3.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 99/1

—

ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2009. gada pārskatu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 284. pantu,

—

ņemot vērā Līgumam pievienotā Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtiem 15. pantu,

—

ņemot vērā 1998. gada 2. aprīļa rezolūciju par demokrātisko pārskatatbildību EMS trešajā posmā (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 7. oktobra paziņojumu “Gada pārskats par euro zonu —2009. gads” (COM(2009)0527) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2009)1313/2),

—

ņemot vērā Jacques de Larosière vadītās augsta līmeņa darba grupas 2009. gada 25. februāra ziņojumu,

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Kopienas finanšu sistēmas makrouzraudzību un Eiropas Sistēmisko risku komitejas izveidošanu (COM(2009)0499),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. septembra priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru Eiropas Centrālajai bankai uztic konkrētus uzdevumus saistībā ar Eiropas Sistēmisko risku komitejas darbību (COM(2009)0500),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. marta rezolūciju par ECB 2008. gada pārskatu (2),

—

ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju par EMU@10 — Ekonomikas un monetārās savienības pirmie 10 pastāvēšanas gadi un nākotnes uzdevumi (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0314/2010),

A.

tā kā pēc uzņēmuma Lehman Brothers sabrukuma finanšu krīze pastiprinājās un kopējais reālā IKP apmērs euro zonā 2009. gadā samazinājās par 4,1 %; tā kā, neraugoties uz šādu kopējo IKP rādītāju, euro zonas dalībvalstīs ir vērojamas būtiskas IKP apmēra atšķirības;

B.

tā kā gada vidējā inflācija saglabājās 0,3 % robežās un sagaidāmā vidēja termiņa un ilgtermiņa inflācija joprojām atbilda ECB mērķim saglabāt inflācijas līmeni zem 2 %, bet tuvu šim rādītājam;

C.

tā kā vidējais euro zonas valstu budžeta deficīts palielinājās līdz aptuveni 6,3 % un valsts parāda pret IKP attiecība euro zonā no 69,4 % no IKP 2008. gadā palielinājās līdz 78,7 % 2009. gadā;

D.

tā kā EUR maiņas kurss pret ASV dolāru strauji kritās no USD 1,39 2009. gada 2. janvārī līdz USD 1,26 2009. gada marta vidū, pēc tam palielinājās līdz USD 1,51 maksimumam 2009. gada decembra sākumā, taču 2010. gadā kritās, sasniedzot USD 1,19 minimumu 2010. gada 2. jūnijā;

E.

tā kā Ķīnas iestādes 2009. gadā publicēja kļūdainu renminbi maiņas kursu pret euro, tādējādi panākot mākslīgi spēcīgu euro pret Ķīnas valūtu;

F.

tā kā ECB samazināja procentu likmes līdz 1 % un visa 2009. gada garumā turpināja veikt būtiskus un agrāk neveiktus nestandarta pasākumus kreditēšanas atbalstam; tā kā ECB bilances apjoms visa 2009. gada garumā ir ievērojami palielinājies;

G.

tā kā euro zonā 2009. gada otrajā pusē bija vērojamas ekonomikas stabilizācijas pazīmes un, lai gan ceturkšņa izaugsmes rādītāji joprojām bija niecīgi, tie ceturkšņa beigās izrādījās pozitīvi, taču minētie apkopotie rādītāji liecina par to, ka šī tendence nebija vērojama visās dalībvalstīs, jo dažās dalībvalstīs minētajā laikposmā joprojām turpinājās recesija;

H.

tā kā, pirms vairākās euro zonas valstīs notika valsts parāda krīze, ECB prognozēja euro zonai 2010. gadā izaugsmi robežās no 0,1 līdz 1,5 % no faktiskā IKP,

1.

atzinīgi vērtē to, ka 2009. gada 1. decembrī ir stājies spēkā Lisabonas līgums, ar ko ECB ir piešķirts ES iestādes statuss, līdz ar to palielinās Parlamenta atbildība, jo EP ir galvenā institūcija, ar kuras starpniecību ECB par savu darbu ir jāatskaitās Eiropas pilsoņiem;

2.

atzinīgi vērtē monetārā dialoga atsākšanu ar jauno Eiropas Parlamenta sasaukumu pēc 2009. gada jūnija vēlēšanām;

3.

pauž atbalstu euro ieviešanai Igaunijā 2011. gada 1. janvārī;

4.

norāda, ka attiecībā uz faktiskajām cenu tendencēm monetārās politikas pasākumi ir tikai viens no daudziem ietekmes faktoriem un ka pēdējos gados spekulatīvas tendences atsevišķos tirgos un paredzamais dabas resursu deficīts ir būtiski ietekmējis cenu pieaugumu;

5.

norāda, ka minētā nelīdzsvarotība ievērojami apgrūtina atbilstošas monetārās politikas īstenošanu euro zonā; tādēļ aicina valdības saskaņot to ekonomikas politiku;

6.

norāda, ka vēl aizvien ir vērojamas būtiskas makroekonomiskas atšķirības un nelīdzsvarotība dažādu euro zonas valstu ekonomikā;

7.

uzskata, ka finanšu krīze dažās euro zonas valstīs ir nopietna problēma visai euro zonai un liecina par euro zonas darbības nepilnībām; norāda, ka euro zonā ir jāīsteno reformas un pastiprināta ekonomikas politiku saskaņošana;

8.

prasa, lai Komisija un ECB saskaņā ar Bāzeles Banku uzraudzības komitejas priekšlikumu par “Bāzele III” standartiem izstrādā savus priekšlikumus, kuros paredz saistošus noteikumus anticiklisku aizsardzības pasākumu ieviešanai; aicina Padomi, Komisiju un ECB tad, kad Bāzeles komitejas priekšlikumi tiks apstiprināti G20 valstu līmenī, censties konsekventi un ātri tos īstenot;

9.

norāda, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta principi līdz šim ne vienmēr tikuši pilnībā ievēroti; atgādina, ka, lai gan mērķis no jauna panākt valsts finanšu līdzsvarotību un samazināt parādsaistību apmēru ir nepieciešamība tām valstīm, kurām ir pārmērīgi lielas parādsaistības, tas pats par sevi nenovērsīs euro zonas dalībvalstu un visas ES ekonomiskās atšķirības; tādēļ aicina bez ierobežojumiem un saskaņoti piemērot Stabilitātes un izaugsmes paktu; uzskata, ka pakts ir jāpapildina, izstrādājot agrā brīdinājuma sistēmu iespējamu neatbilstību konstatēšanai, piemēram, “Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgada” veidā, lai ne tikai sekmētu pārraudzību un ekonomikas politikas ciešāku saskaņošanu nolūkā nodrošināt fiskālo konsolidāciju, bet arī, ņemot vērā plašāku kontekstu nekā tikai budžeta apsvērumi, spētu risināt citas makroekonomiskās nelīdzsvarotības problēmas un paredzēt stingrākus izpildes pasākumus;

10.

uzskata, ka ir jārīkojas, lai jau no šī brīža dalībvalstīs sāktu pakāpeniski samazināt budžeta deficītu un atjaunotu uzticību Eiropas publisko finanšu sistēmai;

11.

norāda, ka monetārās savienības stabilitātes nodrošināšanai ir jāīsteno cieša un pastiprināta ekonomikas politiku saskaņošana; pauž nožēlu par to, ka Ekonomikas un monetārās savienības darbībā līdz šim uzmanība galvenokārt tikusi pievērsta “monetārajai pusei”;

12.

uzskata, ka tām dalībvalstīm, kas nepilda euro zonas noteikumus par valsts finansēm un ticamu statistikas datu pieejamību, ir jāpiemēro paplašināts papildu pasākumu klāsts, lai nodrošinātu noteikumu stingrāku ievērošanu;

13.

uzskata — tādēļ, ka nepastāv iepriekš izstrādāts krīzes pārvaldības mehānisms un ka dažu valstu valdības nevēlējās sadarboties, bija problemātiski rast ātru risinājumu dažu euro zonas valstu parāda krīzei, un tas vājinās EMS spēju ātri reaģēt iespējamās līdzīgās situācijās nākotnē; tādēļ aicina izstrādāt pastāvīgu krīzes pārvaldības sistēmu;

14.

prasa finansiālu atbalstu tām ES dalībvalstīm, kurās ir valsts parāda krīze, sniegt tādā veidā, lai veicinātu parādu atmaksu, budžeta līdzsvarošanu un ekonomikas reformas, un uzsver, ka ir bīstami padarīt parādus par finansiāliem ieguldījumiem, sekmējot aizņemšanos un jaunu parādu rašanos;

15.

tādēļ aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem Stabilitātes un izaugsmes pakta stiprināšanai, iekļaujot tajos īpašus mērķus Eiropas valstu ekonomikas sistēmu konkurētspējas atšķirību mazināšanai, lai stimulētu izaugsmi, kas radīs jaunas darba vietas;

16.

pauž bažas par iespējamām spekulācijām pret euro;

17.

uzskata, ka kredītu pieaugums un aktīvu cenu attīstība ES un dalībvalstīs ir ļoti svarīgi rādītāji, īstenojot efektīvu finansiālās stabilitātes pārraudzību EMS un plašāk — visā ES;

18.

pauž bažas par pastāvīgo spriedzi euro zonas valdību obligāciju tirgos, par ko liecina peļņas likmju starpības palielināšanās; uzskata, ka drošības pasākumi, ko veicināja finanšu krīzes laikā piedzīvotā panika, ir radījuši būtiskus traucējumus tirgū un apjomīgas ārējās izmaksas;

19.

aicina laikus īstenot regulu par kredītreitingu aģentūrām (Regula (EK) Nr. 1060/2009) un atzinīgi vērtē Komisijas 2010. gada 2. jūnija priekšlikumu grozīt Regulu (EK) Nr. 1060/2009 par kredītreitingu aģentūrām, taču vienlaikus aicina Komisiju turpināt strādāt pie priekšlikumiem par vēl stingrāku minēto aģentūru darbības uzraudzību, kredītreitingu aģentūru atbildības palielināšanu un iespējas izveidot Eiropas kredītreitinga aģentūru izvērtēšanu; uzsver, ka krīzes laikā bija sarežģīti novērtēt euro zonas valstu parādu krīzi;

20.

uzsver ECB neatkarību;

21.

iesaka ECB palielināt darbības pārredzamību, lai vairotu tās leģitimitāti un paredzamību; Šāda pārredzamība ir vajadzīga arī attiecībā uz iekšējiem modeļiem, ko izmanto nelikvīdu nodrošinājumu novērtēšanai, un tādu konkrētu vērtspapīru vērtēšanu, kurus piedāvā kā nodrošinājumu;

22.

uzskata, ka, ņemot vērā jauno ECB juridisko statusu saskaņā ar Lisabonas līgumu, Padomes izvirzītie ECB Valdes locekļu amata kandidāti ir jāuzklausa īpašās attiecīgo Parlamenta komiteju uzklausīšanas sanāksmēs un pēc tam jāapstiprina ar Eiropas Parlamenta balsojumu; atzīmē, ka turklāt kopš krīzes ECB ir bijusi ļoti svarīga loma, un tādēļ uzskata, ka ir jāparedz pastiprināta ECB darbības pārredzamība un pārskatatbildība;

23.

atzinīgi vērtē juridiska statusa piešķiršanu Eurogrupai saskaņā ar Lisabonas līgumu un ECB dalību tās sanāksmēs;

24.

norāda uz Eiropas Parlamenta apņēmību turpināt monetāro dialogu kā svarīgu ECB darba demokrātiskas kontroles elementu;

25.

atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju (ESRK), kas ļaus novērst pašreizējos trūkumus finanšu sistēmas makrouzraudzībā; aicina ECB izstrādāt skaidru kārtību un definīcijas, lai nodrošinātu efektīvu ESRK darbību un pārskatatbildību; piebilst, ka jebkādu jaunu ECB pienākumu noteikšana attiecībā uz ESRK nekādā ziņā neapdraud ECB neatkarību;

26.

atzīmē, ka koncepcija, ar kuru saskaņā ESRK tikai sniedz brīdinājumus un ieteikumus, neparedzot nekādas izpildes darbības, nav pietiekama, ja vēlas nodrošināt minēto ieteikumu efektīvu īstenošanu un vajadzīgo atbildību; pauž nožēlu, ka ESRK pati nevar izsludināt ārkārtas situāciju;

27.

atzinīgi vērtē priekšlikumu rīkot ESRK priekšsēdētāja uzklausīšanu Eiropas Parlamentā, ievērojot citu kārtību nekā monetārajā dialogā;

28.

uzskata, ka ekonomiskās aktivitātes atjaunošanās 2009. gada otrajā pusē notika tādēļ, ka valdības un centrālās bankas visā pasaulē kopš 2008. gada beigām veica ārkārtas pasākumus, garantējot banku saistības, veicot kapitāla ieguldījumus un īstenojot aktīvu atbalsta shēmas;

29.

atzīmē, ka finanšu krīze euro zonā ir maksātspējas krīze, kas sākotnēji izpaudās kā likviditātes krīze; uzskata, ka šādu situāciju ilgtermiņā nevar atrisināt, vienkārši izsniedzot jaunus kredītus un iepludinot skaidras naudas līdzekļus valstīs, kurām ir pārmērīgi lielas parādsaistības, vienlaikus mēģinot īstenot paātrinātus fiskālās konsolidācijas plānus;

30.

uzskata, ka krīze liecina par pēdējo gadu ekonomikas politikas tendencēm, kuru dēļ daudzās valstīs patlaban ir liels valsts parāda un privāto parādsaistību apmērs, kura mazināšanai nāksies strādāt daudzus gadus; uzskata, ka daļai Eiropas valstu būs sarežģītāk nekā citām izkļūt no krīzes un panākt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, izstrādāt jauninājumus un izveidot jaunas darba vietas; uzsver, ka visā Eiropā ir jāveic reformas;

31.

atgādina, ka pirms finanšu krīzes sākšanās euro zonas un visas ES kopējā valstu parāda īpatsvars pret IKP, kā arī minētais īpatsvars lielākajā daļā dalībvalstu laika posmā no 1999. līdz 2007. gadam ir mazinājies, turpretī mājsaimniecību un uzņēmumu parādsaistību apjoms un finanšu sektora aizņemto līdzekļu īpatsvars šajā pašā periodā būtiski palielinājās;

32.

atgādina, ka milzīgo valsts parāda pieaugumu kopš 2008. gada daudzās dalībvalstīs ir veicinājis tas, ka šīm valstīm nācās saskarties ar pārmērībām, ko iepriekš bija izraisījis neilgtspējīgs privāto parādsaistību pieaugums un milzīgi “finanšu burbuļi”; uzskata, ka pašreizējā krīze apliecināja — fiskālā situācija nav ilgtspējīga, ja nav ilgtspējīgas privātā sektora finansēšanas;

33.

norāda, ka krīze kopā ar vēlāk veiktajiem palīdzības pasākumiem un ekonomikas stimulēšanas instrumentiem ir novedusi pie tālejošiem un stingriem pasākumiem, kas bieži vien ir pārspīlēti un vienlaikus būtiski ierobežo valdību spēju rīkoties;

34.

brīdina, ka šai bargajai pieejai nevajadzētu novest pie pasākumiem, kuri varētu būtiski traucēt ekonomikas atveseļošanos, jo tai vajadzīgs jauns ekonomikas pārvaldības modelis, kurā izmanto instrumentus un grafiku, ar ko nodrošina līdzsvaru starp fiskālās konsolidācijas procesu un nepieciešamo pasākumu veikšanu attiecībā uz ieguldījumiem jaunu darba vietu izveidē un ilgtspējīgā attīstībā;

35.

uzsver, ka kredītlīdzekļu nenonākšanu reālajā ekonomikā, jo īpaši MVU rīcībā, ir veicinājis zemāks pieprasījuma līmenis, jo ir mazinājusies aktivitāte reālajā ekonomikā, kā arī tas, ka bankas vilcinājās izsniegt kredītus;

36.

uzsver, ka daudzu dalībvalstu bankas bija pārmērīgi atkarīgas no ECB nodrošinātās likviditātes;

37.

norāda, ka nestandarta pasākumi, ko ECB ir ieviesusi kopš 2008. gada oktobra, lai stimulētu kreditēšanu, ir bijuši veiksmīgi un ļāvuši izvairīties no vēl dziļākas recesijas un papildu finanšu satricinājumiem; atkārtoti norāda, ka šo pasākumu atcelšanai ir jāizvēlas piemērots laiks un tā rūpīgi jāsaskaņo ar valstu valdībām un to rīcību, jo īpaši ņemot vērā kolektīvo un vienlaicīgo stingrības pasākumu veikšanu daudzās dalībvalstīs;

38.

tomēr pauž bažas par iespējamo asimetrisko ietekmi, kāda varētu būt ECB krīzes pārvarēšanas stratēģijai, ņemot vērā būtiskās atšķirības dažādās euro zonas dalībvalstīs saistībā ar uzņēmējdarbības ciklu;

39.

atbalstītu Eiropas Centrālās bankas vispārēju pāreju uz euro zonas valstu valdību obligāciju kā vērtspapīru pieņemšanu pārdošanas ar atpirkšanu līgumu kontekstā, tādējādi ievērojot jau izmēģinātu un pārbaudītu praksi, ko savā darbībā izmanto Anglijas Banka un Federālo rezervju banka;

40.

uzsver, ka pakāpeniska budžeta deficīta mazināšana un publisko finanšu ilgtermiņa ilgtspējība ir ļoti svarīga visai euro zonai;

41.

norāda, ka Eiropas Savienībā ir daudz priekšlikumu, lai papildinātu uzraudzības pasākumus, pārvaldītu krīzi un regulētu ēnu banku sektoru;

42.

pauž bažas par pašreizējo normatīvo, uzraudzības, grāmatvedības un nodokļu noteikumu cikliskajiem aspektiem, kuri pastiprina tirgus ekonomikas darbībai raksturīgās svārstības;

43.

norāda uz nepieciešamību būtiski palielināt banku kapitāla rezerves un uzlabot kapitāla kvalitāti un atzinīgi vērtē Bāzeles Banku uzraudzības komitejas priekšlikumus par šaurāku pamatkapitāla definīciju un augstāku kapitāla rādītāju ieviešanu; vērš uzmanību arī uz finanšu un reālās ekonomikas saikni un to, ka vienas minētās jomas regulēšana var ietekmēt otru;

44.

uzskata, ka pasaules finanšu sistēma ir jāpadara izturīgāka un ka pēc krīzes jāizdara secinājumi pasaules mērogā, lai mazinātu sistēmisko risku, risinātu “finanšu burbuļu” radītās problēmas, un uzlabotu riska pārvaldības kvalitāti un finanšu tirgu pārredzamību, atkārtoti apliecinot, ka to pamatuzdevums ir finansēt reālo ekonomiku;

45.

norāda, ka 2009. gadā euro valūta bija ieguvusi starptautiskas valūtas statusu, taču 2010. gadā tai nācās saskarties ar būtisku spiedienu;

46.

norāda, ka valūtas maiņas kursa augsta svārstīguma laikā euro ir kļuvis vērtīgāks, it īpaši pret ASV dolāru un renminbi, un pauž bažas, ka tas varētu negatīvi ietekmēt euro zonas konkurētspēju;

47.

atzīst, ka euro valūtas stiprās pozīcijas daļēji bija skaidrojamas ar ASV vājo ekonomisko aktivitāti, tekošā konta deficītam 2009. gadā strauji samazinoties zem 3 % no IKP un federālā budžeta deficītam 2009. finanšu gadā palielinoties līdz aptuveni 10 % no IKP, savukārt euro valūtas pozīciju vājināšanās cita starpā bija saistīta ar pasaules tirgū vērojamo uzticības trūkumu atsevišķām ES dalībvalstīm, kurās bija liels valsts parāda apmērs; pauž bažas par naudas masas palielināšanos ASV un mazākā mērā Eiropas Savienībā;

48.

pauž bažas par valūtas kursu svārstīguma un veikto tirdzniecības darījumu ietekmi gan uz pasaules finanšu sistēmas stabilitāti, gan reālo ekonomiku;

49.

uzsver, ka, neraugoties uz pašreizējo finanšu un ekonomikas krīzi pasaulē, euro zona ir jāpaplašina, taču norāda, ka Māstrihtas kritēriju izpilde ir priekšnoteikums dalībai euro zonā; atzinīgi vērtē euro ātro ieviešanu visās dalībvalstīs, kuras ir izpildījušas attiecīgos kritērijus;

50.

uzskata, ka euro ieviešana Igaunijā liecina par euro valūtas statusu, neraugoties uz vērojamo valstu parādu krīzi; uzskata, ka minētais statuss rosinās arī citas dalībvalstis censties pievienoties euro zonai;

51.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Euro grupai un Eiropas Centrālajai bankai.

