31.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 153/1

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. maija Regulu (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām (1) (Maksātnespējas regula),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 2. maija (2), 2009. gada 10. septembra (3) un 2010. gada 21. janvāra (4) spriedumus,

—

ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A7-0355/2011),

A.

tā kā atšķirības starp maksātnespējas tiesību aktiem valstīs rada konkurences ziņā izdevīgāku vai neizdevīgāku stāvokli un sarežģījumus uzņēmumiem, kuri veic pārrobežu darbības, un tas varētu kļūt par šķēršļi veiksmīgai maksātnespējīgo uzņēmumu pārstrukturēšanai; tā kā šīs atšķirības sekmē izdevīgākas jurisdikcijas izvēlēšanos; tā kā iekšējais tirgus būtu labāks, ja konkurences apstākļi būtu līdzvērtīgi;

B.

tā kā ir jāveic pasākumi, lai nepieļautu izdevīgākas jurisdikcijas izvēles fenomenu un novērstu tā izplatīšanos, un tā kā ir jāizvairās no konkurējošām pamattiesvedībām;

C.

tā kā, pat ja materiālo maksātnespējas tiesību kopuma izveide ES līmenī nav iespējama, ir dažas maksātnespējas tiesību jomas, kurās saskaņošana būtu noderīga un iespējama;

D.

tā kā dalībvalstu maksātnespējas tiesībās ir vērojama pakāpeniska konverģence;

E.

tā kā Maksātnespējas regula tika pieņemta 2000. gadā un nu jau ir spēkā vairāk nekā deviņus gadus; tā kā Komisijai līdz 2012. gada 1. jūnijam ir jāiesniedz ziņojums par tās piemērošanu;

F.

tā kā Maksātnespējas regula bija ļoti ilga sarunu procesa iznākums, kā rezultātā netika aptverti daudzi problemātiski jautājumi un pieeja daudziem jautājumiem bija novecojusi jau regulas pieņemšanas brīdī;

G.

tā kā kopš Maksātnespējas regulas stāšanās spēkā ir notikušas daudzas pārmaiņas — Savienībai ir pievienojušās 12 jaunas dalībvalstis, un ārkārtīgi lielā apmērā ir pieaudzis uzņēmumu grupu fenomens;

H.

tā kā maksātnespēja negatīvi ietekmē ne tikai attiecīgos uzņēmumus, bet arī dalībvalstu ekonomiku, un tā kā tādēļ jātiecas uz to, lai visas ekonomiski ieinteresētās puses, nodokļu maksātājus un darba devējus pasargātu no maksātnespējas sekām;

I.

tā kā pieeja maksātnespējas procedūrām tagad vairāk ir vērsta uz uzņēmumu glābšanu kā alternatīvu likvidācijai;

J.

tā kā maksātnespējas tiesībām ir jābūt uzņēmumu glābšanas instrumentam Savienības līmenī; tā kā šāda glābšana, kad vien tā iespējama, nāk par labu parādniekiem, kreditoriem un darbiniekiem;

K.

tā kā maksātnespējas procedūru kreditors nedrīkstētu ļaunprātīgi izmantot, lai vērstos pret vienotu rīcību parādu piedziņas nolūkā, un tā kā tāpēc ir nepieciešams ieviest pienācīgas procesuālās garantijas;

L.

tā kā ir jāizveido tiesiskais regulējums, kas būtu labāk pielāgots pārejošai uzņēmumu maksātnespējai;

M.

tā kā Komisija 2010. gada 3. marta paziņojumā „Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020), norādot uz trūkstošajiem ķēdes posmiem un vājajām vietām, kas kavē vienotā tirgus sasniegšanu 21. gadsimtā, norādīja: „Jāuzlabo MVU piekļuve vienotajam tirgum. Uzņēmējdarbība jāattīsta, balstoties uz konkrētām politikas iniciatīvām, tostarp uz uzņēmējdarbības tiesību vienkāršošanu (bankrota procedūras, privātuzņēmumu statūti utt.), un iniciatīvām, kas ļauj uzņēmējiem atsākt darbību pēc neveiksmes”;

N.

tā kā maksātnespējas tiesībās būtu jāparedz arī noteikumi par uzņēmuma likvidēšanu tā, lai tas būtu visnekaitīgāk un visizdevīgāk visiem dalībniekiem, ja ir konstatēts, ka uzņēmuma glābšana varētu neizdoties vai nav izdevusies;

O.

tā kā katrā konkrētā gadījumā ir jāizpēta uzņēmuma maksātnespējas iemesls, proti, jākonstatē, vai uzņēmuma finanšu grūtības ir tikai pārejošas vai arī uzņēmums ir pilnībā maksātnespējīgs; tā kā būtībā galvenais ir noteikt visus parādnieka aktīvus un saistības, lai varētu novērtēt viņa maksātspēju vai maksātnespēju;

P.

tā kā uzņēmumu grupas ir izplatīts fenomens, bet to maksātnespēja Savienības līmenī vēl nav risināta; tā kā uzņēmumu grupas maksātnespējas rezultātā var sākties daudzas atsevišķas maksātnespējas procedūras dažādās jurisdikcijās attiecībā uz katru maksātnespējīgās grupas dalībnieku; tā kā, ja šīs procedūras nevar koordinēt, maz ticams, ka grupu varēs reorganizēt kā vienotu veselumu, un tādējādi tā varētu būt jāsadala atsevišķās daļās, kā rezultātā kreditoriem, akcionāriem un darbiniekiem rastos zaudējumi;

Q.

tā kā uzņēmumu grupu maksātnespējas gadījumā pašlaik Eiropas Savienībā dalībvalstu atšķirīgo tiesisko regulējumu dēļ ir grūti īstenot darbības atsākšanu un tādējādi ir apdraudētas tūkstošiem darba vietu;

R.

tā kā valstu maksātnespējas reģistru savienošana, kā rezultātā tiktu izveidota vispārpieejama un visaptveroša ES maksātnespējas procedūru datubāze, dotu iespēju kreditoriem, akcionāriem, darbiniekiem un tiesām uzzināt, vai maksātnespējas procedūras ir uzsāktas kādā citā dalībvalstī, un noskaidrot prasību iesniegšanas termiņus un sīkāku informāciju; tā kā tas veicinātu rentablāku administrēšanu un uzlabotu pārredzamību, vienlaikus ievērojot datu aizsardzību;

S.

tā kā pārrobežu „maksātnespējas risinājuma plāniem” vajadzētu būt juridiski īstenojamiem attiecībā uz finanšu iestādēm un to piemērošana būtu jāapsver arī attiecībā uz visiem sistēmiski svarīgiem uzņēmumiem, pat ja tie nav finanšu iestādes, jo tas ievērojami veicinātu attiecīgas pārrobežu maksātnespējas sistēmas nodrošināšanu;

T.

tā kā maksātnespējas procedūru noteikumos ir jāparedz īpaša kārtība, lai nodalītu dzīvotspējīgas vienības, kuras sniedz pamatpakalpojumus, piemēram, nodrošina maksājumu sistēmas un citus mehānismus, kas noteikti „maksātnespējas risinājuma plānos”, un tā kā šajā sakarā dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka tajās spēkā esošajā maksātnespējas regulējumā tiek paredzēti atbilstoši noteikumi, kuri ļauj ES līmenī noteikt īpašu kārtību maksātnespējīgu pārrobežu konglomerātu sadalīšanai dzīvotspējīgās vienībās;

U.

tā kā maksātnespējas procedūrās būtu jāņem vērā darījumi vienas grupas ietvaros nolūkā vajadzības gadījumā nodrošināt aktīvu pārrobežu atgūstamību, lai panāktu taisnīgu rezultātu;

V.

tā kā dažas ieguldījumu sabiedrības, jo īpaši apdrošināšanas sabiedrības, nevar likvidēt īsā laikposmā, un tām nepieciešams risinājums, ar kuru laika gaitā panāk taisnīgu aktīvu sadalījumu; tā kā uzņēmuma pārņemšanu, pakāpenisku darbības izbeigšanu vai darbības turpināšanos nedrīkstētu aizkavēt un ir iespējams, ka šādi risinājumi jānosaka par prioritāti;

W.

tā kā lēmumam maksātnespējas procedūrā ietvert visu grupu, nevis tikai atsevišķas juridiskās vienības, ir jābūt vērstam uz rezultātu un tajā jāņem vērā iespējamā turpmākā ietekme, piemēram, citu noregulējuma mehānismu iedarbināšana vai ietekme uz garantiju shēmām, kuras attiecas uz daudziem zīmoliem grupas ietvaros;

X.

tā kā būtu lietderīgi izpētīt saskaņotu atbildības uzņemšanās (bail-in) procedūru un standartu noteikšanu pārrobežu konglomerātiem, tostarp jo īpaši attiecībā uz parādu apmaiņu pret akcijām;

Y.

tā kā, lai gan darba tiesības ir dalībvalstu kompetencē, maksātnespēju reglamentējošie tiesību akti var ietekmēt darba tiesības un tā kā saistībā ar pieaugošu globalizāciju un ekonomisko krīzi maksātnespējas procedūru saskaņošana jāapsver darba tiesību kontekstā, jo „nodarbinātības” un „darbinieka” definīciju atšķirības dalībvalstīs nedrīkst ierobežot darbinieku tiesības maksātnespējas gadījumā; tā kā tomēr jebkādas debates par specifisko maksātnespējas jautājumu nevar automātiski uzskatīt par ieganstu darba tiesību reglamentēšanai ES līmenī;

Z.

tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīva 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (5) mērķis ir nodrošināt darba ņēmēju minimālās aizsardzības līmeni darba devēja maksātnespējas gadījumā, vienlaikus saglabājot atbilstīgu elastīgumu dalībvalstu līmenī; tā kā starp dalībvalstīm patiešām pastāv atšķirības īstenošanas jomā un šīs atšķirības būtu jāņem vērā;

AA.

tā kā Direktīvas 2008/94/EK darbības joma skaidri ietver darbiniekus ar nepilnu darba laiku, ar līgumu uz noteiktu laiku un tos, kuriem ir pagaidu darba attiecības; tā kā lielāka aizsardzība maksātnespējas gadījumā jāpiešķir darbiniekiem, ar kuriem noslēgti netipiski līgumi;

AB.

tā kā pašlaik nav saskaņoti noteikumi par kreditoru prasījumu apmierināšanas secību un tas mazina tiesas procesu rezultātu paredzamību; tā kā darbinieku prasījumiem ir nepieciešams piešķirt lielāku prioritāti nekā pārējo kreditoru prasījumiem;

AC.

tā kā Direktīvas 2008/94/EK darbības joma un it īpaši „neapmierinātu prasījumu” jēdziens ir pārāk plašs, jo vairākās dalībvalstīs atalgojuma definīcija ir ļoti šaura (piemēram, neiekļaujot tajā atlaišanas pabalstus, prēmijas, atmaksājumus utt.), kas var izraisīt situāciju, ka ievērojami prasījumi netiek apmierināti;

AD.

tā kā jēdzienu „atalgojums” un „darba samaksa” definēšana ir dalībvalstu kompetencē ar nosacījumu, ka tās ievēro darbinieku līdztiesības un nediskriminēšanas pamatprincipus tā, ka ikviens maksātnespējas gadījums, kas var negatīvi ietekmēt darbiniekus, tiek ņemts vērā attiecībā uz tiem paredzēto kompensāciju izmaksāšanu atbilstoši Direktīvas 2008/94/EK sociālajam mērķim un nosakāmo robežvērtību līmeņiem;

AE.

tā kā, ņemot vērā visā ES izplatītos darba līgumus un šādu līgumu atšķirības dalībvalstīs, pašlaik nav iespējams Eiropas līmenī definēt jēdzienu „darbinieks”;

AF.

tā kā pēc iespējas būtu jāizvairās noteikt Direktīvas 2008/94/EK darbības jomai izņēmumus;

AG.

tā kā šajā rezolūcijā prasītā likumdošanas pasākuma pamatā jābūt sīki izstrādātiem ietekmes novērtējumiem, kā to pieprasījis Parlaments,

1.

prasa Komisijai, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 50. pantu, 81. panta 2. punktu vai 114. pantu, iesniegt vienu vai vairākus priekšlikumus saistībā ar ES uzņēmumu maksātnespējas sistēmu saskaņā ar pielikumā sīki izklāstītajiem ieteikumiem, lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus, balstoties uz visu iespējamo alternatīvu padziļinātu analīzi;

2.

apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērotas pilsoņu pamattiesības un subsidiaritātes princips;

3.

uzskata, ka prasītā priekšlikuma finansiālā ietekme jāsedz ar atbilstošiem budžeta piešķīrumiem;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pievienotos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei.

31.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 153/9

—

ņemot vērā Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta 5. ziņojumu par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju, jo īpaši tā 230.–234. lpp.,

—

ņemot vērā secinājumus piektajā ziņojumā par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju — kohēzijas politikas nākotne (COM(2010)0642) un to papildinošo dokumentu (SEC(2010)1348),

—

ņemot vērā Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta 2008. gada novembra darba dokumentu „Reģioni 2020. gadā — ES reģionu nākotnes problēmu novērtējums” (kas ir pamatā Komisijas dienesta darba dokumentam (SEC(2008)2868)),

—

ņemot vērā 2010. gada 11. novembra rezolūciju par demogrāfiskām problēmām un paaudžu solidaritāti (1),

—

ņemot vērā 2008. gada 21. februāra rezolūciju par Eiropas demogrāfisko nākotni (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. maija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ar nosaukumu „Paaudžu solidaritātes veicināšana” (COM(2007)0244),

—

ņemot vērā 2006. gada 23. marta rezolūciju par demogrāfiskām problēmām un paaudžu solidaritāti (3),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas 2006. gada 12.oktobra paziņojumu „Eiropas demogrāfiskā nākotne — kā pārvērst problēmu par iespēju” (COM(2006)0571),

—

ņemot vērā 2005. gada 16. marta Zaļo grāmatu „Jauna solidaritāte paaudžu starpā saistībā ar demogrāfiskām izmaiņām” (COM(2005)0094),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0350/2011),

A.

tā kā demogrāfiskās izmaiņas ir reāla parādība Eiropas Savienībā un visā pasaulē un rīcība saistībā ar tām ir viens no galvenajiem nākotnes uzdevumiem, un tā kā ES iedzīvotāji veido vecāko sabiedrību pasaulē;

B.

tā kā demogrāfiskajām izmaiņām ir raksturīga iedzīvotāju novecošana un spēcīgas migrācijas plūsmas gan no trešām valstīm uz Eiropas Savienību, gan pašā Eiropas Savienībā — no austrumiem uz rietumiem un no lauku apgabaliem uz pilsētām;

C.

tā kā demogrāfiskās pārmaiņas rada jaunus uzdevumus, jo īpaši atsevišķiem reģioniem, taču tās nevajadzētu uzskatīt tikai par apdraudējumu, bet arī par iespēju;

D.

tā kā Eiropas Komisijas Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta veiktajā pētījumā „Reģioni 2020” konstatēts, ka demogrāfisko problēmu risināšana ir galvenais uzdevums;

E.

tā kā demogrāfiskās pārmaiņas skar gan lauku reģionus, gan pilsētu apgabalus un cita starpā ietekmē labas infrastruktūras un pakalpojumu pieejamību;

F.

tā kā — lai arī visu daudzveidīgo demogrāfisko uzdevumu risināšana galvenokārt ir dalībvalstu uzdevums — reģioniem ir jārīkojas visaptveroši, tādēļ tiem ir nepieciešams Eiropas līmeņa atbalsts;

G.

tā kā dalībvalstis saistībā ar 2007.–2013. gada darbības programmām EUR 30 miljardus struktūrfondu līdzekļu bija paredzējušas izmantot pasākumiem demogrāfisko izmaiņu jomā un tā kā reģionālajām un vietējām iestādēm ir galvenā nozīme procesā, ar kuru pielāgojas šādām izmaiņām, lai reģionālā politika kļūtu par galveno ES rīcības instrumentu,

1.

uzskata, ka pieaugošais dzīves ilgums Eiropā ir iepriecinošs fakts; uzskata, ka plašākai sabiedrībai parasti ir zināmi tikai ar demogrāfiskajām izmaiņām saistītie apdraudējumi, nevis iespējas;

2.

uzskata, ka būtu rūpīgi jāizskata un piemērotā veidā jāizmanto visas iespējas, tostarp ar kohēzijas politikas piedāvāto instrumentu atbalstu;

3.

uzskata, ka demogrāfiskās izmaiņas reģionus ietekmē ļoti atšķirīgi atkarībā no tā, vai izmaiņas ir straujas vai lēnas un vai attiecīgais reģions ir imigrācijas reģions vai reģions, kurā iedzīvotāju skaits samazinās, un tādēļ ir vajadzīgas dažādas pielāgošanās stratēģijas, un visām Eiropas, dalībvalstu un reģionālajām iestādēm šie jautājumi ir jārisina saskaņoti; konstatē, ka dzīves kvalitāte reģionos, galvenokārt lauku reģionos, kuros iedzīvotāju skaits samazinās, tiek noteikta savādāk nekā reģionos, kuros vērojams iedzīvotāju skaita pieaugums, un tādēļ uzskata, ka vajadzīgas dažādas atbalsta stratēģijas; uzskata, ka darbaspēka migrācija pastiprina demogrāfisko izmaiņu ietekmi un ka sabiedrības novecošana ir tikai daļa no problēmas;

4.

uzskata, ka ERAF un ESF var palīdzēt risināt tādas ar demogrāfiskajām izmaiņām ES saistītas problēmas kā vecāka gadagājuma cilvēku skaita pieaugums un gados jaunu iedzīvotāju daļas samazināšanās; atbalsta ERAF līdzekļu izmantošanu, lai veicinātu mājokļu pielāgošanu vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām, tā nodrošinot augstu novecojošās sabiedrības dzīves kvalitāti; aicina dalībvalstis un reģionus izmantot ERAF un ESF pieejamos līdzekļus tam, lai atbalstītu jaunas ģimenes;

5.

uzskata, ka ar politiskajām pamatnostādnēm dzimumu līdztiesības jomā varētu palīdzēt risināt demogrāfiskos uzdevumus; tādēļ prasa, lai, apspriežot demogrāfiskos jautājumus, tiktu ņemts vērā dzimumu līdztiesības aspekts;

6.

uzskata, ka pašreizējā demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās vismaz dažās dalībvalstīs veicinās diskusijas par pensiju sistēmas drīzu reformu;

7.

aicina dalībvalstis un reģionus, piešķirot un sadalot ES struktūrfondu līdzekļus un nosakot ietekmes rādītājus, ņemt vērā reģionu atšķirīgo attīstības līmeni, kā arī demogrāfiskos rādītājus, piemēram, atkarības rādītāju; atgādina, ka ES ir sabiedrība ar vislielāko vecāka gadagājuma iedzīvotāju daļu pasaulē; uzskata, ka Komisijai būtu jāierosina veidi, kā visas Eiropas līmenī risināt demogrāfisko izmaiņu jautājumus; uzskata, ka ir svarīgi darbaspēka migrāciju izvērtēt ne tikai saistībā ar piekļuvi infrastruktūrai un pakalpojumiem un ar vides aizsardzību, bet arī saistībā ar nepieciešamību garantēt priekšnoteikumus tam, lai iedzīvotāji paliktu uz dzīvi savā izcelsmes reģionā, tādējādi novēršot iedzīvotāju koncentrēšanos noteiktos pilsētu apgabalos;

8.

uzskata, ka ar ES politikas virzienu ieviešanu var rast kopējus risinājumus un sinerģijas, tostarp arī demogrāfisko izmaiņu jautājumā; prasa, lai Komisija jaunajā kohēzijas politikā kā horizontālu mērķi integrētu demogrāfiskās izmaiņas; tāpat prasa, lai Komisija uzstātu, ka šo jautājumu ņem vērā, vienojoties ar dalībvalstīm par investīciju partnerībām;

9.

mudina dalībvalstis un reģionus vairāk nekā iepriekš ņemt vērā demogrāfiskās izmaiņas un to ietekmi, valsts stratēģiskajās pamatprogrammās (un jebkurā citā attiecīgā dokumentā) un valsts rīcības programmās ieviešot pasākumus, lai šo jautājumu risinātu kā horizontālu mērķi; šajā sakarībā uzskata, ka stratēģijas „Eiropa 2020” paraugprojektu pasākumus, tostarp partnerību aktīvai un veselīgai novecošanai, varētu tieši pieskaņot šajās programmās minētajām partneru vēlmēm;

10.

prasa proaktīvus pasākumus, lai novērstu demogrāfisko izmaiņu radīto negatīvo ietekmi un pastiprinātu tehnisko atbalstu reģioniem, kuri visvairāk cieš no iedzīvotāju aizceļošanas un novecošanas, tā garantējot, ka šie reģioni saglabā savas absorbcijas spējas un iespēju saņemt struktūrfonda atbalsta līdzekļus;

11.

uzskata, ka publiskiem un privātiem dalībniekiem Eiropā būs iespēja būt priekšgalā, risinot problēmas, ko rada demogrāfiskās izmaiņas un iedzīvotāju novecošana, izmantojot inovāciju sociālajā jomā un citus pasākumus; atgādina, ka ar novecošanu saistīto izmaksu pieaugums arvien vairāk būs jāņem vērā gan privātajā, gan publiskajā sektorā; atzīst, ka gan uzņēmējdarbības, gan inovāciju ziņā šajā jomā ir joprojām pieaugošs potenciāls;

12.

uzsver, ka demogrāfiskās izmaiņas, īpaši iedzīvotāju novecošanas, nepārprotami ietekmē sociālās infrastruktūras nodrošināšanu, piemēram, pensiju sistēmu darbību, medicīnisko aprūpi un veselības aprūpi, un reģionālajām iestādēm ir jāapmierina dažādu iedzīvotāju grupu mainīgās vajadzības;

13.

prasa, lai nākotnē ESF noteikumi būtu vienkāršāk administrējami un līdz ar to ļautu nelielām organizācijām vairāk izmantot finansējuma iespējas un attīstīt un īstenot novatoriskus sociālos projektus; aicina Komisiju nākamajā ESF palielināt finansējumu starptautiskiem ES mēroga izmēģinājuma projektiem sociālajā un nodarbinātības jomā, lai veicinātu novatorisku reģionālo, pārrobežu un makroreģionālo sadarbību un tādējādi risinātu kopīgās demogrāfisko izmaiņu radītās problēmas;

14.

