15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/1

1.1

EESK uzskata, ka stabila, ilgtspējīga un gudra izaugsme nav iespējama bez atšķirību izlīdzināšanas. Tāpēc stratēģijas “Eiropa 2020” trīskāršais mērķis, proti, “gudra”, “ilgtspējīga” un “iekļaujoša” izaugsme, pēc būtības ir atbilstošs, bet, lai šos mērķus sasniegtu, ir vajadzīgs gan ļoti līdzsvarots makroekonomikas politikas pasākumu kopums un , gan vairāk instrumentu, kas ir arī efektīvāki.

1.2

, stratēģiju gudri īstenot ir īpaši svarīgi. Iesākto stratēģiju ir jāpapildina, jāprecizē un jāpielāgo jaunajiem makroekonomiskajiem apstākļiem. Jātiecas pēc jauna līdzsvara starp atbildību un solidaritāti.

1.3

Lai veiktu vajadzīgos labojumus aizsāktajā virzībā, Savienībai jāapliecina, ka tai ir griba pastiprināt integrāciju un konkrēts priekšstats, kā to darīt. Lai izveidotu Eiropu, kuras ir “vairāk” un kura ir “labāka”, vienlaikus jābagātina arī dalībvalstu un reģionu daudzlīmeņu sadarbības veidi.

1.4

EESK uzskata, ka vēl jāpilnveido pārvaldība, jāpalielina publisko līdzekļu dažādība un apjoms un jāpalīdz dalībvalstīm straujāk veikt strukturālās reformas.

1.5

EESK atzinīgi vērtē pieeju un , kas vērojama stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai paredzētajā regulējumā, piemēram, daudzgadu finanšu shēmā (DFS) un vienotajā stratēģiskajā satvarā (VSS).

1.6

EESK tomēr uzsver, ka pasākumi stabilitātes, izaugsmes un nodarbinātības uzlabošanai un nabadzības mazināšanai nav pietiekami un pastāvošie instrumenti noteikti ir jāpapildina.

1.7

Skaidri jānosaka, kāds ir atbildības sadalījums starp ES un dalībvalstīm. Svarīgs solis izaugsmes pamatu nostiprināšanā ir, piemēram, Eiropas banku (Eiropas regulējums, uzraudzība, glābšanas pasākumi, noguldījumu garantijas) un projektu obligāciju emisija. Minēto pasākumu īstenošana ir jāpaātrina. Eiropas Centrālās bankas loma būtu jāpastiprina.

1.8

EESK uzskata, ka attīstības politikā ar “” izveidi vien nepietiek. Mērķus var sasniegt ātrāk, palielinot mērķieguldījumus un Eiropas mērogā īstenojot visu ES un vairākas nozares aptverošas vairākdimensiju programmas. Ja daudzās valstīs patlaban vissvarīgāk ir īstenot strukturālas reformas, tad attīstības politikai tās ir jāsekmē.

1.9

“Gudru” un “iekļaujošu” izaugsmi var arī nodrošināt, cenšoties paaugstināt nodarbinātības līmeni un atbalstot , kas aptver daudzus darbības veidus. Lai to panāktu, vienotajā tirgū jāstiprina konkurence vairākās jomās.

1.10

Tomēr kohēzijas politika nedrīkst turpmāk būt vērsta tikai uz uzņēmumu darbības veicināšanu un konkurētspēju. Visiem fondiem un visās programmās vairāk uzmanības jāvelta ES stratēģijas “Eiropa 2020” sociālajiem mērķiem, piemēram, darba vietu radīšanai, sociālajiem pakalpojumiem, nabadzības mazināšanai, izglītībai, apmācībai utt.

1.11

EESK uzskata, ka daži laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam izvirzītie priekšlikumi, piemēram, makroreģionu stratēģiju izstrāde ir jāatbalsta ar attiecīgiem instrumentiem.

1.12

Programma “Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments”, ja to attiecinātu uz citiem kopējiem ES mērķiem, piesaistot , varētu būt labs ciešākas integrācijas piemērs.

1.13

Lai ES stratēģiju “Eiropa 2020” un kohēzijas politiku varētu saskaņot, ir nepieciešama Eiropas mēroga koncepcija un atbilstoši instrumenti. Eiropas teritoriālās attīstības stratēģijas izstrāde ir jāpaātrina.

1.14

EESK uzskata, ka lēmumu sagatavošanā noteikti daudz vairāk jāiesaista speciālisti un sabiedrība. Tāpēc Komiteja iesaka vienotajā stratēģiskajā satvarā izvirzīt 12. , lai stiprinātu “saziņu un dialogu ar pilsonisko sabiedrību”.

2.1

Pēdējos gados — gan globālo pārmaiņu dēļ, gan Savienības paplašināšanas, krīzes un Eiropas īstenoto krīzes pārvarēšanas pasākumu dēļ — Savienības struktūra ir kļuvusi sarežģītāka, un faktiski tā ir Savienība, kurā palielinājušās arī dalībvalstu interešu atšķirības.

2.2

Iespēja, ka varētu rasties sociāli un politiski konflikti, ir palielinājies, tāpat palielinājusies radikālu politisku spēku ietekme. Jārēķinās ar to, ka, iespējams, vēl desmitgades vidū Eiropas galvenais uzdevums būs ekonomikas, finanšu, sociālās un solidaritātes krīzes pārvarēšana. Vairākās dalībvalstīs ražošana diemžēl būtiski samazinās. Finanšu stabilizācija kavē izaugsmi. Un, ja nebūs izaugsmes, vēlme panākt stabilitāti mazinās solidaritāti.

2.3

Izstrādājot stratēģiju “Eiropa 2020”, šādi apsvērumi netika ievēroti. Tajā ņemta vērā krīze, bet ne tas, ka tā būs dziļa un ilgstoša.

2.4

Eiropas Savienībai vajadzīga gan budžeta konsolidācija, gan efektīva izaugsmes programma. Varam cerēt, ka pieprasījuma samazināšanos, ko izraisa neizbēgamā budžeta konsolidācija, ilgākā termiņā varēs kompensēt, ja izstrādātie konsolidācijas pasākumi būs viedi un līdzsvaroti.

2.5

EESK uzskata, ka Komisijas ierosinātā daudzgadu finanšu shēma (DFS) laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam ir samērā pieņemams kompromiss. Ekonomikas attīstību varētu sekmēt, ja izdosies un tos izmantot lietderīgāk un efektīvāk, kā arī novirzīt tieši stratēģijas “Eiropa 2020” un strukturālo reformu īstenošanas mērķiem.

2.6

Priekšlikumā pietiekama uzmanība tomēr nav pievērsta atšķirību mazināšanas problēmām un sociālajai spriedzei. Neapšaubāmi vērienīga finansiālā atbalsta sniegšana valstīm ar būtiskām budžeta stabilitātes problēmām ir izsmēlusi līdzekļu devējvalstu iespējas.

2.7

Kohēzijas politika turpmāk nedrīkst būt vērsta tikai uz uzņēmumu darbības veicināšanu un konkurētspēju. Visiem fondiem un visās programmās vairāk uzmanības jāvelta ES stratēģijas “Eiropa 2020” sociālajiem mērķiem, piemēram, darba vietu radīšanai, sociālajiem pakalpojumiem, nabadzības mazināšanai, izglītībai, apmācībai utt.

2.8

Kohēzijas politikas jomā gaidāmas diezgan nozīmīgas pārmaiņas. Uzmanība turpmāk tiks pievērsta makroekonomisko un mikroekonomisko nosacījumu nostiprināšanai un teritoriālajai konverģencei. Tomēr, lai saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” varētu panākt iekļaujošu izaugsmi, ir nepieciešama paradigmas maiņa. .

2.9

Lai izaugsme būtu iekļaujoša un vienlaikus ilgtspējīga, līdztekus parastajiem kritērijiem arvien lielāka nozīme ir arī tādiem nemateriāliem faktoriem (“soft”factors) kā veselības un demogrāfiskais stāvoklis, vides kvalitāte, izglītības un apmācības līmenis un attīstība; vienlaikus palielinās vēlme dzīvot veselīgā vidē. Jaunākajos dokumentos gandrīz nemaz nav aplūkota iespēja, ka ES varētu sniegt šajā jomā nepieciešamo atbalstu.

2.10

Eiropas Komisija ir iesniegusi priekšlikumu atvērt darba tirgu, lai novērstu nelabvēlīgās attīstības tendences. Subsīdijas var veicināt gan pieprasījumu, gan piedāvājumu. Īpaši svarīgi ir nodrošināt pensijas tiesību pārnešanas iespēju un likvidēt dažādus juridiskus, administratīvus un ar nodokļiem saistītus šķēršļus.

3.1

Ar stratēģiju “Eiropa 2020” paredzēts panākt dinamisku attīstību, taču netiek veltītas atbilstošas pūles, lai vienkāršotu iestāžu sistēmu un paaugstinātu tās efektivitāti, kā arī piešķirtu papildu līdzekļus minētā mērķa sasniegšanai.

3.2

Sarežģītos apstākļos galvenais ir pēc iespējas pilnīgāk izmantot intelektuālo potenciālu. Svarīgi ir, lai papildus likumdevējām iestādēm un izpildvaras iestādēm tiktu arī pastāvīgās un/vai pagaidu konsultatīvās un analītiskās izpētes struktūras, kā arī uzraudzības un prognožu izstrādes struktūras. Būtu analizējami, piemēram, šādi aspekti:

3.3

Ļoti svarīgi ir nodrošināt ES darbības pārredzamību un nostiprināt līdzdalības demokrātiju. Interneta forumi būtu jāizmanto daudz vairāk, vai, ja priekšroka dodama personiskai viedokļu apmaiņai, jārīko un/vai jāatbalsta augsta līmeņa un plaša mēroga konferences, un paralēli jārīko debates valstu parlamentos. Būtu jāpilnveido ES īstenotie komunikācijas pasākumi un jāinformē sabiedrība par dažām sarunām, kurās iesaistīta ES, dažos gadījumos nodrošinot ikvienam iespēju tās vērot internetā vai piekļūt informācijai par balsojumu.

3.4

Stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītais trīskāršais mērķis ir ļoti tālejošs. Tomēr, kā EESK uzsvērusi vairākos atzinumos, noteiktais termiņš neatbilst šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem, jo īpaši, ja ņemam vērā “vēsturisko” pieredzi, kas bijusi gan negatīva (tā dēvētās pirmās Lisabonas stratēģijas īstenošana), gan arī pozitīva (jau minētie ātri īstenotie un efektīvie pasākumi saistībā ar ekonomikas pārvaldību).

3.5

Procedūru un izpildes ziņā pasākumos un tiesību aktu priekšlikumos, kas plānoti stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanai, Kohēzijas fonda un struktūrfondu izmantošanai, tikai ņemta vērā pieredze, kura gūta plānošanas periodā līdz 2013. gadam.

3.6

Vienotajā stratēģiskajā satvarā (VSS) definētie principi un tematisko mērķu priekšlikumi dod labu iespēju virzībai uz Eiropu, kuras ir “vairāk” un kura ir “labāka”. Tomēr , lai iespējas pārvērstos realitātē. Lai varētu izstrādāt detalizētus plānus, dažām dalībvalstīm būtu jāmaina pieeja plānošanai.

3.7

Pagājušajās desmitgadēs pirmām kārtām pētniecības un izstrādes jomā, kā arī lielu infrastruktūras projektu īstenošanā (kad tas ir neizbēgami uzdevuma būtības dēļ) ir izveidojusies daudzpusīga Eiropas pieeja, ko var izmantot arī reģionālajā līmenī. ES stratēģijas mērķi, tostarp arī 11 tematiskie mērķi, ir nepilnīgi, jo nepietiekama uzmanība veltīta ekonomikas nozaru politikai un daudzdimensiju teritoriālās attīstības programmām.

3.8

Turpmākajā teritoriālās attīstības stratēģijā varētu izvirzīt mērķus un izveidot instrumentus, kas sekmē arī makroreģionālo saimniecisko un sociālo sadarbību tādās jomās kā:

3.9

Pēdējā desmitgadē pilsētu sistēmu sniegtās iespējas, no vienas puses, un tajās uzkrājusies spriedze, no otras puses, ir kļuvušas arvien lielākas un gandrīz nepārvaldāmas.

3.10

Dažu Eiropas aglomerāciju, polu un ar izcilību saistītu augsti attīstītas darbības centru apvienošana tīklos var būt labi piemēri dinamiskai un atšķirības izlīdzinošai, bet ilgtspējīgai attīstībai.

3.11

Savienotas Eiropas redzējums — kā makroreģionālo stratēģiju daļa —, kas infrastruktūras elementus papildinātu ar politiskai, institucionālai, saimnieciskai un sociālai integrācijai nepieciešamām tematiskām ievirzēm, makrolīmenī ļautu panākt daudz lielāku efektivitāti. Šāda pieeja nebūtu pretrunā ar resursu taisnīgu un līdzsvarotu sadali.

3.12

EESK kādā no iepriekšējiem atzinumiem jau ierosināja paredzēt jaunu Eiropas finanšu satvaru tādu integrētu projektu izstrādei, kuriem ir “”.

3.13

Būtu jāapsver ideja par pilnīgu Eiropas Enerģētikas kopienas izveidi. Iegūstot politisku atbalstu, pasaules mēroga forumos ES varētu runāt “vienā balsī”, turklāt tā efektīvāk varētu aizstāvēt arī saimnieciskos, vides aizsardzības un sociālos aspektus.

3.14

Ja ES līmenī nebūs konceptuālas progresīvas virzības, tiesību aktu priekšlikumu un finanšu satvaru noteikšana 2014.–2020. gadam atkal liks dalībvalstīm meklēt individuālus risinājumus, kuri bieži vien ir mazāk efektīvi.

3.15

EESK vislabāk apliecinātu savu nozīmi, ja tā, pateicoties savam sastāvam, apzināti un arī metodiski pamatoti izmantotu savas zināšanas, kas atspoguļo saikni starp saimnieciskajām interesēm, sabiedriskajām vērtībām un faktoriem, kuri nosaka izaugsmes ilgtspēju.

4.1

Stratēģija “Eiropa 2020” un reglamentējošā sistēma, kas izstrādāta Kohēzijas fonda īstenošanas atbalstam pēc 2014. gada, kā arī vienotais stratēģiskais satvars ir apliecinājums izpratnei par integrētas attīstības sniegtajām .

4.2

EESK tomēr uzskata, ka ar izpratni nepietiek un pasaules mēroga konkurence liek izstrādāt un īstenot konkrētākas un visaptverošākas programmas.

4.3

Stratēģijā “Eiropa 2020” definētās gudras un iekļaujošas izaugsmes galvenais mērķis ekonomikas līmenī ir Savienības ražošanas un uzņemšanas spējas palielināšana, bet mikroekonomikas līmenī, pamatojoties uz kvalitatīvu un kvantitatīvu nodarbinātības izaugsmi, jānodrošina Savienības iedzīvotāju dzīves kvalitātes pastāvīga un noturīga uzlabošanās.

4.4

Plānojot Eiropas fondu izmantošanu, jāņem vērā, ka pastāv tādas savstarpēji saistāmas un savstarpēji atkarīgas darbības, kuras var apvienot īpašos daudzdimensiju, integrētos klasteros, tādējādi palielinot efektivitāti.

4.4.1

Izvirzot šādus nozīmīgus mērķus, kas aptver vairākas nozares un ietekmē arī Eiropas Savienības konkurētspēju, ļoti svarīgi ir galveno uzmanību pievērst ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas ziņā saistītām organizācijām, kas piedalās attīstības procesā vai kuras tas tieši ietekmē.

4.4.2

Plānošanas gaitā jāņem vērā šā procesa skarto (reģionālo un vietējo) (labumu gūstošo) dalībnieku tīkli un .

4.5

Minēto divu savstarpējās atkarības sistēmu analīze un plānošana, kā arī to sniegtais Savienības līmeņa atbalsts sniegs iespēju tām kopīgi ietekmēt izaugsmi.

4.6

Aizgājušajā desmitgadē, lielā mērā pateicoties ES finansētajiem infrastruktūras projektiem, notikušas būtiskas pārmaiņas ražošanas procesu telpiskajā struktūrā Eiropā, mazāk attīstītajos reģionos sekmējot .

4.7

Ekonomikas telpiskās struktūras izveidi nosaka faktori, kurus var nodrošināt mikroekonomikas līmenī un kuri cieši saistīti ar stratēģijā definēto ilgtspējas kritēriju.

4.8

Izšķirīgi ir tādi faktori kā darbaspēka kvalifikācija, vecums un profesionālā izglītība, darba kultūras līmenis kopumā, nodarbinātības palielināšanās un pakalpojumu kvalitāte. Svarīgi nosacījumi ir vietējās sabiedrības veselības stāvoklis, vides kvalitāte un, protams, uzņēmējdarbības un fiziskā infrastruktūra, kā arī loģistikas sistēmu attīstības līmenis.

4.9

Eiropas konkurētspēja lielā mērā ir atkarīga no tādām saskaņotām attīstības tendencēm, kas ļauj savienot makrolīmeni un mikrolīmeni.

4.10

Ja resursus izmanto mērķtiecīgi un efektīvi, to pārorientēšanu var attaisnot šādi faktori:

4.11

Vispārēji ir atzīts, ka Eiropas atbalsts (galvenokārt neatmaksājamās subsīdijas) ekonomikas nozarēm visvairāk nepieciešams inovatīva rakstura darbībai mazos un vidējos uzņēmumos un strukturālu pārmaiņu skartās atpalikušās rūpniecības nozarēs. Tā kā mērķis ir gudra un vienlaikus iekļaujoša vai atšķirības izlīdzinoša izaugsme, saistībā ar ražošanas tīkliem, uzņēmuma jēdziens dažos mazāk attīstītos reģionos vai pašvaldībās var nozīmēt to, ka jāpalielina atbalsts MVU.

4.12

Būtu vērts apsvērt, vai sekmīgu inovācijas ķēžu, klasteru un vietējo ražošanas sistēmu gadījumā nevajadzētu nodrošināt vairāk elastības gan lielajiem uzņēmumiem, kas labi nostiprinājušies kādā teritorijā, gan piegādātājiem un paredzēt vairākveidu, kombinētu finansējumu.

4.13

Daudzdimensiju stratēģijas izstrādes piemēru var ņemt no jomas. Veselības nozares tīkls aptver izglītību par apkārtējo vidi un apmācību, dažādas ar veselību saistītas ražošanas nozares, vides aizsardzības nozari, veselības aprūpi, medicīnas tūrismu, bioloģisko pētniecību, aprīkojuma ražošanu un ar to saistīto augstāko izglītību, eksperimentālus un inovāciju parkus un tajos darbojošos mazos un vidējos uzņēmumus un izpaužas visu minēto jomu mijiedarbībā. Minētajā nozarē palielinās ar vecāka gadagājuma cilvēkiem saistītās ekonomikas nozīme.

4.14

EESK vairākos pētījumos ir analizējusi sociālās ekonomikas kā izšķiroša faktora nozīmi integrējošā izaugsmes politikā.

4.15

Ekonomiskā un finanšu mijiedarbība starp darbībām, ko veic piemērā minētajiem tīkliem līdzīgi tīkli, varētu ievērojami ietekmēt dalībvalstu budžetu pārstrukturēšanu, un tas savukārt var likt mainīties uztverei un attieksmei sabiedrībā.

4.16

Makrolīmeņa pieeja reģionālajai attīstībai sekmētu policentriskas teritoriālās struktūras izveidošanos Eiropā un ļautu nostiprināties, pirmkārt, vajadzīgajai darbību koncentrācijai un, otrkārt, izmantojot dažādu vietējo apstākļu priekšrocības, ļautu veikt tādu darba sadali tīklā, kas atbilstu ilgtspējas redzējumam.

15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/6

1.1

Atzinuma mērķis ir paplašināt informāciju, sekmēt diskusijas par šo jautājumu un sniegt ieguldījumu, lai, iespējams, Kopienas līmenī izstrādātu gan leģislatīvus, gan cita veida pasākumus, kuru mērķis ir aizsargāt bērnus un jauniešus no noteikta veida reklāmas, kurā neatbilstošā veidā ir izmantoti bērni, kas uz viņiem ir orientēta kaitīgā veidā vai viņus jebkādā veidā pakļauj informācijai, kura varētu kaitēt bērnu fiziskajai, psihiskajai vai morālajai attīstībai.

1.2

Tas ir jautājums par bērna pamattiesību aizsardzību Eiropas Savienībā, kā noteikts ANO konvencijā, Eiropas Pamattiesību hartas 24. pantā un LES 3. panta 3. punktā. Šīs tiesības ir labi atspoguļotas Komisijas paziņojumā “Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” (COM(2006) 367 final), priekšlikumā “Daudzgadu Kopienas programma to bērnu aizsardzībai, kuri izmanto internetu un citas saziņas tehnoloģijas” (COM(2008) 106 final) (1) un paziņojumā “ES plāns par bērnu tiesībām” (COM(2011) 60 final).

1.3

Reklāma, kurā bērni ir pretlikumīgi izmantoti mērķiem, kas nav saistīti ar jomām, kuras uz viņiem tieši attiecas, ir cilvēka cieņas neievērošana un kaitējums bērnu fiziskajai un garīgajai veselībai, un tā būtu jāaizliedz.

1.4

Bērniem paredzēta reklāma rada papildu riskus atkarībā no iesaistītās vecuma grupas, kaitējot bērnu fiziskajai, psihiskajai vai morālajai veselībai. Īpaši kaitīga ir musināšana uz pārmērīgu patēriņu, kas ir cēlonis parādiem, un uz tādu pārtikas vai citu produktu patēriņu, kas kaitē vai rada apdraudējumu bērnu fiziskajai un psihiskajai veselībai.

1.5

Vispārīgāk runājot, dažu reklāmu īpaši vardarbīgais, rasistiskais, ksenofobistiskais, erotiskais vai pornogrāfiskais saturs var neatgriezeniski ietekmēt bērnu fizisko, psihisko un morālo attīstību sabiedrībā, esot par cēloni vardarbības izpausmēm vai pāragrai seksualitātei.

1.6

EESK uzskata, ka šie jautājumi ļoti rūpīgi jāanalizē un jāiekļauj ES darba kārtībā, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu. Tas nav tikai jautājums par pamattiesību ievērošanu: tas ir aktuāls arī tādēļ, ka dažādie valstu regulējumi apdraud iekšējā tirgus netraucētu darbību. Tāpēc EESK iesaka Eiropas līmenī noteikt vispārēju minimālo vecumu attiecībā uz bērniem paredzētu reklāmu.

1.7

EESK uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš bērnu tiesību palielināšanai un tam, lai viņus jau ļoti agrā vecumā informētu un izglītotu par informācijas tehnoloģiju pareizu izmantošanu un par to, kā interpretēt reklāmu. Šie jautājumi jāiekļauj visu līmeņu skolu programmās. Arī vecākiem vajadzētu būt sagatavotiem, lai palīdzētu saviem bērniem interpretēt reklāmā iekļauto informāciju.

1.8

EESK uzskata, ka arī sabiedrība kopumā un, īpaši, ģimenes un mācībspēki jāinformē un jāapmāca, lai viņiem palīdzētu efektīvāk aizsargāt bērnus.

1.9

EESK aicina reklāmas jomas dalībniekiem un sponsoriem, kas izmanto pašregulējuma un kopregulējuma mehānismus (ne tikai tos, kas jau ir pieņemti, bet arī tos, ko ir paredzēts virzīt), pieņemt un piemērot visaugstākos bērna tiesību aizsardzības standartus un raudzīties, lai tos ievērotu.

1.10

EESK uzskata, ka Kopienas tiesību akti bērna tiesības attiecībā uz reklāmu pašreiz pietiekamā mērā neaizsargā, īpaši audiovizuālajos plašsaziņas līdzekļos, internetā un sociālajos tīklos. Komiteja aicina Komisiju steidzami apsvērt vajadzību pieņemt ierobežojošākus savstarpēji saistītus pasākumus, lai efektīvi garantētu šīs tiesības.

1.11

EESK aicina Eiropas Parlamentu un valstu parlamentus apņēmīgi turpināt aizsargāt bērna tiesības šajā īpašajā jomā.

2.1

EESK atbalsta sociāla tirgus ekonomiku, kas ir atbilstoši regulēta, lai sekmētu veselīgu un taisnīgu konkurenci un patērētāju aizsardzību augstā līmenī. Tas dod iespēju pabeigt iekšējā tirgus izveidi, lai uzlabotu Eiropas iedzīvotāju dzīves un darba apstākļus, vienlaikus ievērojot tādas vērtības kā cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana.

2.2

Tāpēc EESK atzīst, ka reklāmai tās visos veidos ir svarīga nozīme, un par šo jautājumu kopsavilkumu ir izdarījusi Starptautiskā reklāmas aģentūra (IAA), kuras viedoklis jo īpaši atspoguļo tās lomu jauninājumu izplatīšanā, rosinot radošumu un izklaidi, veicinot konkurenci un paplašinot izvēles iespējas. EESK arī atzīst, ka reklāma ir svarīgs informācijas un precizējumu avots patērētājiem, un tāpēc ir pamatoti to regulēt Kopienas līmenī.

2.3

Atzinumā, kam ir šāds mērķis, būtu lietderīgi iekļaut nodaļu par to, kāda ietekme ir plašsaziņas līdzekļiem kopumā, īpaši televīzijai, internetam un sociālajiem tīkliem, kas ir kļuvuši par visnozīmīgāko veidu reklāmas izplatīšanai starp bērniem un jauniešiem, kas ir izmantotāji vai tikai pasīvi aplūkotāji. Turklāt būtu lietderīgi izpētīt bērnu atšķirīgo uzvedību attiecībā uz sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem, ņemot vērā viņu vecumu un sociālo stāvokli, tostarp analizēt labi pazīstamo tendenci, ka bērni izvēlas reklāmas metodēs izmantotos “pielūgsmes objektus” un sociālās uzvedības modeļus vai dzīvesveidu kā personību noteicošus faktorus (2). Tomēr, ņemot vērā apjoma ierobežojumus, jāpieņem, ka šā jautājuma visi aspekti ir pazīstami, labi zināmi un šajos jautājumos pastāv vienprātība, īpaši, par minēto plašsaziņas līdzekļu lomu jauniešu informēšanā, apmācībā un brīvā laika pavadīšanā un laiku, ko viņi tiem velta. Dažus šos aspektus EESK jau ir analizējusi vai pašreiz analizē savos atzinumos (3).

3.1

Attiecībā uz reklāmu, kurā izmantoti bērni, ir jāuzsver cilvēka cieņas un bērna tiesību aspekti, kas ir iekļauti vairākās starptautiskās konvencijās un Eiropas Savienības dokumentos, īpaši Pamattiesību hartas noteikumos (1. pants un 2. panta c) apakšpunkts), īpaši 24. un 32. pantā.

3.2

EESK secina, ka ir nepieciešama saskaņošana ES līmenī, lai vispārēji aizliegtu reklāmu, kurā izmantoti nepienācīgi un nepiemēroti bērnu attēli reklāmai jomās, kas nav tieši saistītas ar bērniem.

4.1

Līdz noteiktam vecumam bērni reklāmu nešķiro, īpaši, ja tā vērojama ļoti bieži un vienu un to pašu reklāmu atkārto atkal un atkal. Bērni ir tendēti visu saturu uztvert kā patiesu un tāpēc var būt pierunājami piespiedu kārtā kļūt par patērētājiem. Šī ietekme ir vēl spēcīgāka uz bērniem, kas nāk no ģimenēm ar sociāli un ekonomiski nelabvēlīgiem apstākļiem. Bērni neizprot reklāmā iekautos paziņojumus un brīdinājumus, un tos nevar uzskatīt par preventīvu faktoru vai apstākli, kas novērš reklāmas ietekmi.

4.2

No otras puses, dažādas vecuma grupas reklāmu uztver atšķirīgi. Līdz piecu gadu vecumam bērni nespēj saprast atšķirt raidījumus no reklāmas, un pat pēc šā vecuma viņi tomēr neapzinās, ka reklāmas uzdevums ir pārliecināšana. Šī prasme attīstās vienīgi apmēram astoņu gadu vecumā, bet ne visiem bērniem. Tas tomēr nenozīmē, ka viņi spēj saprast, ka informācija ir vienpusēja, uzsverot attiecīgā produkta pozitīvos aspektus un ignorējot negatīvākos.

4.3

Ja lielāki bērni reklāmu uzskata par izklaides faktoru, tās ietekme ir lielāka, un tas, ka viņi labāk spēj apstrādāt reklāmā iekļauto informāciju, nenozīmē, ka viņi ir imūni pret reklāmu un tās mērķiem, jo reklāmā pārliecināšanai var izmantot citas daudz smalkākas un tikpat efektīvas tehnikas, lai ietekmētu viņu uzvedību.

4.4

Izziņas un interpretācijas spēju attīstīšana bērnos, izmantojot programmas, kuru mērķis ir izglītošana par plašsaziņas līdzekļiem, viņiem dod iespēju efektīvāk mijiedarboties ar reklāmu. Tomēr tas, ka ir labāka plašsaziņas līdzekļu lietotprasme un bērniem un vecākiem ir labāka izpratne par reklāmu, nav pietiekami, lai pretotos uz bērniem orientētas reklāmas negatīvajai ietekmei. Ir būtiski bērnus sagatavot kā nākamos patērētājus, jau agrā vecumā īpašu uzmanību pievēršot plašsaziņas līdzekļu lietotprasmei un tiesību nostiprināšanai. Tomēr šādi pasākumi neatrisina problēmu par reklāmu pārspīlēšanu un atkārtošanos, ne arī var sasniegt visus bērnus, īpaši bērnus no ģimenēm ar nelabvēlīgiem sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem un tos, ko visvairāk skar reklāmas kaitīgā ietekme.

4.5

Pētījumi rāda, ka ģimenes kā vidutāja loma ir svarīga reklāmas ietekmes mazināšanā. Tomēr bērni, tostarp ļoti mazi bērni, aizvien biežāk savā guļamistabā var piekļūt televizoram un internetam, un tā ir iespēja televīziju skatīties vieniem pašiem bez uzraudzības. Cits faktors, kas bērnus aizvien vairāk pakļauj reklāmai un tirgus tehnikām, ir tas, ka ikdienā pat ļoti mazi bērni aizvien biežāk izmanto internetu. Kā pamatoti norādīts pašreiz izstrādātajā EP ziņojuma projektā, “jaunieši internetu uzskata par sarunu biedru, un bieži vien vairāk nekā ģimeni, skolu un draugus” (4). Nesenie pētījumi, piemēram, Kids online, liecina, ka 38 % bērnu vecumā no 9 līdz 12 gadiem jau ir tiešsaistes profils, un šis rādītājs palielinās līdz 78 % vecuma grupā no 13 līdz 16 gadiem. Daudziem rotaļlietu un spēļu uzņēmumiem ir tīmekļa vietnes, kurās bērni var tiešsaistē spēlēties un priecāties, bet kur viņi ir pakļauti arī tehnikām, kuru mērķis ir pārliecināšana un piesaiste pie attiecīgajiem zīmoliem.

