9.2.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/1

1.

Komisija 2011. gada 12. oktobrī pieņēma šādus priekšlikumus (turpmāk tekstā: “priekšlikumi”) par kopējo lauksaimniecības politiku (turpmāk tekstā: “KLP”) pēc 2013. gada, kurus tajā pašā dienā nosūtīja EDAU, lai apspriestos:

2.

EDAU atzinīgi novērtē to, ka Komisija ar viņu ir oficiāli apspriedusies un ka atsauce uz šo atzinumu ir iekļauta tiešo maksājumu regulas, regulas par vienotu TKO, lauku attīstības regulas un horizontālās regulas piedāvātajās preambulās.

3.

Priekšlikumu mērķi ir nodrošināt regulējumu 1) dzīvotspējīgai pārtikas ražošanai, 2) ilgtspējīgai dabas resursu pārvaldīšanai un klimata pārmaiņu iegrožošanai un 3) līdzsvarotai teritoriālajai attīstībai. Šim nolūkam tie ievieš vairākas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī citus pasākumus lauksaimniecības un lauku attīstības veicināšanai.

4.

Šo programmu darbības gaitā personas dati – galvenokārt attiecībā uz atbalsta saņēmējiem, bet arī uz trešām personām – tiek apstrādāti vairākos posmos (apstrādājot atbalsta pieteikumus, nodrošinot maksājumu pārredzamību, kontrolējot un cīnoties pret krāpniecību u. c.). Lai gan lielāko daļu apstrādes veic dalībvalstis un tās arī par to atbild, Komisija var piekļūt lielākajai daļai šo datu. Atbalsta saņēmējiem un dažās instancēs trešām personām – piemēram, lai veiktu pārbaudes par krāpšanu – ir jāsniedz informācija nozīmētajām kompetentajām iestādēm.

5.

Datu aizsardzības svarīgumu KLP kontekstā iezīmēja Tiesa savā lēmumā Schecke lietās, atceļot ES tiesību aktus par lauksaimniecībai paredzēto līdzekļu saņēmēju vārdu publicēšanu (10). EDAU apzinās, ka šajā gadījumā datu aizsardzības jautājumi nav priekšlikumu pamatā. Taču, ciktāl priekšlikumi attiecas uz personas datu apstrādi, ir jādod piemērotas atsauksmes.

6.

Šī atzinuma mērķis nav analizēt visu priekšlikumu kopumu, bet gan sniegt ieskatu un norādījumus par to personas datu noformēšanu, kas vajadzīgi KLP administrēšanai, tādā veidā, lai tiktu ievērotas pamattiesības uz privātumu un datu aizsardzību, tajā pašā laikā nodrošināta efektīva atbalsta pārvaldība, krāpniecības novēršana un izmeklēšana un lai tērēšana būtu pārredzama un saprotama.

7.

Tādēļ šis atzinums ir veidots divās daļās: pirmā, vispārīgākā daļa ietver analīzi un ieteikumus attiecībā uz vairumu priekšlikumu. Tā galvenokārt attiecas uz atsauksmēm par deleģētajām un īstenošanas pilnvarām Komisijai. Otrajā daļā apskatīti konkrēti noteikumi, kas ietverti dažos priekšlikumos (11), un sniegti ieteikumi tajos konstatēto problēmu risināšanai.

8.

Kā jau minēts, lielāko daļu apstrādes darbību veic dalībvalstis. Taču daudzos gadījumos Komisija var piekļūt personas datiem. Tāpēc EDAU atzinīgi novērtē to, ka attiecīgo priekšlikumu preambulās ir ietvertas atsauces uz Direktīvas 95/46/EK un Regulas (EK) Nr. 45/2001 piemērojamību (12).

9.

Kopumā novērots, ka daudzi ar datu aizsardzību saistītie galvenie jautājumi šajos priekšlikumos nav iekļauti, bet tiks regulēti ar īstenošanas vai deleģētajiem aktiem. Tas, piemēram, attiecas uz pasākumiem, kas jāpieņem attiecībā uz atbalsta uzraudzīšanu, IT sistēmu izveidi, informācijas pārsūtīšanu trešām valstīm un pārbaudēm uz vietas (13).

10.

LESD 290. pantā izklāstīti nosacījumi, ar kādiem Komisija realizē deleģētās pilnvaras. Tai var dot pilnvaras, “lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus”. Arī “mērķi, saturs, apjoms un ilgums” ir skaidri jādefinē. Attiecībā uz īstenošanas pilnvarām LESD 291. pants nosaka, ka tās var Komisijai piešķirt, ja “nepieciešami vienādi nosacījumi juridiski saistošo Savienības aktu īstenošanai”. Jānodrošina atbilstīga dalībvalstu veikta pārbaude.

11.

EDAU viedoklis ir, ka galvenos priekšlikumos paredzētos apstrādes aspektus un nepieciešamos datu aizsardzības drošības pasākumus nevar uzskatīt par “nebūtiskiem elementiem”. Tāpēc, lai palielinātu juridisku skaidrību, jau galvenajos leģislatīvajos tekstos būtu jāregulē vismaz šādi elementi (14):

12.

Ja šie elementi būtu norādīti priekšlikumos galvenajiem tiesību aktiem, tad deleģētajos un īstenošanas aktos varētu sīkāk izklāstīt īpašos drošības pasākumus. EDAU sagaida, ka notiks apspriešanās ar viņu par īstenošanas un deleģētajiem aktiem, kas attiecas uz datu aizsardzību.

13.

Dažos gadījumos var tikt apstrādāti dati, kas attiecas uz (iespējamiem) nodarījumiem (piemēram, attiecībā uz krāpšanu). Tā kā piemērojamie tiesību akti par datu aizsardzību paredz šādu datu īpašu aizsardzību (17), kompetentām valsts datu aizsardzības iestādēm vai EDAU var būt jāveic iepriekšēja pārbaude (18).

14.

Visbeidzot, jo īpaši attiecībā uz elektroniskām datubāzēm un sistēmām, būtu jāparedz drošības pasākumi. Būtu jāņem vērā arī atbildības un integrēta privātuma principi.

15.

Regulas par vienoto TKO 157. pants pilnvaro Komisiju ieviest īstenošanas aktus attiecībā uz paziņošanas prasībām dažādiem nolūkiem (piemēram, lai nodrošinātu tirgus pārredzamību, kontrolētu KLP pasākumus vai starptautisko nolīgumu īstenošanu) (19), “ņemot vērā vajadzību pēc datiem un potenciālo datu avotu sinerģiju” (20). EDAU iesaka šajā noteikumā precizēt, kādi datu avoti jāizmanto kādiem konkrētiem nolūkiem. Tāpēc EDAU vēlētos atgādināt par risku, ka datubāžu savienošana var būt pretrunā ar nolūka ierobežojuma principu (21), saskaņā ar kuru personas datus nedrīkst tālāk apstrādāt veidā, kas ir nesavienojams ar šo datu vākšanas sākotnējo nolūku (22).

16.

Lauku attīstības regulas 77. pants paredz jaunu elektronisko informācijas sistēmu uzraudzībai un novērtēšanai, kas “jāizveido, sadarbojoties Komisijai un dalībvalstīm”. Sistēma nodrošinās to datu apstrādi par “saņēmēja un projekta galvenajām īpašībām”, kurus iesnieguši paši atbalsta saņēmēji (78. pants). Ja šī “pamatinformācija” ietver personas datus, tie būtu jāprecizē noteikumos. Turklāt būtu jānosaka apstrādājamo datu kategorijas un jāapspriežas ar EDAU par īstenošanas aktiem, kas paredzēti 74. pantā.

17.

Turklāt šī paša priekšlikuma 92. pants paredz izveidot jaunu informācijas sistēmu, “Komisijai sadarbojoties ar dalībvalstīm”, lai nodrošinātu “kopīgi interesējošu datu” drošu apmaiņu. Apmaināmo datu kategoriju definīcija ir pārāk plaša, un tā būtu jāsašaurina, ja, izmantojot šo sistēmu ir jāpārsūta personas dati. Jānoskaidro arī saistība starp 77. pantu un 92. pantu, jo nav skaidrs, vai tiem ir viens un tas pats nolūks un apjoms.

18.

Horizinālās regulas 40. apsvērumā teikts, ka dalībvalstīm būtu jālieto integrēta administrācijas un kontroles sistēma (23) noteiktiem maksājumiem un “jābūt pilnvarotām to izmantot arī citām Savienības atbalsta shēmām”. Šis noteikums būtu jāprecizē, jo īpaši, ja tas neattiecas tikai uz sinerģijām, ko izmanto attiecībā uz infrastruktūru, bet arī uz tajā glabātās informācijas padarīšanu pieejamu citu atbalsta shēmu uzraudzīšanas nolūkā.

19.

Saskaņā ar horizontālās regulas 73. panta 1. punkta c) apakšpunktu atbalsta pieprasījumā bez informācijas par zemes gabaliem un tiesībām uz maksājumu arī jāiekļauj “jebkura cita šajā regulā noteikto informācija vai informācija, kas prasīta, lai īstenotu attiecīgos lauksaimniecības nozares vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktus” (24). Ja paredzēts, ka šajā informācijā ietilpst personas dati, būtu jāprecizē pieprasīto datu kategorijas.

20.

Horizontālā regula izveido vairākas struktūras KLP ieviešanai praksē un sadala to pienākumus (7. līdz 15. pants). Komisijai ir paredzētas šādas kompetences (IV–VII nodaļa):

21.

Iepriekšējā rindkopā minētais pirmais pienākums ir saistīts ar personas datu apstrādi, kamēr otrā pienākuma izpildei prima facie personas dati nav jāapstrādā – vispārēju pasākumu novērtēšanu var veikt arī, par pamatu ņemot apkopotus vai anonimizētus datus. Ja vien Komisija nesniedz atbilstīgu pamatojumu nepieciešamībai apstrādāt personas datus šajā kontekstā, būtu jāprecizē, ka, lai Komisija novērtētu vispārējus pasākumus, personas dati nav jāiesniedz.

22.

Horizontālās regulas 49. līdz 52. pants un 61. līdz 63. pants paredz noteikumus par pārbaudēm uz vietas (27). Priekšlikumā noteikts, ka pārbaudes uz vietas galvenokārt veic dalībvalstu kompetentās iestādes, jo īpaši tas attiecas uz mājas vizītēm vai personu oficiālu aptaujāšanu, bet Komisijai ir piekļuve šādi iegūtai informācijai. Šeit likumdevējam vajadzētu precizēt, ka Komisija var piekļūt šiem datiem tikai, lai vajadzības gadījumā veiktu pārbaudi. Būtu jāprecizē arī tās personas datu kategorijas, kurām Komisija var piekļūt.

23.

Lai pārraudzītu atbalstu, horizontālā regula izveido administrācijas un kontroles sistēmu (28) (68.–78. pants), kas sastāv no vairākām datubāzēm:

24.

Elektroniskā datubāze sastāv no vienas datubāzes no katras dalībvalsts (un pēc izvēles iekļaujot tajās decentralizētas datubāzes). Tajā reģistrē datus attiecībā uz katru atbalsta saņēmēju, kas iegūti no atbalsta pieteikumiem un maksājumu pieprasījumiem. Tā kā ne visi dati, kas iegūti no atbalsta pieteikumiem, var būt vajadzīgi kontroles veikšanai, būtu jāapsver iespējas samazināt personas datu apstrādes apjomu šajā sakarā.

25.

Piekļuve administrācijas un kontroles sistēmai nav skaidri noteikta. Līdzīgi tam, ko konstatēja par pārbaudēm uz vietas, EDAU iesaka likumdevējam izstrādāt skaidrus noteikumus par piekļuvi šai sistēmai.

26.

Attiecībā uz pārbaudēm horizontālā regula paredz komercdokumentu, tostarp trešo personu komercdokumentu rūpīgu pārbaudi (79.–88. pants) (29). Šajos dokumentos var būt iekļauti trešo personu personas dati. Instrumentā būtu jānorāda nosacījumi, saskaņā ar kuriem trešās personas tiek lūgtas atklāt savus komercdokumentus (30).

27.

Tā paša priekšlikuma 87. pants nosaka, ka Komisijas amatpersonām ir pieejami visi dokumenti, “kas sagatavoti, lai veiktu saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem paredzētās rūpīgās pārbaudes, vai kas sagatavoti minēto pārbaužu iznākumā”. Tas attiecas gan uz gadījumiem, kad tās var piedalīties rūpīgajā pārbaudē (2. rindkopa), gan arī uz tiem gadījumiem, kad noteiktas darbības veic amatpersonas, kas nozīmētas saskaņā ar to dalībvalstu tiesību aktiem, kurās rūpīgā pārbaude notiek (4. rindkopa). Abos gadījumos būtu jānodrošina, ka Komisijas amatpersonām ir pieejami šie dati tikai vajadzības gadījumā (t. i., kontroles nolūkos), arī gadījumos, kad valsts tiesību akti varētu atļaut piekļuvi citos nolūkos. EDAU aicina likumdevēju šajā ziņā tekstā iekļaut precizējumus.

28.

Atbilstīgi horizontālās regulas 102. pantam dalībvalstis nosūta Komisijai noteiktu kategoriju informāciju, deklarācijas un dokumentus. Tajos iekļauts arī “visu pieejamo veikto revīziju un pārbaužu kopsavilkums” (102. panta 1. punkta c) apakšpunkta v) daļa). Šajā gadījumā būtu vai nu jānorāda, ka šajos kopsavilkumos netiks iekļauti nekādi personas dati, vai, ja personas dati ir vajadzīgi, būtu jānorāda nolūks, kādā šie dati ir jānosūta.