mudina reģionus izmantot struktūrfondus, lai palīdzētu risināt demogrāfiskās problēmas un uzlabot piekļuvi sociālajiem un pārvaldības pakalpojumiem, tostarp mazās un attālās pilsētās un apdzīvotās vietās, veicinot katra reģiona īpašo potenciālu un stiprinot faktorus, kas iedzīvotājiem neļauj aizceļot;

15.

aicina Komisiju izstrādāt elastīgākus nosacījumus, lai veicinātu ERAF un ESF līdzekļu šķērsfinansējuma izmantošanu integrētu pilsētattīstības plānu un stratēģiju izstrādei un ieviešanai;

16.

uzskata, ka migrācijas novēršanas nolūkā nepieciešams nodrošināt bērniem un ģimenēm labvēlīgu pilsētu attīstību un tās veidot pieskaņoti personu ar invaliditāti un cilvēku ar kustību ierobežojumiem vajadzībām; uzskata, ka viena no šādas plānošanas iezīmēm ir tā, ka pēc iespējas cenšas samazināt attālumus starp darba vietu, dzīvesvietu un atpūtas zonām; aicina reģionus, plānojot pilsētas, ievērot dzīvojamo, rūpniecisko un zaļo zonu kombinēšanas principu un rūpēties par dzīvojamo, rūpniecisko un zaļo zonu līdzsvarotu un harmonisku attīstību, kā arī nodrošināt, ka tiek uzlaboti savienojumi ar piepilsētas zonām, kuras ir paredzēts veidot kā jaunos dzīvojamos rajonus; turklāt mudina turpmāk paplašināt tāldarba iespējas;

17.

konstatē, ka galvenokārt mazās pilsētas reģionos, no kuriem iedzīvotāji aizceļo, pilda svarīgu pakalpojumu centra funkciju; prasa šo pamatfunkciju ņemt vērā turpmākajos struktūrfondos, jo īpaši uzlabojot koordinēšanu starp ELFLA un ERAF un ESF; konstatē, ka iedzīvotāju aizceļošana no lauku apgabaliem negatīvi ietekmē pilsētu apgabalus un ka ekonomiski un sociāli dzīvotspējīgi lauku apgabali ir sabiedriskā prece, kas būtu jāatzīst, izstrādājot atbilstoši subsidētu programmu lauku reģionu attīstībai; aicina dalībvalstis, reģionus un pašvaldības nodrošināt plašu un funkcionējošu pakalpojumu tīklu visu vecumu grupu iedzīvotājiem, lai pretdarbotos iedzīvotāju skaita samazināšanās tendencei lauku reģionos un migrācijai;

18.

norāda, ka ERAF līdzekļus var izmantot arī vecāka gadagājuma cilvēku sociālās atstumtības novēršanai, piemēram, izveidojot infrastruktūru un pakalpojumus, kuri domāti tieši šai vecuma grupai, un nodrošinot piekļuves iespējas visiem;

19.

uzskata, ka reģionos, kuros iedzīvotāju skaits samazinās, finansiāli būtu jāatbalsta pielāgošanās stratēģiju izstrāde; uzskata, ka pilsētplānošanā un reģionālajā plānošanā vairāk uzmanības jāpievērš izmaiņām infrastruktūru izmantošanā, cita starpā arī atdzīvinot un atjaunojot pilsētu centrus, kuros sadarbība ar privāto sektoru arī ir svarīga; norāda, ka vienai no pilsētpolitikas prioritātēm ir jābūt uz vecākā gadagājuma iedzīvotājiem labvēlīgu apstākļu veidošanai pilsētās; prasa atzīt un attīstīt pilsētu tūrisma potenciālu un ar kultūras mantojumu saistītus mērķus, jo tas rada iespēju apgabalus, kuriem draud iedzīvotāju skaita samazināšanās, padarīt pievilcīgus jauniem iedzīvotājiem;

20.

prasa reģioniem izstrādāt inovatīvas tuvsatiskmes sabiedriskā transporta koncepcijas, lai cita starpā risinātu uzdevumus saistībā ar pasažieru skaita samazināšanos, jo īpaši lauku apgabalos; ierosina Komisijai finansiāli atbalstīt šāda veida projektus;

21.

atbalsta to, ka ERAF varētu noteikt prioritāti aizdevumiem ar zemām procentu likmēm, ar kuriem varētu atbalstīt vecāka gadagājuma cilvēkiem piemērotu mājokļu būvēšanu; ierosina radīt iespējas finanšu līdzekļu piešķiršanai atbilstoši konkrētam prasībām ar mērķi veidot aprūpētas dzīvesvietas vai vairākām paaudzēm paredzētas mājas, lai novērstu vecāka gadagājuma cilvēku izolēšanu un lai izmantotu viņu radošo potenciālu, tā novecojošajai sabiedrībai nodrošinot augstāku dzīves kvalitāti;

22.

mudina dalībvalstis atbilstoši ikviena, it īpaši ģimeņu un bērnu, vajadzībām pielāgot sociālās un veselības aprūpes sniegto nodrošinājumu un piešķirt līdzekļus, lai vecāka gadagājuma cilvēkiem neatkarīgi no viņu ienākumiem, vecuma un sociālā statusa nodrošinātu aprūpes iespējas mājās un vispārēju medicīnisko aprūpi, tādējādi novēršot iedzīvotāju skaita samazināšanos lauku teritorijās un nomaļajos reģionos;

23.

uzskata, ka valsts ieguldījumi veselības un aprūpes sistēmās ir svarīgi Eiropas sociālajai kohēzijai; aicina dalībvalstis arī lauku apvidos nodrošināt labu medicīnisko aprūpi, piemēram, izmantojot savstarpēji elektroniski savienotas reģionālās medicīniskās aprūpes klīnikas un veselības aizsardzības pakalpojumus, kas ļautu novērst medicīniskās aprūpes pakalpojumu nepietiekamību, kā arī pierobežas reģionos izmantojot ciešāku pārrobežu sadarbību starp klīnikām un ieinteresētajām pusēm un apsverot iespēju izmantot struktūrfondu līdzekļus, lai sekmētu papildinošus pasākumus telemedicīnas un aprūpes jomā un atbalstītu aktīvas vecumdienas; aicina Komisiju rast inovatīvus risinājumus, kā nodrošināt finansiālu atbalstu minētajiem pasākumiem;

24.

brīdina par īpašām reģionāla rakstura problēmām vispārējas nozīmes pakalpojumu nodrošināšanā, it īpaši par speciālistu trūkumu aprūpes nozarē konkrētos reģionos; uzskata, ka minētajos reģionos jāizstrādā īpaši tiem paredzēti pasākumi, lai reaģētu uz vajadzībām un grūtībām pakalpojumu nodrošināšanā, un ESF līdzekļi jāizmanto aprūpes personāla apmācībai, lai nodrošinātu augstas kvalitātes aprūpi un jaunu darba vietu radīšanu, izmantojot arī bezdarbnieku pārkvalificēšanas programmas; norāda, ka ar to tiešā veidā veicinās stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi izveidot vairāk darbavietu;

25.

uzsver, ka ir svarīgi radīt priekšnosacījumus, lai cilvēki varētu savienot darba, ģimenes un privāto dzīvi, piemēram, kur tas iespējams, nodrošinot vispārēji pieejamu, drošu pilna laika kvalitatīvu aprūpi visu vecumu bērniem, tostarp pirmsskolas mācību iestādes un iespējas, lai novērstu iedzīvotāju skaita samazināšanos; vienlaikus atzīst paplašināto ģimeņu svarīgo nozīmi bērnu aprūpē;

26.

uzskata, ka ir svarīgi, lai ģimenēm būtu pieejama pietiekama dzīvojamā platība un tās varētu efektīvāk savienot ģimenes un darba dzīvi, jo ar atbalstu jaunajām ģimenēm var veicināt dzimstības līmeņa pieaugumu dalībvalstīs;

27.

uzsver, ka migrācija var radīt ar integrāciju saistītas problēmas;

28.

konstatē, ka kvalificēta darbaspēka migrācija no jaunajām dalībvalstīm uz vecajām veido vienu no lielākajām demogrāfiskajām problēmām jaunajās dalībvalstīs un negatīvi ietekmē šo valstu iedzīvotāju vecuma struktūru; turklāt uzsver, ka migrācija skar arī medicīnas speciālistus un tādēļ apdraud veselības aprūpes sistēmu ilgtspēju mazāk attīstītajos reģionos;

29.

tomēr atzīst, ka migrācija sniedz iespēju apturēt demogrāfisko izmaiņu negatīvās sekas, it īpaši reģionos, no kuriem iedzīvotāji pārsvarā izceļo, un tādēļ aicina dalībvalstis atzīt migrantu integrāciju par stratēģiski nozīmīgu politikas pasākumu;

30.

mudina dalībvalstis vienoties par kopēju legālās migrācijas stratēģiju galvenokārt tāpēc, ka demogrāfisko izmaiņu ietekmē Eiropa, jo īpaši konkrētās jomās, ir atkarīga no kvalificētu darbinieku migrācijas (gan starp dalībvalstīm, gan no valstīm ārpus ES, īpaši tās kaimiņvalstīm); uzskata, ka dalībvalstīm jācenšas noturēt kvalificētu darbaspēku, lai nodrošinātu līdzsvarotu reģionālo attīstību un mazinātu demogrāfisko izmaiņu ietekmi;

31.

ierosina vairāk līdzekļu piešķirt imigrantu integrācijai, lai mazinātu aizspriedumus un varētu sekmēt apmācību un kopējus pasākumus apmaiņas veicināšanai;

32.

aicina Komisiju ESF darbību izmainīt tā, lai tiktu ņemti vērā cilvēki visos dzīves posmos, un nodrošināt, ka demogrāfisko izmaiņu problēmas risināšanā vairāk tiek izmantots profesionālā un brīvprātīgā darba potenciāls; norāda, ka vecāka gadagājuma cilvēku pieredze un zināšanas būtu jāizmanto, piemēram, koučinga projektos, lai veicinātu zināšanu un pieredzes apmaiņu paaudžu starpā, un ka šajā nolūkā nepieciešami atbilstīgi risinājumi; uzskata, ka paaudžu saziņa sniedz iespēju, ko vajadzētu izmantot;

33.

uzskata, ka reģionos ESF līdzekļus vajadzētu izlēmīgi izmantot jauniešu bezdarba novēršanai, lai nodrošinātu jauniešu sociālo iekļaušanu un viņiem sniegtu iespēju atrast darbu piemērotā profesijā; norāda, ka to varētu panākt, piemēram, atbalstot apmācības pasākumus jauniešiem un jauniešu uzņēmējdarbību;

34.

uzskata, ka ir jāturpina atbalstīt pasākumus, kas vērsti uz sieviešu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanu; tādēļ prasa, lai lielākam skaitam sieviešu būtu iespēja strādāt kvalificētu darbu, kā arī piedalīties mūžizglītības programmās ar noteikumu, ka iegūtās kvalifikācijas atbilst darba tirgus prasībām; ierosina dalībvalstīm izstrādāt sistēmas, ar kurām darba ņēmējus mudina piedalīties īpašos projektos, lai viņi varētu labāk apvienot darba un privāto dzīvi;

35.

uzsver, ka tajos ES reģionos, kuri saskaras ar demogrāfiskajām problēmām, piemērotas vides nodrošināšana konkurētspējīga un inovatīva privātā sektora izveidei ir būtisks priekšnosacījums tam, lai visām paaudzēm radītu nodarbinātības iespējas;

36.

uzskata, ka demogrāfiskās izmaiņas reģionos ir jāuzskaita statistiski; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus, ar ko nodrošina demogrāfiskajai attīstībai veltīto vietējo, reģionālo un dalībvalstu datubāzu salīdzināmību, lai datus varētu novērtēt Eiropas līmenī un varētu sekmēt paraugprakses apmaiņu starp valstīm, reģioniem un pašvaldībām;

37.

prasa Komisijai uzlabot demogrāfiskās neaizsargātības indeksu un to aprēķināt reizi piecos gados, lai būtu redzams, kurus Eiropas reģionus īpaši skar demogrāfiskās izmaiņas; prasa Komisijai izveidot paraugpraksi, lai apzinātu, kāda prakse darbojas vissarežģītākajā situācijā nonākušajos reģionos;

38.

aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes uzlabot sadarbību ar vietējiem un reģionālajiem dalībniekiem jautājumos, kas saistīti ar demogrāfiskajām izmaiņām; uzskata, ka pierobežas apgabalos šādā sadarbībā jāņem vērā pārrobežas iniciatīvu intereses un jomas; iesaka šajā jomā izstrādāt programmas, lai labāk izskaidrotu šāda veida problēmas un uzlabotu sapratni par tām; mudina reģionus veikt paraugprakses apmaiņu ar iedzīvotāju novecošanu saistīto problēmu risināšanā;

39.

ierosina Komisijai saistībā ar teritoriālo kohēziju veicināt Eiropas mēroga tīklus, kuros reģionālo un vietējo iestāžu darbinieki un privātpersonas varētu viens no otra gūt pieredzi demogrāfisko izmaiņu radīto problēmu risināšanā;

40.

aicina Komisiju meklēt veidus, kā labāk attīstīt ideju par „vietējo un reģionālo vēlēto amatpersonu ERASMUS” un sīkāk precizēt ideju par „vasaras vai ziemas universitāti”, kurā pārstāvji no Eiropas reģioniem varētu apmainīties ar labo pieredzi un risinājumiem demogrāfiskajos jautājumos;

41.

prasa Komisijai apkopot paraugpraksi, to analizēt un piemērot kopā ar dalībvalstīm un reģioniem, lai, izstrādājot pasākumus demogrāfisko problēmu novēršanai, to varētu izmantot kā paraugu;

42.

prasa dalībvalstīm un reģioniem apmainīties ar pieredzi, paraugpraksi un jaunām metodēm, lai izvairītos no demogrāfisko izmaiņu radītas negatīvās ietekmes;

43.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

31.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 153/15

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (1),

—

ņemot vērā tā 2009. gada 19. februāra rezolūciju par Eiropas profesionālo karti pakalpojumu sniedzējiem (2),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-330/03 Colegio de Ingenieros de Caminos, Canales y Puertos (2006. gada krājums),

—

ņemot vērā 2010. gada ziņojumu par ES pilsonību „Likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai” (COM(2010)0603),

—

ņemot vērā sabiedrisko apspriešanos, ko Komisija 2011. gada martā uzsāka par Direktīvu 2005/36/EK,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Mario Monti2010. gada 9. maija ziņojumu Komisijai „Jauna stratēģija vienotajam tirgum”,

—

ņemot vērā 2010. gada 26. oktobra uzklausīšanu ar dalībvalstu parlamentu piedalīšanos par Direktīvas 2005/36/EK transponēšanu un piemērošanu,

—

ņemot vērā Parlamenta pasūtīto pētījumu par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (PE 447.514),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu „Ceļā uz aktu par vienoto tirgu — par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku” (COM(2010)0608),

—

ņemot vērā SOLVIT 2010. gada ziņojumu „SOLVIT tīkla attīstība un darbības rezultāti 2010. gadā”,

—

ņemot vērā tā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par vienoto tirgu Eiropas iedzīvotājiem (3),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu „Akts par vienoto tirgu —divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos” (COM(2011)0206),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 22. jūnija Zaļo grāmatu „Profesionālo kvalifikāciju direktīvas modernizēšana” (COM(2011)0367),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 5. jūlija darba dokumentu par sabiedriskās apspriešanas atsauksmju kopsavilkumu attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju direktīvas modernizāciju (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 5. jūlija darba dokumentu par profesionālo kvalifikāciju direktīvas novērtējumu (5),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumus (A7-0373/2011),

A.

tā kā demogrāfisko pārmaiņu rezultātā aizvien lielāka nozīme Eiropas Savienībā būs speciālistu mobilitātei;

B.

tā kā izmaiņas darba tirgos pieprasa profesionālo kvalifikāciju atzīšanas noteikumu lielāku pārredzamību, vienkāršošanu un elastīgumu;

C.

tā kā profesionālā mobilitāte ir ekonomikas attīstības un ilgtspējīgas atveseļošanās pamatnoteikums;

D.

tā kā saskaņā ar Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (Cedefop) pētījuma rezultātiem laikposmā no šā brīža līdz 2020. gadam Eiropas Savienībā pieprasījums pēc augsti kvalificētiem darbiniekiem pieaugs par vairāk nekā 16 miljoniem darba vietu;

E.

tā kā tiesības iegūt darbu vai sniegt pakalpojumus citā dalībvalstī ir pamattiesības, kuras ir noteiktas Līgumos, un ir konkrēts piemērs pilsoņu iespējām gūt labumu no vienotā tirgus;

F.

tā kā personu brīva pārvietošanās ES un tiesības uz nopelnu un profesionālo iemaņu atzīšanu varēs pastāvēt tikai tādā gadījumā, ja tiks samazināti līdz minimumam pašreizējie neredzamie šķēršļi un tiks atcelti atsevišķi valstu noteikumi, kas pārmērīgi ierobežo tiesības veikt kvalificētu darbu;

G.

tā kā pēc iespējas labāka profesionālo kvalifikāciju atzīšanas sistēmas izveide ir priekšnoteikums, lai visi varētu pilnībā izmantot pārvietošanās brīvības priekšrocības;

H.

tā kā Vienotajā tirgus aktā tika uzsvērts, ka profesionālo kvalifikāciju atzīšanas sistēmas modernizācija ir nozīmīgs faktors ekonomikas izaugsmes veicināšanā un profesiju pārstāvju un sabiedrības pārliecinātības stiprināšanā,

I.

tā kā viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ir grūtības atzīt akadēmiskos nosaukumus vai profesionālās kvalifikācijas, ir uzticības trūkums akreditācijas un akadēmisko kvalifikāciju piešķiršanas kritērijiem izcelsmes valstī, tāpēc ir steidzami jānosaka pasākumi automātiskai atzīšanai, atmetot aizspriedumus un atceļot formālus valstu šķēršļus atzīšanai;

J.

tā kā kopš 2007. gada saskaņā ar direktīvu ir pieņemti apmēram 100 000 lēmumi, sniedzot mobilitātes iespēju 85 000 speciālistiem (6);

K.

tā kā veselības aprūpes nozares speciālisti ES reglamentēto profesiju vidū ir vismobilākie, jo laikposmā no 2007. līdz 2010. gadam tika atzīti aptuveni 57 200 ārsti, medmāsas, zobārsti, farmaceiti, vecmātes un veterinārie ķirurgi;

L.

tā kā joprojām pastāv atšķirības starp pilsoņu vēlmēm un realitāti, 16 % no 2010. gadā SOLVIT iesniegtajiem gadījumiem attiecoties uz profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (7);

M.

tā kā ir grūti noteikt iestādi, kas ir atbildīga par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, kuras piešķiršanas procedūras ir sarežģītas;

N.

tā kā direktīvā par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē ir noteikta prasība, lai aprūpi veicošās dalībvalstis nodrošina, ka informācija par valsts vai vietējos reģistros iekļauto veselības aprūpes speciālistu tiesībām praktizēt ir pieejama citu dalībvalstu iestādēm, ar informāciju apmainoties iekšējā tirgus informācijas (IMI) sistēmā;

O.

tā kā 2010. gadā SOLVIT tīklā tika iesniegtas 220 lietas saistībā ar profesionālām kvalifikācijām, no kurām vairāk nekā divas trešdaļas lietu attiecās tikai uz četrām dalībvalstīm;

P.

tā kā ar Direktīvu 2005/36/EK tika konsolidēti noteikumi, kas bija izklāstīti 15 iepriekšējās direktīvās, kuras tika pieņemtas no 1960. gadiem;

Q.

tā kā ne visas dalībvalstis transponēja Direktīvu 2005/36/EK laikā, pilnībā to īstenojot tikai trīs gadus pēc sākotnējā termiņa;

R.

uzskata, ka šīs direktīvas pienācīga piemērošana nostiprinātu iedzīvotāju stāvokli Vienotajā tirgū;

S.

tā kā Eiropas profesionālās kartes ieviešana varētu vienkāršot un paātrināt profesionālo kvalifikāciju atzīšanas procesu,

1.

uzskata, ka arvien lielāka skaita augsti kvalificētu personu un darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir viens no galvenajiem Eiropas sadarbības un konkurētspējīga iekšējā tirgus ieguvumiem un svarīgs aspekts, kas ietekmē ES dalībvalstu tautsaimniecības attīstību, turklāt tās ir tiesības, ko var izmantot ikviens ES pilsonis; stingri uzskata, ka ES pilsoņu vidū būtu jāveicina darba ņēmēju mobilitāte un vajadzētu novērst netiešus šķēršļus, ar noteikumu, ka tiek saglabāts līdzsvars starp pārvietošanos un profesionālo kvalifikāciju kvalitāti;

2.

atbalsta visas iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt pārrobežu mobilitāti kā efektīva darba tirgus funkcionēšanas līdzekli un kā veidu, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un konkurētspēju ES; atzīst nepieciešamību modernizēt Direktīvu 2005/36/EK, lai nodrošinātu skaidru un spēcīgu tiesisko regulējumu;

3.

aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk veicināt profesionālo mobilitāti; apgalvo, ka relatīvi mazais mobilo speciālistu skaits ir iemesls bažām, un mudina izstrādāt stratēģijas šīs problēmas risināšanai; uzsver nesenās Eirobarometra aptaujas rezultātus, saskaņā ar ko vairāk nekā 50 % Eiropas jauniešu vēlas vai izrāda interesi strādāt ārzemēs (8);

4.

aicina dalībvalstis informēt savus pilsoņus un speciālistus par direktīvas radītajiem ieguvumiem;

5.

uzskata, ka dialogam starp ieinteresētajām pusēm, kura mērķis ir regulāra sākotnējās apmācības prasību atjaunināšana, pieredzes atzīšana un nepārtraukta profesionālā izaugsme, ir būtiska loma apmācības standartu saskaņošanā; turklāt uzskata, ka „28. režīma” obligāta izmantošana valstu sistēmās nav skaidrs un pienācīgs apmācību atšķirību problēmas risinājums;

6.

norāda ka vairums respondentu Komisijas sabiedriskās apspriešanas laikā daļējas pieejas principu uzskatīja par nevēlamu, praksē to ir grūti pārraudzīt un tas ir jāprecizē; tomēr uzskata, ka daļējas pieejas princips varētu sniegt labumu, taču tikai tām profesijām, kurās var skaidri nodalīt pienākumus; aicina rūpīgi izvērtēt šo principu un piemērot to, katru gadījumu izskatot atsevišķi, taču neiekļaut tā piemērošanā reglamentētās profesijas, kurām ir ietekme uz veselību un drošību;

