ISSN 1977-0952

doi:10.3000/19770952.CE2013.258.lav

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 258E

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

56. sējums
2013. gada 7. septembris


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

I   Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

 

REZOLŪCIJAS

 

Eiropas Parlaments
2012.–2013. GADA SESIJA
2012. gada 18.–20. aprīlis plenārsēdes
Šīs sesijas sēžu protokoli ir publicēti OV C 183 E, 23.6.2012.
PIEŅEMTIE TEKSTI

 

Trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis

2013/C 258E/01

Kohēzijas politikas nozīme Eiropas Savienības attālākajos reģionos stratēģijas Eiropa 2020 kontekstā
Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa rezolūcija par kohēzijas politikas nozīmi Eiropas Savienības attālākajos reģionos stratēģijas Eiropa 2020 kontekstā (2011/2195(INI))

1

2013/C 258E/02

Cilvēktiesības pasaulē un Eiropas Savienības politika šajā jomā, tostarp arī ietekme uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā
Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa rezolūcija par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā (2011/2185(INI))

8

2013/C 258E/03

Sarunas par ES un Azerbaidžānas asociācijas nolīgumu
Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa rezolūcija ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam par sarunām par Eiropas Savienības un Azerbaidžānas asociācijas nolīgumu (2011/2316(INI))

36

2013/C 258E/04

Sarunas par ES un Armēnijas asociācijas nolīgumu
Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa rezolūcija ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam par sarunām par Eiropas Savienības un Armēnijas asociācijas nolīgumu (2011/2315(INI))

44

2013/C 258E/05

Zivis kā kopīgs resurss
Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa deklarācija par zivīm kā kopīgu resursu

51

2013/C 258E/06

Bērni ar Dauna sindromu
Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa deklarācija par bērniem ar Dauna sindromu

51

 

Ceturtdiena, 2012. gada 19. aprīlis

2013/C 258E/07

Aicinājums veikt konkrētus pasākumus, lai apkarotu krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas
Eiropas Parlamenta 2012. gada 19. aprīļa rezolūcija par aicinājumu pēc konkrētiem pasākumiem, lai apkarotu krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (2012/2599(RSP))

53

 

Piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis

2013/C 258E/08

Eiropas augstākās izglītības sistēmu modernizācija
Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par Eiropas augstākās izglītības sistēmu modernizāciju (2011/2294(INI))

55

2013/C 258E/09

Konkurētspējīgs vienotais digitālais tirgus: e-pārvalde kā virzītājspēks
Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par konkurētspējīgu digitālo vienoto tirgu: e-pārvalde kā virzītājspēks (2011/2178(INI))

64

2013/C 258E/10

Stāvoklis Mali
Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par stāvokli Mali (2012/2603(RSP))

75

2013/C 258E/11

Stāvoklis Birmā/Mjanmā
Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par stāvokli Birmā/Mjanmā (2012/2604(RSP))

79

2013/C 258E/12

Juridiskā noteiktība attiecībā uz Eiropas investīcijām ārpus Eiropas Savienības
Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par juridisko noteiktību attiecībā uz Eiropas investīcijām ārpus Eiropas Savienības (2012/2619(RSP))

84

2013/C 258E/13

Komisijas centrālo dienestu īstenotās ārējās palīdzības pārvaldības nodošana Komisijas delegācijām un šo pārmaiņu ietekme uz atbalsta sniegšanu
Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par Komisijas centrālo dienestu īstenotās ārējās palīdzības pārvaldības nodošanu Komisijas delegācijām un šo pārmaiņu ietekmi uz atbalsta sniegšanu (2011/2192(INI))

87

2013/C 258E/14

Sievietes un klimata pārmaiņas
Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par sievietēm un klimata pārmaiņām (2011/2197(INI))

91

2013/C 258E/15

Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam
Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par mūsu dzīvības garantiju, mūsu dabas kapitālu — ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam (2011/2307(INI))

99

2013/C 258E/16

Sestās vides rīcības programmas pārskatīšana un prioritāšu noteikšana Septītajai vides rīcības programmai
Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par Sestās vides rīcības programmas pārskatīšanu un prioritāšu noteikšanu Septītajai vides rīcības programmai — Labāka vide labākai dzīvei (2011/2194(INI))

115

 

III   Sagatavošanā esoši tiesību akti

 

EIROPAS PARLAMENTS

 

Trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis

2013/C 258E/17

Sociālās drošības sistēmu koordinēšana ***I
Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu un Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 (COM(2010)0794 – C7-0005/2011 – 2010/0380(COD))

125

P7_TC1-COD(2010)0380Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2012. gada 18. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr…/2012, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu un Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004

126

2013/C 258E/18

Eiropas Savienības pievienošanās Līgumam par draudzību un sadarbību Dienvidaustrumu Āzijā ***
Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par Eiropas Savienības pievienošanos Līgumam par draudzību un sadarbību Dienvidaustrumu Āzijā (07434/2012 – C7-0085/2012 – 2012/0028(NLE))

126

2013/C 258E/19

Projekts protokolam par Īrijas tautas bažām saistībā ar Lisabonas līgumu (piekrišana) ***
Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa lēmums par Eiropadomes priekšlikumu nesasaukt Konventu, kurā Eiropas Savienības Līgumam un Līgumam par Eiropas Savienības darbību pievieno protokolu par Īrijas tautas bažām saistībā ar Lisabonas līgumu (00092/2011 – C7-0388/2011 – 2011/0816(NLE))

127

2013/C 258E/20

Projekts protokolam par Īrijas tautas bažām saistībā ar Lisabonas līgumu (apspriešanās) ***
Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa rezolūcija par projektu protokolam par Īrijas tautas bažām saistībā ar Lisabonas līgumu (Līguma par Eiropas Savienību 48. panta 3. punkts) (00092/2011 – C7-0387/2011 – 2011/0815(NLE))

128

 

Ceturtdiena, 2012. gada 19. aprīlis

2013/C 258E/21

Brīvprātīgs partnerattiecību nolīgums starp ES un Centrālāfrikas Republiku par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un kokmateriālu un koksnes izstrādājumu tirdzniecību uz Eiropas Savienību ***
Eiropas Parlamenta 2012. gada 19. aprīļa normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Brīvprātīgu partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Savienību un Centrālāfrikas Republiku par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un kokmateriālu un koksnes izstrādājumu tirdzniecību uz Eiropas Savienību (FLEGT) (14034/2011 – C7-0046/2012 – 2011/0127(NLE))

130

2013/C 258E/22

Brīvprātīgs partnerattiecību nolīgums starp ES un Libēriju par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un koksnes izstrādājumu tirdzniecību uz Eiropas Savienību ***
Eiropas Parlamenta 2012. gada 19. aprīļa normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu brīvprātīgu partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Savienību un Libērijas Republiku par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un koksnes izstrādājumu tirdzniecību uz Eiropas Savienību (11104/2011 – C7-0241/2011 – 2011/0160(NLE))

130

2013/C 258E/23

Riska dalīšanas instruments dalībvalstīm, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar šo valstu finansiālo stabilitāti ***I
Eiropas Parlamenta 2012. gada 19. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 attiecībā uz dažiem noteikumiem, kuri skar riska dalīšanas instrumentu dalībvalstīm, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar šo valstu finansiālo stabilitāti (COM(2011)0655 – C7-0350/2011 – 2011/0283(COD))

131

P7_TC1-COD(2011)0283Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2012. gada 19. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. …/2012, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 attiecībā uz dažiem noteikumiem, kuri skar riska dalīšanas instrumentu dalībvalstīm, kas saskaras ar nopietnām grūtībām vai kam draud šādas grūtības saistībā ar šo valstu finanšu stabilitāti

132

2013/C 258E/24

ASV un ES nolīgums par pasažieru datu reģistra datu izmantošanu un pārsūtīšanu ASV Iekšzemes drošības departamentam ***
Eiropas Parlamenta 2012. gada 19. aprīļa normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienību par pasažieru datu reģistra datu izmantošanu un pārsūtīšanu Amerikas Savienoto Valstu Iekšzemes drošības departamentam (17433/2011 – C7-0511/2011 – 2011/0382(NLE))

132

2013/C 258E/25

Kopējā konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze *
Eiropas Parlamenta 2012. gada 19. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB) (COM(2011)0121 – C7-0092/2011 – 2011/0058(CNS))

134

2013/C 258E/26

Nodokļu uzlikšana energoproduktiem un elektroenerģijai *
Eiropas Parlamenta 2012. gada 19. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (COM(2011)0169 – C7-0105/2011 – 2011/0092(CNS))

144

 

Piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis

2013/C 258E/27

Budžeta grozījuma Nr. 1/2012 projekts — ITER finansēšana
Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2012. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 1/2012 projektu, III iedaļa – Komisija (08136/2012 – C7-0088/2012 – 2012/2011(BUD))

161

Izmantoto simbolu saraksts

*

Apspriežu procedūra

**I

Sadarbības procedūra: pirmais lasījums

**II

Sadarbības procedūra: otrais lasījums

***

Piekrišanas procedūra

***I

Koplēmuma procedūra: pirmais lasījums

***II

Koplēmuma procedūra: otrais lasījums

***III

Koplēmuma procedūra: trešais lasījums

(Procedūras veids ir noteikts saskaņā ar Komisijas piedāvāto juridisko pamatu.)

Politiski grozījumi: jaunais vai grozītais teksts ir norādīts treknā slīprakstā; svītrojumi ir apzīmēti ar simbolu ▐.

Dienestu izdarīti tehniski labojumi un pielāgojumi: jaunais vai grozītais teksts ir norādīts parastā slīprakstā; svītrojumi ir apzīmēti ar simbolu ║.

LV

 


I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

REZOLŪCIJAS

Eiropas Parlaments 2012.–2013. GADA SESIJA 2012. gada 18.–20. aprīlis plenārsēdes Šīs sesijas sēžu protokoli ir publicēti OV C 183 E, 23.6.2012. PIEŅEMTIE TEKSTI

Trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis

7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/1


Trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis
Kohēzijas politikas nozīme Eiropas Savienības attālākajos reģionos stratēģijas „Eiropa 2020” kontekstā

P7_TA(2012)0125

Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa rezolūcija par kohēzijas politikas nozīmi Eiropas Savienības attālākajos reģionos stratēģijas „Eiropa 2020” kontekstā (2011/2195(INI))

2013/C 258 E/01

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 355. un 349. panta apvienotos noteikumus, kuros atzīts tālāko reģionu īpašais statuss, kā arī LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu par valsts atbalstu šajos reģionos,

ņemot vērā LESD 174. pantu un turpmākos pantus, kuros noteikts ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķis un kuros minēti strukturālie finanšu instrumenti šā mērķa sasniegšanai,

ņemot vērā Komisijas 2004. gada 26. maija paziņojumu „Ciešāka partnerība attiecībā uz attālākajiem reģioniem” (COM(2004)0343),

ņemot vērā 2005. gada 28. septembra rezolūciju par ciešākām partnerattiecībām ar nomaļajiem reģioniem (1),

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 12. septembra paziņojumu „Stratēģija nomaļajiem reģioniem: sasniegumi un nākotnes perspektīvas” (COM(2007)0507) un paziņojumam pievienoto Komisijas dienestu 2007. gada 12. septembra darba dokumentu „Stratēģija nomaļajiem reģioniem: sasniegumi un nākotnes perspektīvas” (SEC(2007)1112),

ņemot vērā 2008. gada 20. maija rezolūciju par stratēģiju nomaļajiem reģioniem: sasniegumi un nākotnes perspektīvas (2),

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 17. oktobra paziņojumu „Tālākie reģioni: Eiropas priekšrocība” (COM(2008)0642),

ņemot vērā 2009. gada 14. oktobra kopīgo memorandu par attālākajiem reģioniem „Tālāko reģionu nākotne līdz 2020. gadam”,

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

ņemot vērā Spānijas, Francijas, Portugāles un attālāko reģionu 2010. gada 7. maija memorandu „Eiropas stratēģijas tālākiem reģioniem atjaunotā perspektīva (redzējums)”,

ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2010. gada 14. jūnija 3022. sanāksmes secinājumus (3),

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 24. septembra pirmo ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par 2006. gada POSEI reformas ietekmi (COM(2010)0501),

ņemot vērā 2010. gada 24. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko ievieš īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem (COM(2010)0498),

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. jūnija paziņojumu „Budžets stratēģijai „Eiropa 2020” ” (COM(2011)0500 — 1. un 2. daļa),

ņemot vērā 2011. gada 29. jūnija priekšlikumu Padomes regulai, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (COM(2011)0398),

ņemot vērā 2011. gada 12. oktobra ziņojumu „Eiropas tālākie reģioni un vienotais tirgus: ES ietekme pasaulē”, kas bija sagatavots Eiropas Komisijas loceklim Michel Barnier un ar ko iepazīstināja Pedro Solbes Mira,

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 18. oktobra paziņojumu Eiropadomei „Komisijas atzinums saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 355. panta 6. punktu par Francijas valdības ierosinājumu grozīt Senbartelemī statusu attiecībā uz Eiropas Savienību” (COM(2010)0559) un Eiropadomes 2010. gada 29. oktobra Lēmumu 2010/718/ES, ar ko groza statusu, kas Senbartelemī salai piešķirts attiecībā uz Eiropas Savienību (4),

ņemot vērā Eiropas Savienības tālāko reģionu priekšsēdētāju 17. konferences 2011. gada 3. un 4. novembrī nobeiguma deklarāciju,

ņemot vērā attālāko reģionu 2010. gada 15. janvāra sabiedriskajā apspriešanā pausto nostāju par Komisijas darba dokumentu „Apspriešanās par topošo ES stratēģiju 2020. gadam” (COM(2009)0647),

ņemot vērā attālāko reģionu 2011. gada 28. janvāra kopīgo nostāju attiecībā uz piekto ziņojumu par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju,

ņemot vērā ES attālāko reģionu 2011. gada 28. februāra nostāju par paziņojumu „Ceļā uz aktu par vienoto tirgu”(COM(2010)0608, 27.10.2010.),

ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija kopējo platformu, ko Eiropas Parlamenta attālāko reģionu deputātu konference nosūtīja Eiropas Komisijas priekšsēdētājam José Manuel Durão Barroso,

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A7-0084/2012),

A.

tā kā līguma 349. pantā ir paredzēts atbilstīgs juridiskais pamats, kurš balstīts uz primārajiem tiesību aktiem un saskaņā ar kuru ir nostiprināts īpašs attālāko reģionu juridiskais statuss un kopējās politikas nostādnes;

B.

tā kā kohēzijas politikā ir jāņem vērā stratēģija „Eiropa 2020”, kas paredz, ka politisko iniciatīvu pamatā jābūt gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei un ka šīs stratēģijas elementi tiek integrēti, veicinot ekonomiku, kurā ir augsti nodarbinātības rādītāji un tiek atbalstīta sociālā un teritoriālā kohēzija, kā arī tajā atbilstošā veidā jāparedz tālāko reģionu aspekts; tā kā attālāko reģionu stāvoklis šo mērķu sasniegšanai ir mazāk labvēlīgs nekā citos reģionos un tā kā tālākie reģioni vēlas sadarboties to piecu mērķu īstenošanā, kas līdz 2020. gadam jāsasniedz nodarbinātības, inovācijas, izglītības, sociālās integrācijas, klimata un enerģētikas jomā, un tā kā šo mērķu īstenošanai attālākajos reģionos ir jābūt vērstai uz to potenciāla izmantošanu un izcilības nozaru izaugsmi un līdz ar to nedrīkst ignorēt nedz strukturālos šķēršļus, ar kuriem šiem reģioniem ir jāsaskaras, nedz tradicionālo nozaru būtisko lomu attīstības veicināšanā;

C.

tā kā kohēzijas politikai joprojām ir jābūt vienam no galvenajiem Eiropas līmeņa rīcības instrumentiem, lai samazinātu atšķirības visos ES reģionos un jo īpaši attālākajos reģionos, iekļautu šos reģionus iekšējā tirgū un atbalstītu tos attiecīgajā ģeogrāfiskajā telpā, veicinātu šo reģionu attīstību un ekonomisko konverģenci ar ES kontinentālo daļu, kā arī sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, un šajā ziņā ES fondi ir neaizstājami instrumenti, tomēr tā kā šī ES politika pati par sevi nespēj atrisināt visas problēmas, ar kurām jāsaskaras attālākajiem reģioniem;

D.

tā kā tālāko reģionu lielākais uzdevums ir pārveidot to ierobežojumus izaugsmes potenciālā un iespējās, izmantojot instrumentus, kas ļauj samazināt atšķirības personu un preču, kapitāla un pakalpojumu brīvas aprites ziņā, un tā kā tādi uzdevumi kā globalizācija, klimata pārmaiņas, energoapgāde, atjaunojamo energoresursu attīstība, dabas, jūras un lauksaimniecības resursu ilgtspējīga pārvaldība, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, sociālā integrācija, cīņa pret nabadzību un demogrāfiskais spiediens rada nepieciešamību koordinēt visas Savienības politikas nostādnes un instrumentus,

E.

tā kā ekonomiskās, sociālās un finanšu krīzes izraisītā ekonomiskās situācijas pasliktināšanās galvenokārt ir skārusi attālākos reģionus, izceļot šo reģionu ekonomijas strukturālās nepilnības un to atkarību no apkārtējās pasaules;

F.

tā kā Eiropas ieguldījumi attālākajos reģionos nav uzskatāmi tikai par politiku atpalicības novēršanai un kompensācijām saistībā ar nelabvēlīgiem apstākļiem, bet tie ir arī ieguldījumi, kas tiek veikti visas Eiropas Savienības labā un interesēs,

Atšķirīga un kopēja pieeja attālākajiem reģioniem

1.

uzsver, ka saskaņā ar LESD tālākiem reģioniem ir tiesības uz atšķirīgu un kopēju pieeju, kas tiem ļautu maksimāli izmantot atbalstu neatkarīgi no to attīstības pakāpes, nodrošinot, ka to īpatnības tiek pienācīgi ņemtas vērā un aizsargātas;

2.

saskaņā ar secinājumiem piektajā ziņojumā par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju uzsver nepieciešamību palielināt kohēzijas politikas instrumentu elastību tā, lai padarītu iespējamus ieguldījumus, kas var nodrošināt tādu izaugsmes un attīstības līmeni, kas atbilst stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem — pat īpašos ģeogrāfiskajos un demogrāfiskajos apstākļos;

3.

piekrīt uzskatam, ka attālākajiem reģioniem ir jātiecas sasniegt stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktie galvenie mērķi, tomēr uzsver, ka tie ir jāpielāgo reālajai situācijai attiecīgajā reģionā, ņemot vērā šo reģionu reģionālo daudzveidību, strukturālos apstākļus un potenciālās priekšrocības, vienlaikus uzsverot, ka biežāk nekā līdz šim būtu jāizmanto LESD 349. pantā paredzētā iespēja pieņemt īpašus pasākumus, kuru mērķis ir mazināt attālāko reģionu īpašo apstākļu izraisītās sekas, un ka tam būtu jāpiešķir attiecīgs tiesiskais, institucionālais un politiskais spēks, lai nodrošinātu attālāko reģionu patiesu integrāciju un ekonomisko un sociālo attīstību iekšējā tirgū un visā Eiropas Savienības teritorijā un lai attālākie reģioni līdzās citiem reģioniem varētu piedalīties visās attiecīgajās Savienības programmās;

4.

uzskata, ka attiecībā uz attālākajiem reģioniem ir jāparedz iespēja elastīgi piemērot prasību koncentrēties uz trim galvenajiem tematiskajiem mērķiem, kas noteikta jaunajos regulu priekšlikumos no 2014. gada, jo tas ļaus izvairīties no ierobežojumiem attiecībā uz esošā potenciāla dažādošanu un attīstīšanu, kā arī salīdzinošo un konkurētspējas priekšrocību izmantošanu;

5.

lūdz izvērtēt citus kritērijus, lai noteiktu attālāko reģionu tiesības saņemt struktūrfondu līdzekļus, ņemot vērā, ka kritērijs „IKP uz vienu iedzīvotāju” neatspoguļo to īpašos apstākļus un nav atbilstošs attālākā reģiona statusa un paša līguma būtībai; šajā sakarībā prasa ieviest īpašu kritēriju, pieskaitot attālākos reģionus mazāk attīstītiem reģioniem neatkarīgi no to IKP rādītāja, jo šī pieeja ir vairāk piemērota to īpašai situācijai; uzsver, ka tādējādi attālākiem reģioniem piešķirtā līdzfinansējuma apjomam jābūt 85 % attiecībā uz visiem šo reģionu atbalsta instrumentiem; prasa pagarināt līdzekļu izmantošanas termiņu attālākajos reģionos ar mērķi panākt labāku izlietojumu;

6.

pauž nožēlu, ka attiecībā uz ERAF papildu finansējumu attālākajiem reģioniem un reģioniem ar zemu iedzīvotāju blīvumu ir ierosināts ievērojami samazināt 2014.–2010. gada finanšu periodā piešķiramo līdzekļu apjomu, un pauž bažas par to, ka šī dotācija, kas sākotnēji bija paredzēta, lai kompensētu attālāko reģionu strukturālo nepilnību izraisītās sekas, tiek mainīta, novirzot 50 % tās apjoma citiem mērķiem; aicina nodrošināt līdzfinansējumu 85 % apmērā, tāpat kā to dara attiecībā uz ERAF galveno finansējumu; šajā sakarībā prasa, lai finansējums stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanai ietvertu piekļuvi ES atbalstam, kurš reālā izteiksmē būtu vismaz līdzvērtīgs pašreizējā finanšu shēmā paredzētajam apjomam, lai būtu iespējama saskanīga un efektīva stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošana;

7.

pauž nožēlu, ka ir samazināti līdzekļi arī citās kohēzijas politikas jomās, jo īpaši nākamajā plānošanas periodā Komisija ierosina vispārēju ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas finansējuma samazinājumu par 5,1 % 2011. gada nemainīgajās cenās, tostarp konverģences reģioniem (izņemot pārejas reģioniem) paredzētā finansējuma samazinājumu par 20,2 %, konkurētspējas reģioniem paredzētā finansējuma samazinājumu par 5,6 % un no Kohēzijas fonda paredzēto piešķīrumu samazinājumu par 2,9 %;

8.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu 2014.–2020. gada DFS iekļaut budžeta pozīciju „Attālākie reģioni un reģioni ar ļoti zemu iedzīvotāju blīvumu”, jo tas radīs skaidrāku saikni starp šiem reģioniem piešķirtajiem līdzekļiem un to mērķiem;

9.

pievērš uzmanību tam, ka priekšlikumā regulai par nākamo ESF jau atkal nav pieminēta attālāko reģionu situācija, ņemot vērā ne tikai LESD 349. pantā norādītos strukturālos parametrus, bet arī to īpašo ekonomisko situāciju, kuras ietekmē šajos reģionos ir augstākie bezdarba rādītāji Savienībā;

10.

uzsver, ka ir jāpielāgo ES fiskālā un muitas politika, lai palielinātu tālāko reģionu ekonomikas konkurētspēju, un ka atbilstīgu nodokļu un muitas pasākumu pastāvēšana ir ļoti svarīga, lai dažādotu saimniecisko darbību un radītu pastāvīgas darbavietas attālākajos reģionos;

11.

uzsver, ka ir jānodrošina attālāko reģionu pilsoņiem tādas pašas iespējas izmantot iekšējā tirgus priekšrocības kā pārējiem Eiropas Savienības pilsoņiem, un prasa pieņemt pasākumus saskaņā ar P. Solbes ziņojumā iekļautajiem ieteikumiem; prasa izskatīt iespēju izstrādāt nostādnes par valsts atbalstu attālākajiem reģioniem un atbalsta to, ka tiek saglabāts pašreizējais atbalsta līmenis attiecībā uz ieguldījumiem lielos, vidējos un mazos uzņēmumos un iespēja saskaņā ar elastīgu regulējumu piešķirt darbībai atbalstu, kas nav degresīvs un ierobežots laikā, ņemot vērā, ka ir pierādīts, ka šāds atbalsts neizkropļo konkurenci un palīdz attālākajiem reģioniem sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, jo īpaši inovāciju, pētniecības un vides jomā; šajā sakarībā uzsver, ka sabiedriskajiem pakalpojumiem ir liela nozīme attālāko reģionu ekonomiskajā, sociālajā un teritoriālajā kohēzijā, jo īpaši gaisa un jūras pārvadājumu, pasta, enerģētikas un sakaru nozarē;

12.

uzsver, cik svarīgi ir atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus, piešķirot Savienības līdzekļus ar mērķi attīstīt attālāko reģionu ražošanas struktūru un veicināt darba ņēmēju prasmes, tādējādi paaugstinot reģionam raksturīgo produktu ražošanas nozīmi un uzlabojot vietējo ekonomiku;

13.

uzskata, ka Savienības pasākumi ir jāveic ar mērķi uzņemties vadošo lomu un ar tiem jāveicina jaunas iniciatīvas, lai attālākajos reģionos izveidotu izcilības centrus, kuru pamatā ir tādas jomas kā atkritumu pārstrāde, atjaunojamie energoresursi, enerģētiskā neatkarība, bioloģiskā daudzveidība, studentu mobilitāte, pētījumi klimata jomā vai krīžu pārvaldība un kuros tiek izmantotas šo reģionu priekšrocības un zināšanas; uzskata — lai gan Eiropas kontinenta mērogā, balstoties uz tā vispārējām iezīmēm, veikti pasākumi ne vienmēr ir iedarbīgi attālākajos reģionos, eksperimentālus pasākumus, ko var īstenot saskaņā ar Līguma 349. pantu un kas ir guvuši reālus panākumus, var paplašināti piemērot arī attiecībā uz visu Savienības teritoriju; mudina Komisiju maksimāli īstenot eksperimentālus pasākumus šajos reģionos, lai veicinātu inovatīvu, solidāru un ilgtspējīgu izaugsmi;

Īpašs Eiropas politikas nostādņu satvars attālākajiem reģioniem

14.

aicina pastiprināt attālu un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programmas (POSEI) atbalsta pasākumus lauksaimniecībai, lai lauksaimniecības uzņēmumi varētu saglabāt konkurētspēju līdzās ražotājiem, kuru ražošanas izmaksas ir zemākas, un lūdz saglabāt īpašos pasākumus, kas kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) noteikti attiecībā uz attālākajiem reģioniem;

15.

atbalsta to, ka ir jāveic analīze par Eiropas tiesību aktu projektu sākotnējo ietekmi uz attālāko reģionu ekonomiku;

16.

uzsver nepieciešamību saglabāt pasākumus saistībā ar jūras resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un aizsardzību, pakāpeniski ierobežot piekļuvi jūras zonām, kurās bioģeogrāfisku īpatnību dēļ drīkst atrasties vienīgi vietējās flotes un drīkst izmantot tikai videi draudzīgus zvejas rīkus, veicināt akvakultūru, kā arī no jauna ieviest iespēju piešķirt atbalstu flotes atjaunošanai un modernizēšanai, lai uzlabotu drošības un higiēnas apstākļus un labas prakses ievērošanu, un aicina pastiprināt papildu izmaksu kompensēšanu POSEI zivsaimniecības programmā; uzstāj, ka ir nepieciešama pieeja, kas labāk atbilst situācijai katrā reģionā, un tās pamatā jābūt vietējo dalībnieku izstrādātiem nozares attīstības modeļiem;

17.

pauž nožēlu, ka priekšlikumā par kopējās zivsaimniecības politikas reformu nav pietiekami ņemta vērā attālāko reģionu situācija un reālie apstākļi tajos; uzsver attālāko reģionu jūrlietu dimensiju un zivsaimniecības nozīmi teritorijas plānošanā un vietējo iedzīvotāju nodarbinātības veicināšanā, ņemot vērā šo reģionu ekskluzīvo ekonomisko zonu, kuras potenciāls jāattīsta ar konkrētiem un saskaņotiem pasākumiem funkcionējošai zivsaimniecības ekonomikai un kura pienācīgi jāņem vērā ES integrētās jūrlietu politikas programmā; atgādina par aizvien pieaugošo ekonomisko interesi par attālāko reģionu jūras dzelmju milzīgo bioģenētisko un minerālu bagātību un to, ka ir svarīgi to ņemt vērā „jaunajā Eiropas stratēģijā attālākajiem reģioniem”, lai nodrošinātu tādas zināšanu ekonomikas attīstību, kuras pamatā ir jūras resursi; šajā sakarībā atbalsta to, ka attālākajiem reģioniem ir jābūt Savienības jūrlietu politikas centrā, uzsverot to lomu jūru un piekrastes zonu ilgtspējīgā izmantošanā, kā arī starptautiskās jūrniecības pārvaldības ziņā, un ka Atlantijas okeāna attālākie reģioni būtu jāiekļauj Atlantijas reģiona stratēģijā, kura šobrīd ir izstrādes procesā;

18.

atgādina tūrisma nozares nozīmīgumu un aicina Komisiju paātrināt ES rīcības plāna īstenošanu un nodrošināt lielāku koordināciju starp esošajām finansējuma pamatnostādnēm, īpašu uzmanību pievēršot attālākajiem reģioniem;

19.

uzsver, ka attālākie reģioni vēlas sekmēt pētniecības un inovācijas stratēģiju īstenošanu un uzņēmējdarbības izaugsmi, jo īpaši atbalstot jauniešu uzņēmējdarbību, lai veicinātu MVU attīstības iespējas un izvairītos no jauniešu bezdarba; lūdz izveidot tehnoloģisko infrastruktūru un inovāciju centrus Eiropas mērogā, izstrādāt projektus, veidot partnerības ar zinātnes un tehnoloģiju sistēmas struktūrvienībām un apmainīties ar idejām un labāko praksi, izmantojot ES inovāciju atbalsta tīklus un pārdomātas specializācijas stratēģijas, piemēram, platformu S3, un veikt ilgtermiņa ieguldījumus attālākajos reģionos Kohēzijas fonda finansējuma ietvaros, kā arī nodrošināt aktīvu līdzdalību stratēģijas „Eiropa 2020” galvenajos projektos; prasa turpināt līdzšinējās pūles attiecībā uz attālākajiem reģioniem, lai, no vienas puses, pastiprinātu potenciālam atbilstošu vietējo pētniecības pasākumu īstenošanu un, no otras puses, lai veicinātu un atbalstītu tādu pievilcīgu un efektīvu augstskolu attīstību, kurām ir piešķirti reāli līdzekļi un kuras ir Savienības teritorijā esošo augstskolu līmenī;

20.

uzsver nepieciešamību palielināt sinerģiju starp kohēzijas politikas finanšu līdzekļiem un pētniecības un attīstības pamatprogrammu, lai pastiprinātu attālāko reģionu attīstību un novērstu pētniecībai paredzēto līdzekļu nepietiekamu izmantošanu;

21.

uzsver, ka vienotajai Eiropas transporta telpai ir jāpalīdz nodrošināt attālāko reģionu iekļaujoša izaugsme, jāmazina grūtības tiem piekļūt un jācīnās pret klimata pārmaiņām; aicina izveidot īpašu atbalsta programmu transportam attālākajos reģionos, jo īpaši par labu sabiedriskajam transportam un lai attīstītu jūras transportu starp salām; turklāt aicina izveidot loģistikas platformas, un lūdz īstenot tādus projektus kā jūras maģistrāles; uzsver Marco Polo programmas sniegtās iespējas attālākajiem reģioniem; aicina Komisiju to pielāgot un pagarināt programmas darbību pēc 2013. gada, kā arī lūdz, lai „Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentā” būtu konkrēti minēti attālākie reģioni; uzsver, ka attālākie reģioni ir jāintegrē TEN-T tīkla un jaunā instrumenta kopprojektā, kura mērķis ir veicināt starpsavienojumus Eiropā;

22.

atgādina, ka attālāko reģionu atkarība no importētā fosilā kurināmā rada paaugstinātas papildu izmaksas; konstatē arī, ka reģionālās politikas ieguldījumi attālākajos reģionos, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām, ir salīdzinoši niecīgi; ierosina pastiprināt atjaunojamo enerģijas avotu nozari un energoefektivitāti ar tādām iniciatīvām kā „Salu pakts”, kuras mērķis ir izstrādāt vietējos rīcības plānus atjaunojamo energoresursu jomā un rentablus plānus, lai līdz 2020. gadam panāktu CO2 emisiju samazinājumu vismaz 20 % apmērā, izstrādājot attiecīgu programmu, kas paredzēta pētniecības projektiem atjaunojamo enerģijas avotu un reģionālās enerģētikas dažādošanas jomā, jo īpaši ģeotermālās, plūdmaiņu un ūdeņraža enerģijas jomā, un izveidot īpašu programmu enerģētikas jomā, lai samazinātu izmaksas, ko rada transportēšanas attālums, infrastruktūra un sniegtie pakalpojumi, lai atbalstītu attālāko reģionu uzsāktās tālejošās politikas atjaunojamo enerģijas avotu attīstības jomā;

23.

ar bažām norāda uz sekām, kādas uz attālākajiem reģioniem atstāj klimatu pārmaiņas, jo uz īpaši ūdens līmeņa celšanās; aicina Savienību risināt šos jautājumus savā klimata pārmaiņu novēršanas un reaģēšanas stratēģijā; iesaka atbilstoši izmantot energoresursus un pilnveidot atjaunojamo enerģijas avotu iespējas;

24.

aicina Komisiju izveidot īpašu programmu enerģētikas, transporta un informācijas tehnoloģiju un komunikāciju jomā, balstoties uz POSEI programmām un nodrošinot labāko iespējamo sinerģiju ar citiem Savienības rīcības aspektiem šajās jomās;

25.

uzskata, ka ir jāpalīdz dalībvalstīm nodrošināt, ka šo reģionu iedzīvotājiem ir pilnībā pieejami informācijas un plašsaziņas līdzekļi, ko piedāvā jaunās tehnoloģijas, piemēram, platjoslas tehnoloģijas un bezvadu tehnoloģijas, tostarp satelītsakari, un jo īpaši piekļuve platjoslas internetam, lai ar pakalpojumu digitalizāciju veicinātu ekonomikas izaugsmi un uzlabotu pārvaldību; prasa Komisijai un dalībvalstīm garantēt, lai visiem attālāko reģionu iedzīvotājiem līdz 2013. gadam būtu nodrošināta piekļuve platjoslas internetam;

26.

ņemot vērā to, ka digitālā ekonomika neapšaubāmi ir ES ekonomikas attīstības virzītāja, atzīst digitālās atstumtības problēmas pieaugošo ietekmi, kas var kļūt par nopietnu attīstības šķērsli;

27.

uzskata, ka kohēzijas politikas inovatīvais finansējums varēs daļēji apmierināt hronisko ĻMU/MVU ieguldījumu nepietiekamību attālākajos reģionos, un uzsver, ka ir jāuzlabo attālāko reģionu uzņēmumu piekļuve finansējumam, jo īpaši uzsākot dialogu ar EIB grupu un atbalstot to, gan veidojot vietējos ieguldījumu fondus visos attālākajos reģionos, gan attīstot reģionālo riska kapitāla tirgu saskaņā ar Pedro Solbes Mira iepriekš minēto ziņojumu par Eiropas attālākajiem reģioniem vienotajā tirgū; aicina Komisiju ierosināt Parlamentam un Padomei tiesību aktu šajā jomā;

28.

vēlas, lai šajos reģionos konkrētās jomās tiktu īstenoti eksperimentāli pasākumi publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā, lai līdzsvarotu piešķiršanas procedūras, ņemot vērā konkurējošo dalībnieku teritoriālo aspektu;

Labāka attālāko reģionu pārvaldība un to iekļaušana Savienībā un tās ģeogrāfiskajā telpā

29.

aicina attālāko reģionu reģionālās iestādes vairāk iesaistīt ES programmu un politikas nostādņu sagatavošanā un īstenošanā saskaņā ar elastības, pielāgojamības un modularitātes principu dažādu līmeņu subsidiaritātē un daudzlīmeņu pārvaldībā un partnerībās ar privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, lai garantētu, ka visos lēmumu pieņemšanas procesa posmos tiek ņemtas vērā minēto pušu īpašās vajadzības un ka šiem reģioniem būtu veltīta lielāka Eiropas iestāžu uzmanība;

30.

uzskata, ka viena no attālāko reģionu būtiskākajām problēmām ir saistīta ar resursu pārvaldību; uzskata, ka jānodrošina pietiekams pamats, lai šie reģioni varētu pārvaldīt savus ieguldījumus, īpaši attiecībā uz infrastruktūru, ar to saprotot ne tikai transporta infrastruktūru, bet arī uz ūdens, enerģijas un atkritumu apsaimniekošanas jomu;

31.

atgādina, ka Pedro Solbes Mira iepriekš minētajā ziņojumā par Eiropas attālākajiem reģioniem vienotajā tirgū bija norādīts, ka attālāko reģionu ekonomiku gandrīz visās jomās ierobežo pārmērīgi augstās izmaksas; pievērš Komisijas uzmanību arī monopolsituācijai, ļaunprātīgai varas izmantošanai un nelikumīgiem karteļiem, kuru rezultātā tiek netaisnīgi palielināta dzīves dārdzība; prasa Komisijai veikt padziļinātu pētījumu par cenu noteikšanu attālākajos reģionos, lai noteiktu rīcības mehānismus kopējā tirgus efektivitātes uzlabošanai šajās teritorijās;

32.

norāda uz nozīmi, kāda ir attālākajiem reģioniem kā ES ārējais robežai, un lūdz piemērot pieeju, jo īpaši saistībā ar Komisijas ierosinātu pārdomu izvēršanu sadarbībā ar attālākajiem reģioniem, ņemot vērā kaimiņattiecības ar trešām valstīm, tostarp valstīm, ar kurām pastāv labas kultūras un vēsturiskās attiecības; vērš uzmanību uz grūtībām iekļauties attiecīgajās ģeogrāfiskajās zonās un nepieciešamību rast īpašus inovatīvus veidus, kas iedrošina reālu reģionālo integrāciju, attālākajiem reģioniem un no tiem netālu esošām trešām valstīm īstenojot kopējas programmas un projektus, un atbalstīt labus sakarus attiecīgajās ģeogrāfiskajās zonās; uzsver atsevišķu ES politikas jomu ārējās dimensijas ietekmi uz attālākajiem reģioniem un to, ka ir jāveic pētījumi, lai noteiktu starptautisko tirdzniecības un zivsaimniecības nolīgumu ietekmi, tostarp uz attālākajiem reģioniem un to vietējo ražošanu, veicot arī pasākumus, kas ļautu mazināt to sekas;

33.

pauž nožēlu par neieinteresētību, ko Tirdzniecības ģenerāldirektorāts jau no paša sākuma ir izrādījis attiecībā uz attālāko reģionu īpatnību ņemšanu vērā pārrunās par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (EPN), un neatlaidīgi prasa Komisijai turpināt kompromisa meklējumus, ņemot vērā attiecīgo attālāko reģionu intereses attiecībā uz galīgajiem nolīgumiem, kas tiks noslēgti ar EPN valstīm;

34.

vēlreiz atgādina par to, ka ir nepieciešama labāka sinerģija starp kohēzijas politikas fondiem un Eiropas Attīstības fondu, lai uzlabotu vispārējās nozīmes projektus un attālāko reģionu reģionālo integrāciju; šajā sakarībā atgādina par Eiropas Parlamenta atkārtoto nostāju, ar ko tas atbalsta EAF iekļaušanu budžetā;

35.

uzsver, cik svarīgas attālākajos reģionos ir teritoriālās sadarbības programmas, un aicina minētajos reģionos īstenot teritoriālās sadarbības programmas; šajā sakarībā lūdz uzlabot tiesību aktu elastību, lai sekmētu pieejamā finansējuma lietderīgāku izlietojamu un konkretizētu sadarbības projektus, kā arī paaugstinātu ERAF līdzfinansējuma likmi līdz 85 %, tā nodrošinot lielākas pārrobežu sadarbības iespējas un — ciktāl tas attiecas uz attālākajiem reģioniem — atceļot jūras robežas 150 km kritēriju attiecībā uz pārrobežu sadarbību; tāpat atgādina, ka attālāko reģionu īpašais ģeogrāfiskais izvietojums un to svarīgā ģeostratēģiskā loma sniedz papildu vērtību Savienībai tās attiecībās ar Āfrikas, Centrālamerikas valstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm;

36.

uzskata, ka pārrobežu elektroniskās pārvaldes pakalpojumu pilnveidošana veicinās attālāko reģionu integrāciju Savienības iekšējā tirgū;

37.

atgādina, ka LESD 355. panta pirmajā un otrajā daļā minētās Dānijas, Francijas un Nīderlandes aizjūras zemes un teritorijas var nolemt kļūt par attālākajiem reģioniem, izvēloties sev atbilstošāko statusu, un vērš uzmanību uz esošajiem attālākajiem reģioniem un izšķirīgo nozīmi, kāda tiem var būt sava statusa popularizēšanā un stiprināšanā;

38.

norāda, ka tuvākajā laikā ir paredzama attālākā reģiona statusa piešķiršana Majotai, un aicina Komisiju pastiprināt atbalstu, kas ir ļoti nepieciešams pareizai līdzekļu izmantošanai; šajā sakarībā norāda uz budžetu, kas ir pieejams, lai sagatavotos Majotas atbalstam, un nepieciešamību nākamajā daudzgadu finanšu shēmā paredzēt īpašus noteikumus šim reģionam vai jebkurai citai teritorijai, kuru varētu ietekmēt attālākā reģiona statusa iegūšana, tādējādi atbalstot šādas teritorijas minētajā pārveides procesā;

*

* *

39.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.


(1)  OV C 227 E, 21.9.2006., 512. lpp.

(2)  OV C 279 E, 19.11.2009., 12. lpp.

(3)  Padomes dokuments Nr. 11021/2010.

(4)  OV L 325, 9.12.2010., 4. lpp.


7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/8


Trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis
Cilvēktiesības pasaulē un Eiropas Savienības politika šajā jomā, tostarp arī ietekme uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā

P7_TA(2012)0126

Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa rezolūcija par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā (2011/2185(INI))

2013/C 258 E/02

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā ES 2010. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē (11501/2/2011), ko Eiropas Ārējās darbības dienests publicēja 2011. gada 26. septembrī,

ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Komisijas 2011. gada 12. decembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Cilvēktiesības un demokrātija — ES ārējās darbības svarīgākais elements” (COM(2011)0886),

ņemot vērā Padomes secinājumus par neiecietību, diskrimināciju un vardarbību ticības vai pārliecības dēļ, kas pieņemti Ārlietu padomes 3069. sanāksmē 2011. gada 21. februārī Briselē,

ņemot vērā 2006. gada 14. februāra rezolūciju par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos (1),

ņemot vērā 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes (UNHRC) 13. sesiju (2),

ņemot vērā 2010. gada 19. maija rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtu pārskatīšanas konferenci Kampalā, Ugandā (3), pārskatīšanas konferencē, kas notika Kampalā, Ugandā, no 2011. gada 31. maija līdz 11. jūnijam, pieņemtās rezolūcijas un deklarācijas, kā arī ES parakstītās apņemšanās,

ņemot vērā 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai — problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana (4),

ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. marta Lēmumu 2011/168/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu (5) un pārskatīto rīcības plānu,

ņemot vērā ANO Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem, ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja jautājumos par cilvēktiesību aizstāvju situāciju darbību, ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam (6),

ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai (7),

ņemot vērā ES pamatnostādnes par bērnu tiesību aizsardzību un ES pamatnostādnes par bērniem un bruņotiem konfliktiem, kā arī daudzās iepriekš pieņemtās Eiropas Parlamenta rezolūcijas par šiem jautājumiem,

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālu atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (8),

ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par sociālās politikas ārējo dimensiju, kas veicina darba un sociālos standartus un Eiropas korporatīvo sociālu atbildību (9),

ņemot vērā 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam (10),

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts Kotonū 2000. gada 23. jūnijā un pārskatīts 2005. gada februārī un 2010. gada jūnijā,

ņemot vērā visas rezolūcijas par steidzami risināmiem cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumu gadījumiem,

ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju un ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūciju 66/167 par vēršanos pret neiecietību, negatīviem stereotipiem un personu stigmatizāciju, kā arī diskrimināciju, kūdīšanu uz vardarbību un vardarbību reliģijas vai ticības dēļ,

ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Eiropas kaimiņattiecību politiku, kas pieņemti 3101. sanāksmē 2011. gada 20. jūnijā,

ņemot vērā 2011. gada 27. oktobra rezolūciju par Tibetu, jo īpaši par mūķeņu un mūku pašsadedzināšanos (11),

ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par likumdošanas deleģēšanas pilnvarām (12),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes paziņojumu deleģēto aktu izmantošanu turpmākajā daudzgadu finanšu shēmā (2014–2020), kas pievienots 2011. gada 1. decembra normatīvai rezolūcijai par Samierināšanas komitejas apstiprināto kopīgo dokumentu attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1934/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai ar industrializētām valstīm un teritorijām un citām valstīm un teritorijām ar augstu ienākumu līmeni (13),

ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Eiropas Demokrātijas fondu, kas pieņemti 3130. sanāksmē 2011. gada 1. decembrī, un Deklarāciju par Eiropas Demokrātijas fonda izveidi, par kuru COREPER vienojās 2011. gada 15. decembrī,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. un 21. pantu,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu,

ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes par cilvēktiesībām,

ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju attiecībā uz Padomes Regulas (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, īstenošanu (14),

ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par Pasaules dienu pret nāvessodu (15),

ņemot vērā 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā (16),

ņemot vērā to, ka 2011. gada 7. aprīlī Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 21. decembra rezolūciju 65/208 par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi,

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas 46/121, 47/134 un 49/179 par cilvēktiesībām un galēju nabadzību, 47/196 par Starptautiskās nabadzības izskaušanas dienas atzīmēšanu un 50/107 par Starptautiskā nabadzības izskaušanas gada atzīmēšanu un pirmās Apvienoto Nāciju nabadzības izskaušanas desmitgades pasludināšanu,

ņemot vērā ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomes dokumentus E/CN.4/Sub.2/1996/13, E/CN4/1987/NGO/2, E/CN4/1987/SR.29 un E/CN.4/1990/15 par cilvēktiesībām un galēju nabadzību, E/CN.4/1996/25 par tiesībām uz attīstību un ANO Apakškomisijas par diskriminācijas novēršanu un minoritāšu aizsardzību rezolūciju 1996/25 par ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanu,

ņemot vērā ANO īpašā referenta ziņojumu par galēju nabadzību un cilvēktiesībām (A/66/265), kurā vērtēti tiesību akti, noteikumi un prakse, kas ierobežo nabadzībā dzīvojošu personu izturēšanos sabiedriskās vietās,

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 17. jūnija rezolūciju 17(13) par galēju nabadzību un cilvēktiesībām un visas citas attiecīgās Cilvēktiesību padomes rezolūcijas,

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas 1325, 1820, 1888, 1889 un 1960 par sievietēm, mieru un drošību,

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2011. gada 3. maija rezolūciju 65/276 par Eiropas Savienības līdzdalību ANO darbā,

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 7. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus un procedūras Savienības ārējās darbības instrumentu īstenošanai (COM(2011)0842),

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 7. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido finanšu instrumentu demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanai visā pasaulē (COM(2011)0844),

ņemot vērā 2011. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu (17),

ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 8. marta kopīgo paziņojumu Eiropadomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200),

ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011)0303),

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu „Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681) un Edinburgas Universitātes 2010. gada oktobrī veikto pētījumu par tiesisko regulējumu cilvēktiesību un vides jomā, kurš piemērojams Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas ārpus Eiropas Savienības,

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos (18),

ņemot vērā 2012. gada 2. februāra ieteikumu Padomei par konsekventu politiku attiecībā uz režīmiem, pret kuriem ES piemēro ierobežojošus pasākumus, kad to vadītāji īsteno personīgās un komerciālās intereses ES teritorijā (19),

ņemot vērā ANO īpašā referenta 2011. gada 16. maija ziņojumu (A/HRC/17/27) par uzskatu un vārda brīvības veicināšanu un aizsardzību, kurā uzsvērta starptautisko cilvēktiesību normu un standartu piemērojamība attiecībā uz uzskatu un vārda brīvību internetā, kas ir bieži izmantots saziņas līdzeklis,

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja jautājumos par vardarbību pret bērniem 2012. gada 13. janvāra gada ziņojumu, kurā atkārtoti apstiprināts normatīvais pamats cilvēktiesību jomā bērnu aizsardzībai pret vardarbību un aicināts veikt Konvencijas par bērna tiesībām fakultatīvo protokolu vispārēju ratifikāciju un piemērot valstu tiesību aktus, kas aizliedz jebkāda veida vardarbību pret bērniem,

ņemot vērā 2011. gada 11. maija rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas attīstību pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā (20),

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visus saistītos starptautiskos cilvēktiesību instrumentus,

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

ņemot vērā visas Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencijas par cilvēktiesībām un tām pievienotos fakultatīvos protokolus (21),

ņemot vērā ANO Deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām,

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un notiekošās sarunas par ES pievienošanos konvencijai;

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0086/2012),

A.

tā kā dibināšanas līgumi nosaka, ka Savienībai jānodrošina, lai tās ārējās darbības virzītājspēks ir šādi principi: demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, cilvēka cieņas neaizskaramība un minoritāšu tiesību ievērošana, vienlīdzība un solidaritāte, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana;

B.

tā kā taisnīgums un tiesiskums ir noturīga miera pīlāri, kas nodrošina cilvēktiesības un pamatbrīvības; tā kā Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtiem ir izšķiroša nozīme attiecībā uz cilvēktiesību atbalstīšanu, starptautiskajām tiesībām un cīņu pret nesodāmību;

C.

tā kā demokrātija, tiesiskums, taisnīgums un pārskatatbildība ir labākās cilvēktiesību, pamatbrīvību, tolerances un vienlīdzības garantijas;

D.

tā kā domas, apziņas un reliģijas brīvība ir Eiropas Savienības pamatā un tas pastāvīgi būtu jāievēro Savienības ārējā darbībā;

E.

tā kā pastāv saikne starp cilvēktiesībām un attīstību; tā kā cilvēktiesībām ir būtiska nozīme Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanā un nostiprināšanā;

F.

tā kā apziņas, reliģijas, uzskatu un vārda brīvība bez riska, ka tiks piemērots valsts sods, ir universālas pamattiesības;

G.

tā kā cilvēktiesību aizstāvjiem ir ļoti liela nozīme cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā, kā arī demokrātijas konsolidēšanā;

H.

tā kā nevalstiskajām organizācijām ir būtiska nozīme demokrātiskas sabiedrības attīstībā un panākumu gūšanā, kā arī savstarpējās izpratnes un iecietības veicināšanā;

I.

tā kā daudzviet pasaulē valsts un sabiedrības noteikti ierobežojumi turpina radīt arvien pieaugošus draudus reliģijas vai ticības brīvībai, izraisot diskrimināciju, neiecietību un vardarbību pret personām un reliģiskajām kopienām, tostarp reliģisko minoritāšu pārstāvjiem;

J.

tā kā ir jāgūst mācība no Eiropas Savienības iepriekšējiem nesekmīgajiem mēģinājumiem ieviest izmaiņas savā ārējā darbībā, par svarīgāko aspektu politiskajās nostādnēs nosakot cilvēktiesības un demokrātiju, un veicināt pāreju valstīs ar autoritārajiem režīmiem un de facto atbalstu šādiem režīmiem, it īpaši valstīs, kurās stabilitātes un drošības problēmas apdraud uz principiem pamatotu demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanas politiku; tā kā šīs neveiksmes liecina par nepieciešamību pārskatīt pašreizējos ES instrumentus šajā jomā un izveidot jaunus instrumentus, piemēram, Eiropas Demokrātijas fondu — lietpratīgu, aktīvi izmantojamu, vienkārši strukturētu un tādējādi izmaksu, lēmumu pieņemšanas un rezultātu ziņā efektīvu instrumentu ES rīcībā, kas spētu izmantot plašās zināšanas un informāciju par situāciju attiecīgajās ietekmes valstīs, īstenojot tiešu sadarbību ar vietējiem partneriem un mērķsadarbību Eiropas un vietējo partneru starpā un tieši vai atkārtoti piešķirot ES, dalībvalstu un citus resursus, lai abpusēji drošā un nepieciešamības gadījumā noliedzamā veidā atbalstītu pilsoniskās sabiedrības demokrātiskās opozīcijas un politisko dalībnieku centienus panākt demokrātiskas pārmaiņas nedemokrātiskās valstīs un pārejas valstīs;

K.

tā kā brīvas un godīgas vēlēšanas ir tikai pirmais solis pārejā uz demokrātiju, kas ir ilgstošs process, kura pamatā ir cilvēktiesību, tiesiskuma un labas pārvaldības ievērošana;

L.

tā kā joprojām nav panākti apmierinoši rezultāti attiecībā uz cilvēktiesību klauzulu un cilvēktiesību ievērošanas nosacījumu iekļaušanu partnerattiecību nolīgumos starp ES un trešām valstīm, lai saņemtu ES atbalstu attīstībai;

M.

tā kā 2010. gadā apritēja 10 gadi, kopš pieņemta ANO Drošības padomes rezolūcija 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību; tā kā, lai to īstenotu ES un visā pasaulē, tomēr ir vajadzīgi papildu centieni;

N.

tā kā vairākas dalībvalstis var dalīties unikālā pieredzē, ko tās guvušas, likvidējot autoritārus režīmus pagātnē, un tā kā šāda pārejas pieredze būtu labāk jāizmanto Savienības attiecībās ar partnervalstīm, stiprinot demokrātiju un cilvēktiesības;