29.

Horizontālās regulas 70. panta 1. punktā teikts, ka elektroniskā datubāze ļauj “ar dalībvalsts kompetentās iestādes starpniecību” iepazīties ar datiem, sākot no 2000. gada un ļauj “tieši un nekavējoties iepazīties” ar datiem, kas saistīti ar “vismaz” pieciem iepriekšējiem kalendārajiem gadiem pēc kārtas (31).

30.

Maksājumtiesību identifikācijas un reģistrācijas sistēma ļauj “pārbaudīt tiesības un veikt kontrolpārbaudes ar atbalsta pieteikumiem un lauksaimniecībā izmantojamo zemes gabalu identifikācijas sistēmu”. Horizontālās regulas 72. panta 2. punkts nosaka, ka dati ir pieejami “vismaz” četrus gadus (32).

31.

Saistībā ar šīm divām sistēmām EDAU atgādina Direktīvas 95/46/EK 6. panta 1. punkta e) apakšpunktu un Regulas (EK) Nr. 45/2001 4. panta 1. punkta e) apakšpunktu, kas nosaka, ka datus nedrīkst saglabāt identificējamā veidā ilgāk, kā tas nepieciešams nolūkiem, kuriem tos vāca. Tas nozīmē, ka ir jānosaka ne tikai minimālie, bet arī maksimālie glabāšanas periodi.

32.

Regulas pa vienoto TKO 157. panta 1. punkta otrā rindkopa nosaka, ka datus var nosūtīt trešām valstīm un starptautiskām organizācijām. EDAU vēlētos atgādināt, ka, ja nav piemērojama neviena no atkāpēm, ko paredz Direktīvas 95/46/EK 26. pants vai Regulas (EK) Nr. 45/2001 9. panta 6. punkts (piemēram, ja pārsūtīšana vajadzīga vai ir likumīgi prasīta, pamatojoties uz svarīgām sabiedrības interesēm), personas datu nosūtīšana valstīm, kurām nav piemērotas aizsardzības, būtu attaisnojama tikai, izskatot katru gadījumu atsevišķi.

33.

Šādā gadījumā būtu jānorāda pārsūtīšanas konkrētais iemesls (piemēram, saistībā ar starptautisku līgumu īstenošanu) (33). Attiecīgajos starptautiskajos līgumos būtu jāiekļauj konkrēti drošības pasākumi attiecībā uz privātuma un personas datu aizsardzību un šo tiesību realizāciju no datu subjektu puses. Turklāt, ja datus pārsūta Komisija, atļauju veikt pārsūtīšanu būtu jāizsniedz EDAU (34).

34.

Horizontālās regulas 70. apsvērumā teikts, ka jauni noteikumi par informācijas par atbalsta saņēmējiem publicēšanu, “ņemot vērā Tiesas celtos iebildumus” Schecke (35) lietā, pašreiz tiek gatavoti.

35.

EDAU vēlētos atgādināt, ka noteikumos par informācijas par atbalsta saņēmējiem publicēšanu būtu jāievēro proporcionalitātes princips. Kā apstiprinājusi Tiesa (36), ir jāpanāk pareizs līdzsvars starp līdzekļu saņēmēju pamattiesībām uz privātumu un datu aizsardzību un Eiropas Savienības interesēm nodrošināt valsts naudas līdzekļu pārredzamību un saprātīgu pārvaldību.

36.

Tas ir būtiski arī attiecībā uz regulas par vienotu TKO 157. panta 1. punkta otro rindkopu, saskaņā ar kuru datus var “darīt zināmus atklātībai, ievērojot personas datu aizsardzību un uzņēmumu likumīgās intereses savu komercnoslēpumu aizsargāšanā”. 157. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 157. panta 3. punkta c) apakšpunkts pilnvaro Komisiju pieņemt deleģētos aktus par “nosacījumiem un līdzekļiem informācijas publiskošanai” un īstenošanas aktus par kārtību, kādā informāciju un dokumentus dara pieejamus.

37.

EDAU atzinīgi novērtē to, ka uz informācijas un dokumentu publicēšanu attiecas personas datu aizsardzība. Taču tādi būtiski elementi kā publicēšanas nolūks un datu kategorijas būtu jāprecizē priekšlikumos nevis īstenošanas vai deleģētajos aktos.

38.

Būtu jāprecizē datu subjektu tiesības, jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz informāciju un tiesībām uz piekļuvi. Jo īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz horizontālās regulas 81. pantu, saskaņā ar kuru var pārbaudīt atbalsta saņēmēju, kā arī piegādātāju, klientu, pārvadātāju un citu trešo personu komercdokumentus. Lai gan atbalsta saņēmēji varētu zināt, ka viņu dati tiek apstrādāti, arī trešās personas būtu atbilstīgi jāinformē (piemēram, ar privātuma paziņojumu, ko nosūta datu savākšanas brīdī, un informāciju, kas sniegta visās attiecīgajās tīmekļa vietnēs un dokumentos), ka viņu datus varētu izmantot kontroles nolūkos. Pienākums informēt datu subjektus, tostarp trešās personas, būtu jāiekļauj priekšlikumos.

39.

Būtu jāparedz drošības pasākumi, jo īpaši tas attiecas uz elektroniskām datubāzēm un sistēmām. Būtu jāņem vērā atbildības un integrētie privātuma principi. Saraksts ar drošības pasākumiem, kas jāpieņem attiecībā uz šīm elektroniskajām datubāzēm un sistēmām, būtu ieviešams vismaz ar deleģētajiem vai īstenošanas aktiem. Tas viss ir pats svarīgākais, jo saistībā ar pārbaudēm un rūpīgu kontroli apstrādātie personas dati var ietvert datus par aizdomām par veiktiem nodarījumiem.

40.

EDAU atzinīgi novērtē horizontālās regulas 103. pantā ietvertās prasības attiecībā uz konfidencialitāti un dienesta noslēpuma aizsardzību, veicot pārbaudes, šīs pašas regulas 79.–88. panta nozīmē.

41.

EDAU uzskata, ka, lai palielinātu juridisku skaidrību, priekšlikumos paredzēto datu apstrādes darbību galvenos aspektus un nepieciešamos datu aizsardzības pasākumus būtu jāregulē galvenajos leģislatīvajos tekstos nevis deleģētajos vai īstenošanas aktos:

42.

Šos elementus var turpināt izstrādāt deleģētajos vai īstenošanas aktos. EDAU sagaida, ka par to ar viņu notiks apspriešanās.

43.

Turklāt drošības pasākumi, jo īpaši attiecībā uz elektroniskām datubāzēm un sistēmām, būtu jāparedz vismaz īstenošanas vai deleģētajos aktos. Būtu jāņem vērā atbildības un integrētie privātuma principi.

44.

Visbeidzot, ņemot vērā to, ka dažos gadījumos var tikt apstrādāti dati, kas attiecas uz (iespējamiem) nodarījumiem (piemēram, attiecībā uz krāpšanu), var būt vajadzīga iepriekšēja pārbaude, ko veic kompetento valsts datu aizsardzības iestādes vai EDAU.

9.2.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/10

1.

2011. gada 18. maijā Komisija pieņēma likumdošanas instrumentu par noziegumos cietušo aizsardzību paketi. Likumdošanas paketē iekļauta direktīva, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus (“ierosinātā Direktīva”) un priekšlikumu regulai par aizsardzības pasākumu civillietās savstarpēju atzīšanu (“ierosinātā Regula”) (3). Abiem priekšlikumiem pievienots Komisijas paziņojums par cietušo tiesību stiprināšanu ES (4).

2.

Konsultācijas ar EDAU saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 28. panta 2. punktu nenotika, neskatoties uz to, ka šī likumdošanas iniciatīva bija iekļauta EDAU likumdošanas apspriežu prioritātēs (5). Tāpēc šis atzinums ir balstīts uz tās pašas regulas 41. panta 2. punktu. EDAU iesaka iekļaut atsauci uz šo atzinumu pieņemto instrumentu preambulā.

3.

EDAU atzinīgi vērtē likumdošanas paketes politikas mērķus, kas atbilstīgi Stokholmas programmai un tās rīcības plānam paredz stiprināt noziegumos cietušo tiesības un nodrošināt, ka tiek apmierinātas viņu aizsardzības, atbalsta un piekļuves tiesu sistēmai vajadzības (6).

4.

Paredzēts, ka ierosinātā Direktīva aizstās Padomes pamatlēmumu 2001/220/TI par cietušo statusu kriminālprocesā (7). Tajā noteikti kopēji minimuma noteikumi attiecībā uz noziegumos cietušo tiesībām, atbalstu un aizsardzību. Konkrēti, ierosinātās Direktīvas mērķis ir nodrošināt, lai pret visiem cietušajiem izturētos ar cieņu, lai tiktu ņemtas vērā neaizsargātu cietušo īpašās vajadzības, lai cietušie saņemtu adekvātu atbalstu un informāciju un lai viņi varētu piedalīties procesā (8).

5.

Ierosinātās Regulas mērķis ir nodrošināt, lai cietušajiem, kuri izmanto aizsardzības pasākumu civillietā vienā no dalībvalstīm, tiktu nodrošināta tāda paša līmeņa aizsardzība, ja viņi pārceļas uz citu dalībvalsti, bez atsevišķas procedūras (9). Šis pasākums papildina priekšlikumu Direktīvai par Eiropas aizsardzības rīkojumu (“EAR iniciatīva”), kurā apskatīta aizsardzības pasākumu, kas pieņemti krimināllietās, savstarpējā atzīšana. EAR iniciatīva, par kuru EDAU izdeva atzinumu 2010. gada oktobrī (10), šobrīd tiek apspriesta Eiropas Parlamentā un Padomē.

6.

Privātās dzīves neaizskaramības un personas datu aizsardzībai ir centrālā loma brīvības, drošības un tiesiskuma jomā, kā tas noteikts Stokholmas programmā, un jo īpaši tiesiskās sadarbības krimināllietās kontekstā. 2010. gada oktobrī EDAU izdeva atzinumu par EAR iniciatīvu, uzsverot nepieciešamību nodrošināt konsekventu datu aizsardzības režīmu attiecībā uz iniciatīvām tiesiskās sadarbības krimināllietās jomā (11). Šajā gadījumā EDAU uzsvēra, ka datu apstrādi tiesiskās sadarbības krimināllietās jomā raksturo iesaistīto datu īpaša konfidencialitāte un ietekme, kāda var būt saistītajai datu apstrādei uz datu subjektiem (12). Tāpēc nepieciešams pievērst pienācīgu uzmanību datu aizsardzības aspektiem, kas saistīti ar iniciatīvām šajā jomā un nepieciešamības gadījumā noteikt atbilstošus noteikumus un aizsargpasākumus.

7.

EDAU uzskata, ka privātās dzīves neaizskaramības un personas datu aizsardzība ir būtisks elements cietušo aizsardzībā, kas jānodrošina ierosinātajiem instrumentiem. Tāpēc šajā atzinumā uzsvars likts uz priekšlikumu aspektiem, kas saistīti ar privātās dzīves neaizskaramību, un ierosinātas idejas cietušo aizsardzības uzlabošanai vai stiprināšanai.

8.

Ierosinātās Direktīvas dažādi noteikumi tieši un netieši saistīti ar privātās dzīves neaizskaramību un datu aizsardzību (13). Vispārīgi runājot, EDAU šos noteikumus vērtē atzinīgi, jo to mērķis ir ievērot cietušo privātās dzīves neaizskaramību. Tomēr viņš konstatē, ka dažos gadījumos aizsardzības standartus varētu pastiprināt un padarīt skaidrākus, neskarot to kā minimuma standartu raksturu.

9.

EDAU komentāros uzsvars likts galvenokārt uz šādiem aspektiem: 1) Ierosinātās Direktīvas 23. pantu, kas saistīts ar privātās dzīves aizsardzību un attiecībām ar plašsaziņas līdzekļiem, 2) cietušo tiesībām saņemt informāciju un piekļuvi saviem personas datiem, un 3) cietušā un cietušo aizsardzības dienestu saziņas konfidencialitātes aizsardzība. Šie aspekti ir apskatīti turpmākajās apakšsadaļās.

10.

Ierosinātās Direktīvas galvenais būtiskais ar privāto dzīvi saistītais noteikums ir 23. pants ar virsrakstu “Tiesības uz privātās dzīves aizsardzību”. 23. panta 1. punktā noteikts, ka “Dalībvalstis garantē, ka tiesu iestādes tiesas procesa laikā var pieņemt atbilstošus pasākumus, lai aizsargātu cietušo un viņu ģimenes locekļu privāto dzīvi un fotoattēlus”. Attiecībā uz šo noteikumu EDAU ir dažādi novērojumi:

11.

Pirmkārt, 23. panta 1. punktā nav aptvertas pilnīgas noziegumos cietušo tiesības uz privātās dzīves aizsardzību. Noteikuma aptvērums ir daudz ierobežotāks, jo tas tikai paredz “tiesu iestādēm” pilnvaras pieņemt aizsardzības pasākumus “tiesas procesa laikā”. Taču privātās dzīves aizsardzību vajadzētu garantēt ne tikai “tiesas procesa laikā”, bet arī izmeklēšanas un pirmstiesas posma laikā. Vispārīgāk privātās dzīves neaizskaramību nepieciešamības gadījumā vajadzētu garantēt, sākot no pirmā kontakta ar kompetentajām iestādēm, un arī pēc tiesas procesa beigām.

12.