4.6

Īpaši jāatzīmē, ka dažu uz bērniem orientētu tirgus tehniku mērķis ir bērnus musināt uz pārmērīgu patēriņu, kas ir pārlieku lielu parādsaistību cēlonis — proti, šīs tehnikas var radīt pārmērīga patēriņa ieradumus, kas rada patiesajām vajadzībām neatbilstošas mākslīgas vēlmes, un tiek izveidota nepareiza izpratne par laimi. Statiskas dati liecina, ka 54 % pieaugušo ir pakļauti spiedienam iegadāties noteiktus produktus tikai tāpēc, ka tie ir viņu draugiem; citiem vārdiem sakot, patēriņš beigās kļūst par atzīšanas sabiedrībā faktoru.

4.7

Pastāv cēloņsakarība starp noteiktas reklāmas ietekmi un to, ka bērni vecākiem izsaka prasību iegādāties preces. Ģimenes konflikti saistībā ar reklāmas ietekmi un prasībām iegādāties preces ir izplatīti visās ģimenēs, bet ir īpaši izplatīti ģimenēs ar viszemāko sociālo un ekonomisko statusu, jo tieši šajās ģimenēs bērni visvairāk laika pavada pie televizora. Ņemot vērā finanšu trūkumu vai mazākas iespējas apspriest šos jautājumus, ģimenes ar zemiem ienākumiem beigu beigās reklāmas ietekmei ir pakļautas visvairāk.

4.8

Patēriņš, kas radies reklāmas ietekmē, ir cēlonis arī tam, ka daudzi bērni un jaunieši tiek piesaistīti konkrētiem zīmoliem, un tas rada sarežģītu situāciju tiem, kam nav piekļuves šādiem produktiem. Šāda situācija ir vērojama arī skolās, un to dēvē par “zīmolu spiedienu” (brand bullying) — tas ļoti ietekmē bērnus, kuri nelieto noteiktu zīmolu preces; tas var radīt uzvedības problēmas vai lielu personisku neapmierinātību, kas dažkārt izraisa atstumtību, vardarbības tendences un ciešanas, kuras savukārt var būt par ierosmi noziedzīgām darbībām sīku zādzību vai laupīšanas veidā.

4.9

Attiecībā uz reklāmu, kuras mērķis ir tādu neveselīgu pārtikas vai citu produktu patēriņš, kas ir kaitīgi vai bīstami fiziskajai vai psihiskajai veselībai, jāuzsver, ka tā ietekmē bērnu izvēli pārtikas produktu iegādē, īpašu priekšroku dodot gataviem ēdieniem vai ātrās ēdināšanas produktiem. Bērniem paredzētā reklāmā sliktus ēšanas ieradumus reklamē pastāvīgi. Bērnu aptaukošanās jau ir kļuvusi par ļoti nopietnu problēmu. Consumers International dati liecina, ka pasaulē katram 10 bērnam ir pārmērīgs svars vai aptaukošanās; 22 miljoniem bērnu, kas nav sasnieguši piecu gadu vecumu, ir pārmērīgs svars, un tā galvenais iemesls ir tādu apstrādātu produktu patēriņš, kuros ir daudz cukura un tauku.

4.10

Dati liecina, ka pārtikas produktu reklāmai bērni ir pakļauti ļoti lielā mērā, īpaši bērnu programmās, un tas, ka bērni aizvien vairāk skatās televīziju, lieto internetu un sociālos tīklus, viņus šādai reklāmai pakļauj vēl vairāk. Turklāt reklāmas veids ir mainījies, jo tajā ir iekļautas pārdomātākas produktu tirdzniecības tehnikas, un līdz ar to reklāma kļūst pārliecinošāka (5).

4.11

Reklāma var būt arī cēlonis traucējumiem ēšanas ieradumos, piemēram, anoreksijai un bulīmijai. Bērnus un pieaugušos ietekmē reklāmā attēloto jauniešu ķermeņu veidi un izskats. Slaida ķermeņa attēli ietekmē jauniešus, īpaši meitenes, un tādejādi rodas skaistuma ideāls, kas rada ēšanas ieradumus, kuri apdraud dzīvību.

4.12

Amerikas psihologu asociācija uzskata, ka astoņu gadu vecumu nesasniegušiem bērniem paredzētā reklāma būtu jāierobežo (vai kopumā jāaizliedz), jo viņi šajā vecumā nespēj uztvert reklāmas komerciālo raksturu. Šā aizlieguma mērķis būtu ierobežot reklāmas kaitīgo ietekmi, tādējādi ierobežojot neveselīgu ēšanas ieradumu popularizēšanu, vecāku un bērnu konfliktus par prasībām iegādāties reklamētos produktus un pakļautību vardarbībai (6).

4.13

Komiteja uzskata, ka šie jautājumi, kas dažās dalībvalstīs un ārpus ES esošās valstīs jau ir iekļauti tiesību aktos (7), būtu jāiestrādā ES līmenī, nosakot minimālo vecumu attiecībā uz bērniem paredzētu reklāmu, kā ir ierosināts EP deputāta Kyriacos Triantaphylides ziņojumā (8) un atkārtoti apstiprināts EP 2012. gada 22. maija rezolūcijā (9).

5.1

Runājot par reklāmu, kas var nopietni ietekmēt bērnu psihisko un morālo attīstību pat tad, ja šāda reklāma viņiem nav speciāli paredzēta, jānorāda, ka vislielākā nozīme ir reklāmai, kas musina uz vardarbību vai noteiktiem vardarbīgas uzvedības veidiem, piemēram, tādu rotaļlietu vai spēļu reklāma, kurā slavināta vardarbīga uzvedība.

5.2

Uzticami pētījumi liecina par kaitīgo ietekmi, ko rada noteiktos audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pārraidītos reklāmas sižetos attēlotā vardarbība, īpaši, ja plašsaziņas līdzekļi musina uz agresīvu uzvedību, lielāku gatavību vardarbībai un lielāku naidīgumu. Šā vardarbīgā satura aplūkošana var ietekmēt psihisko veselību, un tas ir cēlonis raizēm, bailēm, miega traucējumiem un hiperaktivitātei.

5.3

Lai reklamētu produktus, kas varētu apdraudēt veselību, piemēram, alkoholu un tabakas izstrādājumus, reklāmās aizvien vairāk iesaista slavenības. Saikne starp dzīvesveidu, ko uzskata par pievilcīgu, un šādiem produktiem stimulē vēlmi tos patērēt un rada pozitīvu uztveri par tiem.

5.4

Bērnu normālu psiholoģisko un morālo attīstību ietekmē arī reklāma ar erotisku vai pornogrāfisku saturu, kas musina uz perversu, pretdabīgu vai pārmērīgu seksuālu uzvedību. Liela daļa reklāmas ir seksuāla un seksuālas dabas, un tajā sievietes ir izmantotas kā iekāres objekts, kas bieži ir mazvērtīgākā vai pakļautības — pat apspiestības — pozīcijā. Pārmērīgs seksuāls erotisks un pornogrāfisks reklāmas saturs ir cēlonis bērnu pāragrai seksualizācijai. Kaut gan dažu labi pazīstamu zīmolu uzņēmumi, ņemot vērā sabiedrības neiecietību pret nepilngadīgu personu ķermeņu izmantošanu reklāmās, ir bijuši spiesti izņemt no apgrozības reklāmu, kas musina uz bērnu pārlieku seksualizāciju, trūkst Eiropas līmenī noteiktas skaidras definīcijas attiecībā uz šādām situācijām.

5.5

Kaut arī šī joma vairākās dalībvalstīs ir reglamentēta tiesību aktos (lai gan ļoti dažādos veidos, kas savukārt rada šķēršļus iekšējā tirgus netraucētai darbībai un nav pamatoti ar fundamentālām kultūras tradīcijām), Komiteja uzskata, ka šiem jautājumiem būtu vērts pievērsties Kopienas līmenī.

6.1

Attiecībā uz pašreizējo regulējumu jāatzīmē, ka valstu tiesību akti un procedūras, kas attiecas uz bērniem un ko izmanto reklāmas jomas speciālisti (t.i., komerciālajā komunikācijā tās plašākajā nozīmē), dalībvalstīs ir ļoti dažādi.

6.2

Savukārt Kopienas tiesiskais regulējums ir nevajadzīgi sarežģīts, pārlieku juceklīgs, un vairumā gadījumu tas ir dažādi transponēts un īstenots dalībvalstīs. Komisija pati to atzīst paziņojumā “Vienota sistēma uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam digitālajam e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum” (10), ziņojumā “Bērnu aizsardzība digitālajā pasaulē” (11) un “Eiropas stratēģijā “Bērniem labāks internets” ” (12). Vairums dalībvalstu tikai minimāli ir īstenojušas Kopienas attiecīgās direktīvas, savukārt citas (13) piemēro stingrākus standartus, kas pat aizliedz reklāmu nepilngadīgajiem (14).

6.3

Nevienos Kopienas tiesību aktu noteikumos nav paredzēts, ka bērnu un cilvēka cieņas aizsardzības nolūkā vajadzētu veikt iepriekšējas pārbaudes saskaņā ar vārda brīvības pamatprincipiem, kā noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa saistībā ar Eiropas konvencijas šajā jomā īstenošanu.

6.4

Tomēr galvenā kļūda ir ietverta Padomes 1998. gada Ieteikumā par nepilngadīgo personu un cilvēku cieņas pielīdzināmu un efektīvu aizsardzības līmeni, kurā kā pirmais mērķis ir norādīts Eiropas audiovizuālo un informācijas pakalpojumu nozares konkurētspējas attīstība. Ieteikumā rīcība attiecībā uz audiovizuālu vai “tiešsaistes” saturu, kas varētu kaitēt nepilngadīgām personām vai cilvēka cieņai, ir traktēta kā ārpus Eiropas Savienības likumdošanas pilnvarām esoša joma (15), un šie aspekti ir raksturoti kā “gaumes un piedienīguma” jautājums, kas neietilpst Kopienas tiesiskā regulējuma darbības jomā (16).

6.5

Runājot par obligātām vispārējām prasībām, dalībvalstīm ir tikai jānodrošina, ka televīzijas programmās (ar tām saprotot arī reklāmu) nedrīkst iekļaut programmas, kas varētu nopietni ietekmēt bērnu fizisko, psihisko vai morālo attīstību, īpaši programmas, kurās ir iekļauti pornogrāfiski vai nepamatotas vardarbības motīvi, ja iepriekš nav bijis akustisks brīdinājums vai vizuāls simbols, izņemot, ja, izvēloties pārraides laiku vai citus tehniskus līdzekļus, ir nodrošināts, ka bērniem šo pārraižu laikā parasti nebūs iespējas tās dzirdēt vai redzēt.

6.6

Pamatojoties uz argumentu, ka skatītājiem tagad ir aizvien lielākas iespējas izvairīties no reklāmas aplūkošanas, un saskaņā ar pašreizējo tiesisko regulējumu ir atcelti ierobežojumi reklāmu ievietošanai, ja tās nopietni neietekmē programmu integritāti. Līdz ar to nav ņemtas vērā bērna īpatnības, jo bērni ir pasīvi skatītāji, kas uz reklāmu nereaģē.

6.7

Šodien Kopienas līmenī vienīgie izteiktie aizliegumi attiecas uz tabakas izstrādājumiem, medicīnas procedūrām un medicīnas produktiem, kas pieejami tikai ar recepti, un uz apslēptu vai uz zemapziņu orientētu reklāmu. Tomēr šis aizliegums neattiecas uz “produktu izvietošanu” (kas principā būtu jāaizliedz) gadījumos, kad skatītājs ir adekvāti informēts par produkta izvietošanas eksistenci. Turklāt stingri kritēriji regulē alkoholisko dzērienu reklāmu.

6.8

Tikai attiecībā uz alkohola reklāmu ir noteikts, ka reklāma nedrīkst būt paredzēta bērniem. Visus citus aspektus, kas ietekmē bērnu fizisko, psihisko un morālo attīstību (piemēram, reklāma, kas tieši musina bērnus vai netieši vecākus iegādāties reklamētās preces vai pakalpojumus, izmantojot viņu pieredzes trūkumu vai lētticību, vai bērnu programmās iekļauta reklāma par pārtikas produktiem un dzērieniem, kuros ir barības vielas un citas vielas, kas ietekmē organisma stāvokli ēšanas ieradumu vai fizioloģiskā ziņā, īpaši, piemēram, tauki, trans-taukskābes, sāls/nātrijs un cukurs) pašreiz regulē noteikumi, kuros ir iekļauti tikai vispārīgi ieteikumi vai norādes uz uzvedības kodeksiem.

6.9

Būtu arī jānorāda: lai gan Direktīva par negodīgu komercpraksi satur noteikumus attiecībā uz negodīgu rīcību, kas vērsta uz “tādu precīzi nosakāmu patērētāju grupu saimniecisko rīcību”, kuras jo īpaši “vecuma vai lētticības dēļ ir īpaši neaizsargātas”, šī direktīva nav interpretēta kā iepriekš minētās prakses aizliegums un nav šajā aspektā transponēta vai īstenota dalībvalstīs (17).

6.10

Papildus šiem ES noteikumiem citos tradicionālos tiesību instrumentos ir noteikti pamatprincipi, kas savukārt ir pamatā jaunākajiem ES tiesību aktiem pamattiesību jomā (Lisabonas līgums un Eiropas Pamattiesību harta).

6.11

Vienlaikus jāatzīmē, ka gan starptautiskā līmenī, gan dažādās dalībvalstīs šīs jomas speciālisti — un īpaši Eiropas Reklāmas standartu aģentūra (EASA) (18) — ir izstrādājuši komerciālās prakses pašregulēšanas noteikumu kopumu, kas skaidri parāda viņu vēlmi aizsargāt bērnus. Taču tas nemazina nepieciešamību — kā uzsvērušas vairākas starptautiskas un Kopienas struktūras — augstā līmenī nodrošināt bērna cieņas ievērošanu un aizsardzību, lai nodrošinātu viņu fizisko, psihisko un morālo attīstību, ņemot vērā viņu intereses, labklājību un ģimenes vides un saikņu saglabāšanu.

7.1

Eiropas reklāmas un pārdošanas tirgū ir liela konkurence, tas ir atkarīgs no modes svārstībām, un šo tirgu ļoti ietekmē ekonomiskās un finanšu krīzes sekas. Būtiskās atšķirības valstu tiesību aktos reklāmas jomā var ne tikai ietekmēt rezultātus, bet arī radīt šķērsli tā attīstībai iekšējā tirgū, izraisīt diskrimināciju un netaisnīgāku konkurenci. Jo īpaši bērnu un jauniešu segmentā, kas attīstās, būtiskas atšķirības valstu tiesību aktos un konkrētas prasības reklāmas uzņēmumiem liek darboties nevienlīdzīgas konkurences apstākļos, un uzņēmumiem jātērē vairāk līdzekļu, lai pielāgotu reklāmas kampaņas konkrētiem noteikumiem un dažādām tiesību aktu prasībām, dodot priekšroku ne tik atzīstamai konkurences praksei, lai izvairītos no šīm problēmām un iegūtu tirgus daļu. Tiesību aktu saskaņošana, nosakot līdzīgas prasības visā Eiropā un izveidojot iekšējo tirgu minētajā jomā, varētu sniegt būtisku ieguldījumu pārredzamāka tirgus izveidē, kurā visi reklāmas uzņēmumi var darboties, izmantojot savas prasmes un iespējas, lai efektīvi apmierinātu patērētāju pieprasījumu, bet atšķirības valstu tiesību aktos neizmantotu kā priekšrocību, kaitējot veselīgai un godīgai konkurencei.

8.1

Līdz šim Kopienas direktīvās, kas ES līmenī ir regulējušas reklāmu, par vispārējo tiesisko pamatu ir izmantoti līguma noteikumi, kas attiecas uz iekšējā tirgus izveidi — pašreiz 26. un 114. pants —, lai arī tagad ļoti grozīti. Neapšaubāmi, ka tā ir svarīga problēma, bet ne vienīgā. Savukārt citās Kopienas iniciatīvās, kas ir konkrētāk orientētas uz televīzijas pārraidēm, par juridisko pamatu ir izmantoti noteikumi, kas toreiz attiecās uz uzņēmējdarbības veikšanas un pakalpojumu sniegšanas tiesībām un kuri — lai arī ievērojami grozīti — tagad atbilst pašreizējam 49. (un turpmākie) un 56. (un turpmākie) pantam. Visbeidzot visnesenākajās iniciatīvas bērnu aizsardzības jomā un bērnu aizsardzības pret pornogrāfiju jomā, kuras vēl tika īstenotas pirms Lisabonas līguma, par juridisko pamatu ir izmantoti noteikumi, kas attiecas sadarbību krimināllietās.

8.2

Ir vērts atgādināt, ka pašreizējā Lisabonas līgumā ir iekļautas nozīmīgas pārmaiņās visās šajās jomās un šodien pastāv vairākas jaunas iespējas Kopienas pasākumiem, tikai ir jāzina, kā šīs iespējas interpretēt un īstenot. Vissvarīgākais jauninājums bija Eiropas Pamattiesību hartas iekļaušana ES primārajos tiesību aktos, pēc tam tika izmainīts sadarbības krimināllietās un civillietās tiesiskais raksturs un, visbeidzot, tika grozīti vairāki līguma noteikumi, piemēram, par iekšējā tirgus izveidi, patērētāju aizsardzību un cilvēka cieņas ievērošanu. Komisija nesen noteica, ka ierosinātajai datu aizsardzības regulai juridiskais pamats ir Eiropas Pamattiesību harta un minētie Lisabonas līguma noteikumi.

8.3

Jautājums par bērniem un jauniešiem paredzētu reklāmu pirmkārt un galvenokārt ir jautājums par pilsoniskumu un pamattiesību aizsardzību; jau minētie hartas 1., 3., 24., 33. un 38. panti nodrošina stabilu juridisko pamatu, ko pilnībā var izmantot Kopienas iniciatīvu īstenošanai. Papildus tam vajadzētu minēt arī LES 2. pantu, 3. panta 5. punktu un 6. pantu un LESD 4., 9., un 10. pantu.

8.4

Šajā jomā papildus dalībvalstu valdību pasākumiem Padomē vai ciešākas sadarbības jomā (LES 20. pants) svarīga loma ir arī valstu parlamentiem — saskaņā ar LES 12. pantu, un Komiteja tos aicina uzņemties atbildību.

8.5

Arī iekšējā tirgus izveide ir viens no svarīgākajiem mērķiem šajā jomā — uz to attiecas LES 3. panta 3. punkts un LESD 26. un 114. (un turpmākie) pants. Turklāt LESD 12. un 169. pants paver jaunas iespējas patērētāju aizsardzībai. Attiecībā uz procesuāliem aspektiem LES 67. (un turpmākie) pants, un īpaši LESD 81. un 82. pants, nodrošina pamatu civilai un krimināltiesiskai sistēmai, kas palīdzēs īstenot tiesisko regulējumu bērnu un jauniešu aizsardzībai šajā jomā.

8.6

Visbeidzot jāatzīmē, ka Kopienas līmeņa pieeja šajos jautājumos atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem (LES 5. panta 3. punkts un 4. pants), jo tās mērķi — izveidot pārrobežu dimensiju — nevar pietiekamā mērā sasniegt, jo dalībvalstis rīkosies tikai savu sistēmu ietvaros. Tāpēc šīs iniciatīvas mērķi varētu labāk sasniegt, īstenojot ES līmeņa pasākumus un vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu. Turklāt iniciatīvai būtu jāaptver tikai aspekti, kas rada īpašas praktiskas problēmas. Tai nebūtu jāaptver aspekti, ko labāk var regulēt ar valstu tiesību aktiem, tādējādi pienācīgi ievērojot proporcionalitātes principu.

15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/12

—

centienus apkarot diskrimināciju ir svarīgi iekļaut visās darbības jomās, kā arī gan ES, gan valstu budžetos;

—

lai gūtu informāciju par pastāvošo situāciju, ir nepieciešami rādītāji;

—

diskriminācijas apkarošanas pasākumu īstenošana jāsasaista ar stratēģiju “Eiropa 2020”;

—

gan Eiropas, gan valstu līmenī ir jāapzina piemēroti un efektīvi īstenošanas un pārraudzības mehānismi;

—

nepieciešamas vairāk un labākas darba vietas, lai nodrošinātu un uzlabotu mazāk aizsargāto grupu ekonomisko neatkarību;

—

ir svarīgi, lai ģimenes un mājas dzīves pienākumi tiktu taisnīgi sadalīti starp abiem dzimumiem un tiesības uz sociālā nodrošinājuma maksājumiem tiktu noteiktas individuāli;

—

jāveido tādas institucionālās struktūras kā, piemēram, Eiropas Invaliditātes jautājumu komiteja;

—

pastāv risks, ka ekonomikas un sociālā krīze visā Eiropā palielinās neiecietību, ksenofobiju, rasismu un homofobiju;

—

integrācija ir sarežģīts un ilgtermiņa sociālais process ar daudzām dimensijām, kurā, it īpaši vietējā līmenī, ir iesaistītas daudzas ieinteresētās personas.

3.1.1

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) 2009. gadā publicēja divus ziņojumus (8), kuros pētīta situācija, kādā atrodas lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas. Zemāk minēti atsevišķi FRA izdarītie secinājumi. Viens no pirmajiem secinājumiem ir tāds, ka, aplūkojot diskriminācijas iemeslus, ir saskatāma hierarhija, proti, aizsardzība pret diskrimināciju dzimuma, rases un etniskās izcelsmes dēļ ir lielāka nekā aizsardzība saistībā ar citiem diskriminācijas veidiem. Neraugoties uz to, visās dalībvalstīs vērojama tendence nodrošināt vienādu aizsardzības līmeni pret visiem diskriminācijas veidiem.

3.1.2

Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras sniegtajiem datiem 18 ES dalībvalstis, īstenojot Direktīvu par vienlīdzību nodarbinātības jomā, ir pārsniegušas minimālās prasības attiecībā uz diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Tāpēc lielākā daļa dalībvalstu ir ieviesušas tiesību aktus, ar ko nodrošina aizsardzību pret diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ ārpus nodarbinātības jomas. Aptuveni 20 dalībvalstīs darbojas iestāde, kas ir atbildīga par jautājumu izskatīšanu saistībā ar diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.

3.1.3

FRA ziņojumos aplūkots arī jautājums par LGBT personu pārvietošanās brīvību, kas ir svarīgs ES vienotā darba tirgus elements. Šai sakarā svarīgi ir norādīt, ka ģimenes tiesības dalībvalstīs ietilpst valsts kompetencē, kas nozīmē to, ka dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgi noteikumi attiecībā uz viena dzimumam pāriem. Valstīs ir arī atšķirīgas tradīcijas saistībā ar attieksmi pret viendzimuma laulībām vai partnerattiecībām, kas citstarp nozīmē to, ka var rasties problēmas, ja personas vēlas īstenot savas tiesības brīvi pārvietoties.

3.1.4

FRA norāda, ka viendzimuma pāri saskaras ar ievērojamām grūtībām, īstenojot savas tiesības brīvi pārvietoties, neatkarīgi no tā, vai viņi ir precējušies, viņu attiecības ir reģistrētas vai arī viņiem ir stabilas ilgtermiņa attiecības. Aģentūra vērš uzmanību uz to, ka daudzos gadījumos tas nozīmē tiešu diskrimināciju un ka nepieciešams precizēt valstu pienākumus, kas izriet no direktīvas par brīvu pārvietošanos (9).

3.2.1

Eiropas Savienības Tiesa ir taisījusi spriedumu divās lietās saistībā ar diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ: Römer un Maruko. Römer lietā Tiesa noteica, ka Direktīva par vienlīdzību nodarbinātības jomā nepieļauj tādu situāciju, kad reģistrētās partnerattiecībās dzīvojošs pensionārs saņem papildu vecuma pensiju, kas ir zemāka nekā tā, ko saņem precēts pensionārs, un ka šai gadījumā pastāv tieša diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ, jo atbilstīgi valsts tiesību aktiem minētais reģistrētais partneris attiecībā uz pensiju izmaksu atrodas situācijā, kas ir tiesiski un faktiski pielīdzināma situācijai, kādā atrodas precētais partneris.

3.2.2

Maruko lietā Tiesa līdzīgi sprieda, ka direktīva nepieļauj tādus noteikumus, saskaņā ar kuriem reģistrētais partneris pēc partnera nāves nesaņem tādu pašu apgādnieka zaudējuma pensiju, kādu šādā situācijā saņem laulātais draugs. Tiesa tomēr arī sprieda, ka valsts tiesai ir jālemj par to, vai reģistrētais partneris pēc partnera nāves atrodas situācijā, kas pielīdzināma laulātā drauga situācijai. Tiesa papildus norādīja, ka Eiropas Savienībā pastāv ievērojamas atšķirības starp tiesību aktiem un ka kopumā laulība netiek pielīdzināta citiem tiesiski atzītiem attiecību veidiem.

3.3.1

pētījumi liecina, ka lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas darba tirgū bieži vien ir “neredzamas”; lielākoties tas notiek aiz bailēm tikt pakļautam netaisnībai. Daudzos gadījumos šīs personas arī izvairās no sociālu kontaktu veidošanas ar kolēģiem, lai netiktu “atklātas”. Cilvēkiem vislielākās bailes ir informēt vadību par savu seksuālo orientāciju. Atsevišķās nozarēs, piemēram, armijā un baznīcā, atklātības līmenis ir ievērojami zemāks par vidējo.

3.3.2

lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu situācija daba tirgū atšķiras no citu mazāk aizsargātu grupu pārstāvju situācijas, jo atklātība par savu seksuālo orientāciju ietekmē viņu profesionālo dzīvi. Lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas bieži vien izstrādā stratēģijas, lai izvairītos no savas seksuālās orientācijas atklāšanas darbavietā, piemēram, sarunas temata maiņa vai sarunas pārtraukšana. Pētījumi liecina, ka šie pastāvīgie centieni “izlavierēt” darbavietā ietekmē veselību un produktivitāti. Diskriminācija, kādai Eiropas Savienībā ir pakļautas lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas, rada emocionālu un kauna izjūtā sakņotu atstumšanu, kas ietekmē gan pašu personu, gan tās dalību darba tirgū. EESK uzskata, ka dažādajām ES iestādēm aktīvi jāstrādā, lai cīnītos pret šāda veida atstumšanu.

3.3.3

kad cilvēki kļūst par diskriminācijas upuriem savas seksuālās orientācijas dēļ, ir svarīgi, lai viņiem būtu piekļuve sūdzību mehānismiem un valsts līmeņa iestādei, kas izskata sūdzības saistībā ar šāda veida diskrimināciju. Daudzās dalībvalstīs šādas iestādes vienkārši nav.

3.3.4

dokumentētu gadījumu saistībā ar diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ skaits ir ļoti mazs. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas nevēlas sevi publiski atklāt, kā arī, iespējams, viņi nav pietiekami informēti par savām tiesībām. Pastāv arī risks, ka, iesniedzot sūdzību, viņi varētu zaudēt savu darbu. Atsevišķos gadījumos ir svarīgi, lai sūdzību iesniedzošā persona saņemtu sabiedrības atbalstu, tādējādi radot pretsvaru sūdzības negatīvajām sekām.

3.3.5

Eurobarometer aptauja rāda, ka cilvēkiem trūkst informācijas par tiesību aktiem diskriminācijas novēršanas jomā. Gandrīz puse (45 %) ES iedzīvotāju nezina, ka pastāv likumi, kas saistībā ar jaunu darbinieku pieņemšanu darbā aizliedz diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Eiropas Arodbiedrību konfederācijas pētījums liecina, ka arodbiedrībām trūkst zināšanu par politiku un pasākumiem saistībā ar lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām. Šīs trūkstošās zināšanas par darba ņēmēju tiesībām atspoguļo vispārējo informācijas un datu trūkumu par to cilvēku situāciju un pieredzi, kuriem ir citāda seksuālā orientācija. Pētījumi liecina, ka zināšanu līmenis par seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti darbavietā ir ļoti zems. Šis vispārējais informētības trūkums ļoti apgrūtina iespējas personām ar citādu seksuālo orientāciju apspriest ar darba devējiem un arodbiedrībām jautājumus, kas saistīti ar dzimumidentitāti un diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Tāpēc, it sevišķi jomās, kurās zināšanu līmenis ir zems, ir nepieciešami informācijas pasākumi, lai veicinātu labāku informētību par ES iedzīvotāju tiesībām.

3.3.6

tiesiskās aizsardzības un lielāka atbalsta valsts līmenī attiecībā uz vienlīdzīgām tiesībām noteikšana dažās valstīs ir palīdzējusi uzlabot sabiedrības vispārējo informētību, kas pozitīvi ietekmējis arī arodbiedrības un darba devējus. Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras pētījumā tikai minimāli pieminēta darba devēju atbildība, kas uzsver vadības līmeņa atbildības nozīmi. Daudzveidības vadība un atklātības kultūra labvēlīgi ietekmē darbavietas saistībā ar attieksmi pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām. Daudzveidības vadība automātiski nenovērš diskrimināciju, taču tā ir būtisks pirmais solis organizācijā.

3.3.7

ir veikti vairāki pētījumi, lai apzinātu, cik lielai diskriminācijai darbavietā ir pakļautas lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas. Pētījumos secināts, ka gandrīz puse no šīs grupas personām darbavietā nav atklāta par savu seksuālo orientāciju un ka viena trešdaļa līdz pat puse no to personu skaita, kuras ir bijušas atklātas, saskārušās ar tiešu diskrimināciju vai aizskarošiem izteikumiem un aizspriedumiem.

3.3.8

Eiropas Savienībā ir īstenoti vairāki projekti, kuros piedalījušies darba devēji, arodbiedrības un brīvprātīgie. Finansējumu šiem projektiem nodrošināja Eiropas Komisija, un tas stiprināja to leģitimitāti. Francijā darba devēji un arodbiedrības vienā nozarē ir noslēgušas nolīgumus par vienlīdzīgām tiesībām viena dzimuma personu ģimenēm. Zviedrijas arodbiedrību konfederācija “Vision” piedāvā apmācību jautājumos saistībā ar LGBT personām, lai veicinātu informētību par diskrimināciju darbavietā. Pieredze rāda, ka, kopīgi strādājot, pilnībā ir iespējams izmainīt stāvokli darba tirgū personām ar atšķirīgu seksuālo orientāciju. Komiteja diemžēl konstatē, ka šādi pasākumi ir retums, un tādēļ aicina Eiropas Komisiju popularizēt labu praksi, un sociālos partnerus aicina daudz aktīvāk iesaistīties cīņā pret LGBT personu diskrimināciju darbavietā.

