ISSN 1977-0952

doi:10.3000/19770952.C_2013.161.lav

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 161

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

56. sējums
2013. gada 6. jūnijs


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

I   Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

 

ATZINUMI

 

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

 

488. plenārā sesija 2013. gada 20. un 21. martā

2013/C 161/01

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Vajadzību un metožu izvērtējums aktīvai iedzīvotāju iesaistei enerģētikas politikā (izpētes atzinums)

1

2013/C 161/02

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Veidot iekļaujošu digitālo iekšējo tirgu, kurā galvenā prioritāte ir iedzīvotāji: rīcības plāns veiksmei (pašiniciatīvas atzinums)

8

2013/C 161/03

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Pašnodarbinātā statusa ļaunprātīga izmantošana (pašiniciatīvas atzinums)

14

2013/C 161/04

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Iekšējais tirgus un valsts reģionālais atbalsts (pašiniciatīvas atzinums)

20

2013/C 161/05

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Mācekļu programmu un profesionālās mūžizglītības iespējas darba vietu radīšanā – uzņēmējdarbības loma izglītībā Eiropā (pašiniciatīvas atzinums)

27

2013/C 161/06

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Darba ņēmēju iesaiste un līdzdalība kā labas uzņēmējdarbības pamatelements un pasākums līdzsvarotai krīzes pārvarēšanai (pašiniciatīvas atzinums)

35

2013/C 161/07

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Sociālais dialogs Austrumu partnerības valstīs

40

2013/C 161/08

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Pilsoniskās sabiedrības ieguldījums pārtikas izšķērdēšanas novēršanas un samazināšanas stratēģijā (pašiniciatīvas atzinums)

46

 

III   Sagatavošanā esoši tiesību akti

 

EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA

 

488. plenārā sesija 2013. gada 20. un 21. martā

2013/C 161/09

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Eiropas Savienības tālākie reģioni – ceļā uz partnerību gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmeiCOM(2012) 287 final – SWD(2012) 170 final

52

2013/C 161/10

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 723/2009 par Kopienas tiesisko regulējumu, ko piemēro Eiropas pētniecības infrastruktūras konsorcijam (ERIC)COM(2012) 682 final – 2012/0321 (NLE)

58

2013/C 161/11

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Zaļā grāmata Integrēts paku piegādes tirgus e-tirdzniecības izaugsmei ESCOM(2012) 698 final

60

2013/C 161/12

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības programmas izveidi, lai atbalstītu īpašas darbības finanšu pārskatu un revīzijas jomā laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadamCOM(2012) 782 final – 2012/0364 (COD)

64

2013/C 161/13

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Jauniešu pāreja uz nodarbinātībuCOM(2012) 727 final

67

2013/C 161/14

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ģenētisko resursu pieejamību un to izmantošanā iegūto labumu taisnīgu un vienlīdzīgu sadali SavienībāCOM(2012) 576 final – 2012/0278 (COD)

73

2013/C 161/15

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiemCOM(2012) 710 final – 2012/0337 (COD)

77

2013/C 161/16

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Sociālā aizsardzība Eiropas Savienības attīstības sadarbības kontekstāCOM(2012) 446 final

82

2013/C 161/17

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējasCOM(2012) 494 final

87

2013/C 161/18

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kuģu aprīkojumu un Direktīvas 96/98/EK atcelšanuCOM(2012) 772 final – 2012/0358 (COD)

93

LV

 


I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

ATZINUMI

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

488. plenārā sesija 2013. gada 20. un 21. martā

6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/1


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Vajadzību un metožu izvērtējums aktīvai iedzīvotāju iesaistei enerģētikas politikā” (izpētes atzinums)

2013/C 161/01

Ziņotājs: ADAMS kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2012. gada 13. novembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Vajadzību un metožu izvērtējums aktīvai iedzīvotāju iesaistei enerģētikas politikā

(izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 27. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (20. marta sēdē), ar 183 balsīm par, 2 balsīm pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ievads un ieteikumi

1.1

Eiropas Komisija ir atzinīgi novērtējusi Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšlikumu — apsvērt pilsoniskās sabiedrības dialoga veidošanu enerģētikas jautājumos. Absolūti nepieciešama ir sabiedrības līdzdalība, tās izpratne par daudzveidīgajām pārmaiņām, kas tuvākajās desmitgadēs gaida mūsu enerģētikas sistēmu, un atbalsts šīm pārmaiņām. Tādēļ neaizstājams ir dialogs ar pilsonisko sabiedrību, un EESK locekļu kopumam, kas atspoguļo Eiropas sabiedrību, ir labas iespējas veidot kontaktus ar dalībvalstu iedzīvotājiem un ieinteresētajām personām, lai iedibinātu visaptverošu programmu, kuras pamatā būtu līdzdalības demokrātija un praktiska rīcība.

1.2

Pēc sākotnējām konsultācijām, kurās Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir apspriedusies ar dalībvalstīm, reģionu un pilsētu pašvaldībām, sociālo partneru pārstāvības organizācijām, NVO, enerģētikas nozari un vietējā līmeņa iedzīvotāju organizācijām, Komiteja iesaka īstenot ierosinājumus, kas minēti šā atzinuma 7. sadaļā.

1.3

Īsumā:

EESK apņemas vadīt Eiropas Enerģētikas dialoga (EED) izveidi, organizējot koordinētu, uz rīcību orientētu daudzlīmeņu diskusiju visās dalībvalstīs un starp tām;

programma būs vērienīga un profesionāla, energoapgādes ķēdes ieinteresēto personu sponsorēta un finansēta, tā būs saistīta ar jau ierosinātajām iniciatīvām un tiks atzīta par uzticamu “sociālo zīmolu”, kas atbilst sabiedrības vajadzībām un problemātikai;

EED būs sinonīms uzticamai informācijai par enerģijas jautājumiem un piedāvās “sarunu telpu”, kur īstenošanas jautājumus apspriest saistībā ar sociālo ietekmi un atbalstu sabiedrībā, ieguldījumu un resursu izmantošanas stratēģiju, kā arī citiem politikas apsvērumiem;

galvenais programmas panākumu rādītājs būs tās pieņemšana dalībvalstīs, izmērāma ietekme uz politikas lēmumiem par visiem enerģijas veidiem un plaši atzīta loma ES līmeņa konverģences sekmēšanā ciešā saistībā ar enerģētikas un klimata politikas sistēmu laikposmam pēc 2020. gada;

tāpēc EESK aicina ierosinātajam EED sniegt stingru politisko un administratīvo atbalstu, kā arī pielāgot Eiropas Komisijas iekšējo pieeju, vairāk orientējoties uz dialogu un pārrunām;

EESK iesaka nākamajā ES finanšu periodā (2014.–2020. gadā) finansiāli atbalstīt EED darbu.

2.   Vispārīga informācija

2.1

Lai sasniegtu 2050. gadam izvirzīto mērķi — zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni —, neatkarīgi no izvēlētās energoavotu kombinācijas izšķirīgi svarīga ir energoefektivitāte. Ja dalībvalstis vēlas saglabāt brīvību un elastīgumu savā energoavotu izvēlē, būtiska nozīme ir arī laikus veiktiem ieguldījumiem iekšējā tirgus modernizācijā un savienojamībā. Šie faktori, tāpat kā pāreja uz plašāku elektrības izmantošanu, ES enerģētikas politikā ir faktiski neapstrīdēti, tomēr tādi jautājumi kā izmaksas, finansējums, īstenošanas temps un ietekme joprojām nav nokārtoti. Tikmēr dalībvalstīs arvien aktuālāka kļūst vajadzība rūpīgi izskatīt jautājumus par energoapgādes komponentiem un par to, kā panākt energoefektivitāti un nepieciešamo ieguldījumu līmenī. Lai gan ir sagaidāms, ka, izkliedēto, vienpusējo valstu sistēmu vietā pilnveidojoties Eiropas līmeņa pieejai, samazināsies izmaksas un palielināsies apgādes drošība, tomēr publisko debašu centrā joprojām ir arvien vairāk pieaugošās cenas, kas jāmaksā patērētājiem, un aizvien lielākā infrastruktūras un ražošanas metožu ietekme. Retos gadījumos dalībvalstis var sarīkot valsts mēroga debates par dažādiem enerģētikas pārejas aspektiem, taču ir skaidrs, ka šāda diskusija nesāksies pati no sevis un ka tā ir jāveicina.

2.2

Tā kā Eiropas sabiedrības vērtības attiecībā uz enerģētikas nākotni atrodas pārejas posmā, turklāt attiecīgie politikas pasākumi lielākoties tiks ierosināti ES līmenī, ES struktūrām ir jāiesaistās uzticības vairošanā un attiecību veidošanā starp politikas procesu dalībniekiem, kā arī reģistrētām un nereģistrētām enerģētikas jomā ieinteresētajām personām, stimulējot sabiedrības līdzdalību strukturētā dialogā. Šāda elementa pievienošana ir nozīmīgs solis, lai varētu nošķirt to, kas ir tehniski un saimnieciski iespējams, no tā, kas ir derīgs un sociāli pieņemams ieinteresētajām personām. Tas būtu arī praktisks piemērs, kas demonstrētu līdzdalības demokrātiju jautājumā, kurš svarīgs ikvienam.

2.3

Šajā izpētes atzinumā par vajadzībām un metodēm, kas saistītas ar sabiedrības līdzdalību enerģētikas politikā, izklāstīts, kā šāds visaptverošs un iekļaujošs dialogs būtu veidojams un attīstāms, mijiedarbojoties Eiropas, valstu un vietējam līmenim. Šajā dialogā jāvērš uzmanība arī uz praktiskiem risinājumiem, ko var izmantot iedzīvotāji, un jāstimulē piegādātāju un kompetento iestāžu inovatīva rīcība un reakcija.

3.   Politikas satvars

3.1

ES enerģētikas politikas pasākumu kopums izstrādāts tā, lai stiprinātu un saglabātu energoapgādes drošību, enerģētikas konkurētspēju un enerģijas ilgtspēju. Mērķis līdz 2050. gadam vismaz par 80 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeni salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni joprojām ir stingri kvantitatīvs, taču vēl arvien juridiski nesaistošs mērķis. Pārējie ilgtspējas jautājumi, piemēram, atjaunojamo energoresursu īpatsvars izmantojamo energoavotu sadalījumā, pēc 2020. gada tomēr joprojām netiks atrisināti. Tāpat skaitliski grūti izteikt arī to, kāds energoatkarības līmenis ir pieņemams, vai to, kāds ir enerģijas cenu diferenciālis attiecībā pret lielajiem starptautiskajiem konkurentiem. Ir jārod veids, kā ES politikā rēķināties ar šiem nezināmajiem lielumiem, jo pēdējā laika norises liecina, ka globālu enerģijas cenu svārstību un neparedzētu notikumu ietekmes apstākļos vajadzīga tāda enerģētikas politika, kas būtu gan elastīga, gan spējīga risināt sarežģītu ārēju norišu radītas problēmas.

3.2

ES politikas izstrādē attiecībā uz enerģētikas pāreju bieži trūkst reālas dalībvalstu ieinteresētības un nav iesaistīti iedzīvotāji, jo netiek skaidroti kompromisi un izdarītās izvēles. Scenāriju izstrādē balstītā pieeja, kas atspoguļota “Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam”, ir pārdomāts veids, kā rīkoties nestabilā situācijā. Tomēr izmantot šādu metodi, lai sagatavotu augsni politikas izstrādei, traucē jau minētā nepietiekamā dalībvalstu ieinteresētība un šaubas sabiedrībā, kura galvenokārt ir informēta vai ieinteresēta tikai dažos enerģētikas aspektos, proti, cenā un — atsevišķās valstīs — energoapgādes drošībā. ES līmeņa politikas dokumenti galvenokārt ir paredzēti dalībvalstīm — galvenajām institucionālajām un industriālajām ieinteresētajām pusēm —, un tajos dažkārt trūkst saiknes un saskaņas ar sabiedrības vajadzībām. Daļa no sabiedrības līdzdalības un iesaistīšanas procesa, kas aplūkots šajā atzinumā, saistāma ar to, ka ir vajadzīgs komplicēto enerģētikas jēdzienu “tulkojums”. Sabiedrības informētības, viedokļa un vērtību ietekme būs galvenais virzītājspēks, kas palīdzēs visām pusēm veikt atkārtotu izvērtēšanu un pielāgoties nedrošai pasaulei. Trim enerģētikas politikas pīlāriem, proti, energoapgādes drošībai, konkurētspējai un ilgtspējai, ir jāpievieno ceturtais — līdzdalība.

3.3

Tas nebūs viegli. Līdz šim ES solidaritātes un sadarbības saskaņošana un katras dalībvalsts tiesības pašai noteikt savu enerģētikas stratēģiju ir novedušas pie neskaidras politikas un tādiem vēstījumiem, kas, vismaz iedzīvotājiem, ir nesaprotami un tādējādi rada nopietnus pārpratumus.

3.4

Viens no veidiem, kā pārvarēt šo plaisu un viest skaidrību, ir valsts līmenī iesaistīt iedzīvotājus un pēc tam plašākas ES perspektīvas ietvaros definēt valsts enerģētikas politiku. (No stingrākas saiknes ar Eiropas dimensiju labumu gūtu visas valstu mēroga iniciatīvas, kas patlaban tiek izstrādātas, piemēram, Transistion Energetique Francijā, Energiewende Vācijā un Energy Mix Forum Spānijā). Valstu vadītājiem vajadzīgas demokrātiskas pilnvaras un tāds elektorāts, kas ir izglītots šajā svarīgajā jautājumā un gatavs sadarboties ar saviem politiķiem, lai kopā dotos grūtajā ceļā. Ja nenotiek vaļsirdīga, iekļaujoša sabiedriska diskusija par visas Eiropas enerģētikas nākotni, kas vērsta uz sadarbību, joprojām valdīs nostādne, ka sociāli pieņemama ir tikai valstu līmeņa attieksme. Šāda valstu dominance jau ir rosinājusi vairākas ieinteresētās personas norādīt, ka ES enerģētikas politika nav nedz saskaņota, nedz uzticama. Neskaidrība traucē veidot saskaņotu enerģētikas politiku, kas varētu mazināt oglekļa dioksīda emisijas un rast atbildi uz klimata pārmaiņu radīto spiedienu, — bet laika paliek arvien mazāk.

3.5

Visur Eiropā iedzīvotāji ir pauduši neapmierinātību ar to, kā darbojas enerģijas tirgus (skat. Patēriņa tirgu rezultātu pārskatu — http://ec.europa.eu/consumers/consumer _research/editions/docs/8th_edition_scoreboard_en.pdf), un, ja problēmas netiks risinātas, tas var kavēt ceļu uz vienotu ES rīcību enerģētikas pārejas jomā. Iedzīvotājiem efektīvāk jāiesaistās galveno politikas lēmumu stratēģiskajā virzībā — ne tikai kā enerģijas patērētājiem —, jo enerģētikas pāreja ir temats, kas ir plašāks par svarīgajiem tirgus jautājumiem. Daudzās dalībvalstīs pieaug līdzīga neapmierinātība ar politikas pasākumiem — neapmierinātība ar pašu “politiku”. Būtiski svarīgajā ES līmenī politiska redzējuma vai nu nemaz nav, vai arī tas nedod rezultātus, un ES dimensijas vietā bieži stājušās nekoordinētas debates par valstu pasākumiem enerģētikas jomā. Lai šī situācija mainītos, iedzīvotājiem, galvenajām ieinteresētajām personām un politikas lēmumu pieņēmējiem būs jāuzņemas kopīga atbildība un jāiesaistās mūsu kopīgās enerģētikas nākotnes veidošanā.

3.6

Lai gan ir uzsāktas vairākas vietēja, reģionāla vai valstu līmeņa iniciatīvas, kurās sabiedrība iesaistīta dažādos enerģētikas plānošanas aspektos, nepieciešams praktiski un mērķtiecīgi izmantot sabiedrības līdzdalību, zināšanas un iespējas. Patlaban trūkst skaidras sistēmas, kā veidot iedzīvotāju / ieinteresēto personu / pilsoniskās sabiedrības organizāciju dialogu par enerģijas ieguvi, pārveidi un izmantošanu. Ir steidzami nepieciešams šāds dialogs, kas var būt ļoti noderīgs ES politikas izstrādē un vienlaikus piešķirt Eiropas dimensiju valstu mēroga debatēm. Tālejoša, vērienīga, koordinēta programma sabiedrības līdzdalībai un iesaistīšanai varētu stimulēt kompetentas diskusijas un paaugstināt gan debašu līmeni, gan izpratni, sniedzot politikas veidotājiem (kam savukārt būtu jāieklausās un jāreaģē) lielāku paļāvību turpmākajā darbā. Izmantojot EESK pasūtītu un 2012. gada decembrī publicētu priekšizpētes pētījumu “Turpmākie plāni valstu energoavotu sadalījumam. Sabiedrības līdzdalība Eiropas Savienībā un ārpus tās”, kas pieejams tīmekļa vietnē http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.events-and-activities-energy-futures-civil-society-publications, šajā izpētes atzinumā aplūkoti nosacījumi un rīcība, kas nepieciešama minētās programmas izstrādei.

4.   Jau izveidoto līdzdalības mehānismu stiprināšana un izmantošana

4.1

Kopš 1997. gada ir nodibināti vairāki enerģētikai veltīti forumi, kuros apspriež tehniskus, regulatīvus, ar patērētājiem un politiku saistītus jautājumus: trīs regulatīvi forumi (Florences elektroenerģijas forums, Madrides gāzes forums, Londonas Iedzīvotāju enerģētikas forums), kā arī Berlīnes fosilo kurināmo forums, Bukarestes ilgtspējīgas enerģijas forums un Eiropas kodolenerģijas forums. Lai gan visi minētie forumi dibināti, lai uzlabotu iekšējā enerģijas tirgus darbību, neviens no tiem pilnībā neaptver plašo enerģijas jautājumu dialogu, kas ierosināts šajā atzinumā. Iedzīvotāju enerģētikas forums, kā norāda tā nosaukums, vērsts uz to, lai patērētāju interesēs veidotu tādu mazumtirdzniecības tirgu, kura pamatā ir konkurence, energoefektivitāte un taisnīgums, un tālab minētais forums dod iespēju virzīt patērētāju tiesību nostiprināšanu un interešu aizstāvēšanu reglamentējumā. Katram no šiem forumiem ir sava nozīme enerģētikas dialogā, un būtu ļoti vēlams tos ciešāk integrēt ar īpašas koordinācijas platformas vai struktūras palīdzību. Turpmāk aplūkotajā plašajā Eiropas Enerģētikas dialogā šāda struktūra pat varētu pārstāvēt arī Eiropas Komisijas intereses enerģētikas jomā.

4.2

Būtu iespējams iesaistīt arī kaimiņos esošās trešās valstis, sevišķi tās, kuras jau ir Enerģētikas kopienas dalībnieces; tas atbilstu pieejai, kas ierosināta paziņojumā “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām”, COM(2011) 539.

4.3

Būdama struktūra, kura konsultē ES iestādes un kuras primārais uzdevums ir vairāk iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas Eiropas jautājumu lemšanā, EESK var palīdzēt veidot un plānot pilsoniskās sabiedrības devumu politikas lēmumu pieņemšanā. Komiteja ir sagatavojusi atzinumus par visiem galvenajiem ES enerģētikas tiesību aktu un politikas izstrādes jautājumiem, kā arī izveidojusi plašu programmu ar enerģētikai veltītām pilsoniskās sabiedrības konferencēm, iesaistot visu līmeņu puses, kas ieinteresētas enerģētikas jautājumos, un apmeklējot dalībvalstis. Tās pamatnostāja par to, ka ir vajadzīga Eiropas enerģētikas kopiena, kuras pamatā ir aktīvs sabiedriskais dialogs, izklāstīta deklarācijā, kas 2012. gada janvārī pieņemta kopīgi ar Jacques Delors institūta organizāciju “Notre Europe” (http://www.eesc.europa.eu/eec).

4.4

Viens no galvenajiem elementiem auglīga dialoga veidošanā būs uzticēšanās. Uzticēšanās ieinteresētajām personām un starp tām nav uzskatāma par pašsaprotamu lietu. Gluži pretēji. Tāpēc viens no dialoga uzdevumiem ir veidot dalībnieku savstarpēju uzticēšanos. Lai tā notiktu un lai EESK šajā procesā varētu ieņemt vadošu lomu, Komitejai jābūt pieejamai, uzticības cienīgai un nostājas ziņā līzsvarotai.

4.5

Dalībvalstu attieksme pret enerģētiku sakņojas sabiedrības vērtībās. Cilvēciskā līmenī šīs vērtības saistītas ar drošību, enerģētisko nabadzību un neaizsargāto grupu energoapgādi par pieņemamām cenām. Valstu līmenī aktuāla ir energoatkarība un pakļautība ārējai ietekmei. Tāpēc debatēs padziļināti jāapspriež gan ētiski, gan ar ekonomiku saistīti jautājumi, kā 2013. gada janvārī pieņemtajā atzinumā norādījusi Eiropas Energoavotu sadalījuma ētisko aspektu Eiropas grupa. Tas būtu jāatzīst par neaizstājamu instrumentu debatēs. Tajā aicināts izveidot ētisku satvaru, ko izmantot attiecībā uz visiem energoavotiem un lēmumiem par to sadalījumu, kā arī mudināts demokrātiskas līdzdalības ceļā un pārredzamā veidā iesaistīt pilsonisko sabiedrību. Ir jāturpina strādāt pie šo koncepciju piemērošanas dalībvalstu līmenī, un viens no EESK uzdevumiem būs apzināt valstīm svarīgos jautājumus un piedāvāt ceļu uz konverģenci un sadarbību.

4.6

Piemēram, neaizstājams vispārējas sociāli pieņemamas un ētiskas pieejas elements enerģētikā ir nostādne par to pasaules daļu nediskriminēšanu, kurām nav iespējas paust savu viedokli un kuras ir neaizsargātas cīņā par energoresursiem, un uz šādu nostādni jābalstās ES politikai.

4.7

Reāla līdzdalība vislabāk darbojas tad, ja neformāliem, nereģistrētiem pilsoniskās sabiedrības tīkliem ir iespējas mijiedarboties ar formālākiem, reģistrētiem tīkliem. Līdzdalībā sakņota iniciatīva var būt spēcīgs instruments, ar kura palīdzību vienoties par valsts, reģiona, pilsētas vai vietējā līmeņa stratēģiskajiem uzdevumiem un tos pildīt, turklāt tā, ka tas sabiedrībai izmaksā lētāk un birokrātijas ir mazāk nekā tradicionālajos procesos. Šobrīd ir izveidoti tikai daži mehānismi, ar kuru palīdzību integrēt lielpilsētu, valstu un visas ES mēroga līdzdalību “enerģētikas nākotnē”. Tomēr tādas iniciatīvas kā Pilsētas mēru pakts, kas atbalsta energoefektivitātes paaugstināšanu un atjaunojamo energoresursu izmantošanu, sniedz priekšstatu par iespējami sasniedzamo. Ne dalībvalstīs, ne to starpā vēl nav izveidotas saiknes, kas šādu līdzdalību saistītu ar politiku un lēmumu pieņemšanas struktūrām.

5.   Eiropas Enerģētikas dialogs kā sabiedrības līdzdalības un iesaistīšanas līdzeklis

5.1

Iepriekš izklāstītā procesa pagaidu nosaukums ir Eiropas Enerģētikas dialogs (EED), taču, lai uzsvērtu, ka ir jāveic konkrēti pasākumi, var apsvērt arī nosaukumu “Eiropas Rīcība enerģētikai” vai tā variantus. EED nedublētu jau izveidotās struktūras, bet gan izmantotu līdzšinējās iniciatīvas un tās papildinātu ar aktīvāko enerģētikas jomas ieinteresēto personu un iedzīvotāju līdzdalību. Svarīgs uzdevums būs uzlabot politikas veidošanu, organizējot mijiedarbību, nodrošinot vajadzīgo informāciju, stimulējot līdzatbildības uzņemšanos un leģitimitāti, kā arī sniedzot atbalstu politikas lēmumiem gan valstu, gan Eiropas līmenī. Būtībā dialogs varētu aptvert visus enerģētikas jautājumus, tostarp infrastruktūru, energoavotus un resursus, tirgus, patērētāju aizsardzību, tehnoloģijas, politikas un vides aspektus utt.

5.2

EED ietvaros ir jāaplūko gan reģistrēto, gan nereģistrēto ieinteresēto personu vajadzības un problēmas, pievēršoties tām grupām, kas iesaistītas energoapgādes ķēdē, un tāpat investoriem, patērētājiem, regulatoriem un likumdevējiem. Saistībā ar valstu, ES un starptautiskajām prioritātēm par atsevišķu ieinteresēto personu kategoriju jāuzskata arī paaudžu jautājumu pārstāvji, īpaši tie, kas saistīti ar resursu izmantošanu un noplicināšanu, piesārņojuma kontroli un klimata pārmaiņām.

5.3

Jānorāda, ka EED neskartu operatīvo vai tehnisko īstenošanu, bet gan tiektos nodrošināt “telpu sarunām”, kurās īstenošanas jautājumus apspriest saistībā ar sociālo ietekmi un sabiedrības atbalstu, ieguldījumu un resursu stratēģiju un citiem ar politiku saistītiem apsvērumiem. Tomēr jābūt arī saiknei ar ļoti konkrētiem, iedzīvotājiem veicamiem pasākumiem, piemēram, viedajiem skaitītājiem un energoefektivitāti. Vajadzīga cieša saikne starp teoriju, izglītību un praktisku rīcību.

6.   Eiropas Enerģētikas dialoga īstenošana

6.1

Sākotnējie mērķi būtu šādi:

izraudzīt un prioritāšu secībā sakārtot pasākumus, ar kuriem enerģētikas jautājumos izglītot pilsonisko sabiedrību un palielināt tās iespējas;

apzināt ieinteresētās personas, tostarp rūpnieciskos un individuālos enerģijas lietotājus, operatorus, darba ņēmējus un arodbiedrības un citas ieinteresētās grupas, atkarībā no to interesēm, zināšanu līmeņa un resursiem;

svarīgākos jautājumus definēt tā, lai praktiskās zināšanas, pieredze un profesionālās prasmes varētu savstarpēji mijiedarboties un viena otru papildināt;

izstrādāt elastīgu diskusiju kārtību, ko var pielāgot visām dalībvalstīm un kas iedzīvotājus tuvina lēmumu pieņemšanas procesam.

6.2

Lai enerģētikas pāreja noritētu veiksmīgi, būtiski ir stiprināt konsultāciju un līdzdalības mehānismus. Vajadzīgs arī uz informāciju balstīts, strukturēts, iekļaujošs un atbildīgs ES līmeņa dialogs, lai nodrošinātu, ka politikas veidošana un īstenošana ir stratēģiska, konsekventa un iekļaujoša — tātad tāda, kas uzskatāma par pamatotu un efektīvu.

6.3

Sabiedrības iesaistīšanas tālejošais mērķis ir līdz 2050. gadam palīdzēt nostiprināt zināšanās balstītu, uz līdzdalību orientētu un efektīvu pāreju uz tādu enerģētikas sistēmu, kas rada zemas oglekļa dioksīda emisijas. Tādējādi varētu piešķirt lielāku leģitimitāti ES rīcībai enerģētikas jomā, vienlaikus dodot iespēju iedzīvotājiem paust savu viedokli un vēlmes gan valstu, gan visas ES līmenī.

6.4

Katrai no identificētajām ieinteresēto personu grupām pēc savstarpīguma principa būtu jāuzdod šādi jautājumi:

ko tās sagaida no iesaistīšanās dialogā,

kādu devumu tās var dot dialogam.

6.5

Lai dialogs būtu sekmīgs ilgtermiņā, procesa gaitā jācenšas izprast dalībvalstu un visas Eiropas pilsoniskās sabiedrības bažas, zināšanas un vērtības un piedāvāt risinājumu. Iespējams, ka šo risinājumu meklējumos pašām ieinteresētajām personām būs jāveido

stratēģijas, kas dos ieinteresētajām personām vajadzīgos rezultātus, vajadzības gadījumā tādā pielāgojumu un kompromisa līmenī, par kādu ir panākta vienošanās;

procedūra šo stratēģiju nodrošināšanai;

spēja minēto procedūru ieviest.

6.6

Lai dialogs pildītu savu uzdevumu, jāuzdod vairāki pamatjautājumi.

Stratēģijas: kādas stratēģijas ir vajadzīgas, lai veicinātu enerģētikas nozares ieinteresēto personu un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību?

Procesi: kādi būtiski procesi jāizvērš vai jāpārveido, lai minētās stratēģijas īstenotu?

Spējas: kādas spējas ir vajadzīgas saistībā ar šo dialogu, lai minētie procesi varētu darboties un pilnveidoties?

Enerģētikas nozares ieinteresēto personu un pilsoniskās sabiedrības ieguldījums: kāds ieguldījums dialogā būtu jāsniedz tā ieinteresētajām personām un iedzīvotājiem, lai attīstītu, uzturētu un pastiprinātu šīs spējas?

7.   Praktiski pasākumi un ieteikumi

7.1

Ir ierosināts līdz 2016. gadam enerģētikas nozares ieinteresētās personas, iedzīvotājus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas iesaistīt Eiropas Enerģētikas dialogā, kas darbotos kā koordinētas daudzlīmeņu diskusijas visās dalībvalstīs un starp tām. Ņemot vērā temata vērienu, apjomu un steidzamību, ierosinātajam enerģētikas nozares ieinteresēto personu un sabiedrības līdzdalības procesam jābūt plašam, ar pietiekamiem resursiem un efektīvam; tas būtu jāveido atbilstīgi 6. sadaļā aprakstītajai taktiskajai pieejai. Tam jāveicina dalībnieku savstarpējā uzticēšanās un jāpanāk atklāta dialoga reputācija, kā arī jānodrošina daudzo izteikto viedokļu pakāpeniska saskaņošana vai pieņemšana. Tam jābūt

ES līmeņa konverģences un integrācijas izpratnē visas Eiropas mēroga dialogam;

valstu līmeņa dialogam, jo tajā tiks ietverti dažādi kultūrvides un enerģētikas nākotnes slāņi;

attiecīgās valsts daudzlīmeņu dialogam, kurā piedalās valsts, reģionālais, pilsētu un vietējais līmenis un kurā tiek atzīta iedzīvotāju un patērētāju nozīmīgā loma politikas izstrādē;

uz rīcību orientētam dialogam, kurā ikviens dalībnieks gan sev, gan citiem uzdod jautājumu: “Ko var darīt, lai enerģētikas nākotne būtu droša?”.

7.2

Ar EED nav jāaizstāj pārstāvības demokrātijas institūcijās risināmās debates, bet gan tās jāpapildina, praktiskās zināšanas, pieredzi un izpratni apvienojot ar tehnisko informāciju un ekspertu viedokli. Tādā veidā līdzdalības demokrātija darbojas kā neaizstājams pārstāvības demokrātijas papildinājums.

7.3

Reaģējot uz valstu iniciatīvām un tās kombinējot, EESK varētu izstrādāt triju gadu programmu, kas vēlāk pāraugtu neatkarīgā EED. Šajā procesā būtu vairāki posmi:

izpēte — izmantot un paplašināt jau sāktos pētījumus par sabiedrības iesaistīšanos un līdzdalību un par sarežģītajiem enerģētikas pamatjautājumiem, kas jāskaidro iedzīvotājiem;

apvienību veidošana ar visām ieinteresētajām pusēm (dalībvalstīm un ES rotējošajām prezidentvalstīm, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, nozares pārstāvjiem, arodbiedrībām, nodibinājumiem, akadēmiskām iestādēm utt.), lai izveidotu stabilu resursu bāzi, kas ir proporcionāla programmas mērogam;

plašs atklāšanas pasākums, kas vēstīs par jau uzsāktām izmēģinājuma vai demonstrējumu programmām ne vairāk kā piecās dalībvalstīs, kurās tiks īstenots valsts līmeņa dialogs, ko 2014. gadā ievadīs valsts mēroga pasākums;

saikņu veidošana starp EED un citiem forumiem, kur tas iespējams un vajadzīgs, tostarp ar Enerģētikas kopienu (valstīm, kas atrodas Eiropas dienvidaustrumos) un Austrumu partnerības valstīm;

iepazīstināšanas pasākums un debates par EED 2013. gada novembrī plānotā Iedzīvotāju enerģētikas foruma ietvaros un vajadzības gadījumā arī citos enerģētikas forumos un pasākumos;

dialoga attīstības uzraudzība, ko veic EESK pastāvīgā izpētes grupa “Ceļā uz Eiropas Enerģētikas kopienu”, un reprezentatīvas koordinācijas grupas izveide.

7.4

Lēmumu pieņemšanas atbalsta instrumenti ir labi piemēroti sabiedrības dialoga strukturēšanai, īpaši nolūkā pētīt tādus jautājumus kā “kas būtu, ja būtu?” un attiecīgās kompromisa iespējas, risku un rezultātus. Daži no instrumentiem ir scenāriju izstrāde un modelēšana, uz līdzdalību orientēta vairākkritēriju analīze, virtuālās realitātes tehnoloģija (arī 3D vizualizācija un kartografēšana ar ģeogrāfiskās informācijas sistēmu (ĢIS) palīdzību), dzīves cikla analīze un kvantitatīvs vides novērtējums. Ir pierādīts, ka vispieejamākais un interaktīvākais no minētajiem instrumentiem ir scenāriju izstrāde, kas cilvēkiem ļauj saprast uzdevuma mērogu, kā arī meklēt un pārbaudīt sev pieņemamākos risinājumus un tos pārvērst praktiskā rīcībā; arī EK “Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam” tika izmantota scenāriju izstrāde, jo tā dod iespēju labāk informēt iedzīvotājus un iesaistīt viņus politikas pasākumu izvēlē.

7.5

Lai enerģētikas debates no marginālām kļūtu par vispārēju parādību un šos jautājumus apspriestu kafejnīcās, klubos, virtuvēs un klasēs, būs vajadzīgs kas vairāk par rūpīgi izstrādātiem iesaistīšanas paņēmieniem. Nozīme būs arī plašām izstādēm un pasākumiem, zinātnisko aprindu iesaistīšanai un valstu plašsaziņas līdzekļu interesei. Tālab būs vajadzīga profesionāla plānošana un dialoga kā Eiropas “sociālā zīmola” pozicionēšana, kas tam nodrošinās atzinību un uzticēšanos.

7.6

Dialogam par enerģētikas nākotni būs vajadzīga skaidra, pārredzama un saprotama pārvaldība. Rīkotājstruktūra nedrīkstētu būt atkarīga ne no vienas ieinteresētās personas, iestādes vai interešu grupas, tai jābauda autoritāte un visu dalībnieku uzticēšanās un paļāvība, un tās pamatā jābūt tādam sociāli ētisko principu kopumam, kas atspoguļo kopīgas vērtības un par ko ir panākta vienošanās.

7.7

EESK loma ir strukturējoša. Komiteja sagatavos augsni, lai EED no teorijas varētu pāraugt īstenībā. Sākusi darbu pašreizējā sākotnējās plānošanas un ieinteresēto personu dialoga posmā un pēc tam iesaistīdamās grupā, kas nodarbojas ar būtiski svarīgiem projekta uzsākšanas darbiem, EESK turpinās atbalstīt EED, kamēr tas veidosies par autonomu programmu un ievērojamu resursu mobilizēšanas katalizatoru.

7.8

Svarīgākās EED veicamās funkcijas ir šādas:

veidot vienotu satvaru diskusijām par enerģētikas jautājumiem;

radīt vispārēju Eiropas “sociālo zīmolu” dialogam un ar to saistītajiem licencēšanas un pārvaldības mehānismiem;

izveidot saskaņotu un zināšanās balstītu “bibliotēku” par praktiskiem enerģētikas jautājumiem;

sarīkot dalībvalstu un ES līmeņa forumu atklātām debatēm par enerģētikas politiku;

sagādāt finansējumu vai būtisku atbalstu valstu un reģionu iniciatīvām;

veikt vai pasūtīt pētījumus, kuru mērķis būtu likvidēt robus zināšanās;

sagatavot pamatnostādnes pašreizējo un gaidāmo enerģētikas problēmu risināšanai, ņemot vērā sociālos, vides, ētiskos un ar ekonomiku saistītos aspektus;

sadarboties ar valstīs un reģionos izveidotajām organizācijām;

veicināt organizāciju tīkla izveidi katrā dalībvalstī.

7.9

EED ir uzskatāms arī par praktisku, plaša mēroga projektu, kas nodrošina īstu līdzdalības demokrātijas mijiedarbību ar pārstāvības demokrātiju tādā jautājumā, kas ir būtisks ikvienam. Tā uzbūves princips būs subsidiaritāte, ko īstenos franšīzes vai licencēšanas veidā, t. i., EED izmantos jau izveidotās iestrādes un tās pilnveidos. Pateicoties iekļaujošai iedzīvotāju un ieinteresēto personu līdzdalībai, izveides posmā EED izstrādās saskaņotas dialoga procedūras, ko varēs reproducēt valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Tādējādi būs iespējams izmantot daudzu tādu organizāciju resursus, zināšanas un prasmes, kuras jau aktīvi nodarbojas ar enerģētikas jautājumiem. Tādas ir, piemēram, pašvaldības, regulatori, energouzņēmumi, uzņēmumi vispār, arodbiedrības, NVO un patērētāju organizācijas, kā arī ES iestādes (Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments, Reģionu komiteja). Mērķis ir nodrošināt “telpu sarunām”, kurās īstenošanas jautājumus apspriest saistībā ar sociālo ietekmi un sabiedrības atbalstu, ieguldījumu un resursu stratēģiju un citiem ar politiku saistītiem apsvērumiem. Šajā nolūkā būs konsekventi jānodrošina objektīva informācija un vieta, kur uz šīs informācijas un iedzīvotāju pašu pieredzes pamata pētīt, ciktāl formulētās enerģētikas problēmas ir konverģējamas.

7.10

Ir ārkārtīgi svarīgi, lai dialogs tiktu veidots pēc saskaņotiem principiem. Sarežģīts uzdevums būs tās daudzās “universālās” apņemšanās, kurās atzītas un atbalstītas cilvēces kopīgās vērtības, pārvērst reālos instrumentos, ko izmantot kā pamatu enerģētikas politikas veidošanai un rīcībai. Šādas apņemšanās jau ietvertas Līgumā par Eiropas Savienību, kurā apliecināts dalībvalstu atbalsts cilvēktiesībām un sociālajām pamattiesībām. Šī nāciju un tautu solidaritāte, kas ir ES dibināšanas pamatprincips, ētiskā ziņā ir piemērojama arī starptautiskā līmenī, ar kuru saistāms ir arī ikviens ES enerģētikas politikas pasākums.

7.11

Četri ētikas principi, kas ierosināti Eiropas Ētikas grupas ziņojumā par enerģētiku (http://ec.europa.eu/bepa/european-group-ethics/publications/opinions/index_en.htm), — enerģijas pieejamība, ilgtspēja, drošums un drošība — nepārprotami sakrīt ar trim ES enerģētikas politikas pīlāriem un būs pētāmi dziļāk. Ziņojumā arī uzsvērts, ka “sociālā un politiskā taisnīguma kodols ir līdzdalība”, tādējādi apliecinot atbalstu pieejai, kas atspoguļota “Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam”, proti, ka būtiska ir sabiedrības iesaiste (3.4. punkts).

7.12

Lai sāktu enerģētikas dialogu, vispirms ir jāievieš principiāla pieeja sabiedrības iesaistīšanai, un tas ir viens no uzdevumiem, ko EESK var palīdzēt īstenot. Tā izpildes nolūkos var ieteikt piecus eksperimentālus jautājumus:

Kā panākt, lai ikviens — gan privātpersona, gan ražošanas uzņēmums — varētu atļauties enerģiju, kas tam vajadzīga?

Vai enerģijas ražošanā un lietošanā esam ņēmuši vērā nākamo paaudžu vajadzības un ietekmi uz tām?

Vai esam izvērtējuši un līdzsvarojuši visus īstermiņa un vidēja termiņa draudus, ko rada enerģijas ražošana un patērēšana?

Vai esam pārliecināti, ka mūsu vitāli svarīgā energoapgāde ir pietiekami stabila un droša?

Ko mēs varam darīt šajos jautājumos?

7.13

Lai enerģētikas nozares tirgi sāktu strādāt ne tikai pēc īstermiņa principa, vajadzīgs vairāk noteiktības un efektīvas sadarbības. Princips “strādājam pa vecam” nenodrošinās pietiekamas pārmaiņas tādā tempā un līmenī, kāds nepieciešams, lai sasniegtu politikas mērķus, un visiem — gan iedzīvotājiem, gan enerģētikas nozarei, gan pārvaldes iestādēm — būs jāuzņemas sava loma pārejā uz tādu ekonomiku, kas rada zemas oglekļa dioksīda emisijas. Šajā ziņā EED būs instruments, ar ko veidot uzticēšanos un paļāvību, valsts līmenī iesaistīt iedzīvotājus un pēc tam definēt katras valsts enerģētikas politiku plašākā perspektīvā — ES kontekstā.

Briselē, 2013. gada 20. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/8


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Veidot iekļaujošu digitālo iekšējo tirgu, kurā galvenā prioritāte ir iedzīvotāji: rīcības plāns veiksmei” (pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 161/02

Ziņotāja: DARMANIN kdze

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2012. gada 19. janvārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Veidot iekļaujošu digitālo iekšējo tirgu, kurā galvenā prioritāte ir iedzīvotāji: rīcības plāns veiksmei

(pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 7. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (20. marta sēdē), ar 69 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ierosinājumi

1.1

Digitālajam iekšējam tirgum ir liels potenciāls veicināt izaugsmi, darba vietas un labklājību kopumā. Tomēr daudzi iedzīvotājiem vēl joprojām ir atstumti no priekšrocībām, ko sniedz šī iespēja. Šādas atstumtības iemesli ir saistīti ar socioloģiskiem, kultūras un arī tiesiskiem faktoriem. EESK ir noteikusi vairākas problēmas un šķēršļus, kas šobrīd neļauj veidot digitālo iekšējo tirgu, kurā galvenā prioritāte patiešām ir iedzīvotāji, un tie ir:

a)

infrastruktūras problēmas;

b)

neskaidrs tiesiskais regulējums;

c)

iedzīvotāju tiesības nav labi definētas;

d)

gan individuālo, gan kolektīvo sūdzību izskatīšanas mehānismi nav pilnībā īstenoti;

e)

atšķirības patēriņa vidē dažādās dalībvalstīs;

f)

kiberdrošības problēmas;

g)

nav pilnībā ieviests e-iepirkums un e-paraksti;

h)

nav ieviesti e-pārvaldes pakalpojumi un

i)

tiesību aktu piemērošana iekšējā tirgū.

1.2

EESK tāpēc ierosina vairākus šādus pasākumus, kas jāīsteno, lai pilnībā sasniegtu mērķi veidot digitālo iekšējo tirgu, kurā galvenā prioritāte ir iedzīvotāji:

a)

brīva un universāla piekļuve;

b)

atvērts internets un tīkla neitralitāte;

c)

ļaunprātīgas izmantošanas novēršana;

d)

IKT standartizācija;

e)

savietojamība un savienojamība;

f)

mākoņdatošana;

g)

cenu kontrole, t. i., minimālie tarifi;

h)

izglītība un apmācība;

i)

aizsardzība pret kiberkrāpšanu un kibernoziegumiem (piemēram, pirātisms un viltošana);

j)

drošība (tostarp, datu aizsardzība un privātums, bērnu, vecāka gadagājuma cilvēku un personu ar invaliditāti aizsardzība);

k)

Digitālo tiesību harta (1);

l)

patērētāju tiesību direktīvas piemērošana digitālajam saturam;

m)

tiesību aktu par e-komerciju, e-maksājumiem, mobilajiem sakariem u.c. pārskatīšana;

n)

apraides politikas pārskatīšana;

o)

informācijas kampaņas;

p)

pilsoniskās sabiedrības līdzdalība un iesaiste visu līmeņu politisko lēmumu pieņemšanā;

q)

ES rokasgrāmatas par digitālajiem pakalpojumiem publicēšana.

2.   Veidot digitālo iekšējo tirgu, kurā galvenā prioritāte ir iedzīvotāji: iedzīvotāji kā ekonomikas, sociālās un politikas jomas veidotāji saskaņā ar četrām iekšējā tirgus pamatbrīvībām

2.1

Iedzīvotāju iespējas ekonomikas veidošanā. Digitālās revolūcijas dēļ ir izzudušas daudzas darba vietas. Tomēr McKinsey norāda (2), ka katra zaudētā darba vieta tika aizstāta ar 2,6 jaunām darba vietām. Sabiedrībai tam ir jāpielāgojas, un pašreiz tai ir potenciāls to izdarīt. Atsevišķas darba vietas izzudīs, bet jaunākajām paaudzēm pavērsies citas iespējas — tām būs ir jāiesaistās digitālajā revolūcijā kā darba vietu radītājā. Tādas iniciatīvas kā MIT programma Scratch rada pievienoto vērtību, veicinot ticību saviem spēkiem. Vēl viens piemērs ir NASA programma “Skunk Works lab”, kas pēc Shuttle programmas beigām izveidoja radošai darbībai labvēlīgu vidi.

2.2

Iedzīvotāju iespējas politikas veidošanā. Cilvēkiem ir jābūt iespējai brīvi paust savas idejas — šajā nolūkā lielu palīdzību sniedz internets; jaunākās paaudzes, neraugoties uz piesaisti internetam, ceļo vairāk. Internets veicina cilvēku savstarpējo saziņu. Digitālā tehnoloģija ir radījusi jaunu pārvietošanās brīvību.

2.2.1

Konkrētus piemērus tam, kā pilsoņiem izdodas mobilizēties, lai paustu viedokli, un demokrātiskā veidā panākt politikas pārmaiņas, var atrast gan Eiropā, gan ārpus tās. Ir skaidrs, ka politiskajā arēnā būtu vairāk jāuzklausa pilsoņu viedoklis. Arī demokrātijas procesiem ir jāpielāgojas digitalizācijai.

2.3

Iedzīvotāji kā aktīvi sociālās jomas dalībnieki. E-prasmes prasmes nenozīmē tikai interneta lietošanas apguvi; tās ietver arī tīkla izmantošanu sociālās kopības un personiskās izaugsmes labā. Šā iemesla dēļ sabiedrībai ir plašāk jāiepazīst interneta iespējas. Tomēr noteikti ir pilnībā jārespektē indivīda personiskā izvēle internetu izmantot vai to nedarīt.

2.4

EP rezolūcijās “Vienotā digitālā tirgus izveides pabeigšana” (3) un “Vienotais tirgus Eiropas iedzīvotājiem” (4) ir uzsvērts, ka pastāv daudzi trūkumi saistībā ar mērķi nodrošināt, ka iedzīvotāji patiešām ir iekšējā tirgus prioritāte. Šie trūkumi, kas ir ne tikai tiesiska rakstura, bet arī socioloģiski, ir saistīti arī ar to, ka vēl aizvien nav novērsti vairāki šķēršļi, kas kavē pietērētāju pilnīgu piekļuvi iekšējam tirgum.

3.   Vispārīgi apsvērumi un pasākumi, kas būtu jāveic, lai uzlabotu iedzīvotāju digitālās iemaņas; apsvērumi rīcības plānam

Kad iedzīvotāji izmanto internetu un sāk izmantot digitālo tirgu, daži no svarīgākajiem jautājumiem ir piekļuves iespējas, zināšanas un uzticēšanās.

3.1   Piekļuve

Ļoti svarīgi ir nodrošināt, lai visiem ES iedzīvotājiem būtu vienādas piekļuves iespējas. Tāpēc ir jāņem vērā gan infrastruktūra, gan datortehnika, programmatūra un orgware  (5).

Piekļuve un infrastruktūras nozīme

3.1.1

Visiem ES iedzīvotājiem ir vajadzīgas vienādas iespējas piekļūt tīklam (6). Turklāt ir svarīgi, lai gan fiksētā, gan mobilā pieslēguma maksimālā cena par Mbps tiktu noteikta un ieviesta visās dalībvalstīs.

3.1.1.1

Pēc Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru organizācijas (BEREC) rīcībā esošās informācijas lielākā daļa valsts regulatīvo iestāžu ir saņēmušas patērētāju sūdzības par atšķirībām interneta pieslēguma norādītajā un reālajā piekļuves ātrumā. Īstu digitālo iekšējo tirgu varēs izveidot tikai tad, ja tiks nodrošināta stingra visu ES tīkla operatoru kontrole, lai garantētu nominālo joslas platumu saskaņā ar Digitālās programmas Eiropai platjoslas pīlāru.

3.1.1.2

Pašreiz lielākais reāla digitālā iekšējā tirgus izveides šķērslis ir mobilā interneta piekļuves nevienlīdzība, īpaši tāpēc, ka ļoti ātri izplatās viedtālruņi un planšetdatori un tādēļ iedzīvotāju vidū aizvien lielāku ekonomisko nozīmi iegūst mobilās, uz internetu balstītās darbības (e-tirdzniecība, e-veselība u. c.). Šajā sakarā Digitālās programmas Eiropai 101. pasākumā ir skaidri norādīts, ka līdz 2015. gadam jāpanāk, ka atšķirība starp viesabonēšanas un valsts tarifiem ir tuvu nullei.

3.1.1.3

Turklāt ar infrastruktūru būtu jānodrošina, lai pilnībā tiktu nosegta visa Eiropa, jo cilvēkus nedrīkst diskriminēt tāpēc, ka viņi dzīvo laukos. EESK atzīst, ka nozares veidotāji varētu uzskatīt šādas infrastruktūras nodrošināšanu par ekonomiski neperspektīvu. Tomēr risinājums būtu jāatrod. Iespējamie lauku teritorijām paredzētie risinājumi var ietvert publiskā un privātā sektora partnerību. Satura veidotāji var arī meklēt partnerus, lai veiktu ieguldījumus infrastruktūrā, jo bieži vien no pārklājuma nodrošināšanas viņiem vēlāk rodas ieguvumi.

Bezvadu interneta punkti pilsētās

3.1.2

Bezmaksas bezvadu piekļuvei vajadzētu būt visu Eiropas iedzīvotāju pamattiesībām. EESK uzskata (7), ka publisku bezmaksas interneta piekļuves punktu izveide pilsētu aktīvākajos rajonos un piekļuve atklātajiem datiem 2.0 un atklātajam pirmkodam dotu iespēju sazināties un meklēt darbu.

3.1.3

Teritoriālajam segumam nevajadzētu būt stingrai prasībai, bet ir svarīgi, lai katra pašvaldība varētu nodrošināt vismaz vienu bezvadu interneta punktu. Kā racionālu risinājumu varētu nodrošināt minimālu skaitu bezvadu interneta punktu proporcionāli iedzīvotāju skaitam; katra valsts regulatīvā iestāde varētu izstrādāt vietējos noteikumus saskaņā ar ES direktīvām.

3.1.4

Lai gan piekļuve internetam un vispārējs platjoslas tīkls ir atzīti par īpaši svarīgiem, Komisija ir norādījusi (8), ka nav vienprātības par universālā pakalpojuma saistību turpmāko lomu Eiropas platjoslas mērķu sasniegšanā.

3.1.5

Tiesību aktus par platjoslas iekļaušanu valsts universālā pakalpojuma saistībās šobrīd ir pieņēmušas Somija, Spānija un Malta. Eiropas Parlaments 2011. gada 5. jūlijā pieņēma rezolūciju (9), kurā ir uzsvērta universālā pakalpojuma saistību nozīme sociālās iekļautības drošības tīkla veidošanā.

Datortehnika

3.1.6

Tā kā Eiropas pilsoņa digitālas iekļautības būtība ir spēja pieslēgties internetam, tas nozīmē, ka ir vajadzīga tāda personiskā datortehnika un programmatūra, kas dod iespēju izmantot tiešsaisti.

3.1.6.1

Pamata datortehnikai  (10) vajadzētu būt pieejamai visās ES valstīs par cenu, kas ir piemērota visiem. Tāpēc EESK aktīvi aicina saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” izstrādāt īpašu projektu, lai pamata datortehniku varētu Eiropā ražot par pietiekami samērīgām cenām. Diemžēl Padome pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” budžetu nesen samazināja.

Programmatūra

3.1.6.2

Programmatūrai vajadzētu būt atklātā pirmkoda programmatūrai  (11), kas dod iespēju izvairīties no papildu izmaksām un dokumentu apstrādei un koplietošanai ļauj izmantot vispārējus, standarta, nepatentētus rīkus. Turklāt šādai programmatūrai vajadzētu būt pieejamai cilvēkiem ar invaliditāti. Atklātajam pirmkodam vajadzētu papildināt pārējo pamata programmatūru.

3.2   Atklātā interneta un tīkla neitralitātes aizsardzība

3.2.1

Komiteja jau ir norādījusi (12), ka no ES pilsoņu viedokļa ir svarīgi, lai interneta pakalpojumu sniedzēji garantētu lietotājiem brīvu, bez valdību vai interneta pakalpojumu sniedzēju uzliktiem ierobežojumiem, pieslēgšanos publiskajam internetam, proti, saturam, tīmekļa vietnēm, platformām un ar tām saistītajām iekārtām un atļautajiem komunikācijas veidiem. Tieši tāda ir koncepcija atklātajam internetam, kas ir digitālā pilsoņa pamattiesības.

3.2.2

Turklāt visiem ES interneta pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu pret visiem līdzīgiem interneta datu avotiem izturēties vienādi, nešķirojot dažādu veidu datu plūsmas ekonomisku iemeslu dēļ.

3.2.3

BEREC sākotnējie secinājumi par datu plūsmas pārvaldību Eiropā skaidri liecina, ka balss pārraides (13) bloķēšana ir parasta parādība (14).

3.2.4

ES regulatori ir konstatējuši, ka tādus balss pārraides pakalpojumus kā Skype galvenokārt bloķē mobilo sakaru pakalpojumu operatori. “Peer-to-peer” plūsmu, kas dod iespēju veikt datņu apmaiņu starp interneta lietotājiem, arī regulāri palēnina vai bloķē gan fiksēto, gan mobilo sakaru operatori.

Tā kā pakalpojumi pakāpeniski tiek pārcelti uz tīmekļa vidi, operatori arvien biežāk sāk diskriminējoši izturēties pret citiem pakalpojumiem, kuri konkurē ar viņu pašu pakalpojumiem vai nedod lielus ienākumus, un līdz ar to dažādiem pakalpojumiem faktiski izveidojas atšķirīgs ātrums. Līdz ar to ir būtiski apdraudēta tīkla neitralitāte.

3.2.5

Tīkla neitralitātes princips nozīmē to, ka neviens no operatoriem nedrīkst ekonomisku iemeslu dēļ prioritāti tīklā piešķirt kādai noteiktai datu plūsmai. Operatoram būtu jāgarantē iespējami labākā apkalpošana ikvienam lietotājam.

Eiropas Komisijas paziņojumā par Digitālo programmu Eiropai jēdziens “tīkla neitralitāte” neparādās, tāpēc Komiteja uzsver, ka tīkla neitralitātes princips ir skaidri un nepārprotami jādefinē un jānostiprina Eiropas tiesību aktos kā pilsoņu tiesības, kas noteiktas ES Pamattiesību hartā.

3.3   Orgware

3.3.1   Ar tehnoloģiju vien nepietiek, lai izmantotu visu digitālā vienotā tirgus potenciālu. Tikpat svarīgs priekšnoteikums ir orgware jeb zināšanas, prasmes un lietotāju informētība. Tāpēc EESK uzsver zināšanu — e-prasmju — nozīmi, taču vienlaikus kritiski vērtē ieguvumus, ņemot vērā apdraudējumu, kas saistīts ar interneta izmantošanu.

3.3.2   Zināšanas

Orgware ir ļoti svarīgs aspekts, lai internetu izmantotu maksimāli efektīvi, proti prasme to lietot ne tikai izklaidei, bet arī personiskās un sabiedrības attīstības labā.

3.4   Nodrošināt e-prasmju apguvi

3.4.1

Lai ES pilsoņi varētu reāli iekļauties digitālā iekšējā tirgū, viņiem noteikti ir nepieciešamas paplašinātas digitālās prasmes un paaugstināta izglītotība plašsaziņas līdzekļu jomā, lai efektīvi samazinātu digitālo plaisu un palielinātu savu e-iekļautību.

3.4.1.1

Digitālā iekļautība galvenokārt nozīmē nodrošināt vienādas iespējas visiem ES iedzīvotājiem, bet it īpaši (15):

vecāka gadagājuma cilvēkiem;

cilvēkiem ar invaliditāti;

cilvēkiem ar zemiem ienākumiem;

mazākizglītotiem cilvēkiem; un

minoritātēm.

Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi ierosināt ES mēroga indikatorus digitālo prasmju un mediju lietošanas prasmes atspoguļošanai (16) un pēc iespējas ātrāk katrā dalībvalstī ieviest ilgtermiņa e-prasmju un digitālo līdzekļu lietošanas prasmju politiku (17). Tādēļ ir īpaši svarīgi, lai vietējās pilsoniskās sabiedrības dalībnieki e-prasmju veidošanai reģionos varētu izmantot kohēzijas fondu, tas ir, ESF.

3.5   Digitālās skolas

3.5.1

Eiropas digitalizācijas procesā ir jābūt iesaistītām skolām — gan skolotājiem, gan skolēniem. Ir jāparedz līdzekļi reālu digitālo skolu izveidei, kuras virzītos uz administrācijas darba un mācību digitalizāciju, vienlaikus veicinot vides aizsardzību.

3.5.2

Skolēni parasti ir vairāk pieraduši pie jaunajām tehnoloģijām un viņiem ir vajadzīga palīdzība un vadība, lai pilnveidotu prasmes, taču vecāko paaudžu vidū lielam skaitam cilvēku IKT prasmju vispār nav. Lai būtu iespējams veidot digitālu skolu un digitālu sabiedrību, ir svarīgi mācīt skolotājiem IKT prasmes, lai uzlabotos vecāko paaudžu saikne ar jaunākajām paaudzēm.

3.5.3

Izglītošanas metodes būtībā ir jāapgūst no jauna. Skolotājiem pastāvīgi ir jāmeklē pareizais veids tradicionālo mācību metožu papildināšanai ar jaunajām tehnoloģijām.

3.5.4

Turklāt, lai novērstu plaisu starp tradicionālo izglītību un jaunajām tehnoloģijām, būtu jāsagatavo tiešsaistes mācību resursi, lai visiem un visur būtu pieejams saskaņots un uzticams mācību process. Digitālās programmas Eiropai 61. pasākums (18) un 68. pasākums (19) šķiet, ir iecerēti tieši ar šādu mērķi. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka ne visiem turpmākajiem galalietotājiem būs vienāds IKT prasmju līmenis. Tāpēc vajadzētu būt iespējai saskarnes un saturu pielāgot dažādiem līmeņiem, lai tie būtu lietotājdraudzīgi iesācējiem un sarežģītāki un tāpēc interesantāki zinošākiem lietotājiem.

3.6   Eiropas Datorprasmju apliecība

3.6.1

Eiropas Datorprasmju apliecība (ECDL) būtu oficiāli jāievieš visās dalībvalstīs un pastāvīgi jāaktualizē atbilstoši jaunākajām norisēm pieejamo programmatūru un iekārtu jomā.

3.6.1.1

Eiropas Datorprasmju apliecības pamatā vajadzētu būt atklātai programmatūrai, un tā būtu jāpiešķir tikai pēc ES līmenī standartizēta eksāmena nolikšanas, kas būtu jāievieš visās valsts vidusskolu programmās, lai visiem ES skolēniem tiktu nodrošinātas vienādas IT pamata zināšanas.

3.6.2

Saturs jāveido atbilstoši līdzekļiem. Tiecoties digitalizēt Eiropu, ES būtu jāuzlabo resursu, piemēram, e-grāmatu, pieejamība digitālā formātā. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē Komisijas nolūku turpināt Eiropas Bibliotēkas  (20) pilnveidi, bet vienlaikus pauž bažas par to, ka šis potenciāli revolucionārais pakalpojums ir daudziem nezināms, tāpēc tas būtu efektīvāk jāpopularizē, īpaši izglītības sektorā.

3.7   Uzticēšanās

3.7.1

Uzticēšanās ir pamatfaktors, no kura ir atkarīga interneta iespēju maksimāla izmantošana iekšējā tirgū. Iedzīvotājiem ir jābūt drošiem par to, ka ir ieviestas piemērotas sistēmas, kas novērš individuāla vai kolektīva apdraudējuma iespējas, nodrošina atbilstošu aizsardzības līmeni, kibernoziedznieku kriminālvajāšanu līdzīgi kā parasta nozieguma gadījumā, kā arī atbilstošu interneta regulējumu un tā ievērošanu.

3.8   Preventīvi pasākumi

3.8.1

Ļoti svarīgi ir nodrošināt izglītību par interneta galvenajām iespējām un lielākajiem apdraudējumiem. Preventīvus pasākumus var efektīvi papildināt ar izglītojošām kampaņām, kas paredzētas dažādu līmeņu lietotājiem.

3.8.2

Viens no preventīvo pasākumu pamatelementiem ir regulējums. Tā kā internetu regulēt ir ļoti grūti, Eiropas iedzīvotājiem ir ārkārtīgi svarīgi, lai būtu nodrošināta aizsardzība pret jebkura veida risku. Tāpēc EESK īpaši iesaka Eiropas līmenī izstrādāt saistošu pamata regulējuma sistēmu.

