27.7.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 225/1

—

norāda, ka visas valstis (1), uz kurām attiecas paplašināšanās stratēģija, ir oficiāli ratificējušas Eiropas Padomes Konvenciju par cilvēktiesībām un Eiropas Vietējo pašvaldību hartu, un aicina valstis pildīt un īstenot šīs saistības;

—

vērš uzmanību uz to, ka kandidātvalstīs ļoti svarīgi ir veidot un attīstīt daudzlīmeņu pārvaldību, neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus un pilsonisko sabiedrību, un mudina minētās valstis atbalstīt pilsonisko brīvību un demokrātisko procesu ievērošanu politiskajā dzīvē;

—

uzsver, ka ļoti svarīgi ir katrā ES paplašināšanās posmā veikt oficiālu apspriešanās procedūru starp kompetentajām valsts iestādēm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo tādējādi var palielināt sabiedrības līdzdalību, palīdzēt piemērot subsidiaritātes principu un tuvināt iedzīvotājus ES. Ja vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvji ir labi informēti par integrācijas procesu, tad ir arī vieglāk īstenot tiesību aktus un tiek veicināta efektīvāka IPA līdzekļu izmantošana;

—

rosina izveidot vai nostiprināt vietējās un reģionālās pašvaldības apvienojošas organizācijas, kā arī sadarboties ar to līdziniecēm ES dalībvalstīs, jo tas varētu sekmēt pieredzes apmaiņu un palīdzēt integrācijas procesā;

—

pozitīvi vērtē kandidātvalstīs notiekošo integrācijas procesu un atzīmē, ka to būtu jāizmanto kā vienu no elementiem decentralizācijas procesā, kura pamatā likta pārskatāma īstenošana;

—

uzsver gan to, ka svarīgi ir ievērot ES dalībvalstu, kandidātvalstu un pārējo valstu labu kaimiņattiecību principu, gan arī minēto valstu pārrobežu un reģionālās sadarbības izvēršanas nozīmīgumu.

Ziņotājs

Stanisław SZWABSKI kgs (EA/PL), Gdiņas pilsētas domes priekšsēdētājs

Atsauces dokuments

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2011.–2012. gadā”

COM(2011) 666 final

1.

uzsver, ka ES paplašināšanās mērķis ir paplašināt miermīlīgas attīstības un sadarbības telpu Eiropā; tādēļ Eiropas Savienība ir gatava uzsākt sarunas ar ikvienu valsti, kas vēlas pievienoties, kas ciena un atbalsta demokrātiskās vērtības un izpilda dalības kritērijus; norāda, ka paplašināšana ir iespējama tikai tad, ja ir nodrošināta pievienojošos valstu sekmīga integrācija Eiropas Savienībā;

2.

vēlas atgādināt, ka visas valstis (2), uz kurām attiecas paplašināšanās stratēģija, ir oficiāli ratificējušas Eiropas Padomes Konvenciju par cilvēktiesībām un Eiropas Vietējo pašvaldību hartu; aicina valstis pildīt un īstenot šīs saistības;

3.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu lielākā mērā izmantot pirmspievienošanās instrumenta (IPA) līdzekļus, lai veicinātu un paātrinātu uz rezultātu sasniegšanu vērstus reformu centienus. Atbilstošos gadījumos iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, iespējams veicināt saņēmējvalsts līdzekļu absorbcijas spēju un veiktspējas attīstīšanu, kas tādējādi ļautu efektīvāk izmantot IPA līdzekļus;

4.

uzsver, ka paplašināšanās ir paredzēta, lai ES un tās kandidātvalstu iedzīvotājiem nodrošinātu stabilitāti un pieaugošu labklājību un lai panāktu, ka uz līdzatbildības pamata tiek veidota aizvien plašāka miera, brīvības, drošības un tiesiskuma telpa, kurā funkcionē iekšējais tirgus un tiecas sasniegt tādus mērķus kā ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija, nediskriminācija, tolerance, tiesiskums, solidaritāte un vīriešu un sieviešu līdztiesība;

5.

atgādina, ka sekmīgu un noturīgu reformu priekšnosacījums ir visu sabiedrības līmeņu iesaistīšana. Laba pārvaldība — tostarp valsts, reģionālajā un vietējā līmenī koordinēta valsts sektora modernizācija — rada labākus priekšnosacījumus visaptverošai un spēcīgākai demokrātijai, lielākai pārredzamībai un sistēmām, kurās mazāk sastopama korupcija un nepotisms. Decentralizēta sistēma dod plašākas iespējas pieprasīt atbildību sabiedrības priekšā, kā arī ļauj iedzīvotājiem vieglāk iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesos;

6.

vērš uzmanību uz to, ka kandidātvalstīs ir svarīgi veidot un attīstīt daudzlīmeņu pārvaldību, neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus un pilsonisko sabiedrību, un mudina minētās valstis vēl vairāk atbalstīt pilsonisko brīvību un demokrātisko procesu ievērošanu politiskajā dzīvē;

7.

uzsver, ka katrā ES paplašināšanās posmā ļoti svarīgi ir veikt oficiālu apspriešanās procedūru starp kompetentajām valsts iestādēm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo tādējādi var palielināt sabiedrības līdzdalību, palīdzēt piemērot subsidiaritātes principu un tuvināt iedzīvotājus ES. Ja vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvji ir labi informēti par integrācijas procesu, ir atvieglota arī tiesību aktu īstenošana un veicināta efektīvāka IPA līdzekļu izmantošana;

8.

rosina izveidot vietējās un reģionālās pašvaldības apvienojošas organizācijas, kā arī sadarboties ar to līdziniecēm ES dalībvalstīs, jo tas varētu sekmēt pieredzes apmaiņu un palīdzēt integrācijas procesā;

9.

pozitīvi vērtē kandidātvalstīs notiekošo integrācijas procesu un atzīmē, ka to būtu jāizmanto, lai vienlaikus veiktu decentralizāciju, kuras pamatā ir pārskatāma īstenošana;

10.

atzīmē to, ka paplašināšanās virzība un sekmes lielā mērā ir atkarīgas no tā, vai kandidātvalstis patiešām panāks progresu to reformu īstenošanā, kas virzītas uz Kopenhāgenas kritēriju izpildīšanu;

11.

uzsver, ka ir lietderīgi paātrināt Adrijas–Jonijas jūras makroreģionālās stratēģijas apstiprināšanas procesu Eiropadomē. Šīs stratēģijas pievienotā vērtība ir EEZ Eiropas Savienības kandidātvalstu un iespējamo kandidātvalstu pievienošanās procesa sekmēšana un nostiprināšana. Turklāt stratēģija dod iespēju veicināt demokrātijas procesu konsolidāciju Vidusjūras reģiona teritorijās;

12.

uzsver gan to, ka svarīgi ir ievērot ES dalībvalstu, kandidātvalstu un pārējo valstu labu kaimiņattiecību principu, gan arī minēto valstu pārrobežu un reģionālās sadarbības izvēršanas nozīmīgumu;

13.

mudina to valstu iestādes, kuras pretendē iestāties ES, sadarbībā ar vietējā un reģionālā līmeņa pārvaldes iestādēm izstrādāt kopējus noteikumus un valsts stratēģiju, kā arī piešķirt vietējām un reģionālajām pašvaldībām līdzekļus, lai tās varētu īstenot Stratēģiju sociāli atstumto grupu integrācijai;

14.

uzsver, ka jācenšas kandidātvalstīs sniegt visaptverošu un objektīvu informāciju par ES, tās iestādēm, integrācijas procesu un pārmaiņām, ko minētais process izraisīs katrā valstī, kā arī par grūtībām un iespējām, ar ko iedzīvotājiem būs jāsaskaras. Šāda informācija, kuras lielākā daļa jāizplata kandidātvalstu iestādēm, ir ļoti nozīmīga, lai iedzīvotāji varētu aktīvi iesaistīties savas valsts integrācijā ES un saskatīt ieguvumus no potenciālās iestāšanās;

15.

aicina visas kandidātvalstis savu oficiālo pilnvaru robežās piedalīties ES un tās iestāžu attīstībā un nostiprināšanā;

16.

uzsver, cik svarīga nozīme ir faktam, ka ES skaidri un nepārprotami apstiprina savu apņemšanos iekļaut paplašināšanās procesā kandidātvalstis, kas atbilst pievienošanās kritērijiem;

17.

pauž prieku par Pievienošanās līguma ar Horvātiju parakstīšanu, jo tas iezīmē svarīgu datumu Eiropas integrācijā; ar nepacietību gaida ratifikācijas procedūru sekmīgu pabeigšanu, lai 2013. gada 1. jūlijā varētu sveikt Horvātiju kā jaunu dalībvalsti;

18.

ir gandarīta par ES dalības kritēriju izpildes panākumiem, ko Horvātija sasniegusi laikposmā no pieteikuma iesniegšanas 2003. gadā līdz sarunu sekmīgam noslēgumam 2011. gada jūnijā un labvēlīgam Komisijas 2011. gada oktobra atzinumam par Horvātijas pievienošanos ES;

19.

pozitīvi vērtē to, ka Slovēnija un Horvātija ir vienojušās neatrisināto jautājumu par robežām iesniegt šķīrējtiesā, un cer, ka šķīrējtiesas lēmums par robežu divpusējo nolīgumu tiks īstenots sekmīgi;

20.

uzsver, ka Horvātija ir labi sagatavojusies dalībai ES, tomēr vienlaikus aicina Horvātiju turpināt ES acquis konsolidāciju un pilnīgu ieviešanu, jo īpaši attiecībā uz tiesu iestādēm, korupcijas apkarošanu, tiesību aktu īstenošanu diskriminācijas novēršanas jomā, konkurences politiku un plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu;

21.

atzinīgi vērtē 2012. gada janvārī notikušā referenduma par Horvātijas pievienošanos ES pozitīvos rezultātus;

22.

atzinīgi vērtē Islandes pievienošanās sarunās gūtos panākumus; uzsver Islandes un ES ļoti konstruktīvo sadarbību EEZ un Šengenas zonā;

23.

uzskata, ka, pamatojoties uz principu, ka katra pieteikuma iesniedzējvalsts jāvērtē pēc tās sasniegumiem, Islande varētu pievienoties ES jau tuvākajā laikā, un mudina turpināt bez kavēšanās pielāgot atlikušās politikas jomas;

24.

ļoti atzinīgi vērtē to, ka Islande zināmā mērā ir pārvarējusi saimnieciskās grūtības, un Islandes neatlaidību nepieciešamo reformu īstenošanā;

25.

pauž bažas par to, ka trūkst spēcīga sabiedrības atbalsta integrācijai;

26.

atzinīgi vērtē bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas veiktos pasākumus virzībā uz pievienošanos ES;

27.

pozitīvi vērtē bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas valdības veiktos pasākumus, kuru mērķis bija sekmēt bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas iestāšanos Eiropas Savienībā, tomēr ir norūpējusies, ka trūkst efektīvas rīcības, kas ļautu rast apmierinošu risinājumu formālajam jautājumam par valsts nosaukumu; ļoti svarīga ir labu kaimiņattiecību saglabāšana, tai skaitā sarunas, kas notiktu ar ANO atbalstu, par savstarpēji pieņemamu risinājumu attiecībā uz valsts nosaukumu;

28.

pozitīvi vērtē kārtējos pasākumus, kuru mērķis ir valsts tiesiskās sistēmas pielāgošana ES tiesiskajam regulējumam; tomēr vērš uzmanību uz to, ka jāturpina reformas tieslietu, sieviešu un mazākumtautību pamattiesību un publiskās administrācijas jomā;

29.

vērš uzmanību uz to, ka jāapkaro augsta līmeņa korupcija un plašsaziņas līdzekļos jānodrošina vārda brīvība;

30.

pozitīvi vērtē progresu, kas gūts valsts iestāžu, dažāda līmeņa pašvaldību un nevalstisko organizāciju sadarbības jomā;

31.

atzinīgi vērtē progresu, kas gūts valodu likuma, decentralizācijas likuma un vienlīdzīgas pārstāvības likuma īstenošanā, un mudina turpināt darbu pie tādiem vēl neatrisinātiem problēmjautājumiem kā izglītība un harmoniskas attiecības starp visām kopienām;

32.

tā kā Padome 2012. gada jūnijā plāno sākt pievienošanās sarunas, atzinīgi vērtē Melnkalnes tiesību aktu grozīšanu un pielāgošanu tādās jomās kā publiskās administrācijas reforma, statistiskās uzskaites veikšana valstī, plašsaziņas līdzekļu brīvība, kā arī korupcijas un organizētās noziedzības apkarošana; zināmi uzlabojumi veikti arī attiecībā uz cilvēktiesību, dzimumu līdztiesības un mazākumtautību tiesību ievērošanu;

33.

pozitīvi vērtē iniciatīvas, kas mazina korupciju, un iesaka pastiprināt cīņu ar korupciju, jo īpaši privatizācijas, teritoriālās plānošanas, izglītības un veselības aizsardzības jomā, kā arī vietējās un reģionālajās pašvaldībās;

34.

augstu vērtē centienus, kas veikti mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā un virzīti uz to, lai nodrošinātu mazākumtautību pārstāvību valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēs;

35.

pauž gandarījumu, ka pieņemts lēmums izveidot apvienoto konsultatīvo komiteju (Joint Consultative Committee), kas būs ES Reģionu komitejas un Melnkalnes vietējo pašvaldību dialoga forums;

36.

pozitīvi vērtē pārmaiņas, kas sekmē Turcijas politiskās dzīves un sabiedrības demokratizāciju; norāda uz Turcijas saistībām uzturēt labas attiecības ar kaimiņvalstīm un aicina Turciju neveikt nekāda veida rīcību pret ES dalībvalstīm vai to suverēnajām tiesībām, kā noteikts Kopenhāgenas kritērijos un ES un Turcijas 2005. gada 3. oktobrī apstiprinātajā sarunu programmā; izsaka neapmierinātību par Turcijas paziņojumu, kurā tā apstiprina savu nodomu iesaldēt attiecības ar ES prezidentvalsti 2012. gada otrajā pusē, un pauž cerību, ka pastiprināsies reģionālā sadarbība;

37.

pauž sarūgtinājumu par to, ka Turcija pastāvīgi nepilda savas saistības saskaņā ar EK un Turcijas asociācijas līgumam pievienoto protokolu, un aicina Turciju protokolu īstenot pilnībā;

38.

ar bažām atzīmē, ka Turcijā nav pietiekamā mērā ieviesti tie tiesību akti, kas pieņemti saskaņā ar Kopenhāgenas kritērijiem; izsaka nožēlu par to, ka nav skaidri redzams progress attiecībā uz vietējās pašpārvaldes un pilsoniskās sabiedrības attīstību. Tomēr pauž cerību, ka pašreizējais konstitucionālās reformas process ļaus panākt būtisku progresu. Komiteja apstiprina, ka Reģionu komitejas un Turcijas vietējo un reģionālo pašvaldību apvienotās konsultatīvās komitejas izveide varētu sekmēt, ka pienācīga uzmanība tiek veltīta decentralizācijas jomā izvirzītajām ES prasībām;

39.

izsaka bažas par nepietiekamo progresu attiecībā uz vārda brīvību, plašsaziņas līdzekļu brīvību, reliģiskās pārliecības brīvību, sieviešu tiesībām un mazākumtautību tiesību ievērošanu, kā arī par centienu trūkumu rast taisnīgu risinājumu Kipras jautājumam. Mudina Turcijas valdību aktīvi atbalstīt notiekošās sarunas un veikt pasākumus, lai pilnībā atrisinātu Kipras jautājumu;

40.

ir ļoti norūpējusies un mudina Turciju pamattiesības un pamatbrīvības vairāk iekļaut tiesību aktos un labāk ievērot praksē. Nopietnas bažas rada praksē novērotie plašsaziņas līdzekļu brīvības ierobežojumi, tiesas prāvas, kas sāktas pret rakstniekiem, žurnālistiem, akadēmiķiem, demokrātiski ievēlētiem pārstāvjiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī regulārā interneta vietņu aizliegšana, un šie problēmjautājumi Turcijas valdībai būtu jārisina;

41.

aicina Turciju aktīvāk ieviest pašvaldību pārvaldes reformu, lai palielinātu decentralizāciju un efektīvāk izmantotu vietējo un reģionālo iestāžu pārvaldes institucionālās spējas. Svarīgi elementi ir lielāks un taisnīgāks vietējā līmeņa pārvaldes finansējums, konsultāciju mehānismi starp dažādajiem pārvaldes līmeņiem saskaņā ar daudzlīmeņu pārvaldības principiem un lielāks atbalsts vietējai pārvaldei ES integrācijas procesā;

42.

izsaka bažas arī par tendenci, ka strauji samazinās sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu interese un ticība, ka Turcija kādreiz pievienosies ES. Tāpēc aicina Eiropas Savienību turpināt sarunas “pozitīvas darba kārtības” ietvaros, kas kļūs par svarīgu jautājumu, tiklīdz Turcija izpildīs pievienošanās kritērijus;

43.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu paplašināt ES dalībvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību un Turcijas attiecīgo struktūrvienību sadarbību;

44.

uzsver, ka Reģionu komiteja, pielietojot pašreizējos ES un Turcijas sadarbības instrumentus, pārrobežu programmas, reģionālo sadarbību un pašvaldību iestāžu sadarbību, vēlas atbalstīt vietējās pašvaldības un sekmēt subsidiaritātes principa piemērošanu un sabiedriskās dzīves demokratizāciju;

45.

aicina Albānijas varas iestādes turpināt reformas, jo līdz šim veiktās reformas tikai zināmā mērā tuvina valsti Kopenhāgenas kritēriju izpildei;

46.

vērš uzmanību uz to, ka integrācijas procesā galvenā nozīme ir labu kaimiņattiecību principa un reģionālās sadarbības īstenošanai un demokrātisku procesu, vietējās pārvaldes un pilsoniskās sabiedrības attīstībai;

47.

mudina Albānijas valdību un opozīciju atjaunot un uzturēt konstruktīvu politisku dialogu, lai veicinātu galveno demokrātisko institūciju nevainojamu darbību un neatkarību; mudina Albānijas varas iestādes pastiprināt pūliņus, lai veicinātu un īstenotu pirmspievienošanās procesam nepieciešamās reformas, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām, dzimumu līdztiesību, mazākumtautību un īpašumtiesību aizsardzību, korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanu un konstruktīvu emigrācijas politiku;

48.

ar bažām konstatē, ka netiek ieguldīti viennozīmīgi pūliņi, kuri ļautu apkarot publiskajā dzīvē plaši sastopamo korupciju, kas nākotnē varētu nopietni traucēt valsts attīstībai;

49.

aicina Albānijas valdību kopā ar attiecīgajām ieinteresētajām personām aktīvi veicināt decentralizāciju un ES integrāciju;

50.

atzinīgi vērtē reformas, ko veikusi Bosnijas un Hercegovinas valsts iestādes; tomēr vērš uzmanību uz to, ka visu līmeņu valsts iestādes, tostarp Bosnijas un Hercegovinas Federācijas un Serbu Republikas (Republika Srpska) iestādes, varētu pastiprināt pasākumu savstarpēju koordinēšanu;

51.

uzskata, ka Bosnijas un Hercegovinas Federācijas valsts iestādēm jāpastiprina pasākumi minēto reformu īstenošanai; vērš uzmanību uz to, ka reformu īstenošana atbilstoši Kopenhāgenas kritērijiem vidēji ilgā laika posmā būs iespējama vienīgi ar iestāžu ievērojamu līdzdalību, turpretī reformas vides jomā būs iespējamas vienīgi ilgtermiņā;

52.

izsaka bažas par politiskajām problēmām valstī un nespēju rast vienošanos starp atsevišķu politisku grupu īpašajām interesēm, un tas ievērojami aizkavē Bosnijas un Hercegovinas pievienošanos ES. Plašāk un ciešāk iesaistot attiecīgos dalībniekus, it sevišķi vietējās pašvaldības, būtu iespējams efektīvāk izmantot IPA līdzekļus. Tādējādi tiku sniegts lielāks labums arī iedzīvotājiem, vienlaikus viņiem arī skaidri parādot, kādus personiskus ieguvumus nestu tuvināšanās Eiropas Savienībai;

53.

piekrīt Komisijas veiktajam novērtējumam par Bosnijā un Hercegovinā valdošo situāciju attiecībā uz pastāvošajiem konfliktiem, strupceļa situāciju un politisko paralīzi, un tāpēc vēlas atkārtoti uzsvērt savu 2010. gadā pausto viedokli (3). Sadalītajai Bosnijai nepieciešama politiska vadība, kas spētu pārvarēt pretrunas un rast kopīgus risinājumus. Komiteja mudina Eiropas Savienību skaidri norādīt, ka vienīgā politiskā alternatīva ir valsts atvēršana četrām iekšējā tirgus brīvībām;

54.

uzsver, ka dažādu pārvaldes līmeņu sadarbība valstī ir ļoti vāja; tā jāuzlabo, un visiem valsts politiskajiem spēkiem vajadzētu sadarbību atbalstīt;

55.

norāda: lai valstī izveidotu konstruktīvas sadarbības klimatu, vajadzīga funkcionējoša pārvaldes struktūra, kurā dažādi politiskās pārvaldes līmeņi viens otru papildina un pārvar pretrunas. Komiteja atkārto, ka Bosnijā un Hercegovinā vairākās jomās nepieciešams stiprināt valsts līmeņa pārvaldi. Ir jāatbalsta tādi reformu centieni, kuru mērķis ir gan stiprināt valsti, gan īstenot decentralizācijas procesu, kurā pašvaldībām tiek piešķirtas lielākas pilnvaras;

56.

izsaka pārliecību, ka jāpastiprina reālā pārrobežu sadarbība, kā arī centrālo varas iestāžu un vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbība;

57.

pozitīvi vērtē Kosovas pūliņus Eiropas integrācijas procesa ietvaros tuvināties Eiropai;

58.

izsaka cerību, ka ES dalībvalstu vispārējas vienprātības trūkums attiecībā uz Kosovas formālo statusu nekavēs izvērst ES un Kosovas savstarpējās attiecības nolīgumu formā un uzskata, ka šobrīd, par pamatu izmantojot neitrālu pieeju Kosovas statusam, varētu meklēt un atbalstīt praktiski pielietojamus, ad hoc risinājumus;

59.

uzsver, ka ES saskaņā ar saviem pieņemtajiem principiem ir apņēmusies pilnībā atbalstīt Rietumbalkānu, tai skaitā Kosovas, Eiropas perspektīvu;

60.

atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu par ES kandidātvalsts statusa piešķiršanu Serbijai;

61.