15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/16

1.6.1

ES līmenī politikas veidotājiem būtu:

1.6.2

ES dalībvalstīm būtu:

1.6.3

Vietējām pašvaldībām un pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp sociālajiem partneriem, būtu:

3.1.1

ES darbaspēka apsekojums (7) liecina, ka imigrantu uzņēmējdarbības rādītāji ES valstīs ir atšķirīgi. Apvienotajā Karalistē, Francijā, Beļģijā, Dānijā un Zviedrijā emigrējušu uzņēmēju īpatsvars nodarbināto kopskaitā ir par 1,5 līdz 2,9 procentu punktiem lielāks nekā to uzņēmēju īpatsvars, kuri ir šo valstu pirmiedzīvotāji. Savukārt Portugālē, Spānijā, Itālijā, Grieķijā, Īrijā, Vācijā un Austrijā emigrējušu uzņēmēju īpatsvars nodarbināto kopskaitā ir mazāks nekā to uzņēmēju īpatsvars, kuri ir šo valstu pirmiedzīvotāji.

3.1.2

Salīdzinot reģionus, jāatzīmē, ka kopējais (pirmiedzīvotāju un imigrantu) pašnodarbinātības līmenis augstāks ir Dienvideiropā, Centrāleiropā un Austrumeiropā. Centrāleiropā un Austrumeiropā savukārt vērojams, ka imigranti biežāk nekā attiecīgo valstu pirmiedzīvotāji vēlas strādāt kā pašnodarbinātas personas, bet Dienvideiropā vērojama pretēja attīstības tendence.

3.1.3

Šis Polijā, Slovākijas Republikā, Čehijas Republikā un Ungārijā vērojamais imigrantu pašnodarbinātības līmenis, kas ir augstāks nekā vidējais līmenis, daļēji izskaidrojams ar elastīgajiem vīzu režīma noteikumiem attiecībā uz emigrējušiem uzņēmējiem, kā arī ar stāvokli, kas šajās valstīs izveidojies nodarbinātības jomā. Iespējams, ka Dienvideiropā ir mazāk emigrējušu uzņēmēju, jo šajās valstīs emigrējušiem darba ņēmējiem nav pieticis laika uzkrāt cilvēkkapitālu, finanšu kapitālu un sociālo kapitālu, kas vajadzīgs uzņēmuma izveidei. Tas, iespējams, izskaidrojams ar to, ka viņi pietiekami labi nepārvalda vietējo valodu vai arī viņiem ir grūtības panākt kvalifikācijas atzīšanu.

3.1.4

Katru gadu publicētie dati par jauno uzņēmēju skaitu arī liecina, ka imigrantiem ir lielāka interese veikt uzņēmējdarbību nekā attiecīgās valsts pirmiedzīvotājiem. No 1998. līdz 2008. gadam vidējais jauno emigrējušo uzņēmēju skaits Vācijā un Apvienotajā Karalistē pieauga divas reizes (attiecīgi līdz 100 000 gadā un gandrīz 90 000 gadā). Spānijā un Itālijā vidējais jauno emigrējušo uzņēmēju skaits gadā pieauga attiecīgi sešas reizes (līdz vairāk nekā 75 000 gadā) un astoņas reizes (līdz 46 000). Šajā pašā laika posmā Francijā bija vērojams tikai neliels emigrējušo uzņēmēju skaita pieaugums (līdz 35 000) (8).

3.1.5

Jāatzīmē arī, ka imigrantiem (ja raugāmies uz viņu īpatsvaru iedzīvotāju kopskaitā) ir lielāka interese veikt uzņēmējdarbību nekā attiecīgās valsts pirmiedzīvotājiem. Piemēram, Apvienotajā Karalistē imigrantu īpatsvars no valsts iedzīvotāju skaita ir 8 %, bet viņiem pieder 12 % no visiem Apvienotās Karalistes mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

3.1.6

Šie dati saskan ar nesen ASV veiktu pētījumu, kurā secināts, ka emigrējušie uzņēmēji veido 18 % no mazo uzņēmumu īpašnieku kopskaita, 13 % no kopējā iedzīvotāju skaita un 16 % — no visa darbaspēka (9).

3.2.1

Katru gadu pieaug ne tikai to imigrantu skaits, kas uzsāk uzņēmējdarbību, bet arī to imigrantu skaits, kuri pārtrauc uzņēmējdarbību. Šis zemākais uzņēmējdarbību nepārtraukušo skaits liecina par to, ka pašnodarbinātība ir līdzeklis, lai vēlāk varētu strādāt algotu darbu, vai arī par to, ka imigrantiem piederošo uzņēmumu skaits, kas pārtraukuši darbību, ir lielāks. Piemēram, Francijā darbību arī piecus gadus pēc uzņēmumu dibināšanas turpināja 54 % francūžiem piederošo uzņēmumu, bet tikai 40 % uzņēmumu, kas pieder ārvalstniekiem (10). ESAO pētījums (11) liecina — pat ņemot vērā kvalifikāciju, pieredzi un citus faktorus, iespēja, ka imigrantu uzņēmums cietīs neveiksmi, ir par 27 % lielāka nekā iespēja, ka neveiksmi cietīs uzņēmums, kas pieder attiecīgās valsts pirmiedzīvotājiem.

3.3.1

Attiecīgajās uzņēmējvalstīs emigrējušie uzņēmēji darbojas tikpat daudzās jomās kā šo valstu pirmiedzīvotāji. Sākumā imigrantu uzņēmumi kalpoja galvenokārt to iedzīvotāju vajadzībām, kas pieder attiecīgajai etniskajai grupai, un šī pārmaiņa daļēji izskaidrojama ar imigrantu izglītības līmeņa paaugstināšanos, kā arī ar ekonomikas struktūras izmaiņām postindustriālās sabiedrībās.

3.3.2

Kaut arī Eiropā daudzi ārvalstīs dzimušie uzņēmēji strādā nozarēs, kurās imigrantu uzņēmējdarbība ir ierasta parādība (piemēram, vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā), ir arī daudz tādu emigrējušu uzņēmēju, kas darbojas citās nozarēs, proti, gandrīz 18 % strādā celtniecībā, aptuveni 8 % ir brīvo profesiju pārstāvji vai darbojas zinātnes un tehnikas jomā, aptuveni 6 % pievērsušies ražošanai un vēl 6 % darbojas veselības aprūpes un sociālajā jomā.

3.4.1

Emigrējušu uzņēmēju un to uzņēmēju, kas ir attiecīgās valsts pirmiedzīvotāji, pamatiezīmes ir līdzīgas, proti, tie parasti ir , un 75 % uzņēmēju ir . Emigrējušu uzņēmēju un to uzņēmēju, kas ir attiecīgās valsts pirmiedzīvotāji, vidējais vecums ir lielāks nekā algotu darbu strādājošo vidējais vecums. Tas, iespējams, izskaidrojams ar to, ka pirms uzņēmuma dibināšanas ir jāuzkrāj pietiekami liels sociālais kapitāls, finanšu kapitāls un pieredze.

3.4.2

Emigrējušu uzņēmēju nekā to uzņēmēju izglītības līmenis, kas ir attiecīgās valsts pirmiedzīvotāji. Augstākā izglītība ir 30 %–40 % emigrējušo uzņēmēju.

3.4.3

Gandrīz divas trešdaļas emigrējušo uzņēmēju uzņēmējvalstī salīdzinājumā ar tikai nedaudz vairāk kā 50 % imigrantu, kas nodarbināti algotā darbā.

3.4.4

Imigrantiem no dažādiem reģioniem ir atšķirīga ieinteresētība veikt uzņēmējdarbību. Uzņēmējdarbībā visvairāk ieinteresēti ir imigranti no Āzijas, bet vismazāk — imigranti no Latīņamerikas un Āfrikas. Šī imigrantu grupu atšķirīgā attieksme pret uzņēmējdarbību galvenokārt izskaidrojama ar izglītības un labklājības līmeņa atšķirībām. Vēl viens izskaidrojums ir tas, ka dažu izcelsmes valstu ekonomikā uzņēmēju īpatsvars tradicionāli ir lielāks, un tāpēc lielāka ir varbūtība, ka personas, kas ieceļo no šādām valstīm, nodibinās uzņēmumu uzņēmējvalstī.

3.4.4.1

Jāatzīmē, ka no viena reģiona ieceļojušo personu pieredze nav vienāda. Piemēram, dati par Apvienoto Karalisti liecina — ja pakistāniešu imigrantu nodarbinātības līmenis sasniegtu indiešu imigrantu nodarbinātības līmeni, nodarbināto pakistāniešu vīriešu skaits pieaugtu par 24 % un nodarbināto pakistāniešu sieviešu skaits par 136 %, kas nozīmētu nodarbināto personu skaita pieaugumu par 96 000 cilvēku.

5.1.1

ES darbaspēka apsekojumā (1998.–2008.) norādīts, ka emigrējušiem uzņēmējiem ir pozitīva ietekme uz nodarbinātību, taču vairums uzņēmēju (gan pirmiedzīvotāji, gan imigranti) ir pašnodarbinātie, kas nenodarbina citus.

5.1.2

Emigrējušie uzņēmēji izveido vidēji 1,4 līdz 2,1 papildu darba vietu. Salīdzinājums ar uzņēmējiem, kas ir attiecīgās valsts pirmiedzīvotāji, tomēr liecina, ka emigrējuši uzņēmēji rada salīdzinoši mazāk darba vietu. Izņēmums ir Čehijas Republika, Ungārija, Slovākijas Republika un Apvienotā Karaliste, kur vērojamas atšķirīgas vispārējās attīstības tendences un emigrējuši uzņēmēji rada vairāk darba vietu nekā uzņēmēji, kas ir attiecīgās valsts pirmiedzīvotāji.

5.1.3

Nodarbinātības jomā emigrējušu uzņēmēju ieguldījums laika gaitā ir palielinājies. No 1998. līdz 2008. gadam to personu skaits, kuras nodarbina emigrējuši uzņēmēji, pieaudzis Spānijā, Itālijā, Austrijā, Vācijā un Nīderlandē, savukārt Apvienotajā Karalistē un Francijā šis skaits pastāvīgi bijis liels, taču nav mainījies. Piemēram, gan 2007., gan 2008. gadā emigrējuši uzņēmēji Vācijā nodarbināja vairāk nekā 750 000 personu, Apvienotajā Karalistē un Spānijā aptuveni 500 000 personu, Francijā gandrīz 400 000 un Itālijā apmēram 300 000 personu.

5.1.4

Relatīvā izteiksmē šis ieguldījums nodarbinātības jomā atbilst 1,5–3 % no kopējā nodarbināto darba ņēmēju skaita. Luksemburgā (8,5 %) un Īrijā (4,9 %) imigrantu devums nodarbinātības jomā ir vislielākais. Tā kā attiecīgi dati nav pieejami, nevaram zināt, vai imigranti galvenokārt nodarbina citus imigrantus, taču daži pētījumi liecina, ka imigranti nodarbina gan pirmiedzīvotājus, gan citus imigrantus.

5.2.1

Emigrējuši uzņēmēji ne tikai rada darba vietas, bet arī sekmē uzņēmējvalsts ekonomikas attīstību kopumā. Patiesus statistikas datus par viņu faktisko ieguldījumu ES ekonomikā ir ļoti grūti apkopot, taču Apvienotajā Karalistē iegūti dati liecina, ka šo uzņēmumu ieguldījums Apvienotās Karalistes ekonomikas attīstībā ir aptuveni 25 miljardi mārciņu gadā, kas veido 6 % no kopējās MVU pievienotās vērtības (430 miljardi mārciņu 2007. gadā) (14).

5.2.2

Līdzīgi ir ASV veikta pētījuma rezultāti, kas liecina, ka mazie uzņēmumi, kuros puse vai lielākā īpašnieku daļa ir imigranti, rada aptuveni 776 miljardus ASV dolāru gadā, kas veido 13 % no mazo uzņēmumu kopējā ieguldījuma ekonomikā (6 triljoni ASV dolāru 2007. gadā).

5.2.3

Pieejami arī Francijā apkopoti dati, kas liecina, ka šajā valstī 2009. gadā imigranti no Francijas valdības saņēma 47,9 miljardus euro (sociālā labklājība, mājokļi, izglītība utt.), bet viņu ieguldījums sasniedza 60,3 miljardus euro. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka imigrantu ieguldījums valsts budžetā bija 12,4 miljardi euro  (15).

5.2.4

EESK uzskata, ka ieguldījums ES ekonomikā varētu būt lielāks, ja ēnu ekonomikā strādājošajiem emigrējušiem uzņēmējiem tiktu sniegts atbalsts, lai viņi varētu sākt legālu saimniecisku darbību.

5.3.1

Dati liecina arī par to, ka emigrējuši uzņēmēji paver uzņēmējvalstij jaunas iespējas tirdzniecības jomā, jo viņi, izmantojot izveidotos sakarus un zināšanas par viņu izcelsmes valstu tirgiem, samazina darījumu izmaksas, kas rodas tirdzniecībā ar viņu izcelsmes valstīm. Zviedrijā, piemēram, 22 % uzņēmumu, kas pieder ārvalstniekiem, vismaz daļēji cenšas preces un pakalpojumus pārdot pasaules tirgū, bet šāds mērķis ir tikai 15 % uzņēmumu, kas pieder pirmiedzīvotājiem (16). Dati liecina arī par to, ka, imigrantu skaitam Zviedrijā palielinoties par 10 %, vidēji par 6 %pieaug eksports un par 9 % pieaug imports (17). Tāpēc varam secināt, ka imigrantiem var būt liela nozīme ārējās tirdzniecības jomā, jo viņi mazina netiešos šķēršļus, kas kavē tirdzniecību ar viņu izcelsmes valstīm.

5.3.2

Vēl viens piemērs ir Apvienotā Karaliste. Emigrējuši uzņēmēji nodrošina piekļuvi diasporai, kura kļūst lielāka un kuras ienākumi saskaņā ar aplēsēm sasniedz 30 miljonus euro, kā arī paver jaunas uzņēmējdarbības iespējas tādos pasaules tirgos kā Indija, Ķīna un Āfrikas, Karību jūras baseina un Latīņamerikas valstis.

15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/21

1.1

Jau 2006. gadā EESK sagatavoja atzinumu par vardarbību pret sievietēm ģimenē (1), kurā paustas pilsoniskās sabiedrības bažas šajā jautājumā. Minētā atzinuma ieteikumi joprojām ir spēkā un tāpēc tie nav iekļauti arī šajā atzinumā.

1.2

Būdama pilsoniskās sabiedrības pārstāve, EESK apzinās, ka ar dzimumu saistīta vardarbība, tostarp vardarbība ģimenē, ir jautājums, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu, un tāpēc atkārtoti apliecina savu apņemšanos ar visiem iespējamiem līdzekļiem apkarot šo problēmu un reizi divos gados par šiem jautājumiem plāno rīkot diskusiju.

1.3

EESK Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstīm sniedz ieteikumus attiecībā uz turpmāk minētajiem aspektiem.

2.1

Jebkura vardarbība aizskar cilvēka cieņu, fizisko un psiholoģisko integritāti un cilvēktiesības, turklāt vardarbība ir demokrātiskas sabiedrības pamatprincipu pārkāpums.

2.2

Katras valsts pienākums ir ievērot, aizsargāt un atbalstīt tās pilsoņu tiesības, tāpēc, lai šo uzdevumu varētu izpildīt, lieli valsts resursi būtu jāiegulda specializētu dienestu un personāla nodrošināšanai.

2.3

Sabiedrība nosoda vardarbību sabiedriskās vietās un atbalsta pasākumus, ko valsts īsteno, lai sodītu vai piemērotu sankcijas vainīgajiem.

2.4

Taču pastāv arī cita, klusāka vardarbība ģimenē, kas dažkārt brutālāk skar no šīs vardarbības cietušos. Ikviens ģimenes loceklis atsevišķos gadījumos vai pastāvīgi var būt par upuri dažāda veida vardarbībai, kas var beigties ar dzīvības zaudēšanu.

2.5

Iestādēm jāuzklausa, jāatbalsta ikviens cietušais un attiecīgi jārīkojas, taču vienlaikus svarīgi ir apzināties, ka vardarbība visbiežāk ir vērsta pret sievietēm. Vardarbība ģimenē ir viens no galvenajiem sieviešu mirstības cēloņiem pasaulē. Tādēļ šajā atzinumā galvenā uzmanība pievērsta vardarbībai pret sievietēm ģimenē.

2.6

Eiropas Savienība vardarbību pret sievietēm definē kā “jebkuru pret sievietēm vērstu vardarbīgu rīcību, kas sievietēm nodara vai var nodarīt kaitējumu vai fiziskas, seksuālas vai psiholoģiskas ciešanas, tostarp draudus par šādu rīcību, brīvības ierobežošanu vai patvaļīgu atņemšanu gan sabiedriskajā, gan privātajā dzīvē” (3).

2.7

Neraugoties uz valsts iestāžu un dažādu organizētu vai neorganizētu sabiedrības struktūru pūliņiem vairāku gadu desmitu garumā, šāda veida vardarbību joprojām uzskata par privāta rakstura problēmu, lai gan patiesībā tā ir sabiedrības problēma.

2.8

Vardarbība ģimenē ir noziegums, par kuru likumā jāparedz sods. EESK atzīst dažādu ES dalībvalstu īstenotos centienus, lai ar stingrākiem pasākumiem sodītu visus tos, kuri šādus noziegumus izdara. Taču ir svarīgi apzināt šāda veida vardarbības dziļākos cēloņus un izstrādāt stratēģijas šādas rīcības izskaušanai, tostarp veidojot vīriešos labāku izpratni par šo parādību.

2.9

Ekonomikas krīze nopietni apdraud sociālās politikas jomas daudzās ES dalībvalstīs. Tiek samazināts publisko pamatpakalpojumu, piemēram, veselības aprūpes, izglītības un sociālo pakalpojumu apjoms, lai gan pašreizējos apstākļos ģimenēm, īpaši sievietēm, tie ir nepieciešami vēl vairāk nekā līdz šim. Tiek slēgti sieviešu atbalsta dienesti, no vardarbības cietušo sieviešu izmitināšanas centri, samazināts budžets valstu dienestiem sieviešu un vīriešu līdztiesības veicināšanai, atcelti preventīvu pasākumu projekti, kampaņas plašsaziņas līdzekļos u. c.

2.10

Ekonomiskā nevienlīdzība un sieviešu diskriminācija tādās jomās ka nodarbinātība, piekļuve citiem saimnieciskiem resursiem un nepietiekama ekonomiskā neatkarība, kā arī ar dzimumu saistītu stereotipu noturība un patriarhālās sabiedrības ieradumi mazina sieviešu rīcībspēju un palielina neaizsargātību pret vardarbību ģimenē.

2.11

Pašreizējā ekonomikas krīze un tās pārvarēšanai izstrādātās politikas, kā arī uzņēmējdarbības liberalizācija un publiskā sektora privatizācija radījusi ar dzimumu saistītu dalījumu nodarbinātības jomā un padziļinājusi nevienlīdzību, tādējādi saasinot vardarbību izraisošus faktorus.

2.12

Pasaules veselības organizācija (PVO) (4) atzinusi globalizācijas negatīvo ietekmi uz sociālajām struktūrām. Neregulēta globalizācija var būt par iemeslu īpaši smagai vardarbībai pret sievietēm, tostarp cilvēku tirdzniecībai.

2.13

Lielāks risks kļūt par dažāda veida vardarbības upuri ir mazākumgrupām piederīgām sievietēm, proti, sievietēm migrantēm, trūcīgām sievietēm, kuras dzīvo lauku vai attālos apvidos, sievietēm, kuras izcieš sodu apcietinājumā vai ievietotas slēgtās iestādēs, sievietēm ar garīgu vai fizisku invaliditāti un vecāka gadagājuma sievietēm.

2.14

Šā pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir apzināt, kāds ir pašreizējās stāvoklis Eiropā attiecībā uz vardarbību pret sievietēm ģimenē, kā arī sniegt kopskatu par īstenotajiem pasākumiem un mudināt, lai sabiedrība nopietnāk apzinātu šo problēmu.

2.15

EESK uzdevums ir paust organizētās pilsoniskās sabiedrības viedokli. Tāpēc sadarbībā ar organizācijām, kuru uzmanības lokā ir šādas vardarbības izraisītās problēmas, Komiteja ir gatava rīkot diskusiju forumu, lai apspriestu priekšlikumus vardarbības izskaušanai un dalītos pieredzē par tādiem labākās prakses piemēriem, ar kuriem izdevies īstenot efektīvus preventīvus pasākumus.

3.1

Konvencija ir pirmais starptautiskais, juridiski saistošais instruments, ar kuru izveido visaptverošu tiesisku sistēmu vardarbības novēršanai, cietušo aizsardzībai un vainīgo sodīšanai (5). Tas ir aicinājums panākt sieviešu un vīriešu lielāku līdztiesību, jo vardarbība pret sievietēm ir cieši iesakņojusies dzimumu nevienlīdzībā. Patriarhālas kultūras tradīciju un vienaldzīgās attieksmes dēļ šī parādība turpina pastāvēt.

3.2

Minētajā konvencijā apskatīta vardarbība visos tās veidos (fiziska un psiholoģiska vardarbība, seksuāla uzmākšanās, piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļošana, piespiedu sterilizācija vai aborts) neatkarīgi no cietušās personas vecuma, etniskās izcelsmes, reliģiskās piederības, sociālās izcelsmes, migrācijas situācijas vai dzimumorientācijas.

3.3

Līdz šim konvenciju parakstījušas tikai 20 valstis (6), turklāt dažas – ar nosacījumiem (Vācija, Serbija, Malta), konvenciju ratificējusi tikai viena valsts (7). EESK mudina visas dalībvalstis nekavējoties parakstīt, ratificēt un piemērot Stambulas konvenciju.

4.1

Eiropas Savienībā 45 % sieviešu atzīst, ka vismaz vienreiz ir cietušas no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu. 40–45 % sieviešu norāda, ka ir saskārušās ar seksuālu uzmākšanos darbavietā. Tiek lēsts, ka seksuāla rakstura vardarbības rezultātā katru dienu mirst 7 sievietes (8).

4.2

Turklāt šai parādībai ir smagas ekonomiskās sekas. Tiek lēsts, ka Eiropas Padomes 47 dalībvalstīs vardarbība pret sievietēm gadā izmaksā ap EUR 32 miljardiem.

4.3

Eirobarometra 2010. gada aptaujā noskaidrots, ka sabiedrībā (98 % aptaujāto) šī parādība ir labi zināma un plaši izplatīta (katrs ceturtais aptaujātais norāda, ka pazīst sievieti, kas cieš no vardarbības ģimenē, un katrs piektais atzīst, ka pazīst šādas vardarbības autoru).

4.4

Jau 1980. gadā, otrajā vispasaules konferencē par sieviešu juridisko un sociālo statusu uzsvērts, ka vardarbība pret sievietēm ir visizplatītākais noziedzīgais nodarījums, par ko sabiedrība klusē. Trīspadsmit gadus vēlāk Pasaules cilvēktiesību konferencē Vīnē sieviešu tiesības atzītas par cilvēktiesībām. ES dalībvalstis apņēmušās sasniegt Pekinas rīcības platformas 1995. gadā pieņemtos pamatmērķus.

4.5

Kadisā 2010. gada martā notikušā otra samita “Eiropas sievietes pie varas” (9) noslēguma deklarācijā 25 ministres un daudzas politiskas amatpersonas no visas Eiropas Savienības atzina, ka sieviešu un vīriešu līdztiesība konkrēti jāīsteno dzīvē un ka vardarbība pret sievietēm joprojām ir smags cilvēktiesību pārkāpums. Dokumentā norādīts, ka ar dzimumu saistīti stereotipi joprojām rada diskrimināciju, un brīdināts, ka jāraugās, lai jaunā paaudze nepārņemtu šādu, uz dzimumu stereotipiem balstītu, attieksmi.

4.6

ES iestādes sagatavojušas dažādus pētījumus un rīcības dokumentus, kas daļēji uzskaitīti turpinājumā.

4.7

Turklāt dalībvalstis, bet ne visas, ir pieņēmušas tiesību aktus, kuros noteikts, ka vardarbība ģimenē ir noziedzīgs nodarījums, paredzētas stingrākas sankcijas agresoram un vardarbība ģimenē klasificēta kā noziedzīgs nodarījums sabiedriskās kārtības jomā u. c.

4.8

Lai arī valstu un Eiropas līmenī joprojām trūkst pārbaudītu un salīdzināmu datu par vardarbību ģimenē, pieejamie dati ir pietiekami satraucoši, lai nešaubītos par šīs problēmas lielo izplatību (10).

4.9

Neraugoties uz statistiku un stingrāku tiesību aktu izstrādāšanu, iedzīvotāji arvien vēl kopumā uzskata, ka mēs dzīvojam vienlīdzīgā sabiedrībā. Tāds uzskats neveicina diskusiju ne vien par vardarbību ģimenē, bet arī par cita veida vardarbību un dzimumu nevienlīdzību, piemēram, atalgojuma atšķirībām, iespējām uz paaugstināšanu amatā u. c.

4.10

Viens no vardarbības veidiem, par ko sabiedrība aizmirst, ir psiholoģiskā vardarbība, jo tās izpausmes nav redzamas. Ir pienācis laiks, kad par šādas vardarbības izpausmēm jāpārtrauc klusēt un jāatzīst, ka tā ir cilvēktiesību pārkāpums, kas tāpēc iekļaujams tiesību aktos attiecībā uz vardarbību, saistītu ar dzimumu.

4.11

Sievietes, kuras pārcietušas psiholoģisko vardarbību, bieži vien šādas traumas iespaidā nopietni cieš visu atlikušo dzīvi. Viņām nepieciešama vispārēja un daudzdisciplināra palīdzība, kas sniegta drošā rehabilitācijas vidē. Šādas sievietes sabiedrībā spiestas dzīvot izolēti, jo vardarbības faktu nespēj ticami pierādīt un baidās, ka neviens viņām neticēs. Cietušo sieviešu rehabilitācijai būtiski ir tas, ka aprūpes pakalpojumu sniedzēji viņām tic.

4.12

Vardarbība ģimenē ne vien ietekmē tās tiešos upurus, bet skar arī cilvēkus, kas cenšas cietušajam palīdzēt vai arī apzinās šīs problēmas esamību. It īpaši tas attiecas uz bērniem, jo viņi ir emocionāli trausli un tādēļ visneaizsargātākie, turklāt piedzīvotā vardarbības pieredzes var atstāt iespaidu uz visu turpmāko dzīvi.

4.13

Tā kā vardarbība ģimenē nav vienmēr vērsta tikai pret sievietēm, svarīgi būtu noskaidrot, kāpēc citi noziedzīgi nodarījumi ģimenes lokā, piemēram, pedofilija (90 % gadījumu nodarījuma autors ir kāds no ģimenes locekļiem) tiek uzskatīti par nepieņemamiem, bet ģimenē notikušas vardarbības gadījumā vēl cenšamies noskaidrot, kādu iemeslu dēļ agresors ir tā rīkojies.

5.1

Svarīgi ir izprast pamatjautājumu — kāpēc sabiedrība parasti attaisno šos noziedzīgos nodarījumus un kāpēc sievietes uzvedībā tiek meklēti iemesli, kas pamato pret viņu vērsto vardarbību. Visbiežāk minētie iemesli ir saistīti ar kultūras un sociālajiem apsvērumiem un ir nepamatoti, turklāt tie veicina pašreizējās situācijas saglabāšanos.

5.2

Uzskats par to, ka vardarbība ģimenē sakņojas senā kultūrā un tradīcijās, stiprina kļūdaino priekšstatu, ka kultūra ir nemainīgs ticību un ieražu kopums. Taču patiesībā kultūra nemitīgi attīstās un atjauninās, jo tā ir neviendabīga un ietver savstarpēji konkurējošas vērtības; tai piemīt spēja mainīties.

5.3

Kultūra ir cieši saistīta ar varas īstenošanu: normas un vērtības iegūst “likuma spēku”, ja to aizstāvji nāk pie varas vai ieņem ietekmīgus amatus.

5.4

Kultūras veidošanā piedalās arī sievietes, ietekmējot tos, ar kuriem viņas dzīvo kopā. Sieviešu līdzdalībai sabiedrības dzīvē un kultūrā ir noteicošā loma, lai panāktu izmaiņas mentalitātē, ieradumos un paražās, kas kaitē sievietes tēlam un stāvoklim.

5.5

Tāpēc svarīga nozīme tiek piešķirta jautājumam par sieviešu nepietiekamo pārstāvību dažādos varas līmeņos. Kamēr netiks rasts apmierinošs risinājums šai problēmai un nebūs nodrošināta sieviešu pārstāvība ekonomikas, sociālajā un politikas jomā, pamatojoties uz sieviešu skaitu un viņu spējām, vardarbības pret sievietēm problēmas galīga atrisināšana būs grūta un lēna. Valsts politikai ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai, protams, ir svarīga nozīme, taču sieviešu proporcionāla līdzdalība varas īstenošanā varētu veicināt izmaiņas tradicionālajos uzskatos par sievietes lomu sabiedrībā.

5.6

Gadsimtiem ilgi sieviešu dzimumu raksturojošs identificēšanās modelis ir bijusi pasivitāte, atteikšanās un pakļaušanās, savukārt vīriešu dzimumu raksturojusi agresivitāte, spēks un rīcība. Tādējādi veicināta tādu emocionālo attiecību veidošanās, kurās sievietes stāvoklis ir zemāks un viņas loma ir būt atkarīgai.

5.7

Vairs nav pieļaujams, ka attiecībās valda identificēšanās modeļi, kuri nosaka, ka ir pieņemta viena partnera pakļaušanās otram. Gan vīriešiem, gan sievietēm būtu jāapsver sava nostāja attiecībā uz šādiem modeļiem. Apsvērumiem būt jābalstās uz brīvības, autonomijas un individuālās pilnveidošanās vērtību atzīšanu.

5.8

Daudzos “femicīda” (11) gadījumos liels skaits upuru jau iepriekš bija ziņojuši par vardarbību un draudiem. Tas liecina, ka svarīgi ir veikt preventīvus pasākumus. Pārāk daudzos gadījumos nav darīts nekas, lai cietušo sievieti aizsargātu no agresora.

5.9

Preventīvā darba ietvaros var un vajag īstenot šādus pasākumus:

5.10

Specializētie atbalsta dienesti no vardarbības ģimenē cietušajiem būtu jānodrošina ar attiecīgi apmācītu personālu, kā arī resursiem, kas garantē noteikto pasākumu īstenošanu, jo pretējā gadījumā tie nebūs efektīvi.

5.11

Svarīgi ir izveidot daudzdisciplināras struktūras, lai sievietes uzklausītu un izprastu, kā arī ticētu tam, ko viņas saka. Vardarbību ģimenē izraisa savstarpēji saistīti psiholoģiski, kultūras un reliģiski faktori, kā arī gadsimtu gaitā izveidojušās paražas. Šai parādībai nav viena vienīga cēloņa un to nevar izskaust vienīgi ar policijas un krimināltiesiskiem pasākumiem. Svarīgs šīs parādības izskaušanas faktors ir saskaņots daudzdisciplinārs atbalsts, kas aizsargā sievieti no ilgstošas vardarbības. Īpaša uzmanība būtu jāvelta sievietēm ar invaliditāti un imigrantēm, jo viņas ir visneaizsargātākās. Šādām atbalsta struktūrām pastāvīgi jāstrādā arī ar vardarbības netiešajiem upuriem, un it īpaši — ar bērniem.