Šajā sakarā ir vērts atzīmēt, ka vairākos starptautiskos instrumentos ir pieņemta ambiciozāka pieeja, salīdzinot ar 23. panta 1. punktu. Eiropas Padomes ieteikumā Rec(2006) 8 par palīdzību noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, piemēram, noteikts, ka “Valstīm jāveic atbilstoši pasākumi, lai pēc iespējas novērstu cietušo privātās dzīves un ģimenes dzīves aizskaršanu, kā arī aizsargātu cietušo personas datus, jo īpaši izmeklēšanas un apsūdzības laikā” (uzsvars pievienots) (14). Līdzīgi noteikumi ir iekļauti citos instrumentos (15).

13.

Ņemot vērā iepriekš norādīto, EDAU iesaka papildināt 23. pantu ar pirmo rindkopu, vispārīgāk nosakot, ka dalībvalstīm pēc iespējas jāgarantē cietušo privātās dzīves un ģimenes dzīves aizsardzība, kā arī cietušo personas datu aizsardzība, sākot no pirmā kontakta ar oficiālajām iestādēm, un pēc kriminālprocesa pabeigšanas. Turklāt, pašreizējo 23. panta 1. punktu vajadzētu izmainīt, lai dotu iespēju tiesu iestādēm pieņemt aizsardzības pasākumus arī “kriminālizmeklēšanas laikā”.

14.

Otrkārt, 23. panta 1. punktā nav nekādu norāžu par specifisko pasākumu, kādus var pieņemt tiesu iestādes cietušā tiesību uz privāto dzīvi aizsardzībai, saturu. EDAU saprot nolūku saglabāt dalībvalstīm maksimālu elastības pakāpi šajā jomā. Taču lielāka precizitāte varētu būt noderīga. Konkrēti, priekšlikumā varētu būt iekļauts saraksts ar minimuma pasākumiem, kādus tiesas iestādes var pieņemt atbilstīgi valsts likumiem, lai aizsargātu cietušā privāto dzīvi (16). Tajā varētu iekļaut, piemēram, šādas pasākumu kategorijas:

15.

Treškārt, 23. pantā nav ietverts neviens noteikums, kas garantētu valsts iestāžu rīcībā esošās informācijas konfidencialitāti. Arī šajā sakarā iepriekš citētais Eiropas Padomes ieteikums Rec(2006) 8 sniedz noderīgus piemērus. 11. punktā Ieteikumā noteikts, ka valstīm jāpieprasa, lai visas aģentūras, kas kontaktējas ar cietušajiem, pieņem skaidrus standartus, saskaņā ar kuriem tās varētu atklāt trešām personām informāciju, kas saņemta no cietušā vai attiecas uz cietušo, tikai ar nosacījumu, ka cietušais ir skaidri piekritis šādai atklāšanai vai arī pastāv juridiska prasība vai pilnvarojums to darīt. EDAU aicina likumdevēju iekļaut līdzīgu noteikumu ierosinātajā Direktīvā.

16.

23. panta otrajā punktā noteikts, ka “Dalībvalstis rosina plašsaziņas līdzekļus ievērot pašregulācijas pasākumus cietušo privātās dzīves, personas neaizskaramības un personas datu aizsardzībai.” Arī šeit priekšlikumā ievērota minimālisma pieeja, tikai atsaucoties uz pašregulācijas instrumentu.

17.

EDAU izprot šādas piesardzīgas attieksmes attiecībā uz šo tēmu iemeslus un vispārīgi piekrīt Komisijas pieejai. Attiecības starp plašsaziņas līdzekļiem un privāto dzīvi ir ārkārtīgi delikātas un sarežģītas. Tā ir joma, kur ES Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteikto robežu ietvaros svarīga loma var būt dažādām tradīcijām un kultūras atšķirībām dalībvalstīs. Šī pieeja šķiet atbilstīga arī pašreizējam datu aizsardzības regulējumam (Direktīvas 95/46/EK 9. pants), kurā dalībvalstīm atstāta samērā plaša rīcības brīvība attiecībā uz datu apstrādi, ko veic žurnālistikas nolūkiem vai mākslinieciskās vai literārās izteiksmes nolūkiem (17).

18.

Kas attiecas uz pašregulāciju, EDAU ir pārliecināts, ka šim instrumentam var būt svarīga loma privātās dzīves neaizskaramības un vārda brīvības saskaņošanā. Turklāt, 23. panta 2. punkts atspoguļo pieeju, kāda ievērota Ieteikumā Rec(2006) 8, kurā arī noteikts, ka valstīm jāveicina, lai plašsaziņas līdzekļi pieņemtu un ievērotu pašregulācijas pasākumus, lai aizsargātu cietušo privāto dzīvi un personas datus (18). Pašregulācijas instrumenti var darboties arī saistībā ar valsts regulējuma noteikumiem, taču šiem noteikumiem jābūt savietojamiem ar ECHR judikatūru attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantu (19).

19.

EDAU atzīmē, ka ierosinātās Direktīvas 3. pantā, kas attiecas uz tiesībām saņemt informāciju pirmajā kontakta reizē ar kompetento iestādi, nav minēta informācija attiecībā uz datu aizsardzību. Lai nodrošinātu atbilstošu cietušo datu aizsardzību, viņiem būtu atbilstošos laikos jāsaņem visa nepieciešamā informācija, kas viņiem ļautu pilnībā saprast, kā tiks apstrādāti viņu personas dati.

20.

Tāpēc EDAU iesaka papildināt 3. pantu ar papildu normu, norādot, ka cietušajiem jāsniedz informācija attiecībā uz turpmāku viņu personas datu apstrādi atbilstīgi Direktīvas 95/46/EK 10. pantam. Turklāt, likumdevējs varētu apsvērt iespēju iekļaut normas par cietušo piekļuvi saviem personas datiem, vienlaicīgi aizsargājot leģitīmās intereses, kas attiecas uz kriminālizmeklēšanu un apsūdzības izvirzīšanu.

21.

Ierosinātajā Direktīvā atzītas noziegumos cietušo tiesības saņemt atbalstu, sākot no brīža, kad noticis noziegums, visā kriminālprocesa laikā un pēc šāda procesa beigām atkarībā no cietušo vajadzībām (20). Noteiktām cietušo kategorijām, piemēram, cietušajiem no seksuālās vardarbības, ar dzimumu saistītiem, rasu naida vai citu aizspriedumu noziegumiem, var būt nepieciešami specializēti atbalsta pakalpojumi (21), tostarp psiholoģiskais atbalsts. Šajos gadījumos saziņa starp cietušo un profesionāļiem, kas sniedz atbalsta pakalpojumus, atbilstoši jāaizsargā no atklāšanas. Ja tas netiek darīts, cietušais var nevēlēties brīvi sazināties ar savu konsultantu. Tāpēc EDAU atzinīgi vērtē 7. pantā ietverto prasību, ka cietušo atbalsta pakalpojumiem jābūt “konfidenciāliem”. Taču šādas konfidencialitātes aptvērums un sekas ir jānosaka skaidrāk.

22.

Īpaši ierosinātajā Direktīvā nav noteikts, vai cietušo saziņa ar atbalsta pakalpojumu sniedzējiem būtu jāuzskata par “privileģētu” tādā nozīmē, ka tiek liegta vai citādi ierobežota tās atklāšana tiesas procesa laikā. Tas tā parasti būtu, ja atbalsta pakalpojumu sniedzējs ir veselības aprūpes speciālists, uz kuru attiecas profesionālās konfidencialitātes pienākums. Taču var iztēloties situācijas, kad atbalstu nesniedz šādi speciālisti. Šādās situācijās ir apšaubāmi, vai cietušais būtu pasargāts no (informācijas) atklāšanas.

23.

Tāpēc EDAU iesaka noteikt, ka šajos konkrētajos noziegumos cietušajiem jābūt tiesībām atteikties atklāt konfidenciālu saziņu ar atbalsta pakalpojuma sniedzēju jebkādos tiesas vai administratīvos procesos un ka šādu saziņu var atklāt trešai personai tikai ar cietušā piekrišanu. Tas tā parasti būtu arī kriminālprocesā, neskarot leģitīmās un pamatotās intereses, kas attiecas uz izmeklēšanu vai apsūdzības izvirzīšanu (piemēram, obligāti nepieciešamu pierādījumu iegūšanu, ko veic tiesu iestādes).

24.

Kā jau norādīts iepriekš, ierosinātā Regula papildina EAR iniciatīvu attiecībā uz aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās. Tā kā ierosinātā Regula attiecas uz tiesisko sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi (22), uz tās piemērošanu attiecas bijušais pirmais pīlārs un tāpēc arī Direktīva 95/46/EK (23). Attiecībā uz EAR iniciatīvu situācija bija atšķirīga.

25.

EDAU tāpēc iesaka iekļaut atsauci uz Direktīvu 95/46/EK vismaz priekšlikuma apsvērumos, norādot, ka personas dati, kas tiek apstrādāti atbilstīgi regulai, jāaizsargā saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem īsteno Direktīvu 95/46/EK.

26.

Saskaņā ar ierosinātās Regulas 5. pantu persona, kas citā dalībvalstī vēlas atsaukties uz aizsardzības rīkojumu, iesniedz kompetentajām iestādēm apliecību. Apliecību izsniedz saskaņā ar standarta veidlapu, kas noteikta ierosinātās Regulas pielikumā. Pielikumā iekļauti gan aizsargātās personas, gan personas, kas rada apdraudējumu, personas dati, kā viņu identitāte un atrašanās vieta, un aizsardzības pasākuma apraksts. EDAU atzīst, ka apliecībā iekļautie personas dati, kā tas pieprasīts pielikumā, principā ir atbilstoši, būtiski un nav pārmērīgi tiem nolūkiem, kādiem tie apkopoti.

27.

Taču no priekšlikuma nekļūst pietiekami skaidrs, kādi aizsargātās personas dati tiks paziņoti personai, kas rada apdraudējumu, jo īpaši, saskaņā ar 13. pantu (24). Šajā sakarā EDAU uzskata, ka personai, kas rada apdraudējumu, vajadzētu saņemt tikai tos personas datus, kas ir stingri nepieciešami pasākuma izpildei. Turklāt, attiecīgajai paziņošanai vajadzētu pēc iespējas novērst aizsargātās personas adreses vai citas kontaktinformācijas atklāšanu (25). Šāds ierobežojums būtu jānosaka 13. panta tekstā.

28.

EDAU atzinīgi vērtē abu izskatāmo priekšlikumu politikas mērķus un kopumā piekrīt Komisijas pieejai. Tomēr, viņš konstatē, ka cietušo privātās dzīves un personas datu aizsardzību ierosinātajā Direktīvā atsevišķos gadījumos varētu pastiprināt un padarīt skaidrāku.

29.

Kas attiecas uz ierosināto Direktīvu par noziegumos cietušo tiesībām, atbalstu un aizsardzību, EDAU iesaka likumdevējam:

30.

Kas attiecas uz ierosināto Regulu par aizsardzības pasākumu savstarpējo atzīšanu civillietās, EDAU iesaka likumdevējam:

9.2.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/16

1.

Komisija 2011. gada 28. novembrī pieņēma priekšlikumu Padomes Lēmumam par Nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par pasažieru datu reģistra (PDR) ierakstu izmantošanu un pārsūtīšanu Amerikas Savienoto Valstu Iekšzemes drošības departamentam (3) (turpmāk tekstā: “nolīgums”).

2.

2011. gada 9. novembrī paātrinātas procedūras ietvaros ar EDAU notika neoficiāla apspriešanās par priekšlikuma projektu. 2011. gada 11. novembrī viņš deva dažas atsauksmes. Šī atzinuma mērķis ir papildināt šīs atsauksmes, ņemot vērā šo priekšlikumu, un padarīt viņa viedokli publiski pieejamu. Šis atzinums balstās arī uz vairākiem agrākiem EDAU un 29. panta darba grupas izteikumiem attiecībā uz PDR.

3.

Nolīguma mērķis ir nodrošināt stabilu tiesisku pamatu PDR datu pārsūtīšanai no Eiropas Savienības Amerikas Savienotajām Valstīm. Pārsūtīšana pašreiz tiek pamatota ar 2007. gada nolīgumu (4), jo Parlaments nolēma atlikt savu balsojumu par piekrišanu līdz tam, kad būs ņemtas vērā tā bažas par datu aizsardzību. Proti, savā 2010. gada 5. maija rezolūcijā (5) Parlaments minēja šādas prasības:

4.

Šis nolīgums ir jāaplūko, ņemot vērā vispārējo pieeju pasažieru datu reģistram, kas ietver sarunas ar citām trešām valstīm (proti, Austrāliju (8) un Kanādu (9)), un priekšlikumu par pasažieru datu reģistra sistēmu Eiropas Savienības līmenī (10). Tas attiecas arī uz pašreiz notiekošajām sarunām par nolīgumu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm attiecībā uz personas datu apmaiņu policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās ietvaros (11). Plašākā kontekstā nolīgums tika parafēts dažas nedēļas pirms paredzamās priekšlikuma par vispārējā datu aizsardzības regulējuma pārskatīšanu pieņemšanu (12).

5.

EDAU atzinīgi novērtē šo vispārējo pieeju, kuras mērķis ir nodrošināt saskaņotu tiesisko regulējumu nolīgumiem par pasažieru datu reģistru atbilstīgi Eiropas Savienības tiesību aktu prasībām. Taču viņš pauž nožēlu, ka šis laika ierobežojums neļauj nodrošināt praksē šo nolīgumu atbilstību jaunajiem Eiropas Savienības datu aizsardzības noteikumiem. Viņš arī vēlētos atgādināt, ka Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu nolīgumam par pasažieru datu reģistru būtu piemērojama vispārējā vienošanās starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm.

6.