3.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 99/7

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību V sadaļu,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 12. decembrī pieņemto Eiropas drošības stratēģiju “Droša Eiropa labākā pasaulē” un Eiropadomes 2008. gada 11. un 12. decembra sanāksmē apstiprināto ziņojumu “Sniegt drošību mainīgā pasaulē” par šīs stratēģijas īstenošanu,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 25. un 26. marta sanāksmē apstiprināto Eiropas Savienības Iekšējās drošības stratēģiju,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. aprīļa secinājumus par KDAP,

—

ņemot vērā EDAP secinājumus un deklarāciju “EDAP desmit gadi — uzdevumi un iespējas”, ko pieņēma Padome 2009. gada 17. novembrī,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada 12. decembrī pieņemto deklarāciju par Eiropas drošības un aizsardzības politikas pastiprināšanu un Padomes 2008. gada 11. decembrī pieņemto deklarāciju par spēju stiprināšanu,

—

ņemot vērā Eiropadomes sanāksmē Santamarijā de Feirā 2000. gada 20. jūnijā un Gēteborgā 2001. gada 16. jūnijā pieņemtos secinājumus, arī Gēteborgā 2001. gada 16. jūnijā pieņemto ES programmu vardarbīgu konfliktu novēršanai un Eiropadomes 2004. gada 17. decembrī apstiprināto Vispārējo civilo mērķi (Civilian Headline Goal) 2008. gadam, kā arī Padomes 2007. gada 19. novembrī apstiprināto Vispārējo civilo mērķi 2010. gadam,

—

ņemot vērā Eiropadomes sanāksmē Helsinkos 1999. gada 11. decembrī pieņemtos secinājumus (Vispārējais mērķis 2003. gadam) un Padomes 2004. gada 17. maijā pieņemto Vispārējo mērķi 2010. gadam,

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra secinājumus par Eiropas Savienības ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās drošības un kodoldrošības (CBRN) stiprināšanu un ES CBRN rīcības plāna pieņemšanu,

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada 3. decembra dokumentu “Īstenojot ar EDAP saistītu ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325, kuru pastiprina ANO Drošības padomes Rezolūcija Nr. 1820” un Padomes 2006. gada 14. septembra dokumentu “Cilvēktiesību iekļaušana EDAP”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 10. februāra rezolūciju par neseno zemestrīci Haiti, kurā aicināts izveidot ES civilās aizsardzības spēkus (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 10. marta rezolūciju par Eiropas drošības stratēģijas un Eiropas kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (2),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. jūlija lēmumu, ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta organizatorisko struktūru un darbību (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0308/2010),

1.

atgādina, ka ES ir apņēmusies noteikt un īstenot kopējos politikas virzienus un darbības, lai saglabātu mieru, nepieļautu konfliktus, konsolidētu pēckonflikta rehabilitāciju un stiprinātu starptautisko drošību atbilstīgi ANO Statūtiem, kā arī lai konsolidētu un atbalstītu demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un starptautisko tiesību principus un palīdzētu dabas vai cilvēku izraisītās katastrofās cietušajiem iedzīvotājiem;

2.

uzsver, ka iekšējā un ārējā drošība ir savstarpēji arvien vairāk saistītas un ka, līdzās iepriekšminētajiem mērķiem attīstot krīžu vadības un miera veidošanas spējas, ES arī palīdz nodrošināt savu iedzīvotāju drošību;

3.

uzsver, ka ES, galvenokārt ar civilo krīžu vadību, sniedz būtisku ieguldījumu vispārējā drošībā, paužot savas pamatvērtības un principus;

4.

uzsver — lai efektīvi reaģētu uz pašreizējām krīzēm un drošības apdraudējumiem, tostarp dabas katastrofām, bieži vien ir jāizmanto gan civilās, gan militārās spējas un jāveido ciešāka civilmilitārā sadarbība; atgādina, ka ES visaptverošas pieejas izstrāde un kombinētās militāro un civilo krīžu vadības spējas ir bijušas KDAP galvenās iezīmes un tās sniedz šīs politikas galveno pievienoto vērtību; vienlaikus atgādina, ka KDAP nav vienīgais instruments un ka KDAP misijas ir jāizmanto plašākā ES stratēģijā;

5.

atgādina, ka ir vajadzīga ES Baltā grāmata par drošību un aizsardzību, kura pamatotos uz sistemātisku un stingru drošības un aizsardzības pārskatu izstrādi, ko pēc vienotiem kritērijiem un grafika veiktu dalībvalstis, un kurā attiecībā uz pieejamajiem līdzekļiem un resursiem skaidrāk noteiktu Savienības drošības un aizsardzības mērķus, intereses un vajadzības; uzsver, ka Baltajā grāmatā arī būtu jānosaka jomas un nosacījumi, kurās un saskaņā ar kuriem būtu vēlama lielāka civilmilitārā sadarbība, lai palīdzētu šos mērķus īstenot; uzskata, ka ES Baltajā grāmatā ir skaidri jāparedz resursu apvienošanas iespējas ES līmenī, kā arī valstu specializācijas un spēju harmonizācija, lai panāktu lielus līdzekļu ietaupījumus;

6.

uzsver, ka ar Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveidi vajadzētu vēl vairāk sekmēt patiesi visaptverošas Eiropas pieejas izstrādi civilo un militāro krīžu vadībai, konfliktu novēršanai un miera veidošanai un nodrošināt ES piemērotas struktūras, personālu un finanšu līdzekļus tās globālo pienākumu īstenošanai atbilstīgi ANO Statūtiem;

7.

pilnībā atbalsta KDAP struktūru, tostarp Krīžu vadības un plānošanas direktorāta, Civilās plānošanas un īstenošanas centra, ES Militārā štāba un Situāciju izvērtēšanas centra, pārcelšanu uz EĀDD un nonākšanu Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos tiešā vadībā un atbildībā; atgādina par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves solījumu nodrošināt, ka šīs struktūras strādās ciešā sadarbībā un sinerģijā ar attiecīgajām uz EĀDD pārceltajām Komisijas struktūrvienībām, kuras nodarbojas ar krīžu pārvarēšanas plānošanu un programmu izstrādi, ar konfliktu novēršanu un miera veidošanu; mudina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi nodrošināt, ka šīs struktūras strādā līdzvērtīgi KDAP struktūrām; uzsver, ka nav pieļaujams, ka KDAP struktūras oficiāli vai neoficiāli kontrolē ar Stabilitātes instrumentu finansētu pasākumu plānošanu un programmu izstrādi, un uzstāj, ka nedrīkst izformēt pārceltās Komisijas struktūrvienības;

8.

turklāt visaptverošas ES pieejas izstrādes nolūkos mudina īstenot ciešu koordināciju starp EĀDD un visām attiecīgajām Komisijas paspārnē palikušajām struktūrvienībām, jo īpaši tām, kuras strādā attīstības, humānās palīdzības, civilās aizsardzības un sabiedrības veselības jomā; uzsver, ka ir jānodrošina ciešas saites starp EĀDD un KDAP aģentūrām, galvenokārt Eiropas Aizsardzības aģentūru, ES Drošības pētījumu institūtu, Eiropas Drošības un aizsardzības koledžu un ES Satelītu centru;

9.

vērš uzmanību uz Komisijas Uzraudzības un informācijas centra lomu katastrofu seku likvidēšanas koordinācijas atvieglošanā un uzsver, ka priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei, pildot Komisijas priekšsēdētāja vietnieces funkcijas, ir jānodrošina cieša saikne starp šo centru un EĀDD; aicina uzlabot militāro līdzekļu, jo īpaši gaisa transporta nodrošinājuma spēju, koordināciju un ātrāku izvietošanu katastrofu seku likvidēšanā, pamatojoties uz Haiti gūto mācību un ņemot vērā katastrofu seku likvidēšanas operāciju primāri civilo būtību; atkārto aicinājumu turpmāk uzlabot civilās aizsardzības mehānismu, lai pēc brīvprātības principa apvienotu dalībvalstu rezervstāvē esošos resursus, kurus tādējādi vajadzības gadījumā varētu nekavējoties izmantot katastrofu seku likvidēšanas operācijās; ierosina šo resursu koordinēšanas un izvietošanas vajadzībām izveidot ES civilās aizsardzības spēkus, lai palielinātu ES rīcības redzamību; vienlaikus atgādina par dalībvalstu individuālo atbildību par civilās aizsardzību un katastrofu kontroles mehānismiem;

10.

arī atbalsta labāku koordināciju starp dalībvalstu humānās palīdzības organizācijām un Eiropas Kopienas Humānās palīdzības biroju, īstenojot dabas vai cilvēku izraisītu katastrofu seku likvidēšanas operācijas;

11.

aicina Padomi drīzumā pieņemt lēmumus, kuri ir vajadzīgi, lai īstenotu LES 42. panta 7. punktā minēto savstarpējās palīdzības klauzulu un LESD 222. pantā minēto solidaritātes klauzulu, un kuriem ir jāatspoguļo ES visaptverošā pieeja un jābalstās uz civilmilitārajiem resursiem;

12.

atgādina par veiksmīgi izveidoto Miera veidošanas partnerību starp Komisiju un nevalstiskajām organizācijām un to, ka ir ārkārtīgi svarīgi veidot labu sadarbību starp nevalstiskajām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un topošo EĀDD; aicina Komisiju turpināt izstrādāt sistēmu sadarbībai ar NVO un veicināt nevalstisko dalībnieku iesaistīšanu Savienības pasākumos konfliktu novēršanai un konfliktu pārvaldībai, arī tos iekļaujot ES apmācības pasākumos;

13.

politiski stratēģiskajā līmenī atzinīgi vērtē civilo un militāro elementu integrāciju Krīžu vadības un plānošanas direktorātā un uzskata, ka tas ir solis pareizajā virzienā; tomēr uzsver, ka, lai varētu pilnībā izmantot pieejamo sinerģiju, ir jāpanāk pienācīgs līdzsvars starp civilajām un militārajām stratēģiskās plānošanas spējām ne tikai attiecībā uz darbinieku skaitu, bet arī amatu hierarhiju; vienlaikus uzsver, ka ir pienācīgi jāņem vērā civilo un militāro jomu un to mērķu atšķirības un jāraugās, lai tiktu nodrošināta katrai situācijai piemērota cilvēkresursu kombinācija;

14.

īpaši mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi risināt darbinieku trūkumu civilo misiju plānošanas un spēju attīstības ekspertu jomā un raudzīties, lai Krīžu vadības un plānošanas direktorātā būtu pietiekami daudz ekspertu no visām prioritārajām civilo spējo jomām, jo īpaši politikas, tieslietām, civilās administrācijas, civilās aizsardzības un uzraudzības, kā arī cilvēktiesību aizsardzības;

15.

uzsver vajadzību visām ES ieinteresētajām personām (EĀDD, kā arī visām attiecīgajām Komisijas struktūrvienībām: Attīstības un attiecību ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm ģenerāldirektorātu, Humānās palīdzības ģenerāldirektorātu, Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorātu, izmantojot to krīžu novērtēšanas spējas) ierastā veidā panākt kopīgu situācijas izpratni, kura būtu jāpauž visos ES reģionālā vai valsts līmeņa stratēģiskajos dokumentos; uzsver, ka šajā procesā galvenā loma ir pārveidotajām ES delegācijām;

16.

aicina uzlabot ES delegāciju vadītāju un/vai ES īpašo pārstāvju (ja tādi ir attiecīgajā krīzes apgabalā) lomu civilmilitārajā koordinācijā, arī tāpēc, lai nodrošinātu ciešāku politisko uzraudzību uz vietas;

17.

operatīvajā plānošanas līmenī aicina ievērojami stiprināt civilās plānošanas spējas, lai tās atbilstu civilo KDAP misiju mērķiem, palielinot Civilās plānošanas un īstenošanas centra darbinieku skaitu un nodrošinot labāku uzdevumu sadali starp stratēģisko un operatīvo līmeni; uzsver, ka šai uzdevumu sadalei ir jāpamatojas uz līdzsvarotu un visaptverošu personāla stratēģiju; uzskata, ka, ņemot vērā civilo operāciju komandiera lomu, šo amatu vajadzētu novietot pienācīgā (proti, augstākā) EĀDD hierarhijas līmenī;

18.

atkārtoti aicina pašreizējās sistēmas vietā (kad pēc vajadzības tiek izmantots viens no septiņiem pieejamajiem štābiem) noteikt pastāvīgu ES operāciju štābu, kas būtu atbildīgs par operatīvo plānošanu un ES militāro operāciju vadību; uzsver, ka šāds solis garantētu saskaņotu komandķēdi un lielā mērā palielinātu ES spēju ātri un vienoti reaģēt uz krīzēm (jo īpaši palielinot ES institucionālo atmiņu), kā arī samazinātu izmaksas;

19.

uzskata, ka, lai maksimāli palielinātu civilmilitārās koordinācijas sniegtos ieguvumus un labāk veicinātu ES plānotāju paraugpraksi, operāciju štābs ir jāizvieto blakus Civilās plānošanas un īstenošanas centram, tostarp apvienojot noteiktas funkcijas; ierosina operāciju štābu un Civilās plānošanas un īstenošanas centru pat iekļaut vienotā ES “Krīžu vadības štābā”, kas būtu atbildīgs par operatīvo plānošanu un vadītu visas ES civilās misijas, militārās operācijas un drošības sektora reformas misijas;

20.

tomēr uzsver, ka pienācīga uzmanība ir jāpievērš civilās un militārās plānošanas operāciju atšķirībām un ka ir jāsaglabā divas dažādas komandķēdes, civilo operāciju komandieri un militāro operāciju komandieri novietojot vienā EĀDD hierarhijas līmenī;

21.

norāda, ka periodā no Helsinku un Santamarijas de Feiras Eiropadomes sanāksmēm līdz 2008. gada decembra deklarācijai par spēju stiprināšanu dalībvalstis ir uzņēmušās daudzas saistības par militāro un civilo krīžu vadības spēju attīstīšanu; mudina dalībvalstis un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi nodrošināt, ka šīs saistības tiek pienācīgi īstenotas, lai tādējādi novērstu acīmredzamo neatbilstību starp pašreizējām operatīvajām spējām un izvirzītajiem politikas mērķiem;

22.

Vispārējā mērķa 2010. gadam īstenošanas uzraudzības kontekstā aicina dalībvalstis koncentrēties uz konkrētu spēju sasniegšanu un galveno uzmanību pievērst jomām ar civilmilitārās sinerģijas potenciālu, jo īpaši tām, kas jau ir apzinātas, lai pēc iespējas ātrāk panāktu patiesu progresu; uzsver, ka spēju attīstīšanā ir jāvadās pēc KDAP misiju īpašajām vajadzībām; atzinīgi vērtē militārām spējām paredzēto vispārējo spēju attīstīšanas procesu Eiropas Aizsardzības aģentūrā; mudina turpmāk apspriest to, kā vispārējos civilajos un militārajos mērķos savienot abus spēju attīstīšanas procesus;

23.

atzinīgi vērtē iepriekšējo un pašreizējo rotējošo Padomes prezidentvalstu pūliņus uzsākt 42. panta 6. punktā minētās pastāvīgās strukturētās sadarbības būtības un darbības jomas precizēšanas procesu; aicina Padomi nekavējoties sniegt pastāvīgās strukturētās sadarbības precīzu skaidrojumu, ņemot vērā ES visaptverošās pieejas civilmilitāro būtību, un nākt klajā ar konkrētiem pasākumiem, kā šo pastāvīgo strukturēto sadarbību uzsākt, paturot prātā pašreizējo finanšu krīzi un ES dalībvalstu aizsardzības budžetu samazināšanos;

24.

ņemot vērā politiskās saistības, aicina dalībvalstis steidzami risināt hronisko civilā personāla trūkumu KDAP misijās, galvenokārt EULEX misijā Kosovā un EUPOL misijā Afganistānā, jo īpaši pastiprinot darbu pie nacionālo stratēģiju izveides, lai atvieglotu civilo misiju personāla izvietošanu; šo stratēģiju ietvaros mudina tādas kompetentās dalībvalstu iestādes kā iekšlietu un tieslietu ministrijas ciešā sadarbībā ar aizsardzības ministrijām izstrādāt strukturizētāku pieeju uzdevumam par pienācīgu nosacījumu izstrādi attiecībā uz civilā personāla dalību KDAP misijās, sevišķi attiecībā uz karjeras attīstību un atalgojumu;

25.

šajā kontekstā aicina dalībvalstis īpaši nodrošināt, ka dalību KDAP misijās uzskata par nozīmīgu priekšrocību karjeras attīstībā policijas un tieslietu sistēmās un ka dienestos, kuri savus darbiniekus nosūta darbā šajās misijās, uz attiecīgo laiku pienācīgi kompensē šo darbinieku trūkumu; uzskata, ka Padomei ir jānodrošina, ka KDAP misiju personāla dienas atalgojuma likmi pielāgo attiecīgās misijas apstākļiem;

26.

atkārto, ka ir jāievēro ANO Drošības padomes Rezolūcija Nr. 1325, kas paredz dzimumu līdzsvara nodrošināšanu personāla komplektēšanā un apmācībā attiecībā uz visām misijām un visās darbībās ņemt vērā dzimumu līdztiesības aspektu; uzsver, ka pienācīgs sieviešu īpatsvars civilajās vai militārajās misijās ir svarīgs priekšnoteikums, lai šīs misijas izdotos, neatkarīgi no tā, vai tās ir miera uzturēšanas, katastrofu seku likvidēšanas vai diplomātiskās starpniecības operācijas, lai nodrošinātu, ka tiek pienācīgi ņemtas vērā sieviešu vajadzības, tiesības un intereses, kā arī, lai nodrošinātu sieviešu līdzdalību misijas darbībās un mērķu īstenošanā; atgādina, ka ES dalībvalstīm ir jāizstrādā valstu rīcības plāni, lai nodrošinātu Rezolūcijas Nr. 1325 ievērošanu;

27.

uzsver nepieciešamību pirms nosūtīšanas misijā nodrošināt piemērotu apmācību, kurā varētu iekļaut civilā personāla dalību militārajās mācībās, tostarp mācības par to, kā rīkoties neparedzētos gadījumos, un militārā personāla dalību civilajā apmācībā un/vai mācībās; stingri iesaka dalībvalstīm uzturēt to civilo iedzīvotāju sarakstu, kuriem ir attiecīgas prasmes un kurus var nosūtīt misijās, un jo īpaši to, kuri ir apmācīti dalībai misijās līdzās bruņotajiem spēkiem; atzinīgi vērtē atsevišķu dalībvalstu īstenoto praksi izmantot specializētu centralizētu aģentūru, kas ir atbildīga par visa misijās nosūtāmā personāla pieņemšanu darbā un apmācību;

28.

atbalsta Padomes Goalkeeper programmatūras izstrādi, lai atvieglotu civilo misiju personāla pieņemšanu darbā un apmācību;

29.

atgādina par Komisijas finansēto Eiropas grupu apmācības jomā un uzsver, ka šajā grupā gūtā pieredze liecina, ka ieguldījumiem apmācībā jābūt saistītiem ar faktisku izvietošanu; atzinīgi vērtē Komisijas likto uzsvaru uz to, lai jaunais civilo iedzīvotāju apmācības projekts, kuru finansē ar Stabilitātes instrumentu, būtu paredzēts ekspertiem, kas jau ir apzināti dalībai misijās;

30.

saskaņā ar Padomes 2008. gada ieteikumiem uzsver, ka EĀDD izveides kontekstā ir jāpalielina Eiropas Drošības un aizsardzības koledžas nozīme spēju palielināšanas un efektīvas krīžu vadības apmācības jomā; mudina Padomi uzlabot Eiropas Drošības un aizsardzības koledžas apmācību materiāli tehnisko bāzi un personāla komplektēšanu, tostarp tai piešķirot pastāvīgu mītnes vietu, lai dalībvalstu un ES iestāžu civilajam un militārajam personālam stratēģiskā, operatīvā un taktiskā līmenī nodrošinātu ilgtspējīgu un efektīvu apmācību; aicina izveidot stipendijas augstskolu absolventiem, kuri vēlas specializēties vajadzīgajās jomās;

31.

aicina veikt sagatavošanas darbus, lai, ņemot vērā EĀDD izveidi, izstrādātu un padarītu pieejamu apmācību par starpniecību un dialogu atbilstīgi Padomes 2009. gadā pieņemtajai koncepcijai par ES starpniecības un dialoga spēju stiprināšanu;

32.

mudina īstenot turpmākus centienus, lai paātrinātu finansējuma piešķiršanu civilajām misijām un vienkāršotu lēmumu pieņemšanas procedūras un īstenošanas pasākumus; uzsver, ka attiecīgajām Komisijas struktūrvienībām ir jābūt līdzvērtīgām un ir cieši jāsadarbojas ar EĀDD krīzes vadības struktūrvienībām, lai varētu ātri piešķirt civilo misiju sākotnējo finansējumu; aicina pārredzamības un pārskatatbildības nolūkos katrai KDAP misijai paredzēt vienu budžeta pozīciju;

33.

aicina Padomi pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu ātri pieņemt pienācīgus lēmumus, lai izveidotu LES 41. pantā minēto sākumfondu; aicina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi pēc sākumfonda izveides regulāri informēt Parlamentu par tā stāvokli;

34.

atzinīgi vērtē integrēto policijas vienību koncepcijas izstrādi — ar šīm vienībām saprot spēcīgus, ātri norīkojamus, elastīgus un sadarbspējīgus spēkus, kuri ir spējīgi veikt izpildvaras tiesībaizsardzības uzdevumus un kurus noteiktos apstākļos var norīkot kā militārās operācijas daļu militārā vadībā; norāda, ka šī koncepcija ir veiksmīgi īstenota Bosnijā un Hercegovinā kā daļa no EUFOR Althea misijas un Kosovā EULEX misijā; uzsver šādu vienību nepieciešamību, kas ir sevišķi piemērotas intervencei nestabilās situācijās, un jo īpaši pārejot no militārās uz civilo vadību; iesaka dalībvalstīm ieguldīt līdzekļus šādu spēju attīstīšanā;

35.

šajā kontekstā pilnībā atbalsta Eiropas Žandarmērijas spēku izmantošanu militārā vai civilā vadībā, šie spēki nodrošina spēju ātri nosūtīt ekspedīcijas policijas misijas, kas ir ļoti piemērots instruments daudzās efektīvās krīžu vadības operācijās, tostarp katastrofu seku likvidēšanas misijās; aicina iniciatīvai pievienoties visas tās dalībvalstis, kurām ir policijas spēki ar militāru statusu;

36.

atzinīgi vērtē panākto progresu, veidojot ekspertu grupu Civilās reaģēšanas vienībām, lai nodrošinātu ātrās novērtēšanas spējas, tomēr uzsver, ka ir jāpanāk šo ekspertu sarakstu turpmāka paplašināšana; izceļ to, cik svarīgas ir agrās novērtēšanas un izmeklēšanas spējas, lai nodrošinātu, ka ES reaģē uz krīzēm ar piemērotākajiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem;

37.

uzsver, ka ES krīzes gadījumā ir jābūt spējīgai pirmo stundu laikā pēc krīzes sākuma izvietot daudzdisciplināras komandas, kurās būtu EĀDD un Komisijas civilie, militārie un civilmilitārie eksperti;

38.

aicina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi, Padomi un Komisiju paust vienotu izpratni par LES 43. pantā minētajām KDAP misijām un to īstenošanu izveidotās civilmilitārās sadarbības kontekstā; šajā sakarībā tos mudina paātrināt drošības sektora reformas ekspertu grupas izveidi, lai pastiprinātu ES spējas šajā jomā;

39.

aicina dalībvalstis pirms jaunu, vērienīgu mērķu izvirzīšanas optimāli izmantot pašreizējos instrumentus un ieviest ietekmes novērtēšanas mehānismus;

40.

pauž pārliecību, ka ES kaujas vienības ir krīžu vadības operācijām piemērots instruments; atkārtoti aicina Padomi palielināt to izmantošanu un elastīgumu; arī aicina uzlabot to pielietojamību civilmilitārajās humānās palīdzības operācijās, pilnībā ievērojot pārskatītās Oslo pamatnostādnes par militārās un civilās aizsardzības līdzekļu izmantojumu, likvidējot katastrofu sekas;

41.

mudina dalībvalstis panākt vienošanos par kaujas vienību izmantošanas kopīgo izmaksu (izmaksas, kuras finansē ar Athena mehānismu) koncepcijas paplašināšanu vai par visu šo vienību veikto krīžu vadības operāciju izmaksu kopīgu finansēšanu; uzskata, ka šāda vienošanās ir nepieciešama, lai kaujas vienību izmantošanu padarītu politiski un ekonomiski pieņemamu un lai nodrošinātu, ka rezervstāvē esošajām dalībvalstīm netiek uzlikts neproporcionāls maksājumu slogs šajā grūtajā finansiālajā situācijā; šajā sakarībā atgādina, ka 2009. gada novembrī Padome aicināja Padomes Ģenerālsekretariātu izstrādāt idejas par militāro operāciju finansēšanu, lai 2010. gadā tās apspriestu augstā līmenī, tomēr līdz šim šajā jomā nav novērota notikumu attīstība;

42.

aicina dalībvalstīm uzskatīt kaujas vienības par ilgtermiņa partnerību un pēc rezervstāves perioda beigām tās neizformēt, lai tādējādi neizniekotu to izveidē ieguldītos līdzekļus; aicina tās apmācīt darbam līdztekus civilajām misijām; ierosina, ka tajās pat varētu iekļaut civilās vienības vai ekspertus, jo īpaši integrētās policijas vienības;

43.

aicina dalībvalstis vairāk apsvērt tādu spēju attīstīšanu, kuras var izmantot gan KDAP civilajās misijās, gan militārajās operācijās, jo īpaši transporta nodrošinājumu, un nodrošināt apmācības un prakses savietojamību, labāk izmantojot pašreizējās pieejas un spējas un savstarpēji savienojot civilo un militāro spēju attīstīšanas procesu, kur tas ir nepieciešams;

44.

uzsver, ka ES militārais un civilais personāls arvien vairāk strādās kopā un ka tie abi lielā mērā ir pakļauti vieniem un tiem pašiem draudiem, piemēram, paštaisītiem spridzekļiem, un tiem nepieciešamas pielīdzināmas spējas tādās jomās kā stratēģiskais un taktiskais transports, loģistikas atbalsts, komunikācijas, informācijas vākšanas un novērtēšanas sistēmas, medicīniskais atbalsts, drošība un spēku aizsardzība, kosmisko resursu izmantošana un bezpilota transportlīdzekļi;

45.

tādēļ uzsver, ka ir jākoordinē un jāstimulē ieguldījumi divējādi lietojamās tehnoloģijās un spējās, lai tādējādi ātri izveidotu trūkstošās spējas, vienlaikus izvairoties no nevajadzīgas dublēšanās, radītu sinerģijas un atbalstītu standartizāciju; atgādina, ka šajā jomā būtiska loma ir jāieņem Eiropas Aizsardzības aģentūrai; noskaidrojot spēju jomā valdošās vajadzības un arī rodot risinājumus, kā Savienības dalībvalstīm šīs spējas koplietot, apvienot vai sasniegt, lai nodrošinātu izmantojamus līdzekļus KDAP operāciju veiksmīgai un drošai vadībai un īstenošanai;

46.