5.12

Vajadzīgas izmaiņas arī drošības paradigmā, kas ir pārāk cieši saistīta ar organizēto noziedzību, terorismu, kaitējumu personām un nekustamajam īpašumam, narkotisko vielu nelegālu apriti, bet gandrīz nekad ar briesmām, kas var draudēt daudzām sievietēm mājās vai darbavietā. Ja drošības jomā būtu iekļauts vairāk humānu kritēriju, kas galvenokārt orientēti uz preventīviem pasākumiem, daudzas dzīvības būtu bijis iespējams glābt. Aizsardzības līmeni var būtiski uzlabot ar jaunajām tehnoloģijām, piemēram, elektroniskajām aprocēm, kuras liedz agresoram, atrodoties brīvībā, tuvoties cietušajiem, ja viņam izdots rīkojums tiem netuvoties.

5.13

Tā kā statistikas dati par vardarbību ģimenē nav sīki izstrādāti, tie neļauj gūt priekšstatu par šīs parādības reālajiem apmēriem. Lai Eiropas mērogā būtu pieejami salīdzināmi dati, ir steidzami jāsaskaņo kritēriji, pēc kuriem reģistrē vardarbības gadījumus ģimenē.

5.14

Valdībām jāatbalsta un jāveicina, tai skaitā arī finansiāli, pilsoniskās sabiedrības organizāciju (sieviešu organizāciju, cilvēktiesību aizstāvības organizāciju, arodbiedrību u. c.) darbs, necenšoties tās kontrolēt vai mazināt to neatkarību.

5.15

Izglītībai ir īpaši svarīga nozīme. Tā var gan turpināt izmantot diskriminējošus modeļus un praksi, gan būt par virzītājspēku, lai mainītu individuālo un kolektīvo mentalitāti un attieksmi. Skolām būtu jāveicina no dzimumu stereotipiem brīva izglītība, kā arī abiem dzimumiem kopīga apmācība, kuras pamatā ir vienlīdzīgas tiesības un iespējas, tādējādi ļaujot personībai attīstīties vispusīgi, atmetot ar dzimumu saistītus stereotipus un lomas, kas piedēvētas atkarībā no dzimuma, un jāatsakās no jebkādas diskriminācijas, kas apdraud sievietes. Skola var sekmēt plašsaziņas līdzekļos vērojamo sieviešu un vīriešu lomas stereotipu pārvarēšanu un kļūt par noderīgu dzimumu vardarbības novērošanas centru.

5.16

Lai skola varētu īstenot šo pozitīvo lomu, skolotājiem jānodrošina pamatizglītība un tālākizglītība, kurā iekļauti jautājumi par vardarbību pret sievietēm, un it īpaši par vardarbību ģimenē. Programmu un grāmatu pārskatīšanai jākļūst par regulāru praksi, lai izskaustu jebkuru uz dzimumu stereotipiem balstītu izteiksmi.

5.17

Svarīga nozīme ir arī veselības aizsardzības nozarei. Veselības aizsardzības stratēģijās īpašu uzmanību pievēršot sievietēm un pusaudzēm, var stiprināt pārliecību, ka vardarbība pret sievietēm ģimenē ir riska faktors, nevis izolēta problēma.

5.18

Periodiski un sistemātiski ir jāpārskata reģistrēšanas un paziņošanas procedūras, izvairoties no procedūrām, kas profesionāļiem rada administratīvu slogu, nav pietiekami elastīgas un ilgtspējīgas. Ar šīm procedūrām jārada iespēja reģistrēt veselības problēmu kā riska faktoru (piemēram, apmeklējot ģimenes plānošanas centru vai pirmsdzemdību konsultācijas) un skaidri nošķirt vajadzības pilsētu un lauku vidē.

5.19

Visās ar vardarbību pret sievietēm saistītajās jomās ir svarīgi panākt, lai informēšana un apmācība būtu efektīva, atbilstu reālajai situācijai un būtu nodrošināti vajadzīgie līdzekļi un resursi. Regulāri jāsagatavo pārskats par situāciju, lai realitātei atbilstu arī pieejamā informācija.

5.20

Informēšanas un apmācības jomā ir svarīgi nošķirt informēšanu (informācija visiem iestādes darbiniekiem), apmācību (personālam, kas ir saskarē ar cietušajiem un var sekmēt problēmas noteikšanu) un speciālo apmācību (personālam, kas sniedz atbalstu cietušajiem). Īpaša uzmanība būtu jāvelta policijas un tiesu darbinieku apmācībai, ņemot vērā, ka viņi ir saistīti ar sūdzību saņemšanu un agresora tiesāšanu. Šo darbinieku rīcība var palīdzēt traumējošo pieredzi pārvērst par jaunām cerībām. Soda izciešanas iestādēs būtu jāīsteno iestāžu iekšējās programmas, kas paredzētas cietušajām sievietēm un ar dzimumu saistītas vardarbības veicējiem vīriešiem, kā arī programmas, lai veidotu visu Savienības dalībvalstu soda izciešanas iestāžu personāla labāku izpratni par minēto problēmu.

5.21

Visbeidzot, apskatot vardarbības pret sievietēm ģimenē problēmu, kā ar cilvēktiesībām saistītu jautājumu, tiek palielināta dalībvalstu atbildība par šādas vardarbības novēršanu un izskaušanu un attiecīgu sankciju piemērošanu, kā arī stiprināta prasība ziņot par šo pienākumu izpildi.

5.22

Ar dzimumu saistītas vardarbības sasaiste ar cilvēktiesību jautājumu paver iespēju gan izmantot daudzus dalībvalstu atbildības mehānismus starptautiskajā un reģionālajā līmenī, gan vērsties pie cilvēktiesību jautājumos kompetentajām struktūrām un starptautiskām krimināltiesām, gan arī izmantot Eiropas reģionālo sistēmu cilvēktiesību jomā (Eiropas Cilvēktiesību tiesa – Eiropas Padomes mehānisms).

5.23

Apskatot vardarbību pret sievietēm saistībā ar cilvēktiesību jautājumu, mums jārod visaptverošs un daudzdisciplinārs risinājums, kas piešķirtu visās jomās īstenotajiem pasākumiem cilvēktiesību dimensiju. Lai novērstu un izskaustu vardarbību pret sievietēm, mums jāstiprina un ātrāk jāīsteno iniciatīvas visās jomās, to skaitā krimināltiesību, veselības aizsardzības, vietējās un reģionālās attīstības politikas, humānās palīdzības jomā u. c.

15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/27

a)

korupcija, kas saistīta ar darbībām, kuras nosoda visa sabiedrība;

b)

korupcija, kas saistīta ar darbībām, kuras nosoda tikai viena daļa sabiedrības;

c)

korupcija, kas saistīta ar darbībām, kuras sabiedrība visumā nenosoda.

—

sabiedrība apzinās, ka korupcija nav “nenovēršams ļaunums” un ka ir valstis un sistēmas, kurās nav korupcijas;

—

sāk veidoties apvienības, kuru mērķis ir ne tikai ziņot par korupciju, bet arī skaidrot iedzīvotājiem tās ekonomiskās un sociālās sekas;

—

vairākas valstis sākušas pieņemt jaunus tiesību aktus, kuros ņemta vērā korupcijas apkarošana;

—

iedzīvotāji apzinās nepieciešamību izveidot tiesisku valsti, kas iesaistās cīņā ar korupciju un privilēģijām;

—

daži vēlētie pārstāvji, tostarp no nelielām partijām, politiskā darba kārtībā izvirza korupcijas apkarošanas tematiku;

—

simboliski sodītas atsevišķas korumpētas amatpersonas;

—

vairākās valstīs izveidotas korupcijas apkarošanas struktūras.

15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/31

1.1

Sociālo tīklu individuālā un kolektīvā ietekme, kā arī to turpmākā attīstība un izraisītās sekas liek ES iestādēm par prioritāru uzdevumu uzskatīt tādu saistošu pārvalstisku un nesaistošu pasākumu pieņemšanu, kuri veicina pašregulējumu vai, vēlams, kopregulējumu, ir saskaņā ar “Digitālo programmu” un kuru mērķis ir dinamiskā vienotajā tirgū sekmēt minēto tīklu atbildīgu un gudru izmantošanu un pārvarēt ar tiem saistīto risku radītās problēmas. EESK uzskata, ka vislietderīgāk būtu izmantot “modeļa likumus”, uz ko balstīt visaptverošus globāla mēroga noteikumus, bet, kamēr tādu nav, ir jārod risinājums ES līmenī.

1.2

Ja pieņemtu noteikumus pārejai uz pašregulējumu vai kopregulējumu, tiem jābūt pagaidu noteikumiem, un to piemērošana regulāri jāizvērtē. Ja tos neievēro, ir jāpieņem un jāpiemēro saistošas normas.

1.3

Konkrēti EESK aicina Komisiju digitālo prasmju sekmēšanai rīkot izpratnes veidošanas un izglītošanas kampaņas, kuras galvenokārt paredzētas vismazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām un kuru mērķis ir novērst un mazināt sociālo tīklu neatbilstīgas izmantošanas nevēlamo ietekmi. Būtu jāizstrādā arī īpaši apmācību pasākumi vecāku izglītošanai par starpniecību un uzraudzību, lai sekmētu ziņošanu par neatļautu saturu tiešsaistē (“hotlines”) [palīdzības līnijas] un lai vecāki arī iesaistītos problēmas risināšanā.

1.4

Turklāt, lai sekmētu minētās iniciatīvas, ir arī jāizplata laba prakse piegādātāju pienākumu ievērošanā, jākontrolē reklāma un jāuzrauga ļoti jaunu lietotāju pārāk agrīna piekļuve. Visi šie pasākumi kopā var palīdzēt izskaust negatīvu attieksmi pret sociālajiem tīkliem, vienlaikus uzsverot to daudzās potenciālās iespējas un sinerģiju. Pastāv arī atkarība no sociālajiem tīkliem, par kuru vajadzētu informēt lietotājus un brīdināt gados jaunāko pusaudžu vecākus, jo šo pusaudžu atkarības risks ir visaugstākais.

1.5

Būtu jāsekmē tiesību uz privātumu aizsardzība, ņemot vērā iejaukšanos privātajā dzīvē darba attiecību un jauno tehnoloģiju, un īpaši sociālo tīklu, izmantošanas kontekstā, sociālajiem partneriem regulējot šo jautājumu attiecīgajos līgumos.

1.6

Visbeidzot EESK atgādina (1), ka tā vēlētos, lai tiktu publicēts ES tiešsaites tiesību kodekss, kurā skaidrā un pieejamā veidā apkopotas ES spēkā esošās digitālo lietotāju tiesības, kas sekmē tīklu atbildīgu lietošanu, ar tiem saistīto traucējumu novēršanu un tādas prakses izskaušanu, kuru var uzskatīt par negodīgu vai kaitīgu, īpaši ļoti kontekstualizētas reklāmas gadījumos.

2.1

Šis pašiniciatīvas atzinums ir izstrādāts ar trīskāršu mērķi:

2.2

Pēdējos gados vērojamais digitālās sabiedrības uzplaukums kopumā, kā arī konkrēti virtuālo kopienu arvien straujākā izplatīšanās rada nepieciešamību pieņemt politikas pasākumus, kas virzīti uz sociālo tīklu atbildīgu izmantošanu un ar tiem saistītu apdraudējumu un problēmu novēršanu un aizsardzību pret tiem.

2.3

Nepārtrauktā evolūcija un telpiskā dimensija, kas sociālajiem tīkliem piemīt kopš to izveides, liek pastāvīgi pārskatīt to koncepciju un pieeju tiem. Tomēr ir iespējams vienoties par dažām to pamatīpašībām un principiem, kas nepieciešami atbilstīgu rīcības jomu apzināšanai.

2.4

Tāpēc var uzskatīt, ka sociālos tīklus kā kompleksos apstākļos notiekošas brīvprātīgas sociālās mijiedarbības līdzekļus uztur dinamiska savstarpēja apmaiņa atvērtā pozitīvas atgriezeniskās saites sistēmā.

2.5

Tādējādi tīklu un to izmantošanas veidu, kā arī lietotāju profilu un satura daudzveidība rada jaunu un progresīvu procesu, kura norises vispārējos noteikumus vajadzētu precīzi definēt, un tāpēc periodiski būtu jāveic attiecīgs darbs “uz vietas”, kā arī darbs ar mērķi vairāk uzzināt par lietotāju iekļaušanos vienā vai vairākos noteiktos tīklos. Tas ļautu arī paredzēt tehnoloģiski neitrālus noteikumus, kas vajadzīgi skatāmajai jomai raksturīgā elastīgā pielāgošanās procesā.

2.6

Savukārt šajā atzinumā ierosinātie pasākumi palīdz sasniegt kopīgo mērķi, kas izvirzīts stratēģijā “Eiropa 2020”, — gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi (COM(2010) 2020 final). Tādējādi sociālo tīklu koncepcija vieno zināšanu sabiedrību un kolektīvos resursus tīmeklī (crowdsourcing), atbalstu lietotāju lielākai aktivitātei un atbildībai un efektīvu virtuālo tirgu vai vēlmi sadarboties un sociālo integrāciju.

2.7

Tomēr ir svarīgi ne tikai uzlabot infrastruktūras, lai nodrošinātu ātru, drošu, nediskriminējošu pieeju visiem bez izņēmuma, vienlaikus sekmējot atbildīgu digitālo pilsoniskumu, bet arī pilsoņiem garantēt tiesību efektīvu izmantošanu digitālā vidē (vārda un informācijas brīvība, personas datu un privātuma aizsardzība, pārredzamības prasības un universāli telefona un funkcionāla interneta pakalpojumi un pakalpojumu kvalitātes minimums) (COM(2010) 245 final/2).

2.8

Sociālo tīklu izmantošanā būtisks elements ir privātums. EESK jau ir paudusi viedokli par priekšlikumu datu aizsardzības regulai, nepārprotami atbalstot iespēju lietotājiem kontrolēt savus personas datus (“tiesības tikt aizmirstam”) un saglabāt privātumu, t.i, piekrišanai visos gadījumos jābūt skaidrai vai nepārprotami paustai, un tā nevar būt netieša.

2.9

Interneta meklētājprogrammām automātiski jānodrošina drošības un privātuma standarti, lai novērstu to profila indeksāciju un lai nodrošinātu īpaši neizpaužamu datu aizsardzību.

2.10

Turklāt nozarē būtu jāuzlabo tirgus pārvaldība, gan attiecībā uz piegādātāju integrāciju, gan tādu konkrētu un saistošu pasākumu ievērošanu, kas skar viņu izmantoto praksi, tostarp arī reklāmas kontroles jomā, gan attiecībā uz pieejamās informācijas izmantošanu vai atbilstošu tirdzniecības nišu radīšanu (piemēram, apdrošināšanas prēmijas risku, kas saistīti ar lietotāju tiesībām sociālajos tīklos, segšanai).

2.11

Tomēr kopīgas atbildības ietvaros lietotājiem būs jāievēro norādes un vadlīnijas, ko attiecīgās iestādes izvirza, lai garantētu sociālo tīklu pārdomātu un atbildīgu izmantošanu (“lietotāju sociālā atbildība”), tādā veidā, lai optimizētu pieejamos resursus un nostiprinātu priekšrocības, ko sniedz informācijas izplatīšana un pārskatāmība apstākļos, kurus raksturo sadarbība, kas papildus katra tīkla galvenajiem mērķiem sekmē zināšanu apguvi un daudzkultūru bagātināšanos. Lai gan dažkārt legalitātes pamatā ir kļūdainais priekšstats, ka lietotājs noteikti ir informēts un apzinīgs, statistikas dati liecina, ka faktiski nosacījumus lasa tikai viens no 1000 lietotājiem.

3.1

Pēdējos gados sociālie tīkli ir strauji izvērsušies, lietotāju skaitam ievērojami palielinoties. 2010. gadā tika lēsts, ka kopējais lietotāju, pārsvarā jauniešu, skaits pasaulē tuvojās 1 000 miljoniem un salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu bija palielinājies par 23 %. Ar datiem par sociālo tīklu koeficientiem katrai valstij var iepazīties īpaši šim nolūkam izstrādātajās sociālo tīklu pasaules kartēs.

3.2

Lietotāju jauniešu procentuālais skaits ir daudz lielāks nekā citu vecuma grupu lietotāju skaits. Saskaņā ar Eurostat datiem Eiropas Savienībā četras piektdaļas interneta lietotāju vecumā no 16 līdz 24 gadiem 2010. gada beigās internetu izmantoja minētajam mērķim, salīdzinājumā ar divām piektdaļām personu vecumā no 25 līdz 54 gadiem un mazāk par vienu piektdaļu personu vecumā no 55 līdz 74 gadiem (Skatīt Komisijas aptauju “Risk and Safety” (Risks un drošība)). EESK pašreiz izstrādā atzinumu par reklāmu, kas vērsta uz bērniem.

3.3

Sociālie tīkli to lietotājiem paver ļoti daudzveidīgas iespējas. Sociālais tīkls dod iespēju sazināties ar draugiem un ģimenes locekļiem tālumā, iegūt jaunus draugus, apmainīties ar multimediju informāciju, sekmēt darba attiecības, iepazīstināt ar projektiem, iepazīstināt ar sevi profesionāli un sociāli, izteikt vai aizstāvēt idejas un intereses u.c. Jaunākajos sociālajos tīklos, piemēram, Instagram, Pinterest un Tumblr, kuru lietotāju skaits jau ir lielāks nekā YouTube, LinkedIn un Google+ tīklos, minētās iespējas tādās jomās kā attēlu pārraide, datu vizualizācija un video ir vēl plašākas.

3.4

Tomēr lietotāji par īpaši svarīgu uzskata iespēju ar saturu dalīties nekavējoties un plašā personu lokā, galvenokārt ar tādām personām, kuras satiktas ārpus sociālajiem tīkliem (ģimene, draugi, paziņas), vienlaikus sociālos tīklus izmantojot arī tam, lai iegūtu jaunus paziņas.

3.5

Sakarā ar jaunu attiecību modeli jāuzsver ar sociālo tīklu attīstību saistītie pozitīvie aspekti un īpaši to ieguldījums (3):

3.6

Sociālo tīklu izmantošana pieaug vienlaikus ar to piemērošanas jomu paplašināšanos, lietotājiem tīklu darbībā iesaistoties daudzveidīgas motivācijas dēļ, piemēram: komunikācija ģimenē un sabiedrībā, komerciālas un izklaidējošas informācijas apmaiņa, izklaide un brīvais laiks, personīgās un emocionālās attiecības, piekļuve zināšanām un mācību turpināšana, darba un profesionālā vide, pilsoniskā līdzdalība un brīvprātīgā darbība, viedokļu un ideju apspriešana utt.

3.7

Jāņem vērā, ka “interneta kopienas sevi uzskata un liek sevi uztvert kā vidi, kas vienlīdzīga fiziskajai pasaulei, kurā spēles noteikumus attiecīgajā vidē nenosaka lietotājs. Piereģistrējoties lietotājs pieņem līguma noteikumus, kurus paredzējis pakalpojuma sniedzējs, kaut gan pakalpojums šķiet esam bezmaksas. Tomēr darījums pastāv: mēs sniedzam savus personas datus. Piereģistrējoties kādā sociālā tīklā, mēs parasti nepārbaudām juridisko informāciju, nezinām, kas var notikt ar mūsu datiem vai kā ir izveidota vide un kas un ar kādu mērķi var piekļūt mūsu datiem” (El Derecho Fundamental a la Protección de Datos: Guía del Ciudadano.[Pamattiesības uz datu aizsardzību: ceļvedis sabiedrībai]. Spānijas datu aizsardzības aģentūra, 2011. gada janvāris (https://www.agpd.es/portalwebAGPD/index-ides-idphp.php)).

3.8

Tomēr sociālo tīklu lietotājiem ir sajūta, ka virtuālās telpas pieder viņiem, ka tie ir viņi, kas rada un kontrolē to saturu un pievienoto informāciju. Brīvības un ietekmes sajūta, ko sociālie tīkli dod saviem lietotājiem, daudzos gadījumos var traucēt saprast, ka spēles noteikumus paredz citi, kuri viņus kontrolē un kuriem tāpēc ir patiesā vara pār datu nesēju un visu tās saturu, tādējādi nosakot ierobežojumus, kurus uzskata par vajadzīgiem (tostarp attiecībā uz lietotāju vecumu, neradot reālus šķēršļus piekļuvei).

3.9

Vienlaikus tiek sekmēta vienošanās par ētikas kodeksu pieņemšanu, lai aizsargātu sociālo tīklu atbilstošas izmantošanas vērtības saskaņā ar noteiktajiem mērķiem. Tas var būt brīvprātīgs pašregulējums vai attiecīgs kopregulējums veiktās darbības kontrolei.

3.10

Tomēr sociālo tīklu lietotāji ir pakļauti dažādiem riskiem, kas saistīti ar šo tīklu izmantošanu. Daži no šiem riskiem ir vispārēji un raksturīgi jebkuram interneta lietošanas veidam, taču specifiskās ar sociālajiem tīkliem saistītās problēmas ir vēl izteiktākas tādu īpašu aspektu dēļ kā, piemēram, miljoniem iedzīvotāju sniegtu datu koncentrācija, lielākoties tādu jauniešu dalība, kuri nav iepriekš ne apmācīti par pārdomātu un atbildīgu sociālo tīklu izmantošanu, ne brīdināti par tajos sastopamajiem apdraudējumiem (ne vecāki, ne skolotāji parasti nevar nodot attiecīgas zināšanas, kas iegūtas, pamatojoties uz personisko pieredzi). Arī tas, ka trūkst zināšanu par problēmām un izaicinājumiem, kas rodas līdz ar tādas pilnīgi jaunas jomas kā sociālie tīkli attīstību, tīmekļa lietotājiem liek darboties gandrīz eksperimentālos apstākļos.

3.11

Tāpēc uztraukums sabiedrībā ir reakcija, kuru kombinēti izraisījusi tehnoloģija, kas ātri attīstās, un jaunas un vecākiem nepazīstamas sociālo sakaru telpas nepilngadīgajiem. Tāpat vērojama vēlme pēc sensācijas, mītu radīšana un neatbilstoša sabiedrības reakcija (UNICEF ziņojums “Child Safety Online”).

3.12

Dažādi iespējamie apdraudējumi ir: psiholoģiskas traumas, ko rada šādās vietnēs izplatīti apvainojumi, seksuāla uzmākšanās bērniem un jauniešiem (ļaunprātīga izmantošana, iebiedēšana un iedraudzināšana tiešsaistē), atkārtota psiholoģiskā vajāšana no priekšnieka, kolēģu vai padoto darbinieku puses kādā organizācijā (mobbing), iebiedēšana darbavietā, uzņēmumiem iejaucoties darbinieku privātajā dzīvē vai viedu telefonpakalpojumu pārmērīgas izmantošanas dēļ, kailu vai puskailu pusaudžu fotogrāfiju vai videoierakstu izplatīšana, kas var būt pašu pusaudžu vai citu personu izplatītie materiāli (sexting); bērnu seksualizēšana ar sociālo tīklu starpniecību, atklāta prostitūcijas vai eskorta pakalpojumu reklāma; privātuma, reputācijas un personas cieņas atkārtota aizskaršana, uzbrukumi vietnes lietotāju fiziskai un garīgai labklājībai, pamudinājumi uz vardarbību, rasismu un ksenofobiju, totalitāras ideoloģijas, kas ir fašistiska vai popularizē nacismu, izplatīšana, jauniešu pašnāvības, ko, iespējams, izraisījusi konkrētas intīma rakstura informācijas izplatīšana šādos tīklos.

3.13

Juristi brīdina, ka daudzu šādu tīklu vispārīgos lietošanas noteikumos minēts, ka lietotāja radītā satura autortiesības tiek pārnestas no lietotāja uz platformu, un daudzi tīmekļa lietotāji to nezina.

3.14

Norādot uz apdraudējumiem, kas saistīti ar sociālo tīklu nelikumīgu vai kaitējošu, un īpaši ar nepilngadīgajiem saistītu, izmantošanu, jāmin arī tie riski, kas attiecas uz katram lietotājam pašam piemītošo lietošanas veidu un kas var ietekmēt viņa dzīves normālu norisi gan ģimenē, gan darbā un sabiedrībā. Pastāv arī risks saistībā ar maksājumiem tiešsaistē, kas nepilngadīgos varētu mudināt iepirkties.

3.15

Vēl viens apdraudējums ir arī fiktīvas identitātes radīšana krāpšanas, pašapmāna vai fantāzijas nolūkā. Turklāt tīklos ir vieglāk nesaredzēt intīmās, privātās un publiskās jomas atšķirību, un tas sekmē teatrālu uzvedību un narcismu arī gadījumos, kad realitāte netiek pārveidota (Enrique Echeburúa un Paz de Corral). Pārmērīga virtuālā saziņa arī var negatīvi ietekmēt cilvēku savstarpējo attiecību kvalitāti, spēcīgas un tiešas attiecības aizstājot ar daudz vājākām un bieži vien nedrošākām attiecībām. Tādējādi lietotāji var sajusties vientuļi un pat aizstāt reālo dzīvi ar virtuālo dzīvi.

3.16

Izveidojas situācija, kad tīklu lietotāji zaudē modrību un viegli pieņem svešinieku draudzības piedāvājumus un jau pēc dažām sarunās pavadītām stundām nodod viņiem svarīgu, intīmu un privātu informāciju, piemēram, dzīvesvietas adresi, telefona numuru, vecāku vārdus u.c., proti, informāciju, kuru bieži izmanto jautājumos aizmirstas paroles atgūšanai. Tālāk var tikt atklāta arī cita konfidenciāla informācija par darbavietu, nākotnes plāniem, izmantotajām datorprogrammām u.c.

3.17

Tātad, kā tas norādīts attiecīgos pētījumos, sociālo tīklu lietotāji savā draugu lokā pieņem nepazīstamas personas, pamatojoties tikai uz labu profila fotogrāfiju, un pēc īsas sarunas tiešsaistē ir gatavi atklāt visu veidu personisko informāciju. Tā kā lielākā daļa šādu tīklu ir izveidoti, pamatojoties uz to, ka šiem “draugiem” ir neierobežota pieeja katra dalībnieka informācijai un datiem, var secināt, ka jebkuru pazīstamu vai nepazīstamu personu vispārēji un bez atlases pieņemot par draugu, faktiski tiek nodrošināta brīva pieeja visai informācijai, kas pieejama kādā tīklā.

3.18

Tāpēc programmas “Drošāks internets” ietvaros ir svarīgi uzsvērt informācijas kampaņas ar mērķi sniegt padomus par dažādu pakalpojumu lietošanas un privātuma noteikumu izpratni pirms tādu pakalpojumu izmantošanas, par to, cik svarīgi ir labi apsvērt lēmumu par publiskošanu, par paroles izmantošanu, par informācijas, kuru ir vēlēšanās atklāt, analīzi un par to, kā kontrolēt, kurām personām tā būs pieejama, par kontaktu sarakstu un datorvīrusu infekcijas risku. Īpaši ir vajadzīga informācija par pieejamo palīdzību gadījumos, kad kāds ir kļuvis par nelikumīgas rīcības upuri sociālajos tīklos. Tāpat nepieciešamas iniciatīvas attiecīgai pedagogu apmācībai un tādu mācību materiālu izstrādei, kas paredzēti agrīnai pilsoniskai un digitālai izglītībai.

3.19

Tādēļ ir ļoti svarīgi Komisijas programmās sniegt atbalstu lietotāju apvienībām un NVO, kas ir patiesi neatkarīgas no valsts iestādēm un uzņēmējiem un darbojas demokrātiski.

4.1

Pasaules veselības organizācija uzskata: katru ceturto personu skar kāda problēma, kas saistīta ar jauno tehnoloģiju pārmērīgu izmantošanu. Bērni un pusaudži ir visneaizsargātākā iedzīvotāju grupa, kas saskaras ar šādu atkarību, jo, būdami vispieredzējušākie lietotāji, viņi ir arī vismazāk nobrieduši.

4.2

Šādu atkarību sauc arī par “netoksisku”, “nemateriālu” vai “neķīmisku”. Daži eksperti uzskata, ka šādos gadījumos nevajadzētu runāt par “atkarību” stingrā nozīmē (izmantojot tādus terminus kā “jauna veida atkarība”, “sociālā atkarība”, “nemateriālā atkarība”), bet gan par pārmērīgu vai nepareizu izmantošanu. Savukārt citu ekspertu viedoklis ir tāds, ka termins “atkarība” ir atbilstošs, tāpat kā norādot uz atkarību, piemēram, no darba, iepirkšanās vai dzimumdzīves.

4.3

Virtuālo sociālo tīklu pārmērīga lietošana var sekmēt izolētību, motivācijas trūkumu, intereses trūkumu par citiem tematiem, uzvedības traucējumus un finansiālas problēmas, kā arī mazkustīgu dzīvesveidu un lieko svaru. Tātad atkarības centrālais elements ir nespēja atteikties no ieraduma, kurš nosaka dzīvesveidu. Tas nozīmē, ka atkarību no sociālajiem tīkliem raksturo nevis attiecīgais rīcības veids, bet gan lietotāja attieksme pret šo atkarību (Alonso-Fernández, 1996. gads; Echeburúa y Corral, 2009. gads).

4.4

Atkarība ietekmē galvenokārt garīgo veselību un izpaužas kā satraukuma, depresijas, apsēstības lēkmes, miega un personības traucējumi un bieži izraisa nežēlību, skandālus, satiksmes un darba negadījumus vai pašsavainošanos.

4.5

Papildus var minēt problēmas, kas tieši ietekmē lietotāju fizisko veselību, proti, tādas fizioloģiskas problēmas kā sāpes mugurā, cīpslu iekaisumi, karpālā kanāla sindroms un redzes traucējumi. Tiek aizmirsts rūpēties par savu izskatu, rodas bezmiegs, mainās ēšanas ieradumi.

4.6

Interneta lietošana vai pārmērīga lietošana ir saistīta ar psihosociālām izmaiņām, piemēram, psiholoģisku ievainojamību, stresa faktoriem un ģimenes un sabiedrības atbalstu. Daži riska faktori ir raksturīgi tieši gados jauniem sociālo tīklu pārmērīgiem lietotājiem.

4.7

Daži trauksmes signāli (negulēšana, svarīgu uzdevumu neveikšana, tuvu cilvēku sūdzības par tīkla izmantošanu, domas, kas vienmēr virzītas uz tīklu, pastāvīga neizdošanās samazināt savienojuma laiku, laika izjūtas zudums u.c.) parādās, pirms aizraušanās kļuvusi par atkarību. Ieklausoties šādos trauksmes signālos, pirms ir par vēlu, un izstrādājot novērtēšanas un diagnostikas instrumentus, var palīdzēt problēmu atklāt agrīnā stadijā un to ārstēt terapeitiski.