Saskaņā ar ES pamattiesību hartu jebkādam pamattiesību un brīvību ierobežojumam jābūt nepieciešamam, proporcionālam un tiesību aktos noteiktam. Kā jau atkārtoti minējis EDAU (13) un 29. panta darba grupa (14), līdz šim nav parādīts, cik nepieciešamas un proporcionālas ir PDR sistēmas un PDR datu pārsūtīšana lielos apmēros. Arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Pamattiesību aģentūra piekrīt šim viedoklim (15). Konkrētās piezīmes turpmāk tekstā nemaina šo iepriekšējo un būtisko novērojumu.

7.

Lai gan šajā nolīgumā ir daži uzlabojumi salīdzinājumā ar 2007. gada nolīgumu, un tas ietver atbilstīgas garantijas par datu drošību un uzraudzību, šķiet, ka nav novērstas ne galvenās bažas, kas izteiktas iepriekš minētos atzinumos, ne arī izpildīti Eiropas Parlamenta izvirzītie nosacījumi piekrišanas došanai (16).

8.

Nolīguma 4. panta 1. punkts nosaka, ka Amerikas Savienotajās Valstīs PDR datus apstrādā, lai novērstu, atklātu, izmeklētu un sauktu pie atbildības par a) teroristu nodarījumiem un saistītiem noziegumiem un b) noziegumiem, kas ir sodāmi ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem vai ilgāk un kuriem pēc savas būtības ir starptautisks raksturs. Daži no šiem jēdzieniem ir aprakstīti sīkāk.

9.

Lai gan šīs definīcijas ir precīzākas nekā 2007. gada nolīgumā, tomēr joprojām ir daži neskaidri jēdzieni un izņēmumi, kas varētu pārkāpt nolūka ierobežojumu un apdraudēt juridisku skaidrību. Proti:

10.

Nolīguma I pielikumā ietverti 19 veidu dati, kas tiks sūtīti uz ASV. Lielākā daļa no tiem ietver arī dažādas datu kategorijas un ir identiski datu laukiem 2007. gada nolīgumā, kurus EDAU un 29. panta darba grupa jau bija uzskatījusi par neproporcionāliem (18).

11.

Tas jo īpaši attiecas uz sadaļu “Vispārīgas piezīmes, tostarp cita papildu informācija (OSI) (19), īpašu pakalpojumu informācija (SSI) (20) un īpašu pakalpojumu pieprasījuma (SSR) (21) informācija”, kas var atklāt datus, kuri attiecas uz reliģisko pārliecību (piemēram, ēdienu izvēle) vai veselības stāvokli (piemēram, pieprasījums pēc ratiņkrēsla). Šādi sensitīvi dati būtu skaidri izslēdzami no saraksta.

12.

Novērtējot saraksta proporcionalitāti, būtu jāņem vērā arī tas, ka modernizētas pārsūtīšanas dēļ (nolīguma 15. panta 3. punkts) šīs kategorijas attieksies ne tikai uz reālajiem pasažieriem, bet arī uz tām personām, kas tomēr neaizlido (piemēram, sakarā ar lidojumu atcelšanu).

13.

Turklāt atvērtu datu lauku esība varētu mazināt juridisko skaidrību. Būtu labāk jādefinē tādas kategorijas kā “visa pieejamā kontaktinformācija”, “visa informācija par bagāžu” un “vispārīgas piezīmes”.

14.

Tāpēc saraksts būtu jāsašaurina. Saskaņā ar 29. panta darba grupas atzinumu (22), mēs uzskatām, ka datus būtu jāierobežo līdz šādai informācijai: pasažiera PDR rezervācijas kods, rezervācijas datums, paredzētā ceļojuma datums(-i), pasažiera vārds, pārējie vārdi PDR, viss ceļojuma maršruts, brīvu biļešu identifikatori, vienvirziena biļetes, dati par biļetes izdošanu, automatizēts biļetes cenas piedāvājums, datums, biļetes numurs, biļetes izdošanas datums, dati par neierašanos, bagāžas numurs, bagāžas talonu numuri, dati par ierašanos pēdējā brīdī bez reģistrācijas, bagāžas numurs katrā segmentā, tīši/netīši jauninājumi, vēsturiskas izmaiņas PDR datos attiecībā uz iepriekš minētajām pozīcijām.

15.

Nolīguma 6. pantā noteikts, ka IDD automātiski filtrē un maskē sensitīvos datus. Taču sensitīvi dati tiks glabāti vismaz 30 dienas, un tos var izmantot noteiktos gadījumos (6. panta 4. punkts). EDAU gribētu uzsvērt, ka pat pēc nomaskēšanas šie dati joprojām būs “sensitīvi” un attieksies uz identificējamām fiziskām personām.

16.

Kā jau EDAU minējis, IDD nebūtu jāapstrādā sensitīvie dati attiecībā uz Eiropas Savienības pilsoņiem, pat ja, tos saņemot, tie ir maskēti. EDAU iesaka nolīguma tekstā precizēt, ka gaisa pārvadātājiem nebūtu jāpārsūta sensitīvi dati Iekšzemes drošības departamentam.

17.

8. pantā noteikts, ka PDR datus glabā aktīvā datubāzē ilgākais 5 gadus un pēc tam pārvieto uz neaktīvu datubāzi un glabā ilgākais 10 gadus. Šis maksimālais 15 gadu glabāšanas periods ir acīmredzami neproporcionāls, neatkarīgi no tā, vai datus glabā “aktīvajā” vai “neaktīvajā” datubāzē, kā jau pasvītrojis EDAU un 29. panta darba grupa.

18.

8. panta 1. punktā noteikts, ka datus “depersonalizē un maskē” sešus mēnešus pēc tam, kad IDD tos ir saņēmis. Taču gan “maskētie” dati, gan dati, ko glabā “neaktīvā datubāzē”, ir personas dati, kamēr tie nav anonimizēti. Tādējādi dati būtu jāanonimizē (neatgriezeniski) vai jāizdzēš nekavējoties pēc izanalizēšanas vai ilgākais pēc 6 mēnešiem.

19.

EDAU atzinīgi novērtē 15. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka datus pārsūta ar “push” metodi. Taču 15. panta 5. punktā pieprasīts pārvadātājiem atsevišķos gadījumos “nodrošināt piekļuvi” PDR datiem. Lai galīgi novērstu “pull” sistēmas izmantošanu un ņemot vērā bažas, ko nesen vēlreiz pasvītrojusi 29. panta darba grupa (23), mēs stingri iesakām noteikt, lai nolīgums skaidri aizliegtu iespēju ASV amatpersonām atsevišķi piekļūt datiem, izmantojot “pull” sistēmu.

20.

Nolīgumā būtu jādefinē gaisa pārvadātāju veikto pārsūtījumu Iekšzemes drošības departamentam skaits un periodiskums. Lai veicinātu juridisku skaidrību, būtu sīkāk jāizklāsta arī apstākļi, kādos atļaujama datu papildu pārsūtīšana.

21.

EDAU atzinīgi novērtē 5. pantu par datu drošību un integritāti un, jo īpaši, pienākumu paziņot attiecīgajām personām par privātuma incidentu gadījumiem. Taču būtu jāizskaidro šādi datu drošības paziņojuma faktori:

22.

EDAU atbalsta pienākumu reģistrēt vai dokumentēt jebkuru piekļuvi PDR datiem un to apstrādi, jo tas ļauj pārbaudīt, vai IDD ir atbilstīgi izmantojis PDR datus un vai ir bijusi kāda neatļauta piekļuve sistēmai.

23.

EDAU atzinīgi novērtē faktu, ka, kā noteikts 14. panta 1. punktā, atbilstību nolīgumā paredzētajiem privātuma aizsardzības pasākumiem neatkarīgi izskata un uzrauga departamenta privātuma amatpersonas, tostarp IDD galvenā privātuma amatpersona. Taču, lai nodrošinātu datu subjektu tiesību efektīvu īstenošanu, EDAU un valstu datu aizsardzības iestādēm būtu jāstrādā kopā ar IDD pie šo tiesību īstenošanas procedūrām un kārtības (24). EDAU atzinīgi novērtētu atsauci uz šo sadarbību nolīgumā.

24.

EDAU viennozīmīgi atbalsta tiesības uz kompensāciju “neatkarīgi no pilsonības, izcelsmes valsts vai dzīvesvietas”, kas paredzētas 14. panta 1. punkta otrajā rindkopā. Taču viņš pauž nožēlu, ka 21. pantā skaidri noteikts, ka ar nolīgumu “saskaņā ar ASV tiesību aktiem netiek paredzētas vai piešķirtas nekādas tiesības vai priekšrocības nevienai personai”. Pat ja saskaņā ar nolīgumu Amerikas Savienotajās Valstīs ir garantētas tiesības uz “pārsūdzību”, šādas tiesības var nebūt līdzvērtīgas tiesībām uz efektīvu tiesas kompensāciju Eiropas Savienībā, jo īpaši, ņemot vērā 21. pantā minēto ierobežojumu.

25.

Nolīguma 16. pantā ir aizliegums pārsūtīt datus tādām valsts iestādēm, kas PDR datiem nepiemēro “līdzvērtīgus vai salīdzināmus” aizsardzības pasākumus, kuri paredzēti šajā nolīgumā. EDAU atzinīgi novērtē šo noteikumu. Taču būtu sīkāk jāprecizē to iestāžu saraksts, kuras drīkst saņemt PDR datus. Attiecībā uz starptautiska mēroga pārsūtījumiem nolīgumā noteikts, ka tos var veikt tikai tad, ja datu saņēmējs plāno izmantot šos datus saskaņā ar šo nolīgumu un, izņemot ārkārtas gadījumus, nodrošina tādus privātuma aizsardzības pasākumus, kas ir “salīdzināmi” ar tiem, kuri paredzēti nolīgumā.

26.

Attiecībā uz nolīgumā izmantoto formulējumu “salīdzināmi” vai “līdzvērtīgi” EDAU vēlētos uzsvērt, ka IDD nedrīkstētu veikt nekādu iekšzemes vai starptautiska mēroga datu tālāku pārsūtīšanu, ja saņēmējs nenodrošina tikpat stingru aizsardzības pasākumu izpildi kā tie, kas paredzēti šajā nolīgumā. Nolīgumā būtu arī jāprecizē, ka PDR datu pārsūtīšana notiek, izskatot katru gadījumu atsevišķi, nodrošinot, ka attiecīgajiem saņēmējiem tiek pārsūtīti tikai vajadzīgie dati, un nebūtu pieļaujamas nekādas atkāpes. Turklāt EDAU iesaka, ka datu pārsūtīšanai trešām valstīm vajadzētu notikt ar tiesas atļauju.

27.

17. panta 4. punktā teikts, ka, ja kādas ES dalībvalsts pastāvīgā iedzīvotāja dati tiek pārsūtīti trešai valstij, attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes jāinformē gadījumos, kad IDD ir informēts par šo situāciju. Šis nosacījums būtu jāsvītro, jo IDD būtu vienmēr jābūt informētam par datu tālāku nosūtīšanu trešām valstīm.

28.

Nav skaidrs, kāda ir Amerikas Savienoto Valstu izvēlētā juridiskā forma šā nolīguma noslēgšanai un kā šis nolīgums kļūs juridiski saistošs Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas būtu jāprecizē.

29.

20. panta 2. punkts attiecas uz saskaņotību ar iespējamo ES PDR sistēmu. EDAU atzīmē, ka, apspriežoties par šā nolīguma pielāgošanu, jo īpaši būtu jāizskata, “vai jebkādā plānotā ES PDR sistēmā tiktu piemēroti datu aizsardzības standarti, kas ir mazāk stingri nekā šajā nolīgumā paredzētie standarti”. Lai nodrošinātu konsekvenci, jebkurā pielāgojumā arī (un jo īpaši) būtu jāņem vērā stingrāki aizsardzības pasākumi jebkurā turpmākajā PDR sistēmā.

30.

Nolīgums būtu jāpārskata, arī ņemot vērā jauno datu aizsardzības sistēmu un iespējamo vispārēja nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par apmaiņu ar personas datiem policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās ietvaros. Varētu tikt pievienots jauns, 20. panta 2. punktam līdzīgs, noteikums, kas paredzētu, ka “tad, ja Eiropas Savienība pieņem jaunu datu aizsardzības tiesisko regulējumu vai ja Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis noslēdz jaunu nolīgumu par datu apmaiņu, Puses savstarpēji apspriežas, lai izlemtu, vai nepieciešams attiecīgi pielāgot šo nolīgumu. Apspriedēs jo īpaši izskata, vai jebkādos plānotajos grozījumos ES datu aizsardzības tiesiskajā regulējumā vai jebkādos turpmākajos Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu datu aizsardzības nolīgumos tiktu piemēroti datu aizsardzības standarti, kas ir stingrāki nekā šajā nolīgumā paredzētie standarti”.

31.

Attiecībā uz nolīguma pārskatīšanu (23. pants) EDAU uzskata, ka valsts datu aizsardzības iestādēm būtu jābūt skaidri iekļautām pārskatīšanas darba grupā. Pārskatīšanai būtu jākoncentrējas arī uz pasākumu nepieciešamības un proporcionalitātes novērtēšanu, uz datu subjektu tiesību efektīvu īstenošanu un jāiekļauj pārbaude par to, kā datu subjektu pieprasījumi tiek apstrādāti praksē, jo īpaši, ja nav atļauta tieša piekļuve datiem. Būtu jākonkretizē pārskatīšanas biežums.

32.

