ISSN 1977-0952

doi:10.3000/19770952.C_2013.044.lav

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 44

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

56. sējums
2013. gada 15. februāris


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

I   Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

 

ATZINUMI

 

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

 

485. plenārā sesija 2012. gada 12. un 13. decembrī

2013/C 044/01

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Makroreģionālās stratēģijas izstrāde Vidusjūras reģionam – priekšrocības, ko varētu gūt salu dalībvalstis (izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Kipras pieprasījuma)

1

2013/C 044/02

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu ES enerģijas salu savienošana: izaugsme, konkurētspēja, solidaritāte un ilgtspēja ES iekšējā enerģijas tirgū (izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Kipras pieprasījuma)

9

2013/C 044/03

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Individuālo sociālo, veselības aprūpes un izglītības pakalpojumu turpmākās attīstības tendences un ietekme Eiropas Savienībā (pašiniciatīvas atzinums)

16

2013/C 044/04

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Partnerības princips, īstenojot vienotā stratēģiskā satvara fondus – elementi ES Rīcības kodeksam attiecībā uz partnerību (pašiniciatīvas atzinums)

23

2013/C 044/05

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošana un pārraudzība, ko veic ES iestādes, un EESK loma (pašiniciatīvas atzinums)

28

2013/C 044/06

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Eiropas Garīgās veselības gads – labākas darba vietas un augstāka dzīves kvalitāte (pašiniciatīvas atzinums)

36

2013/C 044/07

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Sociālā lauksaimniecība: zaļā aprūpe un sociālā un veselības aprūpes politika (pašiniciatīvas atzinums)

44

2013/C 044/08

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Dzelzceļa pakalpojumu kvalitāte Eiropas Savienībā (pašiniciatīvas atzinums)

49

2013/C 044/09

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Problēmas saistībā ar sociālo mājokļu definēšanu (pašiniciatīvas atzinums)

53

2013/C 044/10

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Pilsoniskās sabiedrības attīstība Ķīnā – pilsoniskās sabiedrības ieguldījums ES un Ķīnas starpkultūru dialoga gadā un tā ilgtspējīgas ietekmes veicināšanā

59

2013/C 044/11

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Rio+20 konference: pašreizējais stāvoklis un perspektīvas (atzinuma papildinājums)

64

 

III   Sagatavošanā esoši tiesību akti

 

EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA

 

485. plenārā sesija 2012. gada 12. un 13. decembrī

2013/C 044/12

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu sabiedrību sanācijas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvas 77/91/EEK un 82/891/EK, Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK un 2011/35/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010COM(2012) 280 final – 2012/0150 (COD)

68

2013/C 044/13

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Grozīts priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006COM(2012) 496 final – 2011/0276 (COD)

76

2013/C 044/14

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Ziņojums par konkurences politiku 2011. gadāCOM(2012) 253 final

83

2013/C 044/15

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Eiropas stratēģija par svarīgām pamattehnoloģijām – tilts uz izaugsmi un nodarbinātībuCOM(2012) 341 final

88

2013/C 044/16

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par apdrošināšanas starpniecību (pārstrādāta redakcija) COM(2012) 360 final – 2012/0175 (COD)

95

2013/C 044/17

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskiem izmēģinājumiem un par Direktīvas 2001/20/EK atcelšanuCOM(2012) 369 final – 2012/0192 (COD)

99

2013/C 044/18

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu un muzikālo darbu tiešsaistes tiesību daudzteritoriālo licencēšanu iekšējā tirgūCOM(2012) 372 final – 2012/0180 (COD)

104

2013/C 044/19

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 443/2009, lai noteiktu kārtību, kādā jāsasniedz jaunu vieglo automobiļu radīto CO2 emisiju samazināšanas mērķis 2020. gadamCOM(2012) 393 final – 2012/0190 (COD) un par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 510/2011, lai noteiktu kārtību, kādā jāsasniedz jaunu vieglo kravas automobiļu radīto CO2 emisiju samazināšanas mērķis 2020. gadamCOM(2012) 394 final – 2012/0191 (COD)

109

2013/C 044/20

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ES Stratēģija cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadāCOM(2012) 286 final

115

2013/C 044/21

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par Eiropas inovācijas partnerību Lauksaimniecības ražīgums un ilgtspējaCOM(2012) 79 final

119

2013/C 044/22

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes 2008. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1342/2008, ar ko izveido ilgtermiņa plānu mencu krājumiem un šo krājumu zvejniecībaiCOM(2012) 498 final

125

2013/C 044/23

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Transportlīdzekļu tehniskā stāvokļa noteikumu kopums, ko veido trīs šādi dokumenti: Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju periodiskajām tehniskajām apskatēm un par Direktīvas 2009/40/EK atcelšanuCOM(2012) 380 final – 2012/0184 (COD)Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 1999/37/EK par transportlīdzekļu reģistrācijas dokumentiemCOM(2012) 381 final – 2012/0185 (COD)Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienībā izmantotu komerciālo transportlīdzekļu tehniskajām pārbaudēm uz ceļiem un par Direktīvas 2000/30/EK atcelšanuCOM(2012) 382 final – 2012/0186 (COD)

128

2013/C 044/24

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Enerģija no atjaunojamiem energoresursiem – būtiska Eiropas enerģijas tirgus sastāvdaļaCOM(2012) 271 final

133

2013/C 044/25

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par Eiropas Savienības kodolspēkstaciju visaptverošajiem riska un drošības novērtējumiem (noturības testi) un saistītām darbībāmCOM(2012) 571 final

140

2013/C 044/26

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Eiropas inovācijas partnerība ūdens resursu jomāCOM(2012) 216 final

147

2013/C 044/27

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Eiropas Investīciju bankai Rīcība stabilitātei, izaugsmei un nodarbinātībaiCOM(2012) 299 final

153

2013/C 044/28

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2187/2005, ar ko nosaka tehniskus pasākumus zvejas resursu saglabāšanai Baltijas jūrā, Beltos un Zunda šaurumāCOM(2012) 591 final – 2012/0285 (COD)

157

2013/C 044/29

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Grozījums Komisijas priekšlikumā COM(2011) 626 final/3 Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju (Regula par vienotu TKO)COM(2012) 535 final – 2012/0281 (COD)

158

2013/C 044/30

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Grozījums Komisijas priekšlikumā COM(2011) 625 final/3 Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmāmCOM(2012) 552 final – 2011/0280 (COD)

159

2013/C 044/31

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Grozījums Komisijas priekšlikumā COM(2011) 627 final/3 Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA)COM(2012) 553 final – 2012/0282 (COD)

160

LV

 


I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

ATZINUMI

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

485. plenārā sesija 2012. gada 12. un 13. decembrī

15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/1


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Makroreģionālās stratēģijas izstrāde Vidusjūras reģionam – priekšrocības, ko varētu gūt salu dalībvalstis” (izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Kipras pieprasījuma)

2013/C 44/01

Ziņotājs: DIMITRIADIS kgs

Kipras Eiropas lietu valsts ministrs Andreas D. MAVROYIANNIS kgs Eiropas Savienības Padomes Kipras prezidentūras vārdā 2012. gada 22. maijā lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju sagatavot izpētes atzinumu par tematu

Makroreģionālās stratēģijas izstrāde Vidusjūras reģionam – priekšrocības, ko varētu gūt salu dalībvalstis”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 21. novembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī (12. decembra sēdē), ar 147 balsīm par, 1 balsi pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka, neraugoties uz ārkārtīgi trauslo un pagaidām nestabilo situāciju Vidusjūras reģionā, ir pienācis brīdis uzsākt daudzlīmeņu dialogu starp Komisiju, dalībvalstīm un Eiropas un Vidusjūras reģiona sadarbībā iesaistītajām valstīm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām un pilsonisko sabiedrību, lai izstrādātu jaunu makroreģionālo stratēģiju, kas sastāv no divām daļām un kas atbilst reģiona vajadzībām, stiprinot tā konkurētspēju starptautiskā mērogā (1).

1.2

EESK atzīst, ka Vidusjūras reģions aptver ļoti plašu teritoriju, kurā vērojama atšķirīga ekonomiskā, sociālā, politiskā un kultūras situācija, kā arī struktūru un infrastruktūras daudzveidība šā reģiona valstīs (ES dalībvalstis, ES kandidātvalstis, kuras vēl nav pievienojušās ES, un valstis, kuras nav ES dalībvalstis, bet piedalās ES un Vidusjūras reģiona valstu partnerībā); tāpēc Komiteja ierosina izstrādāt divas apakšreģionālās stratēģijas — vienu Vidusjūras reģiona austrumu valstīm, otru — šā reģiona rietumu valstīm; abas minētās apakšstratēģijas sadarbības ietvaros būs savstarpēji saistītas, kā arī saistītas ar Jonijas un Adrijas jūras makroreģionālo stratēģiju.

1.3

EESK ņem vērā Padomes lēmumus un tiem atbilstošo Eiropas Parlamenta viedokli, ka makroreģionālās stratēģijas īstenojamas ar nosacījumu, ka tām nav vajadzīgi ne papildu finanšu resursi, ne jauni tiesību akti, ne arī papildu pārvaldības struktūra (“triju “nē” ” princips). Komiteja tomēr uzskata, ka jāpiešķir finansējums datu vākšanas tehniskajam atbalstam un vajadzīgo strukturālo projektu veicināšanai.

1.4

EESK uzskata, ka darbībām un programmām pašreiz piešķirtais apjomīgais ES finansējums no struktūrfondiem, kā arī EIB finanšu instrumenti, ir apmierinoši līdzekļi, kas jāizmanto pārredzamā un pēc iespējas elastīgākā veidā. Komiteja atbalsta arī Eiropas un Vidusjūras reģiona investīciju bankas izveidošanu ar EIB starpniecību, kā arī politiku, kas atvērta ieguldījumiem no dažādām finanšu iestādēm, piemēram, KfW, ERAB, Pasaules Bankas, Āfrikas Attīstības bankas un Islāmiskās Attīstības bankas.

1.5

EESK uzskata, ka vispirms jānostiprina sadarbība vietējā līmenī, veidojot ciešākus tirdzniecības, tūrisma un rūpniecības sakarus starp Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm.

1.6

EESK uzskata, ka Padomei jāpieņem vajadzīgie politiskie lēmumi, lai nekavējoties atrisinātu pašreizējās problēmas un Savienība Vidusjūrai kļūtu par jaunās makroreģionālās politikas plānošanas un īstenošanas struktūru.

1.7

EESK uzskata: ja Padome nekavējoties pieņems Adrijas un Jonijas jūras reģiona stratēģiju (Padomes 2011. gada 24. jūnija secinājumi), tas ļaus ieviest makroreģionālo stratēģiju Vidusjūras reģionam.

1.8

EESK uzskata, ka Kiprai un Maltai, kā arī visām Vidusjūras salām būs sevišķi svarīga nozīme jaunajā ES stratēģijā. Minētās salas atrodas ļoti sarežģītā situācijā, jo trūkst savienojumu un komunikācijas iespēju ar kontinentālajām ES dalībvalstīm.

1.9

EESK uzsver, ka ļoti svarīgi ir veicināt lauksaimniecisko ražošanu visā Vidusjūras reģionā plašākā nozīmē.

1.10

EESK norāda, ka ir jāpapildina jūras un gaisa savienojumi starp Vidusjūras reģiona valstīm un plašāk — ar pārējām ES valstīm.

1.11

EESK apstiprina, ka ar šo atzinumu tā ierosina debates par jaunu makroreģionālo stratēģiju Vidusjūras reģionam un uzsāk šās svarīgās tematikas apspriešanu. Komiteja paziņo, ka tā turpinās darbu pie šī ļoti nozīmīgā jautājuma, izstrādājot jaunus atzinumus, kuros sīkāk un dziļāk tiks izskatītas visas šajā atzinumā izklāstītās problēmas.

2.   Ievads

2.1

Kipra ES Padomes prezidentūras periodam 2012. gada otrajā pusgadā par vienu no prioritātēm noteikusi atzinuma izstrādi par tematu “Makroreģionālā stratēģija Vidusjūras reģionam”, kurā īpaša uzmanība pievērsta jautājumam par to, kādas priekšrocības varētu gūt mazās salu valstis.

2.2

Kipra šo izpētes darbu uzticēja EESK, ņemot vērā Komitejas nozīmi konsultatīvo atzinumu izstrādē, kuros izklāstīts un pārstāvēts dalībvalstu pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedoklis, tādējādi sekmējot līdzdalības demokrātiju Eiropas Savienībā.

2.3

Tā kā Vidusjūras reģionam ir īpašas iezīmes un ar tām saistītas vajadzības, šis atzinums ir turpinājums darbam, kas veiksmīgi aizsākts ar makroreģionālo pieeju definēšanu Baltijas jūras reģionam (2), kā arī makroreģionālajām attīstības stratēģijām Donavas reģionam, Adrijas un Jonijas jūras reģionam un Atlantijas okeāna reģionam.

2.4

Šīs stratēģijas mērķis būs izstrādāt saskaņotu politiku, kas sekmēs ciešākas ekonomiskās un sociālās attiecības starp reģiona valstīm, sadarbību kopīgo problēmu risināšanai, kā arī reģiona konkurētspēju starptautiskā mērogā, tā labklājību, drošību un ilgtspēju vides aspektā. Turklāt šāda makroreģionālā stratēģija nodrošinās, ka visas ES iestāžu politikas jomas, mērķi un darbības būs saskaņotas ar dalībvalstīm, reģioniem, vietējām Ekonomikas un sociālo lietu padomēm un visiem pārējiem Vidusjūras reģiona iesaistītajiem dalībniekiem, it īpaši mazajās un izolētajās Vidusjūras salu valstīs.

2.5

Ar šo stratēģiju paredzēts arī risināt problēmas, kas saistītas ar pašreizējo starptautisko ekonomikas krīzi, un paātrināt izaugsmes, nodarbinātības iespēju radīšanas un bezdarba samazināšanas tempu.

2.6

Šajā nolūkā atzinumā izmantota Komisijas sniegtā makroreģionālās stratēģijas definīcija (3), kurā noteikts, ka stratēģija uzskatāma par makroreģionālu, ja tā atsaucas uz kādu reģionu, kas ietver dažādu valstu teritorijas vai reģionus, kuriem ir kopīgas iezīmes, piemēram, kopīga jūras vai cita teritorija, vai kopīgi problēmjautājumi, piemēram, attīstības un klimata pārmaiņu problēmas, ierobežoti ekonomiskie un kultūras sakari utt. Makroreģionālās stratēģijas ir tādas pieejas, kurās īpašo makroreģiona mērķu īstenošanai tiek izmantoti jau esošie instrumenti, programmas un finansējums, iekļaujot to plānošanā publiskos un privātos līdzekļus, lai ES, valstu un reģionālajā līmenī pieejamo finansējumu varētu izmantot pēc iespējas plašākam politikas jomu klāstam. Makroreģionālās stratēģijas nodrošina reģionu un dažādu dalībvalstu resursu konverģenci saskaņotas dažādu līmeņu pārvaldības īstenošanā, kā arī lielāku savstarpējo izdevīgumu visām iesaistītajām pusēm.

2.7

Reaģējot uz mainīgo un ļoti nestabilo politisko vidi pēc revolūcijām Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs, Eiropas Savienība attiecībā uz minētajām valstīm izsludināja jaunu pieeju — partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam —, ar kuru tiks atbalstītas valstis, kas panākušas progresu vajadzīgo reformu īstenošanā un sasniegušas konkrētus un izvērtējamus mērķus (4).

3.   Vidusjūras reģionā risināmie problēmjautājumi

3.1

Jāatzīmē, ka jaunajā makroreģionālajā stratēģijā jāietver visas Vidusjūras reģiona valstis, proti, ES dalībvalstis (Portugāle, Spānija, Francija, Itālija, Grieķija, Kipra, Slovēnija un Malta) un trešās valstis (Horvātija, Melnkalne, Albānija, Turcija, Libāna, Sīrija, Palestīniešu teritorijas, Jordānija, Izraēla, Ēģipte, Lībija, Alžīrija, Tunisija un Maroka), jo daudzas programmas un iniciatīvas jau izstrādātas gan Vidusjūras reģionam plašākā nozīmē (ES un Vidusjūras reģiona valstu attiecības jeb t.s. Barselonas process), gan atsevišķiem Vidusjūras reģioniem, piemēram, Adrijas un Jonijas jūras reģionam (Adrijas-Jonijas jūras makroreģiona teritoriālā sadarbība Vidusjūras reģionā).

3.2

Taču pirms darbību un politikas pasākumu mērķu noteikšanas precīzi jānoskaidro, kādi ir reģionā risināmie problēmjautājumi.

3.2.1

Pirmkārt, Vidusjūras reģionam, īpaši tā austrumu daļai, ir būtiska vēsturiska nozīme; tajā ir gan ES dalībvalstis, gan trešās valstis dažādos attīstības posmos. Tā kā Vidusjūras reģionam jau kopš seniem laikiem raksturīga blīva apdzīvotība, saimnieciskā darbība, intensīva preču aprite, personu pārvietošanās un jūras kuģu satiksme, šajā reģionā vērojama ļoti intensīva tirdzniecības aprite un personu pārvietošanās, tomēr Vidusjūras reģiona valstu ekonomiskās attiecības ir ļoti ierobežotas; piemēram, nav tiešo gaisa savienojumu starp Vidusjūras reģiona austrumu valstīm. Daži pamatoti uzskata, ka Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu sadarbība ir vienīgi sadarbība starp Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm un ES dalībvalstīm vai divpusējā sadarbība ar atsevišķām dalībvalstīm.

3.2.2

Otrkārt, reģiona ekonomikas nelīdzsvarotības, attīstības un labklājības līmeņa atšķirību, kā arī bieži (īpaši šobrīd) vērojamās spriedzes dēļ personu pārvietošanās šajā reģionā pārvērtusies par pastāvīgu (legālu vai nelegālu) ekonomisko migrāciju (5); tas negatīvi ietekmē gan izcelsmes valstis, gan galamērķa valstis, jo personu pārvietošanās politiskā patvēruma meklēšanas nolūkā ir šīs problēmas aspekts, kas rada vislielākās bažas.

3.2.3

Treškārt, Vidusjūras reģions joprojām ir politiskas nestabilitātes un bruņotu konfliktu zona ar visām tā negatīvajām sekām — gan cilvēku upuriem, gan materiāliem zaudējumiem, gan ietekmi uz ekonomiskajiem un tirdzniecības sakariem, kā arī uz vidi. Turklāt pēc Arābu pavasara notikumiem radusies nepieciešamība nekavējoties izstrādāt stratēģiju ekonomisko un sociālo attiecību stiprināšanai starp reģiona valstīm, balstoties uz ES iniciatīvu, kurā paredzēts demokrātisks dialogs ar valstīm un pilsonisko sabiedrību (6) un kurā apliecināts, ka ES nepārprotami atbalsta Vidusjūras reģiona dienvidu valstu tautas (7).

3.2.4

Ceturtkārt, reģionā ir daudz vērtīgu izejvielu, galvenokārt energoresursu rezerves plašākā Tuvo Austrumu reģionā un Ziemeļāfrikā. Nozīmīgs ir fakts, ka nesen atklātas jaunas dabasgāzes atradnes, kas Eiropas Savienībai varētu nozīmēt jaunus, stabilākus energoapgādes avotus. Tomēr jāgarantē drošības apstākļi un jāpilnveido jūras, gaisa un cita veida satiksmes savienojumi no Vidusjūras reģiona valstīm uz citām pasaules valstīm, īpašu uzmanību pievēršot tirdzniecības flotei, kurai ir svarīga nozīme reģiona ekonomikā.

3.2.5

Piektkārt, ilgās apdzīvotības, lauksaimniecības darbību, neseno vairākkārtējo sausuma periodu, pārzvejas un intensīvas jūras satiksmes dēļ reģionā vērojams piesārņojums, kas negatīvi ietekmē jūras vidi un piekrasti un rada kaitējumu tūrisma nozarei. Lauku saimniecību ražotās produkcijas apjomi sarūk, to vērtība turpina kristies (8); pakāpeniski izsīkst jūras resursi un būtiski samazinās zivju nozveja.

3.2.6

Sestkārt, tūrisma nozarei kā nodarbinātības un izaugsmes faktoram ir svarīga nozīme visās Vidusjūras reģiona valstīs; tas ir viens no iemesliem, kāpēc reģiona valstu sadarbības veicināšanu tūrisma nozarē vajadzētu izvirzīt par vienu no attīstības stratēģijas galvenajiem elementiem, lai tādējādi atrisinātu būtiskas problēmas, piemēram, tūrisma sezonalitāti.

3.2.7

Septītkārt, jāsecina, ka tehnoloģiju un komunikācijas līdzekļu izmantošana ar interneta starpniecību ir ierobežota, īpaši Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs, un netiek veikti pasākumi mūsdienu ekonomikai tik svarīgās jomās kā pētniecība un inovācija. Elektroniskā saziņa starp Vidusjūras reģiona valstīm ir ļoti ierobežota.

3.3

Jāatzīmē, ka Ziemeļāfrikas valstu savstarpējās attiecības ekonomikas, politikas un sociālajā jomā ir ļoti zemā attīstības līmenī, un tāpēc, neraugoties uz paziņojumiem, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu sadarbība faktiski ir ES sadarbība ar atsevišķām reģiona valstīm. Turklāt šajā reģionā īstenoto ES politikas pasākumu un programmu rezultāti bijuši ierobežoti gan tāpēc, ka nebija efektīvu vietējo partneru, gan korupcijas dēļ (9), gan arī tāpēc, ka nebija pietiekamas izpratnes par tikumiem, tradīcijām un vietējām sociālās pārstāvības iestādēm. Kopš 1995. gada īstenotā Barselonas procesa rezultāti ir vāji, savukārt programma MEDA un Savienība Vidusjūrai līdz šim nav devušas gaidītos rezultātus ES un Vidusjūras reģiona valstu sadarbības veicināšanā.

4.   Makroreģionālās stratēģijas mērķi Vidusjūras reģiona valstīs

4.1

Ņemot vērā iepriekš uzskaitītos problēmjautājumus, tiek ierosināts makroreģionālās stratēģijas galvenos mērķus formulēt šādi:

4.1.1

panākt ilgtspējīgu attīstību, stiprinot reģiona valstu ekonomikas konkurētspēju, lai pārvarētu pašreizējo starptautisko ekonomikas krīzi, radītu nodarbinātības iespējas un samazinātu bezdarba līmeni;

4.1.2

veidot ciešākas Vidusjūras reģiona valstu attiecības un panākt, ka šīs valstis kļūst par saziņas tiltu starp ES, Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm, lai nostiprinātu mieru, labklājību un reģionālo kohēziju veicinošus apstākļus;

4.1.3

izstrādāt pamatnostādnes vērienīgai enerģētikas politikai gan šā reģiona valstu, gan ES valstu energoapgādes vajadzībām, ņemot vērā, ka ES vēlas dažādot enerģijas piegādātājus un samazināt savu atkarību no Krievijas;

4.1.4

paplašināt preču, pakalpojumu un kapitāla brīvas aprites un personu brīvas pārvietošanās iespējas starp Vidusjūras reģiona valstīm, kuras nav ES dalībvalstis;

4.1.5

pilnveidot savienojumu tīklu, lai nodrošinātu preču, pakalpojumu un personu ātru un netraucētu piekļuvi, īpašu uzmanību pievēršot drošiem energoresursu pārvadājumiem;

4.1.6

stiprināt ES mazo salu dalībvalstu, proti, Kipras un Maltas, nozīmi Vidusjūras reģionā un šai nolūkā izstrādāt iniciatīvas attiecību uzlabošanai ar partneriem Vidusjūras reģionā, paplašinot, piemēram, reģiona valstu elektronisko saziņu ar pārējām pasaules valstīm;

4.1.7

atbalstīt programmas, kas paredzētas papildu darbavietu radīšanai sabiedrības grupām, kurām vajadzīga īpaša uzmanība (10) (sievietes, jaunieši, cilvēki ar invaliditāti utt.).

4.2

Ar Vidusjūras reģiona makroreģionālo stratēģiju, ko veido apakšreģionālās stratēģijas Vidusjūras reģiona austrumu un rietumu valstīm, jāpanāk, lai reģions veidotos par patiesi novatorisku telpu tirdzniecības, tūrisma, kultūras, ideju, inovācijas, pētniecības un izglītības jomā un kļūtu par miera reģionu, kurā nodrošināta ilgtspējīga ekonomiskā un sociālā attīstība un labklājība.

5.   Stratēģiska pieeja Vidusjūras makroreģiona izveidei

5.1

Iepriekšminēto problēmu izvērtējums var palīdzēt noteikt šā reģiona stratēģijas galvenos elementus, kas balstīti uz šādiem sešiem pīlāriem, kuri atbilst ES stratēģijai “Eiropa 2020” (11):

5.1.1

Pirmais pīlārs attiecas uz ekonomisko sadarbību un attīstību, kas saistīta ar ilgtspējas mērķiem, nozīmīgiem pasākumiem ekonomikas jomā un tādiem komponentiem kā

kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros izstrādāta un uz apmācību, tehnoloģijām, inovāciju un pētniecību balstīta ilgtermiņa stratēģija ilgtspējīgai lauksaimniecības nozarei,

akvakultūras attīstībai paredzētu pasākumu īstenošana,

atbalsts MVU, jo tiem ir liels īpatsvars vietējā uzņēmējdarbībā,

reģiona valstu savstarpējās tirdzniecības liberalizācija,

cīņa ar korupciju, kas grauj saimieciskās un sociālās struktūras un mazina konkurētspēju,

tūrisma un kultūras attīstības veicināšana, īpašu uzmanību pievēršot starpvalstu sadarbībai, centieniem piesaistīt ārvalstu investīcijas, kruīzu tūrisma ar vairākiem galamērķiem veicināšanai, kultūras mantojuma un piekrastes popularizēšanai, piešķirot kvalitātes sertifikātu.

5.1.2

Otrais pīlārs saistīts ar vides aizsardzību un cīņu ar klimata pārmaiņu sekām, proti:

jūras un zemūdens resursu aizsardzība, veicot pasākumus zivju krājumu atjaunošanai un klimata pārmaiņu radīto seku mazināšanai;

papildu pasākumi piekrastes teritoriju aizsardzībai;

reģiona valstu sadarbības stiprināšana ūdens resursu aizsardzības un to vienlīdzīgas sadales jomā;

ilgtspējīgas attīstības principu piemērošana jūras transportā, izmantojot jaunās tehnoloģijas kuģu satiksmē, lai samazinātu ekspluatācijas izmaksas un CO2 emisijas līmeni.

5.1.3

Trešais pīlārs attiecas uz transporta nozari; tajā izvirzīts mērķis nodrošināt savienojumus, preču un pasažieru pārvadājumu drošību gaisa un jūras transportā. Lai to panāktu, ir izvirzīti šādi mērķi:

ar Vidusjūras reģiona valstu sadarbību stiprināt un pilnveidot jūras komercpārvadājumus un garantēt drošus apstākļus uz starptautiskajiem jūras piekrastes un gaisa satiksmes ceļiem;

pilnveidot gaisa un jūras savienojumu tīklu starp attiecīgo reģionu valstīm, kā arī starp Vidusjūras reģiona austrumu un rietumu valstīm un, visbeidzot, pārējo ES teritoriju;

izveidot jaunus vai uzlabot esošos jūras satiksmes koridorus, īpaši lai nodrošinātu salu dalībvalstīm iespēju izmantot drošus un konkurētspējīgus savienojumus.

5.1.4

Ceturtais pīlārs attiecas uz sadarbību enerģētikas jomā  (12) saistībā ar naftas un dabasgāzes resursiem un atjaunojamajiem energoresursiem, kā arī to drošiem pārvadājumiem no ražotājvalstīm uz ES un citām valstīm. Ļoti drosmīgs, taču nepieciešams projekts ir ilgtermiņa mērķis izveidot “ES un Vidusjūras reģiona dienvidu valstu enerģētikas kopienu”. Šajā nolūkā ir jāizstrādā daudzlīmeņu enerģētikas politika Vidusjūras reģionam, lai

veicinātu jaunu, nesen atklātu dabasgāzes atradņu izmantošanu un izmantotu atjaunojamos energoresursus, piemēram, saules un vēja enerģiju;

veiktu jaunu dabasgāzes atradņu izpēti un nodrošinātu to ekspluatāciju;

attīstītu atjaunojamos enerģijas avotus, īstenojot tādas reģionālās iniciatīvas kā Saules enerģijas izmantošanas plāns Vidusjūras reģionam, Dii — atjaunojamie energoresursi, kas savieno kontinentus, vai Medgrid;

iekļautu Vidusjūras reģiona dienvidu valstis iekšējā enerģētikas tirgū.

5.1.5

Piektais pīlārs attiecas uz inovāciju un konkurētspēju. Stratēģijā būs jāizmanto iespējas, ko sniedz pašreizējās ES iniciatīvas pētniecības un inovācijas jomā, lai stiprinātu konkurētspēju un tādējādi sekmētu Vidusjūras reģiona (plašā nozīmē) tautu labklājību, īstenojot šādus pasākumus:

veicināt izglītības reformu un izglītības sistēmu pielāgošanu mūsdienu attīstības prasībām, īpašu uzmanību pievēršot darbaspēka apmācības politikai;

veidot universitāšu, uzņēmumu un pētniecības institūtu ciešāku sadarbību pētniecības un tehnoloģiju jomā;

atbalstīt zinātnes darbinieku un studentu apmaiņu (programmas Erasmus, Leonardo Da Vinci u.c.);

stiprināt attiecīgo valstu sadarbību, lai uzlabotu elektroniskos sakarus un piekļuvi internetam.

5.1.6

Sestais pīlārs attiecas uz imigrāciju un mobilitāti (13); šajā jomā mērķis ir veicināt legālu un labi organizētu migrāciju, nodrošināt starptautisko tiesību ievērošanu patvēruma jomā, samazināt nelegālo imigrāciju, apkarot cilvēku tirdzniecības noziedzīgos tīklus un, visbeidzot, nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību robežkontroles procedūrās:

stiprināt sadarbību imigrācijas un mobilitātes kontroles jomā starp izcelsmes, tranzīta un uzņēmējām valstīm, ņemot vērā to, ka uzņēmējas valstis parasti ir ES dalībvalstis;

uzlabot pārvietošanos, robežu šķērsošanas brīvību un izstrādāt jaunu visaptverošu ES patvēruma politiku, kas balstīta uz

kopējās Eiropas patvēruma sistēmas prioritātēm,

efektīvāku policijas sadarbību pārrobežu noziedzības novēršanas un apkarošanas jomā.

6.   Obligātie priekšnoteikumi Vidusjūras reģiona makroreģionālās attīstības stratēģijas mērķu sasniegšanai

6.1

Jaunajai Vidusjūras reģiona makroreģionālajai stratēģijai jāatbilst stratēģijai “Eiropa 2020”, pašreizējām ES programmām un finanšu noteikumiem (14), kā arī jāizmanto ES iniciatīvas, piemēram, programma INTERACT, lai nodrošinātu tehnisko atbalstu un apmācību (15). Taču vajadzēs izveidot jaunu infrastruktūru iestāžu darbības pārvaldībai un stiprināšanai. Makroreģionālajā stratēģijā jāierosina jaunas pieejas, kas dos labumu attiecīgajām valstīm, paredzot pragmatiskus pasākumus un tādas politikas, kuras iespējams veiksmīgi īstenot.

6.2

Lai izstrādātu stratēģiju Vidusjūras reģionam (Vidusjūras reģiona austrumu un rietumu valstīm), vajadzēs izmantot visus pieejamos līdzekļus un saskaņot to ar pieejas Vidusjūras reģionam ārējo attiecību aspektiem. Stratēģija būs orientēta uz Eiropas Komisijas, dalībvalstu, reģionu, vietējo pašvaldību un citu iesaistīto dalībnieku īstenoto pasākumu un politiku efektīvāku saskaņošanu.

6.3

Atzīstot Vidusjūras reģiona būtisko nozīmi, Eiropas Savienība 2008. gadā Parīzē notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē par Vidusjūras reģionu apņēmās pārskatīt ES sadarbības politiku un nekavējoties to pilnveidot, izveidojot pastāvīgu mehānismu, proti, “Savienību Vidusjūrai” (16). Šim mehānismam, kas izveidots Barselonā un uz ko tika liktas lielas cerības, bija uzticēti konkrēti projekti, kuri saistīti ar jūras piesārņojumu, drošību jūrā, enerģētiku un ciešāku ekonomisko attiecību veidošanu starp Eiropas un Vidusjūras valstu partnerībā iesaistītajiem dalībniekiem. Diemžēl līdz šim Savienības Vidusjūrai darbība nav devusi gaidītos rezultātus.

6.4

Makroreģioniem nav stingri noteiktu robežu. Tāpēc temati, ko iecerēts atbalstīt stratēģijā, jāorientē uz problēmjautājumiem, kuri definēti pēc kopīgas vienošanās, un kopīgiem elementiem, kas ļauj tos atrisināt; turklāt šiem tematiem jābūt saskaņotiem ar citām makroreģionālajām stratēģijām, kuras noteikusi ES, izmantojot ierobežotu politikas jomu un pasākumu klāstu, ko izvēlējušās iesaistītās valstis.

7.   Pasākumi jaunās stratēģijas īstenošanai

7.1

Saskaņā ar iepriekš minētajiem apsvērumiem pieejā Vidusjūras reģiona makroreģionālajai stratēģijai vajadzētu iekļaut šādus mērķus:

7.1.1

izveidot atbilstīgu koordinācijas un pārvaldības mehānismu makroreģionālās stratēģijas īstenošanai; ar šo mehānismu jānodrošina koordinācija starp daudzām ES iestādēm un daudziem vietējā līmeņa dalībniekiem. Šajā nolūkā ierosinām ņemt vērā šādus aspektus:

uzticēt Komisijai (Reģionālās politikas ģenerāldirektorātam sadarbībā ar Eiropas Ārējās darbības dienestu) visu makroreģionālās stratēģijas pasākumu koordināciju, lai tā kļūtu par oficiālu ES politiku;

paredzēt divas apakšreģionālās stratēģijas Vidusjūras reģionam – vienu tās austrumu valstīm, otru – rietumu valstīm, ņemot vērā šo valstu ģeogrāfiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras īpatnības. Abas minētās apakšreģionālās stratēģijas kopā ar Adrijas un Jonijas jūras reģiona stratēģiju aptvers visu Vidusjūras reģionu.

Komiteja arī ierosina ņemt par paraugu Atlantijas okeāna reģiona stratēģijā izmantotās struktūras (Zivsaimniecības un jūrlietu ģenerāldirektorāts), proti:

1.

Pēc Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta iniciatīvas Vidusjūras (austrumu un rietumu) reģionam tiks izveidoti divi forumi, kuri apkopos pašreizējo situāciju katrā no šiem reģioniem un sagatavos rīcības plānus. Šo forumu sastāvā būs ES iestāžu (Komisijas, Parlamenta, EESK un RK), Vidusjūras reģiona valstu, reģionālo un vietējo pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji.

2.

Forumu darbā palīdzēs divas vadības komitejas.

3.

Komisija un valstu valdības izvērtēs abu forumu iesniegtos galīgos priekšlikumus.

7.1.2

īstenot ES labu kaimiņattiecību politiku. Līdz šim makroreģionālo stratēģiju pieeja aprobežojās ar ES iekšpolitikas īstenošanu. Lai veiksmīgi īstenotu Vidusjūras reģionā šādu stratēģiju, kurā iesaistītas vairākas valstis, kas nav ES dalībvalstis, ir jāņem vērā arī ārpolitikas aspekti, īpašu uzmanību pievēršot ES labu kaimiņattiecību politikai.

7.1.3

Jaunas politikas izstrāde ar mērķi

7.1.3.1

izglītot un apmācīt darbaspēku;

7.1.3.2

uzlabot saziņu ar Interneta un e-pasta starpniecību un pastāvīgi pilnveidot tiešsaistes pakalpojumus elektroniskās pārvaldības jomā;

7.1.3.3

kopīgi veikt pētniecības un inovācijas plānošanu ilgtspējīgas attīstības un arodapmācības mērķiem;

7.1.3.4

nodrošināt brīvu jūras tranzītu un preču apriti, personu brīvu pārvietošanos un energoresursu pārvadājumus, īstenojot drošu transporta pakalpojumu politiku, sniedzot šos pakalpojumus par pieņemamu cenu un izveidojot jaunus jūras satiksmes koridorus, kā arī pilnveidojot jūras komercpārvadājumus;

7.1.3.5

nodrošināt efektīvus jūras un gaisa satiksmes savienojumus starp visiem Vidusjūras reģioniem un ar pārējam pasaules valstīm;

7.1.3.6

paplašināt tirdzniecības un politiskās attiecības, izveidojot uz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerattiecību nolīgumiem balstītas brīvās tirdzniecības zonas, kurās atcelta ievedmuita un kurās īsteno tādus saskaņotus pasākumus kā, piemēram, regulatīvā konverģence;

7.1.3.7

veikt pasākumus konkurences, publiskā iepirkuma, investīciju aizsardzības, sanitārajā un fitosanitārajā jomā.

7.1.4

Pārrobežu un starpreģionālās sadarbības projektus var finansēt no pašreiz pieejamiem finanšu resursiem (17), t.i., ES struktūrfondiem, dalībvalstu iemaksām, citu donoru valstu (piemēram, Norvēģijas un Šveices) iemaksām, Eiropas Investīciju bankas (EIB) (18), kas finansējumu piešķir ar Eiropas un Vidusjūras reģiona ieguldījumu un partnerības instrumenta (FEMIP) (19) starpniecību, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) atbalstu, noslēdzot starptautisku vienošanos, un Savienībai Vidusjūrai piešķirtajiem budžeta līdzekļiem ar iespēju piesaistīt vietējo pašvaldību, privāto dalībnieku un NVO finansējumu.

7.1.5

Jaunajai makroreģionālajai stratēģijai jābūt funkcionāli saistītai ar citām ES politikas jomām, piemēram, stratēģiju “Eiropa 2020”, kohēzijas politiku, jauno kopējo lauksaimniecības politiku un kopējo zivsaimniecības politiku, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, Eiropas transporta, enerģētikas un telekomunikāciju tīkliem, programmu “Apvārsnis 2020”, Digitālo programmu, Uzņēmumu konkurētspējas un MVU programmu (COSME) un jo īpaši integrētu jūrlietu politiku un kopēju Eiropas patvēruma sistēmu (20).

8.   Salu nozīme jaunajā makroreģionālajā stratēģijā

8.1

Nevar noliegt, ka līdz šim ES līmenī nav izstrādāta neviena vispārēja un pastāvīga stratēģija, kurā ņemtas vērā īpašās vajadzības ES salu dalībvalstīs – Kiprā un Maltā, kuras saskaras ar problēmām transporta un enerģētikas jomā. Apgrūtinātā piekļuve minētajām salām kavē vienotā tirgus izveidi.

8.2

Jaunajā Vidusjūras reģiona makroreģionālajā stratēģijā būs precīzi noteikti savienojumu veidi ar Kipru un Maltu, un tā sekmēs labvēlīgu apstākļu radīšanu ES resursu izmantošanai.

8.3

Kiprai (Vidusjūras reģiona austrumu daļā) un Maltai (Vidusjūras reģiona rietumu daļā) var būt ļoti konstruktīva loma jaunās makroreģionālās stratēģijas īstenošanā un pārvaldībā, jo tajās var atrasties pārvaldības struktūras, kas tiks izveidotas vai pārvietotas uz reģionu.

9.   EESK potenciālā loma jaunajā stratēģijā Vidusjūras reģionam

9.1

Sadarbībā ar Vidusjūras reģiona dalībvalstu Ekonomikas un sociālo lietu padomēm un tām līdzīgām organizācijām Ziemeļāfrikas valstīs (ja tādas ir izveidotas) un pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijām EESK ir nolēmusi rīkot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Ekonomikas un sociālo lietu padomju asambleju, kurai jānotiek tuvākajā laikā.

9.2

EESK ir vajadzīgā pieredze un zināšanas, lai kļūtu par Vidusjūras reģiona forumu locekli, kad tādi tiks izveidoti.

9.3

EESK iecerējusi arī turpmāk izstrādāt atzinumus par šo tematu, lai padziļinātu un analizētu makroreģionālo stratēģiju Vidusjūras reģionam.

Briselē, 2012. gada 12. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  Sk. Eiropas Parlamenta ziņojumu par ES makroreģionālo stratēģiju attīstību: pašreizējā prakse un nākotnes izredzes, it īpaši Vidusjūras reģionā. Referents F. Alfonsi (A7-0219/2012).

Eiropas Parlamenta 2012. gada 3. jūlija rezolūcija par ES makroreģionālo stratēģiju attīstību: pašreizējā prakse un nākotnes izredzes, it īpaši Vidusjūras reģionā (2011/2179 INI).

(2)  EESK atzinums par tematu “Makroreģionālā sadarbība: Baltijas jūras stratēģijas izvēršana citos Eiropas makroreģionos”, OV C 318, 23.12.2009., 6. lpp.;

EESK atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas Savienības stratēģiju Baltijas jūras reģionam” (COM(2009) 248 final), OV C 339, 14.12.2010., 29. lpp.

(3)  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas Savienības stratēģiju Baltijas jūras reģionam, CΟΜ(2009) 248 final, OV C 339, 14.12.2010.

(4)  Kopīgs paziņojums Eiropadomei, Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu”, COM(2011) 200 final, 2011. gada 8. marts.

(5)  EESK atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Paziņojums par migrāciju”, COM(2011) 248 final, OV C 248, 25.8.2011., 135. lpp.

(6)  EESK atzinums par tematu “Reprezentatīvas pilsoniskās sabiedrības veicināšana Euromed reģionā”, OV C 376, 22.12.2011., 32. lpp.;

EESK atzinums par tematu “Baltijas jūras reģions: organizētas pilsoniskās sabiedrības loma reģionālās sadarbības uzlabošanā un reģionālās stratēģijas noteikšanā”, OV C 277, 17.11.2009., 42. lpp.

(7)  EESK atzinums par tematu “Kopīgs paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” ”, OV C 43, 15.2.2012., 89. lpp.; EESK atzinums par tematu “ES loma miera veidošanā ārējās attiecībās: paraugprakse un perspektīvas”, OV C 68, 6.3.2012., 21. lpp.

(8)  EESK atzinums par tematu “Lauksaimniecība Vidusjūras reģiona (Euromed) valstīs (tostarp sieviešu darba nozīme lauksaimniecības nozarē un kooperatīvu loma)”, OV C 347, 18.12.2010., 41. lpp.

(9)  EESK atzinums par tematu “Pilsoniskās sabiedrības loma korupcijas apkarošanā Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs”, OV C 351, 15.11.2012., 27. lpp.

(10)  EESK atzinums par tematu “Sieviešu uzņēmējdarbības veicināšana Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīs”, OV C 256, 27.10.2007., 144. lpp.

(11)  http://ec.europa.eu/europe2020/index_lv.htm

(12)  EESK atzinums par tematu “Atjaunojamo energoresursu veicināšana un Eiropas kaimiņattiecību politika — Eiropas un Vidusjūras reģiona valstis”, OV C 376, 22.12.2011., 1. lpp.;

EESK atzinums par tematu “ES enerģētikas politikas ārējā dimensija”, OV C 182, 4.8.2009., 8. lpp.

(13)  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei”, COM(2011) 743 final, OV C 191, 29.6.2012., 134. lpp.; EESK atzinumi par šādiem priekšlikumiem: “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Iekšējās drošības fonda ietvaros izveido finansiāla atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām” COM(2011) 750 final – 2011/0365 (COD); “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Patvēruma un migrācijas fondu” COM(2011) 751 final – 2011/0366 (COD); “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz vispārīgus noteikumus Patvēruma un migrācijas fondam un finansiālā atbalsta instrumentam policijas sadarbībai, noziedzības novēršanai un apkarošanai un krīžu pārvarēšanai” COM(2011) 752 final – 2011/0367 (COD); “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Iekšējās drošības fonda ietvaros izveido finansiālā atbalsta instrumentu policijas sadarbībai, noziedzības novēršanai un apkarošanai un krīžu pārvarēšanai” COM(2011) 753 final – 2011/0368 (COD), OV C 299, 4.10.2012., 108. lpp.

(14)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Regula (EK) Nr. 1638/2006, ar ko paredz vispārējos noteikumus Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta izveidošanai, OV L 310, 9.11.2006.

(15)  

www.interact-eu.net/about_us;

www.interact-eu.net/about_us/downloads/2544/INTERACT-factsheet_Mediterranean-lab_group_06.2010.pdf (kas konkrēti attiecas uz INTERACT nodaļu Valensijā).

(16)  http://eeas.europa.eu/euromed/index_en.html

(17)  ES kaimiņattiecību un partnerības mehānisma ietvaros līdz 2013. gada beigām ES kaimiņvalstu atbalstam Vidusjūras reģionā ir pieejami aptuveni 4 miljardi euro.

(18)  http://www.eib.europa.eu/projects/regions/med/index.htm?lang=fr&lang.en

(19)  http://www.eib.europa.eu/infocentre/publications/all/femip-2011-annual-report.htm.

(20)  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionālajai komitejai “Patvēruma politikas plāns. Integrēta pieeja aizsardzībai visā ES teritorijā”, COM(2008) 360 final.


15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/9


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “ES “enerģijas salu” savienošana: izaugsme, konkurētspēja, solidaritāte un ilgtspēja ES iekšējā enerģijas tirgū” (izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Kipras pieprasījuma)

2013/C 44/02

Ziņotājs: COULON kgs

ES prezidentvalsts Kipra saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2012. gada 18. jūlijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“ES “enerģijas salu” savienošana: izaugsme, konkurētspēja, solidaritāte un ilgtspēja ES iekšējā enerģijas tirgū” (izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Kipras pieprasījuma)

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 26. novembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī (13. decembra sēdē), ar 159 balsīm par, 5 balsīm pret un 13 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Tās Eiropas valstis un reģioni, kuriem raksturīga enerģētiskā izolētība šā jēdziena plašākajā nozīmē, saskaras gan ar ekonomiska, gan sociāla rakstura grūtībām; nereti šādas valstis un reģioni lielā mēra ir atkarīgi no fosilo energoresursu importa. Tāpēc iespējamas lielas cenu atšķirības, kas savukārt izraisa atšķirības gan no solidaritātes, gan no Eiropas teritoriju vienmērīgas attīstības viedokļa.

1.2.

Padome 2011. gada februārī ir izvirzījusi mērķi novērst enerģētisko izolētību, un EESK šo mērķi atbalsta. Lai to īstenotu, Komiteja atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir ap prioritārajiem koridoriem attīstīt energotīklu starpsavienojumus starp Eiropas Savienības valstīm. “Enerģijas salu” pievienošanu trešo valstu tīkliem var uzskatīt par prioritāru gadījumos, kad šāda izvēle ir visatbilstošākā enerģijas piegādes nodrošināšanai un dažādošanai.

1.3.

Dalībvalstīs, kuras skar enerģētiskās izolētības problēmas, situācija nav vienāda ne no enerģijas ražošanas, ne importa iespēju viedokļa. Visām “enerģijas salām” un arī ES dalībvalstīm starpsavienojumu izveide ir nepieciešamība, taču vienlaikus katrā konkrētā gadījumā enerģijas jautājumiem būtu jārod atbilstošs vietēja līmeņa risinājums.

1.4.

Attiecībā uz Baltijas valstīm un Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm EESK aicina novērst enerģijas tirgus principu un enerģijas piegādes starp Krieviju un ES interpretācijas atšķirības, kā arī to atspoguļot starptautiskajos nolīgumos, no kuriem viens varētu būt jaunais, enerģijas jautājumiem veltītais partnerības un sadarbības līgums (sk. Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. septembra rezolūciju par Padomes ikgadējo ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (12562/2011 – 2012/2050(INI)).

1.5.

Attiecībā uz Dienvidaustrumeiropas Enerģētikas kopienu EESK aicina attīstīt gan ārējo konsultāciju un integrācijas dimensiju, gan arī jaunu “organizētas pilsoniskās sabiedrības darbības” aspektu.

1.6.

Dažās no enerģijas viedokļa izolētās Eiropas valstīs un to reģionos situācija acīmredzami ir īpaša. Ņemot vērā Kipras Republikas ģeostratēģisko stāvokli, tā varētu kļūt par īstu enerģijas mezgla punktu gan atjaunojamās enerģijas, gan gāzes tīklu jomā. Uz salām vispār būtu jāattīsta vietējā enerģijas ražošana. Un tādā veidā salas varētu kļūt par īpašu izmēģinājumu vietu (test-beds), kur demonstrēt un apstiprināt jaunās energotehnoloģijas. Piešķirot ES finansējumu izstrādei un demonstrēšanai, būtu jānosaka vērtēšanas kritēriji, kuros ņemtas vēro to īpatnības un vajadzības šādu pasākumu īstenošanai. Kopīgiem spēkiem tad varētu novērst tos trūkumus enerģētikas jomā, kuru dēļ salas nav pietiekamā mērā saistītas ar pārējo Eiropu.

1.7.

EESK ierosina vienlaikus veicināt gan starpsavienojumu uzlabošanu, gan vietējo atjaunojamo energoresursu attīstīšanu, gan arī energoefektivitātes un enerģijas pieprasījuma optimizācijas pasākumu īstenošanu. Piemērojot vērtēšanas kritērijus ES programmām šajā jomā un it īpaši — atlasot enerģētikas infrastruktūras kopīgu interešu projektus, būtu jāpatur prātā izvirzītais mērķis, proti, mazināt enerģētisko izolētību.

1.8.

Jebkurā gadījumā, ja ES kopā ar dalībvalstīm, nozares pārstāvjiem un pilsonisko sabiedrību attiecīgajos reģionos neuzņemsies ātri uzsākt iniciatīvas pakāpeniskai enerģētiskās izolētības novēršanai, ievērojami grūtāk būs pilnībā īstenot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus un pilnībā izmantot jau uzsāktos kopīgos centienus Eiropas Savienības izaugsmes un konkurētspējas atbalstam.

1.9.

EESK uzskata, ka šajā situācijā enerģētisko nabadzību nevar uzskatīt tikai par valsts vai pat vietēja līmeņa problēmu, kas saistīta tikai ar sociālo politiku. Ņemot vērā, ka daļa no šāda veida nabadzības galvenajiem iemesliem nav tikai konkrētas valsts problēma, EESK vēlas, lai enerģētisko nabadzību izraisošo lielo nelīdzsvarotību izlīdzināšanai risinājums tiktu rasts ES enerģētikas politikas ietvaros. Tātad konkrēti politikas pasākumi jāvērtē, ņemot vērā to iespējamo ietekmi uz faktoriem, kas var palielināt vai samazināt enerģētisko nabadzību.

1.10.

EESK uzskata, ka “enerģijas salu” pastāvēšanas dēļ sabiedrībai rodas papildu izmaksas. Izmaksas būtu jāizvērtē un risinājumi to samazināšanai jāiekļauj kopējā pieejā. Būtu jāizveido Eiropas enerģētikas politika, un tās īstenošanai jāparedz līdzekļi, turklāt vienlaikus ņemot vērā gan dalībvalstu savstarpējo atkarību enerģētikas jomā, gan arī grūtības, ar kādām tās saskaras. Lai pilnībā izvērtētu minētā aspekta ietekmi, EESK aicina Eiropas Komisiju veikt visaptverošu pētījumu par to, kādas izmaksas rada Eiropas integrācijas trūkums enerģētikas jomā.

1.11.

EESK aicina pārredzami, visaptveroši un precīzi izvērtēt fosilo energoresursu, kā arī atjaunojamo energoresursu izmaksas, tostarp arī ārējās izmaksas un netiešās, ar tīklu uzlabošanu, ar rezerves jaudu un ar zaļajām tehnoloģijām nepieciešamo atbalstu saistītās izmaksas. Šāds izvērtējums ir vajadzīgs, lai pēc iespējas atbilstošāk varētu virzīt gan politisko izvēli, gan izvēli attiecībā uz ieguldījumiem, it īpaši vērā ņemot atjaunojamās enerģijas izmantošanas straujo attīstību dažās “enerģijas salās” un tās eksportu uz ES dalībvalstīm vai trešām valstīm.

2.   Ievads: dažādu ģeogrāfisku un politisku iemeslu radīta izolētība

2.1.

Prezidentvalsts Kipras pieprasījums ir vēl viens piemērs tam, ka nepieciešama enerģētikas politikas “eiropeizācija” un “Eiropas enerģijas kopienas” izveidošana, kā EESK to savulaik jau rosinājusi (1). Lai to īstenotu, būtu jāstiprina teritoriālā kohēzija un par Eiropas teritoriju attīstību būtu jāveido vienots redzējums. “Enerģijas salu” labākas savienošanas mērķis tādējādi saskan ar konkrētajām pamatnostādnēm sadarbības uzlabošanai enerģētikas jomā, kas aplūkotas 2012. gada janvārī pieņemtajā Komitejas atzinumā par tematu “Pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana Eiropas Enerģētikas kopienas izveidē” (2).

2.2.

Prezidentvalsts Kipras atzinuma pieprasījuma un arī Eiropas līmeņa apspriešanās (sk., piemēram, Eiropadomes 2011. gada 4. februāra secinājumus, EUCO 2/1/11 REV 1) kontekstā šajā atzinumā izmantotais jēdziens “enerģētiska izolētība” vai “enerģijas salas” attiecināms uz salu vai kontinentālām teritorijām, kur vietējo enerģijas avotu ir maz vai arī to nav vispār un kuras pietiekamā mērā nav savienotas ar enerģijas tīkliem; šādas teritorijas tāpēc nereti ir atkarīgas no ārējiem enerģijas avotiem vai piegādātājiem. Dalībvalstu enerģijas bilances ir dažādas, un tās atspoguļo to ievērojamās savstarpējās atšķirības.. “Enerģijas salas” vienlaikus ir gan tehniskas, gan (ģeo)politiskas (atkarība no viena piegādātāja) dabas koncepcija.

2.3.

Vērā ņemami būtu šādi aspekti: starpsavienojumu trūkums, atkarība no viena enerģijas avota un/vai viena piegādātāja, atrašanās tālu no enerģijas ražošanas vietas un/vai lielajiem enerģijas tīkliem, ieguldījumu izmaksas attiecībā pret tirgus apjomu, grūtības izmainīt valstu enerģētikas politikas pamata tendences, kā arī ģeogrāfiskās un klimata īpatnības.

2.4.

Pēc Eurostat definīcijas Eiropas Savienībā ir vairāki simti dažāda lieluma salu, turklāt arī to statuss ir atšķirīgs. Līdzās četrām dalībvalstīm, proti, Kiprai, Īrijas Republikai, Maltai un Apvienotajai Karalistei, Eiropā ir arī vairāk nekā 286 citas salas, un uz tām dzīvo vairāk nekā 10 miljoni iedzīvotāju; tādas salas ir Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā, turklāt trim dalībvalstīm pieder salas arī tālākajos reģionos (Spānijai Kanāriju salas, Portugālei Madeiras un Azoru salas, savukārt Francijai Reinjona, Majota, Gviāna, Martinika, Gvadelupa un Senmartēna). Šajā atzinumā jautājums par dalībvalstu salām un tālākajiem reģioniem atsevišķi netiek aplūkots.

2.5.

Taču pastāv arī cita veida enerģētiskā izolētība, kas galvenokārt saistīta ar 20. gadsimta vēstures aspektiem. Pireneju pussala arī tikpat kā ir uzskatāma par “enerģijas salu”, jo gan Franko režīma, gan Salazara diktatūras laikā lielākā daļā politikas jomu, proti, transporta, īpaši dzelzceļa transporta, un elektrības jomā, priekšroka tika dota autarķijai ar pavisam nelielu ārējo savienojumu daudzumu — pamatā ar Eiropas kontinentu caur Franciju. Pēdējo divdesmit gadu situāciju mainīt nav izdevies, jo dažādu projektu īstenošanu Pireneju pussalas tīklu uzlabošanai kavē spēcīga vietējā līmeņa opozīcija. Tomēr minētā problēma tiek risināta. Drīzumā tiks izveidots jauns līdzstrāvas savienojums ar Vidusjūras dienvidrietumu reģionu. Lai gan Francijas un Spānijas elektroenerģijas starpsavienojums tiek uzlabots (2014. gadā tranzīta jauda no 1 400 MW palielināsies līdz 2 800 MW), turpmākajos gados neapšaubāmi būs jāplāno jauni elektroenerģijas savienojumi starp Pireneju pussalu un Eiropas kontinentu. Būtu jāatbalsta mērķis līdz 2020. gadam panākt 4 000 MW lielu savienojumu jaudu, it īpaši — ar jauniem elektroenerģijas starpsavienojumiem Atlantijas okeāna piekrastē. Šo projektu būtu jāiekļauj Eiropas kopīgu interešu projektu sarakstā, kuru iecerēts izveidot saskaņa ar regulu par Eiropas tīkla infrastruktūru.

2.6.

Arī Baltijas valstis (Lietuva, Latvija un Igaunija) savā ziņā ir “enerģijas salas” Eiropas Savienības teritorijā, jo to tīkli pilnībā ir atkarīgi no kādreizējā “īpašā” piegādātāja, proti, Krievijas (lai gan mazākā mērā — tomēr arī no Baltkrievijas). Šajā reģionā Eiropas integrācija enerģētikas jomā ir prioritārs jautājums. Paradoksāli ir tas, ka Lietuva, Latvija un Igaunija — pilntiesīgas politiskās savienības dalībvalstis — enerģijas jomā arvien vēl nav daļa no Eiropas iekšējās integrācijas un solidaritātes “savienības”. Kā var pieņemt situāciju, ka minētās valstis ir atkarīgas no trešās valsts — tagad arī PTO locekles, kas neievēro Eiropas standartus piekļuvei tīkliem, kas nav pievienojusies Eiropas Enerģētikas hartai un kas neveicina starpsavienojumu uzlabošanu ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm? EESK mudina mazināt Krievijas un Eiropas enerģijas tirgu savstarpējās atšķirības un noslēgt jaunu, vērienīgu un visaptverošu partnerības un sadarbības nolīgumu, kurā būtu iekļauta īpaša, sadarbībai enerģētikas jomā veltīta sadaļa (sk. Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. septembra rezolūciju par Padomes ikgadējo ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (12562/2011 – 2012/2050(INI)).

