4.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/1

—

EESK aicina Eiropas iestādes un valstu valdības atkārtoti paust politisku apņemšanos stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā sadarboties ar visiem nozīmīgajiem partneriem (Eiropas Parlamentu, Reģionu komiteju, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, valstu parlamentiem, reģionālajām un vietējām pašvaldībām, sociālajiem partneriem, organizēto pilsonisko sabiedrību, valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm un tām līdzīgām struktūrām, pilsētām un cita veida vietējām pašvaldībām).

—

EESK apņemas kļūt par Eiropas kontaktpunktu, lai popularizētu darbu, ko veic valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes (ESP) un tām līdzīgas struktūras, kā arī valstu organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, un izveidot īpašu tiem paredzētu forumu, lai sekmētu to darbu saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu.

—

Raugoties no ilgtermiņa perspektīvas, EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu izstrādāt ilgtermiņa redzējumu par ieinteresēto personu līdzdalības galīgo mērķi un pakāpeniski to attīstīt.

—

Raugoties īstermiņa perspektīvā, EESK uzskata, ka vairākas nelielas izmaiņas varētu ievērojami ietekmēt progresu. Īpaši jānorāda, ka dalībvalstīm un Eiropas Komisijai steidzami būtu atkārtoti jāapsver līdzdalības procesu laika grafiks un procedūras, lai dotu iespēju patiesi iesaistīties un būt līdzatbildīgām visām ieinteresētajām personām.

2.1

Nākamā prezidentvalsts Kipra 2012. gada 18. aprīlī nosūtīja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai vēstuli, kurā tā lūdza Komiteju paust viedokli par to, kā stiprināt līdzdalības procesu un stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā vairāk iesaistīt vietējās pašvaldības, NVO un sociālos partnerus. Kipra ir iecerējusi šo jautājumu noteikt par vienu no prioritātēm savas prezidentūras darbā un Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes (EPSCO) neformālajā 2012. gada jūlija sanāksmē.

Tā kā Eiropas pusgads notiek jau trešo gadu, ir piemēroti analizēt līdzdalību stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā un to, kā šo līdzdalību varētu uzlabot.

2.2

EESK ir izveidojusi stratēģijas “Eiropa 2020” koordinācijas komiteju, kuras uzdevums ir pārraudzīt darbu un pulcēt dalībvalstu ESP un tām līdzīgu struktūru pārstāvjus, lai dalītos pieredzē par to, kā uzlabot līdzdalību stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā.

2.3

EESK loma stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā tagad ir pilnībā atzīta (1), un Komiteja vēlas dalīties ar saviem ieteikumiem, kā uzlabot līdzdalību minētās stratēģijas īstenošanā un Eiropas pusgadā.

3.1

Eiropas Savienību un tās iedzīvotājus ir skārusi nopietna ekonomikas un finanšu krīze, kas ir smagi ietekmējusi visu ES un tās iedzīvotājus. Daudzās dalībvalstīs stāvoklis ir īpaši saspringts, un saglabājas augsts bezdarba līmenis. Tāpēc EESK — kā tā norādījusi daudzos pēdējo triju gadu atzinumos — uzskata, ka stratēģija “Eiropa 2020” ir svarīgāka kā jebkad, jo tā ir visaptveroša reformu programma, kuras mērķis ir nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi un veidot daudz perspektīvāku Eiropas Savienību.

3.2

Stratēģija “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei ir izaugsmes stratēģija, kurā ir izvirzīti mērķi nozīmīgākajās politikas jomās ES un valstu līmenī. Tā ir ļoti plaša, un tās vispārējais mērķis ir atbalstīt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un pievērsties norisēm inovācijā, pētniecībā un izstrādē, klimata pārmaiņu, enerģijas, nodarbinātības, rūpniecības politikas un teritoriālās kohēzijas jomā, kā arī risināt ar nabadzības samazināšanu, kohēzijas politiku un daudzām citām jomām saistītus jautājumus.

3.3

Stratēģijas “Eiropa 2020” pārvaldības mērķis ir apvienot Eiropas, valstu un kopīgo kompetenci vienā vairākslāņu sistēmā, tādējādi palīdzot stiprināt Eiropas integrācijas padziļināšanas leģitimitāti. Salīdzinājumā ar Lisabonas stratēģiju, stratēģijā “Eiropa 2020” ir iekļautas savstarpēji saistītas pamatiniciatīvas, kuru mērķis ir īpaši pievērsties nozīmīgām tematiskām jomām, prioritātēm, stratēģiskiem mērķiem un tos atbalstīt; turklāt stratēģijā ir paredzēta pastiprināta un stingra uzraudzības sistēma, kas dod iespēju kritiski novērtēt attīstību (vai tās trūkumu) valsts līmenī.

3.4

Salīdzinājumā ar Lisabonas stratēģiju, ziņošanas mehānisms ir atšķirīgs ne tikai tāpēc, ka tas ir daudz koncentrētāks, bet arī tāpēc, ka tagad tas ir saskaņots ar procesiem, kas paredzēti jaunajās un uzlabotajās ekonomikas pārvaldības sistēmās, — piemēram, Stabilitātes un konverģences programma un valstu reformu programmas tiek iesniegtas Eiropas Komisijai vienlaikus, un to kopīga analīze sniedz pilnīgāku pārskatu par to, ko dalībvalstis ir sasniegušas un ko iecerējušas sasniegt.

3.5

Procesa pārmaiņas vispirms bija uzsvērtas pašā stratēģijā “Eiropa 2020”, kur skaidri bija norādīts, ka “vajadzīga plašāka līdzdalība”, un tāpēc “jāpalielina arī valstu un reģionālā līmeņa ieinteresēto personu un sociālo partneru ieguldījums”. Īpaši ir norādīts, ka ciešāk jāiesaista gan EESK, gan Reģionu komiteja. Šī nepieciešamība palielināt līdzdalību ir atkārtoti minēta vairākkārt, galvenokārt Eiropadomes 2010. gada marta sanāksmes secinājumos un Eiropas Komisijas vadlīnijās par valstu reformu programmu izstrādi, īstenošanu un uzraudzību, kur ir norādīts, ka “būs svarīgi VRP sagatavošanā cieši iesaistīt valstu parlamentus, sociālos partnerus, reģionus un citas ieinteresētās personas, lai uzlabotu līdzdalību stratēģijā”.

4.1

Stratēģiju “Eiropa 2020” īsteno jau trīs gadus, un daudzas dalībvalstis ir apņēmušās iesaistīt sociālos partnerus un organizēto pilsonisko sabiedrību Eiropas pusgadā un šos partnerus ir iesaistījušas valstu procesos. Tomēr šo apņemšanos praksē īsteno nevienādi un līdzdalības līmeņi ir dažādi, un pat tur, kur šāda apņemšanās ir, partneru patiesās līdzdalības līmenis ir atšķirīgs. Lai arī daudzas dalībvalstis lūdz savus partnerus tām sniegt informāciju un apspriežas ar tiem, šim procesam bieži nav konkrētas ievirzes un, raugoties no tajā iesaistīto viedokļa, var rasties sajūta, ka tas nav strukturēts un tam nav kopējas stratēģijas. EESK un citi ir pauduši īpašas bažas par ļoti īsajiem termiņiem, jo bieži ir tā, ka tie praktiski nedod iespēju pienācīgi apspriesties ar sociālajiem partneriem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām vai reģionālajiem un valstu parlamentiem. Šīs problēmas vērojamas ne tikai valstu līmenī; daudzas Eiropas līmeņa organizācijas ir norādījušas, ka būtu jāuzlabo Eiropas pusgada procesi un pārvaldība, kā arī ar stratēģiju “Eiropa 2020” saistītā uzraudzība. Eiropas Parlaments ir izstrādājis politiskus ieteikumus, lai labāk definētu savu lomu un iespējamo ieguldījumu (2), un drīzumā ar savām vadlīnijām par šo jautājumu nāks klajā Reģionu komiteja.

4.2

Stratēģijas “Eiropa 2020” koordinācijas komitejas izveide Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ir devusi iespēju ievērojami koncentrēt savu darbu; tagad Komitejā ir struktūra, ka pārredz visu, kas saistīts ar stratēģiju un priekšlikumiem par to, un tas dod iespēju gūt kopēju ieskatu, nevis tikai saredzēt atsevišķas daļas. Koordinācijas komitejas sanāksmēs regulāri piedalās Komisijas pārstāvji un citi dalībnieki. Lai stiprinātu saikni ar dalībvalstīm, koordinācijas komiteja regulāri aicina valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes un citas līdzīgas struktūras piedalīties svarīgos Eiropas pusgada posmos, kā arī kopīgi ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem rīko vietējā līmeņa pasākumus saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”. Šis darbs ir jāstiprina un jāturpina attīstīt.

4.3

Turklāt tas, ka EESK pulcē kopā valstu ESP un tām līdzīgas struktūras — lai arī ne tikai saistībā ar Eiropas pusgadu un stratēģiju “Eiropa 2020” —, ir devis iespēju gan Komitejai, gan šīm padomēm izstrādāt savu analīzi un izprast stāvokli visā Eiropas Savienībā, kā arī stiprināt gan EESK, gan partneru priekšlikumus.

5.1

Ir skaidrs: lai optimizētu Eiropas pusgada ietekmi, jāuzlabo un jāpalielina līdzdalība stratēģijā “Eiropa 2020”; tas dotu labumu pašai stratēģijai un līdz ar to iedzīvotāju labklājībai.

5.2

Eiropas Savienība un tās dalībvalstis bieži norāda uz līdzdalības procesa un organizētās pilsoniskās sabiedrības iesaistes lietderību. Sociālie partneri un plašāka sabiedrība jau ir izveidojuši dažādus procesus un sistēmas; ir lietderīgi gūt skaidrību par to, kāpēc pašreiz tas ir tik svarīgi un kādas priekšrocības varētu radīt labi funkcionējoša sistēma, kas sekmē plašāku līdzdalību. Proaktīvi sadarbojoties ar sociālajiem partneriem un organizētu pilsonisko sabiedrību, var

6.1

Raugoties uz procesiem, ko līdz šim izmantoja Eiropas un valstu līmenī, EESK uzskata, ka ir daudz jāpaveic un ka šos procesus var pilnveidot, lai attīstītu tādu sistēmu, kas patiesi nodrošinās stabilu partnerību starp Eiropas iestādēm, valstu valdībām, sociālajiem partneriem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, valstu un reģionālajiem parlamentiem un citām ieinteresētajām personām. Daudzviet būs vajadzīgi precīzi orientēti un kopīgi centieni, un sasniegumi nebūs ātri. Tomēr EESK uzskata, ka šādas sistēmas būtu jāattīsta, pakāpeniski veidojot stratēģisku un visaptverošu daudzlīmeņu partnerības procesu, un vienlaikus tuvākā laikā jāīsteno vienkārši pasākumi, lai panāktu uzlabojumus īstermiņā.

6.2

Tomēr vissvarīgāk — EESK aicina visas Eiropas iestādes un valstu valdības atkārtoti paust politisku apņemšanos stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā regulārāk un sistemātiskāk iesaistīt sociālos partnerus, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, valstu parlamentus, vietējās un reģionālās pašvaldības un citas ieinteresētās personas, veidojot pēc iespējas aptverošāku, spēcīgu, dzīvotspējīgu un ilgtspējīgu līdzdalības procesu. Lisabonas līgumā ir uzsvērta nepieciešamība lēmumu pieņemšanas procesā Eiropas līmenī apspriesties ar pilsonisko sabiedrību. Ja dalībvalstis vēlas vairāk piedalīties un iesaistīties stratēģijā “Eiropa 2020” un Eiropas procesā, tām ir jāievēro tāda pati kārtība un pēc iespējas biežāk jāapspriežas ar ESP un tām līdzīgām struktūrām.

7.1

EESK attiecībā uz saviem uzdevumiem uzskata, ka tai ir būtiski arī turpmāk pievērsties visām stratēģijas “Eiropa 2020” daļām un stratēģiski iesaistīties tajās, lai uzturētu spēju apzināt iespējamās sinerģijas, kas izriet no stratēģijas un atsevišķām tās daļām.

7.2

EESK uzskata, ka stratēģijas “Eiropa 2020” koordinācijas komitejas darbs ir jāturpina un jāattīsta. Koordinācijas komitejai jāturpina pievērsties stratēģijai un tās ietekmei uz sabiedrību kopumā, un tai jāveido iekšējā komunikācija ar EESK locekļiem, kas nav koordinācijas komitejas sastāvā, lai nodrošinātu, ka visi var iepazīties ar koordinācijas komitejas pārskatiem un viedokli.

7.3

EESK uzskata, ka darbam, kas ir pakāpeniski veikts, koordinējot sadarbību starp pastāvošajām ESP un to darbu, ir ļoti pozitīva ietekme, bet to var uzlabot. Daudzas no šīm organizācijām un daudzi to locekļi ir iesaistīti arī stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā valstu līmenī. EESK uzskata, ka plašāka līdzdalība stratēģijā ir joma, kur ievērojamus rezultātus varētu dot ātri, vienkārši pasākumi. Pēc EESK domām, tai ir vislabākās iespējas kļūt par Eiropas kontaktpunktu valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm un tām līdzīgām struktūrām un it īpaši atbalstīt šo padomju darbu, ko tās veic saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”. EESK apņemas to darīt un sākt šo procesu, lai vēl vairāk stiprinātu kontaktus un sadarbību, valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes un tām līdzīgās struktūras pie pirmās iespējas iesaistot ar stratēģiju “Eiropa 2020” saistītā pasākumā.

8.1

EESK īpaši atbalsta prezidentvalsts Kipras nodomu pievērsties tam, lai uzlabotu līdzdalību stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā, un šim jautājumam veltīt daļu no EPSCO neformālās sanāksmes 2012. gada jūlijā. EESK to pilnībā atbalsta, jo uzskata, kas tas ir spēcīgs sākuma stimuls dalībvalstīm un Eiropas Komisijai vispusīgi apsvērt to, kā tās var uzlabot savu darbu.

8.2

EESK aicina dalībvalstis precizēt valstu līmenī to, kuras to struktūras ir atbildīgas par attiecīgajiem stratēģijas “Eiropa 2020” pasākumiem, un precizēt attiecības starp aģentūrām, kas ir atbildīgas par valstu reformu programmu koordinēšanu vai uzraudzību, un aģentūrām, kas ir atbildīgas par praktisko īstenošanu. Pat vienkārši precizējumi katrā dalībvalstī dotu iespēju dalībniekiem sadarboties ar attiecīgajām struktūrām un panākt labākus rezultātus.

8.3

EESK uzskata, ka ikvienam būtu skaidrība par to, kas notiek, kāpēc notiek un kā notiek, ja pilnībā pārredzami būtu gan katrā dalībvalstī izmantotie līdzdalības veidi, gan arī apraksti par procesiem un instrumentiem, ko valdības nodomājušas izmantot.

8.4

EESK uzskata, ka Eiropas Komisijai un dalībvalstīm steidzami jāpārskata dažādu ar Eiropas pusgadu saistīto pasākumu laika grafiks. Gandrīz visas ieinteresētās personas ir norādījušas, ka pastāvošajās struktūrās visnozīmīgākā problēma ir tā, ka nav pietiekami laika, lai sniegtu pārdomātas atbildes vai pienācīgi apspriestu attiecīgos jautājumus. Dalībvalstīm steidzami jāpārskata pašreizējie termiņi un jāapsver, kā tos noteikt piemērotākus.

8.5

EESK pārliecinoši mudina vietējās un reģionālās pašvaldības padziļināt savu līdzdalību stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas gaitā gan attiecīgās valsts, gan tieši ES līmenī. Lielisks pasākums virzībā uz minēto mērķi ir Reģionu komitejas Stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas uzraudzības foruma izveidošana. EESK uzskata, ka valstu valdībām būtu jāatbalsta šāda lielāka līdzdalība. Vietējo un reģionālo pašvaldību ieskati par attīstību vietējā līmenī un iespējamiem lietojumiem ir galvenais, kas būtu jāņem vērā, lai stratēģija “Eiropa 2020” spētu pilnībā izvērst savu potenciālu.

9.1

EESK uzskata, ka jau ir izveidoti ļoti lietderīgi modeļi spēcīgu pastāvīga dialoga struktūru veidošanai. Komiteja uzskata, ka Eiropas Padomes izstrādātais “Labas prakses kodekss sabiedrības līdzdalībai lēmumu pieņemšanā” (3) piedāvā ļoti labu sistēmu un principu kopumu, ko var izmantot stratēģijā “Eiropa 2020”. Izmantojot šādus principus, ES un dalībvalstis pakāpeniski varēs diskusijas orientēt uz dažādām grupām, sākot no zema līdzdalības līmeņa grupām, kur galvenais ir informēšana, pēc tam pievēršoties atklātām konsultācijām un dalībnieku savstarpējā dialoga attīstīšanai, un visbeidzot attīstot patiesu partnerību — tie ir četri nozīmīgākie soļi kodeksā izklāstītajā līdzdalības procesā. EESK uzskata, ka stratēģijas “Eiropa 2020” procesā vajadzētu pakāpeniski sākt iesaistīt visas šīs grupas. Kodeksā ir minēti arī vairāki ļoti lietderīgi instrumenti, ko varētu piemērot stratēģijas “Eiropa 2020” procesā.

9.2

Dalībvalstu pilsoniskā sabiedrība būtu jāiesaista visā Eiropas pusgadā. Viens svarīgs pasākums izstrādes posmā ir valstu reformu programmu sagatavošana. Lai sniegtu ieguldījumu programmu izstrādē, dalībvalstīs jāveido plašs un vairāk uz sadarbību orientēts dialogs ar sociālajiem partneriem un organizētu pilsonisko sabiedrību. Šiem dalībniekiem ir ne tikai zināšanas, ko var izmantot mērķu noteikšanā un programmu un stratēģiju izstrādē tādās jomās kā nodarbinātība, izglītība un sociālā iekļaušana; tie ir arī galvenie atbildīgie par šo stratēģiju īstenošanu.

9.3

Cits svarīgs Eiropas pusgada pasākums ir konkrētu ieteikumu katrai dalībvalstij publicēšana un pārskatīšana. Eiropas sociālie partneri un organizētā pilsoniskā sabiedrība jāinformē par ieteikumiem katrai dalībvalstij un ar tiem jāapspriežas par šiem jautājumiem. Tāpēc laika grafiks ir būtisks, lai organizēto pilsonisko sabiedrību varētu jau agrīnā posmā iesaistīt nākamajiem posmiem paredzētās turpmākās politikas izstrādē.

9.4

EESK iepriekšējos atzinumos ir ierosinājusi veikt salīdzinošo novērtēšanu, lai noteiktu sasniegumus stratēģijas “Eiropa 2020”īstenošanā. Valstu ESP vai tām līdzīgas struktūras analizē un nosaka savus prioritāros kritērijus, izmantojot statistikas datus, kas ir brīvi pieejami Eurostat tīmekļa vietnē. Dažas ESP jau šo pieeju izmanto, un citu valstu padomes būtu jārosina iesaistīties šajā procesā. Izmantojot šādu salīdzinošo novērtēšanu, ieinteresētās personas pastāvīgi uzrauga reformu īstenošanu. Tas ir lietderīgs ieguldījums valstu reformu programmu pārskatīšanā.

9.5

Jāīsteno pasākumi, lai aktivizētu debates par stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu dalībvalstīs, un valdībām jāizstrādā mehānismi, kas dod iespēju efektīvāk iegūt informāciju par to, kāda ietekme ir plašākam pilsoniskajam un sociālajam dialogam ar stratēģiju saistītos jautājumos. Šajā sakarā pilsoniskās sabiedrības ieguldījumam turpmākajos pasākumos var būt īpaša vērtība. Būtu lietderīgi organizēt regulāras konferences dalībvalstīs, iesaistot visas ieinteresētās personas, kā arī rīkot atklātas uzklausīšanas Parlamentā, lai iepazīstinātu ar valstu reformu programmām.

9.6

Pastāv pretruna starp to, ka Eiropas iestādes aizvien vairāk apzinās nepieciešamību apspriesties ar organizēto pilsonisko sabiedrību, un grūtībām, ar ko pašreiz saskaras vairums valstu ESP un tām līdzīgu struktūru. Šīs organizācijas visbiežāk finansē no valsts budžeta. Daudzās dalībvalstīs budžeti ir samazināti. Tāpēc valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes vai tām līdzīgas struktūras ir spiestas orientēties tikai uz valsts mēroga prioritātēm un samazināt līdzdalību Eiropas līmenī. Eiropas iestādēm vajadzētu apsvērt, kā varētu atbalstīt šīs organizācijas un tām palīdzēt, vismaz tik daudz, lai tās varētu sniegt ieguldījumu Eiropas pusgadā.

9.7

Tā kā būtu īpaši lietderīgi izveidot galveno kontaktpunktu sadarbībai ar valstu ESP un tām līdzīgām struktūrām, Eiropas Komisija varētu apsvērt iespēju sniegt atbalstu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un tai uzticēt uzdevumu vismaz vienreiz gadā organizēt konferenci ar visām valstu ESP vai tām līdzīgām struktūrām, rūpīgi izraugoties tās norises laiku, lai konference iekļautos Eiropas pusgadā. Konferences mērķis būtu apspriest Eiropas pusgadu, stratēģiju “Eiropa 2020” un ESP ieguldījumu un paraugpraksi šajā jomā.

10.1

EESK uzskata, ka arī ieinteresētās personas varētu atkārtoti paust apņemšanos iesaistīties stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā. Uzskatot, ka galvenā atbildība gulstas uz dalībvalstīm un ka tām ir jāpārskata partneru iesaistes procesi, ieinteresētās personas varētu aktīvāk savstarpēji dalīties pieredzē un ar lielāku uzticēšanos tieši sadarboties ar Eiropas iestādēm un valstu valdībām. Turklāt, lai gan valdībām steidzami jāpārskata procesu laika grafiks, ieinteresētajām personām vajadzētu pašām labāk sagatavoties Eiropas pusgada posmiem.

11.1

ES prezidentvalsts Kipra savā pieprasījumā EESK ir norādījusi, ka īpaši nepieciešams ieguldījums pilsoniskās sabiedrības labākai iesaistīšanai politikas pasākumu īstenošanā un uzraudzībā tādās jomās kā nabadzība un sociālā atstumtība. EESK uzskata, ka iesaistīto personu līdzdalība strukturētā un regulārā dialogā — gan ES, gan valstu līmenī — izšķiroši ietekmē iespējas rast efektīvus risinājumus šajās politikas jomās.

11.2

Ir svarīgi veicināt partnerības sadarbību (angļu val. — stakeholder approach) un strukturēto dialogu ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem par politikas veidošanu, īstenošanu un uzraudzību saistībā ar darbu, ko veic platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību. Nabadzības un sociālās atstumtības jomā bieži vien tieši pilsoniskās sabiedrības dalībnieki ir tie, kas pirmie pamana tendences un norises sabiedrībā un pievērš tām uzmanību. Viņu mērķtiecīgais darbs, iestājoties par lietotāju perspektīvu un profilaksi, taču arī inovatīvu pakalpojumu attīstīšana un īstenošana šo mērķgrupu labā sniedz vērtīgas atziņas un pieredzi, kas noder stratēģiskajam darbam cīņā ar nabadzību un sociālo atstumtību. Šai sakarā EESK vēlas uzsvērt sociālās ekonomikas un nevalstisko organizāciju stratēģisko nozīmi, kas vērsta uz nabadzības mazināšanu, jaunu darbavietu radīšanu un tādu pakalpojumu attīstīšanu, kas radošā veidā apmierina sabiedrības vajadzības.

11.3

Ir būtiski šajās politikas jomās pieminēt tā dēvētos valstu sociālos ziņojumus (angļu val. — National Social Reports), kas papildina valstu reformu programmas un ko izstrādā Sociālās aizsardzības komiteja (angļu val. — Social Protection Committee). Šajā ziņojumā, kas balstās uz atklātās koordinācijas metodi, tiek vērtēta stratēģijas “Eiropa 2020” sociālā dimensija. Šajos ziņojumos, pamatojoties uz gada izaugsmes stratēģiju, tiek apzinātas vissteidzamāk nepieciešamās reformas un ierosināti priekšlikumi konkrētiem pasākumiem. Ļoti svarīgi ir izstrādāt procesu, lai efektīvākā veidā iesaistītās personas iesaistītu valstu sociālo ziņojumu izstrādē, kas šobrīd nenotiek pietiekamā apmērā, kā arī tās labāk iesaistītu valstu reformu programmās. Ļoti būtiski ir stiprināt atklātās koordinācijas metodi sociālās aizsardzības jomā, šai ziņā par izejas punktu ņemot valstu integrētās stratēģijas, lai panāktu ciešāku saikni ar Eiropas platformu cīņai pret nabadzību.

11.4

Saistībā ar ES līmenī ik gadu notiekošo pasākumu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību valstu līmenī jārīko attiecīga uzklausīšanas sanāksme sadarbībā ar valsts sektoru, nabadzības skartajām personām, nevalstiskajām organizācijām, sociālās ekonomikas apvienībām, sociālajiem partneriem un citiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem nolūkā kopīgi apzināt šajās jomās sasniegto progresu un esošos trūkumus, kā arī izstrādāt ieteikumus reformām. Minētajam būtu jānotiek vienlaicīgi ar valstu reformu programmu izstrādi.

11.5

Arī aktuālās dialoga sanāksmes un konsultācijas par konkrētiem jautājumiem būtu jāplāno laikus, lai ieinteresētās personas varētu paziņot par savu vēlmi piedalīties. Partnerības sadarbības ietvaros būtu jāveic arī izvērtējums par gada izaugsmes pētījuma sociālo ietekmi un sasniegto progresu.