atzinīgi vērtē Eiropadomes lēmumu piešķirt Serbijai ES kandidātvalsts statusu un mudina Serbiju turpināt sistēmiskas un strukturālas reformas; uzsver, ka jāveic pasākumi, lai normalizētu attiecības ar Kosovu saskaņā ar stabilizācijas un asociācijas procesa nosacījumiem, pilnībā ievērojot reģionālās sadarbības principus un iesaistot visas ieinteresētās puses; vienlaikus pauž cerību, ka netiks darīts nekas tāds, kas varētu apdraudēt abu valstu progresu ceļā uz iestāšanos ES;

62.

mudina Serbijas iestādes turpināt konstruktīvos pasākumus, ko tās veikušas, lai sekmētu sadarbību un stabilitāti reģionā;

63.

pozitīvi vērtē to, ka pirmspievienošanās posmā Serbija ir veiksmīgi pielāgojusi tiesību aktus daudzās jomās, tostarp cilvēktiesību, tiesu sistēmas, plašsaziņas līdzekļu brīvības un Helsinku kritēriju jomā;

64.

vērš uzmanību uz to, ka integrācijas procesā svarīgi ir īstenot labu kaimiņattiecību principu un reģionālo sadarbību un nostiprināt demokrātiskus procesus, mazākumtautību tiesības, vietējās pašvaldības un pilsonisko sabiedrību;

65.

pozitīvi vērtē to, ka tiek aizsargātas ar valodu saistītās tradicionālo mazākumtautību tiesības, kā arī to, ka 2011. gada septembrī tika pieņemts likums par valsts īpašumu un ka daļa pilnvaru tika nodota Vojvodinas provincei un vietējām pašvaldībām;

27.7.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 225/7

—

norāda, ka nepieciešamība vispusīgi risināt ar tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos saistītās problēmas radusies laikā, kad uzmanības centrā ir arī jaunā Eiropas programma integrācijai (CdR 199/2011) un Eiropas daudzlīmeņu pārvaldības kultūra (CdR 273/2011) — jautājumi, kuriem Reģionu komiteja veltīs īpašu uzmanību;

—

norāda, ka saskaņā ar zaļo grāmatu direktīva dažos gadījumos tiek izmantota kā iebiedēšanas instruments, un uzsver, ka ģimenes atkalapvienošanos nevar uzskatīt par migrācijas plūsmas ierobežošanas instrumentu. Savukārt ģimenes atkalapvienošanās īpašie mērķi ir legālo migrantu labāka integrācija un tiesību uz ģimenes veidošanu ievērošana;

—

uzsver, ka personas tiesības dzīvot kopā ar ģimeni, kā arī tiesības un vienlaikus arī pienākums aprūpēt, izglītot un audzināt bērnus, un tātad dzīvot ar viņiem kopā, ir personas pamattiesības un pamatpienākums neatkarīgi no pilsonības; atgādina, ka tas ir atzīts vairākās valstu un starptautiskās deklarācijās, kurās pausta vienāda nostāja šajā jautājumā;

—

atgādina, ka konkrētos dalībvalstu pasākumos jāievēro gan proporcionalitātes, gan subsidiaritātes princips, lai izlēmīgāk īstenotu vietējo un reģionālo pašvaldību iniciatīvas integrācijas jomā un lai tām nodrošinātu stabilu un stingru juridisko pamatu;

—

aicina daudzlīmeņu pārvaldībā plašāk iesaistīt vietējo līmeni. Tas ir svarīgs nosacījums, lai īstenotu saskaņotu imigrācijas politiku, kurā ievērotas pamattiesības un veicināta gan uzņēmējvalsts sabiedrības, gan imigrantu labklājība.

Ziņotājs

Sergio SOAVE kgs (IT/PSE), Saviljāno mērs

Atsauces dokuments

Zaļā grāmata par Eiropas Savienībā dzīvojošo trešo valstu valstspiederīgo tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (Direktīva 2003/86/EK)

COM(2011) 735 final

1.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu uzsākt debates, kuru temats, t. i., tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, jau ir izskatīts Direktīvā 2003/86/EK un kuru mērķis ir izvērtēt dažas problēmas, kas radušās minētās direktīvas piemērošanā, un turpināt apspriest dažādu ieinteresēto pušu (NVO, vietējo pašvaldību, universitāšu) izteikto kritiku;

2.

atzinīgi vērtē lēmumu, ka debašu pamatā jābūt zaļajai grāmatai, kurā ir uzsvērti direktīvas galvenie aspekti un izvirzīti vairāki būtiski jautājumi. Komiteja ir gandarīta, ka Eiropas Komisija par konkrētiem pasākumiem lems tikai pēc tam, kad apspriešanās būs noslēgusies;

3.

atgādina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska loma integrācijas politikas un sociālās kohēzijas politikas pasākumu vadīšanā un tādēļ tās pilnā mērā jāiesaista diskusijā par to tiesību aktu īstenošanu, kuri saistīti ar tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos; tādējādi tiktu atvieglota gan imigrantu integrācija uzņēmējvalstī, gan iespējamā direktīvas pārskatīšana;

4.

uzsver, ka iniciatīvas īstenošanā jāņem vērā Stokholmas programmā (2009. gada decembris) un Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā (2008. gada septembris) izvirzītie ieteikumi;

5.

norāda, ka nepieciešamība vispusīgi risināt ar tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos saistītās problēmas radusies laikā, kad uzmanības centrā ir arī jaunā Eiropas programma integrācijai (CdR 199/2011) un Eiropas daudzlīmeņu pārvaldības kultūra (CdR 273/2011) — jautājumi, kuriem Reģionu komiteja veltīs īpašu uzmanību;

6.

apzinās, ka pašreizējā ekonomikas krīze, kas spēcīgi satricinājusi Eiropu, varētu sagrozīt vērtējumu attiecībā uz direktīvu; cits faktors šajā sakarā ir jaunu imigrantu ierašanās Eiropā, un to ierašanās iemesli ir saistīti ar visnotaļ nozīmīgo un pozitīvu politisko kustību t. s. “arābu pavasari”, kas skar vairākas Vidusjūras dienvidu piekrastes valstis;

7.

norāda, ka saskaņā ar zaļo grāmatu direktīva dažos gadījumos tiek izmantota kā iebiedēšanas instruments, un šajā saistībā uzsver, ka ģimenes atkalapvienošanos nevar uzskatīt par migrācijas plūsmas ierobežošanas instrumentu. Tā ir problēma, kas jārisina tās pirmsākumos un citā veidā. Savukārt ģimenes atkalapvienošanās īpašie mērķi ir legālo migrantu labāka integrācija un tiesību uz ģimenes veidošanu ievērošana — tas ir visās tiesību hartās nostiprināts princips;

8.

uzsver, ka personas tiesības dzīvot kopā ar ģimeni, kā arī tiesības un vienlaikus arī pienākums aprūpēt, izglītot un audzināt bērnus, un tātad dzīvot ar viņiem kopā, ir personas pamattiesības un pamatpienākums neatkarīgi no pilsonības; atgādina, ka tas ir atzīts vairākās valstu un starptautiskās deklarācijās, kurās pausta vienāda nostāja šajā jautājumā. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (1948. gads) 16. pantā teikts, ka “ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību”; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 9. pantā noteikts, ka pie personas pamattiesībām pieder ģimenes veidošanas tiesības;

9.

pauž cerību, ka minētās pamattiesības tiks ņemtas vērā imigrācijas pārvaldības politikas pasākumos un tajos tiks pilnībā ievērotas saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Strasbūrā) un Eiropas Savienības Tiesas (Luksemburgā) deklarācijām, kurās vairākkārt pausts skaidrs viedoklis par aplūkojamo jautājumu;

10.

aicina no praktiskā viedokļa izvērtēt ģimeņu atkalapvienošanās sekas. Direktīvā norādīts, ka ģimeņu atkalapvienošanās palīdzētu radīt sociokulturālo stabilitāti, kas atvieglotu integrāciju un veicinātu arī ekonomisko un sociālo kohēziju, sniedzot labumu uzņēmējvalsts vietējām pašvaldībām. Jāatzīst, ka tad, ja īstenotu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, būtu panākts kvalitatīvi jauns pavērsiens imigrācijas politikas jomā, kas savu briedumu apliecina, uzmanību pievēršot imigrantu klātbūtnes stabilizācijai, kura nepieciešama efektīvai sabiedrības un ekonomikas integrācijai uzņēmējvalstī. Tas būtu arī būtisks solis ar konkrētu ietekmi virzībā uz nelegālās imigrācijas ierobežošanu un bīstamu sociālās atstumtības veidu izskaušanu;

11.

norāda, ka visu Eiropas valstu konstitucionālajās tiesībās ģimenes saites atzītas par pamatu īpašiem pienākumiem ekonomiskās un sociālās solidaritātes jomā. Faktiski atzīstot tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, varētu stiprināt arī imigrantu ģimenes saites, un minētās tiesības būtu īpašs instruments, kas ļautu ārzemniekiem saprast, ka viņiem noteiktās dažādās (administratīvās vai organizatoriskās) saistības ne tikai izriet no represīvas politikas vai policijas instrumentiem, bet ir arī daļa no plašāka projekta, kura mērķis ir vispusīga sabiedrības attīstība un kurā būtu aktīvi jāpiedalās arī imigrantiem, ne tikai pieprasot tiesības, bet arī atzīstot savus pienākumus, ar kuriem nostiprina tādus principus kā pilsoniskā lojalitāte un atbildība pret līdzcilvēkiem;

12.

šajā sakarā vēlas, lai, pirmkārt, īpaša uzmanība tiktu veltīta t. s. nukleārajām ģimenēm, kurām direktīvā jau pievērsta pastiprināta vērība, un, otrkārt, lai rūpīgi tiktu skatīts jautājums par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos, kas saistīta ar nepilngadīgiem bērniem, kuriem nepieciešama speciāla un arī augstāka līmeņa aizsardzība. Komiteja uzskata, ka, runājot par citiem ģimenes locekļiem un ņemot vērā imigranta izcelsmes valsts noteikumus un paražas, katra konkrētā gadījuma un faktu izvērtējums jāatstāj dalībvalstu ziņā. Ja pēc konsultēšanās Eiropas Komisija secinās, ka ES līmenī vajadzīga kopīga ģimenes definīcija, tad šādai definīcijai jābūt saskanīgai ar definīcijām, kas minētas citos ES instrumentos;

13.

ņemot vērā, cik svarīgi ir šie vispārējie principi un minētais izvērtējums, nav jēgas būtiski ierobežot dalībvalstu rīcības brīvību, kas ir atzīta direktīvā un apstiprināta Lisabonas līgumā. Komiteja atgādina, ka konkrētos dalībvalstu pasākumos jāievēro gan proporcionalitātes, gan subsidiaritātes princips, lai izlēmīgāk īstenotu vietējo un reģionālo pašvaldību iniciatīvas integrācijas jomā un lai tām nodrošinātu stabilu un stingru juridisko pamatu;

14.

uzskata, ka, neskarot visu to trešo valstu valstspiederīgo tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, kuri legāli uzturas ES teritorijā, ir pamatoti, ka šādas tiesības ir saistītas ar konkrētiem nosacījumiem, ja vien tie ir saskaņā ar direktīvu, kuras mērķis ir veicināt integrāciju un stabilizāciju;

15.

uzskata, ka pašreizējais direktīvas formulējums var radīt tiesisku nenoteiktību un izraisīt dažādas interpretācijas, un aicina izvērtēt, vai tad, ja ieinteresētās personas piedalās brīvprātīgas atgriešanās programmās, Eiropas līmenī būtu lietderīgi, izmantojot migrācijas modelim analogus cirkulārās migrācijas modeļus, noteikt minimālo uzturēšanās laiku, kas vienlaikus atbilstu gan stabilitātes nodrošināšanas prasībām, gan tiesībām uz ģimenes dzīvi;

16.

runājot par minimālo vecumu, kas noteikts attiecībā uz dzīvesbiedra tiesībām ieceļot un uzturēties ES teritorijā, iesaka to piemērot atbilstīgi pilngadības vecumam attiecīgajā uzņēmējvalstī, izņēmuma gadījumos nodrošinot šādu iespēju personām, kas jaunākas par konkrēto pilngadības vecumu. Tādējādi rastos iespēja nodrošināt maksimālu saskaņotību un izvairīties no diskriminācijas vecuma dēļ;

17.

norāda, ka divi ierobežojumi (4. panta 1. punkta pēdējais ievilkums un 6. punkts), kas saistībā ar tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos ir paredzēti nepilngadīgiem bērniem, varētu tikt svītroti, jo tos reti izmanto praksē. Attiecībā uz lēmumu pieņemšanu šajā jomā iesaka vienmēr priekšplānā izvirzīt bērnu interešu ievērošanu un nepilngadīgu bērnu tiesību aizsargāšanu. To pašu iemeslu dēļ Komiteja iesaka arī gadījumos, kad bērna vecākus nesaista laulības saites, garantēt tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos nepilngadīgiem bērniem, tādējādi novēršot diskrimināciju attieksmē pret laulībā dzimušiem un ārlaulības bērniem;

18.

uzskata, ka attiecībā uz fakultatīviem noteikumiem par citiem ģimenes locekļiem (kas nav ne dzīvesbiedri, ne reģistrēti partneri, ne bērni) dalībvalstīm jābūt iespējai brīvi noteikt atbilstības kritērijus. Komiteja norāda, ka spēkā esošā direktīva neparedz (bet tai būtu jāparedz), kādas sekas var būt ģimenes locekļiem apgādnieka nāves gadījumā vai laulības atzīšanas par neesošu gadījumā, laulāto šķiršanās gadījumā, vai pēc tā izbraukšanas no dalībvalsts, vai gadījumā, kad tiesā panākta paternitātes apstrīdēšana;

19.

iesaka preventīvi izvērtēt, cik efektīvi ir īstenotie pasākumi (pirms aizbraukšanas īstenotie pasākumi un pasākumi, ko piemēro uzņēmējvalstī). Ņemot vērā minētās sākotnējās izpētes rezultātus, Komiteja tomēr iesaka izvairīties no pasākumiem, kuri veicami pirms izbraukšanas no izcelsmes valsts, kuri apgādnieka ģimenes locekļiem praksē var izrādīties neīstenojami analfabētisma, materiālo izmaksu vai līdz pilsētai lielā attāluma dēļ, un tas faktiski nozīmē zaudēt tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos. Komiteja turklāt uzskata, ka gadījumā, kad apgādnieka ģimenes locekļiem pēc ierašanās uzņēmējvalstī ir prasīts apmeklēt valodu kursus un/vai pilsoniskās izglītības kursus un/vai apgūt zināšanas par uzņēmējvalsts vēsturi un kultūru, šādas mācības jānodrošina bez maksas, lai nepieļautu diskrimināciju, kuras pamatā ir ienākumu līmenis, un šādas mācības jāorganizē, izmantojot citastarp Eiropas integrācijas moduļus (European Integration Modules);

20.

kad tiek izvērtēti citi dalībvalstī mītošam apgādniekam noteikti materiālie nosacījumi (mājvieta, veselības apdrošināšana, kā arī stabili, regulāri un pietiekami ienākumi), Komiteja iesaka ievērot proporcionalitātes principu un neradīt patvaļīgus ierobežojumus. RK ļoti cer, ka dalībvalstis direktīvas īstenošanas ietvaros pieņems tādus tiesību aktus, kas minēto nosacījumu izpildi ļaus izvērtēt, balstoties uz objektīviem un pārredzamiem kritērijiem, nevis uz vispārīgiem noteikumiem, kuru interpretēšana ļautu noteikt patvaļīgus ierobežojumus;

21.

kad tiek izvērtēts, vai personai tiks piešķirtas tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos vai ne, Komiteja iesaka atteikties no dalībvalsts “uzņemšanas spējas” kritērija, kas uzskatāms par papildu līdzekli migrācijas plūsmas kontrolei un ir pretrunā Eiropas Savienības tiesībās noteiktajiem principiem;

22.

uzskata, ka uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš apgādnieka ģimenes locekļiem jāsaskaņo ar apgādnieka uzturēšanās atļaujas derīguma termiņu, turklāt jāapsver, vai tad, ja ieinteresētās personas piedalās brīvprātīgas atgriešanās programmās, būtu iespējams piemērot cirkulārās migrācijas modelim atbilstošus risinājumus;

23.

runājot par ģimenes atkalapvienošanās tiesībām trešo valstu valstspiederīgiem, kuriem tiek nodrošināta īpaša aizsardzība (patvērums, bēgļa statuss, alternatīva aizsardzība), uzskata, ka saskaņā ar Stokholmas programmas noteikumiem tiem visiem piemērojami īpaši, autonomi noteikumi, kas ņem vērā konkrētās situācijas (piemēram, grūtībās saistībā ar informācijas sniegšanu vai personas dokumentu uzrādīšanu), kurās nonākušas minētās personas. Tātad, ja personai tiek nodrošināta īpaša aizsardzība, direktīvas vispārējie nosacījumi par ģimenes atkalapvienošanos kārtību nebūtu jāattiecina uz šā ārzemnieka ģimenes locekļiem. Šādos gadījumos būtu jāpiemēro īpašs regulējums, kurā ņemtas vērā arī tādas ģimenes attiecības, kuras izveidotas pēc ierašanās uzņēmējvalstī;

24.

uzskata, ka dažās dalībvalstīs pieņemtais lēmums izmantot DNS testu ģimenes saišu pierādīšanai (ja vien tā nav vienīgā un pēdējā iespēja), ir proporcionalitātes principa pārkāpums, turklāt tādējādi tiek pārkāptas arī pamattiesības, tai skaitā arī tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants);

25.

attiecībā uz bažām par krāpšanu aicina Komisiju un/vai dalībvalstis apkopot informāciju par to, cik faktiski izplatīta ir fiktīvo laulību slēgšana. Komiteja uzskata, ka tad, ja nav konkrētu faktu, ir jāveic mērķtiecīgi pētījumi visās dalībvalstīs, lai gūtu skaidrāku priekšstatu par patieso stāvokli, turklāt ir jāveicina laba prakse šo problēmu risināšanai;

26.

attiecībā uz izmaksām, kas apgādniekam jāuzņemas ģimenes atkalapvienošanās īstenošanai, norāda, ka vairākas dalībvalstis mākslīgi paaugstina administratīvās izmaksas, lai tādā veidā patvaļīgi ierobežotu ieceļošanu. Šāda rīcība ir pilnīgā pretrunā proporcionalitātes principam, kas prasa, lai līdzekļi būtu atbilstīgi izvirzītajam mērķim, un mērķis ir veicināt aplūkojamo tiesību īstenošanu, nevis likt tai šķēršļus. Tāpēc jāpanāk, ka dalībvalstis izmaksu apjomu nosaka tādā veidā, kas nekaitē direktīvas praktiskajai piemērošanai;

27.

uzskata, ka ģimenes atkalapvienošanās pieprasījuma gadījumā dalībvalstīm jāiesaka ievērot direktīvā paredzētos lēmuma pieņemšanas termiņus. Ja valsts atkāpjas no noteiktās kārtības, lai nepamatoti pagarinātu minēto termiņu, tā liek šķēršļus pilnīgai direktīvas īstenošanai;

28.

runājot uz iespējamām grūtībām ievērot divus obligātos horizontālos noteikumus, ko paredz direktīva, pauž cerību, ka Eiropas Komisija pieņems visus līgumos paredzētos instrumentus un pasākumus, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis pilnībā ievēro ES tiesību aktus;

29.

Komiteja aicina daudzlīmeņu pārvaldībā plašāk iesaistīt vietējo līmeni. Tas ir svarīgs nosacījums, lai īstenotu saskaņotu imigrācijas politiku, kurā ievērotas pamattiesības un veicināta gan uzņēmējvalsts sabiedrības, gan imigrantu labklājība. Daudzos Eiropas reģionos un vietējās pašvaldībās ir veiksmīgas integrācijas piemēri un bieži vien neskaidrības valstu tiesību aktos attiecībā uz direktīvas praktisko piemērošanu ir veiksmīgi atrisinātas, pateicoties vietējo iestāžu pieredzei. RK uzsver, ka ir svarīgi apkopot pēc iespējas vairāk informācijas par šiem jautājumiem. Komiteja ir pilnībā gatava sadarboties ar dalībvalstīm un citām Eiropas iestādēm, lai apkopotu un izplatītu vietējā un reģionālajā līmenī pieejamo informāciju par labas prakses piemēriem.

27.7.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 225/11

—

norāda, ka gaisa kvalitātes uzlabošanās kļuvusi gausāka galvenokārt tāpēc, ka ES politika piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā nav īpaši vērienīga un ka pasākumi valstu līmenī nav pietiekami. Problēmu risināšanā liels slogs un atbildība tiek novirzīti uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Nepieciešama daudzlīmeņu pieeja, kurā katrs pārvaldības līmenis (Eiropas, valsts, reģionālais un vietējais līmenis) uzņemas atbildību un veic pasākumus, kurus attiecīgajā līmenī var un vajag īstenot;

—

uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt ES imisiju politikas un emisiju politikas saskaņotību. Šajā nolūkā jau politikas izstrādes posmā ES imisiju politikai un emisiju politikai jānosaka līdzīgi tālejoši mērķi un īstenošanas termiņi;

—

iesaka stiprināt ES emisiju politiku, konkrēti, pietiekami tālejoši pārskatot ES direktīvu par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisijas līmeni, lai samazinātu fona koncentrāciju, nosakot stingrākus Euro standartus transportlīdzekļu NO2 un NOx un daļiņu emisijām un citu mobilo avotu emisiju standartus, lai mazinātu atšķirības starp transportlīdzekļu emisiju ES standartiem un faktiskajos braukšanas apstākļos radīto emisiju līmeni, vienlaikus cenšoties mazināt ūdens un gaisa transporta radīto emisiju, kā arī lauksaimniecības nozares radīto amonjaka emisijas līmeni;

—

ar gaisa kvalitātes direktīvu (2008/50/EK un 2004/107/EK) pārskatīšanu iesaka panākt, lai tiktu samazināts vielu, mērķvērtību un robežvērtību skaits, lielāku vērību pievēršot vielām, kuras rada vislielāko piesārņojumu, un rādītājiem, kuri vislabāk atspoguļo sabiedrības veselības aspektus; noskaidrots, vai smalko daļiņu koncentrācija, elementārais ogleklis un oglekļa sodrēji būtu efektīvāki rādītāji un kādā veidā tos varētu iekļaut direktīvā; izvērtēta gada vidējās PM10 robežvērtības izmantošana, pamatojoties uz vairāku gadu vidējiem koncentrācijas rādītājiem; plašāk izmantota iespēja piemērot papildu atkāpes NO2 līmeņa samazināšanai stingri noteiktos apstākļos un noteikti precīzāki noteikumi mērīšanas staciju izvietošanai, lai nodrošinātu rezultātu salīdzināmību.