EDAU atzinīgi novērtē datu drošības aizsardzības pasākumus un uzraudzību, ko paredz nolīgums, un uzlabojumus salīdzinājumā ar 2007. gada nolīgumu. Tomēr vēl ir daudz bažu, jo īpaši attiecībā uz saskaņotību ar vispārējo pieeju pasažieru datu reģistram, nolūka ierobežojumam, Iekšzemes drošības departamentam pārsūtāmo datu kategorijām, sensitīvu datu apstrādi, glabāšanas periodu, “push” metodes piemērošanas izņēmumiem, datu subjektu tiesībām un tālāku pārsūtīšanu.

33.

Šie apsvērumi nav pretrunā ar nepieciešamības un proporcionalitātes prasībām jebkurai likumīgai PDR sistēmai un nolīgumu, kas paredz PDR datu liela apjoma pārsūtīšanu no Eiropas Savienības uz trešām valstīm. Kā Eiropas Parlaments atkārtoti apstiprināja savā 5. maija rezolūcijā, “nepieciešamība un proporcionalitāte ir galvenie principi, bez kuriem cīņa pret terorismu nekad nebūs efektīva”.

9.2.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/23

9.2.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/24

1.

Regulā (EEK) Nr. 574/72 ir noteikts, ka citā valūtā izteiktu summu konversijas kurss ir tas, kuru aprēķinājusi Komisija un kura pamatā ir Eiropas Centrālās bankas publicēto atsauces kursu mēneša vidējais rādītājs atskaites periodā, kas precizēts 2. punktā.

2.

Atskaites periodi ir šādi:

Valūtas konversijas kursus publicē otrajā februāra, maija, augusta un novembra Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša (“C” sērija) izdevumā.

9.2.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/26

A.

Šis paziņojums ir pieņemts, ievērojot Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (turpmāk “EEZ līgums”) un nolīguma starp EBTA valstīm par Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidi (turpmāk “Uzraudzības un Tiesas nolīgums”) noteikumus.

B.

Eiropas Komisija (turpmāk “Komisija”) ir izdevusi Norādījumus par EK līguma 81. panta piemērošanu jūras transporta pakalpojumiem (1). Minētajā juridiski nesaistošajā aktā ir noteikti principi, kurus ievēros Eiropas Kopienu Komisija, definējot tirgus un novērtējot sadarbības nolīgumus par tiem jūras transporta pakalpojumiem, kurus tieši ietekmē izmaiņas, kas ieviestas ar Padomes 2006. gada 25. septembra Regulu (EK) Nr. 1419/2006, proti, par līnijpārvadājumu pakalpojumiem, kabotāžas un starptautiskiem līgumreisu kuģu pakalpojumiem (2).

C.

EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka iepriekšminētais akts attiecas uz EEZ. Lai saglabātu vienlīdzīgus konkurences nosacījumus un nodrošinātu EEZ konkurences noteikumu vienveidīgu piemērošanu visā Eiropas Ekonomikas zonā, EBTA Uzraudzības iestāde pieņem šo paziņojumu saskaņā ar pilnvarām, kas tai piešķirtas ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Uzraudzības iestāde plāno ievērot šajā paziņojumā izklāstītos principus un noteikumus, piemērojot attiecīgos EEZ noteikumus konkrētā lietā (3).

D.

Šā paziņojuma mērķis jo īpaši ir sniegt norādījumus par to, kā EBTA Uzraudzības iestāde piemēros 53. pantu, definējot tirgus un novērtējot sadarbības nolīgumus līnijpārvadājumu, kabotāžas un starptautisko līgumreisu kuģu pakalpojumu jomā.

E.

Šis paziņojums attiecas uz lietām, kurās saskaņā ar EEZ līguma 56. pantu ir kompetentā uzraudzības iestāde ir Iestāde.

1.

Šajos norādījumos ir noteikti principi, kurus ievēros EBTA Uzraudzības iestāde, definējot tirgus un novērtējot sadarbības nolīgumus par tiem jūras transporta pakalpojumiem, kurus tieši ietekmē izmaiņas, kas ieviestas EEZ līgumā, iekļaujot tajā Padomes Regulu (EK) Nr. 1419/2006, proti, par līnijpārvadājumu, kabotāžas un starptautisko līgumreisu kuģu pakalpojumiem (4).

2.

Norādījumu mērķis ir palīdzēt uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, kas sniedz šos pakalpojumus – galvenokārt uz ostu(-ām) Eiropas Ekonomikas zonā un/vai no tās(-m), – noteikt, vai to nolīgumi (5) ir saderīgi ar EEZ līguma 53. pantu. Šie norādījumi neattiecas uz citām nozarēm.

3.

Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1419/2006 tika paplašināta darbības joma Padomes 2002. gada 16. decembra Regulai (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti EK līguma 81. un 82. pantā (6), un Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulai (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar EK līguma 81. un 82. pantu, ko vada Komisija (7), ietverot tajā kabotāžas un līgumreisu kuģu pakalpojumus. Ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1419/2006 iekļaušanu EEZ līgumā tādējādi attiecīgi tika grozīti attiecīgie EEZ noteikumi. Tādējādi kopš 2006. gada 9. decembra uz visām jūras transporta pakalpojumu nozarēm attiecas vispārīgie procedūras noteikumi.

4.

Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1419/2006 tika atcelta arī Padomes 1986. gada 22. decembra Regula (EEK) Nr. 4056/86 par to, kā Līguma 85. un 86. pantu (pašreizējo 81. un 82. pantu) piemērot attiecībā uz jūras transportu (8), kurā bija noteikts grupu atbrīvojums līnijpārvadātāju konferencēm, kas laineru kuģniecībām ļāva līnijpārvadātāju konferencēs noteikt pārvadājumu cenas un citus noteikumus, jo šī konferenču sistēma vairs neatbilda Līguma 81. panta 3. punkta kritērijiem. Tādējādi, iekļaujot Padomes Regulu (EK) Nr. 1419/2006 EEZ līgumā, uz konferenču sistēmu no 2008. gada 18. oktobra vairs neattiecās grupas atbrīvojums no aizlieguma, kas paredzēts EEZ līguma 53. panta 1. punktā. Pēc šā datuma līnijpārvadātājiem, kuri veic pārvadājumus uz vienu vai vairākām Eiropas Ekonomikas zonas ostām un/vai no tām, ir jāizbeidz visa līnijpārvadātāju konferenču darbība, kura ir pretrunā EEZ līguma 53. pantam. Šis noteikums stājas spēkā neatkarīgi no tā, vai citās jurisdikcijās cenu noteikšana līnijpārvadātāju konferencēs vai ar apspriešanās ceļā noslēgtiem nolīgumiem ir tieši vai netieši atļauta. Turklāt konferenču dalībniekiem ir jānodrošina, ka visi nolīgumi, kas noslēgti saskaņā ar konferenču sistēmu, no 2008. gada 18. oktobra ir saskaņā ar EEZ līguma 53. pantu.

5.

Šie norādījumi papildina nostādnes, ko Iestāde jau ir pieņēmusi citos paziņojumos. Tā kā jūras transporta pakalpojumus raksturo intensīvi sadarbības nolīgumi starp konkurējošiem pārvadātājiem, īpaši nozīmīgi ir norādījumi par EEZ līguma 53. panta piemērošanu horizontālajiem sadarbības nolīgumiem (9) un norādījumi par EEZ līguma 53. panta 3. punkta piemērošanu (10).

6.

Uz līnijpārvadājumu jomas horizontālajiem sadarbības nolīgumiem par kopīgu pakalpojumu sniegšanu attiecas Komisijas 2000. gada 19. aprīļa Regula (EK) Nr. 823/2000 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu dažiem laineru kuģniecības uzņēmumu nolīgumu, lēmumu un saskaņotas darbības paveidiem (konsorcijiem), kas iekļauta EEZ līgumā (11). 2010. gada 26. aprīlī Komisijas Regulu (EK) Nr. 823/2000 aizstās ar Komisijas 2009. gada 28. septembra Regulu (EK) Nr. 906/2009 (12). Šajās regulās, kas iekļautas EEZ līgumā, izklāstīti nosacījumi saskaņā ar EEZ līguma 53. panta 3. punktu, kas paredz, ka EEZ līguma 53. panta 1. punktā noteiktais aizliegums neattiecas uz nolīgumiem starp diviem vai vairākiem kuģu pārvadātājiem (konsorcijiem).

7.

Šie norādījumi neskar EEZ līguma 53. panta interpretāciju, kuru varētu sniegt EBTA Tiesa, Tiesa vai Eiropas Savienības Vispārējā tiesa. Šajos norādījumos ietvertie principi ir piemērojami atbilstīgi katras konkrētās lietas apstākļiem.

8.

Iestāde šos norādījumus piemēros piecus gadus.

9.

Līnijpārvadājumu pakalpojumi, kabotāžas un līgumreisu kuģu pakalpojumi ir tās jūras transporta nozares, ko tieši ietekmē grozījumi, kas ieviesti, iekļaujot EEZ līgumā Padomes Regulu (EK) Nr. 1419/2006.

10.

Līnijpārvadājumi ietver regulārus kravu pārvadājumus, galvenokārt konteineros, uz ostām kāda konkrēta ģeogrāfiska maršruta ietvaros, ko sauc par tirdzniecības maršrutu. Cita raksturīga līnījpārvadājumu īpašība ir tas, ka reisu grafiki un kuģošanas datumi tiek izsludināti iepriekš un pakalpojumi ir pieejami visiem transporta lietotājiem.

11.

EEZ līguma XIV pielikuma G nodaļas 11. punktā (13) iekļautās Padomes Regulas (EEK) Nr. 4056/86 1. panta 3. punkta a) apakšpunktā līgumreisu kuģu pakalpojumi ir definēti kā kravu pārvadāšana vienā veselumā vai sīkākā sadalījumā kuģī, ko pilnībā vai daļēji nofraktējis viens vai vairāki kravas sūtītāji, kura pamatā ir reisa frakts vai laika frakts, vai jebkura cita veida līgums, kas paredzēts neregulārai vai nereklamētai kuģošanai, kur katru reizi brīvi vienojas par pārvadājumu likmēm saskaņā ar piedāvājuma un pieprasījuma situāciju. Galvenokārt tie ietver vienas atsevišķas preces, ar kurām kuģis ir piekrauts, bez noteikta grafika veiktus pārvadājumus (14).

12.

Kabotāža ir jūras pārvadājumu pakalpojumu sniegšana, tostarp līgumreisu un līnijpārvadājumu kuģu pakalpojumi, starp divām vai vairākām vienas un tās pašas EEZ valsts ostām (15). Lai gan šie norādījumi nav konkrēti paredzēti kabotāžas pakalpojumiem, tie tomēr attiecas uz šiem pakalpojumiem, ja tos sniedz vai nu kā līnijpārvadājumu vai līgumreisu kuģu pakalpojumus.

13.

EEZ līguma 53. pants attiecas uz visiem nolīgumiem, kas var ievērojami ietekmēt tirdzniecību starp EEZ valstīm. Lai panāktu ietekmi uz tirdzniecību, ir jābūt iespējamam, balstoties uz kādu objektīvu tiesisku faktoru vai faktu kopumu, ar pietiekami augstu varbūtības pakāpi paredzēt, ka konkrētais nolīgums vai darbības var tieši vai netieši, reāli vai potenciāli ietekmēt starp EEZ valstīm veiktās tirdzniecības modeli (16). Iestāde ir izdevusi norādes par to, kā tā piemēros koncepciju par ietekmi uz tirdzniecību norādījumos attiecībā uz koncepciju par ietekmi uz tirdzniecību, kas minēta EEZ līguma 53. un 54. pantā (17).

14.

Līnijpārvadātāju un līgumreisu pārvadātāju piedāvāto pakalpojumu raksturs bieži ir starptautisks, savienojot EEZ ostas ar trešo valstu ostām un/vai ietverot eksportu un importu starp divām vai vairākām EEZ valstīm (t. i., EEZ iekšējo tirdzniecību) (18). Lielākajā daļā gadījumu šie noteikumi varētu ietekmēt tirdzniecību starp EEZ valstīm, cita starpā ņemot vērā ietekmi, ko tie rada uz pārvadājumu un starpniecības pakalpojumu sniegšanas tirgiem (19).

15.

Ietekme uz tirdzniecību starp EBTA valstīm ir īpaši nozīmīga jūras kabotāžas pakalpojumu jomā, jo tā nosaka EEZ līguma 53. panta piemērošanas jomu un tā mijiedarbību ar valstu konkurences tiesību aktiem saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 4. protokola II nodaļas 3. pantu par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti EEZ līguma 53. un 54. pantā. Katrā konkrētā gadījumā ir jāizvērtē, cik lielā mērā šādi pakalpojumi varētu ietekmēt tirdzniecību starp EEZ valstīm (20).

16.

Lai novērtētu nolīguma ietekmi uz konkurenci EEZ līguma 53. panta nolūkā, jādefinē konkrētais(-ie) produkts un ģeogrāfiskais(-ie) tirgus(-i). Tirgus definēšanas galvenais mērķis ir sistemātiskā veidā noteikt konkurences ierobežojumus, ar kuriem sastopas uzņēmumi. Norādījumus šajā jautājumā var atrast Iestādes paziņojumā par konkrētā tirgus definēšanu, īstenojot EEZ konkurences tiesības (21). Šie norādījumi attiecas arī uz tirgus definēšanu saistībā ar jūras transporta pakalpojumiem.

17.