11.6

Valstu reformu programmas un valsts mērķu noteikšana ir galvenie elementi centienos īstenot stratēģiju “Eiropa 2020”, kā arī politiskās stratēģijas nabadzības mazināšanai. Svarīgi ir panākt precīzu nabadzības mērķa pozicionēšanu, iekļaujot grupas, kas ir pakļautas nabadzības un kumulatīvās sociālās atstumtības riskam, lai nodrošinātu, ka stratēģijas un reformas patiešām ir vērstas uz šīm grupām. Šai sakarā būtiska nozīme ir pilsoniskās sabiedrības dalībnieku līdzdalībai un partnerībai, jo tieši viņi bieži vien laikus atklāj jaunas riska grupas un apzina pieaugošus riskus attiecībā uz marginalizētām grupām.

4.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/6

1.1

Banku sektors veido vidēji 5 % no Eiropas Savienības IKP, un tā galvenais uzdevums ir finansēt reālo tautsaimniecību, īpašu uzmanību veltot inovatīviem uzņēmumiem, mazo un vidējo uzņēmumu — Eiropas tautsaimniecības dzinējspēka — izaugsmei, kā arī aizsargāt noguldītāju ietaupījumus.

1.2

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas un dalībvalstu centienus stiprināt banku sektoru un izvairīties no turpmākām finanšu krīzēm, mazinot riskus un vājinot to ietekmi.

1.3

EESK uzskata, ka jāņem vērā iepriekšējo ekonomikas un finanšu krīžu laikā gūtā pieredze un jāpiemēro jauna pieeja, lai kompetento valsts, Eiropas un starptautisko iestāžu īstenotā uzraudzība būtu efektīvāka un finanšu iestāžu atbildība — lielāka.

1.4

Komiteja atbalsta pasākumus, kuru mērķis ir banku kapitāla struktūras nostiprināšana un ekonomikas finansēšanas spējas palielināšana, un brīdina banku vadītājus, lai tie neļautos kārdinājumam gūt pelņu ļoti īsā laika periodā un veikt spekulatīvas darbības, kas tirgū rada nestabilitāti.

Lai šajā jomā veicinātu ētisku rīcību, kuras pamatā ir pārredzami noteikumi, skaidrāk un precīzāk jānosaka banku vadītāju, valsts un Eiropas līmeņa banku uzraudzītāju, kā arī banku iekšējo uzraudzītāju atbildība.

1.5

EESK norāda uz grūtībām, ko rada regulējošu pasākumu skaita palielināšanās, un izaicinājumiem, ar kuriem saskaras 8 000 Eiropas bankas, lai finansētu tautsaimniecību sarežģītā Eiropas ekonomiskajā situācijā, kurā vērojama parādu krīze, kuras mērogs un sekas vēl nav prognozējamas.

1.6

Eiropas bankām pastiprinātu konkurenci rada trešo valstu bankas, kurām attiecīgajā valstī nav noteikts tādi paši tiesību aktu un reglamentējoši noteikumi, kādi tie ir Eiropā.

1.7

Kapitāla struktūras nostiprināšanas pasākumi paredz lielāku pašu kapitāla apjomu un augstāku tā kvalitāti, labāku riska ierobežošanu, aizņemto līdzekļu rādītāja ieviešanu un jaunu pieeju likviditātei. Minētie pasākumi varētu ietekmēt banku bilanci un būtiski samazināt to rentabilitāti.

1.8

Tāpēc vērojama banku tendence samazināt [darbības] apjomu, lai panāktu lielāku stabilitāti, orientēties uz visrentablākajām darbībām un samazināt finanšu pakalpojumu klāstu labākas riska pārvaldības nolūkā.

Daži eksperti uzskata, ka bankām jāatgriežas pie to sākotnējā uzdevuma: pieņemt klientu noguldījumus, aizsargāt noguldītājus un finansēt reālo tautsaimniecību.

1.9

EESK uzskata, ka būtu vēlams pakāpeniski atgriezties pie komercbanku darbības nodalīšanas no investīciju banku darbības. Pašreizējā pasaules mēroga krīze apliecina, ka uz neierobežotu liberalizāciju balstītā globalizētā finanšu sistēma ietver risku, ka tirgus šo brīvību varētu izmantot neatbilstoši, proti,

1.10

Jaunās prasības attiecībā uz pašu kapitālu, piemēram, prasība 60 sistēmiskām bankām līdz 2012. gada 30. jūnijam palielināt augstākās kvalitātes pašu kapitāla īpatsvaru līdz 9 % un citām bankām to veikt laika posmā no 2015. līdz 2018. gadam, varētu radīt negatīvas sekas vietējām un kooperatīvajām bankām, kuras ir labvēlīgākas pret MVU un mikrouzņēmumiem. Nosakot prasības attiecībā uz pašu kapitālu, nedrīkst diskriminēt nevienu banku grupu.

1.11

Ja bankām kapitālu piesaistīt kļūs grūtāk, nepieciešamo finansējumu saņemt grūtāk būs arī MVU. Nedrīkst pieļaut kredītresursu pieejamības ierobežošanu un bankas pakalpojumu izmaksu palielināšanu. Komiteja aicina Komisiju, Eiropas Banku iestādi un dalībvalstu uzraudzības iestādes nodrošināt, ka mazo banku kapitāla rezerves atbilst to uzņēmējdarbības modelim.

1.12

Uzraudzības prasību rezultātā jau tagad sarucis banku aizdevumu apjoms, turklāt palielinājušās izmaksas par bankas aizdevuma saņemšanu mazajiem uzņēmumiem, tostarp jaunizveidotiem uzņēmumiem, inovatīviem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kuru darbība saistīta ar palielinātu risku. Ja jaunu uzraudzības prasību piemērošanas dēļ samazināsies mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam paredzētā finansējuma daļa, Eiropa nevarēs sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020”, Digitālajā programmā Eiropai, Eiropas stratēģijā mākoņdatošanas jomā, “Enerģētikas ceļvedī 2050” un Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktā izvirzītos mērķus.

EESK aicina Komisiju cieši uzraudzīt tendences saistībā ar banku aizdevumiem uzņēmumiem un privātpersonām, kā arī banku pakalpojumu izmaksām.

1.13

Pasākumi, kuru mērķis ir palielināt valstu, Eiropas un starptautisko iestāžu īstenotās tirgus uzraudzības efektivitāti, būtiski ietekmēs banku organizāciju un iekšējo kontroli. Banku vadībai būs jāuzņemas lielāka atbildība, rūpīgāk jāvērtē pašu kapitāla rentabilitāte un jāuzlabo riska pārvaldība. Bankām, sagatavojot pārdošanas prognozes, produktu un banku portfeļu izstrādāšanas stratēģijas, būs jāņem vērā rentabilitāte, kā arī jāizvērtē pašu kapitāla absorbcijas spēja. Šajā nolūkā būs jāveic organizatoriskas izmaiņas struktūrās, palielinot darba vietu skaitu IT, uzraudzības un riska pārvaldības nodaļās un šo nodaļu nozīmi uz tradicionālāku nodaļu rēķina.

1.14

Bankas Eiropas Savienībā nodarbina vairāk nekā 3 miljonus algotu darbinieku; lielākā daļa no tiem strādā bankās, kuras sniedz pakalpojumus privātpersonām. Kopš 2011. gada sākuma banku sektorā likvidētas vairāk nekā 150 000 darba vietas un slēgtas vairākas banku filiāles. Dažādas prognozes liecina, ka 2012. gadā varētu tikt likvidētas vēl 100 000 darba vietas. EESK mudina Komisiju veicināt nozares sociālā dialoga uzlabošanu un plašāk apspriesties ar sociālajiem partneriem par iniciatīvām, kuru īstenošana ietekmē profesijas attīstības perspektīvas.

1.15

EESK vēlas, lai jauna regulējuma ieviešanā tiktu ņemti vērā atšķirīgie apstākļi dalībvalstīs, un it īpaši ES jaunajās dalībvalstīs, kurās kredītu tirgi vēl neizmanto visu potenciālu un kurās bankas galvenokārt pieder lielajiem Eiropas un starptautiskiem banku uzņēmumiem. Lai uzlabotu bilanci un nodrošinātu atbilstību jaunajām prasībām, šie uzņēmumi var mēģināt pārskaitīt līdzekļus no filiālēm un ierobežot investīcijas, tādējādi būtiski samazinot finansējumu attiecīgo valstu tautsaimniecībai. Šajā sakarā EESK atgādina par Vīnes iniciatīvā paredzētajām saistībām nesamazināt likviditāti. Noteikti būtu jāsaglabā atsevišķi banku modeļi — piemēram, kooperatīvās bankas Vācijā un Polijā. Polijā vien ir vairāk nekā 300 šādu banku. Šajā sektorā jauno noteikumu ieviešanai vajadzīgo dziļo reformu nevarēs veikt, ja nebūs noteikts pārejas periods.

1.16

Lai īstenotu saskaņošanas procesu, jāstiprina Eiropas Banku iestādes pilnvaras. EESK atgādina, ka ES līmenī ir nodrošināta kapitāla brīva aprite, taču noguldījumu drošība un banku maksātspēja ir dalībvalstu iestāžu kompetencē. Katrā dalībvalstī kredītu tirgus ir atšķirīgs. Valstīs, kur tas nav pietiekami attīstīts, pārāk strauja parāda līmeņa izlīdzināšana var radīt spekulatīvu burbuli. Ja Eiropas līmenī tiks ieviesti vienoti uzraudzības noteikumi, valstu iestādes nevarēs savlaicīgi iejaukties. Vajadzētu ņemt vērā vairāku ES amatpersonu ierosināto priekšlikumu izveidot Eiropas banku savienību, lai Eiropas līmenī nodrošinātu sistēmisko banku uzraudzību un noguldījumu garantijas bankrota gadījumā.

1.17

Pasaules mērogā var mazināties Eiropas banku konkurētspēja salīdzinājumā ar to konkurentiem. Bankām, kas piesaista papildu pašu kapitālu, lielākā daļa kapitāla pieejama valsts ieguldījumu fondos un Āzijas un Vidējo Austrumu bankās. Pastāv reāli draudi, ka ES banku sistēmas īpašumtiesības var nonākt ārpus ES dalībvalstu kontroles. Tāpēc EESK aicina Eiropas iestādes pastiprināt centienus, lai tādi paši uzraudzības noteikumi tiktu piemēroti arī starptautiskā līmenī un tādējādi nodrošinātu iedarbīgu regulējumu pasaules mērogā.

1.18

Jaunās IT tehnoloģijas, piemēram, interneta bankas un m-bankas pakalpojumi, droši tiešsaistes darījumi (elektroniskais paraksts) un mākoņdatošana, rada apvērsumu tradicionālajos banku pakalpojumos. Bankām nebūs viegli finansēt reālo tautsaimniecību, jo vienlaikus tām jārēķinās ar augstākām finansējuma izmaksām, kas saistītas ar jauno tehnoloģiju ieviešanu, un mazāku rentabilitāti. EESK uzskata, ka šajā dziļo pārmaiņu laikā ir jāatbalsta visi banku sektora dalībnieki.

2.1

Finanšu krīze un tās sekas tautsaimniecībā ir likušas valdībām un finanšu iestādēm noskaidrot cēloņus, kāpēc sabrukusi finanšu sistēma, ko uzskatīja par izveidotu, pienācīgi reglamentētu un efektīvi kontrolētu.

2.2

Pirmie finanšu un monetārie pasākumi (būtiska pamatlikmes pazemināšana, likviditāte, valsts atbalsts) tika veikti steigā. Savukārt ilgtermiņa pasākumu mērķis bija tirgu struktūras stiprināšana un sistēmisku krīžu atkārtošanās novēršana. Tāpēc šie pasākumi raksturojami kā reglamentējoši, uzraudzības un fiskālie pasākumi. Starpvalstu iestādes, proti, Starptautiskais Valūtas fonds, G 20, Starptautisko norēķinu banka, Komisija, pauda gatavību sadarbībai, taču to viedokļi atšķīrās.

2.3

Kopš 2008. gada krīzes Eiropas Savienībā pieņemti vairāk nekā 50 tiesību akti. Līdz 2011. gada beigām īstenoti 99 % no ierosinātajām reformām; tās stāsies spēkā 2013. gadā. Izņēmums ir pašu kapitāla – pirmā līmeņa pamatkapitāla (T1) rādītājs, kas 60 sistēmiskām bankām būs jāievēro sākot no 2012. gada 1. jūnija. Paredzēts, ka attiecībā uz citām bankām šādi tiesību akti stāsies spēkā laika posmā no 2015. līdz 2018. gadam.

2.4

2010. gada novembrī publicētā Bāzeles III vienošanās paredz, ka bankām jāglabā vairāk kapitāla un ka tam jābūt kvalitatīvākam, lai tās spētu izturēt nākotnē iespējamas krīzes, un konkrēti vienošanās paredz, ka bankām:

Turklāt ar Bāzeles III vienošanos ieviests aizņemto līdzekļu rādītājs vismaz 3 % apmērā un divi obligātie likviditātes rādītāji: pirmkārt, likviditātes seguma koeficients, kas nosaka, ka bankām jāglabā pietiekami augstas kvalitātes likvīdi aktīvi, lai nosegtu to kopējo neto naudas plūsmu 30 dienas, un, otrkārt, neto finansējuma stabilitātes rādītājs, kas nosaka, ka pieejamā stabila finansējuma summai jāpārsniedz nepieciešamā stabila finansējuma summa vairāk nekā vienam gadam.

2.4.1

Eiropas Komisija iesniegusi priekšlikumus, kurā ierosināts 2011. gada jūlijā Bāzeles III vienošanos transponēt Kapitāla prasību direktīvā IV, lai stiprinātu Eiropas banku sektoru, vienlaikus rosinot bankas turpināt finansēt tautsaimniecības izaugsmi. Taču Komisija nav nākusi klājā ne ar vienu konkrētu iniciatīvu bankas aizdevumu veicināšanai.

2.5

Paredzēts mudināt bankas glabāt lielāku kapitāla apjomu, lai tās spētu izturēt nākotnē iespējamus satricinājumu un ierosināt uzraudzības iestādēm jaunu sistēmu banku uzraudzībai un rīcībai gadījumos, kad konstatēts risks.

2.6

Kapitāla prasību direktīva IV ietver pašreizējās Kapitāla prasību direktīvas darbības jomas, taču tā jātransponē atbilstīgi katras dalībvalsts situācijai.

2.7

Lai gan noteikumos bija nepilnības un tie tika pieņemti ar kavēšanos, tie iezīmē reālu virzību uz jauna regulējuma ieviešanu. Tomēr daži jautājumi arvien vēl nav atbildēti, proti:

3.1

Eiropas bankām šajā situācijā jātiek galā ar pēkšņām regulatīvām un konjunktūras pārmaiņām, kas rada bažas par banku spēju īstenot tautsaimniecības finansēšanas funkciju nelabvēlīgos ekonomikas apstākļos, ko ietekmējusi parādu krīze un kura visvairāk skārusi tieši eurozonu.

3.2

Līdz ar Bāzeles komitejas noteikumu (Bāzele III) ieviešanu bankām ir jāstiprina pašu kapitāls, jāievēro pašu kapitāla ilgtermiņa īpatsvars un augsts neto finansējuma stabilitātes rādītājs (NSFR), kā arī jāveido uzraudzības kapitāls.

3.3

Divos posmos bankās veiktie noturības testi nemazināja šaubas par ietekmi, kas gaidāma, ja viena vai vairākas eurozonas dalībvalstis nepildīs maksājumu saistības.

3.4

Starptautiskajā finanšu kopienā valda neuzticēšanās gaisotne, un tā starpbanku tirgū rada likviditātes problēmas, tāpēc bankas savu darbību orientē uz visdrošākajiem ieguldījumiem.

3.5

Šajā sakarā ECB atbalsta pasākumus veikusi jau divas reizes, kopuma aizdodot banku sektoram EUR 1 000 miljardus ar 1 % likmi uz trim gadiem. Tam bija svarīga nozīme, lai atjaunotu uzticēšanos starpbanku tirgum un saglabātu tautsaimniecības kreditēšanas apjomu. Taču ievērojama šī finansējuma daļa atkal tika noguldīta Eiropas Centrālajā bankā, bet atlikusī finansējuma daļa iztērēta valstu parādu izpirkšanai. EESK uzskata, ka ECB būtu jāizstrādā mehānisms, kas ļautu sekot līdzi tās līdzekļu izlietojumam.

3.6

Arvien aktuālāka kļūst nepieciešamība rekapitalizēt bankas, kam pēc Eiropas Banku iestādes aplēsēm vajadzīgs vairāk nekā EUR 100 miljardi.

3.7

Aizdevumu piešķiršanas noteikumi uzņēmumiem, īpaši MVU, pašvaldībām un privātpersonām kļūst arvien stingrāki. Turklāt īpaši rūpīgi bankas izvērtē saistītos riskus, tāpēc palielinās šāda finansējuma izmaksas. Vienlaikus arvien sarežģītāka kļūst uzņēmumu alternatīvā finansēšana, izmantojot finanšu tirgu. Šādos apstākļos un situācijā, kad tiek īstenota taupības politika, izaugsmes prognozes 2012. gadam Eiropas Savienībā kopumā, ar dažiem izņēmumiem, ir vājas vai izaugsmes nebūs vispār.

4.1

Šajā sakarā ir svarīgi atcerēties paaugstināta riska kredītu krīzes pieredzi. Uzraudzības iestādēm būtu bijis jāpamana brīdinošās zīmes, kas liecināja par šādas krīzes tuvošanos. Neviens neapšaubīja to ieguldījumu rentabilitāti, kas deva peļņu gan bankām, gan to klientiem. Federālās noguldījumu apdrošināšanas korporācija (Federal Deposit Insurance Corporation – FDIC) brīdināja par šādu produktu risku. Taču no 2002. līdz 2006. gadam Federālo rezervju banka nekādus pasākumus neveica.

4.2

Ja uzraudzības iestādes būtu savlaicīgi pamanījušas nopietnās likviditātes problēmas “Lehmann Brothers” bankā, tās bankrotu būtu bijis iespējams novērst. Hipotekārie kredīti, kas tika piešķirti 100 % apmērā no nodrošinājuma vērtības un ko finanšu starpnieki pārdeva “paketēs”, netika uzraudzīti. Lai nepieļautu jaunas krīzes, jānosaka finanšu iestāžu vadītāju personīga atbildība gadījumos, kad netiek nodrošināta atbilstoša uzraudzība.

4.3

Krīzi izraisīja ne tikai pārāk sarežģīti, t. s. “toksiskie” produkti, bet arī tas, ka uzraudzības iestādes, pamatojoties uz spēkā esošajiem noteikumiem, varēja aizliegt šādu produktu radīšanu un apriti.

Ja uzraudzības iestādēm nebūs nepieciešamo līdzekļu tām uzticēto uzdevumu veikšanai un ja [banku] iekšējā uzraudzība nebūs efektīva, jauni noteikumi nenodrošinās izvairīšanos no jaunas krīzes.

4.4

Finanšu tirgu liberalizācijas apstākļos valdībām jāpilda starptautiskās sadarbības saistības, lai novērstu regulējuma atšķirības dažādās zonās.

4.5

Jaunā regulējuma pamatā vajadzētu būt šādiem principiem:

4.6

Neatkarīgām struktūrām, kurās darbojas eksperti, kuri vairs neveic profesionālus pienākumus finanšu sektorā, regulāri jāizvērtē uzraudzības iestāžu darbība. Izvērtējumā īpaša uzmanība jāvelta tam, kā šo iestāžu pieņemtie lēmumi ietekmē banku pārvaldību.

5.1

Šobrīd banku darbībā ir ārkārtīgi liela spriedze, jo tām uzņēmējdarbības modelis jāpārveido saskaņā ar jaunajiem noteikumiem. Noteikumi un nelabvēlīgie finanšu un ekonomikas apstākļi banku sektoru ietekmē šādi:

5.2

Iepriekš minētais nozīmē

5.3

Jaunie noteikumi vienlīdz attiecas kā uz lielām, tā arī mazām bankām. Jaunie noteikumi var būt nepiemēroti dažās valstīs, piemēram, jaunajās dalībvalstīs Centrālajā un Austrumeiropā, kurās vērojams augsts izaugsmes līmenis.

5.4

Katrā dalībvalstī aizdevumu tirgus ir atšķirīgs. Valstīs, kur tas nav pietiekami attīstīts, pārāk strauja parāda līmeņa “izlīdzināšana” var radīt spekulatīvu burbuli. Ja uzraudzības noteikumi tiks ieviesti Eiropas līmenī, valsts iestādes nevarēs pietiekami ātri iejaukties. Lai īstenotu saskaņošanas procesu, jāstiprina Eiropas Banku iestādes pilnvaras.

5.5

Jāņem vērā atsevišķi banku modeļi, piemēram, kooperatīvās bankas, kas darbojas atbilstoši un neatkarīgi. Reformu, ko paredz jaunie noteikumi, nevarēs īstenot, ja netiks noteikts pārejas periods. Kooperatīvās bankas ir būtisks vietējās attīstības elements, jo tās darbojas vietējās sabiedrības — gan noguldītāju, gan aizņēmēju, proti, MVU, lauksaimnieku, pašvaldību un daudzu citu vietējo ieinteresēto pušu — interesēs.

5.6

Lielās bankas izvēlas ieguldījumus ar ierobežotu risku un lielāku peļņu. Turklāt pastāv arī bažas par lielāku nodokļu slogu un zaudējumiem saistībā ar atsevišķu valstu parādsaistībām.

5.7

Iespējams, ka konsolidācijas process kļūs intensīvāks. Krājbankas un kooperatīvās bankas var rēķināties ar “neatkarīgu” finansējuma avotu, taču tām bankām, kuras refinansēšanai izmanto tirgu, būs jāapvienojas, un šāda apvienošanās nebūs labvēlīga ne MVU, ne arī patērētājiem. Dažas bankas tika pārpirktas un pēc to vietējā vai reģionālā tīkla likvidēšanas pārdotas tālāk. Valsts banku koncentrācija kooperatīvo, apdrošināšanas un krājbanku sektorā bijusi liela.

5.8

Vājāka banku rentabilitāte, kuras iemesls cita starpā ir lielākas finansējuma izmaksas, un ļoti ierobežojošie principi, kas nosaka likviditātes pārvaldību, var izraisīt gan termiņnoguldījumu, gan privātpersonu kontu bankas pakalpojumu izmaksu un procentu likmju paaugstināšanos.

5.9

Saistībā ar jaunajiem noteikumiem bankās paātrinās pārstrukturēšanas procesi un jauno tehnoloģiju (interneta banka, virtuālais apkalpošanas lodziņš, viedtālruņu izmantošana) izmantošana.

5.10

Izmaiņas tirdzniecības apritē ar laiku izraisīs filiāļu tīkla un darbavietu skaita samazināšanos. Kapitāla prasību direktīvas IV ieviešana palielinās darbavietu skaitu IT un riska pārvaldības nodaļās, bet tas notiks uz citu bankas darbību rēķina. Pašreizējo pārmaiņu situācijā ir vajadzīgs kvalitatīvs sociālais dialogs visos līmeņos par nodarbinātības un izglītības jautājumiem.

6.1

Eiropas Parlaments pieņēmis principu par finanšu darījuma nodokli, un Komisija izskata tā ieviešanas iespējas. Dalībvalstīm šai jautājumā nav vienotas nostājas, un arī ASV iestāžu attieksme ir noraidoša. Tā kā paredzētā nodokļu likme nav liela, tā nevarētu radīt nepanesamu slogu, ne arī ierobežot konkurētspēju pasaules mērogā. Kā norādīts divos iepriekš pieņemtajos EESK atzinumos (1), nodokļa ieviešanas mērķis ir gūt jaunus nodokļu ieņēmumus, lai finansētu, piemēram, attīstības palīdzību, un vienlaikus rosināt izmaiņas banku darbībā, lai veicinātu tautsaimniecības finansēšanu vidējā un ilgtermiņā, nevis spekulatīvus īstermiņa darījumus.

6.2

Tiek veikts pētījums par investīciju banku darbības nodalīšanu no to banku darbības, kas sniedz pakalpojumus privātpersonām. Pētījumu ierosinājis komisārs Barnier kgs, apšaubot tādējādi universālas bankas modeli. Apspriesta tiek [atšķirīgo] darbību pilnīga nodalīšana, investīciju banku darbības bloķēšana vai aizliegums bankām veikt ieguldījumus uz sava rēķina. Daži eksperti šo ideju apstrīd, norādot, ka universālas bankas darbība nodrošina plašāku tirgu un tirgus likviditāti, kā arī — labāku tautsaimniecības finansēšanu.

6.3

Pēdējos trīsdesmit gados ir mainījies finanšu pasaules un banku sektora attīstības scenārijs, proti, tirgu atvēršana izraisījusi finanšu jomas globalizāciju, kas, savukārt, veicinājusi beznodokļu zonu un no pārvaldības brīvu zonu attīstību un skaita palielināšanos. Sīvā konkurences pasaules līmenī sekmējusi jaunu finanšu iestāžu, jaunu produktu un pakalpojumu veidošanos.

6.4

Lielie banku uzņēmumi ir novājināti, to izaugsmes iespējas kļuvušas ierobežotas, un tas kavē labu pārvaldību. Bankas centīsies samazināt [darbības] apjomu, lai nodrošinātu lielāku stabilitāti, un tādējādi samazināt ieņēmumu apjoma svārstības, neizmantot ekstravagantus bonusus. Bankas savu darbību orientēs uz pamatuzdevumu, proti, pieņemt klientu noguldījumus, sniegt aizdevumus, vienlaikus ierobežojot citu pakalpojumu apjomu un paplašināšanos starptautiskā mērogā. Tās savu darbību veltīs straujākas izaugsmes tirgiem, tādējādi ierobežojot savu rentabilitāti.

6.5

Ar jaunajiem noteikumiem prēmiju piešķiršanas un vadības atalgošanas prakse būs atbildīgāka un tiks stingrāk uzraudzīta.