2.7.

Eiropas dienvidi (Balkānu reģions) ir tranzīta reģions. Dažu valstu (Horvātijas, arī Serbijas, Melnkalnes, bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas u. c. valstu) panāktais progress, gatavojoties pievienoties ES, rada nepieciešamību tālāk attīstīt attiecības ar ES teritorijā esošajām kaimiņvalstīm (Rumāniju, Bulgāriju, Grieķiju, Slovēniju, Austriju, drīzumā arī Horvātiju). Enerģētikas kopienas izveidošana šajā reģionā liecina par izpratnes palielināšanos, tā jāveicina un jāpapildina, it īpaši, par enerģētikas stratēģijas jautājumiem rīkojot efektīvas un pārredzamas konsultācijas ar reģiona pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

2.8.

Visas Eiropas Savienības dalībvalstis lielā mērā savstarpēji viena no otras ir atkarīgas. Dažas valstis, piemēram, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, īpaši — Ungārija, kas īsti nav uzskatāmas par “enerģijas salām”, [enerģijas jomā] ir ļoti atkarīgas no kaimiņvalstīm. Tāpēc EESK uzskata, ka vajadzīga kopēja, situācijai atbilstoša enerģētikas politika. Šajā sakarā būtu nepieciešama Eiropas Savienības mērogā apspriešana, lai veicinātu ES solidaritāti. Uz šo aspektu norādīts arī LESD 194. pantā.

3.   Enerģētiskā izolētība ir šķērslis Eiropas tautsaimniecības progresam un tās sociālajai dimensijai

3.1.

Ar jēdzienu “enerģētiskā izolētība” apzīmētās situācijas ir atšķirīgas, taču neatkarīgi no tā šādas izolētības sekas ir diezgan līdzīgas. Izolētības rezultātā gandrīz vienmēr vērojama

pastiprināta nedrošība par piegādi,

cenu svārstības, turklāt bieži vien tām palielinoties, kā arī rūpnieciskās un tirdzniecības darbības atkarība [no piegādēm],

iedzīvotāju lielāka enerģētiskā nabadzība šādās valstīs,

negatīva ietekme uz attiecīgās teritorijas tautsaimniecības konkurētspēju,

pastiprināta ietekme uz vidi,

Eiropas Savienības un trešo valstu savstarpējo politisko un ekonomisko attiecību nestabilitāte.

3.2.

Pieprasījums pēc enerģijas ir liels, un tas palielinās gan “enerģijas salās”, gan arī citās Eiropas Savienības teritorijās. Šādos apstākļos potenciāli vājāku un jebkurā gadījumā dārgāku piegāžu sekas negatīvi un spēcīgi ietekmē “enerģijas salu” ekonomisko konkurētspēju. Līdz ar to var tikt apdraudētas dažas rūpniecības nozares un tātad arī nodarbinātība, jo daži tautsaimniecības darbības veidi var kļūt nerentabli.

3.3.

Tādā pat veidā enerģijas lielās cenas negatīvi ietekmē mājsaimniecību budžetu. Ilgu laiku enerģētiskā nabadzība tika uzskatīta tikai par valsts vai pat vietēja līmeņa problēmu. Tieši pasākumi iedzīvotāju atbalstam jāveic minētajos līmeņos. Daļa no enerģētiskās nabadzības būtiskākajiem iemesliem nav tikai konkrētas valsts problēma, tāpēc enerģētisko nabadzību varētu mazināt, lielo nelīdzsvarotību izlīdzinot ES enerģētikas politikas ietvaros.

3.4.

Turklāt bieži vien lielā atkarība no fosilā kurināmā, īpaši naftas, izmantošanas izraisa augsta CO2 emisiju līmeņa saglabāšanos. Ņemot vērā vides kvalitātes standartus (direktīva par rūpnieciskajām emisijām) un rūpes par cilvēku veselību kopumā, būtu jāveic būtiski ieguldījumi emisiju samazināšanai. Arī šie tēriņi būtu jāiekļauj “enerģijas salu” kopējās izmaksās par enerģiju.

3.5.

Enerģētiskas izolētības sekas attiecīgajās teritorijās rūpīgāk būtu jāizvērtē gan no izaugsmes, gan konkurētspējas un ilgtspējīgas attīstības viedokļa, turklāt kamēr jebkurā ES vietā nedarbojas pilnīgi izveidots enerģijas tirgus, arī pārējā ES teritorijā minētās sekas būtu izvērtējamas no solidaritātes, kohēzijas un ieņēmumu nepietiekamības viedokļa. EESK uzskata, ka “enerģijas salu” pastāvēšanas dēļ sabiedrībai rodas papildu izmaksas. Minētās izmaksas būtu jāizvērtē, un risinājumus to samazināšanai vajadzētu iekļaut kopējā pieejā. Būtu jāpabeidz veidot Eiropas enerģētikas politiku, un tās īstenošanai jāparedz līdzekļi, turklāt vienlaikus ņemot vērā gan to, cik liela ir dalībvalsts [enerģētiskā] atkarība, gan arī grūtības, ar kādām tā saskaras.

3.6.

Runa nav tikai par pastiprinātas Eiropas integrācijas priekšrocību pierādīšanu, bet arī par mērķi sekmēt rūpniecības attīstību un tātad arī nodarbinātību. Eiropas rūpniecības konkurētspēja ir atkarīga no daudziem faktoriem, kurus publiskās iestādes var ietekmēt maz vai pat nevar ietekmēt vispār. Uzdevums tātad ir panākt, lai enerģētikas politika, kuru Eiropas Savienība var ietekmēt un tas tai arī ir jādara, nekļūst par ierobežojošu faktoru izaugsmei un nodarbinātībai. EESK aicina dalībvalstis un Eiropas Komisiju nekavējoties īstenot jau noteiktos enerģijas izmaksu samazināšanas un piegāžu drošības pastiprināšanas pasākumus, piemēram, labāk koordinēt valstu lēmumus par enerģijas jautājumiem, infrastruktūras un tīklus plānot kopīgi, veidot Eiropas apvienības fosilo energoresursu pirkšanai un, ja vajadzīgs, noteikt pilnvaras Eiropas sarunām ar ārējiem partneriem.

4.   Kā šādas problēmas atrisināt? Atjaunojamo energoresursu attīstīšana un tīkla infrastruktūru stiprināšana

4.1.

Pašreizējā situācijā lietderīgi šķiet divi risinājumi: pirmkārt, pastiprināta savstarpējo savienojumu veidošana ar “enerģijas salām” iekšējā enerģijas tirgū (infrastruktūras un tirgus organizācija), lai veicinātu solidaritāti un nodrošinātu Eiropas tīklu tehniskās organizācijas atbilstību ES politiskajiem un likumdošanas mērķiem, un, otrkārt, atbalsts alternatīvo enerģijas avotu izmantošanai, t. i. vietējai enerģijas ražošanai no atjaunojamiem resursiem. Tāpēc būtu jāapzinās, kāds ir potenciāls (ja tāds ir) un jāierosina pasākumi tā pilnvērtīgai un ilgtspējīgai izmantošanai. Turklāt enerģijas pieprasījumu varētu optimizēt, veicinot energoefektivitāti un pieprasījumu pārvaldīšanai izmantojot viedtīklus.

4.2.

Eiropas Komisija jau ir uzsākusi būtiskas reformas energoapgādes infrastruktūru atbalsta politikas jomā. It īpaši tas attiecas uz starpsavienojumiem (Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu) — to atzinīgi novērtējusi arī EESK (3). Turklāt iesākto darbu kopīgā infrastruktūru plānošanā būtu lietderīgi turpināt, kā EESK to ierosinājusi atzinumā par enerģētikas kopienu (4). Eiropadome 2002. gada martā nolēma noteikt dalībvalstīm mērķi, proti, tām jāizveido elektroenerģijas savstarpējie savienojumi, kas atbilst vismaz 10 % no uzstādītās ražošanas jaudas. Uz vairākām Eiropas “elektrības [telpas] robežām” šis mērķis vēl ne tuvu nav sasniegts un tās arvien vēl ir pārslogotas.

4.3.

Atjaunojamo energoresursu izmantošanas ievērojamais pieaugums Ziemeļjūrā, kā arī saules un vēja enerģijas izmantošanas pieaugums Eiropas dienvidos radīs pieprasījumu pēc jaunas “viedākas” infrastruktūras, lai labāk integrētos lielajā Eiropas tīklā. Šādu viedtīklu attīstīšana varētu dot iespēju līdz 2020. gadam patēriņu samazināt par 9 % un oglekļa dioksīda emisijas — par 9 % līdz 15 %. Mazākos tirgos viedtīklu un pieprasījumu pārvaldības risinājumu izmantošana būtu vieglāka, turklāt izdotos sasniegt labus rezultātus. Tādējādi kopā ar pastiprinātiem energoefektivitātes pasākumiem enerģijas pieprasījumu varētu būtiski optimizēt. Iecerētie ieguldījumi — un tie varētu būt apjomīgi — būtu jāsaista ar šīs jomas darbību pilnīgu kontroli, enerģijas izmaksu samazināšanu laikā, kad cenas paaugstinās, un mazāku vajadzību pēc ieguldījumiem jaudas palielināšanā enerģijas ražošanai no parastiem energoresursiem (samazinot darbības iespēju apjomu) vai atjaunojamiem energoresursiem.

4.4.

Elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls (ENTSO-E) lēš, ka turpmāko desmit gadu laikā Eiropā jaunas augstsprieguma līnijas būtu jāuzbūvē 52 300 km garumā. Lai to īstenotu, kopumā būs jāiegulda 104 miljardi euro, jāīsteno aptuveni 100 prioritāri projekti, no kuriem 80 % būtu saistīti ar atjaunojamo energoresursu izmantošanas attīstīšanu. Mēroga jēdziena piemērošana attiecībā uz “enerģijas salām”, kurām ir atjaunojamo energoresursu izmantošanas potenciāls, integrāciju padara vēl sarežģītāku, ja arī to tīkli ir nelieli. No atjaunojamiem energoresursiem rūpnieciskajās ražotnēs ražotas enerģijas jauda (pretstatā decentralizētai ražošanai) var veidot salīdzinoši lielu ražošanas un patēriņa daļu, taču, ņemot vērā iespējamos piegāžu pārtraukumus, tās rezultātus pārvaldīt ir daudz grūtāk.

4.5.

Tātad starpsavienojumu uzlabošana ir būtiska gan no piegādes drošības pastiprināšanas viedokļa, gan arī tāpēc, lai panāktu labāku enerģijas ražošanas un patēriņa savstarpējo līdzsvaru paplašinātā tīklā, ņemot vērā atjaunojamo energoresursu izmantošanas straujo attīstību. Tas pats attiecas arī uz enerģijas ražošanas jaudu, izmantojot parastos energoresursus — tos enerģijas ražošanai izmanto tad, kad būtiski samazinās vai tiek apturēta enerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem.

4.6.

Strauji attīstoties atjaunojamo energoresursu izmantošanai, būtu jāparedz elastīgas un atbilstīgas rezerves jaudas, kas spēj darboties ar zemu pamatslodzi. Sašķidrinātas dabasgāzes izmantošana varētu būt risinājums, lai novērstu atkarību no viena gāzes piegādātāja un tā noteiktajām augstajām cenām; šāds risinājums būtu elastīgāk piemērojams, turklāt ne tik dārgs kā naftas lietošana, pie tam tādējādi varētu atbalstīt atjaunojamo energoresursu izmantošanas attīstību.. Taču, lai attīstītu sašķidrinātas dabasgāzes izmantošanu, nepieciešami būtiski ieguldījumi ostu un uzglabāšanas infrastruktūrās.

4.7.

EESK ir pārliecināta: Eiropas enerģētikas sistēmas nākotnei ir it sevišķi vajadzīgi labāki starpsavienojumi un atjaunojamo energoresursu izmantošanas attīstība, tas it īpaši attiecas uz “enerģijas salām”, lai uzlabotu piegāžu drošību. Lai gan arī turpmāk pārsvarā tiks izmantoti fosilie energoresursi, tomēr, palielinoties enerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem, būs nepieciešami būtiski tīklu uzlabojumi gan valstu, gan arī Eiropas mērogā (saskaņā ar EESK atzinumu par tematu “Enerģētikas ceļvedis 2050” un tā saukto “no regrets” risinājumu) (5).

4.8.

Taču šādu risinājumu nevar efektīvi īstenot bez pārredzama, visaptveroša un precīza izmaksu izvērtējuma. Lai pēc iespējas atbilstošāk varētu virzīt gan politisko izvēli, gan izvēli attiecībā uz ieguldījumiem, ir vajadzīgs iespējami objektīvs aprēķins par fosilo energoresursu izmantošanas — tostarp ārējām — izmaksām un arī par papildu izmaksām saistībā ar atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Šāds izvērtējums ir ļoti aktuāls arī tāpēc, ka pētījums par netiešajām izmaksām ir ļoti pretrunīgs.

4.9.

Attiecībā uz atjaunojamajiem energoresursiem būtu jāņem vērā ne vien ieguldījumu apjoms jaunās ražošanas jaudās, bet arī izmaksas, kas saistītas ar tīklu uzlabošanu un ar iespējamām subsīdijām. Tieši saistībā ar subsīdijām vairāk būtu jāatbalsta teritorijas, kuras ir enerģētiski vairāk atkarīgas un kurās atjaunojamo energoresursu izmantošana līdz šim bijusi mazāk attīstīta. Tomēr ir svarīgi, lai zaļās enerģijas ražošanas apjoma pieaugums atbilstu tīkla uzlabošanas tempam. Tāpat būtu jānosaka nepieciešamā rezerves jauda uz papildu atjaunojamas enerģijas ražošanas vienību. Rezerves jaudu var arī importēt, taču, lai to īstenotu, jānodrošina gan starpsavienojumi, gan arī efektīva sadarbība reģionālā un Eiropas līmenī. Paredzot nosacījumus atbalstam atjaunojamo energoresursu jomā, minētos aspektus būtu jāņem vērā, lai atjaunojamo energoresursu izmantošanas attīstības tempu varētu saskaņot ar atbalstam paredzēto izdevumu apjomu — šos izdevumus sedz nodokļu maksātāji.

4.10.

Kad visas šīs izmaksas ir precīzi izvērtētas, tās būtu jāsalīdzina ar izmaksām par fosilo energoresursu importu, tostarp ar izmaksām saistībā ar politiskajiem un vides aspektiem. Šāds salīdzinājums ir vajadzīgs, lai varētu izvērtēt pozitīvo un negatīvo ietekmi uz reģiona konkurētspēju. Arī šādā kontekstā dažās “enerģijas salās” enerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem var attīstīties strauji, plānojot tās eksportu uz citām Eiropas Savienības dalībvalstīm vai trešām valstīm.

4.11.

EESK vēlas, lai šajā jomā prioritāra nozīme tiktu noteikta infrastruktūras stiprināšanai valstīs un reģionos, kur vērojama enerģētiskā izolētība, lai, nosakot prioritāros koridorus, tiktu ņemta vērā to pastiprinātā atkarība. Kā viens no pirmajiem piemēriem labai politikas koordinācijai un enerģijas veidu dažādošanai reģionā varētu būt Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plāns (BEMIP). Tas palīdzētu savienot reģiona, un it īpaši Lietuvas, Latvijas un Igaunijas, enerģētikas tīklus.

4.12.

Zināmi uzlabojumi vērojami Lietuvas un Latvijas sadarbībā. Šajā jomā izstrādāta pamatiniciatīva, proti, Klaipēdā (Lietuvā) tiks būvēts sašķidrinātās gāzes terminālis, no kura gāzi piegādās gāzes krātuvēm Inčukalnā (Latvijā). Lietuva pauž viedokli, ka minētajās krātuvēs varētu veidot “reģiona gāzes rezerves”. Šajā sakarā EESK atgādina Komitejas ierosinājumu par fosilo energoresursu apvienošanu un savstarpēju vienošanos par gāzes iepirkumu, veidojot apvienības (6). Lietuva, Latvija un Igaunija, sadarbībā ar citam ES dalībvalstīm, it īpaši Poliju, izstrādā un īsteno elektrotīklu starpsavienojumu projektus “LitPol Link”, “Nordbalt” un “Estlink 2”. Visas trīs Baltijas valstis turpina darbu, lai pilnībā integrētos Eiropas enerģētiskajā sistēmā, sinhronā režīmā savienojot savu pašreizējo sistēmu ar kontinentālās Eiropas elektroenerģijas tīkliem (pašlaik notiek priekšizpēte). Baltijas valstis kopīgi attīstīta arī Visaginas atomelektrostacijas projektu; tā īstenošana varētu palīdzēt nodrošināt energoapgādes drošību šajās valstīs un kļūt par svarīgu elementu integrācijai Eiropas elektroenerģijas sistēmā.

4.12.1.

Kipras jaunā enerģētikas dimensija (Kipras teritoriālajos ūdeņos atklātas ievērojamas gāzes ieguves iespējas) šai valstij reģionā var nodrošināt būtisku lomu. Ja Kiprā vērā ņemami palielināsies enerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem un šī valsts iesaistīsies iepriekš minētajos projektos, tā varētu kļūt par īstu enerģētikas centru, kas vērsts uz labāku reģionālo integrāciju, un par kaimiņattiecību politikas dalībnieku enerģētikas jomā. Nesenais lēmums par uzņēmumiem, kas būs atbildīgi par Kipras gāzes krājumu izmantošanu, vienlaikus nodrošinās gan labāku integrāciju Eiropas Savienībā, gan veicinās aktīvu kaimiņattiecību politiku.

4.13.

Turklāt atkarību no viena piegādātāja varētu mazināt 3. enerģētikas tiesību aktu kopuma īstenošana. Būtisks ir arī jautājums par to, kā reģionā organizēt tirgu; Lietuva un Igaunija jau iesaistījušās Nord Pool Spot, kas ir Baltijas un Ziemeļvalstu elektroenerģijas tirgus. Nākamgad tam plāno pievienoties arī Latvija. Turklāt EESK mudina Baltijas valstis meklēt kopīgus risinājumus savu vajadzību nodrošināšanai, kā arī veicināt reģionālu dialogu par enerģētikas jautājumiem.

4.14.

Starpsavienojumi pastiprināti jāveido ar Eiropas Savienībai kaimiņos esošām trešām valstīm, kuras enerģiju var ražot un eksportēt vai arī nodrošināt tās tranzītu uz ES no ražošanas vietas. Galvenokārt tas attiecas uz enerģētikas jomas projektiem Vidusjūras reģionā (Vidusjūras reģiona saules enerģijas izmantošanas plānu, Medgrid, Vidusjūras reģiona valstu savienības enerģētikas aspektu, Desertec u. c. projektiem), kuros iesaistīties būtu jāmudina attiecīgās valstis (Kipru, Maltu) vai reģionus (Krētu, Sardīniju, Korsiku, Sicīliju un Baleāru salas).

4.15.

Arī [Dienvidaustrumeiropas] Enerģētikas kopienā būtu nepieciešama gan ārējo konsultāciju un integrācijas dimensija, gan arī jauns “organizētas pilsoniskās sabiedrības darbības” aspekts. Šajā jomā būtiska nozīme ir EESK apvienotajām konsultatīvajām komitejām (ar bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, Melnkalni, Horvātiju), kā arī valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm un līdzīgām dalībvalstu iestādēm.

4.16.

Turklāt lielāks uzsvars būtu nepieciešams atjaunojamo energoresursu izmantošanas demonstrēšanai un attīstīšanai, it īpaši saistībā ar Enerģētikas ceļvedi 2050. gadam un neseno Komisijas paziņojumu “Enerģija no atjaunojamiem energoresursiem – būtiska Eiropas enerģijas tirgus sastāvdaļa” (COM(2012) 271 final).

4.17.

Eiropas Savienībā un pie tās robežām vajadzīgi risinājumi un konkrēti priekšlikumi, iesaistot

dalībvalstis,

Eiropas Komisiju, kas ir nozīmīgs koordinators debatēm un risinājumu priekšlikumiem,

enerģētikas nozares uzņēmumus, it īpaši tos, kuri darbojas (elektrības un gāzes) tīklu jomā; bez tiem nav iedomājama neviena projekta īstenošana (tehniskas prasmes un finansiālās iespējas),

vietējās pašvaldības, kurām tāpat kā valstij ir tiesības pieņemt lēmumus un kuras arvien lielākā mērā pārvalda pārvades un it īpaši sadales sistēmas un. Nozīmīga starpnieka loma varētu būt arī Reģionu komitejai,

organizēto pilsonisko sabiedrību un tās organizācijas, tostarp EESK: patērētāju organizācijas, sociālos partnerus, vides aizstāvju organizācijas un organizācijas, kas cīnās pret nabadzību, minoritāšu pārstāvības u. c. organizācijas.

4.18.

Ilgspējīgi var būt tikai starpvalstu un sadarbspējīgi risinājumi. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par piegādes, tīklu būvniecības, pētniecības vai izstrādes u. c. jomām, enerģētikas politiku nevar īstenot tikai dažas Eiropas Savienības valstis un “autonomā” veidā, jo tādā gadījumā būtiski tiktu ietekmēta situācija arī citās valstīs. Tāpēc nepieciešama stingrāka koordinācija un enerģijas veidu dažādošana, piemēram, to dalībvalstu un reģionu starpā, kuriem raksturīga enerģētiskā izolētība un kuru enerģētikas politikai ir daudz ierobežojumu. Tādējādi valstis un reģioni varētu parādīt ceļu tādai ciešākai sadarbībai Eiropas līmenī, kas sniegtos tālāk par “enerģētiskās neatkarības” rūpēm vien.

4.19.

Šajos risinājumos (infrastruktūras, enerģijas ražošana no atjaunojamiem resursiem, valstu un reģionu enerģētikas politikas pastiprināta koordinācija), ņemot vērā to ietekmi enerģijas veidu dažādošanas, tirgus organizēšanas, cenu un konkurētspējas jomā, kā arī saistībā ar vides apsvērumiem un sociālu atzīšanu, būtu vairāk jāiesaista pilsoniskā sabiedrība, Šajā sakarā EESK atgādina par to pilsoniskās sabiedrības foruma priekšlikumu enerģētikas jautājumā, kas tika izklāstīts dokumentos par Eiropas enerģētikas kopienu (7).

Briselē, 2012. gada 13. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  OV C 68, 6.3.2012, 15.–20. lpp.

(2)  Turpat.

(3)  OV C 143, 22.5.2012., 125.–129. lpp.

(4)  Sk. 1. zemsvītras piezīmi.

(5)  OV C 229, 31.7.2012., 126.–132. lpp.

(6)  Sk. 1. zemsvītras piezīmi.

(7)  Sk. 1. zemsvītras piezīmi.


PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinuma

Grozījums, kas ieguva vismaz vienu ceturto daļu nodoto balsu, taču plenārsesijā tika noraidīts:

2.5. punkts

Grozīt šādi:

Taču pastāv arī cita veida enerģētiskā izolētība, kas galvenokārt saistīta ar grūtībām attīstīt starpsavienojumus 20. gadsimta vēstures aspektiem. Pireneju pussala šķietami arī tikpat kā ir uzskatāma par “enerģijas salu”, tādēļ ka pabeigt starpsavienojumus gan Franko režīma, gan Salazara diktatūras laikā lielākā daļā politikas jomu, proti, transporta, īpaši dzelzceļa transporta, un elektrības jomā, priekšroka tika dota autarķijai ar pavisam nelielu ārējo savienojumu daudzumu — pamatā ar Eiropas kontinentu caur Franciju. P pēdējo divdesmit gadu laikā situāciju mainīt nav izdevies, jo dažādu projektu īstenošanu Pireneju pussalas tīklu uzlabošanai kavē spēcīga vietējā līmeņa opozīcija. Tomēr minētā problēma tiek risināta. Drīzumā tiks izveidots jauns līdzstrāvas savienojums ar Vidusjūras dienvidrietumu reģionu. Lai gan Francijas un Spānijas elektroenerģijas starpsavienojums tiek uzlabots (2014. gadā tranzīta jauda no 1 400 MW palielināsies līdz 2 800 MW), turpmākajos gados neapšaubāmi būs jāplāno jauni elektroenerģijas savienojumi starp Pireneju pussalu un Eiropas kontinentu. Būtu jāatbalsta mērķis līdz 2020. gadam panākt 4 000 MW lielu savienojumu jaudu, it īpaši — ar jauniem elektroenerģijas starpsavienojumiem Atlantijas okeāna piekrastē. Šo projektu būtu jāiekļauj Eiropas kopīgu interešu projektu sarakstā, kuru iecerēts izveidot saskaņa ar regulu par Eiropas tīkla infrastruktūru.

Balsojuma rezultāts:

Par

:

60

Pret

:

81

Atturas

:

18


15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/16


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Individuālo sociālo, veselības aprūpes un izglītības pakalpojumu turpmākās attīstības tendences un ietekme Eiropas Savienībā” (pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 44/03

Ziņotājs: PEZZINI kgs

Līdzziņotājs: JARRÉ kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2012. gada 19. janvārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Individuālo sociālo, veselības aprūpes un izglītības pakalpojumu turpmākās attīstības tendences un ietekme Eiropas Savienībā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija savu atzinumu pieņēma 2012. gada 8. novembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī (13. decembra sēdē), ar 159 balsīm par, 3 balsīm pret un 11 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka individuālie sociālie, veselības aprūpes un izglītības pakalpojumi ir nozīmīgs Eiropas sociālā modeļa stūrakmens. Minētie pakalpojumi, kas ir savstarpēji atkarīgi un viens otru efektīvi pastiprina, veido “zelta trīsstūri”, kas ir svarīgs elements sabiedrības netraucētai funkcionēšanai un kvalitātei.

1.2

EESK uzskata, ka tiem, pirmkārt, ir īpaši svarīga nozīme indivīda integrēšanā sabiedrībā, vienlaikus saglabājot sociālo kohēziju un nodrošinot efektīvu demokrātisko līdzdalību un sociālo taisnīgumu. Otrkārt, tie ir ļoti nozīmīgi virzībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem attiecībā uz ilgtspēju, viedu nodarbinātības attīstību un pastiprinātu ekonomisko un sociālo kohēziju visā ES.

1.3

EESK atzīmē, ka ir vajadzīga lielāka izpratne par to, ka līdz ar iedzīvotāju novecošanos un pieaugošo pieprasījumu pēc aprūpes, jo ģimenes locekļu iespējas sniegt palīdzību arvien vairāk samazinās (cita starpā arī tāpēc, ka pieaug sieviešu līdzdalība darba tirgū), īpaši svarīgi ir labāk plānot un izstrādāt attiecīgas programmas saistībā ar nozares darbiniekiem izvirzāmajām prasībām un viņu apmācību, no vienas puses, un budžeta līdzekļu prioritātēm, no otras puses.

1.4

EESK apzinās, ka šī joma ir dalībvalstu kompetencē, kā arī šādu pakalpojumu sniegšanas piekritību valsts iestādēm un reģionālajām un vietējām pašvaldībām, taču vērš uzmanību uz faktu, ka šajā jautājumā pastāv arī nozīmīga dalībvalstu un Eiropas Savienības dalītā atbildība, un norāda, ka ar Lisabonas līgumam pievienoto Protokolu par vispārējas nozīmes pakalpojumiem (VNP) šajā jomā ir ieviesti svarīgi jauninājumi. Komiteja uzskata, ka jācenšas veikt saskaņošanu starp dalībvalstīm, lai pārvarētu šobrīd esošās atšķirības un garantētu uzņēmējdarbības brīvību (ievērojot reglamentējošos un līgumā noteiktos uzņemošās valsts obligātos sociālos standartus) un pakalpojumu sniegšanas brīvību.

1.5

Ņemot vērā nozares nozīmi saistībā ar ieguldījumu ES iekšzemes kopprodukta veidošanā, nodarbinātības perspektīvu sekmēšanā un jaunu darba vietu un jaunu uzņēmumu radīšanā, kā arī spēju piedāvāt augstas kvalitātes novatoriskus risinājumus saistībā ar strukturālajām pārmaiņām un Eiropas sabiedrības vajadzībām, kā arī virzībā uz Lisabonas līguma mērķu īstenošanu šajā jomā, EESK aicina Komisiju, Padomi un Eiropas Parlamentu:

pieņemt reālu un piemērotu Eiropas stratēģiju novatorisku un “viedu” veselības un sociālo pakalpojumu veicināšanai Eiropā, ar kuras palīdzību optimāli izmanto cilvēkresursus, nodrošina viņiem mūžizglītību, nosaka kvalitātes principus, ievieš atbilstošas tehnoloģijas pakalpojumu saņēmēju un sniedzēju atbalstam, veido integrētu Eiropas pakalpojumu telpu un īsteno atbalsta politikas;

veicināt finanšu resursu un cilvēkresursu izmantošanas efektivitāti, īstenojot konkrētus pasākumus pakalpojumu nozares liberalizācijai; palielināt pārvaldības efektivitāti, izmantojot koplīgumus; panākt atbilstīgu privātā sektora un brīvprātīgā sektora iesaistīšanos; un rūpīgi izvērtēt pakalpojuma efektivitāti un ekonomisko lietderību;

Komisijai izstrādāt vienotus pamatnoteikumus par individuālajiem pakalpojumiem, nosakot pamata regulējumu un kvalitātes principus un skaidri definētas prasības apmācības programmām, lai Eiropas mērogā īstenotu netraucētu profesionālo mobilitāti.

1.6

EESK uzskata, ka Kopienas līmenī būtu lietderīgi koordinētā veidā piešķirt daļu no dažādu struktūrfondu līdzekļiem sociālās infrastruktūras un veselības aprūpes pakalpojumu attīstībai tur, kur to trūkst, un vietējām nodarbinātības iniciatīvām šajā jomā, īpaši nodrošinot budžeta pozīciju lauku apvidiem. Tas pats attiecas uz programmu “Apvārsnis 2020” un kultūras un mūžizglītības programmām, kuras saistītas ar jaunu tehnoloģiju pielietošanu sociālajā un veselības aprūpes jomā. Jāsekmē arī pētniecība pakalpojumu optimizācijas jomā un veiksmīgas prakses dokumentēšana un apmaiņa.

1.7

EESK uzskata, ka ir svarīgi izveidot konstruktīvu un labi strukturētu visu līmeņu (vietējo, valsts un Eiropas) savstarpējo sociālo dialogu visās individuālo pakalpojumu jomas nozarēs. Šā dialoga svarīgākais uzdevums būtu:

analizēt šīs jomas ekonomisko un sociālo nozīmi;

meklēt ceļus tās attīstībai;

gatavot projektus, lai veiktu tās regulējuma augšupvērstu saskaņošanu;

apkarot nelegālo nodarbinātību;

uzlabot profesionālos standartus un karjeras iespējas šajā jomā;

uzlabot tās darba noteikumus un algas;

uzlabot tās pievilcību un tēlu;

pārraudzīt koplīgumu un regulējuma piemērošanu šajā jomā.

Eiropas Komisijai un dalībvalstīm būtu konkrēti un aktīvi jāpalīdz izveidot un attīstīt šo dialogu, kā arī jāpalīdz organizēt tās darbu. Sākumā šis atbalsts varētu izpausties tās nozaru pētījumu veidā un ietvert Eiropas līmeņa konferences, kas būtu paredzētas šīs jomas sociālajiem partneriem.

2.   Ievads

2.1

Šā atzinuma mērķis ir apzināt izmaiņas pašreizējās un nākotnes attīstības tendencēs individuālo sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu un ar tiem saistīto izglītības un apmācības pakalpojumu jomā un it īpaši jaunu, kvalitatīvu darba vietu perspektīvas šajā nozarē.

2.2

Sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi ir vērsti uz indivīda pamatvajadzībām. Nozares darbības formas ir dažādas: tā ietver gan iestādes, kas sniedz medicīnisku un psihosociālu aprūpi, gan arī tādas, kas piedāvā sociālo un medicīnisko aprūpi, aprūpi mājvietā, aprūpi pansionātos, garīgās veselības un bērnu aprūpes centros, palīdzību vecāka gadagājuma cilvēkiem un cilvēkiem ar spēju traucējumiem.

2.3

Nozarei ir raksturīgas arī ievērojamas migrācijas plūsmas no trešām valstīm Eiropas Savienības virzienā, kā arī spēcīga nosliece uz nelegālā darba tirgu ar visām nelabvēlīgajām sekām gan indivīdam, gan sabiedrībai kopumā.

2.4

Ar šo atzinumu EESK vēlas palīdzēt noteikt individuālo pakalpojumu pievienoto vērtību stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā, apzinot vajadzības attiecībā uz kvalificētiem cilvēkresursiem un jaunām specialitātēm nodarbinātības jomā, lai, uzlabojot integrāciju, pavērtu novatoriskas sociālās perspektīvas, nodrošinātu vairāk un labākas darba vietas un paaugstinātu visu iedzīvotāju labklājību, kas savukārt stiprinās sabiedrības kohēziju.

2.5

Individuālie sociālie, veselības un izglītības pakalpojumi ir svarīgs Eiropas sociālā modeļa stūrakmens. Minētie pakalpojumi, kas ir savstarpēji atkarīgi un viens otru efektīvi pastiprina, veido “zelta trīsstūri”, kas ir svarīgs elements sabiedrības netraucētai funkcionēšanai un kvalitātei.

2.6

EESK atbalsta šo integrēto pakalpojumu “zelta trīsstūra” koncepciju, ar kuru sekmē kvalitatīvu izglītību, efektīvu veselības aprūpi un pilnīgu sociālo integrāciju ar mērķi nodrošināt visu trīs minēto pakalpojumu veidu visaugstāko efektivitāti, proti, nodrošinot pieejamību, vispārēju piekļuvi, indivīda izvirzīšanu uzmanības centrā, visaptveramību, nepārtrauktību, augstu kvalitātes līmeni, skaidru orientāciju uz rezultātiem, pamattiesību ievērošanu, līdzdalību un partnerību, integrētu pārvaldību, ieguldījumus cilvēkkapitālā un sociālajā infrastruktūrā, augstu veiktspēju, kvalitatīvas darba vietas un labus darba apstākļus ar karjeras iespējām, solidaritāti un sociālo kohēziju.

2.7

EESK uzskata, ka tieši minēto iezīmju dēļ profesionālu individuālo pakalpojumu “zelta trīsstūrim” būtu prioritāri jāpievērš uzmanība virzībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem saistībā ar ilgtspēju, ekonomikas un nodarbinātības attīstību un Eiropas Savienības ekonomisko un sociālo kohēziju.

2.8

Atzinuma pamatā ir dažādi informācijas avoti — no vispārīgiem pētījumiem līdz konkrētu gadījumu analīzei uzņēmējdarbības jomā. Jāatzīmē, ka demogrāfiskās tendences un aktīva novecošana, kā arī iedzīvotāju novecošanās ietekme uz veselības aprūpes un sociālās drošības sistēmām jau ir aplūkotas EESK iepriekšējos atzinumos (1). Pati EESK ir iesaistījusies arī ceļvežu izstrādē vairākām iniciatīvām Astotās pētniecības un izstrādes pamatprogrammas kontekstā saistībā ar Eiropas sabiedrības novecošanās problemātiku, kā arī iniciatīvām par vecāka gadagājuma cilvēku līdzdalību sabiedrības dzīvē (2).

2.9

Individuālie izglītības pakalpojumi šajā atzinumā ir aplūkoti tikai tiktāl, ciktāl tie kalpo, lai nodrošinātu kvalitatīvus un mūsdienīgus sociālos pakalpojumus un veselības aprūpi. Plašāka informācija par apmācības un mūžizglītības pakalpojumiem ir atrodama vairākos iepriekšējos EESK atzinumos par šo tematu (3).

3.   Nozares raksturojums un perspektīvas

3.1

Saskaņā ar datiem par 27 ES valstīm (4) 2009. gadā sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu un ar tiem saistītu izglītības pakalpojumu jomā Eiropas Savienībā bija nodarbināti vairāk nekā 21,5 miljoni cilvēku. Minētā nodarbinātība ir vairāk koncentrēta ES “vecajās”, nevis “jaunajās” dalībvalstīs, un pārsvarā aptver sievietes, kas veido 78 % no šajā nozarē nodarbināto personu skaita, un gados jaunus cilvēkus (vairāk nekā 43 % ir jaunāki par 40 gadiem). Pretstatā ekonomikas krīzes izraisītajam nemitīgajam nodarbinātības samazinājumam Eiropas Savienībā nozares ieguldījums sociālās aprūpes un mājas aprūpes jomā no 2000. līdz 2010. gadam bija vairāk nekā 4 miljoni jaunu darba vietu ar būtisku pieaugumu 2008.–2010. gadā, proti, 770 000 jaunu darba vietu (5).

3.2

Veselības aprūpes pakalpojumi Eiropas Savienībā ir viena no svarīgākajām nozarēm un veido 10 % no IKP, tajos ir nodarbināts katrs desmitais darbinieks, un pakalpojumu nozarē ir vidēji lielāks augstāko izglītību ieguvušu darbinieku procentuālais īpatsvars (6). Līdz ar iedzīvotāju novecošanos (7), sieviešu aizvien lielāko līdzdalību darba tirgū un pieaugošo pieprasījumu pēc veselības aprūpes nodarbinātība minētajā nozarē pieaug, tāpēc aizvien vairāk ir vajadzīgas Eiropas līmenī saskaņotas definīcijas un apmācības standarti, lai nodrošinātu ģeogrāfisko mobilitāti un speciālistu dinamiku, kas vērsta uz kvalitatīviem, efektīviem un ilgtspējīgiem pakalpojumiem visā ES teritorijā.

3.3

Šajā nozarē iesaistītās specialitātes ietver medicīniskās aprūpes palīgus, medmāsas, darbā ar jauniešiem iesaistītas personas, sociālos darbiniekus un ārstus: saskaņā ar neseniem pētījumiem (8) visās medicīnas nozarēs, neraugoties uz zemo atalgojuma un darba prestiža līmeni, veselības aprūpes darbinieki ir ļoti motivēti un atbildīgi. Pētījumi liecina arī, ka ir vērojams nopietns darbinieku trūkums un arvien lielākas grūtības atrast piemērotus un kvalificētus vadošus darbiniekus, kas būtu gatavi turpināt darbu.

3.4

“Eiropa 2020” ietvaros (9) ir vajadzīga īpaša ES stratēģija, lai nodrošinātu augstāku tehnoloģisko, kā arī strukturālo inovāciju līmeni, samazinātu izmaksas un veicinātu kvalitatīvas darba vietas, vienlaikus uzlabojot piekļuvi veselības aprūpei, it īpaši nelabvēlīgā situācijā esošos reģionos un noteiktās medicīnas jomās, kurās ir raksturīgs darbinieku trūkums valstu līmenī, izveidojot ar ļoti motivētu un kvalificētu personālu nodrošinātu kvalitatīvu Eiropas medicīnas centru tīklu, kam jābūt pieejamam visiem ES iedzīvotājiem.

3.5

Atalgojuma līmenis šajā nozarē parasti ir zemāks nekā vidējais atalgojums valstu līmenī par līdzvērtīgu darbu; darbaspēka lielākā daļa ir sievietes, bieži vien imigrantes, ar zemu atalgojuma līmeni (10), un, neraugoties uz kvalifikāciju, viņu darbs netiek augstu vērtēts un nodarbinātības attiecības ir nepastāvīgas, kā izriet no nesen veiktiem pētījumiem tādās apakšnozarēs (11) kā veselības aprūpe, bērnu aprūpe, veco ļaužu aprūpe un palīdzība citu veidu apgādājamām personām.

3.6

Nozarei piemīt arī citas īpatnības, ar ko tā atšķiras no pārējām (12):

vidējais darba stundu skaits nedēļā ir mazāks nekā citās tautsaimniecības nozarēs, taču salīdzinājumā ar ekonomiku kopumā biežāk ir sastopami tādi režīmi kā darbs maiņās, nakts darbs, nepilnas slodzes darbs un pagaidu darba līgumi;

pieaug pieprasījums pēc vienota pakalpojuma, kas apvienotu visus veselības aprūpes un sociālās palīdzības aspektus un spējas;

profesionālajai izglītībai, valodu apmācībai un kvalifikācijas celšanai ir svarīga nozīme, lai veicinātu IT atbalsta izmantošanu pirmās palīdzības sniegšanas, telemedicīnas un telediagnostikas darbībām;

ir nepieciešama visu izskatāmo trīs veidu pakalpojumu labāka un labāk koordinēta infrastruktūra, kas ar piemērotu līdzekļu palīdzību ir pieejama visiem (un atsauces struktūras uz vietas?).

3.7

Turklāt, kā norādīts attiecībā uz individuālajiem pakalpojumiem, veidojot dialogu ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību kopumā, ir “vairāk jāņem vērā mazo uzņēmumu, kas sniedz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus, sociālos pakalpojumus un bezpeļņas pakalpojumus, īpatnības un sabiedrības interesēs veiktais ieguldījums” (13).

3.8

Stāvoklis ir īpaši satraucošs lauku apvidos un citos nelabvēlīgā situācijā esošos reģionos, kur sociālās, medicīniskās un izglītības infrastruktūras trūkums bieži rada kvalificēta darbaspēka aizplūšanu, kas savukārt ietekmē uzņēmumu dibināšanas iniciatīvas, uzņēmumu atrašanās vietu un attīstību šajos apvidos: tādēļ ir jānodrošina līdzsvarotāka reģionālā attīstība un jāveicina teritoriālā kohēzija, īpaši attiecībā uz sociālo palīdzību, veselības aprūpi un izglītību, individuāli pielāgotu bērnu aprūpi un bērnudārziem (14).

3.9

Lai veicinātu migrējošo darbinieku labāku integrāciju, jāparedz finansiāli un organizatoriski atbalsta pasākumi, kas ietver valodu kursus, darba prestiža paaugstināšanu, izmitināšanu un mājokļus, arodmācības palīdzības prakses jomā, ņemot vērā turpmāko reintegrāciju izcelsmes valstīs, lai novērstu intelektuālā potenciāla aizplūšanu veselības aprūpes jomā (15).

3.10

Ieguldījumu izmaksas šajā nozarē ir visai augstas un bieži raisa strīdus saistībā ar ilgtspējas problēmām, jo finanšu krīze ir saasinājusi nepieciešamību uzlabot veselības un sociālo pakalpojumu izmaksu efektivitāti, un dalībvalstīm saspringtā situācijā jāatrod pareizais līdzsvars starp prasību vispārēji nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumus un budžeta ierobežojumiem. Tomēr, aplūkojot sasniegtos rezultātus, ir acīmredzams, ka ieguldījumi minētajā pakalpojumu nozarē ir ļoti produktīvi un rentabli: darbiniekiem ir labāka veselība, viņi ir labāk integrēti, augstāk kvalificēti, vairāk motivēti un arī stabilāki.

3.11

Turklāt ar Lisabonas līgumam pievienoto Protokolu par vispārējas nozīmes pakalpojumiem (VNP) ir ieviesti svarīgi jauninājumi, “jo tas attiecas uz visiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem un ar to tiek ieviests jēdziens “vispārējas nozīmes ar ekonomiku nesaistīti pakalpojumi” pretstatā “vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem” ” (16). Nav noliedzams, ka izskatāmajiem individuālajiem pakalpojumiem ir gan tautsaimniecisks, gan ar ekonomiku nesaistīts raksturs. Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu aspekts ir saistīts ar to lomu visu nozaru, ražošanas un pakalpojumu netraucētā norisē, un vispārējas nozīmes ar tautsaimniecību nesaistītu pakalpojumu aspekts attiecas uz to lomu visu indivīdu integrācijā un sociālo kohēziju.

3.12

EESK uzskata, ka “vispārējas nozīmes pakalpojumu protokols nav tikai vienkārša deklarācija, ar ko interpretē ES līgumus un kopīgās vērtības saistībā ar vispārējas nozīmes pakalpojumiem, bet gan līdzinās lietošanas pamācībai, kas paredzēta ES un tās dalībvalstīm. Protokola noteikumos galvenā uzmanība pievērsta patērētājam, viņa vajadzību apmierināšanai, prioritātēm un tiesībām, un tajā ir iekļauti kopējie principi, proti, augsts kvalitātes līmenis, drošība un pieejamība, vienlīdzīga attieksme un vispārējas piekļuves veicināšana.” (17).

3.13

Tādēļ šajā nozarē ir īpaši nepieciešams ar saskaņotas ES sistēmas palīdzību nodrošināt spēcīgu Eiropas dimensiju un nozare jāatbalsta ar Eiropas stratēģiju strukturāliem intervences pasākumiem; vienlaikus Komiteja uzsver, ka jāņem vērā “valsts, reģionālo un vietējo iestāžu būtiskā nozīme un lielā rīcības brīvība, nodrošinot, pasūtot un organizējot vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus, lai, cik vien iespējams, ievērotu patērētāju vajadzības” (18).

4.   Ceļā uz Eiropas stratēģiju novatorisku un “viedu” veselības un sociālo pakalpojumu veicināšanai

4.1

Komiteja uzskata, ka Eiropas stratēģijas uzsākšanai ir būtiska nozīme, lai prognozētu un pārvaldītu Eiropas sabiedrības un tās ekonomiskā un sociālā modeļa pašreizējās pārmaiņas, kas prasa noteikt Eiropas sociālo, veselības aprūpes un izglītības individuālo pakalpojumu nozares stratēģiskās prioritātes attiecībā uz:

cilvēkresursiem un to apmācību un informēšanu,

atbilstošām tehnoloģijām,

Eiropas pakalpojumu integrētu telpu,

labākiem mobilitātes un apmaiņas nosacījumiem,

Eiropas principu pieņemšanu kvalitātes jomā,

diplomu pilnīgu atzīšanu,

pētniecību, kuras mērķis ir optimizēt pakalpojumu rezultātus,

veiksmīgu piemēru dokumentēšanu un apmaiņu,

atbalsta rīcībpolitikām, struktūru un infrastruktūru.

4.2

Cilvēkresursi ir individuālo pakalpojumu nozares pirmais pamata pīlārs, par ko liecina stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētie budžeta līdzekļi ar mērķi ilgāk uzturēt ES iedzīvotājus aktīvus, integrētus sabiedrībā un veselus, tādējādi veicinot pozitīvu ietekmi uz produktivitāti un konkurētspēju. Šī nozare ir ierindota kā viena no pirmajām Vadošo tirgu iniciatīvā Eiropai un tā ir arī neatņemama sastāvdaļa pamatiniciatīvā “Jaunu prasmju un darbavietu programma”.

4.2.1

Ņemot vērā aplūkojamo pakalpojumu nozīmīgumu, ES stratēģiskā rīcība cilvēkresursu jomā būtu jāvērš uz:

informācijas sistēmām, lai apzinātu nepieciešamās specialitātes un nodarbinātības iespējas;

pasākumiem, ar kuriem veicina un integrē kompetenču apguvi;

kvalifikācijas un diplomu starptautisko atzīšanu, lai veicinātu mobilitāti;

efektīvām profesionālās orientācijas un komunikācijas sistēmām, it īpaši valodu apmācības jomā;

izglītību/digitālajām prasmēm e-tehnoloģiju jomā;

apmācību un kvalifikācijas celšanu, kas vērsta uz jaunām tehnoloģijām un jaunām ārstniecības metodēm;

nozares stabilizācijas mehānismiem, pievilcīgiem darba apstākļiem un karjeras iespējām, kā arī dzimumu līdzsvara uzlabošanu;

profesiju prestiža paaugstināšanu minētajā pakalpojumu nozarē;

reglamentējošu vienošanos par kvalitātes principiem un to piemērošanu un skaidri noteiktām apmācību programmās iekļaujamām prasībām;

atbalsta pakalpojumu ieviešanu, piemēram, pagaidu aizvietotājiem, apmācību un konsultācijām, lai nodrošinātu sociālās ekonomikas un aprūpes kvalitāti un uzlabotu palīdzības sniedzēju labklājību;

brīvprātīgo darba vērtīgā ieguldījuma izmantošanu, kas var dot būtisku ieguldījumu saistībā ar kvalitātes paaugstināšanu, emocijām un nesavtīgām cilvēku attiecībām, kas ir svarīgas aprūpējamās personas psihiskajai un fiziskajai labsajūtai.

Minētie Eiropas rīcības elementi būtu jāpapildina ar nepārtrauktas uzraudzības pasākumiem, kas balstīti uz zinātnisku un precīzu novērtējumu.

4.3

Šīs stratēģijas otrais pīlārs ir atbilstošu tehnoloģiju ieviešana, lai atbalstītu gan pakalpojumu sniedzējus, gan saņēmējus: gan strukturālu, gan metodoloģisku un tehnisku inovāciju izmantošana individuālo sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā var sekmēt ilgtspēju notiekošo pārmaiņu un iekļaujošas izaugsmes perspektīvu kontekstā.

4.3.1

Ir jāizmanto informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, lai veicinātu autonomiju, apzinīgāku attieksmi un personīgās veselības kultūru, kā arī koordināciju starp veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem, lai veidotu aizvien integrētākus pakalpojumus, kuros pastāvīgi koordinēta kvalitatīvu pakalpojumu plūsma vērsta uz indivīdu.

4.3.2

E-veselība, e-prasmes informācijas tehnoloģiju jomā un telemedicīna ir viens no aprūpes un rehabilitācijas procesu inovācijas galvenajiem pīlāriem, jo tā sniedz iespēju iedzīvotājiem visur izmantot savu slimības vēsturi un tādējādi gūt labumu no individuāli pielāgotas medicīniskās palīdzības (19).

4.3.3

Lai individuālo pakalpojumu sistēmas būtu efektīvas, tām ir nepieciešama augsti attīstīta tehnoloģiskā platforma, kas starp ilgtermiņa aprūpes saņēmējiem un sniedzējiem nodrošina apmainīšanos gan ar sekmīgas prakses piemēriem, gan ļauj dalīties ar pamatnostādnēm lēmumu pieņemšanas, kā arī kvalitātes novērtējuma/uzraudzības jomā vietējā līmenī un turpmākai aprūpes plānošanas precizēšanai, lai uzlabotu sociālo pakalpojumu, kā arī medicīnisko un paramedicīnisko pakalpojumu izmaksu sadales sistēmas (20).

4.3.4

Ir pilnībā jāizmanto informācijas tehnoloģiju sniegtās iespējas individuālo sociālo, veselības aprūpes un izglītības pakalpojumu jomā, izmantojot pētniecību un izstrādi valstu un ES līmenī, lai sekmētu jaunu profesionālo profilu ieviešanu, kas atbilstu bērnu, cilvēku ar invaliditāti, vecu cilvēku un fiziski un garīgi slimu cilvēku vajadzībām.

4.4

Trešais pīlārs: būtu jāapsver Eiropas integrēto pakalpojumu telpas izveide, un liela uzmanība jāvelta mērķim pārvarēt pašreizējo nevienlīdzību un reāli garantēt pamattiesības dibināt uzņēmumus (ievērojot reglamentējošos un līgumā noteiktos uzņemošās valsts obligātos sociālos standartus) un sniegt pakalpojumus (īpaši šajā jomā, kas ir svarīga pakalpojumu brīvas aprites nodrošināšanai), izmantojot savstarpējo atzīšanu, administratīvo sadarbību un, ja nepieciešams, saskaņošanu, lai visā Eiropas Savienībā nodrošinātu uz indivīdu vērstu atbilstošu pakalpojumu kopumu. Lai sasniegtu šo mērķi, dalībvalstīm un Eiropas Savienībai atbildība jāīsteno kopīgi.

4.4.1

Eiropas ekonomikas pārveidošana par novatorisku un mūsdienīgu ekonomiku, kas būtu balstīta uz ceturtās brīvības, proti, pakalpojumu brīvas aprites, pilnīgu īstenošanu, kā arī “piektās brīvības” attīstību, t.i., zināšanu pilnvērtīgu un brīvu apriti, ļautu Eiropai pilnībā izmantot savu radošo potenciālu. Šajā sakarā, pamatojoties uz Eiropas novērtēšanas sistēmu, kas jāievieš, būtu rūpīgi jāseko līdzi inovāciju pielietošanas rezultātiem veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu jomā.

4.4.2

Būtu jānodrošina vienota Eiropas telpa, kas visā ES garantē piekļuvi kvalitatīviem pamatpakalpojumiem individuālo sociālo un veselības aprūpes un izglītības pakalpojumu jomā, tostarp ieviešot “dažādās dalībvalstīs un nozarēs īstenotu brīvprātīgu Eiropas kvalitātes sistēmu” (21), kas paredz lietotāju iesaistīšanu kvalitātes definēšanā un vērtēšanā.

4.4.3

Papildus saskaņotiem kvalitātes principiem integrēto pakalpojumu sistēmā ir vajadzīga savstarpēja kvalifikāciju atzīšana, pakalpojumu kvalitātes uzraudzība, iedzīvotājiem tuva sociālā dialoga uzsākšana dažādos līmeņos, iesaistot visas ieinteresētās personas, lai pastiprinātu savstarpējo sadarbību.

4.5

Atbalsta politikas, struktūras un infrastruktūras veido ceturto pīlāru, uz kura būtu jābalstās Eiropas stratēģijai individuālo pakalpojumu jomā.

4.5.1

Minētā pīlāra būtiski elementi līdztekus stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētajiem pasākumiem ir ES programmu un struktūrfondu, it īpaši Eiropas Sociālā fonda, Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Eiropas Lauksaimniecības un lauku attīstības fonda, kā arī ES programmu “Kultūra” un “Apvārsnis 2014–2020” mērķtiecīga iesaistīšana.

4.5.2

Tāpat ES līmenī būtu jāparedz pasākumi, ar kuriem izstrādā Eiropas līmeņa regulējumu, kas atvieglo un veicina profesionālo kvalifikāciju un pakalpojumu kvalitāti, veiksmīgu piemēru dokumentēšanu un apmaiņu, kā arī standartizētas pakalpojumu kvalitātes, “klientu apmierinātības” līmeņa un “cenas un vērtības attiecības” uzraudzības sistēmas šajā nozarē gan attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju profesionalitātes nodrošināšanu, darba apstākļiem un profesionālo karjeru, publiskā un privātā sektora un sociālās ekonomikas uzņēmumiem un, visbeidzot, pakalpojumu saņēmējiem un viņu ģimenēm, kā arī sociālo ekonomiku..

4.5.2.1

Brīvprātīgo darbam šajā saistībā ir nozīmīga loma, kas būtu jāatbalsta un jāstimulē it īpaši tādēļ, ka tas sniedz ieguldījumu cilvēciskajā, sociālajā un emocionālajā aspektā: īpašu uzmanību pelnījuši Eiropas mēroga atbalsta pasākumi pieredzes apmaiņai par labāko praksi brīvprātīgo darba jomā saistībā ar individuālajiem pakalpojumiem.

4.5.3

Būtu jāņem vērā ieguldījumu saistību nozīme un jo īpaši finansējuma dažādošanas nepieciešamība (nodokļi, dažādu veidu iemaksas sociālās drošības (aizsardzības) sistēmās, apdrošināšana, paaudžu solidaritāte, publiskā un privātā sektora partnerība), apzinoties, ka ilgtermiņā lielākajai iedzīvotāju daļai veselības aprūpes atbalsta izmaksas nav ilgtspējīgas.

4.5.4

ES līmenī būtu lietderīgi daļu no struktūrfondu līdzekļiem piešķirt sociālās infrastruktūras un veselības aprūpes un palīdzības pakalpojumu attīstībai tur, kur to trūkst, un vietējām nodarbinātības iniciatīvām šajā jomā, it īpaši nodrošinot attiecīgu budžeta pozīciju lauku apvidiem un citiem nelabvēlīgā situācijā esošiem reģioniem, kuriem finansējumu varētu piešķirt no Eiropas Lauksaimniecības un lauku attīstības fonda un iniciatīvas Leader līdzekļiem.

4.5.5

ES līmenī vajadzētu arī pārskatīt ģimenes atbalsta politikas pasākumus un pasākumus, ar kuriem nodrošina lielāku elastīgumu darba vietā tiem cilvēkiem, kuri savā ģimenē sniedz aprūpes pakalpojumus.

5.   Nobeiguma piezīmes

5.1

EESK pauž stingru pārliecību, ka “šie pakalpojumi pilsoņiem nodrošina būtisku drošības tīklu un veicina sociālo kohēziju tādās jomās kā veselības aprūpe, bērnu aprūpe un veco ļaužu aprūpe, kā arī palīdzība invalīdiem un sociālie mājokļi” (22).

5.2

Komiteja uzsver, ka individuālie veselības aprūpes, izglītības un sociālie pakalpojumi ir vispārējas nozīmes pakalpojumi — gan ar tautsaimniecisku nozīmi, gan bez tās — un tiem ir svarīga loma Eiropas sabiedrības kvalitātes nodrošināšanā un funkcionēšanā, sekmējot sociālo aizsardzību, integrāciju un lielā mērā arī ekonomikas darbību un konkurētspēju. Vienlaikus ekonomikas krīzes un ilgākā laikposmā arī demogrāfisko tendenču dēļ pieaug pieprasījums pēc šiem pakalpojumiem un to finansējuma iespējas kļūst ierobežotas.

5.3

Komiteja atkārtoti uzsver Lisabonas līguma mērķus izglītības, sociālās aizsardzības un veselības jomā, kas atspoguļo kolektīvo sociālo apziņu un centienus paaugstināt cilvēku dzīves līmeni, ciktāl tas ir iespējams, ņemot vērā visu dalībvalstu ekonomikas potenciālu.