7.

atzinīgi vērtē automātiskās atzīšanas procedūras vispārējos panākumus; tomēr uzsver, ka kvalifikācijas atzīšanas process saskaņā ar vispārējo sistēmu, kas balstās uz profesionālo pieredzi, ir pārlieku apgrūtinošs un laikietilpīgs gan kompetentajām iestādēm, gan personām, kas strādā konkrētās profesijās;

8.

piebilst, ka, pievēršot uzmanību iepriekšējas deklarācijas sistēmas nozīmīgumam, tomēr Komisijas 2011. gada sabiedriskās apspriešanās laikā tika ierosināti vairāki jautājumi, un, ka pasākumiem speciālistu pagaidu mobilitātes uzlabošanai jākļūst par galveno aspektu gaidāmajā Profesionālo kvalifikāciju direktīvas pārskatīšanā; aicina vairāk precizēt pagaidu un gadījuma pakalpojumu sniegšanas jēdzienu, ņemot vērā, ka nav iespējams izveidot definīciju, kas aptvertu visas profesijas, un ka šāda definīcija apdraudētu dalībvalstu subsidiaritāti;

9.

uzskata, ka kompetentajām iestādēm ir grūti piemērot iepriekšējo deklarācijas režīmu, ja nav konsekventas pieejas pakalpojuma pagaidu un gadījuma iezīmju novērtēšanai un ja ir ārkārtīgi grūti pārraudzīt pakalpojumu sniedzēju darbību uz vietas; aicina Komisiju izvērtēt spēkā esošos direktīvas 7. pantā iekļautos noteikumus un vairāk paskaidrot esošās tiesu prakses jautājumu, īpaši par profesijām, kas saistītas ar veselību un drošību, aicina Komisiju iesniegt secinājumus Parlamentam;

10.

uzstāj, ka lielākā daļa ieinteresēto personu par būtisku uzskata direktīvas 7. panta 4. punktu, saskaņā ar ko dalībvalstis var iepriekš pārbaudīt kvalifikāciju profesijās, kas saistītas ar veselību un drošību un vēl netiek atzīstas ar automātisko procedūru; tomēr apgalvo, ka pārredzamības uzlabošanai dalībvalstīm jāpaskaidro, kuras profesijas tiek uzskatītas par tādām, kas saistītas ar veselību un drošību;

11.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka jēdziena „reglamentēta izglītība un apmācība” definīcija ir pārāk ierobežojoša un var nepamatoti ietekmēt speciālistu pagaidu mobilitāti; uzskata, ka definīcijā jāietver jebkāda veida apmācība, kas ļauj strādāt profesijā attiecīgajā izcelsmes dalībvalstī;

12.

aicina Komisiju norādīt, ka pagaidu mobilitātes deklarācijai vajadzētu būt derīgai visā dalībvalsts teritorijā, un novērtēt, vai ir nepieciešama ikgadēja deklarācija;

13.

aicina pakalpojumu sniedzējus, kas nodrošina pakalpojumus, tikai un vienīgi pavadot patērētājus ceļā uz citām dalībvalstīm un kam tādēļ nav kontakta ar vietējiem patērētājiem uzņēmējā dalībvalstī (piem., tūrisma gidus, trenerus, medicīnisko personālu, kas pavada sportistus vai sportistes), atbrīvot no iepriekšējas deklarācijas prasības atbilstoši 7. pantam; uzskata, ka tas ir jāattiecina uz visiem pakalpojumiem, kas nav saistīti ar sabiedrības veselību un drošību;

14.

aicina Komisiju dažādos informācijas avotus, kas pašlaik ir pieejami par profesionālo kvalifikāciju atzīšanas jautājumiem — tostarp valstu kontaktpunktus (VKP) un profesionālās struktūras — saskaņot un konsolidēt ar portālu „Tava Eiropa”, kurā norādīti vienotie kontaktpunkti, kas pieejami atbilstoši Pakalpojumu direktīvai; uzskata, ka šādā veidā speciālistiem viņu valodā būs pieejama publiska saskarne, kurā viņi varētu augšupielādēt dokumentus, piekļūt savai profesionālajai kartei un izdrukāt to, iegūt jaunāko informāciju par atzīšanas procesu, kā arī par administratīvo informāciju attiecībā uz kompetentajām iestādēm, profesionālajām struktūrām un iesniedzamajiem dokumentiem;

15.

uzskata, ka ir jāpastiprina dialogs un informācijas apmaiņa starp katras konkrētas profesijas pārstāvjiem un jāuzlabo sadarbība starp kompetentajām iestādēm un VKP gan valstu iekšienē, gan starp dalībvalstīm; aicina Komisiju sekmēt kompetento iestāžu un profesionālo struktūru tīklu izveidi mobilāko profesiju pārstāvjiem, veikt vispārējas informācijas apmaiņu par valstu iekšējiem procesiem un izglītības prasībām, apmainīties ar paraugpraksi un izpētīt ciešākas sadarbības iespējas, piemēram, kopīgas platformas; uzskata, ka valsts iestādēm un sociālajiem partneriem ir jāiesaistās strukturētā dialogā par to, kā labāk nodrošināt jauniešu profesionālo integrāciju;

16.

aicina dalībvalstis papildus citiem mobilitātes veicināšanas pasākumiem uzlabot valsts iestāžu efektivitāti, sniedzot informāciju par darba ņēmēju tiesībām un par profesionālo kvalifikāciju atzīšanas kārtību, tādējādi mazinot kavējošo birokrātijas ietekmi;

17.

tādēļ aicina dalībvalstis izmantot modernās komunikācijas tehnoloģijas, tostarp datubāzes un tiešsaistes reģistrācijas procedūras, lai nodrošinātu kvalifikāciju atzīšanas vispārējā sistēmā noteikto termiņu ievērošanu un ievērojamu uzlabojumu veikšanu attiecībā uz piekļuvi informācijai, kā arī informētību par procedūrām;

18.

aicina uzlikt kompetentajām iestādēm obligātu pienākumu sniegt pareizu kontaktinformāciju visām pārējām attiecīgās profesijas kompetentajām iestādēm;

19.

aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes attiecībā uz laika posmu, kurā personai, kura iesniegusi visus nepieciešamos dokumentus, būtu jāsaņem lēmums no kompetentās iestādes; šī laika posma saīsināšana, plašāk izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI) un optimizējot procedūras, arī veicinātu mobilitāti; aicina dalībvalstis sniegt pietiekamus resursus, lai saprātīgā laika posmā nodrošinātu profesionālo kvalifikāciju atzīšanu;

20.

aicina dalībvalstis, kompetentās iestādes un Komisiju nodrošināt lielāku pārredzamību, lai pieteikumu iesniedzēji vai attiecīgās personas varētu saņemt pilnīgu paskaidrojumu par to, kādēļ viņu diploms vai profesionālā kvalifikācija netiek atzīti;

21.

uzskata, ka pašreizējā jauno diplomu pieteikšanas procedūra ir pārāk sarežģīta; aicina Komisiju sekmēt jauno diplomu pieteikšanu un laikus atjaunināt direktīvas V pielikumu;

22.

mudina dalībvalstis, kompetentās iestādes un Komisiju nodrošināt, ka diplomu un sertifikātu atzīšana ir vienāda ar profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, lai radītu īstu iekšējo tirgu Eiropas un starptautiskā līmenī un līdz ar to izvairītos regulēt to, kas jau tiek regulēts;

23.

uzsver, ka kompensējošie pasākumi, kas ļauj kompetentajām iestādēm pieprasīt zināšanu pārbaudi vai adaptācijas periodu līdz trim gadiem un kuriem ir nenovērtējama loma patērētāju un pacientu drošības nodrošināšanā, jāpārskata, lai varētu izvērtēt to piemērotību esošo problēmu risināšanai; aicina labāk izskaidrot un izvērtēt rīcības kodeksu, lai palīdzētu kompetentajām iestādēm;

24.

aicina, apspriežoties ar kompetentajām iestādēm, profesionālajām iestādēm, dalībvalstīm un Eiropas Parlamentu, izstrādāt nesaistošas ES vadlīnijas par kompensējošo pasākumu piemērošanu;

25.

uzsver, ka iestādēm ir ļoti grūti un dārgi izvērtēt kvalifikācijas līmeņus saskaņā ar 11. pantu un ka pilsoņiem ir ļoti grūti to izprast; norāda, ka 11. pantā paredzētie pieci kvalifikācijas līmeņi bieži vien tiek jaukti ar Eiropas kvalifikāciju sistēmas astoņiem līmeņiem; piekrīt Komisijas viedoklim, ka 11. panta un II. un III. pielikuma svītrošana nozīmētu, ka kompetentajām iestādēm vairs nebūtu jānosaka pieteikuma iesniedzēja atbilstība iepriekš noteiktiem kvalifikācijas līmeņiem un tās varētu pievērst uzmanību tam, lai noteiktu, vai pastāv kādas atšķirības apmācībā, lai izlemtu, vai ir vajadzīgi kompensācijas pasākumi; tādēļ atzīmē, ka kvalifikācijas līmeņu, kā arī II. un III. pielikuma svītrošana ievērojami vienkāršotu atzīšanas procesu;

26.

uzsver, ka joprojām pastāv nopietnas atšķirības starp dalībvalstu izglītības un apmācības sistēmām; tādēļ vērš uzmanību uz to, ka konkrētām profesijām nepieciešamajā obligātajā apmācību periodā ir jāieskaita laiks, kas, mācoties arodskolās, parasti pavadīts kā daļa no prakses izraudzītajā profesijā;

27.

aicina dalībvalstis un kompetentās iestādes ar Komisijas atbalstu veikt pētījumus, kuru mērķis ir izveidot Eiropas Kompetenču, kvalifikāciju un profesiju taksonomiju, lai noteiktu, vai oficiālas kvalifikācijas un profesijas atbilst tādām pašām prasmēm un kvalifikācijām dažādās dalībvalstīs un lai izstrādātu Eiropas analītisko instrumentu;

28.

uzskata, ka rīcības kodeksam jābūt plašāk pieejamam, lai nodrošinātu direktīvas efektīvāku īstenošanu, jo tas veicinās tās noteikumu vienotāku interpretāciju;

29.

aicina Komisiju atkārtoti ieviest mehānismus dialogam starp dalībvalstīm, kompetentajām iestādēm un profesionālajām struktūrām, lai pēc iespējas regulārāk un saskaņā ar zinātnes un tehnoloģijas sasniegumiem atjauninātu apmācību prasību obligāto minimumu nozares profesijām, lai atspoguļotu pašreizējo profesionālo praksi, atjaunināt pašreizējo saimniecisko darbību klasifikāciju, kuras pamatā ir profesionālā pieredze, kā arī izveidot vienkāršu mehānismu pastāvīgai apmācības prasību obligātā minimuma atjaunināšanai; pamatojoties uz Boloņas un Kopenhāgenas procesu nākotnes virzību, mudina Komisiju novērtēt tādas pieejas ieviešanu, kuras pamatā būtu kompetence, nosakot apmācības prasību obligāto minimumu ne tikai apmācību ilguma, bet arī mācību rezultātu ziņā;

30.

mudina Komisiju nesadrumstalot automātiskās atzīšanas modernizēšanas procesu, kā ir ierosināts Zaļajā grāmatā, un nodrošināt, ka Parlamentam ir pienācīgs pārskats par būtisku izmaiņu veikšanu direktīvā;

31.

atzinīgi vērtē Boloņas procesa ietvaros nesen veiktās reformas un ieguvumus, ko šis process Eiropas studentiem sniedz mobilitātes un nodarbinātības iespēju ziņā; mudina Eiropas Komisiju palīdzēt dalībvalstīm Eiropas kredītpunktu pārneses sistēmu (ECTS) padarīt pārredzamāku un salīdzināmāku, lai tā kļūtu par būtisku kvalifikāciju savstarpējās atzīšanas un galu galā arī mobilitātes veicināšanas instrumentu;

32.

aicina Komisiju, nosakot apmācības prasību obligāto minimumu, apsvērt standartizētu mācību rezultātu un klīnisko zināšanu nozīmi;

33.

aicina Komisiju apsvērt iespēju turpmāk paplašināt automātiskās atzīšanas darbības jomu;

34.

aicina papildus precizēt ierosinātās uzņemšanas prasību izmaiņas medmāsu un vecmāšu apmācībai, kas paredz ilgāku vispārējo izglītību;

35.

prasa papildus precizēt ierosinājumu svītrot Profesionālo kvalifikāciju direktīvas 21. panta 4. punktu;

36.

aicina dalībvalstis salīdzināt apmācības prasību obligāto minimumu un regulārāk organizēt apmaiņu savā starpā un arī ar kompetentajām iestādēm, lai ciešāk saskaņotu apmācības prasību obligāto minimumu;

37.

norāda, ka Direktīvas 2005/36/EK īstenošanas novērtēšanai nepieciešams izveidot sarakstu ar sertifikātiem vai citiem oficiālu kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem, kas ir atzīti vienā vai vairākās dalībvalstīs, bet vienlaikus nav atzīti citās dalībvalstīs; sarakstā būtu jāietver arī tie gadījumi, kad zinātniskais grāds, kuru kādas dalībvalsts pilsoņi ieguvuši, studējot tādas dalībvalsts augstskolā, kas nav viņu izcelsmes valsts, netiek atzīts, atgriežoties atpakaļ savā dalībvalstī;

38.

uzsver, ka Eiropas Savienībā pastāv daudz reglamentētu profesiju un aicina dalībvalstis pārskatīt konkrētu profesiju klasifikācijas pamatojumu, lai pārliecinātos, vai oficiālas kvalifikācijas un profesijas atbilst vienām un tām pašām prasmēm un kvalifikācijām visās dalībvalstīs; uzskata, ka reglamentēto profesiju kopējā skaita samazināšana palielinātu mobilitāti; tomēr norāda, ka klasifikācija var būt pamatota, balstoties uz patērētāju aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz medicīnas, tiesību un tehniskām profesijām;

39.

uzskata, ka efektīvākā iespēja kā nodrošināt speciālistu brīvu pārvietošanos, būtu samazināt reglamentēto profesiju skaitu ES; aicina Komisiju pārskatītajā direktīvā paredzēt mehānismu, ar kuru dalībvalstis var pārbaudīt to tiesību normas, izņemot tās, kas attiecas uz veselības aprūpes nozari, un atcelt šīs normas, ja tās nav samērīgas;

40.

uzskata, ka patērētāju un pacientu drošības aizsardzība ir būtisks mērķis, kas jāievēro direktīvas pārskatīšanā, un ka direktīvas veiksme lielā mērā ir atkarīga no mobilitātes, vienlaikus garantējot drošību; pievērš uzmanību veselības aprūpes speciālistu īpašajam stāvoklim;

41.

uzsver, ka ir bijušas nopietnas problēmas saistībā ar speciālistiem, kuri, neraugoties uz licences apturēšanu vai atņemšanu, ir turpinājuši strādāt savā profesijā ES;

42.

aicina saskaņā ar Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI) izveidot tādu aktīvas brīdināšanas mehānismu profesijām, uz kurām vēl neattiecas Pakalpojumu direktīva, ar kura palīdzību obligāti būtu jābrīdina visas dalībvalstis, ja attiecībā uz kāda speciālista reģistrāciju vai tā tiesībām sniegt pakalpojumus tiek veiktas reglamentējošas darbības, ar noteikumu, ka brīdināšanas sistēmā nav iekļauta nekāda cita informācija, tiek ievērota nevainīguma prezumpcija un ievēroti spēkā esošie datu aizsardzības noteikumi;

43.

norāda, ka sabiedrībai un pacientiem vajadzīgas labākas garantijas, ka veselības aprūpes speciālisti, kuru kvalifikācijas tiek atzītas, nepārtraukti ir papildinājuši savas prasmes un zināšanas;

44.

uzsver ieinteresēto personu aicinājumu pievērst lielāku uzmanību nepārtrauktai profesionālai izaugsmei (NPI), tostarp formālai, neformālai un informālai (mūž)izglītībai, kā arī nepieciešamībai to novērtēt; norāda, ka pasaules mēroga konkurence un virzība uz zināšanām balstītu ekonomiku rada jaunus izaicinājumus prasmju attīstībā un izglītībā; tādēļ aicina Komisiju izpētīt visu izglītības veidu dokumentēšanas metodes, iespējams, ar Eiropas prasmju pašu un Eiropas kvalifikāciju sistēmas, kā arī IMI palīdzību un izstrādāt dalībvalstīs pastāvošo dažādo NPI sistēmu salīdzinošu tabulu; turklāt attiecībā uz veselības aprūpes sektorā nodarbinātajiem aicina Komisiju izvērtēt, vai kompensēšanas pasākumi varētu būt piemērots risinājums atšķirīgajiem NPI līmeņiem; mudina kompetentās iestādes sniegt informāciju par NPI atzīšanas procesa laikā, apmainīties ar paraugpraksi šajā jomā un apmainīties ar informāciju par NPI, jo īpaši attiecībā uz tām nozarēm un dalībvalstīm, kurās tā ir obligāta;

45.

uzsver, ka ir svarīga nepārtraukta apmācība, kas ir īpaši pielāgota darba tirgus prasībām katrā dalībvalstī, lai nodrošinātu labāku mācību resursu izmantošanu nodarbinātajiem;

46.

uzsver, ka atzīšanas procedūras paplašināšana, lai iekļautu trešās valstīs iegūtu kvalifikāciju, var izraisīt ļaunprātīgu sistēmas izmantošanu, izvēloties izdevīgāko valsti, un būtu ārkārtīgi bīstama kompetentajām iestādēm uzņēmējā dalībvalstī;

47.

uzstāj, ka veselības aprūpes speciālistiem spēja sazināties ar kolēģiem un pacientiem ir būtiski svarīga, lai izvairītos no bīstamām vai, iespējams, pat dzīvību apdraudošām situācijām;

48.

uzskata, ka Direktīvas 2005/36/EK 53. pants par valodu zināšanu prasībām ir jāprecizē, jo pastāv pretrunas starp to, kā šo noteikumu interpretē Komisija, Eiropas Savienības Tiesa un dalībvalstis; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt valodu prasību režīmu veselības aprūpes profesijām, sniedzot kompetentajām iestādēm nepieciešamās iespējas atzīšanas procesa gaitā noskaidrot un tikai tādā gadījumā, ja tas ir vajadzīgs, pārbaudīt speciālistu tehniskās valodas un sarunvalodas prasmes; uzskata, ka nekādi neierobežojot darba devēju iespējas pašiem pārliecināties par darbā pieņemamo speciālistu valodu prasmēm, kas vajadzīgas kādam konkrētam amatam, šajā ziņā ir rūpīgi jāievēro proporcionalitātes princips, lai šādas pārbaudes nekļūtu par papildu šķērsli;

49.

uzsver, ka valodu zināšanām ir izšķiroša nozīme, lai veicinātu speciālista integrāciju citā valstī, nodrošinot pakalpojumu kvalitāti un aizsargājot patērētāju un pacientu drošību;

50.

uzsver, ka pacientu aizsardzībai, speciālistiem, kas sniedz e-veselības aprūpes pakalpojumus, ir jānodrošina tādas pašas kvalitātes un drošības standarti kā attiecībā uz neelektroniskajiem veselības aprūpes pakalpojumiem; tādēļ ir jāprecizē, ka šīs direktīvas prasības un, ja vajadzīgs, papildus prasības ir jāpiemēro e-veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem;

51.

norāda, ka e-veselības attīstība un neklātienes veselības aprūpes sistēmas veidošanās pieprasa, lai medmāsas un ārsti pēc apmācības spētu rūpēties par dažādu tautību pacientiem, tādēļ starp apmācību centriem, slimnīcām un universitātēm dažādās valstīs būtu nepieciešams veicināt to speciālistu un absolventu sadarbību, kam, izmantojot šos instrumentus, jāveic pacientu aprūpe;

52.

atzinīgi vērtē profesionālo karšu izmēģinājuma projektu rezultātus, par kuriem paziņoja vienotā tirgus forumā Krakovā; uzstāj, ka jebkurai profesionālajai kartei jābūt brīvprātīgai, tai būtu jāapstiprina iegūtā akadēmiskā un profesionālā pieredze un jābūt piesaistītai IMI sistēmai; uzskata, ka profesionālā karte varētu būt noderīgs līdzeklis dažu profesiju mobilitātes veicināšanā, administratīvo procedūru vienkāršošanā un drošības palielināšanā; aicina Komisiju pirms kartes ieviešanas sniegt pierādījumus par tās iespējamo pievienoto vērtību atzīšanas procesam; uzsver, ka jebkuras kartes ieviešanai ir jāatbilst konkrētiem drošības un datu aizsardzības nosacījumiem, un uzstāj, ka ir jāizstrādā vajadzīgie drošības pasākumi pret ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu;

53.

atkārtoti uzsver, lai ES samazinātu Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu īstenošanas un izpildes nevienmērīgumu ES 27 dalībvalstīs, visām dalībvalstīm vairāk savstarpēji jāuzticas citu dalībvalstu sistēmām;

54.

atbalsta IMI paplašināšanu, lai aptvertu profesijas, kuras vēl nav iekļautas šajā informācijas sistēmā, kā tas norādīts priekšlikumā Regulai par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (9) (IMI regulā), un profesijas, uz kurām neattiecas Direktīva 2005/36/EK;

55.

aicina obligāti ieviest IMI sistēmu kompetentajās iestādēs, lai veicinātu aktīvu administratīvo sadarbību un vienkāršotu atzīšanas procedūras; uzskata, ka IMI varētu vēl vairāk uzlabot, piemēram, paplašinot iespējas veicināt valstu iestāžu darbu; aicina Komisiju ieviest papildu apmācības un tehniskā atbalsta pasākumus, lai tādējādi nodrošinātu, ka sistēmas piedāvātais efektivitātes potenciāls tiek pilnībā izmantots;

56.

aicina palielināt augstskolu absolventu mobilitāti un ievērot spriedumu Morgenbesser lietā (10); uzsver, ka dalībvalstīm jāsekmē citu dalībvalstu augstskolu absolventu algota pārraudzīta prakse, ja tās šādu iespēju piedāvā arī saviem valstspiederīgajiem; turklāt uzsver, ka pārraudzītās prakses laikā gūtā profesionālā pieredze būtu jāatzīst izcelsmes dalībvalstī;

57.