6.6

Banku uzraudzības attiecināšana uz visiem finanšu uzņēmumiem ļaus uzraudzīt “parabanku” (paralēlās banku sistēmas) darbību.

6.7

Banku nozares profesijām jānosaka saistoši piekļuves noteikumi, lai personāla atlasē varētu izvēlēties profesionāļus, kuru prasmes var pārliecināt gan klientus, gan ieguldītājus.

6.8

Kad vairs netiks piešķirts valsts un starptautiskais atbalsts, kas paredzēts finanšu krīzes apstākļos, banku sektors kopumā bez šaubām attīstīsies atbilstīgi situācijai tautsaimniecībā un jauno tehnoloģiju attīstības tendencēm, taču noteicošais būs katra labi pārvaldīta uzņēmuma stratēģija. Bankām nebūs viegli saglabāt uzticamību, lai finansētu reālo tautsaimniecību, jo vienlaikus tām jārēķinās ar augstākām finansējuma izmaksām un mazāku rentabilitāti.

4.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/12

—

paātrināt zināšanu attīstību, tehnoloģiju pārnesi un ieviešanu;

—

saglabāt ES vadošās pozīcijas zemu oglekļa emisiju energotehnoloģiju jomā;

—

veicināt zinātnes stimulētu energotehnoloģiju pārveidi tā, lai sasniegtu 2020. gadam izvirzītos mērķus enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā;

—

sekmēt globālu pāreju uz zemu oglekļa emisiju ekonomiku līdz 2050. gadam.

—

ETP pulcē visas ieinteresētās personas: pētniecības centrus un augstskolas, rūpniecību (lielos uzņēmumus un MVU), iekārtu ražotājus, bezpeļņas organizācijas un komerciālas organizācijas, apvienības, pārvaldes iestādes un arodbiedrības.

—

Platformā ir skaidri noteiktas “lomas” un hierarhija nozarē. Ieinteresētajām pusēm ir kopīgs redzējums, ceļvedis un īstenošanas plāns.

—

Nozīmīgu devumu un stingru atbalstu ETP sniedz rūpniecība — viens no EK ekonomikas stūrakmeņiem. ETP darbu virza rūpniecība, tādējādi nodrošinot to iniciatīvu atbilstību norisēm rūpniecības nozarē. ETP devums attiecas ne tikai uz tehnoloģijas un pētniecības vajadzībām, bet arī uz tehnoloģiju pārnesi.

—

ETP pārvaldības struktūra ir vienkārša un elastīga, tā domāta “spēku” mobilizēšanai un resursu apkopošanai.

—

Ar ETP saistītajām rūpniecības nozarēm ir svarīga nozīme vērtību ķēdē: daudzi jauninājumi ir atkarīgi no pamata procesiem (piemēram, ražošanas, pārstrādes, mežsaimniecības un robottehnikas) un materiāliem (ķimikālijām un tērauda veidiem). Tādējādi procesu un materiālu jauninājumi paši par sevi ir ES inovācijas katalizatori.

—

ETP jau patlaban risina sociālus problēmjautājumus. Tie darbojas jomā, kura izaugsmes un darba vietu pievienotās vērtības ziņā būtiski ietekmē sabiedrību. ETP dod atbildi uz svarīgākajiem rīcībpolitikas jautājumiem (piemēram, bioekonomika, izejvielas un resursu izmantošanas efektivitāte).

—

Dažām ETP ir izveidotas valstu un reģionālā līmeņa tehnoloģiju platformas visās ES valstīs.

—

Izglītība tiek uzskatīta par platformu stratēģisku elementu.

—

Vairāku jau izveidotu īstenošanas instrumentu (piem., PPP, klasteru utt.) pirmsākumi meklējami Eiropas Tehnoloģiju platformās.

—

ETP vajadzīga stratēģiska domāšana, un tās nedrīkstētu kļūt par šaurām lobiju grupām bez skaidra mērķa. Viens no ETP trūkumiem varētu būt pasākumu dublēšanās vai pārmērīga sadrumstalotība.

—

Dažos gadījumos Eiropas Tehnoloģiju platformās dominē lielie nozares dalībnieki.

—

Ne vienmēr ir viegli atpazīt un atzīt gatavo pielietojumu un inovāciju saistību ar ETP:

—

Ir jāiegulda lielākas pūles, lai radītu daudznozaru perspektīvu, kas saskaņotu ieinteresēto pušu intereses un to mijiedarbību.

—

ETP ir jāuzlabo sava komunikācija un rezultātu popularizēšana.

—

ETP ir būtiska nozīme ES rūpniecības politikas stimulēšanā. Attiecīgās VTP un RTP veidotas pēc ETP struktūras parauga, tikai dalībvalstu līmenī, uzlabojot platformu koordināciju un efektivitāti. Eiropas, valstu un reģionālo P&I programmu koordinācija un saskaņa būtu jāpilnveido Sadarbībā ar ETP.

—

Līdzās pētniecībai pievēršoties arī inovācijai, kā paredzēts pastiprinātajā stratēģijā, ETP nozīme sociālo problēmu risināšanā palielināsies.

—

Lai veicinātu inovāciju publiskajā un privātajā sektorā, ir definētas konkrētas prioritātes: efektīva resursu izmantošana un energoefektivitāte pārstrādes nozarē (SPIRE), publiskā un privātā sektora partnerības uz bioloģiskiem resursiem balstītas rūpniecības nozarēs, Eiropas inovāciju partnerības ūdens resursu, izejvielu un “Gudro pilsētu” jomā (kopā ar SET plānu un EMIRI).

—

ETP aicina EK aktīvāk izmantot koordinācijas atbalsta darbības, lai stimulētu sadarbību vērtību ķēdē un uzlabotu vienkāršošanas centienus. Ļoti vērtīgs ieguldījums ETP darbā būtu starptautiskās sadarbības uzlabošana un vērtīgāko starptautisko zināšanu piesaiste, lai tās varētu izmantot un komercializēt ES interesēs.

—

ETP vajadzētu saiknei starp inovācijas rīkiem, kurus nosaka pieprasījums, lai papildinātu pētniecības pasākumus un paātrinātu rezultātu ieviešanu tirgū.

—

ETP varētu veicināt informētību par to, kāda nozīme dažādiem rūpnieciskās ražošanas procesiem ir labklājības uzturēšanā Eiropā.

—

ETP kontekstā būtu jāsaglabā uz cilvēkiem orientēta izglītība, apmācība un mācīšanās.

—

ETP vērš uzmanību uz to, ka platformu darbībai trūkst finanšu resursu.

—

Faktors, kas var ietekmēt ETP, ir ES ražošanas lejupslīde. ES rūpniecības nozares zaudē savu vadošo pozīciju pasaulē; salīdzinājumā ar citām pasaules daļām tām problēmas rada kopumā vāja gatavība uzņemties risku Eiropas Savienībā un nepietiekama uzņēmējdarbības iniciatīvu atzīšana.

—

Lai palielinātu ETP iedarbīgumu, būtu efektīvāk jāīsteno EK tiesiskā regulējuma vienkāršošanas process (arī attiecībā uz dalību ES projektos), vairāk pūļu jāvelta iestāžu iniciatīvu sadrumstalotības un savstarpējās konkurences mazināšanai, labāk jākoordinē politikas pasākumi un nākotnē jāpalielina redzamība iestāžu līmenī.

—

Ražošanas procesi un ar tiem saistīti P&I pasākumi zaudē savu pievilcību gan visas sabiedrības acīs, gan jo sevišķi jauniešu vidū. Šo parādību izraisījusi arī ražošanas pārcelšana aiz Eiropas robežām.

—

nostiprināt ES pozīcijas zinātnē;

—

stiprināt rūpniecības līdera lomu inovāciju ziņā. Tālab plānoti lieli ieguldījumi svarīgākajās tehnoloģijās, plašāka piekļuve kapitālam un atbalsts MVU;

—

attīstot ilgtspējīgu transportu un mobilitāti, palīdzēt mazināt visu Eiropas iedzīvotāju kopīgās bažas par tādiem jautājumiem kā klimata pārmaiņas.

4.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/17

1.1

Pasaulē notiek straujas ģeopolitiskas pārmaiņas. Rietumu pasaules dominējošais stāvoklis ir apdraudēts gan ekonomiskajā, gan politiskajā aspektā. Kamēr visā Eiropas Savienībā aizsardzības budžetu samazina, aizsardzības izdevumi Ķīnā, Indijā, Brazīlijā, Krievijā un citās valstīs palielinās. Tāpēc, lai pārliecinoši aktualizētu Eiropas ārējo, drošības un aizsardzības politiku, EESK aicina Padomi un Komisiju izstrādāt vispārēju novērtējumu par izšķirošajiem faktoriem, kas ietekmē ES stāvokli un lomu pasaulē.

1.2

Aizsardzības politiku veido valstu stratēģiskās intereses, uztvertie draudi un politiskie mērķi, kas Eiropā galvenokārt ir definēti valstu līmenī. Novecojušas pieejas acīmredzami noved pie Eiropas aizsardzības spēju aizvien lielākas sadrumstalotības, trūkumiem, jaudas pārpalikuma un sadarbspējas trūkuma. Argumentu uzlabošanai ir ļoti daudz; tas ir politiskās gribas jautājums. Pārliecinoši argumenti tika minēti jau 1986. gadā! (1) Šobrīd situācija politiskajā, ekonomiskajā un aizsardzības aspektā ir daudz steidzamāka. EESK aicina Padomi nopietni strādāt pie ES aizsardzības pamata izveides.

1.3

Drošības un aizsardzības politikai būtu jāstiprina ES un dalībvalstu pašpārliecība. Tai būtu jārada paļāvība sabiedrībā un plašās aprindās, pienācīgi apbruņotos kareivjos, uzņēmējos un nozares darbiniekos. ES iedzīvotājiem ir tiesības uz pienācīgu aizsardzību. Aizvien vairāk ir vajadzīgs piemērots, nākotnes vajadzībām atbilstošs Eiropas bruņojums. Tāpēc izolēti dalībvalstu pasākumi ir absolūti nepietiekami, un tā ir tikai nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana.

1.4

Atbilstoši ASV un citu [strauji augošu] valstu politikai un pašreizējai praksei, kā arī, ņemot vērā valdību ekskluzīvo kompetenci aizsargāt iedzīvotājus un garantēt drošību, EESK uzsver nepieciešamību kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) (2) ietvaros definēt Eiropas stratēģiskās intereses. Galu galā ārpolitikas un drošības, aizsardzības un rūpniecības spējas trīsstūris ir nedalāms; tas balsta Eiropas pozīciju pasaulē, kā arī tās ekonomiskās un politiskās intereses un vērtības (cilvēktiesības, demokrātiju). Būtu tieši jāiesaista Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD).

1.5

EESK uzsver: ja Eiropa vēlas saglabāt dzīvotspējīgu drošības un aizsardzības rūpniecību, radot kritisko masu efektivitātei un rentabilitātei, ir vajadzīgas radikālas pārmaiņas domāšanā un politikā. Tām jānodrošina stabila un prognozējama Eiropas ekonomiskajam un tehnoloģiskajam stāvoklim atbilstošu bruņoto spēku nākotne. Tā kā starp dalībvalstīm ir lielas atšķirības, tas galvenokārt ir galveno ražotāju dalībvalstu kompetencē.

1.6

EESK uzskata, ka par labu Eiropas plānošanas un saistošas koordinācijas stiprināšanai ir spēcīgi argumenti:

1.7

Līdztekus Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) darbībai un 2007. gada aizsardzības tiesību aktu kopumam (3) EESK atbalsta labi izstrādātu Eiropas rūpniecības politiku aizsardzības nozarei ar tās īpašajām iezīmēm, kas saistītas ar valdības prasībām un publisko finansējumu. Atbilstoši stratēģijai “Eiropa 2020” minētās rūpniecības politikas pamatā jābūt valstu un ES dalītai kompetencei — ar EAA un Komisiju kā pilnvērtīgiem partneriem — un konsultācijām ar aizsardzības nozari un citiem ieinteresētajiem dalībniekiem, tostarp sociālajiem partneriem, un labi organizēta sociālā dialoga nepieciešamībai.

1.8

Ar ES politikas pasākumu un finansējuma palīdzību būtu jāapvieno ES līmeņa un valstu ieguldījumi, kas, uzlabojot kvalitāti un sadarbspēju, palīdzēs mazināt sadrumstalotību un publisko izdevumu dublēšanos.

1.9

Lai izstrādātu steidzami nepieciešamo “jaunās paaudzes” bruņojumu, ļoti svarīga ir moderna pētniecība un izstrāde. Šāda pētniecība un izstrāde nekad nevar būt tikai ekskluzīvs rūpniecības nozares uzdevums. Galvenā atbildība gulstas uz valdībām. Tāpēc pētniecība un izstrāde ir ļoti neaizsargātas pret notiekošo budžeta konsolidāciju. Padomei un ieinteresētajām aprindām būtu steidzami jāizraugās un, cik drīz vien iespējams, jāuzsāk pētniecības programmas, kas palīdzētu Eiropas rūpniecībai mazināt nevēlamo atkarību no ārpuses. Ir nepieciešama divējāda lietojuma tehnoloģija. Šajā saistībā būtu jāsaņem ES pētniecības un izstrādes programmas atbalsts. Ar tās palīdzību jānodrošina efektīva pārrobežu sadarbība pētniecības un izstrādes jomā.

1.10

Pēc iespējas plašāk jāplāno Eiropas aizsardzības tehnoloģiskā un rūpnieciskā pamata tālāka stiprināšana. Tādēļ vajadzīgi pietiekami ES līmeņa pasākumi (4).

1.11

Ciešāk jākoordinē Komisijas, EAA un citu attiecīgu ES ieinteresēto dalībnieku darbs. Priekšsēdētāja J. M. Barroso  (5), priekšsēdētāja vietnieka A. Tajani un komisāra M. Barnier atjaunotā apņemšanās, kā arī Aizsardzības darba grupas izveide, notikusi īstajā laikā. EESK atzinīgi vērtē arī pagājušā gada decembrī pieņemto tālredzīgo EP rezolūciju par Eiropas aizsardzības nozari un izskatāmo jautājumu plašo spektru (6).

1.12

Tādā pašā garā un ar nolūku stiprināt Komisijas Aizsardzības darba grupas iniciatīvu EESK mudina Komisiju minētos jautājumus apspriest publiski. Komisijai vajadzētu meklēt arī piemērotus risinājumus saistībā ar dalībvalstu atšķirīgajām rūpniecības un tehnoloģiju spējām, kā arī atšķirīgo investīciju apjomu, kas kopumā ieguldīts pētniecībā un aizsardzībā.

2.1

Līguma par Eiropas Savienību 42. pantā noteikts, ka kopējā drošības un aizsardzības politika ir kopējās ārpolitikas un drošības politikas sastāvdaļa. 42. panta 3. punktā papildināts, ka dalībvalstis ar savām militārajām iespējām atbalsta Savienību minētās politikas īstenošanā. Eiropas Aizsardzības aģentūra (EAA) kopš 2005. gada strādā, lai stiprinātu aizsardzības nozares rūpniecisko un tehnoloģisko pamatu un nodrošinātu kareivjiem labāku aprīkojumu. Taču panākumi ir ļoti ierobežoti.

2.2

Patlaban augstas prioritātes ir iekšējā tirgus izveides pabeigšana un efektīva finanšu koordinācija. Abi mērķi ir stingri atbalstīti stratēģijā “Eiropa 2020”. Šim panākumam būtu jākļūst par ierosmi jauniem pasākumiem Eiropas aizsardzības jomā.

2.3

Tomēr līdzīga attīstība aizsardzības nozarē nav vērojama. 1998. gadā noslēgtais Francijas un Apvienotās Karalistes militārais pakts šķita solām jaunu domāšanas veidu un jaunu sākumu. Tas pats ciešākas sadarbības gars aizsardzības jomā izpaudās ar Eiropas Aizsardzības un kosmosa uzņēmuma (European Defence and Space Company, EADS) nodibināšanu 2003. gadā. Tomēr tālāka konsolidācija nenotika. Zīmīgi, ka priekšlīguma valstis (to valstu grupa, kurām ir vislielākā ražošanas jauda, t. i., Francija, Vācija, Apvienotā Karaliste, Itālija, Spānija un Zviedrija) pretēji iepriekšējiem nodomiem joprojām nav iesniegušas nevienu īstenojamu racionalizācijas vai konsolidācijas priekšlikumu.

2.4

Stagnācija ir novedusi pie valstu līmeņa pieejām un uzsvara uz valsts ražošanu. Notiek zināma renacionalizācija. Visi Eiropā darbojošies rūpniecības uzņēmumi pievērsušies eksporta tirgiem. Ne valdībām, ne nozares partneriem nav kopīgas stratēģiskas koncepcijas.

2.5

Iespējamos tirgus tikmēr aizvien vairāk ietekmē jaunas problēmas. Milzīgs izaicinājums ir bruņojuma izstrāde valstīs ar strauji augošu ekonomiku. Uz šā ceļa ir Ķīna, Krievija, Indija un Brazīlija (BRIC valstis), kā arī dažas mazākas valstis. Paredzams, ka Ķīnas aizsardzības budžets 2015. gadā būs pieaudzis no pašreizējiem 120 miljardiem EUR līdz 250 miljardiem EUR. Krievija ir paziņojusi par ievērojamu aizsardzības budžeta palielināšanu līdz 2015. gadam. ASV tēriņi ir vairāk nekā divas reizes lielāki par kopējo Eiropas budžetu — 250 miljardi EUR salīdzinājumā ar 204 miljardiem 2007. gadā, un Eiropas budžets turpina samazināties. Eiropas kopējais budžets pētniecībai un izstrādei ir, augstākais, 20 % no ASV budžeta. Eiropas aizsardzības budžetā cilvēkresursiem atvēlēti 50 %, savukārt ASV — 25 %. Eiropai ir lielāki bruņotie spēki, taču tie ir daudz sliktāk apbruņoti. Apstākļi pasaulē nekad vairs nebūs tādi kā agrāk. Laiks nav mūsu pusē.

2.6

Pēdējo gadu desmitu laikā daudzos pētījumos aicināts aizsardzības rūpniecību pielāgot globālajam tirgum. Visos pētījumos norādīts uz ilgstoši vērojamiem trūkumiem, jo aizsardzības tirgi nekādā gadījumā nav perfekti un lielākā daļa valstu turpina atbalstīt “savu” rūpniecību. Ar centieniem pilnveidot tirgus, piemēram, ar 2007. gada ES aizsardzības tiesību aktu kopumu, iecerēts pārvarēt dažas tirgus nepilnības un valstu atšķirīgu praksi.

2.7

Izskatāmie jautājumi ir sarežģīti arī tāpēc, ka no produktu izstrādes posma līdz nodošanai ekspluatācijā paiet ļoti ilgs laiks. Tāpēc EESK uzskata, ka piemērotāks veids šīs jomas apspriešanai būtu tehnoloģiskā, tautsaimnieciskā un sociālā perspektīvā plaša pieeja, nevis tikai skatījums no aizsardzības viedokļa.

2.8

Viens no galvenajiem jautājumiem ir atšķirīgas stratēģiskās koncepcijas valstīs ar ievērojami attīstītu bruņojuma rūpniecību, it īpaši attiecībā uz svarīgu valsts drošības interešu definīciju, un attiecība starp valsts drošību un eksporta tirgiem. Dažās mazākās valstīs ir relatīvi labi attīstīta rūpniecība, savukārt citās ražotņu praktiski nav. Valstu pieejas, protams, atšķiras atkarībā no to vajadzībām un potenciāla. Rezultāts ir sadrumstalotība un neviendabīgs skatījums uz aizsardzības rūpniecību. Tādās operācijās kā Lībijā nepatīkami atklājas aizvien lielākas pieejamo ieroču sistēmu atšķirības. Būtu skaidri jāatzīst un jānovērtē sekas.

2.9

Šīs norises skar gan ieguldījumus, gan nodarbinātību. Aizsardzības rūpniecība ir augsto tehnoloģiju nozare, kurā tieši nodarbināti ir 600 000 kvalificētu darbinieku un netieši — vēl divi miljoni. Bažas raisa spiediens veikt tālāku samazināšanu. Ražotnes bieži ir koncentrējušās reģionos un varētu kļūt par izcilības centriem, taču tā vietā ir risks, ka tās skars finanšu samazinājums. Neplānota un nestrukturēta reorganizācija un samazināšana minētajām ražotnēm būs liels trieciens.

2.10

Pašreizējais stāvoklis nodarbinātībā, protams, ir prioritāra problēma arī valstu valdībām. Tas savukārt var neļaut attīstīties kopējam redzējumam, kas nepieciešams, lai atbilstošā veidā tiktu galā ar aizsardzības rūpniecības lejupslīdes izraisītajām sociālajām sekām, tostarp īpašo zināšanu zaudēšanu un tās ietekmi uz cilvēkkapitālu. Turpretī kopīgs redzējums veicinās darba vietu līdzsvarotu radīšanu un novērsīs risku, ka augsti kvalificēti pētnieki, tehniķi un zinātnieki var izceļot uz trešām valstīm, jo tas būtu pretrunā tiem mērķiem, ko ES izvirzījusi stratēģijā “Eiropa 2020”.

2.11

ES pieejas un starpvalstu sistēma var darboties un tām jādarbojas vienā un tajā pašā virzienā. Kamēr prevalē valstu suverenitāte, jebkuras kopējas sistēmas panākumi būs ierobežoti, kas izpaudīsies kā neliels uzlabojums jaudas pārpalikuma, pārklāšanās un sadrumstalotības ziņā. Pretrunas starp valsts suverenitātes filozofiju, no vienas puses, un finansiālajām, tehnoloģiskajām, tautsaimnieciskajām un sociālajām vajadzībām, no otras, ir acīmredzamas.

2.12

Tāpēc bažas raisa fakts, ka mērķis — resursu apvienošana un koplietošana, t. i., Eiropas savstarpējas atkarības organizēšana — nav pārvērsts kopīgā stratēģijā. Neraugoties uz jauno starptautisko apstākļu plašo apzināšanos, ārējais spiediens acīmredzami vēl nav pietiekami spēcīgs, lai veicinātu kopēju pieeju un risinājumu meklēšanu. Gluži pretēji — jāatzīmē, ka Eiropas valstis aizsardzības iepirkuma jomā joprojām vēlas būt atkarīgas no ASV, nevis iepirkt no saviem ražotājiem.

2.13

Ja Eiropa vēlas saglabāt stabilu drošības un aizsardzības rūpniecību, kas spēj izstrādāt un ražot progresīvas sistēmas, un tādējādi nodrošināt pati savu drošību, ir vajadzīgas radikālas pārmaiņas domāšanā un politikā. Gaidīt ilgāk nozīmētu pazemināt spējas zem tā līmeņa, no kura Eiropas Savienībai būtiskās jomās vēl būtu iespējams atkal sasniegt virsotni. Vēl grūtāk tas būtu tāpēc, ka izdevumu samazināšana pētniecībai un izstrādei tieši ietekmētu veselu pētnieku un kvalificētu darbinieku paaudzi. Ja tas Eiropai neizdosies, nozares var izzust, tiks zaudētas darba vietas un īpašās zināšanas un Eiropa būs atkarīga no citām valstīm. Vajadzīgs, lai tie, kam nav vienaldzīga Eiropa un Eiropas nākotne, saprastu, ka ir jārīkojas steidzami.

3.1

Līgumā par Eiropas Savienību ir pamatoti uzsvērta nesaraujamā saikne starp ārpolitiku, drošības politiku un aizsardzības politiku. Efektīva aizsardzības politika jāveido, pamatojoties uz pārliecinošām aizsardzības spējām. Savukārt atbilstošas aizsardzības spējas jāveido un jāattīsta, ņemot vērā pamanītos draudus un norunātos mērķus ļoti sarežģītā un trauslā starptautiskajā kontekstā.

3.2

Galvenais kritērijs ir ES stāvoklis un loma rītdienas pasaulē, ņemot vērā strauji mainīgos ģeopolitiskos apstākļus, kuros rodas aizvien vairāk pasaules līmeņa dalībnieku. No šīs perspektīvas raugoties, EESK uzskata, ka ir pēdējais laiks saskaņotai Eiropas rīcībai. Pagātnes un tagadnes pieredze liecina, ka, turpinot piemērot tradicionālās pieejas, Eiropa un dalībvalstis riskē palikt malā.

3.3

EESK aicina nodrošināt stabilu un prognozējamu, Eiropas ekonomiskajam un tehnoloģiskajam stāvoklim atbilstošu bruņoto spēku nākotni. Tā kā no sistēmu izstrādes līdz to nodošanai ekspluatācijā paiet ļoti ilgs laiks, pastiprinās nepieciešamība pieņemt lēmumus jau šogad.

3.4

No sociālā un politiskā redzespunkta EESK uzsver četrus svarīgus aspektus, kāpēc Eiropai ir vajadzīgas efektīvas aizsardzības spējas:

3.5

Par kopējo drošības un aizsardzības politiku norisinās nemitīgas debates, kaut arī to reti šādi nosauc. Daudzi jautājumi, piemēram, kaujas grupu izmantošana, diskusija par vienotu operācijas štābu, finansējums ES KDAP misijām, ieguldījumu nodrošināšana minētajām misijām un aicinājumi pārskatīt Eiropas drošības stratēģiju, izvēršas par diskusiju par KDAP visās nozīmēs, izņemot nosaukumu. Ja uz šo tematu raudzītos šādi, tas būtu solis uz priekšu. Turklāt visās apspriedēs par minētajiem svarīgajiem jautājumiem būtu jāņem vērā arī lēmumu (vai lēmumu trūkuma) ietekme uz rūpniecību. Tas pierādīs arī stingro saikni starp rūpniecības spējām un KDAP īstenošanu. Galvenā atbildība gulstas uz valdībām.