5.4

EESK uzskata, ka pašreizējos apstākļos turpmākajai attīstībai šajā jomā ir nepieciešams:

pieņemt reālu un piemērotu Eiropas stratēģiju novatorisku un “viedu” veselības un sociālo pakalpojumu, kā arī izglītības un ar to saistītu pakalpojumu veicināšanai, optimāli izmantojot cilvēkresursus, ieviešot atbilstošas tehnoloģijas pakalpojumu saņēmēju un sniedzēju atbalstam, veidojot integrētu Eiropas pakalpojumu telpu un īstenojot struktūru un infrastruktūru atbalsta politikas, kas balstītas uz sociālo dialogu ar pilsonisko sabiedrību dažādos līmeņos;

efektīvāk izmantot finanšu resursus, cilvēkresursus, esošo infrastruktūru, kvalitātes principu piemērošanu un darbības novērtēšanu, īstenojot pasākumus kompetenču apguves palielināšanai un integrēšanai; paaugstināt konkurētspējas līmeni, izmantojot koplīgumus; palielināt privātā sektora, sociālās ekonomikas un brīvprātīgā darba līdzdalību; ieviest jaunus nozaru partnerības veidus rūpīgi pārskatīt pakalpojumu izmaksas un izvērtēt to efektivitāti un rentabilitāti.

Briselē, 2012. gada 13. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  EESK atzinums par tematu “Sabiedrības novecošanas ietekme uz veselības aprūpes un sociālās aizsardzības sistēmām”, OV C 44, 11.2.2011., 10. lpp.; EESK atzinums par tematu “Solidaritāte veselības jomā – nevienlīdzības samazināšana veselības jomā ES”, OV C 18, 19.1.2011., 74. lpp.; EESK atzinums par tematu “Vecāka gadagājuma cilvēku vajadzību ievērošana”OV C 77, 31.3.2009., 115. lpp.; EESK atzinums par tematu “Nepieļaujama izturēšanās pret vecāka gadagājuma cilvēkiem”, OV C 44, 16.2.2008., 109. lpp..

(2)  EESK atzinums par tematu ““Apvārsnis 2020”: ceļveži attiecībā uz sabiedrības novecošanu”, OV C 229, 31.7.2012., 13. lpp., un EESK atzinums par tematu “Vecāka gadagājuma cilvēku ieguldījums un līdzdalība sabiedrībā”, vēl nav publicēts OV.

(3)  EESK atzinums par tematu “Vecāka gadagājuma cilvēku vajadzību ievērošana”, OV C 77, 31.3.2009., 115. lpp.; EESK atzinums par tematu “Rīcības plāns pieaugušo izglītībai “Mūžu dzīvo — mūžu mācies”, OV C 204, 9.8.2008., 89. lpp.; EESK atzinums par tematu ““Migrācija un mobilitāte: ES izglītības sistēmu problēmas un iespējas”, OV C 218, 11.9.2009., 85. lpp.; EESK atzinums par tematu “Par Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūras izveidošanu profesionālajai izglītībai un apmācībām”OV C 100, 30.4.2009., 136. lpp.

(4)  Eurostat, Darbaspēka apsekojums, DS-073433, 3/2010.

(5)  Eiropas Sabiedrisko pakalpojumu arodbiedrību federācijas (EPSU) un Eiropas Arodbiedrību konfederācijas (ETUC) kopīgais ieguldījums Eiropas Komisijas konsultācijā par nodarbinātības iespējām individuālo un mājsaimniecības pakalpojumu jomā; Briselē, 2012. gada 18. jūlijā.

(6)  COM(2011) 709 final.

(7)  Ziņojums par demogrāfiskās attīstības tendencēm, European Economy Nr. 4/2011; Ekonomikas un finanšu lietu ĢD 2012. gada ziņojums par novecošanu.

(8)  Ziņojums par Eiropas Sabiedrisko pakalpojumu arodbiedrību federācijas (EPSU) pētījumu “Pay in the care sector in relation to overall pay levels and the gender pay gap in different countries in the European Union” (“Atalgojums aprūpes nozarē salīdzinājumā ar vispārējo algas līmeni un vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības dažādās Eiropas Savienības valstīs”) J. Pillinger, 2010. gada februāris.

(9)  COM(2010) 2020 final ar prioritārajām iniciatīvām, piemēram, “Inovācijas Savienība” un “Digitālā programma Eiropai”.

(10)  EESK atzinums par tematu “Likvidēt atšķirības sieviešu un vīriešu darba samaksā”, OV C 211, 19.8.2008., 54. lpp., EESK atzinums par tematu “Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006–2010”, OV C 318, 23.12.2006., 173. lpp., “Harta par dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu arodbiedrībās”, kas pieņemta EAK kongresā Seviljā 2007. gada 23. maijā, un “Rokasgrāmata par dzimumu līdztiesības integrēšanu nodarbinātības politikā”, Eiropas Komisija, 2007.

(11)  Ziņojums par Eiropas Sabiedrisko pakalpojumu arodbiedrību federācijas (EPSU) pētījumu “Pay in the care sector in relation to overall pay levels and the gender pay gap in different countries in the European Union” (“Atalgojums aprūpes nozarē salīdzinājumā ar vispārējo algas līmeni un vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības dažādās Eiropas Savienības valstīs”) J. Pillinger, 2010. gada februāris.

(12)  Datubāze AMECO (Annual macroeconomic database)– Nodarbinātība Eiropā – EU KLEMS Accounts (Capital (K), Labour (L), Energy (E), Material (M) and Service inputs (S)). Ceturkšņa pārskats, Eiropas Komisija.

(13)  Ziņojums “Gatavošanās 2010. gada direktīvas par pakalpojumiem iekšējā tirgo ieviešanai”.

(14)  COM(2011) 66.

(15)  EESK atzinums par tematu “Ģimenes politikas loma demogrāfisko pārmaiņu jomā”OV C 218, 23.7.2011., 7. lpp. un EESK atzinums par tematu “Augstākās izglītības modernizācija”, OV C 181, 21.6.2012, 143.–149. lpp.

(16)  EESK atzinums par tematu “Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi: kompetenču sadalījums starp ES un dalībvalstīm”, OV C 128, 18.5.2010., 65.–68. lpp.

(17)  Sk. 16. zemsvītras piezīmi.

(18)  Sk. 16. zemsvītras piezīmi.

(19)  Konference par e-veselību 2012. gadā Kopenhāgenā.

(20)  ESAO: Help Wanted? Providing and Paying for Long-Term Care (“Vajadzīga palīdzība? Ilgtermiņa aprūpes sniegšana un apmaksa”), 2011.

(21)  COM(2011) 900.

(22)  COM(2011) 900.


15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/23


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Partnerības princips, īstenojot vienotā stratēģiskā satvara fondus – elementi ES Rīcības kodeksam attiecībā uz partnerību”

(pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 44/04

Ziņotājs: PLOSCEANU kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2012. gada 24. maijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Partnerības princips, īstenojot vienotā stratēģiskā satvara fondus — elementi ES Rīcības kodeksam attiecībā uz partnerību”

SWD(2012) 106 final.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 21. novembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī. (2012. gada 12. decembra sēdē), ar 158 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK ir stingri pārliecināta, ka īsta partnerība, kad ES kohēzijas politikas ietvaros uzsākto projektu izstrādē, izpildē un izpildīto projektu novērtēšanā iesaistīti visi partneri un organizētas pilsoniskās sabiedrības (1) ieinteresētās personas, tieši veicina minēto projektu augstu kvalitāti un efektīvu īstenošanu. Partnerības princips ir izcils piemērs tam, kā labu pārvaldību iespējams piemērot ES politikas pārējās jomās, tādējādi efektīvi īstenojot stratēģiju “Eiropa 2020”.

1.2.

Aicinot pieņemt rīcības kodeksu, EESK stingri atbalsta Komisijas iniciatīvu un lielā mērā piekrīt Komisijas ierosinājumiem. EESK atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta (EP) un Reģionu komitejas (RK) sniegto atbalstu, tomēr atgādina, ka partnerībai jābūt ar vienādiem nosacījumiem attiecībā uz visiem publiskā un privātā sektora partneriem.

1.3.

Tomēr EESK izsaka dziļu neapmierinātību par to, ka Padome ierosināto rīcības kodeksu šobrīd ir izsvītrojusi no Komisijas priekšlikuma. EESK aicina RK rīkoties kopīgi, lai aizstāvētu minēto rīcības kodeksu.

1.4.

EESK ir ļoti noraizējusies par pilsoniskās sabiedrības pieaugošajām bažām attiecībā uz partnerības principa īstenošanas pasliktināšanos dalībvalstīs. Dažu dalībvalstu ziņojumos ir atspoguļota pastāvīga tendence virzībā uz partnerības principa graušanu un organizētas pilsoniskās sabiedrības līdzdalības mazināšanu. Lielas bažas izraisa arī rīcības kodeksa izsvītrošana no Komisijas priekšlikumiem. Pašreizējās krīzes periodā ir vajadzīgas pat vēl spēcīgākas sociālo partneru un pārējo pilsoniskās sabiedrības organizāciju saistības.

1.5.

Pat ja tas šobrīd ir tikai Komisijas dienestu darba dokuments, tas ir izstrādāts laikus, jo vairākās dalībvalstīs un reģionos jau ir uzsākta struktūrfondu plānošana 2014.-2020. gadam. Minētais dokuments Komisijai būtu aktīvi jāizplata, lai to varētu izmantot attiecīgie partneri. EESK aicina savus locekļus aktīvi iesaistīt organizācijas, ko viņi pārstāv, ES kohēzijas politikas projektu un programmu īstenošanā, pamatojoties uz jau minēto rīcības kodeksu.

1.6.

EESK vēlētos stingri uzsvērt, ka darbības programmas būtu jāorientē uz partnerību veicinošu rīcību un pasākumiem. Vienlīdzīgai attieksmei un plurālismam partnerībā, mērķtiecīgām partnerībām, kas paredzētas mērķtiecīgām programmām, un pastiprinātai spēju veidošanai vajadzētu būt galvenajām pamatnostādnēm.

1.7.

EESK uzskata, ka uzraudzības komitejas būtu jāpapildina ar citiem instrumentiem partnerības jomā. Tādēļ EESK uzskata, ka Eiropas Parlamenta ierosinātajam Kopīgo noteikumu regulas (KNR) 5. panta grozījuma formulējumam jābūt šādam: “sadarboties ar partneriem” jāaizstāj ar “iesaistīt partnerus”.

1.8.

EESK ierosina, lai “partnerības pārbaudes” vadītu paši partneri. Šāda Eiropas mēroga uzraudzības sistēma, kas balstās uz vienkāršu pārbaudes punktu sarakstu un salīdzinošu izvērtēšanu, būtu jāievieš Komisijai kopā ar organizācijām, kuras pārstāv Eiropas ieinteresētās puses. EESK apliecina vēlēšanos aktīvi iesaistīties minētajā pasākumā.

1.9.

Partnerības principa pienācīgai īstenošanai, kā noteikts rīcības kodeksā, jābūt nosacījumam, kas jāizpilda, pirms Komisija paraksta partnerības līgumus ar dažādām dalībvalstīm. Tādēļ darbības programmām paredzētos resursus varētu palielināt kā stimulu minētā nosacījuma izpildei.

2.   Konteksts — partnerība attīstībā

2.1.

Partnerības principa īstenošana kopš tās uzsākšanas 1988. gadā ir bijusi fragmentāra un lēna. Īstenošanā tika iesaistīta organizēta pilsoniskā sabiedrība un jo īpaši sociālie partneri. Minēto principu vieglāk pieņēma valstīs, kurās partnerība ir politikas veidošanas neatņemama daļa. Partnerības princips tika pastiprināts, kad Komisijai noteica lielāku tiešo atbildību par kohēzijas politiku un kad tika uzsāktas Kopienas iniciatīvas, piemēram, EQUAL un LEADER.

2.2.

Daudzos gadījumos partnerība tomēr bija formāla. 2006.-2013. gada plānošanas periodā partnerība netika aktīvi veicināta pat tad, ja ieinteresēto pušu līdzdalība tajā pašā laikā bija Lisabonas stratēģijas īstenošanas pamatnosacījums. ES kohēzijas politikā radās jaunas problēmas, kad 2004. gadā ES pievienojās 10 valstis, kam 2007. gadā sekoja Bulgārija un Rumānija.

2.3.

Komisija atklāja dažādus trūkumus, un tos kritizēja arī partneri, kas pārstāvēja pilsonisko sabiedrību. Atbildot uz izmaiņām dalībvalstu un Komisijas saistībās ES kohēzijas politikas pārvaldībā, galvenā uzmanība tika pievērsta labas prakses pārņemšanai.

2.4.

Komisija 2009. gadā lūdza EESK izstrādāt izpētes atzinumu par to, kā, balstoties uz labu praksi, veicināt partnerību struktūrfondu ietvaros. EESK atzinumam tika pievienota publikācija “Lai dejotu tango, ir vajadzīgi divi”, kurā atspoguļoti dalībvalstu labas prakses īpaši izraudzīti piemēri. Komisija ir ņēmusi vērā EESK priekšlikumu par labas prakses kodeksu.

2.5.

Pašreizējais stāvoklis rāda, ka partnerība ar organizētu pilsonisko sabiedrību izvēršas lielākajā daļā dalībvalstu. Polija dažos gadījumos var būt par paraugu labas prakses izvēršanā. Partnerības ieviešana neapšaubāmi ir problēma jaunpienācējām dalībvalstīm — Bulgārijai, Rumānijai un drīzumā arī Horvātijai. Tas attiecas arī uz dažām dalībvalstīm, kas pievienojās 2004. gadā, kā arī uz tām, kuras ir ES dalībvalstis jau vairākus gadus, piemēram, Portugāle un Grieķija.

2.6.

Organizētā pilsoniskā sabiedrībā pieaug bažas attiecībā uz partnerības principa ieviešanu. Cerības nav īstenojušās. Dažu dalībvalstu ziņojumos ir atspoguļota pastāvīga tendence virzībā uz partnerības principa graušanu, organizētas pilsoniskās sabiedrības līdzdalības mazināšanās un Padomes veiktā rīcības kodeksa izsvītrošana. Dažās valstīs plānošana 2014.-2020. gadam ir sākusies faktiski bez privātā sektora ieinteresēto pušu uzaicināšanas. Šāda politiska nevēlēšanās jāmazina, lai nodrošinātu ECCP pienācīgu ieviešanu.

3.   Komisijas priekšlikums

3.1.

Saskaņā ar Komisijas priekšlikumiem par VSS fondiem laika posmā no 2014. gada līdz 2020. gadam dalībvalstīm būs skaidri noteikts pienākums organizēt partnerību. Pasākumu atbalstīs ar Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību (ECCP), kurā būs noteikti mērķi un kritēriji partnerības īstenošanai un ar ko veicinās dalībvalstu savstarpēju informācijas, pieredzes, rezultātu un labas prakses piemēru apmaiņu. ECCP ir jāpieņem Komisijai kā deleģēts akts trijos mēnešos pēc Kopīgo noteikumu regulas (KNR) pieņemšanas.

3.2.

Komisijas dienestu darba dokuments ir pirmais solis virzībā uz partnerības principa īstenošanu. Sešās pozīcijās ir uzskaitītas 18 sīki izstrādātas pamatnostādnes. Minētās sešas pozīcijas ir šādas:

Kurus partnerus izraudzīties

Kā partnerus iesaistīt plānošanas dokumentu sagatavošanā

Kā partnerus iesaistīt īstenošanas posmā

Kā partnerus iesaistīt novērtēšanā

Palīdzība partneriem

Labas prakses piemēru apmaiņa.

3.3.

Būtu jāatzīmē, ka ierosinātais ECCP ir pārtulkots visās ES valodās, un tas atvieglos minētā kodeksa izplatīšanu un lietošanu.

4.   EESK iepriekšējais darbs partnerības jomā

4.1.

EESK 2010. gadā pēc Eiropas Komisijas īpaša lūguma strādāja pie jautājuma par partnerības principu (ECO/258 – ziņotājs Olsson kgs (2)) un ir sniegusi plašus komentārus par EK priekšlikumiem attiecībā uz partnerību atzinumā par KNR (ECO/314 – ziņotājs VARDAKASTANIS kgs).

4.2.

EESK ierosināja, ka Labas prakses kodekss būtu jābalsta uz vairākām pamatnostādnēm, no kurām gandrīz visas ir ņemtas vērā Komisijas SWD:

informācijas/apspriešanas/līdzdalības plāns, kas paredzēts partneru iesaistīšanai;

iestāžu pārskatatbildība;

partneru izraudzīšanās no ļoti dažādām sabiedrības grupām;

tehniskā palīdzība partneriem;

partnerība kā kritērijs attiecībā uz projektiem;

procedūru un kontroles vienkāršošana;

maksājumu paātrināšana.

4.3.

EESK ir stingri pārliecināta, ka partnerības, kas ES kohēzijas politikas projektu sagatavošanā, īstenošanā un tās novērtēšanā paredz iesaistīt visus partnerus, kā noteikts Kopīgo noteikumu regulas 5. panta 1. punktā, tieši sekmē projektu veiksmīgu īstenošanu. Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikuma 5. pantā minēto jauno prasību obligāti veidot partnerības; Komiteja norāda, ka jānodrošina reāla līdzdalība visos fondu līdzekļu izlietošanas posmos, minētajiem partneriem arī piešķirot balsstiesības uzraudzības komitejās.

4.4.

EESK aicina RK rīkoties kopīgi, lai aizstāvētu ECCP, un vēršas pie EK un EP, lai aicinātu tās panākt izmaiņas Padomes nostājā attiecībā uz ECCP svītrošanu. EESK to stingri uzsvērusi neformālajā ministru sanāksmē, kas notika 2012. gada 6. novembrī Nikosijā.

5.   Pārējo ES iestāžu sākotnējā reakcija

Padome

5.1.

Padome ir noraidījusi Komisijas ierosināto rīcības kodeksu, un tas neapšaubāmi vājinās partnerības principa ieviešanu.

Eiropas Parlaments

5.2.

Eiropas Parlaments ir ierosinājis visaptverošu grozījumu attiecībā uz rīcības kodeksu KNR 5. pantā, pamatojoties uz deviņām specifikācijām. EESK atbalsta šādu pieeju. Minētais grozījums ir izklāstīts zemsvītras piezīmē (3). EESK tomēr pauž bažas, ka Parlaments nošķir publiskā un privātā sektora partnerus un tas varētu izraisīt nevienlīdzīgu attieksmi pret partneriem.

Reģionu komiteja

5.3.

RK atbalsta ECCP un aicina attiecīgās teritoriālās organizācijas organizēt partnerības. Komiteja cita starpā uzsver, ka būtu jāņem vērā konkrētie apstākļi dalībvalstīs, subsidiaritātes un proporcionalitātes nozīmīgums, partneru atlases kārtība, atbalstot plurālismu, lai iekļautu arī marginālas grupas. RK izvirza jautājumu par partneru tiesībām un pienākumiem, tādējādi arī nošķirot privātā un publiskā sektora partnerus.

6.   Organizētas pilsoniskās sabiedrības reakcija

6.1.

Eiropas organizētā pilsoniskā sabiedrība uzskata, ka tas, ka nebija partnerību, ir bijis viens no galvenajiem iemesliem, ka laika posmā no 2007. gada līdz 2013. gadam vairākās dalībvalstīs samazinājās struktūrfondu ietekme.

6.2.

Būtu skaidrāk jāpaziņo, ka organizēta pilsoniskā sabiedrība līdz ar publiskā sektora iestādēm pārstāv vispārējās intereses.

6.3.

Šķēršļi, ko rada līdzfinansēšanas noteikumi, administratīvais slogs, valstu darbības programmu neatbilstošie mērķi un neiesaistīšana līdzekļu kontrolē, organizētai pilsoniskajai sabiedrībai bieži liedz piedalīties reālā un patiesā partnerībā.

6.4.

Organizēta pilsoniskā sabiedrība atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus vienkāršot procedūras, bet uzskata, ka tie joprojām ir nepietiekami, lai privātais sektors kopumā laikus un bez grūtībām apgūtu piešķirtos līdzekļus. Joprojām ir pārāk liela sarežģītība un administratīvais slogs, un ir jāsamazina birokrātija. Jāņem vērā šādi aspekti:

dokumentācijas standartizēšana (laikus – viegli pieejama – viegli saprotama),

izvairīšanās no izmaiņu ieviešanas īstenošanas posmā,

elastīgas līdzfinansēšanas likmes,

kavētu maksājumu periodu samazināšana.

6.5.

Organizēta pilsoniskā sabiedrība uzsver, cik svarīga ir spēju veidošana partneriem, un aicina iekļaut koncepta “spēju veidošana” definīciju. Spēju veidošana būtu jāsaprot kā partneru pastiprināta iesaistīšana visos struktūrfondu izveidošanas, izmantošanas un uzraudzības posmos.

6.6.

EESK uzsver, ka jāveido visaptverošas partnerības, kas pārstāv visdažādākās intereses. Būtu skaidri jānosaka, kādi ir dažādo partneru pienākumi un funkcijas.

7.   Vispārīgas piezīmes

7.1.

Partnerības principa efektīva īstenošana ir nepārtraukts process. Komisijas priekšlikums ir pirmais solis virzībā uz partnerības principa formalizēšanu un kodifikāciju ES līmenī. EESK ar gandarījumu atzīmē, ka gan Eiropas Parlaments, gan Reģionu komiteja atbalsta efektīvas partnerības principu. Partnerības princips būtībā ir izcils piemērs tam, kā labu pārvaldību iespējams piemērot ES politikas pārējās jomās, tādējādi efektīvi īstenojot stratēģiju “Eiropa 2020”.

7.2.

EESK izsaka lielas bažas par to, Padome vēlas ierobežot partnerības principu, atgriežoties pie spēkā esošajiem stingrākajiem noteikumiem, kādi tika izmantoti 2006.-2013. gada plānošanas periodam; Komiteja aicina Komisiju un Eiropas Parlamentu palīdzēt mainīt šo nostāju.

8.   Īpašas piezīmes

8.1.

Tā kā vairākās dalībvalstīs jau ir uzsākta struktūrfondu plānošana 2014.-2020. gadam, gan publiskā sektora administrācijai, gan organizētai pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīgi izmantot iepriekš minēto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD). EESK atzinīgi vērtē to, ka rīcības kodekss ir pārtulkots visās ES valodās. Komisijai būtu aktīvi jāizplata dalībvalstīs savi priekšlikumi, sadarbojoties gan ar publiskā sektora administrāciju, gan ar organizētu pilsonisko sabiedrību.

8.2.

EESK uzskata, ka Komisijas priekšlikumos nav pietiekami izvērsts uzraudzības jautājums. Kopā ar organizācijām, kuras pārstāv Eiropas ieinteresētās puses, būtu jāievieš Eiropas mēroga uzraudzības sistēma, kas balstās uz vienkāršu pārbaudes punktu sarakstu un salīdzinošu izvērtēšanu. EESK apliecina vēlēšanos aktīvi iesaistīties minētajā pasākumā.

8.3.

Pārbaudes punktu sarakstam būtu jābalstās uz obligātām specifikācijām, jo īpaši uz atlasi, līdzdalību dažādos posmos un partneru spēju veidošanu. Būtu jānovērtē arī tas, kā tiek atrisināti interešu konflikti. Lai apzinātu iespējas uzlabojumiem, specifikācijas varētu papildināt ar SWOT analīzi (koncentrējoties uz priekšrocībām, trūkumiem, iespējām un apdraudējumu).

8.4.

Šādas sistēmas ietvaros un pamatojoties uz iepriekš minēto pārbaudes punktu sarakstu, privātā sektora ieinteresētajām personām/partneriem būtu jāveic “partnerības pārbaude”. EESK ierosina vienkāršu novērtēšanas shēmu ar trim novērtējuma līmeņiem — neapmierinoši/apmierinoši/teicami. Šāda pārbaude pastiprinātu partneru līdzdalību novērtēšanā, kā ierosināts minētajā darba dokumentā.

8.5.

EESK atgādina, ka Eiropas Parlamenta ierosinātajam Kopīgo noteikumu regulas (KNR) 5. panta grozījuma formulējumam jābūt šādam: “sadarboties ar partneriem” jāaizstāj ar “iesaistīt partnerus”.

8.6.

EESK atkārto savu agrāko priekšlikumu, lai reģioni, kas vēlas dalīties pieredzē un izplatīt labu praksi, izveidotu “partnerības izcilības reģionu” tīklu.

8.7.

EESK brošūrā “Lai dejotu tango, ir vajadzīgi divi” izklāstītie labas prakses piemēri ir guvuši plašu atsaucību; minētos piemērus būtu ļoti noderīgi pārbaudīt pārējās valstīs (pat, ja partnerība jāpielāgo attiecīgās valsts apstākļiem). EESK ierosina minēto brošūru aktualizēt ar pārskatītu izdevumu, kurā iekļautu sliktas prakses rezultātā gūtās pieredzes piemērus.

8.8.

EESK uzsver, ka svarīgi ir jau visagrākajā posmā iesaistīt partnerus dialogā darba plāna ietvaros (informācijas/apspriešanas/līdzdalības plāns) un izstrādāt precīzu ceļvedi, kā to ieteikusi EESK un apstiprinājusi Komisija. Tas jānosaka arī partnerības līgumā. Partnerības principa pienācīgai īstenošanai, kā noteikts rīcības kodeksā, jābūt nosacījumam, kas jāizpilda, pirms Komisija paraksta partnerības līgumus ar dažādām dalībvalstīm. EESK ierosina darbības programmu līdzekļus izmantot partneru spēju veidošanai kā stimulu minētā nosacījuma izpildei.

8.9.

Partneru atlasei būtu jānotiek koncepta “plurālisms partnerībā” ietvaros. Līdz ar ekonomikas un sociālās jomas partneriem un attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām jāiekļauj arī citi dalībnieki, piemēram, sabiedrības inovatīvās, jaunietekmes un marginālās grupas, kam jābūt piekļuvei un funkcijām partnerībā. Attiecībā uz minētajām grupām ļoti lietderīgs ir koordinācijas platformu modelis. Kā ekonomikas jomas partneri partnerībā jāiekļauj arī vismazākie mikrouzņēmumi (ar to lielo nodarbinātības potenciālu) un sociālās ekonomikas pārstāvji (saskaņā ar Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu).

8.10.

Ierosinātā tematiskā koncentrācija programmās, kā arī programmu cita veida mērķorientācija — ģeogrāfiska, grupu, nozaru utt. — sekmēs mērķtiecīgu un efektīvāku partnerību.

8.11.

Darbs Uzraudzības komitejās bieži vien ir ļoti formāls un nav pietiekams, lai apmierinātu prasības par patiesu partnerību. Tas būtu jāpapildina ar konsultatīvām organizācijām, darba grupām un citiem partnerības instrumentiem, lai pastiprinātu partnerības attīstību.

8.12.

Spēju veidošana ir vajadzīga partneriem visās dalībvalstīs, lai sniegtu būtisku ieguldījumu partnerības izvēršanā. Minētajam nolūkam vajadzētu izmantot tehnisko palīdzību, kā arī dalībvalstu pašu līdzekļus.

Briselē, 2012. gada 12. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  EESK definē organizētu pilsonisko sabiedrību šādi: “Organizēta pilsoniskā sabiedrība ir tā pilsoniskās sabiedrības daļa, kas pauž savu viedokli organizācijās, kuras pašas par sevi ir sabiedrības pamatelementi. Citiem vārdiem sakot, organizēta pilsoniskā sabiedrība ietver visas privāto iniciatīvu nevalstiskās organizācijas un to locekļus, kas aktīvi piedalās sabiedrības dzīves veidošanā, pamatojoties uz pašu apsvērumiem un izmantojot savas īpašās zināšanas, spējas un darbības jomu. Definīcija attiecināma uz plašu organizāciju loku: darba devēju federācijām, arodbiedrībām, apvienībām, kas izveidotas noteiktu vispārējas intereses jautājumu veicināšanai, kā arī uz t.s. nevalstiskajām organizācijām (NVO).”

(2)  EESK atzinums par tematu “Efektīva partnerība kohēzijas politikā”, OV C 44, 11.2.2011., 1. lpp.

(3)  

3a.

Eiropas Rīcības kodeksā cita starpā jānosaka šādas specifikācijas:

a)

obligātās prasības un principi, lai nodrošinātu partneru atlasi pārredzamā veidā un skaidrību gan par to lomu politikas procesā, gan par to pienākumiem;

b)

obligātās prasības, ieteikumi un norādes par to, kā identificēt svarīgos partnerus, kas pārstāv dažāda teritoriālā līmeņa iestādes, sociālās un ekonomikas jomas partnerus, pilsonisko sabiedrību, reliģiskās kopienas, zinātnes un tehnoloģijas organizācijas, un organizācijas, kuras ir atbildīgas par dzimumu līdztiesības, sociālās iekļaušanas un nediskriminācijas veicināšanu vai aktīvi darbojas kultūras, izglītības un jaunatnes politikas jomās;

c)

valsts, reģionālo un vietējo kompetento iestāžu sadarbības procedūra;

d)

norādījumi par to, kā partnerību pielāgot programmām, tostarp daudzu fondu programmu, kopīgu rīcības plānu un integrētu teritoriālo ieguldījumu īpatnības;

e)

obligātās prasības, lai nodrošinātu partneru jēgpilnu iesaistīšanos partnerības līgumu un programmu sagatavošanā;

f)

obligātās prasības attiecībā uz procedūrām, kas noteiktas, lai nodrošinātu efektīvu partneru sadarbības organizēšanu;

g)

norādījumi par partneru iesaistīšanos uzraudzības komitejās, projektu atlasē, uzraudzībā un izvērtēšanā;

h)

obligātās prasības par norādījumu sniegšanu partneriem un par partneru spēju veidošanas veicināšanu;

i)

satvars labas prakses piemēru apmaiņai starp dalībvalstīm.


15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/28


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošana un pārraudzība, ko veic ES iestādes, un EESK loma” (pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 44/05

Ziņotājs: Ioannis VARDAKASTANIS kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2012. gada 26. aprīlī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošana un pārraudzība, ko veic ES iestādes, un EESK loma”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 23. novembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī (2012. gada 12. decembra sēdē), ar 114 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK aicina Padomi atsākt sarunas par pievienošanos ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām fakultatīvajam protokolam, lai nodrošinātu, ka Eiropas iedzīvotāji, kuriem ir invaliditāte, pilnībā varētu izmantot minētajā konvencijā paredzētās tiesības.

1.2.

EESK aicina Eiropadomes, Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta priekšsēdētājus 2013. gada decembrī rīkot otro novērtējumu par stāvokli invaliditātes tiesību jomā, ko vadītu kopīgi ar Eiropas Cilvēku ar invaliditāti forumu, ar mērķi pārskatīt ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk — Konvencija) īstenošanu.

1.3.

EESK uzsver, ka Konvencijā paredzēti pienākumi, kuru īstenošanai nepieciešams veikt tiesiskas un politiskas izmaiņas ES un dalībvalstu līmenī, un ka finansiālo situāciju nedrīkst izmantot par attaisnojumu rīcības atlikšanai personu ar invaliditāti tiesību jautājumā.

1.4.

EESK aicina Komisiju rūpīgi, nodrošinot līdzdalību, pārskatīt Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu, jo tā ir ES turpmākās vispārējās stratēģijas neatņemama sastāvdaļa, tostarp veicot arī spēkā esošo tiesību aktu, politikas pasākumu un programmu pārskatīšanu un jaunu priekšlikumu izstrādi.

1.5.

Tāpēc EESK aicina Eiropas Komisiju ar tās ģenerālsekretariāta starpniecību izstrādāt instrumentu Konvencijas ietekmes novērtējuma veikšanai.

1.6.

EESK atzinīgi vērtē Padomes izveidoto neatkarīgo struktūru, ar kuru veicina, aizsargā un uzrauga Konvencijas īstenošanu, un aicina pieņemt atsevišķu budžetu, kas struktūras dalībniekiem ļaus pildīt savus uzdevumus pilnīgi neatkarīgi no kontaktiestādes.

1.7.

EESK gaida, ka Eiropas Komisija ar to konsultēsies par vērienīgo priekšlikumu ES tiesību aktam par pieejamību, kas aptvertu iespējami daudzas jomas, tostarp prasību valsts un privātā sektora pakalpojumu sniedzējiem un ražotājiem nodrošināt pilnīgu pieejamību personām ar invaliditāti, kā arī sniegtu skaidru un izsmeļošu pieejamības definīciju.

1.8.

EESK atzinīgi vērtē to, ka “Digitālajā programmā Eiropai” iekļauti tiesību akti par publisko tīmekļa vietņu un tādu tīmekļa vietņu pieejamību, kuras sniedz pamatpakalpojumus sabiedrībai, un gaida 2012. gadā paredzēto iepazīstināšanu ar stingriem tiesību aktiem.

1.9.

EESK aicina Padomi un Eiropas Parlamentu struktūrfondu regulās, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentā (1) un Eiropas transporta tīkla regulās, kā arī pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” (2), programmā “Tiesības un pilsonība” un programmās attīstības sadarbības un humānās palīdzības jomā pastiprināt vai saglabāt noteikumus, kas ir labvēlīgi personām ar invaliditāti, paredzot pasākumus, lai nodrošinātu personu ar invaliditāti līdzdalību, pateicoties finansējumam un uzlabotai veiktspējai.

1.10.

EESK aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu, Eiropas Komisiju un Padomi nodrošināt Konvencijas iekļaušanu ārējās attiecībās un starptautiskajā sadarbībā, kā arī starptautiskos tirdzniecības nolīgumos, tostarp garantējot ES un dalībvalstu pozīcijas jautājumā par personu ar invaliditāti tiesībām koordinēšanu dažādajās ES struktūrās.

1.11.

EESK mudina Eiropas iestādes veikt attiecīgus pasākumus, lai Konvenciju īstenotu savas struktūras iekšienē, pārskatot savu praksi nodarbinātības, darba apstākļu, darbā pieņemšanas, apmācību, telpu pieejamības, darba vides un saziņas instrumentu jomā, kā arī pārskatot ES finansēto aģentūru prasības.

1.12.

EESK pieņem zināšanai Barroso kga 2011. gada decembrī pausto apņemšanos apspriest Konvencijas īstenošanu komisāru kolēģijas un ģenerāldirektoru sanāksmē, un aicina šo jautājumu darba kārtībā iekļaut katru gadu.

1.13.

EESK atzinīgi vērtē ierosmi rīkot darba forumu, kurā tiktos pārstāvji no valdību kontaktiestādēm, koordinācijas mehānismiem un ES un dalībvalstu neatkarīgajiem mehānismiem, kas ir atbildīgi par Konvencijas īstenošanu, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, un izsaka interesi piedalīties turpmākajās sanāksmēs.

1.14.

EESK ar atzinumu vēlas sniegt ieguldījumu ES 2013. gada ziņojumā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejai.

1.15.

EESK uzskata, ka tai ir jāveic atbilstoši pasākumi ANO Konvencijas īstenošanai savā iekšējā struktūrā un jāievēro tajā noteiktie pienākumi, veicinot personu ar invaliditāti pieņemšanu darbā EESK, nodrošinot nediskriminējošu darbā pieņemšanas procesu, uzlabojot ēku, tīmekļa vietņu, IKT instrumentu un dokumentu pieejamību, kā arī nodrošinot pienācīgus apstākļus darbiniekiem, locekļiem un ekspertiem, organizējot apmācības visam personālam, tostarp sagatavojot brošūru par Konvenciju, un iekļaujot invaliditātes aspektu visā Komitejas darbā.

1.16.

EESK uzsver, ka ES iestādēm Konvencija sistemātiski jāuzrauga un jāīsteno, un tāpēc apņemas izveidot Konvencijas īstenošanas un pārraudzības koordinācijas komiteju, kas aicinātu ES iestādes ziņot par savu darbu un ar personu ar invaliditāti pārstāvības organizāciju un pilsoniskās sabiedrības starpniecību apkopotu personu ar invaliditāti viedokli, lai iegūtu neatkarīgu skatījumu uz Konvencijas īstenošanā gūtajiem panākumiem.

1.17.

EESK ierosina par Konvencijas īstenošanu rīkot sanāksmi, kurā piedalītos valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un valstu cilvēktiesību aizsardzības iestādes.

1.18.

EESK aicina sociālos partnerus, balstoties uz pieņemtajām vadlīnijām, sarunās par darba koplīgumu slēgšanu iekļaut arī Konvencijas īstenošanu.

2.   Ievads

2.1.

Personas ar invaliditāti ir personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu orgānu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt minēto personu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar pārējiem.

2.2.

Eiropā ir aptuveni 80 miljonu personu ar invaliditāti, un saskaņā ar Eurostat datiem iespēja, ka viņi būs bez darba, ir divas līdz trīs reizes augstāka nekā personām bez invaliditātes; no cilvēkiem ar smagu invaliditāti nodarbināti ir tikai 20 % pretstatā 68 % personu bez invaliditātes. Iespējamība, ka personas ar invaliditāti iegūs augstāko izglītību, ir par 50 % mazāka nekā personām bez invaliditātes. Visā Eiropā tikai 38 % personu ar invaliditāti vecuma grupā no 16 līdz 34 gadiem gūst ienākumus no darba, kamēr personu bez invaliditātes vidū šis skaitlis ir 64 %.

2.3.

EESK atsaucas uz saviem atzinumiem “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020): atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” ” (3) un “Jauniešu ar invaliditāti nodarbinātība, integrācija un līdzdalība sabiedrībā” (4).

2.4.

EESK apzinās, ka Konvenciju un tās fakultatīvo protokolu pieņēma 2006. gada 13. decembrī ANO galvenajā mītnē Ņujorkā, šie dokumenti tika atvērti parakstīšanai 2007. gada 30. martā un stājās spēkā 2008. gada 3. maijā.

2.5.

EESK uzsver, ka Konvencijai ir plašs atbalsts starptautiskā līmenī un ka to jau ir parakstījušas 154 valstis un ratificējušas — 126. Fakultatīvo protokolu līdz šim ir parakstījusi 90 valsts un ratificējušas — 76. Konvenciju ir parakstījušas visas 27 ES dalībvalstis, un 24 to jau ir ratificējušas.

2.6.

EESK uzsver, ka ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām ir cilvēktiesību pamatinstruments, kas aptver pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Tā atkārtoti apstiprina, ka visām personām ar invaliditāti ir pilnā apmērā jābauda cilvēktiesības un pamatbrīvības.

2.7.

EESK uzsver, ka Konvencija attiecas uz visām personām ar invaliditāti un tajā ir skaidri atzīts, ka būtiska problēma ir diskriminācija vairāku iemeslu dēļ saistībā ar invaliditāti un citiem faktoriem, piemēram, etnisko piederību, dzimumu vai ekonomisko stāvokli, un pret to var cīnīties tikai ar daudzdisciplīnu pieeju, kurā ņemti vērā šīs kompleksās diskriminācijas formas dažādie cēloņi.

2.8.

EESK uzsver, ka ANO Konvencijā ietverti noteikumi par vienlīdzību un nediskrimāciju, pieejamību, pārvietošanās un pilsonības brīvību, tiesas pieejamību, brīvību no vardarbības, neatkarīgu dzīvesveidu un dalību sabiedrības dzīvē, tiesībām uz ģimenes dzīvi, personīgo mobilitāti, izglītību, nodarbinātību, veselības aprūpi, sociālo aizsardzību, starptautisko sadarbību, civilo aizsardzību, kā arī personu ar invaliditāti līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos, pateicoties to pārstāvības organizāciju starpniecībai, un sieviešu un bērnu ar invaliditāti integrāciju.

2.9.

EESK uzsver, ka ANO Konvencija nozīmē pārmaiņas uzskatu sistēmā, proti, no viedokļa, kas personas ar invaliditāti uzskata par labdarības un medicīniskās aprūpes “objektiem” uzmanība tiek vērsta uz personām ar invaliditāti kā “subjektiem”, kuriem ir tiesības un kuri ir spējīgi pieprasīt to ievērošanu un, pamatojoties uz apzinātu un brīvu piekrišanu, savā dzīvē pieņemt lēmumus. Konvencijas pamatjautājumi ir personu ar invaliditāti “balsstiesību” atjaunošana, izvēles paplašināšana un nākotnes iespēju izvēršana.

2.10.

EESK atzinīgi vērtē faktu, ka Konvencijā precizēts un noteikts, kā visas cilvēktiesību kategorijas attiecas uz personām ar invaliditāti neatkarīgi no viņām vajadzīgā atbalsta apjoma, un tajā apzinātas jomas, kurās nepieciešamas izmaiņas, lai efektīvi īstenotu un aizsargātu personu ar invaliditāti tiesības.

2.11.

EESK atzīst, ka ANO Konvencija ir pirmais starptautiskais cilvēktiesību līgums, kas ir atvērts ratificēšanai arī tādām reģionālās integrācijas organizācijām kā ES, un norāda uz Padomes 2009. gada 26. novembra lēmumu, saskaņā ar kuru Eiropas Kopiena parakstīja Konvenciju (5) un kurā paredzēts, ka Komisija darbosies kā kontaktpunkts jautājumos, kas saistīti ar tās īstenošanu.

2.12.

EESK uzsver, ka lēmums aptver virkni jomu, kas ietilpst Savienības ekskluzīvajā vai dalītajā kompetencē, un ir sagaidāms, ka laika gaitā šo jomu skaits pieaugs. Ekskluzīvajā kompetencē ietilpst jomas, kas skar valsts atbalsta savietojamību ar kopējo tirgu un kopējo muitas tarifu. Dalītajā kompetencē ietilpst rīcība cīņā pret diskrimināciju invaliditātes dēļ, brīva preču, pakalpojumu un kapitāla aprite un personu brīva pārvietošanās, lauksaimniecība, dzelzceļa, autoceļu, jūras un gaisa transports, iekšējais tirgus, vienāds atalgojums par vienādu darbu vīriešiem un sievietēm, Eiropas komunikāciju tīklu politika un statistika.

2.13.

EESK pieņem zināšanai rīcības kodeksu, kas izstrādāts starp Padomi, dalībvalstīm un Komisiju (6) un kurā noteikta sadarbība starp Padomi, dalībvalstīm un Komisiju saistībā ar dažādiem Konvencijas īstenošanas aspektiem un pārstāvību struktūrās, kuru izveide paredzēta Konvencijā, kā arī procedūras, atbilstoši kurām sagatavo ES ziņojumu ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejai, un kārtība pārraudzības struktūras izveidošanai attiecībā uz vienu vai vairākiem neatkarīgiem mehānismiem, kuros piedalās pilsoniskā sabiedrība.

3.   ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām: ES pirmreizējās pievienošanās nolīgumam par cilvēktiesībām ietekme

3.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienība, 2010. gada 23. decembrī parakstot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, pirmo reizi savā vēsturē kļuva par starptautiskas cilvēktiesību konvencijas dalībnieci, un atzīst ES un tās dalībvalstu, kā arī Eiropas kustības par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, pateicoties Eiropas Cilvēku ar invaliditāti foruma starpniecībai, vadošo lomu Konvencijas izstrādē, kā arī uzskata, ka Eiropas Savienībai piekrīt īpaša atbildība pastiprināt centienus īstenot un uzraudzīt Konvenciju un būt par paraugu citām pasaules valstīm.

3.2.

EESK mudina Padomi atbilstīgi Eiropas Komisijas 2008. gada ierosinājumam atjaunot sarunas par pievienošanos ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām fakultatīvajam protokolam, kas ļautu indivīdiem vai grupām iesniegt sūdzības ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejā gadījumā, kad visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi Eiropas Savienībā jau būtu izsmelti, tādējādi nepieļaujot nepilnības un likvidējot esošās nepilnības personu ar invaliditāti aizsardzībā, ja ir pārkāptas ES kompetencēs jomā ietilpstošas tiesības.

3.3.

EESK aicina Komisiju apsvērt citu cilvēktiesību nolīgumu un to fakultatīvo protokolu ratificēšanu, piemēram, Konvencijas par bērna tiesībām un Konvencijas par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu ratificēšanu. Komiteja aicina Eiropas Savienību piedalīties sarunās, kas pašreiz notiek ANO beztermiņa darba grupā, kurā tiek izskatīta iespēja izstrādāt jaunu tematisku ANO cilvēktiesību nolīgumu par gados vecāku cilvēku tiesībām, un nodrošināt, ka šīs grupas darbs pilnībā atbilst Konvencijai.

3.4.

EESK apzinās, ka Eiropas Savienībai kā Konvencijas parakstītājai savas kompetences ietvaros jāpilda visi pienākumi, kas noteikti šajā Konvencijā, piemēram, tai ir periodiski jāsniedz ziņojumi ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejai.

3.5.

EESK uzsver, ka LESD 10. un 19. pants, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 26. pants ietver skaidras norādes uz personu ar invaliditāti tiesību aizsardzību (7).

3.6.

EESK aicina Eiropas iestādes izstrādāt tādus tiesību aktus, politikas pasākumus un programmas, kas pilnībā īsteno Konvenciju jautājumos, kuri ietilpst Savienības ekskluzīvajā un dalītajā kompetencē, un pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus un politikas pasākumus, lai visām personām ar invaliditāti Eiropas Savienībā nodrošinātu pilnīgu aizsardzību.

3.7.

EESK aicina Eiropadomes, Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta priekšsēdētājus sadarbībā ar Eiropas Cilvēku ar invaliditāti forumu 2013. gada decembrī rīkot otro novērtējumu par stāvokli invaliditātes tiesību jomā, galveno uzmanību pievēršot Konvencijas īstenošanai (8).

3.8.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta ierosmi 2012. gada decembrī kopīgi ar Eiropas Cilvēku ar invaliditāti forumu rīkot Eiropas Parlamentu cilvēkiem ar invaliditāti, lai sniegtu savu ieguldījumu ES ziņojumā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejai.

3.9.

EESK mudina Eiropas iestādes veikt attiecīgus pasākumus, lai Konvenciju īstenotu savas struktūras iekšienē, tostarp:

veicināt personu ar invaliditāti pieņemšanu darbā ES iestādēs un izstrādāt politikas pasākumus, kas ļautu apvienot darba un privāto dzīvi;

pārskatīt iekšējo regulējumu, procedūras un darba metodes, lai darbiniekiem ar invaliditāti nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas;

garantēt, lai darbā pieņemšanas procesā, nodrošinot pienācīgus apstākļus, personām ar invaliditāti būtu iespēja uz vienlīdzīgiem nosacījumiem sacensties ar kandidātiem bez invaliditātes;

nodrošināt pienācīgus apstākļus visiem darbiniekiem ar invaliditāti, ja tas nepieciešams viņu ikdienas darbā, tostarp personīgo palīdzību, zīmju valodas tulkošanu, piemērotu transportu utt.;

nodrošināt pastāvīgas profesionālās apmācības pieejamību;

uzlabot ēku, tīmekļa vietņu, IKT instrumentu un dokumentu pieejamību;

nodrošināt, lai Konvenciju ievērotu visas ES aģentūras un ES finansētās struktūras, tostarp Eiropas skolas;

nodrošināt personu ar invaliditāti pārstāvības organizāciju līdzdalību tiesību aktu un politikas pasākumu izstrādē, tostarp, paredzot atbilstošu finansējumu.

4.   Konvencijas īstenošana Eiropas Savienībā un dalībvalstīs

4.1.

EESK 2011. gada 21. septembra rezolūcijā atzinīgi novērtēja Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā 2010.–2020. gadam, kas ir svarīgākais politikas instruments Konvencijas īstenošanai Eiropas Savienībā, vienlaikus aicinot Eiropas Komisiju nodrošināt, lai Konvencija tiktu ņemta vērā spēkā esošajos un turpmākajos sekundārajos tiesību aktos un tajos tiktu paredzēta personu ar invaliditāti līdzdalība un iesaistīšana (9).

4.2.

EESK aicina rūpīgi, nodrošinot līdzdalību, pārskatīt Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu, tostarp nosakot jaunus mērķus un uzdevumus.

4.3.

EESK aicina Padomi un Eiropas Parlamentu integrēt Konvencijas īstenošanu ES daudzgadu finanšu shēmā, nodrošinot, ka neviens eirocents netiek izlietots nepieejamiem projektiem vai infrastruktūrai.

4.4.

EESK aicina Padomi un Eiropas Parlamentu:

stiprināt vai saglabāt struktūrfondu regulās noteikumus, kuru mērķis ir Konvencijas īstenošana, it sevišķi attiecībā uz ex-ante nosacījumiem (10), partnerības principiem un horizontālajiem principiem;

Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentā un Eiropas transporta tīkla regulās iekļaut nosacījumus par pieejamību (11);

nodrošināt, lai pamatprogramma “Apvārsnis 2020” (12) garantētu, ka ES finansētos pētījumos tiek iekļautas personas ar invaliditāti, sekmējot lietotāju līdzdalību un pētījumu rezultātu pieejamību, kā arī radot jaunas un novatoriskas idejas attiecībā uz Konvencijas ievērošanu ES tiesību aktos un politikas pasākumos, tostarp nodarbinātības jomā;

attīstības un humānās palīdzības programmās ietvert noteikumus, kas attiecas uz invaliditāti.

4.5.

EESK aicina Eiropas Komisiju radīt mehānismu, kas apbalvotu par izcilību atbilstības panākšanā ar Konvenciju tajos ES finansētajos projektos, kuru mērķis ir izstrādāt pieejamus risinājumus un iekļaut personas ar invaliditāti.

4.6.

EESK norāda, ka noteikumi par invaliditāti ir iekļauti stratēģijā “Eiropa 2020”, it īpaši trešajā pīlārā (sociālā integrācija), kā arī Digitālajā programmā, un aicina Konvencijas īstenošanu integrēt visās pamatiniciatīvās.

4.7.

EESK pauž bažas par daudzās ES dalībvalstīs īstenoto taupības pasākumu negatīvo ietekmi arī uz personām ar invaliditāti un viņu ģimenēm, padziļinot sociālo atstumtību, diskrimināciju, nevienlīdzību un bezdarbu, un uzsver, ka krīze nedrīkst būt par iemeslu Konvencijas īstenošanas atlikšanai uz vēlāku laiku.

4.8.

EESK aicina Eiropadomi pieņemt reālu izaugsmes stratēģiju, kurā būtu paredzēti pasākumi par labu nelabvēlīgos apstākļos esošām grupām, piemēram, personām ar invaliditāti, tostarp pasākumi nodarbinātības iespēju sekmēšanai, tādu pakalpojumu veicināšanai, kas palīdz nodrošināt neatkarīgu dzīvesveidu un dalību kopienas dzīvē, un pasākumi, kuros ņemta vērā arī tādu personu situācija, kuras invaliditāti ieguvušas vecumdienās, kā arī pieejamas infrastruktūras izveide.

4.9.

EESK aicina dalībvalstis īstenot pasākumus, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu piekļuvi darba tirgum, paredzot nodokļu stimulus uzņēmumiem, uzņēmējdarbību veicinošus pasākumus, profesionālās mobilitātes iespējas, kā arī vienlīdzīgu sociālās aizsardzības un darbinieku tiesību nodrošinājumu.

4.10.

EESK gaida, ka Eiropas Komisija ar to konsultēsies par savu vērienīgo priekšlikumu ES tiesību aktam par pieejamību, kas aptvertu iespējami daudzas jomas, tostarp prasību valsts un privātā sektora pakalpojumu sniedzējiem un ražotājiem nodrošināt pilnīgu pieejamību, kā arī atbilstoši Eiropas standartiem sniegtu skaidru un izsmeļošu pieejamības definīciju, aptverot gan virtuālo, gan apbūvēto vidi un tādējādi nodrošinot savietojamību un savstarpēju atbilstību ar palīgierīcēm.

4.11.

EESK aicina Padomi turpināt darbu pie priekšlikuma direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no dzimuma, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas un nodrošināt priekšlikuma atbilstību Konvencijai, tajā iekļaujot definīciju par invaliditāti vai diskrimināciju saistības dēļ, aizliedzot diskrimināciju saistībā ar piekļuvi finanšu un apdrošināšanas pakalpojumiem, aplūkojot izglītības pieejamības jautājumu un skaidri nošķirot pieejamības jēdzienu, kas saistīts ar pienācīgiem darba apstākļiem nolūkā nodrošināt individuālu pieejamību, no tāda pieejamības jēdziena, kas ietver pienākumu prognozēt pieejamības nepieciešamību un piederību personu ar invaliditāti grupai.

4.12.

EESK uzsver, ka personu ar invaliditāti vajadzības būtu jāiekļauj visās ES līmeņa programmās, stratēģijās un politikas pasākumos, kas vērsti uz sievietēm, bērniem un tādām diskriminētām grupām kā etniskas vai reliģiskas minoritātes, geji, lesbietes un gados vecāki cilvēki.

4.13.

EESK uzsver, ka ir jānodrošina iespējami augsta ES iekšējo noteikumu un politikas programmu saskaņotība, izstrādājot arī ad hoc vadlīnijas, lai Konvenciju iekļautu ārējās attiecībās, kā arī attīstības sadarbībā un humānajā palīdzībā.

4.14.

EESK it īpaši mudina Eiropas Savienību koordinēt savu nostāju ar dalībvalstu pozīcijām ANO diskusijās, kas skar personu ar invaliditāti tiesības, piemēram, nodrošinot, ka ES nostājā pret ar ietvaru pēc Tūkstošgades attīstības mērķiem tiktu iekļautas personu ar invaliditāti cilvēktiesības un ka personas ar invaliditāti tiek pieminētas četrgadējā visaptverošajā politikas pārskatā.

4.15.

EESK aicina Eiropas Savienību attiecināt apņemšanos ievērot Konvenciju arī uz citiem aktuāliem daudzpusējiem forumiem, piemēram, Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijā pašreiz notiekošajām sarunām par autortiesību likuma reformu un liberalizāciju.

4.16.

EESK pauž atzinību par jaunajā Transatlantiskajā programmā (starp ASV un ES) līdz šim veikto darbu saistībā ar politiskās pieredzes apmaiņas dialogu jautājumā par reformām, kas skar personas ar invaliditāti, un, ņemot vērā sagaidāmo ratificēšanu no ASV puses, aicina apsvērt transatlantiskā dialoga invaliditātes politikas jomā paplašināšanu, lai turpinātu veicināt pasaules reformu procesu.

4.17.

EESK aicina Eiropas Komisiju nodrošināt, lai katra ģenerāldirektorāta attiecīgajiem dienestiem tiktu uzdots integrēt Konvencijas ievērošanu politikas pasākumu un tiesību aktu sagatavošanā.

4.18.

EESK aicina Komisijas ģenerālsekretariātu izstrādāt ietekmes uz personu ar invaliditāti tiesībām novērtēšanas instrumentu, kas tiktu izmantots attiecībā uz visiem jaunajiem tiesību aktu priekšlikumiem, un jaunā personāla apmācībā un pārkvalifikācijā paredzēt atsevišķu moduli par Konvencijā noteiktajām tiesībām.

4.19.

EESK uzsver, ka atbilstīgi Konvencijas preambulas (o) punktam un 4.3. pantam personām ar invaliditāti jātiek iesaistītām visos politikas izstrādes un lēmumu pieņemšanas procesos, politikas pasākumos un programmās, kas attiecas uz personām ar invaliditāti, un aicina ES iestādes un valstu valdības ieviest atbilstošas procedūras.

5.   Konvencijas pārraudzība Eiropas Savienībā

5.1.

EESK norāda, ka ar Konvencijas 33. panta 2. punktu pusēm uzlikts pienākums valsts iekšienē noteikt vai izveidot struktūru, tostarp vienu vai vairākus neatkarīgus mehānismus, lai veicinātu, aizsargātu un pārraudzītu Konvencijas īstenošanu.

5.2.

EESK aicina Padomi pieņemt lēmumu par šādas struktūras oficiālu izveidošanu.

5.3.

EESK norāda: nosakot vai veidojot šādu struktūru, Konvencijas pusēm attiecībā uz to valsts līmeņa iestāžu statusu un darbību, kuras ir atbildīgas par cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu jāņem vērā “Parīzes princips”.

5.4.

EESK jo īpaši aicina nodrošināt struktūras neatkarību no kontaktiestādes un ES līmenī nozīmētā koordinācijas mehānisma un definēt katra struktūras dalībnieka pilnvaras, kā arī paredzēt budžetu, kas tiem ļautu pildīt savus uzdevumus.

5.5.

EESK uzsver, ka jāizstrādā skaidri noteikumi strukturētām konsultācijām ar struktūras dalībniekiem, ievērojot viņu attiecīgo lomu, it īpaši saistībā ar tiesību aktu izstrādi.

5.6.

EESK atzīst, ka saskaņā ar Konvencijas 33. panta 3. punktu pilsoniskā sabiedrība un it īpaši personas ar invaliditāti un to pārstāvības organizācijas pilnībā jāiesaista un tām jāpiedalās pārraudzības procesā, tostarp kontaktiestādes un koordinācijas mehānisma darbā, kurus Padome izveidojusi Konvencijas īstenošanai.

5.7.

EESK uzskata, ka Eiropas Cilvēku ar invaliditāti forums kā Eiropas jumta organizācija, kas pārstāv 80 miljonus Eiropas iedzīvotāju ar invaliditāti, būtu jāiesaista Konvencijas Eiropas līmeņa pārraudzībā un visos ES līmeņa politikas izstrādes un lēmumu pieņemšanas procesos, kas attiecas uz personu ar invaliditāti dzīvi.

5.8.

EESK pauž stingru pārliecību, ka partnerība ir ilgtspējīgas ekonomiskās un sociālas attīstības līdzeklis, un tās pamatā jābūt reālas līdzdalības ilgtermiņa perspektīvai, paredzot arī nepārtrauktu visu partneru veiktspējas uzlabošanu un līdzdalībai nepieciešamos līdzekļus (13).

5.9.

EESK mudina Eiropas Savienību tās turpmākajā programmā “Tiesības un pilsonība” iekļaut finansējumu Konvencijas atbalstam, tostarp finansējumu veiktspējas uzlabošanai un pietiekamu finansējumu personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām.