O.

tā kā ES 2010. gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē sniegts vispārīgs pārskats par ES politiku šajā jautājumā;

P.

tā kā šīs rezolūcijas mērķis ir izskatīt, novērtēt un attiecīgā gadījumā sniegt konstruktīvu kritiku par Komisijas, Padomes, augstās pārstāves un Eiropas Ārējās darbības dienesta veikto darbu cilvēktiesību jomā, kā arī Parlamenta vispārējām darbībām, lai rūpīgi aplūkotu ES darbību un sniegtu ieguldījumu Savienības šīs jomas politikas pārskatīšanā,

Vispārīgi jautājumi

1.

uzsver, ka, lai Eiropas Savienība (ES) būtu uzticams ārējo attiecību dalībnieks, tai ir jārīkojas saskaņoti un atbilstīgi Līguma un acquis saistībām, kā arī jāizvairās no dubultiem standartiem starp tās cilvēktiesību politiku un citiem ārpolitikas virzieniem un starp tās iekšpolitikas un ārpolitikas virzieniem, kā arī attiecībās ar trešām valstīm, un šī pieeja jāapvieno ar uzdevumu izstrādāt valsts stratēģijas dokumentus par cilvēktiesībām un īstenot rīcības plānus, kuriem jāattiecas arī uz demokratizāciju, ņemot vērā katras valsts īpatnības attiecībā uz ietekmi un pilnībā izmantojot attiecīgos ES instrumentus;

2.

uzsver, ka jāveic atbilstīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka ekonomikas krīzes laikā stāvoklis pilsonisko tiesību un pamatbrīvību jomā nav apdraudēts vai nepasliktinās;

3.

turklāt uzsver, ka Savienības politikas nostādnēm jābūt ne tikai saskaņotām, bet arī jākalpo par piemēru visā ES, kā arī jābūt konsekventām un jāatbilst pamatvērtībām un pamatprincipiem, lai pēc iespējas palielinātu ES uzticamību pasaulē un cilvēktiesību pamatnostādņu efektivitāti; prasa, lai tiktu ietverta skaidra norāde, ka tiks īstenoti ieteikumi, kas pausti 2007. gada Fava ziņojumā par gūstekņu pārvadāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā, un atzinīgi vērtē iniciatīvu sagatavot Parlamenta ziņojumu par paveikto; pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz aicinājumu, ko Eiropas Parlaments skaidri izteicis iepriekš minētajā ziņojumā, vairākas ES dalībvalstis nav pilnībā un atklāti risinājušas jautājumu par to līdzdalību visā pasaulē pieļautajos cilvēktiesību pārkāpumos saistībā ar ASV pārsūtīšanas un slepenās apcietināšanas programmu un ar to saistītos cilvēktiesību pārkāpumos valstīs; uzskata, ka šāda situācija ir smags un nopietns apdraudējums ES centieniem veicināt cilvēktiesību ievērošanu pasaulē un kļūt par morālo autoritāti; aicina ES iestādes turpināt izdarīt spiedienu uz dalībvalstīm, lai tās veiktu pilnīgu un atklātu izmeklēšanu; uzsver, ka, lai cīnītos pret terorismu, ir svarīgi turpināt darbu saistībā ar atbildību slepenas aizturēšanas jomā;

4.

atgādina, ka ekonomiskās un sociālās tiesības ir bijušas neatņemama daļa no cilvēktiesībām kopš Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 1948. gadā; tādēļ uzskata, ka ES jāpalīdz šīs tiesības īstenot mazāk attīstītās valstīs un jaunattīstības valstīs, ar kurām tā paraksta starptautiskus nolīgumus, tostarp tirdzniecības nolīgumus;

5.

uzskata, ka pēc patvēruma direktīvu pārstrādāšanas vairs nevajadzētu būt pastāvīgi paustajām bažām par cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī apgalvojumiem, ka dalībvalstis šajā jomā, iespējams, piemēro dubultus standartus; joprojām uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāizstrādā atbilstības tabulas par direktīvu spēkā esošajiem noteikumiem, lai varētu atbilstīgi pārbaudīt to īstenošanu; uzsver, ka sarežģītais kopējas politikas izstrādes uzdevums sniedz iespēju izmantot labāko praksi; uzsver Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) nozīmi; uzstāj, ka dalībvalstīm ir zināma nozīme bēgļu pārvietošanā un atkārtoti prasa izstrādāt patiesi kopīgu ES programmu bēgļu pārvietošanai;

6.

aicina Amerikas Savienotās Valstis pildīt savu solījumu slēgt Gvantanamo līča aizturēšanas centru; mudina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai pārvietotu no Gvantanamo centra atbrīvotos aizturētos, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstu valstspiederīgie un kurus nevar repatriēt uz viņu mītnes zemi, jo viņiem draud nāve, spīdzināšana vai cietsirdīga un necilvēcīga izturēšanās;

7.

aicina ES, dalībvalstis un Komisiju nekavējoties veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to migrantu glābšanu jūrā, kuri cenšas iekļūt ES, un nodrošināt koordināciju un sadarbību dalībvalstu un kompetento iestāžu starpā, lai novērstu simtiem sieviešu, bērnu un vīriešu noslīkšanu un nāvi jūrā;

8.

mudina risināt sarunas par ES pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai;

9.

atzinīgi vērtē valsts stratēģijas dokumentu izstrādi par cilvēktiesībām un uzsver, ka tiem jāattiecas arī uz demokratizāciju; aicina tos nekavējoties īstenot, izmantojot rīcības plānus, kas papildinās šīs stratēģijas, pamatojoties uz plašu apspriežu procesu ar vietējām un starptautiskajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, situācijas un vajadzību analīzi katrā valstī, kā arī pilnībā izmantojot attiecīgos ES instrumentus; uzstāj, ka šie valsts stratēģijas dokumenti jāizmanto kā atsauces dokumenti, kas jāiekļauj visos politikas virzienos un attiecīgajos ārējos finanšu instrumentos; atkārtoti aicina nodrošināt valsts stratēģijas dokumentu pieejamību Parlamentam; uzsver, ka jānodrošina konsekvence un jāizvairās no dubultiem standartiem;

10.

uzsver pilsoniskās sabiedrības būtisko nozīmi demokrātijas un cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā; aicina pabeigt kontaktpersonu iecelšanu ES delegācijās saziņai ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un cilvēktiesību aizstāvjiem; uzsver, ka ES saziņai ar pilsonisko sabiedrību būtu jābalstās uz patiesu partnerību, tostarp sistemātisku, laicīgu un regulāru dialogu ar vienlīdzīgām tiesībām, kam jānodrošina pilsoniskās sabiedrības pārstāvju aktīva līdzdalība labas pārvaldības procesā; uzsver, ka šajā sakarā apkopotā informācija ir efektīvi jāizmanto, kā arī jāaizsargā ar ES politiskajām nostādnēm, it īpaši demokrātijas un cilvēktiesību klauzulām; uzsver, ka jāuzlabo informācijas apmaiņa starp dažādiem cilvēktiesību aizstāvjiem pasaulē, lai viņi gūtu labāku izpratni par veiktajām darbībām un pasākumiem, it īpaši saistībā ar konkrētiem gadījumiem, kā arī grūtībām, ar kurām ir nācies saskarties; šajā sakarā uzsver, ka būtu jāizveido pilsoniskās sabiedrības uzraudzības mehānisms, lai nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības sistemātisku līdzdalību nolīgumu un programmu īstenošanā; vienlaikus atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā Austrumu partnerības Pilsoniskās sabiedrības forums un mudina ES iestādes labāk izmantot ieteikumus un deklarācijas, kas izstrādātas EP un Pilsoniskās sabiedrības foruma pirmajā sanāksmē, kas notika 2009. gadā Briselē, kā arī sanāksmēs, kas notika 2010. gadā Berlīnē un 2011. gadā Poznaņā;

11.

pauž nožēlu par to, ka dažas ES partnervalstis sāk politizētas un falsificētas tiesas prāvas pret personām, pārkāpjot cilvēktiesības un tiesiskuma pamatprincipus; pauž nopietnas bažas par to, ka, neskatoties uz starptautiskā līmenī izskanējušiem aicinājumiem, šajās trešās valstīs netiek veikti nekādi pasākumi, lai nodrošinātu un ievērotu to personu tiesības, kuras notiesātas politiski motivētās lietās;

12.

uzsver, ka pilsoņu tieša līdzdalība sabiedriskajā dzīvē, sekmējot viņu tiešu dalību valsts un Eiropas līmeņa politiskajās partijās, ir būtiskas tiesības paust savu viedokli un demokrātiskas tiesības;

13.

mudina ES pielikt papildu pūles, efektīvāk iestrādāt cilvēktiesību un demokrātijas aspektu attīstības sadarbībā un panākt, lai ES attīstības programmas veicinātu partnervalstu starptautisko saistību izpildi cilvēktiesību jomā; turklāt prasa cilvēktiesību un demokrātijas aspektu iekļaut neatliekamās palīdzības, rehabilitācijas un attīstības sasaistes (LRRD) programmās, jo tam ir ļoti būtiska nozīme, īstenojot pāreju no ārkārtējas humanitārās situācijas uz attīstību;

14.

atzinīgi vērtē īpašo nozīmi, kas piešķirta cilvēktiesībām, demokrātijai un tiesiskumam paziņojumā „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” (COM(2011)0637), un uzsver, ka demokrātija, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, laba pārvaldība, miers un drošība ir sinerģiski un savstarpēji papildinoši attīstības, nabadzības samazināšanas un Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanas priekšnosacījumi; atkārtoti apstiprina uz cilvēktiesību ievērošanu vērstas attīstības politikas nozīmi un aicina ES attīstības programmās noteikt konkrētus, izmērāmus, sasniedzamus un noteiktā termiņā izpildāmus mērķus cilvēktiesību un demokrātijas jomā; aicina ES, sniedzot palīdzību attīstības jomā, galveno uzmanību pievērst atbalstam institūciju izveidei un pilsoniskās sabiedrības attīstībai saņēmējvalstīs, jo minētajiem faktoriem ir izšķirīga nozīme, lai nodrošinātu labu pārvaldību, kā arī pārskatatbildību un līdzatbildību attīstības procesos; aicina stiprināt cilvēktiesību un nosacījumu izpildes klauzulas ES atbalstītajās programmās; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu un Komisiju meklēt jaunas iespējas, kā uzlabot saikni starp dialogu cilvēktiesību jomā ar partnervalstīm un sadarbību attīstības jomā;

15.

uzsver, ka ES būtu jānodrošina, lai tās darbības attīstības politikas, miera veidošanas, konfliktu novēršanas un starptautiskās drošības jomā būtu savstarpēji veicinošas; šajā sakarā norāda, ka ir svarīgi izstrādāt atbilstošas stratēģijas valstīm, kurās stāvoklis ir nestabils;

16.

uzsver, ka galēja nabadzība un cilvēktiesību neesamība ir savstarpēji saistīti jautājumi, un norāda, ka jāizstrādā principu kopums par cilvēktiesību standartu un kritēriju piemērošanu cīņā pret galēju nabadzību;

17.

atkārtoti norāda, ka 70 % pasaules nabadzīgo iedzīvotāju dzīvo lauku apvidos un viņu izdzīvošana un labklājība ir tieši atkarīga no dabas resursiem, un arī pilsētās dzīvojošie nabadzīgie iedzīvotāji ir atkarīgi no šiem resursiem; aicina ES kā pamattiesības aizsargāt dabas un ļoti svarīgu resursu pieejamību iedzīvotājiem savās valstīs, kā arī zemes pieejamību un nodrošinātību ar pārtiku; pauž nožēlu par to, ka lielai daļai cilvēku nav pamatresursu, piemēram, ūdens; vērš uzmanību uz ANO Sociālās atbildības paktā minētajām tiesībām, piemēram, tiesības uz pietiekamu uzturu, obligātajiem sociālajiem standartiem, izglītību, veselības aprūpi, taisnīgiem un izdevīgiem darba noteikumiem un piedalīšanos kultūras dzīvē, kurām visām būtu jāvelta līdzvērtīga uzmanība;

ES 2010. gada ziņojums

18.

uzsver, ka ES gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju ir nozīmīgs, lai analizētu un novērtētu ES politiku šajā jomā; ar nožēlu konstatē, ka pirmo reizi, kopš tiek iesniegts gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, augstā pārstāve/ Komisijas priekšsēdētāja vietniece un/vai Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) šogad plenārsēdē vispār neiepazīstināja ar ziņojumu, un stingri mudina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci turpmāk Parlamentu iepazīstināt ar šādiem ziņojumiem un to darīt laicīgi;

19.

pauž nožēlu par to, ka gada ziņojums kopumā ir vairāk aprakstošs, un to, ka pārmērīga uzmanība ir pievērsta vienreizējām darbībām; atkārtoti pieprasa nodrošināt sistemātiskāku pieeju, tostarp rādītāju un etalonu izmantošanu atsevišķām valstīm, kā arī to, lai gada ziņojumā rezultāti būtu analizēti saskaņā ar izvirzītajiem mērķiem, kas atvieglotu pamatotu darbības rezultātu novērtēšanu;

20.

atzinīgi vērtē šā gada ziņojuma visaptverošo sadaļu par vardarbību pret sievietēm un par bērnu tiesībām; šajā sakarā vērš uzmanību uz tādu postošu praksi kā piespiedu un selektīvie aborti gaidāmā bērna dzimuma dēļ, piespiedu sterilizācija un sieviešu dzimumorgānu kropļošana; atzīst prioritāti, kas piešķirta atbalsta centieniem, lai visā pasaulē atceltu nāvessodu, un jautājumiem par tiesu varas reformu; atbalsta augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces praktisko pieeju ES darbībai starptautiskos forumos;

21.

konstatē, ka gada ziņojumā nav atsevišķas sadaļas, kas būtu veltīta attīstībai; uzsver, it īpaši pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā un ņemot vērā pašreizējo integrēto stratēģiju cilvēktiesību jomā, ka gada ziņojumā būtu jāizveido atsevišķa sadaļa, kas būtu veltīta cilvēktiesībām un attīstībai;

22.

mudina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci, gatavojot turpmākos gada ziņojumus, aktīvi, sistemātiski un pārredzami apspriesties ar Parlamentu, kā arī savlaicīgi un visaptveroši apspriesties ar nevalstiskajām organizācijām, kas nodarbojas ar cilvēktiesību jautājumiem, publiski aicinot visas ieinteresētās organizācijas sniegt savu ieguldījumu un veicinot sociālo tīklu un plašsaziņas līdzekļu izmantošanu, lai apspriedēs iesaistītu pēc iespējas vairāk organizāciju; aicina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci arī sistemātiski apspriesties ar Parlamentu, kā arī ziņot par to, kā ir ņemtas vērā Parlamenta rezolūcijas; aicina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci pēc Parlamenta pieprasījuma regulārāk sniegt informāciju par turpmāko gada ziņojumu sagatavošanas posmiem;

Iekļaušana

23.

pieņem zināšanai augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces 2011. gada 13. decembra paziņojumu Parlamentam saistībā ar Parlamenta ilgstošo aicinājumu iecelt ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos; prasa — ja šāds amats tiks izveidots —, lai ES īpašajam pārstāvim būtu starpnozaru prasmes, kas nodrošinātu kohēzijas politikas īstenošanu, panākot cilvēktiesību integrāciju visos ES politikas virzienos; tomēr brīdina, ka, izveidojot šādu īpašā pārstāvja amatu, nevajadzētu censties nošķirt cilvēktiesību politiku no kopējās ārpolitikas stratēģijām;

24.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai starptautiskie nolīgumi, it īpaši nolīgumi tirdzniecības, enerģētikas, atpakaļuzņemšanas, drošības un tehniskās sadarbības jomā, nebūtu pretrunā ES pamatprincipiem, kas noteikti LES 21. pantā; ierosina pirms sarunu sākšanas par šādiem nolīgumiem, kā arī sarunu posmā veikt novērtējumus par ietekmi uz cilvēktiesībām, kuros būtu arī etaloni, un pēc tam iesniegt regulārus progresa ziņojumus, kuros būtu novērtējumi, ko sagatavojušas ES iestādes un par īstenošanu atbildīgie dienesti, kā arī to vietējo un starptautisko pilsoniskās sabiedrības organizāciju sagatavoti novērtējumi, kas būtu daļa no institucionalizēta pilsoniskās sabiedrības uzraudzības mehānisma; uzstāj, ka šajā sakarā pilnībā jāizmanto LES 218. pants, kurā noteikts, ka Komisijai visos posmos sarunās par starptautiskajiem nolīgumiem ar trešām valstīm ir pienākums informēt Parlamentu un Padomi; uzskata, ka šajā ziņā ir ļoti būtiski sniegt ES iestādēm augstvērtīgu un neatkarīgu informāciju par stāvokli cilvēktiesību un demokrātijas jomā konkrētās valstīs;

25.

iesaka — lai rīkotos plašāk, nekā to paredz vispārīgās idejas par cilvēktiesību iekļaušanu, — izstrādāt tādu praktisku pasākumu kopumu, kam jābūt saistošam visiem ES ierēdņiem, kuri strādā ārpus ES, kā arī visiem darbiniekiem dalībvalstīs, kuri piedalās ES aģentūru, tostarp FRONTEX, operatīvajās darbībās, un ekspertiem, kuri pārstāv ES, kurus finansē no ES līdzekļiem un kuriem jāievēro starptautiskās normas un standarti; uzsver, ka EĀDD un attiecīgajās Komisijas nodaļās apmācībai par cilvēktiesībām vajadzētu būt obligātai; iesaka uzdevumus, kas attiecas uz iekļaušanu, ietvert ierēdņu amatu aprakstos saistībā ar personāla ikgadējo novērtēšanu;

26.

turklāt iesaka — ja partnervalstī, ar kuru noslēgts starptautisks nolīgums, piemēram, partnerības un sadarbības nolīgums, notiek smags cilvēktiesību pārkāpums — ES veikt stingrākus pasākumus, lai piemērotu atbilstīgas sankcijas, kā noteikts nolīguma cilvēktiesību klauzulās, tostarp, iespējams, uz laiku pārtraukt nolīguma darbību;

27.

uzsver, ka ir svarīgi ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu izstrādāt atbilstīgas pārraudzības programmas saistībā ar ES vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumiem, nodrošinot, ka šīs pārraudzības programmas ir saistītas arī ar visām attīstības programmām;

28.

uzsver, ka starptautiskā taisnīguma aspektu iekļaušanai ir jābūt saistītai arī ar sistemātiskas uzmanības pievēršanu cīņai pret nesodāmību un papildināmības principu tirdzniecības, attīstības un tiesiskuma palīdzības plašākā kontekstā; uzsver, ka uzmanības centrā jābūt cietušo rehabilitācijai un reintegrācijai sabiedrībā un attiecīgajās kopienās, īpašu uzmanību pievēršot mazāk aizsargātām grupām, tostarp sievietēm, bērniem, jauniešiem un personām ar invaliditāti; uzsver, ka, lai stiprinātu cilvēktiesību ievērošanu jebkurā valstī, liela nozīme ir konstitucionālo struktūru, tostarp efektīvas tiesību sistēmas, izveidei, varas dalīšanai un atzītai un neatkarīgai tiesu varai; iesaka Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtus pievienot kopumam, kurā ir starptautiskie nolīgumi par labu pārvaldību un tiesiskumu, kuri jāratificē trešām valstīm, ko uzņem Vispārējā preferenču sistēmā plus (GSP+); iesaka ES nolīgumu ar trešām valstīm cilvēktiesību un demokrātijas klauzulās konsekventi iekļaut Starptautiskās Krimināltiesas klauzulas, ņemot vērā to, ka šādas klauzulas uzskatāmas par nolīgumu būtisku daļu, liekot uzsvaru uz stratēģiskajām partnerībām un valstīm, uz kurām attiecas Eiropas kaimiņattiecību politika;

ES darbība Apvienoto Nāciju Organizācijas kontekstā

29.

atzinīgi vērtē ANO Ģenerālās asamblejas pieņemto rezolūciju 65/276 par ES līdzdalību Apvienoto Nāciju Organizācijas darbā, kas ir pieticīgs sākums plašākiem centieniem palielināt ES nozīmi šajā organizācijā; uzsver, ka vienota nostāja nenozīmē, ka būtu jānovēršas no cilvēktiesību jautājumiem, un — gluži pretēji — uzskata, ka ES tagad ir stingri jāuzstāj uz savu tiesību izmantošanu un jāizmanto savs pastiprinātais statuss, lai īstenotu vērienīgu cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanas stratēģiju;

30.

atkārto aicinājumu Padomei pilnvarot augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci izstrādāt pamatnostādnes regulārām apspriedēm starp dalībvalstu un ES vēstniekiem, it īpaši starp vēstniekiem, kuri strādā daudzpusējā līmenī tādās pilsētās kā Ženēva un Ņujorka, lai ES varētu veiksmīgi īstenot savu ar ANO saistīto programmu un veicināt un aizsargāt cilvēktiesības;

31.

atzinīgi vērtē ES konstruktīvo darbību Cilvēktiesību padomes reformēšanā, it īpaši tās plašo atbalstu Augstā cilvēktiesību komisāra biroja neatkarībai, īpašo procedūru nozīmes un valstu pilnvaru, kā arī visu cilvēktiesību nedalāmības aizstāvēšanu; iesaka ES un tās dalībvalstīm paust skaidru nostāju pret reģionālo grupu izmantoto praksi, proti, „tīro sarakstu” iesniegšanu Cilvēktiesību padomes vēlēšanām; atzinīgi vērtē vispārējā regulārā pārskata pirmo pabeigto ciklu un iesaka ES dalībvalstīm ņemt piemēru no tā, par pamatu izmantojot šīs pirmās kārtas ieguldījumu pēc apspriedēm valstu līmenī; atbalsta vispārējā regulārā pārskata turpmāko pasākumu iekļaušanu ar trešām valstīm risināto ES cilvēktiesību dialogu darba kārtībā un valsts stratēģijas dokumentos;

32.

uzsver, ka, lai veicinātu vienprātību attiecībā uz lielāku daļu ES priekšlikumu Cilvēktiesību padomē, ir steidzami jāuzlabo ES ietekmes spēja, tostarp nodrošinot augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces atbalstu lobēšanai trešo valstu galvaspilsētās, lai panāktu atbalstu ES nostājām; atzinīgi vērtē stratēģiskāku vidēja termiņa pieeju Cilvēktiesības padomes sesiju sagatavošanai, kuras notiek Padomes Cilvēktiesību darba grupā (COHOM);

ES politika attiecībā uz Starptautisko krimināltiesu un cīņu pret nesodāmību

33.

atzinīgi vērtē to, ka 2011. gada 12. jūlijā tika atjaunināta ES politika attiecībā uz Starptautisko krimināltiesu; norāda, ka ar Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtiem tiek izveidots tā sauktais galējā līdzekļa mehānisms, lai sauktu pie atbildības personas, kuras atbildīgas par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu, kara noziegumiem un agresijas noziegumiem, kā to paredz Romas statūtos noteiktais papildināmības princips; atzīst Komisijas centienus izveidot „ES papildināmības instrumentu kopumu”, lai atbalstītu valstu spēju attīstību un rosinātu politisko gribu izmeklēt iespējamos starptautiskos noziegumus un saukt pie atbildības vainīgos, un uzsver, ka, lai pabeigtu instrumentu kopuma izveidi, liela nozīme ir plašām apspriedēm ar dalībvalstīm, Parlamentu un pilsoniskās sabiedrības organizācijām; atzinīgi vērtē dalībvalstu pilsoniskās sabiedrības centienus atbalstīt papildināmības pasākumus valstīs, kurās ir izdarīti noziegumi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un smagi cilvēktiesību pārkāpumi, un rosina šādus centienus turpināt; mudina ES un tās dalībvalstis pieņemt iekšējo pamatnostādņu kopumu, nosakot rīcības kodeksu saziņai ar personām, kuras meklē Starptautiskā Krimināltiesa; aicina visas dalībvalstis (it īpaši Čehiju, Itāliju, Kipru, Luksemburgu, Portugāli un Ungāriju) pieņemt valstu tiesību aktus par sadarbību ar Starptautisko krimināltiesu un noslēgt pamatnolīgumus ar Starptautisko krimināltiesu, lai atvieglotu sadarbību un galvenokārt lai nodrošinātu apcietināšanas orderu un citu Starptautiskās krimināltiesas lūgumu izpildi;

34.

atzinīgi vērtē Romas statūtu grozījumus, ko pieņēma Kampalā notikušajā pārskatīšanas konferencē un kas saistīti ar agresijas noziegumiem un konkrētiem kara noziegumiem, un aicina visas dalībvalstis ātri ratificēt šos būtiskos grozījumus un īstenot tos savu valsts krimināltiesību sistēmu ietvaros; šajā sakarā aicina Padomi un Komisiju izmantot savu starptautisko ietekmi, lai nodrošinātu un veicinātu Romas statūtu universālumu attiecībā uz starptautiski saskaņotu definīciju jēdzienam „agresijas akti, pārkāpjot starptautiskās tiesības”; atzinīgi vērtē ES apņemšanās, it īpaši par cīņu pret nesodāmību, kā pamatvērtību, kurai mums jābūt kopīgai ar visiem mūsu partneriem, slēdzot nolīgumus, un aicina uz šīs apņemšanās konsekventu īstenošanu;

35.

iesaka ES pastāvīgi iekļaut Starptautiskās krimināltiesas klauzulas nolīgumos ar trešām valstīm un veicināt cieņu pret Starptautisko krimināltiesu, sadarbību ar to un palīdzību tai saistībā ar Kotonū nolīgumu un dialogiem starp ES un reģionālajām organizācijām, piemēram, Āfrikas Savienību, Arābu valstu līgu, Amerikas Valstu organizāciju un EDSO, un trešām valstīm;

36.

atzinīgi vērtē ES un dalībvalstu finansiālo un loģistikas atbalstu Starptautiskajai krimināltiesai un iesaka to turpināt; pauž dziļas bažas par Statūtu dalībvalstu asamblejas 2011. gada decembra budžeta diskusiju rezultātiem, kuru dēļ Starptautiskā krimināltiesa varētu saņemt pārāk mazu finansējumu, un tādējādi tiktu iedragāta tās spēja nodrošināt tiesiskumu un reaģēt uz jaunām situācijām; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt pienācīgu atbalstu Starptautiskās krimināltiesas darbībai, tostarp aktīvi piedalīties apsūdzamo izdošanā;

ES politiskās nostādnes demokratizācijas atbalstam

37.

nelokāmi uzskata, ka mērķi attīstības, demokrātijas, cilvēktiesību, labas pārvaldības un drošības jomā ir savstarpēji saistīti; atkārtoti pauž pārliecību, ka visās ES ārējās darbībās ir jāietver politiskā dimensija, kas atbalsta plurālismu, demokrātiju un cilvēktiesību, pamatbrīvību un tiesiskuma ievērošanu, un attīstības dimensija, kurā galvenā uzmanība vērsta uz sociālo un ekonomikas progresu, tostarp nabadzības izskaušanu, cīņu pret nevienlīdzību, un pamatvajadzība pēc pārtikas, pamatojoties uz ilgtspējīgu attīstību; šajā sakarā uzskata arī, ka ES programmās palīdzībai attīstības jomā jāparedz konkrētas un vērienīgas reformas, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu, pārredzamību, dzimumu līdztiesību un cīņu pret korupciju saņēmējās valstīs; turklāt norāda, ka stingrāki nosacījumi un palīdzības pārtraukšana jāpiemēro tajās saņēmējvalstīs, kuras klaji ignorē pamata cilvēktiesības un brīvības un kuras nepiemēro tiesību aktus atbilstīgi starptautiskajām saistībām;

38.

uzskata, ka ES attiecību ar visām trešām valstīm pamatā jābūt uz rezultātiem balstītai pieejai „vairāk par vairāk” un ES būtu jāpiešķir partnervalstīm īpašs statuss tikai tad, ja ir izpildītas skaidras cilvēktiesību un demokrātijas prasības, turklāt tai nevajadzētu vilcināties šāda statusa piemērošanu apturēt, ja šīs prasības vairs netiek ievērotas; uzskata, ka tas nopietni jāapsver turpmākajās sarunās ar Krieviju par jauno uzlaboto partnerattiecību nolīgumu;

39.

aicina sniegt sistemātisku atbalstu jaunajiem brīvi un godīgi ievēlētajiem parlamentiem, īpaši pārejas valstīs vai valstīs, uz kurām ES ir nosūtījusi vēlēšanu novērošanas misijas; uzskata, ka šis atbalsts būtu jāfinansē, izmantojot Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR) un ģeogrāfiskos instrumentus;

40.

atzinīgi vērtē plānus izveidot Eiropas Demokrātijas fondu (EDF), kas izklāstīti augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Komisijas kopīgajā paziņojumā un Padomes 3101. un 3130. sanāksmes secinājumos, kuriem sekoja Deklarācija par Eiropas Demokrātijas fonda izveidi, par ko COREPER vienojās 2011. gada 15. decembrī, kā arī centienus, ko īsteno Darba grupa jautājumos par Eiropas Demokrātijas fondu, kas sadarbībā ar dalībvalstīm un ES iestādēm izveidota EĀDD aizgādībā; uzsver, ka šis fonds Parlamenta pārraudzībā varētu darboties kā elastīgs ekspertu instruments, lai atbalstītu dalībniekus, kuri cenšas panākt demokrātiskas pārmaiņas nedemokrātiskās valstīs un pārejas valstīs; mudina Padomi nodrošināt, lai šāds instruments kopā ar citiem tās ārējiem pasākumiem papildinātu pašreizējo instrumentu, it īpaši EIDHR, darbības, neveidojot nevajadzīgas jaunas birokrātiskas struktūras; uzsver, ka ES ieguldījumam EDF budžetā tiešām jābūt papildu ieguldījumam, un tas jāsniedz absolūti atbilstīgi finanšu noteikumiem, ievērojot budžeta lēmējinstitūcijas tiesības to uzraudzīt un pārbaudīt;

Atbalsts vēlēšanām

41.

uzsver tāda politiskā atbalsta procesa nozīmi, kurā uzmanība netiek koncentrēta tikai uz laikposmu pirms un pēc vēlēšanām, bet kura pamatā ir nepārtrauktība; atzinīgi vērtē augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces pievērsto uzmanību „padziļinātai demokrātijai”, kas demokrātiskus procesus saista ar cilvēktiesībām, vārda brīvību, biedrošanās brīvību, reliģijas un ticības brīvību, tiesiskumu un labu pārvaldību; uzsver, ka šajā ziņā pienācīga nozīme jāpiešķir arī tiesībām uz reliģijas brīvību; norāda, ka faktiski ir vispāratzīts, ka šīs tiesības ir vienas no būtiskākajām cilvēktiesībām;

42.

vēlreiz uzsver, ka ir svarīgi noteikt prioritārās valstis vēlēšanu novērošanas misijām, balstoties uz reālo ietekmi, ko šāda misija var sniegt, lai ilgtermiņā veicinātu patiesu demokratizācijas procesu;

43.

aicina Padomi, Komisiju un EĀDD izstrādāt politisku stratēģiju saistībā ar katru ES vēlēšanu novērošanas misiju, pēc tam veicot demokrātiskā progresa novērtēšanu divus gadus pēc misijas un šo novērtējumu iesniedzot laikā, kad notiek Parlamenta ikgadējās cilvēktiesību debates ar augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci; atzinīgi vērtē augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces apņēmību vēlēšanu novērošanā pievērst uzmanību sieviešu un nacionālo minoritāšu pārstāvju, kā arī personu ar invaliditāti līdzdalībai gan kā kandidātiem, gan arī vēlētājiem (22);

44.

uzsver, ka ir svarīgi pēc katras vēlēšanu novērošanas misijas sadarbībā ar citiem starptautiskajiem dalībniekiem sagatavot reālistiskus un izpildāmus ieteikumus, attiecīgā gadījumā to izplatīšanu un uzraudzību uzticot ES delegācijām; uzskata, ka Parlamenta pastāvīgajām delegācijām un apvienotajām parlamentārajām asamblejām būtu jāuzņemas lielāka atbildība šo ieteikumu turpmākajā uzraudzībā un cilvēktiesību un demokrātijas jomā sasniegtā progresa analīzē; tādēļ atbalsta noturīga un regulāra dialoga veicināšanu ar šo trešo valstu parlamentiem; uzsver, ka jāuzlabo Eiropas Parlamenta vēlēšanu novērošanas delegāciju darba metodes un jāpilnveido Eiropas Parlamenta deputātu, kas piedalās šajās delegācijās, un personāla prasmes;

Cilvēktiesību dialogi un apspriedes ar trešām valstīm

45.

uzsver — lai gan dalība strukturētos cilvēktiesību dialogos ir vērtējama atzinīgi, to pārāk bieži izmanto kā aizbildinājumu, lai izvairītos no šo jautājumu apspriešanas augstākos politiskos līmeņos, tostarp partneru augstākā līmeņa sanāksmēs; aicina visas ES iestādes, dalībvalstis un to vēstniecības pielikt lielākas pūles, lai šos dialogus integrētu visās ES dalībvalstu ārējās darbībās; uzsver, ka jānodrošina pārredzamība un jārīko atklātas iepriekšējās apspriedes ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī pārskata sanāksmēs pēc dialogiem, lai ziņotu par rezultātiem;

46.

tādēļ pauž savu vilšanos par to, ka nav panākts progress cilvēktiesību dialogu skaita ziņā (pašlaik tas pārsniedz 40), un atzīmē dažu pušu pausto viedokli, ka konkrētos gadījumos ES cilvēktiesību apspriedes ir pārvērstas par instrumentu un kļuvušas par procesu, nevis līdzekli, ar ko gūt izmērāmus, taustāmus rezultātus;

47.

pauž nožēlu, ka pēc dialogiem un apspriedēm veiktie novērtējumi nav veicinājuši skaidru rezultātu rādītāju vai etalonu noteikšanu; mudina noteikt mērķus pirms — un novērtēt uzreiz pēc — katra dialoga vai apspriedes, darot to pārredzami un iesaistot pēc iespējas vairāk ieinteresēto personu; uzsver, ka šo novērtējumu secinājumi ir jādara zināmi augstākā līmeņa sanāksmēs un citā saziņā starp ES un tās partnervalstīm, kā arī jāizmanto informācijai saistībā ar ES un tās dalībvalstu darbību citās divpusējās un daudzpusējās attiecībās; uzskata, ka šiem rādītājiem jāpievērš īpaša uzmanība, lai visos ES nolīgumos panāktu demokrātijas un cilvēktiesību klauzulu efektivitāti neatkarīgi no to veida;

48.

uzsver, ka, apspriežoties ar pilsonisko sabiedrību, ir svarīgi steidzami uzlabot šo dialogu metodes un saturu; atkārtoti norāda, ka dialogi var būt konstruktīvi un reāli ietekmēt situāciju tikai tādā gadījumā, ja tiem seko konkrēti pasākumi, ņemot vērā ES mērķus un ES pamatnostādnes par dialogiem ar trešām valstīm cilvēktiesību jomā, kā arī ja tiek īstenoti korektīvi pasākumi;

49.

atgādina, ka ES būtu jāizmanto šie dialogi kā instruments, lai runātu par konkrētiem cilvēktiesību pārkāpumu gadījumiem trešās valstīs, piemēram, par gadījumiem, kas saistīti ar politieslodzītajiem un aizturētajiem, piemēram, Vjetnamā un Ķīnā, kuri apcietināti tāpēc, ka miermīlīgi īstenojuši pamattiesības, proti, tiesības uz vārda, pulcēšanās, biedrošanās un reliģijas brīvību; turklāt aicina ES regulāri izmantot šo iespēju un sekot līdzi rīcībai saistībā ar konkrētiem gadījumiem, uz ko tā norādījusi, uzraudzīt šos gadījumus un cieši sadarboties ar iesaistītajām cilvēktiesību organizācijām, kā arī ar citām valstīm, kuras piedalās cilvēktiesību dialogos ar attiecīgo valsti;

50.

ir neapmierināts, ka ir veikti tikai nedaudzi, turklāt neregulāri novērtējumi, neraugoties uz nosacījumu pamatnostādnēs, ka dialogus „ir ieteicams novērtēt reizi divos gados”; pauž lielu nožēlu, ka līdz šim Eiropas Parlaments nav ticis sistemātiski iesaistīts novērtējumos, tostarp Krievijas un Ķīnas novērtējumos; aicina sekmēt oficiālu Eiropas Parlamenta pieeju šiem novērtējumiem un nodrošināt, ka to īsteno pēc iespējas atklātāk un pārredzamāk; atgādina pamatnostādnēs noteikto, ka „novērtējumu veikšanā iesaistīs pilsonisko sabiedrību”, un uzskata, ka ir jāizveido konkrēts mehānisms šīs apņemšanās īstenošanai;

51.

pauž nopietnas bažas par stāvokli Mali kopš valsts apvērsuma 2012. gada 22. martā un par to, ka šajā valstī ir iestājusies „visnopietnākā humanitārā krīze pēdējo divdesmit gadu laikā”, ko izraisījusi pārtikas nepietiekamība, no kuras cieš aptuveni trīs miljoni cilvēku, un cilvēku pārvietošana saistībā ar konfliktiem valsts ziemeļos; prasa, lai Eiropas Savienība piešķir papildu humāno palīdzību šīs situācijas noregulēšanai; turklāt uzskata, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāveicina miermīlīgs konflikta risinājums, kas virzīts uz iedzīvotāju aizsardzību, neiejaucoties valsts iekšpolitikā;

52.

atkārtoti norāda, ka sieviešu tiesībām vajadzētu būt būtiskam aspektam ES īstenotajos cilvēktiesību dialogos un ES politiskajā dialogā ar trešām valstīm, ar kurām ir parakstīti sadarbības vai asociācijas nolīgumi, atbilstīgi šajos nolīgumos iekļautajām cilvēktiesību klauzulām, un ka ir jāpaplašina sieviešu līdzdalība miera procesos gan pie sarunu galda, gan aktīvās darbībās; aicina Komisiju un Padomi veikt atbilstīgus pasākumus visos šo noteikumu pārkāpumu gadījumos;

53.

pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz visiem Parlamenta un citu starptautisko iestāžu aicinājumiem, Mihailu Hodorkovski notiesāja otrajā pret viņu vērstajā politiski motivētajā un ar valsts pārvaldi saistītajā tiesas prāvā Krievijā, kas neatbilda taisnīgas un neatkarīgas tiesu sistēmas principiem, tādējādi pieļaujot būtiskus cilvēktiesību pārkāpumus;

Cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas

54.

aicina visās līgumattiecībās ar trešām valstīm — gan rūpnieciskām, gan jaunattīstības —, tostarp arī nozaru nolīgumos, tirdzniecības un tehniskās vai finansiālās palīdzības nolīgumos, bez izņēmuma ietvert skaidri formulētas un saistošas cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas; aicina Komisiju nodrošinātu šo klauzulu stingrāku īstenošanu; atkārtoti norāda, ka jāizstrādā vienots cilvēktiesību un demokrātijas etalonu katalogs, ko var izmantot gan aprakstošā veidā, gan arī novērtēšanas nolūkā un ko atzītu visas ES iestādes; uzskata, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un citu nozīmīgāko starptautisko cilvēktiesību aizsardzības konvenciju īstenošana varētu būt šāda ES cilvēktiesību un demokrātijas etalona būtisks elements;

55.

prasa Komisijai nevilcinoties izmantot spēkā esošo nolīgumu darbības apturēšanas mehānismu, ja atkārtoti tiek pārkāptas standarta cilvēktiesību klauzulas;

56.

uzsver, ka klauzulas piemērošana tās pašreizējā redakcijā brīvās tirdzniecības nolīgumos (BTN), kurus tuvākajā laikā iesniegs Parlamentam, dod iespēju Parlamentam izskatīt iespēju noteikt cilvēktiesību etalonus pirms ratifikācijas, lai panāktu konkrētu un pārbaudāmu progresu cilvēktiesību jomā; vēlreiz aicina Komisiju izstrādāt jaunu „paraugklauzulu”, atsaucoties uz pušu starptautiskajām saistībām un ietverot apspriežu procedūru, kā arī nosakot politiskos un juridiskos mehānismus, kas jāizmanto, ja tiek pieprasīta sadarbības pārtraukšana uz laiku atkārtotu vai sistemātisku cilvēktiesību pārkāpumu dēļ, kuri ir pretrunā starptautiskajām tiesībām; uzskata, ka mehānisms cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu īstenošanai, ko pieprasījis Parlaments, ir vienīgā iespēja nodrošināt šādu klauzulu faktisku īstenošanu un tas būtu uzskatāms par preventīvu un brīdināšanas mehānismu, ar ko izveido dialogu starp ES un partnervalsti, pēc kura jāizmanto uzraudzības mehānisms; iesaka izstrādāt skaidru un pakāpenisku sankciju sistēmu, neskarot iespējamo galīgu pārtraukšanu; uzstāj, ka šajā saistībā lēmumi ir jāpieņem Parlamentam kopā ar Komisiju un Padomi;

57.

uzsver vajadzību nodrošināt efektīvu uzraudzību attiecībā uz to saistību īstenošanu, kuras noteiktas attiecībā uz cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošanu un veicināšanu; aicina papildus jau zināmajiem ietekmes pētījumiem par ilgtspējīgu attīstību izmantot ietekmes pētījumus par cilvēktiesībām un demokrātiju un tur ietvertos novērtējumus un secinājumus ņemt vērā sarunās, kā arī atspoguļot nolīgumu galīgajās redakcijās;

58.

ierosina pētījumos par ietekmi uz cilvēktiesībām un tās novērtējumos izmantot objektīvus rādītājus un kritērijus;

Tirdzniecība un cilvēktiesības

59.

cer, ka visos turpmākajos brīvās tirdzniecības nolīgumos papildus sociālo un vides jautājumu nodaļai ietvers visaptverošu cilvēktiesību jautājumu nodaļu, un saistībā ar pašlaik notiekošajām sarunām pauž nožēlu par dažu partneru, piemēram, Indijas un Kanādas, paustajiem iebildumiem pret šo principu; aicina nolīgumos nostiprināt ilgtspējīgas attīstības nodaļu, ietverot sūdzību procedūru, kas būtu pieejama sociālajiem partneriem un pilsoniskajai sabiedrībai, izveidot neatkarīgu struktūru, kas risinātu saistītos strīdus, un paredzēt iespēju izmantot strīdu risināšanas mehānismu, kas varētu būt līdzvērtīgs tirgus piekļuves nodrošināšanas mehānismiem, nosakot soda naudas un apturot iespēju izmantot tirdzniecības priekšrocības, ja ir pieļauti attiecīgo vides un darba standartu smagi pārkāpumi; uzsver, ka GSP+ shēmas uzraudzības un īstenošanas mehānismu uzlabošana ir jāturpina; prasa nodrošināt, lai korporatīvās sociālās atbildības mērķi būtu saistoši Eiropas uzņēmumiem, kuri darbojas institucionāli vājās valstīs;

Eiropas kaimiņattiecību politika

60.

uzskata, ka arābu valstu atmodas revolūcijas ir parādījušas ES līdzšinējo politikas virzienu nepietiekamību, lai efektīvi atbalstītu iedzīvotāju spēcīgo vēlmi pēc demokrātijas, pamatbrīvību ievērošanas, tiesiskuma, pārskatatbildīgas un reprezentatīvas valdības valstīs, kurās tas ir liegts; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas un augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces kopīgo paziņojumu „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs”, kurā cita starpā pausta nepieciešamība izveidot Eiropas Demokrātijas fondu, un to kopīgo paziņojumu „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu”, kā arī izvēlēto pieeju, kas paredz kopīgas apņemšanās un savstarpēju pārskatatbildību attiecībā uz cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma universālajām vērtībām, spēcīgāku, uz stimuliem balstītu nosacītību, politisko nostādņu diferenciāciju, daudzpusējas un apakšreģionu sadarbības veicināšanu, kā arī pilsoniskās sabiedrības turpmākas iesaistīšanas principu; uzsver, ka arābu valstu atmodas revolūcijas kļūtu par paradoksu, ja to rezultātā tiktu liegtas cilvēka pamattiesības sievietēm, cilvēktiesību aizstāvju, reliģisko minoritāšu un citu sociālo grupu tiesības valstīs, kurās notika atmodas revolūcijas;

61.

uzskata, ka kopš arābu valstu atmodas revolūciju sākuma nevalstiskajām organizācijām un organizētām pilsoņu grupām šajās valstīs ir bijusi izšķiroša nozīme, lai mobilizētu iedzīvotājus un veicinātu viņu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē ar mērķi informēt iedzīvotājus par viņu tiesībām un ļaut viņiem izprast un izmantot demokrātiju; uzsver, ka turpmāko reformu īstenošanai politiskās prioritātes būs jānosaka, ņemot vērā līdzdalību veicinošas apspriedes ar nevalstiskajām organizācijām un pilsonisko tiesību aizstāvjiem valstīs;

62.

uzsver, ka jāatbalsta arī demokrātiskās kustības austrumu kaimiņvalstīs; turklāt atzinīgi vērtē jauno pieeju EKP, kas paredz lielāku atbalstu partnervalstīm, kuras iesaistās spēcīgas un ilgtspējīgas demokrātijas veidošanā, atbalstu integrējošai ekonomikas attīstībai un Eiropas kaimiņattiecību politikas abu reģionālo dimensiju stiprināšanu;

63.

atbalsta uz rezultātiem pamatotu pieeju „vairāk par vairāk”, kas atbilst jaunajam EKP redzējumam; uzstāj, ka diferenciācijas pamatā jābūt skaidri noteiktiem kritērijiem un regulāri uzraudzītiem etaloniem, un ierosina paziņojumos noteiktos etalonus uzskatīt par mērķiem, kas jāpapildina ar konkrētākiem, izmērāmiem, sasniedzamiem un noteiktā termiņā izpildāmiem etaloniem; aicina EĀDD un Komisiju izstrādāt skaidru un atbilstīgu metodiku, lai novērtētu EKP valstu datus par demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanu un veicināšanu, iesniegt regulārus ziņojumus, kas būtu pamatā līdzekļu piešķiršanai saskaņā ar pieeju „vairāk par vairāk”, un ietvert šos novērtējumus gada progresa ziņojumos; uzsver, ka līdzekļus, ko nevar piešķirt vai novirzīt negatīva vērtējuma dēļ, būtu jāpārdala citiem projektiem, ko īsteno Eiropas kaimiņattiecību partnervalstis, gan dienvidu, gan arī austrumu dimensijas ietvaros;

64.

uzsver būtisko nozīmi, kas raksturīga aktīvai pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai un ieguldījumam pārvaldības un sabiedrības pārveides procesā, atzīstot, ka šajā procesā jāiekļauj sieviešu un minoritāšu grupu pārstāvji; stingri atbalsta pilsoniskās sabiedrības aktīvāku līdzdalību šajā procesā, panākot gan lielāku ietekmi, gan arī lielāku uzsvaru uz pilsoniskās sabiedrības viedokli politikas izstrādē; šajā ziņā atzinīgi vērtē visas ES programmas, lai apmācītu jaunos profesionāļus un vienkāršotu studentu apmaiņas programmas trešo valstu valstspiederīgajiem, jo tās efektīvi veicina pilsoniskās sabiedrības attīstību; uzsver, ka pilsoniskajai sabiedrībai jānodrošina neatkarīgs strukturāls un finansiāls atbalsts; uzskata, ka saistībā ar vispārējā regulārā pārskata procesu ANO Cilvēktiesību padomē Komisijas progresa ziņojumu sagatavošanā EKP jomā būtu jāiesaista vietējās un starptautiskās pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, lai viņi atsevišķi sniegtu savu vērtējumu, kas iekļaujams šajos ziņojumos; atzinīgi vērtē pasākumus pilsoniskās sabiedrības instrumenta un Eiropas Demokrātijas fonda izveidei un aicina nākamajā daudzgadu finanšu shēmā paredzēt tam būtisku finansējumu; turklāt prasa turpmāk pilsonisko sabiedrību iesaistīt tā, lai panāktu tiešu ieguldījumu, izmantojot institucionalizēto pilsoniskās sabiedrības uzraudzības mehānismu;

65.

pauž lielas bažas, ka četras Eiropas kaimiņattiecību partnervalstis nav parakstījušas ANO Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo protokolu, 11 valstis to nav ratificējušas un vēl 14 nav paredzējušas vajadzīgos valsts preventīvos pasākumus; aicina ES steidzami rīkoties, lai šīs nepilnības risinātu;

66.

uzskata, ka vardarbības novēršanas veicināšana un atbalsts tai ir starptautiska vērtība, kura ir atbilstošs veids, kā aizsargāt un veicināt cilvēktiesības valstī, it īpaši ņemot vērā to, ka nevardarbīgas metodes nodrošina efektīvu rezultātu konfliktu novēršanā un attiecībā uz atbalstu demokrātijai, tiesiskumam un pilsoniskajai sabiedrībai visā pasaulē; ierosina vardarbības neizmantošanai piešķirt centrālo lomu un politisko nozīmi Eiropas Savienības iekšpolitikas un ārpolitikas jomās, atbalstot iniciatīvas, kas var stiprināt un attīstīt nevardarbīgās un miermīlīgās aktivitātes pasaulē, un piedāvājot praktisku palīdzību nevardarbīgu aktīvistu un cilvēktiesību aizstāvju atbalstam;

67.

atkārtoti aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi un dalībvalstis censties panākt stingru ES kopējo nostāju attiecībā uz turpmākajiem pasākumiem pēc faktu vākšanas misijas par Gazas konfliktu, publiski pieprasot tās ieteikumu īstenošanu un atbildību par visiem starptautisko tiesību pārkāpumiem neatkarīgi no tā, kas ir iespējamais pārkāpuma izdarītājs, veicot neatkarīgu, objektīvu, pārredzamu un efektīvu izmeklēšanu; uzskata, ka bez atbildības un tiesiskuma nav iespējams efektīvi īstenot Tuvo Austrumu miera procesu;

Ārējie finanšu instrumenti, it īpaši EIDHR

68.

norāda — lai gan ir sniegti būtiski ES politiski paziņojumi par atbalstu cilvēktiesībām, plānošanas cikla gaitā ir novērota to ietekmes samazināšanās, jo apņemšanās cilvēktiesību jomā izzūd no konkrētiem instrumentiem un valstu nozaru piešķīrumiem; konstatē, ka diemžēl cilvēktiesības un demokrātija nereti tiek „ieslēgtas”EIDHR, neintegrējot tās pārējos instrumentos;

69.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Pārmaiņu programmu un to, ka tajā ir uzsvērta attīstības, demokrātijas, cilvēktiesību, labas pārvaldības un drošības savstarpējā saistība; atzinīgi vērtē papildu uzmanības koncentrēšanu uz partnervalstu solījumiem noteikt instrumentu un metožu kopumu valsts līmenī; vienlaikus uzsver, ka jālikvidē pašreizējie dubultie standarti un jāizvairās no šādu standartu ieviešanas nākotnē; atzinīgi vērtē šīs politikas interpretāciju Komisijas paziņojumā „Turpmākā pieeja saistībā ar ES budžeta atbalstu trešām valstīm”, kurā noteikts, ka vispārējā budžeta atbalstu nodrošinās tikai tad, ja partnervalstis apņemsies ievērot starptautiskos cilvēktiesību un demokrātijas standartus; aicina Komisiju un EĀDD šo politikas satvaru realizēt konkrētās, operatīvās, noteiktā termiņā izpildāmās un izmērāmās darbībās, kas iekļautas dažādajās sadarbības jomās un ko papildina ar iestāžu regulējumu un administratīvo spēju vajadzīgo nostiprināšanu;

70.

stingri iestājas par to, lai turpmāk attīstības instrumentos īpaša uzmanība tiktu pievērsta tematiskajām programmām, jo tās pirmām kārtām skar cilvēktiesību jautājumus, lai stiprinātu savstarpēji veicinošu saikni starp attīstību un cilvēktiesībām;

71.

norāda, ka saskaņotības un efektivitātes maksimālai palielināšanai ir vajadzīga stratēģiska pieeja, kas apvieno dažādus ģeogrāfiskos un tematiskos instrumentus, lai aizsargātu un veicinātu cilvēktiesības, pamatojoties uz vietējās situācijas atbilstīgu analīzi, un kas likvidē pašreizējos dubultos standartus un ļauj novērst turpmāku šādu standartu ieviešanu; šajā sakarā atzinīgi vērtē apņemšanos, kas pausta 2011. gada 12. decembra kopīgajā paziņojumā „Cilvēktiesības un demokrātija — ES ārējās darbības svarīgākais elements”, proti, ņemt vērā valstu stratēģijas cilvēktiesību jomā, plānojot un īstenojot ES palīdzības ciklus, un aicina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci izstrādāt izvērstāku metodiku šīs apņemšanās īstenošanai;

72.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par ārējās darbības instrumentiem pēc 2014. gada, it īpaši uzsvaru uz vajadzību pēc vienkāršotas un elastīgas lēmumu pieņemšanas procedūras, kas ļaus ātrāk pieņemt gada īstenošanas rīcības programmas un tādējādi arī sniegt palīdzību; augstu vērtē plašās apspriedes ar pilsonisko sabiedrību un ir pārliecināts, ka dokumentu galīgās redakcijas atspoguļos visu ieinteresēto personu paustās bažas;

73.

