22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/1

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 478. plenārsesijā pieņemtā rezolūcija par ekonomisko un sociālo situāciju Eiropas Savienībā

2012/C 143/01

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2012. gada 22. un 23. februāra plenārsesijā (22. februāra sēdē) ar 157 balsīm par, 30 balsīm pret un 12 atturoties pieņema šo rezolūciju.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) pauda nopietnas bažas par stāvokli Savienībā, izteica stingru aicinājumu Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu valdībām darīt visu iespējamo, lai konkrēti apliecinātu Eiropas vienotības absolūto un nepieciešamo vērtību, un pieņēma šo rezolūciju.

1.

EESK — izsaka nožēlu, ka šobrīd, kad Eiropai vajadzētu būt stingrai, vienotai un solidārai, vērojama vilcināšanās un nesaskaņas starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, — pauž gandarījumu, ka pirmdien, 20. februārī, Eirogrupā panākta vienošanās par otro palīdzības plānu Grieķijai, tomēr izsaka nožēlu par kavēšanos un lēno virzību uz to, lai panāktu galīgo risinājumu, — tomēr pauž bažas par sekām sociālajā jomā un ekonomikā un aicina Eiropadomi atbalstīt ekonomikas atveseļošanas pasākumus, jo īpaši valstīs, kuras krīze skārusi vissmagāk, — atgādina, ka jāveic ieguldījumi reālajā ekonomikā, īstenojot iedarbīgu ekonomikas politiku, lai pārvarētu pašreizējo lejupslīdes tendenci, — atzinīgi vērtē divpadsmit valstu valdību iniciatīvu, kas iesniegta Padomei un Komisijas.

2.	EESK secina, ka iedzīvotājiem arvien biežāk nākas šaubīties par Savienības iestādēm, tātad par pašu Eiropas Savienību, un tas viņiem liek vainot Eiropas Savienību grūtībās, ar kurām tā saskaras.

3.	EESK neatbalsta pasākumus, kas orientēti vienīgi uz budžeta un fiskālo disciplīnu, un uzskata, ka ekonomikas politikas pasākumu pārvaldībai eirozonā un Eiropas Savienībā jābūt plašākai un vērienīgākai.

4.	EESK uzsver, ka Eiropas Komisijai vispārējo ES interešu labā jāuzņemas vadošā loma ekonomikas un monetārās politikas pasākumu, tai skaitā jaunajā starpvaldību līgumā paredzēto pasākumu īstenošanā.

5.

Šajā saistībā EESK apstiprina nepieciešamību atjaunināt stratēģiju “Eiropa 2020”, īpaši pasākumus, kas virzīti uz jaunatni, pētniecību, inovāciju un “zaļo” ekonomiku. EESK atzinīgi vērtē 2012. gada 30. janvāra Eiropadomes sanāksmē priekšsēdētāja Barozu ierosinātos jaunos pasākumus, kuru mērķis ir veicināt jauniešu nodarbinātību, un aicina nekavējoties īstenot konkrētas iniciatīvas šajā jomā. Turklāt EESK pozitīvi vērtē mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta pasākumus saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas tiesību aktiem.

6.

EESK uzsver, ka sarunās par nākamo daudzgadu finanšu shēmu (2014-2020) Eiropas Savienībai jāpanāk pienācīgs budžets, kura apjoms pārsniedz pašreizējo. Šajā sakarā EESK atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu rast jaunus pašu resursus, lai finansētu ES budžetu, kā arī izmantot publiskā un/vai privātā sektora dažāda veida ieguldījumus. EESK savukārt sagatavos ziņojumu par Eiropas integrācijas trūkuma radītajām izmaksām, norādot tajā priekšrocības, kas gaidāmas no pastiprinātas Eiropas integrācijas. EESK arī uzsver, ka, nosakot robežvērtības un atbilstības kritērijus ES finansējuma saņemšanai, nedrīkst pieļaut diskriminējošu attieksmi pret valstīm, kuras Eiropas Savienībai pievienojušās kopš 2004. gada.

7.	EESK uzsver, ka būtiska nozīme ir Eiropas Centrālajai bankai, lai stabilizētu situāciju eirozonā, kā arī finanšu inženierijas mehānismiem, kuros tālejošu un ekonomikas izaugsmi sekmējošu projektu finansēšanai izmanto privātos uzkrājumus un tirgus (eiroobligācijas).

8.

Tāpēc EESK aicina Eiropas Savienības un valstu iestādes — nepieļaut, ka jebkādā veidā tiktu vājināta spēkā esošo līgumu un ar tiem izveidoto iestāžu darbība, — veikt Eiropas Savienības pasākumus, kas veicinās izaugsmi un ļaus atbalstīt infrastruktūras attīstību un mazo un vidējo uzņēmumu centienus, jauniešu piekļuvi darba tirgum, kā arī politikas pasākumus, kuri virzīti uz efektīvu un vidi saudzējošu ES enerģētikas politiku, — pieņemt vērienīgu budžetu šādu pasākumu īstenošanai un kohēzijas stiprināšanai Eiropas Savienībā, — paust vienotu nostāju gan saziņā ar Eiropas iedzīvotājiem, gan citām valstīm, — uzrunāt Eiropas jaunatni ar pozitīvu vēstījumu, norādot, ka Eiropas Savienība ir viens no risinājumiem krīzes pārvarēšanai un viņu nākotnes perspektīva, — jebkurā līmenī pieņemtos lēmumus balstīt uz iedzīvotāju faktisku līdzdalību, piemēram, izmantojot procesus, kuros reāli iesaistīts Eiropas Parlaments un valstu parlamenti un paredzēta apspriešanās ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijām, tādējādi uzsverot autonoma sociālā dialoga nozīmi.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/3

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Iespējas finanšu tirgus regulēšanā iesaistīt pilsonisko sabiedrību” (pašiniciatīvas atzinums)

2012/C 143/02

Ziņotājs: MORGAN kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2011. gada 20. janvārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu:

“Iespējas finanšu tirgus regulēšanā iesaistīt pilsonisko sabiedrību”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 12. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (2012. gada 22. februāra sēdē), ar 66 balsīm par, 53 balsīm pret un 41 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   Viens no finanšu krīzes cēloņiem bija finanšu tirgus nepietiekamā un neatbilstīgā regulēšana un uzraudzība. Finanšu tirgus regulēšanas procesā grūti ir arī panākt dažādo un pretējo viedokļu līdzsvarotu uzklausīšanu. Finanšu sektora interešu pārstāvībai, kas ir leģitīma, nav pretsvara, ko varētu nodrošināt, iesaistot pilsonisko sabiedrību. Politiskās debates notiek galvenokārt starp likumdevējiem, no vienas puses, un attiecīgo finanšu nozari, no otras puses.

1.2.   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) ir piemērota struktūra, kas tieši finanšu sektora regulēšanas jomā varētu novērst pilsoniskās sabiedrības nepietiekamo līdzdalību, jo Komitejā darbojas gan finanšu nozares apvienību, gan patērētāju tiesību aizsardzības organizāciju un arodbiedrību pārstāvji. Taču EESK nevēlas un nevar aizstāt pilsoniskās sabiedrības apvienību tiešo līdzdalību. Pilsoniskais dialogs ir demokrātisks un atklāts viedokļa veidošanas process, kurā efektīvi ir jāiesaistās visām ieinteresētajām personām.

1.3.   EESK piekrīt, ka finanšu nozarei ir leģitīmas tiesības piedalīties viedokļa veidošanas procesā. Finanšu nozares uzņēmumiem, kurus skar regulējums, ir jāpilda prasības un jāievēro likumā noteiktās saistības. EESK arī atzīmē, ka finanšu sektorā ir daudzas nozares un uzņēmumi, kuru darbība ir godīga un nevainojama un kuri nav vainojami finanšu krīzes izraisīšanā.

1.4.   Tā kā sīki izstrādātais regulējums ir sarežģīts, ir ļoti svarīgi, ka apvienības ne tikai izvirza pamatmērķus un vispārīgi prasa ieviest stingrākus noteikumus, bet arī sniedz kompetentus un lietderīgus priekšlikumus un argumentus. Lai to panāktu, jāvelta daudz pūļu un jānodrošina, ka apvienības kā “līdzvērtīgs partneris” var piedalīties debatēs ar likumdevējiem un citām organizācijām.

1.5.   Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei un dalībvalstīm pašām jāveic pasākumi, lai finanšu tirgus regulēšanā iesaistītu vairāk pilsoniskās sabiedrības pārstāvju.

1.6.   Eiropas Centrālās bankas, Eiropas Sistēmisko risku padomes un nesen izveidoto finanšu uzraudzības iestāžu darbā būtu atbilstoši jāiesaista pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Ieinteresēto personu grupām, ar kurām finanšu uzraudzības iestādēm saskaņā ar likumu ir jākonsultējas, būtu jālieto tādas darba metodes, kas ļauj ņemt vērā pilsoniskās sabiedrības organizāciju īpašās iezīmes.

1.7.   Noteiktos gadījumos ES līdzekļu piešķiršana pilsoniskās sabiedrības organizācijām var būt atbilstošs risinājums, lai novērstu svarīgu interešu nepietiekamo pārstāvību. Taču tad noteikti ir jānodrošina finansiālo ieguldījumu pilnīga pārredzamība un organizāciju neatkarība un jāveic pasākumi, lai tām nebūtu vairāk iespēju sadarboties ar Komisiju nekā apvienībām, kas nesaņem finansiālu atbalstu.

1.8.   Līdztekus patērētāju organizācijām un arodbiedrībām ir virkne citu grupu, kas var būtiski papildināt debates par finanšu tirgiem, piemēram, labdarības organizācijas, mazie un vidējie uzņēmumi, institucionālo ieguldītāju organizācijas, rūpniecības un pakalpojumu nozares uzņēmumi, kas veic lielākus finanšu darījumus, un šo uzņēmumu apvienības, finanšu starpnieki un pat kredītreitinga aģentūras. Tā kā tirgos valda konkurence, lietderīgu ieguldījumu var sniegt arī citas nozares, kuras regulējums tieši neskar.

1.9.   Visi temati nav vienlīdz piemēroti apspriešanai ar pilsoniskās sabiedrības apvienībām. Jautājumi, kas saistīti ar patērētāju tiesību aizsardzību, nodokļu ieņēmumu izlietošanu finanšu iestāžu glābšanai un finanšu nozares aplikšanu ar nodokļiem, ir īpaši piemēroti, lai par tiem paustu viedokli, savukārt interese par tehniskām problēmām, piemēram, maksātspējas aprēķināšanu vai grāmatvedību nav tik liela.

1.10.   Nepietiek, ka tikai izvirza kopīgas un vispārīgas prasības pieņemt stingrākus noteikumus. Likumdevējiem tas nepalīdz. Ne tikai jāsniedz pēc iespējas konkrētāki priekšlikumi, bet būtu arī pašiem jāapsver, kādas ir stingrāko prasību priekšrocības un trūkumi.

1.11.   EESK rosina Eiropas un valstu pilsoniskās sabiedrības apvienības finanšu tirgus regulējumam pievērst lielāku uzmanību nekā līdz šim. Virkne minēto apvienību varētu noteikt, ka šo organizāciju īpašs un, iespējams, jauns mērķis ir veicināt finanšu tirgus stabilitāti, un atbilstoši paplašināt savu interešu un darbības jomu.

1.12.   EESK uzskata, ka būtu lietderīgi, ja apvienības, kas iesaistās finanšu tirgus regulēšanā, izmantotu šo iespēju, lai apvienību iekšienē un sabiedrībā izvērstu plašu un pozitīvu saziņas kampaņu un informētu par ES veiksmīgo darbību šajā jomā.

1.13.   Kaut arī nav noliedzams, ka Eiropas finanšu nozare ir pieļāvusi zināmas kļūdas, tā ir arī cietusi no krīzes. Tāpēc tai ir jāsekmē finanšu tirgus efektīva regulēšana. Finanšu nozares apakšnozarēm nevajadzētu būt nevajadzīgi atturīgām, un tām būtu jāizsaka piezīmes par citu apakšnozaru regulējumu, ja tas veicina finanšu tirgus stabilitāti.

1.14.   Arī pašai finanšu nozarei būtu jāiesaistās dialogā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Tā kā finanšu krīzes dēļ sabiedrība šīs nozares uzņēmumiem pievērš lielu uzmanību, būtu lietderīgi, ja tie veidotu dialogu ar pilsonisko sabiedrību, iesaistītos viedokļu apmaiņā un uzklausītu ieteikumus.

1.15.   Eiropā sabiedrības viedokļa veidošanā īpaša nozīme, protams, ir plašsaziņas līdzekļiem. Būtu vēlams, ka tie plašāk atspoguļotu pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedokli.

1.16.   EESK arī turpmāk daudz uzmanības veltīs priekšlikumiem regulēt finanšu tirgu, plaši tos apspriedīs un pieņems atzinumus par to saturu, un Komiteja veltīs daudz pūļu, lai atspoguļotu pilsoniskās sabiedrības viedokli. Konsultāciju gaitā, specializētajās nodaļās un izpētes grupās rīkojot uzklausīšanas sanāksmes, Komiteja ciešāk un tiešāk viedokļa veidošanas procesā iesaistīs pilsoniskās sabiedrības apvienības.

1.17.   EESK, plānojot darbu un rīkojot plenārsesijas, specializēto nodaļu un izpētes grupu sanāksmes, centīsies pietiekami daudz laika atvēlēt aktīvām debatēm par finanšu tirgus regulējumu. Komiteja pārvaldīs finanšu un cilvēkresursus tā, lai nodrošinātu tās locekļiem kvalificētu speciālistu konsultācijas finanšu tirgus regulējuma jautājumos.

2.   Atzinuma mērķis un vispārīga informācija

2.1.   Finanšu tirgus krīze (1), kas sākās 2008. gadā, ļoti negatīvi ietekmēja pasaules un, jo īpaši, Eiropas Savienības iedzīvotājus, un EESK ir dziļi analizējusi šīs norises un vairākkārt paudusi viedokli par krīzes sekām. Finanšu tirgus nepietiekamā un neatbilstīgā regulēšana un uzraudzība bija viens no cēloņiem, kāpēc sabruka tirgus, bet pirms tam bija izplatīta spekulācija un tirdzniecība ar finanšu produktiem, kas saistīti ar lielu risku.

2.2.   Cenšoties pieņemt noteikumus attiecībā uz šo jomu, gan agrāk, gan pašlaik grūti ir arī nodrošināt dažādo un pretējo viedokļu līdzsvarotu uzklausīšanu plurālajā un demokrātiskajā viedokļa veidošanas procesā. Finanšu sektora interešu pārstāvībai, kas ir leģitīma, pašlaik nav nozīmīga pretsvara, ko varētu nodrošināt pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Finanšu tirgus jaunajā regulējumā šis līdzsvara trūkums būtu jānovērš.

2.3.   EESK ir ES iestāde, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, un tāpēc tā uzskata, ka tās uzdevums ir ne tikai sniegt atzinumus, bet arī veicināt visu iesaistīto un ieinteresēto personu plašu un visaptverošu līdzdalību Eiropas likumdošanas procesā. Tāpēc EESK pauž bažas par to, ka dažās politikas jomās regulāri neizdodas nodrošināt līdzsvarotas debates.

2.4.   Tāpēc šā atzinuma mērķis ir analizēt pilsoniskās sabiedrības dalību finanšu tirgus regulēšanā un sniegt ieteikumus, kā pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu uzlabot.

3.   Nepilnības un šķēršļi, kas kavē pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu

3.1.   Finanšu tirgus regulēšanu līdz šim galvenokārt pārraudzījušas ieinteresētās personas no finanšu nozares. Par šī viedokļa patiesību spilgti liecināja EESK rīkotā uzklausīšanas sanāksme, kas notika 2011. gada 28. novembrī. Šādas regulēšanas cēlonis nebija ES iestāžu nepietiekamā atklātība. Vienkārši, citas organizācijas, kas nedarbojas finanšu nozarē, par šo jautājumu interesējās maz. Par to liecina nelielais dalībnieku skaits konsultācijas, ko rīko Eiropas Komisija, uzklausīšanas sanāksmēs, kuras rīko Eiropas Parlaments, vai publiskajās debatēs.

3.2.   Politiskās debates par direktīvām un regulām, kas attiecas uz finanšu nozari, arī pašlaik notiek galvenokārt starp likumdevējiem, no vienas puses, un attiecīgo finanšu nozari, no otras puses. Savukārt citās tematiskajās jomās plurālo debašu pamatelements ir tieši Briselē notiekošās politiskās debates starp pilsoniskās sabiedrības organizācijām, piemēram, starp darba devējiem un arodbiedrībām, apspriežot sociālo politiku, starp rūpniecības un vides aizsardzības apvienībām, apspriežot vides politiku, vai starp tirdzniecības un patērētāju apvienībām, apspriežot patērētāju aizsardzības politiku.

3.3.   EESK uzskata, ka trūkumi finanšu tirgus regulējumā ir izskaidrojami ar vairākiem iemesliem:

3.3.1.   Finanšu tirgus regulēšanas mērķis ir panākt finanšu tirgus drošību un stabilitāti, tā nodrošinot diezgan nekonkrētu un netaustāmu sabiedrisku labumu, kas turklāt ilgu laiku vispār nebija apdraudēts. Nebija vienkārši saskatīt iedzīvotāju nozīmīgās intereses, kas būtu jāaizstāv. Tāpēc personu grupām, kas nav saistītas ar finanšu tirgiem, nebija vēlmes, iemesla un motivācijas pievērsties šiem jautājumiem.

3.3.2.   Finanšu tirgus ir ļoti sarežģīts un nespeciālistiem grūti izprotams. Tirgus dalībnieku dažādības, sarežģīto produktu un daudzslāņainās mijiedarbības dēļ organizācijām, kas nedarbojas šajā nozarē, ir grūti piedalīties debatēs un paust pietiekami lietpratīgu viedokli.

3.3.3.   To, kā attiecīgais regulējums netieši un galvenokārt tieši ietekmē kādas pilsoniskās sabiedrības organizācijas locekļu intereses, bieži ir grūti noteikt, īpaši tad, ja tās nav direktīvas un regulas, bet sarežģīti īstenošanas noteikumi un tehniski standarti.

3.3.4.   Finanšu tirgus regulēšanas process nav tik viegli izprotams. Agrāk lietojot “Lamfalisī (Lamfalussy) metodi” un pašlaik lietojot sistēmu, ko veido deleģētie tiesību akti, īstenošanas tiesību akti un saistoši tehniskie standarti, kā arī procedūras ar ļoti daudziem posmiem un katrā gadījumā atšķirīgas iesaistītās struktūras un iestādes, bieži bija un ir grūti īstajā brīdī sniegt konkrētus atzinumus. Jānorāda arī, ka regulējuma saturu arvien biežāk nosaka starptautiskas struktūras, piemēram, G 20, Bāzeles Banku uzraudzības komiteja un Starptautisko grāmatvedības standartu padome (IASB), kuru darbība nav īpaši pārredzama.

3.3.5.   Tā kā priekšlikumu regulējumam un ieinteresēto personu ir tik daudz un likumdošanas process tik ātrs, iestādēs strādājošie lēmēji ir ļoti noslogoti un tāpēc ne vienmēr spēj veidot dialogu, izstrādāt dokumentus, kuros formulēts viedoklis, un piedalīties konferencēs.

3.3.6.   Finanšu tirgus ciešā starptautiskā integrācija, kapitāla brīva aprite visā pasaulē un tirdzniecības darījumu augstais jutīgums līdz šim bijuši grūti atspēkojami argumenti pret iejaukšanos Eiropas tirgus norisēs. Tā kā valda konkurence, lai nepastāvīgo kapitālu piesaistītu ieguldījumiem, kas veicina izaugsmi un nodarbinātību, ilgu laiku šķita, ka regulēšanas jomā īstenotā “vieglā pieskāriena” stratēģija ir pietiekams un pareizs risinājums.

3.4.   Šo grūtību dēļ arī radās iniciatīva “Finance Watch”, kurā pēc Eiropas Parlamenta deputātu ierosmes iesaistījušās dažādas Eiropas un valstu organizācijas, lai kritiski vērtētu finanšu nozares regulēšanu.

3.5.   Līdzīgas problēmas vērojamas arī dalībvalstīs. Nevaram teikt, ka tur pilsoniskās sabiedrības organizācijām būtu izdevies būtiski ietekmēt finanšu tirgus regulēšanu.

3.6.   Problēmas rada finanšu nozares mazo un vidējo uzņēmumu interešu ievērošana un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana. Daudzas nelielās finanšu iestādes sūdzas par administratīvo slogu un sarežģītajiem noteikumiem, kurus tās var ievērot tikai ar grūtībām.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1.   Līdzdalības demokrātija ir Eiropas sabiedrības modeļa un Eiropas pārvaldības neatņemama sastāvdaļa. Pārstāvības un līdzdalības demokrātija ir nostiprināta Lisabonas līgumā. Taču tajā arī noteikts, ka “pilsoņiem un apvienībām, kas tos pārstāv,” ir jādod iespēja izteikt viedokli (LES 11. pants). Tāpēc Eiropas iestādēm pašām ir jāizrāda iniciatīva, ja priekšlikumi neraisa nekādu vai raisa mazu pilsoniskās sabiedrības interesi.

4.2.   Nav noliedzams, ka lēmumus pieņem demokrātiski pilnvarotās iestādes un pilsoniskajam dialogam ir tikai lēmumu sagatavošanas un pārraudzības funkcijas.

4.3.   EESK ir nozīmīgs organizētās pilsoniskās sabiedrības forums viedokļu apmaiņai un paušanai, un Komiteja veic nozīmīgu darbu, nodrošinot saikni starp Eiropu un tās iedzīvotājiem. Īpaši svarīgi ir tas, ka šos uzdevumus EESK veic, piedaloties likumdošanas procesā.

4.4.   EESK ir piemērota struktūra, kam tieši finanšu sektora regulēšanā varētu būt īpaša nozīme un kas varētu novērst pilsoniskās sabiedrības nepietiekamo līdzdalību, jo Komitejā darbojas gan finanšu nozares apvienību, gan patērētāju tiesību aizsardzības organizāciju un arodbiedrību pārstāvji. Tā kā EESK ir pilnvarota sniegt atzinumus par Komisijas priekšlikumiem, pašsaprotami ir tas, ka Komitejas locekļi iepazīstas ar tiesību aktiem un viņiem nav vajadzīgs papildu uzaicinājums vai motivācija.

4.5.   Piemēram, kopš finanšu krīzes sākuma EESK vairākkārt paudusi pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedokli un kopš 2008. gada vidus ir pieņēmusi aptuveni 30 atzinumus par finanšu krīzi kopumā un atsevišķiem tiesību aktu priekšlikumiem.

4.6.   Tā kā pilsoniskajai sabiedrībai nav citu līdzdalības iespēju, Eiropas iestādēm būtu jāvelta uzmanība EESK atzinumiem, kas attiecas uz šo jomu.

4.7.   Taču EESK nevēlas un nevar aizstāt pilsoniskās sabiedrības apvienību tiešo līdzdalību. Pilsoniskais dialogs ir demokrātisks un atklāts viedokļa veidošanas process, kurā visdažādākajos veidos ir jāiesaistās pēc iespējas vairāk dalībniekiem.

4.8.   EESK piekrīt, ka finanšu nozarei, tāpat kā citām organizācijām, ir leģitīmas tiesības piedalīties viedokļa veidošanas procesā. Regulējums attiecas tieši uz finanšu nozares uzņēmumiem, un tiem ir jāpilda prasības un jāievēro likumā noteiktās saistības. Finanšu nozares apvienības ir jāiesaista arī tāpēc, ka nozare pati ir visvairāk ieinteresēta saglabāt finansiālo stabilitāti. Arī nozares īpašās zināšanas ir vajadzīgas, lai veiktu ticamus ietekmes novērtējumus.

4.9.   EESK arī atzīmē, ka finanšu sektorā ir daudzas nozares un uzņēmumi, kuru darbība ir godīga un nevainojama un kuri nav vainojami finanšu krīzes izraisīšanā. EESK uzskata, ka nav pareizi visu finanšu nozari vērtēt tikai negatīvi, kā tas dažkārt darīts. Vairums finanšu nozares uzņēmumu neguva labumu no pārmērībām finanšu tirgū un paši ļoti cietuši no krīzes un tās sekām. To finanšu iestāžu klientu skaits, kas cietuši zaudējumus, ir ierobežots, arī tāpēc, ka valstis sniedza palīdzību.

4.10.   No finanšu un ekonomikas krīzes tomēr visvairāk cieš iedzīvotāji, kas ir nodokļu maksātāji, darba ņēmēji un patērētāji. Lai nodrošinātu, ka tik liela krīze vairs neatkārtojas, viņiem, darbojoties pilsoniskās sabiedrības organizācijās, ir aktīvāk jāiesaistās finanšu sektora jaunā regulējuma izstrādē.

4.11.   Tā kā sīki izstrādātais regulējums ir sarežģīts, ir ļoti svarīgi, ka apvienības ne tikai izvirza pamatmērķus un vispārīgi prasa ieviest stingrākus noteikumus, bet arī sniedz kompetentus un lietderīgus priekšlikumus un argumentus. Lai to panāktu, jāvelta daudz pūļu un jānodrošina, ka apvienības kā “līdzvērtīgs partneris” var piedalīties debatēs ar likumdevējiem un citām organizācijām.

5.   Konkrēti ieteikumi

5.1.   Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei un dalībvalstīm pašām jāveic pasākumi, lai finanšu tirgus regulēšanā iesaistītu vairāk pilsoniskās sabiedrības pārstāvju.

5.1.1.   Ļoti būtiski ir nodrošināt, ka tiesību aktu priekšlikumos vienkārši, atklāti un precīzi raksturota to tiešā un netiešā ietekme uz pilsonisko sabiedrību, lai apvienības varētu labāk novērtēt, kā tie ietekmēs iedzīvotājus.

5.1.2.   Ja, apspriežoties par jautājumiem, kas saistīti ar finanšu tirgu, redzams, ka no pilsoniskās sabiedrības, kā tas bieži noticis līdz šim, saņemtas tikai dažas atbildes, organizācijas ir īpaši jāuzaicina piedalīties konsultācijās. Ja vajadzīgs, konsultāciju termiņš ir jāpagarina, kā tas jau paredzēts, apspriežot Komisijas iniciatīvu veicināt “lietpratīgu regulēšanu”. Konsultācijās jāapspriež ne tikai tehniskie aspekti, bet arī tieši jāvēršas pie pilsoniskās sabiedrības, lai noskaidrotu tās viedokli. Būtu jāievēro, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir īpaša mērķgrupa.

5.1.3.   Eiropas Komisijai vai Eiropas Parlamentam, sākot apspriešanos ar sabiedrību, jau pašā sākumā ir jāiesaista attiecīgās organizācijas. Iestādēm, neraugoties uz ierobežotajiem termiņiem, jāveido dialogs ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un jāpiedalās to rīkotajos pasākumos.

5.1.4.   Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta ekspertu grupās jāiekļauj ne tikai finanšu nozares, bet arī citu grupu pārstāvji. Uzmanība tomēr jāvelta tam, lai darbam šajās grupās ieteiktu personas, kurām ir īpašas zināšanas attiecīgajā tematiskajā jomā, jo labums beigās būs mazs, ja nebūs nodrošināts vajadzīgo zināšanu līdzsvars.

5.1.5.   Noteiktos gadījumos ES līdzekļu piešķiršana pilsoniskās sabiedrības organizācijām var būt atbilstošs risinājums, lai novērstu svarīgu interešu nepietiekamo pārstāvību. Šāda līdzekļu piešķiršana tomēr ir pretrunā principam, ka pilsoņu interešu pārstāvju organizācijas darbojas patstāvīgi un pašas arī savu darbību finansē, un var ietekmēt to neatkarību un izraisīt abu pušu uzticības konfliktus. Taču noteikti ir jānodrošina finansiālo ieguldījumu pilnīga pārredzamība un organizāciju neatkarība un jāveic pasākumi, lai tām nebūtu vairāk iespēju sadarboties ar Komisiju nekā apvienībām, kas nesaņem finansiālu atbalstu.

5.2.   Citām ES iestādēm, kam uzticēta finanšu tirgus regulēšana, piemēram, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Sistēmisko risku padomei un trim (banku, vērtspapīru tirdzniecības un apdrošināšanas) uzraudzības iestādēm to darbā būtu jāievēro pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedoklis.

5.3.   Ieinteresēto personu grupām, ar kurām finanšu uzraudzības iestādēm saskaņā ar likumu ir jākonsultējas, būtu jālieto tādas darba metodes, kas ļauj ņemt vērā pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedokli un nodrošina atgriezenisko saikni ar attiecīgajām organizācijām, tā paverot vēl vienu iespēju pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai. Pašlaik tas nenotiek vienmēr, jo īpaši tāpēc, ka prasības attiecībā uz dokumentu un konsultāciju konfidencialitāti ir pārmērīgi stingras, lai varētu nodrošināt pārredzamību.

5.4.   Pilsoniskās sabiedrības plašāku līdzdalību finanšu tirgus regulēšanā nevar panākt tikai ar abstraktiem politiskiem aicinājumiem. Būtu vajadzīga konkrēta koncepcija par to, kam, kurā brīdī un par kādiem ar finanšu tirgu saistītiem jautājumiem būtu jāpauž viedoklis.

5.4.1.   Līdztekus patērētāju organizācijām un arodbiedrībām ir virkne citu grupu, kas var būtiski papildināt debates par finanšu tirgiem, piemēram, labdarības organizācijas, mazie un vidējie uzņēmumi, institucionālo ieguldītāju organizācijas, rūpniecības un pakalpojumu nozares uzņēmumi, kas veic lielākus finanšu darījumus, un šo uzņēmumu apvienības, finanšu starpnieki un pat kredītreitinga aģentūras. Lietderīgu ieguldījumu var sniegt arī citas nozares, kuras regulējums tieši neskar.

5.4.2.   Visi temati nav vienlīdz piemēroti apspriešanai ar pilsoniskās sabiedrības apvienībām.

5.4.2.1.

Jautājumi, kas saistīti ar patērētāju tiesību aizsardzību, nodokļu ieņēmumu izlietošanu finanšu iestāžu glābšanai un finanšu nozares aplikšanu ar nodokļiem, ir īpaši piemēroti, lai par tiem paustu viedokli, savukārt interese par tehniskām problēmām, piemēram, maksātspējas aprēķināšanu vai grāmatvedību nav tik liela.

5.4.2.2.

Taču, neraugoties uz to, ka tas varētu kopumā prasīt daudz pūļu, organizācijām uzmanība būtu jāvelta ne tikai tiesību aktiem, kad tos pieņem, bet arī visiem pārējiem noteikumiem, tai skaitā īstenošanas noteikumiem un tehniskajiem standartiem.

5.4.2.3.

EESK, protams, piekrīt, ka finanšu tirgus ilgtermiņa stabilitāti un noturību nodrošinās daudzu konkrētu noteikumu mijieiedarbība un attiecīgie noteikumi katru reizi būs īpašu debašu temats. Ja apvienības nespēj paust viedokli par visiem priekšlikumiem, pilsoniskajai sabiedrībai ir jāanalizē tie priekšlikumi, kuri būtiski ietekmēs regulējuma kopējo efektivitāti. Un runa nav tikai par tiesību aktiem patērētāju aizsardzības jomā, bet arī par, piemēram, tiesību normām, kas regulē uzraudzību, pašu kapitālu lielumu un korporatīvo pārvaldību.

5.4.2.4.

Grūtības rada arī tas, ka aiz šķietami ļoti tehniskām problēmām bieži slēpjas ļoti politiski jautājumi, kas ļoti tieši skar iedzīvotājus. Piemēram, tās procentu likmes noteikšana, ko piemēro privātajai pensijas apdrošināšanai novirzītajiem uzkrājumiem, būtiski ietekmē apdrošinātāju iespējas ilgākā termiņā garantēt noteiktu pensijas lielumu.

5.4.2.5.

Nepietiek, ka izvirza tikai kopīgas un vispārīgas prasības pieņemt stingrākus noteikumus. Likumdevējiem tas nepalīdz. Ne tikai jāsniedz pēc iespējas konkrētāki priekšlikumi, bet būtu arī pašiem jāapsver, kādas ir stingrāko prasību priekšrocības un trūkumi, analizējot arī tādus faktorus kā apgrūtinājums uzņēmumiem, jo īpaši mazām un vidēja lieluma finanšu iestādēm, privātpersonu un uzņēmumu iespējas piekļūt kredītiem un tirgus darbības efektivitāte.

5.4.3.   Pilsoniskajai sabiedrībai, ja vien iespējams, būtu jāpauž viedoklis visos lēmumu pieņemšanas posmos. Bieži būtiskus lēmumus pieņem jau sākuma posmos, piemēram, pēc pirmās apspriešanās, ko rīko Komisija, vai, finanšu uzraudzības iestādēm izstrādājot projektus. Tāpēc apvienībām ir jāiepazīstas ar augstāk minētajām sarežģītajām un no vispārpieņemtās kārtības atšķirīgajām procedūrām un tās jāievēro.

5.5.   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja rosina Eiropas un valstu pilsoniskās sabiedrības apvienības finanšu tirgus regulējumam pievērst lielāku uzmanību nekā līdz šim.

5.5.1.   Virkne minēto apvienību varētu noteikt, ka šo organizāciju īpašs un, iespējams, jauns mērķis ir veicināt finanšu tirgus stabilitāti, un atbilstoši paplašināt savu interešu un darbības jomu.

5.5.2.   Ievērojot finanšu tirgus un tā regulējuma sarežģītību, uz ko norādīts šajā atzinumā, apvienībām būtu jānodrošina un jāattīsta vajadzīgie cilvēkresursi ar nepieciešamajām speciālajām zināšanām. Ja vajadzīgs, arī jāveido jaunas struktūras, ciešāk jāsadarbojas ar valstu apvienībām un jāpiesaista ārējie eksperti.

5.5.3.   Tāpēc EESK atzinīgi vērtē to, ka Eiropas līmenī izveidota jauna apvienība “Finance Watch”, kuras mērķis ir veicināt finanšu tirgus stabilitāti. Tomēr ar to vien nevarēs nodrošināt plašu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību.

5.5.4.   Apvienībām būtu arī jāpiedalās publiskajās debatēs, kas notiek Eiropas līmenī un dalībvalstīs, un tā jāsniedz politisks ieguldījums finanšu tirgus regulēšanā.

5.5.5.   EESK uzskata, ka būtu lietderīgi, ja apvienības, kas iesaistās finanšu tirgus regulēšanā, izmantotu šo iespēju, lai apvienību iekšienē un sabiedrībā izvērstu plašu un pozitīvu saziņas kampaņu un informētu par ES veiksmīgo darbību šajā jomā.

5.5.6.   Īpaša nozīme šajā jomā ir valstu un Eiropas līmeņa apvienību sadarbībai. Pirmkārt, tāpēc, ka Eiropas un valstu likumdošanas līmeņi papildina viens otru, jo īpaši finanšu tirgus regulēšanā. Otrkārt, tāpēc, ka valstu apvienībām ir vairāk resursu nekā to jumta organizācijām Eiropas līmenī un jo īpaši šajā jomā šie resursi būtu jāizmanto darbam Eiropas līmenī.

5.5.7.   Tā kā kapitāls ir ļoti viegli pārvietojams pa visu pasauli, jāpanāk, ka starptautiskais finanšu tirgus regulējums sasniedz salīdzināmu līmeni. Šo procesu var sekmēt galvenokārt tās apvienības, kuras darbojas starptautiskā līmenī vai kurām ir starptautiski sakari. Starptautiskajā līmenī tās var ierosināt, ka jāpanāk efektīvs un visā pasaulē salīdzinoši stingrs finanšu tirgus regulējums, lai ierobežotu visā pasaulē vērojamo uzņēmējdarbības veikšanas vietu konkurenci, nosakot pēc iespējas zemākus standartus. Visos pasaules finanšu centros ir jāvelta vienādas pūles, lai nodrošinātu pasaules finanšu tirgus stabilitāti.

5.6.   Kaut arī nav noliedzams, ka Eiropas finanšu nozare ir pieļāvusi zināmas kļūdas, tā ir arī cietusi no krīzes. Tāpēc arī tai ir jāsekmē finanšu tirgus efektīva regulēšana.

5.6.1.   Finanšu nozares apakšnozarēm nevajadzētu būt nevajadzīgi atturīgām, un tām būtu jāizsaka piezīmes par citu apakšnozaru regulējumu, ja tas veicina finanšu tirgus stabilitāti.

5.6.2.   EESK nav nekādu iebildumu, ja finanšu nozares interešu pārstāvji vēršas pie lēmumu pieņēmējiem un dara to pārredzami, godīgi un cienīgi. Apvienības, kas pārstāv rūpniecības nozares, parasti tā rīkojas. Saistībā ar atsevišķiem pasākumiem daži uzņēmumi un to komerciālo interešu pārstāvji līdz šim tā nav rīkojušies vienmēr.

5.6.3.   Finanšu nozarei būtu jāiesaistās dialogā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Tā kā finanšu krīzes dēļ sabiedrība šīs nozares uzņēmumiem pievērš lielu uzmanību, būtu lietderīgi, ja tie veidotu dialogu ar pilsonisko sabiedrību, iesaistītos viedokļu apmaiņā un uzklausītu ieteikumus. Tas būtu nozīmīgs solis, lai veidotu ciešāku saikni ar visu sabiedrību. Ja finanšu nozare vēlētos pati pieņemt noteikumus par to, kā tā apņemas rīkoties, šādu noteikumu izstrādē varētu iesaistīt arī pilsonisko sabiedrību.

5.6.4.   Atzīmējot taisnīga un pārredzama pilsoniskā dialoga nozīmību, EESK atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas apvienotā lobiju reģistra izveidi un secinājumus, ko izdarījusi Eiropas Parlamenta darba grupa, ko vada Buzek kgs. EESK tomēr norāda, ka stingrāku noteikumu ieviešana nedrīkst ietekmēt un kavēt organizāciju līdzdalību. Tas jo īpaši attiecas uz praktiskiem jautājumiem, piemēram, Eiropas iestāžu pieejamību un dalību publiskās sanāksmēs.

5.7.   Rosinām akadēmiskās iestādes, sabiedriskos fondus un ideju laboratorijas iesaistīties debatēs par finanšu tirgiem, lai debates papildinātu šo struktūru kompetence, īpašās zināšanas un pieredze. Kaut arī bieži šo organizāciju mērķis nav dalība konkrētu tiesību aktu izstrādē, tām būtu jāizmanto iespēja izmantot savus resursus, lai novērstu turpmākās krīzes.

5.8.   Eiropā sabiedrības viedokļa veidošanā īpaša nozīme, protams, ir plašsaziņas līdzekļiem. Būtu vēlams, ka tie plašāk atspoguļotu pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedokli. Tāpēc, attiecīgās organizācijas, ja vajadzīgs, būtu jārosina iesaistīties viedokļa veidošanā par kādu noteiktu jautājumu, jo pašlaik tikai daži pārstāvji paši izrāda iniciatīvu un iesaistās publiskajās debatēs.

5.9.   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pati apņemas aktīvāk piedalīties debatēs par priekšlikumiem, kas attiecas uz finanšu tirgus regulējumu.

5.9.1.   EESK arī turpmāk daudz uzmanības veltīs priekšlikumiem regulēt finanšu tirgu, plaši tos apspriedīs un pieņems atzinumus par to saturu, un Komiteja veltīs daudz pūļu, lai atspoguļotu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju viedokli.

5.9.2.   Komiteja nodrošinās visu trīs grupu pārstāvju vienlīdz aktīvu dalību debatēs un iesaistīšanos visos procesa posmos.

5.9.3.   Konsultāciju gaitā, specializētajās nodaļās un izpētes grupās rīkojot uzklausīšanas sanāksmes, Komiteja ciešāk un tiešāk viedokļa veidošanas procesā iesaistīs pilsoniskās sabiedrības apvienības.

5.9.4.   EESK, plānojot darbu un rīkojot plenārsesijas, specializēto nodaļu un izpētes grupu sanāksmes, centīsies pietiekami daudz laika atvēlēt aktīvām debatēm par finanšu tirgus regulējumu.

5.9.5.   EESK centīsies arī nodrošināt, ka tās locekļi, kas pārstāv attiecīgās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, aktīvi piedalās to jautājumu apspriešanā, kas saistīti ar finanšu tirgus regulējumu, un pēc tam atbilstoši ietekmē apvienības, kuras viņi pārstāv.

---

(1)  Krīze, ko izraisījis pārāk lielais valstu budžeta deficīts, šajā atzinumā nav aplūkota, taču arī šajā sakarā varētu jautāt, kāpēc pilsoniskā sabiedrība jau agrāk un stingrāk neuzstāja, ka parādi ir jāsamazina.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/10

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Atjaunot izaugsmi ES – ekonomikas pārvaldība un valsts parāds” (pašiniciatīvas atzinums)

2012/C 143/03

Ziņotājs: CEDRONE kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2011. gada 14. jūlijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Atjaunot izaugsmi ES — ekonomikas pārvaldība un valsts parāds” (pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2012. gada 2. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (2012. gada 23. februāra sēdē), ar 121 balsi par, 46 balsīm pret un 11 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Galvenie ieteikumi

J. Monnet: “Eiropa var progresēt un kļūt vienota, pateicoties krīzes spiedienam.”

1.1.   EESK uzskata, ka euro galvenā problēma pirmām kārtām ir politiska, nevis ekonomiska problēma. Euro uzticamība ir apdraudēta, jo reitingu aģentūrām ir zudusi pārliecība par to, ka valdības rīkosies izlēmīgi, lai novērstu parādsaistību neizpildi grūtībās nonākušās dalībvalstīs. Jaunākās atbildes, piemēram, Komisijas priekšlikums par stabilitātes obligācijām, ir vērstas tikai uz stabilitāti, nevis pieaugumu (1), savukārt Padomes virzītais koordinācijas un pārvaldības līguma projekts (2), apejot Eiropas Parlamentu un citas ES iestādes, cieš no būtiska “demokrātijas deficīta”.

1.2.   Tāpat EESK uzskata, ka izkļūt no euro zonas krīzes, kas ir sistēmiska, nevar, atgriežoties pie valstu egoisma vai samazinot tiesības, bet gan veicot izmaiņas ekonomikas politikā, atjaunojot konkurētspēju, sekmējot taisnīgumu, solidaritāti un kohēziju. Tas atjaunotu sabiedrības uzticību Eiropas projektam un Eiropas sociālā modeļa perspektīvu, ņemot vērā risku, kas rastos visiem, ja krīze netiks atrisināta, kā dēļ varētu sagrūt un izzust Eiropas ideja kā tāda.

1.3.   EESK uzskata, ka ES iestādēm nevajadzētu “iekrist slazdā”, reaģējot tikai uz reitinga aģentūru signāliem, lai arī tās dažkārt palīdz apzināt tirgus problēmas. Iestāžu pienākums ir rādīt saviem iedzīvotājiem efektīvu izeju no krīzes, vienlaikus piedāvājot ES nākotnes plānu, kas spēj uzturēt uzticību un optimismu, stiprināt piederības sajūtu un līdzdalību kopīga ideāla īstenošanā. Jo īpaši, vēlētājiem jāredz, ka stabilitāte ir apvienota ar izaugsmi, nevis tikai ar taupību; spēcīga ekonomikas izaugsme varētu atjaunot uzticēšanos un pārliecību par euro zonas finanšu tirgiem.

1.4.   Šajā sakarā EESK pozitīvi vērtē ES iestāžu veikto darbību attiecībā uz kopīgu budžeta un fiskālo politiku, kaut gan veiktie pasākumi līdz šim ir bijuši tikai daļēji un ierobežoti. Pieņemot, ka nekavējoties tiks aktivizēts un izmantots Eiropas Finanšu stabilitātes instruments (EFSI) un pēc tam Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM), Komiteja tomēr uzskata, ka nekavējoties jāizstrādā divi konkrēti un izšķirīgi priekšlikumi, lai risinātu izaugsmes jautājumu (eiroobligācijas) un dalībvalstu valsts parāda problēmu (Savienības obligācija) (3). Ar šiem priekšlikumiem tiktu novērsta dažu valstu un ES tikai ar taupības pasākumiem īstenotā euro aizsardzība, kas negatīvi ietekmē sociālos apstākļus, vājina izaugsmi un draud izraisīt lejupslīdi.

1.5.   Lai veicinātu straujāku izaugsmi, ir sevišķi nepieciešams izveidot ekonomikas, sociālās un kultūras atjaunotnes plānu, sava veida “jauno Eiropas paktu”, kas būtu salīdzināms ar Amerikas “New Deal”, lai dalībvalstis varētu baudīt spēcīgu un ilgtspējīgu attīstību, kura balstīta uz konkurētspēju, ražīgumu, nodarbinātību, labklājību, pārticību un pirmām kārtām — demokrātisku konsensu. Tas arī radītu priekšnoteikumus efektīvas kopīgas ekonomiskās un fiskālās pārvaldības īstenošanai.

1.6.   Ir ierosināti dažādi obligāciju veidi kā iespējamie risinājumi pašreizējai krīzei, kas ir cieši saistīti ar attiecīgām strukturālajām reformām. (4) Dalībvalstis būtu jāaicina un jāmotivē pieņemt šādas reformas. Tomēr šo obligāciju, tostarp Komisijas Zaļajā grāmata minēto obligāciju, politiskais trūkums ir tas, ka tās paredz dalībvalstu solidāras garantijas, tādējādi padarot tās nepieņemamas nozīmīgāko valstu, tostarp Vācijas, valdībām.

1.7.   Savukārt EESK uzskata, ka šādas garantijas un pārvedumi nav nepieciešami, lai konvertētu daļu valstu obligāciju ES obligācijās vai veiktu neto emisijas eiroobligācijās. Tā arī norāda, ka obligāciju finansējums neveicinātu stingrības trūkumu publisko finanšu pārvaldībā, ja valstu parādu uz Savienību konvertētu debeta, nevis kredīta kontā. Obligāciju neto emisijas būtu nevis deficīta finansējums, bet gan pārvirze uz uzkrājumiem, tostarp globāliem pārpalikumiem, ko ieguldīt investīcijās, ar ko var veicināt kohēziju un konkurētspēju.

1.8.   Tādēļ EESK ierosina ieviest divu veidu Eiropas Savienības obligācijas, kas papildinātu cita citu, bet būtu atšķirīgas, proti, Savienības obligācijas parāda stabilizācijai un eiroobligācijas, ko izmantot atveseļošanai un izaugsmei. EESK arī iesaka izmantot daļu eiroobligāciju neto ieņēmumu Eiropas Riska kapitāla fonda finansēšanai, kas bija viens no Eiropas Investīciju fonda (EIF) mērķiem. (5)

1.9.   Savienības obligācijas — valsts parāds, kas apjomā līdz 60 % no IKP konvertēts (arī pakāpeniski) Savienības obligācijās — varētu turēt konsolidētā, bet neatvasinātā parāda kontā (6). Tā kā šīs obligācijas nav atvasinātie finanšu instrumenti, tās būtu pasargātas no spekulatīviem darījumiem, kas saistīti ar kredītreitinga aģentūru spriedumiem. Tomēr saistībā ar tām nevajadzētu veikt nekādus fiskālus pārvedumus. Dalībvalstis, kuru parāds ir Savienības obligācijās, uzņemtos apkalpot savu parāda daļu, kas konvertēta Savienības obligācijās. Šī konvertācijas nozīmētu, ka valsts parāds lielākajā daļā šo dalībvalstu samazinātos tiktāl, lai tās varētu atbilst attiecīgajiem Māstrihtas kritērijiem. Grieķijas finanšu stāvoklis, protams, paliktu īpaša problēma, bet tā tiktu mazināta un attiecīgi būtu pārvaldāma.

1.10.   Lai sasniegtu šo mērķi, Stabilitātes un izaugsmes paktu nebūtu jāpārskata, bet paaugstinātos ticamība šim paktam, kas tirgos un vēlētāju vidū šobrīd ir ļoti vāja, jo tiktu sasniegts stabilitātes mērķis bez taupības pasākumu uzsākšanas. Turklāt ES dalībvalstu valsts parāda būtiskas daļas (līdz 60 %) konvertēšanu varētu veikt kā “ciešākas sadarbības” procedūru. Dalībvalstis, kuras vēlas rīkoties šādi, varētu saglabāt pašas savas obligācijas (7).

1.11.   Atšķirībā no Savienības obligācijām, eiroobligācijas, kas emitētas, lai finansētu atveseļošanos un izaugsmi, būtu atvasinātie finanšu instrumenti un tādējādi varētu piesaistīt līdzekļus Eiropas Savienībai. BRICS valstis (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika) 2011. gada septembrī atkārtoti apliecināja savu interesi turēt rezerves euro valūtā, lai palīdzētu stabilizēt euro zonu. Eiroobligāciju, nevis tikai dalībvalstu valsts obligāciju izmantošana šim nolūkam varētu arī palīdzēt minētajām valstīm realizēt to mērķi izveidot daudzveidīgāku pasaules valūtas rezervju sistēmu.

1.12.   Eiroobligācijām nav jābūt piesaistītām Vācijas vai jebkuras citas dalībvalsts valsts parādam, tāpat kā nav vajadzīgas solidāras valstu garantijas. Jau vairāk nekā piecdesmit gadus Eiropas Investīciju banka veiksmīgi emitē valsts parāda vērtspapīrus bez valstu garantiju nepieciešamības, un to veic tik sekmīgi, ka jau tagad ir divreiz lielāka par Pasaules Banku.

1.13.   Globāls likviditātes pieplūdums eiroobligācijās atjaunotu izaugsmi, kas ir efektīvākais veids, kā samazināt parādu un deficītu, kā liecina Klintona administrācijas otrais pilnvaru termiņš, kad federālajā budžetā ik gadu bija pārpalikums. Eiroobligācijas varētu līdzfinansēt EIB ieguldījumus, ko apkalpo, izmantojot to dalībvalstu ieņēmumus, kuras no tiem gūst labumu, nevis no fiskāliem pārvedumiem starp dalībvalstīm.

1.14.   EIB grupai uzticētās kompetences konverģences un kohēzijas jomā, ar obligācijām finansēta un uz ieguldījumiem balstīta izaugsme kopš 1997. gadā Amsterdamā pieņemtās īpašās rīcības programmas varētu palīdzēt sasniegt fiskālo pārvedumu makroekonomikas līmeni.

1.15.   Tiktu veicināta kohēzija. Eiroobligācijas varētu līdzfinansēt EIB ieguldījumu projektus, kuriem tā jau 1997. gadā ir saņēmusi apstiprinājumu, lai veicinātu kohēziju un konverģenci šādās nozarēs: veselība un izglītība, pilsētu atjaunošana, vide, zaļās tehnoloģijas un atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī jaunizveidotiem uzņēmumiem jauno tehnoloģiju nozarē.

1.16.   Konkurence tiktu uzlabota, paredzot, ka daļa no eiroobligāciju emisijas iegūtā kapitāla plūsmām tiktu novirzīta riska kapitāla fonda finansēšanai maziem un vidējiem uzņēmumiem. Tas ļautu īstenot Eiropas MVU politiku, kas bija viens no EIF, kas tagad iekļauts EIB grupā, mērķiem.

1.17.   Eiropas Centrālā banka (ECB) ir stabilitātes uzraudzītāja, savukārt EIB grupa var nodrošināt izaugsmi, veicot ieguldījumu projektu līdzfinansēšanu ar eiroobligācijām. Pēc finanšu krīzes 2008. gadā EIB tika aicināta turēt un emitēt obligācijas, lai stabilizētu parādu. Tomēr tā noraidīja šo uzaicinājumu, kas tobrīd bija saprotami. Taču Eiropas Investīciju fonda paralēlais pamatuzdevums bija emitēt Savienības obligācijas, kā ierosināja Delors kgs Komisijas 1993. gada Baltajā grāmatā par izaugsmi, konkurētspēju un nodarbinātību. Kā EIB grupas sastāvdaļa un, pamatojoties uz EIB obligāciju veiksmīgas emisijas pieredzi, Eiropas Investīciju fonds varētu veikt eiroobligāciju neto emisijas (sk. arī šā atzinuma 5.2.–5.8. punktu).

1.18.   Eiroobligācijas tādējādi varētu līdzfinansēt Eiropas izaugsmes plānu un Eiropas izaugsmes paktu, iesaistot visus savus visdinamiskākos dalībniekus — uzņēmumus, arodbiedrības, apvienības, — paktu, kas darbotos kā ģenerators praktiskām atbildēm uz pašreizējās krīzes izaicinājumiem. Tas būtu Eiropas jaunais kurss (New Deal), kas balstīts uz ASV pieredzi un kas var atjaunot attīstību un nodarbinātību, samazināt parādu, atjaunot, jo sevišķi jauniešos, uzticību un cerību ES nākotnei, un jo īpaši — mazināt bezdarbu jauniešu vidū.

1.19.   Vienlaikus būs jāuzsāk process, kas bez kavēšanās risinātu ES galvenās problēmas: fiskālo un ekonomisko dimensiju, kurā būtu jāparedz arī ECB kā finanšu stabilitātes garanta stiprināšana, kā nolemts 2011. gada 8. un 9. decembra Briseles sammitā; sociālo dimensiju un politisko dimensiju, lai novērstu pašreizējo demokrātijas deficītu un paātrinātu lēmumu pieņemšanas procesu. Praktiski tas nozīmē novērst visus ierobežojumus (īpaši lēmumu pieņemšanas procesa ierobežojumi un politiskais vājums), kas ir kavējuši un kavē ES ātri un efektīvi reaģēt, ne tikai lai atbalstītu euro, bet arī lai neapdraudētu savu eksistenci un pastāvēšanas būtību, padziļinot tās lejupslīdi.

2.   Pamatojums

2.1.   Šā atzinuma galvenais mērķis ir iezīmēt rīcības plānu, ko var īstenot nekavējoties, bez nepieciešamības veidot jaunas iestādes vai pārskatīt Līgumus, un kas var veidot pamatu euro zonas parāda kopējai pārvaldībai. Atzīstot nepieciešamību samazināt nepieļaujamos valsts parāda apjomus, atzinums papildina citus jau pieņemtos vai patlaban izstrādājamos EESK atzinumus attiecībā uz izaugsmi, rūpniecības un finanšu politiku, produktivitāti un konkurētspēju.

2.2.   Pēc 2007.–2008. gada finanšu krīzes bija cerība, ka sliktākais jau ir aiz muguras. Krīzes pārvarēšana Eiropas iedzīvotājiem radīja ievērojamas izmaksas un palielināja valsts parādu. Tomēr pēc diviem gadiem, neraugoties uz valsts parāda īstermiņa pieaugumu saistībā ar banku glābšanas izmaksām, uzmanības centrā privātā parāda vietā nonāca valsts parāds.

2.3.   Spekulatīvais uzbrukums valstīm, kas tiek uzskatītas par visvājākajām, ir pierādījis euro zonas ievainojamību, neskatoties uz to, ka tās kopējais valsts parāds, kurš jebkurā gadījumā jāsamazina un jākontrolē, ir mazāks nekā ASV parāds. Īstenotie pasākumi, lai arī ar nokavēšanos, ir liels solis uz priekšu, kas tomēr nav pietiekams, jo krīze ir sistēmiska, un tātad nav atkarīga no kādas konkrētas valsts parāda.

2.4.   Tas skaidri norāda uz galveno problēmu attiecībā uz euro zonas, kā arī paša Eiropas projekta izdzīvošanu, proti, uz to, kas veido likumus un kam pieder pēdējais vārds. Eiropas pilsoniskā sabiedrība jau ir skaidri sapratusi, ka situāciju vairs nekontrolē likumīgi ievēlētas valdības, bet gan iestādes, kas nav vēlētas un kas aizstāj valdības. Tādējādi ir apdraudēta ne tikai atsevišķu valstu valdību leģitimitāte, bet arī demokrātiskās aprites izdzīvošana Eiropas līmenī.

2.5.   Līdz 2008. gadam valūtu svārstības neietekmēja euro un tas bija spēcīgāks attiecībā pret ASV dolāru, kļūstot par otro rezervju valūtu pasaulē. Viens no šādas pārmaiņas un ar euro saistīto problēmu iemesliem ir tas, ka līdz pat Grieķijas krīzei kredītreitingu aģentūras balstījās uz pieņēmumu, ka Eiropas Savienība neļaus euro zonas dalībvalstij bankrotēt. Kad Grieķijas krīzei netika rasti ātri risinājumi, strauji pieauga jaunu obligāciju emisijas. Vairāk nekā divus gadus trūka politiskās gribas vienoties par risinājumu valsts parāda krīzei Eiropā, tādējādi rosinot reitingu aģentūras pazemināt kredītvērtējumus gan euro zonas kodolu veidojošajām, gan perifērijā esošajām dalībvalstīm.

2.6.   Ņemot vērā vajadzību atveseļot parādu (pakāpeniski, lai nepieļautu “vainīgā” slimnieka iznīcināšanu izdziedēšanas vietā), ES jāreaģē mērķtiecīgāk. Dalībvalstis (ne tikai tās, kurām ir vislielākais parāds), kas ir spiestas nereaģēt, lai nepasliktinātu kontu stāvokli, un kuras nospiež lēna izaugsme, kopā ar ES ir inertas vai vismaz lēnas lēmumu pieņemšanā. Arī obligāciju tirgu neiedrošina tādi politiski risinājumi, kuri tendēti uz ierobežojumiem, taupību un samazinājumiem, kas draud ar zemiem vai negatīviem izaugsmes rādītājiem.

2.7.   Viens no aspektiem ir tas, ka vienas valsts pārpalikumi ir citu valstu deficīts. Otrs aspekts ir nepareizs priekšstats par “izstumšanas hipotēzi” un paralēls kļūdains priekšstats, ka valsts ieguldījumu un izdevumu samazināšana katrā ziņā piesaistīs privātos ieguldījumus un izdevumus. Nav ņemts vērā arī tas, ka dažos gadījumos, kad mazākajās dalībvalstīs agrākām taupības programmām sekoja ekonomikas atveseļošanās, tas notika apstākļos, kad kopumā ES paplašināja eksporta pieprasījumu, un vairākos gadījumos vienlaikus notika valūtu amortizācija — iespēja, kādas tagad nav euro zonas dalībvalstīm.

2.8.   ES ir jāatjauno Eiropas iedzīvotāju uzticēšanās vienotajai valūtai, kas kalpo viņu kopīgajām interesēm. Tas nozīmē ekonomikas, sociālās un kultūras jomas rīcības plānu un “jauno Eiropas paktu”, kas būtu salīdzināms ar Amerikas “New Deal”, kura panākumi rosināja prezidentu Trumanu atbalstīt Maršala plānu, kas ne tikai veicināja atveseļošanos pēc kara, bet arī ļāva visām Eiropas valstīm izveidot ilgtspējīgu attīstību, kas balstīta uz konkurenci, produktivitāti, nodarbinātību, sociālo statusu, labklājību un galvenokārt uz konsensu (sociālā līdzdalība un partnerība).

2.9.   Šāda perspektīva, kas aptver gan stabilitāti, gan izaugsmi, radītu politisku vienprātību par papildu instrumentiem kopējās ekonomiskās un fiskālās pārvaldības īstenošanai. Tā ir pretsvars koncepcijai par vienotu valūtu, bet ar 17 atšķirīgām valsts parāda pārvaldības politikām. Tomēr, lai to risinātu, nepietiek ar fiskālās taupības budžeta politiku. Ir vajadzīgas atbilstošas parādu pārvaldības stratēģijas un kopīgi finanšu instrumenti, ar ko var finansēt Eiropas izaugsmi laikā, kad tiek samazināts pārmērīgi augstais valstu parāda līmenis.

2.10.   ES reakcija uz krīzi nevar būt saistīta tikai ar vārdiem “soda pasākumi, taupība, samazināšana, ziedošanās” neatkarīgi no to sekām. Nemaz nerunājot par vērtēšanu un dalīšanu starp “tikumīgi” un “netikumīgi”, kas bieži neatbilst patiesībai un reālai atbildībai. Šāda pieeja veido nenovīdību, egoismu, aizvainojumu un rūgtumu, arī kulturālu, un rada atriebības situāciju, kā arī bīstamu populismu Eiropā. Pamatā ir diagnozes kļūda, proti, krīzes morālais skatījums, kas neļauj tā sauktajiem “tikumīgajiem” palīdzēt citiem.

2.11.   Saikne starp taupību un izaugsmi ir dilemma, no kuras ES ir jātiek ārā, arī ar iedzīvotāju palīdzību, vienlaicīgi divos līmeņos, kā minēts turpmākajos divos punktos.

2.12.   Pirmām kārtām jānoformulē jauns, drosmīgāks priekšlikums attiecībā uz valsts parādu, kurā paredzēts, balstoties uz kopēju solidaritāti un Līguma principiem, samazināt parāda līmeņus un saglabāt dalībvalstu atbildību, izskaužot spekulāciju. Euro aizsardzība, kas galvenokārt ir politisks jautājums, būtu ieguvums visām valstīm, jo īpaši bagātākajām, un nepieļautu paradoksālo situāciju, ka vienotā valūta no sākotnējā sapņa kļūst par šausmām ES iedzīvotājiem.

2.13.   Otrā priekšlikuma mērķim jābūt uzticības nostiprināšanai Eiropas iedzīvotājos. Tāpēc jāuzsāk ekonomikas, kā arī sociālais un kultūras atjaunošanas plāns, lai, nodrošinot vajadzīgo finansējumu, īstenotu Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu 2020. gadam. Turklāt ES ir vajadzīga liela ideja, sava veida “Eiropas jaunais pakts”, piemēram, pēc ASV jaunā kursa (New Deal) parauga. Kā zināms, arī Maršala plāns ne tikai veicināja atveseļošanos pēc kara, bet arī ļāva visām Eiropas valstīm izveidot ilgtspējīgu attīstību, kas balstīta uz konkurenci, produktivitāti, nodarbinātību, sociālo statusu, labklājību un galvenokārt uz konsensu (sociālā līdzdalība un partnerība).

2.14.   Tāpēc ES jāpieliek visas iespējamās pūles, lai kopīgi risinātu jautājumus attiecībā uz tirgiem, kas ir pierādījuši savu ierobežotību, rīkojoties bez noteikumiem un kontroles. Tomēr tam nav vajadzīgs visu dalībvalstu vienprātīgs atbalsts jaunajiem finanšu instrumentiem. Šajā jomā var izmantot “ciešākas sadarbības” principu. Tā vietā, lai samazinātu euro zonu līdz valstu “pamatkodolam”, kuras varētu pašas no tā ciest zaudējumus, vajadzētu ļaut valstīm, kas ir pakļautas intensīvam spekulatīvajam uzbrukumam, pārvest attiecīgu sava parāda daļu uz Eiropas parāda kontu; no tā iegūtu visas dalībvalstis.

3.   Savienības obligācijas valstu parāda stabilizēšanai

3.1.   Eiropā valsts parāds vairs nav tikai šīs valsts lieta. ES un atsevišķu valstu radītie ierobežojumi un kļūdas, kā arī apstāklis, ka trūkst efektīvas struktūras, lai uzraudzītu un kontrolētu finanšu iestādes, ir veicinājušas negodīgu rīcību pret valstu valūtām (8). Valsts finanšu sliktās pārvaldības izmantošanas dēļ ir mazinājusies dažu neaizsargātu valstu suverenitāte.

3.2.   EESK uzskata, ka ir īpaši svarīgi konsolidēt noteiktu dalībvalstu publiskās finanses, tostarp īstenojot taisnīgas un saskaņotas strukturālas reformas. Ilgtermiņā būtu jāveido fiskālā savienība ar euro zonas ekonomikas un valsts kases ministru. Tas ir pretsvars koncepcijai par vienotu monetāro (un budžeta) politiku, bet ar 17 atšķirīgām valsts parāda pārvaldības politikām. Turklāt nekavējoties jāveic steidzami pasākumi, lai stabilizētu valstu parādu, papildus kopējai dalībvalstu budžetu pārvaldībai, izmantojot ES kontroli.

3.3.   Turklāt būtu jānodrošina augstāka politiska nozīme tam, ka dažām dalībvalstīm ir liels parāds, bet Savienības pašas parāds vēl ir praktiski nulles vērtībā, un līdz 2010. gada maijam un pirms dažu dalībvalstu parāda izpirkšanas uzsākšanas tā nebija vispār. Arī pēc izpirkšanas un banku glābšanas darbībām ES parāds ir tikai nedaudz lielāks par 1 % no tās IKP: parāda/IKP attiecība, kas mazāka par desmito daļu no tā, kas pastāvēja ASV trīsdesmitajos gados, kad Rūzvelta valdība sāka konvertēt ietaupījumus ieguldījumos, izmantojot Federālās valsts kases obligāciju emisijas paplašināšanu (9). Atšķirībā no tā laika ASV pašlaik ES ir priekšrocība izmantot šo pieredzi obligāciju jomā.

3.4.   Savienība tagad var atjaunot dalībvalstu suverenitāti, tādējādi ļaujot valdīt valstu valdībām, nevis finanšu tirgiem, un minēto procesu iespējams atbalstīt, pastiprinot finanšu tirgu dalībnieku, tai skaitā kredītreitingu aģentūru, uzraudzību un atbildības novērtēšanu. Tomēr, lai to izdarītu, nav nepieciešama parāda izpirkšana, saistītas valstu garantijas vai fiskālie pārvedumi. Piemēram, lai finansētu jauno kursu, Rūzvelta valdība neuzsāka ne atsevišķu štatu valsts parāda izpirkšanu, nedz arī lika tiem garantēt Federālās valsts kases emitētās obligācijas vai veikt fiskālus pārvedumus. ASV emitē valsts kases obligācijas, kuru apkalpošanu finansē ar federālām nodevām. Atšķirībā no ASV, Eiropas Savienībai nav kopējas fiskālās politikas. Tomēr dalībvalstis var finansēt savu valsts obligāciju daļu, kas konvertēta Savienības obligācijās, bez fiskāliem pārvedumiem starp tām.

3.5.   Pieņemot taupības stratēģiju kā atbildi uz norisēm finanšu tirgos, ir atlikts malā Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns. Lielākā daļa no balsstiesīgajiem pat nezina ES saistības šajā jomā, bet labi apzinās upurus, ko tai prasa banku un riska ieguldījumu fondu glābšana. Sabiedrībā kopumā ir diezgan maza sapratne par šādas programmas pastāvēšanu.

3.6.   Vienas valsts parāda daļas konvertēšanu uz ES parādu varētu veikt arī ciešāk sadarbojoties ar galvenajām dalībvalstīm (piemēram, Vāciju), kuras turpinātu uzturēt savas valsts obligācijas. Saskaņā ar Lisabonas līgumu ciešāka sadarbība attiecas uz nelielu dalībvalstu daļu; tomēr pati euro ieviešana faktiski bija ciešāka sadarbība starp lielāko daļu no ES dalībvalstīm. Bruegel institūts ierosināja izveidot jaunu iestādi, kas turētu obligācijas, kuras rastos no dalībvalstu valsts parādu konvertēšanas Savienības parādā (10). Tomēr jauna iestāde nav vajadzīga.