5.10.

EESK apzinās, ka ir svarīgi izveidot Konvencijai atbilstošu ES līmeņa ietvaru, kas kalpotu par paraugu valstīm ārpus ES, un it sevišķi tām valstīm, kuras ietilpst reģionālās organizācijās.

5.11.

EESK uzsver, ka Eiropas Savienībai līdz 2013. gada sākumam jāiesniedz pirmais periodiskais ziņojums ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejā, un pauž cerību, ka Eiropas Komisija to, tāpat kā virkni citu ieinteresēto personu, tostarp pilsonisko sabiedrību un it sevišķi kustību par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, šajā sakarā aicinās uz konsultācijām.

5.12.

EESK atzinīgi vērtē visus Eiropas Komisijas un Eurostat ierosinātos pasākumus, ar kuriem iecerēts uzlabot un izvērst datu vākšanu un detalizētu statistiku un rādītājus par personām ar invaliditāti, lai izstrādātu efektīvākus politikas pasākumus un labāk uzraudzītu to īstenošanu. EESK gaida, kad tiks publicēti dati no ad hoc moduļa par invaliditāti (tas bija iekļauts 2011. gada Eiropas darbaspēka apsekojumā), un mudina Komisiju, Eurostat, Pamattiesību aģentūru un dalībvalstis visos pamata pētījumos sistemātiski iekļaut jautājumus, kas saistīti ar personām ar invaliditāti, kā arī izstrādāt īpašus pētījumus un rādītājus, kas ļauj izmērīt personu ar invaliditāti mijiedarbību ar ikdienas dzīvē sastopamajiem šķēršļiem, un noteikt arī to politikas instrumentu ietekmi, kas paredzēti šādu šķēršļu likvidēšanai.

5.13.

EESK aicina ES un dalībvalstis rīkot izglītošanas kampaņas par Konvencijā noteiktajām tiesībām un pienākumiem, kas būtu paredzētas visu līmeņu valsts pārvaldes iestādēm, privātajiem uzņēmumiem, plašsaziņas līdzekļiem, universitātēm un pētniecības centriem, skolām, sociālajiem un veselības aprūpes dienestiem.

5.14.

EESK aicina dalībvalstis nodrošināt Konvencijas īstenošanu dažādajos lēmumu pieņemšanas līmeņos, tās noteikumus integrējot tiesību aktos, politikas pasākumos un administratīvajos lēmumos, kā arī izstrādājot Konvencijai atbilstīgus rīcības plānus attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti.

5.15.

EESK rosina veidot partnerības starp arodbiedrībām, darba devēju organizācijām, sociālās ekonomikas organizācijām un personu ar invaliditāti organizācijām, lai saskaņā ar Konvenciju sekmētu personu ar invaliditāti piekļuvi nodarbinātības iespējām.

6.   EESK un Konvencija — īstenošana iekšējā līmenī

6.1.

EESK uzskata, ka Komitejai būtu jāveic attiecīgi pasākumi, lai Konvenciju īstenotu un tās nosacījumus pildītu savas struktūras iekšienē. Galvenokārt tas nozīmē:

mudināt pieņemt darbā EESK personas ar invaliditāti, tostarp izveidojot prakses programmu un rosinot norīkotus valsts ekspertus ar invaliditāti iesniegt savas kandidatūras;

nodrošināt nediskriminējošu darbā pieņemšanas procesu kandidātiem ar invaliditāti;

nodrošināt personām ar invaliditāti piekļuvi darbā iekārtošanas pakalpojumiem, profesionālajai apmācībai un tālākizglītībai;

uzlabot ēku, tīmekļa vietņu, IKT instrumentu un dokumentu pieejamību;

nodrošināt pienācīgus apstākļus, tostarp personīgu palīdzību darbiniekiem, locekļiem un ekspertiem;

organizēt personāla apmācības, lai palielinātu informētību par invaliditāti un Konvenciju, tostarp sagatavojot brošūru un video par Konvencijā paredzēto noteikumu integrēšanu;

piedalīties starp iestāžu darba grupā par Konvencijas īstenošanu;

integrēt invaliditātes aspektu visos Komitejas pasākumos.

6.2.

EESK uzsver, ka personu ar invaliditāti tiesībām būtu jābūt transversālam jautājumam, kuru aplūko visos Komitejas atzinumos, kas skar personu ar invaliditāti dzīvi.

6.3.

EESK uzsver, ka Konvencijā nostiprinātās tiesības jāintegrē visu Komitejas specializēto nodaļu darbā, jo tās skar visas sociālās, kultūras un saimnieciskās darbības jomas.

6.4.

EESK uzsver, ka šai nolūkā ir jāizveido Konvencijas īstenošanas un pārraudzības koordinācijas komiteja, kura aicinātu dažādās ES iestādes ziņot par savu darbu un lūgtu pilsonisko sabiedrību, it sevišķi Eiropas Cilvēku ar invaliditāti forumu kā personas ar invaliditāti pārstāvības organizāciju paust viedokli, tādējādi sniedzot ieguldījumu ES ziņojuma ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejai sagatavošanā un iepazīstināšanā ar to. Pateicoties šo dažādo pušu līdzdalībai, koordinācijas komiteja varētu sniegt neatkarīgu viedokli par Konvencijas īstenošanā gūtajiem panākumiem.

6.5.

EESK norāda uz savu lomu ES demokrātiskās leģitimitātes stiprināšanā, uzsverot līdzdalības demokrātiju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīmi.

6.6.

EESK aicina izveidot struktūru, kas sekmētu un koordinētu dialogu par Konvencijas īstenošanu ES līmenī starp ES iestādēm un struktūrām, no vienas puses, un pilsonisko sabiedrību, no otras puses.

6.7.

EESK uzskata, ka ar atzinumu tā sniegtu ieguldījumu ziņojumā, ko ES iesniegs ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejā.

Briselē, 2012. gada 12. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  COM(2011) 665 final.

(2)  http://ec.europa.eu/research/horizon2020/index_en.cfm

(3)  OV C 376, 22.12.2011., 81.–86. lpp.

(4)  OV C 181, 21.6.2012., 2.–6. lpp.

(5)  2010/48/EK.

(6)  16243/10, 2010. gada 29. novembris.

(7)  SEC(2011) 567 final.

(8)  Pasākumu “Novērtējums par stāvokli invaliditātes tiesību jomā”2011. gada 6. decembrī rīkoja Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Barroso kgs, un tajā piedalījās Eiropadomes priekšsēdētājs Van Rompuy kgs, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Buzek kgs un Eiropas Cilvēku ar invaliditāti foruma priekšsēdētājs Vardakastanis kgs.

(9)  OV C 376, 22.12.2011., 81.–86. lpp.

(10)  Ex ante nosacījumi par ANO Konvenciju, pieejamību un neatkarīgu dzīvesveidu jau bija iekļauti Eiropas Komisijas priekšlikumā.

(11)  COM(2011) 665 final.

(12)  http://ec.europa.eu/research/horizon2020/index_en.cfm

(13)  OV C 44, 11.2.2011., 1.–9. lpp.


15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/36


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas Garīgās veselības gads – labākas darba vietas un augstāka dzīves kvalitāte” (pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 44/06

Ziņotājs: Bernd SCHLÜTER

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2012. gada 12. jūlijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu:

Eiropas Garīgās veselības gads – labākas darba vietas un augstāka dzīves kvalitāte.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 23. novembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī (2012. gada 13. decembra sēdē), ar 74 balsīm par, 1 balsi pret un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Garīgā veselība ir visu ES iedzīvotāju dzīves kvalitātes un labklājības būtiska sastāvdaļa. Pasaules Veselības organizācija definējusi, ka garīgā veselība ir stāvoklis, kad cilvēks jūtas labi un spēj pilnvērtīgi izmantot savas spējas, pārvarēt dzīves grūtības, ar kurām saskaras, produktīvi un ražīgi strādāt un pūlēties savas kopienas labā (1). Ekonomikas rādītāji, piemēram, IKP, to pietiekami neatspoguļo. Pašreizējās krīzes dēļ daudzi miljoni cilvēku cieš no bailēm par iztiku, identitātes krīzes un bezdarba, un tā ietekmējusi pašnāvību iespējamību. Lai ļoti daudzu cilvēku dzīve būtu laimīga, abstraktiem finanšu jautājumiem ir mazāka nozīme nekā psihiskās stabilitātes nodrošināšanai. Ja runājam par katru cilvēku atsevišķi, garīgā veselība ir priekšnosacījums, lai viņš varētu atraisīt savu intelektuālo un emocionālo potenciālu. Sabiedrības līmenī garīgā veselība ir viens no avotiem, kas nodrošina sociālo kohēziju, kā arī sociālo un ekonomisko labklājību.

1.2.

Iniciatīvas mērķis ir visaptveroši stiprināt garīgo veselību un palielināt sabiedrības izpratni. Iniciatīva aptver ne tikai hroniskas un akūtas garīgās slimības vai traucējumus, bet arī ierobežojošus traucējumus, kurus neuzskatīta par slimībām un kuriem var būt arī fiziski iemesli vai ietekme. Garīgā veselība ir tēma, kurai ir daudzas un dažādas daļas, kuras veido gan medicīnas un sociālās politikas aspekti, gan arī dzīves posmi vai apstākļi, piemēram, profesionālā darbība, jaunība, vecumdienas un nabadzība.

1.3.

Traucējumiem var būt dažādi iemesli un sekas, piemēram, traumas, nomācoša pieredze bērnībā, narkotiku lietošana, pārpūle, bezdarbs, bezpajumtniecība, izolētība — arī saistībā ar ģenētiskajām nosliecēm. Tāpēc vienlīdz daudzveidīgi ir risinājumi un attiecīgās politikas jomas. Šos iemeslus bieži var ietekmēt, un tāpēc tiem būtu jāpievērš atbilstoša uzmanība integrējošas politikas īstenošanā un tautsaimniecībā. Šajā procesā būtiska nozīme var būt sociālajiem uzņēmumiem, pilsoniskai sabiedrībai un jauniem sociālās uzņēmējdarbības veidiem. Garīgo slimību profilaksei, savlaicīgai diagnosticēšanai un ārstēšanai jābūt daudzpusīgai (psihoterapeitiskie, medicīniskie, sociālie un ekonomiskie aspekti). Garīgiem traucējumiem un slimībām lielāka uzmanība jāpievērš veselības aprūpes darbinieku, audzinātāju, skolotāju un vadītāju vispārējās izglītības posmā. Publiski atbalstīta veselības saglabāšanas veicināšana uzņēmumos un mūsdienīga uzņēmējdarbības kultūra var atbalstīt cilvēkus ar traucējumiem un ierobežot ar darbu saistītu problēmu rašanos.

1.4.

Būtiska nozīme ir pilsonisko, brīvprātīgo, ģimenes un profesionālo tīklu stiprināšanai un šo problēmu skarto personu un viņu apvienību līdzdalībai. Profilakse un izpratnes veidošana ir visas sabiedrības uzdevums. Ja ambulatoru palīdzību var saņemt tuvu dzīves vietai un aprūpi var saņemt mājās, bieži var izvairīties no brīvības ierobežošanas un stacionāras ārstēšanas. Tāpēc īpaši svarīgi ir Eiropas ieteikumi un labas prakses piemēri, kas attiecas uz stacionārās psihiatrijas un medikamentu lietošanas atbilstošu samazināšanu un sekmē sociālajā telpā sniegtās palīdzības un vēl citu palīdzības veidu piedāvājuma paplašināšanu. Tā ietaupītos līdzekļus varētu piešķirt zinātnei un pētniecībai, kas varētu vairāk veicināt garīgās veselības saglabāšanu. Arī finansiāli vājākās dalībvalstīs var mainīt struktūru un noteikt jaunas prioritātes.

1.5.

Eiropas Savienībā būtu jāatbalsta centieni palielināt sabiedrības izpratni par šiem jautājumiem, piemēram, arī bērnudārzos un skolās, uzņēmumos, ārstu praksēs un aprūpes iestādēs. Pret stigmatizāciju vērstas kampaņas un nediskriminējoša valoda plašsaziņas līdzekļos var mazināt garīgi slimo cilvēku diskrimināciju. Jāatzīmē, ka cilvēku veselības stāvoklis būtiski ietekmē arī tautsaimniecību. Šai ietekmei salīdzinājumā ar daudz lielāko ietekmi uz pašu cilvēku drīzāk ir otršķirīga nozīme (2). Vairāk būtu jāinteresējas par to, kādas sociālās, politiskās un ekonomiskās intereses un struktūras šīs problēmas palielina un kā, efektīvi pilnveidojot šo personu vajadzībām atbilstošas aprūpes struktūras un atbalstot ģimenes, kas cilvēku dzīvē ir pirmā pieredzes vieta, var aktīvi veicināt integrāciju. Atzinīgāk jānovērtē un vairāk jāpopularizē nozīmīgie panākumi, kas gūti medicīnā, profesionālās un brīvprātīgās palīdzības jomā un uzņēmumos, kas veic profilaktiskus pasākumus veselības saglabāšanai.

2.   Vispārīga informācija

2.1.

Eiropā visizplatītākās slimības ir spriedzes radīti veselības traucējumi, depresija un ar atkarībām saistītas slimības. Pētījumi, kas veikti 2010. gadā, liecina, ka 38 % Eiropas iedzīvotāju cieš no garīgām slimībām (3). 2005. gadā šis skaits bija sasniedzis jau 27 % (4). Katru gadu 58 000 cilvēku izdara pašnāvību. Paredzams, ka rūpnieciski attīstītajās valstīs līdz 2020. gadam depresija kļūs par otru izplatītāko slimību (5). Piemēram, no 2006. līdz 2009. gadam kādas lielas vācu slimokases (6) apdrošināto personu, kas bija nodarbinātas, ar garīgām slimībām saistītie darba kavējumi palielinājās par 38 %, savukārt šīs pašas sabiedrības apdrošināto bezdarbnieku kavējumi palielinājās par 44 %. Šajā laika posmā par 33 % palielinājās to gadījumu skaits, kad medikamenti (tostarp arī, piemēram, antidepresanti) izrakstīti nervu sistēmas ārstēšanai (7). Arī Lielbritānijā 44 % darba ņēmēju norāda uz problēmu, kas saistītas ar garīgo veselību, palielināšanos un 40 % darba ņēmēju norāda, ka arvien biežāki ir stresa izraisītie darba kavējumi (8).

2.2.

Līdz šim neviens Eiropas gads nav bijis veltīts garīgās veselības un labklājības jautājumam. Tomēr aizspriedumi par garīgās veselības problēmām un psihosociālu invaliditāti un stigmatizācija, piemēram, sabiedrībā vai darba vietā arī pašlaik ir viens no joprojām risināmiem jautājumiem. Arī stratēģijā “Eiropa 2020” uzsvērts, ka virzībā uz integrējošu un ilgtspējīgu izaugsmi jānodrošina šīs grupas ciešāka sociālā integrācija un ES jāizstrādā atbilstošas programmas veselības jomā. Turklāt ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, kas bija pirmais starptautiskais cilvēktiesību instruments, kam ES pievienojās, paredz skaidru tiesību kopumu personām ar psihosociālu invaliditāti. Visās attiecīgajās ES politikas programmās un pasākumos ir jāievēro un jāīsteno minētajā konvencijā noteiktās tiesības. Tādējādi viens no veidiem, kā pievērst pienācīgu uzmanību šīm prasībām, būtu veltīt Eiropas gadu garīgās veselības un labklājības jautājumam.

2.3.

Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus daži īpaši projekti, kuru mērķi ir saistīti ar garīgo veselību, ir īstenoti Eiropas veselības politikas jomā, norādot, ka garīgā veselība ir īpaša vērtība (9). Komisija 2005. gadā sāka apspriešanos, kuras pamatā bija Zaļā grāmata par garīgo veselību (10).

2.4.

EESK vēlreiz norāda uz atzinumā  (11) par Zaļo grāmatu pausto viedokli un uzsver, ka garīgajai veselībai, kas ir jēdziena “veselība” būtiska sastāvdaļa, ir īpaša nozīme gan sabiedrības, gan cilvēka dzīvē. Eiropas Savienībai, kas proklamējusi, ka tā ir vērtību kopiena, garīgā veselība ir svarīgs sociālās kohēzijas un visu sabiedrības locekļu līdzdalības avots. Tāda prasība izvirzīta arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, kurā iekļauti noteikumi attiecībā uz cilvēka tiesībām, lai nodrošinātu šo cilvēku līdzdalību un holistisku attieksmi pret šiem cilvēkiem.

2.5.

Komisija analizē šos jautājumus arī saistībā ar ekonomikas, nodarbinātības un veselības aizsardzības politiku (public health). Augsta veselības aizsardzības līmeņa nodrošināšana, kā tas noteikts LESD 168. pantā, ir viens no transversāliem ES uzdevumiem. Ja īstenotu ieceri par Eiropas Garīgās veselības gadu, ES pildītu arī tai LESD 6. pantā noteikto uzdevumu “veikt darbības, lai atbalstītu, koordinētu vai papildinātu dalībvalstu darbības. Eiropas līmenī šādas darbības attiecas uz: […] cilvēku veselības aizsardzību un uzlabošanu […]”.

2.6.

ES stratēģija garīgās veselības jomā veicināja arī Eiropas pakta par garīgo veselību un labklājību pieņemšu 2008. gadā (12). Minētais pakts arī veido pamatu Padomes secinājumiem, kas pieņemti 2011. gada jūnijā (13).

2.7.

Saistībā ar ES stratēģiju rīkotās tematiskās konferences nebija pietiekami piemēroti pasākumi, lai vairāk sabiedrības locekļu informētu par šiem jautājumiem un panāktu, ka ES iedzīvotāji ikdienā par tiem aizdomājas. To varētu panākt ar attiecīgu Eiropas gadu. Tad šim jautājumam uzmanību pievērstu visu līmeņu publiskās iestādes un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas veic dažādus uzdevumus, proti, dalās pieredzē, izplata informāciju un darbojas kā sociālie uzņēmumi. Eiropas Garīgās veselības gads jārīko tā, lai tas pilnībā atbilstu ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām. Jānodrošina, ka visur tiek atzītas personu ar garīgās veselības problēmām vai garīgu invaliditāti tiesības uz viņu tiesībspēju un viņu rīcībspēja visās dzīves jomās (skatīt Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 12. pantu).

2.8.

Neraugoties uz medicīnas un sociālo dienestu lielajiem sasniegumiem šajā jomā, daudziem cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem nav nodrošināta speciālistu ieteikumiem un ētikas normām atbilstoša ārstēšana, rehabilitācija un palīdzība, lai viņi varētu iekļauties sabiedrības dzīvē. Bieži vērojams, ka garīgā veselība nav veselības politikas prioritāte. Jo īpaši laikā, kad finanšu stāvoklis budžetos ir sarežģīts un valda krīze, palīdzības struktūras netiek pilnveidotas, bet vajadzīgie pakalpojumi un ārstēšanas iespējas bieži vairs netiek nodrošinātas vai sadārdzinās. Tieši ekonomikas krīzes laikā būtu jārīkojas citādi un līdzekļi jāiegulda integrācijā, izglītībā un sociālajā ekonomikā. Tieši krīzes laikā valsts nedrīkst mazināt pūliņus sociālajā jomā.

Gaidīšana rindā un tāli ceļi nekādi nesekmē problēmu (jo īpaši, akūtu problēmu) risināšanu. Stacionārā palīdzība un brīvības ierobežošana būtu, cik iespējams, jāsamazina, priekšroku dodot dzīvesvietai tuviem ambulatoriem dienestiem, tikšanās vietām un konsultāciju centriem. Ar tādām juridiski noteiktām tiesībām un koncepcijām, kas neliedz attiecīgajām personām iespēju pašām pieņemt lēmumus, bet gan palīdz pieņemt šādus lēmumus, arī par vajadzīgo palīdzību un ārstēšanu, būtu jāstiprina šo personu patstāvība, lai nebūtu jāierobežo viņu rīcībspēja. Iekļaušana slimību grupās, vienpusēja iesaistīšana psihiatriskajā ārstēšanā, psihotropu zāļu izrakstīšana un varas lietošana regulāri un kritiski ir jānovērtē, un šajos procesos ir jānodrošina tiesiskuma principu un cilvēktiesību ievērošana. Visa veida iestāžu un dzīvesvietu koncepcijā būtu jāparedz, ka tiek nodrošināta līdzdalība sabiedrības dzīvē, lietderīga nodarbinātība un dienas kārtība. Ar lielāku iejūtību jāraugās uz psihotropo zāļu ietekmi uz līdzdalības spēju un saslimstību. Palīdzības struktūru sadrumstalotība un birokrātiskas un laikietilpīgas pieteikšanās procedūras nedrīkst ierobežot palīdzības pieejamību. Lai krīzes laikā varētu sniegt palīdzību un novērst pašnāvības mēģinājumus, dienestiem jābūt pieejamiem un profesionālā ziņā kompetentiem. Visās Eiropas valstīs būtu jāievieš visiem valsts iedzīvotājiem zināmi palīdzības dienestu tālruņa numuri un jānodrošina citas iespējas saņemt palīdzību.

2.9.

Vienmēr arī jāievēro, ka sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, bezdarbam un slimības radītajiem apgrūtinājumiem ir savstarpēji pastiprinoša ietekme. Sabiedrībā ir arī garīgi slimi cilvēki, kuriem ir vajadzīgi līdzekļi un atbalsts, lai viņi varētu dzīvot labu dzīvi. Tas nozīmē, ka, izvēloties Eiropas gada tēmas, uzmanība būtu jāpievērš cilvēku ar hroniskām garīgās veselības problēmām un cilvēku ar garīgiem traucējumiem līdzdalības iespēju palielināšanai un tiesiskā statusa stiprināšanai.

2.10.

Sniedzot palīdzību cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem, jāpievērš uzmanība filozofiskajām, reliģiskajām, pastorālajām un spirituālajām vajadzībām un ietekmei.

2.11.

Sociālie faktori būtiski ietekmē garīgās veselības saglabāšanu. Liela nozīme ir labam darbam, jo tas ir uzdevums, kas piešķir dzīvei jēgu un veicina sevis apzināšanos. Taču dažkārt ikdienišķos dzīves un darba apstākļus vairs nenosaka stabilas kultūras tradīcijas un vietējā līmenī pieņemti demokrātiski lēmumi, bet gan centralizētas ekonomiskas stratēģijas un struktūras. Tāpēc ekonomikas politikā un struktūrpolitikā uzmanība būtu jāpievērš cilvēku garīgajai veselībai un tādiem mērķiem kā pienācīgas kvalitātes un iekļaujoši dzīvojamie rajoni un darba apstākļi.

2.12.

Mūsdienu cilvēks daudzu iespēju, plašsaziņas līdzekļu un patēriņa sabiedrībā sakaras ne tikai ar jaunām iespējām, bet arī ar jauniem stresa faktoriem. Jāpiebilst arī, ka, piemēram, izglītības sistēmas bieži nespēj nodrošināt kvalitatīvu ētisko, kognitīvo un sociālo izglītību, kas ir ļoti vajadzīga. Tā varētu veicināt nepieciešamo patstāvību un garīgo līdzsvaru. Arvien biežāk vērojama sociālo attiecību iziršana, un tādēļ cilvēks zaudē ārējos resursus, piemēram, draugus, ģimeni un kolēģus. Biežā darba un līdz ar to arī dzīves vietas maiņa, bezdarbs un atsvešināšanās savstarpējās attiecībās neveicina sociālā tīkla veidošanos cilvēka dzīvesvietas tuvākajā apkārtnē. Tāpēc jo svarīgāka ir attiecīgo personu un viņu apvienību obligāta iesaistīšana palīdzības un tīkla struktūru veidošanā.

2.13.

Ja individuālās atbildības un sociālās drošības līdzsvars ir izjaukts, palielinās draudi, ka varam saslimt ar garīgām slimībām. Tas attiecas, piemēram, uz stimuliem, kuru mērķis ir iesaistīšana darba tirgū, bet kuri nav efektīvi, jo trūkst darba vietu vai (strukturālu iemeslu dēļ) iespēju uzsākt uzņēmējdarbību. Arī bezpajumtniecība un garīgie traucējumi bieži ir cieši saistīti, un tāpēc palīdzība ir jāsniedz abu problēmu risināšanai. Vecāki, kuru nodarbinātības nosacījumi nav stabili, un viņu bērni saskaras ar visdažādākajām grūtībām, kuru pamatā ir nedrošība, nabadzība, izglītības prasības, laika trūkums un stress ģimenē. Vienlīdz daudzveidīgai jābūt palīdzībai, paredzot arī, piemēram, publiski finansētu atbalstu bērnu izglītošanai un ģimenes atpūtai. Valstu lielie parādi un ekonomiskās grūtības, sociālā nodrošinājuma samazināšana un augstais bezdarba līmenis būtiski palielina iespējamību, ka var sākties depresija, satraukuma izpausmes un ar atkarībām saistītas slimības. Pašnāvību skaits 2011. gada pirmajā pusē 11 ES dalībvalstīs palielinājies par vairāk nekā 10 %. To varētu būtiski samazināt ar atbilstošiem ieguldījumiem, kas paredzēti sociālajam nodrošinājumam un sociālajiem pakalpojumiem (14).

3.   Garīgā veselība noteiktās dzīves jomās

3.1.   Darba vide

3.1.1.

Darba attiecību nestabilitāte, bieža pārstrukturēšana, nepieciešamība būt vienmēr sasniedzamam, lielais stress, ko rada nepieciešamība ievērot termiņu, pārslodze, arvien augstākās prasības attiecībā uz elastību un mobilitāti bieži ietekmē arī garīgo veselību (15). Nīderlandē apkopoti statistikas dati par darba nespēju liecina, ka garīgās veselības problēmas 2010. gadā bija galvenais garu slimības atvaļinājumu (aptuveni 55 dienas) iemesls. Lielbritānijas Health and Safety Executive (HSE) (16) aprēķini liecina, ka ar darbu saistīta stresa dēļ zaudēti aptuveni 9,8 miljoni darba dienu (2009.–2010. gads) un personas, kas cieš no darba izraisīta stresa, slimības atvaļinājumā vidēji pavada 22,6 dienas. No 2010. līdz 2011. gadam tika zaudēti 10,8 miljoni darba dienu (17). Garīgo veselību apdraud arī tas, ka ģimenes dzīvi, piederīgo kopšanu un kulturālās, sportiskās un garīgās atpūtas brīžus nevar apvienot ar profesionālo darbību. Dažas valstis ir ieviesušas piederīgo kopšanas atvaļinājumu un tiesības uz atbrīvojumu no darba. Bieži uzņēmumiem ir jārisina problēmas, kas nav radušās saistībā ar to darbību. Sabiedrībā vairāk būtu jāpopularizē uzņēmumos veiksmīgi ieviesti risinājumi, kuru mērķis ir profilaktiska veselības aprūpe, integrācija, iespējas strādāt nepilnu darba slodzi, palīdzība darba vietā un vadītāju un darbinieku tālākizglītība. Novatoriska uzņēmējdarbības kultūra var paaugstināt darba un ražojumu kvalitāti. Piemērojot līguma noteikumus un pamatdirektīvu 89/391/EEK, kuras mērķis ir uzlabot strādājošo drošības un veselības aizsardzību darbā, kā arī piemērojot starp Eiropas sociālajiem partneriem 2004. gadā noslēgto pamatnolīgumu par stresu darbā, konsekventā profilakses stratēģijā, balstoties uz pētījumu secinājumiem, būtu jāiekļauj tādi elementi kā stresa riska profilaktiska novēršana, stresa likvidēšana un samazināšana.

Papildu draudus rada arī nedrošība, kas saistīta ar darbu un iztiku, un pārmērīgā strukturālā ietekme darba tirgū. Jānosaka skaidras robežas darba ņēmēju centieniem pārspēt vienam otru darba ražīguma jomā un darba devēju centieniem pārspēt vienam otru darba apstākļu pasliktināšanas jomā. Zaudētājiem darba tirgū bieži uzveļ vainu, kaut arī viņi nav vainīgi. Darba devēju prasība, ka darba ņēmējiem jābūt tik elastīgiem, cik tas ir vajadzīgs un pieļaujams, ir tikpat pamatota kā darba ņēmēju prasība nodrošināt elastību, kad runa ir par darba ņēmēja ģimeni, tuvinieku aprūpi un problēmām (darba ņēmēju izrādītās rūpes un “uz cilvēku vērsta” pieeja). Garīgi slimi cilvēki ir pakļauti lielākam riskam, ka viņi varētu zaudēt darbu vai slimības dēļ kļūt darba nespējīgi. Šajā ziņā liela ietekme ir arī sabiedrības aizspriedumiem. Tādēļ zaudējam darbaspēku un kopējos resursus un netiek radīta vērtība.

3.1.1.1.

Dažās dalībvalstīs esošie noteikumi par kvotām, kas attiecas, piemēram, uz cilvēkiem ar invaliditāti, nav pietiekami efektīvi instrumenti. Ir svarīgi aktīvi īstenot profesionālās integrācijas politiku, kas sniegtu labumu daudziem līdz šim atstumtiem cilvēkiem un sabiedrībai.

3.1.2.

Lielāku atklātību šo jautājumu risināšanā varētu nodrošināt, ja, ievērojot paritātes principu, tiktu izveidoti publiski finansētas konsultāciju un strīdu izšķiršanas struktūras. Būtu jāveido uzņēmumu struktūras vai ārējas struktūras, kas pārstāv cilvēku ar invaliditāti un cilvēku ar garīgiem traucējumiem intereses nodarbinātības jomā. Risku arī jācenšas ierobežot ar atbilstošu aizsardzību pret atlaišanu, tiesību normām attiecībā uz darba aizsardzību, bezdarbnieku atbalsta shēmām, publiski atbalstītu sistēmu uzņēmumu darbinieku veselības aizsardzības pārvaldībai, plāniem, kas sekmē atgriešanos darbā, un aktīvu darba tirgus un ģimenes politiku. Ievērojot darba devēju, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu intereses, arī jānodrošina konkurētspējas saglabāšana, jāizvairās no birokrātijas un jāpanāk publiskā atbalsta struktūru uzticamība. Sabiedriska labuma organizācijām, labdarības apvienībām un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām var būt svarīga nozīme, jo tās var sniegt politisku un praktisku atbalstu attiecīgajām personām, uzņēmumiem un nodarbinātības iestādēm (18).

3.2.   Bērni un jaunieši

3.2.1.

Precīzi statistikas dati par bērnu un jauniešu garīgajām slimībām gandrīz nav pieejami. Tas izskaidrojams arī ar to, ka bieži nav viegli noteikt, kurš ir slims un kuram ir uzvedības traucējumi, kuram ir vajadzīgas konsultācijas, kuram ir vajadzīga izglītība un kuram ir vajadzīga ārstēšana. Tas nozīmē, ka minēto vajadzību nodalīšana parasti gandrīz nav iespējama; pārējas nav skaidri izteiktas. Piemēram, Vācijas Psihoterapeitu apvienības (Psychotherapeutenkammer) dati par izplatību liecina, ka katru gadu 9,7 % gadījumu saistīti ar garīgām slimībām un 21,9 % gadījumu — ar uzvedības traucējumiem (19). Runājot par depresiju, jānorāda, ka pirmreizējās saslimšanas risks palielinās un pirmreizējo slimnieku vecums samazinās. Eksperti atzīmē, ka pieaug to bērnu un jauniešu skaits, kam raksturīgi nemiera un uzvedības traucējumi, un noteikti palielinās to bērnu un jauniešu skaits, kuri lieto psihotropas zāles.

3.2.2.

Bērnudārzu un skolu sniegtā informācija arī liecina, ka pieaug to bērnu un jauniešu skaits, kuri, piemēram, pārtrauc mācības (Eiropas Savienībā tie ir 14,4 %), kuriem ir uzvedības traucējumi, kuriem ir koncentrēšanās grūtības un kuri ir vardarbīgi. Jāatzīmē arī, ka bieži šiem bērniem un jauniešiem ir vairākas problēmas, ko papildina arī garīgās veselības traucējumi, nespēja pretoties patēriņa kārdinājumiem (20) un plašsaziņas līdzekļiem, atkarība no datora vai citas atkarības un vispārēji attīstības traucējumi. Satraukumu rada arvien lielākais antidepresantu, metilfenidāta un līdzīgu medikamentu patēriņš bērnībā un jaunībā. Par šo parādību steidzami jāvāc dati visās ES valstīs, un jāizstrādā alternatīvi risinājumi.

3.2.3.

Bērnu un jauniešu, kā arī viņu vecāku arvien lielākā nedrošība ir problēma, ko bērnu un jauniešu psihiatri nevar atrisināt — īpaši tad, ja tas viņiem jādara vieniem pašiem. Palīdzība agrā bērnībā un atbalsts ģimenēm to pamatuzdevuma veikšanā ir tikpat svarīgs kā bērnudārzu darbinieku, pediatru un skolu darbinieku profesionālās kompetences nodrošināšana. Nav arī lietderīgi uzskatīt, ka katrs uzvedības traucējums ir garīgās veselības traucējums vai garīga slimība un sarežģītas cilvēka un sabiedrības problēmas ir jārisina vienīgi mediķiem (21). Individuālisms, atšķirīgās iespējas iegūt izglītību, bezdarbs, nabadzība, sociālā atstumtība, cilvēka izjustais kauns un vecāku pārpūle, kā arī izglītības sistēmas, kas jau no bērnu gadiem ir orientētas uz pieaugošu konkurenci un iespēju ierobežošanu personām, kas nevar sacensties šajā konkurencē, var būt faktori, kuriem profilaksē jāpievērš uzmanība. Atbildība jāuzņemas visiem sabiedrības locekļiem: vajadzīga dinamiska dzīves vide, piemēroti principi jauniešu izglītībai, labi aprīkotas skolas un bērnudārzi, nekomerciālas un pastāvīgas brīvā laika pavadīšanas iespējas, jauniešu grupas, apvienības un kultūras pasākumi, visaptverošs profesionālas, ineterdisciplināras palīdzības tīkls, piemēram, konsultācijas izglītības jautājumos un neformālās izglītības iespējas. Pret narkotiku lietošana būtu konsekventi jāvēršas, nodrošinot agrīnu diagnostiku, profilaksi, konsultācijas un ārstēšanu, kā arī narkotiku piegādes ceļu kontroli. Ieguldot līdzekļus šajā jomā, var novērst milzīgu kaitējumu cilvēkam un sabiedrībai. Likumā jāgarantē nepilngadīgo un pilngadīgo jauniešu iespējas iegūt izglītību un darbu, kā arī iesaistīties citās lietderīgās nodarbēs. Visās šajās jomās īpaša politiska un praktiska nozīme ir nekomerciālām labdarības un pilsoniskās sabiedrības organizācijām un apvienībām.

3.3.   Vecāki cilvēki  (22)

3.3.1.

Paredzamā dzīves ilguma līdzšinējais un turpmākais pieaugums ir viens no būtiskajiem cēloņiem, kāpēc garīgo saslimstību skaits kopumā palielinās. Gados vecākiem cilvēkiem raksturīgas vairākas somatiskas saslimšanas, un vienlaikus pieaug depresijas iespējamība. Arī noteiktas ar vecumu saistītas slimības, piemēram, Alcheimera slimība un Parkinsona slimība bieži izraisa depresiju. Dinamiska dzīves vide, kas veicina līdzdalību, pieejami un ambulatoriski sociālie pakalpojumi, iespējas iesaistīties brīvprātīgo darbā, attiecīgos gadījumos atbilstošas iespējas strādāt un veikt uzņēmējdarbību un atbilstošas aprūpes iestāžu prioritātes ir būtiski faktori vientulības novēršanas un slimību profilakses jomā. Sociālajās telpās, aprūpes dienestiem un ārstiem jāattīsta pietiekama kompetence gerontopsihiatrijā. Eiropas līmenī lielāka uzmanība jāvelta labas prakses piemēriem, īpaši tiem, kas attiecas uz demences slimniekiem.

3.3.2.

Vecākos cilvēkus parasti aprūpē vispārējo medicīnisko izglītību ieguvuši ģimenes ārsti, kas pacientus nenosūta pie neiropsihiatrijas speciālistiem tik bieži, kā tas būtu vajadzīgs. Tieši demences un depresijas savlaicīga atklāšana ir svarīga, un tāpēc visur ir jānodrošina transversāla pieeja aprūpei. Vairumā veco ļaužu aprūpes iestādēs netiek nodrošināta regulāra psihiatriskā aprūpe, ko veic attiecīgie speciālisti. Tā netiek nodrošināta arī citās vecākiem cilvēkiem paredzētās iestādēs, piemēram, konsultāciju centros. Medicīnas un, jo īpaši gerontoloģijas, kā arī tehnisko palīglīdzekļu jomā gūtie panākumi ir jāizmanto, lai sniegtu piemērotu labumu visiem cilvēkiem, kas saskaras ar minētājām problēmām.

3.3.3.

Kopumā jānorāda, ka gan vispārējās medicīnas, gan vispārējās psihiatrijas un vispārējās psihoterapijas speciālistu apmācības programmās lielāka uzmanība jāvelta bērnu, jauniešu un veco cilvēku psihiatrijas īpatnībām.

4.   Stigmatizācijas novēršanas politika

4.1.

Eiropas Garīgās veselības gadā īpaša nozīme būtu pieejai, kuras pamatā ir cilvēktiesību ievērošana. Ar medicīnas un garīgās aprūpes pakalpojumiem ir jāatbalsta attiecīgie cilvēki un, palielinot viņu iespējas (empowerment), jāvairo viņu spējas palīdzēt pašiem sev. Īpaša vērība turklāt jāvelta cilvēka cieņai un likumā noteiktajām tiesībām, kas ir orientieris tām personām, kuras palīdz šiem cilvēkiem krīzes laikā. Turklāt dažādu pakalpojumu jomu speciālistiem jāpaaugstina veiktspēja, lai uzlabotu savu izpratni par garīgās veselības problēmām un psihosociāliem traucējumiem.

4.2.

Cilvēki, kas pārdzīvo garīgu krīzi, bieži necenšas pārvarēt savas slimības, jo sabiedrības attieksme pret tām ir nelabvēlīga. Tādas attieksmes veidošanā būtisks nopelns ir plašsaziņas līdzekļiem. Bieži slimības atspoguļojums ir tāds, kas vairumā iedzīvotāju raisa bailes, noraidošu attieksmi un neticību lietderīgām ārstēšanas iespējām. Eiropā steidzami jāīsteno kampaņas, kas vērstas pret stigmatizāciju. Tām jābūt ilgtermiņa kampaņām, kas vērstas uz profilaksi. Šajās kampaņās jāiesaista arī visu tiesiski nozīmīgo jomu (tiesu, policijas, pašvaldību utt.) darbinieki, lai, cik iespējams, pilnveidotu viņu speciālās un profesionālās prasmes, kas vajadzīgas saskarsmē ar garīgi slimiem cilvēkiem. Arī palīdzības organizēšanā un finansēšanā pēc iespējas jāizvairās no stigmatizācijas. Visiem iedzīvotājiem īpaši jāpiedāvā iespējas stiprināt prasmi pārvaldīt savu dzīvi. Šajā politikā liela uzmanība būtu jāpievērš tam, lai sekmētu saskarsmi un apmaiņu starp slimiem cilvēkiem un cilvēkiem bez psihiatrijas pieredzes.

4.3.

Arī nodarbinātības jomā, cik iespējams, nebūtu jāveido īpašas vides, kurās slimību skartos cilvēkus ievieto, neievērojot viņu vēlmes un izvēles tiesības. Attiecīgajam cilvēkam vispirms ir jāvar pašam izlemt, vai viņš, saņemot atbalstu, strādās īpašā iestādē jeb parastajā darba vidē. Uzņēmumu nodrošinātā palīdzība iesaistīties darbā bieži palielina attiecīgo personu iespējas atgūt darbspējas (“supported employment”) (23). Kopumā jānorāda, ka par paveikto darbu ir jāmaksā pamatalga, par kuru būtu jāvienojas sociālajiem partneriem. “Kabatas nauda” iztikas nodrošināšanai nav risinājums, kas piemērots garīgi slimiem cilvēkiem un cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. Diezgan efektīvs pakāpeniskas integrācijas modelis ir tā dēvētais Hamburgas modelis (24).

4.4.

Eiropas Savienībā konstatēti šādi cilvēku ar garīgās veselības traucējumiem tiesību pārkāpumi: pārmērīga brīvības ierobežošana un piespiedu ārstēšana bez attiecīgās personas apzinātas piekrišanas, turklāt bieži trūkst arī iespēju izmantot tiesiskus līdzekļus. Būtiska nozīme ir deinstitucionalizācijas programmām, ambulatoriskiem aprūpes pakalpojumiem, kurus var saņemt dzīves vietas tuvumā, palīdzības pieejamībai, ko neierobežo birokrātiski šķēršļi, cilvēktiesību normām atbilstošiem ārstēšanas nolīgumiem un stigmatizācijas novēršanas politikai, kuras īstenošanā jāiesaista arī cilvēki ar garīgās veselības problēmām, jo viņi vislabāk pārzina stāvokli, kādā nonākuši.

4.5.

ES stratēģija garīgās veselības jomā būtu jāpārskata. EESK uzskata, ka vispirms jānoskaidro, cik liela ir garīgi slimo cilvēku atstumtība no sabiedrības kopumā un jo īpaši no darba tirgus. Vienlaikus jāanalizē, kā ar profilakses pasākumiem un labu aprūpi var nepieļaut darbspēju pilnīgu vai daļēju zaudēšanu. Būtu arī jādomā par to, kā, piemēram, medicīnā, plašsaziņas līdzekļos un sabiedrībā lietotā valoda apgrūtina vai kavē integrāciju.

4.6.

Ja šo iniciatīvu īstenos, varēs palielināt sabiedrības informētību par garīgās veselības jautājumiem. Tā izdosies ietekmēt politiskā darba kārtības tematiskās prioritātes un radīt labvēlīgus apstākļus novatorisku ideju, kas sniedz labumu visai sabiedrībai, veicināšanai.

4.7.

Lai veicinātu Eiropas garīgās veselības gada norisi, īpaši svarīgi ir iesaistīt ne tikai EESK, bet arī attiecīgos pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, tostarp grupas, apvienības un ieinteresētās personas, kam ir pieredze psihiatrijas jomā, veselības aprūpes nozares pārstāvjus, kā arī attiecīgos Komisijas ģenerāldirektorātus, Eiropas Parlamenta deputātus un Reģionu komiteju. Valstu līmenī jāiesaista attiecīgās ministrijas un valstu parlamentu deputāti. Specializēto politiku veidošanā kopumā vairāk jāiesaista slimie cilvēki.

4.8.

Lai ar iniciatīvu varētu sasniegt jūtamus rezultātus arī dalībvalstu līmenī, vienlaikus būtu jāīsteno “Rīcības plāns garīgās veselības jomā” un jāizstrādā vienotu pamatprincipu kopums attiecībā uz garīgās veselības veicināšanas pasākumiem, kas īstenojami veselības aprūpes sistēmās un sociālajā politikā, kā arī tādās svarīgās dzīves jomās kā izglītība un nodarbinātība. Kā savstarpējās mācīšanās instruments salīdzinoši novērtējumi būtu jālieto tāpat kā atklātā koordinācijas metode. Pasākumu rezultātiem jāatspoguļojas tiesību aktos, finanšu noteikumos, piemēram, tajos, kas attiecas uz Eiropas Sociālo fondu, un attiecīgo slimnieku un uzņēmumu tiesībās. Jāanalizē, vai būtu lietderīgi izveidot pastāvīgu novērošanas centru, kas pastāvīgi rūpētos par šo jautājumu virzību uz priekšu. ES līmeņa ziņojumos pastiprināti būtu jāiekļauj Eiropas dati par garīgajām slimībām, īpaši, dati par palīdzības veidiem un gadījumiem, kas stacionāri saņemta psihiatra palīdzība, kā arī par psihotropo zāļu lietošanu. Laikā gaitā jāpanāk, ka potenciālie sadarbības partneri no visdažādākajām sabiedrības jomām sniedz pastāvīgu atbalstu. Nebūtu pieļaujams, ka iniciatīvas un paša Eiropas gada ietekme izpaužas tikai noteiktu laiku. Tieši pretēji, tiem jānodrošina pastāvīga un nezūdoša izpratne par garīgās veselības jautājumiem un attiecīgajiem cilvēkiem ir jāizjūt to ietekme.

Briselē, 2012. gada 13. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  http://www.who.int/mediacentre/factsheets/fs220/en/ (informācija iegūta 4.10.2012).

(2)  COM(2005) 484 final.

(3)  “The size and burden of mental disorders and other disorders of the brain in Europe 2010”, H.U. Wittchen et al., European Neuropsychopharmacology (2011) 21, 655.–679. lpp.

(4)  http://www.psychiatrie-psychotherapie.de/archives/14 (informācija iegūta 15.8.2012).

(5)  Sk. 1. zemsvītras piezīmi.

(6)  Gesundheitsreport 2010, Techniker Krankenkasse, Vācija.

(7)  Sk. 6. zemsvītras piezīmi.

(8)  Catherine Kilfedder, British Telecom, EESK rīkotā uzklausīšanas sanāksme, 30.10.2012.

(9)  “Action for Mental Health. Activities co-funded from European Community Public Health Programmes 1997–2004”.

(10)  Sk. 1. zemsvītras piezīmi.

(11)  COM(2005) 484 final.

(12)  Eiropas pakts par garīgo veselību un labklājību, Brisele, 2008. gada 12. un 13. jūnijs.

(13)  Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes 309. sanāksme, 6.6.2011.

(14)  Paziņojums presei “Depressions and suicides: how to reduce the human cost of the crisis”, EP Preses dienests, 25.6.2012.

(15)  Gesundheitsreport 2011, Betriebskrankenkassen (BKK), Vācija.

(16)  Veselības un drošības dienests, http://www.hse.gov.uk/

(17)  Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra, Bilbao/Spānija.

(18)  OV C 351, 15.11.2012., 45.–51. lpp.

(19)  Skatīt Bundespsychotherapeutenkammer informāciju, Vācija, http://www.bptk.de/presse/zahlen-fakten.html (informācija iegūta 15.8.2012).

(20)  OV C 351, 15.11.2012., 6.–11. lpp.

(21)  AOLG (Arbeitsgemeinschaft der Obersten Landesgesundheitsbehörden) darba grupa “Psychiatrie”, Bericht für die Gesundheitsministerkonferenz der Länder in Deutschland 2012 (Ziņojums Vācijas federālo zemju veselības ministru konferencei 2012. gadā), 15.3.2012., 20. lpp.

(22)  OV C 51, 17.2.2011., 55.–58. lpp.

(23)  Kontaktgespräch Psychiatrie iesaistīto apvienību atzinums par ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, Freiburga/Berlīne/Štutgarte, 15.5.2012.

(24)  Sociālo tiesību aktu krājums V — 74. pants un Sociālo tiesību aktu krājums IX — 28. pants (tiesību akti par cilvēkiem ar invaliditāti vai cilvēkiem, kam draud invaliditāte). Darba ņēmējs ar savu ārstu saskaņo integrācijas plānu, kas atbilst darba ņēmēja atveseļošanās gaitai. Ārsta izsniegtajos dokumentos ir iekļauts integrācijas plāns un, ja iespējams, prognoze par to, kad darba ņēmējs varētu atgūt darba spējas. Pirms tā visa ir jāsaņem darba devēja un slimokases piekrišana. Darba ņēmējs turpina saņemt slimības pabalstu no savas slimokases vai pārejas pabalstu no pensiju fonda.


PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinuma

Šādu specializētās nodaļas atzinuma tekstu noraidīja par labu pilsapulces pieņemtam grozījumam, taču tas saņēma vismaz vienu ceturto daļu nodoto balsu.

3.1.1. punkts

“[…] tiesības uz atbrīvojumu no darba. Veicot šādu pasākumus, uzmanība jāpievērš uzņēmumu konkurētspējai un jānodrošina, ka birokrātiskais slogs nav liels. Stāvokli var uzlabot arī finansiāli atvieglojumi iekļaujošiem, ģimenēm labvēlīgiem un sociāli atbildīgiem uzņēmumiem.”

Balsošanas rezultāts

Par šā punkta grozīšanu

:

35

Pret

:

26

Atturas

:

6


15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/44


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Sociālā lauksaimniecība: zaļā aprūpe un sociālā un veselības aprūpes politika” (pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 44/07

Ziņotāja: WILLEMS kdze

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2012. gada 19. janvārī nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu:

“Sociālā lauksaimniecība: zaļā aprūpe un sociālā un veselības aprūpes politika”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 22. novembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī (12. decembra sēdē), ar 124 balsīm par un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Sociālā lauksaimniecība ir inovatīva pieeja, kurā apvienotas divas koncepcijas: daudzfunkcionāla lauksaimniecība un sociālie pakalpojumi un veselības aprūpe vietējā līmenī. Lauksaimniecības produkcijas ražošanas nozarē sociālā lauksaimniecība sekmē personu ar īpašām vajadzībām labklājību un sociālo integrāciju. Tā kā sociālās lauksaimniecības nozīme arvien pieaug, EESK nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par šo tematu.

1.2

Sociālā lauksaimniecība ir izplatīta visā Eiropā un tā izpaužas dažādos veidos ar kopīgām iezīmēm, bet arī daudzām atšķirībām metožu, attiecību ar citām nozarēm un finansējuma ziņā.

1.3

Tomēr Eiropas līmenī ir vajadzīga sociālās lauksaimniecības definīcija, lai noteiktu, kādas darbības tā ietver, un formulētu kritēriju kopumu, tostarp kvalitātes kritērijus, kurus piemēro šādām darbībām, lai tās varētu izmantot atbalstu dažādu politikas pasākumu ietvaros. Lai nepārtrauktā attīstībā esošais process neiestingtu, minētā definīcija nedrīkst būt pārāk ierobežojoša.

1.4

Tā kā ne ES, ne dalībvalstu līmenī nav sociālās lauksaimniecības tiesiskā regulējuma, nav arī saskaņotības starp dažādiem politikas pasākumiem un/vai iesaistītajām iestādēm. EESK uzskata, ka ES iestādēm un valstu un reģionālajām iestādēm un struktūrām vajadzētu sekmēt un atbalstīt sociālo lauksaimniecību, pieņemot atbilstīgu un labvēlīgu tiesisko regulējumu un īstenojot šajā dokumentā turpmāk izklāstītos pasākumus.

1.5

Sociālās lauksaimniecības jomā pieejamo statistikas datu ir maz un tie ir izkliedēti, un EESK uzskata, ka būtu lietderīgi uzsākt statistikas datu izpētes programmu, lai skaitliski noteiktu un dziļāk analizētu sociālās lauksaimniecības esamību dalībvalstīs, ka arī dažādos tās izpausmes veidus. Šādu datubāzi varētu izmantot arī pētniecības programmu veicināšanai katrā dalībvalstī.

1.6

Sociālā lauksaimniecība jāatbalsta ar starpnozaru pētniecību dažādās jomās, lai apstiprinātu empīriskos rezultātus, dažādos aspektos (sociālajā, saimnieciskajā, veselības, personiskajā aspektā u.c.) analizētu tās ietekmi un priekšrocības un nodrošinātu iegūto zināšanu izplatīšanu vietējā līmenī. Šajā nolūkā ir jāsekmē un jāattīsta sadarbība, kas Eiropas līmenī jau uzsākta ar projektiem SoFar un COST Action nākamajā pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam.

1.7

EESK uzskata, ka ir būtiski izveidot un nostiprināt sociālās lauksaimniecības tīklus, lai varētu izplatīt iegūtās atziņas, dalīties pieredzē un sekmēt izpratnes veidošanu. Turklāt būtu vēlams kopīgi pārstāvēt sociālās lauksaimniecības intereses politikas līmenī un izveidot jumta organizāciju Eiropas līmenī. Tas stiprinātu pieredzes apmaiņu starp iesaistītajiem dalībniekiem, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīmi.

1.8

Lai sociālās lauksaimniecības darbībās nodrošinātu augstu kvalitātes un kompetences līmeni, īpaša uzmanība jāpievērš tās dalībnieku apmācībai — gan attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem, gan attiecībā uz personām ar īpašām vajadzībām, kas šos pakalpojumus izmanto.

1.9

Lai sociālā lauksaimniecība attīstītos visā Eiropā, ir nepieciešama atbilstīga vide, plašāka pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās un dažādu politikas jomu un pārvaldes iestāžu (veselības, sociālo lietu, lauksaimniecības, nodarbinātības jomā) auglīga sadarbība ES, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Tas nozīmē, ka publiskajām iestādēm būtu jāatzīst sociālās lauksaimniecības nozīme un tā mērķtiecīgi jāatbalsta, sniedzot iespēju pastāvīgi piekļūt finanšu līdzekļiem, kas izmantojami šādas lauksaimniecības dažādās jomās.

1.10

Tāpat varētu būt lietderīgi, ja Komisija izveidotu pastāvīgu struktūru, kurā iesaistīti visi ar sociālās lauksaimniecības jomu saistītie ģenerāldirektorāti. Līdzīgus priekšnosacījumus varētu radīt dalībvalstīs. Turklāt Komisijai vajadzētu atbalstīt tāda pētījuma veikšanu, kas ļauj salīdzināt dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmas un to izmaksas, lai palielinātu iespējamos ietaupījumus, ko var gūt, īstenojot sociālās lauksaimniecības projektus.

1.11

EESK ar gandarījumu secina, ka Komisijas priekšlikumi laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam paver jaunas perspektīvas sociālās lauksaimniecības jomā. Tomēr nākamajā plānošanas periodā vajadzētu to atbalstīt vēl vairāk. Šajā saistībā ES un dalībvalstīm būtu jāsaskaņo dažādu sociālās lauksaimniecības politikas pasākumu izmantošana. EESK uzskata, ka dalībvalstīm un dažādām (valstu un ES) iestādēm, kuru kompetencē ir ES līdzekļu pārvaldība, ir ciešāk jāsadarbojas, lai novērstu šķēršļus līdzekļu saņemšanai no struktūrfondiem un veicinātu struktūrfondu pieejamību vietējiem dalībniekiem.

1.12

Vienotais stratēģiskais satvars sniedz iespēju daudzējāda finansējuma stratēģijas ietvaros kombinēt dažādus fondus. Šajā saistībā Komisijai vajadzētu aicināt dalībvalstis plānošanā paredzēt sociālo lauksaimniecību un, balstoties uz integrētu pieeju, izstrādāt īpašas programmas, kas ļautu šajā nozarē plašāk izmantot dažādus struktūrfondus. Varētu arī paredzēt tematiskas apakšprogrammas sociālās lauksaimniecības nozarē vai atbalstīt arī turpmāk LEADER projektu īstenošanu šajā jomā.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1

Sākot ar 20. gadsimta beigām sociālā lauksaimniecība ir attīstījusies gandrīz visās Eiropas lauku teritorijās. Tā uzskatāma par jaunu saimnieciski atbalstāmu praksi, un šajā jomā tiek gūta arvien lielāka pieredze. Visas attiecīgās darbības ietvertas terminā “sociālā lauksaimniecība”; šīs darbības apzīmē arī ar tādiem terminiem kā “lauksaimniecība veselībai” (Farming for health), “aprūpes lauksaimniecība” (Care Farming), “zaļā aprūpe” (Green care) un “zaļā terapija” (Green therapies). Visi šie termini norāda uz dažāda veida praksi vai darbībām, kas virzītas uz mazāk labvēlīgā stāvoklī esošu personu aprūpi, sociālo reintegrāciju un rehabilitāciju vai uz personu ar īpašām vajadzībām apmācību. Minētās darbības ļauj grūtībās nonākušām personām atkal nokļūt saskarsmē ar ražošanu un dabu, palīdz uzlabot viņu labklājību, veselības stāvokli un sociālo iekļautību; tās sekmē prasmju apgūšanu, paaugstina pašnovērtējumu un tādējādi veicina iekļaušanos sabiedrības dzīvē.

Tāpēc sociālo lauksaimniecību var uzskatīt par inovatīvu pieeju, kurā apvienotas divas koncepcijas: daudzfunkcionāla lauksaimniecība un sociālie pakalpojumi un veselības aprūpe vietējā līmenī. No vienas puses, sociālā lauksaimniecība ir cieši saistīta ar lauksaimniecības daudzfunkcionālo raksturu un pilnībā iekļaujas lauku attīstības koncepcijā, sniedzot lauksaimniekiem iespēju dažādot savus ienākumus. No otras puses, tā dod labumu sabiedrībai, jo nodrošina sociālos pakalpojumus un ļauj uzlabot lauku rajonu iedzīvotājiem sniegtos pakalpojumus, izmantojot lauksaimniecības un lauku resursus plašā nozīmē.

2.2

Lai gan sociālās lauksaimniecības praksei dažādās Eiropas teritorijās ir daudz līdzīgu iezīmju, jo tā cieši saistīta ar tradicionālajām lauku ekonomikas darbībām un noris lauku saimniecībās (bioloģiskās saimniecības, saimniecības ar augstu darbietilpīgumu, daudzfunkcionālas saimniecības, uz teritoriju vērstas saimniecības, saimniecības, kuras raksturo daudzveidība un elastīgums), starp valstīm pastāv arī daudzas atšķirības, kas saistītas ar to vēsturi, pieeju un virzību. Neraugoties uz dažādām pieejām, var secināt, ka galvenokārt tiek izmantotas trīs šādas pieejas:

institucionālā pieeja, kur dominējošā loma ir publiskajām un veselības aprūpes iestādēm (to visbiežāk izmanto Vācijā, Francijā, Īrijā un Slovēnijā);

privātā pieeja, kuras pamatā ir terapijas saimniecības (to visbiežāk izmanto Nīderlandē, Beļģijā (Flandrijā));

kombinēta pieeja, kuras pamatā ir sociālie kooperatīvi un privātās saimniecības (to visbiežāk izmanto Itālijā).