3.8.3

Lielāku atbildību varētu uzņemties interneta pakalpojumu sniedzēji, izmantojot pašregulējumu, piemēram, saskaņā ar Pamattiesību hartu, kā tas jau sekmīgi notiek reklāmas jomā. Šī iespēja, kas daļēji kompensētu pašreizējo regulējuma trūkumu, nozīmē, ka likumdevēji veic regulāru novērtēšanu un uzraudzību, kā arī nosaka sankcijas.

3.9   Aizsardzība

3.9.1

Pārejot uz digitalizāciju, iedzīvotājiem ir jājūtas pienācīgi aizsargātiem. Tāpēc, sniedzot e-pakalpojumus, būtu skaidri jānorāda pakalpojuma sniedzēja piedāvātais aizsardzības līmenis. Šajā nolūkā satura veidotāji varētu savām vietnēm norādīt aizsardzības līmeni, kas atbilst īpašām pamatnostādnēm (21).

3.9.2

Viena no lielākajām problēmām lietotājiem ir identitātes zādzības. Tāpēc būtu vēlams veikt pētījumu par to, kā nodrošināt personas datu aizsardzību internetā.

3.9.3

Turklāt ES pilsoņiem ir īpaši svarīgi, lai digitālu platjoslas tīklu attīstība nenotiktu uz sabiedrības veselības rēķina. Pirmām kārtām, katrai dalībvalstij saskaņā ar ES pamata regulējuma sistēmu ir jānodrošina šādi svarīgākie nosacījumi:

elektromagnētisko lauku nekaitīgums;

bīstamu ķīmisku vielu aizliegums IKT precēs;

tīkla attīstība, saudzējot vidi; un

prasība publiskā iepirkuma konkursos izmantot preces ar zemu energopatēriņu.

3.10   Kriminālvajāšana

3.10.1

Kibernoziegumi ir tikpat smagi kā citi noziegumi, un arī attieksmei pret tiem ir jābūt tādai pašai. Dalībvalstīm ir jāpalielina savi resursi tādā apmērā, lai tās varētu izskatīt kriminālnoziegumus un efektīvi, iedarbīgi un savlaicīgi vērsties pret tiem.

3.11   Digitālo tiesību harta

3.11.1

EESK aicina Komiju izstrādāt iedzīvotāju digitālo tiesību hartu (22), lai nodrošinātu iedzīvotāju reālu aizsardzību un palielinātu uzticēšanos digitālajā iekšējā tirgū.

4.   Īpaši apsvērumi

4.1   E-pārvaldības pakalpojumi

4.1.1

Nav noliedzams, ka e-pārvaldība atvieglo pārvaldes pakalpojumu izmantošanu; īpaši iedzīvotājiem un MVU. Efektīvu e-pārvaldības pakalpojumu nodrošināšanas priekšnoteikums ir sadarbspēja. Šajā saistībā iedzīvotājiem ir jābūt iespējai pilnībā kontrolēt savus datus un tiem piekļūt bez iespējas tos grozīt, bet ar iespēju noteikt, kas tiem ir likumīgi vai nelikumīgi piekļuvis. Tomēr ir ļoti svarīgi, lai iedzīvotāji varētu brīvi izvēlēties starp šo pakalpojumu izmantošanu digitālā vai parastā veidā.

4.1.2

Tomēr ir vēlams pilnībā pāriet uz e-pārvalības pakalpojumiem, ņemot vērā tādas priekšrocības kā izmaksu un administratīvā sloga samazināšanas un efektivitātes paaugstināšanās. Visām dalībvalstīm vajadzētu izvēlēties digitālos pakalpojumus, jo tie palīdz veicināt iedzīvotāju mobilitāti.

4.2   MVU un Eiropas Biznesa atbalsta tīkls

4.2.1

Komiteja atzinumā “Mazi uzņēmumi, liela pasaule” (23) aicināja paredzēt pasākumus “e-komercijas atbalstam, jo tā varētu kļūt par nozīmīgu nozari MVU starptautiskajā uzņēmējdarbībā”. ES digitalizācijas stratēģijas īstenošana ir ļoti svarīga prioritāte arī mazajiem un vietējiem uzņēmumiem. Šajā sakarā un ņemot vērā MVU potenciālu radīt darba vietas, ir stratēģiski svarīgi izveidot vienas pieturas aģentūru PVN jomā, lai vecinātu elektronisko rēķinu un mākoņdatošanas izmantošanu. Ir būtiski mazajos un vidējos uzņēmumos gudri izmantot IKT, attīstīt e-prasmes, palielināt MVU līdzdalību e-iepirkumā un tiem pilnībā nodrošināt piekļuvi platjoslas pakalpojumiem, un būtiski ir tādi instrumenti kā Eiropas e-biznesa atbalsta tīkla (eBSN), Konkurētspējas un inovācijas programma (CIP) un Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programma (COSME).

4.2.2

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pārskatīt Eiropas Biznesa atbalsta tīkla (EEN) pārvaldību un Eiropas MVU iesaistīt digitālajā vidē. Arī šajā sakarā liela nozīme ir uzticēšanās digitālam vienotajam tirgum, un augšupēja pieeja, kurā iesaistīti sociālie partneri, varētu sniegt didaktisku papildu labumu.

4.2.3

Eiropas Biznesa atbalsta tīkls tika izveidots, lai palīdzētu Eiropas MVU veidot jaunus tirgus, ieviest jaunās tehnoloģijas un piekļūt ES līdzekļiem.

4.2.4

Šā tīkla loma būtu jāstiprina, lai nodrošinātu visu Eiropas MVU digitālo iekļautību un palīdzētu visiem ES pilsoņiem piekļūt visiem pieejamiem atklātajiem datiem, tādējādi ES mērogā pakāpeniski veidojot savienojumu digitālo tīklu.

4.2.5

Komisijai, periodiski apkopojot atsauksmes no Eiropas Savienības MVU un visiem tiem ES iedzīvotājiem, kas šos pakalpojumus izmanto, būtu pastāvīgi jāuzrauga Eiropas Biznesa atbalsta tīkla īstenoto pasākumu efektivitāte.

4.3   Digitālā vienotā tirgus izveides dabiskie šķēršļi

4.3.1

Valoda ir viens no galvenajiem iekšējā tirgus šķēršļiem, kas apgrūtina ne vien digitālā, bet arī citu vienoto tirgu veidošanu.

4.3.2

Lai arī dalība vienotajā tirgū ir vienas no tiesībām, atstumtība no digitālā vienotā tirgus un tā patiesajām priekšrocībām ir šķērslis.

4.3.3

Lai arī digitālais vienotais tirgus ir novērsis ģeogrāfiskos šķēršļus un izolāciju, saskare ar fizisko vidi, piemēram, preču pārvadāšana, ir faktors, kura dēļ ģeogrāfiskā atrašanās vieta un izolācija vēl joprojām ir dabīgs šķērslis.

Briselē, 2013. gada 20. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  Eiropas Komisija nesen publicēja apkopojumu par dažādos ES tiesību aktos šobrīd pastāvošajām tiesībām: https://ec.europa.eu/digital-agenda/en/code-eu-online-rights

(2)  McKinsey, 2011. gada maijs, “Interneta jautājumi, tīkla vispārējā ietekme uz darba vietām, izaugsmi un labklājību” (Internet Matters, the net’s sweeping impact on jobs, growth and prosperity).

(3)  Referents Pablo Arias Echeverría, 2012/2030 (INI), 11.12.2012.

(4)  Referents António Fernando Correia de Campos, 2010/2278 (INI), 06.04.2011.

(5)  Orgware ir to dažādo institucionālo dalībnieku spēju veidošana, kuriem ir jāpielāgojas jaunai tehnoloģijāi (Wikipedia).

(6)  Digitālajā programmā jau ir noteikti trīs galvenie mērķi platjoslas izmantošanas jomā:100 % iedzīvotāju 2013. gadā jābūt pieejamam 2 Mbps pieslēgumam un līdz 2020. gada beigām 100 %ES iedzīvotāju jābūt pieejamam 30 Mbps pieslēgumam, savukārt 50 % mājsaimniecību jābūt pieslēgumam virs 100 Mbps.

(7)  Skatīt 2. zemsvītras piezīmi.

(8)  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Universālais pakalpojums elektronisko sakaru nozarē: ziņojums par sabiedriskās apspriešanas rezultātiem un darbības jomas trešais periodiskais pārskats saskaņā ar Direktīvas 2002/22/EK 15. pantu” (2011. gada 23. novembris).

(9)  Rezolūcija (P7_TA(2011)0306).

(10)  Datortehnika nozīmē personālo datoru, klēpjdatoru, interneta piezīmjdatoru, viedtālruni, planšetdatoru vai tādu elektronisko ierīci, kas var nodrošināt interneta pieslēgumu.

(11)  Programmatūra: galvenokārt pārlūkprogramma un dokumentu apstrādes pakete.

(12)  OV C 24, 28.1.2012., 139. lpp.

(13)  Balss intertīkla pārraides protokols (VoIP).

(14)  Šie secinājumi izdarīti pēc apsekojuma, ko vairākus mēnešus īstenoja Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestāde. Tas atspoguļo informāciju, kas savākta no 250 fiksēto līniju un 150 mobilo līniju operatoriem visā Eiropā.

(15)  OV C 318, 29.10.2011., 9. lpp.

(16)  Digitālā programma Eiropai, 62. pasākums.

(17)  Digitālā programma Eiropai, 66. pasākums.

(18)  Izstrādāt tiešsaistes patērētāju izglītības rīku jauno mediju tehnoloģiju jomā.

(19)  Dalībvalstu politikā jāintegrē e-mācības.

(20)  Digitālā programma Eiropai, 79. pasākums: Ierosinājums Eiropas digitālās bibliotēkas noturīgam finansēšanas modelim.

(21)  Regulējuma neesamības gadījumā satura veidotāji varētu izstrādāt rīcības kodeksus, kādi jau pastāv daudzās citās nozarēs (vairāk skatīt: http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.self-and-co-regulation-enter-the-database).

(22)  Skat. 1. zemsvītras piezīmi.

(23)  OV C 229, 31.7.2012., 49. lpp.


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/14


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pašnodarbinātā statusa ļaunprātīga izmantošana” (pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 161/03

Ziņotājs: SIECKER kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2012. gada 19. janvārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Pašnodarbinātā statusa ļaunprātīga izmantošana

(pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 7. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (21. marta sēdē), ar 157 balsīm par, 17 balsīm pret un 35 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Pašreiz ES līmenī nav viennozīmīgas definīcijas, kas skaidri nošķirtu labticīgi (“bona fide”) pašnodarbinātas personas, kuras strādā patstāvīgi, no personām, kas tikai izliekas par pašnodarbinātām. Katra atbildīgā iestāde un katra neatkarīga struktūra izmanto savu tiesisko vai normatīvo regulējumu, un tas var būt atšķirīgs atkarībā no to jurisdikcijas un politikas jomas (nodokļu likumdošana, sociālā drošība, uzņēmējdarbības tiesības, darba tirgus, apdrošināšana). Šādu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumu spektrs ir plašs, sākot no izvairīšanās no sociālās apdrošināšanas iemaksām un nodokļu maksāšanas, līdz pat darba tiesību ļaunprātīgai izmantošanai un nedeklarētām darba attiecībām. Minētais ievērojami kropļo konkurenci attiecībā uz patiesi pašnodarbinātām personām, mikrouzņēmumiem un MVU.

1.2

Eiropas Komisija savā 2006. gada Zaļajā grāmatā “Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas” uzdeva jautājumu, vai būtu nepieciešams precizēt dalībvalstīs pastāvošās juridiskās definīcijas par algotu darbu un pašnodarbinātību, lai atvieglotu labticīgu pāreju no algota darba uz pašnodarbinātību un otrādi. Konsultācijās pēc Zaļās grāmatas tika atzīts, ka ES līmeņa definīcijas trūkums varētu izraisīt problēmas, it sevišķi ar pārrobežu darbu (un pakalpojumu sniegšanu) saistītās situācijās.

1.3

Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) 2006. gada ieteikumā jēdziens “darba attiecības” definēts plaši, tādējādi ļaujot veikt pasākumus viltus pašnodarbinātības apkarošanai. Lai noteiktu, vai pastāv darba attiecības, galvenā uzmanība jāpievērš faktiem saistībā ar darba ņēmēja darbību un atalgojumu neatkarīgi no tā, kā šīs attiecības ir raksturotas, piemēram, līguma noteikumos. Slēptas darba attiecības pastāv tad, ja darba devējs pret darbinieku attiecas tādā veidā, kura nolūks ir slēpt viņa kā darba ņēmēja patieso juridisko statusu, un kad ir iespējama situācija, ka darba ņēmējam ar līguma noteikumiem tiek atņemta tā aizsardzība, kuru viņam ir tiesības saņemt.

1.4

Vairākas dalībvalstis jau ir centušās izstrādāt precīzu definīciju, kas varētu nodalīt darba ņēmējus un pašnodarbinātas personas, pamatojoties uz vairākiem iepriekš noteiktiem kritērijiem. Praksē šī pieeja bieži saskaras ar problēmām dažādu faktisko situāciju daudzveidības dēļ. EESK to apzinās un tāpēc ierosina izvērtēt dalībvalstīs gūto dažādo pieredzi, lai varētu izdarīt noteiktus secinājumus un sniegt ieteikumus attiecībā uz efektīvāku pieeju.

1.5

Uzticams regulējums un viltus pašnodarbinātības definīcija palīdzētu labticīgi pašnodarbinātām personām un mikrouzņēmumiem. Viltus pašnodarbinātības apkarošanai nepieciešams labāk reģistrēt un uzraudzīt reālo stāvokli darba tirgū. Ekonomiska atkarība no pasūtītāja (bieži vien bijušā darba devēja) norāda uz darba attiecību turpināšanos.

1.6

Visās dalībvalstīs ieviešot labu sociālās drošības sistēmu pašnodarbinātajām personām, ņemot vērā viņu statusa īpatnības, var palīdzēt cīnīties pret statusa ļaunprātīgu izmantošanu un sekmēt tās novēršanu.

1.7

Darba ņēmēji, kuri kļūst par patiesi pašnodarbinātām personām, ir normāla parādība darba tirgū un ekonomikā. Tādēļ būtu jāapsver, kā viņi varētu gūt labumu no kopīgajām iespējām, piemēram, integrēties pastāvošajās MVU organizācijās, uzņēmējdarbības organizācijās, tirdzniecības kamerās un darba tirgus organizācijās, kā arī iekļauties sociālās nodrošināšanas programmu un pensiju sistēmu dažādajās daļās. Uz pašnodarbinātajām personām pilnībā būtu jāattiecina arī noteikumi par veselību un drošību darbavietā, kā arī jānodrošina piekļuve profesionālās apmācības iestādēm.

1.8

EESK uzsver pašnodarbinātības vērtību un nozīmi gan sabiedriskajā, gan sociālekonomiskajā aspektā. Tomēr ir svarīgi, lai iedzīvotājiem būtu pieejama brīvprātīga un apzināta izvēle uzņemties vai neuzņemties pašnodarbinātas personas statusu.

1.9

Dažas no dalībvalstīs izveidotajām uzņēmējdarbības veicināšanas programmām varētu kropļot konkurenci attiecībā uz patiesi pašnodarbinātām personām, mikrouzņēmumiem un MVU. Tāpēc ir būtiski veikt ietekmes novērtējumu par visām šīm kategorijām. EESK ierosina nākt klajā ar ieteikumu dalībvalstīm, proti, tām būtu jāiesaka noteikt īpaši problemātiskas nozares un, izmantojot sociālo dialogu, attiecīgajās nozarēs noteikt darba stundas minimālās likmes, kas var būt atšķirīgas pat vienas dalībvalsts dažādos reģionos.

Ir būtiski šos pasākumus ņemt vērā dalībvalstu publiskā iepirkuma sistēmā, lai rādītu piemēru un turpinātu cīnīties pret negodīgām situācijām.

2.   Darba tirgus attīstība

2.1

Pašnodarbinātība ir likumīgs statuss darba tirgū, un visām personām ir tiesības būt pašnodarbinātām. EESK šādu viedokli ir paudusi vairākos atzinumos, ko tā ir izstrādājusi par pašnodarbinātību. Taču Komiteja vēl nav aplūkojusi šā jautājuma otru pusi. Pēdējā atzinumā tika skaidri pausts: “Mēs nepievērsīsimies jautājumam par nedeklarēto nodarbinātību, ne arī jautājumam par fiktīvu pašnodarbinātību, lai gan atsevišķos gadījumos abām šīm parādībām var būt šķietama vai reāla saikne ar ekonomiski atkarīgām patstāvīgi nodarbinātām personām. (1)” Pašreizējā atzinumā visbeidzot aplūkoti minētie jautājumi.

2.2

Pēdējās desmitgadēs notikušas ievērojamas pārmaiņas pašnodarbināto personu kategorijas sastāvā līdzās “klasiskajam” neatkarīgo un mazo uzņēmēju tipam. Šobrīd ir kļuvis nepieciešams izvērtēt, vai darbības vide nodrošina pienācīgu aizsardzību pašnodarbinātajiem. EESK norāda uz savu iepriekšējo atzinumu (2), kurā tā ieteica:

apkopot datus par t.s. “ekonomiski atkarīgo pašnodarbinātību” Eiropas Savienībā,

apzināt vienotus kritērijus algota darba ņēmēja definīcijām Eiropas Savienības dalībvalstīs, un

veicināt pētījumus, kas ļautu precīzi izvērtēt valstu pieredzi, jo īpaši pārrobežu reģionos.

2.3

Pašnodarbinātības jēdziens dažādās dalībvalstīs atšķiras. Dažās valstīs (Nīderlandē) ar to saprot situāciju, kad persona strādā pati par sevi, galvenokārt pildot apakšuzņēmēja funkcijas kādam citam uzņēmumam. Savukārt citās dalībvalstīs (Francijā) pašnodarbinātā statuss attiecas uz uzņēmēju, kurš neskaitās darba ņēmējs savā uzņēmumā; viņam var būt un var nebūt citi darbinieki. Pašnodarbinātība neattiecas vienīgi uz apakšlīgumu slēgšanu, jo arī patērētāji var būt klienti. Dažādām nodarbinātības un pašnodarbinātības definīcijām ir liela nozīme ne tikai saistībā ar darba tiesībām, bet arī ar sociālo drošību un nodokļu likumdošanu.

2.4

Vienotā tirgus izveide un ar to saistītā brīvās pārvietošanās un aprites noteikšana ir veicinājusi 2.2. punktā minēto attīstību un ieviesusi pašnodarbinātības jēdzienu mūsu darba tirgus visjutīgākajās daļās. Liels skaits darbinieku mūsdienās tiek pieņemti darbā (ar dažāda veida aģentūru starpniecību) nevis kā darba ņēmēji, bet gan kā “pašnodarbināti pakalpojumu sniedzēji”. Ar nodarbināto personu nav darba līguma, jo tā pati ar savu neatkarīgo darbu patstāvīgi sniedz konkrētu pakalpojumu. Lētu darbaspēku iespējams nodrošināt ar faktūrrēķinu, izvairoties no valstī noteikto darba tiesību standartu ievērošanas (3). Pamatoti ir jautāt, vai šis jaunais pašnodarbinātās personas statusa veids ir patiess.

2.5

Ir bijušas problēmas saistībā ar darba attiecībām, it sevišķi pārrobežu gadījumos (4). Pastāv līdzība starp šādām attiecībām un tradicionālā gadījuma darba veicēja vai dienas strādnieka variantu, kas ir tāds darba veids, kurā tiek izmantoti starpnieki un kuru vēl nesen uzskatīja par izzudušu parādību (5). Tādējādi dažās valstīs pašnodarbinātās personas pašas uz savu roku “vienas nakts laikā” var uzsākt tādu darbību, kurai parasti nepieciešama vairākus gadus ilga profesionāla apmācība, lai strādātu pastāvīgā algotā darbā. Ir izveidojušās speciālas starpnieku un darbā pieņemšanas aģentūras, kas piedāvā pakalpojumus pašnodarbinātajiem. Tās piedāvā iespēju uzņēmumiem viegli pāriet uz tādiem līgumiem, ar kuriem pašnodarbinātās personas veic to pašu darbu, ko iepriekš darīja darba ņēmēji. Ir vajadzīgi daudz ticamāki dati, lai novērtētu ietekmēto strādājošo skaitu un viskritiskākās robežas. Tāpēc ir vajadzīgi profesionālāki pētījumi.

2.6

Tāpat kā privātie darbuzņēmēji, arvien vairāk arī lieli uzņēmumi un publiskais sektors regulāri izmanto pašnodarbināto personu pakalpojumus. Viena ceturtdaļa no uzņēmumiem, kuri sadarbojas ar pašnodarbinātām personām, kā galveno iemeslu tam min viņu zināšanas un pieredzi. Pašnodarbinātās personas izmanto, lai līdzsvarotu paaugstinātas darba slodzes periodus ražošanas procesā un kvalificēta personāla trūkumu. Vēl viens būtisks iemesls, ko min darba devēji, ir personāla politikas elastība.

2.7

Ja runa ir par pašnodarbinātajiem, kuri pēc savas brīvas gribas izvēlas paši vadīt savus uzņēmumus, nepastāv nekādas problēmas. Taču, ja šādu pārmaiņu pamatā nav patiesi brīva izvēle pieņemt pašnodarbinātā statusu, sociālie riski praktiski tiek pārnesti no uzņēmuma uz individuālo darbinieku. Tas mudina situāciju izmantot ļaunprātīgi, sākot no izvairīšanās no sociālās apdrošināšanas iemaksām un nodokļu maksāšanas, līdz pat darba tiesību ļaunprātīgai izmantošanai un nedeklarēta darba veikšanai (6). Minētais ievērojami kropļo konkurenci attiecībā uz patiesi pašnodarbinātām personām, mikrouzņēmumiem un MVU. Turklāt dažās dalībvalstīs izveidotās programmas uzņēmējdarbības veicināšanai (piemēram, pašnodarbinātie uzņēmēji Francijā) var kropļot konkurenci starp patiesi pašnodarbinātām personām un šo jauno pašnodarbināto personu kategoriju.

2.7.1

EESK ierosina nākt klajā ar ieteikumu dalībvalstīm, proti, tām būtu jāiesaka noteikt īpaši problemātiskas nozares un, izmantojot sociālo dialogu, attiecīgajās nozarēs noteikt darba stundas minimālās likmes, kas var būt atšķirīgas pat vienas dalībvalsts dažādos reģionos.

Ir būtiski šos pasākumus ņemt vērā dalībvalstu publiskā iepirkuma sistēmā, lai rādītu piemēru un turpinātu cīnīties pret negodīgām situācijām.

2.8

Pašnodarbināto personu īpatsvars visā Eiropā pieauga 80. gados un nedaudz samazinājās 90. gados. Pēdējās desmitgadēs situācija dalībvalstīs ir attīstījusies atšķirīgi. Dažās valstīs pašnodarbinātība atkal ir pieaugusi, savukārt citās tās līmenis ir saglabājies stabils vai arī bijusi novērojama īpatsvara samazināšanās tendence (ESAO 2005. gada Nodarbinātības perspektīva un ESAO 2006. gada datu pārskats). Kopš finanšu krīzes sākuma pašnodarbināto personu īpatsvars kopumā nav pieaudzis. Daļa pašnodarbināto personu šobrīd pieder tā dēvētajai “elastīgajai darbaspēka daļai”, ko raksturo darba attiecības ar nelielu stabilitāti, kuras ekonomiskas lejupslīdes apstākļos iespējams ātri pārtraukt un atkal atjaunot, tiklīdz kā parādās izaugsmes perspektīva.

2.9

Attiecībā uz pašnodarbinātām personām salīdzinājumā ar pastāvīgajiem darbiniekiem kopumā mazākā mērā tiek ievēroti veselības aizsardzības un drošības noteikumi darba vietā, kā arī vides aizsardzības standarti. Viena no iespējām, kā novērst šo trūkumu, varētu būt pakalpojumu centru izveide pašnodarbinātām personām, kuri pašnodarbināto personu vārdā nodrošinātu šo uzdevumu un darbību īstenošanu.

3.   Pašnodarbinātības definīcija

3.1

Tiesību aktos un noteikumos nav vienotas atsaucas uz pašnodarbinātām personām (7). Šis jēdziens dažkārt tiek attiecināts uz ārštata darbiniekiem; citos gadījumos — uz visām pašnodarbinātajām personām, kuras strādā patstāvīgi. Šāds statuss nozīmē to, ka šīm personām nav darba līguma un ka tās sniedz pakalpojumus klientiem vai līgumslēdzējiem, pamatojoties uz komerclīgumu.

3.2

Pašnodarbināto personu kategorija bieži vien tiek iedalīta divās galējās izpausmēs (Eiropas fonds, 1996. gads). Spektra vienā galā atrodas augsti kvalificēti un pieredzējuši profesionāļi, kuri labi apzinās savu tirgus pozīciju, zina savu vērtību un vēlas patstāvīgi turpināt uzņēmējdarbību. Šo pirmo grupu pārsvarā veido vecāka gadagājuma, labi apmaksāts darbaspēks, kuri paši plāno un organizē savu darbu. Otrā spektra pusē ir pašnodarbinātas personas, kuru statusa vienīgais mērķis ir samazināt klienta administratīvo un finansiālo slogu. Cilvēki šajā situācijā ir “viltus” pašnodarbinātie, viņu izvēles brīvība ir maza vai nekāda, un viņi pilnībā ir ekonomiski atkarīgi no sava klienta. Saskaņā ar profesionālajā literatūrā minētajiem datiem šāda situācija attiecas uz 2 no 5 pašnodarbināto personu kategorijām, kuras definētas nesenā pētījumā (8).

3.3

Raugoties no juridiskā viedokļa, visas pašnodarbinātās personas nav vienlīdzīgi labā situācijā salīdzinājumā ar darba ņēmējiem. Pētījumā, ko Nīderlandē 2010. gadā Sociālo lietu un nodarbinātības ministrijas uzdevumā veica EIM, tika vērtēts, kā pašnodarbinātās personas pārvalda riskus. Tās nevar paļauties uz darbinieku kolektīvo apdrošināšanu, un tāpēc tām pašām sevi jāapdrošina pret risku. Daudzos gadījumos tas nenotiek. Pašnodarbinātajām personām diezgan bieži ir civiltiesiskās atbildības apdrošināšana (72 %), taču tās retāk ir apdrošinātas pret slimību (20 %) vai darbnespēju (36 %). Tikai katrs otrais pašnodarbinātais uzkrāj līdzekļu rezervi pensionēšanās vecumam. Sakarā ar to pastāv risks, ka pēc aiziešanas pensijā pašnodarbinātās personas var nonākt trūkumā. Lauksaimniecības un būvniecības nozarē strādājošie pašnodarbinātie biežāk nekā vidēji ir apdrošināti pret risku, un būvniecības un uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē strādājošajiem biežāk ir pensijas uzkrājumi. EESK iesaka: brīdī, kad pašnodarbinātās personas iesniedz iesniegumu šā statusa saņemšanai, pienācīgi un laicīgi informēt viņas par sekām saistībā ar zemām sociālās apdrošināšanas un veselības apdrošināšanas iemaksām, kā arī par nosacījumiem un pienākumiem saistībā ar uzņēmējdarbības sākšanu.

4.   Problēmas un statusa ļaunprātīga izmantošana

4.1

Pēdējos gados dažādās Eiropas valstīs uzmanības lokā no jauna ir nonācis jautājums par to, vai pašnodarbinātības gadījumā pastāv darba attiecības un kādas tiesības un aizsardzība ir saistītas ar šo statusu. Minētais ir saistīts ar būtiskām pārmaiņām uzņēmējdarbībā un ar ārpakalpojumu un piedāvājumu konkursu skaita pieaugumu, kā arī faktu, ka likumdevējas iestādes ir atsaukušās uz aicinājumu nodrošināt lielāku elastību un administratīvā sloga samazināšanu, kā rezultātā tikuši atcelti dažādi ierobežojumi un īstenota politika ar mērķi likvidēt “tradicionālās” nodarbinātības drošības formas.

4.2

Raugoties no juridiskā viedokļa, vairākas Eiropas valstis ir mēģinājušas iezīmēt robežu un, balstoties uz dažādiem kritērijiem, pilnveidot “darba attiecību” definīciju. Šādas attiecības raksturo algotas darbības veikšana, par kuru tiek saņemts atalgojums, turklāt iespējamā peļņa no algotā darba pienākas klientam. Šai sakarā svarīgi rādītāji ir darba veikšana citas puses uzraudzībā un tas, ka darba ņēmējam jābūt pieejamam. Pie rādītājiem pieskaitāms arī fakts, ka atalgojums ir vienīgais vai galvenais darba ņēmēja ienākumu avots un ka viņš nav pakļauts ekonomiskam riskam.

4.3

EESK vēlas sniegt dalībvalstīm orientējošas norādes un atsaucas uz paraugprakses modeļiem. Kā labs piemērs minams Maltā izmantotais modelis, kura īstenošana ir bijusi ļoti sekmīga.

Izvērtējot tādas personas nodarbinātības statusu, kura oficiāli ir pašnodarbināta un kuru pirmajā acumirklī nevar uzskatīt par darba ņēmēju, var pieņemt, ka darba attiecības pastāv un ka persona, kurai tiek sniegti pakalpojumi, ir darba devējs, ja attiecībā uz personu, kura veic darbu, ir izpildīti vismaz pieci no šādiem kritērijiem:

(a)

tā ir atkarīga no vienas vienīgas personas, kurai tiek sniegti pakalpojumi, vismaz par 75 % no saviem viena gada laikā gūtajiem ienākumiem;

(b)

tā ir atkarīga no personas, kurai tiek sniegti pakalpojumi, attiecībā uz to, kāds darbs jādara un kur un kādā veidā tas veicams;

(c)

tā veic darbu, izmantojot aprīkojumu, instrumentus vai materiālus, ko nodrošina persona, kurai tiek sniegti pakalpojumi;

(d)

tās darba laiku vai minimālo darba ilgumu nosaka persona, kurai tiek sniegti pakalpojumi;

(e)

tai nav tiesību noslēgt apakšlīgumu ar citām personām par sava darba veikšanu;

(f)

tā ir integrēta ražošanas procesa struktūrā, darba organizācijā vai uzņēmuma / citas organizācijas hierarhijā;

(g)

tās darbība ir viens no pamatelementiem tās personas, kurai tiek sniegti pakalpojumi, organizācijā un mērķu izpildē;

(h)

tā veic līdzīgus uzdevumus kā esošie darba ņēmēji vai, gadījumā, ja darbs ir uzticēts ārējiem pakalpojumu sniedzējiem, tā veic uzdevumus, kuri līdzīgi tiem, ko iepriekš veica darbinieki.

4.4

Atšķirīgas definīcijas atrodamas ne tikai dažādās Eiropas valstīs (9), bet arī ES tiesību aktos. Šī neskaidrība rada ievērojamas problēmas pārrobežu situācijās. Saiknes trūkums starp valstu un Eiropas līmeņa tiesisko regulējumu attiecībā uz jēdzienu “darba uzņemšanās” un “pakalpojumu sniegšana” nošķiršanu padara pašnodarbinātības jēdzienu par sarežģītu jautājumu, it sevišķi saistībā ar pārrobežu darbu.

4.5

Raugoties no starptautiskas perspektīvas, kļūst arvien grūtāk noteikt darba attiecību pastāvēšanu. Šī problēma rodas situācijās, kurās līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumi nav skaidri un viennozīmīgi vai kurās lielāka elastība un ierobežojumu atcelšana apgrūtina iespējamību pārbaudīt darba attiecību pastāvēšanu. Šī problēma iespējama arī situācijās, kad likumdevēji rada vairākas starpformas vai vienkārši uzskata, ka iespējamība vienas nakts laikā kļūt par pašnodarbināto ir viens no jaunajiem veidiem, kādā tiek veikta uzņēmējdarbība.

4.6

Starptautiskā darba organizācija (ILO) jau ir brīdinājusi par pašnodarbinātības statusa potenciālu ļaunprātīgu izmantošanu, kuras rezultātā iespējama darba ņēmēju tiesību un tiesiskās aizsardzības apiešana, kas tradicionāli ir saistīta ar darba attiecībām. ILO norādījusi uz ļaunprātīgas izmantošanas iespējamību, ko veido vairāku faktoru kombinācija: vai nu tiesību akti ir izstrādāti pārāk ierobežojoši, vai arī tie tiek interpretēti pārāk šaurā veidā; tiesību akti ir formulēti tādā veidā, ka to darbības joma un ietekme ir minimāla; lai gan darba attiecības patiešām pastāv, nav skaidrs, kurš ir darba devējs; nav ietverti vairāki viltus pašnodarbinātības veidi; un pastāv vispārēja nespēja uzraudzīt noteikumu ievērošanu.

4.7

Saskaņā ar Nodarbinātības statusa starptautiskajā klasifikatorā noteikto definīciju darbs pašnodarbinātā statusā ir darbs, kura atalgojums ir tieši atkarīgs no peļņas, kas gūta no saražotajām precēm un sniegtajiem pakalpojumiem. Tādējādi vēsturiskā kontekstā izšķiramas pašnodarbināto personu trīs pamatgrupas: mikrouzņēmumi, mazie uzņēmumi un ārštata darbinieki. 2006. gada jūnija Ģenerālajā asamblejā tika pieņemts ieteikums par darba attiecībām (ieteikums Nr. 198) (10). Šā ieteikuma galvenais mērķis bija uzlabot valstu politiku to darba ņēmēju tiesību jomā, kuri atrodas darba attiecībās (1.4. pants).

4.8

Vienlaikus ILO laika posmā no 2005. līdz 2007. gadam turpināja izmantoto jēdzienu izstrādi. Līdzās jau minētajam ieteikumam tika izstrādāti vairāki dokumenti, kuros citstarp sniegts pārskats par pastāvošajiem valstu līmeņa noteikumiem. No šā pārskata redzams, ka pieaug nepieciešamība izstrādāt skaidras definīcijas, kas ļautu leģitīmus pašnodarbinātības veidus nošķirt no krāpnieciskas prakses, kuras vienīgais mērķis ir izvairīties no nodarbinātības tiesību aktu un citu juridisku noteikumu ievērošanas vai tos apiet.

4.9

EESK iesaka sociālā dialoga ietvaros gan ES, gan valstu līmenī izpētīt ar pašnodarbinātām personām saistīto īpašo problēmu risinājumus, kā arī nodrošināt minēto personu interešu pārstāvības organizāciju līdzdalību sociālajā dialogā.

Briselē, 2013. gada 21. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  OV C 18, 19.1.2011., 44. lpp.

(2)  Turpat.

(3)  Nesenā publikācijā sniegti pierādījumi tam, ka pašnodarbinātā statusu izmanto arī, lai apietu darba tirgū pastāvošos ierobežojumus saistībā ar paplašināšanās procesu. Saskaņā ar Béla Galgóczi“viens no vispretrunīgākajiem jautājumiem debatēs par ES darba tirgus mobilitāti, it sevišķi saistībā ar pārejas pasākumiem, ko noteikušas atsevišķas dalībvalstis, ir darba ņēmēju iespējamā aizvietošana ar pašnodarbinātām personām, tādējādi izmantojot nosacījumu par pakalpojumu brīvību, lai apietu ierobežojumus, kas kā pārejas pasākumi noteikti attiecībā uz algotu darbu” (23. lpp.). Kopumā (viltus) pašnodarbinātība netiek izmantota pārmērīgi, taču valstīs, kurās ar pārejas pasākumiem noteikti ierobežojumi, “tā acīmredzami ir izmantota pielāgošanās stratēģija” (25. lpp.). Pašnodarbināto personu skaits no ES2 valstīm kopš 2008. gada ir palielinājies, un 2011. gadā Vācijā, Beļģijā un Austrijā tas ievērojami atšķīrās no vietējo darba ņēmēju un ES8 valstu pašnodarbināto personu skaita. Tā kā Apvienotā Karaliste vēl joprojām piemēro ierobežojumus darba ņēmējiem no Rumānijas, procentuāli liels skaits rumāņu darba tirgū iekļūst, izmantojot pašnodarbinātā statusu (gandrīz 45 %). Pašnodarbināto darba ņēmēju no ES8 valstīm, kuriem vairs nav nepieciešama atļauja, vidējais procentuālais skaits šobrīd ir samazinājies līdz vidējam Apvienotās Karalistes līmenim. Pierādījumi šāda apvedceļa izmantošana ir atrodami Itālijā, kur aprūpes jomā un būvniecības nozarē nepastāv ierobežojumi un kur ES2 migrējošie darba ņēmēji, galvenokārt no Rumānijas, kuri lielākoties strādā šajās nozarēs, vidēji uzrāda zemāku pašnodarbinātības līmeni nekā vietējie iedzīvotāji vai migrējošie darba ņēmēji no citām ES vai trešām valstīm (EU Labour Migration in Troubled Times - Skills Mismatch, Return and Policy Responses, redaktori: Béla Galgóczi, Janine Leschke, Andrew Watt, Ashgate, 2012. gads.

(4)  1999. gadā publicētajā Supiot ziņojumā konstatēta “jaunās” pašnodarbinātās personas parādīšanās vairākās ES dalībvalstīs un norādīts, ka šis fenomens rada problēmas divu iemeslu dēļ, proti, pašnodarbinātība var tikt izmantota kā veids, lai izvairītos no darba devēju pienākumiem, un, izvēloties uzņēmējdarbību, jaunāki un labāk izglītoti darba ņēmēji izvēlas arī nepiedalīties sociālā nodrošinājuma sistēmās. Vienlaikus “jaunajam” pašnodarbinātības fenomenam ir arī pozitīvā puse. Pašnodarbinātība sniedz plašākas iespējas izpausties autonomiem un parasti augsti kvalificētiem darbiniekiem, un tādēļ var veicināt darba kvalitātes paaugstināšanos un inovācijas darba organizācijā. Apzīmējumi “viltus” un “atkarīgs” tiek izmantoti, lai uzsvērtu šā pašnodarbinātības veida negatīvo pusi. Apzīmējums “viltus” norāda, ka šeit izmantoto pašnodarbinātības jēdzienu par tādu īsti nevar uzskatīt, savukārt “atkarīgs” izmantots, lai parādītu, ka šīs tā dēvētās pašnodarbinātās personas nav neatkarīgas nedz ekonomiskā ziņā, nedz attiecībā uz kontroli pār nodarbinātības noteikumiem un apstākļiem (M. Westerveld, http://www.uva-aias.net/news_agenda/agenda/522).

(5)  Francijā šo arhaisko darba veidu sauc par “marchandage de main-d'œuvre”. Pirmie tiesību akti šāda veida darba starpniecības aizliegšanai Francijā tika izstrādāti jau 19. gadsimta vidū.

(6)  Eiropas Komisija (EK) apraksta atsevišķus ļaunprātīgas izmantošanas veidus: “Francijā daži darba devēji ir ļaunprātīgi izmantojuši jauno “pašnodarbinātā uzņēmēja” statusu, lai maksātu zemākus nodokļus par darba ņēmējiem, kuri savukārt ir spiesti pieņemt jauno statusu. Vairākās dalībvalstīs, tostarp Nīderlandē un Beļģijā, pastāv “viltus” pašnodarbinātība, kas attiecas uz šķietami pašnodarbinātām personām, kuru statuss (pašnodarbināta persona vai darba ņēmējs) nav skaidrs. Teorētiski šīs personas ir pašnodarbinātas (darba devējs maksā tikai vienreizēju maksājumu, no kura darbiniekam pašam ir jāapmaksā apdrošināšana un citas izmaksas), taču praktiski nav atšķirības starp šīm personām un citiem darba ņēmējiem, kuri veic to pašu darbu” (EK, Eiropas Nodarbinātības novērošanas punkta pārskats, Pašnodarbinātība Eiropā 2010. gadā, 29. lpp.).

(7)  EK norāda (turpat, 6. lpp.), ka dažādās valstīs attiecībā uz pašnodarbinātības jēdzienu pastāv atšķirīga izpratne un dažādas definīcijas; ir definētas vairākas atšķirīgas apakškategorijas, piemēram, atkarībā no uzņēmuma juridiskā statusa, vai uzņēmumā ir vai nav darbinieki (darba ņēmēji iepretī individuālajiem uzņēmējiem) un/vai nozares, kurā uzņēmums darbojas (piemēram, lauksaimniecība). Dažās valstīs arī noteikta atšķirība starp pašnodarbinātas personas statusu un “atkarīgas pašnodarbinātas personas” statusu (piemēram, Spānijā, Itālijā), kur pēdējais nozīmē to, ka pašnodarbinātā persona strādā tikai vienam klientam. Citās valstīs par pašnodarbinātību var uzskatīt arī darbību, ko veic papildus algotam darbam (piemēram, Beļģijā).

(8)  “Self employed workers: industrial relations and working conditions”, EIRO, 2009. gads.

(9)  Raugoties no juridiskā viedokļa, ES dalībvalstīs attiecībā uz darba attiecību definīciju ir noteikti vairāki kritēriji, proti, darba ņēmēja pakļautība lietotājuzņēmumam; pakļaušanās pavēlēm un norādījumiem darba izpildē; iekļaušanās (kolektīvā) plānošanas, izpildes un kontroles sistēmā, ko izstrādājušas citas personas; ekonomiskā un sociālā ziņā darbinieks ir atkarīgs no darba, ko viņš uzņēmuma labā veic uzņēmumā, kas pieder kādai citai personai; finansiāla atkarība no (viena) darba devēja (http://www.clr-news.org/CLR-News/CLR%20News%202-2007 %20ISSN.pdf, 35. lpp.).

(10)  Ieteikumu pieņēma ar 71 % balsīm “par”. Jāatzīmē, ka darba devēju delegācija piedalījās ieteikuma izstrādes procesā, taču beigās nolēma atturēties no balsošanas.


PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinuma

Grozījumi, kas ieguva vismaz ceturto daļu nodoto balsu, bet debatēs tika noraidīti (Reglamenta 54. panta 3. punkts):

1.3. punkts

Grozīt šādi:

Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) 2006. gada ieteikumā jēdziens “darba attiecības” definēts plaši, tādējādi ļaujot veikt pasākumus viltus pašnodarbinātības apkarošanai. Lai noteiktu, vai pastāv darba attiecības, galvenā uzmanība jāpievērš faktiem saistībā ar darba ņēmēja darbību un atalgojumu neatkarīgi no tā, kā šīs attiecības ir raksturotas, piemēram, līguma noteikumos. Slēptas darba attiecības pastāv tad, ja darba devējs pret darbinieku attiecas tādā veidā, kura nolūks ir slēpt viņa kā darba ņēmēja patieso juridisko statusu, un kad ir iespējama situācija, ka darba ņēmējam ar līguma noteikumiem tiek atņemta tā aizsardzība, kuru viņam ir tiesības saņemt. Jāatzīmē, ka ILO ieteikumi adresēti valstu valdībām, nevis Eiropas Savienībai.

4.6. punkts

Grozīt šādi:

Starptautiskā darba organizācija (ILO) valstu valdības jau ir brīdinājusi par pašnodarbinātības statusa potenciālu ļaunprātīgu izmantošanu, kuras rezultātā iespējama darba ņēmēju tiesību un tiesiskās aizsardzības apiešana, kas tradicionāli ir saistīta ar darba attiecībām. ILO norādījusi uz ļaunprātīgas izmantošanas iespējamību, ko veido vairāku faktoru kombinācija: vai nu tiesību akti ir izstrādāti pārāk ierobežojoši, vai arī tie tiek interpretēti pārāk šaurā veidā; tiesību akti ir formulēti tādā veidā, ka to darbības joma un ietekme ir minimāla; lai gan darba attiecības patiešām pastāv, nav skaidrs, kurš ir darba devējs; nav ietverti vairāki viltus pašnodarbinātības veidi; un pastāv vispārēja nespēja uzraudzīt noteikumu ievērošanu.

Pamatojums

Daļu savu argumentu ES līmeņa rīcības atbalstam ziņotājs pamato ar Starptautiskās darba organizācijas (ILO) 2006. gada Ieteikumu par darba attiecībām. Taču SDO ieteikuma darbības joma attiecas tikai uz valstu politiku un valsts tiesību aktiem. Turklāt būtu jānorāda, ka šo ieteikumu nebūt nepieņēma vienprātīgi (kā tas parasti SDO notiek). Gluži pretēji, tikai 71 % balsotāju priekšlikumu atbalstīja, turpretī visa darba devēju grupa bija opozīcijā.

Saskaņā ar Reglamenta 51. panta 4. punktu šos divus grozījumus izskatīja kopā

Balsošanas rezultāts:

Par

:

73

Pret

:

122

Atturas

:

12


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/20


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Iekšējais tirgus un valsts reģionālais atbalsts” (pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 161/04

Ziņotājs: IOZIA kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2012. gada 12. jūlijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Iekšējais tirgus un valsts reģionālais atbalsts”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 7. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (21. marta sēdē), ar 156 balsīm par, 6 balsīm pret un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Tuvojoties pārmaiņām valsts atbalsta sistēmā, Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka ir lietderīgi izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu, kurā temats par valsts reģionālo atbalstu izskatīts no pilsoniskās sabiedrības skatpunkta un aplūkota šā atbalsta integrācija iekšējā tirgus pamatprincipos.

1.2

Šis ārkārtīgi svarīgais jautājums īpašu nozīmi iegūst krīzes un plašas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kuros nepieciešami elastīgi atbalsta un iejaukšanās instrumenti, ar kuriem tiek ievēroti konkurences noteikumi. Komisija pēdējo gadu laikā ir pieņēmusi pagaidu pasākumu kopumu, lai piešķirtu attiecīgu atbalstu banku un uzņēmumu sistēmai.

1.3

Tā kā valsts reģionālais atbalsts paredzēts, lai izlīdzinātu nelabvēlīgā situācijā esošu reģionu trūkumus un tādējādi veicinātu dalībvalstu un visas Eiropas Savienības ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, tas ir vērtīgs instruments, kas palīdz pārvarēt krīzi un atveseļot Eiropas reģionu ekonomiku. It īpaši MVU ir svarīgi, lai šie instrumenti būtu efektīvi un rezultatīvi, un piekļuve šai īpašajai atbalsta sistēmai jāveicina, vienkāršojot piekļuves noteikumus, padarot instrumentu elastīgāku un sniedzot atbilstīgu informāciju par MVU piedāvātajām iespējām.

1.4

Tāpēc EESK ļoti atzinīgi vērtē to, ka komisāra Almunia uzsāktā valsts atbalsta modernizācijas procesa (1) ietvaros Eiropas Komisija ir nolēmusi aktualizēt un modernizēt arī to noteikumu kopumu, kura mērķis ir regulēt publisko atbalstu uzņēmumiem mazāk labvēlīgos reģionos, un uzskata, ka ar pārskatīšanu jānodrošina reģionālās politikas un konkurences politikas saskaņotība, kā arī subsidiaritātes principa ievērošana.

1.5

Tāpēc EESK iesaka Eiropas Komisijai nodrošināt lielāku saskaņotību starp Savienības politikas jomām un konkurences politiku, lai konkurences politika nekļūtu par šķērsli virzībā uz Eiropas vispārējas nozīmes mērķiem, piemēram, Eiropas reģionu harmonisku un integrētu attīstību, bet gan par iespēju pēc krīzes atveseļot reģionālo ekonomiku iekšējā tirgū.

1.6

Eiropas Komisija 2013. gada 14. janvārī sāka sabiedrisko apspriešanu par dokumentu ar priekšlikumu jaunajām Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam (2). Dokuments lielā mērā atspoguļo dalībvalstīm jau 2011. gada decembrī nosūtītā neoficiālā dokumentā ietverto pieeju, un par to jau ir noturēta pirmā daudzpusējā sanāksme, kuras laikā Komisija lika saprast, ka tā varētu ņemt vērā dažus dalībvalstu priekšlikumus, piemēram, attiecībā uz atbalstāmās iedzīvotāju daļas maksimālo procentuālo īpatsvaru Eiropas līmenī. Šādā kontekstā aplūkojamais EESK atzinums iegūst stratēģisku nozīmi, lai Komisijai izklāstītu savu nostāju.

1.7

Tādēļ EESK aicina, lai ar jaunajām pamatnostādnēm par valsts reģionālo atbalstu dalībvalstīm būtu nodrošināts elastīgs horizontāla atbalsta instruments stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanai, ar kuru novērtē reģionālo izcilību neatkarīgi no nozares vai to uzņēmumu lieluma, kuri ir iesaistīti nelabvēlīgā situācijā esošu reģionu attīstībai paredzētu ieguldījumu projektos.

1.8

Pašreizējā sistēma, kas nav būtiski mainīta vairāk nekā 40 gadus, ir neatbilstoša un neelastīga; tā balstīta uz Kopienas teritorijas ģeogrāfisko kartēšanu; pašreizējās metodes lietošana Savienības mainītajos ekonomiskajos un sociālajos apstākļos varētu kavēt iekšējā tirgus attīstību.

1.9

EESK iesaka Komisijai pieņemt elastīgākus atsauces kritērijus, kas vairāk atbilst ekonomikas apstākļu nozīmīgajām pārmaiņām. Šādi kritēriji būtu jābalsta uz atbalstāmo teritoriālo vienību izvēli, pamatojoties uz prioritātēm, vajadzībām, ekonomisko nepilnību teritoriālo konfigurāciju un sociālās atstumtības risku, kā arī institucionālo kontekstu, taču neatkarīgi no administratīvajām robežām.

1.10

Tāpēc EESK uzsver, ka plašā modernizācijas procesa ietvaros valsts reģionālā atbalsta instruments jāaktualizē, ņemot vērā ekonomikas dinamiku un ritmu pēc krīzes, kas pieprasa lielāku elastīgumu reģionu nelabvēlīgo apstākļu noteikšanā. Pašreizējā situācijā vairs nav piemērota tāda ģeogrāfiska karte, kurā vājie reģioni neelastīgi noteikti uz visu plānošanas periodu (7 gadi).

1.11

Tādēļ EESK aicina paredzēt, ka nelabvēlīgā situācijā esošu reģionu noteikšana saskaņā ar 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā noteikto atkāpi notiek nevis tādējādi, ka no atbalstāmās iedzīvotāju daļas (kas izteikta procentos no ES iedzīvotāju kopskaita) tiek atrēķināta ar 107. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzēto atkāpi atbalstāmo iedzīvotāju daļa, bet gan dalībvalstu rīcībā ir plašs rādītāju klāsts nelabvēlīgo apstākļu noteikšanai reģionos.

1.12

EESK uzskata, ka ir nepareizi izslēgt lielos uzņēmumus no atbalsta piešķiršanas ieguldījumu projektiem reģionālajai attīstībai un kohēzijai. Tādējādi tiek radīts liels risks zaudēt attīstības potenciālu, kas piemīt tikai visas uzņēmējdarbības sistēmas sinerģijai un horizontālajai integrācijai neatkarīgi no uzņēmumu lieluma.

1.13

EESK aicina Komisiju ieviest mehānismu, ar kuru ex ante tiek ņemta vērā negatīva ārējā ietekme, ko valsts reģionālais atbalsts var radīt, piemēram, sakarā ar darba vietu nozīmīgu zaudējumu ES teritorijā esošajos uzņēmumos, turklāt ne tikai salīdzinošajā novērtējumā, kuru Komisija izstrādā paziņošanas procesa laikā un kas šobrīd attiecas tikai uz lielajiem ieguldījumu projektiem (3), bet arī vispārējās atbrīvojumu regulas ietvaros.

1.14

EESK uzsver, ka valsts reģionālā atbalsta instruments jāizstrādā pārdomāti, lai lielo atbalsta atšķirību dēļ blakus un ģeogrāfiski tuvu esošos reģionos neiestātos uzņēmumu pārcelšanas un pārvietošanas efekts, kas ar tā sauktajām “sacensībām par subsīdijām” sadrumstalo iekšējo tirgu.

1.15

EESK ierosina Komisijai:

pārskatīt nolūku samazināt lieliem uzņēmumiem sniegtā atbalsta lielumu no 40 % uz 35 un 25 %. Ierosinātais samazinājums praksē izraisīs ārzemju investoru intereses zudumu;

neierobežot atbalsta lielumu atbilstoši papildu izmaksām un nepadarīt stingrāku procedūru atbalsta stimulējošās ietekmes pieradīšanai lielu uzņēmumu gadījumā;

izvairīties no tā, ka tiek mazināta a) apakšpunktā norādīto reģionu spēja piesaistīt ārvalstu ieguldījumus un radīt jaunas darba vietas un vērtības un ka minētie reģioni nonāk nelabvēlīgā konkurences stāvoklī salīdzinājumā ar citiem reģioniem ārpus Eiropas, kuru investīciju atbalsta shēmās daudzos gadījumos ir paredzēti daudz lielāki līdzekļi.

1.16

Vienlaikus Komisijai vajadzētu ieviest drošības klauzulu, kas it īpaši lielajiem uzņēmumiem, kuri saņem reģionālo atbalstu jaunas ražotnes izveidei vai ar ražotni tieši saistītu aktīvu iegādei, uzliek par pienākumu piecus gadus pēc koncesijas saņemšanas

saglabāt nodarbinātības līmeni ražotnēs, kas atrodas citās dalībvalstīs, nevis tajā, kurā uzņēmums iesniedz pieteikumu valsts reģionālā atbalsta saņemšanai saskaņā ar 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu, vai

nodrošināt, ka nodarbinātības līmeņa pazemināšanās ražotnēs, kas atrodas citās dalībvalstīs, nevis tajā, kurā uzņēmums iesniedz pieteikumu valsts reģionālā atbalsta saņemšanai saskaņā ar 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu, notiek atbilstoši nolīgumam ar sociālajiem partneriem un norisinās attiecīgo dalībvalstu reģionālajā vai valsts mērogā.

1.17

EESK aicina Komisiju samazināt atbalsta intensitāti pakāpeniskāk, lēnāk un līdzsvarotāk, nekā ierosināts. Samazināšana būtu jāveic atbilstīgi atbalsta samazināšanai, par ko vēl jālemj attiecībā uz reģionu saņemto finansējumu kohēzijas politikas jomā.

1.18

EESK ierosina IKP uz vienu iedzīvotāju, kas šobrīd ir vienīgais rādītājs un neatspoguļo reģionālās ekonomikas reālo attīstību, papildināt ar citiem rādītājiem, kas varētu labāk atspoguļot reālo situāciju, piemēram, bezdarba līmenis, attiecība starp strādājošo skaita samazināšanos un kopējo strādājošo skaitu.

2.   Mainītie ekonomikas apstākļi pēc krīzes

2.1

Konkurences politikā valsts atbalsta kontrole ir nepieciešams instruments, lai garantētu, ka vienoto tirgu regulē efektīvi brīvās tirdzniecības un konkurences principi un ka tajā ir nodrošināti vienlīdzīgi apstākļi visiem uzņēmumiem, kas darbojas Eiropas vienotajā tirgū. Tāpēc saskaņā ar LESD 107. pantu valstīm ir aizliegts piešķirt uzņēmumiem atbalstu tik lielā apjomā, ka tas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļo vai draud izkropļot konkurenci, nodrošinot dažiem uzņēmumiem atsevišķas nepamatotas priekšrocības, kavējot tirgus spēkiem dot labumu viskonkurētspējīgākajiem uzņēmumiem un tādējādi mazinot Eiropas konkurētspēju kopumā.

2.2

Neraugoties uz iepriekš minēto, Līgumā ir atzīta iespēja atkāpties no šā aizlieguma, ja atbalsts kalpo Eiropas vispārējas nozīmes mērķiem, kurus nevar sasniegt tikai ar tirgus spēku palīdzību. 107. panta 2. un 3. punktā uzskaitītas galvenās tirgus nepilnības un izņēmuma gadījumi, kuros noteikta veida atbalsts “ir saderīgs” vai to “var uzskatīt par saderīgu”, pamatojoties uz kritērijiem, ko noteikusi vienīgi Eiropas Komisija.

2.3

Saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktu Komisija par saderīgu ar kopējo tirgu var uzskatīt tādu valsts atbalstu, ko piešķir, lai veicinātu atsevišķu Eiropas Savienības nelabvēlīgā stāvoklī esošu apgabalu ekonomisko attīstību, jeb tā saukto “reģionālo atbalstu”. Tas ir atbalsts, kuru galvenokārt piešķir lielajiem uzņēmumiem kā atbalstu ieguldījumiem un darba vietu izveidei vai konkrētos īpašos apstākļos — kā darbības atbalstu; abos gadījumos tas paredzēts īpašiem reģioniem, lai izlīdzinātu reģionālās atšķirības, it īpaši, mudinot uzņēmumus atvērt tajos jaunas ražotnes.

2.4

Palīdzēdams risināt mazāk attīstīto reģionu problēmas, valsts reģionālais atbalsts veicina dalībvalstu un visas Eiropas Savienības ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju: tā mērķi saskan ar struktūrfondu mērķiem, kas līdztekus valstu budžetiem ir viens no iespējamajiem finansējuma avotiem reģionālās politikas īstenošanai.

2.5

EESK uzsver, ka ir absolūti nepieciešams saglabāt un dažos gadījumos pastiprināt valsts atbalsta kontroles sistēmu, jo valsts atbalsts var nopietni kaitēt iekšējā tirgus pareizai darbībai. Taču Komiteja uzskata, ka jānodrošina, lai valsts atbalsta noteikumi neveicinātu tirgus sadrumstalotību un novērstu konkurences un tirdzniecības kropļojumu augsto risku, kas saistīts ar dalībvalstu atšķirīgo spēju piešķirt ieguldījumu atbalstu.

2.6

Komiteja vienlaikus uzskata, ka ārkārtas pasākumiem paredzētie instrumenti jāpadara efektīvi un elastīgi, lai tos izmantotu krīzes skartajos reģionos vai krīzes situāciju pārvarēšanai.

2.7

Pašreizējai valsts reģionālā atbalsta pamatnostādņu sistēmai, kuras pamatā ir ES teritorijas ģeogrāfiskā kartēšana, tās neelastīguma dēļ ir acīmredzami trūkumi, un tā daļēji neatbilst Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā noteiktajiem mērķiem, kā arī var kropļot konkurenci. Pašreizējās metodes lietošana Savienības mainītajos ekonomikas un sociālajos apstākļos var kavēt iekšējā tirgus attīstību.

2.8

Valsts atbalsta modernizācija jāpiemēro arī šim svarīgajam instrumentam, kas papildina iespējamo pasākumu klāstu nelabvēlīgā situācijā esošu reģionu atbalstam. Šķiet vismaz dīvaini, ka Komisija ne tikai cenšas saglabāt jau kopš 1971. gada pastāvošu sistēmu ar dažiem vēlākiem grozījumiem, bet padara tās piemērošanu vēl stingrāku. Nekonsekventā politika, kas faktiski ierobežo pamatnostādņu mērķtiecīgas reformas iespējamo potenciālu, darbojas pretrunā Komisijas vairākkārt piesauktajiem izaugsmes un nodarbinātības attīstības mērķiem.

2.9

Pati Eiropas Komisija stratēģijā “Eiropa 2020” atzīst, ka ekonomikas apstākļi mainās ātrāk nekā politiskie, un tāpēc, lai Eiropa pēc krīzes atgrieztos pie ilgtspējīgas izaugsmes un ilgtspējīgām publiskajam finansēm, ir vajadzīga jauna pieeja, kurai jābalstās uz resursu tematisku un prioritāru koncentrāciju. Atbilstoši Konkurences ĢD 2012. gada 23. februāra diskusiju dokumentā par modernizāciju (4) uzsvērtajam tā jāīsteno “ar dažādās nozarēs savstarpēji saistītām reformām, dalībvalstu un ieinteresēto aprindu partnerībā, lai izstrādātu plašu un līdzsvarotu vienošanos par turpmāko virzību”.

2.10

EESK atzinīgi vērtē minēto pieeju, kuru tā uzskata par elastīgāku, dinamiskāku un tādējādi vairāk piemērotu, lai vērstos pret straujo un nemitīgo krīzes attīstīšanos Eiropas Savienībā. Komiteja aicina šo pieeju izmantot arī un it īpaši, piemērojot atkāpes, kas Līgumā paredzētas attiecībā uz valsts reģionālo atbalstu.

3.   Reģionālās kohēzijas politikas un konkurences politikas saskaņotība

3.1

EESK atgādina, ka kopš 1998. gadā pieņemtajām pamatnostādnēm (5), kurās pirmo reizi sistematizēja valsts reģionālā atbalsta principus, Komisija vienmēr ir uzsvērusi, ka jāstiprina reģionālās politikas un konkurences politikas koncentrācija un savstarpējā saskaņotība (6).

3.2

Šāda pieeja gan nodrošināja abu sistēmu savstarpējo saskaņotību līdz pat 2000.–2006. gada plānošanas periodam, kad politisku un ekonomisku apsvērumu dēļ to Savienības reģionu kartes, kuri atbilstoši toreizējam 1. un 2. mērķim bija tiesīgi saņemt struktūrfondu atbalstu, tika pārveidotas tā, lai tās sakristu ar to reģionu kartēm, kuros bija pieļaujamas valsts reģionālā atbalsta atkāpes; tomēr, sākot ar 2007.–2013. gada plānošanas periodu, saskaņotības vairs nav.