Ziņotājs

Cor LAMERS kgs (NL/PPE), Houten pilsētas mērs

Atsauces dokuments

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieka 2011. gada 19. jūlija vēstule

1.

ir informēta par Komisijas nodomu 2013. gadā nākt klajā ar pilnībā pārskatītu ES politiku gaisa kvalitātes jomā, nosakot jaunus ilgtermiņa mērķus laika posmam pēc 2020. gada. Runa ir par visaptverošu politikas pārskatīšanu, kas ietver šādus aspektus:

2.

ir gandarīta, ka Eiropas Komisija ir lūgusi Komiteju izstrādāt perspektīvas atzinumu par ES gaisa kvalitātes politikas nākotni;

3.

norāda, ka šajā atzinumā (1) aplūkoti gan administratīvi un politiski, gan arī tehniski jautājumi (ieteikumi attiecībā uz tiesību aktiem un priekšlikumi par procedūrām), jo perspektīvas atzinums izstrādāts laikā, kad tiek apkopoti ekspertu atzinumi par Eiropas lēmumu pieņemšanas procesu;

4.

secina, ka gaisa kvalitāte ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi un veselību gan pilsētu, gan lauku teritorijās. Sabiedrības veselībai un videi ir jābūt par prioritātēm gaisa kvalitātes uzlabošanas jomā. Vienlaikus ir jācenšas nodrošināt, lai līdzsvarā būtu ekonomiskās attīstības un gaisa piesārņojuma novēršanas pasākumi. Turklāt vides un veselības aizsardzības uzlabošanas pasākumi var radīt arī stimulus ekonomikas attīstībai un samazināt izmaksas, kas saistītas ar slimību un veselības traucējumu ārstēšanu;

5.

pauž gandarījumu, ka gaisa kvalitāte Eiropā ir ievērojami uzlabojusies, pateicoties ES politikas šajā jomā un dalībvalstu veikto pasākumu (valsts, reģionālajā un vietējā līmenī) kopējai ietekmei. Uzlabošanās tendence vērojama pēdējo divdesmit gadu laikā. Taču Komiteja pauž bažas, ka uzlabošanās process pēdējā laikā kļuvis gausāks;

6.

norāda, ka visnopietnākās problēmas un grūtības gaisa piesārņojums rada pilsētu aglomerācijās. Neraugoties uz vietējā un reģionālā līmenī īstenotajiem pasākumiem, daudzās Eiropas pilsētās nav izdevies noteiktajā laikā panākt cieto daļiņu (PM10, PM2,5) un slāpekļa dioksīdu (NO2) emisijas robežvērtību ievērošanu. Un tāpēc liela daļa Eiropas iedzīvotāju dzīvo teritorijās, kur ir veselībai bīstama gaisa piesārņojuma koncentrācija;

7.

turklāt secina, ka gaisa piesārņojums skar arī lauku teritorijas un priekšpilsētas, tādējādi vērā ņemams kaitējums tiek nodarīts videi, laukaugiem un dabai;

8.

piekrīt, ka gaisa piesārņojums ir jāsamazina, taču vienlaikus ir jāsaglabā pienācīga pilsētu sociālā un ekonomiskā darbība. Vairumā dalībvalstu mehāniskie pasažieru un kravas autotransportlīdzekļi (kas darbojas galvenokārt ar dīzeļdegvielu un benzīnu) ir viens no galvenajiem NO2 gaisa piesārņojuma tiešajiem izraisītājiem “karstajos punktos”. Ir vajadzīgs efektīvāks risinājums gan emisiju standartu, gan satiksmes pārvaldības jomā;

9.

uzskata, ka ES politikas gaisa kvalitātes jomā pārskatīšanā galvenais jautājums ir noteikt, kā ar Eiropas tiesību aktiem (t.i., ar kāda veida regulējumu vai pasākumiem) panākt situācijas uzlabošanos. Šajā sakarā jāņem vērā vairāki aspekti, proti, daudzlīmeņu pārvaldības pieeja, visaptveroša pieeja un ES regulējuma efektīva īstenošana Eiropas pilsētās. Par prioritāti jāizvirza ES direktīvas piemērojamība un tās īstenošanas problēmas pilsētās un reģionos;

10.

piekrīt, ka svarīgs aspekts, ieviešot jaunos Eiropas tiesību aktus gaisa kvalitātes jomā, būs pārvaldība. Gaisa piesārņojumam ir gan pārrobežu, gan valstu dimensija un tāpēc pasākumi veicami ikvienā (Eiropas, valsts, reģionālā un vietējā) pārvaldes līmenī. Komiteja iesaka daudzlīmeņu pieeju, kurā katrs pārvaldības līmenis uzņemas atbildību un veic pasākumus tikai tad, ja tie ir vispiemērotākie īstenošanai konkrētajā līmenī;

11.

uzsver, ka jauno Eiropas tiesību aktu izstrādē jāpiemēro visaptveroša pieeja. Jādara viss iespējamais, lai novērstu piesārņojumu Svarīgi ir noteikt piesārņojuma rašanās iemeslus un ekonomiski visizdevīgākajā un videi visnekaitīgākajā veidā novērst emisijas to rašanās vietā;

12.

piekrīt, ka sabiedrības veselības nodrošināšanai nepieciešama vērienīga Eiropas politika gaisa kvalitātes jomā. Eiropas imisiju politikai, saistītai ar piesārņojošo vielu robežvērtību, jābūt saskaņotai ar efektīvu politiku emisiju jomā, kuras pamatā ir Eiropas mēroga pasākumi emisiju samazināšanai to rašanās vietā. Pārskatāmās direktīvas prasību līmenis rūpīgi jāsaskaņo ar valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisijas apjomu un ES politiku emisiju jomā (politiku emisiju samazināšanai to rašanās vietā). Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka Direktīvu par gaisa kvalitāti (2008/50/EK un 2004/107/EK); apvienošana ar direktīvu par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju (2001/81/EK) veicinās dažādo emisijas līmeņu saskaņošanu;

13.

uzskata, ka tematiskā stratēģija par gaisa piesārņojumu palīdzējusi samazināt gaisa piesārņojuma iedarbību uz iedzīvotājiem un uzlabot vides kvalitāti;

14.

pauž nožēlu, ka ne visi tematiskajā stratēģijā minētie pasākumi piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā īstenoti praksē. Minēto Eiropas pasākumu piesārņojuma samazināšanai būtiskākie trūkumi ir šādi:

15.

secina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības īsteno daudzus pasākumus gaisa kvalitātes uzlabošanai, piemēram,

16.

uzsver, ka Eiropas politika visos līmeņos arī turpmāk pastiprināti jāorientē uz transporta plūsmas samazināšanu un individuālās un preču pārvadājumu autosatiksmes telpisku pārvirzīšanu un pārvirzīšanu uz citiem transporta veidiem. Tomēr ir jānorāda, ka vien arī šādiem pasākumiem nav pietiekami, lai panāktu PM10, PM2,5 un NO2 emisijas robežvērtību ievērošanu. Tam par iemeslu ir trīs veidu šķēršļi: ierobežota ietekme, ierobežotas rīcības iespējas un ierobežotas pilnvaras (skatīt 17.,19. un 22. punktu);

17.

uzskata, katrai pašvaldībai atsevišķi ir ierobežotas iespējas ietekmēt gaisa kvalitātes uzlabošanos konkrētajā attiecīgajā teritorijā (pirmā veida šķēršļi). Vietējā un reģionālā politika vērsta uz emisiju samazināšanu no vietējiem avotiem, taču īpaši smalko daļiņu PM10, PM2,5 un ozona vietējo koncentrāciju lielā mērā faktiski rada tieši pārrobežu vai pārreģionālās emisijas;

18.

norāda, ka novērotā augstā piesārņojuma fona koncentrācija un Direktīvas par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju (2001/81/EK) bieži vien neatbilstīga transponēšana un pārskatīšana būtiski ierobežo vietējo pašvaldību iespējas sekmīgi īstenot pasākumus, kuru mērķis ir ievērot Eiropas standartus gaisa kvalitātes jomā. Kopējais emisiju daudzums (vietējā, reģionālā, valsts un starptautiskā līmenī) veido t.s. fona koncentrāciju. Fona koncentrācijas līmenis var būt tik augsts, ka pat neliels piesārņojums vietējā līmenī piesārņojuma līmeni pietuvina robežvērtībai vai pat to pārsniedz. Ir saprotams, ka šajos gadījumos attiecīgo pilsētu un reģionu spēja ietekmēt situāciju ir ierobežota;

19.

secina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ierobežotas iespējas veikt attiecīgos pasākumus (otrā veida šķēršļi). Pilsētās īstenotā politika vērsta uz mobilitāti, teritorijas plānošanu un pasākumu īstenošanu gaisa piesārņojuma “karsto punktu” izskaušanai. Vietējo un reģionālo pašvaldību kā pakārtota pārvaldes līmeņa rīcībā tikpat kā nav neviena efektīva pasākuma, kas būtu balstīts uz piesārņojuma rašanās vietas iezīmēm;

20.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, izstrādājot savu politiku gaisa kvalitātes jomā, jau ņēmušas vērā priekšrocības, kuras varētu sagaidīt pēc ES mēroga pasākumu īstenošanas emisiju samazināšanai to rašanās vietā. Atskatoties pagātnē, jāsecina, ka nepietiekami vērienīgā politika emisiju samazināšanai to rašanās vietā, kas ne vienmēr devusi plānotos rezultātus arī attiecībā uz transportu Eiropā (skatīt D sadaļu), ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc robežvērtības tiek pārsniegtas vietējā un reģionālajā līmenī;

21.

secina, ka piesārņojuma koncentrācijas tālāka samazināšana vietējā līmenī, veicot tikai un vienīgi vietēja mēroga darbības, ir saistīta ar ievērojamu slogu un var ievērojami ietekmēt ikdienas dzīvi, taču vietējo un reģionālo pašvaldību rīcībā bieži vien nav tam nepieciešamo finanšu līdzekļu; visās dalībvalstīs vietējām un reģionālajām pašvaldībām nav piešķirtas attiecīgas pilnvaras. Turklāt izmaksu ziņā lietderīgāka ir starptautiskā un Eiropas politika emisiju samazināšanai to rašanās vietā;

22.

atzīmē, ka vietējo un reģionālo pašvaldību pilnvaras ir ierobežotas (trešā veida šķēršļi), un pauž nožēlu, ka daudzās dalībvalstīs nav paredzēti valsts mēroga atbalsta pasākumi vai arī tie nav pietiekami un tas vēl vairāk vājina vietējo un reģionālo pašvaldību iespējas. Piemēram, ne visās dalībvalstīs ir izstrādāti valsts plāni gaisa kvalitātes jomā, turklāt parasti tās šajā jomā nav izvēlējušās integrētu, visiem pārvaldes līmeņiem saistošu pieeju. Atsevišķos gadījumos valsts pārvaldes iestādes neiesaka vai pat aizliedz vietējām un reģionālajām pašvaldībām veikt papildu vai stingrākus pasākumus. Vairākās dalībvalstīs tikai valsts pārvaldes iestādes ir tiesīgas noteikt zemu emisiju zonas, bet pašvaldībām tādu tiesību nav. Arī ES iekšējā tirgus noteikumi ierobežo vietējās un reģionālās politikas ietvaros īstenojamo pasākumu klāstu. Preču un personu brīvu kustību ierobežo plašu vides zonu noteikšana (piemēram, reģionālā zonas) un ceļu vai tiltu slēgšana. Minētā iemesla dēļ nav iespējams arī piesārņojošo transportlīdzekļu aizliegums dalībvalstu līmenī;

23.

norāda, ka vairākas dalībvalstis patlaban izstrādā valsts tiesību aktus, kas paredz pārvirzīt uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām finansiālās sankcijas par Eiropas Savienības tiesību aktu pārkāpumiem. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām robežvērtību ievērošana jāpanāk ar to ierobežotajām iespējām un līdzekļiem. Eiropas un valstu iestāžu rīcībā ir daudz iedarbīgāki un efektīvāki instrumenti. Robežvērtību neievērošanas gadījumā arī turpmāk dalībvalstīm jābūt atbildīgām par naudassoda samaksu. Komiteja uzskata, ka nav taisnīgi minētās finansiālās sankcijas novirzīt uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, un iebilst pret šādu rīcību;

24.

norāda, ka gaisa kvalitātes uzlabošanās kļuvusi gausāka galvenokārt tāpēc, ka ES politika piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā nav īpaši vērienīga un ka pasākumi valstu līmenī nav pietiekami. Problēmu risināšanā liels slogs un atbildība tiek novirzīti uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

25.

norāda arī, ka dalībvalstu pasākumi gaisa piesārņojuma novēršanai nav pietiekami saskaņoti. Piemēram, informēšanas un trauksmes sliekšņa rādītāji kaimiņvalstīs ir atšķirīgi. Nav paredzēta reāllaikā notiekoša organizēta informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm bīstama piesārņojuma gadījumā un dalībvalstu rīcības plāni gadījumiem, kad piesārņojums skar vairākām dalībvalstīm piederošas lielas teritorijas, nav saskaņoti;

26.

uzsver, ka atrisināt gaisa kvalitātes problēmas un īstenot ES politiku vienā pārvaldes līmenī vien nav iespējams. Nepieciešama daudzlīmeņu pieeja, kurā katrs pārvaldības līmenis (Eiropas, valsts, reģionālais un vietējais līmenis) uzņemas atbildību un veic pasākumus, kurus attiecīgajā līmenī var un vajag īstenot;

27.

norāda, ka vietējās un reģionālajās pašvaldības daļēji ir atkarīgas no pasākumiem, kas valstu un starptautiskajā līmenī tiek īstenoti, lai būtiski samazinātu fona koncentrāciju, samazinot emisijas. Pamatojoties uz minētajiem pasākumiem, vietējās un reģionālās pašvaldības varēs pārstrādāt savu politiku gaisa kvalitātes jomā, piemēram, nosakot stingrākus noteikumus piekļuvei vides zonām;

28.

uzskata, ka tiesību aktu īstenošana gaisa kvalitātes jomā nav tikai tiesiskas īstenošanas jautājums (transponēšana valsts tiesību aktos). Ja to ļauj dalībvalsts iekšējā kārtība, Komiteja iesaka izstrādāt valstu un/vai federālos plānus gaisa kvalitātes jomā un/vai piesārņojuma samazināšanas jomā, kuros paredzēta integrēta un saskaņota pieeja un ņemti vērā apkarojamās parādības pārrobežu aspekti. Komiteja atbalsta daudzlīmeņu pārvaldības pieeju un norāda, ka dalībvalstīs ir jāizveido administratīvās sadarbības grupas, kas valstu plānus un programmas ļautu kopīgi izstrādāt dažādus līmeņus pārstāvošiem ekspertiem (2). Šāds pasākums uzlabos vispārējo saskaņotību un valsts un vai federālo, reģionālo un vietējo pasākumu koordināciju;

29.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus vērst uzmanību uz vietējo un reģionālo pašvaldību paraugpraksi un aicina turpināt šādu politiku;

30.

atzīmē, ka svarīga ir konsekvence un sinerģija ar norisēm starptautiskajā līmenī, un norāda, ka maksimālajam pieļaujamajam emisiju apjomam, kas noteikts pārskatot Gēteborgas protokolu, jākļūst par neatņemamu papildinājumu ES direktīvas par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju (2001/81/EK) pārskatīšanā;

31.

uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt pasākumu, kas attiecas uz dažādām piesārņojošām vielām, saskaņotību un sinerģiju. Lai to panāktu, ES politika gaisa kvalitātes jomā ir jāveido, paredzot integrētu pieeju un ņemot vērā arī citas darbības jomas, piemēram, klimata, rūpniecības, transporta, mājokļu un enerģētikas jomu. Nodrošinot transporta politikas ilgstpējību un ieviešot ilgspējīgus enerģijas ražošanas un patēriņa veidus, varētu panākt būtisku gaisa piesārņojuma samazināšanos;

32.

pauž nožēlu, ka pastāvīgi netiek nodrošināta dažādu pasākumu sinerģija. Daži pasākumi, kas pozitīvi ietekmē vienu jomu, var negatīvi ietekmēt citu jomu. Palielināta biomasas, piemēram, biodīzeļdegvielas izmantošana nelielās iekārtās var izraisīt sodrēju emisijas palielināšanos, kas apdraud gaisa kvalitāti un sabiedrības veselību. Palielinoties to automašīnu skaitam, kuras izmantot dīzeļdegvielu, var samazināties CO2 emisijas, taču tas negatīvi ietekmē daļiņu emisijas. Daļiņu emisiju samazināšanas paņēmieni savukārt var negatīvi ietekmēt NO2 emisijas automašīnām, kuras darbojas ar dīzeļdegvielu — tas palēnina (un ir palēninājis) NO2 koncentrācijas samazināšanos. Šīs negatīvās sekas ir jānovērš pēc iespējas aktīvāk, palielinot politikas jomu integrāciju. Tāpēc tiek ieteikts censties panākt visām pusēm izdevīgu stāvokli visās saistītajās darbības jomās vai vismaz noteikt kritērijus, kas vajadzības gadījumā ļauj noteikt, kurš no mērķiem izvirzāms par prioritāti;

33.

uzskata, ka būtu lietderīgi gaisa kvalitātes uzlabošanas politiku saistīt ar alternatīvu enerģijas avotu izmantošanas politiku. Alternatīvu enerģijas avotu (piemēram, iekārtas zemes siltuma izmantošanai, saules baterijas u. c.) izmantošana ievērojami uzlabotu gaisa kvalitāti;

34.

norāda uz integrācijas trūkumu starp klimata pārmaiņu novēršanas politiku un politiku gaisa kvalitātes jomā. Gaisa kvalitātes jomā īstenotā politika pozitīvi ietekmē to, kā tiek ņemtas vērā klimata pārmaiņas. Toties ar klimata pārmaiņām saistītā politika tikai nedaudz ietekmē gaisa piesārņojuma novēršanu. Ar klimatu saistītajai politikai ir sava dinamika un savs grafiks. Tā vairāk ir plānota ilgtermiņā pretēji gaisa kvalitātes politikai, kas ir vērsta uz īsu un vidēju termiņu;

35.

uzskata, ka gaisa kvalitātei un politikai trokšņa jomā ir liels sinerģijas potenciāls, īpaši ja ir iespējams panākt satiksmes intensitātes samazināšanos, un tādā gadījumā izdevīgu situāciju būtu jācenšas panākt abām minētajām darbības jomām (4);

36.

aicina emisiju un imisiju novērtēšanā izmantot tā dēvēto integrēto uzraudzību (integrated monitoring), kurā ietilpst emisiju savstarpēji saskaņota aprēķināšana un novērtēšana, citu novērtējamo piesārņojošo vielu iekļaušana, ja var atbilstoši pierādīt, ka tās patiešām ietekmē cilvēku veselību vai vidi, vai, novērtēšanas gadījumā, to ierobežojot ar uzraudzību, izmantojot modelēšanu, kā arī paplašināšanas modelējumi, piesārņojuma telpiskā sadale kādā laika periodā un piesārņojuma ietekme. Jāuzsver, ka tas nedrīkst ievērojami palielināt administratīvo slogu;

37.

uzsver, ka ārkārtīgi svarīga ir konsekvence un sinerģija ES imisiju (ES robežvērtības) un emisiju (ES pasākumi piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā) politiku jomā. Imisijas ir emisijas līmeņu, tās atrašanās vietas, izplatības un izplatīšanās apstākļu rezultāts. Vērienīga politika emisiju samazināšanas jomā varētu būt visefektīvākais līdzeklis imisiju (koncentrācijas līmeņa) samazināšanai;

38.

secina, ka ES vērienīgā politika imisiju jomā nav automātiski nodrošinājusi arī vērienīgu ES politiku emisiju jomā un tas radījis nelīdzsvarotību; tāpēc īstenošanas problēmas daudzās Eiropas pilsētās (skatīt B sadaļu) un gaisa kvalitātes uzlabošanās palēninājums lielā mērā izskaidrojams ar ES politiku imisiju un emisiju jomā nepietiekamu saskaņotību, un šim jautājumam būtu jāpievēršas, izstrādājot turpmāko politiku un pasākumus, un jācenšas abas politikas jomas līdzsvarot, proti,

39.

norāda, ka jaunajiem mērķiem attiecībā uz vēlamo gaisa kvalitāti (stingrākas robežvērtības) jābūt izpildāmiem un īstenojamiem, turklāt tiem jābūt saskaņotiem ar pasākumiem (piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā), kas būtiski samazina emisijas visā Eiropas Savienībā. ES politikām imisiju un emisiju jomā jābūt saistītām. Tāpēc politikas izstrādes posmā jāparedz vienlīdz vērienīgi mērķi un saskaņoti laika grafiki ES piesārņojuma izcelsmes avotu politikā un ES imisiju politikā (skat. iepriekšējo punktu). Tāpat Komiteja aicina pievērst uzmanību īstenošanas posmam, kad var notikt tā, ka: pārskatītajā tematiskajā stratēģijā noteiktie pasākumi piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā netiek īstenoti vai ar minētajiem pasākumiem praksē neizdodas samazināt attiecīgās emisijas (kā to paredz emisiju samazināšanas politika). Komiteja iesaka, ka tādā gadījumā Eiropas Komisijai jāveic kompensējoši pasākumi. Tādējādi var novērst to, ka atkal rodas pašreizējā neatbilstība starp emisiju un imisiju politikas pasākumiem, vietējām un reģionālajām pašvaldībām atkal liekot risināt neatrisināmus uzdevumus;

40.

atbilstoši Komitejas redzējumam par konsekvenci starp abām politikas jomām, tā ierosina šādus termiņus jaunās ES gaisa kvalitātes politikas izstrādei:

41.

secina, ka gaisa piesārņojumu galvenokārt rada ceļu un gaisa satiksme, kuģniecība, apkure, mājsaimniecības, rūpniecība un intensīvā lopkopība. Tāpēc ir nepieciešama vērienīga politika emisiju samazināšanai to rašanās vietā (5). Šajā saistībā jāpatur prātā, ka motorizētie transportlīdzekļi ir viens no tiešajiem gaisa piesārņojuma cēloņiem “karstajos punktos” pilsētu teritorijās;

42.

no gaisa kvalitātes viedokļa atzinīgi vērtē tālejošos mērķus, kas noteikti Baltajā grāmatā “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu”, COM(2011) 144 galīgā redakcija. Tomēr lai gaisa kvalitātes mērķi būtu pietiekami tālejoši, Komiteja aicina izstrādāt ES rīcības plānu, kurā noteikti starpposma mērķi, konkrēti pasākumi (piemēram, Eiropas mēroga pasākumus piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā) un izvērtēšanas termiņi (6);