3.7.   Savienības obligācijās konvertētu valsts parādu varētu turēt EFSF (vai ESM) konvertēšanai paredzētā kontā, nevis laist apgrozībā (11). Tādējādi konvertētās obligācijas būtu aizsargātas pret spekulāciju. Ieguldītāji turētu savus aktīvus līdz obligāciju termiņa notecēšanai pēc attiecīgās procentu likmes. Tas arī novērstu morālu apdraudējumu, jo obligācijas debeta kontā nevar izmantot neto kredīta radīšanai. Gan valdību un obligāciju turētāju priekšrocība ir tā, ka maksātnespējas risks dažās dalībvalstīs tādējādi tiks ievērojami samazināts.

4.   Eiroobligācijas atveseļošanas un ilgtspējīgas izaugsmes atjaunošanai

4.1.   Pēdējā laika notikumi ir pierādījuši, ka, lai efektīvāk risinātu pieaugošo makroekonomikas nelīdzsvarotību, Savienībai ir vajadzīga kopēja ekonomikas un sociālā pārvaldība, kas jāīsteno saskaņā ar vienotību, kādu rada kopēja valūta. Tomēr līdz šim Komisija un Eiropadome ir pievērsušās tikai stabilitātei, atliekot malā nepieciešamību atjaunot izaugsmi.

4.2.   Tādējādi ir atstāta novārtā gan sociālā dimensija, gan ieilgušas taupības politikas globālā dimensija, neraugoties uz Eiropas stabila pieprasījuma pēc eksporta nozīmību attīstības valstīs. Nav arī ņemts vērā, ka ir vajadzīgs finansējums izaugsmes atjaunošanai, nevis izmantojot fiskālos pārvedumus starp dalībvalstīm, bet gan apgrozot strauji augošo ekonomiku pārpalikumus.

4.3.   Piemēram, viens no argumentiem, kas izveidojies dažādos publicētajos priekšlikumos, tostarp Bruegel institūta priekšlikumā un iepriekšējā (1993. gada) Delors kga priekšlikumā attiecībā uz Savienības obligācijām, ir tāds, ka neto eiroobligāciju emisijas piesaistītu jaunattīstības valstu centrālo banku un valdību investīciju fondu atlikumu, radot palielinošu ietekmi.

4.4.   Šīs finanšu plūsmas uz eiroobligācijām varētu faktiski realizēt dalībvalstu un Eiropas Parlamenta jau kopš 2008. gada izteikto apņemšanos atbalstīt minēto Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu. Arī ja sākotnēji šādu obligāciju emisija augtu pakāpeniski, jaunattīstības valstu centrālo banku un valdību investīciju fondu atlikuma daļas 3 000 miljardu USD apmērā kumulatīvs pieplūdums būtu ievērojams.

4.5.   Šādu ienākumu summa varētu pat sasniegt vai pārsniegt Komisijas pašas resursu apjomu bez nepieciešamības veikt fiskālos pārvedumus, kuriem pretojas Vācija un citas dalībvalstis. Ar tiem varētu līdzfinansēt EIB ieguldījumu projektus tādās kohēzijas nozarēs kā veselības aprūpe, izglītība, pilsētu atjaunošana un vide.

4.6.   Kopš EIB ieguva pilnvaras attiecībā uz kohēzijas un konverģences mērķiem saskaņā ar 1997. gadā Amsterdamā pieņemto īpašās rīcības programmu, EIB ir veiksmīgi četrkāršojusi piešķirto aizdevumu apjomu. Tālākai EIB ieguldījumu četrkāršošanai būtu Maršala plānam līdzīga ietekme, kas pēc kara tika ieviests ASV (12). Tomēr, atšķirībā no Maršala plāna vai struktūrfondiem, tā finansējums nevis būtu balstīts uz dotācijām, bet gan pārvirzītu uzkrājumus ieguldījumos. Balstoties uz ekonomiskajiem faktoriem, šādi ieguldījumi radītu ilgtspējīgu pieprasījumu privātajā sektorā un nodarbinātības izaugsmi. Tas atjaunotu pārliecību gan tirgos, gan sabiedrībā par to, ka taupības pasākumus var aizstāt ar augstāku dzīves un labklājības līmeni. Izaugsme un augstāks nodarbinātības līmenis arī radītu tiešo un netiešo nodokļu ieņēmumus, kas varētu sekmēt parāda un budžeta deficīta samazināšanu.

5.   Priekšlikuma tiesiskais un institucionālais konteksts

5.1.   Savienības obligācijas un Eiropas Finanšu stabilitātes instruments (EFSI)

5.1.1.

EFSI varētu turēt valsts parāda daļu, kas konvertēta Savienības obligācijās, vienā konvertēšanai paredzētā kontā; tas būtu saskaņā ar tā stabilizācijas uzdevumiem. To varētu darīt, arī neskatoties uz faktu, ka 2012. gada jūlijā EFSI ir paredzēts aizvietot ar Eiropas stabilizācijas mehānismu (ESM), kas tad sāktu turēt konvertēto parādu.

5.1.2.

Tomēr princips, ka Savienības obligācijās konvertētais parāds nevar būt atvasinātais finanšu instruments, aizsargātu EFSI no reitingu aģentūru un obligāciju tirgu kredītvērtējumu pazemināšanas. Obligāciju turēšanai debeta kontā būtu jāpārliecina Vācija un citas dalībvalstis par to, ka tās valstis, kuru parāds daļēji ir konvertēts Savienības obligācijās, nevar izmantot šos vērtspapīrus kredīta veidošanai.

5.2.   EIF uzdevumi un eiroobligācijas

5.2.1.

Nav nekādas vajadzības iesaistīt ECB obligāciju neto emisijās. Sākotnēji bija paredzēts, ka EIF, kas izveidots 1994. gadā un 2000. gadā kļuvis par EIB daļu, būtu jāemitē Eiropas Savienības obligācijas. EIF primārais uzdevums bija nodrošināt, lai vienotā valūta atbilstu kopējām obligācijām. Tā sekundārais uzdevums bija sniegt finansiālu atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī jaunizveidotiem uzņēmumiem augsto tehnoloģiju nozarē, kas kopš 1994. gada ir bijusi tā vienīgā funkcija (13).

5.2.2.

Sākotnējā EIF koncepcijā tika ņemts vērā tas, ka vienotā valūta atņemtu dalībvalstīm iespēju izmantot devalvāciju maksājumu bilances līdzsvarošanai, un tas, ka trūkst politiskā atbalsta, lai veiktu fiskālos pārvedumus MacDougall ziņojumā ieteiktajā apjomā (14). Tomēr, ņemot vērā jaunā kursa pieredzi, tika atzīts arī tas, ka Eiropas obligācijas varētu finansēt strukturālās, sociālās un reģionālās politikas jomas, kā ieteikts jau 1956. gadā Spaak ziņojumā par kopējo tirgu (15). Turklāt tas atbilda MacDougall ziņojuma mērķiem, kuri ietvēra strukturālu un ciklisku nodarbinātības un reģionālo politiku, kas samazinātu atšķirību starp reģioniem kapitāla dotāciju un produktivitātes jomā.

5.3.   EIF uzdevumi riska kapitāla jomā

5.3.1.

1993. gada ieteikums ar EIF palīdzību atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus neattiecās tikai uz garantiju piešķiršanu to kapitālam vai aizdevumu piešķiršanu tiem, bet arī Eiropas fondu riska kapitālu ar budžeta dotācijām līdz ECU 60 miljoniem un konkrētu kompetenci jaunizveidotu uzņēmumu augsto tehnoloģiju nozarē finansēšanas jomā.

5.3.2.

Šā fonda līdzekļi, ko finansē ar Savienības obligācijām, tiktu ieguldīti vairāku gadu garumā, bet tiem būtu makroekonomikas potenciāls. Stabilai fonda pārvaldībai sadarbībā ar valstu kredītaģentūrām un reģionālās attīstības iestādēm, kas pārzina vietējo MVU stāvokli, būtu jānodrošina iespēja finansēt obligācijas ar kapitāla ieguvumiem tieši no MVU, ja to pieļautu šo uzņēmumu veiksmīga darbība.

5.3.3.

Mērķis bija kompensēt privāto riska kapitālu relatīvi mazo izplatību Eiropā (salīdzinājumā ar ASV), samazināt MVU atkarību no aizdevumiem ar fiksētu likmi, kas bija neizdevīgi jaunizveidotajiem uzņēmumiem, pirms tie varētu iekļūt tirgū, un tādējādi stiprināt inovāciju un konkurētspēju mikroekonomikas līmenī ar pozitīvām sekām makroekonomikas un sociālajā līmenī.

5.3.4.

Jau kopš EIF izveidošanas (1994. gadā) tā riska kapitāla garantēšanas funkcija netika pietiekami novērtēta salīdzinājumā ar aizdevumu garantēšanas funkciju, tādēļ brīdī, kad tas tika iekļauts EIB grupā (2000. gadā), fonds bija piešķīris garantijas MVU tikai ECU 1 miljarda apmērā. EIF sākotnējā koncepcija — mikroekonomikas instruments ar makroekonomikas ietekmi — tika atjaunota tikai 2008. gada septembrī, kad Nicas Ekonomikas un finanšu padome (Ecofin) aizsāka atbalsta programmu MVU EUR 30 miljardu apmērā, lai arī tāpat tikai izmantojot aizdevumus, nevis pašu kapitāla piesaistīšanu.

5.3.5.

Tagad no jauna jānovērtē EIF kā riska kapitālu fonda, nevis tikai aizdevumu fonda funkcija saistībā ar eiroobligāciju neto emisiju kā papildinājumu dalībvalstu parāda daļas konvertācijai Savienības parādā.

5.4.   Eiropas Investīciju banka

5.4.1.

EIB vienmēr ir emitējusi savas obligācijas un ir skaidri izteikusi savu nostāju saglabāt to identitāti skaidri atšķirīgu no ES obligācijām. Tam ir pamats. Pirmkārt, EIB emitē savas obligācijas galvenokārt projektu finansēšanai un vēlas saglabāt šo īpatnību. Otrkārt, tiek uzskatīts, ka parāda apkalpošana attiecībā uz eiroobligāciju emisiju pieprasītu fiskālos pārvedumus, bet EIB parāda apkalpošana tiek veikta ar ienākumiem no tās finansētajiem projektiem. Treškārt, fiskālie pārvedumi varētu palielināt Komisijas pašu resursus, taču tas šķiet neiespējami. EIB arī ir norūpējusies par sava kredītreitinga iespējamu pazemināšanos pēc iesaistīšanās parādu stabilizācijā.

5.5.   EIB un EIF funkciju papildināmība

5.5.1.

Tomēr šīs atrunas nebūtu attiecināmas uz Eiropas Investīciju fonda veiktām eiroobligāciju neto emisijām. Lai arī EIB un EIF ir vienas grupas locekļi, tās ir dažādas iestādes. Tāpēc EIF eiroobligācijas būtu nošķirtas no EIB obligācijām un parāda stabilizācijai paredzētajām EFSI Savienības obligācijām.

5.5.2.

EIF veiktās eiroobligāciju emisijas varētu papildināt EIB emitētās obligācijas projektu līdzfinansēšanai. Obligāciju apkalpošanu varētu finansēt ar ieguldījumu projektu ieņēmumiem, nevis fiskālajiem pārvedumiem. EIB saglabātu kontroli, paturot kompetenci apstiprināt un pārvaldīt projektus, tādējādi nodrošinot savas privilēģijas šīs jomas pārvaldīšanā.

5.5.3.

Ja būtu nepieciešams iesaistīt vietējos partnerus, kas tai ir nozīmīgs faktors, EIB varētu to izdarīt, pateicoties sadarbībai projektu pārvaldībā ar tādām valstu kredītiestādēm kā Francijas Caisse des Depôts et Consignations, Itālijas Cassa Depositi e Prestiti un Vācijas Kreditanstalt für Wiederaufbau.

5.6.   EIF un obligāciju pārvaldīšana

5.6.1.

Lai pārvaldītu obligāciju emisijas atvērtā tirgū, proti, veiktu savu sākotnējo funkciju, EIF vajadzētu jaunu darbības plānu. Tam vajadzētu izveidot komandu, kas sastāv no personām ar augstu profesionālās kompetences līmeni, bet šajā nolūkā EIF varētu piesaistīt EIB un valstu organizācijas, kuras ir atbildīgas par valsts parāda pārvaldību. Turklāt, ņemot vērā, ka eiroobligācijas emisija augtu pakāpeniski, EIF varētu izveidot šādu jaunu komandu laika gaitā.

5.6.2.

Ecofin padome ir EIB grupas pārvaldes struktūra. Lēmums par to, ka EIF emitētu eiroobligācijas, neizraisītu nekādu līgumu pārskatīšanu, tāpat kā tas nebija nepieciešams fonda izveidei 1994. gadā.

5.7.   Lai noteiktu Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna kritērijus, nav vajadzīgs Ecofin padomes lēmums vai Komisijas priekšlikums. Kopš Amsterdamā pieņemtās īpašās rīcības programmas, Luksemburgas Eiropadomes (1997. gadā) un Lisabonas Eiropadomes (2000. gadā) EIB ir saņēmusi no Padomes vairākas pilnvaras gan kohēzijas, gan konverģences jomā, lai ieguldītu veselībā, izglītībā, pilsētu atjaunošanā, pilsētvidē, videi nekaitīgās tehnoloģijās un finanšu palīdzībā MVU un jaunizveidotajiem uzņēmumiem augsto tehnoloģiju jomā, kā arī Eiropas transporta un komunikāciju tīklos.

5.8.   Kopš 1997. gada EIB ir spējusi četrkāršot gada finansējuma apjomu ieguldījumiem, sasniedzot līmeni, kas līdzvērtīgs divām trešdaļām no Komisijas pašu resursiem. Vēlreiz četrkāršojot šo apjomu līdz 2020. gadam, arī pateicoties līdzfinansējumam no jauno tirgus ekonomikas valstu centrālo banku un valdību investīciju fondu ieguldījumiem eiroobligācijās, varētu īstenot Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ir pierādīts: ieguldījumu palielinoša ietekme ir vienāda ar trīs un attiecīgi divas vai trīs reizes augstāka par fiskālo palielinošo ietekmi (16).

---

(1)  Eiropas Komisijas Zaļā grāmata par stabilitātes obligāciju ieviešanas iespējamību, COM(2011) 818 galīgā redakcija, 23.11.2011.

(2)  Eiropadome, Projekts līgumam par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību Ekonomikas un monetārajā savienībā, 2012. gada 10. janvāris.

(3)  Jāatzīmē, ka šajā atzinumā pieņemtā “eiroobligācijas” definīcija nav tieši attiecināma uz citos avotos izstrādāto definīciju. Eiropas Komisijas Zaļajā grāmatā ir analizēti nosacījumi, lai ieviestu “stabilitātes obligācijas”, kas ir šajā atzinumā minētajām “Savienības obligācijām” pielīdzināms jēdziens, taču ar atšķirību, ka šādām obligācijām nebūtu vajadzīgas solidāras garantijas. Citos priekšlikumos, piemēram, tajos, ko izstrādājis Lorenzo Bini Smaghi, tādā pašā kontekstā izmantots termins “eiroobligācijas”, savukārt šajā atzinumā eiroobligācijas ir attiecinātas uz obligāciju neto emisiju ar mērķi atjaunot un saglabāt ekonomikas atveseļošanu. Sk. Von Weizäcker, J. un Delpla, J. (2010). The Blue Bond Proposal. The Bruegel Institute. Policy Brief 2010:3. Schmidt, C. M et al, (2011). Proposal for a European Redemption Pact, November 9th. Sachverständigenrat zu Begutachtung der gesamtwirtshaftlichen Entwicklung.

(4)  Sākot ar vienotā tirgus īstenošanu, kā ierosināts Monti ziņojumā.

(5)  Holland, Stuart (1993), The European Imperative: Economic and Social Cohesion in the 1990s. Foreword Jacques Delors. Nottingham: Spokesman Press.

(6)  Tādā veidā privātie obligāciju turētāji gūtu ievērojamas priekšrocības bankrota riska gadījumā, jo valstu obligācijas tiktu konvertētas identiskās Savienības obligācijās, pamatojoties uz sākotnējo procentu likmi.

(7)  Dalībvalstis, kuras savā starpā vēlas izveidot ciešāku sadarbību jomās, kas nav Savienības ekskluzīvā kompetencē, var izmantot Savienības iestādes un īstenot šīs kompetences, piemērojot attiecīgos Līgumu noteikumus, ievērojot ierobežojumus un saskaņā ar kārtību, kas noteikta LES 20. pantā, kā arī LESD 326.–334. pantā. Ciešākas sadarbības mērķis ir veicināt Savienības mērķu sasniegšanu, aizsargāt tās intereses un pastiprināt integrācijas procesu. Šādai sadarbībai jābūt vienmēr pieejamai visām dalībvalstīm. Padome kā galējo līdzekli pieņem lēmumu, ar ko dod atļauju sākt ciešāku sadarbību, ja konstatēts, ka Savienība kopumā nevar pieņemamā termiņā sasniegt šādas sadarbības mērķus, un ar noteikumu, ka tajā piedalās vismaz deviņas dalībvalstis. Tiesību akti, kas pieņemti ciešākas sadarbības ietvaros ir saistoši tikai iesaistītajām dalībvalstīm un nebūtu uzskatāmi par acquis sastāvdaļu, kas ir jāpieņem valstīm, kuras pretendē uz pievienošanos Savienībai (LES 20. pants). Visi Padomes locekļi var piedalīties Padomes apspriedēs, bet balsošanā piedalās tikai tie Padomes locekļi, kas pārstāv dalībvalstis, kuras ir iesaistītas ciešākā sadarbībā (LESD 330. pants).

(8)  Sk. EESK atzinumu par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 1060/2009 par kredītreitingu aģentūrām”, OV C 54, 19.2.2011., 37. lpp.

(9)  ASV izvēlējās deficīta finansējumu tikai prezidenta Rūzvelta otrās valdības pilnvaru laikā. Tomēr gan pirmo, gan otro prezidenta pilnvaru laikā galvenais Lielās depresijas atveseļošanas virzītājs bija sociālie un vides ieguldījumi, ko finansēja ar federālajām obligācijām: tas ir piemērs, kam Eiropa varētu tagad sekot, lai izkļūtu no krīzes.

(10)  Von Weizäcker J. un Delpla J., The Blue Bond Proposal, Bruegel institūta politikas pārskats, 2010. gads, Nr. 3.

(11)  Tirgū apgrozībā neesošu obligāciju privātie turētāji vajadzības gadījumā varētu tās pārdot ESM ietvaros atbilstīgi nominālvērtībai, kam ir noteikta robežvērtība.

(12)  Aptauja, kas tika veikta 1950. gada vidū un kurā piedalījās 2 000 respondenti no Francijas, Norvēģijas, Dānijas, Nīderlandes, Austrijas un Itālijas, parāda, ka 80 % no aptaujātajām personām zināja par Maršala plāna esamību, un 25–40 % saprata tā darbību.

(13)  Stuart Holland (1993). The European Imperative: Economic and Social Cohesion in the 1990s. op. cit.

(14)  Proti, no 5 līdz 7 % no IKP (Eiropas Komisija, Report of the Study Group on the Role of Public Finance in European Integration, 1977. gads).

(15)  Starpvaldību komiteja par Eiropas integrāciju, Report on the General Common Market, 1956. gads (“Spaak ziņojums”).

(16)  Creel J., Monperrus-Veroni P. un Saraceno F., Has the Golden Rule of public finance made a difference in the United Kingdom?, Observatoire Français des Conjonctures Économiques, Working Papers, 2007. gads, Nr. 13.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/17

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Attīstīt uz iedzīvotājiem orientētu un viņiem tuvu pieeju iekšējā tirgus politikas jautājumos” (pašiniciatīvas atzinums)

2012/C 143/04

Ziņotājs: Pegado LIZ kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2011. gada 20. janvārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Attīstīt uz iedzīvotājiem orientētu un viņiem tuvu pieeju iekšējā tirgus politikas jautājumos” (pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 1. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (22. februāra sēdē), ar 118 balsīm par, 3 balsīm pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

(José Manuel Barroso, Expresso, 2011. gada 19. septembris)

1.   Ievads

1.1.   Tuvojas laiks, kad — saskaņā ar Jacques Delors ideju — Eiropā jau divdesmit gadus vajadzēja būt izveidotam vienotajam tirgum bez robežām un bez jebkādiem šķēršļiem; šis laiks ir piemērots, lai Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā pārstāvētā organizētā pilsoniskā sabiedrība analizētu, kas ir sasniegts un kas būs tālāk.

1.2.   Šodien analizējot iekšējo tirgu, ir jāanalizē arī Eiropas projekta modelis kopumā. Jāuzdod jautājums, vai tāda Eiropa — ko daži bija iecerējuši un šo 60 gadu laikā ir ļoti centušies veidot, savukārt citi mēģinājuši pakāpeniski sagraut — pastāvēs arī 2050. gadā kā brīvības, kultūras daudzveidības un miera sekmēšanas modelis, kurš veicina draudzību un vienlīdzību starp iedzīvotājiem vidē, kurā nav diskriminācijas un šķēršļu. Šo jautājumu nesen uzdeva komisārs Barnier kgs savā plašajā runā Humbolta universitātē.

1.3.   Tas ir vēl jo aktuālāks nestabilajā laikā, kad Eiropā iestājusies ilgstoša sistēmiska, ne tikai cikliska krīze, kas ir ne tikai ekonomikas un finansiāla krīze, bet arī sociāla un kultūras krīze, un kuras pārvarēšanai – kā uzskata vairums EESK pārstāvēto ieinteresēto personu — nav efektīvu risinājumu.

1.4.   Patlaban mēs piedzīvojam darba vietu krīzi. Izveidojusies tāda situācija, ka Eiropa vairs nespēj garantēt darbu saviem iedzīvotājiem. No šī nepatīkamā stāvokļa var izkļūt vienīgi ar izaugsmes palīdzību, un galvenajam šīs izaugsmes veicināšanas instrumentam jābūt iekšējā tirgus pilnīgai izveidei.

1.5.   Pilsoniskā sabiedrība pamatoti pauž šaubas par pašreizējā ar Lisabonas līgumu izveidotā ES institucionālā modeļa spējām pārvarēt krīzi. Tā šaubās, vai pašreizējais ekonomiskais un finansiālais modelis spēj efektīvi un atbilstoši sevi regulēt, un pauž lielas bažas par to, ka trūkst saskaņotu un efektīvu regulējošu pasākumu, kā arī par to, ka aizvien vairāk ir atsevišķu un pretrunīgu lēmumu no visām pusēm. Pilsoniskā sabiedrība pauž bažas par to, kā var panākt efektīvāku un stingrāku finanšu sistēmas kontroli, ņemot vērā daudzās akciju tirgus krīzes, kas nenovēršami kaitē sociālajai un ekonomikas jomai; tā pauž bažas, ka krīzes simptomu dziļums (ņemot vērā draudošo globālo recesiju) liecina, ka pašreizējais Eiropas modelis var sabrukt. Tāpēc pilsoniskā sabiedrība aicina pašreizējos vadītājus parādīt vajadzīgo apņēmību un redzējumu par to, kā sekmīgi atveseļot Eiropas ekonomikas un sociālo modeli, saglabājot līgumā iekļautās vērtības un principus.

1.6.   Tāpēc īpaši pozitīvi ir vērtējams tas, ka līdztekus pašreizējā atzinuma izstrādei arī EFTA konsultatīvā komiteja ir uzskatījusi, ka jāizstrādā atzinums par šo pašu tematu, un Oslo notikušajā kopējā sanāksmē bija iespējams saskaņot viedokļus (1).

2.   Iekšējais tirgus — kas tas ir un kā tas darbojas?

2.1.   Ideja par kopēju tirgu jau ir iekļauta sākotnējā līgumā: tas ir svarīgs instruments, kura mērķis ir nodrošināt saimnieciskās darbības saskaņotu attīstību, pastāvīgu un līdzsvarotu ekonomikas izvēršanu, palielināt stabilitāti, efektīvāk uzlabot dzīves standartus un sekmēt ciešākas attiecības starp dalībvalstīm (2. pants). Iekšējo tirgu jau no paša sākuma attīstīja nevis kā atsevišķu politiku vai vienkārši kā brīvās tirdzniecības zonu, piemēram, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācija (EFTA), bet gan kā vispārējas stratēģijas sastāvdaļu.

2.2.   Tādējādi tika definētas turpmākās iekšējā tirgus politikas vadlīnijas — šo politiku daži pamatoti uzskatīja par vienu no lielākajiem Eiropas politikas sasniegumiem. Bija paredzēts to pakāpeniski veidot divpadsmit gadu pārejas posmā (8. pants), kam vajadzēja beigties vēlākais 15 gadus pēc līguma stāšanās spēkā.

2.3.   Neskatoties uz tā īstenošanai izveidotajiem instrumentiem, politiskie, sociālie un ekonomikas apstākļi veidojās savādāk un no 1957. gada idejām bija jāatsakās un jāsecina, ka pēc 15 gadiem mērķi, kas būtu pamatā kopēja tirgus efektīvai izveidei, ir vēl ļoti tālu.

2.4.   Pēc tam 1985. gada Baltajā grāmatā par iekšējā tirgus izveidi bija izvirzīti precīzi uzdevumi minētā mērķa sasniegšanai līdz 1992. gadam. Vienlaikus bija skaidrs, ka Romas līgumā ir nepieciešami daži grozījumi, lai atvieglotu Baltajā grāmatā izvirzīto politikas mērķu sasniegšanu. Tas bija sākums Vienotajam Eiropas aktam (2), ar ko ievadīja nozīmīgas pārmaiņas attiecībā uz iekšējo tirgu, proti,

a)	kvalificētā balsu vairākuma noteikums vienprātības vietā, lai pieņemtu pasākumus, kas saistīti ar tiesību aktu tuvināšanu, lai izveidotu iekšējo tirgu (8.a pants un 100.a pants);

b)	pirmā norāde uz augstu aizsardzības līmeni saistībā ar pasākumiem veselības aizsardzības, drošības un patērētāju aizsardzības jomā (100.a panta 3. punkts);

c)	savstarpējas atzīšanas principa vispārēja pieņemšana, pamatojoties uz labi zināmo Tiesas judikatūru Cassis de Dijon lietā (100.b pants);

d)	skaidrs aicinājums, veidojot iekšējo tirgu, ievērot svarīgo ekonomiskās un sociālās kohēzijas mērķi (130.a un b pants).

2.5.   Tomēr jaunie noteikumi par iekšējā tirgus izveidi patiesu nozīmi ieguva tikai 1992. gadā, kad ar Māstrihtas līgumu izveidoja Eiropas Savienību (3) — šajā laikā jau bija pilnīgi skaidrs, ka mērķi līdz 1992. gadam pabeigt iekšējā tirgus izveidi principā nav izdevies sasniegt (4).

2.6.   Tieši pretēji, vairums dalībvalstu atgriezās pie leģislatīviem un neleģislatīviem šķēršļiem, un Komisija īstenoja liberālu izvēles brīvības politiku, un tas apstādināja iekšējā tirgus izveidi vairākās īpaši nozīmīgās jomās, īpaši pakalpojumu jomā.

2.7.   Vairums no iekšējā tirgus jomā īstenotajām iniciatīvām patiesībā bija tikai atsevišķu, nekoordinētu, no kopējas politikas atdalītu un ar tiesību aktu saskaņošanu saistītu pasākumu apkopošana; dalībvalstis bieži bloķēja šīs iniciatīvas, ieviešot savas politikas brīvas konkurences ierobežošanai, piešķirot nelegālu valsts atbalstu, ieviešot jaunus kvantitatīvus ierobežojumus vai šķēršļus un sistemātiski noraidot jebkādu virzību uz priekšu tādās nozīmīgās jomās kā rūpniecības integrācija, nodokļi vai ekonomikas pārvaldība.

2.8.   Pat tādām šķietami sekmīgām un kopumā atzinīgi vērtētām iniciatīvām, kā, piemēram, Šengenas noteikumu pieņemšanai, vienotās valūtas ieviešanai, ES tiesiskuma un brīvības telpas nesenajai izveidei un Pamattiesību hartas iekļaušanai galīgajā Lisabonas līgumā, ir ierobežota ietekme, jo dažas dalībvalstis tajās neiesaistās vai tās neatbalsta. Turklāt ir ierobežota to piemērošanas joma un piemērošana (kad atklāti nedarbojas pret tām), un to atbalstam nav citu vērienīgu pasākumu, piemēram, efektīvas Eiropas finanšu politikas. Tas viss izskaidro Eiropas nespēju pārvarēt pašreizējo krīzi, kas ir cēlonis tās dziļajam pagrimumam, kā Jacques Delors2011. gada 18. augustā norādīja intervijā Le Soir un Le Temps izdevumiem.

2.9.   EESK jau ilgu laiku ir vērsusi uzmanību uz to, ka ir nepieciešama skaidra paradigmu maiņa, lai iekšējā tirgus izveides kvalitāti izvirzītu par prioritāti, galveno uzmanību pievērstu iedzīvotāju kopumā, un īpaši patērētāju un darba ņēmēju, praktiskajām interesēm un pamattiesībām, un sociālajiem jautājumiem veltītu tādu pašu uzmanību kā ekonomikas jautājumiem. Tas veido uz iedzīvotājiem orientētu redzējumu pretēji līdz šim īstenotajai uz ekonomiku orientētajai pieejai, kas ir atbildīga par vilcināšanos, nevēlēšanos un uzticamības trūkumu (5).

2.10.   Pašreizējais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs otrā pilnvaru termiņa sākumā nāca klajā ar savu jauno redzējumu par 21. gadsimta vienoto iekšējo tirgu (6), ņemot vērā agrāko paziņojumu “Pilsoņu programma Eiropas efektivitātes nodrošināšanai” (7). Tas radīja iespaidu un pamatotas cerības, ka Komisija vēlas savu iekšējā tirgus politiku būtiski pārorientēt uz to, lai sniegtu pēc iespējas lielāku labumu iedzīvotājiem un patērētājiem. Iekšējā tirgus politiku vairs neuzskatot par atsevišķu politiku, bet gan par visaptverošas stratēģijas — tagadējās “Eiropa 2020” priekšteces — sastāvdaļu, Komisijas paziņoja, ka iekšējā tirgus galvenie mērķi ir palielināt patērētāju uzticēšanos, sekmēt ekonomikas integrāciju un sociālo kohēziju un attīstīt uz zināšanām balstītu sabiedrību ilgtspējīgā Eiropā, kas atrodas globalizētā pasaulē. Šīs jaunās pieejas svarīgs instruments bija regulējuma pastāvīga uzlabošana racionalizētā un vienkāršotā leģislatīvajā vidē (8).

2.11.   Lai konsolidētu šo jauno pieeju, Komisija lūdza bijušo komisāru Mario Monti izstrādāt īpašu ziņojumu, kas nāca klajā 2010. gada maijā (9). Tajā pašā laikā Padome lūdza pārdomu grupai, kurā darbojās augsta līmeņa personas, tostarp Mario Monti, un ko vadīja bijušais Spānijas premjerministrs Felipe González, izstrādāt ziņojumu par Eiropas perspektīvām līdz 2030. gadam (10). Savukārt Eiropas Parlaments (arī 2010. gada maijā) pieņēma Grech ziņojumu, kas bija pamatā Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūcijai “Vienotā tirgus nodrošināšana patērētājiem un pilsoņiem” (11).

2.12.   Visos šajos nozīmīgajos dokumentos uzmanība būtībā ir vērsta uz to, ka iekšējā tirgus politikas izstrādē un īstenošanā ir nepieciešama radikāla paradigmu maiņa, jo pašreizējais modelis ir zaudējis aktualitāti. Tajos ir arī norādīts, ka, neskatoties uz ievērojamajiem sasniegumiem dažās jomās, rezultāti kopumā nav populāri, nav atbilstoši un daudzējādā ziņā neattaisno cerības laikā, kad Eiropu skārušas negaidītas problēmas un nākotne ir draudoša.

2.13.   Šādas piezīmes un secinājumi ir iekļauti un plašāk analizēti arī regulāros ziņojumos par iekšējo tirgu (12), detalizētās un regulārās Eirobarometra analīzēs par sabiedrības un uzņēmumu viedokli un pieredzi saistībā ar iekšējo tirgu dalībvalstīs, līdzīgos ziņojumos par patērētāju stāvokli iekšējā tirgū (13), kā arī Komisijas ikgadējos ziņojumos par patērētāju tiesību piemērošanu kopumā (14) un patērētāju tiesību acquis atsevišķi (15). Ja šos dokumentus pareizi interpretē, profesionāli analizē un kritiski novērtē, tie pilnībā apliecina bažas un šaubas, kas paustas iepriekš minētajos dokumentos.

2.14.   Pastāvēja cerība, ka Komisija patiesi mainīs savu politisko pieeju vienotajam tirgum, lai atspoguļotu visus minētos secinājumus un pašreizējos krīzes apstākļos izstrādātu patiesi jaunu, atšķirīgu redzējumu 21. gadsimta vienotajam tirgum, tādējādi attaisnojot ar vairākām vadošo politiķu deklarācijām saistītās cerības. Tāpēc dokuments “Par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku” radīja zināmu vilšanos: neskatoties uz daudzajiem atzītajiem sasniegumiem, tajā vienkārši ir uzskaitīti 50 izolēti pasākumi un nav skaidras stratēģiskas pieejas (16). Uz tā trūkumiem un nepilnībām tika skaidri norādīts EP 2011. gada 6. aprīļa rezolūcijā (17).

2.15.   Komisijas nesenais paziņojums par divpadsmit mehānismiem minētos trūkumus nenovērsa, jo nav skaidru kopēju vienojošu vadlīniju, ko varētu ņemt vērā vispārējā politikā iekšējā tirgus jomā un kas varētu izskaidrot, kāpēc priekšroka dodama tieši minētajiem divpadsmit mehānismiem un nevis citiem, piemēram, tiem, kuri uzskaitīti EESK atzinumā (18).

2.16.   Jāatzīmē, ka daudzi Komisijas priekšsēdētāja un komisāra Barnier kga nesenie publiskie paziņojumi un programma, ar Komisija nāca klajā starplaikā (19), tomēr apstiprina nodomu iekšējā tirgus turpmākajā īstenošanā mainīt paradigmas. Par to liecina arī Krakovas deklarācija (20) un ideju laboratorijas “Notre Europe” Eiropas Uzraudzības komitejas deklarācija.

3.   Jauns modelis iekšējā tirgus izveides pabeigšanai

3.1.   Ir svarīgi vēlreiz uzsvērt, ka ES politikā (un atbilstoši Lisabonas līgumā iekļautajiem pamatprincipiem) iekšējā tirgus izveides pabeigšana ir nevis pašmērķis, bet gan līdzeklis vai instruments, kas dod iespēju sasniegt daudzus politikas mērķus dažādās jomās (21).

3.2.   Turklāt ir svarīgi vēlreiz uzsvērt, ka visi šie mērķi vienlaikus aptver ekonomikas, sociālo un vides jomu, un ka to visu galīgais mērķis ir nodrošināt iedzīvotāju labklājību un sekmēt cilvēka cieņu, vienlīdzību, brīvību, solidaritāti, demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu (Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pants) (22).

3.3.   Tāpēc, īstenojot ar iekšējā ar tirgus pabeigšanu saistītos pasākumus, kuru mērķi tagad saskaņā ar līgumiem ir daudz plašāki nekā 1957. gadā, jāievēro minētie principi, vērtības un mērķi.

3.4.   Iekšējais tirgus, ko sākumā mērķtiecīgi veidoja kā federālas Eiropas ekonomikas pīlāru, tagad ir vēlreiz jāanalizē, ņemot vērā attīstību pēdējo 30 gadu laikā un pašreizējo realitāti. Ir skaidrs, ka pašreizējos apstākļos vienotais tirgus aizvien vairāk veidojas par parastu brīvās tirdzniecības zonu, kas līdzinās iekšējā tirgus priekštecei — Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijai (EFTA), un tas būs nevis federāla politiska projekta pašsaprotams iznākums, bet gan mazākais Eiropas valstu interešu kopsaucējs.

3.5.   Tāpēc atkal ir stingri jāapstiprina ideja, ka iekšējā tirgus uzdevums ir šīs intereses apvienot pilnīgi integrētā institucionālā ekonomikas un finanšu pārvaldības sistēmā, kuras modelis īsā laikā ir jāmaina un jānosaka tā konkrētas aprises.

3.6.   Lai darbotos šajā virzienā, vispirms ir vajadzīgs reālistisks redzējums par iekšējā tirgus ierobežojumiem, lai to necenstos veidot par to, kas tas nevar būt un kam tam nevajadzētu būt, ieviešot obligātus bieži nevajadzīgus un nepamatotus pasākumus, kas uzņēmumu, īpaši MVU (23), tostarp arī brīvo profesiju pārstāvju, darbību tikai apgrūtina. Dažkārt nepamatota ir pasākumu pilnīga saskaņošana tāpēc, ka par dominējošām jānosaka citas vērtības, piemēram, kvalitātes nodrošināšana, kā tas ir, piemēram, dažās patērētāju tiesību un patērētāju aizsardzības jomās. Šajā sakarā ES iekšējā tirgus politikā līdztekus saskaņošanas aspektiem svarīga nozīme būtu atkal jāiegūst pamatnostādnei un principam “spēks daudzveidībā”.

3.7.   Ar pārliecību, bez kompromisiem un nepiekāpīgi jāturpina programma tiesību aktu izstrādes uzlabošanai. EESK vienmēr ir aktīvi iesaistījusies šajā programmā (24). Tās mērķis ir ne tikai izstrādāt tehniskā ziņā nevainojumus dokumentus un samazināt nevajadzīgo un kaitīgo birokrātiju, bet arī izstrādāt vispārēju proaktīvu pieeju tiesību aktu izstrādei un administratīvajai praksei, pilsonisko sabiedrību un ieinteresētos ekonomikas dalībniekus efektīvi iesaistot visos tiesību aktu izstrādes un veidošanas posmos. Lielāka uzmanība jāvelta īpaši ex-ante ietekmes novērtējumiem, un tam, lai direktīvu vietā piemērotos gadījumos sistemātiskāk izmantotu regulas, lai nodrošinātu tiesību aktu saskaņotību. Turklāt vajadzētu censties izmēģināt jaunus instrumentus, kas ir piemērotāki nekā pašreizējie daudzie sarežģītie leģislatīvie instrumenti, piemēram, attiecīgos gadījumos izmēģināt fakultatīvus režīmus  (25). Jāatrod arī drosme pilnībā attiekties no Kopienas iniciatīvām, ja tās nedod pietiekamu efektu un labumu.

3.8.   Tikpat svarīgi ir pārskatīt, vienkāršot un kodificēt Kopienas acquis un administratīvās formalitātes  (26) un rūpīgi izslēgt visu, kas ir nelietderīgs, nevajadzīgs, rada pretēju ietekmi vai pat kaitīgs (27). Taču tas jādara ar nepieciešamo piesardzību, jo, ja šo darbu nekoordinēs, varētu izslēgt nozīmīgus tiesību aktu aspektus, kas būtiski ietekmē svarīgas jomas.

3.9.   Vajadzēt noteikt šādu moto: “regulēt, bet pārlieku neierobežot”. Tāpēc svarīga būs ne tikai inovācija un radošums; būs svarīgi arī no jauna analizēt priekšlikumus, ko izstrādāja neatkarīgu ekspertu grupa likumdošanas procesa un administratīvo procedūru vienkāršošanas jautājumos. Vairums šo priekšlikumu vēl nav īstenoti, bet vēl joprojām ir nozīmīgi un ir efektīvi jāīsteno (28).

3.10.   Saskaņā ar jauno pieeju svarīga nozīme ir gan produktu, gan pakalpojumu standartizācijai  (29). Taču arī šai sakarā rūpīgi būtu jāizvērtē īstenojamo pasākumu nepieciešamība, lietderība un ietekme, lai pakalpojumu standartizācijas ietvaros veiktā pakalpojumu diferencēšana darbotos vienotā tirgus interesēs.

3.11.   Turklāt būs atkal jāstimulē un jāattīsta Iekšējā tirgus informācijas sistēma (IMI ), paplašinot tās piemērošanas jomu un uzlabojot administratīvo sadarbību, kā to vairākkārt ierosinājusi un ieteikusi EESK (30). Vienlaikus jāpārveido iekšējā tirgus problēmu risināšanas tīkls (SOLVIT), tā rīcībā nododot jaunu sistēmu un atbilstošus līdzekļus.

3.12.   Ir arī svarīgi pārdomāt galvenos iekšējā tirgus izveides principus, īpaši savstarpējas atzīšanas (31), subsidiaritātes (32), proporcionalitātes (33) un piesardzības principu (ko līdz šim piemēroja tikai noteiktās jomās, piemēram, pārtikas nekaitīguma jomā), un tos vajadzētu noteikt par vispārējiem principiem. Turklāt vajadzētu tos pārveidot un noteikt jaunus to piemērošanas veidus, kas vairāk atbilst iedzīvotāju interesēm.

3.13.   Rūpīgi jānosaka prioritātes. Tas nozīmē, ka nav jāizvēlas — vairāk vai mazāk nejauši — daži simboliski pasākumi, bet jādarbojas saskaņā ar labi definētiem kritērijiem, kas atspoguļo skaidru politikas virzību (kuras Eiropai vēl nav) un saskaņā ar kuriem iedzīvotāji ir absolūtā prioritāte.

3.14.   Par svarīgākajām prioritātēm jānosaka pakalpojumu joma kopumā  (34) un finanšu pakalpojumi finanšu pakalpojumi privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem  (35), jo tās ir jomas, kurās iekšējā tirgus izveide kavējas visvairāk, bet kurās visvairāk ir nepieciešama inovācija ne tikai attiecībā uz īstenojamajiem pasākumiem, bet arī uz piemērojamajiem instrumentiem. EESK īpaši aicina Eiropas Komisiju uzraudzīt Pakalpojumu direktīvas īstenošanu un sistemātiski un atklāti iesniegt par to ziņojumus, jo minētā direktīva līdz šim ir vienīgais tiesību akts, kas nodrošina pārrobežu tirdzniecības atvēršanu pakalpojumu jomā.

3.15.   Īpaša uzmanība jāpievērš iekšējam tirgum pārrobežu e-pakalpojumu jomā, jo tas sniedz sociālas un ekonomiskas priekšrocības gan Eiropas iedzīvotājiem kopumā, gan iedzīvotājiem no reģioniem, kuriem ir apgrūtināta piekļuve, gan iedzīvotājiem ar invaliditāti. Tas sniedz priekšrocības arī ES uzņēmumiem, īpaši MVU, jo tādējādi varētu atrisināt visas problēmas un jautājumus, kas jau ilgi ir aktuāli. Līdz šim tomēr nav attīstīti ne instrumenti, ne mehānismi, kas ir būtiski, lai nodrošinātu patērētāju uzticēšanos, garantētu viņu aizsardzību un izveidotu uzņēmumiem draudzīgu vidi (36).

3.16.   Šajā sakarā īpaši jāmin šādas problēmas: tirgus sadrumstalotība; atšķirības starp piemērojamajiem noteikumiem; nedrošība par privātuma aizsardzību un datu konfidencialitāti; pārvedumu drošība; tiesiskā aizsardzība strīdu gadījumos; nelegāli tiešsaistes pakalpojumi, pirātisms un kibernoziegumi. Šīs problēmas kopīgi jārisina dažādiem Komisijas ģenerāldirektorātiem, lai izveidotu saskaņotu tiesisko sistēmu, kas būtu patiesa digitāla iekšējā tirgus pamatā.

3.17.   Kopienas tiesību aktu efektīva piemērošana ir joma, kur jāpieliek lielāki centieni un kur ES, diemžēl, nav sasniegusi pārliecinošus rezultātus. Tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt tiesību aktu ievērošanu un regulējuma efektivitāti (37), un tas nozīmē vairāk nekā tikai šauru administratīvo sadarbību (38). Šajā sakarā ir būtiski, lai Eiropas iedzīvotājiem būtu tiesības iesniegt kolektīvu prasību Eiropas līmenī — tas būtu pēdējais līdzeklis saukšanai pie atbildības gadījumā, ja ir pārkāpti Kopienas tiesību akti, un tas sekmētu tiesību aktu brīvprātīgu ievērošanu (39).

3.18.   Vissvarīgāk tomēr ir noteikt iekšējā tirgus parametrus, saskaņā ar kuriem katrs iedzīvotājs atsevišķi un iedzīvotāji kopumā ir prioritāte. Šo uzdevumu nedrīkst uzticēt vairāk vai mazāk kompetentiem speciālistiem. Šajā procesā jāiesaista iedzīvotāji un pilsoniskā sabiedrība, lai ņemtu vērā viņu problēmas un sūdzības, kā arī raizes un neattaisnotās cerības.

3.19.   Lai arī ir steidzami jārīkojas, ir svarīgi nodrošināt šādu pasākumu koordinēšanu un pienācīgu īstenošanu. Tāpēc Māstrihtas līguma (1992) 20. gadadienā EESK ierosina uzsākt pārdomu periodu. Lai sekmētu šīs pārdomas, EESK vēlas ieteikt vairākus parametrus, kas šādās debatēs ir svarīgi.

3.19.1.

Vispirms ir jāapspriež, kā iekšējā tirgus politikā skaidri ņemt vērā ES Pamattiesību hartā, īpaši tās IV un V daļā, noteiktos pamatprincipus un nozīmīgākos mērķus, īpaši uzsverot sociālās dimensijas un patērētāju tiesību stiprināšanu (40).

3.19.2.

Ir arī jāapspriež, kā nozaru politikas pakārtot kopējam stratēģiskam mērķim, proti, kā ekonomikas, rūpniecības, tirdzniecības, transporta, enerģētikas, vides, patērētāju aizsardzības un konkurences politikas apvienot vispārējā tiesiskā sistēmā, kas sekmē integrāciju un sociālo partneru un sabiedrības (patērētāju, mājsaimniecību, darba ņēmēju, uzņēmumu, NVO u.c.) uzticēšanos. Šajā sakarā būtu arī jāpārvērtē un jāsekmē stratēģija “Eiropa 2020”.

3.19.3.

Turklāt ir jāapspriež, kā uzlabot un nodrošināt pārvietošanās brīvību un mobilitāti visiem iedzīvotājiem kopumā un īpaši darba ņēmējiem (gan algotiem, gan pašnodarbinātiem), mācībspēkiem, studentiem, bez diskriminācijas visos apstākļos viņiem garantējot sociālās tiesības — sociālo nodrošinājumu, tiesisko aizsardzību, veselības apdrošināšanu, vecuma pensijas u.c. — un pārstrādājot sistēmu profesionālās izglītības un izglītības kvalifikāciju atzīšanai. Šajā procesā kritērijam jābūt augstām prasībām patērētāju drošības un veselības aizsardzības jomā Eiropas Savienībā.

3.19.4.

Lai veicinātu sociālo iekļaušanu un nodarbinātību, jāapspriež, kā efektīvi visiem Eiropas iedzīvotājiem atvērt darba tirgu, pēc rūpīgas pārbaudes atceļot nepamatotu diskrimināciju un ierobežojumus.

3.19.5.

Vēl viens aspekts, kam veltāma īpaša uzmanība, ir tas, ka vēl līdz šim nav izveidota piemērota tiesiskā sistēma sociālas ekonomikas uzņēmumiem kopumā un Eiropas nodibinājumiem, savstarpējām sabiedrībām un asociācijām īpaši.

3.19.6.

Tikpat steidzami ir jāapspriež, kā izveidot skaidru tiesisko sistēmu vispārējas nozīmes pakalpojumu, īpaši sociālo pakalpojumu, jomā, lai noteiktu kvalitātes kritērijus būtiskiem sabiedriskiem pakalpojumiem un precizētu noteikumus, kas piemērojami publiskā iepirkuma, konkurences un valsts atbalsta jomā (41).

3.20.   Visbeidzot, kopīgi jāiegulda resursi un centieni, lai saskaņā ar plašāku, saskaņotu un integrētu komunikācijas politiku Eiropas jautājumos veidotu efektīvu komunikācijas politiku vienotā tirgus jomā. Šajā komunikācijas politikā jāiesaista iedzīvotāji, pienācīgi jāņem vērā sabiedrības viedoklis un jāiesaista Eiropas sociālie plašsaziņas līdzekļi, lai Eiropas iedzīvotājiem, īpaši patērētājiem, izplatītu uzticamu informāciju, inovatīvi izmantojot digitālos plašsaziņas līdzekļus (42).

---

(1)  Skatīt EFTA konsultatīvās komitejas un Vienotā tirgus novērošanas centra kopējos secinājumus: http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.smo-observatory-smo-spotlight.21343.

(2)  OV L 169, 29.6.1987.

(3)  OV L 191, 29.7.1992., tas būtu jāvērtē kā centieni ņemt par paraugu Spinelli projektu, cenošoties panākt gan federācijas idejas piekritēju, gan viņu oponentu atbalstu.

(4)  Komisijas paziņojums “Kopienas iekšējā tirgus darbība pēc 1992. gada — P. Sutherland ziņojuma turpinājums” (SEC(92) 2277, 2.12.1992.) un EESK atzinums OV C 201, 26.7.1993., 59. lpp., kura secinājumi ir nozīmīgi arī šodien un pienācīgi jāpasver.

(5)  Skatīt arī šādus nozīmīgākos EESK atzinumus: OV C 39, 12.2.1996., 70. lpp.; OV C 255, 14.10.2005., 22. lpp.; OV C 204, 9.8.2008., 1. lpp.; OV C 347, 18.12.2010., 8. lpp.; OV C 44, 11.2.2011., 68. lpp.; informatīvais ziņojums par tematu “Lisabonas līguma ietekme uz iekšējā tirgus darbību”.

(6)  Paziņojums “Vienotais tirgus pilsoņiem”, COM(2007) 60 galīgā redakcija, 2007. gada 21. februāris.

(7)  COM (2006) 211 galīgā redakcija, 2006. gada 10. maijs.

(8)  OV C 77, 31.3.2009., 15. lpp.

(9)  “Jauna stratēģija vienotajam tirgum — Eiropas ekonomikas un sabiedrības rīcībā”.

(10)  Projekts “Eiropa 2030 — problēmas un iespējas”, arī publicēts 2010. gada maijā.

(11)  EP Rezolūcija A7-0132/2010.

(12)  SEC(2011) 372, galīgā redakcija, 2011. gada 21. marts.

(13)  SEC(2011) 299 galīgā redakcija, 2011 gada 4. marts. Šajā dokumentā iekļautos secinājumus lielā mērā apliecina 2011. gada jūlijā Eirobarometra veiktā aptauja “Mājsaimniecību e-komunikācija” (E-Communication Household Survey).

(14)  COM(2010) 538, galīgā redakcija, 2010. gada 1. oktobris.

(15)  OV C 18, 19.1.2011., 100. lpp.

(16)  OV C 132, 3.5.2011., 47. lpp.

(17)  EP Rezolūcija A7-0072/2011, kuras pamatā ir Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas (IMCO) ziņojums “Vienotais tirgus Eiropas iedzīvotājiem” (Single Market for Europeans), (2010/2278 (INI), PE 456.691v02-00, 2011. gada 24. marts), ziņotājs: Correia de Campos kgs.

(18)  OV C 24, 28.1.2012., 99. lpp.

(19)  COM(2011) 777 galīgā redakcija, 2011. gada 15. novembris.

(20)  Pēc Vienotā tirgus foruma realizācijas (ko Komiteja vērtē atzinīgi) 2011. gada 3. un 4. oktobrī.

(21)  OV C 93, 27.4.2007., 25. lpp.

(22)  OV C 182, 4.8.2009., 1. lpp.

(23)  OV C 376, 22.12.2011., 51. lpp.

(24)  OV C 24, 31.1.2006., 39. lpp.; OV C 175, 27.7.2007., 21. lpp.; OV C 48, 15.2.2011., 107. lpp.

(25)  OV C 24, 31.1.2008., 52. lpp.; OV C 175, 28.4.2008., 26. lpp.; OV C 21, 21.1.2011., 26. lpp.

(26)  Atgriežoties pie pieejas, ko Komisija definējusi paziņojumā “Kopienas acquis pārskatīšana un vienkāršošana” (COM(2003) 71 galīgā redakcija), 2003. gada 11. februāris, EESK šo paziņojumu īpaši atbalstīja (OV C 112, 30.4.2004., 4. lpp.). Šķiet, ka pēc atzinuma izstrādes tas ir aizmirsts.

(27)  Skatīt atzinumus: OV C 14, 16.1.2001., 1. lpp. OV C 125, 27.5.2002., 105. lpp.; OV C 133, 6.6.2003., 5. lpp.; OV C 309, 16.12.2006., 18. lpp.; OV C 10, 15.1.2008., 8. lpp.

(28)  COM (95) 288 galīgā redakcija, 1995. gada 21. jūnijs.

(29)  Skatīt atzinumus: OV C 120, 16.5.2008., 1. lpp.; OV C 376, 22.12. 2011., 69. lpp.; OV C 68, 6.3. 2012., 35. lpp.

(30)  Skatīt: OV C 43, 15.2.2012., 14. lpp., un agrākos šajā atzinumā minētos atzinumus.

(31)  Atgriežoties pie Komisijas ziņojumiem par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu; šos ziņojumus uzsāka ar Komisijas 1999. gada 16. jūnija paziņojumu (COM(99) 299 galīgā redakcija), bet pēc tam pārtrauca (skatīt atzinumu OV C 116, 20.4.2001., 14. lpp.).

(32)  Raugoties atpakaļ uz Molitor ziņojumu, lai atspēkotu nepamatotos apgalvojumus, kas tas ir bijis “viens solis un priekšu un divi atpakaļ” (skatīt: Alexis Feral, “Subsidiaritātes princips: pēc Amsterdamas līguma progress vai status quo?” (Le principe de subsidiarité, progrès ou status quo après le Traité d'Amsterdam?), izdevumā “Revue du Marché unique européen”, I, 1998., 95. lpp.). Šo nepamatoto apgalvojumu cēlonis bija Komisijas nemākulība tā īstenošanā. Jacques Delors norādīja, ka tas ir patiess “pārmaiņu izaicinājums”.

(33)  Jāņem vērā dažādie EESK atzinumi par Komisijas ikgadējiem ziņojumiem saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanu 9. pantu.

(34)  Skatīt atzinumus: OV C 221, 8.9.2005., 113. lpp.; OV C 175, 27.7.2007., 14. lpp.; OV C 318, 29.10.2011., 109. lpp.

(35)  Skatīt atzinumus: OV C 56, 24.2.1997., 76. lpp.; OV C 95, 30.3.1998., 72. lpp.; OV C 209, 22.7.1999., 35. lpp.; OV C 157, 28.6.2005., 1. lpp.; OV C 203, 7.12.2004., 12. lpp.; OV C 221, 8.9.2005., 126. lpp.; OV C 65, 17.3.2006., 113. lpp.; OV C 65, 17.3.2006., 134. lpp.; OV C 309, 16.12.2006., 26. lpp.; OV C 318, 23.12.2006., 51. lpp.; OV C 115, 16.5.2006., 61. lpp.; OV C 100, 30.4.2009., 84. lpp.; OV C 27, 3.2.2009., 18. lpp.; OV C 100, 30.4.2009., 22. lpp.; OV C 228, 22.9.2009., 62. lpp.; OV C 228, 22.9.2009., 66. lpp.; OV C 218, 11.9.2009., 30. lpp.; OV C 318, 29.10.2011., 133. lpp.

(36)  Neskatoties uz Komisijas 2009. gada 22. oktobra paziņojumu par pārrobežu elektronisko komerciju uzņēmumu attiecībās ar patērētājiem ES (COM(2009) 557 galīgā redakcija).

(37)  Skatīt atzinumus: OV C 317, 23.12.2009., 67. lpp.; OV C 18, 19.1.2011., 95. lpp.

(38)  OV C 128, 18.5.2010., 103. lpp.

(39)  EESK pamatoti ir uzskatīta par kolektīvās prasības idejas aktīvu atbalstītāju, jo tā šim jautājumiem ir veltījusi vairākus atzinumus, īpaši OV C 309, 16.12.2006., 1. lpp.; OV C 324, 30.12.2006., 1. lpp.; OV C 162, 25.6.2008., 1. lpp.; OV C 228, 22.9.2009., 40. lpp.; OV C 128, 18.5.2010., 97. lpp.

(40)  Pienācīgi jāapsver un jāanalizē secinājumi, kas iekļauti Komisijas ziņojumā par 2007.–2010. gadā panākto virzībā uz reālu ES pilsonību (COM(2010) 602 galīgā redakcija, 2010. gada 27. oktobris), un šajā pašā laikā publicētais ziņojums “2010. gada ziņojums par ES pilsonību. Likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai” (COM(2010) 602 galīgā redakcija, 2010. gada 27. oktobris).

(41)  Skatīt EESK atzinumu, OV C 161, 13.7.2007., 80. lpp.

(42)  Skatīt EESK izpētes atzinumu, OV C 27, 3.2.2009., 152. lpp.; un pašiniciatīvas atzinumu OV C 44, 11.2.2011., 62. lpp.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/23

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Jauno tiesību aktu par ekonomikas pārvaldību sociālās sekas” (pašiniciatīvas atzinums)

2012/C 143/05

Ziņotāja: Gabriele BISCHOFF kdze

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2011. gada 14. jūlijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Jauno tiesību aktu par ekonomikas pārvaldību sociālās sekas” (pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 25. janvārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (22. februāra sēdē), ar 232 balsīm par, 8 balsīm pret un 9 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   Lai pārliecinoši pārvarētu vissmagāko finanšu, ekonomikas un uzticēšanās krīzi visā ES pastāvēšanas vēsturē, Eiropai jāpauž vienots viedoklis, jārīkojas ātrāk un izlēmīgāk un jāseko pareizajām norādēm.

1.2.   EESK atzinīgi vērtē valdību nostāju, proti, labot eirozonas veidošanā pieļautās kļūdas un Eiropas ekonomikas pārvaldībā ieviest jaunas arhitektūras elementus. Tas nepieciešams tādēļ, ka ar līdzšinējiem instrumentiem un procedūrām nav izdevies panākt parādsaistību un makroekonomiskās nelīdzsvarotības vēlamo samazināšanu. Eiropas ekonomikas pārvaldības jaunajā arhitektūrā tomēr jāsaglabā gan dalībvalstu un to brīvi ievēlēto parlamentu demokrātiskās tiesības, gan sociālo partneru autonomija un brīvība risināt sarunas par darba koplīguma slēgšanu.

1.3.   Jaunajā Eiropas ekonomikas pārvaldībā prioritāra būs ekonomikas politika, taču tā, liekot dalībvalstīm veikt konkrētas reformas un draudot ar (daļēji) automātiskām sankcijām, galvenokārt skars sociālās sistēmas. EESK iesaka veikt izsvērtu un ilgtspējīgu budžeta konsolidāciju, kas nodrošinātu vajadzīgos sociālos ieguldījumus un tā nepieļautu sociālu asimetriju.

1.4.   Ja neaizsargātajām grupām tiks ierobežoti sociālie pakalpojumi vai darba tirgus politikas pasākumi un likvidēta nepieciešamā sociālā infrastruktūra, piemēram, bērnu aprūpes vai izglītības jomā, daži no jau īstenotajiem vai plānotajiem taupības pasākumiem izraisīs negatīvas sekas, kuras izjutīs, piemēram iedzīvotāji un uzņēmumi. Tas negatīvi ietekmēs pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, tādējādi nopietni pazeminot neaizsargātu sabiedrības grupu dzīves kvalitāti.

1.5.   EESK norāda uz pretrunām starp stratēģijas “Eiropa 2020” un Eiropas ekonomikas pārvaldības mērķiem. Eiropas pusgads un sešu tiesību aktu par ekonomikas pārvaldību (“Six-pack”) īstenošana nedrīkst apdraudēt, piemēram, nabadzības mazināšanas mērķus, kas izvirzīti stratēģijā “Eiropa 2020”; saistībā ar visiem pasākumiem jāpārbauda, vai tie nepalielina nabadzību.

1.6.   EESK atzīmē, ka steidzami jāveic jauno tiesību aktu par ekonomikas pārvaldību sociālo seku novērtējums, un īpaši rosina:

1)	noslēgt “sociālo ieguldījumu līgumu”;

2)	visos pasākumos savlaicīgi un visaptveroši iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, it sevišķi sociālos partnerus to īpašo pienākumu un kompetences dēļ;

3)	ņemot vērā gaidāmos Līguma grozījumus, sasaukt konventu, lai izstrādātu uz sociālo attīstību vērstu koncepciju;

4)	izveidot “sociālās drošības tīklu”, nodrošinot līdzvērtīgu “sociālu pārvaldība” (social governance);

5)	nodrošināt un veicināt sociālo partneru koplīgumu autonomiju;

6)	izmantot jaunus ienākumu avotus valstu budžetu konsolidācijai;

7)	palielināt publisko izdevumu efektivitāti un mērķtiecību, kā arī stingrāk vērsties pret nodokļu nemaksāšanu.

2.   Jauna arhitektūra krīzes pārvarēšanai

2.1.   Ar Lisabonas līgumu tika nostiprināta Eiropas sociālā dimensija, par mērķi izvirzīta sociālā tirgus ekonomika, noteikts, ka sociālās pamattiesības ir juridiski saistošas un obligāti jānovērtē visu ES līmeņa pasākumu un iniciatīvu sociālās sekas. EESK jau sen ir uzsvērusi, ka sociālai tirgus ekonomikai Eiropā konkurētspēja ir jāspēj apvienot ar sociālu taisnīgumu. Ekonomikas dinamika un sociālā attīstība nav pretstati, taču tās viena otru veicina (1).

2.2.   EESK ir atzinīgi novērtējusi to, ka ar jauno stratēģiju “Eiropa 2020” ES ir vienojusies panākt gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi.

2.3.   Eiropas Savienība pašlaik piedzīvo smagāko krīzi tās pastāvēšanas laikā. Finanšu krīze daudzās valstīs izvērtās par dziļu ekonomikas, parādu un sociālo krīzi. Turklāt arī Eiropas iestādes piedzīvo rīcības un uzticības krīzi. Eiropai jāpauž vienots viedoklis, jārīkojas ātrāk un izlēmīgāk un jāseko pareizajām norādēm.

2.3.1.   Uzmanības centrā ir taupības programmas un “drošības tīkli”, labākai ekonomikas pārvaldībai un straujākai izaugsmei nepieciešamie pasākumi joprojām ir sadrumstaloti un slikti pārredzami, nenotiek debates par padziļinātas integrācijas priekšrocībām un trūkumiem.

2.3.2.   Aizvien biežāk izskan bažas, ka šī uzticības krīze pārvērtīsies par demokrātijas krīzi, jo īpaši tāpēc, ka būs jābaidās no sankcijām. EESK uzsver, ka tiešās vēlēšanās ievēlētiem valstu parlamentiem jābūt tiesīgiem saskaņā ar to kompetenci un pilnvarām brīvi lemt par budžetiem un valdības sastāvu.

2.3.3.   EESK jau vairākos atzinumos ir uzsvērusi, ka šī krīze Eiropai būs īpašs izturības pārbaudījums. Taupības politika daudzās valstīs izraisa sociālus nemierus un veicina antieiropeisku vai nacionālistisku tendenču rašanos.

2.4.   ES politika un valstu valdības uz tā saukto parādu krīzi, kuru pēdējo gadu finanšu krīzes dēļ izraisīja arī lielās nepilnības finanšu tirgu regulējumā, reaģēja ar stingrām taupības programmām un tādējādi mēģināja nomierināt finanšu tirgus. Komiteja jau vairākkārt atzinīgi novērtējusi to, ka Eiropas Komisija, neraugoties uz daudziem iebildumiem, ir iesniegusi priekšlikumus par finanšu darījuma nodokli un stabilitātes obligācijām (2).

2.5.   Vienlaikus notika mēģinājumi labot dažas no eirozonas veidošanā pieļautajām kļūdām un Eiropas ekonomikas pārvaldībā ieviest jaunas arhitektūras elementus. To darīja, lai turpmāk uzlabotu ekonomikas politikas koordināciju, īstenotu stingru budžeta politiku un kontroli, kā arī uzlabotu konkurētspēju (3). 2011. gada rudenī Eiropas Parlaments apstiprināja piecas regulas un vienu direktīvu par Eiropas ekonomikas politikas pārvaldības reformu (sešu tiesību aktu kopums par ekonomikas pārvaldību).

2.5.1.   Minētā tiesību aktu kopuma par ekonomikas pārvaldību pamatā ir trīs pīlāri:

—

Stabilitātes un izaugsmes pakta stiprināšana: ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru ieviesti papildu un daudz stingrāki noteikumi par budžeta konsolidāciju un valsts parādu ierobežošanu, nosakot, ka dalībvalstīm nākamo 20 gadu laikā neatkarīgi no uzņēmējdarbības cikla konjunktūras parādu līmenis jāsamazina līdz Māstrihtas līgumā noteiktajiem 60 % griestiem; process ir prociklisks un var apdraudēt izaugsmi un nodarbinātību.

—	Pārmērīgas nelīdzsvarotības novēršanas procedūras ieviešana. Tā ir pilnīgi jauna politiska pieeja ES līmenī, kuras mērķis ir atklāt un izlīdzināt makroekonomisku nelīdzsvarotību, kas varētu apdraudēt vienotās valūtas stabilitāti.

—

Stabilitātes pakta un pārmērīgas nelīdzsvarotības novēršanas procedūras izmantošana, piemērojot efektīvas un bargas sankcijas. ES ieteikumi valstu politisko lēmumu optimizācijas jomā ir sniegti jau kopš Māstrihtas līguma parakstīšanas. Taču jaunums ir tas, ka minētos ieteikumus tagad pavadīs gandrīz automātiskas sankcijas pret eirozonas valstīm. Tas notiek, izmantojot tā saukto “apgrieztā vairākuma balsojumu”, kas ir strīdīgs jautājums, jo tā ir pilnīgi jauna procedūra, kas līdz šim Līgumā nav iekļauta. Vienkārši skaidrojot, tas nozīmē: Komisijas priekšlikums uzlikt ikgadēju naudas sodu 0,1–0,2 % apmērā no IKP tai valstij, kas nepilda Komisijas ieteikumus, tiek pieņemts, ja Finanšu ministru padome desmit dienu laikā ar kvalificētu balsu vairākumu to nenoraida. Tādējādi sankciju process lielā mērā kļūst automātisks, liekot dalībvalstīm nopietni ņemt vērā Eiropas līmeņa ieteikumus politikas jomā.

2.5.2.   Komisija 2011. gada 23. novembrī sešu tiesību aktu kopumam par ekonomikas pārvaldību pievienoja divas jaunas regulas: pirmo — par pastiprinātu uzraudzību, kas jāveic dalībvalstīs, kurās ir nopietnas grūtības saistībā ar finanšu stabilitāti, otro — par dalībvalstu budžeta projektu uzraudzību un korekciju. Ar pirmo regulu paplašina, pastiprina un padziļina konkrētai valstij adresētus ieteikumus ekonomikas jomā, un tie attiecas uz valstīm, kurām jāpilda makroekonomikas pielāgošanas programma. Minēto ieteikumu nepildīšanas gadījumā tiek pārtraukti maksājumi no Eiropas struktūrfondiem un Eiropas Sociālā fonda. Ar otru regulu paplašina Komisijas pilnvaras uzraudzīt valstu budžeta procedūras, uzliekot dalībvalstīm pienākumu pieņemt saistošus noteikumus par deficīta apmēru. Abas regulas palielinātu savstarpējo spiedienu un pastiprinātu raksturīgo prociklisko efektu, kura sekas ir labi zināmas.

