8.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 131/1

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 2. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. pantu un 81. panta 2. punkta g) apakšpunktu,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. janvāra apspriešanās dokumentu „Par strīdu alternatīvo izšķiršanas risinājumu izmantošanu, lai atrisinātu ar komerciāliem darījumiem un praksi saistītus strīdus Eiropas Savienībā” un 2011. gada aprīlī publicēto dokumentu „Saņemto atbilžu kopsavilkums”,

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 11. decembra apspriešanās dokumentu „Strīdu alternatīvā izšķiršana finanšu pakalpojumu jomā” un 2009. gada 14. septembra dokumentu „To atbilžu kopsavilkums, kas iegūtas, rīkojot sabiedrisko apspriešanu par strīdu alternatīvo izšķiršanu finanšu pakalpojumu jomā”,

—

ņemot vērā 2002. gada 19. aprīļa Zaļo grāmatu par strīdu alternatīvo izšķiršanu civiltiesībās un komerctiesībās (COM(2002)0196),

—

ņemot vērā Komisijas 1998. gada 30. marta ieteikumus par principiem, kurus piemēro iestādēm, kas atbild par ārpustiesas strīdu izšķiršanu patērētāju tiesību jomā (1), un 2001. gada 4. aprīļa ieteikumus par ārpustiesas iestādēm, kas izšķir strīdus patērētāju tiesību jomā pušu vienošanās ceļā (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu „Akts par vienoto tirgu — divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos — kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” (COM(2011)0206),

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 25. maija rezolūciju par valstu tādu ārpustiesas iestāžu Kopienas mēroga tīklu, kurās izšķir strīdus patērētāju tiesību jomā (3), un 2001. gada 16. oktobrī darbību uzsākušo Eiropas Ārpustiesas tīklu (EEJ-Net),

—

ņemot vērā 1998. gada 30. marta saprašanās memorandu par pārrobežu ārpustiesas sūdzību tīklu attiecībā uz finanšu pakalpojumiem Eiropas Ekonomiskajā zonā un arī Sūdzību tīklu par finanšu pakalpojumiem,

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 28. maija Lēmumu 2001/470/EK, ar ko izveido Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās (4),

—

ņemot vērā Eiropas Mediatoru rīcības kodeksu (turpmāk „rīcības kodekss”), kurš spēkā stājās 2004. gadā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (5),

—

ņemot vērā 2010. gada 9. jūnija pētījumu „Strīdu alternatīvās izšķiršanas neīstenošanas izmaksas — Kopienas strīdu komerctiesību jomā faktisko izmaksu uzraudzība un informēšana par tām”,

—

ņemot vērā Eiropas Biznesa testa paneļa pētījumu „Strīdu alternatīvā izšķiršana” par laikposmu no 2010. gada 17. decembra līdz 2011. gada 17. janvārim,

—

ņemot vērā 2003. gada 12. marta rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu par strīdu alternatīvo izšķiršanu civiltiesībās un komerctiesībās (6),

—

ņemot vērā 2007. gada 19. jūnija ieteikumu, kas izstrādāts, pamatojoties uz Izmeklēšanas komitejas ziņojumu par „Equitable Life Assurance Society” krīzi (7),

—

ņemot vērā 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei — brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs — Stokholmas programma (8),

—

ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par pārvaldību un partnerību vienotajā tirgū (9),

—

ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par direktīvas par mediāciju īstenošanu dalībvalstīs, tās ietekmi uz mediāciju un tās piemērošanu tiesās (10),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A7-0343/2011),

A.

tā kā tiesības vērsties tiesā ir vienas no pamattiesībām;

B.

tā kā Līgumos noteiktajai brīvības, drošības un tiesiskuma telpai ir jāatbilst pilsoņu un uzņēmumu vajadzībām, piemēram, radot vienkāršākas un saprotamākas procedūras, vienlaikus uzlabojot iespējas vērsties tiesā;

C.

tā kā tiesvedības procesa un strīdu alternatīvo izšķiršanas veidu mērķi ir cieši saistīti un tos īsteno, lai ātri atjaunotu tiesisko mieru starp strīdus pusēm, pienācīgi aizsargātu materiālās subjektīvās tiesības un atrisinātu pušu starpā radušos strīdus;

D.

tā kā strīdu alternatīvā izšķiršana var tikt uzskatīta par ātru un izmaksu ziņā izdevīgu alternatīvu strīdu izskatīšanai tiesā un tādējādi pusēm palīdzēt izvairīties no tiesas procesiem;

E.

tā kā strīdu alternatīva izšķiršana ir mehānisms, lai izšķirtu strīdus ārpus tiesas, palīdzot patērētājiem un uzņēmējiem atrisināt konfliktu ar trešās personas (vidutāja vai šķīrējtiesneša) starpniecību;

F.

tā kā lielā daļā valstu publiskām iestādēm, tostarp mediatoriem un reglamentējošām iestādēm, ir nozīmīga loma, veicinot strīdu izšķiršanu;

G.

tā kā iedzīvotāju uzticēšanās iekšējam tirgum un ticības tiesiskuma nodrošināšanai pārrobežu strīdos vairošana var būt viens no ES ekonomikas stimuliem;

H.

tā kā ES pilsoņiem ir nepietiekamas un aptuvenas zināšanas un izpratne par strīdu alternatīvās izšķiršanas shēmām Eiropā un tikai neliela iedzīvotāju daļa zina, kā iesniegt prasību strīdu alternatīvās izšķiršanas struktūrai;

I.

tā kā ir svarīgi nodrošināt labāku informāciju par pastāvošajiem strīdu alternatīvās izšķiršanas mehānismiem un darīt vairāk, lai mudinātu patērētājus un speciālistus tos izmantot kā alternatīvu tiesvedībai, tādējādi radot iespēju izvairīties no konfrontējošas pieejas un paverot izredzes abpusēji izdevīgam atrisinājumam;

J.

tā kā ir jārod līdzsvarota pieeja, kurā, no vienas puses, būtu ņemts vērā alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmu elastīgums un nepieciešamība garantēt patērētāju aizsardzību un taisnīgas procedūras, no otras puses;

K.

tā kā Parlaments ir vairākkārt prasījis turpināt darbu pie strīdu alternatīvās izšķiršanas mehānisma izstrādes; tā kā Eiropas Parlaments 2011. gada 6. aprīļa rezolūcijā par pārvaldību un partnerību vienotajā tirgū aicināja Komisiju līdz 2011. gada beigām iesniegt tiesību akta priekšlikumu par strīdu alternatīvas izšķiršanas izmantošanu Eiropas Savienībā;

L.

tā kā Komisija priekšlikumu tiesību aktam par strīdu alternatīvo izšķiršanu kā stratēģisku iniciatīvu iekļāva savā 2011. gada darba programmā un 2011. gada 13. aprīļa paziņojumā par Vienotā tirgus aktu to iekļāva kā vieno no 12 līdzekļiem, ar kuriem sekmē izaugsmi un stiprina paļāvību nolūkā patērētāju pozīcijas padarīt spēcīgākas;

M.

tā kā Direktīva 2008/52/EK ir jāievieš līdz 2011. gada 21. maijam,

1.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija, neskatoties uz vispārīgo virsrakstu, rīkoja apspriešanos par strīdu alternatīvo izšķiršanu, kas bija paredzēta tikai darījumiem ar patērētājiem;

2.

tomēr uzskata, ka strīdu alternatīvā izšķiršana ir daļa no visas nozares aptverošās vispārējās „tiesības kā izaugsmes faktors” darba kārtības; pauž viedokli, ka ikvienai pieejai, ko īsteno strīdu alternatīvajā izšķiršanā, ir jābūt plašākai par patērētāju strīdiem, lai to piemērotu arī civiltiesiskiem un komerciāliem darījumiem, kurus savā starpā slēdz gan privāti, gan publiski uzņēmumi uzņēmumi (B2B), strīdiem ģimenes tiesību jomā un lietās par goda aizskārumu un neslavas celšanu un citām domstarpībām, kurās ir skartas vispārējas intereses vai kas radušās starp dažāda juridiskā statusa pusēm;

3.

atzinīgi vērtē to, ka Direktīvā 2008/52/EK ir saskaņoti daži mediācijas standarti; uzsver to, ka visās strīdu alternatīvās izšķiršanas jomās ir jādefinē kopējie nosacījumi un jānodrošina procesuālās garantijas; uzskata, ka no jauna ir jāpārskata Komisijas 1998. un 2001. gada ieteikumi un rīcības kodekss;

4.

uzskata, ka, kaut arī pašregulējums joprojām ir svarīgs, ir nepieciešams likumdošanas pasākums, ar kuru dalībvalstu tiesību sistēmās tiktu paredzēts strīdu alternatīvās izšķiršanas reglamentējums, kā tas izriet no Direktīvas 2008/52/EK piemēra; uzsver, ka, izstrādājot šādu reglamentējumu, jāgādā par to, lai saglabātos strīdu alternatīvās izšķiršanas jomā esošā dažādība, jo nepastāv „standarta” risinājumi, ar kuriem varētu atrisināt atšķirīgās problēmas, kas rodas daudzās tiesību jomās;

5.

uzsver nepieciešamību labāk saprast tos daudzos mehānismu un paņēmienu veidus (tostarp tādu publisko iestāžu darbību kā mediatori), kurus bieži vien apzīmē ar vispārējo jēdzienu „strīdu alternatīvā izšķiršana”; uzskata — kaut arī attiecībā uz sarunu risināšanas metodēm un palīdzības sniegšanu konfliktu risināšanā pastāv liels skaits līdzību, kas pārsvarā ir iekļautas strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmās, strīdu alternatīvās izšķiršanas struktūra un arhitektūra katrā dalībvalstī ir ievērojami atšķirīga;

6.

uzskata, ka Eiropas Savienības līmenī noteiktās likumdošanas normas atvieglos strīdu alternatīvās izšķiršanas risinājuma piemērošanu un sekmēs fizisko un juridisko personu vēlmi to izmantot biežāk, it īpaši pārrobežu strīdos, jo tiesvedības procesi, kuros risina šāda veida strīdus, kļūst aizvien dārgāki un ilgāki;

7.

šajā sakarībā aicina Komisiju līdz 2011. gada beigām iesniegt tiesību akta priekšlikumu par alternatīvas patērētāju strīdu izšķiršanas izmantošanu ES un uzsver, ka ir svarīgi to pieņemt īsā laikā;

8.

uzskata, ka strīdu alternatīvās izšķiršanas standartos ir jāiekļauj: strīdu alternatīvās izšķiršanas ievērošana vai līgums par to; neatkarība, pārredzamība, efektivitāte, taisnīgums, objektivitāte un konfidencialitāte; ietekme uz noilgumu; strīdu alternatīvas izšķiršanā panāktu izlīgumu izpildes garantijas; trešo personu statuss;

9.

uzskata, ka neatkarīgiem ekspertiem ir regulāri jāizvērtē un jākontrolē strīdu alternatīvās izšķiršanas struktūras;

10.

lai nemazinātu iespējas vērsties tiesā, noraida jebkādas obligātas kopējas sistēmas noteikšanu ES līmenī un iesaka izskatīt iespēju ieviest sistēmu, saskaņā ar kuru pusēm būtu pienākums apsvērt varbūtību griezties alternatīvo strīdu izskatīšanas instancē;

11.

vērš uzmanību uz Itālijā praktizēto „vienlīdzīgo samierināšanu” kā piemēru labai praksei, kuras pamatā ir uzņēmuma un patērētāju apvienību noslēgts un parakstīts protokols, ar ko uzņēmums jau iepriekš apņemas visu strīdu risināšanai, kas varētu rasties protokolā reglamentētajās jomās, izmantot strīdu alternatīvo izšķiršanu;

12.

uzsver, ka, paredzot strīdu alternatīvās izšķiršanas klauzulu, nedrīkst tikt mazinātas iespējas vērsties tiesā, jo īpaši vājākās puses tiesības vērsties tiesā, ņemot vērā, ka vājākā puse zināmos apstākļos var būt arī MVU, un šajā sakarībā uzskata, ka strīdu alternatīvajā izšķiršanā pieņemtajiem nolēmumiem vajadzētu būt saistošiem, ja visas iesaistītās puses par to ir nepārprotami vienojušās;

13.

uzskata, ka pienākums darīt zināmus apstākļus, kas ietekmē trešās puses neatkarību vai var būt par pamatu interešu konfliktam, vai pienākums pret visām pusēm izturēties vienādi, kā tas ir paredzēts rīcības kodeksā, attiecas uz visiem strīdu alternatīvās izšķiršanas gadījumiem;

14.

prasa noteikt pienākumu iesaistītajām pusēm un vajadzības gadījumā arī trešai pusei, kas jau ir paredzēts rīcības kodeksā, nodrošināt ar strīdu alternatīvo izšķiršanu saistītās informācijas konfidencialitāti; apsver arī attiecīgos gadījumos ilglaicīgākus pasākumus, piemēram, profesionālu privilēģiju radīšanu līdztekus tām, kas jau ir noteiktas Direktīvas 2008/52/EK 7. pantā;

15.

tomēr norāda — kaut arī personas datu konfidencialitāte ir svarīga, ir jāpanāk arī strīdu alternatīvās izšķiršanas procedūru zināma pārredzamības pakāpe, lai dalībvalstis un strīdu alternatīvās izšķiršanas struktūras varētu uzskaitīt un izplatīt labas prakses piemērus un nodrošinātu neatkarīgām reglamentācijas iestādēm iespēju pārbaudīt procedūras sūdzību gadījumos;

16.

uzskata, ka noilguma termiņam vajadzētu būt atkarīgam ne tikai no mediācijas, bet arī no visiem pārējiem strīdu alternatīvās izšķiršanas veidiem (Direktīvas 2008/52/EK 8. pants); apzinās risku, ko rada strīdu alternatīvās izšķiršanas veidu daudzveidība, un iespējamību, ka tādējādi var ļaunprātīgi tikt atlikts tiesas process; norāda, ka Eiropas līgumtiesību priekšizpētē (11) ir noskaidrotas iespējas apturēt noilguma termiņu arbitrāžas un mediācijas procesa gadījumā un atsevišķās citās strīdu alternatīvas izšķiršanas situācijās; prasa Komisijai turpināt darbu pie šiem risinājumiem;

17.

pauž pārliecību, ka ir vajadzīga ātra un izmaksu ziņā izdevīga tādu vienošanos obligāta izpilde, kas ir panāktas strīdu alternatīvās izšķiršanā, tostarp pārrobežu lietās; šim nolūkam prasa izstrādāt likumdošanā noteiktu reglamentējumu;

18.

atgādina, cik svarīgi ir tas, ka neitrālās trešās puses iziet īpašu apmācību; aicina Komisiju savākt datus par apmācības nepieciešamo veidu un apjomu un palīdzēt nozarēm apmācības un kvalitātes kontroles programmu izstrādē;

19.

atbalsta Komisijas vēlmi veicināt tādu alternatīvas strīdu izšķiršanas līdzekļu izmantošanu, kas ir pieejami, ātri, efektīvi un ar zemām izmaksām un kas ļautu veidot un uzturēt kvalitatīvas un uz uzticību balstītas tirdznieciskās, ekonomiskās un sociālās attiecības, kā arī kaimiņattiecības, un veicināt augsta līmeņa patērētāju aizsardzību situācijā, kurā ieguvējas ir abas puses salīdzinājumā ar pašreizējo tiesu praksi;

20.

uzsver, ka, lai gan patlaban Eiropā efektīvi darbojas daudzas strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmas, viens no galvenajiem šķēršļiem to izmantošanā ir šādu sistēmu nevienmērīga ieviešana ES gan ģeogrāfiskajā, gan nozaru aptvēruma ziņā; tādēļ mudina steidzami novērst nepilnības saistībā ar strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmu ģeogrāfisko tvērumu Eiropā; pauž nožēlu, ka lielākajā daļā dalībvalstu joprojām pastāv būtiski nozarēm raksturīgi trūkumi, lai gan nolūkā veicināt nozaru aptvēruma uzlabošanu ir iesaistītas personas, kas saprot attiecīgās nozares darbības mehānismus; mudina dalībvalstis apsvērt vienotu kontaktpunktu izveidi katrā nozarē, lai sniegtu informāciju par to, kā uzsākt strīdu alternatīvo izšķiršanu;

21.

atgādina, ka strīdu alternatīvā izšķiršana ir īpaši nozīmīga MVU; atkārtoti aicina Komisiju apsvērt iespējas nodrošināt strīdu alternatīvās izšķiršanas un ES līgumtiesību instrumenta sinerģiju; atzinīgi vērtētu arī vadlīnijas par strīdu alternatīvās izšķiršanas klauzulas iekļaušanu standartizētos līgumos;

22.

aicina Komisiju atbalstīt, stiprināt un sekmēt to šajā jomā darbojošos struktūru iespējas, kuras ir pierādījušas savu efektivitāti un vērtīgumu, piemēram, SOLVIT, Europe Direct, ECC-NET un FIN-NET;

23.

lielas iespējas saskata strīdu alternatīvā izšķiršanā tiešsaistē, it īpaši mazāko prasījumu gadījumā; norāda, ka tradicionālās strīdu alternatīvās izšķiršanas procedūras tiešsaistē pastāv paralēli citām, kurās cenšas novērst strīdu rašanos vai veicina to atrisināšanu; uzsver, ka gadījumos, kad tradicionālo strīdu alternatīvo izšķiršanu īsteno tiešsaistē, procesuālo standartu līmenis nedrīkst kristies un ka ir jāatrisina arī tādi jautājumi kā risinājumu obligātā izpilde; īpašu izdevīgumu saredz tiešsaistes uzticības zīmoga sistēmas ieviešanā; norāda uz UNCITRAL darba grupas par strīdu izšķiršanu tiešsaistē darbu pie tādu strīdu izšķiršanas mehānisma (12), kas radušies saistībā ar B2B un uzņēmumu un patērētāju (B2C) starpā noslēgtiem darījumiem;

24.

uzskata, ka izšķiršanas hierarhija, kurā, pirmkārt, paredzēta iekšēja sūdzību izskatīšanas kārtība, otrkārt, strīdu alternatīvā izšķiršana un tikai kā pēdējais līdzekli — tiesāšanās tiesā, samazinās laiku un izmaksas; prasa Komisijai palīdzēt nozarēs popularizēt šādas sistēmas;

25.

uzsver to, cik svarīgi ir daži strīdu alternatīvās izšķiršanas veidi ģimenes tiesību jomā, jo, mazinot psiholoģisko kaitējumu, var palīdzēt pusēm sazināšanās atjaunošanā un it īpaši palīdzēt nodrošināt bērnu aizsardzību; saskata iespējas strīdu alternatīvajā pārrobežu izšķiršanā, jo tā cita starpā ir elastīga; norāda arī uz Eiropas Parlamenta vidutāja darbu vecāku veiktas starptautiskas bērnu nolaupīšanas lietās;

26.

piekrīt Komisijai, ka, lai iekšējā tirgū būtu pienācīga iespēja iegūt kompensāciju, vienlaikus ir nepieciešams nodrošināt vienkāršu strīdu alternatīvās izšķiršanas izmantošanu, kā arī efektīvu kolektīvo prasību izskatīšanas sistēmu, vienai otru papildinot, nevis izslēdzot;

27.

saredz iespējas izmantot strīdu alternatīvo izšķiršanu kolektīvo tiesību aizsardzības gadījumos, jo izvēle par labu strīdu alternatīvajai izšķiršanai ir uzskatāma par efektīvu līdzekli, ar kuru strīda atrisināšanas nolūkā novērš griešanos vispārējas jurisdikcijas tiesā;

28.

uzskata, ka ES līmenī strīdu alternatīvā izšķiršana ir jāpiemēro preses brīvības un personu tiesību jomā, ņemot vērā to, ka jo īpaši goda aizskāruma un neslavas celšanas lietās un personas tiesību pārkāpumu gadījumos, tiesvedības izmaksas, it sevišķi dažās dalībvalstīs, var būt nesamērīgi lielas un ka strīdu alternatīvā izšķiršana var palīdzēt situācijas uzlabošanā;

29.

uzsver vajadzību nodrošināt Eiropas patērētājiem piekļuvi strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmām, kas paredzētas pārrobežu strīdu gadījumiem, kā arī strīdiem vienas valsts robežās, īpaši tiešsaistes tirgū, kas ES strauji attīstās; norāda, ka strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmu izmantošana sniedz augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un vairo patērētāju uzticību tirgum, uzņēmumiem un patērētāju tiesību aizsardzības struktūrām, padarot tās pievilcīgākas, kā arī veicinot pārrobežu tirdzniecību un vairojot visu ES tirgus dalībnieku labklājību;

30.

aicina izstrādāt efektīvu ES mēroga sistēmu strīdu ārpustiesas izšķiršanai patērētāju tiesību jomā;

31.

iesaka Komisijai topošajā tiesību akta priekšlikumā par strīdu alternatīvās izšķiršanas izmantošanu patērētāju tiesību jomā ES ietvert šādas vadlīnijas, kas jāievēro attiecībā uz Eiropā izveidotajām strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmām:

32.

aicina Komisiju attiecībā uz transnacionāliem patērētāju strīdiem paredzēt koordinācijas struktūras izveidi, lai atvieglotu piekļuvi valstu un privātām strīdu alternatīvās izskatīšanas sistēmām un sekmētu to koordināciju;

33.

aicina Komisiju attiecībā uz patērētāju pārrobežu strīdiem e-tirdzniecības jomā veikt pasākumus, lai ātri ieviestu daudzvalodu platformu, kas ļautu patērētājiem pilnībā risināt strīdus tiešsaistē, ņemot vērā, ka minētajai platformai jāatbilst kvalitātes standartiem un tā jāveido, pamatojoties uz dalībvalstīs pastāvošajām strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmām;

34.

uzskata, ka par informācijas sniegšanu patērētājiem kopīgi atbild publiskās iestādes, informācijas un konsultatīvie tīkli, regulatori un patērētāju grupas, un ierosina tām savā atbilstīgajā līmenī rīkot informatīvas kampaņas un īstenot izmēģinājuma projektus šajā jomā;

35.

kritizē Komisijas pašreizējo nesistematizēto strīdu alternatīvās izšķiršanas datubāzi; ierosina Komisijai, attīstot pastāvošās datubāzes un tīklus, izveidot tīmeklī Eiropas daudzvalodu strīdu alternatīvās izšķiršana portālu, kurā jebkurš patērētājs varētu saņemt informāciju par to, kā darbojas strīdu alternatīvā izšķiršana, par tā saturu un par savām tiesībām un pienākumiem; uzsver, ka patērētāju interesēs īpaša uzmanība būtu jāpievērš tiešsaistes portāla lietošanas ērtībai un skaidrībai;

36.

uzsver, ka patērētājiem jābūt iespējai iegūt visu ar strīdu alternatīvo izšķiršanu saistīto tiešsaistē pieejamo informāciju, kas pienācīgi pārtulkota attiecīgajā valodā, izmantojot viegli pieejamus un lietotājdraudzīgus tiešsaistes tulkošanas rīkus;

37.

uzsver, ka patērētāju informēšana par strīdu alternatīvās izšķiršanas esamību un tās priekšrocībām pirms patērētāja strīdu rašanās ir būtiska; uzstāj, ka šajā saistībā jāpalielina uzņēmumu un uzņēmējdarbības organizāciju atbildība; uzskata, ka uzņēmumu un uzņēmēju apvienību pienākums ir informēt patērētājus par pieejamajiem strīdu alternatīvās izšķiršanas mehānismiem; ierosina, ka šāda „iepriekšēja” informācija būtu jāsaprot tā, ka visos speciālistu sagatavotajos līgumdokumentos iekļauj atsauci par iespēju izmantot strīdu alternatīvo izšķiršanu, pievienojot kontaktkoordinātas un sūdzību iesniegšanas kārtību attiecīgajās strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmās; tomēr, piemērojot šo prasību, būtu jāizvairās no papildu izmaksām un birokrātijas;

38.

ierosina kā iespējamu pamudinājumu uzņēmumiem ieviest kvalitātes marķējumu mediācijas jomā saistībā ar patērētāju strīdiem, kas atbilstu labākās prakses vadlīnijām, lai patērētāji varētu ātri konstatēt, kuri uzņēmumi ir iesaistījušies strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmās; uzskata, ka saistībā ar šo priekšlikumu jāveic izmaksu un ieguvumu analīze; uzsver, ka Komisijai jānodrošina marķējuma pareiza izmantošana un ieviešana;

39.

norāda, ka ir jāuzlabo vispārēja informācija par tiesībām un to obligāto īstenošanu un īpaša informācija par strīdu alternatīvās izšķiršanas mehānismiem, tostarp par šo mehānismu pieejamību, darbību un atrašanās vietu; uzskata, ka informācijas programmās arī būtu jāuzsver izvēles par labu strīdu alternatīvajai izšķiršanai galvenās priekšrocības, piemēram, mazākas izmaksas un ātrums salīdzinājumā ar tiesvedības procesu, kā arī pušu apmierinātības īpatsvars; uzskata, ka šādu programmu mērķauditorijai vajadzētu būt jo īpaši iedzīvotājiem un MVU; uzskata, ka strīdu alternatīvā izšķiršana ir visefektīvākā, ja to nodrošina tīklveidīgi iedzīvotāju tuvumā, pamatojoties uz dalībvalstu kopīgo darbu;

40.

aicina Komisiju pa to laiku nekavējoties rīkoties, lai nodrošinātu, ka patērētāji un uzņēmēji tiek vairāk informēti par tādiem spēkā esošiem normatīviem dokumentiem kā Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, Direktīva 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās un Regula (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem; ņemot vērā šo mērķi, ierosina visaptverošā informēšanas kampaņā iesaistīt valsts iestādes, tiesas, advokātu kolēģijas un tirdzniecības kameras, patērētāju konsultāciju birojus, juridisko izdevumu apdrošinātājus un citas kompetentās iestādes; aicina finansiāli atbalstīt šādu kampaņu rīkošanu Eiropas un dalībvalstu līmenī;

41.

norāda, ka dažās dalībvalstīs joprojām ļoti reti izmanto mazo prasījumu instances un ka jādara vairāk attiecībā uz juridisko noteiktību, valodu barjerām un procedūru pārredzamību; aicina Komisiju tiesību akta priekšlikumā par strīdu alternatīvās izšķiršanu patērētāju tiesību jomā Eiropas Savienībā veltīt īpašu uzmanību minētajām tiesu iestādēm;

42.

norāda — tā kā samierināšana ir galvenā strīdu alternatīvas izšķiršanas funkcija, pastāv lielākas iespējas, ka strīda atrisinājums būs izdevīgs visām pusēm, un uzsver, ka strīdu alternatīvās izšķiršanas ceļā rastie risinājumi pārsvarā tiek ievēroti; līdz ar to uzskata, ka atjauninātā statistika par šiem jautājumiem būtu jāpublicē vienlaikus ar publisko informāciju par strīdu alternatīvo izšķiršanu;

43.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm rīkot informēšanas kampaņas, kuru mērķis ir izglītot un informēt patērētājus un uzņēmējus par šādas institūcijas izmantošanas priekšrocībām;

44.

uzskata, ka informācijas kampaņas par strīdu alternatīvo izšķiršanu būtu jāveic sadarbībā ar tirdzniecības palātām, patērētāju grupām un konkurences iestādēm, lai nodrošinātu šo kampaņu koordināciju un efektivitāti;

45.

uzskata, ka par informācijas sniegšanu uzņēmumiem kopīgi atbild publiskās iestādes un pārstāvības organizācijas, un iesaka tām katrai savā atbilstīgajā līmenī rīkot informatīvas kampaņas un īstenot izmēģinājuma projektus šajā jomā;

46.

atzīst, ka viens no galvenajiem šķēršļiem strīdu alternatīvās izšķiršanas sistēmu izmantošanā ir uzņēmumu nevēlēšanās iesaistīties šādos mehānismos; ierosina attiecībā uz tirdzniecības kamerām, dalībvalstu un ES līmeņa jumta organizācijām un citām profesionālajām struktūrām noteikt pienākumu informēt uzņēmumus par strīdu alternatīvās izšķiršanas mehānismu esamību un par ieguvumiem, ko var sniegt to izmantošana, jo īpaši, kas nav mazsvarīgi, attiecībā uz iespēju izvairīties no strīdu izskatīšanas tiesvedības kārtībā, attiecībā uz uzņēmuma tēlu un, visbeidzot, atšķirībā no šķīrējtiesas nolēmumiem vai tiesas spriedumiem, attiecībā uz iespēju, ko sniedz strīdu alternatīvā izšķiršana, proti, starp pusēm atjaunot uz uzticību balstītas tirdzniecības attiecības;

47.

aicina Komisiju, izmantojot iegūtos datus un rūpīgu ietekmes novērtējumu, noskaidrot iespējas noteikt minimālās normas strīdu alternatīvās izšķiršanas jomā attiecībā uz visām nozarēm, vienlaikus pilnveidojot esošos mehānismus un mudinot dalībvalstis un nozares, uz kurām attiecas minētie mehānismi, palielināt finansējumu, ņemot vērā, ka strīdu alternatīvā izskatīšana nedrīkst būt „lēts tiesiskums”, kaut arī ir uzskatāms par izmaksu ziņā izdevīgu alternatīvu strīdā iesaistītajām pusēm;