3.3

No vienas puses, reģionālajā politikā faktiski tika ieviestas izmaiņas, ko noteica nepieciešamība pieņemt daudznozaru un integrētu pieeju, ar kuru iespējams noteikt dažādu ģeogrāfisko apstākļu radītās īpašās grūtības un izstrādāt globālu stratēģiju, kas definē konkrētus mērķus un pasākumus, uz kuriem koncentrēt resursus (7). Regulas (EK) Nr. 1083/2006 (8) 12. pantā tika noteikts jaunais modelis struktūrfondu atbalsta pasākumu īstenošanai vietējā līmenī, atbilstoši kuram katra dalībvalsts nosaka pasākumus attiecīgajā teritoriālajā līmenī saskaņā ar savu institucionālo kārtību, sociāli ekonomiskajām īpatnībām un prasībām.

3.4

Savukārt konkurences politika, no otras puses, aprobežojās ar to reģionu iepriekšēju noteikšanu, kuros ir pieļaujamas atkāpes attiecībā uz valsts reģionālo atbalstu, pamatojoties uz septiņu gadu ilgam laikposmam izstrādātām kartēm. Līdz ar to reģionālā politika un kohēzijas politika netika papildinātas ar tikpat elastīgu konkurences instrumentu, tādējādi mazinot integritāti iekšējā tirgū un veicinot asimetrisku politikas pasākumu īstenošanu, lai gan to mērķis ir tāds pats, proti, kohēzijas panākšana.

3.5

EESK arī atgādina, ka 2008. gada Zaļajā grāmatā par teritoriālo kohēziju (9) Komisija atzinusi, ka par strukturālās politikas atbalsta pieļaujamību jālemj reģionālajā līmenī, aizvien vairāk apzinoties, ka kohēzijas politikas labāka pārvaldība iespējama, kohēzijas politiku “padarot (…) elastīgāku, labāk pielāgojamu optimālākajam teritoriālajam mērogam, atbilstošāku vietējām prasībām un vajadzībām, kā arī saskaņotāku ar pārējiem politikas virzieniem un atbilstošu subsidiaritātes principam visos līmeņos”.

3.6

Komisija arī secināja: lai efektīvi pārvarētu Savienības ekonomikas izaugsmes problēmas globalizētajā pasaules ekonomikā, “ir vajadzīgi politiski risinājumi atšķirīgos ģeogrāfiskos mērogos” (10).

3.7

Ja — kā Komisija atzīst — “konkurences politika var ietekmēt saimnieciskās darbības teritoriālo izvietojumu, nodrošinot, ka reģionālais atbalsts tiek koncentrēts nelabvēlīgajos reģionos un izlīdzinot atbalsta intensitāti atkarībā no problēmu veida un mēroga” (11), tad tā nevar izvairīties no reģionālās politikas jau uzsāktā virziena. Tā pamatā ir pasākumi, ar kuriem tematiski koncentrējas uz ES prioritātēm, un mainīga mēroga ģeogrāfiska koncentrācija, kas nozīmē, ka noteikti jāpārskata to apgabalu noteikšanas metode, kuros ir pieļaujamas reģionālās atkāpes atbilstoši 107. panta 3. punktam.

4.   Iemesli, kāpēc nelabvēlīgā situācijā esošo reģionu pašreizējā kartēšanas metode ir nepiemērota

4.1

EESK norāda, ka ar Komisijas izmantoto metodi to Savienības apgabalu noteikšanai, kuri saskaņā ar 107. panta 3. punktu var izmantot reģionālās atkāpes, prioritāte piešķirta apgabaliem ar visnopietnākajām problēmām (a) apakšpunkts), kurus nosaka, pamatojoties uz IKP / pirktspējas līmeni salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju. Šo metodi vajadzētu papildināt ar citiem kritērijiem, ar kuriem nosaka nopietnu nepietiekamas nodarbinātības līmeni, uz kuru skaidri norādīts Līgumā: ar Komisijas izmantoto kritēriju gan var noteikt ārkārtīgi zemu dzīves līmeni, taču tas ne vienmēr atspoguļo nopietnu nepietiekamu nodarbinātību. Bezdarba līmenis varētu būt piemērots IKP korekcijas faktors. EESK uzdod Eiropas Komisijai jautājumu, kāpēc nelabvēlīgā situācijā esošie apgabali, kas var izmantot c) apakšpunktā paredzēto atkāpi, tiek noteikti, vienkārši atrēķinot 107. panta 3. punkta a) apakšpunktā minētos apgabalus no attiecīgās dalībvalsts kopējā iedzīvotāju skaita. Šāda rīcība nozīmē, ka faktiskā iespēja atbalstīt nelabvēlīgā situācijā esošos apgabalus saskaņā ar 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu ir atkarīga no 107. panta 3. punkta a) apakšpunktā ietilpstošo nelabvēlīgo apgabalu apmēra, radot nopietnas atšķirības dalībvalstu starpā, un šāda noteikšana nav saistīta ar izraudzīto reģionu problemātisko apstākļu salīdzinošu novērtējumu.

4.2

Šādā veidā rodas faktiski kropļojoši apstākļi, kā rezultātā dažās valstīs tiesības uz atkāpi ir reģioniem, kuros attīstības līmenis ir ievērojami augstāks nekā citu valstu reģionos, kuriem nav iespējams piešķirt reģionālo atbalstu tāpēc, ka attiecīgās valsts griesti attiecībā uz 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu ir zemi. Tirdzniecības kropļojumi, kurus izraisa jebkāda veida atbalsts un kas nav pamatoti ar vispārīgām interesēm, būtu pilnīgi un neattaisnojami.

4.3

EESK uzsver, ka, nosakot c) apakšpunktā ietilpstošos apgabalus, ir svarīgi saglabāt salīdzinājumu ar valsts attīstības līmeni, jo tikai iekšējās salīdzināšanas rādītājs dalībvalstīm ļauj savā teritorijā risināt iekšējās reģionālās nevienlīdzības jautājumus un īstenot valsts reģionālo politiku, ar kuru iespējams novērst iekšējā tirgus sadrumstalotību.

4.4

Ļoti globalizētā starptautiskā vidē un Eiropas vidē, kurā pakāpeniski un strauji tiek atceltas iekšējās barjeras, Savienības iekšējā nevienlīdzība aizvien vairāk vērojama reģionālā, nevis valstu līmenī, it īpaši reģionos, kuru sociālās un ekonomikas problēmas pārsniedz administratīvās robežas un ir saistītas ar specifisku, drīzāk ekonomiska, nevis politiska rakstura strukturālu un sistēmisku vājumu.

4.5

Piesaistīt “vājo reģionu” noteikšanu ģeogrāfiskai kartei, kas balstīta uz 2008.–2010. gada vidējiem rādītājiem un izstrādāta 7 gadus ilgam laikposmam, ir neelastīgas plānošanas izpausme, kas, ņemot vērā mūsdienās strauji mainīgos ekonomikas un sociālos apstākļus, ir pilnīgs anahronisms.

4.6

Turklāt mēģinājums līdzsvarot ekonomiskās aktivitātes teritoriālo izvietojumu ar ieguldījumiem visnelabvēlīgākajā situācijā esošajos apgabalos varētu radīt izkropļotu ainu, kas neatspoguļos šo apgabalu faktisko potenciālu; tādējādi tiks kavēta efektīvu aglomerāciju veidošanās c) apgabalos un labumu gūs tā sauktie “vietējie subsīdiju mednieki” a) apgabalos. Nelabvēlīgo reģionu iepriekšēja statiska noteikšana rada nelabvēlīgu vidi konkurencei un inovācijai, neļaujot attīstīties inovācijas klasteriem, kas stratēģijā “Eiropa 2020” minēti kā pamatelementi viedas specializācijas stratēģijās reģionālajai izaugsmei un kurus Komisija aicina atbalstīt un attīstīt, norādot, ka “vairāk jāatbalsta kopu veidošana jomās, kurās ir salīdzinošas priekšrocības” (12), proti, tajās ekonomikas nozarēs, kurās atbalsts nodrošinās vislabāko izmaksu un ieguvumu attiecību.

4.7

Tāpat ir vairākkārt norādīts (13), ka reģionālās attīstības politika, kuras pamatā galvenokārt ir to reģionālo atšķirību kompensēšana, kas saistītas ar ražīguma trūkumu, citiem vārdiem — kura aprobežojas ar finanšu resursu pārdali no bagātākajiem uz nabadzīgākajiem reģioniem, lielā mērā ierobežo mobilitāti un efektīvus aglomerāciju procesus. Šādā pieejā noteikti jābūt iespējai izstrādāt vietējiem apstākļiem (place-based) paredzētu attīstības stratēģiju, kurā reģionu un citu teritoriju robežas “nav atkarīgas no administratīvajām robežām un laika gaitā var mainīties”.

5.   Nepieciešamība mainīt nelabvēlīgā situācijā esošo apgabalu noteikšanas metodi: priekšlikumi

5.1

EESK tāpēc uzskata, ka tā saukto “nelabvēlīgo reģionu” kartēšanas ietvaros katram administratīvajam reģionam jāļauj veikt atbalsta pasākumus visos apgabalos, kuros plānošanas perioda laikā vērojamas iezīmes nelabvēlīgai situācijai, kuras esamību konstatē, izmantojot iepriekš noteiktus, atzītus un kopīgus parametrus.

5.2

EESK piekrīt Fabrizio Barca 2009. gada ziņojumā par kohēzijas politiku (14) ierosinātajam reģionālās politikas modernizācijas modelim, kurā atbalstāmās teritoriālās vienības izraudzītas, pamatojoties uz prioritātēm, vajadzībām, ekonomisko nepilnību teritoriālo konfigurāciju un sociālās atstumtības risku, kā arī institucionālo kontekstu, taču neatkarīgi no administratīvajām robežām.

5.3

EESK ierosina Komisijai pieņemt tādu pašu pieeju arī konkurences politikā, proti, ieviest jaunu metodi to “ekonomikas apgabalu” noteikšanai, uz kuriem attiecas 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts; šāda metode nebūtu piesaistīta ģeogrāfiskajām vai administratīvajām robežām, bet ar tās palīdzību būtu iespējams ņemt vērā reālos apstākļus, kādi dažkārt iestājas minētajos reģionos.

5.4

EESK uzskata, ka ar šādu metodi iespējams nodrošināt gan reģionālās attīstības mērķu īstenošanu, izmantojot tematisku koncentrāciju, gan konkurences principu ievērošanu un tirgus integritātes saglabāšanu, nosakot valsts reģionālā atbalsta instrumentam piešķiramo resursu apjoma ierobežojumu; par minēto apjomu būtu augšupēji jālemj attiecībā uz katru dalībvalsti un katru NUTS II (Nomenclature of Territorial Units for Statistics) reģionu, kā tas notiek, piemēram, valsts de minimis atbalsta griestu mehānisma ietvaros zivsaimniecības un lauksaimniecības nozarēs.

5.5

EESK iesaka līdztekus griestiem noteikt arī rādītājus krīzes situācijas novērtēšanai, ar kuriem nodrošina uzņēmumiem sniegtā atbalsta atbilstību vājāko reģionu attīstības mērķim. Komiteja arī iesaka apgabalus, kuros laiku pa laikam veic reģionālā atbalsta pasākumus, izraudzīties, pamatojoties uz plašu rādītāju klāstu un Eiropas Komisijas iepriekš apstiprinātiem attiecīgajiem minimālajiem sliekšņiem.

5.6

EESK uzskata, ka saskaņotāka un mērķtiecīgāka ir tāda nelabvēlīgo reģionu noteikšanas metode, kas atspoguļo apgabala faktiskos ekonomiskos un sociālos rādītājus, kuri NUTS III līmenī pārsniedz valsts vidējā līmeņa bezdarba rādītājus. Maksimālo atbalsta slieksni, kas piešķirams šādi izraudzītos NUTS III reģionos esošajiem uzņēmumiem, varētu noteikt iedzīvotāju skaitam piemērojot ar Eiropas Komisiju saskaņotu multiplikatoru.

5.7

EESK uzskata, ka salīdzinājumā ar tagadējo metodi šāda metode ļautu Komisijai konkurenci nodrošināt efektīvāk, jo, ievērojot pamatnostādnēs paredzētos savietojamības noteikumus, tā nosaka kvantitatīvu faktisku ierobežojumu atbalstam, ko valstis var piešķirt konkrētam apgabalam, un novērš situāciju, kad bagātākas valstis salīdzinājumā ar citām valstīm sniedz nesamērīgu atbalstu saviem uzņēmumiem. Pašreizējie noteikumi savukārt ļauj dalībvalstīm koncentrēt valsts atbalstu konkrētā apgabalā, kuram uz to ir tiesības, tik lielā apmērā, ka kopējā summa var kropļot konkurenci.

6.   Nepieciešamība saglabāt atbalstu arī lielajiem uzņēmumiem apgabalos, uz kuriem attiecas 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts

6.1

EESK atgādina, ka valsts reģionālais atbalsts jau kopš pirmsākumiem ir domāts kā palīdzība lielajiem uzņēmumiem, kuru stratēģiskā loma reģionālās ekonomikas attīstībā ir skaidri uzsvērta Komisijas 1998. gada paziņojumā par reģionālo politiku un konkurences politiku (15). Tajā norādīts, ka abām politikām jābūt saskaņotām, lai piesaistītu lielu uzņēmumu ieguldījumus, atzīstot, ka šādi ieguldījumi, pateicoties to “stimulējošajai ietekmei un atvērtībai globālajam tirgum, reģionālajai attīstībai ir īpaši nozīmīgi”.

6.2

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Komiteja uzskata, ka jāsaglabā iespēja atbilstoši spēkā esošo pamatnostādņu noteikumiem piešķirt reģionālo atbalstu arī lieliem uzņēmumiem apgabalos, uz kuriem attiecas 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts.

6.3

EESK vērš Eiropas Komisijas uzmanību uz to, ka reģionālā atbalsta aizliegšana lielajiem uzņēmumiem 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā minētajos apgabalos var izraisīt publisko resursu bīstamu nelīdzsvarotību a) apakšpunktā minētajos apgabalos dažās valstīs, kurās ir ne tikai īpaši augsts maksimālais atbalsta līmenis, bet kuras arī saņem ievērojamus Kopienas resursus un kurās darbaspēka izmaksas ir daudz zemākas; tas neizbēgami kropļo konkurenci.

6.4

Finanšu tirgu liberalizācija un vienotā tirgus paplašināšanās mūsdienās ļauj uzņēmumiem īstenot stratēģijas, ar kurām samazina nodokļus un veic “normatīvo iepirkšanos”, meklējot nodokļu ziņā visizdevīgāko atrašanās vietu (16). EESK uzskata, ka, gaidot nodokļu saskaņošanu, kas mazinātu kaitīgu konkurenci nodokļu jomā, Komisijai tagad vajadzētu dot priekšroku tādām atbalsta shēmām un tādiem atbalsta veidiem (piemēram, ilgtermiņa nodokļu atvieglojumi, pamatojoties uz pietiekami saistošiem noteikumiem), kuri var (efektīvāk nekā atbalsta samazināšana) pēc iespējas samazināt tirgus izkropļojumus. Ar regulējumu nākamajam plānošanas periodam būtu jāpadara stingrāki noteikumi par uzņēmumu pārvietošanu un jānodrošina kanāli, pa kuriem iespējams attiecīgi koordinēt ES kohēzijas finansējuma izmantošanu un valsts atbalsta piešķiršanu par labu vienam un tam pašam uzņēmumam.

6.5

EESK mudina Komisiju uzmanīgi iepazīties ar normatīvo modeli nelabvēlīgu apgabalu ekonomikas attīstības atbalstam vienā no ES galvenajiem konkurentiem, Amerikas Savienotajās Valstīs (Code of Federal Regulations, 13. nodaļa Business Credit and Assistance). Ar publiskajiem līdzekļiem atbalstāmu apgabalu noteikšanas mehānisma pamatā ir ekonomiskās attīstības apgabalu (economic development districts) un nelabvēlīgā ekonomiskajā situācijā esošu apgabalu (economic distressed areas) noteikšana, un projekti tiek izraudzīti, nevis balstoties uz ģeogrāfiskajām vai administratīvajām robežām, bet pamatojoties uz pasākumu prioritātēm un mērķiem, kā arī rādītāju kopumu, kas vispārīgi noteikti federālajā līmenī un kurus pēc tam katra pavalsts detalizēti pielāgo atbilstoši savas ekonomikas struktūrai.

7.   Ieinteresēto aprindu viedoklis

7.1

Sabiedriskajā uzklausīšanā par valsts atbalstu Eiropas reģionu attīstībai, kas notika 2013. gada 29. janvārī, piedalījās pārstāvji no vairākiem Eiropas reģioniem (Spānijas, Vācijas un Itālijas: Andalūzija, Bavārija un Emīlija-Romanja), no vietējo un valstu uzņēmumu apvienībām un no Eiropas Parlamenta. Tās laikā Reģionu komitejas ziņotāja eksperts iepazīstināja ar ES padomdevējas iestādes 2013. gada 1. februārī (17) pieņemto atzinumu, kurā Komisijai tiek uzdoti jautājumi un izteikti priekšlikumi, kas ir lielā mērā saistīti ar nepieciešamību modernizēt noteikumus valsts reģionālā atbalsta jomā.

7.2

Gan reģioni, gan uzņēmumi, lai arī no dažādiem skatpunktiem, norādīja uz Komisijas dokumenta trūkumiem, jo tajā nav sniegtas pietiekamas un saprotamas atbildes uz daudzajiem jautājumiem par valsts reģionālā atbalsta sistēmas modernizēšanu un uzlabošanu, it īpaši šajā akūtas krīzes posmā. Eiropas Parlamenta pārstāvis atbalstīja šajā atzinumā iekļauto priekšlikumu, kuru viņš uzskata par vairāk piemērotu, norādot, ka tajā ņemta vērā nepieciešamība atjaunot teritoriālo līdzsvaru. Tika iesniegti arī interesanti priekšlikumi, kā papildināt vienīgo kritēriju — IKP —, uz kura pamata aprēķina atšķirību no ES vidējā rādītāja un nosaka atbalsta pieļaujamību 107. panta 3. punkta a) apakšpunktā noteiktajiem reģioniem, piemēram, iekļaujot tajā reģiona bezdarba līmeni. EESK pilnībā piekrita minētajiem priekšlikumiem.

7.3

Visbeidzot arī uzņēmumi, raugoties gan no vietējā, gan valsts līmeņa skatpunkta, uzsvēra elastīga instrumenta nepieciešamību, proti, par reģionālā atbalsta piešķiršanu būtu jālemj atkarībā no ieguldījumu kvalitātes un to paredzamās ietekmes uz ekonomiku un konkurenci, nevis uzņēmuma lieluma. Tika arī uzsvērts: lai labāk izvērtētu uzņēmumiem, kas ir lielāki par MVU, piešķirtā atbalsta ietekmi uz konkurenci, būtu jāaktualizē Komisijas 2003. gada ieteikumā (18) ietvertā uzņēmuma lieluma parametru definīcija, jo kategorijā “uzņēmumi, kas nav MVU”, ietilpst daudzi uzņēmumi, kuri nav lieli daudznacionāli uzņēmumi un kurus šī apstākļa dēļ tādiem nevar pielīdzināt.

8.   Nepieciešamība saglabāt tādu pašu atbalstu lieliem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas 107. panta 3. punkta a) apakšpunkts.

8.1

Komiteja aicina Komisiju pārskatīt savu nodomu samazināt atbalstu lieliem uzņēmumiem no 40 % līdz 35 % un 25 %. Komisijas argumenti atbalsta samazināšanai nešķiet pamatoti: ierosinātais samazinājums patiesībā sagrautu pašreizējās programmas, kas noteiktas, lai a) reģionos piesaistītu ārvalstu investīcijas.

8.2

Turklāt Komiteja pauž nopietnas bažas par Komisijas nodomu atbalstu ierobežot atbilstoši papildu izmaksām, kā arī stingrāku padarīt procedūru atbalsta stimulējošās ietekmes pieradīšanai lielu uzņēmumu gadījumā.

8.3

Iepriekš aprakstītie pasākumi patiesībā ļoti samazinātu a) reģionu spēju piesaistīt ārvalstu ieguldījumus un radīt jaunas darba vietas un jaunas vērtības, un šie reģioni nonāktu nelabvēlīgā konkurences stāvoklī salīdzinājumā ar citiem reģioniem ārpus Eiropas, kuru investīciju atbalsta shēmās daudzos gadījumos ir paredzēti daudz lielāki līdzekļi.

Briselē, 2013. gada 21. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  OV C 11, 15.1.2013., 49. lpp.

(2)  http://ec.europa.eu/competition/consultations/2013_regional_aid_guidelines/explanatory_note_lv.pdf.

(3)  2009/C 223/02, 54. lpp.

(4)  Comp/DG/2012/012588, 23.2.2012.

(5)  OV C 90, 26.3.1998., 3. lpp.

(6)  Komisijas paziņojums dalībvalstīm par reģionālo politiku un konkurences politiku – Pastiprināt minēto politiku koncentrāciju un saskaņotību, 98/C 90/03, 1. punkts.

(7)  Komisijas paziņojums “Kohēzijas politika izaugsmes un darbavietu atbalsta jomā: Kopienas stratēģijas pamatnostādnes 2007.–2013. gadam”, COM(2005) 299 final, 2005. gada 5. jūlijs, 5. punkts.

(8)  Padomes Regula (EK) Nr. 1083/2006 (2006. gada 11. jūlijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999, 12. pants.

(9)  COM(2008) 616 final, 2008. gada 6. oktobris, 1. punkts.

(10)  Turpat, 2.3. punkts.

(11)  Turpat, 3.1. punkts.

(12)  COM(2010) 553 final, 2010. gada 6. oktobris, “Reģionālās politikas ieguldījums stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētajā gudrā izaugsmē”, 3.1. punkts.

(13)  Sk. 14. zemsvītras piezīmi.

(14)  Darba kārtība reformētai kohēzijas politikai — uz vietējās attīstības prioritātēm balstīta pieeja Eiropas Savienības problēmu pārvarēšanai un plānu īstenošanai. Pēc reģionālās politikas komisāres Danuta Hübner pieprasījuma 2009. gada aprīlī iesniegtais Fabrizio Barca neatkarīgais ziņojums

(15)  Sk. 5. zemsvītras piezīmi.

(16)  “Jauna stratēģija vienotajam tirgum — Eiropas ekonomikas un sabiedrības rīcībā”. Mario Monti ziņojums Eiropas Komisijas priekšsēdētājam José Manuel Barroso, 2010. gada 9. maijs.

(17)  http://www.toad.cor.europa.eu/corwipdetail.aspx?folderpath=COTER-V/034&id=21792.

(18)  Komisijas Ieteikums 2003/361/EK (2003. gada 6. maijs) par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju; dokumenta pilns teksts OV L 124, 20.5.2003.


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/27


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Mācekļu programmu un profesionālās mūžizglītības iespējas darba vietu radīšanā – uzņēmējdarbības loma izglītībā Eiropā” (pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 161/05

Ziņotāja: Vladimira DRBALOVÁ kdze

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2012. gada 12. jūlijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Mācekļu programmu un profesionālās mūžizglītības iespējas darba vietu radīšanā — uzņēmējdarbības loma izglītībā Eiropā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 26. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (20. marta sēdē), ar 83 balsīm par, 1 balsi pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē darba devēju un uzņēmēju aktīvu attieksmi saistībā ar visā Eiropā vērojamu kustību, kuras mērķis ir atbalstīt prasmju apguvi un to pielāgošanu tirgus vajadzībām, lai atjaunotu izaugsmi, radītu darba vietas un, jo īpaši, uzlabotu jauniešu stāvokli darba tirgū.

1.2

Izglītība un apmācība ir dārgi procesi, kuros iesaistīti daudzi labuma guvēji. Izmaksu sadales sistēmu izveidei visā Eiropā var izmantot daudzus modeļus. Darba devēji tajos būtu jāiesaista atkarībā no prakses un stāvokļa konkrētajā dalībvalstī.

1.3

Komiteja aicina darba devējus un uzņēmējus atbalstīt izglītības sistēmu un arodapmācības sistēmu reformās, kā arī mūžizglītības stratēģiju izstrādē iesaistīto visu pušu partnerības un sadarbības principu. Tāpēc Komiteja atzīst sociālā dialoga nozīmi un līdz šim gūtos rezultātus sociālo partneru sadarbībā visos līmeņos.

1.4

Lai saglabātu un nostiprinātu rūpniecības nozīmi Eiropā, Komiteja aicina darba devējus un uzņēmējus piedalīties priekšstata par rūpniecību, tehniskajām zinībām un eksaktajām un tehniskajām prasmēm uzlabošanā (1), analizēt, paredzēt un darīt zināmas katras nozares vajadzības un tādējādi aktīvi sekmēt prasmju atbilstību darba tirgus vajadzībām.

1.5

Vienlaikus darba devējiem un uzņēmumu organizācijām būtu jāņem vērā mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu, kuriem ir liela spēja radīt darba vietas, īpašās vajadzības un jāpalīdz tiem sagatavot detalizētus pārskatus par savu darbības veidu, kas ļauj tiem funkcionēt elastīgāk un dinamiskāk.

1.6

Komiteja iesaka uzņēmumiem kopīgi ar citiem darba tirgus dalībniekiem cieši sadarboties ar skolām un izglītības iestādēm un aktīvi piedalīties profesionālās izglītības mācību programmu un kursu izstrādē atkarībā no rezultāta, kas tiek gaidīts. Šāda sadarbība būtu īstenojama arī to mācībspēku un pasniedzēju sagatavošanā, kurā strādā arodizglītības un apmācības jomā.

1.7

Komiteja uzskata, ka uzņēmumu efektīvāka sadarbība ar publiskajiem un privātajiem nodarbinātības dienestiem palīdzēs panākt lielāku saskaņu starp apmācību uzņēmumos un aktīvu nodarbinātības politiku un tādējādi sekmēt līdzdalību mūžizglītībā.

1.8

Ierosinātās Eiropas Mācekļu darba apvienības ietvaros darba devējiem un uzņēmējiem būtu jāuzņemas atbalstīt kvalitatīvas mācekļu darba iespējas un uzlabot priekšstatu par mācekļa darbu Eiropā, kā arī veicināt tā pievilcību. Viņiem būtu jāuzņemas atbildība par to, lai, balstoties uz duālajām sistēmām, kas saista mācībās apgūtās zināšanas ar uzņēmumā iegūto darba pieredzi, tiktu izveidots pietiekami daudz vietu praktikantiem un mācekļiem, kā arī nodrošināti citi pieredzes un prasmju apgūšanas veidi. Tomēr minētā mērķa īstenošanai katrā dalībvalstī jānodrošina atbilstoši apstākļi uzņēmumiem un jāizveido motivācijas instrumenti.

1.9

Komiteja norāda uz darba devēju lomu sociālajās partnerattiecībās, kas izveidotas, lai izstrādātu un īstenotu tādus ES instrumentus kā EQF  (2), ESCO  (3), ECVET  (4), Europass, kā arī citus instrumentus dalībvalstu līmenī. Komiteja vēlreiz vērš uzmanību uz to, ka minētie instrumenti noteikti jāpielāgo mikrouzņēmumu, mazo uzņēmumu un amatnieku apstākļiem.

1.10

Komiteja arī aicina darba devējus un uzņēmumus vairāk izmantot sieviešu potenciālu un viņas mudināt apgūt eksaktās zinības, lai tādējādi sekmētu viņu nodarbinātības iespējas un atvieglotu viņu pāreju uz darba tirgu.

1.11

Komiteja mudina darba devējus un uzņēmumus efektīvāk izmantot ES struktūrfondus, piemēram, ERAF, ELFLA un it sevišķi jaunās paaudzes ESF (5), kā arī “Erasmus visiem“. Vienlaikus Komisija aicina palielināt Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programmas (COSME) un “Apvārsnis” programmu līdzekļus.

2.   Ievads

2.1

Šis atzinums izstrādāts tūlīt pēc Komitejas atzinuma par stratēģiju “Eiropa 2020” un attiecīgajām pamatiniciatīvām (6), kā arī atzinumiem, kuros skatīta prasmju attīstīšana, izglītības un apmācības loma (7).

2.2

Ar šo atzinumu tiek atbalstīts Komisijas aicinājums (8) izveidot stabilas un uz uzticēšanos balstītas visu ieinteresēto pušu partnerattiecības, ņemot vērā pilsoniskās sabiedrības lomu un sociālo partneru autonomiju, (9) un tas papildina Komitejas atzinumus šajā jomā (10).

2.3

Šā EESK atzinuma mērķis ir uzsvērt darba devēju un uzņēmēju aktīvo ieguldījumu nodarbinātības, izglītības un jauniešiem sniegto iespēju jomā pieņemto ES līmeņa pasākumu īstenošanā. Tādējādi pieņemtās politikas nostādnes un pasākumi zināmā veidā tiks salīdzināti ar reālajiem apstākļiem un uzņēmumu praksē pastāvošajām prasībām. Eiropas uzņēmumiem ir izšķiroša nozīme darba tirgus krīzes pārvarēšanā (11).

2.4

Eiropai jāaktivizē visi izaugsmes faktori; viens no tiem ir kvalificēts darbaspēks, kura apjomam un struktūrai jābūt atbilstošai, lai spētu apmierināt darba tirgus pašreizējās vajadzības. Tāpēc šobrīd uzmanība jāpievērš arī nepieciešamajām darba prasmēm (rezultātiem), arodapmācībai, mācekļa darbam, un tehniskajām nozarēm.

2.5

Pēdējo gadu laikā EESK pastiprināti strādā, cenšoties atbalstīt efektīvāku savstarpējo saikni starp izglītības sistēmām un darba pasaules vajadzībām (12), lai palielinātu darba ņēmēju nodarbinātības iespējas, uzlabotu uzņēmumu piekļuvi labāk kvalificētam darbaspēkam un mazinātu grūtības, kas saistītas ar pāreju no skolas uz darbu. Komiteja ir formulējusi virkni ieteikumu darba devējiem un uzņēmējiem, proti:

trīspusējo sarunu ar valdību un sociālā dialoga ietvaros piedalīties darba tirgus reformās un izglītības sistēmu modernizācijā;

kopīgi līdzdarboties darba tirgus turpmāko vajadzību prognožu izstrādāšanā;

palīdzēt izstrādāt efektīvas mūžizglītības stratēģijas;

kopīgi ar citiem darba tirgus dalībniekiem uzsākt un veicināt uzņēmumu sadarbību ar skolām un mācību iestādēm;

sekmēt neoficiālās un ikdienējās izglītošanās rezultātu atzīšanu;

sadarboties ar iestādēm, kas ir aktīvas darba tirgū, piemēram ar publiskajiem un privātajiem nodarbinātības dienestiem, un aktīvi iesaistīties jauniešu un darba meklētāju profesionālās orientācijas sistēmās;

uzlabot it īpaši rūpniecības nozaru tēlu un piedāvāt vairāk vietu apmācībai un mācekļiem un darba iemaņu apguves un darba prakses iespējas;

skolotājiem un profesionālajiem audzinātājiem nodrošināt praksi uzņēmumos;

sadarboties ar ģimenēm un atsevišķiem indivīdiem, lai palīdzētu viņu mērķus saskaņot ar uzņēmumu reālajām vajadzībām;

izveidot struktūras un apstākļus, kas darba ņēmējiem savas zināšanas un pieredzi ļauj nodot mācekļiem un praktikantiem vai uz laiku kļūt par mācībspēkiem profesionālās izglītības un apmācības ietvaros;

palīdzēt palielināt darba ņēmēju, audzēkņu un profesionālo audzinātāju mobilitāti starp dažādām izglītības un profesionālās apmācības sistēmām, kā arī starp dažādām valstīm (izmantojot tādus instrumentus kā EQF, ESCO, ECVET, EUROPASS u.c.);

piedalīties iniciatīvās, kuru mērķis ir valstu kvalifikācijas klasifikācijas un profesiju klasifikācijas sistēmu izveide;

izmantot ES fondu līdzekļus, lai atbalstītu audzēkņu izglītību un mobilitāti Eiropā;

sekmēt brīvprātīgo darbu mācekļu izglītības un apmācības jomā;

efektīvi izmantot struktūrfondu, īpaši ESF līdzekļus.

3.   Pašreizējās ES līmeņa iniciatīvas

3.1

“Jaunu prasmju un darba vietu programmā” uzsvērta nepieciešamība ieguldīt izglītības un arodmācību sistēmās, prognozēt prasmju pieprasījumu un pilnveidot mūžizglītību, kā arī izteikts ierosinājums izstrādāt attiecīgas vispārējas stratēģijas.

3.2

Iniciatīvā “Jaunatne kustībā” (13) uzsvērta kvalitatīva izglītība, sekmīga iekļaušanās darba tirgū un lielāka mobilitāte; minētajā iniciatīvā ieteikts uzlabot izglītības un arodmācību pievilcību, daudzveidību un kvalitāti, uzlabot piekļuvi augstas kvalitātes prakses iespējām un motivēt uzņēmumus piedāvāt labvēlīgu uzņemšanu.

3.3

Paziņojuma “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (14) mērķis ir radīt darba vietas īpaši nozarēs, kurās ir lielas izaugsmes iespējas, atjaunot darba tirgu dinamismu, attīstīt mūžizglītību, nodrošināt nodarbinātības stabilitāti un radīt iespējas jauniešiem.

3.4

Ņemot vērā bezdarbu un šobrīd vājo ekonomikas izaugsmi, būtiski ir izmantot jaunas mācību iespējas, tostarp tādas, kas pieejamas ārpus oficiālās izglītības sistēmas. Šai sakarā Padomes ieteikums par neformālās un ikdienējās mācīšanās atzīšanu (15) ir ES līmeņa ieguldījums reformu paātrināšanā.

3.5.

Eiropas Komisijas paziņojumā “Pārskatīt izglītības jomu — ieguldīt kompetencēs, lai sasniegtu vislabāko rezultātu sociālajā un ekonomikas jomā” (16) izteikta virkne konkrētu priekšlikumu un inovatīvu pasākumu, tostarp arī profesionālās izglītības un apmācības un mācekļa darba jomā, kā arī saistībā ar atbalstu izglītībai, uzņēmējdarbībai un mobilitātei. Eiropas profesionālās izglītības un apmācības sistēmām jāpanāk atbilstība pasaules līmenim gan attiecībā uz normām, gan praktiskajiem rezultātiem (17).

3.6

Komisijas paziņojuma “Jauniešu pāreja uz nodarbinātību” (18) pamatā ir līdzšinējie priekšlikumi, piemēram, par stažēšanās kvalitātes sistēmu (19) un garantiju jauniešiem un tajā ieteikts izveidot Eiropas apvienību mācekļa darba jomā (20).

3.7

“Rīcības plānā uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam. Uzņēmējdarbības gara atdzīvināšana Eiropā” aplūkota uzņēmēju izglītība un apmācība un Eiropas mēroga iniciatīvas īstenošana uzņēmējdarbības prasmju apgūšanai (21). Tās mērķis ir attīstīt uzņēmējdarbības zināšanas, prasmes un iemaņas.

4.   Darba devēju un uzņēmēju loma

4.1

Centieni Eiropā nostiprināt rūpniecības un ar to saistīto pakalpojumu pozīciju liek mainīt attiecīgo kvalifikāciju un prasmju struktūru visās nozarēs, pamatojoties uz skaidri definētiem rezultātiem.

4.2

Vairāku nozaru pārstrukturēšana, kas ir dinamisku ekonomikas struktūru dabiska iezīme, nozīmē darba vietu zaudēšanu, bet tās tiek arī radītas. Tomēr jauno darba vietu skaits ir ievērojami mazāks par zaudēto darba vietu skaitu (22). Darba devējiem tas nozīmē, ka sadarbībā ar valdībām un, iesaistoties sociālajā dialogā, pārmaiņas ir jāspēj prognozēt un orientēt tā, lai ierobežotu pārstrukturēšanas sociālās sekas un palielinātu tās pozitīvo ietekmi. Tas nozīmē arī konsekventu līdzdalību investīcijās izglītībā un pārkvalificēšanā.

4.3

Tāpēc ir jāparedz darba tirgus turpmākās vajadzības. Pat ja specializēti starptautiskie pētījumi liecina, ka, ņemot vērā pasaulē norisošās attīstības lielo dinamismu, ir ļoti grūti uzticami paredzēt darba tirgus ilgtermiņa vajadzības, darba devēju un uzņēmumu organizācijām sociālā dialoga ietvaros būtu jāveic īstermiņa un vidējā termiņa analīzes katrā nozarē, jānorāda uz reģionālajām atšķirībām, jāreaģē uz mainīgajām uzņēmumu vajadzībām pēc kvalificēta darbaspēka. Šādas analīzes un prognozes attiecas uz visām ekonomikas struktūrām, tostarp kooperatīviem un amatniekiem.

4.3.1

Vislabākais ceļš ir noteikt stratēģiskos mērķus un izstrādāt rīcības plānus. Šādos rīcības plānos parasti tiek paredzēts nostiprināt attiecīgās nozares komerciālo pusi, ieteikt sadarbību izglītības jomā un definēt prasības, uzņemties kopīgu atbildību un saimnieciski iesaistīt valsti un citas ieinteresētās puses diplomus ieguvušo personu izglītībā un apmācībā, attīstīt uzņēmumu, skolu un citu ieinteresēto pušu sadarbību, lai izveidotu saikni starp teoriju un praksi, kā arī paredzēt studentu apmācību uzņēmumos un veidot uzņēmuma mobilitātes kultūru.

4.3.1.1

Izglītības koncepcijā varētu paredzēt izvērtēt konkrētai nozarei raksturīgu dažādu specialitāšu absolventu kvalitāti, norādīt ar pārkvalifikācijas pasākumiem atbalstāmas profesijas, veicināt sadarbību starp dažādām nozarēm un ar citiem rūpniecības virzieniem un izveidot to izglītības un pamatizglītības iestāžu sarakstu, kas sadarbojas. Šajā procesā varētu arī iesaistīt profesionālās orientācijas konsultantus, kā arī rīkot aptaujas ar jautājumiem par pēdējā mācību gada audzēkņu motivāciju un idejām par viņu profesionālo dzīvi.

4.3.1.2

Ir svarīgi paredzēt audzēkņu apmācību uzņēmumos un, citstarp, pieņemt attiecīgas programmas, sagatavot vidi viņu iesaistīšanai uzņēmumu darbībā un paredzēt noteikumus, kas ļauj novērtēt audzēkņu apmācības efektivitāti. Uzņēmumiem vajadzētu atbalstīt studentu un mācekļu mobilitāti un organizēt apmaiņas pasākumus.

4.3.1.3

Izglītība un apmācība ir dārgi procesi, kuros iesaistīti daudzi labuma guvēji (23). Publiskajām iestādēm ir augsta finansiālā līdzatbildība par atbalstu pieaugušajiem pamatprasmju apgūšanā, kā arī tādu prasmju un kvalifikāciju apgūšanā, kas nepieciešamas, lai iekļūtu vai atgrieztos darba tirgū. No darba devējiem tiek sagaidīts, ka viņi uzņemsies galveno finansiālo atbildību par darba veikšanai nepieciešamo prasmju apgūšanu. Arī pašiem darba ņēmējiem ir jāatbild par to, lai viņi būtu nodarbināmi, kā arī saglabātu šo spēju un attīstītu citas individuālās prasmes.

4.3.1.4

Daudzās dalībvalstīs valsts piedalās izglītības un pārkvalificēšanās programmu īstenošanā, iesaistoties arī finansiāli. Šī publiskā atbildība ir būtiska, un to varētu uzlabot, nodrošinot finansējuma iespējas no Eiropas fondiem vai iespējas izmantot un savstarpēji saistīt īstenojamos projektus. Tomēr finansējums no publiskajiem līdzekļiem nekādā gadījuma nevar aizstāt visu ieinteresēto pušu, īpaši darba devēju, atbildību.

4.4

Īstenojot sociālo dialogu, darba devēji būtu efektīvāk jāiesaista to valsts izglītības politiku izstrādē un īstenošanā, kas virzītas uz piekļuves pirmsskolas izglītībai uzlabošanu un vidējās un augstākās profesionālās izglītības un apmācības modernizēšanu un rehabilitēšanu.

4.4.1

Kvalitatīvas un pieejamas struktūras pirmsskolas vecuma bērniem ir daļa no sākumizglītības. Dažādu nozaru darba devēji var sadarboties ar pirmsskolas iestādēm un veicināt talantu attīstību, piemēram, specializēto izglītības iestāžu un bērnu vecāku rīcībā piedāvājot tehniskas rotaļlietas.

4.4.2

Izglītībai jau no pamatskolas būtu jāietver arī saskarsme ar visdažādāko, tostarp tehnisko, profesiju praktiskajām pamata iemaņām, lai tā sniegtu priekšstatu par dažādām rūpniecības un pakalpojumu nozarēm un aktuālajām prasībām attiecībā uz zināšanām un prasmēm. Nepanākot progresu saistībā ar eksaktajām zinībām un praktiskām iemaņām, būs grūti nodrošināt uzlabojumus profesionālās izglītības un apmācības, kā arī mācekļu darba jomā. Šī būtu viena no iespējām, kā veicināt jauniešu integrāciju pašreizējā darba tirgū.

4.4.3

Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (Cedefop) jaunākais pētījums (24) liecina, ka daļa Eiropas valstu jau īsteno pasākumus, lai palielinātu interesi par profesionālo izglītību un apmācību. Turklāt šis pētījums parāda, ka daudzās būtiskās jomās viss vajadzīgais vēl netiek darīts, piemēram, būtu jāuzlabo pārējas iespējas starp mācību posmiem, no profesionālās izglītības un apmācības uz augstākās izglītības dažādiem līmeņiem, būtu jāpārskata un jāaktualizē mācību programmas, jāuzlabo mācību un profesionālās izglītības iestāžu infrastruktūra, jāveicina piekļuves iespējas īpašām [iedzīvotāju] grupām, jāīsteno strukturālas pārmaiņas un jāveicina dažādo līmeņu savstarpējā sadarbība, kā arī jāuzlabo mācekļu darba sistēma un, jo īpaši, jānodrošina plašāka darba devēju un sociālo partneru līdzdalība.

4.4.4

Joprojām nav pilnībā izmantots Eiropas augstākās izglītības iestāžu potenciāls pildīt to lomu sabiedrībā un veicināt Eiropas labklājību (25). Uz zināšanām balstītai ekonomikai vajadzīgi cilvēki ar pareizo prasmju kopumu: transversālām prasmēm, digitālajai ērai atbilstošām e-prasmēm, radošumu un elastīgumu, kā arī spēcīgām zināšanām izvēlētajā jomā. Tāpēc arī augstākajā izglītībā būtu jāsadarbojas atbilstoši izvēlētām skolām un uzņēmumiem. Darba devēji nevar vienkārši gaidīt, ka skolas sagatavos tādus diplomētus speciālistus, kādi viņiem vajadzīgi. Darba devējiem, atbilstīgi viņu prasmēm, būtu jāiesaistās mācību programmās un skolu aprīkojuma uzlabošanā. Taču tai pašā laikā ir jāievēro skolu autonomija, jo tās pilda arī citus, visai sabiedrībai svarīgus uzdevumus.

4.5

Pienāks laiks, kad viens no ekonomikas izaugsmes galvenajiem šķēršļiem būs eksakto un tehnisko zinību trūkums. Darbaspēks šajās nozarēs noveco; daudzās eksakto un tehnisko nozaru profesijās vērojama paaudžu maiņa, jo pieredzējušie darbinieki pārtrauc darbu uzņēmumos un dodas pensijā. Būs vajadzīgi vairāki gadi, lai skolu sistēmas pielāgotos situācijai un darba tirgum sagatavotu kvalificētus speciālistus, kas ir tik steidzami nepieciešami.

4.5.1

Tāpēc darba devējiem jāizskauž mīts, ka eksaktajām prasmēm nav nākotnes. Gluži pretēji, darba devējiem būtu jāparāda, ka eksakto zinību mācīšana skolās visos līmeņos radītu labākas iespējas nākotnē un lielāku elastību karjeras attīstīšanā. Viņiem būtu aktīvāk jāsniedz informācija par to, kādas prasmes nākotnē uzņēmumiem būs vajadzīgas, turklāt arī skolotāju mūžizglītībā darba devējiem būtu jādod savs ieguldījums (26).

4.5.2

Izglītības sistēmu vien vainot nevar. Darba devējiem laicīgi būtu jāprognozē turpmākās attīstības tendences, jāreaģē uz pasaules mēroga izaicinājumiem tehnoloģiju jomā, jāmodernizē ražotnes un jārada iespēja tādu jaunu darba vietu veidošanai diplomētiem speciālistiem, kur viņi varētu iegūt pasaules līmeņa prasmes.

4.5.3

Darba devējiem būtu jāizskauž arī uzskats, ka sievietes dažās nozarēs strādāt nevar; viņiem būtu labāk jāizmanto sieviešu potenciāls, atbalstot, piemēram, talantu karjeras attīstību, konsultāciju shēmas, sponsorēšanas programmas, profesionālo izglītību un labas prakses piemērus. Joprojām ievērojami atšķiras vīriešu un sieviešu izglītības iegūšanas veidi. Eksaktās zinības arvien vēl ir joma, kurā sievietes nav pietiekami pārstāvētas.

4.5.4

Tajā pašā laikā tehnisko skolu paliek arvien mazāk, līdz ar to izzušanu samazinās arī profesionālās izglītības skolotāju skaits. Tāpēc svarīgi ir nodrošināt pietiekamu daudzumu kvalitatīvu skolotāju un profesionālu audzinātāju. Turklāt viņiem vajadzētu būt informētiem par darba tirgus mainīgajām vajadzībām un jāprot nodot studentiem savas tehniskās zināšanas. Tāpat būtu jāveicina skolotāju un profesionālu audzinātāju mūžizglītība un prakse uzņēmumos. Tāpēc darba devējiem vajadzētu ļaut tiem darbiniekiem, kuri to vēlas un spēj, uzņēmumā kļūt par profesionāliem audzinātājiem darbam ar mācekļiem un praktikantiem, kā arī nodrošināt šiem darbiniekiem atbilstošu pedagoģisko un psiholoģisko apmācību.

4.6

Īpaši svarīgi ir sociālās partnerības ietvaros panākt, ka darba devēji iesaistās valsts mūžizglītības stratēģijas izstrādāšanā un arī ikdienējās un neformālās izglītības rezultātu atzīšanas sistēmas izveidošanā. Lai palielinātu jauniešu spējas un viņu lomu darba tirgū, būtu jāatbalsta un jāatzīst kvalifikācijas un prasmes, kas iegūtas ikdienējās un neformālās izglītības ceļā (27)  (28). Mūžizglītības stratēģijās un vienlaikus arī lauku attīstības stratēģijās būtu jārisina jautājumi par lauku apvidu iedzīvotāju piekļuvi tālākai izglītībai un pārkvalifikācijas iespējām.

4.6.1

Darba devējiem no izglītības sistēmas ir tiesības sagaidīt, ka diplomētie speciālisti būs gatavi turpināt mācīties un ka viņiem būs tik pietiekamas un plaši piemērojamas prasmes, lai apmācība darba vietā nebūtu ne ilgstoša, ne dārga, turklāt apgūtās prasmes viņi spēs papildināt profesionālās pilnveidošanās ceļā.

4.6.2

Darba devējiem ir jāuzņemas daļa atbildības par profesionālo apmācību savā uzņēmumā atbilstoši tā specifikai un arī par prasmju apmācību saistībā ar pagaidu pieprasījumu īpašām un noteiktām profesijām.

4.6.3

Turklāt mikrouzņēmumiem, maziem uzņēmumiem un amatniekiem vajadzīga īpaša dinamiskas un elastīgas apmācības sistēma, kas atbilstu gan jauno darba ņēmēju vajadzībām, gan arī tādu pieredzējušu darba ņēmēju vajadzībām, kuri vēlas vai kuriem nepieciešams turpināt izglītību un apmācību (mūžizglītība).

4.6.4

Tas, ka cilvēki maz izmanto mūžizglītības iespējas, skaidrojams arī ar neatbilsībām starp apmācību uzņēmumā un aktīvo nodarbinātības politiku vai arī starp pašreiz izmantotajām pārkvalifikācijas metodēm un darba devēju vajadzībām. Šādas nepilnības tālākizglītības jomā ierobežo iespējas pielāgoties arvien straujākajām pārmaiņām tehnoloģiju jomā, kuru rezultātā mainās uzņēmumu tehniskais aprīkojums un ar to saistītās salīdzinošās ekonomiskās priekšrocības.

4.6.5

Milzīga nozīme ir pastāvīgai darba devēju un nodarbinātības dienestu savstarpējai sadarbībai. Nodarbinātības dienestu spējas, infrastruktūra un metodoloģija ir būtiski aspekti, atbalstot tālākizglītības pieprasījumu, un tās ietekmē tālākizglītības iespējas.

4.7

Atkarībā no valsts iespējām un prakses pastāv vairāki veidi, kā darba devēji var panākt izglītības sistēmu lielāku efektivitāti un tādējādi veicināt izaugsmi un nodarbinātību, kā arī uzlabot savu pielāgošanās spēju darba tirgus vajadzībām.

4.7.1

Viens no variantiem ir darba devēju sadarbība ar reģionu vai vietējām publiskajām vai privātskolām, sociālās partnerības ietvaros veidojot skolu, uzņēmumu, reģionālo un nozaru padomju un nolīgumu kopīgus forumus; vai arī — darba devēji var apvienoties, lai veidotu un vadītu izglītības un apmācības iestādes, kā arī — dibinātu paši savas skolas un uzņēmuma apmācības centrus.

4.7.2

Tas attiecināms uz visiem uzņēmumu veidiem, tostarp mikrouzņēmumiem, maziem uzņēmumiem, kooperatīviem un amatniekiem. Lai palielinātu šādu iniciatīvu ietekmi, tās jāizstrādā tajā līmenī, kurā tās iespējams īstenot visefektīvāk, turklāt tas jādara sadarbībā ar valsts un pašvaldību iestādēm, jo ir svarīgi ņemt vērā sabiedrības intereses, iesaistīties aktīvās nodarbinātības politikā un saglabāt kvalitatīvas un ilgtspējīgas darba vietas.

4.8

Izglītības procesa svarīga sastāvdaļa ir prakse uzņēmumos.

4.8.1

Darba devēji praksi uzskata par procesu, kura mērķis ir jauniešiem nodrošināt praktisku pieredzi un darba iemaņas. Uzņēmumu interesēs ir atvieglot jauniešiem pāreju no izglītības sistēmas uz darba tirgu, neizmantot nelietderīgi praktikantu darbu viņu statusa dēļ, bet gan dot viņiem tādu darbu, kas atbilst praktiskās apmācības mērķiem, nodrošinot atbilstošus darba apstākļus.

4.8.2

Tāpēc EESK atzinīgi vērtē jaunatnes nodarbinātības rīcības plāna sagatavošanas darbus, kas tiek veikti Eiropas sociālo partneru kopīgās programmas ietvaros (29); saskaņā ar kopīgi noteiktajām prioritātēm rīcības plānā tiks aplūkoti jautājumi saistībā ar praksi, pieredzi darba vietā un apmācībām.

4.9

Brīvprātīgas ikdienējās un neformālās izglītības ceļā gūtas zināšanas un pieredze var palielināt darba ņēmēju radošumu un inovācijas spējas, nodarbinātības izredzes un atvieglot viņiem pāreju no izglītības sistēmas uz darba tirgu. Uzņēmumi sociālās atbildības stratēģiju ietvaros atbalsta savu darba ņēmēju brīvprātīgo darbu. Taču tādēļ, ka nav atbilstoša tiesiskā regulējuma, novērtēšanas instrumentu un šādi apgūtu prasmju atzīšanas sistēmas, turklāt pastāv būtiski finansiālie un nodokļu šķēršļi, darba devēji nevar sistemātiski atbalstīt brīvprātīgo darbu (30).

5.   Darba devēju ieguldījums Eiropas instrumentu īstenošanā valstu līmenī

5.1

Sociālās partnerības ietvaros darba devēji iesaistījušies kopīgu Eiropas principu un attiecīgo instrumentu (31) (CEQ, ECVET, EQUAVET, Europass) izstrādāšanā un ieviešanā tādās jomās kā konsultēšana vai neformālās un ikdienējās mācīšanās apzināšana un atzīšana. Šo principu un instrumentu mērķis ir palīdzēt palielināt darba ņēmēju, mācekļu un pasniedzēju mobilitāti starp dažādām izglītības vai profesionālās apmācības sistēmām, kā arī starp dažādām valstīm.

5.2

ES dalībvalstis ir pieņēmušas Eiropas kvalifikāciju sistēmu (EQF)  (32), kas nosaka astoņus kvalifikācijas līmeņus, balstoties uz vispārējām zināšanām, prasmēm un kompetencēm. Katrai dalībvalstij ir pienākums katru no valstī noteiktajām kvalifikācijām iekļaut vienā no astoņiem sistēmas līmeņiem.

Darba devēju pārstāvji, sadarbojoties ar nozaru padomēm un citām ieinteresētajām pusēm, var izstrādāt attiecīgās nozares profesiju kvalifikācijas aprakstus. Valsts klasifikācijas sistēmas vai to standarti veido pamatu izglītības sistēmai un kvalifikācijas atzīšanas kritērijiem. Tāpat tās ir pamats valsts izglītības programmu izstrādāšanai vidējās izglītības iestādēm un citu šīs jomas izglītības iestāžu programmām. Tādējādi ir iespējams izveidot valsts profesiju klasifikāciju, kas uzrauga un reģistrē darba tirgus pieprasījumu pēc katras profesijas, šādi kļūstot par svarīgu informācijas avotu cilvēkresursu un profesionālās izglītības jomā visos līmeņos.

5.3

Viens no jaunu prasmju un darba vietu programmā paredzētajiem pasākumiem ir līdz 2012. gadam pabeigt Eiropas prasmju/kompetenču, kvalifikāciju un profesiju daudzvalodu klasifikācijas (ESCO) veidošanu, kas kļūtu par nodarbinātības un profesionālās izglītības un apmācības kopīgu platformu. Šim projektam būtu jāaizstāj vai jāpapildina pašreizējās valstu un starptautiskās nozaru klasifikācijas sistēmas un jākļūst par instrumentu, kas atvieglo tāda dinamiska darba tirgus veidošanu, kam raksturīga vienmērīga pāreja no viena darba uz citu un no mācīšanās uz strādāšanu pirmajā darba vietā.

5.3.1

Maziem un mikrouzņēmumiem tomēr šāda sistēma īsti neder, jo tās standarti nosaka, ka personas, kuras strādā noteiktā amatā un kurām ir vienāda kvalifikācija, veic vienādus pienākumus neatkarīgi no tā, kādā uzņēmumā tās ir nodarbinātas. Taču strauji mainīgajā darba vidē tehnoloģiju dažādība, klientu prasības, darba metodes un kompetentu darba ņēmēju pieejamības faktori nosaka, ka darba ņēmējiem jāspēj sadalīto pienākumu izpildē būt elastīgiem un jāprot darba praksē pielāgoties nepārtrauktajām pārmaiņām tehnoloģiju un IKT pasaulē, kurā konkrētie uzņēmumi darbojas.

5.3.2

Svarīgi ir, lai darba devēji un uzņēmējdarbības organizācijas ņemtu vērā mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu īpašās vajadzības, lai palīdzētu tiem sagatavot detalizētas pārskata sistēmas par savu darbības veidu, kas ļauj tiem funkcionēt elastīgāk un dinamiskāk. Šīm sistēmām jānodrošina, ka “rezultāts” ir izklāstīts kā darba apraksts un nevis kā pienākumu veids. Šos darba aprakstu datus iespējams izmantot izglītības un kvalifikācijas plānošanā, un tādējādi radīt skaidru revīzijas izsekojamību, sākot no darba vietas līdz kvalifikācijai.

5.4

Darba devējiem, uzņēmumiem un citām ieinteresētajām pusēm būtu jāizmanto visus valstu budžetu finansētos projektus un ES struktūrfondus, it īpaši ESF un “Erasmus visiem”. Aktīvās nodarbinātības politikas ietvaros dalībvalstis pašreiz sāk īstenot virkni projektu darba vietu saglabāšanai, darba ņēmēju prasmju uzlabošanai un jauniešu iekļaušanas darba tirgū veicināšanai (33). Jaunās daudzgadu finanšu shēmas pieņemšana rada iespēju uzsākt virkni jaunu programmu izglītības, mobilitātes un inovācijas atbalstam, piemēram, “Erasmus visiem”, Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programmu COSME un “Apvārsnis 2020”.

6.   Duālās sistēmas iespējas un izaicinājumi Eiropā

6.1

Pašlaik Eiropā pamatoti tiek liktas lielas cerības uz duālās sistēmas veicināšanu un attīstīšanu. Skaidri redzams, ka dalībvalstis, kurās šīs sistēmas darbojas ilgtermiņā, guvušas labus rezultātus un jauniešu bezdarba līmenis tajās ir daudz zemāks nekā vidējais bezdarba līmenis Eiropas Savienībā (34).

6.2

Atzinumā par tiesību aktu kopumā par nodarbinātību EESK skaidri norāda, ka viens no veidiem, kā mazināt plaisu starp darba tirgus vajadzībām, izglītību un jauniešu cerībām, ir atbalsts augsti kvalitatīvas mācekļu prakses shēmām.

6.3

Eiropas Komisijas pētījumā par to, kāda situācija šai ziņā ir Eiropas Savienībā (35), uzmanība vērsta uz izaicinājumiem, ar kādiem jāsaskaras mācekļu prakses vietās. Piemēram, pētījumā norādīts, ka strauja pāreja no mācīšanās uz strādāšanu rada vien pagaidu priekšrocības un ilgtermiņā nodarbinātības iespējas nav tik izteiktas. Vēl viens jautājums ir par to, cik lielā mērā prasmes un kvalifikācija, kas iegūtas vienā uzņēmumā, var tikt “pārnesta” uz citu (tās pašās vai citas nozares) uzņēmumu.

6.4

Pētījumā norādīts, ka sakarā ar 2008. gadā pasaules ekonomikas krīzi, studentu skaits profesionālajā izglītībā un apmācībā ir palielinājies, taču uzņēmējdarbības vides nestabilitātes dēļ vairākās dalībvalstīs ir samazinājies pieejamo mācekļu prakses un stažēšanās vietu skaits. Šāda situācijā ir stimuls, lai mobilizētu visas ieinteresētās puses uzņemties kopīgu atbildību par jaunu mācekļa prakses vietu radīšanu uzņēmumos vai arī par alternatīvu un valsts atbalstītu risinājumu rašanu.

6.5

Eiropas Biznesa konfederācijas “BUSINESSEUROPE (36) pētījumā par konkrētu pieredzi šajā jomā valsts līmenī aplūkotas dažādās pieejas, ko izmanto, izstrādājot sistēmas skolas izglītības un uzņēmumu prakses sasaistei. Dokumentā izklāstīta virkne ieteikumu, tostarp arī ierosinājumi darba devējiem, proti:

iesaistīties duālās apmācības sistēmas pārvaldīšanā un piedalīties programmu izstrādāšanā un savlaicīgā to piemērošanā, jo tas ir būtisks faktors, lai nodrošinātu, ka programmas atbilst darba tirgus vajadzībām, vienlaicīgi ievērojot nepieciešamību samazināt birokrātisko slogu uzņēmējdarbībai;

informēt uzņēmumus un tos motivēt iesaistīties duālās izglītības sistēmās, sniegt tiem konsultācijas, kā arī organizēt to savstarpējo sadarbību.

6.6

Tāpēc darba devēji atzinīgi vērtē Komisijas aicinājumu veidot apvienības mācekļu darba kvalitātes uzlabošanai, kā arī mācekļu darba tēla un pievilcības palielināšanai Eiropā. Darba devēji ir gatavi uzņemties savu daļu atbildības mācekļa prakses vietu radīšanā, balstoties uz duālo sistēmu, kas saista skolas izglītību ar uzņēmumu praksi (37).

6.7

Atbalstot mācekļu darbu, darba devējiem ne vien rodas iespēja izvērtēt potenciālos kandidātus un plānot turpmāko pieņemšanu darbā, bet tiem paveras arī plašas ilgtermiņa ekonomiskās priekšrocības; turklāt apmācības iespējas ir arī sociālās atbildības izpausme.

Briselē, 2013. gada 20. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  Proti, dabas zinātnes, informātika, inženierzinātne un matemātika.

(2)  Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra.

(3)  Eiropas prasmju, kompetenču un profesiju taksonomija.

(4)  Eiropas kredītpunktu sistēma arodizglītības un apmācības jomā: tā palīdz apstiprināt, atzīt un uzkrāt profesionālās prasmes un zināšanas.

(5)  Proti: Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Sociālo fondu.

(6)  COM(2010) 682 final (23.11.2010), COM(2010) 477 final (15.9.2010) un COM(2010) 614 final (28.10.2010) u.c.

(7)  OV C 68, 6.3.2012., 1.–10. lpp., OV C 318, 29.10.2011., 142.–149. lpp., OV C 68, 6.3.2012., 11.–14. lpp., OV C 132/55, 3.5.2011.

(8)  COM(2012) 727 final.

(9)  Skatīt 2010. gada “Pamatnolīgumu par iekļaujošiem darba tirgiem” un 2002. gadā pieņemtos “Pamatprincipus par rīcību mūžilgai iemaņu un kvalifikācijas attīstībai”.

(10)  OV C 143, 22.5.2012, 94.–101. lpp., OV C 318, 29.10.2011., 69.–75. lpp., OV C 11, 15.1.2013., 65.–70. lpp.

(11)  OV C 11, 15.1.2013., 65.–70. lpp.