2.3

Arī pamatnostādnes ir dažādas: Itālijā un Francijā sociālā lauksaimniecība lielākoties ir saistīta ar sociālo lietu un aprūpes nozari, Nīderlandē tā ir tuvāka veselības aprūpes sistēmai, Flandrijā — lauksaimniecībai, bet Vācijā, Lielbritānijā, Īrijā un Slovēnijā tā vienlīdz saistīta gan ar sociālo un veselības aizsardzības, gan veselības aprūpes nozari.

2.4

Finansēšanas metodes dažādās valstīs ir atšķirīgas:

publiskie projekti un labdarība, balstoties uz brīvprātīgo apvienībām (Itālijā, Francijā), un sociālajiem kooperatīviem (Itālijā);

publiskais finansējums (veselības, aprūpes, izglītības nozares), kas paredzēts publiskām struktūrām (Vācijā, Īrijā, Slovēnijā), lauku saimniecībām (Nīderlandē) vai sociālajiem kooperatīviem (Itālijā);

lauku attīstības politika, kuras mērķis ir atbalstīt sociālo saimniecību izveidi un attīstību 2007.–2013. gada plānošanas periodā (Itālijā);

ētiski ražotu produktu nepastarpināta piekļuve pārtikas tirgiem un tieša pārdošana (Francijā, Itālijā).

Taču praksē finansēšanas veidi bieži vien ir daudzveidīgi un kombinēti.

2.5

Sociālo lauksaimniecību organizē dažādos veidos. Tās var būt privātas lauku saimniecības, ko vada privātuzņēmējs, kuram sociālā lauksaimniecība ļauj dažādot ienākuma avotus, turpinot vienlaikus lauksaimniecības produkcijas ražošanu tirgum. Tie var būt arī sociāli uzņēmumi vai kooperatīvi, apvienības, fondi, t.i., bezpeļņas organizācijas. Citos gadījumos sociālās lauksaimniecības darbības, kas tiek veiktas lauku saimniecībās, ir publisko struktūru vai veselības nozares aģentūru pārziņā.

3.   Sociālās lauksaimniecības definīcija

3.1

Sociālo lauksaimniecību definēt nav viegli, jo tā ietver ļoti daudz dažāda veida praksi. Tomēr Eiropas līmenī ir vajadzīga sociālās lauksaimniecības definīcija, lai noteiktu, kādas darbības tā ietver, un formulētu kritēriju kopumu, tostarp kvalitātes kritērijus, kurus attiecina uz šādām darbībām, lai tās varētu izmantot atbalstu dažādu politikas pasākumu ietvaros. Minētā definīcija tomēr nedrīkst būt pārāk ierobežojoša, lai pastāvīgā attīstībā esošais process neiestingtu. Tieši pretēji – ar šo definīciju jāparedz satvars, kurā saglabāts elastīgums, kas nepieciešams, lai aptvertu daudzveidīgas darbības, un augšupēja pieeja sociālajai lauksaimniecībai.

3.2

Lai arī sociālās lauksaimniecības darbības ir ļoti daudzveidīgas, tām vienmēr ir divas kopīgas iezīmes: a) darbības tiek veiktas lauku saimniecībā un b) tās paredzētas personām, kurām pastāvīgi vai uz laiku ir īpašas vajadzības, tostarp pedagoģijas jomā. Tāpēc sociālā lauksaimniecība sekmē personu labklājību un izaugsmi, kā arī lauku reģionu attīstību un efektīvāku apmaiņu starp pilsētu un laukiem.

3.3

Līdz ar to sociālo lauksaimniecību sākotnēji varētu definēt kā darbību kopumu, kuru veikšanai tiek izmantoti gan augu, gan dzīvnieku valsts lauksaimniecības resursi, lai lauku vai piepilsētu rajonos nodrošinātu tādus sociālos pakalpojumus kā rehabilitācija, terapija, aizsargātas darba vietas, mūžizglītība un citas darbības, kas sekmē sociālo integrāciju (saskaņā ar Cost Action 866Green Care – Eiropas sadarbība zinātnes un tehnoloģiju jomā – definīciju). Tādā gadījumā lauku saimniecībās citstarp ir jārada tādi apstākļi, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām varētu piedalīties saimniecības ikdienas darbā, nodrošinot tādējādi minēto personu attīstību un izaugsmi un uzlabojot viņu labklājību.

3.4

Šobrīd vērojamas četras galvenās sociālās lauksaimniecības jomas:

a)

rehabilitācija un terapija,

b)

iekļaušana darbā un sociālā integrācija,

c)

pedagoģiskas darbības,

d)

personu aprūpes pakalpojumi.

4.   Tiesiskā regulējuma trūkums gan ES, gan valstu līmenī

4.1

Ar terapiju, iekļaušanu darbā, sociālo iekļaušanu un pedagoģiskajām darbībām sociālā lauksaimniecība neapšaubāmi nodrošina ļoti vērtīgus publiskos pakalpojumus, kas sekmē ilgtspējīgu attīstību. Turklāt ar tās radīto darbību dažādošanu un ar to saistīto dinamiku, sociālā lauksaimniecība var ievērojami ietekmēt vietējo attīstību.

4.2

Daudzos gadījumos sociālās lauksaimniecības darbības radušās augšupējā procesā, izveidojot vietējos tīklus, kas sekmē teritoriju vispārēju attīstību. Tāpēc sociālās lauksaimniecības darbības atbilst ESAO publikācijai “Jaunā lauku paradigma” (2006), un tā ir nepārprotami minēta “Pārskatā par lauku attīstības politiku” attiecībā uz ESAO valstīm (piemēram, Itāliju). Sociālās lauksaimniecības jautājums tika pētīts arī 2009. gadā Kvebekā notikušajā ESAO konferencē par lauku attīstību. Šajā saistībā sociālās lauksaimniecības iniciatīvas finansē 2007.–2013. gada lauku attīstības politikas pasākumu ietvaros (LEADER programmas III un IV virziens), kā arī Sociālā fonda sociālās iekļaušanas pasākumu ietvaros.

4.3

Izpratne par sociālās lauksaimniecības iespējām arvien palielinās visos līmeņos, tāpēc lauksaimniecības organizācijām, vietējām pašvaldībām, sociālās un veselības jomas iestādēm veidojas jauns skatījums uz sociālo lauksaimniecību. Tomēr tikai dažās valstīs (Francijā, Itālijā, Nīderlandē) valsts vai reģionālajā līmenī ir pieņemts nozaru regulējums. Turklāt jāsecina, ka vispārēji trūkst saiknes starp dažādiem politikas pasākumiem un/vai sociālajā lauksaimniecībā iesaistītajām institūcijām.

Sociālās lauksaimniecības dalībnieki tomēr sāk organizēties, lai dalītos pieredzē, un jāatzīst, ka sociālo lauksaimnieku spontāni izveidotajiem tīkliem ir būtiska nozīme.

4.4

Pēdējos gados Eiropas Komisija īsteno dažas sociālās lauksaimniecības atbalsta iniciatīvas, piemēram, Cost Action 866, SoFar projektu; Eiropas lauku attīstības tīkla ietvaros 2009. gada decembrī uzsākta tematiska iniciatīva, kurā iesaistījušās septiņas dalībvalstis, nolūkā izvērtēt, kādas priekšrocības un nepilnības vērojamas valstu vai reģionālajos lauku attīstības plānos, kurus līdzfinansē no ELFLA. SoFar projekta ietvaros Vācijā 2008. gadā izstrādāts nostājas dokuments (Prof. Thomas VAN ELSEN), kas aktualizēts 2009. gadā.

5.   Veicamie pasākumi

5.1   Sociālās lauksaimniecības atzīšana ES līmenī un regulējuma pieņemšana

5.1.1

Tā kā sociālā lauksaimniecība rada sabiedrisku labumu un sekmē ilgtspējīgu attīstību, ES iestādēm un valstu valdībām tā būtu jāsekmē un jāatbalsta. Tas ietver atbilstīga un labvēlīga tiesiskā regulējuma pieņemšanu dažādos līmeņos, sociālās lauksaimniecības pievienotās vērtības atzīšanu, tās pārvaldības uzlabošanu, kā arī labvēlīgu vidi un dažādu politikas jomu un pārvaldes iestāžu (veselība/sociālā joma/lauksaimniecība/nodarbinātība) auglīgu sadarbību ES, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Turklāt būtu vēlams publisko iestāžu mērķtiecīgs atbalsts un struktūrfondu integrēta izmantošana sociālās lauksaimniecības vajadzībām. Tāpat būtu jāsekmē un jāatbalsta starpnozaru pētījumi un jānostiprina komunikācija un pieredzes apmaiņa.

5.1.2

Pieņemot tiesisko regulējumu, īpaša uzmanība jāpievērš jautājumiem, kas saistīti ar sociālās lauksaimniecības kvalitāti, lai definētu vispārējus kritērijus, to skaitā kvalitātes kritērijus, kurus piemēro sociālās lauksaimniecības darbībām. Tāpat vajadzētu īstenot pasākumus, kas nodrošinātu sociālās lauksaimniecības darbību atbilstošu uzraudzību.

5.1.3

Turklāt lai atbalstītu, uzraudzītu un koordinētu sociālās lauksaimniecības attīstību Eiropā, varētu būt lietderīgi, ja Eiropas Komisija izveidotu pastāvīgu struktūru, kurā būtu iesaistīti visi attiecīgie ģenerāldirektorāti. Līdzīgas struktūras varētu izveidot arī dalībvalstīs.

5.2.   Datubāzes izveide ES līmenī

Lai arī visās valstīs sociālo lauku saimniecību skaits palielinās, to skaits parasti nepārsniedz 1 % no visām lauku saimniecībām. Statistikas dati par sociālo lauksaimniecību ir nepilnīgi un to ir maz. Tāpēc būtu lietderīgi īstenot ES līmeņa statistiskās pētniecības programmu, lai kvantitatīvi novērtētu un sīkāk analizētu sociālās lauksaimniecības esamību Eiropā un tās virzību. Komisija varētu šo datubāzi paplašināt, lai sekmētu pētniecības programmu īstenošanu katrā dalībvalstī.

5.3.   Sekmēt sociālās lauksaimniecības iekļaušanu pētniecības programmās

5.3.1

ES līmeņa sadarbība, kas uzsākta ar SoFar un Cost Action 866 — Green Care projektu lauksaimniecībā, būtu jāatbalsta un jāpaplašina. Zinātnisku, profesionālu un praktisku datu vākšanai un apmaiņai ir liela nozīme.

Lai veiktu sīkāku analīzi, sociālajai lauksaimniecībai nepieciešams pētniecības atbalsts tādās jomās kā terapija un medicīna, sociālais darbs lauksaimniecībā, kā arī lauksaimniecības un apmācības jomā. Pētījumi jāveic ciešā saistībā ar darbu uz vietas. Terapijā ar augiem un dzīvniekiem iegūtie pozitīvie empīriskie rezultāti jāapstiprina ar rūpīgu zinātnisku analīzi, lai tos atzītu mediķu aprindās. Atziņas, kas gūtas attiecībā uz to, cik efektīva bijusi personu integrācija lauku saimniecības darba ikdienas un gada rutīnā, ir jādokumentē un jāizmanto sociālās lauksaimniecības turpmākajai attīstībai.

5.3.2

Starpnozaru pētījums, kurā dažādos aspektos (sociālais, saimnieciskais, veselības, personiskais) analizēta sociālās lauksaimniecības ietekme un priekšrocības, nodrošina praksē iegūto zināšanu nodošanu un ļauj iesaistīt vietējos dalībniekus. Šāds pētījums var rosināt inovatīvas idejas un veicināt iesaistīšanos sociālajā lauksaimniecībā. Uz zinātnes atziņām balstīti izmēģinājuma projekti var palīdzēt izstrādāt kādu konkrētu reģionu aptverošus modeļus, kuru pamatā ir individuāli uzņēmumi vai kooperatīvi. Būtu jāveic starpnozaru pētījumi, lai izvērtētu sociālās lauksaimniecības ietekmi divos aspektos, pirmkārt, kādu ietaupījumu varētu gūt veselības apdrošināšanas sistēmas un, otrkārt, sociālās lauksaimniecības pakalpojumu saņēmēju veselības un labklājības uzlabošana. Dažās valstīs, piemēram, Nīderlandē, minētie aspekti jau izvērtēti un izpētīti.

5.3.3

Šādus pētījumus varētu iekļaut nākamajā pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gadam), jo tajā ņemti vērā sociālie aspekti pētniecības un inovācijas jomā. Būtu ļoti vēlams, lai sociālo lauksaimniecību koordinētu un atbalstītu ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, jo tā varētu veicināt ar sociālo lauksaimniecību saistītu dažādu nozaru pētnieku tikšanos un apmaiņu.

5.4   Sekmēt sociālās lauksaimniecības iekļaušanu apmācības programmās

Lai sociālās lauksaimniecības jomā veiktajā darbībā nodrošinātu augstu kvalitātes un kompetences līmeni, īpaša uzmanība jāpievērš tās dalībnieku — gan pakalpojumu sniedzēju, gan to saņēmēju — apmācībai. Tāpēc būtu lietderīgi ciešā sadarbībā ar mācību un pētniecības iestādēm izstrādāt un piedāvāt pieaugušo izglītības programmas, lai nodrošinātu augstu kompetences līmeni uzņēmumu vadītājiem un darbiniekiem, kas atbildīgi par personām, kuras saņem sociālās lauksaimniecības pakalpojumus. Tāpat ir jāizvērtē un jāievieš apmācības pasākumi, kurus varētu piedāvāt sociālās lauksaimniecības pakalpojumu saņēmējiem.

5.5   Pilsoniskās sabiedrības nozīmes un tīklu izveides stiprināšana

5.5.1

Inovatīvi sociālās lauksaimniecības projekti bieži vien tiek īstenoti izolēti, nezinot par līdzīgiem projektiem vai neveicot attiecīgas pieredzes apmaiņu. Tāpēc ir būtiski izveidot un nostiprināt sociālās lauksaimniecības tīklus, lai apmainītos ar pieredzi, palīdzētu darīt zināmu informāciju par dažādiem projektiem un apzinātu paraugpraksi. Pirmais solis šajā virzībā ir sperts Eiropas Lauku attīstības tīkla ietvaros. Šāda veida tīklus vajadzētu nostiprināt.

5.5.2

Būtu jāsekmē arī sadarbība, kopīgas publikācijas un tīmekļa vietnes.

5.5.3

Turklāt būtu vēlama sociālās lauksaimniecības interešu kopīga pārstāvība politikas līmenī un jumta organizācijas izveide Eiropas līmenī. Šāda organizācija, kurā būtu pārstāvēta pilsoniskā sabiedrība, varētu veicināt sociālās lauksaimniecības nozares dalībnieku pieredzes apmaiņu un sniegt viņiem atbalstu gan tehniskajā, gan administratīvajā līmenī, vienlaikus nodrošinot arī sociālās lauksaimniecības interešu sekmēšanu politikas līmenī. Šajā jomā svarīga nozīme ir lauksaimniecības organizācijām.

5.5.4

Visus minētos pasākumus varētu plānot un īstenot jaunās lauku attīstības politikas (2014.–2020. gadam) ietvaros un balstīties, piemēram, uz Eiropas Lauku attīstības tīklu un dalībvalstu lauku attīstības tīkliem, tādējādi iesaistot arī citas dalībvalstis iepriekšminētajā tematiskajā iniciatīvā par sociālo lauksaimniecību.

5.6   Sociālās lauksaimniecības iekļaušana ilgtspējīgas attīstības stratēģijā un vienotajā stratēģiskajā satvarā

5.6.1

Zināms atbalsts sociālajai lauksaimniecībai ir sniegts pašreizējās lauku attīstības politikas, īpaši tās III virziena (dažādošana) un IV virziena (Leader) ietvaros, kā arī, pamatojoties uz ESF virzienu “sociālā iekļaušana”. Taču atzīstot sociālo lauksaimniecību par vienu no lauku ekonomikas attīstības faktoriem, tā varētu izmantot visus Eiropas struktūrfondu (ELFLA, ESF, ERAF) atbalstītos un finansētos pasākumus un tādējādi piekļūt jauniem finansējuma avotiem.

5.6.2

Kaut arī Komisijas priekšlikumi nākamajam struktūrfondu plānošanas periodam paver dažas jaunas iespējas, jo cīņa ar nabadzību, sociālā iekļaušana un lauksaimnieciskās darbības dažādošana skaidri noteikti par šīs politikas mērķiem (un kurus ideāli varētu kombinēt sociālās lauksaimniecības nozarē), tomēr šķiet, ka būtu stingrāk jāuzsver sociālās lauksaimniecības nozīme gan nākamajā plānošanas periodā, gan partnerības līgumā, lai palielinātu atbalstu tai. Tāpēc ES un dalībvalstīm būtu jāsaskaņo dažādu sociālās lauksaimniecības politikas pasākumu izmantošana. EESK uzskata, ka dalībvalstīm un dažādām (valstu un ES) iestādēm, kuru kompetencē ir ES līdzekļu pārvaldība, ir ciešāk jāsadarbojas, lai novērstu šķēršļus līdzekļu saņemšanai no struktūrfondiem un veicinātu struktūrfondu pieejamību vietējiem dalībniekiem.

5.6.3

Jaunajā plānošanas periodā tiek paredzēta iespēja nodrošināt sociālajai lauksaimniecībai finansējumu no vairākiem fondiem un vairāku gadu laikā. Vienotais stratēģiskais satvars sniedz iespēju izmantot dažādus fondus, pamatojoties uz daudzējāda finansējuma stratēģiju. Dalībvalstis būtu jāaicina sociālo lauksaimniecību minēt savos plānos un izstrādāt īpašas programmas, lai sociālās lauksaimniecības jomā varētu plašāk izmantot dažādus struktūrfondus. Tāpēc ir izšķiroši svarīgi pārliecināt valstu iestādes un vietējās pašvaldības, ka tām reāli jāizmanto šādas finansēšanas iespējas.

Tā kā sociālo lauksaimniecību raksturo vairākas dimensijas un vairākas funkcijas, šī nozare un tajā iesaistītie dalībnieki nepārprotami gūtu labumu no patiesi integrētas pieejas, ar kuru vienkāršo un efektīvāk koordinē dažādu fondu līdzekļu izmantošanu, kā arī ar to saistītās procedūras un darbības.

5.6.4

Tāpēc saistībā ar lauku attīstību būtu ļoti lietderīgi izstrādāt uz dalībvalstīm virzītu komunikācijas politiku, kurā ietverti arī uzraudzības pasākumi un ziņojumu sagatavošana. Vēl viena iespēja būtu paredzēt tematisku apakšprogrammu, pamatojoties uz 8. pantu, vai plašāk atbalstīt sociālajai lauksaimniecībai paredzētos Leader projektus.

5.6.5

Visbeidzot, dažādiem ģenerāldirektorātiem vajadzētu pastiprināt sadarbību, lai atvieglotu sociālās lauksaimniecības piekļuvi visiem struktūrfondiem, novēršot grūtības, kuru dēļ lauksaimnieki līdz šim nav varējuši izmantot reģionālās politikas pasākumus.

Briselē, 2012. gada 12. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/49


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Dzelzceļa pakalpojumu kvalitāte Eiropas Savienībā” (pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 44/08

Ziņotājs: Georges CINGAL kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar iekšējā reglamenta 29. panta 2. punktu 2012. gada 12. jūlijā nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Dzelzceļa pakalpojumu kvalitāte Eiropas Savienībā”

(pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 26. novembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī (13. decembra sēdē), ar 137 balsīm par, 54 balsīm pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Atzinumā aplūkoti jautājumi saistībā ar pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu. Atzinums izstrādāts un izvērtējams, ņemot vērā Lisabonas līguma 14. pantā un 26. protokolā izvirzītos mērķus attiecībā uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem. Atzinumā ņemti vērā ieteikumi, kas izklāstīti Baltajā grāmatā par transporta jautājumiem. Minētajā dokumentā apstiprināts, ka jāīsteno mērķi siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanā un jānodrošina ilgtspējīga un videi saudzīga mobilitāte.

1.2

Atzinumā gan ir aplūkota operatoriem izvirzīto mobilitātes mērķu īstenošana un iesaistīto pušu tiesības un pienākumi, taču tā galvenais mērķis ir izvērtēt gan vispārējas nozīmes pakalpojumu, proti, dzelzceļa pārvadājumu, pieejamību Eiropas iedzīvotājiem Eiropas Savienībā, gan to kvalitāti.

1.3

Dzelzceļa pārvadājumu kvalitāte ir šā pārvadājuma veida attīstībai nepieciešams nosacījums, taču ar to vien nepietiek; tāpēc EESK uzskata: lai pakalpojums lietotajiem kļūtu pievilcīgāks, tā rādītāji būtu jāuzlabo, pamatojoties uz tādiem dažādiem faktiskiem apsvērumiem, kas varētu uzlabojumus veicināt.

1.4

EESK vēlas, lai kredīti ieguldījumiem un kredīti infrastruktūras uzturēšanai tiktu paredzēti daudzgadu plānošanas ietvaros un uz tiem attiektos noteikumi finanšu sadalījumam vairākiem gadiem. Vērā būtu jāņem arī teritoriālās plānošanas uzdevumi, infrastruktūru pieejamības nodrošināšana un finansējums, kas varētu būt pieejams īstermiņā un vidējā termiņā.

1.5

EESK mudina Eiropas, valstu un reģionālas iestādes paredzēt jaunus noteikumus dažāda veida infrastruktūru finansēšanai, ievērojot subsidiaritātes principu un virzoties uz mērķi stiprināt teritoriju savstarpējo solidaritāti. Šim nolūkam Komiteja ierosina pārorientēt reģionālās politikas ietvaros transporta nozarei paredzētos līdzekļus, jo tas varētu radīt spēcīgu sviras efektu attiecībā uz teritoriālo plānošanu.

1.6

EESK vēlas, lai Eiropas līmeņa neatkarīga iestāde veiktu pētījumu par to, kādā mērā pakalpojuma lietotāji ar pakalpojumu ir apmierināti, tam izmantojot faktu (precizitāte, regularitāte, tarifi, tīrība, pieejamība utt.) novērtējumu. Novērtējumā vajadzētu izmantot metodoloģiju, kas izstrādāta koordinācijas grupās, iesaistot ieinteresētās puses (pakalpojuma lietotājus, transporta organizācijas iestādes, operatorus, darba ņēmējus u. c. personas), turklāt tām būtu jāspēj nodrošināt arī kontroli.

1.7

EESK pauž bažas par Eiropas Komisijas nodomu rosināt Regulas (EK) Nr. 1370/2007 (par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus) pārskatīšanu — tās tapšana bija sarežģīts iestāžu savstarpējo kompromisu process. Komiteja norāda, ka regula dalībvalstīm sniedz plašas organizatoriskas iespējas, ievērojot proporcionalitātes un subsidiaritātes principus, un, atzīmē, ka regulā noteiktais līdzsvars būtu jāizvērtē, ņemot vērā gūto pieredzi, kā tas noteikts regulas 8. panta 2. punktā.

1.8

Attiecībā uz Regulas (EK) Nr. 1370/2007 noteikumiem un iespējām tālākai to attīstībai, EESK aicina Eiropas Komisiju izvērtēt šādus iespējamos uzlabojumus:

nostiprināt tiesības kompensāciju saņemšanas jomā, ja noticis pakalpojuma kavējums, salīdzinot kavējuma ilgumu ar kopējo konkrētā brauciena ilgumu,

nostiprināt tiesības kompensāciju saņemšanas jomā, ja noticis pakalpojuma kavējums, nosakot, ka kompensācijas tieša samaksa ir attiecīgā operatora pienākums, un necenšoties iepriekš noskaidrot, kam jāuzņemas atbildība,

vienkāršot prasības veidlapu saņemšanu un pārsūdzības procedūru kompensācijas saņemšanai, gan individuālu, gan kolektīvu prasību gadījumā (interneta izmatošana, biļešu kases u. c. iespējas),

nostiprināt tiesības piekļuves jomā cilvēkiem ar invaliditāti, nosakot, ka [traucēta] piekļuve atjaunojama īsā (dienas) laikā,

nostiprināt tiesības drošības jomā, nosakot, ka vilcienos jāuzstāda ierīce, kas ļauj sazināties ar vilciena apkalpes personālu bīstamās situācijās vai veselības problēmu gadījumā,

nostiprināt pasažieru tiesības, izveidojot ombuda institūciju, kas varētu šķirt dažādu pušu savstarpējos strīdus.

1.9

Turklāt EESK lūdz Eiropas Komisiju un dalībvalstis kopīgi izvērtēt šādus iespējamos uzlabojumus:

nostiprināt pasažieru tiesības saņemt informāciju par garantētu pārsēšanās iespēju,

nostiprināt tiesības drošības jomā, nosakot maršrutus un situācijas ar paaugstinātu risku, paredzot tām atbilstošas procedūras un piesaistot nepieciešamo personālu.

1.10

Ievērojot subsidiaritātes principu, EESK aicina dalībvalstis izvērtēt šādus iespējamos uzlabojumus:

nostiprināt pasažieru tiesības, nosakot, ka jābūt konkrētai sadarbības iespējai kompetento iestāžu, vietējā līmeņa vēlēto amatpersonu, pasažieru un viņu pārstāvju, darba ņēmēju un viņu arodbiedrību starpā, vienojoties par veidu, kā kontrolēt dzelzceļa pakalpojumu kvalitāti (regularitāti, precizitāti, pieejamību, tīrību utt.),

uzlabot procedūru atbalsta un palīdzības sniegšanai pasažieriem, kuri ir ceļā, ja gaidīšanas laiks ir ilgs (vairāk nekā 1 stunda).

2.   Vispārīgas piezīmes: iedzīvotāju, pašreizējo un potenciālo dzelzceļa pārvadājumu pasažieru pieredze

2.1   Vispārīgi secinājumi

2.1.1

Izvērtēt, cik lielā mērā pasažieri ar pakalpojumiem ir apmierināti, un vienoties par iesaistīto pušu kopēju nostāju šajā jautājumā īpaši sarežģīti ir tāpēc, ka informācija šāda veida izvērtējumam ir pašu pakalpojumu sniedzēju rīcībā, turklāt šie uzņēmumi pakalpojuma kvalitātes standartus nosaka paši un paši savu darbību arī pārrauga saskaņā ar noteiktajiem pakalpojumu kvalitātes standartiem (Regulas Nr. 137128. pants). Tas pats sakāms par saistībām attiecībā uz precizitāti, pakalpojumu regularitāti, tīrību, klientu uzņemšanu, informācijas sniegšanu, cenu politiku, un tie ir tikai daži piemēri.

2.1.2

Liela daļa pasažieru, kuri izmanto dzelzceļa pakalpojumus un saskaras ar problēmām, ar nožēlu norāda, ka parādās arvien vairāk iemeslu pakalpojumu traucējumiem, ka satiksme nav paredzama, turklāt reāllaikā nav iespējas pārbaudīt, kas notiks, un ka satiksmes traucējumu gadījumā vispār trūkst informācijas par notiekošo. Viņiem radies iespaids, ka situācija dažās dalībvalstīs nemitīgi pasliktinās. Dzelzceļa pārvadājumu jomas uzņēmumi neatvieglo pasažieriem pieeju kompensācijām, kuras ir paredzētas saskaņā ar Regulu 1371/2007/EC.

2.1.3

Attiecībā uz dzelzceļa pakalpojumiem, uz kuriem attiecas sabiedrisko pakalpojumu saistības un kas nodrošina lielāko daļu ikdienas satiksmes, minami vairāki aspekti, kas prasītu transporta organizācijas iestāžu vai kompetento iestāžu iesaisti, lai tādējādi nodrošinātu pakalpojumu kvalitātes līmeni.

2.1.4

Dažādu pakalpojumu sniedzēju piedāvātais pakalpojumu klāsts kļūst arvien lielāks, taču tie nav ne savstarpēji saistīti, ne arī saskaņoti; tas notiek organizācijas vidē, kur notikušas būtiskas strukturālas izmaiņas, kur trūkst stabilitātes un pārredzamības. Tā rezultātā vietējie uzņēmumi uz situācijām reaģē bez piekļuves informācijas apritei reāllaikā, izraisot virkni problēmu un, protams, līdz ar to arī pasažieru neapmierinātību. Ņemot vērā minētos apsvērumus, šķiet nepieciešams situāciju nozarē izvērtēt katrā dalībvalstī un apzināt iespējamās attīstības iespējas.

2.2   Neierobežojošs saraksts, kurā uzskaitītas pasažieru un/vai pasažieru apvienību novērotās nepilnības:

apgrūtināta informācijas saņemšana, kļūdainas vai neatbilstīgas norādes;

neskaidri vai nepārredzami tarifi;

iepriekšējai rezervēšanai noteikto maksimālo termiņu dēļ nav iespējams plānot ceļojumu pietiekami ilgi pirms vilciena atiešanas datuma;

ar biļešu virspārdošanu saistītās problēmas;

nepielāgoti apstākļi vilcienos, stacijās, pieturās un uz perona (pārpildītas pasažieru uzņemšanas telpas) vai sanitārajām normām neatbilstoši apstākļi (nav tualetes);

cilvēku ar invaliditāti apgrūtināta piekļuve peroniem, stacijām, pieturām, dienesta aprīkojumam, vilcieniem, kā arī pārāk ilga iepriekšēja rezervēšana (48 stundas) specializēto dienestu pakalpojumu saņemšanai, vai arī pārāk stingri kritēriji šo pakalpojumu saņemšanai (kopējais svars);

nepietiekama drošība vilcienos, stacijās, pieturās;

vilcieni tiek padoti pēdējā brīdi, pārsēšanās gadījumos netiek ņemta vērā peronu maiņa;

divu vilcienu atiešana no viena un tā paša perona ar pavisam nelielu laika intervālu, pat ja tajā laikā vairāki citi peroni netiek izmantoti;

nepietiek vietas bagāžas novietošanai;

netiek ņemti vērā multimodālie pārvadājumi (grūtības pārvadāt velosipēdus, savienojumu ar citiem transporta līdzekļiem neapmierinoša organizēšana un pārvaldība vai šādu savienojumu nav vispār, informācijas trūkums, integrētu tarifu un pakalpojumu trūkums);

neprecizitāte, neregulāra satiksme, vilcienu atcelšana bez iepriekšēja brīdinājuma;

nepietiekamas rūpes par pasažieriem satiksmes traucējumu gadījumā, nepietiekamas kompensācijas vai atteikums piešķirt kompensāciju;

pakalpojumu un maršrutu atcelšana vai izmaiņas tajos, iepriekš neapspriežoties ar lietotājiem, lietotāju pārstāvjiem, attiecīgajām reģionālajām un vietējām pašvaldībām (piemēram, nakts vilcienu atcelšana, izmaiņas vilcienu kustības sarakstā un biežumā u.c.);

ilgāks ceļā pavadītais laiks no vienas pieturas līdz otrai;

neapmierinoša piekļuve biļešu pārdošanas un izplatīšanas kanāliem.

2.3   Neparedzētu satiksmes traucējumu galvenie iemesli ir šādi:

nelabvēlīgi laika apstākļi: nav savlaicīgi veikti tehniskie pielāgojumi vai piemērotas procedūras, kas nodrošina kvalitatīvus sniegtos pakalpojumus;

problēmas ar aprīkojumu: tās saistītas ar aprīkojuma aprites cikla nepiemērotu pārraudzību, tā ilglaicīgu lietošanu, savlaicīgu neatjaunošanu un apkopei paredzēto līdzekļu ilgtermiņa plānošanas trūkumu;

cilvēku radītas problēmas: pašnāvības, pie neaizsargātiem objektiem notiekoši masveida mītiņi, kuru cēloņus un sekas EESK nevēlas komentēt šajā atzinumā.

2.4   Pozitīvas atsauksmes un apmierinoši aspekti, kas varētu sekmēt modālos pārvadājumus:

augsts pasažieru un satiksmes drošības līmenis;

augsts personāla profesionālais līmenis;

dzelzceļa satiksmes potenciālās iespējas sekmēt reģionu teritoriālo plānošanu un attīstību.

3.   Īpašās piezīmes: situācijas attīstība pēdējos gadu desmitos

3.1

Komisija ir ievērojusi Līgumā noteikto personu brīvas pārvietošanās principu un atbalstījusi ilgtspējīgas mobilitātes principu. Dzelzceļa satiksme ir atzīta par efektīvu sabiedrisko transportu liela pasažieru skaita pārvadāšanai; to var pielāgot kompetento iestāžu izteiktajām vēlmēm, tas ir mazāk kaitīgs videi, un tajā var izmantot jau pieejamo, labā stāvoklī esošo vai viegli atjaunināmu infrastruktūru.

3.2

ES ir izveidojusi Eiropas starptautisko maršrutu tīklu. Šā tīkla papildināšanai jau veikti un arī turpmāk paredzēti apjomīgi ieguldījumi. Šai Savienības iniciatīvai jābūt balstītai uz kopīgi ar dalībvalstīm izvēlētiem ieguldījumu projektiem, lai ceļotāji Eiropā varētu nokļūt no vienas vietas citā ar iespējami mazāk starpposmiem.

3.3

Izvērtējot dzelzceļa savienojumus ar reģioniem un to teritoriālo plānošanu, iespējams, veikta nepamatota stratēģiju izvēle, neņemot vērā nepieciešamību izmantot tādus pārvadājumus, kas samazina starpposmu skaitu, jo starpposmiem ir negatīva ietekme uz sabiedriskā transporta izmantošanu.

3.4

Šādu iepriekšēju novērtējumu par iespējamo izvēli arvien biežāk ņem vērā kompetentās iestādes, kurām nākas saskarties ar vidējā un ilgtermiņā nepietiekami pārredzamu un nepietiekami stabilu finansējumu.

3.5

Izdevumi transporta nozarē ir vērā ņemams slogs gan valstu, gan reģionu budžetā. Sabiedrība apzinās situācijas nopietnību, un pašreizējās krīzes apstākļos vēlas saņemt pārredzamu un ticamu informāciju. Iedzīvotāji atkārtoti norāda, ka attiecībā uz jaunajiem vērienīgajiem projektiem joprojām netiek sagatavots vēl kāda papildu eksperta vērtējums. Kā EESK jau norādīja atzinumā TEN/479, dialogs starp iestādēm un pilsonisko sabiedrību ir ļoti svarīgs, īpaši jautājumā par ieguldījumiem transporta infrastruktūrā.

4.   Prasība iekļauta Komitejas prioritāro darbību programmā

4.1

Ar šo pašiniciatīvas atzinumu turpinās darbs, kas aizsākts iepriekš izstrādātos atzinumos, proti,

TEN/432-433 par vienotu Eiropas dzelzceļa telpu,

TEN/454 par ceļvedi uz Eiropas vienoto transporta telpu,

TEN/471 par vadlīnijām Eiropas transporta tīkla attīstībai,

TEN/479 par transporta politikas Balto grāmatu: ceļā uz pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu un līdzdalību,

TEN/480 par pasažieru tiesībām visos transporta veidos.

4.2

Nolūkā izveidot Eiropas transporta tīklu lielākā daļa ES finansējuma, saprotams, novirzīta lielo maģistrāļu izveidei. Situācijai attīstoties, priekšroka dota ātrgaitas līniju izveidei, dažkārt novilcinot pārējās esošās infrastruktūras modernizēšanu līdzekļu taupīšanas nolūkā. Publiskajām iestādēm šā jautājuma apspriešanā jāņem vērā, ka transporta publiskajā piedāvājumā jāpaplašina dzelzceļa transporta pakalpojumu klāsts vai pat noteiktos gadījumos jāpanāk, lai dzelzceļa transports turpmāk būtu saskaņotas multimodālas sistēmas pamatelements. No šāda viedokļa ES finansējums jāvirza uz saskaņotu ilgtspējīgas mobilitātes politiku (transporta nozarei paredzēto Reģionālās politikas ĢD līdzekļu piešķiršana).

4.3

Komiteja aicina objektīvi izvērtēt pašreizējo situāciju (priekšrocības un trūkumus) dzelzceļa transporta nozarē. Šādu izvērtējumu Komisijai būtu jāveic pārredzami, nodrošinot nepieciešamo informāciju un aicinot iedzīvotājus izteikt savas vēlmes jomā, kas patiesībā skar lielāko sabiedrības daļu (pārvietošanās no mājām uz darbu un atpakaļ, atsevišķi, ar darbu saistīti braucieni, ģimenes apmeklējumi, brīvdienas u. c. braucieni).

5.   EESK vēlas vērst uzmanību uz problēmu kopumu

5.1

Šajos krīzes un pieejamā publiskā finansējuma ierobežotības apstākļos ekonomikas atveseļošanas politika, kas balstīta uz ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, varētu pozitīvi ietekmēt nodarbinātību un tās kvalitāti, modālo pārvadājumu mērķu sasniegšanu un Eiropas iedzīvotāju piekļuvi vispārējas nozīmes pakalpojumiem transporta nozarē. EESK norāda, ka nozīmīgajam darbam, kas jāpaveic, jāiekļaujas minētajā visaptverošajā stratēģijā.

5.2

EESK vērš uzmanību uz to, ka izmaiņas vilcienu kustības sarakstā un dažu vilcienu kustības izmaiņas dažkārt liek iedzīvotājiem mainīt dzīvesvietu vai darbavietu. Šāda piespiedu mobilitāte neatbilst tādai, kādu vēlētos iedzīvotāji. EESK uzsver, ka ieviesto pārmaiņu rezultātā notiek pāreja uz citu transporta veidu (autotransporta vai gaisa transporta) izmantošanu, un tas ir pretrunā transporta politikas mērķiem.

5.3

EESK aicina Komisiju izpētīt un sagatavot ES programmu dzelzceļa tīklu atjaunošanai un/vai atbalstīt turpmāk plānotas dalībvalstu programmas. ES programmu ar mērķi nodrošināt dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu klientu vajadzības būtu viegli iekļaut ES stratēģijās (Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, programmā “Apvārsnis 2020” u.c.). Dialogu ar pilsonisko sabiedrību par transporta politiku atzinīgi vērtētu arī iedzīvotāji. Reģionālās politikas ietvaros transporta nozarei paredzēto līdzekļu pārorientēšana varētu būt instruments, kas būtiski veicinātu šādas stratēģijas īstenošanu.

Briselē, 2012. gada 13. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/53


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Problēmas saistībā ar sociālo mājokļu definēšanu” (pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 44/09

Ziņotājs: HENCKS kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2012. gada 19. janvārī nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Problēmas saistībā ar sociālo mājokļu definēšanu par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu”.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Birojs 2012. gada 21. februārī uzdeva Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu par šo tematu. Specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2012. gada 26. novembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī (13. decembra sēdē), ar 67 balsīm par, 5 balsīm pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Tiesības uz mājokli – Vispārīgi principi

1.1.

Tiesības uz mājokli noteiktas ar dalībvalstu starptautiskām saistībām, kas Eiropas Savienībai ir jāņem vērā. Šīs tiesības atzītas ANO Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā, kurā paredzēts, ka “katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu, kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai”. Pārskatītajā Eiropas Padomes Sociālajā hartā noteikts: “Līgumslēdzējas puses apņemas veikt sekojošus pasākumus: nodrošinot vienlīdzīgus nosacījumus, lai iegūtu dzīvesvietu; samazinot un veicinot bezpajumtnieku skaita samazināšanos, lai nodrošinātu pakāpenisku bezpajumtnieku izzušanu; padarot dzīvesvietas maksu pieejamu tiem, kam nav pietiekošu līdzekļu”. Tiesības uz mājokli iekļautas daudzu dalībvalstu konstitūcijās un/vai specifiskos likumos, kuru mērķis ir šo tiesību efektīva īstenošana.

1.2.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartā noteikts: “Apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu”.

1.3.

Šīs tiesības lielākajā daļā dalībvalstu tiek īstenotas ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu (VTNP) palīdzību atbilstīgi Pamattiesību hartas 36. pantam, kurā noteikts, ka “Savienība saskaņā ar Līgumiem atzīst un ievēro valstu tiesību aktos un praksē noteikto pieeju pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, lai veicinātu Savienības sociālo un teritoriālo kohēziju”.

1.4.

Saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu un gadījumos, kad vispārēja piekļuve mājoklim kvalificēta kā VTNP, uz uzņēmumiem, kam uzticēti minētie pakalpojumi, attiecas Kopienas noteikumi par konkurenci, valsts atbalsta aizliegumu un kontroli, ja šo noteikumu piemērošana de jure vai de facto netraucē tiem veikt konkrētos uzdevumus, ko tiem uzticējušas valsts, reģionālās vai vietējās iestādes. Komisijas 2011. gada 20. decembra lēmumā (par VTNP) turklāt ir precizēts, ka subsidētus sociālos mājokļus piešķir nelabvēlīgā situācijā esošām personām vai sociālām grupām, kas nelabvēlīgas finansiālās situācijas dēļ nevar atrast mājokli tirgus apstākļos.

1.5.

Saskaņā ar Lisabonas līgumam pievienoto 26. protokolu dalībvalstīm un to valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm ir būtiska nozīme un liela rīcības un demokrātiskas izvēles brīvība, nodrošinot, pasūtot un organizējot sabiedriskus pakalpojumus.

1.6.

Šajā protokolā dalībvalstīm izvirzīta arī prasība par VTNP augstu pieejamības līmeni un vispārējas piekļuves veicināšanu.

1.7.

Tiesību uz mājokli īstenošana ir saistīta ar citu pamattiesību — piemēram, tiesību uz cilvēka cieņu, uz privātās dzīves, mājokļa un ģimenes aizsardzību, tiesību uz ūdeni, veselību un enerģiju u. c. — īstenošanu. Pienācīgas kvalitātes mājoklis ir absolūti nepieciešams, lai indivīds varētu pilnveidoties un iekļauties sabiedrībā.

1.8.

Tas, cik efektīvas ir tiesības uz mājokli, visbiežāk un galvenokārt ir atkarīgs no piemērota piedāvājuma pieejamības. Tiesības uz mājokli visbiežāk traktē kā tiesības uz pienācīgas kvalitātes mājokli par pieņemamu cenu.

1.9.

Mājokļa pieejamības garantēšana bieži vien nenozīmē to, ka publisko iestāžu pienākums ir piešķirt dzīvokli ikvienam prasītājam. Valstij vai kompetentajai publiskajai iestādei ir politisks pienākums ar attiecīgas politikas un programmu starpniecību uzlabot visu iedzīvotāju piekļuvi mājoklim.

1.10.

Ar ļoti dažādiem paņēmieniem un ļoti atšķirīgā mērā dalībvalstis ietekmē mājokļu tirgu, īstenojot šīs pamattiesības, lai nodrošinātu visu pilsoņu tiesības atrast pienācīgas kvalitātes mājokli par pieņemamu cenu. Sociālo mājokļu būvē attiecīgi iesaistot to turpmākos iemītniekus, tiek sekmēta šo mājokļu pieejamība, kā arī šo mājokļu iemītnieku iespējas darba tirgū.

1.11.

No šāda viedokļa raugoties, mājoklis ir uzskatāms par (publisku vai sabiedriskas nozīmes) preci, kurai dalībvalstis atkarībā no politiskās izvēles un savām kolektīvajām vērtībām nosaka minimālos kvalitātes un komforta standartus, konkrētus pilsētvides attīstības un būvniecības noteikumus, maksimālos maksātspējas rādītājus. Dažas dalībvalstis, piemēram, Vācija, regulē mājokļu cenu izmaiņas un rada sociālā atbalsta vai nodokļu atvieglojumu mehānismus, lai ierobežotu mājsaimniecībām šos obligātos izdevumus.

2.   Sociālie mājokļi

2.1.

Nākas konstatēt, ka, neskatoties uz minētajiem mehānismiem, daudzi Savienības iedzīvotāji mājokli vairs nevar finansiāli atļauties. 2010. gadā 5,7 % Eiropas iedzīvotāju nebija pieejams mājoklis (avots: Europe Information Service S. A.), lai arī pārskatītajā Eiropas sociālajā hartā ir paredzēts, ka bezpajumtniecība jāsamazina un pamazām jāizskauž; 17,86 % iedzīvotāju dzīvoja pārapdzīvotos vai noteikumiem neatbilstošos mājokļos, savukārt 10,10 % mājsaimniecību norādīja, ka maksa par mājokli pārsniedz 40 % no viņu ienākumiem.

2.2.

Daudzas dalībvalstis ir arī izvēlējušās izstrādāt un izveidot mājokļu paralēlu piedāvājumu, proti, tā sauktos sociālos mājokļus, lai papildinātu privātajā tirgū pieejamo piedāvājumu. Šos sociālos mājokļus piešķir saskaņā ar īpašiem nosacījumiem, un parasti to dara iestādes, kuru mērķis nav gūt peļņu un kuras ir izveidotas tieši šajā nolūkā, taču to var darīt arī privāti investori, juridiskas vai fiziskas personas, kam ir attiecīgas pilnvaras un kas saņem subsīdijas no valsts, reģionālajām vai vietējām publiskajām iestādēm.

2.3.

Visās dalībvalstīs, izņemot Grieķijā, ir sociālo mājokļu fonds. 25 miljoniem Eiropas mājsaimniecību ir sociālais mājoklis, un to teritoriālā plānojuma, pieejamības un cenas noteikumus tieši nosaka dalībvalstu publiskās pārvaldes iestādes.

2.4.

Šis paralēlais mājokļu piedāvājums, pateicoties tā stabilitātei un cenu ierobežojumiem, palīdz samazināt nekustamā īpašuma ciklu amplitūdu un ierobežo nekustamā īpašuma burbuļu veidošanos. Ar tā palīdzību dalībvalstis, kurām ir liels sociālo mājokļu fonds, ir izvairījušās no nekustamā īpašuma burbuļiem un to negatīvajām sekām.

2.5.

Sociālais mājoklis ir viens no risinājumiem, ko publiskās iestādes piedāvā gadījumos, kad mājokļu tirgus nespēj apmierināt visu iedzīvotāju vajadzības pēc mājokļa un visiem nodrošināt iespēju atrast pienācīgas kvalitātes mājokli par pieņemamu cenu vai īres maksu. Sociālo mājokļu būvē attiecīgi iesaistot to turpmākos iemītniekus, šo mājokļu cena kļūst pieejamāka, uzlabojas iemītnieku attieksme pret mājokli un viņiem rodas iespēja iegūt vai uzlabot darba prasmes vai iemaņas, un tādējādi palielinās viņu iespējas darba tirgū.

2.6.

Tirgus nespēja nodrošināt visām vajadzībām atbilstošus mājokļus skar ne tikai personas, kurām nav pilnīgi nekādu iespēju iegūt mājokli, bet arī personas, kuru mājoklis ir sliktā stāvoklī, nepiemērots vai pārapdzīvots, kā arī personas, kurām lielāko daļu ienākumu nākas samaksāt par īri vai mēneša kredītmaksājumiem.

2.7.

Mājokļu vajadzības dažādās dalībvalstīs būtiski atšķiras, un tās atšķiras arī vienas dalībvalsts robežās, proti, starp Rietumeiropas un Austrumeiropas valstīm, lauku un pilsētu teritorijām, un arī pilsētu teritorijas robežās – starp pilsētas centru un nomali.

2.8.

Savienības dalībvalstīs piemēro trīs dažādas koncepcijas:

A)

ierobežojoša koncepcija

Valsts iestādes subsidēts sociālais mājoklis paredzēts vienīgi neaizsargātām vai atstumtām personām, kuras nepārprotami par tādām atzītas. Šādu mājokļu piešķiršana balstīta uz ļoti stingriem noteikumiem. Īres maksu gandrīz pilnībā sedz sociālās palīdzības sistēma. Šī koncepcija nekonkurē ar nekustamā īpašuma privāto sektoru un pilnībā atbilst Kopienas definīcijai par sociālā mājokļa nodrošināšanu kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, kas formulēts Eiropas Komisijas 2011. gada 20. decembra lēmumā, kurā paredzēts, ka uz uzņēmumiem, kas atbild par sociālo pakalpojumu sniegšanu, tostarp sociālā mājokļa nodrošināšanu “nelabvēlīgā situācijā esošiem iedzīvotājiem vai sociāli mazāk labvēlīgām grupām, kurām maksātspējas ierobežojumu dēļ nav iespēju iegūt mājokli tirgus apstākļos”, attiecas atbrīvojums no paziņošanas par saņemto kompensāciju.

Šajā kategorijā var minēt Bulgāriju, Kipru, Igauniju, Ungāriju, Īriju, Lietuvu, Latviju, Maltu, Portugāli, Rumāniju, Apvienoto Karalisti, Slovākiju un Spāniju (tikai daļēji, proti, attiecībā uz sociālo īres sektoru).

B)

vispārēja koncepcija

Šīs koncepcijas mērķauditorija ir neaizsargātas vai atstumtas personas (ierobežojoša koncepcija) un personas, kuru zemais ienākumu līmenis liedz piekļuvi piemērotam mājoklim. Parasti mājokļa piešķiršanā ņem vērā ienākumu līmeni un mājsaimniecības sastāvu. Īres maksa ir reglamentēta un ne pārāk augsta. Kopumā šai koncepcijai ir neliela ietekme uz mājokļu piedāvājumu un to cenām, turklāt tā neietekmē nekustamā īpašuma privāto sektoru, jo peļņas līmenis ir ļoti zems.

Lai arī šī koncepcija ietver plašākas iedzīvotāju grupas, tā tomēr atbilst Kopienas prasībām par orientāciju uz sociāla rakstura pieprasījumu. Šo koncepciju piemēro Vācijā, Austrijā, Beļģijā, Spānijā (attiecībā uz iespēju iegūt mājokli īpašumā), Francijā, Somijā, Itālijā, Luksemburgā, Polijā, Čehijas Republikā un Slovēnijā.

C)

universāla koncepcija, ko dažādā veidā izmanto Nīderlandē un Dānijā

Saskaņā ar šo koncepciju mājokli piešķir ikvienam iedzīvotājam neatkarīgi no viņa ienākumu apmēra (neaizsargātas un atstumtas personas ieskaitot), un tā papildina tradicionālā nekustamā īpašuma tirgus piedāvājumu. Tā būtiski ietekmē tirgus apstākļus un cenas, jo mājokļu cenu politika balstīta uz reālajām izmaksām, nevis tirgus vērtību, un vienlaikus, atšķirībā no tirgus privātā sektora, paredz drošību tikt izmitinātam.

Tā kā šī universālā koncepcija nav mērķtiecīgi orientēta uz konkrētu sociāla rakstura pieprasījumu, Eiropas Komisija to apstrīd, jo uzskata, ka tā neatbilst Kopienas definētajam mājokļa nodrošināšanas VTNP. Universālo koncepciju vairs nepiemēro Zviedrijā, kura atteikusies precīzi definēt VTNP mājokļa jomā.

Dānijā universālā koncepcija ir cieši saistīta ar labklājības modeli. Saskaņā ar to nelabvēlīgā stāvoklī esošu, mazaizsargātu vai atstumtu grupu vai personu definīcija neattiecas tikai uz noteiktu ienākumu līmeni. Liela uzmanība ir pievērsta, lai iedzīvotajiem, kam tas nepieciešams, nodrošinātu pieejamu mājokli par pieņemamu cenu. Tas papildina tradicionālo īpašuma tirgu, uzliekot sociālos pienākumus, nodrošinot līdztiesību un pievēršoties dažādu sociālo grupu vajadzībām, kas saistītas ar etnisko piederību, dzimumu, ienākumu līmeni, vecuma grupu, invaliditāti, garīgo vai fizisko stāvokli. Cenu politika tiek regulēta un balstās uz aktuālajām izmaksām, un tas ļauj izvairīties no iespējas saņemt pārlieku lielu kompensāciju.

3.   Sociālie mājokļi un Kopienas tiesības

3.1.

Tā kā ar tirgus mehānismu palīdzību vien nav iespējams nodrošināt pienācīgas kvalitātes mājokļus visiem iedzīvotājiem, sociālo mājokļu jautājumu Kopienas tiesībās var saistīt ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu jēdzienu, ja attiecīgā dalībvalsts atzinusi sociālo mājokli par VTNP, un tādā gadījumā sociālajam mājoklim var piešķirt publiskas subsīdijas vai kompensācijas.

3.2.

Lisabonas līgumam pievienotajā 26. protokolā apstiprināta valsts, reģionālo un vietējo iestāžu būtiskā nozīme un lielā rīcības brīvība, sniedzot, pasūtot un organizējot vispārējus tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus, lai pēc iespējas labāk apmierinātu lietotāju vajadzības. Uz sociālo mājokli attiecas sabiedrisko pakalpojumu saistības, ko plānošanas, cenas, piešķiršanas nosacījumu un apdzīvošanas ziņā nosaka valsts, reģionālās vai vietējās publiskās pārvaldes iestādes. Šajā protokolā dalībvalstīm izvirzīta arī prasība nodrošināt VTNP augstu pieejamības līmeni, vienlīdzīgu attieksmi, vispārējas piekļuves un lietotāju tiesību aizsardzības veicināšanu.

3.3.

Ja sociālie mājokļi atzīti par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, uz tiem attiecas LESD 14. pants, 106. panta 2. punkts un 26. protokols, kurā noteikts princips par kopējām preferencēm sociālajā un kultūras jomā un tādu vajadzību apmierināšanu, kas vietējā līmenī radušies saistībā ar VTNP definēšanu dalībvalstīs. Saskaņā ar šiem noteikumiem un ņemot vērā lēmumā par VTNP izklāstītus konkrētos nosacījumus (kā minēts 3.6. punktā), sociālo mājokļu uzdevumu pildīšana ir prioritāra salīdzinājumā ar konkurences un iekšējā tirgus noteikumiem.

3.4.

Šo LESD noteikumu piemērošanas dēļ Komisija vairs neattiecina iepriekšējas paziņošanas pienākumu uz valsts atbalstu, kas piešķirts sociālo mājokļu pārvaldības iestādēm.

3.5.

Gadījumos, kad dalībvalstis klasificē sociālo mājokli kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, Eiropas Komisija Eiropas Savienības Tiesas uzraudzībā veic pārbaudi tikai attiecībā uz acīmredzamām kļūdām.

3.6.

Pamatojoties uz to, ka sabiedriskam pakalpojumam ir sociāls raksturs, Eiropas Komisija uzskata, ka sociālais mājoklis ir jādefinē tiešā saistībā ar nelabvēlīgā situācijā esošām personām vai sociāli mazāk labvēlīgām grupām, nevis atkarībā no dažādajām vajadzībām vietējos mājokļu tirgos. Tas ir pastāvīgu konfliktu iemesls starp Komisiju un dalībvalstīm, sociālo mājokļu iestādēm un sociālo mājokļu īrnieku pārstāvjiem, kas nepiekrīt šim Komisijas viedoklim, savukārt citi to atbalsta.

4.   Dalībvalstu sociālo mājokļu politiku destabilizējošs tiesiskais regulējums

4.1.

Tas, kā Eiropas Komisija pieņem lēmumus par pārbaužu laikā konstatētajām acīmredzamajām kļūdām attiecībā uz sociālo mājokļu klasificēšanu par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, ir bijis cēlonis izmaiņām dažu dalībvalstu politiskajā izvēlē sociālo mājokļu organizēšanas un finansēšanas jomā, un rada pamatu tiesvedībai.

4.2.

Nīderlandē šīs lēmumu pieņemšanas prakses piemērošanas dēļ sociālais mājoklis ir ticis liegts gandrīz 400 000 mājsaimniecībām, kuras Eiropas Komisija uzskatīja par pārāk turīgām, lai pretendētu uz sociālo mājokli, bet kuras faktiski nav pietiekami turīgas, lai atrastu mājokli saskaņā ar tirgus nosacījumiem.

4.3.

Tā kā Zviedrija atteicās piemērot šo lēmumu pieņemšanas praksi, tās publiskās pārvaldes iestādes bija spiestas no vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu loka svītrot sociālos mājokļus un tādējādi apšaubīt to finansēšanas modeli, kas izpaužas kā sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas, kuras vienīgās ir savietojamas ar Līgumā noteikto valsts atbalsta aizlieguma principu.

4.4.

Francijas nekustamo īpašumu savienība iesniedza Eiropas Komisijai sūdzību pret Francijas valsti par to, ka sociālā mājokļa piešķiršanai noteiktās ienākumu robežvērtības ir pārāk augstas un tāpēc neatbilst Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei.

4.5.

Priekšlikumi direktīvām par publisko iepirkumu un koncesijām ir iemesls, kāpēc šie direktīvu noteikumi un iepirkums ir jāattiecina uz sadarbību, ko īsteno sociālo mājokļu pārvaldības iestādes, uz kurām attiecas sociālo uzņēmumu un publisko tiesību struktūras jēdziens. Judikatūru, kas saistīta ar sadarbību starp publiskām pārvaldes iestādēm, attiecinot uz visām līgumslēdzējām iestādēm, Eiropas Komisija liek apšaubīt sociālo mājokļu modernizēšanai, optimālai pārvaldībai un ciešākai saistībai ar vietējiem apstākļiem nepieciešamo sadarbību un līdzekļu kopīgu izmantošanu.

4.6.

Šie konkrētie piemēri liecina par Eiropas Savienības tiesību aktu tiešo ietekmi uz sociālo mājokļu definēšanu, organizēšanu un finansēšanu dalībvalstīs, un tāpēc Eiropas Savienībā ir jānosaka sociālo mājokļu attīstībai labvēlīgs tiesiskais regulējums.

4.7.

Ņemot vērā sociālā mājokļa dažādās dimensijas un izplatību Eiropas Savienībā, tam ir izšķiroša loma stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā. Sociālo mājokļu nozare nepārprotami sekmē gudras, ilgtspējīgas un integrējošas ekonomikas mērķa sasniegšanu Savienībā, jo ar to paredzēts nodrošināt augstu nodarbinātības, ražīguma, iekļautības un sociālās kohēzijas līmeni, kā arī intensīvi apkarot nabadzību un klimata pārmaiņu sekas, un vienlaikus apkarot enerģētisko nabadzību.