43.

aicina Eiropas Savienību sistemātiskāk nekā līdz šim pievērsties ne tikai emisiju samazināšanai no katra atsevišķa mobila jeb stacionāra piesārņojuma avota, bet arī emisiju avotu kopējā daudzuma samazināšanai. Par šādiem emisiju samazināšanas pasākumiem līdz šim lielā mērā ir bijušas atbildīgas pašvaldības un reģioni. ES vispirms varētu pievērsties šādiem pasākumiem:

44.

uzskata, ka ES politikai emisiju jomā jābalstās uz standartiem (un uz mērķu sasniegšanu vērstu darbību, ko papildina atbilstoši noteikumi), lai nekavētu tehnoloģiju jauninājumu ieviešanu;

45.

iesaka ieviest “izvairīšanās prasību” (līdzīgi kā atkritumu jomā), kas dotu iespēju attiecīgi apsaimniekot pieejamos resursus;

46.

norāda, ka plašā NO2 robežvērtību pārsniegšana lielā mērā ir saistīta ar to, ka ES nepietiekami vai novēloti ir ierobežojusi emisijas (mehāniskajiem transportlīdzekļiem) un tāpēc iesaka pēc iespējas ātrāk noteikt transportlīdzekļiem stingrākus Euro standartus attiecībā uz NO2/NOx un cietajām daļiņām. Svarīgi ir stingri ievērot Euro-6 standartu ieviešanai noteiktos termiņus;

47.

iesaka noteikt stingrākus emisiju standartus arī citiem mobilajiem avotiem, piemēram, iekārtas bezceļa apstākļiem (off-road), filtru uzstādīšana jau ekspluatācijā esošajiem transportlīdzekļiem (retrofit) vai aktualizētas Eiropas līmeņa prasības motocikliem;

48.

norāda uz ES regulējuma un transportlīdzekļu radīto faktisko emisiju savstarpējo neatbilstību. Euro-5 standarti bija (un ir) vērienīgi. Taču šo vērienīgo pasākumu rezultātā nav vērojama būtiska gaisa piesārņojuma samazināšanās. Galvenais iemesls tam ir ES regulējuma tiesiskās realitātes neatbilstība autotransporta radīto emisiju faktiskajam apjomam. Ieviešot Euro-3 standartus kravas automašīnām, kļuva skaidrs, ka emisiju faktiskais apjoms ir daudz lielāks nekā paredzēts un neatbilst plānotajai emisiju samazināšanai. Tāda pati problēma bija vērojama saistībā ar Euro-4 un Euro-5 standartu ieviešanu attiecīgi dīzeļdegvielas kravas transportlīdzekļiem un dīzeļdzdegvielas vieglajiem transportlīdzekļiem un — kaut arī mazākā mērā — vieglo automašīnu radītām slāpekļa oksīdu emisijām. Lai sasniegtu ES tiesību aktos paredzētos tālejošos mērķus, ir jāraugās, lai Euro-6 standarts, ko piemēro transportlīdzekļu emisijām testa ciklā, vairāk atbilstu faktiskajam emisiju apjomam, kas rodas, kad transportlīdzekli izmanto pilsētās;

49.

vērš uzmanību uz to, ka jaunas kravas automašīnas praksē tiek tehniski pārveidotas. Tātad reālos apstākļos sēra dioksīda (SO2) un cieto daļiņu emisijas līmenis ir daudz augstāks nekā to paredz apstiprināšanas testi. Tāpēc līdz ar Euro-5 standartu ieviešanu no šādas prakses visos iespējamos veidos jāizvairās un par to jāsoda. Lai minēto problēmu novērstu, Komiteja aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis pastiprināt gan tiesību aktus, gan apstiprinājumus, ko izsniedz kravas automašīnām, gan ar šo jomu saistītās pārbaudes. Vienlaikus būtu jāapsver, vai nākotnē automašīnu tehnisku pārveidošanu nevarētu padarīt neiespējamu;

50.

aicina īpašu uzmanību pievērst smagajiem transportlīdzekļiem (autobusiem un smagajām kravas automašīnām), kas parasti piesārņo visvairāk. Arī vidējas kategorijas transportlīdzekļu (vieglo kravas automašīnu) radītais slāpekļa oksīdu emisiju apjoms ir daudz lielāks nekā vidējais rādītājs. Tāpēc ES politikā emisiju jomā būtu jānosaka stingrāki emisiju standarti smagajiem un vidējas kategorijas transportlīdzekļiem, kā arī vieglajiem automobiļiem ar dīzeļdzinēju, papildinot šos standartus ar tirdzniecības loģistikas pārvaldības atbilstošiem pasākumiem, kā arī ar vietējā sabiedriskā transporta veicināšanas un uzlabošanas pasākumiem;

51.

norāda, ka riepu un bremžu disku nodilums kopā ar ceļa seguma nodilumu un ceļa seguma daļiņu atkārtotu suspendēšanos veicina cieto daļiņu augstas koncentrācijas veidošanos, un iesaka ES Pētniecības pamatprogrammas ietvaros veikt pētījumu par šāda veida piesārņojuma samazināšanas iespējām. Komiteja arī ierosina izstrādāt labas prakses ceļvedi, kurā būtu izklāstīti ieteikumi putekļu piesaistīšanas risinājumu izmantošanai, lai novērstu piesārņotāju atkārtotu nokļūšanu gaisā;

52.

konstatē, ka rūpniecība joprojām rada būtisku Eiropas emisiju kopējā apjoma daļu. Šo emisiju samazināšana ir noteikta direktīvā par rūpnieciskajām emisijām (2010/75/ES). Tālejoši vislabāko pieejamo tehnisko paņēmienu (LPTP) atsauces dokumenti un tajos izdarītie secinājumi ir būtiski instrumenti fona koncentrāciju samazināšanai. Lai arī nākotnē būtu iespējams strādāt ar LPTP, regulāri ir jāpārskata tehniskie atsauces dokumenti par LPTP un tajos izdarītie secinājumi. LPTP jābūt pietiekami tālejošiem, lai fona koncentrācijas samazinātu visā Eiropā. Maksimāli ir jāierobežo arī atbrīvojumu piešķiršana (7);

53.

konstatē, ka daļu gaisa piesārņojuma rada lauku saimniecības. Amonjaka emisijas būtiski veicina acidifikāciju un eitrofikāciju. Lai sasniegtu dabas aizsardzības mērķus un jo īpaši — nodrošinātu “Natura 2000” teritoriju aizsardzību, ir nepieciešams vēl vairāk samazināt NH3 līmeni. Šo emisiju samazināšana ir noteikta Direktīvā par rūpnieciskajām emisijām (2010/75/ES). Arī lieliem lauksaimniecības uzņēmumiem, kam ir rūpniecisks ražošanas veids, ir svarīga iespēja nākotnē strādāt ar labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem (LPTP), regulāri ir jāpārskata tehniskie atsauces dokumenti par LPTP (“documents de référence MTD”);

54.

konstatē, ka jūras transporta emisiju ietekme uz gaisa piesārņojošo vielu koncentrāciju var būt būtiska pilsētās un ostu teritorijās, iekšējos ūdeņos, kuros ir liela satiksme, kā arī piekrastes pilsētās un reģionos. Komiteja aicina valstu pārvaldes iestādes rūpēties par to, lai Starptautiskās jūrniecības organizācijas direktīvas tiktu piemērotas visos Eiropas Savienības piekrastes ūdeņos. Attiecībā uz iekšējo ūdensceļu kuģiem būtu jāparedz emisiju samazināšanas pasākumi, kas attiecas gan uz daļiņām, gan NOx emisijām;

55.

secina, ka gaisa satiksmes radītās emisijas palielina gaisu piesārņojošo vielu fona koncentrāciju. Komiteja aicina Eiropas Savienību un valstu iestādes veikt nepieciešamos pasākumus un paredzēt stingrākus noteikumus par gaisa kuģu emisijām;

56.

uzsver, ka Direktīva par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju ir vispiemērotākais instruments fona koncentrācijas samazināšanai. Daudzās dalībvalstīs gaisa pārrobežu piesārņojums veido būtisku fona koncentrācijas daļu, un atsevišķu piesārņojošo vielu koncentrācijas līmenis var sasniegt pat 50 % (valstu vidējais rādītājs). Komiteja uzskata, ka šīs direktīvas pārskatīšanai jābūt pietiekami vērienīgai, lai samazinātu fona koncentrāciju visā Eiropas teritorijā. Un tādā gadījumā arī vietējā un reģionālā politika gaisa kvalitātes jomā būs izpildāma un īstenojama;

57.

secina, ka Direktīva par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju ir nozīmīgs instruments, lai panāktu, ka dalībvalstis veic pasākumus piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā. Un tāpēc ir jāsaskaņo emisijas līmeņi, kas noteikti iepriekšminētajā direktīvā un politikā piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā, ar Direktīvā par gaisa kvalitāti (2008/50/EK un 2004/107/EK) noteiktajiem līmeņiem. Direktīvās par gaisa kvalitāti noteiktos mērķus izdosies sasniegt vien tad, ja pietiekami augstus mērķus izvirzīs gan PEN direktīva, gan politika piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka PEN direktīvas apvienošana ar direktīvām par gaisa kvalitāti veicinās dažādo emisijas līmeņu saskaņošanu;

58.

pauž bažas, ka dalībvalstu ambīcijas attiecībā uz gaidāmo Gēteborgas protokola (starptautiskie nolīgumi par noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju) pārskatīšanu nav pietiekami vērienīgas. Gēteborgas protokola pārskatīšana ietekmēs PEN direktīvas pārskatīšanu un tātad arī noteiks, cik stingras gaisa kvalitātes prasības tiks noteiktas tiesību aktos. Komitejai aicina dalībvalstis Gēteborgas protokola pārskatīšanas ietvaros izvirzīt augstākas prasības;

59.

prasa, lai tiktu vismaz veikta elementārā oglekļa vai oglekļa sodrēju emisiju uzskaite, un lai tiktu nodrošināta uzraudzība tādu jaunu piesārņojošo vielu noteikšanai gaisā, kuras nākotnē varētu iekļaut šajā protokolā;

60.

norāda, ka direktīvas par gaisa kvalitāti (2008/50/EK un 2004/107/EK) ir nozīmīgs instruments, lai mazinātu gaisa piesārņojuma iedarbību uz iedzīvotajiem un vidi. Pēc obligāto aizsardzības līmeņu noteikšanas visās dalībvalstīs pieņemti pasākumi, lai samazinātu emisijas apjomu un mazinātu koncentrāciju “karsto punktu” apkārtnē. Emisijas apjoma samazināšana vienā valstī vienlaikus mazina gaisa pārrobežu piesārņojumu, tāpēc kaimiņvalstis atbalsta viena otru, lai ievērotu robežvērtības;

61.

uzskata, ka minēto direktīvu pārskatīšanas pamatā jābūt sabiedrības veselības un vides aizsardzības aspektam. Lai uzlabotu sabiedrības veselību, jāparedz augstāks prasību līmenis. Tomēr šajā jomā Komiteja, kā norādīts 57. punktā, uzstāj, ka pārskatīšanas ietvaros noteiktais prasību līmenis rūpīgi jāsaskaņo ar valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisijas apjomu un ES politiku emisiju jomā (politiku piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā);

62.

norāda, ka pašlaik direktīvās par gaisa kvalitāti noteiktas 27 robežvērtības un mērķvērtības. Komiteja arī norāda, ka vairākas robežvērtības pārklājas (piemēram, PM10 dienas un gada robežvērtība un PM10 un PM2,5 gada robežvērtība) un ka jau vairākus gadus lielākajā daļā Eiropas Savienības dažas robežvērtības nav tikušas pārsniegtas. Tāpēc Komiteja ierosina apsvērt, vai mērķvērtību koncepcijai ir kāda pievienotā vērtība attiecībā uz vielām, kurām direktīvās jau noteiktas robežvērtības;

63.

secina, ka direktīvās noteiktā prasība ziņot par reģistrētajiem koncentrācijas līmeņiem, kā arī par gaisa kvalitātes plānu izpildi, prasa daudz laika un uzliek vietējām un reģionālajām pašvaldībām papildu administratīvo slogu;

64.

uzskata, ka no sabiedrības veselības un zinātniskās pētniecības viedokļa un rūpējoties par labāku likumdošanas procesu un administratīvā sloga samazināšanu, un komunikācijas ar iedzīvotājiem uzlabošanu, varētu samazināt vielu, robežvērtību un mērķvērtību daudzumu. Viens no veidiem, kā to panākt, ir īpašu uzmanību pievērst vielām, kas rada vislielāko piesārņojumu, un rādītājiem, kas vislabāk atspoguļo sabiedrības veselības aspektus;

65.

attiecība uz satiksmes radīto piesārņojumu iesaka izvēlēties rādītāju, kas vislabāk atspoguļo sabiedrības veselības aspektus. Pašreizējā direktīvā ir noteikti PM10, PM2,5 un NO2 standarti. Taču daži pētījumi liecina, ka elementārais ogleklis (oglekļa sodrēji) un daļiņu koncentrācija (ar degšanu saistīti aerosoli) vislabāk uzrāda gaisa piesārņojuma sastāvdaļas, kuras saistītas ar automobiļu satiksmi un kuras būtiski kaitē sabiedrības veselībai. Elementārais ogleklis vai oglekļa sodrēji ir sodrēju daļa, kas izdalās, degot jebkurai degvielai, kuras pamatā ir ogleklis (tai skaitā dīzeļdegviela un benzīns). It īpaši tas attiecas uz automašīnu un kuģu dzinējiem. Tāpēc Komiteja iesaka apsvērt iespēju ieviest standartu, kura pamatā ir daļiņu koncentrācija un oglekļa vai oglekļa sodrēju rādītāji;

66.

atzīmē, ka lielāka vērība oglekļa vai oglekļa sodrēju rādītājam atbilstu gan ANO Vides programmā izvirzītajiem ieteikumiem, gan Konvencijai par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos;

67.

iesaka direktīvā paredzēt vidustermiņa pielāgošanas iespēju (ar pārstrādāšanas procedūru). Ja pētījumi (skat. 65. punktu) un pozitīvas atsauksmes patiešām ļauj secināt, ka standarti, kuru pamatā ir elementārais ogleklis, kā indikators ir vairāk piemēroti, būtu jāapsver vai un kādā veidā šis standarts iekļaujams direktīvā;

68.

norāda, ka pašreizējā direktīvā noteiktas trīs robežvērtības un viens cieto daļiņu (PM10 un PM2,5) emisijas samazināšanas mērķis. Attiecībā uz cietajām daļiņām direktīvā noteiktas arī citas robežvērtības, vidējās gada robežvērtības un dienas robežvērtības. Šādi noteikumi apgrūtina direktīvas īstenošanu praksē un rada nevajadzīgu administratīvo slogu. Komiteja ir informēta par debatēm, kas norit saistībā ar situācijas vienkāršošanu, atsakoties no viena no diviem cieto daļiņu (PM10 vai PM2,5) standartiem, ja to pienācīgi pamato ar pētījumiem par ietekmi uz veselību un vidi. Komiteja nepauž savu nostāju šajā jautājumā;

69.

atzīst, ka dažās vietās PM10 robežvērtības ievērot ir ļoti grūti. Šīs grūtības var būt saistītas ar vietējiem apstākļiem, piesārņojuma avotiem, īpašiem laika apstākļiem un/vai liela apjoma gaisa piesārņojuma periodiem, taču arī kravu pārvadājumi lielos attālumos var radīt lielu daudzumu no kopēja emisiju apjoma. Ņemot vērā vēlamo elastību, Komiteja ierosina apsvērt, vai novērtējumu, kura pamatā ir gada vidējā robežvērtība var veikt, izmantojot vairāku gadu vidējo robežvērtību;

70.

norāda, ka PM2,5 standarta ieviešana tika atbalstīta, jo, domājams, ka tas ir atbilstošāks nekā PM10.standarts, lai izvērtētu [piesārņojuma] ietekmi uz veselību. Taču ir noteiktas atšķirīgas PM2,5 robežvērtības, kā arī piesārņojuma iedarbības un tā procentuālā samazinājuma robežvērtības. Un šī iemesla dēļ iestādēm ir grūti ievērot visu noteikto vērtību visus aspektus. Pagaidām vēl nav skaidrs, vai vietējās un reģionālās pašvaldības spēs ievērot PM2,5 robežvērtības un panākt noteikto procentuālo samazinājumu. Minētajā jautājumā trūkst informācijas un šo pasākumu ietekmi vēl nav iespējams novērtēt. Komiteja iesaka PM2,5 standartu izvērtēšanā ņemt vērā faktu, ka šai jautājumā nav pietiekamas informācijas, un apsvērt, vai atsevišķos gadījumos nevajadzētu paredzēt papildu laiku, lai panāktu minēto standartu ievērošanu;

71.

kamēr tiek gaidīti pētījumu rezultāti par alternatīvām šā standarta formulējuma iespējām, Komiteja ierosina Eiropas Komisijai apsvērt, vai ir vajadzīga robežvērtība attiecībā uz NO2 koncentrāciju stundā, jo noteiktā gada robežvērtība šķiet “stingrāka” un vietējā līmenī nav iespējams veikt pasākumus, lai samazinātu NO2 koncentrāciju stundā;

72.

ierosina direktīvā noteikt prasību, ka piesārņojuma robežvērtību pārsniegšanas gadījumā jāizstrādā rīcības plāns iedzīvotāju stāvokļa uzlabošanai;

73.

uzskata: ņemot vērā īpašās problēmas, kas saistītas ar NO2 līmeņa samazināšanu gaisā, jānodrošina plašākas iespējas pagarināt termiņus (papildu izņēmums). Lai dalībvalsts varētu saņemt termiņa pagarinājumu, tai jāpierāda, ka visi iespējamie pasākumi, tai skaitā pasākumi automobiļa nobrauktā attāluma samazināšanai, ir veikti, taču, neskatoties uz to, ES noteikto robežvērtību nav iespējams ievērot, jo transportlīdzekļu dzinēji neatbilst Euro standartu noteiktajam emisiju līmenim (citiem vārdiem, neatbilstošas Eiropas “piesārņojuma samazināšanas tā izcelsmes vietā” politikas dēļ);

74.

norāda, ka ozons (O3) gaisā veidojas saules starojuma ietekmē, reaģējot savienojumiem, ko dēvē par “prekursoriem”, proti, slāpekļa oksīds, oglekļa monoksīds, metāns un citi gaistošie organiskie savienojumi. Augsta ozona koncentrācija reģistrēta vairākās pilsētās, tostarp Eiropas dienvidos. Vietējās pašvaldības nekādi nevar ietekmēt ozona koncentrāciju attiecīgajā pilsētā, bet, samazinot transportlīdzekļu radīto emisijas līmeni, tās var sekmēt koncentrācijas pazemināšanos citviet. Komiteja uzskata, ka valstu un Eiropas gaisa kvalitātes politikā par prioritāti jāizvirza augstas ozona koncentrācijas samazināšana pilsētu teritorijā. Politika attiecībā uz gaistošo organisko savienojumu emisiju tiek uzskatīta par visefektīvāko līdzekli;

75.

norāda uz Nīderlandes sabiedrības veselības un vides institūta (Nederlandse Rijksinstituut voor Volksgezondheid en Milieu) (8) pētījumu, kurā noskaidrots, ka dalībvalstis var maz ietekmēt ozona koncentrācijas gada vidējo radītāju un nav gandrīz nekādu iespēju ietekmēt paaugstinātu ozona līmeni attiecīgajā teritorijā. Vienlaikus fona koncentrācija plašā mērogā nedaudz paaugstinās. Komiteja uzskata, ka šī tendence jāņem vērā ozona mērķvērtību izvērtēšanā (ilgtermiņa mērķis), kā arī to, kā tas ietekmē politikas izstrādi un ziņojumu sagatavošanu. Panākt atbilstību ozona mērķvērtībām ilgtermiņā īpaši grūti ir dienvidu valstīs, kurās ir lielāks saulainu — lielākas saules radiācijas — stundu skaits un ir augstāka vidējā temperatūra. Tie ir faktori, kas sekmē troposfēras ozona veidošanos. RK iesaka izpētīt, vai minēto parādību var klasificēt kā “dabisku” gaisa piesārņojumu, lai tai piemērotu tādu pašu pieeju kā jūras sālij un Sahāras smiltīm;

76.

lai mazinātu ozona koncentrāciju, Komiteja iesaka pievērst uzmanību ozonu radošo gāzu emisijas samazināšanai, pārskatot direktīvu par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju (2001/81/CE) un pieņemot stingrākus nozaru tiesību aktus attiecībā uz būtiskiem piesārņojuma avotiem;

77.

uzsver, ka laika apstākļiem var būt būtiska negatīva ietekme uz gaisa piesārņojuma līmeni. Piemēram, ārkārtējais sausums lielā daļā Rietumeiropas 2011. gada pirmajos mēnešos izraisīja augstu PM10.koncentrāciju. Šādu ietekmi nav iespējams novērst ar vietējā vai reģionālā mēroga pasākumiem, tāpēc ES tiesību aktos tas ir jāņem vērā un tādiem gadiem, kad ir īpaši nelabvēlīgi laika apstākļi, ir jāparedz īpaši noteikumi, piemēram, jāievieš daudzgadu vidējo robežvērtību;

78.

šajā sakarā uzsver ekonomikas attīstības tendenču un gaisa piesārņojuma savstarpējo saistību, kas būtu jāņem vērā turpmākās politikas izstrādē. Pašreizējā ekonomikas krīze mazinājusi saimnieciskās darbības (mobilitātes, rūpniecības un kuģniecības) aktivitāti un līdz ar to samazinājies arī emisijas apjoms. Vienlaikus patlaban gan privātpersonām (apkures iekārtu vai automašīnu atjaunošanai), gan rūpniecībā pieejamie finanšu līdzekļi arī ir krietni ierobežotāki. Tiklīdz saimnieciskā darbība atjaunosies, šīs tendences atkal varētu mainīties;

79.

norāda, ka mērīšanas staciju izvietojums dalībvalstīs var būt atšķirīgs. Tā kā dažādās vietās ir atšķirīgi ģeogrāfiskie apstākļi, kas var ietekmēt gaisa kvalitāti, Komiteja iesaka, lai uzraudzība (pasākumi) arī turpmāk būtu obligāti, bet tie jāuzlabo, izstrādājot īpašus noteikumus par mērīšanas staciju izvietošanu, lai nodrošinātu mērīšanas rezultātu salīdzināmību;

80.

šajā sakarā ierosina izveidot platformu, lai reāllaikā apmainītos ar informāciju par gaisa kvalitāti, kā arī ierosina saskaņot informācijas un trauksmes sliekšņus, lai labāk varētu koordinēt pasākumus, ko dalībvalstis īsteno pastiprināta gaisa piesārņojuma situācijās.