atzinīgi vērtē EIDHR mērķu skaidrāku noteikšanu un tā atjaunināto darbības jomu, kas atspoguļo lielākas uzmanības pievēršanu ekonomiskām, sociālajām un kultūras tiesībām, domas, apziņas un reliģijas vai ticības brīvībai un demokrātijas atbalstam; atzinīgi vērtē jauno iespēju tiešā veidā piešķirt dotācijas, lai finansētu darbības vissarežģītākajos apstākļos vai situācijās vai lai uzlabotu atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem un nereģistrētām organizācijām;

74.

uzsver, ka EIDHR un citu instrumentu plānošanā, liekot īpašu uzsvaru uz cilvēktiesībām un demokrātiju, ir jāņem vērā Parlamenta privilēģijas; tāpēc joprojām ir cieši pārliecināts, ka šo instrumentu stratēģijas dokumentus nevar uzskatīt par īstenošanas aktiem un ka šie dokumenti ir jāpieņem saskaņā ar LESD 290. pantā noteikto procedūru attiecībā uz deleģētajiem aktiem;

Nāvessods

75.

atzinīgi vērtē sekmīgo rezultātu, kas tika panākts ar ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 21. decembra rezolūciju 65/206 par moratoriju nāvessoda izmantošanai, kas norāda uz to, ka palielinās vispārējais atbalsts nāvessoda atcelšanai un pieaug aktīvistu, tiesnešu, politiķu un sabiedrības izpratne kopumā; atzinīgi vērtē arī būtisko ES nozīmi šīs uzvaras nodrošināšanā; sagaida spēcīgu partnerību starp dalībvalstīm un EĀDD saistībā ar Ģenerālās asamblejas 2012. gada rezolūciju;

76.

atkārtoti pauž savu nostāju, ka ES iestājas pret nāvessodu jebkādos apstākļos, un aicina ES, lai panāktu nāvessoda atcelšanu, turpināt izmantot sadarbību un diplomātiju visos iespējamajos forumos pasaulē saskaņā ar ES pamatnostādnēm par nāvessodu, kā arī nodrošināt, ka pilnībā tiek ievērotas ikvienas personas, kurai piespriests nāvessods, tiesības uz taisnu tiesu, neizmantojot spīdzināšanu un cita veida ļaunprātīgu izturēšanos, lai panāktu atzīšanos; prasa valstīs, kurās neatkarīgi no ES un citu dalībnieku centieniem joprojām izmanto nāvessodu, ievērot notiesāto personu cilvēka pamattiesības, tostarp vismaz šādu personu ģimeņu un tuvāko radinieku tiesības uz pilnīgu pieeju informācijai par minēto personu situāciju, cieņu pret cilvēka ķermeni un tiesības uz pienācīgu apbedīšanu; nosodot nesen Baltkrievijā Dmitrijam Konovalovam un Valdislavam Kovaļovam izpildītos nāvessodus, uzsver, ka minētās pamattiesības netika ievērotas, jo sodu izpildi veica slepeni, neinformējot tuviniekus un nenodrošinot iespēju atgūt mirstīgās atliekas, lai tās apbedītu ar cieņu; atgādina, ka ES ir galvenais līdzekļu devējs pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas cīnās pret nāvessodu; prasa Komisijai arī turpmāk cīņu pret šo nežēlīgo un necilvēcīgo sodu noteikt par vienu no EIDHR tematiskajām prioritātēm;

77.

uzsver, ka ir svarīgi, lai ES turpinātu uzraudzīt apstākļus, kādos veic nāvessodu valstīs, kurās to joprojām piemēro, un atbalstīt tiesisko un konstitucionālo reformu nolūkā panākt nāvessoda pilnīgu atcelšanu;

78.

aicina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci, EĀDD un Komisiju sniegt norādes par vispusīgu politiku saistībā ar ES pilsoņiem, kam piemērots nāvessods trešās valstīs, ietverot spēcīgus mehānismus attiecībā uz identificēšanu, juridiskās palīdzības sniegšanu un ES tiesisko iejaukšanos;

79.

atzinīgi vērtē Komisijas 2011. gada 20. decembra lēmumu grozīt Regulu (EK) Nr. 1236/2005 un tādējādi pastiprināt eksporta kontroli attiecībā uz konkrētām zālēm, ko var izmantot nāvessoda izpildei, un aprīkojumam, ko var izmantot spīdzināšanai; aicina Komisiju novērst arī citus trūkumus regulā, ieviešot īpašas izmantošanas visaptverošo klauzulu, kas aizliegtu jebkuru tādu zāļu eksportu, ko var izmantot spīdzināšanai vai nāvessoda izpildei;

Ieroču kontrole

80.

konstatē, ka 60 % no visiem Amnesty International dokumentētajiem atsevišķajiem cilvēktiesību neievērošanas un pārkāpumu gadījumiem bruņotos konfliktos un ārpus tiem ir bijuši tieši saistīti ar kājnieku ieroču un vieglo ieroču izmantošanu; atzīst, ka kājnieku ieročiem un vieglajiem ieročiem ir īpaši liela ietekme uz bērnu tiesību ievērošanu un bērnu aizsardzību pret vardarbību; atzinīgi vērtē ES vispārējo piemēru, tai 2008. gadā pieņemot juridiski saistošu kopējo nostāju attiecībā uz ieroču eksportu, bet norāda, ka jāturpina uzraudzīt, kā tā tiek īstenota ES līmenī; mudina ES šā gada ANO konferencē uzņemties vadību šajā procesā, lai panāktu starptautiskā ieroču tirdzniecības līguma noslēgšanu, un nodrošināt, ka tiek panākta vienošanās par spēcīgu un juridiski saistošu līgumu;

81.

pauž nopietnas bažas par bērnu izmantošanu par kareivjiem; aicina ES veikt tūlītējus pasākumus šādu bērnu atbruņošanai, rehabilitācijai un reintegrācijai kā būtisku elementu ES politikā, kuras mērķis ir veicināt cilvēktiesības, bērnu aizsardzību un vardarbības aizstāšanu ar politiskiem konfliktu risināšanas mehānismiem;

Spīdzināšana un cita nežēlīga, necilvēcīga un pazemojoša rīcība vai sodīšana

82.

aicina visas dalībvalstis, kas vēl nav ratificējušas ANO Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo protokolu, to darīt, lai uzlabotu iekšpolitikas un ārpolitikas virzienu saskaņotību;

83.

aicina visas dalībvalstis, augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un EĀDD aktīvi iesaistīties, lai risinātu jautājumu par aizturēto personu cilvēktiesībām un cietumu pārapdzīvotību ES un ārpus tās;

84.

uzsver, cik svarīgi ir atzīt ar dzimumu saistītās spīdzināšanas un pazemojošas izturēšanās formas (tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un izvarošanu), un uzskata, ka ES koordinētie centieni, cīnoties pret spīdzināšanu, atbilstīgi risina jautājumu par spīdzināšanas dzimumu aspektu;

85.

vēlreiz aicina Komisiju Padomes Regulā (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, iekļaut klauzulu par noteiktām precēm, kuras iespējams izmantot spīdzināšanā; šī klauzula, pamatojoties uz iepriekšēju informāciju, dalībvalstīm ļautu izsniegt licences un tādējādi atteikt eksportēt ikvienu preci, kas pakļauta būtiskam riskam, ka paredzētais tiešais lietotājs to var izmantot minētajos nolūkos;

86.

atgādina par traģisko gadījumu saistībā ar Sergeju Magņitski, kurš cīnījās pret augsta līmeņa korupciju un kuru amatpersonas cietumā spīdzināja, līdz viņš gāja bojā; pauž nožēlu par to, ka lieta joprojām nav atrisināta un par Sergeja Magņitska nāvi atbildīgās personas nav sodītas; rosina Krievijas tiesu iestādes atsākt izmeklēšanu un nosaukt un sodīt vainīgos;

Cilvēktiesību aizstāvji

87.

atzinīgi vērtē ES politisko apņemšanos atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus kā sen iedibinātu elementu ES ārējo attiecību politikā cilvēktiesību jomā un daudzos pozitīvos piemērus, proti, demaršus, tiesu novērošanas, cietumu apmeklējumus un citas konkrētas darbības, ko īstenojušas ES misijas un delegācijas, piemēram, regulāras un institucionalizētas tikšanās ar cilvēktiesību aizstāvjiem, bet joprojām pauž bažas par to, ka ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem netiek pilnībā īstenotas dažās trešās valstīs; uzskata, ka augstajai pārstāvei/ Komisijas priekšsēdētāja vietniecei būtu jāsagatavo ieteikumi to misiju darbības uzlabošanai, kurās īstenošana ir bijusi īpaši vāja;

88.

aicina ES un tās dalībvalstis mudināt ES misijas un delegācijas paust atbalstu un solidaritāti cilvēktiesību aizstāvju un organizāciju darbam, regulāri tiekoties un aktīvi sadarbojoties ar cilvēktiesību aizstāvjiem un organizācijām, un ņemot vērā viņu devumu konkrēto valstu stratēģiju izstrādē cilvēktiesību un demokrātijas jomā, kā arī regulāri sadarbojoties ar Parlamentu;

89.

atkārto aicinājumu ES notiekošajos cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm, kurās cilvēktiesību aizstāvji joprojām cieš no vajāšanas un uzbrukumiem, sistemātiski pievērsties konkrētiem gadījumiem saistībā ar cilvēktiesību aizstāvjiem;

90.

uzsver, ka ir svarīgi īstenot regulārus turpmākos pasākumus attiecībā uz saziņu ar neatkarīgu pilsonisko sabiedrību, kā arī nodrošināt to, lai ES delegācijas trešās valstīs būtu tiešāk un vieglāk pieejamas cilvēktiesību aizstāvjiem; atzinīgi vērtē sadarbības koordinatoru iecelšanu delegācijās un/vai dalībvalstu vēstniecībās cilvēktiesību aizstāvju vajadzībām un uzsver, ka šiem koordinatoriem vajadzētu būt pieredzējušiem un atbilstīgi apmācītiem ierēdņiem, kuru funkcijas tiek plaši publiskotas gan iekšēji, gan ārēji; ļoti atzinīgi vērtē augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces norādījumu, ka viņa vienmēr tiekas ar cilvēktiesību aizstāvjiem savu apmeklējumu laikā trešās valstīs, un aicina visus komisārus, kas atbildīgi par ārējo attiecību jomu, sekot šai praksei un ziņot par šādām tikšanās reizēm Parlamentam;

91.

atgādina par 2010. gada 25. novembra rezolūciju par stāvokli Rietumsahārā; nosoda Rietumsahāras okupēto teritoriju iedzīvotāju vajāšanu un represijas pret viņiem un prasa ievērot viņu pamattiesības, it īpaši biedrošanās, vārda un pulcēšanās brīvību; prasa atbrīvot 80 Rietumsahāras politieslodzītos, pirmām kārtām 23 cilvēkus, kas kopš 2010. gada novembra bez sprieduma ir ieslodzīti Salé cietumā pēc Gdeim Izik nometnes nojaukšanas; atkārtoti prasa izveidot starptautisku mehānismu cilvēktiesību uzraudzībai Rietumsahārā un rast taisnīgu un noturīgu konflikta risinājumu, balstoties uz Rietumsahāras iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesībām saskaņā ar ANO rezolūcijām;

92.

atkārto aicinājumu īstenot plašāku iestāžu sadarbību attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem; uzskata, ka ES reaģēšanas spēju un dažādu iestāžu darbību saskaņotību steidzamu cilvēktiesību krīžu gadījumos uzlabotu kopēja brīdināšanas sistēma, kuras pamatā būtu kontaktpunkti, un mudina EĀDD un Komisiju kopā ar Eiropas Parlamentu turpināt izskatīt šo iespēju;

93.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta apņemšanos palielināt Saharova balvas nozīmi un stiprināt Saharova balvas laureātu tīklu un uzsver minētā tīkla nozīmīgumu cita starpā attiecībā uz iestāžu sadarbības aktivizēšanu, atbalstot cilvēktiesību aizstāvju darbību visā pasaulē; aicina visas ES iestādes vairāk iesaistīties un sadarboties un šajā sakarā atzinīgi vērtē gada ziņojumā par cilvēktiesībām iekļauto atsauci uz Saharova balvu; tomēr atkārtoti aicina Padomi un Komisiju turpināt saziņu ar Saharova balvas kandidātiem un laureātiem, lai nodrošinātu pastāvīgu dialogu un cilvēktiesību situācijas uzraudzību attiecīgajās valstīs un piedāvātu aizsardzību personām, kuras tiek aktīvi vajātas, un par to ziņot Eiropas Parlamentam;

94.

apņemas savās cilvēktiesībām veltītajās debatēs un rezolūcijās sistemātiskāk iekļaut sieviešu tiesību jautājumu un izmantot Saharova balvas tīklu, it īpaši šo balvu ieguvušo sieviešu palīdzību, lai aizstāvētu sieviešu tiesības pasaulē;

Sievietes un cilvēktiesības

95.

uzsver sieviešu īpašo nozīmi, pieredzi un ieguldījumu saistībā ar mieru un drošību; nosoda seksuālās vardarbības izmantošanu tādās valstīs kā Kongo Demokrātiskā Republika un aicina piemērot nulles toleranci attiecībā uz vainīgajām personām, it īpaši no armijas un policijas spēku aprindām ES pilnvarotajās misijās un operācijās; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt cietušajiem pieeju daudzveidīgiem un visaptverošiem rehabilitācijas pakalpojumiem, kas ietver nepieciešamo medicīnisko un psiholoģisko aprūpi un juridiskos, sociālos, sabiedriskos, profesionālos un izglītības pakalpojumus, kā arī pagaidu ekonomisko atbalstu;

96.

atzinīgi vērtē to, ka ES ir ANO Drošības padomes rezolūcijas 1325 un saistīto rezolūciju aktīvākā īstenotāja; mudina Padomi, Komisiju un EĀDD palielināt centienus, lai pārvarētu plaisu starp politiku un praksi, un mudina dalībvalstis, kas vēl nav pieņēmušas valsts rīcības plānus, to steidzami darīt;

97.

atbalsta ANO struktūrvienības „ANO Sievietes” izveidi un aicina Eiropas Savienību cieši sadarboties ar šo struktūru starptautiskajā, reģionālajā un valsts līmenī, lai uzlabotu sieviešu tiesību stāvokli; aicina Komisiju un Padomi nodrošināt sabiedrības veselības aprūpes sistēmas taisnīgu pieejamību, kā arī ginekoloģiskās un dzemdniecības aprūpes pienācīgu pieejamību sievietēm konflikta apstākļos, kā to noteikusi Pasaules Veselības organizācija; īpaši uzsver vajadzību veicināt izglītību veselības aprūpes jomā un atbilstīgas seksuālās un reproduktīvās veselības programmas, kurām ir liela nozīme ES attīstības un cilvēktiesību politikā attiecībā uz trešām valstīm;

98.

atzinīgi vērtē Komisijas Sieviešu hartu, kurā ir atbalstīta dzimumu līdztiesība gan Eiropas Savienības, gan starptautiskajā līmenī, kā arī Eiropas Savienības rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm laikposmā no 2010. līdz 2015. gadam, kā arī aicina pastiprināt centienus, lai īstenotu Tūkstošgades attīstības mērķus dzimumu līdztiesības un mātes veselības jomā;

99.

pauž bažas par to, ka Ēģiptē Bruņoto spēku Augstākā padome (SCAF) nav veikusi izmeklēšanu saistībā ar ziņojumiem par sieviešu protestētāju seksuālu izmantošanu, tostarp par tā sauktajām „nevainības pārbaudēm” un pret sievietēm protestētājām vērstajiem nāves draudiem;

100.

atzinīgi vērtē to, ka augstā pārstāve/ Komisijas priekšsēdētāja vietniece uzsver sieviešu tiesību nostiprināšanu, un aicina viņu institucionalizēt ES iestāžu neformālo sieviešu, miera un drošības darba grupu, nodrošinot tai pilna laika priekšsēdētāju, kas būs arī EĀDD kontaktpersona dzimumu vienlīdzības jautājumos, kā arī pietiekamus cilvēkresursu un finanšu līdzekļus tās darbībai;

101.

aicina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci veicināt vienlīdzīgas, ģeogrāfiskā un dzimumu aspekta ziņā līdzsvarotas iespējas EĀDD, kā noteikts Civildienesta noteikumos; mudina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un dalībvalstis izvirzīt augsta līmeņa kandidātes, lai īstenotu vadības funkcijas EĀDD un kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijās; atzinīgi vērtē panākto progresu saistībā ar KDAP misijām, ieceļot konsultantus dzimumu vienlīdzības jautājumos gandrīz visās misijās un nodrošinot iekšējo apmācību misijās; aicina Padomi savos lēmumos par misiju pilnvaru noteikšanu atsaukties uz ANO Drošības padomes rezolūciju 1325; iesaka dalībvalstīm pirms misiju īstenošanas nodrošināt standartizētu apmācību dzimumu vienlīdzības jautājumos visam militārajam un norīkotajam civilajam personālam;

102.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Padome ir pieņēmusi vēsturisku konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, izveidojot vispusīgu regulējumu, lai novērstu vardarbību, aizsargātu cietušos un pārtrauktu nesodāmību, un mudina visas dalībvalstis un ES šo konvenciju ātri parakstīt un ratificēt;

103.

asi nosoda sieviešu dzimumorgānu kropļošanu kā anahronisku praksi un barbarisku pārkāpumu pret sieviešu un meiteņu fizisko neaizskaramību, pret kuru ir jācīnās, izmantojot šādu praksi aizliedzošus tiesību aktus; stingri noraida jebkādu atsaukšanos uz kultūras, tradicionālo vai reliģisko praksi kā atbildību mīkstinošu apstākli; mudina Komisiju tās stratēģijā vardarbības pret sievietēm apkarošanai pievērst īpašu uzmanību šādām tradicionālām kaitīgām praksēm; aicina EĀDD šajā sakarā izstrādāt īpašu instrumentu kopumu kā daļu no dienesta stratēģijas ES pamatnostādņu par bērnu tiesībām un vardarbību pret sievietēm īstenošanai; atzinīgi vērtē Āfrikas valstu vadītāju Āfrikas Savienības augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika 2011. gada jūlijā, pieņemto lēmumu atbalstīt Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūciju, ar ko visā pasaulē aizliedz sieviešu dzimumorgānu kropļošanu; nosoda arī tādu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību kā piespiedu un selektīvie aborti un sterilizācija un aicina īstenot īpašus pasākumus, lai cīnītos pret šādu praksi;

104.

asi nosoda piespiedu laulības — cilvēktiesību pārkāpumu, kas noteikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 16. pantā; aicina Padomi ietvert jautājumu par piespiedu laulībām un abortiem, ko veic gaidāmā bērna dzimuma dēļ, ES pamatnostādnēs par vardarbību pret sievietēm un meitenēm; mudina Komisiju un Padomi izstrādāt datu apkopošanas metodes un rādītājus par šiem aspektiem un mudina EĀDD šos jautājumus ietvert valstu cilvēktiesību stratēģiju izstrādē un īstenošanā; saistībā ar jautājumu par piespiedu laulībām prasa dalībvalstīm pieņemt un īstenot tiesību aktus, kas aizliedz piespiedu laulības, un izstrādāt kopīgu definīciju un valstu rīcības plānus un apmainīties ar labu praksi;

105.

atgādina, ka ANO Cilvēktiesību padomes rezolūcijā par māšu novēršamo mirstību un saslimstību un cilvēktiesībām un Tūkstošgades attīstības mērķos vēlreiz apstiprināts, ka pieeja informācijai, izglītībai un veselības aprūpei ir cilvēka pamattiesības; uzsver, ka tāpēc ES jāuzņemas svarīgs uzdevums novērst sieviešu mirstību grūtniecības laikā; prasa ES cilvēktiesību un attīstības politikas aspektos iekļaut Kairas Rīcības programmu, lai veicinātu dzimumu līdztiesību un sieviešu un bērnu tiesības, tostarp seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības;

Cilvēktiesības, reliģijas brīvība un kristiešu vajāšana pasaulē

106.

asi nosoda jebkāda veida vajāšanu reliģijas vai ticības dēļ; joprojām pauž apņēmību nodrošināt reliģijas brīvību visā pasaulē kā daļu no aktīvākiem ES centieniem tās divpusējās un daudzpusējās darbībās; atkārtoti pauž bažas par visu reliģisko minoritāšu tiesību uz reliģijas brīvību pilnīgu un efektīvu ievērošanu vairākās trešās valstīs; atkārtoti aicina Padomi un Komisiju steidzami izstrādāt instrumentu kopumu, lai veicinātu tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību ES ārpolitikā, ietverot mehānismus pārkāpumu un tādu pasākumu noteikšanai, kas ES būtu šādos gadījumos jāveic, un šā instrumentu kopuma sagatavošanā iesaistīt Parlamentu, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un akadēmisko aprindu pārstāvjus; atzinīgi vērtē ES darbību dažādos ANO forumos pret neiecietību un diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ un tās nepārtraukto principiālo nostāju pret rezolūcijām par cīņu pret reliģiju nomelnošanu; uzskata, ka pulcēšanās brīvība ir tiesību uz reliģijas vai ticības brīvību būtisks aspekts un uzsver, ka reliģisko grupu reģistrācijai nevajadzētu būt pamatprasībai, lai praktizētu reliģiju; aicina ES Pamattiesību aģentūru iesniegt Parlamentam precīzus un uzticamus datus par reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumiem Eiropas Savienībā un ieteikt, kā šādus gadījumus novērst;

107.

īpaši uzsver, ka šajā jautājumā ir svarīgi iesaistīties konstruktīvā dialogā ar Islāma sadarbības organizāciju; aicina Padomi un Komisiju pievērst īpašu uzmanību tiesību uz reliģijas un ticības brīvību īstenošanai kandidātvalstīs un EKP valstīs, it īpaši ņemot vērā arābu valstu atmodas revolūcijas; pauž nopietnas bažas par to, ka dažādās valstīs pieaug reliģiskās neiecietības un diskriminācijas gadījumu skaits; asi nosoda visus vardarbības aktus pret kristiešu, ebreju, musulmaņu un citām reliģiskām kopienām, kā arī visa veida uz reliģiju vai pārliecību balstītu diskrimināciju un neiecietību, kas vērsta pret reliģioziem cilvēkiem un cilvēkiem, kas atteikušies no savas reliģiskās piederības, kā arī neticīgajiem; atkārtoti uzsver, ka tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību ir viens no cilvēka pamattiesību veidiem (23); atzīst, ka vairākās valstīs arvien pieaug nepieciešamība pēc tādiem konfliktu risināšanas un samierināšanas pasākumiem, kas ietver dažādu ticību pārstāvju dialogu dažādos līmeņos, un rosina ES un augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci K. Eštoni dialogos ar trešām valstīm saistībā ar ES cilvēktiesību iniciatīvām risināt jautājumu par diskriminējošu un aizskarošu saturu, piem., plašsaziņas līdzekļos, kā arī jautājumu par šķēršļiem, kas liedz brīvi praktizēt ticību; uzskata, ka trešās valstīs, kurās tiek pārkāptas reliģisko minoritāšu tiesības, šādas problēmas nevar atrisināt aizsargājot un izolējot kristiešus no pārējās sabiedrības un tādējādi veidojot „paralēlās sabiedrības”; ņemot vērā nesenos notikumus tādās valstīs kā Nigērija, Ēģipte un Indonēzija, rosina EĀDD un ES dalībvalstis īstenot konkrētus pasākumus, lai palīdzētu novērst vardarbības cikla veidošanos;

108.

rosina EĀDD attīstīt Globālo un daudzpusējo jautājumu ģenerāldirektorāta pastāvīgās spējas iekļaut jautājumu par reliģijas vai ticības brīvību teritoriālo direktorātu un nodaļu darbā, kā arī integrēt šo jautājumu cilvēktiesību vispārējās veicināšanas darbā šajā ģenerāldirektorātā un risināt jautājumu starptautiskās un daudzpusējās organizācijās; aicina EĀDD reizi gadā sniegt ziņojumu par panākto progresu reliģijas vai ticības brīvības nodrošināšanā pasaulē;

109.

aicina EĀDD un citas ES iestādes cīnīties pret tādu nepieņemamu praksi kā piespiedu pievēršana ticībai un tā dēvētās apostāzijas gadījumu atzīšana par kriminālnoziegumiem / sodīšana, izdarot spiedienu uz trešām valstīm, kas joprojām izmanto šādu praksi, piemēram, Pakistānu, Irānu un Saūda Arābiju, lai minēto praksi izskaustu; aicina paust vienlīdz stingru nostāju pret tiesību aktu par zaimošanu izmantošanu, kuru mērķis ir reliģisko minoritāšu pārstāvju vajāšana;

110.

aicina kompetentās iestādes divpusējos un daudzpusējos forumos, piemēram, ANO Cilvēktiesību padomē, cieši sadarboties ar ASV Starptautiskās reliģijas brīvības komisiju;

Diskriminācija

111.

nosoda jebkādus cilvēktiesību pārkāpumus attiecībā uz cilvēkiem, kurus diskriminē darba un izcelsmes dēļ, un ierobežoto tiesiskuma pieejamību cietušajiem; aicina ES un tās dalībvalstis apstiprināt ANO principu un pamatnostādņu projektu, lai efektīvi izskaustu diskrimināciju darba un izcelsmes dēļ;

112.

atzinīgi vērtē to, ka ES ir pievienojusies Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un pieņēmusi Eiropas Stratēģiju invaliditātes jomā 2010.–2020. gadam, it īpaši 8. darbības jomu; nosoda visas diskriminācijas formas invaliditātes dēļ un aicina visas valstis ratificēt un īstenot UNCRPD; norāda, ka arī ES ir jāuzrauga UNCRPD īstenošana tās teritorijā; pauž nožēlu par ES bezdarbību saistībā ar personu ar invaliditāti cilvēktiesību ievērošanu, īstenojot ES un Āfrikas stratēģiju;

113.

atzinīgi vērtē Padomes, EĀDD, augstās pārstāves / Komisijas priekšsēdētāja vietnieces, Komisijas un dalībvalstu iesaistīšanos, atbalstot lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) cilvēktiesības divpusējās attiecībās ar trešām valstīm, daudzpusējos forumos un saistībā ar EIDHR; atzinīgi vērtē to, ka ANO Ģenerālā asambleja seksuālo orientāciju atkal ir noteikusi kā pamatojumu aizsardzībai pret nelikumīgu, tūlītēju un patvaļīgu nāvessoda izpildi, un atzinīgi vērtē ES centienus šajā saistībā; aicina Komisiju atbalstīt dzimumidentitātes svītrošanu no garīgo un uzvedības traucējumu saraksta sarunās par Starptautiskā slimību klasifikatora 11. redakciju (ICD-11) un ieviest jaunu klasifikāciju, kas nenozīmētu patoloģiskus traucējumus; atkārtoti norāda, ka ĀKK un ES partnerattiecībās nedrīkst apdraudēt nediskriminēšanas principu, tostarp attiecībā uz diskrimināciju dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ; atkārtoti prasa Komisijai sagatavot vispusīgu ceļvedi pret homofobiju, transfobiju un diskrimināciju seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ, risinot arī jautājumus par cilvēktiesību pārkāpumiem visā pasaulē, kuri saistīti ar šiem iemesliem; aicina ES dalībvalstis piešķirt patvērumu personām, kas bēg no vajāšanas valstīs, kurās LGBT personas tiek uzskatītas par noziedzniekiem, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēju pamatotās bailes no vajāšanas un uzticoties tam, kā viņi paši sevi identificē kā lesbietes, gejus, biseksuāļus vai transpersonas;

114.

atzinīgi vērtē instrumentu kopumu, ko Padomes cilvēktiesību jautājumu darba grupa pieņēma 2010. gadā, lai palīdzētu ES iestādēm, dalībvalstīm, delegācijām un citām struktūrām aktīvāk reaģēt uz gadījumiem, kad tiek pārkāptas LGBT personu cilvēktiesības; aicina Komisiju pievērst uzmanību šādu pārkāpumu strukturālajiem cēloņiem, un Padomi — nodrošināt saistošu pamatnostādņu izstrādi šajā jomā;

115.

uzsver, ka tradicionālajām nacionālo minoritāšu kopienām ir īpašas vajadzības, kas atšķiras no citu minoritāšu grupu vajadzībām, un ka jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret šīm minoritātēm attiecībā uz izglītību, veselības aprūpi, sociālajiem pakalpojumiem un citiem sabiedriskajiem pakalpojumiem; turklāt norāda, ka visās ekonomikas, sociālās, politiskās un kultūras dzīves jomās ir jāveicina pilnīga un efektīva nacionālo minoritāti un sabiedrības vairākumu pārstāvošo personu vienlīdzība;

116.

aicina ES mudināt jaunattīstības valstu valdības apņemties īstenot zemes reformu, lai nodrošinātu pirmiedzīvotāju zemnieku, klejotāju kopienu un mazo un vidējo zemnieku, it īpaši sieviešu, īpašumtiesības uz zemi un novērstu zemes īpašumu sagrābšanas prakses, ko īsteno korporācijas; mudina ES sarunās par tirdzniecības nolīgumiem it īpaši aizstāvēt vietējo iedzīvotāju un pirmiedzīvotāju pieejas tiesības dabas resursiem; aicina visas dalībvalstis sekot Dānijas, Nīderlandes un Spānijas piemēram un ratificēt SDO Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām, lai parādītu savu apņemšanos nodrošināt šīm tautām īstenu aizsardzību; atbalsta pašreiz īstenotās un pastāvīgās kampaņas, aicinot valstis, kuras nav SDO Konvencijas Nr. 169 dalībnieces, ratificēt un īstenot šo konvenciju, lai cita starpā paustu ES atbalstu daudzpusībai un Apvienoto Nāciju Organizācijai;

117.

iesaka izstrādāt ES tiesību aktu priekšlikumus, lai nodrošinātu, ka ES cilvēktiesību politikā un sadarbības instrumentos uzmanība tiek pievērsta kastu diskriminācijas izskaušanai, un īstenot pasākumus valstīs, kurās pastāv kastas, tostarp, Nepālā, Indijā, Bangladešā, Pakistānā, Šrilankā un Jemenā;

118.

uzskata, ka jāpalielina finansējums jaunajās un esošajās budžeta pozīcijās, kas paredzētas pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību aizstāvju, it īpaši pirmiedzīvotāju kopienās, atbalstam; uzskata, ka gan jaunajām, gan arī esošajām budžeta pozīcijām jānodrošina iespēja elastīgi un ātri reaģēt uz krīzes situācijām un pašreizējo situāciju jebkurā vietā, kā arī optimāls finansējuma izlietojums un ietekme; atzinīgi vērtē to, ka ES ir izrādījusi lielu atbalstu spēju attīstīšanas darbībām pirmiedzīvotājiem ANO; uzsver, ka ir būtiski veicināt pirmiedzīvotāju pārstāvju darbības efektivitāti ANO pasākumos, sniedzot atbilstošas loģistikas, dokumentācijas un informācijas atbalstu; aicina ES turpināt šī atbalsta sniegšanu;

Bērnu tiesības

119.

atsaucas uz ANO Konvenciju par bērna tiesībām un uz nepieciešamību pēc iespējas labāk aizsargāt tajā noteiktās tiesības un novērst šo tiesību ievērošanas situācijas pasliktināšanos; atzinīgi vērtē to, ka ANO Ģenerālā asambleja 2011. gada 19. decembrī pieņēma Konvencijas par bērna tiesībām fakultatīvo protokolu par komunikācijas procedūru, un aicina Padomi un Komisiju pastiprināt centienus, lai panāktu Konvencijas par bērna tiesībām un tās fakultatīvo protokolu vispārēju ratifikāciju un veicinātu to efektīvu īstenošanu; aicina arī īstenot mērķtiecīgus centienus, lai uzlabotu ES pamatnostādņu par bērna tiesību veicināšanu un aizsardzību un ES stratēģijas cīņai pret visām pret bērniem vērstām vardarbības formām īstenošanu; aicina augsto pārstāvi/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Eiropas Ārējās darbības dienestu iekļaut ES gada ziņojumos par cilvēktiesībām sadaļu par bērnu tiesībām;

120.

vērš uzmanību uz nopietnu problēmu, kas pastāv vairākās Subsahāras Āfrikas valstīs, proti, bērnu vainošanu burvestībās, kam ir smagas sekas — sākot no sociālās atstumtības līdz bērnu noslepkavošanai, un bērnu upurēšanu rituālos; norāda, ka valsts ir atbildīga par bērnu aizsardzību pret visām vardarbības formām un vardarbīgu izturēšanos, tādēļ mudina EĀDD pievērst īpašu uzmanību bērnu aizsardzībai pret visām vardarbības formām un šo bērnu liktenim cilvēktiesību dialogos ar attiecīgo valstu valdībām, kā arī plānojot ārējos finanšu instrumentus;

Vārda un (sociālo) plašsaziņas līdzekļu brīvība

121.

uzsver, ka vārda brīvība, plašsaziņas līdzekļu neatkarība un plurālisms ir ilgtspējīgas demokrātijas būtiski elementi, kas nodrošina maksimāli lielu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību un nostiprina pilsoņu tiesības; tāpēc pieprasa lielāku atbalstu jomām, kas veicina plašsaziņas līdzekļu brīvību, aizsargājot neatkarīgus žurnālistus, samazinot digitālās atšķirības un sekmējot piekļuvi internetam;

122.

aicina Padomi un Komisiju pievienošanās sarunās, cilvēktiesību dialogos un jebkurā saziņā, kas attiecas uz cilvēktiesībām, iekļaut aicinājumu novērst jebkādu naidu kurinošu izteikumu parādīšanos plašsaziņas līdzekļos;

123.

konstatē, ka internets un sociālie plašsaziņas līdzekļi — gan bezsaistes, gan tiešsaistes — ir kļuvuši par dažiem no svarīgākajiem instrumentiem, ar kuriem pilsoņi īsteno tiesības uz uzskatu un vārda brīvību, un tiem ir bijusi izšķiroša nozīme cilvēktiesību, demokrātiskas līdzdalības, pārskatatbildības, pārredzamības un ekonomikas attīstības veicināšanā un jaunu publiskās piekļuves veidu attīstībā; ņemot vērā, ka ne visām sabiedrības grupām, it īpaši veciem cilvēkiem un lauku iedzīvotājiem, ir piekļuve internetam, vienlaikus uzsver, ka jānodrošina, lai netiktu apdraudēta cilvēka cieņas neaizskaramība, un nosoda jebkuru citu diskriminācijas formu sociālajos medijos; atbalsta īpašas ES regulas un nolīgumus ar trešām valstīm, kuras ierobežo piekļuvi saziņai un informācijai, izmantojot cenzūru, pārtrauc tīklu darbību vai informācijas brīvību pakārto komerciālām interesēm; atzinīgi vērtē interneta un sociālo tīklu sniegtās iespējas arābu valstu atmodas revolūcijās; aicina stingrāk uzraudzīt interneta un jauno tehnoloģiju izmantošanu valstīs ar autokrātiskiem režīmiem, kuri cenšas to ierobežot; pieprasa lielāku atbalstu jomām, kas veicina plašsaziņas līdzekļu brīvību, aizsargājot neatkarīgus žurnālistus un blogerus, samazinot digitālās atšķirības un sekmējot neierobežotu piekļuvi informācijai un saziņai un necenzētu piekļuvi internetam (digitālā brīvība);

124.

norāda uz interneta sniegtajām iespējām arābu valstu atmodas revolūciju veicināšanā un atbalstīšanā; tomēr norāda, ka informācijas un komunikācijas tehnoloģijas var izmantot arī ļaunprātīgi, pārkāpjot cilvēktiesības un pamatbrīvības, un tādēļ aicina stingrāk uzraudzīt interneta un jauno tehnoloģiju izmantošanu valstīs ar autokrātiskiem režīmiem, kuri cenšas tās ierobežot; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par stratēģiju, kas paredz „savienojumu visiem”; aicina Komisiju ne vēlāk kā 2013. gadā iesniegt pārdomātus tiesību aktu priekšlikumus, tostarp paredzot lielāku ES dibinātu uzņēmumu pārredzamību un pārskatatbildību, lai uzlabotu tādu produktu un pakalpojumu eksporta uzraudzību, kuru mērķis un galvenais uzdevums ir bloķēt tīmekļa vietnes, veikt plaša mēroga novērošanu, uzraudzīt visu datu plūsmu internetā un mobilos sakarus, noklausīties privātas sarunas un transkribēt tās, pārbaudīt meklēšanas rezultātus un iebiedēt interneta lietotājus, tostarp cilvēktiesību aizstāvjus; uzskata, ka telekomunikāciju un interneta pakalpojumu sniedzējiem ir jāgūst mācība no iepriekš pieļautajām kļūdām, piemēram, Vodafone lēmuma pakļauties Ēģiptes iestāžu prasībām Mubaraka režīma pēdējās nedēļās un pārtraukt pakalpojumus, izplatīt valdību atbalstošu propagandu un uzraudzīt oponentus un sabiedrību kopumā, kā arī uzraudzīt to citu dalībvalstu sabiedrības, kuras pārdevušas telekomunikāciju tehnoloģijas un informāciju citām trešām valstīm, piemēram, Lībijai, Tunisijai un citām; uzskata, ka telekomunikāciju un interneta pakalpojumu sniedzējiem un programmatūras izstrādātājiem ir jāgūst mācība no iepriekš pieļautajām kļūdām un jāiesaistās atklātā dialogā ar politikas izstrādātājiem, nevalstiskajām organizācijām un aktīvistiem, lai noteiktu kopējus obligātos standartus ietekmes uz cilvēktiesībām novērtēšanai un pārredzamības palielināšanai;

125.

atzinīgi vērtē to, ka pret Sīrijas pārvaldes iestādēm vērstajos ierobežojošajos pasākumos ir iekļauts tehnoloģiju un pakalpojumu eksporta aizliegums; norāda, ka šim aizliegumam jākļūst par precedentu turpmāko, pret citiem represīviem režīmiem, it īpaši pret Irānu, vērsto ierobežojošo pasākumu noteikšanā; tomēr norāda, ka ES politikai, lai tā būtu efektīva un nekaitētu cilvēktiesību aizstāvjiem, jābūt precīzai;

126.

norāda, ka jaunās tehnoloģijas arī ļauj lieciniekiem un cilvēktiesību aizstāvjiem apkopot informāciju un apmainīties ar dokumentiem par cilvēktiesību pārkāpumiem, ko vēlāk var izmantot, lai cietušajiem nodrošinātu tiesiskumu; atzinīgi vērtē daudzpusējās iniciatīvas un rīcības kodeksus, piemēram, Globālā tīkla iniciatīvu; tomēr atzīmē, ka pamattiesību demokrātiska uzraudzība, aizsardzība un veicināšana ir valdības galvenie uzdevumi; aicina Komisiju atbalstīt tādu digitālās drošības tehnoloģiju izstrādi un izplatīšanu, kuras nostiprinātu cilvēktiesību aizstāvju tiesības, pateicoties drošiem vākšanas, kodēšanas un uzglabāšanas mehānismiem, kas paredzēti šādiem jutīgiem ierakstiem, un „mākoņa” tehnoloģijai, lai nodrošinātu, ka šādu materiālu nevar atklāt un izdzēst;

Uzņēmējdarbība un cilvēktiesības

127.

atgādina, ka ES ir pati noteikusi mērķi veicināt uzņēmumu sociālo atbildību savos ārpolitikas virzienos, un atzinīgi vērtē aicinājumu labāk saskaņot Eiropas un pasaules pieejas uzņēmumu sociālajai atbildībai;

128.

aicina Komisiju un dalībvalstis pārbaudīt, vai šie uzņēmumi, kuru darbību regulē dalībvalstu vai Eiropas tiesību akti, pārvietojot savu darbību uz trešo valsti vai veicot darbību šajā valstī, nepārkāpj tiem saistošus cilvēktiesību, sociālos, veselības aizsardzības un vides standartus;

129.

turklāt atgādina, ka atbalsts cilvēktiesībām un demokrātijai ir cieši saistīts ar pārredzamības un labas pārvaldības veicināšanu; šajā ziņā uzskata, ka tā dēvētās nodokļu paradīzes un ārzonu jurisdikcijas negatīvi ietekmē cīņu pret korupciju un politisko pārskatatbildību jaunattīstības valstīs; prasa ES saistībā ar tās atbalstu labas pārvaldības programmām trešās valstīs veicināt ANO Konvencijas par cīņu pret korupciju ratifikāciju un īstenošanu ES un pasaulē;

130.

atzinīgi vērtē ES atbalstu ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu izstrādei un to vienprātīgo pieņemšanu Cilvēktiesību padomē; atzinīgi vērtē Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību grupas atklāšanas sanāksmi 2012. gada 16.–20. janvārī un aicina ES turpināt atbalstīt un veicināt šīs struktūras pilnvaras; uzsver, ka cilvēktiesību veicināšanas valsts iestādēm un šo iestāžu sadarbībai ES un kaimiņvalstīs ir izšķiroša nozīme, lai panāktu progresu attiecībā uz ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu, kas cita starpā atzīti ANO Cilvēktiesību padomes rezolūcijā 17/4; atzinīgi vērtē iniciatīvas, kas vērstas uz labas prakses nodošanu un ES un kaimiņvalstu cilvēktiesību veicināšanas iestāžu sadarbības koordinēšanu un veicināšanu, piemēram, Austrumu partnerības valstu ombudu sadarbības programmu 2009.–2013. gadam, ko kopīgi izveidoja Polijas un Francijas ombudi, lai palielinātu Austrumu partnerības valstīs esošo ombudu biroju, valsts iestāžu un nevalstisko organizāciju spēju aizsargāt individuālās tiesības un veidot demokrātiskas, uz tiesiskumu balstītas valstis; uzsver, ka šādas iniciatīvas jāsaskaņo ar ES un ka ES iestādēm jāizmanto saistībā ar šādām iniciatīvām gūtā pieredze;

131.

atzinīgi vērtē ES apņemšanos 2012. gadā sadarboties ar uzņēmumiem un ieinteresētajām personām, lai izstrādātu cilvēktiesību pamatnostādnes rūpniecības nozarēm un MVU, pamatojoties uz ANO pamatprincipiem; aicina Komisiju īstenot tās apņemšanos līdz 2012. gada beigām publicēt ziņojumu par ES prioritātēm minēto principu īstenošanā un pēc tam izdot periodiskus progresa ziņojumus; uzstāj, ka visiem Eiropas uzņēmumiem būtu jāuzņemas korporatīvā atbildība attiecībā uz cilvēktiesībām, kā noteikts ANO pamatprincipos; aicina ES dalībvalstis līdz 2012. gada beigām izstrādāt valstu plānus šo pamatprincipu īstenošanai;

132.

uzskata, ka pārredzamības un lielo uzņēmumu efektivitātes nodrošināšanai ir ļoti svarīgi, ka šie uzņēmumi atklāj sociālo un vides informāciju, tostarp informāciju par ietekmi uz cilvēktiesībām; atzinīgi vērtē Starptautiskās Integrēto pārskatu komitejas (IIRC) mērķi izstrādāt vispārēji pieņemtu integrēto pārskatu regulējumu;

133.

atzinīgi vērtē Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāta pasūtīto Edinburgas pētījumu par trūkumiem ES uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomas pārvaldībā un aicina Komisiju ierosināt attiecīgus tiesību aktu priekšlikumus; it īpaši aicina ES nodrošināt, ka personas, kas cietušas no ES uzņēmumu pārkāpumiem trešās valstīs, var piekļūt sūdzību iesniegšanas un tiesiskuma mehānismiem ES dalībvalstīs, kā tas bija, piemēram, nesenajā Trafigura lietā;

134.

atzīmē, ka starptautiskas korporācijas aizvien vairāk paļaujas uz privātiem militāriem un drošības uzņēmumiem (PMSC), kas reizēm izraisa cilvēktiesību pārkāpumus, kurus pieļauj šo uzņēmumu darbinieki; uzskata, ka ir jāpieņem ES regulatīvie pasākumi, tostarp vispusīgas normatīvās sistēmas izveide, lai konstatētu, reģistrētu, licenzētu un uzraudzītu šādus uzņēmumus, kā arī ziņotu par tiem; aicina Komisiju nākt klajā ar ieteikumu, sagatavojot pamatu direktīvai, kuras mērķis būtu saskaņot valstu pasākumus, kas regulē PMSC pakalpojumus, tostarp pakalpojumu sniedzēju darbību un pakalpojumu iepirkumus, un izstrādāt rīcības kodeksu, sagatavojot pamatu lēmumam, kas regulētu PMSC pakalpojumu eksportu uz trešām valstīm; prasa augstajai pārstāvei/ Komisijas priekšsēdētāja vietniecei nodrošināt Parlamentam izvērstu informāciju par PMSC pakalpojumu izmantošanu KDAP un KĀDP misijās, norādot profesionālās prasības un korporatīvos standartus attiecībā uz līgumslēdzējiem, piemērojamos noteikumus, juridiskos pienākumus un saistības, kā arī uzraudzības mehānismus;

135.

atbalsta to, ka arvien biežāk sievietes tiek ieceltas amatos pārvaldes iestādēs dalībvalstu, Eiropas un starptautiskā līmenī;

Ar cilvēktiesībām saistīto Eiropas Parlamenta darbību uzlabošana

136.

atkārto aicinājumu Padomei un Komisijai pastāvīgi ņemt vērā Parlamenta rezolūcijas un citus paziņojumus, atbilstīgi reaģējot uz tiem; ierosina Parlamentam apsvērt iespēju izveidot sistemātisku mehānismu, lai nodrošinātu tā lēmumu izpildes efektīvāku un stingrāku kontroli;

137.

atzīst, ka cilvēktiesību jautājumi ir vēl plašāk jāiekļauj visu to Parlamenta komiteju un delegāciju darbā, kuras strādā ārējo attiecību jomā, tostarp īstenojot ieteikumus, kas sniegti Eiropas Parlamenta īpašo darba grupu sagatavotajos ziņojumos; iesaka arī Eiropas Parlamenta deputātiem regulāri tikties ar cilvēktiesību aizstāvjiem savu oficiālo misiju laikā trešās valstīs, tostarp, ja iespējams, ar ieslodzītajiem aktīvistiem, lai nodrošinātu cilvēktiesību aizstāvju lielāku pamanāmību; atzinīgi vērtē lēmumu palielināt Cilvēktiesību apakškomitejai pieejamos resursus, ņemot vērā no Lisabonas līguma izrietošās izmaiņas;

138.

atzinīgi vērtē Prezidija 2011. gada 12. decembra lēmumu Ārpolitikas ģenerāldirektorātā izveidot Demokrātijas atbalsta direktorātu, lai racionalizētu un saskaņotu Parlamenta darbu demokrātijas veicināšanas jomā;

Eiropas Savienības stratēģiskā cilvēktiesību politika

Vispārīgi

139.

atzinīgi vērtē ES cilvēktiesību un demokratizācijas politikas pārskatīšanu, kas izklāstīta 2011. gada 12. decembra kopīgajā paziņojumā, jo tas ir pozitīvs pārskats par ES potenciālu; aicina ES dalībvalstis pilnībā iesaistīties šajā procesā un tā rezultātus izmantot savās darbībās valsts un Eiropas līmenī;

140.

atbalsta paziņojuma pamatošanu uz cilvēktiesību vispārīgas piemērojamības un nedalāmības jēdzieniem un to, ka paziņojumā ES darbība ir galvenokārt virzīta uz mērķi veicināt trešo valstu atbilstību spēkā esošajām saistībām saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām un tiesību aktiem, un pausti centieni nostiprināt starptautiskā tiesiskuma sistēmu;

141.

saistībā ar arābu valstu atmodas revolūcijām atzīst uzmanības koncentrēšanu uz augšupējām, pielāgotām pieejām un nepieciešamību cilvēktiesību ievērošanu izvirzīt ES ārpolitikas centrā; tāpēc uzsver, ka ES cilvēktiesību īstenošanas un uzraudzības procesā jāatbalsta un jāiesaista valdības, parlamenti un pilsoniskā sabiedrība; uzskata, ka ES ir jāgūst mācība no iepriekš pieļautajām kļūdām, ko apliecina tas, ka līdz pat pilsoņu kara sākumam Lībijā norisinājās sarunas par pamatnolīgumu un atpakaļuzņemšanas nolīgumu ar Lībiju, par ko Eiropas Parlaments nebija pienācīgi informēts, neraugoties uz pierādījumiem par 1 200 ieslodzīto nogalināšanu iepriekšējo desmit gadu laikā un par pastāvīgiem spīdzināšanas, piespiedu pazušanas un nelikumīgas nāvessoda izpildes gadījumiem; tomēr atgādina, ka vienlaikus ar ES partnerību demokratizācijas procesu realizācijai un ekonomikas uzplaukuma veicināšanai dienvidu valstīs jāpilda arī tās saistības attiecībā pret austrumu kaimiņvalstīm; uzsver, ka līdzekļus, ko nevar piešķirt vai novirzīt Eiropas kaimiņvalstīm negatīva vērtējuma dēļ, jāpārdala citiem projektiem, ko īsteno Eiropas kaimiņattiecību partnervalstis, gan dienvidu, gan arī austrumu dimensijas ietvaros;

Process

142.

aicina tagad nodrošināt ātru, pārredzamu un iekļaujošu progresu virzībā uz vērienīgu ES kopīgo stratēģiju — tās galīgo redakciju — ar skaidrām darbībām, grafikiem un atbildības jomām, stratēģiju, kuru izstrādātu ar ieinteresēto personu aktīvu līdzdalību, lai vadlīniju sāktu īstenot praksē; apņemas kopā ar Padomi pozitīvi veicināt šo iestāžu procesu — sākotnēji ar šo rezolūciju un pēc tam ar turpmāku Parlamenta rezolūciju; uzskata, ka šim procesam ir jānoslēdzas ar iestāžu kopīgu sanāksmi, lai pieņemtu kopīgu stratēģiju, kurā ir skaidri noteikta katras iestādes nozīme un atbildības jomas un ar kuru nepārtraukti novērtē īstenošanu, tostarp saistībā ar pamatnostādnēm;

143.

uzskata, ka paralēli darbam virzībā uz vispārējo stratēģiju ir jāīsteno konkrētas paziņojumā ierosinātās darbības, proti, ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos iecelšana, kurš būtu sabiedrībā labi pazīstams un kuram būtu starptautiskā pieredze starptautisko cilvēktiesību veicināšanā, pastāvīgas, Briselē bāzētas COHOM izveide, kurai būtu regulāri jāvienojas par secinājumiem attiecībā uz cilvēktiesību situāciju konkrētās valstīs pēc cilvēktiesību dialogiem, un grafika noteikšana ES delegācijas cilvēktiesību kontaktpunktu izveides pabeigšanai un cilvēktiesību aizstāvju sadarbības koordinatoru noteikšanai visās trešās valstīs;

Saturs

144.

atzinīgi vērtē nozīmi, kas paziņojumā piešķirta valstu cilvēktiesību stratēģijām; uzskata, ka vajadzīgs kopīgs sākotnējais modelis, lai nodrošinātu konsekvenci, un visos gadījumos vajadzīga apspriešanās; uzsver, ka stratēģiju sniegtās iespējas pilnībā tiks izmantotas tikai tad, ja šo stratēģiju nozīmi atzīs visās divpusējās attiecībās ar atsevišķām valstīm un tās būs pietiekami elastīgas, lai saskaņoti reaģētu uz mainīgajām cilvēktiesību situācijām;

145.

atbalsta augstās pārstāves/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieces personīgo priekšlikumu par trīs tematiem iestāžu konkrētai kopējai darbībai nākamo trīs gadu laikā; vēlas redzēt skaidrus kritērijus pašreizējam un turpmākajam procesam, ar ko izvēlas šādus tematus; vēlas saņemt paskaidrojumu par to, kā šīs kampaņas nodrošinātu progresu konkrētās jomās, nekaitējot ES vispusīgajai vēlmei ievērot visas saistības cilvēktiesību jomā;

146.

uzsver nozīmi, kas pārskatā piešķirta pilsoniskajai sabiedrībai kā patiesam partnerim ES cilvēktiesību stratēģijas īstenošanā, nevis tikai projektu izpildē; it īpaši atzīst cilvēktiesību aizstāvju nozīmi šajā procesā; aicina ES atzīt visas dažādu vietējo dalībnieku iespējas, lai panāktu izmaiņas cilvēktiesību jomā konkrētā valstī, un nodrošināt plašu atbalstu viņu darbam;

147.

pauž nopietnas bažas par situācijas pasliktināšanos Turcijā un arvien pieaugošajām represijām pret cilvēktiesību aizstāvjiem, valdības opozīciju, tostarp vēlētiem pārstāvjiem, arodbiedrību pārstāvjiem, žurnālistiem, māksliniekiem un it īpaši pret kurdu kopienu;

148.

atbalsta ES padziļinātas demokrātijas jēdzienu, ko izstrādāja augstā pārstāve; pauž nožēlu, ka šajā jēdzienā nav ietverti diskriminācijas novēršanas un dzimuma vienlīdzības kritēriji; mudina EĀDD pilnībā integrēt diskriminācijas novēršanas pasākumus un etalonus, lai nodrošinātu, ka tiek nepārprotami pievērsta uzmanība jautājumiem par sieviešu un minoritāšu tiesībām, pilsoņu vienlīdzību un vienlīdzīgu dalību politikā;

149.

norāda, ka pastāv būtiskas problēmas saistībā ar esošo cilvēktiesību dialogu nepilnībām un cilvēktiesību klauzulu uzraudzību un īstenošanu; atkārto, ka šīs klauzulas ir jāietver arī visos tirdzniecības un nozaru nolīgumos;

150.

piekrīt, ka „digitālā diplomātija” ir jauns un ietekmīgs instruments; aicina EĀDD izstrādāt skaidras pamatnostādnes savām delegācijām par to, kā vislabāk izmantot sociālos plašsaziņas līdzekļus, un izstrādāt regulāri atjauninātu sociālo plašsaziņas līdzekļu direktoriju ES dalībniekiem;

151.

atzīmē, ka pašlaik tikai mazāk nekā puse pasaules 100 lielāko ekonomikas dalībnieku ir privāti uzņēmumi; atzinīgi vērtē Komisijas paveikto saistībā ar tās vērienīgo un progresīvo 2011. gada paziņojumu par uzņēmumu sociālo atbildību un tās nepārprotamo atbalstu ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu izstrādei; šim paziņojumam un šiem pamatprincipiem jābūt jaunās stratēģijas pamatā;

152.

atzīst, ka paziņojumā tiek prasīts visas terorisma apkarošanas darbības veikt, pilnībā ievērojot starptautiskās cilvēktiesības, humanitārās tiesības un tiesību aktus par bēgļiem; uzsver, ka šim principam jābūt ietvertam diskusijās par visiem jaunajiem terorisma apkarošanas pasākumiem ES un ar partneriem trešās valstīs; uzskata, ka ES stratēģiskajiem partneriem ir nemitīgi jānorāda uz visiem piemēriem par neatbilstīgiem terorisma apkarošanas pasākumiem un jācenšas panākt atbildību saistībā ar pārkāpumiem ES un ārpus tās; atkārto, ka ES terorisma apkarošanas politikā jo sevišķi jāatsaucas uz pilnīgu spīdzināšanas aizliegšanu saistībā ar terorisma apkarošanas pasākumiem, kā atzīts Padomes 2008. gada 29. aprīļa secinājumos;

153.

atzinīgi vērtē to, ka ir atzīta vajadzība risināt cilvēktiesību pārkāpumus dalībvalstīs un nodrošināt ES atbilstību tās starptautiskajām saistībām, lai nostiprinātu ES uzticamību; aicina piešķirt visplašākās pilnvaras Pamattiesību, pilsoņu tiesību un personu brīvas pārvietošanās jautājumu darba grupai (FREMP), lai tā varētu izskatīt visus šos pārkāpumus un censties piemērot aizsardzības līdzekļus;

154.

uzskata, ka cīņa pret nesodāmību ir ES darbības prioritāra joma; uzskata, ka ES uz Starptautisko krimināltiesu attiecināmo instrumentu atjaunināšana 2011. gadā ir būtisks sasniegums, kas jāatspoguļo progresīvajā ES cilvēktiesību stratēģijā;

155.

uzskata, ka patiesas cilvēktiesību un demokrātijas veidošanā, it īpaši izglītojot demokrātiskas pilsonības un cilvēktiesību jautājumos, ir arī skaidri jāpārbauda, kāda nozīme ir ģeogrāfisko atbildīgo darbinieku un Padomes darba grupām un kā šī stratēģija ietekmē viņu ikdienas darbu;

156.

aicina būtiski palielināt paša Eiropas Parlamenta nozīmi ES cilvēktiesību stratēģijas īstenošanas pārredzamības un pārskatatbildības veicināšanā; atkārtoti norāda, ka Padomes gada ziņojums pats par sevi nav pārskatatbildības mehānisms; atkārto ieteikumus par iekļaušanu, kurus Parlaments izteica savos iepriekšējos gada ziņojumos un Politikas un drošības komitejas 2006. gada 1. jūnija dokumentā par cilvēktiesību aspektu iekļaušanu KĀDP un citos ES politikas virzienos, un kuri vēl nav pilnībā īstenoti;

*

* *

157.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei un šajā rezolūcijā minēto valstu un teritoriju valdībām.