uzsver, ka direktīvas 15. pantā izklāstītais kopīgu platformu jēdziens nav realizējies un pašlaik šādas platformas neeksistē; uzsver, ka šīs platformas varētu būt noderīgs instruments mobilitātes veicināšanā un ka tās jādefinē un jākontrolē pašiem speciālistiem; atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi precizēt šo jēdzienu pārskatītā pantā; aicina Komisiju atļaut dalībvalstīm rīkoties ar vajadzīgo elastīgumu, pieņemot lēmumu par to, vai piedalīties kādā kopīgā platformā, kā arī samazināt dalībvalsts dalības slieksni;

58.

uzskata, ka jebkuru kopīgu platformu drīkst ieviest tikai pēc tās pārbaudes iekšējā tirgū un tā ir jāpakļauj parlamenta pārraudzībai;

59.

uzsver, ka šajā direktīvā ir jāietver datu aizsardzība saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK un ka šīs direktīvas pārskatītajos noteikumos jāiever arī jaunākie datu aizsardzības nosacījumi; atzīmē, ka jābūt pieejamai par datu pārvaldību atbildīgās kompetentās iestādes atjauninātai kontaktinformācijai un jāizstrādā skaidra politika attiecībā uz profesionālo datu uzglabāšanu un izmantošanu, kā arī vadlīnijas par kļūdainas informācijas labošanu;

60.

atzīmē, ka sarunas starp ES un Šveici ir noslēgušās ar vienošanos par III. pielikuma grozīšanu Nolīgumā starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, lai iekļautu Direktīvu 2005/36/EK; atzīmē, ka nolīgums paredz direktīvas lielākās daļas noteikumu pagaidu piemērošanu, izņemot II. sadaļu, kurai nepieciešama pielāgošana Šveicē, un ka Padomes lēmuma par iepriekš minēto nolīgumu darbības termiņš beigsies, ja Šveice 24 mēnešu laikā pēc šī lēmuma pieņemšanas nebūs paziņojusi par lēmuma izpildei paredzēto iekšējo procedūru pabeigšanu; apņemas rūpīgi sekot šā jautājuma turpmākai risināšanai;

61.

aicina Komisiju nodrošināt, lai pārskatītā direktīva tiek pareizi transponēta noteiktajā termiņā; mudina dalībvalstis noteikt direktīvai pienācīgu prioritāti;

62.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

31.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 153/25

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas Līgumos iekļauta ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 26. pantu, kurā noteikts, ka „iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar Līgumiem ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite”,

—

ņemot vērā LES 3. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru Savienībai jāizveido „sociālā tirgus ekonomika ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu”,

—

ņemot vērā LESD 9. pantu, kurā noteikts, ka, „nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, ar sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu”,

—

ņemot vērā LESD 11. pantu, kurā noteikts, ka, „nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, tajās jāparedz vides aizsardzības prasības, lai veicinātu noturīgu attīstību”,

—

ņemot vērā LESD 12. pantu, kurā noteikts, ka „patērētāju tiesību aizsardzības prasības ņem vērā, nosakot un īstenojot pārējo Savienības politiku un darbības”,

—

ņemot vērā LESD 14. pantu un Līgumam pievienoto 26. protokolu par sabiedriskiem (ar ekonomiku saistītiem) pakalpojumiem,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropadomei „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 6. jūlija normatīvo rezolūciju par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par pārtikas informācijas sniegšanu patērētājiem, ar ko groza Regulas (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006 un atceļ Direktīvas 87/250/EEK, 90/496/EEK, 1999/10/EK, 2000/13/EK, 2002/67/EK, 2008/5/EK un Regulu (EK) Nr. 608/2004 (1),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 23. jūnija normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par patērētāju tiesībām (2),

—

ņemot vērā Eiropas Patērētāju centru tīkla 2010. gada ziņojumu, Eiropas Savienības Oficiālo publikāciju birojs, 2011,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 7. aprīļa darba dokumentu „Patērētāju iespēju palielināšana ES” (SEC(2011)0469),

—

ņemot vērā 2011. gada 11. marta Komisijas paziņojumu „Vietējie patērētāji vienotajā tirgū”, Patēriņa tirgu pārskata 5. izdevumu (SEC(2011)0299),

—

ņemot vērā 2010. gada 22. oktobra Komisijas paziņojumu „Likt tirgiem strādāt patērētāju labā”, Patēriņa tirgu rezultātu pārskata 4. izdevumu (SEC(2010)1257),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi: ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām (vidusposma ziņojums) (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 21. septembra rezolūciju par iekšējā tirgus izveidi elektroniskās komercijas jomā (4),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par efektīvāku un taisnīgāku mazumtirdzniecības tirgu (5),

—

ņemot vērā profesora Mario Monti2010. gada 9. maija ziņojumu Komisijai par vienotā tirgus darbības atjaunināšanu „Jauna stratēģija vienotajam tirgum”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūciju par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem (6),

—

ņemot vērā 2010. gada 9. marta rezolūciju par patērētāju aizsardzību (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 2. jūlija ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Regulas (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā), piemērošanu (COM(2009)0336),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par pārrobežu elektronisko komerciju uzņēmumu attiecībās ar patērētājiem ES (COM(2009)0557),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 7. jūlija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par harmonizētu patērētāju sūdzību un aptauju klasificēšanas un ziņošanas metodoloģiju (COM(2009)0346) un tam pievienoto Komisijas ieteikumu projektu (SEC(2009)0949),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 2. jūlija paziņojumu par patērētāju acquis īstenošanu (COM(2009)0330),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 29. jūnija ieteikumu par pasākumiem vienotā tirgus darbības uzlabošanai (8) un Komisijas 2004. gada 12. jūlija ieteikumu par iekšējo tirgu regulējošu direktīvu transponēšanu valsts tiesību aktos (9),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīvu 2009/48/EK par rotaļlietu drošumu (Rotaļlietu drošuma direktīva) (10),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regulu (EK) Nr. 765/2008, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību (11) un kuras mērķis ir radīt vispārīgu akreditācijas un tirgus uzraudzības noteikumu un principu sistēmu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai „ES Patērētāju politikas stratēģija 2007.–2013. gadam — patērētāju tiesību nodrošināšana, labklājības uzlabošana, efektīva aizsardzība” (COM(2007)0099) un Parlamenta 2008. gada 20. maija rezolūciju par ES Patērētāju politikas stratēģiju 2007.–2013. gadam (12),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa nodaļas ziņojumu „Šķēršļi, kas kavē Eiropas iekšējā tirgus darbību (2008)” (13),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā („Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā”) (14),

—

ņemot vērā 2006. gada 12. decembra rezolūciju par Padomes kopējo nostāju, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumu, ar ko izveido Kopienas rīcības programmu patērētāju tiesību aizsardzības politikas jomā (no 2007. gada līdz 2013. gadam) (15),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK par maldinošu reklāmu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 („Negodīgas komercprakses direktīva”) (16),

—

ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (17),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A7-0369/2011),

A.

tā kā ES pilsoņiem ir nozīmīga loma kā patērētājiem, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, kas ir gudra, ietveroša un ilgtspējīga izaugsme, jo patēriņa izdevumi veido vairāk nekā pusi no ES IKP;

B.

tā kā saskaņā ar materiālās nenodrošinātības līmeņa rādītāju 16,3 % no ES iedzīvotājiem saskaras ar nabadzības risku un tā kā šis procentuālais rādītājs pieaug līdz 17,1 % attiecībā uz sievietēm;

C.

tā kā saskaņā ar 2011. gada aprīļa īpašo Eirobarometra pētījumu Nr. 342 par patērētāju iespēju palielināšanu lielākā daļa patērētāju jūtas pārliecināti un zinoši, taču vienlaikus liela daļa atzīst zināšanu trūkumu par patērētāju pamata tiesību aktiem;

D.

tā kā patērētāji neveido vienu atsevišķu viendabīgu grupu, jo ir būtiskas atšķirības starp patērētājiem attiecībā uz patērētāju kompetenci, zināšanām par tiesību aktiem, pašpārliecinātību un viņu gatavību vērsties pēc tiesiskās aizsardzības;

E.

tā kā saskaņā ar 2011. gada aprīļa īpašo Eirobarometra pētījumu Nr. 342 par patērētāju iespēju palielināšanu sievietes iepērkoties pavada vairāk laika (3,7 stundas parastā nedēļā) nekā vīrieši (2,8 stundas);

F.

tā kā saskaņā ar 2011. gada marta Patēriņa tirgu pārskatu patērētāji ES vēl arvien saskaras ar ļoti dažādiem apstākļiem;

G.

tā kā patērētāji ir neapmierināti ar finanšu pakalpojumu darbību, cita starpā nepareizu ieteikumu dēļ, un tā kā saskaņā ar Patēriņa tirgu rezultātu pārskatā minēto lielākā daļa patērētāju nezina savas tiesības saistībā ar finanšu pakalpojumiem un 98 % patērētāju nespēj izvēlēties vispiemērotāko ieguldījumu iespēju, un tiek lēsts, ka tā izmaksas veido 0,4 % no ES IKP;

H.

tā kā informācijas izpaušana ir gan nepieciešama, gan būtiska visās finanšu pakalpojumu nozarēs patērētājiem; tā kā stratēģijā jāatzīst, ka ar to vien nepietiek, lai radītu konkurētspējīgus tirgus, kuros patērētāji var pieņemt sev labvēlīgākos lēmumus; tā kā, ja šādai izpaušanai ir jākļūst efektīvākai, ir būtiski nodrošināt informāciju ES un reģionālajās oficiālajās valodās;

I.

tā kā sevišķi neaizsargātu iedzīvotāju grupas, kuri par tādiem ir uzskatāmi garīga, fiziska vai psiholoģiska vājuma, sava vecuma vai uzticēšanās dēļ, piemēram, bērni, pusaudži un vecāka gadagājuma cilvēki, vai arī cilvēki, kas ir kļuvuši neaizsargāti sociālā un finansiālā stāvokļa dēļ (piemēram, cilvēki ar pārāk lielām parādsaistībām), ir jāaizsargā īpaši;

J.

tā kā ES ir izvirzījusi mērķus samazināt CO2 emisijas, aicinot izveidot ilgtspējīgākus patēriņa modeļus;

K.

tā kā pareizi funkcionējošam iekšējam tirgum būtu jāpiedāvā patērētājiem plašāks augstas kvalitātes produktu un pakalpojumu klāsts par konkurētspējīgām cenām, vienlaicīgi nodrošinot arī patērētāju tiesību un vides augsta līmeņa aizsardzību;

L.

tā kā iekšējam tirgum ir jāpaplašinās, neierobežojot patērētāju aizsardzību, garantējot pakalpojumu brīvu apriti un nodrošinot, ka pietiekama uzmanība tiek pievērsta strādājošo aizsardzībai;

M.

tā kā patērētāji, kuriem ir lielākas iespējas, var labāk noteikt izdevīgākās cenas, pārdošanas nosacījumus un kvalitāti, tādējādi veicinot konkurenci un inovācijas;

N.

tā kā pilnībā integrēts iekšējais tirgus sniegtu daudzus ieguvumus Eiropas patērētājiem, piemēram, nodrošinātu zemākas cenas un plašāku produktu un pakalpojumu klāstu;

O.

tā kā saskaņā ar 2011. gada marta Patēriņa tirgu pārskatu mazumtirgotājiem trūkst zināšanu par ES patērētāju pamattiesībām, kas var gan negatīvi ietekmēt patērētājus, gan skart mazumtirgotāju gatavību veikt pārrobežu tirdzniecību;

P.

tā kā visām ieinteresētajām personām (tostarp Komisijai, valstu izpildiestādēm, patērētāju organizācijām un privātajam sektoram) ir jāpastiprina centieni sasniegt mērķi augstā līmenī aizsargāt patērētājus un uzlabot viņu iespējas, jo publiskā tirgus uzraudzības un īstenošanas efektivitāte ir īpaši svarīga, lai novērstu nelegālu un nedrošu produktu nonākšanu Eiropas tirgū un nodrošinātu to izņemšanu no tirgus;

Q.

tā kā pašreizējās ekonomikas lejupslīdes dēļ vēl jo svarīgāka ir spēcīga un pastāvīga īstenošana, jo krīze skar patērētāju izvēli;

R.

tā kā Eiropas Parlamentam un valstu parlamentiem ir jāatbalsta patērētāju aizsardzības tiesību aktu efektīvāka transponēšana un īstenošana, turpinot ciešu savstarpējo sadarbību;

S.

tā kā Eiropas Parlamentam un valstu parlamentiem ir jāaizsargā ES pilsoņu veselība un labklājība,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu īstenot Patērētāju programmu un uzsver nepieciešamību Komisijai ierosināt proaktīvu politiku, lai definētu lietpratīgu regulējumu ar mērķi panākt saskaņotu tiesisko pamatu; turklāt aicina visus turpmākos pasākumus attiecībā uz patērētāju politiku balstīt uz holistisku pieeju, veltot patērētājiem visvairāk uzmanības vienotajā tirgū;

2.

uzsver, ka politikas prioritātes jāsaista un jāatbalsta ar Patēriņa tirgu pārskata statistiku; turklāt aicina Komisiju savā patērētāju politikas stratēģijā ņemt vērā nesen publiskotās 20 galvenās problēmas vienotā tirgus jomā pilsoņu un uzņēmumu skatījumā;

3.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus tās 2012. gada darba programmā pārskatīt patērētāju politiku un likumdošanas stratēģiju, iekļaujot iniciatīvas visu tās atbildīgo dienestu darbā; jo īpaši norāda uz vajadzību nodrošināt, lai patērētāji visā ES saņemtu pilnīgu aizsardzību, ko garantētu pamata tiesību akti, piemēram, Direktīva par negodīgas komercprakses apkarošanu un Direktīva par patēriņa kredītu;

4.

atzinīgi vērtē stratēģisku pieeju patērētāju tiesību aizsardzībai, ņemot vērā pieredzi, kas gūta no stratēģijas 2007.–2013. gadam; uzsver, ka saistībā ar stratēģiju „Eiropa 2020” ir labāk jāsaskaņo patērētāju politika un mērķi vides un sociālajā jomā;

5.

uzsver nepieciešamību pareizi piemērot un īstenot esošos tiesību aktus (jo īpaši jaunāko direktīvu par patērētāju tiesībām), turklāt izplatot atbilstīgu informāciju par katras puses tiesībām un pienākumiem; turklāt uzsver nepieciešamību pārbaudīt esošo tiesību aktu kopumu pēc patērētāju tiesību direktīvas pieņemšanas un saistībā ar plānotajām jaunajām iniciatīvām;

6.

uzsver saskaņotības nepieciešamību īstenot patērētāju aizsardzības politikas virzienus un šajā sakarībā ierosina atsākt diskusijas par to, kā šie pienākumi ir sadalīti Komisijā;

7.

aicina Komisiju labāk saskaņot politikas virzienus, kas skar patērētājus;

8.

aicina dalībvalstis un Komisiju pastiprināt starptautisko sadarbību un informācijas apmaiņu ar trešām valstīm patērētāju aizsardzības jomā;

9.

uzsver daudzos uzdevumus, kuri jārisina Patērētāju programmai, piemēram, patērētāju iespēju palielināšanu un nevienlīdzības līmeņa samazināšanu, ilgtspējīga patēriņa veicināšanu, nedrošu produktu pieejamības patērētājiem ierobežošanu un patērētāju, jo īpaši bērnu, aizsargāšanu pret maldinošām reklāmām; aicina politikas veidotājus rūpīgi pārdomāt, kā veidot lietpratīgāku politiku, kas sniedz patērētājiem nepieciešamo informāciju un ko var faktiski izmantot, neradot uzņēmumiem papildu slogu;

10.

aicina Komisiju nodrošināt īpašu aizsardzību to patērētāju grupām, kuri ir ļoti neaizsargāti sava garīgā, fiziskā vai psiholoģiskā vājuma, uzticēšanās vai vecuma dēļ vai kuri ir kļuvuši neaizsargāti savu sociālo un finansiālo apstākļu dēļ; atbalsta Komisijas darbu uzvedības ekonomikas jomā, uzskatot to par būtiski nepieciešamu, lai nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzības pasākumu efektivitāti praksē;

11.

prasa Komisijai uzlabot kritērijus un kārtību lielāka skaita novērtējumu veikšanai un attiecīgā gadījumā pārskatīt ES tiesību aktus, kas ietekmē patērētāju politiku un izveido paraugprakses, ar kurām dalībvalstis var pareizi īstenot pašreizējos tiesību aktus;

12.

norāda uz būtisku e-komercijas pieaugumu, kura pašlaik ir ļoti būtiska patērētājiem, jo 40 % no ES pilsoņiem iepērkas tiešsaistē; norāda, ka ir jāuzlabo patērētāju un mazumtirgotāju uzticēšanās, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu iegādēm un tirdzniecību, paredzot viņiem attiecīgas tiesības un pienākumus internetā;

13.

pauž nožēlu par būtiskajām atšķirībām starp iekšzemes un pārrobežu tiešsaistes mazumtirdzniecības pirkumu līmeni; atzīmē, ka Patēriņa tirgu pārskatā 44 % patērētāju norādīja, ka neskaidrība par viņu tiesībām viņus atturēja no preču pirkšanas citās dalībvalstīs un ka novēlotā piegāde vai piegādes neizpilde, kā arī krāpšana ir galvenie faktori, kas kavē uzsākt pārrobežu iepirkšanos; tādēļ aicina ES patērētāju politikas stratēģijā atbalstīt izaugsmi un inovācijas mazumtirdzniecības nozarē un jo īpaši digitālā vienotā tirgus pabeigšanu, lai palīdzētu ES patērētājiem veikt pārrobežu iepirkšanos;

14.

norāda, ka patērētāju uzticēšanās ir ekonomikas virzītājspēks gan attiecībā uz iekšzemes, gan pārrobežu tirdzniecību kā tiešsaistē, tā bezsaistē;

15.

uzsver nepieciešamību informēt patērētājus par viņu tiesībām un pienākumiem un nodrošināt patērētāju tiesību pilnīgu ievērošanu internetā, kā arī aizsargāt intelektuālā īpašuma tiesības, tajā pašā laikā aizsargājot personas datus un privātumu;

16.

uzsver, ka patērētāju personas datiem ir ievērojama ekonomiskā vērtība, piemēram, datubāzēs ir ietverti patērētāju profili, ko izmanto mērķtiecīgas reklāmas vajadzībām; norāda, ka lietotāji lielākoties neapzinās to datu vērtību, kurus viņi brīvprātīgi dara pieejamus uzņēmumiem; prasa Komisijai nodrošināt pietiekamu konkurences līmeni tiešsaistes reklāmas un meklētājprogrammu jomā un uzraudzīt datus, ko izmanto attiecīgie uzņēmumi, saskaņā ar pašreizējo datu aizsardzības sistēmu;

17.

uzsver nepieciešamību nodrošināt patērētājiem un tirgotājiem skaidrāku un salīdzināmāku informāciju, piemēram, norādot vienības cenu un nodrošinot tīmekļa vietnes, kurās iespējams precīzi un skaidri salīdzināt cenas, kā arī produktu saprātīgu un efektīvu marķēšanu;

18.

uzsver marķējuma nozīmīgumu un šajā sakarībā aicina Komisiju ņemt vērā patērētāju prasību skaita pieaugumu, piemēram, attiecībā uz godīgu tirdzniecību, oglekļa dioksīda emisijas ietekmi, pārstrādes piemērošanu, pārstrādes veidiem un izcelsmes marķējumu;

19.

uzsver nepieciešamību nodrošināt vispārēju piekļuvi ātriem platjoslas un telekomunikāciju tīkliem un plašu piekļuvi precēm un pakalpojumiem tiešsaistē, tostarp atceļot izplatīšanas ierobežojumus, risinot ģeogrāfiskās segmentācijas jautājumu un pilnveidojot elektroniskās maksāšanas pakalpojumus;

20.

uzsver, ka Patērētāju programmā jāizceļ digitālā satura produktu, piemēram, elektronisko grāmatu, tirgus;

21.

uzsver nepieciešamību palielināt patērētāju iespējas, nodrošinot viņiem lietderīgu, mērķtiecīgu un saprotamu informāciju; uzstāj, ka ES un valstu iestādēm, kā arī patērētāju organizācijām un uzņēmumiem jāpastiprina centieni uzlabot patērētāju izglītošanu; aicina Komisiju ierosināt patērētājiem draudzīgus vienotā tirgus tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka vienotā tirgus darbībā tiek pilnībā ņemtas vērās patērētāju intereses;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt atbilstošu atbalstu un spēju palielināšanu patērētāju organizācijām katrā dalībvalstī, lai palielinātu to ietekmi un resursus, tādējādi vairojot patērētāju iespējas;

23.

uzsver nepieciešamību izglītot patērētājus jau iespējami agrīnā vecumā, lai viņi saprastu un izmantotu uz produktiem norādīto informāciju; aicina Komisiju padarīt labāk identificējamus un intuitīvākus Eiropas logotipus (konkrēti CE atbilstības marķējuma logotipu, Eiropas ekomarķējumu, Mēbiusa lentu kā pārstrādes simbolu vai riska marķējumu), kam vēl arvien ir nepietiekams atpazīstamības līmenis;

24.

aicina Komisiju uzsākt informācijas kampaņas visās dalībvalstīs par Eiropas CE apzīmējumu un tā nozīmi, paskaidrojot patērētājiem, ko tas nozīmē (vai nenozīmē) un nodrošinot viņiem plašāku informāciju, vienlaikus mēģinot palielināt informētību par produktu drošību profesionālajās aprindās;

25.

uzskata, ka pilsoniskajai sabiedrībai kopā ar patērētāju organizācijām un uzņēmumiem jāturpina veidot novatoriskus risinājumus, lai izplatītu informāciju par vienoto tirgu, mudinot iedzīvotājus pilnībā izmantot esošās iespējas; uzsver pilsoniskās sabiedrības nozīmīgumu, palīdzot MVU un patērētājiem, jo īpaši visneaizsargātākajiem, piemēram, jauniešiem vai cilvēkiem, kuriem nav pieejams internets, pārvarēt esošos valodas, tehnoloģiskos un administratīvos šķēršļus un ierobežojumus dalībvalstīs;

26.

pauž nožēlu, ka pakalpojumu sniedzēja vai tarifu maiņa vēl arvien ir sarežģīta konkrētās nozarēs, ierobežojot patērētāju izvēles brīvību un kaitējot konkurencei; aicina Komisiju ciešāk iesaistīties šā jautājuma izskatīšanā, lai nodrošinātu, ka patērētāji var pilnībā izmantot visas iekšējā tirgus iespējas;

27.

aicina Komisiju izvērtēt atlikušos šķēršļus patērētāju iespējām mainīt bankas un apsvērt iespējas šo šķēršļu likvidēšanai, piemēram, izveidot ES līmeņa banku kontu numuru pārcelšanas sistēmu;

28.

norāda, cik būtiskas patērētājiem ir pārredzamas maksas par banku pakalpojumiem, ātrāka darījumu izpilde un vienkāršākas procedūras banku kontu pārcelšanai;

29.

norāda, ka aptuveni 30 miljoniem ES iedzīvotāju nav pieejami banku pamatpakalpojumi, un aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, kā tā apņēmās rīkoties Vienotā tirgus aktā un savā 2011. gada darba programmā;

30.

uzsver nepieciešamību izveidot patērētāju politiku, kurā tiek ņemta vērā neaizsargāto patērētāju grupu specifika;

31.

aicina skaidri saistīt stratēģiju un konkurences politikas programmu un kopīgi rīkoties, lai patērētāji varētu izmantot pakalpojumus, kas visprecīzāk pielāgoti viņu vajadzībām un tiek sniegti saskaņā ar labākiem nosacījumiem;

32.

uzsver neatliekamo nepieciešamību ES palielināt patēriņa produktu vispārējo drošības līmeni, jo īpaši saistībā ar gaidāmo Direktīvas par produktu vispārēju drošību pārskatīšanu; aicina Komisiju sadarbībā ar atbildīgajām ES aģentūrām ciešāk iesaistīties jautājumu risināšanā saistībā ar ķīmisko vielu ietekmi uz patērētāju veselību, pretantibiotiku rezistenci un nanotehnoloģijām, balstoties uz pašreizējiem ES tiesību aktiem šajā jomā;

33.

turklāt uzsver nepieciešamību pastiprināt drošības standartus rotaļlietām un prasa dalībvalstīm ātri transponēt un pilnībā īstenot jauno Rotaļlietu drošuma direktīvu;

34.

aicina Komisiju izveidot vispārēju novērtēšanas un marķēšanas sistēmu, kā norādīts rezolūcijā par vienoto tirgu uzņēmumiem un izaugsmei, pamatojoties uz produkta visu dzīves ciklu, lai jo īpaši vienkāršotu un saskaņotu sistēmas, novērstu sadrumstalošanas izmaksas uzņēmumiem un patērētājiem un nepieļautu maldinošas reklāmas;

35.

aicina uzlabot produktu nekaitīguma garantijas, it īpaši elektroniskajā komercijā iekšējā tirgū;

36.

aicina pastiprināt un padarīt efektīvāku un skaidrāku patērētājiem RAPEX ziņojumu sistēmu, lai uzlabotu vispārējo informētību par riskiem, ko rada noteikti patēriņa produkti, un ļautu uzņēmumiem un muitas iestādēm veikt ātrus un atbilstošus pasākumus;

37.