3.6

Ļoti svarīgas ir transatlantiskās attiecības un NATO. Amerikāņi jau sen kritizē veidu, kā eiropieši aliansē pilda savas aizsardzības saistības. Abās Atlantijas okeāna pusēs izskan nemitīgi aicinājumi izveidot “Eiropas pīlāru” NATO. Līdz šim noticis pretējais.

3.7

Pienācīga “Eiropas pīlāra” trūkums sakņojas politikā. Eiropā joprojām trūkst pietiekamas politiskās gribas, lai definētu Eiropas stratēģiskās intereses vai kopīgās galvenās militārās spējas. Turpretī ASV un citas valstis izmanto stratēģiskās darbības koncepciju, kurā ietverta visa pētnieciskā un rūpnieciskā darbība, kas sekmē šo valstu pilsoņu vispārējo civilo un militāro drošību.

3.8

Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK uzskata, ka “Eiropas pīlāra” veidošana, Eiropas militāro spēju pārspīlētā atkarība no ASV, ir jāaizstāj ar līdzsvarotākām attiecībām. Līdztekus steidzami vajadzīgajai diskusijai par kopējām Eiropas stratēģiskajām interesēm, kas ir vienīgi valdību kompetencē, pēc iespējas drīzāk jāuzsāk pienācīga plānošana, sadarbojoties Eiropas iestādēm, dalībvalstīm un aizsardzības rūpniecībai, kā arī pakāpeniski jāpārskata dalībvalstu ieradums automātiski iegādāties “lietošanai gatavu” produkciju no ASV.

3.9

Nosacījumu uzlabošana līdztiesīgākai rūpnieciskajai sadarbībai ar ASV būs lietderīga gan rūpnieciskajā, gan finanšu aspektā.

4.1

Ārpolitika un drošības/aizsardzības politika ir cieši saistīta ar aizsardzības rūpniecību. Neraugoties uz privatizāciju, aizsardzības rūpniecībā joprojām liela nozīme ir valdībām klientu, regulatoru un eksporta licenču izsniedzēju statusā.

4.2

Aizsardzības rūpniecībai ir ievērojama rīcības brīvība eksporta tirgos. Tas daļēji saistīts gan ar privatizāciju, gan ar valdību stimuliem: ekonomikas krīze dažus aizsardzības ministrus ir padarījusi par pārliecinātiem eksporta atbalstītājiem. Jebkurā gadījumā krīze aizsardzības nozarei liek uzskatīt eksportu par vienu no tās uzņēmējdarbības modeļu galvenajām iezīmēm. Eiropas rūpniecībai 2011. gads kopumā bija ļoti ienesīgs. Uzņēmumi arī relatīvi veiksmīgi izstrādā divējādas lietošanas produkciju.

4.3

Tādiem pasaules līmeņa dalībniekiem kā Ķīna, Indija un Brazīlija ir savas ārpolitiskās ambīcijas, kuru kulminācija ir aizsardzības budžeta palielināšana. Šobrīd tas nozīmē labas iespējas Eiropas eksportam. Taču cik ilgi? Rūpniecībai vēl klājas relatīvi labi, bet par tās darbības rezultātiem lielā mērā jāpateicas pirms 20–25 gadiem veiktajiem ieguldījumiem. Ja ieguldījumi tagad samazināsies vai paliks līdzšinējā apjomā, tuvākajā nākotnē tas radīs neatgriezeniskas sekas.

4.4

Turklāt var prognozēt, ka strauji augošās lielvaras sāks attīstīt savu rūpniecību neatkarīgi no Rietumu rūpniecības un līdz ar to, būdamas Eiropas nākamās konkurentes trešo valstu tirgos, aizvien vairāk bloķēs importu no rietumvalstīm vai saistīs to ar noteikumiem.

4.5

Šobrīd Eiropā nav plānots sākt jaunas, lielas programmas, un tas neapšaubāmi ietekmēs eksporta panākumus nākotnē. Turklāt pagājis jau ilgāks laiks, kopš lielākās jaunās tirgus ekonomikas valstis vairs nav pieprasījušas tehnoloģiju nodošanu un ražošanu nozīmīgā līmenī savā valstī.

4.6

Vienreizēji eksporta līgumi, visticamāk, tiks izmantoti Rietumu rūpniecības tehnoloģiju kopēšanai. Šajā saistībā kā alternatīvu importa bloķēšanai attiecīgajās valstīs varētu ierīkot ražošanas (un izstrādes) iekārtas. Patlaban notiek plašas spekulācijas par to, cik lielā mērā šāda attīstība ietekmēs ražotnes un nodarbinātību Eiropā. Paredzams, ka strauji augošie milži ar laiku vājinās Eiropas rūpniecības pozīciju. Pastiprināta tehnoloģija un ražošana minētajās valstīs ietekmēs arī Eiropas [iespējamos] eksporta tirgus citās trešās valstīs. Saasināsies produktu un cenu konkurence.

4.7

Nemitīgās inovācijas un tehnoloģisko ieguldījumu dēļ, kā arī tāpēc, ka starp izstrādi un ražošanu ir ilgs laikposms, Eiropai ir vajadzīga mērķtiecīga koordinācija, lai nodrošinātu mūsdienīgu un patstāvīgu aizsardzības rūpniecību. Tā kā tirgus lielumu galvenokārt nosaka valsts robežas, tad pat lielās dalībvalstīs tas automātiski ir mazāks par kritisko masu. Eksports uz trešām valstīm situāciju var nedaudz līdzsvarot, taču nākotne ir neskaidra un tirgus apstākļi bieži ir nestabili.

4.8

Turpmākai budžeta samazināšanai, kas pašreizējos apstākļos nozīmē ievērojamus ierobežojumus, būtu jākļūst par trauksmes signālu. Samazināšana ietekmē ieguldījumu un iepirkuma budžetus, it īpaši tad, ja ekspluatācijas un uzturēšanas izmaksas paliek tajā pašā līmenī vai notiekošo militāro operāciju (Afganistānā, Lībijā, pirātisma apkarošanas u.c. operāciju) dēļ palielinās.

4.9

Iepriekš minēto norišu rezultātā tiek atlikti vai pat atcelti ieguldījumi, kas rūpniecībai ir svarīgi, lai saglabātu un atjaunotu ražošanas un izstrādes spēju. Turklāt grūtākā laikposmā pati rūpniecība būs mazāk gatava ieguldīt šādā uzturēšanā vai jaunā darbībā. Tikai saskaņoti sadarbojoties, iespējams nodrošināt vajadzīgos ieguldījumus.

4.10

EESK atbalsta labi izstrādātu Eiropas rūpniecības politiku aizsardzības nozarei, no sistēmu izstrādes līdz nodošanai ekspluatācijā. Runa ir par specifisku rūpniecības politiku. Būtībā tā attiecas uz publisko tirgu: pētniecībai un izstrādei jāpiešķir lielāks kapitāls par starta finansējumu. Lai Eiropā veicinātu stabilu ražošanu, ir jānoskaidro Eiropas svarīgākās rūpnieciskās spējas un jānosaka ieguldījumu politika. Tā kā nevienai valstij atsevišķi nav pietiekami daudz līdzekļu, lai finansētu “jaunās paaudzes” bruņojuma iegādi, ir jāapvieno valstu un Eiropas mērķi, kā arī valstu un Eiropas finanšu un rūpniecības resursi. Pārvaldība būtu jābalsta uz ES un valstu dalītu kompetenci atbilstoši pieņemtajai stratēģijai “Eiropa 2020”. Tā ir efektīva kvalitātes zīme, lai pilnveidotu koordināciju starp Eiropas iestādēm un Komisijā, kura joprojām neizmanto visu savu potenciālu. Vērtīgu atbalstu šajā ziņā var sniegt darba grupa, kas drīzumā sāks darboties kā platforma — Komisija, EAA, EĀDD —, lai apspriestu prioritātes, spējas un trūkumus.

4.11

Viens no galvenajiem jautājumiem ir pētniecība un izstrāde. Aizsardzības rūpniecība ir augsto tehnoloģiju zinātnesietilpīga rūpnieciska darbība, kas būtu nepieciešama arī pilnvērtīgu prototipu izstrādei. Pētniecība un izstrāde gandrīz nekad nav tikai ekskluzīvs rūpniecības uzdevums. Izstrāde un sistēmu dzīves cikli vienkārši ir pārāk ilgi un finanšu ietekme ir pārāk liela, lai nozare uzņemtos visus finanšu riskus. Vēstures pieredze rāda, ka visas sekmīgās programmas ir veiktas, nozarei sadarbojoties ar valdībām.

4.12

Pasaulē ļoti lielu aizsardzības pētniecības un izstrādes procentuālo daļu vai nu tieši, vai netieši ar iepirkumu palīdzību finansē valdības. Nepārsteidz tas, ka, ņemot vērā produktu specifisko raksturu, aizsardzības rūpniecība kopumā izvairās no pārāk liela finansiālā riska. Pētniecība un izstrāde aizsardzības jomā ir īpaši neaizsargāta pret valdības veiktajiem budžeta samazinājumiem.

4.13

Tāpēc pētniecībai, tehnoloģijai un izstrādei (līdzās rūpniecības konsolidācijai) ir vajadzīgs pietiekams finansējums un līdzekļu apvienošana, par ko vienojas dalībvalstis, Komisija un nozare. No ieguldījumiem aizsardzībā liela daļa jāvelta pētniecībai, izstrādei un tehnoloģiju projektiem. Papildus jānodrošina piekļuve būtiski svarīgām tehnoloģijām. Ja citu valstu uzliktu eksporta ierobežojumu dēļ izstrādei un ražošanai būtiski svarīgas tehnoloģijas vairs nebūtu pieejamas, rastos nopietnas problēmas sasniegt Eiropas mērķus drošības jomā.

4.14

Pateicoties neatkarīgas zinātnes un tehnoloģiju progresam daudzās jomās, aizvien lielāka nozīme ir tādai pētniecībai un izstrādei, kas veikta ārpus aizsardzības organizācijām. Bieži vien pēdējos izstrādes posmos tikai galīgais pielietojums nosaka to, vai attiecīgo pētniecību un izstrādi var pieskaitīt “aizsardzībai” vai “civilajām vajadzībām”. Divējādas izmantošanas pētniecība un izstrāde aizsardzības vajadzībām kļūst aizvien nozīmīgāka; sk. piemēram, IT. Tāpēc, lai nostiprinātu Eiropas aizsardzības tehnisko un rūpniecisko pamatu (European Defence Technological and Industrial Base, EDTIB), ir ļoti svarīgi stimulēt divējāda lietojuma pētniecību un izstrādi, it īpaši tādēļ, ka tās ļauj piesaistīt finansējumu ne tikai no aizsardzības nozares aprindām.

4.15

Par pētniecības un izstrādes publisko finansēšanu ES līmenī būtu jāvienojas dalībvalstīm. To var veikt no nākamās 8. pamatprogrammas vai no atsevišķa fonda, ieteicams, izmantojot paketes progresīvākajās pētniecības jomās kā, piemēram, nanotehnoloģija un mākslīgais intelekts. Ņemot vērā aizsardzības rūpniecības un publiskā sektora attiecības, jāplāno īpašas procedūras.

4.16

Kā paredzēts Eiropas sadarbības sistēmā, nozīmīga loma būtu jāuzņemas EAA un Komisijai, arī tādēļ, lai novērstu politisku iejaukšanos ikdienā. EAA būtu jādod iespēja visaptveroši pildīt savus uzdevumus atbilstīgi Lisabonas līgumam (7).

4.17

Lai aizsardzībā varētu īstenot rūpniecības un pētniecības/izstrādes programmu, izšķiroši svarīgs ir piemērots darbaspēks ar mūsdienīgām zināšanām (8). Tas ir vēl viens arguments par labu stabilam pētniecības un izstrādes pamatam, nevis haotiskai pārstrukturēšanai. Nedrīkst aizmirst, ka aizsardzības nozares darbaspēks veido pamatu, uz kura balstās aizsardzības spēju nākotne. Konsultācijas un saziņa ar rūpniecību, pētniecības un izstrādes institūtiem, augstākās izglītības iestādēm, militārajām organizācijām un ieinteresētajām arodbiedrībām palīdzēs pienācīgi organizēt gan notiekošo pārstrukturēšanu, gan uz nākotni vērstu bruņojuma ražošanu Eiropā.

4.18

Budžeta ierobežojumu dēļ ir jānovērš pārklāšanās un neefektivitāte. Kontrolēta konsolidācija ne vienmēr nozīmē lielu uzņēmumu veidošanu. Tā nozīmē veidot starptautiskajiem standartiem atbilstošu kritisko masu un kvalitāti, kas nodrošina konkurētspējīgu stāvokli gan vietējā tirgū, gan trešo valstu tirgos. Aizvien vairāk nepieciešams, lai valdības, attiecīgie ES līmeņa dalībnieki un rūpniecība koordinētu projektu plānošanu Eiropas līmenī.

4.19

Rūpniecības apjoms un saražotā produkcija neapšaubāmi atšķiras. Rūpniecības nozīme dalībvalstīs ir ļoti dažāda. Viena no sadarbojošos valstu nolīguma sastāvdaļām varētu būt nodrošināšana, ka attiecīgos projektos tiek iesaistīta to valstu (galveno ražotāju) rūpniecība, kuras nav parakstījušas priekšlīgumu. Šāda pieeja ir ne tikai politiski vēlama, bet tā veicina arī auglīgu sadarbību starp lieliem un mazākiem uzņēmumiem, kā arī pētniecības institūtiem. Pārdomātas specializācijas ķēdes būtu sekmīgi jāpapildina mazajiem un vidējiem uzņēmumiemn piegādātāju statusā.

4.20

Īpaša uzmanība ir jāvelta neaizsargātības uztverei Viduseiropas valstīs, kuras pamatā ir to ģeogrāfiskais stāvoklis. Ievērojot šo valstu iedzīvotāju vajadzību justies labi aizsargātiem, kā arī vēlmi pilnībā izmantot īpašās tehniskās zināšanas aizsardzības jomā, EESK uzsver, ka pašreizējos un nākotnē paredzētajos aizsardzības projektos pienācīgi jāizmanto Viduseiropas valstīs pieejamās zināšanas un kompetences.

4.21

Integrēts aizsardzības nozares produktu Eiropas tirgus ļautu stabilizēt vietējo tirgu. Līdztekus valstu esošo tirgu kombinēšanai Eiropas tirgus veicinātu dažādu dalībvalstu prasību un iepirkuma noteikumu saskaņošanu vai pat standartizāciju. Lielāka saskaņotība vai standartizācija uzlabotu finansiālos un ekonomiskos apstākļus, sekmējot Eiropas uzņēmumu konkurētspēju globālajā tirgū.

4.22

Eiropas aizsardzības tirgum būtu kritiskā masa. Ņemot to vērā, EESK norāda uz kaitīgajām sekām, kas radīsies, ja dalībvalstis turpinās iepirkt “lietošanai gatavu” produkciju, it īpaši no ASV. Pirmkārt, tas mazina Eiropas tirgus izdevīgumu rūpniecībai; tādējādi, ja nozarei neļaus pārdot produkciju trešo valstu tirgos, kur [valsts] konkurence noteikti aizvien vairāk saasināsies, Eiropas klientiem paaugstināsies šādu aizsardzības produktu cenas. Otrkārt, Eiropas valstis, kas pērk “lietošanai gatavus” produktus no ASV, sedz Amerikas tehnoloģiskās izmaksas, kas ir iekļautas minēto produktu cenā.

4.23

Ņemot vērā finanšu un starptautiskās politikas perspektīvas, ir vajadzīgas padziļinātas Eiropas debates un operatīvi secinājumi. Gadījumā, ja ne visas dalībvalstis vēlas piedalīties kopīgā sistēmā, spēkā jābūt “pastiprinātas sadarbības” principam. Lielāka integrācija un pozitīva attieksme pret ražojumu iepirkšanu Eiropā ir vienīgais veids, kā panākt ASV tirgum pielīdzināmu tirgus apjomu. Bez efektīva pašmāju tirgus ir pamats nopietnām šaubām, vai Eiropas rūpniecībai ir cerības konkurēt pasaules līmenī.

5.1

Dažādu bruņoto spēku — sauszemes, jūras, gaisa — rūpnieciskā aina katrā valstī ievērojami atšķiras. Vairākās jomās var uzskatīt, ka neviena valsts vairs nav spējīga patstāvīgi izstrādāt jaunas bruņojuma paaudzes.

5.2

Sauszemes bruņoto spēku nozarē tikai nedaudzi lieli sistēmintegrēti uzņēmumi spēj izstrādāt un ražot galvenos kaujas tankus un vieglākus militāros transportlīdzekļus. Galvenie Eiropas ražotāji atrodas Francijā, Vācijā un Apvienotajā Karalistē. Ir daudz apakšsistēmu ražotāju un piegādātāju trešā līmeņa tirgū, starp kuriem Centrāleiropa ir maz pārstāvēta.

5.3

Daudzas valstis attīsta pašas savu jūras spēku rūpniecību un būvē katrā valstī ļoti atšķirīga izmēra un sarežģītības pakāpes karakuģus. Vadībā ir priekšlīguma valstis un Nīderlande, tostarp arī koncepcijas dizaina un sarežģītu jūras spēku pētniecības iekārtu jomā, kas ir samērā atšķirīga no civilām vajadzībām paredzētu kuģu būves attīstības. Arī šeit vērojams plašs apakšsistēmu ražotāju un trešā līmeņa tirgus piegādātāju klāsts.

5.4

Militārās lidmašīnas tiek izstrādātas un ražotas tikai dažās dalībvalstīs. Rūpniecība ir koncentrējusies dažos, lielākoties daudznacionālos, uzņēmumos, kas darbojas Eiropas un plašākā mērogā. Galvenie ražotāji ir EADS, BAE Systems, Dassault un Saab-Aircraft. Progresīva aerodinamikas pētniecība notiek tikai nedaudzās valstīs.

5.5

Aizvien lielāku nozīmi aizsardzībā iegūst elektronikas nozare, tostarp vadības, kontroles un sakaru sistēmas, kur lielākie ražotāji ir Thales, BAE Systems un Finmeccanica. Lielākajām Eiropas elektroniskās rūpniecības grupām Philips un Siemens aizsardzība ir mazāk svarīga. Lai rentabli masveidā ražotu specifiskus elektronikas komponentus, piemēram, aizsardzības integrālshēmas, ražošanas apjoms šiem uzņēmumiem tomēr ir pārāk mazs. Tomēr minēto lielo rūpniecības grupu iesaistīšana parāda, cik svarīgs šajā jomā ir divējāds lietojums.

5.6

Munīcijas un sprāgstvielu ražošanas uzņēmumu skaits pēdējo gadu desmitu laikā ir pakāpeniski samazinājies, daļēji vides prasību dēļ. Sabiedrības drošības dēļ minētie uzņēmumi ir spiesti pārcelt vai slēgt vecākas ražotnes.

5.7

Nozīmīga ir piekļuve būtiski svarīgām tehnoloģijām, un tā būtu jāatbalsta ar KDAP. Tas pats attiecas uz dažiem materiāliem, piemēram, oglekļa šķiedrām vai elektronisko komponentu materiāliem.

5.8

Ļoti lielu atbalstu var sniegt 2009. gadā pieņemtais 2007. gada aizsardzības tiesību aktu kopums. Dalībvalstīm direktīvas bija jātransponē savos tiesību aktos līdz 2011. gada vasarai. Pozitīvi vai skeptiski vērtēt to ietekmi uz iekšējā tirgus veidošanu vēl ir pāragri. Process nav noslēdzies, un vēl nav sasniegts mērķis — Kopienas iekšienē panākt aizsardzības ražojumu apriti un jēdziena “būtiskās valsts drošības intereses” ieviešanu.

5.9

LESD 346. pantā paredzēta atkāpe no ES iepirkuma tiesību aktiem, lai aizsargātu būtiskās valsts drošības intereses. Šis plašais formulējums var kavēt tirgu pienācīgu attīstību, it īpaši vēlamās piegādes ķēdēs. EESK aicina noteikt konkrētāku 346. panta interpretāciju, kas paver pietiekamas iespējas Eiropas līmeņa risinājumiem un optimālām Eiropas piegādes ķēdēm, lai tādējādi veicinātu piegādes drošību, dalībvalstīs pieejamās īpašās zināšanas un vislabāko cenas un vērtības attiecību.

5.10

Valsts informācijas drošība rada 5.9. punktā minētajām līdzīgas problēmas, un arī tā ir jāpārskata. Tas ir svarīgs un delikāts jautājums arī saistībā ar Eiropas rūpniecības iesaistīšanos ASV aizsardzības projektos.

5.11

Resursu apvienošanai un koplietošanai, tostarp kopīgām apmācību programmām, būtu jākļūst par programmu, kas vērsta uz nākotni. Pamata priekšnoteikums ir pārvērst solījumus konkrētā plānošanā un mērķtiecīgā pieejā ar skaidri noteiktiem posmiem. Taču, kamēr nav vienošanās par aizsardzības doktrīnu, reāli panākt resursu apvienošanu un koplietošanu būs ļoti grūti.

4.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/24

—

vīriešu iesaistīšana debatēs un komunikācijā;

—

dzimumu stereotipu izskaušana, īpaši izglītībā un karjeras gaitā;

—

tādu akadēmisko studiju veicināšana, kas var sekmēt sieviešu iespējas dibināt jaunus uzņēmumus;

—

taisnīgas piekļuves finansējumam un resursiem nodrošināšana, pamatojoties uz vienādiem nosacījumiem, kā arī

—

pašnodarbināto personu sociālās aizsardzības uzlabošana.

—

prezidentvalsts Polijas rīkotā pasākumā 2011. gada 15. novembrī tika atklāts Eiropas Mentoru tīkls sievietēm uzņēmējām. Šis tīkls ir viens no pasākumiem, kas, 2011. gadā pārskatot MUA, ierosināti, lai īstenotu un papildinātu darbības ar mērķi veicināt, atbalstīt un stimulēt sieviešu uzņēmējdarbību;

—

Eiropas politikas veidotājiem paredzēts tīkls sieviešu uzņēmējdarbības sekmēšanai (WES);

—

sieviešu uzņēmējdarbības portāls (6).

—

jānovērš prettiesiska diskriminācija un uzmākšanās uz dzimuma pamata;

—

jāveicina sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzība.

5.1.3.1.

Eiropas Komisijā un dalībvalstu kompetentajās ministrijās izveidot Eiropas sieviešu uzņēmējdarbības biroju. Vēlams, lai tās nebūtu ministrijas, kas atbild par “dzimumu jautājumiem”, tā panākot, ka par saimniecisko darbību un dzimumu līdztiesību neatbild viena struktūra. Tam būtu jāparedz nopietnas pilnvaras, mērķi un resursi. Uzņēmējdarbības ĢD tieši ar sieviešu uzņēmējdarbību Eiropā pašlaik nodarbojas tikai 1 no 900 darbiniekiem!

5.1.3.2.

Eiropas Komisijā un dalībvalstu uzņēmējdarbības ministrijās iecelt sieviešu uzņēmējdarbības direktoru/sūtni vai augsta līmeņa pārstāvi, kuram būtu uzdevums starpnozaru līmenī sekmēt izpratni par ekonomiskajiem ieguvumiem, ko sniedz centieni rosināt vairāk sieviešu dibināt un attīstīt uzņēmumus. Šiem amatiem būtu jāparedz laika robeža (4–10 gadi, atkarībā no ekonomikas un finansēšanas struktūras) un ļoti skaidri uzdevumi ar konkrētiem mērķiem un atbildību. Sieviešu uzņēmējdarbības direktors/sūtnis vai augsta līmeņa pārstāvis varētu arī atbildēt par tādas ar rūpniecību saistītas vai akadēmiskās karjeras iespēju veicināšanu, kas sekmē sieviešu uzņēmējdarbības palielināšanos tādās jomās kā pētniecība, zinātne, augstās tehnoloģijas, tiešpārdošana un tiešsaistes/IT attīstība.

5.1.3.3.

Apkopot būtiskus datus, kas ļauj izmērīt un kvantificēt līdzekļu piešķiršanu sievietēm uzņēmējām — galvenais iemesls, kura dēļ sievietes saskaras ar diskrimināciju uzņēmējdarbībā, īpaši sākumposmos. Atbalstīt centienus katru gadu atjaunināt informāciju par politiku un pētījumiem, kas saistīti ar sieviešu uzņēmējdarbību visos Eiropas reģionos, tādējādi visās ministrijās un aģentūrās palielinot katra dzimuma stāvokli raksturojošo datu pieejamību. Ir būtiski, lai Uzņēmējdarbības ĢD un ekonomikas attīstības ministrijas dalībvalstīs veiktu ar dzimuma jautājumiem saistītu ietekmes novērtējumu, apkopojot attiecīgos datus, tostarp par sieviešu uzņēmēju un sievietēm piederošu uzņēmumu skaitu, darbinieku skaitu šajos uzņēmumos, kā arī līdzekļu piešķiršanu šiem uzņēmumiem un uzņēmējām. Ir svarīgi atzīt, ka tādās valstīs kā Austrālija, Kanāda un ASV, apkopojot un analizējot šādus datus, ir izdevies sekmīgi paaugstināt sieviešu uzņēmējdarbības līmeni.

5.1.3.4.

Dzimumu līdztiesības jomās nodrošināt spēkā esošo tiesību aktu piemērošanu. Jaunākie rādītāji liecina, ka sieviešu bezdarbs Eiropā sasniedzis visaugstāko līmeni 23 gadu laikā. Rekordu sasniedzis arī jauniešu, tostarp daudzu augstskolu beigušo sieviešu, kuras nav ekonomiski aktīvas, bezdarba līmenis. Pastāv atalgojuma atšķirība starp dzimumiem, un Eiropā sievietes netiek pietiekami iesaistītas lēmumu pieņemšanā. Ir būtiski, lai ES un dalībvalstis pildītu pienākumu ievērot dzimumu līdztiesību un informāciju sadalītu pa dzimumiem, īpaši datu apkopošanas un resursu sadales jomā.