4.8

Turklāt tam ir jāveltī publiskie resursi un preventīvi pasākumi (informācijas kampaņas, izglītības programmas, digitālo prasmju apgūšana, atbalsta līdzekļi, izsekojamība un brīdināšana par apdraudējumiem u.c.), īpašu uzmanību pievēršot vismazāk aizsargāto grupu vajadzībām.

4.9

Gadījumos, kad lietotājs ir spiests pārtraukt vai viņam neizdodas iegūt savienojumu, vai savienojums ir lēns, ir novēroti fiziski un psiholoģiski atrautības simptomi — garastāvokļa maiņa, nervozitāte, nepacietība, nomāktība, satraukums (Estévez, Bayón, De la Cruz un Fernández-Liria, 2009. gads; García del Castillo, Terol, Nieto, Lledó, Sánchez, Martín-Aragón u.c., 2008. gads; Yang, Choe, Balty un Lee, 2005. gads).

4.10

Dažas personības īpašības vai emocionālie stāvokļi atsevišķos gadījumos var palielināt psiholoģisko noslieci uz atkarību: impulsivitāte, disforija (garīgā stāvokļa traucējums, kas subjektīvi izpaužas kā diskomforts un ko raksturo biežas garastāvokļa maiņas), neiecietība pret nepatīkamiem fiziskiem (sāpes, bezmiegs, nogurums) un psihiskiem (nepatika, raizes, atbildība) stimuliem un pārspīlēta tieksme pēc spēcīgām emocijām (Estévez, Bayón, De la Cruz un Fernández-Liria, 2009. gads; García del Castillo, Terol, Nieto, Lledó, Sánchez, Martín-Aragón u.c., 2008. gads; Yang, Choe, Balty un Lee, 2005. gads).

4.11

Tomēr dažkārt atkarības pamatā ir personības problēma, piemēram, pārlieka kautrība, zems pašnovērtējums vai neapmierinātība ar savu izskatu, vai arī sava veida neatbilstoša cīņa ar ikdienas grūtībām. Turklāt iepriekšējas problēmas (depresija, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (ADHD), sociofobija vai naidīgums) arī palielina atkarības no interneta apdraudējumu (Estévez, Bayón, De la Cruz un Fernández-Liria, 2009. gads; García del Castillo, Terol, Nieto, Lledó, Sánchez, Martín-Aragón u.c., 2008. gads; Yang, Choe, Balty un Lee, 2005. gads).

4.12

Preventīvos stratēģiskos pasākumos būtiska nozīme ir gan vecāku, gan izglītības iestādes sniegtam atbalstam, kas palīdz iemācīties sociālos tīklus izmantot saprātīgi. Tāpat palīdz vienaudžu grupu atbalsts (draugi, kas ir pieredzējušāki, labāk apzinās apdraudējumus un var palīdzēt saviem vienaudžiem vai gados jaunākiem draugiem tos atpazīt un no tiem izvairīties). Viņi var sniegt aizsardzību tiešsaistē.

4.13

Kopumā ir jāsekmē sociālo tīklu piedāvāto daudzo iespēju pareiza izmantošana, jo tās bieži ietekmē arī svarīgus sociālus jautājumus, piemēram, saistībā ar nodarbinātību un patēriņu (Salcedo Aznal Alejandro, “Sociedad de consumo o redes de consumidores? Esbozo para un análisis social del consumidor actual” [Patērētāju sabiedrība vai patērētāju tīkli? Ievads sociālam pētījumam par mūsdienu patērētāju] (2008. gads)), kuri šajā atzinumā netiek skatīti. Tādēļ ir jāveic vajadzīgās reformas, lai darba tiesību piemērošanā, izmantojot jaunās tehnoloģijas (mobilos telefonus, e-pastu, sociālos tīklus u.c.), nenotiktu nepieņemama iejaukšanās personu privātajā dzīvē. Tādēļ sociālajiem partneriem būtu jānoslēdz līgumi, kuru pamatā ir principi, kas ietverti Eiropas Padomes rekomendācijā par minēto jautājumu.

15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/36

1.1

Jautājums par Eiropas pasivitātes izmaksām, kas atkal kļuvis aktuāls gandrīz ceturtdaļgadsimtu pēc Cecchini 1988. gada ziņojuma, šķiet, piemērots un interesants veids, kā panākt progresu debatēs par turpmāko Eiropas veidošanu. Cecchini ziņojumā šis temats konkrēti apskatīts vienotā tirgus aspektā, bet šobrīd tas jāskata plašāk un jāapspriež izmaksas, ko Eiropā rada nepabeigta ekonomikas un politiskā savienība. Tās izmaksas jau tagad ir ļoti augstas un, ja nekas netiks darīts, tās pieaugs vēl vairāk.

1.2

Šis jautājums īpaši aktuāls ir situācijā, kad finanšu tirgu spiediena un jaunu saistošu institucionālo noteikumu ietekmē dalībvalstīm būs jādara vairāk, lai samazinātu parādu apjomu. Kā, nekaitējot izaugsmei, panākt, lai izdarītu to, kas nepieciešams finanšu tirgū? Lai nenonāktu bezgalīgā depresīvā spirālē un samazinātu nabadzību un trūkumu lielai Eiropas iedzīvotāju daļai, pareizākais būtu apvienot Eiropas līmenī zināmu daļu izdevumu un īstenot tālejošākus ES politikas pasākumus. Tas Savienībai dotu iespēju atjaunināt saimniecisko darbību, nodrošināt spēcīgu ekonomisko, rūpniecisko un tehnoloģisko identitāti globalizācijas apstākļos un aizstāvēt Eiropas sociālo modeli, kas būtiski sekmējis tādas Eiropas izveidi, kādu mēs to pazīstam šobrīd.

1.3

Uzdot jautājumu par Eiropas pasivitātes izmaksām tā, kā to ieteikts darīt šajā atzinumā, droši vien rada zināmas metodoloģiskas un tehniskas grūtības, bet galvenā priekšrocība ir tā, ka tas ļauj izvirzīt racionāli grūti apstrīdamus argumentus izkļūšanai no krīzes un ekonomikas un politiskās savienības izveides pabeigšanai Eiropā. Būtībā ir vajadzīga stingra griba, lai pārliecinātu sabiedrisko domu, ka jāatrod tādi problēmu risinājumi, kuros subsidiaritāte būtu virzīta uz mērķi panākt “vairāk labākas Eiropas”, lai gan patlaban daži politiskie spēki mēģina visu vainu uzvelt Eiropas Savienībai.

1.4

Šajā aspektā stratēģijā “Eiropa 2020” ietverti ļoti interesanti elementi. Atzinīgi vērtējams tās tālejošais mērķis veicināt efektīvu konverģenci, izmantojot kopējās politikas jomas un mērķus un pastiprinātu koordināciju starp dalībvalstīm visos līmeņos un visās jomās, kurās ES līmeņa pieeja netiek piemērota vai arī tā vēl tikai tiek veidota. Taču jānoskaidro, vai šī stratēģija atbilst mērķim izveidot efektīvu ekonomikas un politisko savienību, kas spētu stiprināt Eiropas pozīciju globalizētā pasaulē, un vai šai stratēģijai, kāda tā ir patlaban, būs lielāki panākumi nekā Lisabonas stratēģijai.

1.5

Mums šķiet, ka jārīkojas vēl tālejošāk, proti, jāiesaistās eurozonas 17 dalībvalstu un ES 27 dalībvalstu vadītāju plānotajās pusgada debatēs un jāpanāk, lai Eiropas vadītāji un sabiedriskā doma apzinātos, ka valstu, Eiropas un pasaules attiecībās jāīsteno “Kopernika revolūcija”. Jautājums par Eiropas pasivitātes pašreizējām un turpmākajām izmaksām ir lieliska iespēja, lai darbotos šajā virzienā. Ar pamatotiem pierādījumiem par priekšrocībām ekonomikas, politikas un sociālajā jomā jāatspēko eiroskeptiķu nostāja un jāpārliecina sabiedriskā doma, ka Eiropa nav problēma, bet risinājums.

1.6

Iepriekš minētā pieeja ļautu samazināt izmaksas, optimizēt izdevumus un maksimāli izmantot iespējas, lai atbilstoši reaģētu uz pašreizējām problēmām un stratēģiskā līmenī rastu risinājumu, kas visiem sniedz priekšrocības.

1.7

Ņemot vērā visus minētos aspektus, Eiropas pasivitātes izmaksas jāanalizē daudz plašāk, nekā tas ierosināts Eiropas Komisijas pasūtītajā pētījumā “Eiropas pasivitātes izmaksas: ES vienotā tirgus neizmantotais potenciāls”. Mums nav vajadzīgs kārtējais pētījums (iespējams, ļoti kvalitatīvs), kas “gulēs grāmatplauktos” un kuru laiku pa laikam izmantos kāds augsta līmeņa speciālists.

1.8

EESK aicina Komisiju, pirmkārt, pēc iespējas precīzāk novērtēt visas ar Eiropas pasivitāti saistītās izmaksas, kas saistītas ar šajā atzinumā minētajiem aspektiem, un to ietekmi uz nodarbinātību un izaugsmi. Otrkārt, Komiteja ierosina stratēģijā “Eiropa 2020” iekļaut skaitliskus mērķus šo izmaksu samazināšanai, kā arī izstrādāt skaidru rīcības plānu un mehānismu tā īstenošanas sistemātiskai novērtēšanai.

2.1

Pēdējos gados EESK vairākos atzinumos apskatījusi Eiropas pasivitātes izmaksu jautājuma dažādus aspektus (1). Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija 2010. gada beigās atsāka debates par Eiropas pasivitāti. Turklāt Eiropas Komisija pasūtīja vērienīgu pētījumu, lai aktualizētu Cecchini ziņojumā sniegto informāciju (2), (3).

2.2

Šķiet, ka Komisijas un Parlamenta izvēlēto metodi un pētījuma tematu galvenokārt pamatoja Vienotā tirgus akta II sagatavošana, kaut arī abu iestāžu paziņojumos uzsvērta nepieciešamība virzīt un balstīt šo tematu uz pētījumā iegūtiem “zinātniskiem datiem” (4). Atgādināsim, ka Cecchini ziņojumā izmantotie diezgan sarežģītie modeļi savulaik ļāva noskaidrot, ka ieguvums varētu būt 4,5 % – 7 % no Kopienas IKP (12 dalībvalstis) un no 2 līdz 5 miljoniem papildu darbavietu izveide Kopienā. Šo prognožu pamatā bija metodoloģiska pieeja un pamatpieņēmumi, kurus var kritizēt un apstrīdēt. Neraugoties uz to, ka komunikācijas aspektā minētā pieeja un pieņēmumi bija ļoti veiksmīgi, tomēr, cik mums zināms, par šīm prognozēm vēlāk nav veikts novērtējums, kas ļautu noskaidrot, vai tās bijušas precīzas (5).

2.3

EESK pauž gandarījumu, ka šis temats gandrīz ceturtdaļgadsimtu pēc Cecchini ziņojuma publiskošanas atkal kļuvis aktuāls. Taču izvēlētā pieeja, t. i., piemērot tādu pašu metodoloģiju un ar konkrētiem skaitļiem vēlreiz izvērtēt, kādu saimniecisko labumu varētu gūt, ja tiktu atcelti tirdzniecības šķēršļi vienotajā tirgū, labākajā gadījumā šķiet ierobežojoša un sliktākajā — pilnīgi nepiemērota vismaz divu savstarpēji saistītu iemeslu dēļ.

2.4

Pirmkārt, pastāv risks, ka debates par Eiropas pasivitātes izmaksām izvērtīsies tīri tehniska (lai neteiktu tehnokrātiska) rakstura debatēs, taču — neraugoties uz ļoti sarežģītu instrumentu iespējamu izmantošanu — sociālajās zinātnēs tehniskais aspekts bieži vien ir tikai šķietams.

2.5

Otrs — vēl svarīgāks — iemesls ir tas, ka šobrīd apstākļi ir pilnīgi atšķirīgi. 1988. gadā debatēs galvenokārt apspriests stāvoklis kopējā tirgū, ko vēlāk pārdēvēja par vienoto tirgu. Šajā ziņā Cecchini ziņojums bija ļoti noderīgs, jo tajā norādīti un skaitļos izteikti tirgū vērojamie šķēršļi un kavēšanās. Turklāt tas ļāva pamatot atjaunināšanas programmu un sekmēt pozitīvu dinamiku, īstenojot Delors programmu 1992. gadam un tajā izvirzīto mērķi.

2.6

Stāvoklis vienotajā tirgū vairs nav galvenā problēma 2012. gadā. Ceturtdaļgadsimta laikā vienotā tirgus veidošanā panākta būtiska virzība uz priekšu, bet svarīgākais — situācija ir būtiski mainījusies, un, šķiet, ka salīdzinājumā ar 80. gadu beigām to raksturo vismaz piecas jaunas svarīgas iezīmes: 1) plašāka globalizācija ar jaunietekmes valstu, piemēram, Brazīlijas, Indijas un jo īpaši Ķīnas, ienākšanu starptautiskajā tirgū, savukārt 80. gados Eiropas konkurenti galvenokārt bija attīstītās valstis; 2) attīstības līmenis, ekonomikas struktūras un sociālās sistēmas Eiropas Savienībā, kuras sastāvā ir 27 dalībvalstis, ir neviendabīgākas nekā 80. gados; 3) Eiropas veidošanā panākts būtisks progress, ieviests euro un izveidota ECB; 4) kopš 30. gadiem nepieredzēti plaša ekonomikas krīze, kas vēl joprojām nav pārvarēta un patlaban raksturojama kā valsts parāda krīze; 5) jāpanāk, ka Eiropas valstis turpmākajos gados samazina sava parāda apjomu.

2.7

Ņemot vērā minētās iezīmes, Komiteja ierosina apspriest Eiropas pasivitātes izmaksas no gluži cita viedokļa. Patlaban Eiropā galvenā problēma ir ne tik daudz kavēšanās vienotā tirgus izveidē (kas vienlīdz izdevīga gan mūsu konkurentiem, gan pašiem eiropiešiem), bet gan spēcīgas ekonomiskās, rūpnieciskās un tehnoloģiskās identitātes veidošana daudzpolāras globalizācijas apstākļos, kad Eiropai vēl nepieredzēti plašas sistēmiskas krīzes apstākļos nākas saskarties ar arvien sīvāku konkurenci, īpaši no tā dēvēto jaunietekmes lielvalstu puses.

2.8

Tāpēc debates jāvirza uz kopējām Eiropas pasivitātes izmaksām, ko rada nepabeigtā Eiropas veidošana. Šīs izmaksas noteikti pārsniedz izmaksas, ko varētu radīt pašreizējie šķēršļi dalībvalstu iekšējā tirdzniecībā. EESK apzinās, ka nebūs viegli šo tematu apskatīt tik plašā un politiskā aspektā, bet mūsu skatījumā pašreizējos apstākļos tas ir vienīgais iespējamais risinājums, lai debates būtu lietderīgas (6).

3.1

Pirms 60 gadiem eiropiešu cerība dzīvot miera apstākļos tika īstenota, izveidojot pirmo Eiropas Kopienu — EOTK. Līdz pat 1992. gadam virzība uz integrāciju bija lēna, bet nepārtraukta. Pēdējos 20 gados neapšaubāmi liels progress bija Savienības paplašināšana līdz 27 dalībvalstīm, bet tas arī bija vienīgais pilnvērtīgais progress. Savienības integrācijas padziļināšana, ko ierosināja jau 80. gadu sākumā, tika aizmirsta. Vienotā valūta, iekšējais tirgus, kohēzijas politika un KLP neapšaubāmi ir svarīgi acquis, taču nepilnīgi un nepietiekami, lai izveidotu patiesi funkcionējošu Savienību.

3.2

Papildus debašu jautājumiem ir arī debates par jēdzienu. Ko nozīmē izmaksas? Ko nozīmē Eiropas pasivitāte? Ko nozīmē pasivitāte? Ar Eiropu vai Eiropas pasivitāti var saistīt visu. Ir grūti objektīvi izvēlēties, uz kuriem instrumentiem, politikas jomām un sabiedriskajām vērtībām tas attieksies, noteikt to ietekmi un noskaidrot, kurā (ES/valstu/vietējā) līmenī to īstenošana būs visefektīvākā, nolemt, kādā izteiksmē aprēķināt izmaksas/ieguvumus, un cik ilgā termiņā tie jāanalizē (te nav uzskaitītas visas grūtības). Ņemot vērā visus minētos faktorus, ir skaidrs, ka nebūs viegli vienoties par stingru metodoloģisku pieeju un apskatīt jautājumu plašākā aspektā. Eiropas Parlamenta paziņojumā par metodoloģiskajiem aspektiem iekļauti noderīgi skaidrojumi par šo tematu un nepārprotami norādīts uz tā sarežģītību.

3.3

Taču neatkarīgi no izvēlētās pieejas pat visplašākās šā jēdziena definīcijas nenodrošina, ka debatēs tiks iekļauta tā sabiedrisko pamatvērtību daļa (piemēram, miers un pilsoņu brīva pārvietošanās), kas Eiropas veidošanas procesā radīta nedaudz vairāk kā pusgadsimta laikā.

3.4

Nemēģinot izteikt skaitļos minēto vērtību ietekmi uz Eiropas iedzīvotāju labklājību vai veidot alternatīvu vēsturi (kas būtu noticis, ja Eiropa nebūtu veidojusies tāda, kāda tā ir tagad?), — laikā, kad jautājums par Eiropas pasivitātes izmaksām kļūst arvien aktuālāks, — ir lietderīgi atgādināt, ka Eiropas kontinenta vēsture ne vienmēr ir bijusi tāda, kādu mēs to pazīstam no 1945. gada līdz mūsdienām. Miers, labklājība, pamattiesības (kas noteiktas ES Pamattiesību hartā (7)), personu brīva pārvietošanās un preču brīva aprite, iespēja izmantot vienotu valūtu, šķērsojot robežas, cenu stabilitāte un citas priekšrocības, kas ir mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļa, daudziem no mums (īpaši jaunajai paaudzei) šobrīd liekas pašsaprotamas un dabiskas: kontroles uz Francijas un Vācijas robežas tiktu uzskatītas par nesaprotamu dīvainību, bet varbūtēja karadarbība starp Eiropas valstīm — par neizdevušos joku. Protams, ir grūti un pat neiespējami ar pārliecību apgalvot, kāda būtu pašreizējā situācija, ja mēs būtu palikuši nacionālu valstu sistēmā, taču var apgalvot, ka Eiropas veidošana vismaz ir veicinājusi šo sabiedrisko vērtību rašanos un padarījusi tās visiem tik acīmredzamas un ierastas.

3.5

Bet vai tas nozīmē, ka tās ir nemainīgas? Mēs nevaram būt par to pilnīgi pārliecināti. Jebkuram Dienvidslāvijas iedzīvotājam 80. gados etnisko kopienu bruņota konflikta iespējamība liktos absurda un neiespējama, tomēr tas nenovērsa ļoti asiņainu karadarbību pēc valsts sabrukuma. Var izzust arī citi, vairāku gadu desmitos īstenotie acquis: pēdējā laikā komentētāji, eiroskeptiski noskaņotās politiskās partijas un /vai populisti, bet arvien biežāk arī tradicionālie politiskie spēki nekautrējoties pieļauj iespēju par robežkontroles atjaunošanu un eurozonas izjukšanu.

3.6

Pat neņemot vērā visekstrēmākos scenārijus, šobrīd ir skaidrs, ka atsevišķu nozīmīgu institūciju, piemēram, vienotās valūtas, pilnīgas vai daļējas izzušanas gadījumā būs jārisina jautājums par Eiropas pasivitātes izmaksām. Lai arī vairākkārt kritizēts tā metodoloģiskais aspekts, UBS bankas nesen veiktajā pētījumā (8) aprēķināts, ka “vājākai” valstij izstāšanās no eurozonas pirmajā gadā vien izmaksās 40–50 % no IKP. Pat ja no eurozonas izstāsies kāda “spēcīga” valsts (piemēram, Vācija), šīs izmaksas pirmajā gadā attiecīgajai valstij sasniegs 20–25 % no IKP, t. i., no EUR 6 000 līdz 8 000 uz vienu iedzīvotāju. Papildus jāņem vērā arī destabilizējoša ietekme uz politikas jomu, iespējamā konkurence starp valūtām un līdz ar to šo valūtu konkurējošā devalvācija, protekcionisma politiku atdzimšana valstu līmenī un varbūtējas katastrofālā ietekme uz ekonomikas dalībnieku turpmāko darbību. Šo tendenču rezultātā Eiropa var nonākt depresijā vairāku gadu garumā. Šādu notikumu sekas nav prognozējamas, bet var paredzēt būtiskas izmaiņas ģeopolitiskajā struktūrā, kurā veidosies jaunas alianses, kas savukārt varētu destabilizēt Eiropu kā vienotu politisku un ekonomisku veselumu.

4.1

Pretēji demagoģiskajām idejām, ko izplata zināmi politiski spēki daudzās ES dalībvalstīs, īpaši kopš 2008./2009. gada krīzes un daudzajām problēmām, kas radās pēc tam, pašreizējās ekonomiskās problēmas nav saistītas ar “Briseles eirokrātu pārspīlējumiem”, bet gan ar nepabeigtu Eiropas veidošanas procesu. Patiesībā joprojām nav sasniegts mērķis — izveidot un monetāro savienību. Dalībvalstu un ES iestāžu ieinteresētības trūkums (par ko liecina fakts, ka tās arvien atlikušas uz vēlāku laiku efektīvai ekonomikas integrācijai vajadzīgo pasākumu īstenošanu), kā arī leģitimitātes un demokrātijas trūkums lēmumu pieņemšanā (dažās dalībvalstīs tas tika spēcīgi propagandēts) galu galā pēc ārkārtīgi smaga ārējā asimetriskā šoka mazināja uzticēšanos tirgiem. Šī situācija savukārt arvien vairāk apdraud Savienības dalībvalstu konkurētspēju, izaugsmi, nodarbinātības jomu, sociālo kohēziju un pat demokrātisko leģitimitāti kontinentā.

4.2

Monetārā savienība, kas izveidota bez efektīvas ekonomikas savienības, ir apliecinājusi savas ierobežotās iespējas, jo galarezultātā palielinājušās atšķirības, nevis panākta konverģence. Mūsdienās Eiropa vairs nevar gaidīt, ka lietas tālākā nākotnē nokārtosies pašas no sevis. Ir divas iespējas: vai nu aktīvi darboties, lai pabeigtu efektīvas Eiropas ekonomikas savienības izveidi, tostarp radot efektīvu mehānismu, kas ļautu pārvarēt asimetriskus satricinājumus, vai uzņemties Eiropas pasivitātes milzīgās izmaksas.

4.3

Par to liecina pašreizējās problēmas ar euro, būtībā “nepabeigtu” valūtu. Valsts parāda relatīvais līmenis eurozonas dalībvalstīs kopumā un pat lielākajā daļā “apdraudēto” Eiropas valstu ir zemāks nekā tā dēvētajās “attīstītajās” valstīs, piemēram, ASV, Apvienotajā Karalistē un Japānā. Dolārs, sterliņu mārciņa un jena tiek uzskatīti par “atzītu” lielvalstu valūtu, bet euro tiek uzskatīts par valūtu, kuras piederība nav skaidra (9); euro tēlu vājina arī Eiropas Centrālajai bankas uzticētās ierobežotās pilnvaras un efektīvas ekonomikas pārvaldības trūkums ES mērogā. Šo iemeslu dēļ ir būtiski veidot patiesu Eiropas ekonomisko savienību, kurā ir skaidri un pirmām kārtām izpildāmi noteikumi un skaidra atbildība katrā līmenī, un tāpēc ir vajadzīgas pamata politiskas reformas, kas šādai savienībai dotu nepieciešamo leģitimitāti.

4.4

Ir grūti aprēķināt, cik kopumā izmaksās šī uzticības vājināšanās tirgos, kas lielā mērā bijusi par iemeslu pašreizējai recesijai. Tomēr Eiropas pasivitātes izmaksas valstu budžetiem, kaut vai, piemēram, riska iemaksas, kas patlaban noteiktas dažām valstīm, eurozonā kopumā, bet, protams, ar ļoti lielām atšķirībām atkarībā no valsts, varētu būt no 0,4 % līdz 1, 5 % no IKP 2012. gadā (9 līdz 36 miljardi EUR) un sasniegt 1,8 % no IKP 2013. gadā (42 miljardi EUR), un 2,4 % no IKP 2014. gadā (56 miljardi EUR) (10).

4.5

Pabeigta ekonomikas savienības izveide, īpaši plašāka budžeta un fiskālā integrācija, ko regulē stingri noteikumi, būtu varējusi novērst šīs riska iemaksas, ja Eiropas līmenī būtu ieviesti līdzekļu apvienošanas mehānismi (piemēram, eiroobligācijas vai citi), nevis veikti neatliekami ad hoc pasākumi, kuri ārkārtas apstākļos vairākkārt pielāgoti un papildināti. Eiropas valstis nedrīkst asi reaģēt, tām jāpieņem rīcības plāns un jāīsteno saskaņotas institucionālas reformas, lai rastu pašreizējai krīzei visaptverošu risinājumu, kas iezīmēs patiesi pozitīvu virzību.

4.6

Nesen sperti daži soļi šajā virzienā. Taču tie, šķiet, nav pietiekami.

5.1

Briseles samitā 2011. gada 9. decembrī pieņemtās saistības attiecībā uz Māstrihtas stabilitātes paktā noteikto disciplīnu paredz dalībvalstu valsts deficīta krasu samazināšanu, ieviešot automātiskas sankcijas gadījumos, kad konstatēts līdzsvarota budžeta normas (t. s. “zelta likuma”) pārkāpums. Līdz ar to ne tikai finanšu tirgu spiediena ietekmē, bet arī ievērojot jaunos saistošos noteikumus, valstis būs spiestas aktīvāk rīkoties, lai samazinātu parādu.

5.2

Vairāku ES valstu vadītājiem uzdotais jautājums par stāvokli valsts parāda jomā līdzinās “riņķa kvadratūrai”: kā atjaunināt uzticēšanos tirgiem ar tādiem pretrunīgiem līdzekļiem kā valsts deficīta krasa samazināšana un — gandrīz vienlaikus — izaugsmes atjaunināšana. Viena iespēja, kā atrisināt šo sarežģīto vienādojumu, būtu atcelt nevajadzīgo dublēšanos starp dalībvalstīm, gūstot tādējādi apjomradītus ietaupījumus un vienlaikus izstrādājot pamatu turpmākajiem budžeta stimulēšanas pasākumiem Eiropas līmenī. Ar šādu rīcību varētu novērst vai vismaz ierobežot dalībvalstu īstenotās taupības politikas negatīvās sekas, nekaitējot iedzīvotājiem sniegto publisko pakalpojumu kvalitātei, un vienlaikus novērst izšķērdību, ko rada 27 atšķirīgu, bieži vien nesaskaņotu politiku īstenošana vienās un tajās pašās jomās. Šī ideja diemžēl nav īstenojama apstākļos, kad ES budžetam atvēlēts 1 % no IKP; tā ir arī pretrunā ieteikumam samazināt budžeta izdevumus visos līmeņos, tai skaitā Eiropas līmenī.

5.3

Eiropas valstu kopējais aizsardzības budžets 2010. gadā bija gandrīz EUR 200 miljardi, tomēr šajā jomā īstenotās valstu politikas ir sadrumstalotas un lielākoties nepietiekami efektīvas (11). Neraugoties uz daudzām iniciatīvām Eiropas un valstu līmenī, aizsardzības aprīkojuma apropriācijas un pētniecības un izstrādes programmas (ap 20 % no kopējā budžeta) ir gandrīz vienīgās jomas, kurās izdevumi ir apvienoti, bet pat šajās jomās, pēc EAA datiem, to apjoms 2010. gadā bija 22 % (12). Pētījumos par šo tematu norādīts, ka minētajos posteņos izdevumu apvienošanas gadījumā varētu ietaupīt 32 % jeb EUR 13 miljardus (13).

5.4

Šo pieeju varētu piemērot arī citām valstu suverēnajām prerogatīvām, piemēram, diplomātiskajam dienestam, muitai, robežsardzei, civilajai aizsardzībai, krāpšanas apkarošanai u. c. Neraugoties uz iespējamām nesaskaņām attiecībā uz izdevumu precīzu aprēķināšanu, izdevumu samazināšana visās šajās jomās ir tikai politiskas gribas jautājums.

5.5

Eiropas pasivitātes fiskālās izmaksas ir vēl viens faktors, kas palielina budžeta izmaksas. Dalībvalstu fiskālā konkurence nav regulēta atbilstīgi ES kopējām interesēm. Līdz ar to mobilai pārvietojamai nodokļu bāzei uzlikti pārāk mazi nodokļi, bet pārējām nodokļu bāzēm — pārāk lieli nodokļi, tādējādi samazinot Eiropas un dalībvalstu nodokļu ieņēmumus (un tātad radot izmaksas). Turklāt šāda situācija rada nelīdzsvarotību, nevienlīdzību un jo īpaši apjomīgas sociālās izmaksas, pret kurām sabiedriskā doma pauž negatīvu attieksmi.

5.6

Sociālajā jomā jau notikušas debates par Eiropas pasivitātes izmaksām. Preču brīva aprite, kurā konkurences politikai un patērētāju labklājībai ir prioritāra nozīme un sociālās atšķirības tiek izlīdzinātās, pamatojoties uz zemāko līmeni, nevar būt vienīgais Eiropas veidošanas pamatprincips. Lai arī nereti izskan nosodījums par šķietamo “Eiropas diktātu”, jāatgādina, ka arī šajā gadījumā problēma saistīta nevis ar to, ka ir pārāk daudz, bet gan ar to, ka ir pārāk maz Eiropas. Vairāku pētījumu secinājumos norādīts, ka papildus nevienlīdzībai un apjomīgām sociālajām izmaksām, īpaši pašreizējos apstākļos, Eiropas pasivitātei šajā jomā ir arī augstas saimnieciskās izmaksas (14). Empīriskie dati liecina, ka taisnīga un efektīva sociālā politika sekmē makroekonomisko stabilizāciju, mazinot ciklisko parādību mērogu, un sekmējot līdzekļu labāku piešķīrumu, kā arī iedzīvotāju labklājību kopumā (15). Kvalitatīvas sociālās politikas palīdz mazināt “nepareizas izvēles” iespējas, internalizēt dažas ārējās izmaksas un stiprināt darbaspēka un plašākā nozīmē “sociālā kapitāla” kvalitāti. Eiropas Sociālās hartas mērķis bija noteikt visām dalībvalstīm pamatnoteikumus šajā jomā. Šobrīd, šķiet, ka vajadzētu darīt vairāk un izstrādāt strukturētu sistēmu sociālās politikas konverģencei, lai izvairītos no tā, ka sociālo atšķirību un vispārējā nabadzības palielināšanās rada nopietnus šķēršļus ievērojamai, līdzsvarotai un ilgtspējīgai ekonomikas izaugsmei.