Konkrētais produkta tirgus ietver visus tos produktus un/vai pakalpojumus, kas to īpašību, cenu vai paredzētā pielietojuma dēļ no patērētāja viedokļa uzskatāmi par aizvietojamiem vai aizstājamiem. Konkrēto ģeogrāfisko tirgu veido teritorija, kurā attiecīgie uzņēmumi ir iesaistīti produktu vai pakalpojumu piedāvājumā un pieprasījumā un kurā ir pietiekami viendabīgi konkurences apstākļi, un kas no blakus esošajām teritorijām ir nodalāma ievērojami atšķirīgu konkurences apstākļu dēļ (22). Pārvadātājs (vai pārvadātāji) nevar būtiski ietekmēt dominējošos tirgus apstākļus, ja klientiem pastāv iespēja viegli pārorientēties uz citiem pakalpojumu sniedzējiem (23).

18.

Vairākos Komisijas lēmumos un Eiropas Kopienu Tiesas spriedumos konteineru līnijpārvadājumu pakalpojumi tika noteikti kā konkrētā produkta tirgus līnijpārvadājumiem ar kuģiem (24). Minētie lēmumi un spriedumi bija saistīti ar jūras transportu tāljūras tirdzniecībā. Šā pakalpojuma tirgū nav iekļauti citi pārvadājumu veidi, lai gan dažos gadījumos šie pakalpojumi nenozīmīgos apjomos var būt savstarpēji aizvietojami. Tas ir tādēļ, ka tikai nelielu daļu no konteineros pārvadājamām precēm ir iespējams viegli pārorientēt uz citiem transporta veidiem, piemēram, gaisa transportu (25).

19.

Noteiktos apstākļos var būt lietderīgi definēt šaurāku produkta tirgu, kas aprobežotos ar kādu konkrētu produkta veidu, kas tiek pārvadāts ar jūras transportu. Piemēram, ātrbojīgu preču pārvadājumus var veikt tikai ar refrižeratorkonteineriem vai ar tradicionālajiem refrižeratorkuģiem. Lai gan ārkārtas apstākļos ir iespējama zināma aizstājamība starp beztaras pārvadājumiem un pārvadājumiem konteineros (26), praksē nav novērojama paliekoša pāreja no pārvadājumiem konteineros uz beztaras pārvadājumiem. Attiecībā uz lielāko daļu preču kategoriju un konteinerpārvadājumu izmantotāju beztaras pārvadājumi nenodrošina pienācīgu alternatīvu preču līnijpārvadājumiem konteineros (27). Ja kādas preces sāk regulāri pārvadāt konteineros, pāreja atpakaļ uz beztaras pārvadāšanu ir maz ticama (28). Tādēļ līdz šim uz preču līnijpārvadājumiem konteineros galvenokārt attiecas vienvirziena aizstājamība (29).

20.

Konkrētais ģeogrāfiskais tirgus ietver teritoriju, kurā tirgo pakalpojumus; parasti tās ir vairākas ostas katrā pakalpojuma sniegšanas galapunktā, ko nosaka pēc ostu sateces baseiniem, kuri savstarpēji pārklājas. Attiecībā uz pakalpojuma sniegšanas galapunktu Eiropā šobrīd ģeogrāfiskais tirgus līnijpārvadājumu gadījumā ietver vairākas ostas Ziemeļeiropā vai Vidusjūras piekrastē. Tā kā līnijpārvadājumu pakalpojumus no Vidusjūras tikai nelielā apjomā var aizstāt ar pakalpojumiem, kas tiek veikti no Ziemeļeiropas ostām, abi šie reģioni ir identificēti kā atsevišķi tirgi (30).

21.

Iestāde vēl nav piemērojusi EEZ līguma 53. pantu attiecībā uz līgumreisu kuģu pārvadājumiem. Uzņēmumi savā vērtējumā var ņemt vērā turpmāk minētos elementus, ciktāl tie ir būtiski attiecībā ar šo uzņēmumu sniegtajiem līgumreisu kuģu pakalpojumiem.

22.

Atsevišķa pārvadājuma pieprasījuma “galvenie nosacījumi” ir izejas punkts konkrētā pakalpojuma tirgus noteikšanai līgumreisu kuģu pārvadājumiem, jo tie vispārīgi nosaka konkrētā pārvadājuma pieprasījuma būtiskos elementus (31). Atkarībā no transporta lietotāja konkrētajām vajadzībām tie sastāv no apspriežamiem un neapspriežamiem elementiem. Kāds galveno nosacījumu apspriežamais elements, piemēram, kuģa tips vai lielums, pēc tā noteikšanas var norādīt, piemēram, uz to, ka konkrētais tirgus attiecībā uz šo īpašo elementu ir plašāks, nekā noteikts sākotnējā pārvadāšanas pieprasījumā.

23.

Līgumreisu kuģu pakalpojumu raksturs var būt dažāds, un pastāv atšķirīgi pārvadāšanas līgumi. Tādēļ var būt nepieciešams pārliecināties, vai pieprasītāja puse uzskata par aizstājamiem pakalpojumus, kas tiek sniegti saskaņā ar laika, reisa un kuģa fraktēšanas līgumiem. Ja tas tā ir, šie pakalpojumi var attiekties uz vienu un to pašu konkrēto tirgu.

24.

Kuģu tipi parasti sīkāk iedalās vairākos standartveida industriālos lielumos (32). Ņemot vērā ievērojamus apjomradītus ietaupījumus, ja ir būtiska neatbilstība starp kravas tilpumu un kuģa lielumu, var nebūt iespējams piedāvāt konkurētspējīgu fraktēšanas likmi. Tādēļ parasti dažāda lieluma kuģu aizstājamība jāizvērtē katrā atsevišķā gadījumā, lai noteiktu, vai katrs kuģa lielums veido atsevišķu konkrēto tirgu.

25.

Pārvadājamās kravas fiziskais un tehniskais stāvoklis un kuģa tips dod pirmās norādes attiecībā uz konkrēto tirgu no piedāvājuma viedokļa (33). Ja kuģus ar minimāliem izdevumiem un īsā laikā var pielāgot konkrētas kravas pārvadāšanai (34), dažādi līgumreisu kuģu pakalpojumu sniedzēji ir spējīgi konkurēt šīs kravas pārvadājumu nodrošināšanā. Šādos apstākļos no piedāvājuma viedokļa konkrētais tirgus ietvers vairāk nekā vienu kuģa tipu.

26.

Tomēr pastāv vairāki kuģu tipi, kas ir tehniski pielāgoti un/vai īpaši būvēti specializētu transporta pakalpojumu sniegšanai. Lai gan specializētie kuģi var pārvadāt arī cita veida kravas, konkurences ziņā tie var būt neizdevīgā stāvoklī. Tāpēc specializēto pakalpojumu sniedzēju spēja konkurēt cita veida kravas pārvadāšanā var būt ierobežota.

27.

Līgumreisu kuģu pārvadājumos ienākšana ostās var notikt pēc individuāla pieprasījuma. Tomēr kuģu mobilitāti var samazināt termināļa un iegrimes ierobežojumi vai konkrētiem kuģu tipiem noteiktie vides standarti dažās ostās vai reģionos.

28.

Būtu jāņem vērā arī aizstāšanas ķēdes starp dažāda lieluma kuģiem līgumreisu pārvadājumos. Dažos līgumreisu pārvadājumu tirgos kuģu lielumi tirgus galējos aspektos nav tieši aizstājami. Tomēr ķēdes aizstāšanas ietekme var radīt cenu veidošanās ierobežojumus galējos aspektos, un tādējādi tā var tikt iekļauta plašākā tirgus definīcijā.

29.

Dažos līgumreisu kuģu pārvadājumu tirgos jānovērtē, vai kuģus var uzskatīt par specializētiem kuģiem, un tie nav jāņem vērā, novērtējot konkrēto tirgu katrā atsevišķā gadījumā.

30.

Papildu faktori, piemēram, pakalpojuma sniedzēja uzticamība, drošība, drošuma un regulatīvās prasības, var ietekmēt piedāvājuma un pieprasījuma aizstājamību, piemēram, dubultkorpusa prasība tankkuģiem EEZ ūdeņos (35).

31.

Pārvadāšanas pieprasījumos parasti ir ģeogrāfiski elementi, piemēram, iekraušanas un izkraušanas ostas vai reģioni. Šādas ostas sniedz pirmo norādi attiecībā uz konkrētā ģeogrāfiskā tirgus definēšanu no pieprasījuma puses, neskarot konkrētā ģeogrāfiskā tirgus galīgo definīciju.

32.

Dažus ģeogrāfiskos tirgus var definēt, balstoties uz virzienu, vai arī tie var rasties tikai uz laiku, piemēram, ja klimatiskie apstākļi vai ražas novākšanas periodi periodiski ietekmē konkrētu kravu pārvadājumu pieprasījumu. Šajā sakarā konkrēto ģeogrāfisko tirgu norobežošanā ir jāņem vērā kuģu pārvietošana, balasta reisi un tirdzniecības nelīdzsvarotība.

33.

Tirgus daļas sniedz noderīgas pirmās norādes par tirgus struktūru un pušu un to konkurentu nozīmību attiecībā uz konkurenci. Iestāde un Komisija interpretē tirgus daļas, ņemot vērā tirgus apstākļus katrā atsevišķā gadījumā. Attiecībā uz līnijpārvadājumiem vairākos Komisijas lēmumos un Eiropas Kopienu Tiesas spriedumos (36) tirgus daļas aprēķins balstīts uz apjoma un/vai ietilpības datiem.

34.

Līgumreisu kuģu pārvadājumu tirgos pakalpojumu sniedzēji konkurē attiecībā uz pārvadāšanas līgumu saņemšanu, t. i., tie pārdod reisus vai pārvadājumu jaudu. Atkarībā no konkrētajiem pakalpojumiem dažādi dati var dot iespēju uzņēmējiem aprēķināt savas ikgadējās tirgus daļas (37), piemēram:

35.

Sadarbības nolīgumi ir jūras transporta pakalpojumu tirgu raksturīga iezīme. Ņemot vērā to, ka šos nolīgumus var slēgt faktiskie vai potenciālie konkurenti un tas var negatīvi ietekmēt konkurences parametrus, uzņēmumiem jāpievērš īpaša uzmanība konkurences noteikumu ievērošanai. Lai noteiktu, kāda būs nolīguma iespējamā ietekme uz konkrēto tirgu, pakalpojumu tirgos, piemēram, jūras pārvadājumu jomā, īpaši nozīmīgi ir šādi elementi: cenas, izmaksas, kvalitāte, biežums un sniegtā pakalpojuma iedalījums, inovācija, tirgus stāvokļa izpēte un pakalpojuma reklāma.

36.

Saistībā ar šajos norādījumos aplūkotajiem pakalpojumiem īpaši nozīmīgi ir trīs jautājumi: tehniskie nolīgumi, informācijas apmaiņa un pūli.

37.

Uz dažu veidu tehniskiem nolīgumiem var neattiekties EEZ līguma 53. pantā minētais aizliegums tā iemesla dēļ, ka tie neierobežo konkurenci. Tas attiecas, piemēram, uz horizontāliem nolīgumiem, kuru vienīgais mērķis un rezultāts ir tehnisku uzlabojumu ieviešana vai tehniskas sadarbības nodrošināšana. Arī nolīgumi par vides standartu ieviešanu ir ieskaitāmi šajā kategorijā. Nolīgumi starp konkurentiem par cenām, jaudām vai citiem konkurences parametriem principā neietilpst šajā kategorijā (38).

38.

Informācijas apmaiņas sistēma ietver vienošanos, uz kuras pamata uzņēmumi apmainās ar informāciju savā starpā vai piegādā to kādai kopējai aģentūrai, kas atbild par informācijas centralizāciju, apkopošanu un apstrādi pirms tās nosūtīšanas atpakaļ dalībniekiem saskaņotā veidā un pēc saskaņotiem intervāliem.

39.

Daudzās nozarēs pieņemts vākt un publiskot kopējo statistikas un vispārīgu tirgus informāciju un apmainīties ar to. Šāda publiskota tirgus informācija ir labs līdzeklis, lai uzlabotu tirgus pārskatāmību un klientu zināšanas, un tādējādi var palielināties ražīgums. Tomēr apmaiņa ar komerciāli svarīgiem un individualizētiem tirgus datiem noteiktos apstākļos var būt EEZ līguma 53. panta pārkāpums. Šo norādījumu nolūks ir palīdzēt kuģu līnijpārvadājumu pakalpojumu sniedzējiem noteikt, kādos gadījumos šāda apmaiņa rada konkurences noteikumu pārkāpumu.

40.

Līnijpārvadājumu nozarē informācijas apmaiņa starp laineru kuģniecībām, kuras piedalās laineru konsorcijos, kuri citos gadījumos ir EEZ līguma 53. panta 1. punkta darbības jomā, ir atļauta tiktāl, ciktāl tā ir lietderīga un vajadzīga laineru pārvadājumu pakalpojumu kopīgai sniegšanai un citām sadarbības formām, uz kurām attiecas grupas atbrīvojums, kas noteikts Regulā (EK) Nr. 823/2000, kura iekļauta EEZ līgumā (39). Šajos norādījumos šāda informācijas apmaiņa nav aplūkota.

41.

Vērtējot informācijas apmaiņas sistēmu atbilstību EEZ konkurences tiesībām, ir jāņem vērā šādas atšķirības.

42.

Informācijas apmaiņa var būt mehānisms, lai atvieglotu kādas pret konkurenci vērstas prakses īstenošanu, piemēram, karteļa pieņemto lēmumu uzraudzību; ja informācijas apmaiņa tiek veikta kā palīgdarbība šādai pret konkurenci vērstai praksei, tā ir jānovērtē saistībā ar minētās prakses izvērtējumu. Informācijas apmaiņa var pati par sevi ietvert mērķi ierobežot konkurenci (40). Šie norādījumi neattiecas uz šāda veida informācijas apmaiņu.