(12)  EESK ir sākusi īstenot virkni pasākumu, kuru pamatā ir labi prakses piemēri skolu un uzņēmumu sadarbībai, arodmācību un prakses savstarpējai saiknei un atbalsts gados jauniem uzņēmējiem: Nunc Thermo Fisher Scientific, Roskilde, Dānija, 6.2.2012., “Pāreja no skolas uz aktīvo dzīvi”; Guardas Politehniskā skola, Portugāle, 5.6.2012., “Forums jaunajai tūkstošgadei”; ESK Versaļa, Francija, 29.8.2012., tematiska konference “Eiropas jaunatne: bezcerības vai cerības paaudze?”, kā arī forumi, kas veltīti gados jaunu uzņēmēju —sieviešu atbalstam.

(13)  COM(2010) 477 final, 15.9.2011.

(14)  COM(2012) 173 final, 18.4.2012.

(15)  COM(2012) 485 final (5.9.2012.), “Padomes ieteikums par neformālās un ikdienējās mācīšanās atzīšanu”.

(16)  COM(2012) 669 final: “Pārskatīt izglītības jomu — ieguldīt kompetencēs, lai sasniegtu vislabāko rezultātu sociālajā un ekonomikas jomā” (paziņojums).

(17)  SWD(2012) 375 final, “Profesionālās izglītības un apmācības iespējas prasmju, izaugsmes un nodarbinātības sekmēšanā”.

(18)  COM(2012) 727 “Jauniešu pāreja uz nodarbinātību”, ietverot dokumentu SWD(2012) 406 par tematu “Stažēšanās kvalitātes sistēma”.

(19)  Saskaņā ar LESD 153. panta 5. punktu apspriešanās ar Eiropas sociālajiem partneriem otrais posms tika uzsākts 2012. gada 5. decembrī.

(20)  Izglītības ministri tikās Berlīnē 2012. gada 10. un 11. decembrī un apvienības atbalstam pieņēma memorandu ar desmit konkrētiem priekšlikumiem pasākumiem, kuru mērķis ir sekmēt profesionālās izglītības un apmācības pievilcību un kvalitāti un izveidot duālus mācību modeļus.

(21)  COM(2012) 795 final (9.1 2013.), “Rīcības plāns uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam. Uzņēmējdarbības gara atdzīvināšana”.

(22)  Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurfond) Eiropas Uzņēmumu pārstrukturēšanas uzraudzības centrs (ERM) no 2012. gada jūlija līdz septembrim reģistrējis 274 pārstrukturēšanas gadījumus, kuru gaitā zaudētas 105 076 darba vietas un radītas 30 520 jaunas darba vietas.

(23)  http://adult-learning-investment.eu/docs/BackgroundReport.pdf.

(24)  Darbseminārs 2012. gada 9. un 10. oktobrī Briselē “Attractive vocational education and training: what really matters” (Sākotnējās profesionālās izglītības un apmācības pievilcība: kas ir svarīgi?), Oksfordas universitātes SKOPE centra pētījums, www.cedefop.org.

(25)  “Atbalsts izaugsmei un darbavietām – Eiropas augstākās izglītības sistēmu modernizācijas programma”, COM(2011) 567 final, 20.9.2011.

(26)  Eiropas Biznesa konfederācijas “BUSINESSEUROPE” 2011. gada publikācija “Plugging the skills gap: the clock is ticking” (Problēmas saistībā ar nepietiekamu darbaspēka kvalifikāciju: laika atskaite ir sākusies).

(27)  Cedefop: Eiropas pamatnostādnes ikdienējās un neformālās mācību atzīšanai.

(28)  OV C 181/154., 21.6.2012., “Erasmus visiem”: “EESK aicina noteikt praktisku un skaidru mūžizglītības definīciju un izstrādāt mērķtiecīgāku politiku, lai mūžizglītība būtu vieglāk pieejama visām apmācāmo grupām”.

(29)  Eiropas sociālo partneru daudzgadu darba programma 2012.-2014. gadam, kas paredz jaunatnes nodarbinātības politikas izstrādāšanu.

(30)  “Paziņojums par ES politiku un brīvprātīgo darbu: pārrobežu brīvprātīgā darba atzīšana un veicināšana Eiropas Savienībā”, COM(2011) 568 final, 20.9.2011.

(31)  Eiropas kvalifikāciju sistēma (CEC), Eiropas kredītpunktu sistēma profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET), Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūra profesionālajai izglītībai un apmācībai (EQAVET), Europass (virkne dokumentu profesionālās un ģeogrāfiskās mobilitātes atbalstam).

(32)  Nesenais (2012. gada) ziņojums par Boloņas procesa īstenošanu liecina, ka tikai dažas no ES dalībvalstīm pilnībā ieviesušas valsts klasifikācijas sistēmas, kas atbilst Eiropas kvalifikāciju sistēmai.

(33)  Kā piemērus var minēt Čehijas Republikas projektus “Izglītība ir iespēja”, “Mācīties izaugsmei” un “Prakse uzņēmumā”.

(34)  Labas prakses piemērs: 2012. gada 3. decembrī Briselē notika Austrijas Pastāvīgās pārstāvniecības ES un Austrijas Tirdzniecības kameras kopīgi rīkotais seminārs “Duālā sistēma — modelis, kas darbojas”. Seminārs tika rīkots kā darba devēju ieguldījums Eiropas un valsts debatēs par jauniešu nodarbinātības perspektīvām Eiropā.

(35)  Komisijas pētījums par mācekļa prakses vietu piedāvājumu ES dalībvalstīs, 2012. gada janvāris, IKEI Research & Consultancy, http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=738&langId=lv.

(36)  Sk. Eiropas Biznesa konfederācijas “BUSINESSEUROPE” 2012. gada marta publikāciju par iespēju radīšanu jaunatnei un par apmācības pievilcības palielināšanu.

(37)  Pasaules mērogā šāda apņemšanas varētu veidot Starptautiskā darba devēju organizācijas (IOE) un Uzņēmējdarbības un rūpniecības konsultatīvās komitejas (BIAC) kopīgu projektu “Pasaules apvienība apmācībai”.


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/35


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Darba ņēmēju iesaiste un līdzdalība kā labas uzņēmējdarbības pamatelements un pasākums līdzsvarotai krīzes pārvarēšanai” (pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 161/06

Ziņotājs: Wolfgang GREIF

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2012. gada 12. jūlijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Darba ņēmēju iesaiste un līdzdalība kā labas uzņēmējdarbības pamatelements un pasākums līdzsvarotai krīzes pārvarēšanai

(pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 26. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (20. marta sēdē), ar 85 balsīm par, 3 balsīm pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Kopsavilkums

1.1

Finanšu krīze ir nonākusi līdz uzņēmumiem. Lai to pārvarētu, visu iesaistīto grupu, investoru, darba devēju, darba ņēmēju, kā arī reģionu (“daudzu ieinteresēto personu” pieeja) interesēs ir nepieciešami gan kopīgi centieni un kopēja mērķu izpratne (piemēram, uzņēmumu ilgtermiņa attīstība), gan efektīvs sociālais dialogs uzticēšanās gaisotnē, kā arī pozitīva attieksme. EESK vēlas dot impulsu jauniem risinājumiem, arī tādā jomā kā Eiropas uzņēmumu pārvaldības (“korporatīvās pārvaldības”) regulējums.

1.2

EESK pauž pārliecību, ka “laba” un tādējādi “ilgtspējīga” uzņēmējdarbības pārvaldība būtu jāveido, balstoties uz iekšējā tirgus apstākļos pārbaudītām tiesiskām struktūrām un praksi, kas nodrošina darba ņēmēju līdzdalību, kura izpaužas kā informēšana, uzklausīšana un attiecīgajos gadījumos arī iesaistīšana lēmumu pieņemšanā.

1.3

Ilgtspēja ir jāpanāk, apvienojot ekonomiskās efektivitātes mērķus ar sociālajiem un vides mērķiem. Tādēļ uzņēmums būtu jāaplūko kā “sociāla struktūra”, kurā dažādas ieinteresētās personas sadarbojas un visas iesaistītās personas kopīgi cenšas nodrošināt uzņēmējdarbības ilgtspēju, ekonomisko konkurētspēju un sociālo līdzsvaru. Tāpēc EESK ierosina “ilgtspējīgas uzņēmējsabiedrības” koncepciju. Tā paredz arī darba ņēmēju “viedokļa” uzklausīšanu uzņēmumu lēmumu pieņemšanā.

1.4

Uzņēmumi var sekmīgi īstenot šo koncepciju, ja to korporatīvajā pārvaldībā tiek piemērots darba ņēmēju, uzņēmuma vadības un īpašnieku “godīgu attiecību” princips, un tādējādi visām iesaistītajām personām tiek pavērta iespēja, respektējot uzņēmumu vadības pilnvaras, mērķtiecīgi un konstruktīvi līdzdarboties uzņēmuma pārstrukturēšanā. Lai to nodrošinātu, ir jau izveidoti instrumenti darba ņēmēju pārstāvju obligātai līdzdalībai valstu un Eiropas līmenī, un tie ir efektīvi jāizmanto. Šādā veidā tieši krīžu apstākļos pārstrukturēšanu var labāk īstenot un plānot.

1.5

EESK uzskata: lai šo modeli ieviestu un pilnveidotu, Eiropas politikas veidotājiem saskaņā viņu pilnvarām veidot iekšējo tirgu ir jārada atbilstoši stimuli un jāuzlabo Eiropas tiesiskais regulējums, neiejaucoties valstu kompetencē. Tāpēc EESK izvirza priekšlikumus, kā spēkā esošās darba ņēmēju līdzdalības pamattiesības nostiprināt valstu tiesību aktos un kā tās pilnveidot ES sekundāro tiesību aktos.

1.6

Šajā sakarā darba ņēmēju iespējām piedalīties uzņēmumu stratēģijas veidošanā būtu jākļūst par vispārēju elementu Eiropas uzņēmējdarbības tiesībās, ko saskaņā ar Eiropas Komisijas plāniem ir paredzēts pilnveidot tuvākajā nākotnē. Turklāt ES tiesību aktos, pamatojoties uz jau sasniegtajiem standartiem, vajadzētu apvienot noteikumus attiecībā uz darba ņēmēju obligātu līdzdalību un panākt to vispārēju ievērošanu, kā arī — un tas ir īpaši svarīgi —noteikt vienotas jēdzienu “informēšana”, “uzklausīšana” un “līdzdalība” definīcijas.

1.7

Eiropas Parlamenta rezolūcija, kas pieņemta 2013. gada 15. janvārī, liecina, ka šajās debatēs sācies jauns posms. Ar lielu balsu vairākumu pieņemtajā rezolūcijā arī izteikta prasība, ka vajadzīgs tiesisks regulējums, kas nosaka pārstrukturēšanas gadījumos obligāti ievērojamās prasības, lai samazinātu ekonomiskās un sociālās izmaksas un veicinātu pārmaiņu prognozēšanu. Minētajās prasībās arī jāparedz, ka jāveic stratēģiska plānošana un preventīvi pasākumi apmācības un tālākizglītības jomā, pasākumi, kas pārstrukturēšanas gadījumos nodrošina darbavietu un darbaspēka saglabāšanu, un jāiekļauj noteikumi, ka uzņēmumiem pārstrukturēšanas gadījumā preventīvi jāsadarbojas ar reģiona iestādēm (galvenokārt pārvaldes un nodarbinātības iestādēm) un vietējām piegādes ķēdēm.

2.   Ievads

2.1

Šajā atzinumā EESK vēlas norādīt, kā uzņēmumi un investori, sadarbojoties ar darba ņēmējiem, var rast līdzsvarotu un ilgtspējīgu izeju no finanšu un ekonomikas krīzes un sekmēt pielāgošanos klimata pārmaiņām. Atzinumā arī izklāstīts, kādi sociālie un tiesiskie pamatnosacījumi šiem dalībniekiem ir nepieciešami un kā šajā sakarā, ievērojot atšķirīgo stāvokli un regulējumu valstu līmenī, būtu jāpilnveido tiesiskais regulējums.

2.2

Uz ilgtermiņa attīstību vērstas korporatīvās pārvaldības pamatā ir tiesiski nostiprināts un uz uzticēšanos balstīts dialogs starp uzņēmumu vadību un darba ņēmējiem. EESK šajā sakarā norāda uz Eiropas integrācijas vēsturē dziļi sakņotu politisko konsensu starp valdībām, sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību: darba ņēmēju obligāta līdzdalība ekonomiskajā darbībā, kā noteikts vairākās Eiropas direktīvās, ir sociāli atbildīgas uzņēmējdarbības prakses būtisks elements. Tūkstoši interešu pārstāvju Eiropas uzņēmumos un aptuveni 17 000 interešu pārstāvju aptuveni 1 000 Eiropas uzņēmumu padomēs liecina par to, ka uz līdzdalību orientētas pārvaldības princips tiek ievērots.

2.3

Šis politiskais konsenss ir atspoguļots dažādos vēsturiskos posmos radītos Eiropas tiesību avotos: ievērojot ES tiesību normas (1), darbinieku informēšana un uzklausīšana ir paredzēta ne tikai valstu tiesību aktos, tostarp MVU jomā, bet arī starptautiskā līmenī (2), kur arī ir paredzēta darbinieku iesaistīšana uzņēmumu līmenī (standarts, ko ievēro Eiropas akciju sabiedrībās (SE) un Eiropas kooperatīvajās sabiedrībās (SCE)) (3). Arī daudzas citas ES direktīvas (4) darba un veselības aizsardzības jomā, kā arī Eiropas uzņēmējdarbības tiesības paredz darbinieku informēšanu un uzklausīšanu. Saskaņā ar Eiropas Pamattiesību hartas 27. pantu individuālās pamattiesības uz informēšanu un uzklausīšanu ir saistoša Kopienas tiesību sastāvdaļa. Obligāta darba ņēmēju līdzdalība ekonomiskajā darbībā neapšaubāmi ir viens no Eiropas demokrātijas tiesiskajiem pamatelementiem.

2.4

Lai nodrošinātu ne tikai saimnieciskos panākumus, bet arī un jo īpaši Eiropas sociālo kohēziju, ir jāstiprina šis būtiskais un uzņēmējdarbībā ikdienu lietotais efektīvais instruments, kas sekmē pašreizējās krīzes pārvarēšanu. Uzņēmumi, kas darbojas ne tikai savu investoru labā un kam būtu arī jāsniedz labums sabiedrībai, tagad darbojas vidē, kas ir kļuvusi nedrošāka:

vērtības radīšanas ķēdes, lai spētu konkurēt pasaules tirgos, ir kļuvušas transnacionālākas. Tādēļ uzņēmumu vadīšana ir sarežģītāka. Iesaistītajām personām, jo īpaši darba ņēmējiem ir grūtāk izprast uzņēmumu pārstrukturēšanas un pārvietošanas jēgu;

uzņēmumu finansēšana tīri finansiālu investīciju veidā galvenokārt ir vērsta uz īstermiņa peļņas gūšanu un ierobežo ilgtermiņa nākotnes plānošanu uzņēmējdarbībā. Tādēļ uzņēmumu vadītājiem ir ļoti grūti ar darba ņēmējiem veidot attiecības, kas balstītas uz uzticēšanos un partnerību;

lai sasniegtu vērienīgos mērķus klimata jomā, vajadzīgi novatoriski un principiāli jauni produkti un pakalpojumi. Tāpēc bieži jāveic radikālas strukturālas pārmaiņas, kuru dēļ darba ņēmējiem un uzņēmumiem nākas darboties ļoti sarežģītos apstākļos un risināt jauna veida uzdevumus;

balstoties uz Eiropas uzņēmējdarbības un finanšu tirgus tiesībām, uzņēmumi tagad arvien brīvāk pārvietojas pār valstu robežām Eiropas iekšējā tirgū. Valstu tiesību akti attiecībā uz līdzdalību uzņēmumu pārvaldības struktūrās un uz uzticību balstītas sadarbības prakse, ja tādā pat mērā nesniegsies pāri valstu robežām, var zaudēt nozīmi.

2.5

Visu minēto apstākļu dēļ ir jāveic koriģējoši pasākumi pret korporatīvo vērtību sagrozīšanu, ko rada īstermiņa domāšana. Jāparāda risinājumi, kā Eiropas politikā varētu pārvarēt pašlaik valdošo tendenci akcionāru interesēs nodrošināt uzņēmuma vienpusēju pārredzamību un kā palielināt izpratni par “uzņēmumu kā ilgtspējīgu sabiedrību”, jo šāda izpratne atbilst arī uzņēmuma ilgtermiņa attīstības interesēm (5).

2.6

Krīzes pārvarēšana, ilgtermiņa orientācija, laba uzņēmumu pārvaldība, inovācijas spēja un darba devēju un darba ņēmēju savstarpēja uzticība, kas balstās uz obligātām līdzdalības tiesībām, ir viena un tā paša Eiropas nākotnes satvara daļas. EESK ierosina iekļaut un nostiprināt “ilgtspējīgas uzņēmējsabiedrības” jēdzienu kā jaunu modeli Eiropas politikā. Tādējādi tiktu atvērtas jaunas perspektīvas likumdošanai, kā arī uzņēmējdarbības un politikas pasākumiem, lai sniegtu praktiskā darba veicējiem motivāciju un pamatnostādnes ilgtspējīgas uzņēmumu pārvaldības īstenošanai. Vajadzīga vienprātība par “ilgtspējīgas uzņēmējsabiedrības” elementiem. To praktiskajai īstenošanai jāatbilst konkrētajiem apstākļiem katrā uzņēmumā. Dažādās valstīs tie ir atšķirīgi.

3.   “Ilgtspējīgas uzņēmējsabiedrības” modelis

3.1

“Ilgtspējīgas uzņēmējsabiedrības” modelis (6) ir piemērots, lai, ievērojot Eiropas politikas prasības, izveidotu visaptverošu uzņēmumu vadības metodi, kas apvieno ekonomiskās efektivitātes mērķus ar sociālajiem un vides mērķiem vienotā koncepcijā. “Ilgtspējīga uzņēmējsabiedrība” ir balstīta uz izpratni, ka uzņēmumi ir “sociālas organizācijas” un ka tajos nodarbināto darba ņēmēju “viedoklis” ir jārespektē. Tādējādi uzņēmējdarbības lēmumi abām pusēm — un arī klientiem — ir prognozējami. Uzņēmumi ir aizsargātāki pret ārēju iejaukšanos, kas vērsta tikai uz īstermiņa peļņas gūšanu.

3.2

“Ilgtspējīgu uzņēmējsabiedrību” raksturo šādi galvenie elementi (7):

1)

koncepcijas pamatā ir “vairāku ieinteresēto personu” pieeja: uzņēmuma īpašnieks darbojas kopā ar citām galvenajām ieinteresētajām personām, piemēram, darba ņēmējiem vai reģiona, kurā uzņēmums darbojas, pārstāvjiem;

2)

apraksts par uzņēmuma mērķiem un to sasniegšanu ir darba ņēmēju un vadības kopīgu pūliņu rezultāts, kas panākts, respektējot uzņēmumu vadības pilnvaras; šim nolūkam ir pieejamas dažādas darba ņēmēju līdzdalības formas, kas sevi ir pierādījušas praksē;

3)

uzņēmuma pārvaldība ir orientēta uz ilgtermiņa mērķiem. Uzņēmuma mērķu apraksts saskan ar tā ilgtspējas mērķiem;

4)

lai vadītu “ilgtspējīgu uzņēmējsabiedrību”, uzņēmuma vadībai ir jābūt pilnībā informētai par norisēm uzņēmumā. Prasībām attiecībā uz informēšanas sistēmu obligāti jāaptver dažādi ilgtspējīgas uzņēmumu pārvaldības aspekti (8);

5)

uzņēmumu vadītāju un vadošo darbinieku atalgojumam jābūt saistītam ar panākumiem ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā. Tas attiecas arī uz sociālo jomu, piemēram, darba un veselības aizsardzību, profesionālo apmācību un izglītību, kā arī iespēju vienlīdzību;

6)

“ilgtspējīgai sabiedrībai” ir vajadzīgi tādi ieguldītāji, kas ir vairāk orientēti uz ilgtermiņa peļņas mērķiem.

3.3

“Ilgtspējīga uzņēmējsabiedrība” var sekmīgi darboties tikai tad, ja piemēro īpašu pārvaldības principu — “godīgas attiecības”: visām iesaistītajām personām (vadība, darba ņēmēju pārstāvji, investori un attiecīgie reģioni) tiek sniegta iespēja, respektējot uzņēmumu vadības pilnvaras, mērķtiecīgi un konstruktīvi līdzdarboties uzņēmuma pārstrukturēšanā. Šādā veidā tieši krīzes apstākļos pārstrukturēšana ir labāk īstenojama un plānojama.

3.4

Minētā “godīgu attiecību” koncepcija ir balstīta uz iesaistīto pušu saistošu vienošanos par uzņēmējdarbības ilgtermiņa perspektīvām un sociālo dimensiju, kas uzņēmuma pārdošanas vai pārņemšanas gadījumos, cik vien iespējams, nodrošina ražošanas un darba vietu saglabāšanu. Jo īpaši, veicot uzņēmumu vai to daļu pirkšanas un pārdošanas darījumus pāri valstu robežām un pārstrukturēšanu, pamatu veido šādi galvenie elementi:

saprotama saimnieciskās un rūpnieciskās darbības koncepcija ilgākam termiņam,

saistošas garantijas attiecībā uz ieguldījumiem, ražošanas objektu uzturēšanu un nodarbinātību,

visu alternatīvo iespēju darbinieku atlaišanai izvērtēšana pārstrukturēšanas gadījumos,

sociālo sasniegumu un koplīgumu saglabāšana,

iespēja pārbaudīt līgumu un saistību īstenošanu.

3.5

“Ilgtspējīgas uzņēmējsabiedrības” īstenošana un obligātā darba ņēmēju līdzdalība, ko nodrošina informēšana, uzklausīšana un, ja iespējams, arī iesaistīšana uzņēmumu pārvaldības struktūrās gan valstu, gan starptautiskā līmenī, ir savstarpēji saistītas. Šajā jomā uzkrātā pieredze arī liecina, ka valstis ar stiprām darba ņēmēju līdzdalības tiesībām un reāli funkcionējošām attiecībām starp sociālajiem partneriem ir spējušas labāk par citām pārvarēt pēdējo krīzi. Lai ar šo procesu varētu veicināt uzņēmumu ilgtermiņa attīstību, Eiropas politikas veidotājiem saskaņā viņu pilnvarām veidot iekšējo tirgu ir jārada atbilstoši stimuli un tiesiskas saistības korporatīvās pārvaldības jomā.

4.   Nepieciešamā rīcība Eiropas līmenī — ieteikumi politikas jomā

4.1   Uzlabot tiesisko regulējumu ilgtspējīgai uzņēmumu pārvaldībai

4.1.1

Darbam, investīcijām un uzņēmējdarbībai Eiropā ir jāatmaksājas. “Ilgtspējīga uzņēmējsabiedrība” ir atbilstošs modelis, kas ļauj to panākt. Tas ir vienādā mērā vērsts uz ilgtermiņa ekonomiskajiem, sociālajiem un vides mērķiem. Šāda uzņēmumu pārvaldība ir balstīta uz “godīgu attiecību” principu, kur pārmaiņas tiek aplūkotas kā perspektīvs un izdevīgs uzņēmējdarbības uzdevums un kur nav apdraudēti darba ņēmēju sociālie ieguvumi un tiesības.

4.1.2

EESK uzskata, ka Eiropas politikas veidotājiem arī turpmāk jāstiprina pamats sadarbībai ar svarīgākajām tautsaimniecības grupām, un tā pozitīvi novērtētu jaunas Eiropas Komisijas iniciatīvas, balstītas uz jau sasniegtajiem darba ņēmēju līdzdalības standartiem Eiropā, ar mērķi pielāgot darba ņēmēju un to pārstāvības organizāciju tiesības esošajām realitātēm Eiropas iekšējā tirgū un tās nostiprināt. Tas attiecas arī uz likumdošanas iniciatīvām, kuru mērķis ir uzlabot pamatnosacījumus iepriekš minētā jaunā modeļa ieviešanai.

4.1.3

Uzņēmumi, kuros “godīgu attiecību” princips tiek īstenots praksē, spēj īpaši labi paredzēt un veikt strukturālās pārmaiņas. Tāpēc arī ekonomisku apsvērumu dēļ vajadzētu stiprināt darba ņēmēju līdzdalību pārmaiņu plānošanā un īstenošanā. Lai to paveiktu, Eiropas tiesiskais regulējums ir jāpilnveido. Balstoties uz ilgtspējīgas attīstības stratēģiju “Eiropa 2020”, ar šādiem pasākumiem būtu jāveicina galveno tautsaimniecības grupu kopdarbība Eiropas demokrātijas un Eiropas ekonomikas konkurētspējas interesēs.

4.2   Apvienot un nostiprināt Eiropas darba ņēmēju līdzdalības tiesības

4.2.1

Lai palielinātu brīvību veikt uzņēmējdarbību un uzņēmumu mobilitāti vienotajā tirgū, tiek nepārtraukti paplašinātas Eiropas uzņēmējdarbības tiesības. Noteikumus uzņēmumu pārvaldības (korporatīvās pārvaldības) jomā arvien biežāk pieņem Eiropas līmenī. EESK uzskata, ka Eiropas politikas veidotājiem jāpanāk, ka Eiropas tiesiskais regulējums nodrošinātu visiem tautsaimniecības dalībniekiem (uzņēmumiem, investoriem un darba ņēmējiem) vienādas iespējas darbībai valstu un starptautiskā līmenī. (9) Eiropas Komisijas pasludinātā “veselības pārbaude”, kas skar Eiropas direktīvas par darba ņēmēju obligātu līdzdalību, nedrīkst būt attaisnojums, lai atstātu novārtā būtiskas politikas iniciatīvas. Šajā sakarā EESK piekrīt Eiropas Parlamenta viedoklim, ka ir vajadzīgas jaunas politiskās iniciatīvas ar mērķi nostiprināt darba ņēmēju līdzdalības iespējas starpvalstu līmenī darba vietā un uzņēmumā.

4.2.2

Šajā sakarā EESK uzskata, ka Eiropas pamattiesības attiecībā uz darba ņēmēju līdzdalību ir jānostiprina valstu tiesību aktos un jāpilnveido Eiropas sekundārajos tiesību aktos; īpaši svarīgi ir, pamatojoties uz jau sasniegto, apvienot Eiropas tiesību aktu noteikumus par darba ņēmēju obligātu līdzdalību. (10)

Eiropas Parlamenta nesen pasūtītā pētījumā ierosināts papildināt ES pamatdirektīvu par informēšanu un uzklausīšanu (2002/14/EK), tajā paredzot darba ņēmēju pārstāvju iespējas darboties uzņēmumu pārvaldības struktūrās.

Pieņemtās direktīvas par darbinieku līdzdalību uzņēmumu pārejas un pārņemšanas gadījumos (11), pat informēšanas un uzklausīšanas standartiem (12), par Eiropas Uzņēmumu padomi (13) un par darbinieku līdzdalību Eiropas uzņēmējsabiedrībās / Eiropas kooperatīvajās sabiedrībās (SE/SCE) (14) ir tapušas dažādos laika posmos. EESK aicina nopietni apsvērt, kādā mērā vienā Eiropas pamatdirektīvā varētu vismaz apvienot dažādās jēdzienu “informēšana” un “uzklausīšana” definīcijas, kā arī definīcijas, kas saistītas ar līdzdalību uzņēmumu pārvaldības struktūrās.

4.2.3

Šādi pasākumi pilnveidotu Eiropas tiesisko regulējumu. Tādējādi kļūtu vieglāk investēt, ražot un strādāt Eiropā. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē šos ieteikumus un pauž cerību, ka Eiropas iestādes drīzumā aktīvi iesaistīties šo priekšlikumu īstenošanā.

Līdz šim noteiktās obligātās līdzdalības tiesības līdz ar to tiek konsolidētas arī turpmākos tiesiskā regulējuma izstrādāšanas procesos un būtu jānostiprina valstu tiesību aktos (15). Tādējādi uzņēmumiem būtu nodrošināta lielāka juridiskā noteiktība.

Īstenojot šos priekšlikumus, varētu arī būtiski uzlabot Eiropas acquis saskaņotību. Darba ņēmēju līdzdalības princips ir atspoguļots vairākās ES direktīvās. Attiecīgie tiesību akti ir tapuši dažādos laika posmos, un tajos minētas atšķirīgas definīcijas, kas attiecas uz darbinieku informēšanu, uzklausīšanu un līdzdalību uzņēmumu pārvaldības struktūrās.

4.2.4

EESK iestājas par to, lai visā ES acquis konsolidētu noteikumus par darbinieku līdzdalību, vienlaikus ņemot vērā attiecīgās tēmas. Šo tiesību izstrādāšanā vajadzētu vadīties no šādiem tiesību aktiem: pārstrādātā direktīva 2009/38/EK par Eiropas Uzņēmumu padomēm, jo īpaši attiecībā uz informēšanas un uzklausīšanas definīciju un strukturālām pārmaiņām, kā arī pamatdirektīva 2002/14/EK (darbinieku līdzdalība Eiropas uzņēmējsabiedrībās) par līdzdalību uzņēmumu pārvaldības struktūrās.

4.2.5

Saistībā ar visiem minētajiem pasākumiem EESK uzskata, ka ir jānostiprina valstu tiesību aktos paredzētās līdzdalības tiesības un jānodrošina spēkā esošo Eiropas noteikumu īstenošana. Tas jo īpaši attiecas uz darbinieku līdzdalību uzņēmumu pārvaldības struktūrās. Tomēr, tā kā stāvoklis un regulējums valstu līmenī ir dažādi, nebūtu ieteicams un nebūtu lietderīgi ieviest vienotu Eiropas modeli, kā nodrošināma darba ņēmēju līdzdalība.

Eiropas tiesību akti, kas regulē uzņēmumu reģistrācijas pārrobežu maiņu un uzņēmumu apvienošanu, kā arī Eiropas uzņēmējsabiedrību formas, nedrīkst izraisīt “bēgšanu no iesaistīšanas uzņēmumu pārvaldības struktūrās”.

Ļoti pamatota ir iecere rosināt darba ņēmēju obligātas līdzdalības vispārēju ieviešanu kā standarta nosacījumu Eiropas uzņēmējdarbības tiesībās, taču ir jāievēro valstīs spēkā esošo uzņēmējdarbības tiesību atšķirības.

4.3   Noteikt saistošus minimālos standartus pārstrukturēšanas gadījumiem

4.3.1

Ņemot vērā pārstrukturēšanas pieaugošo intensitāti (16) un arvien agresīvāko vidi korporatīvo finanšu jomā, EESK skatījumā valstu un Eiropas līmenī ir jāmeklē novatoriski risinājumi, kas, no vienas puses, norāda uz Eiropas atvērtību un pievilcīgumu investoriem un, no otras puses, kā uzsvērts Komitejas atzinumā par Zaļo grāmatu “Pārstrukturēšanās un pārmaiņu prognozēšana”, sagatavo uzņēmumus un darba ņēmējus jaunu uzdevumu veikšanai, lai samazinātu pārmaiņu negatīvās sociālās sekas un palielinātu sekmīgas pārstrukturēšanas izredzes (17).

4.3.2

Finanšu krīze liecina, ka vajadzīga jauna pieeja, lai uzņēmumos priekšplānā izvirzītu mērķi ilgtspējīgi radīt vērtību, nevis tiekties pēc īstermiņā orientētas peļņas. Lai politikas veidotāji varētu efektīvi atrisināt problēmas, kas saistītas ar pārstrukturēšanu, vajadzīga integrēta pieeja, aptverot vairākas politikas jomas (piemēram, nodarbinātība, izglītība, inovācija un rūpniecības politika). Vienlaikus ir jāievēro darba ņēmēju intereses gadījumos, kad viņus ietekmē uzņēmuma lēmumi. “Ilgtspējīgas uzņēmējsabiedrības” koncepcija ir vērsta uz ilgtermiņa perspektīvu, un tā ir praktisks risinājums, ko Eiropas politikā var izmantot, lai atbalstītu uzņēmumu centienus nodrošināt “ilgtspējīgu izaugsmi”.

4.3.3

EESK uzskata, ka pārmaiņu prognozēšana iespējama tikai tad, ja valda savstarpēja uzticēšanās un konsekventi tiek iesaistīti sociālie partneri un pilsoniskā sabiedrība (18). Tas nozīmē arī, ka pirms uzņēmuma lēmumu pieņemšanas darba ņēmēji var līdzdarboties un izmantot viņiem piešķirtās tiesības uz informēšanu un uzklausīšanu, lai rastu efektīvus vietējo problēmu risinājumus (19). Šajā sakarā jāpiebilst, ka 2009. gadā pieņemtajā direktīvā par Eiropas uzņēmumu padomēm paredzēta arī iespēja savlaicīgi iesaistīties pārrobežu jautājumu risināšanā.

4.3.4

Pārstrukturēšanas atbilstoša pārvaldība ir jautājums, par ko jau ilgi debatē Eiropas līmenī, un šajās debatēs aktīvi piedalās ne tikai Eiropas Komisija, bet arī Eiropas sociālie partneri, Eiropas Parlaments un EESK.

4.3.5

Eiropas Parlamenta rezolūcija, kas pieņemta 2013. gada 15. janvārī, liecina, ka šajās debatēs sācies jauns posms. Ar lielu balsu vairākumu pieņemtajā rezolūcijā arī izteikta prasība, ka vajadzīgs tiesisks regulējums, kas nosaka pārstrukturēšanas gadījumos obligāti ievērojamās prasības, lai samazinātu ekonomiskās un sociālās izmaksas un veicinātu pārmaiņu prognozēšanu (20). Minētajās prasībās arī jāparedz, ka jāveic stratēģiska plānošana un preventīvi pasākumi apmācības un tālākizglītības jomā, pasākumi, kas pārstrukturēšanas gadījumos nodrošina darbavietu un darbaspēka saglabāšanu, un jāiekļauj noteikumi, ka uzņēmumiem pārstrukturēšanas gadījumā preventīvi jāsadarbojas ar reģiona iestādēm (galvenokārt pārvaldes un nodarbinātības iestādēm) un vietējām piegādes ķēdēm.

Briselē, 2013. gada 20. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  Direktīva 2002/14/EK.

(2)  Direktīva 2009/38/EK par Eiropas Uzņēmumu padomi.

(3)  Direktīva 2001/86/EK un Direktīva 2003/72/EK (par darbinieku iesaistīšanu SE/SCE).

(4)  Tostarp Direktīva 77/187/EEK (par kolektīvo atlaišanu) un Direktīva 2001/23/EK (par uzņēmumu īpašnieku maiņu).

(5)  Sk. arī par iekšējo tirgu un pakalpojumiem atbildīgā komisāra Barnier kga runas fragmentu: “Mums jācenšas ierobežot nevēlamas īstermiņa attīstības tendences. Pareiza korporatīvā pārvaldība var sekmēt šā mērķa sasniegšanu.” Atklāšanas uzruna Eiropas Korporatīvās pārvaldības 11. konferencē Varšavā 2011. gada 15. novembrī.

(6)  Vitols, Sigurt /Norbert Kluge (eds) (2011) The Sustainable Company: a new approach to corporate governance. Brussels: ETUI.

(7)  Sk. Vitols, S. (2011): “What is the Sustainable Company?” Vitols, S. un N. Kluge (eds): The Sustainable Company: a new approach to corporate governance. Brussels, 15.–37. lpp.

(8)  Kā vērienīgu piemēru var minēt akciju sabiedrības Volkswagen Ilgtspējas ziņojumu par 2011. gadu: http://www.volkswagen.de/de/Volkswagen/nachhaltigkeit.html.

(9)  Sk. Eiropas Parlamenta rezolūciju par Eiropas uzņēmējdarbības tiesību nākotni, 14.6.2012.

(10)  Sk. arī EP 2012/2061.

(11)  (Direktīva 2001/23/EK).

(12)  (Direktīva 2002/14/EK).

(13)  (Direktīva 2009/38/EK).

(14)  (Direktīva 2001/86/EK un Direktīva 2003/72/EK).

(15)  Sk. arī pētījumu par tematu “Relations between company supervisory bodies and the management. National systems and proposed instruments at the EU level with a view to improving legal efficiency”, Eiropas Parlaments (2012) PE 462.454), http://www.europarl.europa.eu/committees/en/juri/studiesdownload.html?languageDocument=EN&file=75509.

(16)  Eurofound 2012 – Report from the European Restructuring Monitor (ERM): After restructuring: labour markets, working conditions and life satisfaction.

(17)  EESK atzinums par tematu “Pārstrukturēšanās un pārmaiņu prognozēšana”, 11.07.2012., (OV C 299, 4.10.2012), 1.1. punkts.

(18)  EESK atzinums par tematu “Pārstrukturēšanās un pārmaiņu prognozēšana”, 11.07.2012., (OV C 299, 4.10.2012), 1.3. punkts.

(19)  Eiropas sociālajiem partneriem: Orientējoši norādījumi attiecībā uz pielāgošanos pārmaiņām un to sociālajām sekām, 16.10.2003.

http://ec.europa.eu/social/BlobServlet?docId=2750&langId=en.

(20)  Eiropas Parlamenta rezolūcija, kurā minēti Eiropas Komisijai adresēti ieteikumi attiecībā uz daba ņēmēju informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas prognozēšanu un pārvaldību, 15.1.2013., P7_TA-PROV(2013)005.


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/40


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Sociālais dialogs Austrumu partnerības valstīs”

2013/C 161/07

Ziņotājs: MITOV kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2012. gada 18. un 19. janvāra plenārsesijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Sociālais dialogs Austrumu partnerības valstīs”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo attiecību specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 21. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (20. marta sēdē), ar 91 balsi par un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Komiteja pauž atbalstu Austrumu partnerībai, kuras uzdevums ir veicināt Eiropas austrumu kaimiņvalstu ekonomisko un sociālo attīstību, stiprināt demokrātiskās iestādes un atbalstīt tādu normu un vērtību kopumu, kas ir pamatā kopējam Eiropas projektam.

Komiteja atgādina, ka no šāda viedokļa svarīga nozīme ir pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai, kā arī sociālajam dialogam, kurā ir iesaistīti sociālie partneri (darba devēju organizācijas un arodbiedrības), lai meklētu konsensu, kurā būtu saskaņotas uzņēmumu un darba ņēmēju atšķirīgās sociālās un ekonomiskās intereses.

1.2

Komiteja uzsver sociālā dialoga specifiku, jo tas ir jāīsteno dažādos līmeņos un dažādās jomās, kurās sociālie partneri var aizstāvēt savas likumīgās intereses. Tam ir jānotiek līdztekus un papildus pilsoniskam dialogam, kura mērķis ir veicināt līdzdalības demokrātiju plašā nozīmē. Komiteja atgādina, ka gan sociālais, gan pilsoniskais dialogs ir atkarīgs no sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju neatkarības, un prasa, lai šī neatkarība tiktu ievērota kā daļa no cilvēktiesībām un sociālajām pamattiesībām, ko noteikušas starptautiskās un Eiropas organizācijas.

1.3

Komiteja prasa, lai šo pamattiesību un jo īpaši biedrošanās brīvības un koplīgumu slēgšanas brīvības ievērošana tiktu pilnībā ņemta vērā Austrumu partnerības ietvaros. EESK aicina iesaistītās valstis darīt visu nepieciešamo, lai turpinātos to Eiropas un starptautisko normu integrācija, kas noteiktas ES Pamattiesību hartā, Eiropas Sociālajā hartā (Eiropas Padome) un ko prasa ievērot Starptautiskā Darba organizācija (ILO), kā arī lai tiktu veidots sociāls tiesiskums. Austrumu partnerība šajā gadījumā varētu smelties iedvesmu no pieejas, ko Komisija izvēlējusies vispārējās preferenču sistēmas (VPS+) izstrādei tirdzniecības jomā.

1.4

Komiteja uzskata, ka Austrumu partnerībai būtu efektīvi jāveicina sociālā dialoga stiprināšana partnervalstīs, un tāpēc aicina regulāri — gan asociācijas nolīgumu sagatavošanas, gan to novērtēšanas gaitā — apspriesties ar esošajām saskaņošanas struktūrām. Komiteja šajā sakarā atgādina, ka Austrumu partnerības ierosinātie rīcības plāni attiecas uz tādu jautājumu kopumu, kuri ietver enerģētikas jomu, dažādās ekonomiskās dzīves jomas, sabiedrisko pakalpojumu lomu; kuriem ir cieša saistība ar darba ņēmēju un ekonomikas jomas dalībnieku interesēm un kuri attaisno saskaņošanu ne tikai vispārējās ekonomikas politikas līmenī, bet arī dažādu jomu un iesaistīto teritoriju līmenī.

1.5

Komiteja atzinīgi vērtē Pilsoniskās sabiedrības foruma lēmumu izveidot piekto darba grupu sociālā dialoga jautājumos; darba grupas pirmā sanāksme notika 2012. gada novembrī Stokholmā.

1.6

Komiteja aicina pārskatīt Pilsoniskās sabiedrības foruma reglamentu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju atlases kārtību, lai sociālo partneru pārstāvji varētu piedalīties atbilstoši savu organizāciju nozīmīgumam attiecīgo valstu dzīvē. Komiteja, atsaucoties uz savām trijām pamatgrupām, uzsver, ka sociālo partneru un citu pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzsvarota pārstāvība ļautu nostiprināt Pilsoniskās sabiedrības foruma kā Austrumu partnerībā iesaistīto valsts iestāžu un Eiropas iestāžu sarunu partnera reprezentativitāti un leģitimitāti.

1.7

Komiteja vēlas, lai tiktu nodrošināta koordinācija starp Pilsoniskās sabiedrības forumu, tā valsts platformām un sociālā dialoga valsts struktūrām, tādējādi novēršot nevajadzīgu konkurenci, kas negatīvi ietekmē citas struktūras. Valstu platformās darbojošies sociālo partneru pārstāvji varētu nodrošināt saikni starp šīm platformām un esošajām divpusējām vai trīspusējām struktūrām.

1.8

Komiteja ierosina Austrumu partnerības ietvaros izveidot īpašu grupu, kura nodarbotos ar sociālās politikas un nodarbinātības politikas jautājumiem. Šīs grupas, kuras vadību varētu uzņemties Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ĢD, pirmais uzdevums būtu īstenot sistemātisku programmu, lai sociālās un nodarbinātības politikas jomā veicinātu informācijas apmaiņu un noteiktu ES un partnervalstu labas prakses piemērus, ņemot vērā šajā jomā izvirzītos II tematiskās platformas (Ekonomikas integrācija un konverģence ar ES politikas virzieniem) mērķus. Komiteja vēlas, lai minētā grupa laika gaitā kļūtu par tematisku platformu. Šāda piektā platforma ļautu vispusīgi risināt sociālās politikas un nodarbinātības politikas jautājumus, kuru nozīmīgums tiktu atzīts līdztekus pārējām četrām Austrumu partnerības noteiktajām prioritātēm.

1.9

Komiteja atzinīgi vērtē Pilsoniskās sabiedrības atbalsta mehānisma un Eiropas Demokrātijas fonda izveidi un aicina rūpēties par to, lai šis fonds pēc iespējas ātrāk uzsāktu darbību. Komiteja pauž cerību, ka līdz ar objektīvu un pārredzamu kritēriju noteikšanu šie fondi efektīvi stiprinās pilsonisko sabiedrību un tās darbību, bet it īpaši — sociālā dialoga nostiprināšanos attiecīgajās valstīs. Eiropas demokrātijas fonda programmās varētu paredzēt finansējumu pētījumam par sociālo dialogu katrā valstī, lai noteiktu sociālā dialoga mērķus un panāktā progresa rādītājus. Komiteja aicina arī apsvērt iespēju izveidot Austrumu partnerības valstīm paredzētu visaptverošu programmu, kam kā paraugs kalpotu “Iniciatīva sociālās kohēzijas veicināšanai Dienvidaustrumeiropas valstīs”.

2.   Austrumu partnerība un pilsoniskās sabiedrības ieguldījums — līdzšinējā darbība

2.1

Austrumu partnerība ir veidojusies, padziļinoties Eiropas kaimiņattiecību politikai (EKP) attiecībā uz ES austrumu kaimiņvalstīm (Armēniju, Azerbaidžānu, Baltkrieviju, Gruziju, Moldovu, Ukrainu) — un tā gluži tāpat kā Savienība Vidusjūrai ir tiekusies stiprināt EKP attiecībā uz ES dienvidu kaimiņvalstīm, lai veidotu sešu partnervalstu “politisku asociāciju un ekonomisku integrāciju” (1). Austrumu partnerība oficiāli tika aizsākta 2009. gada 7. maijā Prāgā notikušajā samitā, kurā piedalījās sešu partnervalstu valdību vadītāji, kā arī ES un dalībvalstu pārstāvji.

2.2

Austrumu partnerība piedāvā divējādu pieeju: 1) divpusēju, lai “izveidotu ciešākas attiecības starp ES un katru no partnervalstīm”; 2) daudzpusēju, lai izveidotu “satvaru kopīgo problēmu risināšanai”. Komisija šajā nolūkā ir ierosinājusi izveidot četras tematiskās platformas, kurās darbosies partnervalstu, ES dalībvalstu un tās iestāžu pārstāvji. Tās ir šādas: 1) demokrātija, laba pārvaldība un stabilitāte; 2) ekonomikas integrācija un konverģence ar ES politikas virzieniem; 3) energoapgādes drošība; 4) iedzīvotāju savstarpējie kontakti. Turklāt ierosinātās pieejas atbalstam ir paredzētas vadiniciatīvas un iestāžu stiprināšanas programmas.

2.3

Austrumu partnerības ietvaros ir noteikts, ka “papildus valdību pārstāvjiem un Eiropas Komisijai šajā darbā piedalīsies citas ES iestādes, starptautiskās organizācijas (piemēram, EDSO un Eiropas Padome), starptautiskās finanšu iestādes, parlamenti, uzņēmējdarbības pārstāvji, vietējās iestādes un dažādas ieinteresētās personas nozarēs, uz kurām attiecas šīs tematiskās platformas” (2). Turklāt ir ierosināts izveidot Pilsoniskās sabiedrības forumu, “lai sekmētu saziņu starp pilsoniskās sabiedrības organizācijām un to dialogu ar valsts iestādēm”.

2.4

Pilsoniskās sabiedrības foruma mērķis bija veicināt iesaistīto personu loka paplašināšanos, “iekļaujot arodbiedrības, darba devēju organizācijas, profesionālās apvienības, NVO, ideju laboratorijas, bezpeļņas fondus, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un valstu un starptautiskos tīklus un jebkurus citus atbilstīgus sabiedrības locekļus” (3). Pēc Komisijas un Padomes rīkotās to pilsoniskās sabiedrības organizāciju atlases, kas ir ieinteresētas iesaistīties šajā forumā, tā pirmā sanāksme notika 2009. gada novembrī Briselē. Tajā pieņēma Pilsoniskās sabiedrības foruma reglamentu, izstrādāja darba organizēšanas kārtību un ievēlēja valdi. Kopš tā laika katru gadu notiek foruma ģenerālā asambleja (2010. gada novembrī Berlīnē, 2011. gada novembrī Poznaņā, 2012. gada novembrī Stokholmā) un tiek veicināta valstu platformu veidošana, lai decentralizētu foruma darbību un tā notiktu sešu partnervalstu līmenī.

2.5

Austrumu partnerība, kuras projektu Komiteja ir atzinīgi novērtējusi jau pašā sākumā (4), pastāv jau četrus gadus, un tā ir atbalstījusi daudzas ļoti noderīgas reformas ekonomikas, tirdzniecības, enerģētikas un personu brīvas pārvietošanās jomā. Attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības ieguldījumu Austrumu partnerībā, tostarp ar Pilsoniskās sabiedrības foruma starpniecību, Komiteja pauž nožēlu, ka Pilsoniskās sabiedrības foruma darbībā piedalās arvien mazāk ES dalībvalstu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, un aicina gan Pilsoniskās sabiedrības foruma, gan Komisijas līmenī uzsākt pārdomas par to, kādi pasākumi un stimuli būtu jāīsteno, lai šo nelīdzsvarotību pārvarētu. 2011. gada 16. jūnijā pieņemtajā atzinumā (5) Komiteja cita starpā pauž nožēlu, ka darba devēji, arodbiedrības un citas valsts līmeņa sociāli ekonomiskās organizācijas (lauksaimnieki, patērētāji, MVU pārstāvji u. c.) nav iesaistīti vai nav pietiekami iesaistīti Pilsoniskās sabiedrības foruma darbībā.

2.6

Tādējādi Komiteja norāda uz bažām, ko vairākkārt paudušas Eiropas un starptautiskās darba devēju un arodbiedrību organizācijas. Komitejas priekšsēdētājs Mario Sepi 2011. gada maijā Pilsoniskās sabiedrības foruma valdei adresētā vēstulē atgādināja, ka jēdziens “pilsoniskā sabiedrība” ietver ne tikai NVO un uz kopienu balstītas organizācijas, bet arī “darba tirgus dalībniekus (arodbiedrības un darba devējus), kā arī organizācijas, kas pārstāv sociālās jomas un ekonomikas dalībniekus, kuri nav sociālie partneri šaurā nozīmē (piemēram, patērētāju organizācijas)” (6).

2.7

Par atbildi Pilsoniskās sabiedrības forums piekrita 1) nedaudz mazināt pilsoniskās sabiedrības organizāciju atlases noteikumu stingrību — tie nosaka, ka organizācija Pilsoniskās sabiedrības foruma asamblejā var piedalīties tikai divus pilnvaru termiņus, kuru ilgums ir viens gads — laika gaitā tādējādi varētu tikt liegta līdzdalība tādām darba devēju vai arodbiedrību organizācijām, kuras darbojas visaktīvāk; un 2) izveidot piekto darba grupu, kura būtu vērsta uz sociālo dialogu un kurā būtu vieta darba devēju un arodbiedrību organizāciju pārstāvjiem, taču ne tikai viņiem. Šo darba grupu izveidoja Pilsoniskās sabiedrības foruma ģenerālās asamblejas laikā 2012. gada novembrī Stokholmā.

2.8

Iepriekšējā ģenerālajā asamblejā 2011. gada novembrī (Poznaņā) Pilsoniskās sabiedrības forums jau apsprieda iespējas, kā nostiprināt savu statusu un paplašināt darbību. Tajā tika nolemts izveidot apvienību, kurai būtu atzīts juridiskais statuss, kas ļautu piedalīties Komisijas izveidotajās sadarbības programmās Austrumu partnerībai, kā arī pastāvīgu sekretariātu, kas veiktu Pilsoniskās sabiedrības foruma darba koordinēšanu. Forumā tika pausts arī aicinājums izveidot mehānismu pilsoniskās sabiedrības un pilsoniskās sabiedrības organizāciju atbalstam. Vēl viena foruma prasība bija atzīt tā pārstāvju pilntiesīgu līdzdalību dažādos Austrumu partnerības pasākumos — gan daudzpusējo platformu sanāksmēs, gan ministru līmeņa sanāksmēs.

3.   Sociālā dialoga un dialoga ar pilsonisko sabiedrību savstarpējā papildināmība

3.1

Sociālais dialogs ir dialogs, kas izveidots tieši starp darba devēju un darba ņēmēju pārstāvības organizācijām vai attiecīgi starp šīm organizācijām un valdību vai tās pārstāvjiem (ietverot reģionālās un vietējās pašvaldības) ar mērķi veicināt ekonomikas un sociālo progresu un palīdzēt konstruktīvi noregulēt konfliktus, kas saistīti ar sociālo un ekonomisko interešu atšķirībām. Sociālā dialoga mērķis parasti ir veidot tiesisko regulējumu, kas izpaužas kā likumi, valdības rīkojumi vai darba koplīgumi, kuri ir saistoši to parakstītājiem un pilnvarotājiem un kuru piemērošanas jomu ar valdības un sociālo partneru lēmumu ir iespējams paplašināt un attiecināt arī uz visiem sociāli ekonomiskās dzīves dalībniekiem. To īsteno valstu līmenī atbilstoši attiecīgās valsts noteikumiem un procedūrām. Lielākajā daļā ES dalībvalstu un kaimiņvalstu sociālais dialogs ir balstīts uz divpusēju vai trīspusēju konsultatīvu un sarunu struktūru esamību.

3.2

Lai sociālais dialogs varētu pastāvēt, ir jābūt atzītām Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) noteiktajām, Eiropas Sociālajā hartā (Eiropas Padome) un ES Pamattiesību hartā ietvertajām sociālajām pamattiesībām. Tas nozīmē arī to, ka ir jābūt atzītai arodbiedrību un darba devēju organizāciju neatkarībai un darba ņēmēju un darba devēju tiesībām iesaistīties brīvi izvēlētā organizācijā (ILO 87. konvencija).

3.3

Pilsoniskais dialogs ir dialogs, kas saista visas pilsoniskās sabiedrības organizācijas savā starpā un ar valdību vai tās pārstāvjiem, un tā nolūks ir veicināt līdzdalības demokrātiju, balstoties uz pilsoņu kompetenci un ieinteresētību, ko viņi īsteno pašu veidotajās organizācijās, lai aizstāvētu noteiktas intereses, sasniegtu noteiktus mērķus vai atbalstītu noteiktas vērtības. Daudzās ES valstīs vai to kaimiņvalstīs pilsonisko dialogu īsteno valsts līmenī, izmantojot tādās struktūrās kā ekonomikas un sociālo lietu padome vai komiteja konsultācijām ar pilsonisko sabiedrību.

3.4

Lai varētu pastāvēt pilsoniskais dialogs, ir jāatzīst pilsoniskās tiesības un cilvēka pamattiesības, īpaši vārda brīvība, biedrošanās un pulcēšanās brīvība. Šīs tiesības ir noteiktas ES Pamattiesību hartā.

3.5

Lai gan sociālais dialogs un pilsoniskais dialogs pirmām kārtām notiek valsts līmenī, to nozīme ir atzīta arī Eiropas līmenī, kur to norises kārtība ir dažāda. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir Eiropas pilsoniskās sabiedrības konsultatīva iestāde, un tajā vienādās daļās ir pārstāvētas gan darba devēju (I grupa), gan darba ņēmēju (II grupa) organizācijas un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas (III grupa), tāpēc tā spēj būt par sociālā un pilsoniskā dialoga mijiedarbības vietu, kā arī var palīdzēt izstrādāt kopīgus viedokļus, iesaistot savās rindās pārstāvētās dažādas ekonomiskās, sociālās un pilsoniskās darbības kategorijas (7).

4.   Sociālais dialogs sešās Austrumu partnerības valstīs

4.1

Komiteja vairākos atzinumos ir aplūkojusi sociālo partneru un sociālā dialoga partneru stāvokli sešās Austrumu partnerības valstīs. Ņemot vērā dažādu valstu dažkārt būtiskās atšķirības, šajā atzinumā nebija iespējams izvērtēt situāciju katrā valstī atsevišķi. Šajā saistībā Komiteja atsaucas uz iepriekšējiem atzinumiem, kuros šie jautājumi dažkārt izklāstīti pietiekami plaši (8), un turpmākajās piezīmēs aprobežojas ar norādi uz vairākām dažādu Austrumu partnerības valstu kopīgām iezīmēm.

4.2

Darba devēju un darba ņēmēju organizācijas pastāv visās sešās partnervalstīs. Dažas no šīm organizācijām ir veidojušās uz padomju laikā pastāvējušo sociālo vai ekonomisko organizāciju pamata pēc deviņdesmito gadu sākumā veiktajām reformām. Citas ir radušās demokratizācijas un ekonomikas liberalizācijas procesā, kas šajās valstīs sākās pēc PSRS sabrukuma. Dažās valstīs izveidojušās daudzas organizācijas. Savukārt citās valstīs darba devējus (Azerbaidžāna, Gruzija un Moldova) vai darba ņēmējus (Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Moldova) pārstāv tikai viena organizācija.

4.3

Šo organizāciju neatkarība no valdības un valsts iestādēm visās valstīs nav vienāda, un tā atšķiras arī valstu iekšienē. Baltkrievijā pašreizējās valsts varas pārstāvji nekad nav centušies atturēties no tiešas iejaukšanās darba devēju un arodbiedrību organizāciju darbībā un pasākumos. Tajās valstīs, kurās pastāv tikai viena darba devēju vai darba ņēmēju organizācija, to monopolstāvoklis reizēm būtiski ierobežo biedrošanās un darba koplīguma slēgšanas sarunu brīvības īstenošanu. Visbeidzot ir jāpiezīmē, ka visās šā reģiona valstīs, tostarp arī tajās, kuras pauž oficiālu atbalstu demokrātijai un tirgus ekonomikai, valdībām bieži vien ir grūti pieņemt šo darba devēju un darba ņēmēju organizāciju neatkarību un leģitimitāti. Turklāt tas attiecas ne tikai uz sociālajiem partneriem. To regulāri nākas piedzīvot arī pret valsts iestādēm un to darbību kritiski noskaņotajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

4.4

Visās valstīs pastāv parasti trīspusējas valsts konsultāciju un saskaņošanas struktūras. Daudz nesistemātiskāk nozaru līmenī ir izveidotas arī divpusējas struktūras. ILO ir veicinājusi attīstību šajā jomā, īpaši izveidojot valstu programmas pienācīgas kvalitātes nodarbinātības atbalstam. Taču, lai arī atbilstošas struktūras ir izveidotas, to darbība bieži vēl ir ļoti nepilnīga. Lielākā daļa organizāciju uzskata, ka sociālais dialogs joprojām nereti ir formāls, notiek neregulāri, turklāt tajā tiek risināts ļoti ierobežots jautājumu klāsts. Trīspusējās struktūras visbiežāk darbojas kā valdības informācijas sniedzējas sociālajiem partneriem, lai informētu par lēmumiem, kas daudzos gadījumos jau ir pieņemti un nav vairs maināmi. Austrumu partnerības un ar to saistīto programmu jautājumi gandrīz nekad nav bijuši iekļauti to sanāksmju darba kārtībā.

4.5

Visas sešas partnervalstis ir ratificējušas ILO pamatkonvencijas un dažas citas svarīgas konvencijas, lai gan šo konvenciju īstenošana dažādās valstīs ir ļoti atšķirīga (Ukraina ir ratificējusi 69 konvencijas, no kurām spēkā ir 61); Gruzija ir ratificējusi un piemēro tikai 16 konvencijas). Visas sešas partnervalstis piemēro Eiropas Sociālās hartas svarīgākās klauzulas (ar dažām atrunām attiecībā uz kolektīvo prasību protokolu, kuras vajadzētu būt iespējai atcelt). Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka šajās valstīs pilnībā tiktu ievērotas sociālās pamattiesības. ILO ir saņēmusi vairākas sūdzības ne tikai par Baltkrieviju, bet arī par Moldovu, Ukrainu un Gruziju. Grūtības izveidot tiesiskumu sociālajā jomā un dažu valdību nevērīgā attieksme pret Eiropas un starptautiskajām normām ļoti tieši ietekmē biedrošanās un sociālā dialoga brīvību, kā arī sociālās tiesības un darba ņēmēju stāvokli vispār. Jāpiezīmē arī, ka šajās valstīs tiesu iestādes strādā lēni un to darbība bieži ir nepilnīga — tās nav spējīgas pienācīgā termiņā un, panākot pietiekami atturošu efektu, nodrošināt tiesību īstenošanu sociālajā jomā.

4.6

Pilsoniskās sabiedrības forums 2010. gadā atbalstīja pētījuma projektu, ko ierosināja Eirāzijas partnerības fonds, lai noskaidrotu stāvokli sociālā dialoga jomā dažādās valstīs. Komiteja uzsver šā projekta nozīmi, proti, tas papildina Pilsoniskās sabiedrības atbalsta mehānisma izstrādāto projektu apzināt pilsoniskās sabiedrības organizāciju stāvokli dažādās valstīs. Šajā pētījumā par pilsonisko sabiedrību vajadzētu iekļaut sākotnējo projektu, kurā bija iecerēts cieši iesaistīt sociālos partnerus. Projektam vajadzētu aptvert dažādus sociālā dialoga līmeņus (valsts, reģionālo, vietējo; trīspusējo, divpusējo) un tā mērķim vajadzētu būt to kavēkļu un šķēršļu noteikšanai, kas apgrūtina efektīva sociālā dialoga īstenošanu dažādās valstīs. Komiteja aicina minēto projektu iekļaut to programmu prioritātēs, kurām vajadzētu būt pieejamām Pilsoniskās sabiedrības forumam.

4.7

Ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju atbalstu Pilsoniskās sabiedrības forums izstrādāja “ES integrācijas rādītāju Austrumu partnerības valstīs” — instrumentu, ar kuru novērtēt ikgadējo progresu katrā Austrumu partnerības valstī gan attiecībā uz šo valstu savstarpējo sadarbību, gan attiecībā uz sadarbību ar ES. Lai gan šis rādītājs ietver virkni ar Austrumu partnerību saistītu mērķu, Komiteja tomēr secina, ka tajā nav pienācīgi ņemtā vērā sociāla dimensija, nodarbinātība, brīvības un sociālo pamattiesību ievērošana un progress, kas jāpanāk patiesa sociālā dialoga jomā. Tāpēc Komiteja prasa pārskatīt un papildināt minēto rādītāju un aicina Pilsoniskās sabiedrības forumu šajā nolūkā balstīties uz Eiropas iestāžu īpašajām zināšanām šajā jomā, it īpaši uz Eiropas Padomes pieredzi, kā arī kritērijiem, ko Komisija tirdzniecības sadarbības politikas ietvaros noteikusi vispārējai preferenču sistēmai.