2.5.3.   Sešus mēnešus gadā aptverošais pārskata periods jeb Eiropas pusgads paredzēts, lai izvairītos no dalībvalstu pretrunīgām prasībām fiskālās politikas jomā un pārraudzītu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanu. Ar šo pasākumu jānodrošina, ka dalībvalstis ES pamatmērķus valsts budžeta plānošanā faktiski iekļauj savlaicīgi, tas ir, pirms valsts parlamenta balsojuma par nākamā finanšu gada budžetu. Eiropas ekonomikas pārvaldības prioritāte ir ekonomikas politika, taču šī pārvaldība, liekot dalībvalstīm veikt reformas un draudot ar (daļēji) automātiskām sankcijām, galvenokārt skars sociālās sistēmas.

3.   Jauno noteikumu sociālā ietekme

3.1.   Finanšu un ekonomikas krīzes ceturtajā gadā ekonomikas un nodarbinātības perspektīvas Eiropā turpina pasliktināties. Bez darba ir 23 miljoni cilvēku, un jaunākie dati par bezdarba līmeni (4) liecina, ka 2011. gada septembrī bezdarba līmenis 27 ES valstīs bija 9,7 % un eirozonā — 10,2 %, kas nozīmē pieaugumu salīdzinājumā ar tādu pašu laikposmu 2010. gadā. No 2008. līdz 2011. gadam jauniešu bezdarba līmenis ir paaugstinājies no 15,5 % līdz 21,4 % un darba neaktivitātes līmenis — no 55,6 % līdz 56,9 %. Grieķijā un Spānijā bez darba ir gandrīz katrs otrais jaunietis (5). Tas nozīmē, ka vairāk nekā 5 miljoni jauniešu nekur nestrādā un nemācās. Līdz 2011. gada vidum vērojamais nodarbināto skaita pieaugums par 1,5 miljoniem nevarēja kompensēt ļoti lielos darba vietu zaudējumus krīzes laikā (6 miljoni darba vietu). Nodarbinātības pieaugums galvenokārt saistīts ar pagaidu darba līgumu un nepilnas slodzes darba vietu skaita palielināšanos.

3.2.   Ņemot vērā iepriekš minēto, prognozētie ekonomikas izaugsmes rādītāji tika būtiski samazināti, un Eiropas Komisija nesen publicētajā rudens prognozē 2011.–2013. gadam atzina, ka “ES ekonomikas atlabšana ir apstājusies“ un augstā bezdarba līmeņa pazemināšanās nav gaidāma (6).

3.3.   Pasaules banku krīze 2007.–2009. gadā tūdaļ pārauga pašreizējā valsts parādu krīzē, jo valstis ieguldīja ievērojamus līdzekļus banku glābšanā un valsts garantijās, lai glābtu valūtas sistēmu. Tāpēc vidējais parāda līmenis palielinājās no 60 uz 80 % no IKP, un šis pieaugums ievērojami ierobežoja automātisku stabilizatoru un citu anticiklisku pasākumu izmantošanas iespējas. Tas nozīmē, ka galvenais slogs saistībā ar pielāgošanos gulsies uz nodarbinātības un sociālo politiku. Dažādu ES politikas iniciatīvu kopīga iezīme ir atziņa, ka par galveno pielāgošanas instrumentu jāizmanto atalgojums, proti, tas jāsamazina un jāpanāk algu deflācija.

3.4.   EESK uzskata, ka minētās norises var apdraudēt gan Eiropas ekonomiku kopumā, gan sociālo struktūru. Sociālās aizsardzības komiteja ziņojumā par ekonomikas krīzes sociālo ietekmi uzsvēra, ka īstenotie vai plānotie taupības pasākumi ietekmē sociālo integrāciju, jo tiks pārtraukta pabalstu izmaksa un pakalpojumu sniegšana neaizsargātajām sabiedrības grupām, piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti. Tas negatīvi ietekmēs publisko pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, un negatīvas sekas izjutīs gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi (7). Augsto procentu likmju dēļ krīzes skarto dalībvalstu iespējas efektīvi samazināt budžeta deficītu un valsts parādu ir ļoti ierobežotas. Piemēram, Grieķijas valsts budžetā kopš 2011. gada pavasara vērojams primārais pārpalikums, taču nesamērīgā procentu sloga dēļ deficīts joprojām palielinās.

3.5.   Taupības pasākumi, kas apdraud tieši nepieciešamos sociālos ieguldījumus, vēl vairāk paātrinās spirālveida lejupslīdi. Tā kā pašlaik jaunas izaugsmes iespējas nepaveras, izdevumu samazināšana negatīvi ietekmē arī budžeta ieņēmumu daļu, piemēram, samazinās nodokļu ieņēmumi un palielinās sociālie izdevumi par bezdarbniekiem. Budžeta deficīts draud palielināties vēl vairāk, un tas var izraisīt katastrofālas sekas finanšu tirgos, kuri uzmanīgi vēro attīstības tendences visās dalībvalstīs.

3.5.1.   Turklāt taupības pasākumi, kas samazina galapieprasījumu vienā dalībvalstī, var izraisīt ķēdes reakciju citās valstīs, izraisot spirālveida lejupslīdi. Tas var notikt gan visa vienotā tirgus vērtības ķēdes garumā, gan tirdzniecības jomā. Taupības programmu uzsākšana vienlaicīgi vairākās valstīs vēl vairāk aptumšo izaugsmes perspektīvas, un, iespējams, tādējādi radīsies nenoteiktības apburtais loks, arī tādā jomā kā ieguldījumi izglītībā un apmācībā, pētniecībā un inovācijā, nodarbinātībā un patēriņā.

3.6.   Komiteja uzskata, ka, izstrādājot un īstenojot ES pārvaldības pasākumus, precīzi jāpārbauda, vai un ciktāl nelabvēlīgas tautsaimnieciskās norises dalībvalstīs un reģionos ir saistītas arī ar tirgus nelīdzsvarotību, ekonomiskās koncentrācijas procesiem un tirgus ļaunprātīgu izmantošanu, kurā vainojami lielie tirdzniecības koncerni. Pēc Komitejas domām, visos līmeņos jāveic efektīvi pretpasākumi, piemēram, koordinēti pasākumi nodokļu politikas jomā, kuri jāiekļauj konsolidācijas pasākumos. Šajā procesā MVU konkurētspēja būtu jāstiprina līdzīgi kā uz eksportu orientētā rūpnieciskā ražošana. Šie pūliņi jāpapildina ar īstenojamiem strukturāliem pasākumiem, kas nodrošina izaugsmi un veicina nodarbinātību.

3.7.   Komiteja pauž nožēlu, ka visu attiecīgo politikas pasākumu pamatā ir asimetrija un to struktūra ir vienpusīga: Komisijas locekļa Olli Rehn vēstulē teikts, ka saistībā ar nelīdzsvarotību eirozonā Komisija gan apzinās problēmas, ko var izraisīt milzīgais ārējais deficīts, savukārt lieli, noturīgi tekošo kontu pārpalikumi netiek uzskatīti par draudu vienotās valūtas kohēzijai (8). Noteikumu par konkurences stāvokli pārdefinēšana ietver to, ka problēmas rada tās valstis, kuras uzņemas parādu nastu, lai finansētu ārējo deficītu, savukārt valstis, kurās ir pārpalikums, tiek mudinātas turpināt šādu virzību.

3.8.   Gatavojot kopsavilkumu par makroekonomikas nelīdzsvarotību, Komisija nosaka rādītājus tā, ka dinamiska algu attīstība dažādās ekonomikas nozarēs tiek nekavējoties uzrādīta un rūpīgi pārbaudīta, turpretī dalībvalstis, kurās īsteno algu iesaldēšanas stratēģiju, vienkārši paliek nepamanītas. Ierosināts ieviest arī “relatīvu” salīdzināšanu, proti, vienas darbaspēka vienības izmaksu attīstība tiek attiecīgi salīdzināta ar galvenajiem konkurentiem. Šāda veida salīdzināšana ļauj pamanīt konkurētspējas atšķirību veidošanos, taču to nedrīkst izmantot, lai atalgojuma pieaugumu automātiski novērtētu negatīvi un atalgojuma stabilitāti automātiski novērtētu pozitīvi. Pareizāks risinājums ir atzīt, ka atalgojums ir jāpalielina, ievērojot darba ražīguma un inflācijas pieaugumu.

3.9.   Komiteja pauž īpašu nožēlu par to, ka dalībvalstis ir apņēmušās īstenot pasākumus un rīcības noteikumus, kas nav no tām atkarīgi un ko tās nevar ietekmēt. Eiropas Parlamenta un Padomes regulā par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību, ir iekļauts brīdinājuma mehānisms, kura pamatā ir rādītāju kopsavilkums (3. pants). Minētajos rādītājos ietverti iekšējās un ārējās makroekonomiskās nelīdzsvarotības mazākie un lielākie robežlielumi, kuru pārsniegšanas gadījumā piemēro pārmērīgas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru. Starp minētajiem rādītājiem ir arī vienas darbaspēka vienības izmaksas, neraugoties uz to, ka to lielums parasti ir atkarīgs no sociālo partneru neatkarīgo sarunu par darba koplīguma slēgšanu rezultātiem un to noteikšana nav valsts ekonomikas politikas uzdevums.

3.10.   Tāpēc Komiteja uzskata, ka regulas īstenošanā gan visas eirozonas, gan valstu līmenī būtu jāiesaista sociālie partneri. Komiteja uzsver, ka neatkarīgi no tā, kā tiks institucionalizēta sociālo partneru iesaistīšana regulas īstenošanā, nekādā gadījumā nedrīkst apšaubīt sociālo partneru autonomiju un pilnībā jāievēro SDO konvencijas Nr. 87. un Nr. 98. Īstenojot regulu, būtiski ir ievērot arī Eiropas Savienības vispārējos mērķus, it īpaši sociālās attīstības un ES sociālās politikas augšupvērstas saskaņošanas jomā, un sociālās pamattiesības, kas izriet no ES Pamattiesību hartas (52. panta 1. punkts).

3.11.   Ekonomisku un sociālu grūtību un pārmaiņu laikā ir svarīgi nodrošināt, ka procesos, kā arī pārvaldības un konsolidācijas pasākumu īstenošanā iesaista sociālās apvienības. Tās dod vērtīgu ieguldījumu tādās jomās kā izglītība, prevencija un nodarbinātība un palīdz nodrošināt sociālo mieru, kura pamatā ir cilvēka cieņas respektēšana un sabiedrības solidaritāte.

4.   Dalībvalstīs veikto pasākumu sociālās sekas

4.1.   EESK pauž lielas bažas par pašreizējās krīzes sociālajām sekām, kas skaidri izpaužas lielākajā daļā dalībvalstu, un iesaka veikt strukturālas reformas tā, lai tās veicinātu izaugsmi un nodarbinātību. Darba ņēmēju tiesību un sociālo pamattiesību ievērošana un stiprināšana labvēlīgi ietekmēs visas ekonomikas produktivitāti. Principiāls uzdevums ir ar pietiekamiem nodokļu ieņēmumiem nodrošināt valdību rīcībspēju un izlēmīgi apkarot nodokļu nemaksāšanu.

4.1.1.   EESK ar bažām atzīmē, ka atšķirības starp valstīm un reģioniem kļūst aizvien lielākas. Tās nopietni apdraud vienotības procesu, jo ekonomiskā un sociālā kohēzija Savienībā pirmo reizi ievērojami samazinās. Agrāk sociālās un ekonomiskās atšķirības īslaicīgi palielinājās tikai saistībā ar jaunu dalībvalstu uzņemšanu.

4.2.   Sociālās aizsardzības komiteja ziņojumā “The social impact of the crisis” (“Krīzes sociālā ietekme”) secina, ka lielu iedzīvotāju grupu, it īpaši jauniešu, pagaidu darbinieku un imigrantu, sociālais stāvoklis finanšu un ekonomikas krīzes dēļ ir ievērojami pasliktinājies un bezdarbnieki visās dalībvalstīs ir viena no grupām, kurus visvairāk apdraud nabadzība (9). Šī stāvokļa pasliktināšanās Grieķijā, Spānijā un vairākās citās dalībvalstīs ir izraisījusi sociālus nemierus un protestus.

4.3.   Arī Eurostat nesen veiktā 2011. gada aptauja liecina, ka ES iedzīvotāji ir nobažījušies un norāda uz nabadzības palielināšanos:

Vairums Eiropas iedzīvotāju, kuru skaits aizvien palielinās, uzskata, ka nabadzība turpina pieaugt. Uz jautājumu, vai pēdējo triju gadu laikā nabadzība ir palielinājusies vai samazinājusies, 87 % Eiropas iedzīvotāju atbild, ka tā ir palielinājusies. Pārliecība, ka nabadzība pēdējo trīs gadu laikā ir palielinājusies, ir daudz spēcīgāka nekā 2010. gada rudenī. Tikai 22 % Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka nabadzības apkarošanā ir darīts pietiekami daudz (10).

4.4.   EESK pauž dziļas bažas par to, ka krīzes pārvarēšanas sociālo seku dēļ Eiropa tiek sašķelta vēl vairāk un tai zūd sabiedrības atbalsts. Taču Eiropai jāatgūst iedzīvotāju uzticība.

4.5.   Komiteja uzskata, ka jādara viss, lai taupības pasākumi nepaaugstinātu nabadzības risku. Jāveic efektīvs sociālo seku novērtējums, kurā analizē, kā mainītajos apstākļos varētu sasniegt mērķi turpmākajos desmit gados vismaz 20 miljoniem cilvēku palīdzēt izkļūt no nabadzības un sociālās atstumtības un kādi pasākumi tāpēc būtu jāveic. Augošas nabadzības otra puse ir bagātības un peļņas pieaugums, ko dažās dalībvalstīs veicina nepiemērotas nodokļu un budžeta stratēģijas. Nedrīkstam pieļaut, ka Eiropas ekonomikas pārvaldības arhitektūra un Eiropas pusgads neļauj sasniegt nabadzības samazināšanas mērķi, kas izvirzīts visaptverošajā stratēģijā “Eiropa 2020”.

5.   Jāveic visaptverošs sociālo seku novērtējums

5.1.   EESK 2011. gadā ir uzsvērusi, ka horizontālā sociālā klauzula (HSK, LESD 9. pants) ir būtisks jauninājums un Eiropas Savienībai politikas īstenošanā tā ir obligāti jāievēro (11).

5.2.   Šajā saistībā EESK jau ir norādījusi, ka horizontālā sociālā klauzula jāpiemēro ES līmeņa sociālās politikas un ekonomikas politikas jaunajā pārvaldībā (gan tās nozīmīgākajās jomās, gan vispārējā struktūrā), ko veic saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” un par ko Eiropadome vienojās 2010. gadā (12). Tas attiecas gan uz Eiropas pusgadu, gan sešiem tiesību aktiem par ekonomikas pārvaldību, gan arī uz paktu “Euro plus” un drošības tīkliem.

5.3.   EESK uzsver, ka, īstenojot krīzes pārvarēšanas pasākumus, nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut Pamattiesību hartā garantēto tiesību pārkāpšanu. No otras puses, jānosaka, kādi pasākumi gada laikā jāveic, lai nodrošinātu pamattiesību ievērošanu (13).

5.4.   Sociālās aizsardzības komiteja un Eiropas Komisija ir kopīgi izteikušas kritiku par to, ka līdz šim tikai dažas dalībvalstis ir novērtējušas budžeta konsolidācijas pasākumu sociālās sekas (14).

5.5.   EESK uzsver, ka jauno ekonomikas pārvaldības noteikumu sociālās sekas ir steidzami jānovērtē. ES ir apņēmusies veicināt sociālo integrāciju un to saistījusi ne tikai ar kvantitatīviem mērķiem, bet arī kvalitatīvi nostiprinājusi to Līgumā, nosakot sociālās pamattiesības. Tas tieši skar cilvēku dzīves kvalitāti un gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi jāņem vērā un jāatspoguļo seku novērtējumā. Tikai dažiem ierosinātajiem tiesību aktiem ir izstrādāts ietekmes novērtējums, sociālajām sekām bieži veltīts maz uzmanības un minētos ietekmes novērtējumus bieži neņēma vērā (15).

6.   Eiropai vajadzīgs sociālo ieguldījumu līgums

6.1.   Ņemot vērā līdz šim nepieredzētā veidā un apmērā notikušo tiešo un netiešo iejaukšanos sociālajās tiesībās, struktūrās un sasniegumos, ir vajadzīga visaptveroša koncepcija, kurā, pamatojoties uz izsmeļošiem un neatkarīgiem sociālo seku novērtējumiem, savstarpēji apvienoti un pastiprināti šādi elementi.

6.1.1.   Savlaicīga un visaptveroša sociālo partneru līdzdalība visos pasākumos

6.1.1.1.

Visi jau apstiprinātie un turpmāk plānotie pasākumi jāīsteno tikai pēc izsmeļošām konsultācijām ar sociālajiem partneriem. Minētā prasība izriet arī no LESD 152. panta. Tas īpaši attiecas arī uz taupības pasākumiem, kas izsludināti ekonomisku vai budžeta apsvērumu dēļ un vērsti uz stāvokļa pasliktināšanos sociālajā jomā. Kā piemēru nepieciešamajai sociālo partneru iesaistīšanai var minēt izveidoto ES darba grupu Grieķijai. Turklāt visos pasākumos savlaicīgi un visaptveroši jāiesaista sociālās apvienības un nevalstiskās organizācijas.

6.1.2.   “Sociālo ieguldījumu līgums”

6.1.2.1.

EESK principā uzskata, ka no šādas krīzes — kā Grieķijā un citās dalībvalstīs — nav iespējams iziet ar taupību, bet gan tikai izaugt no tās. EESK ierosina ekonomikas pārvaldības ietvaros veikt ilgtspējīgus ieguldījumus kvalifikāciju celšanā, infrastruktūrā un ražojumos un veicināt ieguldījumus sociālajā ekonomikā, sociālajā uzņēmējdarbībā (16) un sociālajos pakalpojumos.

6.1.2.2.

Tāpēc EESK atbalsta prasību, ko izteikuši Frank Vandenbroucke, Anton Hemerijk un Bruno Palier. Viņi uzskata, ka galvenais uzdevums ir gan ES līmenī, gan dalībvalstīs nodrošināt, lai ilgtermiņa sociālie ieguldījumi un īslaicīgie budžeta konsolidācijas pasākumi cits citu papildinātu. Pamatu minētajam var veidot stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītie mērķi. Priekšnoteikums ir ES sociālo ieguldījumu līguma nostiprināšana uz izaugsmi vērstā budžeta politikā un finanšu regulējumā. Tas nozīmē, ka makroekonomikas un budžeta jaunā uzraudzība būtu jāpapildina ar sociālo ieguldījumu līgumu (17). Komiteja ir ļoti nobažījusies par sociālajām sekām, kādas krīzes laikā rada it īpaši mazo pensiju samazināšana. Tā atkārtoti mudina Komisiju spert pirmos soļus, lai izstrādātu ES mēroga definīciju jēdzienam “atbilstīga pensijai” (18).

6.1.3.   Jaunu valsts budžeta ieņēmumu avotu izmantošana

6.1.3.1.

Publisko budžetu līdzekļus nevarēs izmantot pilnīgi visām vajadzībām, piešķirot finansējumu gan banku glābšanai un sociālo izdevumu palielināšanai, gan arī novatoriskām investīcijām un uzņēmumu atbalstam. Tādēļ valstīm noteikti ir jāmeklē jauni ieņēmumu avoti. Tas jādara, vienlaikus paaugstinot publisko izdevumu efektivitāti un palielinot to mērķtiecību. EESK uzskata, ka dalībvalstīm jāpaplašina nodokļu ieņēmumu bāze, piemēram, iekasējot finanšu darījuma nodokli, slēdzot beznodokļu zonas, pārtraucot nodokļu pazemināšanas sacensību, kā arī īstenojot pasākumus cīņai ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Ja visas dalībvalstis apņemas veikt sociālos ieguldījumus un konsolidē budžetus ar izaugsmes un reformu palīdzību, tām vienlaikus daudz vairāk jāpievēršas ieguldījumu kvalitātei. Turklāt jāapsver arī visaptverošas izmaiņas nodokļu sistēmās, un šajā procesā jāpievēršas jautājumiem par dažādiem ienākumu un īpašumu veidiem piemērojamajām nodokļu likmēm (19).

6.1.4.   “Sociālās drošības tīkla” izveidošana, nodrošinot līdzvērtīgu “sociālāku pārvaldību” (social governance)

6.1.4.1.

Neizveidojot “sociālās drošības tīklu” (Jean-Claude Juncker), ES arhitektūra būs nepilnīga un Eiropa spers soli atpakaļ. Tā Eiropas Savienība kļūtu tikai par ekonomiskas un budžeta savienību, kas ir ļoti tālu no apņemšanās veidot sociālu tirgus ekonomiku. EESK noteikti brīdina, ka šāda attīstība nav vēlama.

6.1.4.2.

EESK atbalsta atbildīgu valsts rīcību ekonomikas un sociālajā jomā (economic and social governance). Īslaicīgā konsolidācija daudz vairāk jāsaista ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem nodrošināt gudru izaugsmi, sociālo kohēziju un sociālo integrāciju.

6.1.4.3.

Eiropas Savienībai turpmāk jānodrošina, lai visos ekonomikas un budžeta politikas pasākumos būtu pilnībā ievēroti primārajos tiesību aktos izvirzītie sociālie mērķi un nostiprinātās sociālās pamattiesības, it īpaši arī tiesības risināt sarunas par darba koplīguma slēgšanu un tiesības streikot, kā arī netiktu aizskarti sociālie sasniegumi.

6.1.5.   Konventa sasaukšana, lai, ņemot vērā gaidāmos Līguma grozījumus, izstrādātu uz sociālu attīstību vērstu koncepciju

6.1.5.1.

EESK uzsver, ka noteikti jāizveido konvents. Tā kā darba kārtībā tagad paredzēti apjomīgi Līguma grozījumi, ir vajadzīgas gan plašas debates, gan demokrātiska leģitimācija. Šajā konventā tāpat kā iepriekšējā būtu jāpiedalās gan valstu parlamentiem, gan Eiropas Parlamentam, sociālajiem partneriem un EESK. Starpposma ziņojumā un ceļvedī jānodrošina, lai minētos Līguma grozījumus papildinātu līdzvērtīga sociālā dimensija un rezultāts tiktu iekļauts martā gaidāmajā ziņojumā par kopīgi apstiprināto pasākumu īstenošanas veidu.

6.1.6.   Nodrošināt un veicināt sociālo partneru koplīgumu autonomiju

6.1.6.1.

EESK vēlreiz norāda uz tās pausto viedokli, ka Pamattiesību hartas noteikumi attiecas uz visām ES iestādēm un struktūrvienībām, tāpēc iejaukšanās sociālo partneru koplīgumu autonomijā ir absolūti nepieļaujama un Eiropas Komisijai pret to ir jāvēršas nekavējoties. Komisija pati nekādā gadījumā nedrīkst sniegt dalībvalstīm ieteikumus, kas ir pretrunā ar Pamattiesību hartu. Gluži pretēji, tai ir jādara viss iespējamais, lai pamattiesības tiktu ne vien ievērotas, bet arī veicinātas. Krīzes laikā varam pārliecināties, cik stipra Eiropā ir pamattiesību kultūra Eiropā (20).

---

(1)  Sk. EESK atzinumu par tematu “Sociālā programma”, OV C 182, 04.08.2009., 65. lpp.

(2)  Sk. EESK atzinumus “Finanšu darījumu aplikšana ar nodokli”, OV C 44, 11.02.2011., 81. lpp., un “Gada izaugsmes pētījums”, OV C 132, 03.05.2011., 26. lpp.

(3)  Sk. sarakstu EESK atzinumā “Gada izaugsmes pētījums”, OV C 132, 03.05.2011., 26. lpp.

(4)  http://epp.eurostat.ec.europa.eu/cache/ITY_PUBLIC/3-31102011-BP/EN/3-31102011-BP-EN.PDF.

(5)  Vienotais nodarbinātības ziņojums par 2011. gadu, COM(2011) 815 galīgā redakcija, 2. un 4. lpp.

(6)  http://europa.eu/rapid/pressReleasesAction.do?reference=IP/11/1331&format=HTML&aged=0&language=EN&guiLanguage=en.

(7)  Sociālās aizsardzības komitejas un Eiropas Komisijas kopīgais novērtējums par ekonomikas krīzes sociālo ietekmi un politiskajiem risinājumiem (2010), 9.–10. lpp.

(8)  2011. gada 4. novembra vēstule, kas adresēta Jan Vincent-Rostowski par rīcību saistībā ar tekošā konta deficītiem un pārpalikumiem pārmērīgas nelīdzsvarotības novēršanas procedūrā.

(9)  Sk. Sociālās aizsardzības komitejas un Eiropas Komisijas 2010. gada 26. novembra kopīgo ziņojumu (16905/10, SOC 793, ECOFIN 786), 2. lpp.

(10)  Eirobarometra īpašā aptauja 377.

(11)  Sk. EESK atzinumu par tematu “ES kohēzijas un sociālās politikas koordinēšanas stiprināšana”OV C 24, 28.01.2012., 29. lpp.

(12)  Turpat.

(13)  Sk. EESK atzinumu par tematu “Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai”, OV C 376, 22.12.2011., 74. lpp.

(14)  Skatīt 9. zemsvītras piezīmi.

(15)  Saskaņā ar Eiropas Nabadzības novēršanas tīkla (EAPN) 2011. gada novērtējumu.

(16)  Sociālie uzņēmumi ir būtisks Eiropas sociālā modeļa elements. EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija sagatavojusi politiskās pamatnostādnes un rīcības plānu, kam Eiropā jāveicina uzņēmu sociāla vadība, un norāda, ka liela nozīme ir to pilnīgai īstenošanai gan ES, gan valstu līmenī. Skatīt EESK atzinumu par tematu “Sociālā uzņēmējdarbība un sociālais uzņēmums” (CESE 1584/2011, 26.10.2011.).

(17)  Vandenbroucke, Frank, et al., “The EU needs a social investment pact” (“ES ir vajadzīgs sociālo ieguldījumu līgums”), OSE Nr. 5, 2011, 5. lpp.

(18)  Sk. EESK atzinumu par tematu “Zaļā grāmata par pensijām”, OV C 84, 17.03.2011., 38. lpp.

(19)  Sk. EESK atzinumu par tematu “Sammita par nodarbinātības jautājumiem rezultāti”, 3.4.2. punkts, OV C 306, 16.12.2009., 70. lpp.

(20)  Sk. 13. zemsvītras piezīmi.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/29

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Latīņamerikas sociālā ekonomika”

2012/C 143/06

Ziņotājs: Miguel Ángel CABRA DE LUNA

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2011. gada 18. janvārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Latīņamerikas sociālā ekonomika”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo attiecību specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 24. janvārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (22. februāra sēdē), ar 141 balsi par, 3 balsīm pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   Šā atzinuma mērķis ir izprast Latīņamerikas (LA) sociālo ekonomiku (SE), konkrētāk, pilsoniskās sabiedrības organizēto sektoru, kas parasti tiek izslēgts no Eiropas Savienības (ES) sadarbības pasākumiem. Dokuments izstrādāts, ievērojot Latīņamerikas dažādību un atzīstot abu reģionu atšķirības. Tāpēc, un neatkarīgi no citiem iespējamiem terminiem, par visatbilstošāko šā atzinuma mērķiem tiek atzīts formulējuma “sociālā un solidārā ekonomika” (SSE) lietojums.

1.2.   ANO savā Rezolūcijā Nr. 47/90 katra gada pirmo jūlija sestdienu pasludināja par Starptautisko kooperatīvu dienu un Rezolūcijā Nr. 64/136 atzina 2012. gadu par Starptautisko kooperatīvu gadu. Starptautiskā Darba organizācija (ILO) vairākkārt ir atzinusi (īpaši Rezolūcijā Nr. 193) kooperatīvu un SSE pozitīvos aspektus. SVF un Pasaules Banka ir izrādījuši interesi par šo sektoru. ES vairākkārt ir uzsvērusi kooperatīvu un sociālās ekonomikas nozīmi. Savukārt Eiropas Investīciju banka (EIB) piedalās projektos, kas tiek īstenoti ar Latīņamerikas SSE uzņēmumiem. Mercosur un citas Latīņamerikas iestādes ir rīkojušās līdzīgi. Šis atzinums sakrīt ar viņu viedokli.

1.3.   Šis atzinums paredzēts, lai izveidotu pamatu EESK sagatavošanas darbam saistībā ar ES un Latīņamerikas pilsoniskās sabiedrības organizāciju 7. sanāksmi, kas notiks 2012. gadā Santjago, Čīlē. Ierosināts uzaicināt Latīņamerikas un Eiropas SSE pārstāvjus piedalīties gan sanāksmes sagatavošanas darbā, gan sanāksmē, lai konstruktīvā dialogā analizētu šā atzinuma saturu. Tāpat ierosināts 7. sanāksmē paust viedokli par minētā dialoga rezultātiem. EESK atzīmē, ka SSE Latīņamerikā risina nopietnas problēmas, kas saistītas ar sociālā un ekonomiskā taisnīguma trūkumu un pamattiesību pārkāpumiem. SSE ir nozīmīgs instruments cīņā par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un sociālekonomisko nelikumību novēršanu, līdz ar to tai ir būtiska nozīme vietējās attīstības un sociālās kohēzijas procesos. SSE veicina daudzveidību un ekonomisko demokrātiju. Tāpēc par prioritāti tiek uzskatīta visu šo iespēju un rezultātu veicināšana, jo tie sekmē vajadzīgās pārmaiņas ražošanas modelī.

1.4.   Dažādu Latīņamerikas SSE tendenču līdzāspastāvēšana un sadarbība tiek atzītas par ļoti lietderīgām. No vienas puses, jārūpējas, lai uz uzņēmējdarbību vairāk virzītas SSE atbalsta uz solidaritātes principiem pamatotus mērķus un nedod priekšroku peļņas palielināšanai, bet vairāk piedalās vispārējas labklājības sasniegšanā. No otras puses, jānodrošina, lai SSE, kas vairāk orientētas uz sociālpolitiskām pārmaiņām, apzinātos, ka uzņēmumiem jābūt produktīviem un tiem jāgūst peļņa, veidojot tīklus, kas ļautu noturēties tirgū. Tāpēc SSE nedrīkst nostabilizēties nabadzības ekonomikā, bet gan tādā ekonomikā, kam raksturīga tendenču maiņa, apvienojot attīstību, saimniecisko efektivitāti un sociālo taisnīgumu, lai izskaustu visu veidu asimetrijas.

1.5.   SSE Latīņamerikā sastopas ar nozīmīgām problēmām, kas kavē tās attīstību, — sociālās un institucionālās izpratnes trūkums ir viena no nopietnākajām. To veicina stingru mērījumu un kvantifikācijas procedūru trūkums, kas liedz apzināt problēmu apmērus un to sociālās sekas. Steidzami ir jāveic pasākumi, lai sadarbībā ar tādām starptautiskām organizācijām kā CEPAL, ACI-Américas, FUNDIBES, CICOPA un CIRIEC apkopotu starptautiski vienotus statistikas datus Latīņamerikas valstīs. Pārstāvības organizāciju institucionālās klātbūtnes neesamība arī ir nopietna problēma, kas jāatzīst un jārisina valsts pārvaldes iestādēm un citiem sociālajiem partneriem, uzņemoties starpnieka lomu sociālās un ekonomikas politikas konsultatīvajās iestādēs. Ekonomikas un sociālo lietu padomes un citas sociālās līdzdalības organizācijas arī ir noderīgs instruments SSE organizāciju iesaistīšanai.

1.6.   Izņemot atsevišķus gadījumus, integrētu un iekļaujošu valsts politiku trūkums attiecībā uz SSE rada nopietnus šķēršļus tās attīstībai un konsolidācijai. Ir jāiet tālāk par priekšlikumiem, kas balstīti uz tiešu ekonomisko palīdzību bez nosacījumiem, veicinot darbības, kuru mērķis ir atrisināt finansējuma avotu problēmu. Jāveido vispārsvarīga strukturālā politika, kas ietvertu lēmumus likumdošanas jomā, jāizvērš izglītības un inovācijas attīstība, kā arī profesionālās apmācības attīstība, īpaši augstākās izglītības līmenī. Jāveicina SSE iesaiste sociālās aizsardzības attīstībā, izmantojot veselības sistēmas, kas tiek pārvaldītas kopā ar lietotājiem. Jānostiprina valsts politika dažādās jomās, lai nodrošinātu, ka tā nemainās ik reizi, kad pie varas nāk jauna valdība.

1.7.   Arodbiedrības un citi sociālie partneri, tostarp SSE, savstarpēji sadarbojoties, varētu uzņemties svarīgu lomu tādu institucionālu mehānismu izstrādē, ar kuriem apkarot nelikumības un krāpšanas gadījumus, kas izriet no neformālās ekonomikas un viltus pašnodarbināto darbības. Tas attiecas arī uz pienācīgas nodarbinātības un vispārēju kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanu, kā arī veikstpējas sekmēšanu.

1.8.   Šajā atzinumā minētos apsvērumus un priekšlikumus vajadzētu iekļaut ES un Latīņamerikas starptautiskās sadarbības politikā SSE jomā. Jāparedz sadarbības projekti tādu maksātspējīgu SSE uzņēmumu dibināšanai, kuri būtu sociālās kohēzijas, vietējās attīstības, daudzveidības, ekonomikas demokrātijas, kā arī plašas ekonomikas un nodarbinātības formalizācijas dalībnieki. SSE jāskata kā prioritāte ES sadarbībā, lai veicinātu to tīklu konsolidāciju, kas kalpotu kā līdzeklis ekonomikas un kopējas attīstības politikas īstenošanā. Ar sadarbības projektiem SSE jomā jāsekmē darbību saskaņošana starp visiem dalībniekiem un tīkliem un jāizvairās no darbību dublēšanās un sadrumstalotības: ir būtiski īstenot vairāk starptautisku un stratēģisku pasākumu.

1.9.   Turklāt šajā laikā, kad pasaulē valda krīze, ir nepieciešams pastiprināt uzņēmējdarbības un tirdzniecības sakarus starp Eiropas Savienības un Latīņamerikas SSE. Latīņamerikas SSE īstenotās labās prakses piemēri varētu kalpot par paraugu citiem. Jāuzsver, ka ar Latīņamerikas valstīm parakstītajiem komerclīgumiem ir jāveicina mazo un vidējo uzņēmumu, kā arī mikrouzņēmumu un, konkrētāk, SSE attīstība.

2.   Latīņamerikas sociālā ekonomika

2.1.   Jēdziena divdabīgums

2.1.1.   Šis atzinums par Latīņamerikas SSE izriet no divām neizbēgamām premisām. Pirmkārt, jāapzinās ES un Latīņamerikas sociālās situācijas atšķirības. Otrkārt, jāņem vērā, ka Latīņamerika nav viendabīga. Tādējādi šī analīze tiek veikta, maksimāli ievērojot minēto dažādību. Tās mērķis ir noskaidrot sakritības, kas nodrošinātu vienlīdzīgu sadarbību, paturot prātā abos reģionos notiekošās pārmaiņas (1).

2.1.2.   Latīņamerikā lielākoties tiek lietoti divi termini: “sociālā ekonomika” un “solidārā ekonomika”. Pēdējo lieto daudz plašākā nozīmē, taču pastāv vairāki pretrunīgi viedokļi par tā nozīmi (piemēram, “tautas ekonomikas” jēdziens). Termins “SE” Eiropā ir nostiprinājies un neapšaubāmi apzīmē uzņēmējdarbību, kas sistēmā ir nostabilizējusies kā alternatīvs un atšķirīgs veids darbību veikšanai un kuras ietvaros netiek uzskatīts, ka vēlme gūt peļņu ir problēma pati par sevi. Šajā ziņā galvenais jautājums ir par to, kā sadalīt iegūto pārpalikumu, jo SE uzņēmējdarbībai jābūt konkurētspējīgai un jārada peļņa. Eiropas Savienībā pastāv plaša vienprātība par terminu “SE” un jēdzienu, ko tas apzīmē. (2) Latīņamerikā ir kritēriju daudzveidība.

2.1.3.   Pēdējos gados, runājot par šo jomu, ir ierasts lietot terminu “sociālā un solidārā ekonomika” (SSE) — galvenokārt Latīņamerikā notikušo politisko un ekonomisko pārmaiņu dēļ. (3) Mēs to iesakām kā atsauci attiecībā uz LA.

2.1.4.   Pirmkārt, varam norādīt, ka parasti SSE veido privātas struktūras, kuru mērķis ir personīgo un sociālo vajadzību nodrošināšana, bet ne atlīdzība kapitāla investoriem. SSE stāvoklis dažādās Latīņamerikas valstīs ir atšķirīgs, kaut ir zināms, ka daži modeļi eksistē visās valstīs. Pamatojoties uz šiem kopējiem rādītājiem, iespējams, varam nonākt pie visatbilstošākās jēdziena interpretācijas. Latīņamerikā SSE būtībā veido kooperatīvi, savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības, fondi, apvienības, kolektīvā darba sabiedrības, sociālās solidaritātes organizācijas, pilsoniskas grupas un dažādu veidu mikrouzņēmumi. Šo uzņēmumu un sabiedrību darbības pamatā ir solidaritāte un sociālā atbildība. Vairums darbojas tirgū, bet reizēm tie rada īpašus tirgus (piem., taisnīgās tirdzniecības tirgus), kuros tiek piemēroti no konkurentiem atšķirīgi principi.

2.1.5.   SSE organizācijām un uzņēmumiem ir atšķirīgas iezīmes salīdzinājumā ar sabiedriskām un privātām kapitālsabiedrībām, bet arī tās ražo preces un nodrošina pakalpojumus. Tāpēc SSE uzņēmumi ekskluzīvi vai prioritāri nav labdarības iestādes, tie nav arī bezpeļņas struktūras: ienākumi ir nepieciešami. Galvenais jautājums ir, kā sadalīt uzņēmuma ienākumus, kas netiek mērīti tikai pēc finanšu rentabilitātes un peļņas radīšanas saviem locekļiem un apkārtējiem, bet arī pēc pievienotās sociālās vērtības.

2.2.   Dimensijas un mērījumi

2.2.1.   Viena no lielākajām problēmām, kas kavē Latīņamerikas SSE attīstību, ir grūtības sistematizēt informāciju par šo sektoru — problēma, kas pastiprina tā atpazīstamības trūkumu. Ir būtiski precīzi zināt, ne tikai nojaust, SSE patieso ietekmi. Mērījumu trūkums mazina iespējas novērtēt SSE patieso sociālo nozīmīgumu un atšķirību salīdzinājumā ar citu veidu uzņēmumiem, spriežot pēc to ekonomiskās, sociālās un solidārās darbības ietekmes. Tādas pašas vajadzības ir Eiropā: statistikas atzīšana, uzticamu publisko reģistru un satelītkontu izveide katram institucionālajam sektoram un katram darbības atzaram, lai panāktu lielāku redzamību (4).

2.3.   SSE organizācijas

2.3.1.   Tāpat kā daudzās ES valstīs, arī LA prioritāte ir novērst pietiekami konsolidētas, integrētas un efektīvas SSE pārstāvības trūkumu. Kaut pēdējos gados ir sasniegts daudz, ir nepieciešams, lai dažādu SSE saimju pārstāvības struktūras integrētos, pamatojoties uz piramīdveida uzbūves kritērijiem — augšupēji, pa nozarēm un teritorijām, bet izvairoties no sadrumstalotības, savstarpējas konkurences un korporatīvisma. Šo organizāciju ciešā saikne ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām ļauj tās uzskatīt par sociālās lietderības un inovācijas poliem, kas spēj reaģēt uz svarīgākajām sociālekonomiskajām problēmām.

2.3.2.   Kad SSE organizācijas (5) tiek oficiāli atzītas, tādējādi iegūstot reālas dialoga un sarunu veidošanas iespējas, tās apvieno ietekmes zonas, lai panāktu sinerģiju veiktspējas veidošanas, uzņēmumu produktivitātes, uzņēmumu sociālās atbildības, jaunu pārvaldības modeļu un sliktu prakšu apkarošanas jomā, kā arī, lai gūtu lielāku ietekmi ekonomikas sistēmā.

2.4.   Valstu politiskās nostādnes

2.4.1.   Viens no SSE vēl risināmiem jautājumiem ir atrast veidu, kā noslēgt līgumus un veidot apvienības ar valsts sektora iestādēm, ievērojot abpusēju cieņu un neatkarību. Valstu politika ir viena no prioritārajām SSE interesēm un mērķiem Latīņamerikā. Politiku, kuras pamatā ir galvenokārt tiešas ekonomiskās palīdzības sniegšana bez nosacījumiem, nav iespējams kontrolēt, tā ir neparedzama un var kļūt par spiediena un manipulācijas instrumentu. Strikti paliatīva jeb palīdzības politika veicina sliktas metodes.

2.4.2.   Ir jāveicina integrēta un līdzdalību veicinoša politika, kas atbilst SSE un tās veiktspējā ieinteresēto valdību pamatmērķiem, lai mobilizētu sabiedrības un tirgus līdzekļus un tādējādi ar inovatīviem sarežģītu problēmu risinājumiem gūtu vispārīgu labumu. Gan valsts pārvaldes iestādēm, gan SSE organizācijām neapšaubāmi ir līdzīgi sociālie mērķi, jo tās nodrošina cilvēku neatliekamās vajadzības (6).

2.4.3.   SSE piekļuve finansējumam ir endēmiska problēma, kas radikāli bremzē tās attīstību. SSE galvenokārt attīstās no savu biedru un sponsoru ieguldījuma, nevis no trešo pušu spekulācijām ar kapitālu. Tās īsteno praksi, kas veicina vispārējās intereses. Sabiedriskās darbības attiecībā uz regulāru finansējuma iegūšanu ar likumdošanas reformām un SSE piemērotiem makroekonomikas pasākumiem pārsvarā ir nepietiekamas un ierobežotas. Nav valstu politikas, kas iekļautu SSE vispārējās ekonomikas plānošanā; vajadzīga arī nozaru finansēšanas politika jauna kapitāla investēšanai, riska kapitāla fondu palielināšanai, darbinieku un partneru ekonomiskās dalības finansēšanai un uzņēmējdarbības grupu veidošanas atbalstam; ir jāveicina arī SSE līdzdalība publiskajā iepirkumā. Steidzami būtu jāpārskata tie pasākumi, kuri rada nepamatotus šķēršļus tādu SSE finanšu struktūru attīstībai kā ētiskā banka un mikrofinansējums.

2.4.4.   Lielākajai daļai valstu trūkst skaidru politiskās darbības virzienu, kas noteiktu dažādos līmeņos, institūcijās un administratīvajās struktūrās koordinētas programmas, lai institucionalizētu SSE un risinātu jautājumu starpnozaru aspektā. Administratīvās procedūras nav pietiekami elastīgas, kā arī netiek efektīvi saskaņoti jautājumi par SSE veicināšanu un atbalstu tai valsts un starptautiskā līmenī. Ir nepieciešamas tādas valstu politiskās nostādnes, kas novērstu mazo sociālo uzņēmumu un vietējā, uz solidaritāti balstītā, ražošanas tīkla sagraušanu; vajadzīga profesionālās sagatavošanas un uzņēmumu vadības politika, īpaši pašvaldību sektorā (7), kā arī dažādu SSE veidojumu normatīvo aktu piemērošanas politika. Īpaši jāuzsver nepieciešamība īstenot sabiedrisko izglītības politiku (ILO Ieteikums Nr. 193, 2003) attiecībā uz SSE. Ne valsts iestādes, tostarp augstskolas, ne SSE nav pielikušas pietiekamas pūles, lai sadarbotos.

2.5.   Ekonomikas attīstība Latīņamerikā un SSE nozīme

2.5.1.   Taisnīgas ekonomikas attīstība un izaugsme

2.5.1.1.

Lai gan katrā valstī ir zināmas atšķirības, tradicionālās izaugsmes ziņā Latīņamerikā notiek labvēlīga makroekonomikas attīstība. Tomēr šī izaugsme notiek maksimālas sociālās nevienlīdzības apstākļos, ko raksturo ievērojams bezdarba līmenis un sastingums noteiktās sociālajās jomās, vispārēja nodarbinātības nestabilitāte un izteikta sociālā atstumtība un nabadzība. Tomēr liekas, ka, atjaunojot “proaktīvu valsti”, kas apzinās, ka šāda sociāla divdabība nav ilgtspējīga, var veicināt daudz taisnīgāku (8) un ekoloģiskāku izaugsmi.

2.5.1.2.

Konsolidētas Latīņamerikas SSE ieguldījums attīstības pārvaldībā koncentrējas uz tādu nopietnu problēmu risināšanu kā nabadzība, nevienlīdzība, atstumtība, neformālā ekonomika, cilvēku ekspluatācija, sociālās kohēzijas trūkums un uzņēmumu pārcelšana uz ārzonas valstīm, kā arī rada vienlīdzīgāku ienākumu un bagātības sadali, tādējādi sekmējot nepieciešamās ražošanas modeļa pārmaiņas. Tieši šajā jomā darbojas SSE, kas rada sociālās labklājības pakalpojumu piedāvājumu un kas salīdzinājumā ar citām nozarēm sniedz priekšrocības preferenciālu sociālo produktu un pakalpojumu efektīvā nodrošināšanā un ražošanā. Tās iespējas apkalpot plašus iedzīvotāju slāņus un no varas un ekonomiskajiem centriem attālas teritorijas atvieglo uzdevumu nodrošināt taisnīgu attīstību.

2.5.2.   Neformālā ekonomika un sociālās tiesības

2.5.2.1.

Neformālā ekonomika (ēnu ekonomika) Latīņamerikā ir plaši izplatīta parādība, kas ir sastopama arī dažās ES zonās un ko raksturo darba vai saimnieciskās darbības veikšana ar daļēju vai pilnīgu sociālo garantiju trūkumu un piemērojamo tiesību aktu neievērošana. Bezdarbs, nepietiekama nodarbinātība un darba apstākļu sliktā kvalitāte ir pretrunā ILO nostājai par pienācīga darba nodrošināšanu. (9) Tā ir akūta problēma. Ir atklāta tieša saistība starp neformālu nodarbinātību vai nepietiekamu nodarbinātību un nabadzības rādītājiem, un tas ir īpaši raksturīgi sieviešu, jauniešu, pirmiedzīvotāju vai afrikāņu izcelsmes cilvēku vidū, kā arī cilvēku ar invaliditāti vidū — gan neoficiālas nodarbinātības, gan nevienlīdzīgas attieksmes un atalgojuma ziņā. Pretēji tam, SSE kopā ar citiem dalībniekiem ir efektīvs instruments cīņā pret neformālo ekonomiku un sekmē uzņēmumu un cilvēku legālu darbību un sociālo garantiju nodrošināšanu. Turklāt tas palīdz novērst tādas prakses izplatību, kad personiskās interesēs tiek slēgti līgumi par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu ar tādiem pakalpojumu sniedzējiem, kas neparedz izpildes garantijas un nenodrošina pietiekamu kvalitāti, tādējādi mazinot saņēmēju sociālo aizsardzību. Arodbiedrības un citi sociālie partneri, kā arī SSE, savstarpēji sadarbojoties, varētu uzņemties svarīgu lomu tādu institucionālu mehānismu izstrādē, ar kuriem apkarot nelikumības un krāpšanas gadījumus, kas izriet no neformālās ekonomikas un viltus pašnodarbināto darbības. Tas attiecas arī uz pienācīgas nodarbinātības un kvalitatīvu vispārējas nozīmes sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanu, kā arī veikstpējas sekmēšanu.

2.5.2.2.

ILO atzinīgi vērtē SSE nozīmi, jo vērtības un principi, kas ir tās uzņēmumu pamatā, iekļauj darba pamatprincipu un tiesību ievērošanu (10). Šajā ziņā tā ir pierādījusi savas spējas paplašināt sociālās aizsardzības pakalpojumus, attiecinot tos arī uz iedzīvotājiem un patērētājiem, kuri nav iesaistīti sociālās apdrošināšanas fiskālajā sistēmā, lai novērstu darba tirgus nelīdzsvarotību un nodrošinātu vienlīdzīgu aprūpi.

2.5.2.3

SSE ietver daudzas neformālas pašnodarbināto grupas, kurām trūkst iespēju iegūt arodapmācību, finansējumu un oficiālu atzīšanu. Savstarpības saites un mazo ražotāju jeb amatnieku savstarpēja uzticēšanās varētu veicināt oficiāla statusa iegūšanas procesus, veidojot SSE uzņēmumus, jo neatkarīgajiem ražotājiem pašiem praktiski nav iespēju iekļūt oficiālajā tirgū. Jāveicina SSE iesaiste sociālās aizsardzības attīstībā, izmantojot veselības aprūpes sistēmas, kas tiek pārvaldītas kopā ar lietotājiem. Ir svarīgi izskaust pašā SSE pastāvošo nelegālo saimniecisko darbību.

2.5.3.   Vietējā attīstība un sociālā kohēzija

2.5.3.1.

Sociālās kohēzijas minimālo parametru noteikšana tiek uzskatīta par būtisku ikvienai attīstības pieejai (11). Vietējās valdības saprot, ka ir svarīgi atbalstīt SSE uzņēmējdarbību, lai atdzīvinātu pilsētu un lauku kopienas. Šie uzņēmumi rada vietējās darbavietas, un peļņas pārpalikumi nonāk vietējā līmeņa apritē, veicinot uzkrājumu, kas tiek novirzīts ieguldījumiem tajā pašā teritorijā. Tā tiek nodrošināti primārie sociālās kohēzijas procesi ar vietējo ieguldījumu, preču un pakalpojumu kontroli, turklāt ienākumu apgrozījums vietējā un reģionālajā ekonomikā veicina ekonomikas stabilitāti.

2.5.3.2.

SSE apliecina savu spēju radīt un paplašināt uzņēmējdarbības kultūru un struktūru, kā arī sasaistīt saimniecisko darbību ar vietējām ražošanas vajadzībām. SSE sekmē iekšējās attīstības procesus lauku apvidos, novājinātu industriālo zonu stimulācijas procesus un panīkušas pilsētvides atdzīvināšanas procesus, tādējādi mazinot lielo teritoriālo nelīdzsvarotību un piemērojot nevis kādu noteiktu vietējās attīstības modeli, bet pieļaujot dažādu modeļu līdzāspastāvēšanu atbilstīgi teritoriju sociālajām un ekonomiskajām vajadzībām.

2.5.3.3.

SSE sekmē teritoriālo autonomiju, pievēršot īpašu uzmanību pilsoniskajai sabiedrībai, lai noteiktu teritorijas attīstības modeli un lai kontrolētu izaugsmes un strukturālo pārmaiņu procesu norisi. Šajos procesos būtiska nozīme ir lauksaimnieku kooperatīviem. Sociālās kohēzijas politikai jākoncentrējas uz vietējām (pilsētu un lauku) vajadzībām, lai nodrošinātu sociālos pamatpakalpojumus, infrastruktūru un izglītību. Šī uzdevuma veikšanai SSE ir ļoti svarīga.

2.5.4.   Daudzveidība un ekonomiskā demokrātija

2.5.4.1.

SSE neveidojas kā margināls sektors, bet gan kā tautsaimniecības sistēmas institucionāls elements, līdzāspastāvot valsts un privātkapitāla sektoram. Ar to tiek ieviesta ekonomiskā daudzveidība, kas ļauj līdzsvarot abus pārējos. SSE veicina ilgtspējīgu attīstību, sekmē apvienību sistēmu un vienlīdzīgas iespējas, īstenojot izglītojošas veicināšanas sistēmas. Lai panāktu sociālo stabilitāti, būtiska ir ekonomikas izaugsmes stabilitāte, ienākumu sadale un alternatīvo ekonomiku aktivizēšana.

2.5.4.2.

SSE darbība, kuras pamatā ir demokrātijas princips un iedzīvotāju dalība lēmumu pieņemšanā par ekonomikas jautājumiem, liecina par pastāvīgu izglītojošu demokrātijas un sabiedrības modeli. SSE veido sociālo struktūru, un tās spēja veiksmīgi piedalīties konfliktu risināšanā un miera un sociālā taisnīguma veicināšanā to padara par neaizstājamu Latīņamerikas ekonomikas un sociālās sistēmas sastāvdaļu. Šī spēja ir jāveicina.

3.   Starptautiskā sadarbība SSE jomā

3.1.   Nepieciešamība sadarboties

3.1.1.   SSE pamatā ir principi un prakse, ko ievēro gan ES, gan Latīņamerikā. Šīs kopīgās nostādnes varētu sekmēt sadarbību starp abiem reģioniem gan ilgtspējīgas attīstības, gan uzņēmējdarbības un tirdzniecības jomā.

3.1.2.   Atkārtojot agrāk pausto, EESK uzsver, ka ar Latīņamerikas valstīm parakstītajiem komerclīgumiem ir jāveicina MVU, kā arī mikrouzņēmumu un, konkrētāk, SSE attīstība (12).

3.2.   Tīkli

3.2.1.   SSE pārstāvošo organizāciju tīkli, sociālie uzņēmumi un informācijas, kvantifikācijas un inovācijas, kā arī augstākās izglītības centri var veidot platformas, kas censtos novērst konstatētos trūkumus. ES varētu būt īpaši noderīga šo mērķu sasniegšanā, bet pasākumus nedrīkst vērst tikai uz valstīm vai teritorijām ar zemiem ienākumiem; tie jāvērš arī uz valstīm ar strauji augošu ekonomiku un vidējiem ienākumiem, kurām nepieciešams konsolidēt savu sociālo kohēziju un taisnīgu izaugsmi. Tāda SSE, kuras pamatā ir uzticami tīkli, palīdzētu apzināt neatliekamākās vajadzības un efektīvākos projektus, tādējādi nodrošinot, ka ES starptautiskā sadarbība būtu selektīvāka. Izšķiroši svarīga var būt ES tīklu veidošana ar Latīņameriku un citiem jaunattīstības reģioniem (Āfriku, Āziju u.c.), par pamatu ņemot SSE (13).

3.3.   Sadarbība attīstības jomā un kopēja attīstība SSE iekšienē

3.3.1.   ES var veicināt sadarbību, īstenojot SSE uzņēmējdarbības plānus ilgtspējīgai attīstībai  (14), kuros piedalās iesaistīto Latīņamerikas valstu valdības un kuros sadarbojas abu kontinentu SSE organizācijas, ieviešot tehniskā atbalsta un palīdzības programmas uzņēmējiem saskaņā ar pašreizējo nodarbinātības politiku. Tādējādi ES klātbūtni Latīņamerikā neuztvers tikai kā komerciālas intereses.

4.   2012. gads kā pavērsiena punkts: Starptautiskais kooperatīvu gads (ANO); Eiropas Savienības un Latīņamerikas pilsoniskās sabiedrības organizāciju 7. sanāksme

4.1   ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijā (64/136) 2012. gadu pasludināja par Starptautisko kooperatīvu gadu. Rezolūcijā uzsvērts kooperatīvu ieguldījums pasaules ekonomikas un sociālajā attīstībā, un ANO aicina 2012. gadā to aktīvi veicināt. Šajā atzinumā pausts atbalsts visam rezolūcijas saturam un tajā izteiktajiem priekšlikumiem.

4.2   2012. gadā tiks rīkota Eiropas Savienības un Latīņamerikas pilsoniskās sabiedrības organizāciju 7. sanāksme. Gatavojoties šim pasākumam, notiks darba sanāksmes par šā atzinuma saturu. Tajās piedalīsies Latīņamerikas un Eiropas Savienības SSE pārstāvji, lai saskaņotu viedokļus par ieteikumiem dokumenta galīgajā redakcijā.

---

(1)  Dokuments COM(2009)/647 par stratēģiju “ES 2020”. OV C 347, 18.12.2010., 48.–54. lpp. par tematu “Sociālekonomiskie aspekti ES un Latīņamerikas attiecībās”.

(2)  EESK atzinums INT/447, OV C 318, 23.12.2009., 22.–28. lpp., “Uzņēmējdarbības formu daudzveidība”; “Toia” ziņojums INI/2250/2008; EESK atzinums par kooperatīvo sabiedrību attīstības veicināšanu Eiropā (OV C 234, 22.09.2005.); EESK atzinums par sociālo ekonomiku un vienotu tirgu (OV C 117, 26.04.2000.). Šajā sakarā jāmin Spānijā un Portugālē nesen, 2011. gadā, pieņemtie likumi par sociālo ekonomiku, kā arī citi dalībvalstīs spēkā esošie normatīvie akti, kas regulē SSE uzņēmumu darbību.

(3)  Piemēram, ILO to izmantojusi 2010. gada darba dokumentā, kuru sagatavojis Starptautiskais mācību centrs (ITC-ILO) “Sociālā un solidārā ekonomika: veidojot kopēju izpratni”.

(4)  Latīņamerikā nav precīzas statistikas, bet, spriežot pēc “Fundibes” veiktajiem pētījumiem, 2009. gadā aptuveni un provizoriski var runāt par vairāk nekā 700 000 SSE organizāciju un aptuveni 14 miljoniem biedru. Visa reģiona neformālās ekonomikas sektora lielais apjoms ļoti apgrūtina precīzu vai aptuvenu vispārīgu aprēķinu veikšanu. SKA uzskata, ka Latīņamerika ir reģions ar visstraujāko izaugsmi jaunu kooperatīvu un to locekļu ziņā (2009. g.); INACOOP (Urugvaja) norāda datus par 2008. gadu: 1 164 kooperatīvi, 907 698 biedru; gada ražošanas apjoms sasniedz 1,708 miljardus dolāru (3,2% no kopējā ražošanas apjoma), 27 449 darbinieku. Citi dati par 2008. gadu: 12 760 kooperatīvi un 9 392 713 iesaistītās personas; 4 166 savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības un 4 997 067 iesaistītās personas; 289 460 darbinieku (avots: INAES). Čīle: 1 152 kooperatīvi un 1 178 688 iesaistītās personas; 536 savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības (avots: FUNDIBES). Kolumbija: 8 533 kooperatīvi un 139 703 iesaistītās personas; 273 savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības un 4 758 iesaistītās personas (avots: CONFECOOP); Gvatemala: 841 kooperatīvs un 1 225 359 iesaistītās personas (dažādi avoti); Paragvaja: 453 kooperatīvi un 1 110 000 iesaistīto personu (avots: FUNDIBES); Brazīlija: sk. 9. zemsvītras piezīmi. Citi pētījumi norāda uz SSE stipro pusi krīzes situācijās. Bet visi šie dati un vērtējumi ir intuitīvi un aptuveni, nevis pārbaudāmi.

(5)  Pārstāvošo iestāžu piemēri: Confecoop (Kolumbija), Conacoop (Kostarika), Confecoop (Gvatemala), Conpacoop (Paragvaja), Hondurasas kooperatīvu konfederācija (Confederación Hondureña de Cooperativas), OCB (Brazīlija), Conacoop (Dominikas Republika), Cudecoop (Urugvaja), Consejo Mexicano de Empresas de la Economía Solidaria y Cosucoop (Meksika). Starptautiskā līmenī: ACI-América, CICOPA un citi.

(6)  Sabiedriskās SSE iestādes: Infocoop (Kostarika), Dansocial (Kolumbija), Incoop (Paragvaja), INAES (Argentīna), Senaes (Brazīlija), Inacoop (Urugvaja), Insafocoop (Salvadora).

(7)  Kā attiecībā uz MVU norādīts EESK atzinumā REX/180 (15.02.2006.), OV C 88, 11.4.2006., 85.–93. lpp., “ES un Meksikas attiecības”.

(8)  Saskaņā ar CEPAL datiem vairāk nekā puse iedzīvotāju (350 miljoni cilvēku) atrodas zem nabadzības sliekšņa, un 22 miljoni bērnu, lai izdzīvotu, ir spiesti strādāt. Jāuzsver, ka Brazīlijas valdība pēdējos desmit gados ir pieņēmusi pasākumus, kas miljoniem cilvēku glābj no ārkārtējas nabadzības. To palīdzējusi panākt Brazīlijas SSE ar Valsts sociālās ekonomikas departamenta (SENAES) starpniecību; tā vadītājs prof. Paul Singer nesen norādīja, ka SSE vajadzīgs vairāk naudas un lielāka tirgus daļa, turklāt tā ir jāpopularizē.

(9)  Saskaņā ar Brazīlijas Solidārās ekonomikas karti šajā valstī ir 22 000 uzņēmumu, no kuriem trešā daļa ir neformāli (www.fbes.org.br). Sk. arī EESK atzinumu REX/232, OV C 256, 27.10.2007., 138.–143. lpp., par ES attiecībām ar Centrālameriku, EESK Atzinumu SOC/250, OV C 93, 27.4.2007., 38.–41. lpp., par pienācīga darba nodrošināšanu visiem un 2009. gada 12. oktobra Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārās asamblejas Darba dokumentu par stratēģijām nodarbinātības nodrošināšanai un darba vietu radīšanai, īpaši sievietēm un jauniešiem.

(10)  Darba dokuments “Sociālā un solidārā ekonomika — mūsu kopīgais ceļš uz pienācīgas kvalitātes nodarbinātību” (2011. g.) http://socialeconomy.itcilo.org/en/2011-readers. Attiecas arī uz šī atzinuma 3.2. punktu.

(11)  Šis temats aplūkots daudzos dokumentos. EESK: “ES un Latīņamerikas pilsoniskās sabiedrības 6. tikšanās” (2010. g.); CEPAL 2007. gada darba dokuments Latīņamerikas valstu vadītāju un Santjago (Čīle) valdības augstākā līmeņa sanāksmei; EESK atzinums REX/257, OV C 100, 30.4.2009., 93.–99. lpp., “ES un Brazīlijas attiecības”; EESK atzinums REX/232, OV C 256, 27.10.2007., 138.–143. lpp., “ES un Centrālamerikas valstu attiecības”; EESK: ES un Centrālās Latīņamerikas asociācijas nolīgums. Gvadalaharas augstākā līmeņa sanāksme, ES un Latīņamerika. EESK: 2006. gada ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu pilsoniskās sabiedrības 4.otikšanās. EESK atzinums REX/210, OV C 309, 16.12.2006., 81.–90. lpp., “Attiecības starp Eiropas Savienību un Andu kopienu”. EESK atzinums REX/180, OV C 88, 11.4.2006., 85.–93. lpp., “ES un Meksikas attiecības”. EESK atzinums REX/135, OV C 110, 30.4.2004., 40.–54. lpp., “Brīvās tirdzniecības nolīgums ar Amerikas kontinentu”. EESK atzinums REX/13 (OV C 169, 16.6.1999.) un it īpaši EESK atzinums REX /152, OV C 110, 30.4.2004., 55.–71. lpp., “Sociālā kohēzija Latīņamerikā un Karību jūras reģiona valstīs”.

(12)  EESK atzinums REX/277, OV C 347, 18.12.2010., 48.–54. lpp., “Sociālekonomiskie aspekti ES un Latīņamerikas attiecībās”. Sk. arī EESK nostāju attiecībā uz vairākiem komerclīgumiem ar šīs zonas valstīm.

(13)  Šajā saistībā ir jāņem vērā Ķīnas būtiskā loma pasaules mērogā un šīs valsts kā stratēģisku alianšu dalībnieces nozīmīgums. Svarīgi Latīņamerikas tīkli ir, piemēram, RED DEL SUR (MERCOSUR); UNISOL (Brazīlija) un FIDES (Meksika).

(14)  Viena no SSE raksturīgajām īpatnībām ir tās saistība ar vides ilgtspēju. Sk. šī atzinuma 10. zemsvītras piezīmē minētā dokumenta 9. nodaļu par tā sauktajām “zaļajām” darba vietām. Sk. arī OV C 48, 15.2.2011., 14.–20. lpp. un OV C 48, 15.2.2011., 65.–71. lpp.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/35

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Lauksaimniecība un amatniecība – to mijiedarbība lauku rajonu veiksmīgai attīstībai” (pašiniciatīvas atzinums)

2012/C 143/07

Ziņotājs: Adalbert KIENLE kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2011. gada 22. septembra plenārajā sesijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Lauksaimniecība un amatniecība — to mijiedarbība lauku rajonu veiksmīgai attīstībai” (pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 20. janvārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada gada 22. un 23. februārī (23. februāra sēdē), ar 184 balsīm par un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Kopsavilkums un ieteikumi

1.1.   Ar šo pašiniciatīvas atzinumu EESK vēlas rosināt Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un Padomi aktīvāk veidot politiku, īpašu uzmanību pievēršot KLP 2. pīlāra un struktūrfondu tālākai attīstīšanai laika posmam no 2014. līdz 2020. gadam. Pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir sniegt ieguldījumu ES stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā, izsakot konkrētus priekšlikumus par turpmāko atbalstu no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ES struktūrfondiem, kā arī citiem ES instrumentiem. Nepārprotami atzīstot reģionalitāti un reģionālās vērtību ķēdes, var ievērojami atbalstīt lauksaimniecības un amatniecības jomu pārstāvošo pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbību. Vienlaikus EESK pauž cerību, ka atzinums ievērojami sekmēs debates arī valstu līmenī.

1.2.   Ņemot vērā Eiropas Komisijas 2011. gada 5. un 12. oktobra tiesību aktu priekšlikumus par ELFLA un struktūrfondiem finansēšanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam, EESK izsaka šādus priekšlikumus.

1.2.1.

Ierosinātais paplašinātais uz ieguldījumiem orientētais MVU atbalsts, ko sniedz Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA), ir jāpaplašina vēl vairāk, lai sekmētu lauku uzņēmumu reģionālo sadarbību, īpaši amatniecības un lauksaimniecības nozarēs, un šīs iespējas ir attiecīgi jāuzlabo. Tāpēc ir jāierosina un jāatbalsta arī reģionāli vietējo uzņēmēju komunikācijas un konsultantu tīkli.

1.2.2.

Eiropas Lauksaimniecības fondā lauku attīstībai (ELFLA) un ES struktūrfondos īstenojot vietēja mēroga iniciatīvas, jāpiemēro ES pieejas, jo tādējādi rodas nozīmīga iespēja atbalstīt amatniecības, lauksaimniecības, tūrisma un tirdzniecības jomas darbību reģionālā līmenī. Taču, piemērojot šādas atbalsta pieejas, prioritārām vajadzētu būt ekonomikas jomas un sociālo partneru interesēm.

1.2.3.

Mazajos un vidējos uzņēmumos ilgtspējīgi jāsekmē zināšanu, informācijas un inovāciju nodošana, lai lauku rajonos veicinātu un nodrošinātu nodarbinātību, kā arī efektīvi atbalstītu resursu aizsardzības ziņā efektīvas un klimatu saudzējošas saimniekošanas metodes. Nedrīkst aizmirst tradicionālas zināšanas un pieredzi, tās ir jāsaglabā un jāizmanto kā vērtīgs pieredzes avots.

1.2.4.

Reģionālas vērtību ķēdes amatniecības, lauksaimniecības, tūrisma un tirdzniecības uzņēmumiem, kā arī lauku reģioniem kopumā paver lielas attīstības iespējas. Minētajām ķēdēm ir jāpievērš liela uzmanība īpaši saistībā ar vienotu reģionālu marķējumu, kā arī kopējas pārstrādes un tirdzniecības jautājumiem.