27.7.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 225/20

—

atbalsta Eiropas Komisijas darbību, kuras mērķis ir ierobežot daudzu zivju krājumu samazināšanos un nodrošināt jūras bioloģisko krājumu izmantošanu tādos apmēros, lai līdz 2015. gadam visos iespējamos gadījumos netiktu pārsniegts maksimālais ilgtspējīgas ieguves apjoms;

—

uzskata, ka visos iespējamos gadījumos izmetumu aizliegums jāievieš pakāpeniski, tam jāattiecas galvenokārt uz komerciāli izmantojamām sugām, tomēr jāatļauj ielaist atpakaļ jūras organismus, kas spēj izdzīvot pēc atlaišanas atpakaļ jūrā;

—

vērš uzmanību, ka gadījumā, ja nododamu zvejas koncesiju sistēmas ieviešanu noteiktu par obligātu, tas varētu izraisīt apdraudējumu un negatīvas sekas, un iesaka tādas sistēmas noteikt par brīvprātīgām sistēmām, kuras ir katras dalībvalsts kompetencē;

—

atzīst, ka akvakultūras ekonomiskā un stratēģiskā nozīme ir pietiekami liela un attaisno pasākumus nozares attīstības veicināšanai, izmantojot neatkarīgu regulu;

—

mudina pastiprināt kopējās zivsaimniecības politikas reģionalizāciju; pilnībā atbalsta tāda procesa ieviešanu, kurā ņemta vērā reģionu specifika un vajadzības, ietverot sadarbību ar reģionālajām konsultatīvajām padomēm (RKP), lai kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanas nolūkā pieņemtu gan saglabāšanas, gan tehniskos pasākumus un tādējādi politiku labāk pieskaņotu katras zvejas vietas stāvoklim un specifikai, tostarp pārrobežu problēmām;

—

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas jūrniecības un zivsaimniecības fonds (EMFF) būs vienotā stratēģiskā satvara sastāvdaļa un būs saskaņots ar citiem reģionālās un lauku attīstības fondiem; tomēr prasa garantēt, ka zivsaimniecībai un akvakultūrai būs pieejams finansējums un ka reģioni varēs piedalīties tā stratēģiskā izmantošanā.

Ziņotājs

Mieczysław STRUK kgs (PL/PPE), Pomožes vojevodistes maršals

Atsauces dokumenti

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju

COM(2011) 416 final

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Kopējās zivsaimniecības politikas reforma”

COM(2011) 417 final

Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Par ziņošanas pienākumiem, kuri noteikti Padomes 2002. gada 20. decembra Regulā (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku”

COM(2011) 418 final

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par kopējās zivsaimniecības politikas ārējo dimensiju

COM(2011) 424 final

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopējo zivsaimniecības politiku

COM(2011) 425 final

1.

uzskata, ka kopējai zivsaimniecības politikai jāsekmē ilgtermiņā noturīgi vides, ekonomiskie un sociālie apstākļi. Turklāt tai jānodrošina zvejniecības nozarē dzīves līmeņa uzlabošanās, stabils tirgus, resursu pieejamība un tas, lai produkti patērētājiem būtu pieejami par saprātīgām cenām;

2.

atbalsta Eiropas Komisijas darbību, kas izriet no 2002. gadā Johannesburgā notikušajā Pasaules sammitā par ilgtspējīgu attīstību pieņemtās deklarācijas, kuras mērķis ir ierobežot daudzu zivju krājumu samazināšanos un nodrošināt jūras bioloģisko krājumu izmantošanu tādos apmēros, lai līdz 2015. gadam — visos iespējamos gadījumos — netiktu pārsniegts maksimālais ilgtspējīgas ieguves apjoms;

3.

vērš uzmanību uz to, ka attiecībā uz dažiem krājumiem, lai sasniegtu maksimālās ilgtspējīgas ieguves mērķi, ir nepieciešami steidzami pasākumi, taču šāda steiga varētu radīt negatīvas sociālās un ekonomiskās sekas. Paralēli ierobežošanas un aizsardzības pasākumiem noteikti būtu jāīsteno reāli nozares pārstrukturēšanas centieni, piemēram, uzņēmumu attīstības, izglītības un drošu pensijas nosacījumu jomā. Finansējums šādiem pasākumiem būtu jāmeklē gan valsts un reģionālajā (atbilstoši reģionu iespējām un pilnvarām), gan arī ES līmenī;

4.

piekrīt tam, ka jūras bioloģisko resursu ilgtspējīga izmantošana jābalsta uz piesardzības un ekosistēmas pieeju nolūkā mazināt zvejas darbības ietekmi uz vidi, kā arī samazināt un pakāpeniski izskaust nevēlamu nozveju;

5.

uzsver, ka mērķis — bioloģisko resursu ilgtspējīga izmantošana — jāsasniedz, pielietojot zvejniecības pārvaldībā daudzgadu pieeju un par prioritāriem nosakot daudzgadu plānus, kas atspoguļo dažādu zivsaimniecību specifiku un ietver mehānismus par lēmumu pieņemšanu neparedzētos gadījumos;

6.

uzskata, ka jāizmanto uz ekosistēmu balstīta pieeja un saskaņā ar to daudzgadu plānos iespēju robežās jāiekļauj daudzi krājumi, ja šie krājumi tiek izmantoti kopīgi. Attiecībā uz krājumiem, par kuriem nav izveidots daudzgadu plāns, jāievieš maksimālais ilgtspējīgas ieguves apjoms, nosakot nozvejas un/vai zvejas piepūles limitus.

7.

uzskata: lai zvejniecības pārvaldībā varētu pamatoties uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem, ņemot vērā zvejnieku no paaudzes paaudzē uzkrātās ekoloģiskās zināšanas, vajadzīgi saskaņoti, uzticami un precīzi dati. Vērš uzmanību uz to, ka datu vākšanā jāsadarbojas ar zivsaimniecības nozari. Aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis piešķirt pētniecībai un ekspertīzei atbilstīgu finansējumu. Uzsver Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komitejas (ZZTEK) nozīmi; tā ir zinātniska struktūra, kas atbalsta Eiropas Komisijas darbību zvejniecības ilgtspējīgas pārvaldības jomā;

8.

ņemot vērā, ka datu vākšana vajadzīga, lai veiktu ekonomisko un sociālekonomisko novērtējumu par uzņēmumiem, kuri darbojas zvejniecības nozarē, akvakultūras nozarē un zvejas un akvakultūras produktu apstrādē, un par nodarbinātības tendencēm šajās nozarēs, ES vajadzētu valstu un reģionālajām struktūrām piešķirt atbilstošus resursus šādu datu apkopošanai;

9.

ar gandarījumu piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim, ka pašreizējie noteikumi, kas ļauj piekļūt dalībvalstu resursiem tikai 12 jūras jūdžu zonās, ir bijuši pietiekami efektīvi un sekmējuši krājumu saglabāšanu, ierobežojot zvejas piepūli visjutīgākajā ES ūdeņu daļā. Šajā ziņā, pēc Reģionu komitejas domām, minētie noteikumi būtu jāturpina piemērot;

10.

uzsver, ka jūras bioloģiskie resursi ap tālākajiem reģioniem arī turpmāk jāuzskata par īpaši aizsargājamiem, jo tie palīdz saglabāt šo reģionu vietējo ekonomiku, ņemot vērā to strukturālo, sociālo un ekonomisko situāciju;

11.

vērš uzmanību uz ANO Jūras tiesību konvencijā minēto izcelsmes valsts principu un aicina dalībvalstis savās ekskluzīvajās ekonomiskajās zonās ievērot tā nosacījumus, lai saglabātu apdraudēto upēs nārstojošu (anadromo) savvaļas zivju krājumu iespējas izdzīvot;

12.

uzskata, ka dalībvalstīm, attiecībā uz savu 12 jūras jūdžu zonu un ņemot vērā ekoloģisko un sociālekonomisko ietekmi uz ģeogrāfisko apakšapgabalu vai zemāku līmeni, saglabāšanas un pārvaldības pasākumus, kas piemērojami visiem ES zvejas kuģiem, jāļauj pieņemt ar nosacījumiem, ka tad, ja šādi pasākumi attiecas uz ES zvejas kuģiem no citām dalībvalstīm, pieņemtie pasākumi nav diskriminējoši, ka ir notikusi atbilstīga iepriekšēja apspriešanās ar citām ieinteresētajām dalībvalstīm, veikti informēšanas pasākumi un ka ES nav pieņēmusi pasākumus, kuri īpaši attiecas uz saglabāšanu un pārvaldību minētajā 12 jūras jūdžu zonā;

13.

piekrīt, ka vajadzīgi pasākumi, lai samazinātu un pēc iespējas izskaustu šobrīd lielos nevēlamas nozvejas un izmetumu apjomus, jo tie ir ievērojama resursu šķērdēšana un negatīvi ietekmē jūras bioloģisko resursu un jūras ekosistēmu ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī zivsaimniecību rentabilitāti. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskata, ka jāmudina izvēlēties labāku aprīkojumu un nozvejas paņēmienus, lai, cik vien iespējams, samazinātu izmetumu apjomu. Visos iespējamos gadījumos izmetumu aizliegums jāievieš pakāpeniski, tam jāattiecas galvenokārt uz komerciāli izmantojamām sugām, tomēr jāatļauj ielaist atpakaļ jūras organismus, kas spēj izdzīvot pēc atlaišanas atpakaļ jūrā;

14.

uzskata, ka nevēlamo nozveju izkrāvumi nedrīkst uzņēmējiem sniegt pilnīgus ekonomiskos ieguvumus un ka pārstrāde zivju miltos nav pareizais risinājums, lai īstenotu Komisijas izvirzītos mērķus vides jomā;

15.

turklāt norāda, ka pamatregula nav piemērota vieta, kur sniegt precīzu sarakstu sugām, uz kurām attiecas nozvejas izkraušanas pienākums. Lietderīgāk būtu informāciju par šo pienākumu iekļaut dažādos (vienu vai vairākas sugas aptverošos) pārvaldības plānos attiecībā uz atsevišķām sugām;

16.

uzskata, ka pašreiz spēkā esošie noteikumi jau ļauj dalībvalstīm, kuras to vēlas, ieviest zvejas flotē nododamu individuālo kvotu sistēmas, neraugoties uz to radīto spekulāciju un koncentrāciju. Ņemot vērā iepriekšminēto, nevajadzētu katrai dalībvalstij noteikt pienākumu ieviest tirgojamas vai izīrējamas zvejas tiesības;

17.

turklāt uzskata, ka nododamu zvejas koncesiju sistēmu darbības laika noteikšana jāatstāj dalībvalstu kompetencē;

18.

vērš uzmanību, ka gadījumā, ja nododamu zvejas koncesiju sistēmas ieviešanu noteiktu par obligātu, tas varētu izraisīt apdraudējumu un negatīvas sekas, un iesaka tādas sistēmas noteikt par brīvprātīgām sistēmām, kuras ir katras dalībvalsts kompetencē;

19.

uzsver, ka dalībvalstīm pirms nododamu zvejas koncesiju sistēmas ieviešanas savi tiesību akti jāpielāgo tā, lai piemērotā veidā tiktu ņemtas vērā piekrastes zvejniecības intereses un vienlaikus tiktu nodrošināta aizsardzība pret tādām negatīvām sistēmas ieviešanas sekām kā pārmērīga koncentrācija vai spekulācijas;

20.

attiecībā uz kapacitātes pārpalikuma novēršanu atgādina par pozitīvo pieredzi saistībā ar atbalstu zvejas kuģu nodošanai metāllūžņos;

21.

uzskata, ka nozares specifika un sociāli ekonomiskā nestabilitāte daudzās dalībvalstīs un dalībvalstu atšķirīgās sociālekonomiskās politikas prioritātes attiecībā uz zivsaimniecību nozīmē to, ka obligāta nododamo koncesiju sistēma nav piemērota un ka par zvejas iespēju piešķiršanas metodi un noteikumiem par to nodošanu arī turpmāk jālemj dalībvalstu līmenī;

22.

turklāt aicina, nosakot mazām flotēm maksimālo pieļaujamo zvejas kapacitāti, ņemt vērā attālāko reģionu īpašos apstākļus un tajos saglabāt pašreizējās robežvērtības;

23.

uzsver, ka Eiropas Savienībai kopējās zivsaimniecības politikas mērķi jāpopularizē starptautiskā mērogā. Šajā nolūkā Eiropas Savienībai jācenšas uzlabot reģionālo un starptautisko organizāciju darbību starptautisko zivju krājumu saglabāšanā un pārvaldībā, proti, jāmudina lēmumu pieņemšanā gan pamatoties uz zinātni un labāk ievērot noteikumus, gan uzlabot pārredzamību un iesaistīt ieinteresētās aprindas, īpaši zvejniekus, kā arī jācīnās ar nelegālas, nereģistrētas un neregulētas (NNN) zvejas darbībām;

24.

piekrīt, ka ar ilgtspējīgas zvejniecības nolīgumiem ar trešām valstīm jānodrošina piekļuves tiesības apmaiņā pret Eiropas Savienības finansiālu ieguldījumu un ka tiem jāpalīdz minētajās valstīs izveidot kvalitatīvu pārvaldes sistēmu, lai nodrošinātu efektīvus uzraudzības, kontroles un pārraudzības pasākumus zivju resursu ilgtspējīgai izmantošanai; tāpat uzskata, ka nolīgumiem ar trešām valstīm būtu jānodrošina stabilitāte, dzīvotspēja un rentabilitāte, lai garantētu nākotni ES zvejas flotei, kas ir atkarīga no šiem līgumiem;

25.

uzskata, ka zvejniecības partnerattiecību nolīgumiem ar trešām valstīm jāveido tiesiskais, ekonomiskais un ekoloģiskais pamats zvejas darbībām, ko veic ES kuģi, vai ES operatoru veiktajiem ieguldījumiem zivsaimniecības jomā saskaņā ar attiecīgajiem pasākumiem, kurus pieņēmušas starptautiskās organizācijas, tostarp reģionālās zvejniecības organizācijas (RZO). Nolīgumi zivsaimniecības nozarē paredzēti arī tam, lai nodrošinātu, ka zvejas darbības trešās valstīs noris ilgtspējīgos apstākļos un saskaņā ar savstarpēji apmierinošiem nosacījumiem;

26.

atzīst, ka akvakultūras ekonomiskā un stratēģiskā nozīme ir pietiekami liela un attaisno pasākumus nozares attīstības veicināšanai, izmantojot neatkarīgu regulu par ES vadlīnijām valstu stratēģiskajiem plāniem. To uzdevums ir uzlabot akvakultūras nozares konkurētspēju, veicinot ekoloģiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgu attīstību un inovāciju visā ražošanas un tirdzniecības ķēdē, kā arī diversifikāciju un apstrādi vietējā līmenī un tādējādi arī sekmējot dzīves kvalitātes uzlabošanos piekrastes un lauku reģionos; jāizstrādā arī mehānismi, ar kuriem starp dalībvalstīm varētu apmainīties ar informāciju un labāko praksi, izmantojot atvērtās koordinācijas metodi attiecībā uz valsts pasākumiem tādās jomās kā uzņēmējdarbības drošība, piekļuve ES ūdeņiem un teritorijai — īpaši pievēršoties jautājumam par vides saglabāšanas un darbības attīstības savienojamību “Natura 2000” tīkla teritorijās — un atļauju un licenču piešķiršanas procedūru vienkāršošana;

27.

atzīst vajadzību izveidot tādu Konsultatīvo padomi akvakultūras jautājumos, kas tiešām spētu pienācīgi paust nozares viedokli, un tāpēc tajā jābūt pārstāvētiem attiecīgiem ražošanas nozares dalībniekiem (profesionālajām apvienībām, ražotāju organizācijām vai tirdzniecības palātām);

28.

piekrīt tam, ka zvejas darbību neparedzamības dēļ ir lietderīgi izveidot pārtikā paredzētu zvejas produktu uzglabāšanas mehānismu, lai veicinātu lielāku tirgus stabilitāti un palielinātu ienākumus no produktiem, piemēram, radot pievienoto vērtību. Šis mehānisms būtu jāattiecina arī uz akvakultūras produktiem;

29.

atzīst, ka kopēju tirdzniecības standartu piemērošanai jāpaver iespēja piegādāt tirgum ilgtspējīgus produktus, pilnībā izmantot zvejas un akvakultūras produktu iekšējā tirgus potenciālu un veicināt tirdzniecību, kas balstīta uz godīgu konkurenci, un tādā veidā palīdzēt uzlabot ražošanas rentabilitāti;

30.

uzskata, ka aizvien lielākas zvejas un akvakultūras produktu daudzveidības dēļ ir būtiski skaidrā un saprotamā veidā nodrošināt patērētājiem obligāto informācijas minimumu par galvenajām produktu īpašībām;

31.

uzsver, ka kopīgas tirgus organizācijas īstenošanā jāievēro ES starptautiskās saistības, jo īpaši Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumi, neskarot veselības un higiēnas pasākumu saskaņošanu un apstiprināšanu attiecībā uz produktiem, kuru izcelsme ir trešās valstīs, un tādas tirdzniecības prakses attīstīšanu jūrniecības un zivsaimniecības nozarē, kas sekmē NNN zvejas izskaušanu;

32.

aicina visos iespējamos gadījumos ieviest Eiropas Savienības zivsaimniecības produktu publisku sertificēšanu, lai nodrošinātu, ka tie nāk no atbildīgi pārvaldītām zivsaimniecībām;

33.

mudina pastiprināt kopējās zivsaimniecības politikas reģionalizāciju tā, lai visu ieinteresēto pušu, it sevišķi reģionālo pārvaldes iestāžu, zināšanas un pieredzi varētu pielietot kopējā zivsaimniecības politikā, un uzsver makroekonomisko stratēģiju nozīmīgumu;

34.

uzsver, ka palielinās amatierzvejas, profesionālo zvejnieku un ar zveju saistītās sabiedrības daļas mijiedarbība;

35.

pilnībā atbalsta tāda procesa ieviešanu, kurā ņemta vērā reģionu specifika un vajadzības, ietverot sadarbību ar reģionālajām konsultatīvajām padomēm (RKP), lai kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanas nolūkā pieņemtu gan saglabāšanas, gan tehniskos pasākumus un tādējādi politiku labāk pieskaņotu katras zvejas vietas stāvoklim un specifikai, tostarp pārrobežu problēmām;

36.

turklāt uzskata, ka būtu jānostiprina RKP vai līdzīgas partnerības struktūras, lai nodrošinātu, ka vietējie iedzīvotāji ne tikai tiek uzklausīti, bet faktiski piedalās savu vietējo zvejas resursu pārvaldībā;

37.

uzsver, ka kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanā jāņem vērā mijiedarbība ar citiem jūrlietu aspektiem, apzinoties, ka visi jautājumi, kas attiecas uz Eiropas okeāniem un jūrām, ir savstarpēji saistīti, tostarp jūras telpiskā plānošana, kas stiprina integrēto jūrniecības politiku;

38.

uzsver, ka kopējā zivsaimniecības politikā nedrīkst piemirst par ūdens ekosistēmu aizsargāšanu, to sarežģītību un mijiedarbību, jo pārejas ūdeņi un upju un ezeru ekoloģiskie koridori, kā arī tajos savvaļā mītošās zivju populācijas ir ļoti neaizsargātas; īpaša uzmanība jāpievērš ar izmiršanu apdraudētu vērtīgo sugu, it sevišķi anadromo un katadromo sugu, saglabāšanai un pavairošanai;

39.

apzinās, ka, ņemot vērā gan problēmas, kas konstatētas zvejniecības nozares attīstībā un tās pārvaldībā, gan arī dalībvalstu ierobežotos finansiālos resursus, bez atbilstoša finansiālā atbalsta dalībvalstis nevar pienācīgi sasniegt kopējās zivsaimniecības politikas mērķus;

40.

tāpēc uzsver: lai palīdzētu sasniegt šos mērķus, konkrēti, lai paaugstinātu šīs tautsaimniecības nozares un it īpaši zvejas flotes efektivitāti, izveidotu jaunas darba vietas, kā arī veiktu modernizāciju un ieviestu jauninājumus, jāparedz atbilstoša Eiropas Savienības daudzgadu finansiālā palīdzība, kas vērsta uz kopējās zivsaimniecības politikas prioritātēm, tostarp drošu un ilgtspējīgu kuģu būvniecībai;

41.

aicina nodrošināt, lai atbalstu attālāko reģionu zvejas flotes atjaunošanai un modernizācijai paredzētu arī laika posmam no 2014. līdz 2020. gadam;

42.

uzskata, ka ES finansiālā palīdzība jāpiešķir ar nosacījumu, ka dalībvalstis un uzņēmēji ievēro kopējās zivsaimniecības politikas noteikumus. Tāpat šādas finansiālās palīdzības sniegšana jāpārtrauc, jāaptur vai jākoriģē gadījumos, kad dalībvalstis neievēro kopējās zivsaimniecības politikas noteikumus vai uzņēmēji tos būtiski un atkārtoti pārkāpj;

43.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas jūrniecības un zivsaimniecības fonds (EMFF) būs vienotā stratēģiskā satvara sastāvdaļa un būs saskaņots ar citiem reģionālās un lauku attīstības fondiem, lai nodrošinātu integrētas vietējās attīstības pamatprogrammas un sekmētu fondu pieejamības vienkāršošanu vietējā un reģionālajā līmenī. Tomēr prasa garantēt, ka zivsaimniecībai un akvakultūrai būs pieejams finansējums un ka reģioni varēs piedalīties tā stratēģiskā izmantošanā;

44.

atzīst, ka zivju krājumi, kā arī ezeru un upju biotopi ir vērtīgi no bioloģijas, ražošanas un vēstures viedokļa, un uzskata, ka tāpēc Eiropas Savienībai būtu jāpiešķir šai nozarei finansiāls atbalsts, arī tādēļ, lai atslogotu jūras nozveju, samazinātu importu un paaugstinātu teritoriālo konkurētspēju;

45.

atzīst: lai sasniegtu kopējās zivsaimniecības politikas mērķus, Komisijai jāpiešķir pilnvaras pieņemt tiesību aktus saskaņā ar Līguma 290. pantu, lai galvenajā tiesību aktā papildinātu vai grozītu nebūtiskus elementus; tomēr iesaka tik plašas Komisijas pilnvaras pieņemt deleģētus aktus uzmanīgi un padziļināti izvērtēt no juridiskā un politiskā aspekta un nodrošināt, ka tiek skaidri noteikti pilnvaru deleģēšanas mērķi, saturs, apjoms un ilgums;

46.

uzsver, ka deleģēto aktu pieņemšanas priekšdarbu laikā Komisijai jārīko pienācīgas apspriešanās, tostarp jākonsultējas ar ekspertiem un reģionālajām iestādēm;

47.

uzskata, ka Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, jānodrošina, ka attiecīgos dokumentus vienlaikus, savlaicīgi un pienācīgi nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei;

48.

stingri atbalsta un rosina izmantot “uz sabiedrību orientētu vietējo attīstību”, kā izklāstīts Komisijas pamatregulā par vienoto stratēģisko satvaru, lai vietējā un reģionālā līmeņa dalībnieki papildus struktūrfondiem un lauku attīstībai paredzētajiem līdzekļiem varētu saņemt Eiropas jūrniecības un zivsaimniecības fonda resursus. Fondu koordinēšanai jānotiek elastīgi un tādējādi jāpalielina iespējas saņemt fondu atbalstu. Pašvaldības būtu jāiesaista stratēģiskā satvara un darbības programmu izstrādē;

49.

uzsver: lai kopējās zivsaimniecības politikas īstenošana būtu sekmīga, ir vajadzīga efektīva kontroles, pārbaudes un noteikumu izpildes sistēma, tostarp cīņai pret NNN zvejas darbībām. Eiropas Savienības kontroles, pārbaudes un noteikumu izpildes sistēmas ietvaros jāveicina modernu tehnoloģiju izmantošana. Dalībvalstīm vai Komisijai jābūt iespējām īstenot jaunu kontroles tehnoloģiju un datu pārvaldības sistēmu izmēģinājuma projektus;

50.

uzskata, ka atbilstība ES regulai jāpārbauda ik pēc pieciem gadiem.