(1)  OV C 290 E, 29.11.2006., 107. lpp.

(2)  OV C 348 E, 21.12.2010., 6. lpp.

(3)  OV C 161 E, 31.5.2011., 78. lpp.

(4)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0507.

(5)  OV L 76, 22.3.2011., 56. lpp.

(6)  OV C 236 E, 12.8.2011., 69. lpp.

(7)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0127.

(8)  OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp.

(9)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0260.

(10)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0334.

(11)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0474.

(12)  OV C 81 E, 15.3.2011., 6. lpp.

(13)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0533.

(14)  OV C 236 E, 12.8.2011., 107. lpp.

(15)  OV C 371 E, 20.12.2011., 5. lpp.

(16)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0489.

(17)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0576.

(18)  OV C 99 E, 3.4.2012., 31. lpp.

(19)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0018.

(20)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0228.

(21)  ANO Konvencija pret spīdzināšanu, ANO Konvencija par bērna tiesībām, ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, ANO Starptautiskā konvencija par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu.

(22)  2011. gada 12. decembra kopīgais paziņojums „Cilvēktiesības un demokrātija — ES ārējās darbības svarīgākais elements”.

(23)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0489.


7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/36


Trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis
Sarunas par ES un Azerbaidžānas asociācijas nolīgumu

P7_TA(2012)0127

Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa rezolūcija ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam par sarunām par Eiropas Savienības un Azerbaidžānas asociācijas nolīgumu (2011/2316(INI))

2013/C 258 E/03

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā notiekošās sarunas starp ES un Azerbaidžānu par asociācijas nolīguma noslēgšanu,

ņemot vērā Padomes 2010. gada 10. maija secinājumus par Azerbaidžānu, pieņemot sarunu direktīvas,

ņemot vērā Azerbaidžānas un Eiropas Savienības Partnerības un sadarbības nolīgumu, kas stājās spēkā 1999. gada 1. jūlijā,

ņemot vērā 2006. gada 14. novembrī pieņemto Eiropas Kaimiņattiecību politikas (EKP) rīcības plānu,

ņemot vērā Armēnijas, Azerbaidžānas un Krievijas Federācijas prezidentu 2008. gada 2. novembrī Maskavā parakstīto deklarāciju,

ņemot vērā Armēnijas, Azerbaidžānas un Krievijas Federācijas prezidentu 2012. gada 23. janvārī Sočos parakstīto kopīgo deklarāciju,

ņemot vērā Austrumu partnerības 2009. gada 7. maijā Prāgā pieņemto kopīgo deklarāciju,

ņemot vērā 2010. gada 25. oktobrī pieņemtos Ārlietu padomes secinājumus par Austrumu partnerību,

ņemot vērā Azerbaidžānas prezidenta un Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. janvārī parakstīto kopīgo deklarāciju par Dienvidu gāzes koridoru,

ņemot vērā Austrumu partnerības 2011. gada 29. un 30. septembrī Varšavā notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju,

ņemot vērā ES un kaimiņattiecību politikas austrumu partnervalstu parlamentārās asamblejas (Euronest) 2011. gada 3. maija dibināšanas aktu,

ņemot vērā augstās pārstāves Catherine Ashton2011. gada 20. maija, 27. maija un 12. oktobra paziņojumus par cilvēktiesību situāciju Azerbaidžānā,

ņemot vērā rezolūcijas par Azerbaidžānu, jo īpaši 2011. gada 12. maija rezolūciju (1),

ņemot vērā EDSO/ODIHR nobeiguma ziņojumu par 2010. gada 7. novembrī rīkotajām parlamenta vēlēšanām,

ņemot vērā Eiropas Padomes Venēcijas komisijas 2011. gada 14.–15. oktobrī pieņemto atzinumu par Azerbaidžānas Republikas tiesību aktu par nevalstiskajām organizācijām savietojamību ar cilvēktiesību standartiem,

ņemot vērā Eiropas Padomes Venēcijas komisijas 2011. gada 16.–17. decembrī pieņemto atzinumu par Azerbaidžānas Republikas likumprojektu par grozījumiem tiesību aktā par politiskajām partijām,

ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par nepieciešamību pēc Eiropas stratēģijas attiecībā uz Dienvidkaukāzu (2),

ņemot vērā 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Melno jūru (3) un 2008. gada 17. janvāra rezolūciju par pieeju Melnās jūras reģionālās politikas jomā (4),

ņemot vērā 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu „Jauna atbilde uz mainīgo situāciju kaimiņvalstīs”,

ņemot vērā rezolūcijas par Eiropas Kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu, kas pieņemtas 2011. gada 7. aprīlī (5) (Austrumu dimensija) un 2011. gada 14. decembrī (6),

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. maijā pieņemto progresa ziņojumu par Azerbaidžānu,

ņemot vērā Padomes 2011. gada 25. augusta lēmumu 2011/518/KĀDP, ar ko ieceļ Eiropas Savienības Īpašo pārstāvi Dienvidkaukāzā un saistībā ar krīzi Gruzijā (7),

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 13/2010 par Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta (EKPI) sasniegtajiem rezultātiem Dienvidkaukāzā,

ņemot vērā jaunu Valsts rīcības programmu par cilvēktiesību un brīvību aizsardzības efektivitātes palielināšanu Azerbaidžānas Republikā, ko 2011. gada 27. decembrī apstiprinājis Azerbaidžānas prezidents,

ņemot vērā 2011. gada 26. decembrī Azerbaidžānas prezidenta parakstīto Apžēlošanas dekrētu,

ņemot vērā Reglamenta 90. panta 4. punktu un 48. pantu,

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0071/2012),

A.

tā kā Azerbaidžānai ir būtiska nozīme Eiropas Savienības Austrumu partnerības kontekstā un tā kā ekonomiskās izaugsmes līmenis Azerbaidžānā dažu pēdējo gadu laikā ir bijis ievērības cienīgs;

B.

tā kā Austrumu partnerība nostiprina daudzpusējās attiecības starp iesaistītajām valstīm, sniedz ieguldījumu informācijas un pieredzes apmaiņā par pārveides, reformu un modernizācijas jautājumiem, kā arī sniedz Eiropas Savienībai papildu instrumentus šo procesu atbalstam;

C.

tā kā Austrumu partnerība nodrošina politisku sistēmu divpusējo attiecību stiprināšanai ar jaunu asociācijas nolīgumu palīdzību, ņemot vērā ES un attiecīgās partnervalsts specifisko situāciju, abpusējos ieguvumus un mērķus un ES stratēģiskās intereses attiecībā uz šā reģiona stabilitāti un demokrātisko attīstību;

D.

tā kā parlamentārā sadarbība Eiropas Austrumu partnerības ietvaros un divpusēji ir būtisks elements, lai attīstītu uzlabotu politisko sadarbību starp ES un Azerbaidžānu;

E.

tā kā Azerbaidžāna ir kļuvusi par svarīgu enerģijas piegādātāju ES, kā arī par nozīmīgu tranzītvalsti tiem energoresursiem, kas ieplūst galvenokārt no Centrālāzijas, un ES ir lielākais Azerbaidžānas enerģijas noieta tirgus; tā kā ir panākts labs progress attiecībā uz sadarbību enerģētikas jomā, kas ietver Azerbaidžānas atbalstu Dienvidu gāzes koridoram;

F.

tā kā Azerbaidžānas līdzdalība EKP ir veiksmīga un sniedz ieguldījumu ES enerģijas drošības problēmu risināšanā;

G.

tā kā asociācijas nolīgumi ir piemērots instruments attiecību padziļināšanai, stiprinot politisko saikni, ekonomisko integrāciju un tiesību aktu tuvināšanu ar ES un attīstot kultūras attiecības, kā arī tādējādi radot nozīmīgu ietekmi uz demokratizācijas procesu;

H.

tā kā šajā ziņā Austrumu partnerības daudzpusējā dimensija ir papildinoša un nav atdalāma no divpusējās dimensijas un tai būtu jāattīstās vienlaicīgi ar notiekošajām sarunām par asociācijas nolīgumiem, lai sagatavotu to pilnīgu īstenošanu un liktu pamatu īstenai reģionālai sadarbībai, kā paredzēts Eiropas kaimiņattiecību politikas pamatā esošajos principos;

I.

tā kā asociācijas nolīgumam ir jāsniedz reāli ieguvumi un iespējas Azerbaidžānas un Eiropas Savienības iedzīvotājiem;

J.

E. tā kā Eiropas Savienība par EKP galveno aspektu ir noteikusi cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu;

K.

tā kā Azerbaidžānas aktīvā apņemšanās ievērot kopīgas vērtības un principus, tostarp demokrātijas, tiesiskuma, labas pārvaldības un cilvēktiesību ievērošanas principus, ir būtiska, lai procesu varētu virzīt tālāk un padarīt sarunas par asociācijas nolīgumu un tā īstenošanu jēgpilnas, bet pašlaik pastāv bažas par tiesiskuma un vārda brīvības ievērošanu pašreizējās pārvaldes sistēmas politiskajiem pretiniekiem;

L.

tā kā Azerbaidžāna ir sasniegusi strauju progresu IKT jomā, īpaši attiecībā uz e-pārvaldību, kas palielina valsts pārvaldes pārredzamību un palīdz apkarot korupciju, un atvieglota piekļuve sabiedriskajiem pakalpojumiem un informācijai sniedz papildu stimulu Azerbaidžānas demokratizācijai;

M.

tā kā EURONEST parlamentārās asamblejas otrā plenārsesija notiks Baku 2012. gada aprīlī, nodrošinot jēgpilnu forumu diskusijām par demokrātijas, politikas, enerģētikas, drošības un sociālo lietu jautājumiem;

N.

tā kā ES attiecībās ar Armēniju un Azerbaidžānu ievēro suverenitātes un teritoriālās nedalāmības principus un tās pieeja reģionālo konfliktu risināšanā atbalsta Helsinku Noslēguma akta pamatprincipus; tā kā neatrisinātais Kalnu Karabahas konflikts grauj Dienvidkaukāza reģiona stabilitāti un attīstību un kavē pilnīgu Eiropas kaimiņattiecību politikas attīstību; tā kā kopīgajā paziņojumā „Jauna atbilde uz mainīgo situāciju kaimiņvalstīs” ES izklāstīja savu mērķi aktīvāk iesaistīties konflikta atrisināšanā Dienvidkaukāzā un palielināt atbalstu uzticēšanās stiprināšanai un gatavību pastiprināt iesaistīšanos tādos veidos, kādos tā vēl nav pārstāvēta, piem., EDSO Minskas grupā;

O.

tā kā ESĪP Dienvidkaukāzā ir nozīmīga loma miermīlīgas konfliktu atrisināšanas veicināšanā šajā reģionā;

P.

tā kā Azerbaidžāna apliecina stingru apņemšanos iesaistīties daudzpusējā parlamentārā sadarbībā EURONEST parlamentārajā asamblejā un ir pirmā Austrumu partnerības valsts, kas uzņems asamblejas plenārsesiju (Baku 2012. gada 2.–4. aprīlī);

Q.

tā kā Azerbaidžānas ievēlēšana Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē laika posmā no 2012. līdz 2013. gadam sniedz lielisku iespēju turpmākām konsultācijām un šīs valsts politikas saskaņošanai ar ES Kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) deklarācijām nolūkā veicināt turpmāku mieru un stabilitāti pasaulē,

1.

iesniedz Padomei, Komisijai un Ārējās darbības dienestam šādus ieteikumus: šīm iestādēm vajadzētu:

a)

nodrošināt, ka asociācijas nolīgums ir visaptverošs un tālredzīgs instruments turpmāko attiecību ar Azerbaidžānu attīstīšanai, kurš uzlabos politisko savienību, ekonomisko konverģenci un tiesību aktu tuvināšanu un atspoguļos attiecības, kuras Eiropas Savienība un Azerbaidžāna ir nolēmušas veidot;

b)

nodrošināt, ka sarunas par ES un Azerbaidžānas un ES un Armēnijas asociācijas nolīgumiem atbilstoši Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūcijā par nepieciešamību pēc ES stratēģijas attiecībā uz Dienvidkaukāzu izteiktajām prasībām un visiem EDSO Minskas grupas 2009. gada 10. jūlija Akvilas kopīgajā paziņojumā iekļautajiem pamatprincipiem, tiek saistītas ar ticamu apņemšanos panākt būtisku progresu ceļā uz Kalnu Karabahas konflikta atrisinājumu, tostarp, piemēram, ar uzticības veidošanas pasākumiem, tādiem kā vispārēja demilitarizācija, snaiperu atsaukšana no kontaktlīnijas, Armēnijas bruņoto spēku atsaukšana no okupētajām teritorijām, kas ieskauj Kalnu Karabahu, un to atdošana atpakaļ Azerbaidžānas kontrolē, un mehānisms aktīvai incidentu novēršanai un pamiera pārkāpšanas gadījumu izmeklēšanai visā kontaktlīnijas garumā, visu valsts iekšienē pārvietoto personu un bēgļu tiesības atgriezties savās dzimtajās dzīvesvietās un īpašumos un starptautiskās drošības garantijas, kur ietilptu patiesas daudznacionālas miera uzturēšanas operācija, lai, savstarpēji vienojoties, radītu piemērotus nosacījumus turpmākai juridiski saistošai brīvai gribas paušanai attiecībā uz Kalnu Karabahas galīgo statusu;

c)

iekļaut asociācijas nolīgumā tādus pantus un kritērijus attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību un sekmēšanu, īpaši attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību, tiesībām uz vārda brīvību, biedrošanās brīvību un pulcēšanās brīvību, kuros atspoguļoti Azerbaidžānas konstitūcijā un visstingrākajos starptautiskajos un Eiropas standartos paredzētie principi un tiesības, pēc iespējas pilnīgāk ievērojot Eiropas Padomes un EDSO noteiktos principus, ko Azerbaidžāna pati ir apņēmusies ievērot; aicina Azerbaidžānas valdību īstenot šīs apņemšanās; nodrošināt, ka sarunās tiek ņemta vērā vajadzība aizsargāt valsts iekšienē pārvietoto personu un bēgļu tiesības un iztikas līdzekļus;

d)

uzskatīt, ka ES klātbūtne EDSO Minskas grupā jāuzlūko kā plašāka ES iesaistīšanās Armēnijas un Azerbaidžānas konflikta risināšanā;

e)

uzsvērt asociācijas nolīguma tekstā, cik svarīgi ir garantēt pilsoņu pamattiesību un brīvību, tostarp pulcēšanās un biedrošanās tiesību, un privātīpašuma tiesību ievērošanu, pilsoniskas sabiedrības attīstību, tiesiskumu, nepārtrauktu cīņu pret korupciju, politisko plurālismu un plašsaziņas līdzekļu un tiesu sistēmas neatkarību;

f)

uzsvērt asociācijas nolīguma tekstā, cik svarīgi ir, lai Azerbaidžānas Republika pilnībā ievērotu Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus;

g)

asociācijas nolīgumā akcentēt to, ka izšķiroša nozīme ir politisko pretinieku vārda brīvībai, un uzsvērt, ka padziļinātākas attiecības ar ES ir atkarīgas no Azerbaidžānas varas iestādēm, kuras ievēro tiesiskumu, nodrošina taisnīgu tiesu visiem ieslodzītajiem un beznosacījumu atbrīvošanu visām personām, kuras ieslodzītas politisku motīvu dēļ;

h)

gan tehniski, gan finansiāli atbalstīt Azerbaidžānas parlamentu, lai tas pilnībā attīstītu savas konstitucionālās funkcijas, struktūrvienības un dienestus, tostarp ciešāku saskarsmi ar pilsonisko sabiedrību;

i)

atbalstīt attīstības palīdzības programmas, kuru mērķis ir uzlabot bēgļu un pārvietoto personu dzīves apstākļus Azerbaidžānā;

j)

nolīgumā iekļaut pantus par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību saskaņā ar ES pamatnostādnēm par cilvēktiesību aizstāvjiem;

k)

aicina Azerbaidžānas iestādes nodrošināt, ka Baku pašreizējā jaunu ēku celtniecība, kas daļēji saistīta ar gaidāmo Eirovīzijas dziesmu konkursu, atbilst attiecīgajiem tiesību aktiem un ka cilvēku pārvietošana uz citiem mājokļiem tiek veikta pārredzamās tiesiskās procedūrās; pauž bažas par pieaugošo valdības kritiku no cilvēktiesību aktīvistu puses, kuri izmanto šo kultūras pasākumu, lai uzlabotu valsts demokrātiskos un cilvēktiesību rādītājus;

l)

piešķirt vīzu EPPA īpašajam ziņotājam politieslodzīto jautājumos, lai viņam ļautu apmeklēt valsti savu pilnvaru ietvaros;

m)

paust bažas par pieaugošo cilvēktiesību un jaunatnes organizāciju aktīvistu apcietinājumu skaitu, grūtībām attiecībā uz NVO un politisko partiju reģistrāciju, kā arī iebiedēšanu un vārda, pulcēšanās un interneta brīvības ierobežojumiem, un noteikt kritērijus šajās jomās, tostarp apturēt nolīgumu, ja šie kritēriji nav ievēroti;

n)

mudināt Azerbaidžānas varas iestādes pieņemt diskriminācijas novēršanas tiesību aktus, kas ikvienā jomā aizliedz diskrimināciju dzimumorientācijas un dzimumidentitātes dēļ;

o)

saskaņot asociācijas nolīguma mērķus ar kopīgo paziņojumu „Jauna atbilde uz mainīgo situāciju kaimiņvalstīs”, tādējādi dodot iespēju pilsoniskās sabiedrības organizācijām Azerbaidžānā veikt valdības darba iekšēju uzraudzību un nodrošināt, ka valdība uzņemas atbildību par veiktajām reformām un uzņemtajām saistībām;

p)

nodrošināt asociācijas nolīguma saskaņotību ar starptautisko tiesību principiem,— jo īpaši ar principiem, kas noteikti ANO hartā, Helsinku Noslēguma aktā un EDSO principos, proti, spēka nelietošana un teritoriālā integritāte un tiesības uz pašnoteikšanos,— un ka nolīgums pēc tā noslēgšanas ir spēkā visā Azerbaidžānas teritorijā;

q)

pastiprināt Eiropas Savienības konfliktu risināšanas un vidutāja kapacitāti un uzņemties aktīvāku un efektīvāku lomu attiecībā uz uzticēšanās palielināšanu starp konfliktā iesaistītajām pusēm, tostarp palīdzot tām ar ES finansētiem uzticēšanās veidošanas projektiem ar mērķi palielināt tautas masu atbalstu savstarpējām koncesijām un miermīlīgam izlīgumam; uzsvērt, ka ES pārstāvjiem ir vajadzīga beznosacījumu piekļuve Kalnu Karabahai un apkārtējiem okupētajiem reģioniem. uzstāt, ka ES būtu jāīsteno nopietnāka loma Kalnu Karabahas konflikta atrisināšanā, atbalstot uzticības veidošanas pasākumu veikšanu, kas apvienos Armēnijas un Azerbaidžānas kopienas un izplatīs miera, izlīgšanas un uzticēšanās idejas visām iesaistītajām pusēm;

r)

atzinīgi no vērtēt darbu, ko paveica EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāji un puses, lai panāktu progresu ceļā uz nolīgumu par pamatprincipiem, un aicināt atbalstīt tās darbu arī turpmāk; uzsvērt, ka gan Azerbaidžānai, gan Armēnijai jāuzņemas piemēroti pasākumi, lai nodrošinātu to, ka jebkādi lēmumi, kas pieņemti Minskas grupas ietvaros virzībā uz miermīlīga Kalnu Karabahas konflikta atrisinājuma panākšanu un nostiprināšanu, tiek īstenoti pilnībā un laicīgi; apsvērt tiešu un aktīvāku ES līdzdalību Minskas grupā;

s)

aicināt Armēnijas un Azerbaidžānas vadītājus rīkoties ar atbildības sajūtu, mīkstināt izteikumus un atturēties no musinošiem paziņojumiem, lai gatavotu pamatu tam, ka sabiedriskā doma pieņem un pilnībā saprot visaptveroša izlīguma sniegtos ieguvumus, šādi gatavojot ceļu efektīviem uzticības veidošanas pasākumiem;

t)

izteikt bažas par militāro attīstību reģionā, īpaši par Azerbaidžānas lielajiem militārajiem izdevumiem, un šajā ziņā aicināt dalībvalstis pārtraukt ieroču un munīcijas piegādi gan Azerbaidžānai, gan Armēnijai saskaņā ar EDSO 1992. gada februāra lūgumu, kamēr abas puses nav panākušas vienošanos un parakstījušas visaptverošu izlīgumu;

u)

uzsvērt nepieciešamību Austrumu partnerības ietvaros turpināt darīt visu iespējamo, lai panāktu politisko un ekonomisko attiecību atjaunošanu starp Armēniju un Azerbaidžānu, un noteikti panākt reģionālā konflikta atrisināšanu kā šā mērķa neatņemamu sastāvdaļu;

v)

uzsvērt, ka simtiem tūkstoši bēgļu un valsts iekšienē pārvietoto personu, kas bēga no savām mājām Kalnu Karabahas kara laikā vai saistībā ar to, joprojām ir pārvietoti un netiek atzītas viņu tiesības, tostarp tiesības atgriezties, īpašumtiesības un tiesības uz personisko drošību — šīs tiesības būtu bez nosacījumiem jāievēro un nekavējoties jānodrošina; aicināt Komisiju un dalībvalstis turpināt un paplašināt ES palīdzību un finansiālo atbalstu Azerbaidžānai, risinot situāciju ar pārvietotajām personām;

w)

uzsvērt nepieciešamību asociācijas nolīgumu izmantot kā platformu reģionālo sinerģiju un sadarbības veicināšanai, uzsvērt savstarpēji pastiprinošu saikni starp demokrātisku, plurālistisku attīstību un konflikta atrisināšanu un nodrošināt, ka asociācijas nolīgumā ir ietverti noteikumi, lai veicinātu vīzu atvieglojumus visiem Dienvidkaukāza valstu iedzīvotājiem;

x)

precizēt, kā jāizmanto ievērojamais komplementaritātes līmenis starp dažādām ES iniciatīvām šajā reģionā, proti, Austrumu partnerība un Melnās jūras reģiona sinerģija;

y)

aicināt, lai Turcija uzņemtos konstruktīvu lomu Kalnu Karabahas konflikta risināšanā un savas atbildības īstenošanā šajā reģionā;

z)

nodrošināt, ka asociācijas nolīguma tirdzniecības komponents var tikt pārvērsts par ciešu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu, tiklīdz Azerbaidžāna atbildīs visiem vajadzīgajiem nosacījumiem, tostarp tā būs iestājusies PTO un īstenojusi savas saistības attiecībā uz cilvēktiesībām, un šajā nolūkā sniegt vajadzīgo tehnisko palīdzību, lai sagatavotu Azerbaidžānu sarunām un mudinātu veikt nepieciešamās reformas;

aa)

mudināt Azerbaidžānu parakstīt un ratificēt Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus;

ab)

mudina Azerbaidžānas iestādes parakstīt un ratificēt Konvenciju par pretkājnieku mīnu izmantošanas, uzglabāšanas, ražošanas un pārvietošanas aizliegumu un par to iznīcināšanu un Konvenciju par kasešu munīciju;

ac)

nodrošināt raitas sarunas par nolīgumiem par vīzu atvieglotu izsniegšanu un atpakaļuzņemšanu, lai veicinātu personiskos kontaktus, un par prioritāti noteikt jauniešu un akadēmisko aprindu mobilitāti; dot ieguldījumu cīņa pret nelegālo ieceļošanu un nodrošināt, ka patvēruma piešķiršanas nosacījumos pilnībā tiek ievēroti starptautiskie pienākumi un saistības un ES standarti, jo īpaši cilvēktiesību jomā;

ad)

uzsvērt, ka ir svarīgi veidot un attīstīt spēcīgu jaunatnes nozari un šajā ziņā atzinīgi vērtēt dažādas valsts programmas, kas piedāvā stipendijas studijām ārvalstīs;

ae)

mudināt Azerbaidžānu nekavēt vīzu izsniegšanu armēņu izcelsmes trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri vēlas ieceļot Azerbaidžānā, un atcelt aizliegumu starptautiskajiem tālruņa zvaniem uz Armēniju;

af)

mudināt uz plašu nozaru sadarbību starp ES un Azerbaidžānu un jo īpaši izskaidrot ieguvumus no šādas sadarbības un sekmēt regulējuma konverģenci, un šajā nolūkā sniegt nepieciešamo tehnisko palīdzību;

ag)

mudināt Azerbaidžānas varas iestādes paātrināt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamatkonvenciju īstenošanu;

ah)

uzlabot valsts līdzekļu pārvaldības pārredzamību un valsts iepirkuma tiesību aktus, lai tādējādi sniegtu būtisku ieguldījumu labas pārvaldības un pārredzamas lēmumu pieņemšanas nodrošināšanā; šajā ziņā atzinīgi vērtēt Azerbaidžānas līdzdalību Ieguves enerģijas pārredzamības iniciatīvā, kuras mērķis ir palielināt atklātību attiecībā uz naftas un gāzes sniegtajiem ienākumiem un uzraudzīt Azerbaidžānas valdības atbilstību tās pienākumam padarīt pieejamu informāciju par valsts finansēm saskaņā ar tiesību aktiem par tiesībām piekļūt informācijai;

ai)

veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai asociācijas nolīgumā iekļautu nosacījumus, kuri Azerbaidžānai ļautu iesaistīties Kopienas programmās un aģentūru darbā un kalpotu kā instruments Eiropas integrācijas veicināšanai visos līmeņos;

aj)

atzinīgi vērtēt reformas, ko Azerbaidžānas varas iestādes veikušas tiesu varas jomā ar mērķi nodrošināt lielāku tiesnešu neatkarību, uzlabot atlases un amatā iecelšanas procedūras, novērst tiesnešu korupciju un jutīgumu pret izpildvaras ietekmi; atzīt, ka ir pieņemti attiecīgie tiesību akti, tostarp Likums par advokatūru; mudināt atbildīgās varas iestādes turpināt īstenot tiesību aktus, lai apkarotu korupciju, un vērst uzmanību uz augsta līmeņa korupcijas gadījumiem, kā arī ievērojami uzlabot valsts izdevumu un politisko partiju finansējuma pārredzamību; uzsvērt nepieciešamību uzlabot tiesu varas neatkarību, efektivitāti un resursus; atgādināt par nozīmi, kāda piemīt tiesu sistēmai, kas darbojas brīvi no politiskas iejaukšanās; uzsvērt nepieciešamību gūt pārliecinošus panākumus attiecībā uz tiesnešu un valsts prokuroru pieņemšanu darbā un iecelšanu amatā, kas pamatotos uz vienotu, pārredzamu, objektīvu un valsts līmenī piemērojamu kritēriju piemērošanu, un izveidot īstenošanas pārskatu attiecībā uz kriminālvajāšanas un notiesāšanas gadījumiem, attiecībā pret ko iespējams mērot panākto progresu; aicināt unificēt tiesu praksi, lai nodrošinātu paredzamu tiesisko sistēmu un sabiedrības paļāvību;

ak)

izveidot sadraudzības programmas ar ES reģioniem un vietējām pašvaldībām, kuros pārstāvētas nacionālās minoritātes ar augstu autonomijas līmeni;

al)

uzsvērt ilgtspējīgas ekonomikas nepieciešamību, tostarp vajadzību to dažādot; sekmēt lielāku atklātību un pārredzamību enerģijas nozarē un nodrošināt, ka tās attīstība notiek saskaņā ar starptautiskajiem standartiem vides aizsardzības jomā; atbalstīt atjaunojamo enerģijas avotu tirgus attīstību; uzsvērt nepieciešamību pēc atbilstošiem vides tiesību aktiem;

am)

uzsvērt īpaši svarīgo Azerbaidžānas nozīmi energoapgādes un tās piegādes ceļu uz Eiropu dažādošanā; šajā saistībā atgādināt par Kopīgo deklarāciju par gāzes piegādi, ko 2011. gada 13. janvārī Baku parakstīja Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barozu un Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, kā nozīmīgu soli ceļā uz Dienvidu gāzes koridora īstenošanu, un uzteikt Azerbaidžānas centienus veicināt tādus progresīvus projektus kā Baku-Tbilisi-Džeihanas un Baku-Tbilisi-Erzurumas cauruļvadi kā AGRI projekta īstenošanu;

an)

uzsvērt Azerbaidžānas unikālās ģeogrāfiskās atrašanās vietas nozīmi tieša un netraucēta tranzīta savienojuma veicināšanā starp ES un Centrālāzijas valstīm; atzinīgi vērtēt centienus attīstīt Transkaspijas tranzīta sadarbību ar Kazahstānu un izpētīt veidus, kā izveidot šādu sadarbību ar Turkmenistānu; atzinīgi vērtēt Padomes 2011. gada 12. septembrī parakstīto mandātu par to, lai noslēgtu juridiski saistošu nolīgumu starp ES, Azerbaidžānu un Turkmenistānu par Transkaspijas cauruļvadu;

ao)

nodrošināt nepārtrauktu ES uzmanības koncentrēšanu uz sadarbības enerģētikas jomā ar Azerbaidžānu attīstību un ilgtspējīgu ES atbalstu; sniegt tehnisko palīdzību Azerbaidžānas Alternatīvo un atjaunojamo enerģijas avotu valsts aģentūrai, lai palīdzētu Azerbaidžānai dažādot tās enerģijas resursus, veicināt energoefektivitāti un pieskaņot valsti ES mērķiem saistībā ar klimata pārmaiņām;

ap)

rast veidus, kādos veicināt dialogu un reģionālo sadarbību, atbalstot tādas organizācijas kā Reģionālais vides centrs (REC) ar pārrobežu projektu palīdzību, kuros iesaistītas NVO, vietējās pašvaldības un Armēnijas, Azerbaidžānas un Gruzijas ieinteresētās puses;

aq)

iekļaut asociācijas nolīgumā stingru parlamentāro dimensiju, kas paredz ciešu Milli Mejlis (Azerbaidžānas nacionālās asamblejas) un Eiropas Parlamenta iesaistīšanos un veicina EURONEST parlamentārās asamblejas darbu;

ar)

pilnībā iesaistīt Eiropas Parlamentu asociācijas nolīguma īstenošanā un uzraudzībā; noteikt skaidrus kritērijus attiecībā uz asociācijas nolīguma īstenošanu un paredzēt uzraudzības mehānismus, tostarp prasību regulāri sniegt ziņojumus Eiropas Parlamentam;

as)

sniegt mērķtiecīgāku tehnisko atbalstu Azerbaidžānai, lai nodrošinātu tās spēju izpildīt saistības, kas izriet no sarunām par asociācijas nolīgumu un no tā pilnīgas īstenošanas, turpinot piedāvāt visaptverošas iestāžu darba uzlabošanas programmas;

at)

aicināt ES pārrunu grupu turpināt sadarbību ar Eiropas Parlamentu, pastāvīgi sniedzot dokumentāli apstiprinātu informāciju par sarunu gaitu saskaņā ar LESD 218. panta 10. punktu, kurā noteikts, ka Parlamentu nekavējoties pilnībā informē visos procedūras posmos;

au)

turpmāk veicināt nopietnu sadarbības līmeni ar Austrumu partnerību un tās ietvaros, kā arī regulāri informēt Eiropas Parlamentu par panākto progresu;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam un Azerbaidžānai.


(1)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0243.

(2)  OV C 161 E, 31.5.2011., 136. lpp.

(3)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0025.

(4)  OV C 41 E, 19.2.2009., 64. lpp.

(5)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0153.

(6)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0576.

(7)  OV L 221, 27.8.2011., 5. lpp.


7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/44


Trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis
Sarunas par ES un Armēnijas asociācijas nolīgumu

P7_TA(2012)0128

Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa rezolūcija ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam par sarunām par Eiropas Savienības un Armēnijas asociācijas nolīgumu (2011/2315(INI))

2013/C 258 E/04

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā notiekošās sarunas starp ES un Armēniju par asociācijas nolīguma noslēgšanu,

ņemot vērā Padomes 2010. gada 10. maija secinājumus par Armēniju, pieņemot sarunu direktīvas,

ņemot vērā Armēnijas un Eiropas Savienības Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN), kas stājās spēkā 1999. gada 1. jūlijā,

ņemot vērā 2011. gada 27. oktobra Eiropas Savienības un Armēnijas kopīgo mobilitātes partnerības deklarāciju,

ņemot vērā 2006. gada 14. novembrī pieņemto Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) rīcības plānu un 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu „Jauna atbilde uz mainīgo situāciju kaimiņvalstīs”,

ņemot vērā 2009. gada 7. maijā Prāgā pieņemto kopīgo deklarāciju par Austrumu partnerību,

ņemot vērā 2010. gada 25. oktobrī pieņemtos Ārlietu padomes secinājumus par Austrumu partnerību,

ņemot vērā kopīgo deklarāciju, ko pieņēma 2011. gada 29.–30. septembrī Varšavā Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē,

ņemot vērā ES un kaimiņattiecību politikas austrumu partnervalstu parlamentārās asamblejas (EURONEST) 2011. gada 3. maija dibināšanas aktu;

ņemot vērā Ārlietu padomes 2012. gada 27. februāra secinājumus par Dienvidkaukāzu,

ņemot vērā 2008. gada 13. marta rezolūciju par Armēniju (1),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūciju par nepieciešamību pēc Eiropas stratēģijas attiecībā uz Dienvidkaukāzu (2),

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Melnās jūras reģionu (3) un 2008. gada 17. janvāra rezolūciju par pieeju Melnās jūras reģionālās politikas jomā (4),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu dimensijas pārskatīšanu (5) un 2011. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu (6),

ņemot vērā Padomes 2011. gada 25. augusta Lēmumu 2011/518/KĀDP, ar ko ieceļ Eiropas Savienības Īpašo pārstāvi Dienvidkaukāzā un saistībā ar krīzi Gruzijā (7),

ņemot vērā Eiropas Komisijas 2011. gada 25. maijā pieņemto progresa ziņojumu par Armēniju,

ņemot vērā ES un Armēnijas cilvēktiesību dialoga trešo kārtu, kas notika 2011. gada 6. decembrī,

ņemot vērā Armēnijas parlamenta 2011. gada 26. maijā, pamatojoties uz valsts prezidenta Serža Sargsjana priekšlikumu pieņemto vispārējo amnestiju,

ņemot vērā Armēnijas, Azerbaidžānas un Krievijas Federācijas prezidentu 2008. gada 2. novembrī Maskavā parakstīto deklarāciju,

ņemot vērā kopīgo deklarāciju, kuru 2012. gada 23. janvārī Sočos parakstīja Armēnijas, Azerbaidžānas un Krievijas Federācijas prezidenti,

ņemot vērā Reglamenta 90. panta 4. punktu un 48. pantu,

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0079/2012),

A.

tā kā Austrumu partnerība ir politiska sistēma divpusējo attiecību nostiprināšanai, izmantojot jaunus asociācijas nolīgumus, ņemot vērā partnervalsts īpašo situāciju un centienus un ES stratēģisko ieinteresētību šī reģiona stabilitātē un demokrātiskā attīstībā;

B.

tā kā asociācijas nolīgumi ir piemērots instruments attiecību padziļināšanai, stiprinot politisko saikni, sociāli ekonomisko integrāciju un tiesību aktu tuvināšanu ar ES, kā arī, attīstot kultūras attiecības;

C.

tā kā šajā sakarībā Austrumu partnerības daudzpusējā dimensija papildina divpusējo dimensiju un nav no tās atdalāma un tā kā tai būtu jāattīstās vienlaikus ar notiekošajām sarunām par asociācijas nolīgumiem, lai pavērtu ceļu to pilnīgai īstenošanai un radītu apstākļus patiesai reģionālajai sadarbībai, kā tas paredzēts principos, uz kuriem balstīta Eiropas Kaimiņattiecību politika;

D.

tā kā Armēnijas apņemšanās atzīt kopējās vērtības un principus, tostarp demokrātijas, tiesiskuma, labas pārvaldības principus, un ievērot cilvēktiesības ir būtiska, lai turpinātu virzīt procesu un gūtu sekmes sarunās un turpmākajā asociācijas nolīguma īstenošanā;

E.

tā kā Armēnijas varas iestādes ir atkārtoti paudušas vēlmi cienīt šīs vērtības un uzsvērušas Armēnijas centienus sadarboties ar Eiropu; tā kā retorika ne vienmēr ir atbildusi realitātei saistībā ar reformu gaitu; tā kā Armēnijas aktīvā dalība Euronest, kas aptver četras Austrumu partnerības tematiskās platformas, ir labs tās apņemšanās piemērs ievērot Eiropas vērtības un principus, kuru nozīmīgums atzīts ar plašu Armēnijas sabiedrības konsensu;

F.

tā kā neatrisinātais Kalnu Karabahas konflikts mazina Armēnijas un Dienvidkaukāza reģiona stabilitāti un attīstību; tā kā kopīgajā paziņojumā „Jauna atbilde uz mainīgo situāciju kaimiņvalstīs” ES izklāstīja savu mērķi aktīvāk iesaistīties konflikta atrisināšanā Dienvidkaukāzā un intensīvāk atbalstīt jau esošos sarunu veidus, kā arī ierosināt jaunas iniciatīvas; tā kā ES Īpašajam pārstāvim Dienvidkaukāzā ir piešķirta nozīmīga loma sekmēt mierīgu konflikta atrisināšanu šajā reģionā;

G.

tā kā trešai valstij piederošu teritoriju okupēšana ir starptautisko tiesību pārkāpums, ir pretrunā Eiropas Kaimiņattiecību politikas pamatprincipiem, tādējādi apdraudot visu Austrumu partnerības projektu;

H.

tā kā pastāv ļoti satraucoši ziņojumi par nelikumīgām Armēnijas bruņoto spēku darbībām okupētajās Azerbaidžānas teritorijās, proti, par regulāriem militārajiem manevriem, bruņojuma un militārpersonu sastāva atjaunināšanu un aizsardzības ešelonu pastiprināšanu;

I.

tā kā 2012. gada 6. maijā gaidāmo parlamenta vēlēšanu pienācīga norises atbilstīgi starptautiskajiem un Eiropas standartiem būs izšķirīga ES un Armēnijas attiecību tālākai attīstībai un tā kā vēlēšanām jānorit saskaņā ar Armēnijas jauno vēlēšanu kodeksu;

J.

tā kā sarunas par ES un Armēnijas asociācijas nolīgumu ir noritējušas raiti un stimulējušas iekšējās reformas,

1.

iesniedz Padomei, Komisijai un Ārējās darbības dienestam šādus ieteikumu — šīs iestādes:

a)

nodrošina, ka asociācijas nolīgums ir visaptverošs un tālredzīgs pamats attiecību ar Armēniju turpmākai attīstībai, lai palielinātu politisko apvienošanos, ekonomikas konverģenci un tiesību aktu tuvināšanu;

b)

nodrošina, ka ES un Azerbeidžānas un ES un Armēnijas asociācijas nolīguma noslēgšana atbilstoši prasībām, kas izvirzītas Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūcijā par nepieciešamību pēc ES stratēģijas attiecībā uz Dienvidkaukāzu, un EDSO Minskas grupas pamatprincipiem, kas iekļauti 2009. gada 10. jūlijā Akilā pieņemtajā kopīgajā paziņojumā, ir saistīta ar ievērojama progresa panākšanu Kalnu Karabahas konflikta risināšanā, tostarp ar uzticības veicināšanas pasākumiem un aktīvu starpgadījumu novēršanu sadursmju zonā, Armēnijas bruņoto spēku atkāpšanos no visām okupētajām teritorijām, kas atrodas ap Kalnu Karabahu, un to nodošanu Azerbaidžānas kontrolē, mehānismu aktīvai incidentu novēršanai un pamiera pārkāpumu gar kontaktlīniju izmeklēšanu, visu valsts iekšienē pārvietoto personu un bēgļu tiesībām atgriezties savās mājās un īpašumos un ar starptautiskajām drošības garantijām, kas ietvertu arī īstu starptautisko miera uzturēšanas operāciju, lai vienotos par piemērotiem nosacījumiem attiecībā uz turpmāko juridiski saistošo gribas izpausmi par Kalnu Karabahas galīgo statusu;

c)

uzsver, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt demokrātiskas, pārredzamas un brīvas vēlēšanas, kuru pamatā ir godīga konkurence un kas ne tikai pašas par sevi izpaustos atbilstoši noteiktajai kārtībai vēlēšanu dienā 2012. gada maijā, vēlēšanām noritot saskaņā, bet arī nodrošinātu plurālismu, politisko sarunu vešanas brīvību, runas brīvību, visu politisko spēku vienlīdzīgu piekļuvi galvenajiem plašsaziņas līdzekļiem un pulcēšanās un pārvietošanās brīvību visā pirmsvēlēšanu un pēcvēlēšanu procesa laikā; uzsver, ka ES delegācijai Armēnijā būtu jānodrošina vajadzīgie līdzekļi, lai palielinātu ES ieguldījumu vēlēšanu procesu kvalitātē; atzinīgi vērtē pieņemto Armēnijas jauno vēlēšanu kodeksu, kurš atbilst starptautiskajām saistībām un ieteikumiem;

d)

uzsver, ka ir svarīgi pabeigt pārredzamu, neatkarīgu un objektīvu 2008. gada 1. marta notikumu izmeklēšanu, tostarp arī neatkarīgu izmeklēšanu saistībā ar policijas iejaukšanos demonstrācijas izklīdināšanas laikā;

e)

atzīst Armēnijas centienus sadarbībai ar Eiropu un uzskata tos par vajadzīgu katalizatoru un vērtīgu instrumentu reformu īstenošanai un sabiedrības atbalsta panākšanai šīm reformām, kuru mērķis ir stiprināt Armēnijas apņemšanos ievērot kopīgās tiesiskuma principus, respektēt cilvēktiesības un nodrošināt labu pārvaldību;

f)

ietver asociācijas nolīgumā tādus noteikumus un kritērijus attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu, kuros atspoguļoti augstākie starptautiskie un Eiropas standarti, pēc iespējas vairāk pamatojoties uz Eiropas Padomes un EDSO sistēmām un notiekošo ES un Armēnijas dialogu cilvēktiesību jomā;

g)

uzsver, ka ir svarīgi asociācijas nolīgumā garantēt pamatbrīvību, tostarp pulcēšanās brīvības un apvienošanās tiesību, izmantošanu, pilsoniskās sabiedrības veidošanu, tiesiskumu, nepārtrauktu cīņu pret korupciju, tirgus konkurētspējas garantēšanu un plašsaziņas līdzekļu neatkarību;

h)

mudina Armēnijas iestādes pieņemt tiesību aktu par diskriminācijas novēršanu, kurā būtu aizliegta diskriminācija seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes dēļ jebkurā jomā;

i)

mudina Armēnijas iestādes ar jaunu sparu turpināt tiesību aktu reformu valstī;

j)

mudina Armēnijas varas iestādes turpināt Cilvēktiesību aizstāvja biroja izveidi, it īpaši, nodrošinot tam papildu finanšu un cilvēku resursus un sniedzot atbalstu jaunizveidotajiem reģionālajiem birojiem; nodrošina, ka atbalsts tādām iestādēm kā Cilvēktiesību aizstāvja birojs ir sabalansēts un proporcionāls pilsoniskās sabiedrības organizācijām sniegtajam atbalstam;

k)

īpaši uzsver, cik nozīmīga ir tiesu neatkarība, pārredzamas iepirkuma procedūras, politikas nodalīšana no uzņēmējdarbības un nepieciešamība izjaukt ekonomikā pastāvošās oligarhiskās struktūras, uzticamas tiesas procedūras, kas neaizsargātajām iedzīvotāju grupām garantē taisnīgu tiesu un iespējas griezties tiesu iestādēs, droši pētnieciskās žurnālistikas apstākļi un piekļuve informācijai un neatkarīgajiem un sociāliem plašsaziņas līdzekļiem, kā arī visu veidu spīdzināšanas un nežēlīgas izturēšanās izskaušana pagaidu izmitināšanas centros; mudina Armēnijas valdību darīt visu iespējamo, lai turpinātu ievērot ES labāko praksi un ieteikumus minētajās jomās;

l)

uzsver, cik lielu nozīmi Eiropas Savienība piešķir cīņai pret korupciju un tās novēršanai Austrumu partnerības valstīs, īpaši ņemot vērā Padomes 3135. sanāksmē, kas notika 2011. gada 13. un 14. decembrī, pieņemtos Secinājumus par sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā Austrumu partnerības ietvaros;

m)

uzsver saistību starp tiesībaizsardzības iestāžu reformu partnervalstīs un pasākumiem finanšu noziegumu, korupcijas, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanai;

n)

uzsver nepieciešamību apkarot tiesībaizsardzības iestāžu un policijas nesodāmību, cita starpā nodrošinot apcietinājumā un slēgtās iestādēs konstatēto spīdzināšanas gadījumu un tiesību pārkāpumu pilnīgu izmeklēšanu;

o)

nodrošina, ka visā asociācijas nolīguma apspriešanas laikā notiek regulāras un sistemātiskas konsultācijas ar Armēnijas pilsonisko sabiedrību un nevalstiskajām organizācijām, un nodrošina, ka to ieteikumi tiek reģistrēti un attiecīgā gadījumā arī ņemti vērā;

p)

nodrošina, ka asociācijas nolīgums atbilst starptautisko tiesību principiem, it īpaši attiecībā uz ANO Hartu, Helsinku konferences noslēguma aktu un EDSO principiem, proti, spēka neizmantošanu, teritoriālo integritāti un pašnoteikšanās tiesībām,

q)

atgādina visām pusēm, ka Kalnu Karabahas konflikta mierīga risināšana ir vienīgā iespējamā alternatīva; uzsver, ka draudi pielietot fizisku spēku kaitē starptautiskās sabiedrības kopīgajiem centieniem;

r)

aicina Armēniju un Azerbaidžānu veikt uzticības veicināšanas pasākumus visā frontes līniju garumā, tostarp atsaukt snaiperus no sadursmju zonas (atbilstoši EDSO ieteikumiem), atsaukt artilēriju un pārtraukt tās izmantošanu, ievērojami palielināt EDSO novērotāju skaitu, kas būtu kā pagaidu pasākums līdz brīdim, kad miera līguma īstenošanas gaitā teritorijā tiks izvietoti ANO starptautiskie miera uzturēšanas spēki; aicina Armēniju pārtraukt sūtīt regulārajā armijā iesauktās personas dienēt Kalnu Karabahas reģionā;

s)

stiprina Eiropas Savienības kompetenci konfliktu risināšanas un starpniecības jomā, cita starpā palielinot tās atbalstu Minskas grupas centieniem un piedāvājot aktīvāk iesaistīties uzticības palielināšanā starp konfliktā iesaistītajām pusēm, tostarp palīdzot tām, īstenojot ES finansētus uzticības veicināšanas projektus, kuru mērķis ir palielināt sabiedrības atbalstu savstarpējas piekāpšanās izrādīšanai un mierīgai konflikta risināšanai, kā arī sniedzot atbalstu humānās palīdzības programmām, kas paredzētas konfliktu skartajiem reģioniem, jo īpaši, atmīnēšanas darbībām;

t)

pārņem nozīmīgāku lomu, meklējot risinājumus Kalnu Karabahas konfliktam, atbalstot uzticības veicināšanas pasākumus, kuru gaitā tiks samierinātas Armēnijas un Azerbaidžānas kopienas un popularizētas miera, izlīguma un visu pušu savstarpējās uzticības idejas; uzsver, ka gan Armēnijai, gan Azerbaidžānai ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka Minskas grupas lēmumi, kas pieņemti, lai panāktu mierīgu Kalnu Karabahas konflikta atrisinājumu, tiek pilnībā un savlaicīgi īstenoti; uzsver, ka ES pārstāvjiem ir vajadzīga beznosacījumu piekļuve Kalnu Karabahai un apkārtējiem okupētajiem reģioniem;

u)

uzskata, ka ES iesaistīšanās EDSO Minskas grupā būtu uzskatāma par ES līdzdalības palielināšanu Armēnijas un Azerbaidžānas konflikta risināšanā;

v)

stiprina Eiropas Savienības kompetenci konfliktu risināšanas jomā Dienvidkaukāzā, cita starpā atbalstot Minskas grupas centienus un sagatavojot pamatu uzticības veicināšanas pasākumu īstenošanai, kā abpusēji vienojušies Azerbaidžānas un Armēnijas prezidenti; uzsver nepieciešamību visdrīzākajā laikā mierīgi atrisināt konfliktu starp Armēniju un Azerbaidžānu atbilstoši starptautisko tiesību principiem un lēmumiem un dokumentiem, kas šajā sakarībā apstiprināti;

w)

aicina visus ārējos konflikta dalībniekus izrādīt labo gribu un palīdzēt panākt tā drīzu un mierīgu atrisinājumu;

x)

aicina Armēnijas un Azerbaidžānas vadītājus rīkoties atbildīgi, mīkstināt apgalvojumus un atturēties no musinošiem paziņojumiem, lai pavērtu ceļu patiesam dialogam visos sabiedrības līmeņos un liktu pamatu efektīviem uzticības veicināšanas pasākumiem;

y)

pauž bažas par militāro spēku koncentrēšanu reģionā un jo īpaši par Armēnijas lielajiem militārajiem izdevumiem, kuru dēļ tiek atņemti resursi steidzamāku jautājumu risināšanai, piemēram, nabadzības samazināšanai, sociālajam nodrošinājumam un ekonomikas attīstībai, un šajā sakarībā aicina dalībvalstis pārtraukt ieroču un munīcijas piegādi gan Azerbaidžānai, gan Armēnijai saskaņā ar EDSO 1992. gada februārī izteikto prasību līdz brīdim, kamēr abas puses nav panākušas un parakstījušas visaptverošu izlīgumu;

z)