5.   Debates par jautājumiem, kas saistīti ar sociālo dialogu, sociālo politiku un nodarbinātību Pilsoniskās sabiedrības foruma ietvaros

5.1

Komiteja jau no sākuma ir uzsvērusi, cik svarīgi ir Austrumu partnerības projektā iesaistīt pilsonisko sabiedrību. Šajā nolūkā tika izveidots Pilsoniskās sabiedrības forums. Lai ieinteresētās pilsoniskās sabiedrības organizācijas varētu iesaistīties, 2009. gadā tika rīkota to atlase, balsoties uz Komisijas sagatavotajā koncepcijas dokumentā ietvertajiem kritērijiem (ģeogrāfiskā izcelsme un valstspiederība, daudzveidība un proporcionalitāte, pieredze ES, Eiropas kaimiņattiecību politikas un Austrumu partnerības jautājumos) (9). Šajā saistībā Komiteja pauž nožēlu, ka nav noteiktas nekādas prasības par pārstāvību, un tāpēc sociālie partneri nav pietiekami pārstāvēti, lai gan otrais kritērijs skaidri attiecas uz darba devēju organizācijām, arodbiedrībām un profesionālajām apvienībām.

5.2

Pilsoniskās sabiedrības forumā līdz šim nav bijis darba grupas, kurā izskatīt tādus jautājumus kā sociālais dialogs, sociālā politika un nodarbinātība, sociālo pamattiesību ievērošana. Protams, daži no šiem jautājumiem ir izskatīti II darba grupā (Ekonomikas integrācija un konverģence ar ES politikas virzieniem) vai I darba grupā (demokrātija, cilvēktiesības, laba pārvaldība un stabilitāte). Tomēr ir skaidrs, ka, ņemot vērā jau tāpat noslogoto darba kārtību, minētajiem jautājumiem nav pievērsta pietiekama uzmanība.

5.3

Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē Pilsoniskās sabiedrības foruma lēmumu izveidot sociālajam dialogam veltītu piekto darba grupu, kurai vajadzētu rūpēties ne tikai par sociālā dialoga veicināšanu sešās partnervalstīs, bet interesēties arī par ekonomikas un sociālo politiku plašā nozīmē, par publisko pakalpojumu lomu, darba tirgus darbību, profesionālo apmācību, darba apstākļiem, darba attiecībām kā tādām — par visu to, ko parasti ietver sociālais dialogs — arī sociālo aizsardzību, sociālo tiesību ievērošanu, dzimumu līdztiesību, ēnu ekonomikas un nabadzības palielināšanās apkarošanu un to problēmu risināšanu, ko rada bieži vien masveida imigrācija.

5.4

Ir skaidrs, ka daudzu jautājumu sakarā sociālā dialoga darba grupai būs jākoordinē darbība ar citām darba grupām, īpaši ar tām, kuras nodarbojas ar cilvēktiesību, labas pārvaldības un ekonomiskās integrācijas jautājumiem. Jāpiebilst, ka šīs darba grupas sastāvā, protams, jāparedz vieta sociālo partneru pārstāvjiem, taču ne tikai viņiem; iespējai tajā iesaistīties jābūt arī patērētāju organizāciju, lauksaimnieku vai to pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjiem, kas darbojas sociālajā jomā. Tas attiecas arī uz citu darba grupu sastāvu — tajās būtu jāiekļauj to darba devēju un arodbiedrību organizāciju pārstāvji, kas interesējas par darba grupās izskatāmo problemātiku.

5.5

Piektās darba grupas izveide nozīmē, ka tās vadītāji (viens pārstāvis no ES un viens no partnervalsts) jāiekļauj Pilsoniskās sabiedrības foruma valdē, kas tādējādi palielinātos no 17 līdz 19 locekļiem. Vienlaikus Komiteja atgādina, ka to nevar uzskatīt par sociālo partneru pietiekamu pārstāvību Pilsoniskās sabiedrības foruma valdē. Tādēļ, lai uzlabotu sociālo partneru pārstāvību, Komiteja aicina pārskatīt Pilsoniskās sabiedrības foruma reglamentu. Būtu arī vēlams, lai katra grupa — Komitejā lietotajā nozīmē (darba devēju grupa; darba ņēmēju grupa; dažādu interešu grupa) — pati varētu būt atbildīga par savu locekļu izvēli, ievērojot kritērijus, kas pielāgoti attiecīgajā grupā ietilpstošo organizāciju stāvoklim.

5.6

Austrumu partnerība būtu jāizmanto kā iespēja stiprināt sociālo dialogu, ko risina partnervalstīs oficiāli pastāvošās struktūras. Līdz šim Pilsoniskās sabiedrības forums ir tiecies decentralizēt savu darbību, izveidojot valstu platformas, kas lielākajā daļā valstu ir ļoti aktīvas, bet vēl ir jānosaka to statuss attiecībā pret valsts iestādēm. Būtu vēlams, lai līdztekus šīm platformām, kuru uzdevums ir veicināt pilsonisko dialogu, esošās trīspusējās struktūras tiktu atzītas par sociālā dialoga veicinātājām un tiktu izveidota tieša saikne gan ar Pilsoniskās sabiedrības forumu, gan valstu platformām. Turklāt Austrumu partnerībai vajadzētu mudināt partnervalstis valsts sociālā dialoga ietvaros sistemātiski iesaistīt sociālos partnerus visos jautājumos, kas skar AP darbības sociālos un ekonomiskos aspektus, — tas attiecas arī divpusējiem asociācijas nolīgumiem.

6.   Ar sociālo dialogu saistīti jautājumi Austrumu partnerības līmenī

6.1

Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD), 2011. gadā izvērtējot Eiropas kaimiņattiecību politikas ietekmi uz ES dienvidu un austrumu kaimiņvalstīm, ierosināja iniciatīvu “Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (10). Jaunā stratēģija ir pamatoti vērsta uz demokrātijas padziļināšanu, partnerattiecību izveidi ar pilsonisko sabiedrību, un tajā uzsvērts, ka nepieciešams atbalsts ilgtspējīgai ekonomiskai un sociālai attīstībai, jo īpaši ekonomikas izaugsmei un darba vietu radīšanai. Komisija un EĀDD šajā sakarā uzsver, ka attiecīgajās valstīs “vāja izaugsme, augošs bezdarbs un arvien lielāka plaisa starp bagātajiem un nabagajiem nestabilitāti, visticamāk, tikai veicinās”. Tāpēc ar partnervalstīm uzsāktais makroekonomiskais dialogs ir jāpapildina “ar pastiprinātu dialogu par nodarbinātību un sociālo politiku”.

6.2

Komisijas un EĀDD veiktajā novērtējumā acīmredzami ir ņemtas vērā Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs notikušās lielās pārmaiņas. Tomēr secinājumi izdarīti daudz plašākā mērogā. Bezdarba, nabadzības palielināšanās, ēnu ekonomikas, imigrācijas, cilvēku tirdzniecības u. c. problēmas ir realitāte gan austrumu, gan dienvidu valstīs, turklāt šo destabilizējošo faktoru sekas ietekmē ne tikai šo valstu politiskās iestādes, bet visu reģionu kopumā. Komiteja 2011. gadā pauda atbalstu ierosinātajai jaunajai stratēģijai (11) un tāpēc vēlas, lai Austrumu partnerības turpmākajās pamatnostādnēs pilnībā tiktu ņemtas vērā līdzsvarotas un ilgtspējīgas izaugsmes prioritātes, kas veicina darba vietu radīšanu un uzlabo sociālo drošību.

6.3

Saistībā ar politiku “Ekonomikas integrācija un konverģence ar ES politikas virzieniem” (II tematiskā platforma) Austrumu partnerības darbs ietver arī vairākus mērķus sociālās politikas un nodarbinātības jomā. Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts šajā nolūkā ir uzsācis vairākas iniciatīvas, kuru mērķis ir atbalstīt paraugpraksi sociālās politikas un nodarbinātības jomā. Tomēr līdz šim vēl nav bijis iespējams izveidot konkrētāku programmu, jo viena no partnervalstīm iebilda, atklāti apšaubot nepieciešamību šādus jautājumus risināt Austrumu partnerības ietvaros. Komiteja pauž cerību, ka šo šķērsli iespējams novērst, un aicina Komisijas atbildīgos darbiniekus atsākt sarunas ar šīs valsts jauno valdību, lai turpmāk tās nostāja šajā jautājumā būtu konstruktīvāka.

6.4

Komiteja vēlreiz apliecina sociālās dimensijas nozīmīgumu un norāda, ka tai jāpievērš tikpat liela uzmanība kā Austrumu partnerības ierosinātās reformu programmas ekonomiskajai dimensijai. Tāpēc Komiteja aicina nekavējoties izveidot Nodarbinātības un sociālo lietu ĢD ierosināto darba grupu sociālās politikas un nodarbinātības politikas jautājumu izskatīšanai. Šai darba grupai būtu jāveicina virkne standartu un labas prakses piemēru, kurus partnervalstis un ES pārstāvji būtu pieņēmuši par rādītājiem, kas apliecina sociālo progresu, kuram būtu jānotiek līdztekus ekonomiskajam progresam. Ar piektās darba grupas palīdzību būtu iespējams šajā darbā iesaistīt Pilsoniskās sabiedrības forumu. Komiteja vēlas, lai tālākā nākotnē tiktu pārskatīts Austrumu partnerības prioritāšu sadalījums četrās platformās un oficiāli izveidota piektā platforma, kas vērsta uz sociālo un nodarbinātības politiku.

6.5

Sociālās politikas un nodarbinātības politikas iekļaušanai Austrumu partnerības prioritāšu skaitā būtu jāparedz arī pietiekams finansējums un piemērotas šo prioritāšu īstenošanas programmas. Komisija šajā nolūkā varētu smelties iedvesmu no programmas “Sociālās kohēzijas veicināšanas iniciatīva”, kas pirms dažiem gadiem tika īstenota Dienvidaustrumeiropas Stabilitātes pakta ietvaros. Minētās programmas mērķis bija ekonomiskajā attīstībā un reģiona atjaunošanas centienos labāk integrēt sociālo dimensiju un šajā nolūkā veicināt sociālās jomas reformas, ņemot vērā labāko Eiropas praksi.

6.6

Komiteja pauž atbalstu Komisijas un EĀDD lēmumam izveidot Pilsoniskās sabiedrības atbalsta mehānismu un Eiropas Demokrātijas fondu, kam vajadzētu veicināt pilsoniskās sabiedrības, tās organizāciju un to darbības spēju nostiprināšanos. Tāpat kā 2003. gadā (12) un 2011. gadā (13) Komiteja “aicina Komisiju mācīties no pieredzes, kas gūta Pilsoniskās sabiedrības palīdzības programmā Rietumbalkāniem, un nepieļaut zināmas nepilnības”, un jautājumā par piekļuvi finansējuma avotiem rūpīgāk ievērot sociālo partneru, kā arī citu ekonomiska un sociāla rakstura organizāciju īpašās iezīmes.

6.7

Noslēgumā Komiteja vēlas, lai organizācijas, kas jau darbojas Austrumu partnerībā, vairāk ņemtu vērā sociālo dimensiju. Tāpēc tā aicina Eiropas Padomi turpmāk savos ziņojumos un ieteikumos iekļaut stāvokļa novērtējumu sociālo tiesību jomā, ņemot vērā Eiropas Sociālajā hartā noteiktos principus, kā arī tos pantus, ko attiecīgās valstis ir ratificējušas vai nav ratificējušas. Tā vēlas arī, lai tāda organizācija kā ILO, kas darbojas trīspusējā līmenī un ir ļoti aktīva arī attiecīgajās valstīs, tiktu dziļāk iesaistīta Austrumu partnerības darbā.

Briselē, 2013. gada 20. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  Eiropas Komisijas priekšsēdētājs José Manuel Barroso kgs. Preses konference 2008. gada 3. decembrī.

(2)  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “Austrumu partnerība”, 2008. gada 3. decembris, COM(2008) 823 final, 14. lpp.

(3)  http://eeas.europa.eu/eastern/civil_society/docs/results_en.pdf

(4)  EESK atzinums “Pilsoniskās sabiedrības līdzdalība Austrumu partnerībā”, OV C 277, 17.11.2009., 30.–36. lpp.

(5)  EESK atzinums “Pilsoniskās sabiedrības ieguldījums Austrumu partnerībā”, OV C 248, 25.8.2011., 37.–42. lpp.

(6)  Komitejas priekšsēdētāja Mario Sepi vēstule Pilsoniskās sabiedrības foruma valdei, 2011. gada 19. maijs. EESK priekšsēdētājs savā vēstulē izmanto definīciju, ko Komisija iekļāvusi dokumentā “Veicināt apspriešanās un dialoga kultūru — Komisijas konsultāciju ar ieinteresētajām pusēm vispārējie principi un obligātie standarti” (COM(2002) 704).

(7)  EESK priekšsēdētāja Roger Briesch kgs uzruna 2003. gada 10. jūnijā Briselē, atklājot semināru par sociālā dialoga un pilsoniskā dialoga atšķirībām un kopējām iezīmēm. EESK sastāvs ir noteikts Lisabonas līguma 300. panta 2. punktā.

(8)  Sk. atzinumu “ES un Ukrainas attiecības: jauna dinamiska loma pilsoniskajai sabiedrībai” (OV C 77, 31.3.2009., 157.-163. lpp.); “ES un Moldovas attiecības: organizētas pilsoniskās sabiedrības loma” (OV C 120, 15.5.2008., 89.-95. lpp., un OV C 299, 4.10.2012., 34.-38. lpp.); “Pilsoniskā sabiedrība Baltkrievijā” (OV C 318., 23.12.2006., 123.-127. lpp.); “Pilsoniskās sabiedrības līdzdalība Eiropas kaimiņattiecību politikas rīcības plānu īstenošanā Dienvidkaukāza valstīs: Armēnijā, Azerbaidžānā un Gruzijā” (OV C 277., 17.11.2009., 37.-41. lpp.).

(9)  http://eeas.europa.eu/eastern/civil_society/docs/results_en.pdf.

(10)  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs”, COM(2011) 303 final.

(11)  EESK atzinums par tematu “Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs”, OV C 43 15.2.2012., 89.–93. lpp.

(12)  EESK atzinums “Pilsoniskās sabiedrības loma jaunajā Eiropas stratēģijā Rietumbalkāniem”, OV C 80, 30.3.2004., 158.–167. lpp.

(13)  EESK atzinums “Pilsoniskās sabiedrības ieguldījums Austrumu partnerībā”, OV C 248, 25.8.2011., 37.–42. lpp.


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/46


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pilsoniskās sabiedrības ieguldījums pārtikas izšķērdēšanas novēršanas un samazināšanas stratēģijā” (pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 161/08

Ziņotājs: SOMVILLE kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2012. gada 12. jūlijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Pilsoniskās sabiedrības ieguldījums pārtikas izšķērdēšanas novēršanas un samazināšanas stratēģijā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 29. janvārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (20. marta sēdē), ar 159 balsīm par, 1 balsi pret un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ierosinājumi

1.1

Tā kā lielam skaitam cilvēku visā pasaulē trūkst pārtikas un resursi ir ierobežoti, EESK uzskata, ka pārtikas zudumu un izšķērdēšanas novēršanai un samazināšanai ir jābūt svarīgam politiskās programmas tematam. EESK atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta iesaisti un Komisijas nesenās iniciatīvas šajā jomā.

1.2

Lai veicamie politikas pasākumi būtu konsekventi, EESK uzstāj, ka ES līmenī ir nepieciešama vienota definīcija un metodoloģija pārtikas zudumu un izšķērdēšanas kvantitatīvai novērtēšanai. Tomēr, ņemot vērā pašreizējo stāvokli un noteiktos mērķus, jāsāk īstenot konkrētus pasākumus, negaidot iesākto programmu rezultātus.

1.3

EESK mudina veidot pārtikas izšķērdēšanas novēršanas un samazināšanas pieredzes apmaiņas platformas un turpināt to darbu dažādos Savienības reģionos un tās dalībvalstīs, lai uzlabotu šādām programmām veltīto līdzekļu izmantošanu un atbalstītu efektivitāti apliecinājušās iniciatīvas.

1.4

Paužot nožēlu par pārtikas banku resursu samazināšanos, turklāt laikā, kad ekonomikas krīzes dēļ šo banku vajadzības ir ievērojami pieaugušas, Komiteja īpaši uzsver, ka vajadzētu panākt, lai tās varētu saņemt pēc iespējas vairāk vēl pārtikā derīgu produktu no piegādātājiem un ēdināšanas nozares uzņēmumiem. Īpaši ir nepieciešams izplatīt dažās valstīs pastāvošās iniciatīvas attiecībā uz nodokļiem, saistību izpildi no ziedotāju puses vai dažu administratīvu ierobežojumu pielāgošanu, lai pārtikas nodošanu padarītu vieglāku, vienlaikus garantējot tās nekaitīgumu.

1.5

Lai samazinātu izšķērdēšanu, ļoti liela nozīme ir izglītībai. Būtu vēlams šo tematu iekļaut kolektīvās un privātās ēdināšanas nozaru topošo profesionāļu sagatavošanas programmā, kā arī viņu tālākizglītības programmās. Tāpat dizaina mācību iestādēs varētu būt programmas tāda iepakojuma izstrādei, kura mērķis ir pārtikas saglabāšana un tā satura maksimāla izmantošana.

1.6

EESK uzskata, ka komunikācijai ar patērētājiem, bez šaubām, ir būtiska nozīme un tās pamatā jābūt atbilstošai izšķērdēšanas iemeslu analīzei. Līdztekus vispārējās informētības par pārtikas izšķērdēšanu uzlabošanai, citstarp īpaši jāuzsver, kā pareizi saprast produktu derīguma termiņu, plānot pirkumus, glabāt pārtiku un izmantot pārtikas atlikumus. Tiks veltīta uzmanība tam, lai izplatītu vēstījumus, kas pielāgoti mājsaimniecību veidiem.

1.7

Pētniecībā kopumā šim jautājumu lokam būtu jāvelta īpaša uzmanība, tā kā tas saistīts ar visiem pārtikas ķēdes posmiem. Tādējādi lietišķie pētījumi lauksaimniecībā joprojām ir nepieciešami, lai arī turpmāk uzlabotu ražošanas tehnoloģijas. Savukārt attīstībai iepakojuma ziņā arī būtu jāpalīdz novērst un samazināt izšķērdēšanu (konservēšana, gudrs marķējums …)

1.8

Primārās ražošanas līmenī ir jārūpējas par KLP atbalstīto starpnozaru instrumentu efektivitātes uzlabošanu un par to, lai tie kļūtu arvien ilgtspējīgāki. Īpaša vērība ir jāvelta īsu aprites ķēžu attīstības iniciatīvām, kas var veicināt zudumu un izšķērdēšanas samazināšanu.

2.   Ievads

2.1

Kopš 2008.–2009. gada pārtikas krīzes pārtikas nodrošinājums joprojām ir galvenais jautājums, kas nodarbina lielāko daļu lēmumu pieņēmēju un starptautisko organizāciju. Graudu un citu kultūraugu cenu krasais pieaugums 2012. gadā pastiprina tā nozīmi.

2.2

Lai visas pasaules iedzīvotājiem varētu nodrošināt pārtiku, arī turpmāk vislielākā nozīme būs efektīvai lauksaimnieciskajai ražošanai.

2.3

Iedzīvotāju skaits pasaulē līdz 2050. gadam, iespējams, pieaugs līdz 9 miljardiem, tāpēc lauksaimniecības produktivitāte jāpalielina par 60 %, bet, tā kā resursu kļūst arvien mazāk un notiek klimata pārmaiņas, līdztekus aktīvi ir jāapkaro pārtikas zudumi un izšķērdēšana.

2.4

Zudumi un izšķērdēšana, pat ja dažādā pakāpē, skar visus pārtikas aprites posmus un kopumā tiek lēsts, ka to apmērs sasniedz 1/3 no kopējā cilvēku patēriņam paredzētās pārtikas daudzuma (“Pārtikas zudums un izšķērdēšana pasaulē”, Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija).

2.5

Eiropas Savienībā 2011. gadā, pēc ekonomikas un finanšu krīzes, 24,2 % iedzīvotāju jeb 119,6 miljoni cilvēku dzīvoja uz sociālās atstumtības sliekšņa. Eiropas Pārtikas programmas palīdzības sniegšanai vistrūcīgākajām personām sniegtā atbalsta saņēmēju skaits pieaudzis no 13 miljoniem 2010. gadā līdz 18. miljoniem 2010. gadā (1). Tātad pārtikas banku vajadzības kļūst arvien lielākas.

2.6

Šis atzinums iekļaujas pārdomās par stratēģiju “Eiropa 2020”. Turklāt Eiropas Komisija paziņojumā “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (2) ir punkts par pārtikas jautājuma risināšanu un par nepieciešamību samazināt pārtikas izšķērdēšanu.

3.   Problēmas vispārējs pārskats

3.1   Definīcijas

3.1.1

Pārtikas zuduma un izšķērdēšanas jēdzieni ir jāanalizē visaptveroši, no ražošanas posma līdz patēriņam, ietverot starpposmus — pārstrādi un piegādi, neaizmirstot ēdināšanas pakalpojumus.

3.1.2

Eiropas Savienībā ražošanas posmā pārtikas zudumu daļa ir samērā neliela. Turklāt produktus, kas neatbilst noteikumos paredzētajiem ražošanas standartiem vai tirgus standartiem un ko nevar izmantot cilvēku pārtikai tieši, pilnībā vai daļēji izmanto pārstrādei. Ja tie nav izmantojami cilvēku pārtikai, tos vajadzētu izmantot dzīvnieku pārtikai, bioenerģijas ražošanai vai iestrādā augsnē tās organiskā sastāva uzlabošanai.

3.1.3

Pārtikas zudumus un izšķērdēšanu varētu definēt kā tādu sākotnēji cilvēka patēriņam paredzētu pārtiku, izņemot pārtikā neizmantojamus produktus, ko izmet vai iznīcina jebkurā pārtikas aprites posmā, sākot no lauku saimniecības līdz patērētājam. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) definīciju pārtikas zudumus konstatē pārtikas aprites sākumā (primārajā ražošanā, pēc ražas novākšanas un pārstrādes posmā), savukārt pārtikas izšķērdēšanu parasti konstatē aprites beigās (piegādes un gala patēriņa posmā).

3.1.4

Tādējādi pārtikas zudumu un izšķērdēšanas jēdziens neietver atliekas pēc ražas novākšanas un pārstrādes blakusproduktus, kas pārtikā nav izmantojami. Tomēr līdz ar zināšanu un tehnikas attīstību varbūt rīt varēs izmantot to, kas nav ēdams un ko šodien nav iespējams pārstrādāt blakusproduktos. Tāpēc minētās definīcijas jāuzskata par tādām, kas var mainīties.

3.1.5

Vēl par ražošanas posmu jāmin, ka vairākkārtējās beidzamo gadu laikā notikušās KLP reformas ir devušas iespēju pielāgot instrumentus, lai novērstu tirgus pārsātinātību un to labāk pārvaldītu. Vienlaikus aprites uzlabošana, piemēram, reāli pastiprinot lauksaimniecisko ražotāju spēju ietekmēt tirdzniecības sarunu iznākumu, vēl ir jākonkretizē.

3.2   Problēmas izplatība pārtikas ķēdē

3.2.1

Pārtikas zudumi un izšķērdēšana ir konstatēti visos pasaules reģionos. Bet Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) dati liecina, ka jaunattīstības valstīs vairāk nekā 40 % zudumu rodas pēc ražas novākšanas un pārstrādes gaitā, savukārt rūpnieciski attīstītajās valstīs tos galvenokārt konstatē piegādes un patēriņa posmā.

3.2.2

2010. gadā publicētajā Eiropas Komisijas apsekojumā minēts, ka pārtikas atkritumu daudzums ir 179 kg uz iedzīvotāju gadā. Dažādos aprites posmos tas ir šāds: 42 % atkritumu rodas mājsaimniecībās, 39 % — pārtikas nozarēs, 5 % — piegādes jomā un 14 % — ēdināšanas pakalpojumu jomā. Ja politika nemainīsies, līdz 2020. gadam šie daudzumi varētu palielināties par 40 %. Jāprecizē, ka pētījumā nav ņemti vērā pārtikas zudumi un izšķērdēšana lauksaimniecībā un zivsaimniecībā.

3.2.3

Kāds Briselē veikts pētījums par mājsaimniecības atkritumu sastāvu liecina, ka izšķērdēta pārtika veido 11,7 % no mājsaimniecības atkritumu bruto masas. Atkritumos nonāk iesākti produkti, produkti, kam beidzies derīguma termiņš un neapēsta sagatavotā pārtika attiecīgi 47,7 %, 26,7 un 25,5 % apmērā no kopējās izšķērdētās pārtikas.

3.3   Pārtikas zuduma un izšķērdēšanas iemesli

3.3.1

Jaunattīstības valstīs ar zemiem iedzīvotāju ienākumiem lielākā daļa zudumu rodas ražošanas posmā un pēc ražas novākšanas, jo trūkst finanšu resursu plašā nozīmē izprasta infrastruktūras trūkuma problēmas risināšanai.

3.3.2

Savukārt rūpnieciski attīstītās valstīs vairāk nākas saskarties ar attieksmes problēmu. Pēdējās desmitgadēs, palielinoties ražīgumam lauksaimniecībā, ir bijis iespējams panākt iedzīvotāju apgādi ar pārtiku par pieņemamām cenām. Šādas attīstības un lielāku pieejamo ienākumu rezultātā pārtikai veltītā budžeta daļa ir ievērojami samazinājusies. Šī tendence daļēji var būt skaidrojums izšķērdēšanas pieaugumam patērētāju vidū.

3.3.3

Tādi socioloģiski iemesli kā ģimenes struktūras vai dzīves ritma izmaiņas arī veicina pārtikas izšķērdēšanu.

3.3.4

Daži vizuālās kvalitātes standarti, ko attiecībā uz svaigajiem produktiem pieprasa piegādes ķēdēs, var būt izšķērdēšanas iemesls, jo ražošanas posmā tie ēdamus produktus liek noraidīt citu, nevis veselības iemeslu dēļ.

3.3.5

Daži pārstrādātāji, pielāgojot noteiktus procesus, varētu palīdzēt samazināt izšķērdēšanu. Piemēram, dažus iepakojumus ir grūti iztukšot pilnībā; dažu produktu iepakojums neatbilst mājsaimniecību socioloģiskai attīstībai, savukārt dažus iepakojumus ir grūti aizvērt pēc atvēršanas utt.

3.3.6

Lai gan tirdzniecības prakse pirmām kārtām ir vērsta uz pirkšanas stimulēšanu, dažkārt tā var arī pastiprināt zināma veida izšķērdēšanu (piemēram, komunikācija tikai par cenu, trīs produkti par divu produktu cenu u.c.). Tomēr arī šajā ziņā pētījumi liecina par būtiskām attieksmes atšķirībām atkarībā no ģimenes profila.

3.3.7

Patērētāju vidū valda liela neskaidrība par atšķirību starp “derīgs līdz” un “ieteicams izlietot līdz”, un tas veicina pārtikas izšķērdēšanu. Apvienotajā Karalistē pētījumi par marķēšanu liecina, ka 45 – 49 % patērētāju nepareizi izprot produktu derīguma termiņu un šā iemesla dēļ tiek izšķērdēti 20 % pārtikas no tā kopējā izšķērdētās pārtikas daudzuma, ko iespējams novērst (WRAP (Atkritumu un resursu rīcības programma), 2010.).

3.4   Pārtikas zudumu un izšķērdēšanas sekas

3.4.1

Pārtikas zudumiem un izšķērdēšanai ir triju veidu ietekme: tā skar ekonomiku, sociālo jomu un vidi.

3.4.2

Ietekme uz vidi ir visjūtamākā, jo tā tieši izpaužas kā mājsaimniecības atkritumu bioloģiski sairstošās daļas palielināšanās. Pārtikas izšķērdēšana rada ne tikai atkritumus, tā nozīmē arī zaudēt produkta ražošanai, pārstrādei un piegādei nepieciešamos resursus. Jo tālāk pārtikas apritē izšķērdēšana notiek, jo vairāk resursu tiek izšķērdēti.

3.4.3

Siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas negatīvi sekmē klimata pārmaiņas. Šajā ziņā mājsaimniecību ietekme ir vislielākā, jo minētajā posmā rodas 45 % aplēsto ar pārtikas izšķērdēšanu saistīto emisiju, bet pārstrādes nozare rada aptuveni 35 % no gada emisijām. Pētījumā tomēr minēts, ka aplēses par SEG emisijām ir jāuztver piesardzīgi, jo tās ir atkarīgas no pārtikas izšķērdēšanas datu uzticamības. (“Priekšizpēte par pārtikas izšķērdēšanu 27 ES valstīs”, 2010. gada oktobra kopsavilkums.)

3.4.4

Gan patērētājiem, gan citiem aprites posmiem jebkura veida izšķērdēšana nozīmē finansiālus zaudējumus. Nākotnē politika atkritumu jomā kļūs stingrāka, radot papildu izmaksas (atkritumu izvešanas izmaksas, nodokļi u. c.) dažādiem aprites dalībniekiem. Šāda virzība var tika veicināt investīcijas preventīvajos pasākumos.

3.4.5

Sociāli un ētiski nav pieņemami izvairīties no politiskiem pasākumiem, kuru mērķis ir pārtikas zudumu un izšķērdēšanas samazināšana, jo īpaši laikā, kad ekonomikas krīzes dēļ Eiropas teritorijā pieaug to cilvēku skaits, kas nonāk arvien lielākā trūkumā. Šo bažas izraisošo tendenci atspoguļo nepārtraukti augošās pārtikas banku vajadzības.

4.   Pašreizējās iniciatīvas

4.1

Pasaules, Eiropas, valstu un vietējā līmenī ir izstrādātas daudzas iniciatīvas. To vidū ir gan attieksmes, gan kvantitatīvi pētījumi, gan arī konkrēti vietējā līmeņa projekti.

4.2

Viens no starptautiskajiem projektiem ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) iniciatīva pārtikas zudumu un atkritumu daudzuma samazināšanai (Save Food), kuras ietvaros tiek veidotas publiskā un privātā sektora partnerattiecības un izstrādāti ar konkrētiem datiem pamatoti politikas pasākumi, kā arī atbalstītas investīcijas, pamatojoties uz resursu piesaisti, konsekventiem un saskaņotiem novērtējumiem un pārtikas zudumu un tās izšķērdēšanas analīzi, izpratnes palielināšanu, tīklu izveidi un pārtikas un lauksaimniecības sistēmā ieinteresēto pušu spēju veidošanu.

4.3

Eiropas Parlaments 2012. gada 19. janvārī apstiprināja rezolūciju par stratēģiju efektīvākas pārtikas aprites nodrošināšanai ES. Tajā Eiropas Komisija tiek aicināta veikt praktiskus pasākumus, lai līdz 2025. gadam par 50 % samazinātu pārtikas izšķērdēšanu. EP vēlas, lai tiktu īstenota tāda saskaņota stratēģija, kas, apvienojot gan Eiropas, gan valstu pasākumus, veicinātu zudumu samazināšanu katrā pārtikas aprites posmā.

4.4

Paziņojumā par resursu efektīvu izmantošanu (3) Komisija veselu nodaļu veltījusi pārtikas produktiem un aicina dalībvalstis pārtikas izšķērdēšanas problēmu risināt katras valsts atkritumu novēršanas programmā. Paziņojumā minēts, ka līdz 2020. gadam izšķērdētās pārtikas apjoms būtu jāsamazina uz pusi.

4.5

Komisija 2011. gada augustā publicēja “Pamatnostādnes par pārtikas izšķērdēšanas novēršanas programmu gatavošanu”, kuru mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm izstrādāt atkritumu rašanās novēršanas valsts programmas pārtikas zudumu jomā. Komisija turklāt ir izveidojusi pārtikas zudumiem veltītu tīmekļa vietni, kurā tiek sniegta informācija par tā novēršanu, (sk. “10 Tips to reduce food waste” (“10 veidi kā novērst pārtikas zudumus”), informācija par atšķirību starp norādēm “izlietot līdz” un “ieteicams līdz”, pārskats par labāko praksi u. c.).

4.6

Visbeidzot Komisija pašlaik izstrādā paziņojumu par ilgtspējīgu pārtiku, kurā būtiska sadaļa tiks veltīta pārtikas izšķērdēšanai un kuru paredzēts publicēt 2013. gada beigās. Pārtikas aprites un dzīvnieku un augu veselības padomdevēja grupa ir izveidojusi pārtikas zuduma un izšķērdēšanas darba grupu viedokļu apmaiņai starp Komisiju un visiem galvenajiem pārtikas aprites dalībniekiem.

4.7

Jāmin arī Greencook iniciatīva, kuru līdzfinansē ELFLA (Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai) un kuras mērķis ir samazināt pārtikas izšķērdēšanu. Daudznozaru partnerība sniedz iespēju viedokļu apmaiņai par dažādām vietējā līmenī īstenotām iniciatīvām, lai no eksperimentālā posma pārietu uz vispārēju stratēģiju. Starpposma ziņojumi vieš cerības un secinājumi gaidāmi 2014. gadā.

4.8

Arī Padome izskata jautājumus, kas saistīti ar pārtikas ilgtspējīgu ražošanu. Austrijas nesen piedāvātā un 16 dalībvalstu atbalstītā ierosme pārtikas jomā izveidot jaunu modeli aptver arī tādu aspektu kā pārtikas nozīmības novērtēšana, kas sekmētu tās izšķērdēšanas novēršanu (skatīt 16821/12).

4.9

Apvienotajā Karalistē jau vairākus gadus aktīvi darbojas rīcības programma WRAP, galvenokārt aktīvi pievēršoties kvantifikācijai un īstenojot pārtikas zudumu un izšķērdēšanas novēršanas kampaņu. Minētā apvienība ir palīdzējusi noslēgt līgumu (Courtauld Commitment) starp lielākajiem Lielbritānijas mazumtirgotājiem un ievērojamu skaitu lielāko pārtikas produktu un dzērienu ražotāju, lai atbalstītu un īstenotu visus pasākumus, kas var samazināt izšķērdēšanu. Kopš tās darbības sākuma 2006./2007. gadā stāvoklis pārtikas apritē ir uzlabojies.

4.10

Arī ēdināšanas pakalpojumu posms ir viens no pārtikas zuduma kritiskajiem punktiem. Ziņojums, ko Lielbritānijā publicējusi Ilgtspējīgu restorānu apvienība (Sustainable Restaurant Association) (Pētījums par pārtikas zudumu restorānos (2010. gads)) dod iespēju labāk saprast, kas notiek šajā jomā. Sākotnējā doma bija desmit restorānos, kas ir Ilgtspējīgu restorānu apvienības locekļi, precīzāk uzskaitīt pārtikas atkritumu daudzumu trijos līmeņos: patērētāja atstātā pārtika, gatavošanas laikā izšķērdētā pārtika un bojāti vai dažādu iemeslu dēļ neizmantojami produkti. Šīs analīzes mērķis bija formulēt praktiskus ieteikumus par konstatēto zudumu samazināšanu.

4.11

Ekonomikas un finanšu krīzes laikā pārtikas bankas pauž bažas par to, ka to resursi samazinās, bet vajadzības atkarībā no katras dalībvalsts palielinās. Dažādām labdarības organizācijām ir līgumi ar piegādē un pārstrādē iesaistītajām pusēm, lai varētu izmantot no tirdzniecības izņemtus produktus. Protams, ka šie produkti joprojām atbilst visām pārtikas nekaitīguma normām.

5.   Vispārīgas piezīmes

5.1

Saskaroties ar tādiem izaicinājumiem kā demogrāfiskā attīstība, klimata pārmaiņas un nepieciešamība efektīvi izmantot resursus, pārtikas zudumu un izšķērdēšanas apkarošana ir jāuzskata par daļu no pārtikas nodrošinājuma problēmas risinājuma.

5.2

Noteikti ir vajadzīga atšķirīga pieeja jaunattīstības valstīm un rūpnieciski attīstītām valstīm.

5.3

Jaunattīstības valstīs lielākā daļa zudumu rodas pirmajos aprites posmos, tāpēc jāiesaka cita veida risinājumi, kuriem EESK jau pievērsusies dažādos dokumentos. Rūpnieciski attīstītajās valstīs, tostarp ES, pārtikas zudumi un izšķērdēšana pirmām kārtām būtu jāapkaro pārstrādes, piegādes, patērētāju un ēdināšanas pakalpojumu posmos.

5.4

Rūpnieciski attīstītajās valstīs galvenokārt jāsaskaras ar attieksmes problēmu; beidzamajos četrdesmit gados pārtikai atvēlētā mājsaimniecību budžeta postenis ir kļuvis mazāks, un, iespējams, ka šis fakts sekmējis galapatērētāju nevērīgāku izturēšanos pret pārtiku. Dažas aptaujas liecina, ka attieksme pret pārtikas pirkumiem un patēriņu ir atkarīga no ģimenes profila (ienākumu līmenis, mājsaimniecību lielums un vecums u.c.). Minētais elements būtu jāņem vērā, lai nākotnē veicamie izglītības un izpratnes veidošanas pasākumi būtu cik vien iespējams efektīvi.

5.5

Izskatot daudzus pārtikas zudumu un izšķērdēšanas jomā veiktus pētījumus un iniciatīvas, nākas konstatēt, ka pilnīgi nepieciešami ir uzticami un salīdzināmi dati. Tāpat prioritāte ir kopējas Eiropas Savienības līmeņa definīcijas un metodes pieņemšana zudumu un izšķērdēšanas kvantitatīvai novērtēšanai. Tas tiks darīts, īstenojot Septītās pētniecības pamatprogrammas projektu (Eiropas pamatprogramma pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai) “Fusions”, kura īstenošana sākta 2012. gada augustā. Šajā projektā uzmanība pievērsta arī labas prakses apmaiņai un izstrādei, dažādu partneru kopīgu pasākumu organizēšanai, izpratnes veicināšanai un ieteikumu izvirzīšanai politikas jomā. Tomēr, ņemot vērā steidzamību un noteiktos mērķus, konkrētu pasākumu īstenošana ir jāsāk paralēli pētījumiem, kuru mērķis ir uzlabot datus.

5.6

Lai visefektīvāk izmantotu ES, valsts un vietējā līmeņa iniciatīvu rezultātus, jāizveido sistēma, kas sekmē informācijas un pozitīvas prakses apmaiņu.

5.7

Vispārīgi:

tiecoties samazināt pārtikas zudumus un izšķērdēšanu, ir jāievēro izšķērdēšanas novēršanas hierarhija: pirmkārt, preventīvie pasākumi, pēc tam izmantošana cilvēku pārtikā (piemēram, nodošana pārtikas bankām), tad izmantošana dzīvnieku pārtikā, un visbeidzot enerģijas ražošana un kompostēšana;

pasākumi īstenojami visos pārtikas aprites posmos. Priekšroka iespēju robežās jādod stimulējošiem pasākumiem;

pārtikas zudumu un izšķērdēšanas novēršanas pasākumos nedrīkst pārkāpt pārtikas nekaitīguma prasības.

5.8

Lai gan lielveikali nav tas ķēdes posms, kur pārtikas izšķērdēšana ir vislielākā, tiem var būt noteicoša loma tās samazināšanā, ievērojot noteiktu tirdzniecības praksi un aktīvāk gādājot par patērētāju informētību un viņu izpratnes veidošanu.

5.9

Tomēr analizējot pētījumus par uz tirdzniecības praksi, ne vienmēr ir viegli noteikt to, kura pārtikas izšķērdēšanu noteikti ietekmē vienā vai otrā virzienā. Tirdzniecības prakse izšķērdēšanu var ietekmēt pozitīvi vai negatīvi, atkarībā no dažādiem kritērijiem, piemēram, mājsaimniecības locekļu skaits, tās veids vai attiecīgo pārtikas produktu veids.

5.10

Patērētāju organizāciju pētniecības un informācijas centrs (CRIOC) (Centre de Recherche et d’Information des Organisations de Consommateurs (Patērētāju organizāciju pētniecības un informācijas centrs), Beļģija.) ir veicis pētījumu par tirdzniecības praksi Beļģijas teritorijā, un tā secinājumi rosina dažas iniciatīvas, ko būtu iespējams īstenot piegādes jomā, lai mudinātu patērētājus veikt atbildīgu izvēli. Šādas iniciatīvas varētu būt, piemēram, sākt dialogu ar patērētājiem par produkta izcelsmi, ražošanas veidu, uzturvērtību, nevis tikai par cenas faktoru, vai sekmēt uz etiķetes norādītā derīguma termiņa pareizu izpratni.

5.11

Laikā, kad pārtikas banku resursi samazinās, vienlaikus palielinoties pieprasījumam pēc to palīdzības, atbildīgajām iestādēm jādara viss, lai atvieglotu pārtikas nodošanu šīm bankām. Pārtikas nekaitīgumam arī turpmāk ir jābūt prioritātei, taču ir nepieciešams, lai atbildīgās iestādes pielāgo dažas administratīvās prasības, tādējādi atvieglojot to piegādātāju darbu, kas vēlas apgādāt pārtikas bankas, nevis vēl izmantojamus pārtikas produktus izmest atkritumos. To pašu var attiecināt uz ēdināšanas pakalpojumu sniedzējiem. Jāatbalsta dažās dalībvalstīs īstenotās iniciatīvas gan attiecībā uz saistību izpildi no ziedotāju puses, ja ir ievēroti konkrēti nosacījumi, gan attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem.

5.12

Apsverot, kā sekmēt to, lai sabiedriskajā ēdināšanā prioritāte tiktu dota vietējiem produktiem, nākas konstatēt, ka vietējos ražotājus un kooperatīvus var atbaidīt sarežģītās procedūras. Daļēji šo problēmu varētu atrisināt, nodrošinot šiem tirgus dalībniekiem vieglāku piekļuvi publiskajam iepirkumam. Šajā ziņā sava loma ir arī vietējām pašvaldībām, gan nosakot īpašus kritērijus to pārziņā esošajām ēdnīcām, gan apmācot personālu ilgtspējīgākas pārtikas jomā.

5.13

Tāpat ēdināšanas pakalpojumu jomā dažādās iniciatīvas liek secināt, ka attieksmes mainīšanai nepieciešama komunikācija gan ar personālu, gan ar patērētāju.

5.14

Topošo pavāru mācību programma būtu jāpielāgo. Tajā varētu iekļaut izpratnes veidošanu par dažādiem pārtikas izšķērdēšanas aspektiem, piemēram, krājumu pārvaldību, atkritumu šķirošanu, iespējamo finansiālo ieguvumu, vai pieeju, kuras pamatā ir patērētājs.

5.15

Preventīvās politikas pasākumu pamatā jābūt visu iesaistīto pušu kopējai un saskaņotai darbībai. Īstenojamie pasākumi ir jāpielāgo attiecīgajiem dalībniekiem, pārtikas produktu veidiem un patēriņa modeļiem, lai pēc iespējas ātrāk gūtu konkrētus rezultātus.

5.16

Kā piemēru var minēt nepieciešamību sākt dialogu ar pārstrādes nozari par to, lai tās tirgū laistie produkti palīdzētu mazināt pārtikas izšķērdēšanu mājsaimniecībās (iepakojuma dizains, konkrētiem pārtikas produktiem pielāgots daudzums un formāts u. c.). Minēto jautājumu loku vajadzētu iekļaut arī iepakojuma modelētāju apmācībā.

5.17

Primārās ražošanas posmā būtu jāstimulē un jāattīsta dažādi risinājumi:

turpināt vai pastiprināt lietišķos pētījumus par dzīvniekiem un augiem, lai samazinātu zudumu, ko rada slimības, tehniska rakstura nepilnības vai nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi; Eiropas inovācijas partnerība “Lauksaimniecības ražīgums un ilgtspēja”;

sekmēt pašreizējās un turpmākās KLP atbalstīto starpnozaru nolīgumu parakstīšanu, nodrošinot to efektivitāti un arvien lielāku ilgtspēju;

lauksaimniecībai arī turpmāk būs izšķiroša nozīme kā izejvielu piegādātājai lauksaimniecības pārtikas rūpniecībai, taču atbalsts īsajām aprites ķēdēm un to attīstība var palīdzēt samazināt zudumus un izšķērdēšanu, atsakoties no starpniekiem starp ražošanu un patēriņu.

5.18

Pašlaik pārtikas zudumu un izšķērdēšanas apmērs un cēloņi būtībā ir labi zināmi. Bet būtu precīzāk jānosaka, kādi ir zudumi katra konkrētā iemesla dēļ. Dažādiem pētījumiem, kuru mērķis ir kvantitatīvi novērtēt zudumus un izšķērdēšanu dažādos posmos, neapšaubāmi ir būtiska nozīme, lai varētu labāk izprast izskatāmo jautājumu un veikt preventīvus pasākumus, pamatojoties uz nopietniem un pārbaudāmiem argumentiem. To darīt ir jo īpaši svarīgi tāpēc, ka izmaksas, kas saistītas ar izšķērdēšanu un radušos atkritumu masu, nākotnē tikai palielināsies.

5.19

Pārtikas izšķērdēšanai patērētāja līmenī ir daudzi cēloņi, kas izpaužas atšķirīgi atkarībā no dalībvalsts, tās kultūras, klimata, uztura ieradumiem un mājsaimniecību veida. Minētais apstāklis Eiropas līmenim pielāgotas komunikācijas izvēli padara vēl sarežģītāku.

Briselē, 2013. gada 20. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  EESK atzinums par tematu “Pārtikas izplatīšana vistrūcīgākajām personām Eiropas Savienībā” (OV C 43, 15.2.2012. 94.-98. lpp.).

(2)  COM(2011) 571 final “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā”, 21. lpp.

(3)  COM(2011) 571 final, Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā.


III Sagatavošanā esoši tiesību akti

EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA

488. plenārā sesija 2013. gada 20. un 21. martā

6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/52


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas Savienības tālākie reģioni – ceļā uz partnerību gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”

COM(2012) 287 final – SWD(2012) 170 final

2013/C 161/09

Ziņotājs: MALOSSE kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2012. gada 20. jūnijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Komisijas paziņojums “Eiropas Savienības tālākie reģioni - ceļā uz partnerību gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”

COM(2012) 287 final

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 4. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (20. marta sēdē), ar 165 balsīm par, 2 balsīm pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi. Panākt, lai tālākie reģioni kļūtu par Eiropas platformām.

1.1

Attiecībā uz tālākajiem reģioniem par ES prioritāti šobrīd jāizvirza saikņu, kas tos vieno ar Eiropas kontinentu, un iedzīvotāju piederības sajūtas Eiropas projektam stiprināšanai. Dažās jomās, piemēram, bioloģiskās daudzveidības, Zemes novērošanas, atjaunojamo energoresursu un kultūru integrācijas jomā, tālākie reģioni var būt laboratorijas, izmēģinājumu telpas un pat paraugi Eiropai.

1.2

Tālākie reģioni, būdami Eiropas platformas attiecīgajā reģionā, var sniegt lielu ieguldījumu Eiropas nākotnē, tostarp ar to iedzīvotāju – sieviešu un vīriešu – talantu, to lauksaimniecības, zivsaimniecības un rūpniecības produkciju, kvalitatīvu tūrisma piedāvājumu un ģeogrāfisko stāvokli. Tālākajiem reģioniem jānodrošina piekļuve visām iekšējā tirgus priekšrocībām uz tādiem pašiem noteikumiem kā pārējiem ES reģioniem.

1.3

Lai gan jāņem vērā stingrie budžeta ierobežojumi, īpašo atbalstu tālākajiem reģioniem nedrīkst samazināt. Minēto reģionu rīcībā jābūt pielāgotiem finanšu līdzekļiem, lai tie varētu sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos mērķus un kompensēt nelabvēlīgo apstākļu, tostarp attālinātības, ietekmi.

1.4

ES politika tālāko reģionu atbalstam ir devusi labus rezultātus, taču tālāko reģionu koncepcija ir jāaktualizē, balstoties uz LESD ietverto juridisko pamatu, lai piešķirtu šai politikai stratēģiskāku un vērienīgāku dimensiju. Tādējādi šie reģioni turpmāk tiks iesaistīti ES nozīmīgo tīklu, pētniecības, mobilitātes un planētas novērošanas politikas īstenošanā.

1.5

Jāizvērtē un jāpaplašina Tālāko un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programma (POSEI), lai tajā iekļautu tālāko reģionu visu veidu lauksaimniecības un citu produkciju.

1.6

Tādās ES politikas jomās kā konkurence, publiskais iepirkums, zivsaimniecība un vide konkrēti jāīsteno Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 349. panta noteikumi, lai ņemtu vērā tālāko reģionu ģeogrāfiskos un klimata apstākļus. Ņemot vērā Līgumā noteikto, Eiropas Komisijas pašreizējā atturīgā nostāja šajā jautājumā šķiet nepamatota. EESK prasa Eiropas Komisijai sagatavot un publicēt analīzi par 349. panta piemērošanu.

1.7

Galvenie uzdevumi tālākajos reģionos saistīti ar nodarbinātību un jaunatni. Sociālajai dimensijai jākļūst par vienu no ES tālāko reģionu atbalsta politikas prioritātēm. Tāpēc šī dimensija jāizvērš plašāk, īstenojot īstermiņā, vidējā un ilgtermiņā virkni izglītības un apmācības atbalsta pasākumu un programmu, kas pielāgotas nodarbinātības vajadzībām šajos reģionos, no vienas puses, un atbalstu darbībām, kas rada darba vietas un vairo labklājību, no otras puses.

1.8

Tālākajos reģionos īstenotās programmas palīdzēs Eiropai palielināt konkurētspēju tādās jomās kā, piemēram, atjaunojamie energoresursi, jūrniecības zinātnes, bioloģiskās daudzveidības izpēte, mežsaimniecība, veselība un tropisko slimību apkarošana.

1.9

Neapstrīdams mērķis ir tālāko reģionu labāka integrācija to ģeogrāfiskajā vidē. Daudzi piemēri liecina, ka Eiropas Komisija nav pilnībā izpratusi tālāko reģionu kā ES platformu stratēģisko nozīmi ES ārpolitikas jomās, jo īpaši tirdzniecības, zivsaimniecības un attīstības sadarbības politikā. Ir vajadzīgs apņēmīgs, uzskatāmāks un aktīvāks Eiropas Komisijas atbalsts reģionālajai sadarbībai.

1.10

Pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana ES stratēģijas īstenošanā nedrīkst būt vienīgi sauklis. EESK ierosina katrā tālākajā reģionā rīkot apaļā galda sanāksmes ar pilsoniskās sabiedrības dalībnieku piedalīšanos, lai sagatavotu rīcības plānus, kuros ir noteikti stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas mērķi un posmi. EESK pauž gatavību uzsākt šo procesu sadarbībā ar tālāko reģionu Priekšsēdētāju konferenci un tālāko reģionu Ekonomikas un sociālo lietu padomēm.

1.11

EESK arī atbalsta tālāko reģionu un attiecīgo kaimiņvalstu (Latīņamerikas, Atlantijas okeāna, Karību jūras un Indijas okeāna reģiona valstu) pilsoniskās sabiedrības dalībnieku strukturēta dialoga rīkošanu. Tas dotu iespēju tālāko reģionu pārstāvjiem piedalīties dialogā, ko Eiropas Komisija uzsākusi ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (EPA) ietvaros. EESK atbalsta uzraudzības komiteju izveidi visu ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ietvaros, iesaistot pilsonisko sabiedrību, un aicina tālākos reģionus piedalīties attiecīgo komiteju darbā.

1.12

EESK iesaka katrā tālākajā reģionā izveidot ES birojus, lai ES un šo reģionu attiecības kļūtu konkrētākas, atpazīstamākas un tiešākas.

2.   Ievads un vispārīgas piezīmes

2.1

LESD 349. un 355. pantā definēts un atzīts tālāko reģionu īpašais raksturs, turklāt kopš 1989. gada šajos reģionos īsteno īpašu programmu sociālekonomisku pasākumu veicināšanai, lai panāktu šo reģionu lielāku konverģenci ar pārējiem ES reģioniem.

2.2

Tālākie reģioni būtiski paplašina ES teritoriju un tās ģeogrāfisko klātbūtni pasaulē, tādējādi palielinot Eiropas politisko, ekonomisko un kultūras ietekmi un nodrošinot plašas zvejas zonas Atlantijas un Indijas okeānā. Tālāko reģionu kā ES platformu nozīme ir jāpalielina, iesaistot šos reģionus Eiropas tīklos (TEN–T, digitālie tīkli), nodrošinot tiem priviliģētu piekļuvi ES Zemes novērošanas programmām (GMES, Galileo), ES pētniecības programmām atjaunojamo energoresursu un bioloģiskās daudzveidības jomā. Ar dažādu mobilitātes un sadarbības programmu palīdzību jāpalielina tālāko reģionu kā starpnieku nozīme ES ietekmes palielināšanā pasaulē. Īpašu ES pārstāvju klātbūtne minētajos reģionos, ko pamato tālā atrašanās vieta, vienlaikus būs gan politisks signāls, gan efektīvs instruments šo reģionu platformas lomas veicināšanai.

2.3

EESK jau vairāk nekā 20 gadus atbalsta tālāko reģionu pilsoniskās sabiedrības darbību ar mērķi tuvināties Eiropas Savienībai, būt labāk uzklausītai un iesaistītai konsultācijās. Te īpaši jāatzīmē, ka EK tirdzniecības politika, konkrēti, brīvās tirdzniecības nolīgumi un ekonomisko partnerattiecību nolīgumi, kas noslēgti ar tālāko reģionu kaimiņvalstīm, var radīt negatīvas sekas tālākajos reģionos (1). Diemžēl jāsecina, ka Eiropas Komisija savā paziņojumā šo jautājumu nav apskatījusi un nav ņēmusi vērā Coupeau kga sagatavotajā EESK 2010.gada 17. februāra atzinumā minētos ieteikumus, konkrēti, attiecībā uz papildu pasākumiem (2).

2.4

Otra nepilnība šajā paziņojumā ir tā, ka tajā nav ņemti vērā apstākļi, kas saistīti ar būtisku politisku realitāti, proti, tālāko reģionu piederību Eiropas Savienībai. Reinjonas salā rīkotā uzklausīšanas sēde apliecināja, ka pilsoniskās sabiedrības spēki atbalsta Eiropas projektu un nevienā brīdī to nav apšaubījuši. EESK uzskata, ka ES stratēģijas tālākajiem reģioniem prioritārais mērķis ir uzlabot šo reģionu integrāciju Eiropas Savienībā, ņemot vērā to īpašos apstākļus.

3.   Īpašas piezīmes

3.1

Īstenojot kohēzijas politiku, atlases un līdzekļu piešķiršanas procedūru vienkāršošana un paātrināšana kļuvusi par obligātu nepieciešamību. Par kavēšanos un pārlieku gariem termiņiem bieži vien ir atbildīgas ES un valstu iestādes. Tas būtiski kaitē ES uzticamībai, tāpēc šis jautājums jāskata nekavējoties, vēl pirms nākamās finanšu shēmas apspriešanas.

3.2

Vēl viens svarīgs nosacījums turpmākajām ES programmām ir nodrošināt ES atbalsta lielāku atpazīstamību un koncentrēšanu. Pašreizējā atbalsta sadrumstalotība ir par iemeslu efektivitātes trūkumam un kritiskiem viedokļiem. Kā norādīts iepriekšminētajā Coupeau kga izstrādātajā atzinumā, EESK šobrīd iesaka koncentrēties uz trim galvenajām prioritātēm. Pirmkārt, izglītību un apmācību nodarbinātības veicināšanai, īpaši jauniešu vidū, tai skaitā ar atbalstu pamatinfrastruktūrai, jo galvenā šo reģionu bagātība neapšaubāmi ir to iedzīvotāju – sieviešu un vīriešu – talants un uzņēmējdarbība. Otrkārt, atbalsts privātajam sektoram, jo tas veicina labklājību un nodarbinātību: MVU/MVI, tūrisms, ar ražošanas faktoriem saistīti pakalpojumi, lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība. Treškārt, ieguldījumi nozīmīgākajos tīklos (IKT, transports, atkritumi, ūdens, enerģija u.c.) arī uzskatāmi par prioritāti, lai nodrošinātu iedzīvotājiem vienlīdzīgu piekļuvi vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, kas veicina reģionu konkurētspēju.

3.3

Svarīga nozīme ir arī ilgtspējīgas attīstības jautājumam, taču tas jāskata plašāk, ņemot vērā ne tikai vides, bet arī citus faktorus. Piemēram, tūrisma jomā ilgtspējīga attīstība ietver vietējās identitātes ievērošanu, reģionā izkoptās prasmes, tradicionālā dzīvesveida saglabāšanu, valodu vai attiecīgajai teritorijai raksturīgu produkciju. Tādi jautājumi kā vispārēja pieejamība, demogrāfiskās pārmaiņas un atkarības mazināšana ir īpaši svarīgi tālākajos reģionos, bet Eiropas Komisija savā paziņojumā tiem nav pievērsusi pietiekamu uzmanību.

3.4

EESK rosina Komisiju izskatīt iespēju iekļaut tālāko reģionu dimensiju publiskā iepirkuma noteikumos. Ņemot vērā tālāko reģionu īpašos apstākļus, uzmanība jāpievērš nodarbinātībai vietējā līmenī un vienlaikus jānovērš sociālais dempings, ko rada zemākas darbaspēka izmaksas kaimiņvalstīs, kā arī atsevišķu ekonomikas dalībnieku īstenotā zemo cenu agresīvā prakse, sākotnēji likvidējot jebkādu konkurenci vietējā līmenī un vēlāk – īstenojot monopola politiku ar augstam cenām.

3.5

EESK pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā trūkst skaidra redzējuma par attiecībām ar kaimiņvalstīm, kas nav ES dalībvalstis, kaut gan šāds redzējums bija ierosināts Coupeau kga atzinumā. EESK uzsver, ka svarīga nozīme ir tādiem sadarbības pasākumiem starp tālākajiem reģioniem un to kaimiņvalstīm, tostarp ĀKK valstīm, ko īsteno ar kopīgiem sadarbības projektiem, kuriem piešķirti EAF/ERAF, ESF, ELFLA un EKZF līdzekļi. Šajā jomā veikti daudzi pētījumi, bet darbības noteikumu trūkuma dēļ īstenots tikai neliels skaits konkrētu sadarbības projektu. Transporta, tūrisma, izglītības, veselības, zivsaimniecības, lauksaimniecības, pētniecības un izstrādes, kā arī vides aizsardzības jomā sadarbības iespējas ir ļoti plašas. Tajā pašā laikā vēl neatrisināts ir ES tirdzniecības politikas jautājums. Jau noslēgtie vai paredzamie brīvās tirdzniecības nolīgumi, vai arī EPN rada reālu apdraudējumu atsevišķu tālāko reģionu nestabilajai tautsaimniecībai. Ja ES tirdzniecības politikā netiks ņemtas vērā tālāko reģionu konkrētās intereses, ES tālāko reģionu atbalsta stratēģijas projekts zaudē savu jēgu.

3.6

Diemžēl jāsecina, ka paziņojumā pārāk maz uzmanības veltīts partnerības ar tālāko reģionu pilsonisko sabiedrību definēšanai, strukturētu konsultāciju veidošanai ar šā reģiona pilsonisko sabiedrību kohēzijas pasākumu īstenošanai, kā arī projektu izstrādei, kas ar informācijas kampaņu, Eiropas pilsoniskuma un mobilitātes programmu palīdzību stiprinātu Eiropas identitātes apziņu iedzīvotāju vidū. EESK vēlas norādīt uz savu atzinumu par tematu “Rīcības kodekss partnerības jomā” (3).

4.   Priekšlikumi turpmākajam darbam

4.1   POSEI programma (Tālāko un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programma).

4.1.1   Minētās programmas īstenošanu vajadzētu nopietni izvērtēt. Papildus ievērojamiem līdzekļiem, kas POSEI programmā veltīti diviem tālāko reģionu produktiem (cukuram un banāniem), vajadzētu ņemt vērā daudzus citus vietējos produktus, kuru eksportu varētu veicināt (vaniļa, augļi un dārzeņi, zvejas produkti u.c.).

4.1.2   Lauksaimniecības programmām piešķirtais POSEI finansējums ir jāsaglabā vai pat jāpalielina, lai varētu turpināt attīstīt ražošanu gan eksportam, gan vietējam tirgum, vienlaikus nodrošinot apgādi ar izejmateriāliem un pamatprecēm.

4.2   Ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija

4.2.1

EESK atzinīgi vērtē Eiropadomes lēmumu ar turpmāk tālākajiem reģioniem 'piešķirt īpašu režīmu, lai tie varētu maksimāli izmantot pieejamo finansējumu, proti, piedāvāt tālākajiem reģioniem līdzfinansējuma likmi 85 % apmērā neatkarīgi no to ienākumu līmeņa. Tomēr Komiteja pauž nožēlu, ka līdzfinansējuma likme īpašajam piešķīrumam, kas paredzēts ar tālāko reģionu statusu saistīto papildu izmaksu kompensēšanai, palicis 50 % līmenī, un mudina Komisiju rīkoties pietiekami elastīgi, lai nodrošinātu tā pilnu efektivitāti.

4.2.2

Visbeidzot, EESK ir nobažījusies, ka Komisijas priekšlikumos par teritoriālo sadarbību nav piedāvāti konkrēti risinājumi tālāko reģionu noteikti nepieciešamajai reģionālajai integrācijai.