šajā kontekstā atbalsta Eiropas sadarbības sistēmu drošības un aizsardzības pētījumiem, lai nodrošinātu savstarpējo papildināmību un sinerģiju starp ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē aizsardzības jomā un Komisijas ar pētniecības pamatprogrammu veiktajiem ieguldījumiem civilās drošības pētniecībā, piemēram, tādās jomās kā situācijas apzināšanās, bezpilota gaisa transportlīdzekļi, kuģošanas uzraudzība, paštaisīto spridzekļu apkarošana, ķīmisko, bioloģisko, radioloģisko materiālu un kodolmateriālu (CBRNE) draudu noteikšana un aizsardzība pret tiem, saziņa, informācijas vākšana, novērtēšana un datu pārraide, kā arī kiberdrošība;

47.

tomēr norāda, ka šī sadarbība nevar būt lielāka kā nepieciešams civilmilitārajai sadarbībai miera uzturēšanas, konfliktu novēršanas, starptautiskās drošības stiprināšanas, krīžu vadības un humānās palīdzības jomā;

48.

atzinīgi vērtē neoficiālā sanāksmē Ģentē 2010. gada 23. un 24. septembrī notikušās ES aizsardzības ministru atklātās debates par Eiropas aizsardzības pētniecību un viņu veikto EAA lomas novērtējumu, kā tas paredzēts LES 42. panta 3. punktā;

49.

mudina arī turpmāk pielikt pūles, lai nodrošinātu, ka civilās vai militārās krīzes gadījumos ātrās reaģēšanas darbībām nepieciešamais aprīkojums ir viegli pieejams; atzinīgi vērtē pašlaik notiekošo darbu pie inventāra pārvaldības sistēmas civilajām KDAP misijām; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi veikt visaptverošu izmaksu un ieguvumu analīzi, lai rastu optimālākos risinājumus katram vajadzīgā aprīkojuma veidam; uzskata, ka atkarībā no aprīkojuma veida ir jārod piemērotākā kombinācija starp ES mēroga noliktavām, pamatlīgumiem un dalībvalstu īpašumā esošiem aprīkojuma krājumiem;

50.

šajā kontekstā atzinīgi vērtē civilā aprīkojuma pagaidu noliktavas izveidi Bosnijā un Hercegovinā un aicina pēc iespējas drīzāk izveidot pastāvīgu noliktavu, lai ES būtu labāk sagatavota civilo krīžu vadībai;

51.

mudina panākt lielāku progresu līdzekļu apvienošanā un savstarpējā izmantošanā, kas ir rentabls spēju palielināšanas veids, vēl jo vairāk budžeta taupības režīmā; jo īpaši atzinīgi vērtē darbības nepilnību novēršanai stratēģiskajās gaisa pārvadāšanas spējās, proti, vairāku dalībvalstu izveidoto Eiropas Gaisa transporta pavēlniecību, kā arī iniciatīvu par Eiropas Gaisa transporta floti; mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi un dalībvalstis īstenot Eiropas Aizsardzības aģentūras ieteikumus un paātrināt darbu pie citu jomu apzināšanas, kurās piemērot līdzekļu apvienošanas un savstarpējās izmantošanas principus, tostarp attiecībā uz apmācību vai misijas atbalstu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē priekšlikumus Eiropas Gaisa transporta pavēlniecībā izveidot daudznacionālu helikopteru korpusu, kuru izmantotu civiliem un militāriem uzdevumiem;

52.

atgādina, ka ANO Drošības padome ir primāri atbildīga par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu; tādēļ uzsver, ka ir nepieciešama ES un ANO cieša sadarbība civilo un militāro krīžu pārvarēšanā, jo īpaši humānās palīdzības operācijās, kurās galvenā loma ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Humanitāro lietu koordinācijas birojam; aicina jo īpaši šo sadarbību stiprināt karadarbības apgabalos, kur viena organizācija pārņem vadību no otras organizācijas, sevišķi ņemot vērā Kosovā gūto dažādo pieredzi;

53.

mudina dalībvalstis raudzīties, lai tās sniegtu pienācīgu ieguldījumu ANO misijās un lai tas notiktu koordinēti; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi un Padomi vairāk izpētīt veidus, kā ES kopumā varētu sniegt lielāku ieguldījumu ANO vadītajos pasākumos, piemēram, veicot ES ātrās reaģēšanas pārejas nodrošinājuma vai tā saucamās pārhorizonta operācijas vai nodrošinot ES dalību plašākā ANO misijā;

54.

aicina uzlabot ar ANO organizācijām īstenotās ES palīdzības uzraudzību saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 15/2009;

55.

tā kā no 28 NATO dalībvalstīm 21 ir ES dalībvalsts, uzsver, ka ir ļoti svarīgi īstenot ciešu ES un NATO sadarbību, lai, abām organizācijām darbojoties vienā apgabalā, nepieļautu centienu dublēšanos militāro spēju jomā, tomēr tas ir jādara, neskarot ES spēju neatkarīgu attīstīšanu un pienācīgi ņemot vērā atsevišķu ES dalībvalstu neitralitāti; atkārtoti norāda, ka ir steidzami jāatrisina politiskās problēmas, kas apdraud ES un NATO sadarbību, un aicina pilnīgi un efektīvāk īstenot “Berlin Plus” vienošanos, lai abas organizācijas varētu rezultatīvi iesaistīties pašreizējo un turpmāko krīžu risināšanā;

56.

uzsver nepieciešamību kopīgos pasākumos nodrošināt līdzvērtīgu pārredzamību un iesaistīšanos gan tām NATO dalībvalstīm, kuras nav ES dalībvalstis, gan tām ES dalībvalstīm, kuras nav NATO dalībvalstis, kā uzsvērts ziņojuma “NATO 2020” (“M. Olbraitas ziņojums”) trešajā nodaļā;

57.

aicina tās ES dalībvalstis, kuras ir NATO dalībvalstis, raudzīties, lai NATO jaunā stratēģiskā koncepcija nerada nevajadzīgu centienu dublēšanos civilo spēju jomā, tādējādi vēl vairāk noplicinot jau tā nelielos resursus; pauž pārliecību, ka NATO drīzāk būtu jāpaļaujas uz citu starptautisko organizāciju, piemēram, ES un ANO, civilajām spējām;

58.

atkārtoti pauž atbalstu ciešākai ES un NATO sadarbībai spēju attīstīšanas jomā un pēc iespējas ātrākai atbilstībai NATO standartiem; mudina veiksmīgāk kopīgi risināt transporta helikopteru trūkumu; atzinīgi vērtē iniciatīvas par ES un NATO darbību koordinēšanu ķīmisko, bioloģisko, radioloģisko katastrofu un kodolkatastrofu novēršanas un paštaisīto spridzekļu apkarošanas un medicīniskās palīdzības sniegšanas jomās, kas ir svarīgas gan civilajās, gan militārajās misijās;

59.

uzsver vajadzību pēc ciešākas ES-EDSO un ES-AS sadarbības to specifiskajās operatīvajās jomās, uzlabojot agrīnās brīdināšanas sistēmu un nodrošinot apmaiņu ar paraugpraksi un specializētajām zināšanām krīžu vadībā;

60.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, NATO Parlamentārajai asamblejai, kā arī ANO un NATO ģenerālsekretāriem.

3.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 99/15

—

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas noslēgts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (Kotonū partnerattiecību nolīgums) (1),

—

ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas (APA) Reglamentu, kas pieņemts 2003. gada 3. aprīlī (2) un kurā jaunākie grozījumi ir izdarīti 2008. gada 28. novembrī Portmorsbijā (Papua Jaungvinejā),

—

ņemot vērā Eiropas konsensu par attīstību, kas tika parakstīts 2005. gada 20. decembrī (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (4),

—

ņemot vērā Kigali deklarāciju par attīstībai labvēlīgiem ekonomikas partnerattiecību nolīgumiem (EPN), ko Apvienotā parlamentārā asambleja pieņēma 2007. gada 22. novembrī Kigali (Ruandā) (5),

—

ņemot vērā Luandas deklarāciju par ĀKK un ES partnerattiecību nolīguma (Kotonū partnerattiecību nolīgums) otro pārskatīšanu, ko APA pieņēma 2009. gada 3. decembrī Luandā (Angolā) (6),

—

ņemot vērā Džordžtaunas komunikē, ko 2009. gada 26. februārī pieņēma Apvienotās parlamentārā asamblejas reģionālajā sanāksmē Džordžtaunā (7),

—

ņemot vērā Vagadugu komunikē, ko 2009. gada 30. oktobrī pieņēma Apvienotās parlamentārā asamblejas reģionālajā Rietumāfrikas sanāksmē Vagadugu (Burkinafaso) (8),

—

ņemot vērā 2007. gada 18. decembrī parakstīto Eiropas konsensu par humāno palīdzību (9),

—

ņemot vērā rezolūcijas, ko 2009. gadā ir pieņēmusi Apvienotā parlamentārā asambleja:

—

par problēmām, nodrošinot dažādu etnisko grupu, kultūru un reliģiju demokrātisku līdzāspastāvēšanu ĀKK un ES valstīs (10),

—

par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (EPN) un to ietekmi ĀKK valstīs (11),

—

par klimata pārmaiņu izraisītajām sociālajām un ekoloģiskajām sekām ĀKK valstīs (12),

—

par Kotonū nolīguma nozīmi pārtikas nodrošinājuma un finanšu krīzes risināšanā ĀKK valstīs (13),

—

par miera, drošības, stabilitātes un pārvaldes nodrošināšanu un veicināšanu Somālijā (14),

—

par globālo pārvaldību un starptautisko organizāciju reformu (15),

—

par finanšu krīzes ietekmi ĀKK valstīs (16),

—

par jauniešu sociālo un kultūras integrāciju un līdzdalību (17),

—

par klimata pārmaiņām (18),

—

par stāvokli Madagaskarā (19),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas atzinumu (A7-0315/2010),

A.

tā kā Apvienotās parlamentārās asamblejas locekļi pauda bažas par jaunāko notikumu pavērsienu ekonomisko partnerattiecību nolīgumu sarunās kārtējo sesijas debašu laikā 2009. gada aprīlī Prāgā (Čehijas Republikā) un 2009. gada decembrī Luandā (Angolā);

B.

ņemot vērā Parlamenta un Padomes pieņēmto Regulu (EK) Nr. 1905/2006, kas paredz tematiskās programmas, kuras ir piemērojamas arī ĀKK valstīm un programmu, ar ko ievieš papildu pasākumus ĀKK valstīm, kuras ir parakstījušas cukura protokolu;

C.

tā kā 2007. gada jūnijā Vīzbādenē (Vācijā) notikušajā APA sesijā par attīstību un humāno palīdzību atbildīgais komisārs apņēmās ĀKK valstīm paredzētos valstu un reģionu stratēģijas dokumentus iesniegt parlamentiem demokrātiskai izskatīšanai, un atzinīgi vērtē šīs apņemšanās ievērošanu;

D.

tā kā Kotonū partnerattiecību nolīguma 2010. gada pārskatīšana ir vērā ņemama iespēja stiprināt APA lomu un tās reģionālo dimensiju, kā arī attīstīt parlamentāro uzraudzību ĀKK reģionos;

E.

ņemot vērā abu Gajānā un Burkinafaso 2009. gadā notikušo APA reģionālo sanāksmju veiksmīgo norisi, kuru rezultātā tika pieņemti iepriekšminētie Džordžtaunas un Vagadugu komunikē;

F.

ņemot vērā 2009. gadā pieredzēto stāvokļa pasliktinājušos Nigērijā, Gvinejā un Madagaskarā, kas izraisīja parlamentārās demokrātijas atcelšanu visās trijās valstīs un šo valstu pārstāvju nonākšanu novērotāju statusā 18. APA laikā Luandā;

G.

tā kā Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR) notiekošais konflikts ir izraisījis smagus un vairākkārtējus cilvēktiesību pārkāpumus; tā kā šeit ir nepieciešama efektīva humānā palīdzība un aktīvāka starptautiskās sabiedrības iesaistīšanās;

H.

ņemot vērā Panāfrikas parlamenta (PĀP) darbu un oficiālu attiecību izveidi starp Eiropas Parlamentu un PĀP, kā arī Eiropas Parlamenta parlamentu sadarbības delegācijas attiecībām ar PĀP izveidi,

1.

atzinīgi vērtē to, ka APA 2009. gadā joprojām nodrošināja apstākļus atvērtam, demokrātiskam un dziļam dialogam starp Eiropas Savienību un ĀKK valstīm, un aicina padziļināt politisko dialogu;

2.

atzinīgi vērtē jaunā Tirdzniecības komisāra pozitīvo atbildi uz vairāku ĀKK valstu un reģionu aicinājumu pārskatīt sarunu par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem laikā radušos strīdīgos jautājumus atbilstoši Komisijas priekšsēdētāja paziņojumiem; uzsver nepieciešamību sarunām par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem un to īstenošanas procesam piemērot stingru parlamentāro uzraudzību;

3.

uzsver ĀKK valstu parlamentu, kā arī vietējo pārvaldes iestāžu un nevalstisko organizāciju īpaši svarīgo lomu valstu un reģionālo stratēģijas dokumentu uzraudzībā un pārvaldībā, kā arī Eiropas Attīstības fonda īstenošanā, un aicina Komisiju garantēt to iesaisti; uzsver nepieciešamību nodrošināt stingru parlamentāro uzraudzību, notiekot sarunām par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem;

4.

aicina ĀKK valstu parlamentus savām valdībām un Komisijai pieprasīt, lai tie tiktu iesaistīti, kad tiks gatavoti un īstenoti valsts un reģionālie stratēģiskie dokumenti, kuri saistīti ar sadarbību starp ES un šīm valstīm (laika posmā no 2008. līdz 2013. gadam), kā arī nodrošināt pilnīgu iesaisti sarunās par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem;

5.

aicina Komisiju ĀKK valstu parlamentiem sniegt visu pieejamo informāciju un palīdzību šajā demokrātiskas uzraudzības darbā, īpaši atbalstot to veiktspēju, un aicina to īpaši nodrošināt sarunās par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem un to īstenošanas procesa laikā;

6.

vērš uzmanību uz APA raizēm par pašreizējās finanšu krīzes sekām, rezolūcijas pieņemšanu Luandā par finanšu krīzes ietekmi uz ĀKK valstīm un par krīzes radīto problēmu novēršanu ĀKK valstīs; mudina APA turpināt darbu šajā jomā un meklēt papildu inovatīvus finansējuma avotus attīstības finansēšanai, piemēram, starptautisko finanšu darījumu nodokli; atkārtoti aicina APA risināt jautājumu par nodokļu paradīžu likvidāciju;

7.

atzinīgi vērtē iepriekšējā Attīstības un humānās palīdzības komisāra apņemšanos minētajā APA sesijā Kigali nodot ĀKK valstu nacionālos un reģionālos stratēģiskos dokumentus (2008–2013) parlamentu demokrātiskai izskatīšanai; atzinīgi vērtē arī dažu ĀKK valstu parlamentu paveikto, pārbaudot šādus dokumentus, kā arī APA veiktās reģionālo stratēģisko dokumentu pārbaudes pirms termiņa vidusposma pārskatīšanas, un aicina šo darbu atbilstīgi ņemt vērā;

8.

šajā sakarībā atgādina, ka parlamenti cieši jāiesaista demokrātiskajā procesā un valstu attīstības stratēģijās; uzsver to būtisko lomu attīstības politikas īstenošanā, pārraudzībā un kontrolē;

9.

atkārtoti norāda, ka Eiropas Attīstības fonds (EAF) būtu jāiekļauj ES budžetā, lai palielinātu attīstības sadarbības politikas konsekvenci, pārredzamību un efektivitāti un nodrošinātu šā fonda demokrātisku uzraudzību; uzsver, ka EAF iekļaušana ES budžetā ir arī piemērots risinājums problēmām, kas saistītas ar vairāku secīgu EAF izpildi un ratificēšanu;

10.

aicina parlamentus īstenot stingru parlamentāro EAF uzraudzību; uzsver APA privileģēto stāvokli šajās debatēs un aicina APA, kā arī ĀKK valstu parlamentus tajās aktīvi piedalīties, īpaši saistībā ar pārskatītā Kotonū partnerattiecību nolīguma ratifikāciju;

11.

ar gandarījumu norāda, ka APA parlamentārā un politiskā dimensija kļūst arvien izteiktāka, kā arī to, ka dalībvalstis tajā iesaistās arvien aktīvāk un pieaug arī debašu kvalitāte, kas būtiski stimulē ĀKK un ES partnerattiecības;

12.

uzskata, ka Luandā 2009. gada 2. decembrī APA līdzpriekšsēdētāju iesniegtais paziņojums par stāvokli Nigērijā un minētā rezolūcija par stāvokli Madagaskarā ir nozīmīgi šā pastiprinātā dialoga piemēri

13.

aicina APA arī turpmāk uzraudzīt stāvokli Sudānā, Madagaskarā, Nigērijā un Gvinejā-Konakri;

14.

aicina APA turpināt izskatīt jautājumu par stāvokli Somālijā, kas apdraud Somālijas iedzīvotāju dzīvību, reģiona drošību, un aicina ES arī turpmāk ievērot saistības tiesiskuma atbalstīšanas, reģiona stabilitātes atjaunošanas un pirātisma apkarošanas jomā;

15.

aicina APA arī turpmāk piedalīties starptautiskās sabiedrības izpratnes veicināšanā par Kongo Demokrātiskajā Republikā notiekošajiem konfliktiem, veicināt krīzes politiska risinājuma meklējumus un atbalstīt jebkuru pasākumu, kas varētu tikt piedāvāts kā sarunu ceļā rasta risinājuma daļa;

16.

aicina APA turpināt un pastiprināt dialogu ar PĀP un ar reģionālo organizāciju parlamentiem, pamatojoties uz reģionālās integrācijas nozīmi miera un attīstības veicināšanā ĀKK valstīs;

17.

pauž nožēlu, ka nav notikušas pienācīgas apspriedes ar APA, sagatavojot kopīgo ES un Āfrikas stratēģiju, un cer, ka APA tiks aktīvi iesaistīta šīs stratēģijas īstenošanā;

18.

atzinīgi vērtē, ka 2009. gadā ir notikušas arī pārējās Kotonū partnerattiecību nolīgumā un APA Reglamentā paredzētās reģionālās sanāksmes; uzskata, ka šīs sanāksmes veicina patiesu viedokļu apmaiņu par reģionāliem jautājumiem, tostarp par konfliktu novēršanu un to risināšanu, reģionālo kohēziju, cilvēktiesībām, vides problēmām un sarunas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem; izsaka uzslavu divu Gajānā un Burkinafaso notikušo īpaši veiksmīgo sanāksmju organizatoriem;

19.

aicina APA reģionālo sanāksmju laikā nodrošināt stingru ekonomisko partnerattiecību nolīgumu sarunu uzraudzību;

20.

pauž nožēlu par to, ka Padome nav ņēmusi vērā atkārtotos Eiropas Parlamenta aicinājumus, kas pausti īpaši APA sanāksmē Luandā, proti, pārskatot Kotonū nolīgumu, paredzēt stingrāku nediskriminācijas klauzulu;

21.

atgādina par cilvēktiesību universāluma un nediskriminācijas principu, kam jābūt par pamatu likumīgai demokrātiskai pārvaldībai un politiskajam dialogam Apvienotājā parlamentārajā asamblejā;

22.

mudina APA stiprināt Politikas lietu komitejas lomu, lai ĀKK un ES partnerattiecību ietvaros šī asambleja kļūtu par patiesu forumu sarunām par cilvēktiesībām, sabiedrības demokratizāciju, konfliktu novēršanu un risināšanu;

23.

atzinīgi vērtē arī APA Politisko lietu komitejas Luandā pieņemto ziņojumu par globālo pārvaldību, ar kuru pausts aicinājums veikt dziļas pasaules finanšu iestāžu reformas;

24.

atzīmē APA Ekonomikas attīstības, finanšu un tirdzniecības komitejas vēlmi turpināt darbu pie ekonomisko partnerattiecību nolīguma un krīzes novēršanas risinājumiem;

25.

uzsver APA Sociālo lietu un vides komitejas ziņojumu, kas saistīts ar ziņojumu par bērnu darbu un šīs komitejas vēlmi veikt analīzi un rīkot debates par vidi un sociālo stāvokli ĀKK valstīs;

26.

atzinīgi vērtē arī 2009. gadā pieņemtos ziņojumus un rezolūcijas par klimata pārmaiņām, kuru rezultātā Kopenhāgenas samitā tika ņemts vērā APA viedoklis;

27.

ar gandarījumu norāda, ka aizvien vairāk palielinās nevalstisko dalībnieku iesaistīšanās APA sesijās, un to apliecina, piemēram, debates, kuru rezultātā tika pieņemta iepriekš minētā Portmorsbi deklarācija par pašreizējo globālo krīzi, kā arī ekonomisko un sociālo partneru ziņojumi par EPN, kuri tika publiskoti Ļubļanā notikušajā APA sanāksmē;

28.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ĀKK Padomei, APA Prezidijam, kā arī Čehijas Republikas un Angolas valdībām un parlamentiem.

3.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 99/19

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. un 81. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 10. jūnija paziņojumu “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs” (COM (2009)0262), kurā vispārīgi norādītas Komisijas prioritātes attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (BDTT) 2010.–2014. gadam, Hāgas programmas un rīcības plāna novērtējumu (COM(2009)0263) un saistīto īstenošanas rezultātu apkopojumu (SEC(2009)0765) un ņemot vērā dalībvalstu parlamentu, pilsoniskās sabiedrības un ES aģentūru un struktūru ieguldījumu,

—

ņemot vērā Padomes prezidentvalsts 2009. gada 2. decembra dokumenta projektu “Stokholmas programma — atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu labā” (17024/09),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Stokholmas programmu (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 20. aprīļa paziņojumu “Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” (COM(2010)0171),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūcija par apmācību tieslietu jomā — Stokholmas programma (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7–0252/2010),

A.

tā kā uz BDTT attiecas Savienības un dalībvalstu kopējā kompetence;

B.

tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. pantā ir uzsvērta nepieciešamība ievērot dalībvalstu atšķirīgās tiesību sistēmas un tradīcijas un nepieciešamība nodrošināt iespējas vērsties tiesu iestādēs, ko veicina, cita starpā piemērojot savstarpējās atzīšanas principu; tā kā šim nolūkam dalībvalstu starpā ir jāvalda uzticībai, un savukārt, lai savstarpēji uzticētos, ir vajadzīga lielāka dažādo tiesību tradīciju un metožu izpratne;

C.

tā kā kopš kompetences noteikšanas Savienībai tieslietās un tai sekojošās BDTT izveides civillietu izskatīšanas jomā ir panākti ievērojami rezultāti, kurus nodrošināja, balstoties uz dažādām valdību parakstītām starptautisko privāttiesību konvencijām un paplašinot tās; tā kā Komisija šobrīd ierosina ļoti vērienīgu plānu, kurā ir ņemts vērā ievērojams Parlamenta pēdējā laikā izteikto lūgumu skaits;

D.

tā kā, ņemot vērā šo vērienīgo plānu un ES lielos sasniegumus šajā jomā, ir īstais laiks pārdomāt, ko mēs civiltiesību nozarē esam paveikuši, lai galvenokārt izvēlētos stratēģiskāku un ne tik sadrumstalotu pieeju, kas balstītos uz iedzīvotāju un uzņēmumu patiesajām vajadzībām saistībā ar tiesību un brīvību izmantošanu vienotajā tirgū, un ņemot vērā grūtības pieņemt tiesību aktus kopīgas kompetences jomā, kurā tiesību aktu saskaņošanu izmanto reti, kurā ir jānovērš dubultregulējums un konsekventi jāievēro radikāli atšķirīgās tiesību koncepcijas un konstitucionālās tradīcijas, un jārod kompromiss starp tām, kā arī jāizveido Savienības koncepcija šajā jomā, kas būtu visaptveroša plāna sastāvdaļa, lai labāk saprastu, ko mēs vēlamies panākt un kā labāk atrisināt problēmas, ar kurām ir jāsaskaras; tā kā vispirms ir jāpievēršas jau īstenoto pasākumu funkcionalitātes nodrošināšanai un gūto panākumu nostiprināšanai;

E.

tā kā, ja mēs novērtējam to, kas BDTT jomā jau ir paveikts, tad visupirms ir jāmin starptautiskās privāttiesības reglamentējošo noteikumu saskaņošana, kas ir notikusi ātri; tā kā starptautiskās privāttiesības ir veids par excellence, kā panākt savstarpējo atzīšanu un katras dalībvalsts tiesību sistēmas ievērošanu citās dalībvalstīs, un tā kā sabiedriskās kārtības klauzulas ir galējais dalībvalstu konstitucionālo noteikumu aizsardzības mehānisms;

F.