šajā sakarībā atzīmē nepieciešamību izmeklēt satraucošos ziņojumus par Armēnijas varas iestāžu īstenoto apmetņu būvniecības politiku nolūkā tādējādi palielināt okupētajās Kalnu Karabahas teritorijās dzīvojošo armēņu skaitu;

aa)

uzsver, cik svarīga ir Armēnijas un Turcijas 2009. gadā Cīrihē parakstīto protokolu ratifikācija un pastiprina centienus nolūkā normalizēt attiecības starp Armēniju un Turciju, kā rezultātā varētu tikt atvērta robeža starp abām valstīm bez jebkādiem nosacījumiem; atzinīgi vērtē lēmumu uzsākt sarunas par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu un šajā sakarībā uzsver, ka nav pieņemama tāda situācija, ka ilgstoši ir slēgta robeža starp valstīm, kuras vēlas kļūt par ES dalībvalstīm vai asociētajām valstīm, un mudina novērst šo situāciju;

ab)

mudina Armēniju censties saskaņot tās politiku attiecībā uz Irānu ar ES pieeju attiecībā uz šo valsti;

ac)

uzsver, ka asociācijas nolīgums jāizmanto, lai veicinātu reģionu sinerģiju un sadarbību; uzsver saikni, kas pastāv starp demokrātisku, plurālistisku attīstību un konfliktu atrisināšanu, kuras viena otru papildina un pastiprina; īpaši uzsver, cik svarīgi ir veidot sinerģiju transporta un enerģētikas jomās; aicina visas puses pilnvērtīgi iesaistīties daudzpusējā sadarbībā Austrumu partnerības ietvaros, nesaistot šo sadarbību ar konfliktiem;

ad)

nosaka veidus, kā veicināt dialogu un reģionālo sadarbību, atbalstot tādas organizācijas kā Reģionālais vides centrs (REC) ar tādu kopīgu pārrobežu projektu palīdzību, kuros iesaistītas Armēnijas, Azerbaidžānas un Gruzijas NVO, vietējās kopienas un ieinteresētās puses;

ae)

mudina Armēniju nekavējoties ratificēt Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, tādējādi sperot ievērojamu soli uz priekšu valsts tiesību aktu saskaņošanā ar starptautiskajiem tiesu iestāžu sadarbības nolīgumiem, kurus noslēgušas Eiropas Savienības dalībvalstis;

af)

mudina Armēnijas varas iestādes parakstīt un ratificēt Konvenciju par pretkājnieku mīnu izmantošanas, uzglabāšanas, ražošanas un pārvietošanas aizliegumu un par to iznīcināšanu un Konvenciju par kasešu munīciju;

ag)

uzsver mobilitātes nozīmību Eiropas integrācijas veicināšanā; jaunatnes un akadēmiķu mobilitāti izvirza par prioritāti sarunās par vīzu režīma atvieglošanas un atpakaļuzņemšanas nolīgumiem; aicina Armēniju uzlabot valsts tiesību aktus, kas reglamentē augstāko izglītību, īpašu uzsvaru liekot uz zinātnisko grādu saskaņošanas procedūrām un studiju prakses tiesisko regulējumu, ņemot vērā Boloņas procesu; nodrošina noteikumu patvēruma jomā pilnīgu atbilstību starptautiskajiem pienākumiem un saistībām un ES standartiem;

ah)

nodrošina pārredzamu valsts līdzekļu pārvaldību un valsts iepirkuma tiesību aktu uzlabošanu nolūkā garantēt labu pārvaldību un pārredzamu lēmumu pieņemšanas procesu;

ai)

veicina plašu nozaru sadarbību starp ES un Armēniju, īpaši veicina regulējuma konverģenci un skaidro tās priekšrocības šajā jomā un šajā nolūkā sniedz vajadzīgo finansiālo un tehnisko palīdzību;

aj)

atzinīgi vērtē ES labākās prakses un ES ieteikumu ņemšanu vērā no Armēnijas puses, sagatavojot valsts rīcības plānus tiesiskuma, brīvības un drošības jomās, un īpaši ņem vērā būtiskos rezultātus, kas līdz ar Kopīgās mobilitātes partnerības deklarācijas parakstīšanu panākti migrācijas jomā;

ak)

veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai ietvertu asociācijas nolīgumā noteikumus, kas ļauj Armēnijai piedalīties Kopienas programmās un aģentūru darbā, kā pamatinstrumentu Eiropas integrācijas veicināšanai visos līmeņos;

al)

uzsver nepieciešamību panākt ilgtspējīgu ekonomiku, tostarp sekmējot atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu un energoefektivitāti atbilstoši ES mērķiem klimata pārmaiņu jomā; nodrošina, ka enerģētikas nozare tiek attīstīta saskaņā ar ES vides standartiem un ANO Konvencijai par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (ESPOO Konvencija);

am)

vēlreiz atkārto prasību laikā līdz 2016. gadam slēgt Medzamoras kodolspēkstaciju, jo to nav iespējams modernizēt tā, lai tā atbilstu patlaban pieņemtajiem, starptautiski atzītajiem standartiem;

an)

sniedz vajadzīgo tehnisko atbalstu tūlītējai sarunu sākšanai par visiem asociācijas nolīguma aspektiem un nodrošina, ka nesen uzsāktās sarunas par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu tiek pakāpeniski turpinātas;

ao)

ietver asociācijas nolīgumā spēcīgu parlamentāro dimensiju, kas paredz Armēnijas Nacionālās asamblejas un Eiropas Parlamenta pilnīgu iesaistīšanos asociācijas nolīguma īstenošanā un uzraudzībā; sniedz gan tehnisku, gan finansiālu palīdzību Armēnijas parlamentam, lai tas varētu pilnvērtīgi attīstīt savas konstitucionālās funkcijas, struktūras un dienestus, tostarp izveidot pilntiesīgas pastāvīgās komitejas un pilnveidot mijiedarbību ar pilsonisko sabiedrību; regulāri sniedz informāciju Eiropas Parlamentam par sarunu procesa norisi;

ap)

ietver asociācijas nolīgumā skaidrus kritērijus attiecībā uz tā īstenošanu un paredz uzraudzības mehānismus, tostarp prasību regulāri sniegt ziņojumus Eiropas Parlamentam;

aq)

sniedz mērķtiecīgāku finansiālo un tehnisko atbalstu Armēnijai, lai nodrošinātu tās spēju izpildīt saistības, kas izriet no sarunām par asociācijas nolīgumu un no tā pilnīgas īstenošanas, turpinot piedāvāt visaptverošas iestāžu darba uzlabošanas programmas, tostarp tādās jomās kā civildienesta un tiesu sistēmas reforma;

ar)

mudina Armēnijas varas iestādes pilnībā izmantot ES Augsta līmeņa padomdevējas grupas pieredzi sarunu un īstenošanas procesā un pilnībā informēt ES padomdevējus par pasākumiem attiecībā uz Austrumu partnerības integrētās robežu pārvaldības iniciatīvu; apsver šāda atbalsta sniegšanu visiem austrumu partneriem;

as)

atzīst Armēnijas vērienīgo reformu plānu saskaņā ar Austrumu partnerību un nodrošina pienācīgu atbalstu atbilstīgi principam „lielāks atbalsts lielākām reformām” atbilstoši reformu gaitai un sasniegtajiem demokrātijas un cilvēktiesību rādītājiem;

at)

atbilstīgi kopīgajam paziņojumam „Jauna atbilde uz mainīgo situāciju kaimiņvalstīs” palielina ES atbalstu Armēnijas pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai tās spētu veikt valsts reformu un saistību izpildes starptautisku uzraudzību un nodrošināt lielāku valsts atbildību šajā jomā;

au)

mudina Eiropas Savienības pārrunu grupu turpināt labo sadarbību ar Eiropas Parlamentu, pastāvīgi sniedzot dokumentāli apstiprinātu informāciju par panākto progresu saskaņā ar LESD 218. panta 10. punktu, kurā noteikts, ka Parlamentu nekavējoties un pilnībā informē visos procedūras posmos;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam un Armēnijai.


(1)  OV C 66 E, 20.3.2009., 67. lpp.

(2)  OV C 161 E, 31.5.2011., 136. lpp.

(3)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0025.

(4)  OV C 41 E, 19.2.2009., 64. lpp.

(5)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0153.

(6)  Pieņemtie teksti; P7_TA(2011)0576.

(7)  OV L 221, 27.8.2011., 5. lpp.


7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/51


Trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis
Zivis kā kopīgs resurss

P7_TA(2012)0129

Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa deklarācija par zivīm kā kopīgu resursu

2013/C 258 E/05

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā ANO 1982. gada Jūras tiesību konvencijas (Unclos) 117. pantu, kurā noteikts, ka „visām valstīm ir pienākums veikt pasākumus vai sadarboties ar citām valstīm tādu pasākumu veikšanā […], kas var būt nepieciešami, lai saglabātu atklātās jūras dzīvos resursus”,

ņemot vērā 1993. gada Vienošanos, ar ko veicina starptautisko saglabāšanas un pārvaldības pasākumu ievērošanu uz zvejas kuģiem atklātā jūrā, un ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (PLO) 1995. gada Atbildīgas zvejniecības rīcības kodeksu,

ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.

tā kā kopējais zivju patēriņš uz vienu cilvēku gadā ir sasniedzis 17 kg un tā kā zivis vairāk nekā 3 miljardiem cilvēku nodrošina virs 15 % no proteīna dienas devas;

B.

tā kā globālā zvejniecības ilgtspējība ir priekšnoteikums, kas ļaus saglabāt zivju krājumus un turpmākajām paaudzēm piekļūt šim nenovērtējamam jūras resursam, un tā kā zvejas tiesību koncentrēšanās privātās rokās rada ļoti negatīvas sekas;

C.

tā kā ir jārīkojas globālā mērogā, lai aizsargātu šo resursu un nodrošinātu, ka tas tiek uzskatīts par kopīgu, vienlaikus nodrošinot ar to saistīto kolektīvo ieguvumu taisnīgu sadalījumu;

1.

aicina Komisiju ES un dalībvalstu līmenī pieņemt tiesību aktus par zivju kā kopīga resursa nozīmīgumu, īstenot vajadzīgos pasākumus, lai aizsargātu jūras resursus, veikt starptautisku saskaņošanas darbu, lai globālā mērogā nodrošinātu tiem piekļuvi un to ilgtspējīgu izmantošanu, un rīkot ES iedzīvotājiem paredzētu informācijas kampaņu;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem (1) Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


(1)  Parakstītāju saraksts publicēts 2012. gada 18. aprīļa protokola I pielikumā (P7_PV(2012)04-18(ANN1)).


7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/51


Trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis
Bērni ar Dauna sindromu

P7_TA(2012)0130

Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa deklarācija par bērniem ar Dauna sindromu

2013/C 258 E/06

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.

tā kā tiek vērtēts, ka to bērnu iespējas, kuri ir piedzimuši ar Dauna sindromu, ir no 600 līdz 1 000 pret 1;

B.

tā kā Dauna sindroms ir viens no visizplatītākajiem ģenētiskajiem cēloņiem nespējai mācīties;

C.

tā kā iedzimtas anomālijas ir viens no galvenajiem bērnu mirstības un ilgtermiņa invaliditātes iemesliem un bērni ar Dauna sindromu var ciest no vairākiem iedzimtiem traucējumiem un to radītajām novirzēm, no kuriem visbiežāk ir sastopamas sirds slimības;

D.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 26. panta ir noteikts: „Savienība atzīst un ievēro invalīdu tiesības izmantot pasākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu viņu neatkarību, sociālo un profesionālo integrāciju un dalību sabiedrības dzīvē”,

E.

tā kā ES ir ratificējusi ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kurā ir paredzēti vispārējie obligātie standarti visu pilsonisko, politisko, sociālo un ekonomisko tiesību aizsardzībai un garantēšanai,

1.

aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis:

veicināt bērnu ar Dauna sindromu sociālo integrāciju, organizējot izpratnes veidošanas kampaņas valstu un Eiropas līmenī;

sekmēt to, ka visā Eiropā tiek izpētīta šīs slimības ārstēšana;

izstrādāt visas Eiropas stratēģiju par bērnu ar Dauna sindromu tiesību aizsardzību ES;

2.

uzdod priekšsēdētājam šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem (1) nosūtīt Komisijai, Padomei un attiecīgajām valsts iestādēm.


(1)  Parakstītāju saraksts publicēts 2012. gada 18. aprīļa protokola II pielikumā (P7_PV(2012)04-18(ANN2)).


Ceturtdiena, 2012. gada 19. aprīlis

7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/53


Ceturtdiena, 2012. gada 19. aprīlis
Aicinājums veikt konkrētus pasākumus, lai apkarotu krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas

P7_TA(2012)0137

Eiropas Parlamenta 2012. gada 19. aprīļa rezolūcija par aicinājumu pēc konkrētiem pasākumiem, lai apkarotu krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (2012/2599(RSP))

2013/C 258 E/07

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 1. un 2. marta secinājumus,

ņemot vērā 2011. gada 4. oktobra jautājumu B7-0635/2011 Komisijai, uz ko sniedz mutisku atbildi, par Vācijas un Apvienotās Karalistes nodokļu nolīgumu ar Šveici atbilstību ES Uzkrājumu nodokļa direktīvai,

ņemot vērā ESAO 2012. gada marta pētījumu „Jauktās neatbilstības pasākumi — nodokļu politika un atbilstības jautājumi”,

ņemot vērā ziņojumu par priekšlikumu Padomes direktīvai par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi, ko Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja pieņēma 2012. gada 21. martā (A7-0080/2012),

ņemot vērā 2012. gada 2. februāra rezolūciju par gada pārskats nodokļu jomā (1),

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā aprēķini liecina, ka izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana ES dalībvalstu valdībām rada ievērojamus zaudējumus, jo netiek gūti ieņēmumi;

B.

tā kā šie ieņēmumu zaudējumi paaugstina dalībvalstu budžeta deficīta un parādu līmeni un samazina līdzekļus, kas paredzēti valsts ieguldījumu palielināšanai, kā arī izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai;

C.

tā kā plaši izplatītā izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana mazina iedzīvotāju uzticību un pārliecību par nodokļu iekasēšanas taisnīgumu un leģitimitāti;

D.

tā kā ir būtiski jāuzlabo sabiedrībai pieejamā informācija par katrā dalībvalstī novēroto nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

E.

tā kā dalībvalstīm vispār nevajadzētu iesaistīties divpusējās sarunās ar ārpuskopienas valstīm, un tām, ja tās tomēr uzskata par nepieciešamu noslēgt šādu divpusēju nolīgumu, nekavējoties informē par to Komisiju, lai novērst jebkādu ES tiesību aktu pārkāpumu;

F.

tā kā atbalsta programmā iekļautās valstis, ievērojot trijotnes priekšlikumu, pēc nodokļu ievākšanas pastiprināšanas un privilēģiju atcelšanas saskaras ar tendenci, ka šo valstu lielākie uzņēmumi pārceļ savu darbību uz citām valstīm, kur tie gūs labumu no tur piedāvātajām nodokļu priekšrocībām;

G.

tā kā ir nepieciešami skaidri ES noteikumi, lai novērstu šāda veida nodokļu konkurenci, kas vājina attiecīgo valstu atjaunošanas stratēģijas,

1.

atzinīgi vērtē Eiropadomes 2012. gada 1. un 2. marta sanāksmes secinājumus, kuros dalībvalstis tiek aicinātas attiecīgā gadījumā pārskatīt savu nodokļu sistēmu, lai padarītu to efektīvāku un iedarbīgāku, atceļot nepamatotus izņēmumus, paplašinot nodokļu bāzi, atvieglojot nodokļus darbaspēkam, uzlabojot nodokļu iekasēšanas efektivitāti un vēršoties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, lai strauji pastiprinātu cīņu pret krāpšanos nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tostarp attiecībās ar trešām valstīm, un līdz 2012. gada jūnijam sniegt ziņojumu;

2.

aicina Komisiju ātri risināt jautājumus, kas radās, pārskatot ES direktīvas par uzkrājumu aplikšanu ar nodokļiem, un nekavējoties panākt vienošanos ar Šveici un attiecīgajām dalībvalstīm;

3.

norāda, cik svarīgi ir vispārināt automātisku informācijas apmaiņu un paplašināt direktīvas par uzkrājumu aplikšanu ar nodokļiem darbības jomu, lai reāli atceltu bankas noslēpumu;

4.

atkārtoti norāda, ka jāpievērš uzmanība ieguldījumam ko kopējā konsolidētā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze var dot cīņā pret krāpšanos nodokļu jomā;

5.

uzskata, ka regulas par uzņēmumu un trestu reģistriem pastiprināšana un tās pārskatāmības uzlabošana ir viens no priekšnoteikumiem, lai novērstu nodokļu apiešanu;

6.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par to, lai tiktu sniegti pārskati atsevišķi pa valstīm atbilstīgi grāmatvedības un pārredzamības direktīvu noteikumiem; atgādina, ka prasības pārrobežu uzņēmumiem sniegt pārskatu atsevišķi pa valstīm ir būtiskas, lai atklātu gadījumus, kad uzņēmumi apiet nodokļus;

7.

prasa pārskatīt direktīvu par mātes un meitas uzņēmumiem un direktīvu par procentu un honorāru maksājumiem, lai ES novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ko veic, izmantojot jauktus finanšu instrumentus;

8.

aicina Komisiju noteikt jomas, kurās var uzlabot gan ES tiesību aktus, gan dalībvalstu administratīvo sadarbību, lai samazinātu krāpšanos nodokļu jomā;

9.

aicina dalībvalstis nodrošināt netraucētu sadarbību un saskaņot savas nodokļu sistēmas, lai novērstu gadījumus, kad nodokļi netiek uzlikti netīšām, kā arī novērstu nodokļu apiešanu un krāpšana nodokļu jomā;

10.

aicina dalībvalstis piešķirt atbilstošus līdzekļus valsts dienestiem, kas ir pilnvaroti apkarot krāpšanos nodokļu jomā;

11.

aicina dalībvalstis saskaņā ar LESD 65. pantu cieši sadarboties ar Komisiju un sazinoties ar ECB, veikt pasākumus, lai novērstu valsts tiesību aktu un noteikumu pārkāpumus, jo īpaši nodokļu uzlikšanas jomā; norāda, ka tas ir īpaši nozīmīgi dalībvalstīm, kas saskaras vai varētu saskarties ar nopietnām grūtībām attiecībā uz to finansiālo stabilitāti eiro zonā;

12.

uzsver, cik nozīmīgi ir visā ES īstenot jaunās un novatoriskās stratēģijas cīņā pret krāpšanos ar PVN;

13.

aicina dalībvalstis pārskatīt spēkā esošos savstarpējos divpusējos nolīgumus un divpusējos nolīgumus starp dalībvalstīm un trešām valstī attiecībā uz to, cik dažās dalībvalstīs tie atvieglo nodokļu apiešanu un apgrūtina nodokļu efektīvu uzlikšanu to izcelsmes vietās;

14.

aicina Komisiju ziņot par iespēju, ka ES varētu koordinēt starp dalībvalstīm noslēgto divpusējo nolīgumu grozīšanu, lai tie atbilstu Eiropadomes izvirzītajiem mērķiem, tādējādi apgrūtinot nodokļu apiešanu;

15.

atgādina par savu prasību palielināt pārredzamību un pastiprināt kontroli ar mērķi novērst iespēju izmantot nodokļu oāzes, kas atrodas ārvalstu jurisdikcijās, kuras nevēlas sadarboties un kurām jo īpaši ir raksturīgi: zemi nodokļi vai tādu vispār nav, nenotiek efektīva informācijas apmaiņa ar ārvalstu nodokļu iestādēm, kā arī ir nepietiekami pārredzami tiesību akti, tiesību normas vai administratīvie noteikumi, vai par tādām tās atzinusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija vai Finansiālo pasākumu darba grupa cīņai pret naudas atmazgāšanu;

16.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.


(1)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0030.


Piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis

7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/55


Piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis
Eiropas augstākās izglītības sistēmu modernizācija

P7_TA(2012)0139

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par Eiropas augstākās izglītības sistēmu modernizāciju (2011/2294(INI))

2013/C 258 E/08

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. pantu,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pantu,

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu „Atbalsts izaugsmei un darbavietām — Eiropas augstākās izglītības sistēmu modernizācijas programma” (COM(2011)0567) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu par jaunākajām tendencēm Eiropas augstākās izglītības sistēmās (SEC(2011)1063),

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. jūnija paziņojumu „Budžets stratēģijai „Eiropa 2020” ” (COM(2011)0500),

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Inovācijas savienība” ” (COM(2010)0546),

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. septembra paziņojumu „ „Jaunatne kustībā” — iniciatīva jauniešu potenciāla izmantošanai, lai Eiropas Savienībā panāktu gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi” (COM(2010)0477),

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 10. maija paziņojumu „Īstenojot universitāšu modernizācijas programmu: izglītība, pētniecība un jauninājumi” (COM(2006)0208),

ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. novembra secinājumus par augstākās izglītības modernizāciju (1),

ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. jūnija ieteikumu par jauniešu mācību mobilitātes veicināšanu (2),

ņemot vērā Padomes 2011. gada 14. februāra secinājumus par izglītības un apmācības lomu stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanā (3),

ņemot vērā Padomes 2010. gada 11. maija secinājumus par izglītības un apmācības sociālo dimensiju (4),

ņemot vērā Padomes 2010. gada 11. maija secinājumus par augstākās izglītības starptautisko aspektu izvēršanu (5),

ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”) (6),

ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 17. jūnija secinājumus, jo īpaši sadaļu „Jauna Eiropas izaugsmes un nodarbinātības stratēģija” (7),

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 26. oktobra rezolūciju par jaunu prasmju un darba vietu programmu (8),

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 12. maija rezolūciju par iniciatīvu „Jaunatne kustībā” — pamats Eiropas izglītības un apmācības sistēmu uzlabošanai (9),

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 18. maija rezolūciju par ES jaunatnes stratēģiju — ieguldīt jaunatnē, iesaistīt jauniešus (10),

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020) (11),

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 9. marta rezolūciju par ES stratēģiju romu integrācijai (12),

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūciju par universitāšu un uzņēmējdarbības jomas pārstāvju dialogu — jauna partnerība Eiropas universitāšu modernizācijai (13),

ņemot vērā 2008. gada 23. septembra rezolūciju par Boloņas procesu un studentu mobilitāti (14),

ņemot vērā tā 2012. gada 13. marta rezolūciju par Eiropas iestāžu ieguldījumu Boloņas procesa konsolidācijā un progresā (15)

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7-0057/2012),

A.

tā kā ekonomikas krīze (un tās sekas — taupības pasākumu un budžeta samazinājumu piemērošana), demogrāfiskās izmaiņas, straujās tehnoloģiju pārmaiņas un no tām izrietošais pieprasījums pēc jaunām prasmēm ir nopietns pārbaudījums Eiropas augstākās izglītības sistēmām un liek tajās veikt tālejošas reformas, kam nevajadzētu negatīvi ietekmēt izglītības kvalitāti;

B.

tā kā uz zināšanām balstītas sabiedrības nākotne ir atkarīga no izglītības, pētniecības un inovācijas;

C.

tā kā cilvēkiem ir jāsaņem atbalsts karjeras izmainīšanā un aizvien straujāk jāpaplašina un jāatjaunina prasmes un zināšanas, lai varētu apmierināt darba tirgus pieprasījumu, paturot prātā, ka ir atšķirība starp profesionālajām studiju programmām, kurām saskaņošana Eiropas mērogā ir iespējama un vēlama, un humanitāro zinātņu kursiem, kuros jāturpina ievērot būtisku studiju un pētniecības programmu brīvību un autonomiju saistībā ar ES dalībvalstu vēsturiskajām un kultūras atšķirībām, apmācības metožu daudzveidību augstākās izglītības iestādēs un to īpašajiem uzdevumiem;

D.

tā kā stratēģijā „Eiropa 2020” paredzēts, ka līdz 2020. gadam 40 % Eiropas iedzīvotāju vecumā no 30 līdz 34 gadiem vajadzētu būt pabeigtai augstākajai izglītībai vai līdzvērtīgām studijām, jo tiek lēsts, ka 35 % no visām darbavietām ES būs nepieciešama šāda kvalifikācija; tomēr norāda, ka 2010. gadā tikai 26 % ES darbaspēka ir šāds kvalifikācijas līmenis;

E.

tā kā vairāk nekā 21 % jauniešu ES ir bez darba;

F.

tā kā ES 2010. gadā 16,5 % jauniešu nedz mācījās, nedz piedalījās darba tirgū;

G.

tā kā 2010. gadā bezdarbs to ES iedzīvotāju vidū, kas ieguvuši augstāko izglītību, bija 5,4 % salīdzinājumā ar vairāk nekā 15 % to iedzīvotāju, kam ir tikai pamatizglītība; tā kā, no otras puses, lielākajai daļai šo absolventu aizvien ilgāku laiku aizņem stabila darba atrašana;

H.

tā kā vairāk nekā 60 % no augstskolu absolventiem ir sievietes, bet lielāko daļu vadošo amatu augstskolās (piemēram, zinātņu doktoru un profesoru amatus) joprojām ieņem vīrieši;

I.

tā kā tikai 13 % augstākās izglītības nozares iestāžu vada sievietes un tikai 9 % universitāšu vada ir sievietes un tā kā līdz ar to sievietēm ir ievērojami mazāka ietekme uz lēmumu pieņemšanu pētniecības jomā;

J.

tā kā 75 no 200 pasaules labākajām augstskolām atrodas ES dalībvalstīs;

K.

tā kā tikai 200 no Eiropas 4 000 augstākās izglītības iestādēm ir starp 500 labākajām pasaulē;

L.

tā kā augstskolas ir devušas svarīgu pieredzi Eiropā gandrīz tūkstoti gadu, tā kā to lomas nozīmīgumu sabiedrības progresā nevajadzētu reducēt tikai uz ieguldījumu ekonomikā un tā kā to attīstībai nevajadzētu būt atkarīgai tikai no spējas pielāgoties pašreizējā ekonomikas modeļa ekonomiskajām vajadzībām;

M.

tā kā būtu jāveicina augstākās izglītības un apmācības vienlīdzīga pieejamība visiem jauniešiem;

N.

tā kā augstskolas veicina personīgo patstāvību un radošumu un tām ir ļoti svarīga nozīme zināšanu veicināšanā un tā kā tāpēc dalībvalstīm vajadzētu visiem spēkiem censties nodrošināt, ka augstākā izglītība ir plaši pieejama bez diskriminācijas, īpaši sociālo, ekonomisko, kultūras, rases vai politisko apsvērumu dēļ;

O.

tā kā izglītība, īpaši augstākā izglītība un terciārā izglītība, nosaka tās attieksmes un to vērtību veidošanu, kas ir pilsoniskās sabiedrības pamatā;

P.

tā kā attiecīgos dalībvalstu tiesību aktos augstākā izglītība uzskatīta par fundamentālu instrumentu ES pilsoņu nākotnes veidošanā;

Q.

tā kā izglītība ir dalībvalstu atbildības jomā un tā kā ir svarīgi nodrošināt finansiālo atbalstu augstākās izglītības iestādēm, pirmkārt un galvenokārt, sniedzot atbilstošu valsts finansējumu;

R.

tā kā Eiropas augstākās izglītības telpa (EAIT) ir nozīmīgs pilnveidojums, kas varētu veicināt Eiropas integrāciju, vienlaikus ievērojot izglītības daudzveidību dažādās ES dalībvalstīs un augstākās izglītības mērķus attiecībā uz sabiedrību;

S.

tā kā Eiropas Savienībai ir svarīga nozīme, lai stiprinātu šo jomu, vienlaikus atbalstot dalībvalstu centienus un sadarbību šajā jautājumā,

Augstākās izglītības iestāžu mainīgā loma

1.

aicina augstākās izglītības iestādes ar ekonomiskā atbalsta un dažādu studiju programmu palīdzību iekļaut mācību programmās mūžizglītību un pielāgoties tādam studentu kopumam, kurā ietilpst pieaugušie, veci cilvēki, „netradicionāli” studenti un klātienes studenti, kuri studiju laikā arī strādā, kā arī cilvēki ar invaliditāti, un tāpēc aicina augstākās izglītības iestādes īstenot programmas ar mērķi novērst esošos šķēršļus un traucēkļus;

2.

aicina augstākās izglītības iestādes ņemt vērā to profesionāļu vajadzības, kuriem kā mūžizglītības iespēju izmantotājiem ir regulāri jāuzlabo un jāpaplašina savas prasmes, cita starpā organizējot un pielāgojot visām sociālajām grupām pieejamus kvalifikācijas celšanas kursus, cieši sadarbojoties ar darba devējiem un izstrādājot kursus, kas atbilst darba tirgus prasībām un kas veicina bezdarbnieku atgriešanos izglītībā;

3.

aicina augstākās izglītības iestādes saglabāt autonomijas gaisotni mācībās un pētniecībā, vienlaikus paredzot īpašas studiju programmas, kuru mērķis ir apmierināt to profesionāļu vajadzības, kas vēlas atjaunināt savas prasmes;

4.

atkārtoti pauž nostāju, ka augstākajai izglītībai piemīt potenciāls sekmēt sociālo integrāciju, sociālā stāvokļa uzlabošanu un augšupejošu sociālo mobilitāti; aicina dalībvalstis, reģionālās un vietējās pašvaldības un augstākās izglītības iestādes, ievērojot subsidiaritātes principu, pastiprināt centienus (tostarp izstrādājot attiecīgas finansiālā atbalsta shēmas) paplašināt taisnīgu piekļuvi mācībām visiem cilvēkiem no agras bērnības līdz augstākajai izglītībai neatkarīgi no dzimuma, tautības, reliģijas, invaliditātes vai sociālās izcelsmes un apkarot jebkāda veida diskrimināciju, atzīstot, ka multikulturālisms un daudzvalodība (tostarp zīmju valodas) ir ES pamatvērtības, kas ir jāatbalsta;

5.

aicina dalībvalstis pievērst pastiprinātu uzmanību un atbalstīt augstākās izglītības iestādes, kuras kalpo tradicionālajām nacionālajām, etniskajām vai lingvistiskajām minoritātēm, jo īpaši koncentrējoties uz apdraudētām kultūrām un valodām;

6.

aicina augstākās izglītības iestādes veicināt studentu piedalīšanos sportā;

7.

uzsver savstarpēji papildinošo nozīmi, kāda ir augstākās izglītības valsts, privātajām un reliģiskajām formām visā Eiropā;

8.

uzsver demokrātisko vērtību veicināšanas svarīgumu, vienlaikus akcentējot vajadzību iegūt labas zināšanas par Eiropas integrāciju un nodrošināt, ka Eiropas agrākie totalitārie režīmi tiek izprasti kā daļa no Eiropas kopīgās vēstures;

9.

uzsver arī nepieciešamību turpināt tradicionālo izglītību akadēmiskā garā un neatļaut izglītības sistēmas pilnīgu pakļaušanu darba tirgum, ievērojot nepieciešamību izveidot studentiem ētiskās un morālās vērtības un vienlaikus rūpējoties par akadēmisko progresu;

10.

aicina dalībvalstis un augstākās izglītības iestādes izveidot vispārēju sistēmu (aptverot noteikumus, pienākumus, politikas un izglītības mērķus un apmācības un pētniecības kvalitāti un prioritāti), ar kuras palīdzību izplatīt labāko praksi un reaģēt uz komunikāciju sabiedrības izaicinājumiem;

11.

uzsver, ka augstākās izglītības iestāžu modernizācijā ir jāiesaista akadēmiskie mācībspēki un studenti, kā arī to organizācijas un asociācijas; uzsver, ka izcilība pētniecībā (visplašākajā izpratnē) un izcilība pasniegšanā un zinātniskajos sasniegumos ir jāatalgo, tādējādi nesodot tās augstākās izglītības iestādes (piemēram, humanitāro zinātņu fakultātes), kas neietilpst novērtējuma un snieguma kritērijos, kuri ir saistīti tikai ar tirgus ekonomikas pieprasītajām prasmēm;

Informācija par augstākajām mācību iestādēm

12.

uzsver, ka augstākās izglītības kvalitāte un atbilstība ir būtisks nosacījums, lai pilnībā izmantotu Eiropas intelektuālo kapitālu;

13.

ierosina ieviest skaidrus un vienotus kritērijus, lai izveidotu augstākās izglītības iestāžu klasifikāciju Eiropas mērogā, tādējādi ļaujot topošajiem studentiem veikt apzinātu augstskolas izvēli un sniedzot visaptverošu informāciju par attiecīgajām augstskolām;

14.

atbalsta Komisijas iniciatīvu sadarbībā ar visām iesaistītajām iestādēm, studentiem un citām ieinteresētajām pusēm izveidot augstākās izglītības iestāžu diferencētas klasifikācijas un vērtēšanas multidimensionālu instrumentu, kura pamatā būtu tādi rādītāji kā ilglaicīgā tradīcija augstākās izglītības nodrošināšanā Eiropā, pasniegšanas kvalitāte, atbalsts studentiem (stipendijas, konsultācijas, izmitināšana u. c.), fiziskā un informatīvā pieejamība, reģionālā sadarbība un zināšanu nodošana; no otras puses, neatbalsta iespēju izveidot augstākās izglītības iestāžu klasifikācijas instrumentu, kura pamatā būtu nehomogēni snieguma rādītāji, kas neņemtu vērā izglītības formu, programmu un valodu daudzveidību Eiropas augstskolās;

15.

uzsver arī, ka šim instrumentam jābūt saistītam ne tikai ar tradicionālu klasifikācijas tabulu apkopošanu un ka rezultātos pienācīgi vērā jāņem attiecīgo iestāžu īpašie apstākļi;

16.

ierosina apsvērt vienota mehānisma izveidošanu, lai uzraudzītu un novērtētu atbilstību akadēmiskajiem standartiem augstākās izglītības iestādēs — gan valsts, gan privātajās;

Augstāko mācību iestāžu finansēšana

17.

uzsver, ka augstākā izglītība ir sabiedrisks labums, kas sekmē kultūru, daudzveidību, demokrātiskās vērtības un personīgo attīstību un palīdz studentiem kļūt par aktīviem pilsoņiem, kas atbalstīs Eiropas kohēziju;

18.

atkārtoti uzstāj, ka dalībvalstīm jāsasniedz mērķis ieguldīt izglītībā 2 % no IKP;

19.

norāda, ka galvenokārt publiskais un arī privātais finansējums ir primāri svarīgs augstākās izglītības modernizēšanai; uzsver, ka ieguldījumi augstākajā izglītībā Eiropā ir būtiski, lai pārvarētu pašreizējo ekonomikas krīzi; aicina dalībvalstis un augstākās izglītības iestādes paplašināt stipendiju un finansējuma programmas šīm iestādēm, izstrādāt inovatīvus finansēšanas mehānismus, kas varētu veicināt augstākās izglītības iestāžu efektīvāku darbību, papildināt publisko finansējumu, vienlaikus nepalielinot izmaksas mājsaimniecībām un padarīt augstāko izglītību pieejamu visiem; pauž nožēlu par ievērojamiem izglītības budžeta samazinājumiem vairākās dalībvalstīs, kā arī par mācību maksas pastāvīgo palielināšanos, kas izraisa ievērojamu to studentu skaita palielināšanos, kas ir mazaizsargāti;

20.

prasa ES budžetā 2014.–2020. gadam pie Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Eiropas Sociālā fonda iekļaut izdevumus augstākajai izglītībai saistībā ar ieguldījumiem augstskolu infrastruktūrā un akadēmiskajā personālā;

Pāreja no augstākās izglītības uz darba tirgu

21.

aicina augstākās izglītības iestādes pielāgoties jauniem izaicinājumiem, izveidojot jaunas studiju jomas, kas atspoguļo darba tirgus vajadzības, ņemot vērā zinātnes un tehnoloģijas attīstību un saglabājot atbilstošu līdzsvaru starp teorētiskajām zināšanām un praktiskajām iemaņām;

22.

aicina sekmēt labākās prakses izmantošanu nolūkā palīdzēt augstākās izglītības iestādēm stiprināt pasniegšanu un pētniecību visās specializācijas jomās, integrējot studentus, un nodrošināt būtiskas papildu kvalifikācijas darba tirgum, lai veicinātu jauniešu pāreju no augstākās izglītības uz darba tirgu;

23.

prasa augstākās izglītības iestādēs piedāvāt profesionālo tālākizglītību un izveidot atbilstošus kursus strādājošajiem, kuri nav ieguvuši pilnu vidējo izglītību, lai tādējādi izmantotu papildu potenciālu nodrošināt kvalifikācijas kvotu izpildi;

24.

mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu par kvalitatīvu stažēšanās sistēmu un uzsver panākumus, ko guvusi Erasmus prakses programma, kas studentiem sniedz iespēju iegūt darba pieredzi ārvalstīs, kā arī uzstāj, ka šis pasākums ir jāturpina arī jaunajā programmā un jāstiprina ar piemērotu finansējumu;

25.

aicina augstākās izglītības iestādes un iestādes, kas atbild par izglītības nozari reģionālajā, valsts un Eiropas līmenī, uzraudzīt darba tirgus pieprasījuma tendences, lai mācību iespējas precīzāk atspoguļotu turpmākās vajadzības;

26.

uzsver nepieciešamību sekot līdzi absolventu nodarbinātības rezultātiem, lai noteiktu, cik labi augstākās izglītības sistēma reaģē uz darba tirgus pieprasījumu; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos uzlabot šādu datu pieejamību ar galveno mērķi sniegt studentiem nepieciešamo informāciju, lai viņi varētu veikt savu studiju izvēli, un vienlaikus sniegt augstākās izglītības un pētniecības iestādēm nepieciešamo informāciju, lai noteiktu un pēc tam izstrādātu studiju programmas attiecībā uz vispārējām zināšanām, kā arī īpašām profesionālajām prasmēm mūžizglītībā, pastāvīgā dialogā ar zināšanu sniegšanā iesaistītajām personām, kā arī ar sabiedrību un valsti;

27.

mudina dalībvalstis apkopot un publicēt statistikas datus par korelāciju starp dažādiem augstākās izglītības zinātniskajiem grādiem un nodarbinātības iespējām;

28.

aicina izveidot starptautisku datubanku, kas līdzīgi kā AlmaLaurea palīdzētu absolventiem atrast piemērotas nodarbinātības, apmācības, studiju un pētniecības iespējas, novēršot ekonomiskos šķēršļus ar stipendijām un studiju kredītiem, lai nodrošinātu studentu patiesu līdztiesību, un tādējādi sekmējot arī mobilitāti un prasmēm atbilstoša darba atrašanu; atkārtoti uzsver pareizas saziņas nozīmīgumu, lai nodrošinātu, ka šī informācija ir viegli pieejama studentiem, nesenajiem absolventiem, bezdarbniekiem, darba meklētājiem un darba devējiem;

29.

uzskata jaunatnes garantiju shēmas par vērtīgu instrumentu, lai veicinātu pāreju no augstākās izglītības uz darbavietām, un aicina dalībvalstis tās ieviest savās valsts pārejas stratēģijās;

30.

atgādina svarīgo nozīmi, kāda šajā sakarā var būt struktūrfondiem; atzinīgi vērtē paziņojumā „Jaunatnes iespēju iniciatīva” (COM(2011)0933) pausto apņemšanos pilnībā izmantot visus pieejamos resursus un aicina augstākās izglītības iestādes un vietējās varasiestādes izmantot šo iespēju, lai palielinātu atbalstu un ieteikumus studentiem, kuri nonāk darba tirgū;

Dzimumu līdzsvars augstākajā izglītībā

31.

norāda, ka Eiropas izglītības sistēmās joprojām saglabājas dzimumu nevienlīdzība, lai gan gandrīz visās dalībvalstīs tiek īstenota politika šādas nevienlīdzības apkarošanai, un ka tas ietekmē gan (skolas) mācību rezultātus, gan studiju un profesijas izvēli, tādējādi negatīvi ietekmējot ekonomikas izaugsmi un labklājību;

32.

uzsver, ka daudzas arodskolu un vidusskolu skolnieces joprojām izvēlas karjeru jomās, kas atspoguļo tradicionālās dzimumu lomas; tāpēc norāda, ka ir vajadzīga labāka profesionālā orientācija, lai izskaustu noturīgos stereotipus;

33.

norāda, ka, tā kā sieviešu augstākās izglītības kvalifikācija nav pietiekami pieprasīta, viņas bieži vien ir pārāk kvalificētas, saņem neatbilstoši zemu atalgojumu par darbu un bieži vien paliek bez darba vai nonāk nestabilā darbavietā, kas karjeras sākumā vēl vairāk pasliktina viņu situāciju darba tirgū, cikliski sekmējot nevienlīdzīgu atalgojumu;

34.

atgādina, ka visās dalībvalstīs joprojām ir maz iniciatīvu attiecībā uz informācijas sniegšanu par dzimumu līdztiesību un tās veicināšanu izglītības sistēmā; ierosina nodrošināt pedagogiem iespēju saņemt īpašu apmācību par vīriešu un sieviešu līdztiesību;

35.

norāda, ka mājsaimniecības un ģimenes pienākumu kopīga uzņemšanās sievietēm un vīriešiem ir būtisks priekšnosacījums sieviešu un vīriešu līdztiesības veicināšanai un sasniegšanai; aicina universitātes un citas augstākās izglītības iestādes atzīt, ka studējošām sievietēm var būt īpaši papildu pienākumi ārpus mācībām, piemēram, rūpēšanās par maziem bērniem un vecākiem radiniekiem; uzsver, ka augstskolām ir pietiekamā apjomā un par pieņemamu cenu jānodrošina vecākiem (jo īpaši sievietēm) augstvērtīga un pieejama bērnu aprūpe (tostarp kopienas centri), kas atvieglotu viņu līdztiesīgu dalību mācībās un pētniecībā; mudina arī ieviest dažādākas studiju formas, piemēram, daļēja laika apmācību un tālmācību, un šajā sakarā atgādina dalībvalstīm un ES iestādēm, ka ir jāpalielina finanšu atbalsts mūžizglītībai, lai sievietes varētu turpināt studijas, atgriezties darbā un līdzsvarot profesionālos un personīgos pienākumus;

Sadarbībā iesaistītas augstākās izglītības iestādes

36.

mudina augstākās izglītības iestādes intensīvāk sadarboties ar reģionālajām iestādēm un veidot dinamiskus sadarbības pasākumus ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām, valsts iestādēm, nevalstiskajām organizācijām un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, lai tādējādi sekmētu reģionālo attīstību; norāda, ka tādējādi tiks stiprināta arī mijiedarbība starp augstākās izglītības iestādēm un darba devējiem;

37.

aicina dalībvalstis un to centrālās un reģionālās iestādes pārrobežu sadarbībā iesaistīt un atbalstīt augstākās izglītības iestādes;

38.

mudina dalībvalstis aktivizēt izaugsmei un darba vietu radīšanai svarīgo zinību triādes elementu (izglītības, pētniecības un inovācijas) mijiedarbību;

39.

norāda, ka augstākās izglītības mācību programmu un pētniecības programmu izstrādāšanai jāpaliek augstskolu uzdevumam, attiecībā uz nodarbinātību ņemot vērā darba tirgus vajadzības;

40.

atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu „zināšanu apvienībām” un „nozaru prasmju apvienībām”, kurās augstākās izglītības iestādes veic informācijas apmaiņu ar uzņēmumiem, izstrādājot mācību programmas nolūkā risināt prasmju trūkuma problēmas; aicina uzņēmumus un uzņēmējus, tostarp arī mazos un vidējos uzņēmumus, aktīvi veidot partnerības ar augstākās izglītības iestādēm, lai nodrošinātu studentiem un lektoriem kvalitatīvas prakses vietas, pārvēršot kapitālā lektoru vispārējās plaši izmantojamās prasmes; tomēr atkārto, ka augstākās izglītības iestādes rada kultūras saturu, kas pārveidojas ne tikai profesionālajās prasmēs, bet arī vispārējās zināšanās tādu realitātes un kopīgu vērtību intelektuālās pieredzes izteiksmē, saskaņā ar kurām cilvēki dzīvo;

41.

prasa apņemties panākt elastīgāku un inovatīvāku mācību pieeju un pasniegšanas metodes, vienmēr koncentrējoties uz studentu vajadzībām;

42.

norāda, ka ir vajadzīga pārrobežu augstākās izglītības iestāžu un uzņēmumu sadarbība praktiskajās programmās un studentu turpmākās karjeras veidošanā, nosakot konkrētus attīstības virzienus, izredzes un problēmas, ar ko viņi saskarsies darba tirgū;

43.

uzsver, ka ir lietderīgi izstrādāt mehānismus un vadības stratēģijas, kas sekmē inovatīvu ideju un pētniecības rezultātu pārnesi uz sabiedrību un uzņēmējdarbības jomu un ļauj sabiedrībai un uzņēmumiem dot ieguldījumu augstākās izglītības sistēmā, sniedzot informāciju par pašreiz un turpmāk vajadzīgām prasmēm un inovācijām un ņemot vērā labākās prakses piemērus no visas pasaules; norāda, ka šāda saistība var būt finansiāli izdevīga tikai tām pētniecības un augstākās izglītības iestādēm, kas specializējas inovācijas un tehnoloģijas jomā uz tādas izglītības rēķina, kas saistīta tikai ar humanitārajām zinātnēm;

44.

atkārtoti apliecina demokrātiskās pārvaldes nozīmīgumu, jo tas ir būtisks veids, kā nodrošināt akadēmisko brīvību un veicināt visu iesaistīto personu aktīvu līdzdalību augstākās izglītības iestādes dzīvē;

45.

uzsver, ka sadarbības laikā ir jāsaglabā pārredzamība, tiesību un pienākumu līdzīga sadale starp attiecīgajiem sadarbības partneriem un augstākās izglītības iestādēm, kā arī līdzsvarotas pārstāvības princips, lai tādējādi nodrošinātu augstākās izglītības iestādēm iespēju organizēt savu darbību un attīstīties kā neatkarīgai publiskai infrastruktūrai saskaņā ar akadēmiskajiem principiem;

46.

uzsver arī, ka jāievēro un visos sadarbības projektos jāsaglabā augstākās izglītības iestāžu un to personāla un studentu demokrātijas un pašpārvaldes princips;

47.

tāpēc prasa, lai augstākās izglītības iestādēm un dažādām to struktūrām būtu prasība izpaust sadarbības nolīgumus ar trešām pusēm;

48.

uzsver, cik nozīmīga ir sadarbība starp augstākās izglītības iestādēm, NVO un Eiropas brīvprātīgo sektoru, veicinot aktīvu pilsonību un studentu iesaistīšanu, lai aktīvi piedalītos NVO nozares darbā;

49.

uzsver sporta nozīmi izglītības procesā; aicina dalībvalstis atbalstīt un veicināt studentu sportisko aktivitāti un palielināt atbalstu masu sporta programmām;

50.

norāda, ka sadarbības apjoms un intensitāte starp augstākās izglītības iestādēm un to partneriem no uzņēmējdarbības jomas un sabiedrības kopumā dažādās dalībvalstīs, iestādēs un akadēmiskajās disciplīnās ļoti atšķiras;

51.

uzsver, ka ir vajadzīgi nepārtraukti ieguldījumi saiknes veidošanā starp izglītību, kultūru, pētniecību un inovāciju; uzsver, cik svarīgi ir turpināt atbalstīt un attīstīt Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta un tā zināšanu un inovācijas kopienu darbību;

52.

uzsver kultūras nozīmi augstākajā izglītībā un prasa ietvert īpašus kritērijus attiecībā uz humanitārajām zinātnēm gan inovācijas, gan pētniecības jomā;

53.

uzsver nepieciešamību iesaistīt augstākās izglītības iestādes un sniegt atbalstu studentu iniciatīvām, kā arī palīdzēt savstarpēji saistīt šādus pasākumus starp citām augstākās izglītības iestādēm, uzņēmumiem un vietējām iestādēm no dažādām dalībvalstīm;

Kvalifikāciju savstarpēja atzīšana

54.

atzīst daudzveidību, kas raksturīga augstākās izglītības iestādēm Eiropā; aicina dalībvalstis un minētās iestādes izstrādāt skaidras un integrētas shēmas, kas studentiem ļautu no cita veida izglītības sistēmām nonākt augstākās izglītības sistēmā un mainīt dažādus studiju kursus un dažāda veida iestādes;

55.

tomēr uzsver nepieciešamību saglabāt izglītības formu un programmu, mācību metožu un augstskolu sistēmu daudzveidību Eiropas Savienībā; uzskata, ka šajā nolūkā ir nepieciešams izstrādāt valsts kvalifikācijas sistēmu, vienlaikus veicinot zinātnisko grādu un kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu visās dalībvalstīs;

56.

mudina ES dalībvalstis ieviest valsts kvalifikācijas sistēmas, kas ir saistītas ar Eiropas augstākās izglītības telpas kvalifikāciju sistēmu, kā arī attīstīt un finansiāli atbalstīt savstarpējo atzīšanu;

57.

norāda, ka studentu mobilitāte un pirmām kārtām studijas citās augstskolās Erasmus programmas ietveros veicina labas prakses apmaiņu un tādējādi augstākās izglītības modernizēšanu; tāpēc norāda uz nepieciešamību izcelsmes valsts augstskolai atzīt kvalifikācijas, kas iegūtas citās augstskolās;

58.

atbalsta Komisijas priekšlikumu uzlabot ārvalstīs veikto studiju atzīšanu, pastiprinot Eiropas kredītpunktu pārneses un uzkrāšanas sistēmu (ECTS); aicina ES un dalībvalstis vairāk censties panākt efektīvāku atzīšanu un uzlabotu saskaņošanu arī attiecībā uz akadēmiskajām kvalifikācijām;

Mobilitātes veicināšana Eiropas augstākās izglītības telpā (EAIT) un ārpus tās

59.

atkārtoti pauž nostāju, ka augstākā izglītība ir vispārējs Eiropas sabiedriskais labums un ka dalībvalstis, reģionālās pašvaldības, vietējās iestādes un ES kopīgi ir atbildīgas par Eiropas augstākās izglītības telpas, Eiropas pētniecības telpas (EPT) un Boloņas procesa attīstīšanu un stiprināšanu;

60.

uzsver, ka priekšnosacījums nodarbinātības un izaugsmes mērķu sasniegšanai Eiropā ir lielāka saskaņošana starp dalībvalstīm augstākās izglītības jomā, tostarp sniedzot spēcīgu finansiālo un politisko atbalstu, lai vienotos par kopīgām galvenajām mācību programmām un labi definētiem mācību rezultātiem; aicina dalībvalstis stiprināt sadarbību ar to attiecīgajām ministrijām, atjauninot spēkā esošās mācību programmas, lai apmierinātu darba tirgus vajadzības;

61.

norāda, ka nepieciešama EAIT un EPT sadarbība, lai atbalstītu augstskolas pētniecības programmas gan eksakto, gan humanitāro zinātņu jomā;

62.

prasa, lai tiktu sekmēta EAIT un EPT pievilcība studentiem un pētniekiem no visas pasaules un lai tiktu stiprināta sadarbība izglītības, kā arī darbinieku un studentu mobilitātes jautājumos ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis, īpaši ar valstīm, uz kurām attiecas Eiropas kaimiņattiecību politika (EKP) vai kuras tieši robežojas ar ES, lai tādējādi pārveidotu EAIT par apmācību un zināšanu centru gan makroreģionālā, gan pasaules mērogā, it īpaši attiecībā uz apmaiņas un profesionālās apmācības programmām;

63.

aicina Komisiju ierosināt programmu Erasmus un Leonardo da Vinci izveidi Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīs, lai veicinātu studentu transnacionālo mobilitāti abās Vidusjūras pusēs;

64.

aicina uzsākt Austrumu partnerībā uzņemto valstu studentiem paredzētas mobilitātes, apmaiņas, pētniecības un prakses programmas;

65.

atgādina, cik svarīga ir gan studentu, gan pasniedzēju mobilitāte, un šajā sakarā aicina Komisiju panākt progresu ES Vīzu kodeksa jautājumā;

66.

atgādina mērķi, ka līdz 2020. gadam 20 % Eiropas augstskolu absolventu jābūt mobiliem, un uzsver, cik svarīgas ir valodu zināšanas kā priekšnoteikums lielākai mobilitātei EAIT ietvaros un nodarbinātības iespējām;

67.

atbalsta viedokli, ka valodu un zīmju valodu, kā arī vietējo un reģionālo valodu mācīšanas pastiprināšana EAIT ir priekšnosacījums patiesas Eiropas pilsonības izveidei, pamatojoties uz multikulturālismu un valodu daudzveidību;

68.

uzsver, ka katras dalībvalsts augstākās izglītības sistēmai ir jānodrošina augstāka pasniegšanas kvalitāte, lai mobilitātes iespēju palielināšanās studentiem nebūtu saistīta ar talantīgo studentu aizplūšanas pastiprināšanos, kas dažās ES valstīs pašlaik jau ir kļuvusi par nopietnu sociālo problēmu;

69.

norāda, ka ar reālu integrācijas pasākumu palīdzību ir jārisina problēmas, kas saistītas ar būtiskajām atšķirībām starp, no vienas puses, Rietumeiropas un, no otras puses, Viduseiropas un Austrumeiropas augstākās izglītības sistēmām, šajā nolūkā veicinot un atbalstot pārrobežu sadarbību starp augstākās izglītības iestādēm; tāpēc aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju un sagatavot profesionālu un finansiālu rīcības plānu, lai samazinātu šīs ievērojamās reģionālās atšķirības;

70.

aicina dalībvalstis, ES un Eiropas augstākās izglītības sistēmas novērtēt iespēju veicināt studiju ciklā obligātu apmācības periodu augstskolā kādā citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā students dzīvo pastāvīgi;

71.

atkārto principu, ka kredītu shēmas nevar aizstāt stipendiju sistēmas, kas ieviestas, lai atbalstītu izglītības pieejamību visiem studentiem neatkarīgi no viņu sociālās izcelsmes;

72.

aicina Komisiju sīkāk izskaidrot priekšlikumu izveidot finanšu instrumentu, kas palīdzētu studentiem nodrošināt finansējumu maģistra grāda iegūšanai citā dalībvalstī neatkarīgi no viņu sociālās izcelsmes un finansiālajām iespējām; prasa visās dalībvalstīs nodrošināt taisnīgu un pārredzamu piekļuvi šai shēmai;

73.

atbalsta Komisijas priekšlikumu nākamajā daudzgadu finanšu sistēmā palielināt izglītībai, apmācībai, pētniecībai un jauniešiem pieejamo ES budžeta līdzekļu apjomu, tādējādi papildinot dalībvalstu veiktos pasākumus, turklāt ņemot vērā, ka ieguldījumi izglītībā, apmācībā un pētniecībā ir būtiski, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus un panāktu gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi Eiropā;

*

* *

74.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


(1)  http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_Data/docs/pressdata/en/educ/126375.pdf.