4.3   Mobilitātes programmas: Eiropas Savienībai jāgarantē tālāko reģionu iedzīvotāju vienlīdzīga piekļuve šādā veida programmām gan izglītības, gan nodarbinātības perspektīvā. Nav pieņemama, piemēram, acīmredzama pretruna starp vēlmi panākt, lai tālāko reģionu jaunieši un augstskolu mācībspēki varētu pilnībā izmantot tādas ES mobilitātes programmas kā “Erasmus visiem”, un faktu, ka tiek ignorēts šo reģionu ģeogrāfiskais stāvoklis, neapmaksājot ar lieliem attālumiem saistītos ceļa izdevumus ne tiem studentiem, kas dodas uz tālākajiem reģioniem, ne arī tiem, kuri dodas uz citām ES valstīm.

4.3.1   Vēl viens paradokss: programmā “Erasmus visiem” nav ņemtas vērā tālāko reģionu kaimiņvalstis, kuras nav ES dalībvalstis. Minētās pretrunas ir obligāti jānovērš. Ar “Erasmus Mundus”, kas īpaši attiecas uz tālākajiem reģioniem, būtu jānodrošina jauniešu apmaiņa ar kaimiņvalstīm un līdz ar to Eiropas kultūras identitātes popularizēšana no šīm ES platformām.

4.4   Pieejamība

4.4.1

EESK kopā ar Eiropas Parlamentu uzsver, ka nepieciešams izstrādāt ad hoc satvaru transportam un IKT, lai tālākie reģioni varētu efektīvi risināt teritoriālās nošķirtības un digitālās plaisas problēmu.

4.5   Reģionālā integrācija

4.5.1

Tālākajiem reģioniem jānosaka automātiska atbilstība pārrobežu sadarbībai paredzēto līdzekļu saņemšanai, neraugoties uz 150 km tālas jūras robežas kritēriju.

4.5.2

Lai panāktu tālāko reģionu reģionālo integrāciju, jāpieņem pasākumi, ar kuriem uzlabo to saikni ar kaimiņos esošām trešām valstīm un veicina internacionalizāciju, kas ir svarīga šo reģionu MVU.

4.5.3

Eiropas Savienībai obligāti jāsagatavo ietekmes novērtējumi par tirdzniecības vai zvejas nolīgumiem, ko ES noslēdz ar tālāko reģionu kaimiņvalstīm, un tālāko reģionu politiskās iestādes un pilsoniskā sabiedrība jāinformē par sarunām, un tās jāiesaista to jautājumu risināšanā, kuri tās tieši skar.

4.5.4

Tālāko reģionu profesionāļus un juristus interesē arī jautājums par ieguldījumu drošību šajā ģeogrāfiskajā telpā. EESK šajā nolūkā atbalsta tālāko reģionu Juristu apvienību konferences izveidi un jebkuru citu līdzīgu iniciatīvu, piemēram, Atlantijas Arbitrāžas centrs un citas.

4.5.5

Ja ES turpmāk paustu stingrāku apņemšanos nekā līdz šim panākt, lai tālākie reģioni kļūtu par ES platformām, reģionālā integrācija sekmētu apjomradītus ietaupījumus daudzās jomās (transports, atkritumu apsaimniekošana u.c.).

4.6   Atbalsts uzņēmumiem

4.6.1

LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunkts iezīmē patiesu konceptuālu progresu, ļaujot Komisijai valsts reģionālā atbalsta noteikumos diferencēti ņemt vērā tālako reģionu ekonomikas īpatnības, kā arī acīmredzamas nepilnības saistībā ar valsts atbalstu citiem mērķiem (pētniecība, inovācija, transports, vide u.c.). EESK norāda uz pašreizējām pretrunām starp stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātēm un nepilnībām noteikumos par valsts atbalstu pētniecībai, inovācijai un vides aizsardzībai tālākajos reģionos. Nākamajā periodā šīs pretrunas ir jānovērš.

4.6.2

Laikā, kad tiek pārskatīta ES valsts atbalsta sistēma, tālākie reģioni pauž bažas par pašreizējās sistēmas saglabāšanu. Minētie reģioni prasa saglabāt pēc iespējas labvēlīgākus noteikumus, atbalsta saskaņotību neatkarīgi no tā mērķiem (atbalsts ieguldījumiem uzņēmumos ar paaugstinātām atbalsta intensitātes likmēm un darbības atbalsts, kas nav degresīvs un ierobežots laikā, lai atbilstīgi LESD 349. panta noteikumiem kompensētu papildu izmaksas, kas saistītas ar attālo atrašanās vietu), vienkāršas un elastīgas procedūras.

4.6.3

Tālākajos reģionos jāveido darba vietas, lai izskaustu strukturālo bezdarbu, kas skar visas iedzīvotāju grupas. Šo reģionu uzņēmumi parasti ir mazie un vidējie uzņēmumi, kas lielākoties darbojas ģeogrāfiski ierobežotos tirgos; tātad šo reģionu uzņēmumu un kontinentālās Eiropas uzņēmumu raksturīgās iezīmes ir atšķirīgas. Tāpat kā 2007.-2013. gada periodā, ir svarīgi nodrošināt, lai atbalstu uzņēmumiem būtu tiesīgi saņemt visu veidu uzņēmumi.

4.6.4

Atbalsta likmju intensitāte ieguldījumiem tālākajos reģionos šķiet nostabilizēta 2007.–2013. gada līmenī, arī turpmāk saglabājot robežvērtības un “tālāko reģionu bonusa” principu. EESK vērš uzmanību uz to, ka tas neietekmē ES iekšējo tirdzniecību, jo tālāko reģionu tirgi maz piesaista ārvalstu investīcijas. Tāpēc EESK iesaka turpināt piešķirt darbības atbalstu, kas nav degresīvs un nav ierobežots laikā.

4.6.5

Publiskais atbalsts, ES atbalstu ieskaitot, un tālāko reģionu uzņēmumu ieguldījumi inovācijā, digitālajā programmā un partnerattiecību veidošanā attiecīgajā ģeogrāfiskajā zonā būtu jāuzskata par prioritātēm.

4.6.6

Tālākajiem reģioniem raksturīga struktūra, ko veido gandrīz vienīgi ļoti mazi uzņēmumi. Savā stratēģijā Komisijai īpašu uzmanību vajadzētu pievērst Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akta konkrētai īstenošanai un principa “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” piemērošanai, jo īpaši attiecībā uz procedūrām un pārbaudēm. Tālākajos reģionos nopietni jāuzrauga konkurences noteikumi, lai tie nekaitētu mazo un vidējo uzņēmumu interesēm.

4.7   Enerģētika

4.7.1

Sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ tālākie reģioni ir sevišķi neaizsargāti un enerģētikas jautājums tiem jārisina citādi nekā kontinentālajā Eiropā. ES uzdevums ir palīdzēt tālākajiem reģioniem nodrošināt energoapgādi sarežģītā vidē un sarežģītos apstākļos, kas ievērojami sadārdzina cenas un ierobežo konkurētspēju.

4.7.2

Tālākajiem reģioniem ir būtiski svarīgi apgūt un izmantot pašiem savus energoresursus: tā var būt gan no naftas vai gāzes iegūta enerģija, gan enerģija ar zemu oglekļa emisijas līmeni — vēja, siltuma, saules, ūdens, jūras (paisuma un bēguma, viļņu, jūras straumju, siltuma) enerģija.

4.7.3

EESK iesaka minētajos reģionos sekmēt pētījumus par atjaunojamiem energoresursiem un ar ES finanšu instrumentiem atbalstīt enerģētikas projektus tālākajos reģionos, ņemot vērā to īpašās iezīmes.

4.8   Lauksaimniecība

4.8.1

Lauksaimniecības nozīme tālākajos reģionos ir nenoliedzama. Lauksaimniecība nodrošina darba vietas, veicina tradicionālās vides un dzīvesveida izplatību un saglabāšanu. Papildus atbalstam cukura un banānu produkcijai, ES jāturpina darbs, lai veicinātu pārtikas produktu daudzveidību un pārtikas apgādes autonomiju tālākajos reģionos. Jāsaglabā arī esošais līdzsvars starp lauksaimniecisko ražošanu eksportam un lauksaimniecisko ražošanu vietējiem tirgiem.

4.8.2

Attiecīgo procedūru dēļ ES atbalsta piešķiršanā priekšroka dažkārt tiek dota lielām struktūrām vai starpnieku izmantošanai. Šī tendence ir jāmaina, jo tajā nav ņemtas vērā neatkarīgo mazo ražotāju intereses, taču tālākajos reģionos tieši šādu ražotāju īpatsvars ir vislielākais. ES atbalstam būtu jākalpo arī pārtikas ķēdes darbības uzlabošanai un jāveicina lauksaimnieku un to organizāciju līdzdalība.

4.9   Zivsaimniecība

4.9.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas nostāju, kurā paredzēts raudzīties, lai lēmumu pieņemšana šajā jomā būtu vairāk balstīta uz reģioniem, orientējoties uz reģionālajām jūras teritorijām un ņemot vērā vietējos zivju krājumus, kā arī uz konsultatīvo padomju izveidi tālākajiem reģioniem. Tā kā tālāko reģionu zvejas zonas ir ļoti atšķirīgas, šādas konsultatīvas padomes jāveido katram tālāko reģionu baseinam atsevišķi, lai efektīvāk ņemtu vērā to īpatnības.

4.9.2

Zivsaimniecības politikas reformas priekšlikumā nav paredzēti apmierinoši, tālāko reģionu apstākļiem piemēroti risinājumi, piemēram, saistībā ar atbalstu zvejas flotei (kuģubūve, kuģu iegāde un modernizēšana, zvejas piepūles pārvaldība, ES un trešo valstu noslēgto zvejas nolīgumu ietekme uz tālākajiem reģioniem); nav panākts progress POSEI zivsaimniecības programmās, kuru saturs būtu konceptuāli jāpārskata, līdzīgi kā tas bija POSEI lauksaimniecības programmu gadījumā. Komiteja arī atgādina par idejām, kas izklāstītas 2011. gada 27. oktobra pašiniciatīvas atzinumā “Zivju krājumu pārvaldības un zvejas kontroles reģionālo zonu attīstība” (ziņotājs: Burns kgs).

4.10   Mežsaimniecība

4.10.1

Jāapsver iespēja par tropu un subtropu cietkoksnes koku ilgtspējīgu audzēšanu tālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās. Īpašās attiecības, kas šos reģionus vieno ar Eiropu, nodrošinātu tām tiešu piekļuvi, jo tās spēj piegādāt sertificētu koksni, kas atbilst visiem Mežu uzraudzības padomes (Forest Stewardship Council, FSC) sertifikācijas noteikumiem.

4.10.2

Kokmateriāli vēsturisku ēku restaurācijas projektiem ir specifisks tirgus, ko vajadzētu ņemt vērā, jo daudzām retām koku sugām draud izmiršana un tās ir ļoti grūti iegūt legālā ceļā. Sarkankoks, Ipe, Virola, Padauk, Greenheart, Ramin, Apitong un Wenge ir tikai neliela daļa no koku sugām, kas vajadzīgas restaurācijas projektiem.

4.10.3

Tropu un subtropu meži nodrošina ne tikai kokmateriālus, bet arī nevainojamu vidi retu augu kultivēšanai medicīnas un kosmētikas vajadzībām. Tropu un subtropu mežos audzētie kokmateriāli nedod tūlītēju peļņu, bet ilgtermiņā sniedz šiem reģioniem būtisku priekšrocību gūt peļņu no ļoti ienesīgiem tirgiem, kam nepieciešami minētie reti sastopamie koki un augi.

4.11   Pētniecība un tās attīstība

4.11.1

EESK atbalsta ES vides programmas un bioloģiskās daudzveidības rīcības plāna turpināšanu (tālākajos reģionos atrodas 80 % ES bioloģiskās daudzveidības potenciāla), kā arī to, ka stratēģijas “Eiropa 2020” turpmākajās programmās labāk jāņem vērā tālāko reģionu iespējas, īpaši atjaunojamo energoresursu, ilgtspējīgas attīstības un jūras zinātņu jomā.

4.11.2

Komisija nav pietiekami plaši apskatījusi tālāko reģionu potenciālu šajās jomās.

4.11.3

EESK atbalsta ideju veidot ES klasteru tīklus minētajās jomās, iekļaujot tajos tālākos reģionus.

4.12   Tālāko reģionu attīstības sociālās dimensijas stiprināšana

4.12.1

EESK ir gandarīta, ka Komisija saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020” pievērsusies ES modeļa sociālajai dimensijai. Šajā jautājumā nepietiek ar vēlmēm vien, ir vajadzīgas konkrētas saistības. Neviens ES iedzīvotājs nedrīkst būt atstumts un atstāts attīstības ceļa malā. Tieši tāda ir ES solidaritātes būtība. EESK atbalsta Kanāriju salu reģiona priekšsēdētāja ierosinājumu izstrādāt neatliekamas rīcības plānu cīņai ar masveida bezdarbu, kas pieaug straujos tempos.

4.12.2

Papildus stratēģisko virzienu īstenošanai EESK uzsver:

4.12.2.1

Galvenās pamatvajadzības, proti, ūdens visiem (personām un uzņēmumiem), ilgtspējīga enerģētika, notekūdeņu attīrīšana, atkritumu apjoma samazināšana, ir arī galvenie šajos reģionos risināmie problēmjautājumi. Taču Komisija nav pievērsusi pietiekamu uzmanību tam, ka tālākajos reģionos jānodrošina tīklu pakalpojumu efektīva darbība.

4.12.2.2

ES stratēģijai ir būtiska ietekme uz tālākajiem reģioniem ļoti svarīgo tūrisma nozari, kuras attīstības pamatelementos obligāti jāiekļauj ilgtspējīga attīstība un identitātes saglabāšana, lai nepieļautu kultūras asimilāciju un piekrastes teritoriju betonēšanu. Tāpēc EESK norāda uz Komisijas paziņojumu par jūras nozaru izaugsmi un uz atzinumu, kuru Komiteja patlaban izstrādā (4).

4.12.2.3

Eiropas Savienības stratēģijā vairāk jāņem vērā kultūras dimensija. Šajā ziņā tālākie reģioni ir unikāla vērtība Eiropas Savienībai. Tāpēc EESK iesaka stratēģijas “Eiropa 2020“ rīcības plānos konsekventi nostiprināt kultūras dimensiju.

Briselē, 2013. gada 20. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  EESK atzinums “Ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ietekme uz tālākiem reģioniem (Karību jūras reģions)”, OV C 347, 18.12.2010., 28. lpp.

(2)  Šie ieteikumi minēti arī citos dokumentos, piemēram,

 

Eiropas Komisijas pētījumā “Izaugsmes faktori tālākajos reģionos”, ko sagatavojis Ismeri Eropa;

 

Ziņojumā “Tālāko reģionu stāvoklis vienotajā tirgū: Eiropas Savienības ietekme pasaulē”, ko pēc Iekšējā tirgus komisāra Michel Barnier pieprasījuma sagatavojis Pedro Solbes Mira;

 

Eiropas Komisijas pētījumā “Demogrāfijas un migrācijas tendences tālākajos reģionos: ietekme uz ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju”, ko sagatavojis INED.

 

Nuno Teixeira kga sagatavotajā Eiropas Parlamenta REGI komitejas ziņojumā “Kohēzijas politika tālākajos reģionos saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020” ”;

 

Eiropas Parlamenta pētījumā “Reģionālās politikas ietekme uz klimata pārmaiņu sekām tālākajos reģionos”.

(3)  OV C 44, 15.2.2013., 23. lpp.

(4)  Atzinums Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas (Skatīt šā Oficiālā Vēstneša 87. Lpp).


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/58


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 723/2009 par Kopienas tiesisko regulējumu, ko piemēro Eiropas pētniecības infrastruktūras konsorcijam (ERIC)”

COM(2012) 682 final – 2012/0321 (NLE)

2013/C 161/10

Ziņotājs: STANTIČ kgs

Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 187. un 188. pantu 2012. gada 19. decembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 723/2009 par Kopienas tiesisko regulējumu, ko piemēro Eiropas pētniecības infrastruktūras konsorcijam (ERIC)

COM(2012) 682 final – 2012/0321 (NLE).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2013. gada 7. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (20. marta sēdē), ar 78 balsīm par, 1 balsi pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

EESK atbalsta ierosināto regulas 9. panta grozīšanu, lai novērstu diskrimināciju starp dalībvalstīm un asociētajām valstīm un stimulētu asociēto valstu aktīvāku dalību turpmāko ERIC dibināšanā un darbībā.

1.2

EESK uzskata, ka balsstiesību vienlīdzība neietekmēs regulas Kopienas aspektu un ka, pateicoties pārējiem regulā ietvertajiem noteikumiem, Kopiena var saglabāt pietiekami lielas iespējas kontrolēt ERIC darbības būtiskos elementus.

1.3

EESK ir noraizējusies par lēno gaitu, kādā ERIC juridiskais instruments tiek piemērots Eiropas Pētniecības infrastruktūru stratēģijas foruma (ESFRI) ceļvedī minēto Eiropas nozīmes pētniecības infrastruktūras projektu izstrādē un īstenošanā. Tāpēc Komiteja mudina Komisiju darīt visu iespējamo, lai atbalstītu potenciālos partnerus un tādējādi rosinātu izmantot ERIC juridisko formu.

1.4

EESK arī ieteiktu Kopienai aktīvāk iesaistīties ERIC projektu līdzfinansēšanā, nodrošinot labāku sinerģiju starp struktūrfondiem un pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”.

2.   Ievads un vispārīga informācija

2.1

Visaugstākās kvalitātes pētniecības infrastruktūrai ir izšķiroša nozīme zināšanu un jauno tehnoloģiju progresā, kas rada pamatu konkurētspējīgākai un zināšanās balstītai Eiropas ekonomikai.

2.2

Pagājušajā desmitgadē Kopienas mērķis vienmēr bijis Eiropas pētniecības infrastruktūras atbalsts un attīstība, tomēr šīs infrastruktūras relatīvā sadrumstalotība un reģionalizācija (1) pastāvīgi bijusi viens no izcilības trūkuma iemesliem.

2.3

ESFRI forumā 2006. gadā tika apzināti vairāki visai Eiropai svarīgi infrastruktūras projekti, kas īstenojami līdz 2020. gadam (2). Viens no galvenajiem šķēršļiem šādas infrastruktūras izstrādei ES valstu starpā bija tas, ka kvalitatīvu partnerību dibināšanai trūka piemērotas tiesiskās sistēmas.

2.4

Tāpēc 2009. gadā Padome pieņēma ERIC regulu (3). Ar šo juridisko instrumentu ERIC ieguva tādas juridiskas personas statusu, ko atzīst visās dalībvalstīs. ERIC var saņemt arī PVN un akcīzes nodokļa atvieglojumus un izstrādāt paši savas iepirkuma procedūras.

3.   Priekšlikums grozīt ERIC regulu un vispārējā situācija

3.1

Saskaņā par patlaban spēkā esošo regulu katrā ERIC jābūt pārstāvētām vismaz trim dalībvalstīm, un tajā var piedalīties arī kvalificētas asociētās valstis (4), kā arī trešās valstis un specializētas starpvaldību organizācijas. ES dalībvalstīm kopā vienmēr ir balsu vairākums dalībnieku kopsapulcē.

3.2

Šādas kārtības dēļ asociētās valstis attiecībā uz savām balsstiesībām ir nevienlīdzīgā un zemākā statusā — pat tad, ja tās ir gatavas ieguldīt ievērojamus finanšu līdzekļus ERIC izveidē un darbībā (5).

3.3

Lai asociētās valstis motivētu aktīvi iesaistīties kādā ERIC, ierosināts grozīt 9. pantu un noteikt, ka konsorcija dibināšanai pietiek ar vienu dalībvalsti (no obligāti nepieciešamajiem trim dalībniekiem). Pārējie divi dalībnieki var būt no asociētajām valstīm. Asociētajām valstīm attiecīgi arī var būt balsstiesības.

4.   Vispārīgas un īpašas piezīmes

4.1

EESK kopumā atbalsta ERIC regulas grozījumu, ja tādējādi var stimulēt asociēto valstu līdzdalību ERIC izveidē un darbībā, tomēr Komiteja vēlētos darīt zināmus dažus apsvērumus.

4.1.1

Galvenais arguments par labu pašreizējās regulas noteikumam par vismaz trim dalībvalstīm bija tas, ka šādi tiek garantēts regulas Kopienas aspekts  (6). Šajā ziņā visai radikāla šķiet trīs dalībvalstu aizstāšana ar vienu.

4.1.2

EESK atgādina, ka aplūkojamā regula sākotnēji tika izstrādāta, lai varētu efektīvi īstenot Kopienas pētniecības un tehnoloģiskās infrastruktūras projektus. Tāpēc EESK atzīst, ka Kopienai jāsaglabā kontrole pār atsevišķiem būtiskiem ERIC darbības elementiem.

4.1.3

No otras puses, EESK norāda, ka pašreizējā regulā ir daži noteikumi, kas var kompensēt iespējamo ES pušu pozīciju vājināšanos 9. panta grozījumu dēļ, proti:

struktūrām, kas vēlas veidot ERIC, jāiesniedz pieteikums Eiropas Komisijai;

ERIC ir pakļauti ne tikai mītnes valsts likumiem, bet arī Savienības tiesību aktiem;

katram ERIC ir pienākums iesniegt Komisijai savu gada pārskatu, kā arī informēt par apstākļiem, kas var traucēt tam izpildīt savus uzdevumus vai nodrošināt atbilstību regulas prasībām;

būtiski statūtu grozījumi oficiāli jāapstiprina Komisijai;

ERIC ir Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijā.

EESK vēlas saņemt nepārprotamu apliecinājumu tam, ka iepriekš minētie noteikumi atsvērs ierosināto 9. panta grozījumu un ļaus pietiekami kontrolēt ERIC darbību.

4.1.4

EESK pauž bažas par to, ka līdz šim neviena asociētā valsts vai trešā valsts nav kļuvusi par kāda ERIC dalībnieci, un cer, ka šī intereses trūkuma galvenais iemesls tiešām ir nelabvēlīgie balsstiesību nosacījumi.

4.1.5

EESK ar gandarījumu atzīst, ka no 51 infrastruktūras projekta, kas minēti ESFRI ceļvedī, 19 infrastruktūras projektus ir paredzēts veidot un īstenot, izmantojot ERIC juridisko formu. Vienlaikus Komiteja pauž bažas par to, ka kopš 2009. gada, kad regula stājās spēkā, ir izveidoti tikai divi ERIC.

4.1.6

EESK vēlētos, lai process ritētu raitāk. Komiteja uzskata, ka progress tik gauss ir arī tāpēc, ka ERIC izveides administratīvās un juridiskās procedūras ir sarežģītas un grūti īstenojamas. Tāpēc EESK mudina Komisiju nodrošināt atbalsta pasākumus un instrumentus, ar kuriem atvieglot potenciālo partneru darbu (statūtu sagataves, praktiskas vadlīnijas, īpašus ERIC atbalsta pasākumus pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” utt.).

4.1.7

Lai arī tas nav tieši saistīts ar ierosināto regulas grozījumu, EESK vēlētos atkārtoti ieteikt Kopienai aktīvāk iesaistīties ERIC projektu līdzfinansēšanā, pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” piešķirot vairāk līdzekļu pētniecības infrastruktūrai un it sevišķi palielinot sinerģiju starp pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” un struktūrfondiem.

Briselē, 2013. gada 20. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  Pusi no visiem 254 reģioniem paredzētajiem pētniecības izdevumiem patērē vien 30 reģioni, un lielākā daļa ESFRI ceļvedī minēto projektu sakoncentrēti 10 dalībvalstīs.

(2)  ESFRI ceļvedi atjaunināja 2008. un 2010. gadā. Nākamo reizi to paredzēts pārskatīt 2015. gadā.

(3)  Padomes Regula (EK) Nr. 723/2009 par Kopienas tiesisko regulējumu, ko piemēro Eiropas pētniecības infrastruktūras konsorcijam (ERIC).

(4)  Septītajā pamatprogrammā patlaban ir 14 asociētās valstis: Norvēģija, Islande, Lihtenšteina (pamatojoties uz EEZ līgumu), Izraēla, Fēru Salas, Šveice (pamatojoties uz atsevišķu starptautisku nolīgumu), Moldova, Horvātija, Turcija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Albānija, Serbija un bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika (pamatojoties uz saprašanās memorandiem).

(5)  Norvēģija būtu ieinteresēta organizēt 3 ERIC, lai izstrādātu vērienīgus ESFRI ceļvedī minētus projektus (CESSDA, SIOS, ECCSEL), ja vien balsstiesību nosacījumi būtu labvēlīgāki.

(6)  Sk. 14. apsvērumu, OV L 206, 8.8.2009., 1. lpp.


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/60


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata “Integrēts paku piegādes tirgus e-tirdzniecības izaugsmei ES””

COM(2012) 698 final

2013/C 161/11

Ziņotāja: RONDINELLI kdze

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2013. gada 19. februārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Zaļā grāmata “Integrēts paku piegādes tirgus e-tirdzniecības izaugsmei ES”

COM(2012) 698 final.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 7. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (20. marta sēdē), ar 156 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka, ņemot vērā digitālā tirgus nozīmīgumu un tā augsto ekonomikas un nodarbinātības attīstības potenciālu, ir svarīgi atjaunot e-patērētāja un e-mazumtirgotāja uzticēšanos integrētai loģistikai, kas tiek piemērota e-tirdzniecībā, kura daudziem patērētājiem ir sevišķi pievilcīga.

1.2

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu padziļināti analizēt nozares problēmjautājumus un plaši konsultēties ar visām ieinteresētajām pusēm, izmantojot zaļo grāmatu par integrētu tirgu, kuras uzdevums ir izveidot e-pirkumu paku piegādes loģistikas integrētu tirgu un attīstīt e-tirdzniecību ne vien starp uzņēmumiem un patērētājiem (B2C), bet arī starp uzņēmumiem (B2B) un starp patērētājiem (C2C).

1.3

EESK aicina Komisiju izstrādāt direktīvu, kas aptver sešas prioritāras prasības:

kopīgas un solidāras atbildības režīms, kas attiecas uz e-mazumtirgotājiem un piegādes operatoriem visā piegādes ķēdē, it īpaši gadījumos, kad pircēji atdod preces atpakaļ, izmantojot atteikuma tiesības, vai preču neatbilstības dēļ;

piegādes pilnīga izsekojamība un lokalizācija;

pienākums piedāvāt patērētājam izvēli starp vairākām piegādes iespējām;

valsts centru sistēmas pilnīga akceptēšana nolūkā risināt ar e-tirdzniecības preču piegādi saistītas problēmas;

pienākums ievērot taisnīgus darba apstākļus;

pienākums nodrošināt nosacījumu un cenu pārredzamību,

kā arī sagatavot ziņojumu par katrā dalībvalstī un pārrobežu piegādes jomā sasniegtajiem rezultātiem.

1.4

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi novērst tiesiskā regulējuma trūkumus, un iesaka sākt organizētas pilsoniskas sabiedrības (sevišķi patērētāju apvienību), mazo un vidējo uzņēmumu (MVU), e-mazumtirgotāju un piegādes operatoru pārstāvju strukturētu dialogu, lai izvērtētu ne tikai leģislatīvās, bet arī vispiemērotākās politiskās iespējas iepriekš minēto sešu prioritāšu īstenošanā.

1.5

EESK uzskata, ka Eiropas standartizācijas iestādēm ir vajadzīgs spēcīgs impulss, lai ar patērētāju, MVU un citu ieinteresēto pušu apvienību vienlīdzīgu līdzdalību izstrādātu Eiropas tehniskos un tiesiskos standartus, kas e-tirdzniecībā izmantotajiem integrētas loģistikas pakalpojumiem ļautu nodrošināt kvalitāti, uzticamību, ilgtspēju, kā arī sociālas un drošības garantijas. Ļoti vēlama ir Eiropas drošības un kvalitātes zīmes izstrāde piegādes sistēmai.

1.6

Lai nodrošinātu piegādes integrētu loģistikas pakalpojumu pieejamību, uzticamību un efektivitāti, EESK uzskata, ka ir jāīsteno pasākumi, kas paredzēti ES tehnoloģiju pētniecības, vides un transporta programmās, jo sevišķi Galileo .

1.7

Informācijas apmaiņai un visu dalībnieku koordinācijai ir vajadzīga tīklu starpsavienojumu sistēmu un platformu pilnīga sadarbspēja.

1.8

Lai nodrošinātu godīgu konkurenci un novērstu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, EESK iesaka pienācīgi atbalstīt novatoriskus MVU, kas rada jaunas darba vietas, aktivizējot tiem paredzētas Eiropas Investīciju bankas (EIB) atbalsta pozīcijas.

1.9

EESK uzstājīgi prasa savienot ES mēroga tīklā valsts centrus, kuri izveidoti ar e-tirdzniecības piegādi saistīto problēmu risināšanai, kas būtu lietotājdraudzīgs, nodrošinot lētus un ātrus klientu un e-mazumtirgotāju problēmu risinājumus, kā arī izveidot Eiropas novērošanas centru nozares problēmu kontrolei un pārraudzībai.

1.10

Komiteja uzskata, ka vajadzētu izveidot e-tirdzniecības piegādes agrīnās brīdināšanas sistēmu, kurai būtu tādas pašas pilnvaras kā RAPEX (Kopienas ātrās ziņošanas sistēma par apdraudējumiem, kas izriet no patēriņa produktu lietošanas) un ICSMS (tirgus uzraudzības informācijas apmaiņas sistēma) un kura atvieglotu ātru informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un Komisiju par pasākumiem, kas īstenoti, lai apturētu vai ierobežotu tādu e-tirdzniecības piegādes sistēmu ienākšanu tirgū vai izmantošanu, kuras nopietni apdraud e-patērētāju un e-pārdevēju tiesības.

1.11

EESK uzskata, ka integrētam paku piegādes tirgum ir vajadzīga kvalitatīva nodarbinātība ar stabilu un saskaņotu sociālo dimensiju, kas ļautu no jauna noteikt un pārkvalificēt esošās profesionālās kompetences, nodrošināt taisnīgus darba apstākļus un cienīgas algas, kā arī nedeklarēta darba apkarošanu nozares sociālo partneru dialoga ietvaros Eiropas, valsts un vietējā līmenī.

1.12

EESK iesaka izveidot Eiropas tīklu, kurā apvienoti valsts centri ar e-tirdzniecības piegādēm saistīto problēmu risināšanai un kas būtu lietotājdraudzīgs, nodrošinot lētus un ātrus klientu un e-mazumtirgotāju problēmu risinājumus, kā arī izveidot Eiropas novērošanas centru e-tirdzniecības piegādes sistēmu pārraudzībai, kas reizi ceturksnī sniegtu atskaiti par problēmām, kuras reģistrētas e-tirdzniecības preču piegādē.

1.13

Lai sekmētu nozares taisnīgu un ilgtspējīgu attīstību, valstu paraugprakses apmaiņu par tipveida līgumiem (1), kā arī visu dalībnieku, kas iesaistīti valsts un pārrobežu līmenī, lielāku sadarbību un sadarbspēju, EESK uzskata, ka ir lietderīgi rīkot iestāžu konferenci par piegādi e-tirdzniecībā.

2.   E-tirdzniecība un piegādes integrētas loģistikas sistēmas

2.1

E-tirdzniecība Eiropā 2012. gadā sasniedza 300 miljardu euro apgrozījumu, t.i., salīdzinājuma ar pagājušo gadu palielinājās par 20 % (2); savukārt pirkumi tiešsaistē piecu gadu laikā ir pieauguši no 20 % līdz 37 % (3). Tiek lēsts, ka patērētāji ietaupa aptuveni 12 miljardus euro gadā.

2.2

E-tirdzniecības priekšrocības ir izmērāmas, ņemot vērā ietaupījumu, darījuma ātrumu, tā starptautisko raksturu, pilnīgumu, informācijas un pakalpojuma satura ātrumu attiecībā uz tirgotajām precēm. Tomēr lielākās daļas preču (izņemot digitālās preces) materiālā pieejamība ir saistīta ar paku un sīkpaku apstrādes, iepakošanas, izsekojamības, atpazīšanas, pārvietošanas, glabāšanas un transportēšanas loģistikas procesu pārvaldības spējām.

2.3

Komisijas stratēģijā uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam digitālajam e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum (4) bija noteikti “pieci galvenie šķēršļi vienota digitālā tirgus izveidei, kā arī rīcības plāns to novēršanai”. To vidū bija arī minētas “neatbilstīgas maksājumu un piegādes sistēmas” ar piebildi, ka “pašlaik 10 % iedzīvotāju neiepērkas tiešsaistē (5), jo viņus satrauc piegādes pakalpojumu izmaksas, tostarp par pārrobežu sūtījumiem, kā arī pakalpojuma kvalitāte”. Šajā sakarā tika uzsvērts, ka:

“jāizstrādā dažādu patērētājam pieejamu iespēju izvēle, un dažādās dalībvalstīs ir jāizplata un jāizmanto Eiropas paraugprakse attiecībā uz piegādi mājās konkrētā termiņā, izņemšanu pie tirdzniecības partnera vai automatizētās sistēmās ar ilgāku darba laiku u.tml.”;

“gan klientu, gan uzņēmumu vajadzībām ir jāprecizē jautājums par atbildību gadījumā, ja saņemts bojāts sūtījums, sūtījums ir nozagts vai pazudis”;

“jānodrošina piegādes pakalpojumu efektivitāte un pieejamība cenu ziņā arī lauku vai nošķirtos apgabalos un Savienības attālākajos reģionos, lai elektroniskā tirdzniecība varētu palīdzēt novērst, nevis uzsvērt teritoriālās kohēzijas ziņā pastāvošo nevienlīdzību”;

falsificētu un/vai viltotu zāļu gadījumā jānodrošina atbilstoša to pacientu aizsardzība, kuri iegādājas zāles tiešsaistē.

2.4

Piegādes ķēdes tradicionālās loģistikas sistēmas ir novecojušas un (īpaši transnacionālos darījumos) var palēnināt e-tirdzniecības izplatīšanos un attīstību; savukārt jauno tehnoloģiju strauja attīstība sniedz jaunas konverģences iespējas.

2.5

E-tirdzniecības attīstība starp uzņēmumiem un patērētājiem (B2C) attiecībā uz precēm, kuras nevar dematerializēt vai digitalizēt, ir ievērojami palielinājusi vidēju un mazu sūtījumu skaitu uz ļoti daudziem galamērķiem, kas neatkārtojas un kurus ir grūti ieplānot; šāds pakalpojums arvien vairāk tiek pielāgots katra klienta prasībām.

2.6

Informācijas apkopošanas un darījuma slēgšanas ātrums, pateicoties arvien tiešākai saskarnei starp ražotāju un patērētāju, palielina vēlmes attiecībā uz piegāžu ātrumu un uzticamību; šo vēlmju piepildīšana rada spēcīgu spiedienu uz loģistikas sistēmas efektivitāti un izmaksām.

2.7

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi atjaunot gan e-patērētāju uzticēšanos, kuru galvenās bažas saistās ar nenotikušu piegādi, bojātiem vai nozaudētiem sūtījumiem un iespēju atgūt samaksāto summu (sevišķi pārrobežu darījumos), gan e-tirgotāju uzticēšanos, kuriem trūkst strukturētu (operatoru prasībām pielāgotu) tīklu, sadarbspējas un atbilstīga tiesiska regulējuma.

3.   Komisijas zaļā grāmata

3.1

Lai atrisinātu problēmas un rastu risinājumus izaicinājumiem, ar kuriem saskaras patērētāji un tirgotāji tiešsaistē, kā arī atbalstītu e-tirdzniecības izaugsmi un visu ES reģionu iedzīvotājiem un MVU nodrošinātu piekļuvi tās priekšrocībām, izmantojot valsts, Kopienas un starptautiskajā līmenī ilgtspējīgu un efektīvu piegādes sistēmu, Komisijas zaļajā grāmatā ir norādīti šādi trīs darbības virzieni:

uzlabot ES piegādes pakalpojumu ērtību patērētājiem un MVU;

piedāvāt patērētājiem un MVU izmaksu un izdevīgāku tarifu ziņā efektīvākus piegādes risinājumus;

sekmēt piegādes pakalpojumu operatoru lielāku sadarbspēju, uzlabojot sadarbības veidus un kooperāciju starp minētajiem operatoriem un e-mazumtirgotājiem, sevišķi MVU.

4.   Vispārīgās piezīmes

4.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot e-pirkumu paku piegādes loģistikas integrētu tirgu un attīstīt e-tirdzniecību ne vien starp uzņēmumiem un patērētājiem (B2C), bet arī uzņēmumu starpā (B2B) un patērētāju starpā (C2C) tā, lai palielinātu uzticēšanos starp visiem iesaistītajiem dalībniekiem (pirmām kārtām ES iedzīvotājiem) un nodrošinātu pieejamību, uzticamību, pārredzamību, efektivitāti un savstarpējo tiesību pilnīgu ievērošanu un aizsardzību.

4.2

Komiteja uzskata, ka tiesiskajā regulējumā ir šādi trūkumi, kas jānovērš:

attiecībā uz pasta pakalpojumiem jāizveido “vispārējie pasta pakalpojumi, kas garantē visu iedzīvotāju piekļuvi pakalpojumiem, neatkarīgi no viņu ģeogrāfiskā, finansiālā stāvokļa vai citiem faktoriem, un nodrošina cenu ziņā pieņemamus un kvalitatīvus pakalpojumus”, kas “ir nozīmīga Eiropas sociālā modeļa […] sastāvdaļa (6)”;

attiecībā uz pārrobežu pakalpojumu sniegšanu un informēšanas pienākumiem pilnībā jāpiemēro Pakalpojumu direktīva (7).

4.3

Komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi pielāgot tiesisko regulējumu, lai ES patērētājiem nodrošinātu lielākas sociālas un ekonomiskas priekšrocības attiecībā uz autonomiju un ērtumu, pārredzamību un konkurenci, kā arī piekļuvi plašākam preču un pakalpojumu klāstam, bet uzņēmumiem (it īpaši MVU) — daudzveidīgas iespējas piegādāt augstas kvalitātes inovatīvas preces un pakalpojumus, atrodoties iespējami tuvu patērētājam visā ES iekšējā tiešsaistes tirgū, tādā veidā nostiprinot šo uzņēmumu pozīcijas un ļaujot saglabāt konkurētspēju pasaules ekonomikā.

4.4

Pamatojoties uz SMART (konkrēts, izmērāms, sasniedzams, reālistisks un ar noteiktu termiņu (no angļu val.: specific, measurable, achievable, realistic and timely) principu, politikas veidotājiem jānosaka ne tikai kvalitatīvi, bet arī kvantitatīvi mērķi. Svarīgs priekšnosacījums efektīvai iniciatīvu pārvaldībai un to faktiskās ietekmes novērtēšanai ir sasniegumu izmērīšana, salīdzinot tos ar reālistiskiem mērķiem. (8) Tādējādi šajā tradicionāli darbietilpīgajā nozarē vienlaikus ar darba ņēmēju darba apstākļiem uzlabojas patērētāja, operatora un uzņēmuma uzticēšanās līmenis.

4.5

EESK uzskata, ka ir svarīgi dot spēcīgu impulsu CEN, CENELEC un ETSI (9), lai, līdztiesīgi piedaloties patērētāju, MVU un citu ieinteresēto pušu apvienībām, izstrādātu Eiropas tehniskos un tiesiskos standartus. Tas nodrošinās e-tirdzniecībā izmantoto integrētas loģistikas pakalpojumu kvalitāti, uzticamību, ilgtspēju, kā arī sociālas un drošības garantijas, saskaņā ar precīzu grafiku un izmantojot atbilstīgu informatīvo kampaņu internetā un citos plašsaziņas līdzekļos. EESK arī uzskata, ka nozīmīgs solis būtu piegādes jomā izstrādāt Eiropas drošības un kvalitātes zīmi, ko piešķirtu problēmu risināšanas centru Eiropas tīkls (līdzīgi kā VeriSign Secured Seal tiešsaistes maksājumiem).

4.5.1

EESK iesaka izveidot Eiropas tīklu, kurā būtu savienoti ar e-tirdzniecības piegādēm saistītu problēmu risināšanas valsts centri un kas būtu lietotājdraudzīgs, nodrošinot lētus un ātrus klientu un e-mazumtirgotāju problēmu risinājumus, kā arī izveidot Eiropas novērošanas centru e-tirdzniecības piegādes sistēmu pārraudzībai, kas reizi ceturksnī sniegtu atskaiti par e-tirdzniecības preču piegādē reģistrētajām problēmām.

4.5.2

EESK uzstājīgi prasa izveidot agrīnās brīdināšanas sistēmu (līdzīgi kā RAPEX  (10) vai ICSMS  (11)), kas, pamatojoties uz pārbaudēm par ļaunprātīgu izmantošanu, par kuru ziņots problēmu risināšanas valsts centriem, ļautu apturēt negodīgu komercdarbību nozarē, padarot nepieejamu tīmekļa vietni un piemērojot piegāžu operatoram sankcijas līdz brīdim, kad tiek rasts efektīvs, lietotājdraudzīgs un ekonomiski izdevīgs problēmas risinājums.

4.6

Lai nodrošinātu piegādes integrētu loģistikas pakalpojumu pieejamību, uzticamību un efektivitāti, EESK uzskata, ka vajag arī:

programmā “Apvārsnis 2020” piešķirt skaidru prioritāti integrētas loģistikas tehnoloģiju pētniecībai ar mērķi nodrošināt izsekojamību, ātru maršrutēšanu, sadarbības saskarnes ražotāji/loģistikas operatori/patērētāji, lai padarītu īsākus faktiskos piegādes termiņas un samazinātu izmaksas;

paātrināt satelītu konstelācijas Galileo ar zemes satelītstaciju tīkliem darbības uzsākšanu saskaņā ar šajā jautājumā pieņemtajiem Komitejas atzinumiem (12);

nodrošināt pilnīgu sadarbspēju, sevišķi attiecībā uz pārraudzības sistēmām un preču atpakaļatdošanas un atmaksāšanas vienkāršotām informācijas sistēmām, izmantojot arī pieredzi, kas gūta no Kopienas programmām IDA, IDABC un ISA  (13) (pārvaldes iestāžu sadarbspējas risinājumi);

sākt darbu pie tīkla savstarpējo savienojumu platformām, kas paredzētas pārvadātāju informācijas apmaiņai un koordinācijai, arī lai mazinātu ietekmi uz vidi, it īpaši piegādes “pēdējā kilometrā”, pamatojoties uz demonstrējumu projektiem programmas “Apvārsnis 2020” un “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem 2020” ietvaros;

aktivizēt EIB integrētas loģistikas pozīciju MVU, kas ir finanšu atbalsta pasākums novatoriskiem maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuri izaugsmes un nodarbinātības veicināšanas iniciatīvas ietvaros rada darba vietas (14);

nodrošināt katras izmaksu pozīcijas pārredzamību, lai pārraudzītu izmaksu/cenu struktūru, kā arī atbilstīgu piekļuvi pakalpojumiem, un pastiprināt tirgus uzraudzību, lai veicinātu piedāvājuma daudzveidību.

4.7

Paku piegādes nozare ir ļoti darbietilpīga, it īpaši saistībā ar sūtījumiem ārpus Eiropas Savienības, taču tajā nodarbināts mazkvalificēts darbaspēks. Daudzās ES valstīs nodarbināto darba apstākļiem ir raksturīgi pagaidu līgumi, nogurdinoši darba laiki, zems atalgojums un niecīgas profesionālās tālākizglītības iespējas. Šāda situācija ir izveidojusies sakarā ar piegādes uzņēmumu īstenoto ārpakalpojumu politiku, piesaistot kooperatīvus vai individuālus piegādātājus, kuri gan strādā kurjera pakalpojumu uzņēmumam un valkā tā logo un uniformu, piegādēm izmanto savu transportlīdzekli (viltus pašnodarbinātie) (15).

4.8

Lai īstenotu integrētu paku piegādes iekšējo tirgu, EESK uzskata, ka svarīga ir stabila un saskaņota sociālā dimensija, nodrošinot nodarbinātības kvalitāti un tālākizglītību, kā arī apkarojot nedeklarētu darbu. Tāpēc Komiteja iesaka dalībvalstīm izmantot kolektīvos līgumus un nodrošināt, ka paku piegādes uzņēmumi tieši nodarbina darbiniekus un visā nozarē nodrošina taisnīgus un pienācīgus darba apstākļus.

4.9

Tāpēc Komiteja uzskata, ka paku piegādes un loģistikas nozares attīstībai stratēģiski svarīgi ir izveidot strukturētu nozares dialogu ES, valsts un vietējā līmenī gan starp nozares sociālajiem partneriem, gan pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem (sevišķi patērētāju apvienībām un MVU, e-mazumtirgotājiem un piegāžu operatoriem), lai sekmētu sadarbību un savstarpējo uzticēšanos, kā arī tiešsaistes pirkumu piegādes tirgus attīstības pilnīgu ilgtspēju un sadarbspēju.

Briselē, 2013. gada 20. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  Sk., piemēram, Thuiswinkel: Nīderlandes tipveida līgums, ko 2012. gada 1. janvārī noteica Nīderlandes Ekonomikas un sociālo lietu padome, apspriežoties ar patērētājiem; to jau ir pieņēmuši 80 % e-tirdzniecības uzņēmumu.

(2)  Avots: McKinsey, 4. Ikgadējā konference par e-tirdzniecību, 14.11.2012., Brisele.

(3)  Avots: EUROSTAT, 2004.–2009. gada laikā.

(4)  COM(2011) 942 final, 11.01.2012.

(5)  Eurostat, Aptauja par mājsaimniecībām, 2009. gads.

(6)  OV C 168, 20.7.2007., 74. lpp.

(7)  OV C 224, 30.8.2008., 50. lpp.

(8)  OV C 108, 30.4.2004., 23. lpp.

(9)  CEN — Eiropas Standartizācijas komiteja; CENELEC — Eiropas Elektrotehnikas standartizācijas komiteja; ETSI — Eiropas Telekomunikāciju standartu institūts.

(10)  Kopienas ātrās ziņošanas sistēma par apdraudējumiem, kas izriet no patēriņa produktu lietošanas.

(11)  Tirgus uzraudzības informācijas apmaiņas sistēma.

(12)  OV C 256, 27.10.2007., 73. lpp.; OV C 324, 30.12.2006., 41. lpp.; OV C 324, 30.12.2006., 37. lpp.; OV C 318, 23.12.2006., 210. lpp.; OV C 221, 8.9.2005., 28. lpp.; OV C 302, 7.12.2004., 35. lpp.; OV C 48, 21.2.2002., 42. lpp.

(13)  OV C 218, 11.9.2009., 36. lpp.

(14)  Programma “ETF Start-up” (Eiropas Tehnoloģiju mehānisma darbības uzsākšana), Eiropas Investīciju fonds.

(15)  Sk. EESK atzinumu INT/628, kas tiek izstrādāts (Sk. šā Oficiālā Vēstneša 14. lpp.).


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/64


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības programmas izveidi, lai atbalstītu īpašas darbības finanšu pārskatu un revīzijas jomā laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadam”

COM(2012) 782 final – 2012/0364 (COD)

2013/C 161/12

Ziņotājs: PEZZINI kgs

Padome 2013. gada 24. janvārī un Eiropas Parlaments 2013. gada 15. janvārī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības programmas izveidi, lai atbalstītu īpašas darbības finanšu pārskatu un revīzijas jomā laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadam

COM(2012) 782 final – 2012/0364 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 7. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (20. marta sēdē), ar 82 balsīm par, 1 balsi pret un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Atzinumā izskatāmā priekšlikuma mērķis ir pagarināt 2009. gadā Komisijas uzsākto programmu, lai 2014.–2020. gadā varētu finansēt iestādes, kas darbojas finanšu pārskatu un revīzijas jomā. Kopš programmas sākuma līdz šim brīdim nozarē ir notikušas dažādas pārmaiņas. Iestāžu skaits ir samazinājies, un ir palikušas šādas trīs iestādes: SFPS (Starptautisko finanšu pārskatu standartu fonds), EFRAG (Eiropas Finanšu pārskatu padomdevēju grupa) un PIOB (Sabiedrības interešu uzraudzības padome).

1.2

EESK kopumā atbalsta programmas saturu un atzīst, ka finanšu pārskatiem un revīzijai ir liela nozīme kā stabila un pārredzama tirgus pamatam. Tomēr nav pietiekamas informācijas, kas ļautu izvērtēt katras programmas īstenošanai piešķirto līdzekļu summas atbilstību, un nav iespējams izstrādāt atbilstīgu viedokli par katras iestādes darba rezultātu piemērotību vajadzībām, kādas ir lietotājiem, kuriem, šķiet, ir visnotaļ pozitīvs viedoklis šajā jautājumā.

1.3

Finanšu krīze, kas turpina ietekmēt tirgu, atklāja, ka aizvien vairāk ir vajadzīga precīzāka informācija un efektīvāki revīzijas standarti, tomēr šādi instrumenti izrādīsies nederīgi, ja to lietotāji nebūs spējīgi tos pilnībā izmantot. Tāpēc ir jāapmāca augsta līmeņa eksperti publiskajā un privātajā sektorā — uzdevums, kura veikšanai jāiegulda visi ES, dalībvalstu un uzņēmumu pūliņi un jāpiešķir atbilstīgi līdzekļi.

2.   Ievads

2.1

Komisija 2012. gada 19. decembrī publicēja priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par atbalstu, kas no 2014. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim paredzēts to iestāžu darbībai, kuras izstrādā standartus un normas finanšu pārskatu un revīzijas jomā. 2013. gada 31. decembrī beigsies darbības termiņš iepriekšējam 2009. gadā pieņemtajam plānam. Dažas no organizācijām, kuras bija ietvertas sākotnējā plānā, vairs nepastāv, un to funkcijas ir pārņēmušas citas organizācijas. Pašreizējais priekšlikums attiecas vienīgi uz atlikušajiem finansējuma saņēmējiem, proti, SFPS fondu (IASCF juridiskais pēctecis), EFRAG un PIOB. Viss regulējums skar privāto sektoru. Uz publisko sektoru attiecas Padomes 1996. gada 25. jūnija Regula (EK) Nr. 2223/96 par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Kopienā (SEC 95); šajā regulā ir noteikti publisko budžetu izstrādes principi.

2.2

Gan priekšlikums, gan tam pievienotais ziņojums ir pilns ar akronīmiem, un tādēļ ir grūti uztvert daudzos saīsinājumus un saiknes starp dažādām tekstā minētām struktūrām. Tāpēc, lai varētu vieglāk lasīt dokumentus, kas, neraugoties uz tajos izmantotu precīzu tehnisko terminoloģiju, ir grūti uztverami pat attiecīgajiem ekspertiem, ir vajadzīgs akronīmu un organizatorisko struktūru apraksts.

2.3

Minētajā aprakstā ļoti vienkāršotā veidā varētu iepazīstināt ar šādām iestādēm, kas saņem finansējumu:

2.3.1

Starptautisko finanšu pārskatu standartu fonds (SFPS fonds), kas ir aizstājis Starptautisko grāmatvedības standartu komitejas fondu (IASCF), ir iestāde, kura pasaules līmenī kopā ar SFPIK (Starptautiskā finanšu pārskatu interpretāciju komiteja) izstrādā grāmatvedības standartus ES biržas sarakstā iekļauto uzņēmumu finanšu pārskatiem. Minētie standarti ir iekļauti Savienības tiesībās. SFPS fonda pakļautībā ir šādas struktūrvienības, kas nodarbojas ar tehniskiem jautājumiem: Starptautisko grāmatvedības standartu padome ( IACB ) un SFPS Interpretācijas komiteja. Administrēšanu nodrošina virkne struktūrvienību, kuru funkcijas ir grūti izklāstīt: līdztekus padomei darbojas Uzraudzības padome, Standartu konsultatīvā padome un Procesa pareizas norises pārraudzības komiteja.

2.3.1.1

Komisija atzīst, ka SFPS fondam ir svarīga loma kā pasaules mēroga standartu noteicējam, un iesaka turpināt sniegt atbalstu, kas stabilas līdzfinansējuma shēmas veidā bija agrāk paredzēts IASCF fondam. Vairākas dalībvalstis tajā jau ir iesaistītas, un ES no savas puses 2011. gadā ir finansējusi 17 % izdevumu.

2.3.2

Eiropas Finanšu pārskatu padomdevēju grupa ( EFRAG ) ir iestāde, kas sniedz profesionālus padomus Komisijai finanšu pārskatu jautājumā. Tā ir privāta organizācija, kas izveidota 2001. gadā un kuras vadību sākotnēji noteica proporcionāli dažādu dalībnieku, tostarp Komisijas, finansiālajam ieguldījumam. 2008. gadā struktūra tika mainīta, lai labāk atspoguļotu EFRAG sabiedriski politisko lomu, ko tā bija uzņēmusies laika gaitā kā platforma Eiropas viedokļa paušanai grāmatvedības jomā. Lai arī pārstāvība un balsstiesības vēl aizvien pieder tās pārvaldības struktūrvienībām, proti, Ģenerālajai asamblejai un Uzraudzības padomei, tagad labāku pārvaldību nodrošina Plānošanas un resursu komiteja ( PRC ) un galvenokārt Uzraudzības padome — padome, kurā darbojas 17 personas; tajā ir pārstāvētas dažādas ieinteresētās aprindas, piemēram, finanšu pārskatu sagatavotāji un izmantotāji, un darbojas četri sabiedriskās politikas eksperti, kurus iecēlusi Komisija.

2.3.2.1

Komisija uzskata, ka Eiropas Finanšu pārskatu padomdevēju grupai (EFRAG) ir vajadzīgs stabils ilgtermiņa finansējums, lai saglabātu tās uzticamību un neatkarību; vairākas lielas dalībvalstis tai sniedz tiešu finansiālu atbalstu. Komisija līdzfinansē EFRAG mazāko dalībvalstu vārdā.

2.3.3

Sabiedrības interešu uzraudzības padome ( PIOB ) ir Spānijas fonds, kura mītne atrodas Madridē. Lai arī šī iestāde ir privāta struktūra, tai ir liela autoritāte un ietekme, un tā nodrošina, ka tiek ievērotas procedūras, garantēta uzraudzība un ir pārredzami starptautiskās revīzijas standarti, kurus pieņem Starptautiskā Grāmatvežu federācija ( IFAC ) — privāta struktūra, kura pārstāv grāmatvežus un revidentus visā pasaulē. Tās galvenie partneri ir Uzraudzības grupa, kas pārstāv starptautiskos regulatorus un iestādes augstākajā līmenī (1), un IFAC. PIOB pārvaldību nodrošina 10 locekļi, no kuriem divus iecēlusi Komisija.

2.3.3.1

Ar 2009. gada lēmumu Sabiedrības interešu uzraudzības padomei piešķīra finansējumu, kura apmērs 2011. gadā bija 22 % attiecināmo izmaksu. Komisija cieši sadarbojas ar šo iestādi un ir arī apmācījusi PIOB personālu ES budžeta jautājumos. Tomēr šķiet, ka būtu jāpārskata finansēšanas struktūra: līdztekus Komisijai vienīgi IFAC sedz atlikušās izmaksas 78 % apmērā. Komisija mēģina piesaistīt dažādus finansējuma avotus, lai nostiprinātu PIOB neatkarību attiecībā pret IFAC. Dažas starptautiskās iestādes ir apņēmušās piešķirt finansējumu 2013. gadam, un īpaša darba grupa īsteno kampaņu, lai iegūtu papildu finansējumu no līdzekļu devējiem visā pasaulē.

2.4

Minētās iestādes, kas saņem ievērojamu finansējumu, risina visnotaļ tehniskus jautājumus, kurus ir grūti izvērtē kādam, kas nepieder šauram speciālistu lokam šajā jomā, tāpēc Komisija nav vērsusies pie ārējiem konsultantiem un finansējuma atbilstību ir izvērtējusi vienīgi, ņemot vērā savu pieredzi un zināšanas. Ietekmes novērtējumā atklājās, ka finansējuma programma attaisnoja cerības un atbilda izvirzītajiem mērķiem.

3.   Piezīmes un priekšlikumi

3.1

EESK jau ir paudusi savu nostāju (2) par sākotnējo programmu un atbalstījusi Komisijas priekšlikumu, kā arī paudusi kritiku un ierosinājusi priekšlikumus, par kuriem šajā dokumentā tiks attiecīgi atgādināts. Tagad, tāpat kā agrāk, Komiteja atbalsta principu, ka jāfinansē tādu iestāžu darbība, kas risina ļoti delikātus un ārkārtīgi svarīgus jautājumus. Tomēr nav iespējams paust pamatotu viedokli par finansējuma apmēru, kura noteikšana ir atkarīga no attiecīgām zināšanām, kas pieejamas vienīgi ierobežotam speciālistu lokam.

3.2

Finanšu krīze jau bija sākusies 2009. gadā, kad tika izveidota programma, taču toreiz, iespējams, bija vēl pāragri veikt plašu izpēti, kurā būtu ņemti vērā mazāk acīmredzami notikumu cēloņu vai papildcēloņu aspekti. Pagājušais laiks un norisinājušies notikumi tagad ļauj pievērsties padziļinātām pārdomām.

3.3

Finanšu pārskati un grāmatvedības metodes izmaksā dārgi. To izmaksas vēl vairāk pieaug, ja tiek piesaistīti speciālisti, kas nav viegli atrodami darba tirgū un kuru augstākā izglītība ir tikai sākumpunkts vērtīgu zināšanu iegūšanai praksē. Turklāt šādiem speciālistiem vajadzētu būt ar augstu morāles izjūtu, lai nodrošinātu informācijas konfidencialitāti un viņu veiktās analīzes neitralitāti. No tā izriet, ka acīmredzami ir lietderīgi finansēt iestādes, taču ir arī jāapmāca speciālisti, kas būtu attiecīgi atalgoti un motivēti.

3.3.1

Runājot par speciālistiem, parasti ir domāti informācijas vai standartu izstrādātāji, taču arī informācijas vai standartu adresātiem, kas savā darbā izmanto šo informāciju un piemēro standartus, jābūt speciālistiem. Šajā sakarā ir skaidrs, ka atbilstīgi izglītotu cilvēkresursu pieejamība ir prioritāte ne tikai informācijas autoriem, bet arī tās lietotājiem, proti, regulējošām un uzraudzības iestādēm, likumdevējiem, uzņēmumiem un pētniecības institūtiem.

3.4

Ar izglītības jautājumu ir cieši saistīts informācijas kvalitātes aspekts: 3.1. punktā ir teikts, ka ir grūti spiest par ierosinātā finansējuma apjomu, taču vēl grūtāks un problemātiskāks ir vērtējums par to, cik lietderīga lietotājiem ir informācijas pievienotā vērtība. Atliek vienīgi piekrist Komisijas priekšlikumam par finansējuma apjomu, kas noteikts, pamatojoties vienīgi uz uzticēšanos un motīvu atzīšanu.

3.5

Iepriekšējā atzinumā (3), kas publicēts 2009. gadā saistībā ar programmas uzsākšanu, EESK bija ierosinājusi īpaši pievērsties tam, lai nepieļautu pārmērīgu ietekmi vai iejaukšanos vērtspapīru tirgū  (4), ko regulē IASCF un EFRAG standarti. Šim jautājumam bija pievērsusies pati Komisija un uzsvērusi Kopienas ieguldījumu, proti, novērst “jebkād[u] pārmērīg[u] ietekm[i], ko varētu radīt (…) ieinteresētas puses”. Šis svarīgais un jutīgais aspekts vairs nav minēts jaunajā priekšlikumā regulai. EESK aicina Komisiju apstiprināt, ka tā pilnībā paļaujas uz minēto iestāžu neatkarību. Tas pats attiecas uz PIOB  (5).

3.6

Attiecībā uz EFRAG jānorāda, ka šo iestādi Komisija līdzfinansē mazāko dalībvalstu vārdā (lielākās dalībvalstis nodrošina tiešu finansējumu). Iespējams, ka Komisijas ieguldījums būtiski nemainītos, ja katra dalībvalsts sniegtu savu ieguldījumu, lai arī tas būtu tikai simbolisks. Tomēr šāda rīcība liecinātu par to, ka neatkarīgi no katras dalībvalsts lieluma visa Kopiena ar atbildības sajūtu piedalās vispārējas nozīmes iestāžu darbībā.

3.7

Starptautiskajos finanšu pārskatu standartos (IFRS) paredzēti uzņēmumu pārskati par tirgus vērtību (mark-to-market metode). Finanšu krīzes laikā tika novērots, ka standartiem var būt prociklisks un īslaicīgs efekts. Komiteja ierosina, piemēram, izskatāmās programmas ietvaros, veikt minēto standartu izmaksu un ieguvumu analīzi.

3.8

Noslēgumā EESK vēlas vēlreiz uzsvērt, ka ir svarīgi apkopot un apstrādāt datus, taču vispirmām kārtām tie ir pareizi jāsaprot un jāizmanto: ir jāatzīst datu piegādātāju augstais profesionalitātes līmenis, taču ir vēl daudz darāmā, proti, ir jāizglīto cilvēkresursi un jāatjaunina to prasmes, ņemot vērā dažādās lietotāju grupas.