48.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

8.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 131/9

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UN CRPD) un tās stāšanos spēkā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par Eiropas Kopienas secinājumiem par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (1),

—

ņemot vērā Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām (2),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 2., 10., 19. un 168. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (3);

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426) un Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa nostāju attiecībā uz to (4);

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Padomes 1998. gada 4. jūnija Ieteikumu 98/376/EK par personu ar invaliditāti stāvvietas karti (5),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. augusta paziņojumu „Digitālā programma Eiropai” (COM(2010)0245),

—

ņemot vērā Komisijas 2000. gada 12. maija paziņojumu „Ceļā uz Eiropu bez šķēršļiem personām ar invaliditāti” (COM(2000)0284),

—

ņemot vērā Komisijas 2001. gada 25. septembra paziņojumu „e-Eiropa 2002: publisku tīmekļa vietņu pieejamība un saturs” (COM(2001)0529),

—

ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas 2001. gada 22. maija Starptautisko klasifikāciju par funkcionalitāti, invaliditāti un veselību (ICF) (Pasaules Veselības asamblejas (WHA) rezolūcija 54.21),

—

ņemot vērā Komisijas 2003. gada 30. novembra paziņojumu „Vienlīdzīgas iespējas cilvēkiem ar invaliditāti: Eiropas rīcības plāns” (COM(2003)0650),

—

ņemot vērā Komisijas 2003. gada 24. janvāra paziņojumu „Tiecoties pēc juridiski saistoša ANO instrumenta personu ar invaliditāti tiesību un cieņas veicināšanai un aizsardzībai” (COM(2003)0016),

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 16. marta paziņojumu „Zaļā grāmata „Jauna solidaritāte paaudžu starpā saistībā ar demogrāfiskām izmaiņām” ” (COM(2005)0094),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 26. novembra paziņojumu „Invalīdu stāvoklis paplašinātajā Eiropas Savienībā: Eiropas Rīcības plāns 2008.–2009. gadam” (COM(2007)0738),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. novembra paziņojumu „Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010.–2020): atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010)0636),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām fakultatīvo protokolu (turpmāk “Fakultatīvais protokols”), kas pieņemts 2006. gada 13. decembrī,

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra secinājumus „Iekļaujoša darba tirgus veicināšana – atveseļošanās no krīzes un gatavošanās Lisabonas programmai pēc 2010. gada”,

—

ņemot vērā Urzula Weber-Król iesniegto lūgumrakstu Nr. 1454/2010,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulas (EK) Nr. 1107/2006 par invalīdu un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesībām, ceļojot ar gaisa transportu, darbību un ietekmi (COM(2011)0166),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 11. jūlija nolēmumu (lietā C 13/05 attiecībā uz Direktīvu 2000/78/EK – Vienlīdzīga attieksme darba un nodarbinātības jomā – invaliditātes jēdziens),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 21. oktobra Lēmumu 2010/707/ES par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (6),

—

ņemot vērā 1988. gada 17. jūnija rezolūciju par zīmju valodām nedzirdīgajiem (7),

—

ņemot vērā 1989. gada 26. maija rezolūciju par sievietēm un invaliditāti (8),

—

ņemot vērā 1992. gada 16. septembra rezolūciju par cilvēku ar garīgu invaliditāti tiesībām (9),

—

ņemot vērā 1995. gada 14. decembra rezolūciju par cilvēku ar invaliditāti cilvēktiesībām (10),

—

ņemot vērā 1996. gada 9. maija rezolūciju par cilvēku ar autismu tiesībām (11),

—

ņemot vērā 1996. gada 13. decembra rezolūciju par cilvēku ar invaliditāti stāvvietas karti – cilvēku ar invaliditāti cilvēktiesībām (12),

—

ņemot vērā 1997. gada 11. aprīļa rezolūciju par iespēju vienlīdzību personām ar invaliditāti (13),

—

ņemot vērā tā 2003. gada 23. jūnija rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Par juridiski saistošu Apvienoto Nāciju Organizācijas dokumentu, lai veicinātu un aizsargātu personu ar invaliditāti tiesības un cieņu” (14),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 12. janvāra paziņojumu „Gada izaugsmes pētījums: ES visaptverošās reakcijas uz krīzi izveide” (COM(2011)0011) un tam pievienoto vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu,

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 19. maija Lēmumu 2011/308/ES par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (15),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 8. marta rezolūciju par nevienlīdzības mazināšanu veselības aprūpes jomā ES (16),

—

ņemot vērā pamatnolīgumu par iekļaujošu darba tirgu, ko Eiropas sociālie partneri noslēdza 2010. gada 25. martā,

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par Eiropas Savienības veselības aizsardzības sistēmu kopējām vērtībām un principiem (2006/C146/01),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. jūnija secinājumus „Taisnīguma un veselības aizsardzības jautājumi visās politikas jomās – solidaritāte veselības aprūpē”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A7-0263/2011),

A.

tā kā personas ar invaliditāti (tostarp ar fizisku un psihosociālu invaliditāti) ir pilntiesīgi pilsoņi, šīm personām ir vienlīdzīgas tiesības un tiesības uz neapšaubāmu cieņu, vienlīdzīgu attieksmi, neatkarīgu dzīvi un pilnvērtīgu līdzdalību sabiedrības norisēs;

B.

tā kā vairāk nekā 80 miljoni cilvēku vai aptuveni 16 % no Eiropas Savienības iedzīvotāju kopskaita ir invalīdi, tai skaitā cilvēki, kas sirgst ar garīgās veselības problēmām, it īpaši autismu, un viņu bezdarba līmenis ir vismaz divreiz augstāks nekā personām bez invaliditātes; tā kā cilvēki ar invaliditāti ir neaizsargāta grupa, kuru nabadzības līmenis ir par 70 % augstāks nekā vidējais; tā kā cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības līmenis ir tikai aptuveni 45 %, bet kvalitatīvas darba vietas nodrošina ekonomisku neatkarību un veicina personīgos panākumus; tā kā bezdarbs paaugstina nabadzības un sociālās atstumtības risku, jo vismaz ceturtā daļa iedzīvotāju reizi dzīvē cieš no garīgās veselības problēmām un 10 % no viņiem var attīstīties hroniskas garīgās veselības problēmas, uzsverot nepieciešamību pēc aktīvas un mērķtiecīgas politikas, lai cīnītos pret šādu pastāvīgu situāciju; tā kā šāda augsta nabadzības riska līmeņa iemesls bieži ir ierobežota piekļuve ne tikai darbam un apmācībai, bet arī veselības aprūpei un atbilstošai ārstēšanai;

C.

tā kā visvairāk marginalizētās grupas ir visspēcīgāk cietušas no krīzes un tā kā personas ar invaliditāti ir viena no sabiedrības grupām, kas visvairāk cietusi no finanšu krīzes Eiropā,

D.

tā kā Lūgumrakstu komiteja regulāri saņem informāciju no attiecīgajiem pilsoņiem par nepilnībām saistībā ar pašreizējā principa par vienādu attieksmi pret personām ar invaliditāti īstenošanu;

E.

tā kā cilvēki ar invaliditāti, kuriem nepieciešams liels atbalsts, ir viena no atstumtākajām sabiedrības grupām un tā kā sievietes ar invaliditāti parasti ir neaizsargātākas un atstumtākas, viņas tiek diskriminētas un viņām liegta līdzdalība izglītībā, nodarbinātībā un sabiedrības dzīvē;

F.

tā kā stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanai, kuras mērķis ir nodrošināt Eiropas izaugsmi, kas ir vieda (balstīta uz inovācijām un pētniecību), ilgtspējīga un ietveroša, pavisam noteikti būs vajadzīgi strukturāli uzlabojumi attiecībā uz cilvēku ar invaliditāti mobilitāti un iekļaušanu;

G.

tā kā, ņemot vērā neizbēgamās iedzīvotāju vecuma piramīdas izmaiņas, šis rādītājs turpmākajos gados būtiski paaugstināsies, jo vairāk nekā trešdaļai personu vecumā virs 75 gadiem ir invaliditāte, kas šīs personas zināmā mērā ierobežo un vairāk nekā 20 % ierobežo būtiski;

H.

tā kā Eiropas Savienība ir oficiāli ratificējusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tā kā visas 27 ES dalībvalstis to ir parakstījušas un 17 valstis arī ratificējušas;

I.

tā kā Eiropas Savienības kompetence aizsardzības jomā pret diskrimināciju invaliditātes dēļ pašlaik attiecas vienīgi uz nodarbinātību, profesiju un profesionālo izglītību (2000/78/EK) un tā kā UN CRPD ir jaukts nolīgums, kas paredz, ka ES iestādes un dalībvalstis ir atbildīgas par tā īstenošanu un par to, lai gaidāmajā Komisijas priekšlikumā par Eiropas Pieejamības aktu tiktu ņemti vērā šajā ziņojumā ietvertie priekšlikumi un pieejas;

J.

tā kā uz personām ar invaliditāti attiecināmie politikas virzieni bieži ir dalībvalstu kompetencē un tādējādi to pamatā ir nacionālās tradīcijas un mantojums, sociālās paražas, ekonomiskā attīstība, kā arī ģimenes un apvienības, kam ir ļoti liela nozīme, palīdzot personām ar invaliditāti kļūt neatkarīgām un integrēties sabiedrībā;

K.

tā kā invaliditāte ir arvien plašāk lietots jēdziens, ņemot vērā to, ka cilvēki ar invaliditāti saskaras ar attieksmes un vides šķēršļiem, kas apgrūtina viņu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar pārējiem un saglabājot cieņu;

L.

tā kā pastāv cieša saikne starp mobilitāti, invaliditāti un sociālo integrāciju, it īpaši attiecībā uz saziņas līdzekļu un to pieejamības brīvību (tostarp neredzīgo rakstu un zīmju valodām, kā arī citiem alternatīviem saziņas veidiem), pārvietošanās brīvību visās dzīves jomās un pakalpojumu pieejamību; tā kā ir jāveicina pilnīga līdzdalība visos sabiedrības dzīves aspektos, ņemot vērā, ka liela nozīme ir Kopienas politikai attiecībā uz informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, kā arī mājsaimniecības robotikas un tiešsaistes saziņas risinājumu jomā, un ka ir jānodrošina virzība uz pilnīgu pieejamību, veicinot savietojamus standartus vienotajā tirgū un vienkāršojot to izplatīšanu;

M.

tā kā informācijas un kultūras pieejamībai (Pamattiesību hartas 11. pants), kā noteikts Padomes 2003. gada 6. maija rezolūcijā par kultūras infrastruktūras un kultūras aktivitāšu pieejamību personām ar invaliditāti, ir būtiska nozīme cilvēku, tostarp cilvēku ar invaliditāti, intelektuālajā attīstībā, un līdz ar to tā tieši ietekmē nodarbinātības iespējas;

N.

tā kā personām ar invaliditāti ir tiesības uz pietiekamu pašvaldību nodrošinātu pakalpojumu līmeni, kas veicina neatkarīgu dzīvi, uz individuālu palīdzību, ekonomisku un sociālu neatkarību un pilntiesīgu līdzdalību sabiedrības norisēs un darba tirgū; tā kā, ja atbalsta darbības tiktu atalgotas, tās būtu gandrīz 50 % no IKP līmenī (Komisija par saimnieciskās darbības un sociālā progresa noteikšanu, 2010. gada 21. aprīlis);

O.

tā kā šķēršļi vispārpieejamo pakalpojumu un preču pieejamības jomās ir ievērojams apgrūtinājums personām ar invaliditāti;

P.

tā kā bērnu un skolēnu ar invaliditāti savlaicīgas atpazīšanas un attiecīgas iejaukšanās trūkuma dēļ personas ar invaliditāti dažās dalībvalstīs un dažās nozarēs tiek diskriminētas visas dzīves laikā un it īpaši izglītības un apmācību periodā, un tādēļ šo personu nodarbinātības izredzes ir ierobežotas;

Q.

tā kā vecumā no 16 līdz 19 gadiem skolu pamet 37 % no jauniešiem ar invaliditāti un 25 % no jauniešiem ar daļēju invaliditāti attiecībā pret 17 % no jauniešiem, kas necieš no invaliditātes;

R.

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām, ko Eiropas Savienība ratificēja 2010. gada decembrī, 24. pants aizliedz izslēgt no izglītības sistēmas invaliditātes dēļ un tā kā iekļaujoša izglītība ir efektīvākais veids, kā cīnīties pret diskriminējošu attieksmi, veidot integrējošu sabiedrību un nodrošināt izglītību visiem;

S.

tā kā sievietes ar invaliditāti bieži cieš no divkāršas diskriminācijas un tā kā valstis var cīnīties pret šo parādību, nodrošinot dzimumu vienlīdzību visās attiecīgajās invaliditātes politikas jomās;

T.

tā kā ekonomiskā krīze rada problēmas nodarbinātības jomā kopumā un it īpaši personu ar invaliditāti nodarbinātības jomā, jo bezdarba līmeņa pieaugums ir daudz augstāks personām ar kādu invaliditāti, un pieaug bažas par to, ka invaliditātes pabalsti var tikt izmantoti, lai kontrolētu darbaspēka piedāvājumu;

U.

tā kā personu ar invaliditāti ģimenes locekļi cieš no netiešās diskriminācijas, un tādēļ pasākumi ģimeņu atbalstam pozitīvi ietekmēs personu ar invaliditāti tiesību pilnvērtīgu un vienlīdzīgu īstenošanu;

V.

tā kā 2007. gadā Komisijai ir iesniegts lūgumraksts, ko parakstījuši 1 364 984 cilvēki, pieprasot lielāku aizsardzību personām ar invaliditāti visās Eiropas Savienības politikas jomās, un tā kā Komisija līdz šim nav pietiekami ņēmusi vērā šo likumīgo iniciatīvu;

1.

uzsver, ka stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi panākt 75 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem nodarbinātību nav iespējams īstenot, nenodrošinot iedzīvotāju ar dažādu veidu invaliditāti nodarbinātību;

2.

uzsver, ka finansiālie izdevumi un ekonomiskās investīcijas personās ar invaliditāti ir ilgtermiņa ieguldījums vispārējā labklājībā un ilgtspējīgā sabiedrībā, kurā cilvēki var dzīvot ilgāk un strādāt efektīvāk labākos apstākļos; šajā sakarībā uzsver, ka nav pieņemams, ka, īstenojot taupības pasākumus valstīs, tiek nepamatoti samazināts finansējums pakalpojumiem, kas paredzēti personām ar invaliditāti vai projektiem viņu sociālās integrācijas veicināšanai, jo tādējādi netiek nodrošinātas noteiktas personu ar invaliditāti pamattiesības un viņiem neatņemamās tiesības; uzskata, ka, gluži pretēji, ieguldījumus šajā jomā vajadzētu būtiski palielināt; atgādina, ka visi veselības aprūpes pakalpojumi Eiropas Savienībā jābalsta uz pamatvērtībām — universalitāti, kvalitatīvas aprūpes pieejamību un solidaritāti;

3.

norāda, ka visas finanšu krīzes laikā, kura pašlaik demonstrē atveseļošanās pazīmes, ir saglabājusies būtiska solidaritāte starp Eiropas sabiedrībām; pilnībā apzinās un atzīst nepieciešamību pēc individuāliem pasākumiem personām ar invaliditāti, kuri, balstoties uz invaliditātes dažādiem līmeņiem un iezīmēm, prasa pat intensīvāku atbalstu, pamatojoties uz cilvēktiesību un cieņas ievērošanu, kā arī ņemot vērā diskriminācijas risku, kas bieži netiek ievērots, un līdz ar to cilvēktiesību un cieņas ievērošana ir jāveicina un jānostiprina Eiropas izpratnes veidošanas kampaņās; norāda, ka tādēļ jāņem vērā personu ar invaliditāti vajadzības, pamatojoties uz īpašām prasībām, lai varētu veikt atbilstīgus pasākumus visos izglītības, mācību un profesionālās dzīves posmos;

4.

uzsver jaunās Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā 2010–2020 (EDS) mērķu nozīmīgumu un aicina noteikt detalizētākas darbības visiem pārvaldes līmeņiem, pamatojoties uz ticamiem datiem; uzskata, ka būtu jāņem vērā pamatprincips „neko par personām ar invaliditāti bez personām ar invaliditāti”, proti, personas ar invaliditāti jāiesaista visos pasākumos un lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz tām;

5.

pauž nožēlu par to, ka Komisijas paziņojumā par Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā nav iekļauta dzimumu līdztiesības integrēta perspektīva vai atsevišķa nodaļa par dzimumspecifiskiem invaliditātes jomas politikas virzieniem, neraugoties uz to, ka sievietes ar invaliditāti bieži ir nelabvēlīgākā situācijā nekā vīrieši ar invaliditāti un viņas daudz biežāk cieš no nabadzības un sociālās atstumtības; aicina Komisiju un dalībvalstis visā Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā (EDS) 2010–2020 ņemt vērā dzimumu līdztiesības aspektus;

6.

uzsver vajadzību pēc jaunas un efektīvas pieejas invaliditātei, sākot ar Eiropas Invaliditātes jautājumu padomes izveidi, kura sanāktu regulāri un kurā aktīvi piedalītos Eiropas Parlaments un personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijas, kā arī dalībvalstu darba grupu izveidi, lai nodrošinātu efektīvākus mehānismus EDS ieviešanas koordinēšanai un pārraudzībai un lai novērtētu EDS īstenošanu Komisijas un dalībvalstu programmās un stratēģijās saskaņā ar subsidiaritātes principiem;

7.

atgādina, ka ilgtspējīgai sabiedrībai, kurā cilvēki dzīvo ilgāk un viņu veselības stāvoklis ir labāks, būtu jānozīmē arī labāka pilsētvides un sabiedrisko vietu plānošana un labāka piekļuve pieejamajām precēm un pakalpojumiem, tostarp vienlīdzīga pieeja jaunai informācijai un komunikāciju tehnoloģijām, lai uzlabotu cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitāti un nepieļautu sociālo atstumtību;

8.

aicina pilnībā ievērot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un atbalstīt plašam patērētāju lokam paredzēta dizaina un universāla dizaina principus; atzīst Eiropas Savienības un Apvienoto Nāciju Organizācijas centienus tiesību aktu izstrādes jomā, lai stiprinātu personu ar invaliditāti pilnīgu integrāciju sabiedrībā, taču norāda, ka jādara vēl vairāk;

9.

īpaši uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka pilnībā tiek ievērotas Konvencijā par bērnu tiesībām paredzētās bērnu ar invaliditāti tiesības, tostarp tiesības rotaļāties, tiesības uz izglītību, tiesības piedalīties sabiedrības dzīvē, tostarp kultūras un mākslas dzīvē, tiesības uz viņiem nepieciešamo individuālo medicīnisko aprūpi un brīvība meklēt un saņemt informāciju un idejas; it īpaši norāda, ka minētās konvencijas 23. pantā atzīts, ka bērniem ar invaliditāti „jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve apstākļos, kas garantē viņu pašcieņu, palīdz viņiem uzturēt ticību saviem spēkiem un atvieglo viņa iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē” un izteikts aicinājums nodrošināt, ka bērniem ar invaliditāti ir „efektīvi pieejami pakalpojumi izglītības, mācību, veselības aprūpes, rehabilitācijas, sagatavošanās darba gaitām un pieejamu atpūtas iespēju jomā tā, lai varētu pēc iespējas pilnīgāk iesaistīt bērnu sociālajā dzīvē un nodrošināt viņa personības attīstību, tostarp bērna kulturālo un garīgo attīstību”;

10.

aicina efektīvi iekļaut invaliditātes jautājumu visā stratēģijā „Eiropa 2020” un tās pamatiniciatīvās, tostarp pamatiniciatīvā „Inovāciju Savienība”, kurā invaliditātes jautājumam nav pievērsta pienācīga uzmanība;

11.

pievērš uzmanību tam, ka daudzas personas ar invaliditāti joprojām tiek diskriminētas vienlīdzīgas tiesībspējas atzīšanas un taisnīguma jomā, un aicina dalībvalstis novērst šos trūkumus, tai skaitā nodrošinot personām ar invaliditāti efektīvu tiesas pieejamību un pienācīgu apmācību personām, kuras strādā tieslietu administrācijas jomā, un uzsver, ka ir svarīgi garantēt un nodrošināt vienlīdzīgu līdzdalību politiskajā un sabiedrības dzīvē, tai skaitā tiesības balsot, kandidēt vēlēšanās un ieņemt amatus saskaņā ar UN CRPD 29. pantu, jo saskaņā ar attiecīgo NVO un vēlēšanu ekspertu aplēsēm tikai neliels skaits personu ar invaliditāti var piedalīties vēlēšanās;

12.

uzskata, ka produktu un pakalpojumu, tostarp atbilstīgas un pieejamas informācijas par tiem, iepirkumos būtu jāiekļauj piemēroti (tiešsaistes) tirdzniecības risinājumi, kā arī produkti un pakalpojumi, kas pieejami ilgā laikposmā; vērš uzmanību uz to, ka produkti, kas paredzēti personām ar invaliditāti, jāapstiprina saskaņā gan ar Eiropas, gan starptautiskajiem standartiem; aicina Komisiju veikt turpmākus pienācīgus pasākumus, lai veicinātu universālā dizaina produktu un pakalpojumu attīstību un piekļuvi tiem, kā noteikts UN CRPD 29. pantā, tostarp veikt labākās prakses apmaiņu;

13.

uzsver, ka, ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, daudzu pētījumu rezultāti ir apliecinājuši, ka sievietes ar invaliditāti cieš no divkāršas diskriminācijas — gan dzimuma, gan arī invaliditātes dēļ; ņemot vērā to, ka šajā sakarībā netiek izmantoti gandrīz nekādi mehānismi, aicina Komisiju sociālās aizsardzības sistēmās iekļaut īpašu noteikumu par sievietēm ar invaliditāti;

14.

uzsver, ka cilvēki ar garīgu invaliditāti un intelektuāliem traucējumiem ir īpaši pakļauti ļaunprātīgas izmantošanas un vardarbības riskam; aicina dalībvalstis izveidot attīstītu kontroles mehānismu, lai sniegtu sociālos pakalpojumus, nodrošinātu tiesisko aizsardzību upuriem un garantētu aprūpes iestādēs esošo cilvēku, it īpaši sieviešu un bērnu ar invaliditāti, cilvēktiesību un brīvību ievērošanu; aicina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu veikt pētījumus par meiteņu un sieviešu ar invaliditāti situāciju saistībā ar vardarbību; uzsver, ka vajadzīgi pasākumi un darbības, lai cīnītos pret sieviešu divkāršo diskrimināciju un veicinātu tiesību un iespēju pilnīgu vienlīdzību; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt aktīvus un efektīvus pasākumus, lai atbalstītu un veicinātu pāreju no institucionālās aprūpes uz integrāciju vietējā sabiedrībā, efektīvi izmantojot ES finansējuma iespējas, piemēram, programmu Progress, pasākumiem nolūkā paaugstināt sabiedrības informētību par personu ar invaliditāti situāciju aprūpes iestādēs; aicina dalībvalstis sievietēm ar invaliditāti, kuras kļuvušas par vardarbības upuriem, nodrošināt prioritāru piekļuvi sociālajiem mājokļiem, pabalstiem mājas vides pielāgošanai, palīdzībai mājās un sabiedriskajiem pakalpojumiem, ko sniedz ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumos;

15.

uzsver, ka dalībvalstis būtu jāmudina pievērst vairāk uzmanības invaliditātes sociālajiem aspektiem; uzskata – lai persona spētu īstenot pilsoniskās tiesības, nepieciešams priekšnosacījums varētu būt tiesiskā pamata izstrāde pamatotam lēmumu pieņemšanas mehānismam; aicina dalībvalstis veicināt tādas iespējamas formas kā, piemēram, individuālās palīdzības nodrošināšanu un citus pakalpojumus, kas sekmē neatkarīgu dzīvi, lai kopumā ierobežotu institucionālo aprūpi, dodot priekšroku citām atbalsta formām; aicina Komisiju veikt padziļinātu pētījumu par šo parādību un paaugstināt sabiedrības informētību par to; uzsver brīvprātīgā darba nozīmi, kas ir neatņemams atbalsts personām ar invaliditāti, un aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot tam veltītās iniciatīvas un atbalsta programmas.

16.

uzsver, ka ir svarīgi garantēt un nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi sabiedrībai paredzētai informācijai, it īpaši saistībā ar dabas un cilvēka izraisīto katastrofu pārvaldību, saskaņā ar UN CRPD 21. pantu;

17.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai sagatavotos dabas un cilvēka nolaidības izraisītām katastrofām, pievēršot īpašu uzmanību tam, lai personas ar invaliditāti saņemtu pienācīgu un noderīgu informāciju, cita starpā sniedzot noderīgus un atbilstīgus starptautiskās pieredzes piemērus;

18.

uzsver, ka jāveic pasākumi gan dalībvalstu, gan arī Eiropas līmenī, lai veicinātu pāreju no institucionālās aprūpes uz integrāciju vietējā sabiedrībā, izmantojot struktūrfondus, kā arī pasākumus, lai uzlabotu sabiedrības informētību par personu ar invaliditāti situāciju aprūpes iestādēs;

19.

uzsver, ka pastāvīgi trūkst pa dzimumiem sadalītu attiecīgu īpašu datu par invaliditātes problēmām un ar invaliditāti saistītiem pakalpojumiem dalībvalstīs, tai skaitā trūkst īpašu rādītāju un informācijas par aprūpes iestāžu kvalitāti un skaitu, vai arī šī informācija ir ierobežota, un ka Eurostat katru gadu jāsniedz vairāk uz dzimumu attiecīgu īpašu datu par personām ar invaliditāti un viņu aprūpētājiem;

20.

pauž vilšanos par pārredzamības trūkumu un personu ar invaliditāti minimālo iesaisti datu apkopošanā un apspriešanā, kā arī uzskata, ka Komisijai jāveicina personu ar invaliditāti līdzdalība apspriežu procedūrās, kam jābūt pilnībā pieejamām, ņemot vērā NVO pieredzi, un organizētām tā, lai būtu iespējams sniegt skaidrus komentārus, un atbalstītām ar efektīvām informatīvajām kampaņām; uzsver – tas, ka Komisija tiešsaistē tās centrālajā sabiedriskās apspriešanas tīmekļa vietnē 2009. gadā no pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem saņēma tikai 336 atbildes, norāda, ka informatīvās kampaņas nav sasniegušas mērķa grupas un ka tiešsaistes rīks nebija pieejams neredzīgajiem, kuri izmanto ekrānlasītāju programmas; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visos īstenošanas procesos visos līmeņos tiek iesaistītas personas ar invaliditāti un viņu organizācijas, kā noteikts UN CRPD 33. pantā;

21.

aicina Komisiju paātrināt uzraudzības procesu, uzlabot dalībvalstu sadarbību un labas prakses apmaiņu, it īpaši salīdzināmu pa dzimumiem sadalītu attiecīgu īpašu datu apkopošanas un progresa rādītāju jomā, lai sasniegtu gan dalībvalstu, gan arī Kopienas līmenī noteiktos mērķus; uzsver, ka mērījumiem būtu jānotiek, balstoties uz personu ar invaliditāti vajadzībām un nevis tikai uz medicīniskiem aspektiem, un ka tajos jāietver arī uz sociālie, nodarbinātības un vides aspekti; vienlaicīgi uzsver, ka ir svarīgi saskaņot centienus, lai cīnītos pret sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu un invaliditātes simulēšanu;

22.

atgādina, ka personu ar invaliditāti reģistrācija, lai saņemtu pakalpojumus un atbalstu no valsts budžeta, nedrīkst novest pie viņu cilvēktiesību un privātumu pārkāpšanas vai aizspriedumu rašanās;

23.

uzsver, ka demogrāfiskās pārmaiņas arī radīs vecāka gadagājuma personu ar invaliditāti skaita pieaugumu, jo, pieaugot dzīves ilgumam, vairāk cilvēku saskarsies ar invaliditāti, līdz ar to būs lielāks pieprasījums pēc tādu pakalpojumu un risinājumu attīstīšanas un izstrādes, kas nodrošinās ieguvumu gan personām ar invaliditāti neatkarīgi no vecuma, gan arī vecāka gadagājuma iedzīvotājiem ar vai bez invaliditātes;

24.

atbalsta sadarbību starp abām sabiedrības grupām, lai veicinātu arī uz nodarbinātību un sociālo attīstību balstītu inovatīvu izaugsmi dalībvalstīs un lai nodrošinātu jauno prasību izpildi, kuras rodas saistībā ar sabiedrības novecošanu un demogrāfiskajām pārmaiņām;

25.

aicina Komisiju stiprināt gan sankcijas, gan arī pozitīvos stimulus dalībvalstīm īstenot Regulas (EK) Nr. 1083/2006 16. pantu un ievērot tās tiesiski saistošās prasības; aicina Komisiju pastiprināt diskriminācijas novēršanas un pieejamības noteikumus nākotnes kohēzijas politikā 2014.–2020. gadam un uzraudzīt un novērtēt pareizu Eiropas finansēšanas programmu īstenošanu un Eiropas fondu izmantošanu;

26.