1.2.5.

Amatniecības un lauksaimniecības uzņēmumi ir atkarīgi no pietiekamas, ekonomiku veicinošas infrastruktūras. Attiecīgi priekšnoteikumi galvenokārt jārada ar struktūrfondiem, piemēram, nodrošinot elastīgus reģionālos budžetus.

2.   Ievads

2.1.   Lauksaimniecības un amatniecības uzņēmumos ir nodarbināti iedzīvotāju vidējie slāņi, un šie ļoti daudzveidīgie uzņēmumi lielā mērā veido lauku rajonu tautsaimniecību, ievērojami nodrošina apgādes struktūras un sabiedrisko dzīvi ES ciematos un mazpilsētās.

2.2.   Tā kā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam paredzēto ES atbalstu lauku rajoniem ir plānots palielināt, pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir palīdzēt apzināt iespējas, kā lauksaimniecības un amatniecības nozares var radīt papildu vērtību lauku rajonos. Atzinuma aktuālais izstrādes pamatā ir Komisijas tiesību aktu priekšlikumi par KLP un kohēzijas politiku pēc 2013. gada. Ar tiem tiek paplašināta Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) finansējuma piešķiršana, ietverot visus uzņēmumus, arī lauku rajonu mazos uzņēmumus, un tas ir nozīmīgs jauninājums. Šā pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir arī veicināt Eiropas mēroga debates par gudru, integrējošu un ilgtspējīgu izaugsmi saistībā ar zināšanu un kompetences nodošanu. Turklāt runa ir arī par to, kā uzlabot priekšnoteikumus, lai ar integrējošiem starpnozaru pasākumiem varētu noturīgi ietekmēt dzīves kvalitāti un ekonomikas potenciālu lauku rajonos un iedzīvotāju skaita samazināšanās apstākļos saglabāt pakalpojumu sniegšanas struktūras. Vienlaikus pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir veicināt sabiedrības diskusijas par demogrāfisko pārmaiņu seku pārvarēšanu un sekmēt valstīs debates par lauku rajonu konkurētspējas un dzīvotspējas nodrošināšanu.

3.   Stāvoklis

3.1.   Mazajiem un vidējiem amatniecības un lauksaimniecības uzņēmumiem, kas darbojas lauku rajonos un ir ar tiem saistīti, piemīt liels potenciāls stiprināt jau esošās ekonomiskās un sociālās struktūras un pārvarēt turpmākos izaicinājumus, jo šie uzņēmumi aktīvi darbojas gan ekonomikas jomā, gan sabiedrības labā. Tie tieši ietekmē dzīves kvalitāti un, piedāvājot savus produktus un pakalpojumus, palīdz veidot reģionālo identitāti. Šie uzņēmumi saglabā svarīgas tradīcijas un vienlaikus nāk klajā ar inovācijām. Amatniecības un lauksaimniecības uzņēmumi atbalsta jauninājumus un ilgtspēju, nodrošina kvalitatīvus produktus un enerģiju, sekmē ilgtspējīgu vides un dabas aizsardzību un sargā kultūras mantojumu. Amatniecībā un lauksaimniecībā nodarbinātie ir augsti kvalificēti, darbojas patstāvīgi, uzņemoties atbildību, un spēj lielā mērā pielāgoties un apgūt zināšanas. Pateicoties šīm īpašībām, lauku reģionu ciematos un mazajās pilsētās ir izveidojušies daudzi sekmīgi modeļi ekonomikas un sociālajā jomā.

3.2.   Gandrīz visos ES lauku reģionos vēl pastāv lielas iespējas, kā amatniecības un lauksaimniecības nozares var kopīgi radīt vērtību. Šīs iespējas aptver sadarbību ražošanā, pārstrādē un tirdzniecībā reģionālā un plašākā mērogā. Taču tās paveras arī dalībnieku taisnīgas konkurences un sieviešu un vīriešu vienlīdzīgas līdzdalības jomā.

3.3.   Lauku rajoni Eiropas Savienībā ir strukturēti ļoti dažādi. Ir gan reģioni, kuros ir ļoti augsts labklājības līmenis, zems bezdarba līmenis un spēcīga izaugsme, gan reģioni, kuros ir ekonomikas problēmas, iedzīvotāji izceļo un noveco. Arī izglītības un tālākizglītības iespējas pieņemamā attālumā ne vienmēr ir pieejamas. Pastāv risks, ka palielināsies plaisa starp reģionu sociālo un ekonomisko attīstību un infrastruktūras standartiem.

3.4.   It īpaši vecāka gadagājuma cilvēki ir atkarīgi no nelieliem attālumiem un ērti pieejamiem vietējiem pakalpojumiem; turklāt gados jauniem cilvēkiem ir nepieciešama arī labi funkcionējoša pamata infrastruktūra, piemēram, internets, bērnudārzi un pamatskolas. Demogrāfisko pārmaiņu dēļ lauku rajonu infrastruktūra un to apgādes un atkritumu apsaimniekošanas sistēmas būs lielā mērā jāpielāgo. Šo problēmu risināšanā vietējo uzņēmumu — īpaši mazo un vidējo uzņēmumu — zināšanas šodien netiek pietiekami izmantotas. Sociāli atbildīgie un vietējā līmenī strādājošie amatniecības un lauksaimniecības uzņēmumi sniedz svarīgu ieguldījumu, palīdzot integrēt sabiedrībā cilvēkus ar invaliditāti.

3.5.   Lai individuāli vai kopā veiksmīgi darbotos ekonomikā, amatniecības un lauksaimniecības uzņēmumiem un citiem reģionālajiem ekonomikas dalībniekiem ir vajadzīga piekļuve ātrdarbīgam internetam vietējā līmenī. Taču daudzviet, īpaši attālos lauku rajonos, piekļuve platjoslas pieslēgumam nav pietiekama.

3.6.   Sabiedriskajās diskusijās reģionalitātei tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība. Reģionalitāte ir apliecinājums atbildīgai sabiedrībai ar vērtībām un priekšnoteikums ilgtspējīgai saimniekošanai un kopīgai līdzāspastāvēšanai. Taču reģionos bieži nav atbilstošu impulsu vai stimuli reģionos pastāvošā vērtības radīšanas potenciāla paaugstināšanai ir pārlieku vāji. Daudzkārt mijiedarbība starp reģiona uzņēmējiem nenotiek vai nav pietiekami aktīva.

3.7.   Amatniecības un lauksaimniecības uzņēmumiem kopīgi jārisina aizvien aktuālākie jautājumi, kas saistīti ar resursu un klimata labāku aizsardzību. Gan amatniecības, gan lauksaimniecības uzņēmumiem efektivitāte resursu jomā un klimata saudzēšana ir svarīgi pamatprincipi uz nākotni orientētu uzņēmumu stratēģiju veidošanā. Abām nozarēm sadarbojoties, lauku rajoni var ievērojami sekmēt visai sabiedrībai svarīgu problēmu risināšanu.

4.   Mērķi

4.1.   EESK uzskata, ka Eiropas iestādēm un valstu valdībām un administrācijas iestādēm ir būtiski atzīt amatniecības un lauksaimniecības nozares potenciālu un ar to saistītos jautājumus iekļaut politiskajā programmā, lai lauksaimniecības reģionus palīdzētu veidot par daudzsološiem nākotnes reģioniem.

4.2.   EESK pārliecināti atbalsta amatniecības un lauksaimniecības nozares papildu kopējā vērtības radīšanas potenciāla izmantošanu.

—

Lauksaimniecības un amatniecības nozares reģionālās vērtības ķēdes jāveido vai jāstiprina kopīgi ar citām nozarēm, piemēram, tirdzniecību, tūrismu, veselības aprūpi vai mežsaimniecību; šajā procesā jānodrošina vienlīdzīga konkurence un jāveido arī struktūras, kas reģionu ekonomikas potenciālu ļautu labāk izmantot ar vietējo MVU palīdzību.

—	Jāatbalsta lauku rajonu MVU saglabāšana, dažādošana, jaunu uzņēmumu dibināšana un tālāka attīstība, kā arī ekonomiskā sadarbība starpnozaru līmenī.

—

Lai labāk atbalstītu lauku rajonu mazākos uzņēmumus, jāattīsta vienkārši pieejami piedāvājumi ekonomikas, inovāciju un zināšanu veicināšanai; visos Eiropas reģionos jārada pietiekamas iespējas piekļūt izglītībai un tālākizglītībai, kā arī iespējas nodot praktiskas zināšanas par nākotnē noteicošām progresīvām tehnoloģijām.

—	Skolēniem jādod iespēja pie vietējiem amatniekiem un lauksaimniekiem iepazīt tradicionālas un mūsdienīgas ražošanas metodes un uzzināt par patstāvīga un atbildīga darba vērtībām.

—	Reģionālu pārtikas produktu un citu reģionālu izejvielu ražošana, pārstrāde un tirdzniecība konsekventi jāorientē uz specifiskām reģionālām prasībām un kvalitātes kritērijiem; attiecīgi ir jāveicina kvalitātes kontroles sistēmas, kā arī zīmolu veidošana un mārketings.

—	Jāatbalsta resursu ziņā efektīvas un klimatu saudzējošas saimniekošanas metodes.

—	Lauku rajonos jānodrošina un jāstiprina sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas sistēmas, infrastruktūra un sabiedriskā dzīve.

—	Lai lauku rajonu vērtības radīšanas potenciālu izmantotu ar MVU palīdzību, galvenais priekšnoteikums ir uzlabot savienojumus ar moderniem platjoslas tīkliem.

—	Jāapzinās, ka decentralizētas energoapgādes sistēmas un energoefektivitātes pasākumi paver lielas iespējas radīt jaunu papildu vērtību.

—	Ņemot vērā plašās demogrāfiskās pārmaiņas, lauku rajonos jāpiesaista kvalificēts darbaspēks, un tas jāiesaista tādā amatniecības un lauksaimniecības uzņēmumu darbībā, kurai ir nākotne.

—	Lauku reģionu iestādes, organizācijas un uzņēmumi, īpaši lauksaimniecības un amatniecības nozarēs, noteikti jāmudina ciešāk iesaistīties pilsoniskās sabiedrības dialogā un ekonomiskā sadarbībā, kā arī mācīties no labas prakses.

4.3.   Lai turpmāk partnerības garā varētu labāk aktivizēt reģionālās ekonomikas potenciālu, EESK vēlas īpaši uzsvērt šādus trīs atbalstāmus mērķus.

4.3.1.   Prioritāte “Reģionalitāte un vērtības radīšana”

Liela daļa no lauksaimniecības un amatniecības nozares iespējām ir saistīta ar šo nozaru vietējām un reģionālajām saknēm. Tieši globalizētā pasaulē palielinās vietējās un reģionālās dimensijas nozīme. Aktuālu problēmu risināšanā svarīga bieži ir rīcība vietējā mērogā. Tāpēc reģionālu vērtības ķēžu paplašināšanai ir aizvien lielāka nozīme. Īpaši pārtikas produktu jomā daudzos reģionos tradicionāli ir izveidojusies cieša saikne un sadarbība starp lauksaimniecības un amatniecības uzņēmumiem, kas šajos reģionos patērētājam nodrošina svarīgo pievienoto vērtību. Šajā sakarā ir daudzi pozitīvi piemēri, kurus būtu jācenšas tālāk attīstīt un izplatīt citos reģionos. Tiem vajadzētu kalpot par paraugu citās produktu un pakalpojumu jomās, piemēram, koksnes pārstrādes un lauku tūrisma nozarēs. Minētā sadarbība vienlaikus var palīdzēt nodrošināt netālu esošas apgādes struktūras un samazināt transporta izmantošanu, tādējādi vairāk sekmējot klimata aizsardzību.

Pieeja, kas paredz vērtības ķēdēs pastiprināt lauku reģionu nozīmīgāko dalībnieku sadarbību, paver arī iespēju pārtikas produktus un tirdzniecību orientēt uz specifiskām reģionālām prasībām un kvalitātes kritērijiem un izveidot īpašu, tikai attiecīgajam reģionam raksturīgu vietējo identitāti. Vienotu reģionālu marķējumu izstrāde kopīgas tirdzniecības nolūkā atbilst patērētāju augošajām prasībām attiecībā uz produktu kvalitāti un izcelsmi. Tāpat kā uz pārtikas produktiem, arī uz amatniecības produktiem vajadzētu ieviest kvalitātes un izcelsmes marķējumus.

4.3.2.   Prioritāte “Enerģija un izejvielas”

Turpmāk Eiropā būs aizvien svarīgāk lauku reģionos izveidot decentralizētas energoapgādes sistēmas un īstenot enerģijas taupības pasākumus, un šajā jomā paveras lieliskas iespējas amatniecības un lauksaimniecības nozares sadarbībai. Atjaunojamie energoresursi un atjaunīgās izejvielas savu ekoloģisko enerģijas bilanci var pilnībā atraisīt tikai tad, ja tos pārstrādā reģionos, kur tie tiek ražoti. Tāpēc vietējā līmenī ir vajadzīgi eksperti.

Vēl viena daudzsološa reģionālās sadarbības joma ir atjaunojamu izejvielu un materiālu audzēšana, pārstrāde un tirdzniecība.

4.3.3.   Prioritāte “Nodrošināšana ar speciālistiem”

Ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas un manāmo izceļošanu no attāliem lauku reģioniem uz aglomerācijām, lauksaimniecības un amatniecības uzņēmumiem ir aizvien grūtāk piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku (1). EESK citā atzinumā jau norādījusi, ka īpaša uzmanība jāpievērš sieviešu nodarbinātībai (2). Lai ilgtermiņā piesaistītu darbaspēku, jāuzlabo tādi ar dzīvesvietu netieši saistīti faktori kā dzīves kvalitāte, mājokļa, izglītības, brīvā laika pavadīšanas un kultūras piedāvājums un galvenokārt piedāvājums jaunām ģimenēm. Ekonomikas partneru centieni pēc iespējas agrāk orientēt skolēnus un jauniešus nākotnē apgūt amatniecības un lauksaimniecības nozares profesijas jāatbalsta ar attiecīgu politiku, kuras īstenošanā iesaistītas nodarbinātības aģentūras un skolas. Šīs profesijas apguvušo speciālistu nodarbinātības iespējas ir augstas, un viņi ir īpaši spējīgi pielāgoties darba tirgus jaunajām prasībām (3).

5.   Pasākumi

5.1.   EESK uzskata: lai sasniegtu minētos mērķus, konsekventi jāīsteno stratēģija “Eiropa 2020” gudrai, integrējošai un ilgtspējīgai izaugsmei; lauku reģioniem jāpiešķir attiecīgs atbalsts no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), ņemot vērā tā sešas prioritātes, un finansējums no ES struktūrfondiem; īstenojot integrētu politiku, ilgtspējīgi jāuzlabo dzīves kvalitāte lauku reģionos un šo reģionu ekonomikas potenciāls. Starpnozaru stratēģija, ko finansē no vairākiem fondiem, lauku reģionos ļautu attīstīt kopējas vērtību ķēdes, samazināt izceļošanu un saglabāt apgādes struktūras, tādējādi dodot labumu visām vietējām ekonomikas nozarēm un iedzīvotāju grupām.

5.2.   EESK uzskata, ka, veidojot turpmāko ES struktūrpolitiku lauku reģionos, ir īpaši svarīgi pievērsties šādiem konkrētiem pasākumiem:

—	uz ieguldījumiem orientēts atbalsts MVU dažādošanai, jaundibināšanai, uzņēmumu nodošanai un tālākai attīstībai;

—	veicināt un uzsākt starpnozaru sadarbību un platformas (piemēram, regulāri organizējot “apaļā galda sarunas”);

—	sekmēt reģionālu (tradicionālu) ekonomikas apriti ar īsiem transportēšanas ceļiem;

—	veicināt reģionālus vienotus marķējumus reģionālu pakalpojumu un produktu kopīgas pārstrādes un tirdzniecības nolūkā;

—	veicināt kvalitāti un kvalitātes kontroles sistēmas, kas ir svarīgs produktu sekmīga noieta faktors;

—	sekmēt resursu ziņā efektīvas un klimatu saudzējošas saimniekošanas metodes;

—	atbalsts mērķtiecīgai zināšanu un kompetences nodošanai lauku reģionu amatniecības un lauksaimniecības uzņēmumiem un citiem ekonomikas partneriem lauku reģionos;

—	sekmēt inovācijas partnerības starp pētniecību un praksi, īpaši ņemot vērā uz praktisku pielietošanu un procesiem orientētas inovācijas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

—	nodrošināt un paplašināt ar ekonomikas procesiem saistītu infrastruktūru lauku reģionos (īpaši platjoslas internetu);

—	atbalsts ekonomikas un sociālo partneru pasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināšana ar turpmāk nepieciešamo darbaspēku;

—	sabiedrības informēšana, skolām un iedzīvotājiem ļaujot apmeklēt uzņēmumus;

—	paplašināt pašreizējo “LEADER” pieeju, lai daudz vairāk iesaistītu uzņēmējus un palielinātu lauku reģionu ekonomikas potenciālu;

—	atbalsts esošajiem konsultantu tīkliem, kuros iesaistījušies MVU uzņēmēji, īpaši attiecībā sadarbības pārraudzību;

—	veidot un turpināt attīstīt platformas, kuru mērķis ir apkopot un izplatīt paraugpraksi, kas saistīta ar reģionālo attīstību un lauku reģionu ekonomikas un sociālo partneru sadarbību;

—	atbalsts lauku reģioniem, nodrošinot elastīgus reģionālos budžetus.

---

(1)  CESE 1704/2007, OV C 120, 16.05.2008., 47. lpp.

(2)  CESE 1175/2011, OV C 318, 29.10.2011., 43. lpp.

(3)  Turpat.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/39

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “EESK nostāja par gatavošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencei par ilgtspējīgu attīstību (Rio+20)” (atzinuma papildinājums)

2012/C 143/08

Galvenais ziņotājs: WILMS kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2012. gada 17. janvārī saskaņā ar Reglamenta piemērošanas noteikumu 29. panta a) apakšpunktu nolēma izstrādāt atzinuma papildinājumu par tematu

“EESK nostāja par gatavošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencei par ilgtspējīgu attīstību (Rio+20)” (atzinuma papildinājums).

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (22. februāra sēdē), iecēla WILMS kgu par galveno ziņotāju un ar 211 balsīm par un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ievads

1.1.

Apvienoto Nāciju konference par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem notiks 2012. gada 20.-22. jūnijā Riodežaneiro, Brazīlijā. Konferences sagatavošanas komitejas otrajā sanāksmē visas ANO dalībvalstis, attiecīgās ANO sistēmas organizācijas un iesaistītās personas tika aicinātas līdz 2011. gada 1. novembrim sekretariātā iesniegt savus priekšlikumus un piezīmes, ko iekļaus kopējā dokumentā, un to savukārt izmantos par pamatu, lai izstrādātu konferences secinājumu sākotnējo projektu (zero-draft), ar ko paredzēts nākt klajā 2012. gada janvārī.

1.2.	EESK ir sniegusi ieguldījumu ES un dalībvalstu kopējās nostājas izstrādē, sagatavojot atzinumu “Rio+20” konference: virzība uz “zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību — Eiropas organizētās pilsoniskās sabiedrības ieguldījums” (1), ko pieņēma 2011. gada septembrī.

1.3.

Saskaņā ar minētajā atzinumā izklāstīto rīcības plānu EESK ir vēl plašāk izvērsusi dialogu ar ES valstu un citu valstu pilsonisko sabiedrību. Starptautiskā līmenī dialogs notiek pilsoniskās sabiedrības “apaļā galda” sarunās “ES un Brazīlija” un ES un Ķīna”, EESK tiekoties ar Krievijas Federācijas Pilsonisko palātu un Starptautiskās Ekonomikas un sociālo lietu padomju un tām līdzīgu iestāžu apvienības (AICESIS) ietvaros. Citus pasākumus ir plānots īstenot sadarbībā ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm (ĀKK).

1.4.

Eiropas līmenī EESK ir organizējusi plašu dialogu par “Rio+20” konferences jautājumiem, ietverot pirmās piezīmes par 10. janvārī klajā nākušo konferences secinājumu sākotnējo projektu. Šā dialoga mērķis bija sagatavot 2012. gada 7. un 8. februārī EESK organizēto nozīmīgo pilsoniskās sabiedrības konferenci par tematu “Domāsim ilgtspējīgi, būsim atbildīgi! Eiropas pilsoniskā sabiedrība ceļā uz “Rio+20” konferenci”, kā arī vienoties par konferences dalībnieku kopējo nostāju.

1.5.

Šajā atzinumā Komiteja atkārtoti uzsver iepriekšējā EESK atzinumā, “Rio+20” konference: virzība uz “zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību — Eiropas organizētās pilsoniskās sabiedrības ieguldījums,” (2) iekļautos ieteikumus un secinājumus un pilnībā atbalsta konferences “Domāsim ilgtspējīgi, būsim atbildīgi! Eiropas pilsoniskā sabiedrība ceļā uz “Rio+20” konferenci” vēstījumu.

2.   Secinājumi un ieteikumi

2.1.	EESK pauž pārliecību, ka pašreizējā ekonomikas, sociālā un vides krīze ir savstarpēji cieši saistītas un līdzšinējo virzību vairs nav iespējams turpināt.

2.2.	EESK atkārtoti uzsver konferences “Domāsim ilgtspējīgi, būsim atbildīgi! Eiropas pilsoniskā sabiedrība ceļā uz “Rio+20” konferenci” (ko Komiteja organizēja 2012. gada 7. un 8. februārī Briselē) vēstījumu.

2.3.

ANO konferencē “Rio+20” pasaules vadītājiem jāapņemas īstenot konkrētu rīcības plānu, lai, ņemot vērā planētas resursu ierobežojumus, sekmētu ilgtspējīgu attīstību un novērstu nabadzību. Videi draudzīgas tautsaimniecības sekmēšanai jābūt tādas visaptverošas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas daļai, kurā panākts sociālo, vides un ekonomikas aspektu līdzsvars, vienlaikus nodrošinot taisnīgu pārdali un taisnīgumu starp paaudzēm.

2.4.

Nabadzības novēršana un droša piekļuve pārtikai pietiekamā daudzumā, tīram ūdenim un ilgtspējīgai enerģijai jāuzskata par “Rio+20” darba kārtības īpaši svarīgu prioritāti. Lai apkarotu nabadzību un uzlabotu nodrošinājumu ar pārtiku, ir būtiski svarīgi attīstības valstīs veicināt videi draudzīgu vietējo lauksaimniecību, radot virzītājspēku saimnieciski labklājīgu lauku reģionu attīstībai. Tāpat jānodrošina sieviešu politiskā, ekonomiskā un sociālā līdztiesība.

2.5.	Politiskajiem vadītājiem jāpilda savas saistības attiecībā uz Tūkstošgades attīstības mērķiem un jāveic papildu pasākumi, lai patiešām nodrošinātu nepieciešamo finansējumu. Attīstītajām valstīm efektīvi jāpilda savas saistības vismaz 0,7% no NKI piešķirt atbalstam attīstības jomā.

2.6.

Eiropas valstu vadītājiem, kas piedalīsies sarunās, daudz vairāk nekā sākotnējā projektā jāuzsver ilgtspējīgas attīstības sociālā dimensija. Tā kā nevienlīdzība sociālajā un labklājības ziņā valstīs un starp tām palielinās, ir steidzami jārīkojas, jo tas kavē centienus sasniegt ilgtspējīgu attīstību un taisnīgu pārdali. Turklāt, īstenojot taisnīgu pāreju, jāgarantē pienācīgi darba apstākļi un augsti kvalitatīvas darba vietas. Jāratificē un jāpiemēro Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) nozīmīgākie darba standarti un pilnībā jāatbalsta ILO Sociālās aizsardzības minimuma nodrošināšanas iniciatīva.

2.7.

Politiskajiem vadītājiem Riodežaneiro konferencē ir jāvienojas par tāda videi draudzīgas ekonomikas ceļveža izstrādi, kurā izvirzīti skaidri mērķi un paredzēti uzraudzības mehānismi, lai nodrošinātu ekonomiski efektīvu, sociāli taisnīgu un vidi saudzējošu pāreju uz ilgtspējīgu sabiedrību. Pārejas īstenošanā pastāvīgi jāiesaista pilsoniskā sabiedrība, citstarp īstenojot sociālo dialogu.

2.8.

Eiropas valstīm un citām attīstītajām valstīm Riodežaneiro konferencē ir jāvienojas par planētas ierobežoto dabas resursu patēriņa būtisku samazināšanu. Eiropas valdītājiem jāīsteno ES mērķi, par kuriem poanākta vienošanās, un jāgatavojas vērienīgākiem pasākumiem. Attīstības valstīm būtu jāuzlabo dabas resursu izmantošanas efektivitāte.

2.9.

Jāatsakās no neilgtspējīgiem patēriņa un ražošanas modeļiem, izmantojot daudzveidīgus politikas instrumentus, tostarp regulējošus pasākumus, fiskālās politikas instrumentus, videi draudzīgu un sociālu publisko iepirkumu, atteikšanos no videi kaitīgām subsīdijām, pētījumus par inovāciju vides aizsardzības jomā, vides izmaksu internalizāciju un citas uz tirgu balstītas iniciatīvas, vienlaikus sekmējot ilgtspējīgu dzīvesveidu un patērētāju aktīvu līdzdalību pārejas procesā. Riodežaneiro konferencē būtu jāpieņem desmit gadu darba programma, kuras mērķis ir ilgtspējīgs patēriņš un ražošana.

2.10.

Secinājumu sākotnējā projektā ir atzīts, ka IKP rādītājs pilnībā neatspoguļo labklājības līmeni, un ir jāiesaista pilsoniskā sabiedrība, lai steidzami izstrādātu papildu rādītājus.

2.11.

Iniciatīva līdz 2015. gadam izvirzīt globālus ilgtspējīgas attīstības mērķus ir atbalstāma, ja tiek nodrošināta līdzsvarota pieeja visām trim ilgtspējīgas attīstības dimensijām. Riodežaneiro konferencē jāuzsāk iekļaujošs process, lai izveidotu saikni starp Tūkstošgades attīstības mērķiem un visaptverošiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem, izstrādātu stratēģiju un ilgtspējīgas attīstības rādītājus, kā arī skaidrus atbildības mehānismus.

2.12.

Konferencē nepieciešams panākt jaunu vispārēju vienošanos, lai nodrošinātu ieguldījumus, kas nepieciešami “zaļākai” ekonomikai.

2.13.

Ir atzīts, ka pārejā uz ilgtspējīgu attīstību būtiska nozīme un atbildība ir privātajam sektoram. Vidi saudzējošāka ekonomika uzņēmumiem paver iespējas. Šīs iespējas uzņēmumiem un rūpniecības nozarei ir jāizmanto. Politiskajiem vadītājiem ir jāizstrādā skaidra, stabila un prognozējama politikas sistēma vidi saudzējošas ekonomikas sekmēšanai, lai uzņēmumiem radītu uzticamu vidi un lai būtu tiesiskais pamats un stimuli nepieciešamo ieguldījumu veicināšanai.

2.14.

Jāizveido jauna Ilgtspējīgas attīstības padome, kas aizstātu Ilgtspējīgas attīstības komisiju, kā arī — pamatojoties uz ANO Vides programmu (UNEP) — jāizveido jauna ANO aģentūra vides jautājumos. Abām struktūrām būtu jānodrošina “nozīmīgāko grupu” pārstāvētās pilsoniskās sabiedrības aktīva līdzdalība.

2.15.

Priekšlikums izveidot ombudu nākamajām paaudzēm ir vērtējams atzinīgi.

2.16.

Politiskajiem vadītājiem “Rio+20” konferencē jāvienojas par papildu pasākumiem, lai pārējā uz ilgtspējīgu sabiedrību efektīvāk iesaistītu pilsonisko sabiedrību un nodrošinātu tai iespējas rīkoties globālā, valstu un vietējā līmenī. Jāizveido tiesiskas un institucionālas sistēmas, lai sabiedrībai nodrošinātu piekļuvi informācijai, nodrošinātu dialoga un demokrātiskas līdzdalības iespējas un pārraudzību. Jāveicina daudzu iesaistīto dalībnieku forumi, piemēram, ekonomikas un sociālo lietu komitejas un valstu ilgtpējīgas attīstības padomes kā modeļi, kas stimulē pilsoniskās sabiedrības debates. Nepieciešams organizēt vairāk izpratnes palielināšanas kampaņu un izglītošanas programmu par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem.

2.17.

Visas pasaules pilsoniskajai sabiedrībai arī turpmāk jācenšas panākt, lai konferences iznākums pavērtu pietiekamas iespējas risināt aktuālās problēmas. Pilsoniskajai sabiedrībai jāuzņemas globāla atbildība!

2.18.

Secinājumu sākotnējais projekts, ko izstrādāja ANO “Rio+20 konferences birojs, ir labs sākumpunkts turpmākajām sarunām. Tomēr, ņemot vērā risināmās problēmas, tas vēl nav pietiekami vērienīgs.

2.19.

Eiropas valstu vadītājiem jāuzņemas atbildība un aktīvi jāiesaistās Rio+20 konferencē. ES pārstāvjiem, kas piedalīsies sarunās, jācenšas panākt, lai dokuments mērķu, termiņu, finansējuma, tiesisko saistību un īstenošanas noteikumu ziņā būtu vērienīgāks. Pēc Rio+20 konferences visaptverošā ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija jāpārskata un tai jāpiešķir jauna dinamika.

---

(1)  OV C 376, 22.12.2011., 102. lpp.

(2)  OV C 376, 22.12.2011., 102. lpp.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/42

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014.–2020. gads)”

COM(2011) 608 final – 2011/0269(COD)

2012/C 143/09

Ziņotājs: SIECKER kgs

Līdzziņotājs: HABER kgs

Padome 2011. gada 24. oktobrī un Eiropas Parlaments 25. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 175. panta 3. punktu un 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014.-2020. gads)”

COM(2011) 608 final – 2011/0269(COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija (CCMI) savu atzinumu pieņēma 2012. gada 9. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (23. februāra sēdē), ar 158 balsīm par, 10 balsīm pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir iesniegusi priekšlikumu par turpinājumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (EGF). Vienlaikus Komitejai nav pārliecības, ka Komisijas priekšlikumi atrisinās ar fondu saistītās problēmas. Pieteikumu fonda izmantošanai bijis — un vēl joprojām ir — ļoti maz, un EESK neuzskata, ka lauksaimniecības iekļaušana EGF darbības jomā būtu pareizais ceļš, kā novērst šo trūkumu. Tā vietā Komiteja ierosina dažus papildu pasākumus, ar kuriem uzlabot EGF izmantošanu, piemēram, samazināt robežvērtības vai paātrināt procedūru, jo tajos gadījumos, kad instruments ir izmantots, tas ir darbojies salīdzinoši labi.

1.2.

Viens no šādas nepilnīgas izmantošanas iemesliem ir EGF procedūras gausums un birokrātiskums, kura cēlonis ir fonda īpatnības. Komisija nevar pieņemt lēmumu, neiesaistot gan Eiropas Parlamentu, gan Padomi. Tiklīdz iesaistās budžeta lēmējinstitūcija, ir nepieciešamas vairākas ļoti laikietilpīgas procedūras, tomēr visi pieteikumi beigās ir tikuši apstiprināti. Šis administratīvais apstiprināšanas process ir ļoti dārgs, un attiecīgos līdzekļus varētu izmantot labāk.

1.3.

EESK ierosina pazemināt pieteikumu iesniegšanas skaitlisko robežvērtību līdz 200 atlaistiem darba ņēmējiem ierosināto 500 vietā. Komiteja arī iesaka palielināt ES līdzfinansējumu līdz 75%, lai vēl vairāk sekmētu EGF izmantošanu. EESK atzinīgi vērtē to, ka “darba ņēmēju” jēdziens ir paplašināts un tajā iekļauti arī darba ņēmēji ar līgumu uz noteiktu laiku un pagaidu darba aģentūru darba ņēmēji. EESK piekrīt, ka EGF būtu jāattiecina arī uz pašnodarbinātām personām. Šie cilvēki ir būtiski un nozīmīgi darba tirgus dalībnieki, un tieši viņi ir vieni no pirmajiem, kuri izjūt gan globalizācijas, gan ekonomikas krīzes sekas. EGF nekad nav bijis iecerēts kā atbalsts darba devējiem, tāpēc EESK nepiekrīt, ka fonda darbības jomā būtu jāiekļauj arī MVU īpašnieki/vadītāji. Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorātā ir īpaša nodaļa, kas nodarbojas ar MVU politiku un attiecīgajām plašajām atbalsta programmām. Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondam šajās programmās nebūtu jāiejaucas.

1.4.

EESK vēlētos ieteikt vēl divas iespējas, kā uzlabot EGF darbību. Pirmā — ar vērienīgas informācijas kampaņas palīdzību informēt MVU par EGF piedāvātajām iespējām, otrā — iesaistīt sociālos partnerus jau pašā procesa sākumā, proti, kad fondam iesniedz pieteikumus. EESK vēlas paust arī izbrīnu par Padomes 2011. gada decembra lēmumu — pašreizējā fonda pēdējos 2 darbības gados (2012. un 2013. gadā) atcelt iespēju izmantot EGF cīņai ar neparedzētām ekonomikas krīzes sociālām sekām, lai gan pieteikumu analīze liecina, ka šajā aspektā fonds darbojies labi. Tāpēc EESK mudina Padomi pārskatīt savu lēmumu un vēlas skaidri un nepārprotami norādīt, ka, pēc EESK domām, šī dimensija fonda darbībā jāsaglabā arī laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam.

1.5.

EESK nepiekrīt priekšlikumam iekļaut EGF darbības jomā arī lauksaimniecību, taču atzīst, ka šajā nozarē kaut kas būs jādara, kad nākotnē stāsies spēkā tādi tirdzniecības nolīgumi kā, piemēram, Mercosur līgums. Mercosur būs izdevīgs Eiropas Savienībai kopumā, taču Savienības iekšienē priekšrocības baudīs rūpniecības un pakalpojumu nozares, un tas notiks uz lauksaimniecības rēķina. Komisija ir izteikusi prognozi, ka jaunajiem tirdzniecības līgumiem varbūt tāda pati ietekme. Ir visnotaļ taisnīgi kompensēt lauksaimniecības nozarei šāda veida zaudējumus, taču tas jādara, izmantojot individualizētu, nozarei pielāgotu risinājumu, piemēram, ar struktūrfondu starpniecību, piesaistot tos kopējai lauksaimniecības politikai. EESK aicina, lai EGF, kas ir nodibināts, lai atbalstītu atlaistu darba ņēmēju iekļaušanos atpakaļ darba tirgū, arī turpmāk izmantot minētajam mērķim.

1.6.	EESK uzsver, ka krīzes periodā jāturpina fonda darbība un ka jāparedz tā izmantošana, piemēram, saistībā ar rūpnieciskās darbības pārcelšanu/pārvietošanu Eiropas Savienības robežās.

2.   Komisijas priekšlikuma kopsavilkums

2.1.

Komisija 2006. gada martā iesniedza priekšlikumu par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) izveidi. Tā mērķis bija sniegt konkrētu vienreizēju atbalstu, lai palīdzētu iekļauties atpakaļ darba tirgū tiem darba ņēmējiem, kas zaudējuši darbu noteiktās jomās vai nozarēs, kuras visvairāk skāruši nopietni ekonomikas traucējumi, piemēram, uzņēmumu pārvietošana uz trešām valstīm, būtiska importa palielināšanās vai ES tirgus daļu pakāpeniska samazināšanās kādā nozarē. EGF finansējuma piešķiršanas galvenais kritērijs bija nosacījums, ka vienā reģionā vai divos kaimiņu reģionos no darba kādā uzņēmumā vai vienas un tās pašas nozares uzņēmumu grupā atlaisti vairāk nekā 1 000 darbinieki.

2.2.

EGF tika izveidots 2007.–2013. gada plānošanas periodam. Pasākumos bija iekļauta pārkvalificēšana, pārcelšanās atbalsts, atbalsts jaundibinātiem uzņēmumiem un papildu piemaksas pie algas. EGF iejaucas vienīgi pēc dalībvalsts lūguma. Summa, ko maksā ES, nedrīkst pārsniegt 50% no kopējām novērtētām izmaksām, kas paredzētas dalībvalsts pasākumu kopumam. Ekonomikas krīzes radīto grūtību dēļ 2009. gadā atbalsta kritēriji tika mainīti. Pieteikuma iesniegšanai nepieciešamais atlaisto darbinieku skaits tika samazināts no 1 000 uz 500, un ES līdzfinansējums EGF projektos tika palielināts no 50% uz 65%.

2.3.

Lai veicinātu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, Komisija 2011. gada oktobrī nāca klajā ar priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par EGF turpināšanu 2014.–2020. gada plānošanas periodā un rosināja paplašināt atbalsta sniegšanas jomu, iekļaujot tajā arī lauksaimniecības nozari. Lai EGF atbalsts būtu pieejams darba ņēmējiem neatkarīgi no viņu darba līguma vai darba attiecībām, jēdziens “darba ņēmēji” ir paplašināts un tajā iekļauti ne vien darba ņēmēji ar darba līgumiem uz nenoteiktu laiku, bet arī darba ņēmēji ar līgumiem uz noteiktu laiku, pagaidu darba aģentūru darba ņēmēji un mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu īpašnieki-vadītāji, kā arī pašnodarbinātās personas (tostarp lauksaimnieki). ES līdzfinansējums EGF projektos veidos no 50% līdz 65%.

2.4.

Komisija ir ierosinājusi arī turpmāk neietvert Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu daudzgadu finanšu shēmā (DFS) to apstākļu neparedzamības un neatliekamības dēļ, kas pamato fonda izmantošanu. Izdevumi Savienības līmenī būtu jāorientē uz rezultātu. Attiecībā uz izdevumiem, kas saistīti ar EGF, daudzgadu finanšu shēmā ir izvirzīts mērķis, ka vismaz 50 procentiem to darba ņēmēju, kam ticis sniegts EGF atbalsts, būtu 12 mēnešu laikā jāatrod jauns un stabils darbs. Lai Komisija varētu uzraudzīt, kā dalībvalstīm veicas šī uzdevuma izpildē, pēc 15 mēnešiem dalībvalstīm ir pienākums iesniegt starpposma ziņojumu.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.

EGF tika izveidots kā sava veida “pirmā palīdzība” — instruments, kas Eiropas Savienībai deva iespēju ātri un elastīgi reaģēt, sniedzot atbalstu tiem darba ņēmējiem, kuri bija zaudējuši darbu globalizācijas dēļ. Fondam pieejamais kapitāls visam septiņu gadu periodam — no 2007. līdz 2013. gadam — bija 3,5 miljardi euro. Pirmajos piecos gados (no 2007. līdz 2011. gadam) no šim laikposmam atvēlētajiem 2,5 miljardiem tika izlietoti nedaudz vairāk nekā 364 miljoni euro. Svarīgākie iemesli, kāpēc EGF izmantošana bijusi tik pieticīga, bija gausā un birokrātiskā administratīvā procedūra, augstā robežvērtība (1 000 darbinieku) un zemais līdzfinansējuma līmenis (50%). Izlietojums uzlabojās 2009. gadā, kad piemērošanas robežvērtība tika pazemināta no 1 000 uz 500 darba ņēmējiem, ES līdzfinansējuma slieksnis tika palielināts no 50% uz 65% (ar zināmiem nosacījumiem) un tika atļauts iesniegt pieteikumus ne tikai, lai cīnītos pret globalizācijas sekām, bet arī, lai novērstu ekonomikas krīzes sekas.

3.2.

Pēc šiem pielāgojumiem EGF izlietojums palielinājās: ja 2007. gadā pieteikumu skaits bija astoņi un 2008. gadā — pieci, tad 2009. un 2010. gadā tika saņemti 29 pieteikumi. 2011. gadā tika apstiprināti astoņi pieteikumi un vēl 18 pieteikumus patlaban izvērtē. EGF ir vairāk izmantots krīzes seku novēršanai, nevis globalizācijas ietekmes mazināšanai: trīs gadu laikā (no 2009. gada, kad EGF tika paplašināts, lai to varētu attiecināt arī uz krīzes sekām, līdz 2011. gada novembrim) ir iesniegti 53 ar krīzi saistīti pieteikumi, savukārt ar globalizāciju saistītu pieteikumu skaits piecos gados ir 26. Ar krīzes sekām saistītie 53 pieteikumi attiecās uz 48 607 darba ņēmējiem, bet 26 “globalizācijas pieteikumi” — uz 28 135 darba ņēmējiem, tādējādi kopumā 76 742 darba ņēmēji saņēma atbalstu, kura mērķis bija uzlabot viņu nodarbinātības iespējas.

3.3.

EGF starpposma novērtējumā, pamatojoties uz tobrīd pieejamiem 15 nobeiguma ziņojumiem par 2007.–2009. gadu, pētīts, cik daudz iesaistīto darba ņēmēju gada laikā atraduši jaunu darbu. Vidējais darba atsākšanas rādītājs bija 41,8%. Sešos no pirmajiem piecpadsmit gadījumiem, kuros iesaistīts EGF līdzfinansējums, darba atsākšanas rādītāji pārsniedz 50% slieksni, savukārt deviņos no piecpadsmit gadījumiem izvirzītais mērķis nav sasniegts. Darba atsākšanas rādītāji svārstās ļoti plašā amplitūdā — no 78,2% vienā gadījumā Vācijā līdz ievērojami zemākiem rādītājiem, proti, 4–6%, kas novēroti Portugālē, Spānijā un Itālijā. Lai sasniegtu salīdzināmus efektivitātes līmeņus, būtu jāapsver, vai daļu no sniegtā atbalsta nevar saistīt ar panākto rezultātu. Vidējā termiņā (vairāk nekā 12 mēnešos pēc EGF atbalsta noslēgšanās) darba atsākšanas rādītāji vairumā gadījumu (par kuriem bija pieejama informācija) pieauga — par spīti globālajai ekonomikas krīzei, kas skāra attiecīgo vietējo ekonomiku. Laika gaitā EGF atbalsta saņēmēju nodarbinātības rādītāji pieauga 8 gadījumos, bet samazinājās — 3 gadījumos. Kopumā šajos gadījumos vidējais darba atsākšanas rādītājs pieauga par 7 procentpunktiem. Tādējādi, šķiet, ir pamats secināt, ka, neraugoties uz fonda nepilnīgo izmantošanu, rezultāti ir labi.

3.4.

Neaplūkots palicis trešais iemesls, kāpēc EGF netiek pilnībā izmantots, proti, fakts, ka fondam nav sava budžeta. Tas nozīmē, ka budžeta lēmējinstitūcijai — šai gadījumā Eiropas Parlamentam un Padomei — par katru pieteikumu atsevišķi jālemj, vai tas pelna atbalstu. Lai gan pats modelis, proti, esošajām ES struktūrām nepiederīgs instruments, devis iespēju reaģēt ātri un elastīgi, tomēr administratīvā procedūra, kas jāveic kārtības labad, ir ļoti gara un birokrātiska. Jāpatur prātā arī apstiprināšanas procesa lielās izmaksas, kas rodas dažādos tā posmos, proti, tulkošana 22 valodās, sanāksmju telpas, sanāksmju dokumenti, dalībnieku laiks un mutiskā tulkošana. Visi pieteikumi ir tikuši apstiprināti, un rodas jautājums, vai apstiprināšanas procedūrā iztērēto naudu drīzāk nevajadzētu novirzīt atlaistajiem darba ņēmējiem. EGF pašreizējās procedūras priekšrocība ir tās skaidrā pārredzamība un tas, ka tā padara redzamu ES cīņu pret sociālo atstumtību. Redzamība un pārredzamība neapšaubāmi ir ļoti svarīgas, taču kaut kas ir jādara, lai procesu padarītu arī raitāku un lētāku.

3.5.

Citi iespējamie modeļi, kas minēti priekšlikumā un tam pievienotajos dokumentos (1), ir integrēt EGF Eiropas Sociālajā fondā vai arī saglabāt EGF kā patstāvīgu struktūru ar savu budžetu. Abiem modeļiem ir gan priekšrocības, gan trūkumi. Ja EGF tiktu integrēts Eiropas Sociālajā fondā, galvenais trūkums būtu nepieciešamība pēc ES budžeta līdzekļu konkrēta piešķīruma, taču masveida atlaišanas gadījumus nav iespējams ieplānot. Acīmredzamas šā risinājuma priekšrocības būtu lielāka saskaņotība un papildināmība ar ESF, lēmumu pieņemšanas procesa iespējama saīsināšana un EGF pieteikumu vienkāršošana un racionalizācija. Trešajam risinājumam, proti, saglabāt EGF kā neatkarīgu ES struktūru ar savu budžeta pozīciju, būtu vairāki trūkumi un tikai viena priekšrocība — lielāka Eiropas solidaritātes redzamība.

4.   Īpašas piezīmes

4.1.

Vispirms EESK vēlas paust dziļu izbrīnu par Padomes 2011. gada decembra lēmumu fonda pašreizējā darbības perioda pēdējos divos gados (2012. un 2013. gadā) — laikā, kad nepieciešama “pirmā palīdzība”, — atcelt iespēju EGF izmantot cīņai pret negaidītām ekonomikas krīzes sociālajām sekām. Pārskats par EGF pieteikumiem, kas saņemti līdz 2011. gada 17. novembrim, ļoti skaidri parāda, ka fonds šajā aspektā ir darbojies salīdzinoši labi, savukārt primārā mērķa īstenošanā — globalizācijas seku mazināšanā — tā panākumi bijuši vājāki. Gan 2009., gan 2010. gadā ir apstiprināti 23 pieteikumi, kas domāti krīzes seku novēršanai, un tikai 6 pieteikumi, kuru mērķis ir mazināt globalizācijas ietekmi. Tāpēc EESK aicina Padomi apsvērt iespēju izmantot EGF arī krīzes seku mazināšanai, jo krīze vēl nav galā. EESK vēlas pilnīgi nepārprotami paust savu nostāju par to, ka fonda darbību būtu jāturpina attiecināt arī uz ekonomikas krīzes sekām un ka pieteikumu iesniegšanas kritēriji būtu vēl vairāk samazināmi.

4.2.

Lai gan pieteikumu skaits pēc 2008. gada ir pieaudzis, EGF izmantošana joprojām ir ļoti nepilnīga. Tādēļ šķiet loģiski pazemināt pieteikumu sliekšņus vairāk, nekā ierosināts. EGF starpposma pārskatīšanas provizoriskajos secinājumos attiecībā uz atlaisto darba ņēmēju skaita robežvērtības samazināšanu no 1 000 uz 500 norādīts: “Tomēr dažos kontekstos šis samazinātais skaits joprojām būtu uzskatāms par pārāk augstu, jo pat 200–300 darba vietu zudums var radīt ievērojamu satricinājumu vietējā un reģionālā kontekstā”. Ņemot vērā patlaban notiekošo darbības pārvietošanu un ārpakalpojumu ieviešanu, arī šābrīža slieksnis — 500 darba ņēmēju — varētu būt pārāk augsts. Tāpēc EESK rosina pazemināt šo robežvērtību līdz 200 darba ņēmējiem.

4.3.

EESK vēlētos ieteikt vēl divas iespējas, kā uzlabot EGF darbību. MVU parasti ir pārāk mazi un ar nepietiekamiem resursiem, lai būtu pilnībā informēti par aktuālajām iespējām, kādas ES rada konkrētos apstākļos. Iespējams, ka daudzi MVU, kuri cīnās ar problēmām, kam EGF var sniegt risinājumu, nemaz nezina par šādu fondu un tātad nevar izmantot tā piedāvātās iespējas. Pēc EESK domām, ja ar vērienīgas informācijas kampaņas palīdzību MVU īpašniekiem/vadītājiem darītu zināmas EGF iespējas, ieguvumi varētu būt milzīgi. Otrs risinājums, kas varētu pozitīvi ietekmēt EGF darbības rezultātus, būtu iesaistīt sociālos partnerus jau pašā procedūras sākumā, proti, kad fondam iesniedz pieteikumus.

4.4.

Novērtējumā līdz šim gūta virkne pierādījumu tam, ka dalībvalstu stingrās iebildes EGF darbības pirmajā posmā ir daļēji balstītas uz to, ka tām ir pašām jāfinansē liels ieguldījumu apjoms. Tāpēc 2009. gadā šīs proporcijas tika mainītas, un šķiet, ka tam ir bijusi pozitīva ietekme. Tā kā pašreizējās krīzes apstākļos joprojām ir vajadzīgi efektīvi aktīva darba tirgus instrumenti, EESK iesaka palielināt ES līdzfinansējumu līdz 75%, lai vēl vairāk uzlabotu EGF izmantošanu.

4.5.

Komisija ierosina turpināt pašreizējo EGF modeli — krīzes instrumentu ārpus finanšu shēmas. Šāda modeļa trūkums ir gausās un birokrātiskās procedūras. Birokrātiskums saistīts daļēji ar “vājajām vietām” Briselē, daļēji — ar jaudas trūkumu dalībvalstīs. EESK mudina Komisiju censties likvidēt šīs nepilnības, lai procedūra kļūtu elastīgāka un raitāka un lai potenciālajiem pieteikumu iesniedzējiem tā vairs neliktos nepārvarams šķērslis. Piemēram, pieteikumu, ko iesniedz reģions, nepieciešams apstrādāt arī valsts līmenī. Tas būtiski palēnina procesu; pārskatot šāda veida procedūras, varētu ievērojami uzlabot efektivitāti.

4.6.

EESK atzinīgi vērtē to, ka jaunajā regulā “darba ņēmēju” jēdziens neaprobežojas ar darbiniekiem, kuriem ir darba līgums uz nenoteiktu laiku, bet ir paplašināts, iekļaujot tajā arī darba ņēmējus ar līgumu uz noteiktu laiku un pagaidu darba aģentūru darba ņēmējus. EESK pauž zināmas šaubas par pašnodarbinātu personu iekļaušanu. EGF ir izveidots kā elastīgs instruments to darba ņēmēju atbalstam, kas zaudējuši darbu globalizācijas seku dēļ. Pašnodarbināto personu statuss dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs. Tas var nozīmēt gan augsti kvalificētu ekspertu, kura stāvoklis darba tirgū ir ļoti stabils, gan ekonomiski atkarīgu pašnodarbināto, kurš būtībā ir tādā pašā situācijā kā viena cilvēka veidota mikrouzņēmuma darbinieks. Liels šo pašnodarbināto personu īpatsvars veido nozīmīgu darba tirgus daļu. Pašnodarbinātie ir vieni no pirmajiem, ko skars gan globalizācijas, gan ekonomikas krīžu sekas. Lai novērstu bezdarbu un stimulētu pilnīgāk izmantot EGF, EESK ierosina attiecināt fonda darbību arī uz šiem darba tirgus dalībniekiem.

4.7.

Ciktāl ir runa par MVU īpašniekiem/vadītājiem, EESK tomēr neatkāpjas no savām šaubām. Ja šīs personas ir īpašnieki/vadītāji tādiem MVU, kas nodarbina cilvēkus, viņas ir darba devējas un nav tiesīgas uz EGF atbalstu, jo fonds tika izveidots kā palīdzība darba ņēmējiem, kas kļuvuši par bezdarbniekiem. Attiecīgo uzņēmumu atbalstīšana viegli varētu izkropļot konkurenci ar citiem MVU. Šīs grupas pieteikšanās uz EGF atbalstu būtu iejaukšanās Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāta MVU politikā, kas paredz plašu izglītības, apmācību un inovāciju programmu klāstu, tāpēc EESK uzskata, ka šāda veida MVU īpašnieki/vadītāji nekvalificējas EGF atbalstam. Tomēr minēto MVU darbinieki ir iekļaujami, ja ir zaudējuši darbu neparedzētu globalizācijas seku dēļ un ja viņi atbilst pārējiem EGF nosacījumiem.

4.8.

EESK nepiekrīt EGF attiecināšanai uz lauksaimniekiem. Komisija savu priekšlikumu, ka vairāk nekā 80% EGF līdzekļu būtu jāparedz lauksaimniecības uzņēmumiem, pamato ar atsauci uz sarunām par gaidāmajiem tirdzniecības nolīgumiem. ES jau ir aprēķinājusi, ka tādi līgumi kā Mercosur līgums starp ES un vairākām Dienvidamerikas valstīm būs izdevīgi Savienībai kopumā, taču ES iekšienē ieguvējas būs galvenokārt rūpniecība un pakalpojumu nozare, savukārt lauksaimniecība nonāks neizdevīgākā stāvoklī. Tāds pats rezultāts, domājams, būs daudziem no šiem turpmāk slēdzamajiem līgumiem.

4.9.

Priekšlikumā minēts, ka EGF ir paredzēts, lai sniegtu “īpašu vienreizēju atbalstu darba ņēmējiem, kuri atlaisti lielu strukturālu pārmaiņu rezultātā, ko izraisījusi pieaugošā ražošanas un tirdzniecības modeļu globalizācija”. Nākamajā rindkopā Komisija norāda: “[..] izmantojot EGF, Savienība arī varēs sniegt atbalstu liela mēroga darba ņēmēju atlaišanas gadījumā, ko izraisījuši nopietni traucējumi vietējā, reģionālā vai valsts ekonomikā neparedzētas krīzes ietekmē. EGF darbības joma turpmāk tiks paplašināta, lai sniegtu pārejas atbalstu lauksaimniekiem, sekmējot to pielāgošanos jaunajai tirgus situācijai, kas izveidojusies Savienības noslēgto tirdzniecības nolīgumu rezultātā, ietekmējot lauksaimniecības produktus”.

4.10.

Ir vairāki nopietni iemesli, kāpēc EGF nav lauksaimniecībai piemērots instruments. Problēmas, ko lauksaimniecībai radīs minētie tirdzniecības nolīgumi, būs strukturālas, jo turpmākajiem līgumiem, visticamāk, būs tādas pašas sekas, taču EGF būs vienīgi pagaidu instruments. Turklāt par tādiem tirdzniecības nolīgumiem kā Mercosur līgums sarunas parasti ilgst gadiem, tāpēc tos nevar uzskatīt par “nopietniem traucējumiem vietējā, reģionālā vai valsts ekonomikā neparedzētas krīzes ietekmē”. Tie būs tādi nopietni vietējās, reģionālās vai valsts ekonomikas traucējumi, ko radījusi mērķtiecīga un rūpīgi sagatavota Eiropas Savienības rīcība. Nav šaubu, ka šāds slogs lauksaimniecības nozarei būtu jākompensē. Taču tam ir vajadzīgs īpašs, lauksaimniecības nozarei pielāgots instruments. EESK aicina, lai Globalizācijas pielāgošanās fondu, kas ir nodibināts, lai atbalstītu atlaistu darba ņēmēju iekļaušanos atpakaļ darba tirgū, arī turpmāk izmantot minētajam mērķim.

---

(1)  SEC (2011) 1130, 1131 un 1133 final.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/46

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes Direktīvai par kopīgu nodokļu sistēmu, ko piemēro procentu un honorāru maksājumiem, kurus veic starp asociētām uzņēmējsabiedrībām dažādās dalībvalstīs (pārstrādāta redakcija)”

COM(2011) 714 final – 2011/0314 (CNS)

2012/C 143/10

Ziņotājs: MORGAN kgs

Eiropas Savienības Padome 2011. gada 20. decembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 115. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Padomes Direktīvai par kopīgu nodokļu sistēmu, ko piemēro procentu un honorāru maksājumiem, kurus veic starp asociētām uzņēmējsabiedrībām dažādās dalībvalstīs (pārstrādāta redakcija)”

COM(2011) 714 final — 2011/0314 (CNS).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 2. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (2012. gada 22. februāra sēdē), ar 230 balsīm par, 4 balsīm pret un 10 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atzinīgi vērtē ierosinātās grozījumu direktīvas darbības jomu. Komiteja ir gandarīta, ka grozītā direktīva un mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīva tagad būs saskaņotas. Īpaši augstu tiek vērtēta 10 % kapitāla turējuma robežvērtība, kas jāievēro, lai uzņēmējsabiedrības uzskatītu par asociētām uzņēmējsabiedrībām. Šo prasību Komiteja uzsvēra jau 1998. gada jūlijā (1).

1.2.

Komiteja atzīmē, ka priekšlikuma sekas būs nodokļu ieņēmumu samazināšanās daudzās dalībvalstīs. Dalībvalstīs pastāvošās finanšu krīzes dēļ ir jārēķinās, ka būs vajadzīgs laiks, lai iegūtu visu 27 dalībvalstu atbalstu. Iepriekšējo direktīvu Padome pieņēma tikai piecus gadus pēc priekšlikuma publicēšanas.

1.3.	EESK priekšlikumu atbalsta un mudina dalībvalstis to apstiprināt pēc iespējas ātrāk, lai nodokļu ieturēšana tiktu racionalizēta un būtu likvidēts vēl viens šķērslis, kas ierobežo iekšējā tirgus netraucētu darbību.

2.   Ievads

2.1.

Eiropas Savienībā pastāv divas paralēlas regulējumu grupas, kas attiecas uz nodokļu dubultas uzlikšanas izskaušanu mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs. Mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvas attiecas uz nodokļu dubultu uzlikšanu dividendēm. Otrās tiesību aktu grupas mērķis ir novērst nodokļu dubultu uzlikšanu procentu un honorāru maksājumiem. Abas grupas nav tikušas saskaņotas.

2.2.

Pirmo mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu Direktīvu (90/435/EEK) pieņēma 1990. gadā. Svarīgākais tajā bija noteikums, ka mātesuzņēmumam meitasuzņēmumā jāpieder vismaz 25 % akciju, lai varētu piemērot atbrīvojumu. Padome 2003. gada beigās pieņēma grozījumu Direktīvu (2003/123/EK). Tajā bija noteikts, ka līdz 2009. gada janvārim minimālais kapitāla turējums, kas noteikts atbrīvojuma piešķiršanai, pakāpeniski jāsamazina līdz 10 %. Grozījumu direktīvā tika iekļauts arī atjaunināts to uzņēmumu saraksts, uz kuriem tā attiecas.

2.3.

Tika ierosināts izmaiņas attiecībā uz procentiem un honorāriem direktīvā veikt vienlaikus ar izmaiņām mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvā. Tas bija viens no galvenajiem jautājumiem Ruding kga 1992. gada ziņojumā (2). Tomēr līdz Komisijas 1998. gada priekšlikuma (COM(1998) 67) publicēšanai nebija iespējams panākt konsensu. Joprojām pastāvēja domstarpības — dalībvalstu vidū bija gan ieguvējas, gan zaudētājas —, un tāpēc Direktīvu (2003/49/EK) Padome pieņēma tikai 2003. gada jūnijā. Nesaskaņu dēļ Grieķijai, Spānijai un Portugālei noteica pārejas periodu gan procentu, gan honorāru maksājumiem. Vēlākā direktīvā, kuru pieņēma 2004. gadā, pārejas noteikumus attiecināja arī uz dažām jaunajām dalībvalstīm (Čehijas Republiku, Latviju, Lietuvu un Poliju, un ar 2005. gada protokolu — arī Bulgāriju un Rumāniju.)

2.4.	EESK 1998. gada procentu un honorāru direktīvas priekšlikumu atbalstīja 1998. gada jūlija plenārsesijā pieņemtajā atzinumā (3). Atzinumā bija iekļautas četras īpašas piezīmes: viena tām bija ierosinājums 25 % robežvērtību samazināt līdz 10 %, bet pārējās trīs bija precizējumi.

2.5.

Eiropas Komisija 2006. gada jūnijā publicēja pētījumu par direktīvas īstenošanu. Ņemot vērā pētījuma rezultātus, Komisija 2011. gada 11. novembrī pieņēma jaunu priekšlikumu par direktīvas pārstrādāšanu, lai paplašinātu tās piemērošanas jomu. Tādējādi noteiktumi par procentiem un honorāriem tiks saskaņoti ar mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvu.

2.6.	Tika veikts ietekmes novērtējums vairākiem variantiem, līdz Komisija izvēlējās to, ar kura palīdzību procentu un honorāru direktīvu saskaņos ar mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvas noteikumiem par procentu maksājumiem.

2.7.

Saskaņā ar ietekmes novērtējumu: — attiecībā uz procentu maksājumiem zaudējumiem nevajadzētu pārsniegt 200 līdz 300 miljonus euro, un tas attiektos uz 13 ES dalībvalstīm, kuras vēl aizvien ietur nodokļus no izejošajiem procentu maksājumiem, t.i., Apvienoto Karalisti, Beļģiju, Bulgāriju, Čehijas Republiku, Grieķiju, Īriju, Itāliju, Latviju, Poliju, Portugāli, Rumāniju, Slovēniju un Ungāriju; — attiecībā uz honorāru maksājumiem zaudējumiem nevajadzētu pārsniegt 100 līdz 200 miljonus euro, un tas attiektos uz septiņām valstīm, kurām ir vislielākā negatīvā honorāru bilance kā daļa no IKP, t.i., Bulgāriju, Čehijas Republiku, Grieķiju, Poliju, Portugāli, Rumāniju un Slovākiju. lielākā daļa ieinteresēto pušu, kas piedalījās publiskajā apspriešanā, priekšroku deva šim variantam.

2.8.	Saskaņā ar ietekmes novērtējumu pārstrādātās redakcijas priekšlikumā ietvertās iniciatīvas atcelt nodokļa ieturēšanu daudzos gadījumos uzņēmumiem radītu atbilstības izmaksu ietaupījumu, kas tiek lēsts apjomā no 38,4 līdz 58,8 miljoniem euro.

3.   Priekšlikuma saturs

3.1.

Komisija 2011. gada 11. novembra priekšlikumu pieņēma, lai — mainītu direktīvas darbības jomu, paplašinot to uzņēmējsabiedrību sarakstu, kuriem tā piemērojama, — kapitāla turējuma prasības, kas uzņēmējsabiedrībām jāizpilda, lai tās uzskatītu par asociētām uzņēmējsabiedrībām, samazinātu no 25 % tiešā turējuma līdz 10 % turējuma, — paplašinātu “asociētās uzņēmējsabiedrības” definīciju, tajā iekļaujot netiešu kapitāla turējumu, — skaidri noteiktu, ka dalībvalstīm direktīvas nodrošinātās priekšrocības attiecīgajām dalībvalsts uzņēmējsabiedrībām jāpiešķir tikai tad, ja attiecīgais procentu vai honorāru maksājums nav atbrīvots no aplikšanas ar uzņēmumu ienākuma nodokli; šādi it sevišķi tiek risināta situācija, kad uzņēmējsabiedrība, kam jāmaksā uzņēmuma nodoklis, izmanto arī valsts nodokļu shēmas īpašu priekšrocību, kura ļauj no ārvalstīm saņemtiem procentu vai honorāru maksājumiem nodokli nepiemērot. Maksājuma pirmavota valstij nebūtu pienākuma šādos gadījumos piešķirt atbrīvojumu no ieturamā nodokļa saskaņā ar direktīvu, — pārejas posmus nemaina.

3.2.

Tāpat kā saskaņā ar apvienošanas direktīvu un mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvu honorāru atvieglojumus piešķir tikai uzņēmējsabiedrībām, kurām ES piemēro uzņēmumu ienākuma nodokli, kuras ir nodokļu rezidenti kādā no ES dalībvalstīm un kuras pieder pie kāda no direktīvas pielikumā uzskaitītajiem uzņēmējsabiedrību veidiem. Tā kā direktīvas pielikumā bija iekļauti tikai to uzņēmējsabiedrību veidi, kuri pastāvēja 15 dalībvalstīs (ES dalībvalstīs pirms 2004. gada 1. maija), ar Padomes 2004. gada 26. aprīļa Direktīvu 2004/66/EK tika pievienoti jauno dalībvalstu uzņēmējsabiedrību veidi.

3.3.

Ar Komisijas pieņemto jauno grozījumu direktīvas priekšlikumu visas attiecīgās direktīvas tiek pārstrādātas, lai atjauninātu direktīvas pielikumā iekļauto uzņēmējsabiedrību sarakstu. Priekšlikumā ietvertajā jaunajā sarakstā iekļauj arī: — Eiropas uzņēmējsabiedrību (Padomes Regula (EK) 2157/2001 un Padomes Direktīva 2001/86/EK), kuru var izveidot kopš 2004. gada; un — Eiropas kooperatīvo sabiedrību (Padomes Regula (EK) 1435/2003 un Padomes Direktīva 2003/72/EK), kuru var izveidot kopš 2006. gada.

3.4.	Pārskatītā direktīva stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī.

---

(1)  EESK atzinums par Priekšlikumu Padomes direktīvai par kopīgu nodokļu sistēmu, ko piemēro procentu un honorāru maksājumiem, kurus veic starp asociētām uzņēmējsabiedrībām dažādās dalībvalstīs, OV C 284, 14.09.1998., 50. lpp.

(2)  "Neatkarīgu ekspertu komitejas ziņojums par uzņēmumu nodokļiem", 1992. gada marts.

(3)  OV C 284, 14.09.1998., 50. lpp.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/48

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido rīcības programmu muitas un nodokļu nozarei Eiropas Savienībā laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam (FISCUS) un atceļ Lēmumu Nr. 1482/2007/EK un Lēmumu Nr. 624/2007/EK”

COM(2011) 706 final – 2011/0341 (COD)

2012/C 143/11

Ziņotājs: Bryan CASSIDY kgs

Padome 2011. gada 20. decembrī un Eiropas Parlaments 2011. gada 14. decembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 33. pantu un 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido rīcības programmu muitas un nodokļu nozarei Eiropas Savienībā laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam (FISCUS) un atceļ Lēmumu Nr. 1482/2007/EK un Lēmumu Nr. 624/2007/EK”

COM(2011) 706 final – 2011/0341 (COD).

Ekonomikas un monetārās savienības un ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa, kas bija atbildīga par komitejas darba sagatavošanu šajā jautājumā, pieņēma atzinumu 2012. gada 2. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (22. februāra sēdē), ar 231 balsi par, 3 balsīm pret un 11 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

EESK kopumā atbalsta FISCUS priekšlikumu. Komiteja tomēr uzsver šādus aspektus. — Jānodrošina valstu muitas un nodokļu administrāciju pietiekams aprīkojums, lai tās varētu risināt attiecīgās problēmas turpmākajos desmit gados. — Nodokļu un muitas nozares jāapgādā ar mūsdienīgu un efektīvu IT sistēmu. Tas būtu arī, piemēram, modernizētais muitas kodekss (MMK). — Komiteja vēlētos, lai tiktu veikti sīkāki novērtējumi par ietekmi uz ES un tās dalībvalstu budžetiem. — FISCUS budžeta kopsavilkumā redzams kopējā budžeta pieaugums gan nodokļu, gan muitas jomā 9 % apmērā salīdzinājumā ar pašreizējo darbības posmu. Muitas sektoram plānotais budžets ir EUR 479 622 792 (nodokļu sektoram — EUR 23 692 892). Tas nozīmē pieaugumu 13% apmērā muitas sektorā un samazinājumu 1 % apmērā nodokļu sektorā.

1.2

Komiteja ir informēta par dalībvalstu atšķirīgajiem viedokļiem Padomes darba grupās. EESK uzskata, ka Komisijai ir svarīgi pierādīt, ka dalībvalstis ievērojami ietaupīs līdzekļus FISCUS budžetā salīdzinājumā ar pašreizējās darbības režīmu. Komiteja uzskata, ka Komisijai varētu rasties grūtības gūt Parlamenta apstiprinājumu izdevumu palielinājumam ES budžetā, nesniedzot informāciju par kompensējošiem ietaupījumiem dalībvalstu budžetos.