43.

Tomēr informācijas apmaiņa pati par sevi var radīt EEZ līguma 53. panta pārkāpumu tās ietekmes dēļ. Šāda situācija rodas, ja informācijas apmaiņa samazina vai likvidē nenoteiktības aspektu attiecībā uz darbībām konkrētajā tirgū, kā rezultātā tiek ierobežota konkurence starp uzņēmumiem (41). Katram uzņēmējam ir patstāvīgi jānosaka politika, kuru tas plāno īstenot tirgū. Eiropas Kopienu Tiesa turklāt uzskatīja, ka līdz ar to uzņēmumiem nav atļauti tādi tieši vai netieši kontakti ar citiem uzņēmējiem, kas ietekmē kāda konkurenta rīcību vai atklāj šo uzņēmumu pašu (paredzēto) rīcību, ja šo kontaktu mērķis vai rezultāts ir ierobežot konkurenci, t. i., radīt tādus konkurences apstākļus, kas neatbilst attiecīgā tirgus normālajiem apstākļiem, ņemot vērā nodrošināto produktu vai pakalpojumu raksturu, uzņēmumu lielumu un skaitu un tirgus apjomu (42). Pretstatā tam koksnes celulozes tirgū Eiropas Kopienu Tiesa konstatēja, ka vienpusēji cenu ceturkšņa paziņojumi, ko ražotāji patstāvīgi sniedz lietotājiem, paši par sevi ir tāda rīcība tirgū, kas nemazina katra uzņēmuma nenoteiktību attiecībā uz tā konkurentu turpmāko attieksmi un tādējādi, nepastāvot iepriekšējai saskaņotai darbībai starp ražotājiem, paši par sevi nerada EK līguma 81. panta 1. punkta (tagad LESD 102. panta 1. punkts) pārkāpumu (43).

44.

Eiropas Kopienas tiesu judikatūra sniedz dažus vispārīgus norādījumus attiecībā uz informācijas apmaiņas iespējamās ietekmes izvērtēšanu. Eiropas Kopienu Tiesa ir konstatējusi, ka patiesos konkurences apstākļos pārredzamība var veicināt konkurences pastiprināšanos starp piegādātājiem (44). Tomēr ļoti koncentrētā oligopoliskā tirgū, kurā konkurence jau tā ir diezgan ierobežota, galvenajiem konkurentiem apmainoties ar precīzu informāciju par individuālo pārdošanu īsā laikposmā, lai izslēgtu no tirgus citus piegādātājus un patērētājus, šādas darbības var ievērojami pasliktināt starp piegādātājiem pastāvošo konkurenci. Šādos apstākļos, regulāri un bieži sniedzot informāciju par tirgus darbību, visiem konkurentiem periodiski tiek atklāts dažādu atsevišķu konkurējošo uzņēmumu stāvoklis tirgū un stratēģija (45). Eiropas Kopienu Tiesa arī ir konstatējusi, ka informācijas apmaiņas sistēma var radīt konkurences noteikumu pārkāpumu pat gadījumā, ja tirgus nav ļoti koncentrēts, jo vājinās uzņēmuma lēmumu pieņemšanas neatkarība, kas rodas turpmāko apspriežu ar konkurentiem izraisītā spiediena rezultātā (46).

45.

No iepriekš minētā izriet, ka informācijas apmaiņas reālā vai potenciālā ietekme ir jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā, jo vērtējuma rezultāti ir atkarīgi no dažādu faktoru kombinācijas, turklāt katrs no tiem katrā konkrētajā situācijā ir atšķirīgs. Tā tirgus struktūra, kurā notiek informācijas apmaiņa, un informācijas apmaiņas raksturīgās iezīmes ir divi galvenie elementi, kurus izskata Iestāde, novērtējot informācijas apmaiņu. Novērtējumā jāņem vērā reālā vai potenciālā ietekme, kādu informācijas apmaiņa var radīt tirgū, salīdzinājumā ar konkurences situāciju, kāda būtu, ja nolīgums par informācijas apmaiņu nepastāvētu (47). Lai uz to attiektos EEZ līguma 53. panta 1. punkta noteikumi, apmaiņas ietekmei uz konkurences parametriem ir jābūt būtiski negatīvai (48).

46.

Turpmāk sniegtie norādījumi galvenokārt attiecas uz konkurences ierobežojumu analīzi saskaņā ar EEZ līguma 53. panta 1. punktu. Norādījumi par EEZ līguma 53. panta 3. punkta piemērošanu ir atrodami 58. punktā minētajā vispārīgajā paziņojumā par šo tēmu (49).

47.

Konkrēta tirgus koncentrācijas pakāpe un piedāvājuma un pieprasījuma struktūra ir galvenie parametri, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai uz informācijas apmaiņu ir attiecināmi EEZ līguma 53. panta 1. punkta noteikumi (50).

48.

Koncentrācijas pakāpe ir īpaši svarīga, jo ierobežojošas sekas visbiežāk vērojamas un tās ilgāk saglabājas ļoti koncentrētos oligopoliskos tirgos nekā izkliedētos tirgos. Lielāka pārredzamība koncentrētā tirgū var nostiprināt uzņēmumu savstarpējo atkarību un mazināt konkurences intensitāti.

49.

Svarīga loma ir arī piedāvājuma un pieprasījuma struktūrai, jo īpaši konkurējošo uzņēmēju skaitam un to tirgus daļu simetrijai un stabilitātei, kā arī strukturālajām saiknēm starp konkurentiem (51). Iestāde var analizēt arī citus faktorus, piemēram, pakalpojumu viendabīgumu un tirgus vispārējo pārredzamību.

50.

EEZ līguma 53. panta 1. punkta noteikumi lielākā mērā attieksies uz apmaiņu starp konkurentiem ar komerciāli svarīgiem datiem, kuri attiecas uz konkurences parametriem, piemēram, uz cenu, jaudu vai izmaksām, nekā cita veida informācijas apmaiņa. Informācijas komerciālais nozīmīgums ir jāvērtē, ņemot vērā turpmāk izklāstītos kritērijus.

51.

Publiski pieejamas informācijas apmaiņa principā nerada EEZ līguma 53. panta 1. punkta pārkāpumu (52). Tomēr ir svarīgi noteikt tirgus pārredzamības pakāpi un to, vai šī apmaiņa pastiprina informāciju, padarot to pieejamāku, un/vai apvieno publiski pieejamu informāciju ar citu informāciju. Iegūtā informācija var kļūt komerciāli svarīga un tās apmaiņa – par tādu, kas potenciāli var ierobežot konkurenci.

52.

Informācija var būt individuāla vai apkopota. Individuāli dati attiecas uz kādu konkrētu vai identificējamu uzņēmumu. Apkopoti dati ietver informāciju par pietiekamu skaitu neatkarīgu uzņēmumu, tā ka individuālu datu atpazīšana nav iespējama. EEZ līguma 53. panta 1. punkta noteikumi (53) lielākā mērā attieksies uz individuālas nekā apkopotas informācijas apmaiņu, uz kuru principā neattiecas EEZ līguma 53. panta 1. punkta darbības joma. Iestāde pievērsīs īpašu uzmanību apkopošanas līmenim. Tai ir jābūt tādai, lai informāciju nevarētu sadalīt, tādā veidā ļaujot uzņēmumiem tieši vai netieši noteikt savu konkurentu konkurētspējas stratēģiju.

53.

Tomēr līnijpārvadājumu nozarē ir piesardzīgi jāvērtē apmaiņa ar jaudu prognozēm, pat ja tās ir apkopotā veidā, jo īpaši, ja tā tiek veikta koncentrēta tirgus apstākļos. Līnijpārvadājumu tirgos dati par jaudām ir galvenais parametrs konkurējošu darbību veikšanai, un tie tieši ietekmē cenas. Apmaiņā ar apkopotām jaudu prognozēm, kur ir norādīts, kāda veida tirdzniecībā jaudas tiks izmantotas, var samazināt konkurenci tādā apmērā, ka vairāki vai visi pārvadātāji var pieņemt kopīgu rīcības politiku un sniegt pakalpojumus par cenu, kas pārsniedz konkurētspējīgu cenu. Turklāt pastāv apkopoto datu sadalīšanas risks, jo tos var apvienot ar līnijpārvadātāju individuālajiem paziņojumiem. Tas ļautu uzņēmumiem identificēt konkurentu stāvokli tirgū un tirgus stratēģiju.

54.

Svarīgi faktori ir arī datu vecums un periods, uz kuru tie attiecas. Dati var būt vēsturiski, pašreizēji vai nākotnes dati. EEZ līguma 53. panta 1. punkta noteikumus parasti neattiecina uz vēsturisku datu apmaiņu, jo tā nevar reāli ietekmēt uzņēmumu turpmāko rīcību. Iepriekšējās lietās Komisija par vēsturisku uzskatīja tādu informāciju, kas ir vecāka par vienu gadu (54), bet informāciju, kas jaunāka par vienu gadu, uzskatīja par aktuālu (55). Tas, vai informācija būtu uzskatāma par vēsturisku vai pašreizēju, būtu jāizvērtē ar zināmu elastību, ņemot vērā datu novecošanas apmērus konkrētajā tirgū. Ja dati ir apkopoti, tos var uzskatīt par vēsturiskiem pēc īsāka laikposma nekā tad, ja dati ir individuāli. Tāpat ir maz ticams, ka apmaiņa ar pašreizējiem tilpuma un jaudas datiem varētu ierobežot konkurenci, ja šie dati ir apkopoti attiecīgā pakāpē, tā lai ne tieši, ne netieši nevarētu identificēt atsevišķu kuģniecību vai pārvadātāju datus. Nākotnes dati attiecas uz uzņēmuma viedokli par to, kā attīstīsies tirgus, vai uz stratēģiju, ko uzņēmums plāno īstenot tirgū. Nākotnes datu apmaiņai ir īpaši lielas iespējas kļūt problemātiskai, īpaši, ja tā attiecas uz cenām vai jaudu. Tā var atklāt uzņēmējdarbības stratēģiju, kuru uzņēmums plāno īstenot tirgū. Šādā veidā datu apmaiņa var būtiski samazināt sāncensību starp datu apmaiņā iesaistītajām pusēm, tādējādi radot potenciālus konkurences ierobežojumus.

55.

Jāņem vērā arī datu apmaiņas biežums. Jo biežāk notiek datu apmaiņa, jo ātrāk konkurenti var reaģēt. Tas atvieglo atbildes pasākumus un tādējādi vājina stimulu uzsākt konkurējošas darbības tirgū. Var tikt ierobežota tā sauktā slēptā konkurence.

56.

Jāizskata arī, kā dati tiek publiskoti, lai novērtētu, kāda tam varētu būt ietekme uz tirgu(-iem). Jo vairāk informācijas sniedz klientiem, jo mazāka ir iespēja, ka tas radīs problēmas. Un otrādi – ja tirgus pārredzamība tiek uzlabota vienīgi piegādātāju labā, tas var atņemt klientiem iespēju gūt priekšrocības no palielinātas “slēptās konkurences”.

57.

Līnijpārvadājumu nozarē cenu indeksus izmanto, lai atspoguļotu vidējās cenu svārstības jūras konteineru pārvadājumiem. Ir maz ticams, ka cenu indekss, ko nosaka pēc apkopotiem datiem par cenām, varētu būt EEZ līguma 53. panta 1. punkta pārkāpums, ja apkopošanas pakāpe ir tāda, ka informāciju nevar sadalīt, ļaujot uzņēmumiem tieši vai netieši noteikt savu konkurentu stratēģiju. Ja cenu indekss samazina vai likvidē nenoteiktības pakāpi attiecībā uz tirgus darbību, tā rezultātā ierobežojot konkurenci starp uzņēmumiem, tas ir EEZ līguma 53. panta 1. punkta pārkāpums. Novērtējot cenu indeksa iespējamo ietekmi attiecīgajā konkrētajā tirgū, jāņem vērā šādu datu apkopošanas pakāpe un to vēsturiskais vai pašreizējais statuss, kā arī tas, cik bieži šo cenu indeksu publicē. Principā ir svarīgi arī novērtēt visus atsevišķos informācijas apmaiņas shēmas elementus kopumā, lai ņemtu vērā potenciālo mijiedarbību, piemēram, starp jaudas un tilpuma datu apmaiņu, no vienas puses, un cenu indeksu, no otras puses.

58.

Tādas informācijas apmaiņa starp pārvadātājiem, kas samazina konkurenci, tomēr var palielināt efektivitāti, piemēram, veicinot ieguldījumu labāku plānošanu un efektīvāku jaudas izmantošanu. Minētajai efektivitātei jābūt pamatotai un jānonāk pie klientiem, un tā jāvērtē, pretnostatot konkurenci traucējošajai ietekmei, ko rada informācijas apmaiņa EEZ līguma 53. panta 3. punkta kontekstā. Šajā saistībā ir svarīgi ņemt vērā to, ka vienā no EEZ līguma 53. panta 3. punkta nosacījumiem paredzēts, ka patērētājiem jāsaņem pienācīga daļa no ierobežojoša nolīguma radītajiem ieguvumiem. Ja ir izpildīti visi četri kumulatīvie nosacījumi, kas minēti EEZ līguma 53. panta 3. punktā, EEZ līguma 53. panta 1. punktā minētais aizliegums netiek piemērots (56).

59.