aicina Komisiju veicināt Eiropas struktūrfondu, it īpaši Eiropas Reģionālās attīstības fonda, izmantošanu, lai uzlabotu produktu un pakalpojumu, kā arī radītās vides pieejamību, izmantojot Eiropas fondus;

27.

atzīst, ka brīvas pārvietošanās princips ir ietverts Eiropas Savienības pamattiesībās; uzsver, ka tā pozitīvi ietekmē dzīves kvalitāti un personu ar invaliditāti un viņu ģimeņu līdzdalību sabiedrībā, it īpaši attiecībā uz labāku piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem, pievēršot vairāk uzmanības personām ar hroniskām invaliditāti izraisošām slimībām, lai visā Eiropas Savienībā mazinātu atšķirības veselības aprūpes jomā;

28.

norāda, ka Eiropā, kas veicina pilsoņu vienlīdzību un pārvietošanās brīvību tās teritorijā, dažādās dalībvalstīs atšķiras personu ar invaliditāti tiesības;

29.

uzsver, ka pieejami transporta pakalpojumi ļauj personām ar invaliditāti vieglāk iesaistīties darba tirgū un tādējādi palīdz viņām cīnīties pret nabadzību un sociālo atstumtību;

30.

aicina Komisiju un dalībvalstis ātrāk nodrošināt pakalpojumu pieejamību, izmantojot dažādas stratēģijas, tostarp zemākas cenas, lai likvidētu šķēršļus piekļuvei šādām tehnoloģijām, kā arī stratēģijas „Eiropa 2020” galvenās iniciatīvas, kas izstrādātas šīs stratēģijas mērķu sasniegšanai;

31.

atgādina, ka mobilitāte ir Eiropas Nodarbinātības stratēģijas būtiskākais aspekts un ka joprojām ārkārtīgi liela uzmanība tiek pievērsta īpašiem šķēršļiem, kas liedz personām ar invaliditāti Eiropas Savienībā baudīt cieņpilnu dzīvi un būt neatkarīgiem, it īpaši šķēršļiem, kas saistīti ar pabalstu un palīdzības pārvedamību, kā arī piekļuvi nepieciešamajam aprīkojumam vai individuālai palīdzībai;

32.

uzsver, ka personām ar invaliditāti saskaņā ar Direktīvu par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (2011/24/ES) ir tiesības uz pārrobežu veselības aprūpi un ka tām jānodrošina vienlīdzīga piekļuve veselības aprūpei jebkurā ES dalībvalstī, vēl jo vairāk tāpēc, ka personām ar invaliditāti vajadzīga īpaši specializēta aprūpe;

33.

aicina nodrošināt invaliditātes statusa labāku savstarpējo atzīšanu dalībvalstīs; aicina dalībvalstis apmainīties ar labāko praksi, lai samazinātu atšķirības starp valstu sistēmām invaliditātes pakāpes noteikšanā Eiropas Savienībā ar mērķi nodrošināt personu ar invaliditāti lielāku mobilitāti;

34.

uzsver, ka ir jāmudina dalībvalstis sociālās nodrošināšanas sistēmās un attiecībā uz pensionēšanos ņemt vērā personu ar invaliditāti aprūpētāju, parasti sieviešu, līdzdalību un neapmaksāto darbu; uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš šīm sievietēm;

35.

atzīst Padomes 1998. gada 4. jūnija Ieteikuma 98/376/EK par invalīdu stāvvietu izmantošanas karti nozīmi, kurā noteikts, ka šai kartei jābūt standarta formātā un atzītai visās dalībvalstīs, lai atvieglotu tās turētāja automobiļa izmantošanu, un norāda, ka vienota ES ceļojošo tiesību harta un vadītāja apliecības un citu atļauju vai dokumentu iegūšana un atjaunošana, kuri var būt vajadzīgi, lai veicinātu mobilitāti dalībvalstīs, ir būtiski svarīgi personu ar invaliditāti iekļaušanai sabiedrībā visās ES dalībvalstīs; atzīst, ka novatoriskas bezmaksas saziņas līdzekļu formas neredzīgajiem un nedzirdīgajiem, piemēram, pieejami informācijas pakalpojumi, jo īpaši tiešsaistes pakalpojumi, arī ir būtiski, lai šīs personas varētu pilnībā baudīt savas tiesības; tas ietver „viegli lasāmas” versijas cilvēkiem ar uztveres un intelektuāliem traucējumiem; aicina mazināt šķēršļus personu ar invaliditāti pārvietošanās brīvībai, pieņemot Eiropas mobilitātes karti, kuras pamatā ir dalībvalstīs pieejamo invaliditātes karšu un invaliditātes pabalstu un tiesību savstarpējā atzīšana, lai personām ar invaliditāti būtu vieglāk mācīties, strādāt un ceļot, arī izmantojot atklātās koordinācijas metodi; prasa Komisijai izveidot informatīvāku tīmekļa vietni personām ar invaliditāti, kurā tiktu paskaidrotas viņu tiesības un sniegta īpaša papildinformācija par ceļošanu;

36.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu no fiziskiem šķēršļiem brīvu piekļuvi darba un dzīves vietai, tādējādi palīdzot tām integrēties darba dzīvē;

37.

uzsver, ka novatoriska, uz zināšanām balstīta ekonomika nevar attīstīties bez saistošu tiesību aktu pārvaldīta cilvēkiem ar invaliditāti pieejama satura un formām, piemēram, neredzīgajiem, pieejamām tīmekļa vietnēm un subtitrēta satura, tostarp plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu satura nedzirdīgajiem, kā arī zīmju valodu izmantojošiem cilvēkiem pieejamiem tiešsaistes pakalpojumiem, viedo tālruņu lietojumprogrammām un taustes un balss palīglīdzekļiem sabiedriskajā telpā;

38.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest divpusēju pieeju, kas paredz, ka saistoši tiesību akti un standarti ir savstarpēji papildinoši instrumenti, kas vajadzīgi pieejamības nodrošināšanai; uzskata, ka, ņemot vērā straujos sasniegumus IKT nozarē, tiesību aktiem būtu jānodrošina ilgtspējīgs pamats; norāda, ka standartiem vajadzētu būt mainīgiem instrumentiem, kas var nodrošināt tiesību aktu īstenošanu;

39.

ir informēts par to, ka netiek nodrošināta vienlīdzīga piekļuve veselības aprūpei, tostarp informācijai par veselību un piekļuvi veselības aprūpei, un aicina Komisiju paātrināt darbu, ko tā veic saistībā ar ieteikumiem, kuri veicinās vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem un informācijai par veselību un veselības aprūpi;

40.

uzsver – lai personas ar invaliditāti aktīvi iesaistītos visās sabiedrības dzīves jomās, jāīsteno centieni, lai piedāvātu saziņas risinājumus personām ar garīgu invaliditāti (piemēram, viegli lasāmas tīmekļa vietnes) un pastiprinošos un alternatīvos komunikācijas veidus (AAC) personām ar sarežģītām komunikācijas vajadzībām;

41.

aicina dalībvalstis ar Komisijas atbalstu veicināt personu ar invaliditāti integrāciju un pieņemšanu sabiedrībā, uzlabojot šo personu pieeju sportam, brīvā laika pavadīšanas iespējām un kultūras iestādēm un pasākumiem, tostarp veicināt personām ar redzes traucējumiem pieejamu kultūras materiālu apmaiņu dalībvalstu starpā saskaņā ar Padomes 2003. gada 6. maija rezolūciju par kultūras infrastruktūras un kultūras aktivitāšu pieejamību personām ar invaliditāti (17);

42.

aicina dalībvalstis novērst trūkumus tiesību aktos par pieejamības, it īpaši sabiedriskā transporta pieejamības, nodrošināšanu, tiesību aktos, kas paredz pasažieru tiesības, tostarp noteikumos par pārvietošanās palīglīdzekļu bojājumiem un elektronisko komunikāciju sistēmu pakalpojumu traucējumiem, kā arī noteikumos par publisko radīto vidi un pakalpojumiem;

43.

uzskata – nevar pieņemt, ka vienlīdzīgas iespējas ir līdzvērtīgi nosacījumi un apstākļi personām ar dažādām vajadzībām, un tādēļ uzskata, ka personām ar dažāda veida invaliditāti būtu jānodrošina pieeja atbilstīgiem līdzekļiem, lai varētu iegādāties produktus un pakalpojumus, nodrošinot patiesi vienlīdzīgas iespējas;

44.

atkārtoti norāda, ka personām ar invaliditāti jānodrošina vispārēja, efektīva un nediskriminējoša piekļuve sociālajai aizsardzībai, sociālajām priekšrocībām, veselības aprūpei, izglītībai un sabiedrībai pieejamiem produktiem un pakalpojumiem, tostarp mājokļiem, telekomunikācijām un elektroniskajiem sakariem, informācijai, tai skaitā pieejamā formātā sniegtai informācijai, finanšu pakalpojumiem, kultūrai un brīvā laika pavadīšanas iespējām, sabiedriskajām ēkām, transporta veidiem un citām sabiedriskām vietām un pakalpojumiem, kā arī jānodrošina šādu produktu un pakalpojumu piedāvājums;

45.

uzsver, ka integrācija darba dzīvē un ekonomiskā neatkarība ir būtiski svarīgi aspekti personu ar invaliditāti integrācijai sabiedrībā;

46.

atkārtoti norāda, ka produktiem, precēm un pakalpojumiem, tai skaitā to modificētajām versijām, nevajadzētu būt diskriminējošiem, un tādēļ tie nedrīkst būt dārgāki personām ar invaliditāti;

47.

apgalvo, ka MVU ir izšķiroša nozīme, nodrošinot personām ar invaliditāti piekļuvi nodarbinātībai, jo tie var radīt darba vidi, kas veicina personu ar invaliditāti spēju un profesionālā potenciāla izmantošanu; tādēļ uzsver, ka MVU būtu jānodrošina ne tikai ar visaptverošu informāciju par aizsargātu personu pieņemšanas darbā veicināšanu un atbalsta pasākumiem, bet arī ar visu attiecīgo informāciju par tehnoloģijām un mācību kursiem, kas ļauj personām ar invaliditāti darbā būt neatkarīgām un aktīvām;

48.

uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi personas ar invaliditāti iesaistīt tradicionālajā darba tirgū; ir informēts par to, ka ir vajadzīgas elastīgākas darba attiecību juridiskās formas ar uzsvaru uz mūsdienīgām darba devēja un darbinieka attiecībām, un aicina Komisiju un dalībvalstu valdības pieņemt tiesiskus un finansiālus pasākumus, kas efektīvi atbalsta personu ar invaliditāti pieņemšanu darbā;

49.

aicina dalībvalstis uzlabot un pielāgot savu aktīvo nodarbinātības politiku, lai personas ar invaliditāti varētu gan iekļūt, gan arī palikt darba tirgū; ierosina īstenot iniciatīvas, kas atbilst katrai invaliditātes formai, tostarp plānus un profesionālās orientācijas pasākumus, kas ir izmantojami no brīža, kad attiecīgās personas reģistrējas šim nolūkam izveidotās struktūrās;

50.

uzsver, ka aizsargātas darbnīcas un integrētas darba vietas, lai arī tās nav vienā līmenī ar līdzdalību atvērtā darba tirgū, var būt vērtīgi risinājumi, lai sniegtu palīdzību un atbalstu personām ar dažāda veida invaliditāti, tostarp nodrošinot saprātīgu pielāgojumu pārejā uz atvērtu darba tirgu, un uzskata, ka nepamatots saprātīga pielāgojuma atteikums (Direktīvas 2000/78/EK 5. pants) būtu uzskatāms par diskrimināciju saskaņā ar UN CRPD 2. pantu; norāda, ka dažās dalībvalstīs aizsargātas darbnīcas un kvotas var izmantot kā pāreju uz atvērtu darba tirgu un nolūkā nodrošināt cilvēkus ar invaliditāti ar īpašu aprīkojumu un personālu, kas ir apmācīts nodrošināt viņu vajadzības; uzsver, ka būtu atzinīgi jāvērtē personu ar invaliditāti pārstāvju darbība lielos uzņēmumos, ļaujot viņiem izteikties savā vārdā, kā arī ciešākas sadarbības stiprināšana starp attiecīgajām vietējām NVO un MVU; uzsver, ka vajadzības gadījumā būtu jāatbalsta personīgie palīgi, jo tas būtiski uzlabotu personu ar invaliditāti iespējas ienākt darba tirgū;

51.

uzsver pārejas programmu nozīmi, kuras, pirmkārt, piedāvā darba iespējas, sākot no aizsargātu darbnīcu izveides līdz pārejai uz atvērtu darba tirgu, un, otrkārt, nodrošina elastīgākus pamata noteikumus pārejai no profesionālās rehabilitācijas uz citām nodarbinātības formām, īstenojot stratēģiju „Eiropa 2020”;

52.

aicina dalībvalstis saskaņot un uzlabot aktīvu nodarbinātības politiku, kas pieņemta, lai personas ar invaliditāti integrētu darba vietā un lai paaugstinātu atbildīgo valsts iestāžu efektivitāti;

53.

prasa Komisijai, paturot prātā, ka Parlaments ir pilnībā apņēmies stiprināt personu ar invaliditāti tiesības bez turpmākiem nosacījumiem vai preču vai pakalpojumu obligātiem komplektiem, samazināt pašreizējās nepilnības Eiropas Savienības tiesību aktos aizsardzībai pret diskrimināciju invaliditātes dēļ, kuri pašlaik attiecas vienīgi uz nodarbinātību, profesiju un arodizglītību (COM(2008)0426), saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām; turklāt aicina dalībvalstis efektīvi īstenot ES tiesību aktus attiecībā uz personu ar invaliditāti tiesību aizsardzību un prasa Komisijai nekavējoties sākt pārkāpumu tiesvedības pasākumus pret dalībvalstīm, kas neievēro ES tiesību aktus, kuri stiprina struktūrfondu regulu īstenošanu

54.

aicina pārskatīt Eiropas publiskā iepirkuma tiesību aktus un, lai veicinātu sociālo iekļaušanu, inovāciju un pieejamību personām ar invaliditāti, noteikt, ka atbilstība pieejamības kritērijiem ir obligāts atlases kritērijs;

55.

uzsver, ka, neskatoties uz atšķirībām starp dalībvalstīm, lielākā daļa sociālā nodrošinājuma sistēmu nav pietiekami elastīgas, lai personas varētu saņemt pabalstus un vienlaicīgi palikt darba tirgū; aicina pārskatīt šīs sistēmas ar mērķi tās padarīt aktīvākas, lai personas, kuras saņem pabalstus vai kurām ir daļēja invaliditāte, varētu palikt darba tirgū;

56.

atgādina, ka arī Komisija savā paziņojumā par Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā pauž bažas par subtitrētu raidījumu un audio aprakstu ierobežoto pieejamību televīzijā Eiropas Savienībā; īpaši uzsver, ka jau vairākus gadus nedzirdīgo un neredzīgo organizācijas ar Eiropas Parlamenta atbalstu īsteno Eiropas kampaņu, lai nodrošinātu subtitrēto raidījumu plašāku pieejamību televīzijā Eiropas Savienībā; prasa dalībvalstīm centīgāk pildīt savu pienākumu saskaņā ar Direktīvu 2007/65/EK, proti, mudināt raidorganizācijas nodrošināt plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu lielāku pieejamību personām ar redzes vai dzirdes traucējumiem; aicina Komisiju piedāvāt īpašas finansēšanas iespējas valsts raidorganizācijām, lai palīdzētu tām ieviest subtitrēšanas un audio aprakstu pakalpojumus savās programmās;

57.

konstatē, ka personu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis visā Eiropā ir satraucoši zems un atgādina Eiropas iestādēm, ka stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus nav iespējams sasniegt, ja netiek uzlabota šo cilvēku situācija; norāda, ka tādēļ sabiedrība jāinformē par invaliditāti un ir jāveicina tās pieņemamība, tostarp pirmsskolas un pamatizglītības posma līmenī;

58.

konstatē, ka pašreizējās izglītības un apmācības sistēmas nepietiekami novērš cilvēku ar invaliditāti augsto atteikšanās no mācībām līmeni, nepastāvot valsts politikai, kas nodrošina viņiem īpašu atbalstu mācību procesā, jo skaitļi attiecībā uz stratēģijas „Eiropa 2020” mērķa īstenošanu liecina par samazinājumu, kas mazāks par 10 %, un uzsver, ka tādējādi personām ar invaliditāti tiek radīta pastiprināti nelabvēlīga situācija sociālajā un nodarbinātības jomā, novedot personas ar invaliditāti nabadzībā, it īpaši pašreizējās ekonomiskās krīzes laikā; ņemot vērā cilvēku ar invaliditāti lielo atteikšanās no mācībām līmeni un Padomes 2010. gada 11. maija secinājumus par izglītības un mācību sociālo dimensiju, uzsver nepieciešamību ieguldīt personu ar invaliditāti vajadzībām, īpašībām un spējām pielāgotās efektīvās (tostarp alternatīvās) izglītības un (profesionālās) apmācības programmās un sniegt tām atbalstu, un norāda, ka tas prasa pietiekama skaita kvalificētu un motivētu speciālistu pieejamību līdz ar atbilstīgām un pielāgotām programmām, kā arī šādu programmu pieejamību profesionālās izglītības un apmācības plānos un augstākās izglītības iestādēs, tostarp nodarbībās ārpus mācību laika personām ar invaliditāti, lai apkarotu negatīvu attieksmi pret bērniem ar invaliditāti un lai viņi varētu iegūt pienācīgu kvalifikāciju mūsdienīgā un atvērtā darba tirgū; aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt personām ar invaliditāti labāku piekļuvi informācijai par pašreizējām mobilitātes un izglītības programmām, kā arī vienlīdzīgu piekļuvi mūžizglītības programmām; norāda, ka šādā gadījumā stratēģijā „Eiropa 2020” un tās pamatiniciatīvās ir jāietver diskriminācijas novēršana, lai izpildītu UN CRPD 24. pantā noteiktās prasības;

59.

apstiprina, ka, it īpaši ņemot vērā iepriekšējās uz pieredzi balstītās mācīšanās akreditāciju, uzmanība ir jākoncentrē uz iekļaujošu izglītību, tādēļ tā ir jāuzsver Stratēģiskajā pamatprogrammā Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”) un Jaunu prasmju un darba vietu programmā, kas ir daļa no stratēģijas „Eiropa 2020”; turklāt norāda uz vajadzību pēc jaunām un pienācīgām pamatnostādnēm un atbilstīga IT izmantojuma skolās un dzīvesvietās attiecībā uz individuālas un pielāgotas palīdzības sniegšanu;

60.

uzsver, ka visiem bērniem, tostarp bērniem ar invaliditāti, jānodrošina tiesības uz vispārēju piekļuvi visiem izglītības veidiem un līmeņiem jebkurā iestādē; aicina Komisiju un dalībvalstis intensificēt vispārīgas informācijas sniegšanu ģimenēm, kurās ir bērni ar invaliditāti, lai nodrošinātu savlaicīgu atpazīšanu, atbalstu un atvērtus iespējamos risinājumus viņu īpašo vajadzību apmierināšanai; uzsver valsts atbalsta nozīmi ģimenēm, kurās ir personas ar invaliditāti, nodrošinot finansējumu, palīdzību (tostarp bērnu aprūpes pakalpojumiem), veselības aprūpi, psiholoģisko atbalstu un pieredzes apmaiņu, kā arī elastīgāku darba laiku vienam no vecākiem, kam ir bērni ar invaliditāti; tādēļ aicina dalībvalstis izveidot specializētus informācijas centrus, kuros var iegūt informāciju un saņemt konsultācijas administratīvos jautājumos; aicina dalībvalstis atbalstīt personu ar invaliditāti ģimenes un valsts veselības aprūpes sistēmas speciālistus ar informācijas un profesionālās apmācības pasākumiem, iesaistot pacientu asociācijas lēmumu pieņemšanas un uzraudzības procesos;

61.

uzsver, ka darba devējiem ir jāpieņem darbā personas ar invaliditāti, ja viņu kvalifikācija ir atbilstoša, jāveicina viņu attīstība darba vietā un jāsniedz atbalsts, piedāvājot apmācību;

62.

uzsver, ka ir jāveicina integrētu, ar darbu saistību mācību projektu īstenošana, kas nodrošina jauniešiem ar invaliditāti tūlītēju un praktisku pāreju no izglītības uz darba dzīvi;

63.

uzsver, ka jāīsteno arī centieni, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar jauniešu ar invaliditāti neformālo izglītību un apmācību, kā arī ar tādām jomām kā sociālās attiecības, plašsaziņas līdzekļi (tiem jāpiemēro vēl stingrākas pieejamības prasības, tai skaitā attiecībā uz subtitrēšanas un audio aprakstu sistēmām), sports, brīvais laiks un aktivitātes brīvā dabā, atbilstīgi katra bērna vai jaunieša īpašajām vajadzībām; uzsver, ka šie centieni ir ne tikai būtiski priekšnosacījumi personas veselīgai attīstībai, bet arī ANO atzītas neatņemamās tiesības;

64.

uzsver, ka mūžizglītība ir ļoti nozīmīgs veids, kā atbalstīt un veicināt personu ar invaliditāti pielāgošanos un nodarbinātības turpināšanu, un ka mūžizglītība ir īpaši svarīga personām, kuras kļūst par invalīdiem nodarbinātības laikā, jo īpaši personām, kuras cieš no progresējošām, invaliditāti izraisošām slimībām;

65.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt vai ieviest rehabilitācijas pakalpojumus veselības, izglītības, mācību un nodarbinātības jomā — pasākumus neatkarīgas dzīves, transporta un citu vajadzību nodrošināšanai, kuri ir efektīvāki un savstarpēji pārklājas; tie ir ne tikai jāuzrauga un individuāli jāpielāgo, bet tiem arī ir jāpalīdz ilgtermiņa budžeta un attīstības plānošanā;

66.

uzskata, ka personu ar invaliditāti organizācijām jāpiešķir atbilstīgs finansējums; uzsver, ka, ņemot vērā šādu organizāciju finansiālās grūtības, tām piemērotajai līdzfinansējuma likmei nevajadzētu būt mazākai par 10 % no iesniegto projektu vērtības;

67.

uzsver, ka brīvprātīga korporatīvā sociālā atbildība arī var būt nozīmīgs stimuls personu ar invaliditāti situācijā; aicina nodrošināt atbalstu un subsīdijas, jo īpaši saistībā ar ES fondiem un plānošanu, kas atšķiras atkarībā no līguma veida, uzņēmumiem un privātpersonām, kas pieņem darbā personas ar invaliditāti; aicina iesaistītās puses atbalstīt un piemērot labas prakses šajā jomā, jo īpaši attiecībā uz sievietēm un bērniem ar invaliditāti;

68.

atkārtoti norāda, ka ES iestāžu un dalībvalstu amatpersonu apmācībai cilvēku ar invaliditāti pieņemšanai un informēšanai vajadzētu būt obligātai un ka piekļuve publiskajiem juridiskajiem dokumentiem un procedūrām būtu jāatbalsta ar konkrētiem pasākumiem; aicina ES iestādes rādīt piemēru cilvēku ar invaliditāti pieņemšanā darbā un prasa arī dalībvalstīm sekot šai stratēģijai;

69.

uzsver, ka politikā, kas veicina un atbalsta neatkarīgu uzņēmējdarbību, pienācīga uzmanība jāpievērš personu ar invaliditāti integrācijai darba tirgū un saimnieciskās darbības jomā, jo šāda integrācija nodrošina elastību, kas ļauj personām ar invaliditāti daudzos gadījumos pārvarēt ierobežojumus un šķēršļus darba vietā; aicina dalībvalstis ieviest piemērotāku un efektīvāku atbalstu neatkarīgas uzņēmējdarbības politikai attiecībā uz šo sabiedrības grupu;

70.

aicina Komisiju efektīvāk informēt par pieejamības priekšrocībām un, veidojot no šķēršļiem brīvu vidi ikvienam, ņemt vērā izmaksas un izdevumus un pievērst īpašu uzmanību sabiedrības novecošanai;

71.

mudina ieviest īpašus atvaļinājuma veidus, lai vecāki varētu aprūpēt savus bērnus ar invaliditāti; turklāt arī prasa atzīt bērnu ar invaliditāti vecāku īstenotos centienus un paveikto darbu, uzskatot to par darba pieredzi un it īpaši ņemot vērā vecuma pensijas aprēķināšanā;

72.

uzsver, ka no šķēršļiem brīva piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem un sarežģītiem rehabilitācijas pakalpojumiem pilnībā neaptur veselības pasliktināšanos, it īpaši novecojošā sabiedrībā, tādēļ, lai izveidotu ilgtspējīgu sabiedrību, kurā arvien lielāka uzmanība jāpievērš veselībai — no profilakses līdz rehabilitācijai —, ikvienam jāuzņemas atbildība par ikdienas aktivitātēm un patēriņa ieradumiem;

73.

aicina Komisiju nodrošināt atbilstīgu finansiālo atbalstu ES jumta organizācijai, kas pārstāv personas ar invaliditāti, kā arī citām Eiropas invalīdu organizācijām, lai nodrošinātu viņu pilnīgu iesaistīšanos politikas izstrādē un tiesību aktu īstenošanā, pildot EDS un UN CRPD paredzētās saistības, un citos lēmumu pieņemšanas procesos, risinot jautājumus, kas saistīti ar personām ar invaliditāti;

74.

pauž nožēlu par to, ka personām ar invaliditāti viņu ikdienas dzīvē īstermiņā jāuzņemas lielāks finansiālais slogs, proti, papildu izdevumi saistībā ar viņu invaliditāti, kas būtiski ietekmē viņu dzīves kvalitāti;

75.

aicina Komisiju, ņemot vērā tās mērķus nabadzības mazināšanas jomā, grupēt nabadzības rādītājus, lai noteiktu personu ar invaliditāti skaitu, kas dzīvo nabadzībā, un lai sasniegtu salīdzināmus mērķus attiecībā uz personu ar invaliditāti nabadzības mazināšanu, īstenojot stratēģiju „Eiropa 2020”;

76.

norāda, ka izskaužot vai būtiski samazinot šādu personu nabadzību, tiktu nodarbināts lielāks skaits personu ar invaliditāti, palielinot valsts neto nodokļu ieņēmumus un samazinot to personu skaitu, kurām vajadzīgi pabalsti ar galēju nabadzību saistītu iemeslu dēļ;

77.

apstiprina, ka, ņemot vērā Eiropas gada cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību veicināšanas procesus, kā arī Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, nabadzības samazināšana nav paveicama, neintegrējot personas ar invaliditāti darba tirgū un nepielāgojot ienākumu politikas virzienus attiecībā uz invaliditātes un darba nespējas pensiju sistēmām, kā noteikts EPSCO padomes 2009. gada 30. novembra sanāksmes secinājumu 12. punktā, un paturot prātā, ka šis process arī var novest pie aizspriedumu rašanās;

78.

atzīst, ka savlaicīga invaliditātes noteikšana un palīdzība ir būtiski svarīga un nozīmīga bērniem ar invaliditāti un ir jāuzskata par ilgtermiņa ieguldījumu novecojošā sabiedrībā; norāda, ka ģimenes, kurās ir personas ar invaliditāti, ir vairāk pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam un ka šādām ģimenēm jāpievērš īpaša uzmanība;

79.

aicina dalībvalstis, īstenojot taupības politiku, kas pieņemta, reaģējot uz ekonomisko krīzi, izvairīties no nepamatota finansējuma samazinājuma personu ar invaliditāti sociālās aizsardzības jomā, jo tā ir vajadzīga, lai nodrošinātu šīm personām pieņemamu dzīves līmeni, kas ir viņu neatņemamas tiesības;

80.

norāda, ka personas ar invaliditāti ir īpaši pakļautas sociālās atstumtības un nabadzības riskam, un uzsver, ka nabadzības līmenis personu ar invaliditāti vidū ir par 70 % augstāks nekā to personu vidū, kuras nav invalīdi; uzsver, ka personas ar smagu un vairāku veidu invaliditāti un vientuļie vecāki ar bērniem ar invaliditāti ir visneaizsargātākajā situācijā; aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt viņu tiesības un veikt pasākumus, lai uzlabotu viņu dzīves kvalitāti, tostarp piekļuvi praktiskai informācijai par ikdienas jautājumiem, tai skaitā iepazīstinot ar prasmju attīstības metodēm un pakalpojumiem, kas ietekmē ģimenes dzīvi;

81.

aicina Padomi un Komisiju veikt turpmākus pasākumus un regulāri sagatavot ziņojumus par retām slimībām un sniegt reālu atbalstu, lai veicinātu saziņu starp vecākiem un speciālistiem viņu dzīvesvietas tuvumā; uzskata, ka tas ir jāņem vērā un jāvērtē INSERM organizācijas darbā; aicina Komisiju veicināt tādu Eiropas akreditētu centru tīkla izveidošanu, kuros var noteikt diagnozi un ārstēt noteiktas retas slimības, lai koordinētu un uzraudzītu to darbību un priekšrocību piešķiršanu pacientiem;

82.

apstiprina, ka, pamatojoties uz ES Hartā paredzētajām jaunajām tiesībām, Komisija īsteno pareizu pieeju attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām, stiprinot diskriminācijas novēršanu, atbalstot aktīvu integrācijas politiku un uzlabojot informētību par invaliditāti, tostarp tādiem jēdzieniem kā plašam lietotāju lokam paredzēts dizains un universālais dizains, kā arī uzsverot saprātīga pielāgojuma nozīmi;