1.3

Komiteja atgādina atzinumā “Muitas rīcības programmas izveide” (1) iekļauto piezīmi, kurā tā aicināja aktīvi integrēt muitas darbības metodes un paņēmienus atbilstoši Lisabonas stratēģijas mērķiem, uzsverot, ka šāda veida aktīvāka integrācija būtu īstenojama bez pašu muitas administrāciju integrēšanas.

1.4	Jaunās programmas nozīmīga daļa ir dalībvalstu ierēdņu apmācības pilnveidošana un šādas apmācības efektivitātes paaugstināšana (2).

2.   Ievads un pamatojums

2.1

ES muitas un nodokļu politika sniedz ievērojamu ieguldījumu, palīdzot katru gadu palielināt ieņēmumus ES un tās dalībvalstu budžetos. Bez tam minētās politikas jomas sniedz vērā ņemamu labumu ES iedzīvotājiem un uzņēmumiem gan bloķējot nedrošu vai nelikumīgu importu, veicinot vienmērīgu tirdzniecību un spēcīgu iekšējo tirgu, gan samazinot atbilstības nodrošināšanas izmaksas un birokrātiju pārrobežu uzņēmumiem.

2.2

Priekšlikums regulai (COM(2011) 706 galīgā redakcija) ir nozīmīgs sasniegums pirms daudziem gadiem uzsāktajā mēģinājumā racionalizēt un saskaņot dalībvalstu rīcību, lai aizsargātu to finansiālās intereses un ES finansiālās intereses; muitas nodevas un ar tām saistītie maksājumi 2010. gadā veidoja 12,3 % no ES budžeta. Jaunajā daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam, ko Komisija pieņēma 2011. gada 29. jūnijā, cita starpā ir ierosinātas jaunas paaudzes muitas un Fiscalis programmas. Abas minētās programmas gadu gaitā ir attīstījušās neatkarīgi viena no otras, bet tomēr paralēli, un jaunākās no tam ir Muita 2013 ( Customs 2013 ) un Fiscalis 2013 . Tagad tās ir apvienotas vienā programmā (FISCUS ), kas ir neapšaubāms jauninājums Komisijas stratēģijā.

2.3

FISCUS, kā atzīst pati Komisija, nav tikai “vienkāršošanas politikas” rezultāts, bet tas nozīmē, ka ir atzīts “muitas un nodokļu iestāžu un citu ieinteresēto personu sadarbības” nozīmīgums. Šādas programmas galvenais pozitīvais aspekts ir cilvēkfaktora svarīguma atzīšana — muitas un nodokļu iestāžu sadarbība, “veicinot speciālistu tīklu izveidi un kompetenču uzlabošanu” (3). Tehniskās un IT kapacitātes stiprināšana, protams, ir vajadzīga, bet cilvēkfaktors ir vissvarīgākais; EESK ļoti atzinīgi vērtē šo iezīmi.

2.4

Komisijas FISCUS projektā ir paredzēta programma septiņiem gadiem, sākot no 2014. gada 1. janvāra. Programmas finansējums visā tās darbības laikā (no 2014.–2020. gadam) ir EUR 777 600 000: tā ir ievērojama summa, kuras atbilstību mērķiem ir grūti novērtēt. Programmā paredzēts finansiāls atbalsts deviņām dažāda veida kopīgām darbībām, atbalstot gan dotācijas, gan publiskā iepirkuma līgumus, gan kompensējot pieaicinātajiem ekspertiem radušās izmaksas.

2.5

Lielākā daļa izmaksu attiecas uz ierēdņu apmācību un kopīgām iniciatīvām IT jomā, bet no programmas piešķīruma var segt arī “izdevumus, kas attiecas uz sagatavošanas pasākumiem, pārraudzību, kontroli, revīziju un izvērtēšanu” (4); EESK apzinās, ka tas nozīmē kopīgo darbību īpaši rūpīgu uzraudzību, bet izsaka cerību, ka tāda pati uzmanība tiks veltīta arī valstu pasākumiem , lai nodrošinātu to viendabību.

2.6

Rīcības programmas konkrētie mērķi būs tādi paši kā iepriekšējām un pašreizējām programmām; EESK jau ir izteikusi piezīmes un nebūtu vērts tās atkārtot, ja vien nebūtu viena vairākkārt uzdota jautājuma, kas līdz šim nav atrisināts, proti, muitas un nodokļu iestāžu regulāra savstarpēja informācijas apmaiņa kā līdzeklis, lai atklātu krāpšanu un/vai izvairīšanos no nodokļiem (5).

2.7

Pirmais pasākumu kopums — speciālistu tīkla izveide — ļauj veikt paraugprakses un operatīvo zināšanu apmaiņu; tas nav nekas jauns, tāpēc ka tas pats jautājums (un tādā pašā formulējumā) ir minēts vairumā iepriekšējo programmu. Agrāk veiktie pasākumi ne vienmēr ir bijuši pilnībā sekmīgi daudzu iemeslu dēļ, no kuriem galvenie ir saziņas grūtības valodu prasmes dēļ vai dalībnieku atšķirīgā profesionālā pieredze. Jaunajai virzībai uz dažādu administrāciju sadarbību, kā paredzēts FISCUS, vajadzētu veicināt pieredzes apmaiņu un augsta līmeņa speciālistu rašanos. Tas ir pasākums, kam būtu jāsaņem ES atbalsts.

2.8

Komisija uzskata, ka otrais pasākumu kopums “ļauj programmai finansēt novatoriskas IT infrastruktūras un sistēmas, kas ļauj muitas un nodokļu pārvaldes iestādēm Savienībā pārtapt par pilntiesīgām e-pārvaldēm” (6). Šāds jautājums līdzīgā formulējumā ir izvirzīts arī iepriekšējās programmās. Rezultāti nebūt nav apmierinoši tāpēc, ka dalībvalstīs ir atšķirīgs IT tehnoloģiju līmenis, un arī — diemžēl, samērā bieži — tāpēc, ka dažas (vai daudzas) dalībvalstis nevēlas mainīt metodes vai aprīkojumu.

2.9

Galvenais “klupšanas akmens” spēcīga Eiropas fiskālā tīkla veidošanas gaitā ir dalībvalstu nevēlēšanās sadarboties; tā, protams, neaprobežojas ar IT tehnoloģijām, bet minētajā jomā izpaužas visuzkrītošāk. EESK ir kritizējusi šādu attieksmi daudzos atzinumos par ES fiskālajām iniciatīvām (7); Komiteja izsaka cerību, ka pašreizējā krīze būs pierādījusi, ka neviena valsts nevar izolēties no notikumiem, kas ietekmē visu pasauli, un ka vienīgā iespējamā atbilde ir sadarbība.

2.10

Viens no līgumslēdzējiem 2011. gadā pēc apspriešanās ar tirdzniecības aprindu pārstāvjiem analizēja abu atsevišķo programmu, proti, Fiscalis 2013 un Muita 2013, īstenošanas termiņa vidusposma rezultātus. Cits līgumslēdzējs veica pētījumu par iespējamo FISCUS programmas turpmāko veidolu. Termiņa vidusposma rezultāti neliecināja par jebkādiem vērā ņemamiem šķēršļiem un nebija arī priekšlikumu par kādiem īpašiem pasākumiem, lai koriģētu nevēlamas norises.

2.11	FISCUS programmā ir apvienotas abas pašreizējās atsevišķās programmas nodokļu un muitas jomā, tā izpildot Komisijas izvirzītos vienkāršošanas un izmaksu samazināšanas mērķus un nekavējot darbību minētajos sektoros.

2.12	Jaunā regula aizstāj Lēmumu Nr. 1482/2007/EK, ar ko izveidoja Kopienas programmu nodokļu sistēmu darbības uzlabošanai iekšējā tirgū (Fiscalis 2013). Ar Lēmumu Nr. 624/2007/EK tika izveidota Kopienas rīcības programma muitas jomā (Muita 2013). Līdz ar to abi minētie lēmumi tiks atcelti.

2.13	Komisija ir veikusi plašas apspriešanās muitas sektorā un fiskālajā sektorā. Pēc apspriešanās ar abiem sektoriem ir izveidots problēmu saraksts, kas iekļauts Komisijas dienestu darba dokumenta “Ietekmes novērtējums” 1. daļā (Muita) un 2. daļā (Fiscalis) (8).

2.14

Komisija pirms jaunās programmas izstrādes ir veikusi ietekmes novērtējumu, kurā secināts, ka pašlaik valda ļoti liela nenoteiktība tādās jomās kā Eiropas informācijas sistēmas un informācijas apmaiņa saistībā ar politikas turpmāko virzību. Dažas no minētajām problēmām ir norādītas EESK atzinumā “Muitas rīcības programmas izveide” (9). Fiscalis programmas darbības pilnveidošanai vajadzīgie uzlabojumi sīki raksturoti EESK atzinumā “Nodokļu sistēmu darbības uzlabošana iekšējā tirgū (Fiscalis 2013)” (10).

2.15

EESK principā piekrīt Komisijas ierosinātajiem pasākumiem; Komiteja tomēr vēlas uzsvērt, ka jautājums par dažādu aģentūru sadarbību gan valstu, gan ES līmenī ir vadmotīvs daudzu ES problēmu risināšanā. Virzība šajā jomā parasti ir lēna un sarežģīta daudzu iemeslu dēļ, no kuriem galvenais ir valstu iestāžu entuziasma trūkums.

2.16

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pastiprināt muitas dienestu un fiskālo iestāžu sadarbību. Taču tam vajadzētu būt tikai sākuma posmam rīcībai, ko EESK ierosinājusi jau vairākkārt (11), proti, visu to aģentūru — gan valstu, gan Eiropas līmeņa — organizēta sadarbība, kuras iesaistītas cīņā pret krāpšanu finanšu jomā un noziedzību: nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, organizēto noziedzību, terorismu, kontrabandu utt.

---

(1)  OV C 324, 30.12.2006., 78. lpp., 1.3. punkts.

(2)  Šis viedoklis pausts EESK atzinuma par tematu “Nodokļu sistēmu darbības uzlabošana iekšējā tirgū (Fiscalis 2013)” 1.2. punktā, OV C 93, 27.04.2007., 1. lpp.

(3)  (COM(2011) 706 galīgā redakcija, 2. lpp. — 1. punkta trešā daļa.

(4)  COM(2011) 706 galīgā redakcija, 21. lpp., 10. panta 2. punkts.

(5)  EESK atzinums “Krāpšanas apkarošana PVN jomā”; OV C 347. 18.12.2010., 73. lpp. un atzinums “Labas pārvaldības veicināšana nodokļu lietās”, OV C 255, 22.09.2010., 61. lpp.

(6)  (COM(2011) 706 galīgā redakcija, 2. lpp. — 1. punkta trešā daļa.

(7)  EESK atzinums “Krāpšanas apkarošana PVN jomā”; OV C 347, 18.12.2010., 73. lpp.; atzinums “Labas pārvaldības veicināšana nodokļu lietās”, OV C 255, 22.09.2010., 61. lpp.; atzinums “Nodokļu nemaksāšana saistībā ar importu”; OV C 277, 17.11.2009., 112. lpp.; atzinums “Prasījumu piedziņa saistībā ar nodokļiem”, OV C 317, 23.12.2009., 120. lpp. un atzinums “Administratīvā sadarbība nodokļu jomā”, OV C 317, 23.12.2009., 120. lpp.

(8)  Komisijas dienestu darba dokuments “Ietekmes novērtējums“, SEC(2011) 1318 final.

(9)  OV C 324, 30.12.2006., 78. lpp.

(10)  OV C 93, 27.04.2007., 1. lpp.

(11)  EESK atzinums “Krāpšanas apkarošana PVN jomā”; OV C 347, 18.12.2010., 73. lpp.; atzinums “Labas pārvaldības veicināšana nodokļu lietās”, OV C 255, 22.09.2010., 61. lpp.; atzinums “Nodokļu nemaksāšana saistībā ar importu”; OV C 277, 17.11.2009., 112. lpp.; atzinums “Prasījumu piedziņa saistībā ar nodokļiem”, OV C 317, 23.12.2009., 120. lpp. un atzinums “Administratīvā sadarbība nodokļu jomā”, OV C 317, 23.12.2009., 120. lpp.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/51

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Gada izaugsmes pētījums par 2012. gadu””

COM(2011) 815 final

2012/C 143/12

Galvenais ziņotājs: David CROUGHAN kgs

Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2011. gada 23. novembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Gada izaugsmes pētījums par 2012. gadu””

COM(2011) 815 final.

Komitejas Birojs 2011. gada 6. decembrī uzdeva stratēģijas “Eiropa 2020” koordinācijas komitejai sagatavot Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par šo tematu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā 2012. gada 22. un 23. februārī (22. februāra sēdē) iecēla David CROUGHAN kgu par galveno ziņotāju un ar 171 balsīm par, 19 balsīm pret un 21 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

IEVADS

i	Šajā atzinuma projektā, ko izstrādā, gatavojoties Eiropadomes pavasara sanāksmei, izteiktas piezīmes par Gada izaugsmes pētījumu par 2012. gadu.

ii	Ar gada izaugsmes pētījuma publicēšanu sākas 2012. gada Eiropas ekonomikas pārvaldības pusgads, kas ir pirmais pēc stingrāka ekonomikas pārvaldības tiesiskā regulējuma (sešu tiesību aktu kopuma par ekonomikas pārvaldību) pieņemšanas.

iii

Gada izaugsmes pētījumā Komisija norādījusi, kādām nākamajos 12 mēnešos jābūt ES ekonomikas un budžeta politikas prioritātēm un kādas reformas veicamas, lai saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” veicinātu izaugsmi un nodarbinātību. Kad Eiropadomes sanāksmē, kas notiks martā, minētās prioritātes apstiprinās, dalībvalstīm tās būs jāievēro, īstenojot valsts politiku un veidojot budžetu.

iv

Šī atzinuma projekta I daļā izteiktas piezīmes par vispārīgiem jautājumiem, kas saistīti ar gada izaugsmes pētījumu, piemēram, par tajā minētajām prioritātēm, proti, izaugsmi, budžeta konsolidāciju un Eiropas pusgadā saskaņoto reformu īstenošanu, kā arī par organizētas pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru iesaistīšanu ar gada izaugsmes pētījumu saistītajos procesos.

v

Atzinuma projekta II daļā apkopotas konkrētas piezīmes un ieteikumi attiecībā uz ES pasākumiem dažādās politikas jomās. Konkrētās piezīmes un ieteikumi attiecas uz piecām Komisijas noteiktajām prioritātēm, kas minētas gada izaugsmes pētījumā: turpināt diferencētu, izaugsmi veicinošu fiskālo konsolidāciju; atjaunot parasto aizdevumu kārtību uzņēmējdarbībai; sekmēt izaugsmi un konkurētspēju; risināt problēmas, kas saistītas ar nodarbinātību un krīzes sociālajām sekām; un modernizēt publisko pārvaldi. Šīs piezīmes un ieteikumi jau minēti vairākos EESK nesen pieņemtajos atzinumos un precizē Komitejas viedokli, kas pausts 2011. gada martā pieņemtajā EESK atzinumā par Gada izaugsmes pētījumu par 2011. gadu (1).

vi	Ar šo atzinuma projektu arī turpinās darbs, kas sākās pēc EESK atzinuma par 2011. gada Eiropas pusgadu pieņemšanas 2011. gada decembrī (2).

I   DAĻA

EESK VĒSTĪJUMS, GATAVOJOTIES EIROPADOMES PAVASARA SANĀKSMEI

Šim sammitam ir jāatšķiras no visām iepriekšējām augstākā līmeņa sanāksmēm, un Savienībai ir jāparāda, ka tā politiskiem līdzekļiem spēj atrisināt parādu krīzes radītās problēmas, īstenojot tālejošus un pietiekamus pasākumus, kas atjaunotu uzticēšanos. Viens no šādiem pasākumiem ir daudz lielākas uzmanības veltīšana izaugsmei.

A.    IEVADS

1.   Gada izaugsmes pētījumu par 2012. gadu Komisija publicējusi brīdī, kad stāvoklis ir drūms: Savienība saskārusies ar smagāko finanšu, ekonomikas, sociālo un uzticības krīzi kopš tās izveidošanas. Krīzes ietekme ir plaša: grūtības mājsaimniecībās un uzņēmumos, jauniešu bezdarba un ilgtermiņa bezdarba līmeņa paaugstināšanās, nabadzības apdraudēto cilvēku skaita palielināšanās, nemiers mūsu sabiedrībā, draudi, ka biežāk var izpausties nacionālisms un populisms.

2.   Komiteja pauž īpašu satraukumu par to, ka valstu līmenī netiek īstenotas saistības, par kurām Eiropas pusgadā panākta vienošanās. Eiropas Savienībai vairāk nekā jebkad agrāk ir jāparāda spēja efektīvi rīkoties, lai atjaunotu patērētāju un ieguldītāju uzticēšanos, rodot tālejošus risinājumus pašreizējām problēmām. Ja Eiropas iestādes un dalībvalstis nerīkosies izlēmīgi un efektīvi neīstenos reformas, Eiropa saskarsies ar ilgtermiņa izaugsmes krīzi un atšķirību palielināšanos, kas euro zonā radīs vēl lielāku spriedzi.

3.   Tā kā 2012. gadā Eiropas pusgads sākas ar būtiski samazinātiem prognozētās izaugsmes rādītājiem un lielu recesijas varbūtību, Komiteja pauž lielas bažas par to, ka Eiropadomes sanāksmē, kas notika decembrī, neizdevās atjaunot pēdējos astoņpadsmit mēnešos, gaidot viena un tad nākamā sammita rezultātus, pakāpeniski sairušo ticību un uzticēšanos Eiropas Savienības pārvaldībai. Skaidri redzams, ka Eiropadome nevēlas risināt dziļi iesakņojušās problēmas, kas minētas gada izaugsmes pētījumā, un tāpēc joprojām ierosina politiskus risinājumus, kuriem netic valdības un ieguldītāji visā pasaulē un, kas īpaši svarīgi, arī Eiropas iedzīvotāji.

4.   Komiteja uzskata, ka līdz šim ierosinātie risinājumi valstu parāda krīzes un ar to saistītās finanšu krīzes pārvarēšanai ir nepilnīgi, un tāpēc, iespējams, dažas lielos parādos iestigušas valstis finanšu tirgos nevarēs atgriezties vēl ilgāk nekā plānots un rodas nopietni draudi, ka domino efekts var skart dažas lielākās dalībvalstis. Joprojām neesam droši, ka nesaskarsimies ar Grieķijas haotisku maksātnespēju; tādam pavērsienam būtu ļoti negatīva ietekme uz citām valstīm, kam jārisina valsts parāda problēma, un tas varētu izraisīt virkni notikumu, kuri varētu ļoti būtiski ietekmēt ne tikai Eiropas, bet arī visas pasaules ekonomiku. Eiropas Savienība nav atradusi veidu, kā izmantot savu nenoliedzamo ekonomisko varenību, lai grūtībās nonākušās dalībvalstis aizsargātu pret finansiāliem uzbrukumiem; tas ļauj globālajiem tirgiem būtiski vājināt Eiropas projektu, izmantojot tās strukturālo sadrumstalotību. Tāpēc tā ir gan politiska, gan ekonomiska problēma.

5.   Komiteja pauž satraukumu par to, ka šādi radītā lielā nedrošība ļoti negatīvi ietekmē Savienības reālo ekonomiku, proti, ieguldījumi, ražošanas apjoms un nodarbinātība samazinās, jo ieguldītāji meklē vietas, kur risks ir mazāks, un pat plāno, kā rīkoties, ja neizdodas novērst euro zonas sabrukumu, kas katastrofāli ietekmētu visu pasauli.

6.   Iepriekšējās krīzes, kas skāra Eiropas integrācijas procesu, liecina, ka Eiropai ir līdzekļi, lai rastu risinājumus. Komiteja rosina Eiropas iestādes un dalībvalstis būt politiski drosmīgām un tālredzīgām un vienlaikus ar atbalstu ekonomikas atveseļošanai un ieguldījumiem atbalstīt ciešāku integrāciju, kas pašlaik ir vienīgais risinājums, kā pārvarēt krīzi.

7.   Eiropas Savienībai ir jāatsakās no pašreizējiem centieniem samilzušo krīzi pārvarēt pakāpeniski un jāizvēlas ilgtspējīgi risinājumi šīs krīzes atklātajām strukturālajām problēmām, tā nodrošinot Eiropas iedzīvotāju labklājību ilgākā termiņā. Tāpēc ir jāizveido vajadzīgais Eiropas aizsargmehānisms, kas novērstu krīzes izplatīšanos un ļautu krīzes visvairāk skartajām valstīm atgūties, un jāparedz konkrēti papildu pasākumi, kuri veicinātu Eiropas ekonomikas izaugsmi.

8.   Veicot vajadzīgos pasākumus, lai ES varētu pārliecinoši pārvaldīt valstu parāda krīzi, jācenšas arī stiprināt fiskālo savienību. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Eiropas pusgadā tagad paredzēts daudz rūpīgāk pārraudzīt dalībvalstu budžeta politiku un dalībvalstu pūliņus pildīt fiskālajā paktā noteiktās saistības, taču uzsver, ka jāizvērtē šo pasākumu sociālā ietekme. Turklāt jaunajā ekonomikas pārvaldības struktūrā jāsaglabā sociālo partneru autonomija un tiesības vienoties par koplīgumiem.

9.   Komiteja arī vēlreiz norāda, ka tā pilnībā atbalsta visaptverošo stratēģiju “Eiropa 2020”, kurā sniegt pozitīvs nākotnes redzējums un kura veido saskaņotu struktūru, lai varētu veikt progresīvas reformas, kas nodrošinās gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi. Komiteja arī atgādina, ka jānodrošina stratēģijā minēto ekonomikas, nodarbinātības un sociālo aspektu līdzsvars.

10.   Komiteja pauž lielas bažas par satraucošo faktu, ka Kopienas metodi lieto arvien retāk, to — galvenokārt tikai dažu dalībvalstu nostājas dēļ — aizstājot ar starpvaldību sadarbības metodi, un tas veicinājis politiskās rīcības ierobežotību. Tā kā Kopienas iestādēm ir bijusi mazāka nozīme nekā pēdējos divos gadus piemērotajai starpvaldību pieejai, Eiropas Savienības akūtās problēmas daļēji risinātas, neievērojot Savienības, bet gan atsevišķu dalībvalstu intereses un politiskās prasības.

11.   Komiteja atzīmē, ka 25 dalībvalstis 30. janvārī noslēdza Līgumu par stabilitāti, saskaņošanu un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā un vēlākais piecus gadus pēc tam, kad līgums būs stājies spēkā, pamatojoties uz tā īstenošanā uzkrātās pieredzes novērtējumu, tiks veikti vajadzīgi pasākumi, lai minētā līguma būtiskākos elementus iekļautu Eiropas Savienības tiesiskajā regulējumā. Tāpēc Komiteja rosina tās valstis, kas atteicās (3) iesaistīties starpvaldību sadarbības procesā, kura interesēs šāds līgums bija jānoslēdz, pārskatīt viedokli šajā jautājumā.

12.   Komiteja piekrīt, ka Komisijas ietekmei ir jābūt lielai, rosina Komisiju izvirzīt drosmīgus priekšlikumus un aicina Eiropas pusgada norisēs visaptveroši iesaistīt Eiropas Parlamentu, lai pastiprinātu šo norišu pārredzamību un leģitimitāti.

13.   Komiteja izsaka pateicību Komisijai par to, ka tā Gada izaugsmes pētījumu par 2012. gadu publicēja ātrāk nekā paredzēts, proti, 2011. gada novembra beigās. Kaut arī termiņš bija ierobežots, EESK varēja rīkot debates par minēto gada izaugsmes pētījumu, apspriesties ar valstu ekonomikas un sociālo lietu padomju un tām līdzīgu organizāciju tīklu un izstrādāt šo atzinumu pirms gada prioritāšu apstiprināšanas Eiropadomes pavasara sanāksmē.

B.    PIENĀCĪGA UZMANĪBA IZAUGSMEI

14.   Komiteja uzskata, ka Gada izaugsmes pētījums par 2012. gadu vairākos aspektos ir labāks nekā pētījums par 2011. gadu.

15.   Komiteja atzinīgi vērtē to, ka kopumā liela uzmanība veltīta izaugsmei, un ar gandarījumu atzīmē, ka Gada izaugsmes pētījumā par 2012. gadu iekļautas daudzas idejas, kas paustas EESK atzinumā par Gada izaugsmes pētījumu par 2011. gadu (4).

16.   EESK uzsver, ka, nepanākot pietiekami augstu izaugsmes līmeni, valstu parāda krīzi nevarēs pārvarēt, jo īpaši valstīs, kur stāvoklis ir vissmagākais. Ja izaugsmei neveltīsim pietiekamu uzmanību, draud lielas briesmas, ka daudzu Savienības valstu ekonomikā sāksies recesija un dažu valstu ekonomikā pat depresija.

17.   Gada izaugsmes pētījumā atzīmēts, ka finanšu tirgi dalībvalstu valdību turpmākās iespējas atmaksāt parādu analizē, pamatojoties uz ilgtermiņa izaugsmes prognozēm, kā arī vērtējot to spēju pieņemt tālejošus lēmumus par strukturālām reformām un apņēmību uzlabot konkurētspēju.

18.   Komiteja piekrīt gada izaugsmes pētījumā paustajam viedoklim, ka ES izaugsmes prognozes ir atkarīgas no izlēmīgas rīcības valsts parādu krīzes pārvarēšanā un spējas īstenot stabilu ekonomikas politiku un ka politiķi ir veltījuši pārāk daudz laika un enerģijas ārkārtas pasākumiem un pārāk maz laika ir veltīts politikas pārmaiņām, kas ļautu dalībvalstu ekonomikai atgriezties pie augstākiem izaugsmes līmeņiem.

19.   Komiteja pilnībā piekrīt viedoklim, ka centieni ir vienlaicīgi jāvērš uz reformu pasākumiem, kas īstermiņā ietekmēs izaugsmi, un piemērotu izaugsmes modeli vidējam laika posmam.

20.   Komiteja vēlreiz norāda, ka trīs izaugsmes aspekti — gudra, ilgtspējīga un iekļaujoša izaugsme — ir savstarpēji saistīti un cits citu papildina. Gan ekonomikai, gan sociālajam un vides aspektam ir jāvelta vienāda uzmanība.

21.   Izaugsmes atjaunošanai ir jābūt saskaņotai ar citiem Lisabonas līgumā nostiprinātajiem mērķiem, arī mērķi nodrošināt iedzīvotāju labklājību. Nepieciešamība veikt reformas jāuztver kā iespēja mainīt mūsu dzīves veidu, lai tas vairāk atbilstu ilgtspējības principiem.

22.   Visās dalībvalstīs vairāk uzmanības jāvelta reformām, kas veicina izaugsmi.

23.   Īpašais stāvoklis piecās dalībvalstīs, kam jāīsteno ES–SVF finanšu palīdzības programmas  (5)

23.1.   Komiteja uzskata, ka Komisijai un Padomei sīki izstrādātos un attiecīgajai valstij paredzētos ieteikumos arī turpmāk jārosina dalībvalstis paredzēt un īstenot pasākums, kas nodrošinās izaugsmi ilgākā termiņā. Komiteja pauž nožēlu par to, ka 2011. gadā vienīgais ieteikums piecām dalībvalstīm, kam jāīsteno ES–SVF finanšu palīdzības programmas, bija turpināt to pasākumu īstenošanu, kas minēti lēmumos par finanšu palīdzības piešķiršanu šīm valstīm.

23.2.   Komiteja pauž lielu satraukumu par Komisijas lēmumu, kas paredz, ka šīm piecām valstīm 2012. gadā nebūs jāiesaistās valsts reformu programmu sagatavošanas otrajā posmā. EESK piekrīt, ka valstu reformu programmām ir līdzīgs saturs un šīm valstīm nav jāiesniedz to izvirzītie mērķi, kas saistīti ar stratēģiju “Eiropa 2020”. Taču ar šādu lēmumu šīm valstīm liegta iespēja iesaistīties jaunās pārvaldības procesā, kurš ir viens no stratēģijas “Eiropa 2020” pamatelementiem un kura mērķis ir panākt nepieciešamo ekonomikas konverģenci, veicot reformas un izmantojot labas prakses piemērus. Īpaši svarīgi, ka šāds lēmums valstu līmenī kavēs iedzīvotāju un sociālo partneru līdzdalību valsts reformu programmu īstenošanā un pārskatīšanā. Tas ir krasā pretrunā Eiropadomes 2011. gada marta sanāksmē pieņemtajiem secinājumiem, ka jānodrošina valstu parlamentu, sociālo partneru un citu ieinteresēto personu visaptveroša līdzdalība ar Eiropas pusgadu saistītajās norisēs.

24.   Ieguldījumi izaugsmē — īpaši grūts uzdevums pašreizējos apstākļos

24.1.   Komiteja apzinās, ka piemērotu izaugsmes veicināšanas pasākumu noteikšana var būt īpaši grūts uzdevums. Sarežģītais stāvoklis, kas Eiropas Savienībā pašlaik izveidojies izaugsmes jomā, nav izskaidrojams tikai ar krīzi, bet arī citām problēmām, kuras ietekmē tās ekonomikas attīstības rādītājus, piemēram, konkurētspējas zudums, globalizācija, resursu nepietiekamība (enerģija, prasmes utt.), klimata pārmaiņas un sabiedrības novecošana.

24.2.   Lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, būs jāveic būtiski ieguldījumi, piemēram, informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, jau izveidotajā un jaunā infrastruktūrā, pētniecībā, izstrādē un inovācijā, izglītībā un prasmju apguvē, kā arī energoefektivitātes paaugstināšanā. Ieguldījumi ekoloģiskā ekonomikā veicinās inovāciju un palielinās pieprasījumu pēc jauniem ražojumiem. Tas savukārt nodrošinās ātrāku izaugsmi, veicinot pasaules ekonomikas ilgtspēju.

24.3.   Taupības apstākļos tas ir īpaši grūts uzdevums. Taču publiskie ieguldījumi gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā izaugsmē valstu un Eiropas līmenī sniedz daudz priekšrocību, un tie var radīt ievērojamu sviras efektu, kas veicinātu papildu ieguldījumus, kurus veiktu privātais sektors.

24.4.   Komiteja uzskata, ka Savienībai vairāk līdzekļu jāiegulda projektos, kas sekmē strukturālas pārmaiņas un var palīdzēt dalībvalstu ekonomikai atgriezties uz ilgtspējīgas izaugsmes ceļa. Piemērotiem projektiem jāatbilst stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, piemēram, tie var varbūt ilgtermiņa projekti, kas saistīti ar infrastruktūru un kas ir ļoti nozīmīgi sabiedrībai un var radīt ieņēmumus.

24.5.   Tāpēc Komiteja pilnībā atbalsta stratēģijas “Eiropa 2020” projektu obligāciju iniciatīvu  (6), kuras mērķis ir finansēt lielus enerģētikas, transporta un IKT infrastruktūras projektus. Tas pozitīvi ietekmēs projektu obligāciju tirgu un palīdzēs projektu īstenotājiem piesaistīt privāto sektoru, kas varētu piešķirt finansējumu ilgtermiņa aizņēmumiem.

24.6.   Komiteja uzskata, ka Eiropas līmenī ir jāvelta vairāk pūļu, lai palielinātu ieguldījumus. Pieejamie struktūrfondu līdzekļi jānovirza konkurētspējas uzlabošanai un izaugsmes atjaunošanai. ES finansējums būtu jāpiešķir atkarībā no rezultātiem un atbilstības ES stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem.

24.7.   Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Parlamentam un Padomei izdevās ātri vienoties par līdzfinansējuma likmju paaugstināšanu, kas attiecas uz struktūrfondu līdzekļu piešķiršanu valstīs, kurām jāīsteno ES, ECB un SVF finanšu palīdzības programmas, un strauji rast ES līdzekļus izaugsmes atbalstam un uzlabot to apgūšanu (7).

24.8.   Tā kā stāvoklis dalībvalstu un Eiropas budžetos ir ļoti saspringts, dalībvalstīm un Eiropas likumdevējiem jāveic grūta izvēle un jānosaka prioritātes, lai ieguldītu līdzekļus “izaugsmi veicinošos posteņos”, piemēram, izglītībā un prasmju apguvē, pētniecībā, izstrādē un inovācijā, vides aizsardzībā, tīklos, piemēram, ātrgaitas interneta tīklos, energotīklos un transporta tīklu starpsavienojumos.

24.9.   Jāuzsver, ka atveseļošanās procesā būtiska nozīme būs uzņēmējdarbībai, sociālajai uzņēmējdarbībai un jaunu uzņēmumu, jo īpaši mazu un vidēju uzņēmumu (arī sociālu uzņēmumu) radīšanai. Tie ir būtisks spēks, kas veicina izaugsmi un jaunu uzņēmējdarbības veidu un prasmju attīstību, un nozīmīgs nodarbinātības avots.

24.10.   Daudzās Savienības dalībvalstīs bezdarbs sasniedzis kritisku līmeni, radot milzīgas sociālās un saimnieciskās izmaksas. Tāpēc ir jāveic pasākumi īstermiņā un vidējā termiņā ar mērķi veicināt jauniešu un sieviešu nodarbinātību, krīzes dēļ darbu zaudējušo darba ņēmēju reintegrāciju darba tirgū, arodapmācību un profesionālo pārkvalificēšanos. Līdz 2020. gadam Eiropas Savienībā jāizveido 17,6 miljoni darba vietu.

C.    PĀRĀK LIELS UZSVARS UZ FISKĀLO KONSOLIDĀCIJU

25.   Komiteja pilnībā piekrīt viedoklim, ka budžeta konsolidācija ir vajadzīga, lai novērstu ļoti lielo fiskālo nelīdzsvarotību un atjaunotu uzticēšanos. Komiteja tomēr pauž bažas par to, ka fiskālajā paktā pārāk liels uzsvars likts uz taupības pasākumiem. Jāveic efektīvs šo pasākumu sociālās ietekmes novērtējums, un vislielākie pūliņi jāvelta, lai nodrošinātu, ka šie pasākumi nepalielina nabadzības un sociālās atstumtības draudus. Komiteja uzskata, ka jāpanāk fiskālās konsolidācijas un izaugsmes līdzsvars. ES ilgtspējīgu attīstību nevar atjaunot tikai ar fiskālo disciplīnu un taupības pasākumiem. Ja noteikti taupības pasākumi ir vajadzīgi, tad tiem ir jābūt sociāli līdzsvarotiem, un jāievēro, kā tie ietekmē dažādas sociālās grupas. Komiteja piekrīt SVF direktorei Christine Lagarde, kura brīdināja, ka vispārēja budžetu samazināšana visā kontinentā tikai veicinās ekonomiskās aktivitātes mazināšanos.

26.   Komiteja pauž bažas par to, ka 25 dalībvalstu 30. janvārī noslēgtais Līgums par stabilitāti, saskaņošanu un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā nebūs risinājums, kas ļaus pārvarēt pašreizējo krīzi. Kaut arī tam būtu jānodrošina lielāka atbilstība Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām, tā trūkums ir pārāk lielais uzsvars uz fiskālo līdzsvarotību, nepievēršot uzmanību agrās brīdināšanas sistēmai un informācijas apkopojumam, ko veido, lai novēstu nelīdzsvarotību citās ekonomikas jomās, piemēram, privātajā sektorā, konkurētspējas zudumu un nekustamā īpašuma “burbuļus”, proti, visus nozīmīgos pašreizējās krīzes cēloņus. Ekonomikas izaugsme ir viens no risinājumiem, un, lai to nodrošinātu, konsekventi jāveic noteikti izaugsmes veicināšanas pasākumi, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kur varētu sākties dziļa ekonomikas lejupslīde. Vienlaikus ar konsolidāciju un reformām jāveic pasākumi izaugsmes veicināšanai.

27.   Komiteja pauž bažas par to, ka gada izaugsmes pētījumā rosināts samazināt izdevumus, lai sasniegtu budžeta konsolidācijas mērķus pat tad, ja makroekonomiskie apstākļi pasliktinās. EESK rosina dalībvalstis, kas saņem atbalstu no finanšu palīdzības programmām, “turpināt darbu, lai sasniegtu saskaņotos budžeta mērķus, neraugoties uz makroekonomisko apstākļu iespējamajām izmaiņām”; tā arī rosina dalībvalstis, kurām ir nozīmīgas korekcijas nepilnības saistībā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, “pastiprināt pūliņus konsolidācijas jomā. Makroekonomisko scenāriju iespējamai ierobežotai pārskatīšanai, mazinot prognožu rādītājus, nevajadzētu būt par iemeslu kavējumiem saistībā ar pārmērīga deficīta korekcijām”.

28.   Stabilizācija, izmantojot eiroobligācijas

28.1.   Finanšu iestādes iegulda līdzekļus valstu obligācijās, cerot, ka tās vispār nav saistītas ar risku un tām nebūs negatīvas ietekmes uz šo iestāžu bilanci; tāpēc pašlaik finanšu iestādes labprātāk iegulda līdzekļus Eiropas Centrālajā bankā un neiegādājas dažu dalībvalstu nedrošākās obligācijas, tā mazinot finanšu sistēmas likviditāti.

28.2.   Lai šo problēmu atrisinātu, jāizveido lielāks un drošāks Eiropas aizsargmehānisms, kas ļautu pretoties tirgus spiedienam, un tas jādara, vēl vairāk palielinot Eiropas Centrālās bankas tiešo ietekmi un netiešo ietekmi, kuru nodrošina tās aizbildnībā esošais Eiropas Finanšu stabilitātes instruments un Eiropas Monetārā sistēma.

28.3.   Komiteja piekrīt, ka bezrūpīgai rīcībai patiešām var būt nopietnas sekas un tā ir jānovērš, taču šī problēma ir niecīga, ja to salīdzina ar euro zonas sabrukuma iespējamību. Tā kā dalībvalstis nevēlas galvot par citu dalībvalstu parādiem un Eiropas Centrālajai bankai būs grūti to veikt, Komiteja rosina steidzami apsvērt iespēju emitēt stabilitātes obligācijas. Pēc Komisijas zaļās grāmatas par stabilitātes obligācijām publicēšanas Komiteja šo jautājumu analizē īpašā atzinumā.

D.    PIETIEKAMI LIELA UZMANĪBA ĪSTENOŠANAI

29.   Konkurencei visā pasaulē arvien saasinoties, stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīts mērķis nodrošināt Eiropas Savienības konkurētspēju. Komiteja tāpēc pilnībā atbalsta Komisiju, kas visā gada izaugsmes pētījumā īpašu uzmanību veltījusi tam, ka valstu līmenī reformas netiek pienācīgi īstenotas.

30.   Komiteja ar īpašu satraukumu atzīmē, ka brīdī, kad būtu steidzami jārīkojas, dalībvalstu veikums, īstenojot Gada izaugsmes pētījumā par 2011. gadu minētās pamatnostādnes, neatbilst iecerētajam. Pārāk daudz laika ir vajadzīgs, līdz ES līmenī pieņemtie lēmumi atspoguļojas valstu lēmumos noteiktās politikas jomās.

31.   EESK rosina dalībvalstis pilnībā īstenot reformas, ko valstu reformu programmās tās apņēmušās veikt. Dalībvalstīm ir jāuzņemas atbildība par pārmaiņām, kas vajadzīgas ekonomikas turpmākajā pārvaldībā. Tāpēc jāuzsver, ka Eiropas pusgada process ir jāpilnveido, debatēs par valstu reformu programmu īstenošanas gaitu un tās pārraudzību plašāk iesaistot valstu parlamentus, sociālos partnerus un organizētu pilsonisko sabiedrību dalībvalstīs.

32.   Komiteja pauž nožēlu par to, ka valstu reformu programmās 2011. gadam minētās saistības nav pietiekamas, lai sasniegtu vairumu ES līmenī izvirzīto mērķu; tā kā zūd pārliecība, ka stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus izdosies sasniegt, Komiteja rosina Komisiju un, jo īpaši, dalībvalstu valdības veltīt divreiz vairāk pūļu un novērst šo tik savlaicīgi atklāto trūkumu programmas īstenošanā un nodrošināt, ka visu dalībvalstu valdības, ieinteresētās personas un iedzīvotāji uzņemas atbildību par reformu programmām un īsteno tās.

33.   EESK arī rosina Komisiju nodrošināt, ka visas dalībvalstis, arī tās, kam jāīsteno ES–SVF finanšu palīdzības programmas, atbilstoši iespējām sekmē pamatmērķu sasniegšanu.

E.    GADA IZAUGSMES PĒTĪJUMA NOZĪME UN ORGANIZĒTAS PILSONISKĀS SABIEDRĪBAS UN SOCIĀLO PARTNERU IESAISTĪŠANA

34.   Gada izaugsmes pētījums veido pamatu, lai panāktu vajadzīgo kopīgo izpratni par rīcības prioritātēm valstu un ES līmenī 2012. gadā, un tai būtu jāatspoguļojas, valstīs pieņemot lēmumus attiecībā uz ekonomiku un budžetu un valstīm izstrādājot valstu reformu programmas un stabilitātes un konverģences programmas.

35.   Tāpēc gada izaugsmes pētījumam ir liela politiska nozīme, un Komiteja uzskata, ka tas nedrīkstētu būt tikai tehnokrātisks process, bet tajā ir jāievēro Eiropas Parlamenta un nozīmīgu ieinteresēto personu, piemēram, organizētas pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru viedokļi.

36.   Pašreizējos apstākļos, kad pilnībā ir zudusi uzticēšanas līdzšinējiem centieniem pārvarēt krīzi un zudusi ticība pašai Eiropas Savienībai, Eiropai ir jāuzklausa tās iedzīvotāji. Visos līmeņos jāpastiprina sociālais un pilsoniskais dialogs, lai veidotu vispārēju izpratni par veicamajām reformām.

37.   Līdztekus pasākumiem, kuru mērķis ir uzlabot Eiropas ekonomikas pārvaldību, jācenšas pastiprināt leģitimitāti, pārskatatbildību un līdzatbildību.

38.   Komiteja rosina organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus plašāk un efektīvāk iesaistīt Eiropas pusgada norisēs: ES līmenī tas attiecas uz gada izaugsmes pētījumu un attiecīgajām valstīm paredzēto konkrēto ieteikumu izstrādi un valstu līmenī — uz valstu turpmāko reformu programmu izstrādi, īstenošanu un pārraudzību. Valstu reformu programmās būtu jāsniedz precīza informācija par to, cik plaši un aktīvi procesā piedalījušās ieinteresētās personas un kā to viedoklis ņemts vērā.

39.   Izaugsmes stratēģiju “Eiropa 2020” varēs īstenot tikai tad, ja visa sabiedrība to apņēmīgi atbalstīs un visas ieinteresētās personas pilnībā apzināsies savu atbildību. Laikā, kad tiek pieņemti nozīmīgi lēmumi, kas ietekmē ikviena cilvēka dzīvi, iedzīvotāju līdzatbildība par reformām ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk.

40.   Komiteja ir apņēmusies arī turpmāk aktīvi iesaistīties ES stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā un darbā pēc Gada izaugsmes pētījuma par 2012. gadu publicēšanas. Komiteja turpinās sadarbību ar dalībvalstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm un tām līdzīgām organizācijām, lai uzlabotu organizētas pilsoniskās sabiedrības uzklausīšanu, iesaistīšanu un mobilizēšanu gan Eiropas, gan valstu līmenī.

II   DAĻA

KOMITEJAS PRIEKŠLIKUMI SAISTĪBĀ AR EIROPAS KOMISIJAS IZVIRZĪTAJĀM PRIORITĀTĒM

i

Komiteja atbalsta piecas prioritātes, kurām politikā — kā paredzējusi Komisija — 2012. gadā jāpievērš īpaša uzmanība: tiekties uz diferencētu, izaugsmi veicinošu fiskālo konsolidāciju; atjaunot tradicionālo kreditēšanu tautsaimniecībai; sekmēt izaugsmi un konkurētspēju; risināt ar krīzes ietekmi uz bezdarbu un sociālo jomu saistītās problēmas; modernizēt publisko administrāciju.

ii	Šajā II daļā ir pausti viedokļi saistībā ar minētajām prioritātēm. Tie ir citāti no dažādiem 2011. gadā pieņemtajiem EESK atzinumiem, un ir turpinājums 2011. gada martā pieņemtajam EESK atzinumam par gada izaugsmes pētījumu (2011) (8).

1.   Turpināt diferencētu, izaugsmi veicinošu fiskālo konsolidāciju

1.1.   Fiskālā konsolidācija

1.1.1.

EESK uzsver nostāju, ko tā paudusi atzinuma par gada izaugsmes pētījumu (2011) 1. punktā “Nodrošināt stingru fiskālo konsolidāciju” un 2. punktā “Novērst makroekonomisko nelīdzsvarotību”.

1.1.2.

Jautājumā par fiskālo konsolidāciju, EESK atzinuma par gada izaugsmes pētījumu (2011) 1.1. un 1.2 punktā (9) norāda, ka svarīgākais ir līdzsvarot valstu finanses, vienlaikus izvairoties no pieprasījuma mazināšanās, kas izraisītu lejupslīdi un vēl vairāk palielinātu deficītus, tādējādi izraisot Eiropas ekonomikas stāvokļa neatgriezenisku pasliktināšanos. EESK iesaka izstrādāt valsts parāda samazināšanas programmas, kas saskaņojamas ar ekonomikas atlabšanas, kā arī sociālajiem un nodarbinātības mērķiem, kas izvirzīti stratēģijā “Eiropa 2020”.

1.1.3.

Lai garantētu, ka ikviena dalībvalsts, sevišķi euro zonā, ievēro fiskālo disciplīnu, Eiropai ir jāpastiprina ekonomikas pārvaldība. Ir ātri un precīzi jāīsteno gan apstiprinātais reformu kopums — tā dēvētais sešnieks —, gan jauni tiesību aktu priekšlikumi un Eiropas pusgads labākai ekonomikas un budžeta politikas koordinēšanai un rūpīgākai ES uzraudzībai.

1.1.4.

Tomēr ar dalībvalstu fiskālo disciplīnu vien nepietiek, lai rastos visi priekšnosacījumi izaugsmei un nodarbinātībai, kā arī ekonomikas un sociālajai kohēzijai. Komiteja pauž bažas, ka pašreizējos apstākļos saistībā ar valsts parāda obligāciju emisiju ir izveidojusies tāda tirgus situācija, ka atjaunotā stabilitāte un izaugsme var tikt apdraudēta.

1.1.5.

Tieši tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē Zaļo grāmatu par stabilitātes obligāciju ieviešanas iespējamību. Komiteja uzskata, ka ar stingriem noteikumiem un atbilstīgu ES līmeņa pārvaldību, kas nepieļautu bezatbildīgu rīcību un kas veicinātu dalībvalstu valdību atbildīgumu un pārredzamību, valstu parādu pārvaldīšana ar kopīgām euro zonas garantijām ievērojami palīdzētu gan risināt akūtās problēmas, gan izkļūt no taupības pasākumu un izaugsmes savstarpēji izslēdzošā strupceļa.

1.1.6.

Panākumi šajā jomā ļautu arī Eiropas Centrālajai bankai (ECB) pakāpeniski pārtraukt valsts obligāciju iegādes programmu, kas patlaban ir vajadzīga, lai atsevišķas dalībvalstis varētu refinansēt valsts parādu. Tās vietā ECB varētu lemt par atbalstu jaunajām stabilitātes obligācijām, sniedzot papildu nodrošinājumu tirgus dalībniekiem, vismaz pārejas laikā.

1.2.   Prioritāte uz izaugsmi orientētiem izdevumiem

1.2.1.

Komiteja pilnībā atbalsta uz izaugsmi orientētu izdevumu noteikšanu par prioritāriem. Taču nedrīkst pieļaut, ka pasākumi, kas paredzēti ekonomikas un valsts parāda krīzes pārvarēšanai, apdraud publiskos ieguldījumus izglītībā un apmācībā. Spriežot par vidēja termiņa budžeta mērķiem, īpašu uzmanību pievērst publiskajiem ieguldījumiem izglītībā, pētniecībā un arodapmācībā.

1.2.2.

Energointensīvās nozarēs īpaši liela nozīme ir bijusi valsts atbalsta pasākumiem un ar tiem saistītām konkrētām un īpašām programmām pētniecības un inovācijas jomā. EESK rosina Eiropas Komisiju, Padomi un Parlamentu pilnveidot šīs programmas, kas ir virzītas uz energoefektivitāti un diversifikāciju, un pastāvīgi tās izmantot, veicot attīstības pasākumus.

1.2.3.

Lai arī pašlaik stāvoklis ekonomikā ir sarežģīts, EESK iesaka veikt vēl lielākus ieguldījumus pētniecībā, izstrādē, ieviešanā un apmācībā, kā arī zinātniskajā darbībā, kuras rezultātus izmanto energointensīvās nozarēs. Nākamajā pamatprogrammā jāparedz atbilstīgi līdzekļi šādiem ieguldījumiem, kuriem būtu jāsekmē pieredzes un rezultātu apmaiņa vismaz Eiropas līmenī. ES un dalībvalstu programmās lielāka uzmanība būtu jāpievērš izpētei un jauninājumiem energoefektivitātes jomā.

1.3.   Aktīva politika darba tirgus jomā un aktīvi nodarbinātības dienesti

1.3.1.

Komiteja jau norādīja atzinumā par gada izaugsmes pētījumu (2011) (10): lai cilvēkus stimulētu meklēt darbu, nevajadzētu paļauties uz to, ka viņus motivēs bezdarbnieku pabalsti, bet būtu jāpanāk, ka nodarbinātības dienesti sniedz efektīvus pakalpojumus. Pašlaik, kad bezdarbs sasniedzis nepieredzēti augstu līmeni, problēma darba tirgū nav darbaspēka vispārējs trūkums, bet gan kvalificēta darbaspēka trūkums dažās dalībvalstīs, kā arī milzīgs darba vietu trūkums. Vairāk uzmanības jāvelta pārdomātai pieprasījuma politikas izstrādei, lai sekmētu izaugsmi un inovāciju un palīdzētu radīt jaunas darba vietas.

1.3.2.

Komiteja uzsvēra, ka valsts nodarbinātības dienestiem jāuzņemas aktīvāka loma apmācības politikā, kas paredzēta prioritārai mērķauditorijai, piemēram, mazāk izglītotiem un mazāk kvalificētiem darba ņēmējiem, tiem, kas strādā nepastāvīgus darbus, vai arī visneaizsargātākajām grupām kā cilvēki ar invaliditāti, vecāki darba ņēmēji un imigranti. Turklāt valsts nodarbinātības dienestiem jāuzņemas aktīvāka loma darba vietu piedāvāšanā ilgtermiņa bezdarbniekiem un nodarbinātības un profesionālās apmācības aktīvas politikas izstrādē. Daudzās dalībvalstīs nodarbinātības dienestiem būs būtiski jāpaplašina to sniegtais konkrētais atbalsts, īpašu uzmanību veltot atstumtajām iedzīvotāju grupām.

1.4.   Pensiju sistēmas reforma un modernizācija

1.4.1.

Atzīstot nepieciešamību reformēt un modernizēt pensiju sistēmu, Komiteja uzskata, ka spiedienu uz pensiju sistēmām rada ne tik daudz demogrāfiskā attīstība, bet drīzāk gan darba vietu skaita un investīciju samazināšanās. Ir nepieciešamas iniciatīvas, lai sekmētu profesionālās dzīves paildzināšanu, vienlaikus īstenojot efektīvu politiku izaugsmes un nodarbinātības jomā. Vecāka gadagājuma cilvēki bieži pārtrauc darbu priekšlaikus veselības problēmu, pārmērīgas darba slodzes un priekšlaicīgas atlaišanas dēļ, kā arī tāpēc, ka viņiem nav iespēju piedalīties apmācības pasākumos vai atgriezties darba tirgū; minētās iedzīvotāju grupas nodarbinātību var noturīgi palielināt, tikai īstenojot aktīvu vecumdienu politiku un veicinot cilvēku iesaistīšanos apmācībā un mūžizglītībā. EESK ļoti skeptiski vērtē tiesību aktos noteiktā pensionēšanās vecuma palielināšanu kā līdzekli demogrāfisko problēmu risināšanai. Palielinot tiesību aktos noteikto pensionēšanās vecumu, var pieaugt slogs uz citiem sociālās nodrošināšanas programmas pīlāriem, piemēram, palielināties pieprasījums pēc invaliditātes pensijām vai garantētajiem minimālajiem ienākumiem, kā tas noticis dažās dalībvalstīs. Pensionēšanās vecuma palielināšana īstenībā neveicinās valsts finanšu stabilitāti. EESK uzskata, ka daudz lietderīgāk ir faktisko pensionēšanās vecumu tuvināt tiesību aktos noteiktajam pašreizējam pensionēšanās vecumam.

1.4.2.

Konkrētāk EESK uzskata, ka ir jāveic konsekventas reformas, lai veidotu gados vecākiem cilvēkiem piemērotu darba vidi un tāpēc jāīsteno virkne pasākumu, ar kuriem jāveic jo īpaši šādi galvenie uzdevumi: jāstimulē uzņēmumi radīt gados vecākiem cilvēkiem piemērotas darba vietas un stabilizēt gados vecāko cilvēku nodarbinātību, jāīsteno ļoti aktīva darba tirgus politika, lai gados vecākus bezdarbniekus atkal integrētu darba tirgū, jānodrošina visaptverošas konsultācijas un palīdzība darba meklētājiem, jāīsteno pasākumi, lai nodrošinātu, ka cilvēki saglabā fiziskās un psihiskās spējas un var strādāt ilgāk, jāīsteno pasākumi, ar kuriem veido darba vietas, kas ir iekļaujošākas attiecībā uz gados vecākiem cilvēkiem ar invaliditāti, jāīsteno pasākumi, ar kuriem palielina cilvēku vēlmi strādāt ilgāk, tostarp gatavību iesaistīties mūžizglītības pasākumos un rūpēties par veselību, jāizstrādā veselībai labvēlīgi darba laika modeļi, par kuriem sociālajiem partneriem jāvienojas un kuriem jādarbojas visas profesionālās karjeras laikā, uzņēmumu īstenoti un saskaņā ar koplīgumu vai tiesību aktiem īstenoti pasākumi, lai gados vecāki cilvēki vairāk iesaistītos tālākizglītības pasākumos, izpratnes veidošanas pasākumi attiecībā uz gados vecākiem darba ņēmējiem, tostarp jāīsteno plašas sabiedrības informēšanas kampaņas, lai novērstu stereotipus un aizspriedumus pret gados vecākiem darba ņēmējiem un negatīvo izpratni par “novecošanu”, jānodrošina konsultācijas un atbalsts uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai tie varētu savlaicīgi plānot personāla attīstību un izveidot darba organizācijas modeli, ievērojot gados vecāku darba ņēmēju vajadzības un sabiedrības novecošanu, jāparedz atbilstoši stimuli, kas veicinātu gados vecāku cilvēku pieņemšanu darbā un vairotu viņu vēlmi strādāt ilgāk, vienlaikus neradot konkurences traucējumus, jārada sociāli pieņemami stimuli, lai tie, kuri var atrast darbu un ir darbspējīgi, varētu strādāt ilgāk un ja iespējams un vēlams, jārada novatoriski un interesanti modeļi, kā atvieglot pāreju no nodarbinātības uz valsts pensiju sistēmu garantēto nodrošinājumu vecumdienās.

1.4.3.

Turklāt attiecībā uz Direktīvu 2003/41/EK par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību. EESK norāda uz atzinuma par gada izaugsmes pētījumu (2011) 5.7. punktā pausto nostāju. (11)

1.5.   Izaugsmi veicinoša nodokļu politika

1.5.1.

EESK atsaucas uz atzinuma par gada izaugsmes pētījumu (2011) 1.4. punktu (12), kur norādīts, ka nodokļu slogs jāpārnes uz jauniem ieņēmumu avotiem.

1.5.2.

EESK uzskata, ka finanšu sektoram būtu arī taisnīgā veidā un ievērojamā apmērā jāpalīdz īstenot centieni konsolidēt budžetu. Finanšu darījumu nodokļa (FTT) ieviešana globālā mērogā jāuzskata par prioritārāku pasākumu salīdzinājumā ar FTT ieviešanu Eiropas Savienībā. Taču, ja izrādītos, ka finanšu darījumu nodokļa ieviešana pasaules mērogā nav iespējama, EESK atbalstītu ES līmeņa finanšu darījumu nodokļa ieviešanu.

1.5.3.

Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) jomā Komiteja pilnībā atbalsta Komisijas ierosmi apsvērt vispārēju PVN sistēmas pārskatīšanu. Būtu jāsamazina darbības izmaksas lietotājiem un administratīvie izdevumi, vienlaikus novēršot krāpšanas mēģinājumus. Īpaši delikāts jautājums ir pārrobežu darījumu aplikšana ar nodokli.

1.5.4.

EESK atbalsta un atzinīgi vērtē priekšlikumu jaunai regulai par administratīvu sadarbību akcīzes nodokļu jomā (13), jo ir nepieciešams un lietderīgi nodrošināt nodokļu efektīvu iekasēšanu un cīņu pret krāpšanu akcīzes nodokļa jomā.

1.5.5.

Lai vērstos pret nodokļu dubultu uzlikšanu un veicinātu administratīvo procedūru vienkāršošanu pārrobežu darbībās, EESK ierosina ieviest vienas pieturas aģentūru pakalpojumus, kas ļautu iedzīvotājiem iegūt informāciju, maksāt nodokļus, saņemt vajadzīgos apliecinājumus un dokumentus, ko varētu izmantot visā Eiropas Savienībā, kā arī vienkāršot pārrobežu darbību administratīvās procedūras.

1.5.6.

Tāpēc EESK aicina izveidot pārrobežu nodokļu novērošanas centru, kuru vadītu Eiropas Komisija, lai pastāvīgi nodrošinātu detalizētu un praktisku izpratni par pastāvošajiem nodokļu šķēršļiem un to izmaiņām.

1.5.7.

EESK atbalsta priekšlikumu par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB), jo tā radīs labākus nosacījumus uzņēmumiem, kas veic pārrobežu darbību.

1.5.8.

EESK pauž cerību, ka KKUINB ļaus būtiski samazināt izmaksas, ko uzņēmumiem rada nodokļu prasību ievērošana, un Eiropas Savienībā novērst konkurences izkropļojumus, kurus rada nodokļu noteikumi. Tā KKUINB veicinās godīgu un ilgtspējīgu konkurenci un pozitīvi ietekmē izaugsmi un nodarbinātību.

1.5.9.

Komiteja atbalsta centienus pārskatīt energoresursu nodokļu direktīvu (END), kas dod iespēju dalībvalstīm, kuras to vēlas, pārcelt daļu nodokļu sloga no darbaspēka vai kapitāla uz tādu nodokļu veidu, kas rosina atbildīgu attieksmi pret vidi un sekmē energoefektivitāti saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”.

1.5.10.

Komponents “CO2 nodoklis” papildina emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ES ETS).

1.5.11.

EESK tomēr pauž nožēlu, ka END pārstrādāšana nav vērienīgāka un saskaņotāka. Komisija uzņēmās iniciatīvu tās dokumentā iekļaut izņēmumus un atkāpes tā, lai tās būtu tīkamas dažām dalībvalstīm un nebūtu netīkamas citām.

1.5.12.

Ar nodokļu starpniecību sniegtais cenu signāls neskar siltumapkurē izmantoto kurināmo, un, iespējams, tas nemainīsies arī ar pārstrādāto END.

1.5.13.

Uz dažām nozarēm (piemēram, lauksaimniecību, būvniecību, publisko transportu u.c.) vēl joprojām attiecas daļējs vai pilnīgs atbrīvojums. Ir grūti saredzēt konsekvenci visos šajos izņēmumos, īpaši tādēļ, ka tie var radīt neizpratni tajos, uz kuriem tie neattiecas.

2.   Atjaunot ierasto tautsaimniecības kreditēšanu

2.1.   Stabila finanšu sistēma

2.1.1.

Ir svarīgi novērst arī būtiskās nepilnības starptautiskā finanšu sektora regulējumā un pārraudzībā. Steidzami risināma problēma ir finanšu nozarē aizvien biežāk vērojamais līdzsvara trūkums starp peļņas privatizēšanu un zaudējumu sabiedriskošanu. Ir vajadzīga tāda normatīvā sistēma, kas finanšu starpniekiem liktu pildīt savu primāro funkciju, proti, apkalpot reālo ekonomiku un nodrošināt aizdevumus reāliem projektiem, ieguldot aktīvos, nevis spekulējot ar pasīviem. Ir jāpanāk, ka ik reizi, kad valsts sniedz atbalstu finanšu iestādēm, tiek veikti arī nepieciešamie uzlabojumi korporatīvajā pārvaldībā, kam jākļūst par pirmo soli ceļā uz visaptverošu nozares pārbūvi, tādējādi palīdzot sasniegt arī izaugsmes un nodarbinātības mērķus.

2.1.2.

EESK piekrīt Komisijas viedoklim par to, ka atbalsts bankrotējošām finanšu iestādēm uz publisko finanšu un vienlīdzīgu konkurences apstākļu iekšējā tirgū rēķina turpmāk nav pieņemams. EESK pauž cerību: Komisija veiks rūpīgu ietekmes novērtējumu par nepieciešamajām izmaksām, cilvēkresursiem un tiesiskā regulējuma reformām. Reālistiskā priekšlikumā būtu jāparedz atbilstošs termiņš cilvēkresursu piesaistīšanai, ņemot vērā, ka tie var nebūt uzreiz pieejami tirgū.

2.1.3.

EESK atzīst, ka Eiropas Komisija ir reaģējusi uz sarežģītības palielināšanos un finanšu sistēmas pārredzamības trūkumu. Tāpēc Komiteja aicina finanšu nozari pareizi piemērot jaunos tiesību aktus un ieviest pašregulējumu, lai nodrošinātu atbilstošu un godīgu darbību, atvieglojot piekļuvi pārredzamiem finanšu produktiem.

2.1.4.

EESK aicina iekļaut finanšu izglītību skolas mācību programmā kā obligātu priekšmetu, un šai izglītībai būtu jāturpinās, izmantojot darba ņēmēju mācību un pārkvalificēšanas programmas. Finanšu izglītībai kā mācību priekšmetam būtu jāveicina atbildīgi uzkrājumi un jāatbalsta sociāli atbildīgi finanšu produkti. Ikvienam pieejama finanšu izglītība dos labumu sabiedrībai kopumā.

2.1.5.

EESK atkārtoti uzver atzinuma par gada izaugsmes pētījumu (2011) 3.6. punktā pausto nostāju (14) un atbalsta iniciatīvas īsās pozīcijas pārdošanas un kredītriska mijmaiņas darījumu jomā. Tās ļaus atcelt pretrunīgas sistēmas un ieviest skaidrību šajā finanšu tirgus jomā, kā arī kompetentās iestādes būs pilnvarotas izvirzīt prasību nodrošināt papildu pārredzamību attiecībā uz regulā minētajiem instrumentiem.

2.1.6.

EESK atbalsta noteikumus par tirgus pārredzamību un uzskata, ka tie būs ļoti lietderīgi. Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Vērtspapīru un tirgus iestādes (EVTI) regulējošo funkciju, bet uzskata, ka pārmērīga intervence var destabilizēt ES tirgus darbību.

2.1.7.

EESK uzskata, ka efektīvu banku noregulējuma fondu sistēmu neizdosies izveidot, ja dalībvalstis pirms tam nevienosies par kopēju metožu un vienotu noteikumu pieņemšanu, lai izvairītos no konkurences kropļojumiem.

2.1.8.

Īpašu satraukumu rada makroekonomikas attīstība. EESK pauž bažas par to, ka banku noregulējuma fondi, novirzot resursus, ietekmēs banku sektora kreditēšanas potenciālu.

2.1.9.

EESK uzskata, ka, pirms tiek veikti jebkādi pasākumi, lai ieviestu banku nodevas, Komisijai ir rūpīgi jāizvērtē nodevu un banku noregulējuma fondu kumulatīvā ietekme. Lai pieņemtu lēmumu par banku noregulējuma fondu izveidi, jāaprēķina, cik visa sistēma izmaksās, cik nopietni tā ietekmēs banku sektora kreditēšanas potenciālu un cik daudz laika būs vajadzīgs, lai banku noregulējuma fondi kļūtu pietiekami stabili vai sasniegtu plānoto apjomu. EESK iesaka šos aprēķinus veikt, balstoties uz vissliktākajām prognozēm.

2.1.10.

EESK īpaši atzinīgi vērtē to, ka ar priekšlikumu regulai turpmāk principā tiek aizliegta daudzpusēja savstarpējās apmaiņas maksa par tiešā debeta darījumiem. Tādējādi tiek ieviesta skaidrība un pārredzamība sarežģītajās līgumattiecībās, kas ir maksājumu kārtības pamatā. Tas īpaši labvēlīgi ietekmē mazos un vidējos uzņēmumus.

2.1.11.

Komisijas veiktajā ietekmes novērtējumā secināts, ka jaunās kapitāla prasības neradītu īpaši nelabvēlīgu situāciju MVU, tomēr Komiteja joprojām raugās ar bažām un pieprasa, lai Komisija ciešāk uzraudzītu tendences saistībā ar banku aizdevumiem un banku pakalpojumu izmaksām, kas jāuzņemas MVU. Bez tam EESK atbalsta MVU kreditēšanas riska vērtējuma pārskatīšanu, ko veiks Komisija.

2.1.12.

Kā pretsvars jaunajai regulai, pamatojoties uz tādiem mehānismiem kā likvidācijas plāni jeb “testamenti”, jāievieš sanācijas un noregulējuma sistēmas. Lai gan valsts turpinās nodrošināt garantijas maziem noguldījumiem, morālais risks, ko rada neierobežots valsts atbalsts maksātnespējīgām bankām, ir jānovērš. Ja situācija ir pietiekami skaidra, tad investoriem, kreditoriem un direktoriem būs jāuzņemas tieša atbildība par katras kredītiestādes turpmāko “veselības” stāvokli.

3.   Sekmēt izaugsmi un konkurētspēju šodienai un rītdienai

3.1.   EESK atkārtoti uzver nostāju, kas pausta atzinuma par gada izaugsmes pētījumu (2011) 8. punktā “Pilnībā izmantot vienotā tirgus potenciālu”, 9. punktā “Piesaistīt privāto kapitālu, lai finansētu izaugsmi” un 10. punktā “Nodrošināt izmaksu ziņā efektīvu piekļuvi enerģijai”.

3.2.   Pētniecība un inovācija

3.2.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iesaka Komisijai, veicot papildus strukturālus pasākumus Komisijas iekšienē un to atbalstošajās padomdevējās iestādēs, izstrādāt integrētu stratēģiju pētniecībai un inovācijām, kā arī beidzot palielināt turpmāko budžetu pētniecības un inovāciju veicināšanai.

3.2.2.

EESK uzskata, ka svarīgākais politiskais uzdevums ir izveidot uzticamu, inovācijai labvēlīgu vidi visā Eiropā un nodrošināt pietiekamu rīcības brīvību, lai potenciālajiem ieguldītājiem un inovācijas procesiem mazinātu slogu, ko rada normatīvās vides pašreizējā sadrumstalotība un smagnējība, kā arī birokrātiskās procedūras, kuras ir atšķirīgas 27 dalībvalstīs un arī Komisijā.