šajā sakarībā norāda uz pārredzamu un uzticamu tirgu nozīmi, to, ka ir būtiski uzlabot profesionālos standartus, nepieļaut interešu konfliktus, sniedzot patērētājiem finanšu pakalpojumus, un zināšanu finanšu jomā būtisko nozīmi;

38.

uzsver piekļuves informācijai finanšu jomā un finanšu konsultāciju nozīmi un aicina labāk reglamentēt finanšu konsultāciju pakalpojumus,

39.

norāda, ka jaunajām Eiropas uzraudzības iestādēm ir skaidri noteiktas pilnvaras un kompetences saistībā ar patērētāju tiesību aizsardzību finanšu pakalpojumu jomā, un sagaida, ka stratēģijā tās atspoguļos un tiks stiprinātas Eiropas uzraudzības iestāžu patērētāju aizsardzības spējas, ņemot vērā valsts iestāžu pašreizējo paraugpraksi un nodrošinot ieinteresēto pušu, jo īpaši patērētāju pārstāvju, pienācīgu līdzdalību;

40.

prasa nodrošināt augsta līmeņa patērētāju aizsardzību visā ES, lai veicinātu, ka turpmāk tiek stiprināts iekšējais tirgus finanšu pakalpojumu un protekcionisma apkarošanas jomā;

41.

aicina piešķirt mērķtiecīgu finansējumu patērētāju pētījumu projektiem, īpaši patērētāju uzvedības un datu vākšanas jomā, lai palīdzētu izveidot politiku, kas atbilst patērētāju vajadzībām;

42.

ierosina palielināt Eiropas atbalstu pētniecībai tādās jaunajās nozarēs kā zaļais un ētiskais patēriņš un apvienot ikdienas patēriņa preces (automobiļi, velosipēdi, mājsaimniecības ierīces u.c.);

43.

aicina Komisiju turpināt izskatīt jautājumus saistībā ar preču tirdzniecību un negodīgiem līguma noteikumiem, pārskatīt noteikumus par negodīgu komercpraksi (NKP), Direktīvu par patēriņa kredītlīgumiem, Direktīvu par maldinošu reklāmu un plašāku jautājumu par to, vai NKP noteikumi jāpiemēro uzņēmēju savstarpējām attiecībām; prasa dalībvalstīm pilnībā un pareizi īstenot iekšējā tirgus noteikumus un tiesību aktus, jo īpaši Patērētāju tiesību direktīvu, E-komercijas direktīvu un Regulu par pārtikas informācijas sniegšanu patērētājiem;

44.

aicina Komisiju Patērētāju programmā uzsvērt standartizācijas nozīmi, lai vienkāršotu sarežģītos procesus un patērētāju sarežģīto informēšanu, piemēram, par pakalpojumiem, un nodrošinātu, ka gan patērētāju organizācijas, gan valsts iestādes ir iesaistītas šajā svarīgajā uzdevumā;

45.

aicina Komisiju iekļaut pieejamības patērētājiem aspektu Patērētāju programmā, lai nodrošinātu, ka neaizsargātajām grupām ir pieejami vajadzīgie pamata produkti un pakalpojumi; points out that this will clearly demonstrate the social dimension of consumer policies;

46.

norāda, ka vecāka gadagājuma cilvēki un cilvēki ar invaliditāti vēl arvien saskaras ar drošības un piekļuves problēmām attiecībā uz lielāko daļu produktu un pakalpojumu; šajā sakarībā norāda, ka standartus var sekmīgi izmantot, lai padarītu produktus un pakalpojumus pieejamus iespējami lielākam patērētāju skaitam neatkarīgi no viņu vecuma vai fiziskajām spējām;

47.

aicina Komisiju Patērētāju programmā ņemt vērā dzimumu līdztiesības principu atbilstoši tās saistībām iekļaut dzimumu līdztiesību kā tās politikas veidošanas neatņemamu sastāvdaļu; aicina Komisiju nodrošināt, ka Patērētāju programma izslēdz jebkādu diskrimināciju dzimuma dēļ saistībā ar preču un pakalpojumu pieejamību un preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu;

48.

aicina Komisiju risināt jautājumu par to, kā privātais patēriņš varētu kļūt ilgtspējīgāks, lai veicinātu inovāciju, ekonomikas izaugsmi un ekonomiku, kas rada zemu oglekļa emisiju, saskaņā ar stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktajiem mērķiem; uzskata, ka īpaši izmanība jāpievērš viedās enerģijas sistēmām: jauno tehnoloģiju izmantošanai jādod iespēja visiem tīkla lietotājiem piedalīties iekšējā enerģijas tirgū, lai ietaupītu enerģiju un samazinātu vai ierobežotu enerģijas izmaksas, vienlaikus nodrošinot enerģijas piegādi neaizsargātajiem patērētājiem;

49.

aicina Komisiju, dalībvalstis un ieinteresētās personas saskaņot savus centienus, lai labāk informētu patērētājus par efektīvākiem veidiem pārtikas iegādei un patēriņam ar mērķi novērst un apkarot pārtikas izšķiešanu;

50.

uzsver, ka ir būtiski novērtēt šīs nozares liberalizācijas ietekmi uz patērētāju apmierinātību, un šajā sakarībā prasa novērtēt enerģijas tirgus darbību;

51.

mudina Komisiju arī turpmāk atbalstīt un popularizēt Eiropas patērētāju centru tīkla (ECC-Net) darbu, jo tam jābūt īpaši svarīgai nozīmei, informējot patērētājus par viņu tiesībām un atbalstot viņus sūdzību gadījumos; uzsver svarīgo nozīmi, kāda ir pārrobežu izpildes un sadarbības tīklam (CPC tīkls), nodrošinot, ka tiek pareizi īstenoti patērētāju tiesību aizsardzības tiesību akti, un veicinot sadarbību starp valstu kompetentajām iestādēm;

52.

aicina Komisiju izmantot visas pilnvaras saskaņā ar Līgumiem, lai uzlabotu visu ar patērētājiem saistīto ES tiesību aktu transponēšanu, piemērošanu un izpildi; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai pilnībā un pareizi īstenotu šos tiesību aktus;

53.

aicina veidot pieejamākus un efektīvākus tiesiskās aizsardzības mehānismus, piemēram, alternatīvus strīdu risināšanas veidus, kolektīvu tiesisko aizsardzību vai strīdu risināšanu tiešsaistē, lai piešķirtu lielākas tiesības patērētājiem visā ES; ar bažām norāda, ka pašreizējais kompensācijas trūkums ir lielākā nepilnība tiesību sistēmā, jo tā ļauj tirgotājiem paturēt nelikumīgu peļņu;

54.

aicina nodrošināt Eiropas patērētājiem pieejamus un efektīvus tiesiskās aizsardzības mehānismus, jo tie ir īpaši būtiski, lai novērstu šķēršļus iekšējā tirgū, jo īpaši attiecībā uz elektronisko komerciju, un aicina Komisiju nākt klajā ar vienu vai vairākiem priekšlikumiem ar parasto likumdošanas procedūru, lai nodrošinātu pienācīgu Eiropas Parlamenta līdzdalību;

55.

atzinīgi vērtē notiekošo darbu, lai izveidotu Eiropas alternatīvo strīdu risināšanas sistēmu, izmantojot pašreizējās valstu un uzņēmumu sistēmas, nolūkā apvienot augsta līmeņa patērētāju aizsardzību ar uzņēmējiem taisnīgiem tirdzniecības nosacījumiem;

56.

aicina Komisiju izmantot dalībvalstu paraugpraksi, piemēram, ziemeļvalstu tiesībsarga modeli, un apsvērt iespēju piešķirt Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības centru tīklam juridiskas pilnvaras patērētāju strīdu risināšanas jomā;

57.

uzskata, ka šāda sistēma uzlabos vienoto tirgu un nodrošinās taisnīgu tiesiskās aizsardzības sistēmu patērētājiem pārrobežu strīdos, tādējādi veicinot uzticēšanos starp patērētājiem un nozari un ļaujot izvairīties no dārgas tiesvedības gan nozarei, gan patērētājiem;

58.

aicina Komisiju uzsākt starpiestāžu debates par atbilstošu veidu, kā uzlabot patērētāju turpmāko tiesisko aizsardzību viņu tirgus darījumos, pienācīgi ņemot vērā pieeju, kas izklāstīta Patērētāju tiesību direktīvā;

59.

uzsver nepieciešamību gaidāmajā daudzgadu finanšu shēmā periodam pēc 2013. gada ietvert pienācīgu finansējumu pasākumiem, kas izklāstīti šajā ziņojumā un gaidāmajā Patērētāju programmā; norāda, ka patērētāju organizācijām ir vajadzīgs atbilstošs un nodrošināts ES finansējums, lai tās spētu pārstāvēt patērētājus visās dalībvalstīs;

60.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

31.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 153/35

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 24. marta paziņojumu „Zaļā grāmata par tiešsaistes azartspēlēm iekšējā tirgū” (COM(2011)0128),

—

ņemot vērā 51., 52. un 56. pantu Līgumā par Eiropas Savienības darbību,

—

ņemot vērā Līgumam par Eiropas Savienības darbību pievienoto Protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas attiecīgo judikatūru (1),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 10. decembra secinājumus un Padomes prezidentvalstu Francijas, Zviedrijas, Spānijas un Ungārijas progresa ziņojumus par azartspēļu un derību regulējumu ES dalībvalstīs,

—

ņemot vērā 2009. gada 10. marta rezolūciju par tiešsaistes azartspēļu integritāti (2),

—

ņemot vērā 2008. gada 8. maija rezolūciju par Balto grāmatu par sportu (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvu 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvu 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. jūnija paziņojumu „Korupcijas apkarošana ES” (COM(2011)0308),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (8),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (9),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. janvāra paziņojumu „Eiropas dimensijas sportā attīstība” (COM(2011)0012),

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (10),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (11),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (12),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A7-0342/2011),

A.

tā kā nepārtraukti palielinās tiešsaistes azartspēļu tirgus, zināmā mērā ārpus to dalībvalstu valdību kontroles, kuru pilsoņiem šādi azartspēļu pakalpojumi tiek sniegti, un tā kā šī nozare atšķiras no citiem tirgiem, jo ir saistīta ar riskiem attiecībā uz patērētāju aizsardzību un organizētās noziedzības apkarošanu;

B.

tā kā, piemērojot subsidiaritātes principu, nav neviena īpaša Eiropas tiesību akta, ar ko reglamentē azartspēļu darbību internetā;

C.

tā kā azartspēļu pakalpojumiem piemēro vairākus ES tiesību aktus, piemēram, Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu, Negodīgas komercprakses direktīvu, Tālpārdošanas direktīvu, Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas direktīvu, Datu aizsardzības direktīvu, Direktīvu par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju un Direktīvu par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu;

D.

tā kā katrā dalībvalstī azartspēļu nozari regulē citādi, un tas ne tikai apgrūtina reglamentēto pakalpojumu sniedzējiem sniegt likumīgus pārrobežu azartspēļu pakalpojumus, bet arī regulatoriem aizsargāt patērētājus, kā arī cīnīties ES līmenī pret nelikumīgām tiešsaistes azartspēlēm un ar azartspēlēm saistīto iespējamo noziedzību;

E.

tā kā Eiropas līmeņa pieeja noziedzības un krāpšanas apkarošanai, jo īpaši attiecībā uz sporta integritātes saglabāšanu un spēlmaņu un patērētāju aizsardzību, rada ievērojamu pievienoto vērtību;

F.

tā kā LESD 56. pantā ir garantēta pakalpojumu sniegšanas brīvība, bet tā kā tiešsaistes azartspēles savu īpašo iezīmju dēļ tika izslēgtas no Direktīvas par elektronisko tirdzniecību, Pakalpojumu direktīvas un Patērētāju tiesību direktīvas darbības jomas;

G.

tā kā par spīti tam, ka Tiesa ir izskaidrojusi vairākus svarīgus juridiskos jautājumus attiecībā uz tiešsaistes azartspēlēm ES, tiesiskā nedrošība saglabājas vairākos citos jautājumos, kurus var atrisināt tikai politiskā līmenī; tā kā šī tiesiskā nedrošība ir ievērojami palielinājusi nelegālo azartspēļu piedāvājumu pieejamību un ar tiem saistītos lielos riskus;

H.

tā kā tiešsaistes azartspēles, ja tās netiek atbilstoši nereglamentētas, var būt saistītas ar lielāku atkarības risku nekā tradicionālās azartspēles ar spēlētāju fizisku klātbūtni, jo tām ir vieglāk piekļūt un sabiedrība tās nekontrolē;

I.

tā kā patērētāji jāizglīto par tiešsaistes azartspēļu iespējamo kaitējumu un jāaizsargā pret draudiem šajā jomā, jo īpaši pret atkarību, krāpšanu, viltojumiem un nepilngadīgu personu iesaistīšanu azartspēlēs;

J.

tā kā azartspēles ir ievērojams ienākumu avots, ko lielākā daļa dalībvalstu var novirzīt sabiedrībai lietderīgu un labdarības mērķu īstenošanai, piemēram, sporta finansēšanai;

K.

tā kā noteikti ir jāsaglabā sporta integritāte, pastiprinot cīņu pret korupciju un iepriekšēju vienošanos par spēļu iznākumu;

L.

tā kā, lai sasniegtu šos mērķus, ir būtiski līdzās kopējiem uzraudzības mehānismiem ES līmenī ieviest mehānismus sporta sacensību un finanšu plūsmu kontrolei;

M.

tā kā ir būtiska arī starptautiska līmeņa sadarbība visu ieinteresēto personu (iestāžu, sporta federāciju un derību organizatoru) vidū, lai apmainītos ar labo praksi,

1.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir uzņēmusies iniciatīvu sākt sabiedrisko apspriešanu saistībā ar Zaļo grāmatu par tiešsaistes derībām un azartspēlēm, kas veicinās pragmatisku un reālistisku izvērtējumu par šīs nozares nākotni Eiropā;

2.

atzinīgi vērtē Komisijas skaidrojumu, ka ar Zaļo grāmatu uzsāktā politiskā procesa mērķis nav atcelt vai liberalizēt noteikumus par tiešsaistes azartspēlēm;

3.

atgādina par tiešsaistes azartspēļu pieaugošo ekonomisko nozīmi, jo šajā nozarē gūtie ieņēmumi 2008. gadā pārsniedza EUR 6 miljardus, pārstāvot 45 % pasaules tirgus; piekrīt Eiropas Savienības Tiesai, ka šī ir īpaša rakstura saimnieciska darbība; atgādina, ka šis pieaugums arī palielina sociālās izmaksas, kas saistītas ar azartspēļu atkarības izraisītām problēmām un nelikumīgām darbībām;

4.

uzskata, ka efektīvi reglamentētas tiešsaistes azartspēļu nozares darbība internetā jo īpaši:

5.

uzskata, ka šāds regulējums varētu nodrošināt, ka sporta sacensības šķiet pievilcīgas patērētājiem un sabiedrībai, sporta rezultāti joprojām ir ticami un sacensības saglabā savu prestižu;

6.

uzsver Tiesas viedokli (13), ka internets ir tikai kanāls azartspēļu piedāvāšanai, lietojot ļoti attīstītas tehnoloģijas, kuras var izmantot patērētāju aizsardzībai un sabiedriskās kārtības uzturēšanai; kaut arī tas neietekmē dalībvalstu tiesības lemt par savu pieeju tiešsaistes azartspēļu regulēšanai un tās joprojām var ierobežot vai aizliegt noteiktu pakalpojumu sniegšanu patērētājiem;

7.

uzsver, ka jebkuram azartspēļu nozares regulējumam jāpiemēro subsidiaritātes princips un tam jābūt regulējuma pamatā, ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgās tradīcijas un kultūru, kas jāsaprot kā „aktīvā subsidiaritāte”, kura ietver sadarbību starp valstu pārvaldes iestādēm; tomēr uzskata, ka šis princips nozīmē iekšējā tirgus noteikumu ievērošanu, ciktāl tie ir piemērojami atbilstīgi EKT nolēmumam par azartspēlēm;

8.

uzskata, ka ar pievilcīgu, labi reglamentētu azartspēļu pakalpojumu sniegšanu gan internetā, gan izmantojot tradicionālos azartspēļu kanālus ar spēlētāju fizisku klātbūtni, ir jānodrošina, ka patērētāji neizmanto to organizatoru pakalpojumus, kuri neizpilda valsts licencēšanas prasības;

9.

tāpēc noraida jebkādu Eiropas tiesību aktu visas tiešsaistes azartspēļu nozares vienotam regulējumam, tomēr uzskata, ka, ņemot vērā tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu pārrobežu iezīmes, papildus valstu noteikumiem būtu lietderīga kopīga rīcība Eiropas mērogā;

10.

atzīst dalībvalstu tiesības noteikt azartspēļu organizēšanas kārtību, vienlaikus ievērojot LESD diskriminācijas aizlieguma un proporcionalitātes pamatprincipus; šajā sakarībā ņem vērā dažu dalībvalstu lēmumu pilnībā vai daļēji aizliegt visus vai dažus tiešsaistes azartspēļu veidus vai uzturēt valdības monopolstāvokli šajā nozarē, ko dalībvalstis ir tiesīgas darīt saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja to pieeja ir konsekventa;

11.

uzsver, ka Tiesa vairākos nolēmumos ir atzinusi, ka ekskluzīvu tiesību piešķiršana vienam organizatoram, ko stingri kontrolē valsts iestādes, varētu būt viens no veidiem, kā efektīvāk uzlabot patērētāju aizsardzību pret krāpšanu un noziedzības apkarošanu tiešsaistes azartspēļu nozarē;

12.

norāda, ka tiešsaistes azartspēles ir īpaša veida saimnieciska darbība, kurai nevar pilnībā piemērot iekšējā tirgus noteikumus, proti, dibinājumbrīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību; tomēr atzīst Eiropas Savienības Tiesas konsekvento judikatūru, uzsverot, ka konsekventi, proporcionāli un bez diskriminācijas jāīsteno un jāpiemēro valsts kontrole;

13.

uzsver, ka, no vienas puses, tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem visos gadījumos ir jāievēro to dalībvalstu tiesību akti, kurā šīs spēles darbojas, bet, no otras puses, dalībvalstīm ir jāpatur sev tiesības veikt pasākumus, lai cīnītos pret nelikumīgām tiešsaistes azartspēlēm ar mērķi īstenot valsts tiesību aktus un liegt nelegāliem šādu pakalpojumu sniedzējiem piekļuvi tirgum;

14.

uzskata, ka licenču savstarpējās atzīšanas princips nav piemērojams azartspēļu tirgū, tomēr ievērojot iekšējā tirgus principus, uzstāj, ka dalībvalstīm, kuras atver tiešsaistes azartspēļu tirgu visiem vai konkrētiem tiešaites azartspēļu veidiem, jānodrošina pilnīga pārredzamība un jānodrošina nediskriminējoša konkurence; šajā saistībā ierosina dalībvalstīm ieviest licencēšanas modeli, kas ļautu pieprasīt licenci visiem Eiropas azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem, kuri izpilda uzņēmējā dalībvalstī paredzētos noteikumus; licences pieprasīšanas procedūras, kas samazina administratīvo slogu, novēršot to, ka tiek dublētas prasības un pārbaudes, ko veic citās dalībvalstīs, varētu izveidot tajās dalībvalstīs, kuras jau ir ieviesušas licencēšanas sistēmu, vienlaikus nodrošinot regulatora nozīmi tajā dalībvalstī, kurā ir iesniegts šis pieprasījums; tādēļ uzskata, ka jāuzlabo savstarpējā uzticība valstu regulatoru vidū, nodrošinot ciešāku administratīvo sadarbību; turklāt ņem vērā dažu dalībvalstu lēmumus noteikt organizatoru skaitu, piedāvāto spēļu veidus un piedāvājuma apjomu, lai aizsargātu patērētājus un novērstu noziedzību, ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi ir proporcionāli un ka centieni ierobežot darbības šajā nozarē ir konsekventi un sistemātiski;

15.

aicina Komisiju izpētīt — ievērojot „aktīvās subsidiaritātes” principu — visus iespējamos ES līmeņa instrumentus vai pasākumus, kas ir izstrādāti, lai aizsargātu vismazāk aizsargātos patērētājus, novērstu atkarību un apkarotu nelikumīgos azartspēļu organizatorus, tostarp, veidojot oficiālu sadarbība starp valstu regulatoriem, pieņemot vispārējus standartus organizatoriem vai pamatdirektīvu; uzskata, ka pirmais solis būtu Eiropas mēroga ētikas kodeksa izstrādāšana attiecībā uz tiešsaistes azartspēlēm;

16.

uzskata, ka Eiropas mēroga rīcības kodeksā attiecībā uz tiešsaistes azartspēlēm jāņem vērā gan pakalpojumu sniedzēja, gan patērētāja tiesības un pienākumi; uzskata, ka ar šo rīcības kodeksu jāveicina atbildīgi azartspēļu pasākumi, augsts spēlētāju aizsardzības līmenis, jo īpaši attiecībā uz nepilngadīgām un citām neaizsargātām personām, kā arī atbalsta mehānismi ES un valsts līmenī kibernoziegumu, krāpšanas un maldinošas reklāmas apkarošanai un principu un noteikumu kopuma izveidei, kas nodrošina, ka visā ES patērētāji ir vienlīdz aizsargāti;

17.

uzsver, ka dalībvalstīm aktīvāk jārīkojas, lai neļautu nelegālo azartspēļu nodrošinātājiem sniegt pakalpojumus tiešsaistē, piemēram, iekļaujot viņus melnajā sarakstā; aicina Komisiju izpētīt iespēju ierosināt juridiski saistošus instrumentus, kas bankām, kredītkaršu izsniedzējiem un citiem maksājumu sistēmu dalībniekiem ES noteiktu pienākumu, pamatojoties uz valstu melnajiem sarakstiem un netraucējot likumīgus darījumus, bloķēt darījumus starp saviem klientiem un azartspēļu nodrošinātājiem, kuri to teritorijā nav licencēti;

18.