4.8.

Lai arī katrai no dalībvalstīm ir jāpieņem savi valsts mērķi katrā no šīm jomām, sociālo mājokļu piedāvājuma veidošanu ieskaitot, Eiropas līmenī īstenotajiem konkrētajiem pasākumiem, tostarp arī sociālo mājokļu jomas pasākumiem, ir jāatbilst stratēģijai “Eiropa 2020”.

5.   Sociālo mājokļu politika, kas pilnībā atbilst stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un uzlabotai ekonomikas pārvaldībai

5.1.

Sociālie mājokļi aktīvi veicina vairāku stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu gan saistībā ar atbalstu reģionu izaugsmes un pievilcīguma stratēģijai, veiktajiem ieguldījumiem un jaunām, nepārvietojamām darba vietām, kā arī cīņai ar nabadzību, sociālo atstumtību, klimata pārmaiņu sekām un enerģētisko nabadzību.

5.2.

Eiropas Savienība ir otrā lielākā sociālo mājokļu veidotāja pasaulē pēc Ķīnas, kura sociālo mājokļu jomu ir noteikusi par politiku, kas ļauj sekmēt ekonomikas un pilsētu izaugsmi un ierobežot nekustamā īpašuma burbuļu veidošanos privātajā būvniecības sektorā.

5.3.

Atbilstoši Eiropas Komisijas priekšlikumiem sociālie mājokļi ir pilntiesīgi saņemt finansējumu no struktūrfondiem laika posmā no 2014. gada līdz 2020. gadam, īpaši tādās jomās kā siltumizolācija un atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšana, pilsētu ilgtspējīgas attīstības integrēti pasākumi un atstumtības apkarošana, sniedzot iespēju nelabvēlīgos apstākļos esošām grupām iegūt mājokli un saņemt kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus par pieņemamu cenu.

5.4.

Sociālais mājoklis ir konkrēts un efektīvs risinājums, kas Komisijai un Padomei dod iespēju stiprināt eurozonas ekonomisko pārvaldību un uzraudzīt nekustamā īpašuma burbuļu veidošanos un to negatīvo ietekmi uz makroekonomisko un sociālo līdzsvarotību. Paralēla piedāvājuma, proti, sociālo mājokļu, veidošana mazina minēto parādību vērienīgumu un ierobežo mājokļu tirgus ciklu amplitūdu.

5.5.

Ja budžeta apsvērumu dēļ vai tādēļ, ka nelabvēlīgā situācijā esošu personu vai sociāli mazāk labvēlīgu grupu definīcija ir pārāk ierobežojoša, kāda dalībvalsts vairs nespēj pielāgot sociālo mājokļu piedāvājumu iedzīvotāju faktiskajām vajadzībām atbilstīgi starptautiskajām saistībām, ko tā uzņēmusies saistībā ar tiesībām uz mājokli, vispārēju piekļuvi pienācīgas kvalitātes mājoklim par pieņemamu cenu varēs īstenot tikai ar publisko iestāžu spēcīgu iejaukšanos privātajā tirgū.

6.   Jauno enerģētikas un sociālo problēmu risināšana

6.1.

Sociālo mājokļu jomā ir jārēķinās ar klimata pārmaiņām un ar nepieciešamību uzlabot pašreizējā un jaunā mājokļu fonda energoefektivitāti. Sociālo mājokļu pārvaldības iestāžu īstenotā investīciju politika enerģētikas jomā ir publiski jāatbalsta, jo tā dod iespēju gan apkarot klimata pārmaiņu sekas un enerģētisko nabadzību, kas apdraud mājsaimniecības ar nelieliem ienākumiem, gan arī veicināt vietējā līmeņa nodarbinātību un reģionu ekonomisko attīstību. Kohēzijas politika var aktīvi veicināt šo dinamiku un cita papildu finansējuma piesaistīšanu.

6.2.

Arī sabiedrības novecošana ir viena no būtiskām problēmām, jo sociālo dzīvokļu fonds ir jāpielāgo gados vecāku un atkarīgu cilvēku vajadzībām un jāveido jauni vispusīgi pakalpojumi, kas aprūpējamiem cilvēkiem dod iespēju uzturēties mājās un nodrošina sociālo mājokļu pieejamību.

6.3.

Tā kā mājsaimniecības, kas izmanto sociālos mājokļus un/vai kas tos ir pieprasījušas, kļūst arvien nabadzīgākas, ir jāņem vērā prasība par sociālo daudzveidību un šo mājokļu piedāvājuma kvalitāti vietējā līmenī, kā arī jāizstrādā vispusīgas pilsētu ilgtspējīgas attīstības koncepcijas, kuras ietver sociālo, ekonomisko, pilsētas un vides dimensiju un kuras minētas Eiropas Komisijas priekšlikumā ERAF regulai.

7.   Eiropas Savienības loma

7.1.

Eiropas Savienībai vispirms jānodrošina tiesiskais regulējums, kas būtu labvēlīgs sociālo mājokļu attīstībai dalībvalstīs gan šāda piedāvājuma finansējuma, gan definēšanas un darbības ziņā. Lai īstenotu šādu labvēlīgu tiesisko regulējumu, uzmanība ir jāvērš uz pārbaudēm, kas ļauj atklāt acīmredzamas kļūdas sociālo mājokļu klasificēšanā par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, uz sociālo mājokļu pārvaldības iestādēm piešķirtā valsts atbalsta savietojamību, ar publisko iepirkumu saistītu noteikumu piemērošanu un sadarbību starp sociālo mājokļu pārvaldības iestādēm, kā arī uz pazeminātas PVN likmes piemērošanu sociālajam mājoklim kā pirmās nepieciešamības precei.

7.2.

Eiropas Komisijai būtu jāpārskata, kā tā pieņem lēmumus par pārbaužu laikā konstatētajām acīmredzamajām kļūdām attiecībā uz sociālo mājokļu klasificēšanu par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, jo pašreizējā lēmumu pieņemšanas prakse ne vienmēr ir pielāgota nozares īpatnībām. Komisijai jāuzliek dalībvalstīm atbildība par piekļuves noteikumu izstrādi un sociālo mājokļu cenu noteikšanu tādā veidā, lai ņemtu vērā vietējās vajadzības un prioritātes, kā arī nelabvēlīgā situācijā esošo iedzīvotāju vai sociāli mazāk labvēlīgu grupu reālās vajadzības atbilstīgi 26. protokola noteikumiem par vispārējas nozīmes pakalpojumiem.

7.3.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir nolēmusi pagarināt termiņu atkāpei no pienākuma paziņot par valsts atbalstu, kas kā kompensācija par sabiedriskajiem pakalpojumiem piešķirta sociālo mājokļu pārvaldības iestādēm, un to, ka Komisija ir ņēmusi vērā dažas īpatnības, kas, piemēram, pastāv pilnvaru termiņa un ilgtermiņa investīciju jomā.

7.4.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumā par sociālo uzņēmējdarbību pausto vēlmi atbalstīt ekosistēmu, kas būtu labvēlīga sociālu uzņēmumu veidošanai Eiropas Savienībā, tostarp mājokļu pieejamības jomā, kā arī veicināt solidāru investīciju fondu veidošanu. Komiteja uzsver nepieciešamību saglabāt sociālo partneru nozīmi tajās dalībvalstīs, kur atbilstīgi nacionālajai kultūrai tie iesaistīti sociālo mājokļu pārvaldībā.

7.5.

Komisijai, Parlamentam un Padomei priekšlikumos par publisko iepirkumu un koncesijām būtu jāiekļauj sadarbība starp sociālo mājokļu pārvaldības iestādēm (kas darbojas kā publisko tiesību subjekti un sociāli uzņēmumi), to integrējot dažādu publisko sektoru sadarbības jomā, ņemot vērā šo iestāžu orientēšanos uz sabiedrības interesēm un saistību ar publisko vai privāto sektoru.

7.6.

Eiropas Komisijai būtu jāpārskata priekšlikumi attiecībā uz turpmāko kopējo PVN sistēmu, un jāsaglabā dalībvalstu iespēja piemērot pazeminātu likmi sociālo mājokļu celtniecībai un atjaunošanai, neatkarīgi no tā, vai to veic publiskais, sociālais vai privātais pakalpojumu sniedzējs, jo minētie mājokļi ir vietēja rakstura pirmās nepieciešamības prece, kas neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un nekaitē iekšējā tirgus netraucētai darbībai.

7.7.

Eiropas Savienībai būtu jāsniedz arī atbalsts dalībvalstīm sociālo mājokļu piedāvājuma paplašināšanā un šo mājokļu modernizēšanā, lai risinātu jaunās demogrāfiskās, sociālās un klimata problēmas un tādējādi aktīvi veicinātu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu.

7.8.

Šajā saistībā EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par ERAF un ESF regulām, ar kurām ir paredzēta iespēja struktūrfondu līdzekļus 2014.–2020. gadā piešķirt arī prioritārām investīcijām sociālo mājokļu siltumizolācijas jomā, vispusīgiem pilsētu ilgtspējīgas attīstības pasākumiem, nelabvēlīgos apstākļos esošām grupām paredzētu sociālo mājokļu un kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanai un sociālo uzņēmumu veicināšanai. EESK atgādina, ka mērķis ir piedāvāt kvalitatīvu sociālo mājokli visiem, kam tas nepieciešams.

7.9.

EESK uzskata, ka šādi pasākumi ir nepieciešami un ka ar tiem ir jāpapildina Eiropas Komisijas direktīvas priekšlikums, kurā runa ir par energoefektivitāti un kurā ir noteikts, ka sociālo mājokļu pārvaldības iestādēm katru gadu jāveic siltumizolācijas darbi 4 % no sociālo mājokļu fonda. Šāds pienākums ir jāpapildina ar īpašiem ieguldīto investīciju finansēšanas pasākumiem, galvenokārt ar ERAF palīdzību, kā arī izveidojot īpašu Eiropas līmeņa investīciju fondu.

7.10.

Parlamentam un Padomei būtu jāpieņem Komisijas priekšlikumi par ERAF un ESF regulām, kuras ir saistītas ar stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu un kuros pirmo reizi ar struktūrfondu starpniecību ir atzīta mājokļa prioritārā nozīme dalībvalstu investīciju politikā saistībā ar kohēzijas politiku 2014.–2020. gadam.

7.11.

Mājokļu tirgus regulēšana dalībvalstīs ir svarīgs uzdevums, no kura ir atkarīga eurozonas stabilitāte, ņemot vērā nekustamā īpašuma burbuļu makroekonomiskās un sociālās sekas. Sociālais mājoklis sekmē mājokļu tirgus stabilizēšanu un nekustamā īpašuma ciklu regulēšanu.

7.12.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pastiprināt eurozonas uzraudzību makroekonomiskajā aspektā un ņemt vērā arī nekustamā īpašuma burbuļu makroekonomiskās sekas. EESK uzskata, ka šim pastiprinātajam uzraudzības mehānismam papildus ir nepieciešami tālredzīgi mājokļu tirgus regulēšanas instrumenti dalībvalstīs un ir jāattīsta sociālo un privāto mājokļu piedāvājums, kas stabilizē un ierobežo nekustamā īpašuma ciklus, kas atbilst ilgtspējīgai pilsētvides attīstībai.

7.13.

EESK uzskata, ka jāuzsāk pārdomas par ES rezervēm sociālo mājokļu finansēšanas stabilizēšanai, jo sociālais mājoklis ir Eiropas sociālā modeļa neatņemama sastāvdaļa. Būtu jāizskata iespēja Eiropas mērogā ieviest sociālajam mājoklim paredzētu iedzīvotāju krājgrāmatiņu ar ierobežotu noguldījuma summu. Šādu krājgrāmatiņu varētu atvērt tiešsaistē Eiropas Investīciju bankā, kas būtu atbildīga par šo līdzekļu pārvaldību. Šāda procedūra nodrošinātu divkāršu funkciju – stabilizēt ieguldījumus sociālā mājokļa jomā un veidot spēcīgu pilsoniskās piederības sajūtu krājgrāmatiņas īpašniekiem.

Briselē, 2012. gada 13. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/59


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pilsoniskās sabiedrības attīstība Ķīnā – pilsoniskās sabiedrības ieguldījums ES un Ķīnas starpkultūru dialoga gadā un tā ilgtspējīgas ietekmes veicināšanā”

2013/C 44/10

Ziņotāja: Anne-Marie SIGMUND kdze

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Birojs 2010. gada 16. septembrī nolēma izstrādāt atzinumu par tematu

“Pilsoniskās sabiedrības attīstība Ķīnā – pilsoniskās sabiedrības ieguldījums ES un Ķīnas starpkultūru dialoga gadā un tā ilgtspējīgas ietekmes veicināšanā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo attiecību specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2012. gada 20. novembrī. Ziņotāja – Sigmund kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī (13. decembra sēdē), ar 68 balsīm par, 1 balsi pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ieteikumi

1.1

Komiteja aicina Komisiju to iesaistīt pasākumos, ko īsteno dažādās darba grupas, kas ir izveidotas trešā pīlāra “dialogs starp iedzīvotājiem” ietvaros; Komitejai, kas ir pilsoniskā dialoga institucionālā platforma Kopienā, jau ir plaša zinātība un pieredze, ko tā varētu izmantot šāda dialoga ar Ķīnu attīstīšanā. Komiteja jau 1999. gadā secināja, ka “kultūra veido pilsoniskās sabiedrības darbības lauka struktūru” (1), un tāpēc tā, ņemot vērā savu plašo kultūras jēdziena definīciju, kultūru uzskata par visaptverošu tematu. Ar šādu pieeju Komiteja ir ļoti labi piemērota, lai atbilstoši savai kompetencei sniegtu ieguldījumu ES un Ķīnas dialoga partneru “maigā spēka” politikā un “starpkultūru diplomātijā” un to atbalstītu.

1.2

Iedzīvotāju savstarpējā dialoga iniciatīvas vispirms ir jāpadziļina pēc iespējas zemākā līmenī, pastiprinot studentu apmaiņu, iespējams, īstenojot atsevišķas prakses programmas un veidojot pilsētu un pašvaldību partnerības.

1.3

Uzmanība būtu jāvelta kultūras tūrisma paplašināšanai. Pieredze rāda, ka kultūras tūrisms ne tikai atdzīvina ekonomiku, bet arī ilgtspējīgi sekmē labāku abpusēju sapratni.

1.4

Būtu jāizvirza prasība ievērot starptautiskos standartus cilvēktiesību, kā arī demokrātisko brīvību un pamatbrīvību jomā, kuru ievērošana ir svarīgs priekšnoteikums kultūras izpausmei, kultūras sakariem un kultūras daudzveidībai.

1.5

Kopējos pasākumos būtu jāiekļauj audzināšana un izglītība (arī pieaugušo izglītība), jo šajā jomā starpkultūru dialogs paver daudzveidīgas iespējas, sākot no valodas apguves līdz izglītošanai patēriņa, vides u. c. jautājumos.

1.6

Lai ilgtermiņā veidotu izpratni, Komiteja ierosina katru gadu organizēt “ES un Ķīnas satikšanās dienu”, abās pusēs rīkojot kultūras pasākumus.

1.7

Iespējami daudzās jomās jāsekmē labas prakses apmaiņa (kurā piedalīties varētu gan svarīgi sociālās un ekonomikas jomas dalībnieki, piemēram, sociālie partneri, cilvēktiesību aizsardzības jomas pārstāvji, iestāžu un opozīcijas pārstāvji, gan dažādas izglītības un audzināšanas iestādes un dažādu jomu eksperti, piemēram, patērētāju tiesību, vides aizsardzības, soda izpildes jautājumos u. c.).

1.8

Noteikti būtu jāizveido labāka saikne starp jau pastāvošajām iniciatīvām un jāuzlabo informācijas apmaiņa starp visiem dalībniekiem, jo šobrīd daudzas iniciatīvas notiek savstarpēji vairāk vai mazāk izolēti un tiek zaudēts vērtīgs sinerģijas efekts (skatīt, piemēram, valstu kultūras institūtu tīkla (EUNIC) un Ķīnas kultūras dialogu).

1.9

Būtu jāpastiprina plašsaziņas līdzekļu (TV, prese) sadarbība, kā arī žurnālistu kopīgā izglītība un tālākizglītība; abi pasākumi ir lietderīgi, lai piesaistītu lielāku iedzīvotāju skaitu (2).

1.10

Komiteja saskaņā ar LESD 167. panta 3. punktu analizēs, kādas papildu un ilgtspējīgas iniciatīvas tā var īstenot, pamatojoties uz savu līdzšinējo sadarbību ar Ķīnu, un ir arī gatava citiem dalībniekiem piedāvāt informācijas un viedokļu apmaiņas platformu.

2.   Vispārīga informācija

2.1

Kopš Eiropas Kultūras programmas, kas nāca klajā 2007. gadā, aizvien vairāk izveidojās stratēģiska sistēma Eiropas Savienības ārējiem pasākumiem, kuros īpaša nozīme ir kultūrai.

Šī “maigā spēka” politika tiek konsekventi turpināta un īstenota pašreizējā ES un Ķīnas starpkultūru dialoga gadā, un tās izpausme ir arī šā gada ietvaros plānotās ilgtermiņa struktūras atbilstoši Eiropas Savienības starpkultūru dialoga politikai.

Turklāt šo Eiropas pieeju gandrīz tajā pašā laikā Ķīnas Komunistiskās partijas 17. kongresā atbalstīja prezidents Hu Jintao. Toreiz viņš aicināja Ķīnu vairāk ieguldīt “maigā spēka” resursos.

2.2

ES un Ķīnas 2007. gada 22. oktobra kopīgais paziņojums par kultūru sekmēja plašāku sadarbību un dialogu kultūras jomā un politiskā līmenī aizsāka pastiprinātu diskusiju par vispārējo un profesionālo izglītību, tostarp daudzvalodību.

2.3

Vēlāk 2011. gada maijā ES un Ķīnas augsta līmeņa pārstāvji vienojās šo sadarbību paplašināt, stratēģiskajā partnerībā izveidojot trešo pīlāru, proti, augsta līmeņa dialogu starp iedzīvotājiem (people-to-people-dialogue). Šo trešo pīlāru oficiāli apstiprināja ES un Ķīnas samitā 2012. gada 14. un 15. februārī.

2.4

Šajā kontekstā ir jāskata arī ES un Ķīnas starpkultūru dialoga gads 2012 (YICD), par kuru ES un Ķīnas vadošie pārstāvji 2010. gadā vienojās ES un Ķīnas samitā un kuru 2012. gada 1. februārī oficiāli atklāja Briselē.

2.5

Šā gada mērķis ir ne tikai pastiprināt sadarbību kultūras jomā, bet arī veicināt politisko un pilsoniskās sabiedrības dialogu, lai ES un Ķīna varētu savstarpēji veidot pozitīvas un ilgtermiņa attiecības (3). Tiek gaidīts, ka, apvienojot spēkus un nosakot sinerģijas iespējas, starpkultūru dialoga gads veicinās dialogu starp ES un Ķīnas pilsonisko sabiedrību un tam būs ilgtermiņa ietekme.

3.   Ievads

3.1

Šis atzinums ir turpinājums atzinumam CESE 413/2006 (ziņotājs: Sharma kgs); tajā ir izmantoti secinājumi no EESK uzdevumā veiktā pētījuma (4), kurā ir iekļauta visaptveroša analīze par Ķīnas pašreizējo pilsonisko sabiedrību.

3.2

Atzinumā pētījuma secinājumi ir analizēti, ņemot vērā vēsturisko attīstību un no ES un Ķīnas starpkultūru dialoga gada (2012) izrietošos uzdevumus un iespējas.

3.3

Komitejai īpaši svarīgi ir tas, ka Eiropas Komisija saistībā ar ES un Ķīnas starpkultūru dialoga gadu ir izteikusi cerību, “ka starpkultūru dialoga gads sekmēs dialogu starp ES un Ķīnas pilsonisko sabiedrību”. Komiteja, kas darbojas kā institucionalizēta platforma pilsoniskā dialoga īstenošanai Kopienā, ir gatava uzņemties tādu pašu lomu ES un Ķīnas attiecībās.

3.4

Komiteja jau 1999. gadā atbalstīja paplašinātu kultūras jēdzienu, kurā papildus mākslas un kultūras mantojuma jomai ir iekļautas arī audzināšanas, izglītības un zinātnes jomas. Turklāt tā norādīja, ka pilsoniskās sabiedrības politiskā attīstība ir arī kultūras process (5), kas veido iedzīvotāju ikdienas dzīvi.

3.5

EESK uzskata, ka iedzīvotāju mobilitāte ir būtisks aspekts kultūras apmaiņā starp tautām. Tāpēc Komiteja uzsver, ka jālikvidē visi šķēršļi, kas kavē šādu brīvu pārvietošanos.

3.6

Par Eiropas starpkultūru dialoga gadu (2008) Komiteja izstrādāja atzinumu (6), kurā tā īpaši atbalstīja arī Komisijas viedokli par to, cik svarīga ir atšķirīgā kultūras mantojuma ietekme uz iedzīvotāju dzīvesveidu. Šī ietekme ir svarīga un jāņem vērā jau pašā Kopienā, bet ES un Ķīnas starpkultūru dialogā tai ir īpaša nozīme.

3.7

Eiropas tiesību vēstures un tiesību filozofijas jomā Monteskjē (7) jau 1748. gadā norādīja ne tikai uz varas dalījuma principu, kas ir katras demokrātiskas sistēmas pamatā, bet arī uz saikni starp tiesību sistēmu, attiecīgās valsts dabas apstākļiem (ģeogrāfija, klimats) un attiecīgās tautas ekonomikas, sabiedrības un kultūras attīstības līmeni.

3.8

Komiteja uzskata, ka kultūra ir kopīgu vērtību atzīšana, un tāpēc šajā nozīmīgajā ES un Ķīnas starpkultūru dialoga gadā ir jāīsteno un jāpadziļina arī dialogs par vērtībām, kas nosaka Eiropas Savienības politisko rīcību (8). Tas ir jādara ne tikai politiskas nepieciešamības, bet arī LES 21. pantā noteiktā saistošā tiesiskā pamata dēļ (9).

3.9

Turklāt LESD XIII sadaļā “Kultūra” 167. panta 3. punktā norādīts, ka “Savienība un dalībvalstis kultūras jomā veicina sadarbību ar trešām valstīm un kompetentām starptautiskām organizācijām, jo īpaši ar Eiropas Padomi”. Tā kā juridiskajā ziņā pastāv vienprātīgs viedoklis, ka jēdziens “Savienība” attiecas ne tikai uz ES iestādēm, bet arī uz padomdevējām struktūrām (to kompetences jomās), Komiteja var atsaukties uz to, ka tai ar primārajiem tiesību aktiem ir piešķirtas pilnvaras savā darbībā īstenot attiecīgas iniciatīvas.

3.10

ES un Ķīnas starpkultūru dialoga gadā (2012) būtisks atsauces dokuments ir arī Eiropas Parlamenta 2011. gada 12. maija rezolūcija (10), kurā tas norāda uz pilsoniskās sabiedrības nozīmīgo lomu šajā sadarbībā un “uzsver, ka tādas demokrātiskās pamatbrīvības kā vārda brīvība, preses brīvība, brīvība no nabadzības, bailēm, neiecietības un naida, drukātās un digitālās informācijas pieejamības brīvība, kā arī priekšrocības sazināties tiešsaistē un bezsaistē izmantot jebkādu saturu un pakalpojumus ir svarīgi kultūras izpausmju, kultūras apmaiņas un kultūras daudzveidības priekšnoteikumi”.

3.11

Balstoties uz iepriekš minētajām premisām, Komiteja pauž pārliecību, ka ES un Ķīnas starpkultūru dialogs ir vērtīgs instruments, kas ir svarīgs pamats sadarbībai ekonomikas, sociālajā vai tiesību jomā, respektīvi, politiskajā jomā un tādējādi var stiprināt abpusēju sapratni un uzticēšanos. Uz šī sadarbības pamata var stiprināt arī visu kopējo iniciatīvu ilgtspēju. Lai to panāktu, gan Eiropas Savienībai, gan Ķīnai būs jāveido nepieciešamās struktūras, kas ir savstarpēji koordinētas, un jāizstrādā un jāīsteno konkrēti projekti.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1   Ķīnas valsts un iedzīvotāji

4.1.1

Ķīnas tradīcijās, īpaši konfuciānisma filozofijā, indivīdam ir citāda vērtība nekā Eiropas tradīcijās. Pieeja, saskaņā ar ko indivīds ir pakārtots lielākām kolektīvām vienībām (agrāk tā bija tuvākā ģimene un cilts, tagad partija, valsts), jau vairāk nekā divus gadu tūkstošus ir veidojusi Ķīnas sabiedrību. Tā kā Eiropā gadsimtiem ilgi veidojās konkurējošas valstis, valsts idejai šeit bija jābūt citādai nekā Ķīnā, kurā priekšstats “tian xia” (viss zem debesīm) valsts ārējās robežas padarīja neskaidras, pirms koloniālās lielvaras Ķīnas (toreizējās Mandžūrijas) valstij uzskatāmi parādīja valsts robežu paradigmu. Lai arī Ķīnas politiskās struktūras vēsturiskajā attīstībā tika ņemtas vērā 20. un 21. gadsimta attīstības tendences pasaulē, iekšējā pārveide tomēr vēl ir tikai sākuma stadijā. Ķīnas Komunistiskās partijas vara ir augstāka par indivīdu, jo partija uzskata, ka indivīdi vēl nav pietiekami “apgaismoti”, lai viņiem uzticētu atbildību par sevi; šādas attiecības tiek veidotas, lai nepieļautu demokrātisko progresu. Ķīnas straujajā ceļā uz starptautisko sabiedrību (no pašu izvēlētās izolācijas pagājušā gadsimta 60. gados), izveidojot saiknes dažādās jomās (starptautiskā un divpusējā līmenī), aizvien vairāk kļūst iespējami iedzīvotāju kontakti, tādējādi izaicinot iepriekš minētos uzskatus.

4.2   Individuālās tiesības Ķīnā

4.2.1

Eiropas Savienībā līdz ar pāreju uz mūsdienīgu sociālo valsti izveidojās “sociāls pilsoņu kopums”, kurā īpaša nozīme ir individuālajām tiesībām un vienlaikus garantētas arī kolektīvās tiesības. Tādējādi jāņem vērā, ka abās kultūras telpās — Ķīnā un Eiropā (visā tās daudzveidībā) — vēsturiskās attīstības dēļ pastāv lielas atšķirības, it īpaši indivīda un sabiedrības attiecībās. Tas, protams, nenozīmē, ka būtu jāpiecieš cilvēktiesību pārkāpumi. Tie nekādā gadījumā nav akceptējami. Tomēr būtu jānostiprina pamats aktīvam dialogam, kas ļauj izmantot pragmatisku pieeju, tostarp pateicoties paraugprakses piemēriem.

4.2.2

Gan Eiropas Savienībā, gan Ķīnā vērojama sākumā minētā attiecīgā kultūras mantojuma ietekme uz pašreizējo dzīvesveidu un attieksmi pret to, kā arī Monteskjē ieskicēto mijiedarbību starp ģeogrāfiskām, saimnieciskām, sociālām un vēsturiski izaugušām politiskām struktūrām un pašreizējo tiesību sistēmu un tiesību praktisko piemērošanu.

4.2.3

Būdama aktīva ANO un tās organizāciju (tostarp Starptautiskās Darba organizācijas (SDO)) locekle un it īpaši Drošības padomes pastāvīgā locekle, Ķīnas Tautas Republika ir atbildīga par ANO filozofijas un vērtību īstenošanu. Tas attiecas arī uz visu ANO lēmumu cilvēktiesību jautājumos (ANO Hartas) atzīšanu.

Ikdienas dzīvē, īpaši iedzīvotāju sociālo un privāto tiesību, kā arī patērētāju un darba ņēmēju tiesību jomā Ķīna tomēr vēl ir tālu no šo tiesību aktu īstenošanas. Šajās jomās regulāri konstatēti starptautisko nolīgumu un standartu pārkāpumi (11); tas pats attiecas uz vides jomu.

4.2.4

ANO Cilvēktiesību hartā (12) ir paredzēts, ka indivīdam jābūt aizsargātam visos apstākļos. Neatbilstība tradicionālajam Ķīnas sabiedrības modelim ir acīmredzama, jo saskaņā ar Ķīnas harmoniskas sabiedrības koncepciju vienotība un stabilitāte, uz ko aicina valdība, veido pamatu un priekšnoteikumus cilvēktiesību piemērošanai. Tomēr kultūras atšķirības nevar kalpot par attaisnojumu iepriekš minēto tiesību pārkāpumiem, kas ir vienmēr jānosoda.

Lai arī ir manāms, ka ar Ķīnas modernizāciju saistītās lielās pārmaiņas aptver arī sabiedrības un indivīda attiecības, šis process tomēr ir tikai sākuma stadijā, un tā turpmākā norise pašreiz nav paredzama.

4.2.5

Saskaņā ar LES 21. pantu ES institūcijām un publiskajām struktūrām, tātad arī Komitejai, pasaulē jāsekmē Eiropas Savienībai saistošās vērtības un pamatprincipi, tātad arī cilvēktiesību un pamatbrīvību nedalāmība. Tas notiek arī tādējādi, ka ES struktūras tajos gadījumos, kad, pēc to domām, šīs vērtības un pamatprincipus neievēro vai pārkāpj, nāk klajā ar publiskiem paziņojumiem vai nepieciešamības gadījumā reaģē ar politiskiem līdzekļiem. Tas attiecas arī uz ES un Ķīnas attiecībām.

Komiteja uzskata, ka viens no ES un Ķīnas starpkultūru dialoga gada lielajiem izaicinājumiem ir uzsākt “vērtību dialogu”, lai tieši cilvēktiesību jomā pavērtos iespēja izstrādāt paraugprakses piemērus, kas ļautu sasniegt pirmos rezultātus.

Turpmākajā darbībā būtu jāņem vērā Komitejas pieredze, kas gūta ES un Ķīnas apaļā galda sarunās un Starptautiskās Ekonomikas un sociālo lietu padomju un tām līdzīgu iestāžu apvienības (AICESIS) darbā.

4.2.6

Katra dialoga mērķis ir izskaust aizspriedumus, iegūt zināšanas un līdz ar to izpratni par atšķirīgiem uzskatiem un praksi un izstrādāt konkrētas pieejas jautājumu risināšanai.

Ja būs abpusēja izpratne par to, ka visas politiskās sistēmas jābalsta uz cilvēktiesību pamatā esošā cilvēka cieņas principa, ES un Ķīnas starpkultūru dialogā neapšaubāmi varēs atrast mehānismus, kas dos iespēju konstruktīvi apspriest cilvēktiesību jautājumu, vienlaikus Eiropas Savienībai saglabājot tiesības protestēt pret pārkāpumiem, kas, pēc tās ieskata, nav akceptējami.

4.3   Ķīnas pilsoniskā sabiedrība — tās nozīme un pašreizējais stāvoklis

4.3.1

Ļoti iespējams, ka nākotnē Ķīnai būtisks problēmjautājums būs privātas bagātības straujš pieaugums, vienlaikus pastāvot nabadzībai; ienākumu un īpašuma plaisa palielinās un kļūst lielāka. Šo problēmu pastiprina demogrāfiskā attīstība, un šī problēma ilgtspējīgi ietekmē pilsoniskās sabiedrības aktivitātes.

4.3.2

Ņemot vērā pilsoniskās sabiedrības organizāciju izveides apstākļus un pastāvošo politisko struktūru, šīs organizācijas Ķīnā nevar darboties tāpat kā tām līdzīgas organizācijas Kopienā. Lai arī dažām no tām de facto ir zināma autonomija (13), tās ir pakļautas plašai birokrātiskai kontrolei. Labākajā gadījumā šīm organizācijām ir “atkarīga autonomija”, kas nozīmē, ka šo organizāciju vai to dalībnieku tiesības ne tuvu nav salīdzināmas ar organizāciju tiesībām ES un demokrātiskās valstīs kopumā (tas īpaši attiecas uz vārda un pulcēšanās brīvību).

4.3.3

Dažās Ķīnas augstskolās jau ir nodibināti cilvēktiesību jautājumu pētniecības centri, piemēram, CUPL (Ķīnas Politisko zinātņu un tiesību universitātē), kur atrodas ES un Ķīnas Tautas Republikas kopīgi izveidotā un vadītā ES un Ķīnas Juridiskā augstskola. Žeņmiņas (Renmin) universitātes Juridiskajā augstskolā cilvēktiesību jautājumi ir iekļauti tiesību zinātņu studiju pamatprogrammās. Papildus tam tiek sekmēta sadarbība ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu Strasbūrā, izmantojot publikācijas, vieslekcijas, praksi u. c.

5.   Secinājumi

5.1

Komiteja uzskata, ka ES un Ķīnas starpkultūru dialoga gadā jāattīsta esošās struktūras abu pilsonisko sabiedrību dialogam un jāveido jaunas, jo tas ir daudzsološs veids, kā veidot izpratni par pastāvošajām atšķirībām un izstrādāt uzticību veicinošus pasākumus.

5.2

Ņemot vērā, ka abās kultūras telpās — Ķīnā un Eiropā (visā tās daudzveidībā) — vēsturiskās attīstības un attiecīgo politisko sistēmu dēļ pastāv lielas atšķirības, it īpaši indivīda un sabiedrības attiecībās, starpkultūru dialogam jānotiek dažādās radošās platformās, forumos un jāīsteno pasākumi. Dialogā jāiesaistās ne tikai oficiālajām struktūrām, bet arī pilsoniskās sabiedrības speciālistiem un pārstāvjiem, un tā pamatā jābūt starptautiski atzītām cilvēktiesībām.

5.3

Ja pēc ES un Ķīnas starpkultūru gada attiecīgajās struktūrās netiktu izvirzītas konkrētas un ilgtspējīgas iniciatīvas, tā būtu zaudēta iespēja. Komiteja, būdama organizētas pilsoniskās sabiedrības institucionāla platforma, ir gatava iesaistīties un uzņemties vadošu lomu šo struktūru veidošanā, un sekmēt sinerģijas efektus.

Briselē, 2012. gada 13. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  Sk. 3. zemsvītras piezīmi.

(2)  Skatīt, piemēram, sadarbību starp CRI (China Radio International) un ORF (Österreichischer Rundfunk)/Alpha Bayern, kam ir regulāri kopīgi raidījumi.

(3)  “Gada galvenie mērķi ir šādi:

veicināt un stiprināt starpkultūru dialogu un ES un Ķīnas savstarpējo sapratni, sekmējot iedzīvotāju kontaktus;

izveidot ilgtspējīgu politisko dialogu par kopīgu interešu jautājumiem;

palīdzēt konsolidēt ES un Ķīnas stratēģisko partnerību.”

(4)  Baocheng Liu, University of International Business and Economics: “Report on Civil Society”, Pekina, 2011. gada maijs.

(5)  “Organizētās pilsoniskās sabiedrības loma un ieguldījums Eiropas apvienošanas procesā”OV C 329, 17.11.1999., 30. lpp.

(6)  “Eiropas starpkultūru dialoga gads (2008)”OV C 185, 8.8.2006., 42. lpp.

(7)  Charles-Louis de Secondat, Baron de Montesquieu: “Par likumu garu”.

(8)  LES 2. pants: “Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība”.

(9)  21. panta 1. rindkopa: “Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi, attīstību un paplašināšanos un kurus tā tiecas veicināt visā pasaulē, proti, demokrātija, tiesiskums, universāls un nedalāms cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību ievērošana.”

(10)  A7-0112/2011 “Par kultūras nozīmi ES ārējās darbībās”.

(11)  Sk. EESK atzinumu OV C 110 9.5.2006., 68. lpp., 2.2.6. punkts.

(12)  ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, 1948. gada 10. decembra rezolūcija 217(III).

(13)  Sk. Dr. Yiyi LU: “The Rise of Dependent Autonomy”.


15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/64


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu ““Rio+20” konference: pašreizējais stāvoklis un perspektīvas” (atzinuma papildinājums)

2013/C 44/11

Ziņotājs: Hans-Joachim WILMS kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2012. gada 14. novembrī saskaņā ar Reglamenta piemērošanas noteikumu 29. panta a) apakšpunktu nolēma izstrādāt atzinuma papildinājumu par tematu

“ “Rio+20” konference: pašreizējais stāvoklis un perspektīvas

(atzinuma papildinājums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma ….

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī (13. decembra sēdē), ar 152 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1   Secinājumi

1.1.1

Nobeiguma dokuments “Nākotne, kādu to vēlamies”, ko pieņēma šogad Riodežaneiro notikušajā ANO konferencē par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem (“Rio+20” konferencē), ir vājāks, nekā EESK to būtu vēlējusies. Īpaši jāatzīmē, ka pietiekami nav ņemta vērā krīzes situācijas risinājuma steidzamība uz mūsu planētas. Nobeiguma dokumentā tomēr ir vairāki elementi, ko var izmantot arī politikas veidošanā Eiropas Savienībā. Īpaši jāuzver globālā vienošanās par “zaļu ekonomiku” kā svarīgu ilgtspējīgas attīstības instrumentu, tostarp sociālajai dimensijai veltītā uzmanība, kā arī vienošanās par procesu, kura mērķis ir globālos ilgstpējīgas attīstības mērķus cieši saskaņot ar tūkstošgades attīstības mērķiem.

1.1.2

EESK pozitīvi vērtē pilsoniskās sabiedrības spēcīgo mobilizēšanos pirms “Rio+20” konferences un tās laikā, jo tādējādi radās daudzas jaunas novatoriskas idejas un veidojās jaunas alianses.

1.1.3

Gatavojoties “ “Rio+20” ” konferencei un pašā konferencē, EESK ir izpildījusi savu uzdevumu būt par vidutāju starp pilsonisko sabiedrību un ES iestādēm. Citas ES iestādes ir atzinīgi novērtējušas EESK centienus sekmēt pilsonisko dialogu Eiropas Savienībā un ārpus tās.

1.2   Ieteikumi

1.2.1

EESK uzskata, ka pasākumos pēc“Rio+20” konferences un tajā pieņemto lēmumu īstenošanā jāiesaista pilsoniskā sabiedrība. Tāpēc Komiteja īpaši atzinīgi vērtē visus citu institūciju centienus šajā virzienā. EESK — tāpat kā pirms “Rio+20” konferences — arī turpmāk sekmēs pilsonisko dialogu par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem, iesaistot arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas un tīklus, kas darbojas Eiropas mērogā, kā arī valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes un ilgtspējīgas attīstības jautājumu padomes.

1.2.2

EESK aktīvi iesaistīsies globālo ilgtspējīgas attīstības mērķu izstrādē, tāpat kā pirms “Rio+20” konferences arī turpmāk sekmējot dialogu ar gan pilsonisko sabiedrību Eiropas Savienībā, gan ar pilsoniskās sabiedrības partneriem ārpus ES. Komiteja īpaši centīsies sekmēt attiecības, no vienas puses, starp dalībniekiem, kas darbojas ilgtspējīgas attīstības mērķu jomā, un, no otras puses, dalībniekiem, kas darbojas tūkstošgades attīstības mērķu jomā. Turklāt EESK, ņemot vērā savu pieredzi un sastāvu, var praktiski palīdzēt veidot “zaļo ekonomiku”, tostarp sociālo dimensiju, kā arī globālā līmenī sekmēt pilsoniskās sabiedrības līdzdalības tiesības.

1.2.3

EESK atzinīgi vērtē Padomes 2012. gada 25. oktobra secinājumus par “Rio+20” konferenci — tajos ir minēti vērienīgi pasākumi, ko paredzēts īstenot pēc konferences saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” un ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, un atzinīgi vērtē nodomu pārskatīt ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. EESK uzskata, ka par ilgtspējīgu attīstību Eiropas Savienībā ir vajadzīgas plašas pilsoniskās sabiedrības debates, un sekmēs tās arī turpmākajā darbā.

2.   EESK ieguldījums “Rio+20” konferencē

2.1

Lai ietekmētu starpiestāžu lēmumu procesu, EESK 2011. gada 22. septembra atzinumā par Komisijas paziņojumu “ “Rio+20” konference: virzība uz “zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību” (CESE 1386/2011) (1) izklāstīja savus priekšlikumus par jautājumiem, ko bija paredzēts apspriest ANO 2012. gada jūnija konferencē par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem (“Rio+20” konferencē), kā arī pieņēma rīcības plānu laika posmam līdz “Rio+20” konferencei. Tā īpašs mērķis bija Eiropā un ārpus tās veicināt pilsoniskās sabiedrības dialogu par Riodežaneiro konferencē apspriežamajiem jautājumiem. Šā atzinuma mērķis ir, ņemot vērā Komitejas izteiktos aicinājumus, izveidot kopsavilkumu par “Rio+20” konferenci un norādīt uz perspektīvām turpmākajiem pasākumiem.

2.2

Lai iesaistītos “Rio+20” konferences procesos, EESK ir piemērojusi divējādu pieeju.

2.2.1

Eiropas līmenī EESK, pamatojoties uz 2011. gadā pieņemto atzinumu, ir centusies veidot dialogu ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un tīkliem, kas darbojas Eiropas mērogā, un 2012. gada februārī organizēja plašu pilsoniskās sabiedrības konferenci. Šajā konferencē savlaicīgi, pirms 2012. gada martā ES Padome noteica sarunu pilnvaras, tika pieņemti vairāki svarīgi aicinājumi Riodežanero konferences sarunu vadītājiem — tos EESK pēc tam apstiprināja atzinumā “EESK nostāja par gatavošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencei par ilgtspējīgu attīstību (“Rio+20”)” (CESE 486/2012) (2). Līdz ar to EESK izpildīja savu uzdevumu būt par vidutāju starp Eiropas pilsonisko sabiedrību un ES iestādēm.

2.2.2

Vienlaikus Komiteja Riodežaneiro konferences jautājumus apsprieda arī divpusējās sarunās ar saviem institucionālajiem partneriem, īpaši Brazīlijā, Ķīnā un Krievijā. Daudzpusējā sanāksmē 2012. gada maijā tika panākta vienošanās par kopējām svarīgākajām nostādnēm, ko vēlāk Riodežaneiro konferencē izmantoja par pamatu pilsoniskās sabiedrības dialogam arī ar citu valstu pārstāvjiem.

2.3

EESK aktīvi piedalījās “Rio+20” konferencē, organizējot trīs kopumā labi apmeklētus pasākumus, proti, sadarbībā ar Brazīlijas Ekonomikas un sociālo lietu padomi tā organizēja divus dialogus par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem (vienā piedalījās pilsoniskās sabiedrības pārstāvji no Brazīlijas un otrā — no visām BRICS valstīm), un ES paviljonā organizēja pasākumu, kurā piedalījās Eiropas Komisijas priekšsēdētājs un kura mērķis bija informēt par pilsoniskās sabiedrības līdzdalības modeļiem. EESK delegācijas locekļi “Rio+20” konferencē ietilpa ES delegācijas sastāvā, un viennozīmīgi, ka tāpēc ir izveidojusies vēlme sekmēt iestāžu ciešāku sadarbību arī pasākumos pēc konferences.

3.   EESK novērtējums par “Rio+20” konferenci

3.1

EESK ar gandarījumu secina, ka nobeiguma dokumentā “Nākotne, kādu to vēlamies”, ko pieņēma šogad Riodežaneiro notikušajā ANO konferencē par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem (“Rio+20” konferencē), globālā mērogā ir atzīta nepieciešamība vides, sociālajā un ekonomikas jomā sekmēt ilgstpējīgu attīstību. EESK tomēr pauž nožēlu, ka sarunu rezultāts kopumā ir mazāk saistošs, nekā to vēlas pilsoniskā sabiedrība un arī EESK savos atzinumos. Īpaši jānorāda, ka pietiekami nav ņemta vērā situācijas risināšanas steidzamība uz mūsu planētas. EESK pauž nožēlu, ka nobeiguma dokumentā nav minētas mūsu planētas noslogojuma robežas.

3.2

Vienlaikus “Rio+20” konference ir sekmējusi pilsoniskās sabiedrības mobilizēšanos, kas ir daudz plašāka par sarunām politiskā līmenī. Minētā mobilizēšanās jāizmanto tālāk arī pēc Riodežaneiro konferences, lai virzītu un veidotu konferencē uzsāktos procesus. Riodežanero konferencē tikās ne tikai politiskie vadītāji, bet arī daudzas darboties gribošas un radošas personas, kas nenogurstoši aicina mainīt paradigmas ekonomikas jomā vai nāk klajā ar neskaitāmām konkrētām iniciatīvām pārveidei un uzsāk šādas iniciatīvas.

3.3

Nobeiguma dokumentā tomēr ir vairāki elementi, ko var izmantot arī politikas veidošanā Eiropas Savienībā. Īpaši jāuzsver globālā vienošanās par “zaļu ekonomiku” kā svarīgu ilgtspējīgas attīstības instrumentu, tostarp sociālajai dimensijai veltītā uzmanība, kā arī vienošanās par procesu, lai globālos ilgtspējīgas attīstības mērķus cieši saskaņotu ar tūkstošgades attīstības mērķiem.

3.4

Ņemot vērā EESK galvenās bažas pirms “Rio+20” konferences, par nobeiguma dokumentu var izdarīt arī šādus secinājumus.

3.4.1

Svarīga EESK prioritāte “Rio+20” konferencē bija cīņa pret nabadzību. Komiteja iestājās par pietiekamas pārtikas, tīra ūdens un ilgtspējīgas enerģijas pieejamību. Nobeiguma dokumentā šai jomai ir veltīta liela uzmanība, lai arī daudzi uzskata, ka nav pietiekami precizēti ar finansēšanas iespējām saistītie jautājumi. Konferencē atkārtoti apstiprināja tūkstošgades attīstības mērķus un saistības šajā jomā. Komiteja tomēr pauž nožēlu par uzmanības trūkumu sieviešu tiesību jautājumam.

3.4.2

Vēl viena EESK prioritāte “Rio+20” konferencē bija pārveides sociālā dimensija. EESK aicināja veidot taisnīgu pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku un tāpēc atzinīgi vērtē to, ka tā pirmo reizi ir minēta ANO dokumentā. EESK atzinīgi vērtē arī šādus citus nobeiguma dokumenta elementus: sociālo partneru un it īpaši darba ņēmēju atzīšana par pārmaiņu aktīviem dalībniekiem; labu darba apstākļu un dzimumu līdztiesības nostiprināšana; izglītības un tālākizglītības nozīmes atzīšana; norāde uz obligāto sociālo standartu iespējamo pozitīvo lomu.

3.4.3

EESK gan pirms konferences “Rio+20”, gan pašā konferencē atkārtoti norādīja, ka efektīvi ir jāiesaista pilsoniskā sabiedrība. Konferences nobeiguma dokumentā šajā ziņā ir dažas pozitīvas attīstības tendences. EESK tomēr būtu vēlējusies, lai vispārīgie izteikumi būtu konkrētāki, piemēram, daudzu iesaistīto dalībnieku forumu, piemēram, ekonomikas un sociālo lietu padomju, līdzdalība ar valsts ilgtspējīgas ekonomikas politikas izstrādē. Konference ANO ģenerālsekretāram ir lūgusi papildus analizēt vēl vienu prasību, kurai saistībā ar pārvaldības jautājumiem pievienojusies arī EESK, proti, izveidot ombudu nākamajām paaudzēm, lai ņemtu vērā ilgtspējīgām politikām nepieciešamo ilgtermiņa perspektīvu.

3.4.4

EESK, ņemot vērā savus citus svarīgākos priekšlikumus, atzinīgi vērtē vienošanos par ilgtspējīga patēriņa un ražošanas 10 gadu pamatprogrammu, norādi uz resursu taupīšanas principu, paziņojumu, ka IKP jāpapildina ar citiem rādītājiem, uzņēmumu lomas atzīšanu.

4.   ANO un ES līmeņa pasākumi pēc “Rio+20”

4.1

EESK ir pārliecināta, ka “Rio+20” konferences panākumi izpaudīsies tikai tad, kad tiks īstenoti konferencē pieņemtie lēmumi un uzsāktie procesi. EESK uzskata, ka šajos pasākumos jāiesaista pilsoniskā sabiedrība un tai jāsniedz efektīvs ieguldījums.

4.2

Līdz šā gada ANO Ģenerālās asamblejas (kas notika Ņujorkā) sākumam bija uzsākti procesi, lai izveidotu augsta līmeņa politisko forumu ilgtspējīgas attīstības triju dimensiju integrācijai, kā arī noteiktu globālos ilgtspējīgas attīstības mērķus. EESK norāda, ka, neskatoties uz pozitīvajiem formulējumiem “Rio+20” nobeiguma dokumentā, pilsoniskās sabiedrības iesaiste šajos procesos vēl nav apmierinoša.

4.3

Kas attiecas uz ilgtspējīgas attīstības mērķu noteikšanu, pašreiz uzmanība jāvelta galvenokārt ar procedūrām saistītiem jautājumiem — tas attiecas ne tikai uz pilsoniskās sabiedrības līdzdalības iespējām, bet arī uz mijiedarbību starp jau uzsāktajām diskusijām par attīstības mērķu sistēmu laikposmam pēc 2015. gada un jauno procesu ilgspējīgas attīstības mērķu noteikšanai. Lai arī “Rio+20” nobeiguma dokumentā ir norādīts, ka jāizveido saikne starp šiem abiem procesiem, attiecīgie dalībnieki vēl meklē savu nostāju.

4.4

EESK jau 2012. gada jūlijā organizēja plašu pilsoniskās sabiedrības pasākumu, lai ar Riodežaneiro konferences rezultātiem iepazīstinātu Briselē. Tajā kļuva nepārprotami skaidrs, ka ilgspējīgas attīstības mērķu noteikšana tiek uzskatīta par vienu no prioritārajiem jautājumiem, kas pēc Riodežaneiro konferences jāapspriež sabiedrībā. Viennozīmīgs bija arī dalībnieku aicinājums jau no sākuma apvienot ilgtspējīgas attīstības mērķu noteikšanu un tūkstošgades attīstības mērķu pārskatīšanu, ja pēc 2015. gada ir paredzēta visaptveroša attīstības stratēģija. Šajā pasākumā un arī citos pēc Riodežaneiro konferences notikušajos pilsoniskās sabiedrības pasākumos tika atkārtoti uzsvērts, ka mums Eiropas Savienībā jādara tas, ko konferencē esam pieprasījuši. Tāpēc EESK pauž pārliecību, ka ir jāpārskata ES svarīgākās stratēģijas, vai tās atbilst ES paustajām prasībām “Rio+20” — tas attiecas gan uz stratēģijas “Eiropa 2020” ilgtspējīgas attīstības dimensiju, gan uz ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju.

4.5

ES iestāžu sarunās, ko EESK organizēja pēc “Rio+20” konferences, skaidri izpaudās vēlme sadarboties un iesaistīt pilsonisko sabiedrību.

4.6

EESK atzinīgi vērtē Komisija organizēto apspriešanos ar sabiedrību tiešsaistē, gatavojot 2013. gada pavasarī paredzēto paziņojumu par pasākumiem pēc “Rio+20” konferences, un šajā sakarā organizēs kopīgus pasākumus. 2013. gada pavasarī ir gaidāms arī Komisijas paziņojums par attīstības mērķu sistēmu laikposmam pēc 2015. gada. Par šiem jautājumiem EESK šobrīd izstrādā atzinumu. Nozīmīgākos ar vidi saistītos Riodežaneiro konferences aspektus — saskaņā ar atbildīgā komisāra paziņojumu — jāīsteno Septītajā vides rīcības programmā, ko paredzēts publicēt līdz šā gada beigām.

4.7

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Padomes 2012. gada 25. oktobra secinājumus par “Rio+20” konferenci, it īpaši uzsvaru uz to, ka ir jāiesaista pilsoniskā sabiedrība. EESK atzinīgi vērtē arī paziņojumu par vērienīgajiem pasākumiem, ko paredzēts īstenot pēc “Rio+20” konferences saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” un ES Ilgstpējīgas attīstības stratēģiju. Turklāt Komiteja ar gandarījumu secina, ka, ņemot vērā Riodežaneiro konferences secinājumus, Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju ir paredzēts pārskatīt. EESK to pieprasīja jau 2011. gada 21. septembra atzinumā.

5.   EESK loma pasākumos pēc Riodežaneiro konferences

5.1

Gan pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, gan citas ES institūcijas vēlas, lai EESK aktīvi turpinātu iesaistīties pasākumos pēc “Rio+20” konferences.

5.2

EESK var sniegt ieguldījumu, arī turpmāk darbojoties kā struktūra, kur notiek pilsoniskās sabiedrības dialogs par ilgtspējas jautājumiem, un darbojoties kā vidutājs starp pilsonisko sabiedrību un ES iestādēm, iesaistot arī pilsoniskās sabiedrības Eiropas mēroga organizācijas un tīklus, kā arī valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes un ilgtspējas jautājumu padomes.

5.3

Turklāt EESK, ņemot vērā savu pieredzi, var sniegt īpašu ieguldījumu jautājumā par pilsoniskās sabiedrības līdzdalības struktūru, piemēram, attiecībā uz konkrētām informācijas, uzklausīšanas un apstrādes tiesībām.

5.4

EESK ir vienīgā ES iestāde, kas ir izveidojusi īpašu struktūru ilgtspējīgas attīstības jautājumos, lai ņemtu vērā šā jautājuma visaptverošo raksturu. Šodien pēc Riodežaneiro konferences tas ir mūsdienīgāk nekā jebkad. Jautājumā par “zaļu ekonomiku” EESK, ņemot vērā savu sastāvu, var izteikt konkrētus priekšlikumus, kādi pamatnoteikumi būtu vajadzīgi. EESK var sniegt īpašu ieguldījumu, lai konkretizētu ilgtspējīgas attīstības sociālo dimensiju, izstrādājot praktiskus priekšlikumus par taisnīgu pāreju uz ilgtspējīgu attīstību. Joma, kurā pēc “Rio+20” konferences steidzami nepieciešams Komitejas ieguldījums, ir globālo ilgtspējas mērķu noteikšana. Komitejai šajā jomā — tāpat kā pirms “Rio+20” konferences — arī turpmāk var būt svarīga loma, sekmējot pilsoniskās sabiedrības dialogu ne tikai Eiropas Savienībā, bet arī ar pilsoniskās sabiedrības partneriem ārpus ES.

5.5

EESK uzskata, ka ir vajadzīgas plašas pilsoniskās sabiedrības debates par ilgtspējīgu attīstību Eiropas Savienībā, un arī turpmāk savā darbā sekmēs šīs debates, īpaši par stratēģijas “Eiropa 2020” aspektiem, kas saistīti ar Riodežaneiro konferenci, un par ES Ilgtspējīgas stratēģijas pārskatīšanu.

Briselē, 2012. gada 13. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  OV C 376, 22.12.2011., 102–109 lpp.

(2)  OV C 143, 22.5.2012 39–42. lpp.


III Sagatavošanā esoši tiesību akti

EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA

485. plenārā sesija 2012. gada 12. un 13. decembrī

15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/68


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu sabiedrību sanācijas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvas 77/91/EEK un 82/891/EK, Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK un 2011/35/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010”

COM(2012) 280 final – 2012/0150 (COD)

2013/C 44/12

Ziņotāja: ROUSSENOVA kdze

Eiropas Parlaments 2012. gada 5. jūlijā un Padome 2012. gada 10. jūlijā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu sabiedrību sanācijas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvas 77/91/EEK un 82/891/EK, Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK un 2011/35/EK un Regulu (ES) Nr. 1093/2010

COM(2012) 280 final – 2012/0150 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 21. novembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī (2012. gada 12. decembra sēdē), ar 153 balsīm par, 1 balsi pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atzinīgi vērtē tiesību akta priekšlikumu, ar ko izveido režīmu, lai jau iepriekš novērstu banku krīzes, saglabātu finansiālo stabilitāti un samazinātu slogu publiskajiem budžetiem, ieviešot jaunus preventīvus savlaicīgas iejaukšanās un noregulējuma instrumentus. Efektīvas noregulēšanas nodrošināšana bankrotējošām finanšu iestādēm Eiropas Savienībā ir būtisks elements iekšējā tirgus darbības pilnveidošanā. EESK atbalsta ierosināto instrumentu ieviešanu, taču vēlētos papildu precizējumus par tiem instrumentiem, kas ir jauni un nav pārbaudīti sistēmisku krīžu apstākļos. Komiteja sagaida, ka šās direktīvas saturs tiks saskaņots ar Banku savienības noteikumiem.

1.2.

EESK atbalsta priekšlikumu, ka noregulējuma plānus vajadzētu izstrādāt un aktualizēt noregulējuma iestādēm, apspriežoties ar kompetentajām iestādēm. Komiteja pauž pārliecību, ka individuālo un grupu noregulējumu plānošanu un aktualizēšanu varētu uzlabot, ja šajā procesā būtu iesaistītas arī bankas. Profesionālus padomus attiecīgajos jautājumos vajadzības gadījumā varētu sniegt arī citas ieinteresētās personas, piemēram, patērētāju organizācijas, arodbiedrību pārstāvji u.c., kuras varētu ietekmēt noregulējuma plāni.

1.2.1.

Centrālajām bankām, t.sk. ECB, ir vislabākās iespējas veikt novērtējumus par šādiem sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, un EESK iesaka tās iesaistīt sanācijas un noregulējuma plānu novērtēšanā, vienlaikus pilnībā ievērojot to neatkarību.

1.3.

Konfidencialitātes prasības attiecībā uz kredītiestādēm un to sanācijas un noregulējuma plāniem būtu jāpastiprina. Īpašiem noteikumiem direktīvā būtu jāgarantē, ka visas iestādes, institūcijas un ieinteresētās personas piedalās sanācijas un noregulējuma plānu izstrādē, atjaunināšanā un novērtēšanā, stingri ievērojot attiecīgās informācijas konfidencialitāti.

1.4.