tā kā saskaņošana vai tuvināšana pirmām kārtām ir piemērota dažām jomām, kurās standartizācija ir, ja ne ļoti svarīga, tad vismaz vēlama, piemēram, patērētāju aizsardzības jomā, taču attiecībā uz BDTT jāteic, ka tās izmantošanas iespējas ir ierobežotas;

G.

tā kā tiesību aktu projektu izstrāde attiecībā uz Eiropas līgumtiesībām turpmākajos gados saistībā ar BDTT būs viena no vissvarīgākajām iniciatīvām, kuras īstenošanas rezultātā varētu izveidot tā saucamo fakultatīvo 28. civiltiesību režīmu kā alternatīvu risinājumu tiesību aktu tradicionālajai saskaņošanai konkrētās jomās;

H.

tā kā, visbeidzot, pastāv dalībvalstu pašu instrumenti un iespējas rīkoties procesuālo tiesību jomā; tiesību akti šajā jomā daudzējādā ziņā ir noteicoši, izskatot starptautiska rakstura strīdus, jo neatkarīgi no materiālo tiesību saskaņotības pakāpes, iedzīvotājiem un uzņēmumiem aizvien vēl gadās saskarties ar procesuālajās tiesībās noteiktiem ierobežojumiem;

I.

tā kā dažādo tiesību sistēmu līdzāspastāvēšana Savienībā ir jāuztver kā priekšrocība, kas ir kalpojusi par pamatu tiesību sistēmām visā pasaulē; tomēr tiesību sistēmu atšķirības nedrīkstētu kļūt par šķērsli turpmākai Eiropas tiesību attīstībai; tā kā konkrētas un konceptuālas tiesību sistēmu atšķirības pašas par sevi nav problemātiskas; tā kā tomēr ir jārisina negatīvo tiesisko seku problēma, ar ko šo atšķirību dēļ saskaras iedzīvotāji; tā kā regulatīvās sāncensības vai augšupējo pieeju jēdziens konverģences jomā būtu jāpiemēro, veicinot dažādo tiesību sistēmu ekonomisko un intelektuālo mijiedarbību; tā kā spēju saprast un izmantot atšķirības mūsu tiesību sistēmās tā, lai tās nekļūst par šķērsli, var gūt tikai no Eiropas tieslietu kultūras, kas ir jāattīsta, izplatot zināšanas un informējot, pētījumos salīdzinot tiesības un radikāli mainot veidu, kā tiesības pasniedz universitātēs, un tiesnešiem piedaloties apmācības un profesionālās izaugsmes pasākumos, kā tas ir izklāstīts Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūcijā, kā arī vēl vairāk cenšoties pārvarēt ar valodu nezināšanu saistītos šķēršļus; tā kā, neskatoties uz to, ka šo uzdevumu nav iespējams paveikt uzreiz, tomēr šādas izmaiņas ir jāanalizē un jāparedz jau tagad;

J.

tā kā starplaikā Eiropas līmenī būtu jāveicina un jāatbalsta plašāks dialogs un profesionālo kontaktu veidošanās, lai panāktu izmaiņas apmācības pieejā un mācību programmās, kas ir jānosaka atbilstīgi juridisko profesiju pārstāvju, viņu klientu un visu tirgus dalībnieku vajadzībām; tā kā drīzumā paredzētajā Komisijas paziņojumā par rīcības plānu attiecībā uz Eiropas mācībām visiem juridisko profesiju pārstāvjiem būtu jāņem vērā atšķirīgās apmācības tradīcijas un metodes un dažādās ģeogrāfiskajās un darbības jomās strādājošo juridisko profesiju pārstāvju atšķirīgās vajadzības, vienlaikus veicinot apmaiņu ar paraugpraksi;

K.

tā kā, veidojot Eiropas tieslietu kultūru, ir svarīgi ņemt vērā juridisko profesiju pārstāvju viedokli; tā kā šīm struktūrām ir ļoti nozīmīga loma Eiropas līmenī, neskatoties uz pašsaprotamo nepieciešamību dalībvalstīm un valstu profesionālajām struktūrām arī turpmāk saskaņā ar subsidiaritātes principu noteikt vispiemērotāko apmācības veidu, lai apmierinātu juristu un viņu klientu vajadzības katrā dalībvalstī, un neskatoties uz nostāju, ka šīs vajadzības vislabāk spēj noskaidrot valstu profesionālās struktūras, jo tām ir ciešāka saskare ar juridisko profesiju pārstāvjiem un tās labāk pārzina tirgu, kurā viņi darbojas; tā kā ir būtiski iesaistīt un izmantot esošās struktūras, jo īpaši universitātes un profesionālās organizācijas; tā kā ir jāpārskata tiesnešu un citu juridisko profesiju pārstāvju apmācības un universitāšu izglītības programmu pamats un atsevišķo priekšmetu pasniegšana; tā kā ir nepieciešamas nopietnas pārdomas par to, kā Savienība var efektīvi palīdzēt un mudināt dalībvalstu kompetentās iestādes uzņemties šā projekta patstāvīgu izpildi;

L.

tā kā šīs atšķirības ir Eiropas būtība un BDTT sakarībā risināma problēma un tā kā tās nebūtu jāuztver kā šķēršļi īstenas Eiropas tiesību kultūras attīstībai un mācīšanai;

M.

tā kā, īstenojot Lisabonas līguma preambulā minēto pārliecību “arvien ciešāk saliedēt Eiropas tautu savienību”, ir jāsamazina reālā un šķietamā nošķirtība starp Eiropas Savienību, tās tiesībām un iedzīvotājiem;

N.

tā kā Savienības tiesībām ir jāatbilst iedzīvotāju interesēm, jo sevišķi ģimenes tiesību un civilstāvokļu reģistrēšanas jomā;

O.

tā kā Komisijai ir jānodrošina, ka Stokholmas rīcības plānā patiešām ir ņemtas vērā indivīdu un atsevišķo uzņēmumu, īpaši mazo un vidējo uzņēmumu vajadzības, lai veicinātu Eiropas dimensiju (no mobilitātes, tiesību uz darbu, uzņēmumu vajadzību, iespēju vienlīdzības viedokļa) un līdz ar to arī tiesisko noteiktību un iespējas ātri un efektīvi vērsties tiesā;

P.

tā kā šajā sakarībā ir jāvērš aizvien lielāka uzmanība tiesvedības un tiesu sistēmas vienkāršošanai, radot skaidrākas un vieglāk izmantojamas procedūras, paturot prātā nepieciešamību samazināt izmaksas, it īpaši šābrīža ekonomiskajā situācijā;

Q.

tā kā pušu autonomijas princips ir pamatā nesenajām ES iniciatīvām par problemātisko tādu ģimenes tiesību jautājumu, kurām ir starptautiska ietekme, un tā kā tas rada risku, ja vien netiek noteikti precīzi ierobežojumi nepieņemamai praksei, ka puses strīdu izšķiršanai izvēlas izdevīgāko jurisdikciju,

1.

aatzinīgi vērtē Komisijas ierosināto rīcības plānu;

2.

tomēr uzskata, ka ir pienācis laiks apsvērt turpmāko BDTT attīstību un aicina Komisiju uzsākt visaptverošas debates, kurās piedalītos visas ieinteresētās personas, jo īpaši tiesneši un citu juridisko profesiju pārstāvji;

3.

aicina Komisiju ar ex post ietekmes novērtējuma palīdzību steidzami pārskatīt aktus, kas jau ir pieņemti civiltiesību un ģimenes tiesību jomā, lai noskaidrotu šo aktu efektivitāti un pārliecinātos par to sekmīgi tiek sasniegti tās pamatā esošie mērķi un apmierinātas iedzīvotāju, uzņēmumu un juridisko profesiju pārstāvju vajadzības; uzskata, ka vienlaikus cita starpā ir jāaptaujā valstu tieslietu ministrijas, juridisko profesiju pārstāvji, uzņēmēji un patērētāju organizācijas, lai noskaidrotu jomas, kurās būtu jāpieņem un būtu vēlams pieņemt jaunus aktus attiecībā uz tiesu sadarbību civiltiesību jomā;

4.

aicina Komisiju reaģēt uz Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par apmācību tieslietu jomā, vienlaikus apspriežoties ar Parlamentu;

5.

vēlreiz uzsver vajadzību izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai attīstītu Eiropas tieslietu kultūru, jo īpaši to darīt ar juridiskās izglītības un apmācības palīdzību;

6.

iesaka, ka tādām studiju apmaiņas programmām kā Erasmus, kas ir ierosinātas rīcības plānā, vajadzētu būt vienai no iniciatīvu sērijas iniciatīvām, ar kurām veicina vertikālo un horizontālo saziņu starp valstu un Eiropas tiesām; vērš uzmanību uz to, ka Parlamentam ir jāpasūta pētījums, kurā tiktu veikts pārskats par dalībvalstu apmācības programmām un tiesu sistēmas darbinieku mācību iestādēm, lai noskaidrotu arī šajā nozarē esošo paraugpraksi;

7.

norāda, ka dalībvalstīs esošajām apmācības iestādēm un tīkliem vajadzētu būt Eiropas kopējās tieslietu kultūras attīstības virzītājiem, jo tie ir pirmais posms Savienības tiesību īstenošanā dalībvalstīs un tiem ir tieša saikne ar dalībvalstu tiesām un tiesu darbiniekiem, un dziļa attiecīgās valsts tiesību kultūras un vajadzību izpratne;

8.

uzskata, ka iesākumam varētu radīt regulāru forumu, kur tiktos visu līmeņu tiesneši, kas skata lietas, kurām bieži ir starptautisks raksturs, piemēram, jūras, komerctiesībās, ģimenes tiesībās, un lietas par personām nodarīto kaitējumu un kur varētu diskutēt par jomu vai jomām, kurās nesen radušies strīdi vai problēmas, lai veicinātu diskusijas, veidotu kontaktus, radītu saziņas un sadarbības saites un viestu savstarpēju uzticību un sapratni; uzskata, ka šāda foruma darbību varētu atbalstīt, aktīvi līdzdarbojoties universitātēm un juridisko profesiju pārstāvjiem;

9.

uzskata, ka Komisijai būtu jāatbalsta efektīvais dialogs un saziņa, kas šobrīd Eiropas Advokātu un juristu biedrību padomē (CCBE) notiek starp Eiropas juridisko profesiju organizācijām; uzskata, ka šo dialogu varētu izmantot kā pamatu profesionālo struktūru tādu turpmāko pārrobežu apmācības iniciatīvu izstrādei, kuras tās ierosina sadarbībā ar citām ieinteresētajām personām Eiropā, piemēram, Eiropas Tiesību akadēmiju (ERA);

10.

atzinīgi vērtē Komisijas dāsno finansējumu starptautiskajiem tiesību apmācības projektiem, ko īstenoja civiltiesību jomā, taču pauž nožēlu, ka finansējumu ir grūti saņemt un efektīvi izmantot, jo pašreizējā sistēma ir pārāk neelastīga; turklāt konstatē, ka ir grūti atgūt izdevumus par līdzfinansētajām apmācības programmām un ka, organizējot šādas programmas, uz ilgu laiku tiek bloķētas lielas attiecīgo profesionālo organizāciju naudas summas, jo tādas ir Komisijas noteiktās prasības; tāpēc pieprasa Komisijai piemērot elastīgāku un inovatīvāku pieeju, lai apmācības programmas varētu nodrošināt arī tādas organizācijas, kurām nav apjomīgas naudas plūsmas;

11.

secina, ka Eiropas tiesību kā atsevišķa priekšmeta mācīšana juridiskajā un tiesu izglītībā un apmācībā tās padara nenozīmīgākas; tāpēc iesaka papildus Eiropas tiesību priekšmetam juridiskās izglītības un apmācības programmās kā kaut ko pašu par sevi saprotamu iekļaut Savienības tiesības visās svarīgākajās jomās; uzskata, ka salīdzinošajām tiesībām ir jākļūst par galveno universitāšu izglītības programmu elementu;

12.

paturot prātā, ka izglītību un apmācību galvenokārt pārzina dalībvalstis, aicina Komisiju uzsākt dialogu ar personām, kas atbild par izglītību tiesību jomā, lai sasniegtu šos mērķus; turklāt iesaka — ilgākā laikposmā juristiem papildus dzimtajai valodai būtu jāpārvalda vēl vismaz viena Savienības valoda, lai viņi varētu tajā strādāt; uzskata, ka šā mērķa sasniegšanu varētu sekmēt, piešķirot lielāku finansējumu un mudinot studentus, studējot jurisprudenci, izvēlēties ERASMUS programmām līdzīgas programmas;

13.

paturot prātā Stokholmas programmas tālejošo mērķi līdz 2014. gadam Eiropas apmācības programmas piedāvāt pusei Eiropas sadarbībā iesaistīto tiesnešu, prokuroru, tiesu darbinieku un citu juridisko profesiju pārstāvju un paturot prātā Parlamenta aicinājumu šim nolūkam īpaši izmantot esošās apmācības iestādes, norāda, ka Augstāko tiesu priekšsēdētāju tīklam, Eiropas Tiesu iestāžu padomju tīklam, Valsts padomju un augstāko administratīvo tiesu asociācijai un Eiropas Ģenerālprokuroru tīklam (Eurojustice), tiesu izpildītāju un juridisko profesiju pārstāvjiem ir daudz, ko piedāvāt, koordinējot un veicinot tiesu iestādēm domāto profesionālo apmācību un sapratni dalībvalstīs par citu dalībvalstu tiesību sistēmām, kā arī atvieglojot iespējas izšķirt pārrobežu strīdus un atrisināt pārrobežu problēmas, un tāpēc uzskata, ka minēto tīklu un personu pasākumi ir jāatbalsta un tiem jāpiešķir pietiekams finansējums; turklāt uzskata, ka, īstenojot šos pasākumus, Eiropas tiesiskās apmācības jomā būtu jāīsteno pilnībā finansēts plāns, ko izstrādātu sadarbībā ar iepriekšminētajiem tīkliem, tādējādi novēršot nevajadzīgu programmu un struktūru pārklāšanos, un ka visu minēto darbību rezultātā būtu jārada Eiropas Tieslietu akadēmija, ko veidotu Eiropas Tiesiskās apmācības tīkls un Eiropas Tiesību akadēmija;

14.

uzskata, ka īpaši posmā, kad cita starpā civiltiesību un ģimenes tiesību jomā izstrādā Savienības tiesību aktus, valstu un Savienības tiesnešiem būtu jārada iespējas ietekmēt piedāvāto risinājumu tīri tehniskos aspektus, lai nodrošinātu, ka valstu tiesneši nākotnē tiesību aktus īsteno un piemēro pēc iespējas vienkāršāk; uzskata, ka tādējādi varētu palīdzēt arī turpmāk veidot kontaktus starp tiesnešiem un radīt jaunus saziņas kanālus; atzinīgi vērtē valstu tiesu iestāžu devumu tiesību aktu izstrādes procesā;

15.

uzskata, ka Komisijai vispirms būtu jānovērš grūtības, ko rada atšķirības dalībvalstu procesuālajās tiesībās (piemēram, attiecībā uz noilguma periodiem un to, kā tiesas izmanto ārvalstu tiesības); ņemot vērā šā aspekta lielo nozīmi, iesaka Komisijai ziņojuma par pašreizējo ES pārrobežu civilprocesuālo tiesību kārtību publicēšanas datumu pārcelt no 2013. gada uz 2011. gada beigām; mudina Komisiju reaģēt uz 2007. gada 1. februāra (3) rezolūciju, steidzami iesniedzot priekšlikumu par vienota noilguma noteikšanu lietām, kurās skata pārrobežu strīdus, kas saistīti ar miesas bojājumiem un nāves gadījumiem;

16.

atzinīgi vērtē 2010. gada 1. jūlija Zaļo grāmatu par politikas risinājumiem virzībā uz Eiropas līgumtiesību izstrādi patērētājiem un uzņēmumiem un atbalsta Komisijas tālejošo iniciatīvu, kas ir vērsta uz tāda Eiropas līgumtiesību instrumenta izstrādi, kura piemērošanu līgumslēdzējas puses var izvēlēties pašas (COM(2010)0348);

17.

uzsver pārrobežu tiesu piekritības nozīmību tādu lietu izšķiršanā, kas saistītas ar krāpšanu un maldinošu komerciālo praksi, kas notikusi vienā dalībvalstī un skar indivīdus, nevalstiskās organizācijas un MVU citās dalībvalstīs;

18.

vērš uzmanību uz Parlamenta 2009. gada 10. marta rezolūciju par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās (4) un mudina Komisiju rīkoties, lai uzlabotu sadarbību starp dalībvalstu tiesām nolūkā iegūt pierādījumus un uzlabotu Regulas (EK) Nr. 1206/2001 efektivitāti, piemēram, nodrošinot, ka tiesas un juridisko profesiju pārstāvjus labāk informē par to, un ka tie veicina plašu informācijas tehnoloģiju un videokonferenču izmantošanu; uzskata, ka būtu jādarbojas drošai elektroniskā pasta vēstuļu sūtīšanas un saņemšanas sistēmai un ka šie jautājumi būtu jārisina, īstenojot Eiropas e – tiesiskuma stratēģiju;

19.

atzinīgi vērtē, ka rīcības plānā ir izteikti priekšlikumi pieņemt regulu par spriedumu izpildes efektivitātes uzlabošanu attiecībā uz parādnieku īpašumu pārredzamību un līdzīgu regulu par banku kontu arestu; tomēr uzsver, ka abi priekšlikumi ir savstarpēji papildinoši un ka tie ir jāpublisko pēc iespējas ātrāk;

20.

uzskata, ka šādām iniciatīvām ir aizvien lielāka nozīme, ņemot vērā ekonomisko lejupslīdi;

21.

aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk sākt īstenot šīs iniciatīvas, galvenokārt pievēršoties iespējai noteikt patstāvīgu Eiropas izpildes nodrošinājuma līdzekli attiecībā uz īpašuma deklarēšanu un/vai iesaldēšanu starptautiska rakstura lietās;

22.

uzsver, ka šī joma nopietni ietekmē finanšu stāvokli un reputāciju; šā iemesla dēļ profilaktiskos nolūkos mudina šādos gadījumos izmantot alternatīvos strīdu risināšanas līdzekļus;

23.

uzskata, ka, konsolidējot tiesiskos risinājumus veidā, kas ir aprakstīts šajā ziņojumā, tiktu pavisam noteikti attīstītas un nostiprinātas ekonomiskās un profesionālās saiknes un līdz ar to arī veicināta patiesa vienotā tirgus izveide;

24.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ES tiesību aktu vienādāku piemērošanu (procesuālo tiesību vienādāku piemērošanu), galveno uzmanību vēršot standartizētiem noteikumiem un administratīvajām procedūrām, kas būtu jāpiemēro Savienības kompetences jomā, piemēram, nodokļu, tirdzniecības un patērētāju tiesību aizsardzības jomā, ievērojot ES Līgumos noteiktos ierobežojumus, lai vienotais tirgus darbotos pienācīgi un pastāvētu konkurences brīvība;

25.

norāda, ka Stokholmas programma ir izstrādāta ar mērķi izveidot Eiropas BDTT, kurā iedzīvotājiem būtu garantētas pamattiesības, tostarp brīvība veikt uzņēmējdarbību, lai visās tautsaimniecības nozarēs attīstītos uzņēmējdarbības gars;

26.

ļoti atbalsta Komisijas mērķi panākt tādu tiesību aktu pieņemšanu, ar kuriem samazina uzņēmējdarbības un darījumu izmaksas, it īpaši attiecībā uz MVU;

27.

atbalsta Komisijas un dalībvalstu kopīgas iniciatīvas, ar kurām palīdz MVU, kas īsteno pārrobežu darbību visā ES, samazinot birokrātiju, lai jūtami atvieglotu administratīvo, finanšu un regulatīvo slogu; atzinīgi vērtē drīzumā paredzēto Novēlotu maksājumu direktīvas pārskatīšanu;

28.

uzsver, ka vienotā tirgus pareiza darbība atbilst Eiropas BDTT pastāvēšanas interesēm un veicina Eiropas sociālās tirgus ekonomikas modeļa panākumus; atzīst arī, ka, izveidojot Eiropas BDTT, tiks veicināta vienotā tirgus darbība un jo īpaši patērētāju tiesību aizsardzība;

29.

uzsver, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 12. pantā — vispārēji piemērojamā normā — ir vēlreiz apstiprināts, ka patērētāju tiesību aizsardzības prasības būtu jāņem vērā, nosakot un īstenojot pārējo Eiropas Savienības politiku un pasākumus; uzsver jaunās ierosinātās Patērētāju tiesību direktīvas nozīmību, kā arī Direktīvas par komplekso ceļojumu, Direktīvas par negodīgu tirdzniecības praksi un Direktīvas par maldinošu un salīdzinošu reklāmu drīzumā paredzētās modernizācijas nozīmību;

30.

aicina Komisiju rūpēties par to, ka tiek novērsti visi — gan tiesību aktos, gan citur — pastāvošie šķēršļi elektroniskās tirdzniecības attīstībai, kas pavisam nesen tika minēti 2010. gada “Digitālajā programmā”; mudina rast ātru risinājumu pārrobežu tirdzniecības problēmām, kādas patērētājiem rodas, veicot pirkumus tiešsaistē, it īpaši attiecībā uz maksājumiem un pārrobežu piegādēm; uzsver vajadzību uzlabot patērētāju un uzņēmēju uzticību pārrobežu elektroniskai tirdzniecībai, cita starpā vēl vairāk cīnoties pret kibernoziegumiem un viltošanu; pieprasa izstrādāt ES Patērētāju tiesību hartu tiešsaistē sniegto pakalpojumu un elektroniskās tirdzniecības jomā.