3.2.3.

Komiteja ierosina darboties daudz aktīvāk, novēršot jebkādus šķēršļus, kas kavē jauninājumu ātru ieviešanu un inovācijas savienības izveidi. Komiteja uzskata: lai labāk veicinātu inovāciju procesu kopumā, rūpīgi un sadarbojoties ar attiecīgajām iesaistītajām pusēm jāpārbauda valsts atbalsta, publiskā iepirkuma un konkurences noteikumi, kas varētu traucēt (15) šī mērķa izpildi. Tas ir saistīts ar līdzsvaru un/vai iespējamu konfliktu starp konkurences tiesībām un atbalstu inovācijām. Tāpēc konkurences, atbalsta un publiskā iepirkuma noteikumus nedrīkst piemērot veidā, kas kavē inovācijas. Iespējams, pat ir nepieciešamas reformas. Inovācijas dažreiz jāaizsargā arī pret nonākšanu konkurentu rokās, kuri vēlas bloķēt inovāciju procesu.

3.2.4.

Komiteja īpaši atzinīgi vērtē to, ka izpratne par inovāciju un tās definīcija ir visaptveroša un vienota.

3.2.5.

Komiteja ierosina pielāgot atbalsta pasākumus, finansiālo atbalstu un novērtēšanas kritērijus gan uz izaugsmi orientētiem jauninājumiem, kas atbilst dominējošiem tirgus spēkiem un sabiedrības vajadzībām, gan progresīvākiem jauninājumiem, kuri nosaka tirgus konjunktūru un rada sabiedrības jaunas vajadzības, bet kuriem sākumā bieži jāpārvar īpašu grūtību posms.

3.2.6.

Komiteja uzsver MVU un mikrouzņēmumu svarīgo nozīmi inovācijas procesā un ierosina atbalsta programmas un pasākumus it īpaši pielāgot arī to konkrētajām prasībām. Komiteja arī iesaka apsvērt to, vai un kādā veidā jaunizveidotos uzņēmumus uz pietiekami ilgu laika posmu varētu atbrīvot no lielākās daļas pieņemto procedūru un noteikumu ievērošanas un vai līdztekus tam būtu iespējams radīt īpašus papildu stimulus. Tas attiecas arī uz sociālās ekonomikas uzņēmumiem.

3.3.   Vienotais tirgus

3.3.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos stimulēt izaugsmi un stiprināt uzticēšanos vienotajam tirgum. Komiteja atgādina, ka vienotais tirgus ir Eiropas integrācijas centrālais elements, kas var dot tiešu un jūtamu labumu Eiropas ieinteresētajām pusēm un sekmēt Eiropas valstu ekonomikas ilgtspējīgu izaugsmi. Pašreizējos apstākļos tas nozīmē, ka funkcionējošs, uz nākotni orientēts vienotais tirgus ir ne vien vēlams, bet arī būtiski nepieciešams Eiropas Savienības politiskajai un ekonomiskajai nākotnei. Lai šīs priekšrocības varētu izmantot, Komisijai ir ārkārtīgi svarīgi nākt klajā ar vērienīgiem priekšlikumiem, kas skartu ne tikai sīkus pamatlīmeņa problēmjautājumus.

3.3.2.

EESK vēlas atkārtoti aicināt īstenot holistisku pieeju. Uzskatot, ka būtiska nozīme ir izaugsmes un uzņēmējdarbības potenciāla veicināšanai, Komiteja vienlaikus pauž viedokli, ka priekšlikumos būtu vairāk jādomā par patērētājiem un iedzīvotājiem — neatkarīgiem vienotā tirgus izveides dalībniekiem.

3.3.3.

EESK aicina uz pilnīgu neiecietību pret tām dalībvalstīm, kas neīsteno ES tiesību aktus, un atgādina Padomei un Komisijai, ka novēlota, nesaskaņota un nepilnīga īstenošana joprojām ir viens no galvenajiem šķēršļiem vienotā tirgus darbībai. Vienotā tirgus veicināšanai un labākai izpratnei palīdzētu dalībvalstu korelācijas tabulu publicēšana, ko EESK vērtētu ļoti atzinīgi.

3.4.   ES vienotais digitālais tirgus

3.4.1.

Jautājumā par ES vienoto digitālo tirgu EESK atkārtoti uzsver atzinuma par gada izaugsmes pētījumu (2011) 8.12. punktā pausto nostāju, un norāda, ka arī vairākos 2011. gadā izstrādātājos atzinumos (16) tā ir atbalstījusi Eiropas digitālās programmas īstenošanu, lai digitālais tirgus sniegtu ekonomiskas un sociālas priekšrocības, pamatojoties uz ļoti ātriem un augstas kvalitātes platjoslas interneta savienojumiem, kas par pieņemamām cenām ir pieejami visiem ES iedzīvotājiem.

3.4.2.

Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas radošo pieeju līdzieguldījumu jomā, lai sekmētu ātra un ļoti ātra platjoslas interneta ierīkošanu, bet aicina izvirzīt vērienīgākus mērķus pārklājuma jomā, lai Eiropa arī turpmāk saglabātu konkurētspēju pasaulē. Komiteja uzsver, ka būtiska nozīme ir tīkla neitralitātes principiem kā būtiskiem politiskiem mērķiem ES līmenī, un aicina steidzami un proaktīvi rīkoties, lai šos principus iekļautu ES tiesību aktos, tādējādi nodrošinot interneta atvērtību visā ES.

3.4.3.

Jautājumā par e-pārvades rīcības plānu un savietojamības sistēmu EESK atbalsta Komisijas rīcības plānu ilgtspējīgas un inovatīvas e-pārvaldības nodrošināšanai, atgādinot, ka jāturpina ievērot 2009. gada Malmes ministru konferences saistības. Komiteja arī aicināja izveidot platformu apmaiņai ar informāciju, pieredzi un uz brīvajām programmatūrām balstītiem kodiem, kā minēts Eiropas savietojamības sistēmā. Komiteja uzsvēra, ka pašreiz galvenie šķēršļi rodas no tā, ka nav pārrobežu juridiska pamata, dalībvalstu tiesību akti atšķiras un dalībvalstis apstiprina pieejas, kas nav savstarpēji savietojamas.

3.4.4.

Jautājumā par “Digitālo prasmju, iemaņu un iekļautības uzlabošana” EESK norāda, ka nevienlīdzīgas piekļuves pie informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT) galvenais cēlonis ir finansiālā un sociālā nevienlīdzība, un uzsvēra, ka VISIEM iedzīvotājiem ir jādod iespēja piekļūt pie nepieciešamā plašsaziņas līdzekļu satura. Komiteja arī norādīja, Eiropas Savienībai un dalībvalstīm jānodrošina piekļuve digitālajiem pakalpojumiem, mūža garumā nodrošinot e-prasmju apmācību profesionālās un/vai personīgās attīstības nolūkā, kā arī sekmējot pilsoniskumu, jo piekļuve infrastruktūrai un instrumentiem jāuzskata par pamattiesībām.

3.5.   Informācijas sabiedrība

3.5.1.

Jautājumā “Jaunā regula par viesabonēšanu” EESK norāda, ka ierosinātie cenu samazinājumi ir proporcionāli un atbilstoši, lai nodrošinātu piekļuvi pie vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumiem par pieņemamām cenām un šādu pakalpojumu pieejamību. Vienlaikus tas ir solis pareizajā virzienā, t.i., vidējā termiņā visabonēšanai atcelt jebkādas cenas. Tomēr Komiteja pauž nožēlu, ka līdztekus Komisijas priekšlikumam nav izstrādāts novērtējums par jauno pasākumu ietekmi uz nodarbinātību un darba apstākļiem mobilo tālruņu nozarē.

3.6.   Enerģija

3.6.1.

EESK uzskata, ka pārrobežu enerģijas tirgu efektivitāte pastiprina piegādes drošību, optimizē krīzes situāciju pārvaldību un samazina papildu izmaksu riskus, kas vienmēr gulstas uz galapatērētājiem. Enerģijas iekšējā tirgus pakāpeniska uzlabošana ļauj panākt ievērojamus ietaupījumus uzņēmumu un privāto lietotāju labā.

3.6.2.

EESK konstatē, ka ES enerģijas vairumtirgos joprojām pastāv atšķirīgi nosacījumi un diskriminācija. Tirgu integrācija ir pilnīgi nepietiekama tīkla strukturālo trūkumu un it īpaši pārrobežu starpsavienojumu trūkumu dēļ. Joprojām ir ievērojami šķēršļi, lai bez diskriminācijas piekļūtu tīklam un elektroenerģijas pārdošanai.

3.6.3.

Komiteja uzskata, ka jāturpina veidot enerģētikas Eiropu, kurā tiek aizsargātas ES un patērētāju vispārējās intereses, nodrošināta energoapgāde un, izmantojot atbilstošu politiku, ar kuru sadala priekšrocības un kontrolē izmaksu piemērotību, tiek aizsargāta gan sociālā, vides un ekonomikas ilgtspēja, gan tirgus integritāte, kas ir tirgus sociālās ekonomikas attīstības neaizvietojama vērtība.

3.6.4.

EESK cer uz turpmāk minēto kopējas pieejas izveidošanu starp iekšpolitiku, ārpolitiku un tādām saistītām politikas jomām kā kaimiņattiecību politika un vides aizsardzības politika. Vienpusēja rīcība enerģētikas jomā jāizbeidz, nostiprinot kopējo enerģētikas solidaritātes politiku, kuras pamatā ir dažādošana, katras dalībvalsts apstākļiem un īpatnībām atbilstošs energoavotu sadalījums, taču pirmām kārtām tādas politikas pamatā ir vides ilgtspēja.

3.6.5.

Jautājumā par enerģijas ieguldījumu izaugsmē EESK: — norāda, ka energoefektivitāte un energotaupība galvenokārt atkarīga no iedzīvotāju, uzņēmumu un darba ņēmēju rīcības un no viņu uzvedības maiņas, — uzsver, ka energotaupībai vajadzētu sekmēt saimniecisko attīstību, sociālo labklājību un dzīves kvalitāti, — uzsver ka ir svarīgi izvēlēties piemērotus instrumentus, un uzskata, ka brīvprātīgas vienošanās ir lietderīgas, savukārt obligāti pasākumi ir nepieciešami, ja pozitīvas iniciatīvas nesniedz rezultātus, — uzsver koģenerācijas kā augsti efektīva enerģijas ražošanas veida nozīmi, — neatbalsta saistošu vispārēju valsts energoefektivitātes mērķu noteikšanu, bet iesaka visus centienus veltīt reālu rezultātu sasniegšanai, — uzsver nepieciešamību nodrošināt finansējumu, kas ļautu atraisīt nozīmīgo potenciālu jaunajās dalībvalstīs.

3.6.6.

Saistībā ar energoefektivitātes plānu EESK ierosina Komisijai: — izstrādāt un publicēt detalizētu pētījumu par baltajiem sertifikātiem, — izmantot mērķtiecīgākus pasākumus, lai atsevišķos gadījumos atraisītu lielu neizmantotu energoefektivitātes potenciālu, un nodrošināt arī iespējas dažos īpašos gadījumos saņemt valsts atbalstu, — pieprasīt nodrošināt piekļuvi koģenerācijas procesā saražotai elektrībai, lai būtiski palielinātu koģenerācijas daļu siltuma un elektroenerģijas ražošanā,

3.6.7.

Attiecībā uz pasākumiem uzvedības maiņas sekmēšanai EESK ierosina Komisijai: — pievērst galveno uzmanību enerģijas patērētājam, — vairāk uzsvērt to, ka energoefektivitātes palielināšanā publiskais sektors varētu rādīt priekšzīmi uzņēmumiem un mājsaimniecībām, — pētīt iedzīvotāju uzvedību un sagatavot attiecīgu informāciju, kā arī izpratnes veidošanas pasākumus dažādām patērētāju grupām, — nodrošināt, ka patērētāji gūst labumu no savas rīcības, — vajadzības gadījumā nodrošināt nepieciešamus, rūpīgi izstrādātus un efektīvus stimulus, jo arī neliela mēroga pasākumi var sniegt rezultātus, — celtniekiem un valdībām jānodrošina, ka ēkā veiktie papildieguldījumi atspoguļojas tās vērtībā, — paplašināt un pielāgot izglītības un apmācības iespējas celtniecības nozarē, — atbalstīt apmācības rīkošanu valsts administrācijai par energoefektivitāti, tostarp par videi nekaitīgu publisko iepirkumu, — ieteikums Komisijai: izpētīt problēmas un vajadzības gadījumā pārskatīt noteikumus par ēku energoefektivitātes sertifikātiem un jauno ekomarķējuma sistēmu ierīcēm, — Komisijai būtu jāizvērtē ietekme, kādu enerģijas patērētājiem rada viedo skaitītāju izmantošana, un jāierosina papildpasākumi, kas ļautu gūt reālu labumu, — arī turpmāk izmantot un attīstīt efektīvas valsts ilgtermiņa brīvprātīgo līgumu sistēmas, un tās izmantot arī publiskajā sektorā, — patiesi iesaistīt visas ieinteresētās puses, proti, iedzīvotājus, uzņēmumus, darba ņēmējus.

3.6.8.

EESK uzskata, ka ir vajadzīga izšķirīga rīcība cīņā ar enerģētisko nabadzību, kas draud atstumt arvien plašākas iedzīvotāju grupas (ekoloģiskie risinājumi var būt dārgi, ņemot vērā augstākus tarifus un/vai nodokļu slogu, sevišķi visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām), un ir jāapkopo Eiropas pieredze, lai izveidotu jaunas, efektīvas, ilgtspējīgas, konkurētspējīgas un vidi saudzējošas darba vietas un mazinātu nevienlīdzību (17), nodrošinot patērētājiem “enerģētikas pakalpojumu pieejamību un darba vietas, ko rada ekonomika ar zemu CO2 emisiju līmeni” (18).

3.7.   Transports

3.7.1.

Jautājumā par transporta ieguldījumu izaugsmē EESK piekrīt, ka Baltajā grāmatā par transportu izvirzītais mērķis līdz 2050. gadam CO2 emisijas samazināt par 60% atbilst ES vispārējai nostājai klimata aizsardzības jomā un ļauj nodrošināt līdzsvaru starp mērķi steidzami samazināt siltumnīcefekta gāzes emisijas līmeni un rast alternatīvus degvielas risinājumus ES ekonomikai svarīgajā transporta nozarē. Komiteja iesaka Ceļvedī ierosinātos ilgtermiņa mērķus papildināt ar vairākiem konkrētākiem un izvērtējamiem vidēja termiņa mērķiem, lai mazinātu atkarību no naftas, kā arī trokšņa un gaisa piesārņojumu.

3.7.2.

Komisija uzskata, ka jāpalielina autopārvadājumiem alternatīvo transporta veidu konkurētspēja. Komiteja atbalsta šo mērķi, ja vien to īsteno ar pasākumiem, kuri sekmē dzelzceļa pārvadājumu, iekšējo ūdensceļu un jūras pārvadājumu īsos attālumos jaudu un augstu kvalitāti, kā arī efektīvus vairākveidu pārvadājumu pakalpojumus, nevis kavējot efektīvu un ilgtspējīgu ceļa pakalpojumu attīstību ES.

3.7.3.

Attiecībā uz transportu iekšējā tirgū EESK atzīst transporta kā konkurētspējas un labklājības faktora izšķirošo lomu, nepieciešamību izveidot integrētu Eiropas transporta sistēmu, kā arī to jāuzlabo ilgtspējas dimensija un jāveicina transporta veidi ar zemu oglekļa emisijas līmeni, energoefektivitāte resursu izmantošanas efektivitāte, piegādes drošība un neatkarība, kā arī jāmazina satiksmes sastrēgumi. EESK piekrīt uzsvaram uz optimizētām multimodālām loģistikas ķēdēm un transporta infrastruktūras efektīvāku izmantošanu. Komiteja atbalsta arī Ceļvedī noteikto stratēģiju piemērot vairāk tirgus orientētu pasākumu salīdzinājumā ar baltās grāmatas iepriekšējiem variantiem.

3.8.   Rūpniecība

3.8.1.

Attiecībā uz rūpniecību EESK ļoti atzinīgi vērtē holistisko pieeju un ES politikas jomu savstarpējās saiknes pastiprināšanu, kā arī ES un dalībvalstu rūpniecības politikas ciešāku koordinēšanu. Mērķis ir veicināt Eiropas rūpniecības ilgtspēju un konkurētspēju pasaules ekonomikā.

3.8.2.

EESK uzskata, ka veltot pūliņus tādās jomās kā lietpratīgs regulējums, pētniecība, izstrāde un inovācija, finansējuma pieejamība, energoefektīva ekonomika, kurā ir zems oglekļa emisijas līmenis, vides, transporta, konkurences un nodarbinātības politika, prasmju un zināšanu uzlabošana, tirdzniecība un ar to saistīti jautājumi, kā arī izejmateriālu pieejamība, ciešāka saikne ļaus rast integrētus risinājumus pilnībā darbotiesspējīgā iekšējā tirgū sociālajā tirgus ekonomikā.

3.8.3.

Neraugoties uz acīmredzamo progresu, joprojām bija vērojama iekšējā tirgus sadrumstalotība un mērķtiecības trūkums, kas daļēji izskaidrojams ar atšķirīgo pieeju uzņēmējdarbībai. Pārāk bieži aizmirstam par iekšējā tirgus izveides un rūpniecības politikas saistību. EESK vairākkārt uzsvērusi, ka jārada labvēlīgi nosacījumi, proti, jāizveido piemērots tiesiskais regulējums nozarēm un būtiskiem tematiskiem jautājumiem, pievēršot uzmanību plaši sazarotajiem globālajiem vērtības radīšanas tīkliem (value networks).

3.8.4.

Rūpniecības politika skar visas savstarpēji saistītās ražošanas un pakalpojumu jomas. Robežas starp nozarēm vairs nav tik izteiktas. Arvien pieaug mazo un vidējo uzņēmumu nozīme — tas attiecas gan uz pievienotās vērtības, gan uz darba vietu radīšanu. Minēto iemeslu dēļ vajadzīga lietpratīga horizontālo un nozaru tiesību aktu izstrāde un/vai lietpratīgs regulējums, kā arī ar to saistīti pasākumi. Vajadzētu ņemt vērā, ka starptautiskie tīkli un integrētie apstrādes procesi ir ļoti sarežģīti.

3.9.   Pakalpojumi

3.9.1.

EESK uzskata, ka Komisijas secinājumi par Pakalpojumu direktīvas ietekmi un pakalpojumu nozares darbību ir pāragri. Direktīva ir bijusi spēkā vien dažus gadus. Ne visas dalībvalstis ir vienlīdz apmierinātas ar direktīvu un tām nākas to īstenot savos tiesību aktos atšķirīgos veidos.

3.9.2.

Pakalpojumu direktīva tika izstrādāta, kad bija spēkā iepriekšējais līgums, kurā iekšējais tirgus bija galvenā prioritāte. Lisabonas līgumā citas jomas vairs nav pakārtotas ekonomikai, bet tām ierādīta līdzvērtīga vieta. Interesanti ir papētīt, kā iepriekšējā līguma darbības laikā pieņemtie tiesību akti un judikatūra attiecas pret jauno līgumu.

3.10.   Ārējās izaugsmes dimensija

3.10.1.

Jautājumā par ārējās izaugsmes dimensiju un izejvielu piegādes drošību EESK aicina īstenot aktīvāku ārpolitiku attiecībā uz ES rūpniecībai nepieciešamo izejvielu piegādes drošību. Tādēļ būtu jānosaka galvenās pamatnostādnes izejvielu diplomātijas jomā un tās jāsaskaņo starp dalībvalstīm. Divpusējiem tirdzniecības nolīgumiem un diplomātijai ir īpaši svarīga nozīme, lai ES rūpniecībai nodrošinātu kritiski svarīgos izejmateriālus. Tas ir tūlītējs un grūts uzdevums jaunizveidotajam ES diplomātiskajam dienestam. Ir ne tikai tiešā veidā jāpievēršas būtisko izejmateriālu nodrošinājumam, bet arī jāveido ES interesēm labvēlīga vide mērķa valstīs. Ir jāizmanto tas, ka ES ir viens no pasaules populārākajiem un svarīgākajiem tirgiem.

3.10.2.

Attiecībā uz piekļuvi trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem EESK uzskata, ka jāpalielina Eiropas Savienības sarunu pilnvaras, lai atbilstīgi ES primārajiem un sekundārajiem tiesību aktiem uzlabotu piekļuvi šiem tirgiem, ņemot vērā, ka vairāk nekā 80% no Savienības publiskā iepirkuma tirgus ir atvērts trešām valstīm, bet citās ekonomiski attīstītās valstis — tikai 20%.

3.10.3.

EESK prasa Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai nekavējoties nodrošināt, ka publiskā iepirkuma jomā ES intereses tiek aizstāvētas efektīvāk un stratēģiskāk gan Eiropas Savienības iekšienē, gan starptautiskajā līmenī, tādējādi stiprinot ne tikai Eiropas uzticamību starptautiskajā līmenī, bet arī Eiropas ekonomikas un sociālā modeļa ilgtspēju un attīstību.

3.10.4.

Stratēģijas “Eiropa 2020” ārējā dimensija, kurā ietilpst ES tirdzniecības politika, ir vērsta uz to, lai, atbalstot pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, tirdzniecība sniegtu tādu izaugsmes impulsu, kāds nepieciešams krīzes pārvarēšanai un sociālas tirgus ekonomikas uzplaukumam. EESK uzskata, ka virknē jautājumu jācenšas precizēt spēkā esošos tiesību aktus tirdzniecības jomā, īpaši saistībā ar subsīdijām un valsts atbalstu, un, vajadzības gadījumā izmantojot PTO Strīdu izšķiršanas padomes mehānismus, jāaizstāv savas vērtības un standarti, lai veicinātu tādas tiesu prakses rašanos, kas vairāk atbilst tās redzējumam par godīgu konkurenci, it īpaši attiecībās ar jaunietekmes valstīm.

3.10.5.

Jautājumā par tirdzniecību un ieguldījumiem EESK uzskata, ka ir būtiski, gādājot par ieguldītāju Eiropas Savienībā drošību, vienlīdz ievērot gan ES uzņēmēju, gan attīstības valstu intereses. EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas jauno kompetenci tiešo ārvalstu ieguldījumu jomā (TĀI), jo tādējādi palielināsies ES spējas aizstāvēt savas intereses, un tas savukārt varētu palielināt ES ietekmi un uzlabot piekļuvi svarīgāko trešo valstu tirgum, vienlaikus aizsargājot ieguldītājus un tādējādi uzlabojot Eiropas starptautisko konkurētspēju. Vienlaikus EESK uzskata, ka ES tirdzniecības un ieguldījumu politikai jābūt saskaņotai ar ekonomikas politiku un citām Savienības politikas jomām, tostarp “vides aizsardzības, pienācīga darba, veselības un drošības darba vietā” jomās, kā arī attīstības jomā. Eiropas Savienībai, slēdzot ieguldījumu nolīgumus, ir jāievēro mērķis radīt atvērtu ieguldījumu vidi, vienlaikus nodrošinot ES ieguldītāju efektīvu aizsardzību un iespēju viņiem pietiekami brīvi darboties valstīs, kurās tiek veikti ieguldījumi. Tāpēc Komiteja mudina Eiropas Savienību izmantot šo iespēju, lai uzlabotu un atjauninātu pašlaik apspriežamos ieguldījumu nolīgumus, balstoties uz savu “stipro pušu” sniegtajām priekšrocībām, nevis atdarinot citu valstu paraugus. Eiropas Savienībai ir jāseko līdzi aktualitātēm starptautisko ieguldījumu tiesību jomā un ieguldījumu politikā un praksē (tostarp ieguldītāju un valstu strīdu izšķiršanā), lai nodrošinātu, ka ES attieksme un rīcība saistībā ar turpmākajiem ieguldījumu līgumiem un ieguldījumu sadaļām brīvās tirdzniecības nolīgumos ir mūsdienīga un ilgtspējīga.

3.10.6.

EESK uzskata, ka ir jāpaātrina MVU internacionalizācijas process, sekmējot to piekļuvi jaunajiem tirgiem un reizē ar to arī spēju radīt darba vietas.

3.10.7.

Divpusēji tirdzniecības nolīgumi, piemēram, nesenie tirdzniecības nolīgumi ar Kolumbiju, Peru un Dienvidkoreju, sniedz daudzas priekšrocības, ja izmantos jaunās ar tiem saistītās iespējas, un tas ir jādara zināms uzņēmumiem. Komiteja uzskata, ka divpusējiem nolīgumiem jābūt atbilstīgiem daudzpusējai pieejai un, vēlams, tā jāstiprina. Kā atzinusi Eiropas Komisija, mūsu labklājība ir atkarīga no tirdzniecības. Komiteja tomēr atzīmē, ka pieejā, ko izmantos minēto sarunu jaunajos posmos, jāizdara kvalitatīvas izmaiņas: izmantojot divpusējo pieeju, var labāk ņemt vērā reģionālās un valstu atšķirības, nekā izmantojot divpusējus nolīgumus, kuru pamatā ir plašāka pieeja. EESK uzsver šo nolīgumu nozīmi, jo tie sekmēs un rosinās arī paraugprakses pārņemšanu un attīstību tādās jomās kā ekoloģiski uzlabojumi, ilgtspējīgas attīstības veicināšana, kā arī augstāku sociālo un nodarbinātības standartu izstrāde. Eiropai divpusējās sarunās skaidri jādara zināms, ka tā aizstāv kolektīvās vēlmes sociālajos jautājumos un pārtikas drošuma un vides aizsardzības jomā. Starptautiskās tirdzniecības noteikumiem būtu jāveicina pārtikas nodrošinājums, īpaši mazāk attīstītajās valstīs, kā arī jānodrošina to brīva piekļuve attīstīto valstu un jaunietekmes valstu tirgiem, ievērojot īpašas labvēlības režīmu un diferencētas pieejas principu.

3.10.8.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieka Antonio Tajani priekšlikumu ieviest “konkurētspējas pārbaudi” pirms ES un trešo valstu tirdzniecības partnerības nolīgumu parakstīšanas. Komiteja piekrīt arī tam, ka vajadzētu izvērtēt visu pārējo politikas jomu (piemēram, enerģētikas, tirdzniecības, vides, sociālās un patērētāju aizsardzības politikas) iniciatīvu ietekmi uz rūpniecības konkurētspēju pirms šādu iniciatīvu īstenošanas.

3.10.9.

Lai attīstītu “zaļo” ekonomiku globālās konkurences apstākļos un saglabātu līderpozīciju šajā jomā, Eiropai gan savās, gan klimata interesēs ir jāīsteno tālejošs mērķis, proti, samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas līmeni. Komiteja ierosina izstrādāt ietekmes novērtējumus (konkurētspējas, nodarbinātības un vides jomā) un rīkot publiskas debates, lai sagatavotu pārejas pasākumus 2020.–2050. gadam un stabilizētu ekonomikas dalībnieku un iedzīvotāju prognozes.

3.11.   Mobilizēt ES budžetu izaugsmei un konkurētspējai

3.11.1.

EESK uzskata, ka ekonomikas un finanšu krīzes dēļ un saistībā ar lavīnveidā augošajiem budžeta deficītiem lielākajā daļā dalībvalstu Eiropas Savienībai pašlaik nav budžeta līdzekļu, ne lai īstenotu politisko stratēģiju, ne saistības, ko paredz Lisabonas līgums.

3.11.2.

EESK uzskata, ka Eiropas budžets ir jānostiprina un tam ir jārada sviras efekts. Valstu un Eiropas budžetiem ir citam citu jāpapildina, lai veiktu apjomradītus ietaupījumus un īstenotu ES galvenos politiskos mērķus.

3.11.3.

EESK norāda, ka ES budžetam jābūt parauga cienīgam pārvaldības, efektivitātes un administratīvo izdevumu samazināšanas jomā.

3.11.4.

EESK uzskata, ka jāatsakās no “taisnīgas atdeves” (juste retour) principa, jo tas ir pretrunā Eiropas integrācijas solidaritātes un savstarpējā labuma vērtībām. Gluži pretēji, ir svarīgi piemērot subsidiaritātes principu, pārnesot uz ES līmeni to, kam valstu līmenī vairs nav jēgas vai efektivitātes. EESK atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ierosina atgriezties pie pašu resursu principa, kurus var radīt no jauna vai kuri var aizvietot valstu nodokļus.

3.11.5.

EESK uzsver, ka jānodrošina pietiekams privātais un publiskais finansējums konkurētspējas uzlabošanai un inovācijai, lai varētu kompensēt budžeta līdzekļu samazināšanos. EESK ļoti atzinīgi vērtē paziņojumā minēto ieceri uzlabot nosacījumus, lai nodrošinātu pārrobežu piekļuvi riska kapitālam, un priekšlikumus izveidot ES projektu obligācijas, lai piesaistītu publiskos un privātos līdzekļus ieguldījumiem enerģētikas, transporta un IKT jomā. Jāapsver, vai projektu obligācijas var izmantot citās jomās, piemēram, pētniecībai un demonstrējumu projektiem. Rūpniecības politikas mērķu sasniegšanā jāiesaista arī struktūrfondi un Kohēzijas fonds. Vajadzīgas jaunas un novatoriskas idejas, lai rūpniecībai piesaistītu privāto kapitālu.

3.11.6.

Ļoti svarīgi ir saglabāt vai pat palielināt ES finansējumu pētniecībai un izstrādei. Nozīmīgajiem Eiropas projektiem, piemēram, tiem, kuri saistīti ar enerģētiku un Eiropas mēroga infrastruktūras objektiem un kuru finansēšanā piedalās viena vai vairākas dalībvalstis, ir jārada sviras efekts.

3.11.7.

Komisija 2010. gada oktobrī pieņēma paziņojumu “Reģionālās politikas ieguldījums stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētajā gudrā izaugsmē” (19), kurā skaidri norādīts, ka svarīgi ir attīstīt inovāciju un pētniecību un izstrādi visā Eiropas Savienībā, un uzsvērts, cik svarīga nozīme šajā ziņā var būt reģionālajai politikai. Paziņojumā arī uzsvērts, ka inovācijai paredzētais finansējums līdz šim izmantots ar diezgan lielu kavēšanos. Tāpēc kā neizmantota iespēja vērtējams tas, ka Komisijas priekšlikumā, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 attiecībā uz konkrētiem noteikumiem, kas saistīti ar finanšu pārvaldību konkrētām dalībvalstīm, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar šo valstu finanšu stabilitāti (COM(2011) 482 galīgā redakcija), nav paredzēts, ka Savienība var piešķirt līdz pat 100% finansējuma inovācijas projektiem, kas jo īpaši sniegtu labumu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

3.11.8.

EESK vienmēr ir atbalstījusi Eiropas transporta tīkla programmu un atkārtoti pauž tai atbalstu. Komiteja tomēr norāda, ka paplašinātās Eiropas vajadzības transporta infrastruktūras jomā ir palielinājušās, un ir jāapsver, kā pašreizējo politiku un tās īstenošanas instrumentus pielāgot turpmākajiem apstākļiem.

3.11.9.

Alternatīvo transporta veidu lielākai tirgus daļai vajadzīgas apjomīgas investīcijas infrastruktūrā, tostarp autoceļu infrastruktūrā. Taču vispārējo tendenci izmantot privātās investīcijas un maksu par infrastruktūras izmantošanu nevar uzskatīt par labāko risinājumu. Kā norādīts vairākos iepriekšējos atzinumos, Komiteja atbalsta internalizāciju transporta nozarē. Komiteja piekrīt, ka saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā” saimnieciskajiem instrumentiem jāatspoguļo faktiskās izmaksas, ko transports rada sabiedrībai, un tiem vajadzētu ietekmēt tirgus darbību, lai tā kļūtu ilgtspējīgāka. Tāpēc ienākumi, kas gūti no šīs papildu maksas, ir jāiezīmē un jānovirza ilgtspējīga transporta attīstībai un visas transporta sistēmas pilnveidošanai, lai īstenotu patiesi ilgtspējīgas mobilitātes politiku. Šie ienākumi būtu arī jānodala no maksām, kas tiek noteiktas finansēšanas nolūkos, proti, saskaņā ar principu “lietotājs maksā”.

3.11.10.

EESK uzskata, ka ir jāizveido dažādu politiku kombinācijas, iekļaujot: — energoefektivitātes pasākumus; — CO2 piesaistīšanas un uzglabāšanas sistēmas, kas ir drošas (CCS); — atjaunojamo enerģijas avotu konkurētspējīgu attīstīšanu; — spēkstaciju pārveidošanu ar nolūku tās dekarbonizēt; — pasākumus siltuma un elektroenerģijas lieljaudas koģenerācijas paplašināšanai (termoelektrocentrāles (TEC)).

3.11.11.

Runājot par integrēta Eiropas enerģētikas tirgus “instrumentiem”, EESK uzskata, ka ir nekavējoties jāizstrādā uz konsensu balstīta ieguldījumu programma šādās jomās: — viedie tīkli un enerģijas pārvades tīklu pilnveidošana; — pētniecība un kopīgu programmu izstrāde šādās jomās: ilgtspējīga enerģētika, nanozinātnes un nanotehnoloģijas, tīklu makrosistēmām un interaktīvas automatizētas vides mikrosistēmām piemērojamas IT lietojumprogrammas; — spēja pārvaldīt sarežģītas sistēmas un nodrošināt stabilu pamatprincipu sistēmu rūpniecības nozarei, kā arī publiskā un privātā sektora operatoriem; — strukturēta un interaktīva dialoga pastiprināšana ar sociālajiem partneriem, patērētājiem un sabiedrību.

3.11.12.

EESK aicina dot priekšroku gan tādiem Eiropas kaimiņvalstīs realizētajiem energoresursu avotu dažādošanas projektiem kā ES energoapgādes koridors Kaspijas jūrā un Melnajā jūrā, un īpaši Nabucco gāzes vads, gan arī sašķidrinātās dabas gāzes infrastruktūrai, elektrotīklu savienojumiem un Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma par elektroenerģijas un gāzes infrastruktūru (Med-ring) galīgai definēšanai, kā arī tādu jaunu naftas infrastruktūras projektu īstenošanai Eiropas interesēs kā projekti Odesa–Gdaņska, Konstanca–Trieste un Nord Stream.

4.   Risināt bezdarba jautājumu, kas ir krīzes sociālās sekas

4.1.1.

EESK uzskata, ka vissvarīgākais priekšnosacījums jaunu darba vietu radīšanai ir ilgtspējīga un stabila tautsaimnieciskā izaugsme. EESK pauž gandarījumu, ka virkne iestāžu un organizāciju ir izvirzījušas tādus priekšlikumus krīzes pārvarēšanai, kuros ņemta vērā ekonomikas atveseļošanas sociālā dimensija.

4.1.2.

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi izstrādāt iniciatīvas, kuru mērķis ir attīstīt nozares ar augstu nodarbinātības potenciālu, tostarp ekonomikā, ko raksturo zemas oglekļa emisijas un resursu efektīva izmantošana (“zaļās darba vietas”), veselības aprūpes un sociālajās nozarēs (“baltās darba vietas”) un digitālajā ekonomikā.

4.1.3.

EESK norāda uz šādām prioritārām darbībām: jaunu uzņēmēju, it īpašu sieviešu, iespēju un potenciāla attīstība, jauniešu nodarbinātība, kā arī atbalsts pamatmērķim “Jaunatne kustībā”.

4.1.4.

EESK uzskata, ka ir būtiski popularizēt uzņēmējdarbības kultūru un iniciatīvas garu vidē, kurā tiek atbalstīti uzņēmēji, tiek izprasti tirgus riski un celta cilvēkkapitāla vērtība, vienlaikus respektējot koplīgumus un valstu praksi.

4.1.5.

Jo īpaši EESK lūdz izstrādāt darba grafiku, lai nekavējoties nodrošinātu nepieciešamos apstākļus jaunu, inovatīvu uzņēmumu attīstībai un pastāvošo MVU atbalstam, veicinātu jaunu darba vietu radīšanu, kas ir vajadzīgas krīzes pārvarēšanai, kā arī sekmētu ilgtspējīgu izaugsmi. Paredzētās darbības vajadzētu plānot Eiropas, valstu un reģionālā līmenī, iesaistot tajās gan tirdzniecības uzņēmumus un bezpeļņas uzņēmumus, gan sociālas ekonomikas uzņēmumus. Papildus tam, vajadzētu izstrādāt stratēģiskas vadlīnijas par bezdarbnieku un jauniešu apmācību, lai viņi varētu pretendēt uz jaunajām darba vietām.

4.1.6.

Vidi saudzējošas darba vietas jāsekmē, apvienojot gan motivējošus, gan soda pasākumus, ar kuriem varētu nodrošināt vajadzīgos līdzekļus, būtiski netukšojot jau tā izsmeltos valstu budžetus. Lai šis finansēšanas modelis, kam būs īpaša nozīme, darbotos, visām iesaistītajām personām tas ir jāatbalsta, jo stratēģiju “Eiropa 2020” un atbalsta programmas nevarēs īstenot, ja budžeta politikā dalībvalstīm nebūs manevra iespēju. Būtu jāatbalsta uzņēmumi, kuri iesaistās kvalitatīvāku darba vietu izveidē un izmanto ilgtspējīgākas ražošanas metodes. Tāpēc ir vajadzīga skaidra, stabila normatīvā sistēmā, vislabāk, noteikumi, par kuriem panākta starptautiska vienošanās. Nav šaubu, ka ātrs, vienprātīgs risinājums jautājumā par Eiropas patentu būtu solis pareizā virzienā.

4.1.7.

Komiteja atzinumā par gada izaugsmes pētījumu (2011) norādīja: lai risinātu ar krīzi saistītās problēmas, ir ļoti svarīgi īstenot politiku pienācīgas darba samaksas nodrošināšanai. Atalgojuma pieaugumu orientējot uz produktivitātes kopējo pieaugumu attiecīgajā valstī, var, raugoties no makroekonomikas viedokļa, līdzsvarot pieprasījuma pieaugumu un cenu konkurētspējas saglabāšanu. Tādēļ sociālajiem partneriem jācenšas panākt, lai nenotiktu atalgojuma samazināšana uz citu rēķina, bet algu politiku pielāgotu produktivitātes izmaiņām. Šajā sakarā EESK kategoriski noraida Komisijas gada izaugsmes pētījumā par 2012. gadu ietverto ierosinājumu par iejaukšanos valstu algu noteikšanas sistēmās ar prasību veikt “reformu pasākumus”, lai decentralizētu sarunas par darba koplīguma slēgšanu. Turpmāk nekādā gadījumā nedrīkst apšaubīt sociālo partneru autonomiju un tiesības vienoties par koplīgumiem, kā jau tas skaidri norādīts Regulā Nr. 1176/2011 (6 tiesību aktu kopums).

4.1.8.

EESK secina, ka uzņēmumi izmanto dažādu darbu. Tādējādi rodas jauni nodarbinātības veidi. Dažkārt tie saistīti ar nepastāvīgu darbu, kura veikšanai cilvēkus pieņem darbā, pamatojoties uz pagaidu līgumiem, ar zemu atalgojumu, zemu sociālo aizsardzību un bez darba ņēmēju tiesību aizsardzības. Ne katrs pagaidu darbs ir nepastāvīgs: augsti kvalificēti pašnodarbinātie var būt ļoti veiksmīgi darba tirgū, pamatojoties uz konkrētiem pasūtījumiem. Tomēr pagaidu darbs pēc definīcijas ir nepastāvīgs tad, ja tas ir mazkvalificēts vai nekvalificēts darbs ražošanā un pakalpojumu sniegšanā. Ņemot vērā uzņēmumu vajadzību izmantot elastīgu darbu, risinājums var būt elastdrošība, bet tikai tad, ja drošības līmenis ir salīdzināms ar drošību, ko piedāvā pastāvīgs darbs.

4.2.   Strukturāla neatbilstība starp darba prasmju piedāvājumu un pieprasījumu

4.2.1.

Lai risinātu šīs problēmas, ir svarīgi sekmēt labu un efektīvu sadarbību starp izglītības iestādēm, uzņēmējiem, sociālajiem partneriem un publiskajām iestādēm, īpaši, lai noteiktu nākotnē vajadzīgās prasmes un īstenotu attiecīgas iniciatīvas vispārējās un izglītības un profesionālās izglītības un apmācības (PIA) jomā. Komiteja aicina uzlabot profesionālās izglītības un apmācības kvalitāti un efektivitāti, lai padarītu to pievilcīgāku un piemērotāku. Ir maldīgi, veidojot izglītības politiku, par vienīgo rādītāju noteikt augstskolās studējošo jauniešu skaitu, jo tam nav saistības ar prasmēm, kas vajadzīgas darba tirgum. Izglītības un apmācības sistēmām ir jābūt līdzsvarotām.

4.2.2.

Līdz ar demogrāfisko attīstību — darba tirgū aktīvo iedzīvotāju novecošanu un arvien mazāku skaitu jauniešu, kas ienāk darba tirgū, — un straujajām tehniskajām pārmaiņām ražošanas procesos Eiropu apdraud kvalificēta personāla trūkums. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai darba tirgus visiem būtu pieejams un šī pieeja būtu noturīga un lai neviens nepaliktu ārpus darba tirgus. EESK uzsver, ka darba ņēmējiem darba dzīves laikā jābūt iespējai papildināt savu lietpratību un profesionālo kvalifikāciju un apgūt jaunas prasmes. Tādējādi darba ņēmēji var pielāgoties pārmaiņām savā darba vidē un atbilst tirgus pieprasījumam pēc kvalificētiem darba ņēmējiem. Viens no svarīgākajiem ES uzdevumiem ir labi un efektīvi organizēt minēto procesu, lai saglabātu konkurētspēju salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem.

4.2.3.

EESK uzsver, ka darba ņēmējiem īpaši jābūt pieejamām profesionālo mācību programmām. Tā kā pētījumi rāda, ka darba ņēmēji, kuriem visvairāk nepieciešamas mācības, šādas programmas izmanto vismazāk, dažādām darba ņēmēju grupām ir nepieciešami dažādi pasākumi.

4.2.4.

Liela daļa līdzekļu jāvelta vismazāk kvalificētajiem darba ņēmējiem, jo viņiem papildu mācības ir visvairāk nepieciešamas. To vajadzētu panākt, darba ņēmējiem mācībām piešķirot individuālu budžetu, kura apmērs ir atgriezeniski proporcionāls viņu izglītības līmenim tā, lai vismazāk kvalificētie darba ņēmēji saņemtu vislielāko finansiālo atbalstu.

4.2.5.

Vecāka gadagājuma darba ņēmējiem ir vajadzīga personāla politika, kurā ņemts vērā darba ņēmēju vecums. Lai gan vairākās valstīs pensionēšanās vecums ir paaugstināts, daudzi vecāka gadagājuma cilvēki vietu darba tirgū zaudē pirms pašreizējā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, piemēram, tāpēc, ka nespēj pielāgoties attīstībai. Mērķtiecīgas, īpašas mācības var palīdzēt minēto problēmu atrisināt.

4.2.6.

Ļoti svarīgs faktors ir izglītības un apmācības efektivitāte. Dažādās dalībvalstīs ir uzkrāta pieredze jaunu, efektīvu apmācības metožu izmatošanā, un cilvēki atkal sāk apzināties to, cik svarīgi ir mācīties darba vietā. EESK uzsver šāda veida projektu tālākas attīstības nozīmi un aicina Komisiju tos atbalstīt, rūpējoties par to, lai minētajā jomā notiktu labas prakses apmaiņa.

4.3.   Atbalstīt nodarbinātību, īpaši jauniešiem un cilvēkiem, kas ilgstoši ir bez darba

4.3.1.

EESK atkārtoti uzsver prasību Eiropas līmenī izvirzīt kvantitatīvus mērķus jauniešu nodarbinātības jomā, īpaši, 1) mērķi ievērojami samazināt jauniešu bezdarbu, kā arī 2) noteikt, ka jauniešiem, kas melē darbu vai izglītības iespējas, maksimālais gaidīšanas periods ir četri mēneši. Jauniešu nodarbinātības mērķu atstāšana dalībvalstu ziņā nav bijusi īpaši sekmīga; tikai dažas valstis savās reformu programmās ir iekļāvušas atbilstošus mērķus.

4.3.2.

EESK pauž gandarījumu, ka tās prasība dalībvalstīm, ka visiem jauniešiem jāgarantē iespēja tālākizglītoties vai ka viņi četru mēnešu laikā jāiesaista pasākumos, lai pabeigtu obligāto izglītību, izpaužas tā dēvētajā “Garantija jauniešiem” iniciatīvā, kas ir saistīta ar pamatiniciatīvu “Jaunieši kustībā”.

4.3.3.

Dalībvalstīm, kurās ir jauniešiem īpaši nelabvēlīgi darba tirgus apstākļi un kurām pašreiz jāievēro ierobežojoši budžeta mērķi, jādod iespēja vieglāk piekļūt ES finansējumam, kas paredzēts iniciatīvām, kuras līdzinās iniciatīvai “Garantija jauniešiem”. Ir vajadzīgas pārdomātas un elastīgas procedūras un vienkāršota administrācija fondu izmantošanā, dodot iespēju pagaidu kārtā bez valsts līdzfinansējuma pietiekties uz ESF vai citu Eiropas fondu līdzekļiem.

4.3.4.

EESK atkārtoti ir uzsvērusi, ka ir svarīgi uzturēt un — kur vajadzīgs — palielināt valstu un Eiropas finansējumu jauniešu izglītībai, apmācībai un nodarbinātībai, neskatoties uz budžeta prioritāšu pārskatīšanu, kas visās ES dalībvalstīs ir nepieciešams krīzes dēļ. Tāpēc EESK aicina finanšu plānos pēc 2014. gada nodrošināt attiecīgu finansējumu uz jauniešiem orientētām iniciatīvam.

4.3.5.

Dažas dalībvalstis krīzes laikā ir uzlabojušas iespējas nelabvēlīgā stāvoklī esošām grupām, tostarp jauniešiem, piekļūt bezdarbnieku pabalstiem, ja tiek ievēroti attiecīgi nosacījumi. Tomēr šie pasākumi ir bijuši laika ziņā ierobežoti vai pastāv risks, ka tos atcels, ņemot vērā plānotos taupības pasākumus. EESK aicina kopumā pārskatīt prasības par jauniešu tiesībām saņemt bezdarbnieka pabalstus, un uzlabot to jauniešu stāvokli, kas meklē darbu, bet līdz šim šādu pabalstu nav saņēmuši. Turklāt ir ieteicams valstu reformu programmās iekļaut attiecīgus mērķus. Šādā veidā varētu ievērojami uzlabot to daudzo jauniešu nestabilo stāvokli, kas mēģina iekļauties darba tirgū.

4.3.6.

Jāatzīmē, ka vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem ir ne tikai divreiz augstāks bezdarba līmenis nekā pieaugušo vidū; šī grupa ir daudz vairāk pakļauta darba nestabilitātes apstākļiem (dažās valstīs vairāk nekā 60%), jauniešu prakse uzņēmumos nav regulēta (galvenokārt Dienvideiropas valstīs), un viņi bieži veic vienkāršu darbu, lai gan viņu kvalifikācija ir daudz augstāka. EESK brīdina par pagaidu pasākumiem, kas piedāvā vienīgi nelielas ilgtermiņa izredzes iekļauties darba tirgū: tā vietā, lai izveidotu nestabilas darba vietas un nedrošus darba līgumus, jāīsteno pasākumi, lai garantētu, lai darba vietas uz noteiktu laiku un slikti apmaksātas darba vietas ar nelielu sociālo nodrošinājumu jauniešiem nekļūtu par normu. Attiecībā uz Komisijas iniciatīvu prakses veicināšanai EESK atbalsta Eiropas kvalitātes sistēmu, un arī uzņēmumi būtu jāpārliecina tai pievienoties, lai tie piedāvātu prakses iespējas ar stabiliem darba līgumiem, īpaši jauniešiem ar zemu kvalifikāciju. Duālā stažēšanās sistēma, kurā apvienojas vispārējā izglītība un apmācība, ir jau devusi pozitīvus rezultātus vairākās valstīs, un tā ir jāanalizē, lai izvērtētu iespējas to daļēji piemērot arī citās valstīs.

4.3.7.

Krīzes iespaidā pieprasījums pēc darbaspēka turpina stagnēt, un tāpēc palielinās ilgtermiņa bezdarbs. Tādēļ ir ļoti grūti darba tirgū atrast jaunu darbu un palielinās nabadzība, mērīta kā to iedzīvotāju daļa, kas ir darbspējīgā vecumā vai jaunāki un kas dzīvo mājsaimniecībās, kurām nav nekāda kontakta ar darba tirgu. EESK iesaka dalībvalstīm īpašu uzmanību pievērst tādu iekļaujošu starpposma darba tirgu izveidei, kuros no publiskā sektora līdzekļiem izveidotu vajadzīgu skaitu piemērotu darba vietu un tādējādi nodrošinātu, ka ilgtermiņa bezdarbnieki saglabā kontaktu ar nodarbinātību un uzlabo savas prasmes. Tas novērsīs nabadzības palielināšanos, ko izraisa kontakta ar darba tirgu zaudēšana, un ļaus attiecīgajiem darba ņēmējiem pēc krīzes beigām netraucēti iekļauties atvērtā darba tirgū.

4.4.   Sociālā uzņēmējdarbība

4.4.1.

Sociālais uzņēmums ir Eiropas sociālā modeļa pamatelements. Šādi uzņēmumi sniedz ieguldījumu sabiedrības attīstībā un stratēģijas “Eiropa 2020“ mērķu sasniegšanā, radot darba vietas, inovatīvus risinājumus, lai ņemtu vērā sabiedrības vajadzības, veidotu sociālo kohēziju, sekmētu iekļaušanu un pilsoniskumu.

4.4.2.

Komiteja uzskata, ka sociālās uzņēmējdarbības veicināšana, jo īpaši pašreizējos skarbajos ekonomiskajos apstākļos, dos iespēju izmantot gan to izaugsmes potenciālu, gan pievienoto sociālo vērtību. Lai minēto potenciālu izmantotu, būtu jāizveido visaptveroša politiska sistēma, kuras īstenošanā būtu iesaistīts plašs loks ieinteresēto personu no visām sabiedrības grupām (pilsoniskā sabiedrība, privātais sektors, publiskais sektors) visos līmeņos (vietējā, reģionālajā, valstu un Eiropas līmenī).

4.4.3.

Dalībvalstīm un ES iestādēm jānodrošina, ka sociālos uzņēmumus iekļauj un ņem vērā valsts politikas uzņēmējdarbībai paredzētās iniciatīvās un programmās ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus piemēro citu veidu uzņēmumiem. Pārrobežu iniciatīvas attiecībā uz sociālajiem uzņēmumiem vislabāk var veicināt, izmantojot ES finansējumu, lai izveidotu Eiropas tikšanās vietas ideju un modeļu apmaiņai.

4.4.4.

Kapitāla labāka pieejamība un pielāgoti finanšu instrumenti ir prioritātes attiecībā uz sociālajiem uzņēmumiem. Komisijai vajadzētu apkopot un izplatīt dalībvalstīs labu praksi un inovatīvus finanšu instrumentus, piemēram, hibrīdkapitālu un publiskā un privātā sektora kapitāla mijiedarbības veidus, un nodrošināt, ka spēkā esošā ES normatīvā sistēma neapgrūtina jaunu instrumentu izstrādi.

4.4.5.

Programmu sociālo uzņēmumu darbības uzsākšanai un veicināšanai iekļaušana nākamajā struktūrfondu plānošanas periodā ir galvenais nosacījums.

4.4.6.

Komisijai vajadzētu uzsākt sociālajiem uzņēmumiem īpaši piemērotu publiskā finansējuma risinājumu salīdzināšanu ES mērogā. Komisijai būtu jāveicina un jāizvērtē tādu uzaicinājumu uz konkursu izplatība, kuros ņemti vērā sociāli apsvērumi, un jārisina pārāk stingras reglamentēšanas (“gold plating”) problēma iepirkuma jomā. Pārskatot valsts atbalsta noteikumus, Komisijai vajadzētu apsvērt atvieglojumus attiecībā uz visiem vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem vai arī noteikt atbrīvojumu no atskaišu sniegšanas pienākuma attiecībā uz visiem neliela apjoma publiskajiem pakalpojumiem un atsevišķiem sociālajiem pakalpojumiem, lai veicinātu sociālo uzņēmumu dibināšanu.

4.4.7.

Ņemot vērā sociālo uzņēmumu dažādās juridiskās formas un īpašos sociālos uzdevumus, dažās dalībvalstīs jau ir ieviestie nodokļu atvieglojumi būtu jāpārskata un jāizplata informācija, lai veicinātu atbilstošu noteikumu izstrādi.

4.5.   Visneaizsargāto grupu aizsardzība

4.5.1.

Komiteja atzinumā par gada izaugsmes pētījumu (2011) jau norādīja un arī Komisija uzskata, ka sociālās labklājības pabalsti jāuzskata nevis par slogu, bet gan par produktīvu ieguldījumu, kas dod labumu ikvienam. Bezdarbnieka pabalsti apvienojumā ar pasākumiem dinamiskam darba tirgum var stabilizēt ekonomiku un veicināt aktīvu pielāgošanos pārmaiņām, pateicoties kvalifikācijas uzlabošanai un efektīvām iniciatīvām darba meklēšanas un pārkvalificēšanās jomā. Ieteicams ievērot piesardzību attiecībā uz pasākumiem, kas paredzēti stingrāku pabalsta piešķiršanas kritēriju piemērošanai. Tas var vēl vairāk palielināt atstumto personu sociālo atstumtību, tādējādi radot ievērojamus šķēršļus jauna darba atrašanai. Šādai selektīvai politikai var būt nevēlamas sekas — cilvēkiem var būt vairāk nepieciešami citi sociālās aizsardzības veidi, piemēram, sociālās palīdzības vai darba nespējas pabalsti.

4.5.2.

EESK uzsver, ka darba ņēmējiem vajadzīgi arī droši ieņēmumi un sociālā aizsardzība, lai sabiedrībā, kas strauji mainās, varētu dzīvot un darboties optimāli, tātad bez bailēm par nākotni.

4.5.3.

EESK aicina Eiropas iestādes pārliecinošāk rūpēties par Eiropas sociālos standartu saglabāšanu. Pārliecinošas rīcības trūkums minētajā jomā citstarp ir iemesls arvien lielākam skaitam trūcīgu strādājošo, lielākai nevienlīdzībai, lielākām bailēm par nākotni un vienlaikus arvien lielākai iedzīvotāju savstarpējai neuzticībai, neuzticībai iestādēm un valdībai. Tas attiecas ne tikai uz valstu valdībām, bet arī uz Eiropas iestādēm, uz ko norāda pieaugošais eiroskepticisms virknē dalībvalstu.

4.5.4.

EESK uzskata, ka taupības pasākumi nedrīkst vairot nabadzības draudus un nevienlīdzību, kas pēdējos gados jau ir palielinājusies. Īstenojot visus pasākumus krīzes pārvarēšanai, jānodrošina, lai tie nekavētu pieprasījuma un nodarbinātības palielināšanos un sociālās ietekmes mazināšanu. Dalībvalstīm arī jāievēro, ka pasākumi ekonomikas un valsts parādu krīzes pārvarēšanai nedrīkst apdraudēt publiskos ieguldījumus, kas saistīti ar nodarbinātības politiku un vispārējo un profesionālo izglītību. EESK rosina veikt efektīvu ietekmes novērtēšanu, lai noskaidrotu, kā var sasniegt ES izvirzīto mērķi līdz 2020. gadam vismaz 20 miljoniem cilvēku pavērt iespējas izkļūt no nabadzības un sociālās atstumtības.

4.5.5.

Taupības pasākumi vissmagāk skar galvenokārt tos, kuri ir atkarīgi no valsts piešķirtajiem sociālajiem pabalstiem, arī tos, kurus apdraud nestabilas darba attiecības, un citas grupas, kas daba tirgū nonākušas nelabvēlīgā stāvoklī. Bezdarbs parasti vissmagāk skar arī tos, kuriem ir grūti piekļūt un kuriem ir ierobežotas iespējas piekļūt ienākumu pabalstam. Tāpēc vajadzīgi pietiekami, efektīvi un ilgtspējīgi sociālā nodrošinājuma tīkli, un īpaša uzmanība jāpievērš vissmagāk skartajām un darba tirgū visneaizsargātajām iedzīvotāju grupām.

5.   Publiskās administrācijas modernizēšana

5.1.1.

Saistībā ar publiskās administrācijas modernizēšanu EESK uzskata, ka laba pārvaldība nozīmē “daudzlīmeņu pārvaldība” un partnerības ar reprezentatīvi organizētu pilsonisko sabiedrību reģionālā līmenī.

5.1.2.

“Daudzlīmeņu pārvaldība” ir nevis dažādu valdības līmeņu kompetenču hierarhiska sistēma, bet gan kā Komisijas, valstu valdību un reģionālo un vietējo pašvaldību attiecību elastīga struktūra, viedokļu saskaņošana atbilstoši īpašām situācijām un tematiskus apsvērumus. Labu pārvaldību raksturo atklātas attiecības un subsidiaritātes principa mazāk stingra piemērošana.

5.1.3.

Partnerība ir īpaši nozīmīgs kolektīvo saistību instruments, tā sekmē publiskā sektora izdevumu un publiskās politikas efektivitāti. Šajā sakarā noderīga var būt jaunas formas efektīva partnerība, kurā inovācijas stratēģijas veicināšanas nolūkā piedalītos visas ieinteresētās publiskā un privātā sektora puses, tai skaitā bankas, un kuras pamatā būtu vienkārši, skaidri un iedarbīgi noteikumi, ar ko projektu īstenošanas laikā noteiktu termiņus, kā arī atbildību un iespējamas sankcijas.

5.1.4.

EESK aicina ES institūcijas, kā arī dalībvalstis un reģionus izvirzīt pamatprincipu “Vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” par vadošo principu lēmumu pieņemšanā Eiropas, valstu un teritoriālajā līmenī. Komiteja iesaka dalībvalstīm un reģioniem pieņemt to kā MVU atbalsta politikas, ekonomikas un rūpniecības politikas pamatu. Komiteja uzskata, ka MUA jābūt saistošākam, jo īpaši attiecībā uz ES iestādēm. Tāpēc EESK iebilst pret Eiropas Komisijas pašreizējo priekšlikumu atbrīvot MVU un mikrouzņēmumus no ES tiesību aktu piemērošanas.

5.1.5.

EESK uzskata, ka MVU sūtņa (SME Envoys) iecelšana valstu līmenī varētu palīdzēt dalībvalstīm īstenot MUA. EESK iesaka iecelt MVU sūtņus arī reģionu līmenī.

5.1.6.

Tagad ir jāpāriet uz nākamo posmu “vispirms rīkoties mazo uzņēmumu interesēs”. MUA dos gaidītos rezultātus tikai tad, ja tiks izveidota uz partnerību balstīta pārvaldība, kurā iesaistīti vairāki dalībnieki un līmeņi. Ekonomikas un sociālajiem partneriem, kā arī visiem publiskā un privātā sektora pārstāvjiem jābūt iesaistītiem politiskajās pārdomās un tiesību aktu izstrādes procesā jau no paša sākumposma. EESK tāpēc aicina, lai dažādu MVU kategoriju pārstāvības organizācijas konkrēti piedalītos tiesību aktu izstrādes un lēmumu pieņemšanas procesā visos līmeņos.

5.1.7.

EESK piekrīt Padomes un Komisijas viedoklim, ka ES fondu izmantošanai un ES politiku īstenošanai ir vēlama efektīva “daudzlīmeņu pārvalde” un labāka pārvaldība. Jautājums nav par to, vai tās vispār izmantot, bet gan par to, kādā veidā to darīt. Tām jābūt labi saskaņotām augšupējām iniciatīvām un lejupējiem pamatnosacījumiem.

5.1.8.

Komiteja ir īpaši gandarīta par priekšlikumu vairāk iesaistīt sabiedrību un citas ieinteresētās puses Kopienas tiesību aktu izstrādē, transponēšanā un īstenošanā, pagarinot sabiedriskās apspriešanas periodu un vienkāršojot pārkāpumu procedūras un uzlabojot to efektivitāti.

5.1.9.

EESK atzinīgi vērtē centienus modernizēt ES publiskā iepirkuma politiku, lai paaugstinātu tās efektivitāti un tādējādi uzlabotu vienotā tirgus darbību, to padarot inovatīvāku, “zaļāku” un sociāli atbildīgāku. EESK uzsver to, ka stratēģijas “Eiropa 2020” inovācijas, vides un sociālie aspekti ir svarīgi arī publiskā iepirkuma jomā un to ietekmē.

5.1.10.

EESK uzsver, ka tādi principi kā atklātība un pārredzamības, kā arī efektivitāte, tiesiskā noteiktība, izmaksu lietderība un konkurence, mazo un vidējo uzņēmumu un brīvo profesiju pārstāvju piekļuve tirgum, proporcionalitāte, pārrobežu līgumu skaita palielināšana, diskriminācijas un korupcijas novēršana un vajadzība pēc profesionalitātes ir tikpat svarīgi kā agrāk.

5.1.11.

Visu iesaistīto interesēs ir jāmazina nevajadzīga birokrātija. Jāizvairās no sarežģītiem tiesību aktiem un dalībvalstīs plaši izplatītās “uzlabošanas”.

5.1.12.

EESK ierosina analizēt (labāko) praksi un piemērus dalībvalstīs un pēc tam veikt pasākumu tirgu atvēršanai.

5.1.13.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija pauž vēlmi stiprināt politikas, likumdošanas un administratīvās procedūras, lai nodrošinātu Kopienas tiesību aktu racionālāku un atbilstošāku izstrādi un piemērošanu visā politikas ciklā.

5.1.14.

EESK uzskata, ka ir precīzāk jānosaka, piemēram, veids, kādā Komisijas atbildīgās struktūras veic ex ante ietekmes novērtējumus, par ietekmes novērtējumu uzraudzību atbildīgās struktūras veids un sastāvs, parametri, kā arī līdzekļi pārredzamības palielināšanai.

5.1.15.

Komiteja pozitīvi vērtē iniciatīvu modernizēt valsts pārvaldi, ieviešot “vienotus kontaktpunktus”. Administratīvā sadarbība pārrobežu jautājumos ir vērtējama vienīgi pozitīvi. Tā jāizvērš, iekļaujot arī politikas jomas, kurās ir runa par saistību izpildi.

5.1.16.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ar ciešāku administratīvo sadarbību uzlabot vienotā tirgus pārvaldību, attīstot iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI).

5.1.17.

Iekšējā tirgus informācijas sistēma (IMI) ir galvenais tehniskais līdzeklis, ar ko īstenot dalībvalstu administratīvo iestāžu sadarbību, turklāt tā var kalpot arī par saskarni vienotā tirgus lietotājiem.

5.1.18.

EESK uzskata, ka IMI var būt izšķiroša nozīme, lai pārveidotu administratīvo sadarbību iekšējā tirgū un to pielāgotu iedzīvotāju, uzņēmumu, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju vajadzībām un vēlmēm, kā arī to iespējamai lomai sistēmas attīstībā un darbībā nākotnē.

---

(1)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Gada izaugsmes pētījums: ES visaptverošās reakcijas uz krīzi izveide”, COM(2011) 11 final, OV C 132, 03.05.2011., 26.–38. lpp.

(2)  EESK atzinums par tematu “Pirmā Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgada noslēgums — norādes par valstu politiku 2011.–2012. gadā”, OV C 43, 15.02.2012, 8. – 12. lpp.

(3)  Apvienotā Karaliste un Čehijas Republika.

(4)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Gada izaugsmes pētījums: ES visaptverošās reakcijas uz krīzi izveide”, COM(2011) 11 final, OV C 132, 03.05.2011., 26.–38. lpp.

(5)  Grieķija, Īrija, Latvija, Portugāle un Rumānija.

(6)  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Stratēģijas “Eiropa 2020” projektu obligāciju iniciatīvas izmēģinājuma posms” – COM(2011) 0660 final.

(7)  Eiropas Parlamenta 2011. gada 13. decembrī pirmajā lasījumā pieņemtā Nostāja par priekšlikumu pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. …/2011, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1198/2006 attiecībā uz dažiem noteikumiem par finanšu pārvaldību dalībvalstīs, kurām ir vai kuras apdraud lielas grūtības, kas saistītas ar to finansiālo stabilitāti; P7_TC1-COD(2011)0209.

(8)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Gada izaugsmes pētījums: ES visaptverošās reakcijas uz krīzi izveide” COM(2011) 11 final, OV C 132, 03.05.2011., 26.-38. lpp.

(9)  Turpat.

(10)  Turpat.

(11)  Turpat.

(12)  Turpat.

(13)  Skatīt COM(2011) 730.

(14)  Turpat.

(15)  OV C 218, 11.09.2009., 8. lpp., 4.8. punkts.

(16)  Piem. atzinumi OV C 107, 6.4.2011., 53. lpp.; OV C 376, 22.12.2011., 92. lpp.; OV C 318, 29.10.2011., 9. lpp.; OV C 24, 28.11.2012., 131. lpp. OV C 24, 28.1.2012., 139. lpp.

(17)  OV C 48, 15.02.2011, 65. lpp.

(18)  OV C 48, 15.02.2011, 81. lpp.

(19)  Skatīt dokumentu COM(2010) 553.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/69

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata par audiovizuālo darbu izplatīšanu tiešsaistē Eiropas Savienībā: iespējas un problēmas ceļā uz digitālo vienoto tirgu”

COM(2011) 427 final

2012/C 143/13

Ziņotājs: LEMERCIER kgs

Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2011. gada 13. jūlijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Zaļā grāmata par audiovizuālo darbu izplatīšanu tiešsaistē Eiropas Savienībā: iespējas un problēmas ceļā uz digitālo vienoto tirgu”

COM(2011) 427 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 1. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (22. februāra sēdē), ar 226 balsīm par un 10 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   Komiteja vēlas vērst uzmanību uz Eiropas Savienības Tiesas praksi, ar kuru saskaņā, veicot datņu apmaiņu internetā, autortiesību gadījumā ir jāievēro vairāku pamattiesību līdzsvars (1). Autortiesības nav absolūtas tiesības un to ievērošanu nevar uzspiest ar interneta pakalpojumu nodrošinātāju (IPN — sk. lietu SABAM pret Scarlet) veiktas vispārējas interneta filtrēšanas palīdzību. Vairākās dalībvalstīs nodokļus, kas attiecas uz digitālo datu nesējiem, var piemērot tikai datu nesējiem, kurus izmanto digitālo audiovizuālo datu kopēšanai, bet ne, piemēram, uzņēmumu pārvaldībā izmantotajiem digitālajiem cietajiem diskiem (Padawan lieta). Dažu dalībvalstu tiesību akti ar pārmērīgi augstām prasībām būtu jāpārskata, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesas praksi, kas šobrīd veidojas, lai tie netraucētu attīstīties audiovizuālo darbu izplatīšanai tiešsaistē.