ņem vērā dalībvalstu tiesības veikt visāda veida represīvus pasākumus, lai cīnītos pret nelegāliem tiešsaistes azartspēļu piedāvājumiem; lai palielinātu cīņas efektivitāti pret nelegāliem tiešsaistes azartspēļu piedāvājumiem, atbalsta regulatīva principa ieviešanu, atbilstīgi kuram azartspēļu uzņēmums var darboties (vai censties iegūt nepieciešamo valsts licenci) vienā dalībvalstī, ja tas nepārkāpj likumu nevienā citā dalībvalstī;

19.

aicina Komisiju kā Līgumu izpildes uzraudzības iestādi turpināt nodrošināt ES tiesību aktu ievērošanas efektīvu pārbaudi un sankcijas par pārkāpumiem;

20.

norāda, ka nepabeigtajās pārkāpumu lietās kopš 2008. gada varēja panākt lielāku progresu un ka ne pret vienu dalībvalsti nekad nav celta prasība Eiropas Savienības Tiesā; mudina Komisiju turpināt pētīt dalībvalstu tiesību aktu par azartspēlēm (tiešsaistes un tradicionālajām) iespējamās neatbilstības Līgumam par Eiropas Savienības darbību un, ja nepieciešams, sekot līdzi pienākumu neizpildes procedūrām, kas tika ierosinātas 2008. gadā, lai nodrošinātu šo konsekvenci; atgādina Komisijai kā Līgumu izpildes uzraudzības iestādei par tās pienākumu ātri rīkoties, saņemot sūdzības par Līgumos noteikto brīvību pārkāpšanu;

21.

tādēļ aicina izveidot ciešu sadarbību starp valstu reglamentējošajām iestādēm, Komisijai darbojoties kā koordinatoram, piešķirot tām pietiekami plašu kompetenci, lai attīstītu kopīgus standartus, kā arī lai kopīgi vērstos pret tiešsaistes azartspēļu organizatoriem, kuri darbojas bez nepieciešamās valsts licences; norāda, ka valstu individuāli risinājumi, jo īpaši attiecībā uz melnajā sarakstā iekļaujamo azartspēļu organizatoru noteikšanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas, negodīgu derību un citas organizētas noziedzības apkarošanu, nav sekmīgi; šajā kontekstā uzskata, ka regulatora ar piemērotu pilnvaru apjomu izveidošana katrā dalībvalstī ir vajadzīgs solis, lai izveidotu efektīvāku sadarbību regulēšanas jomā; apgalvo, ka iekšējā tirgus informācijas sistēma varētu būt par pamatu efektīvākas valstu reglamentējošo iestāžu sadarbības izveidošanai; ņem vērā valstu regulatoru iniciatīvas ciešākas sadarbības organizēšanai, piemēram, Eiropas Azartspēļu uzraudzības institūciju asociācijas (GREF — Gaming Regulators European Forum) tīklu un Eiropas normatīvo platformu; aicina dalībvalstis, Europol un Eurojust ciešāk sadarboties un labāk koordinēt cīņu pret nelegālajām azartspēlēm, krāpšanu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un citiem finanšu noziegumiem tiešsaistes azartspēļu jomā;

22.

uzskata, ka dažāda veida tiešsaistes azartspēles, piemēram, interaktīvas azartspēles ar intensīvu pasākumu biežumu, kas mērāms sekundēs, derības un loterijas ar izlozi reizi nedēļā cita no citas atšķiras un tām ir vajadzīga atšķirīga pieeja, jo ļaunprātīgas izmantošanas iespējas noteiktos spēļu veidos ir lielākas nekā citos; jo īpaši norāda uz to, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana ir atkarīga no identifikācijas stabilitātes, no spēles veida, kā arī no izmantotajiem maksāšanas veidiem, tādēļ dažiem azartspēļu veidiem ir nepieciešama spēles uzraudzība reālajā laikā un stingrāka kontrole nekā citiem;

23.

uzsver nepieciešamību nodrošināt tādu patērētāju kontu aizsardzību, kas atvērti saistībā ar tiešsaistes azartspēlēm, gadījumā, ja pakalpojumu sniedzējs kļūst maksātnespējīgs; tādēļ ierosina, lai visos turpmākajos tiesību aktos tiktu paredzēta depozītu aizsardzība gadījumā, ja vietnēm tiek uzlikti naudas sodi vai pret tām tiek uzsākts tiesas process;

24.

aicina Komisiju atbalstīt patērētājus, kas cietuši no nelikumīgām darbībām, un piedāvāt viņiem juridisku atbalstu;

25.

iesaka ieviest vienotu minimālo standartu Eiropas līmenī e-identifikācijai; uzskata, ka reģistrēšanās jāveic tādā veidā, lai spēlētāja identitāte būtu pierādīta un tai pašā laikā tiktu nodrošināts, ka spēlētāja rīcībā ir ne vairāk kā viens spēles konts azartspēļu uzņēmumā; uzsver, ka stabilas reģistrācijas un verifikācijas sistēmas ir galvenie instrumenti tiešsaistes azartspēļu ļaunprātīgas izmantošanas, piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, novēršanā;

26.

uzskata, ka efektīvai patērētāju, jo īpaši vismazāk aizsargāto un jauno spēlētāju, aizsardzībai no tiešsaistes azartspēļu kaitīgās ietekmes ES ir jāpieņem jauni patērētāju aizsardzības kopīgie standarti; šajā sakarībā uzsver, ka kontroles un aizsardzības pasākumi ir jāievieš vēl pirms azartspēļu darbības uzsākšanas un tajos varētu ietilpt arī vecuma pārbaude, ierobežojumi veikt elektroniskus maksājumus un līdzekļu pārskaitīšanu starp azartspēļu kontiem, kā arī prasība organizatoriem tiešsaistes azartspēļu vietnēs ievietot paziņojumus par pilngadību, augsta riska uzvedību, atkarību no azartspēlēm un norādes par valsts kontaktpunktiem;

27.

aicina pielietot efektīvas metodes, lai cīnītos ar azartspēļu izraisītām problēmām, cita starpā, ar azartspēļu aizliegumu un stingru izdevumu limitu palīdzību noteiktā laikposmā, lai arī tos nosaka pats klients; turklāt uzsver, ka gadījumā, ja izdevumu limitu iespējams palielināt, tad ir jāpaiet zināmam laikam, pirms tas tiek īstenots;

28.

uzsver, ka atkarība no azartspēlēm ir patoloģiska uzvedība, kas dažās valstīs var būt raksturīga līdz 2 % iedzīvotāju; tādēļ aicina veikt pētījumu par atkarības līmeni dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs, lai radītu pamatu, kas ļauj izstrādāt vispārēju politiku patērētāju aizsardzībai pret šo atkarības paveidu; uzskata, ka, tiklīdz spēlētājs izveido savu kontu tiešsaistes spēlei, viņam tūlīt jādara pieejama visaptveroša un precīza informācija par azartspēlēm, atbildīgu spēlēšanu un iespējām saņemt palīdzību, lai atbrīvotos no azartspēļu atkarības;

29.

aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā jau veiktos pētījumus šai jomā, pievērsties azartspēļu atkarības biežuma, veidošanās un ārstēšanas izpētei, ievākt un publicēt statistikas datus par visu veidu (gan tiešsaistē, gan ārpus tiešsaistes) azartspēļu nozarē pastāvošajiem kanāliem, kā arī par spēļu atkarību, lai iegūtu visaptverošus datus par visu azartspēļu nozari ES; uzsver, ka ir nepieciešams iegūt statistikas datus no neatkarīgiem avotiem jo īpaši attiecībā uz azartspēļu atkarību;

30.

aicina Komisiju sekmēt valsts organizāciju, kas rūpējas par azartspēļu atkarīgajiem, tīkla izveidi pieredzes un paraugprakses apmaiņai;

31.

konstatē, ka saskaņā ar nesen publicēto pētījumu (14) azartspēļu nozare tika noteikta kā nozare, kurā visbiežāk ir jūtams alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas trūkums; tādēļ ierosina, ka valstu regulatīvās iestādes varētu izveidot alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas tiešsaistes azartspēļu nozarei;

32.

norāda, ka risks saistībā ar krāpšanos sporta sacensībās, lai arī tas pastāv jau kopš paša iesākuma, ir palielinājies, kopš ir radusies tiešsaistes sporta derību nozare, un apdraud sporta integritāti; tādēļ uzskata, ka ir jāizstrādā vispārēja krāpšanas un maldināšanas sportā definīcija un ka visā Eiropā negodīgas derības būtu jāuzskata par kriminālpārkāpumu;

33.

aicina ieviest instrumentus policijas un tiesu iestāžu pārrobežu sadarbības palielināšanai, iesaistot visu dalībvalstu kompetentās iestādes spēļu rezultātu pasūtīšanas novēršanā, atklāšanā un izmeklēšanā saistībā ar sporta derībām; šajā sakarībā aicina dalībvalstis apsvērt īpašu prokuratūras dienestu izveidošanu, kuru galvenais uzdevums ir izmeklēt spēļu rezultātu pasūtīšanas gadījumus; aicina apsvērt sadarbību ar sporta sacensību organizētājiem, lai veicinātu informācijas apmaiņu starp sporta disciplinārstruktūrām un valstu aģentūrām, kas atbildīgas par izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības, izveidojot, piemēram, īpašus valstu tīklus un kontaktpunktus, lai novērstu spēļu rezultātu pasūtīšanas gadījumus; tam attiecīgā gadījumā būtu jānotiek sadarbībā ar azartspēļu organizatoriem;

34.

tādēļ uzskata, ka Eiropas līmenī ir jānosaka vienota sporta krāpniecības definīcija un tā jāiekļauj katras dalībvalsts krimināltiesībās;

35.

pauž bažas par saikni starp noziedzīgām organizācijām un spēļu rezultātu pasūtīšanas attīstīšanos saistībā ar tiešsaistes derībām, no kurām gūtais labums sekmē citas noziedzīgas darbības;

36.

uzsver, ka vairākas Eiropas valstis jau ir pieņēmušas stingrus tiesību aktus pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu ar sporta derību, krāpšanu sportā palīdzību (klasificējot to kā īpašu pārkāpumu un noziedzīgu nodarījumu) un pret interešu konfliktu starp derību organizatoriem un sporta klubiem, komandām vai iesaistītiem sportistiem;

37.

norāda, ka tiešsaistes operatoriem, kuri ES ir saņēmuši licenci, jau ir būtiska nozīme, nosakot iespējamos korupcijas gadījumus sportā;

38.

uzsver, cik svarīgi ir izglītot par sporta integritātes aizsardzību; tādēļ aicina dalībvalstis un sporta federācijas jau no agra vecuma un visos līmeņos (gan amatieru, gan profesionāļu) atbilstīgi informēt un izglītot sportistus un patērētājus;

39.

apzinās no azartspēlēm gūto ieņēmumu ieguldījumu īpašo nozīmi visu līmeņu profesionālā un iesācēju sporta finansēšanā dalībvalstīs, tostarp pasākumos, lai pasargātu sporta sacensību integritāti no derību ietekmes; pieprasa Komisijai izpētīt alternatīvus finansēšanas noteikumus, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu praksi, saskaņā ar kuriem sporta derību radītos ienākumus varētu regulāri izmantot, lai pasargātu sporta sacensību integritāti no derību manipulācijām, vienlaikus tomēr ņemot vērā, ka nevienam finansēšanas mehānismam nav jārada situācija, kurā ieguvēji būtu tikai nedaudzi profesionālā sporta veidi, kas tiek plaši atspoguļoti televīzijā, bet citu sporta veidu un īpaši tautas sporta finansējums no sporta derībām samazinātos;

40.

atkārtoti uzsver, ka sporta derības ir sporta sacensību komerciālas izmantošanas veids; iesaka aizsargāt sporta sacensības no jebkādas neatļautas komerciālas izmantošanas, jo īpaši, atzīstot sporta pasākumu organizētāju īpašuma tiesības uz sacensībām, ko tie rīko, ne tikai, lai nodrošinātu taisnīgu finansiālu atalgojumu par peļņu visu līmeņu profesionālā un amatieru sportā, bet arī kā līdzekli, lai pastiprinātu cīņu pret krāpniecību sportā, jo īpaši pret spēļu rezultātu pasūtīšanu;

41.

uzsver, ka juridiski saistošu nolīgumu noslēgšana starp sporta sacensību un tiešsaistes azartspēļu organizatoriem nodrošinātu līdzsvarotākas savstarpējās attiecības;

42.

norāda, ka ir svarīga tiešsaistes azartspēļu nozares pārredzamība; īpaši vērš uzmanību uz pienākumu iesniegt gada pārskatu, kas cita starpā ļautu noskaidrot, kuras sabiedrisko interešu jomas darbības un sporta pasākumi ir finansēti vai sponsorēti, izmantojot ieņēmumus no azartspēlēm; aicina Eiropas Komisiju apsvērt iespēju ieviest prasību attiecībā uz iesniegt gada pārskatu obligātu iesniegšanu;

43.

norāda uz nepieciešamību nodrošināt uzticamu alternatīvu nelikumīgiem azartspēļu pakalpojumiem; uzsver, ka ir nepieciešami pragmatiski risinājumi attiecībā uz tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu sniedzēju rīkotu sporta pasākumu reklamēšanu un sponsorēšanu; uzskata, ka būtu jāpieņem kopīgi reklāmas standarti, kas ne vien pietiekami aizsargā vismazāk aizsargātos patērētājus, bet arī vienlaicīgi ļauj sponsorēt starptautiskus pasākumus;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar visām sportā ieinteresētajām pusēm, lai noteiktu piemērotus mehānismus, kas nepieciešami sporta integritātes saglabāšanai un tautas sporta finansēšanai;

45.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

31.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 153/43

—

ņemot vērā tā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par stāvokli biškopības nozarē (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. decembra paziņojumu par medus bišu veselību (COM(2010)0714),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 17. maija secinājumus par medus bišu veselību,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 3. maija paziņojumu „Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam” (COM(2011)0244),

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem („Vienotā TKO regula”) (2), kurā paredzēti īpaši noteikumi Eiropas Savienības biškopības nozarē,

—

ņemot vērā EFSA2008. gada 11. augusta zinātnisko ziņojumu un EFSA pasūtīto un 2009. gada 3. decembrī pieņemto zinātnisko ziņojumu par bišu mirstību un bišu uzraudzību Eiropā,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu lietā Nr. C-442/09 (3) par ģenētiski modificētu materiālu saturoša medus marķēšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/128/EK, ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai (5),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 8. marta rezolūciju par ieilgušās olbaltumvielu deficīta problēmas iespējamiem risinājumiem Eiropas Savienībā (6),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A7-0359/2011),

A.

tā kā biškopībai kā ekonomiskai un sociālai aktivitātei ir būtiska nozīme lauku apvidu ilgtspējīgā attīstībā un tā rada darbavietas un sniedz nozīmīgus ekosistēmiskos pakalpojumus, nodrošinot apputeksnēšanu, kas palīdz uzlabot bioloģisko daudzveidību, jo uztur augu ģenētisko daudzveidību;

B.

tā kā biškopība un bioloģiskā daudzveidība ir savstarpēji atkarīgas; tā kā ar apputeksnēšanu bišu saimes sniedz nozīmīgu vides, ekonomisku un sociālu sabiedrisku labumu, tā garantējot pārtikas nodrošinājumu un saglabājot bioloģisko daudzveidību, un, kopdami savas bišu saimes, biškopji sniedz ārkārtīgi nozīmīgu vides pakalpojumu, kā arī nodrošina ilgtspējīgu ražošanas veidu lauku teritorijās; tā kā „bišu ganības”, daudzveidīgas barošanās iespējas un atsevišķas kultūras (rapsis, saulespuķes utt.) nodrošina bites ar bagātām uzturvielām, kas nepieciešamas, lai uzturētu spēcīgu imūnsistēmu un saglabātu veselību,

C.

tā kā tiek paustas bažas, ka biškopības uzņēmuma izveides lielo izmaksu dēļ nozarei pievienojas mazāk cilvēku, kā rezultātā trūkst spietu, kas vajadzīgi, lai apputeksnētu svarīgās lauksaimniecības kultūras;

D.

tā kā gan ES, gan citur pasaulē ir ziņots par bišu saimju skaita samazināšanos; tā kā arvien izzūd lauksaimniecības produktivitātei nozīmīgās apputeksnētāju sugas; tā kā, šai tendencei pieaugot, ES lauksaimnieki, kā arī lauksaimnieki citās pasaules daļās, iespējams būs spiesti veikt apputeksnēšanu ar cilvēku darba palīdzību, tādējādi apputeksnēšanas izmaksas palielināsies divkārt; tā kā zinātne un veterinārijas prakse pašreiz nevar daudz izdarīt, lai nodrošinātu efektīvu profilaksi vai slimību kontroli pret dažiem kaitēkļiem un slimībām, jo bišu veselības jomā pēdējās desmitgadēs nav bijis pietiekami daudz jaunu zāļu pētījumu un izstrādes, kas skaidrojams ar ierobežoto tirgu un no tā izrietošo lielo farmācijas uzņēmumu zemo interesi; tā kā nedaudzās pieejamās zāles, lai cīnītos pret Varroa destructor ērci, vairumā gadījumu vairs nav efektīvas;

E.

tā kā atsevišķu bišu un saimju veselību ietekmē daudzi letāli un subletāli faktori, daudzi no tiem savstarpēji saistīti; tā kā nedaudzās tirgū pieejamās zāles, lai cīnītos pret Varroa destructor ērci, vairumā gadījumu vairs nav pietiekami efektīvas, jo veidojas rezistence; tā kā pesticīdu izmantošana, pārmaiņas klimatiskajos un vides apstākļos, augu bioloģiskās daudzveidības zudums, zemes izmantojuma maiņa, nepareizas biškopības prakses un invazīvu sugu klātbūtne var novājināt saimju imūnsistēmu un veicināt oportūnistiskas patoloģijas; tā kā medus bites var saskarties ar augu aizsardzības līdzekļiem gan tieši, gan netieši, piemēram, ar vēja pūsmas, virszemes ūdens, gutācijas pilienu, nektāra un ziedputekšņu starpniecību;

F.

tā kā biškopji var sniegt savu ieguldījumu un palīdzēt uzturēt savu bišu veselību un labturību, tomēr vides kvalitāte lielā mērā nosaka, vai viņu darbība būs veiksmīga;

G.

tā kā tiek atbalstīta minimāla veterināro zāļu un aktīvo vielu izmantošana, tāpat kā veselīgas bišu saimes imūnsistēmas saglabāšana, bet tā kā jāsaskaras ar rezistences problēmu; tā kā bites nepārstrādā aktīvas vielas un zāles, un Eiropas ražotāju pastāvēšana ir atkarīga no tā, lai medus būtu tīrs, no atliekvielām brīvs un augstas kvalitātes;

H.

tā kā lielākā daļa Eiropas biškopju ir amatieri, nevis profesionāli dravnieki;

1.

aicina Komisiju palielināt atbalsta līmeni ar bišu veselību saistītai pētniecībai saskaņā ar nākamo finanšu shēmu (FP8) un koncentrēt pētījumus uz tehnoloģisko attīstību, slimību profilaksi un kontroli, jo īpaši vides faktoru ietekmi uz bišu saimju imūnsistēmu un to mijiedarbību ar pataloģijām un ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses noteikšanu un neķīmisku alternatīvu veicināšanu (proti, preventīvas lauksaimnieciskās prakses, piemēram, augseka un bioloģiskās kontroles izmantošana) un uz kaitēkļu apkarošanas integrēto metožu vispārēju veicināšanu un veterināro zāļu izstrādi pašreizējiem ES medus bišu slimības izraisošajiem aģentiem, jo īpaši Varroa destructor ērcei, jo tā ir galvenais patogēnais aģents, kuras apkarošanai nepieciešams izmantot vairāku veidu aktīvās vielas izteiktās rezistences dēļ, kā arī uz to, lai cīnītos pret endoparazītiem un citām oportūnistiskām slimībām;

2.

uzskata, ka ir svarīgi veikt steidzamus pasākumus, lai aizsargātu bišu veselību, ievērojot biškopības īpatnības, iesaistīto dalībnieku atšķirības un proporcionalitātes un subsidiaritātes principus;