83.

aicina dalībvalstis un Komisiju ātri ratificēt un ieviest ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās fakultatīvos protokolus un atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu pievienoties Konvencijas fakultatīvajam protokolam;

84.

aicina Padomi un Komisiju apsvērt iespēju slēgt iestāžu nolīgumu ar Eiropas Parlamentu un viena gada laikā izstrādāt īpašu ieteikumu Parlamentam par iesaistīšanos UN CRPD īstenošanas uzraudzībā;

85.

aicina Padomi pieņemt Komisijas priekšlikumu lēmumam par ES pievienošanos fakultatīvajam protokolam, uzsverot, ka ar šo protokolu izveidotais mehānisms ar Eiropas Parlamenta līdzdalību varētu veicināt UN CRDP īstenošanu ES;

86.

aicina Komisiju izstrādāt konkrētus, piemērotus un detalizētākus pasākumus, kā arī uzraudzības mehānismu visos pārvaldības līmeņos attiecībā uz EDS ieviešanu atbilstīgi uzskaitītajām EDS darbībām, cieši sadarbojoties ar Eiropas Parlamentu;

87.

aicina dalībvalstis atbalstīt pēc iespējas piemērotākus pasākumus un pielāgotus rīkus, līdz ar medicīnisko palīdzību, lai personām ar invaliditāti sniegtu augstāku patstāvīgas dzīves līmeni, tādējādi nodrošinot personām ar invaliditāti un viņu ģimenēm vienlīdzīgas iespējas un aktīvu dzīvi;

88.

uzsver, ka ir jāpalīdz personām, kuras var strādāt un vēlas palikt darba tirgū, pat ja tās daļēji zaudējušas funkcionālās spējas; aicina dalībvalstis veicināt integrējošu kultūru un palīdzēt integrēt darba tirgū personas ar daļēju darbspēju;

89.

aicina dalībvalstis pārskatīt savu rīcību saistībā ar personām ar invaliditāti, kā arī valsts programmas un stratēģijas saistībā ar EDS saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020” un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām;

90.

aicina Komisiju nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu Eiropas Pieejamības aktam atbilstoši EDS paziņotajam, uzsverot, ka ir vajadzīgi stingri, saistoši pasākumi ES līmenī, lai uzlabotu preču un pakalpojamu pieejamību personām ar invaliditāti, izstrādājot skaidru plānu;

91.

aicina dalībvalstis ar Komisijas atbalstu noteikt īpašus sociālus pasākumus, lai nodrošinātu cilvēkiem ar garīgu un fizisku invaliditāti vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei, tai skaitā kvalitatīviem veselības un rehabilitācijas pakalpojumiem;

92.

uzsver jaunu terapijas metožu pētījumu nozīmīgumu, kas papildus veicinātu cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā; šajā sakarībā norāda, ka socializācijas un savstarpējās komunikācijas jomā ir izrādījies efektīvs, piemēram, teātris un terapija, kurā izmanto lolojumdzīvniekus;

93.

prasa Komisijai veikt nepieciešamos pasākumus, lai palīdzētu personām ar redzes traucējumiem veikt uzņēmējdarbības darījumus;

94.

aicina Komisiju ieviest spēcīgākas atsauces saistībā ar invaliditāti plānotajā publisko iepirkumu reformas pārskatīšanā;

95.

aicina Komisiju, ņemot vērā debašu, kas notika pēc Zaļās grāmatas par pensijām publicēšanas, rezultātus, gaidāmajā Baltās grāmatas, kas tiks publicēta 2011. gada otrajā pusē, izstrādē atbalstīt transversālu politiku invaliditātes jomā;

96.

aicina Komisiju novērtēt, vai turpmākie pasākumi, kurus paredzēts īstenot, izmantojot Eiropas struktūrfondus, it īpaši Lauku attīstības fondu, palīdzēs Eiropas lauku apvidos dzīvojošām personām ar invaliditāti kļūt par aktīviem pilsoņiem;

97.

aicina Komisiju un Padomi darīt visu iespējamo, lai izstrādātu tādus noteikumus par personu drošības pārbaudi, izmantojot transporta pakalpojumus, kuri nodrošina pasažieru pamattiesības un cieņu un atbilst viņu ceļojuma mērķim, pievēršot īpašu uzmanību medicīnas ierīcēm, palīglīdzekļiem un aprīkojumam, ko var ņemt līdzi transportlīdzeklī, un panākt spēkā esošo drošības prasību skaidru un vienotu interpretāciju, lai nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti pienācīga pamatojuma trūkuma un nesamērīgu iemeslu dēļ netiek liegta iespēja ceļot, tādējādi mazinot pakalpojumu sniedzēju neērtības;

98.

aicina Komisiju pastiprināt centienus, lai ieviestu individuāli pielāgotus navigācijas pakalpojumus neredzīgajiem un personām ar smagu redzes invaliditāti, un katru gadu ziņot par tiem, un, ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību, izvirzīt īpašus ieteikumus, lai panāktu progresu un nodrošinātu nepārtrauktus, vairākveidu pārvadājumus no durvīm līdz durvīm, kā noteikts Baltajā grāmatā „Virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu”;

99.

aicina dalībvalstis pārskatīt veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu personām ar invaliditāti, piemēram, ietvertos pasākumus, kas saistīti ar fizisku piekļuvi pakalpojumiem, mācībām un medicīnisko personālu, informētības uzlabošanu, informācijas sniegšanu pieejamā formātā, individuāli pielāgotiem konsultāciju pakalpojumiem, tostarp tulkojumiem dažādās valodās, un veselības aprūpes pakalpojumiem, kas pielāgoti personām ar invaliditāti;

100.

aicina Komisiju un dalībvalstis, sniedzot atbalstu personu ar invaliditāti sporta un brīvā laika pavadīšanas aktivitātēm, neuzsvērt atšķirības, norādot uz invaliditāti, un prasa Padomei turpināt centienus, atgādinot, ka Eiropas Padomes Ministru komiteja 1986. gadā apsolīja atbalstīt personu ar invaliditāti sportu;

101.

aicina Komisiju un Padomi uzlabot personu ar invaliditāti piekļuvi autortiesību jomā, tostarp palielināt paraugprakses apmaiņu, un atbalstīt optimālu sadarbības formu attīstību, un nodrošināt, ka pakalpojumu sniedzējiem tiek piemērotas atbilstīgas, kopējas un obligātas prasības attiecībā uz personām ar invaliditāti, it īpaši personām ar redzes traucējumiem;

102.

uzsver, ka saskaņā ar UN CRPD personām ar invaliditāti ir būtiska arī Direktīva 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi, it īpaši tās noteikums par maldinošiem noklusējumiem;

103.

aicina Komisiju un Padomi veikt pasākumus, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta praksi un pieredzi, lai nodrošinātu no šķēršļiem brīvu IKT jomu nedzirdīgajiem saskaņā ar Parlamenta 1988. un 1998. gada lēmumiem, un reizi gadā iesniegt ziņojumu par šiem jautājumiem attiecīgajiem Eiropas Parlamenta deputātiem;

104.

aicina Komisiju veikt pētījumu saistībā ar personām ar redzes traucējumiem, analizējot industriālo un mājsaimniecības produktu ciparu ekrānu (saskarņu) raksturlielumus un alternatīvus un līdzvērtīgus informācijas risinājumus neredzīgajiem, un izstrādāt īpašas likumdošanas iniciatīvas;

105.

aicina dalībvalstis atzīt zīmju valodu kā oficiālu valodu dalībvalstīs; norāda, ka tādēļ dalībvalstīm būtu jāizskata šādas atzīšanas iespēja saskaņā ar Briseles 2010. gada 19. novembra deklarāciju;

106.

aicina Komisiju, izskatot jautājumus par atbalstu starptautisko attiecību un attīstības veicināšanai, pievērst uzmanību tam, lai saskaņā ar ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem, tiktu ņemtas vērā personu ar invaliditāti intereses;

107.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

8.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 131/25

—

ņemot vērā Direktīvas 2004/18/EK un 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras (1), un Direktīvu 2007/66/EK par pārskatīšanas procedūru efektivitātes uzlabošanu valsts līgumu piešķiršanas jomā (2),

—

ņemot vērā Padomes Lēmumu 2010/48/EK par to, lai noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (3), kas stājās spēkā 2011. gada 22. janvārī, kurā publiskā iepirkuma direktīvas noteiktas kā Kopienas tiesību akti, kas attiecas uz jautājumiem, ko pārvalda ar minēto konvenciju,

—

ņemot vērā PTO 1994. gada 15. aprīļa Nolīgumu par publisko iepirkumu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 26. pantu (Invalīdu integrācija),

—

ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par publiskā sektora tirgu vienlīdzīgu pieejamību ES un trešās valstīs (4),

—

ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „ES publiskā iepirkuma politikas modernizācija. Virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu” (COM(2011)0015),

—

ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „Par e-iepirkumu izmantojuma paplašināšanu ES” (COM(2010)0571),

—

ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par vienoto tirgu uzņēmumiem un izaugsmei (5),

—

ņemot vērā 2010. gada 18. maija rezolūciju par jaunākajām norisēm saistībā ar publisko iepirkumu (6),

—

ņemot vērā 2009. gada 3. februāra rezolūciju „Publiskais iepirkums pirmskomercializācijas posmā: inovāciju veicināšana ilgtspējīgu kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanai Eiropā” (7),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Lietpratīgs regulējums Eiropas Savienībā” (COM(2010)0543),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļā uz aktu par vienoto tirgu. Par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku. 50 priekšlikumi, lai uzlabotu mūsu darbu, darījumus un savstarpējo apmaiņu” (COM(2010)0608),

—

ņemot vērā profesora Mario Monti2010. gada 9. maija ziņojumu „Par jaunu vienotā tirgus stratēģiju”,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu SEC(2010)1214,

—

ņemot vērā ziņojumu „MVU piekļuves ES publiskā iepirkuma tirgiem novērtējums” (8),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Publiskais iepirkums, ņemot vērā vides uzlabošanas aspektus” (COM(2008)0400),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Vispirms domāt par mazākajiem”— Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts „Small Business Act” (COM(2008) 0394),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Inovācijas savienība” ” (COM(2010)0546),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2011. gada 11.–12. maija atzinumu par Zaļo grāmatu par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju „Virzība uz efektīvāku Eiropas tirgu”,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 13. jūlija atzinumu par Zaļo grāmatu par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju „Virzība uz efektīvāku Eiropas tirgu”,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 13. jūlija atzinumu par Zaļo grāmatu par e-iepirkumu izmantojuma paplašināšanu ES,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0326/2011),

A.

tā kā ES publiskā iepirkuma tirgus atbilstoša darbība ir izaugsmes galvenais virzītājs un vienotā tirgus pamats, turklāt ar tā palīdzību var būtiski veicināt konkurenci un inovācijas un risināt ātri veidojošās sabiedriskās politikas problēmas vides un sociālajā jomā, kā arī tādus ar nodarbinātības kvalitāti saistītus jautājumus kā pienācīga samaksa, līdztiesība, sociālā kohēzija un integrācija, vienlaikus piedāvājot pilsoņiem, uzņēmumiem un nodokļu maksātājiem optimālus risinājumus;

B.

tā kā Eiropas publiskā iepirkuma noteikumi ir ievērojami veicinājuši pārredzamības un vienlīdzīgas attieksmes palielināšanos, cīņu pret korupciju un iepirkuma procesa profesionalizāciju;

C.

tā kā pašreizējos ekonomiskajos apstākļos svarīgāk nekā jebkad ir nodrošināt valsts izdevumu optimālo efektivitāti, vienlaikus, cik iespējams, ierobežojot uzņēmumu segtās izmaksas, un labāk funkcionējošs iepirkuma tirgus palīdzētu sasniegt šos divus mērķus,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu un plašo apspriešanu, kas ir sākums publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanai saskaņā ar Lisabonas līguma nosacījumiem un Eiropas Kopienu Tiesas (EKT) judikatūru un atbilstoši pārskatītajiem valsts atbalsta noteikumiem;

2.

norāda — lai gan ES iepirkuma direktīvu pārskatīšana 2004. gadā pamatā nodrošināja publiskā iepirkuma vienotā tirgus lietderīgu turpmāko attīstību, dažus gadus pēc Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK transponēšanas valsts tiesību aktos ir jānovērtē, vai būs nepieciešama direktīvu optimizācija un paskaidrojumi, lai novērstu praksē atklājušās nepilnības; uzsver, ka daudzas ieinteresētās personas uzskata publiskā iepirkuma noteikumus par ļoti sarežģītiem un tādiem, kas prasa īstenot dārgas un apgrūtinošas administratīvās atbilstības procedūras; pauž nožēlu par biežajiem gadījumiem, kad noteikumus neatbilstoši transponē valsts tiesību aktos, un nepietiekamiem apmācības pasākumiem; aicina Komisiju ierosināt noteikumu būtisku vienkāršošanu un konsolidāciju, tos pēc vajadzības precizējot; turklāt uzsver, ka pastiprinātai IKT izmantošanai pašlaik jābūt ievērojamai nozīmei pārvaldības un izmaksu samazināšanā un ka dažādās Eiropas e-iepirkuma un e-komercijas izmantošanas iniciatīvas attiecīgi ir jāsaskaņo ar iepirkuma noteikumu reformu;

3.

prasa skaidri norādīt direktīvās, ka tās nekavē nevienu valsti ievērot SDO Konvenciju Nr. 94; aicina Komisiju mudināt visas dalībvalstis ievērot šo konvenciju; uzsver — lai ilgtspējīgā publiskā iepirkuma procedūra efektīvi darbotos, ir nepieciešami skaidri un nepārprotami ES noteikumi, kuros precīzi definēta dalībvalstu tiesību aktu un īstenošanas sistēma;

4.

lūdz precizēt direktīvu darbības jomu; norāda, ka galvenais publiskā iepirkuma mērķis ir preču, darbu un pakalpojumu iegāde, ko valsts iestādes īsteno, lai apmierinātu pilsoņu vajadzības un nodrošinātu publiskā finansējuma efektīvu izmantošanu; uzsver — lai procedūru varētu atzīt par publisku iepirkumu, līgumslēdzējai iestādei ir jāgūst tiešs labums;

5.

prasa precizēt direktīvās ietvertās definīcijas, piemēram, jēdziena „publisko tiesību subjekts” definīciju atbilstoši EST judikatūrai, nesamazinot ES publiskā iepirkuma noteikumu piemērošanas jomu;

6.

atgādina par 2010. gada maija rezolūciju par jaunākajām norisēm saistībā ar publisko iepirkumu, kurā ir atsauces uz EST judikatūru un pausts viedoklis, ka publiskā sektora sadarbība neietilpst publiskā iepirkuma tiesību aktu darbības jomā, ja ir ievēroti turpmāk minētie nosacījumi: partnerības mērķis ir tāda sabiedriska pakalpojuma sniegšana, kurš uzticēts visām partnerībā iesaistītajām valsts iestādēm; uzdevumu veic tikai attiecīgās valsts iestādes, t.i., bez privātā kapitāla piesaistes; un uzdevums paredzēts galvenokārt iesaistītajām valsts iestādēm; uzsver, ka uzdevumu nodošana starp publiskā sektora organizācijām ir dalībvalstu iekšējās administratīvās organizācijas jautājums un uz to neattiecas iepirkuma noteikumi; uzskata, ka šiem precizējumiem ir jābūt kodificētiem publiskā iepirkuma direktīvās;

7.

uzsver, ka ir jāizslēdz pakalpojumu koncesijas no Eiropas publiskā iepirkuma noteikumu darbības jomas; atkārto, ka pienācīgi vērā jāņem gan procedūru sarežģītība, gan dalībvalstu tiesu sistēmu un tiesu prakses atšķirības attiecībā uz pakalpojumu koncesijām; uzskata, ka termina „pakalpojumu koncesijas” definīcijas izstrāde un atbilstošu tiesību normu izveide šo koncesiju reglamentēšanai ir 2004. gada direktīvu par publisko iepirkumu un papildinošo EST spriedumu nopelns; uzsver, ka jebkādu priekšlikumu tiesību aktam attiecībā uz pakalpojumu koncesijām varētu pamatot vienīgi mērķis novērst iekšējā tirgus darbības kropļojumus; norāda, ka līdz šim šādi kropļojumi nav konstatēti un tādēļ tiesību akts par pakalpojumu koncesijām varētu būt nepieciešams vienīgi tādā gadījumā, ja tas piedāvātu būtiskas iespējas uzlabot iekšējā tirgus darbību;

8.

uzsver, ka pašreizējā pakalpojumu klasifikācija A un B kategorijā ir jāsaglabā, ciktāl B kategorijas pakalpojumiem piemērojamie „vieglākie” noteikumi ir pamatojami ar raksturojumu, ka tie pamatā ir vietējā un reģionālā mērogā nodrošināti pakalpojumi; aicina Komisiju izstrādāt līdzekļus, kas vienkāršotu vietējo un reģionālo iestāžu lēmumu pieņemšanu par to, kurai kategorijai pieskaitāmi konkrēti līguma uzdevumi;

9.

šajā sakarībā konstatē, ka publiskā iepirkuma tiesību aktu piemērošana individuālo sociālo pakalpojumu sniegšanai bieži vien nav atbilstoša, lai nodrošinātu optimālus rezultātus attiecīgo pakalpojumu lietotājiem; prasa Eiropas tiesību aktos atzīt izmēģinātas un pārbaudītas dalībvalstu procedūras, pamatojoties uz principu, ka visiem pretendentiem, kas spēj izpildīt iepriekš likumīgi noteiktos nosacījumus, neatkarīgi no to juridiskās formas ir atļauts piedalīties pakalpojumu sniegšanā, ja tādējādi tiek ievēroti vienlīdzīgas attieksmes, pārredzamības un nediskriminācijas vispārējie pamatprincipi;

10.

uzsver, ka jāizvairās no jaunu noteikumu ieviešanas publiskā iepirkuma tirgu jomā zem ES robežvērtībām, jo tā var apdraudēt valsts līmenī izveidoto juridisko noteiktību;

11.

aicina Komisiju saskaņot Tiesību aizsardzības līdzekļu direktīvu ar jauno publiskā iepirkuma regulējumu, kas radīsies pēc pašreizējās pārskatīšanas, un veikt šo uzdevumu paralēli galvenajam tiesību akta priekšlikumam, lai nodrošinātu saskaņu;

12.

uzsver Eiropas Komisijas pienākumu kontrolēt ES direktīvu pareizu ieviešanu dalībvalstīs;

13.

uzskata, ka pilnīga publisko iepirkumu potenciāla attīstīšanas nolūkā nosacījumam par zemāko cenu vairs nav jābūt noteicošajam faktoram līgumu piešķiršanā un ka tas visumā jāaizstāj ar ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu pēc tā sniegtā labuma ekonomikas, sociālajā un vides jomā, ņemot vērā visas attiecīgo preču, pakalpojumu vai darbu aprites cikla izmaksas; uzsver, ka tas neizslēgtu zemāko cenu kā izšķirošo kritēriju ļoti standartizētu preču vai pakalpojumu gadījumā; aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt plaši piemērojamu un fakultatīvu metodoloģiju aprites cikla izmaksu aprēķināšanai; uzsver, ka kritērija „maksimāls ekonomiskais labums” atbalstīšana sekmēs inovācijas un centienus iegūt visaugstāko kvalitāti un vērtību, t.i., panākt atbilstību stratēģijas „Eiropa 2020” prasībām; uzsver, ka tas jo īpaši attiecas uz tādu preču publisko iepirkumu, kas ietekmē patērētāju veselību, piemēram, pārtikas nozarē, kur kvalitātei un ražošanas metodēm ir svarīga nozīme; uzsver, ka publiskā iepirkuma noteikumiem ir jābūt pietiekami elastīgiem, lai nodrošinātu, ka pasīvajiem patērētājiem, piemēram, slimnīcās, veco ļaužu aprūpes iestādēs, skolās un bērnudārzos, ir vienlīdzīga piekļuve veselīgai un finansiāli izdevīgai pārtikai, nevis tikai lētākajai pieejamai iespējai;

14.

atzīst, ka publiskais iepirkums, ja to izmanto efektīvi, var kļūt par reālu virzītājspēku kvalitatīvas nodarbinātības, algu un darba apstākļu, kā arī līdztiesības veicināšanā, prasmju un apmācības sekmēšanā, vides politikas īstenošanā un pētniecības un inovāciju stimulēšanā; aicina Komisiju mudināt valdības un līgumslēdzējas iestādes vairāk izmantot ilgtspējīgu publisko iepirkumu, kas atbalsta un veicina kvalitatīvu nodarbinātību un nodrošina Eiropā kvalitatīvus pakalpojumus un preces; aicina Komisiju pārbaudīt, kā publiskais iepirkums ir veicinājis plašāku ES mērķu sasniegšanu, un aprakstīt, kas jādara, lai uzlabotu šos mērķus nākotnē;

15.

atgādina, ka pirmskomercializācijas posma iepirkums ir nepilnīgi izmantots līdzeklis, kas publiskajā iepirkumā var veicināt inovācijas un sniegt nozīmīgu ieguldījumu, nosakot un izveidojot vadošos tirgus un uzlabojot MVU piekļuvi publiskajam iepirkumam; turklāt uzskata, ka attiecībā uz ierosināto pieredzes apmaiņu par riska un ieguvumu modeli (intelektuālā īpašuma tiesības) pirmskomercializācijas iepirkumā vajadzīgs gan juridiskais skaidrojums, gan vienkāršošana, lai ļautu regulāri un efektīvi izmantot šo līdzekli iepirkuma veicējiem; attiecīgi aicina Komisiju ierosināt, lai saistītie iepirkuma vai valsts atbalsta noteikumi tiktu pielāgoti kā daļa no vispārējās pārskatīšanas, veicinot pirmskomercializācijas iepirkuma uzsākšanu;

16.

norāda, cik svarīgi ir publiskā iepirkuma standarti, jo tie var palīdzēt publiskā iepirkuma rīkotājiem ievērot savus politikas mērķus efektīvi un pārredzami; šajā sakarībā prasa izveidot regulāri atjaunināmu datubāzi, kurā būtu apkopoti standarti, īpaši uz ekoloģiskiem un sociāliem kritērijiem attiecināmie standarti, un darīt šo datubāzi pieejamu valsts iestādēm, tā nodrošinot iepirkuma konkursu dalībniekiem atbilstīgas norādes un skaidrus noteikumus par piedāvājumu izstrādi, lai būtu iespējams viegli pārliecināties par atbilstību attiecīgajiem standartiem;

17.

aicina publiskajā iepirkumā vairāk izmantot nediskriminējošus un atvērtus standartus, lai atbalstītu vienkāršošanas un inovācijas mērķus, jo īpaši pieejamības, IKT un vides jomā;

18.

uzsver, ka fakts, vai produkts vai pakalpojums ir ražots ilgtspējīgā vai neilgtspējīgā veidā, ir pamatoti uzskatāms par produkta raksturojumu, ko var izmantot kā salīdzinājuma kritēriju iepretim citiem produktiem vai pakalpojumiem, kas nav ražoti ilgtspējīgā veidā, lai ļautu līgumslēdzējām iestādēm pārredzami kontrolēt to piešķirto līgumu ietekmi vides un sociālajā jomā, vienlaikus nevājinot svarīgo saikni ar līguma priekšmetu; norāda, ka ir jāprecizē, ciktāl visu veidu līgumu tehniskajās specifikācijās var iekļaut prasības saistībā ar ražošanas procesu, kad tas ir būtiski un atbilstoši; atsaucas uz Wienstrom lietu, kas ir kļuvusi par klasisku paraugu tam, kā un kādēļ ražošanas raksturojumu var uzskatīt par tehnisku specifikāciju;

19.

uzsver nepieciešamību stiprināt publiskā iepirkuma ilgtspējas dimensiju, ļaujot to iekļaut ikvienā iepirkuma procesa posmā (t.i., spēju pārbaude, tehniskās specifikācijas, līguma izpildes noteikumi);

20.

norāda — lai nodrošinātu lielāku informētību par preču, darbu un pakalpojumu ietekmi uz vidi un klimatu, iepirkuma iestādēm savā „ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma” novērtējumā un savos aprites cikla izmaksu aprēķinos jāiekļauj ar vidi saistītās izmaksas; šajā sakarībā;

21.

norāda, ka direktīvu noteikumiem jābūt konkrētākiem attiecībā uz pieejas nodrošināšanu personām ar invaliditāti;

22.

uzskata, ka pašreizējie noteikumi par apakšlīgumu slēgšanu ir jāpastiprina, jo dažādu līmeņu apakšlīgumu izmantošana var radīt problēmas attiecībā uz atbilstību koplīgumiem, darba apstākļiem un veselības un drošības standartiem; tāpēc ierosina, ka valsts iestādēm pirms līguma noslēgšanas jābūt pilnībā informētām par apakšuzņēmēju izmantošanu; prasa Komisijai izvērtēt, vai turpmākajās direktīvu pārskatīšanas reizēs būtu jāiekļauj papildu noteikumi par apakšlīgumu noslēgšanas tiesību piešķiršanu, piemēram, attiecībā uz atbildības ķēdes izveidi, lai konkrēti nepieļautu, ka MVU apakšuzņēmējiem tiek izvirzīti sliktāki nosacījumi salīdzinājumā ar tiem, ko piemēro galvenajam līgumslēdzējam, kurš saņēmis publiskā iepirkuma līgumslēgšanas tiesības;

23.

atzīst, ka ES varētu būt svarīga loma, sekmējot veiksmīgu publiskā un privātā sektora partnerību izveidi, veicinot godīgu konkurenci un paraugprakses apmaiņu dalībvalstīs attiecībā uz sociālo un nodarbinātības politiku; tomēr norāda, ka dalībvalstīs pastāv lielas atšķirības šajā jomā piemērojamo juridisko un procesuālo prasību ziņā; tādēļ aicina Komisiju precizēt publiskā un privātā sektora partnerības jēdzienu, it īpaši attiecībā uz to, kā puses kopā uzņemas riskus un izpilda savas finansiālās saistības;

24.

aicina Komisiju pārskatīt un vajadzības gadījumā paaugstināt robežvērtības attiecībā uz piegādes un pakalpojumu sniegšanas līgumiem, lai veicinātu cita starpā bezpeļņas un sociālās ekonomikas uzņēmumu un MVU piekļuvi publiskajam iepirkumam; prasa ļoti uzmanīgi ņemt vērā juridiski saistošās prasības PTO Nolīgumā par publisko iepirkumu; uzsver, ka attiecībā uz jau tā grūtajām sarunām jautājumos par piekļuvi publiskajam iepirkumam ir jāņem vērā arī tas, ka robežvērtību palielināšana Eiropā ļoti viegli varētu radīt turpmākas grūtības ES tirdzniecības politikā;

25.

uzsver, ka jebkāda veida ES iepirkuma noteikumu darbības jomas paplašināšana jautājumā „ko iegādāties”, ir uzskatāma par būtiskām pašreizējā regulējuma izmaiņām, kas rūpīgi jāizvērtē; pauž šaubas, vai tas sekmētu vienkāršošanu un racionalizēšanu un drīzāk baidās, ka tas varētu novest pie daudz sarežģītākiem un praksē grūti īstenojamiem noteikumiem ar daudzām atkāpēm, jo iepirkuma direktīvas ir procesuālas pamatnostādnes („kā iegādāties”), kuras nebūtu jāpapildina ar noteikumiem par to, „ko iegādāties”;

26.

norāda, ka direktīvas bieži vien tiek uztvertas kā pārāk detalizētas un ka tās kļūst aizvien tehniskākas un sarežģītākas, vienlaikus ir ievērojami pieaudzis risks, ka šos noteikumus neievēro ne līgumslēdzējas iestādes, ne arī pakalpojumu sniedzēji; atzīmē, ka bailes no sarežģītiem uzdevumiem noved pie izvairīšanas no riska, un tas kavē inovācijas un ilgtspējīgu attīstību, tādēļ līgumslēdzējas iestādes pārāk bieži izvēlas pēc zemākās cenas, nevis ekonomiski izdevīgākā piedāvājuma; aicina lielāku vērību piešķirt sarunām un saziņai savienojumā ar pasākumiem, kas nodrošinātu pārredzamību un novērstu ļaunprātīgu izmantošanu un diskrimināciju, un mudina kā iespējamu pirmo soli skaidri atļaut apspriešanos ar tirgus dalībniekiem;

27.

norāda, ka publiskā iepirkuma politikai vispirms jānodrošina efektīva līdzekļu izmantošana dalībvalstīs, jāpanāk optimāli rezultāti attiecībā uz publisko iepirkumu, piemērojot skaidras, pārredzamas un elastīgas procedūras, un jāļauj Eiropas uzņēmumiem konkurēt, pamatojoties uz vienādiem nosacījumiem, visā Savienībā;

28.