EESK atzinīgi vērtē ierisinātos noteikumus, kas dod iespēju ieviest saskaņotus nosacījumus finansiālā atbalsta sniegšanai grupas iekšienē, un vienlaikus norāda, ka atbalsta saņēmēja un atbalsta sniedzēja interešu un tiesību aizsardzībai jābūt līdzsvarotai, ja starp tiem ir nesaskaņas attiecībā uz atbalstu. Komiteja pilnībā atbalsta 19. panta 1. punkta noteikumus un ierosina paplašināt 19. panta 1. punkta f) apakšpunktā noteiktās prasības un iekļaut tajās noteikumus par jebkādām augstākām prasībām attiecībā uz pašu kapitālu un likviditāti, ko nosaka regulējošās iestādes atbalsta sniedzēja dalībvalstī.

1.5.

Svarīgākie priekšnosacījumi īpašā vadītāja iecelšanai ir jautājums, par kuru jāspriež kompetentajām iestādēm. EESK atzīst, ka kompetentajām iestādēm jādarbojas zināmā mērā diskrēti, bet, ņemot vērā īpašajiem vadītājiem piešķirto nozīmīgo lomu un ievērojamās pilnvaras, Komiteja rosina institūciju darbā panākt lielāku noteiktību, ieviešot precīzus un skaidrākus priekšnosacījumus un noteikumus.

1.6.

Īpašā vadītāja iecelšana ir ļoti ierobežojošs agrīnās iejaukšanās pasākums, kas ir piemērojams tikai tad, ja mazāk ierobežojošu pasākumu iespējas ir izsmeltas. Tomēr var būt situācija, kad iestādes finansiālā stāvokļa būtiska pasliktināšanās notiek pārāk strauji, un īpašais vadītājs ir jāieceļ, negaidot 23. panta 1. punktā ierosināto mazāk ierobežojošo agrīnās iejaukšanās pasākumu īstenošanu. Šādos apstākļos vajadzētu būt iespējai iecelt īpašo vadītāju pat tad, ja nav izpildīts kāds no 24. pantā minētajiem nosacījumiem (t.i., “citi saskaņā ar 23. pantu veiktie pasākumi nav pietiekami šās situācijas uzlabošanai”).

1.7.

Attiecībā uz noregulējuma iestāžu pilnvarām un atbildību ir vajadzīgi papildu precizējumi un skaidrojumi. Kompetentās iestādes/uzraudzītāji atbild par agrīno iejaukšanos, savukārt noregulējuma iestādes atbild par noregulējuma instrumentu izvēli un piemērošanu. Tomēr dažos gadījumos noteiktus pienākumus veic gan uzraudzītāji, gan noregulējuma iestādes. Atkarībā no dalībvalstu izvēles uzraudzītāji varētu veikt noregulējuma iestāžu pienākumus, taču abas funkcijas būtu jānošķir, lai samazinātu pārmērīgas iecietības risku. EESK aicina skaidri nodalīt uzraudzītāju un noregulējuma iestāžu pienākumus un noteikt to iejaukšanās laiku.

1.8.

Direktīvā ierosināts, ka kredītiestādes pārvaldības struktūras pienākums ir ziņot kompetentajai iestādei, ja tā uzskata, ka kredītiestādei draud vai tuvojas maksātnespēja. EESK uzskata, ka iniciatīvu pilnībā nevajadzētu atstāt bankas pārvaldības struktūru ziņā, jo tad noregulējuma iestāde lēmumu varētu pieņemt pārāk vēlu. Direktīvā neapšaubāmi jānosaka, ka uzraudzītājiem ir tiesības un iespējai informēt noregulējuma iestādi bez bankas pārvaldības struktūru paziņojuma, ja viņi uzskata, ka noregulējuma priekšnosacījumi pastāv, bet paziņojums kavējas. Direktīvā jāparedz, ka dalībvalstīm jānosaka stingras sodu sankcijas banku pārvaldniekiem par profesionālās darbības noteikumu pārkāpšanu.

1.9.

Noregulējuma iestādēm piešķirtās plašās pilnvaras un trešo personu ierobežotās tiesības prasīt kompensāciju rada bažas par ierosinātā regulējuma juridisko pamatotību. Daudzās dalībvalstīs, īpaši tajās, kurās ir anglosakšu tiesību sistēma, tiesas visdrīzāk aizsargās savas tiesības uzklausīt prasības par administratīvas iestādes pieņemtā lēmuma pārskatīšanu tiesā, ja attiecīgais indivīds vai grupa var pierādīt, ka ir cietuši no šā lēmuma. Ja tiek konstatēts, ka noregulējuma iestāde vai administratori ir pieļāvuši rupjus profesionālās darbības pārkāpumus, tikai tiesnešiem ir imunitāte attiecībā uz tiesā pieņemtiem nolēmumiem, savukārt neviens likums vai regula nevar šo privilēģiju paplašināti attiecināt arī uz tādu administratīvu iestādi kā noregulējuma iestāde, kam šādos gadījumos būtu jāatbild tiesā par radītiem zaudējumiem.

1.10.

Attiecībā uz parādu norakstīšanas instrumentu ir vajadzīgi papildu precizējumi un skaidrojumi. Lai mazinātu neskaidrības investoru vidū, būtu jāievieš skaidri noteikumi par atbilstīgajām saistībām un vajadzīgo slieksni parādu norakstīšanai.

1.11.

EESK atzinīgi vērtē saskaņotu finansējuma noteikumu ieviešanu, kas balstīti uz priekšiemaksām noguldījumu garantiju fondos (NGF) un noregulējuma fondos (NF). Kritēriji noregulējuma finansēšanas mehānismu veidošanai ir uzskatāmi par pareiziem un atbilstošiem pašreizējai situācijai; tomēr ekonomiskie un finansiālie apstākļi var neparedzēti mainīties, kā tas ir bijis iepriekšējos gados. EESK ierosina ieviest noteikumu par to, ka priekšiemaksu kritērijus periodiski var pārskatīt.

1.12.

Atzīstot potenciālos ieguvumus no NGF un NF iespējamās sinerģijas vienotas institūcijas ietvaros, Komiteja arī atzinīgi vērtē Komisijas pieeju, kas ļauj katrai dalībvalstij izlemt, vai tā vēlas vienu vai divas finansēšanas struktūras (fondus). Abos gadījumos ar direktīvu būtu jāievieš reāli noteikumi, kas garantētu, ka NGF spēj veikt savu galveno funkciju — vienmēr aizsargāt individuālos noguldītājus, ņemot vērā Banku savienības noteikto regulējumu.

1.13.

ESSK atzinīgi vērtē efektīva noregulējuma ieviešanu bankrotējošām finanšu iestādēm Eiropas Savienībā kā iekšējā tirgus darbības pilnveidošanas būtisku elementu. Eiropas finansēšanas mehānismu sistēmas izveidošana nodrošinātu, ka visām iestādēm piemēro vienlīdz efektīvus noregulējuma finansēšanas noteikumus, vienlaikus veicinot vienotā tirgus stabilitāti un nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Komiteja vēlētos, lai pēc iespējas drīzāk tiktu ieviests reālistisks plāns turpmākās noregulējuma finansēšanas mehānismu sistēmas izveidei.

1.14.

EESK tomēr pauž cerību, ka direktīva ir vērsta uz mērķi panākt tiesiskā regulējuma ciešāku integrāciju un konverģenci eurozonas valstīs.

2.   Ievads

2.1.

Komisija ierosina direktīvu (1), ar ko izveido politikas režīmu ar banku maksātnespēju saistītu jautājumu risināšanai un lai izvairītos no kaitīgas ietekmes uz citām iestādēm, attiecīgajām iestādēm nodrošinot kopīgus un efektīvus instrumentus un pilnvaras, lai savlaicīgi risinātu ar banku krīzēm saistītās problēmas, saglabātu finanšu stabilitāti un iespējami samazinātu zaudējumus nodokļu maksātājiem. Pašreizējā priekšlikumā precizēts vienā no iepriekšējiem Komisijas paziņojumiem izteiktais viedoklis par krīžu pārvarēšanas sistēmu finanšu sektorā (2). Jaunais tiesiskais regulējums ir jo īpaši paredzēts kā alternatīva esošajām valstu procedūrām attiecībā uz maksātnespēju un sanāciju un atbilst Finanšu stabilitātes padomes (FSP) izstrādātajiem galvenajiem kritērijiem, kas nosaka efektīvus noregulējuma režīmus finanšu iestādēs (3), un principiem, par kuriem ir panākta vienošanās G-20 sanāksmēs.

2.2.

Kredītiestāžu glābšana rada milzīgu slogu publiskajām finansēm, izraisa konkurences izkropļojumus, palielina bezrūpīgas rīcības risku, un patlaban ir atzīts, ka tā nav apmierinoša izvēle situācijā, kad bankas slēgšana rada kaitīgas ietekmes izplatīšanās risku. Gaidāms, ka līdz ar ierosinātā režīma ieviešanu

samazināsies banku glābšanas izmaksu radītais slogs nodokļu maksātājiem;

publisko struktūru rīcībā būs nepieciešamās pilnvaras, lai īstenotu preventīvus pasākumus, savlaicīgi iejauktos un panāktu noregulējumu krīzes apdraudētās bankās;

tiks ieviesti noregulējuma instrumenti, tostarp parādu norakstīšanas instruments, kas noregulējuma iestādēm dos pilnvaras norakstīt maksātnespējīgas iestādes nenodrošināto kreditoru prasījumus un pārvērst parāda piedziņas prasījumus pašu kapitālā.

2.3.

Komisija 2012. gada 12. septembrī ierosināja izveidot vienotu uzraudzības mehānismu bankām eurozonā. Galīgā atbildība par konkrētiem uzraudzības uzdevumiem saistībā ar visu eurozonas banku finansiālo stabilitāti ir paredzēta Eiropas Centrālajai bankai (ECB). Valstu uzraudzības iestādēm arī turpmāk būs svarīga nozīme ikdienas uzraudzības veikšanā un ECB lēmumu sagatavošanā un īstenošanā. ECB varēs veikt agrīnas iejaukšanās pasākumus, ja kāda banka pārkāps vai riskēs pārkāpt regulējošās kapitāla prasības. Kad būs panākta vienošanās par esošajām noguldījumu garantiju sistēmām (NGS) un pieņemts priekšlikums direktīvai par kredītiestāžu sanāciju un noregulējumu, Komisija paredz izstrādāt priekšlikumu par vienotu noregulējuma mehānismu, lai koordinētu noregulējuma instrumentu piemērošanu bankām banku savienības (BS) ietvaros.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.

Dažu pēdējo gadu notikumi liecina, ka banku krīzes, cik vien iespējams, vajadzētu savlaicīgi novērst; bēdīgā pieredze no pirmās — 2007. gada — krīzes ir tā, ka liels individuāls bankrots gandrīz vienmēr izraisa sistēmisku krīzi ar zināmām sociālām un ekonomiskām sekām. Novirzes no pārbaudītiem un kopumā akceptētiem bankrota tiesību aktu principiem tad pamato ar sabiedrības interesēm.

3.2.

Patlaban ES līmenī kredītiestāžu noregulēšanas procedūras nav saskaņotas, un EESK atzinīgi vērtē tiesību akta priekšlikumu, ar ko izveido režīmu, lai jau iepriekš novērstu banku krīzes, saglabātu finansiālo stabilitāti un samazinātu slogu publiskajiem budžetiem, ieviešot jaunus instrumentus un procedūras. Komiteja apzinās, ka ar šiem jaunajiem preventīvajiem savlaicīgas iejaukšanās un noregulējuma instrumentiem un pasākumiem, visticamāk, nevarēs pārvarēt sistēmiskas krīzes, taču, ja tos piemēro pareizi un konsekventi, tie var palīdzēt šādas krīzes nepieļaut. EESK atbalsta sanācijas un noregulējuma instrumentu ieviešanu, taču brīdina, ka daži no šiem instrumentiem (piemēram, parādu norakstīšanas instruments) nav pārbaudīti sistēmisku krīžu apstākļos un nav pieredzes to izmantošanā, tāpēc ar tiem jārīkojas īpaši uzmanīgi.

3.3.

EESK atzinīgi vērtē mēģinājumu izveidot režīmu ar banku maksātnespēju saistītu jautājumu regulētai risināšanai, un piekrīt, ka, “ņemot vērā […] sistēmisko risku un finanšu iestāžu nozīmīgo ekonomisko funkciju, parastā maksātnespējas procedūra dažos gadījumos var izrādīties nelietderīga […]” (4). Komiteja arī atzīst: ja sabiedrības interesēs bankrota apdraudētas bankas situācija pienācīgi jānoregulē specializētai noregulējuma iestādei, kas nav tiesu iestāde, tam ir nepieciešams valdības apstiprinājums. Noregulējuma iestāde faktiski ir administratīva iestāde ar pilnvarām, kādas parasti ir tiesu iestādēm, un tādējādi pilnvaru nodošana ir saistīta ar noteiktām tiesiska rakstura izmaiņām. Šī pilnvaru pāreja var būt saistīta ar šādiem aspektiem:

ES būtu jānosaka noregulējuma iestādes pilnvaras pamata tiesību aktu veidā;

noregulējuma iestādes pilnvaras vajadzētu noteikt valstu parlamentiem, pamatojoties uz ES noteikto regulējumu, kas arī dod atļauju un regulē tiesu iestāžu prerogatīvu nodošanu banku sistēmas iestādēm;

trešo personu tiesības ir noteiktas bankrota jomas tiesību aktos, kas būtu jāgroza, lai iekļautu īpašu banku režīmu, vai arī valstu parlamentiem būtu jāpieņem atsevišķi tiesību akti;

jebkurā gadījumā Komisija atzīst, ka grozītajiem tiesību aktiem būtu jāatbilst Pamattiesību hartai, jo īpaši tiesībām uz īpašumu, tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību un taisnīgu tiesu.

3.4.

EESK atbalsta Komisijas secinājumu, ka režīma izmaksas radīsies, iespējams, palielinoties iestāžu finansējuma izmaksām saistībā ar to, ka tās vairs nevarēs paļauties uz valsts atbalsta saņemšanu, ka arī saistībā ar noregulējuma fondu izveides izmaksām. Komiteja pievienojas Komisijas bažām par to, ka šīs paaugstinātās izmaksas varētu tikt novirzītas uz klientiem vai akcionāriem, pazeminot noguldījumu procentu likmes, palielinot aizdevumu procentu likmes (5) un pakalpojumu nodevas vai samazinot kapitāla atdevi. Komisijas veiktajā ietekmes novērtējumā norādīts: lai gan bankām vajadzēs “zināmā mērā” paaugstināt darbības izmaksas, vispārējās darbības izmaksas un sanācijas un noregulējuma plānu izstrādes izmaksas būs “nenozīmīgas“ vai “nebūtiskas” (6).

3.5.

Banku bažas, ka izmaksas būs daudz lielākas, ir apstrīdējusi gan Komisija, gan sociālie partneri. Komiteja atbalsta Komisijas viedokli par šā regulējuma iespējamajām priekšrocībām ilgtermiņā. Katrai dalībvalstij, izstrādājot savus noteikumus, kuros ņemtas vērā attiecīgās dalībvalsts vajadzības un apstākļi, būtu rūpīgi jānovērtē izmaksu īstermiņa un vidēja termiņa ietekme uz visām ieinteresētajām personām.

3.6.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot banku savienību ar vienotu uzraudzības mehānismu un uzskata, ka pašreizējā sanācijas un noregulējuma kārtība būtu jāgroza atbilstoši jaunā mehānisma darbībai. Tajā pašā laikā Komiteja apzinās, ka Eiropas uzraudzības un vietējā noregulējuma kombinācija diez vai spēs sekmīgi darboties, īpaši gadījumos, kad maksātnespēja iestājas sistēmiski svarīgās kredītiestādēs, kuras darbojas vairākās dalībvalstīs. Ideālā variantā Eiropas kompetence banku regulācijas un uzraudzības jomā būtu jāpapildina ar Eiropas kompetenci noregulējuma un noguldījumu apdrošināšanas jomā (7). Komisija paredz ierosināt vienotu noregulējuma mehānismu (8), taču pašlaik ir grūti spriest, kad tas varētu kļūt par realitāti.

4.   Īpašas piezīmes

4.1.   Sanācijas un noregulējuma plāni

4.1.1.

Īpaša uzmanība būtu jāpievērš nepieciešamībai nodrošināt cilvēkresursus. Sanācijas un noregulējuma plānu izstrāde ir augsti specializēts darbs, un šādu ekspertu, kam ir vajadzīgās īpašās zināšanas un pieredze, banku un publisko iestāžu darbinieku vidū parasti nav daudz. Uzraudzītāju un noregulējuma iestāžu galvenā problēma būs iegūt pietiekamus cilvēkresursus, kam ir specializētas un augsti attīstītas profesionālās spējas. No šīs problēmas nevar izvairīties, jo plānu uzticamība un paļāvība uz to, ka pasākumi ir piemēroti, ir atkarīga no visas sistēmas augstas profesionālās kvalitātes.

4.1.2.

EESK atbalsta priekšlikumu, ka noregulējuma plānus vajadzētu izstrādāt un aktualizēt noregulējuma iestādēm, apspriežoties ar kompetentajām iestādēm. Tajos būtu jāparedz dažādas iespējas noregulējuma instrumentu piemērošanai. EESK pauž pārliecību, ka individuālo un grupu noregulējumu plānošanu un aktualizēšanu varētu uzlabot, ja šajā procesā būtu iesaistītas arī bankas — kā Komisija ierosina paziņojumā COM (2010) 579 final (9) un direktīvas priekšlikumam pievienotajā ietekmes novērtējumā (10), bet kas nav skaidri norādīts direktīvā. Profesionālus padomus attiecīgajos jautājumos vajadzības gadījumā varētu sniegt arī citas ieinteresētās personas, piemēram, patērētāju organizācijas, arodbiedrību pārstāvji u.c., kuras varētu ietekmēt noregulējuma plāni.

4.1.3.

Uzraudzības un noregulējuma iestāžu un kredītiestāžu iesaistīšana būtu nepietiekama gadījumos, kad plāni ir jāizvērtē, ņemot vērā sabiedrības intereses. Centrālajām bankām ir vislabākās iespējas veikt šādus novērtējumus. Novērtējumiem par to, vai individuālus sanācijas un noregulējuma plānus sistēmiskās situācijās varētu vienlaikus īstenot attiecībā uz vairākām iestādēm, un par to, kādā mērā individuālie risinājumi varētu ietekmēt finanšu sistēmu kopumā valsts ietvaros vai pārrobežu kontekstā, ir vajadzīga makrouzraudzības pieeja. Centrālās bankas, ņemot vērā to īpašās zināšanas un pieredzi, ir visatbilstošākās šādas pieejas piemērošanai, un EESK iesaka tās iesaistīt sanācijas un noregulējuma plānu novērtēšanā sabiedrības interešu kontekstā, vienlaikus pilnībā ievērojot to neatkarību. Iespējams, nākotnē ECB gan kā centrālajai bankai, gan kā vienotai uzraudzības iestādei būtu jāveic līdzīgi novērtējumi attiecībā uz banku plāniem.

4.1.4

Konfidencialitātes prasības attiecībā uz kredītiestādēm un to sanācijas un noregulējuma plāniem būtu jāpastiprina. Ar īpašiem noteikumiem direktīvā būtu jāgarantē, ka visas iestādes, institūcijas un ieinteresētās personas, kas piedalās sanācijas un noregulējuma plānu izstrādē, atjaunināšanā un novērtēšanā, stingri ievēro attiecīgās informācijas konfidencialitāti.

4.2.   Finansiālais atbalsts grupas iekšienē

4.2.1.

EESK atzinīgi vērtē ierisinātos noteikumus, kas dod iespēju ieviest saskaņotus nosacījumus finansiālā atbalsta sniegšanai grupas iekšienē, taču vienlaikus brīdina, ka atbalsta saņēmēja un atbalsta sniedzēja interešu un tiesību aizsardzībai jābūt līdzsvarotai, ja starp tiem ir nesaskaņas attiecībā uz atbalstu. EESK pilnībā atbalsta 19. panta 1. punkta noteikumus un norāda, ka 19. panta 1. punkta f) apakšpunktā noteiktās prasības būtu jāpaplašina un tajās jāiekļauj noteikumi par jebkādām augstākām prasībām attiecībā uz pašu kapitālu un likviditāti, ko nosaka regulējošās iestādes atbalsta sniedzēja dalībvalstī.

4.3.   Īpašā pārvaldība

4.3.1.

Svarīgākie priekšnosacījumi īpašā vadītāja iecelšanai (24. panta 1. punkts) ir jautājums, par kuru jāspriež kompetentajām iestādēm (11). EESK atzīst, ka ir vajadzīgi saudzējošāki iejaukšanās nosacījumi un lielāks elastīgums, kas ļautu kompetentajām iestādēm darboties zināmā mērā diskrēti, bet, ņemot vērā īpašajiem vadītājiem piešķirto nozīmīgo lomu un ievērojamās pilnvaras, Komiteja rosina iestāžu darbā panākt lielāku noteiktību, ieviešot precīzus un skaidrākus iejaukšanās priekšnoteikumus un nosacījumus. Pieredze rāda, ka savlaicīgas brīdinājuma pazīmes bieži ir kvalitatīva rakstura un to uztvere ir atkarīga no uzraudzītāju pieredzes un prasmēm vai efektīvas gudrības, nevis datorizētiem darbības modeļiem un koeficientiem. Ja šādos gadījumos nebūs skaidri definētu noteikumu, kas uzraudzītājus atbrīvo no atbildības par viņu pieņemtajiem lēmumiem, uzraudzītāji var atturēties no iniciatīvas uzņemšanās un tādējādi zaudēt labu iespēju agrīni un savlaicīgi iejaukties. Skaidriem iejaukšanās priekšnoteikumiem un nosacījumiem ir būtiska nozīme, jo gadījumos, kad ir pārkāpumi pārvaldībā vai aizdomas par šādiem pārkāpumiem, trešās personas var celt kompensācijas prasību ne tikai pret īpašo vadītāju par personiskās atbildības pārkāpumiem, bet arī pret uzraudzības iestādēm par nepareizu lēmumu attiecībā uz agrīnas iejaukšanās procedūras uzsākšanu vai īpašā vadītāja izvēli.

4.3.2.

Direktīva ievieš noteiktu secību attiecībā uz dažādu agrīnās iejaukšanās pasākumu piemērošanu. Īpašā vadītāja iecelšana ir ļoti ierobežojošs agrīnās iejaukšanās pasākums, kas ir piemērojams tikai tad, ja mazāk ierobežojošu pasākumu iespējas ir izsmeltas. Tomēr var būt situācija, kad iestādes finansiālā stāvokļa būtiska pasliktināšanās notiek pārāk strauji, un īpašais vadītājs ir jāieceļ, negaidot 23. panta 1. punktā ierosināto mazāk ierobežojošo agrīnās iejaukšanās pasākumu īstenošanu. Šādos gadījumos vajadzētu būt iespējai iecelt īpašo vadītāju pat tad, ja nav izpildīts kāds no 24. pantā minētajiem nosacījumiem (t.i., “citi saskaņā ar 23. pantu veiktie pasākumi nav pietiekami šās situācijas uzlabošanai”.

4.3.3.

Komiteja aicina Komisiju apsvērt scenāriju, kurā īpašā vadītāja iecelšana var izraisīt noguldījumu aizplūšanu no bankām, un ierosināt atbilstošus pasākumus šādas noguldījumu aizplūšanas novēršanai. Noteiktos gadījumos un situācijās īpašā vadītāja iecelšana var būt signāls tirgum par to, ka banka atrodas nopietnās finansiālās grūtībās, un var izraisīt noguldījumu aizplūšanu. Stāvoklis var būt vēl problemātiskāks, ja vienlaikus notiek vairāku īpašo vadītāju iecelšana vairākām bankām valsts vai pārrobežu līmenī un nozare piedzīvo ievērojamu noguldījumu aizplūšanu un uzticības krīzi. Komiteja pauž pārliecību, ka direktīvā būtu jāievieš zināmi noteikumi, lai novērstu šādu situāciju rašanos agrīnās iejaukšanās posmā. Nākamajai vienotās uzraudzības iestādei būtu jāieņem spēcīga pozīcija un jābūt pienācīgi nodrošinātai, lai savlaicīgi un efektīvi risinātu tamlīdzīgas situācijas.

4.4.   Noregulējums

4.4.1.

Attiecībā uz noregulējuma iestāžu pilnvarām un atbildību ir vajadzīgi papildu precizējumi. Kompetentās iestādes/uzraudzītāji atbild par agrīno iejaukšanos, savukārt noregulējuma iestādes atbild par noregulējuma instrumentu izvēli un piemērošanu. Tomēr dažos gadījumos noteiktus pienākumus veic gan uzraudzītāji, gan noregulējuma iestādes. Piemēram, 27. panta 1. punkta a) apakšpunkts paredz, ka “kompetentā iestāde vai noregulējuma iestāde konstatē, ka iestāde ir bankrota stadijā vai, domājams, bankrotēs”. Atkarībā no dalībvalstu izvēles uzraudzītāji varētu veikt noregulējuma iestāžu pienākumus, taču abas funkcijas būtu jānošķir, lai samazinātu pārmērīgas iecietības risku (12). Komiteja aicina skaidri nodalīt uzraudzītāju un noregulējuma iestāžu pienākumus un noteikt to iejaukšanās laiku. Komiteja uzskata, ka novērtēšanas un paziņošanas procedūrām attiecībā uz noregulējuma nosacījumiem jābūt balstītām uz skaidru atšķirību starp dažādu iesaistīto iestāžu pienākumiem un ka tie būtu jāvienkāršo, lai paātrinātu lēmumu pieņemšanu un noregulējuma izpildi.

4.4.2.

Prasība, ka kredītiestādes pārvaldības struktūras pienākums ir informēt kompetento iestādi, ja tā uzskata, ka kredītiestādei draud vai tuvojas maksātnespēja, būtu visnotaļ piemērots tad, ja nebūtu šaubu par laiku, kādā kredītiestādes pārvaldības struktūra ziņo kompetentajai iestādei. Pieredze liecina, ka paziņojums var kavēties dažādu iemeslu dēļ un ka viens no tiem ir šaubas par atbilstību kapitāla prasību noteikumiem. EESK uzskata, ka iniciatīvu pilnībā nevajadzētu atstāt bankas pārvaldības struktūru ziņā, jo tad noregulējuma iestāde lēmumu varētu pieņemt pārāk vēlu. Jānodrošina, lai 74. pantā būtu neapšaubāmi noteikts, ka uzraudzītājiem ir tiesības un iespēja informēt noregulējuma iestādi bez bankas pārvaldības struktūru paziņojuma, ja viņi uzskata, ka noregulējuma priekšnosacījumi pastāv, bet paziņojums aizkavējas. Direktīvas 101. panta 1. punkta d) apakšpunktā un 2. punktā jāparedz, ka dalībvalstīm jānosaka stingras sodu sankcijas banku pārvaldniekiem, kas pārkāpj 74. panta 1. punktu, nevis 73. panta 1. punktu (kā minēts direktīvā).

4.4.3.

27. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir minētas situācijas, kurās “noregulējuma darbība ir nepieciešama vispārības interesēs”. Sabiedrības interešu novērtējums ir joma, kurā vislabāko ieguldījumu var sniegt centrālās bankas, jo tām ir īpašās zināšanas un pieredze, lai novērtētu finanšu stabilitāti, būtisku pakalpojumu nepārtrauktību, publisko finanšu līdzekļu un noguldītāju aizsardzību. Būtu visnotaļ pareizi tās iekļaut starp iestādēm, kuru pienākums ir izvērtēt, vai ir izpildīti noregulējuma ieviešanas nosacījumi, taču tas būtu jāatļauj agrākā posmā, īpaši tad, ja novērtēšana tiek veikta attiecībā uz vairākām iestādēm valsts ietvaros vai pārrobežu kontekstā. Iespējams, nākamās banku savienības ietvaros Eiropas Centrālajai bankai, ciešā sadarbībā ar Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju, būtu labākas iespējas un nodrošinājums, lai, ņemot vērā sabiedrības intereses, veiktu līdzīgus novērtējumus gan kā centrālā banka, gan kā vienota uzraudzības iestāde. Šajā sakarā īpaši noderīga būtu vienotā noregulējuma mehānisma izveide.

4.4.4.

Tā kā bankas bankrots ietekmē sabiedrības intereses, tas attaisno to, ka zaudējumu sadalījuma principi atšķiras no tiem principiem, kas parasti ir noteikti maksātnespējas režīmos; tādējādi saskaņā ar priekšlikumu rodas īpaša prasījumu hierarhija, kurā akcionāri ir pirmie, pēc viņiem seko nenodrošinātie kreditori 43. pantā noteiktajā kārtībā. EESK neiebilst pret šo ierosināto prasījumu hierarhiju, taču vēlas vērst uzmanību uz to, ka “kreditori” gan tehniskā, gan juridiskā ziņā ir arī visi noguldītāji/klienti. Izņemot jēdzienu “ietekmētais kreditors”, 2. pantā nav nedz “kreditoru”, nedz “noguldītāju” un to dažādo veidu definīciju. EESK uzskata, ka būtu vajadzīgas skaidras šo jēdzienu definīcijas, jo īpaši tāpēc, ka noguldītāju pielīdzināšana kreditoriem dalībvalstīs patlaban nav saskaņota.

4.4.5.

Valdības noguldījumi dažādās dalībvalstīs tiek traktēti atšķirīgi. Tie var būt iekļauti kā norakstīšanai pakļaujamas parādsaistības vai izslēgti no tām, atkarībā no tā, vai pieder pie segtajiem noguldījumiem līdz noteiktai summai, un atkarībā no tā, vai ir pārvērsti vērtspapīros. Turklāt valdības noguldījumi, kas pieder pie atbilstīgajām saistībām un var būt pakļauti parādu norakstīšanai, faktiski ir nodokļu maksātāju nauda. Taču vai parādu norakstīšanas operāciju, kurā izmantoti valsts finanšu līdzekļi, patiešām var definēt kā parādu norakstīšanu?

4.4.6.

Priekšlikumā noregulējuma iestādēm ir paredzētas plašas pilnvaras izveidot hierarhiju saistībām, kam piemērojams parādu norakstīšanas instruments. Noregulējuma iestāde ir pat pilnvarota norakstīt komerckredītus, ja tie nav būtiski “iestādes ikdienas darba nodrošināšanai” (38. panta 2. punkta e) apakšpunkta ii) ievilkums), kas nozīmē, ka, piemēram, sabiedriskās ēdināšanas vai viesnīcu pakalpojumu sniedzēja prasību varētu norakstīt, ja noregulējuma iestāde uzskata, ka šādi pakalpojumi nav “būtiski”. Princips par condicio creditorum (vienāda attieksme pret kreditoriem) ir pamatelements visās maksātnespējas procedūrās, un tas ir jāņem vērā arī šajā gadījumā.

4.4.7.

EESK izprot nepieciešamību nodrošināt, ka iestādes bilancē ir pietiekama saistību summa, kam varētu piemērot parādu norakstīšanas pilnvaras. Tādu parāda instrumentu emitēšana, kam var piemērot parāda norakstīšanas instrumentus, var būt sarežģīts uzdevums, jo zudīs atšķirības starp subordinētu parādu un nenodrošinātu pirmās kārtas parādu. Mazāk attīstītos tirgos tas var būt vēl sarežģītāk, dārgāk vai pat neiespējami krīzes periodos un — jo īpaši — sistēmisku krīžu apstākļos. Komiteja iesaka rūpīgi apsvērt un pārdomāt ES līmeņa priekšlikumu par minimālo prasību saskaņotu piemērošanu atbilstīgajām saistībām — to nodrošinātu ar Komisijas izstrādātiem deleģētiem aktiem —, turklāt būtu jāņem vērā katras dalībvalsts vietējā finanšu tirgus attīstības līmenis.

4.4.8.

Attiecībā uz parādu norakstīšanas instrumentu ir vajadzīgi papildu precizējumi un skaidrojumi. Lai mazinātu neskaidrības investoru vidū, būtu jāievieš skaidri noteikumi par atbilstīgajām saistībām un vajadzīgo slieksni parādu norakstīšanai.

4.5.   Juridiska rakstura jautājumi: trešo personu tiesības

4.5.1.

Vairumā dalībvalstu trešo personu tiesībām ir pakārtota nozīme salīdzinājumā ar tām, kas atzītas maksātnespējas tiesību aktos. Sabiedrības intereses dominē pār privāttiesību aizsardzību, un zaudējumu atlīdzināšana ir balstīta uz atšķirīgu pieeju. Priekšlikuma 78. pantā ir paredzēta iespēja noregulējuma iestādes lēmumu pārsūdzēt tiesā, bet šī iespēja attiecas tikai uz tādiem aspektiem kā noregulējuma lēmuma likumība, lēmuma īstenošanas veids un piešķirtās kompensācijas atbilstība. Noregulējuma iestādes lēmumus nevar apturēt, un tos nekādā veidā nevar arī automātiski atcelt. Pat tad, ja noregulējuma iestādes lēmumu atceļ, trešo personu tiesības ir ierobežotas, un tās var tikai saņemt kompensāciju par ciestajiem zaudējumiem (78. panta 2. punkta d) apakšpunkts).

4.5.2.

Nav šaubu, ka ārkārtas gadījumā, piemēram, bankas bankrota draudu gadījumā, parastās maksātnespējas procedūras nav piemērotas; tomēr noregulējuma iestādēm piešķirtās plašās pilnvaras un trešām personām piešķirtās ierobežotās tiesības prasīt kompensāciju rada bažas par ierosinātā regulējuma juridisko pamatotību. Daudzās dalībvalstīs, īpaši tajās, kurās ir anglosakšu tiesību sistēma, tiesas visdrīzāk aizsargās savas tiesības uzklausīt prasības par administratīvas iestādes pieņemtā lēmuma pārskatīšanu tiesā, ja attiecīgais indivīds vai grupa var pierādīt, ka ir cietuši no šā lēmuma.

4.5.3.

Iepriekšējā punktā aplūkotais jautājums ir apspriests dažādās aprindās gan no tiesību, gan sociālā viedokļa, un EESK uzskata, ka par to galīgā atbilde jāsniedz likumdevējām iestādēm. Tomēr Komiteja vērš uzmanību uz šādu svarīgu aspektu: ja tiek konstatēts, ka noregulējuma iestāde vai administratori ir pieļāvuši rupjus profesionālās darbības pārkāpumus, tikai tiesnešiem ir imunitāte attiecībā uz tiesā pieņemtiem nolēmumiem, savukārt neviens likums vai regulējums šo privilēģiju nevar paplašināti attiecināt arī uz tādu administratīvu iestādi kā noregulējuma iestāde, kam var būt jāatbild tiesā par radītiem zaudējumiem. Šajā gadījumā visas kompensācijas tiktu maksātas no publiskajiem finanšu līdzekļiem.

4.6.   Noregulējuma finansējums

4.6.1.

Komisija jau ir pievērsusies noregulējuma finansēšanas jautājumiem divos paziņojumos — par banku noregulējuma fondiem un par ES sistēmu krīžu pārvarēšanai finanšu nozarē (13). Pašreiz izskatāmajā direktīvas priekšlikumā precizēti abos iepriekšējos paziņojumos ierosinātie priekšlikumi. Par minētajiem paziņojumiem EESK jau ir paudusi viedokli divos atzinumos (14). Abos gadījumos Komiteja pauda atbalstu Komisijas priekšlikumam izveidot ex ante valstu NF harmonizētu tīklu un ieteica šā tīkla izveidē ņemt vērā katras dalībvalsts īpatnības.

4.6.2.

Direktīvā ierosināts, ka noregulējuma izmaksas, ko nesedz akcionāri un kreditori, būtu jāsedz no papildu finansējuma, ko nodrošina banku nozare; vajadzības gadījumā var izmantot arī noguldījumu garantiju fondus (NGF). EESK atzinīgi vērtē saskaņotu finansējuma noteikumu ieviešanu, kas balstīti uz priekšiemaksām NGF un noregulējuma fondos (NF). Kritēriji ex ante noregulējuma finansēšanas mehānismu veidošanai ir uzskatāmi par piemērotiem un atbilstošiem pašreizējai situācijai; tomēr ekonomiskie un finansiālie apstākļi var neparedzēti mainīties, kā tas ir bijis iepriekšējos gados. Paietu desmit gadi, kamēr no NF pilnībā segtu izmaksas, tāpēc EESK ierosina ieviest noteikumu par to, ka ex ante finansējuma kritērijus var periodiski pārskatīt.

4.6.3.

EESK izprot nepieciešamību nodrošināt solidaritāti un atbalsta priekšlikumu par aizņēmumiem finansēšanas mehānismu starpā (97. pants) un valstu finansēšanas mehānismu savstarpīgošanu grupas noregulējuma gadījumā (98. pants). Tomēr būs problemātiski īstenot ierosināto finansēšanas mehānismu savstarpīgošanu, pirms finansēšanas mehānismi ir sasnieguši savu mērķa kapacitāti un zināmu harmonizācijas pakāpi. Vairums dalībvalstu uzskata, ka NF un NGF būtu jābalsta uz ex-ante finansējumu, savukārt citas dod priekšroku ex-post finansējumam. 97. panta 2. punkta un 98. panta prasības būs problemātiskas tām valstīm, kurās centrālās bankas nav tiesīgas izsniegt aizdevumus saskaņā ar 96. un 98. pantu. Komiteja aicina Komisiju nākt klajā ar īpašiem pasākumiem un ieteikumiem, lai pārvarētu problēmas un paātrinātu saskaņošanas procesu.

4.6.4.

Atzīstot potenciālos ieguvumus no NGF un NF iespējamās sinerģijas vienotas institūcijas ietvaros, šāda sistēma dažās dalībvalstīs pašlaik vērtējama kā problemātiska, jo daudziem NGF trūkst finansējuma. Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas pieeju, kas ļauj katrai dalībvalstij izlemt, vai tā vēlas vienu vai divas finansēšanas struktūras (fondus). Vienlaikus EESK iesaka ar direktīvu ieviest noteikumus, kas garantētu, ka NGF spēj veikt savu galveno funkciju — pastāvīgi aizsargāt individuālos noguldītājus.

4.6.5.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas centienus izveidot Eiropas finansēšanas mehānismu sistēmu, kurai būtu jānodrošina, ka visām ES kredītiestādēm piemēro vienlīdz efektīvus noregulējuma finansēšanas noteikumus. Nodrošināt efektīvu noregulējuma finansēšanu ar vienādiem nosacījumiem visās dalībvalstīs ir ikvienas dalībvalsts interesēs, kā arī vienotā finanšu tirgus interesēs, jo tas sekmē stabilitāti un vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Komiteja aicina pēc iespējas drīzāk izveidot reālistisku plānu turpmākās noregulējuma finansēšanas mehānismu sistēmas ieviešanai.

Briselē, 2012. gada 12. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  COM(2012) 280 final.

(2)  COM(2010) 579 final.

(3)  Sk. FSP, “Galvenie kritēriji efektīviem noregulējuma režīmiem finanšu iestādēs”, 2011. gada oktobris.

(4)  COM(2012) 280 final, paskaidrojuma raksts, 4. punkts.

(5)  Komisija ir aplēsusi, ka augstākas finansējuma izmaksas var ietekmēt investīcijas un samazināt IKP izaugsmi par 0,1-0,4 % gadā (sk. Komisijas izstrādāto ietekmes novērtējumu, Komisijas dienestu darba dokuments SWD (2012) 166, 69. lpp., un SWD (2012) 167.

(6)  Turpat, 68. lpp.

(7)  Sk. ESRB, Reports of the Advisory Scientific Committee, Forbearance, resolution and deposit insurance, Nr. 1/2012. gada jūlijs, 23. lpp.

(8)  Sk. COM(2012) 510 final.

(9)  Sk. COM (2010) 579 final, ES sistēma krīžu pārvarēšanai finanšu nozarē, 6. lpp.

(10)  Sk. Komisijas izstrādāto ietekmes novērtējumu, Komisijas dienestu darba dokuments SWD (2012) 166, 26. lpp., 64. lpp., un SWD (2012) 167.

(11)  Kompetentajām iestādēm jāvērtē, kad un vai “ir ievērojami pasliktinājusies iestādes finansiālā situācija”, “tiek nopietni pārkāpti tiesību akti, noteikumi vai nolikumi”, “tiek konstatēti nopietni administratīvie pārkāpumi, un citi saskaņā ar 23. pantu veiktie pasākumi nav pietiekami šās situācijas uzlabošanai”.

(12)  Paziņojumā COM(2010) 579 final paredzēts, ka katrai dalībvalstij jānosaka, kura būs tās noregulējuma iestāde, kas īstenos noregulējuma pilnvaras. Tas ļaus dalībvalstīm saglabāt esošo kārtību, atbilstoši kurai par noregulējumu var būt atbildīga Finanšu ministrija, Centrālā banka vai noguldījumu garantiju sistēma. Komisija atzīmē, ka daudzās jurisdikcijās noregulējuma iestādes ir pienācīgi nodalītas no uzraudzības iestādēm, un uzskata, ka šāds nodalījums ir svarīgs, lai mazinātu risku, ka tiks izrādīta pārmērīga iecietība. Noregulējuma iestādēm vajadzētu būt administratīvām, nevis tiesu iestādēm.

(13)  Sk. COM(2010) 254 final un COM (2010) 579 final.

(14)  Sk. EESK atzinumu par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Eiropas Centrālajai Bankai “Banku noregulējuma fondi” ”, OV C 107, 6.4.2011., 16. lpp., un EESK atzinumu par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Eiropas Centrālajai bankai “ES sistēma krīžu pārvarēšanai finanšu nozare” ”, OV C 248, 25.8.2011., 101. lpp.


15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/76


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Grozīts priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006”

COM(2012) 496 final – 2011/0276 (COD)

2013/C 44/13

Ziņotājs: MALLIA kgs

Līdzziņotājs: GRUBER kgs

Padome 2012. gada 27. septembrī un Eiropas Parlaments 2012. gada 22. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 177. un 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Grozīts priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006”

COM(2012) 496 final – 2011/0276 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 21. novembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī (12. decembra sēdē), ar 154 balsīm par, 3 balsīm pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Kohēzijas politika ir viena no ES politikas pamatjomām un tās galvenais mērķis ir panākt saimniecisko, sociālo un teritoriālo konverģenci visā Eiropas Savienībā un visās tās dalībvalstīs. EESK piekrīt, ka Vienotā stratēģiskā satvara (VSS) fondu politikas mērķi būtu jāsaskaņo ar stratēģiju “Eiropa 2020”. Tas tomēr nedrīkst vājināt ES kohēzijas politikas pamatmērķi, proti, konverģences nodrošināšanu.

1.2.

Tā kā kohēzijas politika, jo īpaši valstīs, kuras krīze skārusi vissmagāk, ir nozīmīgs izaugsmes avots un līdzeklis, kas nodrošina stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, tās finansējums būtu jāsaglabā vismaz pašreizējā līmenī un vienlīdzīgi jāsadala dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka mazāk attīstītajām dalībvalstīm piešķirtais finansējums nesamazinās.

1.3.

EESK atbalsta vienota stratēģiskā satvara izveidi ar mērķi pastiprināt ES galveno finansēšanas instrumentu koordinēšanu un savstarpēju papildināmību. Efektīvs VSS likvidēs arī pamatfondu pašreizējo nevajadzīgo un neefektīvo nošķiršanu.

1.4.

EESK izsaka bažas par to, ka kavēšanās ar politisko vienošanos par tiesību aktu kopumu kohēzijas politikas jomā, tai skaitā arī par VSS, negatīvi ietekmēs partnerības līgumu sagatavošanu un apdraudēs 2014.-2020. gada plānošanas perioda efektīvu uzsākšanu.

1.5.

Attiecībā uz katru tematisko mērķi noteiktajos provizoriskajos pasākumos ar augstu Eiropas pievienoto vērtību prioritāte jāpiešķir ieguldījumiem, kas veicinās sociālekonomisko un teritoriālo konverģenci visā ES. Svarīgi arī nodrošināt, lai provizoriskie pasākumi netiktu uzskatīti par izsmeļošiem, tādējādi dodot iespēju valstīm reaģēt atbilstoši to vajadzībām.

1.6.

VSS liels uzsvars ir likts uz tādu projektu īstenošanu, kas finansēti no vairākiem fondiem. Tas ir nozīmīgs uzlabojums salīdzinājumā ar 2007.-2013. gada plānošanas periodu. Tomēr nav norāžu par daudztematisku projektu īstenošanu, kam ir ievērojams potenciāls sniegt lielāku pievienoto vērtību. Šāda iespēja būtu skaidri jānodrošina ar VSS starpniecību

1.7.

VVS paredzētajai intensīvākai koordinēšanai tomēr jāsamazina pārvaldības iestāžu un īstenotāju iestāžu, kā arī līdzekļu saņēmēju administratīvais slogs. Gan dalībvalstīs, gan Komisijā jāuzlabo koordinācija, lai izmantotu pasākumu un instrumentu sinerģiju un mazinātu pārklāšanos, sarežģītību un birokrātiju. Komisijai līdz jauno administratīvo procedūru faktiskajai ieviešanai jāveic to rūpīga analīze.

1.8.

Partnerības līgumu izstrādē konstruktīvi jāiesaista organizētā pilsoniskā sabiedrība (1). Atzīstot, ka dalībvalstīm un reģioniem ir pašiem savi mehānismi un struktūras sadarbībai ar pilsonisko sabiedrību, Komisijai vienlaikus tomēr jāuzrauga minētās norises. Ja atklājas, ka pilsoniskā sabiedrība nav bijusi pietiekami iesaistīta, Komisijai nevajadzētu akceptēt attiecīgo partnerības līgumu līdz pienācīgas sadarbības izveidošanai.

1.9.

Partnerības koncepciju tomēr nevajadzētu attiecināt tikai uz plānošanas posmu. Partnerības princips piemērojams visā procesā: gan īstenošanas, gan pārraudzības, gan novērtēšanas posmos.

1.10.

Partnerības līgumi attiecībā uz stratēģiju “Eiropa 2020” nebūtu jābalsta uz konkrētai valstij adresētiem ieteikumiem (CSR). Tie būtu jābalsta uz dažādiem elementiem, tostarp uz valstu reformu programmām (VRP), kuras ir izstrādātas, pamatojoties uz situāciju konkrētajā dalībvalstī, pretstatā CSR, kuri ne vienmēr ir pielāgoti stāvoklim konkrētajā dalībvalstī. Partnerības līgumi būtu jābalsta arī uz valstu stratēģijām nabadzības izskaušanas un dzimumu vienlīdzības jomā, kā arī invaliditātes jomā un ilgtspējīgas attīstības jomā.

1.11.

Vajadzīgs lielāks elastīgums, lai dalībvalstis un reģioni varētu iespējami efektīvi reaģēt uz izvirzītajiem kopējiem mērķiem, vienlaikus respektējot teritoriālās, saimnieciskās un sociālās īpatnības. Bez tam vienotajā stratēģiskajā satvarā īpaši jāņem vērā tās teritoriālās īpatnības, kas ietekmē VSS fondu īstenošanu.

2.   Ievads

2.1.

Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF), Kohēzijas fonds (KF), Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) ir pieci ES fondi, ko pārvalda dalībvalstis un Komisija. Komisija ierosina efektīvāk īstenot katra fonda mērķus, pastiprinot fondu koordinēšanu, lai izvairītos no pārklāšanās un lai maksimāli palielinātu sinerģiju.

2.2.

Nolūkā veicināt partnerības līgumu un darbības programmu izstrādi Komisija ierosina izveidot vienotu stratēģisko satvaru (VSS), lai palielinātu piecu minēto fondu saskaņotību attiecībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros noteiktajām saistībām un investīcijām vietējā līmenī. VSS balstās uz 11 tematiskajiem mērķiem, kas ir noteikti Kopīgo noteikumu regulā (KNR).

2.3.

VSS mērķis ir uzlabot Eiropa fondu koordināciju un nodrošināt to mērķtiecīgāku izmantošanu. VSS likvidēs arī minēto fondu pašreizējo nevajadzīgo un neefektīvo nošķiršanu. Tā ir pozitīva virzība, kam vajadzētu paaugstināt kohēzijas politikas efektivitāti, kā rezultātā minētajai politikai būs lielāka ietekme. EESK tādēļ stingri atbalsta minētas norises.

3.   VSS izvēršana un pieņemšana

3.1.

Vajadzīgas skaidras pamatnostādnes par to, kā VSS fondi var visefektīvāk atbalstīt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi partnerības līgumos.

3.2.

Atbildot uz Parlamenta un Padomes izteiktajām bažām, Komisija ierosina sadalīt VSS elementus, izveidojot i) jaunu VSS pielikumu, kurā ietverti kopīgi noteikumi, un ii) deleģētu aktu, kurā galvenokārt iekļauti “provizoriskie pasākumi, kam ir augsta Eiropas pievienotā vērtība”.

3.3.

EESK atbalsta Komisijas pieeju, ciktāl ar to ir nodrošināta

VSS ātrāka pieņemšana,

lielāka skaidrība par to, ko var un ko nevar finansēt,

iespēja dalībvalstīm veikt pasākumus, kas attiecas uz konkrētiem teritoriāliem jautājumiem.

3.4.

Komisija tomēr ierosina, ka jāparedz iespēja savukārt ar deleģētu aktu grozīt visus VSS elementus, kas iekļauti gan pielikumā, gan iepriekš minētajā deleģētajā aktā. EESK uzskata to par nepieņemamu, tā kā tādējādi tiek anulēts mērķis iekļaut galvenos VSS elementus KNR pielikumā.

3.5.

Regulā būtu skaidri jānosaka Komisijas loma attiecībā uz tehniskiem un saturiskiem grozījumiem, lai izvairītos no iespējamām interpretācijas problēmām.

3.6.

EESK ir spiesta izteikt bažas par kavēšanos panākt politisku vienošanos attiecībā uz tiesību aktu kopumu kohēzijas politikas jomā, tai skaitā VSS. Turpmāka kavēšanās negatīvi ietekmēs partnerības līgumu sagatavošanu un līdz ar to apdraudēs 2014.–2020. gada plānošanas perioda efektīvu uzsākšanu.

3.7.

Skaidri jānosaka ierosināto partnerības līgumu raksturs un formāts. Lai gan KNR ir sniegta informācija par aspektiem, kas būtu iekļaujami partnerības līgumos, minēto dokumentu precīzais formāts vēl nav zināms.

4.   Kohēzijas politikas sasaiste ar stratēģiju “Eiropa 2020”

4.1.

Stratēģija “Eiropa 2020” tika pieņemta ar mērķi stimulēt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi. Pozitīvais ieguldījums, ko VSS fondi var sniegt, lai izpildītu stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos pamatmērķus, ir acīmredzams un tāpēc ir loģiski, ka VSS fondu politikas mērķi ir saskaņoti ar stratēģiju “Eiropa 2020”.

4.2.

Stratēģija “Eiropa 2020” ir pamats, lai varētu panākt līdzsvaru starp stingru fiskālo disciplīnu un Eiropas Savienības izaugsmi un attīstību. Stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšana mazāk attīstītajām Eiropas Savienības valstīm būs visgrūtākais uzdevums. Īpaši tām valstīm, kas rīkojas atbildīgi un ievēro fiskālo disciplīnu, būs vajadzīgs ES atbalsts un solidaritāte, kurai jāizpaužas, īstenojot kohēzijas politiku. Tās finansējums jāsaglabā vismaz pašreizējā līmenī, un tā maksimālo likmju noteikšana nav pieļaujama.

4.3.

EESK atbalsta šādu pieeju un atkārto savu nostāju, ka ES visām politikas jomām jābūt vērstām uz tik ļoti nepieciešamo izaugsmi. Izsakot šādu nostāju, EESK ir arī stingri pārliecināta, ka ekonomikas, sociālajai un teritoriālajai integrācijai joprojām jābūt ES kohēzijas politikas visprioritārākajai jomai. Nekādā ziņā nedrīkst apdraudēt kohēzijas politikas sniegto pievienoto vērtību.

4.4.

EESK ir stingri pārliecināta, ka provizoriskajos pasākumos ar augstu Eiropas pievienoto vērtību katra tematiskā mērķa ietvaros prioritāte jāpiešķir iniciatīvām, kas veicinās sociālekonomisko un teritoriālo attīstību visā ES.

5.   Tematiskā pieeja

5.1.

Eiropas Komisijas priekšlikumi par tematisko koncentrāciju kā līdzekli pasākumu sadrumstalošanas mazināšanai ir vērtējami atzinīgi. Vajadzīga minēto pasākumu stingra saskaņošana VSS dažādo fondu ietvaros un arī ar citām ES programmām un iniciatīvām.

5.2.

VSS ir jānosaka un jāprecizē, ka katrā tematiskajā jomā dalībvalstīm pašām jāizlemj, kuram no fondiem būs galvenā nozīme, lai sasniegtu svarīgākos mērķus.

5.3.

Lai gan VSS izvirzītie galvenie mērķi ir svarīgi, liela nozīme jāpiešķir elastīgumam. Partnerības līgumos jāņem vērā vietējās un reģionālās intereses. Jānodrošina iespēja piešķirt finansējumu konkrētām reģionālajām prioritātēm. EESK ir stingri pārliecināta, ka ES kohēzijas politikas īstenošanā galvenā nozīme joprojām ir subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem.

5.4.

Atsevišķajos tematiskajos mērķos ir norādīti pasākumi, kas būtu veicami konkrēto fondu ietvaros, tomēr jāprecizē komplementaritātes aspekts, jo nav skaidrs, kuri atbilstoši dažādajiem fondiem un pasākumiem ierosinātie instrumenti faktiski viens otru papildina. EESK uzskata, ka katra tematiskā mērķa ietvaros ierosinātajos pasākumos prioritāte jāpiešķir ieguldījumiem, kas veicina sociālekonomisko kohēziju. Svarīga ir iespēja pievienot provizoriskos pasākumus, lai valstis varētu reaģēt atbilstoši to vajadzībām.

5.5.

EESK uzskata, ka, lai gan KNR paredzētās 11 tematiskās jomas visas ir svarīgas, tomēr būtu jānosaka galvenās jomas. Tām būtu jāpievēršas katrai dalībvalstij. Papildus galvenajiem tematiem katrai dalībvalstij jābūt elastīguma iespējai pievērst savu partnerības līgumu citiem tematiem (no iepriekš noteikta saraksta), kas atbilst dalībvalsts individuālajai situācijai.

5.6.

Papildus pašreizējiem 11 tematiem vajadzētu iekļaut vēl šādus konkrētus tematus:

1.

Pieejamības palielināšana personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām;

2.

Kohēzijas politikas jomas dalībnieku spēju veidošana (2);

3.

Demogrāfijas problēmu risināšana.

Šīs jaunās tematiskās jomas būtu iekļaujamas KNR.

5.7.

Pasākumi saistībā ar ilgtspējīga transporta metodēm un transporta pārvaldības sistēmām šobrīd nav iekļauti 4. tematiskajā mērķī (atbalsts virzībai uz zemas oglekļa dioksīda emisijas ekonomiku). Ņemot vērā transporta nozīmi emisiju samazināšanā, šis trūkums būtu jānovērš.

5.8.

Tematiskie mērķi ir izklāstīti KNR 9. pantā, bet katram fondam specifiskās ieguldījumu prioritātes ir izklāstītas attiecīgajos regulu projektos par katru VSS fondu. Minētie tematiskie mērķi un fondu specifiskās ieguldījumu prioritātes nesakrīt pilnībā. Tāpēc rodas neskaidrība un var nebūt skaidrs, kurš mērķis ir īstenojams. Jautājums ir īpaši steidzams, ņemot vērā to, ka dažās dalībvalstīs jau ir uzsākta partnerības līgumu izstrāde.

5.9.

Lai gan VSS ir spēcīgi uzsvērta no vairākiem fondiem finansētu projektu īstenošana, nav norāžu par daudztematisku projektu īstenošanu, kuriem ir ievērojams potenciāls sniegt lielāku pievienoto vērtību. Šāda iespēja būtu skaidri jānodrošina ar VSS starpniecību.

6.   Eiropas Reģionālās attīstības fonds un Kohēzijas fonds

6.1.

EESK jau ir sīki izklāstījusi savu viedokli par abiem minētajiem fondiem atzinumos “Eiropas Reģionālās attīstības fonds” (3) un “Kohēzijas fonds” (4).

6.2.

ERAF līdzekļi ir iezīmēti visu 11 tematisko mērķu finansējumam.

6.3.

Nav skaidra šādas “koncentrācijas” precīzā ietekme. Vai priekšroka būtu dodama “koncentrācijas” vienai jomai vai to varēs izlemt katra dalībvalsts pēc saviem ieskatiem? EESK stingri atbalsta pēdējo minēto pieeju, jo tā dod iespēju noteikt katrai valstij/reģionam specifisku pieeju.

6.4.

EESK stingri uzskata, ka ERAF pirmām kārtām jāturpina sniegt būtisku atbalstu MVU. Šādam atbalstam vajadzētu būt finanšu instrumentu nodrošināšanas, MVU tīklu veidošanas, kā arī pamatinfrastruktūras nodrošināšanas veidā (5).

6.5.

EESK tomēr izsaka bažas par priekšlikumu pilnībā izslēgt lielos uzņēmumus no tiesībām pretendēt uz ERAF līdzekļu saņemšanu. Lielie uzņēmumi ir svarīgs izpētes un izstrādes avots un šādai izpētes un izstrādes darbībai vajadzētu būt tiesīgai pretendēt uz ERAF finansējumu; pretējā gadījumā ir risks pasliktināt jau tā kritisko stāvokli, kad Eiropa atpaliek salīdzinājumā ar citām konkurējošām valstīm, piemēram, ASV un Japānu.

6.6.

Tā kā finanšu resursu apjomu būtiski palielināt nav iespējams, EESK uzskata, ka papildu potenciālu var iegūt, nosakot skaidrākus mērķus un nodrošinot, ka ierosinātās ieguldījumu prioritātes ir precīzāk sasaistītas ar mērķiem (6).