27.7.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 225/46

—

aicina Eiropas Komisiju izveidot Eiropas Pilsētas mēru pakta iniciatīvu demogrāfiskām pārmaiņām kā Eiropas Aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gada turpinājumu, lai apvienotu tās vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras ir ieinteresētas veicināt inovācijas un progresīvus risinājumus veselības aprūpes un labākas dzīves kvalitātes jomā ar mērķi atbalstīt aktīvas un veselīgas vecumdienas, un sniegt administratīvu un finansiālu atbalstu šādam paktam;

—

atbalsta 2012. Eiropas gada ieinteresēto personu koalīcijas redzējumu par visu vecuma grupu sabiedrību, kurā ikviens var aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un izmantot vienlīdzīgas tiesības un iespējas visos dzīves posmos neatkarīgi no vecuma, dzimuma, rases vai etniskās piederības, reliģiskās pārliecības, sociālā vai ekonomiskā statusa, seksuālās orientācijas, fiziskā vai garīgā stāvokļa vai aprūpes nepieciešamības;

—

uzsver, cik svarīgi ir apspriesties ar gados vecākiem cilvēkiem un viņu aprūpētājiem un aktīvi iesaistīt viņus savu vajadzību plānošanā, risinājumu izstrādē un savas darbības rezultātu novērtēšanā. Šāda līdzdalības pieeja atbalsta sociālo iekļaušanu un nodrošina, ka sniegtie pakalpojumi iespējami precīzi atbilst saņēmēju faktiskajām vajadzībām;

—

iesaka Eiropas Komisijai vietējās un reģionālās pašvaldības aktīvāk iesaistīt ES sociālās ietekmes novērtēšanā, kas tiek veikta par dažādajām iniciatīvām, kuras īstenotas aktīvu un veselīgu vecumdienu atbalstam, lai nodrošinātu, ka vietējā līmenī pienācīgi tiek novērtēta ietekme uz vecāka gadagājuma sievietēm un vīriešiem.

Galvenais ziņotājs

Arnoldas ABRAMAVICIUS kgs (LT/PPE), Zarasu rajona vietējās pašvaldības mērs un pašvaldības padomes loceklis

Atsauces dokuments

/

1.

atzinīgi vērtē prezidentvalsts Dānijas iniciatīvu integrēt vietējā un reģionālā līmeņa iestādes ES līmeņa dialogā par to, kā risināt demogrāfisko problēmu un maksimāli paplašināt novecojošās sabiedrības iespējas. Kā norādīts RK atzinumā “Kā risināt ES iedzīvotāju novecošanas ietekmi” (1) un Eiropas Parlamenta ziņojumā par Eiropas gadu 2012 (2), vietējām un reģionālajām pašvaldībām daudzās dalībvalstīs ir izšķirošā kompetence visās trijās jomās, uz ko balstās Eiropas Aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gads, proti, nodarbinātība, līdzdalība sabiedriskajās norisēs un neatkarīga dzīve;

2.

uzsver, ka sabiedrības novecošanas problēmu risināšana ir viens no stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem. Tā kā vietējās un reģionālās pašvaldības ir pirmās, kas saskaras ar iedzīvotāju vajadzībām, un atbild par lielākās daļas to pakalpojumu sniegšanu, kuri gados vecākiem cilvēkiem ir vajadzīgi, lai viņiem būtu cilvēka cienīgas vecumdienas, minēto pašvaldību tieša iesaistīšanās visās ES līmeņa debatēs ir izšķiroša, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus un palīdzētu stiprināt sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju;

3.

atzinīgi vērtē Eiropas Inovācijas partnerību aktīvām un veselīgām vecumdienām (EIP-AHA), kuras mērķis ir mobilizēt plašu ieinteresēto personu loku visos līmeņos, lai divkārt palielinātu to gadu skaitu, ko cilvēks var nodzīvot, būdams pie labas veselības (tā sauktais veselīgas dzīves gadu rādītājs), un atgādina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir izšķirošā kompetence EIP-AHA trijos pīlāros, pirmkārt, profilaksē, medicīniskajās pārbaudēs un agrīnā diagnostikā, otrkārt, aprūpē un ārstēšanā, treškārt, aktīvu vecumdienu un neatkarīgas dzīves nodrošināšanā;

4.

atbalsta 2012. Eiropas gada ieinteresēto personu koalīcijas redzējumu par visu vecuma grupu sabiedrību, kurā ikviens var aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un izmantot vienlīdzīgas tiesības un iespējas visos dzīves posmos neatkarīgi no vecuma, dzimuma, rases vai etniskās piederības, reliģiskās pārliecības, sociālā vai ekonomiskā statusa, seksuālās orientācijas, fiziskā vai garīgā stāvokļa vai aprūpes nepieciešamības;

5.

iesaka konstruktīvu pieeju novecošanai un piekrīt viedoklim, ka inovācija var palīdzēt sniegt labākus pakalpojumus mūsu novecojošajai sabiedrībai. Tomēr jāuzsver, ka uz inovāciju nebūtu jātiecas vienīgi pārmaiņu dēļ, bet ka tā būtu uzskatāma par vērtīgu virzītājspēku, lai paaugstinātu kvalitāti un rentabilitāti, reaģējot uz pieaugošajām un jaunajām vajadzībām finanšu krīzes laikā;

6.

atzīst, ka ekonomikas un finanšu krīzes dēļ steidzamāk nekā jebkad agrāk pamatos jāpārskata veids, kādā funkcionē mūsu sabiedrība, un jādara viss iespējamais, lai ikviens iedzīvotājs — gan gados jauns, gan vecs — varētu aktīvi piedalīties darba tirgū un savas kopienas dzīvē un pēc iespējas ilgāk turpināt neatkarīgu dzīvi. Vislabākā pieeja demogrāfiskajai novecošanai ir tādu kopienu veicināšana, kurās ir labvēlīga vide visām vecuma grupām un kurās publiskā telpa, transports, mājokļi un vietēja mēroga pakalpojumi tiek plānoti, ņemot vērā visu paaudžu vajadzības, kā arī tiek sekmēta paaudžu solidaritāte un sadarbība. Šādas kopienas rada arī mazāku kaitējumu videi un veicina citu mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupu sociālo kohēziju un iesaistīšanos sabiedrības dzīvē;

7.

uzsver, cik svarīgi ir apspriesties ar gados vecākiem cilvēkiem un viņu aprūpētājiem un aktīvi iesaistīt viņus savu vajadzību plānošanā, risinājumu izstrādē un savas darbības rezultātu novērtēšanā. Šāda līdzdalības pieeja atbalsta sociālo iekļaušanu un nodrošina, ka sniegtie pakalpojumi iespējami precīzi atbilst saņēmēju faktiskajām vajadzībām;

8.

norāda, ka pēdējos desmit gados daudzās Eiropas valstīs ir radusies “senioru ekonomikas” koncepcija, kuras nolūks ir izstrādāt plašu produktu un pakalpojumu klāstu aizvien pieaugošajam skaitam gados vecāku cilvēku, kam ir veselības aizsardzības un aprūpes vajadzības, ierobežotas pārvietošanās spējas un ierobežojumi ikdienas dzīvē. Senioru ekonomika ir attiecināma arī uz citiem tirgus segmentiem, piemēram, fiziskās labsajūtas uzlabošanu, fizisko sagatavotību (fitnesu), ceļojumiem, kultūru, saziņu, izklaidi, piekļuvi jaunām tehnoloģijām. Daudzi MVU un uzņēmējdarbības klasteri vairākās dalībvalstīs arī specializējas gados vecākiem cilvēkiem paredzētās tehnoloģijās, piemēram, mājas un sadzīves automatizācijas jomā, kas sniedz brīnišķīgas iespējas izaugsmei. Tomēr jāatzīmē arī tas, ka, atzīstot vajadzību pēc specializētiem produktiem un pakalpojumiem personām ar īpašām vajadzībām, lielākā daļa gados vecāku cilvēku dod priekšroku iespējai izmantot parastās preces un pakalpojumus. Tādēļ līdz ar specializētu, ļoti specifiskām vajadzībām paredzētu nišas produktu izstrādi būtu jāveicina uz koncepciju “paredzēts visiem” balstīta plašāka pieeja, kurā būtu integrētas gados vecāku cilvēku un personu ar invaliditāti vajadzības un vēlmes;

9.

norāda uz tendenci, ka aizvien lielāks skaits vietējo un reģionālo pašvaldību apsver sociālās inovācijas un uz IKT balstītus risinājumus, lai paaugstinātu veselības aizsardzības un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu kvalitāti un rentabilitāti gan pilsētās, gan lauku apgabalos, kur šādi risinājumi var palīdzēt nodrošināt izšķiroši svarīgus pakalpojumus gados vecākiem cilvēkiem par publiskajiem un privātajiem investoriem pieņemamāku cenu. Šādām iniciatīvām tomēr ir vajadzīgas noteikta apjoma investīcijas un pasākumi, kas īstenojami citos pārvaldības līmeņos, lai no eksperimentāliem projektiem virzītos uz liela mēroga modeļiem, ko var izvērst attiecīgās valsts līmenī vai citās dalībvalstīs. Tieši šajā jomā vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir vajadzīgs viss iespējamais atbalsts, ko tās var saņemt no attiecīgās valsts valdības un ES līmenī;

10.

uzsver: lai gan vietējā līmenī iespējams atrast daudz piemēru inovatīviem pasākumiem, kas atbalsta aktīvas un veselīgas vecumdienas, un sociālie inkubatori bieži ir vietēja mēroga iniciatīvas, kuras ir tuvu vajadzībām, kam tās cenšas pievērsties, tomēr uz projektiem balstīta pieeja ne vienmēr ir pietiekami efektīva, lai sasniegtu kritisko masu un ilgtermiņa ilgtspēju. Lai izveidotu iekļaujošu un atbalstošu vidi, ir vajadzīgs globāls stratēģisks redzējums, kas aptvertu problēmas visās jomās. Labs piemērs ir Fredericijas komūnas (Dānija) uzsāktā sociālā inovācija, ar ko, izmantojot profilaksi, rehabilitāciju, tehnoloģijas un sociālos tīklus, cenšas uzturēt vai atjaunot gados vecāku cilvēku, kam vajadzīga palīdzība ikdienas dzīvē, savstarpēju pašpalīdzību. Šāda pieeja balstās uz uztveres paradigmas maiņu, proti, gados vecākus cilvēkus uzskata nevis par bezpalīdzīgiem pacientiem, bet gan par iedzīvotājiem, kam ir resursi. Minēto iniciatīvu kā eksperimentālu projektu ir atbalstījusi Dānijas Finanšu ministrija, un tā tagad kļūs par modeli pārējām Dānijas komūnām;

11.

uzsver, ka iedzīvotāju novecošanas problēmām ir spēcīga dzimumu dimensija, tāpēc īpaša uzmanība jāpievērš tam, kā pašreizējās sociālās aizsardzības reformas un sociālo pakalpojumu (īpaši bērnu un vecu cilvēku aprūpes) samazināšana ietekmēs sieviešu nodarbinātības iespējas, sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības un sieviešu un vīriešu pensiju apmēra atšķirības, jo pieaugs apgādājamo radinieku aprūpes slogs neoficiālajiem aprūpētājiem, kuru lielākā daļa ir sievietes; ja nekas netiks darīts minēto nevienlīdzību novēršanai, šīs personas nākotnē saskarsies ar lielāku nabadzības un sociālās atstumtības risku. Arī ar stresu un pārslodzi saistītās problēmas veselības aprūpes nozarē, kurā dominē sievietes, nākotnē varētu radīt jaunas problēmas vecāka gadagājuma sievietēm;

12.

uzskata, ka ir vajadzīga labāka koordinācija starp dažādajiem līmeņiem, kas izstrādā risinājumus aktīvām un veselīgām vecumdienām, un norāda, ka šajā jomā vairāk jāpiemēro daudzlīmeņu pārvaldība. Vietējās un reģionālās pašvaldības nevajadzētu uzskatīt tikai par izpildošām struktūrām, bet tās jāiesaista visā lēmumu pieņemšanas un novērtēšanas procesā;

13.

atbalsta viedokli, ka tiktu radīta reāla pievienotā vērtība, ja ES izveidotu sistēmu, kas valsts iestādēm un dalībniekiem visos līmeņos dotu iespēju izmantot vienam otra pieredzi, balstīties uz sekmīgām iniciatīvām un mācīties no neveiksmēm, jo tas ļautu viņiem izvairīties no kļūdu atkārtošanas un palīdzētu ieguldīt savus ierobežotos līdzekļus inovatīvos risinājumos, kas ir pierādījuši savu efektivitāti;

14.

iesaka uzaicināt Reģionu komiteju pievienoties EIP-AHA koordinācijas grupai, lai EIP-AHA lēmumu pieņemšanas procesā nodrošinātu vietējo un reģionālo pašvaldību adekvātu pārstāvību un dotu RK iespēju darboties kā viedokļu izplatītājai nolūkā mobilizēt vietējās un reģionālās pašvaldības, lai tās iesaistītos EIP-AHA īstenošanā, jo minētajām pašvaldībām ir pieredze visās sešās galvenajās darbības jomās;

15.

atbalsta Eiropas Inovācijas partnerības aktīvām un veselīgām vecumdienām izteikto priekšlikumu izveidot “Eiropas tīklu vecumdienām labvēlīgai videi” un atzinīgi vērtē AGE Eiropas platformas un Pasaules Veselības organizācijas centienus šāda tīkla dibināšanā. RK iesaka piešķirt Eiropas Savienības finansējumu, lai ciešā sadarbībā ar PVO atbilstoši attīstītu šādu ES tīklu;

16.

iesaka Komisijai par prioritāti noteikt pētniecību saistībā ar visvecāko cilvēku grupu; tā daļēji vēl ir jauna, un dažādām ieinteresētajām personām par to ir nepieciešama plašāka informācija. Izpētes darbs vajadzīgs, lai varētu novērtēt to veselību veicinošo un profilaktisko pasākumu efektivitāti un rentabilitāti, kuri tiek īstenoti visa dzīves cikla laikā un it sevišķi vēlākajā dzīves posmā. Intensīvāki pētījumi nepieciešami arī, lai noskaidrotu, kā iespējams motivēt vecāka gadagājuma cilvēkus, kuri ir grūtāk sasniedzami, mainīt savus ieradumus un dzīvesveidu. Informācija par gados ļoti veciem cilvēkiem jāiekļauj statistikas un pētniecības datos. Pētījumu rezultāti jādara pieejami tām personām, kuras praktiski strādā ar gados vecajiem cilvēkiem;

17.

aicina Eiropas Komisiju izveidot Eiropas Pilsētas mēru pakta iniciatīvu demogrāfiskām pārmaiņām kā Eiropas Aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gada turpinājumu, lai apvienotu tās vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras ir ieinteresētas veicināt inovācijas un progresīvus risinājumus veselības aprūpes un labākas dzīves kvalitātes jomā ar mērķi atbalstīt aktīvas un veselīgas vecumdienas, un sniegt administratīvu un finansiālu atbalstu šādam paktam;

18.

norāda: lai gan aktīvu vecumdienu jomā galvenā kompetence piekrīt dalībvalstīm un to vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ES ir tiesīga pieņemt tiesību aktus jautājumos, kas skar iekšējā tirgus darbību, lai likvidētu šķēršļus, kas kavē personu brīvu pārvietošanos, sekmētu pakalpojumu sniegšanas brīvību un nodrošinātu atbilstošu patērētāju aizsardzību. Līdz ar ANO Konvencijas par invalīdu tiesībām ratificēšanu Eiropas Savienība ir uzņēmusies jaunus juridiskos pienākumus, proti, nodrošināt, ka personas ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēki ar veselības traucējumiem var īstenot savu pārvietošanās brīvību un pilnībā piedalīties savas kopienas ekonomiskajā un sociālajā dzīvē, tāpat kā visi citi iedzīvotāji. Lai nodrošinātu saskaņotu atbildes reakciju ES, valstu un vietējā/reģionālajā līmenī, nepieciešama ES rīcība. Turklāt ES var īstenot starptautisku pieredzes apmaiņu un veicināt tādus elastīgus pasākumus kā labas prakses kodeksi, lai atbalstītu ES līgumos noteikto pamatbrīvību optimālu īstenošanu;

19.

ņem vērā to, ka Eiropas Komisija plāno iesniegt priekšlikumu tiesību aktam par pieejamību, un uzsver, ka ir nepieciešams ES līmeņa tiesisks regulējums, lai visā ES teritorijā nodrošinātu piekļuvi visām galvenajām precēm un pakalpojumiem un radītu vienlīdzīgas iespējas visiem ražotājiem, tostarp MVU. Minētajam priekšlikumam jābūt samērīgam, un tas nedrīkst radīt papildu administratīvo slogu MVU. ES mēroga standartu pieņemšana atbalstītu rūpniecības nozari un radītu efektīvu vienoto tirgu precēm un pakalpojumiem, kas paredzēti plašam lietotāju lokam. Būtu jāizveido uzraudzības sistēma, lai nodrošinātu tiesību aktu īstenošanu, un papildus tai būtu jāizstrādā rīcības plāni valsts, reģionālā un vietējā līmeņa pārvaldes iestādēm, kā arī jāsniedz atbalsts vietējā līmeņa dalībniekiem un MVU;

20.

atgādina, ka atbilstošs tiesiskais regulējums publiskā iepirkuma jomā ES, valstu un vietējā līmenī ir nozīmīgs faktors, kas palīdzētu nodrošināt, ka publiskās investīcijas veicina piekļuves garantēšanu visiem. Pieejamības faktoram būtu jākļūst par vienu no galvenajiem priekšnosacījumiem ES finansējuma saņemšanai (struktūrfondu līdzekļi, finansējums projektiem vai pētniecībai), un ir vajadzīgs atbalsts, lai mazāk attīstītiem reģioniem palīdzētu ievērot ES tiesību aktus un standartus. Būtu jāapsver finanšu stimuli pieejamības veicināšanai, it īpaši, lai valsts pārvaldes iestādes modernizētu esošās ēkas un mājokļus, kā arī atbalstītu ieguldījumus inovatīvos risinājumos;

21.

uzsver, ka papildus galvenajiem tiesiskajiem pasākumiem jāuzlabo arī informētība, lai veicinātu izpratni par tiesisko pasākumu nepieciešamību. Informēšanas pasākumi jāorientē uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ražotājiem, piegādātājiem un pakalpojumu sniedzējiem, kā arī uz iedzīvotājiem kopumā. Pieejamības stiprināšanā un veicināšanā svarīga nozīme ir izglītības un apmācības politikai, proti, būtisks priekšnosacījums pieejamības nodrošināšanai ir inženieru, arhitektu, tīklu plānotāju, celtniecības speciālistu, pilsētu plānotāju utt. atbilstoša apmācīšana, lai viņi prastu integrēt pieejamības jautājumus un izstrādāt universālu dizainu;

22.

atgādina, ka pamata faktori, kas veicina aktīvas un veselīgas vecumdienas, ir arī mūžizglītība un brīvprātīgais darbs. ES, valsts un vietējā līmenī būtu jāatbalsta pieaugušo izglītība un vecāka gadagājuma cilvēku pilsoniskās iesaistīšanās aktivitātes, lai palīdzētu paildzināt darba dzīvi, veicinātu aktīvu pensijas laiku un atbalstītu neatkarīgu dzīvi;

23.

tāpēc iesaka turpmāk visos attiecīgajos ES finanšu instrumentos, tostarp struktūrfondos, integrēt Eiropas Aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gada (2012) un EIP-AHA mērķus un vienkāršot vietējā un reģionālā līmeņa dalībniekiem piemērojamās procedūras; atzinīgi vērtē Eiropas Paaudžu solidaritātes dienu, kas ir īpaši svarīgs notikums Eiropas 2012. tematiskajā gadā un sekmē tādu projektu īstenošanu, kuros iesaistītas dažādas paaudzes — sākot ar skolēniem un beidzot ar vecāka gadagājuma cilvēkiem —, un tādējādi dod būtisku ieguldījumu paaudžu dialoga veidošanā;

24.

atzinīgi vērtē to, ka 2014. gadā darbu uzsāks Zināšanu un inovāciju kopiena inovācijām veselīgas dzīves un aktīvu vecumdienu jomā, un iesaka Eiropas Tehnoloģijas institūtam darīt visu iespējamo, lai šīs kopienas īstenošanā iesaistītu vietējās un reģionālās pašvaldības un vietējā/reģionālā līmeņa ieinteresētās personas;

25.

iesaka Eiropas Komisijai vietējās un reģionālās pašvaldības aktīvāk iesaistīt ES sociālās ietekmes novērtēšanā, kas tiek veikta par dažādajām iniciatīvām, kuras īstenotas aktīvu un veselīgu vecumdienu atbalstam, lai nodrošinātu, ka vietējā līmenī pienācīgi tiek izvērtēta ietekme uz vecāka gadagājuma sievietēm un vīriešiem;

26.