atbalsta Eiropas publiskā iepirkuma noteikumu pārskatīšanā skaidrus, vienkāršus un elastīgus noteikumus, kas būtu mazāk detalizēti un padarītu piešķiršanas procesu vienkāršāku, samērīgāku, rentablāku, kā arī MVU un ieguldījumiem atvērtāku un draudzīgāku; tādēļ uzskata, ka ir vairāk jāpievēršas pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas pamatprincipiem; pauž viedokli, ka noteikumu vienkāršošana publiskā iepirkuma jomā ļautu samazināt kļūdas risku un pievērst lielāku uzmanību mazo līgumslēdzēju iestāžu vajadzībām;

29.

atbalsta ierosinājumu novērtēt, vai varētu atļaut, ka iepriekš paziņotas sarunu procedūras līdz ar publicēšanu ES mērogā tiek izmantotas plašāk, nekā to paredz pašreizējās direktīvas, lai līgumslēdzējas iestādes un uzņēmēji var labāk sazināties un piedāvājumu un pieprasījumu var saskaņot efektīvi; pauž viedokli — ja tiktu paredzēta sarunu procedūras piemērošanas jomas paplašināšana, būtu jāievieš papildu aizsardzība pret noteikumu ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, līgumslēdzējas iestādes pienākums sākumā noteikt ikvienam pretendentam vismaz dažus minimālos nosacījumus attiecībā uz procedūras īstenošanu, atbilstīgi labai praksei privātā iepirkuma procedūrā, un paredzēt prasības attiecībā uz rakstisko dokumentāciju;

30.

aicina Komisiju pārskatīt pašreizējās metodes attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju kvalifikāciju (jo īpaši pamatlīgumiem, dinamiskajām iepirkumu sistēmām un komunālo pakalpojumu iepirkuma rīkotāju izmantotajām kvalifikācijas sistēmām), lai ikviena jaunā kvalifikācijas metode samazinātu izmaksas un laika grafikus, būtu pievilcīga gan līgumslēdzējām iestādēm, gan uzņēmējiem un garantētu vislabākos iespējamos rezultātus;

31.

atgādina savu stingro prasību sistemātiski atzīt alternatīvus piedāvājumus (vai variantus), jo tie ir ļoti nozīmīgi inovatīvu risinājumu sekmēšanā un izplatīšanā; uzsver, ka veiktspējas un funkcionālo prasību specifikācijas un skaidra variantu atzīšana dod pretendentiem iespēju piedāvāt inovatīvus risinājumus, jo īpaši tādās izteikti novatoriskās nozarēs kā IKT; aicina arī pārbaudīt visus līdzekļus — gan leģislatīvos, gan neleģislatīvos —, lai nodrošinātu, ka ar publisko iepirkumu vairāk veicina inovācijas Eiropā;

32.

aicina Komisiju precizēt publisko iepirkumu reglamentējošos noteikumus, īpaši attiecībā uz līgumu izpildes posmu (piemēram, attiecībā uz spēkā esoša līguma „būtiskiem grozījumiem”, grozījumiem saistībā ar līgumslēdzēju un līgumu izbeigšanu);

33.

pauž nožēlu par to, ka pretendentiem ir tikai ierobežotas iespējas labot izlaidumus savos piedāvājumos; tādēļ prasa Komisijai izstrādāt noteikumus par to, kādus izlaidumus piedāvājumu iesniedzēji drīkst labot, kādi papildu labojumi ir atļauti un kā garantēt pārredzamību un vienlīdzīgu attieksmi;

34.

norāda, ka līgumslēdzējām iestādēm ir jābūt iespējai mācīties no iepriekšējās pieredzes ar pretendentu, pamatojoties uz oficiālu vērtējuma ziņojumu; iesaka noteikt laika ierobežojumu atkāpēm, tādējādi garantējot pārredzamību un objektivitāti; atzīmē, ka Direktīvā 2004/17/EK un 2004/18/EK jāiekļauj tiesību akta precizējums, norādot, ka pretendents, kas atzīts par vainīgu pārkāpumā iepriekšējā iepirkuma procedūrā, var atgūt uzticamību pēc tam, kad viņš pietiekami pierādījis, ka ir veicis efektīvu „pašattīrīšanās” procedūru; uzskata, ka šāds precizējums veicinātu pretkorupcijas mehānismus, apstiprinot stimulus korumpētības prakses pārvarēšanai, un likvidētu nopietnu juridisko nenoteiktību;

35.

pauž nožēlu par to, ka Zaļajā grāmatā nav minētas nepilnības, kompetences un zināšanu trūkums par iepirkuma procedūru, kā arī publiskā iepirkuma stratēģiju neatbilstība; uzsver, ka ir svarīgi sekmēt profesionalitāti un garantēt objektivitāti gan līgumslēdzēju iestāžu, gan tirgus dalībnieku vidū, jo īpaši atbalstot mērķtiecīgu apmācības programmu izveidi; iesaka izveidot izcilības centru tīklu atbilstīgi spēkā esošajam valstu tiesiskajam regulējumam, lai veicinātu informācijas un labas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm; turklāt mudina gan valsts, gan ES līmeņa atbalsta organizācijas uzņemties kopīgu atbildību, lai padarītu attiecīgo informāciju pieejamu un veicinātu informācijas apmaiņu starp to dalībniekiem visā Eiropā; uzsver, cik nozīmīgas gan līgumslēdzējiem, gan pretendentiem ir pārredzamas un viegli saprotamas rokasgrāmatas; pauž nožēlu, ka attiecīgi 2005. un 2010. gadā publicētie dokumenti „Zaļais iepirkums. Videi draudzīga publiskā iepirkuma rokasgrāmata” un „Sociāls „iepirkums”. Rokasgrāmata sociālo apsvērumu ietveršanai publiskajos iepirkumos” šajā ziņā nav pietiekami praktiski;

36.

konstatē, ka uzņēmumiem no citas dalībvalsts tiek piešķirti tikai 1,4 % pasūtījumu; uzsver, ka līgumslēdzēju un pretendentu kvalifikācijas celšana un labāka apmācība palīdzētu stiprināt ES mēroga konkurenci un labāk izmantot publiskā iepirkuma iekšējā tirgus priekšrocības;

37.

uzsver — lai saglabātu nodarbinātību un ilgtspējīgu attīstību, inovāciju un izaugsmi, ir svarīgi nodrošināt MVU, kas ir Eiropas ekonomikas virzītājspēks, atbilstošu piekļuvi publiskajam iepirkumam; uzsver, ka procedūru un administratīvo formalitāšu vienkāršošana un MVU draudzīgu stratēģiju izveide un labas prakses kodeksa īstenošana sekmēs MVU piekļuvi publiskā iepirkuma līgumiem un dos tiem iespēju piedalīties iepirkumos ar vienlīdzīgākiem un taisnīgākiem nosacījumiem; uzskata, ka, nodrošinot visiem uzņēmējiem vienkāršotu, vienlīdzīgu un taisnīgu piekļuvi publiskajam iepirkumam, tiktu panākta labāka nodokļu maksātāju naudas izmantošana; norāda, ka MVU parasti nav ievērojamu un specifisku administratīvo spēju un tādēļ ir svarīgi samazināt tiem noteikto administratīvo slogu;

38.

norāda, ka atlases kritērijiem par finansiālo stāvokli, piemēram, par uzņēmuma apgrozījumu, jābūt proporcionāliem konkrētā līguma raksturam; brīdina Komisiju un dalībvalstis, pieņemot elastīgus un lietotājam draudzīgus instrumentus, neradīt jaunus apgrūtinājumus MVU un vispirms ņemt vērā to intereses; aicina Komisiju — ar mērķi uzlabot piekļuvi publiskā iepirkuma procedūrām un veicināt to pārredzamību, jo īpaši mazāko līgumslēdzēju iestāžu un pretendentu interesēs, — modernizēt Eiropas publisko iepirkumu tīmekļa vietni (Tenders Electronic Daily (TED)), lai to padarītu pieejamāku, uzlabojot izskatu un funkcionalitāti un īpašu uzmanību pievēršot meklēšanas kritērijiem un katra iepirkumu konkursa kopsavilkuma tulkojumu kvalitātei un detalizētībai; ierosina TED piedāvāt lietotājiem pakalpojumu — ziņojuma nosūtīšana, ja ir publicēts konkurss izvēlētajā interešu jomā;

39.

prasa Komisiju palielināt informētību par to, kāda nozīme ir līgumu sadalīšanai daļās, un apsvērt principa „piemērot vai paskaidrot” ieviešanu, saskaņā ar kuru ir jāīsteno noteikumi par sadalīšanu daļās vai arī jāpaskaidro to neīstenošanas iemesli;

40.

norāda, ka līgumslēdzējām iestādēm ir vairāk jāizmanto iespēja sadalīt publiskos līgumus daļās, kas dotu lielākas iespējas MVU piedalīties publiskajā iepirkumā kvalitatīvā un kvantitatīvā izteiksmē un uzlabotu konkurences līmeni; mudina MVU izmantot kopīgu iepirkumu un līgumu apvienošanu, kas tiem ļautu radīt apjomradītus ietaupījumus tādās jomās kā loģistika un transports; mudina valsts iestādes būt elastīgām, apsverot šos modernos un brīvprātīgos vienošanās veidus; aicina Komisiju izpētīt visas iespējas, kā mudināt MVU un mazos uzņēmējus veidot pagaidu vai pastāvīgas grupas, ļaujot tām piedalīties uzaicinājumos iesniegt piedāvājumus par līgumiem, kas nav sadalīti daļās, lai viņiem nebūtu jādarbojas kā apakšuzņēmējiem; aicina Komisiju šajā sakarībā īpaši pārbaudīt pašreizējo praksi par apakšlīgumu slēgšanu ar MVU — bieži vien ar sliktākiem nosacījumiem nekā līgumos, kas piešķirti galvenajam līgumslēdzējam, — attiecībā uz tām līgumu daļām, kuras nav sadalītas un ir par lielu, lai MVU piedalītos iepirkuma procedūrā;

41.

ierosina pēc iespējas atļaut pašdeklarēšanos un pieprasīt dokumentu oriģinālus tikai no iepriekšējās atlases kandidātiem vai izvēlētā pretendenta, vienlaikus izvairoties no citiem nepareizu deklarāciju radītiem kavējumiem vai tirgus traucējumiem; prasa Komisijai veicināt iespēju izmantot visās dalībvalstīs atzītu „elektronisku iepirkuma pasi”, kas apliecinātu, ka piedāvājuma iesniedzējs izpilda visus nosacījumus ES tiesību aktos par publisko iepirkumu; uzsver, ka Eiropas pirmskvalifikācijas sistēma varētu būt noderīgs instruments, ja tas būtu vienkāršs, lēts un viegli pieejams MVU;

42.

lai apkarotu ar publisko iepirkumu saistīto korupciju, aicina Komisiju veicināt efektīvāku ziņošanas praksi, tostarp informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm attiecībā uz negodīgu solītāju izslēgšanu; aicina Komisiju sniegt skaidrus noteikumus par ziņotāju aizsardzību atbilstīgi ieteikumiem Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcijā Nr. 1729 (2010) (9), uzlabot ar ES līdzekļiem finansētu līgumu pārredzamību un veicināt izglītojošas darbības gan iestāžu, gan plašas sabiedrības līmenī;

43.

norāda, ka atsevišķas dalībvalstis jau piemēro efektīvas publiskā iepirkuma procedūras, kas garantē pārredzamību un nodokļu maksātāju naudas lietderīgu izmantošanu; prasa Komisijai izpētīt dalībvalstu labo praksi šajā jomā un noteikt efektīvākos publiskā iepirkuma principus ES mērogā;

44.

norāda, ka korupcijas apkarošana un favorītisms ir viens no direktīvu mērķiem; uzsver, ka dalībvalstis saskaras ar dažādām problēmām šajā jomā un ka sīkāk izstrādāta Eiropas pieeja var traucēt noteikumu racionalizācijas un vienkāršošanas centieniem un radīt jaunu birokrātiju; norāda, ka pārredzamība un konkurence ir galvenie principi korupcijas apkarošanā; prasa īstenot kopēju pieeju attiecībā uz „pašattīrīšanās” pasākumiem, lai izvairītos no tirgus traucējumiem un nodrošinātu tiesisko noteiktību kā uzņēmējiem, tā arī līgumslēdzējām iestādēm;

45.

uzskata — tā kā publiskā iepirkuma līgumi attiecas uz publisko finansējumu, tiem jābūt paredzamiem un atvērtiem publiskām pārbaudēm; aicina Komisiju sniegt skaidrojumus, lai nodrošinātu vietējām un citām publiskajām iestādēm tiesisko noteiktību un ļautu tām informēt pilsoņus par to līgumsaistībām;

46.

aicina Komisiju novērtēt problēmas, kas saistītas ar nesamērīgi lētiem piedāvājumiem, un ierosināt atbilstošus risinājumus; iesaka līgumslēdzējām iestādēm nesamērīgi lētu piedāvājumu gadījumos sniegt laicīgu un pietiekamu informāciju pārējiem pretendentiem, lai ļautu viņiem novērtēt, vai ir pamats uzsākt pārskatīšanas procedūru; aicina panākt lielāku saskaņotību starp ES kopējo ārējās tirdzniecības politiku un dalībvalstu praksi pieņemt nesamērīgi lētus piedāvājumus;

47.

atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu par e-iepirkumu izmantojuma paplašināšanu; norāda, ka e-iepirkuma rīcības plāns nav sasniedzis savu mērķi un ka ir vajadzīga spēcīgāka politiskā vadība visos valdības līmeņos — tostarp ES —, lai saglabātu un paātrinātu pāreju uz e-iepirkumu; vēlas nodrošināt, ka vismaz 50 % publiskā iepirkuma darbību gan no ES iestādēm, gan no dalībvalstu puses tiek veiktas elektroniski saskaņā ar dalībvalstu valdību pausto apņemšanos Mančestrā 2005. gadā notikušajā ministru konferencē par e-pārvaldi;

48.

uzsver, ka Komisijai ir īpaša loma, veicinot progresu standartizācijas un infrastruktūras jautājumos, piemēram, par e-parakstiem un laika zīmogiem, tādēļ drošības apsvērumu dēļ ir nepieciešams vispārīgi saskaņots formāts; prasa Komisijai izstrādāt attiecīgos kopējos standartus; uzsver, ka apgrūtinošas tehniskās prasības pretendentu autentifikācijai var būt traucēklis uzņēmējiem; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību izstrādāt standartizētu sistēmu e-parakstiem; aicina dalībvalstis piedāvāt sertifikācijas pakalpojumu sniedzēju izsniegto sertifikātu legalizācijas pakalpojumus, ko veiktu to uzraudzībā;

49.

uzsver — lai nodrošinātu dažādu sistēmu savietojamību un izvairītos no nespējas mainīt pakalpojumu sniedzēju, jāievēro atvērti standarti un tehnoloģiju neitralitāte; aicina Komisiju nodrošināt dalībvalstīs jau esošo dažādo e-iepirkuma procedūru reālo savietojamību, vairāk izmantojot tādu ES iniciatīvu kā PEPPOL un e-CERTIS iegūtos rezultātus;

50.

norāda, ka visi tiesību aktu priekšlikumi par e-iepirkuma izmantojuma paplašināšanu un vienkāršošanu jāiekļauj galveno publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanā un tiem jāatbilst piemērošanas jomai un vispārējiem publiskā iepirkuma noteikumiem, piemēram, saistībām attiecībā uz robežvērtībām;

51.

uzsver, ka e-iepirkums var veicināt visa iepirkuma procesa vienkāršošanu, panākot efektivitāti, kas radīs ievērojamus izmaksu un laika ietaupījumus gan uzņēmumiem, gan valsts pārvaldei, un palielinot pārredzamību un pieejamību; norāda, ka īpaši elektroniskā līgumtiesību piešķiršana paver jaunas izredzes pārvaldības modernizācijai publiskā iepirkuma jomā; atkārto, ka e-iepirkumam jābūt lētākam, lietderīgākam un pārredzamākam par parastajām publiskā iepirkuma procedūrām; tomēr uzskata, ka šī joma vēl ir jāpilnveido un ir jāpanāk vairāk attiecībā uz piekļuvi ticamai, salīdzināmai un objektīvai informācijai un statistikas datiem; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pārrobežu e-iepirkuma izmantošanu;

52.

norāda, ka likumdošana nav vienīgais veids pārmaiņu veicināšanai; tādēļ aicina Komisiju izpētīt jaunus veidus pieredzes apmaiņai, paraugprakses apmaiņai un zināšanu pārrobežu nodošanai starp vietējiem un reģionālajiem dalībniekiem; uzsver, ka ir liela nepieciešamība pilnveidot to darbinieku spējas un izpratni, kuri nodarbojas ar e-iepirkumu, kā arī palīdzēt MVU pilnveidot zināšanas un spējas, izmantojot valsts un/vai ES stimulus, lai panāktu „līdzvērtīgus konkurences apstākļus” starp MVU un lielākiem uzņēmumiem; atzinīgi vērtē jauno Eiropas savienošanas instrumentu, kas veicinātu pārrobežu e-iepirkumu, tādējādi veicinot digitālā vienotā tirgus attīstību;

53.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas e-pārvaldes rīcības plānā 2011.–2015. gadam pausto paziņojumu attīstīt platformu epractice.eu kā efektīvu līdzekli dalībvalstu un e-pārvaldes lietotāju pieredzes un informācijas apmaiņai un mudina paplašināt tās darbības jomu, iekļaujot arī vietējos un reģionālos lietotājus;

54.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

8.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 131/35

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 21., 45. un 47. pantu, kā arī Pamattiesību hartas 15., 21., 29., 34. un 45. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 151. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulu (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (1),

—

ņemot vērā Padomes 1991. gada 14. oktobra Direktīvu 91/533/EEK par darba devēja pienākumu informēt darbiniekus par darba līguma vai darba attiecību nosacījumiem (2),

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas nodarbinātības pamatstandartus,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās drošības sistēmu saskaņošanu (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (4), 2008. gada ziņojumu par Direktīvas 2004/38/EK piemērošanu (COM(2008)0840), kā arī Padomes 2007. gada novembra un 2009. gada aprīļa rezolūcijas attiecībā uz Direktīvu 2004/38/EK,

—

ņemot vērā Komisijas pārraudzības dokumentu par norādījumiem, kā labāk transponēt un piemērot Komisijas Direktīvu 2004/38/EK par Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (COM(2009)0313),

—

ņemot vērā starpposma ziņojuma projektu „Salīdzinošs pētījums par to, kā tiek piemērota Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā”, ko lūdza Juridisko jautājumu komiteja un sagatavoja Eiropas Pilsoņu rīcības dienests (EPRD),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par norādījumiem, kā labāk transponēt un piemērot Direktīvu 2004/38/EK, kā arī tās nodomu publicēt vienkāršotas rokasgrāmatas ES pilsoņiem un izmantot visas interneta sniegtās iespējas,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (5),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 6. decembra paziņojumu „Mobilitāte — instruments darbavietu skaita un kvalitātes palielināšanai. Eiropas darba mobilitātes rīcības plāns (2007.–2010.)” (COM(2007)0773),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 18. novembra paziņojumu par darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ietekmi ES paplašināšanās kontekstā (COM(2008)0765),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu „Jaunas prasmes jaunām darba vietām. Saskaņotu darba tirgus vajadzību un prasmju plānošana” (COM(2008)0868),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 13. jūlija paziņojumu „No jauna apstiprinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību — tiesības un svarīgākās norises” (COM(2010)0373),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu „Akts par vienoto tirgu – Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos „Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” ” (COM(2011)0206), kurā kā viens no tā divpadsmit galvenajiem instrumentiem ietverta darba ņēmēju mobilitāte,

—

ņemot vērā stratēģiju „Eiropa 2020” un jo īpaši tās pamatiniciatīvas „Jaunu prasmju un darbavietu programma” un „Jaunatne kustībā”,

—

ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2008. gada 27. novembra secinājumus „Personu brīva pārvietošanās — brīvas pārvietošanās tiesību ļaunprātīga un nepareiza izmantošana”,

—

ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes 2009. gada 9. marta secinājumus „Darbaspēka profesionālā un ģeogrāfiskā mobilitāte, kā arī darba ņēmēju brīva pārvietošanās Eiropas Savienībā”,

—

ņemot vērā 2009. gada 2. aprīļa rezolūciju par Eiropas pilsonības problēmām un perspektīvām (6),

—

ņemot vērā 2008. gada 18. decembra rezolūciju par Eiropas darba mobilitātes rīcības plānu (2007.–2010.) (7),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par to šķēršļu noteikšanu, kuri kavē mobilitāti iekšējā darba tirgū (8),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7–0258/2011),

A.

tā kā dzīvošana un strādāšana citā dalībvalstī ir viena no Savienības pamatbrīvībām neatkarīgi no personas etniskās izcelsmes, Savienības pilsonības pamatsastāvdaļa un šādas tiesības atzītas ar Līgumiem, tomēr statistikas dati liecina, ka, neskatoties uz īpašajām darba ņēmēju mobilitātes atbalsta iniciatīvām, šīs tiesības joprojām izmanto pārāk maz cilvēku;

B.

tā kā ES darba ņēmēju mobilitāte būtu jāveicina visā Eiropas Savienībā, kur ir nepieciešams darbaspēks;

C.

tā kā ES darba ņēmējiem, meklējot darbu uzņēmējā dalībvalstī, var rasties grūtības un problēmas;

D.

tā kā tiesības dzīvot un strādāt citā Savienības valstī ir viena no Savienības pamatbrīvībām, Savienības pilsonības pamatsastāvdaļa un šādas tiesības atzītas ar Līgumiem, tomēr statistikas dati liecina, ka, neskatoties uz īpašajām darba ņēmēju mobilitātes atbalsta iniciatīvām, šīs tiesības joprojām izmanto pārāk maz cilvēku;

E.

tā kā pašreizējais darba ņēmēju mobilitātes rādītājs ir nepietiekams, lai veicinātu darba tirgu efektivitāti Eiropas Savienībā; tā kā tikai 2,3 % ES iedzīvotāju dzīvo citā dalībvalstī, nevis valstī, kuras pilsoņi viņi ir, bet 17 % iedzīvotāju plāno izmantot brīvas kustības priekšrocības nākotnē un 48 % apsvērtu iespēju meklēt darbu citā valstī vai reģionā, ja zaudētu darbu darbinieku skaita samazināšanas dēļ;

F.

tā kā darba ņēmēju brīva kustība ir pozitīvs sociāli ekonomiskais piemērs gan ES, gan dalībvalstīm, kas ir ES integrācijas, ekonomiskās attīstības, sociālās kohēzijas, individuālo profesionālo prasmju pilnveidošanas, cīņas pret aizspriedumiem, rasismu un ksenofobiju atskaites punkts, un ar to var novērst ekonomiskās krīzes negatīvās sekas un labāk sagatavoties globālo pārmaiņu radītajiem uzdevumiem, iesaistot dialogā lēmumu pieņemšanas līmenī visas ieinteresētās puses un pilsonisko sabiedrību;

G.

tā kā darba ņēmēju mobilitātes veicināšana ir pozitīvs ieguldījums nodarbinātības mērķu sasniegšanā, kas izvirzīti stratēģijā „Eiropa 2020”; aicina Komisiju pamatiniciatīvās iekļaut darbaspēka mobilitāti un aicina dalībvalstis iekļaut darbaspēka un ģeogrāfiskās mobilitātes jautājumus, plānojot valstu stratēģijas un reformu programmas;

H.

tā kā nepietiekami elastīgi darba tiesību akti kavē darba ņēmēju mobilitāti Eiropā;

I.

tā kā saskaņā ar Komisijas 2008. gada 18. novembra paziņojumu mobilie darba ņēmēji no valstīm, kas pievienojās ES 2004. un 2007. gadā, pozitīvi ietekmējuši to dalībvalstu ekonomiku, kuras uzņem mobilos darba ņēmējus;

J.

tā kā sabiedrības neseno attīstību rūpniecības pārmaiņu, globalizācijas, jaunu darba modeļu, demogrāfisko izmaiņu un transportlīdzekļu attīstības dēļ ir jāpanāk augstāks darba ņēmēju mobilitātes līmenis;

K.

tā kā nav konstatēta negatīva ietekme dalībvalstīs, kas nav piemērojušas pārejas posma pasākumus attiecībā uz to darba ņēmēju brīvu kustību, kuru izcelsmes valstis ir dalībvalstis, kas pievienojušās ES 2004. un 2007. gadā, tomēr vairākas dalībvalstis izlēmušas turpināt ierobežojumu piemērošanu savos darba tirgos attiecībā uz Rumānijas un Bulgārijas valstspiederīgajiem;

L.

tā kā, neskatoties uz ES tiesību aktiem un programmām, kas paredzētas darba ņēmēju brīvas pārvietošanās veicināšanai, joprojām pastāv ierobežojumi šīs pamatbrīvības pilnīgai īstenošanai (piemēram, sociāli, valodas, kultūras, tiesiski un administratīvi šķēršļi, nepietiekami izstrādātas atgriešanās politikas nostādnes, kuras neatbilst migrējošo darba ņēmēju vajadzībām, mobilitātes pieredzes nepietiekama atzīšana, grūtības, kas saistītas ar laulāto vai dzīvesbiedru nodarbinātību, kā arī kavēts diplomu un profesionālo kvalifikāciju atzīšanas process);

M.

tā kā ekonomikas krīzes laikā darba ņēmēju profesionālā un ģeogrāfiskā mobilitāte var palīdzēt samazināt bezdarbu, apvienojot darbaspēka piedāvājumu ar pieprasījumu, var veicināt darba vietu radīšanas iespējas, ekonomikas, sabiedrības un demogrāfisko rādītāju pielāgošanu strukturālajām pārmaiņām un var sekmēt ekonomikas izaugsmi un ES konkurētspēju, tādēļ uzskata, ka pašreizējās profesionālo kvalifikāciju atzīšanas procedūras ir liels šķērslis darba ņēmēju mobilitātei Eiropas Savienībā;

N.

tā kā šie ierobežojumi un šķēršļi ierobežo darba ņēmēju pamattiesības, sarežģī ES ekonomiku atveseļošanās procesu un var negatīvi ietekmēt produktivitāti, piemēram, veicinot nelegālu nodarbinātību, kā arī ēnu ekonomikas un darba ņēmēju ekspluatācijas pieaugumu;

O.

tā kā diskriminācija dzimumorientācijas dēļ ir aizliegta saskaņā ar Pamattiesību hartas 21. pantu;

P.

tā kā pašreizējā ekonomikas krīze ir negatīvi ietekmējusi mobilitāti un visvairāk skārusi pagaidu darbiniekus un nepilnas slodzes darba ņēmējus, un sievietes ir viena no visvairāk skartajām grupām;

Q.

tā kā saistībā ar darbinieku mobilitāti ES ir vērojamas izteiktas dzimumu atšķirības (vīrieši daudz biežāk nekā sievietes informē par pārcelšanos jauna darba vai amata pārcelšanas dēļ, attiecīgi 44 % salīdzinājumā ar 27 % (9)); tā kā ir nepieciešams labāk uzraudzīt mobilitātes parādību, pamatojoties uz datiem atkarībā no dzimuma,

1.

uzsver, ka Komisijas ziņojumā COM(2008)0840 norādīti dalībvalstu īstenoti pastāvīgi pārkāpumi Direktīvas 2004/38/EK ieviešanā, kas ietekmē darba ņēmēju brīvu kustību, un šī situācija ir iemesls daudzām individuāli iesniegtām sūdzībām, lūgumrakstiem un vairāk nekā 40 jautājumiem, kurus uzdevis Parlaments un un kuru dēļ Komisija uzsākusi piecas pārkāpuma procedūras par šīs direktīvas nepareizu piemērošanu;

2.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu COM(2010)0373, kurā raksturota un izskaidrota pašreizējā situācija attiecībā uz darba ņēmēju brīvu kustību, tomēr pauž nožēlu par konkrētu pasākumu un risinājumu trūkumu, lai novērstu mobilitātes problēmas;

3.

atzinīgi vērtē tādas Komisijas īstenotās iniciatīvas kā mobilitātes palielināšanas mehānisms WO.M.EN un aicina Komisiju paplašināt un uzlabot tādu projektu darbības jomu, ar kuriem paredzēts palielināt strādājošo sieviešu mobilitāti;

4.

aicina Komisiju arī turpmāk veicināt darbaspēka mobilitāti, izstrādājot ilgtermiņa visaptverošu, daudznozaru mobilitātes stratēģiju, ar ko pilnībā novērstu pašreizējos tiesiskos, administratīvos un praktiskos brīvas darba ņēmēju kustības ierobežojumus; pieprasa konsekventu, efektīvu un caurredzamu politiku, kuras uzmanības centrā ir darba tirgus prasības un ekonomikas tendences;

5.

aicina Komisiju veicināt darbaspēka mobilitāti, arī turpmāk plānojot un izstrādājot stratēģijas ar mērķi sniegt vienkāršotu informāciju par migrējošo darba ņēmēju tiesībām un tām mobilitātes priekšrocībām, kuras iegūst kopējais attīstības process un ES un tās dalībvalstu ekonomika; lai efektīvi īstenotu ES tiesību aktus, ir ārkārtīgi svarīgi informēt darba ņēmējus, viņu ģimenes locekļus un ieinteresētās puses par viņu tiesībām un iespējām, kā arī par pieejamiem rīkiem attiecībā uz brīvu pārvietošanos;

6.

uzskata, ka mobilitāti iespējams efektīvi veicināt tikai ar būtiskiem uzlabojumiem attiecībā uz dalībvalstu solidaritāti un kopīgo atbildību un ar skaidru reglamentējošo sistēmu, kas regulē legālo migrāciju;

7.

aicina dalībvalstis likvidēt šķēršļus darba ņēmēju mobilitātei, nodrošinot atbilstīgus pakalpojumus personām (no kurām lielākā daļa ir sievietes), kuras dodas līdzi saviem laulātajiem vai partneriem citā dalībvalstī, piemēram, kursus integrācijas atvieglošanai viņu jaunajā sociālajā un kultūras vidē, tostarp valodu un arodapmācības kursus;

8.

tomēr norāda, ka mobilitātei būtu jāpaliek brīvprātīgai; uzsver, ka ES līmenī vairāk jānovērš pieaugušās mobilitātes negatīvās blakusparādības, kas izraisījušas intelektuālā un jauniešu darbaspēka aizplūšanu, kā arī jānovērš negatīvā ietekme uz ģimenes kopību un bērniem, ja viens vai abi vecāki strādā ārvalstīs;

9.

aicina dalībvalstis izveidot sadarbības mehānismus, lai nepieļautu tādu graujošu ietekmi uz ģimenēm, jo īpaši bērniem, kuru rada viņu nošķiršana no vecākiem un attālums starp viņiem;

10.