5.2.1.1.

tā kā visas darbības saistībā ar sieviešu uzņēmējdarbības un sievietēm piederošu uzņēmumu veicināšanu sniedz sociālu un ekonomisku ieguvumu visai sabiedrībai, vīrieši ir jāmudina piedalīties debatēs un atzīt sieviešu uzņēmējdarbības veicināšanas pievienoto vērtību. Attiecīgajā saziņā, tīklos un apmācībā ir jāiesaista abi dzimumi, un sociālajai aizsardzībai jānodrošina arī vienlīdzīga attieksme pret visiem sabiedrības locekļiem;

5.2.1.2.

nodrošināt, ka ikviens var veikt uzņēmējdarbību, panākot, ka izglītība visos līmeņos novērš dzimumu aizspriedumus uzņēmējdarbības jomā, un pārvaldot valodu un terminus, ko izmanto, runājot par uzņēmējiem. Vienlaikus būtu jānodrošina, ka atbalsts, ko pašlaik uzņēmējiem piedāvā universitātes un tālākizglītības iestādes, atbilst jaunu sieviešu interesēm un ir viņām lietderīgs, tā pārvarot atšķirību starp jaunu uzņēmumu dibinātāju vīriešu sieviešu skaitu;

5.2.1.3.

dzimumu ziņā neitrālā veidā veicināt tradicionālās un netradicionālās karjeras iespējas visu vecumu sievietēm. Eiropā ir daudz augsti kvalificētu sieviešu ar zinātniskiem grādiem, un krīzes dēļ daudzas no viņām patlaban ir bezdarbnieces un, iespējams, vēl nav apsvērušas iespēju uzsākt uzņēmējdarbību;

5.2.1.4.

izveidot īpašus sieviešu uzņēmējdarbības centrus, kas nodrošina būtisku uzņēmējdarbības informāciju, tīklus, zināšanu apmaiņu, apmācību un konsultatīvu atbalstu. Dažās ES valstīs tādu centru nav, savukārt citās ES valstīs tie bieži vien ir integrēti uzņēmēju apvienībās un tirdzniecības kamerās un tiem trūkst līdzekļu. Tomēr šādi centri, ja tiem piešķir īpašus līdzekļus, var būt ļoti efektīvi sieviešu uzņēmējdarbības veicinātāji. Daudzi paraugprakses piemēri ir atrodami Vācijā;

5.2.1.5.

sievietēm, kas vēlas uzsākt uzņēmējdarbību vai pētniecību, vai jauninājumu izstrādi, nodrošināt atbalstu un informācijas pieejamību, līdzekļus un resursus pētniecības, zinātnes un tehnoloģiju jomā;

5.2.1.6.

finanšu iestādēm pārskatīt informācijas par aizdevumiem publiskošanu, ņemot vērā dzimuma aspektu. Pētījumi liecina, ka sievietes maz saņem kredītus un bieži vien viņām piedāvā daudz augstākas procentu likmes nekā vīriešiem (15);

5.2.1.7.

pārskatīt sociālās drošības nosacījumus visiem uzņēmējiem, bet jo īpaši praktiskos aspektus attiecībā uz sievietēm uzņēmējām grūtniecības periodā un uzņēmējām, kurām ir bērni vai kuras aprūpē ģimenes locekļus. Komisijas rīcības plānā “Eiropas uzņēmējdarbības programma” (16) norādīts, ka sociālā nodrošinājuma sistēma ir jāuzlabo, taču attiecīgie priekšlikumi nav pietiekami tālejoši;

5.2.1.8.

izstrādāt un ieviest ES paktu par sabiedrisko apraidi, lai rosinātu dalībvalstu sabiedriskās raidorganizācijas izvirzīt noteiktus mērķus attiecībā uz dzimumu līdzsvaru uzņēmējdarbības jomā — pārcelt sieviešu tematiku no “sieviešu lapām” uz biznesa lapām! Pētījumi liecina, ka plašsaziņas līdzekļi var būtiski un pozitīvi ietekmēt uztveri un attieksmi pret sievietēm uzņēmējām. Veiksmīgu sieviešu uzņēmēju piemēru plašāks atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos kvantitatīvi ietekmētu sabiedrības attieksmi pret sieviešu uzņēmējdarbību.

4.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/29

1.1

To sieviešu potenciāls, kas strādā un/vai nodarbojas ar uzņēmējdarbību lauksaimniecībā un lauku rajonos, ir jāanalizē, jāapzina un jāizmanto visās ES politikas jomās, nepieļaujot, ka dažās no tām sieviešu situācija pasliktinās. Tas ir nepieciešamais pamats, lai sievietes piedalītos attīstībā un inovācijā, palīdzot visai nozarei pārvarēt krīzi.

1.2

Vienlīdzīga attieksme, iespēju vienlīdzība un sieviešu stāvokļa uzlabošanas pasākumi jānodrošina visos ES tiesību aktos un programmās, efektīvi piemērojot dzimumu līdztiesības principu, vienkāršojot procedūras pieejai resursiem un regulāri pārbaudot rezultātus.

1.3

Sievietes jāiesaista nozares attīstības plānos vietējā un reģionālajā līmenī. Tas nozīmē, ka viņām ir jānodrošina iespējas piedalīties, izteikt vajadzības, dalīties pieredzē un apspriest projektus (veiktspējas uzlabošana).

1.4

Augstskolām un pētniecības centriem sadarbībā ar ieinteresētajām sievietēm jāanalizē iespējas un vajadzības, jānodrošina apmācība un tehnoloģija, lai atbalstītu sieviešu uzņēmumu attīstību, jāuzlabo sieviešu darba un dzīves apstākļi lauksaimniecībā.

1.5

IKT (1) ir būtiskas, lai izvērstu un pilnveidotu sieviešu lauksaimniecisko darbību, ar nosacījumu, ka IKT ir efektīvas, izplatītas apgabalā, pieejamas un lētas (platjosla). Tas var radīt arī darba vietas IKT speciālistiem.

1.6

Sieviešu tīklu veidošana, ko atvieglo efektīvas IKT, palīdz paplašināt kontaktus, sekmē līdzdalību, kā arī veicina personīgas attiecības un paraugprakses apmaiņu starp sievietēm ES, kandidātvalstīs un trešās valstīs, un tas ir arī starptautiskās sadarbības un tirdzniecības interesēs.

1.7

Apmācībai jābūt vērstai uz ieinteresēto sieviešu vajadzībām un iespējām. Inovatīvus informācijas izplatīšanas veidus var uzticēt pašām sievietēm (diskusiju grupas, pašmācības grupas, rubrikas avīzēs, informatīvi pasākumi izglītības iestādēs utt.).

1.8

Lai sievietes varētu organizēties un piedalīties, tādējādi attīstot savu potenciālu, ir vajadzīgi efektīvi, pieejami un elastīgi pakalpojumi, kurus izmantojot, sievietes var atrast no citu aprūpes brīvu laiku. Tas attiecas uz tādām jomām kā veselības aprūpe, transports, kredīts, izplatīšana, tirgdarbība, kā arī uz gados vecu cilvēku un bērnu aprūpi un sociālo drošību, kas paredz to sieviešu aizsardzību, kuras minētos pakalpojumus neizmanto. Arī šajā gadījuma tiek radītas darba vietas saistībā ar pakalpojumu sniegšanu.

1.9

Visām ES dalībvalstīm vajadzētu veicināt līdzstrādājošo dzīvesbiedru juridisko atzīšanu, lai viņas varētu izmantot sociālo nodrošinājumu un veselības aprūpes pakalpojumus. Būtu lietderīgi ES līmenī noteikt reglamentējošus noteikumus par kopīpašumu, piemēram, izstrādājot statūtus sievietēm lauksaimniecībā un laukos.

1.10

Ja sievietēm ir atbilstīgas zināšanas un nepieciešamie instrumenti (“zaļās” tehnoloģijas, resursu efektīva apsaimniekošana un izmantošana, tīras enerģijas ražošana), viņas var sniegt ieguldījumu lauksaimniecības un reģiona ilgtspējā. Lai varētu sākt veidot šāda veida inovatīvus un ilgtspējīgus uzņēmumus, ir jāparedz paātrinātas procedūras vienkāršotai piekļuvei resursiem (sevišķi kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) II pīlāra ietvaros).

1.11

Sievietes var būt virzītājspēks, lai atjaunotu amatniecību, tradicionālus, kvalitatīvus un bioloģiskus produktus, citastarp izmantojot ciešākus kontaktus starp ražotājām un patērētājām. Šie kontakti ir jāpēta un jāizmanto (kā tas ir īso piegādes ķēžu gadījumā).

1.12

KLP reformai un lauku attīstības politikai jāsniedz ieguldījums sieviešu darba un darbības veicināšanā, piemēram, izmantojot tematiskās programmas, kas paredzētas sievietēm (II pīlārs).

1.13

Dalībvalstis, reģioni, vietējās pašvaldības un sociālie partneri ir līdzatbildīgi par lauksaimniecībā strādājošo un lauku reģionos dzīvojošo sieviešu potenciāla veicināšanu, nodrošinot likumu ievērošanu un atbilstoša tiesiskā regulējuma īstenošanu, lai garantētu vienlīdzības un pārstāvības principa piemērošanu arī to iekšējās struktūrās. Dažu valstu pozitīvajiem piemēriem būtu jākalpo par pamudinājumu nodrošināt, lai sievietes — kā to pieprasa arī Eiropas Parlaments — būtu pienācīgi pārstāvētas visās lauksaimniecības nozares un lauku apgabalu politiskajās, ekonomikas un sociālajās struktūrās.

2.1

Potenciāls, ko veido sievietes lauksaimniecībā un lauku rajonos, ir nepietiekami novērtēts. Ziņojumā par KLP 2010. gadā (2) atsauces uz sievietēm ir iekļautas vienīgi Eurostat statistikā, bet 2010. gada ziņojumā par lauku attīstību tikai virspusēji ir pieminētas atšķirības nodarbinātības līmeņa rādītājos (76 % — vīrieši, 62 % — sievietes) (3). Arī ievērības cienīgajā Padomes 2006. gada 20. februāra lēmumā par Kopienas lauku attīstības stratēģiskajām pamatnostādnēm (4) sievietes ir minētas vienīgi saistībā ar nepieciešamību sekmēt viņu piekļuvi darbam.

2.2

Savukārt Eiropas Parlaments (EP) 2011. gada rezolūcijā par sieviešu nozīmi lauksaimniecībā un lauku apvidos (5) rūpīgi uzskaita galvenās problēmas, ar kurām saskaras sievietes, un norāda dažus stratēģiskus pasākumus, lai uzlabotu sieviešu sociālos un ekonomiskos apstākļus. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) pilnībā piekrīt EP analīzei un atbalsta tās secinājumus, vienlaikus atgādinot par virkni atzinumu (6), ko tā pieņēmusi.

2.3

EESK atzinīgi vērtē Komisijas regulas priekšlikumu, ar ko paredz kopīgus noteikumus par struktūrfondiem, Komisijas dienestu darba dokumentu (7), kas to papildina, kā arī paziņojumu par Eiropas inovācijas partnerību lauksaimniecībā (8). Šajos dokumentos ir iekļauti vērā ņemami aspekti, kas ļauj cerēt, ka ES iestādes pievērsīs lielāku uzmanību dzimumu jautājumiem. Komiteja cer, ka tam sekos arī atbilstīgi Padomes lēmumi.

2.4

EESK ļoti atzinīgi vērtē lauku sieviešu organizāciju un tām līdzīgu tīklu darbību vairākās dalībvalstīs. Daļa minēto organizāciju ir neatkarīgas, savukārt citas ir integrētas lauksaimnieku apvienībās. Ir arī vairākas lauku jauniešu organizācijas, kuras aktīvi darbojas, aizstāvot dzimumu līdztiesību. Ar to palīdzību daudzas sievietes iegūst kvalifikāciju un ir motivētas iesaistīties citos uzņēmējdarbības, sociālos, profesionālos un politiskos pasākumos. Viņas lielā mērā ir piedalījušās arī līdzšinējo panākumu sasniegšanā. Dažās lauksaimnieku apvienībās, kurās līdz šim tradicionāli dominējuši vīrieši, šodien ievērojama loma ir arī sievietēm (9). Šādiem piemēriem visās dalībvalstīs būtu jākalpo par paraugu.

2.5

Līdztekus jau minētajiem dokumentiem šā atzinuma mērķis ir noteikt dažus kritērijus un pasākumus, kas var palīdzēt sievietēm izmantot savu darba ņēmējas un uzņēmējas potenciālu, uzņemoties inovatīvu lomu ilgtspējīgas attīstības un kvalitatīvas nodarbinātības jomā. Labāk apzinātas sieviešu darba un uzņēmējdarbības iespējas un vajadzības lauksaimniecībā un lauku rajonos var uzlabot ražošanu, to kvalificēt, dot stratēģisku vērienu, dažādot, kā arī nodrošināt lielāku saskaņotību starp KLP, lauku attīstības politiku un teritoriālās kohēzijas politiku.

3.1

Pēc secīgām KLP reformām konceptuālā šķirtne starp lauksaimniecības ekonomiku, lauku ekonomiku un zemes apsaimniekošanu/izmantošanu ir kļuvusi nenoteikta. Tas paplašina kontekstu (10), kādā ir jāanalizē problēmas, ar kurām saskaras sievietes, bet šajā sakarā daudz vairāk ir nepieciešami precīzi, salīdzināmi un kvalitatīvi dati, lai padziļinātu Eurostat veikto darbu. EP 2011. gada rezolūcijā ir apgalvots, ka no 26,7 miljoniem “lauksaimniecībā pastāvīgi nodarbināto personu” 42 % (jeb 11,2 miljoni) ir sievietes, ņemot vērā visas lauksaimniecības un lauku jomas, kurās cilvēks veic kaut kādu darbu (kas bieži vien nav ne vienīgais, ne galvenais). Savukārt Eurostat nodarbinātību lauksaimniecībā lēš, pamatojoties uz ikgadējo darba vienību (AWU — Annual Working Units). Tas samazina lauksaimniecības nozarē jebkādā veidā nodarbināto vīriešu un sieviešu kopskaitu līdz 11,1 miljonam 2010. gadā (lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, medniecībā un zivsaimniecībā), un tātad arī strādājošo sieviešu skaitu līdz aptuveni 4,7 miljoniem (11).

3.2

Šī norāde uz statistikas metodoloģiju skaidri liecina, ka problēma ir nevis skaitļos, bet gan lauksaimniecības un lauku rajonu stratēģiskajā nozīmē, ņemot vērā to mijiedarbību ar pilsētām un piepilsētām, kā arī ilgtspējīgo attīstību (vides un sociālo). Sieviešu stāvoklis lauksaimniecībā un lauku rajonos jāskata, ņemot vērā divus aspektus: augsts ražošanas standartu līmenis ES lauksaimniecībā un sieviešu potenciāls, ko var veicināt ar ierobežotiem resursiem, kuri tiek efektīvi un mērķtiecīgi izmantoti. Jāapzinās arī tas, ka smagais krīzes periods vēl nav beidzies, un tas rada grūtības, bet arī iespējas sievietēm, kas strādā un dzīvo lauksaimniecības un lauku rajonos.

4.1

Nesenie lauksaimniecības un lauku rajonu situācijas apsekojumi liecina, ka pēc ražošanas un nodarbinātības krituma saistībā ar patēriņa un eksporta palēnināšanos lauksaimniecības nozarē izaugsme ir atjaunojusies un ienākumi palielinās. Jo īpaši iekšējā tirgū ir manāms atbalsts kvalitātei un ilgtspējai. Piemēram, patērētāji arvien vairāk dod priekšroku vietējo (“0 kilometri” vai īsās piegādes ķēdes (12)) un/vai bioloģisko produktu iegādei.

4.2

Attiecībā uz nodarbinātību no 2007. līdz 2008. gadam lauksaimniecībā tika likvidēti 900 tūkstoši darba vietu, bet no 2008. līdz 2009. gadam saldo bija -200 tūkstoši AWU  (13). Tātad negatīvā tendence nodarbinātībā varētu sasniegt rādītājus, kas atspoguļo nodarbināto dabisku samazināšanos uzņēmumu racionalizācijas dēļ līdz ar nekvalificētā darbaspēka samazināšanos par labu kvalificētākam.

4.3

Neraugoties uz šiem cerīgajiem faktiem, pilnīgi noteikti vēl neesam ne pārvarējuši krīzi, ne arī panākuši sieviešu stāvokļa uzlabošanos. Lielākajā daļā lauksaimnieciskās ražošanas joprojām tiek izmantots nedeklarēts sieviešu darbaspēks, kas jau tā atrodas ļoti neizdevīgā situācijā attiecībā gan uz pilnas slodzes darbu (26 % sieviešu pret 52 % vīriešu), gan uz nepilnas slodzes darbu (9,7 % vīriešu pret 11,8 % sieviešu) (14). Turklāt ir arī tādas jomas kā sezonas darbs (šādu darbu veic ievērojami lielāks skaits nodarbināto salīdzinājumā ar tiem, kuriem ir beztermiņa līgums), kā arī nedeklarēta un nelegālā nodarbinātība, proti, plaša neredzama vai problemātiska parādība, kas nav izteikta skaitļos, bet kurai vajadzētu paredzēt pasākumus, kas veicinātu nedeklarētā darba pārvēršanu legālajā un iespēju robežās — sieviešu darba stabilizēšanos.

4.3.1

Satraucoša ir imigranšu (gan no ES, gan no trešām valstīm) situācija, kurām bieži vien tiek atteiktas viselementārākās tiesības, sākot ar to, ka alga tiek izmaksāta ar kavējumiem vai ar nepamatotu un neattaisnojamu samazinājumu. Šāda situācija pasliktinājās krīzes sākumā, un to nedrīkst attaisnot, aizbildinoties ar grūtībām izsniegt kredītus maziem lauksaimniecības un pārstrādes uzņēmumiem. Daudzos gadījumos darba ņēmējas bija spiestas atgriezties izcelsmes valstī, tā arī nesaņemot atalgojumu, vai kļūt par upuri izmantotājiem, noziedzniekiem un darbaspēka tirgotājiem, kurus dažās ES valstīs diemžēl vēl nevar saukt pie kriminālatbildības.

4.3.2

Lauksaimniecības uzņēmumu teritoriālā izkliedētība, kā arī tas, ka daudzi šie uzņēmumi ir mazi, sarežģī kontroli pār darba attiecību godīgumu. Tomēr vietējo pašvaldību veikta rūpīga pārvaldība kopā ar sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām var būt izejas punkts, lai apkarotu pārkāpumus un noziedzību, garantējot tiesības un drošību visiem.

5.1

Lauksaimnieciskās ražošanas kvalitāte ir svarīgs aspekts sieviešu darbā ne vien kā ražotājām, līdzstrādājošajām laulātajām, patērētājām, bet arī kā personām, kas nodod tālāk autentiskas tradīcijas, radošumu un ieradumus. Lai to izmantotu, reģiona līmenī jāpieņem saskaņoti lēmumi.

5.2

Modernas ražošanas tehnoloģijas izvēršanā un piemērošanā, pētniecībā, profesionālajā orientācijā un apmācībā jāpiedalās pētniecības centriem un augstskolām sadarbībā ar lauksaimniecības un lauku apgabaliem, lai pētījumos iekļautu sieviešu vajadzības un viņu potenciāla analīzi.

5.3

Bieži vien tiek uzskatīts, ka jebkuru problēmu saistībā ar kvalitātes paaugstināšanu un konkurētspējas veicināšanu var atrisināt ar kaut kāda veida apmācību. Tas var izraisīt kvantitatīvu nevis kvalitatīvu un mērķtiecīgu apmācības piedāvājumu palielināšanos, kas bieži vien neatbilst ne ekonomikas un tajā iesaistīto sociālo dalībnieku konkrētajām vajadzībām, ne uz līdzdalību balstītām ilgtspējīgas attīstības stratēģijām. Lai būtu izaugsme, lauksaimniecībā un lauku reģionos ir vajadzīgas sagatavotas darba ņēmējas un uzņēmējas, bet apmācība pati par sevi uzreiz neuzlabo darbu, darbību un dzīvi, ja trūkst struktūrvienību un pakalpojumu un ja netiek radītas ilgtspējīgas un kvalitatīvas darba vietas.

6.1

Ikviens pasākums saistībā ar apmācību, pakalpojumu sniegšanu vai racionalizāciju jāsāk ar konkrētu apstākļu un to sieviešu iespēju analīzi, kas strādā lauksaimniecībā un dzīvo lauku rajonos. Tas nozīmē, ka ir rūpīgi jāanalizē reģions, cilvēku iespējas un vēlmes; šī analīze jāveic ar ieinteresēto sieviešu aktīvu līdzdalību. Līdzdalība ir process, kurā atbildību uzņemas valsts, reģionālās un vietējās iestādes, kā arī sociālās un profesionālās organizācijas. Īstenojot reģionā dzīvojošo sieviešu potenciālu, iespējams palielināt reģiona kopējo potenciālu. Mērķtiecīgas un efektīvas programmas, lai izvērstu sieviešu inovāciju, uzņēmējdarbību un nodarbinātību, var radīt darba vietas (īpaši jauniešiem), palēninot, bet dažkārt arī pavēršot pretējā virzienā lauku pamešanas tendenci.

6.1.1

Augstskolām un reģioniem jāsadarbojas, lai analizētu šīs iespējas. Attīstības plānu izstrādē un izvērtēšanā vajag iesaistīt pētniecības centrus. Tāpēc starp augstskolām un sievietēm, izmantojot modernas un pieejamas IKT, ir jānodrošina efektīvi sakari, lai veiktu atbilstīgus pētījumus un tos izmēģinātu uz vietas (15).

6.1.2

Teritoriālās attīstības plānos vajadzētu iekļaut īpašus apmācības pasākumus darba ņēmējām, līdzstrādājošām dzīvesbiedrēm un uzņēmējām un izmantot viņu pielāgošanās, inovācijas, zināšanu un ieradumu nodošanas spējas. Sievietes, kas jau ir apmācītas, jāmudina nodot zināšanas citām, izmantojot oficiālus instrumentus (kooperatīvus, struktūras, kas piedalās vietējo iestāžu lēmumu pieņemšanā, rīcības grupas lauku attīstības ietvaros utt.) un neoficiālus instrumentus (diskusiju un pašmācības grupas, pasākumus izglītības iestādēs, radio un TV raidījumus, rakstus avīzēs, sociālos uzņēmumus utt.). Nepieciešamos stimulus veido ne vien finanšu resursi, bet arī brīvā laika nodrošināšana sievietēm, izmantojot atvieglojumus un efektīvus pakalpojumus reģionā (apmaksāti atvaļinājumi, bērnu aprūpes struktūras, efektīvs bezmaksas transports (16), pagaidu aizvietošana saistībā ar aprūpi, bērnudārzi lauku vidē utt.).

6.2

Tā kā vairākās ES valstis interneta pieslēgums ir mazāk nekā 60 % mājsaimniecību, efektīvs, svarīgs priekšnoteikums ir ātrs (platjoslas) un lēts interneta pārklājums. Plašāka IKT izmantošana var atvieglot arī tālmācību, saziņu starp attālām reģiona daļām, kā arī rosināt kontaktēties ar citu valstu sievietēm, kas strādā lauksaimniecībā un dzīvo lauku rajonos, tādējādi modinot interesi arī par svešvalodu apgūšanu un pieredzes apmaiņu.

6.2.1

Turklāt IKT veicina uzņēmēju, līdzstrādājošo laulāto un darba ņēmēju tīklu veidošanos, kuras, ņemot vērā kontaktus ar trešo valstu migrantēm, sazinās un sadarbojas arī ar kandidātvalstu un trešo valstu sievietēm. Rezultātā var iegūt vērtīgu pieredzes apmaiņu, labāku sadarbību attīstības jomā, pat lielāku tirdzniecības integrāciju, kā arī sniegt ieguldījumu pārtikas problēmas risināšanā pasaules mērogā.

6.3

Sieviešu veselība lauksaimniecības un lauku rajonos ir prioritāte. Veselība, drošība un profesionālās slimības darba vietās jāuzrauga ar efektīviem veselības aprūpes pakalpojumiem, tostarp izmantojot telemedicīnu un telediagnostiku, un kvalitatīvām medicīnas iekārtām. Tas var radīt arī darba vietas speciālistiem. Šādiem pakalpojumiem (jo sevišķi reproduktīvās veselības un ginekoloģiskās profilakses jomā) vajadzētu būt bez maksas. Jebkurā gadījumā izmaksām vienmēr vajadzētu būt diferencētiem atkarībā no ienākumiem un ģimenes izmaksām. Būtisks aspekts ir liels skaits gados vecu sieviešu. Dažās uz lauksaimniecību orientētās valstīs sieviešu dzīves ilgums ir garāks nekā vīriešiem. Tādēļ vecuma grupā virs 60 gadiem sieviešu īpatsvars ir ievērojami lielāks (17). Jānodrošina, lai šīm sievietēm būtu pieejami medicīnas pakalpojumi, aprūpe un atbalsts, citastarp arī tādēļ, lai jaunākām sievietēm nebūtu jāuzņemas papildu slogs ģimenē.

6.4

Lauksaimniecībā līdzstrādājošo dzīvesbiedru situācija dažādās valstīs tiek risināta dažādi. Lai gan viņas aktīvi strādā nozarē, viņas nav oficiāli atzītas kā darba ņēmējas, dažās dalībvalstīs joprojām paliekot bez veselības aizsardzības un pensiju apdrošināšanas (izņemot obligāto vispārējo apdrošināšanu, ja sociālā aizsardzība to paredz). Ir vajadzīgi instrumenti, lai šīm sievietēm paredzētu apdrošināšanu, izmantojot, piemēram, īpašus pensiju fondus, kurus atbalstītu sociālie partneri vai vietējās un reģionālās pašvaldības. Būtu arī lietderīgi izstrādāt noteikumus par kopīpašumu, piemēram, iekļaujot tos ES statūtos sievietēm lauksaimniecības un lauku rajonos.