1.2.   Šādu darbu tirgus izaugsme ir atkarīga arī no pievilcīgu tirdzniecības modeļu ieviešanas un pieņemamām cenām, jo šādus piedāvājumus ir iespējams īstenot ar mazākām izmaksām, nekā izplatot CD un DVD ar audiovizuālu saturu. No būtiskajiem izplatīšanas izmaksu ietaupījumiem labums būtu jāgūst patērētājiem un vienlaikus tiem būtu jānodrošina autoriem tādi ienākumi, kas viņiem ļautu turpināt radošo māksliniecisko un literāro darbību. Arī autortiesības būtu jāpielāgo, lai tās atbilstu vispārējām un sabiedrības interesēm, piemēram, paredzot pienākumu nodrošināt pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti bez paaugstinātām izmaksām. Jāpārdomā arī iespējas paplašināt izņēmumus un ierobežojumus, lai veicinātu īpaši nelabvēlīgā situācijā esošās sabiedrības daļas piekļuvi bibliotēkām un sabiedriskiem kultūras centriem, kā Komiteja to ierosinājusi 2010. gada atzinumā (2).

1.3.   Internets ir kļuvis par universālu tiešsaistes piedāvājumu līdzekli; dažas tehniskas un juridiskas prasības būtu jānosaka ar saistošu tiesību normu palīdzību, lai satura izplatītājiem būtu jāgarantē privātās dzīves neaizskaramība un lai nodrošinātu tīkla neitralitāti, jo tas nedrīkst būt pakļauts vispārējai filtrēšanai (3) un filtrēšanai bez tiesneša skaidra pilnvarojuma uz konkrētas personas vārda tajos gadījumos, kad pastāv pietiekami pierādījumi par nelikumīgu kopēšanu, par ko sūdzību savā vārdā iesniedzis autortiesību vai blakustiesību īpašnieks.

1.4.   Komiteja uzskata arī, ka iestāžu, kas atbild par audiovizuālo darbu pārvaldību, un bibliotēku darbības spēju nedrīkst ierobežot ar pārmērīgi stingriem autortiesības aizsargājošo tiesību aktu noteikumiem. To uzdevums ir īstenot kultūras mērķi saglabāt un izsniegt darbus mākslinieku un autoru popularizēšanai un aizsargāšanai ilgtermiņā, kā arī nodrošināt pēc iespējas plašākas sabiedrības, īpaši pamatskolu, vidusskolu skolēnu un studentu piekļuvi šiem darbiem atbilstoši tādiem vispārējas intereses mērķiem kā stratēģijas “Eiropa 2020”, Digitālās programmas un kultūras stratēģijas veiksmīga īstenošana (4). Komitejas atbalstītajam projektam direktīvai par nezināmu autoru darbiem (5) arī vajadzētu būtiski veicināt Eiropas un valstu kultūras atbalsta stratēģiju veiksmīgu izpildi.

1.5.   Trijiem lielākajiem starptautiskajiem izplatītājiem, kuri pārvalda trīs ceturtdaļas tirgus un kuriem ir visi finanšu un tehnoloģiskie līdzekļi katalogu piedāvāšanai Eiropas un pasaules publikai, darbu izplatīšanas pārrobežu tiešsaistes tirgus būtiskas piekļuves problēmas nerada.

1.5.1.

Komiteja aicina tieši Komisiju nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, kas būtu paredzēti daudzajiem MVU un MVR (maziem un vidējiem ražotājiem), kauri veido Eiropas īsto kultūras un mākslas bagātību ar valodu daudzveidību un dažādajiem literārajiem un kinematogrāfiskajiem darbiem, lai šie uzņēmumi varētu aktīvi piedalīties audiovizuālā satura tiešsaistes izplatīšanas vienotajā tirgū.

1.6.   Komiteja aicina pievērst uzmanību dažiem priekšlikumiem, kas iekļauti KEA-Cema 2010. gada oktobra pētījumā, piemēram, katalogu kopīga izmantošana, vienoti Eiropas publikai paredzēti satura izplatīšanas punkti (6). Arī tirgus pārmaiņu analīze ir dziļa un precīza. Izplatīšanas stratēģijas, jaunie darījumu modeļi ir veidoti, lai veicinātu darbu likumīgu izplatīšanu un palielinātu ienākumus katrai izplatīšanas nišai, kā arī darbus izmantotu pēc iespējas labāk. Līdztekus klasiskajiem reklāmas veidiem darbu izplatīšanā plaši izmanto sociālos medijus un ieteikumu mārketingu.

1.7.   Komiteja uzskata, ka visaptveroša un vienota Eiropas autortiesību kodeksa izveide atbilstoši Komisijas ierosinājumam var veicināt dalībvalstu tiesību aktu vajadzīgo saskaņošanu direktīvas veidā. Tas aizstātu ES autortiesību jomā pastāvošās daudzās direktīvas un būtu saistīts ar regulāriem ziņojumiem par īstenošanas efektivitāti dalībvalstīs. Arī stratēģija “Eiropa 2020” (7) jāiestrādā Eiropas autortiesību kodeksā.

1.7.1.

Šāds kodekss varētu samazināt izcelsmes valsts jautājuma nozīmi saistībā ar piemērojamiem tiesību aktiem un sekmēt patiesu saskaņošanu. Ja kāda no dalībvalstīm piešķir publisku finansējumu kādam kinematogrāfiskam darbam, šī valsts būtu principā jāatzīst par izcelsmes valsti, lai noteikti piemērojamos tiesību aktus. No piemērojamo tiesību aktu viedokļa Komisijai (8) būtu jāizskata arī “Eiropas izcelsmes” iespēja.

1.7.2.

Būtu jāmeklē veids, kā izvairīties no negodīgiem noteikumiem darba īstā autora (vai īsto autoru) līgumos par tiesību nodošanu producentiem/izplatītājiem. Pārāk bieži autors šīs tiesības producentam nodod visām pastāvošajām un nākotnes tehnoloģijām, un ne ar vienu klauzulu netiek paredzēta dalīšanās ar turpmākajiem ienākumiem, kas varētu rasties, izmantojot jaunus datu nesējus un izplatīšanas līdzekļus (Blue-Ray, IPTV  (9) u.c.).

1.7.3.

Saturu nedrīkst uzskatīt par preci. Tas jāatceras, apspriežot izplatīšanu tiešsaistē, kas ir kultūras pakalpojums nozīmes izplatīšanai.

1.7.4.

Komiteja atkārtoti uzsver nepieciešamību atļaut piekļuvi platjoslas savienojumiem, lai interneta lietotāji varētu izmantot kvalitatīvu un pietiekami ātru audiovizuālo darbu pārraidi ar kabeļtelevīzijas, IPTV un VOD  (10) starpniecību.

1.8.   Būtu jāizskata iespējas izveidot sistēmas tādu datu pārvaldīšanai, kuri saistīti ar audiovizuālo darbu tiesību turēšanu (11), un Komisijas atbildīgajiem dienestiem īpaši jāapsver nozares MVU un MVR īpatnības un vajadzības. Tas attiecas arī uz problēmām, kas rodas, veidojot vairākteritoriju licences kā vienotu dokumentu Eiropas tirgū. Mazie Eiropas ražotāji būtu jāatbalsta un viņiem būtu nepieciešama palīdzība (12), lai nodrošinātu viņu katalogu pieejamību Eiropas līmenī darbu identifikācijas sistēmā, kas ietver (brīvprātīgu) sadaļu par autortiesību īpašniekiem un blakustiesībām, kuras noteiktas vairākteritoriju dokumentā.

1.9.   Tiesību iegūšanas sistēmai būtu jānodrošina pārredzama un taisnīga tiesību īpašniekiem paredzēto ienākumu sadale (13). Attiecībā uz intelektuālā kolektīvā pārvaldījuma organizāciju pārvaldību katru gadu veic neatkarīgu un autoriem un publikai pieejamu kontroli, lai demokrātiskā veidā pārbaudītu to darbību un ieguldījumu kultūras attīstībā (14).

1.10.   Komiteja uzskata, ka saskaņā ar iesaistīto pušu nosūtītajām atbildēm par zaļo grāmatu, Komisijai 2012. gada otrajā pusē — pēc 2012. gada pirmajā pusē organizētas konsultācijas ar ieinteresētajām pusēm, tostarp ar publiskajām iestādēm (15), Komiteju pašu tās oficiālajā statusā un Eiropas līmeņa patērētāju, autoru un izplatītāju arodbiedrībām un asociācijām — sagatavot balto grāmatu ar konkrētākiem priekšlikumiem par turpmāko darbu, kas saistīts ar Eiropas vienotā audiovizuālo darbu tirgus izveidi, neņemot vērā valodas barjeras. Komiteja apzinās juridiskās un tehniskās problēmas, ar kurām nāksies saskarties, virzot šo būtisko lietu, taču uzskata, ka šķēršļi nav nepārvarami.

2.   Komisijas paziņojuma kopsavilkums

2.1.   Tā kā izskatāmais dokuments ir cieši saistīts ar stratēģiju “Eiropa 2020”, to var uzskatīt par turpinājumu Komisijas paziņojumam “Intelektuālā īpašuma tiesību vienotais tirgus”— tā sauktajai IĪT aizsardzības stratēģijai (16).

2.2.   Kultūras joma ir ļoti būtiska — ES tajā ir nodarbināti 6 miljoni darba ņēmēju un tās ikgadējā tirgusvērtība ir 500 miljardi euro gadā jeb 3 % no Eiropas IKP. Tehnoloģiskā attīstība ir izraisījusi dziļas pārmaiņas audiovizuālo darbu izplatīšanā. Digitālās tehnoloģijas, ātrdarbīgs un īpaši ātrdarbīgs internets, “mākoņdatošana”, iespēja audiovizuālos darbus saņemt uz personāldatora vai mobilā tālruņa būtiski maina tradicionālos izplatīšanas tīklus.

2.3.   Zaļajā grāmatā ir minēti vairāki risinājumi, bet atbalsts pausts vienotam autortiesību pārvaldības modelim, kura pamatā ir pārrobežu un Eiropas licences.

2.4.   Komisija uzskata, ka tiesību iegūšana audiovizuālo darbu (filmu u. c.) translēšanai tiešsaistē ārpus sākotnējās teritorijas ir jāvienkāršo. Tas attiecas arī uz programmu translēšanu pēc pieprasījuma, jo šajā nolūkā ir nepieciešams iegūt tiesības, kas atšķiras no sākotnējai izplatīšanai iegūtajām.

2.5.   Zaļajā grāmatā ir precizēts, ka vienlaicīgai translācijai ir jāsaņem īpaša atļauja no tiesību īpašniekiem.

2.6.   Vienlaicīgai retranslācijai no citām dalībvalstīm Satelīta apraides un kabeļu retranslācijas direktīvā (17) ir noteikts, ka tiesības ir jāpārvalda autortiesību aģentūrai. Minētās tiesības papildina raidorganizāciju tieši iegūtās tiesības.

2.7.   Attiecībā uz retranslāciju pa kabeļiem Komisija uzsver, ka ne visas tiesību turētājus pārstāvošās organizācijas ir juridiski pilnvarotas piešķirt šo tiesību licences.

2.8.   Visbeidzot jāpiebilst, ka jau dažus gadus DSL (Digital Subscriber Line — ciparu abonenta līnija), IPTV (Internet Protocol Television — interneta protokola televīzija) un DTT (Digital Terrestrial Television — ciparu virszemes televīzija) operatori, kā arī jaunās ciparu platformas sniedz pārraižu retranslācijas pakalpojumus un tāpēc ievērot spēkā esošos tiesību aktus ir kļuvis vēl grūtāk.

2.9.   No ekonomikas viedokļa jānorāda, ka 2009. gadā ES tika saražotas gandrīz 1 200 filmas, bet tās skatījās tikai nepilni 25 % ES kinoteātru apmeklētāju, savukārt amerikāņu filmu seansus izvēlējušies apmeklēt 68 %. Vienlaikus ES filmu daļa Amerikas tirgū ir tikai 7 %. ES producenti un izplatītāji filmu publicitātes nolūkā filmu iznākšanai nosaka noteiktus pakāpeniskus termiņus. Filmas pirmizrāde parasti notiek kinoteātrī, tad tā tiek izdota videoversijā, pēc tam — piedāvāta videoversijā pēc pieprasījuma, vēl vēlāk — izplatīta maksas televīzijas kanālos un visbeidzot — bezmaksas kanālos. Attīstoties pieprasījumvideo pakalpojumiem, kurus piedāvā ārpus ražošanas valsts, palielinās partneru un tādējādi arī līgumu skaits.

Lai samazinātu šo procedūru skaitu, Komisija piedāvā darbus pārvaldīt kolektīvi un kolektīvo licensēšanu veikt vienuviet.

2.10.   Zaļās grāmatas sadaļa par atlīdzību autoriem

Lielākajā daļā ES valstu par atlīdzību autoram rūpējas producenti, izmantojot vienreizējus “izpirkuma” maksājumus par viņa ieguldījumu audiovizuālajā darbā. Šajās valstīs autors tātad nesaņem sistemātisku papildu atlīdzību, ja viņa filma tiek translēta tiešsaistē. Dažās valstīs autorus pārstāvošās autortiesību aģentūras saņem atlīdzību par katru izmantošanas reizi. Citās — tieši galaizplatītāja pienākums ir maksāt par šādiem pakalpojumiem.

2.11.   Par izpildītāju atlīdzību

Gluži tāpat kā autoriem, pašlaik tā pārsvarā ir noteikta līgumā, vienotas summas veidā. Komisija ierosina izveidot taisnīgāku sistēmu un atiecīgo tiesību pārvaldību uzticēt autortiesību aģentūrām. Zaļajā grāmatā gan ir norādīts, ka jaunās tiesības varētu radīt ekonomisku un tādējādi arī juridisku nenoteiktību producentiem un kavēt darbu izplatīšanu tiešsaistē.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.   Ar zaļo grāmatu Komisija turpina Eiropas vienotā tirgus veidošanu, tuvinot valstu tiesību aktu noteikumus.

Skatāmā joma ir saistīta ar kultūru un ar tās digitālajiem izplatīšanas kanāliem. Tā ir arī ļoti īpaša un jutīga, jo ar tās palīdzību tālāk tiek nodota valsts vēsture, valoda, tradīcijas un vēlmes. To nevar uzskatīt par ekonomiskās darbības jomu klasiskā izpratnē vai par parastu vispārējas ekonomiskās intereses jomu. Zaļajā grāmatā paustā Komisijas nostāja var šķist pārmērīgi vērsta uz patērētāju. Tomēr ir veikta ļoti dziļa un gandrīz pilnīga dažādu mehānismu analīze.

3.2.   Piesātinātā tekstā ir apskatīti daudzi un dažādi tēmati, bet Komisijas galvenais mērķis ir veidot šīs jomas vienoto tirgu.

3.3.   Stāvoklis audiovizuālās apraides un ar to saistīto tiesību jomā — Komisijas secinājumi

Pirmais secinājums ir tāds, ka pašreizējā sistēma nedarbojas, tā ir sarežģīta un dārga galapatērētājam. Otrais — apvienojot valstu produktus, būtu iespējams palielināt nozares komerciālo dzīvotspēju kopumā. Attiecībā uz pieprasījumvideo, kas ir neatkarīgs no lielajiem piekļuves nodrošinātājiem vai iTunes, grūtības sagādā to darbu teritoriālo vai Eiropas eksluzīvo tiesību iegūšana, kuru tiesības parasti ir koncentrētas pie producentiem, kas vēlas gūt maksimālus ienākumus citādos veidos (īpaši DVD tirdzniecība).

3.4.   Virzība uz centralizētu licenču pārvaldību (apvienot līdzekļus un informācijas avotus, lai veicinātu nozares attīstību)

Zaļajā grāmatā ir ierosināts tiešsaistē tirgot pakalpojumu sniegšanas tiesības vairākās teritorijās un pausts atbalsts vienota licenču modeļa izveidei, kas dotu iespēju ieviest vairākas teritorijas aptverošas licences.

EESK uzskata, ka reģionam, kurā lieto kādu konkrētu valoda, tas varētu būt labs risinājums.

3.5.   Izplatīšanas kanālu un interaktīvo uztvērēju lielais skaits, kā arī klientu mobilitāte spēcīgi ietekmē izplatīšanas tīklu ekonomiskos modeļus.

3.6.   Pašlaik atļauju un licenču piešķiršana noteikt galvenokārt valsts līmenī un tās pamatā ir līgumu slēgšana starp darba producentu un tiešsaistes izplatīšanas nodrošinātāju. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzīst, ka Komisijas ierosinātajai sistēmai ir nenoliedzamas priekšrocības, īpaši ātruma un producentu sniegto datu piekļuves vienkāršības ziņā. Tas varētu būt papildus stimuls tādu nacionālo darbu izplatīšanai, kas citādi tiktu izplatīti tikai vietējā līmenī.

3.7.   Tomēr jāņem vērā, ka direktīvas par satelītapraidi pieņemšana pirms piecpadsmit gadiem nav radījusi visu Eiropu aptverošus satelītapraides pakalpojumus.

3.8.   Darbu reģistra izveide Eiropas līmenī var būt saistīta ar grūti novērtējamiem riska veidiem

EESK uzskata, ka šai datu bāzei vajadzētu būt tikai informatīvai.

Jo īpaši — autora tiesību aizsardzība nedrīkst būt atkarīga no tā, vai darbs ir iekļauts reģistrā vai nav.

3.9.   Šāda Eiropas struktūra būtu izdevīga, lai apvienotu Eiropas ražotājus un izplatītājus un nodrošinātu pretsparu Holivudas “magnātiem”, kuri pilnveido savu darbību Eiropā.

Jāpiezīmē kāds interesants fakts — tieši lielās amerikāņu studijas (Warner Bros, Disney u. c.) izstrādā starptautisku audiovizuālo darbu identifikācijas numuru sistēmu (Entertainment Identifier Registry).

3.10.   Līdzīgi arī Francijas izplatītāji izstrādā ISAN (International Standard Audiovisual Number) sistēmu. Iepriekšminētie Eiropas un Amerikas filmu ražošanu raksturojošie skaitļi vieš bažas. Atcerēsimies, ka pašreizējā sistēmā 75 % Eiropas kinoteātru apmeklētāju ir skatījušies Amerikā ražotas filmas. Tāpēc šādas sistēmas pārvaldībai ir liela nozīme.

3.11.   Jāatceras, ka tieši producenti komercsarunās ar izplatītājiem vienojas un līgumā nostiprina vienreizējo maksājumu autoriem un viņu tiesību pārņēmējiem, kā arī garantē attiecīgo summu izmaksāšanu. Tiesību pārņēmējiem paredzētās atlīdzības problēmu daļēji var atrisināt ar centralizētas pārvaldības palīdzību. Savukārt vilinošā ideja atlīdzības procesu saistīt ar apmeklētāju skaitu vairāku gadu garumā šķiet grūti realizējama.

3.12.   Starp producentiem, izplatītājiem un darba radītājiem pastāv īsts interešu konflikts. No vienas puses, producenti vēlas filmas vispirms rādīt kinoteātros, lai nodrošinātu saviem darbiem pēc iespējas labāku publicitāti, bet, no otras puses, izplatītāji vēlas darbus saņemt pēc iespējas ātrāk, lai tos piedāvātu videoversijā, maksas kanālos un pēc pieprasījuma.

3.13.   EESK uzskata, ka, ņemot vērā IPTV, ADSL un digitālo platformu nostiprināšanos, ir nepieciešamas sarunas par šo termiņu maiņu. Interesanta ir ideja senākiem darbiem, uz kuriem vairs neattiecas nekādas ekskluzīvas tiesības, ieviest ar tiesību pārņēmēju datu bāzi saistītu darbu identifikācijas un uzskaites sistēmu.

3.14.   Tātad Komisija uzskata, ka darbu kolektīva pārvaldība (datu banka) pozitīvi ietekmētu nozares darbību. Vai ES spēs mēroties spēkiem ar Amerikas daudznacionālajiem koncerniem? Ļoti iespējams, ka nāksies rēķināties ar sekām, ko var radīt pēkšņa atteikšanās no pastāvošajām nacionālajām sistēmām.

3.15.   EESK uzskata, ka pirms atteikšanās no valstīs pastāvošajām sistēmām vai pirms to nozīmes mazināšanas, ir rūpīgi jānovērtē visi aspekti. Kā jau iepriekš norādīts, Amerikas uzņēmumu intereses aizstāvošo lobiju darbs ir efektīvs un viņi, protams, vēlas panākt ienesīgās nozares liberalizāciju.

3.16.   Komisija ar šā projekta palīdzību vēlas attīstīt darbu apriti ES un to regulēt. Komisijas sniegtā tehniskā un ar regulējumu saistītā informācija ir svarīga, jo tā var paātrināt citus jau iesāktos liberalizācijas procesus.

3.17.   EESK atbalsta visus Komisijas centienus vienkāršot iedzīvotāju piekļuvi darbiem tiešsaistē. Šai piekļuvei vajadzētu būt iespējamai visā ES teritorijā un par pieņemamām cenām. Tā paplašinātu iespējas iepazīt dalībvalstu kultūru un uzlabotu Eiropas jauniešu izglītību. Turklāt Komiteja uzskata, ka atsevišķi versionēšanas veidi, piemēram, komercreklāmas pievienošana darbiem, kas oriģinālā radīti bez reklāmas pauzēm, var kaitēt kultūras mērķiem, kurus paredzēts sasniegt ar izplatīšanu tiešsaistē, pat ja zemākās kvalitātes versijas dod iespēju attiecīgos darbus izplatīt bez maksas vai par ļoti nelielu samaksu. Šo apsvērumu varētu iekļaut brīvprātīgā kvalitātes kodeksā, kas paredzēts izplatītājiem ar interneta, kabeļu vai ētera starpniecību un kas noteiktu visstingrāko attieksmi pret darbu oriģinālversijām.

3.18.   EESK atzinumā par Komisijas paziņojumu “Intelektuālā īpašuma tiesību vienotais tirgus” (18) ir atgādināts par valstu modeļu daudzveidību un pretrunīgajām pieejām autortiesību pārvaldībai kultūras jomā. Tāpēc EESK, apzinoties, ka diskusijas vēl nav pilnībā noslēgtas, uzskata, ka vispirms būtu jānosaka pamatprincipi Eiropas kodeksam. Sākumā šajā uz visu valstu kultūras vērtību ievērošanu balstītajā kodeksā vajadzētu noteikt tikai tos principus, kas, piešķirot licences, visām valstīm jāievēro obligāti.

3.19.   EESK uzskata, ka nebūtu vēlams paplašināt izcelsmes valsts tiesību piemērošanu, jo pakalpojuma sniedzējam, izvēloties mītnes valsti, ir iespējams šo visnotaļ pareizo principu neievērot. Līdztekus Komisija ir sākusi pasākumus un konsultācijas, kuru mērķis ir panākt, lai datu pārraidīšanas nodrošinātāji ieguldītu līdzekļus jaunos tīklos, kas nodrošinātu datu pārraides kvalitāti un cenu samērīgumu.

3.20.   Savā Zaļajā grāmatā Komisija apstiprina, ka tiesību kolektīva pārvaldība veicinās digitālo tīklu izaugsmi. Taču jānodrošina arī tīklu operatoru finansiālā spēja modernizēt un palielināt savu translēšanas spēju. Tāpēc EESK atzinums par atklāto internetu un tīkla neitralitāti (19) ir būtisks atbalsts šajā zaļajā grāmatā paustajām idejām.

3.21.   Attiecībā uz vienlaicīgu retranslāciju no citām dalībvalstīm Satelīta apraides un kabeļu retranslācijas direktīvā ir noteikts, ka tiesības ir jāpārvalda kādai no autortiesību aģentūrām. Minētās tiesības papildina raidorganizāciju tieši iegūtās tiesības. Šāda divkārša procedūra, kas var šķist smagnēja, ir nepieciešama, lai novērstu programmu translācijas pārrāvumus (tādu datu nesēju izmantošana, kas jau tiek izmantoti citiem raidījumiem).

3.22.   Komisija uzskata, ka valstu finansējums ir ļoti svarīgs audiovizuālās nozares attīstībai un programmas MEDIA atbalstam, kura ir izveidota, lai stimulētu darbu izplatīšanu vairākās teritorijās. EESK piekrīt šim apgalvojumam, bet konstatē, ka subsīdijas samazinās un notiek masveidīga līdzekļu devēju apvienošanās kādas filmas finansēšanai.

---

(1)  Nesen izskatītās lietas: Padawan un SABAM.

(2)  OV C 228, 22.09.2009., 52. lpp.

(3)  Lieta: SABAM pret Scarlet

(4)  COM(2007) 242 final

(5)  OV C 376, 22.12.2011., 66. lpp.

(6)  “Multi-Territory Licensing of Audiovisual Works in the European Union” [Audiovizuālo darbu vairākteritoriju licensēšana Eiropas Savienībā], neatkarīgs petījums pēc Eiropas Komisijas Informācijas sabiedrības un saziņas līdzekļu ĢD pasūtījuma, (2010. gada oktobris). Skatīt arī paziņojumu “Tiešsaistē pieejams radošs saturs vienotajā tirgū” COM(2007) 836 final.

(7)  OV C 68, 6.3.2012., 28. lpp.

(8)  “28. regulējums”, kuru Komiteja jau ierosinājusi Eiropas līgumtiesību jomā. OV C 21, 21.01.2011., 26. lpp.

(9)  Interneta televīzija.

(10)  Pieprasījumvideo.

(11)  Producentu darbs, kas saistīts ar darbu starptautisku identifikācijas sistēmu (ISAN, International Standard Audiovisual Number). Taču ISAN nav iekļauta informācija par autortiesību turētājiem un tā ir brīvprātīga. Dažas lielās ASV studijas strādā pie līdzīgas sistēmas (EIDR, Entertainment Identifier Registry eidr.org/how-eidr-works/). Šī identifikācijas sistēma ietver kodēšanas numuru, attīstītājiem sniedz API, taču tajā nav nekādu norāžu par darbu autortiesībām.

(12)  Piemēram, ar programmas MEDIA palīdzību, kura darbosies līdz 2013. gadam un kuru vēlāk varētu aizstāt ar jaunu atbalsta programmu.

(13)  OV C 68, 6.3.2012., 28. lpp.

(14)  Turpat.

(15)  Valsts iestādes, kas finansē filmas, bibliotēkas un kultūras centrus.

(16)  COM(2011) 287 galīgā redakcija.

(17)  Direktīva 93/83/EEK. (OV L 248, 06.10.1993., 15. lpp.).

(18)  OV C 68, 6.3.2012., 28. lpp.

(19)  OV C 24, 28.01.2012., 139. lpp.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/74

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par finanšu instrumentu tirgiem, ar ko groza Regulu (ETIR) par ārpusbiržas atvasinātiem finanšu instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un tirdzniecības reģistriem”

COM(2011) 652 final – 2011/0296 (COD)

2012/C 143/14

Ziņotājs: IOZIA kgs

Padome 2011. gada 25. novembrī un Eiropas Parlaments 2011. gada 15. novembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par finanšu instrumentu tirgiem, ar ko groza Regulu [ETIR] par ārpusbiržas atvasinātiem finanšu instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un tirdzniecības reģistriem”

COM(2011) 652 final - 2011/0296 (COD).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Birojs 2011. gada 25. oktobrī uzdeva Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētajai nodaļai sagatavot atzinumu par šo jautājumu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (22. februāra sēdē) iecēla IOZIA kgu par galveno ziņotāju un ar 99 balsīm par un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu regulai un cer, ka tā drīzumā tiks pieņemta, lai efektīvāk aizsargātu noguldītājus un tajā iekļautos principus piemērotu visiem finanšu instrumentiem (1).

1.2.   EESK uzskata, ka ar regulas priekšlikumu jāsasniedz šādi mērķi:

—	palielināt darījumu pārredzamību un uzlabot datu par darījumiem nodošanu atbildīgajām iestādēm;

—	padarīt obligātu atvasinātu finanšu instrumentu tirdzniecību regulētās tirdzniecības vietās;

—	atvieglot šķēršļu, kas kavē nediskriminējošu pieeju klīringam, izskaušanu;

—	palielināt uzraudzību saistībā ar finanšu instrumentiem un pozīcijām atvasinātajos finanšu instrumentos;

—	īstenot trešo valstu sabiedrību, kurām nav filiāles ES, sniegto pakalpojumu kontroli;

—	uzraudzīt automātiskās un algoritmiskās tirdzniecības metodes un mazināt to ietekmi.

1.3.   Izskatāmā regula ļauj palielināt tirgus pārredzamību, un tajā paredzēti daži pasākumi sadrumstalotības mazināšanai. Noteikumu vienota piemērošana ļauj novērst regulējuma arbitrāžas risku, kas finanšu tirgos ir ļoti augsts. Tādējādi gala lietotāji gūs labumu, jo paredzams, ka darījumu izmaksas samazināsies (vismaz teorētiski).

1.4.   Komisijai tiesību aktu priekšlikumos vajadzētu uzsvērt, kādu labumu no tiem gūs dažādās ieinteresētās personas: finanšu pakalpojumu individuālie lietotāji, mazie un vidējie uzņēmumi, ekonomikas dalībnieki, valsts pārvaldes iestādes.

1.5.   Vispārīgi Komisijai vajadzētu pārliecinoši atbalstīt finanšu izglītības programmu. Nesen EESK šo jautājumu vēlreiz uzsvēra vienā no pašiniciatīvas atzinumiem (2).

1.6.   Pat ja izmaksas saistībā ar jauno regulu nešķiet pārāk ievērojamas, EESK pauž neizpratni par iespējamo ietekmi uz finanšu sistēmas makroekonomiskajām izmaksām, kuras, šķiet, netika pienācīgi ņemtas vērā ietekmes novērtējumā. Saistībā ar šo jautājumu jau ilgu laiku un vairākkārt EESK ir prasījusi “rūpīgi izanalizēt reglamentējošās iniciatīvas kopumā, ņemot vērā finanšu sistēmā un kapitāla tirgū nepieciešamos pasākumus. Stabilai un efektīvai sistēmai būtu jāsekmē finanšu stabilitāte un likviditāte reālajā ekonomikā” (3). EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija nolēma sākt šādu pētījumu, kas ir nepieciešams, lai saprastu visu reglamentējošo pasākumu kopējo ietekmi; Komiteja pauž cerību, ka minētais pētījums tiks drīzumā publicēts.

1.7.   EESK vērš uzmanību uz problēmu saistībā ar regulas 40. panta par deleģētajiem aktiem atbilstību LESD 290. pantam. Deleģēto aktu skaits, saturs un noteikumi neatbilst Līguma noteikumiem, un ārpus parastā likumdošanas procesa ir atstāts pārāk daudz regulas uzbūvei būtisku elementu. EESK iesaka rūpīgi apsvērt, kā 40. pantu pilnībā saskaņot ar LESD noteikumiem.

2.   Regulas priekšlikums

2.1.   Pēdējo gadu gaitā finanšu tirgi ir ievērojami mainījušies. Parādījušies jauni produkti un tirdzniecības vietas, bet tādi tehnoloģiskie jauninājumi kā ātrā datorizētā tirdzniecība krasi mainījuši kopainu.

2.2.   Priekšlikumu uzdevums ir palielināt tirgu efektivitāti, noturību un pārredzamību, kā arī pastiprināt ieguldītāju aizsardzību. Jaunais tiesiskais regulējums nodrošina regulatoriem lielākas uzraudzības pilnvaras un nosaka skaidrus darbības noteikumus visiemm tirdzniecības pasākumiem.

2.3.   Priekšlikuma galvenie aspekti.

2.3.1.

Drošākas un efektīvākas tirgu struktūras. Finanšu instrumentu tirgu direktīvu (FITD) jau piemēroja daudzpusējām tirdzniecības sistēmām un regulētiem tirgiem, bet pašreizējās pārskatīšanas rezultātā tās darbības jomā tiks iekļautas jauna veida tirdzniecības vietas: regulētas tirdzniecības sistēmas. Tās ir neregulētas platformas, kuru nozīme arvien pieaug. Piemēram, šajās platformās arvien biežāk tiek tirgoti standarta atvasinātie finanšu instrumentu līgumi. Jaunā priekšlikuma uzdevums ir novērst šo trūkumu. Jaunajā FITD joprojām būs pieļauta dažādu tirdzniecības veidu pastāvēšana, bet tiks nodrošināts, ka visās tirdzniecības vietās darbojas vienādi pārredzamības noteikumi un interešu konflikti tiek ierobežoti.

2.3.2.

Tehnoloģisko jauninājumu iekļaušana. Turklāt atjauninātajā FITD ir paredzēta jauna aizsardzība saistībā ar algoritmisko un ātro datorizēto tirdzniecību, kas ārkārtīgi paātrinājusi rīkojumu nodošanu un var radīt sistēmiskus riskus.

2.3.3.

Jo īpaši ir paredzēts, ka visi algoritmiskās tirdzniecības uzņēmumi būs pakļauti atbilstīgam regulējumam, tiem jānodrošina attiecīgs likviditātes līmenis un jāievēro noteikumi, kas aizliedz šiem uzņēmumiem veicināt svārstības, ienākot un izejot no tirgiem. Visbeidzot, priekšlikumi uzlabos piekļuvi dažiem būtiskiem pēctirdzniecības pakalpojumiem, piemēram, klīringam, jo pretējā gadījumā šie pakalpojumi var kropļot konkurenci starp tirdzniecības vietām.

2.4.   Pārredzamības palielināšana. Regulētu tirdzniecības sistēmu kategorijas ieviešana uzlabos tirdzniecības darbības pārredzamību kapitāla tirgos, tostarp neoficiālu tirdzniecību (dark pool) (tirdzniecības apjoms vai likviditāte, kas nav pieejama publiskajās platformās). Atbrīvojumus varēs piemērot tikai skaidri noteiktos apstākļos. Turklāt tiks ieviests jauns pārredzamības režīms tirgos, kas nav saistīti ar akcijām (obligācijas, strukturēti un atvasināti finanšu produkti). Papildus tam jaunās prasības visus tirgus datus apkopot vienā vietā ļaus ieguldītājiem iegūt pilnīgu pārskatu par visām tirdzniecības darbībām ES un pieņemt izsvērtākus lēmumus.

2.5.   Uzraudzības pilnvaru stiprināšana un stingrāks regulējums preču atvasināto instrumentu tirgiem. Priekšlikumi pastiprinās regulatoru nozīmi un pilnvaras. Sadarbībā ar Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi (EVTI) un precīzi noteiktos gadījumos uzraudzības iestādes var aizliegt noteiktus produktus, pakalpojumus var praksi, kas var apdraudēt ieguldītāju aizsardzību, finanšu stabilitāti vai tirgu pareizu darbību.

2.6.   Lielāka ieguldītāju aizsardzība. Pamatojoties uz visiem pašlaik spēkā esošajiem noteikumiem, jaunā FITD ievieš stingrākas prasības portfeļa pārvaldības, konsultāciju par ieguldījumiem un sarežģītu, piemēram, strukturētu, finanšu produktu piedāvājuma jomā. Lai novērstu iespējamos finanšu konfliktus, neatkarīgajiem konsultantiem un portfeļu pārvaldniekiem būs aizliegts saņemt maksājumus no trešām pusēm vai veikt maksājumus (vai sniegt citas finanšu priekšrocības) trešām pusēm. Visbeidzot, uz visām ieguldījumu sabiedrībām attieksies noteikums par uzņēmumu pārvaldību un vadītāju atbildību.

3.   Piezīmes un apsvērumi

3.1.   Saskaņā ar Starptautiskās norēķinu bankas datiem apgrozībā esošo atvasināto produktu nosacītā vērtība pieauga no 601 046 miljardiem dolāru 2010. gada decembrī līdz 707 569 miljardiem dolāru 2011. gada jūnijā (BIS QuarterlyReview, 2011. gada decembris).

3.2.   Jaunā priekšlikuma mērķis ir palielināt tirgu, sevišķi mazāk regulēto tirgu, efektivitātes līmeni, integritāti un pārredzamību, tādējādi pastiprinot ieguldītāju aizsardzību.

3.3.   Pēdējo 20 gadu laikā globālu darījumu apjoms strauji pieauga, kā rezultātā finanšu tirgos tika iepludināts liels daudzums likviditātes. Vienlaikus ar šo nepieredzēto izaugsmi, ko galvenokārt noteica īstermiņa spekulācijas, netika atbalstīta un nenotika reālās ekonomikas, darba tirgus un algu atbilstīga izaugsme. EESK uzskata, ka regulas priekšlikums ir nepieciešams un atbilstošs, lai palīdzētu mazināt šīs sekas tirgos.

3.4.   Finanšu tirgu sākotnējā funkcija ir atbalstīt ekonomikas attīstību, samazinot informācijas neatbilstību un tādējādi sekmējot efektīvu līdzekļu sadali. Kā jau tika norādīts, krīze pievērsa uzmanību kļūdainam darbības mehānismam tirgos, kuros dalībnieki rīkojās pretēji informācijas ekonomikas loģikai un izmantoja finanšu tirgus vienīgi ļoti īsa termiņa un īstermiņa spekulatīviem mērķiem.

3.5.   Tādējādi mūsu tirgus pārpludināja ļoti īsa termiņa likviditāte un tajos trūka (un joprojām trūkst) stimulu, lai sekmētu reālo nevis finanšu rūpniecību. Šāda rīcība vēl vairāk vājina dabisko saikni starp rūpniecību un finanšu tirgiem, kuri rada arvien necaurredzamākus, abstraktākus un sarežģītākus instrumentus.

3.6.   Spekulācija ir tirgus loģikas sastāvdaļa un ir tirgum raksturīga, jo nodrošina likviditāti un norāda uz novirzēm, tomēr ļoti īsa termiņa spekulācija ir ekonomiski un sociāli nelietderīga un būtiski veicina finanšu burbuļa veidošanos. Pašreizējā tendence ir steidzami jāmaina, vēršot ieguldītāju uzmanību uz reālo izaugsmi.

3.7.   Šajā sakarā regulas priekšlikumā ir neapšaubāmi ietverti lietderīgi pasākumi un instrumenti, lai novērstu acīmredzamus mūsu sistēmas trūkumus un nelīdzsvarotību.

3.8.   Jaunajā tiesiskajā regulējumā attiecībā uz regulētām tirdzniecības sistēmām skaidrāki darbības noteikumi attiecas uz visām tirdzniecības darbībām. Stingriem standartiem ir pakļauti portfeļu pārvaldības pakalpojumi, konsultācijas par ieguldījumiem vērtspapīros un finanšu produktu piedāvājumi. Nosakot jaunas prasības attiecībā uz vadītāju atbildību un uzņēmumu pārvaldības pārskatīšanu, jaunie likumdošanas pasākumi liks starpniekiem īstenot nozīmīgus pasākumus, lai reorganizētu uzņēmumu struktūru. EESK uzskata: lai gan jauno noteikumu prasības ir apgrūtinošas, tās ir lietderīgas un atbilstīgas regulas mērķiem.

3.9.   Regulas priekšlikumā ir ieviestas regulētas tirdzniecības sistēmas. EESK atbalsta šo sistēmu, kas ļauj integrēt dažādas tirdzniecības sistēmas, kuras izmanto dažādi darījumu partneri. Minētā sistēma palīdzēs tirgum kopumā apzināt iespējas izmantot dažādus, savstarpēji konkurējošus instrumentus, kuriem tomēr jāatbilst labākas izpildes principam.

3.10.   Arī iestāžu pilnvaras ir regulētas; iestādēm tiek piešķirtas īpašas pilnvaras attiecībā uz tādu produktu un pakalpojumu pārdošanu klientiem, kas var nopietni kaitēt ieguldītāju interesēm, kā arī tirgus stabilitātei.

3.11.   Turklāt pārredzamības princips tiek piemērots ne vien tirgiem, bet arī iestādēm. Kompetentās iestādes var apmainīties ar informāciju par tirdzniecību, izvairoties no iespējamās un bīstamās tirgus ļaunprātīgās izmantošanas. EESK ļoti atzinīgi vērtē šos regulas priekšlikuma aspektus, jo runa ir par izlēmīgiem pasākumiem ieguldītāju aizsardzības pastiprināšanai.

3.12.   Autoritatīvi tirgus dalībnieki uzskata, ka “jaunajiem noteikumiem ir būtiska nozīme; tie izmainīs Eiropas finanšu tirgu struktūru”. Piemēram, pastāv raksturīgais sistēmiskais risks, kas jāņem vērā un parādījās nesenajā finanšu krīzē. Vienas bankas saistību nepildīšana var apdraudēt saistību izpildi darījumos ar ārpusbiržas atvasinājumiem, tādējādi aptverot darījuma partnerus un citas iestādes. Jaunie noteikumi samazina ārpusbiržas atvasinājumu tirgus darījuma partneru risku. Regulas priekšlikums ievērojami samazinās darījumus ārpus tirgus.

3.13.   Cits jaunās regulas mērķis, ko EESK vērtē vairāk nekā pozitīvi, ir savākt datus par visiem ārpusbiržas darījumiem, ne tikai par tiem, ko veic centrālais darījumu partneris. Informācija būs pieejama uzraudzības iestādēm, kuras varēs veikt efektīvu tirgus uzraudzību. Pašlaik tās nevar to darīt sakarā ar datu trūkumu. Attiecībā uz šiem aspektiem regulā tomēr ir paredzēta atvērta, a apriori nedefinēta struktūra. Piemēram, dalībniekiem vai EVTI turpmākajos lēmumos būs jānosaka, kādas ārpusbiržas atvasinājumu kategorijas tiks novirzītas centrālajiem darījumu partneriem. Tāpēc pašlaik nevar precīzi novērtēt, uz kuriem no pašreizējiem darījumiem tas attieksies.

3.14.   Cits svarīgs aspekts saistīts ar faktu, ka nākamā ES regulā nav iekļauts nekāds norādījums par turpmāko centrālo darījumu partneru tirgus arhitektūru. Tāpēc varētu būt, ka vai nu nostiprināsies pašreizējās struktūras, kas pastāv dažās valstīs, piemēram, Itālijas biržas Cassa di compensazione e garanzia (Klīringa un nodrošinājuma kase), vai radīsies dažas lielas struktūras Eiropas kontinenta mērogā. Tie ir tikai pieņēmumi, regulā par to nekas nav teikts. Tomēr neatkarīgi no izvēlētās īpašās arhitektūras ir lietderīgi uzsvērt, cik būtiska nozīme ir veidam, kā notiks riska pārvaldība, un uzraudzības mehānismu efektivitātei, lai izvairītos no turpmākiem katastrofāliem saistību nepildīšanas gadījumiem.

3.15.   Turklāt darījumu standartizācijai, nododot tos centrālajiem darījumu partneriem, vajadzētu samazināt izdevumus. Neapšaubāmi, tādas sekas koncentrācijas procesam var būt, bet par to nav pārliecības. Skaidrs ir viens: ja jaunos noteikumus sekmīgi īstenos, tie ļaus labāk novērtēt riskus, kurus nesenajā pagātnē kredītu starpnieki bieži vien pārāk zemu novērtēja, cenšoties palielināt apjomu un īstermiņa peļņu.

4.   Problemātiskie aspekti

4.1.   Viens no problemātiskiem aspektiem attiecas uz izskatāmās regulas īstenošanas izmaksām, kas ir pārāk zemu novērtētas un parādās laikā, kad uz finanšu iestādēm tiek izdarīts spiediens no regulatīvā, rentabilitātes un izmaksu aspekta. Finanšu iestādēm jābūt efektīvām un jāatbalsta ekonomika, vienlaikus saglabājot atbilstošu rentabilitātes profilu. Pastāv bažas, ka šīs izmaksas tiks neizbēgami pārnestas uz ieguldītājiem un klientiem. EESK uzskata, ka šajā sakarā lietotāji un uzņēmumi, sevišķi MVU, ir jāaizsargā.

4.2.   Komisija uzskata, ka vienreizējās izmaksas atbilstības nodrošināšanai būs no 512 līdz 732 miljoniem euro, bet pastāvīgās izmaksas — no 312 līdz 586 miljoniem euro. Šīs izmaksas nav pienācīgi novērtētas. Piemēram, pamatdarbības izmaksas tehnoloģisku infrastruktūru radīšanai, kas vajadzīgas, lai izpildītu datu paziņošanas prasības, ir apstrīdamas un draud pārsniegt kopējās izmaksas. Komisija beidzot uzsāka pētījumu, lai novērtētu kopējo izmaksu, ko rada jaunās reglamentējošās iniciatīvas, vispārējo ietekmi. EESK jau labu laiku vēlējās un pieprasīja šādu pētījumu. EESK uzskata: lai pilnībā izprastu regulas ietekmi no termiņu un izmaksu aspekta, šis pētījums ir ātri jāpabeidz un jāpublicē.

4.3.   Tā kā vispārējās regulatīvās izmaiņas joprojām saistās ar izmaksu paaugstināšanos un sarežģītības palielināšanos finanšu iestādēs, finanšu iestādes izvirzīs dažus būtiskus jautājumus par to, kuras darbības jomas ir jāaptur un vai jāmaina jurisdikcija.

4.4.   Lai gan daudzi dalībnieki pieņems principu par riska samazināšanu ar lielāku pārredzamību, ir labāk jāsaprot, kāda būs noteikumu vispārējā ietekme uz Eiropas konkurētspēju finanšu pakalpojumu globālajā tirgū.

4.5.   Joprojām attiecībā uz lielāku pārredzamību saistībā ar jauno regulu būtu svarīgi uzdot jautājumu, kas ir tiešie un īstie ieguvēji no jaunajiem pasākumiem. Protams, investīciju bankas un riska ieguldījumu fondi gūst labumu no plašākas informācijas, bet vai to pašu var teikt par komerctirgiem?

4.6.   EESK vēlas noskaidrot, vai regulējums ar obligātām prasībām attiecībā uz neoficiālu tirdzniecības sistēmu (dark pool) var arī kaitēt noguldījumu pārvaldības sabiedrību spējai efektīvi veikt darījumus savu klientu (galvenokārt privātklientu) interesēs.

4.7.   Viens no regulas priekšlikuma mērķiem ir vienādot, saskaņot un integrēt finanšu tirgus. Bieži vien privātie ieguldītāji zina maz par finanšu instrumentiem, kas viņiem ir pieejami attiecīgajā tirgū. Tāpēc, lai gan EESK atbalsta principu par dažādu tirdzniecības platformu konsolidēšanu, tā vienlaikus iesaka Komisijai diezgan steidzami sekmēt finanšu izglītības programmu īstenošanu. Komiteja uzskata, ka bez ieguldītāju atbilstīgas sagatavošanas un informētības aizsāktais saskaņošanas process var nedot cerētos rezultātus.

4.8.   Viens no galvenajiem veidiem, kā izpaužas jaunās regulas ietekme, ir to aktīvu kategoriju paplašināšana, uz kuriem tā attiecas, proti, nodoms ir piemērot regulu ne vien akcijām, bet arī visiem citiem finanšu instrumentiem vienlaikus. Ja tiks uzturēts izskatāmās regulas dotais impulss, proti, virzība uz konkurētspējīgu tirdzniecību, kuras pamatā ir kotētu atvasinājumu klīrings, tas ievērojami ietekmēs tirgus struktūru. Iespējams, ka pirmie, kas izvērsīs darbību šajā virzienā, būs daži noteiktās procentu likmes vērtspapīru tirgi, kuri jau darbojas vairākās elektroniskajās platformās.

4.9.   Regulas priekšlikuma 40. pantā iekļauts garš un izsmeļošs to deleģēto aktu saraksts, kurus Komisija var pieņemt. Šo aktu saturs ir diezgan izvērsts (tikai daži piemēri: pirkšanas-pārdošanas cenu specifikācija, rīkojumu veidi un apjoms, informācija, kas regulētajiem tirgiem un ieguldījumu sabiedrībām jāpublisko par katru finanšu instrumentu kategoriju u.c.). EESK uzskata, ka 40. pants nav saskaņā ar LESD 290. pantu, kas grozīts un papildināts ar Lisabonas līgumu. Līgumā ir paredzēts, ka “ar leģislatīvu aktu Komisijai var dot pilnvaras pieņemt vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus, lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus (…)”. Analizējot regulas priekšlikuma satura elementus, kurus varētu deleģēt, EESK secina, ka tie ir būtiski, nevis mazāk svarīgi. Tāpēc Komiteja uzskata, ka 40. pantā sniegtais deleģēto aktu saraksts ir lieks, pārāk garš un neatbilstošs LESD.

---

(1)  OV C 54, 19.02.2011., 44. lpp.

(2)  OV C 318, 29.10.2011., 24. lpp.

(3)  OV C 107, 06.04.2011., 21. lpp.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/78

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, un Komisijas Direktīvu 2007/14/EK”

COM(2011) 683 final – 2011/0307 (COD)

2012/C 143/15

Ziņtotājs: BARROS VALE kgs

Padome 2011. gada 30. novembrī un Eiropas Parlaments 2011. gada 15. novembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 50. un 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, un Komisijas Direktīvu 2007/14/EK”

COM(2011) 683 final – 2011/0307 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 1. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (22. februāra sēdē), ar 232 balsīm par, 3 balsīm pret un 11 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Kopsavilkums un secinājumi

1.1.

Priekšlikums par Pārredzamības direktīvas pārskatīšanu ir daļa no plašāka pasākumu kopuma, ar ko Komisija nākusi klajā, lai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) uzlabotu kapitāla pieejamību. Tas liecina arī par vēlmi atjaunot ieguldītāju uzticēšanos un tirgum nodrošināt augstas kvalitātes informāciju. Šā priekšlikuma pamatā ir ieteikumi, kas iekļauti grupas “Mazars” konsultantu izstrādātajā neatkarīgajā ziņojumā, secinājumi, kas izriet no sabiedriskas uzklausīšanas ar iesaistītajām personām, viņu piezīmes, Komisijas 2010. gada maija ziņojums un novērtējums par katras izvirzītās iespējas ietekmi. EESK atbalsta priekšlikuma mērķus un saturu, bet uzskata, ka ir jānorāda uz vairākiem jautājumiem, kas ir jāapsver.

1.2.

Ierosinātās izmaiņas, kuru mērķis ir uzlabot tirgus pievilcību mazajiem un vidējiem emitentiem, attieksies uz visiem. Vienkāršošanu visvairāk varēs izjust ne tik daudz kā jūtamas izmaiņas mērķos, bet gan lielie uzņēmumi, kas darbojas tirgū. Tikai nedaudzi uzskata, ka Pārredzamības direktīvas prasības ir šķērslis, kas mazos un vidējos emitentus kavē piekļūt tirgum, un tas nozīmē, ka šī vienkāršošana nebūs būtisks faktors šo lēmumu pieņemšanā un tā nepalīdzēs ievērojami uzlabot tirgus pievilcību mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Ņemot vērā, ka šī vienkāršošana — kā uzskata iesaistītās personas — tirgus uzticamību vai ieguldītāju aizsardzību nemazina, tai tomēr būs svarīga ietekme uz ekonomiku, un tas — lai arī vairāk ietekmēs lielos uzņēmumus — zināmā mērā ietekmēs arī MVU. Tāpēc šīs pārmaiņas visvairāk ietekmēs visreprezentatīvākos Eiropas uzņēmumus.

1.3.

Kopš 2004. gada ceturkšņa ziņojumu publicēšana ir aktīvi apspriests jautājums, ko daudzi neatbalsta, un EESK ir ieteikusi šajā jautājumā ievērot piesardzību. Ar obligātu publicēšanu saistītie trūkumi, uz kuriem toreiz norādīja, ir apstiprinājušies (tostarp informācijas apjoma pieaugums, bet ne kvalitātes uzlabošanās, lielas finansiālas un neplānotas izmaksas, īstermiņa pieejas izvēle, lai ietekmētu tirgu, vienlaikus atsakoties no stratēģiskāka ilgtermiņa redzējuma). Spiedienu, ko izdara, lai nodrošinātu īstermiņa rezultātus, var uzskatīt par vienu no faktoriem, kas izraisīja pašreizējo krīzi, jo finanšu jomai katru ceturksni bija jāiesniedz aizvien labāki rezultāti. Tā kā vajadzīgā un vēlamā atklātība nav apdraudēta — jo svarīgas informācijas sniegšanu garantē Prospekta direktīva un direktīva par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu — EESK atbalsta obligātas publicēšanas atcelšanu. Tas nodrošinās, ka par nepieciešamo informācijas apjomu izlems tirgus.

1.4.

Daži ir uzsvēruši, ka ziņojumu apraksta daļas sarežģītība ievērojamā mērā ir cēlonis neparedzētām izmaksām un citām izmaksām, kas saistītas ar apakšlīgumu slēgšanu ar šīs jomas speciālistiem. Lai arī nav garantijas, ka izmaksas varētu ievērojami samazināt, ja šīs standarta veidnes izstrādātu Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (EVTI), šādā veidā varētu rasties ietaupījumi MVU, kam vairs nav jāslēdz līgumi ar ārējiem ekspertiem, kuri var sagatavot šādus ziņojumus. Visbeidzot ir jānorāda, ka ir sarežģīti standarta veidnēs iekļaut visas iespējamās situācijas, jo tas dažreiz varētu būt cēlonis sniegtās informācijas vienkāršošanai un tam, ka kāda cita svarīga informācija netiek sniegta, jo tā standarta veidne uz to neattiecas.

1.5.

Finanšu instrumentu, uz kuriem attiecas paziņošanas prasība, definīcijas paplašināšana liecina par vēlmi aktualizēt noteikumus tirgus inovācijas jomā un tādējādi ņemt vērā attīstības tendences. Pārredzamības direktīvā ieviešot šīs izmaiņas, ir ņemti vērā pasākumi, kas jau ir apstiprināti Apvienotajā Karalistē un Portugālē, un pasākumi, kurus pašreiz izstrādā citās ES dalībvalstīs un pasaulē. Leģislatīva iniciatīva šajā jomā ir bijusi arī Francijā, bet izrādījās, ka tā nav piemērota. Lai arī bažas par to, ka tirgu varētu pārpludināt ar nevajadzīgu informāciju, zināmā mērā ir pamatotas, pieredze valstīs, kurās šāda paziņošanas prasība jau ir noteikta, liecina par pretējo, un daudzas iesaistītās personas iesaka ņemt vērā Apvienotās Karalistes pieredzi šajā jomā.

1.6.

Jautājumā par Eiropas mehānisma informācijas uzglabāšanai izveidi EESK vēlas vērst uzmanību uz to, ka valstīs pastāvošo datu bāzu integrēšana varētu būt problemātiska, ņemot vērā izmantoto tehnoloģiju neatbilstību. Lai arī vairākas iesaistītās personas šā mehānisma izveidi atbalsta, galvenokārt tādēļ, lai informāciju varētu iegūt ieguldītāji un tirgus analīžu veicēji, jāizvērtē šāda mehānisma izveides un uzturēšanas izmaksu/ieguvumu attiecība. Tas tomēr ir svarīgs pasākums, kas palīdzēs attīstīt vienoto tirgu.

1.7.

Direktīvas 6. pantam, kas attiecas uz prasību atklāt informāciju par maksājumiem pārvaldes struktūrām, ir jauna redakcija, un EESK aicina šos noteikumus paplašināt. Prasība, lai emitenti, kas darbojas ieguves rūpniecībā vai mežu izstrādes jomā, sagatavo ziņojumu par maksājumiem, ir svarīga, taču šo noteikumu varētu paplašināt un attiecināt arī uz koncesiju piešķiršanu privātiem uzņēmumiem darbībai sabiedriskas nozīmes jomās, piemēram, transports, telekomunikācijas, enerģija un azartspēļu tīkli, vai nu saņemot koncesiju vai izveidojot publiskā un privātā sektora partnerības. Visa informācija par šādiem darījumiem ar pārvaldes struktūrām ir jāatklāj, izmantojot sadalījumu pa valstīm un pa projektiem. Tā kā šā pasākumu mērķis ir panākt, lai valdības uzņemtos atbildību par saņemto ienākumu izmantošanu, jāatklāj arī informācija par samaksātajām summām, kas saistītas ar citām valsts infrastruktūras un resursu izmantošanas darbībām, galvenokārt jomās, uz ko tagad attiecas šī direktīva.

1.8.

Sankciju jautājumā EESK norāda, ka — papildus tam, ka ir noteiktas iespējamās lielākās sankcijas — jānosaka arī minimālās sankcijas, lai nodrošinātu, ka pārkāpēji nepaliek nesodīti, un to, ka sankcijas ir pārliecinošas un par nelikumīgu darbību jāsaņem sods. Vienlaikus būtu jāsaskaņo dalībvalstu prakse šajā jomā.

1.9.

Pašreizējos apstākļos ir maz ticams, ka pieprasījums pēkšņi palielināsies, bet ir vērts norādīt, ka tad, kad īstenos priekšlikumu par Pārredzamības direktīvas noteikumu vienkāršošanu un citas iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot tirgus pievilcību, varētu palielināties tādu darījumu skaits, kuru ietekme uz tirgus darbību nav ņemta vērā. Vienlaikus jānorāda, ka līdz ar MVU labāku pamanāmību un ieguldītājiem pievilcīgāku tirgu varētu kļūt redzami trūkumi patērētāju pašreizējā izglītošanā, un tas viņus kavētu izprast pieejamo informāciju un pieņemt pārdomātus lēmumus.

2.   Vispārīga informācija par priekšlikumu

2.1.

Saskaņā ar Pārredzamības direktīvas (Direktīva 2004/109/EK) 33. pantu (1) Komisija iesniedza ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu laika posmā, kad tā bija spēkā. Ziņojuma nobeigumā ir uzsvērts, ka ir svarīgi, lai direktīvas prasības ievērotu vairums iesaistīto pušu, jo tas dod iespēju nodrošināt netraucētu un efektīvu tirgus darbību.

2.2.

Izstrādājot pašreizējo priekšlikumu par grozījumiem direktīvā, ir ņemta vērā Komisijas politikas prioritāte uzlabot regulējuma vidi mazajiem un vidējiem emitentiem un to piekļuvi kapitālam. Priekšlikuma mērķis ir arī noteikt samērīgākas prasības biržas sarakstā iekļautiem MVU, vienlaikus ieguldītājiem garantējot tādu pašu aizsardzības līmeni. Pārredzamības direktīvu pārskata arī tādēļ, lai nodrošinātu pārredzamību uzņēmumu veiktajās saimnieciskajās iegādēs, ieguldītāju uzticēšanos un vairāk koncentrētos uz ilgtermiņa rezultātiem, tādējādi nodrošinot finanšu stabilitāti. Turklāt, ES līmenī uzlabojot piekļuvi regulētai informācijai, var palielināt Eiropas vērtspapīru tirgu funkcionālo integrāciju un uzlabot biržas sarakstos iekļauto MVU pamanāmību starptautiskā mērogā.

2.3.

Jānorāda, ka grozījumu priekšlikuma pamatā ir grupas “Mazars” konsultantu neatkarīgs pētījums. Tas ir izmantots, lai ar kvantitatīviem un kvalitatīviem datiem atbalstītu direktīvas īstenošanas ziņojumu, ko Komisija saskaņā ar direktīvas 33. pantu iesniegusi Eiropas Parlamentam. Komisijas priekšlikumā ir ņemti vērā arī ziņojumi, ko publicējusi Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (EVTI) un Eiropas Vērtspapīru tirgu ekspertu grupa (ESME).

2.4.

Priekšlikumā ir uzsvērtas divas jomas, kas jāuzlabo: ņemot vērā, ka direktīvas pamatā ir minimālas saskaņošanas pieeja, tā dod iespēju dalībvalstīm apstiprināt ierobežojošākus pasākumus, kas sarežģī īstenošanu un palielina izmaksas; turklāt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem atvieglojumi nav paredzēti. Komiteja uzskata, ka šie faktori kavē MVU iekļaušanos tirgū. Jāprecizē dažas direktīvā iekļautās definīcijas, kā arī jāpanāk lielāka atbilstība un jāprecizē noteiktu terminu ar līdzīgu nozīmi izmantošana. Visbeidzot, ziņojumā ir uzsvērts, ka jāuzlabo paziņošanas noteikumi.

2.5.

Tika novērtēta dažādo ierosināto iespēju ietekme, un ir izdarīti šādi secinājumi. 2.5.1. Lai nodrošinātu lielāku elastību attiecībā uz periodiskās finanšu informācijas publicēšanas biežumu un laiku, īpaši maziem un vidējiem emitentiem, jāatceļ noteikums, ka visām biržas sarakstā iekļautajām sabiedrībām jāsniedz ceturkšņa finanšu pārskati. Lai arī šā pasākuma mērķis ir vienkāršot darbības vidi mazajām un vidējām sabiedrībām, priekšlikumā uz visiem iesaistītajiem uzņēmumiem attiecas vienādi nosacījumi, lai neradītu dubultus standartus, kas savukārt var apmulsināt ieguldītājus. Cerams, ka šis pasākums dos iespēju samazināt izmaksas un vairāk pievērsties ilgtermiņa rezultātiem, jo vairs nebūs jākoncentrējas uz ceturkšņa pārskatu iesniegšanu. Ieguldītāju aizsardzības līmenis saglabāsies, jo Prospekta direktīvas un direktīvas par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu noteikumi vēl aizvien būs spēkā, nodrošinot, ka tirgum tiek atklāta informācija par svarīgiem pasākumiem un/vai faktiem, kas var ietekmēt vērtspapīru cenu. 2.5.2. Lai vienkāršotu MVU finanšu ziņojumu apraksta daļu, ierosinātais risinājums atkal attiektos uz visām sabiedrībām, un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei tiktu lūgts sagatavot nesaistošus norādījumus (veidnes), kas izmantojamas šo dokumentu izstrādē. Tiek pausta cerība, ka tas dos iespēju ne tikai samazināt izmaksas, bet arī uzlabot ieguldītājiem sniegtās informācijas salīdzināmību un uzlabot mazo un vidējo sabiedrību pamanāmību starptautiskā mērogā. 2.5.3. Lai novērstu nepilnības prasībās par to, kā paziņojama nozīmīga līdzdalība balsstiesībās, ir ierosināts sistēmu paplašināt, lai aptvertu visus instrumentus, kuru ekonomiskā ietekme ir līdzīga līdzdalībai akcijās un tiesībām iegādāties akcijas. 2.5.4. Lai novērstu atšķirības prasībās par to, kā paziņojama nozīmīga līdzdalība akcijās, būtu jāpieprasa summēt līdzdalību akcijās un līdzdalību finanšu instrumentos, kuri nodrošina piekļuvi akcijām (tostarp atvasinātos finanšu instrumentos, par kuriem veic norēķinus naudā).

2.6.

Galvenās izmaiņas, kuru mērķis ir atvieglot MVU piekļuvi tirgum vai precizēt direktīvas tekstu, ir šādas. 2.6.1. Trešās valsts emitentiem izcelsmes dalībvalsts tiek noteikta automātiski, ja triju mēnešu laikā tas nav izvēlējies izcelsmes dalībvalsti. 2.6.2. Ir atcelta prasība publicēt starpposma vadības ziņojumus un/vai ceturkšņa pārskatus 2.6.3. Priekšlikumā ir plašāk definēti finanšu instrumenti, uz kuriem attiecas paziņošanas prasība. 2.6.4. Līdzdalība akcijās un finanšu instrumentos ir summēta, lai paziņotu par nozīmīgu līdzdalību akcijās. Dalībvalstīm tomēr ir dota iespēja noteikt zemākus sliekšņus nozīmīgas līdzdalības akcijās paziņošanā nekā noteikts direktīvā, ņemot vērā katra tirgus īpatnības un iespējamo nepieciešamību nodrošināt pārredzamību šajā jomā. 2.6.5. Komisijai ir deleģētas pilnvaras apstiprināt regulatīvos tehniskos standartus, ko izstrādā EVTI un kuros noteiktas tehniskas prasības attiecībā uz piekļuvi regulētai informācijai ES mērogā. Šā pasākuma mērķis ir vienkāršot piekļuvi finanšu informācijai, tādējādi izvairoties no nepieciešamības izmantot 27 dažādas valstu datu bāzes. Tā mērķis ir izveidot Eiropas mēroga mehānismu regulētas informācijas uzglabāšanai. 2.6.6. Priekšlikumā ir noteikta prasība atklāt informāciju par maksājumiem pārvaldes struktūrām atsevišķu uzņēmumu vai konsolidētā līmenī visos gadījumos, kas saistīti ar dabas resursu izmantošanu. 2.6.7. Priekšlikumā ir pastiprinātas kompetento iestāžu pilnvaras sankciju piemērošanā; informācija par sankcijām vai pasākumiem, ko īsteno pārkāpumu gadījumos, ir jāpublicē.

3.   Priekšlikumā izvirzītie jautājumi

3.1.

Viens no Pārredzamības direktīvas pārskatīšanas mērķiem ir uzlabot regulētu tirgu pievilcību mazajiem un vidējiem emitentiem, un tas ir būtiski, ja tirgu vēlas attīstīt un paplašināt. Tāpēc direktīvā ierosinātās izmaiņas ir vērtējamas pozitīvi, jo tās dos iespēju vienkāršot noteiktas procedūras, vienlaikus nepasliktinot informācijas kvalitāti — tas ir būtiski ieguldītājiem lēmumu pieņemšanā un tirgus analīžu veicējiem. Neapšaubāmi, ka šī vienkāršošana pozitīvi ietekmēs visu biržas sarakstā iekļauto uzņēmumu izmaksas, taču lielākā mērā tā varētu ietekmēt MVU.

3.2.

Neskatoties uz vienkāršošanu, tā ir un paliks joma, kuras noteikumus un īpašos apzīmējumus patērētājiem ir gūti saprast. Lai arī nav vienkārši plaši izglītot sabiedrību šajos jautājumos, patērētāju aizsardzība ir ļoti svarīga, jo tā patērētājus aizsargā no maldināšanas, ko rada tehniska valoda. Tāpēc uzraudzības un pārvaldes iestādēm jāīsteno izglītojoši pasākumi un jāsniedz informācija. Tādēļ tai vajadzētu būt turpmākajos pasākumos vērā ņemamai jomai.

3.3.

Lai informāciju būtu vieglāk interpretēt un lai tā būtu vieglāk salīdzināma, lietderīgas varētu būt priekšlikumā minētās standarta veidnes, kas izmantojamas apraksta daļā. Lai arī šādas veidnes izstrādāt ir sarežģīti un pastāv risks, ka tās būs pārlieku vienkāršas un neaptvers visas situācijas, līdz ar to izmantošanu varētu samazināties izmaksas, īpaši MVU. Tās pat atvieglotu patērētājiem datu interpretēšanu.

3.4.

Jāuzsver nepieciešamība atcelt pienākumu publicēt ceturkšņa ziņojumus. Ir būtiski novērsties no tirgū valdošās īstermiņa pieejas, ko lielā mērā veicina šis pasākums, ar mērķi sekmēt tirgus ilgtspējīgu attīstību. Vienīgi ilgtermiņa redzējums var sekmēt inovāciju, kas ir būtisks faktors ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes sekmēšanā, un tā ir stratēģijas “Eiropa 2020” prioritāte.

3.5.

Finanšu instrumentu, uz kuriem attiecas paziņošanas prasība, definīcijas paplašināšana ir svarīgs Pārredzamības direktīvas jauninājums. Līdz ar finanšu inovāciju ir izveidojušies jauni instrumentu veidi, un ir jāizveido sistēma pārredzamības nodrošināšanai. Cerams, ka šīs izmaiņas palīdzēs novērst trūkumus prasībās par to, kā paziņojama nozīmīga līdzdalība balsstiesībās un nozīmīga līdzdalība akcijās, un tādējādi varēs nodrošināt, ka ieguldītāji nenoslēgs slepenas partnerības vai tirgum bez iepriekšēja brīdinājuma nepaziņos par nozīmīgu līdzdalību akcijās, kā tas jau ir bijis iepriekš.