(2)  OV C 199, 7.7.2011., 1. lpp.

(3)  OV C 70, 4.3.2011., 1. lpp.

(4)  OV C 135, 26.5.2010., 2. lpp.

(5)  OV C 135, 26.5.2010., 12. lpp.

(6)  OV C 119, 28.5.2009., 2. lpp.

(7)  http://ec.europa.eu/eu2020/pdf/council_conclusion_17_june_en.pdf.

(8)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0466.

(9)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0230.

(10)  OV C 161 E, 31.5.2011., 21. lpp.

(11)  Pieņemties teksti, P7_TA(2011)0453.

(12)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0092.

(13)  OV C 161 E, 31.5.2011., 95. lpp.

(14)  OV C 8 E, 14.1.2010., 18. lpp.

(15)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0072.


7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/64


Piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis
Konkurētspējīgs vienotais digitālais tirgus: e-pārvalde kā virzītājspēks

P7_TA(2012)0140

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par konkurētspējīgu digitālo vienoto tirgu: e-pārvalde kā virzītājspēks (2011/2178(INI))

2013/C 258 E/09

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Kopienas tiesību aktu kopumu iekšējā tirgus un informācijas sabiedrības jomā,

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Digitālā programma Eiropai” (COM(2010)0245),

ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par jaunu Eiropas digitālo programmu — 2015.eu (1),

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 21. septembra rezolūciju par iekšējā tirgus izveidi elektroniskās komercijas jomā (2),

ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 31. maija secinājumus par Digitālo programmu Eiropai,

ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 17. jūnija secinājumus par stratēģiju „Eiropa 2020”, tostarp par digitalizācijas programmu (7. punkts),

ņemot vērā Rokasgrāmatu standartiem atbilstošu IKT iepirkuma jomā — labas prakses elementi, kuru Komisija publicēja 2011. gada 23. decembrī,

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Elektronisko rēķinu Eiropai sniegtie ieguvumi” (COM(2010)0712),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Lēmumu Nr. 922/2009/EK par Eiropas valstu pārvaldes iestāžu sadarbspējas risinājumiem (ISA) (3),

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas e-pārvaldes rīcības plāns 2011.–2015. gadam — IKT izmantošana viedas, noturīgas un novatoriskas pārvaldes veicināšanā” (COM(2010)0743),

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Virzība uz Eiropas publisko pakalpojumu sadarbspēju — Eiropas publisko pakalpojumu Eiropas sadarbspējas stratēģija (EIS) (1. pielikums) un Eiropas sadarbspējas satvars (EIF) (2. pielikums)” Eiropas publisko pakalpojumu jomā (COM(2010)0744),

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „i2010. e-pārvaldības rīcības plāns: paātrināt e-pārvaldību Eiropā par labu visiem” (COM(2006)0173),

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos. Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” (COM(2011)0206),

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 31. marta paziņojumu „Informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzība. Sasniegumi un turpmākie pasākumi — virzība uz globālu kiberdrošību” (COM(2011)0163),

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 30. marta paziņojumu „Informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzība. Eiropas aizsardzība pret liela mēroga kiberuzbrukumiem un infrastruktūru darbības pārrāvumiem — gatavības, drošības un elastīguma uzlabošana” COM(2009)0149,

ņemot vērā Komisijas 2011. gada decembrī publicēto dokumentu kopuma pieņemšanu brīvi pieejamu datu jomā, kas sastāv no šādām daļām: Komisijas paziņojums „Atklātie dati — inovācijas, izaugsmes un pārredzamas pārvaldības dzinējspēks”, Komisijas priekšlikums direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu (COM(2011)0877), un Komisijas 2011. gada 12. decembra lēmums 2011/833/ES par Komisijas dokumentu atkalizmantošanu,

ņemot vērā Komisijas 2011. gada pētījumu par publiskā sektora informācijas ekonomisko ietekmi (Vickery pētījums),

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Vienotajiem Eiropas tirdzniecības noteikumiem (COM(2011)0635),

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Vienota sistēma uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam digitālajam e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum” (COM(2011)0942),

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Zaļā grāmata — ceļā uz karšu, interneta un mobilo maksājumu integrētu Eiropas tirgu” (COM(2011)0941),

ņemot vērā 2011. gada 22. decembrī publicēto Eiropas digitalizācijas programmas 2011. gada progresa ziņojumu,

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ziņojums par Eiropas konkurētspēju digitālajā jomā. Galvenie sasniegumi, 2005.–2009. gadā īstenojot stratēģiju i2010” (COM(2009)0390),

ņemot vērā 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par platjoslu Eiropā — ieguldījumu digitāli virzītā izaugsmē (4),

ņemot vērā 2010. gada 30. aprīlī publicēto pētījumu par IKT sociālo ietekmi — SMART 2007/0068,

ņemot vērā 2010. gada janvārī publicēto ziņojumu par IKT ekonomisko ietekmi — SMART 2007/0020,

ņemot vērā 2009. gada novembrī publicēto ziņojumu Komisijai „i2010. e-pārvaldības rīcības plāns — progresa pētījums (SMART 2008/0042)”,

ņemot vērā Zviedrijas prezidentūras 2009. gada 10. novembra secinājumus pēc Visbijas konferences par stimula došanu e-Savienībai 2015,

ņemot vērā 2009. gada septembrī publicēto Zviedrijas prezidentūras ziņojumu „Videi draudzīgu zināšanu sabiedrība — IKT politikas programma 2015. gadam uz zināšanām balstītai Eiropas nākotnes sabiedrībai”,

ņemot vērā 2011. gada 5. decembra publicēto Komisijas ziņojumu „Mākoņdatošana — ziņojums par sabiedrisko apspriešanu”,

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „E-parakstu un e-identifikācijas rīcības plāns, lai vienkāršotu sabiedrisko pakalpojumu pārrobežu sniegšanu vienotajā tirgū” (COM(2008)0798),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (5),

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A7-0083/2012),

A.

tā kā informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) lielā mērā tieši un netieši ietekmē ES pilsoņu politisko, ekonomisko, sociālo, kultūras un ikdienas dzīvi; tā kā ES pilsoņi gūtu vērā ņemamu labumu no konkurētspējīga digitālā vienotā tirgus, kas nojauktu visus šķēršļus pārrobežu e-pakalpojumiem un nekropļotu konkurenci;

B.

tā kā e-pārvalde aptver visas tehnoloģijas un visus izmantošanas veidus, kas saistīti ar informāciju, konsultācijām un administratīvām procedūrām tiešsaistē;

C.

tā kā IKT nozare tieši veido 5 % no ES IKP, un tās tirgus vērtība ir EUR 660 miljardi gadā, bet tās devums vispārējā ražības pieaugumā ir daudz lielāks (20 % tieši no IKT nozares un 30 % no IKT ieguldījumiem);

D.

tā kā nav vienotu noteikumu par rēķinu elektronisko piesūtīšanu un šā norēķinu veida priekšrocības joprojām ir maz izmantotas;

E.

tā kā IKT var dot lielu ieguldījumu stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanā, jo īpaši nodarbinātības, noturīgas ekonomikas un ražīguma izaugsmes, pilsoņu iespēju, pētniecības un izstrādes, enerģētikas, inovāciju un vides jomā, kā arī lielo sociālo problēmu risināšanā;

F.

tā kā maziem un vidējiem uzņēmumiem ir īpaša nozīme digitālā tirgus jomā;

G.

tā kā mākoņdatošana ir ekonomiska un videi draudzīga tehnoloģija, ar kuru var uzlabot valsts un privāto uzņēmumu digitalizācijas rādītājus, samazināt datu apstrādes izmaksas un ierobežot maksājumus par datu uzglabāšanu — tie patiešām ir ieguvumi no šīs tehnoloģijas, taču savienojums starp lietotāju un serveri nav pietiekami drošs un lietotājam mazinās kontroles iespējas;

H.

tā kā Digitalizācijas programmas 2011. gada rezultātu apkopojums liecina par progresu, tomēr 26 % ES pilsoņu nekad nav izmantojuši internetu un to ir izmantojuši tikai 48 % cilvēku no nelabvēlīgākā situācijā esošām grupām;

I.

tā kā digitālā plaisa, kas izpaužas gan kā interneta nepieejamība, gan kā e-prasmju/digitālās kompetences trūkums, tieši ietekmē e-pārvaldes ieviešanu un negatīvi ietekmē pilsoņu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē un demokrātijas procesos;

J.

tā kā konkurētspējīgam digitālam vienotajam tirgum ir jānodrošina īpaši ātras platjoslas un sakaru tīklu sekmīga attīstība visos ES reģionos un jānovērš atšķirības starp infrastruktūras attīstības līmeņiem ES dalībvalstu iekšienē un starp tām, lai nodrošinātu mazapdzīvoto reģionu demogrāfisko ilgtspēju,

1.

apzinās IKT nozares lielo ieguldījumu ES rūpniecības politikā, inovācijā, izaugsmē, konkurētspējā un tirdzniecības bilancē;

2.

uzsver, ka digitalizācijas stratēģijas galvenais aspekts ir lietotāji un ka Eiropas Savienībai ir steidzami jāpalielina lietotāju informētība, jāpastiprina viņu nozīme, iesaistīšanās, perspektīvas un uzticēšanās attiecībā uz drošumu, drošību un privātumu informācijas sabiedrībā, kā arī pilnveidot ar IKT saistīto cilvēkkapitālu;

3.

atkārtoti norāda, ka e-pārvalde rada iespējas Eiropas pilsoņiem un palīdz pārveidot un modernizēt publisko pārvaldi, padarot to pārredzamāku un pārskatatbildīgāku un samazinot publisko pakalpojumu izmaksas;

4.

uzsver, ka šķēršļi e-pārvaldes ieviešanai ir ne tikai tehnoloģiski, bet arī organizatoriski, politiski, juridiski un ar kultūru saistīti un ka veiksmīgi risinājumi un prakse ir lielā mērā atkarīgi no vietējiem apstākļiem;

5.

norāda, ka Eiropas e-pārvaldes jomas izveide potenciāli var kļūt par pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” būtisku daļu, atbalstot ekonomiskās un sociālās izaugsmes sekmēšanu, veicinot inovāciju un cilvēkkapitāla attīstību un palīdzot risināt sociālās un politiskās problēmas, ar ko saskaras ES;

6.

uzsver, ka jāņem vērā un jānovērš digitālā plaisa;

7.

atzīmē, ka mākoņdatošana dod iespēju izmantot centralizētus IT resursus, kuri pieejami ātri ar minimāliem pārvaldības pasākumiem un minimālu pakalpojumu sniedzēja iesaistīšanos, un ka mākoņa efektivitāti nodrošina tā elastīgā darbība, iespēja šādi palielināt ražīgumu un mākoņa nozīme vides saglabāšanā, taču šai tehnoloģijai pirmām kārtām jābūt tehniski drošai un izturīgai;

E-pārvaldes rīcības plāns

8.

atzinīgi vērtē priekšlikumu pieņemt Eiropas e-pārvaldes rīcības plānu 2011.–2015. gadam, Eiropas sadarbspējas stratēģiju (EIS) un Eiropas sadarbspējas satvaru (EIF) Eiropas publisko pakalpojumu jomā (EPS); aicina dalībvalstis ātri rīkoties, lai valstu stratēģijas pielāgotu šiem galvenajiem politikas virzieniem;

9.

atbalsta vispārējos mērķus 2015. gadā palielināt e-pārvaldes pakalpojumu izmantošanu, proti, aptverot 50 % pilsoņu (atskaites punkts — 41 %) un 80 % uzņēmumu (atskaites punkts — 75 %), tomēr aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju šos mērķus noteikt par minimāliem robežlielumiem;

10.

prasa izstrādāt īpašas programmas un e-pārvaldes platformas, kuru mērķis būtu aizsargāt un veicināt vietējo, reģionālo, etnisko un valodu daudzveidību;

11.

pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar Digitalizācijas programmas 2011. gada rezultātu apkopojumu tikai 50 % e-pārvaldes lietotāju anketas aizpildīja tiešsaistē;

12.

norāda uz IKP saistību ar e-pārvaldes pakalpojumu pieejamību un prasa piešķirt atbilstošu finansējumu e-pārvaldes attīstībai gan valsts, gan Eiropas līmenī;

13.

uzsver, ka pilsoņi un uzņēmumi internetu arvien biežāk lieto mobilajās ierīcēs, un prasa nodrošināt to, ka e-pārvaldes pakalpojumi būtu pieejami un pielāgoti vairākiem izplatīšanas kanāliem, tostarp informatīvo zvanu centriem un mobilajam internetam (m-pārvalde);

14.

norāda, ka sekmīgai e-pārvaldei ir nepieciešama visaptveroša administratīvo procedūru integrācija un optimizācija, ņemot vērā tiesības uz vietējo pašpārvaldi visos līmeņos;

15.

uzsver, ka ES pilsoņiem un uzņēmējiem, īpaši MVU, kas tagad bieži saskaras ar nepārvaramiem šķēršļiem pārrobežu darbībām ES teritorijā, e-pārvalde ir īpaši izdevīga, jo e-pārvalde samazina administratīvās izmaksas un šķēršļus, palielina produktivitāti, efektivitāti, konkurētspēju, pārredzamību, atklātību, politikas efektivitāti, procedūru pieejamību un racionalizāciju, kā arī tai būtu jāveicina sinerģijas veidošana un resursu un iespēju koplietošana starp uzņēmumiem un jārada sadarbspējīgāku profesionālo vidi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

16.

aicina dalībvalstis un Komisiju publicēt publiski finansētus datus mašīnlasāmā (un reāllaika) formā atbilstoši atklātām licencēm, lai radītu iespēju gan akadēmiskām aprindām, tostarp studentiem, gan plašai sabiedrībai, kā arī pētnieciskos un uzņēmumu attīstības nolūkos inovatīvā veidā atkārtoti izmantot publiskā sektora informāciju, tādējādi arī uzlabojot pārredzamību;

17.

norāda, ka joprojām skaidri nav definēts jēdziens „publiski administratīvie dati” un ka publiskās diskusijās ir jāpanāk kopēja šā jēdziena izpratne, lai precizētu tā nozīmi;

18.

aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka izglītības un kultūras iestādes arī turpmāk būtu ārpus Direktīvas 2003/98/EK darbības jomas;

19.

atzīmē, ka galvenie šķēršļi saistībā ar pārrobežu piekļuvi valsts pārvaldes e-pakalpojumiem ir saistīti ar e-identifikāciju un e-parakstiem un ka ES līmenī nav nodrošināta sadarbspēja;

20.

uzskata — lai garantētu efektīvus ES mēroga pārrobežu e-pārvaldes pakalpojumus, kas nodrošina divvirzienu un/vai automatizētu sadarbību starp pārvaldes iestādēm un iedzīvotājiem un/vai uzņēmumiem, ir vajadzīgs skaidrs un saskaņots ES tiesiskais regulējums par e-autentifikācijas, e-identifikācijas un e-parakstu savstarpēju atzīšanu;

21.

aicina Komisiju un dalībvalstis pastāvīgi informēt pilsoņus par tādiem pastāvošajiem ES portāliem kā SOLVIT un „Your Europe”, jo pašreizējais informācijas trūkums kavē uzņēmējdarbības vides un patērētāju aizsardzības pasākumu turpmāku uzlabošanu, īpaši pārrobežu teritorijās;

22.

aicina Komisiju sekot līdzi visiem pastāvošajiem tiešsaistes problēmu risināšanas instrumentiem un informācijas portāliem, ko piedāvā Komisija pati un dalībvalstis, un vajadzības gadījumā tos sasaistīt vai apvienot; iesaka jaunus tiešsaistes portālus izveidot tikai tad, ja nav iespējama to iekļaušana pastāvošajos risinājumos;

23.

atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts un tiek īstenots rīcības plāns e-parakstu un e-identifikācijas jomā, kā arī izmēģinājuma projekts STORK attiecībā uz pārrobežu publisko pakalpojumu sadarbspēju; aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu par e-parakstu un prasa pieņemt lēmumu, kas nodrošinās e-identifikācijas un e-autentifikācijas savstarpēju atzīšanu;

24.

uzsver, ka tad, ja datu apstrādes procedūras tiek izmantotas izglītības un kultūras iestādēs, uz personas datiem jāattiecina individuālās piekļuves tiesības, lai šos datus aizsargātu no neatļautas izmantošanas;

25.

uzskata, ka no e-pārvaldes viedokļa e-paraksta savstarpējai izmantojamībai ir gan juridiski aspekti (elektroniskā paraksta izmantošana valsts sektorā — Direktīvas par e-parakstiem 3. panta 7. punkts; paraksta un autentifikācijas attiecības; dilemma par pārraudzību un akreditāciju; valsts perspektīva, drošības līmeņi; paraksta kvalificēšana), gan tehniski aspekti (sertifikātu identifikatori; paraksta veids; paraksta formāts; paraksta apstiprināšana); uzskata — lai lietojumprogrammas pārtaptu pilnīgi savietojamā Eiropas e-paraksta pakalpojumā paraksta apstiprināšanai, vissvarīgākais ieteikums būtu izveidot validācijas iestāžu federāciju (VIF), kas koordinētu dalībvalstu nacionālās validācijas iestādes (NVI) (6);

26.

atzīmē, ka Komisija pilnvaroja CEN, CENELEC un ETSI atjaunināt un racionalizēt tiesisko regulējumu par e-paraksta standartizāciju Eiropā; aicina Komisiju iesniegt Parlamentam ikgadējo progresa ziņojumu, kura pamatā būtu ziņojumi, ko Eiropas standartizācijas iestādes iesniedz divreiz gadā;

27.

aicina dalībvalstis izstrādāt atklātu izglītības programmatūru Eiropas izglītības iestādēs, apmainīties ar labāko praksi un pilnveidot tiešsaistes platformas sadarbībai attiecībā uz mācību materiāliem un resursiem, kuri ir brīvi pieejami audzēkņiem un studentiem un attiecībā uz kuriem pienācīgi ņemti vērā datu aizsardzības un autortiesību noteikumi;

28.

uzsver, ka e-pārvaldes lietojumprogrammas būtu jāpārskata un, ja nepieciešams, jālabo, lai tās būtu pieejamas arī lietotājiem, kas nav rezidenti; uzsver, ka sadarbspēja ir jānodrošina vietējā, reģionālā un valsts līmenī, kā arī ES līmenī;

29.

uzskata, ka e-pārvaldes lietojumprogrammu sadarbspējai ir nepieciešama valstu privātās atslēgas infrastruktūru (PKI) sadarbspēja, izmantojot Eiropas validēšanas dienestu (European Bridge);

30.

atzinīgi vērtē to, ka ir sākta sabiedriskā apspriešana par projektu pamatnostādnēm attiecībā uz saikni starp IKT standartizāciju un publisko iepirkumu, un prasa iesniegt priekšlikumu šajā jomā;

31.

aicina dalībvalstis izstrādāt valsts e-pārvaldes stratēģijas saskaņā ar e-pārvaldes rīcības plāna un Digitalizācijas programmas mērķiem un uzdevumiem, lai attīstītu Eiropas digitālo vienoto tirgu un Eiropas e-pārvaldes jomu;

32.

norāda, ka, pilnveidojot Eiropas e-pārvaldes rīcības plānu, infrastruktūru un pakalpojumus, drošības prasības ir jāievēro visos līmeņos un jāgarantē augstākais iespējamais privātuma, personas un finanšu datu aizsardzības līmenis, lai novērstu jebkādu nelikumīgu šo datu novērošanu;

33.

aicina dalībvalstis izmantot IKT instrumentus, lai uzlabotu pārredzamību, pārskatatbildību un pilsoņu iesaistīšanos, palielinātu efektivitāti un konkurētspēju, samazinātu administratīvo slogu, laika patēriņu un izmaksas, uzlabotu administratīvos procesus, samazinātu oglekļa emisijas, taupītu publiskos resursus un palīdzētu veidot plašāku demokrātisku līdzdalību, tajā pašā laikā veicinot uzticību un paļāvību;

34.

mudina dalībvalstis noteikt valsts iestādēm pienākumu nodrošināt datu pieejamību, uzturot publisko datu repozitorijus un katalogus un nodrošinot, ka tiek pieņemti noteikumi par informācijas nodošanu atklātībā un atkalizmantošanu, pienācīgi ņemot vērā tiesību aktus autortiesību jomā un tiesību aktus par datubāzu aizsardzību;

35.

aicina dalībvalstis izveidot vienas pieturas aģentūras un izmantot starpniekus, lai nodrošinātu vienotus, integrētus un viegli pieejamus kontaktpunktus gan iekšzemes, gan pārrobežu e-pārvaldes pakalpojumu lietotājiem;

36.

uzsver, ka e-pārvalde var uzlabot mūsu demokrātijas kvalitāti un tai var būt nozīmīga loma, lai palielinātu pilsoņu — jo īpaši jauno paaudžu — un arī uzņēmumu aktīvu līdzdalību sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, kā arī demokrātijas procesos; šajā sakarībā atzīmē, ka būtu jāveicina izmēģinājuma apspriešanās vai referendumi, jo īpaši vietējā līmenī;

37.

atzinīgi vērtē to, ka sākta izmantot paziņojumu vākšanas tiešsaistes lietojumprogramma OCS, kura izstrādāta pēc Komisijas iniciatīvas saistībā ar ISA programmu un kura veidota tā, lai dotu iespēju parakstītājiem kopš 2012. gada 1. aprīļa tiešsaistē atbalstīt ierosinātu pilsoņu iniciatīvu, kā arī lai lūgumraksta organizatori to varētu izmantot parakstu vākšanai, uzglabāšanai un iesniegšanai; tāpēc vēlas, lai e-pārvaldes stratēģijas tiktu īstenotas iespējami drīz;

38.

uzsver, ka savietojamiem pārrobežu e-pārvaldes pakalpojumiem būtu jāizmanto novatoriska arhitektūra un tehnoloģijas (publiskie mākoņpakalpojumi, uz pakalpojumu orientēta arhitektūra), un prasa modernizēt ar IPv6 saistīto e-pārvaldes infrastruktūru un sabiedriskas nozīmes tiešsaistes pakalpojumus;

39.

atzīst, ka mākoņdatošanai ir nozīmīgs potenciāls gan uzņēmumu darbībā, gan pilsoņu dzīvē; uzsver, ka, plašāk izmantojot mākoņpakalpojumus, ir nepieciešama IT resursu pārvietošanas uzraudzība un stingra kontrole pār piekļuvi serveriem un datiem, arī tāpēc, lai novērstu iespēju citām personām izmantot tos komerciāliem mērķiem, un ka līdz ar to šie jautājumi būtu jārisina, veicot ES datu aizsardzības noteikumu reformu, kam Komisija izstrādājusi priekšlikumu (COM(2012)0011, COM(2012)0010);

40.

uzsver, ka droša pārrobežu e-pārvaldes sistēma ir Eiropas kritiskās infrastruktūras aizsardzības programmas neatņemama daļa; prasa ieviest atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu datu un privātuma aizsardzību un līdz minimumam samazinātu neaizsargātību pret kiberuzbrukumiem; atzīst ENISA būtisko lomu, kāda ir šai aģentūrai, atbalstot ES un dalībvalstu centienus sniegt drošus un stabilus e-pārvaldes pakalpojumus; prasa ieviest patiešām demokrātiskus datu izmantošanas un piemēroto metožu uzraudzības paņēmienus;

41.

atzinīgi vērtē IDA, IDABCD un ISA programmu ieguldījumu un vērienīgus CIP izmēģinājuma projektus, kā arī forumu „e-prakse”, lai plānotu un īstenotu pārrobežu savietojamus risinājumus; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt šo darbību ilgtermiņa ilgtspēju;

42.

atzinīgi vērtē un atbalsta priekšlikumu par Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (CEF), kas paredz piešķirt gandrīz EUR 9,2 miljardus, lai atbalstītu ieguldījumus ātru un īpaši ātrdarbīgu platjoslas tīklu izveidē un Eiropas mēroga digitālo pakalpojumu ieviešanā; no CEF tiks piešķirts finansējums, lai izveidotu vajadzīgo infrastruktūru e-identifikācijas, e-pārvaldes, e-iepirkumu, e-veselības, e-justīcijas un ar muitu saistīto pakalpojumu veicināšanai, kā arī tas noderēs, lai nodrošinātu sadarbspēju un segtu ar infrastruktūru saistītās izmaksas Eiropas mērogā, sasaistot dalībvalstu infrastruktūras;

43.

uzskata, ka stratēģijas „Eiropa 2020” projektu obligāciju iniciatīva piesaistīs finansējumu no privātā sektora mērķtiecīgiem ieguldījumiem ES nākotnes pamatinfrastruktūrās, piemēram, ceļu, dzelzceļa, enerģētikas tīklu un cauruļvadu infrastruktūrās, kā arī platjoslas tīklos;

44.

atkārtoti norāda, cik nozīmīgi ir nākotnes ātrgaitas pakalpojumi, kas palīdzēs sasniegt ES energoefektivitātes un drošības mērķus un nodrošināt citas sakaru iespējas (piemēram, efektīvas un viedas transporta sistēmas, sakaru sistēmas „cilvēks-iekārta”);

45.

atzinīgi vērtē to, ka pieņemts dokumentu kopums brīvi pieejamu datu jomā, un aicina dalībvalstis atbalstīt publiskā sektora informācijas atkalizmantošanu inovatīvos veidos (attiecībā uz datiem, kas nav personas dati); prasa vietējās un reģionālās iestādes ciešāk iesaistīt publiskā sektora informācijas pieejamības nodrošināšanā, lai uzlabotu informācijas sniegšanu sabiedrībai, uzņēmumiem un iestādēm un veicinātu jaunu darba vietu veidošanu, tajā pašā laikā atbalstot vietējā un reģionālā līmeņa attīstību;

46.

uzsver, ka ir svarīgas mērīšanas metodes (kvantitatīvas un kvalitatīvas), kas vērstas uz e-pārvaldes un demokrātijas efektivitāti un lietderību, izmantojot SMART  (7) mērķus, kas valdībām būtu aktīvi jāizmanto;

47.

pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis vēl nav vienojušās par visu galveno pārrobežu publisko pakalpojumu sarakstu, kam līdz 2015. gadam jābūt pieejamam tiešsaistē; aicina Komisiju pielikt lielākas pūles, lai sasniegtu šo mērķi;

48.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un ieviest īpašus IKT instrumentus, piemēram, kopīgas e-lūgumrakstu sistēmas, ar kuriem veicināt e-līdzdalību, lai sniegtu ES pilsoņiem un pārstāvju organizācijām praktiskas iespējas izmantot LES 11. pantā noteiktās pilsoņu tiesības izrādīt iniciatīvu;

49.

atgādina par būtisko apņemšanos līdz 2015. gada vidum samazināt gan digitālo prasmju, gan iemaņu trūkumu un no šā viedokļa atzinīgi vērtē priekšlikumus uzlabot digitālo kompetenci, iemaņas un e-iekļaušanu, jo īpaši priekšlikumu noteikt digitālo kompetenci un saistītas jomas par Eiropas Sociālā fonda regulējuma (2014.–2020. gads) prioritātēm; atkārtoti norāda, ka jāizmanto pieeja „Iekļaut visus pilsoņus — sistēmā integrēta iekļaušana”, un uzsver, ka jāizstrādā uz lietotāju un pilsoni orientēti e-pārvaldes pakalpojumi;

50.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest digitālas mācību programmas, ar kurām veicināt e-pārvaldes pakalpojumu pilnīgu izmantošanu, nostiprināt digitālo kompetenci un novērst e-šķēršļus, kuri ietekmē MVU un nelabvēlīgākā situācijā esošās iedzīvotāju grupas, piemēram, vecākus cilvēkus, personas ar spēju traucējumiem, minoritātes, imigrantus, bezdarbniekus un cilvēkus, kas dzīvo attālākās Savienības teritorijās; šajā nolūkā e-mācīšanās būtu jāiekļauj valstu izglītības un apmācības politiskajās nostādnēs, tajā skaitā programmu definīcijās, mācību rezultātu novērtējumā, kā arī skolotāju un instruktoru profesionālajā attīstībā;

51.

pauž nožēlu, ka atlikts tiesību akta priekšlikums, kura mērķis ir līdz 2015. gadam nodrošināt publisko nozaru tīmekļa vietņu pilnīgu pieejamību; atzinīgi vērtē ceļvedi par digitālo iekļaušanu un prasa e-pārvaldības portālos īstenot Tīmekļa pieejamības iniciatīvu (WAI), tostarp Tīmekļa satura pieejamības pamatnostādnes (WCAG), kā arī nodrošināt pieejamus un cenas ziņā pieņemamus pielāgotus termināļus, kas veidoti atbilstoši invalīdu vajadzībām;

52.

lai nodrošinātu šādu pakalpojumu sniegšanas kvalitāti, iesaka tos pielāgot starptautiska mēroga labas prakses standartiem, noteikumiem un pamatnostādnēm, piemēram, ISO 27001 attiecībā uz informācijas drošību vai ISO 20000 attiecībā uz IT pakalpojumu kvalitātes pārvaldības procesiem;

E-iepirkums

53.

uzsver, ka e-iepirkums veicina ES publiskos iepirkumus un valsts iestādēm dod maksimālu izvēli, nodrošinot līdzekļu efektīvu izlietošanu, pārredzamību, pārskatatbildību, sabiedrības uzticību, kā arī iekšējā tirgus un konkurences stiprināšanu;

54.

uzsver, ka ES–27 valstīs publiskie izdevumi ir 16 % no IKP, un mudina no 2015. gada e-iepirkumus izmantot visiem publiskajiem iepirkumiem; prasa e-iepirkumu izmantot arī koncesijām;

55.

pauž nožēlu par to, ka 2010. gadā tikai 13 % ES uzņēmumu savus priekšlikumus valsts iestādēm iesniedza internetā, izmantojot publisko elektronisko iepirkumu sistēmu; aicina dalībvalstis mudināt mazos un vidējos uzņēmumus piedalīties e-iepirkumā;

56.

uzsver, ka e-iepirkumam ir divi posmi: pirms piešķiršanas (8) un pēc piešķiršanas (9); aicina dalībvalstis savos e-iepirkuma portālos abus posmus pilnībā īstenot un integrēt līdz 2015. gadam;

57.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt valsts pārvaldes iestāžu IKT projektu kvalitāti, tādējādi, no vienas puses, nodrošinot pārvaldes iestāžu inovāciju stratēģisko mērķu sasniegšanu un, no otras puses, paaugstinot piedāvājumu konkursu vispārējos kvalitātes, laika un izmaksu standartus;

58.

mudina Komisiju un dalībvalstis valsts un pašvaldību pārvaldes iestādēs veicināt publiskā iepirkuma pirmskomercializācijas posma modeli, kas ļauj publiskā iepirkuma veicējiem dalīt ar piegādātājiem riskus un ieguvumus no jaunu preču un pakalpojumu projektēšanas, prototipu izgatavošanas un testēšanas, apvienot vairāku pircēju līdzekļus, radīt optimālus apstākļus plašai tirdzniecībai un pētniecības un attīstības darbību rezultātu izplatīšanai, kā arī palīdzēt šādiem projektiem iekļauties tiem piešķirtajā darbības budžetā;

59.

uzsver PEPPOL un e-CERTIS e-iepirkuma vērienīgo izmēģinājuma projektu veiksmīgu darbību;

60.

uzsver, ka valstu e-iepirkuma sistēmas ir jāuzlabo, lai veicinātu pārrobežu pakalpojumus un lai pilnīgi īstenotu Pakalpojumu direktīvu;

61.

mudina Komisiju iesniegt Balto grāmatu („e-iepirkuma stratēģija”) par to, kā savstarpēji savienot e-iepirkuma jaudas Eiropas Savienībā;

62.

aicina Komisiju, lai tā, ņemot vērā e-iepirkuma īstenošanu dalībvalstīs, ievieš īstenošanas uzraudzības mehānismu, ar kuru pārskatīt virzību, šķēršļus, koriģējošās darbības utt.;

63.

uzskata, ka Komisijai kā vadošai institūcijai vajadzētu rādīt piemēru visiem, ieviešot e-iepirkuma sistēmu visās savās iestādēs;

E-rēķini

64.

atzinīgi vērtē iniciatīvu par e-rēķiniem, kuras mērķis ir e-rēķinu sagatavošanu padarīt par galveno rēķinu izrakstīšanas veidu Eiropas Savienībā no 2020. gadam, un atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu, ar ko izveido Eiropas daudzpusēju ieinteresēto personu forumu par e-rēķiniem (EMSFEI);

65.

uzsver būtiskos ieguvumus, kas ir e-rēķiniem kā instrumentam, ar kuru visu klienta un piegādātāja attiecību pārvaldību padara efektīvāku un vieglāk īstenojamu gan publiskajā, gan privātajā sektorā, un šie ieguvumi ir īsāki maksājumu termiņi, mazāk kļūdu, labāka PVN iekasēšana, mazākas drukāšanas izmaksas, pasta izdevumi un uzņēmējdarbības integrācija; turklāt norāda, ka šāds instruments dod iespēju labāk pārredzēt ar rēķinu izsniegšanu saistītās informācijas plūsmas un apmaiņu;

66.

ņem vērā tirgus sadrumstalotību, ko izraisīja valstu noteikumi e-rēķinu jomā; pauž nožēlu par to, ka tikai 22 % MVU saņem vai sūta e-rēķinus;

67.

atzinīgi vērtē tos jaunos PVN noteikumus (10) par e-rēķiniem, kuros noteikts, ka uz papīra sagatavotie rēķini ir līdzvērtīgi e-rēķiniem;

68.

uzsver, ka attiecībā uz PVN nozīmīgi ir vienotie kontaktpunkti, lai veicinātu MVU pārrobežu e-komerciju un sekmētu e-rēķinu izmantošanu;

69.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt tiesisko noteiktību, skaidru tehnisko vidi un pieejamus un sadarbspējīgus e-rēķinu risinājumus, kam pamatā ir vienotas tiesību aktos noteiktas prasības, uzņēmējdarbības procesi un tehniskie standarti, ar kuriem veicināt šādu rēķinu masveida izmantošanu;

70.

aicina nozares pārstāvjus un Eiropas standartizācijas organizācijas turpināt centienus sekmēt konverģenci, kuras mērķis ir kopējs e-rēķinu datu modelis;

71.

augstu vērtē Dānijas, Somijas, Itālijas, Spānijas un Zviedrijas iniciatīvas ieviest prasību par e-rēķinu obligātu izmantošanu valsts iestādēs un prasa līdz 2016. gadam noteikt, ka e-rēķini ir obligāti visos publiskajos iepirkumos;

72.

norāda, ka e-paraksta pārrobežu sadarbspējas problēmas kavē pārrobežu e-rēķinu risinājumu pieņemšanu;

73.

aicina Komisiju izmantot EMSFEI, lai izvērtētu juridiskos aspektus un saskaņotu valstu iniciatīvas; aicina Komisiju katru gadu iesniegt ziņojumu un aicināt EP deputātus piedalīties EMSFEI sanāksmēs;

74.

mudina dalībvalstis organizēt e-rēķiniem veltītus valsts forumus, kuros ieinteresētās personas būtu samērīgi pārstāvētas;

75.

uzskata, ka nedrīkstētu aizmirst patērētājus, kam ir ierobežota piekļuve internetam vai tās vispār nav, un ka patērētājiem vienmēr būtu vajadzīga iespēja saņemt rēķinus uz papīra;

Vispārīgas piezīmes

76.

atzīst, ka 132 projektiem, kas atbilst CIP-IKT-PSP stratēģiskajām prioritātēm, ir pievienotā vērtība, un uzsver, ka pārrobežu pakalpojumu attīstīšanā un uzlabošanā liela nozīme ir pētniecībai, attīstībai un inovācijai; prasa atbalstīt vieglu un ātru piekļuvi ES pētniecības un attīstības līdzekļiem, kuri paredzēti IKT, kā arī palielināt finanšu piešķīrumus pārrobežu e-pārvaldes pakalpojumiem un infrastruktūrai no 2014. līdz 2020. gadam;

77.

atzīst ISA programmas ieguldījumu un būtisko lomu, definējot, veicinot un atbalstot Eiropas publiskās pārvaldes iestāžu sadarbspējas risinājumu un plānu īstenošanu, nodrošinot sinerģiju un veicinot infrastruktūru, digitālo pakalpojumu un programmatūru risinājumu atkalizmantošanu, kā arī pārvēršot valsts pārvaldes iestāžu sadarbspējas prasības digitālo pakalpojumu specifikācijās un standartos, un prasa 2014.–2020. gadā piešķirt lielākus finanšu līdzekļus ES valstu pārvaldes iestāžu sadarbspējas risinājumiem (ISA programma);

78.

uzsver, ka Eiropas e-pārvaldes rīcības plāns 2011.–2015. gadam ir unikāla iespēja modernizēt Eiropas un dalībvalstu pārvaldes iestādes un samazināt to izmaksas, ļaujot šīm iestādēm pilnībā izmantot iespējas, ko sniedz turpmāka Eiropas integrācija, un veicināt izaugsmi, inovāciju, pilsoņu mobilitāti un uzņēmumu, jo īpaši MVU, profesionālās iespējas, kā arī sabiedrības līdzdalību politikas veidošanā; uzsver publiskā un privātā sektora partnerības nozīmīgumu un privātā sektora lomu, nodrošinot novatoriskus risinājumus, lietojumprogrammas un pakalpojumus ES sadarbspējīgas e-pārvaldes infrastruktūras izveidei Eiropas Savienībā un izmantojot pieejamos resursus;

79.

aicina Komisiju katru gadu novērtēt Digitalizācijas programmas mērķus, īpaši tos, kas saistīti ar e-pārvaldes rīcības plānu, un katru gadu sniegt ziņojumu Parlamentam;

80.

atzinīgi vērtē to, ka Padomes prezidējošās valstis, proti, Zviedrija, Spānija, Polija un Dānija, par prioritāti noteica e-pārvaldes un digitālā tirgus jautājumus, un uzsver pozitīvo ieguldījumu, ko sniedz Malmē, Poznaņā un Madridē notikušās konferences par e-pārvaldi; uzskata 2012.–2013. gads ir periods, kas būtiski ietekmēs e-pārvaldes pakalpojumu pārrobežu sadarbspēju, un tāpēc ar interesi gaida, kā noritēs 2012. gada martā paredzētā Kopenhāgenas konference par e-pārvaldi un kādi būs tās secinājumi;

*

* *

81.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.


(1)  OV C 81 E, 15.3.2011., 45. lpp.

(2)  OV C 50 E, 21.2.2012., 1. lpp.

(3)  OV L 260, 3.10.2009., 20. lpp.

(4)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0322.

(5)  OV L 376, 27.12. 2006., 36. lpp.

(6)  IDABC — Preliminary Study on Mutual Recognition of eSignatures for eGovernment applications, 2007.

(7)  SMART (Specific, Measurable, Achievable, Realistic and Timed): konkrēti, izmērāmi, sasniedzami, reālistiski un ar konkrētiem termiņiem.

(8)  e-paziņojums, e-konkurss, e-pieteikšanās, e-parakstu pieņemšana.

(9)  e-pasūtīšana, e-rēķinu sagatavošana, e-maksājumi, e-parakstu izmantošana.

(10)  Direktīva 2010/45/EK.


7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/75


Piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis
Stāvoklis Mali

P7_TA(2012)0141

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par stāvokli Mali (2012/2603(RSP))

2013/C 258 E/10

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā 2011. gada martā pieņemto stratēģiju Sāhelas reģiona drošībai un attīstībai,

ņemot vērā ANO Drošības padomes 2012. gada 22. marta (1), 26. marta (2), 4. aprīļa (3) un 9. aprīļa (4) paziņojumus par Mali,

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2012. gada 22. marta, 26. marta un 7. aprīļa paziņojumus par stāvokli Mali,

ņemot vērā 2012. gada 6. aprīlī parakstīto pamatnolīgumu starp militāro huntu un Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienu (ECOWAS),

ņemot vērā Padomes 2012. gada 22. un 23. marta secinājumus par Sāhelas reģionu,

ņemot vērā 2006. gada Alžīras nolīgumus par attīstību un mieru Mali ziemeļdaļā,

ņemot vērā ANO augstā komisāres cilvēktiesību jautājumos Navi Pillay2012. gada 12. aprīļa paziņojumu (5),

ņemot vērā Komisijas Humānās palīdzības departamenta paziņojumu par humanitārās krīzes novēršanu Mali,

ņemot vērā dažādu ANO aģentūru (UNICEF, UNHCR un PVO) 2012. gada 10. aprīļa aicinājumu piešķirt papildfinansējumu, lai sniegtu palīdzību miljoniem cilvēku, ko ietekmē pārtikas apgādes problēmas Sāhelas reģionā,

ņemot vērā UNICEF aicinājumu piešķirt Mali USD 26 miljonus, lai šī valsts varētu līdz gada beigām apmierināt bērnu vajadzības pēc veselības aprūpes un pārtikas,

ņemot vērā ANO Bēgļu aģentūras 2012. gada 23. februāra aicinājumu piešķirt USD 35,6 miljonus, lai risinātu arvien pieaugošo humanitāro krīzi Mali,

ņemot vērā iepriekšējās Parlamenta rezolūcijas par Rietumāfriku,

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.

tā kā naktī no 2012. gada 21. uz 22. martu Mali prezidents Amadou Toumani Touré tika gāzts apvērsumā, kas izbeidza ilgo demokratizācijas procesu, kurš aizsākās pirms vairāk nekā divām desmitgadēm;

B.

tā kā pēc apvērsuma dažu dienu laikā starptautiskā spiediena un vidutāju (jo īpaši ECOWAS) centienu rezultātā 2012. gada 6. aprīlī tika noslēgts pamatnolīgums starp Comité national pour le redressement et la démocratie (CNRDE) un ECOWAS, kas deva iespēju iecelt pagaidu prezidenta amatā Dioncounda Traore, kuram tika uzdots 40 dienu laikā organizēt valstī vēlēšanas;

C.

tā kā saskaņā ar 1992. gada konstitūciju Nacionālās asamblejas priekšsēdētāju iecēla par pagaidu prezidentu;

D.

tā kā 2012. gada 16. un 17. aprīlī, neievērojot tiesiskas procedūras, notika daudzu politisko līderu aresti, tostarp tika arestēti divi prezidenta vēlēšanu kandidāti un vairāki augstākie militārie virsnieki, kas tiek turēti apvērsuma īstenotāju militārajā nometnē;

E.

tā kā atsākušās arī cīņas starp valdības spēkiem un nemierniekiem valsts ziemeļos, kā rezultātā kopš janvāra ir pārvietoti 200 000 cilvēku; tā kā tiek lēsts, ka valsts iekšienē pārvietoto personu skaits pārsniedz 100 000, un tā kā aptuveni 136 000 bēgļu ir aizbēguši uz kaimiņvalstīm (Alžīriju, Mauritāniju, Nigēru un Burkinafaso), kur pēdējos gados liela sausuma rezultātā jau būtiski trūkst pārtikas;

F.

tā kā tuaregu nemiernieki, kas lielākoties pieder pie Nacionālās Azawad atbrīvošanās kustības (MNLA), pēc militārā apvērsuma sagrāba Mali ziemeļus un atspieda valdības spēkus no trijiem Mali ziemeļu reģioniem (Kidala, Gao un Timbuktu) un 2012. gada 6. aprīlī vienpusēji pasludināja jaunas „Azawad” valsts neatkarību;

G.

tā kā islāmistu grupa Ansar Dine, kas ir cieši saistīta ar al Qaeda nodaļu islāmiskajā Magribā (ACMI), paziņoja, ka tā kontrolē Timbuktu un grasās Mali ieviest šariata likumus;

H.

tā kā vispārējo stāvokli šajā reģionā vēl vairāk destabilizē no Lībijas ievestie ieroči, narkotiku tirdzniecība, augsts bezdarba līmenis un nabadzība;

I.

tā kā ir publiski zināmi sakari starp teroristu grupām Sāhelas un Sahāras reģionā un narkotiku, ieroču, cigarešu un cilvēku tirgoņiem, kuri iesaistās arī ķīlnieku sagrābšanā un izpirkuma maksas pieprasīšanā;

J.

tā kā Mali ziemeļdaļā ir arī dažādas citas ekstrēmistu kustības, piemēram, AQMI (al-Qaeda islāmiskajā Magribā), Vienotības kustība un Rietumāfrikas džihāds (MUJAO), kā arī Boko Haram, kuras galvenā bāze ir Nigērijā;

K.

tā kā Mali ir notikušas vairākas tuaregu sacelšanās (1963., 1990. un 2006. gadā), mēģinot panākt dzīves apstākļu uzlabošanu, un tā kā netika izpildīti atsevišķi tuaregiem dotie solījumi, tostarp it īpaši 1992. gada „Nacionālā pakta” laikā dotie solījumi, un tas ir veicinājis iedzīvotāju vilšanos;

L.

ņemot vērā, ka Mali milzīgā teritorija, zemais iedzīvotāju blīvums un garās un vāji noteiktās robežas rada nepieciešamību pēc labas reģionālās koordinācijas attiecībā uz informāciju un rīcību;

M.

tā kā ES ir būtiski ieinteresēta visa Sāhelas reģiona drošībā, stabilitātē un attīstībā, jo īpaši laikā, kad šajā reģionā pārtikas trūkums skar miljoniem cilvēkus; tā kā pēdējā laikā uzliesmojusī vardarbība vēl vairāk saasinās pārtikas krīzi gan Mali ziemeļos, gan kaimiņvalstīs, kur bēgļi nonāk akūta pārtikas trūkuma apdraudētās teritorijās; tā kā ir izstrādāta ES stratēģija Sāhelas drošībai un attīstībai; tā kā Sāhelā ir sākusies vissmagākā humanitārā krīze, kāda nav pieredzēta pēdējo 20 gadu laikā;

N.

tā kā terorisms Sāhelā ir jāapkaro, izmantojot arī aktīvu politiku, kas veicinātu attīstību, sociālo taisnīgumu, tiesiskumu un integrāciju; tā kā ir nepieciešams atbalstīt vietējo iedzīvotāju grupu ekonomiskās iespējas, lai radītu alternatīvu kriminālajai ekonomikai;

O.

tā kā 2012. gada 16. aprīlī ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāve jautājumos par bērniem bruņotos konfliktos Radhika Coomaraswamy pauda dziļas bažas par ziņojumiem, ka tiek vervēti bērni kareivji;

P.

tā kā ir ziņojumi par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem pret Mali iedzīvotājiem, jo īpaši nemiernieku kontrolētajās ziemeļu teritorijās;

Q.

tā kā daudzi Mali iedzīvotāji ir iesprostoti ziemeļu reģionos un viņu piekļuve pārtikai un citām pirmās nepieciešamības precēm ir ierobežota, bet palīdzības operācijas lielākoties tiek atceltas nedrošās situācijas dēļ, kā arī tāpēc, ka daudzos gadījumos tiek nozagts palīdzības organizāciju aprīkojums, transportlīdzekļi un kravas;

R.

tā kā pārvietotās personas dzīvo galējā nabadzībā, viņu pamatvajadzības netiek apmierinātas un pieaug sociālā spriedze; tā kā vairāk nekā 50 % pārvietoto personu ir sievietes, kurām nav pieejama nekāda aizsardzība, tādējādi tā ir īpaši mazaizsargāta iedzīvotāju grupa;

S.

tā kā biroju un noliktavu izlaupīšanas dēļ lielākā daļa humānās palīdzības organizāciju ir pametušas ziemeļu reģionu;

T.

tā kā ES ir apstiprinājusi papildu finansiālo atbalstu EUR 9 miljonu apjomā, kas paredzēts 1,4 miljoniem Mali iedzīvotāju, kuriem saskaņā ar novērtējumu ir nepieciešama pārtikas palīdzība;

U.

tā kā aptuveni 175 000 līdz 220 000 bērnu šogad cietīs no būtiskas uztura nepietiekamības un tā kā piekļuve Mali ziemeļdaļai un aizrobežu teritorijām, kur dzīvo bēgļi, kļūst arvien problemātiskāka,

1.

nosoda militāro apvērsumu Mali un republikas institūciju darbības apturēšanu;

2.

atzinīgi vērtē parakstīto pamatnolīgumu, kurā paredzēta virkne pasākumu ceļā uz konstitucionālās kārtības atjaunošanu; mudina Mali iesaistītās puses nekavējoties īstenot šo nolīgumu;

3.

atzinīgi vērtē ECOWAS, Āfrikas Savienības, ANO un kaimiņvalstu centienus palīdzēt Mali ātri atgriezties pie konstitucionālās kārtības un veikt konkrētus pasākumus, lai aizsargātu suverenitāti, vienotību un teritoriālo integritāti; pieņem zināšanai rezultātus, kas panākti Vagadugu pilsētā 2012. gada 14. un 15. aprīlī notikušajā konferencē, kuru vadīja ECOWAS ieceltais vidutājs — Burkinafaso prezidents Blaise Compaoré, un pauž cerību, ka pārejas grafiks un detalizēts režīms tiks sīkāk precizēts tuvākajā laikā;

4.

atkārtoti apstiprina, ka jāsaglabā un jāievēro Mali suverenitāte, vienotība un teritoriālā integritāte; aicina Mali varasiestādes un tuaregu atbrīvošanas kustību panākt mierīgu un stabilu risinājumu, iesaistoties konstruktīvā dialogā;

5.

aicina visas iesaistītās puses izrādīt savaldību, lai atjaunotu ievēlēto pārstāvju autoritāti, kā arī sadarboties, lai nodrošinātu savlaicīgu vēlēšanu norisi starptautiskā uzraudzībā un drīzu demokrātijas atjaunošanu;

6.

uzskata, ka ziemeļu konfliktu nav iespējams atrisināt militārā ceļā un risinājums ir jārod vienīgi sarunās;

7.

aicina ES un tās dalībvalstis aktīvi atbalstīt turpmākos pasākumus pārejas procesā, tostarp nosūtīt vēlēšanu novērošanas misiju, lai uzraudzītu vēlēšanu norisi; mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi paātrināt ES stratēģijas Sāhelas reģiona drošībai un attīstībai komponentu īstenošanu;

8.

prasa nekavējoties atbrīvot par apvērsumu atbildīgā militārā personāla patvaļīgi aizturētos cilvēkus;

9.

prasa nekavējoties atbrīvot visus nolaupītos cilvēkus un nekavējoties izbeigt vardarbību un atkārtoti aicina visas iesaistītajās puses Mali rast miermīlīgu risinājumu atbilstīga politiskā dialoga ceļā;

10.

pauž dziļas bažas par pieaugošiem terorisma draudiem Mali ziemeļos, jo starp nemierniekiem ir al-Qaeda islāmiskajā Magribā locekļi un citi ekstrēmisti; šajā sakarībā nosoda jebkādu vardarbību un laupīšanu, tostarp uzbrukumus humānās palīdzības darbiniekiem, kā arī Alžīrijas diplomātiskā personāla nolaupīšanu Gao;

11.

nosoda bruņotu grupu īstenotos vardarbības aktus;

12.

jo īpaši nosoda nežēlīgos noziegumus pret civiliedzīvotājiem, kas vairāk tiek vērsti pret sievietēm, un sevišķi nosoda nolaupīšanas un izvarošanas izmantošanu kā kara ieroci; prasa izmeklēt pēdējo mēnešu laikā Mali notikušos nežēlīgos noziegumus;

13.

aicina ES un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst sieviešu un meiteņu situācijai Sāhelas reģionā un darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu viņu aizsardzību no visu veidu vardarbības un viņu cilvēktiesību pārkāpumiem;

14.

aicina Mali iestādes stingri apkarot mafiozā veidā īstenoto cilvēktirdzniecību;

15.

nosoda kultūras mantojuma izlaupīšanu un postīšanu;

16.

aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis savos pūliņos atbalstīt reģionālo koordināciju;

17.

aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstīt centienus uzlabot reģiona valstu spējas un mobilizēt visus pieejamos resursus, lai aizsargātu cilvēkus un veicinātu drošību un attīstību reģionā sadarbībā ar reģiona valstu un starpvalstu organizācijām — Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienu (ECOWAS) un Rietumāfrikas Ekonomikas un monetāro savienību (WAEMU);

18.

prasa apsvērt iespēju izveidot Eiropas EDAP misiju ar ANO Drošības padomes piešķirtām pilnvarām nodrošināt loģistikas atbalstu Mali armijai, ja Mali valdība to prasīs, un iespējamiem ECOWAS spēkiem vai kopējiem Āfrikas Savienības / ANO spēkiem, lai garantētu drošību Mali teritorijās, ko nav okupējušas bruņotas grupas;

19.

pauž cerību, ka EDAP misija palīdzēs apakšreģiona valstīm efektīvāk kontrolēt to robežas un jo īpaši apkarot ieroču, narkotiku un cilvēku tirdzniecību;

20.

pauž arī nosodījumu par 2011. gada 24. un 25. novembrī notikušo divu Francijas, viena Zviedrijas un viena Nīderlandes valstspiederīgā un Dienvidāfrikas iedzīvotāja, kurš ir Lielbritānijas pases turētājs, nolaupīšanu, kā arī Vācijas pilsoņa, kurš izrādīja pretestību nolaupītājiem, nogalināšanu, norāda, ka tas palielina ķīlnieku no ES skaitu Sāhelas reģionā līdz 12 un ka al-Qaeda islāmiskajā Magribā joprojām tur ķīlā divus Spānijas valstspiederīgos un vienu Itālijas valstspiederīgo, kas tika nolaupīti Alžīrijas rietumdaļā 2011. gada oktobrī, četrus Francijas valstspiederīgos, kas tika nolaupīti Nigērā 2010. gada septembrī, un 2012. gada 15. aprīlī Timbuktu nolaupīto kristīgo misionāru no Šveices;

21.

atkārtoti pauž dziļas bažas par humanitāro un pārtikas krīzi, kas aizvien padziļinās, un aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt un paātrināt humānās palīdzības piegādes cilvēkiem, kam tā nepieciešama; atzīmē, ka Eiropas Komisija ir piešķīrusi papildu 9 miljonus euro, lai risinātu jaunās humānās palīdzības vajadzības Mali ziemeļos; norāda uz to, ka steidzami jāpanāk, lai tiktu atvērta telpa humanitārām darbībām un pārtikas un zāļu kravas varētu sasniegt Mali ziemeļus; pauž bažas, ka neveicot šādus pasākumus steidzami, var iestāties liela mēroga humanitārā krīze, kas varētu negatīvi ietekmēt arī kaimiņvalstis;

22.

prasa izveidot humanitāro koridoru, lai palīdzētu desmitiem tūkstošu cilvēku, kas pametuši Mali, tur risinoties bruņotām sadursmēm, no kuriem daudzi patvērušies tādās kaimiņvalstīs kā Nigēra, Mauritānija un Burkinafaso, kā arī aicina veikt plašus un steidzamus pasākumus, lai novērstu humanitāro krīzi Sāhelas reģionā kopumā;

23.

norāda, ka pašreizējās krīzes iemesls Mali ir valsts ekonomiskās un sociālās problēmas un ka ir nekavējoties jāapmierina cilvēku vajadzības attiecībā uz nodarbinātības, veselības, mājokļu un sabiedrisko pakalpojumu pieejamību, un šajā sakarībā pret visiem ir jāizturas vienlīdzīgi, nodrošinot pamata cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību, ievērošanu;

24.

aicina Eiropas Savienību pastiprināt rīcību, lai atbalstītu reģiona iedzīvotājus, palīdzot viņiem iegūt labāku piekļuvi ūdens apgādei un valsts izglītībai, kā arī infrastruktūrai nolūkā uzlabot piekļuvi reģionam;

25.

prasa sīki izvērtēt Eiropas Savienības atbalstu šim reģionam;

26.

ir pārliecināts, ka ilgstoša risinājuma reģionā mērķim vajadzētu būt valsts iestāžu stiprināšanai, aktīvas publiskas līdzdalības veicināšanai lēmumu pieņemšanā un apstākļu nodrošināšanai ilgtspējīgai un taisnīgai ekonomikas attīstībai;

27.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ECOWAS un Āfrikas Savienības iestādēm, Mali pagaidu prezidentam un ANO Drošības padomei.