6.5

Sievietēm var būt nozīmīga loma enerģijas racionālā izmantošanā un atkritumu apsaimniekošanā, jo viņas vada ģimenes saimniecību. Atkritumu šķirošana un attiecīgas iekārtas kompostēšanai un pārveidošanai (biomasa) var veicināt energotaupības mērķu un noslēgtā loka īstenošanu lauksaimnieciskajā un bioloģiskajā ražošanā, kas faktiski ir pašpietiekama no enerģētiskā aspekta. Vajadzētu atvieglot piekļuvi jaunajām “zaļajām” tehnoloģijām ražošanā un resursu efektīvu izmantošanu, piemērojot īpašus stimulus uzņēmumiem un darbībām, ko pārvalda sievietes.

6.6

Daudzās valstīs sieviešu grupu veidošanas iniciatīvas ietvaros tika iegūta pozitīva pieredze lauku tūrisma jomā, sevišķi veidojot kooperatīvus, un sasniegti izcili rezultāti pārvaldībā. Ņemot vērā pieaugošo interesi par šāda veida tūrismu, vajadzētu savienot tīklā šīs darbības un apmainīties ar labāko praksi.

6.7

Lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību un sieviešu darbību (kas bieži vien tiek veikta maza izmēra zemes gabalos), izplatīšanas nozarei jādarbojas ļoti kvalitatīvi, tai jābūt funkcionālai un elastīgai. Vietējie izplatīšanas kooperatīvi par pieņemamām izmaksām varētu veicināt kvalitatīvu tipisku ražojumu pārdošanu par pieejamākām cenām. Šādu produktu popularizēšanā lietderīgi ir izrādījušies mērķtiecīgi pasākumi.

6.8

Ir svarīgi atbalstīt amatniecības un tipiskos ražojumus, kuri pamazām izzūd. Mērķtiecīgi informēšanas pasākumi un tirgdarbība var palīdzēt saglabāt vai radīt uzņēmējdarbību un darba vietas, novēršot iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem un kvalitātes pazemināšanos saistībā ar masveida importu. Tāpēc ir vajadzīga efektīva mijiedarbība starp pakalpojumiem, tehnoloģijām un atbilstīgiem transporta veidiem, kas savieno lauksaimniecības un lauku rajonus ar pilsētu tirgiem (18).

6.9

Jāuzlabo piekļuve kredītam, lai veidotu uzņēmumus un lauksaimniecības un amatniecības kooperatīvus, palielinot tradicionālo banku (sevišķi lauksaimniecības banku un vietējo krājbanku) atbildību, kā arī veicinot mikrokredīta programmas, kas prioritāri paredzētas sievietēm.

7.1

Kamēr vēl nav pieņemts regulas priekšlikums, ar ko paredz kopīgus noteikumus par struktūrfondiem (19), Komiteja vēlas atgādināt to, ka ELFLA regulā ir uzsvērta nepieciešamība izmantot šā fonda līdzekļus, lai veicinātu dzimumu līdztiesību, un paredzēta ieinteresēto struktūrvienību informēšana un to līdzdalība šā mērķa īstenošanā (20). Jauno kopējo regulu varētu pastiprināt, ieviešot paātrinātas procedūras sievietēm, kas uzsāk inovatīvu un ilgtspējīgu uzņēmējdarbību lauksaimniecībā vai amatniecībā. Tas piešķirtu lielākas pilnvaras ieinteresētajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas iesaistītas partnerībās, par kurām ir runa minētā tiesību akta 6. pantā, kā arī palielinātu to iniciatīvas spējas.

7.2

Attiecībā uz priekšlikumu regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par fondiem, par kuru EESK jau ir izstrādājusi atzinumu (21), Komiteja atkārtoti pauž lielas bažas par makroekonomisko nosacījumu (21. pants) iespējamo ietekmi uz projektiem, kas paredzēti iniciatīvu izvēršanai sieviešu atbalstam. EESK prasa, lai, izmantojot īpašus tiesību aktu noteikumus, novērstu to, ka tieši vai netieši tiek radīts kaitējums visvājākajām sabiedrības grupām, tostarp sievietēm.

7.3

EESK cer, ka papildus veikumam saistībā ar minētajiem priekšlikumiem Komisija ātrāk reaģēs uz pārmaiņām un sieviešu vajadzībām, īpaši nepieļaujot to, ka programmu, kas veicina sieviešu stāvokļa uzlabošanos lauksaimniecības un lauku rajonos, saturs un metodoloģija kļūst neelastīgi.

7.4

Izteiktāka un efektīvāka sieviešu līdzdalība lauksaimniecības un lauku rajonu attīstībā būtu regulāri jāiekļauj ne vien ES programmās attiecībā uz pētniecību un izstrādi, apmācību (Eiropas Sociālais fonds, bet ne tikai), darba ņēmēju mobilitāti, bet neapšaubāmi arī ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politikas īstenošanā.

7.5

Noteikumus, programmas un projektus attiecībā uz II pīlāra īstenošanu vajadzētu regulāri pārbaudīt KLP uzraudzības procedūru ietvaros, lai pārliecinātos par iespēju vienlīdzības efektīvu īstenošanu un saņemto līdzekļu atbilstošu izmantošanu.

7.6

Lauku attīstības politikā jāparedz tematiskas apakšprogrammas sievietēm, kā arī atbilstīgi jānovērtē un jāizplata Leader pieredze dzimumu līdztiesības jomā.

7.7

Lai izstrādātu programmas, kurās kā prioritāte ir iekļauta sieviešu potenciāla īstenošana, reģionam (tā fiziskajā, administratīvajā un socioloģiskajā nozīmē) jākļūst par līdzdalības dinamikas aktīvu dalībnieku. Sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizācijām jābūt tieši līdzatbildīgām par lēmumiem un to īstenošanu. Lai to izdarītu, tām jābūt spējīgām konkrēti un efektīvi pārstāvēt sieviešu vajadzības un tās iekļaut visos organizāciju līmeņos, pievēršot vērību arī veiktspējas uzlabošanai.

7.7.1

EESK aicina visas organizācijas, ko tā pārstāv, īpašu uzmanību pievērst sievietēm, kas strādā un dzīvo lauksaimniecības lauku rajonos, un kļūt par viņu vajadzību un vēlmju paudējām un viņas regulāri iekļaut dažādās horizontālās un vertikālās partnerības struktūrās.

4.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/34

1.1

Apzinoties, ka Eiropas Savienība un Moldovas Republika ir abpusēji ieinteresētas tuvināties, šajā atzinumā EESK pēc 2012. gada martā notikušās misijas ir nolēmusi sniegt konkrētus priekšlikumus ar mērķi:

1.2

Sniedzot savus ieteikumus Komisijai un Eiropas Parlamentam, Komiteja iesaka sagatavot līdzsvarotu brīvās tirdzniecības nolīgumu un līdztekus rūpēties par pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšanu visos šā procesa posmos. Lai šis nolīgums būtu padziļināts un visaptverošs, Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta pasākumiem ir jābūt saskaņotiem. Komiteja iesaka:

1.3

Ar minētajiem ieteikumiem Moldovas publiskās pārvaldes iestādēm Komiteja mudina valdību un parlamentu:

1.4

Sniedzot šos ieteikumus Moldovas pilsoniskās sabiedrības organizācijām, Komiteja vēlas Austrumu partnerības ietvaros veidot attiecības ar Moldovas pilsonisko sabiedrību. Komiteja adresē pilsoniskajai sabiedrībai šādus priekšlikumus, ar kuriem tā būtu gatava iepazīstināt konferencē Moldovā, lai īstenotu partnerības sadaļu, kurā paredzēta saziņa ar partnerības valstu iedzīvotājiem. Līdztekus Moldovas Ekonomikas, sociālo un vides lietu padomes izveidei EESK iesaka sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības partneriem:

2.1

Moldovas pilsoniskā sabiedrība ar dažu eksistējošo mehānismu palīdzību jau ir iesaistījusies politikā, kuras mērķis ir tuvināšanās ES. Valsts līdzdalības veicināšanas padomē, kas izveidota 2011. gada janvārī, ir 30 locekļu; tā ir konsultatīva iestāde un sadarbojas ar valdību, otra konsultatīva struktūra izveidota parlamentā. Valsts Eiropas integrācijas konvencija nodibināta 2010. gada novembrī un tajā ir iesaistījušās vairākas organizācijas ar mērķi sniegt priekšlikumus un izplatīt informāciju par Eiropas integrācijas procesu, lai veidotu tiešu un atklātu dialogu ar iesaistītajām pusēm. Turklāt valsts līmenī ir izveidotas vairākas pilsoniskās sabiedrības organizāciju tematiskās platformas.

2.2

Moldovas organizācijas ir iesaistījušās dažādās Austrumu partnerības pilsoniskās sabiedrības foruma grupās: “Demokrātija, cilvēktiesības, laba pārvaldība un stabilitāte”; “Vispārēji ieteikumi”; “Vide, enerģētika un klimata pārmaiņas”; “Tieši personiski sakari”. EESK vēlas plašāk izvērst piektās darba grupas “Sociālais dialogs” darbību, kas plašākā nozīmē aptvers arī ekonomikas un sociālos jautājumus (3).

2.3

Sociālajiem partneriem ir būtiska loma ES un Moldovas tuvināšanās procesā. Darba ņēmēju organizāciju neatkarība atzīta Konstitūcijā un noteikta 2000. gada jūlija likumā, kas garantē arodbiedrību brīvību, kolektīvās sarunas un to aktīvu aizsardzību. Pēdējo gadu laikā stāvoklis arodbiedrību jomā ir būtiski mainījies, jo divas pastāvošās arodbiedrības — Moldovas Republikas Arodbiedrību konfederācija (MRAK) un Solidaritate ir apvienojušās, izveidojot vienu galveno arodbiedrību organizāciju — Moldovas Valsts arodbiedrību konfederāciju (MVAK). Pēc iestāšanās Starptautiskajā arodbiedrību konfederācijā MVAK ir sākusi piedalīties starptautiskos pasākumos un sanāksmēs. Tā varētu arī lūgt novērotājas statusu Eiropas Arodbiedrību konfederācijā.

2.3.1

Galvenā darba devēju organizācija — Moldovas Darba devēju konfederācija ir dibināta 1996. gadā un tajā ir 32 biedri. Tā sevi uzskata par apolitisku un neatkarīgu organizāciju. Valsts nodarbinātības aģentūra pārrauga ES un Moldovas projektu “Mobility Partnership”, rūpējoties par to, lai Moldovas darba tirgus integrācija norisinātos bez šķēršļiem. Darba devēju organizācijas iesaistījušās šajā integrācijā, īstenojot šā projekta lēmumus vietējā un reģionālajā līmenī.

2.3.2

Tātad būtu lietderīgi, lai sociālie partneri, sadarbojoties ar analogiem Eiropas vai dalībvalstu speciālistiem, stiprinātu savas vienības, kas sniedz informāciju par padziļināto un visaptverošo brīvās tirdzniecības nolīgumu.

2.4

Dažu iedzīvotāju slāņu stāvoklis, īpaši laukos, joprojām ir nestabils. Sociālās situācijas pasliktināšanās īpaši smagi skar sievietes — augsts bezdarba līmenis, zems kvalifikācijas līmenis, algu pazemināšanās, sezonas darbs vai nepietiekami sociālie pakalpojumi. Sieviešu tiesības ir līdzvērtīgas vīriešu tiesībām, bet darba tirgū viņas ir neaizsargātākas. Turklāt Moldovas uzņēmēju vidū ir tikai 14 % sieviešu. Pārmērīgi liela daļa lauku iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības līmeņa (4), turklāt 2009. gadā palielinājās nabadzīgu laucinieku īpatsvars. Raizes rada Moldovas bērnu stāvoklis, kurus apdraud dažādas problēmas: pastāvīgas dzīvesvietas neesamība, bērnu darbs, tirdzniecība un prostitūcija. Joprojām plaši izplatīts ir “sociālo bāreņu” fenomens — ģimenes atdod bērnus bāreņu namiem nabadzības dēļ.

2.5

Pēdējos gados ir uzlabojusies plašsaziņas līdzekļu darbība. Audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu koordinācijas padome 2010. gada oktobra beigās ar ES un Eiropas Padomes atbalstu pieņēma jaunu metodoloģiju, kuras uzdevums ir pārraudzīt politikas atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos. Turklāt 2010. gadā ir izveidoti divi jauni televīzijas kanāli (Jurnal TV un Publika TV), kā arī četri jauni radiokanāli (Radio Sport, Aquarelle FM, Publika FM, Prime FM). Par prioritāti būtu jānosaka žurnālistu sagatavošana par Eiropas jautājumiem. Panākumi vārda brīvības jomā dos iespēju uzlabot iedzīvotāju un uzņēmēju, īpaši lauksaimnieku, informēšanu par tuvināšanās problēmjautājumiem.

2.6

Neraugoties uz nenoliedzamo progresu, pilsonisko sabiedrību joprojām skar nopietnas organizatoriskas problēmas. Joprojām pastāv teritoriālā nevienlīdzība — nevalstiskais sektors aktīvi darbojas lielajos centros — Kišiņevā, Belcos, Kahulā un Ungenos, bet plašā valsts teritorijā tas nav pietiekami aktīvs. Savukārt arodbiedrību teritoriālā pārstāvība ir labāka. Pastāvīgas šķelšanās dēļ sadarbība starp abiem Dņestras krastiem ir diezgan ierobežota. Turklāt NVO ir pietiekami lielā mērā atkarīgas no atsevišķiem ārējiem palīdzības sniedzējiem, kas var negatīvi ietekmēt NVO neatkarību un ilgstošu pastāvēšanu. Ekspertu tīkli, pat ja tie ir kvalitatīvi, ir balstīti uz pārāk ierobežotu speciālistu skaitu, jo lielāko darbojošos NVO skaits beidzamo gadu laikā gandrīz nav mainījies.

3.1

Jauna ES un Moldovas padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības nolīguma sagatavošana attiecas uz precēm, pakalpojumiem un investīcijām, savukārt tā padziļinātais un visaptverošais raksturs nodrošina acquis communautaire efektīvu transponēšanu un piemērošanu tirdzniecības jomā. Tam vajadzīgs pienācīgs atbalsts un būtiskas reformas. Moldovas ekonomiku negatīvi ietekmē konkurētspējas trūkums, kura iemesli ir dažādi — transporta infrastruktūras (īpaši ceļu) sliktais stāvoklis, iekšējā tirgus nelielais apmērs, inovāciju trūkums, pastāvīgs stabilitātes trūkums politikā, grūtības iegūt finansējumu un korupcija. Eksports vairs nav orientēts tikai uz postpadomju valstu tirgiem. Ārējās tirdzniecības pārorientēšana uz Eiropu ir reāls fakts — gandrīz 50 % eksportēto preču paredzētas Eiropas tirgum. Tas izskaidrojams ar tekstilrūpniecības preču apjoma palielināšanos eksporta jomā (no 10 % 1999. gadā līdz 22,7 % 2008. gadā) (5), jo kvalificēta darbaspēka izmaksas ir nelielas.

3.2

Vienlaikus ar sarunām tika uzsākts ietekmes pētījums par ilgtspējīgu attīstību, un 2012. gada septembrī gaidāmi tās rezultāti, kas ļaus noskaidrot tirdzniecības paplašināšanas pozitīvās un negatīvās sekas (6). Konsultanta uzdevuma aprakstā (7) ir noteikts, ka ir jāapspriežas ar EESK par šo sarunu svarīgākajiem jautājumiem, kā arī par ieguldījumu sabiedriskajā apspriešanā. Turklāt tam īpaša vērība jāvelta “nostājas dokumentam”, ko Komisija sagatavos šā pētījuma noslēgumā, kā arī rūpīgi jāizvērtē atbalsta pasākumi.

3.3

Šis nolīgums ES neradīs lielu risku — apdraudējums galvenokārt ir saistīts ar sanitārajām un fitosanitārajām normām un investīciju garantijām. Lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi un piesaistītu Eiropas investīcijas, ir nepieciešams pastiprināt korupcijas apkarošanu. Pēc korupcijas uztveres indeksa rādītājiem 2011. gadā Moldova ierindojās 112. vietā pasaulē, sasniedzot 2,9 punktu līmeni 10 pakāpju skalā (8). Iesaistītās iestādes ir Ekonomisko noziegumu un korupcijas apkarošanas centrs, kā arī īpašā korupcijas apkarošanas prokurora vienība. Spēkā esošie tiesību akti ir adekvāti, bet korupcijas novēršanas politikas īstenošana ir nepilnīga. Politiskās dzīves finansējuma trūkums, iedzīvotāju pārliecība par nolemtību un pilsoniskās sabiedrības nepietiekamā līdzdalība rada daudzas problēmas. Korupcijas apkarošana ir viena no starptautisko atbalsta sniedzēju (Eiropas Padomes, ES, SIDA, Pasaules bankas, UNDP, USAID u. c.) galvenajām prioritātēm. Šajā jomā darbojas arī vairākas NVO apvienības (korupcijas analīzes un novēršanas centrs, Transparency International Moldova, korupcijas novēršanas alianse, kā arī Pētnieciskās žurnālistikas centrs). Politiskās pārmaiņas līdz šim nav jūtami ietekmējušas šo jomu.

3.4

Padziļinātais un visaptverošais brīvās tirdzniecības nolīgums daudzējādi ietekmēs sociālo jomu. Tāpēc EESK uzsver sociālā dialoga nozīmi valsts attīstībā. Komiteja iesaka pieņemt Eiropas Padomes Sociālās hartas kolektīvo prasību protokolu, uzlabot darba inspekciju un izveidot darba tiesas. Moldovas pārvaldes iestādes sadarbojas ar ILO nedeklarēta darba jomā, lai tuvotos Eiropas standartiem, un piedalās Eiropas aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gada (2012) pasākumos. Vienlaikus jāuzlabo arī to migrantu uzņemšana, kuri atgriežas Moldovā, un jāatbalsta Moldovas iedzīvotāju tiesības ārzemēs. Darba spēka sagatavošana un pārkvalificēšana arī ir viena no prioritārajām jomām.

3.5

Sarunās par nolīgumu viens no nozīmīgākajiem jautājumiem ir lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas nozare. Moldovas lauksaimniecībai vēl ir daudz darāmā izcelsmes sertifikācijas, sanitāro un fitosanitāro normu ievērošanas kontroles vai konkurences noteikumu ievērošanas jomā, lai varētu eksportēt preces uz Eiropas tirgiem un nodrošināt pārtikas nekaitīgumu. Līdz šim ir pieņemti standarti, bet to reāla ieviešana ir ilgs un dārgs process, īpaši lopkopjiem (2008. gadā vienīgais dzīvnieku valsts produkts, ko Moldova varēja eksportēt, bija medus). Piemērojoties Eiropas standartiem, mazajiem ražotājiem rodas augstas izmaksas, tāpēc pārvaldes iestādēm ir jāīsteno institucionālo reformu politika un jāsniedz atbalsts lauksaimniecības pārtikas un vīnkopības nozarei. Lai pielāgotos Eiropas standartiem, ļoti vērtīgi būs tie projekti, kurus finansē ar Eiropas Komisijas tirdzniecības veicināšanas mehānisma palīdzību.

3.6

Rūpniecības nozares, kurās ilgstoši bija vērojama lejupslīde, šķiet, ir guvušas labumu no konkurētspējas un cenu labvēlīgās attiecības turpat netālu no Eiropas tirgiem, par ko liecina tekstilrūpniecības nozares straujā attīstība. Šos vieglās rūpniecības uzņēmumus var izvietot visā teritorijā, īpaši nabadzīgajos dienvidu reģionos. Valsts ziemeļu daļā, pateicoties vācu investoriem, attīstību sāka autobūves nozare. Moldovas līdzdalība Donavas reģiona stratēģijā un lielo rūpniecības iekārtu modernizācijā (īpaši to, kuri atrodas Dņestras labajā krastā), būtu pozitīvs faktors attīstības jomā.

3.7

Lai to varētu uzskatīt par padziļinātu un visaptverošu, brīvās tirdzniecības nolīgums ar ES jāsagatavo, balstoties uz Moldovas kapacitāti pielāgoties acquis communautaire. Lai šo prasību īstenotu, būs vajadzīgs atbilstīgs finansējums. Iekšējā tirgus paplašināšanas pieredze ir nepārprotami apliecinājusi struktūrfondu izšķirošo nozīmi sociālās un teritoriālās kohēzijas nodrošināšanā. Tāpēc Komiteja iesaka veikt līdzvērtīgus atbalsta pasākumus, lai mazinātu sociālās nevienlīdzības vai teritoriālo atšķirību palielināšanās risku. Šajā nolūkā nolīguma uzraudzības komiteja īpašu uzmanību veltīs lauksaimniecības un lauku attīstības programmas īstenošanai (ENPARD).

3.8

Moldovas ekoloģiskā bilance rada nopietnas bažas par nākotni (augsne, ūdens, enerģija), un tā ir jāņem vērā sarunās par nolīgumu. Šajā ziņā smagas sekas ir atstājis padomju mantojums, īpaši saistībā ar toksisko atkritumu apsaimniekošanu. Beidzamo gadu laikā piedzīvotie sausuma periodi liecina, ka vides un klimata apstākļu pasliktināšanās var ietekmēt Moldovas ekonomiku. Divas trešdaļas no iedzīvotāju dzeramā ūdens pieprasījuma nodrošina ar ūdens pazemes resursiem, taču vairāk nekā puse gruntsūdeņu ir piesārņoti. Vides politiku raksturo piešķirto līdzekļu nepietiekamība, neraugoties uz starptautiskajām saistībām, piemēram, EIB. Turklāt ir svarīgi palielināt visu to ekonomikas dalībnieku informētību, kuri vēl pietiekami neapzinās transporta un rūpniecības jomas uzdevumus. Kaut arī Moldova ir pievienojusies Eiropas enerģētikas kopienai, tā ir ļoti atkarīga no fosilo energoresursu importa, tomēr energoefektivitāte joprojām ir zema. EESK iesaka atbalstīt vides aizsardzības organizācijas tādās jomās kā energotaupība, resursu racionāla izmantošana un atkritumu apsaimniekošana.

3.9

Ietekmes novērtējumā īpaši ir jāskata stāvoklis Piedņestrā, lai no padziļinātā un visaptverošā brīvās tirdzniecības nolīguma aspekta gūtu pārskatu par tā iespējamo ietekmi uz robežu drošību un ekonomiskajām un sociālajām sekām. Šis nolīgums varētu palīdzēt atrisināt iekšējās nesaskaņas un nodrošināt teritoriālo integritāti.

4.1

Lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības gatavību aktīvākam dialogam un apspriešanai, EESK iesaka izveidot Moldovas Ekonomikas, sociālo un vides lietu padomi, sekojot pieredzei citās šā reģiona valstīs. Izpētot dažādu Eiropas valstu pieredzi, būs iespējams izvēlēties Moldovas ceļu.

4.2

Moldovas Ekonomikas, sociālo un vides lietu padomes projekts ir paredzēts, lai strukturētu pilsonisko sabiedrību, stiprinātu tās ietekmi un pastāvību. Pašreizējais ad hoc struktūru skaita pieaugums liecina par elastīgu un eksperimentālu vidi, taču to pastāvīgums nav drošs un darbība ir nestabila. Sociālo partneru un apvienību vai NVO nostājas pārklājas, tāpēc to viedoklis sabiedriskajās debatēs nav pietiekami skaidrs.

4.3

Moldovas Ekonomikas, sociālo un vides lietu padome sniegtu vērtīgu ieguldījumu konsensa veidošanā par sabiedrības izvēli un dotu iespēju attīstības modelī ņemt vērā dažādas intereses. Kopīgs darbs, kura pamatā ir saskaņošana, ir jābalsta uz ilgtspējīgas attīstības trijiem pīlāriem. Šāda pieeja ir būtiska, lai Piedņestras reintegrācijas stratēģija būtu efektīva.

4.4

Ekonomikas, sociālo un vides lietu padome nodrošina analīžu neatkarību, tās pasargājot no oponējošo pušu strīdiem, un resursu izcelsmes neatkarību, tomēr dod iespēju apmainīties viedokļiem. Turklāt tajā būs jāskata arī ar dzimumu, izcelsmi vai reliģiju saistīti diskriminācijas apkarošanas jautājumi.

4.5

Moldovas Ekonomikas, sociālo un vides lietu padome dotu iespēju izvērtēt sabiedrisko politiku saistībā ar acquis communautaire pārņemšanu. Šajā iestādē varētu izveidot tirdzniecības nolīguma uzraudzības komiteju, kas sadarbotos ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju.

4.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/39

4.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/45

3.2.1

Otrādi apgriezta “ražošanas piramīda”, izmantojot pārrobežu kooperatīvās darbības pieeju un panākot kritisko masu, kas nodrošina vajadzīgo mērogu un apjomu. Sākot ar individuālajiem ražotājiem vai ģimenes uzņēmumiem, ir jāsekmē vietējo apvienību un kooperatīvu (kas stimulē lauku ekonomiku) darbība, tos iekļaujot plašākās struktūrās (reģionālos tīklos un konkurētspējīgos centros), kuras tirdzniecības apritē lauksaimniekus tuvina segmentiem ar lielāku pievienoto vērtību. Šāda kooperatīvā struktūra ļaus cik vien iespējams palielināt ieguvumus un apmierināt daudzveidīgo pieprasījumu, saīsinot tirdzniecības aprites ceļu starp ražošanas un patēriņa centriem (8). Tāpat kooperatīvā integrācija (9) nodrošina labāku izsekojamību visā procesā gan kvalitātes, gan cenu veidošanas jomā, kas savukārt nozīmē resursu optimālu izmantošanu un lielāku efektivitāti.