atgādina, ka aktīvas un veselīgas vecumdienas ir nozīmīgs stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis un ka to atbalsta vairākas pamatiniciatīvas (“Jaunas iemaņas jaunām darba vietām”, “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību”, “Digitālā programma Eiropai”), kā arī virkne ES finanšu instrumentu, kas pieejami vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā tas izklāstīts Reģionu komitejas, Eiropas Komisijas un Eiropas AGE platformas kopīgi izstrādātajā brošūrā “Kā sekmēt aktīvas vecumdienas Eiropā — ES atbalsts vietējā un reģionālā līmeņa dalībniekiem”, ko izdeva 2011. gada septembrī kā ieguldījumu Eiropas Aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gadam (3);

27.

tāpēc secina, ka ierosinātajās iniciatīvās nav novērojami nekādi ES līgumos noteikto subsidiaritātes vai proporcionalitātes principu pārkāpumi;

28.

atgādina: sagaidāms, ka līdz 2060. gadam jauniešu īpatsvars 27 ES dalībvalstīs būs samazinājies par 9 % (4) un darbspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju skaits — par 15 %. Turklāt paredzams, ka vecāka gadagājuma iedzīvotāju skaits pieaugs ļoti ievērojami, proti, par 79 %. Šīs demogrāfiskās pārmaiņas izraisījuši vairāki fenomeni, piemēram, zemāks dzimstības līmenis, dzīves ilguma palielināšanās, kopējais migrācijas apjoms, kā arī pēc Otrā pasaules kara notikušā “demogrāfiskā sprādziena” paaudzes novecošana. Ir loģiski, ka šīs demogrāfiskās tendences radīs ievērojamas ekonomiskas un sociālas sekas, kā arī ietekmēs budžetu valstu un reģionālajā/vietējā līmenī. RK pētījumā “Aktīva novecošana: vietējā un reģionālā līmeņa risinājumi” (5) diezgan precīzi skaidrota paredzamā ietekme, proti, tajā norādīts, ka “samazināsies darbaspēka pieejamība un nodarbinātības līmenis, apdraudot ekonomikas izaugsmi, un vienlaikus pieaugs novecojošo iedzīvotāju pieprasījums pēc pakalpojumiem”. Turklāt sagaidāms, ka pieaugs valsts izdevumi, lai novecojošajai sabiedrībai nodrošinātu kvalitatīvus pakalpojumus, vienlaikus finansējot arī veselības aprūpi un pensijas arvien lielākam vecāka gadagājuma cilvēku skaitam. Taču lielākā daļa vietējo un reģionālo pašvaldību jau ir piedzīvojušas drastiskus budžeta samazinājumus, tāpēc tām jau šobrīd ir ārkārtīgi grūti sniegt atbilstošas kvalitātes dinamiskus un modernus sociālos pakalpojumus;

29.

uzsver, ka pastāv milzīgas atšķirības starp valstīm un reģioniem sieviešu un vīriešu dzīves ilguma, veselīgas dzīves gadu rādītāja, vidējā vecuma un apgādājamo personu īpatsvara ziņā. Gandrīz visos no 281 reģiona ES 27 dalībvalstīs tiek prognozēta sabiedrības novecošana, un tikai septiņos reģionos nav sagaidāma iedzīvotāju vidējā vecuma palielināšanās līdz 2030. gadam, proti, Vīnē (Austrija), Hamburgā un Trīrē (Vācija), Sterea Ellada un Peloponesas reģionos (Grieķija) un Vestmidlendsā un Ziemeļaustrumu Skotijā (Apvienotā Karaliste) (6). Apgādājamo personu īpatsvara atšķirības reģionos 2008. gadā bija gandrīz trīskāršas (no 9,1 % līdz 26,8 %). 2030. gadā pastāvošās atšķirības būs gandrīz četrkāršas (no 10.4 % līdz 37,3 %) (7). Tas nozīmē, ka demogrāfiskās novecošanas ziņā reģioni neatrodas vienlīdzīgā situācijā, un minētais līdzās pašreizējai ekonomikas krīzei dažas vietējās un reģionālās pašvaldības ietekmē vairāk nekā citas;

30.

uzsver arī to, ka starp valstīm un reģioniem ir ļoti ievērojamas atšķirības valsts parāda apjomā, turklāt dažas valstis saskaras ar ļoti lieliem budžeta samazinājumiem, kas var kavēt to spējas izmantot ES struktūrfondu vai ar novecošanu saistīto kopīgo programmu finansējumu;

31.

atgādina Komitejas atzinumā “Ceļā uz pienācīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām” (8) norādīto, proti: vietējās un reģionālās pašvaldības arī turpmāk būs lielākie publiskā sektora darba devēji, tāpēc valsts pensijām arī turpmāk būs izšķiroša nozīme pensiju sistēmas garantēšanā. Taču šīs pensijas arvien lielākā mērā ietekmēs budžeta pasākumi un reformas. Tāpēc, lai visām vecāka gadagājuma sievietēm un vīriešiem varētu nodrošināt pienācīgus ienākumus, tostarp atbalsta un aprūpes pakalpojumus arī materiālā izteiksmē, būtu jāņem vērā vietējo un reģionālo pašvaldību spēja kompensēt minēto budžeta pasākumu sekas. Lai to īstenotu, Reģionu komiteja ir ierosinājusi makroekonomisko uzraudzību papildināt ar sociālo dimensiju;

32.

Komiteja atzinumā “Pilnvērtīgas vecumdienas informācijas sabiedrībā” (9) secināja, ka IKT risinājumi, ja tos atbilstoši piemēro vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām, var uzlabot sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu produktivitāti, un atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāiesaista valsts un ES mēroga zinātniskajā izpētē par IKT risinājumiem saistībā ar novecošanu, jo tieši vietējās un reģionālās pašvaldības bieži ir galvenās šo pētījumu rezultātu izmantotājas;

33.

tomēr atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības vienas pašas nevar atbalstīt aktīvas un veselīgas vecumdienas. Lai to sekmīgi darītu, tām ir vajadzīga atbalstoša tiesiskā, finanšu un strukturālā vide, kuras nodrošināšanai nepieciešama rīcība valsts un ES līmenī. Piemēram, IKT iniciatīvu īstenošanai visos ES reģionos ar mērķi veicināt inovācijas, progresīvu veselības aprūpi un labāku dzīves kvalitāti ES un valstu līmenī ir nepieciešami strukturāli ieguldījumi, lai izvērstu platjoslas piekļuvi, kā arī ir vajadzīgi ES līmeņa tiesību akti, lai saskaņotu piekļuves kritērijus un savstarpējas savietojamības standartus;

34.

uzsver, ka arvien pieaugošais priekšnosacījumu skaits, kā arī grāmatvedības, finanšu un revīzijas procedūras, kas nepieciešamas, lai piekļūtu struktūrfondu atbalstam, ir novedis pie tā, ka arvien vairāk projektos galvenā uzmanība tiek pievērsta izmērāmiem rezultātiem un ir mazāk inovatīvu un uz risku orientētu projektu, kuriem pēc būtības nepieciešams ilgāks laiks pozitīvu rezultātu sasniegšanai, kas turklāt ir grūtāk izmērāmi. Sociālās inovācijas šobrīd praksē sastopas ar šķēršļiem, kas lielākoties ir saistīti ar nesaskanīgu revīzijas vai reglamentējošo vidi. Faktiski šis jautājums neattiecas tikai uz struktūrfondu izmantošanu, bet ir problemātisks arī attiecībā uz daudziem citiem ES un valstu līmeņa finansēšanas instrumentiem;

35.

tomēr atzīst, ka ir nepieciešamas izmaiņas struktūrfondu izmantošanas veidā, lai iekļautu arī uz pierādījumiem balstītus nosacījumus nolūkā neapdraudēt centienus, kas šajā jomā ir veikti ES finansējuma pievienotās vērtības un efektivitātes palielināšanai. Šādas uz pierādījumiem balstītas procedūras ir ieviestas Dānijā un Zviedrijā, lai izpildi vērtētu, pamatojoties uz iepriekš noteiktu rādītāju kopumu, un šo informāciju iekļautu uzraudzības sistēmā, tādējādi turpinot uzlabot šo sistēmu sniegto un finansēto pakalpojumu kvalitāti un rentabilitāti. Apvienotās Karalistes valdība nesen ieviesusi “sociālās ietekmes obligācijas”, kuru mērķis ir piesaistīt jaunus ieguldījumus šādiem uz rezultātiem balstītiem līgumiem, kuri sniedz labumu gan indivīdiem, gan kopienām. Ar šādu obligāciju starpniecību privātie ieguldījumi tiek izmantoti maksājumiem par intervenci, ko veic pakalpojuma sniedzēji ar pārbaudītu iepriekšēju pieredzi. Finansiālo peļņu ieguldītājiem izmaksā valsts atkarībā no tā, vai ir uzlabojušies sociālie rādītāji. Ja rezultāti nav uzlabojušies, ieguldītāji peļņu nesaņem (10);

36.

norāda, ka valstis ar augstiem piekļuves standartiem apbūvētās vides, transporta un IKT jomās ir tās valstis, kurās ir visaugstākais vecāka gadagājuma sieviešu un vīriešu nodarbinātības līmenis un kurām ir vislabākie veselīgas dzīves gadu rādītāji. Šajās valstīs ir arī visaugstākais sieviešu un personu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis un vislabākie rezultāti dzimumu vienlīdzības rādītāju ziņā (dzimumu ienākumu atšķirība, pensiju apmēra atšķirības starp dzimumiem utt.). Tas liecina par to, ka proaktīva tādas vides veicināšana, kas vecāka gadagājuma cilvēkiem ir labvēlīga, netraucē ekonomikai, bet gan tieši pretēji — sniedz labumu sabiedrībai un visai tautsaimniecībai kopumā. Šādi vides apstākļi atvieglo dzīvi visiem iedzīvotājiem un atbalsta sieviešu, vecāka gadagājuma darbinieku un personu ar invaliditāti dalību darba tirgū, kā arī pensionāru aktīvu un ražīgu līdzdalību kopienas dzīvē. Šādā veidā tiek atbalstīti arī neformālie aprūpētāji, ļaujot tiem labāk apvienot savus profesionālos un aprūpes pienākumus;

37.

atzinīgi vērtē to, ka Pasaules Veselības organizācijas programmā “Vecāka gadagājuma cilvēkiem labvēlīgas pilsētas” jau ir iesaistījušās simtiem vietējo un reģionālo pašvaldību no visas Eiropas Savienības un ka dažas dalībvalstis ir izstrādājušas valstu līmeņa programmas, lai atbalstītu tās vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras vēlas pievienoties minētās PVO programmas tīklam;

38.

ņemot vērā arvien pieaugošo to vecāka gadagājuma cilvēku skaitu, kuri cieš no Alcheimera slimības un citām demences formām, Komiteja atzinīgi vērtē dažu vietējo un reģionālo pašvaldību iniciatīvu izveidot Alcheimera slimniekiem labvēlīgus vides apstākļus, lai veicinātu ar demenci slimojošu vecāka gadagājuma personu un viņu neformālo aprūpētāju labāku iekļaušanu sabiedrībā;

39.

uzsver, ka tādu vides apstākļu radīšana, kas nodrošina piekļuvi visiem iedzīvotājiem un atbalsta neatkarīgu dzīvi vecāka gadagājuma cilvēkiem ar traucējumiem vai kustību ierobežojumiem, ir izrādījusies rentabla. Zviedrijas pieredze liecina, ka pēdējo 15 gadu laikā valstī novēroto samazināto pieprasījumu pēc palīdzības nevar izskaidrot ar veselības uzlabošanos, jo dati par vecāka gadagājuma iedzīvotāju veselību Zviedrijā šajā laika posmā to neuzrāda. Visticamākais izskaidrojums samazinātajam pieprasījumam pēc vecāku cilvēku aprūpes ir saistīts ar labākiem piekļuves standartiem mājokļos un transportā un ar labāku palīgtehnoloģiju pieejamību, kas uzlabo vecāka gadagājuma cilvēku iespējas tikt galā pašiem bez palīdzības no malas. Jāpiemin arī tas, ka Zviedrijā ir no visām ES dalībvalstīm visaugstākais vecāka gadagājuma darbinieku un vecāku sieviešu nodarbinātības līmenis;

40.

tomēr uzsver: lai gan vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga loma kā preču un pakalpojumu pircējām, it sevišķi ar publiskā iepirkuma starpniecību, un tās tādējādi var būt politisks dzinējspēks, kas veicina pozitīvu pieeju sabiedrības novecošanas jomā, tomēr ir jārisina problēma, kas saistīta ar fragmentāciju esošajos un jaunajos tirgos attiecībā uz inovatīviem risinājumiem aktīvām un veselīgām vecumdienām, lai izveidotu reālu “senioru ekonomikas” vienoto tirgu un ļautu atklāto konkursu pretendentiem un patērētājiem gūt apjomradītus ietaupījumus. Paredzēts, ka plānotais tiesību akts par pieejamību palīdzēs novērst šķēršļus, kas traucē izveidot tādu ES tirgu, kurš atvieglotu vietējā/reģionālā līmeņa inovatīvo risinājumu izstrādi un to plašāku izmantošanu citos ES reģionos. Mazie un vidējie uzņēmumi bieži ir inovāciju pionieri, un tie atrodas tuvāk vietējiem tirgiem. Bieži vien tie sniedz personalizētus pakalpojumus un piemērojas patērētāju vajadzībām. Skaidri noteikumi un standarti dotu labumu MVU, jo tādējādi tiem tiktu nodrošināta piekļuve ES līmeņa tirgum un atvieglota savstarpējā savietojamība ar citām precēm un pakalpojumiem, kas ļautu panākt optimālu rezultātu;

41.

secina, ka pieejamas un atbalstošas vietējā līmeņa vides attīstīšana, pamatojoties uz koncepciju “paredzēts visiem”, palīdzēs vecāka gadagājuma darbiniekiem un sievietēm ilgāk saglabāt savu darbavietu un samazinās strauji augošās vecāka gadagājuma personu grupas pieprasījumu pēc aprūpes un palīdzības. RK ir pārliecināta, ka ES rīcība aktīvu un veselīgu vecumdienu un paaudžu solidaritātes atbalstam veicinās inovācijas un izaugsmes potenciālu visā ES teritorijā, kā arī nesīs ekonomisku labumu gan publiskajiem, gan privātajiem dalībniekiem vietējā, valsts un ES līmenī;

42.

piekrīt prezidentvalsts Dānijas pieejai jautājumā par vecumdienām un uzsver: lai sociālās inovācijas izmantotu kā reakciju uz mūsu sabiedrības novecošanu, ir ārkārtīgi svarīgi Eiropas Savienībā izveidot vienotu satvaru, kas nākotnē ļautu pilnībā izvērst sociālo inovāciju potenciālu. Vienots ES līmeņa satvars sociālo inovāciju atbalstam patiešām sniegtu sociālajiem novatoriem visā Eiropā lielāku rīcības brīvību, kā arī atvieglotu finansējuma iegūšanu, tīklu veidošanu un darbības izvēršanu.

27.7.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 225/52

—

prasa energoefektivitāti izvirzīt par enerģētikas politikas neatņemamu centrālo elementu un tai piešķirt atbilstīgu vietu enerģijas politikas prioritāšu hierarhijā;

—

atbalsta pieeju, ka turpmākajās ES finansēšanas programmās finansiālā atbalsta pasākumiem, ko piešķir energoefektivitātes un enerģijas taupības jomā, jābūt vairāk savstarpēji saistītiem;

—

aicina īstenot stingrākus pasākumus nolūkā ietekmēt cilvēku paradumus un enerģijas patēriņu un norāda, ka būtu jāizmanto jaukta “burkāna un pātagas” pieeja — jāparāda ekonomiskais izdevīgums, bet nepieciešamības gadījumā lielāks uzsvars jāliek uz obligātām prasībām;

—

atzīst, ka patlaban politika ir galvenokārt vērsta uz to, lai panāktu politikas mērķu sasniegšanu pilsētās, taču attiecībā uz enerģijas patēriņu un ražošanu vajadzētu ieviest visaptverošāku un saskaņotāku pieeju, kurā būtu ņemtas vērā arī lauku apvidu problēmas un iespējas;

—

mudina vietējās un reģionālās pašvaldības apmainīties ar informāciju par labāko energoefektivitātes un enerģijas taupīšanas praksi un palielināt izturību pret ārējiem negatīviem faktoriem enerģētikas jomā, plānojot un izmēģinot savu pakalpojumu sniegšanu pie minimāla energoresursu patēriņa.

Ziņotājs

Brian MEANEY kgs (IE/EA), Klēras grāfistes padome un Vidusrietumu reģionālā pašvaldība

Atsauces dokuments

ES Padomes prezidentvalsts Dānijas 2012. gada 12. janvāra pieprasījums

—

ES lauku apvidos izmanto vidi vairāk piesārņojošus enerģijas avotus nekā pilsētās, tāpēc kā pārejas risinājums būtu jāatbalsta ļoti piesārņojoša fosilā kurināmā aizvietošana ar mazāk piesārņojošu fosilo kurināmo un īpaši jāatbalsta galvenokārt atjaunojamu energoresursu izmantošana.

—

Lai gan lauku apvidos novērojama zināma saimnieciskā attīstība, tomēr tā joprojām ir zemāka par ES vidējo līmeni, it īpaši salīdzinājumā ar pilsētām. Šī atšķirība starp laukiem un pilsētām ārkārtīgi liela ir Austrumeiropā un Viduseiropā, un tā satrauc vēl jo vairāk tāpēc, ka laikā no 2000. gada līdz 2007. gadam tā palielinājās lielpilsētu un galvaspilsētu izplešanās dēļ;

—

finanšu mehānismiem (ELENA u. c.) un energoefektivitātei paredzētajiem līdzekļiem (Eiropas Energoefektivitātes fondam u. c.).

—

Pašreizējā finansēšanas perioda pieredze liecina, ka finanšu līdzekļus, kas struktūrfondos paredzēti energoefektivitātes veicināšanai, nevar pilnībā izmantot dažādu iemeslu dēļ. Tāpēc 2014.–2020. gada finanšu shēmā, kurā energoefektivitātes veicināšanai ir paredzēti pat lielāki līdzekļi, jānodrošina vietējām un reģionālajām pašvaldībām atvieglota piekļuve šiem līdzekļiem;

a)

prasa energoefektivitāti izvirzīt par enerģētikas politikas neatņemamu centrālo elementu un tai piešķirt atbilstīgu vietu enerģijas politikas prioritāšu hierarhijā;

b)

atbalsta pieeju, ka turpmākajās ES finansēšanas programmās finansiālā atbalsta pasākumiem, ko piešķir energoefektivitātes un enerģijas taupības jomā, jābūt vairāk savstarpēji saistītiem;

c)

aicina īstenot stingrākus pasākumus nolūkā ietekmēt cilvēku paradumus un enerģijas patēriņu un norāda, ka būtu jāizmanto jaukta “burkāna un pātagas” pieeja — jāparāda ekonomiskais izdevīgums, bet nepieciešamības gadījumā lielāks uzsvars jāliek uz obligātām prasībām;

d)

atzīst, ka patlaban politika ir galvenokārt vērsta uz to, lai panāktu politikas mērķu sasniegšanu pilsētās, taču attiecībā uz enerģijas patēriņu un ražošanu vajadzētu ieviest visaptverošāku un saskaņotāku pieeju, kurā būtu ņemtas vērā arī lauku apvidu problēmas un iespējas;

e)

mudina vietējās un reģionālās pašvaldības apmainīties ar informāciju par labāko energoefektivitātes un enerģijas taupīšanas praksi un palielināt izturību pret ārējiem negatīviem faktoriem enerģētikas jomā, plānojot un izmēģinot savu pakalpojumu sniegšanu pie minimāla energoresursu patēriņa.

27.7.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 225/58

—

uzskata, ka turpmākās kohēzijas politikas (2014–2020) budžetam jābūt vērienīgam, lai varētu sasniegt Līgumā un stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus; turklāt aicina attīstības līmeņa noteikšanā un līdzekļu sadalē ņemt vērā ne tikai IKP, bet arī citus kritērijus;

—

atbalsta Komisijas ierosināto struktūru, proti, divu galveno mērķu (ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai, kā arī teritoriālā sadarbība) izvirzīšanu, ESF saglabāšanu kohēzijas politikas kontekstā un jaunas kategorijas “pārejas reģioni” izveidi, kas garantē “drošības tīklu” reģioniem, kuriem vairs nav tiesību saņem pilnu atbalstu konverģences mērķa sasniegšanai;

—

aicina izmantot elastīgāku pieeju struktūrfondu līdzekļu sadalē un, tieši iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, tos pielāgot reālajām reģionu vajadzībām. Šāda elastīga pieeja būtu jāpiemēro attiecībā uz līdzekļu sadali starp ERAF un ESF, kā arī līdzekļu tematisko koncentrēšanu uz konkrētiem stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem. Šajā sakarā Komiteja aicina ievērojami pazemināt vai padarīt elastīgākas īpašajās regulās paredzētās minimālās robežvērtības;

—

atbalsta stratēģisko pieeju, kas izmantota vienotajā stratēģiskajā satvarā, kurā apvienoti visi fondi ar reģionālo ievirzi. Tādējādi varēs labāk koordinēt ELFLA un EJZF. Turklāt Komiteja vēlas, lai pilsētu pasākumos, vietējās attīstības pasākumos, integrētos teritoriālajos ieguldījumos un kopīgos rīcības plānos vairāk tiktu ņemts vērā teritoriālās kohēzijas princips un lai lielāka uzmanība tiktu pievērsta reģioniem, kuros notiek rūpnieciskās pārmaiņas vai pastāv demogrāfiskās problēmas;

—

aicina atbalstīt iespēju, kas ļauj programmas finansēt no vairākiem fondiem (ERAF, ESF, Kohēzijas fonds, ELFLA un EJZF), un aicina Eiropas Komisiju veikt visus pasākumus, lai šīs programmas izstrādātu un īstenotu atbilstīgi proporcionalitātes principam;

—

noraida makroekonomikas nosacījumus, kā arī izpildes rezervi, jo šie nosacījumi ir pretrunā galvenajam kohēzijas politikas mērķim. Komiteja toties atbalstītu ideju, ka jārada elastības rezerve, kas veidota, pamatojoties uz apropriāciju automātisku atcelšanu, un kas paredzēta eksperimentālu iniciatīvu finansēšanai. RK atbalsta arī ex ante nosacījumus, kas ir vienkāršāki un preventīvāki, nevis represīvi;

—

aicina faktiski vienkāršot pārvaldības noteikumus, it sevišķi attiecībā uz uzraudzības un revīzijas iestādēm, ienesīgām darbībām un vienotas likmes izmaksām.