31.

atkārtoti aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas Parlamentu katrā sarunu posmā nekavējoties un pilnībā informē par Nolīguma par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu sarunu rezultātiem, tādējādi nodrošinot Lisabonas līguma burtiskā teksta un jēgas ievērošanu, kā arī atkārtoti prasa sniegt papildu garantijas, ka Nolīgums par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu nemainīs ES acquis intelektuālā īpašuma tiesību un pamattiesību piemērošanas jomā; aicina Komisiju cieši sadarboties ar trešām valstīm, kas nepiedalās sarunās par Nolīguma par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu, it īpaši ar jaunietekmes valstīm;

32.

vērš uzmanību uz tiesiskās nenoteiktības problēmām, kas pastāv, eksportējot uz un importējot no trešām valstīm, un uz jautājumu par to, kurai tiesai ir piekritīga kāda konkrēta strīda izskatīšana; norāda, ka, kaut arī pastāv starptautisko privāto tiesību principi, to īstenošana izraisa virkni problēmu, kas galvenokārt ietekmē patērētājus un mazos uzņēmumus, kuriem bieži vien nav zināšanu par savām tiesībām; papildus tam uzsver globalizācijas radītās jaunās tiesiskās problēmas un darījumu internetā attīstību; akcentē vajadzību starptautiskā līmenī izstrādāt konsekventu pieeju, lai patērētāji un mazie uzņēmumi neciestu šīs situācijas dēļ;

33.

tā kā komerctiesību jomu ietekmē starptautiskās privātās tiesības, tad šajā jomā vērš Komisijas uzmanību uz Parlamenta 2009. gada 10. marta rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu juridiskās adreses pārrobežu pārcelšanu (2008/2196(INI)), 2006. gada 4. jūlija rezolūciju par pašreizējo un paredzamo attīstību uzņēmējdarbības tiesību jomā un 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par Eiropas slēgto sabiedrību un 14. uzņēmējdarbības tiesību direktīvu attiecībā uz komercsabiedrības mītnes vietas mainīšanu, un Tiesas spriedumiem lietās Daily Mail un General Trust, Centros, Überseering, Inspire Art, SEVIC Systems, kā arī lietā Cartesio;

34.

konstatē, ka sprieduma lietā Cartesio piezīmēs ir teikts — tā kā nepastāv kopējas Savienības tiesību definīcijas attiecībā uz uzņēmumiem, kurus drīkst izveidot pēc viena piesaistes kritērija, ar kuru nosaka tās valsts tiesības, kuras ir piemērojamas šim uzņēmumam, jautājums par to, vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants ir jāpiemēro uzņēmumam, kas cenšas izmantot šajā pantā noteikto brīvību, ir prejudiciāls jautājums, kuru saskaņā ar šā brīža Savienības tiesībām var atrisināt tikai atbilstīgi piemērojamām valstu tiesībām; turklāt norāda, ka ar Līgumā paredzētiem procesiem komerctiesību jomā, kas izpaužas kā tiesību akti un nolīgumi, joprojām nav atrisināta problēma, ka dažādu dalībvalstu tiesību akti ir atšķirīgi un ka līdz ar to šīs atšķirības nav arī novērstas; secina, ka šāda situācija liecina par nepilnībām Savienības tiesībās; atkārtoti pieprasa šīs nepilnības novērst;

35.

mudina Komisiju Hāgas konferencē pielikt visas pūles, lai atjaunotu darbu pie starptautiskās spriedumu konvencijas projekta; uzskata, ka Komisija, vienlaikus informējot un iesaistot arī Parlamentu, varētu uzsākt šo darbu, rīkojot plašu apspriešanos par to, vai Regulas (EK) Nr. 44/2001 (5) noteikumiem būtu jānosaka atgriezeniskā iedarbība, lai mudinātu citas valstis, it īpaši Amerikas Savienotās Valstis, atsākt sarunas; uzskata, ka būtu priekšlaicīgi un nepareizi apsvērt iespēju minētās regulas noteikumiem noteikt atgriezenisko iedarbību, pirms nav gūta pietiekama skaidrība par to, ka mēģinājumi atsākt sarunas Hāgā ir bijuši neveiksmīgi un pirms apspriežu un pētījumu rezultātā nav gūta pārliecība, ka šādai iniciatīvai būs pozitīva ietekme un ka tā būs izdevīga iedzīvotājiem, uzņēmumiem un juridisko profesiju pārstāvjiem ES;

36.

aicina par tiesiskumu atbildīgo Komisijas locekli nodrošināt, ka turpmāk Parlamentu ciešāk iesaistīs Komisijas un Padomes dalībā Hāgas konferencē, ļaujot piedalīties Parlamenta novērotājam un regulāri sagatavojot paziņojumus kompetentajai parlamentārajai komitejai; šajā sakarībā atgādina par Komisijas locekļa Frattini 2006. gada septembrī Parlamentam apliecinātajām saistībām par to, ka Komisija, strādājot Hāgas konferencē, pilnībā sadarbosies ar Parlamentu;

37.

mudina Komisiju pilnībā izmantot savas pilnvaras Hāgas konferencē notiekošajā darbā; mudina Komisiju veikt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu, ka ES ratificē 1996. gada 19. oktobra Hāgas konvenciju par bērnu aizsardzību;

38.

nolemj izveidot Hāgas konferences darbam veltītu starpparlamentāru forumu; uzskata, piemēram, ka Hāgas konferencē notiekošajai līgumslēdzēju autonomijas principa veicināšanai līgumiskajās attiecībās ir tik nopietnas sekas visā pasaulē, ļaujot izvairīties no imperatīvajām normām, ka tas būtu jāapspriež un jāapsver demokrātiskos globālajos forumos;

39.

norāda, ka Komisija ir izveidojusi šķīrējtiesu jautājumiem veltītu darba grupu; brīdina Komisiju nepieņemt nevienu likumdošanas priekšlikumu šajā jomā, ja nav notikusi vispārēja apspriešanās, kurā Eiropas Parlamentam būtu pilnvērtīga dalībnieka tiesības; aicina Komisiju nodrošināt, ka kādu kompetentās parlamentārās komitejas pārstāvi uzaicina piedalīties visās šādās darba grupās, un uzskata, ka, nemazinot Komisijas iniciatīvas tiesības, Eiropas Parlamentam vajadzētu būt tiesībām izvirzīt šādu darba grupu locekli vai locekļus, lai nodrošinātu, ka šie locekļi patiešām pārstāv pietiekami plašas intereses;

40.

uzsver vajadzību savstarpēji atzīt valstu pārvaldes iestāžu sagatavotos oficiālos dokumentus; atzinīgi vērtē Komisijas centienus radīt iespējas iedzīvotājiem izmantot tiesības uz brīvu pārvietošanos un apņēmīgi atbalsta ieceres dalībvalstīs savstarpēji atzīt civilstāvokli apliecinošus dokumentus; pieprasa vēl vairāk samazināt šķēršļus tiem iedzīvotājiem, kas izmanto brīvas pārvietošanās tiesības, jo īpaši šķēršļus saņemt sociālos pabalstus, kurus viņiem ir tiesības saņemt, un šķēršļus balsot pašvaldību vēlēšanās;

41.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

3.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 99/27

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. un 218. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā 2010. gada 10. marta rezolūciju par pārredzamību un stāvokli sarunās par viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu [ACTA],

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 20. oktobra lēmumu attiecībā uz pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pārskatīšanu,

—

ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra plenārsēdē notikušās debates par viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu,

—

ņemot vērā viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma 2010. gada 2. oktobra projektu,

—

ņemot vērā Eiropas Ombuda lēmumu attiecībā uz sūdzību Nr. 90/2009/(JD)OV par piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu,

—

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1383/2003,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas noslēgto Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi (2003/C 321/01),

—

ņemot vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā cīņa pret viltošanu ir nozīmīgs elements ES politikas stratēģijā, lai nodrošinātu taisnīgumu, līdzvērtīgus konkurences apstākļus mūsu ražotājiem, nodarbinātības saglabāšanu iedzīvotājiem un tiesiskuma ievērošanu;

B.

tā kā labākas efektivitātes nolūkā cīņai pret viltošanu (šī parādība ir izplatīta visā pasaulē) ir nepieciešama ciešāka nozīmīgāko globālās ekonomikas dalībnieku starptautiskā sadarbība;

C.

tā kā, neraugoties uz atkārtotiem centieniem panākt daudzpusēju pieeju (tas joprojām ir galvenais mērķis ES stratēģijā), tas neizdevās sakarā ar citu globālās ekonomikas dalībnieku pretestību un iebildumiem un tā kā tādēļ daudzpusējais nolīgums šķiet labākais veids, kā īpašas problēmas risināt starptautiskā līmenī;

D.

tā kā ACTA (kā to atkārtoti ir paziņojusi Komisija) attiecas tikai uz piemērošanas pasākumiem un neiekļauj noteikumus, ar kuriem tiktu grozītas būtiskas ES vai pārējo ACTA līgumslēdzēju pušu intelektuālā īpašuma tiesības, bet gan sākumā izveido visaptverošu starptautisko sistēmu, lai palīdzētu pusēm to centienos efektīvi cīnīties pret intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, un tādēļ tas nerada izmaiņas Savienības tiesību kopumā;

E.

tā kā daudzās jomās, ieskaitot noteikumus digitālajai jomai un obligāto robežas pasākumu jomu, ACTA pārsniedz TRIPS jomu un tāpēc ļauj labāk aizsargāt tiesību īpašniekus;

F.

tā kā pēc Parlamenta ciešais iesaistīšanās ACTA sarunu pārskatāmības līmenis tika ievērojami uzlabots un kopš sarunu kārtas Jaunzēlandē Parlaments ir ticis pilnībā informēts par sarunu gaitu; un tā kā, lai iepazītos ar tekstu, par kuru notiek sarunas, bija nepieciešama viena nedēļa pēc pēdējās sarunu kārtas (Japānā) pabeigšanas;

G.

tā kā tekstā, par kuru notiek sarunas, ir atspoguļotas galvenās bažas, ko Parlaments pauda pēdējo mēnešu laikā, tostarp par tādiem jautājumiem kā pamattiesību, privātuma un datu aizsardzības ievērošana, brīva interneta svarīgās lomas ievērošana, pakalpojumu sniedzēju lomas nodrošināšanas nozīme un nepieciešamība nodrošināt zāļu pieejamību — atsauce uz 2001. gada 14. novembrī pieņemto Dohas deklarāciju par TRIPS nolīgumu un sabiedrības veselības aizsardzību, ko iekļāva nolīguma preambulā;

H.

tā kā Komisija ir atkārtoti apstiprinājusi to, ka ir svarīgi īstenot ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (ĢIN) aizsardzību; tā kā nolīguma puses ir vienojušās, ka ACTA tiks paredzēta ĢIN piemērošana;

I.

tā kā Komisijai kā Līgumu īstenošanas uzraudzītājai ir jāraugās, lai sarunās par starptautiskiem nolīgumiem, kas skar ES likumdošanu, tiktu ievērots Savienības tiesību kopums, un tā kā Komisija ir apņēmusies sniegt Parlamentam tūlītēju un pilnīgu informāciju katrā sarunu posmā par starptautiskajiem nolīgumiem;

J.

tā kā ir būtiski nodrošināt, lai intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanas pasākumi tiktu izstrādāti tādā veidā, kas nekavē inovācijas vai konkurenci, nedegradē intelektuālā īpašuma tiesību noteiktos ierobežojumus, nepasliktina personas datu aizsardzību, neierobežo brīvu informācijas plūsmu, ka arī nerada lieku slogu legālai tirdzniecībai;

K.

tā kā visiem nolīgumiem, ko Eiropas Savienība noslēdz attiecībā uz ACTA, ir jāatbilst Savienības tiesību kopumam, un tas jo īpaši attiecas uz juridiskajām saistībām, kas ES uzliktas attiecībā uz privātās dzīves un datu aizsardzības tiesību aktiem, kā jo īpaši paredzēts Direktīvā 95/46/EK, Direktīvā 2002/58/EK un Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas praksē;

L.

tā kā saskaņā ar Lisabonas līgumu, kurš stājās spēkā 2009. gada decembrī, Parlamentam būs jāsniedz piekrišana attiecībā uz viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma tekstu, lai tas varētu stāties spēkā ES,

1.

atzinīgi vērtē viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma 2010. gada 2. oktobra projekta iesniegšanu pēc Tokijas sarunu kārtas un sagaida, ka Komisija nodos Parlamentam un sabiedrībai pabeigto ACTA tekstu pēc tehniska rakstura sarunu sanāksmes, kas risināsies Sidnejā no 2010. gada 30. novembra līdz 3. decembrim;

2.

atgādina, ka cīņa pret viltošanu ir prioritāra tā iekšējās un starptautiskās politikas stratēģijā un ka starptautiskajai sadarbībai ir izšķirošā nozīme šā mērķa sasniegšanā;

3.

pilnībā apzinās, ka nolīgums, par kuru notiek sarunas, pilnībā neatrisinās sarežģīto un daudzšķautņaino viltošanas problēmu; tomēr uzskata, ka tas ir solis pareizajā virzienā;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas atkārtotos paziņojumus par to, ka ACTA noteikumu — īpaši noteikumu par autortiesību īstenošanas procedūrām digitālajā vidē — piemērošana pilnībā atbildīs Savienības tiesību kopumam un ka ar šo nolīgumu netiks ieviesta ne personu pārmeklēšana, ne arī tā dēvētā “trīs pārkāpumu” procedūra; norāda, ka neviena no ACTA dalībvalstīm un jo īpaši ES, īstenojot šo nolīgumu, nav pilnvarota ieviest “trīs pārkāpumu” vai līdzīgu kārtību;

5.

norāda, ka apspriešanai paredzētajā nolīguma 2010. gada 2. oktobra teksta projektā (tā preambulā) paziņots, ka ar ACTA paredzēts nodrošināt efektīvus un piemērotus līdzekļus intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanai, papildinot Nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS) un ņemot vērā atšķirības ACTA dalībvalstu tiesību sistēmā un praksē; kā arī atzīst, ka Dohas deklarācijā attiecībā uz Nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem un sabiedrības veselību, ko pieņēma 2001. gada 14. novembrī Ceturtajā PTO ministru konferencē, kas notika Dohā, Katarā, noteiktie principi veido pamatu, balstoties uz kuru izstrādāts apspriežamais 2010. gada 2. oktobra projekta teksts, un tālab uzskata, ka jebkāda veida ACTA piemērošanai būtu jāatbilst šiem principiem;

6.

uzsver, ka ar ACTA netiks grozīts ES acquis attiecībā uz intelektuāla īpašuma tiesību piemērošanu, jo ES tiesību akti jau krietni pārsniedz pašreizējos starptautiskos standartus, un ka tāpēc tā ir iespēja dalīties ar labas prakses pieredzi un vadlīnijām šajā jomā;

7.

uzskata ACTA par instrumentu, ar kuru palielināt pašreizējo standartu efektivitāti, tādējādi dodot labumu ES eksportam un aizsargājot tiesību turētājus, viņiem darbojoties globālajā tirgū, kur pašlaik viņiem nākas ciest no tā, ka regulāri un plašā apmērā tiek pārkāptas viņu autortiesības un tiesības attiecībā uz preču zīmēm, patentiem, dizainparaugiem un ĢIN;

8.

uzsver, cik nozīmīga Eiropas uzņēmumiem un nodarbinātībai Eiropas Savienībā ir ĢIN aizsardzība; atzinīgi vērtē Komisijas centienus, lai ĢIN aizsardzība tiktu iekļauta ACTA;

9.

izsaka nožēlu, ka nolīgumā — tā 1.X pantā — nav definētas “viltotas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes”, jo šis trūkums varētu radīt neskaidrību vai vismaz sarežģīt pārvaldes un tiesībsargājošo iestāžu uzdevumus, interpretējot un piemērojot ACTA;

10.

atzinīgi vērtē vārda “var” iekļaušanu 2. panta 14. punkta 3. apakšpunktā (“Katra puse var noteikt kriminālprocesus un sodus […]”);

11.

atzinīgi vērtē to, ka puses pēc ES uzstājīga pieprasījuma vienojās, ka kopēšanas, izmantojot videokameru, atzīšanai par noziedzīgu nodarījumu nevajadzētu būt tikai fakultatīvai (2. panta 14. punkta 3. apakšpunkts un 15. punkts);

12.

atzinīgi vērtē to, ka dalība ACTA nav ekskluzīva un ka tam var pievienoties citas jaunattīstības un jaunās tirgus ekonomikas valstis, šādi veicinot plašu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību un pastiprinot cīņu pret viltošanu visā pasaulē; uzskata, ka nākotnē ACTA varētu sasniegt līmeni, kurā tas kļūst daudzpusējs;

13.

uzsver, ka ikvienam lēmumam, ko Komisija pieņem kā ACTA komitejas sastāvdaļa, jābūt acquis ietvaros un tas nevar vienpusēji grozīt ACTA saturu; tādēļ uzskata, ka jebkādām ierosinātām ACTA izmaiņām būtu nepieciešams, lai tās būtu pieņēmis Parlaments un Padome saskaņā ar LESD 207. un 218. pantu;

14.

aicina Komisiju apstiprināt, ka ACTA īstenošana neietekmēs pamattiesības, datu aizsardzību, pašreizējos ES centienus saskaņot intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanas pasākumus, ne arī elektroniskās tirdzniecības jomu;

15.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei un ACTA sarunās iesaistīto valstu valdībām un parlamentiem.

3.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 99/30

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 310. –325. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības 2011. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, ko Komisija iesniedza 2010. gada 27. aprīlī (COM(2010)0300), un grozījumu vēstules Nr. 1, Nr. 2 un Nr. 3, ko Komisija iesniedza attiecīgi 2010. gada 15. septembrī, 2010. gada 11. oktobrī un 2010. gada 20. oktobrī,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 12. augustā pieņemto nostāju par Eiropas Savienības 2011. finanšu gada budžeta projektu (12699/2010 – C7-0202/2010),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2011. finanšu gada vispārējā budžeta projektu. Visas iedaļas (1),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes regulai, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2007.–2013. gadam (COM(2010)0072) un Komisijas priekšlikumu Iestāžu nolīgumam starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par sadarbību budžeta jautājumos (COM(2010)0073, kuri tika iesniegti 2010. gada 3. martā,

—

ņemot vērā 2010. gada vispārējā budžeta grozījumu Nr. 3 (COM(2010)0149), ko iesniedza 2010. gada 8. aprīlī, un 2010. gada vispārējā budžeta grozījumu Nr. 10 (COM(2010)0598), ko iesniedza 2010. gada 20. oktobrī,

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par elastības instrumenta izmantošanu (COM(2010)0150), ko Komisija iesniedza 2010. gada 8. aprīlī,

—

ņemot vērā Padomes nostāju attiecībā uz 2010. finanšu gada vispārējā budžeta grozījuma Nr. 3 projektu (13472/2010 – C7-0263/2010), ko Padome pieņēma 2010. gada 13. septembrī, un Parlamenta 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2010. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 3/2010 projektu, III iedaļa — Komisija (2),

—

ņemot vērā 2010. gada 22. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2007.–2013. gadam (3),

—

ņemot vērā 2007. gada 29. marta rezolūciju par Eiropas Savienības pašu resursu nākotni (4),

—

ņemot vērā Reglamenta 78. pantu,

A.

tā kā ar Padomes nostāju par budžeta projektu maksājumu apropriācijas tika noteiktas tādā apmērā, kas par 2,91 % pārsniedz 2010. gada budžetā noteikto apmēru;

B.

tā kā Parlaments pieņēma septiņu punktu stratēģiju, kas bija vērsta uz Lisabonas līguma noteikumu ieviešanu un ko papildināja budžeta grozījumi, vienlaikus izrādot savu labo gribu attiecībā uz maksājumu apmēra apstiprināšanu vispārējas vienošanās kontekstā;

C.

tā kā 2010. gada 15. novembrī Parlamenta un Padomes Samierināšanas komitejai neizdevās panākt vienošanos par kopīgu 2011. gada budžeta dokumentu,

1.

pauž gatavību veicināt vienošanās panākšanu par 2011. gada budžetu un ar to saistītiem elementiem ļoti īsā laikā, ja Komisija un Padome izpildīs turpmāk minētos nosacījumus:

2.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos attiecībā uz Eiropas pievienoto vērtību un Lisabonas līguma noteikumu piemērošanu ES budžetam, kā arī precīzu grafiku pašu resursu izmantošanai;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

3.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 99/31

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 3., 6. un 21. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par ES darbību 153., 191., 207. un 218. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12., 21., 28., 29., 31. un 32. pantu,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (1948) un citus ANO cilvēktiesību jomas instrumentus, īpaši paktus par civilajām un politiskajām tiesībām (1966) un par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1966), Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (1965), Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (1979) un Konvenciju par bērna tiesībām (1989), ANO Deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām (2007) un ņemot vērā Ņujorkā 2010. gada 20.–22. septembrī notikušā ANO Tūkstošgades samita nobeiguma dokumentu,

—

ņemot vērā Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kā arī Dohā 2001. gada novembrī Ceturtajā ministru konferencē pieņemto deklarāciju un īpaši tās 31. punktu,

—

ņemot vērā 1996. gada 20. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanu nolīgumos starp Kopienu un trešām valstīm (COM(1995)0216) (1), kā arī 2006. gada 14. februāra rezolūciju par Cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos (2),

—

ņemot vērā 2001. gada 25. oktobra rezolūciju par atvērtību un demokrātiju starptautiskajā tirdzniecībā (3), kurā PTO tiek aicināta ievērot Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamata sociālos standartus un ES — pieņemt SDO lēmumus, kā arī iespējamos aicinājumus noteikt sankcijas par smagiem pamata sociālo standartu pārkāpumiem,

—

ņemot vērā 2002. gada 25. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Eiropas Savienības lomu cilvēktiesību un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs (COM(2001)0252) (4),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Globalizācijas sociālā dimensija — ES politikas ieguldījums, lai labumu gūtu visi” (COM(2004)0383),

—

ņemot vērā 2005. gada 15. novembra rezolūciju par globalizācijas sociālajiem aspektiem (5),

—

ņemot vērā 2005. gada 5. jūlija rezolūciju par bērnu izmantošanu jaunattīstības valstīs, īpašu uzmanību pievēršot bērnu darbam (6),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 14. jūnija secinājumus par bērnu darbu (7),

—

ņemot vērā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par godīgu tirdzniecību un attīstību (8),

—

ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju “Eiropa globalizācijas kontekstā — konkurētspējas ārējie aspekti” (9), atbildot uz Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē. Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem. Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249),

—

ņemot vērā ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomes 2006. gada Ministru deklarāciju par ražīgu nodarbinātību, kurā ir konstatēts, ka visiem pieejama pilnīga, ražīga un pienācīgas kvalitātes nodarbinātība ir viens no ilgtspējīgas attīstības pamatelementiem visās valstīs,

—

ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu (10), kurā ar mērķi veicināt pienācīgas kvalitātes darbu ir pausts aicinājums Eiropas Savienības tirdzniecības nolīgumos, īpaši divpusējos nolīgumos, iekļaut sociālos standartus,

—

ņemot vērā Starptautiskajā darba konferencē 2009. gada 19. jūnijā vienprātīgi pieņemto SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un SDO Pasaules nodarbinātības paktu, kā arī SDO 2008. gada Deklarāciju par sociālo taisnīgumu un taisnīgu globalizāciju,

—

ņemot vērā Briseles 1968. gada konvenciju, kas konsolidēta ar Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (11),

—

ņemot vērā kopš 2006. gada 1. janvāra spēkā esošo vispārējo preferenču sistēmu (VPS), ar kuru palielinātam skaitam produktu piešķir beznodokļu piekļuvi vai nodokļu atvieglojumus un kurā ir paredzēts arī jauns veicināšanas pasākums mazāk aizsargātām valstīm, kurās pastāv īpašas tirdzniecības, finanšu un attīstības problēmas,

—

ņemot vērā visus nolīgumus starp Eiropas Savienību un trešām valstīm,

—

ņemot vērā partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas loceklēm un Eiropas Savienību, ko 2000. gada 23. jūnijā parakstīja Kotonū, un 2005. un 2010. gadā izdarītos grozījumus,

—

ņemot vērā rezolūcijas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem ar ĀKK reģioniem un valstīm, un jo īpaši 2002. gada 26. septembra (12), 2007. gada 23. maija (13) un 2007. gada 12. decembra (14) rezolūcijas,

—

ņemot vērā vides jomā pieņemtās starptautiskās konvencijas, piemēram, Monreālas protokolu par ozona slāni noārdošām vielām (1987), Bāzeles konvenciju par bīstamo atkritumu starptautisko pārvadājumu kontroli (1989), Kartahenas protokolu par bioloģisko drošību (2000) un Kioto protokolu (1997),

—

ņemot vērā starp Eiropas Savienību un Dienvidkoreju 2009. gada oktobrī parakstītā brīvās tirdzniecības nolīguma 13. nodaļu,

—

ņemot vērā, ka noslēgušās sarunas starp Eiropas Savienību, Kolumbiju un Peru par daudzpusēja tirdzniecības nolīguma parakstīšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 14. janvārī rīkoto uzklausīšanu “Sociālo un vides normu piemērošana tirdzniecības sarunās”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumus (A7-0312/2010),

A.

tā kā saikne starp tirdzniecību, cilvēktiesībām un sociālajiem un vides standartiem ir kļuvusi par ekonomikas un tirdzniecības attiecību pamatelementu un ir sarunu par brīvās tirdzniecības nolīgumiem neatņemama sastāvdaļa;

B.

tā kā arvien biežāk parādās konkurences izkropļojumu un vides un sociālā dempinga risks, kas negatīvi ietekmē īpaši tos uzņēmumus un strādājošos, kuri darbojas Eiropas Savienības teritorijā, jo viņiem ir jāievēro augstāki sociālie, vides un nodokļu standarti;

C.

tā kā ES attiecībās ar trešām valstīm ir jāpieņem uz abpusējību balstīta tirdzniecības stratēģija, kam ir jābūt diferencētai atkarībā no partneru attīstības līmeņa gan attiecībā uz prasībām sociālajā un vides jomā, gan attiecībā uz tirdzniecības liberalizāciju, lai radītu priekšnosacījumus taisnīgai un godīgai starptautiskai konkurencei;

D.

tā kā divpusējas instances ir kļuvušas par galveno platformu darbam pie šo politisko mērķu sasniegšanas, jo PTO ietvaros nav lielu cerību ieviest daudzpusējus noteikumus par attiecībām starp tirdzniecību, darbu un vidi;

E.

tā kā tomēr ir svarīgi rūpēties par tirdzniecības tiesību un pamattiesību līdzsvarošanu un stiprināt dialogu starp galvenajām starptautiskajām organizācijām, īpaši SDO un PTO, ar mērķi uzlabot starptautiskās politikas konsekvenci un pārvaldību pasaulē;

F.

tā kā cilvēktiesību normu un sociālo un vides standartu iekļaušanai starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos ir daudzi iemesli, sākot ar vēlmi izveidot taisnīgu un godīgu tirdzniecību un nodrošināt zināmu vienlīdzību tirdzniecībā (“level playing field”) un beidzot ar prasīgāku pieeju — aizstāvēt Eiropas Savienības virzītās universālās vērtības un ievērot konsekvenci Eiropas politikā;

G.

atgādina, ka 1986. gada ANO Deklarācijā par tiesībām uz attīstību apliecināts, ka “tiesības uz attīstību ir neatņemamas cilvēka tiesības, pamatojoties uz kurām katram cilvēkam un visām tautām ir dotas tiesības piedalīties, dot savu ieguldījumu un baudīt ekonomisko, sociālo, kultūras un politisko attīstību”; tādēļ uzskata, ka ES pienākums ir neierobežot šīs tiesības un iekļaut tās starptautiskos nolīgumos, kā arī uzskatīt tās par Eiropas politikas jomu vadlīniju;

H.

tā kā ar Lisabonas līgumu ir atkārtoti apliecināts, ka Eiropas Savienības ārējā darbība, kuras neatņemama sastāvdaļa ir arī tirdzniecība, ir jāpārvalda, ievērojot tos pašus principus, kuri iedvesmojuši tās dibināšanu; tā kā Eiropas sociālais modelis, kurā ir apvienota ilgtspējīga ekonomiskā izaugsme un labāki darba un dzīves apstākļi, var kalpot par paraugu arī citiem partneriem; tā kā tirdzniecības nolīgumiem jāsaskan arī ar citām starptautiskām saistībām un konvencijām, kuras dalībvalstis ir apņēmušās ievērot atbilstoši valsts tiesību aktiem;

I.