Briselē, 2013. gada 20. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  Uzraudzības padomē ir pārstāvēta Eiropas Komisija, Starptautiskā Vērtspapīru komisiju organizācija (IOSCO), Bāzeles komiteja (BCBS) un virkne citu līdzīgu iestāžu Eiropas un pasaules mērogā.

(2)  OV C 228, 22.9.2009., 75. lpp. un citi svarīgi atzinumi, it īpaši attiecībā uz dažiem specifiskiem aspektiem (OV C 191, 29.6.2012., 61. lpp.).

(3)  Sk. 2. zemsvītras piezīmi.

(4)  Skatīt 3.2.1. punktu.

(5)  Skatīt 3.4. punktu.


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/67


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jauniešu pāreja uz nodarbinātību””

COM(2012) 727 final

2013/C 161/13

Galvenais ziņotājs: Pavel TRANTINA

Galvenais līdzziņotājs: Philippe DE BUCK

Eiropas Komisija 2012. gada 19. decembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jauniešu pāreja uz nodarbinātību”

COM(2012) 727 final.

Komitejas Birojs 2012. gada 13. novembrī uzdeva Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētajai nodaļai sagatavot atzinumu par šo tematu.

Ņemot vērā darba steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (2013. gada 21. marta sēdē), iecēla Pavel Trantina kgu par galveno ziņotāju un Philippe de Buck kgu par galveno līdzziņotāju un ar 174 balsīm par, 4 balsīm pret un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ieteikumu kopsavilkums

1.1

EESK atkārtoti pauž jau vairākkārt izteikto negatīvo viedokli par jauniešu bezdarba katastrofālo līmeni un aicina visas iesaistītās puses īstenot steidzamus, efektīvus un konkrētus pasākumus, lai pārrautu apburto loku, kas apdraud veselas paaudzes nākotni. Ir pienācis laiks nekavējošam un atbilstošam ieguldījumam jaunatnē, un atdeve būs jūtama ilgākā laikam posmā.

1.2

Vienlaikus EESK uzsver, ka ES un valstu līmenī ir vajadzīga reāla izaugsmes stratēģija, lai atbalstītu lielāka skaita un stabilāku darba vietu izveidi, jo tas ir priekšnoteikums tādu pasākumu veiksmīgai īstenošanai, kas jauniešus iesaista darba dzīvē. Tāpēc ir vajadzīga saskaņota pieeja visiem centieniem un politikām, kas vērstas uz konkurētspējas stiprināšanu un investoru un mājsaimniecību uzticēšanās atjaunošanu. Eiropas pusgads sniedz iespēju ieteikt atbilstošas politikas un reformas, kas būtu jāīsteno katrā dalībvalstī.

1.3

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu par pasākumu kopumu jauniešu nodarbinātības jomā un iesaka pievērst īpašu uzmanību tā īstenošanai dalībvalstu līmenī, izstrādājot pasākumus jauniešu bezdarba novēršanai kā valstu reformu programmu būtisku sastāvdaļu.

1.4

EESK atbalsta ierosinājumu dalībvalstīs izveidot jauniešu garantiju shēmas, kuras daudzgadu finanšu shēmas ietvaros finansētu no īpaša Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas fonda, un atzinīgi vērtē tā izveidi, norādot, ka tas jāpapildina valstu līmenī. Tomēr EESK uzskata, ka fondam paredzētais finansējums 6 miljardu euro apmērā, daļēji izmantojot pašreizējos Eiropas Sociālā fonda līdzekļus, ir nepietiekams. Turklāt, tā kā fonda atbalsts būs paredzēts vienīgi tiem reģioniem, kuros jauniešu bezdarbs pārsniedz 25 %, EESK uzsver, ka arī citiem reģioniem jābūt iespējai saskaņā ar ESF standartprocedūrām piekļūt finansiālajam atbalstam. Tomēr ir jārīkojas nekavējoties, finansējot ierosinātos pasākumus ar jauniem līdzekļiem un ESF ietvaros neradot jauniešu un citu nelabvēlīgā stāvoklī esošu grupu konkurenci.

1.5

EESK atbalsta Komisijas pieeju, saskaņā ar kuru “garantiju jauniešiem īstenos, izmantojot visaptverošu un vienotu shēmu, kas nodrošinās, ka jauniešiem ir labas kvalitātes darba piedāvājumi, pastāvīga izglītošanās, mācekļa prakse vai stažēšanās četru mēnešu laikā pēc mācību pabeigšanas vai bezdarbnieka statusa iegūšanas”. EESK izprot to, ka starp dalībvalstīm ir atšķirības, un atzīst, cik svarīgi ir ļaut valstīm noteikt vecuma robežu atbilstoši savām vajadzībām un iespējām. Tomēr EESK ierosina, ja vien iespējams, attiecībā uz piekļuvi shēmai paaugstināt vecuma robežu līdz 30 gadiem, lai iekļautu tos jauniešus, kuri augstskolu pabeidz vēlāk, vai tos, kuri vēl atrodas pārejas posmā no mācībām uz nodarbinātību un aizvien riskē zaudēt saikni ar darba tirgu, īpaši valstīs, kurās ir visaugstākais jauniešu bezdarba līmenis.

1.6

EESK arī atzinīgi vērtē EPSCO padomes 2013. gada 28. februārī panākto politisko vienošanos par priekšlikumu “Garantijai jauniešiem”. Tomēr EESK uzskata, ka iesaistīšanās pēc četriem mēnešiem ir novēlota. Garantija jauniešiem jāievieš iespējami ātrāk, optimālā variantā — reģistrējoties nodarbinātības centrā (1).

1.7

EESK uzskata: lai pilnīgi un pareizi ieviestu minēto garantiju, ir ļoti svarīgi ES un valstu līmenī labāk un skaidrāk definēt instrumentus, atbildības jomas, mērķus un kontroles rādītājus. Tādēļ EESK ierosina “Jauniešu garantijas” ieviešanu iekļaut ar Eiropas pusgadu saistītajos rādītājos.

1.8

Ņemot vērā dažu dalībvalstu veiksmīgos piemērus, sociālajiem partneriem, jaunatnes organizācijām un to pārstāvju forumiem jāierāda viena no visbūtiskākajām lomām, izstrādājot, īstenojot, popularizējot un kontrolējot sistēmu.

1.9

Jaunieši būtu aktīvi jāatbalsta arī ar reformām EURES pakalpojumu jomā un vajadzības gadījumā — dalībvalstu nodarbinātības dienestos —, pielāgojot pakalpojumus un risinājumus, lai tie kļūtu pieejamāki. Jau skolās jāievieš individuālas konsultācijas par karjeras izvēli un profesionālās orientācijas pasākumi.

1.10

Jāuzlabo nosacījumi stažēšanās un mācekļa prakses piedāvājumu jomā. Izmantojot īpašus kritērijus, jānodrošina kvalitatīvi standarti stažēšanās un mācekļa prakses sistēmām, un finansiāla atbalsta pieprasīšanas gadījumā šiem kritērijiem jābūt obligātiem. Papildus iepriekš minētajiem pasākumiem jāievieš labāki mehānismi mācekļu tiesību ievērošanai un nodrošināšanai.

2.   Komisijas iniciatīvu kopsavilkums

2.1

Vispārējais nodarbinātības līmenis jauniešu vidū pēdējos četros gados samazinājies par gandrīz pieciem procentpunktiem— trīs reizes vairāk nekā pieaugušajiem. Jauna bezdarbnieka izredzes atrast darbu ir nelielas: tikai 29,7 % personu vecumā no 15 līdz 24 gadiem, kuri 2010. gadā bija bezdarbnieki, 2011. gadā atrada darbu — tas ir samazinājums par gandrīz 10 % trīs gadu laikā. Vairāk nekā 30 % bezdarbnieku, kuri ir jaunāki par 25 gadiem, ir bijuši bez darba ilgāk nekā 12 mēnešus — 1,6 miljoni 2011. gadā, salīdzinot ar 0,9 miljoniem 2008. gadā. Saskaņā ar Eurofound aplēsēm 14 miljoni jauniešu ES valstīs vecumā no 15 līdz 29 gadiem (7,5 miljoni jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem) nestrādā, neizglītojas un nepiedalās apmācībās (t.s. NEET) (2). Tiek lēsts, ka ekonomikas izmaksas, kas rodas, neintegrējot jauniešus darba tirgū, gadā pārsniedz 150 miljardus euro vai 1,2 % no Eiropas Savienības IKP. Sociālās sekas ietver tādus aspektus kā attālināšanās no sabiedrības, neticība politiskajai sistēmai, zems patstāvības līmenis, bailes no nezināmā un intelektuālā potenciāla nelietderīga izmantošana.

2.2

Eiropas Komisija iepazīstinājusi ar jauniešu nodarbinātības pasākumu kopumu, kurā iekļauti četri darbības virzieni. Pirmais ir ieteikums dalībvalstīm ieviest garantiju jauniešiem, lai nodrošinātu, ka visi jaunieši līdz 25 gadu vecumam četru mēnešu laikā pēc mācību pabeigšanas vai bezdarbnieka statusa iegūšanas saņem kvalitatīva darba, tālākas izglītošanās, mācekļa prakses vai stažēšanās piedāvājumu. Ierosinātajā ieteikumā dalībvalstis tiek mudinātas veidot spēcīgas partnerības ar ieinteresētajām pusēm, ar nodarbinātības aģentūru un citu partneru atbalstu nodrošināt agrīnus intervences pasākumus jauniešu atbalstam, īstenot pasākumus integrācijai darba tirgū, pilnībā izmantot Eiropas Sociālā fonda un citu struktūrfondu līdzekļus, kā arī pastāvīgi uzlabot jaunatnes garantiju sistēmu un to ātri īstenot. Komisija atbalstīs dalībvalstis, izmantojot ES līdzekļus, sekmējot labas prakses apmaiņu dalībvalstu vidū, uzraugot jauniešiem paredzētās garantijas ieviešanu Eiropas pusgadā un veidojot izpratni par šo garantiju.

2.3

Lai atvieglotu pāreju no skolas uz darbu, pasākumu kopumā ir paredzēts arī uzsākt apspriešanos ar Eiropas sociālajiem partneriem par stažēšanās kvalitātes sistēmu, lai jaunieši varētu iegūt kvalitatīvu darba pieredzi drošos apstākļos.

2.4

Komisija paziņo arī par Eiropas Mācekļu darba apvienības izveidi ar mērķi uzlabot pašreizējo mācekļa prakses shēmu kvalitāti un pieejamību, dalībvalstīs izplatot veiksmīgas mācekļa prakses shēmas, un norāda iespējas, kā mazināt šķēršļus jauniešu mobilitātei.

2.5

Visbeidzot, ņemot vērā būtiskās atšķirības jauniešu nodarbinātības līmeņos dažādās dalībvalstīs, Komisija ierosina pasākumus ar mērķi palielināt jauno darba ņēmēju pārrobežu mobilitāti, galvenokārt EURES sistēmas uzlabošanu.

2.6

Ierosinātie pasākumi jauniešu nodarbinātības jomā papildina 2011. gada decembrī uzsākto Jaunatnes iespēju iniciatīvu. Komisija izmanto arī citus politikas instrumentus, lai risinātu jauniešu bezdarba jautājumu, piemēram, konkrētai valstij adresētus ieteikumus. Ieteikumi (3) par to, kā uzlabot jauniešu stāvokli, 2012. gada jūlijā tika sagatavoti gandrīz visām ES dalībvalstīm.

3.   Vispārīgas piezīmes par Komisijas ierosinātajiem pasākumiem

3.1

ES un valstu līmenī ir vajadzīga reāla izaugsmes stratēģija, lai sekmētu lielāka skaita un stabilāku darba vietu izveidi. Šim nolūkam ir nepieciešama saskaņota pieeja visiem centieniem un politikām, kas vērstas uz konkurētspējas stiprināšanu un investoru un mājsaimniecību uzticības atjaunošanu. Eiropas pusgads ir iespēja ieteikt atbilstošas politikas un reformas, kas būtu jāīsteno katrā dalībvalstī. Nebūtu jānovērtē par zemu sinerģijas efekts, piemēram, sociālo aspektu iekļaušana atklātajos konkursos.

3.2

Eiropas jauniešu stāvoklis darba tirgū vieš lielas bažas. Lai jauniešiem atvieglotu līdzsvarotu pāreju uz nodarbinātību, ir svarīgi īstenot atbilstošus pasākumus ar mērķi

mazināt visus šķēršļus, kas kavē jauniešu ienākšanu darba tirgū;

mazināt prasmju piedāvājuma un pieprasījuma neatbilstību;

atbalstīt jauniešu patstāvību;

palielināt profesionālās izglītības un apmācības pievilcību, īpaši stažēšanās programmās stratēģiski nozīmīgās jomās kā tehnoloģija un inžienierzinātnes;

sekmēt visu ieinteresēto pušu partnerību un sinerģiju;

sniegt atbalstu uzņēmumiem jauniešiem paredzētu darba vietu un stažēšanās programmu izveidē.

3.3

EESK atzinīgi vērtē Komisijas pievērsto uzmanību jaunatnei ilgtermiņa perspektīvā. Tādēļ pasākumu kopums jauniešu nodarbinātības jomā uzskatāms par vēl vienu soli uz priekšu, veidojot saskaņotu un integrētu pieeju, lai risinātu problēmas saistībā ar jauniešu bezdarbu un veicinātu kvalitatīvu pāreju no skolas uz darba tirgu. Tomēr jāņem vērā, ka īpaša uzmanība būtu jāveltī dalībvalstīm, kurām ir galvenā loma ar jauniešu nodarbinātību saistīto jautājumu risināšanā un no kurām dažos nākamajos mēnešos tiek gaidīta attiecīgu pasākumu īstenošana. Taču, ņemot vērā situācijas steidzamību un to, cik svarīgi ir ieguldīt jauniešos kā galvenajā darba tirgus resursā, ar iepriekš minētajiem pasākumiem ir par maz. Ir ļoti svarīgi veidot uzticību, izstrādājot kopīgus principus “Jauniešu garantijai” Eiropā, lai visā kontinentā uzlabotu minētā instrumenta kvalitāti, pieejamību un ietekmi.

3.4

EESK ir gatava aktīvi piedalīties pasākumu kopuma izstrādē un popularizēšanā, jo

tās locekļi, kuri pārstāv sociālos partnerus un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, ir iesaistīti procesos jauniešu nodarbinātības uzlabošanai ilgtermiņā, viņiem ir vajadzīgie kontakti un līdz ar to ietekmes iespējas, kā arī izstrādātas daudzas iniciatīvas, lai risinātu ar jauniešu bezdarbu saistītās problēmas;

EESK ir plaša pieredze, jo pēdējos gados (4) Komiteja ir organizējusi vairākas konferences, uzklausīšanas sanāksmes un seminārus, un ir izstrādāti arī vairāki nozīmīgi atzinumi par šo tematu (5).

3.5

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ieteikuma projektu par garantijas jauniešiem ieviešanu, lai nodrošinātu, ka četru mēnešu laikā pēc mācību pabeigšanas vai bezdarbnieka statusa iegūšanas visiem jauniešiem līdz 25 gadu vecumam tiek piedāvāts labas kvalitātes darbs, pastāvīgas izglītošanās iespējas, mācekļa prakse vai stažēšanās. Ja šo garantiju pareizi piemēro, tā varētu būt svarīgs solis uz ieguldījumiem jauniešos, tā var samazināt ļoti apjomīgās izmaksas, kuras jauniešu bezdarbs rada gan indivīdiem, gan Eiropai kopumā, un tai var būt nozīmīga loma, paaugstinot kvalitāti un efektivitāti jauniešu pārejai no izglītības iestādes uz darbu. Tomēr EESK uzskata, ka garantijas pasākumi pēc četriem mēnešiem ir pārāk novēloti. Garantija jauniešiem jāpiemēro iespējami ātrāk, optimālā gadījumā — reģistrējoties nodarbinātības centrā.

3.6

EESK atbalsta ierosinājumu dalībvalstīs izveidot “Jauniešu garantijas” shēmas, kuras daudzgadu finanšu shēmas ietvaros finansētu no īpaša Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas fonda, un atzinīgi vērtē tā izveidi, norādot, ka tas jāpapildina valstu līmenī. Tomēr EESK uzskata, ka paredzētais finansējums 6 miljardu euro apmērā, daļēji izmantojot pašreizējos Eiropas Sociālā fonda līdzekļus, ir nepietiekams. Turklāt, ņemot vērā, ka zaudējumi, neiesaistot jauniešus darba tirgū (saistībā ar pārāk lielu pabalstu apjomu, neiegūtiem ienākumiem un nesamaksātiem nodokļiem) gadā pārsniedz 150 miljardus euro (1,2 % no Eiropas Savienības IKP) (6), un ILO ir secinājusi, ka ieguldījums 21 miljarda euro apmērā dažu gadu laikā var radīt būtiskas pārmaiņas (7), EESK uzskata, ka garantija jauniešiem ir noderīgs sociāls instruments ar ļoti lielu pozitīvu ietekmi izmaksu un ieguvumu jomā.

3.7

EESK atbalsta Komisijas pieeju, saskaņā ar kuru “garantiju jauniešiem īstenos, izmantojot visaptverošu un vienotu shēmu, kas nodrošinās, ka jauniešiem ir labas kvalitātes darba piedāvājumi, pastāvīga izglītošanās, mācekļa prakse vai stažēšanās četru mēnešu laikā pēc mācību pabeigšanas vai bezdarbnieka statusa iegūšanas”. EESK izprot to, ka starp dalībvalstīm ir atšķirības, un atzīst nepieciešamību valstīm ļaut noteikt vecuma robežu atbilstoši savām vajadzībām un iespējām. Tomēr EESK ierosina visos iespējamos gadījumos saistībā ar piekļuvi shēmai palielināt maksimālo vecumu līdz 30 gadiem, lai iekļautu tos jauniešus, kuri augstskolu pabeidz vēlāk, vai tos, kuri vēl atrodas pārejas posmā no mācībām uz nodarbinātību un joprojām riskē zaudēt saikni ar darba tirgu, īpaši valstīs, kurās ir visaugstākais jauniešu bezdarba līmenis. Turklāt garantijai jauniešiem jākļūst par strukturālu instrumentu ES aktīva darba tirgus politikā, un ne tikai šajā krīzes periodā.

3.8

EESK uzskata, ka ir svarīgi noteikt skaidri saprotamus kvalitātes standartus un rādītājus attiecībā uz jauniešiem paredzētās garantijas shēmas izstrādi un ieviešanu Eiropas un valstu līmenī. Stažēšanās pasākumos, kas tiek īstenoti jauniešu garantijas shēmas ietvaros, jāievēro atbilstība kvalitatīvai stažēšanās un prakses sistēmai, un tai jādod jauniešiem iespēja dzīvot neatkarīgi. Arī dalībvalstis tiek aicinātas izstrādāt individuālas karjeras konsultācijas un profesionālās orientācijas pasākumus, kā arī ieviest mehānismus, lai kontrolētu dažādās piedāvātās iespējas un novērtētu shēmas ietekmi uz tās izmantotāju turpmāko pāreju darba dzīvē.

3.9

EESK uzsver, ka iniciatīva par garantiju jauniešiem būtu jāiekļauj aktīva darba tirgus stratēģijā ar mērķi atbalstīt jauniešu paliekošu iesaistīšanos darba tirgū, lai viņi iegūtu patstāvību. Vēl vienā būtiskā šādas stratēģijas daļā būtu jāiekļauj dalībvalstu nodarbinātības dienestu reformas, vajadzības gadījumā tās aktīvi orientējot uz jauniešiem un pielāgojot dienestu pakalpojumus un risinājumus, lai tie kļūtu pieejamāki, vienlaikus turpinot uzlabot visiem bezdarbniekiem sniegtos pakalpojumus. Valstu nodarbinātības dienestiem būtu jāsadarbojas ar izglītības iestādēm, veidojot tiešus kontaktus ar jauniešiem un jau krietni pirms skolas beigšanas piedāvājot viņiem darbu vai turpmāku apmācību iespējas, izmantojot proaktīvu, īpaši pielāgotu darbaudzināšanas pieeju. EESK aicina Eiropas Komisiju ņemt vērā šo aspektu, izstrādājot atbalsta stratēģiju Eiropas valstu nodarbinātības dienestiem. Tādēļ EURES pakalpojumi būtu labāk jāpielāgo jauniešu vajadzībām un daudz aktīvāk jāpopularizē jaunās paaudzes vidū.

3.10

EESK uzsver, ka iniciatīva par garantiju jauniešiem būtu jāiekļauj aktīva darba tirgus stratēģijā ar mērķi atbalstīt jauniešu paliekošu iesaistīšanos darba tirgū, lai viņi iegūtu patstāvību. Vēl vienā būtiskā šādas stratēģijas daļā būtu jāiekļauj dalībvalstu nodarbinātības dienestu reformas, vajadzības gadījumā tās aktīvi orientējot uz jauniešiem un pielāgojot dienestu pakalpojumus un risinājumus, lai tie kļūtu pieejamāki, vienlaikus turpinot uzlabot visiem bezdarbniekiem sniegtos pakalpojumus. Valstu nodarbinātības dienestiem būtu jāsadarbojas ar izglītības iestādēm, veidojot tiešus kontaktus ar jauniešiem un jau krietni pirms skolas beigšanas piedāvājot viņiem darbu vai turpmāku apmācību iespējas, izmantojot proaktīvu, īpaši pielāgotu darbaudzināšanas pieeju. EESK aicina Eiropas Komisiju ņemt vērā šo aspektu, izstrādājot atbalsta stratēģiju Eiropas valstu nodarbinātības dienestiem. Tādēļ EURES pakalpojumi būtu labāk jāpielāgo jauniešu vajadzībām un daudz aktīvāk jāpopularizē jaunās paaudzes vidū.

3.11

EESK arī ierosina dalībvalstīm palielināt atbalstu uzņēmumiem, kooperatīviem un trešā sektora organizācijām, kuras ciešā sadarbībā ar valstu nodarbinātības dienestiem vēlas iesaistīties jaunatnes garantijas shēmās. Lai sistēma darbotos un atbalstītu uzņēmumus, kas atbilstoši un efektīvi vēlas ieguldīt jauniešu potenciālā, būtiski aspekti ir tādi mehānismi kā nodokļu atvieglojumi, subsīdijas ar nodarbinātību saistītām nemainīgām izmaksām un iespēja saņemt finansējumu apmācībai uzņēmumā. To piemērošana būtu jāsaista ar atbilstību kvalitātes sistēmām/pamatnostādnēm un tajā jāiekļauj uzraudzības mehānismu izstrāde. EESK uzskata, ka ir jāatbalsta visu stažēšanās kvalitātes sistēmā iesaistīto pušu spēju veidošana.

3.12

EESK uzskata, ka shēmas izstrādē, ieviešanā un uzraudzībā īpaši svarīga loma jāuzņemas sociālajiem partneriem. Stabils sociālais dialogs ir būtisks, lai piedāvātu jauniešiem garantijas shēmu ar augstas kvalitātes standartiem gan attiecībā uz uzņēmumiem, gan jauniešiem. Tādēļ ir svarīgi sociālos partnerus iesaistīt arī jaunatnes garantijas īstenošanas un dažādu shēmu ietvaros pieejamo nodarbinātības vai apmācību piedāvājumu uzraudzībā.

3.13

Būtiska nozīme ir arī trešā sektora organizācijām, īpaši jauniešu organizācijām un viņus pārstāvošajiem forumiem, kas jauniešiem ir vērā ņemami līdzdalības veidi, kas ļauj attīstīt kompetences, apgūt darba attiecības un atbilstošu uzvedību, tādēļ ir svarīgi shēmu izstrādē un īstenošanā iesaistīt arī minētās organizācijas. Varētu iesaistīt arī dažādus sociālos uzņēmumus un citas nozīmīgas ieinteresētās puses. Komiteja vērš uzmanību arī uz labas prakses piemēriem saistībā ar ieinteresēto pušu līdzdalību Austrijā (8), Zviedrijā un Somijā (9) īstenotos pasākumos.

3.14

Par vēl vienu prioritāti būtu jāizvirza jaunatnes organizāciju un trešā sektora organizāciju piekļuves palielināšana shēmai. Šo organizāciju piedalīšanās ļautu iesniegt darba piedāvājumus, lai uzlabotu situāciju vietējā sabiedrībā un tādējādi radītu ieguvumus gan jauniešiem, gan sabiedrībai.

3.15

EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi priekšlikumu papildināt, paredzot pietiekamus līdzekļus to dalībvalstu un reģionu atbalstam, kuri vēlas izveidot vērienīgas jauniešu garantiju shēmas vai mācekļu apvienības. Tādēļ EESK vēlas ierosināt ES finanšu līdzekļus piešķirt tām shēmām, kas atbilst ES iniciatīvā un dalībvalstīs noteiktajiem obligātajiem kvalitātes standartiem.

3.16

EESK, ņemot vērā minēto, atbalsta ierosinājumu dalībvalstīs izveidot jauniešu garantijas shēmas, kuras daudzgadu finanšu shēmas ietvaros finansētu no īpaša Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas fonda, piešķirot šim mērķim vismaz 6 miljardus euro un pusi summas saņemot no Eiropas Sociālā fonda. EESK atzinīgi vērtē fonda izveidi, bet, tā kā fonda atbalsts būs paredzēts vienīgi tiem reģioniem, kuros jauniešu bezdarbs pārsniedz 25 %, uzsver, ka arī citiem reģioniem jābūt iespējai izmantot finansiālo atbalstu saskaņā ar ESF standartprocedūrām. Šie finanšu līdzekļi būs galvenais avots, kas papildina nepieciešamos ieguldījumus no valstu budžetiem.

3.17

Lai jaunieši varētu apgūt profesionālajā dzīvē nozīmīgas prasmes, EESK aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka jauniešu nodarbinātības veicināšanai ieviestie pasākumi, jo īpaši tie, kurus daļēji vai pilnībā finansē no ES līdzekļiem, ir efektīvāki un ilgstošāki, lai jauniešiem nebūtu vajadzīgs atbalsts pēc tam, kad viņi saņēmuši pagaidu darba piedāvājumu vai strādā bez atlīdzības.

3.18

Garantija jauniešiem būs efektīva vienīgi tad, ja to iekļaus uz izaugsmi un darba vietu izveidi vērstās ES un valstu pieejās, un EESK atkārto vairākkārt izteikto aicinājumu — izvirzīt jaunus mērķus jauniešu bezdarba samazināšanai (10). Tam jābūt vienam no galvenajiem aspektiem valstu reformu programmās saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”.

4.   Īpašas piezīmes par Komisijas priekšlikumiem

4.1   Garantija jauniešiem

4.1.1

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisijas priekšlikumā Padomes ieteikumam par jaunatnes garantijas izveidi ir iekļauti vairāki būtiski aspekti, tostarp skaidri definējot, ka garantija jauniešiem “ir labas kvalitātes darba piedāvājumi, pastāvīga izglītošanās, mācekļa prakse vai stažēšanās četru mēnešu laikā pēc mācību pabeigšanas vai bezdarbnieka statusa iegūšanas”. Tomēr EESK uzskata, ka iesaistīšanās pēc četriem mēnešiem ir pārāk novēlota. Garantija jauniešiem būtu jāpiemēro iespējami ātrāk, optimālā gadījumā — tad, kad notiek reģistrācija nodarbinātības centrā.

4.1.2

Ir svarīgi atzīt izmaksu efektivitāti saistībā ar ieguldījumiem jaunatnes garantijā, jo saskaņā ar Eurofound  (11) aplēsēm ikgadējie zaudējumi, kas rodas tādēļ, ka jaunieši nestrādā un neiesaistās izglītības vai apmācību programmās (ņemot vērā pabalstus, zaudēto atalgojumu un nesamaksātos nodokļus), šobrīd sasniedz 1,2 % no IKP, vai 153 miljardus euro. Vienlaikus, veicot ieguldījumus šo zaudējumu novēršanai, jākoncentrējas uz sekmīgākām partnerībām, saistīto pakalpojumu uzlabošanu un izglītības iestāžu iespēju paplašināšanu.

4.1.3

EESK uzsver nepieciešamību pietiekami atzīt neformālo izglītību kā iespēju lietderīgi izmantot darba tirgū pieprasītās kompetences.

4.1.4

EESK pievērš uzmanību jauniem tipoloģijas veidiem saistībā ar jauniešiem, kuri nestrādā, neizglītojas un nepiedalās apmācībās, un norāda, ka jāņem vērā arī kategorijas, kuras tradicionāli neuzskata par riskantām, piemēram, skolu beidzēji un jaunieši, kuri jau apguvuši nelielu profesionālo vai stažēšanās pieredzi, bet vēl nevar pastāvīgi noturēties darba tirgū.

4.1.5

Jāpievērš uzmanība arī jautājumam par to, ka kvalificēti un prasmīgi jaunieši ir spiesti strādāt, pilnvērtīgi neizmantojot savu potenciālu un intelektuālās spējas, jo rezultātā viņi ne tikai strādā darbu, kas nedod iespēju izmantot izglītību un apmācībās gūtās zināšanas, bet rodas arī negatīva sociālā un psiholoģiskā ietekme. Šo situāciju varētu labot, uzlabojot atbilstība starp prasmēm un darba tirgus vajadzībām.

4.2   Stažēšanās kvalitātes sistēma

4.2.1

EESK atzīst, ka kvalitatīva stažēšanās var sekmēt jauniešu piekļuvi nodarbinātībai un palīdzēt uzņēmumiem atrast potenciāli prasmīgus darbiniekus. Šāda pieredze var nodrošināt to, ka jaunieši apgūst nepieciešamās kompetences, kas atbilst viņu vajadzībām un iepriekš apgūtajām prasmēm, vienlaikus saņemot atbilstošu kompensāciju un iegūstot iespēju izmantot sociālās aizsardzības shēmas, kā arī citas izglītības iespējas saistībā ar mūžiglītības programmām. Šajā sakarā viena no jomām, kurām būtu jāpievērš uzmanība, ir mācekļa prakse ārpus izglītības sistēmas, īpaši pēc mācību iestādes pabeigšanas, kas būtu uzskatāma par iekārtošanu darbā, un tādēļ jāaizsargā atbilstoši starptautiski apstiprinātajiem darba standartiem.

4.2.2

EESK uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt mācekļu vietu, darbā iekārtošanas un stažēšanās kvalitātes standartus. Tādēļ EESK atkārto apņemšanos “modri sekot līdzi un atbalstīt uz stažēšanās kvalitātes uzlabošanu vērstas iniciatīvas, piemēram, Eiropas Stažēšanās un mācekļu vietu kvalitātes hartu (European Quality Charter on Internships and Apprenticeships), kuru ierosināja Eiropas Jaunatnes forums, lai pastiprinātu pilsonisko dialogu, kura mērķis ir izstrādāt atbilstošu regulējumu šajā jomā (12).

4.2.3

EESK ir pārliecināta, ka stažēšanās kvalitātes uzlabošana ir prioritāte, un tādēļ Eiropas Komisijas iniciatīvu par Eiropas stažēšanās kvalitātes sistēmu uzskata par pozitīvu soli. Vienlaikus EESK aicina visas iesaistītās iestādes, dalībvalstis un sociālos partnerus iespējami efektīvāk izmantot pašreizējo konsultāciju rezultātus, ņemot vērā sociālo partneru, NVO, sabiedrības locekļu un izglītības iestāžu pārstāvju iepriekš pausto atbalstu. ES iestādēm jārīkojas ātri un jāizveido sistēma, lai stažēšanās būtu kvalitatīva, jauniešiem un viņu organizācijām, kā arī sociālajiem partneriem pastāvīgi, tieši iesaistoties šajā procesā. Šajā sakarā Eiropas prakses vietu kvalitātes hartā (13) ierosināti minimālie kvalitātes standarti, lai novērstu atšķirības starp Eiropas valstīm tādās jomās kā mācību process, pieejamie konsultāciju un profesionālās orientācijas pasākumi, sociālās un darba tiesības, prasmju atzīšana, darba līgumu juridiskie aspekti, atlīdzība un atalgojums, novērtēšana un uzraudzība u.c.

4.2.4

EESK arī uzskata, ka ir svarīgi šādu sistēmu orientēt uz uzņēmumu atbalstu, ja tie jauniešiem piedāvā kvalitatīvas prakses vietas. Tādēļ minētā sistēma būtu jāievieš arī valsts līmenī, izmantojot šim mērķim paredzētos pasākumus.

4.3   Eiropas Mācekļu darba apvienība

4.3.1

EESK ir pārliecināta par Eiropas Mācekļu apvienības lietderīgumu, un tā ir iespēja cieši sadarboties mācību izstādēm, uzņēmumiem un sociālajiem partneriem, kā arī politikas veidotājiem, praktiķiem un jauniešu organizāciju pārstāvjiem, lai profesionālā izglītība un apmācība izrādītos veiksmīga. To apliecina duālās izglītības sistēmu veiksmīga ieviešana dažās dalībvalstīs. Apvienības attīstībai būtu jāsekmē zināšanu un ideju apmaiņa, kā arī mācekļu vietu skaita palielināšana dalībvalstīs, un jāveicina jauniešu iesaistīšanās šādās sistēmās.

4.3.2

Apvienībai būtu jāatbalsta arī Eiropas un valstu kampaņas, lai mainītu viedokli par profesionālo izglītību, tostarp saistībā ar Kopenhāgenas procesu, un jāorganizē pastāvīgs diskusiju forums ar minētajā jautājumā ieinteresētajām pusēm no Eiropas un dalībvalstīm par Eiropas stažēšanās stratēģijas uzraudzību.

4.3.3

Būtu jārada stimuli, lai atvieglotu pārrobežu apmācību finansēšanu, dodot iespēju uzņēmumiem, sociālo partneru un darba devēju organizācijām iesaistīties duālās sistēmas izveidē. Vairāk priekšlikumu var atrast publikācijā “Creating Opportunities for Youth: How to improve the quality and image of apprenticeships” (BusinessEurope, 2012. gads) (14), vai Spānijas un Vācijas arodbiedrību nolīgumā par stažēšanas kvalitātes standartiem.

4.4   Jauniešu mobilitāte

4.4.1

EESK uzskata: lai veicinātu jauno darba ņēmēju mobilitāti, dalībvalstīm jāturpina īstenot pasākumi par kvalifikācijas un prasmju savstarpējo atzīšanu, kā arī valstu sociālā nodrošinājuma sistēmu savietojamību, īpaši attiecībā uz pensiju sistēmām, un jāturpina ieguldījumi valodu apmācībā, jo jāpārvar arī valodu barjeras. Komisijai vajadzētu vēl vairāk stiprināt sociālā nodrošinājuma koordināciju, lai garantētu, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas nevienu mēnesi netiek “zaudētas”, strādājot citā ES dalībvalstī.

4.4.2

EESK uzsver tādu ES mobilitātes programmu kā Erasmus un “Jaunatne kustībā” lietderīgumu, lai sekmētu jauniešu mobilitāti, atbalstītu prasmju un kompetenču apguvi, kā arī palīdzētu veidot raksturu, izmantojot uz brīvprātības principiem balstītas un citas sabiedriskas iniciatīvas. EESK aicina nākamajā daudzgadu finanšu shēmā piešķirt atbilstošu finansējumu turpmākajai Erasmus for all / YES Europe programmai, kuras īstenošanai pretēji sākotnējam ierosinājumam šobrīd trūkst 1 miljards euro.

4.4.3

EESK atbalsta turpmākus uzlabojumus iniciatīvā “Tava pirmā EURES darba vieta” un ieguldījumus tajā. EESK aicina Eiropas Komisiju ieviest tādus uzlabojumus EURES, kas palielinātu EURES atpazīstamību, padarītu to jauniešiem pieejamāku, kā arī lietotājdraudzīgāku. Jaunieši aktīvi jāmudina līdzdarboties, lai pārvarētu šķēršļus, kas rodas kultūras atšķirību un valodas barjeru dēļ, kā arī organizatorisku prasmju trūkumu un bailes par nezināmo. To varētu izdarīt, izmantojot uzlabotas karjeras un individuālo konsultāciju sistēmas, kas atbalstītu studentus, praktikantus (un jauniešus kopumā), lai viņi vairāk apzinātos savas vēlmes, spējas un darba iespējas. Iepriekš minētajos pakalpojumos tiek iekļautas arī konsultācijas par darba tiesiskajām attiecībām, sociālo un politisko vidi, kā arī par darba devēju un darba ņēmēju pienākumiem un tiesībām.

4.4.4

EESK atbalsta Eiropas Parlamenta iniciatīvu ar mērķi papildināt Direktīvu par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu. Pašreizējā direktīva zaudējusi aktualitāti, jo daudzas profesijas ātri attīstās. Turklāt direktīvas aktualizēšanā iekļautu arī elektroniskas kartes ieviešanu, detalizēti izklāstot profesionālās prasmes un pieredzi. Tas profesionāliem atvieglotu iespējas atrast darbu, un viņu kvalifikāciju atzītu citā dalībvalstī, kā arī ES saskaņotu apmācības, kompetences un praksi. Tas sekmētu arī mobilitāti un pieredzes apmaiņu.

Briselē, 2013. gada 21. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  EESK atzinums par gada izaugsmes pētījumu (OV C 133, 09.05.2013).

(2)  http://www.eurofound.europa.eu/emcc/labourmarket/youth.htm.

(3)  http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_Data/docs/pressdata/en/ecofin/131662.pdf.

(4)  Konference “Ekonomikas krīze, izglītība un darba tirgus”2012. gada 24. janvārī Briselē, DTNC organizētā konference “No skolas uz darbu”2012. gada 4. februārī Roskildē (Dānijā), DTNC un Eiropas Jaunatnes foruma kopīgi organizētā konference “Kvalitatīvas darba vietas jauniešiem: vai par daudz prasīts?”2012. gada 20. aprīlī, III grupas organizētā konference “Jauniešu izglītības un nodarbinātības jautājumi stratēģijā “Eiropa 2020””2012. gada 8. jūnijā Sofijā, I grupas organizētā konference “Jaunatnes nākotne Eiropā — Eiropas jauniešu cerības vai jaunās paaudzes izmisums?”2012. gada 29.–30. augustā Versaļā.

(5)  OV C 132, 3.5.2011., 55.–62. lpp., OV C 318, 29.10.2011., 50.–55. lpp.; OV C 68, 6.3.2012., 11.–14. lpp.; OV C 181, 21.6.2012, 143.–149. lpp.; OV C 181, 21.6.2012., 150.–153. lpp.; OV C 68, 6.3.2012., 1.–10. lpp.; OV C 181, 21.6.2012., 154.–159. lpp.; OV C 299, 4.10.2012., 97.–102. lpp;: EESK atzinums par tematu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām”OV C 11, 15.01.2013., 65. lpp.

(6)  http://www.eurofound.europa.eu/publications/htmlfiles/ef1254.htm.

(7)  Starptautiskās darba organizācijas Starptautiskā nodarbinātības pētījumu institūta pētījums “EuroZone job crisis: trends and policy responses”.

(8)  http://issuu.com/yomag/docs/youth_guarantee.

(9)  http://www.eurofound.europa.eu/publications/htmlfiles/ef1242.htm.

(10)  OV C 143, 22.5.2012, 94.–101. lpp., un:EESC atzinums par tematu “Nodarbinātības politikas pamatnostādnes” (OV C 133, 09.05.2013).

(11)  NEET – Jaunieši, kas nestrādā, neizglītojas un nepiedalās apmācībās: iezīmes, izmaksas un politiskās atbildes Eiropā (2012).

(12)  OV C 299, 4.10.2012., 97.-102. lpp.

(13)  http://qualityinternships.eu/wp-content/uploads/2012/01/internship_charter_EN.pdf

(14)  http://www.businesseurope.eu/Content/default.asp?pageid=568&docid=29967.


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/73


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ģenētisko resursu pieejamību un to izmantošanā iegūto labumu taisnīgu un vienlīdzīgu sadali Savienībā”

COM(2012) 576 final – 2012/0278 (COD)

2013/C 161/14

Vienīgais ziņotājs: Lutz RIBBE kgs

Eiropas Parlaments 2012. gada 19. decembrī un Padome 2012. gada 5. novembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 192. panta 1. punktu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ģenētisko resursu pieejamību un to izmantošanā iegūto labumu taisnīgu un vienlīdzīgu sadali Savienībā

COM(2012) 576 final – 2012/0278 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 5. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (20. marta sēdē), ar 82 balsīm par, 2 balsīm pret un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu regulai. Komiteja uzskata, ka t.s. “Nagojas protokola” efektīva piemērošana, lai īstenotu vairākus “Konvencijas par bioloģisko daudzveidību” (KBD) mērķus, paver ievērojamas iespējas bioekonomikas attīstībai Eiropas Savienībā. Ņemot vērā, ka ES bieži vien ir atkarīga no ģenētisko resursu importa, šādu resursu pieejamības uzlabošana viennozīmīgi ir visas Eiropas interesēs.

1.2

Vienošanos par Nagojas protokolu panāca ne tikai tādēļ, lai veicinātu pētniecību un izstrādi biotehnoloģijas jomā, bet arī, lai nodrošinātu izmantošanā gūto labumu taisnīgu sadali un organizētu ģenētisko resursu tirdzniecību. Tādējādi valstīm (vai pamatiedzīvotājiem), kas nodrošina šādus ģenētiskos resursus un tradicionālās zināšanas par to izmantošanu, tiek sniegta iespēja gūt labumu no minētās tirdzniecības, kas savukārt tiek atbrīvota no pārmetumiem par biopirātismu.

1.3

EESK ir konstatējusi vairākus trūkumus regulas projektā, proti, saistībā ar labumu sadali —jautājumu, kura atrisināšana bija sarunu par Nagojas protokolu galvenais mērķis. Tie būtu steidzami jānovērš, un dažas iespējas noteikumus brīvi interpretēt būtu jāierobežo.

1.4

Minētais jo īpaši attiecas uz:

noteikumiem attiecībā uz labumu sadali (3.1. – 3.6. punkts),

efektīvas kontroles, uzraudzības un sankciju piemērošanas sistēmas izveidi (3.7. – 3.10. punkts),

brīdi, no kura ir jāveic labumu sadale (4.1. punkts),

prasību ņemt vērā biotehnoloģiju, kā arī atvasinājumus (4.2.1. - 4.2.2. punkts), tostarp ar “tradicionālo zināšanu” izmantošanu saistīto labumu sadalē (4.2.3. - 4.2.4. punkts),

vēlāko ziņošanas termiņu attiecībā uz lietojumiem (4.3.1. - 4.3.5. punkts),

jautājumu par to, vai privāti finansēti pētījumi un to rezultātā radīti produkti ir pakļauti ziņošanai (4.3.5. punkts),

sankcijām biopirātisma gadījumos, par ko ziņojušas trešās personas (4.3.6. punkts),

sankciju sistēmas efektivitāti (4.3.7. punkts).

2.   Ievads

2.1

Riodežaneiro konferencē par vidi un attīstību 1992. gadā tika parakstīta “Konvencija par bioloģisko daudzveidību” (KBD), un tai ir pievienojušās 193 ANO dalībvalstis. (Vēl nav pievienojušās tikai ANO dalībvalstis Andora, Vatikāns, Dienvidsudāna un ASV).

2.2

Konvencijai par bioloģisko daudzveidību ir trīs mērķi:

1)

bioloģiskās daudzveidības aizsardzība,

2)

tās ilgtspējīga izmantošana un

3)

ģenētisko resursu izmantošanā iegūto labumu taisnīga un vienlīdzīga sadale”.

2.3

Saskaņā ar KBD 15. panta 1. punktu “valstu tiesības noteikt ģenētisko resursu pieejamību atzītas par daļu no to suverēnajām tiesībām uz dabas resursiem”. Valstīm ir piešķirtas tiesības regulēt piekļuvi saviem ģenētiskajiem resursiem.

2.4

Saskaņā ar KBD 15. panta 7. punktu “visām pusēm ir jāveic tiesiski, administratīvi vai politiski pasākumi, lai ar pusi, kura nodrošina šos resursus, taisnīgā un vienlīdzīgā veidā dalītos ar pētniecības un izstrādes rezultātiem un labumiem, ko gūst no komerciālas un citādas ģenētisko resursu izmantošanas”.

2.5

Saskaņā ar 8. panta j) apakšpunktu KBD dalībvalstis “saskaņā ar savu valstisko jurisdikciju” respektēs pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu ar tradicionālo dzīvesveidu uzkrātās zināšanas “bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un ilgtspējīgā izmantošanā” un “sekmēs šādu zināšanu, jauninājumu un pieeju izmantošanas rezultātā iegūto labumu taisnīgu sadali”.

2.6

Tā kā šīs 1992. gadā pieņemtās starptautiskās saistības par labumu sadali nebija īstenotas, valstu un valdību vadītāji Pasaules sammitā par ilgtspējīgu attīstību (WSSD) 2002. gadā Johannesburgā vienojās KBD ietvaros izveidot “starptautisku režīmu, lai veicinātu un nodrošinātu ar ģenētisko resursu izmantošanu saistīto labumu godīgu un taisnīgu sadali” (Īstenošanas plāna 42. punkta o) apakšpunkts).

2.7

Līgumslēdzēju pušu 7. konferencē 2004. gadā Kualalumpurā KBD dalībvalstis vienojās efektīvi īstenot visus attiecīgos KBD elementus, noslēdzot nolīgumu par piekļuvi ģenētiskajiem resursiem un ieguvumu sadali (access to genetic resources and benefit-sharingABS).

2.8

Šā darba rezultātā 2010 gada oktobrī pēc vairāk nekā sešus gadus ilgām sarunām Līgumslēdzēju pušu 10. konferencē Nagojā, Japānā KBD dalībvalstis pieņēma “Nagojas Protokolu par ģenētisko resursu pieejamību un to izmantošanā iegūto labumu taisnīgu un vienlīdzīgu sadali, kas pievienots Konvencijai par bioloģisko daudzveidību” (saīsināti — Nagojas protokols).

2.9

Nagojas protokolu var ratificēt visas KBD dalībvalstis; divpadsmit valstis (2013. gada februārī) to jau izdarījušas, un 92 valstis to ir parakstījušas pēc pieņemšanas (tostarp Eiropas Komisija, kā arī 24 no 27 ES dalībvalstīm (izņemot Latviju, Maltu un Slovākiju).

2.10

Kaut gan attīstības valstis jau 2002. gadā Pasaules sammitā par ilgtspējīgu attīstību aicināja pieņemt juridiski saistošu starptautisku protokolu, ES tikai īsi pirms darba grupas “Piekļuve ģenētiskajiem resursiem un ieguvumu sadale” pēdējās sarunu kārtas izšķīrās par to, ka jāizstrādā protokols “ar juridiski saistošiem un nesaistošiem noteikumiem” (ar Vides ministru padomes 2010. gada 15. marta lēmumu).

2.11

Komisijas iesniegtā regulas projekta mērķis ir sekmēt Nagojas protokola mērķu sasniegšanu.

2.12

Komisijas dokumentā līdzās atsaucei uz KBD būtu jāmin arī Apvienoto Nāciju Organizācijas deklarācija par pamatiedzīvotāju tiesībām. Tās 31. panta 1. punkts paredz pamatiedzīvotāju tiesības uz ģenētisko resursu un tradicionālo zināšanu, tostarp ar šīm zināšanām saistīto intelektuālā īpašuma tiesību “nodrošināšanu, kontroli, aizsardzību un attīstību”. Savukārt 2. punktā valstis tiek aicinātas veikt “efektīvus pasākumus šo tiesību atzīšanai un aizsardzībai”. Nagojas protokola īstenošanai vajadzētu būt vienam no šiem efektīvajiem pasākumiem, lai īstenotu ANO deklarāciju.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1

Paskaidrojuma rakstā par minēto regulas projektu Komisija norāda: “Kad Savienība būs īstenojusi un ratificējusi protokolu, tas pavērs jaunas iespējas dabas materiālu pētniecībā un sekmēs bioekonomikas attīstību. (1) Turpinājumā Komisija norāda: “ES un tās dalībvalstis ir paudušas politisku apņemšanos kļūt par protokola pusēm, lai nodrošinātu, ka ES pētniekiem un uzņēmumiem ir pieejami kvalitatīvi ģenētisko resursu paraugi, pamatojoties uz uzticamiem lēmumiem par pieejamību par pieejamu maksu. (2)

3.2

Arī EESK uzskata, ka Nagojas protokola īstenošana paver ievērojamas iespējas bioekonomikas attīstībai Eiropas Savienībā, tomēr norāda, ka Nagojas protokola galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenots KBD 3. mērķis, proti, “godīga un līdztiesīga ģenētisko resursu izmantošanā iegūto labumu sadale”. Atbilstoša ģenētisko resursu pieejamība, atbilstoša attiecīgo tehnoloģiju nodošana, ņemot vērā visas tiesības uz minētajiem resursiem un tehnoloģijām, kā arī pietiekams finansējums ir būtiskākie elementi labumu sadales īstenošanā.

3.3

Nagojas protokols ir balstīts uz trim pīlāriem:

pasākumiem saistībā ar piekļuvi ģenētiskajiem resursiem un ar tiem saistītajām tradicionālajām zināšanām, nodrošinot pārredzamas un nepatvaļīgas procedūras,

pasākumiem, lai nodrošinātu ģenētisko resursu un ar tiem saistīto tradicionālo zināšanu izmantošanā un tirdzniecībā gūto labumu sadali, un

pasākumiem, lai valstīs ieviestu efektīvas uzraudzības sistēmas, jo īpaši, pārraudzītu labumu sadales īstenošanu.

3.4

Savukārt Eiropas Komisija regulas projektā norāda, ka “Protokols balstās uz diviem galvenajiem pīlāriem: pieejamības pasākumiem un izpildes nodrošināšanas pasākumiem (3), taču nesniedz skaidru norādi uz labumu sadali kā Nagojas protokola būtisku mērķi, Pasaules sammitā par ilgtspējīgu attīstību izvirzītu uzdevumu un starptautisko saistību, kas noteikta Konvencijā par bioloģisko daudzveidību.

3.5

Regulas projekts tādēļ rada iespaidu, ka Nagojas protokols ir instruments, lai ES dalībvalstīm nodrošinātu netraucētu piekļuvi attīstības valstu dabas resursiem.

3.6

Nagojas protokola pamatmērķa ignorēšana ir nopietns Komisijas priekšlikuma trūkums, turklāt neefektīvs un neapmierinošs risinājums var būtiski ietekmēt Eiropas uzņēmumus, jo bez skaidriem noteikumiem par labumu sadali (un tās uzraudzību) tiem varētu būt grūti izvairīties no daudziem pārmetumiem par biopirātismu.

3.7

Komisijas priekšlikums regulai ir balstīts uz pienācīgas pārbaudes principu (4. pants). Līdz ar to ģenētisko resursu un ar tiem saistīto tradicionālo zināšanu lietotājiem tiek paredzēta būtiska loma valstu un starptautiskajā līmenī spēkā esošo tiesību aktu, kas attiecas uz pieejamību un labumu sadali, ievērošanā.

3.8

EESK atzinīgi vērtē šo pieeju, kuras pamatā ir pētniecības un ekonomikas nozaru pašu atbildība, tomēr norāda, ka, ratificējot Nagojas protokolu, valstis uzņemas starptautiskas saistības veikt “tiesiskus, administratīvus vai politiskus pasākumus”, lai nodrošinātu, ka lietotāju gūtie labumi no ģenētisko resursu un ar tiem saistīto tradicionālo zināšanu izmantošanas un tirdzniecības patiešām tiek dalīti ar attiecīgo izcelsmes valsti vai pamatiedzīvotājiem un vietējām kopienām.

3.9

Priekšlikumā regulā ir lielā mērā apieta šī svarīgā Nagojas protokolā noteikto starptautisko saistību sastāvdaļa, un EESK iesaka Padomei un Parlamentam procesa turpmākajā gaitā pieņemt atbilstīgus noteikumus attiecībā uz minēto pienākumu izpildes kontroli. Tas nozīmē arī, ka valstu valdības nevajadzētu atbrīvot no atbildības par šo noteikumu uzraudzību.

3.10

Priekšlikums regulai tādējādi nav pietiekams, lai izveidotu pamatu, kas nodrošinātu ES dalībvalstu, to uzņēmumu un pētnieku, kā arī izcelsmes valstu savstarpēju uzticēšanos. Tā ir vajadzīga, lai veicinātu divpusējus nolīgumus par ģenētisko resursu pieejamību un ieguvumu sadali un starptautisko sarunu par ģenētisko resursu pieejamību un ieguvumu sadali konstruktīvu turpinājumu. EESK pauž bažas, ka ierosinātā ģenētiskos resursu pieejamības un ieguvumu sadales sistēma drīzāk kavē nekā veicina Eiropas pētniecību un ekonomiku.

4.   Īpašas piezīmes: atsevišķi regulas projekta elementi

4.1   Par darbības jomu plašākā nozīmē (2. pants)

4.1.1

Priekšlikuma regulai 2. pants paredz, ka noteikumi par labumu sadali attiecas tikai uz tiem resursiem un ar tiem saistītajām tradicionālajām zināšanām, kas Eiropas Savienībā iegūti pēc Nagojas protokola spēkā stāšanās. Komisija nav izstrādājusi labumu sadales noteikumus, kas attiektos uz to ģenētisko resursu un ar tiem saistīto tradicionālo zināšanu pašreizējo izmantošanu un tirdzniecību, kas nonākuši Eiropas Savienībā jau kopš 1993. gada, prot, laikā, kad nebija spēkā līgumi par ģenētisko resursu pieejamību un ieguvumu sadali.

4.1.2

Regulas projekts tādējādi atpaliek no Nagojas protokola un KBD teksta (IUCN 2012, 84.–85. lpp.), ignorējot KBD noteiktās starptautiskās saistības par labumu sadali no 1993. gada. Nagojas protokola 3.pantā ir nepārprotami norādīts, ka Protokola noteikumi attiecas uz visiem ģenētiskajiem resursiem, uz kuriem attiecas Konvencija par bioloģisko daudzveidību. Nagojas protokola īstenošana būtu jāizmanto, lai labotu šo ieviešanas trūkumu un izstrādātu efektīvus noteikumus par to labumu sadali, kuri ir radīti kopš 1993. gada.

4.1.3

Regulas projektā paredzētajos noteikumos par saistību ar citiem starptautiskajiem nolīgumiem nav iekļauts nozīmīgais fragments no Nagojas protokola 4. panta 4. punkta. Tajā ir skaidri noteikts, ka ģenētiskie resursi var būt par cita nolīguma priekšmetu tikai “ar nosacījumu, ka tas saskan ar Konvencijas un šā protokola mērķiem un nav pretrunā ar tiem”. Šāda nosacījuma Komisijas priekšlikumā nav, un tas ir jāiekļauj regulas projektā, lai pareizi īstenotu Nagojas protokolu. Par to, vai citos nolīgumos ietvertie noteikumi par piekļuvi ģenētiskajiem resursiem un ieguvumu sadali attiecas uz konkrētiem ģenētiskajiem resursiem, būtu jālemj attiecīgajām starptautiskām organizācijām un ES iestādēm.

4.1.4

Tāpēc EESK uzskata, ka regulas projekta 2. pantā nav skaidri iestrādāti Nagojas protokola galvenie elementi, un tādēļ tas būtu jāpārskata vai jāpaplašina.

4.2   Definīcijas (3. pants)

4.2.1

Komisijas priekšlikums regulai būtiski atšķiras no Nagojas protokola 2. panta. Komisija nav iekļāvusi Nagojas protokola 2.panta c) punktā noteikto svarīgo pamatprincipu, ka ģenētisko resursu izmantošana ietver “biotehnoloģiju pielietošanu KBD 2. panta izpratnē”. Šī definīcija ir īpaši svarīga saistībā ar labumu sadali. Gandrīz visos gadījumos, kad ir veiksmīgi izstrādāti produkti no ģenētiskajiem resursiem, piemēram, medicīnas un kosmētikas jomā, tirdzniecībā peļņas gūšanas nolūkā nonāk vairs nevis paši resursi, bet gan ekstrakti vai sastāvdaļas (“atvasinājumi”), kas iegūti ar biotehnoloģiju palīdzību. Šajā sakarā regulas projektā būtu jāiekļauj arī ir termins “atvasinājumi”, kā noteikts Nagojas protokola 2.panta e) punktā.

4.2.2

Šāda definīciju saīsināšana radīs nopietnu ietekmi uz saistībām nodrošināt labumu sadali. Labumus, kas izriet no atvasinājumiem, nevajadzētu sadalīt šādā veidā. Jāņem vērā, ka tieši šādi atvasinājumi — izolētas bioķīmiskas vielas, piemēram, medicīniski aktīvas vielas un kosmētikas izstrādājumu sastāvdaļas — peļņas gūšanas nolūkā tirdzniecības apritē nonāk, pateicoties ģenētisko resursu izmantošanai.

4.2.3

Atzinīgi vērtējams tas, ka regulas projektā daudzos aspektos attieksme pret ģenētiskajiem resursiem un ar tiem saistītajām tradicionālajām zināšanām ir vienlīdzīga. Regulas projektā ir definēts tradicionālo zināšanu jēdziens (3. panta 8. punkts), bet tikai kā palīglīdzeklis ģenētisko resursu pētniecībai un izstrādei. Regula paredz atsevišķās detaļas noteikt vēlāk ar līgumiem, kas tiks noslēgti starp lietotājiem un pamatiedzīvotājiem, kā arī vietējām kopienām.

4.2.4

EESK uzskata, kā šie noteikumi nenodrošinās pienācīgu labumu sadali atbilstoši Nagojas protokola attiecīgajiem pantiem. Tādēļ rosinām Komisiju, Padomi un Parlamentu precizēt šo jautājumu procedūras turpmākajā gaitā.

4.3   Pienācīgas pārbaudes pienākuma izpildes uzraudzība (7., 9. un 11. pants)

4.3.1

Regulas projekta 7. panta 2. punkts prasa iesniegt deklarāciju par ģenētisko resursu un ar tiem saistīto zināšanu izmantošanu tikai tad, kad tiek pieprasīta tirdzniecības atļauja vai kad produkts tiek laists tirgū. Tādējādi agrākais brīdis, kad lietotājam ir jāinformē iestādes, ir pēc izmantošanas (kaut gan Nagojas protokola izpratnē izmantošana ir pētniecība un izstrāde, nevis tirdzniecība). Loģiski, ka pētniecība un izstrāde notiek pirms laišanas tirgū.

4.3.2

Kā zināms, tikai daļa lietojumu pētniecības un izstrādes procesā pārtop tirgū pārdodamos produktos. Dabiski, ka lietošana tīri zinātniskos nolūkos nav vērsta uz produktu izstrādi. Tāpēc iespējams, ka kompetentās iestādes nekad netiks informētas par lielu daļu no lietojumiem, ja ziņošanas prasība neattiecas uz lietošanas sākumu, t.i., pētniecības un izstrādes posmu.

4.3.3

Minētais noteikums ir pretrunā arī regulas projekta politiskajam mērķim. Saskaņā ar 8. apsvērumu “ļoti būtiski ir nepieļaut nelikumīgi iegūtu ģenētisko resursu vai ar ģenētiskajiem resursiem saistīto tradicionālo zināšanu izmantošanu Savienībā (4). Tā kā noteikta prasība ziņot tikai pēc pētniecības un izstrādes posma beigām, nelikumīgu vai līgumam neatbilstošas izmantošanu nevarēs novērst; labākajā gadījumā sankcijas var piemērot tikai par notikušu faktu.

4.3.4

Nedz pētniecības, nedz rūpniecības nozaru interesēs nav tāds tiesiskais regulējums, kas nespēj pildīt savu pamatuzdevumu, proti, novērst biopirātismu.

4.3.5

EESK arī atzīmē, ka priekšlikuma regulai 7. panta 1. punkts paver iespēju dažādām interpretācijām, un tas Komisijai, Padomei un Parlamentam būtu steidzami jāprecizē. Regulas tekstu var interpretēt tādējādi, ka privāti finansēti lietotāji ir atbrīvoti no ziņošanas prasības. Ja šāda interpretācija ir piemērojama, kopā ar vēlo iesniegšanas termiņu saskaņā ar 7. panta 2. punktu tā nozīmē, ka vairumā gadījumu ģenētisko resursu un ar tiem saistīto zināšanu izmantošanu un tirdzniecību varētu veikt, nemaz neinformējot kompetentās iestādes. Līdz ar to iestādēm būtu neiespējami uzraudzīt privāti finansētu pētniecības un izstrādes darbību un to rezultātā radītas produkcijas tirdzniecības atbilstību.

4.3.6

Priekšlikuma regulai 9. panta 3. punkts atstāj pašu kompetento iestāžu ziņā, vai veikt pārbaudes, ja trešās personas paudušas pamatotas bažas (piemēram, NVO vai pamatiedzīvotāju ziņojumi par biopirātismu), ka lietotājs neievēro minētās regulas prasības. Arī šis noteikums ir pretrunā regulas politiskajam mērķim un būtu jāpārformulē saistošā veidā.

4.3.7

Par pienācīgas pārbaudes pienākuma neizpildi var piemērot soda sankcijas (11. pants), līdz pat “nelikumīgi iegūto ģenētisko resursu konfiskācijai”. Šiem priekšlikumiem būtu jānodrošina, ka “tiek izmantoti tikai likumīgi iegūti ģenētiskie resursi”. Šīs sankcijas attiecas tikai uz izmantošanu pētniecības un izstrādes posmā, bet nevis tirdzniecības posmā. Tā kā ierosinātā uzraudzības sistēma saskaņā ar 7. panta 2. punktu iedarbojas tikai tirdzniecības posmā, un arī tad tikai daļēji, paredzamās sankcijas ir vērtējamas kā visai neefektīvas. EESK pauž bažas, ka regulas projekts Eiropas Savienībā radīs situāciju, kad varēs brīvi tirgot produktus, kas iegūti nelikumīgā veidā vai pārkāpjot līgumus.