3.2.2

Kooperatīvu sociālie ieguvumi. Kooperatīvu tīkla radītie ienākumi dod labumu pašiem iesaistītajiem kooperatīviem, un tādējādi palielinās viņu iespējas stiprināt ietekmi tirgū, paaugstinot nodarbinātības līmeni, paplašinot pieeju pamatresursiem, radot labvēlīgākus apstākļus ražotājiem un patērētājiem un sekmējot sinerģijas veidošanos jauno tirdzniecības attiecību vidē.

3.2.3

Pieprasījuma koncentrācija  (10) Patērētāju kooperatīviem kopā ar atbalstu iedzīvotāju prasības apkopojošajiem patērētāju tīkliem vajadzētu ļaut atvieglot piekļuvi kvalitatīvākiem produktiem par izdevīgākām cenām. Tiešais kontakts ar ražotājiem veidojas vispirms vietējos un tuvumā esošajos tirgos un pakāpeniski pilnveidojot tirdzniecība tiešsaistē. Minētā pieeja atbilst Eiropas Savienības lauksaimnieku un lauksaimniecības pārtikas kooperatīvu nozīmīgāko organizāciju paustajiem mērķiem, proti “sekmēt/atbalstīt to lauksaimnieku iniciatīvas, kuri savus ražojumus pārdod tieši galapatērētājiem (piemēram, tiešā tirdzniecībā lauku saimniecībā, ar lauksaimniecības kooperatīvu starpniecību, vietējos tirgos, izmantojot kolektīvās darbības formas vai ražotāju kontrolētus uzņēmumus)” (11).

3.2.4

Uz saīsinātu tirdzniecības apriti balstīts tirgus cirkulārais modelis  (12) Lai pretotos to tirgus dalībnieku pārmērīgajam spiedienam, kuri lauksaimniecības pārtikas produktu tirdzniecības ķēdē nepievieno vērtību, ir jāatbalsta tirdzniecības aprite, kas iespējami tuvina ražošanas un patēriņa vienības, ar tām saprotot pamatražotājus un galapatērētājus (13). Tas sekmē “tirgus mezglu” izveidi, radot iespēju sabalansēt līdzekļus un izdevumus ar pieejamajiem ražošanas resursiem un iedzīvotāju vajadzībām, novēršot pārpalikumu vai deficītu, kas turklāt var mākslīgi palielināt cenu svārstības. Viss iepriekš minētais dos iespēju pārredzamākai un līdzsvarotākai pārtikas piegādes ķēdes darbībai, palīdzot novērst ļaunprātīgu un negodīgu praksi, kas apdraud leģitīmu konkurenci.

3.2.5

Jaunas tehnoloģijas  (14) Tehnoloģiski jauninājumi ir stūrakmens, kas ir kooperatīvāka tirgus koncepcijas pamatā. Minētais attiecas gan uz lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanas tehnoloģiju inovatīvu attīstību, gan uz saziņas procesu optimizēšanai nepieciešamo loģistikas struktūru, tajā ieviešot gudrus ražošanas, izplatīšanas un patēriņa tīklus (piemēram, organizācijas ar augstu pašorganizēšanās līmeni un aizvien lielāku elastīgumu, kā arī spēju mācīties un rīkoties, lai sasniegtu savus mērķus). Tādējādi to dzīvotspēja, savstarpējā savietojamība un savienojamība digitālā vidē dos iespēju samazināt nevajadzīgo starpnieku skaitu. Tādēļ jaunajām tehnoloģijām ir jābūt instrumentiem procesā, kas ļauj paaugstināt kopējo efektivitāti, ieviešot inovāciju pārtikas ķēdēs un pārstrādē.

3.3.1

Pasākumu pieņemšana ES politikas ietvaros. Ar pārskatīta tiesiskā regulējuma un atbilstošas stimulējošas politikas starpniecību jāsekmē atbalsts kooperatīvu izveidei, izmantojot attīstības aģentūras, finanšu kredītus u.c., kooperatīvu integrācijas un internacionalizācijas pasākumus, kohēzijas un sociālās inovācijas pasākumus, kā arī pasākumus partnerību sekmēšanai starp valsts iestādēm un MVU, kooperatīviem, patērētāju apvienībām un citām organizācijām.

3.3.2

Kooperatīvie publiskie iepirkumi  (15). Pēdējos gadu virzība “zaļā” publiskā iepirkuma jomā un nesen pieņemtie ētiska rakstura kritēriji publiskā iepirkuma procedūrās ir ievērojami ietekmējuši sociālajā jomā un ekonomikā valdošo izpratni par ilgtspējības un kooperācijas pasākumiem. Publiskais iepirkums kā piemērs, un arī lielais publiskā iepirkuma apjoms neapšaubāmi to padara par ļoti nozīmīgu instrumentu izvirzīto mērķu atbalstam. Tirgus darbību aprites veicināšanai starp valsts pārvaldes iestādēm un kooperatīvu tīkliem var būt izšķiroša nozīme jaunā ilgtspējīgas ražošanas un patēriņa modeļa īstenošanā.

3.3.3

Kvalitātes marķējums  (16). Kvalitātes marķējums ir netiešs reklāmas instruments, kas apstiprina tirgoto produktu izcelsmi, raksturojumu un īpatnības, un šajā gadījumā uzsver sociālā aspekta pievienoto vērtību kooperatīvajā ražošanā (“kooperatīvais marķējums”). Marķējums sekmē produktu reputāciju un dod iespēju lauksaimnieku apvienībām mainīt ievirzi no ražošanas uz tirgu.

3.3.4

Pārredzamība un patērētāju informēšana  (17). Pārredzamība, jo īpaši kvalitātes un izsekojamības jomā, kopā ar iedzīvotāju informēšanas kampaņām saistībā ar lēmumiem par pirkuma veikšanu kooperatīva tirgus ietvaros, ir līdzsvarojošs faktors vērtību ķēdē. Tās mērķis ir simetriskāka informācija un saskaņotāka darbība ražošanas un patēriņa jomā (kas vajadzīga uz ilgtspējīgumu balstīta modeļa efektivitātei) un tā attiecīgo tirdzniecības procesu integrācijā gan laika ziņā, gan telpiski sasaista piedāvājumu un pieprasījumu. Tāpat par prioritārām jānosaka patērētāju grupas un tīkli, kas veido lauksaimniecības pārtikas produktu galīgā pieprasījuma koncentrāciju.

3.3.5

Izglītība un apmācība sociālajā uzņēmējdarbības un kooperatīvu darbības jomā  (18) Lai gan minētais instruments ir proaktīvs un tā ietekme neizpaužas uzreiz, tam ir ļoti būtiska nozīme, lai nostiprinātu tirgū notikušās izmaiņas. Kooperatīvu darbības principu un attiecīgo zināšanu apguve skolā savlaicīgi ne tikai sekmē pozitīvu attieksmi pret kooperatīvo modeli un kooperāciju kā uzticības avotu, bet arī ļauj izplatīt informāciju audzēkņu vecākiem, aicinot viņus izmantot patēriņa modeļus, kas atbilst ierosinātajiem pasākumiem. Tāpēc ir īpaši svarīgi jauniešu vidū veicināt uzņēmējdarbības garu, lai viņus motivētu veidot un nostiprināt kooperatīvus gan ražošanas, gan tirdzniecības un patēriņa posmā. To visu neapšaubāmi sekmētu zināšanas un kooperatīvu darbības labas prakses apmaiņa un izplatīšana.

3.3.6

Diferencēta nodokļu piemērošana  (19). Ir svarīgi lai ar taisnīgākas nodokļu sistēmas palīdzību patēriņš tiktu virzīts uz resursu efektīvu izmantošanu (20), lai vairāk ņemtu vērā katra ražojuma saturu sociālo un vides aspektu ziņā un pievienoto sociālo vērtību, ko sniedz kooperatīvā modeļa izmantošana. Jebkurā īpašā nodokļu sistēmā nodokļu priekšrocības un kopensācijas maksājumi ir daži no vistiešākajiem un potenciāli visefektīvākajiem instrumentiem izvirzīto mērķu sasniegšanai. Kā liecina dažādu dalībvalstu pieredze, diferencēta nodokļu piemērošana veicina finansiālu neatkarību un autonomiju, bet, tāpat kā dažu citu jau ierosināto iniciatīvu gadījumā, ir vajadzīgs iepriekšējs ietekmes novērtējums.

3.3.7

Tehnoloģiju ieviešana. Tehnoloģiskais progress un jauno tehnoloģiju vispārēja pieejamība ir vislabākais veids, kā sekmēt noteikto mērķu sasniegšanu. Minētā sakarā būtu jāuzsver šādas iniciatīvas: pētniecības un inovācijas izmantošana lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanā, jaunu tirdzniecības vietu un izplatīšanas ceļu izveide, un, visbeidzot, augstākas kvalitātes serifikācija, piešķirot papildpunktus par uzturvērtību, piegādes garantijām un citām sabiedrībai nozīmīgām vērtībām, un samazinot punktus par aspektiem, kas negatīvi ietekmē sociālo jomu un vidi tā, lai ņemtu vērā tādus kritērijus kā veselība un pārtikas drošums, ekoloģiskā un sociālā ietekme un lai patērētāji tos novērtētu saistībā ar cenu un attiecīgajām ražošanas un izplatīšanas izmaksām. Lai ieviestu šādu sertifikācijas sistēmu, būtu nepieciešami tādi elementi kā, piemēram, viedtelefoni, īpaši IT pielietojumi un sociālie tīkli.

3.4.1

ekonomika: stabila un droša piekļuve lauksaimnieku produkcijas tirgiem, ilgtspējīgs finansējums, sociāli atbildīgi ieguldījumi, dinamiskāks tirgus, konkurences nodrošināšana, patērētāju tiesību un interešu aizsardzība u.c.

3.4.2

sociālā joma: zemes izmantojuma plānošana, lauku attīstība un iekļaušana, kultūras mantojums un vietējā un reģionālā identitāte, neatkarība pārtikas apgādes ziņā un nodrošinātība ar pārtiku, pārtikas pieejamība un tās pārprodukcijas novēršana, produktu sociālās izcelsmes izsekojamība, uzņēmumu nepārvietošana, pienācīga atalgojuma nodrošināšana un darba apstākļu uzlabošana, sociālā atbildība un atbildīgs patēriņš, sabiedrības veselība un veselīgs dzīvesveids, iedzīvotāju tieša līdzdalība lēmumu pieņemšanā viņus pārstāvošajās iestādēs u.c.

3.4.3

vide: energotaupība, ekosistēmu saglabāšana, “ekoloģiskās pēdas”, agroekoloģija, racionāla un atbildīga izejmateriālu un dabas resursu izmantošana, lauksaimniecības pārtikas produktu dzīves cikls, vidi saudzējošu darba vietu radīšana kā iespēja paplašināt tirgu u.c.

4.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/49

—

atbalsta nepieciešamību nodrošināt standartizētu ES tiesisko regulējumu visai aviācijas nozarei, lai novērstu nekontrolētu subsīdiju praksi un nodrošinātu vienādus konkurences apstākļus visiem tirgus dalībniekiem arī vietējā līmenī;

—

piekrīt, ka principā privātu ieguldījumu nevar uzskatīt par valsts atbalstu. Tajā pašā laikā publiska struktūra var rīkoties kā privāts investors, ja ieguldījums ir komerciāli pamatots;

—

iesaka noteikt, ka valsts atbalsts ieguldījumiem lidostu infrastruktūrā un aviosabiedrību darbības uzsākšanā ir iespējams tikai stingri noteiktos gadījumos un aprobežojas ar noteiktiem laika periodiem un intensitāti;

—

uzskata, ka ir pilnībā jāatklāj informācija par lidostām un pārvadātājiem pieejamo atbalstu un par atbalsta piešķiršanas nosacījumiem;

—

aicina turpināt sociālā dialoga veicināšanu un izvairīties no sociālā dempinga nozarē;

—

uzsver, ka ir svarīgi, lai pamatnostādnes tiktu pareizi īstenotas; īstenošanai ir ārkārtīgi liela nozīme;

—

aicina veidot ilgtermiņa politiku reģionālo lidostu attīstībai. Aviācijas pamatnostādnes var sekmīgi īstenot tikai tad, ja ir panākta vienošanās par skaidrām reģionālo lidostu attīstības politikas prioritātēm.

—

jāvienkāršo pamatnostādnes un jāuzlabo to pārredzamība;

—

labāk jāīsteno noteikumi par valsts atbalstu aviokompānijām un lidostām;

—

jāievieš jauna noteikumu kategorija, lai izvairītos no konkurences kropļojumiem starp lidostām, kas apkalpo pasažierus no viena un tā paša apvidus;

—

vajadzīgi skaidrāki un prognozējamāki noteikumi par ieguldījumu atbalstu (skaidras finanšu rādītāju definīcijas).

—

nav pieļaujami konkurences kropļojumi;

—

turpinot palielināt reģionālo gaisa satiksmi, jāuzlabo reģionu attīstība un pieejamība;

—

jānovērš nerentablu lidostu darbības pārklāšanās;

—

jānovērš jaudas pārpalikuma rašanās un saglabāšana.

4.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/54

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) pirmām kārtām vēlas uzsvērt, ka uzņēmumiem pēc definīcijas ir galvenā loma tirgus dalībnieku pielāgošanās stratēģijās. Tādēļ uzņēmumiem ir svarīga nozīme pārstrukturēšanās procesā.

1.2.

Komiteja uzsver lielo nozīmi, kāda rūpniecības pārstrukturēšanas jomā ir bijusi un joprojām ir Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvajai komisijai (CCMI) kā forumam, kurā notiek konstruktīvs dialogs un tiek izstrādātas idejas un priekšlikumi Komisijai, Padomei un Eiropas Parlamentam.

1.3.

EESK uzsver, ka kopumā pārstrukturēšanās ir sarežģīts process. Prognozēt pārmaiņas nozīmē sagatavot uzņēmumus un darba ņēmējus jaunu uzdevumu veikšanai, lai samazinātu pārmaiņu sociālās sekas, palielinātu izdošanās izredzes, radītu savstarpējās uzticēšanās gaisotni un pārliecinoši iesaistītu sociālos partnerus un organizētu pilsonisko sabiedrību.

1.4.

Darba ņēmējiem un uzņēmumiem Eiropas Savienībā jārisina šādi problēmjautājumi:

1.5.

Tādēļ EESK uzskata, ka zaļā grāmata ir savlaicīgi un atbilstoši izstrādāta, tomēr cer, ka pēc pārdomām un debatēm, kas ir aizsāktas, sekos konkrēta un efektīva rīcība, pamatojoties uz integrētu pieeju visos ražošanas, patēriņa un pakalpojumu līmeņos. Tādēļ ir vajadzīga mijiedarbība un informācijas apmaiņa starp dažādiem ražošanas un izplatīšanas ķēdes līmeņiem, kā arī paraugprakses apmaiņa šajā jomā un precīzs izpildes grafiks, lai, pamatojoties uz ES tiesību aktiem un kopīgām vērtībām, īstenotu pamatnostādnes, standartus un atsauces sistēmas.

1.6.

EESK uzskata, ka prognozēšanas un pārstrukturēšanās procesos svarīgi ir palielināt sociālo partneru, organizētas pilsoniskās sabiedrības un patērētāju lomu Kopienas, valsts, reģionālajā, vietējā un uzņēmuma līmenī un iesaistīt reģionālos politikas veidotājus, kā arī zināšanu un kompetences tīklus.

1.7.

EESK uzskata, ka sociālais dialogs, sarunas un iesaistīšanās ir ne vien Eiropas sociālā modeļa pamatvērtības, bet arī instrumenti, kas veiksmīgi atbalsta un veicina sociālo kohēziju, kvalitatīvu nodarbinātību, darba vietu veidošanu, kā arī inovācijas un Eiropas ekonomikas konkurētspējas pastiprināšanu.

1.8.

EESK uzskata, ka ES struktūrpolitikai, kohēzijas politikai, kā arī inovācijas un pētniecības politikai vajadzētu būt vērstai uz pārstrukturēšanās prognozēšanas un papildpasākumu aktīvu atbalstu, lai pārstrukturēšanās kļūtu par izdevīgu instrumentu darba ņēmējiem un uzņēmumiem.

1.9.

EESK uzskata, ka ir svarīga ekonomisko un sociālo partneru lielāka iesaistīšanās struktūrfondu pārraudzības struktūrās, lai nodrošinātu ES struktūrpolitikas panākumus.

1.10.

EESK iesaka struktūrpolitikas pasākumus cieši saistīt un koordinēt ar atbalsta pasākumiem pētniecībai un inovācijai, kā arī, izmantojot ieguldījumus un rūpniecības politiku, veicināt pāreju uz ES ekonomiku ar zemu oglekļa emisijas līmeni.

1.11.

EESK uzskata, ka Kopienas izglītības, profesionālās apmācības un mūžizglītības programmām jābūt publisko iestāžu un uzņēmumu prioritāriem instrumentiem, lai līdztekus ekonomikas dalībnieku, jo sevišķi mazo un vidējo uzņēmumu (MVU), un darba ņēmēju pastāvīgajiem pūliņiem varētu proaktīvi prognozēt pārmaiņas.

1.12.

EESK iesaka ES līmenī paredzēt ciešāku koordināciju starp Komisijas politiku, dienestiem, aģentūrām un daudzajiem novērotājiem, lai nepārprotami un saskaņoti varētu atbalstīt to uzņēmumu lēmumus, kuros notiek pārstrukturēšana. Atbilstoši atbalsta un konsultēšanas mehānismi būtu jo īpaši jāparedz MVU un mikrouzņēmumiem, kuriem ir acīmredzamas grūtības prognozēt pārstrukturēšanos.

1.13.

EESK vēlreiz uzsver, ka valsts atbalsts, kas paredzēts nodarbinātības sekmēšanai globalizācijas skartajos uzņēmumos, būtu jāpiešķir ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta brīva un godīga konkurence.

1.14.

Visbeidzot, EESK prasa pastiprināt ES atbalstu kopīgu (teritoriālo un nozaru) prognožu izvēršanai, lai īstenotu kopīgu un vispārpieņemtu redzējumu, pateicoties arī efektīvākai tādas teritorijas veicināšanai, kurā var radīt lielāku un labāku nodarbinātību stipros un konkurētspējīgos uzņēmumos.

1.15.

Ņemot vērā ES demogrāfisko attīstību, EESK uzskata, ka īpaši svarīga ir aktīva politika attiecībā uz novecošanu un tā saucamo “senioru” ekonomiku, kā arī ražošanas un pakalpojumu pielāgošana šīm jaunajām iespējām.

2.1.

ES ekonomikas atveseļošana prasīs laiku, lai pārvarētu pēdējās desmitgadēs vissmagāko lejupslīdi, kas skārusi Eiropu. Krīze rada lielu spiedienu uz valstu budžetiem un valdībām un reālajā ekonomikā izraisa racionalizāciju, pārstrukturēšanos un uzņēmumu darbības pārtraukšanu, dramatiski ietekmējot nodarbinātību.

2.2.

Pārstrukturēšanās noris kā sarežģīti, daudzdimensionāli procesi, kas izmaina uzņēmumu stratēģijas attiecībā uz uzņēmuma organizācijas, veida, lieluma un darbības aspektiem.

2.2.1.

Pirmām kārtām nozares līmenī vajadzētu noteikt daudzpusīgus saimnieciskos un darbības mērķus, kas ir saistīti ar situāciju pasaules tirgos un nozarēs, kurās darbojas uzņēmums.

2.3.

Ņemot pienācīgi vērā patērētāju intereses un attieksmi, šo procesu vajadzētu orientēt uz nodarbinātības iespēju prognozēšanu jaunajās nozarēs, īpašu uzmanību veltot MVU, kuri vissmagāk cieš no pašreizējās krīzes.

2.4.

Prognozēt pārmaiņas nozīmē sagatavot uzņēmumus un darba ņēmējus uzdevumiem saistībā ar gaidāmajām pārmaiņām, kā arī paredzēt nepieciešamo pārstrukturēšanos, lai risinātu minētos uzdevumus, mazinot pārmaiņu sociālo ietekmi, nodrošinot stabilitāti un ierobežojot izmaksas, vienlaikus aizsargājot vidi un tiecoties uz ilgtspējīgu attīstību. Eiropas tehnoloģiskās platformas un to veiktie pētījumi var pavērt reālas perspektīvas gan darba ņēmējiem, gan uzņēmumiem.

2.5.

Pēdējās divās desmitgadēs bija vērojama tādu parādību paātrināšanās kā pārkārtošanās tirgū, uzņēmuma pārvietošana, reorganizācija un/vai slēgšana, darbības apvienošana, pārņemšana un/vai ārpakalpojumu izmantošana. Tomēr sakarā ar pārmaiņu norises ātrumu un pārstrukturēšanās steidzamību, kas radās ekonomikas, finanšu un tirgu krīzes dēļ, pēdējos četros gados Eiropā ir aizvien palielinājusies nepieciešamība pastiprināt šo procesu prognozēšanas spējas. Arī tādas parādības kā interneta tirdzniecības apgrozījuma palielināšanās un pārrobežu tirdzniecība ietekmē tirgus dažādās valstīs.

2.6.

Ekonomikas un finanšu krīze ne vien paātrināja pārstrukturēšanās procesus dažādos līmeņos, bet arī bija par iemeslu taupības un valsts izdevumu samazināšanas pasākumiem un ar tiem saistītiem ievērojamiem darba vietu zaudējumiem publiskajā sektorā. Turklāt daudzās valstīs krīze ir iedragājusi dažādas darba ņēmēju, vietējo kopienu un uzņēmumu sociālās aizsardzības sistēmas.

2.7.

Attiecībā uz pārstrukturēšanos Komisijas mērķis ir palīdzēt nostiprināt un izplatīt prognozēšanas un inovāciju kultūru attiecībā uz veidu, kādā pārstrukturēšanās notiek. ES un dalībvalstis ir uzņēmušās kopīgu atbildību, lai sasniegtu mērķus, kas izvirzīti Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā (LESD 145. pants).

2.8.

Jau 2005. gada paziņojumā par pārstrukturēšanos un nodarbinātību Komisija atzina problēmas saistībā ar pārstrukturēšanās sociālajām izmaksām ne vien pašiem darba ņēmējiem, kas izjūt pieaugošo nedrošību par darba nosacījumiem, bet arī dažādām ekonomikas nozarēm.

2.9.

Lai gan pārstrukturēšanās ir galvenokārt valstu un reģionālā līmeņa kompetencē, ES ir lielā mērā atbildīga par pārstrukturēšanās pārvaldību, kontroli un paātrināšanu, jo tai ir gan jāuzrauga Kopienas regulējuma pareiza darbība kā informācijas un konsultāciju ziņā, tā darba ņēmēju aizsardzības jomā (1), gan aktīvi jāiesaistās, pamatojoties pirmām kārtām uz stratēģiju “Eiropa 2020” un Līgumā noteiktajiem uzdevumiem.

2.10.

Ja ES vēlas veiksmīgi atrisināt uzdevumus, kurus izvirzījusi finanšu un ekonomikas krīze, globalizācija, klimata pārmaiņas, demogrāfiskās tendences un pieaugošā nevienlīdzība, ko rada taupības programmu sociālas izmaksas, ir jāizstrādā un jāpastiprina aktīvas stratēģijas pārstrukturēšanās prognozēšanai un pārvaldībai, pamatojoties uz kopējām vērtībām un praksi, kura atbilst galvenajiem Līguma sociālajiem un ekonomiskajiem mērķiem.

2.11.

Tāpēc saskaņā ar stratēģijas “Eiropa 2020” integrētajām pamatnostādnēm (Padome pieņēma 2010. gada 22. aprīlī) ES un dalībvalstīm, ņemot vērā patērētāju vajadzības un attieksmi, būtu jāīsteno reformas, kuru mērķis ir uz zināšanām un inovāciju balstīta gudra izaugsme un lai veiktu šādus pasākumus:

2.12.

Uzņēmumu un nozaru pārstrukturēšanas atbalstīšana notiek, izmantojot agrās brīdināšanas sistēmas uzņēmumos (Sk. Eiropas Uzņēmumu pārstrukturēšanas uzraudzības centrs (European Restructuring Monitor — ERM). Tas ir priekšnoteikums efektīvai, visām ieinteresētajām pusēm pieņemamai pārstrukturēšanās procesu plānošanai, lai darba ņēmēji varētu atbilstoši profesionāli pārkvalificēties, kā arī lai varētu veidoties nozaru un starpnozaru tīkli, kuri, pateicoties profesionālajai orientācijai, kas garantē augstu nodarbinātības līmeni, ļauj integrēti pārvaldīt pārmaiņas.

2.13.

Komisija 2012. gada 18. aprīlī Strasbūrā iepazīstināja ar jauno tiesību aktu kopumu nodarbinātības jomā (EESK par to izstrādās atzinumu), aicinot dalībvalstis pastiprināt valstu nodarbinātības politiku un paverot iespējas uzlabot nodarbinātības politikas koordinēšanu un uzraudzību.

3.1.

Komisija ir sākusi sabiedrisko apspriešanos par uzņēmumu pārstrukturēšanos un pārmaiņu prognozēšanu, “[lai] noteikt[u] veiksmīgu praksi un politiku saistībā ar pārstrukturizāciju un pielāgošanos pārmaiņām”.

3.2.

Zaļajā grāmatā ir izvirzīti dažādi jautājumi attiecībā uz pieredzi, kas gūta no krīzes, iespējamo ekonomikas un rūpniecības pielāgošanu, uzņēmumu un darba ņēmēju pielāgošanās spējām, reģionālo un vietējo administrāciju lomu, profesionālās apmācības nozīmi cilvēkresursu vadībā un dialogā starp ekonomikas un sociālās jomas dalībniekiem.

4.1.