ņemot vērā to, cik svarīgi ir saglabāt Eiropas Savienībā spēkā esošo sociālo un vides standartu līmeni un panākt, lai Eiropas vienotajā tirgū strādājošie ārvalstu uzņēmumi tos ievērotu;

J.

tā kā cilvēktiesību un sociālo un vides standartu iekļaušana tirdzniecības nolīgumos var kļūt par šādu nolīgumu pievienoto vērtību, nodrošinot plašāku sadarbību ar pilsonisko sabiedrību, pastiprinātu atbalstu politiskai un sociālai stabilitātei un vienlaikus arī tirdzniecībai labvēlīgāku apstākļu izveidi;

K.

tā kā tirdzniecības joma un cilvēktiesību, kā arī sociālo un vides standartu ievērošana ir svarīgs aspekts miera un labklājības nodrošināšanā pasaulē, bet to nevar uzskatīt par visu problēmu starp visām pasaules valstīm risinājumu; tā kā politiskās situācijas stagnāciju tomēr var pārvarēt, konfliktu risināšanai izmantojot tirdzniecības attiecību stiprināšanu un kopēju interešu definēšanas nodrošinājumu, jo īpaši vides aizsardzības jomā;

L.

tā kā citas valstis ir sniegušas pozitīvu piemēru, tirdzniecības nolīgumos iekļaujot sociālos standartus;

M.

tā kā vispārējo preferenču sistēma ir tikusi izstrādāta tā, lai nodrošinātu starptautisko cilvēktiesību konvenciju un darba pamatstandartu ievērošanu valstīs, kuras šo sistēmu izmanto, un tā kā ir paredzēta īpaša papildu tarifa preferenču sistēma, lai veicinātu starptautisko cilvēktiesību un darba tiesību, vides aizsardzības un labas pārvaldības pamatkonvenciju īstenošanu; tā kā nosacījumu neievērošanas gadījumā tirdzniecības režīms var tikt apturēts,

1.

aicina tāpēc jaunajā Eiropas Savienības tirdzniecības stratēģijā tirdzniecību vairs neuzskatīt par mērķi kā tādu, bet par līdzekli, kas dod iespēju atbalstīt Eiropas vērtības un tirdzniecības intereses un arī par taisnīgas tirdzniecības nodrošināšanas instrumentu, kas var par parastu praksi padarīt efektīvu sociālo un vides normu iekļaušanu un īstenošanu kopā ar visiem ES tirdzniecības partneriem; uzskata, ka Eiropas Savienībai šajās sarunās vajadzētu izmantot ne vien pozitīvu, bet arī juridiski saistošu pieeju; uzsver, ka īpaši divpusējos nolīgumos iekļaujot ilgtspējīgas attīstības nosacījumus, ieguvējas būs visas puses;

2.

atgādina, ka tirdzniecības politika ir līdzeklis, ar kuru veicina Eiropas Savienības vispārējo mērķu sasniegšanu, un ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu Eiropas Savienības tirdzniecības politiku īsteno, “ievērojot Savienības ārējās darbības principus un mērķus”, un ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu tā veicina arī “ilgtspējīgu Zemes attīstību, solidaritāti un savstarpēju cieņu starp tautām, brīvu un godīgu tirdzniecību, nabadzības izskaušanu un cilvēktiesību un jo īpaši bērnu tiesību aizsardzību, kā arī starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību, tostarp respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus”;

3.

aicina daudzpusējā līmenī pastiprināt sadarbību starp PTO un svarīgākajām ANO iestādēm cilvēktiesību jomā; uzskata, ka ciešākas attiecības ar ANO Augsto komisāru cilvēktiesību jautājumos, kā arī īpašas procedūras būtu ļoti noderīgas, lai daudzpusējās tirdzniecības vide veicinātu cilvēktiesību ievērošanu; uzskata arī, ka Augstā komisāra kompetenci varētu ņemt vērā PTO paneļos un apelācijas instancē, ja tiktu konstatēti smagi cilvēktiesību pārkāpumi;

4.

uzskata, ka regulāras universālas pārbaudes Cilvēktiesību padomē varētu būt noderīgs instruments ar cilvēktiesībām saistītu noteikumu ievērošanas uzraudzībai starptautiskos tirdzniecības nolīgumos;

5.

uzsver, ka ārkārtīgi svarīgi ir padziļināt sadarbību ar SDO, kura atbild par starptautisko darba standartu noteikšanu un apspriešanu, kā arī par to transponēšanu tiesību aktos un piemērošanu praksē, un ka vienlīdz svarīga ir arī SDO pilnīga dalība PTO darbā;

6.

atkārtoti apliecina, ka kopīgi ir jāstiprina gan mērķis saglabāt un aizsargāt atvērtu un nediskriminējošu daudzpusēju tirdzniecības sistēmu, gan mērķis rūpēties par vides aizsardzību un ilgtspējīgas attīstības veicināšanu; uzsver, ka saskaņā ar Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību 20. pantu dalībvalstīm ir jāpieņem tirdzniecības pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt vidi, bet šos pasākumus nedrīkst piemērot tā, ka tie radītu patvaļīgu vai neattaisnojamu diskrimināciju; mudina dalībvalstis pilnībā izmantot šo noteikumu;

7.

atzinīgi vērtē PTO tirdzniecības un vides komitejas pastāvēšanu, kam vajadzētu būt svarīgam forumam saiknes starp vidi un tirdzniecību iekļaušanai un padziļināšanai; pauž cerību, ka šīs komitejas loma un darbs pilnveidosies tā, lai tā pozitīvi varētu vērsties pret lielākajām tirdzniecības un vides problēmām, kas skar starptautisko sabiedrību;

8.

uzsver, cik svarīgi ir uzlabot piekļuvi zaļajām precēm un tehnoloģijām, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus, un aicina visas sarunās iesaistītās puses pastiprināt darbu, lai būtu iespējams ātri noslēgt sarunas par tarifu un beztarifu ierobežojumu samazināšanu vai atcelšanu vides precēm un pakalpojumiem ar mērķi atbalstīt jaunus nodarbinātības politikas veidus un tādu darba vietu radīšanu, kas atbilst SDO pienācīgas kvalitātes nodarbinātības standartiem, un Eiropas rūpniecības un MVU izaugsmes iespējas;

9.

uzsver nepieciešamību virzīt uz priekšu sarunas par citiem Dohas deklarācijas 31. panta punktiem par saikni starp pašreizējiem PTO noteikumiem un daudzpusējos vides nolīgumos noteiktajiem īpašajiem tirdzniecības pienākumiem un veicināt ciešāku sadarbību starp daudzpusējo vides nolīgumu sekretariātiem un PTO komitejām, kas ir svarīgs priekšnosacījums tirdzniecības un vides režīmu konsekventas attīstības nodrošināšanai;

10.

uzskata, ka daudzpusējs nolīgums par klimatu būtu labākais instruments ar CO2 saistīto ārējo vides faktoru internalizācijai, bet iespējams, ka šādu nolīgumu nevarēs noslēgt tuvākajā nākotnē; uzskata tāpēc, ka Eiropas Savienībai būtu jāturpina meklēt iespējas, lai tām nozarēm, kuras patiešām skar oglekļa emisiju pārvirze, izveidotu vides instrumentus, kas ir piemēroti emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas CO2 kvotu nodošanai vairāksolīšanā, bet īpaši lai izveidotu “oglekļa dioksīda piesaistes mehānismu”, ievērojot PTO normas, jo šāds mehānisms dotu iespēju apkarot CO2 emisiju novirzīšanu uz trešām valstīm;

11.

ierosina pēc sarunu pabeigšanas par starptautisko klimata nolīgumu un pēc tā parakstīšanas izveidot īstu Pasaules vides organizāciju ar mērķi nodrošināt noteikto saistību un vides standartu ievērošanu; pie šīs iecerētas organizācijas būtu, piemēram, obligāti jāvēršas vides dempinga sakarībā;

12.

stingri atbalsta juridiski saistošu cilvēktiesību klauzulu iekļaušanu Eiropas Savienības starptautiskajos nolīgumos, bet atgādina, ka joprojām pastāv lielas problēmas šo klauzulu pārraudzības un īstenošanas jomā; atkārtoti apliecina, ka šīm klauzulām jābūt iekļautām arī visos tirdzniecības un nozaru nolīgumos ar skaidra un precīza konsultāciju mehānisma palīdzību pēc Kotonū nolīguma 96. panta parauga; šajā sakarībā atzinīgi vērtē šādas klauzulas iekļaušanu jaunās paaudzes brīvās tirdzniecības nolīgumos;

13.

uzsver, ka tāda pati sistemātiskas iekļaušanas sistēma būtu arī jāpiemēro divpusējos nolīgumos nodaļās par ilgtspējīgu attīstību;

14.

konstatē, ka turpmākos tirdzniecības nolīgumus varētu noslēgt, ņemot vērā pašreizējo finanšu krīzi; uzskata, ka tiecoties īstenot citus mērķus, nepietiekama uzmanība tiek veltīta sociālajiem un vides standartiem, īpaši pievēršoties siltumnīcefekta gāzu emisijām un bīstamo atkritumu apsaimniekošanai;

15.

ņemot vērā iepriekšminētos mērķus, aicina Eiropas Komisiju sistemātiski visos brīvās tirdzniecības nolīgumos, kurus tā apspriež ar trešām valstīm, iekļaut virkni sociālo un vides standartu, tostarp:

16.

uzsver, ka šo standartu ievērošana ir jāsaprot vienlaikus gan kā to ratifikācija, gan kā transponēšana valsts tiesību aktos un efektīva īstenošana visā valsts teritorijā;

17.

pieprasa, lai visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos būtu paredzēts aizliegums izmantot bērnu darbu, it īpaši dabiskā akmens iegūšanā un pārstrādē, un iekļauta vienota Eiropas sertifikācijas sistēma, kas nodrošinātu to, ka par ievesto dabisko akmeni un no tā gatavotajiem izstrādājumiem tiek uzskatāmi pierādīts, ka visā to vērtību ķēdē nav izmantots bērnu darbs SDO 182. konvencijas nozīmē;

18.

uzsver, ka brīvās tirdzniecības nolīgumu gadījumā varētu tikt izskatīta liberalizācija uz nosacījumu ievērošanas pamata, kas ietvertu tarifu atcelšanas vai papildu tirgus piekļuves termiņu saīsinājumus atkarībā no tā, vai būtu ievēroti vides un sociālie standarti;

19.

uzsver, cik svarīgi ir pastāvīgi pārraudzīt nolīguma īstenošanu, visos posmos piemērojot atvērtu un iekļaujošu pieeju:

20.

attiecībā uz ES tirdzniecības nolīgumiem prasa, lai tie efektīvi nodrošinātu visaugstāko pārredzamības līmeni, stingrus standartus publiskā iepirkuma jomā un uzņēmumu iesniegtus pārskatus katrā konkrētā valstī gan attiecībā uz rūpnieciski attīstītām valstīm, gan jaunattīstības valstīm ar nolūku apkarot nelikumīgu kapitāla aizplūšanu;

21.

prasa, lai Savienība sarunās par tirdzniecības nolīgumiem nekavējoties ņemtu vērā piekļuves tiesības dabas resursiem, kā arī liktu uzsvaru uz pamatiedzīvotāju un vietējo iedzīvotāju tiesībām piekļūt galvenajiem dabas resursiem; aicina Komisiju sarunās un starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos integrēt zemes pirkšanas un zemes īpašuma problemātiku trešās valstīs, jo īpaši mazāk attīstītajās un jaunattīstības valstīs;

22.

atzīst, ka ilgtspējīgas attīstības nodaļa divpusējos nolīgumos, par kuriem pašlaik notiek sarunas, uzliek pienākumus, bet to būtu iespējams pastiprināt, nosakot:

23.

uzsver, cik svarīgi ir papildināt nolīgumus ar papildu pasākumiem, tostarp tehniskās palīdzības pasākumiem un sadarbības programmām, kuru mērķis būtu uzlabot īstenošanas spēju, īpaši pamata konvencijas cilvēktiesību un sociālo un vides standartu jomā;

24.

uzskata, ka visas 27 konvencijas, kuru ratifikācija un efektīva īstenošana tiek pieprasīta, lai varētu izmantot VPS+, ir unikāls cilvēktiesību, darba tiesību, vides un labas pārvaldības standartu konvenciju salikums; uzsver, ka līdz šim VPS+ bija redzama pozitīva ietekme uz šo konvenciju ratifikāciju, taču mazāka ietekme uz šo konvenciju īstenošanu, un tāpēc vēlas vairāk uzsvērt papildu pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot īstenošanas spēju; uzskata arī, ka Komisijai, lai nodrošinātu VPS+ ticamību, ir jāveic apsekošana, ja atbilstoši elementi liecina, ka atsevišķas valstis neīsteno visas 27 konvencijas, un nepieciešamības gadījumā preferences jāatceļ;

25.

uzskata, ka varētu izveidot cilvēktiesību klauzulu un VPS+ ciešāku saiti Eiropas Savienības nolīgumos ar trešām valstīm, īpaši pārraudzības jomā;

26.

aicina Komisiju VPS+ režīma pārskatīšanas procesā panākt to, lai tas būtu labvēlīgs īpaši tām valstīm, kurām tas ir visvairāk nepieciešams un vienkāršot izcelsmes noteikumus, lai valstis, kuras piemēroja iniciatīvu “Viss, izņemot ieročus” un VPS+ sistēmu, varētu gūt maksimālu labumu no tām piešķirtajām preferencēm; aicina šajā režīmā ieviest pārredzamus atskaites punktus, piešķiršanas mehānismus un kritērijus preferenču piešķiršanai un atcelšanai; prasa arī pilnīgu Eiropas Parlamenta iesaistīšanu visā šajā procesā, īpaši attiecībā uz Padomes priekšlikumu par valstīm, kuras izmantoja minēto iniciatīvu, uz apsekošanas uzsākšanu un uz VPS+ pagaidu atcelšanu;

27.

aicina Komisiju nekavējoties iesniegt priekšlikumu regulai, lai aizliegtu tādu preču importu ES, kas ražotas, izmantojot modernās verdzības formas, piespiedu darbu, īpaši neaizsargātāko grupu darbu, un pārkāpjot cilvēktiesību standartus;

28.

aicina Komisiju saskaņā ar pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām vienmēr sniegt Parlamentam vispusīgu informāciju par visām nozīmīgām tēmām saistībā ar sarunām par starptautiskiem tirdzniecības nolīgumiem;

29.

aicina Komisiju, ņemot vērā Parlamenta pilnvaru paplašināšanu saskaņā ar Lisabonas līgumu, nodrošināt efektīvu informācijas apmaiņu un vienoties ar Parlamentu par novērotāja statusa piešķiršanu, attiecinot to uz Parlamenta deleģētajām personām un garantējot jebkurā laikā piekļuvi visām svarīgākajām sanāksmēm un dokumentiem;

30.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

3.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 99/39

—

ņemot vērā pārskatu par Eiropas Ombuda darbību 2009. gadā,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 24. panta trešo punktu un 228. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. un 43. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē Ombuda pienākumu izpildi (1),

—

ņemot vērā sadarbības pamatnolīgumu, kas tika noslēgts starp Eiropas Parlamentu un Ombudu 2006. gada 15. martā un stājās spēkā 2006. gada 1. aprīlī,

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 5. oktobra paziņojumu “Par pilnvarām attiecībā uz paziņojumu pieņemšanu un sniegšanu Eiropas Ombudam un par ierēdņu pilnvarām sniegt liecības Eiropas Ombudam” (SEC(2005)1227),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. jūnija Lēmumu 2008/587/EK, Euratom, ar kuru groza Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē Ombuda pienākumu izpildi (2),

—

ņemot vērā, ka Ombuds pārskata izpildes noteikumus, lai tajos atspoguļotu 2009. gada 1. janvārī spēkā stājušās izmaiņas Ombuda pienākumu izpildi reglamentējošajos noteikumos,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas Ombuda darbību,

—

ņemot vērā Reglamenta 205. panta 2. punkta otro un trešo teikumu,

—

ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A7-0275/2010),

A.

tā kā gada ziņojums par Eiropas Ombuda darbību 2009. gadā oficiāli tika iesniegts Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam 2010. gada 19. aprīlī un tā kā ombuds Nikiforos Diamandouros iepazīstināja ar savu ziņojumu Lūgumrakstu komiteju Briselē 2010. gada 4. maijā;

B.

tā kā LESD 24. pantā ir noteikts, ka “ikviens Savienības pilsonis var vērsties pie Ombuda, kura institūts izveidots saskaņā ar 228. pantu”;

C.

tā kā Pamattiesību hartas 41. pantā ir noteikts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”;

D.

tā kā hartas 43. pantā ir noteikts, ka “ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības vērsties pie Ombuda ar sūdzībām par Savienības iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa”;

E.

tā kā pēc tam, kad spēkā stājās LESD, Ombuda pilnvaras attiecas arī uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku un Eiropadomes darbību;

F.

tā kā saskaņā ar LESD 228. pantu Eiropas Parlaments Ombudu turpmāk “Pēc Eiropas Parlamenta ievēlēšanas uz tā pilnvaru laiku ievēlē.”, un ne vairs tikai “ieceļ”;

G.

tā kā ar Ombuda darbu veicina tādas Savienības darbību, “kur lēmumu pieņemšana ir cik iespējams atklāta un cik iespējams tuvināta pilsoņiem”, kā tas ir noteikts Līguma par Eiropas Savienību 1. panta otrajā daļā;

H.

tā kā 2009. gadā Ombuds saņēma 3 098 sūdzības, savukārt 2008. gadā 3 406, un tā kā 727 sūdzības (23 %) tika atzītas par tādām, kas ir piekritīgas Ombudam izskatīšanai, savukārt 2008. gadā šādas sūdzības bija 802;

I.

tā kā 2009. gadā Ombuds, pamatojoties uz sūdzībām, ierosināja pārbaudi 335 lietās un tā kā pabeigtas un noslēgtas tika 318 pārbaudes, no kurām 311 pārbaudes tika ierosinātas pēc iedzīvotāju sūdzībām un septiņas pārbaudes Ombuds veica pēc savas iniciatīvas;

J.

tā kā 179 lietās, kuras noslēdza 2009. gadā (proti, 56 % no visām lietām), attiecīgā iestāde piekrita mierizlīgumam vai lietu nokārtoja pati, kas liecina par to, ka Kopienu iestādēm un struktūrām ir acīmredzama griba uzskatīt Ombudam adresētās sūdzības par iespēju izlabot radušās kļūdas un sadarboties ar Ombudu, lai ievērotu iedzīvotāju intereses;

K.

tā kā Ombuds 2009. gadā 12 % gadījumu (37 pārbaudes) konstatēja administratīvas kļūmes, kā rezultātā 35 gadījumos izteica aizrādījumus;

L.

tā kā 2009. gadā tika izdoti 15 ieteikumu projekti;

M.

tā kā visizplatītākās sūdzības administratīvo kļūmju jomā bija par pārredzamības trūkumu, ieskaitot atteikumus sniegt informāciju (36 % no visām pārbaudēm), netaisnība vai varas ļaunprātīga izmantošana (14 %), neattaisnoti kavējumi (13 %), procesuāli pārkāpumi (13 %), nolaidība (6 %), Komisijas bezdarbība attiecībā uz savu līgumu uzrauga lomu (6 %), tiesiska rakstura kļūdas (6 %) un diskriminācija (5 %);

N.

tā kā vidējais sūdzību izskatīšanas termiņš ir samazinājies no 13 mēnešiem 2008. gadā līdz 9 mēnešiem 2009. gadā, kas liecina, ka Ombudam ir izdevies samazināt pārbaužu vidējo termiņu un ka attiecīgās iestādes ir gatavas sadarboties;

O.

tā kā 2009. gadā Ombuds nav iesniedzis Parlamentam nevienu īpašo ziņojumu par administratīvajām kļūmēm;

P.

tā kā Ombuda izteiktie aizrādījumi un ieteikumi nav juridiski saistoši un tā kā to mērķis ir veicināt Savienības iestāžu un struktūru paškontroli, un tā kā ar šo aizrādījumu un ieteikumu palīdzību var izvairīties no kļūdu un nepareizu darbību atkārtošanās nākotnē;

Q.

tā kā Ombuda loma kopš šā amata izveides ir pilnveidojusies, jo to īsteno neatkarīgi un tāpēc, ka Ombuda darbību demokrātiski kontrolē Parlaments un Lūgumrakstu komiteja;

R.

tā kā Eiropas iestādēm un struktūrām ir pilnībā jāizmanto resursi, kas nepieciešami, lai veiktu pienākumu ātri un pēc būtības iedzīvotājiem sniegt atbildes uz viņu jautājumiem, sūdzībām un lūgumrakstiem;

S.

tā kā Parlaments ar 2001. gada 6. septembra rezolūciju pieņēma labas administratīvās prakses kodeksu (3);

T.

tā kā ar Eiropas ombudu tīkla palīdzību var sūdzību iesniedzējiem palīdzēt vērsties pie tiem tiesībsargiem vai līdzīgiem struktūrām, kam ir pienākums sniegt palīdzību atbilstoši savai kompetencei, un apmainīties ar informāciju un paraugpraksi;

U.

tā kā Ombuda darbība un Lūgumrakstu komitejas darbība ir savstarpēji papildinošas un sekmē abu iestāžu darbības lielāku efektivitāti,

1.

apstiprina Eiropas Ombuda iesniegto pārskatu par 2009. gadu;

2.

norāda, ka, Lisabonas līgumam stājoties spēkā, Ombuda demokrātiskā leģitimitāte ir pieaugusi, jo viņu ievēlē Eiropas Parlaments, un ka Lisabonas līgumā Ombuda kompetence ir attiecināta arī uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku un uz Eiropadomes darbību;

3.

atzinīgi vērtē to, ka Pamattiesību hartā, kas kļuva saistoša līdz ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos, kā vienas no tiesībām, kas izriet no Savienības pilsoņu pamattiesībām, ir minētas tiesības uz labu pārvaldību; līdz ar to aicina Ombudu, ikdienā izskatot sūdzības, raudzīties, lai tiktu ievērota Pamattiesību harta;

4.

uzskata, ka pārredzamība, iespējas iegūt informāciju un tiesību uz labu pārvaldību ievērošana ir nepieciešami priekšnoteikumi, lai iedzīvotājos viestu pārliecību, ka, vēršoties iestādēs, tā spēj nodrošināt viņu tiesību īstenošanu;

5.