Briselē, 2013. gada 20. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  COM(2012) 576 final, 4. lpp.

(2)  COM(2012) 576 final, 5. lpp.

(3)  COM(2012) 576 final, 3. lpp.

(4)  COM(2012) 576 final, 8. lpp.


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/77


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem””

COM(2012) 710 final – 2012/0337 (COD)

2013/C 161/15

Ziņotājs: Lutz RIBBE

Padome 2012. gada 12. decembrī un Eiropas Parlaments 2012. gada 10. decembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 192. panta 3. punktu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”

COM(2012) 710 final – 2012/0337 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 5. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (20. marta sēdē), ar 82 balsīm par, 4 balsīm pret un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

EESK atzinīgi vērtē septīto vides rīcības programmu (VRP). Ar tās pieņemšanu Padomē un Parlamentā Eiropas lēmējiestādes ir panākušas politisku konsensu par to, ka stāvoklis vides jomā joprojām ir ļoti nopietns, ka ir būtiski trūkumi Eiropas vides tiesību aktu īstenošanā, ka daudzi no līdzšinējiem centieniem risināt esošās un nākotnes problēmas ir bijuši nepietiekami, un par to, kāda rīcība vides politikas jomā nepieciešama līdz 2020. gadam.

1.2

Projektā apstiprināta EESK vairākkārt uzsvērtā nostāja, ka cēlonis esošajām vides problēmām Eiropā ir nevis atbilstošu zināšanu vai risinājumu nepietiekamība, bet gan politiskās gribas trūkums.

1.3

Tomēr septītās VRP projektam gan kopumā, gan detaļās vairāk raksturīgs konkrētības trūkums, nevis precizitāte. Ja programmas nosaukumā ir izteikta prasība dzīvot labklājībā “ar pieejamajiem planētas resursiem”, tad būtu vismaz aptuveni jāieskicē planētas pieejamo resursu robežas un detalizētāk jānorāda, kā konkrēti plānota politiska rīcība ir saistīta ar ietekmi uz sociālo un ekonomisko darbību Eiropā. Septītajā VRP tas diemžēl nav izdarīts.

1.4

Tādējādi septītā VRP ir drīzāk ziņojums par vides stāvokli, nevis īsts stratēģisks politikas dokuments vai politiskas rīcības programma.

1.5

Pēc EESK domām, septītajā VRP nav pausts pietiekami skaidrs viedoklis par ekonomiskajām un sociālajām pārmaiņām, kas nepieciešamas, lai sasniegtu vides politikas mērķus. EESK atgādina, ka Komisija, jau nākot klajā ar pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, uzsvēra, ka nepieciešamo pārmaiņu īstenošana prasa ne tikai tehnoloģiskos uzlabojumus un ražotāju un patērētāju uzvedības maiņu, bet arī “nozīmīgas izmaiņas enerģētikas, rūpniecības, lauksaimniecības un transporta sistēmās”.

1.6

Septītajā VRP ir ļoti trāpīgi analizētas nepilnības līdzšinējo VRP īstenošanā. Taču tajā nav gandrīz nekādu norāžu, kā īstenošanas trūkumus tagad varētu mazināt un/vai novērst. Gandrīz visu dabai un videi labvēlīgo pārmaiņu īstenošanu ir pieprasījusi pilsoniskā sabiedrība. EESK uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir viens galvenajiem septītās VRP īstenošanas dalībniekiem. Septītajā VRP, izvirzot papildu prioritāru mērķi, būtu skaidri jāuzsver un jānostiprina pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīme.

1.7

Mērķtiecīgai septītajai VRP vajadzētu daudz skaidrāk iezīmēt virzību no tradicionālās, uz cikla beigu tehnoloģiju orientētās vides politikas uz ilgtspējīgu attīstību. Septītās VRP īstenošana beigsies laikā, kad noslēgsies arī stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošana. EESK jau vairākkārt norādījusi, ka stratēģija “Eiropa 2020” nevar aizstāt Eiropas ilgtspējas stratēģiju, kas ilgtermiņa plānošanas perspektīvā, kā arī līdzsvaroti ievērojot ekonomisko, sociālo un vides dimensiju, nosaka mērķus un pamatnostādnes ilgtspējīgai attīstībai Eiropā. EESK rosina Padomi un Parlamentu septītajā VRP noteikt uzdevumu izstrādāt jaunu vispārēju ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, ko secinājumos par ANO rīkoto ilgtspējīgas attīstības konferenci “Rio+20” jau pieprasījusi Vides ministru padome (“Rio+20” secinājumi, 3. punkts: UCSD 2012 samita rezultāti un turpmāk veicamie pasākumi; Vides padomes 3 194. sanāksme, Luksemburga, 2012. gada 25. oktobris.). Tas patiešām palielinātu septītās VRP pievienoto vērtību.

2.   Ievads

2.1

Kopš septiņdesmito gadu sākuma līdzšinējās sešas vides rīcības programmas (VRP) ir devušas būtisku ieguldījumu ES vides politikas izstrādāšanā un veidošanā. Sesto vides rīcības programmu beidza īstenot 2012. gada jūlijā. Vairākas iestādes, jo īpaši Padome un Eiropas Parlaments, ir aicinājušas Eiropas Komisiju iesniegt turpmāko programmu.

2.2

Priekšlikumā septītajai vides rīcības programmai Komisijas izvirzītais mērķis ir palielināt vides politikas ieguldījumu dabas kapitāla saglabāšanā, pārejā uz resursefektīvu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni un cilvēku veselības aizsardzībā.

2.3

Priekšlikumā ir ietverts ekoloģiskā stāvokļa novērtējums, kurā īpaša uzmanība pievērsta dabas kapitāla, tostarp bioloģiskās daudzveidības, progresējošās samazināšanās problēmai. Tiek norādīts arī, ka dabas resursi neefektīvas izmantošanas dēļ joprojām tiek izšķērdēti un vērojama gaisa un ūdens piesārņošana, kā arī bīstamu vielu ietekme.

2.4

Par minēto problēmu būtisku cēloni ir uzskatāms tas, ka dalībvalstīs netiek efektīvi īstenoti pieņemtie vides tiesību akti un netiek ievēroti noteiktie standarti.

2.5

Komisija secina, ka “ir pierādījumi, ka planētas iespējas saistībā ar bioloģisko daudzveidību, klimata pārmaiņām un slāpekļa ciklu jau ir pārslogotas”.

2.6

Septītajā VRP tādēļ ir sniegts redzējums laikposmam līdz 2050. gadam par “labklājīgu dzīvi ar pieejamajiem planētas resursiem” un izklāstīts vides politikas rīcības plāns laikposmam līdz 2020. gadam, plānā izvirzot deviņus prioritāros mērķus.

2.7

EESK jau sākumposmā piedalījās debatēs par septīto vides rīcības programmu, sniedzot izpētes atzinumu pēc prezidentvalsts Dānijas pieprasījuma (1). Komiteja tajā uzsvēra, ka cēlonis esošajām vides problēmām Eiropā ir politiskās gribas trūkums. Komiteja norādīja, ka nav skaidrs, kā septītā VRP attiecas uz stratēģiju “Eiropa 2020”, pamatiniciatīvu un uz ceļvedi virzībai uz resursu ziņā efektīvu Eiropu. EESK ieteica atjaunināt ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un par tās īstenošanas stratēģiju kā vides politikas īstenošanas pieeju izraudzīties septīto VRP, iekļaujot tajā pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa” ar visām tās atsevišķajām iniciatīvām un nodrošinot ciešu un saskaņotu koordināciju starp vides un ekonomikas politikas apsvērumiem.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1

EESK uzskata, ka septītās VRP svarīgākā pievienotā politiskā vērtība ir tā, ka atšķirībā no esošajām Komisijas vides politikas stratēģijām, pamatiniciatīvām un ceļvežiem to pieņem Padome un Parlaments. Tādējādi starp ES lēmējiestādēm zināmā mērā veidojas konsenss vides politikas jomā par to, kāda ir nepieciešamā rīcība laikposmā līdz 2020. gadam.

3.2

Septītā VRP tātad nodrošina atskaites punktu ES līmeņa politikas veidotāju un iestāžu lēmumiem, kā arī lēmumiem, ko pieņem dalībvalstīs, uz kurām tāpat attiecas VRP.

3.3

EESK atzinīgi vērtē septītās VRP iesniegšanu arī tāpēc, ka, pieņemot saistošu lēmumu, Padome un Parlaments kopīgi norāda, ka stāvoklis vides jomā joprojām ir ļoti nopietns, ka ir būtiski trūkumi Eiropas vides tiesību aktu īstenošanā un ka daudzi no līdzšinējiem centieniem risināt esošās un nākotnes problēmas ir bijuši nepietiekami.

3.4

Savukārt satura ziņā programma būtībā atkārtoti uzsver to pašu, kas jau agrāk norādīts Komisijas paziņojumos, stratēģijās, pamatiniciatīvās un ceļvežos vides politikas jomā. Taču Padome un Parlaments ar savu lēmumu tiem nodrošina lielāku politisko ievērību.

3.5

Tomēr septītās VRP projektam gan kopumā, gan detaļās vairāk raksturīgs konkrētības trūkums, nevis precizitāte. Ja programmas nosaukumā ir izteikta prasība dzīvot labklājībā “ar pieejamajiem planētas resursiem”, tad būtu vismaz aptuveni jāieskicē planētas pieejamo resursu robežas un detalizētāk jānorāda, kā konkrēti plānota politiska rīcība ir saistīta ar ietekmi uz sociālo un ekonomisko darbību Eiropā. Septītajā VRP tas diemžēl nav izdarīts.

3.6

Nedaudz precīzāk izstrādātās vietās nav noteikti konkrēti pienākumi un pārbaudes kritēriji, kas ļautu kontrolēt mērķu sasniegšanu un pasākumu īstenošanu.

3.7

Tādējādi septītā VRP drīzāk ir ziņojums par vides stāvokli, nevis īsts stratēģisks politikas dokuments vai politiskas rīcības programma. EESK ir vīlusies, jo tā jau 2004. gada izpētes atzinumā par tematu “ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas novērtējums” (2) rosināja izstrādāt šādas konkrētas un izprotamas pamatprogrammas.

3.8

Kritiski vērtējams ir tas, ka ļoti nepieciešamā vides politikas perspektīva laikposmam pēc 2020. gada ir pārāk vāja. Jau tagad ir skaidrs, ka enerģētikas un klimata politikas plānošanas perspektīva līdz 2020. gadam ir pārāk īsa. Septītā VRP nevieš skaidrību, vai 2020. gadam izvirzītie mērķi un pasākumi ir piemēroti un pietiekami, lai 2050. gadam plānotais redzējums par “labklājīgu dzīvi ar pieejamajiem planētas resursiem” kļūtu reāli īstenojams. Būtu vajadzīgs vismaz indikatīvs mērķu plāns turpmākajiem starpposmiem līdz 2030. un līdz 2040. gadam virzībā uz redzējuma īstenošanu līdz 2050. gadam. Turklāt 2020. gada perspektīva ir pārāk īsa, lai nodrošinātu ilgtermiņa investīciju drošību “zaļās ekonomikas” jomā.

3.9

Vides rīcības plāna īstenošanas grafika saskaņošana ar stratēģiju “Eiropa 2020” un tās pamatiniciatīvām principā ir vērtējama pozitīvi. Grafiks saskan arī ar 2014.–2020. gada finanšu shēmu, kas būtu liela priekšrocība, ja izveidotu nepieciešamās saiknes. Kaut gan viena no deviņām minētajām prioritātēm ir nodrošināt vides jomas pasākumiem nepieciešamos ieguldījumus, attiecīgo prasību aprakstā sniegtās atsauces uz ES vidēja termiņa finanšu plānošanu ir ļoti neskaidras, nemaz nerunājot par to, ka septītā VRP iesniegta pārāk vēlu, lai to ietekmētu.

3.10

Kritiski vērtējama arī septītās VRP deviņu prioritāro mērķu izvēle. Piemēram, “pilsētvide” ir temats, kurš regulāri atkārtojās jau iepriekšējās VRP. Neraugoties uz “pilsētvides politikas” lielo nozīmi, ES ietekme uz šo jomu ir relatīvi maza. Turpretī patiesi liela tā ir transporta politikā, kuras īpašo nozīmību klimata aizsardzības jomā Komisija ir vairākkārt uzsvērusi. Neraugoties uz to, priekšlikumā septītajai VRP transporta politika tikpat kā nav minēta.

3.11

EESK uzskata, ka būtu lietderīgi vides rīcības programmā kā atsevišķu prioritāru mērķi iekļaut pilsoniskās sabiedrības stratēģisko integrāciju (sk. 4.4.9. punktu).

3.12

Arī ārējās tirdzniecības politikas ietekme uz Eiropas vides un ilgtspējīgas attīstības politiku ir tik būtiska, ka šo jomu varētu uzskatīt vismaz par tikpat nozīmīgu kā pilsētvide (3).

3.13

Komiteja atgādina, ka Komisija, jau nākot klajā ar pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, uzsvēra, ka nepieciešamo pārmaiņu īstenošana prasa ne tikai tehnoloģiskos uzlabojumus un ražotāju un patērētāju uzvedības maiņu, bet arī “nozīmīgas izmaiņas enerģētikas, rūpniecības, lauksaimniecības un transporta sistēmās”. Septītā VRP nav pietiekami tālejoša, jo tajā gan ir atkārtoti pieprasīta vides prasību iekļaušana citās politikas jomās, taču nav norādītas nepieciešamās “nozīmīgas izmaiņas” noteiktās tautsaimniecības nozarēs virzībā uz ilgtspējīgu ekonomiku un ilgtspējīgu dzīvesveidu.

3.14

Nav izmantota arī iespēja precīzāk raksturot resursu un vides aizsardzības nozīmi ekonomikas attīstībā un jaunu un kvalificētu darba vietu radīšanā. Šajā saistībā EESK norāda uz saviem iepriekšējiem atzinumiem (4). Būtu arī daudz labāk jāatspoguļo, kāda ir vides, sociālās, attīstības un ekonomikas politikas, tas ir, ilgtspējas būtisko dimensiju mijiedarbība.

3.15

Tādējādi kļūst skaidrs, ka septītajai VRP vajadzētu daudz skaidrāk iezīmēt virzību no tradicionālās, uz cikla beigu tehnoloģiju orientētās vides politikas uz ilgtspējīgu attīstību. Septītās VRP īstenošana beigsies laikā, kad noslēgsies arī stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošana. EESK jau vairākkārt norādījusi, ka stratēģija “Eiropa 2020” nevar aizstāt Eiropas ilgtspējas stratēģiju, kas ilgtermiņa plānošanas perspektīvā, kā arī līdzsvaroti ievērojot ekonomisko, sociālo un vides dimensiju, nosaka mērķus un pamatnostādnes ilgtspējīgai attīstībai Eiropā. EESK rosina Padomi un Parlamentu septītajā VRP noteikt uzdevumu izstrādāt jaunu vispārēju ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, ko secinājumos par ANO rīkoto ilgtspējīgas attīstības konferenci “Rio+20” jau pieprasījusi Vides ministru padome (“Rio+20” secinājumi, 3. punkts: UCSD 2012 samita rezultāti un turpmāk veicamie pasākumi; Vides padomes 3 194. sanāksme, Luksemburga, 2012. gada 25. oktobris). Tas patiešām palielinātu septītās VRP pievienoto vērtību.

4.   Īpašas piezīmes

4.1   Šajā atzinumā EESK izsaka piezīmes tikai par tiem prioritārajiem mērķiem, kas tai ir īpaši svarīgi.

4.2   1. prioritārais mērķis: aizsargāt, saglabāt un paplašināt ES dabas kapitālu

4.2.1

Septītajā VRP būtu jāprecizē, ka ar KLP un KZP reformu saistīto Komisijas priekšlikumu par videi labvēlīgāku lauksaimniecību un zivsaimniecību īstenošana ir īpaši svarīga dabas kapitāla saglabāšanā.

4.2.2

Ierosinātajā septītajā VRP iekļauts arī pamatots ierosinājums uzlabot augsnes aizsardzību. Augsnes piesārņojuma, augsnes degradācijas un platību izmantošanas pieaugums Eiropā joprojām rada bažas. EESK uzskata: lai mainītu negatīvo tendenci, ir vajadzīgi tiesību akti Eiropas līmenī. Tāpēc Padomei būtu pēc iespējas drīzāk jāatsāk debates par augsnes aizsardzības direktīvu. Tematiskā stratēģijā Komisijai būtu arī jārosina dalībvalstis risināt problēmas, ko rada zemes izmantošana transporta un mājokļu būvniecības vajadzībām, un pielikt lielākas pūles, lai nodrošinātu lauksaimniecības zemes un mežu aizsardzību.

4.3   2. prioritārais mērķis: padarīt ES par resursu izmantošanas ziņā efektīvu, ekoloģisku un konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni

4.3.1

Ar pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa” Komisija savas politikas centrā izvirzīja dabas resursu efektīvāku izmantošanu un atbilstošajā ceļvedī noteica galvenos atskaites punktus laikposmam līdz 2020. gadam. Diemžēl 41. punktā paredzētie mērķi nepietiekami atspoguļo svarīgus atskaites punktus.

4.3.2

Mērķos īpaši svarīgi būtu iekļaut ekonomikas izaugsmes (pilnīga) nošķiršanu no negatīvas ietekmes uz vidi, kā arī nodomu līdz 2020. gadam vienoties par vērienīgiem resursu efektivitātes mērķiem un uzticamiem rādītājiem, kas publiskā un privātā sektora lēmuma pieņēmējiem rādīs ceļu virzībā uz resursu izmantošanas ziņā efektīvu ekonomiku (5). Komiteja arī atkārtoti aicina izmantot Ekodizaina direktīvu, lai pakāpeniski izslēgtu no aprites ilgtnespējīgus produktus, un šajā nolūkā paplašināt minētās direktīvas piemērošanu, attiecinot to ne tikai uz energoefektivitātes, bet arī materiālo resursu labākas izmantošanas aspektu (6).

4.4   4. prioritārais mērķis: maksimāli izmantot priekšrocības, ko piedāvā ES vides tiesību akti

4.4.1

Sestās VRP novērtējums skaidri liecina, ka visnopietnākais šķērslis tik ļoti nepieciešamajam progresam vides aizsardzībā ir trūkumi esošo vides tiesību aktu īstenošanā. Tāpēc atzinīgi vērtējams ir tas, ka viena no galvenajām prioritātēm septītajā vides rīcības programmā ir ES vides tiesību aktu labāka īstenošana dalībvalstu līmenī.

4.4.2

Tomēr Komisija vides tiesību aktu labāku īstenošanu ir noteikusi par svarīgu prioritāti arī agrāk, taču bez ievērojamiem panākumiem. Tādēļ jārēķinās ar būtiskiem šķēršļiem, kurus nevar novērst, tikai ieviešot ierosinātos uzlabojumus informācijas sniegšanā par vides tiesībām, kontroles mehānismiem un tiesu pieejamību.

4.4.3

Izšķirošais drīzāk ir politiskās gribas trūkums daudzās dalībvalstis, lai vides tiesību aktu efektīvu īstenošanu noteiktu par tikpat nozīmīgu politisko prioritāti un atbilstoši nodrošinātu atbildīgās izpildiestādes ar pietiekamiem līdzekļiem un kvalificētiem speciālistiem, kā arī konfliktsituāciju gadījumā sniegtu nepieciešamo politisko atbalstu.

4.4.4

Iezīmējas skaidras paralēles ar finanšu krīzi. Tāpat kā finanšu krīzi izraisīja ilgtnespējīgā rīkošanās ar ekonomiskajiem resursiem Māstrihtas līgumā noteikto kopējās valūtas stabilitātes kritēriju neievērošanas dēļ, arī vides problēmu cēloņi ir saistīti ar resursu pārmērīgu izmantošanu — šajā gadījumā runa ir par augsni, ūdeni, gaisu, klimatu, neatjaunojamiem minerālajiem un fosilajiem resursiem utt.

4.4.5

Komiteja uzskata, ka uz vides krīzi vajadzīga līdzīga reakcija kā ar fiskālo paktu apstiprinātie pasākumi finanšu krīzes pārvarēšanai: skaidras prasības, skaidri rādītāji, uzraudzība un sankcijas. Septītajā VRP nekas tāds nav paredzēts. Norādītās pieejas nav piemērotas strukturālo īstenošanas trūkumu faktiskai novēršanai. Ierosinātie mērķi attiecībā uz tiesību aktu labāku piemērošanu līdz 2020. gadam ir pilnīgi nekonkrēti un nepārbaudāmi.

4.4.6

EESK uzskata, ka tiesību aktu ievērošanas priekšnoteikums ir efektīva, neatkarīgu iestāžu veikta uzraudzība un uzticama gatavība vajadzības gadījumā noteikt vai akceptēt nepieciešamās sankcijas. Tāpēc Komiteja pauž cerību, ka septītajā VRP saistošie kritēriji attiecībā uz dalībvalstu veiktu efektīvu kontroli un uzraudzību tiks paplašināti, attiecinot tos uz visiem ES vides tiesību aktiem, un tiks paredzēta papildu kapacitātes veidošana ES līmenī.

4.4.7

Turklāt 82.f) punktā minētais mērķis, proti, integrēt ar vidi un klimatu saistītus apsvērumus “Eiropas pusgada” procesā, var šim jautājumam pievērst ES un dalībvalstu līmeņa politisko vadītāju uzmanību. Komisija taču norāda, cik negatīvas sekas augošs vides piesārņojums var radīt arī makroekonomiskā kontekstā. To izteiksmīgi pierāda arī Stern 2006. gada ziņojums “Klimata pārmaiņu ekonomika” un 2010. gada apkopojošs ziņojums par TEEB iniciatīvu “Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika”.

4.4.8

Septītā VRP būtu jāpapildina ar pasākumiem, kas nodrošina pozitīvus stimulus vides tiesību aktu ievērošanai. Īpaši efektīvs veids, kā veicināt tiesību aktu ievērošanu, ir dalībvalstīm un privātām juridiskām personām piešķirtā ES finansējuma sasaiste ar pierādījumiem par attiecīgo vides tiesību aktu ievērošanu. EESK uzskata, ka arī turpmāk ir svarīgi īstenot sadarbības stratēģijas un popularizēt labas prakses piemērus, lai rosinātu uzņēmumus iesaistīties vides stāvokļa uzlabošanā.

4.4.9

Galu galā, lai vides aizsardzība būtu efektīva, aktīvi jāiesaista pilsoniskā sabiedrība, tā nodrošinot, ka iedzīvotāji var aktīvi uzņemties sarga lomu. Šim nolūkam nepieciešamie instrumenti, it īpaši ar Orhūsas konvenciju, Eiropas vides tiesībās jau ir ieviesti, piemēram, brīva piekļuve vides informācijai, pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalība lēmumu pieņemšanā saistībā ar vides tiesībām, kā arī tiesu pieejamība. Priekšlikumā septītajai VRP šie instrumenti gan ir minēti, taču nav iztirzāta pilsoniskās sabiedrības loma vides tiesību aktu īstenošanā vai minēti tālejošāki priekšlikumi. Gandrīz visu dabai un videi labvēlīgo pārmaiņu īstenošanu ir pieprasījusi pilsoniskā sabiedrība. EESK uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir viens no galvenajiem septītās VRP īstenošanas dalībniekiem. Septītajā VRP ar papildu prioritāru mērķi būtu skaidri jāuzsver un jānostiprina to loma. Pasākumu katalogs būtu jāpapildina, paredzot pieejas, ar kurām veicina pilsoniskās sabiedrības aktivitāti (piemēram, vietējās Agenda 21 apvienības vai līdzīgi forumi), partnerību veidošanu un organizētas pilsoniskās sabiedrības ciešāku iesaisti vides vai ilgtspējas padomēs.

4.5   6. prioritārais mērķis: nodrošināt ieguldījumus vides un klimata politikā un sakārtot cenas

4.5.1

Lai nodrošinātu pāreju uz resursu ziņā efektīvu ekonomiku ar zemām oglekļa emisijām, īpaši svarīga nozīme ir pasākumiem, ar kuriem veicina ieguldījumus vides un klimata politikas īstenošanā, un ekoloģisko izmaksu iekļaušanai cenu veidošanā. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ierosinātajā septītajā VRP šo jautājumu ir noteikusi par prioritāru mērķi. Taču arī šeit 2020. gadam ierosinātie mērķi (82. punkta a) un b) apakšpunkts) ir ļoti neskaidri un nav piemēroti kā pārbaudāmu panākumu kritēriji.

4.5.2

Atkal ir sniegtas tikai neskaidras norādes uz videi kaitīgu subsīdiju pakāpenisku izskaušanu, līdzīgi kā, piemēram, 2006. gada ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, kurā bija solīts publicēt attiecīgu sarakstu. Ja atkārtoti izsludinātie pasākumi atkal netiks īstenoti, pastāv risks, ka ES vides politika zaudēs uzticamību. Tas pats attiecas arī uz bieži sludināto principu par ārējo izmaksu internalizāciju un uz nodokļu pārvirzi no darbaspēka uz vidi kā ierobežotu resursu.

Briselē, 2013. gada 20. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  EESK atzinums par tematu “Septītā vides rīcības programma un turpmākie pasākumi pēc Sestās vides rīcības programmas beigām”OV C 191, 29.6.2012., 1.–6. lpp.

(2)  EESK atzinums par tematu “ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas novērtējums”, OV C 117, 30.4.2004., 22.–37. lpp.

(3)  EESK atzinums par tematu “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises. Tirdzniecības politika kā stratēģijas “Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa”, OV C 43, 15.2.2012. 73.–78. lpp.

(4)  EESK atzinums par tematu “Ekonomikas atlabšana ar daudzām jaunām darba vietām”, OV C 11, 15.1.2013., 65.–70. lpp.

(5)  COM(2011) 571 final, 3.1.2. un 6.1. atskaites punkts, OV C 181, 21.6.2012., 163.–168. lpp.

(6)  EESK atzinums par tematu “Ilgtspējīgu ražošanas un patēriņa modeļu veicināšana ES”, OV C 191, 29.6.2012., 6.–11. lpp.


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/82


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Sociālā aizsardzība Eiropas Savienības attīstības sadarbības kontekstā””

COM(2012) 446 final

2013/C 161/16

Ziņotājs: José María ZUFIAUR

Eiropas Komisija 2012. gada 12. oktobra vēstulē saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju sniegt konsultāciju par tematu

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Sociālā aizsardzība Eiropas Savienības attīstības sadarbības kontekstā”

COM(2012) 446 final.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo attiecību specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 21. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (20. marta sēdē), ar 102 balsīm par un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu “Sociālā aizsardzība Eiropas Savienības attīstības sadarbības kontekstā” (1) un Eiropas Savienības Padomes secinājumus (2) par šo paziņojumu un ir formulējusi turpmāk izklāstītās piezīmes un ieteikumus.

1.2

EESK pauž bažas par to, ka, ņemot vērā ierobežojumu, ar kuru saskaņā ES programmas attīstības sadarbības (AS) jomā var aptvert ne vairāk kā trīs nozares, sociālā aizsardzība šīs palīdzības plānošanā un īstenošanā var tikt atstāta novārtā. Tāpēc tā aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai sociālā aizsardzība patiešām tiktu iekļauta attīstības sadarbības plānošanā un faktiskajā īstenošanā.

1.3

EESK stingri uzskata, ka vismaz 20 % no visa ES palīdzības apjoma jāparedz sociālajai iekļaušanai un cilvēces attīstībai, un finansējuma apjoms jāpalielina, novirzot citās jomās neizmantotus līdzekļus. Turklāt EESK pauž bažas par faktu, ka šī procentuālā daļa aptver izglītības, veselības aprūpes un sociālās aizsardzības nozari kopumā, un sociālajai aizsardzībai nav nodrošināta atsevišķa daļa un piešķīrums, tātad nav garantijas, ka tā saņems pienācīgu palīdzības daļu. Sociālās aizsardzības jēdziens var ietvert veselības aizsardzību, bet tas grūti var ietvert izglītību, izņemot gadījumu, kad izglītība ir dažu sociālās aizsardzības programmu pamatā vai papildina tās. Tāpēc būtu jārod līdzsvars, lai varētu koordinēt šos trīs pamata faktorus.

1.4

EESK atbalsta Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) Ieteikumu Nr. 202 par sociālās aizsardzības minimumu (3), kas ietver pienācīgu darbu, un viens no tā galvenajiem pīlāriem ir sociālā aizsardzība. Sociālās aizsardzības minimuma principi jāuzskata par viszemāko līmeni, kuru vajadzētu paaugstināt, lai panāktu uzlabojumus, nākotnē izstrādājot ILO Konvencijas Nr. 102 (4) prasībām atbilstošas sistēmas.

1.5

EESK uzskata, ka sociālā aizsardzība jāvērtē kā būtisks ieguldījums sociālajā kohēzijā un iekļaujošā un ilgtspējīgā attīstībā. Tāpēc AS politikā stratēģiska uzmanība jāpievērš tiem faktoriem, kas ir sociālās aizsardzības sistēmu pamatā: pienācīgs darbs (ietverot tādus aspektus kā dzimumu līdztiesība un personas ar invaliditāti), līdzekļu pārdale, demogrāfiskais pieaugums, pabalstu un sociālo pakalpojumu vispārēja pieejamība un valsts svarīgajā loma šo mērķu sasniegšanā.

1.6

EESK uzskata, ka sadarbībā attīstības jomā jāatbalsta sociālās aizsardzības sistēmu izveide likumīgajiem darba ņēmējiem, tostarp pagaidu darbiniekiem, pašnodarbinātajiem, ekonomiski atkarīgajiem un lauksaimniecības nozarē nodarbinātajiem, kā arī tādu palīdzības sistēmu izveide, kas aptvertu visus iedzīvotājus, iekļaujot arī neoficiālo ekonomiku. Tāpēc EESK iesaka uz iemaksām balstītās sistēmas kombinēt ar sistēmām, kuras finansē no nodokļu ieņēmumiem. Tādēļ, īstenojot sadarbību attīstības jomā, jāsekmē valstu institucionālā un nodokļu iekasēšanas spēja, lai nodrošinātu pietiekamus līdzekļus to sociālo pienākumu izpildei.

1.7

EESK uzsver, ka sociālās aizsardzības sistēmas ir lietderīgas risku, tostarp ar dabas katastrofām un pēckonflikta situācijām saistītu risku, novēršanā un samazināšanā. Šim mērķim Komiteja aicina izmantot sadarbību attīstības jomā.

1.8

EESK uzskata, ka savu sociālās aizsardzības sistēmu izstrāde un īstenošana pirmām kārtām ir partnervalstu pienākums, un ES sadarbībai būtu jāsekmē institucionālās, nodokļu iekasēšanas un pārvaldības spējas, lai panāktu pašpietiekamību un spētu izveidot ilgtspējīgas un stabilas publiskās sistēmas.

1.9

EESK tomēr neiebilst pret daudzgadu finanšu palīdzības sniegšanu partnervalstīm, veicot tiešus maksājumus un pārraudzībai izmantojot atbilstošus kontroles mehānismus, lai paaugstinātu sociālās aizsardzības minimumu valstīs ar zemiem ienākumiem.

1.10

EESK uzskata: lai gan attīstības sadarbība sociālās aizsardzības jomā prioritārā kārtā jāvirza uz valstīm ar zemiem ienākumiem, no tās nevajadzētu izslēgt arī tās valstis ar vidējiem ienākumiem, kurās sastopamas un dažos gadījumos pieaug nopietnas iekšējās problēmas saistībā ar nabadzību un nevienlīdzību. Pašlaik pasaulē 75 % nabadzīgo iedzīvotāju dzīvo valstīs ar vidējiem ienākumiem. ES palīdzība, īpaši ar nozaru programmu un tematisko programmu starpniecību, jāvirza jau pastāvošo sistēmu izmantošanas iespēju paplašināšanai un efektivitātes uzlabošanai, stiprinot publiskās institucionālās spējas. Jāizstrādā īpašas programmas arī tiem apgabaliem, kuros ir lielas migrācijas plūsmas.

1.11

EESK aicina dzimumu līdztiesības jautājumu izvirzīt par svarīgu un prioritāru aspektu ES politikā attīstības jomā, lai sociālā aizsardzība būtu plašāk pieejama sievietēm, jo tas palīdzētu izskaust individuālo un ģimeņu nabadzību.

1.12

EESK ierosina ES programmās attīstības jomā ietvert personu ar invaliditāti sociālo un darba integrāciju, tam paredzot pietiekamus līdzekļus un šīm personām nodrošinot pienācīgu sociālo aizsardzību. Tālab EESK uzskata, ka ES mērķos attīstības jomā jāiekļauj prasība partnervalstīm ratificēt un pareizi piemērot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (5).

1.13

EESK aicina ņemt vērā sociālo aizsardzību un tai piešķirt prioritāti plānošanā, proti, jaunās daudzgadu finanšu shēmas sadaļā, kas veltīta sadarbībai attīstības jomā.

1.14

EESK uzskata, ka ES ir gan tehniski, gan saimnieciski jāveicina sociālās aizsardzības jomā gūtas labas prakses apmaiņa starp jaunattīstības valstīm.

1.15

EESK aicina ES parakstītajos asociācijas nolīgumos, tirdzniecības nolīgumos, stabilizācijas nolīgumos un ekonomisko partnerattiecību nolīgumos iekļaut nodaļu par sociālo aizsardzību.

1.16

EESK norāda, ka būtu vēlams sekmēt reģionālās attīstības partnerības sociālās aizsardzības jomā.

1.17

EESK iesaka izveidot Eiropas mēroga ekspertu tīklu sociālās aizsardzības jomā (iesaistot ekspertus no valstu ministrijām, attīstības aģentūrām un pilsoniskās sabiedrības), profesionāļu, kas ir savas jomas eksperti, iekļaušanai izmantojot tādus instrumentus kā Tehniskās palīdzības un informācijas apmaiņas programma (TAIEX). Pirmais šāda tīkla uzdevums būtu izstrādāt ES sniegtās palīdzības karti sociālās aizsardzības jomā. Minētā iniciatīva veicinātu labas prakses apmaiņu un atvieglotu darba sadali, ļaujot atklāt trūkumus vai dublēšanos un noteikt iespējamās salīdzinošās priekšrocības.

1.18

EESK atgādina par savu ieteikumu pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO) piedalīties sadarbības programmu un stratēģiju noteikšanas, izstrādes un pārraudzības procesā. Tālab EESK aicina sociālo aizsardzību iekļaut “ceļvežos par PSO iesaistīšanos”, kas norādīti Komisijas paziņojumā par demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības pirmsākumiem (6). EESK arī norāda, ka sociālajiem partneriem un citām PSO organizācijām atbilstoši savam raksturam efektīvi jāiesaistās to sociālās aizsardzības jomas iestāžu konsultatīvo un pārvaldes struktūru darbā, kuras veic iemaksas vai sniedz palīdzību.

2.   Vispārīga informācija

2.1

Saskaņā ar kopīgajiem principiem Pusanas partnerattiecībās efektīvai sadarbībai attīstības jomā (7), Eiropas Komisijas paziņojumā par pārmaiņu programmu (8) un ILO ieteikumā par sociālās aizsardzības minimumu, Komisijas paziņojums par sociālo aizsardzību ES attīstības sadarbības kontekstā (kuru vēlāk ratificējusi Padome) ir kvalitatīvs solis ceļā uz Eiropas sadarbību attīstības jomā.

2.2

Pusanas kopējie mērķi atbilst mērķim Eiropas Savienībai pieņemt vispusīgāku pieeju cilvēces attīstībai, kā norādīts Komisijas paziņojumā par pārmaiņu programmu, kurā uzsvērts atbalsts veselībai un izglītībai, pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un sistēmām, kas veicina sociālo aizsardzību un mazina iespēju nevienlīdzību.

2.3

Šie rīcības virzieni atbilst arī ILO ieteikumam par sociālās aizsardzības minimumu, kurā minētas četras sociālā nodrošinājuma pamatgarantijas: valstu noteiktā minimālo ienākumu līmeņa nodrošināšana iedzīvotājiem bērnībā, aktīvās darba dzīves laikā un vecumdienās, kā arī veselības aizsardzības pamatpakalpojumu pieejamība par pieņemamām cenām.

2.4

Minētā pieeja atbalstīta arī Padomes secinājumos, kuros izteikts aicinājums īstenot izaugsmi, ko raksturo vienlīdzīga ienākumu sadale, pilnīga nodarbinātība un tādu sociālo pamatpakalpojumu kā veselības aprūpe un izglītība vispārēja pieejamība. Minētajos secinājumos norādīts, ka “Sociālās aizsardzības politikai sabiedrībā var būt pārveidojoša nozīme – tā var sekmēt taisnīgumu, veicināt sociālo iekļaušanu un dialogu ar sociālajiem partneriem”.

2.5

Visās šajās deklarācijās, nolīgumos un secinājumos izteikts aicinājums sociālo aizsardzību iekļaut ES īstenotajā sadarbībā attīstības jomā, pamatojoties uz iekļaujošas un ilgtspējīgas attīstības koncepciju, kas nozīmē vairāk par kvantitatīvu IKP pieaugumu vien.

2.6

Būtu lietderīgi norādīt, ka arī ES pilsoņi pauž atbalstu Eiropas Savienības īstenotās attīstības sadarbības politikas centienu turpināšanai. Saskaņā ar Eirobarometra aptauju (9) lielākā daļa (85 %) Eiropas pilsoņu turpina atbalstīt palīdzības turpmāku sniegšanu jaunattīstības valstīm, neraugoties uz ekonomikas krīzi, un procentuāli ļoti liela daļa (61 %) atbalsta šīs palīdzības palielināšanu, lai daudzi cilvēki izkļūtu no nabadzības.

3.   Nepieciešamība sociālās aizsardzības jautājumu risināt, ņemot vērā globalizāciju

3.1

Kopš Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 1948. gadā (10) pasaules IKP ir palielinājies 10 reizes, bet ienākumi uz vienu iedzīvotāju — 2,6 reizes. Tomēr situācija sociālās aizsardzības jomā nav būtiski mainījusies, un patiesībā lielākā daļa pasaules iedzīvotāju joprojām ir sociāli neaizsargāti. Turpmāk minētie dati (11) ir iespaidīgi.

3.1.1

Gandrīz viena trešdaļa pasaules iedzīvotāju, 1,75 miljardi cilvēku, dzīvo daudzkārtējā nabadzībā, ko raksturo nepietiekami ienākumi, nepietiekamas pienācīga darba iespējas un nepietiekama veselības aprūpe un izglītība.

3.1.2

Katru gadu kopumā 9,2 miljoni bērnu, kas jaunāki par 5 gadiem, mirst tādu veselības problēmu dēļ, kas būtu novēršamas, veicot profilaktiskus pasākumus.

3.1.3

Aptuveni 5,1 miljardam cilvēku jeb 75 % no visiem pasaules iedzīvotājiem nav pieejams pienācīgs sociālais nodrošinājums.

3.1.4

Apdrošināšana bezdarba gadījumā attiecas uz mazāk nekā 30 % ekonomiski aktīvo pasaules iedzīvotāju, un šāda veida pabalstus saņem tikai 15 % bezdarbnieku.

3.1.5

Tikai 20 % pasaules iedzīvotāju darbspējīgā vecumā pieejamas vispusīgas sociālā nodrošinājuma sistēmas. Daudzās valstīs neoficiāli nodarbinātajiem, darba ņēmējiem lauksaimniecības nozarē un pašnodarbinātajiem nav nekādas sociālās aizsardzības.

3.1.6

Turpretī visaugstāk attīstītajās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalstīs trūkuma un nevienlīdzības rādītāji ir aptuveni uz pusi mazāki, nekā tas būtu sociālās aizsardzības sistēmu neesamības gadījumā.

4.   Sociālās aizsardzības potenciāls iekļaujošas un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā

4.1

Šajā atzinumā sociālā aizsardzība ir aplūkota visplašākajā nozīmē, aptverot sociālo nodrošinājumu tiešā izpratnē un sociālo palīdzību. Par sociālo aizsardzību var uzskatīt gan politiku un pasākumus, kuru mērķis ir vairot visu cilvēku, jo īpaši neaizsargāto grupu, spēju nenonākt nabadzībā vai no tās izkļūt, gan arī politiku un pasākumus, kas virzīti uz ienākumu drošību, var atvieglot veselības aprūpes un sociālo pamatpakalpojumu pieejamību visas dzīves laikā un veicināt vienlīdzību un cilvēka cieņu.

4.2

Tāpēc minētais jēdziens ietver sociālā nodrošinājuma pabalstus naudā vai graudā saistībā ar slimību, maternitāti, vecuma iestāšanos, invaliditāti, nelaimes gadījumiem darba vietā un arodslimībām, izdzīvošanu, palīdzību ģimenēm un bezdarbu, kā arī ar sociālo palīdzību, kura būtībā paredzēta aizsardzībai vispārēju vai īpašu vajadzību gadījumā neatkarīgi no tā, kādu iemeslu dēļ šādas vajadzības ir radušās.

4.3

Tādējādi EESK ņem vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pantā izklāstīto, proti, ka: “Katram cilvēkam ir tiesības uz […] medicīnisko palīdzību un vajadzīgo sociālo apkalpošanu; un tiesības uz nodrošinājumu sakarā ar bezdarbu, slimību, invaliditāti, atraitnību, vecuma iestāšanos vai citos eksistences līdzekļu zaudējumu gadījumos, kas radušies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ. Mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību. Visiem bērniem, laulībā un ārlaulībā dzimušajiem, ir jābauda vienāda sociālā aizsardzība.”

4.4

Eiropā ne sociālais nodrošinājums, ne sociālā aizsardzība plašākā nozīmē neietver izglītību, lai gan tiek atzīts, ka tā ir būtiska publiskās politikas joma. Tomēr dažās veiksmīgās programmās, piemēram, programmā “Bolsa Familia” Brazīlijā, pabalsti ģimenēm (sociālā aizsardzība) ir atkarīgi no līdzdalības izglītības programmās (izglītības politika).

4.5

Neskarot iespēju izmantot un arī izvērst šo un citu dažādu veidu pieredzi, ko varētu aptvert sociālās aizsardzības minimuma plaša koncepcija, izglītība kā sociālās aizsardzības komponents var likt samazināt tādu līdzekļu piešķīrumu, kas ES attīstības sadarbības jomā īstenojamo darbības programmu ietvaros paredzēti sociālajai aizsardzībai. Turklāt tādējādi var rasties neskaidrības par atšķirību starp palīdzības un sociālās aizsardzības pasākumiem, daļu pieņemot par veselumu.

4.6

Skaidrāk jānosaka atšķirība starp palīdzības politikas pasākumiem un sociālās aizsardzības sistēmām. Sociālās aizsardzības sistēmas ir strukturālas vispārējas aizsardzības sistēmas. Turpretī palīdzības politikā var izmantot tādus sociālās aizsardzības komponentus kā, piemēram, finanšu līdzekļu pārskaitījumus kāda ar izglītību saistīta mērķa sasniegšanai, kā tas tiek darīts Brazīlijā, un tādējādi sasaistīt šos pasākumus ar sociālās aizsardzības minimumu.

4.7

Sociālajai aizsardzībai ir būtiska nozīme ekonomikas izaugsmes periodos, savukārt krīzes gadījumā tā kalpo kā ekonomikas stabilizators. Komisijas paziņojumā ir norādīts, ka sociālā aizsardzība paplašina sabiedrisko pakalpojumu pieejamību, nodrošina cilvēkiem rīkus riska pārvaldībai, sekmē ienākumu un pieprasījuma stabilitāti, funkcionē kā makroekonomikas stabilizators, mazina nevienlīdzību, sekmējot iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi, stiprina paaudžu saikni un var būtiski sekmēt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu.

4.8

Tāpēc sociālā aizsardzība drīzāk uzskatāma par ieguldījumu, nevis izmaksām. Tā nav vienkārša ienākumu pārdalīšana atsevišķi no bagātību radīšanas mehānismiem, bet gan būtisks ražošanas faktors, kas veicina ienākumu palielināšanos. Tas ir ļoti aktuāls un tikpat svarīgs vai pat vēl svarīgāks instruments kā monetārā vai inovāciju politika, sevišķi tāpēc, ka pasaulē, un jo īpaši lielajās jaunattīstības valstīs, ļoti strauji palielināsies iedzīvotāju novecošana, kas nākotnē būs šo valstu galvenā problēma, kura var kļūt ļoti nopietna sociālās aizsardzības sistēmu trūkuma gadījumā.

5.   Apsvērumi par Eiropas Komisijas priekšlikumu

5.1

EESK uzskata, ka sociālās aizsardzības atzīšana par attīstības sadarbības centrālo elementu atbilst ES vērtībām un principiem, kas noteikti Līgumā par Eiropas Savienību (12) un ES Pamattiesību hartā (13).

5.2

EESK pozitīvi vērtē to, ka Komisija sociālo aizsardzību ir iekļāvusi ES attīstības sadarbības politikā, kā to vairākkārt aicinājušas dažādas struktūras, tostarp arī EESK (14).

5.3

Kopumā EESK atbalsta priekšlikuma vispārējo ievirzi. Jāuzsver, ka liela vērība veltīta strukturālajiem šķēršļiem nabadzības novēršanā situācijās, kas saistītas ar izslēgšanu un atstumtību, pienācīga darba un atbilstošu fiskālo sistēmu nozīmei, vēlmei nodrošināt vispārējas un vienlīdzīgas sociālās aizsardzības pieejamību, sociālās aizsardzības saistībai ar iekļaujošu un ilgtspējīgu attīstību, attīstības sadarbības lomai gan mazāk attīstītajās valstīs, gan valstīs ar vidēju ienākumu līmeni, dzimumu līdztiesībai un sociālās aizsardzības minimumam, kā arī atbalstam pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai un sociālo partneru un sociālā dialoga nozīmīgumam.

5.4

EESK uzsver, ka jāuzlabo koordinācija starp tām ES iestādēm, kas ir atbildīgas par sadarbību attīstības jomā, un citām šajā procesā iesaistītajām pusēm, tostarp starptautiskajām struktūrām un organizācijām, kā arī attīstības sadarbības politika labāk jāsaskaņo ar citām ES politikas nostādnēm. Tāpēc, tā kā ES īstenotajā sadarbībā attīstības jomā iekļautas jaunas pieejas, kas attiecas uz sociālo aizsardzību (pietiekamība, katastrofu riska mazināšana), būtu jācenšas tās veiksmīgāk konceptuāli definēt un izmantot iespējamo sinerģiju.

5.5

EESK uzsver mērķi sociālo aizsardzību valstu attīstības stratēģijās izvirzīt uzmanības centrā, īstenojot valsts līmeņa politikas pasākumus. Turklāt jāstiprina partnervalstu institucionālās spējas, un šim nolūkam lietderīga ir ES tehniskā sadarbība. Jānorāda arī nepieciešamība starptautiskā mērogā saskaņot sociālās aizsardzības tiesības.

5.6

EESK uzskata, ka paziņojumā minētā “pārveidojošas sociālās aizsardzības” koncepcija jāsaprot kā līdzeklis sociālās aizsardzības saņēmēju, īpaši to neaizsargāto personu, kuras visvairāk skar nabadzība un sociālā atstumtība, atbildības un spēju stiprināšanai, viņiem piešķirot šā mērķa sasniegšanai nepieciešamos līdzekļus.

5.7

EESK vēlētos, lai saistībā ar publiskā un privātā sektora partnerību veidošanu Komisija būtu uzsvērusi valsts būtisko lomu sociālās aizsardzības sistēmu izstrādē un ieviešanā. Nepieciešama arī sadarbība ar privāto sektoru, jo īpaši papildu sociālā nodrošinājuma jomā. (15) EESK neuzskata, ka uzņēmumu sociālajai atbildībai, kas ir brīvprātīga, šajā jautājumā ir būtiska nozīme, jo sociālās aizsardzības pamatā jābūt saistošām tiesību normām un politikas nostādnēm.

5.8

Tāpat Komiteja izsaka nožēlu, ka, paziņojumā atsaucoties uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, Komisija nenorāda uz līdzsvara trūkumu starp šiem mērķiem un “iekšējās devalvācijas” politiku un strukturālajām reformām, kuras atbalsta ES. Būtībā faktiski īstenotā politika ir maz saistīta ar minētās stratēģijas mērķiem — bezdarbs, nabadzība, nevienlīdzība un sociālā atstumtība ir palielinājusies. Turklāt īstenotās reformas konkurētspēju un kohēziju nav uzlabojušas, bet ir pieaugusi nodarbinātības nestabilitāte un pasliktinājušies sabiedriskie pakalpojumi.

Briselē, 2013. gada 20. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  COM(2012) 446 final.

(2)  Padomes 2012. gada 15. oktobra Secinājumi Nr. 14538/12 par sociālo aizsardzību Eiropas Savienības attīstības sadarbības kontekstā.

(3)  Ieteikums Nr. 202 par sociālās aizsardzības minimumu, Starptautiskās Darba organizācijas konferences 101. sesija, Ženēva, 2012. gada 14. jūnijs.

(4)  Konvencija par sociālo nodrošinājumu (minimālie standarti), Nr. 102, Starptautiskās darba konferences 35. sesija, Ženēva, 1952. gada 28. jūnijs.

(5)  Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, Ņujorka, 2006. gada 13. decembris.

(6)  Komisijas paziņojums “Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības pirmsākumi. Eiropas iesaistīšanās ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā”, COM(2012) 492 final.

(7)  Ceturtais augsta līmeņa forums par palīdzības efektivitāti, Pusana, 29.11.2011.–1.12.2011.

(8)  COM(2011) 637 galīgā redakcija.

(9)  Special Eurobarometer 392, Solidarity that spans the globe: Europeans and development, 2012. gada oktobris.

(10)  ANO Ģenerālā asambleja, 1948. gada decembris.

(11)  Pasaules Bankas, UNDP, FAO, UN-HABITAT, UNESCO, UNICEF, PVO un ILO apkopotie dati.

(12)  Līguma par Eiropas Savienību un Līguma par Eiropas Savienības darbību konsolidētās versijas, ES Oficiālais Vēstnesis, 2010/C 83/01, 30.3.2010.

(13)  Eiropas Savienības Pamattiesību harta, ES Oficiālais Vēstnesis, 2010/C 83/02, 30.3.2010.

(14)  EESK atzinums “ES sociālā nodrošinājuma koordinācijas ārējā dimensija”, 1.10. punkts, OV C 11, 15.1.2013., 71.-76. lpp.

(15)  Aicinājums pildīt tiesību aktos noteiktās sociālās aizsardzības finansēšanas prasības, ņemot vērā starptautisko iestāžu pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem.


6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/87


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas””

COM(2012) 494 final

2013/C 161/17

Ziņotājs: POLYZOGOPOULOS kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2012. gada 13. septembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas” ”

COM(2012) 494 final.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 27. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 488. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 20. un 21. martā (20. marta sēdē), ar 100 balsīm par, 2 balsīm pret un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka izskatāmais paziņojums ir loģisks un vajadzīgs turpinājums iesāktajam darbam virzībā uz integrētas jūrlietu politikas (IJP) īstenošanu Eiropas Savienībā.

1.2

EESK uzskata, ka kopumā paziņojums ir noderīgs ieguldījums ES integrētā jūrlietu politikā, kas saistīta ar stratēģiju “Eiropa 2020” un kuras mērķis ir Eiropas ekonomikas atveseļošana, izmantojot jūras nozaru ekonomikas potenciālu darba vietu radīšanai un konkurētspējas un sociālās kohēzijas stimulēšanai.

1.3

Šādā perspektīvā EESK paziņojumu vērtē atzinīgi, jo īpaši pašreizējos nelabvēlīgajos ekonomikas krīzes apstākļos, kas Eiropā radījuši smagu ekonomisko situāciju un kam ir negatīvas sekas ar jūras nozaru ekonomiku saistītās darbības jomās.

1.4

EESK uzskata, ka jaunais stimuls, ko ar šo paziņojums paredzēts dot IJP, būs efektīvs tad, ja tiks saskaņoti izmantotas un attīstītas pašreizējās pozitīvās iniciatīvas un pasākumi saistībā ar ierosināto jauno sistēmu, lai ES izmantotu šo iespēju kvalitatīvas un augstiem standartiem atbilstošas IJP izstrādei.

1.5

Uzskatot, ka nepārtrauktība un saskaņotība ir priekšnoteikums, lai veiksmīgi īstenotu jūras nozaru izaugsmi, EESK atzīmē, ka ir skaidri jānorāda, ka pētījumā “Okeānu, jūru un piekrastes teritoriju ilgtspējīgas izaugsmes scenāriji un virzītājspēki” (2012. gads, skatīt https://webgate.ec.europa.eu/maritimeforum/content/2946) uzskaitītās piecas prioritārās darbības jomas papildina pašreizējās tradicionālās darbības jomas, bet neaizstāj tās.

1.6

EESK uzsver: ja jūras nozaru ekonomiku uzskatīsim par vēl neizmantotu resursu neizsmeļamu avotu un pievērsīsim jūras nozaru izaugsmei tiek ļoti lielu uzmanību, it kā tā būtu panaceja visu ES ekonomikas problēmu atrisināšanai, mēs vēl vairāk palielināsim pašreizējo daudzējādo spiedienu uz piekrastes teritorijām un jūrām; Komiteja iesaka pastāvīgi uzraudzīt, lai tiktu nodrošināta ekonomikas mērķu, no vienas puses, un ilgtspējīgas attīstības principu, no otras puses, līdzsvarotība.

1.7

EESK jau sīki izklāstījusi cilvēka faktora būtisko nozīmi jūras nozaru ekonomikā un ieteikusi pievērst pienācīgu uzmanību sociālajam aspektam, lai līdzsvarotu ilgtspējīgas integrētās jūrlietu politikas ekonomisko, sociālo un vides dimensiju.

1.8

EESK uzskata, ka ar jūras nozaru izaugsmi jāsekmē vispārēja sociālā integrācija, piedāvājot nodarbinātības, apmācības un pilnvērtīgas līdzdalības iespējas, tostarp piekrastes teritoriju vietējā sabiedrībā, ņemot vērā tās īpatnības un vajadzības, īpaši tālākās un mazapdzīvotās teritorijās.

1.9

Atsaucoties uz Komitejas formulētajām piezīmēm par jūras pētniecību (1), EESK uzsver, ka pētniecībai un inovācijai ir svarīga nozīme, lai nodrošinātu Eiropai spēcīgu konkurētspējas pozīciju jaunajās nozarēs, un norāda, ka īpaša uzmanība jāpievērš fundamentālajiem un progresīvajiem pētījumiem, kas orientēti uz inovatīviem lietojumiem, kā arī visefektīvākajai metodoloģijai, kas sekmē rūpniecības nozares un akadēmisko aprindu sadarbību.

1.10

EESK uzskata, ka svarīga nozīme ir izglītības jautājumam, un mudina Komisiju izstrādāt atbilstīgu un novatorisku izglītības sistēmu, lai jūras nozaru profesionālajai karjerai piesaistītu studentus, kas ieguvuši kvalitatīvu izglītību.

1.11

Tā kā jūras nozaru izaugsmes nodrošināšana ir ļoti vērienīgs un sarežģīts uzdevums ar milzīgu ietekmi, EESK uzver, ka būtu precīzāk jānorāda, kā šo izaugsmi īstenot, un šajā atzinumā uzskaita svarīgākos jautājumus un citas īpašās problēmas, kurām jāpievērš uzmanība, lai nerastos plaisa starp vēlmēm un reālajām iespējām.

2.   Ievads

2.1

Izskatāmajā paziņojumā īpaša uzmanība veltīta jūras nozaru izaugsmes koncepcijai, kuras pamatā ir pārliecība, ka piekrastes teritorijas, jūras un okeāni var palīdzēt Eiropai mazināt spriedzi un problēmas, ar kurām tā saskaras, un atveseļot ekonomiku.

2.2

Komisija uzskata, ka jūras nozaru izaugsmes mērķis ir sekmēt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, kas orientēta uz inovāciju, un ka tā paver iespēju plašāk attīstīt jūras nozaru ekonomiku, kas pašreiz ir dalībvalstu, reģionu, uzņēmumu un pilsoniskās sabiedrības uzmanības lokā.

2.3

Paziņojumā izklāstīts, kā dalībvalstis un ES jau tagad atbalsta jūras nozaru ekonomiku. Iepriekš minētajā pētījumā (skatīt 1.5. punktu) norādīts, ka no visām darbības jomām var izšķirt piecas prioritārās jomas, kurās ir izaugsmes potenciāls un kurās ar mērķtiecīgiem pasākumiem varētu panākt papildu progresu: 1) jūras tūrisms, piekrastes tūrisms un kruīzu tūrisms; 2) jūras enerģija; 3) jūras derīgo izrakteņu resursi; 4) akvakultūra; 5) jūras biotehnoloģija.

2.4

Jūras nozaru ekonomikas jomas vai vērtību ķēdes var iedalīt tradicionālajās jomās, kuras jau sasniegušas brieduma pakāpi (jūras transports, jūras tūrisms, piekrastes tūrisms), attīstības stadijā esošās jomas (akvakultūra, jūras uzraudzība) un jaunās jomas (okeāna atjaunojamie energoresursi, jūras biotehnoloģija).

2.5

Ar Limasolas deklarācijas pieņemšanu pagājušā gada oktobra sākumā tika “reaktivēta” integrētā jūrlietu politika (2); ar minēto deklarāciju, kurā noteiktas politiskās pamatnostādnes jūras nozares turpmākai izaugsmei un ierosināta izaugsmes un nodarbinātības programma, atbalsta un politiski stiprina šo rīcību.

2.6

Jūras nozaru izaugsmes ilgtermiņa stratēģijas mērķis ir apzināt, kāda ir nozaru politikas jomu un dažādu darbību sinerģija un mijiedarbība, kā arī noskaidrot to iespējamo ietekmi uz jūras vidi un bioloģisko daudzveidību.

2.7

Ar to paredzēts arī apzināt darbības, kurām ilgtermiņā ir liels izaugsmes potenciāls, un atbalstīt tās, veicinot ieguldījumus pētniecībā un inovācijā un uzlabojot prasmes ar izglītības un apmācības pasākumu palīdzību.

2.8

Pēc plašas apspriešanas Komisija ierosinās virkni pasākumu, lai noskaidrotu nozares izaugsmes dinamiku, šajā nolūkā sagatavojot paziņojumus par piekrastes un jūras tūrismu, jūras enerģiju, jūras biotehnoloģiju, jūras derīgo izrakteņu ieguvi, kā arī stratēģiskās pamatnostādnes akvakultūras nozarē.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1

Iepriekšējo atzinumu (3) sīki izstrādātajās piezīmēs EESK noskaidrojusi vairākus ar jūras nozaru izaugsmi saistītus jautājumus un atzinīgi novērtējusi to, kā Komisija kopš 2007. gada īsteno IJP (4), lai panāktu jūras nozaru ekonomikas ilgtspējīgu attīstību un uzlabotu jūras vides aizsardzību.

3.2

EESK apzinās, ka jūras nozaru izaugsmes nodrošināšana tādā veidā, kā tas ierosināts paziņojumā, ir sarežģīts un darbietilpīgs uzdevums ar ļoti plašu ietekmi; tā pamatelementi ir šādi: a) seši jūras baseini (Baltijas jūra, Melnā jūra, Vidusjūra, Ziemeļjūra, Atlantijas okeāna Z-A daļa, Ziemeļu ledus okeāns, kā arī ES tālākie reģioni), turklāt katram baseinam ir savas raksturīgās iezīmes un īpašās vajadzības ekonomikas, sociālajā, vides, ģeogrāfiskajā, klimata un institucionālajā jomā; b) dažādas nozares un darbības ar noteiktu attīstības līmeni, atšķirīgu nozīmīgumu un ar tām raksturīgajām iezīmēm; c) izaugsmes stratēģijas, kas virzītas uz katra piejūras reģiona un katras nozares stiprajām pusēm un vājo pušu pārvarēšanu.

3.3

Kā zināms, EESK paudusi atbalstu visu dalībnieku starpnozaru un pārrobežu sadarbībai ar mērķi stiprināt Eiropas konkurētspēju un garantēt jūras nozaru ekonomikai optimālus izaugsmes apstākļus.

3.4

EESK atbalsta funkcionālo ģeogrāfisko pieeju jūras nozaru izaugsmei, t.i., katram konkrētajam jūras baseinam sagatavotu stratēģiju, kurā ņemtas vērā Eiropas jūras baseinu īpašās iezīmes saistībā ar dažādām jūras nozaru ekonomiskajām darbībām, partnerattiecību un sinerģijas jautājumi, kā arī spriedze ES robežās un ārpus tām.

3.5

EESK iesaka stiprināt ar jūras nozarēm saistītos klasterus un veicināt partnerattiecības, lai sekmētu inovāciju un izstrādātu jaunas saimnieciskās darbības koncepcijas. Reģionālie mehānismi, kas apvieno publisko sektoru, privāto sektoru un NVO, kā arī reģionālās jūras konvencijas un mērķtiecīgi pētījumi par jūras baseiniem dod iespēju ar pārrobežu sadarbības un ES programmu palīdzību mazināt jūras nozaru ekonomikas sadrumstalot