(1)  SC/10590.

(2)  SC/10592.

(3)  SC/10600.

(4)  SC/10603.

(5)  http://www.unhcr.org/refworld/docid/4e9bd7382.html


7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/79


Piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis
Stāvoklis Birmā/Mjanmā

P7_TA(2012)0142

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par stāvokli Birmā/Mjanmā (2012/2604(RSP))

2013/C 258 E/11

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18.–21. pantu,

ņemot vērā 1966. gadā pieņemtā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. pantu,

ņemot vērā ES prezidentūras 2009. gada 23. februāra paziņojumu par visaptverošu dialogu starp valsts iestādēm un demokrātiskajiem spēkiem Birmā/Mjanmā,

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Birmu/Mjanmu, jo īpaši 2010. gada 25. novembra (1) un 2010. gada 20. maija (2) rezolūcijas,

ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. aprīļa Lēmumā 2010/232/KĀDP noteikto Eiropas Savienības ierobežojošo pasākumu kopumu, kas nesen tika grozīts ar Padomes 2011. gada 27. oktobra Regulu (ES) Nr. 1083/2011,

ņemot vērā Padomes 2011. gada 12. aprīļa secinājumus par augsta līmeņa sanāksmju atlikšanas atcelšanu un valdības pilsoniskajiem pārstāvjiem noteiktā vīzu aizlieguma atcelšanu (Padomes Lēmums 2011/239/KĀDP),

ņemot vērā augstās pārstāves 2011. gada 28. aprīļa paziņojumu,

ņemot vērā ANO īpašā referenta 2012. gada 12. marta ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Birmā/Mjanmā,

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2012. gada 2. aprīļa paziņojumu par vēlēšanām Birmā/Mjanmā,

ņemot vērā Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociācijas (ASEAN) augstākā līmeņa 2011. gada novembra sanāksmē pieņemto lēmumu noteikt Birmu/Mjanmu par 2014. gada ASEAN prezidentvalsti,

ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja 2012. gada 30. janvāra paziņojumu par reformu virzību Birmā/Mjanmā,

ņemot vērā augstās pārstāves 2011. gada 28. aprīļa un 2011. gada 14. oktobra deklarācijas par dažu trešo valstu pievienošanos Padomes lēmumiem 2011/239/KĀDP un 2011/504/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Birmu/Mjanmu,

ņemot vērā 2012. gada 23. janvārī pieņemtos ES Ārlietu padomes secinājumus par Birmu/Mjanmu,

ņemot vērā attīstības komisāra Andra Piebalga vizīti Birmā/Mjanmā 2012. gada 12.–14. februārī,

ņemot vērā pirmo ES un Birmas/Mjanmas starpparlamentāro sanāksmi, kas notika no 2012. gada 26. februāra līdz 2. martam,

ņemot vērā augstās pārstāves paziņojumus, jo īpaši 2010. gada 13. novembra paziņojumu par Aung San Suu Kyi atbrīvošanu, 2011. gada 13. janvāra un 2011. gada 12. oktobra paziņojumus par politisko ieslodzīto atbrīvošanu un 2012. gada 2. aprīļa paziņojumu par papildvēlēšanu norisi,

ņemot vērā ASEAN augstākā līmeņa sanāksmes 2012. gada 3. aprīļa paziņojumu par 2012. gada 1. aprīļa papildvēlēšanu rezultātiem un aicinājumu atcelt sankcijas,

ņemot vērā Birmas/Mjanmas prezidenta U Thein Sein un Daw Aung San Suu Kyi vairākas tikšanās, kuras notikušas kopš 2011. gada augusta,

ņemot vērā to, ka prezidents Thein Sein, atzīmējot valdības darba pirmo gadadienu, savā 2012. gada 1. marta runā par stāvokli Savienībā atzina, ka, neraugoties uz īstenotajiem centieniem, darāmā vēl ir daudz,

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.

tā kā 2012. gada 1. aprīlī Birmā notika papildvēlēšanas, kurās notika cīņa par 40 vietām Birmas parlamenta apakšpalātā (Pyithu Hluttaw) un kurās Aung San Suu Kyi vadītā Nacionālās demokrātijas līgas (NLD) partija varēja pilnvērtīgi piedalīties; tā kā šīs papildvēlēšanas, kuras starptautiskā kopiena plaši atzina par brīvām un godīgām, liecina par to, ka Birma/Mjanma ir ceļā uz demokrātiskām pārmaiņām;

B.

tā kā valdības vadītājs Thein Sein savos pirmajos darba gados sasniedza lielāku progresu ceļā uz demokrātiju un mieru nekā aizvadītajās desmitgadēs;

C.

tā kā opozīcijai parlamentā pašlaik ir tikai 6,6 % vietu (42 no 659 vietām), bet lielākā daļa vietu ir valdošajai Savienības solidaritātes un attīstības partijai (USDP), tostarp 25 % vietu, kas paredzētas militārpersonām;

D.

tā kā nākamās vispārējās vēlēšanas, kuras plānotas 2015. gadā un kurās notiks cīņa par 75 % vietu, būs īsts pārbaudījums Birmas varas iestādēm, lai noteiktu, vai tās vēlas demokratizēt valsti;

E.

tā kā 2012. gada 1. aprīļa papildvēlēšanu rīkošana un ārvalstu novērotājiem un žurnālistiem, tostarp Eiropas Parlamenta pārstāvim, paustais aicinājums ierasties uz vēlēšanām un būt tajās klāt liecina par Birmas/Mjanmas valdības vēmi turpināt reformu procesu, kuram vajadzētu būt ilgtspējīgam un neatgriezeniskam;

F.

tā kā notiekošās izmaiņas paver nozīmīgas iespējas veidot daudz labākas attiecības starp Eiropas Savienību un Birmu/Mjanmu;

G.

tā kā ir jābūt piesardzīgiem, ņemot vērā to, ka saskaņā ar ANO īpašā referenta ziņojumu par cilvēktiesībām Birmā/Mjanmā joprojām ir būtiskas problēmas cilvēktiesību jomā, simtiem politisko ieslodzīto vēl aizvien atrodas cietumos un daudzi no viņiem, kuri vairs neatrodas ieslodzījumā, ir atbrīvoti tikai nosacīti;

H.

tā kā valdībai nākas risināt problēmas, ko radījis gadu desmitiem ilgušais pilsoņu karš un bruņoti nemieri, un tā vairākkārt, izņemot Kačinas situāciju, ir panākusi pamieru ar lielāko daļu bruņotajiem etniskajiem grupējumiem, taču desmitiem tūkstošu pārvietoto civiliedzīvotāju tiek liegta humānā palīdzība un joprojām netiek mazināta pret rohingu mazākumtautību vērstā diskriminācijas politika;

I.

tā kā valdība ir norādījusi, ka miera veidošanas procesā tā ievēro trīspakāpju principu — pirmkārt, pamiers, otrkārt, sociālekonomiskie, kultūras un politiskie procesi un, visbeidzot, visaptveroša vienošanās par etniskajiem jautājumiem, izdarot attiecīgas izmaiņas konstitūcijā, ietverot demobilizāciju un bijušo kaujinieku integrāciju, dalīšanos ar resursiem un lielāku autonomiju;

J.

tā kā starp visaugstākajā līmenī pieņemtajiem politiskajiem lēmumiem un ierobežotajām institucionālajām un tehniskajām iespējām ir atšķirības un tā kā lēnās pārmaiņas neietekmē lielāko daļu Birmas iedzīvotāju, kuri joprojām dzīvo lielā nabadzībā un kuriem ir augsts parādu slogs, nav darba un trūkst sociālo pakalpojumu;

K.

tā kā iepriekš vairākas Birmas/Mjanmas saimnieciskās darbības nozares, piemēram, kalnrūpniecība, kokmateriālu, naftas un gāzes ieguve un dambju izbūve, bija tieši saistītas ar būtiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem un vides iznīcināšanu un vienlaikus bija militārās valdības ieņēmumu galvenais avots;

L.

tā kā valdība ir īstenojusi pasākumus, lai valstī paplašinātu pilsoniskās brīvības, nodrošinot lielāku informācijas un vārda brīvību, pret vairākām vietnēm un publikācijām vērsta aizlieguma atcelšanu, pulcēšanās brīvību, Valsts cilvēktiesību komisijas izveidi un plānoto Cenzūras valdes likvidāciju līdz 2012. gada beigām;

M.

tā kā augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos baronese C. Ashton tūlīt pēc Padomes 2012. gada 23. aprīļa sanāksmes apmeklēs Birmu/Mjanmu;

N.

tā kā, lai Birmā/Mjanmā tiktu ievērots tiesiskums un taisnīgums, ir nepieciešams panākt tiesu iestāžu neatkarību un objektivitāti; aicina Birmas/Mjanmas valdību sākt arī tiesiskas reformas, lai panāktu patiesi neatkarīgas un objektīvas tiesu iestādes;

O.

tā kā valdība beidzot ņem vērā iedzīvotāju bažas saistībā ar projektiem, kuri var kaitēt videi un sociālajai jomai;

P.

tā kā ES ierobežojošie pasākumi pret Birmu/Mjanmu tiks pārskatīti nākamajā Ģenerālpadomes sanāksmē, kas notiks 2012. gada 23. aprīlī,

1.

atzinīgi vērtē 1. aprīļa papildvēlēšanu pārredzamo un ticamo norisi un to, ka starptautiskie novērotāji tās atzinuši par brīvām vēlēšanām, vienlaikus norādot uz pārkāpumiem pirmsvēlēšanu laikā; nešaubās, ka jaunievēlētie parlamenta deputāti iespējami drīz sāks savu darbu; pauž atbalstu iestādēm to centienos padarīt reformu procesu ilgtspējīgu un neatgriezenisku;

2.

pauž cieņu attiecībā uz opozīcijas līderes un Saharova miera prēmijas laureātes Aung San Suu Kyi gadu desmitiem ilgo cīņu, sveic viņu sakarā ar viņas partijas uzvaru aprīļa papildvēlēšanās un pauž atzinību par viņas drosmi un izturību, uzskatot viņas rīcību par paraugu pašaizliedzīgai un drosmīgai cīņai par brīvību un demokrātiju tirānijas apstākļos;

3.

atzinīgi vērtē prezidenta Thein Sein un citu Birmā pastāvošā režīma reformu atbalstītāju pasākumus pagājušajā gadā, kas veikti, lai īstenotu demokrātijas reformas, un mudina viņus steidzami turpināt šo procesu, lai pārmaiņas kļūtu neatgriezeniskas;

4.

ļoti atzinīgi vērtē valdības, parlamenta un bruņoto spēku vadības centienus izbeigt iekšējos bruņotos konfliktus, kas turpinās gadu desmitiem, un prasa īsā laikā pabeigt miera sarunas ar Kačinas pārstāvjiem;

5.

mudina Birmas valdību pirms 2015. gada vēlēšanām grozīt 2008. gada konstitūciju, neļaujot militārās jomas pārstāvjiem piedalīties civiliedzīvotāju politikas veidošanā, jo īpaši likvidējot viņiem paredzētas vietas abās parlamenta palātās;

6.

atzinīgi vērtē prezidenta U Thein Sein un Daw Aung San Suu Kyi abpusējo tuvināšanos un valdības un opozīcijas dialogu;

7.

atzinīgi vērtē augsta līmeņa starptautiskos centienus sekmēt demokrātiskas pārmaiņas Birmā/Mjanmā; norāda, ka Lielbritānijas ministru prezidents Deivids Kamerons apmeklēja Birmu pēc aprīlī notikušajām papildvēlēšanām, un atzinīgi vērtē viņa pozitīvās sarunas ar Birmas prezidentu Thein Sein un opozīcijas līderi Aung San Suu Kyi;

8.

atzinīgi vērtē to, ka ir atbrīvots ievērojams skaits politisko ieslodzīto, būtiski uzlaboto plašsaziņas līdzekļu liberalizāciju un interneta brīvību, vienlaikus paužot bažas par cenzūras un ierobežojumu turpināšanos; atzinīgi vērtē jaunos tiesību aktus par pulcēšanās brīvību un dokumentētos panākumus saistībā ar izmaiņām tiesību aktos un praksē, kuru mērķis ir izskaust piespiedu darbu;

9.

aicina Birmas/Mjanmas valdību nekavējoties un bez jebkādiem nosacījumiem atbrīvot visus pārējos politiskos ieslodzītos, nodrošinot brīvu Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas un starptautisko cilvēktiesību institūciju pārstāvju piekļuvi Mjanmas cietumiem; turklāt aicina valsts cilvēktiesību komisiju vairāk darba ieguldīt pilsoņu pamattiesību veicināšanā un aizsardzībā;

10.

aicina veikt izmaiņas 1982. gada likumā par pilsonību, lai nodrošinātu rohingu mazākumtautības pārstāvju tiesību uz pilsonību pienācīgu atzīšanu;

11.

aicina Birmas/Mjanmas iestādes nodrošināt brīvu un neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu darbību un to, ka jaunajā likumā par plašsaziņas līdzekļiem ir paredzēta neierobežota piekļuve saziņas un informācijas tehnoloģijām;

12.

aicina Birmas/Mjanmas valdību sākt tiesiskas reformas, lai panāktu patiesi neatkarīgu un objektīvu tiesu varas iestāžu darbību, un aizsākt taisnīguma nodrošināšanas procesu, kurā noteikta atbildība par pagātnē paveiktiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

13.

atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību padomes 19. sesijas rezultātus, jo tika pieņemts lēmums pagarināt īpašā referenta cilvēktiesību jautājumos Birmā/Mjanmā pilnvaras vēl par vienu gadu;

14.

aicina prezidentu U Thein Sein veikt izmeklēšanu saistībā ar ziņām par Birmas armijas īstenoto seksuālo vardarbību un saukt pie atbildības karavīrus, kuri bijuši iesaistīti šajos nodarījumos; prasa Birmas/Mjanmas valdībai nekavējoties izbeigt iesaukt armijā un izmantot bērnus kareivjus, pastiprināt centienus nodrošināt bērnu aizsardzību bruņotu konfliktu laikā un īstenot sadarbību ar ANO ģenerālsekretāra īpašo pārstāvi bērnu un bruņotu konfliktu jautājumos;

15.

aicina prezidentu Thein Sein apspriesties ar vietējām pašvaldībām, kuras ietekmē plānotā dambja projekti, un veikt neatkarīgus ietekmes uz vidi novērtējumus;

16.

atzinīgi vērtē pozitīvo ES žestu, atbalstot politisko pārmaiņu sākumu minētajā valstī, tostarp nodrošinot EUR 150 miljonus humānajai palīdzībai, kuras mērķis ir jo īpaši valsts veselības aprūpes un izglītības iestāžu izveide un palīdzība pārvietotajām personām;

17.

atzinīgi vērtē pasākumus, ko Birmas iestādes ir veikušas attiecībā uz Birmas valūtas maiņas likmi;

18.

aicina Padomi sākotnēji uz vienu gadu pārtraukt pašreizējos ierobežojošos pasākumus, izņemot ieroču embargo, un cieši uzraudzīt stāvokli valstī;

19.

aicina Komisiju un Padomi noteikt skaidru grafiku un kritērijus attiecībā uz Birmā/Mjanmā notiekošās politisko un ekonomisko reformu procesa novērtēšanu;

20.

atzīst, ka atbildīga un ilgtspējīga tirdzniecība un ieguldījumi, tostarp tirdzniecība ar ES un tās ieguldījumi, sniegs atbalstu Birmas/Mjanmas centieniem nabadzības apkarošanā un nodrošinās, ka no minētajiem pasākumiem gūs labumu plašāki iedzīvotāju slāņi, un aicina Padomi un Komisiju apsvērt Birmas/Mjanmas priviliģētu pieeju Eiropas Savienības tirgum;

21.

atzinīgi vērtē ES apņemšanos palielināt atbalstu konflikta skartajiem iedzīvotājiem un aicina Birmas/Mjanmas valdību nodrošināt palīdzības organizācijām un Apvienoto Nāciju Organizācijai piekļuvi etnisko grupu štatiem vai nodrošināt, ka šīm neaizsargātajām iedzīvotāju grupām tiek sniegta vietējo kopienu vai pārrobežu palīdzība;

22.

atzinīgi vērtē ES augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton gaidāmo oficiālo vizīti, kā arī lēmumu izveidot diplomātisko pārstāvniecību šajā valstī un šajā sakarībā Jangonā atklāt ES biroju;

23.

atkārtoti aicina Saharova balvas laureāti Daw Aung San Suu Kyi apmeklēt Eiropas Parlamentu, lai oficiāli saņemtu Saharova balvu, kura viņai tika piešķirta 1991. gadā par paveikto demokrātijas un brīvības veicināšanā Birmā/Mjanmā;

24.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociācijas (ASEAN) ģenerālsekretāram un Birmas/Mjanmas parlamentam un valdībai.


(1)  OV C 99 E, 3.4.2012., 120. lpp.

(2)  OV C 161 E, 31.5.2011., 154. lpp.


7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/84


Piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis
Juridiskā noteiktība attiecībā uz Eiropas investīcijām ārpus Eiropas Savienības

P7_TA(2012)0143

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par juridisko noteiktību attiecībā uz Eiropas investīcijām ārpus Eiropas Savienības (2012/2619(RSP))

2013/C 258 E/12

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pantu,

ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par turpmāko Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku (1),

ņemot vērā 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par ES un Latīņamerikas tirdzniecības attiecībām (2),

ņemot vēra 2011. gada 13. decembra rezolūciju par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem (3),

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu regulai, ar ko nosaka pārejas pasākumus divpusējiem ieguldījumu nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm (regula paredzēta iegūto tiesību aizsardzībai), COM(2010)0344 galīgā redakcija,

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 7. jūlija paziņojumu „Ceļā uz visaptverošu Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku”, COM(2010)0343),

ņemot vērā Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārās asamblejas 2011. gada 19. maija rezolūciju par Eiropas Savienības un Latīņamerikas tirdzniecības attiecību perspektīvām (4),

ņemot vērā PTO 2012. gada 30. marta kopīgo paziņojumu par Argentīnas īstenoto importa ierobežojumu politiku un praksi (5),

ņemot vērā G20 valstu Vašingtonā (2008. gada 15. novembrī), Londonā (2009. gada 2. aprīlī), Pitsburgā (2009. gada 25. septembrī), Toronto (2010. gada 26. jūnijā), Seulā (2010. gada 12. novembrī) un Kannās (2011. gada 4. novembrī) pieņemtās rezolūcijas, kurās iekļautas saistības par protekcionisma apkarošanu,

ņemot vērā starp Spāniju un Argentīnu un vairākām citām ES dalībvalstīm noslēgtos nolīgumus par savstarpēju ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību,

ņemot vērā sarunas par starpreģionāla asociācijas nolīguma, jo īpaši brīvās tirdzniecības nolīguma (BTN), noslēgšanu starp ES un Dienvidu kopējā tirgus (Mercosur) valstīm,

ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par ES un Latīņamerikas stratēģisko partnerību (6),

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.

tā kā LESD 207. pantā ir izklāstīts, ka Eiropas ieguldījumi trešās valstīs ir būtisks kopējās tirdzniecības politikas elements un līdz ar to arī nozīmīga ārējās darbības politikas daļa, un tā kā saskaņā ar LESD ārvalstu tiešie ieguldījumi (ATI) ir vienīgi ES kompetencē, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā, 206. un 207. pantā;

B.

tā kā Savienība ir uzsākusi īstenot tās kompetenci, veicot sarunas par ieguldījumu nolīgumiem ar Indiju, Singapūru un Kanādu, kuras pašlaik turpinās, kā arī ierosinājusi piešķirt pilnvaras sarunām ar Maroku, Tunisiju, Jordāniju un Ēģipti;

C.

tā kā ieguldījumi būs galvenais temats ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu augstākā līmeņa sanāksmē, kas notiks 2013. gada janvārī Santjago de Čīlē;

D.

tā kā ES ieguldījumi Argentīnā ir aizsargāti ar ES divpusējiem ieguldījumu nolīgumiem, ja tādi ir spēkā, un tā kā 18 dalībvalstīm pašlaik ir noslēgti spēkā esoši nolīgumi ar Argentīnu;

E.

tā kā Argentīnas Republikas paziņoja par lēmumu nosūtīt likumprojektu šīs valsts Kongresam, lai juridiski apstiprinātu 51 % no ogļūdeņraža ražojošās sabiedrības YPF akciju piespiedu atsavināšanu (sabiedrības akciju kapitāla lielākā daļa pieder kādam Eiropas uzņēmumam, un tieši šim uzņēmuma piederošās akcijas tika ierosināts atsavināt piespiedu kārtā);

F.

tā kā pēc iepriekš minētā paziņojuma sniegšanas Argentīnas federālās valdības iestādes nekavējoties pārņēma uzņēmuma galveno biroju, piespiežot iepriekš minētā uzņēmuma likumīgo vadību un darbiniekus atstāt uzņēmuma telpas;

G.

tā kā iepriekšējo mēnešu laikā uzņēmums tika pakļauts publiskai intrigu kampaņai, un šis apstāklis kopā ar vairākiem administratīvo iestāžu pieņemtiem lēmumiem ir izraisījis ievērojamu šā uzņēmuma akciju cenas samazināšanos un attiecīgi kaitējuma nodarīšanu šā uzņēmuma un tā partneruzņēmumu akcionāriem;

H.

tā kā pirms minētā paziņojuma Spānijas valdība un uzņēmums „YPF-Repsol” mēģināja vienoties par risinājumu, bet Argentīnas valdība uz to neatsaucās;

I.

tā kā Argentīnas iestādes var vērst līdzīgas darbības pret citiem Eiropas uzņēmumiem vai politiski iejaukties brīvā tirgus darbībā;

J.

tā kā Argentīnas Republika, kas ir Mercosur dalībvalsts, ir iesaistīta sarunu procesā par asociācijas nolīguma noslēgšanu ar ES;

K.

tā kā, neskatoties uz šīm sarunām, Komisija savos ziņojumos par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem ir konstatējusi, ka Argentīna ir pieņēmusi vairākus protekcionistiskus pasākumus, kas attiecībā uz ES ieguldītājiem Argentīnā ir izraisījusi pasliktināšanos uzņēmējdarbības vidē;

L.

tā kā Eiropas Komisija daudzos gadījumos ir paudusi bažas PTO attiecībā uz Argentīnas valdības to uz importu attiecināto ierobežojošo pasākumu raksturu un piemērošanu, kuri ietekmē arvien lielāku skaitu valstu, kuras veido Pasaules Tirdzniecības organizāciju;

M.

tā kā Argentīnas Republika jau ilgu laiku ir guvusi labumu no vispārējo preferenču sistēmas (VPS), ko tai vienpusēji ir piešķīrusi ES;

N.

tā kā Argentīna kā G20 dalībvalsts katrā G20 augstākā līmeņa sanāksme ir apņēmusies apkarot protekcionismu un saglabāt tirgu atvērtību tirdzniecībai un ieguldījumiem,

1.

pauž nožēlu par Argentīnas valdības pieņemto lēmumu, neievērojot apspriesto risinājumu, veikt Eiropas uzņēmuma akciju lielākās daļas piespiedu atsavināšanu; uzskata, ka tas ir vienpusējs un patvaļīgs lēmums, kas nozīmē vēršanos pret brīvas uzņēmējdarbības īstenošanu un juridiskās noteiktības principu, tādējādi pasliktinot ieguldījumu vidi ES uzņēmumiem Argentīnā;

2.

norāda, ka šis lēmums skar tikai vienu nozares uzņēmumu un tikai vienu tā akciju daļu un to varētu uzskatīt par diskriminējošu;

3.

pauž dziļas bažas par šo situāciju, jo tā liecina par to saistību neizpildi, kuras izriet no starptautiskiem nolīgumiem; brīdina par iespējamām negatīvām sekām, piemēram, starptautisko ieguldījumu pārvietošanu, kuras var radīt šāda veida pasākumi, kā arī par iespējamām negatīvām sekām Argentīnai starptautiskajā arēnā;

4.

atgādina, ka pašreizējo sarunu par ES un Mercosur asociācijas nolīgumu mērķis ir ieviest sistēmu ekonomiskajai integrācijai un politiskajam dialogam starp abiem blokiem, lai panāktu vislielāko progresu un uzplaukumu abiem reģioniem, un uzskata — lai šādas sarunas būtu sekmīgas, abām pusēm jāpieiet sarunām atklātības un savstarpējas uzticēšanās gaisotnē; arī norāda, ka tādi lēmumi, kādu pieņēma Argentīnas iestādes, var aptumšot sapratnes un draudzības atmosfēru, kas vajadzīga, lai panāktu šādu vienošanos;

5.

pauž nožēlu, ka Argentīna nav ievērojusi šo principu un ir ieviesusi vairākus tirdzniecību un ieguldījumus ierobežojošus pasākumus, piemēram, beztarifu barjeras, kas traucē ES uzņēmumu darbību un globālo tirdzniecību ar Argentīnu;

6.

aicina Komisiju reaģēt uz šiem ierobežojumiem, izmantojot visus atbilstošos strīdu izšķiršanas līdzekļus, kas pieejami Pasaules Tirdzniecības organizācijā un G20, lai sadarbotos ar citām valstīm, kuras sastapušās ar līdzīgiem diskriminējošiem tirdzniecības un ieguldījumu šķēršļiem;

7.

aicina Eiropadomes priekšsēdētāju, Eiropas Komisijas priekšsēdētāju un augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos pielikt visas pūles attiecībā pret Argentīnas iestādēm, lai aizstāvētu Kopienas intereses un nodrošinātu tiesiskās noteiktības principu, kurš garantē Eiropas klātbūtni un ieguldījumu šajā Dienvidamerikas valstī, atgriežoties pie dialoga;

8.

mudina Eiropas Komisiju un Padomi noskaidrot un pieņemt visus pasākumus, kas vajadzīgi Eiropas interešu nodrošināšanai, lai novērstu šādas situācijas atkārtošanos, tostarp piemērojot daļēju VSP vienpusējo tarifu preferenču apturēšanu;

9.

atgādina par ES un Argentīnas Republikas ciešajām draudzīgajām attiecībām un par to, ka abām pusēm ir kopējas vērtības un principi, un mudina Argentīnas iestādes atsākt dialogu un sarunas, kas ir vispiemērotākais veids, lai atrisinātu iespējamas domstarpības starp tirdzniecības partnerēm un valstīm, kuru starpā valda tradicionāla draudzība;

10.

atzinīgi vērtē augstās pārstāves C. Ashton paziņojumu, kurā tiek nosodīta Argentīnas valdības rīcība un ES un Argentīnas Apvienotās sadarbības komitejas sanāksmes atcelšana; mudina komisāru K. De Gucht un augsto pārstāvi C. Ashton izmantot visus pieejamos diplomātiskos kanālus šīs situācijas atrisināšanai ar Argentīnas pārstāvjiem; aicina Komisiju un dalībvalstis cieši sadarboties ar kolēģiem tādos starptautiskajos forumos kā G20 un PTO, lai panāktu vienprātīgu nostāju, kas vērsta pret Argentīnas valdības rīcību;

11.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Argentīnas Republikas valdībai un parlamentam un Mercosur Padomes locekļiem.


(1)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0141.

(2)  OV C 70 E, 8.3.2012., 79. lpp.

(3)  Pieņemtie teksti P7_TA(2011)0565.

(4)  http://www.europarl.europa.eu/intcoop/eurolat/assembly/plenary_sessions/montevideo_2011/resolutions/trade_en.pdf

(5)  http://eeas.europa.eu/delegations/wto/documents/press_corner/2012_03_30_joint_statement_argentina.pdf

(6)  ABl. C 81 E, 15.3.2011., 54. lpp.


7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/87


Piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis
Komisijas centrālo dienestu īstenotās ārējās palīdzības pārvaldības nodošana Komisijas delegācijām un šo pārmaiņu ietekme uz atbalsta sniegšanu

P7_TA(2012)0144

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par Komisijas centrālo dienestu īstenotās ārējās palīdzības pārvaldības nodošanu Komisijas delegācijām un šo pārmaiņu ietekmi uz atbalsta sniegšanu (2011/2192(INI))

2013/C 258 E/13

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantu, kurā ir noteikts, ka „Savienības politikai attīstības jomā galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un ilgākā laika posmā — tās izskaušana. Politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbības attīstības jomā”,

ņemot vērā 2000. gada ANO Tūkstošgades deklarāciju, jo īpaši astoto Tūkstošgades attīstības mērķi,

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Varas nodošanas procesa novērtējums; gala ziņojums” (SEC(2004)0561),

ņemot vērā Eiropas Komisijas paziņojumu „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

ņemot vērā Padomes 2005. gada 30. jūnija secinājumus par varas nodošanu (1),

ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. jūnija secinājumus par īpašo ziņojumu Nr. 1/2011 „Vai atbalsta sniegšana uzlabojās pēc tam, kad Komisijas centrālie dienesti nodeva ārējās palīdzības pārvaldību Komisijas delegācijām?” (2),

ņemot vērā Padomes secinājumus par ES kopējo nostāju Ceturtajā augsta līmeņa forumā atbalsta efektivitātes jomā (HLF-4, Busana, 2011. gada 29. novembris–1. decembris),

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas (ERP) Īpašo ziņojumu Nr. 1/2011 „Vai atbalsta sniegšana uzlabojās pēc tam, kad Komisijas centrālie dienesti nodeva ārējās palīdzības pārvaldību Komisijas delegācijām?”,

ņemot vērā „Eiropas konsensa attīstības jomā” 122. un 123. pantu par reformām saistībā ar ES ārējā atbalsta pārvaldību,

ņemot vērā ES rīcības kodeksu par darba dalīšanu un attīstības sadarbības papildināmību,

ņemot vērā 2005. gada Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti, 2008. gada Akras rīcības programmu un 2011. gada Busanas partnerattiecības efektīvai attīstības sadarbībai,

ņemot vērā 2007. gada Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Attīstības palīdzības komitejas (ESAO/APK) Eiropas Kopienas profesionālapskati,

ņemot vērā 2008. gada ESAO/APK ziņojumu „Efektīva atbalsta pārvaldība: divpadsmit APK profesionālapskatos gūti secinājumi”,

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Budžeta kontroles komitejas atzinumus (A7-0056/2012),

A.

tā kā decentralizēta pieeja palīdzības sniegšanai tuvina lēmumu pieņemšanu faktiskajiem atbalsta sniegšanas apstākļiem un operatīvā līmenī efektīvākai līdzekļu sniedzēju koordinēšanai un saskaņošanai, tajā pašā laikā pienācīgi ņemot vērā vietējo dalībnieku atbildību;

B.

tā kā decentralizācijas un plašākas Komisijas pārvaldītās ārējās palīdzības reformas gala mērķis ir paātrināt īstenošanu, nodrošināt uzticamas finanšu pārvaldības procedūras un uzlabot palīdzības kvalitāti partnervalstīs;

C.

tā kā ERP vispārējs secinājums ir tāds, ka pārvaldes nodošana ir veicinājusi labāku atbalsta sniegšanu un ir uzlabojies atbalsta sniegšanas ātrums, kā arī finanšu procedūru precizitāte, tomēr vēl ir iespējami būtiski uzlabojumi;

D.

tā kā, ņemot vērā faktu, ka līdz TAM izpildes termiņa beigām ir atlikuši trīs gadi, būs ievērojami jāuzlabo ES atbalsta sniegšanas spējas, kā arī saņēmēju valstu finansējuma apgūšanas iespējas;

E.

tā kā 74 % no ES ārējās palīdzības, ko nodrošina no ES budžeta un Eiropas Attīstības fonda, tieši pārvalda ar 136 ES delegāciju starpniecību;

F.

tā kā Pārmaiņu programmā ir atzīta vajadzība uzlabot ES, dalībvalstu un partnervalstu sadarbību, kā arī koordinēt un saskaņot attīstības pasākumus un palielināt to efektivitāti un ietekmi;

G.

tā kā nesen Komisijā veiktā reorganizācija un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveide pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā vēl nav radījusi gaidīto ES attīstības palīdzības vispārējās efektivitātes un saskaņas pieaugumu;

H.

tā kā līdz ar EĀDD izveidi delegācijas ir bijušas spiestas darboties papildu kompetences jomās, piemēram, diplomātijas, informācijas un saziņas, kā arī brīvības, drošības un taisnīguma politikas jomās, un vienlaikus tām jāturpina risināt pašreizējās problēmas saistībā ar koordinēšanu, saskaņošanu un resursu nepietiekamību;

I.

tā kā palīdzība, ko pārvalda atsevišķas delegācijas, vēl joprojām aptver virkni jomu, tādējādi radot papildu spiedienu uz delegāciju līmenī piešķirtajiem resursiem;

J.

tā kā apgrūtinoši noteikumi un procedūras var negatīvi ietekmēt valsts sistēmu un kopīgas plānošanas izmantojumu un tā kā starptautiskajā sadarbībā attīstības jomā būtu lietderīgi izmantot daudzgadu plānošanas sistēmas;

K.

tā kā vispārējā un nozarēm paredzēta budžeta atbalsta programmas ir partnervalstu darījumu izdevumu samazināšanai vispiemērotākais atbalsta veids, jo tas nodrošina stingrāku uzsvaru uz atbalsta kvalitāti, partnerattiecību raksturu un partnervalstu vajadzībām;

L.

tā kā pārvaldes nodošanas process būtu jāapvieno ar dalībvalstu līmeņa mehānismu, lai nodrošinātu visu attiecīgo informāciju par to, kādiem mērķiem aģentūras plāno tērēt sava budžeta līdzekļus, tādējādi uzlabojot atbalsta prognozējamību un ļaujot atsevišķās valstīs noteikt resursu nepilnības un finansēšanas iespējas;

M.

tā kā ES ārējā atbalsta reforma būtu jāizmanto, lai, reaģējot uz arvien lielāko Eiropas iedzīvotāju atbalstu oficiālajai attīstības palīdzībai kā līdzeklim nabadzības izskaušanai un TAM īstenošanai, kā arī ņemot vērā faktus, kas atspēko skeptisko attieksmi par atbalsta efektivitāti, demonstrētu, kā atbalsta ietekme uzlabo nabadzīgo iedzīvotāju dzīvi;

N.

tā kā profesionālapskates ietvaros veiktās ESAO/APK izbraukuma pārbaudes regulāri apliecina, ka vietējiem darbiniekiem var šķist, ka viņu potenciāls netiek pietiekami efektīvi izmantots vai viņi nav pilnīgi integrēti vietējā atbalsta sniedzēju grupā,

1.

atbalsta Eiropas Revīzijas palātas ziņojuma vispārīgos secinājumus un aicina Komisiju turpināt darbu atbalsta sniegšanas efektivitātes uzlabošanai;

2.

atzinīgi vērtē Eiropas Revīzijas palātas sagatavoto visaptverošo un ļoti analītisko ziņojumu, kā arī piemēroto laika izvēli decentralizācijas rezultātu izvērtēšanai;

3.

aicina Komisiju nodrošināt pietiekamas tās centrālo dienestu spējas un cilvēkresursus, lai ar Kvalitātes darbību direktorāta starpniecību sniegtu delegācijām pienācīgu atbalstu;

4.

norāda, ka saskaņā ar Revīzijas palātas ziņojumu Komisijai jāpieliek papildu pūles, lai uzlabotu tās intervences pasākumu kvalitātes un rezultātu izvērtēšanas kārtību; uzskata, ka tādējādi pieaugs ES atbildība par finanšu intervences pasākumiem un tās darbības kļūs pamanāmākas;

5.

mudina Komisiju papildināt finansēto projektu kvalitātes vērtēšanas kritērijus un procedūras, lai tādējādi uzlabotu atbalsta kvalitāti un turpinātu samazināt neveiksmīgo projektu skaitu; norāda, ka atbalsta izdevumu ietekme ir Parlamentam ārkārtīgi svarīga;

6.

pauž bažas par to, ka laikposmā no 2005. līdz 2008. gadam delegāciju personāla pienākumos ir radies uzsvars uz politiskākām un uz tirdzniecību vērstām funkcijām, un aicina Komisiju delegāciju personāla pienākumu jomā nodrošināt atbilstīgu līdzsvaru starp atbalsta pārvaldības un citām funkcijām;

7.

uzskata, ka lielā darbinieku mainība delegācijās nav pieņemama (40 % Komisijas darbinieku ir līgumdarbinieki), jo tas vājina institucionālo atmiņu un negatīvi ietekmē pasākumu efektivitāti;

8.

atzīmē, ka, piemērojot D+3 noteikumu, līdz 2009. gadam nebija noslēgti līgumi par 6 % saistību, tāpēc tika zaudēti attiecīgie 2006. gadā pieejamie budžeta līdzekļi; prasa samazināt šo procentuālo apmēru un vēlētos saņemt plašāku informāciju par 2010. un 2011. gadam paredzētajiem procentiem un summām;

9.

aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu pievērst īpašu uzmanību revīzijā noteiktajām jomām, jo īpaši darba slodzei delegācijās, darbinieku skaita pietiekamībai delegācijās un delegāciju darbinieku skaita līdzsvaram starp atbalsta pārvaldību un citām darbības jomām;

10.

aicina Komisiju apsvērt iespēju, pieņemot lēmumus par palīdzības projektiem un uzraugot to norisi, veicināt konsultācijas vietējā līmenī;

11.

uzskata, ka, lai nodrošinātu lielāku ES attīstības politikas saskaņu un efektivitāti, Komisijas dienestiem ES delegācijās ir jāpalīdz izstrādāt un jāvada attīstības palīdzības politikas īstenošana; atkārtoti aicina Komisiju katrā delegācijā izveidot attīstības politikas saskaņotības (APS) kontaktpunktus, kas pārraudzītu ES politikas ietekmi partnervalsts līmenī;

12.

norāda, ka būtu jāapsver vietējo zināšanu izmantojums un ka ES delegāciju pašreizējam personālam būtu jācenšas vairāk iesaistīties vietējā sabiedrībā, lai novērstu zināšanu trūkumu un nodrošinātu precīzu izpratni par vietējo vidi, kurā tie darbojas;

13.

aicina Komisiju sistemātiskāk ierosināt un nodrošināt vietējo aģentūru darbinieku juridisko un finansiālo apmācību, lai optimizētu ES atbalsta pārvaldību un nodrošinātu vidēja termiņa labu pārvaldību vietējā pārvaldes iestādē;

14.

uzskata, ka EĀDD pienākumi un pilnvaras attīstības sadarbības jomā vēl joprojām nav skaidri noteiktas, un aicina Padomi un Komisiju veikt vajadzīgos pasākumus, lai sakārtotu šo situāciju; saistībā ar to ar bažām norāda, ka EĀDD politisko un administratīvo uzdevumu nošķiršana un Komisijas atbalsta pārvaldības uzdevumi var radīt iespējamas pretrunas Parīzes deklarācijas principu īstenošanas jomā;

15.

atbilstīgi lēmumam, ar ko izveido EĀDD, uzsver, ka delegācijā strādājošo darbinieku kolektīvs ir pakļauts delegācijas vadītājam, jo tikai tādā veidā saskaņā ar Lisabonas līgumu iespējams nodrošināt ES ārējās darbības konsekvenci konkrētajā valstī.

16.

aicina Komisiju un Padomi turpināt atbalstīt intervences jomu skaita samazināšanu atbilstīgi ES Rīcības kodeksam attiecībā uz darba papildināmību un dalīšanu attīstības politikā un saskaņā ar Pārmaiņu programmu;

17.

uzskata, ka atbilstīgie ES finanšu instrumenti un arī Eiropas Attīstības fonds (EAF) ir vairāk jāvērš uz nabadzību un tiem ir jābūt elastīgākiem attiecībā uz pieeju un darbību, turklāt būtu jāveicina arī lielāka atbildība un pārredzamība, kā arī labāka cenas un vērtības attiecība saistībā ar precīzu rezultātu ieguvi;

18.

sagaida, ka Komisija veiks visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu pārraudzības un kontroles sistēmu nepilnības, jo īpaši delegāciju līmenī, ka to norādījusi Tiesa; aicina Komisiju ne vēlāk kā līdz 2012. gada beigām informēt Parlamenta kompetentās komitejas par veiktajiem pasākumiem;

19.

norāda uz Revīzijas palātas kritiku (3) par Komisijas centrālo dienestu un delegāciju attiecībām ārējās palīdzības pārvaldības jomā; prasa šos procesus pārskatīt un vienkāršot, lai likvidētu iekšējo birokrātiju attiecībā uz ziņošanu Parlamentam;

20.

mudina Komisiju prasīt delegācijām sistemātiski veikt projektu tehniskās un finanšu uzraudzības apmeklējumus un iekšējo ziņošanas sistēmu vairāk orientēt uz rezultātiem, kas iegūti atbalsta intervences pasākumos;

21.

aicina Komisiju, delegācijām aktīvi piedaloties, analizēt un noteikt iespējas finansēt atbalsta programmas partnervalstīs, piesaistot EIB, kā arī Eiropas valstu un starptautiskās iestādes, kas finansē attīstību;

22.

aicina Komisiju demonstrēt to, kā turpmāka Komisijas centrālo dienestu ar finansēm un personālu saistīto pienākumu nodošana delegācijām nodrošinātu pievienoto vērtību, uzlabojot dialogu, kā arī ES palīdzības saskaņošanu un plānošanu uz vietas;

23.

uzsver, ka ne Komisijai, ne dalībvalstīm nevajadzētu izmantot pašreizējo ekonomikas un finanšu krīzi, lai attaisnotu pieeju, ko raksturo uzstādījums „labāka rezultāta sasniegšana ar mazākiem resursiem” un kas ietver divpusējas palīdzības aģentūru personāla skaita samazināšanu;

24.

uzsver gan Komisijas, gan ES delegāciju un divpusējās palīdzības aģentūru ar attīstības sadarbību saistītā personāla profesionalitātes nozīmi;

25.

uzskata, ka ES budžeta netraucētas izpildes nolūkā delegāciju vadītājiem vajadzētu spēt saviem vietniekiem deleģēt delegācijas administratīvo izdevumu pārvaldību, un tāpēc nepieciešamības gadījumā attiecīgi jāpārskata Finanšu regula;

26.

aicina Komisiju un dalībvalstis vairāk censties uzlabot attiecības ES delegācijām, divpusējām aģentūrām, partnervalstu valdībām un citām attīstības grupām, piemēram, ideju laboratorijām, universitātēm, fondiem, NVO un pašvaldību iestādēm, jo ciešākas attiecības palielinās pienākumu nodošanas procesa un dažādu iesaistīto dalībnieku salīdzinošās priekšrocības valsts kontekstā, tajā pašā laikā novēršot lieku darba divkāršošanu;

27.

pieprasa nodrošināt, lai procesā, kad ES ārējās palīdzības pārvaldība no centrālajiem dienestiem tiek nodota delegācijām, tiktu saglabātas Eiropas Parlamenta kontroles un pārbaudes pilnvaras;

28.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas komentāru par to, ka plašāk jāpēta Eiropas Ārējās darbības dienesta nozīme konsulārās aizsardzības jomā.

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un EĀDD.


(1)  Dok. Nr. 10749/2005.

(2)  Dok. Nr. 12255/2011.

(3)  Sk. Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 1/2011, 1. attēlu.