ņemot vērā Līgumu un spēkā esošo tiesību aktu noteikumus, atgādina, ka dalībvalstis ir atbildīgas par administratīvo procedūru vienkāršošanu attiecībā uz darba ņēmēju brīvas pārvietošanās īstenošanu, lai optimāli nodrošinātu minēto tiesību izmantošanu un novērstu nepamatotas, nevajadzīgas vai apgrūtinošas administratīvās procedūras, kas ierobežo minēto tiesību izmantošanu;

11.

prasa Komisijai veicināt administratīvo prakšu un administratīvās sadarbības pilnveidošanu, lai nodrošinātu sinerģiju starp valstu iestādēm;

12.

mudina dalībvalstis izveidot efektīvākus saziņas kanālus starp migrējošajiem darba ņēmējiem un attiecīgajiem valsts dienestiem, lai darba ņēmēji būtu pilnībā informēti par savām tiesībām un pienākumiem;

13.

uzsver, ka darba ņēmēju tiesības var īstenot tikai tad, ja ES migrējošais darba ņēmējs strādā legālu algotu darbu uzņēmējā dalībvalstī;

14.

uzsver, ka darba ņēmējas, kas pārceļas uz ārzemēm, lai strādātu darbu saistībā ar bērnu vai vecāka gadagājuma cilvēku aprūpi kā bērnu pieskatītājas, au-pair, aukles vai kopējas, bieži vien ir nodarbinātas pie privātpersonām, piemēram, ģimenēs vai pie ģimenes locekļiem, un līdz ar to strādā bez līguma vai nelegāli un tādējādi bez tiesībām uz pabalstiem saistībā ar sociālo nodrošināšanu, veselības aprūpi utt.;

15.

pauž bažas par to spēkā esošo direktīvu nepietiekamu transponēšanu un ieviešanu, kuras attiecas uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, jo īpaši par Direktīvu 2004/38/EK attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās tiesībām, kā arī par apgrūtinošām administratīvām procedūrām un uzturēšanās papildu dokumentiem (darba atļaujām, dzīvesvietas izziņām), kuri neatbilst Direktīvas 2004/38/EK prasībām;

16.

aicina Komisiju pilnībā izmantot savas Līgumos noteiktās privilēģijas, pastāvīgi un visaptveroši uzraugot Direktīvas 2004/38/EK īstenošanu, tostarp, ja vajadzīgs, izmantojot savas tiesības, lai uzsāktu pārkāpumu procedūras pret valstīm, kas nav izpildījušas prasības;

17.

aicina dalībvalstis pārskatīt savus pārejas posma noteikumus par piekļuvi to darba tirgum, kuriem ilgtermiņā var būt negatīva ietekme uz tādām ES Līgumos iekļautām pamatvērtībām un pamattiesībām kā pārvietošanās brīvība, diskriminācijas aizliegums, solidaritāte un vienlīdzīgas tiesības; tādēļ atzinīgi vērtē vairāku dalībvalstu neseno lēmumu pilnībā atvērt savus darba tirgus dažām dalībvalstīm, kuras Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gadā, un pauž nožēlu par nesenajiem likumdošanas priekšlikumiem citās dalībvalstīs ar mērķi mazināt tiesības darba ņēmējiem no dalībvalstīm, kuras ES pievienojās 2004. un 2007. gadā; aicina Komisiju izmeklēt, vai šāda politika nepārkāpj ES tiesību normas;

18.

aicina Komisiju stiprināt pašreizējo tiesisko regulējumu attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, kas izklāstīta Direktīvā 2005/36/EK;

19.

aicina Komisiju pārskatīt Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulu (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (10), lai ņemtu vērā priekšlikumus, ko Eiropas Parlaments sniedz šajā rezolūcijā;

20.

aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis piemēro Briseles I regulu (Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001) par piekritību un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās; uzsver Briseles I regulas nozīmi attiecībā uz sankcijām un soda naudām, ko piemēro par darba ņēmēju ekspluatāciju;

21.

aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis īsteno Direktīvu 2004/38/EK, nepieļaujot diskrimināciju, tostarp tādu, kas balstās uz dzimumorientāciju; atgādina Komisijai par iepriekšējiem aicinājumiem nodrošināt brīvu pārvietošanos visiem ES pilsoņiem un viņu ģimenēm neatkarīgi no viņu dzimumorientācijas;

22.

norāda, ka darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesības nevar aplūkot atrauti no citām tiesībām un ES pamatprincipiem un ka Eiropas sociālā modeļa un Eiropas Cilvēktiesību hartā garantēto tiesību ievērošana, kā noteikts ES Pamattiesību hartā, sniegs iespēju nodrošināt pienācīgas kvalitātes darbu, atbilstošus darba apstākļus, tostarp aizsardzību un darba drošību, tiesības uz sociālo nodrošinājumu, vienādu attieksmi, ģimenes dzīves un darba apvienošanu un pakalpojumu sniegšanas brīvību; uzsver, ka tiesības vēlēt vietējā, reģionālā un Eiropas līmeņa vēlēšanās ir šo tiesību būtisks elements, un aicina tās labāk īstenot; uzsver, ka var tikt zaudētas tiesības vēlēt izcelsmes dalībvalstu valsts līmeņa vēlēšanās, un uzskata, ka šim jautājumam jāpievērš lielāka uzmanība;

23.

aicina Komisiju sagatavot pārskatu par šķēršļiem, ar kuriem saskaras Savienības darba ņēmēji, kas vēlas izmantot brīvas pārvietošanās tiesības, un to, kā šie šķēršļi dalībvalstīs tiek pārvarēti, lai novērtētu, vai šādu šķēršļu problēma tiek pienācīgi un efektīvi risināta;

24.

aicina Komisiju pamatīgi izvērtēt dalībvalstu pašreizējo ekonomisko situāciju attiecībā uz darba tirgiem; aicina dalībvalstis labāk integrēt migrācijas politikas darbaspēka jomā, lai risinātu ar darbaspēka trūkumu saistītās problēmas un veicinātu iekšējo ražošanu;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas spēju savienot darba ņēmēju mobilitāti ar stratēģiju „Eiropa 2020” un uzskata, ka tam ir liela nozīme ES labklājības veicināšanā, radot sakārtotas un ilgtspējīgas darba vietas;

26.

uzsver, ka ir būtiski saskaņot vienādu attieksmi pret darba ņēmējiem un darba tiesību pienācīgu aizsardzību ar spēkā esošajiem noteikumiem attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos un kolektīvajos līgumos; uzskata, ka „vienlīdzīga atalgojuma par vienu un to pašu darbu vienā un tajā pašā vietā” princips līdz ar dzimumu līdztiesību būtu jāpiemēro visā ES, lai novērstu algu un sociālo dempingu; uzsver, ka no tiesībām ieguvēji būs visi tikai tad, ja tās pienācīgi īsteno un piemēro; šajā nolūkā aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai brīva pārvietošanās nekad netiktu izmantota ar mērķi radīt atšķirīgu attieksmi un darba samaksu un sociālo dempingu;

27.

uzskata, ka ES un dalībvalstu tiesību aktiem jābūt saskaņotākiem, lai novērstu visus šķēršļus darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesību īstenošanā un izmantošanā;

28.

prasa Komisijai un dalībvalstīm, ievērojot subsidiaritāti, garantēt pašreizējo tiesību aktu par diskriminācijas novēršanu pareizu īstenošanu, veikt praktiskus pasākumus, lai īstenotu vienādas attieksmes pret darba ņēmējiem principu, un cīnīties pret aizspriedumiem, rasismu un ksenofobiju;

29.

mudina dalībvalstis un Komisiju pastiprināt ES politiku cīņai pret tiešu un netiešu diskrimināciju, ES migrējošo darba ņēmēju ekspluatāciju Eiropas Savienībā un viņu tiesību pārkāpšanu nepietiekamu valodas zināšanu dēļ un tādēļ, ka viņiem trūkst izpratnes par tiesību aktiem attiecībā uz viņu nodarbinātību uzņēmējā dalībvalstī;

30.

mudina par darba tirgus uzraudzību atbildīgās dalībvalstu iestādes pievērst vairāk uzmanības mobilo darba ņēmēju tiesību aizsardzībai, jo īpaši viņus vairāk izglītojot un informējot par darba tiesībām;

31.

uzskata, ka iepriekš jāizskata dalībvalstu tiesību aktos izdarītie grozījumi saistībā ar sociālo drošību, aprūpes sistēmu un nodokļu politiku, lai noteiktu, kā šie grozījumi ietekmēs darba ņēmēju brīvu pārvietošanos; tādēļ aicina ieviest prasību veikt pārrobežu ietekmes novērtējumu, sniedzot detalizētu informāciju par pārvietošanās brīvībai radītajiem šķēršļiem;

32.

norāda, ka palielināta darbinieku mobilitāte arī prasa aktīvi iesaistīt sociālos partnerus, lai attiecīgajiem darba ņēmējiem, jo īpaši pagaidu darbiniekiem, kas strādā ārzemēs, nodrošinātu pietiekamu un efektīvu informāciju, atbalstu un aizsardzību attiecībā uz viņu sociālajām un darba tiesībām;

33.

uzskata – lai efektīvi ieviestu visas politikas nostādnes, kas risina darba ņēmēju brīvas pārvietošanās jautājumus, ir jārīkojas saskaņoti, jo īpaši attiecībā uz iekšējā tirgus izveides pabeigšanu, sociālās nodrošināšanas sistēmu saskaņošanu, tiesībām uz papildu pensiju, darba ņēmēju aizsardzību, pārrobežu veselības aprūpi, izglītību un profesionālo apmācību, pasākumiem nodokļu jomā, piemēram, pasākumiem, kas paredzēti, lai izvairītos no dubultās aplikšanas ar nodokli, kā arī attiecībā uz diskriminācijas novēršanu;

34.

uzsver, ka darba ierobežojumi ir šķērslis iekšējā tirgus darbībai un ka ekonomikas krīze norāda uz nepieciešamību veicināt brīvu darbaspēka pārvietošanos;

35.

atkārtoti norāda — lai novērstu pretrunas ES iekšējā tirgus jomā, nodarbinātības nolūkā dalībvalstīm ir jānodrošina priekšrocības Savienības pilsoņiem, un tās var sniegt priekšrocības tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri piesakās uz augsti kvalificētām darba vietām, kā noteikts Padomes 2009. gada 25. maija Direktīvā 2009/50/EK par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (11); uzsver, cik svarīgi ir noraidīt pieteikumus ES zilajai kartei darba tirgus nozarēs, kuros piekļuve darba ņēmējiem no citām dalībvalstīm ir ierobežota, pamatojoties uz pārejas posma noteikumiem;

36.

aicina Eiropas un valstu iestādes savstarpēji vairāk saskaņot darbību, lai labāk informētu pilsoņus un sniegtu viņiem palīdzību, un uzraudzītu, kā darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesības tiek īstenotas praksē un kā cilvēki tās izmanto, lai paātrinātu darbaspēka mobilitātes īstenošanu;

37.

uzskata, ka atbilstošas sociālās nodrošināšanas sistēmas ievērojami atvieglo darba ņēmēju ģeogrāfisko un profesionālo mobilitāti un ka mobilo darba ņēmēju sociālā integrācija, kā arī no darba ārvalstīs atgriezušos darba ņēmēju sociālā reintegrācija jāiekļauj darbaspēka mobilitātes politikā; šajā sakarībā uzsver, ka iepriekš iegūtu tiesību atzīšanai un lielākai izpratnei par atsevišķu dalībvalstu sistēmu atšķirībām ir bijusi būtiska nozīme un ka šāda pieeja ir jāturpina;

38.

aicina dalībvalstis risināt mobilo darba ņēmēju fiktīvas pašnodarbinātības problēmu; uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt darba ņēmējiem tiesības un aizsardzību;

39.

aicina Komisiju un dalībvalstis apkarot ksenofobiju pret visiem ES darba ņēmējiem, paredzot integrācijas un informēšanas līdzekļus un veicinot saprašanos, kultūras daudzveidību un cieņu tajās dalībvalstīs, kas uzņem mobilos darba ņēmējus;

40.

uzsver – lai efektīvi īstenotu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, vajadzīga Eiropas un dalībvalstu iestāžu saskaņota rīcība, atvieglojot un vienkāršojot ar šīm tiesībām tieši saistītas administratīvās procedūras, piemēram, transportlīdzekļu reģistrācijas pārsūtīšanu un medicīnisko datu pieejamības garantēšanu, plašas datubāzes nodrošināšanu par pašreizējās veselības aprūpes praktizējošo ārstu darbības kompetenci, izvairīšanos no dubultas aplikšanas ar nodokli, skaidrus noteikumus attiecībā uz medicīnisko izdevumu kompensāciju utt.;

41.

uzskata, ka ir būtiski sniegt migrējošajiem darba ņēmējiem iespēju izmantot pārnesamas sociālās drošības tiesības, nodrošinot, ka darba ņēmēji gūst labumu no iegūtajām privilēģijām;

42.

uzskata, ka MVU var veicināt ekonomikas atveseļošanos un attīstību, jo ir jaunu darba vietu radīšanas galvenais avots; tādēļ atkārtoti norāda, ka vajadzīga ES līmeņa apņēmība atbalstīt un attīstīt MVU (piemēram, izmantojot mikrofinansēšanas instrumentu „Progress”), jo īpaši ar aktīvu darbaspēka politiku un profesionālās izglītības un mācību programmām;

43.

aicina pierobežu reģionus apsvērt iespēju slēgt līgumus ar mērķi veicināt pārrobežu darbaspēka mobilitāti, lai šie reģioni varētu izmantot savstarpējas (izdevīgas) priekšrocības;

44.

aicina dalībvalstis novērst pašlaik spēkā esošos pagaidu ierobežojumus, ko piemēro attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos no dalībvalstīm, kas pievienojās ES 2004. un 2007. gadā; uzskata, ka šie ierobežojumi rada dubultstandartus, kavē produktivitāti un diskriminē Eiropas Savienības iedzīvotājus, un aicina efektīvi ieviest atvieglojumu klauzulu visā Savienībā;

45.

uzskata, ka darbaspēka mobilitāte Eiropas Savienībā ir būtiska, lai panāktu ekonomikas atveseļošanos un sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus; līdz ar to mudina dalībvalstis, kuras vēl joprojām piemēro darba tirgus ierobežojumus attiecībā uz Rumānijas un Bulgārijas pilsoņiem, šos ierobežojumus atcelt līdz 2011. gada beigām saskaņā ar termiņu, ko paredz Pievienošanās līgums;

46.

aicina kompetentās valstu iestādes sadarboties ciešāk un efektīvāk, pārbaudot darba līgumu atbilstību valsts un ES tiesību aktiem; norāda, ka ir jāgarantē dalībvalstu savstarpēja palīdzība un informācijas apmaiņa pārkāpumu gadījumā; aicina Komisiju pārraudzīt šo procesu;

47.

aicina valsts iestādes un visas ieinteresētās puses darīt visu iespējamo, lai paaugstinātu darba ņēmēju informētības līmeni par viņu tiesībām un dažādiem instrumentiem (darba tiesībām, koplīgumiem, rīcības kodeksiem, sociālās apdrošināšanas noteikumiem), kas regulē viņu darba attiecības, kā arī darba un dzīves apstākļus;

48.

pauž nožēlu par darba inspekciju skaita samazināšanos visā ES; uzsver, ka efektīvas kontroles ir būtisks elements, ar ko nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi un vienlīdzīgus konkurences apstākļus; aicina dalībvalstis palielināt darba inspekciju skaitu un nodrošināt darba inspekcijām pietiekamus resursus; aicina Komisiju uzlabot sadarbību un koordināciju starp darba inspekcijām;

49.

uzskata, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai ES mobilo darba ņēmēju bērniem nerastos grūtības saistībā ar viņu valstspiederību vai pilsonību par viņu vecāku izvēli attiecībā uz darbu, un ka būtu pienācīgi jāizpēta mobilo darba ņēmēju bērnu konkrētās vajadzības, lai nodrošinātu efektīvu politisko reakciju;

50.

uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāuzlabo to bērnu situācija, kurus atstājuši vecāki, un jāpalīdz viņiem normāli attīstīties, iegūt izglītību un baudīt pienācīgu sabiedrisko dzīvi;

51.

pauž bažas par pieaugošo piespiedu darba apjomu ES, kas dažās jomās ir cieši saistīts ar organizēto noziedzību; uzsver, ka piespiedu darbam jāpiešķir galvenā prioritāte EIROPOLA un EUROJUST darbībās; prasa dalībvalstīm kopīgi pielikt lielākas pūles, lai kontrolētu piespiedu darbu, nodrošinātu kriminālvajāšanu un sodīšanu par to, un nodrošināt, ka par to ir paredzēts kriminālsods; uzsver, ka ir jāveic pasākumi, kas nodrošina no piespiedu darba cieetušo upuru aizsardzību;

52.

aicina Komisiju izpētīt un publiskot gan darbaspēka mobilitātes pozitīvo ietekmi uz uzņēmējvalsti, mītnes valsti un ES no sociālekonomiskā un ģeogrāfiskās kohēzijas viedokļa, gan tās trūkumus, uzsverot šādas sekas: ekonomiskus zaudējumus, nedeklarēta darba pieaugumu, sliktus darba apstākļus neskaidras juridiskās situācijas dēļ, ja ir ieviesti pagaidu pasākumi, ES pilsoņu zināšanu trūkumu un rezultātus dalībvalstu novēlotas rīcības dēļ attiecībā uz ES 2004.–2007. gada integrācijas viļņa darba ņēmēju integrāciju; aicina gan Komisiju, gan dalībvalstis jebkurā pašreizējā dalībvalstī vai turpmākā kandidātvalstī izvairīties īstenot pasākumus, kuri ierobežo strādājošo brīvu pārvietošanos un negatīvi ietekmē ES darba tirgu konkurētspēju;

53.

mudina Komisiju ievērot savas iniciatīvas, kas vērstas uz jauniešu ģeogrāfiskās mobilitātes veicināšanu ar mācīšanās mobilitātes sistēmām, izmantojot visas saistībā ar šo jautājumu izstrādātās programmas;

54.

atzinīgi vērtē Komisijas plānu izveidot tādu regulāru sistemātisku novērtējumu par ilgtermiņa piedāvājumu un pieprasījumu ES darba tirgos līdz 2020. gadam, kurš sadalīts pa nozarēm, profesijām, kvalifikācijas līmeņiem un valstīm, un stingri ierosina saskaņot starp dalībvalstīm darba un izglītības politikas virzienus, lai sasniegtu mērķus, kas noteikti stratēģijā „Eiropa 2020” attiecībā uz darbavietu izveidi un tādu turpmāku netiešu ierobežojumu novēršanu, kuri varētu kavēt pārvietošanās brīvības tiesību izmantošanu, piemēram, citu ES valstu diplomu neatzīšana; plānā skaidri jānorāda darbaspēka nepietiekamība ES īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā;

55.

aicina izveidot un īstenot atbilstīgus mērķus, lai novērstu joprojām pastāvošo diskrimināciju un negatīvos stereotipus, piemēram, tos, kas ietekmē darba ņēmējus no Austrumeiropas un Dienvideiropas, un lai veicinātu darba ņēmēju integrāciju, īstenojot viņu tiesības uz pārvietošanās brīvību uzņēmējvalsts sabiedrībā;

56.

aicina visu līmeņu iestādes nodrošināt atbalstu šai politikai un veicināt informētību par mobilitātes iespējām un priekšrocībām, īpaši darba uzsācēju vidū, uzsverot Komisijas lomu koordinēšanā;

57.

uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāveicina diplomu un kvalifikāciju atzīšana un jāievieš to vispārīgi kritēriji, jo tas ļoti bieži ir grūtību iemesls cilvēkiem, kuri meklē darbu kādā dalībvalstī ārpus savas izcelsmes valsts;

58.

pauž nožēlu par dalībvalstu politikas virzieniem, kas aktīvi mudina citus ES pilsoņus pamest šo dalībvalsti; aicina Komisiju pārbaudīt, vai šādi politikas virzieni nepārkāpj tiesības uz brīvu pārvietošanos;

59.

atzīst un uzsver valsts nodarbinātības dienestu nozīmi (jo īpaši EURES sistēmu un tīklu) darbaspēka mobilitātes veicināšanā ES, sevišķi pārrobežu reģionos, sniedzot informāciju par vakantajām darba vietām, tiesībām un pienākumiem saistībā ar migrāciju, tostarp imigrāciju, un saistībā ar pierobežas darbu, kā arī informāciju par izglītības un profesionālās apmācības iespējām, kā arī darba un dzīves apstākļiem; uzsver sociālo partneru īpašo lomu darbinieku konsultēšanā par pārrobežu partnerību; uzsver, ka EURES jāpaliek taisnīgas mobilitātes veicināšanas līdzeklim, un tādēļ aicina Komisiju turpināt nodrošināt finanšu resursus, lai atbalstītu sociālo partneru darbu pierobežas reģionos;

60.

aicina attīstīt EURES institucionālās iespējas un tā nostiprināšanu kā centralizētu instrumentu, ar ko veicināt darba ņēmēju un viņu ģimeņu mobilitāti;

61.

pauž bažas par finansējuma samazināšanu EURES padomniekiem; aicina izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, kas nodrošinātu, ka EURES un tā personāls var efektīvi veikt savus pienākumus, un norāda, ka tas ir iespējams vienīgi tad, ja palielina finansējumu;

62.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus, lai sadarbību starp EURES un attiecīgajām valsts iestādēm padarītu produktīvāku un efektīvāku;

63.

mudina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju popularizēt EURES pilsoņu vidū, nodrošinot attiecīgo dokumentāciju un konsultācijas par tā izmantošanu ar publisko nodarbinātības centru starpniecību, kā arī organizējot sanāksmes, lai veicinātu mobilitāti augstākās izglītības sistēmā;

64.

uzskata, ka būtu jāuzlabo kārtība, kādā ES darba ņēmēji saņem informāciju par priekšrocībām, tiesībām un pienākumiem, kas saistīti ar darbaspēka mobilitāti; aicina Komisiju saskaņot savas darbības ar valstu iestādēm un attīstīt saikni starp EURES un SOLVIT problēmu risināšanas tiešsaistes tīkliem, lai uzlabotu to pakalpojumu kvalitāti, kas tiek sniegti pilsoņiem, kuri izmanto savas tiesības uz mobilitāti; aicina Komisiju un dalībvalstis nodibināt daudzvalodu konsultāciju aģentūras ES migrējošiem darba ņēmējiem, jo īpaši vietās, kurās ir nodarbināti daudzi no šiem darba ņēmējiem;

65.

uzsver, ka, popularizējot aktīvās nodarbinātības politikas virzienus, būtu jāpiešķir augsta prioritāte informācijai par mācību un profesionālās sagatavotības programmām, kas pieejamas visā ES;

66.

prasa nostiprināt Padomes 1991. gada 14. oktobra Direktīvas 91/533/EEK par darba devēja pienākumu informēt darbiniekus par darba līguma vai darba attiecību nosacījumiem (tā sauktā „Informācijas direktīva”) (12) īstenošanu attiecībā uz minimālo informāciju, kas darba ņēmējiem jāsaņem no darba devējiem par savām darba attiecībām, tostarp visām tiesību normām, kas attiecas uz viņu nodarbinātības situāciju uzņēmējvalstī;

67.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm veicināt sociālo partneru aktīvu iesaisti, lai nodrošinātu migrējošo darba ņēmēju tiesību praktisku īstenošanu un stiprināšanu;

68.

uzsver, ka darba ņēmējiem ir jāsadarbojas ar darba devējiem EURES tīklā;

69.

aicina uz plašāku dialogu un sadarbību starp valsts un reģionālajām iestādēm, jo tās parasti ir pirmais informācijas avots daudziem pilsoņiem to tuvuma un pilsoņu vajadzību pārzināšanas dēļ, kā arī aicina uz sociālo partneru lielāku iesaisti;

70.

aicina dalībvalstis stingrāk uzraudzīt nodarbinātības aģentūru darbības, lai nodrošinātu, ka netiek pārkāptas mobilo darba ņēmēju tiesības vai netiek pieviltas viņu cerības, kas var kavēt darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un negatīvi ietekmēt viņu sociālo drošību;

71.

aicina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt situāciju aģentūrās un organizācijās, kas piedāvā darbu strādājošiem no citām dalībvalstīm, un atklāt iespējamas nelegālas vai slēptas darba vietas vai aģentūras, vai organizācijas, kas piedāvā fiktīvu darbu;

72.

uzsver, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvības īstenošanas kontekstā darba devējiem vajadzētu būt pienākumam nodrošināt ārvalstu darba ņēmējus ar informāciju par darba ņēmēju tiesībām attiecīgajā nodarbinātības valstī; turklāt dalībvalstīs ir jāizveido daudzvalodu konsultāciju aģentūras migrējošiem darba ņēmējiem;

73.

aicina Komisiju iesniegt paziņojumu par nodokļu ietekmi uz darba ņēmējiem, kurš sagatavots šīs direktīvas darbības jomā, lai nodrošinātu labāku izpratni par tādiem būtiskiem jautājumiem un iespējamus risinājumus tiem, kas var kavēt darba ņēmēju mobilitāti vai atturēt no tās;

74.

lai nodrošinātu un uzlabotu Eiropas konkurētspēju, galvenā prioritāte jāpiešķir ieguldījumiem formālajā un neformālajā izglītībā, profesionālajā apmācībā, darba pieredzes apmaiņā un saskaņotā rīcībā darbaspēka mobilitātes procesa paātrināšanai;

75.

uzskata, ka ir jānostiprina aktīva darba tirgus politika un jo īpaši profesionālā apmācība un mūžizglītība, jo tās veicina darbaspēka mobilitātes palielināšanos, veicina pāreju strukturālā bezdarba laikā un dod iespēju darba ņēmējiem pielāgoties pārmaiņām darba tirgū;

76.

atzinīgi vērtē Komisijas pamatiniciatīvu „Jaunatne kustībā” un „Jaunu prasmju un darbavietu programmas” uzsākšanu, kā arī īpaši atzinīgi vērtē izmēģinājuma projektu „Tavs pirmais EURES darbs” un ierosināto iniciatīvu Eiropas kvalifikāciju apliecības izveidei;

77.

atzinīgi vērtē jauniešu apmācību prasmēm, kas nepieciešamas, strādājot un dzīvojot citās valstīs; uzskata, ka cilvēkiem ir tiesības dzīvot un strādāt valstī pēc savas izvēles;

78.

uzskata, ka prasmes un zināšanas, kas atbilst īpašajām valsts, reģionālajām vai vietējām vajadzībām, veicinās darba ņēmēju mobilitāti, un aicina Komisiju izveidot ceļvedi par prasmju pieprasījumu un vidēja un ilgtermiņa novērtējumu attiecībā uz nākotnes darbavietām, kad ir iespējams nodrošināt atbilsmi starp prasmju pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī attiecībā uz vidēja un ilgtermiņa prognozēm par darbaspēka nepietiekamību noteiktās profesijās, kura var rasties demogrāfisko izmaiņu un iedzīvotāju novecošanās dēļ;

79.

uzskata, ka darbaspēka mobilitāte ir divu veidu process; no vienas puses, tā ļauj uzkrāt prasmes un zināšanas ar visu veidu izglītību, lai sagatavotu aktīvos iedzīvotājus, kuri saskaras ar konkurenci, meklējot jaunu darbu, un, no otras puses, mobilie darba ņēmēji var uzlabot savas prasmes un zināšanas ar darbaspēka mobilitātes starpniecību, jo viņi jaunajā darba vietā uzkrāj vairāk praktiskas pieredzes un zināšanu;

80.

uzskata, ka mobilitāte jo īpaši ir jāveicina profesionālās sagatavotības jomā, jo šai jomā joprojām pastāv trūkumi; uzsver tādu programmu kā Leonardo nozīmi un aicina dalībvalstis un profesionālajā sagatavošanā iesaistītos uzņēmumus vairāk izmantot tās un veicināt to izmantošanu;