Komiteja uzskata, ka zaļā grāmata jāuzskata par turpinājumu 2005. gada paziņojumam, kurā runa bija par pārstrukturēšanu un nodarbinātību un kura uzdevums bija nodarbinātības veicināšanas nolūkā noteikt ES lomu pārstrukturēšanās prognozēšanas un pārvaldības jomā.

4.2.

Komiteja uzskata, ka 2005. gada paziņojums pozitīvi ietekmēja dažādu pasākumu izvēršanu Kopienas līmenī un tādējādi veicināja Eiropas pieeju prognozēšanas un pārstrukturēšanās jomā, piemēram, daudzas augsta līmeņa tematiskas konferences un ekspertu semināri (“Pārstrukturēšanās forums”), iniciatīvas Eiropas Sociālā fonda (ESF) ietvaros, dažādi salīdzinošie pētījumi, instrumentu kopumu un pamatnostādņu izstrāde, kā arī dienestu darba dokuments “Pārstrukturēšanās Eiropā 2011. gadā” (Restructuring in Europe 2011), kas ir zaļās grāmatas pavaddokuments.

4.3.

EESK ar bažām konstatē, ka zaļajā grāmatā nav iekļauti priekšlikumi pasākumiem ar precīzu un stingru izpildes grafiku reaģēšanai uz pašreizējo smago krīzi, bet ir izvērsta virkne atklātu jautājumu bez precīziem pasākumu īstenošanas termiņiem un veidiem. Tādēļ efektīvāki izrādās pasākumi, kas norādīti citos instrumentos, piemēram, 2012. gada maijā publicētajā tiesību aktu kopumā nodarbinātības jomā, par kuru EESK būs iespēja paust viedokli.

4.4.

Uzņēmumiem pēc definīcijas ir galvenā loma tirgus dalībnieku pielāgošanās un pozicionēšanas stratēģijās. Tādējādi tiem ir arī svarīga nozīme pārstrukturēšanās procesos, kas izriet no šīm darbības stratēģijām, tomēr jāņem vērā šādi aspekti:

4.5.

Lai ES līmenī īstenotu attīstības stratēģiju, EESK atgādina iepriekš pausto (2): visiem organizētas pilsoniskās sabiedrības sociālajiem partneriem jācenšas iedibināt teritoriālo sociālo atbildību (TSA), kas ļautu īstenot tādas savstarpēji koordinētas saskaņotas stratēģijas kā

4.6.

EESK uzskata, ka ES struktūrpolitikai, kohēzijas politikai, kā arī inovāciju un pētniecības politikai vajadzētu būt vērstai uz pārstrukturēšanās prognozēšanas un papildpasākumu aktīvu atbalstu, lai pārstrukturēšanās kļūtu par izdevīgu instrumentu darba ņēmējiem un uzņēmumiem. Struktūrfondiem un jo īpaši Eiropas Sociālajam fondam, Eiropas Reģionālās attīstības fondam un Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondam var būt ievērojama nozīme, lai paaugstinātu darba ņēmēju nodarbinātības līmeni un līdz minimumam samazinātu sociālās sekas saistībā ar atlaišanu no darba.

4.7.

EESK uzskata, ka partnerības un struktūrfondu pārraudzības struktūrās ir svarīga saimniecisko un sociālo partneru, kā arī organizētas pilsoniskās sabiedrības dalībnieku lielāka iesaistīšanās, un uzsver, ka būtisks priekšnoteikums, lai nodrošinātu ES struktūrpolitikas panākumus, ir attiecīgajā teritorijā esošo ieinteresēto pušu īpašās prasmes.

4.8.

EESK uzskata, ka jo sevišķi svarīga ir pārstrukturēšanās politikas saskaņošana ar rūpniecības politiku, kas vērsta uz pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, proti, ekonomiku, kura respektē klimata un vides prasības un, izmantojot atbilstīgu finansējumu, spēj radīt jaunas “zaļās” darba vietas un profesionālās prasmes. Tas atbilst Komitejas nostājai, kas bija uzsvērta iepriekšējos atzinumos (4).

4.8.1.

Tā kā 2012. gads tika pasludināts par Eiropas Aktīvu vecumdienu gadu, EESK uzskata, ka ir svarīgi attīstīt NVO, sociālās ekonomikas un uzņēmumu pakalpojumu profesionalitāti, lai atbalstītu veselīgu, aktīvu un cienīgu novecošanu, kā arī izstrādātu produktus un pakalpojumus, kas atbilst šādu patērētāju vajadzībām (5).

4.9.

Turklāt EESK uzskata, ka Kopienas izglītības, profesionālās apmācības un mūžizglītības programmām vajadzētu būt prioritāriem instrumentiem, kas līdztekus pastāvīgajiem uzņēmumu un darba ņēmēju pūliņiem aktīvi prognozētu pārmaiņas. Kā norādīts Businesseurope, “72 % no ES uzņēmumiem norādīja uz vajadzību sistemātiski apmācīt savu personālu, bet 32 % no ES darba ņēmējiem 2010. gadā piedalījās apmācības kursos, kurus finansēja viņu darba devēji”.

4.10.

Valstu atveseļošanas paketes un līdzšinējie priekšlikumi krīzes sociālo seku pārvarēšanai ir izrādījušies nepiemēroti. Nav pietiekami ņemtas vērā darba vietu radīšanas iespējas vai pieprasījuma sekmēšanai nepieciešamie pasākumi (piemēram, saskaņotāku fiskālo stimulu paketes un algu politika).

4.10.1.

Valsts atbalsts un struktūrfondu finansējums nodarbinātības sekmēšanai globalizācijas un kredītu krīzes skartajos uzņēmumos būtu jāpiešķir, ja tiek nodrošināts, ka minētais atbalsts nekavē brīvu konkurenci, uzņēmumi apņemas atbalstīt galvenokārt nodarbinātības līmeni un tiek respektēti koplīgumi. Šajā sakarā jāņem vērā situācija Nīderlandē, kur modelis “vienas personas uzņēmums” ir izrādījies izcils. Tas ļauj bezdarbniekiem pielietot savas prasmes un radīt pašiem savas darba vietas.

4.11.

EESK uzsver, ka ES līmenī jāparedz ciešāka koordinācija starp Komisijas politiku un dienestiem, lai varētu viennozīmīgi un saskaņoti atbalstīt to uzņēmumu lēmumus, kuros notiek pārstrukturēšana:

4.12.

EESK uzskata, ka sociālo partneru un organizētas pilsoniskās sabiedrības lomu ir svarīgi veicināt visos līmeņos: sociālais dialogs, sarunas un iesaistīšanās ir ne vien Eiropas sociālā modeļa pamatvērtības, kuras EESK vienmēr ir atbalstījusi, bet arī instrumenti, kas veiksmīgi atbalsta un veicina sociālo kohēziju, kvalitatīvu nodarbinātību, darba vietu veidošanu, kā arī inovācijas un Eiropas ekonomikas konkurētspējas pastiprināšanu.

4.13.

Šajā sakarā Komiteja uzsver nozīmi, kāda ir Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvajai komisijai (CCMI), kas, pateicoties kopš EOTK līguma parakstīšanas sekmīgi uzkrātajai pieredzei, darbojas kā vērtīgs forums, kurā notiek konstruktīvs dialogs un tiek izstrādātas idejas un priekšlikumi.

4.14.

Daudzi pētījumi un paraugprakses analīze liecina, ka gan ES, gan valstu līmenī uzticības pilnas attiecības starp sociālajiem partneriem un efektīvs sociālais dialogs ir būtiski priekšnoteikumi, lai pārmaiņas prognozētu un pārvaldītu iespējami labākā veidā.

4.15.

EESK uzskata, ka dialogs, viedokļu saskaņošana un sarunas ir galvenie nosacījumi reformu un elastdrošības īstenošanai. Pirmkārt, ir jārada pamatnosacījumi, kas, ņemot vērā valstu atšķirības, ļauj uzņēmumiem ātri un elastīgi pielāgoties jauninājumiem, tirgiem un lietotāju/patērētāju pieprasījumam. Otrkārt, ir jāatbalsta un jāatvieglo darba ņēmēju pielāgošanās un profesionālā izaugsme.

4.16.

Turklāt EESK ir uzsvērusi, ka elastdrošība var būt sekmīga tikai tad, ja darba ņēmēji ir pienācīgi apmācīti. Jaunas iemaņas un jaunu darba vietu radīšana ir savstarpēji cieši saistītas. Pie tam EESK uzskata, ka pašlaik īpaši nozīmīgi ir ar drošības palielināšanu (visplašākajā nozīmē) un stabilām darba vietām saistītie elastdrošības pasākumi.

4.17.

EESK uzskata, ka valstu iestādēm, izglītības un apmācības iestādēm un uzņēmumiem ir svarīgi apvienot pūliņus, lai nodarbinātības un apmācības piedāvājumu uzlabotu, attīstot jaunus daudzfunkcionālus profesionālus profilus un prasmes un atbalstot apmācības pasākumus visā darba dzīves laikā.

4.18.

Šajā sakarā Komiteja uzsver, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt piekļuves mehānismus izglītībai un mūžizglītībai, kuri apmierinātu vajadzības pēc jauniem profesionāliem profiliem un jaunām kvalifikācijām, sevišķi jauniešiem, atbilstoši “Jaunu prasmju un darba vietu programmā” iezīmētajām perspektīvām, par ko EESK jau ir izstrādājusi atzinumu (6).

4.19.

EESK uzsver, ka liela nozīme ir ciešākai sadarbībai starp dažādiem dalībniekiem vietējā līmenī, ņemot vērā to, ka jo īpaši šajā līmenī labs sociālais dialogs uzticības gaisotnē un pozitīva attieksme pret pārmaiņām ir svarīgi faktori, kas ļauj novērst vai ierobežot negatīvās sociālās sekas.

4.20.

EESK uzskata, ka īpaša uzmanība jāvelta MVU. Pirmām kārtām vietējā un reģionālajā līmenī publiskajām un privātajām iestādēm, piemēram, darba devēju un profesionālajām apvienībām, tirdzniecības, rūpniecības un amatniecības kamerām un citām iestādēm, jāparedz MVU atbilstoši pasākumi, kas nodrošina prioritāru piekļuvi kredītiem un apmācībai, kā arī piemēroti pasākumi birokrātiskā un administratīvā sloga mazināšanai.

4.21.

Turpmākas konsultācijas par paredzēšanas un pārstrukturēšanās politiku, kā arī tās izstrādi vajadzētu balstīt uz rezultātiem, kas iegūti ilgākā laika posmā nekā septiņos gados, ņemot vērā ES līmenī veiktos padziļinātos pētījumus un ziņojumus.

4.22.

Lai gan agrāk uzmanība tika galvenokārt koncentrēta uz analīzi, kā arī paraugprakses (7) un inovatīvas pieredzes apmaiņu, turpmāk ES vajadzētu vairāk uzmanības pievērst konkrētiem pasākumiem, proti, attīstībai un izaugsmei, un veicināt tādu kopējo pamatnostādņu, standartu un atsauces sistēmu īstenošanu, kuru pamatā ir ES regulējums un kopīgas pamatvērtības.

4.23.

EESK uzsver, ka ne mazāk svarīga ir arī cilvēciskā aspekta nozīme: cilvēki un ģimenes, kas ir nozares un uzņēmuma pārstrukturēšanās upuri, bieži vien pārdzīvo cilvēciskas drāmas, kuras ne vienmēr tiek pienācīgi ņemtas vērā. Būtu jāparedz ne tikai nepieciešamā ieguldījumu atjaunošana, atgriešanās pie izaugsmes un ilgtspējīgas darba vietu radīšanas, bet arī psiholoģiskā un sociālā atbalsta pasākumi.

4.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/60

—

zināma veida stabilitātes obligāciju ieviešana varētu vājināt budžeta disciplīnu vai likvidēt to pavisam, jo eurozonas dalībvalstis uzkrātu visa valsts parāda vai tā daļas kredītrisku. Bezatbildīgas rīcības risks rodas tāpēc, ka visiem dalībniekiem būtu jāuzņemas kredītrisks, ko rada atsevišķu dalībnieku budžeta disciplīnas trūkums;

—

tā kā stabilitātes obligāciju emisija var vājināt tirgus disciplīnu, būtu jāievieš būtiskas izmaiņas eurozonas ekonomikas pārvaldības sistēmā, bet tas savukārt ietekmēs fiskālo suverenitāti;

—

stabilitātes obligāciju kredītkvalitātei vajadzētu būt augstai, lai ieguldītāji tās akceptētu;

—

augstas kredītkvalitātes sasniegšana ir svarīga arī, lai nodrošinātu stabilitātes obligāciju akceptēšanu visās eurozonas dalībvalstīs;

stabilitātes obligāciju kredītreitings galvenokārt būtu atkarīgs no iesaistīto dalībvalstu kredītkvalitātes un atbilstīgās garantiju struktūras.

3.2.1.1

1. pieeja: Stabilitātes obligāciju emisija ar kopīgām un solidārām garantijām pilnībā aizstāj valsts obligāciju emisiju.

Saskaņā ar šo pieeju stabilitātes obligāciju emisija pilnībā nodrošinātu publisko finansējumu eurozonā, un valsts obligācijas vairs netiktu emitētas. Lielāko eurozonas dalībvalstu kredītreitings, visticamāk, būtu galvenais, lai noteiktu stabilitātes obligāciju reitingu, pieņemot, ka šobrīd emitētajām stabilitātes obligācijām varētu būtu augsts kredītreitings. Ar šo risinājumu varētu visefektīvāk nodrošināt stabilitātes obligāciju emisijas sniegtās priekšrocības, bet vienlaikus šis risinājums ir saistīts ar visaugstāko bezatbildīgas rīcības risku. Attiecīgi šī pieeja būtu jāpapildina ar ļoti spēcīgu sistēmu, kas nodrošinātu budžeta disciplīnu, ekonomikas konkurētspēju un makroekonomiskās nelīdzsvarotības samazināšanu valstu līmenī.

3.2.1.2

2. pieeja: Stabilitātes obligāciju emisija ar kopīgām un solidārām garantijām daļēji aizstāj valsts obligāciju emisiju.

Izmantojot šo pieeju, stabilitātes obligāciju emisijai tiktu piemērotas solidāras un kopīgas garantijas, bet tās aizstātu tikai zināmu daļu valsts obligāciju emisiju.

Emisijas daļai, kas nav stabilitātes obligācijas, tiktu piemērotas attiecīgo valstu garantijas. Tātad eurozonas valsts obligāciju tirgu veidotu divi atsevišķi segmenti: stabilitātes obligācijas un valsts obligācijas. Šīs pieejas galvenā problēma ir izstrādāt konkrētus kritērijus, lai noteiktu stabilitātes obligāciju un valsts obligāciju emisijas proporcijas.

3.2.1.3

3. pieeja: Stabilitātes obligāciju emisija ar solidārām, bet ne kopīgām garantijām daļēji aizstāj valsts obligāciju emisiju.

Arī izmantojot šo pieeju, stabilitātes obligācijas tikai daļēji aizstātu valsts obligāciju emisiju un tām tiktu piemērotas eurozonas dalībvalstu pro-rata garantijas. Šī pieeja atšķiras no 2. pieejas ar to, ka dalībvalstis saglabātu atbildību par attiecīgo stabilitātes obligāciju emisijas daļu, kā arī par valsts obligāciju emisiju.

4.10.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/72

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) pauž stingru atbalstu Eiropas kosmosa politikai un it īpaši liela mēroga ES projektiem Galileo un GMES, kurus uzskata par stratēģiskiem ES ekonomiskajai un zinātniskajai attīstībai. Visos iepriekš izstrādātajos atzinumos (1) EESK ir atbalstījusi nepieciešamību lielāku uzmanību un resursus veltīt politikai kosmosa jomā, kurā ES ir jāsaglabā vadošā pozīcija.

1.2

EESK noteikti iebilst pret Komisijas priekšlikumu novirzīt uz ārpusi, uz ad hoc fondu, finansējumu, kas vajadzīgs GMES programmas izvēršanai un pabeigšanai.

1.3

EESK norāda, ka programmai, kas ieiet darbības posmā, ir steidzami jānodrošina nepārtrauktība, jo pretējā gadījumā tā cietīs neveiksmi. Viss priekšlikums attiecībā uz inovatīviem finansēšanas, pārvaldības un vadības mehānismiem, kas atšķiras no ES ierastajiem un konsolidētajiem mehānismiem, šķiet novēlots, nepamatots un ļoti riskants. Jaunu struktūru un finansēšanas modeļu veidošana nozīmē nogurdinošas un nekonkrētas sarunas un pētījumus, kas neapšaubāmi aizņems gadus; tas ir pretrunā ar programmas GMES darbības uzsākšanu, kā arī nav lietderīgi, ņemot vērā to, ka Komisijai un citām ES aģentūrām ir visas nepieciešamās kompetences un pilnvaras, kas vajadzīgas programmas īstenošanai.

1.4

EESK pieprasa iekļaut programmas finansēšanu daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam un strukturēt pārvaldību tā, lai ņemtu vērā ES pašreizējās spējas un izvairītos kā no pārvaldības sadrumstalošanas, tā no jaunu struktūru radīšanas, kas nav piemērotas, lai pārņemtu tādas programmas pārvaldību, kura tika izstrādāta pēdējos desmit gados. Šāda prasība jau tika izvirzīta iepriekšējā atzinumā (2).

1.5

Paziņojums, kas tika pieņemts šā atzinuma apspriešanas laikā, attiecībā uz priekšlikuma starpvaldību nolīgumam par GMES darbībām (3) īstenošanas kārtību negroza atzinumā paustos secinājumus; gluži pretēji, paziņojums tos pastiprina un liek EESK vēlreiz vērst uzmanību uz augsto risku saistībā ar jauna un nepārbaudīta finansēšanas un pārvaldības modeļa novēlotu ieviešanu ārpus daudzgadu finanšu shēmas un ES raksturīgiem konsolidētiem pārvaldības kanāliem.

1.6

EESK pauž dziļas bažas par konkrētiem riskiem, proti, ka GMES programma var saskarties ar virkni problēmu, tā padarot veltīgus ieguldījumus vairāk nekā 3,2 miljardu euro apmērā. Ņemot vērā dalībvalstu diskusijas, šis risks šķiet gandrīz realitāte.

1.7

EESK norāda, ka GMES finansēšanas un pārvaldības kompleksā aparāta pārdefinēšana mazāk nekā gadu pirms paredzētās darbības uzsākšanas (2013. gadā ir paredzēts palaist Sentinel-1, Sentinel-2 un Sentinel-3 konstelāciju A satelītus) tā, kā tas ir izklāstīts izskatāmajā paziņojumā, ir augstākajā mērā riskanta un nepamatota, ņemot arī vērā programmas stratēģisko nozīmi ES.

1.8

Paziņojumā nav ietverta īstenošanas iespēju analīze, kas ļautu, ņemot vērā efektivitāti un lietderību, izvērtēt iepriekš minētā īstenošanas iespējas. Nav skaidrs arī pamatojums, kāpēc vajadzīga jauna shēma.

1.9

EESK norāda uz atšķirīgu attieksmi pret abām Eiropas kosmosa plāna pamatprogrammām Galileo un GMES, proti, uz to, ka Galileo ir iekļauta daudzgadu finanšu shēmā (DFS), bet GMES — nav.

1.10

Attiecībā uz pārvaldību neizpratni rada tas, ka šajā sarežģītajā sistēmā Eiropas Kosmosa aģentūrai (EKA) ir atvēlēta nenozīmīga loma; līdz šim tā izstrādāja, pārvaldīja un izmantoja lielāko daļu no Eiropas satelītiekārtām, kā arī sadarbībā ar Eiropas Komisiju gandrīz pilnībā nodrošināja finansējumu. Tās aizvietošana ar jaunām struktūrām vai tādām, kurām trūkst pieredzes satelītu sistēmu un to savākto datu pārvaldībā, ir visnotaļ nepamatota.

1.11

EESK uzskata, ka mazāk nekā gadu pirms GMES programmas finansēšanas modeļa stāšanās spēkā tik radikāla kompetenču maiņa programmas ietvaros, kā tas ir paredzēts paziņojumā, rada ļoti nopietnu risku sistēmas darbības uzsākšanai.

1.12

EESK norāda, ka Komisijas iesniegtais pārvaldības priekšlikums ir nekonkrēts un neskaidrs. Ierosinātā modeļa trūkumi ir acīmredzami: tehniskā koordinācija ir nodota struktūrām, kurām nav ne pieredzes ar kosmosa izpēti saistītajās darbībās, ne sadarbības kultūras ar citām aģentūrām. Turklāt vairāk nekā 80 % no GMES programmā paredzētajām darbībām attiecas uz kosmosa izpēti. EESK aicina Komisiju pārskatīt ierosināto modeli, saglabāt vienotu pārvaldību un arī turpmāk uzticēt EKA tehnisko atbildību par programmu, ko Komisija pārraudzītu un kontrolētu, kā tas bija sākotnēji paredzēts.

2.1

Izskatāmajā 2011. gada 30. novembra paziņojumā ir izklāstīts Eiropas Komisijas ierosinātais risinājums attiecībā uz ārpus daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam (4) paredzēto finansējumu Zemes un drošības novērošanas stratēģiskās programmas (GMES) darbības posmam programmas īstenošanas beigu posmā. Paziņojumā ir iekļauts arī priekšlikums par pārvaldību. Tātad attiecībā uz GMES programmu tas ir ļoti svarīgs paziņojums.

2.2

Papildu paziņojums, kas tika pieņemts šā atzinuma apspriešanas laikā, attiecībā uz priekšlikuma starpvaldību nolīgumam par GMES darbībām (5) dažiem īstenošanas aspektiem, negroza Komitejas piezīmes un secinājumus par izskatāmo paziņojumu, jo tas ir pielikums, kurā ir precizēti ierosinātā fonda finansiālie aspekti un ar kuru izveidota GMES padome. Minētā padome dublē līdz šim īstenotās kompetences ES kosmosa programmu pārvaldībā. Tas nepārprotami rada kompetenču konfliktus un lēmumu pieņemšanas struktūru pārklāšanos Eiropā.

2.3

Vides un drošības globālā monitoringa (GMES) programma ir viena no divām (kopā ar Galileo) Eiropas Savienības pamatprogrammām kosmosa nozarē. Tai ir būtiska nozīme Zemes novērošanā, jo tā nodrošina rīkus, lai izprastu un uzraudzītu klimata pārmaiņas, civilo aizsardzību un drošību, ilgtspējīgu attīstību, krīžu pārvaldību.

2.4

Zemes un drošības novērošanas stratēģiskās programmas GMES finansējuma neiekļaušana priekšlikumā daudzgadu finanšu shēmai 2014.–2020. gadam ir izraisījusi lielas bažas par konkrētu risku zaudēt Eiropai stratēģisku programmu, kas līdz šim maksājusi desmit darba gadus un ieguldījumus vairāk nekā 3 miljardu euro apmērā.

2.5

EESK 2011. gada decembra analīzē (6) jau paudusi dziļas bažas par šīs programmas nākotni finansējuma nepārtrauktības trūkuma dēļ.

2.6

Eiropas Parlaments 2012. gada februārī rezolūcijā par GMES nākotni (7) secināja, ka “GMES finansēšana ārpus daudzgadu finanšu shēmas (DFS) — ar finansējuma un pārvaldības struktūru, ko Komisija ierosināja savā paziņojumā — būtu dzīvotspējīgs variants”.

2.7

GMES kosmosa komponentes pamatā ir trīs satelītu konstelācijas (Sentinel-1, 2 un 3) un instrumenti (Sentinel 4 un 5), kas atrodas citos satelītos. Triju konstelāciju pirmie satelīti tiks palaisti 2013. gadā. Tādēļ ir steidzami jānosaka finanšu sistēma, kas nodrošina nu jau nenovēršamu darbību finansēšanu.

2.8

Tā kā nebija izteikts nekāds priekšlikums, 2012. gada 9. janvāra preses konferencē EKA ģenerāldirektors vēlreiz apstiprināja, ka gadījumā, ja netiks pieņemts lēmums par GMES darbību finansēšanu, EKA atteiksies veikt paredzēto palaišanu (8).

2.9

Izskatāmajā paziņojumā Eiropas Komisija ierosina iegūt nepieciešamo finansējumu, lai radītu un nodotu ekspluatācijā visu infrastruktūru, izveidojot jaunu, īpašu GMES fondu. Lai šo fondu izveidotu, Padomē būs jāparaksta ES dalībvalstu starpvaldību nolīgums.

2.10

Paredzēts, ka visām 27 ES dalībvalstīm fondā būs jādod savs ieguldījums, ņemot vērā nacionālo kopienākumu (NKI). Paziņojumā ir iekļauts nolīguma paraugs, kas pēc tam tika papildus precizēts nākamajā paziņojumā (9).

2.11

Paziņojumā iekļautajā pārvaldības priekšlikumā, kas ir tikpat svarīgs kā finanšu priekšlikums, ir norādīti daudzi dalībnieki, kuri būtu atbildīgi par dažādiem GMES programmas aspektiem un jomām.

2.12

Jaunas un sarežģītas finansēšanas shēmas un kosmosa programmas jaunas pārvaldības struktūras (GMES padome) ieviešana gadu pirms pirmo satelītu palaišanas ir visnotaļ nepamatota un novēlota.

3.1

Zemes un drošības globālā monitoringa (GMES) programma un satelītu navigācijas programma Galileo ir Eiropas Savienības svarīgas stratēģiskas programmas, ar kuru palīdzību tā vēlas saglabāt savu neatkarību un vadošo lomu kosmosa nozarē.

3.2

Tiek uzskatīts, ka saglabāt izteiktu vadošo lomu un neatkarību kosmosa nozarē ir stratēģiski svarīgi Eiropas nākotnei, ņemot vērā šajā nozarē izvērsto darbību plašu un būtisku ietekmi uz ekonomikas, tehnoloģiju, ģeopolitikas un kultūras (plašā nozīmē) jomu.

3.3

GMES ir Eiropas Savienības stratēģiska programma, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 911/2010.

3.4