3.

atkārtoti pauž bažas, ka medus bišu un savvaļas apputeksnētāju mirstības palielināšanās Eiropā — ja nekas netiks darīts — būtiski negatīvi ietekmēs lauksaimniecību, pārtikas ražošanu, nodrošinājumu ar pārtiku, bioloģisko daudzveidību, vides ilgtspēju un ekosistēmas;

4.

aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar biškopju asociācijām veicināt atbilstošu valsts uzraudzības sistēmu izveidi un izstrādāt saskaņotus standartus ES līmenī, lai varētu veikt salīdzināšanu; uzsver, ka valsts līmenī ir nepieciešama vienveidīga bišu stropu identifikācija un reģistrācija, kas būtu jāpārskata un jāatjauno katru gadu; uzstāj, ka finansējums identifikācijai un reģistrācijai nebūtu jāņem no spēkā esošajām programmām, kas paredzētas medus ražošanas un tirdzniecības veicināšanai Eiropas Savienībā (Padomes Regula (EK) Nr 1221/97 (7));

5.

aicina Eiropas Komisiju atbalstīt Eiropas bišu dravu references tīklu, lai uzraudzītu vides apstākļu, biškopības, kā arī lauksaimniecības prakses ietekmi uz bišu veselību;

6.

aicina Komisiju izstrādāt trīsgadu programmu, pamatojoties nevis uz pieņēmumiem, bet uz visu dalībvalstu faktiski deklarēto reģistrēto bišu saimju skaitu;

7.

atzinīgi vērtē ES references laboratorijas bišu veselībai izveidi, kurai būtu jāpievēršas tām aktivitātēm, ko neaptver esošie ekspertu tīkli un valstu laboratorijas, un jāsintezē no viņu pētījumiem izrietošās integrētās zināšanas;

8.

uzsver, ka ir jāatbalsta diagnostikas laboratorijas un lauka izmēģinājumi valsts līmenī, un norāda, ka ir jāizvairās no finansējuma pārklāšanās;

9.

aicina Komisiju kopā ar biškopības nozares pārstāvjiem izveidot vadības komiteju, kas palīdzēs Komisijai izveidot ES references laboratorijas gada darba programmu; pauž nožēlu par to, ka ES references laboratorijas pirmā gada darba programma tika iesniegta iepriekš neapspriežoties ar ieinteresētajām personām;

10.

aicina Komisiju turpināt atbalstīt zinātniskos pētījumus par medus bišu veselību, kas pamatojas uz labiem COST COLOSS rīcības un BeeDoc un STEP iniciatīvu piemēriem, un mudināt dalībvalstis atbalstīt zinātnisko izpēti šajā jomā; tomēr uzsver, ka ir jāstiprina biškopju un biškopju organizāciju attiecības;

11.

aicina Komisiju novērst pārklāšanos fondu izmantojumā, lai palielinātu to efektivitāti un nodrošinātu ekonomisku un ekoloģisku pievienoto vērtību gan biškopjiem, gan lauksaimniekiem; aicina Komisiju mudināt dalībvalstis palielināt pētniecībai paredzēto finansējumu;

12.

aicina dalībvalstis veicināt un pārraudzīt valsts medus augu fenoloģijas uzraudzības tīklu izveidi;

13.

aicina Komisiju aktīvi veicināt lielāku informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, laboratorijām, biškopjiem, lauksaimniekiem, ražotājiem un zinātniekiem par ekotoksikoloģijas pētījumiem, kas ietekmē medus bišu veselību, lai varētu veikt apzinātu, neatkarīgu zinātnisku pārbaudi; aicina Komisiju atbalstīt šo procesu, padarot pieejamu savu attiecīgo tīmekļa lapu visu attiecīgo dalībvalstu oficiālajās valodās;

14.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu „Labāka apmācība nekaitīgai pārtikai”, bet aicina pagarināt programmu pēc 2011. gada un palielināt dalībnieku skaitu no valsts varas iestādēm;

15.

prasa atbalstīt biškopju mācību programmas par slimību profilaksi un kontroli un lauksaimnieku, kā arī mežsaimnieku mācību programmas par botāniskajām zināšanām, bitēm nekaitīgu augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu, pesticīdu ietekmi, kā arī neķīmiskajām agronomijas praksēm nezāļu novēršanai; aicina Komisiju sadarbībā ar biškopības organizācijām nākt klajā ar pamatnostādnēm stropu veterinārai aprūpei;

16.

aicina varas iestādes un pārstāvošās organizācijas dalībvalstīs atbalstīt atbilstošu zinātnisko un tehnisko zināšanu par bišu veselību izplatīšanu biškopju vidū; uzsver, ka jāizveido pastāvīgs dialogs starp biškopjiem, lauksaimniekiem un attiecīgajām varas iestādēm;

17.

uzsver, ka ir jānodrošina pienācīgas mācības veterinārārstiem, kā arī iespējas biškopjiem saņemt veterināras konsultācijas un biškopības speciālistiem iesaistīties valsts veterināro iestāžu darbā;

18.

atzīst, ka ļoti būtiski ir izstrādāt novatoriskus un efektīvus ārstniecības līdzekļus cīņai ar Varroa ērcēm, kuras gadā rada zaudējumus aptuveni 10 % apmērā; uzskata, ka ir jāpalielina atbalsts apstiprinātai veterinārai aprūpei, lai samazinātu slimību un kaitēkļu radītās nelabvēlīgās sekas; aicina Komisiju ieviest kopīgas pamatnostādnes attiecībā uz veterināro aprūpi nozarē, turklāt uzsver, ka tās nepieciešams pareizi īstenot; aicina izstrādāt pamatnostādnes tādu vielu un/vai vielu maisījumu lietošanai, kuru pamatā ir organiskās skābes, ēteriskās eļļas un citas vielas, ko atļauts izmantot bioloģiskai kaitēkļu apkarošanai;

19.

aicina dalībvalstis nodrošināt finansiālu atbalstu bišu veselības jomā jaunu zāļu pētījumiem, izstrādei un lauka izmēģinājumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, ņemot vērā biškopības nozares ieguldījumu bioloģiskajā daudzveidībā un apputeksnēšanas sniegto sabiedrisko labumu, kā arī ņemot vērā augstās veterinārās izmaksas, ar kādām jāsaskaras biškopjiem, salīdzinājumā ar citām lauksaimniecības dzīvnieku nozarēm;

20.

uzsver, ka jānodrošina stimuli farmācijas nozarei, lai tā izstrādātu jaunas zāles bišu slimību apkarošanai;

21.

aicina Komisiju izstrādāt elastīgākus noteikumus attiecībā uz medus bitēm paredzēto veterināro zāļu atļaušanu un pieejamību, jo īpaši augu izcelsmes zālēm un citām zālēm, kas nenodara kaitējumu kukaiņiem; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pārskatīt veterināro zāļu direktīvu, tomēr norāda, ka šādu produktu pašreizējā ierobežotā pieejamība nedrīkst būt pamatā tam, lai reģistrētu un tirgotu antibiotikas medus bišu saimju ārstēšanai no citām oportūnistiskām pataloģijām, ņemot vērā to ietekmi uz biškopības produktu kvalitāti un rezistenci;

22.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu noteikt maksimāli pieļaujamos atliekvielu līmeņus attiecībā uz zāļu lietošanu, veicot „savstarpēji izrietošu noteikumu” procedūru, lai novērstu pašreizējo juridisko nenoteiktību, kas kavē slimu bišu ārstēšanu;

23.

aicina grozīt tiesisko regulējumu, lai Eiropas Zāļu aģentūra intelektuālo tiesību aizsardzības interesēs varētu nodrošināt, ka noteiktā pārejas periodā tiek dotas ekskluzīvas iespējas ražot un tirgot jaunas aktīvas vielas, kas ietilpst novatoriskos bišu veselībai paredzētos veterināros produktos;

24.

aicina Komisiju apsvērt iespēju, nākamo reizi pārskatot Eiropas Savienības Veterinārā fonda darbību, paplašināt tā darbību jomu, iekļaujot arī bišu slimības;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ierosināt visaptverošu tiesību aktu dzīvnieku veselības jomā; aicina Komisiju pielāgot Eiropas veterinārās politikas darbības jomu un finansējumu, ņemot vērā bišu un biškopības īpatnības, lai nodrošinātu lielāku efektivitāti cīņā ar bišu slimībām, pateicoties pietiekamai efektīvu un standartizētu zāļu pieejamībai visās dalībvalstīs un finansējot bišu veselības jomu saistībā ar Eiropas veterināro politiku; aicina Komisiju nodrošināt labāku saskaņotību dalībvalstu starpā, lielākos centienus veltot varroatozes apkarošanai un kontrolei ES teritorijā;

26.

atbalsta audzēšanas programmas, kas koncentrējas uz izturību pret slimībām un kaitēkļiem, jo īpaši attiecībā uz varroatozi;

27.

uzsver, ka Eiropas Savienība tikai nesen ar aktīvu Eiropas Parlamenta līdzdalību ir pieņēmusi jaunus, stingrākus noteikumus par augu aizsardzības līdzekļu atļaušanu un ilgtspējīgu izmantošanu, lai nodrošinātu, ka tie neapdraud cilvēkus un vidi; norāda, ka šajos noteikumos ietverti stingri papildu kritēriji saistībā ar bišu drošību; aicina Komisiju informēt Parlamentu par jauno noteikumu sekmīgu īstenošanu;

28.

aicina Komisiju uzlabot riska novērtēšanas metodiku attiecībā uz pesticīdiem nolūkā aizsargāt bišu saimju veselību un attīstību un nodrošināt atbilstīgu piekļuvi atļauju dokumentos ietverto ekotoksikoloģisko pētījumu rezultātiem un metodoloģijai;

29.

uzsver ilgtspējīgas lauksaimniecības nozīmību un aicina dalībvalstis pēc iespējas drīzākā laikā transponēt un pilnīgi īstenot Direktīvu 2009/128/EK par pesticīdu ilgtspējīgu lietošanu, jo īpaši tās 14. pantu, kurā uzsvērts, ka no 2014. gada visiem lauksaimniekiem ES obligāti būs jāīsteno integrēta kaitēkļu apkarošana, un īpaši pievērst uzmanību tādu pesticīdu izmantošanai, kuri var kaitīgi ietekmēt bišu un bišu saimju veselību;

30.

aicina Komisiju, pamatojoties uz uzticamiem un efektīviem izmēģinājumiem reālos apstākļos, ar saskaņotiem protokoliem pesticīdu riska novērtējumos izvērtēt hronisku toksiskumu kāpuriem un subletālu toksiskumu, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, kas ir piemērojama kopš 2011. gada 14. jūnija; turklāt aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību tādu atsevišķu pesticīdu izmantošanai, kuri noteiktos apstākļos varētu kaitīgi ietekmēt bišu un bišu saimju veselību; aicina Komisiju arī sekmēt izpēti par vielu un patogēnu un vielu – vielu iespējamo mijiedarbību; atzīmē, ka jāizvērtē arī visas lietošanas metodes;

31.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes speciālisti veic neatkarīgu novērtējumu attiecībā uz nozarei izvirzītajām prasībām sniegt informāciju par dažādiem pesticīdiem;

32.

aicina ar dialogu starp biškopjiem, lauksaimniecības nozarē ieinteresētajām personām un valsts varas iestādēm izveidot visās dalībvalstīs biškopju iepriekšējas brīdināšanas sistēmu pirms pesticīdu izmantošanas, jo īpaši pirms insekticīdu izsmidzināšanas no gaisa (piemēram, odu kontroles operācijas), ka arī sistēmu, lai pēc pieprasījuma nodrošinātu informāciju par stropu atrašanās vietām šādu pasākumu laikā; turklāt prasa uzlabot informācijas pārsūtīšanu interneta datubāzē starp biškopjiem un lauksaimniekiem, piemēram, attiecībā uz stropu izvietošanu lauku tuvumā;

33.

aicina dalībvalstis apsvērt, vai būtu lietderīgi lauksaimnieciskajā apmācībā iekļaut biškopības un bišu veselības jautājumus;

34.

īpaši attiecībā uz EFSA 2009. gada projektu „Bišu mirstība un uzraudzība Eiropā” aicina Komisiju veikt objektīvu pētījumu par iespējamo ĢMO kultūraugu un monokultūru negatīvo ietekmi uz medus bišu veselību;

35.

aicina Komisiju pastāvīgi uzraudzīt dzīvnieku veselības stāvokli izcelsmes valstīs, piemērot visstingrākās dzīvnieku veselības prasības un ieviest atbilstošu uzraudzības sistēmu attiecībā uz tādu pavairošanas materiālu, kas iegūts no trešām valstīm, lai izvairītos no tādu eksotisku bišu slimību/parazītu ievešanas ES kā Aethina tumida vaboles un Tropilaelaps ērces; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar biškopības organizācijām uzlabot pārredzamību attiecībā uz robežkontroles punktos veiktās drošības kontroles biežumu, procentuālo daļu, rādītājiem un it īpaši uz tās rezultātiem;

36.

aicina Eiropas Savienībā atļautiem veterināriem ārstniecības līdzekļiem uz laiku noteikt robežvērtību (iedarbības atsauces vērtību) 10 ppb apmērā, ņemot vērā dažādās dalībvalstīs izmantotās atšķirīgās analīžu metodes un praksi;

37.

aicina Komisiju noteikt maksimāli pieļaujamo atliekvielu daudzumu medū un citos biškopības produktos esošajām vielām, kas nevar tikt atļautas Eiropas biškopības nozarē, kā arī saskaņot robežkontroles un kontroles iekšējā tirgū, jo attiecībā uz medu zemas kvalitātes produkcijas imports, produkti ar piemaisījumiem un aizstājējprodukti kropļo tirgu un rada pastāvīgu spiedienu uz cenām un produkcijas gala kvalitāti ES iekšējā tirgū, un produkcijai un ražotājiem no ES un no trešām valstīm ir nepieciešami līdzvērtīgi konkurences apstākļi; norāda, ka saistībā ar pieļaujamo atliekvielu daudzumu ir jāņem vērā atliekvielas no labas veterinārās prakses;

38.

aicina Komisiju ieviest vai grozīt Padomes Direktīvas 2001/110/EK (8) (Medus direktīvas) pielikumus, lai uzlabotu ES ražošanas standartus, nosakot skaidras juridiskas definīcijas visiem biškopības produktiem, tostarp medus šķirnēm, un nosakot svarīgus medus kvalitātes kritērijus, piemēram, prolīna un saharozes saturu, zemu HMF līmeni vai mitrumu un piejaukumus (piemēram, glicerīna saturu, cukura izotopa attiecību (C13/C14), ziedputekšņu spektru un aromātvielu un cukura daudzumu medū); prasa atbalstīt pētījumus par efektīvām metodēm, lai noteiktu medus viltošanas gadījumus; aicina Komisiju nodrošināt, lai medus dabisko īpašību pārbaude, kas attiecas uz Eiropas izcelsmes produktiem, tāpat attiektos arī uz produktiem no trešām valstīm;

39.

aicina Komisiju saskaņot marķēšanas noteikumus ar noteikumiem Regulā par lauksaimniecības produktu kvalitātes sistēmām un ieviest obligātu izcelsmes valsts marķējumu importētiem un ES ražotiem biškopības produktiem vai — dažādas izcelsmes produktu maisījumu gadījumā — obligātu katras izcelsmes valsts marķējumu;

40.

ņemot vērā jauno ES kvalitātes politiku, aicina biškopjus, viņus pārstāvošās organizācijas un komercuzņēmumus labāk izmantot ES izcelsmes marķējuma sistēmas (ACVN un AĢIN) stropu produktiem, kas varētu veicināt biškopības aktivitāšu pieejamību, un aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar biškopības biedrībām ierosināt kvalitātes apzīmējumu, kā arī veicināt biškopības produktu tiešo tirdzniecību vietējos tirgos;

41.

aicina rīkoties, lai paaugstinātu Eiropas medus un biškopības produktu patēriņu, tostarp popularizējot medu, kura īpašības raksturīgas noteiktām šķirnēm un ģeogrāfiskiem apgabaliem;

42.

uzsver, ka Eiropas un valstu varas iestādēm, izstrādājot biškopības programmas vai ar tām saistītus tiesību aktus jāapspriežas ar biškopjiem, lai nodrošinātu šo programmu efektivitāti un laicīgu īstenošanu; aicina Komisiju nodrošināt ievērojami vairāk finanšu līdzekļu, pastiprinot pašreizējo atbalstu biškopībai KLP pēc 2013. gada un garantējot spēkā esošo atbalsta programmu biškopības nozarei (Regula (EK) Nr. 1221/97) dzīvotspēju un pilnveidošanu, kā arī veicināt kopīgu projektu attīstību un aicina dalībvalstis nodrošināt tehnisku atbalstu biškopības nozarei; aicina Komisiju nodrošināt, ka līdzfinansējuma sistēma ir saderīga ar tieša atbalsta sniegšanu KLP pirmā pīlāra ietvaros (KLP pašreizējā 68. panta fakultatīva īstenošana) tām valstīm, kas to uzskata par nepieciešamu; uzsver, ka jāmudina jaunos biškopjus pievienoties nozarei; aicina Komisiju nodrošināt biškopībai drošības sistēmu vai kopēju apdrošināšanas sistēmu, lai mazinātu krīzes situāciju ietekmi uz biškopjiem;

43.

mudina Komisiju ES jaunās bioloģiskās daudzveidības stratēģijas struktūrā iestrādāt, ka finanšu līdzekļi prioritāri ir pieejami biškopībai, un/vai noteikt augstāku likmi visiem KLP iesniegtajiem projektiem un darbībām, kuri ir saistīti tikai ar katra reģiona vietējām Apis mellifera pasugām un ekoloģiskajiem tipiem;

44.

aicina Komisiju gaidāmajā KLP reformā precizēt atbalsta pasākumus un palīdzību, kas paredzēta Eiropas biškopības nozarei, ņemot vērā medus bišu saimju kā apputeksnētāju radīto labumu videi un sabiedrībai un biškopju sniegtos vides pakalpojumus, apsaimniekojot savas bišu saimes;

45.

norāda, ka atbilstoši Komisijas 2010. gada 28. maija ziņojumam kopējais biškopju skaits Eiropas Savienībā ir nedaudz pieaudzis salīdzinājumā ar 2004. gadu; norāda, ka saskaņā ar ziņojumu šo pieaugumu izraisījusi vienīgi Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās ES un, neņemot vērā šo valstu biškopjus, ES biškopju skaits ir būtiski sarucis; uzskata, ka tas parāda ES biškopības nozares stāvokļa nopietnību un nepieciešamību sniegt nozarei atbalstu un īstenot noteiktus pasākumus, lai biškopji to neatstātu;

46.

aicina Komisiju apsvērt iespēju radīt īpašu palīdzības shēmu biškopjiem pašreizējā tiešā atbalsta shēmas struktūrā, piemēram, maksājumus par bišu saimēm, kuri palīdzētu aizsargāt ES biškopības nozari, sekmētu biškopju palikšanu savā profesijā, mudinātu jauniešus kļūt par biškopjiem un nodrošinātu, ka bites turpina veikt apputeksnēšanu;

47.

aicina Komisiju KLP veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecības praksi, lai mudinātu visus lauksaimniekus piemērot vienkāršu agronomisko praksi saskaņā ar Direktīvu 2009/128/EK, kā arī stiprināt īpaši biškopības nozarei paredzētus agrovides pasākumus atbilstoši jaunajai ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijai; aicina dalībvalstis to lauku attīstības programmās iekļaut biškopībai paredzētus agrovides pasākumus un mudināt lauksaimniekus iesaistīties agrovides pasākumos, lai atbalstītu „medus bitēm draudzīgas” pļavas laukmalās, un izmantot augsta līmeņa integrēto ražošanu un holistisku pieeju lauksaimniecībai, un pēc iespējas izmantot bioloģiskās kontroles metodes;

48.

atkārtoti apliecina, ka Komisija uzskata medus biti par pieradinātu sugu un līdz ar to piederīgu lopkopības nozarei; tas atvieglo veselības veicināšanas, labturības un aizsardzības pasākumus (9) un palīdz gūt vairāk informācijas savvaļas apputeksnētāju aizsardzībai; tādēļ aicina izveidot bišu veselības aizsardzības stratēģiju un biškopības nozari iekļaut lauksaimniecības tiesību aktu un veterināro tiesību aktu darbības jomā, ņemot vērā nozares īpatnības, īpaši saistībā ar kompensācijām par biškopjiem radītajiem zaudējumiem to bišu populācijās;

49.

aicina visas biškopības nozarē ieinteresētās puses izmantot pašreizējās kopējās lauksaimniecības politikas piedāvātās iespējas un arī gaidāmās reformas iespējas, kas pienācīgi ņem vērā ražotājorganizācijas visā lauksaimniecības nozarē;

50.

aicina Komisiju atbilstīgi Padomes Direktīvai 92/43/EEK (10) (Dzīvotņu direktīva), noteikt saglabāšanas statusu Apis mellifera sugai un, attiecīgā gadījumā iekļaut to Direktīvas pielikumos; aicina Komisiju, ņemot vērā steidzamo nepieciešamību saglabāt Apis mellifera sugu un dažādās pasugas, kādas sastopamas Eiropas Savienībā, apsvērt iespēju izstrādāt īpašu programmu vai regulu Life+ finanšu instrumenta ietvaros, kas dos iespēju izveidot visas Eiropas projektu šīs sugas savvaļas populāciju saglabāšanai;

51.

mudina Komisiju saistībā ar Padomes Direktīvu 92/65/EEK (11) aizliegt, vismaz uz laiku, Bombus sp. ģints dzīvu bišu un sugu importu no trešām valstīm, lai novērstu eksotisku slimību ievazāšanu, jo īpaši ņemot vērā, ka Eiropas Savienībā biškopībai netrūkst ģenētisko resursu, paturot prātā tās galvenās pasugas, no kurām radās patlaban biškopībā izmantotās šķirnes un paveidi;

52.

atgādina, ka pasākumi, kas sekmē bioloģisko daudzveidību, ir būtiski nepieciešami arī ar lauksaimniecību nesaistītās nozarēs; norāda, ka autoceļiem pieguļošās zaļās teritorijas, dzelzceļa līniju apkārtne, enerģijas pārvades tīklu izcirtumu joslas un publiskie un privātie dārzi ir vērā ņemamas platības, kurās ar racionālas apsaimniekošanas metodēm var ievērojami palielināt bitēm un citiem apputeksnētājiem kukaiņiem noderīgus ziedputekšņu un nektāra resursus; uzskata, ka šī attīstība jāīsteno atbilstoši saskaņotai teritorijas apsaimniekošanai, īpaši saglabājot ceļu satiksmes drošību;