81.

turklāt pauž cerību, ka mobilo darba ņēmēju jaunā kompetence, ko viņi ieguvuši pārvietošanās gaitā, tiks apstiprināta un tādējādi viņu palielinātais individuālais potenciāls tiks atzīts, un uzlabosies viņu ilgtermiņa profesionālās integrācijas iespējas;

82.

uzskata, ka uzmanība jāvērš ne tikai uz jauniem darba ņēmējiem un ka vajadzīgas tādas mērķtiecīgas stratēģijas dažādu kategoriju darba ņēmēju brīvas pārvietošanās veicināšanai un atvieglošanai, kuru pamatā ir darba ņēmēju specifiskās īpašības (vecums, dzimums, prasmes, piederība mazāk aizsargātām un minoritāšu grupām) un vajadzības, lai mobilitāte varētu kļūt par iespēju visu kategoriju darba ņēmējiem;

83.

aicina dalībvalstis izstrādāt mūžizglītības un profesionālās apmācības stratēģijas, ņemot vērā darba tirgu attīstību, un nodrošināt tālāk nododamas prasmes, ko var piemērot plašākā ģeogrāfiskā un zināšanu kontekstā, ar mērķi pieskaņot prasmes darbu piedāvājumam;

84.

aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai sasniegtu augstāku saskaņotības līmeni skolu un universitāšu mācību programmās un izglītības sistēmās ES, vienkāršojot diplomu savstarpējo atzīšanu, nolūkā arī veicināt izglītības kvalifikāciju savstarpējo atzīšanu, kas ir būtiski; tomēr uzsver, ka tā atšķiras no regulēto profesiju kvalifikāciju atzīšanas, lai gan kopumā tas vēlētos liberalizētāku piekļuvi šīm profesijām; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka tiek noslēgts arvien lielāks skaits pārrobežu sadarbības līgumu starp koledžām un augstskolām, un aicina dalībvalstis atbalstīt šādu virzību;

85.

mudina dalībvalstis veicināt mazo un vidējo uzņēmumu dalību mūžizglītībā, nodrošinot stimulus saviem attiecīgajiem darbiniekiem vai darba devējiem, īpaši uzsverot valodu un jaunu tehnoloģiju apguvi saskaņā arī ar darba tirgus prasībām, jo lielākā daļa Eiropas darbaspēka ir nodarbināta MVU, un tādējādi tas kļūs konkurētspējīgāks un tiks stiprināta arī mobilitāte, lai novērstu problēmas aizpildīt darba vakances vairākās dalībvalstīs;

86.

uzskata, ka ir jāuzlabo sinerģija starp programmām, kuru mērķis ir veicināt studentu un arodizglītībā iesaistītu personu, un stažieru brīvu pārvietošanos, un programmām, kas paredzētas darba ņēmēju brīvas pārvietošanās veicināšanai;

87.

mudina dalībvalstis ar Komisijas un sociālo partneru palīdzību radīt sistēmas valodas apguves atbalstam un arī uzņēmējvalsts kultūras tradīciju mācīšanai migrējošo darba ņēmēju ģimenēm, īpaši ņemot vērā, ka šie faktori turpina kavēt Eiropas Savienības pilsoņu mobilitāti;

88.

uzskata, ka valodu nepietiekama pārvaldīšana (jo īpaši attiecībā uz pieaugušajiem) joprojām ir būtisks darbaspēka mobilitātes šķērslis un var novest pie nedeklarētas nodarbinātības pieauguma; aicina dalībvalstis aktīvi veicināt svešvalodu mācīšanu un izvērst to visu kategoriju skolās un aicina Komisiju izrādīt centienus šīs jomas veicināšanā;

89.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

8.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 131/46

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 9., 49. un 56. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Perspektīvā: funkcionālāks pakalpojumu vienotais tirgus — pamatojoties uz rezultātiem, kas gūti Pakalpojumu direktīvā paredzētajā savstarpējās izvērtēšanas procesā” (COM(2011)0020), un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu „Par Pakalpojumu direktīvā paredzēto savstarpējās izvērtēšanas procesu” (SEC(2011)0102),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Akts par vienoto tirgu — divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos” (COM(2011)0206),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļā uz aktu par vienoto tirgu” (COM(2010)0608),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 10. marta secinājumus par funkcionālāku pakalpojumu vienoto tirgu — Pakalpojumu direktīvā paredzēto savstarpējās izvērtēšanas procesu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (2),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par pārvaldību un partnerību vienotajā tirgū (3),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 15. februāra rezolūciju par Pakalpojumu direktīvas 2006/123/EK īstenošanu (4),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0324/2011),

A.

tā kā pakalpojumi joprojām veido tikai apmēram vienu piekto daļu no kopējās ES iekšējās tirdzniecības, taču vairāk nekā divas trešdaļas no ES IKP un nodarbinātības;

B.

tā kā darbības, uz ko attiecas Pakalpojumu direktīva, aptver apmēram 40 % no ES IKP un darba vietām, bet tā kā minētās darbības ir arī ļoti svarīgs līdz šim neizmantots potenciāls ekonomikas izaugsmei un darba vietu radīšanai Eiropas Savienībā, ņemot vērā to, ka iekšējā tirgū joprojām pastāv daudzi šķēršļi attiecībā uz pakalpojumu tirdzniecību;

C.

tā kā pakalpojumi veicina dalībvalstu tautsaimniecības attīstību, radot darba vietas, izaugsmi un inovācijas, un tā kā, ņemot vērā pašreizējo ekonomikas un finanšu krīzi, vajadzība pēc veiksmīgi funkcionējoša un integrēta iekšējā pakalpojumu tirgus tādējādi ir vēl lielāka, kas ir arī nosacījums ekonomikas atlabšanai;

D.

tā kā Pakalpojumu direktīva ir instruments Eiropas Savienības izaugsmei un tā kā tās pilnīga un pareiza īstenošana ir iekļauta stratēģijā „Eiropa 2020” un Vienotā tirgus aktā,

E.

tā kā laikus veikta un pareiza Pakalpojumu direktīvas transponēšana ir bijis izaicinājums dalībvalstu pārvaldēm, tā ir vajadzīgs un stingrs pamats administratīvās sadarbības attīstībai dalībvalstu starpā;

F.

tā kā Eiropas Komisijai saistībā ar izskatīšanas procesu ir ziņots par gandrīz 34 000 prasību,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Pakalpojumu direktīvā paredzēto savstarpējās izvērtēšanas procesu un atzīst to ievērojamo darbu, ko paveikusi Komisija un galvenokārt dalībvalstu pārvaldes iestādes, tostarp vietējās un reģionālās pārvaldes;

2.

uzsver, ka funkcionējošs vienotais pakalpojumu tirgus ir priekšnoteikums izaugsmes, nodarbinātības un inovācijas radīšanai Eiropā un Eiropas konkurētspējas saglabāšanai pasaules līmenī;

3.

norāda, ka nav pilnībā izmantots vienotā pakalpojumu tirgus kopējais potenciāls, ņemot vērā, ka dalībvalstīs tirgus ierobežojumu dēļ tikai neliela MVU daļa sniedz pārrobežu pakalpojumus;

4.

uzskata, ka pirmā prioritāte, lai izveidotu vienotu pakalpojumu tirgu, ir Pakalpojumu direktīvas pilnīga īstenošana visās dalībvalstīs un darbspējīgu vienoto kontaktpunktu izveide;

5.

tādēļ aicina apsvērt informācijas nodrošināšanu vienotajos kontaktpunktos gan angļu, gan vietējā valodā, kas būtu ieguvums pakalpojumu sniedzējiem un lietotājiem no citām dalībvalstīm, un to, vai pakalpojumu sniedzēji un lietotāji varētu izmantot elektronisko parakstu;

6.

uzsver, ka savstarpējā izvērtēšana ir ļāvusi novērtēt pakalpojumu iekšējo tirgu pēc direktīvas īstenošanas, īpaši attiecībā uz 9., 15., un 16. panta prasībām.

7.

norāda uz Pakalpojumu direktīvas 39. panta nenoteiktību, nosakot precīzus mērķus savstarpējam izvērtēšanas procesam; atzīmē, ka ieinteresēto pušu starpā bija dažāda izpratne un gaidas attiecībā uz tās mērķiem un rezultātiem;

8.

norāda, ka savstarpējā izvērtēšana tika organizēta pēc Pakalpojumu direktīvas noteikumu transponēšanas termiņa beigām; uzsver, ka Pakalpojumu direktīvas īstenošanu nevajadzētu jaukt ar savstarpējās izvērtēšanas īstenošanu;

9.

pauž nožēlu par kavēšanos īstenot Pakalpojumu direktīvu dažās dalībvalstīs un uzskata, ka tas ietekmēja savstarpējās izvērtēšanas procesu;

10.

uzskata, ka, lai gan savstarpējās izvērtēšanas procesa grafiks bija saspringts, tas palīdzēja uzturēt virzību pēc šīs direktīvas īstenošanas;

11.

uzskata, ka savstarpējās izvērtēšanas process ir izrādījies noderīgs pasākums, jo ļāva Eiropas Komisijai un dalībvalstīm labāk izprast katrā dalībvalstī vēl pastāvošos šķēršļus un situāciju; atzīmē, ka šis process ļāva dalībvalstīm saņemt atsauksmes par savu politikas izvēli un palīdzēja veicināt labāko praksi, kā arī palielināja īstenošanas rezultātu pārredzamību;

12.

aicina dalībvalstis un Komisiju sākt dialogu par pieļaujamiem un nepieļaujamiem šķēršļiem;

13.

uzskata, ka savstarpējās izvērtēšanas process bija izšķirīgs, lai precizētu konkrētas neskaidrības, kas joprojām valda saistībā ar pakalpojumu sniegšanu valsts un pārrobežu līmenī, piemēram, profesionālās kvalifikācijas savstarpēja atzīšana un apdrošināšanas pienākums attiecībā uz pārrobežu pakalpojumu sniedzējiem; uzsver to, ka šis process galu galā palīdzēja novērtēt, vai katrā dalībvalstī īstenošanas pasākumi tika veikti saskaņā ar Pakalpojumu direktīvu;

14.

uzsver „kopu diskusijas” kā galveno savstarpējās izvērtēšanas elementu; atzinīgi vērtē sadarbības un savstarpējās uzticības garu, kas valdīja diskusiju laikā;

15.

uzskata, ka savstarpējās izvērtēšanas īstenošana ir veicinājusi „Eiropas gara” attīstību valsts pārvaldes iestādēs un ļāvusi dalībvalstu pārvaldes iestādēm labāk iepazīt citai citu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka savstarpējās izvērtēšanas procesā gūtās zināšanas un pieredze tiek saglabāta un izmantota pakalpojumu vienotā tirgus uzlabošanai;

16.

norāda, ka ieinteresēto pušu iesaistīšana savstarpējās izvērtēšanas procesā bija ierobežota; apliecina, ka zināma konfidencialitāte bija svarīgs nosacījums, lai radītu savstarpēju uzticību starp dalībvalstīm; tomēr pauž nožēlu, ka ieinteresētajām pusēm netika regulāri sniegta atgriezeniskā saite par procesu;

17.

apzinās administratīvās izmaksas, ko radīja šis savstarpējās izvērtēšanas process, īpaši tajās dalībvalstīs, kur šajā procesā bija iesaistītas reģionālā līmeņa iestādes;

18.

uzskata, ka Pakalpojumu direktīvā paredzētais savstarpējās izvērtēšanas process ir svarīgs instruments, lai noteiktu turpmākās iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot iekšējā pakalpojumu tirgus darbību; atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir ierosinājusi virkni pasākumu, lai turpinātu attīstīs impulsu, kas gūts īstenošanas laikā un savstarpējās izvērtēšanas posmos;

19.

mudina Komisiju arī turpmāk informēt Parlamentu par panākumiem un rezultātiem dialogā ar dalībvalstīm par Pakalpojumu direktīvas īstenošanu; aicina Komisiju nepieciešamības gadījumā veikt papildu izpildes pasākumus;

20.

ar nepacietību gaida izziņotā ekonomiskā novērtējuma par Pakalpojumu direktīvas īstenošanu un tās ietekmi uz pakalpojumu tirgus darbību rezultātus; pauž cerību, ka minētais novērtējums ļaus noteikt direktīvas patieso ietekmi uz ekonomisko darbību un nodarbinātību; aicina Komisiju šā uzdevuma veikšanas laikā nodrošināt maksimālu pārredzamību un iesniegt Parlamentam iegūtos datus, tiklīdz tie būs pieejami;

21.

atzinīgi vērtē iekšējā tirgus veiktspējas pārbaudes iniciatīvu un pauž cerību, ka šis pasākums būtiski uzlabos praktisko izpratni par to, kā tiek piemēroti dažādi ES tiesību akti un kā tie mijiedarbojas reālajā dzīvē; uzskata, ka veiktspējas pārbaude būtu jāveic, ņemot vērā vienotā tirgus lietotāju viedokli;

22.

aicina Komisiju veiktspējas pārbaudes iniciatīvā cieši iesaistīt Eiropas Parlamentu;

23.

prasa novērst atlikušos regulatīvos šķēršļus, piemēram, nosacījumus par rezervētajām darbībām, apdrošināšanas pienākumu, prasības attiecībā uz juridisko formu un kapitāla īpašumtiesībām; aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst tam, lai atceltu nepamatotas vai nesamērīgas prasības, tādējādi nodrošinot vienmērīgu vienotā tirgus darbību;

24.

pauž nožēlu, ka agrāk nav veikti pasākumi jomās, attiecībā uz kurām jau sen zināms, ka tajās pastāv problēmas;

25.

pauž nožēlu, ka Komisija nav noteikusi kritērijus, kā izraudzīties konkrētus prasību veidus attiecībā uz mērķtiecīgām darbībām; aicina Komisiju paskaidrot, kāpēc citas Pakalpojumu direktīvas 15. pantā minētās prasības, piemēram, prasības par minimālo darbinieku skaitu un fiksētiem minimāliem vai maksimāliem tarifiem, netika uzskatītas par tikpat svarīgām kā tās, kas izvirzītas Komisijas paziņojumā;

26.

aicina Komisiju apkopot un sniegt informāciju, kvantitatīvi nosakot ietekmi, ko rada dažādās spēkā vēl esošās prasības, kuras, ja tiktu atceltas, uzlabotu vienotā pakalpojumu tirgus darbību; aicina Komisiju koncentrēt savas mērķtiecīgās darbības uz tām prasībām, kuras, ja tiktu atceltas, varētu radīt vislielāko pievienoto vērtību vienotā pakalpojumu tirgus darbībai saskaņā ar Pakalpojumu direktīvas 1. pantu; turklāt aicina Komisiju savā darbā uzmanību pievērst nozarēm un profesijām ar augstu izaugsmes potenciālu pārrobežu pakalpojumu sniegšanā;

27.

aicina Komisiju turpināt un pastiprināt darbu ar katru dalībvalsti atsevišķi, lai panāktu Pakalpojumu direktīvas pilnīgu un pareizu transponēšanu un īstenošanu visās dalībvalstīs;

28.

uzskata, ka joprojām pastāv daudzi šķēršļi dalībvalstu līmenī, kas jo īpaši palēnina attīstību uzņēmumu savstarpējo profesionālo pakalpojumu sniegšanas jomā; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai jaunās un atlikušās prasības būtu vajadzīgas, proporcionālas un nebūtu diskriminējošas; aicina Komisiju aktīvāk sadarboties ar dalībvalstīm, lai ciešāk uzraudzītu attiecīgos valsts likumdošanas pasākumus saistībā ar Pakalpojumu direktīvas 15. panta īstenošanu un sniegtu par tiem pienācīgus paziņojumus;

29.

mudina Komisiju un dalībvalstis ciešāk sadarboties, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis pareizi piemēro Pakalpojumu direktīvas 16. pantā noteikto principu par pakalpojumu sniegšanas brīvību; aicina Komisiju veikt visaptverošu novērtējumu par stāvokli Eiropas Savienībā pārrobežu pakalpojumu sniegšanas jomā, tostarp par iemesliem, kas izskaidro pieticīgos izaugsmes rādītājus šajā nozarē, un sniegt sīki izstrādātu pārskatu par to, cik efektīvi dalībvalstīs tiek veikta Pakalpojumu direktīvas 16. panta noteikumu īstenošana;

30.

uzsver vajadzību nodrošināt, ka tiesību akti tiek īstenoti saskaņotā veidā, kas ir nozīmīgi pakalpojumu sniegšanas darbībām, īstenošanā;

31.

mudina dalībvalstis nodrošināt pilnīgu un pareizu to Pakalpojumu direktīvas noteikumu īstenošanu, kas netika ietverti savstarpējās izvērtēšanas procesā, piemēram, attiecībā uz vienotajiem kontaktpunktiem, un aicina Komisiju nodrošināt attiecīgo noteikumu stingru ievērošanu;

32.

aicina Komisiju veikt rūpīgu un regulāru dalībvalstu vienoto kontaktpunktu darbības pārbaudi un novērtēšanu, jo tiem ir izšķiroša loma pakalpojumu sniedzējiem nepieciešamās aktuālās informācijas sniegšanā mūsdienīgā un lietotājdraudzīgā veidā;

33.

norāda, ka liela nozīme pakalpojumu sniedzēju, it īpaši MVU, nodrošināšanā ar iespēju pilnībā izmantot vienotā tirgus tiesības ir alternatīviem strīdu izšķiršanas un problēmu risināšanas mehānismiem, piemēram, Iekšējā tirgus problēmu risināšanas tīklam SOLVIT; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka tā vērtēs šo instrumentu efektivitāti un ziņos par nepieciešamību pēc turpmākām konkrētām iniciatīvām;

34.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka pakalpojumu sniedzējiem un arī pakalpojumu saņēmējiem ir jāpalīdz īstenot savas tiesības, un iesaka šā mērķa sasniegšanai izmantot jau esošos instrumentus, piemēram, SOLVIT;

35.

atkārtoti pauž atbalstu savstarpējās izvērtēšanas izmantošanai arī citās politikas jomās, ja tas nepieciešams; uzskata, ka savstarpējā izvērtēšana ir izrādījusies novatoriska un lietderīga un tā ir jāuzskata par instrumentu vienotā tirgus darbības uzlabošanai;

36.

tādēļ ierosina, ka nolūkā panākt vienotākus tiesību aktus, radīt labākas attiecības un savstarpējo sapratni dalībvalstu starpā un novērst „uzlabošanu”, jāapsver un vajadzības gadījumā jāievieš „vieglas ietekmes” savstarpējā izvērtēšana, lai savstarpēji izvērtētu politikas jomas, uz kurām attiecas „horizontālās” direktīvas, saskaņā ar kurām dalībvalstis ir saglabājušas ievērojamu rīcības brīvību;

37.

ierosina izmantot savstarpēju izvērtēšanu kā „elastīgu instrumentu” katrā gadījumā atsevišķi; iesaka mērķtiecīgi izvirzīt instrumenta iekļaušanu izraudzītajās „horizontāla” rakstura direktīvās, kas nozīmē daudzus transponēšanas pasākumus un sniedz plašu rīcības brīvību dalībvalstīm; turklāt ierosina mērķtiecīgi izmantot savstarpēju izvērtēšanu, jo tikai svarīgākie direktīvas noteikumi tiek pakļauti šai procedūrai;

38.

tomēr aicina Komisiju pirms citu direktīvu savstarpējās izvērtēšanas ierosināšanas skaidri noteikt savstarpējās izvērtēšanas mērķus un sasniedzamos rezultātus, lai šis process neradītu nevajadzīgu slogu izvērtēšanas iestādēm;

39.

uzskata, ka „kopu diskusijām” būtu jāpaliek par galveno savstarpējās izvērtēšanas procesa sastāvdaļu; uzskata, ka mērķtiecīgi izraudzīts, tomēr ierobežots skaits ekspertu, kuri piedalās kopu diskusijās, rada iespēju panākt efektivitāti un sasniegt rezultātus; uzskata, ka savstarpējā izvērtēšana ir jāattīsta tālāk kā procedūra labākās prakses un pieredzes politikas izstrādē apmaiņai dalībvalstu starpā un ka varētu precizēt Komisijas nozīmi attiecībā uz ieteikumu sniegšanu un procesa vadību, it īpaši šo kopu diskusiju laikā; uzskata, ka kopu sastāva veidošanā vienmēr jāņem vērā dalībvalstu cerības un iespējamā ietekme uz vienoto tirgu;

40.

aicina Komisiju palielināt pārredzamību, sniedzot Eiropas Parlamentam informāciju par dalībvalstu diskusiju saturu un virzību un regulāri sagatavojot ziņojumus visos savstarpējās izvērtēšanas posmos ar mērķi informēt visas ieinteresētās puses; aicina Komisiju darīt zināmus galvenos secinājumus, kas izdarīti kopu sanāksmēs un plenārsēdēs;

41.

norāda, ka atbilstības tabulām un savstarpējai izvērtēšanai ir atšķirīgi mērķi un tādēļ tie jāuzskata par atsevišķiem un nevis aizstājamiem politikas instrumentiem un ka tādējādi Eiropas tiesību aktu transponēšanā obligāti ir jāizmanto atbilstības tabulas;

42.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

8.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 131/51

—

ņemot vērā Londonā, Pitsburgā, Toronto un Seulā notikušajās G20 valstu vadītāju augstākā līmeņa sanāksmēs pieņemtos secinājumus un panāktās vienošanās,

—

ņemot vērā 2011. gada 8. februārī publicēto Palais-Royal Initiative grupas ziņojumu „Starptautiskās monetārās sistēmas reforma: sadarbības pieeja divdesmit pirmā gadsimta uzdevumu risināšanai” (Reform of the Monetary System: a cooperative approach for the twenty-first century),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par Savienības ekonomikas pārvaldības un stabilitātes sistēmas uzlabošanu, it īpaši euro zonā (1),

—

ņemot vērā 2011. gada 11. maija rezolūciju par ES kā globāla spēka nozīmi daudzpusējās organizācijās (2),

—

ņemot vērā Transatlantiskā likumdevēju dialoga un Transatlantiskā biznesdialoga pastāvīgo un svarīgo darbu,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A7-0323/2011),

A.

tā kā pasaules ekonomikas attīstību pēdējās desmitgadēs kopumā raksturo pastiprināta izaugsme un labklājība, un, lai gan ne visur šī attīstība ir bijusi vienmērīga, miljoniem cilvēku ir izkļuvuši no nabadzības; tomēr vēl joprojām nepieņemami liels skaits cilvēku dzīvo nabadzībā un izmisumā; tā kā ir jāsamazina valstu atšķirības sociālajā un ekonomikas jomā; tā kā Eiropas cīņai pret nabadzību ir jābūt vienai no galvenajām stratēģijas „Eiropas 2020” prioritātēm;

B.

tā kā patlaban ASV un Eiropa joprojām likvidē smagākās kopš Lielās depresijas laikiem pieredzētās starptautiska mēroga ekonomikas recesijas nopietnākās sekas;

C.

tā kā pēdējās desmitgadēs pasaules ekonomikas attīstību ir ietekmējusi nepieņemama nelīdzsvarotība;

D.

tā kā efektīva pasaules ekonomikas pārvaldība radītu iespēju samazināt līdz minimumam globalizācijas negatīvo ietekmi un izlabot tādas bīstamas sekas kā nevienlīdzības pieaugums vai vides iznīcināšana;

E.

tā kā jaunu ietekmīgu spēku parādīšanās pasaules ekonomikā, kuru vidū līderes ir Ķīna un Indija, gan saistībā ar pasaules tirdzniecību, gan ekonomikas izaugsmi, ir bijusi nozīmīga un ir būtiski izmainījusi ekonomikas situāciju, un tādēļ ir nepieciešamas tirdzniecības reformas un konvertējami valūtas maiņas kursi;

F.

tā kā pašlaik nelīdzsvarotību joprojām izraisa galvenokārt konkurētspējas trūkums, privāto un publisko uzkrājumu trūkums valstīs, kurās ir budžeta deficīts, un pārmērīgi lieli ietaupījumi apvienojumā ar pieprasījuma trūkumu valstīs ar budžeta pārpalikumu un tā kā patlaban tā ir kļuvusi vēl jo lielāka, un, ņemot vērā augsto globalizācijas pakāpi un kapitāla plūsmu apjomu, tās dēļ rodas jaunas prasības saistībā ar globālo pārvaldību un grūtības struktūrām, kas īsteno pašreizējos institucionālos pasākumus;

G.

tā kā pasaules ekonomikas līdzsvara atjaunošanas galvenais elements plašākā nozīmē sastāv no diviem aspektiem, proti, valstīs, kurās ir budžeta deficīts, ir jāuzlabo konkurētspēja un jāveic plašas reformas, kas sekmē izaugsmi, savukārt valstīs, kurās ir budžeta pārpalikums, ir jāatver to tirgi un jāīsteno stabila monetārā politika;

H.

tā kā Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) darbība pirmajā desmitgadē ir apliecinājusi, ka atbildīga budžeta politika ir viens no priekšnoteikumiem, lai līdz minimumam samazinātu globālo finanšu un ekonomikas satricinājumu ietekmi;

I.

tā kā ir liels skaits starptautisku organizāciju, kuras izveidotas pasaules ekonomikas pārvaldībai, piemēram, SVF, Pasaules Banka, Pasaules Tirdzniecības organizācija, Apvienoto Nāciju Organizācijas Konference par tirdzniecību un attīstību (UNCTAD) un Starptautiskā Finanšu korporācija (IFC), kā arī G7 un G20 starpvaldību forumi, no kuriem SVF un G20 ir visefektīvākās struktūras, lai gan arī tās ir jāuzlabo;

J.

tā kā pasaules tirgiem ir nepieciešami attiecīgi pasaules mēroga noteikumi;

K.

tā kā dominējošā monetārā kārtība ir izraisījusi ārvalstu valūtas rezervju, jo īpaši ASV dolāra, ievērojamu uzkrāšanos dažās valstīs, kurās ir budžeta pārpalikums, un tas savukārt ir palielinājis kapitāla piedāvājumu valstīs, kurās ir budžeta deficīts, un izraisījis lejupēju spiedienu uz valūtas kursu, veicinot aktīvu cenu celšanos un „burbuļa” rašanos, kas bija viens no galvenajiem nesenās finanšu krīzes cēloņiem;

L.

tā kā globālā ekonomikas krīze, kura sākās finanšu sektorā, tagad ir izraisījusi pārāk lielas parādsaistības dažās vadošajās pasaules ekonomikas valstīs, tostarp ASV, Japānā un ES;

M.

tā kā Pitsburgas sanāksmes noslēguma deklarācijā par spēcīgas, noturīgas un līdzsvarotas izaugsmes sistēmu G20 valstu vadītāji vienojās, ka steidzami nepieciešama jauna daudzpusēja pieeja krīzes risināšanai;

N.

tā kā ir vispārēji atzīts, ka daži finanšu nozares sektori ir veicinājuši globālās finanšu krīzes pastiprināšanos, kas liecina par trūkumiem finanšu regulējumā un par valstu parādu krīzes padziļināšanos, un tā kā ir panākta kopēja saprašanās par to, ka ir jāuzlabo finanšu sektora atbildība un pārredzamība, tostarp finanšu nozarei ir jāuzņemas segt taisnīgu krīzes izraisīto izmaksu daļu;

O.

tā kā daudzkārt pieminēto norēķinu kontu nelīdzsvarotību ir izraisījusi strukturālā nelīdzsvarotība valstu ekonomikā;

P.

tā kā pasaules finanšu sistēmas saskaņota un efektīva regulējuma un uzraudzības trūkuma dēļ finanšu nozarē radās problēmas, kas vēlāk saasināja pasaules ekonomikas neaizsargātību;

Q.

tā kā atzinīgi ir vērtējama G20 sanāksmju lomas un nozīmes palielināšanās, jo tās ir augstākā līmeņa neformālu politisku diskusiju forums pasaulē; tā kā G20 kā institūcijai trūkst juridiska pamata un pastāvīga sekretariāta un tā kā tai ir vāja pārvaldes struktūra, jo īpaši salīdzinājumā ar citām starptautiskām institūcijām, piemēram, SVF un PTO;

R.

tā kā pašreizējā starptautiskā monetārā sistēma ir ļāvusi vairākām valstīm īstenot konkurējošas devalvācijas stratēģijas, kuras kopā ar aizvien pieaugošiem spekulatīviem darījumiem, ko veica ietekmīgi tirgus dalībnieki valūtas tirgos, lielā mērā veicināja pārmērīgu maiņas kursu nepastāvību un radīja ievērojamu risku valūtas tirgos, kā arī starptautiskajā tirdzniecībā;

S.

tā kā ES netiek uzskatīta par spēcīgu dalībnieci starptautiskās monetārās un finanšu sistēmas pārveidē, jo tā nepauž vienotu nostāju un tās ārējā pārstāvība starptautiskajos ekonomikas jautājumos ir sadrumstalota;

T.

tā kā ir svarīgi nodrošināt, lai ekonomikas un finanšu sistēmas nekaitētu reālajai ekonomikai;

U.