5.7

Nepietiekami regulēta fiskālā un sociālā konkurence ekonomikas telpā, kurā preču, pakalpojumu un kapitāla apritei nav daudz šķēršļu, rada ļoti nevēlamas tendences globalizētas ekonomikas apstākļos. Pakāpeniska rūpniecības struktūras izjukšana vairākās ES valstīs ir realitāte, pret kuru stingri iebilst iedzīvotāji un kura rada arī stratēģiskas problēmas dalībvalstīm, jo šī tendence ir ļoti izteikta, īstermiņā vai vidējā termiņā grūti apturama, un tai ir smagas sekas (16). Tā kā rūpniecības politikā prioritāte ir valstu nostādnēm, palielinās atšķirības un tiek pieņemti individuāli, nepietiekami optimāli un dažkārt pat neefektīvi risinājumi (17), bet jaunietekmes valstis tajā pašā laikā īsteno “bezaizspriedumu” rūpniecības politiku, balstoties uz vāju valūtu un aktīvu publisko atbalstu (18). Tā vietā lai apvienotu līdzekļus vai vismaz koordinētu to izlietojumu problēmu risināšanai, vairākas lielās Eiropas valstis tā iemesla dēļ, ka nav Eiropas enerģētikas kopienas (19), aizvien vairāk ir spiestas slēgt divpusējus nolīgumus ar trešām valstīm tādās svarīgās jomās kā enerģētika, pētniecība un izstrāde (20). Neapšaubāmi, ka ES politika noteikti būtu daudz efektīvāks risinājums.

5.8

ES budžets pētniecībai un izstrādei laika posmam no 2014. gada līdz 2020. gadam ir 0,08 % no ES IKP, t. i., 20 līdz 30 reižu mazāks nekā valstu budžeti. Nesen izstrādātā pētījumā secināts, ka viens papildu euro, kas no valsts budžeta ieguldīts ES nozīmes pētniecības projektā, piesaista 0,93 EUR no privātā sektora (21). ES 7. pētniecības pamatprogramma (2007.–2013. gadam), kurai piešķirti EUR 50,5 miljardi, apliecina, ka tas nav tikai tukšs solījums un ka iespējams īstenot kopēju politiku šajā jomā. Šai programmai ir būtiski rezultāti: tiek lēsts, ka galarezultātā viens pamatprogrammā ieguldītais euro dos rūpniecisku pievienoto vērtību no 7 līdz 14 EUR apmērā. Pētniecības ĢD veiktajās makroekonomiskajās analīzēs prognozēts, ka ilgtermiņā līdz 2030. gadam, pateicoties 7. pamatprogrammai, tiks izveidotas 900 000 darbavietas, tai skaitā 300 000 darbavietas pētniekiem. Ar šīs pamatprogrammas atbalstu paaugstināsies konkurētspēja, un līdz 2030. gadam ES eksporta apjoms palielināsies par aptuveni 1,6 %, bet importa apjoms samazināsies par aptuveni 0,9 %.

5.9

Kopējā rūpniecības politikā obligāti jāņem vērā vides problēmjautājumi, un tā cieši jāsaista ar ES enerģētikas politiku. Vidējā un īstermiņā enerģētikas jautājumu risināšana valsts līmenī var šķist vienkāršākais risinājums, bet ilgtermiņā tā var radīt apjomīgas izmaksas, jo palielināsies atkarība no naftas ražotājām valstīm un enerģijas patēriņa izdevumi. Šo problēmu varētu atrisināt ar ieguldījumiem enerģētikas infrastruktūras attīstībā un jaunu enerģijas avotu plašākā izmantošanā, šajā nolūkā īstenojot ES nozīmes pētniecības un izstrādes pasākumus (22). Enerģētikas ĢD uzdevumā veiktajā Accenture pētījumā norādīts, ka, izmantojot atjaunojamos energoresursus, piemēram, vēja enerģiju Apvienotajā Karalistē un saules enerģiju Spānijā, un savstarpēji savienojot valstu tīklus, līdz 2020. gadam Eiropas patērētāju rēķinus varētu samazināt par aptuveni EUR 110 miljardiem.

5.10

Pašreizējā krīzes situācijā pieaug ilgtermiņa bezdarbs, un pastāv risks, ka tas varētu kļūt pastāvīgs. Tas varētu traucēt iedzīvotājiem darbavietā realizēt savas spējas un neļautu Eiropas ekonomikai izmantot viņu potenciālu. Šāda situācija ir pretrunā ar iekļaujošas izaugsmes mērķi, un tāpēc intensīvi ir jāmeklē ilgtermiņa risinājumi, tostarp, būtu jāpanāk publisks finansējums iekļaujošām darbavietām, lai saglabātu darba iemaņas, kā arī pārkvalificēšanās pasākumiem, lai palīdzētu iedzīvotājiem pielāgoties darba tirgus turpmākajām vajadzībām.

15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/42

1.1

ES iedzīvotāji, kas manto citā dalībvalstī esošus aktīvus, bieži saskaras ar problēmu, ka nodokļi tiek uzlikti divās vai vairākās dalībvalstīs (t. i., nodokļu dubultā vai daudzkāršā uzlikšana) un ka viņi tiek pakļauti nodokļu diskriminācijai. Šīs problēmas nereti rada pārmērīgu apgrūtinājumu iedzīvotājiem un kavē stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu. To risināšanas centienos Komisija 2011. gadā ir izstrādājusi paziņojumu un tam pievienotu ieteikumu.

1.2

EESK atbalsta nodokļu dubultas/daudzkāršas un diskriminējošas nodokļu uzlikšanas novēršanu un atzinīgi vērtē Komisijas izvēlēto pieeju, jo tiek ievērota dalībvalstu nodokļu suverenitāte un vienlaikus pieprasīts labāk koordinēt valstu nodokļu sistēmas.

1.3

EESK tomēr uzskata, ka galīgos mērķus Komisija varētu sasniegt efektīvāk, ja tā

1.4

ES Nodokļu jautājumu novērošanas centrs, kura izveide Komisijas uzraudzībā bija ierosināta EESK atzinumos (1) un kurš nodarbojas ar nodokļu daudzkāršas un diskriminējošas uzlikšanas jautājumu, varētu būt instruments, kas kalpotu iepriekš minēto ieteikumu īstenošanai.

2.1

ES iedzīvotāji, kas saņem mantojumu ārzemēs, bieži nonāk situācijā, ka viņiem tiek uzlikts nodoklis vairāk nekā vienā dalībvalstī (). Turklāt dažās dalībvalstīs tiek uzlikts augstāks nodoklis ārzemēs saņemtam mantojumam nekā valsts teritorijā iegūtam mantojumam (). Šādos gadījumos mantojuma iegūšana iedzīvotājiem var radīt pārmērīgu apgrūtinājumu. Mazie uzņēmumi it sevišķi var saskarties ar īpašumtiesību nodošanas problēmām īpašnieka nāves gadījumā.

2.2

Iedzīvotāju aizsardzībai pret nodokļu diskrimināciju ir pieejami juridiskie līdzekļi. Tomēr pārmērīgi augsto izmaksu dēļ tie bieži vien ir neefektīvi. Tā kā tiesības uzlikt nodokli ir vairākām dalībvalstīm, nav juridisku līdzekļu, kas ļautu aizsargāt iedzīvotājus no nodokļa daudzkāršas uzlikšanas (2).

2.3

Šī parādība jāskata apstākļos, kad to ES iedzīvotāju skaits, kas Eiropas Savienībā pārceļas no vienas valsts uz citu, no 2005. gada līdz 2010. gadam ir palielinājies par 3 miljoniem, sasniedzot 12,3 miljonus, un nekustamā īpašuma pārrobežu īpašumtiesību apjoms no 2002. gada līdz 2010. gadam Eiropas Savienībā ir palielinājies par 50 % (3). Turklāt aizvien izteiktāks ir pārrobežu ieguldījumu portfeļa pieaugums. Mantojuma nodokļa daudzkārša vai diskriminējoša uzlikšana smagi skar iedzīvotājus, taču ES dalībvalstu ienākumi no mantojuma nodokļiem nepārsniedz 0,5 % no kopējiem nodokļu ieņēmumiem, kas pārrobežu mantojuma gadījumos ir vēl daudz mazāki.

2.4

Šāda situācija rada nopietnus šķēršļus personu pārvietošanās un kapitāla aprites brīvībai vienotajā tirgū un tādējādi kavē stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu. Tā ir arī tiešā pretrunā ES pilsoņu tiesībām.

2.5

Lai mēģinātu risināt minētās problēmas, Komisijas izstrādātajā paziņojumā un tam pievienotajā ieteikumā ir izvirzīti šādi ierosinājumi:

3.1

EESK atbalsta vēršanos pret daudzkāršu un diskriminējošu nodokļa uzlikšanu, jo tādējādi tiek aizstāvētas pilsoņu tiesības un veicināta vienotā tirgus izveide. EESK to jau ir uzsvērusi daudzos atzinumos un īpaši iesaka novērst daudzkāršu un diskriminējošu nodokļa uzlikšanu iedzīvotājiem, kā arī vienkāršot administratīvās procedūras pārrobežu kontekstā (5).

3.2

Tāpēc EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par mantojuma nodokļa radītajiem pārrobežu šķēršļiem, jo

3.3

Turklāt EESK atzinīgi vērtē paziņojumā izmantoto pieeju, jo tiek ievērota dalībvalstu nodokļu suverenitāte un dalībvalstīm tiek ieteikts labāk koordinēt valsts nodokļu sistēmas un vienlaikus atcelt valsts nodokļu sistēmā pastāvošos diskriminējošos nodokļus.

4.1

EESK tomēr uzskata, ka galīgos mērķus Komisija varētu sasniegt efektīvāk, ja tā

4.2

Komisija turklāt varētu apsvērt iespēju šos pienākumus uzticēt ES Nodokļu jautājumu novērošanas centram, kura izveide Komisijas uzraudzībā bija ierosināta EESK atzinumos par daudzkāršu un diskriminējošu nodokļa uzlikšanu (6). Šis novērošanas centrs, veicot pastāvīgu pētniecības un izmeklēšanas darbu, varētu sekmēt mantojuma nodokļu radīto šķēršļu efektīvāku novēršanu un piedāvāt forumus, kuros dažādu valsts nodokļu iestāžu pārstāvji varētu apspriesties, īstenot sadarbību un slēgt vienošanās.

15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/45

—

aizdevumu pieejamība;

—

riska kapitāla pieejamība;

—

piekļuve kapitāla tirgum.

—

Konkurētspējas un jauninājumu programma (CIP);

—

EIB piešķīrums, kas paredzēts aizdevumiem MVU;

—

kohēzijas politikas fondi;

—

riska dalīšanas instruments Septītajā pamatprogrammā.

—

reglamentējošie pasākumi;

—

finanšu pasākumi, kuru mērķis ir Eiropas Savienībā uzlabot aizdevumu piešķiršanu un piekļuvi riska kapitālam;

—

pasākumi, lai uzlabotu MVU darbības vidi.

4.1.1

EESK atbalsta saskaņota regulējuma ieviešanu attiecībā uz riska kapitāla fondu veiktajiem pārrobežu darījumiem. Šāds priekšlikums vērtējams atzinīgi, jo tas ļaus mazināt trūkumus tirgū, pateicoties riska kapitāla pases izveidošanai, kas dos iespēju ES riska kapitāla fondiem aktīvāk izvietot savus līdzekļus tirgū un piesaistīt kapitālu Eiropas līmenī. EESK savos iepriekšējos atzinumos par riska kapitālu (4) jau ir izteikusi vairākas piezīmes un lūdz Komisiju ņemt tās vērā.

4.1.2

EESK stingri atbalsta pētījumu, ko Komisija veiks 2012. gadā par attiecībām starp konsultatīvu uzraudzību un riska kapitāla ieguldījumiem, ko veic bankas un apdrošināšanas uzņēmumi. Pētījumā vajadzētu novērtēt, vai minētie instrumenti rada lielu starptautisku banku oligopolu vai arī vidējā termiņā vai ilgtermiņa tie būtu jāmaina.

4.1.3

Tā kā lielākā daļa MVU ir mazie uzņēmumi (ar mazāk nekā 10 darba ņēmējiem), EESK aicina Komisiju veltīt īpašu uzmanību riska kapitāla mikrofondiem. Minētie fondi iegulda uzņēmumos, kuru projekti nav pietiekami pievilcīgi, lai piesaistītu tradicionālos riska kapitāla nodrošinātājus, bet ir pārāk lieli vai riskanti, lai piesaistītu kapitālu no tradicionālajiem aizdevumu avotiem. Šādi fondi nostiprina uzņēmuma kapitāla bāzi un attīsta uzņēmēju uzņēmējdarbības iemaņas, izmantojot koučinga metodes visā investīciju periodā (5). Dalībvalstīm vajadzētu ierosināt līdzekļus, piemēram, īpašus nodokļu uzlikšanas pasākumus, kas varētu stimulēt šādu fondu attīstību, lai likvidētu finansējuma deficītu.

4.2.1

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par nodokļu reformām attiecībā uz riska kapitāla pārrobežu ieguldījumiem. Komiteja aicina Komisiju un dalībvalstis vienlaikus ierosināt arī konkrētus pasākumus, lai nepieļautu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu.

4.2.2

Komisijai, pievēršoties nodokļu šķēršļiem pārrobežu darījumos, būtu arī jānodrošina, ka dalībvalstis rosina nodokļu reformu savās valstīs attiecībā uz MVU finansēšanas sistēmām.

4.2.3

ES līmenī jāanalizē un jāizmanto laba prakse, kas pastāv dažās dalībvalstīs (6). Daudzās valstīs jau ir ieviesti fiskālo stimulu kopumi. Kā piemēru var minēt Beļģiju/Flandriju, kur pirms dažiem gadiem tika ieviests abpusēji izdevīgs aizdevums, proti, individuāli aizdevēji var aizdot naudu MVU un par to iegūt nodokļu atlaides. Cits labs piemērs ir Nīderlandē pastāvošā sistēma, ko dēvē par “Tantes Agates aizdevumu” (Tante Agaath loan) (7).

4.2.4

MVU aktīvu izaugsmi var patiesi sekmēt arī nodokļu atvieglojumi kā, piemēram, Francijā “ISF PME” likums (8). EESK atzinīgi vērtē šādas sistēmas, ja nodokļu atvieglojumi ir samērīgi un nekavē ieguldījumus citās svarīgās nozarēs.

4.3.1

EESK atzinīgi vērtē valsts atbalsta modernizācijas priekšlikumu, ar ko paredzēts vienkāršot spēkā esošos valsts atbalsta noteikumus attiecībā uz MVU. Komiteja pieņem zināšanai, ka Komisija pārskatīs vispārējo grupu atbrīvojuma regulu un vairākas valsts atbalsta pamatnostādnes, tostarp attiecībā uz riska kapitālu, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus. EESK mudina pilnveidot, vienkāršot un precizēt minētos noteikumus. Komiteja aicina Komisiju nodrošināt, ka valsts atbalstu izmanto vienīgi tirgus nepilnību novēršanai.

4.4.1

EESK atzinīgi vērtē to, ka finanšu instrumentu tirgus direktīvā (MIFID) ir ierosināts izveidot viendabīgus MVU izaugsmes tirgus un piesaistīt tiem investorus, izmantojot jauno kategoriju “MVU izaugsmes tirgi”. EESK tomēr ierosina (9) izstrādāt īpašus noteikumus un pasākumus, kas dos iespēju to efektīvi un enerģiski īstenot.

4.5.1

Komisijai un dalībvalstīm būtu jāatvieglo grāmatvedības noteikumi un pārskatu sniegšanas pienākumi biržu sarakstos iekļautiem MVU Eiropā. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir iesniegusi priekšlikumu direktīvai, lai vienkāršotu un grozītu Grāmatvedības direktīvas, un priekšlikumu pārskatīt Pārredzamības direktīvu. Komiteja atgādina Komisijai ņemt vērā divus atzinumus, ko EESK pieņēma 2012. gada sākumā (10), un uzskata, ka MVU jāatbrīvo resursi, lai ieguldītu tos uzņēmumos turpmākas izaugsmes nodrošināšanai.

4.6.1

ES jāsaglabā savas vadošās pozīcijas starptautiski saskaņotu finanšu regulatīvo reformu īstenošanā. Komiteja tomēr atzīmē, ka dažādās kapitāla prasības Bāzele III īstenošanai ES, kas stājas spēkā un pašlaik tiek apspriestas, var radīt dažādas problēmas MVU (11).

4.6.2

EESK atbalsta Eiropas iestāžu centienus uzlabot finanšu sistēmas stabilitāti, lai izvairītos no turpmākām krīzēm. Tomēr finanšu tirgus stingrāku regulējumu nevar veidot uz MVU finansēšanas rēķina. EESK pilnībā atbalsta Eiropas Parlamenta 2012. gada maijā pieņemto “Karas ziņojumu”, kas ir vēl viens solis virzībā uz Bāzele III noteikumu par kapitāla prasībām saprātīgu un konstruktīvu ieviešanu ES.

4.6.3

EESK pieņem zināšanai, ka Komisija 24 mēnešu laikā pēc jaunās direktīvas (CRD IV) stāšanās spēkā apspriedīsies ar Eiropas Banku iestādi (EBI) un ka Eiropas Banku iestāde sniegs ziņojumu par aizdevumiem MVU un fiziskām personām. Komiteja lūdz Komisijai to pilnībā iesaistīt riska svēruma pārvērtēšanā, un tā varētu izstrādāt atzinumu par ziņojumu, kas nosūtāms Padomei un Eiropas Parlamentam.

4.7.1

Komisija ir paredzējusi, ka minētā direktīva stāsies spēkā līdz 2013. gada 16. martam. EESK aicina dalībvalstis rīkoties, lai MVU ātrāk varētu izmantot sistēmas priekšrocības. Ir arī ļoti svarīgi, lai Komisija uzraudzītu minētās direktīvas savlaicīgu īstenošanu visās dalībvalstīs. Turklāt Komisijai rūpīgi jāuzrauga, kā dalībvalstis īsteno 4. panta 5. punktu, kurā dalībvalstīm ir paredzēta iespēja pārbaudes procedūru pagarināt, pārsniedzot 30 dienu termiņu, ja vien tas nav kopumā netaisnīgi pret kreditoru. Komisijai būtu stingri jāuzrauga dalībvalstis, ka tās minēto pantu neizmanto, lai mākslīgi kavētu maksājumus, īpaši tāpēc, ka publisko iestāžu kavēšanās ar maksājumiem ievērojami ietekmē MVU naudas plūsmu un likviditātes pārvaldību.

4.7.2

Lai sniegtu piemēru, EESK aicina ES iestādes laikus maksāt saviem līgumslēdzējiem un neuzlikt tiem nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.

4.8.1

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu regulai par Sociālās uzņēmējdarbības fondiem un atgādina Komisijai, ka atbilstoša kapitāla pieejamības uzlabošanai sociālajiem uzņēmumiem jābūt vienam no darba kārtības prioritārajiem punktiem. EESK 2012. gada sākumā izteica savu viedokli (12) par minēto jautājumu. Viena no problēmām ir tā, ka jāizvērtē un jāziņo par portfeļuzņēmumu sociālajām sekām un ietekmi uz sabiedrību. EESK iesaka uzsākt kopīgu pētījumu ES līmenī, lai izstrādātu kritērijus un rādītājus šādu problēmu risināšanai. Komiteja atgādina Komisijai, ka šādi fondi var būt tikai viens instruments no daudziem ļoti vajadzīgajiem finanšu instrumentiem, kas vēl jāizstrādā.

4.8.2

EESK arī aicina dalībvalstis pilnveidot sociālo uzņēmumu dažādu formu atzīšanu. Ja šādus uzņēmumus vairāk atzītu, tiktu samazināts riska svērums tiem piešķirtajiem aizdevumiem, un minētie uzņēmumi vairs nebūtu neizdevīgākā stāvoklī šajā jomā salīdzinājumā ar tradicionālajiem uzņēmumiem.

6.1.1

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu sniegt informāciju finanšu starpniekiem un rosināt bankas un finanšu iestādes sniegt visu nepieciešamo informāciju saviem klientiem, lai viņiem palīdzētu atrast finansējumu. Turklāt EESK uzskata, ka ir svarīgi uzlabot MVU izglītošanu finanšu jautājumos. Dalībvalstis tiek aicinātas ciešā sadarbībā ar MVU organizācijām īstenot šādus pasākumus, izveidojot īpašas “ieguldījumu gatavības” programmas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

6.1.2

Viena no galvenajām problēmām lielākajai daļai MVU ir piekļuve īpaši MVU paredzētām konsultācijām. EESK atbalsta Eiropas Biznesa atbalsta tīkla (EEN) principu un lomu, tomēr uzskata, ka tā potenciāls būtu jāizmanto pilnībā (15). Tādēļ EESK ierosina stiprināt EEN kā finanšu konsultanta funkcijas. Komiteja tomēr uzsver, ka šajā kampaņā cieši jāiesaista arī MVU organizācijas un ka tai jāatspoguļo MVU lielā daudzveidība.

6.2.1

Komiteja atzīmē, ka Komisija jau ir pievērsusies šim jautājumam (MVU: piekļuve finanšu pārskatiem un MVU finansējuma indekss). Tā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ciešāk sadarboties ar banku federācijām un konsultēties ar citām institūcijām (ECB, EBI), lai tās sniegtu padomus. EESK iesaka dalībvalstu līmenī iesaistīt arī MVU organizācijas un institūcijas. Komiteja izsaka nožēlu par to, ka rīcības plānā nav paredzēts pastiprināt sadarbību ar starptautiskām organizācijām, piemēram, ESAO, lai sagatavotu datus un statistiku (16) par piekļuvi finansējumam.

6.3.1

Kvantitatīva reitinga modeļi bieži nav piemēroti MVU novērtēšanai, jo tie ir pārāk stingri. Ļoti vēlama būtu kvalitatīvo faktoru izmantošana papildus parastajai kvantitatīvajai analīzei. Bankas tādēļ varētu līdzsvarot savas punktu piešķiršanas metodes, lai novērtētu MVU kredītspēju, pienācīgu nišu atstājot individualizētiem banku pakalpojumiem. Šis jautājums arī ir jārisina, apmainoties ar labu praksi. EESK pauž nožēlu, ka dažas bankas, šķiet, šo ideju nevis veicina, bet gan no tās atsakās.

6.4.1

EESK uzskata, ka ir svarīgi izvērst saikni starp biznesa eņģeļiem, riska kapitāla fondiem agrīnā posmā un riska kapitāla fondiem vēlākā posmā, lai nodrošinātu stabilu inovācijas finansējuma ķēdi. Turklāt ļoti atbalstāmas ir iniciatīvas, lai stiprinātu biznesa eņģeļu, RK fondu un vietējo uzņēmēju reģionāla līmeņa dialogu.

6.4.2

Vajadzētu apzināt un īstenot inovatīvas pieejas riska kapitāla finansējumam. Viena šāda pieeja ir kolektīvs finansējums no daudziem ieguldītājiem, saskaņā ar ko nevis bankas vai speciālisti, bet gan iedzīvotāji iegulda mazajos un vidējos uzņēmumos, izmantojot tiešsaistes platformu nevis biržas tirgu.

6.4.3

Būtu jānostiprina hibrīdkapitāla (17) pielāgotas formas, kurās ietvertas dotācijas, pašu kapitāls un parāda kapitāls (piemēram, pašu kapitāla aizdevumi), jo tās ir labāk piemērotas MVU gan agrīnā posmā, gan visā MVU dzīves ciklā.

7.1.1

Būtu jāapsver tāda regulējuma izstrāde, kas iestādēm, kuru darbības pamatā ir riska un peļņas dalīšana, radītu stimulus izsniegt aizdevumus, jo MVU no tā noteikti gūtu labumu. Komisijai būtu rūpīgi jāanalizē iespējas, ko paver bankas, kuras ievēro līdzdalības principu. EESK aicina Komisiju izstrādāt zaļo grāmatu, uz ko pamatojoties Eiropas līmenī varētu uzsākt debates par līdzdalības bankām. Atsevišķi pasākumi, ko minētajā jomā īstenojušas Apvienotā Karaliste, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga un Malta, ir vērtējami atzinīgi, tomēr tie var kavēt ES finanšu pakalpojumu nozares turpmāko integrāciju. Turklāt, īstenojot atsevišķus, nesaskaņotus pasākumus, šis finansēšanas modelis, kas paredz, piemēram, riska dalīšanu, līdzdalību peļņas sadalē un sociāliem principiem atbilstošu finansēšanu, nedarbotos pietiekami efektīvi. Veicinot mikrokreditēšanu ar īpašu ieguldījumu politiku attiecībā uz islāmisko finanšu sistēmu, varētu rasties jauni uzņēmējdarbības veidi, kas noteiktos reģionos palīdzētu mazināt nabadzību. Tāpēc būtu vajadzīgs Komisijas paziņojums, kurā ir paredzētas, noteiktas un rosinātas alternatīvas finansēšanas metodes, lai nodrošinātu, ka uz šīm metodēm attiecas tādi paši nosacījumi kā uz citām parastām finansēšanas metodēm.

7.1.2

EESK atzīmē, ka Komisija ir izanalizējusi kredītu starpnieku darbu un to darba rezultātus, kā arī problēmas, ar ko saskaras MVU, meklējot aizdevuma finansējumu (18). EESK aicina visas dalībvalstis izveidot šādu funkciju, lai uzlabotu aizdošanas procesa pārredzamību. Komiteja atzīmē, ka Kapitāla prasību direktīvas 145. panta 4. punktā un ierosinātās Kapitāla prasību regulas 418. panta 4. punktā paredzēts, ka MVU var lūgt bankas informēt tos par viņu reitingu un punktiem. Būtu svarīgi pilnībā īstenot šos noteikumus praksē.

7.1.3

Jautājumā par konkurenci banku nozarē EESK aicina Komisiju izpētīt stāvokli minētajā nozarē un nodrošināt, ka dalībvalstīs un starp dažādām dalībvalstīm ir pietiekama konkurence MVU paredzēto finanšu produktu jomā. Piemēram, pastāv bankas zaudējumu, proti, negūtās peļņas problēma (skat. turpmāk tekstā); vienlaikus kredīta pārtēriņa procenti mazajiem uzņēmumiem vēl joprojām ir ļoti augsti, lai arī Eiropas Centrālās bankas refinansēšanas procentu likmes ir vēsturiski zemas. Lielie uzņēmumi var izmantot alternatīvas (piemēram, tiešos aizdevumus), bet mazajiem uzņēmumiem šie produkti nav pieejami.

7.1.4

Negūtā peļņa. Daudzās dalībvalstīs bankas no uzņēmumiem iekasē nodevas, ja tie aizdevumus atmaksā ātrāk nekā paredzēts. Ja aizdevumu atmaksā ātrāk nekā paredzēts līgumā, banka iekasē nodevu par kredītsaistību izpildi pirms noteiktā termiņa kā kompensāciju par to, ka bankai būtu vajadzējis šos līdzekļus atkal ieguldīt par zemākām procentu likmēm nekā tad, ja aizdevums nebūtu atmaksāts ātrāk nekā paredzēts.

7.1.5

Tomēr problēma ir tā, ka šīs bankas negūtās peļņas nodevas bieži ir diezgan augstas. Turklāt bieži ir tā, ka šīs nodevas nav skaidri paskaidrotas līgumā, kas atsaucas arī uz nākotnes procentu likmēm, kuras vel nav zināmas. Tāpēc uzņēmumiem ir ļoti sarežģīti novērtēt iespējamās negūtās peļņas nodevas, kas jāmaksā gadījumā, ja aizdevumu atmaksā ātrāk. Vairumam uzņēmumu parasti pat nav zināms pienākums maksāt negūtās peļņas nodevu.

7.1.6

Tāpēc ir ļoti būtiski, lai bankas pirms aizdevuma līgumu parakstīšanas sniegtu skaidrāku informāciju par šādām nodevām. Turklāt negūtās peļņas nodevas apmēru vajadzētu ierobežot un tai vajadzētu būt samērīgai.

7.2.1

EESK atbalsta nodomu izveidot vienotu tiešsaistes daudzvalodu datubāzi, kurā būtu informācija par dažādiem finansējuma avotiem un iekļauti Eiropas, valstu un reģionālie pasākumi, kuru mērķis ir atvieglot MVU piekļuvi finansējumam. Komiteja aicina Komisiju plaši izplatīt praktiskos norādījumus (19), ko tā izstrādāja, sniedzot informāciju par to, kā nodrošināt piekļuvi 50 miljardiem EUR publiskā finansējuma 27 dalībvalstīs.

7.2.2

EESK uzskata, ka attiecībā uz programmu “Apvārsnis 2020” galvenais, lai vislabāk izmantotu MVU inovatīvo potenciālu, ir mērķa budžets 15 % apmērā no kopējās programmas un vienota pārvaldības struktūra. Attiecībā uz procedūru jāveic uzlabojumi saistībā ar finansiāliem un administratīviem jautājumiem. Piemēram, daudzus mazos un vidējos uzņēmumus, kas piedalās ES finansētos projektos, vēl joprojām ļoti nopietni skar ar PVN saistītas problēmas attiecīgajās valstīs. Ļoti bieži tas ir viens no galvenajiem šķēršļiem tiem uzņēmumiem, kas piedalās jau no paša sākuma. Visās dalībvalstīs vajadzētu ieviest skaidru regulējumu, kas MVU atbrīvo no šā sloga. ES finansētajos projektos PVN vajadzētu būt atgūstamam visos apstākļos.

15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/52

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu veicināt drošu, pārredzamu un inovatīvu maksājumu vidi visā ES. Efektīvāki, mūsdienīgāki un drošāki maksāšanas līdzekļi ir priekšnoteikums, lai paplašinātu papildu ieguvumus no vienotā tirgus, kā arī veicinātu Eiropas ekonomikas globālo konkurētspēju.

1.2

EESK atzinīgi vērtē Komisijas rosinātā dialoga plašo spektru, kas patiešām aptver galvenos pašreizējos un nākotnes jautājumus ES maksājumu jomā. Lai iegūtu pilnīgu ainu, papildu uzmanība tomēr būtu jāpievērš skaidras naudas maksājumiem. Kaut gan tie pakāpeniski samazinās, skaidra nauda joprojām ir dominējošais maksāšanas līdzeklis atsevišķos tirgos. Valstu sniegtie dati arvien vairāk liecina, ka skaidra nauda principā ir mazāk efektīva un ka varētu ietaupīt ievērojamus finanšu resursus, ja patērētāji pārietu uz elektroniskiem maksājumiem. Dažas dalībvalstis ir guvušas reālus panākumus ceļā uz bezskaidras naudas norēķinu sabiedrību. EESK tomēr uzskata, ka skaidras naudas patiesās izmaksas vēl nav zināmas plašākai sabiedrībai. Turklāt skaidru naudu uzskata par ēnu ekonomikas veicinātāju. Tāpēc visām ieinteresētajām pusēm būtu jāsekmē maksāšanas veidi, kas palīdz mazināt ēnu ekonomiku un ir lētāki un drošāki. Šajā jautājumā būtu jāņem vērā gan daudzie ieguvumi visām ieinteresētajām pusēm, gan tas, ka šādi maksāšanas veidi nedrīkst izmaksāt pārāk dārgi MVU, kuri tos piedāvā saviem klientiem. Dalībvalstīs ir vajadzīgas papildu iniciatīvas ar Komisijas nepārprotamu atbalstu.