53.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

31.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 153/51

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 14. un 106. pantu, kā arī 26. protokolu,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. marta paziņojumu „ES valsts atbalsta noteikumu reforma attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem” (COM(2011)0146),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 23. marta darba dokumentu par ES valsts atbalsta noteikumu piemērošanu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem no 2005. gada, kā arī sabiedriskās apspriešanas rezultātus (SEC(2011)0397),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gadā organizēto sabiedrisko apspriešanu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem,

—

ņemot vērā 2010. gada 7. decembra Rokasgrāmatu par to, kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem un jo īpaši vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem piemērojami Eiropas Savienības noteikumi valsts atbalsta, publisko iepirkumu un iekšējā tirgus jomā (SEC(2010)1545),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 16. novembra Direktīvu 2006/111/EK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī par dažu uzņēmumu finanšu pārredzamību (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 28. novembra Lēmumu 2005/842/EK par 86. panta 2. punkta piemērošanu attiecībā uz valsts subsīdijām, ko piešķir kā kompensāciju konkrētiem uzņēmumiem, kuri sniedz pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (2),

—

ņemot vērā Kopienas nostādnes valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (3),

—

ņemot vērā Komisijas 2001. gada 19. janvāra paziņojumu par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem Eiropā (4),

—

ņemot vērā Komisijas 1996. gada 26. septembra paziņojumu par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem Eiropā (5),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2011. gada 1. jūlija atzinumu „ES valsts atbalsta noteikumu reforma attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem” (6),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 15. jūnija atzinumu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “ES valsts atbalsta noteikumu reforma attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem” ” (7),

—

ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedumu lietā Altmark Trans GmbH un Regierungspräsidium Magdeburg pret Nahverkehrsgesellschaft Altmark GmbH  (8),

—

ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu nākotni (9), 2007. gada 14. marta rezolūciju par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem Eiropas Savienībā (10), 2006. gada 27. septembra rezolūciju par Komisijas Balto grāmatu par vispārējas nozīmes pakalpojumiem (11), 2004. gada 14. janvāra rezolūciju par Zaļo grāmatu vispārējas nozīmes pakalpojumu jomā (12), 2001. gada 13. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Vispārējas nozīmes pakalpojumi Eiropā” (13) un 1997. gada 17. decembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Vispārējas nozīmes pakalpojumi Eiropā” (14),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7-0371/2011),

A.

tā kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (VTNP) ir būtiska nozīme Eiropas Savienības kopīgo vērtību skalā un tie veicina sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju un līdz ar to ir īpaši svarīgi cīņā pret sociālo nevienlīdzību, kā arī ievērojami sekmē ilgtspējīgu attīstību;

B.

tā kā VTNP sniedz būtisku ieguldījumu dalībvalstu tautsaimniecības rādītājos un konkurētspējā, un tādēļ tos var izmantot ne tikai ekonomisko krīžu novēršanai un pārvarēšanai, bet arī vispārējas tautsaimnieciskas labklājības sasniegšanai;

C.

tā kā VTNP sniegšana sekmē stratēģijas “Eiropa 2020” veiksmīgu īstenošanu un tā kā šie pakalpojumi var veicināt izaugsmes mērķu īstenošanu, jo īpaši nodarbinātības, izglītības un sociālās integrācijas jomā, tādējādi sasniedzot paredzēto produktivitātes, nodarbinātības un sociālās kohēzijas līmeni;

D.

tā kā iedzīvotāju interesēs ir svarīgi īstenot konkurējošu privātu uzņēmumu rentablus risinājumus, kas ir absolūti nepieciešami, ņemot vērā pašreizējo budžeta stāvokli;

E.

tā kā VTNP ir pakalpojumi, kurus nav iespējams sniegt bez publiskā sektora iejaukšanās vai arī tas ir iespējams tikai nepietiekamā līmenī;

F.

tā kā vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi (VNSP) ir svarīgi, lai nodrošinātu pamattiesību ievērošanu un būtiski veicinātu iespēju vienlīdzību;

G.

tā kā saskaņā ar pašreizējo ES tiesību aktu noteikumiem paziņošanas pienākums neattiecas uz slimnīcām un sociālām dzīvojamām mājām, t. i., uz VTNP, kas risina sociālās pamatvajadzības;

H.

tā kā LESD 106. un 107. pantā sniegts juridiskais pamats valsts atbalsta noteikumu reformai VTNP jomā un tā kā saskaņā ar LESD 14. pantu Eiropas Parlaments un Padome, neskarot dalībvalstu kompetenci, atbilstoši parastajam likumdošanas procesam regulās nosaka VTNP darbības principus un nosacījumus, jo īpaši ekonomiskos un finansiālos nosacījumus;

I.

tā kā Lisabonas līguma 26. protokolā noteikts augsts VTNP kvalitātes, drošības un pieejamības līmenis, vienlīdzīga attieksme un vispārējas piekļuves un patērētāju tiesību veicināšana, kā arī skaidri atzīta šo pakalpojumu svarīgā loma;

J.

tā kā dalībvalstīm un to iestādēm ir lielākas iespējas pienācīgi nodrošināt savu iedzīvotāju vajadzības un tādējādi tās nosaka VTNP konkrēto apmēru un šo pakalpojumu sniegšanas veidu un metodes un tā kā Lisabonas līguma 26. protokola 1. pantā skaidri atzītas plašas valsts, reģionālo un vietējo iestāžu tiesības nodrošināt, pasūtīt un organizēt VTNP;

K.

tā kā kompensācijas summā iekļauj visas jebkāda veida valsts vai par valsts līdzekļiem sniegtās priekšrocības,

1.

norāda Komisijas īstenotās reformas mērķus, proti, precizēt VTNP atbalsta noteikumu piemērošanu, ņemot vērā šo pakalpojumu daudzveidību;

2.

prasa Komisijai precizēt iekšējā tirgus noteikumu saistību ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un panākt, lai sabiedrisko pakalpojumu noteikšanā, organizēšanā un finansēšanā tiktu piemērots subsidiaritātes princips;

3.

uzsver, ka 2005. gadā veiktie pasākumi — tā dēvētā “Altmark pakete” — ir uzlabojuši noteikumu piemērošanu un saprotamību; norāda, ka sabiedriskās apspriešanas gaitā tomēr konstatēts, ka tiesiskajiem instrumentiem jākļūst daudz skaidrākiem, vienkāršākiem, samērīgākiem un efektīvākiem;

4.

uzsver, ka sabiedriskās apspriešanas rezultāti liecina par to, ka noteikumu piemērošanu varētu kavēt ne vien administratīvais slogs, bet arī neskaidrības un pārpratumi, jo īpaši attiecībā uz VTNP valsts atbalsta noteikumu pamatjēdzieniem, piemēram, pilnvarojuma aktu, samērīgu peļņu, uzņēmumiem, saimnieciskiem un nesaimnieciskiem pakalpojumiem vai saistību ar iekšējo tirgu;

5.

šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas ieceri sīkāk precizēt saimnieciskas un nesaimnieciskas darbības nošķīrumu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumos, lai kopumā panāktu lielāku juridisko noteiktību un mazinātu Eiropas Savienības Tiesā iesniegto sūdzību un Komisijas ierosināto pienākumu neizpildes procedūru skaitu; aicina Komisiju sīkāk precizēt ceturto kritēriju, ko Eiropas Savienības Tiesa norādīja Altmark lietas spriedumā, un nodrošināt, ka samērīgas peļņas aprēķināšanas metode ir pietiekami skaidra un piemērota dažādiem VTNP; tādēļ aicina Komisiju neizmantot slēgtu sarakstu; šajā sakarībā ierosina neaprobežoties ar vienkāršu Eiropas Savienības Tiesas judikatūras atreferējumu, bet drīzāk nodrošināt kritērijus, kas palīdzētu saprast un piemērot izmantotos jēdzienus; aicina Komisiju izvērstāk izskaidrot patiesu VTNP jēdzienu;

6.

pauž bažas par papildu prasībām, kuras Komisija plāno ieviest, lai nodrošinātu, ka valsts atbalsts neietekmē tirdzniecības attīstību tiktāl, ka tas būtu pretrunā ar Kopienas interesēm, un uzskata, ka šādas prasības radīs juridisko nenoteiktību;

7.

uzsver, ka “pilnvarojuma akts” ir garantē pārredzamību un tas ir jāsaglabā, lai iedzīvotāji gūtu labāku pārskatu, taču būtu jāpaplašina pilnvaru darbības joma (pilnvarojuma akts), jo īpaši elastīgāk piemērojot noteikumus; aicina par pilntiesīgu pilnvarojuma aktu uzskatīt projektu, kam pievienots “mērķu līgums”;

8.

uzsver, ka jebkādā ES atbalsta noteikumu reformā ir jāņem vērā VTNP īpašā funkcija un stingri jāievēro subsidiaritātes princips, jo saskaņā ar LESD 26. protokolu galvenā atbildība par VTNP pasūtīšanu, nodrošināšanu, finansēšanu un organizēšanu ir dalībvalstīm un to valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, kurām šajā jomā ir piešķirtas plašas pilnvaras un izvēles brīvība;

9.

uzsver, ka noteikumu reformas gaitā īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai izmantotos Kopienas jēdzienus un terminus skaidri pielāgotu sabiedrisko pakalpojumu būtībai, kā arī organizatoriskajai un dalībnieku daudzveidībai un pienācīgi ņemtu vērā faktisko iespējamo ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm;

10.

vērš uzmanību uz VNTP īpašo raksturu reģionālajā un vietējā līmenī, kurš neietekmē konkurenci iekšējā tirgū un tādējādi ļauj piemērot vienkāršotu un pārredzamu kārtību, veicinot inovāciju un mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) līdzdalību;

11.

atbalsta robežvērtību noteikšanu, kas atbrīvo no paziņošanas pienākuma par valsts kompensāciju par VTNP, un ar to saistīto administratīvā sloga mazināšanu; pamatojoties uz apspriedēs gūtajām atziņām, iesaka paaugstināt robežvērtības, kas nosaka VTNP lēmuma piemērošanu;

12.

uzsver, ka LESD 14. pantā un Lisabonas līguma 26. protokolā ir atzīta VTNP īpašā loma, un atzīst valsts, reģionālo un vietējo iestāžu nozīmi šajā jomā; uzsver, ka ES atbalsta noteikumu reforma attiecībā uz VTNP ir tikai viena daļa no precizējuma, kas jāveic VTNP piemērotajos tiesību aktos, lai panāktu saskaņotu Eiropas tiesisko regulējumu; norāda, ka jebkuram juridiskam instrumentam būs jānodrošina pietiekama juridiskā noteiktība; aicina Komisiju atbilstīgi Vienotā tirgus aktā paustajiem solījumiem līdz 2011. gada beigām nākt klajā ar paziņojumu par pasākumiem, kuri attiecībā uz VTNP un VNSP nodrošinātu regulējumu, kas ļautu īstenot to uzdevumus;

13.

uzsver, ka saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu uz uzņēmumiem, kas sniedz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus, noteikumi par valsts atbalsta aizliegumu un kontroli attiecas tikai tiktāl, cik šo noteikumu piemērošana tiesiski vai faktiski netraucē īpašo uzdevumu izpildi, ko minētajiem uzņēmumiem piešķīrušas valsts, reģionālās vai vietējās iestādes; šajā kontekstā uzsver, ka LESD 14. pants skaidri nosaka, ka Eiropas Savienība un dalībvalstis, nepārsniedzot savas attiecīgās pilnvaras un Līgumu piemērošanas jomu, rūpējas, lai šādi pakalpojumi pamatotos uz tādiem principiem un nosacījumiem, kas ļauj īstenot to uzdevumus; tādēļ aicina, lai ES valsts atbalsta noteikumu reformā būtu ņemti vērā abi minētie panti un būtu nodrošināts, ka par VTNP sniegšanu piešķirtā kompensācija nerada pārmērīgu slogu valsts budžetam vai nemazina sniegto pakalpojumu kvalitāti;

14.

uzskata, ka gaidāmais Komisijas priekšlikums par „Eiropa 2020” projektu obligācijām varētu un tam vajadzētu kļūt par vispārējas nozīmes pakalpojumu attīstības galveno veicinātāju gan dalībvalstu, gan Eiropas Savienības līmenī; uzsver, ka šajā nolūkā izstrādātās procedūras būtu skaidri jāparedz projekta atbilstības nostādnēs, kas jānosaka saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

15.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai atbalsts vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem nekaitētu konkurencei vai neapdraudētu valsts atbalstu nesaņemošu uzņēmumu darbību tajās pašās nozarēs vai tirgos;

16.

norāda, ka nosacījumi attiecībā uz neto izmaksu kompensāciju pieejamību visiem uzņēmumiem, kuri sniedz sabiedriskos pakalpojumus, ir ekonomiski un finansiāli nosacījumi, kas vajadzīgi, lai pareizi īstenotu uzdevumus, kurus tiem noteikušas valsts iestādes, jo īpaši šajā krīzes periodā, kad sabiedriskajiem pakalpojumiem ir būtiska nozīme kā automātiskiem stabilzatoriem, sniedzot atbalstu mazāk aizsargātām iedzīvotāju kategorijām un tādējādi ierobežojot krīzes sociālās sekas;

17.

šajā sakarībā vēlas uzsvērt, ka publiskā sektora dalībnieku sadarbībai, apvienojot līdzekļus, ir liels potenciāls valsts līdzekļu efektivitātes palielināšanā un sabiedrisko pakalpojumu modernizēšanā, ņemot vērā vietējo iedzīvotāju jaunās vajadzības; turklāt uzsver pārrobežu sadarbības nozīmi;

18.

uzsver, ka sabiedriskajiem pakalpojumiem jābūt kvalitatīviem un pieejamiem visiem sociālajiem slāņiem; šajā sakarībā pauž bažas par Komisijas ierobežojošo rīcību, klasificējot valsts atbalstu sociālo dzīvojamo māju celtniecībai kā VNSP tikai tad, ja pakalpojumi tiek sniegti vienīgi sociāli maznodrošinātiem iedzīvotājiem vai iedzīvotāju grupām, jo šāda šaura jēdziena interpretācija ir pretrunā prioritārajam mērķim par sociālās dažādības un vienlīdzīgas piekļuves nodrošināšanu;

19.

uzskata, ka kvalitatīvu pakalpojumu saņemšana ir Eiropas iedzīvotāju cilvēktiesības; un ka šāda tiesīborientēta pieeja būtu jānostiprina;

20.

atgādina — lai nākotnē būtu iespējams nodrošināt viedu energotīklu vai platjoslas pakalpojumus, ir nepieciešami būtiski ieguldījumi infrastruktūras modernizācijā, jo īpaši enerģētikas, telekomunikāciju un sabiedriskā transporta jomā, sevišķi reģionos, kur šīs modernizācijas visvairāk trūkst;

21.

aicina Komisiju iekļaut kompensējamajās izmaksās arī ieguldījumus VTNP sniegšanas nodrošināšanai vajadzīgajā infrastruktūrā; atgādina Komisijai, ka dažkārt noteikumi VTNP jomā drīzāk pamatojas uz valsts atbalstu ilgtermiņa ieguldījumiem, nekā uz ikgadējiem kompensācijas maksājumiem;

22.

aicina Komisiju sarunās par divpusējiem tirdzniecības nolīgumiem ņemt vērā partnervalstu sniegtos VTNP un VNSP;

23.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri par diversificētākas pieejas izstrādi attiecībā uz valsts atbalsta noteikumu piemērošanu, lai valsts iestāžu un pakalpojumu sniedzēju administratīvais slogs būtu proporcionāls pasākuma iespējamajai ietekmei uz konkurenci iekšējā tirgū;

24.

tādēļ prasa noteikumus izstrādāt tā, lai būtu nodrošināta to pareiza piemērošana un lai tie neradītu lieku slogu valsts iestādēm un vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanā pilnvarotiem uzņēmumiem, tādējādi ļaujot tiem pilnībā izpildīt uzticētos īpašos uzdevumus; šajā sakarībā prasa Komisijai uzlabot noteikumu saprotamību un paredzēt pienākumus attiecībā uz valsts kompensācijas maksājumiem par VTNP, tādējādi panākot lielāku juridisko noteiktību valsts iestādēm un pakalpojumu sniedzējiem;

25.

aicina Komisiju attiecībā uz ierosināto atbalsta noteikumu vienkāršošanu ieviest lielāku elastību un pārredzamību kompensāciju pārmaksu uzraudzībā, jo īpaši uzlabojot kompensāciju pārmaksas novēršanas pasākumus; šādā nolūkā ierosina daudzgadu līgumu gadījumā veikt kontroli par kompensāciju pārmaksu tikai līguma darbības laika beigās un jebkurā gadījumā par laikposmiem, kas nepārsniedz trīs gadus, un ieviest pārredzamus kritērijus VTNP kompensācijas maksājumu aprēķināšanā, jo šie uzlabojumi palīdzētu būtiski ietaupīt laiku un izmaksas gan pakalpojumu sniedzējiem, gan valsts iestādēm;

26.

aicina Komisiju noskaidrot valsts iestādēs un uzņēmumos, vai 2010. gada 7. decembra„Rokasgrāmata par to, kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem un jo īpaši vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem piemērojami Eiropas Savienības noteikumi valsts atbalsta, publisko iepirkumu un iekšējā tirgus jomā” pienācīgi pilda tai uzticēto uzdevumu; prasa Komisijai nepieciešamības gadījumā nodot valsts iestāžu un uzņēmumu rīcībā didaktisko metodoloģiju, kas tiem palīdzētu pienācīgi piemērot šos noteikumus;

27.

aicina Komisiju vienkāršot pilnvarošanas noteikumus; prasa, lai par pilnvarojuma aktu tiktu atzīts aicinājums iesniegt projektus, kam pievienots mērķu līgums;

28.

aicina Komisiju izstrādāt īpašu de minimis regulējumu tādiem VNSP, kuri būtiski neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm; tādēļ ierosina šādiem sociāliem pakalpojumiem noteikt atbilstošas paaugstinātas robežvērtības;

29.

piekrīt saglabāt pašreizējos atbrīvojumus, nenosakot robežvērtības slimīcām un sociālajām dzīvojamām mājām; atzinīgi vērtē Komisijas ieceri par citu VNSP jomu atbrīvošanu no paziņošanas pienākuma; aicina Komisiju nodrošināt, ka no paziņošanas pienākuma ir atbrīvoti visi kompensācijas maksājumus saņemošie VTNP, kas nodrošina dalībvalstu noteiktās sociālās pamatvajadzības, kā piemēram, vecāku cilvēku un invalīdu aprūpi, mazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu aprūpi un sociālo integrāciju, bērnu un jauniešu labklājību, veselības aprūpi un piekļuvi darba tirgum;

30.

uzskata, ka VNSP īpašais uzdevums un specifika būtu jāaizsargā un skaidri jādefinē; tādēļ aicina Komisiju izvērtēt to, kā visefektīvāk sasniegt šo mērķi, ņemot vērā iespēju ieviest konkrētām nozarēm piemērojamus noteikumus;

31.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri ieviest de minimis regulējumu attiecībā uz valsts atbalstu tiem uzņēmumiem, kam uzticēta VTNP sniegšana, ja vietēja līmeņa ierobežotās darbības dēļ būtu sagaidāma tikai nenozīmīga ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un ja tiek garantēts, ka kompensāciju maksā tikai attiecīgā VTNP nodrošināšanai; lūdz Komisiju pārbaudīt, vai īpašs regulējums vajadzīgs arī VTNP kultūras un izglītības jomās;

32.

aicina Komisiju ierosināt pienācīgas de minimis regulējuma robežvērtības kompensācijas maksājumiem, kurus piešķir uzņēmumiem VTNP nodrošināšanai, lai šo pakalpojumu izskatīšanai varētu piemērot vienkāršotu procedūru, tādējādi būtiski mazinot šo pakalpojumu sniedzēju administratīvo slogu bez nelabvēlīgas ietekmes uz iekšējo tirgu; šādā nolūkā kā iespējamus kombinācijas kritērijus iesaka kompensācijas lielumu un tā uzņēmuma apgrozījumu, kuram vietējā iestāde uzticējusi sniegt VTNP; turklāt uzskata — lai nodrošinātu nepieciešamo elastību, piemērotāka būtu robežvērtība par triju finanšu gadu laikposmu;

33.

atgādina, ka VTNP sniedzējiem ir atšķirīgs tiesiskais statuss, piemēram, apvienības, fondi, brīvprātīgās un sabiedriskās organizācijas, bezpeļņas organizācijas vai sociālie uzņēmumi; atgādina, ka daži no šiem uzņēmumiem sniedz tikai vietējus pakalpojumus, neiesaistās komercdarbībā un visu peļņu atkārtoti iegulda vispārējas nozīmes vietējos pakalpojumos;

34.

uzsver VTNP augstās kvalitātes un vispārējās pieejamības būtiskumu; norāda, ka saskaņā ar LESD konkurences noteikumiem Komisijas kompetence attiecas tikai uz VTNP sniegšanai paredzētā valsts atbalsta uzraudzību un ka šie noteikumi neparedz juridisku pamatu kvalitātes un efektivitātes kritēriju noteikšanai Eiropas līmenī; uzskata, ka kvalitātes un efektivitātes kritēriju noteikšana VTNP būtu jāveic, pienācīgi ievērojot subsidiaritātes principu;

35.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

31.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 153/57

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 3. panta 3. punktu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 9., 148., 160. un 168. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 16., 21., 23., 24., 25., 30., 31. un 34. pantu,

—

ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās 30. pantu (tiesības uz aizsardzību pret nabadzību un sociālo atstumtību), 31. pantu (tiesības uz mājokli) un 16. pantu (ģimenes tiesības uz sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību),

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (1),

—

ņemot vērā 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Lēmumu Nr. 1098/2008/EK par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010. gads) (3),

—

ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju aizsardzības padomes 2010. gada 8. jūnija secinājumus par tematu „Taisnīgums un veselības aizsardzība visās politikas jomās — solidaritāte veselības jomā” (4),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 6. decembra deklarāciju par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību — sadarbība cīņā pret nabadzību 2010. gadā un pēc tam (5),

—

ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju aizsardzības padomes (EPSCO) 2011. gada 7. marta secinājumus (6),

—

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2011. gada 15. februāra atzinumu par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību — Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva (7),

—