līdz ar to uzskata, ka arī turpmāk jēdziens “administratīva kļūme” ir jāinterpretē plaši, lai ar to saprastu ne tikai Eiropas administratīvo tiesību noteikumu vai vispārīgo principu pārkāpumus, piemēram, objektivitātes, proporcionalitātes un vienlīdzības, diskriminācijas aizlieguma un cilvēktiesību un pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanas principa pārkāpumus, bet arī gadījumus, kad iestāde nerīkojas konsekventi un labā ticībā vai neņem vērā to, ko iedzīvotājiem ir tiesības no iestādes sagaidīt, tostarp gadījumus, kad iestāde ir pati apņēmusies ievērot dažus noteikumus vai normas situācijā, kad šāds pienākums tai neizriet no līgumiem vai atvasinātajām tiesībām;

6.

atzinīgi vērtē Ombuda saprotamo un visaptverošo savas darbības izklāstu; tomēr iesaka, izstrādājot turpmākos ziņojumus, darbības kopsavilkumu un tematisko analīzi, vairāk aplūkot vispārējas strukturālās problēmas un tendences;

7.

uzskata, ka Ombuds laikposmā, par kuru ir ziņojums, savas pilnvaras ir īstenojis aktīvi un ir ņēmis vērā dažādus aspektus — gan attiecībā uz sūdzībās pausto problēmu izskatīšanu un risināšanu, pārbaužu īstenošanu un pabeigšanu, gan attiecībā uz konstruktīvu attiecību veidošanu ar Savienības iestādēm un struktūrām un iedzīvotāju mudināšanu sadarbībā ar šīm iestādēm un struktūrām panākt savu tiesību īstenošanu;

8.

atzinīgi vērtē izcilās attiecības, kādas iestāžu sistēmas iekšienē pastāv starp Ombudu un Lūgumrakstu komiteju attiecībā uz savstarpējo kompetences ievērošanu; atbalsta Ombuda jau iedibināto praksi nodrošināt viena pārstāvja klātbūtni visās Lūgumrakstu komitejas sanāksmēs;

9.

atzinīgi vērtē Eiropas ombudu tīkla būtisko ieguldījumu, kas atbilst subsidiaritātes principam — tīkls aptver 32 valstis, kurās ir 94 biroji, un tajā piedalās arī Lūgumrakstu komiteja; atzinīgi vērtē Ombuda sadarbību ar tiesībsargiem un līdzīgām struktūrām, kas dalībvalstīs darbojas valstu, reģionālā un vietējā līmenī;

10.

norāda, ka 2009. gadā Ombuds saņēma 3 098 sūdzības, ka 318 pārbaudes šajā laikposmā ir pabeigtas un ka lietas ir noslēgtas;

11.

atzinīgi vērtē to, ka liels ir mierizlīguma ceļā vai attiecīgās iestādes pašas pabeigto procedūru skaits (56 %), kas liecina par konstruktīvo Ombuda un Savienības iestāžu un struktūru sadarbību; mudina Ombudu un Savienības iestādes un struktūras arī turpmāk censties problēmas risināt šādā veidā;

12.

atzinīgi vērtē to, ka Ombudam ir izdevies samazināt vidējo pārbaužu termiņu līdz deviņiem mēnešiem; pieprasa, lai visām Savienības iestādēm un struktūrām būtu piešķirti vajadzīgie finanšu resursi un cilvēkresursi, ar kuriem nodrošina ātru reakciju uz sūdzībām un lūgumrakstiem;

13.

norāda, ka vairāk nekā viena trešdaļa Ombuda 2009. gadā uzsākto pārbaužu attiecas uz pārredzamības trūkumu; līdz ar to pieprasa, lai, šobrīd pārskatot Regulu (EK) Nr. 1049/2001, netiktu ierobežotas spēkā esošās tiesības iegūt informāciju un saņemt dokumentus, bet tiktu noteikta proaktīvāka pieeja;

14.

atzinīgi vērtē to, ka 2009. gadā Ombuds varēja vieglāk iegūt Padomes slepenos dokumentus;

15.

atzīmē komunikācijas stratēģiju un tādas interneta vietnes izveidi, ar kuras palīdzību pēc Ombuda domām ir izdevies samazināt nepieņemamo sūdzību skaitu, un mudina Ombudu turpināt Eiropas iedzīvotāju informēšanas darbu par Ombuda funkcijām un kompetences jomu un par iedzīvotāju tiesībām;

16.

piekrīt Ombuda viedoklim, ka no labas pārvaldības viedokļa ir būtiski izveidot īstenu uz iedzīvotājiem vērstu pakalpojumu kultūru, kura būtu kas vairāk par to saistošo noteikumu ievērošanu, kas pārvaldes iestādēm ir obligāti; aicina tāpēc Ombudu pašam vairāk veikt Eiropas iestādēm un iedzīvotājiem domātus pasākumus, ar kuriem šādu pakalpojuma kultūru popularizē;

17.

pauž nožēlu, ka liels ir to sūdzību skaits, kurās ir izteikta neapmierinātība par neattaisnotu bezdarbību attiecībā uz iesniegumu reģistrēšanu, lietu izskatīšanu un lēmumu pieņemšanu; ierosina saistībā ar finanšu regulas pārskatīšanu acīmredzamu un ilgstošu kavējumu gadījumos paredzēt kompensācijas;

18.

pieņem zināšanai, ka Ombuds ir pabeidzis pēc savas iniciatīvas ierosinātu pārbaudi par noteikumiem, kurus Komisija piemēro iedzīvotāju lūgumiem iepazīties ar dokumentiem, kas ir saistīti ar pārkāpumu tiesvedību; mudina sadarbību ar Lūgumrakstu komiteju padarīt vēl ciešāku un Ombudam iesaka šo komiteju regulāri informēt par pārbaudēm, kuras Ombuds veic pēc paša iniciatīvas, un par iegūtajiem rezultātiem; aicina Komisiju būt atvērtākai attiecībā uz informāciju par pārkāpumu tiesvedību un censties iepriekš paredzēt visus ar tiem saistītos aspektus;

19.

uzskata, ka Ombuda ierosinātais un Parlamenta ar 2001. gada 6. septembra rezolūciju pieņemtais labas administratīvās prakses kodekss ir uzskatāms par orientieri un paraugu visiem Kopienu struktūru un iestāžu darbiniekiem; atzinīgi vērtē, ka labas prakses kodeksu apstiprināja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja; atzinīgi vērtē arīdzan to, ka ar Eiropas Investīciju banku ir noslēgts saprašanās memorands par sūdzību izskatīšanu; aicina Ombudu paredzēt labas administratīvās prakses kodeksa pārskatīšanu, balstoties uz pēdējo 10 gadu pieredzi, un, pamatojoties uz to, nodrošināt paraugprakses plašāku piemērošanu un apmaiņu ar to;

20.

pauž nožēlu, ka sūdzības par kādas dalībvalsts pārkāpumiem, piemērojot Kopienas tiesības, kuras saņem dalībvalstu tiesībsargi, netiek uzskaitītas Eiropas Ombuda birojā; iesaka Eiropas Ombudam paredzēt iespēju šīs sūdzības apkopot, lai labāk saprastu attiecīgo problēmu;

21.

aicina Ombudu mudināt dalībvalstu tiesībsargus un parlamentus regulāri apmainīties ar informāciju, par paraugu ņemot apmaiņu, kāda ir izveidojusies starp Eiropas Ombudu un Parlamentu;

22.

aicina Eiropas Komisiju izstrādāt visām Savienības struktūrām, iestādēm un aģentūrām kopīgu Eiropas Administratīvo tiesību aktu;

23.

vērš Ombuda uzmanību uz jauno Eiropas Personāla atlases biroja darbinieku atlases procedūru un iesaka uzraudzīt tās īstenošanu un pēc tam analizēt konstatētās tendences;

24.

atbalsta ideju izveidot visiem Eiropas ombudu tīkla locekļiem kopēju iekštīkla portālu, lai nodrošinātu rezultātu regulāru pieejamību;

25.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu Padomei, Komisijai, Eiropas Ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī to tiesībsargiem vai līdzīgām kompetentajām iestādēm.

3.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 99/43

—

ņemot vērā Eiropas ombuda 2010. gada 24. februārī iesniegto īpašo ziņojumu Eiropas Parlamentam,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 228. panta 1. punkta otro daļu (bijušais EKL 195. pants),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktu, 42. un 43. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (1), kurā pēdējie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. jūnija Lēmumu 2008/587/EK, Euratom  (2),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzību iesniedzējiem Kopienas tiesību pārkāpumu jomā (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 205. panta 2. punkta pirmo teikumu,

—

ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A7-0293/2010),

A.

tā kā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 228. pantu Eiropas ombuds tiek pilnvarots no jebkura Savienības pilsoņa pieņemt sūdzības par kļūdām pārvaldē, kas pieļautas Savienības iestāžu vai struktūru darbībā;

B.

tā kā ES pilsoņu iesniegtās sūdzības ir svarīgs informācijas avots par iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem;

C.

tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu “ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās[, birojos un aģentūrās]”;

D.

tā kā 2007. gada 1. martā nevalstiska vides aizsardzības organizācija lūdza Komisijai piekļuvi Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāta un bijušā par uzņēmējdarbību un rūpniecību atbildīgā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka rīcībā esošajai informācijai un dokumentiem, kas saistīti ar Komisijas un automobiļu ražotāju pārstāvju sanāksmēm, kurās apspriests jautājums par Komisijas pieeju attiecībā uz automobiļu radīto oglekļa dioksīda emisiju;

E.

tā kā Komisija piešķīra piekļuvi 15 no kopumā 18 vēstulēm, kas bija nosūtītas Günter Verheugen, kurš tobrīd bija komisāra amatā, bet tā atteica piekļuvi trim Vācijas automobiļu ražotāja Porsche nosūtītajām vēstulēm, pamatojoties uz to, ka šo vēstuļu publiskošana varētu apdraudēt šīs sabiedrības komerciālo interešu aizsardzību;

F.

tā kā 1. panta a) punktā Regulā (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (4) ir noteikts, ka attiecīgās regulas mērķis ir nodrošināt iespējami plašāku piekļuvi Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas dokumentiem, un tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas praksi jebkuram šā principa izņēmumam ir jābūt stingri interpretētam;

G.

tā kā Komisija atteicās sūdzības iesniedzējam piešķirt piekļuvi attiecīgajām no Porsche AG saņemtajām vēstulēm, pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo daļu, kurā noteikts, ka “iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt: fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma, aizsardzībai …”;

H.

tā kā attiecīgās vēstules Porsche AG nosūtīja saistībā ar Komisijas un nozīmīgāko ieinteresēto personu apspriedēm par Kopienas stratēģijas vieglo automobiļu CO2 emisiju samazināšanai pārskatīšanu un tādējādi varētu uzskatīt, ka trīs minētajās vēstulēs ir ietverta informācija par Porsche AG darījumu attiecībām, un tā kā Komisija tādēļ varēja uzskatīt, ka uz šīm vēstulēm attiecas Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētais izņēmums;

I.

tā kā Ombuda dienesti pārbaudīja trīs vēstules, ko nosūtīja uzņēmums Porsche AG, kā arī Komisijas un Porsche elektronisko vēstuļu apmaiņu, kurā Komisija informēja Porsche par to, ka tā ir paredzējusi nepubliskot trīs minētās vēstules, un tā kā ombuds pēc pārbaudes secināja, ka Komisija ir nepamatoti liegusi pilnīgu piekļuvi no Porsche AG saņemtajām vēstulēm saskaņā ar 4. panta 2. punkta pirmo daļu un daļēju piekļuvi šīm vēstulēm saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (5) 4. panta 6. punktu, un tā kā šāda rīcība ir administratīva kļūme;

J.

tā kā 2008. gada 27. oktobrī ombuds iesniedza Komisijai ieteikuma projektu, kurā sīki izklāstīta viņa veiktā faktu un juridiskā analīze un kurā viņš norādījis, ka Komisijai vajadzētu piešķirt pilnu piekļuvi trim minētajām vēstulēm, kuras Porsche AG nosūtīja bijušajam Komisijas priekšsēdētāja vietniekam Günter Verheugen, vai arī apsvērt daļēju šo vēstuļu publiskošanu;

K.

tā kā ombuds, pamatojoties uz EK līguma 195. pantu (tagad LESD 228. pants) prasīja Komisijai trīs mēnešu laikā, proti, līdz 2009. gada 31. janvārim, sniegt sīki izstrādātu atzinumu;

L.

tā kā Komisija LESD 228. pantā paredzētajā trīs mēnešu termiņā nesniedza atzinumu par ombuda ieteikuma projektu, bet tā vietā sešas reizes prasīja pagarināt termiņu, lai iesniegtu sīki izstrādātu atzinumu par ombuda ziņojuma projektu, un tā kā 2009. gada jūlijā un atkārtoti tā paša gada septembrī ombuds informēja Komisijas Sekretariātu par nodomu iesniegt Parlamentam īpašo ziņojumu, ja nesaņems atbildi uz savu ieteikuma projektu;

M.

tā kā jāuzsver, ka jaunais Komisijas sastāvs tūlīt pēc stāšanās amatā piešķīra piekļuvi minētajām vēstulēm, bet tā kā tas notika vairāk nekā 15 mēnešus pēc ieteikuma projekta izdošanas, nevis trīs mēnešus, kā paredzēts Ombuda statūtos un LESD 228. pantā;

N.

tā kā Komisija, 15 mēnešus novilcinot atbildi uz ieteikuma projektu, pārkāpa savu pienākumu lojāli un godprātīgi sadarboties ar ombudu lietas 676/2008/RT izmeklēšanas laikā un tā kā minētā rīcība negatīvi ietekmē ne tikai iestāžu dialogu, bet arī ES publisko tēlu;

O.

tā kā ombuds konstatēja Komisijas kavēšanos vēl vienā ar piekļuvi dokumentiem saistītā lietā (355/2007(TN)FOR), kurā Komisijai līdz 2009. gada 31. oktobrim bija jāiesniedz sīki izstrādāts atzinums par ombuda ieteikuma projektu, tomēr Komisija līdz šim brīdim to vēl nav izdarījusi;

P.

tā kā tikai četrās no 22 ar piekļuvi dokumentiem saistītām lietām, kuras ombuds izskatīja 2009. gadā, Komisija ievēroja sākotnēji noteiktos termiņus atbilžu sniegšanai uz sūdzībām; tā kā 14 no minētajām 22 lietām tā sniedza atbildi ar vairāk nekā 30 dienu nokavēšanos un sešos gadījumos tā sniedza atbildi ar vismaz 80 dienu nokavēšanos;

Q.

tā kā Parlaments kā vienīgā ES vēlētā iestāde ir atbildīgs par to, lai nodrošinātu un aizsargātu Eiropas ombuda neatkarību to viņa pienākumu īstenošanā, kas saistīti ar ES pilsoņiem, un uzraudzītu viņa ieteikumu īstenošanu,

1.

apstiprina Eiropas ombuda kritiskās piezīmes un viņa ieteikumus Komisijai saistībā ar sūdzību 676/2008/RT;

2.

atzīst, ka, pārmērīgi kavējoties sniegt atbildi ombudam, šajā gadījumā tiek pārkāpts Līgumā paredzētais Komisijas godprātīgas sadarbības pienākums;

3.

pauž nopietnas bažas par Komisijas vispārējo praksi kavēties un likt šķēršļus attiecībā uz ombuda izmeklēšanu lietās, kas saistītas ar piekļuvi dokumentiem;

4.

atgādina, ka saistībā ar apspriedēm, kas paredzētas Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktā, Komisijai ir jānosaka termiņš, līdz kuram dokumenta autoram, kas ir trešā puse, ir jāsniedz atbilde, un uzsver, ka Komisijai ir jāīsteno šīs pilnvaras tā, lai tā varētu ievērot Komisijai noteiktos termiņus (6);

5.

atgādina par attiecīgo tiesu praksi saistībā ar godprātīgas sadarbības principa īstenošanu (LES 4. panta 3. punkts), kas Savienības iestādēm paredz pienākumu godprātīgi savstarpēji sadarboties, un norāda, ka šis pienākums ir skaidri noteikts LES jaunā 13. panta 2. punktā;

6.

uzskata, ka Komisijas attieksme, kas pauž nevēlēšanos sadarboties, gan šajā, gan citos gadījumos apdraud iedzīvotāju uzticēšanos Komisijai un mazina Eiropas ombuda un Eiropas Parlamenta spēju veikt pienācīgu un efektīvu Komisijas uzraudzību un šāda attieksme ir pretrunā tiesiskuma principam, saskaņā ar kuru ir veidota Eiropas Savienība;

7.

prasa Komisijai paust Parlamentam apņemšanos īstenot savu pienākumu un turpmāk godprātīgi sadarboties ar Eiropas ombudu;

8.

uzskata, ka Parlaments var īstenot sankcijas pret Komisiju, ja Komisija neuzņemas minētās saistības un/vai turpina izrādīt nevēlēšanos sadarboties ar ombudu, un ka šīs sankcijas cita starpā var būt Komisijas administratīvajiem izdevumiem paredzētā budžeta daļas iekļaušana rezervē;

9.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas ombudam.

3.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 99/46

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu “EU Pilot novērtējuma ziņojums” (COM(2010)0070),

—

ņemot vērā Komisijas 25. gada pārskatu par Kopienas tiesību piemērošanas pārraudzību (2007. gads) (COM(2008)0777),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentus (SEC(2009)1683, SEC(2009)1684, SEC(2009)1685 un SEC(2010)0182),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 5. septembra paziņojumu “Rezultātu Eiropa — Kopienas tiesību aktu piemērošana” (COM(2007)0502),

—

ņemot vērā Komisijas 2002. gada 20. marta paziņojumu par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (COM(2002)0141),

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūciju par Komisijas 23. gada pārskatu par Kopienas tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2005. gads) (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 9. jūlija rezolūciju par dalībvalstu tiesnešu lomu Eiropas juridiskajā sistēmā (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 119. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A7-0291/2010),

1.

pauž nožēlu, ka Komisija nekādi nav reaģējusi uz jautājumiem, kas izvirzīti Parlamenta iepriekšējās rezolūcijās, jo īpaši iepriekšminētajā 2008. gada 21. februāra rezolūcijā; atzīmē, ka nav panākti uzlabojumi attiecībā uz pārredzamību, jo īpaši saistībā ar EU Pilot projektu un cilvēkresursu jautājumu;

2.

atzīmē, ka ar EU Pilot projekta palīdzību Komisija vēlas palielināt “apņēmību, sadarbību un partnerību starp Komisiju un dalībvalstīm” (3) un ciešā sadarbībā ar dalībvalstu pārvaldes iestādēm apspriež jautājumu par to, kā regulēt Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanu; uzskata, ka šī iniciatīva atbilst jaunajai nepieciešamībai pēc visu Eiropas Savienības iestāžu sadarbības, lai pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā veidotu efektīvu un pilsoņu interesēs darbojošos Eiropas Savienību; uzsver Līguma par Eiropas Savienību (LES) 17. pantā noteikto Komisijas pienākumu nodrošināt “Līgumu piemērošanu, kā arī iestāžu saskaņā ar Līgumiem pieņemto pasākumu piemērošanu”;

3.

atzīmē, ka, no vienas puses, pilsoņiem tiek piedēvēta nozīmīga loma ES tiesību aktu piemērošanas nodrošināšanā uz vietas (4), tomēr, no otras puses, — EU Pilot projektā — viņi ir vēl vairāk attālināti no jebkādām turpmākām procedūrām; uzskata, ka tas neatbilst Līgumu svinīgajām deklarācijām par to, ka “lēmumu pieņemšana ir cik iespējams atklāta un cik iespējams tuvināta pilsoņiem” (LES 1. pants), ka “Savienības iestādes … darbojas iespējami atklāti” (Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 15. pants) un ka “visās darbībās Savienība ievēro pilsoņu vienlīdzības principu, pret ikvienu paužot vienlīdzīgu attieksmi savās iestādēs un struktūrās” (LES 9. pants);

4.

norāda, ka, lai EU Pilot projekts būtu darbspējīgs, Komisija ir izveidojusi “konfidenciālu tiešsaistes datubāzi” (5) saziņai starp Komisijas dienestiem un dalībvalstu iestādēm; aicina Komisiju sniegt Parlamentam vērā ņemamu piekļuvi šai datubāzei, lai Parlaments varētu īstenot savas pilnvaras, uzraugot to, kā Komisija veic savu Līgumu īstenošanas nodrošinātājas uzdevumu;

5.

uzsver, ka Eiropas Savienības pilsoņu aktīvā loma ir skaidri noteikta Līgumā par Eiropas Savienību, jo īpaši ņemot vērā Eiropas pilsoņu iniciatīvu; uzskata, ka pilsoņiem sniegtā iespēja noteikt likumdošanas darba kārtību ir arī cieši saistīta ar viņu pašreizējo nozīmīgo līdzdalību, lai nodrošinātu Eiropas Savienības tiesību aktu pareizu piemērošanu un ievērošanu, kā arī attiecīgo procedūru pārredzamību un uzticamību;

6.

norāda, ka Komisijas kopsavilkumā par Kopienas tiesību aktu piemērošanas pārraudzību lielāka uzmanība ir pievērsta transponēšanai, nevis pašai tiesību aktu piemērošanai; aicina Komisiju pienācīgi atzīt lūgumrakstu nozīmi Kopienas tiesību aktu konkrētās piemērošanas pārraudzībā; lūgumraksti bieži vien ir pirmās pazīmes, kas liecina par to, ka dalībvalstis kavējas ne tikai ar tiesību normu transponēšanu, bet arī ar to īstenošanu;

7.

uzskata, ka Komisijas gada pārskati par Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanas pārraudzību to pašreizējā formā nesniedz pilsoņiem vai citām iestādēm pienācīgu informāciju par ES tiesību aktu piemērošanas patieso stāvokli, jo Komisija aplūko tikai oficiālās procedūras, kas uzsāktas pret dalībvalstīm, kuras nav transponējušas ES tiesību aktus to valsts tiesību sistēmās; tomēr uzskata, ka pilsoņi un Parlaments būtu ļoti ieinteresēti, lai tos informētu arī tad, ja Komisija uzsāk pārkāpumu procedūras par ES tiesību aktu nepareizu vai nepilnīgu transponēšanu, sniedzot arī detalizētu informāciju par šiem pārkāpumiem;

8.

vēlas nodrošināt, ka Komisija arī turpmāk apkopo detalizētus datus par visiem pārkāpumu veidiem un ka visi šie dati tiek darīti pieejami Parlamentam, lai tas varētu īstenot savas pilnvaras, uzraugot to, kā Komisija veic savu Līgumu īstenošanas nodrošinātājas uzdevumu; uzsver, ka šādu datu apkopošanai un dalīšanai kategorijās vajadzētu atbilst iepriekšējo gada pārskatiem, lai tādējādi Parlaments varētu pienācīgi novērtēt Komisijas panāktos rezultātus neatkarīgi no tā, vai pārkāpums ir izskatīts, izmantojot EU Pilot projektu vai sākotnējo pārkāpumu procedūru;

9.

norāda, ka kavēšanās, pareizi piemērojot un transponējot Eiropas Savienības tiesību aktus un nodrošinot to izpildi, tieši ietekmē pilsoņu ikdienas dzīvi un uzņēmumu ikdienas darbu, kā arī to tiesību izmantošanu, tādējādi izraisot juridisku nenoteiktību un liedzot pilsoņiem un uzņēmumiem pilnīgi izmantot iekšējā tirgus sniegtās priekšrocības; uzsver lielās izmaksas, ko rada ES tiesību aktu neievērošana un nepiemērošana, un no tā izrietošo neuzticību Eiropas iestādēm;

10.

pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis nepietiekami novērtē ES tiesību aktu pareizas un savlaicīgas piemērošanas nozīmi; aicina dalībvalstis transponēšanu un piemērošanu padarīt par prioritāti, lai tādējādi nepieļautu kavēšanās;

11.

aicina Komisiju ierosināt “procesuālu kodeksu” regulas veidā atbilstoši LESD 298. panta jaunajam juridiskajam pamatam, nosakot pārkāpumu procedūras dažādos aspektus, tostarp tos, kas saistīti ar paziņošanu, termiņiem, tiesībām tikt uzklausītam, pienākumu paziņot iemeslus utt., lai tādējādi stiprinātu pilsoņu tiesības un pārredzamību; atgādina Komisijai, ka tās 2002. gada paziņojums ir nozīmīgs atskaites punkts, sagatavojot šādu “procesuālu kodeksu”;

12.