1.3

Populārākais bezskaidras naudas maksāšanas līdzeklis ES un visā pasaulē ir karšu maksājumi. Ekonomikas literatūrā vērojama arvien lielāka vienprātība par to, ka bezskaidras naudas maksājumi no fiskālā un ekonomikas viedokļa ir pārskatāmāki, turklāt sabiedrībai kopumā lētāki, ērtāki, drošāki un inovatīvāki. Tāpēc EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu izmantot šādus maksājumus, lai gūtu labumu no tirgu lielākas integrācijas priekšrocībām. Tomēr vēsturisku šķēršļu un standartizācijas un sadarbspējas trūkuma dēļ, kā arī nelīdzsvarotības un nepilnību dēļ publiskās informācijas izmantošanā vienotā tirgus iespējas vēl nav pilnībā izmantotas. Risinājums ir maksājumu karšu, interneta un mobilo telefonu plašāka izmantošana maksājumu veikšanai. Līdz ar to konkurence, inovācija un efektivitāte vēl nav izsmēlušas savu potenciālu. EESK aicina nākt klajā ar tirgus iniciatīvām, lai pēc iespējas drīzākā laikā varētu apzināt īstenojamus risinājumus, īpaši tādus, kas vienlaikus sekmē finansiālo un digitālo iekļaušanu.

1.4

Pašreizējā juridiskā nenoteiktība attiecībā uz uzņēmējdarbības modeļiem, kuri balstās uz savstarpējās apmaiņas maksu, kavē karšu, elektronisko maksājumu un maksājumu ar mobilo tālruni lietošanas izvēršanu, kā arī skaidras naudas aizvietošanu. Ieguldījumu un inovāciju veikšanai maksājumu sistēmās ļoti svarīga ir skaidrība. EESK aicina Komisiju stabilizēt uzņēmējdarbības vidi visiem tirgus dalībniekiem. Saskaņā ar SEPA mērķiem nevajadzētu būt nekādai maksu un citu prasību diferencēšanai nedz attiecībā uz iekšzemes, nedz pārrobežu darījumiem.

1.5

Piekļuve informācijai par banku kontos esošo līdzekļu pieejamību ir rūpīgi jāapsver, ņemot vērā dažādus aspektus, tostarp attiecībā uz drošību, datu aizsardzību, patērētāju tiesībām, konkurenci un kompensācijām kontu turētājiem. EESK atzīmē, ka subjektiem, kas vēlas iegūt šādu piekļuvi, būtu jāpiemēro regulējums un uzraudzība atbilstoši to riska profilam. Eiropas tiesiskajā regulējumā būtu skaidri jāatspoguļo iesaistīto tirgus dalībnieku saistības un atbildība.

1.6

Daudzos tirgos patērētāji var nebūt gatavi pieņemt papildmaksas un tāpēc varētu pārorientēties uz skaidras naudas maksājumiem, pamatojoties uz priekšstatu, ka skaidra nauda ir bez maksas. Kaut gan patērētāji saskaņā ar Patērētāju tiesību direktīvu no 2014. gada 13. jūnija būs jāaizsargā pret papildmaksu ļaunprātīgu noteikšanu, nav vienkāršas atbildes, kā šī aizsardzība tiks nodrošināta arī ļoti dinamiskajā tiešsaistes vidē.

1.7

Vietējos tirgos klienti pozitīvi vērtē e-maksājumus. Tomēr trūkst Eiropas mēroga risinājumu, kas balstīti uz internetbanku pakalpojumiem. Tas sarežģī e-komercijas attīstību. EESK aicina šādu sistēmu operatorus atvērtā un pārredzamā veidā risināt sadarbspējas problēmas, kā arī pēc iespējas drīzāk pievērsties e-komercijas nepilnībām.

1.8

EESK aicina Komisiju nodrošināt, ka attiecībā uz m-maksājumiem jau to attīstības sākumposmā tiktu ievēroti tādi principi kā atklāta piekļuve platformām, lietojumprogrammu pārnesamība, drošība, kā arī tiktu novērsta izmaksu dublēšana operatoriem, kuri vēlas pieņemt šos maksājumus.

1.9

EESK atzīst tirgus dalībnieku panākto progresu ar fizisko termināļu lietošanu saistītas krāpšanas ierobežošanā. Pašlaik vislielāko apdraudējumu rada krāpšana tiešsaistē. Būtu jāīsteno papildu drošības pasākumi, taču ne uz klientu ērtību rēķina. Publisko iestāžu ierosinātiem drošības pasākumiem vajadzētu būt pēc iespējas tehnoloģiski neitrāliem.

1.10

EESK atzinīgi vērtē centienus stiprināt pašreizējo vienotās euro maksājumu telpas (SEPA) pārvaldību un atbalsta ieceres centralizēt SEPA“īpašumtiesības”, piemēram, SEPA Padomes pārraudzībā. EESK tomēr mudina Eiropas Komisiju un Eiropas Centrālo banku pēc iespējas drīzākā laikā izstrādāt nepieciešamās detaļas, jo pašreizējais de facto vakuums kavē īstenošanu.

2.1

SEPA pabeigšana ir viena no Komisijas prioritātēm vienotā tirgus izveidē. Standartizācijas un sadarbspējas sasniegumi, ko atbalsta saskaņots tiesiskais regulējums, jau ir pieejami operatoriem, piemēram, SEPA kredītu pārvedumi un SEPA tiešā debeta maksājumi, ar ko līdz 2014. gada 1. februārim eirozonā aizstās līdzšinējās shēmas.

2.2

Tomēr SEPA darbības joma ir plašāka un ietver arī citus pīlārus. Viens no tiem attiecas uz karšu maksājumiem — svarīgākajiem maksājumu instrumentiem gan Eiropas Savienībā, gan arī pasaulē. Vēl viens šāds pīlārs ir e-maksājumi, t.i., maksājumi, ko veic internetā par pirkumiem. Mūsdienās šie maksājumi veido nelielu daļu no visiem bezskaidras naudas maksājumiem, taču ir sagaidāms pieaugums divciparu skaitļa apmērā. Eiropas Maksājumu padome (EPC), kas ir Eiropas banku nozares koordinācijas un lēmumu pieņemšanas struktūra maksājumu jomā, sadarbības pasākumos iekļāvusi e-maksājumus un izveidojusi SEPA e-maksājumu sistēmu. Nesen EPC saņēmusi informācijas pieprasījumu no Komisijas Konkurences ĢD.

2.3

M-maksājumi ir SEPA jaunākais pīlārs. Sadarbībā ar citiem operatoriem EPC veikusi saskaņotus pasākumus m-maksājumu jomā, sagatavojot tehniskos dokumentus par sadarbspējas pamatnostādnēm un vairākas baltās grāmatas. M-maksājumi joprojām ir agrīnā attīstības stadijā, taču to nākotnes perspektīvas ir ļoti daudzsološas. Kaut arī karšu maksājumu, e-maksājumu un m-maksājumu sistēmas atšķiras pēc to gatavības, mēroga un uzņēmējdarbības modeļiem, visām Eiropas iestādēm un tirgus dalībniekiem ir kopīga vispārēja izpratne par to, ka ir nepieciešams papildu progress attiecībā uz integrāciju, pārredzamību un konkurētspēju. Ir risks, ka trūkumi, kas piemīt pašreizējiem uzņēmējdarbības modeļiem, varētu reproducēties turpmākajā m-maksājumu vidē.

2.4

Ikviens iedzīvotājs, uzņēmums vai publiskais administrators veic maksājumus, ko izdara vai nu ar tradicionālajiem maksāšanas līdzekļiem (piem., skaidrā naudā) vai izmantojot mūsdienīgus maksājumu pakalpojumus (piem., e-maksājumus). Saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas (ECB) statistikas datiem (1) 2010. gadā Eiropas Savienībā kopējais bezskaidras naudas maksājumu skaits sasniedza 86,4 miljardus, palielinoties par 4,4 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, no kuriem lielākā daļa attiecināma uz karšu maksājumiem (39 % jeb 33,9 miljardi). Karšu maksājumos veikto darījumu vērtība ir sasniegusi EUR 1,8 triljonus, katru gadu pieaugot par 6,7 %, kas vairāk nekā trīs reizes pārsniedz eirozonā 1,8 % apmērā reģistrētā faktiskā IKP pieaugumu. Lai gan karšu izmantošana valstīs ir ļoti atšķirīga, galvenā tendence ir tā, ka karšu maksājumi ir viens no visdinamiskākajiem bezskaidras naudas norēķinu instrumentiem.

2.5

Eiropas Centrālo banku sistēmas veiktais faktu apsekojums (2) apliecināja, ka savstarpējās komisijas maksas netiek saskaņoti noteiktas un piemērotas visā ES. Savstarpējo komisijas maksu izvēle, struktūra un līmenis ļoti atšķiras un ir atkarīgi no daudziem variantiem un aspektiem. Savstarpējās apmaiņas maksa ir galvenā sastāvdaļa izmaksās, kas jāsedz komersantiem. Komisija un valstu kompetentās iestādes ir izvērtējušas savstarpējās apmaiņas maksu konkurences aspektus un pieņēmušas vairākus lēmumus, no kuriem daži attiecas uz pārrobežu darbību, bet citi — tikai uz attiecīgo valsti.

2.6

Attiecībā uz nodevu pārredzamību līdz šim diemžēl nav veikti oficiāli pētījumi un nav publicēti ne visaptveroši valstu statistikas dati, ne arī dažādas valstis salīdzinoši dati par izdevumiem, kurus maksā patērētāji, piemēram, dažādās nodevas un maksājumi, kas tieši saistīti ar dažādiem maksājumu veidiem. Lai gan šī informācija ir pieejama valstu uzraudzības struktūrām, tās lielākoties to nepublicē pat daļēji.

2.7

Neraugoties uz privātā sektora ierosmēm attiecībā uz standartizāciju, atsevišķās darījumu jomās joprojām dominē sadrumstalotība: starp karšu iegādes un karšu izdošanas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, starp karšu un termināļu, kā arī termināļu un karšu iegādes maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Tā kā komerciālās intereses bieži ir atšķirīgas un šajā posmā nav skaidru ieviešanas grafiku, minētajām ierosmēm tomēr bieži ir visai ierobežoti konkrētie rezultāti.

2.8

Visu operatoru ievērojamie ieguldījumi un veiktie pasākumi pārejai no magnētisko svītru tehnoloģijas uz EMV mikroshēmu tehnoloģiju ir palīdzējuši mazināt krāpšanu ar maksājumu kartēm tiešas saskarsmes vidē. Jaunākās tendences tomēr liecina, ka, lai gan attālinātie karšu darījumi ir tikai neliela visu karšu darījumu daļa, tie jau rada vislielākos krāpšanas draudus. Šī problēma ir pievērsusi pārraudzības un uzraudzības iestāžu uzmanību; minētās iestādes 2011. gadā ar Eiropas Centrālās bankas atbalstu apvienoja spēkus “SecuRe Pay Forum” pasākumā, lai paaugstinātu drošības līmeni un vairotu sabiedrības uzticību elektroniskajiem maksājumu pakalpojumiem un instrumentiem. Forums 2012. gadā pabeigs interneta maksājumu drošībai paredzētu tehnoloģiski neitrālu ieteikumu kopuma izstrādi.

2.9

Komisijas zaļajā grāmatā ir izskatītas visas problēmas saistībā ar maksājumiem, un, ja tās sekmīgi atrisinātu, būtu nodrošināta bāze integrētākiem un drošākiem maksājumu pakalpojumiem, ko varētu sniegt vai nu tradicionālajos interneta veikalos klātienē vai strauji augošajā elektroniskajā vidē. Palielinot konkurenci, izvēles iespējas un pārredzamību patērētājiem, inovāciju, maksājumu drošību un patērētāju uzticību, Eiropai ir iespēja pirmajai parādīt, ko 21. gadsimtā varētu nozīmēt “izdarīt maksājumu”.

2.10

Komisija sniedz integrētā tirgus redzējumu, ir apzinātas plaisas starp pašreizējo stāvokli un iecerēto integrēto maksājumu tirgu, kā arī šķēršļi, kas radījuši minētās plaisas. Komisija ir apzinājusi piecas iespējas paātrināt tirgus integrāciju un izsaka apsvērumus par to, kā būtu vadāma minēto iespēju īstenošana. Pirmais pasākumu kopums ir visplašākais un attiecas uz tirgus sadrumstalotību, pieejamību un pārrobežu jautājumiem. Pārējie attiecas uz pārredzamu un rentablu cenu noteikšanu pakalpojumiem, standartizāciju, sadarbspēju un drošību. Pārvaldības pamatnostādnes jāpiemēro esošajām SEPA shēmām (SCT, SDD), kā arī maksājumu kartēm, e-maksājumiem un m-maksājumiem.

3.1

Kopienas mēroga attieksme pret ilglaicīgiem un uz nākotni orientētiem jautājumiem maksājumu jomā — izņemot SEPA naudas pārvedumus un SEPA tiešos debetus — vēl tikai veidojas, un tā ir galvenā problēma visiem operatoriem vienotajā tirgū. EESK atzinīgi vērtē Komisijas zaļo grāmatu un sagaida atbilstīgus papildu pasākumus, lai novērstu pašreizējos trūkumus. Komiteja uzskata, ka patērētāju interesēm attiecībā uz drošu, efektīvu, ērtu un ātri veicamu maksājumu pieejamību vajadzētu būt katra maksājumu darījuma prioritātei.

3.2

Galvenā uzmanība zaļajā grāmatā ir pievērsta elektroniskajiem maksājumiem, diemžēl pienācīgi neņemot vērā skaidras naudas joprojām dominējošo lomu, jo 80 % maksājumu Eiropā tiek veikti skaidrā naudā. Lielāka izmaksu pārredzamība ir vienlīdz svarīga gan attiecībā uz elektroniskajiem maksājumiem, gan skaidras naudas darījumiem, un tai vajadzētu būt galvenajai atsaucei bezskaidras naudas norēķinu līdzekļu analīzē. Sabiedrībā joprojām valda uzskats, ka skaidrā nauda nav saistīta ar papildu izmaksām. Būtu iespējams ievērojami paaugstināt efektivitāti, ja maksātāji izmainītu savus paradumus un sāktu izmantot mūsdienīgus un lētākus maksājumus. Turklāt fakti liecina, ka skaidrās naudas maksājumu izplatībai ir pozitīva korelācija ar ēnu ekonomikas līmeni, jo skaidrās naudas maksājumiem ir grūti izsekot. Tādēļ EESK mudina dalībvalstis ar Komisijas skaidru atbalstu uzsākt papildu iniciatīvas, lai pārskatītu skaidrās naudas vietu un lomu mūsdienu ekonomikā.

3.3

EESK uzskata, ka papildu pasākumi, kuru mērķis ir pārredzamības palielināšana, un jo īpaši saistoši pasākumi būtu rūpīgi jāapsver, lai neapgrūtinātu patērētājus ar lieku informāciju, kas, sniegta nelaikā (piem., maksimumstundās) un sarežģītā formā, varētu radīt sajukumu iepērkoties un traucēt tirgotājiem norēķināties.

3.4

Starptautiskās un vairākas vietējās maksājumu karšu shēmas savu uzņēmējdarbības modeli balsta uz savstarpējās apmaiņas maksām, ko dažādā mērā ir apstrīdējušas gan valstu kompetentās iestādes, gan arī Komisija. Vispārējā tiesa nesen ir atzinusi par pamatotu Komisijas 2007. gada lēmumu, ar ko aizliedz MasterCard pārrobežu savstarpējās apmaiņas maksu. EESK atzīmē, ka līdz šim uz savstarpējās apmaiņas maksām bāzēti uzņēmējdarbības modeļi nav bijuši atbilstīgi SEPA iecerēm, t.i., nav bijis atšķirības starp maksām par pārrobežu darījumiem un maksām par vietējiem darījumiem. Turklāt nav bijis pašregulējuma mehānisma, kas, palielinoties darījumu apjomam, nodrošina savstarpējās apmaiņas maksas līmeņu pazemināšanos, kā arī alternatīvu risinājumu cenu noteikšanā, kurus piemērot nelielas vērtības maksājumiem. EESK mudina Komisiju stabilizēt ilgtermiņa uzņēmējdarbības vidi visiem operatoriem, ņemot vērā arī pieredzi, kas gūta tajos reģionos, kur šī joma tiek regulēta (piem., Austrālijā), un nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus dažādajiem maksājumu karšu shēmu uzņēmējdarbības modeļiem.

3.5

Dažādu maksājumu zīmolu koplietošana vai nu uz plastmasas kartēm vai uz jaunajām mobilajām platformām nedrīkstētu ne mazināt patērētāju tiesības izvēlēties kādu noteiktu zīmolu, ne arī ierobežot iespējamos stimulus tirgotājiem. Zīmolu koplietošana ir svarīga jaunajām sistēmām, kas ienāk tirgū un līdz ar to veicina gan izvēles iespējas, gan konkurenci. Dažos gadījumos viens zīmols izvirza papildu obligātas prasības attiecībā uz darījumiem savā tīklā, pat ja tos uzsāk cits zīmols. EESK uzskata, ka jānodrošina, lai viens zīmols nevarētu noteikt šādas maksājumu apstrādes prasības.

3.6

EESK piekrīt, ka shēmas pārvaldības funkciju nošķiršana no apstrādes ir viens no svarīgākajiem elementiem, lai izveidotu maksājumu karšu konkurētspējīgu tirgu, jo vertikālā integrācijā, konkurējot ar neatkarīgiem karšu maksājumu apstrādātājiem, iespējams izmantot šķērssubsīdijas. Turklāt pašreizējā sistēma nav īpaši labvēlīga paredzētajām iniciatīvām karšu maksājumu apstrādātāju sadarbspējas veicināšanai. Tāpēc nošķiršana — ideālā variantā uzņēmumu līmenī — veicinātu integrāciju un konkurenci vienotajā tirgū.

3.7

Saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu maksājumu un elektroniskās naudas iestādēm nav atļauta piekļuve maksājumu sistēmām, kas izraudzītas ar Norēķinu galīguma direktīvu. Tās galvenokārt attiecināmas uz lielas vērtības un mazumtirdzniecības maksājumiem. Ja Komisija plānotu kādas izmaiņas spēkā esošajā regulējumā, EESK aicinātu apsvērt riska elementu, ko jaunie dalībnieki (t.i., maksājumu iestādes un e-naudas iestādes) varētu radīt esošajām maksājumu sistēmām (infrastruktūrām), ņemot vērā to, ka, piemēram, tiem nav piekļuves centrālās bankas finansējumam.

3.8

SEPA karšu maksājumu sistēmai (SCF), ko sākotnēji izveidoja EPC, nevajadzētu ierobežot citu operatoru izstrādātos uzņēmējdarbības modeļus. Ideālā variantā SCF jaunajā SEPA pārvaldības struktūrā būtu rūpīgi jāpārskata, ņemot vērā visu ieinteresēto pušu ieguldījumu.

3.9

EESK izsaka bažas par to, ka subjekti, kam netiek piemērots regulējums un uzraudzība, vēlas iegūt piekļuvi konfidenciālai informācijai par kontiem. Turklāt iesaistīto operatoru saistības un pienākumi nav pienācīgi atspoguļoti Eiropas tiesiskajā regulējumā, un datu ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpšanas gadījumā tas patērētājiem var radīt neparedzētas sekas. Piekļuve informācijai par banku kontos esošo līdzekļu pieejamību ir rūpīgi jāapsver, ņemot vērā tādus aspektus kā drošība, datu aizsardzība, patērētāju tiesības, konkurence un kompensācijas kontu turētājiem.

3.10

Papildmaksas ir iespēja tirgotājiem kartes izmantošanas gadījumā pievienot darījuma vērtībai maksu. Kopš Maksājumu pakalpojumu direktīvas pieņemšanas šāds variants ir atzīts visā ES, ja vien kāda dalībvalsts nav to īpaši aizliegusi. Iepriekšējā pieredze ar papildmaksu piemērošanu atsevišķos gadījumos vismaz īstermiņā neļauj izdarīt viennozīmīgus secinājumus. Piemēram, 2005. gada sākumā Dānijas iedzīvotāji spēcīgi reaģēja uz maksas noteikšanu vietējiem debetkaršu darījumiem; tie krasi samazinājās, turpretī pieauga skaidras naudas izņemšana no bankomātiem. Citos tirgos veiktie apsekojumi apstiprina šo tendenci. Kaut gan patērētāji saskaņā ar Patērētāju tiesību direktīvu no 2014. gada 13. jūnija būs jāaizsargā pret papildmaksu ļaunprātīgu noteikšanu, nav vienkāršas atbildes, kā šī aizsardzība tiks nodrošināta arī ļoti dinamiskajā tiešsaistes vidē. EESK uzskata, ka papildmaksas nebūtu atbalstāmas kā Eiropas mēroga prakse.

3.11

Karšu ekosistēmu raksturo standartizācijas un sadarbspējas trūkums. Piemēram, termināļa pakalpojumu sniedzējam jāiziet līdz pat septiņām sertifikācijas procedūrām, lai varētu darboties ES līmenī. EESK aicina privāto sektoru apvienot spēkus, lai gūtu konkrētus rezultātus, arī attiecībā uz regulējuma ieviešanu un pretencioziem termiņiem. Taču, ja tirgus risinājumus rod lēni, Komisijai tomēr būtu jāizvirza likumdošanas priekšlikumi.

3.12

E-maksājumu pakalpojumu pieejamība galvenokārt aprobežojas ar attiecīgās valsts teritoriju. EESK aicina šādu sistēmu operatorus atvērtā un pārredzamā veidā risināt sadarbspējas problēmas, kā arī pēc iespējas drīzāk pievērsties e-komercijas nepilnībām. Ja tirgus tomēr nesniedz gaidītos rezultātus, Komisijai būtu jāparedz normatīvas prasības, lai e-maksājumu shēmas būtu pieejamas Eiropas līmenī.

3.13

EESK aicina Komisiju nodrošināt, ka attiecībā uz m-maksājumiem jau to attīstības sākumposmā tiktu ievēroti tādi principi kā atklāta piekļuve platformām, lietojumprogrammu pārnesamība, drošība, kā arī tiktu novērsta izmaksu dublēšana operatoriem, kuri vēlas pieņemt šos maksājumus. Turklāt datu aizsardzības iestādēm vajadzētu atbalstīt operatorus lietotājiem labvēlīgu risinājumu izstrādē.

3.14

Drošība ir galvenais, lai sabiedrība uzticētos maksājumu instrumentiem, un būtu ļoti vēlams tai pievērsties jau pašā sākuma posmā. Attiecībā uz drošību ļoti svarīgi ir tas, ka ikvienam pakalpojuma sniedzējam maksājumu vērtības ķēdē piemēro atbilstošu regulējumu un uzraudzību. EESK atzīst tirgus dalībnieku panākto progresu ar fizisko termināļu lietošanu saistītas krāpšanas ierobežošanā, tomēr atzīmē, ka operatorus apdraud krāpšana tiešsaistes komercdarbībā. Drošības pasākumiem nevajadzētu mazināt klientu ērtības, un, ja šādus pasākumus ierosina publiskās iestādes, tiem vajadzētu būt pēc iespējas tehnoloģiski neitrāliem. Tādēļ EESK atzinīgi vērtē ieteikumus, ko sniegušas iestādes, kuras piedalās “SecuRe Pay Forum” pasākumā, lai paaugstinātu interneta maksājumu drošības līmeni, un to centienus vairot sabiedrības uzticību elektroniskajiem maksājumu pakalpojumiem. Minēto ieteikumu pareiza īstenošana turpmāk būtu jākontrolē attiecīgajām iestādēm.

3.15

Krāpšanas apkarošanai tomēr ir vajadzīgi dalībvalstu attiecīgo iestāžu savstarpēji papildu pasākumi. EESK tāpēc atzinīgi vērtē Eiropas Kibernoziedzības centra izveidi Eiropola ietvaros; centrs uzsāks darbību līdz 2013. gada 1. janvārim un, cerams, kļūs par kompetences centru ES cīņā pret krāpniekiem. Šādu iniciatīvu EESK atbalstīja pašiniciatīvas atzinumā par krāpšanas un bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu viltošanas apkarošanu, ko pieņēma 2008. gada 23. oktobrī (3). EESK atzīmē, ka arī pārējie atzinumā minētie pasākumi joprojām ir ļoti svarīgi un būtu jāapsver.

3.16

Maksājumi skar daudzas ieinteresētās puses; to intereses, lai arī dažreiz atšķirīgas, būtu jāņem vērā, veidojot maksājumu jauno vidi. Jaunajai SEPA pārvaldībai šajā izvērstajā un vērienīgajā projektā būtu jānodrošina atklātība, pārredzamība un vienlīdzīgi konkurences apstākļi. EESK atzinīgi vērtē Komisijas un Eiropas Centrālās bankas ieceres centralizēt SEPA“īpašumtiesības”, piemēram, SEPA Padomes pārraudzībā. EESK tomēr mudina paātrināt minētās norises, jo pašreizējais de facto vakuums kavē to īstenošanu.

15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/57

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atbalsta Eiropas Komisijas (EK) priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas nodibinājuma statūtiem (EFS), kas dos iespēju izveidot Eiropas nodibinājumu (Fundatio Europaea). EESK jau ir aicinājusi izveidot šādus statūtus (1), lai Eiropas Savienībā atvieglotu sabiedriskā labuma nodibinājumu pārrobežu darbību un to sadarbību, kas palīdzētu veicināt ES ekonomisko un sociālo kohēziju.

1.2

Šobrīd EESK aicina Eiropas Parlamentu un Padomi pieņemt priekšlikumu bez kavēšanās. Ir skaidrs, ka nodibinājumi vairāk nekā jebkad agrāk nodarbojas ar jautājumiem, kuri pārsniedz valstu robežas un kuru risināšanai vajadzīga efektīva organizatoriskā struktūra. Eiropas līmeņa nodibinājumiem, kas darbojas zinātnē, pētniecībā un sociālajā jomā, nepieciešama tāda juridiskā forma, ko atzīst ikvienā ES dalībvalstī.

1.3

Pati nodibinājumu nozare un to pārstāvošās organizācijas un tīkli valstu un ES līmenī vairākkārt aicinājuši izveidot EFS kā efektīvāko risinājumu, kas palīdzētu likvidēt pārrobežu šķēršļus un tādējādi stimulētu nodibinājumu darbību visā Eiropā.

1.4

Fundatio Europaea (FE) būs fakultatīvs un neaizstās vietējā un valsts līmeņa tiesību normas. Tomēr nodibinājumiem, kas pieņems statūtus, tas dos iespēju darboties visās ES valstīs bez nepieciešamības veidot vietējas struktūras, ja vien attiecīgais nodibinājums būs atzīts tajā valstī, kur tas sākotnēji izveidots.

1.5

EESK uzskata, ka ierosinātais pasākums pilnībā atbilst subsidiaritātes principam. ES rīcība ir nepieciešama, lai likvidētu valstu šķēršļus un pašreizējos ierobežojumus, ar kuriem saskaras nodibinājumi, kas darbojas vairākās dalībvalstīs. Pašreizējā situācija liecina, ka ar valstu līmeņa pasākumiem šī problēma netiek pienācīgi risināta, un jautājuma starpvalstu rakstura dēļ vajadzīga Eiropas mēroga sistēma, kas nodrošinātu attīstību tiem nodibinājumiem, kuru sūtība ir darboties visas Eiropas līmenī. Lai šādu mērķi sasniegtu, dalībvalstu individuāli veikti pasākumi negarantēs optimālus rezultātus attiecībā uz vienotā tirgus principu.

1.6

Priekšlikuma nolūks ir izveidot novatorisku tiesisko regulējumu, kas papildinātu dalībvalstu tiesību aktus, kuru forma un darbības joma netiks mainīta. Dalībvalstīm joprojām būs iespēja izvēlēties, saglabāt un attīstīt sev raksturīgos nodibinājumu veidus.

1.7

EESK piekrīt lēmumam priekšlikumu izstrādāt regulas formā. Regula ir vispiemērotākais juridiskais instruments, ar ko nodrošināt statūtu saskaņotību visās dalībvalstīs un palielināt uzticēšanos, jo regulas noteikumi ir piemērojami tieši un viendabīgi. Tas vēl vairāk nostiprināts 47. pantā par uzraudzības iestāžu sadarbību un 48. pantā par nodokļu iestāžu sadarbību.

1.8

EESK ir vienisprātis par svarīgākajiem aspektiem EK priekšlikumā par EFS, kura mērķis ir panākt līdzsvaru starp, no vienas puses, statūtu pieejamību (dibināšanas izpratnē) un, no otras puses, ticamību (pārredzamības un pārskatatbildības izpratnē).

1.9

Priekšlikumā iekļautie nodokļu elementi nerada jaunu režīmu, bet gan automātiski piešķir Eiropas nodibinājumiem līdztiesīgu stāvokli ar valstu sabiedriskā labuma struktūrām. Tāpēc šī priekšlikuma daļa rūpīgi jāpārskata, jo tā nedrīkst apdraudēt tik ļoti vajadzīgo ierosinātās regulas pieņemšanu.

2.1

Savienības līmenī nav nekādu iespēju saskaņot juridiskās sistēmas, kuru ietvaros darbojas visas ES sabiedriskā labuma struktūras. Tiek lēsts, ka visā Savienībā ir vairāk nekā 50 likumu, kas regulē nodibinājumu izveidi un darbību. Dalībvalstu civiltiesību un nodokļu sistēmu atšķirību dēļ šo struktūru pārrobežu darbība ir dārga un apgrūtinoša. Turklāt nodibinājumu pārrobežu darbu kavē tiesiski, administratīvi un ar nodokļiem saistīti šķēršļi. Tāpēc ļoti maz tiek izmantota līdzekļu pārrobežu plūsma un atbalsts sabiedriskā labuma mērķiem.

2.2

Lai šīs problēmas risinātu, Komisija iesniegusi regulas priekšlikumu, kurā izstrādāta jauna Eiropas līmeņa juridiskā forma, kas varētu atvieglot nodibinājumu veidošanu un darbību vienotajā tirgū. Šī juridiskā forma ļaus nodibinājumiem pārrobežu darbībā efektīvāk nodrošināt privāto finanšu plūsmu ES sabiedriskā labuma mērķiem. Tādējādi darbībām, kuru mērķis ir sabiedriskais labums, būtu pieejams lielāks finansējums, kas savukārt dotu lielāku sabiedrisko labumu Eiropas iedzīvotājiem un pozitīvi ietekmētu ES ekonomiku kopumā.