6.7.

Kohēzijas fonda līdzekļi ir iezīmēti ieguldījumam 4 tematiskajās jomās saistībā ar vidi, ilgtspējīgu attīstību un transportu (TEN-T).

6.8.

Lai izvairītos no agrākajām kļūdām, izkliedējot Kohēzijas fonda līdzekļus pārāk daudziem projektiem, EESK vēlas vēlreiz uzsvērt savu aicinājumu vairāk koncentrēties uz lielākiem projektiem, kam paredzama lielāka ietekme dalībvalstu atšķirību mazināšanā un sociālās, teritoriālās un ekonomiskās kohēzijas veicināšanā.

6.9.

Īstenojot šādus lielus projektus, dalībvalstīm jānodrošina atbilstība un komplementaritāte ar citiem ES fondiem un iniciatīvām (piem., Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, LIFE programmu un daudzajām makroreģionālajām stratēģijām), lai panāktu dažādo fondu un iniciatīvu pilna potenciāla izmantošanu. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā, piemēram, uz enerģētikas un transporta infrastruktūras attīstību. Būtiski ir nodrošināt nevis dažādo instrumentu konkurenci, bet gan to saderību.

7.   Eiropas Sociālais fonds

7.1.

ESF līdzekļi ir iezīmēti, lai finansētu šādus četrus tematiskos mērķus: nodarbinātība un darbaspēka mobilitāte; izglītība, apmācība un mūžizglītība; sociālās iekļaušanas veicināšana un nabadzības apkarošana, kā arī administratīvo spēju veidošana. Paredzēts tomēr finansēt arī pārējos tematiskos mērķus.

7.2.

Tas atbilst nostājai, ko EESK pauda atzinumā “Eiropas Sociālais fonds” (7), kurā tika izteikts viedoklis, ka ESF vajadzētu būt vēlamajam instrumentam stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz nodarbinātību, izglītību, sociālo iekļaušanu un nabadzības apkarošanu. Šis viedoklis ir īpaši svarīgs pašreizējā situācijā, kad palielinās bezdarbs un notiek nepieredzēta darba vietu skaita samazināšanās.

7.3.

Komiteja stingri atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu vismaz 20 % no dalībvalstij piešķirtajiem Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļiem novirzīt sociālās iekļaušanas veicināšanai un nabadzības apkarošanai.

8.   Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA)

8.1.

Saistībā ar KLP reformu līdz 2020. gadam, priekšlikumu par daudzgadu finanšu shēmu 2014.-2020. gadam un pašreizējo stāvokli ekonomikā Eiropas Komisija iesniedza priekšlikumu par jaunu ELFLA regulu (8). Jaunais ELFLA atbalsta stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātes, balstās uz priekšlikumu regulai par kopīgiem noteikumiem (KNR) un atbilst ES ekonomikas pārvaldības sistēmai.

8.2.

Atzinumā par tiesību aktu kopumu KLP reformas jomā (9) EESK atzinīgi novērtēja KLP ciešāku sasaisti ar stratēģiju “Eiropa 2020” un stratēģiju lauku apgabalu ilgtspējīgai attīstībai.

8.3.

Tomēr vienlaikus ir svarīgi, ka dalībvalstis var elastīgi noteikt savas prioritātes, lai rastu līdzsvaru starp atbalstu KLP īpašajiem mērķiem, kā noteikts Līgumos, un stratēģiju “Eiropa 2020”. Vienmēr ir jānodrošina abu minēto pīlāru saskaņotība.

8.4.

Pašreiz nav skaidrs, kādā mērā ELFLA prioritātes saskanēs ar VVS prioritātēm. Tāpēc ELFLA ietvaros veiktajiem pasākumiem būtu jāstimulē lauksaimnieki, mežu īpašnieki un citi, kuru mērķis ir veicināt darba vietu radīšanu un/vai saglabāšanu un ekonomikas izaugsmi, vienlaikus īstenojot pasākumus ilgtspējīgas attīstības un klimata pārmaiņu jomā.

8.5.

Tas būtu jāpapildina ar ciešu saikni ar Eiropas inovācijas partnerību “Lauksaimniecības ražība un ilgtspēja”, lai pastiprinātu “zaļo” izaugsmi visos ES lauksaimniecības apgabalos.

8.6.

ELFLA paredz vismaz 25 % līdzekļu pasākumiem saistībā ar vidi un klimata pārmaiņām, ko EESK vērtē atzinīgi. Līdzekļu atvēlēšana 20 % apmērā ar klimata pārmaiņām saistītiem pasākumiem tomēr šķiet pārmērīga un tādēļ šim aspektam VVS būtu vajadzīga papildu izvērtēšana.

9.   Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds

9.1.

Eiropas Komisija 2011. gada 2. decembrī pieņēma regulu, ar ko — atbilstoši DFS un stratēģijai “Eiropa 2020” — izveido jaunu fondu un finanšu shēmu ES kopējai zivsaimniecības politikai (KZP) un integrētajai Eiropas Savienības jūrlietu politikai 2014.-2020. gadam (10).

9.2.

Ierosinātie galvenie pasākumi principā ir atbalstāmi. Būtiski ir pieņemt ar visām pārējām politikas jomām saskaņotu pieeju.

9.3.

Tāpat kā attiecībā uz ELFLA, vienotajam stratēģiskajam satvaram būtu jāpalīdz elastīgi saskaņot mērķus, vienlaikus saglabājot KZP un “Eiropa 2020” specifisko mērķu konsekvenci.

9.4.

VSS būtu jāvieš lielāka pārredzamība ES politikas jomu iespējamajās pretrunās, kā, piemēram, Ūdens pamatdirektīvas un dzīvnieku higiēnas normu gadījumā.

10.   Horizontālie principi un mērķi politikas jomā

10.1.

VSS ir noteikta vīriešu un sieviešu līdztiesības un nediskriminācijas, pieejamības personām ar invaliditāti un ilgtspējīgas attīstības veicināšana kā horizontāli principi, kas būtu piemērojami visiem fondiem un līdz ar to arī visās darbības programmās. EESK atbalsta minētos principus un mudina veikt visu projektu priekšlikumu reālu analīzi un visu programmu efektīvu uzraudzību, lai nodrošinātu minēto principu integrēšanu.

10.2.

EESK uzskata, ka būtu piemērojams vēl viens horizontālais princips, proti, “informācijas sniegšana par Eiropu”. Ņemot vērā ticības Eiropas projektam vispārēju mazināšanos un zudumu, katrā kohēzijas politikas ietvaros īstenotajā projektā ar tā sniegtās pievienotās vērtības starpniecību jāsniedz uzskatāma informācija par to, kā ES var izmainīt savu pilsoņu dzīvi.

11.   Elastīguma, vienkāršošanas un virzītājspēka nepieciešamība

11.1.

Procedūru vienkāršošanai ir jābūt gan Komisijas, gan dalībvalstu pārvaldes iestāžu darba kārtības prioritātei. Atzīstot, ka par katru iztērēto euro ir precīzi jāatskaitās, nav pieņemami tas, ka ES fondu pārvaldības procedūras un procedūras, kas saistītas ar pieteikšanos fondu palīdzības izmantošanai, joprojām ir ļoti apgrūtinošas un tāpēc tie saņēmēji, kam palīdzība visvairāk vajadzīga (piem., MVU, NVO), bieži vien cieš neveiksmi (11). Turklāt ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka fondu palīdzība tiek piešķirta tikai tiem projektiem, kuriem ir reāla pievienotā vērtība.

11.2.

Lai sniegtu pievienoto vērtību, VSS jānodrošina administratīvā sloga un izmaksu reāla samazināšana gan atbalsta saņēmējiem, gan īstenotājām iestādēm. VVS paredzētā intensīvākā koordinēšana tomēr varētu palielināt pārvaldības iestāžu un īstenotāju iestāžu administratīvo slogu, kas, savukārt, varētu palielināt slogu un sarežģījumus saņēmējiem. Komisijai līdz jauno administratīvo procedūru faktiskajai ieviešanai jāveic šobrīd spēkā esošo un jauno procedūru rūpīga un formāla analīze.

11.3.

Gan Komisijā, gan dalībvalstīs jāuzlabo koordinācija, lai izmantotu pasākumu un instrumentu sinerģiju un mazinātu pārklāšanos, sarežģītību un birokrātiju. Tāpēc ir jānodrošina ciešāka koordinācija gan starp Komisijas dienestiem, kas atbildīgi par vienotā stratēģiskā satvara fondiem visos sarunu un līdzekļu izlietošanas posmos, gan katrā dienestā, lai nodrošinātu saskaņotāku un vienotāku pieeju. Tas jādara, nepalielinot administratīvo slogu.

11.4.

Atzinīgi vērtējama ir ierosinātā e-pārvaldības izmantošana efektivitātes paaugstināšanas nolūkā. Šādai sistēmai tomēr nevajadzētu aprobežoties vienīgi ar VSS fondiem, bet gan iekļaut ES visas finansējuma plūsmas, turklāt tai jābūt pieejamai visiem..

11.5.

Šobrīd paredzams, ka gadījumā, ja stratēģijā “Eiropa 2020” tiks veiktas lielas izmaiņas, Eiropas Parlaments un Padome var prasīt, lai Komisija iesniedz priekšlikumu par VSS pārskatīšanu. Komiteja uzskata to par pārāk ierobežojošu rīkojumu. EESK ir pārliecināta, ka vajadzētu būt iespējai pielāgot VSS mainīgajiem apstākļiem, jo īpaši tad, ja notiek sociālekonomiskās vides ievērojamas pārmaiņas, uz kurām jāreaģē ES mērogā.

11.6.

Līdzīgs elastīgums būtu jānodrošina arī dalībvalstīm, lai tās varētu pielāgot valstu programmas plašākam apstākļu kopumam nekā vienīgi politiskās darbības tematiskajiem mērķiem.

11.7.

EESK aicina Komisiju ieviest VSS obligātu periodisku pārskatīšanu, kas dotu iespēju veikt nozīmīgas izmaiņas.

12.   Partnerības līgumu pieeja

12.1.

Partnerības princips atbilstoši KNR 5. panta noteikumiem ir būtisks princips, kas palīdzēs uzlabot ES Kohēzijas politikas efektivitāti, tādējādi tam ir vajadzīgs Padomes un Parlamenta stingrs atbalsts.

12.2.

Lai nodrošinātu tematisko mērķu pārvēršanu konkrētos pasākumos un mērķtiecīgā darbībā, kas veicina gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, izšķiroša nozīme būs apspriedēm ar attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, izstrādājot partnerības līgumus.

12.3.

Partnerības līgumiem vienotajā stratēģiskajā satvarā noteiktos elementus būtu jāpārveido atbilstoši attiecīgās valsts apstākļiem un jāizvirza stingras saistības izpildīt prioritātes, kas noteiktas VSS fondu reglamentējošajos noteikumos. Lai partnerības principu varētu piemērot praksē, lēmumu pieņemšanā jāizmanto augšupēja pieeja, pienācīgi ņemot vērā pilsoniskās sabiedrības viedokli līdz tam, kad partnerības līgumus paraksta Eiropas Komisija un dalībvalstis.

12.4.

Komisija ir izvirzījusi priekšlikumu rīcības kodeksam partnerības līgumu izstrādē. Tas ir vērtīgs dokuments, kurā sniegti lietderīgi norādījumi dalībvalstīm par pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu. EESK nespēj saprast, kāpēc Padome ir noraidījusi minēto rīcības kodeksu, un aicina Padomi to pieņemt.

12.5.

Tā kā dalībvalstis pēc saviem ieskatiem var pielāgot attiecīgos pasākumus pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai, Komisijas pienākums ir nodrošināt visu attiecīgo dalībnieku aktīvu un pilnvērtīgu iesaistīšanu. EESK tomēr uzskata, ka šobrīd Komisijai nav pārraudzības mehānismu un instrumentu, kas vajadzīgi iepriekš minētā izpildei. Ja dalībvalstij neizdodas pilnvērtīgi iesaistīt pilsonisko sabiedrību, partnerības līgumu nevajadzētu noslēgt. Bez tam partnerības koncepciju vajadzētu piemērot plašāk, neaprobežojoties vienīgi ar plānošanas posmu, bet attiecinot to arī uz īstenošanas, uzraudzības un novērtēšanas posmiem.

12.6.

EESK uzsver, ka pilsoniskajai sabiedrībai jāsaņem visa informācija par “jauno pieeju”, ko Komisija pieņēmusi attiecībā uz VSS fondiem un partnerības līgumiem. Iepriekš minētā procesa un veida, kādā pilsoniskā sabiedrība tiks iesaistīta partnerības līgumu izstrādes un īstenošanas visos posmos, izskaidrošanai jānotiek ar skaidras un efektīvas komunikācijas starpniecību, lai nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības konstruktīvu līdzdalību attiecīgās partnerības īstenošanā.

12.7.

Partnerības līgumi attiecībā uz stratēģiju “Eiropa 2020” nebūtu jābalsta uz konkrētai valstij adresētiem ieteikumiem (CSR). Tie būtu jābalsta uz dažādiem elementiem, tostarp uz valstu reformu programmām, kuras ir izstrādātas, pamatojoties uz situāciju konkrētā dalībvalstī, pretstatā CSR, kuri ne vienmēr ir pielāgoti stāvoklim konkrētajā dalībvalstī. Partnerības līgumi būtu jābalsta arī uz valstu stratēģijām nabadzības izskaušanas jomā, dzimumu vienlīdzības un invaliditātes, kā arī ilgtspējīgas attīstības jomā.

13.   VSS teritoriālais aspekts

13.1.

Vienotajā stratēģiskajā satvarā īpaši jāņem vērā tās teritoriālās īpatnības — galvenokārt saistībā ar saimniecisko, sociālo un teritoriālo struktūru lielumu un profilu —, kas ietekmē VSS fondu īstenošanu. Tas ir VSS svarīgs aspekts, jo tieši no tā izriet, ka dalībvalstis varēs nodrošināt, ka partnerība tiks veidota, lai izpildītu to konkrētās prasības attīstības vajadzību un līdz ar to arī teritoriālajā jomā.

13.2.

Lai garantētu stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros pieņemtās saistības, vajadzīgs lielāks elastīgums, lai dalībvalstis un reģioni varētu iespējami efektīvi reaģēt uz izvirzītajiem kopējiem mērķiem, vienlaikus respektējot teritoriālās, ekonomikas un sociālās atšķirības un īpatnības.

13.3.

VSS tāpēc būtu jāietver turpmāki norādījumi par to, kā partnerības līgumos risināmas teritoriālās problēmas un specifiskās vajadzības. Tas īpaši attiecas uz teritorijām, kas norādītas Līgumu 174. pantā.

13.4.

EESK iesaka attiecībā uz VSS fondiem izmantotajā sadalījuma formulā vairāk ņemt vērā teritoriālās atšķirības.

Briselē, 2012. gada 12. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  Organizēta pilsoniskā sabiedrība ir pilsoniskās sabiedrības daļa, kas rod izpausmi un darbojas organizācijās, kuras pašas ir sabiedrību veidojoša sastāvdaļa. Citiem vārdiem sakot, organizēta pilsoniskā sabiedrība ietver visas privātas iniciatīvas nevalstiskas organizācijas un to dalībniekus, kas aktīvi iesaistās sabiedriskās lietās, pamatojoties uz tās interesējošām jomām un izmantojot pašu īpašās zināšanas, spējas un darbības jomu. Šī definīcija aptver virkni organizāciju: darba devēju apvienības, arodbiedrības, asociācijas, kas izveidotas, lai risinātu vispārējas nozīmes problēmas, kā arī noteiktas nevalstiskas organizācijas (NVO).

(2)  Attiecībā uz 1. un 2. ieteikumu skat. EESK atzinumu “Kopīgi noteikumi par struktūrfondiem”OV C 191, 29.6.2012., 30. lpp.

(3)  OV C 191, 29.6.2012., 44. lpp.

(4)  OV C 191, 29.6.2012., 38. lpp.

(5)  Piem., industriālo parku izveide.

(6)  Skat. EESK atzinumu “Eiropas Reģionālās attīstības fonds”, OV C 191, 29.6.2012, 44. lpp.

(7)  OV C 143, 22.5.2012., 82. lpp.

(8)  COM(2011) 627 final, 19.10.2011.

(9)  OV C 191, 29.6.2012., 116. lpp.

(10)  COM(2011) 804 final – 2011/0380 (COD).

(11)  Saskaņā ar Eiropas amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu asociācijas datiem ES fondu palīdzību izmanto tikai 2-3 % MVU, un šī summa ir tikai 1-2 % no mazajiem un vidējiem uzņēmumiem pieejamo līdzekļu kopsummas.


15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/83


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ziņojums par konkurences politiku 2011. gadā””

COM(2012) 253 final

2013/C 44/14

Ziņotājs: Thomas PALMGREN kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2012. gada 30. maijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ziņojums par konkurences politiku 2011. gadā””

COM(2012) 253 final.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 4. decembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī (2012. gada 12. decembra sēdē), vienprātīgi pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja katru gadu vērtē Komisijas ziņojumu par konkurences politiku un šajā saistībā vēlas izmantot iespēju izteikt vairākas piezīmes un ierosinājumus. EESK atzinīgi vērtē Komisijas ziņojuma jauno, funkcionālo struktūru, kas atbilst Komitejas ieteikumiem iepriekšējos atzinumos.

1.2.

Tomēr tā pauž nožēlu par to, ka ziņojumā nav pievērsta uzmanība tam jautājumu kopumam, ko EESK ir aicinājusi ņemt vērā jau agrāk — ziņojumā skatīti tikai tie temati, kurus Konkurences ģenerāldirektorāts risina parasti, — tas liecina par sašaurinātu un vienkāršotu konkurences politikas svarīgāko jautājumu skatījumu. Tās problēmas, kas būtu jārisina un kuras ir saistītas, piemēram, ar uzņēmumu apvienošanu un koncentrāciju, monopolstāvokli, valsts atbalstu un konkurences veicināšanas mehānismiem patērētāju interesēs, šā ikgadējā ziņojuma parastajās sadaļās aptvert nav iespējams.

1.3.

Viena no svarīgākajām prasībām ir vērsties pret negodīgu importa preču konkurenci no dažu ārējo tirdzniecības partneru puses, kuri izmanto iespēju neievērot sociālās un vides pamattiesības un principus, lai iegūtu tirgus daļas ES telpā.

1.4.

Politikas renacionalizācija krīzes dēļ un iespējamie dalībvalstu interešu konflikti, kā arī valdību protekcionistiskie pasākumi rada potenciālu apdraudējumu, jo tiem varētu būt nozīmīga negatīva ietekme uz vienoto tirgu un konkurences politiku. It sevišķi pašreizējā ekonomikas situācijā jānodrošina, ka tirgus darbojas un uzņēmējdarbības vide rada nosacījumus atjaunotai ekonomikas izaugsmei. Konkurences politikai ir jābūt saskaņotai ar citām politikas jomām un jābūt tajās integrētai (līdzīgi ārējās tirdzniecības un iekšējā tirgus politikai), lai veidotos saskaņots kopums, kas sociālā ekonomikā efektīvi aizsargā Eiropas patērētāju un ražotāju intereses un vienlaikus ļauj sasniegt mērķus, kuri saistīti ar ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību. Konkurences, tirdzniecības, rūpniecības un vienotā tirgus politikā jālīdzsvaro patērētāju un uzņēmumu intereses, vienmēr nodrošinot godīgus uzņēmējdarbības apstākļus visiem dalībniekiem.

1.5.

Konkurences politikai būtu jāatspoguļo ES integrētā rūpniecības politika, jo ilgtspējīgu izaugsmi un ES iedzīvotāju labklājību iespējams nodrošināt tikai tad, ja Eiropai ir spēcīgs, daudzveidīgs un konkurētspējīgs rūpniecības pamats, kas nodrošina daudz darba vietu.

1.6.

Šā gada ziņojums ir 41. ziņojums par šo tematu, un tajā izklāstīti svarīgākie notikumi konkurences politikas attīstībā un to nozīme ES mērķu sasniegšanā.

1.7.

EESK atbalsta Komisijas viedokli, ka konkurences noteikumu aizsardzība un ievērošana dod ieguldījumu arī citu, plašāku ilgtermiņa mērķu īstenošanā tādās jomās kā, piemēram, patērētāju labklājība, ES izaugsmes, nodarbinātības un konkurētspējas sekmēšana atbilstoši stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītajiem gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes mērķiem.

1.8.

Komisijas un valstu konkurences iestāžu sadarbībai ir ļoti svarīga nozīme gan saistībā ar valsts atbalsta uzraudzības pasākumiem, gan ierobežojumu ietekmi uz konkurenci un uzticēšanos konkurences politikas sistēmai kopumā. Iestāžu sadarbībai ir jābūt elastīgai un ir jānodrošina aktīva saziņa.

1.9.

Lai aizsargātu atklātus un godīgus tirgus, ESKK mudina Komisiju aktīvi sadarboties ar trešo valstu konkurences pārraudzības iestādēm. Komiteja atbalsta patlaban veikto novērtējumu par valsts atbalsta sistēmas modernizāciju, jo Eiropas Savienībai būtu jācenšas nodrošināt, ka konkurences nosacījumi pasaules mērogā ir pēc iespējas vienveidīgāki, lai ES uzņēmumi nenonāktu nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar to sāncenšiem trešās valstīs, kuriem nav pienākuma ievērot precīzu specifikāciju un atbilstību stingriem noteikumiem un ierobežojumiem (piemēram, pārtikas tirgus, energoietilpīga rūpniecība), bet kuriem joprojām ir brīva piekļuve ES un globālajam tirgum.

1.10.

Komiteja ir vairākkārt norādījusi uz vajadzību uzlabot patērētāju tiesību aizsardzības sistēmas. Tāpēc EESK pauž nožēlu, ka tiesību akta priekšlikums par darbībām pretmonopola kaitējuma gadījumos netika pieņemts jau 2011. gadā.

1.11.

Svarīgi, lai Komisijas pretmonopolu pasākumi un reglamentējošie pasākumi savstarpēji papildinātu viens otru ar mērķi izveidot drošus, stabilus un efektīvus finanšu tirgus, jo īpaši vienotajā euro maksājumu telpā (EUEP), finanšu pakalpojumu datu un kredītreitingu aģentūru nozarē.

2.   2011. gada ziņojuma saturs

2.1.

2011. gads bija nemierpilns. Finanšu krīze vairākās euro zonas daļās izvērtās par valsts parāda krīzi, apdraudot banku nozari un daudzu Eiropas valstu valdību fiskālo stabilitāti. Turklāt tā ievērojami mazināja kredītu plūsmu uz reālo ekonomiku.

2.2.

Komisijas ziņojumam ir trīs daļas: konkurences politika pašreizējos ekonomikas apstākļos, konkurences politika plašākā kontekstā un dialogs par konkurenci ar citām iestādēm. Tajā tuvāk aplūkotas finanšu pakalpojumu, pārtikas un aviācijas nozares. Jaunās struktūras mērķis ir labāk izklāstīt gan to, kā Komisija īsteno konkurences politiku, gan to, kā šī politika veicina Eiropas ekonomiku un ES iedzīvotāju labklājības palielināšanos.

2.3.

Komisijas ziņojuma jaunā struktūra, kas atbilst Komitejas ieteikumiem iepriekšējos atzinumos, ir sevi attaisnojusi. Ziņojumā izklāstīts svarīgākais, un galvenā uzmanība pievērsta nozīmīgākajiem jautājumiem un attīstības tendencēm. Tajā sniegts ļoti labs pārskats par konkurences politikas pamatelementiem un ietverti daudzi aprakstoši piemēri. Tajā varētu iekļaut vairāk kvantitatīvu datu, lai būtu iespējams labāk novērtēt dažādu pasākumu un jautājumu relatīvo nozīmi. Lietderīgi ir tas, ka daudz ziņojumu papildinošas informācijas var iegūt no Komisijas Konkurences ĢD tīmekļa vietnes.

2.4.

Paziņojumā sniegta informācija, kā Komisija 2011. gadā izmantojusi konkurences politiku finanšu un parāda krīzes risināšanai un kā konkurences politika kopumā un gada laikā tās īstenošanai veiktie pasākumi palīdzējuši virzībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” plašākiem politikas mērķiem.

3.   Konkurences politika pašreizējos ekonomikas apstākļos

3.1.   Vispārīgas piezīmes

3.1.1.

Patlaban var izskanēt aicinājumi izveidot protekcionistiskas aizsardzības līnijas. Tas ir saprotams, ņemot vērā bieži pieļauto netaisnību, ko konstatējusi sabiedrība, un it sevišķi tāpēc, ka Eiropa joprojām šajā jomā nerīkojas tā, kā to dara daži tās starptautiskie partneri. Lai gan vēsture liecina, ka ekonomikas krīzes gadījumā nedrīkst samazināt konkurences noteikumu īstenošanu un aizstāvēšanu, tomēr vientiesīga un vienpusēja Eiropas attieksme —ievērot principus, kurus citi šajā svarīgajā jomā neievēro, — pavājinātu konkurences sistēmu un vēl vairāk grautu izaugsmes izredzes vidējā un ilgākā termiņā.

3.1.2.

Konkurences politikai var būt nozīmīga loma sekmīgā stratēģijā izejai no krīzes un pēc krīzes veidojot vidi, kurā tiek novērsti iespējami konkurences kropļojumi.

3.1.3.

Finanšu krīze ļoti negatīvi ietekmēja reālo ekonomiku, jo, samazinoties aizdevumiem mājsaimniecībām un uzņēmumiem, veidojās ķēdes reakcija, kas skāra ieguldījumus un nodarbinātību. Tā vietā, lai veiktu papildieguldījumus ekonomikas darbības atsākšanai, vairākām dalībvalstīm vajadzēja ieviest taupības pasākumus un samazināt valsts izdevumus. Šī krīze skāra un joprojām skar visus iedzīvotājus, patērētājus un darba ņēmējus, kā arī uzņēmumus un to darbības apstākļus. Laba, efektīva un līdzsvarota konkurences politika būtiski ietekmē visu grupu labklājību.

3.2.   Īpašas piezīmes

3.2.1.

No krīzes sākuma līdz 2011. gada 31. decembrim Eiropas banku glābšanai un pārstrukturēšanai izmantots valsts atbalsts 1,6 triljonu EUR apmērā. Komisija pieņēmusi 39 lēmumus par pārstrukturēšanu, un saistībā ar šiem lēmumiem tā uzrauga, vai pārstrukturēšanas plāni tiek efektīvi īstenoti. Neskatoties uz ļoti nozīmīgajiem atbalsta centieniem, krīze pakāpeniski padziļinājusies.

3.2.2.

No visu ekonomikas un sociālās jomas pārstāvju viedokļa svarīgi ir nodrošināt, ka tirgi turpina darboties situācijā, kad valstis un to banku sistēmas (t. i., bankas) saņem milzīga apmēra atbalstu. Tas, lai bankām piešķirtais atbalsts tiktu pienācīgi pārraudzīts, ir arī sabiedrības interesēs.

3.2.3.

Vienotās euro maksājumu telpas (SEPA) sekmīga darbība ir cieši saistīta ar banku sistēmas attīstības līmeni, un dažādās valstīs tas ir ļoti atšķirīgs. Daudzās valstīs vēl neatrisināts uzdevums ir izveidot maksājumu sistēmas tā, lai varētu izmantot SEPA sniegtos ieguvumus. Lai to varētu paveikt, banku nozarei jābūt orientētai uz klientu un jāgrib palīdzēt sagatavošanas darbā, it sevišķi mazākiem uzņēmumiem. Daudzās valstīs, piemēram, Somijā, SEPA ieviešana notika gandrīz bez aizķeršanās. Viena daudz apspriesta problēma bija tā, ka daudzkāršojās banku darījumu izmaksas, jo tika pārtraukta to karšu darbība, kas darbojās tikai kā bankas kartes.

3.2.4.

Viens no Komisijas uzsvērtajiem tematiem ir e-maksājumu standartizācija. No elektronisko maksājumu pakalpojumiem iespējams gūt lielus apjomradītus ietaupījumus, tas nozīmē, ka būtiska šīs nozares iezīme ir tirgus koncentrācija. No efektīvas norēķinu sistēmas ieguvumi, protams, ir visai ekonomikai, un tāpēc ir svarīgi, lai Komisija uzmanīgi sekotu līdzi elektronisko maksājumu pakalpojumiem kā ekonomikas nozarei. Pamatprincipam vajadzētu būt godīgu konkurences nosacījumu nodrošināšanai. Jāatzīmē, ka gan maksājumu veikšanas, gan kredītkaršu un maksājumu karšu tirgū dominē tikai daži operatori.

3.2.5.

Finanšu tirgi nodrošina efektīvākus pakalpojumus, ja tie ir pārredzami, atvērti, tajos valda konkurence un to regulējums ļauj tiem pildīt savu funkciju, proti, finansēt reālo ekonomiku. Tieši šādu mērķi Komisija tiecas panākt, veicot pretmonopola izmeklēšanas procedūras ārpusbiržas atvasināto instrumentu tirgū un maksājumu pakalpojumu nozarē un izplatot tirgū tirdzniecības datus un finanšu informāciju. Ziņojumā varētu iekļaut dažu skaitļus, kas raksturo ārpusbiržas atvasināto instrumentu jautājuma apmēru. Ir pamats atvasināto instrumentu tirgu regulēt un pārraudzīt stingrāk.

3.2.6.

Turklāt līdz ar stingrāku banku noteikumu ieviešanu (patlaban un tuvā nākotnē) nedrīkstētu samazināties banku aizdevumi, kas ierobežotu uzņēmumu ieguldījumus un apgrūtinātu piekļuvi darbības kapitālam.

3.2.7.

EESK rosina Komisiju turpināt konkurences situācijas uzraudzību kredītreitingu aģentūru tirgū, ņemot vērā to “modus operandi” un iespējamos interešu konfliktus ar klientiem, kas varētu izraisīt konkurences traucējumus.

4.   Konkurences politika plašākā kontekstā

4.1.   Vispārīgas piezīmes

4.1.1.

Lielākā daļa pasākumu, ko Komisija veikusi konkurences politikas jomā, bija vērsta uz finanšu tirgu krīzes radītajām sekām. Konkurences īstenošana un atbalstīšana palīdz sasniegt arī citus, plašākus mērķus, piemēram, veicina patērētāju labklājību un atbalsta izaugsmi, nodarbinātību un konkurētspēju Eiropas Savienībā, kā tas noteikts “Eiropa 2020” — Eiropas gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes stratēģijā.

4.1.2.

Piemērojot apvienošanās politiku un līdzsvarojot apvienošanās radītos ekonomikas labumus ar citiem parametriem, piemēram, cenu, izvēli, kvalitāti vai inovācijām, Komisija vēlas palielināt patērētāju labklājību un uzņēmēju iespēju vienlīdzību. Šī pieeja ir bijusi diezgan efektīva telekomunikāciju nozarē, un tā būtu jāizmanto pēc iespējas lielākā skaitā nozaru. Tomēr jāatmet ilūzijas un jāatzīst, ka pēdējās desmitgadēs ir radušies arvien lielāki konglomerāti, kas attiecīgajās nozarēs liedz vietu maziem un vidējiem uzņēmumiem, tādējādi būtiski ierobežojot jaunu dalībnieku iespējas sākt darbību, un tas, protams, mazina dinamiku, kavē inovāciju un jo īpaši ierobežo radošumu, kas dažādos līmeņos var sniegt labumu visai sabiedrībai.

4.1.3.

Komiteja uzsver, ka konkurences politika ir cieši saistīta ar citām politikas jomām un jo sevišķi pasākumiem labāka regulējuma, rūpniecības politikas un MVU politikas jomā. Tiesību akti, kuros ņemtas vērā mazo uzņēmumu vajadzības un darbības nosacījumi, ir garantija netraucētai tirgu darbībai.

4.1.4.

Pozitīvs solis ir Komisijas šogad publicētais dokuments “Operational guidance for assessing impacts on sectoral competitiveness within the Commission impact assessment system”. Šis instrumentu kopums ir atzinīgi vērtējams, jo īpaši no konkurences politikas viedokļa.

4.1.5.

EESK atzīmē, ka ir ļoti svarīgi, lai Komisijai aktīvi sadarboties ar citu valstu konkurences pārraudzības iestādēm. Tas ir konkurences politikas efektīvas īstenošanas pamatnosacījums un arī nodrošina konkurences nosacījumu pēc iespējas lielāku vienveidīgumu pasaules mērogā.

4.1.6.

EESK aicina Komisiju, lai tā turpinātu uzlabot noteikumus attiecībā uz kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu sociālo vajadzību apmierināšanai, kā tas pašlaik notiek tādās jomās kā veselības aprūpe un ilgtermiņa aprūpe, bērnu aprūpe, piekļuve darba tirgum vai atkārtota iekļaušana tajā, sociālie mājokļi, nelabvēlīgā stāvoklī esošu grupu aprūpe un sociālā integrācija.

4.1.7.

EESK aicina konkurences politikā paredzēt koordināciju ar citiem ģenerāldirektorātiem, kuru darbība būtiski ietekmē konkurences stāvokli visā Eiropas Savienībā. Tas palīdzēs reāli modernizēt PTO. Ir vajadzīgi mehānismi, kuri darbotos kā atsvars atšķirīgajām situācijām un nodrošinātu atbilstību sociālajiem, vides, produktu drošības u. c. standartiem un kuri ietvertu pasākumus efektīvai (ne tikai teorētiskai) lielo izplatīšanas ķēžu dominējošā stāvokļa apkarošanai, jo tās pakāpeniski iznīcina savus mazākos konkurentus un piegādātājus. Jāizveido uzraudzības procedūras sarunām, kas bieži ir vienpusēja noteikumu diktēšana, kā arī dominējošā stāvokļa novēršanas mehānismi (paredzot sodu par to) visās jomās, turklāt ir jāievieš arī mehānismi konkurences kropļojumu izlīdzināšanai starp tiem uzņēmumiem, kas atrodas vietās ar lielu patērētāju skaitu, un tiem, kas atrodas nomaļās vietās — attiecībā uz šiem uzņēmumiem ir jāņem vērā to papildu izmaksas.

4.2.   Īpašas piezīmes

4.2.1.

EESK cer, ka tiks ieviests vienotais Eiropas Savienības patents, un ir pārliecināta, ka Komisijas iniciatīvas būtiski samazinās darījumu izmaksas, it sevišķi patentiem (1). ES patents aizvietotu pašreizējo sistēmu, saskaņā ar kuru patenti jāiesniedz katrā ES valstī atsevišķi. Pēc Komisijas aplēsēm izdevumi par patentu ātri vien var sasniegt EUR 32 000, savukārt ASV patents maksā tikai EUR 1 850.

4.2.2.

EESK uzskata, ka Eiropā standartizācijas process būtu jāpaātrina, jāvienkāršo, jāmodernizē un jāpadara iekļaujošāks (2). Būs nepieciešams regulārāk izvērtēt, vai Eiropas standartizācijas sistēma spēj pietiekami pielāgoties strauji mainīgajai videi un sniegt ieguldījumu Eiropas stratēģisko iekšējo un ārējo mērķu īstenošanā, it sevišķi rūpniecības politikas, inovācijas un tehnoloģijas attīstības jomā.

4.2.3.

Pārtika ir viena no izdevumu kategorijām, kas ik dienas patērētājus skar ļoti tieši, un tāpēc ir ļoti svarīgi, lai pārtikas nozarē būtu īsta konkurence. Taču jāatceras, ka pārtikas cenas var ietekmēt daudzi faktori, no kuriem lielākā daļa neietilpst konkurences politikā; šajā ziņā vissvarīgākais faktors ir izejvielu cenu paaugstināšanās.

4.2.4.

Jāatzīmē arī nevienlīdzīgās sarunu vešanas pozīcijas visā pārtikas piegādes ķēdē, turklāt primārie ražotāji un mazie uzņēmēji ir visvājākajā pozīcijā. Tāpēc EESK ar interesi gaida, kādi būs 2010. gadā izveidotā Augsta līmeņa foruma pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanai darba rezultāti.

4.2.4.1.

Vienotajam tirgum nāktu par labu, ja attiecībā uz konkurences tiesību īstenošanu un konkrētā tirgus definēšanu ES līmenī ieviestu labāk saskaņotu pieeju.

4.2.5.

Eiropas ražotājiem ir pienākums ievērot ļoti stingru specifikāciju, taču uz pārējiem konkurentiem, kas atrodas citos kontinentos, bet kuriem ir brīva piekļuve preču pārdošanai ES tirgū, attiecas mazāk stingrs tiesiskais regulējums. Rezultātā lielākoties rodas konkurences kropļojumi, jo ražošanas izmaksas trešās valstīs ir zemākas. Tas attiecas arī uz Eiropas energoietilpīgajām nozarēm, kurās ir jāievēro stingri vides noteikumi un energoefektivitātes mērķi, kuru īstenošanai vajadzīgi apjomīgi ieguldījumi, savukārt to konkurentiem, kas arī darbojas tajā pašā globālajā tirgū, nav jāuzņemas tāds pats izmaksu slogs. Tāpēc jāmodernizē valsts atbalsta noteikumi, lai globālā mērogā nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un šī reforma jāsaskaņo ar pasākumiem, ko Komisija īsteno ar tirdzniecības politikas instrumentu palīdzību (3).

4.2.6.

Konkurētspējīgos tirgos ir vislielākās izredzes, ka veidosies uzņēmumi, kam ir viss nepieciešamais veiksmīgai darbībai ilgtermiņā. Spēcīga konkurences politika ir būtisks elements konsekventā un integrētā politikā, kuras uzdevums ir veicināt Eiropas rūpniecības konkurētspēju. Viens no globālās konkurences izaicinājumiem ir tas, ka jāsacenšas ar valstīm, kurās tiesiskais regulējums ir ievērojami mazāk stingrs un atšķiras izmaksas, darba apstākļi un sociālā nodrošinājuma tiesiskās normas. Atzinumā CESE 1176/2011 (4) EESK atzīmēja, ka daži valsts atbalsta veidi kuģubūvei ir pamatoti un ka regulējumā būtu jāiestrādā, piemēram, videi labvēlīgas tehnoloģijas. EESK uzskata, ka pašreizējā valsts atbalsta iniciatīva ir svarīgs solis virzībā uz jaunu rūpniecības politikas dinamiku, kas būtu piemērota stratēģijai “Eiropa 2020”. Saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu, kas ir viens no minētās stratēģijas pieciem galvenajiem mērķiem, EESK atbalsta Eiropas Komisijas pieņemtās pamatnostādnes par valsts atbalstu energoietilpīgām rūpniecības nozarēm, piemēram, tērauda, alumīnija, ķīmisku produktu un papīra ražotājiem (5). Minētā valsts atbalsta mērķis ir novērst oglekļa emisiju pārvirzi, un tas paredzēts, pirmkārt, lai kompensētu elektroenerģijas cenu kāpumu, ko varētu izraisīt 2013. gadā plānotās izmaiņas Eiropas Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas noteikumos, un, otrkārt, lai veicinātu ieguldījumus augstas efektivitātes spēkstacijās.

4.2.7.

Grāmatu publicēšanas nozarē notiek modernizācijas process, it īpaši digitalizācijas dēļ. Šī nozare ir ļoti svarīga ne tikai Eiropas kultūras uzplaukumam, bet arī inovācijai. Patlaban tā pāriet uz digitāliem plašsaziņas līdzekļiem, un šim procesam ir būtiskas sekas. Pieejamo elektronisko grāmatu klāsts palielinās, un tāpēc ir pareizi, ka Komisija vēršas pret mēģinājumiem ierobežot konkurenci un attīstību.

4.2.8.

Pieaug pieprasījums energoapgādi nodrošināt no ilgtspējīgiem avotiem. EESK atbalsta Komisijas priekšlikumus modernizēt un attīstīt Eiropas enerģētikas infrastruktūru, kas ir drošas, stabilas un ilgtspējīgas Eiropas Savienības energoapgādes priekšnoteikums.

4.2.9.

Nākotnē enerģija biežāk nekā patlaban būs jātransportē lielos attālumos un lielākos apjomos. Tikai tad, ja būs izveidota Eiropas energoinfrastruktūra, visas ES dalībvalstis varēs izmantot valstīs esošo vietējo energoavotu nodrošinātos ieguvumus. Tas attiecas uz atjaunojamu energoresursu avotiem, piemēram, hidroelektroenerģiju, vēja un saules enerģiju. Minētā infrastruktūra arī optimizētu tādu fosilo enerģijas avotu izmantošanu kā nafta, gāze un ogles (6).

4.2.10.

EESK aicina visā aviācijas nozarē ieviest standartizētu ES tiesisko regulējumu, kas nodrošina, ka netiek nekontrolēti piešķirtas subsīdijas un ka visiem tirgus dalībniekiem ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi, tostarp vietējā līmenī (7). EESK iesaka paredzēt, ka valsts atbalstu lidostu infrastruktūrai un valsts atbalstu darbības uzsākšanai aviosabiedrībām drīkst piešķirt vienīgi stingri noteiktos gadījumos un to ilgumam un apmēram jābūt ierobežotam. Komiteja arī mudina izstrādāt reģionālo lidostu attīstības ilgtermiņa politiku un uzskata, ka aviācijas pamatnostādnes iespējams sekmīgi īstenot vienīgi tad, ja ir panākta vienošanās par skaidrām politikas prioritātēm attiecībā uz reģionālajām lidostām. Reģionālo lidostu uzturēšana ir nozīmīgs uzņēmējdarbības politikas jautājums. Komiteja arī vērš uzmanību uz atzinumu par “labāku lidostu” tiesību aktu kopumu, kurā runa ir par lidostu laika nišu piešķiršanu un lidlauku pakalpojumiem ES lidostās.

4.2.11.

EESK ir daudzkārt vērsusi uzmanību uz vajadzību ticamā veidā uzlabot patērētāju tiesības šajā jautājumā. Tāpēc Komiteja pauž sarūgtinājumu, ka priekšlikums tiesību aktam par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu netika pieņemts 2011. gadā un ka visticamāk to nepieņems arī līdz 2012. gada beigām.

4.2.12.

EESK atzinīgi vērtē institucionālās sistēmas nostiprināšanu konkurences tiesību īstenošanai, ar kuras starpniecību tāda administratīva struktūra kā Komisija pieņem lēmumus, kas ir pilnībā pakļauti tiesas iestāžu kontrolei, nodrošinot pamattiesību atbilstošu aizsardzību personām, kuras skar šie lēmumi.

5.   Dialogs par konkurenci ar citām iestādēm

5.1.

Komisija ir pilnībā atbildīga par ES konkurences tiesību aktu īstenošanu, un šo procesu kontrolē Eiropas tiesas, savukārt konkurences komisārs un viņa pakļautībā esošie dienesti piedalās pastāvīgā strukturētā dialogā par konkurences jautājumiem ar Eiropas Parlamentu. Komisija arī informē Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par nozīmīgākajām politikas iniciatīvām un piedalās izpētes grupu un specializēto nodaļu sanāksmēs. EESK atzinīgi vērtē to, ka ziņojumā skaidri pieminēta sadarbība ar Komiteju.

Briselē, 2012. gada 12. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  OV C 68, 6.3.2012., 28. lpp.

(2)  OV C 68, 6.3.2012., 35. lpp.

(3)  “ES valsts atbalsta modernizācija”, OV C 11, 15.1.2013, 49. lpp.

(4)  OV C 318, 29.10.2011., 62. lpp.

(5)  Komisijas paziņojums “Pamatnostādnes par atsevišķiem valsts atbalsta pasākumiem saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu pēc 2012. gada” (2012/C 158/04), OV C 158, 5.6.2012., 4. lpp.

(6)  OV C 143, 22.5.2012., 125. lpp.

(7)  OV C 299, 4.10.2012., 49. lpp.


15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/88


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas stratēģija par svarīgām pamattehnoloģijām – tilts uz izaugsmi un nodarbinātību””

COM(2012) 341 final

2013/C 44/15

Ziņotājs: Peter MORGAN kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 304. pantu 2012. gada 26. jūnijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas stratēģija par svarīgām pamattehnoloģijām – tilts uz izaugsmi un nodarbinātību” ”

COM(2012) 341 final.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 4. decembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 485. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 12. un 13. decembrī (12. decembra sēdē), ar 102 balsīm par, 2 balsīm pret un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Šis ir Komisijas otrais paziņojums par svarīgām pamattehnoloģijām (KET). EESK 2010. gada septembrī ir izstrādājusi atzinumu (1) par Komisijas iepriekšējo paziņojumu (2). Tajā EESK atzinīgi novērtēja KET pievērsto uzmanību, tomēr pauda nopietnas bažas par priekšlikumu efektivitāti ES augsto tehnoloģiju ražošanā apzināto trūkumu dēļ.

1.2.

Minētā atzinuma 1.10. punktā ir ietverti EESK ieteikumi:

atzīt iekšējā tirgus neveiksmes uzņēmējdarbības veicināšanā un izstrādāt rūpniecības stratēģiju, lai risinātu augsto tehnoloģiju uzņēmumu būtisko deficītu Eiropā;

atjaunot ražošanu Eiropā un palielināt jaunizveidoto uzņēmumu skaitu;

atvieglot uzņēmumiem finansējuma pieejamību inovatīvu tehnoloģiju ieviešanai;

radīt finansiālus stimulus, lai ES kļūtu par izdevīgu vietu ar KET saistītai inovācijai un uzņēmējdarbībai;

rosināt radikālu reformu skolās un augstskolās, lai nodrošinātu nepieciešamās prasmes;

veicināt uz augstskolām un pētniecības centriem balstītu klasteru veidošanu, iesaistot novatoriskus augsto tehnoloģiju uzņēmumus;

atzīt, ka pasaule ir mainījusies, un īstenot “agresīvāku” starptautiskās tirdzniecības politiku;

nodrošināt, lai minētā iniciatīva būtu visaptveroša, iekļaujot visas ar to saistītās iniciatīvas, kuras īsteno visi ĢD.

EESK vēlreiz atkārto minētos un ieteikumus.

1.3.

Komisija savā jaunākajā paziņojumā ierosina ES centienus izpētes un izstrādes jomā pārveidot par stratēģiju, kas balstīta uz trim pīlāriem, atbalstot ne tikai pētniecību un izstrādi, bet arī izmēģinājuma līnijas prototipu un uzlabotu ražošanas sistēmu izstrādei, lai tehnoloģijas pārvērstu produktos. Attiecībā uz minēto EESK ir divi ieteikumi. Pirmais ieteikums ir šāds: pastiprinātai uzmanībai attiecība uz abiem jaunajiem stratēģijas pīlāriem nevajadzētu novērst uzmanību no pētniecības un izstrādes vai mazināt to apjomu, tā kā pētniecība un jo īpaši fundamentālie pētījumi ir nepieciešamā augsne turpmākajām jaunajām KET. Otrais ieteikums: šāda sistēma, kas paļaujas uz jauno tehnoloģiju piedāvājumu tirgū, būtu jāpapildina ar atzītu ražotāju sekmētu tirgus pieprasījumu. Tādēļ EESK vēlētos lielāku uzsvaru uz ES ražošanas uzņēmumu jaudas palielināšanu.

1.4.

EESK kopumā atbalsta turpmākajā 3. iedaļā izklāstīto rīcības plānu. Tomēr, ņemot vērā dalībvalstu atšķirības, Komiteja iesaka rīcības plānu veidot atbilstoši katra reģiona prasmēm un spējām.

1.5.

Spēcīgāks impulss vajadzīgs rīcības plāna dažiem aspektiem, īpaši valsts atbalsta modernizācijai, riska kapitālam, vispārējām sarunām par intelektuālā īpašuma tiesībām, tirdzniecības sarunām augsto tehnoloģiju nozarēs un uzlabojumiem izglītībā un apmācībā visos līmeņos, īpašu uzmanību pievēršot inženieriem un zinātniekiem.

1.6.

Lai gan rīcības plānā ir izklāstīta KET projekta pārvaldība, attiecīgie noteikumi nav pietiekami skaidri un programmai var trūkt dinamikas.

2.   Ievads

2.1.

Komisija iesaistīja “augsta līmeņa grupu” (HLG), lai izpētītu atbildes uz savu pirmo paziņojumu un izstrādātu ziņojumu (3), kas tika publicēts 2011. gada jūnijā. Komisijas otrajā paziņojumā ir izklāstīta “Eiropas stratēģija par KET”.

2.2.

HLG savā ziņojumā ir apkopojusi galvenās problēmas, ar kurām Eiropa saskaras saistībā ar ideju komercializāciju precēs, šķērsojot starptautiski atzīto “nāves ieleju”. Lai šķērsotu minēto “ieleju”, tā ierosina stratēģiju, kas balstās uz trim pīlāriem:

tehnoloģiskās pētniecības pīlārs, kas ir balstīts uz tehnoloģiskajām iekārtām ar pētniecības tehnoloģiju organizācijas atbalstu;

produktu izstrādes pīlārs ir balstīts uz izmēģinājuma iekārtām un demonstrējumu projektiem, ko atbalsta rūpniecības konsorciji;

konkurētspējīgas ražošanas pīlārs ir balstīts uz pasaules mērogā konkurētspējīgām ražošanas iekārtām, ko atbalsta piesaistītie uzņēmumi.

2.3.

Priekšlikums paredz attīstīt uzlabotu ražošanas tehnoloģiju rūpniecību, tādējādi radot eksporta ieņēmumu avotus, un atbalstīt tos pakārtotās ražošanas iekārtu ražotājus, kuri spēj ražot Eiropā modernākās ražošanas tehnoloģijas (iekārtas, programmatūras, pakalpojumus, u.c.), kā arī attīstīt un pilnveidot ražošanas sistēmas (tehnoloģijas un procesus), lai Eiropā izveidotu efektīvas, modernas un uz augstajām tehnoloģijām balstītas ražošanas iekārtas.

2.4.

Sniegtie 11 ieteikumi ir šādi:

padarīt KET par tehnoloģisku prioritāti Eiropai;

ES būtu jāpiemēro TRL skala pētniecības un izstrādes definīcijai;

pilnībā izmantot attiecīgo pētniecības un izstrādes definīciju darbības jomu;

pārkārtot ES pētniecības un izstrādes programmas;

īstenot stratēģisku pieeju KET programmām;

ieviest atbilstošu noteikumu kopumu KET programmu īstenošanai;

izmantot kombinētus finansēšanas mehānismus;

valsts atbalsta noteikumi KET jomā;

globāli konkurētspējīga IP politika Eiropā;

veidot, stiprināt un saglabāt prasmes KET jomā;

Eiropas KET novērošanas centrs un konsultatīva struktūra.

3.   Paziņojuma kopsavilkums

3.1.

“Pamatojoties uz pašreizējiem pētījumiem, tirgus tendenču ekonomisko analīzi un to devumu sabiedrisko uzdevumu risināšanā, par ES KET tika noteiktas šādas tehnoloģijas: mikroelektronika un nanoelektronika, nanotehnoloģija, fotonika, uzlabotie materiāli, rūpnieciskā biotehnoloģija un uzlabotas ražošanas tehnoloģijas.”

3.2.

Paziņojumā sniegtajā situācijas analīzē ir norādīts:

ES ir pasaules līdere KET izstrādes jomā;

ES neizmanto pilnībā savu zināšanu bāzi;

ES būtiskākais trūkums ir nespēja zināšanu bāzi pārvērst precēs un pakalpojumos;

Ar KET saistītās ražošanas izlaides samazinājums kaitē ES divu iemeslu dēļ: īstermiņa iespējas izaugsmei un nodarbinātībai ir palaistas garām, savukārt ilgtermiņa tehnoloģiskās spējas ir samazinātas.

3.3.

Paziņojumā ir norādīti šādi neveiksmju iemesli:

nav kopīgas definīcijas un izpratnes par KET;

nepietiekami politiskie risinājumi, kuru mērķis bija izmantot KET sinerģisko ietekmi un paātrināt to ieviešanu tirgū;

trūkst produktu demonstrējumi un koncepta pierādīšanas projekti;

nespēja efektīvi izmantot un koordinēt publiskos resursus;

atbilstošu riska kapitāla avotu nepietiekama pieejamība;

ES iekšējā tirgus sadrumstalotība un regulējuma atšķirības dažādos reģionos un dalībvalstīs;

pietiekami kvalificēta darbaspēka un uzņēmēju trūkums.

3.4.

Šajā paziņojumā ietvertās stratēģijas mērķi:

koncentrēt ES politiku nākamajā daudzgadu finanšu shēmā uz pētniecību un inovāciju un kohēzijas politiku un, piešķirot EIB kredītus, dot priekšroku KET izstrādei;

nodrošināt ES un valstu pasākumu koordināciju, lai panāktu minēto pasākumu sinerģiju un papildināmību un vajadzības gadījumā apvienotu resursus;

izveidot ārēju KET jautājumu grupu, kas sniegs ieteikumus Komisijai par KET politikas jautājumiem;

mobilizēt esošos tirdzniecības instrumentus, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un līdzvērtīgus starptautiskās konkurences apstākļus.

3.5.

Komisijas rīcības plāna kopsavilkums ir šāds.

3.5.1.

ES instrumentu pielāgošana

“Apvārsnis 2020”

6,7 miljardu EUR piešķiršana

koncentrēšanās uz izmēģinājuma iekārtām/demonstrējumu projektiem

transversālie projekti

atlases kritēriji

Eiropas Reģionālās attīstības fonds

lietpratīga specializācija

uz kopām vērstās darbības

Valsts atbalsta noteikumu modernizēšana

Vienošanās ar Eiropas Investīciju banku

Nepieciešamo daudzdisciplīnu prasmju veicināšana

3.5.2.

Koordinācija

Sinerģijas ar valstu rūpniecības inovācijas politikām

Rūpniecības nozares ieinteresēto personu saprašanās memorands

3.5.3.

Pārvaldība

KET koordinācijas grupa programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros

Ārējo KET jautājumu grupa

3.5.4.

Prasmes — Komisija:

saskaņā ar pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” turpinās un pastiprinās pasākumus, lai ieinteresētu jauniešus par KET;

mudinās ETI veidot ZIK, balstoties ražošanu ar pievienoto vērtību, kas varētu integrēt uzņēmējdarbību, pētniecību un augstāko izglītību šajā jomā;

līdz 2012. gada beigām publicēs paziņojumu, kurā pievērsīsies mainīgajiem un strauji pieaugošajiem uzdevumiem, lai nodrošinātu prasmju piedāvājumu ES;

attīstīs tādas partnerības starp izglītības un uzņēmējdarbības struktūrām kā, piemēram, zināšanu alianses augstākajā izglītībā; kā arī

analizēs iespējas palielināt kvalificēta darbaspēka pieejamību KET jomās — arī ar talantīgiem speciālistiem no valstīm ārpus ES.

3.5.5.

Tirdzniecība

Komisija centīsies nodrošināt labvēlīgu tirdzniecības vidi un līdzvērtīgus konkurences apstākļus visā pasaulē. Tas ietver tirgus piekļuves atvieglošanu un ieguldījumu iespēju nodrošināšanu, izvairīšanos no tirgus kropļojumiem starptautiskā līmenī, intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības uzlabošanu, savstarpīguma principa izmantošanu jo īpaši publiskajā iepirkumā, subsīdiju izmantošanas mazināšanu, tarifu un beztarifu šķēršļu mazināšanu pasaules līmenī un atbilstības pārbaudīšanu piemērojamajiem ES un PTO noteikumiem.

4.   Eiropas augsto tehnoloģiju ražošanas uzņēmumi

4.1.

KET stratēģija ir izstrādāta, lai veicinātu tādu augsto tehnoloģiju produktu ražošanu ES, kam ir ļoti liela nozīme Eiropas iedzīvotāju ikdienas dzīvē, kā arī Eiropas uzņēmumiem laika posmā līdz 2020. gadam un pēc tam. Lai gan uz Eiropas pētniecību un izstrādi ir attiecināms pasaules klases līmenis, augsto tehnoloģiju produktu ražošana Eiropā šobrīd nav pietiekami konkurētspējīga globālajos tirgos. Problēma nav Eiropas augsto tehnoloģiju ražošanas jaudas un spējas trūkums; problēma ir pētniecības un izstrādes rezultātu nenodošana ražošanai. Komisijas stratēģija būtībā ir paredzēta, lai veicinātu tehnoloģiju ieviešanu ražošanā. EESK uzskata, ka tehnoloģiju sekmīgai tālāknodošanai ir vajadzīgi ražotāji, kas spēj ieviest attiecīgās tehnoloģijas, taču Eiropā nav pietiekami daudz uzņēmumu, kuri spētu konkurēt pasaules augsto tehnoloģiju ražošanas nozarēs.

4.2.

Turpmākās divas tabulas ir ņemtas no 2012. gada “Financial Times” izdevuma, kurā analizēti 500 vadošie pasaules uzņēmumi un 500 vadošie uzņēmumi katrā lielākajā reģionā. Analizētas ir tikai augsto tehnoloģiju ražošanas nozares.

4.3.

Uzskaitītie uzņēmumi neatklāj situāciju pilnībā, tomēr EESK ir gandarīta, ka uzskaitītie uzņēmumi ir pasaules reģionu relatīvā ražošanas potenciāla precīzs rādītājs.

Pasaules 500 vadošo uzņēmumu tabulā ir norādīts uzņēmumu skaits katrā augsto tehnoloģiju ražošanas nozarē. Jaunietekmes tirgos cita starpā ir iekļautas arī četras BRIC valstis. Pasaules līmenī Eiropa ir vadošā tikai rūpnieciskajā mašīnbūvē, bet pilnīgāks ieskats gūstams no reģionālās tabulas.

FT Global 500

Nozare

Uzņēmumu skaits

 

 

Pasaulē

ASV

Japānā

Jaunietekmes tirgos

Eiropā

 

Farmācijas nozare unbiotehnoloģija

22

11

2

0