atgādina, ka Parlamenta Juridiskā komiteja nesen izveidoja par ES administratīvajām tiesībām atbildīgu darba grupu, kuras mērķis ir izpētīt, vai ir iespējams kodificēt ES administratīvās tiesības un ko tāds projekts nozīmētu praksē; uzskata, ka šīs darba grupas secinājumi būtu jāņem vērā, apspriežot Eiropas administratīvo kodeksu;

13.

atgādina, ka Parlamenta Juridiskā komiteja nesen vienprātīgi pieņēma vēstuli, atbalstot lūgumrakstu iesniedzējus, kas aicina ieviest tādu standarta administratīvu procedūru ES tiesību aktu uzraudzībai un izpildes nodrošināšanai, kura, saglabājot Komisijas tiesības lemt, kad un pret ko uzsākt procedūras, ierobežotu šo rīcības brīvību, nodrošinot labas administratīvās prakses ievērošanu (6);

14.

atgādina, ka Komisijai kā Līgumu piemērošanas uzraudzītājai ir svarīga loma, nodrošinot Eiropas Savienības tiesību aktu pareizu un savlaicīgu piemērošanu dalībvalstīs; mudina Komisiju izmantot visas pilnvaras, kas tai piešķirtas Līgumos, jo īpaši LESD 260. panta jaunajos noteikumos, kas skar gadījumus, kad dalībvalstis nav paziņojušas par direktīvas transponēšanas pasākumiem;

15.

atgādina Parlamenta 2010. gada 9. februāra rezolūciju par pārskatīto Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām (7), kurā Parlaments aicina Komisiju darīt “pieejamu Parlamentam kopsavilkuma informāciju par visām pārkāpuma procedūrām, pamatojoties uz oficiālu paziņojuma vēstuli, tostarp, ja to pieprasa Parlaments, … par jautājumiem, uz kuriem attiecas pārkāpuma procedūra” (8);

16.

uzskata, ka ES pilsoņiem būtu tiesības sagaidīt no Komisijas vienāda līmeņa pārredzamību neatkarīgi no tā, vai viņi iesniedz oficiālu sūdzību vai arī īsteno savas Līgumā paredzētās tiesības iesniegt lūgumrakstus; tāpēc lūdz, lai Parlamenta Lūgumrakstu komitejai tiktu sniegta precīza informācija par sasniegtajiem posmiem pārkāpumu procedūrās, uz kurām attiecas arī lūgumraksts, attiecībā uz kuru vēl nav sniegta galīgā atbilde; turklāt aicina Komisiju Lūgumrakstu komitejas un sabiedrības kopumā interesēs precizēt kārtību, kādā tiek izskatīti lūgumi sniegt informāciju un sūdzības;

17.

atbalsta pasākumus, ko Komisijas paredzējusi 2009. gadam un pēc tā, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis ievēro Eiropas tiesību aktus, un aicina iesaistīt Parlamentu pārkāpumu procedūrās, ja lūgumrakstu izskatīšana vēl nav slēgta, piemēram, procedūrā, kura attiecas uz tiesību aktiem atkritumu jomā un kurā iesaistīts Kampānijas reģions, un procedūrā, kura attiecas uz tiesību aktiem ūdens apsaimniekošanas jomā un kurā iesaistīta Spānija;

18.

aicina Komisiju sniegt Parlamentam informāciju, kas nepieciešama, lai veiktu analīzi par to, kādu pievienoto vērtību EU Pilot projekts piešķir jau pastāvošajām pārkāpumu lietu pārvaldības procedūrām, tādējādi pamatojot projekta turpmāku paplašināšanu; uzskata, ka šai informācijai būtu jāļauj Parlamentam pārbaudīt, vai desmit nedēļas, kas dotas dalībvalstij risinājuma rašanai konkrētā lietā, nav vēl vairāk attālinājušas jau tā ļoti garās un neskaidrās pārkāpumu procedūras uzsākšanu;

19.

ar īpašu interesi atzīmē Komisijas apņemšanos regulāri novērtēt atbildes, ko dalībvalsts sniedz sūdzību iesniedzējiem; aicina Komisiju sagatavot šādu novērtējumu pēc lietas nekavējošas izskatīšanas, tam veltot īpašu uzmanību; prasa novērtējuma procesā precizēt sūdzības iesniedzēja lomu;

20.

aicina Komisiju piešķirt pietiekamus resursus, kas ļautu pilnīgi uzraudzīt ES tiesību aktu īstenošanu, pēc savas ierosmes uzsākt jaunu lietu izskatīšanu un izstrādāt prioritātes noteiktākai un sistemātiskākai rīcībai; aicina Komisiju sniegt Parlamentam, kā jau vairākkārt pieprasīts, precīzus un pilnīgus datus par resursiem, kas dažādos ģenerāldirektorātos paredzēti ar pārkāpumiem saistīto lietu izskatīšanai un kas piešķirti EU Pilot projektam; atgādina Komisijai, ka Parlaments ir apņēmies atbalstīt Komisiju, palielinot budžeta apropriācijas nolūkā palielināt resursus;

21.

lūdz Komisiju ES tiesību aktu efektīvākas piemērošanas nodrošināšanas nolūkos izpētīt novatoriskus mehānismus, tādus kā Pakalpojumu direktīvā paredzēto novērtēšanas procedūru;

22.

atzinīgi vērtē šobrīd tapšanas stadijā esošo vienoto sistēmu pilsoņiem, kuri vēlas saņemt padomu vai palīdzību vai iesniegt sūdzību, izmantojot tīmekļa vietni “Tava Eiropa” (9); tā kā pilsoņu līdzdalības instrumentu klāstam ir nākusi klāt plaši popularizētā pilsoņu iniciatīva (LES 11. panta 4. punkts), vajadzība pēc skaidrojumiem un vadlīnijām ir būtiski pieaugusi; Eiropas Parlaments vēlētos iesaistīties šīs tīmekļa vietnes izstrādē, lai nodrošinātu, ka tā atbilst arī Parlamenta plāniem sniegt iedzīvotājiem labākus padomus;

23.

atgādina Padomes solījumu mudināt dalībvalstis sagatavot un publiskot tabulas, kuras atspoguļo saikni starp direktīvām un dalībvalstu transponēšanas pasākumiem; uzsver, ka šādas tabulas ir būtiski svarīgas, lai Komisija varētu efektīvi uzraudzīt īstenošanas pasākumus visās dalībvalstīs;

24.

mudina stiprināt Parlamenta lomu vienotā tirgus noteikumu piemērošanas, izpildes un pārraudzības jomā; atbalsta domu par ikgadēju vienotā tirgus forumu;

25.

uzsver nozīmīgo lomu, kas pārraudzības un salīdzinošās novērtēšanas instrumentu efektīvākas izmantošanas kontekstā piemīt iekšējā tirgus rezultātu apkopojumam un patēriņa tirgus rezultātu apkopojumam, jo tas ir nozīmīgs netiešs disciplinārais mehānisms; aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt pienācīgu finansējumu un personālu, lai nodrošinātu patēriņa tirgus rezultātu apkopojuma turpmāko attīstību;

26.

norāda, ka dalībvalstu tiesām ir būtiska nozīme Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanā, un pilnībā atbalsta ES centienus palielināt un saskaņot tiesisku apmācību dalībvalstu tiesnešiem, tiesību jomas speciālistiem, ierēdņiem un valsts civildienesta ierēdņiem dalībvalstu pārvaldes iestādēs;

27.

uzskata — ja Komisija sāk pret dalībvalsti vērstu pārkāpumu procedūru, tai jāsagatavo arī paziņojums, nosakot, ka attiecīgās dalībvalsts cietušie pilsoņi var panākt tiesību akta, ar ko ir pārkāpts ES tiesību akts, izskatīšanu valsts tiesās;

28.

atgādina Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par juridisku apmācību civillietās un komerclietās; uzskata, ka ir ļoti svarīgi uzlabot juridisko apmācību, tostarp arī Stokholmas programmas rīcības plāna kontekstā;

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai, Eiropas Ombudam un dalībvalstu parlamentiem.

3.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 99/50

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 14. pantu un 106. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Līgumam par Eiropas Savienību pievienoto 29. protokolu par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (1),

—

ņemot vērā 1996. gada 19. septembra rezolūciju par valsts televīzijas nozīmi sabiedrībā, kas izmanto multivides pakalpojumus (2),

—

ņemot vērā 2008. gada 25. septembra rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu koncentrēšanos un plurālismu Eiropas Savienībā (3),

—

ņemot vērā 2008. gada 16. decembra rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi digitālajā vidē (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 2. jūlija paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sabiedriskajai apraidei (5),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par plašsaziņas līdzekļu plurālismu Eiropas Savienības dalībvalstīs (SEC(2007)0032),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 1996. gada 11. septembra Ieteikumu Nr. R(96)10 dalībvalstīm par sabiedriskās apraides neatkarības garantēšanu,

—

ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju 1999. gada 25. janvāra Padomes sēdē pieņemto rezolūciju par sabiedrisko apraidi (6),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2007. gada 31. janvāra Ieteikumu Nr. CM/Rec(2007)2 dalībvalstīm par plašsaziņas līdzekļu plurālismu un plašsaziņas līdzekļu satura daudzveidību,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2007. gada 31. janvāra Ieteikumu Nr. CM/Rec(2007)3 dalībvalstīm par plašsaziņas līdzekļu uzdevumiem informācijas sabiedrībā,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2009. gada 25. jūnija Ieteikumu Nr. 1878(2009) par sabiedriskās apraides finansēšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006. gada 27. septembra deklarāciju par sabiedriskās apraides neatkarības garantēšanu dalībvalstīs,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A7–0286/2010),

A.

tā kā Eiropas demokrātiskajā sabiedrībā pilsoņu piedalīšanās publiskās diskusijās un piekļuve informācijai digitālajā pasaulē ir atkarīga no aktīvas un konkurētspējīgas audiovizuālās un preses nozares;

B.

tā kā ES dalībvalstu pilsoņiem raidorganizācijas ir viens no būtiskākajiem informācijas avotiem un tādējādi ir svarīgs faktors cilvēku vērtību un viedokļu veidošanā;

C.

tā kā gan sabiedriskajai, gan privātajai apraidei ir izšķiroša nozīme Eiropas audiovizuālo darbu radīšanā, kultūras daudzveidības un identitātes veidošanā, informācijas sniegšanā, plurālismā, sociālajā kohēzijā, pamatbrīvību ievērošanas veicināšanā un demokrātijas funkcionēšanā;

D.

tā kā sabiedriskajām raidorganizācijām ir vadoša loma, veicinot un izmantojot tehnoloģisko attīstību tā, lai to saturu nodotu sabiedrībai ar novatoriskām plašsaziņas un izplatīšanas metodēm;

E.

tā kā ES audiovizuālā vide ir unikāla un tai ir raksturīga tā dēvētā duālā sistēma, kuras pamatā ir patiess līdzsvars starp sabiedriskajām un komerciālajām raidorganizācijām;

F.

tā kā vispārējās interesēs ir iedibināt efektīvu duālo sistēmu, kurā pastāv patiess līdzsvars starp sabiedriskā un privātā sektora raidorganizācijām;

G.

tā kā sabiedrisko un komerciālo raidorganizāciju līdzāspastāvēšana ir nodrošinājusi brīvi pieejamu plašu programmu klāstu, kas sniedz priekšrocības visiem ES pilsoņiem un sekmē viedokļu dažādību plašsaziņas līdzekļos, kultūru un valodu daudzveidību, redakcionālu konkurenci (satura kvalitātes un dažādības ziņā) un vārda brīvību;

H.

tā kā Eiropas Savienība pievērš īpašu uzmanību tam, kāda ir duālās sistēmas nozīme Eiropas Savienībai veltītu materiālu veidošanā un izplatīšanā;

I.

tā kā izmaiņas audiovizuālajā vidē, kas pēdējos gados notikušas, attīstoties digitālajām tehnoloģijām, patentētām maksas platformām un jauniem tiešsaistes plašsaziņas līdzekļiem, ir atstājušas ietekmi uz tradicionālo duālo apraides sistēmu un redakcionālo konkurenci (satura kvalitātes un dažādības ziņā), liekot sabiedriskajām un privātajām raidorganizācijām dažādot savu darbību un apsvērt jaunu platformu izmantošanu;

J.

tā kā jauno tehnoloģiju izplatība ir mainījusi Eiropas pilsoņu piekļuvi plašsaziņas līdzekļiem un informācijai;

K.

tā kā tiešsaistē plašsaziņas līdzekļu nozares tradicionālās robežas vairs nav iespējams nospraust, jo tradicionālie plašsaziņas līdzekļi nevar pastāvēt, neizmantojot jaunas tehnoloģijas platformas (piemēram, īsziņu pakalpojumus, tīmekļa vietnes, lietojumprogrammas viedtālruņiem) saskaņā ar Eiropas Savienības Digitālās programmas mērķiem;

L.

tā kā laikraksti un žurnāli ir būtisks elements Eiropas plurālistiskajā un daudzveidīgajā plašsaziņas līdzekļu vidē, un tiem būtu jāsaglabā sava nozīme;

M.

tā kā jaunajā plašsaziņas līdzekļu vidē arvien lielāku nozīmi gūst telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji, interneta pakalpojumu sniedzēji un meklētājprogrammas;

N.

tā kā digitālajā laikmetā, kurā patērētājiem ir lielākas izvēles iespējas, bet kurā pastāv arī risks, ka notiks auditorijas sadrumstalotība, aizvien lielāka plašsaziņas līdzekļu koncentrācija, vertikāli integrētu plašsaziņas līdzekļu skaita pieaugums, kā arī virzība uz maksas pakalpojumiem un kodēšanu, sabiedriskā apraide saglabā sabiedrisko telpu un tai tas būtu jādara, nodrošinot kvalitatīvas un sabiedrībai nozīmīgas programmas un objektīvu informāciju;

O.

tā kā dažās dalībvalstīs sabiedriskā apraide vēl nav pietiekami iesakņojusies sabiedrībā un tai nepietiek līdzekļu;

P.

tā kā dažās dalībvalstīs sabiedriskās raidorganizācijas saskaras ar nopietnām problēmām, kas rada grūtības to politiskajai neatkarībai, dzīvotspējai un pat finansiālā pamata nodrošināšanai, tieši apdraudot duālās sistēmas pastāvēšanu;

Q.

tā kā komerciālā televīzija pēdējā laikā ir saskārusies ar ekonomiskām grūtībām reklāmas apmēra samazināšanās dēļ;

R.

tā kā saskaņā ar Amsterdamas protokola principiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju uzdevumu noteikšana un finansējuma nodrošināšana sabiedriskajām raidorganizācijām ir dalībvalstu ekskluzīva kompetence;

S.

tā kā sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir nepieciešams pietiekams valsts finansējums, līdzdalība nozīmīgos jauno tehnoloģiju projektos un platformās, kā arī stabili un paredzami reglamentējoši noteikumi, lai tie spētu pildīt savus uzdevumus, piedāvājot augstas kvalitātes kultūras un ziņu raidījumu saturu, un tādējādi ievērojami uzlabotu plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi sabiedrības interesēs;

T.

tā kā ir iespējams uzlabot sabiedrisko apraidi, dalībvalstīm apmainoties ar pieredzi un paraugpraksi;

U.

tā kā visās valstīs par prioritāti būtu jānosaka Eiropas standartu ievērošana attiecībā uz vārda brīvību, viedokļu dažādību plašsaziņas līdzekļos un sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu neatkarību, uzdevumiem un finansēšanu;

V.

tā kā ES rīcībā šobrīd nav atbilstošu instrumentu, ar kuriem veikt uzraudzību un reaģēt uz apdraudējumu sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem un duālajai sistēmai dalībvalstīs vai konkrētos ES reģionos,

1.

atkārtoti apstiprina atbalstu duālajai apraides sistēmai, kurā privātajiem un sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir sava attiecīgā nozīme neatkarīgi no politiskā un ekonomiskā spiediena, un aicina nodrošināt piekļuvi augstākā līmeņa apraidei neatkarīgi no patērētāju un lietotāju maksātspējas;

2.

īpaši uzsver Eiropas patiesi līdzsvarotas duālās sistēmas būtisko nozīmi demokrātijas, sociālās kohēzijas, integrācijas un vārda brīvības veicināšanā, pievēršot uzmanību plašsaziņas līdzekļos vērojamās viedokļu dažādības saglabāšanai un sekmēšanai, plašsaziņas līdzekļu lietošanas prasmei, kultūras un valodu daudzveidībai un ar preses brīvību saistītu Eiropas standartu ievērošanai;

3.

konstatē, ka sabiedrisko un privāto plašsaziņas līdzekļu līdzāspastāvēšana ir ievērojami veicinājusi satura piedāvājuma novatorismu un dažādošanu un pozitīvi ietekmējusi kvalitāti;

4.

atkārtoti apstiprina nepieciešamību saglabāt neatkarīgu, spēcīgu un dzīvotspējīgu sabiedrisko apraidi, pielāgojoties digitālā laikmeta prasībām, un prasa veikt konkrētus pasākumus, lai īstenotu šo mērķi;

5.

šajā sakarībā uzsver to, ka digitalizācijas laikmetā sabiedriskajai apraidei ir īpaša misija nodrošināt sabiedrisko telpu, veidojot plašsaziņas līdzekļu kvalitatīvu vispārējas intereses saturu, kas ir plaši pieejams visās attiecīgajās platformās;

6.

aicina dalībvalstis paredzēt pietiekamus resursus, lai ļautu sabiedriskajām raidorganizācijām izmantot jauno digitālo tehnoloģiju priekšrocības, garantējot plašai sabiedrībai priekšrocības, ko sniedz mūsdienīgi audiovizuālie pakalpojumi;

7.

šajā sakarībā aicina sabiedriskās raidorganizācijas piedāvāt pievilcīgu un kvalitatīvu saturu tiešsaistē, lai uzrunātu jauniešus, kuri no plašsaziņas līdzekļiem izmanto gandrīz vienīgi internetu;

8.

aicina dalībvalstis cīnīties pret digitālizācijas atšķirībām, piemēram, starp pilsētām un lauku apgabaliem, un nodrošināt, lai digitalizācija visiem cilvēkiem visos reģionos sniegtu vienlīdzīgas iespējas piekļūt sabiedriskajai apraidei;

9.

mudina dalībvalstis apsvērt iespēju atvieglot patērētājiem pāreju no analogās uz digitālo televīziju;

10.

mudina dalībvalstis noteikt sabiedrisko raidorganizāciju uzdevumus, lai tās varētu saglabāt savu atšķirīgumu, apņemoties veidot oriģinālus audivizuālos darbus un augstas kvalitātes programmas un žurnālistiku, ko neietekmē komerciāli vai politiski apsvērumi un kas ir to īpašā iezīme; norāda, ka šos uzdevumus būtu jānosaka pēc iespējas precīzāk, vienlaikus pienācīgi ievērojot raidorganizāciju autonomiju programmu izstrādē;

11.

atgādina, ka saskaņā ar tehnoloģiskās neitralitātes principu sabiedriskajām raidorganizācijām savu uzdevumu robežās jābūt iespējai piedāvāt pakalpojumus, tai skaitā jaunus pakalpojumus, izmantojot visas platformas;

12.

uzsver, ka dažās dalībvalstīs trūkst tiesību normu attiecībā uz sabiedriskās apraides pakalpojumiem internetā un ka tas var ietekmēt šīs nozares spējas paplašināties, izmantojot jaunas platformas;

13.

atgādina, ka virszemes apraides platformām, kuru pamatā ir atvērti standarti, kas ļauj īstenot sadarbspēju, ir galvenā nozīme duālajā apraides sistēmā un tās ir ideāls instruments, lai nodrošinātu lietotājiem bezmaksas, viegli pieejamus audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumus, kuri ir labāk pielāgoti vietējo tirgu sadrumstalotībai un tādējādi var labāk apmierināt vietējo iedzīvotāju vēlmes kultūras un sociālajā jomā;

14.

pieņem zināšanai Komisijas 2009. gada jūlija paziņojumu par apraidi, kurā atzītas sabiedrisko raidorganizāciju tiesības būt pārstāvētām visās attiecīgajās apraides platformās un kurā ir atkārtoti apliecināta dalībvalstu kompetence noteikt sabiedriskās raidorganizācijas uzdevumus, finansējumu un organizāciju, atzīstot Komisijas pilnvaras attiecībā uz acīmredzamu kļūdu labošanu, un aicina dalībvalstis saglabāt līdzsvaru starp piedāvātajiem digitālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, nodrošināt sabiedriskās apraides un privāto plašsaziņas līdzekļu godīgu konkurenci un tādējādi dinamisku tiešsaistē pieejamu plašsaziņas līdzekļu klāstu;

15.

atzinīgi vērtē to, ka ir atzīts tehnoloģiju neitralitātes princips un nepieciešamība ievērot sabiedrisko raidorganizāciju redakcionālo neatkarību, pienācīgi ņemot vērā to vajadzību pēc stabila un droša finansējuma;

16.

tomēr norāda uz (pašreizējo) ex ante testu ievērojamām izmaksām un pauž atbalstu samērīgiem novērtējumiem;

17.

atgādina to, cik svarīgi ir Eiropas Padomes ieteikumi un deklarācijas, par kurām vienojušās visas ES dalībvalstis un kurās noteikti Eiropas standarti attiecībā uz vārda brīvību, preses brīvību un viedokļu dažādību plašsaziņas līdzekļos, kā arī sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu neatkarību, organizēšanu, uzdevumiem un finansēšanu, jo īpaši informācijas sabiedrībā, tādējādi aizsargājot sabiedriskās apraides ticamību;

18.

atgādina dalībvalstīm par to apņemšanos ievērot šos Eiropas standartus un iesaka tām sniegt atbilstošu, samērīgu un stabilu finansējumu sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem, lai ļautu tiem pildīt to uzdevumus, garantētu to politisko un ekonomisko neatkarību un palīdzētu veidot integrētu, uz informāciju un zināšanām balstītu sabiedrību, kurā visiem ir pieejami dažādus viedokļus pārstāvoši un kvalitatīvi plašsaziņas līdzekļi;

19.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi dažādos līmeņos (valsts iestādes plašsaziņas līdzekļu jomā, ieinteresētās personas, sabiedrisko raidorganizāciju vadība, neatkarīgi regulatori, kā arī televīzijas skatītāju un pilsoņu pārstāvji);

20.

aicina dalībvalstis stiprināt valsts plašsaziņas līdzekļu regulatoru sadarbību Eiropas Regulatīvo iestāžu platformā (EPRA) un palielināt pieredzes un paraugprakses apmaiņu saistībā ar attiecīgo valstu sabiedriskās apraides sistēmām;

21.

atgādina dalībvalstīm, ka sabiedrisko raidorganizāciju valdes locekļi būtu jāieceļ, pamatojoties uz viņu kompetenci un zināšanām par plašsaziņas līdzekļu nozari;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis pilnvarot Eiropas Audiovizuālo observatoriju, piešķirot tai vajadzīgos resursus, vākt datus un veikt pētījumus par to, kā dalībvalstis ir piemērojušas šos standartus, lai pārbaudītu, vai standartu ievērošana sniedz vēlamos rezultātus, un mudina saukt dalībvalstis pie atbildības par šo saistību nepildīšanu;

23.

aicina Komisiju saistībā ar sarunām par pievienošanos Eiropas Savienībai piešķirt lielāku nozīmi duālajai sistēmai kā daļai no ES acquis un mudina uzraudzīt progresu, ko kandidātvalstis sasniegušas šajā jomā;

24.

turklāt aicina dalībvalstis pienācīgi risināt problēmu, kas saistīta ar sabiedrisko raidorganizāciju nepietiekamu finansēšanu, ņemot vērā sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu īpašo uzdevumu būt pieejamiem pēc iespējas lielākam skaitam skatītāju un klausītāju visās jaunajās plašsaziņas līdzekļu platformās;

25.

konstatē, ka visās dalībvalstīs ir jāgarantē pārredzamas privāto raidorganizāciju īpašumtiesības, un aicina Komisiju uzraudzīt un atbalstīt progresu šajā jomā;

26.

prasa dalībvalstīm pārtraukt politisko iejaukšanos sabiedrisko raidorganizāciju piedāvāto pakalpojumu saturā;

27.

atzinīgi vērtē Komisijas pieprasītā neatkarīgā pētījuma secinājumus par rādītāju definēšanu viedokļu daudzveidības noteikšanai ES plašsaziņas līdzekļos;