3.6.	Mērķis izveidot Eiropas mēroga mehānismu regulētas informācijas uzglabāšanai ir vērienīgs un to jācenšas sasniegt. Neapšaubāmi, ka tas būtu lietderīgs instruments, lai padziļinātu vienoto tirgu. Jāvienojas par šāda instrumenta izveides un uzturēšanas izmaksu/ieguvumu attiecību.

3.7.

Pārredzamības direktīva tagad attieksies uz maksājumiem, ko ieguves rūpniecības uzņēmumi veikuši to valstu pārvaldes iestādēm, kurās tie darbojas. Šis Komisijas priekšlikums ir inovatīvs, un tā mērķis ir atklāt uzņēmuma darbības finansiālo ietekmi uz valsti, kurā tas darbojas, tādējādi uzlabojot pārredzamību. EESK uzskata, ka direktīva varētu būt vērienīgāka — pienākums atklāt informāciju jāattiecina arī uz maksājumiem, kas veikti saistībā ar darbībām citās sabiedriskas nozīmes jomās, kurās privātiem uzņēmumiem ir piešķirta koncesija. Šādi maksājumi var būt apjomīgi, īpaši, ja koncesija ir piešķirta transporta, telekomunikāciju, enerģijas un pat azartspēļu jomā.

3.8.

Priekšlikumā ir arī pārskatīta sankciju sistēma, palielinot kompetento iestāžu pilnvaras, lai iekļautu vairākus instrumentus, piemēram, tiesības apturēt emitenta balsstiesību izmantošanu un publiskot sankcijas. Jāuzsver: lai arī ir paredzētas maksimālās finanšu sankcijas, minimālās sankcijas nav noteiktas. Šādu sankciju noteikšana varētu būt vēl viens faktors, kas ievērojami sekmētu direktīvas noteikumu ievērošanu.

3.9.

Līdz ar noteikumu vienkāršošanu uzlabosies tirgus pievilcība — kas arī ir priekšlikuma mērķis —, un līdz ar to varētu palielināties darījumu skaits; nav zināms, kā tas varētu ietekmēt biržu vai regulējošo iestāžu parasto darbību: pastāv cerība, kas tās spēs darboties arī darījumu skaita pieauguma apstākļos.

3.10.

Lai arī turpmāk minētais jautājums ar Pārredzamības direktīvu nav tieši saistīts, EESK vēlas izmantot šo iespēju uzsvērt vienu no galvenajiem šķēršļiem tirgus paplašināšanai — biržu uzliktās augstās nodevas. Uzņēmumi uzskata, ka to iekļaušanos biržu sarakstā kavē ne tikai ar pašu iekļaušanu saistītās izmaksas, bet arī ikgadējās izmaksas saistībā ar palikšanu tirgū, un abas šīs minētās izmaksas ir ievērojamas. Tāpēc ikviena iniciatīva šajā jomā būtu ļoti lietderīga, lai uzņēmumiem atvieglotu lēmuma par iekļaušanu sarakstā pieņemšanu.

---

(1)  OV L 390, 31.12.2004., 38.-57. lpp.; EESK atzinums: OV C 80, 30.03.2004., 128. lpp.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/82

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Sociālo fondu un Regulas (EK) Nr. 1081/2006 atcelšanu”

COM(2011) 607 galīgā redakcija – 2011/0268 (COD)

2012/C 143/16

Ziņotājs: VERBOVEN kgs

Līdzziņotājs: CABRA DE LUNA kgs

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu Eiropas Savienības Padome 2011. gada 27. oktobrī un Eiropas Parlaments 2011. gada 25. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Sociālo fondu un Regulas (EK) Nr. 1081/2006 atcelšanu”

COM(2011) 607 galīgā redakcija – 2011/0268 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 25. janvārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (22. februāra sēdē), ar 217 balsīm par, 5 balsīm pret un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   Ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas princips un solidaritātes princips ir iekļauti Līgumos un veido divus svarīgākos tautu, iedzīvotāju un reģionu integrācijas pīlārus. ESF kā galvenais ES finanšu instruments cilvēkresursu atbalstam arī turpmāk sekmēs ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķa sasniegšanu, kā tas paredzēts Līguma par ES darbību 162. pantā.

1.2.   Ekonomiskajai, sociālajai un teritoriālajai kohēzijai arī turpmāk jābūt stratēģijas “Eiropa 2020” pamatelementiem. Būtu nepārprotami jāatzīst, ka visiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, tostarp brīvprātīgā darbā iesaistītajiem, ir būtiska loma stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā, kā apstiprināts 2011. gada 3. oktobra Padomes secinājumos (1).

1.3.   EESK ir vienisprātis, ka saskaņā ar Līguma 10. pantu no ESF finansēto prioritāšu īstenošanai būtu jāsniedz ieguldījums cīņā pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ, kā arī jāatbalsta visu ANO Konvencijā par invalīdu tiesībām paredzēto pienākumu izpilde un jo īpaši to, kas attiecas uz izglītību, nodarbinātību un pieejamību.

1.4.   Eiropas Sociālajam fondam jābūt galvenajam instrumentam, ar kuru īsteno stratēģijas “Eiropas 2020” mērķus, it sevišķi nodarbinātības, izglītības, sociālās iekļaušanas un nabadzības izskaušanas jomā. Tam jāatbalsta politika, ko dalībvalstis noteikušas saistībā ar integrētajām pamatnostādnēm un valstu reformu programmām (VRP). EESK uzskata, ka minētajās programmās būtu jāietver gan sociālās iekļaušanas mērķi attiecībā uz tādām visvairāk neaizsargātajām grupām kā jaunieši, sievietes, imigranti, ilgtermiņa bezdarbnieki, vecāka gadagājuma cilvēki, personas ar invaliditāti — lai VRP atbalstītu ANO Konvencijā par invalīdu tiesībām paredzēto pienākumu izpildi —, kā arī mazākumtautību pārstāvji, gan arī mērķi, kas ļautu sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto pamatmērķi, proti, līdz 2020. gadam samazināt nabadzīgo iedzīvotāju skaitu par 20 miljoniem.

1.5.   Nodarbinātības un sociālās iekļaušanas (piemēram, ar nodarbinātības palīdzību) sekmēšana, jo īpaši tādās visneaizsargātākajās grupās kā jaunieši, sievietes, imigranti, ilgtermiņa bezdarbnieki, vecāka gadagājuma cilvēki, personas ar invaliditāti un mazākumtautību pārstāvji, ir ESF prioritāte un tai arī turpmāk tādai jābūt, turklāt visos ES reģionos. Vismaz 40 % no kopējiem ESF resursiem katrā dalībvalstī jāpiešķir tematiskajam mērķim “nodarbinātības un darbaspēka mobilitātes veicināšana”.

1.6.   EESK atbalsta to, ka akcents likts uz sociālo inovāciju un iespējām atbalstīt projektus sociālās ekonomikas, sociālās uzņēmējdarbības un sociālo uzņēmumu jomā.

1.7.   Tādās politikas jomās kā darba tirgus, izglītība un apmācība, sociālā iekļaušana, darbinieku, uzņēmumu un uzņēmēju pielāgošanās spējas un administratīvās spējas vajadzētu palielināt ieguldījumus infrastruktūrā, reģionu konkurētspējā un uzņēmējdarbības attīstībā, turklāt tos papildināt ar pasākumiem ilgtspējīgu darbavietu izveidei.

1.8.   Eiropas Nodarbinātības stratēģija, kā arī ES politika sociālās iekļaušanas jomā no jauna jāizvirza par galvenajām Eiropas Savienības prioritātēm, un lielāki līdzekļi jāpiešķir vairāk un labāku darbavietu radīšanai.

1.9.   EESK uzskata, ka vienotais stratēģiskais satvars atspoguļo no stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem izrietošās ieguldījumu prioritātes un ka tajā detalizēti izklāstītas iespējas, ko sniegtu darba tirgus, kas ir atvērtāks un vieglāk pieejams, jo īpaši tiem, kas no darba tirgus ir visvairāk atstumti (piemēram, jaunieši, sievietes, imigranti, ilgtermiņa bezdarbnieki, vecāka gadagājuma cilvēki, personas ar invaliditāti, mazākumtautību pārstāvji un citi).

1.10.   EESK atzinīgi vērtē to, ka ESF atbalsta arī citas stratēģijā “Eiropa 2020” minētās prioritātes — pētniecību un inovāciju, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju izmantošanu un to pieejamības uzlabošanu, mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas palielināšanu, vides aizsardzību, pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisijas līmeni un resursu ilgtspējīgu izmantošanu.

1.11.   EESK atbalsta tematisko koncentrāciju un to, kā ESF papildina citus finanšu instrumentus, lai sasniegtu pietiekamu un redzamu ietekmi.

1.12.   EESK atbalsta priekšlikumu vismaz 20 % no kopējiem ESF resursiem piešķirt tematiskajam mērķim “sociālās iekļaušanas veicināšana un cīņa ar nabadzību”, kas izvirzīts nolūkā iekļaut no darba tirgus visvairāk atstumtos iedzīvotājus.

1.13.   Lai veiksmīgi īstenotu pasākumus, kas saistīti ar struktūrfondiem un jo īpaši ar Eiropas Sociālo fondu, ļoti svarīgs priekšnoteikums ir partnerības princips, kas ietver sociālās un ekonomikas jomas partnerus un pilsonisko sabiedrību pārstāvošas organizācijas, tostarp partnerus vides aizsardzības jomā, nevalstiskās organizācijas un struktūras, kuras atbildīgas par līdztiesības un nediskriminācijas veicināšanu.

1.14.   “ES rīcības kodeksā partnerības principa īstenošanai” jāpaskaidro un jādefinē dažādos līmeņos esošo partneru loma, un arī jānorāda, ka, lai gan sociālais dialogs ir sociālo partneru ekskluzīva kompetence, tomēr visiem partneriem, kas atzīti Regulas par fondu kopīgiem noteikumiem priekšlikuma (2) 5. pantā, jābūt garantētai piekļuvei fondu īstenošanas dažādiem posmiem, tostarp darbības programmu izstrādes un īstenošanas posmam, un tiem jāsaņem pienācīgs finansējums, lai varētu piedalīties.

1.15.   EESK pilnībā noraida Komisijas priekšlikumu, ka uz struktūrfondu izmantošanu būtu jāattiecina finansiālas sankcijas un stimuli, kas būtu saistīti ar Stabilitātes un izaugsmes paktu.

1.16.   Ar struktūrfondiem vien nepietiek, lai tiktu galā ar krīzi. Eiropai vajadzīga savādāka ekonomikas pārvaldība, kurā valda atbildīga saimniekošana, tiek ieguldīts izaugsmē un konkurētspējā, atbalstīti ieguldījumi cilvēkresursos, kā arī tiek veicināts taisnīgums, kohēzija, solidaritātes un sociālās integrācijas princips. ES budžets jāpārveido atbilstīgi šiem principiem.

1.17.   Eiropas Sociālajam fondam piešķirtais budžets jāsaglabā vismaz tādā pašā apjomā, kā iepriekšējā plānošanas periodā. Tam būtu jāatbalsta arī sabiedrības līdzdalība, pilsoniskās sabiedrības stiprināšana un Eiropas kopējo vērtību apzināšana.

2.   Konteksts: priekšlikumi par ES daudzgadu finanšu shēmu un kohēzijas politiku 2014.–2020. gadam

2.1.   Eiropadome 2010. gada 17. jūnijā pieņēma nākamajai desmitgadei paredzēto jauno politikas satvaru — stratēģiju “Eiropa 2020”.

2.2.   Komisija 2011. gada 29. jūnijā nāca klajā ar priekšlikumu “Budžets stratēģijai “Eiropa 2020” ”, kurā noteikta jaunā Eiropas Savienības finanšu shēma 2014.–2020. gadam.

2.3.   Savukārt 2011. gada 6. oktobrī Komisija nāca klajā ar tiesību aktu priekšlikumiem par struktūrfondiem, tostarp Eiropas Sociālo fondu.

2.4.   Par minētajiem priekšlikumiem rīkoja plašu apspriešanos ar pilsonisko sabiedrību un ieinteresētajām pusēm. Šī apspriešanās noslēdzās gada beigās. 2012. gada janvārī Komisija publicēs pēdējo priekšlikumu kopumu, kas attiecas uz vienoto stratēģisko satvaru un ko iesniegs Eiropas Parlamentam, Padomei, Reģionu komitejai un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

2.5.   Attiecībā konkrēti uz ESF turpmāko darbību EESK 2011. gada 15. martā pieņēma atzinumu par tematu “Eiropas Sociālā fonda perspektīvas pēc 2013. gada” (3). Būtu jāizanalizē, vai ierosinātajā ESF regulā, kas ir šā atzinuma temats, ir ņemti vērā galvenie ieteikumi.

2.6.   Tautsaimnieciskā situācija. Lai veiktu pienācīgu jaunās finanšu shēmas analīzi, noteikti jāpiemin vispārējā situācija — problēmas saistībā ar globalizāciju, demogrāfiskajām un migrācijas plūsmu prognozēm, bet jo īpaši ar dziļo ekonomikas krīzi, kas ir radikāli pārveidojusi principus, uz kuriem pamatojās stratēģija “Eiropa 2020”. Tāpēc ir būtiski palielināt ieguldījumus infrastruktūrā, reģionu konkurētspējā un uzņēmējdarbības, it īpaši MVU un sociālo uzņēmumu, attīstībā, turklāt vairākās politikas jomās — darba tirgus, izglītība un apmācība, sociālā iekļaušana, darbinieku, uzņēmumu un uzņēmēju pielāgošanās spējas — īstenot papildinošus pasākumus ilgtspējīgu darbavietu izveidei.

2.7.   Stratēģijā “Eiropa 2020” ietvertie mērķi un instrumenti, kas pēc savas būtības ir ļoti labi, tomēr būtu labāk jāpielāgo jaunajai situācijai. Tas būtu jādara, veidojot regulētu un iekļaujošu darba tirgu, kas Eiropas iedzīvotājiem, jo īpaši no darba tirgus visvairāk atstumtajiem (piemēram, jauniešiem, sievietēm, imigrantiem, ilgtermiņa bezdarbniekiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, personām ar invaliditāti, mazākumtautību pārstāvjiem un citiem), paver iespējas piekļūt stabilām un kvalitatīvām darbavietām, kuras ir piemērotas viņu prasmēm.

2.8.   Jāveic daudzi uzlabojumi ESF īstenošanā un fonda līdzekļu pieejamības praktiskajos aspektos. Visvairāk tas attiecas uz birokrātijas samazināšanu pirms darbības programmas īstenošanas un tās laikā — jāatvieglo līdzekļu saņemšanas procedūras, konkrēti, jāpaātrina maksājumu sistēma, lai samazinātu programmas īstenotāju finansiālās izmaksas; jāvienkāršo rēķinu sagatavošanas un kontu uzskaites procedūras; jāievieš plašāks, vienlaikus reāls vienoto likmju principa pielietojums u.c.

2.9.   EESK uzskata, ka vienotais stratēģiskais satvars atspoguļo no stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem izrietošās ieguldījumu prioritātes un ka tajā detalizēti izklāstītas iespējas, ko sniegtu darba tirgus, kas ir atvērtāks un vieglāk pieejams, jo īpaši tiem, kas no darba tirgus ir visvairāk atstumti (piemēram, jaunieši, sievietes, imigranti, ilgtermiņa bezdarbnieki, vecāka gadagājuma cilvēki, personas ar invaliditāti, mazākumtautību pārstāvji un citi). Lai mazajām nevalstiskajām organizācijām atvieglotu piekļuvi fonda līdzekļiem, vairāk būtu jāizmanto vispārēji piešķīrumi.

2.10.   Eiropas Sociālajam fondam jābūt galvenajam instrumentam, ar kuru īsteno stratēģijas “Eiropas 2020” mērķus, konkrēti, nodarbinātības, izglītības, sociālās iekļaušanas un nabadzības izskaušanas jomā. Tam jāatbalsta politika, ko dalībvalstis noteikušas saistībā ar integrētajām pamatnostādnēm un valstu reformu programmām. EESK uzskata, ka minētajās programmās būtu jāietver gan sociālās iekļaušanas mērķi attiecībā uz tādām visvairāk neaizsargātajām grupām kā jaunieši, sievietes, imigranti, ilgtermiņa bezdarbnieki, vecāka gadagājuma cilvēki, personas ar invaliditāti — lai VRP atbalstītu ANO Konvencijā par invalīdu tiesībām paredzēto pienākumu izpildi —, kā arī mazākumtautību pārstāvji, gan arī mērķi, kas ļautu sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto pamatmērķi, proti, līdz 2020. gadam samazināt nabadzīgo iedzīvotāju skaitu par 20 miljoniem.

2.11.   Eiropas Sociālajam fondam būtu jāatbalsta sabiedrības līdzdalība, pilsoniskās sabiedrības stiprināšana un Eiropas kopējo vērtību apzināšana.

3.   Vispārīgas piezīmes par priekšlikumu ESF regulai

3.1.   ES budžets, jo īpaši nodaļas, kas sekmē ekonomikas izaugsmi, sociālo kohēziju, inovāciju (tostarp sociālo inovāciju) un ilgtspējīgu attīstību, jāatbalsta arī valstīm un reģioniem.

3.2.   EESK norāda, ka, neskatoties uz finanšu darījumu nodokļa ieviešanas varbūtību un Eiropas Sociālā fonda līdzekļu palielināšanu, no Eiropas Komisijas priekšlikuma izriet, ka kopējais ES budžeta apjoms jebkurā gadījumā būs mazāks nekā iepriekš.

3.3.   Kā tas jau ir pašreizējā plānošanas periodā, reģioniem atkarībā no ekonomikas attīstības līmeņa paredzēts piešķirt atšķirīgu atbalsta apjomu. Tomēr šo līmeni nevajadzētu noteikt, izmantojot vienīgi IKP uz vienu iedzīvotāju. Jāņem vērā arī citi kritēriji, tostarp bezdarbs, nodarbinātība un ekonomiski aktīvais darbaspēks, prasmes, nabadzība, labklājība un sociālā integrācija, kā arī priekšlaicīga mācību pārtraukšana.

3.4.   Attiecībā uz jaunas — “pārejas reģionu” — kategorijas ieviešanu, kas aptvertu reģionus, kuru vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ir 75 % līdz 90 % no ES vidējā rādītāja, EESK šādam pasākumam var piekrist, ja tādas kategorijas dēļ netiks samazināts vismazāk attīstītajiem reģioniem paredzēto līdzekļu apjoms. Ņemot vērā no darba tirgus visvairāk atstumto sabiedrības grupu (piemēram, ilgtermiņa bezdarbnieku, jauniešu, sieviešu, imigrantu, vecāka gadagājuma cilvēku, personu ar invaliditāti, mazākumtautību pārstāvju u.c.) neaizsargātību, jābūt iespējai šīm sabiedrības grupām paredzētos nodarbinātības pasākumus finansēt neatkarīgi no reģiona kategorijas.

3.5.   Struktūrfondi ir svarīgākie instrumenti, kas ļauj mazināt gan atšķirības reģionu attīstības līmenī, gan vismazāk attīstīto reģionu atpalicību, gan atšķirības starp dažādām sabiedrības grupām, turklāt tas tiek veikts, īstenojot stratēģiju, kuras mērķis ir dalībvalstīs, reģionos un vietējā līmenī iedzīvināt prioritātes, kas virzītas uz gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi.

3.6.   Pats par sevi saprotams, ka pašreizējās ekonomikas krīzes kontekstā, Eiropas Nodarbinātības stratēģija no jauna jāizvirza par galveno Eiropas Savienības prioritāti un lielāki līdzekļi jāpiešķir vairāk un labāku darbavietu radīšanai.

3.7.   EESK uzskata, ka Eiropas Sociālais fonds ir vispiemērotākais instruments, ar ko atbalstīt ES sociālās politikas īstenošanu, it sevišķi pasākumus nodarbinātības, izglītības, sociālās iekļaušanas un nabadzības izskaušanas jomā, un arī stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros tam ir jāsaglabā šī prioritārā loma.

3.8.   Eiropas Sociālā fonda darbība nedrīkst aprobežoties ar patlaban noteiktajām nodarbinātības politikas pamatnostādnēm. Jāpastiprina ESF nozīme arī Sociālās programmas (4) īstenošanā.

3.9.   ESF būtu vienlaikus gan jāatbalsta politika, ko dalībvalstis noteikušas valstu reformu programmu ietvaros, gan arī jāpalīdz īstenot citas svarīgas stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītās prioritātes — palielināt ieguldījumus pētniecībā un jauninājumos, celt mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspēju, kā arī sekmēt resursu ilgtspējīgu izmantošanu un pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisijas līmeni.

3.10.   Pašreizējā īpašajā situācijā Eiropas Sociālajam fondam ļoti liela uzmanība jāpievērš arī ekonomikas krīzes novēršanai un darba ņēmēju un visneaizsargātāko sabiedrības locekļu aizsardzībai pret tās sekām, kā arī preventīviem pasākumiem pēc krīzes pārvarēšanas, t.sk., stiprinot cilvēkdrošību/drošumspēju (5). Konkrēti, tam jāsniedz — cerams, pagaidu — atbalsts ilgtermiņa bezdarbniekiem, no darba tirgus visvairāk atstumtajiem cilvēkiem, jauniešiem, sievietēm, imigrantiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, personām ar invaliditāti, mazākumtautību pārstāvjiem u.c.

3.11.   EESK uzskata, ka, lai to sasniegtu, Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda darbībai jāpapildina ESF un tas, iespējams, ar laiku jāiekļauj Eiropas Sociālajā fondā, lai tādējādi labāk risinātu bezdarba problēmu un atvieglotu Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu. Tāpat ļoti svarīgi ir nodrošināt abu fondu principu saskaņotību, jo īpaši partnerības jomā un, konkrēti, attiecībā uz sociālo partneru līdzdalību.

3.12.   EESK iesaka Globalizācijas pielāgošanās fonda vajadzībām izmantot Eiropas Sociālā fonda plašo pieredzi sociālajā jomā, lai panāktu papildināmību un kohēziju. Ņemot vērā, ka Eiropas Sociālais fonds pieprasījumus spēj izskatīt samērā ātri, budžeta iestādes varētu dot apstiprinājumu, pamatojoties uz ESF pozitīvu vērtējumu.

3.13.   EESK neatbalsta lauksaimnieku iekļaušanu Globalizācijas pielāgošanās fonda darbības jomā, proti, nedz nozīmīgas fonda līdzekļu daļas, nedz tā pārvaldīšanas piešķiršanu lauksaimniecības nozarei. Pielietojot KLP un jauno rezervi lauksaimniecības krīzes situācijām, būtu jāspēj efektīvāk atbalstīt agrorūpniecību. EESK vēlētos būt droša, ka ESF tehniskās palīdzības finansējums arī turpmāk būs pieejams pilsoniskajai sabiedrībai (jāpiebilst, ka ESF regulā nav īpašas norādes uz tehnisko palīdzību).

3.14.   EESK uzskata, ka partnerības princips jāizvirza par galveno principu, kura uzdevums ir nodrošināt, ka ar ES struktūrfondiem saistītie pasākumi tiek īstenoti pareizi. Struktūrfondu noteikumos nevis jāatsaucas uz “pašreizējiem valstu noteikumiem un praksi”, bet gan skaidri jādefinē partnerības princips un skaidri jānosaka katra partnera funkcija reģionālajā un vietējā līmenī. EESK iesaka īpaši atzīt, ka pilsoniskajai sabiedrībai (kā uzsvērts stratēģijā “Eiropa 2020”) ir liela nozīme sociālās iekļaušanas un nabadzības izskaušanas projektu īstenošanā.

4.   Īpašas piezīmes un ierosinājumi attiecībā uz dažādām nodaļām

4.1.   Vispārīgi noteikumi

4.1.1.

EESK atbalsta tematisko pieeju, kuras pamatā ir šādi četri tematiskie mērķi, kas izteikti intervences kategorijās vai ieguldījumu prioritātēs: — nodarbinātības un darbaspēka mobilitātes veicināšana, — ieguldījumi izglītībā, prasmēs un mūžizglītībā, — sociālās iekļaušanas veicināšana un cīņa ar nabadzību, — institucionālās spējas un efektīvas publiskās pārvaldes veicināšana.

4.1.2.

Vismaz 40 % no kopējiem ESF resursiem katrā dalībvalstī jāpiešķir tematiskajam mērķim “nodarbinātības un darbaspēka mobilitātes veicināšana”. EESK atbalsta priekšlikumu, ka vismaz 20 % no kopējiem ESF resursiem jāpiešķir tematiskajam mērķim “sociālās iekļaušanas veicināšana un cīņa ar nabadzību”, proti, ar nodarbinātības un apmācības palīdzību jāveicina visneaizsargātāko grupu, piemēram, jauniešu, sieviešu, imigrantu, vecāka gadagājuma cilvēku, personu ar invaliditāti, mazākumtautību pārstāvju u.c. sociālo iekļaušanu, lai sasniegtu mērķi, proti, līdz 2020. gadam samazinātu nabadzīgo iedzīvotāju skaitu ne mazāk kā par 20 miljoniem.

4.1.3.

Nodarbinātības, sociālās iekļaušanas un izglītības sekmēšana ir ESF prioritātes saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu, un tā tam jābūt arī nākotnē.

4.1.4.

Eiropas Sociālajam fondam jāatbalsta, pirmkārt, teritoriālie nodarbinātības līgumi un vietējās iniciatīvas tādās jomās kā nodarbinātība, sociālā iekļaušana un izglītība, otrkārt, tirgus stimulēšana, kas notiek, veidojot jaunus uzņēmumus, it īpaši MVU un sociālos uzņēmumus, un sekmējot e-iekļaušanu, kultūru un radošumu — iedzīvotāju nodarbinātību uzlabojošus faktorus, un, treškārt, pilsoniskās sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā, tās stiprināšana un Eiropas kopējo vērtību apzināšana.

4.1.5.

EESK pozitīvi vērtē to, ka akcents likts uz sociālo inovāciju un iespējām atbalstīt projektus sociālās ekonomikas, sociālās uzņēmējdarbības un sociālo uzņēmumu jomā.

4.1.6.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Sociālais fonds atbalsta starptautisku sadarbību, kuras mērķis ir veicināt mācīšanos citam no cita un tādējādi palielināt ESF atbalstītās politikas efektivitāti.

4.2.   Fondam specifiskie noteikumi programmu veidošanai un īstenošanai. Partnerības princips

4.2.1.

EESK uzskata, ka partnerības princips jāizvirza par galveno principu, kura uzdevums ir nodrošināt, ka ar ES struktūrfondiem saistītie pasākumi tiek īstenoti pareizi.

4.2.2.

Struktūrfondu noteikumos nevis jāatsaucas uz “pašreizējiem valstu noteikumiem un praksi”, bet gan skaidri jādefinē partnerības princips un skaidri jānosaka katra partnera funkcija reģionālajā un vietējā līmenī, un tam jāparedz nepieciešamais finansējums.

4.2.3.

“ES rīcības kodeksā partnerības principa īstenošanai” jāpaskaidro un jādefinē dažādos līmeņos esošo partneru loma, un arī jānorāda, ka, lai gan sociālais dialogs ir sociālo partneru ekskluzīva kompetence, tomēr visiem partneriem, kas atzīti ierosinātās Regulas par fondu kopīgiem noteikumiem (6) 5. pantā, jābūt garantētai piekļuvei fondu īstenošanas dažādiem posmiem, tostarp darbības programmu izstrādes un īstenošanas posmam, un tiem jāsaņem pienācīgs finansējums, lai varētu piedalīties.

4.2.4.

Jau pašā sākumā partneriem jābūt pieejamam tehniskās palīdzības finansējumam, lai viņi varētu stratēģiski iesaistīties struktūrfondu programmu izstrādē, īstenošanā un pārraudzībā. Tehniskajai palīdzībai ir liela nozīme arī tajā ziņa, ka tā ļauj nodrošināt pārstāvību visu līmeņu uzraudzības komitejās, kas izstrādā un īsteno darbības programmas, un nodrošina arī to, ka tehniskais atbalsts ir pieejams iespējamajiem projektu iesniedzējiem.

4.2.5.

Pašreizējo praksi, ka ESF komitejā apspriežas vienlaikus ar sociālajiem partneriem un dalībvalstīm, varētu izmantot kā labu paraugu, ko ieviest arī citu fondu gadījumā. EESK iesaka minētajā forumā noteikt kārtību, kas nodrošinātu līdzdalības iespējas visiem tiem partneriem, kas atzīti Regulas par fondu kopīgiem noteikumiem 5. pantā.

4.2.6.

Sociālo partneru un citu ieinteresēto pušu, jo īpaši nevalstisko organizāciju, līdzdalība no ESF finansētajos pasākumos nebūtu jāatbalsta vienīgi tajos gadījumos, kas skar visnabadzīgākos reģionus un/vai reģionus, kuri saņem Kohēzijas fonda līdzekļus, bet gan, tieši pretēji, būtu jāatbalsta visās dalībvalstīs un ES reģionos.

4.2.7.

EESK uzskata, ka 2 % no visiem ESF līdzekļiem jāpiešķir sociālo partneru atbalstam un ka pārējie 2 % — citu tādu partneru līdzdalībai, kas atzīti Regulas par fondu kopīgiem noteikumiem 5. pantā.

4.3.   Fondam specifiskie noteikumi par procedūrām, efektivitāti un nosacījumiem

4.3.1.

EESK piekrīt viedoklim, ka jāuzlabo līdzekļu koordinēšana un izlietojuma novērtēšana, efektivitāte un rezultāti.

4.3.2.

EESK arī atbalsta visus pasākumus, kas ļauj ierobežot struktūrfondu prioritāšu skaitu un tās vērst uz svarīgākajiem jautājumiem, samazināt birokrātiskos ierobežojumus un slogu un paātrināt līdzekļu izmantošanu un maksājumus.

4.3.3.

Tāpēc vajadzīgi efektivitātes rādītāji, taču tikpat svarīgi ir kvantitatīvie un kvalitatīvie kritēriji, proti, jāizvērtē tādi rezultātu aspekti kā veikto pasākumu efektivitāte, radīto darbavietu kvalitāte un sociālo iekļaušanu veicinoši pasākumi.

4.3.4.

EESK tomēr pauž būtiskas iebildes pret pieeju, ka līdzekļu piešķiršanu visur sasaista ar rezultātiem. Nodarbinātības politikas un sociālās politikas kā tādas rezultāti ir daudz grūtāk mērāmi un mazāk uzskatāmi nekā, piemēram, transporta politikā. Sevišķi tas attiecas uz gadījumu, kad izmanto vienīgi kvantitatīvos ekonomikas rezultātus (“hard results”), piemēram, darba vietas, taču būtu jāmudina sasniegt, pirmkārt, atbilstīgus rezultātus tām grupām, kuru atbalstīšana sagādā vislielākās grūtības, piemēram, sasniegumus salīdzinājumā ar sākotnējo situāciju, un, otrkārt, kvalitatīvus rezultātus (“soft outcomes”), tostarp brīvprātīgā darba jomā. Turklāt, ja līdzekļu piešķiršana ir saistīta ar rezultātiem, tad rodas risks, ka no darba tirgus visvairāk atstumtajiem — un tātad tiem, kuriem ir vismazākās izredzes īstermiņā uzrādīt pozitīvus rezultātus — piekļuve līdzekļiem būs ierobežota vai liegta. Minētā iemesla dēļ un lai varētu izvērtēt no ESF līdzfinansēto programmu rezultātus, būtiski ir ESF regulā paredzēt piemērotus “Kopējos īstenošanas un rezultātu rādītājus par dalībniekiem” — rādītājus, kuros būtu ņemtas vērā ar efektivitāti saistītās grūtības un problēmas.

4.3.5.

Runājot par ESF regulu, “Kopējos īstenošanas rādītājos organizācijām” jāiekļauj partnerībā realizēto projektu skaits, savukārt “Kopējos ilgtermiņa rezultātu rādītājos par dalībniekiem” — dalībnieki, kas ir kļuvuši mazāk atkarīgi no sociālajiem pabalstiem.

4.3.6.

Nosacījumos par ES līdzekļu izmantošanu noteikti jāliek uzsvars uz izvēlētiem un efektīviem mērķiem, bet tie nedrīkst sodīt visvājākās dalībvalstis, un tiem jābūt formulētiem tā, lai atbalstītu ekonomikas izaugsmi, nodarbinātību un sociālo kohēziju.

4.3.7.

EESK pilnībā noraida Komisijas priekšlikumu, ka uz struktūrfondu izmantošanu būtu jāattiecina finansiālas sankcijas un stimuli, kas būtu saistīti ar Stabilitātes un izaugsmes paktu. Šīs sankcijas sodītu jau tā vājās dalībvalstis, reģionus un vietējās pašvaldības.

4.3.8.

Turklāt makroekonomisko saistību nepildīšanas dēļ tiktu apdraudēta eiropiešu solidaritāte, kas vēl nav pietiekami attīstīta. Tādēļ Eiropas Savienības tautas un visneaizsargātākās sociālās grupas kļūtu nabagākas, taču tas ir pretrunā Lisabonas līgumā nostiprinātajiem ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas politikas pamatprincipiem.

---

(1)  Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes 3114. sanāksme 2011. gada 3. oktobrī Luksemburgā (12. punkts).

(2)  COM(2011) 615 galīgā redakcija.

(3)  OV C 132, 03.05.2011., 8. lpp.

(4)  “Atjaunināta sociālā programma — iespējas, pieejamība un solidaritāte 21. gadsimta Eiropā” (COM(2008) 412 galīgā redakcija).

(5)  “Drošumspēja” (angliski “securitability”) ir indivīda spēja sociāli psiholoģiskajā izpratnē nezaudēt drošību un drošības sajūtu, bet ja tas noticis, atgūt. Sīkākus paskaidrojumus skatīt http://archive.politika.lv/temas/politikas_process/3282/. (Tulkotāja piezīme.)

(6)  COM(2011) 615 galīgā redakcija.

---

22.5.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/88

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Savienības Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu”

COM(2011) 609 final – 2011/0270 (COD)

2012/C 143/17

Galvenā ziņotāja: BATUT kdze

Eiropas Parlaments 2011. gada 25. oktobrī un Padome 2011. gada 16. novembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Savienības Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu”

COM(2011) 609 final – 2011/0270 (COD).

Komitejas Birojs 2011. gada 25. oktobrī uzdeva Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu par šo jautājumu (galvenā ziņotāja: BATUT kdze).

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (2012. gada 23. februāra sēdē) iecēla BATUT kdzi par galveno ziņotāju un ar 168 balsīm par, 2 balsīm pret un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   EESK jau ir apspriedusi sociālās inovācijas jēdzienu un norādījusi, ka tā ideja ir neskaidra un tāpēc izraisa nenoteiktību (1); taču, Komiteja ir arī novērtējusi priekšrocības inovācijām darbavietās (2). Turklāt daudzi, to pat neapzinoties, “sociālo inovāciju” īsteno ik dienas, jo labi dara savu darbu.

1.2.   EESK aicina Komisiju Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmā noteikt sociālās inovācijas un sociālo pārmaiņu mērķus (3). Abu jēdzienu koncepcija ir “eksperimenta” stadijā. Tiem nebūtu jāaizstāj ne valstu sociālās sistēmas, ne arī darba tiesības. Iedzīvotāju integrācija darba tirgū var veicināt konkurētspēju, taču Komiteja uzskata, ka krīze nedrīkst kļūt par ieganstu tādai sistēmas pārveidei, kas izņēmumu pārvērstu par likumu.

1.3.   EESK vēlas, lai pārskatāmajā programmā tiktu iekļauta rakstiska klauzula, kas nodrošinātu, ka sociālās inovācijas pasākumi papildina dalībvalstu sociālās tiesības un sistēmas, nevis konkurē ar tām, un līdz ar to neapdraud tiesisko noteiktību, ko tās sniedz.

1.4.   Komiteja iesaka Komisijai dokumenta projektā ņemt vērā mērķi saskaņot valstu sociālās tiesības, turpinot ieviest uzlabojumus (4), lai novērstu to savstarpējās atšķirības un tādējādi vienkāršotu mobilitāti.

1.5.   EESK iesaka Komisijai paskaidrot, kādi rezultāti tiek gaidīti no trijās programmās — PROGRESS, EURES un mikrofinansēšana — minētajām sinerģijām un no saiknes ar Eiropas fondiem (īpaši ESF un ESUF (5)), un izklāstīt šo programmu pārvaldības noteikumu saderību, jo šis aspekts nav pilnība skaidrs.

1.6.   Komiteja vēlas, lai Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmas visās trīs sadaļās ir skaidri norādīta sociālo partneru un NVO loma.

1.7.   EESK aicina SPSI programmā iekļaut elastības klauzulu, lai pēc starpposma pārskatīšanas programmu būtu iespējams atbilstoši pielāgot. 2017. gadā būtu jāsagatavo provizorisks pārskats par pārmaiņām sociālajā jomā un tas jāiesniedz gan Parlamentam, gan konsultatīvajām komitejām un tās pārstāvošajām organizācijām, lai tās sniegtu savu atzinumu.

1.8.   EESK uzskata, ka vienā programmā saglabājot visas trīs sadaļas, jāmaina programmas nosaukums, proti, tā būtu jāsauc par “Sociālā progresa, mobilitātes un iekļaušanas atbalsta programmu”.

1.9.   Attiecībā uz Eiropas progresa mikrofinansēšanas instrumentu PROGRESS Komiteja uzskata, ka būtu:

—	jāapzina, kādi darbavietu veidi ir radīti ar tās palīdzību,

—	jāpublicē informācija par īstenotajiem projektiem, jāuzver pozitīvie rezultāti un jānodrošina, ka šāda informācija tiek izplatīta, tiešsaistē izveidojot datu bāzes,

—	jādefinē “eksperimentēšana”, kā arī tās darbības joma, dalībnieki, pasākumi un potenciālie ieguvēji,

—	jānodrošina, ka kritērijiem arī turpmāk atbilst projekti, kuri ietver dzimumu līdztiesības un/vai diskriminācijas aizlieguma dimensiju,

—	jāpārtrauc lielāko daļu programmas PROGRESS darbības veltīt administratīviem analīzes un uzskaites uzdevumiem, palielinot tās praktisko lietderību,

—	jāvienkāršo dokumenti un kontroles procedūras,

—	precīzāk jānosaka sociālo uzņēmumu loma vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu jomā,

—	jāskaidro sinerģija starp Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu un ESUF, starp Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu un ESF un jāprecizē pārvaldības noteikumi, kas jāpiemēro sociālajos uzņēmumos atkarībā no šo uzņēmumu sociālā mērķa līmeņa.

1.10.   Attiecībā uz EURES Komiteja iesaka:

—	saglabāt sākotnējo EURES būtību ar tās reģionālā līmeņa kompetencēm un ar sociālo partneru iesaisti,

—	stiprināt principu, kas nosaka, ka pienācīgu darbavietu nodrošināšanai ir prioritāte salīdzinot ar mikrokredītu un mikronodarbinātības jautājumiem,

—	nostiprināt mērķi mobilitātes veicināšanai un sociālā dempinga izskaušanai,

—	paziņot par tiesiskā pamata maiņu līdz ar privāto ieguldījumu pakalpojumu iekļaušanu (6), un skaidrot, kādas sekas skars ESF un fondu piešķiršanu,

—	skaidrot divējo EURES finansējumu (Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmas un ESF) un budžeta pārklāšanās sekas, kā arī kontroles veidus,

—	definēt mērķtiecīgu mobilitāti; apzināt, kāda veida līgumi ir noslēgti, izmantojot EURES; minēt par Komisijas jauno centralizētājas lomu, lai tā tiktu apspriesta,

—	apstiprināt nepieciešamību pēc visu sociālo tiesību un kompetenču līdzvērtības sistēmu pārnesamības,

—	pievienot pasākumus e-iekļaušanas veicināšanai.

1.11.   Attiecība uz mikrofinansēšanu un sociālo uzņēmējdarbību EESK iesaka:

—	ievērot subsidiaritātes principu,

—	apsvērt iespējamo sadales principu atbalsta piešķiršanai starp dalībvalstīm,

—	paredzēt atbalsta skalu precīzāk noteiktiem saņēmējiem (to sociālo uzņēmumu lielums, kuri tiesīgi pretendēt uz atbalstu),

—

nodrošināt projekta atpazīstamību, lai no neregulēta mikrofinansējuma un negodīgiem pakalpojumu sniedzējiem pasargātu tos iedzīvotājus, kuri tiesīgi uz šādu finansējumu pretendēt, kā arī — nodrošināt, lai attiecīgajās interneta vietnēs norāde par miokrofinansējumu būtu redzama pirmajā lapā un visās Savienības valodās,

—	precīzāk skaidrot Eiropas Investīciju fonda un Eiropas Investīciju bankas lomu un to palielinošo ietekmi,

—	sagatavot noteikumus aizdevējiem, viņiem paredzot pilnu atbildību.

2.   Vispārīga informācija

2.1.   21. gadsimta Eiropas sociālās programmas stratēģija ir ietverta stratēģijā “Eiropa 2020”. Šajā pašā ietvarā iekļaujams arī Priekšlikums par Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu (turpmāk SPSI programma). Sociālās aizsardzības komiteja ir konstatējusi, ka katru piekto Eiropas iedzīvotāju apdraud nabadzība un sociālā atstumtība, un šo negatīvo tendenci pašlaik pastiprina sociālās krīzes sekas. ES un dalībvalstu pasākumu mērķis ir panākt, ka līdz 2020. gadam vismaz 20 miljonu iedzīvotāju izkļūst no nabadzības. Šo pasākumu īstenošanā svarīgākie nodarbinātības un sociālās iekļautības instrumenti ir ESF, PROGRESS, ELFLA, ERAF (7) un mikrofinansējums.

2.2.   Programmas vispārējie mērķi

2.2.1.   Komisija ierosina trīs pastāvošās programmas (PROGRESS, Eiropas mikrofinansēšanas instruments un EURES) apvienot vienā dokumentu paketē, lai valstu budžetu krīzes laikā izvēle par līdzekļu piešķiršanu būtu racionālāka un kontrole par to izlietojumu — efektīvāka.

2.3.   Jaunās programmas virzieni

2.3.1.   Nodarbinātības un sociālās solidaritātes programmā PROGRESS , kas izveidota 2006. gadā, ir ieteikts izstrādāt pārskatus par sociālo stāvokli Eiropā, lai tādējādi varētu salīdzināt stāvokli dažādās valstīs.

2.3.1.1.

Laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam programmas PROGRESS mērķis ir veicināt nodarbinātību, savākt salīdzināmus datus, balstīties uz iegūto pieredzi, lai veicinātu uz rezultātiem balstītu pieeju ar mērķi veidot Eiropas pilsoniskās sabiedrības tīklu spēju izstrādāt Savienības sociālās politikas mērķus; programmas budžets ir 575 miljoni euro, t.i., 82,1 miljoni euro gadā; no tiem 17% atvēlēti eksperimentiem sociālajā jomā.

2.3.2.   EURES ir Eiropas tīkls starp Komisiju un valsts nodarbinātības dienestiem. Tā pamatā ir agrākā arodbiedrību un vēlāk — sociālo partneru darbība, un šī programma veicina darba ņēmēju mobilitāti pierobežas teritorijās. Pēc 2002. gada Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklam (EURES) ir trīs mērķi: veidot Eiropas portālu par mobilitātes jautājumiem, radīt pārrobežu partnerības starp valsts nodarbinātības dienestiem un sociālajiem partneriem, kā arī pasākumu plāni dalībvalstīs ar mērķi apkopot informāciju par brīvajām darbavietām un darba pieteikumiem (20 miljoni euro). EURES tīkls aptver visu Savienību, un dalībvalstis ar pasākumu plāniem patērē 70 % tā budžeta.

2.3.2.1.

Laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam mērķis ir SPSI programmas ietvaros (izmantojot budžetu 143 miljonu euro apmērā, t.i., 20,5 miljoni euro gadā) visos Savienības reģionos nodrošināt mobilitāti, it īpaši jauniešu mobilitāti. Eiropas līmenī mērķis ir arī nodrošināt statistikas datu un informācijas pārvaldīšanu, gada bilances izstrādāšanu par [informācijas] apmaiņu, portāla uzlabošanu ar daudzvalodības palīdzību, tuvākajā nākotnē — nodarbinātības privātā sektora dalībniekus pievienošanos un valstu pasākumu programmu īstenošanu ar ESF budžeta palīdzību.

2.3.3.   Mikrofinansēšanas instruments nodarbinātības un sociālās iekļaušanas atbalstam (2010. gadā) ir paredzēts, lai attīstītu iespējas mikrokredītu iegūt cilvēkiem, kuri saskaras ar grūtībām nodarbinātības un/vai kredīta dēļ. Uz to var pretendēt pašnodarbinātās personas un sociālās jomas mikrouzņēmumi. Programmu pārvalda Eiropas Investīciju fonds. Šī programma dod aizdevējām finanšu iestādēm iespēju saņemt Eiropas Investīciju fonda un Eiropas Investīciju bankas atbalstu, lai apdrošinātu to risku pret iespējamiem zaudējumiem un nodrošinātu likviditāti. Programmā paredzēti 200 miljoni euro 3 gadu posmam (2010–2013) visām 27 dalībvalstīm.

2.3.3.1.

Arī laika posmam no 2014. līdz 2020. gadam programmas mērķis ir palīdzēt mikrofinansējuma iegūšanā un sociālajā uzņēmējdarbībā, sniedzot aizdevumu garantijas līdz 25 000 euro apmērā. Programmas budžets 7 gadu posmam ir 191,6 miljoni euro (27 miljoni euro gadā).

2.4.   Priekšlikuma aspekti

2.4.1.   Jaunās SPSI programmas budžets ir ierosināts 958 euro apmērā, kas ir tikai par 10% vairāk nekā 2007. gadā. Tā ir iekļauta stratēģijā “Eiropa 2020” un balstīta uz tiem pašiem principiem: partnerībām, koordināciju, ex ante nosacījumiem, stabilu budžeta situāciju, sadarbības un teritoriālās kohēzijas stiprināšanu, tālāku vienkāršošanu.

2.4.2.   Komisijas galvenais mērķis ir panākt strukturālas sociālās jomas pārmaiņas Eiropas Savienībā, veicinot sociālās politikas modernizāciju dalībvalstīs (8), un tā ierosina:

—	izveidot šo triju programmu savstarpēju sinerģiju, kā arī to sinerģiju ar Eiropas Sociālo fondu,

—	izveidot saskaņotas informācijas, komunikācijas, izplatīšanas, pārvaldības un novērtēšanas procedūras,

—	vairāk pievērsties lieliem projektiem, kuriem ir lielāka Eiropas pievienotā vērtība, cenšoties samazināt izmaksas.

2.4.3.   Programmai ir pieci mērķi:

—	nostiprināt atbildību par Savienības mērķiem nodarbinātības, sociālo lietu un atstumtības jomā,

—	veicināt labu pārvaldību, savstarpēju mācīšanos un sociālo inovāciju,

—	modernizēt un piemērot Eiropas tiesību aktus,

—	veicināt ģeogrāfisko mobilitāti,

—	palielināt mikrofinansējuma iegūšanas iespējas.

3.   Vispārējas EESK piezīmes

3.1.   Komiteja uzskata, ka priekšlikums racionalizēt darba meklētājiem paredzētos Eiropas Savienības atbalsta pasākumus ir interesants un ņem vērā, ka nav viegli sagatavot programmu 7 gadiem, it īpaši tāpēc, ka iepriekšējās programmas darbība turpināsies vēl 2 gadus.

3.2.   Pauž nožēlu, ka mērķis saskaņot valstu sociālās tiesības, turpinot ieviest uzlabojumus, lai novērstu to savstarpējās atšķirības un tādējādi vienkāršotu mobilitāti, nav noteikts par vispārējo mērķi (9).

3.3.   Komiteja atgādina, ka Savienības kompetence sociālās un kohēzijas politikas jomā ir dalīta kompetence (10). Lai ko arī darītu, Savienībai ir jāievēro gan LESD (11) 9. panta, gan 8. un 10. panta vispārēji piemērojamie noteikumi.

3.4.   Tāpēc Komiteja vēlas, lai abi šie svarīgie jautājumi, proti, līdztiesības veicināšana un diskriminācijas apkarošana, kas līdz šim vienmēr ir saistīti ar sociālo politiku, tiktu nodoti Tieslietu ģenerāldirektorāta pārziņā, un uz tiem arī turpmāk attiektos programma PROGRESS, jo diskriminācijas sekas bieži ir atalgojuma un sociālā nevienlīdzība. Minētie jautājumi regulas projektā par ESF tie ir risināti 10. apsvērumā un 7. un 8. pantā (12), turklāt līdztiesības jautājums arvien vēl ir skatīts līguma sociālās politikas sadaļā.

3.5.   EESK pauž nožēlu, ka SPSI programmā neatspoguļojas gaidītā visu trīs programmu — PROGRESS, EURES un mikrofinansēšana — sinerģija. Tāpat programmā būtu vajadzējis ņemt vērā reģionu lomu. Nav aplūkotas konkrētas sinerģijas iespējas ar citām Eiropas programmām, piemēram, ar izglītības, jauniešu nodarbinātības atbalsta programmu, jauniešiem veltīto pamatiniciatīvu “Tava pirmā EURES darbavieta”.

3.6.   EESK uzskata, ka, pirmkārt, jaunās programmas izskaidrošanai nepieciešams izvērtējums par reāli piešķirtajiem līdzekļiem, to izmantošanas līmeni, šķēršļiem projektos (mikrofinansējuma un darba vietu radīšanas jomā), un, otrkārt, ka Komisija nenorāda, kā tiks noteikts, vai Eiropas pievienotās vērtības līmenis ir pietiekami liels, lai būtu tiesības veikt jaunus pasākumus. Komisijas mērķu pamatā ir nenoteikti aspekti, un šo nenoteiktību palielina tas, ka nav veikts iepriekšējās programmas novērtējums, tātad jaunās programmas pievienotā vērtība tiek lēsta vairāk nekā subjektīvi.

3.7.   Salīdzinot šo dokumentu ar projektu Regulai par ESF, Komiteja uzskata, ka sociālo partneru vieta un loma ir jāmin visās trīs SPSI programmas sadaļās; Priekšlikumā Regulai par ESF sociālajiem partneriem ir “būtiska nozīme nodarbinātības, izglītības un sociālās iekļaušanas jomā” (13).

3.8.   Tāpat Komiteja norāda, ka SPSI programmā (ko daļēji finansē ESF) jāmin NVO loma; Priekšlikumā Regulai par ESF 9. apsvērumā (14) minēts: “Prasmīga un efektīva ESF atbalstīto darbību īstenošana ir atkarīga no labas pārvaldības un partnerības starp visiem attiecīgajiem teritoriālajiem un sociālekonomiskajiem partneriem, jo īpaši sociālajiem partneriem un nevalstiskajām organizācijām”.

3.9.   SPSI programmā (15) pieminētas pilsoniskas sabiedrības organizācijas, un EESK uzskata, ka būtu jādefinē to loma. Tām varētu būt zināma nozīme politikas īstenošanas procesā.

3.10.   EESK uzskata, ka Komisijai paredzēto pasākumu ietvaros vajadzētu rūpēties par e-iekļaušanu (16), jo jaunās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas ir transversāls iekļaušanas un nodarbinātības līdzeklis.

4.   Par metodi

4.1.   EESK norāda, ka projekta nosaukums ir “Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programma” (SPSI programma) un ierosina turpināt Savienības trīs agrākos pasākumus bez inovācijām. Komisija ierosina sociālās pārmaiņas un sociālo inovāciju ar sociālu eksperimentu palīdzību, taču neapsvērumos, ne tekstā un ex ante novērtējumā nav noteikts šīs sociālās inovācijas mērķis.

4.2.   Dažādās valstīs veiktie akadēmiskie pētījumi par “sociālo inovāciju” ir balstīti uz ideju, ka ražošanas un patēriņa modelis ir sevi gandrīz izsmēlis un secina, ka ir pienācis laiks radikāli mainīt sociālās struktūras, sadalot lomas dažādām dalībnieku un interešu kategorijām, bet, tā kā inovācijas definīcija vēl nav nostabilizējusies, tas izraisītu neskaidrību par pārvaldības modeļu izvēli sociālos un parastos uzņēmumos, kā arī par darba ņēmēju un sociālā dialoga modeļu izvēli (17). Pētnieki uzskata, ka sociālās pārmaiņas ietekmēs arī sociālās aizsardzības sistēmas. Eksperimentu veidā plānots pārskatīt Eiropas “sociālo modeli”, neparedzot saistošas tiesību normas. Sadaļai PROGRESS  (18) būtu jāveicina “uz pierādījumiem balstītu politikas veidošana un inovācija partnerībā ar sociālajiem partneriem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un citām ieinteresētajām personām”.

4.3.   Eiropas Komisija savā projektā atbalsta šos “sociālos eksperimentus”, nedefinējot kādu inovāciju un kādas pārmaiņas tā vedina sasniegt. Šāda socioloģiska metode varētu radīt maldinošu iespaidu iedzīvotājiem, kuriem nebūs skaidrs, kāds paredzēts galīgais projekts. EESK uzskata, ka vispirms ir jānoskaidro, kāpēc tirgus, publiskie pakalpojumi, Eiropas atbalsts nav palīdzējis rast sociālo vajadzību risinājumus un kādā veidā tas ir noticis, un kāpēc, ievērojot Pamattiesību hartu, nav notikusi bagātību pārdale, lai nodrošinātu autonomiju personām, kuras skar grūtības.

4.4.   Komiteja uzskata, ka būtu jānoskaidro, kādas sociālās pārmaiņas šai inovācijai būtu jārada, taču augšupēja metode un izskatāmais regulas projekts, kurā uz to ir atsauce, šādu iespēju nedod.

4.5.   Iedzīvotājiem zināmajam sociālā nodrošinājuma sistēmām to ilgstpējības dēļ ir spēcīga leģitimitāte. Komiteja uzskata, ka, izvēloties “testēt un pēc tam plaši pielietot inovatīvus risinājumus, lai risinātu sociālās vajadzības” (19), ir iespējams, ka saruks plašu vērienu guvušie solidaritātes veidi, veidosies “klienetelisms”, notiks sociālo pasākumu un tiem raksturīgo formu sadrumstalošanos.

4.6.   EESK uzskata, ka izskatāmajai programmai vajadzētu nodrošināt, lai sociālās inovācijas pasākumi būtu papildinoši un nekonkurētu ar sociālajām tiesībām (20) un valstu sociālās aizsardzības sistēmām. Komiteja uzsver, ka sociāla inovācija nedrīkst apdraudēt uz tiesībām balstītās sistēmas, ne arī ilgtermiņa drošību, ko tas sniedz iedzīvotajiem, tai skaitā visneaizsargātākajiem.

4.7.   Nelabvēlīgā stāvoklī esošām iedzīvotāju kategorijām īstas pārmaiņas, negaidot sistēmas reformas, radītu iespēja iegūt darbu, atrast mājokli un izmantot transportu. Savienības iedzīvotājiem pirmām kārtām ir vajadzīgas pienācīgas darba vietas. Programmā vajadzētu risināt mājokļu problēmas, jo tās skar visus, kas saistīti ar nodarbinātību un iekļaušanu (21).

4.8.   EESK atgādina, ka sociālās aizsardzības jomā (22) LESD 153. panta 4. punktā dalībvalstīm ir noteiktas tiesības definēt savas sociālā nodrošinājuma sistēmas pamatprincipus un iespēja saglabāt vai noteikt stingrākas normas, kas, protams, atbilst līgumiem.

5.   Īpašas piezīmes

5.1.   Komiteja uzskata, ka Regulas projektā būtu jābūt atsaucei uz subsidiaritātes principu un jādefinē, kas ir sagaidāmā “augstā pievienotā vērtība”.

5.2.   Par sadaļu PROGRESS

5.2.1.   Projektā nav pietiekami definēti plānotie pasākumi, to dalībnieki un potenciālie finansējuma saņēmēji (23). Dokumentā nav minēts, vai analizē ņemts vērā sociālo partneru (24) un NVO viedoklis, it īpaši attiecībā uz rādītāju kopumu (25).

5.2.2.   Programmas PROGRESS mērķi ir “grūti izmērāmi” un tajā izmantoti “subjektīvi mainīgie”, savukārt projekta finanšu pārskats programmu iekļauj to projektu kategorijā, kurus raksturo uz rezultātiem balstīta pārvaldība (26). Ietekme uz nodarbinātības mērķi nav izvērtēta, instruments nešķiet pietiekami darbspējīgs. EESK uzskata, ka būtu jāmācas no datiem, kas apkopoti par jau īstenotajiem projektiem un ka tiešsaistē jābūt pieejamām datu bāzēm, kur apkopota informācija par gūto pozitīvo pieredzi. EESK iesaka noskaidrot, kādas darba vietas ir izveidotas atbalstu palīdzību, un tikai tad turpināt iesākto darbu. Tādējādi Komisija nebūtu jāizvirza strukturālu reformu ieteikumi, kuru pamatā ir maz ticams novērtējums.

5.2.3.   Starp mērķi un līdzekļiem ir plaisa. Ar paredzēto finansējumu, kas izmantojams trijām sadaļām laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam un kura apmērs salīdzinājumā ar 2007. gadu ir pieaudzis par 10 %, nebūs iespējams uzsākt jaunus pasākumus.

5.2.4.   Projektā pārāk liela nozīme ir piešķirta pārvaldībai (27), Taču nodokļu maksātāju naudai būtu jāpalīdz tieši iedzīvotājiem. Svarīgi būtu zināt, cik liela finansējuma daļa paredzēta, piemēram, nabadzības izskaušanai.

5.2.5.   Ja atbalstu saņēmušo projektu novērtēšana notiks tāda pat veidā, kā agrāk, papildu izdevumi var rasties, izmantojot ārēju kontroles iestāžu pakalpojumus. EESK uzskata, ka ir jāvienkāršo un jāstandartizē dokumenti un procedūras.

5.2.6.   Runājot par sociālajiem uzņēmumiem (28) EESK vēlas

—	atgādināt subsidiaritātes principu un dalībvalstu atbildību,

—	izprast sociālo uzņēmumu lomas noteikšanu vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu jomā,

—	izprast sinerģiju starp SPSI programmu un 2011. gada 7. decembra priekšlikumu regulai par Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondu, kuras mērķis ir sociālo uzņēmumu veidošanas veicināšana (ESUF sertifikāta piešķiršana),

—	pārvaldības noteikumus atkarībā no sociālā mērķa, noteikumus, kas jāievēro ieguldītājiem un banku loma, nepieciešamības gadījumā precizējot maksātspējas prasības,

—	lai tiesības pretendēt uz šo finansējumu ir arī individuālajiem uzņēmējiem.

5.3.   Par EURES

5.3.1.   EURES finansējumam 15% nodrošinās SPSI programma un vēl lielu daļu — ESF. Programmu budžeta pārklāšanās rada neskaidrību iedzīvotājiem — struktūrfondu izmantošanā reģioniem saistoša ir NUTS2, bet SPSI programmas fondu izmantošanā — ne.

5.3.2.   Valsts un pārrobežu līmeņa pasākumus finansēs no Eiropas Sociālā fonda, bet Eiropas pasākumi (29) —no SPSI programmas. ESF daļai būs jāpiemēro partneru un NVO dalības noteikumi, bet tas neattieksies uz SPSI programmas daļu.

5.3.3.   EESK nav pārliecināta, vai ir lietderīgi vienā SPSI programmā apkopot tik atšķirīgus elementus, kas budžeta kontroli padarīs daudz sarežģītāku nekā agrākajā sistēmā. Skaidrākam būtu jākļūst arī finansējuma sadalījumam starp ESF, Komisiju un dalībvalstīm. Tādējādi atšķirīgi noteikumi piemērojami komitejas un Komisijas izpildes aktu kontroles procedūrām (30).

5.3.4.   EESK nav pārliecināta, ka Komisija rīkojas atbilstoši, veidojot centralizētu sistēmu un kavē EURES reģionālo dinamiku, kaut arī šīs vecākās “sociālās inovācijas” pieredze liecina, ka cilvēki, kuri darbojas uz vietas, ir vispiemērotākajā pozīcijā. Parlaments 2007. gadā vēlējās pat palielināt programmas budžetu (31). Komiteja atgādina, ka mobilitāte nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, kā atbalstīt tos, kam nepieciešams meklēt darbu citā ES valstī.

5.3.5.   EESK uzskata, ka šajā dokumentā vajadzētu minēt:

—	principu, kas nosaka, ka pienācīgu darbavietu nodrošināšanai ir prioritāte salīdzinot ar mikrokredītu un mikronodarbinātības jautājumiem,

—	mērķi mobilitātes veicināšanai un sociāla dempinga izskaušanai,

—	līgumi veidus, kas ir noslēgti, izmantojot EURES,

—	mērķtiecīgas mobilitātes definīciju,

—	faktu, ka ir paredzēta EURES tiesiskā pamata maiņa (32),

—	nepieciešamību nodrošināt mobilitātē iesaistījušos pilsoņu tiesību pārnesamību un jaunos tiesību aktus par kompetenču atbilstību (33).

5.3.6.   EESK ir pārliecināta, ka EURES programmā ir svarīgi saglabāt sociālo partneru lomu.

5.4.   Par mikrofinansēšanu un sociālo uzņēmējdarbību

5.4.1.   EESK vēlas, lai iedzīvotāji tiktu plaši informēti par šo programmu un lai viņi izvairītos no neformālās ekonomikas mikrofinansējuma piedāvājumiem ar pārlieku augstām likmēm (e-iekļaušana) internetā. Svarīgi ir atcerēties, ka 22. pantā uzskaitītās personas ir neaizsargātas, un tāpēc šīm personām nepieciešamas cita veida atbalsts, ne tikai mikrokredīti un pasākumus uz konkurences pamata. Šādi pasākumi ir riskanti, neaizsargātajam personām tie var kļūt par lamatām, jo var izrādīties, ka šo nodarbošanos nekad neaizstās algots darbs.

5.4.2.   EESK vēlas, lai tiktu apsvērts iespējamais sadales princips atbalsta piešķiršanai starp dalībvalstīm.

5.4.3.   Komiteja uzskata, ka jāuzsver paredzamais Eiropas Investīciju fonda un Eiropas Investīciju bankas pastiprinošais efekts, un skaidri jānosaka [finansējuma] saņēmēji. Budžets 25 000 euro apmērā pavisam atšķirīgi ietekmēs cilvēku, kas ir zaudējis darbu (22. panta 1. punkta a) apakšpunkts), sociālo uzņēmumu (22. panta 3. punkts) ar darba ņēmējiem un budžetu, un individuālo uzņēmēju un viņa mikrouzņēmumu, Arī aizdevējorganizāciju attieksme pret garantijām būs atšķirīga. Tāpēc būtu jāprecizē:

—	kas šajā sadaļā ir “sociāls”,

—	saņēmēji un it īpaši to sociālo uzņēmumu lielums, kuri tiesīgi pretendēt uz atbalstu,

—	kas ir “sociāls mikrouzņēmums”,

—	atbalsta īstenošanas kārtība un precīzs sniegtā finansējuma apjoms (100% ?),

—	kritēriji, lai būtu iespējams ieviest zināma veida atbalsta skalu,

—	pasākumi ex post novērtēšanai vienkāršošanai, lai atvieglotu pārskatu sniegšanu un samazinātu kontroles izmaksas.

5.4.4.   Attiecībā uz aizdevējiem:

—	viņiem būtu jāparedz skaidrāki noteikumi, lai veicot savu darbu, neapgrūtinātu aizņēmējus ar atsevišķām un slēptām prasībām;

—	jāparedz vērtēšanas pasākumi ātra pārskata sniegšanai.

5.4.5.   EESK vēlas, lai šo pasākumu pievienotā vērtība pārsniegtu iepriekšējās programmas provizorisko novērtējumu, kas liecina par 1,2 izveidotām darba vietām uz vienu piešķirto mikrokredītu (34).

---

(1)  EESK atzinums, OV C 100, 30.04.2009., 77. lpp.

(2)  EESK atzinums, OV C 132, 30.05.2009., 22. lpp.

(3)  Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programma (SPSIP), COM(2011) 609 final

(4)  LESD 151. pants.

(5)  Eiropas Sociālais fonds un Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fonds.

(6)  Komisijas darba programma 2012. gadam, COM(2011) 777 final

(7)  Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai.

(8)  COM(2011) 609 final, Paskaidrojuma raksts un 4. panta 1. punkta c) apakšpunkts.

(9)  LESD 151. panta 1. daļa.

(10)  LESD 4. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkts.

(11)  EESK atzinums, OV C 24, 28.01.2012., 29. lpp.

(12)  COM(2011) 607 final

(13)  COM(2011) 607 final, Paskaidrojuma raksta 5. punkts.

(14)  COM(2011) 607 final, 9. apsvērums.

(15)  COM(2011) 609 final, 9. apsvērums.

(16)  EESK atzinums, OV C 318, 29.10.2011., 9. lpp.

(17)  “Social innovation Review”, Stendfordas biznesa skola, 2008. gada rudens, J.A. Phills, K. Deiglmeier, D.T. Miller “Social Innovation”, J. Howaldt & M. Schwarz, IMO-Dortmund, 2010. gada maijs. “Transformations et Innovation sociale en Europe: quelles sorties de crise?”, N. Richez-Battesti & D. Vallade, P.U de Louvain-Cahiers du CIRTES5, 2010. gada septembris, 45. lpp., S. Bacq & F. Janssen, ibid, 207. lpp..

(18)  EESK atzinuma projekta 3. punkta a apakšpunkts, OV C 255, 14.10.2005., 67. lpp.

(19)  9. panta 1. punkts un 3. pants ļoti plašā jomā, COM(2011) 609.

(20)  LESD 151. panta 1. daļa.

(21)  Pamattiesību hartas 1., 7., 15., 24. pants 34. panta 3. punkts, 52. panta 3. punkts, ECTK 8. pants un pārskatītās Eiropas Sociālā hartas 30. un 31. pants.

(22)  COM(2011) 609, 4. panta 1 punkta a) un b) apakšpunkts.

(23)  Piemēram — ex ante novērtējuma 42. punkts.

(24)  COM(2011) 609, 15. panta a) un c) apakšpunkts.

(25)  COM(2011) 607, 6. pants.

(26)  “Tiesību akta priekšlikuma finanšu pārskats“, 1.4.3. punkts. (pielikums dokumentam COM(2011) 609 final, 32. lpp.).

(27)  COM(2011) 609, 5. panta 3. punkts.

(28)  EESK atzinums OV C 24, 28.01.2012., 1. lpp.

(29)  Jaunatnei paredzētais portāls un projekts “Tava pirmā EURES darbavieta”.

(30)  Regula (ES) Nr. 182/2011.

(31)  EP, 2007. gada 15. septembra rezolūcija.

(32)  COM(2011) 777 final.

(33)  2011. gada 19. decembra direktīvas priekšlikums (COM(2011) 883 final, 2011/0435 (COD)).

(34)  “Tiesību akta priekšlikuma finanšu pārskats“, 2.1.2. punkts., Darbības rādītāji (pielikums dokumentam COM(2011) 609 final, 37. lpp.).

---