7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/91


Piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis
Sievietes un klimata pārmaiņas

P7_TA(2012)0145

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par sievietēm un klimata pārmaiņām (2011/2197(INI))

2013/C 258 E/14

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 157. pantu,

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta paziņojumu „Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM(2011)0112),

ņemot vērā 1995. gada septembrī Pekinā notikušo ceturto ANO Pasaules konferenci sieviešu jautājumos, tajā pieņemto deklarāciju un rīcības platformu, kā arī vēlākos galīgos dokumentus, ko attiecīgi 2000. gada 9. jūnijā, 2005. gada 11. martā un 2010. gada 2. martā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašajās sesijās „Pekina +5”, „Pekina +10” un „Pekina +15”, par turpmāko rīcību un iniciatīvām Pekinas deklarācijas un rīcības platformas īstenošanai,

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) 2001. gada 9. novembra Lēmumu Nr. 36/CP.7 par sieviešu līdzdalības uzlabošanu līgumslēdzēju pušu pārstāvniecībā iestādēs, kas izveidotas saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un Kioto protokolu,

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 18. septembra Tūkstošgades deklarāciju,

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 17. novembra rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Eiropas Parlamenta darbā (1),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 16. novembra rezolūciju par Klimata pārmaiņu konferenci Durbanā (COP 17) (2),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 29. septembra rezolūciju par to, lai izstrādātu ES kopējo nostāju, gatavojoties ANO organizētajai Rio +20 augstākā līmeņa sanāksmei par ilgtspējīgu attīstību (3),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 4. februāra rezolūciju par tematu „2050: Nākotne sākas jau šodien — ieteikumi ES turpmākai integrētai politikai saistībā ar klimata pārmaiņām” (4),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 13. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību un sieviešu lomas pastiprināšanu attīstības sadarbībā (5),

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A7-0049/2012),

A.

tā kā klimata pārmaiņas nav dzimumneitrālas un tām ir atšķirīga ietekme uz dzimumiem;

B.

tā kā patēriņš un dzīvesveida modeļi ievērojami ietekmē klimata pārmaiņas;

C.

tā kā apmēram 50 % no pasaules iedzīvotājiem ir sievietes un tā kā viņām joprojām ir salīdzinoši lielāka atbildība par ikdienas patēriņa preču izvēli, bērnu aprūpi un mājsaimniecības darbiem, tā kā sievietēm un vīriešiem ir atšķirīgi patēriņa ieradumi, jo sievietes patērē ilgtspējīgākā veidā nekā vīrieši, un ar ilgtspējīga patēriņa izvēli viņas parāda lielāku vēlēšanos saglabāt vidi;

D.

tā kā dzimumu lomu dēļ sieviešu ietekme uz vidi ir savādāka nekā vīriešu un sieviešu diskriminācija attiecībā uz ienākumiem, resursu pieejamību, politisko varu, izglītību un atbildību par mājsaimniecību ievērojami ietekmē resursu pieejamību sievietēm, viņu problēmu risināšanas iespējas un spēju pielāgoties;

E.

tā kā klimata pārmaiņas palielinās nevienlīdzību un pastāv risks, ka klimata pārmaiņu novēršanas politika negatīvi ietekmēs arī dzimumu līdzsvaru un sieviešu tiesības, ja jau no paša sākuma netiks ņemta vērā dzimumu diskriminācija;

F.

tā kā klimata jomā nevarēs panākt taisnīgumu bez patiesas dzimumu līdztiesības un tā kā nevienlīdzību novēršana un cīņa pret klimata pārmaiņām nav jāuzskata par pretrunīgām jomām;

G.

tā kā demokrātija, cilvēktiesību ievērošana un vienlīdzīgas iespējas sievietēm un vīriešiem veicina ilgtspējīgu attīstību un vides aizsardzību;

H.

tā kā citi diskriminācijas un neaizsargātības avoti līdzās dzimumu diskriminācijai (piemēram, nabadzība, ģeogrāfiskā atrašanās vieta, ar tradīcijām un iestādēm saistītā diskriminācija, piederība rasei u. c.) visi kopā rada šķēršļus resursu pieejamībai un spējām pārvarēt milzīgas izmaiņas, piemēram, klimata pārmaiņas;

I.

tā kā dažos reģionos gandrīz 70 % no visām nodarbinātajām sievietēm strādā lauksaimniecībā (6) un viņas izaudzē līdz pat 90 % no dažiem kultūraugiem (7), tomēr gandrīz nepiedalās apspriedēs par budžetu un klimata pārmaiņu novēršanas pasākumos;

J.

tā kā 70 % no nabadzīgiem cilvēkiem, kuru iztikas līdzekļi ir mazāki par USD 1 dienā, ir sievietes un viņām pieder mazāk nekā 1 % no īpašumiem pasaulē; tā kā salīdzinājumā ar vīriešiem jaunattīstības valstīs sievietes daudz vairāk no saviem līdzekļiem no jauna iegulda savās ģimenēs;

K.

tā kā ģimenes plānošana var ievērojami uzlabot mātes veselību un ģimenes lieluma kontroli un galu galā palielināt neatkarību un samazināt darba slodzi sievietēm, kuras tiek uzskatītas par primārajām bērnu aprūpētājām, uzlabojot sieviešu un viņu ģimeņu izturību pret klimata pārmaiņu ietekmi, kā tas norādīts 20 gadu plānā, kuru pieņēma Starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību;

L.

tā kā klimata pārmaiņu izraisītās un saasinātās vides problēmas ir pašreizējā piespiedu migrācijas pieauguma iemesls, un tā kā pastāv aizvien izteiktāka sakarība starp patvēruma meklētājiem un teritorijām, kurās pasliktinās vides apstākļi; tā kā nepieciešams labāk aizsargāt „klimata bēgļus” un mainīt viņu mītnesvietu un pievērst īpašu uzmanību sievietēm, kuras ir neaizsargātākās;

M.

tā kā 75–80 % no pasaules 27 miljoniem bēgļu ir sievietes un bērni (8); tā kā klimata pārmaiņu radītā migrācija vīriešus un sievietes ietekmēs atšķirīgi un bieži vien sievietes tā ietekmēs smagāk; tā kā ir nepieciešami īpaši nosacījumi attiecībā uz veselību, drošību un neatkarību, lai samazinātu sieviešu neaizsargātību šajos piespiedu vai brīvprātīgās migrācijas gadījumos;

N.

tā kā joprojām nav apmierinošs sieviešu īpatsvars politisko lēmumu pieņemšanā un jo īpaši sarunās par klimata pārmaiņām un šajā ziņā nav nekādu panākumu vai tie ir niecīgi; tā kā tikai 12–15 % no delegāciju vadītājiem un aptuveni 30 % no delegāciju locekļiem ir sievietes;

O.

tā kā divas trešdaļas no pasaules analfabētiem ir sievietes (9) un tādēļ, lai nodrošinātu viņu neatkarību un integrēšanos, jo īpaši tādos ārkārtas gadījumos kā dabas katastrofas, izšķirīga nozīme ir informācijas un apmācības pieejamībai ar atbilstīgu komunikācijas kanālu starpniecību;

P.

tā kā dabas katastrofām ir būtiska vidēja termiņa un ilgtermiņa ietekme uz izglītību, veselību, strukturālo nabadzību un iedzīvotāju pārvietošanu un tā kā bērni ir grupa, kas ir īpaši neaizsargāta pret dabas katastrofu ietekmi, tā kā pastāv cieša saikne starp katastrofu gadījumiem un skolas apmeklējuma līmeņa samazināšanos un tā kā katastrofas ievērojami saasina dzimumu nevienlīdzību skolas līmenī;

Q.

tā kā klimata pārmaiņu izraisīts sausums un ūdens nepietiekamība piespiež sievietes strādāt vairāk, lai nodrošinātu ūdeni, pārtiku un enerģiju, un tā kā jaunieši bieži vien pamet skolu, lai palīdzētu savām mātēm veikt šos uzdevumus;

R.

tā kā sievietes ir arī efektīvas pārmaiņu veicinātājas un visā pasaulē viņas aktīvāk piedalās pilsoniskās sabiedrības pasākumos, un pilnīga viņu līdzdalība ikvienā klimata pārmaiņu apkarošanas aspektā nodrošinātu godīgāku, plašāku un efektīvāku politiku klimata pārmaiņu novēršanai gan attiecībā uz pielāgošanās, gan uz klimata pārmaiņu seku mazināšanu;

S.

tā kā sievietes ir atbildīgas par nepietiekamo dabas resursu apsaimniekošanu, viņas iegūst svarīgas zināšanas par ilgtspējīgākas vides nepieciešamību, kas nodrošina viņām potenciālu lomu, ko nevajadzētu ignorēt, uzlabojot klimata pārmaiņu pielāgošanās un seku mazināšanas stratēģijas;

T.

tā kā mehānismi vai finansējums katastrofu novēršanai, pielāgošanai un to seku mazināšanai joprojām būs nepietiekami, ja vien tajos netiks iekļauta sieviešu pilna līdzdalība attiecībā uz izstrādi, lēmumu pieņemšanu un īstenošanu; tā kā labas prakses piemēri, piemēram, no Tunisijas, Nikaragvas, Salvadoras un Hondurasas, ir uzskatāmi parādījuši, ka sieviešu zināšanas un līdzdalība glābj dzīvības, pārvarot katastrofas, veicina bioloģisko daudzveidību, uzlabo ūdens apsaimniekošanu, stiprina uzturdrošību, novērš pārtuksnešošanos, aizsargā mežus un veicina sabiedrības veselību,

Vispārējie nosacījumi

1.

atzīstot, ka klimata pārmaiņas saasina dzimumu diskrimināciju papildus vēl citām postošām sekām, uzsver, ka klimata pārmaiņu novēršanai jābūt gan ES iekšpolitikas, gan ārpolitikas galvenajai prioritātei;

2.

aicina Komisiju un Padomi veidot integrētu pieeju un iekļaut dzimumu līdztiesību katrā klimata politikas posmā, sākot no koncepcijas izstrādes līdz finansēšanai, īstenošanai un novērtēšanai, lai nodrošinātu, ka rīcība klimata pārmaiņu novēršanai nepalielina dzimumu nevienlīdzību, bet rada papildu ieguvumus sievietēm;

3.

aicina Komisiju un dalībvalstis visos lēmumu pieņemšanas līmeņos iekļaut dzimumu vienlīdzības un dzimumu taisnīguma mērķus politikā, rīcības plānos un citos pasākumos, kas saistīti ar ilgtspējīgu attīstību, katastrofu risku un klimata pārmaiņu novēršanu, veicot sistemātisku analīzi par dzimumu jautājumiem, nosakot rādītājus un kritērijus, kuros ņemti vērā dzimumu aspekti, un izstrādājot praktiskus instrumentus; uzsver, ka klimata pārmaiņu sarunu procesa visos posmos no izpētes un analīzes līdz plānošanai un īstenošanai un klimata pārmaiņu seku mazināšanas un pielāgošanās stratēģiju izstrādē ir jāņem vērā dzimumu līdztiesības principi;

4.

atgādina, ka 2007. gada Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ceturtajā novērtējuma ziņojumā tika apstiprināts, ka klimata pārmaiņu ietekme ir atšķirīga, atkarībā no dzimuma, vecuma un sociālās izcelsmes, visbiežāk tieši nabadzīgajiem iedzīvotājiem radot lielākās ciešanas; uzskata, ka dzimumu līdztiesības sasniegšana ir svarīga cilvēces attīstībai un ir viens no pamatmērķiem cīņā pret nabadzību; pieprasa visās jomās piemērot uz dzimumu balstītu pieeju, sagatavojot politiku attīstības, cilvēktiesību un klimata pārmaiņu novēršanas jomā; aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (UNFCCC) darbotos atbilstīgi cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem un valstu un starptautiskajiem nolīgumiem par dzimumu līdztiesību un vienlīdzību, tostarp Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW);

5.

uzsver, ka klimata pārmaiņas un to negatīvā ietekme ir jāuzskata arī par attīstības jautājumu, kas ietekmē ar dzimumu līdztiesību saistītos jautājumus visos attiecīgajos sektoros (sociālajā, kultūras, ekonomikas un politiskajā) no vietējā līdz pasaules mērogam, un ka ir nepieciešamas visu ieinteresēto personu saskaņotas pūles, lai nodrošinātu, ka klimata pārmaiņu un katastrofu riska samazināšanas pasākumos tiek ņemti vērā dzimumu līdztiesības un pirmiedzīvotāju tiesību aspekti un tiek ievērotas cilvēktiesības;

6.

atzinīgi vērtē pieaugošo izpratni augsta līmeņa sarunās par klimata pārmaiņu dzimumu aspektiem, kā arī augsta līmeņa dalībnieku piedalīšanos; tomēr uzsver, ka nepieciešami konkrēti pasākumi lielākai sieviešu iekļaušanai ES diplomātijā klimata jomā, visos lēmumu pieņemšanas līmeņos un sevišķi sarunās par klimata pārmaiņām, veicot pasākumus, piemēram, delegācijās ieviešot vismaz 40 % kvotu;

7.

atgādina Komisijai un dalībvalstīm par rezolūciju par Klimata pārmaiņu konferenci Durbanā (COP 17) un mudina tās pildīt savu apņemšanos, proti, censties panākt, ka sieviešu pārstāvība visās attiecīgajās struktūrās, kuras ir saistītas ar klimata pārmaiņu novēršanas pasākumiem, ir vismaz 40 %; uzsver nepieciešamību piemērot šo principu tehnoloģiju nodošanai un arī pielāgošanās struktūrām;

8.

aicina Komisiju un dalībvalstis apkopot pēc valstīm un dzimumiem sadalītus datus, plānojot, īstenojot un novērtējot politiku, programmas un projektus klimata pārmaiņu novēršanas jomā, lai efektīvi novērtētu un novērstu klimata pārmaiņu dažādo ietekmi uz katru no dzimumiem un lai izstrādātu rokasgrāmatu par pielāgošanos klimata pārmaiņām, aprakstot politiku, ar kuru var aizsargāt sievietes un dot viņām iespējas pārvarēt klimata pārmaiņu sekas;

9.

aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut dzimumu statistiku visās ar vidi saistītajās politikas jomās, lai uzlabotu sieviešu un vīriešu vispārējā stāvokļa novērtējumu saistībā ar klimata pārmaiņām;

10.

atgādina, ka iekļaujot ES ārpolitikā jautājumu par dzimumu līdztiesības veicināšanu un diskriminācijas novēršanu, tam vajadzētu veicināt sieviešu kļūšanu par svarīgām dalībniecēm lēmumu pieņemšanā, politikas izstrādē un dabas resursu un vides apsaimniekošanā, aizsardzībā un uzraudzīšanā, kā arī cīņā pret klimata pārmaiņām;

11.

aicina izstrādāt rādītāju par labvēlīgu ietekmi uz klimatu (kā alternatīvu NKP), lai pārraudzītu, kā izaugsme, patēriņš un dzīvesveida modeļi ietekmē klimata pārmaiņas;

12.

aicina ES un dalībvalstis novērtēt, kādā mērā sieviešu vajadzības tiek ņemtas vērā politikas virzienos, kas ir saistīti ar klimatu, un mudina piemērot dzimumu perspektīvu, formulējot tādu ilgtspējīgas attīstības politiku, kurā tiek ņemti vērā dzimumu aspekti;

Pielāgošanās

13.

aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot vienkārši lietojamus instrumentus, lai novērtētu projektu ietekmi uz dzimumiem visos projektu īstenošanas posmos, piemēram, instrumentus, kas tiek izmantoti attīstības projektiem;

14.

aicina radīt iekļaujošus vietējos risinājumus un projektus, kuros būtu ietverta izpratne par pastāvošo neaizsargātību un situāciju pārvarēšanas spējām, piemēram, iekļaujot vietējo iedzīvotāju, jo īpaši sieviešu, tradicionālo pieredzi un zināšanas;

15.

norāda, ka sievietes visā pasaulē ir aktīvākas pilsoniskās sabiedrības līmeņa pasākumos, un līdz ar to aicina Komisiju veicināt un atbalstīt sieviešu organizāciju un pilsoniskās sabiedrības dalībnieku tīklus,

16.

aicina Komisiju izstrādāt programmas, ar kuru palīdzību nododot modernās tehnoloģijas un zinātību, var palīdzēt jaunattīstības kopienām un reģioniem pielāgoties klimata pārmaiņām;

17.

norāda, ka sievietēm jaunattīstības valstīs ir izšķirīga nozīme ūdens ieguvē un apsaimniekošanā, jo bieži vien tieši viņas iegūst, izmanto un izsniedz ūdeni ne tikai mājās, bet arī lauksaimniecībā; aicina Komisiju sniegt attīstības palīdzību, lai īstenotu pieejamās programmas aku izrakšanai, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus un vienkāršas un viegli uzturamas ūdens attīrīšanas sistēmas;

18.

aicina pielāgošanās risinājumos iekļaut spēju veidošanu un apmācību, kurā būtu izpratne par dzimumu līdztiesību un kurai jābūt savienojamai ar sieviešu īpašajām vajadzībām, un kura ņemtu vērā gan specifiskos šķēršļus, ar kuriem saskaras sievietes, gan arī viņu spējas un pieredzi;

19.

uzsver, ka ir svarīgi paļauties uz sieviešu zināšanām un atbalstīt vietējos risinājumus, kam ir ļoti konkrēta ietekme uz cilvēku ikdienas dzīvi, piemēram, projektu „Meitenes riska mazināšanas vadībā” Dienvidāfrikā vai vairākus projektus ar mērķi palīdzēt sieviešu grupām uzstādīt dzeramā ūdens iekārtas un tualetes Indijas graustu rajonos;

20.

aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut dzimumu aspektu ar dabas katastrofu saistīto risku novēršanas un pārvaldīšanas stratēģijās un veicināt sieviešu emancipāciju un izpratni, pirms un pēc klimata izraisītajām katastrofām un to laikā stiprinot sieviešu spējas, kā arī sekmēt viņu aktīvu iesaistīšanos pasākumos attiecībā uz sagatavošanos katastrofām, agrīnās brīdināšanas sistēmām un risku novēršanu, kā daļu no sieviešu izturības spēju palielināšanas,

21.

norāda, ka daudzviet pasaulē ģimenes pienākumi padara sievietes neaizsargātākas pret vides izmaiņām, ko vēl vairāk pastiprina klimata pārmaiņu ietekme; norāda, ka sievietes izjūt sekas visās savās daudzajās atbildības jomās — gan kā pārtikas ražotājas, gan ēdiena nodrošinātājas, gan arī kā aprūpētājas un tautsaimniecības dalībnieces;

22.

aicina palielināt pārredzamību un iekļaušanu pastāvošajos mehānismos un plānošanas procesos, piemēram, valstu pielāgošanās rīcības programmās (NAPAs) un turpmākajos valstu pielāgošanās plānos, kā arī atbalstīt šos principus turpmākajos ar klimatu saistītajos līgumos, mehānismos un divpusējos sadarbības pasākumos;

23.

uzsver, ka ir pārliecinoši pierādīta tādu no klimata pārmaiņām atkarīgu veselības problēmu atšķirīgā ietekme uz katra dzimuma veselības stāvokli kā nepietiekams uzturs un infekcijas slimību, piemēram, malārijas sastopamība; ar bažām konstatē augsto sieviešu mirstību katastrofu situācijās; uzskata, ka varētu panākt mērķtiecīgākus atbildes pasākumus, veicot konkrētākiem dzimumu jautājumiem veltītu pētījumu par klimata pārmaiņu ietekmi uz sieviešu veselību; aicina visas valdības veltīt lielākas pūles, lai nodrošinātu labāku profilaksi, ārstēšanu un veselības aprūpes un zāļu pieejamību, īpaši sievietēm, jo viņas pieder neaizsargāto iedzīvotāju grupai — sevišķi kā aprūpētājas, lai veiktu pasākumu virkni, kas novērstu ar klimata pārmaiņām saistītus veselības riskus un izveidotu pamatu veselības risku novērtēšanai pēc dzimumiem un pielāgošanās un seku mazināšanas pasākumu izstrādei saistībā ar klimata pārmaiņām;

24.

uzsver, ka 70 % no pasaules nabadzīgākajiem iedzīvotājiem ir sievietes, kuras veic divas trešdaļas no visa padarītā darba, bet viņu īpašumā ir mazāk nekā 1 % no visām precēm; piebilst, ka viņām nav vienlīdzīgas pieejas un kontroles attiecībā uz resursiem, tehnoloģijām, pakalpojumiem, tiesībām uz zemi, aizdevumu un apdrošināšanas sistēmām un lēmumu pieņemšanas pilnvarām, un līdz ar to viņas ir neproporcionāli lielākā mērā neaizsargātākas pret klimata pārmaiņu ietekmi, kā arī viņām ir mazāk iespēju pielāgoties; uzsver, ka 85 % cilvēku, kuri miruši klimata radīto dabas katastrofu rezultātā, ir sievietes, 75 % vides bēgļu ir sievietes un viņas, ļoti iespējams, ir arī resursu sadales karu un klimata pārmaiņu izraisītās vardarbības neredzamie upuri;

25.

aicina ES un dalībvalstis izstrādāt klimata taisnīguma principu; uzstāj, ka lielākā netaisnība, kas varētu rasties, nesekmīgi novēršot klimata pārmaiņas, būtu kaitējums nabadzīgām valstīm un iedzīvotājiem, jo īpaši sievietēm;

Seku mazināšana

26.

aicina Komisiju un Eiropas Savienības Padomes nākamās prezidentvalstis uzsākt pētījumu, īpaši pievēršoties seku mazināšanas politikas dzimumu dimensijai;

27.

uzsver, ka nepieciešama mērķtiecīga politika, lai nepieļautu dzimumu segregāciju un diskrimināciju videi draudzīgā ekonomikā, kurā ar jaunajām tehnoloģijām un zinātni saistītajās darbavietās jau tagad ir sastopami gandrīz tikai vīrieši; šajā sakarībā uzsver uzņēmējdarbības nozīmīgumu, panākot videi draudzīgas ekonomikas atvēršanu gan sievietēm, gan arī vīriešiem;

28.

aicina Komisiju un dalībvalstis mudināt sievietes iegūt tehnisko un dabaszinātņu izglītību un specializēties darbam vides un enerģētikas tehnoloģiju jomā, jo tādējādi, pamatojoties uz speciālistu zināšanu nepieciešamību šajā jomā, sievietēm tiks nodrošinātas stabilas un daudzsološas darbavietas un tiks panākta lielāka izpratne par sieviešu vajadzībām, formulējot klimata pārmaiņu novēršanas politiku;

29.

aicina Komisiju atbalstīt esošo mehānismu un fondu reformu, lai tos padarītu pārredzamākus, iekļaujošākus un lai tajos vairāk atspoguļotu vietējo kopienu un jo īpaši sieviešu ieguldījumu emisiju apjoma samazināšanā, kā arī atbalstīt šos principus turpmākajos ar klimatu saistītajos līgumos, mehānismos un divpusējos sadarbības pasākumos, lai izveidotu labākus veidus sieviešu ekonomiskās emancipācijas nodrošināšanai;

30.

atzīst, ka iedzīvotāju skaita pieaugums ietekmē klimatu, un uzsver nepieciešamību atbilstīgi reaģēt, ja kādā no sabiedrībām joprojām netiek atrisinātas vajadzības saistībā ar sieviešu un vīriešu kontracepcijas līdzekļiem;

31.

atgādina, ka ir svarīgi un ārkārtīgi būtiski novērst bīstamās klimata pārmaiņas un ierobežot vidējās temperatūras pieaugumu līdz 2 °C vai, ja iespējams, līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar līmeni pirms industrializācijas, lai izvairītos no ļoti spēcīgas negatīvas ietekmes uz sievietēm un citām neaizsargātām iedzīvotāju grupām;

32.

aicina Komisiju izveidot instrumentu kopumu, lai sekmētu iekļaujošu lēmumu pieņemšanu, kā tas tika darīts transporta un enerģētikas nozarēs Malmē (Zviedrijā) un Volsmoses teritorijā (Dānijā) (10);

33.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt rādītājus, lai novērtētu projektu un programmu ietekmi uz dzimumiem un lai sekmētu dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā ar klimatu saistītajās politikas jomās neatkarīgi no tā, vai šī politika tiek īstenota starptautiskā, valsts, reģionālā, vai arī vietējā līmeni;

34.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt instrumentus un pamatnostādnes, lai veiktu seku mazināšanas politikas un programmu, kā arī ar to saistīto pētniecības programmu un pasākumu analīzi attiecībā uz dzimumu aspektiem;

35.

uzsver sieviešu lielo nozīmi klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumu īstenošanā ikdienas dzīvē, piemēram, taupot enerģiju, īstenojot otrreizēju pārstrādi, kā arī izmantojot videi draudzīgus un bioloģiskus produktus, jo viņas joprojām tiek uzskatītas par šo resursu galvenajām pārvaldītājām mājās; aicina Komisiju uzsākt iedzīvotāju izpratnes palielināšanas kampaņu, pievēršot uzmanību ar mājsaimniecību un bērnu aprūpi saistīto ikdienas patēriņa preču izvēlei;

36.

tādēļ atzīst, ka sievietes var ievērojami veicināt veiksmīgus jauninājumus, izmantojot savas izglītošanas spējas gan uzņēmējdarbībā, gan arī mājsaimniecības pārvaldīšanā;

37.

šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi stiprināt sieviešu aktīvu dalību jauninājumu ieviešanā ilgtspējīgai attīstībai kā līdzekli, lai risinātu klimata pārmaiņu radītās nopietnās problēmas;

38.

norāda, ka klimata pārmaiņas nenovēršami izraisīs migrāciju no reģioniem, ko skārušas tādas nelaimes kā sausums vai plūdi, un ka ES jāatceras par nepieciešamību aizsargāt sievietes iekšzemē pārvietoto personu un bēgļu nometnēs;

39.

atzīmē, ka vides izmaiņu ietekme uz migrāciju un iedzīvotāju pārvietošanu nākotnē pieaugs un ka saskaņā ar ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) viedokli 80 % no pasaules bēgļiem ir sievietes un bērni; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi noteikt dzimumu līdztiesības principam atbilstošas stratēģijas, lai reaģētu uz klimata pārmaiņu izraisītajām vides un humanitārajām krīzēm; tādēļ uzskata, ka nekavējoties ir jāveic izpēte par to, kā pārvaldīt ar vidi saistītu migrāciju, jutīgi izturoties pret dzimumu aspektiem, tostarp atzīt un ņemt vērā dzimumu lomu un atbildību dabas resursu jomā un, iespējams, nodrošināt, ka trūcīgām kopienām ir pieejami ierobežoti resursi un ka migrantiem tiek nodrošināts ūdens;

Finansēšana

40.

aicina ES delegācijas ievērot principu, kas noteikts iepriekš minētajā rezolūcijā par Klimata pārmaiņu konferenci Durbanā (COP 17), proti, nodrošināt, ka tiek garantēts dzimumu līdzsvars visās struktūrās, kas pieņem lēmumus par klimata pārmaiņu novēršanas pasākumu finansēšanu, tostarp Zaļā klimata fonda valdē un iespējamo apakšstruktūru valdēs atsevišķiem finansējuma virzieniem;

41.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt klimata pārmaiņu seku mazināšanas un pielāgošanās programmas un stratēģijas, kurās izmantota dzimumu jautājumu analīze, lai uzlabotu sieviešu un meiteņu labklājību un ņemtu vērā dzimumu nevienlīdzību attiecībā uz kredītu pieejamību, informētību, tehnoloģijām, zemi, dabas resursiem, ilgtspējīgu enerģiju un informācijas un pakalpojumu pieejamību reproduktīvās veselības jomā; aicina šajās programmās un stratēģijās iekļaut inovatīvus finansēšanas risinājumus, piemēram, mikrokredīta shēmas, jo īpaši tādos ārkārtas gadījumos kā klimata bēgļu situācijās;

42.

uzsver, ka finansēšanas mehānismos ir jāatspoguļo sieviešu prioritātes un vajadzības un dzimumu līdztiesības veicināšanas organizācijām ir aktīvi jāiesaistās finansēšanas kritēriju izstrādē un līdzekļu piešķiršanā klimata pārmaiņu novēršanas iniciatīvām, jo īpaši vietējā līmenī un Zaļā klimata fonda darbībās;

43.

aicina kā transversālu aspektu visos ar klimatu saistītajos fondos un instrumentos iekļaut dzimumu līdztiesību; uzsver, ka šāda iekļaušana prasa zināšanas dzimumu jomā un būtu jāpaplašina, attiecinot to uz šādu finanšu mehānismu uzdevumu, pārvaldības un darbības nosacījumiem, un ka darbības nosacījumiem un pārraudzības un novērtēšanas mehānismiem jānodrošina, ka sievietes un vietējās kopienas saņem adekvātu finansējumu;

44.

aicina Komisiju un ES delegācijas atbalstīt palielinātu, jaunu un papildu finansējumu, jo īpaši pielāgošanās pasākumiem, kuri tieši sniedz labumu sievietēm, kas bieži ir neproporcionāli neaizsargātas pret klimata pārmaiņu ietekmi; aicina šādu pielāgošanās finansējumu sniegt tikai dotāciju veidā;

45.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt atjaunojamo enerģijas avotu attīstību jaunattīstības valstīs, īstenojot tehnoloģiju un zināšanu nodošanu, kurā samērīgi piedalītos sievietes, lai vienlaikus veicinātu gan iespēju vienlīdzību, gan klimata pārmaiņu seku mazināšanu;

46.

ar bažām norāda, ka klimata pārmaiņas var kavēt ANO Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, jo īpaši saistībā ar sieviešu stāvokli un aizsardzību;

*

* *

47.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.


(1)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0515.

(2)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0504.

(3)  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0430.

(4)  OV C 67E, 18.3.2010., 44. lpp.

(5)  OV C 66E, 20.3.2009., 57. lpp.

(6)  FAO, The State of Food and Agriculture 2010-11:Women in Agriculture – Closing the gender gap for development http://www.fao.org/docrep/013/i2050e/i2050e.pdf.

(7)  Pasaules ekonomikas forums, ‘Women’s Empowerment: Measuring the Global Gender Gap’, 2005. gads https://members.weforum.org/pdf/Global_Competitiveness_Reports/Reports/gender_gap.pdf.

(8)  ANO, Ekonomikas un sociālo lietu padome, „Women at a glance” http://www.un.org/ecosocdev/geninfo/women/women96.htm.

(9)  UNICEF, Progress for Children, 2005.g. http://www.unicef.org/progressforchildren/2005n2/PFC05n2en.pdf.

(10)  Integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai sabiedriskā transporta politikā Malmē: http://www.nikk.no/A+gender+equal+and+sustainable+public+transport+system.b7C_wljSYQ.ips; un etnisko minoritāšu sieviešu apmācības projekts, lai tās kļūtu par vides vēstniecēm Volsmosē: http://www.nikk.no/Women+are+everyday+climate+experts.b7C_wljQ1e.ips.


7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 258/99


Piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis
Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam

P7_TA(2012)0146

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūcija par mūsu dzīvības garantiju, mūsu dabas kapitālu — ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam (2011/2307(INI))

2013/C 258 E/15

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam” (COM(2011)0244),

ņemot vērā redzējumu 2050. gadam un 2020. gada pamatmērķi, ko ES valstu un valdību vadītāji pieņēma 2010. gada martā,

ņemot vērā Vides padomes 2011. gada 21. jūnija un 19. decembra secinājumus par „ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam”,

īpaši ņemot vērā ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (KBD) līgumslēdzēju pušu 10. konferences (COP 10) rezultātus, jo īpaši stratēģisko plānu bioloģiskās daudzveidības jomā 2011.–2020. gadam un Aiči mērķus, Nagojas Protokolu par piekļuvi ģenētiskajiem resursiem un par godīgu un vienlīdzīgu to ieguvumu sadali, kas gūti no šo resursu izmantošanas,

ņemot vērā Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) un Konvenciju par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību (CMS),

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „KLP 2020. gada perspektīvā: kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas” (COM(2010)0672) un Komisijas priekšlikumus par KLP reformu pēc 2013. gada,

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai” (COM(2011)0500) un tā pavaddokumentus,

ņemot vērā stratēģisko finanšu shēmu 2014.–2020. gadam,

ņemot vērā apkopojošo ziņojumu par biotopu veidu un sugu aizsardzības statusu atbilstīgi Biotopu direktīvas 17. pantam (COM(2009)0358),

ņemot vērā 2010. gada 21. septembra rezolūciju par to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (1),

ņemot vērā 2010. gada 8. jūlija rezolūciju par rezolūciju par KLP nākotni pēc 2013. gada (2) un 2011. gada 23. jūnija rezolūciju „KLP 2020. gada perspektīvā: kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas” (3),

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Natura 2000 finansēšana. Ieguldījums Natura 2000 — ieguvumi dabai un cilvēkiem” (SEC(2011)1573),

ņemot vērā pētījumu „Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika” (4),

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A7-0101/2012),

A.

tā kā ES neizdevās sasniegt savu 2010. gada mērķi bioloģiskās daudzveidības jomā;

B.

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācija periodu no 2010. līdz 2020. gadam ir pasludinājusi par bioloģiskās daudzveidības desmitgadi;

C.

tā kā bioloģiskā daudzveidība ar savu nodrošināto ekosistēmas pakalpojumu palīdzību gan tieši, gan netieši būtiski ietekmē cilvēka dzīvības pastāvēšanu un sabiedrības labklājību — piemēram, ieguvumi, ko nodrošina tikai Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīkls Natura 2000, tiek lēsti līdz pat 200–300 miljardu euro vērtībā, un pilnslodzes ekvivalentu darbavietu skaits, kuras saņem tiešu atbalstu no šo teritoriju un to apkārtnes apmeklētāju izdevumiem, ir aptuveni 4,5–8 miljoni;

D.

tā kā bioloģiskās daudzveidības izzušana pašlaik ik gadu samazina mūsu globālo IKP par 3 %;

E.

tā kā gandrīz 65 % biotopu veidu un 52 % sugu, kas uzskaitīti Biotopu direktīvas pielikumos, ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss;

F.

tā kā 88 % zivju krājumu ir nozvejoti, pārsniedzot maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu;

G.

tā kā pāri ES robežām ir jau pārkļuvuši vairāk nekā 11 000 svešzemju sugu, no kurām vismaz 15 % ir invazīvas sugas, kas apdraud bioloģisko daudzveidību;

H.

tā kā lauksaimniekiem ir būtiska nozīme ES bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanā; tā kā 1992. gadā bioloģisko daudzveidību pirmo reizi mudināja iekļaut kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) un tā kā pēc tam, īstenojot 2003. gada reformu, šajā politikā tika ieviesti tādi pasākumi kā savstarpējā atbilstība, vienotais lauksaimniecības maksājums un lauku attīstība, kuri veicina bioloģisko daudzveidību;

I.

tā kā maksājumi par ekosistēmu pakalpojumiem ir daudzsološs un inovatīvs finanšu instruments bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai;

J.

tā kā klimata pārmaiņas apdraud biotopus un sugas; tā kā dabas aizsardzība un bioloģiskā daudzveidība ir ļoti svarīga, lai mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām;

Vispārīgas piezīmes

1.

pauž nožēlu par to, ka ES neizdevās sasnieg 2010. gada mērķi bioloģiskās daudzveidības jomā;

2.

atzinīgi vērtē un atbalsta ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam, tostarp visus tās mērķus un darbības; tomēr uzskata, ka dažas darbības varētu tikt stiprinātas un raksturotas precīzāk un ka vajadzētu izvērst konkrētākus pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu stratēģijas īstenošanu;

3.

uzsver nepieciešamību steidzami rīkoties un noteikt augstāku politisko prioritāti bioloģiskajai daudzveidībai, lai sasniegtu ES 2020. gada pamatmērķi bioloģiskās daudzveidības jomā un īstenotu globālās saistības bioloģiskās daudzveidības jomā; uzsver, ka, pastāvot atbilstošiem finanšu līdzekļiem un politiskajai gribai, eksistē instrumenti, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos; uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir kopīgs uzdevums, kam apņēmīgi jāpievēršas daudzām ieinteresētajām personām;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par bioloģiskās daudzveidības stratēģiju laikposmam līdz 2020. gadam un norāda, ka klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, invazīvu sugu radītie draudi un pārmērīgs dabas resursu patēriņš ir starptautiska un starpreģionāla mēroga problēmas, kas ietekmē visus ES iedzīvotājus neatkarīgi no to dzīvesvietas pilsētā vai lauku teritorijā, un ir steidzami jārīkojas visos valdības līmeņos — vietējā, reģionālā un valsts līmenī —, lai šo ietekmi mazinātu;

5.

tādēļ aicina dalībvalstis integrēt stratēģiju savos plānos, programmās un/vai valsts stratēģijās;

6.

uzskata, ka nedrīkst vājināt pašreizējos ES tiesību aktos noteiktos bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas pasākumus;

7.

turklāt uzskata, ka jaunā stratēģija nedrīkst neizdoties; tādēļ aicina Komisiju reizi divos gados iesniegt Parlamentam progresa ziņojumu, kurā Padome un Komisija sīki aprakstītu situāciju;

8.

uzsver, ka īstais pārbaudījums ES apņemšanās īstenošanai, lai sasniegtu bioloģiskās daudzveidības mērķi, un galvenais šīs problēmas risinājums nav jaunā stratēģija, bet gan gaidāmās reformas kopējās lauksaimniecības un zivsaimniecības politikā un daudzgadu finanšu shēmā; turklāt norāda, ka pirmās stratēģijas galvenais neveiksmes iemesls bija tas, ka bioloģiskās daudzveidības aizsardzība netika pietiekami integrēta citos ES politikas virzienos;

9.

uzskata, ka saistībā ar sarežģījumiem 2010. gadam noteikto mērķu sasniegšanā ir padziļināti jāpārbauda līdz šim izmantotās metodes; uzskata, ka jāveic stratēģiski pētījumi, ietverot visus komponentus, kas varētu ietekmēt aizsargātās teritorijas, un ka šie pētījumi būtu jāiekļauj pilsētvides plānošanā un jāpapildina ar izglītojošām un informatīvām kampaņām par vietējo dabas resursu un to saglabāšanas nozīmi;

10.

uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās skar ne tikai sugas un biotopus, bet attiecas arī ģenētisko daudzveidību; aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju ģenētiskās daudzveidības saglabāšanai;

11.

norāda, ka mūsu dabas mantojums ir nozīmīga ekoloģiska vērtība, kas ir būtiska cilvēku labklājībai; uzskata, ka visām dalībvalstīm būtu jāsadarbojas un jāsaskaņo centieni, lai uzlabotu dabas resursu izmantošanas efektivitāti un novērstu neto zaudējumus bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā gan lauku, gan pilsētu teritorijās;

Mērķi — bioloģiskās daudzveidības iekļaušana visās ES politikas jomās

12.

uzsver, ka ir svarīgi iekļaut bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un saglabāšanu visu ES politikas nostādņu izstrādē, īstenošanā un finansēšanā, tostarp tādās jomās kā lauksaimniecība, mežsaimniecība, zivsaimniecība, reģionālā attīstība un kohēzija, enerģētika, rūpniecība, transports, tūrisms, attīstības sadarbība, pētniecība un inovācija, lai saskaņotu ES nozaru un budžeta politikas nostādnes un nodrošinātu, ka ES ievēro saistības attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības aizsardzību;

13.

uzsver, ka ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija būtu pilnībā jāintegrē stratēģijās, kas sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām;

14.

atgādina, ka piesardzības princips nodrošina juridisko pamatu, ko var izmantot visiem tiesību aktiem un lēmumiem, kuri skar bioloģisko daudzveidību;

15.

uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmas pakalpojumu aizsardzība, novērtēšana, kartēšana un atjaunošana ir būtiska, lai izpildītu ceļvedī „Resursu ziņā efektīva Eiropa” noteiktos mērķus, un aicina Komisiju un dalībvalstis kā īpašu pasākumu izskatīt iespēju iesniegt grafiku ES sniegto ekosistēmu pakalpojumu kartēšanai un izvērtēšanai, kas ļautu veikt mērķtiecīgus un efektīvus pasākumus, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu degradāciju;

16.

uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās rada sabiedrībai ārkārtīgi lielas ekonomiskās izmaksas, kas līdz šim ir sekmīgi integrētas ekonomikas un citās politikās; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis noteikt ekosistēmu pakalpojumu ekonomisko vērtību un iekļaut to grāmatvedības sistēmās kā pamatu ilgtspējīgākām politikas nostādnēm; uzskata, ka neviens ekonomikas modelis, kurā nav paredzēta pienācīga bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, nav dzīvotspējīgs; uzsver arī to, ka ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzības pasākumiem ir ievērojams potenciāls, lai radītu jaunas prasmes, darba vietas un uzņēmējdarbības iespējas;

17.

uzsver nepieciešamību veikt rūpīgu ietekmes novērtējumu, lai noteiktu dažādu ekonomikas nozaru negatīvo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību;

18.

uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības stratēģija ir saistīta ar pamatiniciatīvu „Resursu ziņā efektīva Eiropa”, un atgādina, ka reģionālajai politikai ir būtiska nozīme ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanā, jo tā atbalsta darbības, ar kurām risina klimata, enerģētikas un vides problēmas;

19.

apgalvo, ka liels skaits jauno infekcijas slimību ir zoonozes (tās izplatās savvaļā, starp mājdzīvniekiem un cilvēkiem), un atzīst, ka savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecība un izmaiņas zemes izmantojumā un apsaimniekošanā var izraisīt jauna veida vai citādāku saskarsmi starp cilvēkiem, mājdzīvniekiem un savvaļas dzīvniekiem un augiem, kas varētu sekmēt slimību pārnešanu un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos; uzsver, ka ir ļoti svarīgi integrēt bioloģiskās daudzveidības stratēģijas tādās politikas jomās kā dzīvnieku veselība, dzīvnieku labklājība un tirdzniecība;

20.

tomēr uzskata, ka gadījumos, kad trūkst datu, var būt nepieciešami novērtējumi, kuros rūpīgi novērtēta ietekme uz vidi, ekonomiku un sociālo jomu;

Dabas saglabāšana un atjaunošana

21.

uzsver nepieciešamību apturēt ES dabas aizsardzības tiesību aktu aptverto sugu un biotopu stāvokļa pasliktināšanos un panākt to stāvokļa ievērojamu un izmērāmu uzlabošanos ES līmenī; norāda, ka tas būtu jāveic tādā veidā, lai uzlabotu vismaz vienu no Biotopu direktīvas 1. pantā definētajiem aizsardzības statusa parametriem, nepasliktinot nevienu citu parametru;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis apņemties pieņemt integrētas stratēģijas, lai noteiktu katra ģeogrāfiskā apgabala dabas vērtības un kultūras mantojuma īpatnības, kā arī vajadzīgos apstākļus to saglabāšanai;

23.

uzsver, ka ir konkrēti jārīkojas, lai efektīvi īstenotu mērķus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas jomā; pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz veiktajiem pasākumiem, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, tikai 17 % biotopu un sugu ES un 11 % nozīmīgu ekosistēmu, ko aizsargā saskaņā ar ES tiesību aktiem, ir labvēlīgā stāvoklī; aicina Komisiju steidzami izvērtēt, kāpēc pašreizējie pūliņi nav devuši rezultātus, un apsvērt, vai ir pieejami citi instrumenti, kas varētu būt efektīvāki;

24.

uzsver — lai noteiktu skaidru virzienu 2050. gada redzējuma sasniegšanai, vismaz 40 % biotopu un sugu līdz 2020. gadam ir jānodrošina labvēlīgs aizsardzības statuss; atgādina, ka līdz 2050. gadam 100 % (vai gandrīz 100 %) biotopu un sugu jābūt labvēlīgam aizsardzības statusam;

25.

pauž bažas par būtisku biotopu, piemēram, purvāju, stāvokļa nemitīgo pasliktināšanos, kas būtu jāuzskata par prioritāti un jārisina ar tādu steidzamu pasākumu palīdzību, kuri patiešām atbilst īpašajam aizsardzības statusam, ko šiem biotopiem ir piešķīrusi ES;

26.

atzīst, ka infrastruktūras veidošana, urbanizācija, industrializācija un fiziska iejaukšanās ainavās parasti ir daži no visbūtiskākajiem ekosistēmu un dzīvotņu fragmentācijas iemesliem; aicina pašvaldības, reģionālās pārvaldes un valstu valdības saistībā ar to plānošanas noteikumiem un īstenošanas pasākumiem atbilstīgi to kompetencei, plānojot un izstrādājot gan liela, gan maza mēroga projektus, ņemt vērā šos faktorus, kuri apdraud ekosistēmas un biotopus; atzīst vietējā un reģionālā līmenī esošo spiedienu un nepieciešamību panākt ilgtspējīgu ekonomikas attīstību un iesaka vietējām un reģionālajām varas iestādēm nodrošināt līdzsvaru starp attīstību un nepieciešamību aizsargāt bioloģisko daudzveidību un dabiskos biotopus; atbalsta turpmākas reformas un reģionālu un vietēja mēroga attīstības politikas stratēģiju izmantošanu, lai nodrošinātu ieguvumus bioloģiskās daudzveidības jomā un apturētu turpmāku biotopu izzušanu, jo īpaši ekonomikas un finanšu krīzes apstākļos;

27.

atbalsta ietekmes uz vidi novērtējumu, ilgtspējīgas ietekmes novērtējumu, stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu un citu instrumentu izmantojuma paātrināšanu, lai ņemtu vērā bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un klimata pārmaiņu ietekmi reģionālo un vietējo lēmumu pieņemšanā; norāda, ka visi reģioni, tostarp mazāk attīstītie reģioni, gūs labumu no projektiem, kas veicina klimata pārmaiņu mazināšanu un aizsardzību pret bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

28.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai līdz 2012. gadam tiktu pabeigts Natura 2000 teritoriju noteikšanas process saskaņā ar Aiči 11. mērķi; pauž dziļu nožēlu par kavēšanos ar jūras teritoriju noteikšanu; pauž bažas par medību atjaunošanu Donavas deltā un to iespējamo negatīvo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību; aicina Komisiju pārliecināties, ka dalībvalstis īsteno Putnu direktīvas (2009/147/EK (5)) 7. pantu, jo īpaši attiecībā uz medībām;

29.

uzsver steidzamo nepieciešamību pastiprināt centienus, lai aizsargātu okeānus un jūras vidi, gan īstenojot ES darbības, gan uzlabojot starptautisko pārvaldību attiecībā uz okeāniem un teritorijām, kas neietilpst valstu jurisdikcijā;

30.

mudina dalībvalstis ievērot juridiski noteikto termiņu apsaimniekošanas plānu vai līdzvērtīgu instrumentu izstrādāšanai attiecībā uz visām Natura 2000 teritorijām, kā paredzēts Biotopu direktīvas 4. un 6. pantā (92/43/EEK (6));

31.

uzskata, ka labāka pārrobežu sadarbība varētu nodrošināt būtiskus ieguvumus attiecībā uz Natura 2000 mērķu sasniegšanu; uzsver nepieciešamību nodrošināt ciešāku sadarbību starp Eiropas, valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm bioloģiskās daudzveidības un dabas resursu aizsardzības jomā; šajā sakarībā uzsver iespējas, ko bioloģiskās daudzveidības samazināšanās novēršanas jomā sniedz pārrobežu, starpreģionu un starptautiskā sadarbība, un uzskata, ka teritoriālās sadarbības un informācijas, pieredzes un labas prakses apmaiņas iespēju plašāka izmantošana būtiski sekmētu šā mērķa sasniegšanu; norāda, ka ar bioloģisko daudzveidību saistītu prioritāšu iekļaušana reģionālajās makrostratēģijās ir svarīgs solis pretī bioloģiskās daudzveidības atjaunošanai un saglabāšanai.

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt Natura 2000 tīkla atbilstīgu saglabāšanu, paredzot pienācīgu finansējumu šīm teritorijām; jo īpaši aicina dalībvalstis, sadarbojoties ar dažādām ieinteresētajām personām, izstrādāt saistošus valsts instrumentus, ar kuriem tās nosaka prioritārus aizsardzības pasākumus un ar tiem saistīto plānoto finansējuma avotu (gan no ES līdzekļiem, gan no pašu dalībvalstu budžeta);

33.

uzskata, ka ir jāuzlabo ES tiesību aktu īstenošana, jo īpaši vides jomā;

34.

ņemot vērā lielās atšķirības starp dalībvalstīm saistībā ar Natura 2000 tiesību aktu īstenošanu, aicina Komisiju vajadzības gadījumā turpināt sniegt skaidrojumus vai norādījumus, pamatojoties uz labāko praksi; turklāt aicina Komisiju sniegt norādījumus vai nodrošināt apmaiņu ar labāko praksi attiecībā uz tām teritorijām, kas atrodas līdzās Natura 2000 teritorijām;

35.

aicina Komisiju palielināt tās spēju apstrādāt un efektīvi pārbaudīt sūdzības un pārkāpumus saistībā ar Putnu direktīvas un Biotopu direktīvas atbilstīgu īstenošanu, kā arī izstrādāt atbilstīgus norādījumus dalībvalstīm par šo direktīvu faktiskās īstenošanas uzraudzību; turklāt aicina Komisiju savā pašreizējā darbā, ko tā veic saistībā ar vides tiesību aktu īstenošanas un pārbaudes uzlabošanu, iekļaut pasākumus, kas uzlabo Putnu direktīvas un Biotopu direktīvas īstenošanu un izpildi; ņemot vērā 2008. gada 20. novembra rezolūciju par Ieteikuma 2001/331/EK, ar ko nosaka obligātos kritērijus vides pārbaudēm dalībvalstīs, pārskatīšanu (7), lai stiprinātu ES tīklu vides tiesību aktu īstenošanai un ieviešanai (IMPEL), un mudina Komisiju sniegt ziņojumu par iespējamiem veidiem, kā to panākt, ietverot arī ES vides kontroles aģentūras izveidi, kā arī mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu direktīvai par vides kontroli;

36.

atbalsta Komisijas iniciatīvu attiecībā uz tiesnešu un prokuroru apmācības programmām; tomēr uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jānodrošina apmācības programmu pieejamība arī profesionāļiem, kas iesaistījušies darbā ar Natura 2000 teritorijām, piemēram, reģionālajām un vietējām iestādēm, kuras atbild par tiesību aktu izpildi, un citām pārvaldes iestādēm, kas ir atbildīgas par Putnu direktīvas un Biotopu direktīvas īstenošanu;

37.

uzskata, ka ir vajadzīgas digitālas, pieejamas kartes ar precīzu informāciju par galvenajiem dabas resursiem, aizsargātajām teritorijām, zemes izmantojumiem, ūdens krātuvēm un apdraudētām teritorijām, lai sekmētu reģionālo un vietējo iestāžu iespējas nodrošināt atbilstību vides tiesību aktiem, it sevišķi tiem, kuri attiecas uz bioloģisko daudzveidību;

38.

norāda uz ES sabiedrības ierobežoto informētību par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nozīmi un par smagajām vides, sociālajām un ekonomiskajām sekām, ko rada tās samazināšanās; uzsver nepieciešamību izstrādāt vispusīgāku informēšanas stratēģiju saskaņā ar Aiči 1. mērķi;

39.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu kopā ar dalībvalstīm līdz 2013. gadam sākt lielu informatīvu kampaņu par Natura 2000, lai uzlabotu ES vides aizsardzības noteikumu piemērošanu un veicinātu vides aizsardzības, ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes un sociālās attīstības kā līdzvērtīgu principu līdzāspastāvēšanu; šajā sakarībā prasa veicināt sekmīgus projektus un izplatīt sabiedrībā informāciju par iespēju īstenot videi labvēlīgu ekonomiku teritorijās ar nozīmīgu dabas un kultūras mantojumu, piemēram, teritorijās, kas iekļautas Natura 2000 tīklā;

40.

uzsver, ka ir jāorganizē visu vecumu un sociālo grupu izglītošanas un informēšanas kampaņas par bioloģisko daudzveidību, apzinoties, ka izglītošanas kampaņas bērniem un pusaudžiem, kuri padziļināti interesējas par šo tēmu, būtu jāorganizē galvenokārt skolās; uzskata, ka izglītība un profesionālā apmācība, īpaši lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un saistītajās nozarēs, būtu vairāk jākoncentrē uz bioloģiskās daudzveidības nozīmīguma akcentēšanu;

41.

atzīst, ka liela nozīme bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā ir NVO, kas piedalās lēmumu pieņemšanas procesā, rīkojas uz vietas un palielina sabiedrības informētību;

42.

iesaka paplašināt pārvaldības jēdzienu, attiecinot to arī uz iedzīvotāju mobilizāciju un bezpeļņas organizācijām un ekonomikas dalībniekiem, turklāt pēdējā gadījumā uzsverot bioloģiskās daudzveidības integrāciju uzņēmumu stratēģijās; atzīst brīvprātīgo un sabiedriskā sektora pārstāvju vērtību un zināšanas, kā arī to darbu bioloģiskās daudzveidības aizsardzības jomā, un aicina pašvaldības un reģionālās pārvaldes iesaistīt šīs grupas projektu plānošanā un apspriešanā, dibinot partnerības starp iestādēm, privāto sektoru un nevalstiskām organizācijām;

43.

atzīst, ka ir ļoti svarīgi saglabāt ciešas attiecības ar vietējiem dalībniekiem un attiecīgo zemes teritoriju tiešajiem apsaimniekotājiem, un tādēļ mudina Komisiju šajā sakarībā īstenot lielākus pūliņus, pievēršot uzmanību pieredzei un īpašajām zināšanām, ko šie dalībnieki var ieguldīt tiesību aktu izstrādē, lai nodrošinātu labu stāvokli biotopos, kuros atrodas bioloģiskā daudzveidība, ko vēlamies saglabāt ES;

44.

uzskata, ka viens no iemesliem, kāpēc nav izdevies apturēt visā pasaulē pastāvošo bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un ekosistēmas degradācijas tendenci, ir nepilnīgā izpratne par bioloģiskās daudzveidības komplicētību un tās komponenšu savstarpējo mijiedarbību un mijiedarbību ar dzīvo vidi, tostarp bioloģiskās daudzveidības vērtību esošajām un nākamajām cilvēces paaudzēm; vēlreiz uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības zinātne ir nepieciešamais pamats jebkuras politikas īstenošanai;

45.

tādēļ, lai izvairītos no pētniecības politikas sadrumstalotības, uzsver nepieciešamību vairāk ieguldīt bioloģiskās daudzveidības pētniecībā, tostarp saistībā ar pētniecību par vienu vai vairākām būtiskām sabiedrības problēmām, kam pievēršas programma „Apvārsnis 2020”; uzskata, ka šādu līdzekļu palielinājumu bioloģiskās daudzveidības pētniecībai varētu sasniegt, kopumā izmantojot pašreizējos līdzekļus, ņemot vērā to zemo apgūšanas līmeni; uzskata, ka pētniecība varētu ļaut labāk izprast bioloģisko daudzveidību un tās nozīmi visos cilvēka darbības aspektos, no vienas puses, un ka tā ar inovatīvu koncepciju palīdzību sekmēs jaunus un uzlabotus politikas virzienus, kā arī pārvaldības un attīstības stratēģiju izstrādi, no otras puses;

46.

uzsver, ka saistībā ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu ir vajadzīga daudznozaru un pārrobežu pētniecības pieeja, kas ir cieši saistīta ar tādām jomām kā ekoloģija, ģenētika, epidemioloģija, klimata zinātne, ekonomika, sociālā antropoloģija un teorētiskā modelēšana; uzsver, ka ir vajadzīgas uz zinātni pamatotas politiskās nostādnes ekosistēmu un dabas resursu ilgtspējīgas pārvaldības jomā, jo īpaši ekonomiski un sociāli svarīgajās lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežsaimniecības nozarēs;

47.

uzskata par būtisku, lai pieejamie zinātniskie dati par bioloģisko daudzveidību, paraugprakses piemēri tam, kā apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un atjaunot bioloģisko daudzveidību, un informācija par pašas dabas nodrošinātu inovāciju un attīstības potenciālu kļūtu plašāk zināma un izplatīta starp politikas veidotājiem un galvenajām ieinteresētajām personām un lai tiktu piešķirta svarīga nozīme atbilstošām IKT, ar ko sekmētu jaunu iespēju un instrumentu nodrošināšanu; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izveidojusi ES Uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības platformu, un mudina Komisiju turpināt attīstīt šo platformu un sekmēt ES ciešāku sadarbību starp administrāciju un uzņēmumiem, tostarp MVU;

48.

prasa Eiropas bioloģiskās daudzveidības informācijas sistēmas (BISE) tīmekļa portālu darīt pieejamu visās ES oficiālajās valodās, lai sekmētu datu un informācijas apmaiņu;

Ekosistēmas un to pakalpojumu uzturēšana un atjaunošana

49.

norāda uz KBD noteikto prasību līdz 2020. gadam atjaunot 15 % no degradētajām ekosistēmām; tomēr uzskata to par minimumu un vēlas, lai ES noteiktu ievērojami augstāku atjaunošanas mērķi, kas atspoguļotu tās daudz vērienīgāko pamatmērķi un redzējumu 2050. gadam, ņemot vērā specifiskos dabas apstākļus katrā valstī; mudina Komisiju skaidri definēt, ko nozīmē „degradētas ekosistēmas”, un noteikt atskaites līniju, ko var izmantot panāktā progresa novērtēšanai;

50.

mudina Komisiju vēlākais līdz 2012. gadam pieņemt īpašu zaļās infrastruktūras stratēģiju, kuras primārais mērķis būtu bioloģiskās daudzveidības aizsardzība; uzsver, ka šī stratēģija būtu jāvērš uz mērķiem, kas saistīti ar pilsētas un lauku teritorijām, lai, inter alia, labāk izpildītu Biotopu direktīvas 10. panta noteikumus;

51.

pauž nožēlu par to, ka zaļās infrastruktūras stratēģiju Komisija plāno izstrādāt tikai 2012. gadā, turpretim enerģijas un transporta koridori jau ir noteikti Eiropas infrastruktūras paketes priekšlikumā; tādēļ aicina Komisiju paātrināt darbu pie zaļās infrastruktūras stratēģijas un nodrošināt ierosinātā 2. mērķa sasniegšanu; piekrīt, ka būtu maksimāli jāpalielina sinerģija starp enerģētikas, transporta un IKT projektiem, lai ierobežotu negatīvo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, un ka ar ES līdzekļiem būtu jāfinansē tikai tie pasākumi, kuri ir saskaņā ar ES tiesību aktiem un atbilst attiecīgajām Savienības politiskajām nostādnēm;

52.

uzsver, ka dabisko vidi nevajadzētu veidot tikai noteiktās teritorijās vien, bet tās veidošana būtu jāveicina dažādās vietās, piemēram, pilsētās, automaģistrāļu un dzelzceļu tuvumā, kā arī rūpnieciskās teritorijās, lai attīstītu patiesi zaļu infrastruktūru;

53.

mudina Komisiju izstrādāt efektīvu tiesisko regulējumu, pamatojoties uz iniciatīvu par visu neto zaudējumu novēršanu, kurā ņem vērā dalībvalstu līdzšinējo pieredzi, vienlaikus izmantojot arī standartus, kurus izmanto uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības kompensācijas programma; šajā sakarībā atzīmē, ka ir svarīgi šādu pieeju piemērot visiem ES biotopiem un sugām, uz kuriem neattiecas ES tiesību akti;