tā kā saskaņā ar G20 ieteikumiem Starptautiskajam Valūtas fondam ir piešķirtas plašākas pilnvaras pasaules finanšu sistēmas uzraudzībā, ir palielināti tā finanšu resursi un ir gaidāma būtiska tā pārvaldības struktūras reforma;

V.

tā kā aizvadītajās desmitgadēs finanšu tirgi attīstījās, lai darbotos pasaules mērogā, intensīvi izmantojot informācijas tehnoloģiju procesus un tīklus, un tā kā datu standartizācija ir atpalikusi, tādējādi — bieži vien pat uzņēmumu mērogā — kavējot tirgus datu apkopošanu, to analīzi un darbības ar tiem un mazinot finanšu darījumu pārredzamību;

1.

uzsver, ka nelīdzsvarotība pasaules mērogā ir iespējams drauds finanšu un makroekonomikas stabilitātei un gadījumos, kad tā ir īpaši izteikta, tā apdraud ekonomiski spēcīgākās valstis un var netieši ietekmēt citu valstu ekonomiku; ņemot to vērā, norāda, ka gan valstīm, kurās ir budžeta pārpalikums, gan valstīm, kurās ir budžeta deficīts, būtu jānovērš nelīdzsvarotība, kuru izraisa strukturāla neatbilstība un konkurētspējas trūkums valstu ekonomikā, jo arī tā varētu būt problēmu pamatcēlonis;

2.

uzsver, ka finanšu un ekonomikas krīze parādīja, ka kapitāla pieplūdums, ko izraisīja nelīdzsvarotība pasaules mērogā, ir jānovērš, izmantojot atbildīgu monetāro politiku un stingru finanšu regulējumu un uzraudzību;

3.

atzīst, ka ir nepieciešams, lai politikas veidotāji visā pasaulē turpinātu meklēt risinājumus, lai veiktu pasaules ekonomikas pārvaldības reformas, kas ļautu atgūt līdzsvaru pasaules ekonomikā un izvairītos no atkārtotas lejupslīdes; uzsver, ka ar pasaules ekonomikas pārvaldības reformu vajadzētu nodrošināt, ka tirgi tiek regulēti ar visaptverošu institucionālu regulējumu, lai tie pienācīgi darbotos; turklāt paredz, ka labvēlīgas ilgtermiņa ieguldījumu vides izveidei ir jābūt vienam no pasaules ekonomikas pārvaldības prioritārajiem mērķiem;

4.

uzsver atbildīgas monetārās politikas nozīmīgumu; mudina ekonomiski attīstītāko valstu centrālās bankas, īstenojot tradicionālus vai netradicionālus pasākumus, apsvērt to potenciālo ārējo ietekmi, piemēram, aktīvu „burbuļu” rašanos, ieguldījumu dinamiku vērtspapīru tirgū un finanšu nestabilitāti citās valstīs;

5.

apzinās, ka galu galā galvenie noteicošie faktori valūtas glabāšanai rezervē trešo valstu centrālajās bankās ir uzticēšanās valsts ekonomikas stiprumam un finanšu tirgus dziļums, pārredzamība, attīstība un stabilitāte; šajā sakarībā uzsver, ka jebkurai valūtai, kuru vēlas iekļaut SVF speciālo aizņēmuma tiesību (SAT) grozā kā vienu no tā valūtām, ir jābūt pilnībā konvertējamai, un atzīst, ka SVF SAT groza sastāvam būtu jāatspoguļo relatīvā valūtu nozīme pasaules tirdzniecības un finanšu sistēmās;

6.

norāda, ka maiņas kursam būtu jāatspoguļo tirgus pamatprincipi, lai uzlabotu atklātību un elastību un veicinātu ekonomiskos pielāgojumus, un tāpēc dalībvalstu iestādes, kas īsteno monetāro politiku, nedrīkstētu to ietekmēt un manipulēt ar to;

7.

mudina SVF locekļus stingri ievērot Statūtus, jo īpaši apņemšanos atturēties no manipulācijām ar valūtas kursu, kā arī attiecīgos Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) un PTO nolīgumu noteikumus;

8.

mudina no jauna apsvērt speciālo aizņēmuma tiesību (SAT) izmantošanu par iespējamo dolāra kā pasaules rezerves valūtas aizstājēju, kas varētu palīdzēt stabilizēt pasaules finanšu sistēmu; aicina SVF izpētīt iespējas, kā turpmāk piešķirt un plašāk izmantot SAT, jo īpaši nolūkā veicināt daudzpusējas valūtas maiņas kursa sistēmas izveidi;

9.

atbalsta G20 valstu darbu un saistības vidēji ilgā termiņā īstenot pa atbilstīgiem posmiem sadalītus fiskālās konsolidācijas plānus, kuri sekmē izaugsmi, vienlaikus atbalstot iekšējā pieprasījuma apmierināšanu tādā tempā, kas ir piemērots katras valsts apstākļiem un ir saskaņā ar atbilstošo monetāro politiku, tādējādi veicinot valūtas kursa elastīgumu, lai labāk atspoguļotu ekonomikas pamatprincipus, kā arī veicot strukturālās reformas, ar kurām sekmē jaunu darbavietu radīšanu un dod ieguldījumu globālā līdzsvara atgūšanā;

10.

tomēr norāda, ka pretējā gadījumā izredzes G20 līmenī novērst globālo nelīdzsvarotību šķiet ierobežotas;

11.

mudina Pasaules Tirdzniecības organizāciju (PTO) aktīvi rīkoties, lai identificētu atšķirīgo regulatīvo režīmu izraisītos iespējamos tirdzniecības traucējumus finanšu pakalpojumu jomā un tos novērstu;

12.

aicina Komisiju izstrādāt tādu visaptverošu mehānismu, kas galvenokārt pamatots uz PTO noteikumiem un ir ar tiem cieši saistīts un ar ko nepieļautu tirdzniecības izmantošanu par instrumentu ārpolitikas īstenošanai pretēji starptautiski atzītajām demokrātiskajām vērtībām, kā norādīts Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos;

13.

aicina Komisiju nākamajā ES un ASV Transatlantiskās ekonomikas padomes (TEP) sanāksmē izvirzīt jautājumu par savstarpēju sadarbību atvasināto preču pārraudzībai saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem attiecībā uz pārredzamību un ļaunprātīgu tirgus izmantošanu;

14.

aicina ES īstenot G8/G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmēs pieņemtās deklarācijas, jo īpaši attiecībā uz subsīdijām fosilajam kurināmajam un lauksaimniecībai, ņemot vērā ESAO vadlīnijas šajā jomā, pārtikas cenu svārstīgumu un preču tirgus;

15.

aicina Komisiju pārskatīt savu tirdzniecības stratēģiju attiecībā uz dienvidu-dienvidu tirdzniecības un iekšējās reģionālās tirdzniecības pastiprināšanu citviet pasaulē, lai mazinātu daudzu mazo valstu neaizsargātību un veicinātu spēcīgu ekonomisko partneru rašanos nākotnē;

16.

atbalsta grafika izstrādi rīcības plānam, ar ko īstenos G20 spēcīgas, noturīgas un līdzsvarotas izaugsmes sistēmu;

17.

atzinīgi vērtē visas iniciatīvas, kas paredzētas, lai arī turpmāk apspriestos un sadarbotos kopējo globālo problēmu atrisināšanā, tomēr norāda, ka daudzi no pašreizējiem forumiem, tādi kā G20, ir tikai neformāli diskusiju forumi, kuriem nav ne juridiska pamata, ne ietekmes starptautisko organizāciju lēmumu pieņemšanas procesos vai šo lēmumu īstenošanā un izpildes uzraudzībā, tāpēc tās kā pārvaldes struktūras joprojām ir vājas;

18.

norāda, ka daudzām pasaules sadarbības organizācijām raksturīgā vienošanās kārtība lēmumu pieņemšanas procesā neveicina drosmīgu lēmumu pieņemšanu un bieži vien tiek pieņemti neskaidri, juridiski nesaistoši nolīgumi; mudina pasaules forumu līdzināties ES, kas attālinās no ekskluzīvas paļaušanās uz vienprātību;

19.

uzskata, ka G20 sanāksmē pieņemtās saistības ir jāpadara konkrētākas un ka jāuzrauga to īstenošana, iesaistot neatkarīgu, oficiālu un ietverošu struktūrvienību, kurai ir savi statūti un sekretariāts, piemēram, SVF;

20.

atzinīgi vērtē pasākumus, par kuriem vienojās G20 valstu finanšu ministri augstākā līmeņa sanāksmē 2011. gada 19. februārī Parīzē, lai ar rādītāju kopumu noteiktu nelīdzsvarotību; uzsver, ka šiem rādītājiem būtu jāattiecas uz iekšējo nelīdzsvarotību, piemēram, valsts parādu un deficītu, privātajiem uzkrājumiem un parādu, kā arī uz ārējo nelīdzsvarotību attiecībā gan uz tirdzniecību, gan ieguldījumu plūsmām un pārvedumiem;

21.

aicina G20 regulāri īstenot savstarpējas novērtēšanas procesu, pamatojoties uz G20 sistēmu un minētajiem rādītājiem, lai sniegtu izvēles iespējas politikas jomā spēcīgas, ilgtspējīgas un līdzsvarotas izaugsmes sasniegšanai;

22.

uzsver, ka finanšu tirgu dalībnieki izvērš darbību pasaules mērogā, un tāpēc uzskata, ka ir jāatrisina nepietiekamas finanšu regulējuma koordinācijas jautājums, lai novērstu dažu finanšu tirgus dalībnieku iespējas savā labā izmantot regulējuma arbitrāžu;

23.

uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāieņem vadošā vieta pasaules ekonomikas reformas īstenošanā, lai vēl vairāk nostiprinātu starptautisko iestāžu likumību, pārredzamību un pārskatatbildību, un uzskata, ka Eiropas Savienībai pēc iespējas plašākā mērā vajadzētu darboties kā vienai no starptautiskās ekonomikas jautājumu risināšanas dalībniecei;

24.

prasa, lai ES būtu nodrošināta pārstāvība SVF un Pasaules Bankā; prasa, lai SVF kļūtu demokrātiskāks, tostarp organizējot atklātas izpilddirektora vēlēšanas, izvērtējot kandidātu priekšrocības, un lai būtiski palielinātos vēlēšanu tiesības jaunattīstības valstīm un valstīm ar pārejas posma ekonomiku;

25.

apgalvo, ka pasaules ekonomikas pārvaldībai ir jābūt pietiekami reaģētspējīgai, elastīgai un pragmatiskai, lai būtu iespējams noteikt, kuri pasākumi ir vispiemērotākie, ņemot vērā apstākļus un saskaņā ar subsidiaritātes principu;

26.

uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāieņem vadošā vieta pasaules ekonomikas reformas īstenošanā, lai nostiprinātu starptautisko iestāžu un neformālo forumu likumību, pārredzamību un pārskatatbildību;

27.

norāda, ka šīm iestādēm un forumiem, jo īpaši G20, trūkst konkrētas parlamentāras leģitimitātes pasaules mērogā, un tādēļ aicina tās lēmumu pieņemšanas procesā iesaistīt parlamentus; pauž nožēlu par dažu partneru kļūmēm attiecībā uz demokrātiju;

28.

norāda, ka varētu rasties problēmas, ja dažādo neformālo forumu un starptautisko ekonomikas un finanšu institūciju īstenotie politikas virzieni netiktu saskaņoti; apgalvo, ka pasākumus globālās institucionālās koordinācijas veicināšanai vajadzētu pieņemt ar SVF starpniecību;

29.

uzsver, ka, pamatojoties uz ekonomikas pamatprincipiem, jāpanāk vispārēja izpratne un kopēja pieeja attiecībā uz monetāro politiku, starptautisko tirdzniecību, ilgtspējīgām publiskām finansēm un elastīgām valūtām; uzskata, ka pasaules ekonomikas raksturīgākajām iezīmēm vajadzētu būt atvērtiem tirgiem, no kā labumu gūtu visi tirgus dalībnieki; uzsver, ka augsti sociālie un vides standarti ir būtiski un tie katrā ziņā jāpilnveido; uzsver, ka šā procesa centrā vajadzētu būt SVF un PTO;

30.

mudina PTO dalībvalstis pievienoties daudzpusējiem tirdzniecības nolīgumiem un rīkot sarunas par turpmākajiem starptautiskajiem nolīgumiem ar mērķi ievērojami samazināt šķēršļus starptautiskajai tirdzniecībai, vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus visos sektoros, tādējādi veicinot ekonomikas izaugsmi un attīstību;

31.

uzskata — lai ļautu jaunattīstības valstīm iegūt vairāk priekšrocību no tirdzniecības un nodrošināt pienācīgus darba apstākļus un pienācīgas algas visiem strādājošajiem, Eiropas Savienības interesēs ir SDO nostiprināšana un tās līdzdalības veicināšana PTO darbā, kā arī to ilgtspējības uzdevumu izpildes uzraudzība, kas saistīti ar vispārējo preferenču sistēmu;

32.

aicina Komisiju pārskatīt ES tirdzniecības un ieguldījumu stratēģiju, lai tajā iekļautu BRIC valstis (Brazīliju, Krieviju, Indiju un Ķīnu) kā nākamos lielākos tirdzniecības partnerus ar savām interesēm sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgas attīstības apvienoto interešu kopējā pasaules tīklā;

33.

uzskata, ka daudzpusējās attīstības banku uzdevums ir efektīvāk nodrošināt papildu līdzekļus īpašu vietējo vajadzību apmierināšanai, ilgtspējīgu ieguldījumu atbalstam un vietējās tautsaimniecības nostiprināšanai;

34.

iesaka, ka SVF vajadzētu būt spēcīgam un neatkarīgam un ka tā rīcībā vajadzētu būt pietiekamiem instrumentiem un resursiem, kas dod iespēju pievērst lielāku uzmanību pārrobežu saiknēm, ne tikai pastiprinot daudzpusēju uzraudzību, bet arī īpašu vērību veltot sistēmiska nozīmīguma ekonomikas valstīm un izstrādājot rādītājus ilgstošu lielu nelīdzsvarotību novērtēšanai; prasa attiecināt SVF intervences pilnvaras arī uz risku, ko izraisa kapitāla konti;

35.

uzsver, ka ir jānodrošina, lai daudzpusējos nolīgumos par nodokļu informācijas apmaiņu tiktu ietverti noteikumi par automātisku informācijas apmaiņu, un prasa rīkoties, lai nostiprinātu juridisko pamatu to jurisdikciju iekļaušanai ESAO „melnajā sarakstā”, kas nevēlas sadarboties, tādējādi uzlabojot fiskālo pārredzamību un izskaužot krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; mudina Komisiju līdz 2011. gada beigām izstrādāt skaidru standartu, lai no katras valsts atsevišķi tiktu saņemti ziņojumi par pārrobežu uzņēmumiem, tādējādi uzlabojot pārredzamību un nodokļu iestāžu iespējas piekļūt attiecīgiem datiem;

36.

uzsver to iniciatīvu nozīmību, kuras uzsāktas, piemēram, grāmatvedības un revīzijas standartu jomā;

37.

aicina G20 valstu vadītājus bez liekas kavēšanās pabeigt diskusijas par kopējo elementu minimumu, kas raksturos pasaules finanšu darījumu nodokli;

38.

uzskata, ka G20 sanāksmes, neskarot citu iestāžu nozīmību, ir būtisks globālo apspriežu forums, taču norāda, ka G20 kā globālai institūcijai ir vairāki trūkumi, tostarp mazu nāciju reprezentativitātes trūkums, pārredzamības un demokrātiskas pārskatatbildības trūkums, kā arī juridiska pamata trūkums, lai padarītu tā lēmumus juridiski saistošus;

39.

mudina SVF un G20 apzināt to pasaules valstu pieredzi, kuru ekonomikā ir zems budžeta deficīta līmenis un disciplinēti valdības izdevumi, izmantot to konsultācijas un attiecīgi rīkoties;

40.

uzsver, ka saistībā ar debatēm par globālo monetāro kārtību euro zona ir jāuzskata par vienotu struktūru, ņemot vērā tās vienoto valūtu un vienoto valūtas maiņas kursa politiku;

41.

mudina ES un tās dalībvalstis meklēt risinājumus turpmākai koordinācijas uzlabošanai starp G struktūrām un ANO sistēmu;

42.

prasa nodibināt starptautisku centrālo banku valdi, kuras sastāvā pirmām kārtām būtu ES, Japānas, Apvienotās Karalistes un ASV centrālo banku pārstāvji un kurai būtu pilnvaras koordinēt monetāro politiku, kontrolēt finanšu uzraudzību, kā arī paplašināt un veicināt SAT kā pasaules rezerves valūtu;

43.

iesaka politiski nostiprināt SVF, katru gadu rīkojot SVF valdē pārstāvēto valstu vadītāju sanāksmes augstākajā līmenī; ņemot vērā šo informāciju, mudina arī SVF dalībvalstis izvirzīt valdē augstākās valdības amatpersonas, lai SVF varētu uzņemties vadību kā forums, kurā notiek diskusijas un tiek pieņemti lēmumi par pasaules ekonomikas pārvaldību;

44.

uzskata, ka ir jāpalielina starptautisko kapitāla plūsmu pārredzamība, jo īpaši cenšoties izbeigt banku sistēmas slepenību;

45.

uzsver, ka finanšu uzraudzītāju sadarbības trūkums veicināja finanšu krīzes izplatīšanos un padziļināja tās nelabvēlīgo ietekmi; šajā sakarībā aicina Savienības uzraudzības iestādes uzņemties vadību, veidojot starptautisko sadarbību un nosakot paraugpraksi finanšu regulējumā; uzsver arī to, ka būtu lietderīgi panākt konverģenci kopējas ASV un ES finanšu sistēmas izveidē;

46.

norāda, ka ir nepieciešams īstenot reformas pasaules mērogā, ar kurām uzlabotu finanšu iestāžu pārredzamību un pārskatatbildību;

47.

uzsver — lai gan pasaules finanšu centros ir pieņemti normatīvi akti, lai uzlabotu dažu finanšu nozares jomu regulējumu, ir nepieciešamas turpmākas noteikumu un prakses reformas banku sistēmā un paralēlajā banku sistēmā;

48.

uzsver, ka ir jāpiešķir Eiropas finanšu uzraudzības iestādēm skaidras pilnvaras strādāt ciešā sadarbībā ar ārpuskopienas valstu vai citiem starptautiskajiem partneriem, kā to dara Eiropas Sistēmisko risku kolēģija (ESRK) ar Finanšu stabilitātes padomi (FSP);

49.

uzsver, ka jāapvieno mikrouzraudzība un makrouzraudzība kā daļa no saskaņotas, vienotas pieejas;

50.

norāda, ka ASV un ES kopā veido gandrīz 40 % pasaules tirdzniecības apjoma un gandrīz 50 % pasaules IKP, un iesaka uzlabot makrouzraudzības dialogu, pievēršot īpašu uzmanību Atlantijas dialogam, rūpīgi un taisnīgi īstenojot „Bāzele III” aktu paketi un turpmāk apspriežot uzraudzības darbības jomas paplašināšanu attiecībā uz finanšu iestādēm, kas nav bankas; prasa, lai finanšu nozares regulējuma reformas pamatā būtu nepārtraukts virzītājspēks, ar ko nodrošinātu efektīvu finansiālu atbalstu stabilitātei un izaugsmei reālajā ekonomikā pasaules mērogā;

51.

respektē G20, PTO, „Bāzele III” un citu daudznacionālo struktūru pieeju, vienlaikus atzīstot iespējamos riskus, ko varētu izraisīt pārmērīga regulēšana un konkurence regulējuma jomā;

52.

atzinīgi vērtē valstu centrālo banku vadītāju Pasaules ekonomikas sanāksmes ieviešanu Starptautiskās Norēķinu bankas (BIS) vadībā, un kas ir bāzes grupa centrālo banku sadarbības organizēšanai;

53.

pauž bažas par sadrumstalotības risku, kas rodas tādu regulējumu dažādības dēļ, kuri ietekmē finanšu tirgu dalībnieku darbības pasaules mērogā; tādēļ prasa panākt lielāku to mehānismu integrāciju, kas darbojas dažādos sektoros;

54.

atzīst EIB nozīmīgumu izaugsmes veicināšanā, izmantojot ilgtermiņa investīcijas;

55.

uzsver, ka jāizstrādā atbilstoši kritēriji sistēmiski svarīgu finanšu iestāžu noteikšanai, lai izvairītos no situācijām, kad iestādes ir „pārāk lielas vai pārāk cieši savstarpēji saistītas, lai būtu pieļaujams to bankrots”, un tādējādi samazinātu sistēmisko risku, izmantojot papildu rezervju un kapitāla prasības, kā arī pretmonopolu tiesību aktus;

56.

aicina Bāzeles Banku uzraudzības komiteju ierosināt pasākumus, lai norobežotu sistēmiski svarīgu iestāžu finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību un lai prasītu katram no tiem atsevišķi kapitāla nodrošinājumu;

57.

mudina Bāzeles Banku uzraudzības komiteju izstrādāt standarta modeļa pieeju riska svērtu aktīvu aprēķināšanai, lai precīzi novērtētu un salīdzinātu banku darījumus, kuros iespējami kreditēšanas un tirgus riski;

58.

iesaka izveidot piemērotu starptautisku infrastruktūru SVF pārraudzībā, kas nodrošinātu gan valsts iestādēm, gan nozarei unikālu avotu standartizētajiem galvenajiem finanšu datiem un kas tehniski sekmētu starptautisko uzraudzības uzdevumu izpildi, kā arī nozares darbību padarītu drošāku un efektīvāku;

59.

uzsver pozitīvo ietekmi, kāda uz globālo sadarbību un koordināciju ir stiprākai ekonomikas pārvaldības sistēmai Eiropas Savienībā un euro zonā;

60.

norāda, ka svarīga nozīme Eiropas vienotā tirgus nostiprināšanai un padziļināšanai ir ne tikai kā iekšējam mērķim, bet arī kā paraugam, kuram var līdzināties citu valstu tirdzniecības bloki visā pasaulē;

61.

uzsver, ka ir nepieciešama tāda ES politika gan lauksaimniecības, gan finanšu jomā, kas palīdzētu izvairīties no globāliem satricinājumiem pārtikas piegādē un cenās;

62.

uzsver pozitīvo ietekmi, kāda uz globālo sadarbību un koordināciju ir stingrākai ekonomikas pārvaldības sistēmai, kas pastiprina Stabilitātes un izaugsmes paktu Eiropas Savienībā un euro zonā;

63.

norāda, ka Eiropas Savienībai ir aktīvi jāpiedalās starptautiskās monetārās un finanšu sistēmas pārveidē, spēcīgāk izmantojot ārējo pārstāvību, pamatojoties uz racionālāku un pārredzamāku iekšējo lēmumu pieņemšanas procesu saskaņā ar attiecīgajiem Lisabonas līguma noteikumiem;

64.

atzinīgi vērtē četru jaunu Eiropas regulatīvo iestāžu izveidi finanšu jomā, proti, Eiropas Banku iestādi, Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi, Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi un Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju, un cer, ka tās kļūs spēcīgas un efektīvas;

65.

uzskata — lai gan ir nepieciešams nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus starptautiskā mērogā, tas nedrīkstētu kavēt ne ES, ne citus reģionālus blokus un valstis stiprināt reģionālus pasākumus, kuru mērķis ir pilnībā izmantot PTO un citu starptautisku standartu sniegtās elastīguma iespējas, lai no jauna sabalansētu makroekonomikas pamatrādītājus un vairotu labklājību;

66.

aicina ES īpašu uzmanību pievērst enerģijas atkarības samazināšanai, lai ierobežotu importēto inflāciju un atgūtu līdzsvaru attiecībās ar naftu ražojošām valstīm;

67.

uzsver to, ka ES kvalificētas tirgus piekļuves sistēma varētu veicināt tāda vispārēja sabiedriskā labuma radīšanu kā klimata aizsardzība un Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšana;

68.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, kā uzlabot ES iekšējo lēmumu pieņemšanas procedūru, lai panāktu saskaņotību saistībā ar ārējo pārstāvību ekonomikas un finanšu jomā, ar ko nodrošina, ka ES pārstāvība ir demokrātiski atbildīga Eiropas Parlamentam, dalībvalstīm un valstu parlamentiem;

69.

mudina G20 vai PTO izvērtēt iespējas panākt vispārēju vienošanos par oglekļa nodokli ievestiem produktiem un pakalpojumiem;

70.

atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas līguma 138. pantu euro zonas valstīm ir jāievieš vienota ārējā pārstāvība; tālab mudina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu;

71.

uzsver, ka plaša līdzdalība pasaules ekonomikā ir būtiska Eiropai, lai izmantotu visas tās sniegtās priekšrocības, un ka vislabākā iespēja, kā to darīt, ir darboties kā vienotam veselumam;

72.

aicina ES tirdzniecības politikā vienmēr veicināt taisnīgu tirdzniecību, demokrātiju, cilvēktiesības, pienācīgus darba apstākļus un ilgtspējīgu attīstību saskaņā ar Lisabonas līgumu, savu iekšējo programmu un Tūkstošgades attīstības mērķiem.

73.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

8.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 131/60

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14. panta 3. punktu, 23., 24. un 33. pantu,

—

ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā ANO Konvencijas par bērna tiesībām 5. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes pieņemtās Eiropas Sociālās hartas (pārskatītās) 7., 8., 16., 17., 27. un 30. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra paziņojumu „Stabilāks darba un privātās dzīves līdzsvars — spēcīgāks atbalsts profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanai” (COM(2008)0635),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija — 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra ziņojumu „Barselonas mērķu īstenošana attiecībā uz pirmsskolas vecuma bērnu aprūpes pakalpojumiem” (COM(2008)0638),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 18. decembra ziņojumu „Vīriešu un sieviešu līdztiesība — 2010” (COM(2009)0694),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra ieteikumu 2008/867/EK par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus,

—

ņemot vērā Eiropas dzimumu līdztiesības paktu laikposmam no 2011. līdz 2020. gadam,

—

ņemot vērā ES platformu cīņai pret sociālo atstumtību,

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2010. gada 24. marta ziņojumu „Eiropiešu dzīves kvalitātes otrais pārskats — ģimenes dzīve un darbs”,

—

ņemot vērā 2005. gada 13. oktobra rezolūciju par sievietēm un nabadzību Eiropas Savienībā (1),

—

ņemot vērā 2009. gada 3. februāra rezolūciju par nediskrimināciju, kas pamatojas uz dzimumu un paaudžu solidaritāti (2),

—

vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ekonomiskās lejupslīdes un finanšu krīzes ar dzimumu saistītiem aspektiem (3),

—

ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par Ceļveža sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006.–2010. gadam īstenošanas rezultātu novērtējumu un ieteikumiem turpmākai rīcībai (4),

—

ņemot vērā 2011. gada 16. februāra rezolūciju par atbilstīgu, noturīgu un drošu Eiropas pensiju sistēmu veidošanu (5),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2010 (6),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par sieviešu nabadzības izpausmēm Eiropas Savienībā (7),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. oktobra nostāju pirmajā lasījumā attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (8),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7-0317/2011),

A.

tā kā sociāli kulturālo pārmaiņu dēļ, ar kurām vienlaikus darba tirgus kļūst sievietēm pieejamāks un viņas gūst lielāku finansiālo neatkarību, vairs netiek respektēts divu vecāku ģimenes modelis un pieņēmums, ka par māti kļūst tikai pēc laulībām, un vientuļās mātes veido aizvien nozīmīgāku grupu visās attīstītajās un industrializētajās valstīs; tā kā aizvien vairāk sieviešu brīvi izvēlas kļūt par mātēm, tajā pašā laikā neiesaistoties juridiskās attiecībās;

B.

tā kā nesamērīga uzmanība tiek veltīta tam, ka bērns piedzimst nepilngadīgajiem, — veidam, kā cilvēki kļūst par vientuļiem vecākiem, un tādējādi tiek radīts aplams priekšstats par vientuļiem vecākiem vispār; tā kā kaitīgi un maldīgi stereotipi mazina uzticību vientuļiem vecākiem un iedragā gan viņu, gan viņu bērnu pašvērtējumu;

C.

tā kā vientuļo vecāku ģimenes nav viendabīga grupa, bet aptver ļoti plašu ģimeņu loku, finansiālos un sociālos stāvokļus;

D.

tā kā atsevišķu kategoriju vientuļo māšu dzīves apstākļi tomēr padara viņas mazāk aizsargātas, un tas var ietekmēt viņu bērnus;

E.

tā kā laulības šķiršanas, kopdzīves šķiršanas dēļ vai tāpēc, ka nekad nav bijušas precējušās, vientuļās mātes veido aizvien nozīmīgāku grupu visās attīstītajās un industrializētajās valstīs un tā kā tāpēc uz šiem jaunajiem apstākļiem ir jāreaģē, pielāgojot politiskās nostādnes;

F.

tā kā dalībvalstu pienākums ir nodrošināt pienācīgus apstākļus vientuļajām mātēm un viņu bērniem;

G.

tā kā daudzās dalībvalstīs valsts politiskās nostādnes aizvien vēl nav pielāgotas dažādajiem ģimeņu modeļiem un stāvokļiem un tā kā vientuļie vecāki bieži joprojām ir sociāli un ekonomiski nelabvēlīgā situācijā;