Līnijpārvadājumu nozarē, tāpat kā jebkurā citā nozarē, apspriešana un informācijas apmaiņa var notikt tirdzniecības apvienībā ar nosacījumu, ka apvienība netiek izmantota a) par forumu karteļu sanāksmēm (57), b) par struktūru, kas izdod pret konkurenci vērstus lēmumus un ieteikumus tās locekļiem (58), vai c) par līdzekli informācijas apmaiņai, kas samazina vai likvidē nenoteiktības pakāpi attiecībā uz tirgus darbību, tā rezultātā ierobežojot konkurenci starp uzņēmumiem, jo netiek izpildīti EEZ līguma 53. panta 3. punkta nosacījumi (59). Tā būtu nodalāma no apspriedēm, kas likumīgi notiek nozares apvienības ietvaros, piemēram, par tehniskiem un vides standartiem.

60.

Visbiežāk sastopamais horizontālās sadarbības veids līgumreisu pārvadājumu nozarē ir kuģošanas pūls. Šāda veida pūlam nav universāla modeļa. Tomēr ir vērojamas dažas iezīmes, kas kopīgas lielākajai daļai pūlu dažādos tirgus segmentos un kuras ir raksturotas turpmāk tekstā.

61.

Standartveida kuģošanas pūlā ir apvienoti vairāki vienādi kuģi (60), kas pieder dažādiem īpašniekiem, bet kuru darbību vada vienota administrācija. Pūla vadītājs parasti atbild par komerciālo vadību (piemēram, kopīgiem reklāmas pasākumiem (61), pārrunām par fraktēšanas likmēm, ienākumu un reisu izmaksu centralizēšanu) (62) un komercdarbību (kuģu pārvietošanās plānošana un norādījumu došana kuģiem, aģentu iecelšana ostās, klientu informēšana, fraktēšanas rēķinu izsniegšana, bunkurošanas pasūtīšana, kuģu peļņas apkopošana un tās sadale saskaņā ar iepriekš noteiktu vērtēšanas sistēmu utt.). Pūla vadītājs bieži vien darbojas vispārējas izpildkomitejas pārraudzībā, kas pārstāv kuģu īpašniekus. Par kuģu tehnisko ekspluatāciju parasti ir atbildīgi to īpašnieki (drošība, apkalpe, remonts, apkope u. c.). Lai gan savus pakalpojumus pūla dalībnieki pārdod kopīgi, pakalpojumu sniegšanu bieži vien nodrošina katrs pūla dalībnieks atsevišķi.

62.

No šā apraksta izriet, ka standartveida kuģošanas pūla galvenā iezīme ir kopīga pārdošana, kas saistīta ar dažām kopīgas ražošanas iezīmēm. Tādēļ ir piemērojami norādījumi gan par kopīgo pārdošanu kā kopīga komercializācijas nolīguma variantu, gan arī par kopīgo ražošanu, kas sniegti Iestādes norādījumos par EEZ līguma 53. panta piemērošanu horizontālās sadarbības nolīgumiem (63). Ņemot vērā pūlu raksturīgo iezīmju daudzveidību, katrs pūls ir jāanalizē atsevišķi, lai, ņemot vērā tā nozīmīgumu (64), noteiktu, vai attiecībā uz to ir piemērojami EEZ līguma 53. panta 1. punkta noteikumi un – pozitīvas atbildes gadījumā –, vai tas atbilst četriem kumulatīvajiem nosacījumiem, kas paredzēti EEZ līguma 53. panta 3. punktā.

63.

Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1419/2006 ieviestās izmaiņas tieši neietekmē pūlus, kas ietilpst Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (65) darbības jomā, jo tie ir izveidoti kā kopuzņēmumi, kas ilgtermiņā īsteno neatkarīgas saimnieciskas vienības funkcijas (tā saucamie “pilnfunkciju” kopuzņēmumi – skatīt 3. panta 4. punktu Padomes Regulā (EK) Nr. 139/2004), un šajos norādījumos tie netiek apskatīti. Norādījumi par pilnfunkcionalitāti atrodami inter alia Komisijas konsolidētajā paziņojumā par jurisdikciju saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (66). Ciktāl šādu pūlu mērķis vai to darbības rezultāts ir pūlu veidojušo uzņēmumu konkurējošas uzvedības koordinēšana, šī koordinēšana ir jāvērtē saskaņā ar EEZ līguma 53. panta 1. un 3. punktu, lai noteiktu, vai šāda darbība ir saderīga ar EEZ līguma darbību (67).

64.

EEZ līguma 53. panta 1. punkta noteikumi nav attiecināmi uz pūla nolīgumiem, ja pūla dalībnieki nav reāli vai potenciāli konkurenti. Tas, piemēram, attiecas uz gadījumu, kad divi vai vairāki kuģu īpašnieki izveido kuģošanas pūlu, kura nolūks ir iesniegt piedāvājumus konkursos un izpildīt tādus fraktēšanas nolīgumus, kurus tie katrs atsevišķi nevarētu sekmīgi iegūt vai īstenot. Šis secinājums ir spēkā arī gadījumos, kad minētie pūli laiku pa laikam pārvadā citas kravas, kas ir neliela daļa no kopējā apjoma.

65.

Pūliem, kuru darbība neietekmē attiecīgos konkurences parametrus, jo tie ir mazāk svarīgi un/vai būtiski neietekmē tirdzniecību starp EEZ valstīm (68), nepiemēro EEZ līguma 53. panta 1. punkta noteikumus. Uz pūlu tomēr neattiecas Iestādes paziņojuma par mazāk svarīgiem nolīgumiem darbības joma, ja tā saistīta ar cenu noteikšanu, tostarp kopīgu pārdošanu.

66.

To pūlu nolīgumu mērķis un rezultāts, kas noslēgti starp konkurentiem vienīgi par kopīgu pārdošanu, parasti ir šo konkurentu cenu noteikšanas politikas saskaņošana (69).

67.

Ja pūla mērķis nav ierobežot konkurenci, ir jāveic analīze par tā ietekmi uz attiecīgo tirgu. Nolīgums ir EEZ līguma 53. panta 1. punkta darbības jomā, ja ir iespējams, ka tas var būtiski nelabvēlīgi ietekmēt tādus konkurences parametrus tirgū kā cenas, produkcija, pakalpojumu daudzveidīgums, pakalpojumu kvalitāte un inovācija. Nolīgumiem ir šāda ietekme, ja tie ievērojami samazina konkurenci starp līgumslēdzējām pusēm vai starp tām un trešām personām (70).

68.

Daži līgumreisu pārvadājumu pūli nav saistīti ar kopīgu pārdošanu, bet, neraugoties uz to, ietver konkurences parametru zināmu koordināciju (piemēram, kopīgu grafiku sagatavošana vai kopīgi iepirkumi). Uz šādiem gadījumiem EEZ līguma 53. panta 1. punkta noteikumi attiecas vienīgi tad, ja nolīguma pusēm ir zināma ietekme tirgū (71).

69.

Pūla spēja būtiski nelabvēlīgi ietekmēt tirgu ir atkarīga no ekonomiskā konteksta, ņemot vērā pušu apvienoto ietekmi tirgū un nolīguma raksturu, un pušu ietekmi tirgū kopā ar citiem konkrētā tirgus strukturālajiem faktoriem. Tāpat ir jānovērtē, vai pūla nolīgums ietekmē pušu rīcību blakus esošajos tirgos, kas ir cieši saistīti ar tirgu, ko tieši ietekmē sadarbība (72). Tādi gadījumi var būt, piemēram, ja pūla tirgus ir mežsaimniecības produktu pārvadājumi ar specializētiem konteinertipa kuģiem (A tirgus) un ja pūla dalībnieki izmanto kuģus arī sauso kravu tirgū (B tirgus).

70.

Attiecībā uz strukturālajiem faktoriem konkrētajā tirgū – ja pūlam ir neliela tirgus daļa, ir maz ticams, ka tas var izraisīt konkurenci ierobežojošu ietekmi. Lai novērtētu konkrēta pūla ietekmi konkrētajā tirgū, kā papildu faktori ir jāņem vērā tirgus koncentrācija, konkurentu stāvoklis un skaits, tirgus daļas stabilitāte laika gaitā, līdzdalība vairākos pūlu nolīgumos, šķēršļi ienākšanai tirgū un ienākšanas iespējamība, tirgus pārredzamība, transporta lietotāju pirktspējas kompensēšana un pakalpojumu raksturs (piemēram, viendabīgi vai diferencēti pakalpojumi).

71.

Attiecībā uz nolīguma būtību ir jāapsver nosacījumi, kas ietekmē pūla vai tā dalībnieku konkurējošo uzvedību tirgū, piemēram, nosacījumi, kas aizliedz dalībniekiem darboties tajā pašā tirgū ārpus pūla (konkurences aizliegumi), pārtraukumi un uzteikuma termiņi (izstāšanās nosacījumi), un apmaiņa ar komerciāli svarīgu informāciju. Jāņem vērā arī visas saites pūlu starpā – gan vadības un dalībnieku, gan izmaksu un ieņēmumu sadales ziņā.

72.

Ja pūli ir EEZ līguma 53. panta 1. punkta darbības jomā, iesaistītajiem uzņēmumiem ir jānodrošina, lai tie atbilstu EEZ līguma 53. panta 3. punktā norādītajiem četriem kumulatīvajiem nosacījumiem (73). EEZ līguma 53. panta 3. punkts a priori no tā darbības jomas neizslēdz dažu veidu nolīgumus. Principā izņēmuma noteikums attiecas uz visiem ierobežojošiem nolīgumiem, kas atbilst EEZ līguma 53. panta 3. punkta četriem nosacījumiem. Šajā analīzē ietverta slīdoša skala. Jo lielāks ir konkurences ierobežojums saskaņā ar EEZ līguma 53. panta 1. punktu, jo lielākai jābūt efektivitātei un priekšrocībām patērētājiem.

73.

Pūlā iesaistītajiem uzņēmumiem ir jāpierāda, ka pūls uzlabo transporta pakalpojumus vai veicina tehnisko vai ekonomisko attīstību efektivitātes pieauguma veidā. Radītā efektivitāte nedrīkst būt uz to izmaksu ietaupījuma rēķina, kas ir konkurences mazināšanas sastāvdaļa; šai efektivitātei jābūt saimniecisko darbību integrācijas radītai.

74.

Pūlu efektivitātes pieaugumu var radīt, piemēram, labāki izmantošanas rādītāji un apjomradīti ietaupījumi. Līgumreisu pārvadājumu pūli parasti kopīgi plāno kuģu pārvietošanos, lai ģeogrāfiski izvērstu savu floti. Izvēršot kuģus, var samazināt balasta reisu skaitu, kas var palielināt pūla jaudas kopējo izmantošanu, rezultātā dodot apjomradītu ietaupījumu.

75.

Patērētājiem ir jāsaņem pienācīga daļa no radītās efektivitātes. Saskaņā ar EEZ līguma īguma 53. panta 3. punktu ir jāņem vērā labvēlīgā ietekme uz visiem patērētājiem konkrētajā tirgū, nevis uz katru atsevišķo patērētāju (74). Priekšrocībām ir vismaz jākompensē patērētājiem reālā vai potenciālā negatīvā ietekme, ko tiem radījis konkurences ierobežojums saskaņā ar EEZ līguma 53. panta 1. punktu (75). Lai novērtētu priekšrocību iespējamību, šajā saistībā ir jāņem vērā arī līgumreisu pārvadājumu tirgu struktūra un pieprasījuma elastīgums.

76.

Pūls nedrīkst uzspiest ierobežojumus, kuri nav obligāti vajadzīgi, lai sasniegtu efektivitāti. Šajā saistībā ir nepieciešams pārbaudīt, vai puses būtu sasniegušas efektivitāti saviem spēkiem. Šajā vērtējumā inter alia jāņem vērā, kāds ir minimālais efektivitātes līmenis, lai sniegtu dažādu veidu pakalpojumus līgumreisu pārvadājumu tirgū. Turklāt ierobežojošiem nosacījumiem, kas iekļauti pūla nolīgumā, ir jābūt pamatoti vajadzīgiem, lai sasniegtu apgalvoto efektivitāti. Ierobežojuši nosacījumi var būt pamatoti ilgākā laikposmā vai visā pūla dzīves ciklā, vai arī vienīgi pārejas posmā.

77.

Visbeidzot, pūls nedrīkst dot pusēm iespēju novērst konkurenci attiecībā uz attiecīgo pakalpojumu nozīmīgu daļu.

9.2.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/40

—

Eiropas Savienības 27 valstis,

—

EEZ valstis: Īslande, Lihtenšteina un Norvēģija,

—

Šveice un Horvātija.

—

kino un televīzijas skolas,

—

universitātes,

—

speciālās arodizglītības mācību iestādes,

—

privātie uzņēmumi audiovizuālajā nozarē,

—

organizācijas/profesionālās asociācijas, kas specializējas audiovizuālajā nozarē.

—

ekonomikas, finanšu un komercdarbības pārvaldības apguve,

—

jauno audiovizuālo tehnoloģiju apguve,

—

scenāriju sagatavošanas apguve.

—

darbības satura kvalitāte (20 punkti),

—

projekta vadība (20 punkti),

—

partnerattiecību kvalitāte ar audiovizuālo industriju (20 punkti),

—

Eiropas dimensija (20 punkti),

—

ietekme (20 punkti).

Education, Audiovisual and Culture Executive Agency (EACEA)

Call for proposals EACEA/5/12

Mr Constantin DASKALAKIS

BOUR 3/30

Avenue du Bourget/Bourgetlaan 1

1140 Bruxelles/Brussel

BELGIQUE/BELGIË

9.2.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/42

Bankrutuojanti AB bankas SNORAS

A. Vivulskio g. 7

LT-03221 Vilnius

LIETUVA/LITHUANIA

9.2.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/43