Ziņotāja

MARINI kdze (IT/PSE), Umbrijas reģiona priekšsēdētāja

Atsauces dokuments

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006

COM(2011) 615 final

1.

atgādina, ka Eiropas Savienības rīcībā jābūt tādam budžetam, kas ļauj nodrošināt kohēzijas politikas efektivitāti un sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus;

2.

pieprasa saglabāt katrai reģionu kategorijai vismaz to pašu ES atbalsta apjomu, kas paredzēts pašreizējā plānošanas periodā;

3.

uzsver, ka pašreizējās smagās ekonomiskās, finanšu un sociālās krīzes dēļ Eiropas Savienībā tiek sekmēta nepietiekamas nodarbinātības stāvokļa nostiprināšanās ar spēcīgu, taču atšķirīgu ietekmi uz visiem ES reģioniem. Šajā situācijā struktūrfondi ir nepieciešamais finansējuma avots, kas ļauj ierobežot krīzi un atbalstīt ES reģionu attīstību;

4.

mudina Komisiju uzsākt atbilstošas iniciatīvas, lai, uzlabojot Kopienas līdzekļu pārvaldību (piemēram, vienkāršojot un atjauninot pārvaldības un kontroles sistēmas) un veicinot uz rezultātiem virzītu pieeju, mazinātu finansējuma apguves grūtības, kas pastāv dažās dalībvalstīs;

5.

uzskata, ka ekonomikas un finanšu krīzes dēļ ir aizvien lielāka nepieciešamība ātri iegūt salīdzināmus datus par IKP un citus papildu rādītājus, lai pareizāk noteiktu ES reģionu faktisko attīstības līmeni (1), neskarot pienācīgu līdzekļu koncentrēšanu vismazāk attīstītajiem reģioniem;

6.

uzskata, ka saistībā ar līdzekļu sadali ir pietiekami jāņem vērā to dalībvalstu īpatnības, kurām raksturīgas izteiktas iekšējās ekonomiskās atšķirības; sevišķi pauž bažas par kopējai lauksaimniecības politikai (KLP) paredzēto līdzekļu sadales kritērijiem (sk. priekšlikumu daudzgadu finanšu shēmai), jo pienācīgi nav ņemtas vērā sociālās, ekonomiskās un strukturālās atšķirības;

7.

atbalsta to, ka ir izvirzīti divi lieli mērķi — ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai un teritoriālā sadarbība —, kas palīdz vienkāršot kohēzijas politikas uzbūvi;

8.

atbalsta to, ka, nesamazinot atbalsta līmeni pārējo divu kategoriju reģioniem, tiek ieviesta kategorija “pārejas reģioni”, kuri galvenokārt jāfinansē no līdzekļiem, kas vairs nepienākas konverģences un Kohēzijas fonda mērķus sasniegušiem reģioniem un valstīm, un atzinīgi vērtē ierosināto “drošības tīklu” reģioniem, kuriem vairs nav tiesību saņem pilnu atbalstu konverģences mērķa sasniegšanai. Jaunā kategorija ļaus labāk atbalstīt gan tos reģionus, kuri ir gandrīz sasnieguši konverģences mērķi, gan citus reģionus, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir starp 75 % un 90 % no ES vidējā līmeņa. Jaunā kategorija ļaus arī pielāgot ES atbalstu attīstības līmenim un mīkstināt pašreizējā plānošanas periodā novēroto sliekšņa efektu. Šie noteikumi būtu jāattiecina uz visiem vienotā stratēģiskā satvara fondiem;

9.

uzsver, ka arī noteikumiem attiecībā uz 2014.–2020. gada pamatnostādnēm par reģioniem paredzēto valsts atbalstu jābūt saskaņotiem ar turpmākās kohēzijas politikas struktūru un tad, kad tiks noteikti atbalstāmie reģioni, nedrīkst pieļaut pretrunas starp kohēzijas politiku un konkurences tiesībām;

10.

atzinīgi vērtē ESF saglabāšanu kohēzijas politikā, jo tas ir būtisks instruments nodarbinātības, personu iegūto zināšanu uzlabošanas un sociālās iekļaušanas jomā;

11.

tomēr prasa, lai saskaņā ar subsidiaritātes principu reģionālās un kompetentas vietējās pašvaldības veiktu prioritāro ieguldījumu izvēli un struktūrfondu sadalījumu starp Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) un ESF;

12.

pieprasa nodrošināt, ka, pamatojoties uz daudzlīmeņu pārvaldības principu un saskaņā ar kompetences jomu sadalījumu attiecīgajā valstī, vietējās un reģionālās pašvaldības visās dalībvalstīs ir pilnībā iesaistītas tādu dažādu stratēģisku dokumentu izstrādāšanā, apspriešanā un īstenošanā kā vienotais stratēģiskais satvars (VSS) un jo sevišķi partnerības līgums. Lai partnerībām saistībā ar valstu valdībām piešķirtu oficiālu statusu, jānodrošina iespēja slēgt teritoriālos līgumus starp vietējām, reģionālajām un valsts līmeņa pārvaldes iestādēm;

13.

uzskata, ka partnerības kontekstā nav pareizi vietējās un reģionālās pašvaldības pielīdzināt ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem, jo tās pārstāv pašvaldību vispārējās intereses un, ņemot vērā dalībvalstu institucionālo struktūru, piedalās kohēzijas politikas projektu pārvaldīšanā un finansēšanā;

14.

vēlreiz apstiprina savu atbalstu Eiropas līdzfinansējuma principam, kas garantē teritoriālo dalībnieku atbildību;

15.

uzskata, ka pievienotās vērtības nodoklim vajadzētu būt attiecināmajām izmaksām, ja tas nav atgūstamais PVN;

16.

uzskata, ka jānodala pilsoniskās sabiedrības ieinteresētās personas un publiskā sektora partneri. Kompetentās vietējās un reģionālās pašvaldības vai to pārstāvji jāiesaista sarunās par partnerības līgumu izstrādi ne tikai reģionālajā, bet arī dalībvalsts līmenī;

17.

uzsver tematiskās koncentrācijas principa piemērošanu stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķiem un Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantā minētajiem mērķiem, kas izvirzīti saskaņā ar Kopienas tematisko programmu, tomēr pauž bažas par elastības trūkumu tādu tematisko mērķu izvēlē, kuri būtu jānosaka, pamatojoties uz teritorijas analīzi;

18.

tāpēc prasa panākt reālu elastību visiem VSS fondiem, lai katrai vadošajai iestādei būtu iespējami lielāka brīvība izvirzīt tos tematiskos mērķus, uz kuriem novirzīt līdzekļus, un pieprasa arī ievērojami pazemināt vai padarīt elastīgākas īpašajās regulās paredzētās minimālās robežvērtības;

19.

atbalsta fondu labāku integrāciju un atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) ir iekļauts vienotajā stratēģiskajā satvarā un vienlaikus saglabātas katra fonda īpatnības;

20.

uzskata, ka vienotais stratēģiskais satvars jāapstiprina Parlamentam un Eiropadomei, un arī norāda, ka tāds dokuments būtu jāapstiprina, maksimāli iesaistot Kopienas iestādes; tāpēc atbalsta VSS iekļaušanu vispārējās regulas pielikumā;

21.

uzskata, ka vienotajā stratēģiskajā satvarā minētajiem mehānismiem jābūt pietiekami elastīgiem, lai tos faktiski sasaistītu ar reģionālās politikas pasākumiem un vietējās attīstības politiku;

22.

uzskata, ka vienotajam stratēģiskajam satvaram galvenokārt būtu jāveicina augšupēja teritoriālā pieeja un finansējuma integrācija. Vienotajā stratēģiskajā satvarā iekļautajiem ieteikumiem nevajadzētu būt pārāk preskriptīviem, lai varētu pietiekami elastīgi izvēlēties līdzekļus, ar kuriem iespējams sasniegt tematiskos mērķus un prioritātes investīciju jomā, kā paredzēts attiecīgajās regulās par struktūrfondiem un Kohēzijas fondu;

23.

uzsver, ka vienotajam stratēģiskajam satvaram būtu pienācīgi jāvieno vispārējās regulas 9. pantā noteiktie tematiskie mērķi ar investīciju jomā izvirzītajām prioritātēm, kas uzskaitītas regulās par ERAF, ESF, Kohēzijas fondu, ELFLA un EJZF, un jānodrošina tiesiskā noteiktība prioritāšu savstarpējās atbilstības jautājumā, vienlaikus novēršot atšķirības un to pārklāšanās, lai no vairākiem fondiem finansētus un daudztematiskus prioritāros projektus varētu īstenot integrēti un bez liekas kavēšanās;

24.

aicina atbilstoši attiecīgajai institucionālajai sistēmai nodrošināt, ka reģionālās un kompetentās vietējās pašvaldības — kohēzijas politikas finansētājas un īstenotājas — ir šā līguma tiešas slēdzējas un pilnībā piedalās minētās politikas izstrādāšanā, apspriešanā, īstenošanā un grozīšanā (13. panta 2. punkts);

25.

īpaši aicina atbilstoši attiecīgajai institucionālajai sistēmai nodrošināt, ka līguma ietvaros reģionālās iestādes ir tieši iesaistītas iekšējo nosacījumu un no tiem izrietošo sankciju noteikšanā (14. pants);

26.

pauž bažas par aizkavēšanos, kas iespējama tādēļ, ka partnerības līgums un darbības programmas jāiesniedz vienlaicīgi. Šajā sakarā aicina panākt, ka programmas tiek iesniegtas sešu mēnešu laikā no līguma iesniegšanas brīža;

27.

iesaka nodrošināt, ka reģionālās un vietējās pašvaldības atbilstoši attiecīgajiem institucionālajiem noteikumiem tiek cieši iesaistītas ES fondu pārvaldībā, un īpaši aicina izmantot no vairākiem fondiem finansētas programmas;

28.

atzīmē, ka, labāk saskaņojot kopīgos noteikumus par dažādu fondu īstenošanu, varētu veicināt to integrāciju un paaugstināt īstenoto pasākumu efektivitāti un ietekmi, kā arī samazināt administratīvo slogu adresātiem;

29.

aicina Komisiju veikt pašreizējo makroreģionālo stratēģiju darbības, ietekmes un pievienotās vērtības novērtējumu;

30.

kategoriski noraida ieteikumus saistīt kohēzijas politiku ar stabilitātes pakta ievērošanu (makroekonomikas nosacījums) un uzskata, ka makroekonomikas nosacījumi kalpo citiem mērķiem, kas nav saistīti ar kohēzijas politiku;

31.

tāpēc uzskata, ka pašvaldībām nevajadzētu ciest no tā, ka dažas dalībvalstis neievēroto savas saistības, jo īpaši valsts budžeta deficīta jomā (21. pants);

32.

atbalsta ex ante nosacījumu principu. Šie nosacījumi ir paredzēti, lai pārbaudītu, vai ir izpildīti visi galvenie priekšnoteikumi (tostarp iepriekšējās pieredzes novērtējums) efektīvai ieguldījumu veikšanai, bet šajā sakarā nedrīkst pieļaut, ka kohēzijas politikai tiek uzlikti pienākumi, kas nav tās kompetencē, vai tiek palielināts administratīvais slogs;

33.

tomēr pauž bažas, ka nosacījums, kas attiecas uz trešo personu (piemēram, Kopienas direktīvas nav transponētas), var kaitēt programmu un projektu izstrādei un īstenošanai reģionālajā un vietējā līmenī. Tāpēc RK uzskata, ka ex ante nosacījumi attiecināmi tikai uz jomām, kas ir tieši saistītas ar kohēzijas politikas īstenošanu;

34.

tāpat pauž Komisijai aicinājumu nodrošināt, ka šie ex ante nosacījumi, izņemot tos nosacījumus, kurus dalībvalsts ir apņēmusies ievērot, neizraisa nekādu maksājumu apturēšanu vai finanšu korekcijas;

35.

pauž bažas par izpildes rezerves izveidošanu, jo Komiteja ir norūpējusies, ka šis mehānisms varētu veicināt pārāk vienkāršu un tāpēc viegli sasniedzamu mērķu izvirzīšanu, kas ļautu saņemt papildu finansējumu un attiecīgi dotu priekšroku mazāk vērienīgiem projektiem, un neveicinātu inovāciju; vērš uzmanību uz Revīzijas palātas atzinumu Nr. 7/2011, kurā norādīts: “[…] izpildes rezerve bija noteikta 2000.–2006. gada posmā, taču tās pozitīvā ietekme bija ierobežota, jo laikā, kad bija jāsagatavo starpposma pārskats, bija izpildīta tikai neliela daļa izdevumu un nebija piemērotas metodoloģijas programmu izpildes novērtēšanai”.

36.

toties atbalstītu ideju, ka jārada elastības rezerve, kas veidota, pamatojoties uz apropriāciju automātisku atcelšanu, un kas paredzēta eksperimentālu iniciatīvu finansēšanai gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes jomā vai tiktu izmantota krīzes gadījumā;

37.

atzīmē, ka, pamatojoties uz rezultātu izpildes pārskatīšanu, katrai prioritātei ir izvirzīti starpposma mērķi, kuri jāsasniedz attiecīgi līdz 2016. gadam un 2018. gadam. Komiteja uzskata, ka šāda mehānisma uzdevums ir virzīt un kontrolēt mērķus, kas īstenoti visā plānošanas periodā; tas ļautu novērst, ka tad, ja netiek sasniegti mērķi, kuri izvirzīti, pamatojoties uz galīgo ziņojumu par īstenošanas gaitu, konkrētajiem prioritārajiem virzieniem piemēro finanšu korekcijas, jo šo mērķu nesasniegšana var būt saistīta ar sociāli ekonomiskajiem apstākļiem un no tiem izrietošajām nepieciešamajām izmaiņām, ko nosaka valstu un reģionālās iestādes;

38.

uzskata, ka šis jaunais noteikums ir nevajadzīgi pievienots dažādiem Komisijas ierosinātajiem nosacījumiem (makroekonomikas, ex ante un ex post nosacījumiem) un ex ante, in itinere un ex post novērtējuma sistēmai, tāpat kā kvantitatīvo mērķu un rezultātu rādītāju noteikšanai, un vēlas, ka tiek panākta arī lielāka saistība ar izvērtēšanas darbībām, kas minētas 48., 49. un 50. pantā;

39.

atzinīgi vērtē priekšlikumu noteikt prasību, ka vadošās iestādes izmaksā atbalstu tā saņēmējiem pirms kompensācijas pieprasīšanas Komisijai, un cer, ka avansa maksājumu sistēma kļūs elastīgāka un avansa maksājumi palielināsies, lai uzlabotu šo vadošo iestāžu likviditāti;

40.

pieprasa nodrošināt, ka gadījumā, ja viena dalībvalsts smagas finanšu krīzes situācijā saņem atbalstu no Savienības, Komisija var grozīt partnerības līgumu un darbības programmas, pamatojoties uz konstruktīvu dialogu ar šo dalībvalsti un attiecīgajām pašvaldībām, un tādēļ cer, ka Komisijas eksperti palīdzēs valsts un reģionālajām iestādēm, lai uzlabotu to spēju efektīvi pārvaldīt ES līdzekļus;

41.

aktīvi atbalsta to, ka uzmanība ir pievērsta integrētai pilsētu attīstībai, un sevišķi atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumus attiecībā uz vietējās attīstības pasākumiem un integrētiem teritoriālajiem ieguldījumiem, kam būtu jākļūst par galvenajiem īstenošanas instrumentiem nākamajā plānošanas periodā, taču vienlaicīgi pieprasa sīkāku informāciju par šo jauno noteikumu īstenošanu;

42.

cer, ka šie noteikumi tiks piemēroti, īpašu uzmanību pievēršot konkrētiem nosacījumiem, lai nodrošinātu, ka integrēta teritoriālā attīstība tiek īstenota efektīvi, piemēram, dažādu fondu, īpaši ERAF un ELFLA, atbalsta saskaņošana piepilsētu teritorijās un funkcionālajās zonās, to piesaistīšana, projektā iesaistāmo teritoriju noteikšana, saskaņotas stratēģijas izstrāde utt.;

43.

ļoti atzinīgi vērtē to, ka uz sabiedrību orientētas vietējās attīstības instrumenti nodrošina papildu līdzfinansējuma likmi 10 % apmērā, un aicina piemērot to arī attiecībā uz integrētiem teritoriālajiem ieguldījumiem; uzskata, ka vietējo rīcības grupu organizēšana un darbība jāsaskaņo starp vadošajām iestādēm un vietējiem partneriem valstu līmenī;

44.

aicina nodrošināt, ka noteikumi par to, ka publiskajām iestādēm nedrīkst būt vairāk par 49 % balsstiesību, tiktu pārskatīti gadījumos, kad institucionalizētas vietējās attīstības partnerības jau ir izveidotas;

45.

uzsver, ka vietējā attīstība ir jāskata kā vienota koncepcija, kuras ietvaros tiek īstenoti integrēti teritoriālie ieguldījumi, pilsētu attīstības pasākumi un kopīgi rīcības plāni;

46.

mudina pievērst īpašu uzmanību gan apgabaliem, kuros notiek rūpniecības restrukturizācija, gan reģioniem, ko skar sarežģīti un pastāvīgi nelabvēlīgi dabas vai demogrāfiskie apstākļi, kuri rada salīdzinošu atpalicību teritoriālās kohēzijas ziņā, gan arī attālākajiem reģioniem (LESD 174. pants un 349. pants);

47.

pauž bažas par to, ka attīstīto reģionu gadījumā nav ņemta vērā infrastruktūru, piemēram, ātrdarbīgu IKT tīklu, finansēšana.

48.

pieprasa faktiski vienkāršot līdzekļu izmantošanas noteikumus pārvaldes, kontroles un revīzijas iestādēm, jo tas vienlaikus atvieglotu atbalsta saņēmēju piekļuvi finansējumam;

49.

pauž bažas par to, ka ESF atbalsts administratīvās spējas stiprināšanai attiecas tikai uz tām dalībvalstīm, kurās ir mazāk attīstīti reģioni vai kuras saņem Kohēzijas fonda atbalstu, taču tas pats nav sakāms par ERAF, lai gan uz abiem fondiem attiecināmās valstu sistēmas ir pakļautas līdzīgiem noteikumiem;

50.

cer, ka izteiktāka kohēzijas politikas virzība uz rezultātiem pievērsīs lielāku uzmanību fondu izmantošanas izpildei, kvalitātei un efektivitātei, nevis formālai noteikumu ievērošanai un izdevumu apjomam;

51.

uzskata, ka pārmērīga atsaukšanās uz deleģētajiem Komisijas aktiem (kas regulā pieminēti aptuveni 50 reižu) var novēlot līdzekļu izmantošanu, un tāpēc Komisijai iesaka izstrādāt īstenošanas regulu, kurā vispirms būtu noteikti visi īstenošanas noteikumi;

52.

pauž šaubas, vai ministrijās būtu jāveido akreditācijas struktūra, kas radītu nevajadzīgu papildu uzraudzības līmeni, kura uzdevums būtu, pamatojoties uz iepriekšēju pārbaudi, akreditēt pārvaldes un sertifikācijas iestādes, un uzskata, ka akreditācijai jāattiecas drīzāk uz sistēmām, nevis pārvaldes iestādēm;

53.

atgādina, ka, nepareizi piemērojot proporcionalitātes principu, var veicināt nevienlīdzīgu attieksmi pret dalībvalstīm, jo pārvaldības un uzraudzības administratīvais slogs gultos galvenokārt uz tām dalībvalstīm, kas visvairāk izmanto struktūrfondu līdzekļus; turklāt uzraudzības līmeņa noteikšana atbilstīgi programmu finansiālajai dimensijai varētu atturēt no programmām, ko finansē no vairākiem fondiem;

54.

uzskata, ka ierosinātajai gada grāmatojumu noskaidrošanai nevajadzētu būt obligātai, lai tikai tās vadošās iestādes, kas to vēlas, varētu vienkāršot slēgšanas procedūru perioda beigās un samazināt grāmatvedības dokumentu uzglabāšanas ilgumu (67., 76., 77., 131. pants);

55.

vēlas novērst, ka valsts vai reģionālās revīzijas iestādes un Komisija vai Revīzijas palāta, kā arī paši uzņēmumi veic vairākkārtēju kontroli, un tāpēc RK iesaka reģionā regulāri veikt kopīgu revīziju, lai novērstu dubultu kontroli un veicinātu kopīga atzinuma pieņemšanu (65. panta 2. punkts);

56.

uzskata, ka saistībā ar finanšu instrumentu izmantošanu precīzāk jāizskaidro ES fondu izmantošanas grāmatvedība, fondu uzraudzība un finanšu instrumentu piederība. Komiteja tomēr atbalsta, ka fondu sviras efekta palielināšanai tiek piesaistīti finansēšanas vadības instrumenti ar nosacījumu, ka tie papildina, nevis vājina kohēzijas politikas dotāciju elementu un ka atbalstu attiecina tikai uz konvencionālajiem finanšu instrumentiem (kapiltālieguldījumiem, aizdevumiem, garantijām), nevis uz tādiem necaurredzamiem finanšu instrumentiem kā atvasinātie vai strukturētie finanšu instrumenti;

57.

uzskata, ka pārāk ierobežojoša ir prasība, ka finanšu instrumenti saskaņā ar programmas mērķiem jāizmanto divu gadu laikā no to ieviešanas brīža un vismaz 10 gadu laikā pēc programmas slēgšanas;

58.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir ierosinājusi izstrādāt kopīgu rīcības plānu, kas aptver virkni projektu, kurus kā daļu no darbības programmas vai programmām īsteno uz atbalsta saņēmēja atbildību, un ka tādā veidā ievērojami samazinātos pārvaldes un kontroles jomā piemērojamo noteikumu apjoms; tomēr pauž nožēlu, ka tas neattiecas uz infrastruktūras projektiem;

59.

ņemot vērā arī piesaistīto līdzekļu summu, aicina Komisiju, attiecīgo dalībvalsti un vietējās un reģionālās pašvaldības, kas piedalās programmā, lemt par kopīgu rīcības plānu un samazināt šo slieksni līdz EUR 5 milj.;

60.

uzskata, ka būtu vēlams atjaunot noteikumus, kas bija spēkā 2000.–2006. gadā un kuros bija paredzēta vienotas īpašas (samazinātas) atbalsta likmes piemērošana ienesīgiem projektiem;

61.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu attiecībā uz dažādiem vienkāršota finansējuma veidiem un mudina vadošās iestādes un finansējuma saņēmējus galvenokārt izmantot vienības izmaksu standarta shēmas, vienotas likmes maksājumus un vienotas likmes finansējumu;

62.

aicina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas ātrāk izstrādāt taisnīgu, godīgu un pārbaudāmu aprēķinu metodoloģiju, vienības izmaksu metodes un shēmas, lai projektu īstenotāji varētu tās izmantot plānošanas sākumā, pienācīgi ņemot vērā pašreizējā plānošanas periodā gūto pieredzi.