2.3

Priekšlikumā izklāstītas galvenās FE īpatnības, to dibināšanas metodes un organizatoriskie noteikumi. Paredzēta arī iespēja ar zināmiem nosacījumiem atkal pārveidot FE par sabiedriskā labuma struktūru vai izbeigt tā darbību.

2.4

Regulā noteiktas katras dalībvalsts uzraudzības iestāžu obligātās uzraudzības pilnvaras, kas dos tām iespēju efektīvi pārraudzīt attiecīgajā dalībvalstī reģistrēto FE darbību. Ir arī noteikts, ka FE un tā ziedotājiem automātiski tiek piemēroti tādi paši nodokļu atvieglojumi, kādi piešķirti iekšzemes struktūrām ar sabiedriskā labuma mērķi.

3.1

Savā iepriekšējā atzinumā EESK ir atzinusi nodibinājumu nozīmīgo devumu daudzās jomās, piemēram, cilvēktiesībās, mazākumtautību aizsardzībā, nodarbinātībā un sociālajā progresā, vides un Eiropas mantojuma aizsardzībā, kā arī zinātnes un tehnoloģijas sasniegumu popularizēšanā. Nodibinājumi arī būtiski palīdz sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus — gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi.

3.2

Cilvēki, preces, pakalpojumi un kapitāls Eiropas Savienībā kopumā var brīvi pārvietoties pāri robežām, taču tas ne vienmēr attiecas arī uz tādu darbību un resursiem, kas veltīti sabiedriskā labuma mērķiem. Šādā nolūkā radīta FE — jauna, fakultatīva juridiska struktūra, kas pastāv līdzās tām juridiskajām formām, kas jau izveidotas ES valstīs.

3.3

EESK uzskata, ka Eiropas nodibinājuma statūtu izstrāde būs ieguvums nodibinājumiem, jo visā ES būs viendabīgāki noteikumi; būs iespējams izmantot vienu tiesisko līdzekli un pārvaldības struktūru, kas būs salīdzināma visās dalībvalstīs; tādējādi būs lielāka juridiskā noteiktība un zemākas atbilstības nodrošināšanas izmaksas.

3.4

Statūti ļaus vieglāk apkopot un vairot nodibinājumu īpašās zināšanas un resursus. Arī atpazīstams Eiropas nodibinājuma veids stimulēs pārrobežu iniciatīvas un ziedojumus. Paredzams, ka dalībvalstu ekonomikai būs pieejami lielāka apjoma līdzekļi tādām svarīgām jomām kā pētniecība un izglītība, sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi, kultūra un vides aizsardzība.

3.5

EESK atzinīgi vērtē to, ka ES priekšlikums orientēts vienīgi uz sabiedriskā labuma nodibinājumiem. Komiteja norāda, ka 5. pantā izklāstītās sabiedriskā labuma mērķa definīcijas pamatā ir galīgs saraksts ar visizplatītākajiem kopīgajiem mērķiem, kuri ir aktuāli lielākajā daļā dalībvalstu. Saraksts sniedz lielāku juridisko noteiktību attiecībā uz to, kas ir sabiedrisks labums, taču to var būt ļoti grūti papildināt vai grozīt, jo tas izdarāms vienīgi ar vienprātīgu Padomes lēmumu un Eiropas Parlamenta piekrišanu, un vienīgi tad, kad septiņus gadus pēc regulas stāšanās spēkā tā tiek pirmoreiz pārskatīta.

3.6

EESK norāda, ka jēdzienu “darboties sabiedrības kopējās interesēs” regulā varētu precizēt, konkrēti nosakot, ka FE jābūt identificējamam sabiedriskā labuma mērķim (-iem) un ka tam ir jākalpo sabiedrības kopējās interesēs un/vai sabiedrības daļas interesēs. EESK arī iesaka ņemt vērā šādus elementus, lai noteiktu, vai attiecīga struktūra sniedz vai paredz sniegt sabiedrisku labumu:

3.7

EESK atzinīgi vērtē pārējās EFS raksturīgās iezīmes, kas aprakstītas ierosinātajā regulā un ko Komiteja bija ieteikusi savā iepriekšējā atzinumā, proti:

3.8

EESK norāda, ka regula tiecas atvieglot Eiropas Savienības Tiesas neseno nolēmumu īstenošanu (2), dodot iespēju veikt starpvalstu ziedojumus Eiropas nodibinājumiem un tos uzskatīt par sabiedriskā labuma nodibinājumiem saskaņā ar attiecīgās valsts nodokļu regulējumu. EESK uzskata, ka nodokļu vajadzībām, lai noteiktu FE piemērojamo nodokļu režīmu saskaņā ar valsts līmenī piemērojamajiem nodokļu noteikumiem, tiem būtu piešķirams standarta bezpeļņas organizācijas statuss, pilnībā ievērojot tās dalībvalsts nodokļu iestāžu kompetenci un praksi, kurā attiecīgajam FE ir nodokļu saistības. Lai gan dalībvalstis nevar diskriminēt FE attiecībā pret valsts sabiedriskā labuma nodibinājumiem, jo tas būtu pretrunā ES līgumam un Tiesas praksei, tām ir iespēja izvēlēties, kādu nodokļu režīmu piemērot. Ja dalībvalsts jurisdikcijā bezpeļņas organizācijām ir paredzēti vairāki nodokļu režīmi, valstij jānorāda, kuru režīmu tā piemēros Eiropas nodibinājumiem.

3.9

Visbeidzot, ierosinātajā regulā būtu pilnībā jāņem vērā nodibinājumu nozares ieteikumi, lai galīgajam instrumentam, no vienas puses, garantētu patiesu Eiropas dimensiju bez pārmērīgām atsaucēm uz valstu noteikumiem, un lai, no otras puses, tas vienlaikus būtu gan visaptverošs, gan nepārprotams, kas noteikti veicinās tā izmantošanu.

4.1

Kā norādīts iepriekšējā EESK atzinumā, būtiskākie ieguvumi no EFS būs četri: efektivitāte un vienkāršošana, pārskatatbildība, tautsaimniecisks labums un politiskas/sociālas priekšrocības. EESK uzskata, ka ierosinātajā regulā panākts pienācīgs līdzsvars starp šiem elementiem, lai gan dažus turpmāk aplūkotus aspektus varētu vēl pilnveidot.

4.2

EESK vēlas pievērst uzmanību konkrētu priekšlikumā minētu terminu tulkojumam, proti, jēdzienam “sabiedrisks labums”, kuru dažās valodās var tulkot kā “sabiedriski pakalpojumi” vai “vispārēja nozīme” un attiecināt uz ļoti specifiska veida nacionālo juridisko formu ar savstarpēji saistītu tiesību un prasību kopumu. Tādējādi var rasties zināma neskaidrība par to, kuras attiecīgās valsts sabiedriskā labuma struktūras ir iespējams pārveidot par FE, ja dalībvalstīs tas nebūs nepārprotami noteikts.

4.3

EESK uzskata, ka dalībvalstīm pašām būtu jānosaka, kuras sabiedriskā labuma struktūras un nodibinājumus var pārveidot par FE vai apvienot, lai izveidotu FE. Šādas iespējas saskaņā ar definīciju neattiektos uz tādām nereģistrētām struktūrām kā ieguldījumu fondi (trasti), taču attiektos uz nodibinājumiem, kuru mērķis ir sabiedrisks labums un kuri dažās ES dalībvalstīs uztur neautonomus fondus, kā arī sabiedriskā labuma dotāciju fondus.

4.4

EESK uzskata: ņemot vērā FE publiskā labuma mērķi un statusu nodokļu aspektā, tiem FE, kas dibināti uz neierobežotu laiku, savi gada ieņēmumi būtu jāizlieto saprātīgā laikposmā (piemēram, 4 gados), vienlaikus nodrošinot iespēju daļu no saviem resursiem (piem., vienu trešdaļu) novirzīt savu dotāciju vērtības saglabāšanai un/vai palielināšanai. Iepriekš teiktais neattiektos uz tādiem FE, kas dibināti uz ierobežotu laiku, un uz nodibinājumiem, kuru izveides mērķis ir izlietot dotācijas konkrētā laikposmā.

4.5

EESK vēlas norādīt, ka EK priekšlikumā ietvertās pārredzamības prasības, īpaši tās, kas skar ārējo revīziju, attiecībā uz Eiropas nodibinājumu obligāto aktīvu lielumu ir stingrākas nekā pašreiz spēkā esošās prasības ES dalībvalstu nodibinājumiem. Nākotnē tas var kavēt FE izmantošanu. Revīzijas prasība būtu jāpiemēro tikai tad, ja ir pārsniegta noteikta robežvērtība (piem., 150 000 EUR) un/vai vidējais darbinieku skaits (vismaz 50 darbinieku). Tos FE, kuru aktīvi ir mazāki nekā ierosinātā 150 000 EUR robežvērtība, varētu kontrolēt nevis revidents, bet neatkarīgs pārbaudītājs. Prakse liecina, ka patlaban 8 dalībvalstīs ārējais revidents nav obligāts, savukārt tur, kur šāda prasība ir ieviesta, robežvērtības svārstās no vairāk nekā 15 000 EUR (Igaunijā) līdz vairāk nekā 2,5 miljoniem EUR (Polijā) un attiecas uz nodibinājumiem, kuru darbinieku skaits pārsniedz 50 (3). Šī samērīgā pieeja attiecībā uz revīziju neatbrīvo FE no pienākuma izpildīt citas pārredzamības un pārskatatbildības prasības, kas noteiktas regulā, it sevišķi saistībā ar regulāro (ikgadējo) publiskās ziņošanas pienākumu.

4.6

Eiropas nodibinājumam jābūt spējīgam veikt “saistītas” ekonomiskas darbības, t.i., tādas, kas saistītas ar tā mērķi — sabiedrisku labumu —, taču jēdziens “nesaistīta ekonomiskā darbība” varētu būt grūtāk definējams. Lielāka skaidrība varētu būt, ja Eiropas nodibinājumi drīkstētu veikt tikai netiešas nesaistītas ekonomiskās darbības ar citas juridiskas personas starpniecību.

4.7

EESK uzskata, ka regulā jāietver noteikumi par FE personāla tiesībām tikt informētiem un uzklausītiem atbilstīgā starptautiskā līmenī, ja FE nodarbina ievērojamu skaitu darbinieku dažādās dalībvalstīs:

4.8

EESK uzskata, ka pašreizējā veidolā regula faktiski rada vairākus pilnīgi jaunus noteikumus attiecībā uz brīvprātīgajiem, taču ne viņu statuss / juridiskā definīcija, ne viņu tiesības un pienākumi Eiropā nav skaidri definēti. Pēc EESK domām, kamēr trūkst šādu pamata elementu, FE brīvprātīgo informēšanai un uzklausīšanai jānotiek saskaņā ar spēkā esošajiem valstu likumiem. Praktiskā ziņā starpvalstiska brīvprātīgo informēšana un uzklausīšana būtu organizējama galvenokārt pēc FE pušu vienošanās. Šajā saistībā mērķis ir panākt, lai netiktu apieti likumi, kuri nosaka brīvprātīgo statusu, un lai tādu prasību pievienošanas dēļ, kuras reālās situācijās nav iedomājamas, FE izmantošana nekļūtu pārāk sarežģīta un smagnēja. EESK arī uzskata, ka brīvprātīgo tiesības tikt informētiem un uzklausītiem nav salīdzināmas ar darbinieku tiesībām, jo tas radītu bezprecedenta tiesības un juridiskus sarežģījumus.

4.9

EESK atzinīgi vērtē to, ka ierosinātajā regulā ņemti vērā sākotnējie ieteikumi deleģēt FE pārraudzību īpaši pilnvarotām kompetentām dalībvalstu iestādēm, pamatojoties uz kopīgi noteiktiem EFS standartiem par reģistrēšanas, ziņošanas un uzraudzības prasībām, kas izklāstītas EFS regulā. EESK uzskata, ka tur, kur šādu iestāžu vēl nav, to funkcijas var veikt uzņēmumu reģistra iestādes. Pēc EESK domām, dalībvalstīm būtu jāļauj pašām lemt par vienas vai vairāku iestāžu izraudzīšanu atbilstīgi valsts vajadzībām un praksei.

4.10

Ja ES likumdevēji vēlas regulas galīgajā redakcijā saglabāt ar nodokļiem saistītos elementus, EESK aicina ņemt vērā to pieeju, kādu ieteiktu nodibinājumu jomas lietpratēji. Piemēram, būtu iespējams apvienot civiltiesību instrumentu (EK regulu) un nodokļu tiesību normas, ko dalībvalstis uzskatītu par būtiskām (piem., gada ienākumu izmaksu pienācīgā laika periodā).

15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/61

1.1

Komisijas priekšlikums direktīvai, kas attiecas uz to, kā izpildīt direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, ir viens no priekšlikumiem, kuru mērķis ir, pirmkārt, pastiprināt noteikumus darba ņēmēju norīkošanai darbā un, otrkārt, kodificēt spēkā esošos tiesību aktus, kas regulē tiesības sākt kolektīvu rīcību pārrobežu situācijās. Šie priekšlikumi ir atbilde debatēm, kas sekoja četriem ES Tiesas spriedumiem (Viking Line, Laval, Rüffert un Luksemburgas) par sociālo tiesību un ekonomisko brīvību līdzsvaru.

1.2

EESK divos atzinumos ir aicinājusi stiprināt noteikumus par darba ņēmēju norīkošanu darbā, cita starpā precizējot un uzlabojot direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā noteikumus un veicinot dalībvalstu iestāžu sadarbību. EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikuma mērķus direktīvas izpildei un uzsver nepieciešamību garantēt norīkoto darba ņēmēju aizsardzību, ņemt vērā dalībvalstīs pastāvošos atšķirīgos darba tirgus modeļus un apkarot sociālo dempingu un negodīgu konkurenci. Tāpēc EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai lielāka uzmanība jāpievērš sociālajiem jautājumiem.

1.3

EESK atzinīgi vērtē vēlmi stiprināt spēkā esošo direktīvu, jo tā ir vērsta uz īstenošanas un administratīvās sadarbības uzlabošanu starp dalībvalstīm. Sākotnējai direktīvai ir liela nozīme godīgas konkurences nodrošināšanā starp visiem pakalpojumu sniedzējiem (ietverot dalībvalstu pakalpojumu sniedzējus), jo tā garantē vienlīdzīgus konkurences apstākļus un tiesisko noteiktību pakalpojumu sniedzējiem, pakalpojumu saņēmējiem un darba ņēmējiem, kas ir norīkoti darbā pakalpojumu sniegšanas jomā.

1.4

EESK uzskata, ka ir svarīgi, lai direktīva garantētu darbā norīkoto darba ņēmēju aizsardzību un pienācīgi ņemtu vērā dalībvalstu atšķirīgos darba tirgus modeļus, taču vienlaikus arī paplašinātu pārrobežu tirdzniecības iespējas, īpaši novēršot liekas administratīvās izmaksas.

1.5

Lai veicinātu pakalpojumu starptautisku apriti godīgas konkurences apstākļos, svarīgi ir panākt, ka valstu tiesību aktos un koplīgumos paredzētie obligātie darba nosacījumi ir vienādi.

1.6

Direktīvas 3. panta 1. punktā iekļautie elementi nav jāskata kā visaptverošs saraksts, bet gan jāizmanto vispārēja novērtējuma veikšanai, kurā tiktu ņemti vērā visi attiecīgie faktori.

1.7

Direktīvai jānodrošina, lai lielākā mērā tiktu ņemta vērā sociālo partneru autonomija un to loma dažādos darba tirgus modeļos. EESK atgādina dalībvalstīm par atbildību, nodrošinot efektīvu kontroli, un uzskata, ka ir ļoti būtiski pēc trijiem gadiem pārskatīt pasākumu sarakstu.

1.8

Lai aizsargātu darba ņēmēju tiesības, dalībvalstīm jābūt iespējai ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem noteikt par pienākumu iecelt kontaktpersonu ar visām pilnvarām, kas nepieciešamas sarunu vešanai uzņēmuma vārdā; kā arī 11. panta 3. punktu būtu jānodrošina, ka uzņēmējas valsts arodbiedrības un citas puses var aizstāvēt darbā norīkoto darba ņēmēju tiesības atbilstīgi valsts praksei.

1.9

EESK uzskata, ka priekšlikums par “solidāru atbildību” apakšlīgumu gadījumā ir viens no direktīvas priekšlikuma svarīgākajiem punktiem. Tas nodrošina darba ņēmēju aizsardzību tajās jomās, kurās apakšlīgumi ir visizplatītākie, turklāt tiek ievērota arī darba devēju nepieciešamība pēc noteiktības par viņu saistībām. EESK tomēr uzsver, ka priekšlikumā ir jāņem vērā dalībvalstīs jau pastāvošās solidārās atbildības sistēmas. EESK stingri uzsver, ka tām dalībvalstīm, kurām tādas nav, pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem šāda sistēma būtu jāievieš. EESK rosina Komisiju kopā ar sociālajiem partneriem sagatavot precīzāku jēdziena “pienācīga rūpība” definīciju, ņemot vērā to, kā tas ir izdarīts dažās dalībvalstīs. EESK, nevēlēdamās skart sociālo dialogu valstu līmenī, uzskata: jēdziens “pienācīga rūpība” nozīmē, ka uzņēmumi, kas atbilstoši pārbauda un kontrolē apakšuzņēmējus, pie atbildības nebūtu jāsauc.

2.1

Komisijas priekšlikums direktīvai, kas attiecas uz to, kā izpildīt direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā, veido daļu no priekšlikumu kopuma. Kopā ar direktīvu par izpildi Komisija ir iesniegusi priekšlikumu regulai, kas kodificē spēkā esošos tiesību aktus, kuri regulē tiesības sākt kolektīvu rīcību pārrobežu situācijās (1). Komisija norāda, ka abu priekšlikumu mērķis ir radīt lielāku skaitu un labākas darbavietas, kā arī palielināt ES konkurētspēju, atjaunojot un uzlabojot vienoto tirgu un vienlaikus neapdraudot darba ņēmēju tiesības.

2.2

Komisijas priekšlikums direktīvai, kas attiecas uz to, kā izpildīt direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā, ietver turpmāk minēto.

3.1

Komisija norāda: lai gan norīkoto darba ņēmēju skaits veido nelielu daļu no kopējā ES darbaspēka, dažās dalībvalstīs ir liels darbā norīkoto darba ņēmēju skaits, un šī parādība kļūst arvien izplatītāka. Trūkst ticamu datu, taču tiek lēsts, ka katru gadu darbā tiek norīkots aptuveni 1 miljons darba ņēmēju. Norīkošana darbā skar proporcionāli ļoti mazu kopējā darbaspēka daļu — mazāk nekā 1 % pašreizējās dalībvalstīs —, taču tā veido apmēram 20 % no darbaspēka pārrobežu mobilitātes. Visvairāk skartās valstis ir Vācija, Francija, Luksemburga, Beļģija un Polija.

3.2

Komisijas priekšlikums izriet no saspringtām debatēm, kuras izraisīja ES Tiesas spriedumi (Viking Line, Laval, Rüffert un Luksemburgas lietās) par līdzsvaru starp sociālajām tiesībām un ekonomisko brīvību. Eiropas Parlaments 2008. gada oktobrī pieņēma atbildes rezolūciju par Eiropas Tiesas spriedumiem. Eiropas sociālie partneri 2008. gada otrajā pusē pēc Komisijas un Francijas prezidentūras prasības veica kopīgu Tiesas nolēmumu analīzi.

3.3

Šie jautājumi tika aplūkoti arī ziņojumā par vienotā tirgus atkārtotu aktivizēšanu, kuru 2010. gadā iesniedza profesors Mario Monti. Ziņojums ieteica garantēt un precizēt tiesības streikot un ieviest ar direktīvas piemērošanu saistītu darba strīdu neformālas izšķiršanas mehānismu.

3.4

EESK skatījusi jautājumu par Tiesas nolēmumiem attiecībā uz direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu divos atzinumos: “Iekšējā tirgus sociālā dimensija” (2) un “Akts par vienoto tirgu — divpadsmit mehānismi” (3).

EESK savos atzinumos aicinājusi:

4.1

EESK ir iepazinusies ar Komisijas priekšlikumu direktīvai, kuras mērķis ir uzlabot darbā norīkošanas direktīvas īstenošanu, precizējot nosacījumus attiecībā uz darbā norīkotajiem darba ņēmējiem, un uzlabot atbilstīgo valsts iestāžu, uzņēmumu un darba ņēmēju iespējas sadarboties un veikt informācijas apmaiņu. Komiteja uzskata, ka ir svarīgi, lai priekšlikums garantētu norīkoto darba ņēmēju aizsardzību, ņemtu vērā dalībvalstīs pastāvošos atšķirīgos darba tirgus modeļus un efektīvi sekmētu sociālā dempinga un negodīgas konkurences apkarošanu, kā arī paplašinātu pārrobežu tirdzniecības iespējas, jo īpaši, novēršot liekas administratīvās izmaksas. Lai veicinātu pakalpojumu starptautisku apriti godīgas konkurences apstākļos, svarīgi ir panākt, ka valstu tiesību aktos un koplīgumos paredzētie obligātie darba nosacījumi ir vienādi.

4.2

EESK uzskata, ka ļoti svarīga ir juridiskā noteiktība, un norāda uz juridisko nenoteiktību, kas skar ārvalstu darba ņēmējus, kurus darbā nosūta pagaidu aģentūras. Uz šiem darba ņēmējiem attiecas Direktīva par norīkošanu darbā un Direktīva par pagaidu darba aģentūrām. Lai novērstu šo neskaidrību, EESK ierosina Izpildes direktīvā noteikt, ka tā attiecas uz pagaidu darbiniekiem, ja vien saskaņā ar Direktīvas par pagaidu darba aģentūrām 5. panta 3. punktu nav panākta vienošanās par viņiem labvēlīgākiem darba noteikumiem un nosacījumiem.

4.3

Komiteja uzskata, ka pārrobežu pakalpojumi ir ļoti nozīmīgi iekšējā tirgus attīstībai. Lai veicinātu politisko atbalstu Eiropas Savienībai un sekmētu solidaritāti Savienībā, ES lielāka uzmanība būtu jāpievērš savas politikas sociālajiem aspektiem. Lai varētu realizēt visas iekšējā tirgus iespējas, ES jāstiprina sociālā dimensija. Priekšlikums direktīvai ir solis pareizajā virzienā, taču tas pilnībā neapmierina Komitejas vēlmes. Priekšlikumā nepieciešami papildu precizējumi un stingrāks formulējums.

4.4

EESK atbalsta direktīvas 3. panta 1. punktā minēto ieceri aplūkot jautājumu par tā sauktajiem “pastkastīšu” uzņēmumiem, t. i. uzņēmumiem, kas neveic reālu uzņēmējdarbību valstī, kurā tie reģistrēti, bet tajā atrodas tikai tāpēc, lai izvairītos no saistībām attiecīgajā uzņēmējā valstī. Lai nodrošinātu skaidrību, tiesisko noteiktību un atbilstību 3. panta 2. punktam, jāveic vispārējs novērtējums par to, vai uzņēmums patiešām veic būtiskas darbības valstī, kurā tas atrodas, ņemot vērā attiecīgos faktorus, proti, neuzskatot sarakstu par visaptverošu.

4.5

Direktīvas priekšlikuma 3. panta 2. punktā precizēta situācija, kad darba ņēmējs uzskatāms par pagaidu darba veicēju citā dalībvalstī. Ļoti svarīgi ir nošķirt īslaicīgu nodarbinātību no ilglaicīgas, jo tas nosaka, kuras valsts darba tiesības ir piemērojamas un vai šo situāciju vispār iespējams uzskatīt par norīkošanu darbā. EESK atzinīgi vērtē priekšlikumā iekļautos skaidrojumus, īpaši atsauci uz nepieciešamību veikt objektīvu vispārēju novērtējumu.

4.6

EESK atzinīgi vērtē jaunos informācijas noteikumus, taču uzskata, ka 5. panta 4. punktā skaidri jānorāda arī uz nepieciešamību pilnībā ievērot sociālo partneru autonomiju un sociālo partneru lomu dažādos darba tirgus modeļos. Būtiski arī nodrošināt, lai sociālajiem partneriem netiktu nodota administratīvā atbildība par tādu uzdevumu finansēšanu kā, piemēram, tulkošana. Jāatbalsta nozaru sociālo partneru iniciatīvas informācijas izplatīšanas jomā.

4.7

Attiecībā uz pārbaudēm (7. pants) ir svarīgi, lai uzņēmējas valsts iestādēm piekristu vispārēja atbildība par pārkāpumu pārraudzību gadījumos, kad darba ņēmējs no citas valsts darbā tiek norīkots uz laiku, un lai nosūtītājas valsts iestādes sadarbotos ar uzņēmējas valsts iestādēm. Ir jānodrošina, lai šīs pārbaudes varētu veikt arī pēc uzņēmējas valsts iestāžu iniciatīvas, ne tikai pēc tās valsts iniciatīvas, kurā uzņēmums ir reģistrēts.

4.8

Šā dokumenta 9. panta 1. punkta d) apakšpunkts ļauj dalībvalstīm noteikt ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem par pienākumu iecelt kontaktpersonu, ja nepieciešams, pārrunu veikšanai darba ņēmēja vārdā ar attiecīgajiem sociālajiem partneriem dalībvalstī, uz kuru darba ņēmēji norīkoti, ievērojot valsts normatīvos un administratīvos aktus un praksi. Dažās valstīs pietiek ar kontaktpersonas iecelšanu, jo likumu un līgumu ievērošanu spēj nodrošināt valsts iestādes. Citās valstīs, kurās pastāv atšķirīgi darba tirgus modeļi, kontaktpersonai jābūt pilnvarotai pārstāvēt uzņēmumu attiecībās ar valsts iestādēm un arodbiedrībām. Tāpēc direktīvā jāņem vērā dažādi darba tirgus modeļi. Direktīvas priekšlikuma 11. panta 5. punkta b) apakšpunktā jāiekļauj prasība nodrošināt informāciju par sociālā nodrošinājuma iemaksām/nodokļiem un par to, kur tie maksāti.

4.9

Direktīvas 11. panta 3. punkts noteikts, ka dalībvalstīm jāgarantē arodbiedrībām un citām organizācijām, kurām ir likumīgas intereses nodrošināt direktīvas ievērošanu, iespējas norīkoto darba ņēmēju vai darba devēja vārdā iesaistīties tiesvedībā vai administratīvos procesos. Šim pantam jānodrošina, lai uzņēmējas valsts arodbiedrības un citas puses var aizstāvēt darbā norīkoto darba ņēmēju tiesības atbilstoši valsts praksei.

4.10

EESK uzskata, ka priekšlikums par “solidāru atbildību” apakšlīgumu gadījumā ir viens no direktīvas priekšlikuma svarīgākajiem punktiem. Tas nodrošina darba ņēmēju aizsardzību tajās jomās, kurās apakšlīgumi ir visizplatītākie, turklāt tiek ievērota arī darba devēju nepieciešamība pēc noteiktības par viņu saistībām. EESK tomēr uzsver, ka priekšlikumā ir jāņem vērā dalībvalstīs jau pastāvošās solidārās atbildības sistēmas. EESK stingri uzsver, ka tām dalībvalstīm, kurām tādas nav, pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem šāda sistēma būtu jāievieš. EESK rosina Komisiju kopā ar sociālajiem partneriem sagatavot precīzāku jēdziena “pienācīga rūpība” definīciju, ņemot vērā to, kā tas ir izdarīts dažās dalībvalstīs. EESK, nevēlēdamās skart sociālo dialogu valstu līmenī, uzskata: jēdziens “pienācīga rūpība” nozīmē, ka uzņēmumi, kas atbilstoši pārbauda un kontrolē apakšuzņēmējus, pie atbildības nebūtu jāsauc.

15.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 351/65

1.1

EESK atzinīgi vērtē Ekoinovācijas rīcības plāna iesniegšanu. Komiteja īpaši uzsver rīcības plānā integrēto pieeju, proti, noteikt un novērst esošos šķēršļus un stiprināt pozitīvas norises rosinošus faktorus.

1.2

Ekoinovācijai nevar būt universālas definīcijas, jo sabiedrībā (un dažādās kultūrās) ir ļoti atšķirīga izpratne par to, kas ir novatorisks un progresīvs. Tāpēc Komisijai dažādajām jomām, kurās tā veiks pasākumus, vajadzētu noteikt iespējami skaidrus kvalitatīvus vai, ja tas ir iespējams, pat kvantitatīvus atbalsta piešķiršanas kritērijus.

1.3

Uzņēmumiem, kas gūs labumu no nākamā rīcības plāna, būtu jāuzliek par pienākumu nelielā papildu pētījumā īsi aprakstīt, kādi pēc to ieskata ir vislielākie šķēršļi, ieviešot un laižot tirgū savas tehnoloģijas.

1.4

ES atbalstītajām ekoinovācijām visā to dzīves ciklā jābūt resursus saudzējošām, taisnīgām un ilgtspējīgām. Atbalsts ekoinovācijām jāsaista ar ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas kritērijiem.

1.5

Īpaša uzmanība būtu jāvelta tā sauktajām mazajām, videi pielāgotajām tehnoloģijām. Jau atzinumā “Videi piemērotu tehnoloģiju ieviešanas reālā situācija un iespējas kandidātvalstīs” (1). Komiteja norādīja, ka lieliem, centralizētiem risinājumiem ir daudz alternatīvu, vai arī tādas būtu jāizstrādā. Pētniecības iestādēm un investoriem bieži vien nav intereses par pielāgotiem, decentralizētiem un maza mēroga tehniskiem risinājumiem, jo ar tiem nevar gūt peļņu, vai arī tā ir maza tāpēc, ka tie ir lēti, kaut gan efektīvi. EESK ierosina Komisijai jaunajā rīcības plānā iekļaut iepriekš minētajā atzinumā formulētos ieteikumus.

1.6

Regulāri jāpārskata esošās direktīvas un regulas, kā arī kritēriji struktūrfondu un lauksaimniecības politikas atbalsta saņemšanai, lai pārbaudītu, vai tie nav jāpielāgo jaunākajām vides tehnoloģiju inovācijām.

1.7

Tāpat Komisijai beidzot būtu jāizstrādā saraksts ar videi kaitīgām subsīdijām un tās pakāpeniski jāpārtrauc. Mūsdienās vairs nav pieļaujams ar lieliem līdzekļiem atbalstīt ekoinovācijas un vienlaikus ar nepareizu subsīdiju politiku veicināt vides iznīcināšanu.

2.1

Lai īstenotu un konkretizētu stratēģiju “Eiropa 2020”, kas ir Komisijas pašreizējais politiskās plānošanas un pārvaldības instruments, ir uzsāktas septiņas pamatiniciatīvas: