29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas darba tirgus nākotne – meklējot efektīvus risinājumus demogrāfiskās attīstības radītajām problēmām” (izpētes atzinums)

2011/C 318/01

Ziņotājs: Wolfgang GREIF

Polijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Mikołaj Dowgielewicz2010. gada 30. novembra vēstulē ES Padomes prezidentvalsts Polijas vārdā lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izstrādāt atzinumu par tematu:

“Eiropas darba tirgus nākotne – meklējot efektīvus risinājumus demogrāfiskās attīstības radītajām problēmām”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 27. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (13. jūlija sēdē), ar 120 balsīm par un 11 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi

1.1

EESK šajā atzinumā uzsver šādus nodarbinātības un darba tirgus politikas aspektus:

a)	demogrāfisko pārmaiņu izraisīto problēmu risināšanas pamats ir esošā nodarbinātības potenciāla konsekventa izmantošana visās vecuma grupās;

b)	iespējas un nepieciešamība vairāk izmantot gados vecāku cilvēku nodarbinātības potenciālu un tā dēvētās “sirmgalvju paaudzes” arvien lielākā nozīme ekonomikā;

c)	svarīgākie aspekti, kas saistīti ar veicamajām reformām, ar kurām veido gados vecākiem cilvēkiem piemērotu darba vidi.

1.2

Lai risinātu ar Eiropas sabiedrības novecošanu saistītās problēmas, visefektīvākā stratēģija noteikti ir esošā nodarbinātības potenciāla izmantošana. To var panākt, tikai mērķtiecīgi īstenojot izaugsmes politiku un radot vairāk kvalitatīvi augstvērtīgu darba vietu, kurās veic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas.

—

Centieni paaugstināt gados vecāku cilvēku nodarbinātības līmeni, galvenokārt veicot tādas izmaiņas pensiju nodrošināšanas sistēmās, kas ierobežo piekļuves nosacījumus šīm sistēmām un tiesības tās izmantot, un jo īpaši ierosinot paaugstināt likumā noteikto pensionēšanās vecumu, neļaus atrisināt sabiedrības novecošanas radītās problēmas.

—	Finansējuma apjoms turpmākajai pensiju nodrošināšanai būs atkarīgs nevis no demogrāfiskajiem rādītājiem (attiecība starp gados vecāku cilvēku skaitu un darbspējīgu cilvēku skaitu), bet gan no demogrāfiski ekonomiskās slodzes līmeņa (attiecība starp sociālā pabalsta saņēmējiem un strādājošajiem).

—	Ja Eiropas Savienībā turpmākajās desmitgadēs izdosies būtiski uzlabot darbspējīga vecuma cilvēku integrāciju darba tirgū, demogrāfiski ekonomiskās slodzes līmeņa paaugstināšanās neradīs neatrisināmas problēmas.

1.3

Lai varētu pilnībā izmantot esošo nodarbinātības potenciālu, jāīsteno visaptveroša politika, kas veicina līdzdalību. Šāda politika ir gados vecākiem cilvēkiem piemērotas darba vides radīšana, apmācības un tālākizglītības iespēju būtiska paplašināšana, kvalitatīvi augstvērtīgu un ražīgu darba vietu radīšana, efektīvu sociālās drošības sistēmu izveide un visaptveroši pasākumi, kas veicina profesionālās un ģimenes dzīves apvienošanu.

1.4

Demogrāfiskās pārmaiņas paver arī iespējas ekonomikas un nodarbinātības jomā. Pirmkārt, arvien vairāk klientu ir gados vecāki cilvēki, un tas palielina arī citu vecuma grupu nodarbinātības iespējas. Otrkārt, sabiedrības novecošana būtiski palielina nodarbinātības potenciālu piedāvājuma sektorā.

—	To darba vietu, kuru izveidi sekmēs gados vecāku cilvēku ekonomiskā nozīmīguma palielināšanās, skaits un kvalitāte galvenokārt būs atkarīga no tā, kā aktīva pakalpojumu nodrošināšanas politika ietekmēs tā dēvētās “sirmgalvju ekonomikas” attīstību.

—	It īpaši veselības un sociālās aprūpes nozarē, kā arī citās nozarēs būs svarīgi izmantot iespējas, ko paver pieprasījuma palielināšanās, un piedāvāt darba vietas, kurās radīti labi darba apstākļi un nodrošināts taisnīgs atalgojums, kā arī modernizēt un specializēt prasmju aprakstus.

1.5

Ja gribam, lai cilvēki vēlāk dotos pensijā, jārūpējas par to, lai viņi varētu strādāt ilgāk. Tas nozīmē, ka jārada tādas darba vietas, lai cilvēki varētu strādāt līdz likumā noteiktajam pensionēšanās vecumam. Tāpēc ir jāveic konsekventas reformas, ar kurām veido gados vecākiem cilvēkiem piemērotu darba vidi.

—	Runa nav tikai par to, ka darba vietas mērķtiecīgi jāpielāgo gados vecāku cilvēku vajadzībām, bet arī par to, ka darbs ir jāorganizē, visos profesionālās karjeras posmos ievērojot novecošanas procesa īpatnības.

—	Tāpēc ir jāīsteno virkne pasākumu, lai visu vecuma grupu cilvēki patiešām varētu atrast darbu un to veikt ilgāku laiku.

—	Jārada dažāda vecuma darba ņēmējiem piemēroti darba apstākļi un darba vide. Gados vecāku darba ņēmēju diskriminācija un pret viņiem vērsti negatīvi aizspriedumi nav pieļaujami.

—	Īstenojot visus pasākumus, būtiska nozīme būs valsts iestāžu un uzņēmumu atbildībai, kā arī katra indivīda gatavībai strādāt ilgāk, kas izpaužas arī kā dalība mūžizglītības pasākumos un rūpes par veselību.

1.6

Darba vide ir visaptveroši jāpielāgo, un šajā procesā visos līmeņos būtiska nozīme ir sociālajiem partneriem. Šā atzinuma 6.5. punktā minēti konkrēti EESK priekšlikumi, kā veidot gados vecākiem cilvēkiem piemērotu darba vidi. Turklāt tas noteikti nedrīkst radīt vecākiem cilvēkiem ne paaugstinātu spriedzi, ne arī nelabvēlīgu situāciju tiem, kas vairs nav spējīgi strādāt.

2. Ievads

2.1

EESK jau pieņēmusi daudzus atzinumus par demogrāfisko attīstību un tajos arī uzsvērusi, ka ar sabiedrības novecošanu saistītās problēmas darba tirgū ir jārisina ar integrētām stratēģijām. Minētajos atzinumos EESK no dažāda skatupunkta analizēja gados vecāku cilvēku stāvokli darba tirgū, kā arī iespējas un nepieciešamību darba tirgū vairāk izmantot gados vecāku cilvēku un citu prioritāru grupu nodarbinātības potenciālu (1).

2.2

Saistībā ar demogrāfisko pārmaiņu ietekmi uz pensijām EESK nesen skaidri norādīja, ka bieži ierosinātā pāreja uz privātām pensiju fonda shēmām tomēr nav lietderīgs risinājums, lai risinātu ar sabiedrības novecošanu saistītās problēmas (2). Tā neļauj ietaupīt izmaksas, bet gan rada papildu izmaksas vai labākajā gadījumā uzveļ tās citiem, šāda pāreja arī nevairo drošību, bet gan atkarību no kapitāla tirgus un tāpēc būtiski palielina draudus nodrošinājumam vecumdienās. EESK nav arī mainījusi skeptisko viedokli par to, ka likumā noteiktā pensionēšanās vecuma paaugstināšana patiešām sekmēs demogrāfisko pārmaiņu radīto problēmu risināšanu. Daudz svarīgāk ir panākt, ka faktiskais pensionēšanās vecums tuvinās likumā noteiktajam pensionēšanās vecumam.

2.3

Tā kā paredzamas demogrāfiskas pārmaiņas (darbspējīgo iedzīvotāju skaita stagnācija vai samazināšanās), EESK arī norādījusi, ka sabiedrības novecošanas radīto problēmu risināšanas pamats ir mērķtiecīga izaugsmes politika un kvalitatīvi augstvērtīgu darba vietu, kurās veic obligātās sociālās nodrošināšanas iemaksas, skaita palielināšana. Tādas darba vietas jārada gan gados vecākiem, gan jaunākiem cilvēkiem. No tā būs atkarīga arī pensiju nodrošināšanas stabilitāte ilgākā termiņā. Tātad vispārēja nodarbinātība un labi ienākumi ir labākais veids, kā nodrošināt pensiju sistēmas darbību.

2.4

EESK šajā sakarā vairākkārt uzsvērusi, ka jāizmanto viss neizmantotais nodarbinātības potenciāls (sievietes, kurām ir bērni, jaunieši, mācības priekšlaicīgi pārtraukušie, cilvēki ar invaliditāti, cilvēki ar veselības traucējumiem u.c.), un rosinājusi arī izmantot gados vecāku cilvēku potenciālu. Komiteja ar nožēlu arī secinājusi, ka gados vecāku cilvēku nodarbinātības līmenis, neraugoties uz būtisko nodarbināto skaita pieaugumu pēdējos desmit gados, ne tuvu nav sasniedzis ES izvirzīto mērķi.

2.5

EESK analizējusi arī jomas, kas nekādi nav saistītas ar darba tirgu, bet tomēr ietekmē demogrāfisko attīstību Eiropas valstīs (piemēram, ģimenes politika un dzimstības rādītāji, migrācija un integrācija, paaudžu attiecības u.c.) (3). Minētie jautājumi šajā atzinumā vairs nav īpaši analizēti. Atsaucoties uz nākamās prezidentvalsts Polijas lūgumu, šis atzinums izstrādāts, lai analizētu šādus nodarbinātības un darba tirgus politikas aspektus:

a)	visās vecuma grupās esošā nodarbinātības potenciāla konsekventa izmantošana iekļaujošā darba tirgū;

b)	iespējas un nepieciešamība vairāk izmantot gados vecāku cilvēku nodarbinātības potenciālu un tā dēvētās “sirmgalvju paaudzes” arvien lielākā nozīme ekonomikā;

c)	svarīgākie aspekti, kas saistīti ar veicamajām reformām, ar kurām veido gados vecākiem cilvēkiem piemērotu darba vidi.

2.6

Lai gan šajā atzinumā izskatīto politikas pasākumu īstenošana galvenokārt ir ES dalībvalstu kompetencē, EESK uzskata, ka tām var noderēt arī sadarbība Eiropas līmenī. Tādēļ EESK aicina dalībvalstis nostiprināt sadarbību starp Eiropas Komisijas ekspertu grupu demogrāfisko jautājumu risināšanai, Nodarbinātības komiteju un Sociālās aizsardzības komiteju, lai tādējādi nodrošinātu, ka abas komitejas savā darbā var pastāvīgi izmantot gan speciālas zināšanas par demogrāfiskajām tendencēm, gan pētījumus, gan arī valstu paraugpraksi saistībā ar visu vecuma grupu, it īpaši gados vecāku cilvēku, efektīvu integrāciju darba tirgū.

3. Uzlabot integrāciju darba tirgū — sabiedrības novecošanas radīto problēmu risināšanas pamats

3.1

Nākamajās desmitgadēs visās ES dalībvalstīs būtiski palielināsies gados vecāku cilvēku skaits. Paredzams arī, ka Eiropas Savienībā samazināsies vidējais darbspējīga vecuma iedzīvotāju skaits. Abu šo iemeslu dēļ paredzams, ka būtiski paaugstināsies demogrāfiskās slodzes līmenis (4), un Eurostat dati par iedzīvotāju skaita izmaiņām liecina, ka Eiropas Savienībā tas paaugstināsies gandrīz divkārt, proti, no 26 % līdz 50 %.

3.2

Tie, kas neiedziļinās, bieži apgalvo, ka šis gados vecāku cilvēku skaita būtiskais pieaugums radīs arī tikpat lielu slogu sociālās nodrošināšanas sistēmai, un arī secina, ka izveidotās pensiju sistēmas turpmāk nespēs darboties. Taču demogrāfiskie rādītāji vien neļauj spriest par ekonomiskas stāvokli. Runājot par sociālas valsts finansēšanas jautājumiem, demogrāfiskās slodzes līmenim nav tik liela nozīme kā demogrāfiski ekonomiskās slodzes līmenim (pensionāru, darbnespējas pabalsta saņēmēju un bezdarbnieku skaits uz to strādājošo skaitu, kas, veicot iemaksas un maksājot nodokļus, finansē pabalstus). Vēl viens nozīmīgs faktors ir darba ražīguma paaugstināšana visā tautsaimniecībā, jo tā var palielināt “labumu”, ko sadalīt starp strādājošajiem un nestrādājošajiem.

3.3

Nepareizi lietojot demogrāfiskās slodzes rādītāju un darbspējas vecuma iedzīvotāju skaitu bieži jaucot ar nodarbināto personu skaitu, veidojas nepareiza izpratne par patieso stāvokli un skatījums uz to, kādi problēmu risinājumi būtu piemēroti. Demogrāfiski ekonomiskās slodzes līmenis patiesībā ir divas reizes augstāks nekā demogrāfiskās slodzes līmenis, kas atspoguļo 65 gadus vecu un vecāku cilvēku skaita attiecību pret darbspējas vecuma iedzīvotāju skaitu. Galvenais iemesls ir tas, ka ne tuvu visiem darbspējas vecuma cilvēkiem ir darbs:

—	Eiropas Savienībā vairāk nekā 23 miljoniem cilvēku nav darba;

—	daudzi darbspējas vecuma cilvēki galvenokārt veselības traucējumu dēļ ir devušies pensijā;

—	vai citu iemeslu dēļ nav integrēti darba tirgū (izglītības iestāžu audzēkņi, cilvēki, kam jāaprūpē citas personas, mājsaimnieces/mājsaimnieki u.c.);

—	ir arī daudzi cilvēki ar invaliditāti, kas sastopas ar šķēršļiem dalībai darba tirgū, tostarp ar diskrimināciju un pielāgošanas īpašām vajadzībām trūkumu.

3.4

Demogrāfiski ekonomiskās slodzes līmenis būtībā norāda uz to, ka, vērtējot demogrāfisko pārmaiņu ietekmi attiecīgajā valstī, ir jāņem vērā ne tikai vecums, bet arī tāds būtisks rādītājs kā darba tirgus attīstības tendences (5). Tāpēc EESK uzskata — lai rastu pareizos demogrāfisko problēmu risinājumus, ļoti svarīgi ir lielāku uzmanību pievērst darba tirgus attīstības tendenču saistībai ar demogrāfiski ekonomiskās slodzes līmeņa izmaiņām.

3.5

Pat ja sabiedrība novecos, kā tiek prognozēts, demogrāfiski ekonomiskās slodzes līmeņa izmaiņas būs ļoti atšķirīgas, jo tās ietekmēs darba tirgus attīstības tendences. Ja nākamajās desmitgadēs Eiropas Savienībā izdosies būtiski uzlabot darbspējas vecuma cilvēku integrāciju darba tirgū (paaugstināt nodarbinātības līmeni, lai tas sasniegtu labāko ES dalībvalstu rādītājus), demogrāfiski ekonomiskās slodzes līmeņa paaugstināšanās neradīs neatrisināmas problēmas, neraugoties uz sabiedrības būtisko novecošanu (6).

3.6

Tāpēc arī Eiropas Komisija jau pirms vairākiem gadiem atzina, ka, risinot demogrāfisko pārmaiņu radītās problēmas, vecumam ir mazāka nozīme nekā darbspējas vecuma personu patiesajam nodarbinātības statusam:

“Strādājošo iedzīvotāju skaits patiesībā ir daudz mazāks nekā to cilvēku skaits, kuri ir vecumā no 15 līdz 64 gadiem. […] Tas nozīmē, ka vairumā dalībvalstu var būtiski palielināt strādājošo skaitu, un tāpēc varēs panākt daudz pieņemamāku attiecību starp strādājošo cilvēku skaitu un gados vecāko pensionāru skaitu. […] Tas liecina, cik svarīgi ir paaugstināt nodarbinātības līmeni Eiropas Savienībā. Tā noteikti ir visefektīvākā stratēģija, lai dalībvalstis varētu sagatavoties sabiedrības novecošanai. (7)”

3.7

Eiropas Komisija arī uzskata, ka, Eiropas sabiedrībai novecojot, visefektīvākā stratēģija noteikti ir pastāvošā nodarbinātības potenciāla mērķtiecīga izmantošana. Protams, būtiski ir arī paaugstināt darba ražīgumu, lai nodrošinātu dzīves līmeņa paaugstināšanos. Analizējot šīs abas vajadzības, jāsecina, ka demogrāfisko pārmaiņu radītās problēmas var atrisināt vienīgi ar mērķtiecīgu izaugsmes politiku un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanu. Vairumā ES dalībvalstu vajadzīgā darbaspēka potenciāls kopumā ir pietiekams. Svarīgākais uzdevums ir atbilstoši rosināt un atbalstīt integrāciju darba tirgū.

3.8

Esošā nodarbinātības potenciāla izmantošana skar ne tikai gados vecākus cilvēkus, bet gan visas vecuma grupas. Tāpēc ir jāvelta īpašas pūles, lai uzlabotu visu to iedzīvotāju grupu nodarbinātības iespējas, kuru stāvoklis nodarbinātības jomā ir nelabvēlīgs. EESK šajā sakarā jau vairākkārt norādījusi — lai pārvarētu demogrāfisko pārmaiņu sekas, ir vajadzīga visaptveroša pieeja, kas aptver daudzus ekonomiskos, sociālos un politiskos aspektus, un viens no risinājumiem var būt arī legālā imigrācija (8).

3.9

EESK ir pārliecināta — lai varētu izmantot esošo nodarbinātības potenciālu, mērķtiecīgi jāīsteno tāda politika un jāizmato tādi uzņēmējdarbības paņēmieni un metodes, kas palielina līdzdalības iespējas:

—	recesijas laikā jānovērš jo īpaši gados vecāko cilvēku bezdarbs un atstumtība (īstenojot atbilstošu anticiklisku politiku pieprasījuma jomā);

—	jāpalielina un jāuzlabo jauniešu un cilvēku, kuru stāvoklis nodarbinātības jomā ir nelabvēlīgs, iespējas iekļūt darba tirgū;

—	visur jānodrošina apmācība un tālākizglītība, arī nepārtraucot darbu (tiesību aktos jāparedz arī iespējas saņemt mācību atvaļinājumu);

—	jāsamazina to cilvēku skaits, kuri zaudē darbspējas, un tas jāpanāk, uzņēmumu un nozaru līmenī nodrošinot augstvērtīgu veselības un darbinieku aizsardzību un īstenojot visaptverošus veselības veicināšanas, slimību profilakses un rehabilitācijas pasākumus;

—	likvidēt nodarbinātības šķēršļus cilvēkiem ar invaliditāti, veidojot iekļaujošākas darba vietas, piemēram, uzlabojot fizisko pieejamību, piekļuvi informācijas tehnoloģijai un piedāvājot elastīgus darba nosacījumus, vajadzības gadījumā izmantojot arī publisko finansējumu;

—	daudz vairāk pūļu jāvelta, lai veicinātu profesionālās un ģimenes dzīves apvienošanu un ģimenes pienākumu vienlīdzīgu sadali starp ģimenes locekļiem.

3.10	Tāpēc Eiropas sociālie partneri 2010. gada martā noslēdza īpašu nolīgumu, kurā iekļauti gan dalībvalstu sociālo partneru priekšlikumi, gan valstu iestāžu ieteikumi (9).

3.11

Tomēr tas nozīmē, ka jāpaaugstina arī gados vecāku cilvēku līdzdalība darba tirgū, nodrošinot un uzlabojot nodarbinātības iespējas un mērķtiecīgi veicot reformas, lai veidotu gados vecākiem cilvēkiem piemērotu darba vidi. Turklāt tas noteikti nedrīkst radīt vecākiem cilvēkiem ne paaugstinātu spriedzi, ne arī nelabvēlīgu situāciju tiem, kas vairs nav spējīgi strādāt. Pensionēšanās tiesības ir atzītas ILO konvencijās (10), un ar pensijas ienākumiem jānodrošina pensionāriem pienācīgi dzīves apstākļi.

4. Gados vecāku cilvēki darba tirgū — stāvokļa raksturojums

4.1

Gados vecāku darba ņēmēju (55–64) nodarbinātības potenciāls Eiropas Savienībā joprojām netiek pietiekami izmantots. 1. diagramma liecina, ka sliktie rādītāji ir būtiski uzlabojušies laikā, kad īstenoja Lisabonas stratēģiju. Gados vecāku cilvēku nodarbinātības līmenis paaugstinājās par aptuveni 10 procentu punktiem.

4.2

Taču izvirzīto mērķi (50 %) līdz 2010. gadam ne tuvu neizdevās sasniegt. Sieviešu stāvoklis uzlabojās nedaudz vairāk nekā vīriešu stāvoklis. Taču abu dzimumu stāvokļa atšķirības joprojām ir lielas: arī perioda beigās nodarbināta bija tikai nedaudz vairāk kā trešā daļa sieviešu vecumā no 55 līdz 64 gadiem (1. diagramma).

1. diagramma:

4.3

Informatīvs ir arī salīdzinājums ar nodarbinātības attīstības tendencēm citās vecuma grupās. No sākotnēji vienādā līmeņa gados vecāko nodarbināto cilvēku skaits ir pieaudzis, bet nodarbināto jauniešu skaits ir samazinājies (2. diagramma). Nodarbināto jauniešu skaita samazināšanās galvenokārt izskaidrojama ar ilgāku mācību posmu. Taču krīzes gadā (2009. gadā) būtiski samazinājās tieši nodarbināto jauniešu skaits. Šajā ziņā pēdējā krīze atšķiras no iepriekšējām krīzēm, kuras “pārvarēja” galvenokārt uz gados vecāku darba ņēmēju rēķina. Tas liecina, ka problēmas vienā darba tirgus daļā (šajā gadījumā gados vecāki cilvēki) nedrīkst risināt uz citu grupu (jauniešu) rēķina.

2. diagramma:

4.4

Par lielām ES dalībvalstu atšķirībām liecina 3. diagramma. Zviedrijā nodarbināti ir 70 % gados vecāko cilvēku (tas atbilst Lisabonas stratēģijas mērķim, kas attiecas uz nodarbinātību kopumā). Citās dalībvalstīs nodarbināta ir tikai aptuveni viena trešā daļa cilvēku vecumā no 55 līdz 64 gadiem. Jāatzīmē ziemeļvalstu (Zviedrijas, Dānijas, Somijas) labie rādītāji. Taču cita saikne starp labajiem rādītājiem un Eiropā ierastajām labklājības valsts sistēmām nav saskatāma. Šķiet, ka augstajam gados vecāko cilvēku nodarbinātības līmenim ir saistība ar dažādām institucionālajām struktūrām. Vērojamās atšķirības noteikti ļauj nojaust, cik liels Eiropā ir neizmantotais nodarbinātības potenciāls.

3. diagramma:

4.5

Pirmajā mirklī šķiet, ka gados vacāku cilvēku bezdarba līmenis nav īpaši augstāks par vidējo bezdarba līmeni. Gados vecāku cilvēku bezdarba līmenis Eiropas Savienībā kopumā un daudzās dalībvalstīs ir nedaudz zemāks nekā vidējais bezdarba līmenis. Bet tas ir izskaidrojams tikai ar jauniešu bezdarba biedējoši augsto līmeni. Jāatzīmē tomēr — šie skaitļi ir izskaidrojami arī ar to, ka daudzi gados vecākie cilvēki, kuri nav nodarbināti, bet varētu strādāt, nav reģistrēti kā bezdarbnieki, bet gan iesaistīti “atbalsta programmās”.

4.6

Nav noliedzams arī, ka gados vecāki cilvēki saskaras ar lieliem ilgstoša bezdarba draudiem. Cilvēkam kļūstot vecākam, šie draudi arvien pieaug. Ja gados vecāks cilvēks zaudē darbu, bieži viņš to neatrod līdz pat profesionālās karjeras beigām. Ja gados jaunāku bezdarbnieku vidū ilgāk par gadu bez darba ir aptuveni viena ceturtā daļa, tad, palielinoties vecumam, šis rādītājs pieaug, un attiecībā uz gados vecākiem cilvēkiem (55–64 gadi) visā ES tas ir gandrīz 50 %.

5. Novecojošas sabiedrības nodarbinātības potenciāla izmantošana — darbs gados vecākiem cilvēkiem un nodarbinātība, ko veicina gados vecāki cilvēki

5.1

Demogrāfiskās pārmaiņas paver arī iespējas ekonomikas un nodarbinātības jomā. Pirmkārt, arvien vairāk klientu ir gados vecāki cilvēki, un tas palielina ari citu vecuma grupu nodarbinātības iespējas. Otrkārt, sabiedrības novecošana būtiski palielina nodarbinātības potenciālu piedāvājuma sektorā. Abos gadījumos dabiskajiem un tirgus virzītajiem procesiem ir jāsniedz institucionāls atbalsts, un tie ir jāvirza.

5.2

Sabiedrībā, kurā cilvēki dzīvo ilgāk, paveras plašas iespējas jaunu produktu un pakalpojumu izstrādei. Daudzas nozares var gūt peļņu tā dēvētajā “sirmgalvju tirgū”. Runa ir gan par celtniecības un mājokļu nozari, gan par pakalpojumiem, kas nodrošina dzīves kvalitāti (kultūra, brīvais laiks, tūrisms, sports, plašsaziņas līdzekļi, telekomunikācija), un veselības aprūpes un sociālās aprūpes pakalpojumiem.

5.3

Jauniešiem un gados vecākiem cilvēkiem ir atšķirīgi patēriņa un taupīšanas ieradumi. Visā sabiedrībā vērojamā pieprasījuma pārbīde turpmāk ietekmēs arī ražošanas un nodarbinātības struktūru. Paredzams, ka demogrāfiskās pārmaiņas vēl vairāk paātrinās pakalpojumu ekonomikas attīstību. Līdztekus citām nozarēm neproporcionāli liela izaugsme būs vērojama veselības un aprūpes pakalpojumu nozarē. Vienlaikus ar šīm nozarēs notiekošajām pārbīdēm būs vērojamas arī citu iemeslu dēļ notiekošas pārmaiņas (piemēram, pāreja uz saudzīgumu pret vidi). Tirgus daļēji pielāgosies pieprasījuma izmaiņām, taču būs vajadzīga arī politiska rīcība, lai ietekmētu un virzītu šīs pārmaiņas, galvenokārt īstenojot aktīvu darba tirgus politiku, piemēram, tādā jomā kā darba tirgus iestāžu sniegtie apmācības, informēšanas un darbā iekārtošanas pakalpojumi.

5.4

To darba vietu, kuru izveidi sekmēs gados vecāku cilvēku ekonomiskā potenciāla palielināšanās, skaits un kvalitāte galvenokārt būs atkarīga no tā, kā aktīva pakalpojumu nodrošināšanas politika ietekmēs tā dēvētās “sirmgalvju ekonomikas” attīstību. Jo īpaši veselības un aprūpes nozarē, kā arī tūrisma un brīvā laika pavadīšanas nozarēs būs svarīgi izmantot iespējas, ko paver pieprasījuma palielināšanās, un piedāvāt darba vietas, kurās radīti labi darba apstākļi un nodrošināts taisnīgs atalgojums, kā arī modernizēt un specializēt prasmju aprakstus. Lai vairāk cilvēku piesaistītu darbam veselības, aprūpes un sociālajā jomā, jāuzlabo šī nodarbinātības veida prestižs visas profesionālās karjeras laikā.

5.5

Profesionāli sniegti sociālie pakalpojumi var būt arī līdzeklis tālejošu mērķu sasniegšanai līdztiesības jomā. Plašs sociālo pakalpojumu piedāvājums (vietas bērnu aprūpes iestādēs un sociālās aprūpes pakalpojumi) ļauj atvieglot aprūpētāju (galvenokārt sieviešu) darbu un darba tirgū pilnībā izmantot viņu prasmes.

5.6

Ieguldījumi sociālo pakalpojumu jomā veicina ne tikai jaunu darba vietu izveidi, bet arī reģionu ekonomikas straujāku attīstību. Nodrošinot plašu piekļuvi augstvērtīgiem pakalpojumiem par pieņemamām cenām, paveras jaunas nodarbinātības iespējas. Svarīgas ir arī iniciatīvas bezpeļņas sektorā, jo īpaši sociālās ekonomikas jomā. Vietējām pašvaldībām tāpēc ir īpaša nozīme, jo tās ne tikai ir visvairāk atbildīgas par sociālo pakalpojumu sniegšanu, bet arī izprot vajadzības un vietējos apstākļus. Lielākā problēma tomēr ir tā, ka vairumam pašvaldību arvien biežāk trūkst finanšu līdzekļu, lai nodrošinātu vajadzīgos pakalpojumus.

5.7

Darba devējiem ir jāņem vērā, ka gados vecākus darba ņēmējus nevar vienkārši aizstāt ar gados jauniem darba ņēmējiem. Gados jauni cilvēki parasti ir elastīgāki un apgūst jauno, bet gados vecākiem cilvēkiem ir lielāka pieredze. Kaut arī cilvēka darba ražīgums dažās jomās samazinās (piemēram, fiziskā veiktspēja), to daļēji var kompensēt ar pārmaiņām darba organizācijā, atbilstošiem tālākizglītības pasākumiem, preventīviem veselības aprūpes pasākumiem un darba tehnoloģiju efektīvāku izmantošanu.

5.8

Nozarēs notiekošā pārbīde uz pakalpojumu sektora pusi var pat uzlabot gados vecāko cilvēku stāvokli. Daudzās jomās fiziskai piepūlei ir arvien mazāka nozīme un svarīgākas kļūst sociālās prasmes. Tāpēc uzņēmumiem uzmanība jāvelta ne tikai gados jaunākiem darba ņēmējiem. Uzņēmuma produktivitāte nav vienkārši visu strādājošo darba ražīguma summa. Uzkrātās zinātības saglabāšana saskaņā ar uzņēmuma rīcībā esošo zināšanu pārvaldības principiem un organizatoriskā struktūra bieži ir svarīgāka nekā katra darba ņēmēja darba ražīgums. Tāpēc svarīga nozīme ir pūliņiem, kas vērsti uz konsultāciju, darbaudzināšanas un apmācības profesionalizāciju. Ir svarīgi, lai uzņēmumi, nodrošinot cilvēkkapitāla attīstību, savlaicīgi ņemtu vērā demogrāfiskās pārmaiņas un pēc iespējas labāk izmantotu dažāda vecuma strādājošo stiprās puses.

6. Darba vietu pielāgošana atbilstoši vecumam

6.1

Ja gribam, lai cilvēki vēlāk dotos pensijā, jārūpējas arī par to, lai viņi varētu strādāt ilgāk. Tas nozīmē, ka darba vietas jārada un jāveido tā, lai vairāk cilvēku varētu strādāt līdz likumā noteiktajam pensionēšanās vecumam. Svarīgi ir ne tikai mērķtiecīgi radīt darba vietas tieši gados vecākiem cilvēkiem un pielāgot tās viņu vajadzībām, bet cita starpā arī visas profesionālās karjeras laikā organizēt darbu tā, lai savlaicīgi novērstu draudus veselībai un kaitīgo ietekmi uz veselību. Tas nodarbinātajiem sniedz labumu visos viņu dzīves posmos.

6.2

Kaut arī skaidrs, ka ir ļoti svarīgi, lai darba ņēmēji arī paši uzņemties atbildību par darbspēju saglabāšanu, jānorāda, ka būtiski pāragras pensionēšanās cēloņi ir veselības problēmas, kuras izraisījis fiziski un psihiski smags darbs, augsta darba intensitāte, gados vecāku darba ņēmēju atlaišana, kā arī tālākizglītības un (cita) darba atrašanas iespēju trūkums. Jāpiebilst, ka jaunas darba organizācijas formas arvien vairāk ierobežo uzņēmumu iespējas pārcelt gados vecākus cilvēkus mazāk nogurdinošā darbā.

6.3

Gados vecāku cilvēku nodarbinātības līmeni nevar paaugstināt, tikai rūpējoties par to, lai viņi būtu veseli, darbspējīgi un noderīgi darba devējiem. Esošās darba vietas jāpielāgo gados vecāku cilvēku vajadzībām. Nodarbinātības kvalitāte būtiski ietekmē gados vecāku cilvēku atgriešanos vai attiecīgi palikšanu darba tirgū.

6.4

Gados vecāku cilvēku nodarbinātības līmeni ilgākā termiņā var paaugstināt tikai ar mērķtiecīgi īstenotu “aktīvu vecumdienu” politiku, paverot arī plašas iespējas līdzdalībai tālākizglītības pasākumos. Svarīgākais jautājums šajā saistībā ir: “Kādi pasākumi jāveic, lai gados vecākiem cilvēkiem patiešām būtu iespējas atrast darbu un veikt to ilgāku laiku?”

6.5

EESK uzskata, ka ir jāveic konsekventas reformas, lai veidotu gados vecākiem cilvēkiem piemērotu darba vidi un tāpēc jāīsteno virkne pasākumu, ar kuriem jāveic jo īpaši šādi galvenie uzdevumi:

—

jāstimulē uzņēmumi radīt gados vecākiem cilvēkiem piemērotas darba vietas un stabilizēt gados vecāko cilvēku nodarbinātību (pasākumi, kas novērš gados vecāku cilvēku pāragru aiziešanu no darba, un novatoriskas koncepcijas, lai gados vecākus darba ņēmējus uzņēmums varētu nodarbināt mazāk noslogojošās jomās);

—	jāīsteno ļoti aktīva darba tirgus politika, lai gados vecākus bezdarbniekus atkal integrētu darba tirgū un mazinātu ilgstoša bezdarba draudus; tas nozīmē arī, ka jāpiešķir vajadzīgie līdzekļi, lai varētu īstenot aktīvu darba tirgus politiku;

—

jānodrošina visaptverošas konsultācijas un palīdzība darba meklētājiem, kā arī piemērots atbalsts darbā iekārtošanas pasākumiem (piemēram, valsts subsidētas darba vietas, atbalsts personām, kas uzsāk darba gaitas, bezpeļņas sociālie projekti) un profilakses un rehabilitācijas pasākumi, kas sekmētu reintegrāciju;

—

jāīsteno pasākumi, lai nodrošinātu, ka cilvēki saglabā fiziskās un psihiskās spējas un var strādāt ilgāk, galvenokārt jāsamazina psiholoģiskā spriedze uzņēmumos un jārada gados vecākiem cilvēkiem piemēroti darba apstākļi, (piemēram, stimulējot darba ņēmēju un veselības aizsardzības uzlabošanu, atbalstot uzņēmu programmas, kuru mērķis ir veselības veicināšana), tomēr ņemot vērā, ka minētos pasākumus var ierobežot dažām profesijām raksturīgie grūtie darba apstākļi;

—	jāīsteno pasākumi, ar kuriem veido darba vietas, kas ir iekļaujošākas attiecībā uz gados vecākiem cilvēkiem ar invaliditāti, piemēram, veicot pielāgojumus, kas var palielināt fizisko pieejamību un informācijas tehnoloģiju vieglāku izmantošanu;

—	jāīsteno pasākumi, ar kuriem palielina cilvēku vēlmi strādāt ilgāk, tostarp gatavību iesaistīties mūžizglītības pasākumos un rūpēties par veselību;

—	jāizstrādā veselībai labvēlīgi darba laika modeļi, par kuriem sociālajiem partneriem jāvienojas nozaru un uzņēmumu līmenī un kuriem jādarbojas visas profesionālās karjeras laikā (piemēram, atvaļinājumi kvalifikācijas celšanai, mācību atvaļinājumi);

—

uzņēmumu īstenoti un saskaņā ar koplīgumu vai tiesību aktiem īstenoti pasākumi, lai gados vecāki cilvēki vairāk iesaistītos tālākizglītības pasākumos (stimuli, kas mazinātu — jo īpaši darbinieku ar zemu kvalifikāciju — nepietiekamo līdzdalību uzņēmuma organizētajos tālākizglītības pasākumos, atbilstoša finansējuma nodrošināšana kampaņai, kuras mērķis ir uzlabot 40 gadus vecu un vecāku cilvēku prasmes, labāki tiesiskie nosacījumi mācību atvaļinājuma piešķiršanai);

—	izpratnes veidošanas pasākumi attiecībā uz gados vacākiem darba ņēmējiem (pienācīgi jāatzīst viņu vērtīgā pieredze un jānovērtē profesionālās darbības laikā uzkrāto zināšanu nodošana jaunākiem darba ņēmējiem);

—	jāīsteno plašas sabiedrības informēšanas kampaņas, lai novērstu stereotipus un aizspriedumus pret gados vecākiem darba ņēmējiem un negatīvo izpratni par “novecošanu”; nav pieļaujama diskriminācija vecuma dēļ un negatīvi spriedumi par gados vecākiem darba ņēmējiem;

—	jānodrošina konsultācijas un atbalsts uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai tie varētu savlaicīgi plānot personāla attīstību un izveidot darba organizācijas modeli, ievērojot gados vecāku darba ņēmēju vajadzības un sabiedrības novecošanu;

—	jāparedz atbilstoši stimuli, kas veicinātu gados vecāku cilvēku pieņemšanu darbā un vairotu viņu vēlmi strādāt ilgāk, vienlaikus neradot konkurences traucējumus;

—	jārada sociāli pieņemami stimuli, lai tie, kuri var atrast darbu un ir darbspējīgi, varētu strādāt ilgāk, bet vienlaikus jāievēro spēkā esošie noteikumi par pensionēšanās vecumu;

—	ja iespējams un vēlams, jārada novatoriski un interesanti modeļi, kā atvieglot pāreju no nodarbinātības uz valsts pensiju sistēmu garantēto nodrošinājumu vecumdienās (piemēram, jāpilnveido gados vecākiem cilvēkiem paredzētie nepilna darba laika modeļi).

6.6

Lai veicinātu ilgāku profesionālo darbību, atbildība jāuzņemas un pūles jāvelta gan valstij, gan darba devējiem, gan pašiem nodarbinātajiem. Šī atbildība ir jāuzņemas visiem. Visos pasākumos īpaša nozīme ir sociālajiem partneriem. Veiksmīgi modeļi ziemeļvalstīs un citās dalībvalstīs liecina, ka ar darba koplīgumiem un uzņēmumu līmenī, iesaistot sociālos partnerus, sociāli pieņemamā veidā iespējams izveidot gados vecākiem cilvēkiem piemērotu un funkcionējošu darba tirgu, kurā nodarbinātība ir ļoti stabila un kurā darbs un iespējas to veikt nodrošinātas daudziem gados vecākiem cilvēkiem.

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) EESK atzinumi par šādiem tematiem: “Gados vecāku darba ņēmēju stāvoklis” (http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.soc-opinions.14120), “Prioritāru iedzīvotāju grupu nodarbinātība (Lisabonas stratēģija)” (http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.soc-opinions.14141) un “Stratēģijas/Palielināt darba tirgus atstāšanas vecumu” (http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.soc-opinions.14156).

(2) EESK atzinums par tematu “Zaļā grāmata “Ceļā uz atbilstīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām” ” (http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.soc-opinions.14892).

(3) Sk. EESK atzinumu par tematu “Ģimenes politikas loma demogrāfisko pārmaiņu jomā nolūkā popularizēt paraugprakses apmaiņu dalībvalstīs” (http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.soc-opinions.14900).

(4) 65 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju skaita attiecība pret 15–64 gadus vecu darbspējīgo iedzīvotāju skaitu.

(5) Par šo sakarību var pārliecināties, izmantojot Vīnes Nodarbinātības kameras lietoto slodzes līmeņa mērītāju. Šādi aprēķinātā attiecība starp pensionāru un bezdarbnieku skaitu un nodarbināto skaitu (demogrāfiski ekonomiskās slodzes līmenis) uzskatāmi liecina par dažādu darba tirgus attīstības tendenču (piemēram, nodarbinātības līmeņa rādītāju) būtisku ietekmi uz demogrāfisko pārmaiņu radīto problēmu risināšanu. Šādi aprēķini, ņemot vērā reālus ekonomiskos faktorus, sniedz patiesāku priekšstatu nekā vienīgi demogrāfiskās slodzes līmenis, kas atspoguļo 65 gadus vecu un vecāku cilvēku attiecību pret 16–64 gadus vecu cilvēku skaitu.

(6) Piemēram, Austrijā demogrāfiskās slodzes līmenis 2008. gadā bija 25 %, savukārt demogrāfiski ekonomiskās slodzes līmenis — 61 %. Prognozējot slodzes līmeņus 2050. gadā, tika izteikts pieņēmums, ka citās valstīs varētu būt līdzīgs stāvoklis kā Dānijas darba tirgū (līdzdalības līmenis), un šīs prognozes liecina, ka tādā gadījumā demogrāfiski ekonomiskās slodzes līmenis paaugstināsies tikai nedaudz no 61 % (2008. gads) līdz 72 % (2050. gads), savukārt demogrāfiskās slodzes līmenis paaugstināsies gandrīz divkārt līdz 48 %.

(7) “Ziņojums par demogrāfisko situāciju 2008. gadā” (SEC(2008) 2911, 133. lpp.).

(8) Sk. arī EESK atzinumu par tematu “Legālā imigrācija un demogrāfiskais stāvoklis” (ziņotājs — Pariza Castaños)); http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.soc-opinions.14361.

(9) Eiropas sociālie partneri: “Framework Agreement on Inklusive Labour Markets”, 2010. gada marts (ar nolīgumu saistītie dokumenti pieejami: http://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=en&catId=89&newsId=744&furtherNews=yes).

(10) Konvencijā C128 par invaliditātes, vecuma un apgādnieka zaudējuma pabalstiem noteikts, ka maksimālais pensionēšanās vecums ir 65 gadi.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/9

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Digitālās kompetences, digitālo prasmju un e-iekļaušanas stiprināšana” (izpētes atzinums)

2011/C 318/02

Ziņotāja: BATUT kdze

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2011. gada 24. janvārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Digitālās kompetences, digitālo prasmju un e-iekļaušanas stiprināšana”

(izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 22. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (13. jūlija sēdē), ar 136 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Nevienlīdzīga piekļuve digitālajai tehnoloģijai ir ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības izpausme: ir steidzami jāpanāk izaugsme un jāsekmē nodarbinātība, jāpārvar krīze iespējami labākos apstākļos.

1.2 Lai IKVIENS iedzīvotājs varētu ar kritisku skatījumu iepazīties ar visu informācijas nesēju saturu, viņam: 1) ir jābūt pieejamam pieslēgumam, 2) jāprot lietot aprīkojumu, 3) jāpazīst tehnoloģija, 4) jābūt apmācītam lietošanā, 5) jābūt piederīgam digitālajai pasaulei.

1.3 E-iekļaušanai jābūt vispārējai pieejai, ar tās palīdzību garantējot ikviena iedzīvotāja emancipāciju neatkarīgi no viņa stāvokļa sabiedrībā. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka Savienībai un dalībvalstīm jāgarantē digitālās pasaules pieejamība, nodrošinot pastāvīgu digitālo iemaņu un prasmju apguvi darba un/vai personīgajām vajadzībām, kā arī pilsoņa tiesību īstenošanai.

1.4 Piekļuve infrastruktūrai un rīkiem jāuzskata par pamattiesībām.

1.5 EESK aicina Eiropas, valstu un vietējās iestādes izmantot esošās dialoga struktūras, lai tiktos ar organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un labāk noteiktu konkrētās vajadzības.

1.6 E-iekļaušanas pamats ir kvalitāte, inovācija, pārredzamība un pieejamība, ko var gaidīt no vispārējas nozīmes pakalpojumiem (VNP) un pārvaldes iestādēm Eiropā un dalībvalstīs.

1.7 Tā kā digitalizācija plaši skar sabiedrību (1) un 2010. gadā 30 % mājsaimniecību vēl nebija pieslēguma internetam (2), EESK uzskata, ka Savienībai jāapliecina iniciatīva un vadošā loma, lai nodrošinātu visiem iedzīvotājiem vienādas iespējas, un ka tā šajā jomā jau pašā sākumā dalībvalstīm varētu piedāvāt saskaņotu pieeju, kas ietver arī drošas lietošanas un datu aizsardzības prasību. Komiteja iesaka Savienībai un dalībvalstīm saskaņot rīcību attiecībā uz

—

vecāka gadagājuma iedzīvotāju e-iekļaušanu, lai

—	“Eiropas gads aktīvām vecumdienām” (2012. gads) kļūtu par iespēju ES uzskatāmi apliecināt IKT nozīmi paaudžu savstarpējās saiknes veidošanā, vecāka gadagājuma iedzīvotāju aktivitātes uzturēšanā, veco ļaužu izolētības novēršanā un dzīves kvalitātes uzlabošanā,

—	palīdzētu viņiem apgūt digitālo tehnoloģiju, rīkojot mācības vai sniedzot atbalstu vietējā līmenī,

—	paredzētu atbilstošus mērķus, aprīkojumu un programmatūru, lai radītu interesi un pēc tam — nepieciešamību,

—	izstrādātu vietēja mēroga projektus e-veselības, kolektīvās atmiņas (piemēram, kādā kvartālā) apzināšanas, autonomijas jomā, lai atjaunotu saikni ar sabiedrību;

—

personu ar invaliditāti e-iekļaušanu, lai

—	ar pieejamas un viegli lietojamas IKT palīdzību nodrošinātu bez diskriminācijas viņu dalību sabiedrības dzīvē,

—

ar Komisijas starpniecību ražotājiem, projektētājiem un celtniekiem izvirzītu prasību “design for all” (dizains visiem), importa tirgos ieviestu klauzulu par aprīkojuma un programmatūru vieglu lietojamību, kā arī paredzētu viedu risinājumu izplatīšanu sadzīvē, sabiedriskajā transportā un privātajos transportlīdzekļos, būvniecībā u.tml.

—

personu ar zemiem ienākumiem e-iekļaušanu, lai

—	atbalstītu tādu programmatūru ražošanu, kas ir pieejamas un pielāgotas iedzīvotāju mazākumgrupu vajadzībām,

—	atbalstītu piekļuvi publiski pieejamam bezmaksas internetam pilsētu problemātiskajos rajonos un nelabvēlīgā stāvoklī esošos kvartālos,

—	dotu iespēju mācīties un iegūt kādai darbavietai nepieciešamo kvalifikāciju, izmantojot e-mācības,

—	vienkāršotu atklāto datu 2.0 (open data) un atvērto kodu (open sources) lietošanu.

—

pamatizglītību neieguvušu personu e-iekļaušanu, lai

—	nodrošinātu valsts atbalsta pieejamību vietējām struktūrām un lietpratējiem, kas var palīdzēt, lai neatstātu ieinteresētās personas neziņā vienas ar datoru,

—	pieprasītu operatoriem noteikt pieņemamas cenas par telefona un plašsaziņas līdzekļu izmantošanu zināšanu pilnveidošanai,

—	sekmētu interesi rosinošu izklaidējošu līdzekļu izmantošanu: “serious games” (nopietnās spēles), programmatūra prasmju apgūšanai, sociālo tīklu izmantošana,

—	sniegtu atbalstu vietējiem dalībniekiem.

—

mazākumtautību e-iekļaušanu, lai

—	atbalstītu pielāgotus e-projektus vairākās valodās (piemēram, izglītošana veselības jomā, veselības aprūpes tiešsaistes pakalpojumi, e-mācības),

—	mazākumtautību pārstāvjiem nodrošinātu piekļuvi bezmaksas publiskā interneta centriem, e-mācībām un izglītībai.

1.8 Kopumā EESK uzskata, ka

—	ES un dalībvalstu līmenī e-iekļaušana jāintegrē visās politikas jomās,

—	ātri jāpabeidz tīklu infrastruktūras izveide (tālākie reģioni, platjosla u.c.),

—	publiskajai digitālās attīstības politikai Eiropas, valstu un vietējā līmenī jau no paša sākuma jābūt iekļaujošai un nediskriminējošai,

—	jāveicina tikko novecojuša aprīkojuma un programmatūru izmantošana,

—	jāparedz līdzekļi, lai panāktu sieviešu e-iekļaušanu;

1.8.1 pasākumu finansēšanai,

—	jāveicina vispārējas piekļuves finansēšana, piešķirot valsts subsīdijas un Kopienas līdzekļus;

—	īpaši jāsekmē ieguldījumi uz sabiedrību virzītiem pakalpojumiem (ESF, ERAF), jānodrošina pētniecībai un izstrādei budžeta līdzekļi 3 % apmērā no Eiropas IKP un jāierobežo valsts budžeta līdzekļu samazināšana,

—	šim svarīgajam uzdevumam jāvelta kāda rezerves fonda līdzekļi, lai saglabātu prasmes un mazinātu krīzes sekas,

—	digitālizācijas uzdevums jāizvirza par prioritāti (ESF) vietējo pašvaldību programmās, un organizētas pilsoniskās sabiedrības organizācijām jāpiešķir līdzekļi, lai tās varētu palīdzēt iedzīvotāju grupām, kas atstumtas informācijas tehnoloģiju lietošanas neprasmes dēļ,

—	jāpielāgo e-iekļaušanai paredzēto struktūrfondu papildināmības princips,

—	vajadzības gadījumā liela mēroga infrastruktūras izveidei jāizmanto obligāciju aizņēmumi,

—	jāveicina publiskā un privātā sektora partnerattiecības (PPP) atbilstīgā Eiropas sistēmā,

—	jāatbalsta ES mēroga finanšu darījumu nodokļa princips un daļu no nodokļa ieņēmumiem jāizmanto e-iekļaušanai,

—	jārisina sarunas ar “commercial gaming” (komercspēļu) uzņēmumiem un publiskajiem dalībniekiem (izglītība), lai par zemāku cenu izmantotu tikko novecojušu tehnoloģiju,

—	jāatbalsta mikrofinansējums mācību projektiem,

—	jāveicina personai sniegtā tiešā atbalsta sistēmas, lai nodrošinātu piekļuvi pamatrīkiem (aprīkojumam un programmatūrai),

—	jāizvērtē pēdējos 5 gados panāktais progress IKT jomā (radītās darbavietas), lai kopā ar iesaistītajiem dalībniekiem noteiktu viņu reālās vajadzības;

1.8.2 attiecībā uz prasmju apgūšanu:

—	jāizveido nozares padome, kuras uzdevums būtu izstrādāt Eiropas pamatprincipu kopumu,

—	jāizstrādā Eiropas pamatprincipu kopums attiecībā uz mācībām un jaunajām profesijām IKT jomā un ar to saistītās jomās, un jānosaka visā Eiropā atzītu diplomu izsniegšanas kritēriji,

—	jāizveido Eiropas līmeņa daudzvalodu mācību modelis, lai ātri apgūtu vajadzīgās zināšanas un prasmes,

—	izmantojot Eiropas pamatprincipu kopumu, jāpalielina IKT jomas profesiju prestižs un atalgojums, un e-mācības jāvirza uz kvalitatīvu profesionālo pilnveidošanos (informātikas jomas profesiju aktualizēšana), lai palielinātu informātikas speciālistu skaitu un sekmētu pārkvalificēšanos,

—	jāizveido “Eiropas digitālā pase”, kas būtu obligāta uzņēmējdarbības uzsākšanai.

1.8.3 attiecībā uz drošu digitālo vidi neaizsargātām iedzīvotāju grupām:

—	jānosaka interneta pamatsaturs, neatstājot to tikai tirgus ziņā (ES un dalībvalstīs),

—	jānosaka “piesārņojuma novēršanas” normas tīmekļa vietnēm, jau skolā jāmāca par kiberdrošību,

—	jānodrošina, lai visas tīmekļa vietnes saturētu informāciju par vienkāršiem drošības pasākumiem,

—	jānodrošina, ka ir noteiktas tīklu lietotāju tiesības un ka tās tiek ievērotas,

—

minētajam nolūkam jāizstrādā digitālās tehnoloģijas lietotāja tiesību kodekss atbilstīgi Pamattiesību hartas principiem un LESD 9. panta noteikumiem, nodrošinot, ka tiek ievērota vārda un informācijas brīvība, tiesības uz personas datu aizsardzību, tiesības tikt aizmirstam, tiesības uz nepilngadīgo personu aizsardzību,

1.8.4 attiecībā uz piekļuvi darbam:

—	attiecībā uz visiem aplūkotajiem jautājumiem jāveicina sociālais un pilsoniskais dialogs ar dažādām esošām struktūrām, lai labāk izprastu vajadzības un lai digitālā tehnoloģija sekmētu darba vietu radīšanu un iespējas saimnieciskās un sociālās attīstības un personīgās izaugsmes jomā,

—	jāveicina uzņēmumu darbinieku digitālā izglītošana, lai viņi ilgāk varētu strādāt uzņēmumā un veicināt tā produktivitāti.

1.8.5 attiecībā uz vispārēju e-izglītību EESK uzskata, ka Savienības uzdevums ir

—	veicināt iekļaujošas izglītības vienlīdzīgu pieejamību visās skolās,

—	veicināt turpmāko e-iekļaušanu, sākot no pirmsskolas vecuma, nediskriminējot nevienu,

—	veicināt vecāku un skolotāju e-apmācību un skolotāju darba apstākļu uzlabošanu,

—

veicināt skolēnu, īpaši to, kuriem ir grūtības mācībās, iesaistīšanu darbā ar datoru, protams, pedagogu uzraudzībā, īpaši ar pievilcīgu metožu (3) palīdzību (viedo tālruņu izmantošana stundās, “nopietnās spēles”, planšetdatori, elektroniskās grāmatas, sociālie tīkli u.c.), lai viņi kontrolēti varētu izmantot attēla spēku, kas sekmē jaunas mācību un izteiksmes formas,

—	veicināt darba tirgus pieejamību visiem iedzīvotājiem, nodrošinot viņiem stabilas pamatzināšanas un datorprasmes.

2. Vispārēja informācija

2.1 Stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis ir gudra, ilgtspējīga un iekļaujoša izaugsme krīzes pārvarēšanai. “Digitālajā programmā Eiropai” (4) ir norādīti šādi šķēršļi: digitālo iemaņu un prasmju trūkums, iespējamā neuzticēšanās tīkliem, kibernoziedzība, neizmantotas iespējas risināt sabiedrības problēmas.

2.2 EESK uzskata, ka minētajam mērķim ir izšķiroša nozīme. Digitalizācijā ir jāpiedalās visiem iedzīvotājiem ar nosacījumu, ka tas viņiem dod iespēju veicināt personīgo izaugsmi, piedalīties sabiedrības dzīvē un būt emancipētiem (5).

3. Definīcijas

3.1 E-iekļaušana

Saskaņā ar Rīgas deklarāciju (6)“e-iekļaušana” attiecas gan uz informācijas tehnoloģijām, gan to izmantošanu, lai sasniegtu vispārējas iekļaušanas mērķus, iesaistot visus sabiedrības locekļus un visas kopienas visos informācijas sabiedrības aspektos.

3.2 Pasākumu mērķauditorija

Lai varētu identificēt palīdzības pasākumu mērķauditoriju, iedzīvotāji ir sadalīti noteiktās grupās; tomēr e-iekļaušanai ir jābūt visaptverošam pasākumam. Humānā aspektā e-iekļaušana sākas ar atteikšanos no stigmatizācijas, cilvēkus iedalot kādā sabiedrības grupā, sociālajā aspektā tas nozīmē kolektīvu atbildību, bet rūpniecības un tirdzniecības aspektā tas nozīmē “design for all” (dizains visiem) koncepciju, sākot no produkta izstrādes līdz pat tā lietošanas beigām.

3.3 Digitālās prasmes

Digitālās prasmes ir līdzeklis, instruments, bez kura mūsdienās nav iespējams baudīt kultūru tās plašākajā nozīmē, saprotot to kā iedzīvotājus vienojošu saikni. Bez šā instrumenta mazinās iespējas iepazīt citus un iegūt jaunas zināšanas.

Kultūra (pratība), prasmes un iekļaušana ir savstarpēji cieši saistītas un atbilst holistiskai un nediskriminējošai visas sabiedrības e-iekļaušanas definīcijai.

3.3.1 Iekļaušanas priekšnosacījumi ir šādi:

—	interneta pieslēgums: e-piekļuve ir galvenais priekšnoteikums;

—	prasme lietot aprīkojumu;

—	prasme izmantot tehnoloģiju: zināšanas un digitālās prasmes lietot visa veida Mac, Windows, Linux, interneta, mobilā telefona u.c. programmatūru;

—	apgūt informāciju, lai, īstenojot aktīvu pilsoniskumu, kritiski izvērtētu visa veida plašsaziņas līdzekļu saturu.

3.3.2 No digitālās jomas atstumto iedzīvotāju grupu vidū ir vecāka gadagājuma cilvēki, cilvēki ar invaliditāti, dažkārt arī aprūpes darba veicēji, cilvēki ar zemiem ienākumiem vai ar zemu izglītības līmeni, tomēr jāņem vērā dažas nianses: daļa vecāka gadagājuma cilvēku ir izglītoti un izmanto internetu jau kopš tā ieviešanas, un atsevišķās dalībvalstīs šī iedzīvotāju daļa ir vērā ņemams ekonomikas virzītājspēks. EESK uzskata, ka ar digitālo tehnoloģiju palīdzību ir jānodrošina, lai ikviens varētu kļūt patstāvīgs neatkarīgi no viņa sociālā stāvokļa, un tas ir jāpanāk, vienlaikus izmantojot gan mērķtiecīgi virzītu īpašu pieeju, gan vispārēju pieeju, kas ir ekonomiskāka un integrējošāka.

3.3.3 EESK uzskata, ka e-iekļaušana vēl nebūt nav stabila un lineāra. Tehnoloģija turpina attīstīties, nodarbinātība kļuvusi nenoteikta, darba laiks elastīgāks, karjeras virzība sadrumstalotāka. E-atstumtības cēloņi bieži vien ir savstarpēji saistīti. Galvenie iekļaušanas faktori ir mācības un zināšanu atjaunināšana.

3.3.4 E-iekļaušana attiecas arī uz uzņēmumiem, kuriem ir finansiālas grūtības un kuriem trūkst prasmju un/vai laika. EESK uzskata, ka e-iekļaušana prasa iepriekšēju plānošanu, lai IKT attīstība pēc iespējas neatpaliktu no atstumtības cēloņu attīstības tendencēm.

3.4 Speciālistu e-prasmes

Mūžizglītībai ir ļoti liela nozīme. Lai arī jauniešu vidū e-kvalifikācijas iegūšana savulaik bija populāra (7), šobrīd šī nozare ir kļuvusi mazāk atzīta un ir samazinājies atalgojums. Lai novērstu kvalificētu speciālistu un atbilstošas izglītības trūkumu un lai iekļautu grūtībās nonākušos iedzīvotājus, steidzams uzdevums ir no jauna motivēt topošos speciālistus, piedāvājot viņiem labāku statusu, atalgojumu un darba apstākļus. Digitālās nozares speciālisti veicinās arī lietotāju iesaisti.

4. Līdzekļi

4.1 Vispārēja piekļuve

4.1.1 Lai novērstu atšķirības IKT pieejamībā un veicinātu e-iekļaušanu, ES 2002. gadā attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem ieviesa universālo pakalpojumu un lietotāju tiesības (8). Pieprasot publiski pieejama komunikāciju tīkla pieslēgumu, jāpārliecinās, ka tiks piedāvāts pietiekoši ātrdarbīgs pieslēgums, lai nodrošinātu funkcionālu piekļuvi internetam par pieņemamu cenu. Mērķis nav tirgus vai godīgas konkurences izskaušana, bet gan ekonomikas mērķu un steidzami apmierināmu sociālo vajadzību līdzsvarotība. EESK jau vairākkārt norādījusi, ka tirgus pats par sevi nav mērķis, bet gan līdzeklis iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai.

4.1.2 E-iekļaušanas pamatā ir vispārējas nozīmes pakalpojumu (VNP) kvalitāte, inovācija, pārredzamība un pieejamība Eiropā un dalībvalstīs. Tādējādi tiek nodrošināta sociālā efektivitāte un tās noturīgums, kas ir “sekmīgas” iekļaušanas būtisks faktors. Šajā apstāklī arī slēpjas e-iekļaušanas paradokss: attiecīgo VNP un vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu sabiedriskā efektivitāte un ilgtermiņā īstenotie publiskā sektora pasākumi būs galvenie faktori, lai veiksmīgi īstenotu iekļaušanu šajā jomā, kur ātrai rīcībai ir izšķiroša nozīme. Publiskajām iestādēm ir jācenšas šo paradoksu novērst.

4.2 Vienlīdzīga piekļuve visiem

4.2.1 Lai garantētu universālo pakalpojumu, ir steidzami jānodrošina tīklu pārklājums visā Eiropas teritorijā, jāveicina ātrdarbīga platjoslas interneta attīstība un ciparu dividendes izmantošana (9).

4.2.2 Taču jāsecina, ka joprojām pastāvošā nevienmērīgā IKT pieejamība un izmantošana norāda uz jau iepriekš pastāvošo ekonomisko un sociālo nevienlīdzību. E-iekļauti visbiežāk ir iedzīvotāji, kuriem ir līdzekļi materiāli tehniskās bāzes iegādei un nepieciešamās prasmes.

5. Digitālo pamatprasmju apguve

Digitālā pratība

Lai mērķauditorija apgūtu digitālās prasmes, ir jāsakrīt šādiem trim elementiem: vajadzība + interese + līdzekļi (finanšu un citi).

5.1 Vecāka gadagājuma cilvēki

5.1.1 Vecāka gadagājuma cilvēki (10), kuru skaits pieaug, retāk izmanto IKT.

—	izmanto IKT zināšanu atjaunināšanas nolūkā. Lai šos iedzīvotājus no jauna integrētu vai saglabātu viņus darba tirgū, EESK uzskata, ka vietējās pašvaldības kopā ar uzņēmumiem, īstenojot sociālo dialogu, varētu piedāvāt atbilstošu apmācību kursu.

—

: šiem iedzīvotājiem ir jāpārvar intereses trūkums, kautrība un neuzticība un jāiemācās lietot IKT rīkus darba vajadzībām, ikdienas un sociālās dzīves uzlabošanai. EESK uzskata, ka tehnoloģijām un “lietpratējiem” ir attiecīgi jāpielāgojas. Šiem iedzīvotājiem vajadzētu piedāvāt: 1) attiecīgus norādījumus; 2) ātri apgūstamu programmatūru; 3) piemērotu aprīkojumu; 4) mērķus, kas iesākumā radītu interesi un vēlāk vajadzību apgūt šīs prasmes, piemēram, projektu uzsākšanai e-veselības, kolektīvās atmiņas atjaunošanas, saiknes ar sabiedrību atjaunošanas, autonomijas jomās.

5.1.2 Vientuļiem cilvēkiem digitālā tehnoloģija var kļūt par būtisku saikni ar ārpasauli. Piemēram, viens no vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu (VNSP) konkrētiem uzdevumiem būtu plaši ieviest iespēju par pieņemamu cenu izsaukt neatliekamās palīdzības dienestu pa telefonu, nospiežot tikai vienu pogu, lai tādējādi glābtu dzīvības. E-veselības nozīme turpmāk tikai pieaugs (11); visi tie principi, ko EESK vēlas uzsvērt attiecībā uz digitālo tehnoloģiju lietotājiem, ir universāli un piemērojami veselības un sociālās aprūpes nozarēm.

5.1.3 Eiropas gads aktīvām vecumdienām (2012. gads) un tā ietvaros izveidotās partnerattiecības inovācijas jomā Savienībai jāizmanto kā iespēja uzsvērt IKT nozīmi paaudžu savstarpējas saiknes veidošanā (apmācība), lai mazinātu vecāka gadagājuma cilvēku izolētību un uzlabotu viņu dzīves apstākļus.

5.2 Cilvēki ar invaliditāti

Cilvēkiem ar invaliditāti IKT var ļaut vieglāk iesaistīties sabiedrības dzīvē, balstoties uz vienlīdzības principu (12). Nosacījumi ir tādi paši kā attiecībā uz pārējiem iedzīvotājiem: jānosaka mērķis, jānodrošina palīdzība mācībās, piemērotas programmatūras un materiālu pieejamība, pieejams un vienkārši lietojams aprīkojums un īpaši viedās transporta sistēmas (13). Vispārējas nozīmes pakalpojumi digitālās kompetences jomā jo īpaši svarīgi ir cilvēkiem ar invaliditāti. Katram invaliditātes veidam pielāgota palīdzība var sekmēt labāku sociālo iekļaušanu. NVO darbība ir jāatzīst un jākoordinē ar valsts iestāžu darbu. Priekšroka jādod tādai vispārējai pieejai, kurā pēc iespējas lielākā mērā ņemtas vērā visu lietotāju vajadzības, nevis īpašai pieejai, kas orientēta tikai uz cilvēkiem ar invaliditāti.

5.3 Personas ar zemiem ienākumiem

5.3.1 Nevienlīdzīgas piekļuves iespējas digitālajai tehnoloģijai ir ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības rezultāts: vīrieši/sievietes, ģimenes / vientuļas sievietes, pilsētas / lauku reģioni un salas, pārtikušas valstis / mazāk attīstītas valstis. Lai īstenotu pēc iespējas plašāku iekļaušanu, šī nevienlīdzība ir jāsamazina.

5.3.1.1 Iedzīvotāji, kuri ieceļojuši no citām valstīm, vai minoritāšu grupas ir vēl nelabvēlīgākā situācijā. Programmatūra, kas viņus varētu ieinteresēt, vēl netiek ražota.

5.3.2 EESK uzskata, ka publisku bezmaksas interneta piekļuves punktu izveide pilsētu nelabvēlīgākajos rajonos un piekļuve atklātajiem datiem 2.0 un atvērtajam kodam dotu iespēju atrast darbu un sazināties. Stacionārajiem interneta piekļuves punktiem ir svarīga nozīme apmācības jomā. Šis uzdevums kopīgi jāveic valsts iestādēm, tīklu operatoriem un apvienībām.

5.3.3 Tiesības uz infrastruktūras un rīku pieejamību ir jāuzskata par personas pamattiesībām; digitālās pratības veidošanā ļoti svarīga ir apmācība, zināšanu un pieredzes tālāknodošana jebkurā vecumā un jebkurā dzīves posmā.

5.4 Personas ar zemu izglītības līmeni

5.4.1 EESK uzskata, ka šīs iedzīvotāju grupas ieinteresētību IKT izmantošanā var panākt, sniedzot kvalificētu atbalstu ar telefonsakaru un plašsaziņas līdzekļu palīdzību.

5.4.2 Bailes no neprasmes izmantot digitālās tehnoloģijas var novērst, sākotnēji izmantojot atraktīvu apmācību un apvienojot datortehniku ar speciālista palīdzību. EESK uzskata, ka darbā ar nesekmīgiem bērniem varētu izmantot viedtālruņus kā jaunu līdzekli rakstīšanai. Gan bērni, gan pieaugušie pamatzināšanu apguvi varētu sākt ar t.s. “nopietnajām spēlēm” (serious games), kas līdzīgas attīstošajām spēlēm, izmantojot atbilstoša satura programmatūru.

5.4.3 Lai panāktu e-iekļaušanu, Savienībai ir vajadzīgs internets ar kultūras saturu. Eiropas iedzīvotāji atzīst, ka kultūra viņus vieno visciešāk. ES ir jāīsteno kultūras izpausmju daudzveidība visās ar digitālo programmu saistītajās iniciatīvās (14). Kultūras objektu digitalizācija dos iespēju nelabvēlīgākā situācijā esošajiem iedzīvotājiem iegūt zināšanas, kas sekmēs gan viņu sociālo integrāciju, gan personisko izaugsmi, jo īpaši ja šīs zināšanas var iegūt dzimtajā valodā.

5.5 Mazākumtautības

5.5.1 EESK vēlas, lai e-iekļaušana aptvertu arī mazākumtautības (ne tikai imigrantus), piemēram, romus. Šie iedzīvotāji nav analfabēti, taču neprot ne mītnes zemes valodu, ne arī pazīst tās kultūru. Iespēja lietot datoru šiem iedzīvotājiem ne vienmēr ir pieejama. Sievietes parasti ir mazāk informētas un līdz ar to atrodas vēl nelabvēlīgākā situācijā.

5.5.2 Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI) (15), kas ir daudzvalodu tiešsaistes lietojumprogramma ātrākai saziņai starp ES valstu pārvaldes iestādēm, varētu izmantot par pamatu sociālajām lietojumprogrammām, ar kurām varētu sekmēt Savienības pastāvīgo iedzīvotāju un pilsoņu izglītību, nodrošinot tādējādi viņiem piekļuvi e-mācībām.

5.5.3 Sociālie tīkli, ja tos izmanto pārdomāti, var būt ļoti noderīgi iedzīvotāju kategorijām, kuras minētas atzinuma 5. punktā. Lai vairāk cilvēku apmeklētu interneta kafejnīcas, kas nenoliedzami ir sekmējušas jauniešu ieinteresētību un viņu digitālo prasmju veidošanu, varētu izsniegt kuponus, ko daļēji finansē vietējās pašvaldības.

5.6 Arī uzņēmumi

5.6.1 MVU, kuru pamatdarbība nav saistīta ar digitālajām tehnoloģijām, ir pakļauti e-atstumtības riskam. Laika trūkums tehnoloģiju lietošanas apmācībai, tradīcijas, finansiālas grūtības un morāli novecojušas IT vadības metodes var negatīvi ietekmēt uzņēmuma vadību, darbību un personālu. Līdz ar to šajos uzņēmumos var netikt izmantoti tādi IT vadības risinājumi kā mākoņdatošana (cloud computing) (16). Tā kā šāda tehniskā atpalicība var kaitēt uzņēmumu produktivitātei, ir jāmeklē veidi, kā panākt šo uzņēmumu e-iekļaušanu.

6. Visu iedzīvotāju digitālo prasmju attīstīšana, lai risinātu sociālās un sabiedriskās problēmas

6.1 Izglītība un apmācība (17)

6.1.1 Turpmāka iekļaušana sākas jau pirmsskolas vecumā.

Nodrošinot visās skolās visiem bērniem — tostarp bērniem ar invaliditāti, viena vecāka ģimenes bērniem un bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm — vienlīdzīgu piekļuvi iekļaujošai digitālo prasmju apguvei, palielinās viņu autonomiju pieaugušo vecumā. “Nopietno spēļu”, planšetdatoru, elektronisko grāmatu plaša izmantošana mācībspēku uzraudzībā un sociālo tīklu lietošana varētu sekmēt nesekmīgāko skolēnu iekļaušanu ar jauno mācību formu starpniecību.

6.1.2 Kvalifikāciju un diplomu iegūšanai un karjeras izvēlei IKT jomā vajadzētu balstīties uz Eiropas apmācības pamatsistēmu, jo īpaši attiecībā uz jaunām profesionālās darbības jomām, kas saistītas ar digitālo sabiedrību. Dažas profesijas ir pārkvalificētas vecās profesijas, taču ne visas. Varētu izveidot atklātu Eiropas digitālo prasmju uzziņu bāzi, lai noteiktu Eiropas diplomu izsniegšanas nosacījumus ar mērķi veicināt ieinteresēto personu mobilitāti. EESK uzskata, ka pasākumi, kas Eiropas studentiem nodrošinātu kvalitatīvu sociāli profesionālo stāvokli, varētu piesaistīt šai jomai vairāk studentu.

6.1.3 Eiropai jāstimulē visa veida digitālo prasmju apmācība dalībvalstu, reģionālajā un vietējā līmenī un jāparedz vecāku un mācībspēku apmācība, tostarp jāpielāgo viņu darba apstākļi.

6.2 Mūžizglītība

6.2.1 Attiecībā uz dažām iedzīvotāju grupām ir jārīko īpašas kampaņas. Attiecībā uz e-atstumtajām grupām svarīga ir eksperimentālo zināšanu pārnese; līdzdalības metodes apvienojumā ar teorētiskām mācībām vienlaikus sekmē potenciāla attīstību un integrēšanas iespējas. Tas jo īpaši svarīgi ir bezdarbniekiem, ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un sociāli atstumtajām grupām, kas meklē darbu un kam ir vajadzīga nodarbināmība un sabiedriskās attiecības.

6.2.2 Uzņēmumu pasākumi

Uzņēmējdarbības uzsākšanai turpmāk varētu ieviest prasību par “digitālās ekonomikas pasi”, ko iegūst pēc standarta IKT kursa pabeigšanas biznesa vidē.

Uzņēmuma iekšējos nolīgumos jāparedz personāla apmācība IKT lietošanā, jo tā veicina e-integrāciju, palīdz darbiniekiem ilgāk saglabāt savu darbavietu un veicina uzņēmumu produktivitāti.

6.2.3 Valsts iestāžu pasākumi

Valsts un vietējā līmeņa IKT attīstības politika jau pašā sākumā jābalsta uz iekļaušanas un nediskriminēšanas principiem.

Struktūrfondu izmantošana: iestādes pašas nosaka, kuras novatoriskas darbības ir svarīgas visai sabiedrībai un kuras ir jāatbalsta, lai piedāvātu tās par visizdevīgāko cenu visiem ieinteresētajiem dalībniekiem.

Eiropas Savienībai un dalībvalstīm būtu jāierosina Eiropas sistēma profesionālās kvalifikācijas attīstīšanai informācijas tehnoloģiju profesijās.

6.3 Satura izstrāde

6.3.1 Ņemot vērā satura būtisko nozīmi, apmācības, izglītības un kultūras satura noteikšanu nevar atstāt tirgus ziņā.

6.3.2 Valstu pārvaldes iestādēm jānosaka pamatsaturs, jāveicina tālmācības kursi un kopīgi ar Eiropas Savienību jānosaka kritēriji visā Eiropas Savienībā atzītu diplomu piešķiršanai. Lai apzinātu konkrētās vajadzības, ir jāuzklausa lietotāji.

6.3.3 Pielāgojams multivides saturs ir būtiski svarīgs, lai personas digitālā vide būtu nepārtraukta (“zinošs” internets), ievērojot personu ar invaliditāti piekļuves iespējas.

6.3.4 Interneta piedāvājuma izmantošana ir ierobežota to valstu iedzīvotājiem, kuru valodas praktiski netiek izmantotas ārpus attiecīgo valstu robežām. Savienībai un dalībvalstīm vajadzētu nodrošināt cieņpilnu attieksmi pret minēto valstu kultūru un konkrēta satura izplatīšanu attiecīgās valsts valodā.

6.3.5 Sociālo tīklu saturu veido lietotāji. Šo rīku var izmantot to personu piesaistīšanai, kurām ir nepietiekamas digitālās prasmes, vienlaikus ievērojot viņu lietotāja tiesības.

7. Drošības pilnveidošana, lai mazinātu neuzticēšanos

A.	Digitālās tehnoloģijas lietotājam jābūt ļoti piesardzīgam (18), ja viņš nav drošs ne par sevi, ne par sistēmu, un ja nepietiekamas zināšanas par kiberdrošību neļauj viņam justies droši (19). Atstumtās personas vai tās, kuras ir ceļā uz e-integrāciju, ir pakļautas lielākam riskam.

Digitālās tehnoloģijas izmantošana rada pārmaiņas domāšanā un sabiedrībā; piemēram, rodas jautājums: kas ir svarīgāk – nodrošināt “pārredzamību” vai aizsargāt “privātumu”? Kopumā, izmantojot jebkādu pieeju e-iekļaušanai, jāapzinās, ka šim instrumentam pēc būtības piemīt augsta “ielaušanās pakāpe” (20) privātajā dzīvē (ar vai bez lietotāja piekrišanas) un ka nepārdomāta tā izmantošana var radīt smagas sekas jebkuram lietotājam, īpaši neaizsargātām personām. Lai palielinātu lietotāju uzticēšanos, ir jāpastiprina ar digitālo tehniku saistītas ļaunprātīgas izmantošanas un noziedzības apkarošanu.

C.	Digitālās programmas mērķus un iedzīvotāju vēlmes var attēlot ar trim kocentriskiem riņķiem.

7.1 Lietotāju tiesības

7.1.1 EESK vēlas, lai tiktu veikti pasākumi, kas garantē visu sabiedrības grupu, digitālās vides un tiešsaistes darījumu uzticamību un drošību, kā tas paredzēts Septītajā pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammā (21).

7.1.2 Varētu izskatīt iespējas, kā panākt, lai tīmekļa vietnes saturētu informāciju, kas atgādinātu lietotājiem par vienkāršiem drošības pasākumiem (22). Lai jauniešos, kuri arī ir neaizsargāta sabiedrības grupa, attīstītu reaģēšanas spēju, kas tiem nepieciešama, lai droši izmantotu informācijas tehnoloģijas, būtu ļoti svarīgi skolās vidējās izglītības posma sākumā iepazīstināt skolēnus ar maziem ceļvežiem, piemēram, Eiropas Komisijas publicēto ceļvedi “eYou Guide –To your rights online” (23).

7.1.3 EESK uzskata, ka iedzīvotāji plašāk jāinformē par Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja (EDAU) nozīmi, ko nosaka LESD 16. pants, un par G29 nozīmi.

7.1.4 EESK vēlas, lai lietotāju cieņa būtu aizsargāta, izstrādājot Pamattiesību hartas principiem atbilstīgus ES tiesību aktu noteikumus (24), lai nodrošinātu lietotājiem

—	vārda un informācijas brīvību, tostarp viņu dzimtajā valodā,

—	tiesības uz privātuma un personas datu (personas, veselības u.c. datu) aizsardzību,

—	tiesības tikt aizmirstam,

—	tiesības uz nepilngadīgo aizsardzību.

7.1.5 Komiteja arī atgādina, ka vairākās valstu un starptautiskajās patērētāju hartās (25) jau paredzēta digitālo tehnoloģiju lietotāju pamattiesību aizsardzība. Eiropas Parlaments arī to pieprasa. Komiteja vēlas, lai pēc iespējas drīzāk ar patērētāju organizācijām un Eiropas sociālajiem partneriem tiktu apspriests ES tiešsaistes tiesību kodekss, ko Eiropas Komisija ierosinājusi paziņojumā par digitālo programmu (26).

7.2 Eiropas Parlaments vēlas, lai tiktu atzīta “piektā brīvība, kas nodrošinātu satura un zināšanu brīvu apriti” tīklos. EESK uzskata, ka šai brīvībai jāgarantē lietotāju drošība un intelektuālais īpašums. Drošība vajadzīga arī ekonomikas un rūpniecības datiem. Tīkliem un mākoņdatošanai, kurā vienlaikus piedalās vairāki dalībnieki, vajadzīgas īpašas aizsardzības metodes, un tām jābūt pieejamām uzņēmumiem, jo īpaši ļoti mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

7.3 E-pārvaldības veicināšana (27), vienkāršojot formalitātes, varētu palielināt administratīvo procedūru drošību, jo īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem, ņemot vērā, ka e-demokrātija var būt iekļaujoša, taču tā nedrīkst mazināt demokrātiju kā tādu, un tās īstenošanai jābūt saskaņā ar iepriekšminētajiem principiem.

8. Jaunu darbavietu radīšana

8.1 Vispārējas e-iekļaušanas mērķis ir veicināt nodarbinātību un izaugsmi. Krīze, demogrāfiskā situācija, pieaugošais bezdarbs un nestabila nodarbinātība neveicina prasmju attīstību nedz no darba ņēmēju, nedz no darba devēju viedokļa. Lai iegūtu kvalifikāciju, it īpaši digitālajā jomā, un iekļautos integrētā darba tirgū (28), viens no nosacījumiem ir nestabilas nodarbinātības un izolētības mazināšana, jo palielinās plaisa starp kvalificētu un nekvalificētu darbaspēku. Lai uzlabotu nelabvēlīgā situācijā esošu personu digitālās prasmes un pārvērstu tās darbavietās, sociālais dialogs, it īpaši nozaru sociālais dialogs (29), ir jāapvieno ar valsts politikas jomām.

8.2 Cilvēki, kas apgūst digitālās tehnoloģijas, lai iekļautos darba tirgū, interesējas par jaunām profesijām. Dalībvalstu nodarbinātības aģentūrām vajadzētu apzināt šīs profesijas dažādās jomās, lai veicinātu to atzīšanu Savienībā.

8.3 Visās dalībvalstīs ir jāatjaunina darba inspekcijas dienesti.

8.4 Integrētai pieejai (mainstreaming) un ES darbību savstarpējai sinerģijai būs izšķiroša nozīme, lai Savienībā veiksmīgi īstenotu e-iekļaušanu. Savienība importē lielāko daļu tiešā lietotāja digitālā aprīkojuma, un Eiropas iedzīvotāji nav sīkāk informēti par to izgatavošanu. Taču iedzīvotājiem, tostarp nelabvēlīgām grupām un jo īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti, piekļuve nozīmē iespēju izmantot viņu mājās esošā aprīkojuma tehnoloģiju. Ir jāveicina plaši pieejams dizains un funkcionalitāte, un atbilstoša satura programmatūra, kuras pamatā ir Eiropā izstrādātas un pasaules standartiem atbilstīgas metodes, nodrošinot tādējādi iekļaujošu digitālo prasmju priekšrocības, kā arī jāiekļauj tirdzniecības nolīgumos attiecīgas klauzulas.

8.5 Šajā nolūkā ir vajadzīgi ieguldījumi visās jomās, jo īpaši sabiedrisko pakalpojumu jomā. Ja eiropieši to nedarīs, to izdarīs citi, un ES uzņēmumi zaudēs tirgus un darbavietas. Pašreizējais ES mērķis ir ieguldīt 3 % no IKP pētniecībā un izstrādē. EESK uzskata, ka ir pienācis brīdis to darīt. Visas nelabvēlīgā situācijā esošas iedzīvotāju grupas gaida progresu šajā jomā.

9. Darbību finansēšana

9.1 Turpmāko politiku izstrādē jāpanāk, lai šobrīd e-iekļautās personas arī nākotnē būtu e-iekļautas. Finansējums šim Savienībai tik ļoti svarīgajam uzdevumam ir jāparedz ilgtermiņā, no ķēdes sākumposma (P&A&I) līdz pat tās pēdējam posmam (tiešais lietotājs), izmantojot finanšu rezerves, lai mazinātu krīzes sekas. Apstākļos, kad valstu budžetiem izdevumu samazināšanas nolūkā noteikto budžeta ierobežojumu dēļ ir mazākas finansēšanas iespējas, katram papildu procentam ir svarīga nozīme.

9.2 Visu līdz šim e-atstumto iedzīvotāju grupu iekļaušanu var panākt, izveidojot ES līmenī strukturētu atbalsta pakalpojumu tirgu, piemēram, darba grupu, kam būtu plaša mēroga ietekme.

9.3 Finansējums attiecas uz atbilstīgas infrastruktūras izveidi visā Eiropas Savienības teritorijā, pētniecību un tehnisko inovāciju, saturu, inovāciju sociālajā jomā attiecībā uz atstumtajām personām, e-mācībām, prasmju pārvēršanu darbavietās, pilsoniskās sabiedrības, uzņēmumu, kā arī valstu, reģionālā un vietējā publiskā sektora dalībnieku veiktajām darbībām.

9.4 Apvienojot atbalstu, varētu mazināt atstumtības kumulatīvos cēloņus, ņemt vērā enerģijas izmaksas, telpas, satura noteikšanu, radīt pielāgotu aprīkojumu un izstrādāt piemērotas apmācības programmas.

9.5 EESK uzskata, ka pasākumi, kas saistīti ar e-iekļaušanu (vadība, darbība, kontrole), būtu jānorāda Komisijas publicētajā gada ziņojumā, un tos vajadzētu apspriest ar sociālajiem partneriem; pasākumi, kas paredzēti iedzīvotāju informēšanai par e-iekļaušanas iespējām, būtu jāorientē uz iespējami plašāku mērķauditoriju.

9.5.1 Teritoriālajiem dalībniekiem, kuru kompetencē ir valstu politikas jomu īstenošana, jāveic šādas darbības: 1) vietējos darba plānos noteikt par prioritāti digitālās tehnoloģijas un pieteikties ESF finansējumam; 2) informēt atbildīgos darbiniekus par viņu atbildībā esošo sociālo grupu vajadzībām digitālajā jomā; 3) ar vietējiem līdzekļiem (piemēram, vietējo televīziju) izglītot attiecīgās mērķgrupas; 4) sanāksmēs ar organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem konsultēt šīs grupas par to vajadzībām.

9.5.1.1 EESK pauž nožēlu, ka ne Eiropas Savienības, ne valstu līmenī sociālais un pilsoniskais dialogs nav īpaši strukturēts attiecībā uz e-sabiedrību, kurai ir būtiska ietekme uz dzīvesveidu, lai gan tieši nelabvēlīgā situācijā esošajam grupām ir vajadzīga stabilitāte, saskaņotība, garantijas un decentralizēti pasākumi.

9.6 Uzņēmumiem jādod iespēja attīstīties, izmantojot digitālās tehnoloģijas, un veidot projektētāju un ražotāju izpratni ne tikai par uzņēmumu vajadzībām, bet arī nepieciešamību ņemt vērā visa veida invaliditāti (dizains visiem, e-pieejamību ieskaitot).

9.7 Finansējuma veidi

9.7.1 Eiropas Sociālais fonds (ESF): laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam Komisija (11. un 12. galvenā darbība) paredz no ESF līdzekļiem piešķirt dalībvalstīm finansējumu e-iekļaušanas mērķu sasniegšanai. EESK uzskata, ka papildus ir jānodrošina budžeta pozīciju visa veida iespējamā sinerģija.

9.7.1.1 EESK apšauba, vai laikā, kad daudziem publiskajiem dalībniekiem ir nopietnas budžeta problēmas, šā nākotnes mērķa īstenošanai paredzēto struktūrfondu līdzekļu piešķiršanā būtu lietderīgi izmantot papildināmības principu, jo pasākumus digitālās plaisas mazināšanai nevar atlikt. Komitejas vēlas, lai tiktu izskatītas tiešā piešķīruma iespējas.

9.7.2 Komiteja ierosina meklēt e-iekļaušanas mērķa īstenošanai jaunas finansēšanas iespējas

—	attiecībā uz IKT plašākā nozīmē: publiskā un privātā sektora dalībnieku, piemēram, “komercspēļu” uzņēmumu (kas gūst lielu peļņu) finansējumu, lai turpinātu izmantot to rīcībā esošās novecojušās tehnoloģijas par zemākām izmaksām;

—	attiecībā uz e-infrastruktūru un infrastruktūru: finansējumu Komisijas stratēģijas “Eiropa 2020” projekta obligāciju iniciatīvas ietvaros, ja minētā iniciatīva tiks īstenota (30);

—	iesaistot e-mācību nodrošināšanā piekļuves pakalpojumu sniedzējus, operatorus, aprīkojuma piegādātājus;

—	Eiropas Savienības finanšu darījumu nodokli (31), kura daļu varētu piešķirt e-iekļaušanai.

9.7.3 Jebkurā gadījumā, fondu izmantošanas kontrole (32) ir ļoti svarīga, lai atbalsts būtu efektīvs. Dažādos kontroles pasākumos ir jāiesaista sociālie partneri. ESF gadījumā jau ir izveidotas uzraudzības komitejas. Publiskā un privātā sektora partnerībai (PPP), kas veidota atbilstošā Eiropas sistēmā, ir vajadzīgi jauni galīgo izmaksu kontroles veidi gan nodokļu maksātāju, gan lietotāju interesēs, un tiem jāatbilst TNP, VTNP un VNSP noteikumiem. PPP var veidot vienīgi piemērotā Eiropas sistēmā (33).

9.7.4 EESK uzskata, ka nepietiek tikai ar vispārēju piekļuvi un universālā pakalpojuma sniegšanas ātruma pielāgošanu tehnoloģiju attīstībai, un tāpēc atkārto savu priekšlikumu (atzinums CESE 1915/2008), kurā ierosināts:

—	novērst sociālo atstumtību, kas saistīta ar nelabvēlīgos apstākļos esošo lietotāju līdzekļu un prasmju trūkumu, kā arī ģeogrāfisko atstumtību, un paplašināt universālā pakalpojuma pieejamību, nodrošinot piekļuvi visiem lietotājiem neatkarīgi no to situācijas;

—	veicināt universālā pakalpojuma finansēšanu (34) ar valsts dotācijām un Kopienas līdzekļiem, jo tas ir piemērotākais veids, kā šo pakalpojumu nodrošināt valstīs, kur universālā pakalpojuma pienākums uzliek uzņēmumiem pārmērīgu finanšu slogu;

—	atbalstīt e-iekļaušanas projektus, jo īpaši mikrofinansējumu vietējo publisko centru izstrādātajiem mācību projektiem, un elektroniskās saziņas termināļu, kuros internets pieejams bez maksas, ierīkošanu sabiedriskās vietās;

—	aicināt dalībvalstis sniegt finansiālu atbalstu ģimenēm vai personām, kuru budžeta iespējas ir pārāk ierobežotas, lai iegādātos pamataprīkojumu (datoru, programmatūru un modemu) un saņemtu piekļuves un citus pakalpojumus.

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) OV C 116, 20.04.2001., 30. lpp., OV C 77, 31.03.2009., 60. un 63. lpp., OV C 175, 28.07.2009., 92. lpp., OV C 317, 23.12.2009., 84. lpp., OV C 128, 18.05.2010., 69. lpp., OV C 255, 22.09.2010., 116. lpp., OV C 48, 15.02.2011., 72. lpp., OV C 54, 19.02.2011., 58. lpp., OV C 107, 06.04.2011., 44. un 58. lpp., OV C 218, 23.7.2011., 130. lpp.

(2) Skatīt Eurostat-STAT10/193, 14.12.2010.

(3) Angļu valodā to apzīmē ar terminu “edutainement”.

(4) COM(2010) 245 galīgā redakcija/2; OV C 54, 19.02.2011.

(5) ES, Ministru deklarācija, Malme, Zviedrija, 18.11.2009.

(6) ES, Ministru deklarācija “IKT iekļaujošai sabiedrībai”, Rīga, Latvija, 11.06.2006, 4. punkts.

(7) Insead, “The school of the world”; citējis Richier kgs (Rūpniecības ĢD), uzklausīšanas sēde 2011. gada 28. martā.

(8) Direktīva 2002/22/EK.

(9) OV C 94, 18.04.2002.; OV C 110, 09.05.2006.; OV C 175, 27.07.2007.; OV C 224, 30.08.2008.; OV C 175, 28.07.2009.; OV C 128, 18.05.2010.; OV C 44, 11.02.2011.; OV C 54, 19.02.2011.; OV C 107, 06.04.2011., 53. lpp.

(10) OV C 44, 11.02.2011., 17. lpp.; OV C 77, 31.03.2009., 115. lpp.; OV C 74, 23.03.2005., 44. lpp.

(11) OV C 317, 23.12.2009., 84. lpp.

Sk. EHTEL, European Health Telematics Association (Eiropas Veselības telemātikas apvienība).

(12) COM(2010) 636 galīgā redakcija; ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, ES/23.12.2010.

(13) OV C 277, 17.11.2009., 85. lpp.

(14) UNESCO Konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu (20.10.2005.), kas stājās spējā 2007. gada 18. martā; EP 2010. gada 5. maija Rezolūcija par jaunu Eiropas digitālo programmu — 2015.eu.

(15) IMI, COM(2011) 75 galīgā redakcija, 21.02.2011. – Sadarbība un Eiropa / Ekonomikas attīstība un nodarbinātība, www.ec.europa.eu/imi-net.

(16) Mākoņdatošana: informācijas tehnoloģiju izmantošana, kas paredz produktu, pakalpojumu un pārvaldības risinājumu nodrošināšanu internetā reāllaikā, un to veic iekšēji uzņēmumā (privāti) vai ārēji (publiski), vai abējādi. Tiek gatavots EESK atzinums (TEN/452).

(17) E-mācības (e-Learning): jauno tehnoloģiju, multivides un interneta izmantošana, lai uzlabotu izglītības un apmācības kvalitāti, nodrošinot attālinātu piekļuvi resursiem, pakalpojumiem, sadarbībai un apmaiņai. (Eiropas Komisijas definīcija — E-mācību iniciatīva).

(18) OV C 218, 23.7.2011., 130. lpp.

(19) OV C 107, 06.04.2011., 58. lpp. un COM(2010) 521 galīgā redakcija.

(20) Francijas Informācijas un brīvību komisijas priekšsēdētājs Alex Türk“La vie privée en péril, des citoyens sous contrôle” (Apdraudēts privātums, kontrolēti iedzīvotāji), izdevniecība O. Jacob, 2011; G29 valstu darba grupa, kurā piedalās pārstāvji no katras valsts neatkarīgās datu aizsardzības iestādes (29. pants, DIR, 24.10.1995.).

(21) Septītā pamatprogramma pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem no 2004. līdz 2013. gadam, Lēmums Nr. 1982/2006/EK, 18.12.2006.

(22) G29 valstu grupas atzinums 5/2009 par tiešsaistes sociālajiem tīkliem, 12.06.2009., 5. nodaļas 8. punkts: tehnoloģiju izstrāde privātuma aizsardzībai.

(23) www.ec.europa.eu/eyouguide.

(24) EP 2010. gada 5. maija rezolūcijas par jaunu digitālo programmu Eiropai 29. punkts — vairākas dalībvalstis “vēl joprojām nav ratificējušas Eiropas Padomes Konvenciju par kibernoziegumiem”.

(25) Dokuments Nr. 3708 INFOSOC, 2008. gada marts — Harta par patērētāju tiesībām digitālajā pasaulē.

(26) COM(2010) 245 galīgā redakcija/2, 4. pasākums.

(27) Malmes deklarācija, 2009. gads.

(28) BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgums - 2010.

(29) Eiropas Parlamenta un Padomes ieteikums par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidošanu mūžizglītībai (2008/C 111/01).

(30) Apspriešana notika līdz 2011. gada 2. maijam.

(31) EP Podimata ziņojums par finanšu darījumu nodokli, kas pieņemts ar 529 balsīm par, 127 balsīm pret un 18 atturoties (2011. gada 8. un 9. martā).

(32) OV C 132, 03.05.2011., 8. lpp.

(33) OV C 48, 15.02.2011., 72. lpp.

(34) OV C 175, 28.07.2009., 8. lpp.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/19

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Austrumu partnerība un ES politikas Austrumu dimensija, īpaši pievēršoties ES lauksaimniecības politikai, pārtikas nekaitīgumam, netraucētai tirdzniecībai, plašākai sadarbībai un attīstības palīdzībai un stratēģiskai partnerībai” (izpētes atzinums)

2011/C 318/03

Ziņotājs: Seppo KALLIO

Nākamā Eiropas Savienības prezidentvalsts Polija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 30. novembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Austrumu partnerība un ES politikas Austrumu dimensija, īpaši pievēršoties ES lauksaimniecības politikai, pārtikas nekaitīgumam, netraucētai tirdzniecībai, plašākai sadarbībai un attīstības palīdzībai un stratēģiskai partnerībai”

(izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 21. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 149 balsīm par un 1 balsi pret pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1. EESK uzsver, ka partnerības valstu mērķiem un gatavībai veikt politiskās un ekonomiskās reformas ir svarīga nozīme sarunās par asociācijas līgumiem un brīvās tirdzniecības nolīgumiem ar Eiropas Savienību.

1.2. EESK uzskata, ka būtiska nozīme ir tam, cik liela ir partnerības valstu spēja vai politiskā griba veikt ekonomiskās un sociālās reformas, kas vajadzīgas saistībā ar minētajiem nolīgumiem.

1.3. EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai asociācijas un brīvās tirdzniecības nolīgumi būtu vērsti uz partnerības valstu un ES interešu saskaņošanu un lai turpmākais progress sniegtu labumu visām iesaistītajām pusēm.

1.4. Komiteja uzskata, ka ES sarunu stratēģijā ir vairāk jāņem vērā lauksaimniecības nozares stāvoklis un lauksaimniecības politikas nozīme ES un partnervalstu sadarbībā. ES un partnervalstu sadarbības nolīgumos jāparedz konkrētāka loma lauksaimniecības un pārtikas nozarei.

1.5. EESK uzsver, ka platformā par ekonomisko integrāciju un konverģenci ar ES politikas virzieniem joprojām trūkst nostājas lauksaimniecības un lauksaimniecības politikas jomā. Lauksaimniecība, pārtikas ražošana un lauksaimniecības politika ir jāiekļauj starp apspriestajiem jautājumiem.

1.6. EESK pauž stingru pārliecību, ka lauksaimniecība ir partnerības valstu ekonomiskajai, sociālajai un reģionālajai attīstībai īpaši svarīga nozare. Izvirzīto mērķu sasniegšanai būs nepieciešama sekmīga lauksaimniecības attīstība. Ieguldījumi lauksaimniecībā un nozares attīstībā ir arī svarīgs priekšnoteikums, lai mazinātu nabadzību lauku apvidos.

1.7. EESK uzskata, ka svarīga nozīme ir partnerības valstu lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu konkurētspējas attīstībai, kā arī pārtikas nekaitīguma attīstībai un pārtikas produktu kvalitātes uzlabošanai. PTO nolīguma par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu (SPS nolīgums) noteikumu un standartu ievērošana ir izrādījusies ievērojama problēma saistībā ar partnerības valstīs ražoto pārtikas produktu piekļuvi tirgiem. Lai pārtika ES tirgos būtu nekaitīga, ir jāievēro kvalitātes kritēriji. Lai pārvarētu šīs problēmas, partnerības valstīm ir vajadzīga tehniska un finansiāla palīdzība un konsultācijas.

1.8. Partnerības valstu grūtības izpildīt ES noteiktos SPS pārtikas standartus ir viens no galvenajiem problēmjautājumiem lauksaimniecības produktu tirdzniecības jomā. Tomēr Komisijai pēc iespējas jācenšas sarunās panākt abpusēju atzīšanu gadījumos, kad Austrumu partnerības valstīm jau ir atsevišķi un efektīvi SPS standarti, pat ja tie nav pilnīgi saderīgi. Turklāt Eiropas Savienībai un šīm valstīm pēc iespējas jāraugās, lai tad, kad stāsies spēkā padziļināti un visaptveroši brīvās tirdzniecības nolīgumi (DCFTA), trešo valstu pusēm nebūtu iespējas Eiropas Savienībā negodīgā ceļā importēt nelegālus vai standartiem neatbilstošus pārtikas produktus vai citus produktus, kas apdraud cilvēkus, dzīvniekus un augus. EESK ierosina SPS jautājumu izdalīt kā jaunu īpašu punktu vadiniciatīvu ietvaros.

1.9. EESK uzsver, ka pārejai uz tirgus ekonomiku ir nepieciešams mainīt domāšanas veidu, tiesību aktu izstrādi un institucionālās struktūras, kā arī plašs tehniskais nodrošinājums, lai pielāgotu primārās ražošanas, pārstrādes un ārējās tirdzniecības metodes un praksi.

1.10. Komiteja uzskata, ka jāpastiprina sadarbība, īpaši apmācības un pētniecības jomās, kurās kopīgiem pētniecības projektiem, apmeklējumiem un semināriem ir svarīga nozīme, veidojot savstarpēju izpratni un darbības modeļus.

1.11. EESK arī uzsver, ka ES un partnerības valstis ir kopīgi ieinteresētas novērst mēslošanas līdzekļu un pesticīdu kaitīgo ietekmi uz vidi gan augsnes, gan ūdens sistēmās. Arī barības vielu ciklu nodrošināšana ir svarīgs attīstības mērķis.

1.12. EESK uzskata, ka lauksaimniecības attīstībai ļoti svarīga ir arī ES un partnervalstu sadarbība enerģētikas jomā.

1.13. EESK uzsver, ka Starptautiskās darba organizācijas (SDO) apstiprināto nodarbinātības pamattiesību ievērošana ir viens no galvenajiem cilvēktiesību ievērošanas elementiem. Ir svarīgi, lai padziļinātajā un visapverošajā brīvās tirdzniecības zonā, kas izveidota starp ES un partnervalstīm, tiktu ievēroti starptautiski atzītie nodarbinātības standarti.

1.14. EESK uzskata, ka ir vajadzīgs ievērojams papildu atbalsts pārtikas nozares organizācijām Austrumu partnerības valstīs. Šīs organizācijas plaši jāiesaista pilsoniskās sabiedrības forumā. Tas arī nozīmē lielāku EESK lomu un līdzsvarotu dalību šajā svarīgajā tās pārstāvēto organizāciju darbā.

1.15 EESK uzskata, ka ES un partnerības valstu valdībām jāatbalsta un jāveicina organizāciju veiktspējas palielināšana un līdzdalība Austrumu partnerības stratēģijas izstrādē un procesu attīstībā, lai brīva pilsoniskā sabiedrība var dot nozīmīgu ieguldījumu sadarbībai lauksaimniecības attīstības jomā.

2. Vispārīga informācija

2.1. Eiropas Savienība ir ieinteresēta nodrošināt stabilitāti, labāku pārvaldību un ekonomikas attīstību pie savām austrumu robežām. Eiropas kaimiņattiecību politika ir sekmējusi ciešākas attiecības starp ES un tās kaimiņvalstīm. Austrumu partnerības politikai, kas apstiprināta Prāgā 2009. gadā, vajadzētu iet tālāk. Mūsu partneri (1) Austrumeiropā un Dienvidkaukāzā vēlas stiprināt attiecības ar Eiropas Savienību. ES noteikti atbalsta šo valstu centienus tuvināties ES. Būtiskas reformas tiek ievērojami atbalstītas, izmantojot Austrumu partnerību, kas ir Eiropas kaimiņattiecību politikas sastāvdaļa, jo partnerības valstīm patlaban grūtības sagādā būtiski trūkumi, kas saistīti ar politiskajiem mērķiem un demokrātijas praktisko īstenošanu.

2.2. Eiropadomes deklarācijā (2) minēts, ka Austrumu partnerība ievērojami sekmēs ES politiku attiecībā uz Austrumu kaimiņvalstīm un partnerības valstīm, lai radītu nosacījumus politiskai asociācijai un turpmākai ekonomiskai integrācijai starp Eiropas Savienību un tās Austrumu partneriem.

2.3. Divpusējo sarunu mērķis ir ar ikvienu valsti noslēgt asociācijas nolīgumu, kura galvenais elements ir padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības zona (DCFTA (3)) (4).

2.4. Partnerības valstu mērķi un politiskā griba noslēgt līgumus ar Eiropas Savienību ir svarīgi sarunu progresam. Īpaši svarīgs ir jautājums par to, cik lielā mērā partnerības valstīm ir spējas vai politiskā griba veikt ekonomiskās un sociālās reformas, kas vajadzīgas saistībā ar minētajiem nolīgumiem.

2.5. Partnerības valstis Prāgas deklarācijā ir apņēmušās sekmēt politiskas un ekonomiskas reformas. Svarīga nozīme ir demokrātijai, labai pārvaldībai un tiesiskuma veicināšanai, korupcijas izskaušanai, kā arī cilvēktiesību ievērošanai un pilsoniskās sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai. Ekonomikas reformu sākumpunkts ir tirgus ekonomikas ieviešana un tiesiskā regulējuma saskaņošana ar ES tiesību aktiem (5).

2.6. Austrumu partnerības daudzpusējā ievirze papildina divpusējās attiecības, izveidojot sadarbību, atvērtu dialogu un paraugprakses un pieredzes apmaiņu. Sadarbības attīstība ir balstīta uz tematiskiem forumiem un konkrētām pamatiniciatīvām (6), kā arī ar pilsoniskās sabiedrības forumu (7). Lauksaimniecības nozares un lauksaimniecības politikas konverģencei pievēršas Ekonomiskās integrācijas forums. Lauksaimniecībai un lauksaimniecības politikai līdz šim nav bijusi nekāda loma. Tās ir jāiekļauj starp apspriežamajiem jautājumiem.

2.7. Lauksaimniecība un pārtikas ražošana ir īpaši svarīgas nozares visās Austrumu partnerības valstīs. To īpatsvars IKP ir augsts, un tajās ir nodarbināts liels cilvēku skaits. Spēcīga lauksaimniecības un pārtikas ražošanas izaugsme ir priekšnoteikums ekonomikas izaugsmei kopumā un vienlaicīgai nabadzības samazināšanai.

2.8. Šajā atzinumā

a)	uzsvērta nepieciešamība konkretizēt ES stratēģiju attiecībā uz Austrumu partnerības valstīm, tostarp lauksaimniecības politikas jomā,

b)	aplūkoti lauksaimniecības nozarē īstenotie vai notiekošie projekti, kas vērsti uz Austrumu partnerības mērķu sasniegšanu, un

c)	vērš uzmanību uz to, ka lauksaimniecības jautājumi ir saistīti ar daudzām ES politikas jomām un to mērķiem partnerattiecību politikas ietvaros.

2.9. EESK ierosina ES sarunu stratēģijā ņemt vērā lauksaimniecības politikas nozīmi ES un partnervalstu sadarbībā un lauksaimniecības nozares vietu partnerības valstu īstenotajā attīstības politikā.

2.10. Partnerības valstis ir nozīmīgas graudu, lopkopības produktu, dārzeņu un sakņu, kā arī augļu un vīnogu ražotājas. Ukraina ir viena no svarīgākajām graudu ražotājām visā pasaulē. 2008. gadā tā bija astotā lielākā ražotāja un septītā lielākā eksportētāja. Kaut gan produktivitāte uzlabojas, ikgadējās ražas apjomu varētu ievērojami palielināt. Ikgadējā raža Ukrainā ir 40–50 milj. tonnu, savukārt pārējo piecu partnerības valstu ikgadējā graudu raža kopumā veido aptuveni 15 miljonus tonnu.

2.11. ES-27 ir lielākais Ukrainas, Armēnijas, Azerbaidžānas, Gruzijas un Moldovas (8) tirdzniecības partneris un otrais lielākais Baltkrievijas tirdzniecības partneris (9). Vairāk nekā puse eksporta no Moldovas un gandrīz 50 % eksporta no Armēnijas un Azerbaidžānas iet uz ES valstīm. Turklāt lauksaimniecības produktiem ir ļoti liela nozīme Austrumu partnerības valstu tirdzniecībā ar ES.

3. Lauksaimniecības un lauksaimniecības politikas stratēģiskie elementi

3.1. EESK uzsver, ka lauksaimniecība ir partnerības valstu ekonomiskajai, sociālajai un reģionālajai attīstībai īpaši svarīga nozare. Pārtikas nekaitīguma uzlabošana ir arī viens no svarīgākajiem šo valstu sociālajiem mērķiem. Sevišķi nepieciešamas ir tehnoloģijas un ražošanas, apstrādes un tirgdarbības prasmes. Vēl viens partnerības valstu mērķis ir paaugstināt lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitāti un konkurētspēju.

3.1.1. Vēl viens stratēģisks elements, kas jāapsver, ir lauku attīstības politika kā KLP otrais pīlārs, kas ļauj izmantot ES līdzekļus, lai uzlabotu lauku apvidu un iedzīvotāju ekonomisko un sociālo stāvokli. Tas ir ne tikai jautājums par lauksaimnieciskās ražošanas atbilstību ES prasībām, bet arī par darba vietu un dzīves apstākļu saglabāšanu lauku apvidos saskaņā ar vietējo kultūru un vides pasākumiem, lai nodrošinātu ilgtspējīgu lauku attīstību.

3.2. Eiropas Savienība ar savu tirgu, kurā ir 500 miljoni patērētāju, ir pirktspējas ziņā lielākā pasaules tirdzniecības zona. Tirgu tuvums ļauj partnerības valstīm un ES palielināt tirdzniecības apjomu un tādējādi sekmēt ekonomikas izaugsmi.

3.3. ES lauksaimniecības un tirdzniecības politikas mērķis ir nodrošināt pārtikas tirgus stabilitāti mainīgos apstākļos. Īstenotajai politikai būtu jānodrošina augstas kvalitātes produkti par taisnīgām cenām Eiropas patērētājiem. Ir svarīgi, lai šī politika radītu stabilitāti tirgos, nodrošinot patērētāju vajadzības un vienlaikus garantējot taisnīgus ienākumus lauksaimniekiem.

3.4. Pārtikas nekaitīguma nodrošināšana ir viens no ES lauksaimniecības un pārtikas nozares galvenajiem mērķiem. Dzīvnieku un augu slimību profilaksei, kā arī veselībai kaitīgo atlikumu stingrai uzraudzībai jānodrošina, ka pārtikas produkti ir droši patērētājiem. Šie robežkontroles pasākumi attiecas arī uz pārtikas produktiem, ko ieved ES no partnervalstīm.

3.5. EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai asociācijas un brīvās tirdzniecības nolīgumi būtu vērsti uz partnerības valstu un ES interešu saskaņošanu un lai turpmākais progress tādējādi sniegtu labumu visām iesaistītajām pusēm.

4. Sākumpunkti brīvās tirdzniecības sarunām un galvenie jautājumi

4.1. Sarunas par brīvās tirdzniecības zonu aptver plašu ar tirdzniecību saistītu jautājumu loku: tarifi, pakalpojumi, muitas formalitātes, PTO nolīguma par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu (SPS nolīgums) noteikumi un standarti, publiskais iepirkums, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, tirdzniecības aizsardzības instrumenti un tehniski robežu aizsardzības jautājumi (10).

4.2. Sarunas ar Ukrainu par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu (DCFTA) intensīvi turpinās jau divus gadus. Sarunas sākās pēc Ukrainas oficiālas kļūšanas par PTO dalībnieci 2008. gadā (11). Šajās sarunās vēl ir vajadzīgs izrāviens, taču šo mērķi varētu sasniegt 2011. gadā.

4.3. Līdzvērtīgu sarunu uzsākšanai par brīvās tirdzniecības zonu ir vajadzīga dalība PTO. Patlaban tiek īstenoti centieni pēc iespējas drīzākā laikā uzsākt sarunas ar Moldovu, Armēniju un Gruziju. Moldova ir paudusi vēlmi, lai sarunas noritētu visnotaļ ātri.

4.4. Azerbaidžāna vēl nav PTO dalībvalsts, kas nozīmē, ka brīvās tirdzniecības sarunas vēl nevar sākties. Turklāt trūkst politisko nosacījumu arī brīvās tirdzniecības sarunām ar Baltkrieviju.

4.5. Ir konstatēs, ka atbilstība PTO nolīguma par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu (SPS nolīguma) noteikumiem ir ievērojama problēma saistībā ar partnerības valstīs ražoto pārtikas produktu piekļuvi tirgiem. Lai izpildītu PTO nolīguma par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu (SPS nolīguma) un citu ES vides un veselības standartu prasības, Ukrainai un citām partnerības valstīm jāveic ievērojami attīstības pasākumi. Tādēļ partnerības valstīm ir vajadzīga tehniska un finansiāla palīdzība un konsultācijas.

5. Lauksaimniecības nozares attīstība partnerības valstīs

5.1. Austrumu partnerības programma, par ko panākta vienošanās Prāgā 2009. gada 7. maijā, paceļ ES un sešu partnerības valstu sadarbību jaunā līmenī. ES ir paredzējusi 600 miljonus EUR sadarbībai laikposmā no 2010. līdz 2013. gadam. Finansējums tiek nodrošināts, izmantojot Eiropas kaimiņattiecību politikas un partnerības instrumentu (EKPI) (12).

5.2. Laikposmā no 2007. līdz 2011. gadam ir izvērsti 10–12 konkrēti projekti, ar kuriem attīstīta lauksaimniecību un veicina pārtikas nekaitīgumu (13). Daudzi projekti ir bijuši nelieli. Lielākais projekts bija saistīts ar Moldovas vīna ražošanas attīstību. Tas finansēts kopīgi ar Eiropas Investīciju banku. Projekts uzsākts 2010. gadā.

5.3. Apmēram puse projektu ir vērsti uz pārtikas nekaitīguma uzlabošanu partnerības valstīs, cita starpā attīstot zinātību SPS darbības jomā. Vairāki projekti ir vērsti uz lauksaimniecības plānošanas un pārvaldības attīstību. 2009. gadā Gruzijai piešķirti gandrīz 2 miljoni EUR, lai uzlabotu pārtikas nekaitīgumu riskam pakļautiem bērniem.

5.4. Asociācijas sarunās ar Ukrainu abas puses cita starpā uzsvērušas, ka ir svarīgi veicināt lauksaimnieciskās ražošanas konkurētspēju, kā arī nepieciešamību ņemt vērā pārtikas kvalitātes aspektus (14). Praktiski ES atbalsts šajā nozarē būtu jānovirza uz iestāžu attīstību, konsultēšanu un apmācību.

5.5. Praksē ir pierādījies, ka partnerības valstīm jāiziet ilgstošs process, lai pārietu no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Ir vajadzīgas pūles, lai veicinātu šo procesu, un tam ir jāpievērš pienācīga uzmanība. Ir jāmaina domāšanas veids, un šādas pārejas īstenošanai ir vajadzīga attīstība tiesību aktu izstrādes jomā un iestāžu veidošanā, kā arī tehniskas iespējas pielāgot primārās ražošanas, pārstrādes un ārējās tirdzniecības metodes un praksi. Partnerības sadarbības un ES programmām ir jārada apstākļi lauksaimniecības sadarbības dažādošanai un tirdzniecības nosacījumu uzlabošanai.

5.6. ES un partnerības valstīm kā attīstības mērķi ir izvirzīti konkrēti jautājumi, kas ir izrādījušies izšķirīgi divpusējās sarunās. Šajās jomās iezīmētie temati un jautājumi ir pazīstami kā pamatiniciatīvas. Tā kā grūtības izpildīt ES PTO nolīguma par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu (SPS nolīgums) noteikumus un standartus ir viens no galvenajiem problēmjautājumiem lauksaimniecības produktu tirdzniecības jomā, šis jautājums būtu iekļaujams attiecīgajās pamatiniciatīvās.

6. Vides faktoru un sociālās ietekmes novērtēšana

6.1. Lauksaimnieciskajai ražošanai un pārtikas rūpniecībai ir ievērojama ietekme uz apkārtējo vidi. Audzēšanas metožu izvēle ietekmē augsnes kvalitāti un, jo īpaši, virszemes ūdeņus un gruntsūdeņus. ES un partnerības valstis ir kopīgi ieinteresētas novērst mēslošanas līdzekļu un pesticīdu kaitīgo ietekmi uz vidi gan augsnes, gan ūdens sistēmās. Arī barības vielu cikla nodrošināšana ir svarīgs attīstības mērķis.

6.2. Norises pasaules enerģijas tirgos un enerģijas pārvaldības jomā katrā valstī ir svarīgs lauksaimnieciskās ražošanas attīstības un panākumu faktors. Produktivitāte ir atkarīga no enerģiju saturošu resursu, piemēram, mēslošanas līdzekļu, pieejamības un cenām. Tajā pašā laikā atjaunojamās enerģijas ražošana ietekmē pārtikas cenas, jo dažus bioenerģijas veidus var ražot lauksaimniecības platībās. ES un partnerības valstu divpusējā sadarbība starp enerģētikas jomā ir ļoti svarīga arī lauksaimniecības attīstībai.

6.3. Eiropas Savienības un partnerības valstu attiecībās būtu jāņem vērā lauksaimniecības nozares nozīme lauku attīstībā partnerības valstīs. Ja reģionālā attīstība nebūs labvēlīga, nabadzības atšķirības starp dažādiem reģioniem sasniegs kritisku līmeni.

6.4. Starptautiskās darba organizācijas (SDO) apstiprināto nodarbinātības pamattiesību ievērošana ir viens no galvenajiem cilvēktiesību ievērošanas elementiem. Ir svarīgi, lai ES un partnerības valstu brīvās tirdzniecības nolīgumos tiktu ievēroti minētie nodarbinātības standarti.

7. Administratīvās sadarbības un citu sadarbības formu attīstība

7.1. Lai īstenotu Austrumu partnerību, asociācijas nolīgumus, padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu un citas sadarbības formas, ir vajadzīga būtiska mijiedarbība un sadarbība starp politisko lēmumu pieņēmējiem, iestādēm un ekspertiem, kā arī starptautiskajām organizācijām, nemaz nerunājot par sociāli ekonomiskajām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Tas būtu jāņem vērā Austrumu partnerības programmas īstenošanā.

7.2. ES un partnervalstu iedzīvotāju, jo īpaši jauniešu, savstarpēji kontakti jāatzīst par pārmaiņas veicinošu faktoru. ES ir atzinusi sadarbību kultūras jomā un starpkultūru dialogu par ārpolitikas neatņemamu sastāvdaļu (15).

7.3. Jāpastiprina sadarbība, īpaši apmācības un pētniecības jomās, kurās, veidojot savstarpēju izpratni un darbības modeļus, liela nozīme ir kopīgiem pētniecības projektiem, apmeklējumiem un semināriem.

8. Organizāciju lomas un nozīmes palielināšana

8.1. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalībai sadarbībā starp ES un partnervalstīm. EESK ierosina atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbības turpmāko attīstību un stiprināt Austrumu partnerības pilsoniskās sabiedrības forumu.

8.2. Austrumu partnerības valstu pilsoniskās sabiedrības loma un līdzdalība līdz šim ir bijusi vāja. Lai attīstītu demokrātiju, svarīgi ir pastiprināt brīvo organizāciju lomu. EESK jau izstrādājusi atzinumus par šādu organizāciju un pilsoniskās sabiedrības lomas pastiprināšanu un atbalstīšanu attiecīgajās valstīs. Komiteja ir izstrādājusi atzinumu par šo tematu (16) Čehijas prezidentūras laikā 2009. gada pavasarī.

8.3. Pilsoniskās sabiedrības līdzdalība līdz šim ir bijusi pārāk ierobežota un vāji organizēta. Viens no Austrumu partnerības politikas galvenajiem elementiem ir vadlīnijas un atbalsts plašam organizāciju lokam, lai šīs organizācijas varētu sniegt ievērojamu pievienoto vērtību, uzlabojot un veicinot sadarbību starp ES un partnervalstīm.

8.4. Arī lauksaimniecības nozarē darbojošos organizāciju pozīcijas un spējas ir relatīvi vājas. Lai attīstītu rūpniecību un stiprinātu ES sadarbību, lauksaimniecības sektora organizācijas jāattīsta, uzlabojot apmācību un veicinot prasmes gan valstu līmenī, gan saistībā ar ES un īstenojot Austrumu partnerību.

8.5. Lai veicinātu Austrumu partnerības programmas īstenošanu, lauksaimniecības un pārtikas nozares organizācijām jāveic daudz plašāka loma dažādos procesa posmos. Pārtikas apgādes ķēdes sarežģītība rada papildu problēmas darba ņēmējiem, rūpniecībai, pētniecībai, vadībai un pārvaldībai, kā arī ražotājiem. Atbalsts visu minēto pušu veiktajai darbībai un organizāciju spējas palielināšana ir pamatnosacījumi, lai nodrošinātu, ka partnerības valstu un ES sadarbība lauksaimniecības jomā spēj panākt ilgtspējīgus rezultātus, kas dod abpusēju labumu. Īpaši svarīgi ir pastiprināt kopīgos pasākumus starp EESK, ES līmeņa organizācijām un valstu organizācijām.

Briselē, 2011. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Austrumu partneri ir Austrumeiropa un Dienvidkaukāza valstis, uz kurām attiecina Eiropas kaimiņattiecību politiku – Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Moldovas Republika, Ukraina un Baltkrievija. COM(2008) 823 galīgā redakcija, Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par Austrumu partnerību.

(2) Eiropas Savienības Padome: Eiropadomes deklarācija par Austrumu partnerību, Briselē, 2009. gada 20. martā, 7880/09, CONCL 1.

(3) DCFTA — Deep and Comprehensive Free Trade Area.

(4) Alexander Duleba & Vladimir Bilčik: Toward a Strategic Regional Framework for the EU Eastern Policy, Searching for Synergies between the Eastern Partnership and the Partnership for Modernization with Russia, Bratislava 2010.

(5) Eiropas Savienības Padome: Prezidentvalsts secinājumi, Eiropadomes sanāksme 2009. gada 19.–20. martā Briselē, 7880/09, CONCL 1.

(6) Pamatiniciatīvas ir šādas (http://www.eeas.europa.eu/eastern/initiatives/index_en.htm):

a)	integrētas robežu pārvaldības programma;

b)	mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) pamatiniciatīva;

c)	reģionālie enerģijas tirgi un energoefektivitāte;

d)	pamatiniciatīva saistībā ar dabas un cilvēku darbības radītu katastrofu novēršanu, sagatavošanos tām un reaģēšanu uz tām;

e)	pamatiniciatīva labas vides pārvaldības veicināšanai;

f)	energoapgādes dažādošana; Dienvidu koridors.

(7) Austrumu partnerības īstenošana: ziņojums ārlietu ministru sanāksmei, 2010. gada 13. decembris.

(8) EK Tirdzniecības ĢD statistika.

(9) Eiropas Komisija: tirdzniecība, divpusējās attiecības, valstis, Baltkrievija.

(10) Sk. 6. zemsvītras piezīmi.

(11) Ceturtais kopīgais progresa ziņojums: Sarunas par ES un Ukrainas asociācijas nolīgumu, Kijeva, 2010. gada 4.–8. novembris.

(12) Eiropas Komisijas Ārējo attiecību ģenerāldirektorāts, Eiropas kaimiņattiecību politika; Ceļvedis finansēšanai Austrumu partnerības ietvaros, 2010. gada 24. septembris.

(13) EAP Kopiena, www.easternpartnership.org.

(14) Eiropas Komisija — Ārējo attiecību ĢD: prioritāro jomu saraksts attiecībā uz ES un Ukrainas asociācijas programmu 2010. gadam.

(15) Sk. 2. zemsvītras piezīmi.

(16) OV C 277, 17.11.2009., 30.–36. lpp., “Pilsoniskās sabiedrības līdzdalība Austrumu partnerībā”.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/24

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Finanšu izglītība un atbildīgs finanšu produktu patēriņš” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 318/04

Ziņotājs: Carlos TRÍAS PINTO kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2011. gada 20. janvārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Finanšu izglītība un atbildīgs finanšu produktu patēriņš”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 24. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 142 balsīm par, 6 balsīm pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Finanšu sistēmas pieaugošā sarežģītība un tās pārredzamības trūkums pēdējos gados arvien vairāk apgrūtina pareizu izpratni par finanšu produktiem.

1.1.1 Tāpēc EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas un ESAO īstenotās iniciatīvas, kuru mērķis ir mazināt finanšu sistēmas trūkumus, un aicina finanšu nozari pareizi piemērot jaunos noteikumus un ieviest pašregulējumu, lai nodrošinātu atbilstošu un godīgu darbību, labojot dažu finanšu iestāžu iepriekšējo rīcību un atvieglojot piekļuvi pārredzamiem finanšu produktiem, kas ļauj patērētājiem skaidri zināt, kādas saistības viņi uzņemas, un bez pūlēm salīdzināt dažādus piedāvājumus tirgū.

1.2 Finanšu sistēmas regulējuma, uzraudzības un pārredzamības uzlabošana, lai palielinātu patērētāju un to, kuri iegulda finanšu produktos, aizsardzību, noteikti ir nepieciešama, bet neizslēdz vajadzību Eiropas iedzīvotājiem visa mūža garumā veidot izpratni par finanšu jautājumiem. Labi pārdomāti lēmumi, kurus pieņem informēti patērētāji, palīdzēs finanšu produkts patērēt atbildīgi. Tāpēc noteikti ir jāiezīmē iedomāts trīsstūris starp izglītību finanšu jomā, tirgu regulējumu un patērētāju aizsardzību.

1.3 Finanšu izglītība jāsaprot kā visaptveroša politika, kurā sadarbojas visas ieinteresētās puses: valsts pārvalde, finanšu nozare, uzņēmumi, arodbiedrību organizācijas, patērētāju apvienības, izglītības sistēma un visi iedzīvotāji kā finanšu produktu patērētāji. Turklāt izglītošana un apmācība finanšu jomā ir jāveic struktūrām, kas nav iesaistītas nekādā interešu konfliktā.

1.4 Izglītības sistēmā, kas liek Eiropas iedzīvotājiem attīstīt savu kritisko domāšanu, finanšu izglītība būtu jāpiedāvā visā cilvēka dzīves laikā. EESK aicina iekļaut finanšu izglītību skolas mācību programmā kā obligātu priekšmetu, un vēlāk tā būtu jāiekļauj darba ņēmēju mācību un pārkvalificēšanas programmās. Ar minētā mācību priekšmeta starpniecību būtu jāsekmē arī atbildīga sava finanšu stāvokļa pārvaldība (uzkrājumi, kredītkaršu izmantošana, aizņemšanās u.c.), tādējādi popularizējot sociāli atbildīgus finanšu produktus. EESK atbalsta Eiropas Komisijas veiktos galveno finanšu produktu tirgu regulēšanas pasākumus, lai sekmētu pārskatāmību, paaugstinātu informācijas kvalitāti un uzlabotu uzraudzības mehānismus.

1.5 Ikvienam pieejama finanšu izglītība ir lietderīga sabiedrībai kopumā. Projekti, kuru mērķis ir sniegt izpratni par finanšu jomu, vispirms ir svarīgi finansiālās atstumtības apdraudētām iedzīvotāju grupām. Pašai finanšu nozarei ir pienākums aktīvi iesaistīties programmās, kurās galvenā uzmanība veltīta mikrofinansējumam un izglītībai, kā arī atvieglot piekļuvi finanšu pamatpakalpojumiem.

1.6 EESK norāda uz pašreizējo finanšu izglītības programmu ierobežoto ietekmi un vienlaikus uzsver: lai gan finanšu produktu patērētāju apmācības vajadzību noteikšana un ad hoc priekšlikumu izstrāde ir svarīgi uzdevumi, tikpat svarīgi ir novērtēt visu dažādo izglītības programmu atbilstību un to, cik efektīvas ir piedāvātās iespējas tām piekļūt, tāpēc ir svarīga visu ieinteresēto pušu sadarbība.

1.7 Finanšu izglītībai bez šaubām ir būtiska nozīme, lai saglabātu uzticēšanos finanšu sistēmai un finanšu produktus patērētu atbildīgi. Tāpēc ir būtiski turpmāk visām attiecīgajām valsts un privātajām iestādēm un ieinteresētajām pusēm apvienoties, lai nodrošinātu finanšu izglītībai vajadzīgās stratēģijas un līdzekļus un labotu pašreizējo starptautiskā, ES un dalībvalstu līmeņa iniciatīvu koordinācijas un sinerģijas trūkumu.

1.8 EESK apzinās, ka Eiropas Komisijas pilnvaras izglītības jomā ir ierobežotas, bet ir pārliecināta, ka finanšu izglītība nozīmē vairāk par izglītību vien, jo tā cilvēkiem piedāvā rīcības spēju, ļauj risināt sociālās atstumtības problēmu un sekmē atbildīgu patēriņu.

1.9 Visbeidzot EESK uzsver, ka finanšu produktu lietotāju vajadzības jāuzskata par prioritāru tematu augsta līmeņa starptautiskās sanāksmēs, īpaši G-20 valstu sanāksmēs. Tāpēc Komiteja aicina izveidot patērētāju finanšu aizsardzības ekspertu grupu.

2. Finanšu kultūra un patērētāju loma

2.1 Finanšu kultūra, kuru raksturo atteikšanās no ierobežojumiem un pašregulējums, radošums finanšu jomā, jauni un sarežģīti finanšu instrumenti un sistēmas pārredzamības trūkums, ir bijusi ne tikai pašreizējās nopietnās krīzes galvenais iemesls, bet tā arī neļauj iedzīvotājiem izprast finanšu tirgus darbību, kas jau pēc savas būtības ir sarežģīts un globalizēts un ko pārpilda plašs finanšu produktu klāsts.

2.2 Uz zināšanām balstītā sabiedrībā, kurā jārada iespēja izmantot iedzīvotāju kritisko domāšanu stimulējošu izglītības sistēmu, finanšu izglītība ir stratēģisks instruments, ar kuru jāpapildina jaunais finanšu sistēmas regulējums. Stabilāku, drošāku un pārredzamāku finanšu sistēmu nevar izveidot bez tādu patērētāju atbalsta, kuri ir atbildīgi un aktīvi uzlabo savu finansiālo informētību.

2.3 Jānorāda, ka “atbildīga finanšu produktu patēriņa” jēdziens ieņem arvien stabilāku vietu, liekot cilvēkiem nošķirt vēlmes no faktiskajām vajadzībām. Tāpat arvien vairāk cilvēku pievēršas “atbildīgiem uzkrājumiem”. Minētais jēdziens ietver ilgtermiņa perspektīvu un atbalstu sociāli atbildīgiem produktiem, (1) proti, produktiem, kuri labāk atbilst vides, sociālajiem un uzņēmumu pārvaldības kritērijiem (VSP kritēriji).

2.4 Mērķis ir ne tikai sniegt zināšanas un prasmes (finanšu izglītība), bet arī nodrošināt, ka cilvēki ir pietiekami zinoši finanšu jomā, lai spētu pieņemt pareizos lēmumus par personisko finanšu pārvaldību reālajā pasaulē (finanšu spēju nostiprināšana).

2.5 Faktiski liela daļa lēmumu, ko cilvēki pieņem savā mūžā, ietver finanšu elementu, kurš tieši ietekmē cilvēku un viņa ģimenes dzīvi: no finansējuma meklējumiem studiju vajadzībām līdz vecuma pensijas plānošanai (2).

2.6 Turklāt, ņemot vērā starptautiskās ekonomikas krīzes apstākļus, iedzīvotāju augošo interesi par ilgtspēju un darba devēju pieeju vides, sociālajiem un uzņēmumu pārvaldības jautājumiem (VSP kritēriji), šķiet svarīgi nodrošināt vairāk informācijas par to, kā ikviens patērētājs VSP kritērijus var iekļaut finanšu lēmumu pieņemšanā.

2.7 Tāpēc EESK uzskata: lai saglabātu uzticēšanos labi regulētai finanšu sistēmai un garantētu tās attīstību un stabilitāti, ir svarīgi nodrošināt visu iedzīvotāju grupu pietiekamu informētību par finanšu jautājumiem visa mūža garumā. Finanšu izglītība ļaus patērētājiem pieņemt apzinātus un pamatotus lēmumus, kā arī veicināt finanšu produktu pārdomātu patēriņu. Šis jautājums kļūst par valdību, regulatoru un uzraudzības iestāžu kopīgu mērķi.

2.8 Liela nozīme ir arī finanšu iestādēm. Tādēļ finanšu nozarei jāuzņemas saistības, kas sabiedrībai garantē godīgumu un pārredzamību klientu apkalpošanā, nepārprotami darbojoties klientu interesēs.

3. Finanšu izglītības shēmas

3.1 Finanšu izglītība ir process, kurā patērētāji uzlabo izpratni par finanšu produktiem, finanšu riskiem un tirgus sniegtajām iespējām, lai viņi varētu pieņemt apzinātus lēmumus par saviem finanšu līdzekļiem. Plaši pieejama finanšu izglītība sniedz labumu visai sabiedrībai, mazinot finansiālās atstumtības risku un liekot patērētājiem vairāk plānos nākotni un veikt uzkrājumus, kas ļauj novērstu nokļūšanu pārmērīgos parādos.

3.2 Lai veicinātu patērētāju finansiālo informētību, uzraudzības struktūras, finanšu iestādes un citi pilsoniskās sabiedrības dalībnieki ir izveidojuši dažādas iniciatīvas — t.s. finanšu izglītības shēmas.

3.3 Minētais temats nav jauns — tam jau ir pievērsusies ESAO (3), Eiropas Komisija (4) un ECOFIN (5).

3.4 Nozīmīgākie pasākumi, kurus ES iestādes veikušas šajā jomā, ir liela sadaļa par finanšu izglītību patērētāju izglītošanas projektā DOLCETA (Development of On Line Consumer Education Tools for Adults — Pieaugušajiem paredzētu Tiešsaistes patērētāju apmācības instrumentu izstrāde) un Komisijas 2008. gada oktobrī izveidotā Ekspertu grupa finanšu izglītības jautājumos ( EGFE ), kas regulāri tiekas, lai izskatītu dažādas stratēģijas finanšu izglītības programmu izstrādei, mudinot veidot valsts un privātā sektora sadarbību, lai sekmētu labāku īstenošanu.

3.5 Nepieciešamību uzlabot finanšu izglītību nosaka tādi faktori kā jauno finanšu instrumentu sarežģītība, demogrāfiskās pārmaiņas (6) un jaunais tiesiskais regulējums Eiropā (7).

3.6 Jāatzīst arī, ka parasti cilvēkiem nav pietiekami labas priekšzināšanas par finanšu jautājumiem. Lai uzlabotu finanšu izglītību, Eiropas iedzīvotāji jāinformē par vajadzību uzlabot viņu izpratni par finanšu jautājumiem. Tāpēc EESK aicina valstis veikt plašākas finanšu informācijas kampaņas.

3.7 EESK atbalsta to, lai visiem Eiropas iedzīvotājiem (bērniem, jauniešiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, cilvēkiem ar invaliditāti un citām grupām) būtu nodrošināta reāla piekļuve finanšu apmācības programmām ar atbilstošu tematiku katrā dzīves posmā, ņemot vērā katras grupas mērķus un intereses. Papildus tādiem galvenajiem tematiem kā finanšu plānošana, uzkrājumi, parādi, apdrošināšana un pensijas, kā arī īpaša metodoloģiju to izklāstam, jāparedz efektīvi kanāli, kas ļauj iesaistīt attiecīgas iedzīvotāju grupas: mācību iestādes, darba vietas, patērētāju apvienības, tīmekļa vietnes, īpašas publikācijas, plašsaziņas līdzekļi u. c.

3.8 Programmu prioritārā mērķgrupa ir bērni un jaunieši, taču finanšu izglītība ir iekļauta skolu mācību programmā tikai nedaudzās dalībvalstīs (8). EESK uzsver, ka, saglabājoties šādai situācijai, finanšu spēju veidošanas mērķi netiks sasniegti.

3.9 Tāpat EESK aicina Eiropas Komisiju un citas iestādes, lai tās, izmantojot pašreizējās iniciatīvas finanšu izglītības jomā, uzlabotu izpratni un informētību par sociāli atbildīgiem ieguldījumiem (SAI) dažādās dalībvalstīs.

3.10 Finanšu izglītības programmas, kas darbojas tādās valstīs kā Apvienotā Karaliste (vispārējā finanšu konsultāciju programma), Francija (Finanšu izglītības institūts), Spānija (Finanšu izglītības plāns 2008.–2012. gadam), Austrija (Initiative Finanz Wissen — Finanšu izglītības iniciatīva) u.c. ir labi izstrādātas, bet nav pietiekami izplatītas, to īstenošanas stratēģiju darbības joma nav pietiekama un sabiedrībā trūkst informācijas par mācību resursiem šajās iestādēs.

3.11 EESK uzsver, ka jāpastiprina pētījumi, kuru mērķis ir novērtēt izglītības materiālu piemērotību un izmantotās iespējas tiem piekļūt, kā arī jānovērtē finanšu prasmju uzlabošanās ilgtermiņa perspektīvā, īpaši attiecībā uz šā priekšmeta ietekmi bērnu un jauniešu izglītībā.

4. Jauna patērētāju attieksme finanšu jautājumos

4.1 Demogrāfiski, sociāli, kultūras un tehnoloģiski faktori, kas ietekmē patērētājus, rada jaunu attieksmi finanšu jautājumos. Tagad patērētāji meklē pielāgotus produktus un profesionālāku klientu apkalpošanu, pieprasa vairāk informācijas, interesējās par to, kur tiek ieguldīta viņu nauda (9), un apliecina kritisku attieksmi.

4.2 Arvien biežāk klienti sarauj lojalitātes saites, kas tos noturējušas pie konkrētas finanšu iestādes, un izmanto dažādas bankas, izvēlas tuvāko filiāli vai piekļuvi tiešsaistē, meklē labu apkalpošanu un izdevīgus ieguldījumus.

4.3 Lai paturētu klientus, galvenais ir pareiza informācijas pārvaldība ar mērķi pētīt klientu uzvedības modeļus un atbilstoši klienta profilam sniegtu piemērotu informāciju. Savukārt patērētājiem jāsalīdzina saņemtā informācija un labi jāizanalizē pakalpojumi, kurus viņi izvēlas.

4.4 Patērētāju grupas iesaka attiecībās ar finanšu iestādēm nevis mesties labākās iespējamās peļņas meklējumos, bet gan ņemt vērā vairākus faktorus — personalizētu klientu apkalpošanu, pakalpojuma kvalitāti, specializācijas līmeni konkrētiem produktiem. Finanšu izglītība nodrošinās, ka patērētāji ir sagatavoti saskarsmei ar negodīgiem finanšu tirgus dalībniekiem.

5. Pārredzamības veicināšana, lai uzlabotu patērētāju aizsardzību un atgūtu uzticēšanos

5.1 Pasākumiem finanšu izglītības jomā būtu jāpapildina visaptverošs finanšu tirgus regulējums un efektīva finanšu produktu patērētāju aizsardzības uzlabošana. Tomēr finanšu tirgu regulēšana neizslēdz Eiropas iedzīvotāju pienākumu savas finanšu prasmes pilnveidot visa mūža garumā.

5.2 Attiecībās ar patērētājiem liela nozīme ir pārredzamībai, un tā ir arī būtisks faktors, lai atgūtu patērētāju uzticēšanos finanšu pakalpojumu nozarei.

5.3 Informācijas pārredzamību nodrošina, izmantojot ziņojumus un publikācijas, atbildīgas konsultācijas, brošūras, informācijas lapas, rokasgrāmatas, jaunus aptauju veidus, produktu un finanšu pakalpojumu prezentācijas u. c. Ir jāatsakās no sīkās drukas, netaisnām klauzulām līgumos un maldinošas reklāmas.

5.4 Bankas klientiem bieži vien sagādā daudz raižu: komunikācijas trūkuma dēļ, klientu apkalpošanas kritēriju dēļ un tādēļ, ka cilvēkam, kurš nav speciālists, parasti ir grūti saprast bankas dokumentus. Lai to risinātu, bankām jāpieņem darbā kvalificēts personāls, kas klientus atbilstoši informē, rosina kontaktus un lieto klientiem saprotamu valodu.

5.5 Attiecībā uz finanšu pakalpojumu un produktu tirdzniecību ir noteiktas stingrākas informācijas prasības. Tagad pietiekami agri pirms piedāvājuma pieņemšanas klientam ir obligāti jāsniedz sīka informācija par līguma noteikumiem un to iespējamajām sekām.

5.6 Īpaši svarīgi ir norādīt riskus, kas saistīti ar katru darījumu, un censties tos līdzsvaroti sadalīt, jo pēdējā laikā finanšu produktos ietvertos riskus aizvien vairāk novirza uz patērētāju. Elektronisko banku pakalpojumu gadījumā ir jāgarantē pilnīga piekļuve svarīgākajai informācijai.

5.7 Konkrēti, Direktīvā 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem ir paredzēta plašāka piekļuve informācijai. Ar Finanšu instrumentu tirgu direktīvu (MiFID) (10) ir noteikta informācija, kas jāsniedz, nodrošinot finanšu pakalpojumus, un kas attiecas uz visiem līguma posmiem: pirms līguma parakstīšanas, līgumu parakstot, un pēc līguma parakstīšanas. Direktīvā arī prasīts, lai finanšu iestādes pastiprina ieguldītāju aizsardzību un piedāvā klientiem vispiemērotākos produktus, ņemot vērā viņu riska profilu un sociālos un kultūras faktorus.

5.8 Patērētāju tiesības palīdz aizsargāt arī Direktīva 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem. Ar minēto direktīvu ievieš “atbildīga aizdevuma” principu, ar kuru saskaņā aizdevējs uzņemas pienākumu konsultēt un novērtēt patērētāja esošo un nākotnes maksātpēju, ņemot vērā patērētāja sniegto informāciju un datus, kas saņemti no datubāzēm.

5.9 Nākotnē svarīgs Kopienas instruments sabiedrības uzticības stiprināšanai būs Akts par vienoto tirgu (11), kurā ir nodaļa par plānotajiem pasākumiem ar mērķi nodrošināt patērētāju aizsardzību saistībā ar privātpersonām paredzētiem finanšu produktiem, īpašu uzmanību pievēršot maksājumu par banku pakalpojumiem pārredzamībai un patērētāju pašreizējai neaizsargātībai hipotekāro kredītu gadījumos.

6. Labākās banku prakses veicināšana

6.1 Dažās pēdējās desmitgadēs veiktās finanšu noteikumu atcelšana nozīmē, ka banku tirgus un kapitāla tirgus ir arvien vairāk savstarpēji saistīti. Tas ir palielinājis risku, ka komercbanku klientu tiesības netiek aizsargātas.

6.2 Tāpēc patērētāji ir sūdzējušies, ka, pārdodot finanšu produktus, īpaši jaunus, sarežģītus produktus, netiek sniegts pietiekami daudz informācijas.

6.3 Eiropas Komisija (12) norāda uz galvenajām problēmām, kas patērētājiem rodas attiecībās ar bankām: nepietiekama informācija pirms līguma noslēgšanas, nepārliecinoši ieteikumi, pārredzamības trūkums attiecībā uz maksu par bankas pakalpojumiem un grūtības pāriet uz citu banku.

6.4 Lai risinātu minētās problēmas, Eiropas Komisija ieviesa pašregulējuma iniciatīvu banku nozarei, lai uzlabotu piekļuvi informācijai par maksu par banku pakalpojumiem un nodrošinātu, ka minētos maksājumus ir vieglāk saprast un salīdzināt. EESK atzinīgi vērtē šo svarīgo saskaņošanas projektu, kuram vajadzētu ļaut izveidots standartizētu sistēmu, lai atvieglotu dažādu produktu salīdzināšanu. Komiteja arī norāda, ka projekta panākumu nodrošināšanai tajā jāiesaista patērētāju organizācijas.

6.5 Tomēr ir skaidrs, ka finanšu iestādes nevēlas saviem klientiem sniegt piekļuvi citu banku produktiem, ja tādējādi peļņa ir mazāka. Tāpat jaunu produktu ieviešana neatkarīgi no to pieprasījuma ir tikai viena no kļūdām, kas pieļautas kolektīvo ieguldījumu jomā.

6.6 Kopumā jāatzīst, ka ir izveidojusies neatbilstība starp vajadzību un iegādāto produktu, un to nosaka tāds pārvaldības modelis, kurā piedāvājums piesaista pieprasījumu un tiek izmantota arvien lielākā atšķirība zināšanās, jo finanšu produktu pārdevēju un pircēju rīcībā esošā informācija nav simetriska. Tāpēc EESK ierosina ieviest stingru, saistošu finanšu iestāžu personāla rīcības kodeksu, kas ļautu mazināt iespējamo interešu konfliktu starp konsultāciju un tirdzniecību. Finanšu iestādēm ir jāuzliek pienākums pierādīt, ka tās ievēro rīcības kodeksu.

6.7 Tāpēc finanšu starpniekiem (ne tikai bankām, bet arī apdrošināšanas brokeriem, biržas mākleriem u.c.), stingri ievērojot spēkā esošos noteikumus, jāievieš labākā prakse, lai aizsargātu finanšu pakalpojumu patērētājus, uzlabojot informācijas (skaidra, precīza, pielāgota vajadzībām, saprotama un salīdzināma ar citiem produktiem) kvalitāti, politika, kas atbalsta uzkrājumu veicēju un ieguldītāju finanšu apmācību, profesionālas konsultācijas (uzticamas un godīgas), kuras atvieglo patērētāju izvēli, un neatkarīga ombuda pakalpojumi, lai aizsargātu finanšu produktu pircēju tiesības un intereses.

6.8 Lai nostiprinātu šo jauno modeli, EESK uzsver nepieciešamību uzlabot finanšu starpnieku kvalifikāciju, lai būtu iespējams veikt šo svarīgo izglītojošo darbu. Finanšu starpniekiem ir divējāds uzdevums: pirmām kārtām, jāuzlabo zināšanas par produktiem, kurus tie pārdod, un otrkārt, jāprot šo informāciju efektīvi nodot patērētājiem.

7. Finansiālās iekļaušanas veicināšana

7.1 EESK ir pārliecināta, ka finansiālās iekļaušanas jautājums ir jāskata saistībā ar vispārēju sociālu iekļaušanu, un nodarbinātības, sociālās aizsardzības u.c. garantijas neapšaubāmi padara finanšu izglītības iniciatīvas dzīvotspējīgākas.

7.2 Dažādos pētījumos (13) ir norādīts uz finanšu jautājumu izpratnes vispārēju trūkumu un saistību starp minēto izpratnes līmeni un personas izglītības līmeni, kā arī sociāli ekonomisko statusu. Daudziem cilvēkiem ir arī grūti pārvaldīt savus finanšu darījumus un izprast risku, kas saistīts ar viņu ieguldījumiem. Un tikai dažiem cilvēkiem ir rīcības plāns gadījumam, ja personiskie apstākļi negaidīti mainās (bezdarbs, negadījums, šķiršanās, vīra vai sievas nāve).

7.3 Vairākās valstīs tikai 30 % pieaugušo iedzīvotāju spēj aprēķināt vienkāršu procentu likmi un tikai 44 % iedzīvotāju ir pamatzināšanas par to, kā darbojas pensiju sistēma (14).

7.4 Apmēram 80 miljoni Eiropas iedzīvotāju — 16 % no kopējā iedzīvotāju skaita — dzīvo uz nabadzības robežas. Viens no mērķiem, ko ES izvirzīja 2010. gadā, Eiropas gadā cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, bija mudināt sabiedrību atbalstīt iekļaušanas politiku, kurā uzsvars likts uz kolektīvo un individuālo atbildību.

7.5 Finansiālā iekļaušana ļauj atbalstīt ir sociālās iekļaušanas procesu. Tāpēc ir svarīgi veicināt iniciatīvas, kas sekmē to sabiedrības grupu finansiālo iekļaušanu, kurās ir augsts atstumtības risks (sievietes, bezdarbnieki, cilvēki ar invaliditāti, vecāka gadagājuma cilvēki, trūcīgi cilvēki u. c.), paredzot vispārēju pieejamību un izstrādājot finanšu produktus un pakalpojumus, kas pielāgoti tieši minētajām grupām.

7.6 Pašreizējos sociālajos un saimnieciskajos apstākļos ir svarīgi uzsvērt finanšu izglītību, kas palīdz plānot pensionēšanos, jo atkarība no valsts pensiju sistēmām, kas balstītas uz veiktajām iemaksām (earnings-related benefits) būtiski palielinās. Tāpat, lai nostiprinātu strādājošo sieviešu iespējas, iekļaušanās darba tirgū būtu jāpapildina ar īpašām finanšu mācību programmām.

7.7 Pasākumiem patērētāju izpratnes par finanšu jautājumiem uzlabošanai prioritāri jābūt vērstiem uz tām iedzīvotāju grupām, kas ir visneaizsargātākās, ko apdraud finansiālā atstumtība vai negatīvi ietekmē daži ļaunprātīgi spekulatīvi darījumi.

7.8 EESK norāda uz to, ka finanšu iestādēm jāatvieglo trūcīgu cilvēku piekļuve banku pakalpojumiem, lai novērstu viņu finansiālo atstumtību. Tāpēc finanšu iestāžu kredītu piedāvājumā (15) pilnībā jāiekļauj mikrokredītu piešķiršanas programmas. Mikrokredīta mērķgrupas ir bezdarbnieki, jaunieši, kas pabeiguši mācības un kuriem vajadzīgs aizdevums, uzņēmēji, imigranti, cilvēki ar invaliditāti u.c. (16), un ir jāgarantē minēto grupu piekļuve šādiem līdzekļiem.

7.9 Programmām, kuras veltītas reizē mikrofinansējumam un izglītībai, ir izcili panākumi — ņemot vērā, ka izglītība sniedz konkurences priekšrocības, — salīdzinājumā ar citām iniciatīvām, kuras virzītas tikai uz mikrofinansējumu.

8. Finanšu izglītības nākotne

8.1 EESK pilnībā apzinās Eiropas Komisijas ierobežotās pilnvaras izglītības jomā (17), bet ir pārliecināta, ka finanšu izglītība nozīmē vairāk par izglītību vien, jo tā cilvēkiem piedāvā rīcības spēju, ļauj risināt sociālās atstumtības problēmu un sekmē atbildīgu patēriņu.

8.2 EESK aicina Komisiju rūpīgi apsvērt iespēju izstrādāt tiesību aktus, kas efektīvu finanšu izglītības sekmēšanu dalībvalstīm nosaka par pienākumu.

8.3 Nākotnes perspektīvā pastāv liela vienprātība starp iestādēm un struktūrām — iespējams, finanšu izglītības ziņā visvairāk jāņem vērā ESAO Starptautiskais tīkls finanšu izglītības jomā (INFE) un Eiropas Komisijas Ekspertu grupa finanšu izglītības jautājumos (EGFE) — par finanšu izglītībai vispiemērotākajiem materiāliem un metodēm. EESK pilnībā piekrīt šiem priekšlikumiem un tāpēc aicina valdības un finanšu iestādes nodrošināt pietiekamus resursus, lai veicinātu to iniciatīvas:

—	ieviest vienotu metodoloģiju, lai finanšu jomā novērtētu iedzīvotāju zināšanu līmeni un iekļaušanu;

—	nodrošināt, ka skolu mācību programmās iekļauj finanšu izglītību; ieviest starptautisku metodoloģiju, lai novērtētu programmu efektivitāti un lietderību skolās;

—	izstrādāt valsts stratēģijas finanšu izglītības jomā kopā ar atbilstošām uzraudzības un ietekmes novērtējuma procedūrām;

—	nostiprināt finansiālās integrācijas stratēģijas; pastiprināt pasākumus, kas vērsti uz īpašām grupām (jauniešiem, sievietēm, imigrantiem, cilvēkiem ar zemiem ienākumiem);

—	aizsargāt patērētāju tiesības finanšu produktu jomā;

—	nostiprināt sadarbību starp Eiropas Komisiju, ESAO un valstu valdībām, lai izmantotu iespējamās sinerģijas un izvairītos no darba dublēšanās;

—	organizēt Eiropas finanšu izglītības dienu, piemēram, ar attiecīgā laikposma ES prezidentvalsts atbalstu;

—	veicināt ikgadēju konferenci finanšu izglītības jomā, iesaistot atzītus ekspertus;

—	izveidot sistēmu ES līmenī, lai nodrošinātu publisku atzinību (piemēram, balvu) par labākajām iniciatīvām un labāko praksi;

—	popularizēt “finanšu vadītāja apliecību”;

—	organizēt regulāras starpvaldību sanāksmes par esošajām finanšu izglītības programmām un ietvert šos apsvērumus valsts politiskajā darba kārtībā (šādās sanāksmēs ne tikai jāizklāsta pasākumi, kas tiek veikti, bet arī jānovērtē to ietekme).

8.4 EESK vēlas pievienot šādus ieteikumus, kuros apvienotas iedzīvotāju finanšu prasmju uzlabošanas iniciatīvas un patērētāju aizsardzības palielināšanas pasākumi finanšu produktu jomā:

—	izveidot neatkarīgu struktūru, lai sniegtu bezmaksas konsultācijas patērētājiem par finanšu produktiem un VSP kritēriju iekļaušanu patērētāju finanšu lēmumu pieņemšanā; minētā struktūra varētu sniegt konsultācijas tieši vai ar izziņu tālruņa līnijas starpniecību;

—	regulēt finanšu starpnieku un valsts ierēdņu līdzdalību finanšu izglītībā, lai uzlabotu plašāku piekļuvi finanšu informācijai un nodrošinātu tās vieglāku izpratni (18); būtu jāievieš uzraudzības mehānismi, lai garantētu pasākumu objektivitāti;

—	izveidot Eiropas aģentūru, kas aizsargātu finanšu produktu patērētājus, uzraudzītu banku praksi (īpaši pieejamību, pārredzamību un finanšu produktu salīdzināmību) un cīnītos pret krāpšanu; šai aģentūrai jāpiešķir pilnvaras piemērot sankcijas;

—	noteikt, ka finanšu nozarei obligāti jāsniedz materiāls, kurā finanšu produktu patērētājus informē par viņu tiesībām un darbībām, kas jāveic, ja patērētājs nepiekrīt finanšu iestādes priekšlikumam vai lēmumam;

—	informācijā par finanšu produktiem papildus līguma nosacījumu galvenajiem punktiem iekļaut brīdinājumus (līdzīgi brīdinājumiem, ko pievieno medikamentiem) par jebkuru papildu vai iespējami nelabvēlīgu ietekmi un produkta sekundāru ietekmi;

—	katrā dalībvalstī izveidot Ekspertu grupa finanšu izglītības jautājumos (EGFE). Tās rīcībā jābūt finanšu izglītības stratēģijai, kas izstrādāta ierosināto plānu nostiprināšanai, un jāpiesaista dažādi pārstāvji no organizētās pilsoniskās sabiedrības;

—	Eiropas Komisijai jāatbalsta saskaņotas finanšu izglītības stratēģijas izstrāde (dalībvalstu valsts iestādēm, kuras to vēl nav izdarījušas). Dalībvalstis, kurās panākts vislielākais progress šajā jomā, jāizmanto kā paraugs;

—	katrai valsts stratēģijai finanšu izglītības jomā paredzēt budžeta paketi, precizējot finanšu izglītības plānu finansētājus un atbilstošos resursus;

—	Eiropas Komisijai jāpalielina finanšu izglītības iniciatīvu atbalsts dalībvalstīs, pamatojoties uz apzināto labo praksi;

—	veicināt plašu valsts sociālā nodrošinājuma kontu izmantošanu, lai visi darba ņēmēji reizi gadā tiktu informēti par pensijām, kuras tie saņems pēc pensionēšanās;

—	atbalstīt jauniešiem (sākot no 14 gadiem — pirms jaunieši pabeidz skolu un uzsāk darba gaitas) pielāgotus finanšu produktus un regulāri sniegt viņiem jaunu informāciju par minētajiem produktiem un to, kā tie darbojas;

—	mudināt rotaļlietu ražotājus izstrādāt izglītojošas rotaļlietas, kurās ietverti finanšu koncepti;

—	pārraidīt īsas televīzijas un radio programmas (10–15 minūtes) par finanšu pamatjautājumiem (aizdevumi, hipotēkas, apdrošināšana u.c., kā arī tādiem pamatjēdzieniem kā peļņa un risks), izveidot multivides iniciatīvas un veicināt finanšu izglītību, izmantojot sociālos tīklus;

—	vairāk izmantot patērētāju apvienības un citas neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai izplatītu un ieviestu valdību iniciatīvas finanšu izglītības jomā.

8.5 Visbeidzot EESK uzsver, ka finanšu produktu lietotāju vajadzības jāuzskata par prioritāru tematu augsta līmeņa starptautiskās sanāksmēs, īpaši G-20 valstu sanāksmēs. Tāpēc organizācija Consumers International (19) aicina izveidot patērētāju finanšu aizsardzības ekspertu grupu, kura ziņotu G-20, lai nodrošinātu piekļuvi stabiliem, taisnīgiem un konkurētspējīgiem finanšu pakalpojumiem.

Briselē, 2011. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) EESK atzinums par sociāli atbildīgiem finanšu produktiem, OV C 21/06, 21.01.2011., 33. lpp.

(2) Skatīt Komisijas dokumentu “Zaļā grāmata — Ceļā uz atbilstīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām”, COM(2010) 365 galīgā redakcija.

(3) 2005. gada jūlijā. Jāuzsver arī ESAO 2009. gada projekts finanšu izglītības jomā.

(4) Eiropas Komisija ir publicējusi astoņus ļoti kvalitatīvu finanšu izglītības programmu pamatprincipus (COM(2007) 808 galīgā redakcija).

(5) 2008. gada maija secinājumi.

(6) Īpaši svarīgs faktors ir paredzamā dzīves ilguma palielināšanās, radot nepieciešamību vecāka gadagājuma cilvēkus informēt par jaunajiem finanšu instrumentiem un liekot pieaugušajiem labāk plānot nākotni.

(7) To izstrādāja, pamatojoties uz Finanšu pakalpojumu rīcības plānu, ko Eiropas Komisija sāka īstenot pagājušā gadsimta 90. gadu beigās.

(8) PISA pētījumā 2012. gadā pirmo reizi novērtēs 15 gadus vecu jauniešu zināšanas finanšu jomā 19 valstīs.

(9) Pēdējos gados ir pieaudzis pieprasījums pēc sociāli atbildīgiem finanšu produktiem, kurus raksturo sociālās atbildības kritēriju izmantošana ieguldījumu izvēlē.

(10) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/39/EK par finanšu instrumentu tirgiem, OV L 145/1, 30.04.2004., 1. lpp.

(11) COM (2011) 206 galīgā redakcija.

(12) “Data Collection for prices of current accounts provided to consumers” (Datu par patērētājiem piedāvāto tekošo rēķinu cenām vākšana), Eiropas Komisija, Brisele, 2009. gads.

(13) Skatīt Braunstein & Welch, 2002. gads; Mandell, 2008; FINRA Investor Education Foundation, 2009. gads.

(14) Saskaņā ar José Gómez Yubero sniegto informāciju rakstā “Financial education: from information to knowledge and informed financial decision-making”.

(15) ANO Ģenerālā asambleja pasludināja 2005. gadu par Starptautisko mikrokredīta gadu.

(16) Kā tas ir Francijā, kur mikrokredīti paredzēti ne tikai uzņēmējdarbības atbalstam, bet arī tādēļ, lai apmierinātu citas vajadzības cilvēkiem ar zemiem ienākumiem.

(17) Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. pantu par tiesību aktiem izglītības jomā atbildīgas ir dalībvalstis.

(18) Nemazinot izglītības sistēmas faktiskās izglītojošās funkcijas.

(19) Consumers International pārstāv 220 patērētāju organizācijas 115 valstīs.

I PIELIKUMS

Finanšu izglītības saturs (1)

Produkti

Temati un mērķgrupas

Informācijas sniedzēji

Uzkrājumi un parādi

(uzkrājumu konti, algas aprēķini)

Ieguldījumi un aktīvi

(patēriņa kredīti un hipotekārie kredīti)

Maksājumu metodes

(debetkartes un kredītkartes)

Citi finanšu produkti

(apdrošināšana, pensijas)

Pakalpojumi

(pārskaitījumi, konsultācijas, maksa par pakalpojumu)

Mācīties uzkrāt (bērni un jaunieši)

Darba gaitu sākums (jaunieši)

Pastāvīgas dzīves sākums (jaunieši)

Ģimenes dibināšana (pieaugušie)

Gatavošanās pensijai (vecāka gadagājuma cilvēki)

Naudas pārvaldība mikrouzņēmumos (uzņēmēji)

Skolas

Darbavietas

Veco ļaužu aprūpes iestādes

Darba devēju apvienības un arodbiedrības

Patērētāju apvienības un NVO

Plašsaziņas līdzekļi

Internets

(1) Piemērs, kas nav ne izsmeļošs, ne ierobežojošs.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/32

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Intelektuālā īpašuma tiesības mūzikas jomā” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 318/05

Ziņotājs: GKOFAS kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2008. gada 17. janvārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Intelektuālā īpašuma tiesības mūzikas jomā”

(pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 26. maijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 119 balsīm par, 51 balsi pret un 42 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Īss problēmas izklāsts

1.1.1 Autortiesības un izpildītāju blakustiesības mūzikas jomā un to aizsardzība ir saistīta ar nemateriāliem produktiem, kurus arvien vairāk pārdod un izplata digitālā formā. Šo tiesību aizsardzība ir uzdevums, kas ļoti tieši skar pilsonisko sabiedrību.

1.1.2 Šajā atzinumā analizēti pieci svarīgi aspekti. Pirmkārt, tiesību subjektu un tiesību kolektīvās pārvaldības aģentūru prerogatīvu, kā arī ar intelektuālā īpašuma tiesību un blakustiesību iegūšanu saistītu pienākumu noteikšana un apzināšana mūzikas jomā. Otrkārt, atlīdzība, precīzāk, atlīdzība, ko autoriem būtu jāsaņem no trešām personām (patērētājiem) par intelektuālā īpašuma tiesību un blakustiesību izmantošanu. Treškārt, jānoskaidro, kāda ir atlīdzības noteikšanas kārtība, jēdziena “publiska atskaņošana” būtība vai no kura brīža var uzskatīt, ka atskaņošana ir “publiska atskaņošana”. Ceturtkārt, sankcijas, kas jāpiemēro attiecībā uz lietotājiem, kuri šīs tiesības izmanto nelikumīgi. Piektkārt, kolektīvās pārvaldības iestāžu vai aģentūru, kas atsevišķās dalībvalstīs pārstāv tiesību subjektus, struktūra un darbība.

1.1.3 Komiteja pauž bažas par ES un valstu tiesību aktu nesaskaņotību un atšķirībām dalībvalstu tiesību aktos; šīs nepilnības varētu ierobežot vajadzīgo līdzsvaru starp iedzīvotāju piekļuvi kultūras vērtībām un izklaidei, preču un pakalpojumu brīvu apriti un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību.

1.1.4 Pirms izstrādāt regulu, kuras mērķis ir saskaņot dalībvalstu tiesību aktus šajā jomā, ES līmenī jāvienojas un jāapstiprina daži svarīgi “pamatprincipi” saskaņā ar spēkā esošajām starptautiskajām konvencijām, jo īpaši Bernes konvenciju par literatūras un mākslas darbu aizsardzību, vienlaikus neierobežojot lietotāju tiesības un ņemot vērā EESK ieteikumus.

1.1.5 Komiteja iesaka saskaņot dalībvalstu tiesību normu aspektus, kas iedzīvotājiem ikdienā rada problēmas un tos tieši ietekmē, lai tiesību burtiska, kļūdaina un neobjektīva interpretēšana, kas kaitē lietotāju interesēm, neapdraudētu viņiem piešķirtās un konstitucionāli nostiprinātās tiesības. Komisijai jācenšas atrisināt strīdīgie jautājumi saistībā ar dažādo likumdevēju lietoto terminu juridisko interpretāciju, un Komiteja uzskata, ka tās uzdevums ir rosināt šo jautājumu apspriešanu, lai panāktu taisnīgu risinājumu. Autoru un izpildītāju tiesību aizsardzība nedrīkst būt par šķērsli darbu brīvai apritei, bet vienlaikus jānodrošina, ka patērētāji var netraucēti piekļūt un izmantot elektronisko saturu, saglabājot tās pašas tiesības gan internetā, gan ārpus tā un ievērojot intelektuālā īpašuma tiesības.

1.1.6 Komiteja ierosina ieviest vienotu tiesisko regulējumu, kas attiektos uz a) tiesību subjektu pārstāvības licenču piešķiršanu, b) līgumu par autoru mantisko tiesību izmantošanu sastādīšanu un c) strīdu vai domstarpību izskatīšanu šķīrējtiesā. Šāds regulējums palīdzētu gan satura izmantotājiem, gan intelektuālā īpašuma lietotājiem/patērētajiem un intelektuālā īpašuma tiesību subjektiem un citām personām, kam ir tādas tiesības, atrisināt strīdus, kas saistīti ar “darbu” izmantošanu. Tāpēc valstu līmenī ir jāizveido vienota struktūra, kas izšķirs strīdus starp autortiesību subjektiem un satura lietotājiem.

1.1.7 Komiteja uzskata, ka minēto mērķi var sasniegt, izveidojot valsts līmenī vienotu neatkarīgu struktūru, kurai līdztekus iepriekšminētajiem pienākumiem būtu arī jāgarantē pārredzamība attiecībā uz kolektīvās pārvaldības iestāžu ievāktās atlīdzības izmaksāšanu pilnā apmērā tiesību subjektiem (gadījumiem, kad tā nenotiek, ES tiesību aktos ir jāparedz attiecīgas drošības garantijas), un nosakot, ka dalībvalstis būs kompetentas reglamentēt attiecīgās struktūras izveidi, organizatoriskos aspektus un darbību. Šī struktūra varēs nodrošināt a) spēkā esošo Kopienas un attiecīgās dalībvalsts tiesību aktu stingru ievērošanu, lai sasniegtu iepriekšminēto mērķi, b) autortiesību atlīdzības ievākšanas un izmaksāšanas pilnīgu pārredzamību, un c) pasākumus, lai apkarotu izvairīšanos no nodokļu, kas saistīti ar darbu izmantošanu, maksāšanas valstij.

1.1.8 EESK uzskata: lai nezaudētu autortiesību īpašnieku un lietotāju uzticību un atvieglinātu pārrobežu licencēšanu, ir jāuzlabo kolektīvo tiesību pārvaldība un pārredzamība un jāpielāgo tā tehnoloģijas attīstībai. Vieglāki, vienveidīgāki un tehnoloģiski neitrāli risinājumi pārrobežu un Eiropas mēroga licencēšanai audiovizuālajā nozarē stimulēs jaunradi un palīdzēs autoriem, producentiem un raidorganizācijām, un tas būs Eiropas patērētāju interesēs.

1.2 Digitālo tiesību pārvaldības efektivitāte

1.2.1 Komiteja atbalsta likumīgā piedāvājuma veicināšanu un pilnveidošanu (piemēram, portālos Deezer – lielākais bezmaksas un likumīgais mūzikas portāls – vai Spotify, kas izplata mūziku internetā un nodrošina pašfinansējumu ar reklāmu) un uzskata, ka papildus tiesību aktiem šāda veida risinājumi turpmāk ir jāizmanto plašāk.

1.2.2 Vajadzētu paredzēt arī izglītošanas un informēšanas kampaņas, tostarp jauniešiem.

1.2.3 EESK uzstājīgi aicina Komisiju sīkāk izstrādāt tās 2005. gada 18. maija ieteikumā izklāstītos principus par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārrobežu pārvaldību likumīgu tiešsaites mūzikas pakalpojumu jomā.

1.2.4 Komiteja prasa Komisijai pēc iespējas īsā termiņā pieņemt priekšlikumu pamatdirektīvai par digitālajā programmā paredzēto tiesību kolektīvo pārvaldību.

2. Ievads

2.1 Autori un izpildītāji gūst ienākumus no atlīdzības par viņu radošo darbu izmantošanu visā pasaulē. Kolektīvās pārvaldības aģentūras, kas darbojas visās radošajās jomās, iekasē autoru labā atlīdzību par viņu darbu izmantošanu visā pasaulē.

2.2 Šo kolektīvās pārvaldības aģentūru lielums un pilnvaras dalībvalstīs atšķiras: dažas ir nelielas, savukārt citas – ļoti ietekmīgas un dažos gadījumos var kļūt faktiski monopoli. No šiem faktoriem ir atkarīgs arī tas, kādus pakalpojumus tās sniedz māksliniekiem.

2.3 Pamatots ir Eiropas Komisijas uzdotais jautājums, vai pašreizējā sarežģītā sistēma darbojas pietiekami efektīvi un vai tā nodrošina ne tikai tiesību subjektu, bet arī satura lietotāju un iedzīvotāju kā gala patērētāju interešu aizstāvību.

2.4 Vai nevajadzētu izvērtēt situāciju plašāk, nevis tikai, aplūkojot autortiesību un blakustiesību “vienkāršu” tehnisku saskaņošanu? Viens no izvērtējamiem aspektiem varētu būt, piemēram, kā uzlabot autortiesību pārvaldību valstu līmenī un novērst šķēršļus, ko rada autoratlīdzības par darbu kopiju privātiem mērķiem pašreizējā sadrumstalotība. Kā saskaņot “labāka regulējuma” centienus un kolektīvo tiesību pārrobežu pārvaldības efektivitāti? Minētie aspekti jāregulē ar attiecīgiem tiesību aktiem.

2.5 Ņemot vērā situācijas sarežģītību un tās delikātumu attiecībā uz pilsonisko sabiedrību, Komiteja pievērsusies šai tematikai, lai noskaidrotu iespējamos risinājumus.

2.6 Pilsoniskajai sabiedrībai ir jāreaģē uz sabiedrības ignoranci, vienaldzību un pat naidīgumu attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību jēdzienu.

2.7 Mūzikas jomā spēkā esošā autoru mantisko (nevis morālo) tiesību un izpildītāju un producentu blakustiesību aizsardzības sistēmu reglamentē vairākas direktīvas, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva Nr. 2006/115/EK un Direktīva Nr. 2006/116/EK, 2001. gada 22. maija Direktīva Nr. 2001/29/EK, kuru galvenais mērķis ir sekmēt preču un ideju brīvu apriti godīgas konkurences apstākļos, kā arī nodrošināt līdzsvarotību un apkarot pirātismu. Visas autortiesību un blakustiesību aizsardzības sistēmas saskaņošanas pamatā ir augsts aizsardzības līmenis, jo šīs tiesības ir būtiskas intelektuālajai jaunradei. Šāda aizsardzība palīdz attīstīt jaunradi un ir autoru, izpildītāju, producentu, patērētāju, satura lietotāju un, vispārīgāk, kultūras, attiecīgās nozares un sabiedrības interesēs. Tādējādi intelektuālais īpašums ir atzīts par neatņemamu īpašuma tiesību daļu un to aizsargā ar Eiropas Pamattiesību hartu, jo autoru, mākslinieku, izpildītāju un atskaņotāju mākslinieciskās jaunrades darbs atbilstīgi jāatalgo, lai viņi varētu radīt jaunus radošus un mākslas darbus. Tikai tiesību subjekta atbilstoša juridiskā aizsardzība ļauj efektīvi garantēt ienākumus.

2.8 Dažās valstīs ir spēkā ļoti represīvi tiesību akti, kas vispār aizliedz pavairot datnes vai apmainīties ar datnēm, kuras aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, neatkarīgi no tā, vai šādas apmaiņas pamatā ir privāti vai komerciāli mērķi (1).

2.9 Eiropas patērētāji, kuru organizācijas to izslēgšanu no šiem jautājumiem veltītajām sarunām ir nosodījušas kā nepārredzamu un nedemokrātisku praksi, ir brīdinājušas, ka nevar ieviest policejisku kontroli pār visu tirdzniecību un saziņu internetā, to pamatojot ar pirātisma apkarošanu, bet tādējādi pārkāpjot tiesības uz privātumu internetā notiekošajā korespondencē un informācijas apritē. Komiteja arī vēlas saņemt informāciju par notiekošajām debatēm un attiecīgajiem priekšlikumiem un paust savu viedokli minētajos jautājumos.

3. Īpašas piezīmes

3.1 Intelektuālais īpašums: precizējumi un atšķirības

3.1.1 Ļoti svarīgi ir nošķirt un saprast jēdzienus “autortiesības” un izpildītāju “blakustiesības”. Abi minētie tiesību veidi ir daļa no kopuma, ko varam apzīmēt un definēt ar jēdzienu “intelektuālais īpašums”. Intelektuālā īpašuma jēdzienu starptautiskā līmenī ieviesa ar 1967. gada 14. jūlija konvenciju, ar kuru izveidoja Pasaules intelektuālā īpašuma organizāciju, un to pēc tam iekļāva Kopienas tiesību aktos, jo īpaši izmantojot Direktīvu 2006/115/EK. Tādējādi tas ir jēdziens, kas nostiprināts acquis.

3.1.2 Komiteja uzskata: lai autori un izpildītāji varētu turpināt radošo un māksliniecisko darbu, viņiem jāsaņem atbilstoša atlīdzība par viņu darba izmantošanu. Tas pats attiecas uz producentiem, lai viņi šo darbu varētu finansēt. Tādus produktu kā fonogrammas, filmas vai multimediju produktu un īpaši pielāgotu pakalpojumu izstrādei ir vajadzīgi lieli ieguldījumi. Lai tādas atlīdzības pieejamība būtu garantēta un tiktu nodrošināta iespēja gūt pietiekamu atdevi no šādiem ieguldījumiem, ir pilnīgi nepieciešama intelektuālā īpašuma aizsardzība.

3.1.3 Komiteja aicina saskaņot atsevišķus autortiesību un izpildītāju blakustiesību aspektus. Lai veiktu šādu saskaņošanu, vajadzētu ņemt vērā dažādus ziņojumus par direktīvu piemērošanu un Tiesas attiecīgo judikatūru.

3.1.4 EESK pauž gandarījumu par to, ka ir pieņemts priekšlikums Direktīvai par nezināmu autoru darbu atļautu izmantošanu [COM(2011) 289 galīgā redakcija]. Komiteja sagatavos atzinumu par minēto direktīvu.

3.2 Atlīdzība

3.2.1 Autoratlīdzība saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām mūzikas jomā (mantisko tiesību aspektā), iespējams, vairumā dalībvalstu ir viens no visgrūtāk risināmajiem jautājumiem kolektīvās pārvaldības iestāžu un lietotāju līgumattiecībās. Vairums šādu jautājumu ir atrisināti Tiesas judikatūrā.

3.2.2 Komiteja uzskata, ka gan attiecībā uz autoru un citu tiesību turētāju intelektuālo īpašumu gan attiecībā uz satura lietotāju un gala patērētāju tiesību aizsardzību jāievēro visu iedzīvotāju līdztiesība likuma priekšā un proporcionalitātes princips. Intelektuālā īpašuma tiesības Eiropā patlaban aizsargā Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas “Līgumi par internetu”, kurus ES un dalībvalstis ratificēja 2009. gada decembrī. Tādējādi principā tika saskaņoti piemērojamie tiesību akti, taču vairāku valstu paziņojumi, kas sniegti ratificēšanas sakarā, liek šaubīties par vienotu pieeju ES līmenī. Gan minētajos līgumos, gan Direktīvā par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā noteikts, ka kopēšana un viltošana komerciālos nolūkos ir jāaizliedz.

3.3 Atlīdzības un publiskas atskaņošanas definēšana

3.3.1 Īpaša uzmanība jāvelta jautājumiem, lai noskaidrotu, kurā brīdī var apgalvot, ka par mūzikas izmantošanu pienākas atlīdzība, ka mūzika ir atskaņota publiski un ka runa ir par mūzikas izmantošanu, nevis lietošanu.

3.3.2 Komiteja uzskata, ka skaidri jānošķir izmantošana komerciāliem mērķiem un privātiem mērķiem, un attiecīgi jānošķir arī sankcijas. Praksē kolektīvās pārvaldes struktūru tarifos, kas saskaņoti ar dažādu lietotāju grupu pārstāvības apvienībām, jau ņemti vērā dažādie mūzikas izmantošanas veidi sabiedriskās iestādēs. Maksātās summas atšķiras tur, kur mūzikai ir galvenā loma, piemēram, diskotēkās, salīdzinājumā ar vietām, kur mūzikai ir papildinoša vai nebūtiska nozīme, piemēram, kādā frizētavā vai lielveikalos.

3.3.3 Komiteja uzskata, ka atlīdzība par “sekundāro izmantošanu”, uz ko attiecas Bernes konvencija, ir pilnībā pamatota, jo raidstaciju, televīzijas vai radio raidījumu īpašnieki ir sekundāri to darbu lietotāji, kas jau iekļauti primārajās pārraidēs, pamatojoties uz kurām darbi un izpildījums tiek “publiski pārraidīti” iepriekš minētajās vietās.

3.3.4 Lai palielinātu “taisnīgas atlīdzības” aprēķina, iekasēšanas un izmaksāšanas pārredzamību, jāpārskata pašreizējā intelektuālā īpašuma tiesību atlīdzības sistēma attiecībā uz maksājumu par kopijām privātai lietošanai. Atlīdzībai jāatspoguļo un tās pamatā jābūt tiesību subjektiem radītajiem faktiskajiem finansiālajiem zaudējumiem, ko rada kopēšana privātām vajadzībām.

3.3.5 Lai atvieglotu pārrobežu licenču piešķiršanu, jāsaglabā tiesību turētāju līgumiskā brīvība. Nebūtu jānosaka viņiem pienākums piešķirt licences attiecībā uz visu Eiropas teritoriju un līgumos paredzēt maksu par licences izmantošanu.

3.3.6 EESK atbalsta novatoriskākus sarunu modeļus, kas saturam ļauj piekļūt ar dažādiem nosacījumiem (bez maksas, prēmija, bez maksas tikai pamatpakalpojumam) atkarībā no piedāvājuma dzīvotspējas un gala lietotāju attieksmes un vajadzībām, tādējādi panākot taisnīgu līdzsvaru starp tiesību subjektu atlīdzību un patērētāju un plašas sabiedrības piekļuvi saturam.

3.4 Sankcijas un sodi

3.4.1 Komiteja pauž pārliecību, ka intelektuālā īpašuma aizsardzībai ir būtiska nozīme Savienības ekonomikas un kultūras attīstībā (it īpaši, ņemot vērā jaunās attīstības tendences ekonomikas un tehnoloģiju jomā), lai nodrošinātu autoru un izpildītāju radošās un mākslinieciskās darbības aizsardzību. Tādēļ ir izveidots efektīvu, no pārkāpumiem atturošu un samērīgu sankciju režīms atbilstīgi Tiesas judikatūrā noteiktajām prasībām.

3.4.2 Komiteja uzskata, ka daudzu intelektuāla rakstura darbu izmantošana, kas ir atļauta tikai kā izņēmums attiecībā uz tiesību subjektu ekskluzīvajām tiesībām ar ierobežojumiem lietotājiem, būtu jāuzskata par vispārējām un pozitīvām iedzīvotāju tiesībām. Tāpat minētās izmantošanas ierobežojumi ir neskaidri un nav noteikti ar likumu, tādēļ patērētājiem no spēkā esošajiem tiesību aktiem nav skaidrs, kāda prakse ir atļauta.

Intelektuālā īpašuma aizsardzība saskaņā ar krimināltiesību normām, ir būtiska garantija, lai attīstītās valstīs varētu aizsargāt un nodrošināt sabiedrisko, ekonomisko un politisko kārtību un kārtību kultūras jomā.

EESK ir pret kriminālsankciju piemērošanu lietotājiem, kuru mērķis nav gūt peļņu.

3.4.3 Amsterdamas Universitātes Informācijas tiesību institūts Eiropas Komisijas Iekšējā tirgus ģenerāldirektorāta uzdevumā veica pētījumu, lai noskaidrotu, kā tiek īstenota Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā un kā tā ietekmējusi dalībvalstu tiesību aktus (2). Pētījuma otrās daļas nodaļas, kas attiecas uz direktīvas piemērošanu citās ES dalībvalstis, liecina, ka tikai sešās no 26 aplūkotajām dalībvalstīm ir paredzēts sodīt ar brīvības atņemšanu.

3.4.4 Komiteja rosina un iesaka papildināt Direktīvas 2001/29/EK 8. pantu, pievienojot tam ceturto punktu, kurā noteikts — lai nodrošinātu tiesisko aizsardzību pret šajā direktīvā paredzēto tiesību un saistību pārkāpumiem, lietotāji un patērētāji, kuri izmantojuši darbus, par kuriem lietotāji, kas tos publiski izplata, nav iepriekš samaksājuši intelektuālā īpašuma izmantošanas atlīdzību, netiek krimināli sodīti. Viņiem darbus izplatot publiski, tiek piemērots civiltiesisks sods un viņiem jāmaksā kompensācija, kas ir samērīga ar atlīdzību, kura pienākas autortiesību un blakustiesību subjektiem. Kriminālsodu par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu vajadzētu piemērot tikai gadījumos, kad tirdzniecības noteikumu pārkāpums izdarīts organizētās noziedzības ietvaros un kad intelektuālā īpašuma tiesības komerciālos nolūkos ir izmantotas nelegāli. Jebkurā gadījumā izpildes pasākumos jāievēro patērētāju pamattiesības.

3.5 Kolektīvās pārvaldības iestāžu struktūra un funkcijas

3.5.1 Jāatzīmē, ka izskatāmās spēkā esošās direktīvas nekādi neaizsargā lietotājus/patērētājus, kuri spiesti ievērot noteikumus, ko pieņem kolektīvās pārvaldības iestādes, kuru darbība faktiski netiek kontrolēta. Komiteja pieprasa, lai tiesību aktos būtu paredzētas, aizsargātas un garantētas iedzīvotāju un patērētāju tiesības un lai tiktu nodrošināta visu iedzīvotāju vienlīdzība likuma priekšā, kā arī lietotāju un patērētāju aizsardzība attiecībās ar autoriem un blakustiesību subjektiem atbilstīgi tiesību aktiem par intelektuālo īpašumu un jo īpaši Komisijas 2005. gada 18. maija ieteikumam.

3.5.2 Komiteja ierosina papildināt Direktīvas 2006/115/EK 5. pantu, pievienojot tam 5. punktu, kurā noteikts, ka kolektīvās pārvaldības aģentūras, kurām piešķirta licence iekasēt atlīdzību un pārstāvēt tiesību subjektus, nedrīkst būt komercsabiedrības, bet tām ir jābūt bezpeļņas organizācijām ar apvienības struktūru, kurās apvienojušies intelektuālā īpašuma tiesību un blakustiesību subjekti.

3.5.3 Komiteja ierosina papildināt Direktīvas 2006/115/EK 5. pantu, pievienojot tam 6. punktu, kurā noteikts, ka kolektīvās pārvaldības aģentūru vai iestāžu uzraudzību veic īpaša neatkarīga valsts līmeņa iestāde (vienota valsts līmeņa pārvaldības iestāde), kura var būt līdzvērtīga iestādei, kas piešķīrusi izpildītāju honorāru iekasēšanas licences. Citiem vārdiem sakot, iestāde, kas piešķir licences, varētu būt uzraudzības kontroles iestāde.

3.5.4 Komiteja ierosina papildināt Direktīvas 2006/115/EK 5. pantu, pievienojot tam 7. punktu, kurā noteikts, ka autoriem un izpildītājiem, proti, tiesību subjektiem ir tiesības “nodot” tiem piederošas intelektuālā īpašuma mantiskās tiesības, nododot nomas vai īres tiesības vairākām iepriekš vai nesen izveidotām kolektīvās pārvaldības iestādēm (aģentūrām). Tā kā varēs darboties dažādas kolektīvās pārvaldības iestādes (aģentūras), pastāv risks, ka a) dažādas kolektīvās pārvaldības iestādes (aģentūras) māksliniekiem pienākošos atlīdzību varētu iekasēt vairākkārt, un tāpēc arī iespējams, ka b) lietotājs neslēgs līgumu un nesadarbosies tikai ar vienu kolektīvās pārvaldības iestādi (aģentūru), bet ar vairākām, un ka c) lietotāji par attiecīgā darba izmantošanu samaksās vairās reizes. Iestādei, kas piešķir licences kolektīvās pārvaldības iestādēm (aģentūrām), jābūt kompetentai un atbildīgai arī par to, kā starp autoriem un blakustiesību subjektiem tiek sadalīta atlīdzība, ko no lietotājiem iekasējušas kolektīvās pārvaldības iestādes. Tiek ierosināts aprīkot darbu atskaņošanas vietas ar mūsdienu tehnoloģijām atbilstošu programmatūru, kas atskaņošanas brīdī fiksē fonogrammas datus (autoru, izpildītāju, atskaņošanas ilgumu utt.) un ļauj nodrošināt, ka lietotājs maksā par attiecīgo autortiesību izmantošanu, pie tam šī atlīdzība būs samērīga. Iepriekšminētajai iestādei būtu arī jānodrošina, ka atlīdzība par darbu kā vienotu veselumu netiek iekasēta vairākas reizes. Dalībvalstīs, kur nav iestādes, kas piešķir licences kolektīvās pārvaldības iestādēm (aģentūrām), jāparedz tādas iestādes izveide saskaņā ar attiecīgajās valstīs spēkā esošajām tiesību normām.

3.5.5 Komiteja ierosina papildināt Direktīvas 2006/115/EK 5. pantu, pievienojot tam 8. punktu, kurā noteikts, ka kolektīvās pārvaldības iestādēm, kuras pārstāv izpildītājus, jāsagatavo bilance un nomināls finanšu pārskats par tiesību subjektu uzdevumā iekasētās atlīdzības pārvaldību un sadali, kā arī jāsniedz visa informācija, kas apliecina, ka iekasētie līdzekļi izmaksāti tiesību subjektiem un ka šie ieņēmumi ir deklarēti un aplikti ar nodokļiem dalībvalstu finanšu iestādēs. Tiesību pārvaldības iestāžu grāmatvedības uzskaite un iekasētās atlīdzības faktiskais sadalījums starp tiesību subjektiem ir jāapstiprina neatkarīgam revidentam, un tā sagatavotais ziņojums ir jāpublisko; turklāt kompetentai iestādei, piemēram, revīzijas palātai vai neatkarīgai publiskai iestādei, regulāri jāpārbauda gan minētā grāmatvedības uzskaite, gan faktiski izmaksātās summas.

3.5.6 EESK ierosina papildināt Direktīvas 2006/115/EK 5. pantu, pievienojot tam 9. punktu, kurā noteikts, ka kolektīvās pārvaldības iestādēm, ja tās tiesību subjektiem neizmaksā iekasēto atlīdzību vai neievēro minētā panta 5. un 7. punkta noteikumus, licences izsniedzēja iestāde vispirms atņem licenci un pēc tam, ņemot vērā pārkāpumu smagumu, sūdz to attiecīgās valsts tiesā.

Briselē, 2011. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Vienādas sankcijas par kopijām privātiem un komerciāliem mērķiem.

(2) Pētījums publicēts 2007. gada februārī.

PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinumam

Specializētās nodaļas atzinuma teksta daļas, kas mainītas par labu pilnsapulcē pieņemtajiem grozījumiem, bet par kurām ir nobalsots vismaz ar vienu ceturtdaļu nodoto balsu (Reglamenta 54. panta 4. punkts):

a) 1.1.8. punkts

Nav skaidrības par kolektīvās pārvaldības aģentūru iekasēto summu pārvaldību pārrobežu vidē. Autoriem, blakustiesību turētājiem, kā arī personām, kurām jāmaksā autoratlīdzība, un patērētājiem joprojām nav zināms ne tiesību kolektīvās pārvaldības sistēmā iekasēto summu apmērs, ne arī tas, kam tās tiek izmaksātas.

Balsošanas rezultāts:

Par	:	113
Pret	:	61
Atturas	:	23

b) 3.1.1. punkts

Ļoti svarīgi ir nošķirt un saprast jēdzienus “autortiesības” un izpildītāju “blakustiesības”. Abi minētie tiesību veidi ir daļa no kopuma, ko varam apzīmēt un definēt ar jēdzienu “intelektuālais īpašums”. Kā zināms, intelektuālo īpašumu veido autortiesības, ka pieder darbu autoriem, komponistiem un tekstu autoriem, un blakustiesības, kas pieder māksliniekiem un dabu izpildītājiem.

Balsošanas rezultāts:

Par	:	116
Pret	:	55
Atturas	:	27

c) 3.1.3. punkts

Komiteja aicina saskaņot atsevišķus autortiesību un izpildītāju blakustiesību aspektus. Šī ierosme ir saistīta ar saziņas un informācijas jomu, piemēram, gadījumiem, kad “fonogramma” kļūst “publiski pieejama”. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un iepriekšminēto tiesību aizsardzību, jāsaskaņo dalībvalstu tiesību normas, piemēram, attiecībā uz jēdzienu “publiski pieejams” kā autoru ienākumu avotu. Visu minēto pasākumu mērķis ir nodrošināt iekšējā tirgus saskaņotu darbību.

Balsošanas rezultāts:

Par	:	108
Pret	:	57
Atturas	:	31

d) 3.2.1. punkts

Autoratlīdzība saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām mūzikas jomā (mantisko tiesību aspektā), iespējams, vairumā dalībvalstu ir viens no visgrūtāk risināmajiem jautājumiem kolektīvās pārvaldības iestāžu un lietotāju līgumattiecībās.

Balsošanas rezultāts:

Par	:	88
Pret	:	71
Atturas	:	34

e) 3.3.2. punkts

Komiteja uzskata, ka skaidri jānošķir izmantošana komerciāliem mērķiem un privātiem mērķiem, un attiecīgi jānošķir arī sankcijas. Darba izmantošana, atskaņošana vai demonstrēšana ir publiska, ja tas kļūst pieejams cilvēku grupai, kura ir lielāka nekā tuvākais ģimenes locekļu vai kontaktpersonu loks, neatkarīgi no tā, vai plašākā loka pārstāvji atrodas vienā vai dažādās vietās, kā arī tad, ja tas kļūst pieejams publikai, kas neatrodas publiskošanas vietā, turklāt šai definīcijai jāattiecas uz darba pārraidīšanu un atkārtotu pārraidīšanu (tai skaitā uz radiotranslāciju), izmantojot vadiem pievienotas vai bezvadu ierīces.

Balsošanas rezultāts:

Par	:	103
Pret	:	53
Atturas	:	27

f) 3.3.3. punkts

Komiteja uzskata, ka skaidri un precīzi jānosaka, ka “publiska izmantošana” ir darba izmantošana komerciālos nolūkos, veicot uzņēmējdarbību, kura nav iespējama bez šādas (darbu, skaņu, attēlu vai skaņas un attēlu kombinācijas) izmantošanas vai kurā šāda izmantošana ir pamatota.

Balsošanas rezultāts:

Par	:	100
Pret	:	58
Atturas	:	28

g) 3.3.6. punkts

Tā kā samērīgā atlīdzībā “sui generis” jābūt iekļautam proporcionalitātes aspektam, ko bieži jau īsteno praksē, ir jānošķir saimnieciskās darbības, kurās darba izmantošana vai atskaņošana ir uzņēmuma galvenā darbība, no kuras gūst peļņu (koncertu un izrāžu organizētāji, kinoteātri, radio, televīzija u.c.), un citas saimnieciskās darbības, kurās darbu atskaņošanai nav komerciāla mērķa (piemēram, taksometra šoferis, kurš, pārvadājot pasažierus, klausās radio) vai darbu atskaņošana nav būtiska salīdzinājuma ar galveno saimniecisko darbību (fona mūzika lielveikala liftā, restorānā utt.). Maksai jābūt diferencētai – sākot no bezmaksas izmantošanas līdz pilnīgai maksai proporcionāli tam, cik liela nozīme darbu atskaņošanai ir uzņēmuma darbībā. Minētās darbības ir skaidri nošķirtas vairākās valstīs, piemēram, Francijā, kurās piemēro atšķirīgus tarifus izrāžu organizatoriem un darbu izplatītājiem, no vienas puses, un kafejnīcām un restorāniem, no otras puses.

Balsošanas rezultāts:

Par	:	106
Pret	:	62
Atturas	:	27

h) 3.3.7. punkts

Komiteja ierosina pēc Direktīvas Nr. 2006/115/EK 11. panta 7. punkta, kurā noteikts, ka gadījumā, ja tiesību subjektu starpā nav noslēgts nolīgums par atlīdzības līmeni, dalībvalstis var noteikt samērīgas atlīdzības līmeni, iekļaut jaunu 8. punktu, kurā būtu iekļauti regulējoši noteikumi, kuri precizē samērīgas atlīdzības noteikšanu. Šajā 8. punktā būtu jānorāda, ka ir izveidota tiesību subjektu un lietotāju strīdu izšķiršanas komisija, pie kuras obligāti jāvēršas abām pusēm un ar kuras starpniecību jāpanāk nolīgums, ko paraksta tiesību subjekti – autori un izpildītāji, no vienas puses, un lietotāji/patērētāji, no otras puses; turklāt nolīgumā jānorāda samērīgas atlīdzības apmērs attiecībā uz tiesību kopumu. Lūgt šai komitejai atrisināt strīdus varētu tās kolektīvās pārvaldības aģentūras, kas ar tiesību subjektiem un izpildītājiem iepriekš noslēgušas rakstisku vienošanos pārstāvēt viņu tiesības, kas saistītas ar attiecīgajiem darbiem. Kolektīvās pārvaldības aģentūras nebūs tiesīgas pieprasīt atlīdzību tiesību subjekta uzdevumā, ja ar viņu nav noslēgta šāda vienošanās, kurai pievienots īpašs dokuments (ar apliecinātu datumu), kurā uzskaitīts katra darba vai fonogrammas konkrētais tiesību turētājs. Nav pieņemama atlīdzības iekasēšana, pamatojoties uz pieņēmumu, ka esmu pilnvarots to darīt. Minētās komitejas sastāvā jābūt vienam lietotāju pārstāvim, vienam tiesību subjektu pārstāvim un diviem sociālo partneru, darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjiem vai — Eiropas līmenī — vienam EESK loceklim, kas pārstāv sociālās grupas.

Balsošanas rezultāts:

Par	:	116
Pret	:	57
Atturas	:	23

i) 3.4.1. punkts

Komiteja pauž pārliecību, ka intelektuālā īpašuma aizsardzībai ir būtiska nozīme Savienības ekonomikas un kultūras attīstībā, it īpaši, ņemot vērā jaunās attīstības tendences ekonomikas un tehnoloģiju jomā. Bet šie centieni tomēr var dot arī pretēju rezultātu, proti, tie var būtiski ierobežot tirgus darbību, ja šo tiesību aizsardzība ir pārmērīga, kaitējot lietotāju/patērētāju interesēm.

Balsošanas rezultāts:

Par	:	104
Pret	:	61
Atturas	:	36

j) 3.4.2. punkts

Komiteja ar bažām secina, ka spēkā esošā direktīva patiesībā nenovērš šķēršļus tirdzniecībai un inovācijai šajā jomā, bet gan rada tos no jauna. Minēsim kaut vai šādu piemēru: tā kā nav skaidrības jautājumā par samērīgu atlīdzību, bez vajadzīgajām drošības klauzulām mazo un vidējo uzņēmumu darbība pagarinātajā aizsardzības periodā netiek atvieglota, bet gan apgrūtināta. To darbību apgrūtina arī tas, ka kolektīvās pārvaldības iestāžu darbība nav efektīva un pārskatāma, komerciālie lietotāji nav pietiekami informēti par situāciju, un pārāk bargi sodi tiek piemēroti par nenozīmīgu kaitējumu, kas tiesību subjektam nodarīts, izmantojot viņa darbu.

Balsošanas rezultāts:

Par	:	104
Pret	:	61
Atturas	:	36

k) 3.4.3. punkts

Komiteja stingri uzsver, ka direktīvas punkts, kas dalībvalstīm piešķir tiesības brīvi noteikt piemērojamās sankcijas, ir jāatceļ, jo daudzās dalībvalstīs paredzētie sodi (dažkārt pat kriminālsodi) nav pietiekami samērīgi.

Balsošanas rezultāts:

Par	:	104
Pret	:	61
Atturas	:	36

l) 3.4.4. punkts

EESK pauž īpašas bažas, ka Kopienas tiesību aktu mērķis ir aizsargāt autortiesības un izpildītāju blakustiesības, bet tajos nav pietiekami ņemtas vērā lietotāju un patērētāju tiesības. Lai arī norādīts, ka radošas, mākslinieciskas darbības un uzņēmējdarbību pārsvarā veic pašnodarbinātas personas, un to darbība ir jāveicina un jāaizsargā, šī pieeja netiek piemērota attiecībā uz lietotājiem. Daudzu intelektuālu darbu izmantošana ir atļauta tikai kā izņēmums attiecībā uz tiesību subjektu tiesībām, ierobežojot lietotāju tiesības; taču to izmantošanas ierobežojumi ir neskaidri un nav precīzi noteikti ar likumu, tādēļ patērētājiem no spēkā esošajiem tiesību aktiem nav skaidrs, kāda prakse ir atļauta.

Balsošanas rezultāts:

Par	:	104
Pret	:	61
Atturas	:	36

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/40

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Patērētājiem paredzēto apgalvojumu par kosmētikas līdzekļiem saskaņošana” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 318/06

Ziņotājs: Krzysztof OSTROWSKI kgs

Saskaņā ar Reglamenta 29. panta otro daļu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2011. gada 20. janvārī nolēma izstrādāt atzinumu par tematu

“Patērētājiem paredzēto apgalvojumu par kosmētikas līdzekļiem saskaņošana”

(pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 23. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (13. jūlijā sēdē), ar 115 balsīm par un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1. EESK uzskata: drīzumā pieņemot vienotus kritērijus un praktiskas pamatnostādnes attiecībā uz apgalvojumiem par kosmētikas līdzekļiem, ieguvēji būs gan uzņēmumi, kas darbojas iekšējā tirgū, gan patērētāji un kontroles institūcijas.

1.2. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija jau ir uzsākusi vienoto kritēriju izstrādi attiecībā uz apgalvojumiem par kosmētikas līdzekļiem un ka vienoto kritēriju pamatnostādņu izstrāde jau ir ievērojami progresējusi.

1.3. Saskaņā ar Regulu Nr. 1223/2009 par kosmētikas līdzekļiem Komisijai līdz 2016. gada 11. jūlijam ir jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par apgalvojumu izmantošanu, pamatojoties uz pieņemtiem vienotajiem kritērijiem. Tomēr EESK uzskata, ka ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei vajadzētu iesniegt agrāk nekā 2016. gada jūlijā.

1.4. Tāpēc EESK aicina Komisiju paātrināt vienoto kritēriju pieņemšanas procesu, lai ziņojumu varētu sagatavot vismaz vienu gadu agrāk.

1.5. EESK aicina Komisiju līdz brīdim, kamēr Starptautiskā standartizācijas organizācija noteiks “ekoloģisko” apgalvojumu kritērijus, mārketinga apgalvojumiem par ētiku vai ietekmi uz vidi piemērot jaunas pamatnostādnes (piemēram, par pamatu izmantojot jaunās pamatnostādnes, ko sagatavojis Dānijas patērētāju ombuds).

2. Vispārīgas piezīmes

2.1. Apgalvojumi par kosmētikas līdzekļiem

2.1.1.

Apgalvojumi par kosmētikas līdzekļiem ir apgalvojumi par līdzekļa iedarbību, ko parasti izsaka ar reklāmas starpniecību (R. Schueller un P. Romanowski, C&T, 1998. gada janvāris). Apgalvojums var izpausties kā vārds, teikums, rindkopa vai norāde. Piemēram, “samazina sīkas krunciņas desmit dienu laikā” vai “pret ādas novecošanu”. Kā piemērus var minēt arī apgalvojumu “pilnībā pārklāj sirmus matus” uz matu krāsas iepakojuma, vai apgalvojumu “70 % sieviešu atzīst, ka blaugznas pazūd jau pēc pirmās lietošanas reizes”, kas norādīts kā rezultāts patērētāju aptaujā pēc “pretblaugznu” šampūna izmēģināšanas.

2.1.2.

Par produktiem sniegtā informācija un reklāma, tostarp arī citas mārketinga saziņas formas (ko kopīgi apzīmē ar jēdzienu “apgalvojumi par kosmētikas līdzekli”) ir svarīgi līdzekļi patērētāju informēšanai par produkta īpašībām un ietekmi, kā arī palīdz izvēlēties līdzekļus, kas vislabāk atbilst viņu vajadzībām un vēlmēm. Ievērojot to, ka kosmētikas līdzekļi ir patērētājiem ļoti nozīmīgi, ir svarīgi sniegt skaidru, noderīgu, saprotamu, salīdzināmu un uzticamu informāciju, kas ļautu patērētājiem veikt apzinātu izvēli.

2.1.3.

Arī kosmētikas nozares uzņēmumi izmanto apgalvojumus par kosmētikas līdzekļiem kā svarīgu līdzekli, lai parādītu, kā viņu produkti atšķiras no konkurentu produktiem; minētie apgalvojumi var veicināt arī iekšējā tirgus darbību, stimulējot inovāciju un veicinot uzņēmumu konkurenci.

2.1.4.

Lai apgalvojumi par kosmētikas līdzekļiem pildītu tiem paredzēto uzdevumu, proti, darbotos iepriekš minētajās patērētāju un arī kosmētikas nozares uzņēmumu interesēs, svarīga nozīme ir efektīvai sistēmai, ar kuru nodrošina apgalvojumu patiesumu un to, lai patērētāji ar tiem netiktu maldināti, ņemot vērā kontekstu un mārketinga kanālus (drukātie materiāli, televīzijas reklāma vai jaunie saziņas līdzekļi, piemēram, internets un viedtālruņi), kuros parādās attiecīgie apgalvojumi.

2.2. ES tiesību akti apgalvojumu par kosmētikas līdzekļiem jomā

2.2.1.

Regula par kosmētikas līdzekļiem (Regula (EK) Nr. 1223/2009) līdz 2013. gada jūlijam pilnībā aizstās Direktīvu 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem. Jaunās regulas galvenie mērķi ir nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni un iekšējā tirgus efektīvu darbību. Regulā norādīts, ka “patērētājs būtu jāaizsargā no maldinošiem apgalvojumiem par iedarbīgumu un citām kosmētikas līdzekļa īpašībām”.

2.2.2.

Regula attiecas tikai uz kosmētikas līdzekļiem, bet ne uz zālēm, medicīnas ierīcēm vai biocīdiem produktiem. Saskaņā ar regulā izmantoto definīciju “kosmētikas līdzeklis” ir jebkura viela vai maisījums, kas paredzēts saskarei ar cilvēka ķermeņa ārējām daļām vai zobiem un mutes dobuma gļotādām, lai tos tikai vai galvenokārt tīrītu, smaržinātu, mainītu to izskatu, tos aizsargātu, uzturētu labā stāvoklī vai uzlabotu ķermeņa aromātu. Vielu vai maisījumu, kas ir paredzēts iekšķīgai lietošanai, inhalācijai, injicēšanai vai implantācijai cilvēka organismā, neuzskata par kosmētikas līdzekli.

Kosmētikas līdzekļi ir produkti, kas paredzēti, piemēram, matu kopšanai (šampūni, matu kondicionētāji u.c.), ādas kopšanai (ķermeņa losjoni, sejas krēmi, līdzekļi nagiem, u.c.), personiskajai higiēnai (vannas un dušas produkti, zobu pastas, dezodoranti un pretsviedru līdzekļi u.c.), krāsojošie līdzekļi (matu krāsas, dekoratīvā kosmētika u.c.), kā arī smaržvielas (smaržas, tualetes ūdeņi u.c.).

2.2.3.

Regulas 20. pantā noteikts, ka kosmētikas līdzekļu “reklāmas pasākumos neizmanto tādu tekstu, nosaukumus, preču zīmes, attēlus un figurālas vai citas zīmes, kas kosmētikas līdzekļiem piedēvē īpašības vai funkcijas, kādas tiem nepiemīt”.

2.2.4.

Attiecībā uz maldinošiem apgalvojumiem par produktiem ir jāņem vērā arī attiecīgie panti no Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem.

2.2.5.

Minētās direktīvas 6. pantā (“Maldinošas darbības”) norādīts, ka “komercpraksi uzskata par maldinošu, ja tajā sniedz nepareizu informāciju un tādēļ tā ir nepatiesa vai ja tā jebkādā veidā, tostarp vispārējā sniegumā, maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju, pat ja informācija ir faktiski pareiza”, un tas var attiekties arī uz produkta galvenajām īpašībām, piemēram atbilsmi nolūkam, pielietojumu vai rezultātiem, ko var gaidīt, to lietojot, vai ar produktu veikto testu vai pārbaužu rezultātiem vai būtiskām īpašībām.

2.2.6.

Direktīvas 7. pantā (“Maldinoša noklusēšana”) vēlreiz uzsvērts, ka “komercpraksi uzskata par maldinošu, ja, attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus un saziņas līdzekļa nepilnības, tā noklusē būtisku informāciju, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu (…) lēmumu veikt darījumu”. Par būtisku informāciju, kas iekļauta apgalvojumā par produktu, uzskata informāciju par produkta galvenajām īpašībām (ciktāl tas ir piemērots saistībā ar saziņas līdzekli un pašu produktu).

2.2.7.

Reklāmdevējiem ir jāievēro arī noteikumi, kas iekļauti Direktīvā 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu.

2.3. Pašreizējā prakse iekšējā tirgū

2.3.1.

Gadījumi, kurus pašlaik risina Eiropas tiesās un regulatīvajās iestādēs, liecina, ka atšķirīgu dalībvalstu iestādes iepriekš citētos tiesību aktus interpretē atšķirīgi; tātad noteikumiem, kas attiecas uz apgalvojumiem par kosmētikas līdzekļiem, nav vienotas interpretācijas, un tas ievērojami apgrūtina kosmētikas nozares uzņēmumu darbību kopējā tirgū, proti, tie nevar būt droši, ka reklāmu, kas atbilst, piemēram, Francijas tiesību aktiem, neapstrīdēs atbilstošās valsts iestādes Ungārijā vai Apvienotajā Karalistē. Lielākā daļa minēto gadījumu ir atrisināti, uzliekot kosmētikas nozares uzņēmumiem augstus naudas sodus. Piemēram, Ungārijas konkurences iestāde 2007. gadā vērsās tiesā saistībā ar kādu kosmētikas līdzekli, norādot, ka līdzekļa klīniskās pārbaudes ir veiktas ASV un Francijā, tāpēc to rezultātus nedrīkst izmantot, pamatojot Ungārijas patērētājiem paredzētus apgalvojumus par līdzekļa procentuālo iedarbīgumu. Minētā iestāde uzskata, ka dažādu valstu un atšķirīgu ģeogrāfisko teritoriju iedzīvotāju ādas tipi atšķiras. Tāpēc Ungārijas patērētājiem izteiktais apgalvojums, kura pamatā ir pārbaužu rezultāti, kas iegūti atšķirīgos klimatiskajos apstākļos, kur ir cits gaisa mitrums un sievietes uzturā lieto citu pārtiku, nesniedz atbilstošu informāciju par kosmētikas līdzekļu efektivitāti. Līdz šim neviena cita ES dalībvalsts vēl nav izdarījusi līdzīgus secinājumus. Atšķiras arī vietējās prasības līdzekļu apzīmējumiem “dabisks”, “bioloģisks” vai “organisks”. Ja tiesību aktus interpretē atšķirīgi, tas kaitē patērētāju interesēm, jo vienā dalībvalstī viņi var būt labāk aizsargāti nekā citās.

2.3.2.

Interpretācijas atšķirības iemesls ir tas, ka nav vienotu kritēriju un praktisku pamatnostādņu apgalvojumiem par kosmētikas līdzekļiem; tāpēc kosmētikas uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū, pašiem ir jāpārskata un jāpārbauda ikvienai dalībvalstij sagatavotie apgalvojumi un reklāma, lai pārliecinātos, ka viņi ievēro attiecīgās valsts tiesību aktus. Tas uzņēmumiem rada ievērojamas papildu izmaksas, kuras varētu ietaupīt, ieviešot vienotas pamatnostādnes apgalvojumiem par kosmētikas līdzekļiem Eiropas Savienībā, un ietaupītos līdzekļus ieguldīt inovācijā, izpētē un produktu cenu samazināšanā. Jānorāda, ka Eiropas kosmētikas līdzekļu tirgus veido gandrīz trešo daļu no visas pasaules kosmētikas līdzekļu tirgus, un Eiropas Savienībā ir vairāk nekā 4 000 minētās jomas ražojošo uzņēmumu, kuros tieši vai netieši nodarbināti 1,7 miljoni iedzīvotāju.

Tas, ka kosmētikas nozares uzņēmumiem ir jāpārskata un jāpārbauda visi ikvienai dalībvalstij paredzētie apgalvojumu un reklāma, nozīmē arī to, ka iekšējais tirgus attiecīgajā tirgus segmentā reāli nepastāv.

2.3.3.

Interpretācijas atšķirības, kas saistītas ar vienotu kritēriju un praktisku pamatnostādņu apgalvojumiem par kosmētikas līdzekļiem trūkumu, kaitē arī patērētāju interesēm, jo viņi, iegādājoties jau ierastu produktu citā dalībvalstī, vairs nevar būt droši par attiecīgā apgalvojuma patieso nozīmi. Ja nav vienotu kritēriju, piemēram, līdzekļu apzīmēšanai ar norādēm “dabisks”, “bioloģisks” vai “organisks”, patērētājiem nebūs skaidrības par līdzekļa patieso kvalitāti. Patērētājiem šobrīd ir iespējas tiešsaistē viegli iepirkties citās valstīs, un “viena klikšķa attālumā” viņiem ir pieejami dažādi produkti no dažādām valstīm. Ja vienā valstī uz pretcelulīta līdzekļa iepakojuma ir norāde “samazina celulītu 10 dienu laikā” bez sīkākiem paskaidrojumiem, savukārt citā valstī tam pašam apgalvojumam pievienota paskaidrojoša piezīme “regulāri nodarbojoties ar sportu un ievērojot diētu”, patērētājiem var rasties neizpratne par attiecīgā produkta reālo iedarbīgumu. Vienoti kritēriji apgalvojumiem ir vajadzīgi arī tāpēc, ka ir jāsniedz patērētājiem iespēja salīdzināt dažādus tās pašas kategorijas produktus (piemēram, divu veidu sejas krēmus). Lai tas būtu iespējams, visiem apgalvojumiem ir jābūt tādiem, kuru patiesumu patērētājs var vienkārši pārbaudīt, jo to pamatā izmantoti vienoti kritēriji. Vienīgi skaidri un konkrēti apgalvojumi, kas pamatoti vispārēji atzītās metodēs, ļauj patērētājiem salīdzināt produktus un izdarīt informācijā pamatotu izvēli, kas vislabāk atbilst viņu vajadzībām.

2.4. Vienotas un praktiskas ES pamatnostādnes

2.4.1.

Saskaņā ar Regulas par kosmētikas līdzekļiem 20. pantu Komisijai, sadarbībā ar dalībvalstīm un apspriežoties ar Patērētāju drošības zinātnisko komiteju (PDZK) vai citām atbildīgajām iestādēm, jāizstrādā rīcības plāns un jāapstiprina vienoti kritēriji attiecībā uz pieļaujamajiem apgalvojumiem par kosmētikas līdzekļiem, ņemot vērā Direktīvas 2005/29/EK noteikumus.

2.4.2.

Pagājušajā gadā Eiropas Komisija sāka darbu pie vienoto kritēriju izstrādes attiecībā uz apgalvojumiem par kosmētikas līdzekļiem, un tā sadarbojas arī ar ieinteresētajām personām (dalībvalstu iestādēm, patērētāju organizācijām, kosmētikas nozares pārstāvjiem, piegādes nozares pārstāvjiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem u.c.). EESK atzinīgi vērtē minētā darba virzību, jo pamatnostādņu izstrāde pašlaik jau ir stipri progresējusi.

2.4.3.

Līdz 2016. gada 11. jūlijam Komisijai ir jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par apgalvojumu izmantošanu, pamatojoties uz pieņemtiem vienotiem kritērijiem. Ja ziņojumā ir izdarīts secinājums, ka apgalvojumi par kosmētikas līdzekļiem neatbilst vienotajiem kritērijiem, Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm jāveic atbilstoši un stingrāki pasākumi, lai nodrošinātu atbilstību. Iespējams, attiecīgajā gadījumā Komisijai būtu jāpārskata pamatnostādnes un no vispārīgām norādēm jāpāriet uz konkrētākām (piemēram, prasības tiesā, kā tas bija gadījumā ar apgalvojumiem par pārtikas produktiem).

2.4.4.

EESK atbalsta ieceri ieviest vienotus kritērijus, kas veido saskaņotu ES līmeņa sistēmu visu par kosmētikas līdzekļiem izteikto apgalvojumu izmantošanai. Kritēriji ir jāpiemēro visiem apgalvojumiem par kosmētikas līdzekļiem, kā primārajiem, tā sekundārajiem; tie jāattiecina uz visiem saziņas līdzekļiem, un tiem jābūt tādiem, lai tos varētu pielāgot konkrētu produktu, konkrētu iepakojumu, apgalvojumu un to konteksta īpatnībām, nekavējot inovāciju un vienlaikus nodrošinot noteikumu vienotu piemērošanu.

2.4.5.

EESK tomēr uzskata, ka Eiropas Komisijai ir jāpaātrina minētais process. Ja vienoto kritēriju pamatnostādņu izstrāde patiešām ir jau vēlīnā stadijā, EESK uzskata, ka Eiropas Komisija tās varētu pieņemt jau 2012. gada sākumā, un tādējādi ziņojumu Eiropas Parlamentam varētu iesniegt vēl pirms 2016. gada.

2.4.6.

Eiropas Komisijas pamatnostādņu projektā par vienotajiem kritērijiem pašlaik nav iekļauti “ekoloģiskie” apgalvojumi. Minēto jautājumu apspriež Starptautiskajā standartizācijas organizācijā. Tomēr pašlaik trūkst skaidrības, vai ierosinātie standarti būs piemēroti izmantošanai Eiropas Savienībā, kā arī par to, kad šie standarti būs pieejami. Tāpēc EESK aicina Eiropas Komisiju apsvērt iespēju līdz jauno standartu pieņemšanai izmantot citas pamatnostādnes attiecībā uz mārketinga apgalvojumu ētiku un ekoloģisko atbilstību (par pamatu izmantojot, piemēram, jaunās pamatnostādnes, ko sagatavojis Dānijas patērētāju ombuds).

2.4.7.

EESK uzskata, ka apgalvojumi jāpamato ar objektīviem zinātniskiem pētījumiem (piemēram, klīniskiem pētījumiem) vai subjektīvas patērētāju uztveres pētījumiem. Tomēr abiem pētījumu veidiem jāatbilst vairākiem vispārpieņemtiem kritērijiem (aptaujāto patērētāju skaits, pienācīga pārstāvība u.c.), lai nemaldinātu patērētājus.

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/43

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “ES pasākumi krīzes pārvarēšanai un rūpniecības pārmaiņas: nepastāvīgākas vai noturīgākas darba vietas?” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 318/07

Ziņotājs: SIECKER kgs

Līdzziņotājs: POP kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2010. gada 15. jūlijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

ES pasākumi krīzes pārvarēšanai un rūpniecības pārmaiņas: nepastāvīgākas vai noturīgākas darba vietas?

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija (CCMI) savu atzinumu pieņēma 2011. gada 7. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (13. jūlija sēdē), ar 123 balsīm par, 5 balsīm pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1. Šis atzinums ir mēģinājums atbildēt uz jautājumu, kā Eiropas rūpniecība vislabāk var pārvarēt krīzi. EESK ir pārliecināta, ka minētā mērķa īstenošanai Eiropā ir vajadzīgas noturīgas darba vietas. Tām jābūt darba vietām, kas ļauj cilvēkiem gūt ienākumus drošos un veselīgos darba apstākļos un vidē, kur ir nodrošinātas darba ņēmēju tiesības un auglīgs sociālais dialogs. Tām jābūt ļoti produktīvām darba vietām, kas ļauj radīt lielu pievienoto vērtību, pamatojoties uz inovāciju, kvalitāti, efektivitāti un produktivitāti. Tādējādi Eiropā var panākt stabilu saimniecisko izaugsmi un saglabāt konkurētspēju salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem.

1.2. EESK uzskata, ka vissvarīgākais priekšnosacījums jaunu darba vietu radīšanai ir ilgtspējīga un stabila tautsaimnieciskā izaugsme. EESK pauž gandarījumu, ka virkne iestāžu un organizāciju ir izvirzījušas tādus priekšlikumus krīzes pārvarēšanai, kuros ņemta vērā ekonomikas atveseļošanas sociālā dimensija. Tāda pati ievirze ir arī stratēģijai “Eiropa 2020” un tajā ietvertajām Eiropas Komisijas pamatiniciatīvām, kā arī Eiropas sociālo partneru ieteikumiem par nodarbinātības politiku, turklāt Eiropas Savienības Padome, SDO un SMF izstrādā ieteikumus, kuros ņemtas vērā ne tikai saimnieciskās intereses.

1.3. EESK secina, ka uzņēmumi izmanto dažādu darbu. Tādējādi rodas jauni nodarbinātības veidi. Dažkārt tie saistīti ar nepastāvīgu darbu, kura veikšanai cilvēkus pieņem darbā, pamatojoties uz pagaidu līgumiem, ar zemu atalgojumu, zemu sociālo aizsardzību un bez darba ņēmēju tiesību aizsardzības. Ne katrs pagaidu darbs ir nepastāvīgs: augsti kvalificēti pašnodarbinātie var būt ļoti veiksmīgi darba tirgū, pamatojoties uz konkrētiem pasūtījumiem. Tomēr pagaidu darbs pēc definīcijas ir nepastāvīgs tad, ja tas ir mazkvalificēts vai nekvalificēts darbs ražošanā un pakalpojumu sniegšanā. Ņemot vērā uzņēmumu vajadzību izmantot elastīgu darbu, risinājums var būt elastdrošība, bet tikai tad, ja drošības līmenis ir salīdzināms ar drošību, ko piedāvā pastāvīgs darbs, kā tas norādīts agrākā EESK atzinumā par elastdrošību (CCMI 066).

1.4. Līdz ar demogrāfisko attīstību — darba tirgū aktīvo iedzīvotāju novecošanu un arvien mazāku skaitu jauniešu, kas ienāk darba tirgū, — un straujajām tehniskajām pārmaiņām ražošanas procesos Eiropu apdraud kvalificēta personāla trūkums. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai darba tirgus visiem būtu pieejams un šī pieeja būtu noturīga un lai neviens nepaliktu ārpus darba tirgus. EESK uzsver, ka darba ņēmējiem darba dzīves laikā jābūt iespējai papildināt savu lietpratību un profesionālo kvalifikāciju un apgūt jaunas prasmes. Tādējādi darba ņēmēji var pielāgoties pārmaiņām savā darba vidē un atbilst tirgus pieprasījumam pēc kvalificētiem darba ņēmējiem. Viens no svarīgākajiem ES uzdevumiem ir labi un efektīvi organizēt minēto procesu, lai saglabātu konkurētspēju salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem.

1.5. EESK uzsver, ka darba ņēmējiem īpaši jābūt pieejamām profesionālo mācību programmām. Tā kā pētījumi rāda, ka darba ņēmēji, kuriem visvairāk nepieciešamas mācības, šādas programmas izmanto vismazāk, dažādām darba ņēmēju grupām ir nepieciešami dažādi pasākumi.

1.5.1. Liela daļa līdzekļu jāvelta vismazāk kvalificētajiem darba ņēmējiem, jo viņiem papildu mācības ir visvairāk nepieciešamas. To vajadzētu panākt, darba ņēmējiem mācībām piešķirot individuālu budžetu, kura apmērs ir atgriezeniski proporcionāls viņu izglītības līmenim tā, lai vismazāk kvalificētie darba ņēmēji saņemtu vislielāko finansiālo atbalstu

1.5.2. Vecāka gadagājuma darba ņēmējiem ir vajadzīga personāla politika, kurā ņemts vērā darba ņēmēju vecums. Lai gan vairākās valstīs pensionēšanās vecums ir paaugstināts, daudzi vecāka gadagājuma cilvēki vietu darba tirgū zaudē pirms pašreizējā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, piemēram, tāpēc, ka nespēj pielāgoties attīstībai. Mērķtiecīgas, īpašas mācības var palīdzēt minēto problēmu atrisināt.

1.5.3. Ļoti svarīgs faktors ir izglītības un apmācības efektivitāte. Dažādās dalībvalstīs ir uzkrāta pieredze jaunu, efektīvu apmācības metožu izmatošanā, un cilvēki atkal sāk apzināties to, cik svarīgi ir mācīties darba vietā. EESK uzsver šāda veida projektu tālākas attīstības nozīmi un aicina Komisiju tos atbalstīt, rūpējoties par to, lai minētajā jomā notiktu labas prakses apmaiņa.

1.5.4. Darba ņēmēji, veicot savus pienākumus, iegūst neformālas, bet vērtīgas zināšanas un pieredzi. Tādā veidā iegūtās prasmes nav pietiekami atzītas, jo tās nav apliecinātas ar oficiāliem diplomiem. Dažādās dalībvalstīs tiek izstrādāta sistēma iegūto prasmju atzīšanai. Arī šāda iniciatīva Komisijai ir jāatzīst un jāatbalsta.

1.5.5. Pēc Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta iniciatīvas ir izstrādāta virkne instrumentu mūžizglītības ietvaros iegūtās kvalifikācijas un izglītības un apmācības kvalitātes pārskatāmības sekmēšanai Eiropas līmenī (1). Minētos instrumentus tagad izmanto galvenokārt izglītības jomā, lai palielinātu studentu mobilitāti un nodarbinātību. EESK uzsver minēto instrumentu nozīmi un aicina Komisiju izpētīt, kā tos var izmantot arī darba ņēmēju mobilitātes un nodarbinātības palielināšanai Eiropas Savienībā.

1.5.6. Lai sekmētu minētā veida pasākumu īstenošanu, ir pieejami dažādi instrumenti. Virkni šāda veida programmu var paredzēt koplīgumu ietvaros, savukārt finansējumu var pārvaldīt dalībvalstīs, izmantojot finanšu stimulus, piemēram, nodokļu atlaides. Eiropas Savienība var palīdzēt, piedāvājot līdzfinansējumu no struktūrfondu līdzekļiem un izplatot labo praksi attiecīgajās iestādēs ES un dalībvalstīs.

1.5.7. EESK uzsver, ka darba ņēmējiem ne tikai jābūt pieejamām profesionālo mācību programmām, bet viņiem vajadzīgi arī droši ieņēmumi un sociālā aizsardzība, lai sabiedrībā, kas strauji mainās, varētu dzīvot un darboties optimāli, tātad bez bailēm par nākotni.

1.6. Savienība tiecas uz to, lai kļūtu par konkurētspējīgu uz zināšanām balstītu ekonomiku, kas piedāvā vairāk un labākas darba vietas un lielāku sociālo kohēziju. Lisabonas līgumā skaidri norādīts, ka ES to vēlas panākt, citstarp, novēršot sociālo atstumtību, sekmējot iedzīvotāju saimniecisko un sociālo izaugsmi un nodrošinot sociālās tiesības, kas noteiktas 1961. gadā pieņemtajā Eiropas Sociālajā hartā, 1989. gada Kopienas Sociālo tiesību hartā un 2000. gada Pamattiesību hartā.

1.7. EESK aicina Eiropas iestādes pārliecinošāk rūpēties par Eiropas sociālos standartu saglabāšanu. Pārliecinošas rīcības trūkums minētajā jomā citstarp ir iemesls arvien lielākam skaitam trūcīgu strādājošo, lielākai nevienlīdzībai, lielākām bailēm par nākotni un vienlaikus arvien lielākai iedzīvotāju savstarpējai neuzticībai, neuzticībai iestādēm un valdībai. Tas attiecas ne tikai uz valstu valdībām, bet arī uz Eiropas iestādēm, uz ko norāda pieaugošais eiroskepticisms virknē dalībvalstu.

1.8. Jomā, uz kuru attiecas šis atzinums, dalībvalstīs īsteno daudz iniciatīvu. Daudzas no tām ir aprakstītas šā atzinuma pielikumā. Piemēri, kurus ir snieguši CCMI locekļi, apliecina gan vērā ņemamu dinamiku, gan to, ka starp valstīm un nozarēm ir lielas atšķirības. Ir nepieciešama pieredzes un labas prakses apmaiņa izpildes līmenī. Kas darbojas labi un kas ne? Kādi ir kritiskie faktori? EESK Eiropas Komisijai iesaka sekmēt un atvieglot pieredzes un labas prakses apmaiņu.

2. Pašreizējais stāvoklis

2.1. Ekonomika jau 3 gadus pārdzīvo krīzi. Tā sākās ar krīzi finanšu tirgos, kuru izraisīja stagnācija nekustamā īpašuma tirgū Savienotajās Valstīs. Finanšu krīzes rezultātā 2008. gada otrajā pusgadā notika “reālās ekonomikas” strauja lejupslīde. Apzīmējums “kredīta krīze” neaptver visu stāvokli kopumā. To iezīmēja ne tikai ierobežota līdzekļu un (ilgtermiņa) kapitāla pieejamība, bet arī strukturāla un vispārēja neuzticēšanās finanšu iestādēm. Šā pašiniciatīvas atzinuma temats nav krīze, bet tas ir mēģinājums rast atbildi uz to, kā Eiropas rūpniecībā krīzi var vislabāk pārvarēt.

2.2. Pavisam Eiropā 2009. gadā zuda 3,25 miljoni darba vietu, galvenokārt rūpniecībā un lauksaimniecībā. Jau pirms krīzes sākuma Eiropas Savienībā bija bažas par demogrāfisko attīstību. Cilvēki, kas dzimuši demogrāfiskā sprādziena laikā pēc Otrā pasaules kara, pensionējas, tādēļ tuvākajā laikā būs liela vajadzība pēc labi kvalificētiem darba ņēmējiem. Tā kā krīze ir paātrinājusi vecāka gadagājuma darba ņēmēju aiziešanu pensijā, pieprasījums pēc viņu aizstājējiem ir kļuvis aktuālāks. Tas izraisa divas problēmas. Pirmā ir kvantitātes problēma: dažās dalībvalstīs un vairākās nozarēs gados jaunu un kvalificētu darba ņēmēju, kas ienāk darba tirgū, skaits nav pietiekams, lai apmierinātu pieprasījumu. Otrā ir kvalitātes problēma: tā kā nomaiņa noris strauji, zināšanu nodošana uzņēmumos ir apdraudēta.

2.3. Vissvarīgākais priekšnosacījums jaunu darba vietu radīšanai ir ilgtspējīga, stabila ekonomikas izaugsme. Lai arī stāvoklis dalībvalstīs atšķiras, kopš 2010. gada sākuma vairākās rūpniecības nozarēs vērojama trausla atgūšanās, nedaudz palielinoties produkcijas apjomam un piesardzīgi pieaugot pieprasījumam pēc darbaspēka. Globalizācijas ietekmē sabiedrība strauji mainās un līdz ar to mainās arī darba tirgus. Uzņēmumi izmanto dažādu veidu darbu. Tādējādi arvien vairāk rodas jauni nodarbinātības veidi, tostarp nepastāvīgs darbs. Eurofound jaunākais pētījums par darba nosacījumiem Eiropā liecina, ka vairums darba ņēmēju joprojām vēlas atrast stabilu darbu, tomēr pagaidu darba ņēmēju daļa palielinās (2). Galvenie instrumenti, kas ļauj izvairīties no koplīgumiem, šķiet, ir apakšlīgumi, ārpakalpojumi un šķietamā pašnodarbinātība, kad darba nosacījumi neatbilst obligātajām prasībām. Tādus modeļus pēdējos gados izmanto arvien biežāk.

3. Kā šāds stāvoklis ir radies?

3.1. Eiropas sociālais modelis ir unikāls sociālā kapitālisma modelis, kas izveidojies Eiropā kopš Otrā pasaules kara un kurā veiksmīgi pārvarēti kapitālisma pārspīlējumi, vienlaikus saglabājot tā stiprās puses. Minētais modelis bija iedvesmas avots Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai veidotu sabiedrību, kuru raksturo kohēzija, solidaritāte un konkurētspēja. Galamērķis ir izveidot demokrātisku, vidi saudzējošu, konkurētspējīgu, solidāru labklājības telpu, kuras pamatā ir visu Eiropas iedzīvotāju sociālā integrācija.

3.2. Minētais princips ir ietverts Lisabonas līgumā. Papildus virknei ekonomisku tiesību un noteikumu par taisnīgu konkurenci iekšējā tirgū, ES saviem iedzīvotājiem apsola, ka tā

—	vēlas novērst sociālo atstumtību,

—	ir apņēmusies sekmēt iedzīvotāju ekonomisko un sociālo attīstību,

—	garantē sociālās tiesības, kas noteiktas 1961. gada Eiropas Sociālajā hartā, 1989. gada Kopienas Sociālo tiesību hartā un Pamattiesību hartā,

—	tiecas panākt visaugstāko iespējamo iedzīvotāju zināšanu līmeni, izmantojot plašu piekļuvi izglītībai,

—	garantē vienlīdzīgu iespēju un vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu sievietēm un vīriešiem darba tirgū un darbā, arī vienlīdzīgu samaksu par vienādu vai līdzvērtīgu darbu vienā uzņēmumā vai viena koplīguma ietvaros.

3.3. Realitāte ir nedaudz pretrunīgāka. Jaunas darba vietas tiek radītas, bet tās lielākoties ir nenozīmīgas, pagaidu darba vietas ar zemiem ienākumiem, bez sociālā nodrošinājuma un ar vāju darba ņēmēju tiesību aizsardzību. Var saprast, ka pašlaik, kad ekonomika sāk lēni atgūties no krīzes, darba devēji uzreiz nepiedāvā pastāvīga darba līgumus darba ņēmējiem. Pagaidu darba vietas varētu būt vēlams darba tirgus piedāvājuma papildinājums un vienlaikus sekmēt sociālās atstumtības apkarošanu, piedāvājot darbu grupām, kas citādi nevarētu iesaistīties darba tirgū. Tas tomēr nedrīkst nozīmēt ekspluatāciju; ekonomikas atlabšanai nostiprinoties un darbam kļūstot strukturālam, arī šāda veida darbu tomēr vajadzētu nostiprināt ar līgumu, kas nodrošina pienācīgu atalgojumu, sociālo drošību un tiesību aizsardzību.

3.4. Sliktāk ir tas, ka arī pastāvīgs darbs ar pienācīgiem darba nosacījumiem tiek pārveidots, radot nepastāvīgas darba vietas, pamatojoties uz pagaidu darba līgumiem, vāju sociālo nodrošinājumu un tiesību aizsardzību. Tas notiek ne tikai privātajā sektorā, bet arī publiskajā pārvaldē. Tas ir pretrunā ar Lisabonas līgumā iedzīvotājiem dotajiem solījumiem par sociālo kohēziju. Jānorāda, ka ne katrs pagaidu darbs ir nepastāvīgs — augsti kvalificēti pašnodarbinātie var būt ļoti veiksmīgi darba tirgū, pamatojoties uz konkrētiem pasūtījumiem. Tomēr pagaidu darbs pēc definīcijas ir nepastāvīgs tad, ja tas ir mazkvalificēts vai nekvalificēts darbs ražošanā un pakalpojumu sniegšanā (3).

3.5. Daudzās jomās Eiropa vēl ir pasaules līdere labklājības, sociālās aizsardzības un konkurētspējas ziņā, bet mēs esam zaudējuši pozīcijas salīdzinājumā ar savu pašu vēsturi un citām ekonomikas sistēmām. Kā norādīts ESAO 2008. gada pētījumā, palielinās nabadzība, ienākumu nevienlīdzība un taupīšana uz publisko pakalpojumu rēķina (4).

3.6. Eurostat 2003. gadā sociālo rādītāju kopumu papildināja ar rādītāju “trūcīgi strādājošie”. ES–27 “trūcīgu strādājošo” procentuālais skaits 2008. gadā bija 8,6 %. Citstarp tās ir tādēļ, ka stabilu un pienācīgu darba vietu daļa samazinās, bet nestabilu un nepastāvīgu darbavietu daļa palielinās. Tāpēc pieaug iedzīvotāju neuzticība. Un ilgtspējīga, stabila saimnieciskā izaugsme nav iespējama sabiedrībā, kura balstīta uz neuzticību un kuru dala sociālie konflikti.

3.7. Pēdējās desmitgadēs materiālā nevienlīdzība ir ievērojami palielinājusies. Vienā no savām pēdējām grāmatām (5) Tony Judt min dažus vērā ņemamus piemērus. Lielbritānijā nevienlīdzība ir lielāka nekā jebkad kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem. Šai valstī ir vairāk trūkumā dzīvojošu bērnu nekā jebkurā citā ES valstī, lielākā daļa jaunizveidoto darba vietu ir vai nu ļoti labi, vai arī ļoti slikti apmaksātas, un kopš 1973. gada atšķirības atalgojumā nekur nav pieaugušas tik ievērojami kā Lielbritānijā.

3.8. Savienotajās valstīs General Motors vislabāk apmaksātais direktors 1968. gadā pelnīja 66 reizes vairāk par vidējo atalgojumu, 2009. gadā Wal–Mart direktora atalgojums 900 reizes pārsniedza darbinieku vidējo algu. Minētais piemērs ļauj ilustrēt ekstrēmus gadījumus, bet arī vidējie apstākļi ir līdzīgi. ASV 1965. gadā lielo uzņēmumu direktori pelnīja 24 reizes vairāk nekā vidēji atalgoti darbinieki viņu uzņēmumos, bet 2007. gadā atšķirība bija palielinājusies, viņiem pelnot 275 reizes vairāk. (6)

3.9. Pieaugošā materiālā nevienlīdzība sabiedrību ietekmē ļoti negatīvi. Viens no Wilkinson un Picket (7) veiktajiem pētījumiem liecina, ka sabiedrībā, kur pastāv samērā liela nevienlīdzība, gandrīz visos citos ikdienas dzīves aspektos ir sliktāki rādītāji kā sabiedrībā, kur nevienlīdzība ir salīdzinoši maza. Cilvēkiem ir sliktāka veselība, viņu mūžs ir īsāks, noziedzības līmenis ir augstāks un — vislielākā problēma — mazinās cilvēku savstarpējā uzticība. Tāpēc cilvēki novēršas gan no valsts, gan no Eiropas Savienības iestādēm — par to liecina pieaugošais eiroskepticisms arvien lielākā skaitā dalībvalstu. Tas apdraud arī dažādu sabiedrības daļu un sociālo partneru savstarpējo uzticību.

4. Kādi ir mūsu mērķi?

4.1. Pārmaiņas ekonomikā notiek arvien straujāk. Papildus tām mūs skar arī demogrāfiskas problēmas, tādēļ ir vajadzīgi neatliekami un tālejoši pasākumi. Sabiedrība nekad nav “izveidota”, tā pastāvīgi attīstās un darba un ienākumu sistēmai jāattīstās līdz ar to. Tomēr pārkārtojot darba tirgu, jāņem vērā ne tikai saimnieciskās, bet arī sabiedriskās intereses. Tātad uzdevums ir atrast darba tirgus izveides metodi, kas atbilstu visas sabiedrības interesēm.

4.2. Šķiet, ka visās iesaistītajās iestrādēs pastāv vienprātība par virzienu, kādā jāorientē darba tirgus. Eiropas Savienības Padome ir izvirzījusi priekšlikumus pamatnostādnēm par nodarbinātību (8), daudz uzmanības veltot sociālajiem aspektiem. Nodarbinātības ministru Padome ir norādījusi uz priekšrocībām, kādas var iegūt, ja elastību organizē pašā uzņēmumā, nevis elastīgu vairogu ārpus tā. Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju, aicinot ES izstrādāt “zaļu darba vietu” stratēģiju. Tas jādara ne tikai ilgstpējīgas nākotnes mērķa īstenošanai, bet arī sekmē inovāciju Eiropā (9). EESK par šo tematu ir izstrādājusi vairākus atzinumus (10). Arī Eiropas Parlaments ar lielu balsu vairākumu ir pieņēmis rezolūciju par netipiskiem darba līgumiem, atbalstot stabilas darba vietas un iestājoties pret pastāvīga darba vietu aizstāšanu ar nepastāvīgu nodarbinātību (11).

4.3. Eiropas Komisija stratēģijas “Eiropa 2020” un vairāku pamatiniciatīvu ietvaros ir izvirzījusi konkrētus priekšlikumus minētajā jomā. Ar iniciatīvu “Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā” paredzēts sekmēt to, lai tiktu radīts vairāk darba vietu, kuras raksturo augsts kvalifikācijas līmenis un augsts ražīgums. Pamatiniciatīvās “Jaunatne kustībā” un “Jaunu prasmju un darba vietu programma” ietverts aicinājums piemērot “vienotu līgumu”. Ar šāda jauna veida līguma starpniecību Komisija vēlas novērst darba tirgus dubultošanos, jaunpienācējiem piedāvājot iespēju pēc saprātīga pārbaudes posma iegūt sociālās tiesības, ļaujot viņiem piekļūt sistēmām, kuru pamatā ir sociālo partneru koplīgumi vai tiesību akti.

4.4. Arī Eiropas sociālie partneri pamatvilcienos piekrīt šādai politikai. Gan 2007. (12), gan 2010. gadā (13) Business Europe, Eiropas Arodbiedrību konfederācija (ETUC), Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu apvienība (UEAPME) un Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu un vispārējās ekonomiskās intereses uzņēmumu Eiropas Centrs (CEEP) publicēja ziņojumus ar ieteikumiem par tādu darba tirgus politiku, kurā ņemtas vērā ne tikai saimnieciskās, bet arī sociālās intereses.

4.5. SVF un SDO 2010. gada septembrī Oslo notikušajā konferencē uzsvēra, ka milzīgā bezdarba izskaušana ir ļoti svarīga ne tikai tautsaimnieciskās, bet arī sociālās kohēzijas interesēs. SMF uzskata: nākotnē jānovērš apdraudējums, ka atkal vesela paaudze var būt zudusi darba tirgum. Starptautiskajai darba organizācijai (SDO) jau kopš 1999. gada ir “Pienācīga darba programma”, kuras mērķis ir radīt apstākļus, lai cilvēki varētu strādāt brīvi, pamatojoties uz līdztiesīgiem noteikumiem, drošā vidē un tā, lai ir ievērota cilvēka cieņa. SDO 2009. gada jūnijā apstiprināja “Pasaules nodarbinātības paktu”. Tā ir jauna iniciatīva, kas virzīta uz ekonomikas atveseļošanu un darba vietu saglabāšanu. ESAO savā pēdējā publikācijā par nodarbinātību (14) aizstāv politiku, kuras mērķis ir novērst masveida, ilgstošu bezdarbu.

4.6. Vissvarīgākais ir panākt, lai Eiropa arī turpmāk būtu konkurētspējīga salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem. Tas iespējams, vienīgi pamatojoties uz inovāciju, kvalitāti, efektivitāti un ražīgumu. Darbaspēka izmaksu ziņā ES, protams, nevar konkurēt ar tādām valstīm kā Ķīna, Indija un Brazīlija. Tas iespējams tikai tad, ja darba nosacījumu līmeni ES būtiski pazemina, un tas ir pretrunā ar ES mērķi kļūt par konkurētspējīgu uz zināšanām balstītu ekonomiku, kas piedāvā vairāk un labākas darba vietas un plašu sociālo kohēziju. ES ne tikai var veikt papildu pasākumus pētniecības un izstrādes jomā, bet arī sekmēt un atbalstīt ieguldījumus apmācībā, par vispārējo izglītību atbildot valsts izglītības sistēmai un par mērķtiecīgu profesionālo izglītību atbildot sociālajiem partneriem un valsts iestādēm.

4.7. Mērķtiecīgas profesionālās apmācības nozīme ir novērtēta par zemu. Profesionālās mācības bieži vien ir pieejamas tikai jauniem darba ņēmējiem, kas jau ir salīdzinoši labi kvalificēti. Eiropas Savienības 27 dalībvalstīs profesionālajā apmācībā piedalās 57,6 % kvalificētu darba ņēmēju, bet mazkvalificētu darba ņēmēju procentuālā daļa tajā ir 28,4 %. Valstis ar visaugstākajiem un viszemākajiem rādītājiem ir attiecīgi Zviedrija (91 % un 57,6 %) un Rumānija (14 % un 3,9 %) (15) Apmācība jāvirza arī un galvenokārt uz mazāk kvalificētiem cilvēkiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem, sievietēm un migrantiem, piedāvājot arī šīm grupām iespēju atrast un saglabāt savu vietu darba tirgū. Iedarbīgs pasākums minētā mērķa sasniegšanai ir tāda mācībām paredzēta budžeta piešķiršana darba ņēmējiem, kura lielums ir atgriezeniski proporcionāls viņu izglītības līmenim. Bezdarbs galvenokārt skar mazāk kvalificētos darba ņēmējus un tos, kuru zināšanas ir novecojušas un kuri strādā tradicionālās, izzūdošās nozarēs. Bez papildu apmācības nav iespējams viņiem piedāvāt darba perspektīvu citā, mūsdienīgā tautsaimniecības nozarē. Ja mēs nerūpēsimies par to, lai šie cilvēki atkal iekļautos darba tirgū, mums drīzumā visos darba tirgus līmeņos trūks kvalificētu darba ņēmēju.

4.8. Pārāk maz uzmanības tiek pievērsts vecāka gadagājuma darba ņēmēju stāvoklim. Lai gan vairākās valstīs pensionēšanās vecums ir paaugstināts, daudzi vecāka gadagājuma cilvēki vietu darba tirgū zaudē jau pirms pašreizējā pensionēšanās vecuma sasniegšanas. Tā notiek vai nu tāpēc, ka viņi vairs nevar sekot straujajām pārmaiņām ražošanas procesos, vai arī tāpēc, ka viņu darba uzdevumi rada problēmas, kad cilvēki ir kļuvuši vecāki. Lai veselību darbā varētu saglabāt arī vecāka gadagājuma cilvēki, ir nepieciešama personāla politika, kurā ņemts vērā vecums. Daudzas no minētajām problēmām var risināt, izmantojot īpašus, mērķvirzītus mācību kursus. Tomēr arī šeit jānorāda, ka saskaņā ar Eurostat datiem (16) profesionālajā apmācībā piedalās daudz mazāk vecāka gadagājuma cilvēku nekā jauniešu (20,9 % cilvēku vecumā no 55 līdz 64 gadiem un 44,2 % cilvēku vecumā no 25 līdz 43 gadiem).

4.9. Izglītībai un apmācībai ir nozīme tikai tad, ja programmas ir efektīvas un darba ņēmēji, kas tajās piedalās, iegūst prasmes, kuras nepieciešamas, lai pielāgotos straujajām pārmaiņām darba tirgū. Tas nozīmē, ka no darba dzīves attālinātā klasiskā teorētiskā izglītība jāpapildina ar praksi uzņēmumos. Vēl pārāk bieži praksē piedāvā minētā veida mācības. Pēdējos gados dažādās dalībvalstīs ir gūta pieredze ar jauna veida, efektīvu praktisku apmācību darba vietā. Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (CEDEFOP) nesen ir veicis pētījumu par mācīšanos darba vietā (17). Šāda veida mācību projekti ir stingri atbalstāmi un sekmējami.

4.10. Darba ņēmēji mācās ne tikai oficiālās izglītības sistēmās. Veicot savus pienākumus, viņi iegūst neoficiālas, bet vērtīgas zināšanas un pieredzi. Tādā veidā iegūtās prasmes nav pietiekami atzītas, jo tās nav apliecinātas un nav izsniegti oficiāli, atzīti diplomi. Tas ierobežo darba ņēmēju mobilitāti. Diploma trūkums nerada problēmu, ja tiek saglabāta vecā darba vieta, bet darba ņēmēju iespējas mainīt darbu ir ierobežotas, jo viņi neformālo kvalifikāciju nevar izmantot, lai atrastu jaunu darbu. Jau ir veikti daudzi pētījumi, piemēram, pēc ESAO (18) un Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (19) iniciatīvas, par iespējamajām iegūtās kvalifikācijas atzīšanas sistēmām. Vairumā dalībvalstu tiek izstrādātas sistēmas neoficiālā un neformālā veidā iegūtās izglītības rezultātu novērtēšanai un atzīšanai, bet tikai dažās dalībvalstīs ir panākti konkrēti rezultāti (20). Šāda iniciatīva ir jāatzīst un jāatbalsta.

4.11. Pēc Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta iniciatīvas ir izstrādāta virkne instrumentu mūžizglītības ietvaros iegūtās kvalifikācijas un izglītības un apmācības kvalitātes pārskatāmības sekmēšanai Eiropas līmenī (21). Minētos instrumentus tagad izmanto galvenokārt izglītības jomā, lai palielinātu studentu mobilitāti un nodarbinātību Eiropā. EESK uzsver šādu instrumentu nozīmi un aicina Komisiju izpētīt, kā tos var izmantot arī darba ņēmēju mobilitātes un nodarbinātības palielināšanai Eiropas Savienībā.

4.12. Darba devējs, kas iegulda darba ņēmējos, rīkojot mācību nodarbības darba laikā un apmaksājot visus ar to saistītos izdevumus, var prasīt, lai darba ņēmēji mācītos savā brīvajā laikā, ja mācības ārpus nodarbībām ir nepieciešamas. Tāda apmācības programma, kas ir virzīta ne tikai uz kāda konkrēta uzdevuma izpildi, bet cilvēkiem ļauj iegūt kvalifikāciju plašam darba iespēju lokam uzņēmumā vai darba tirgū ir labākais veids, kā sagatavoties nākotnei pasaulē, kur notiek straujas pārmaiņas. Tāda programma ir izdevīga gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem, jo darba devējiem ir pieejams kvalificēts un motivēts personāls, bet darba ņēmēju ieguvums ir stabila pozīcija darba tirgū. Minētā pieeja jāpiemēro steidzami, jo jaunākie dati liecina, ka mūžizglītības procesā jau gadiem ilgi vērojama stagnācija (22).

5. Kā tos sasniegt?

5.1. Ja uzņēmumi ilgtermiņā vēlas investēt, piemēram, jaunos plānos, tiem ir vajadzīga noteiktība. Vācijā jaunu tehnoloģiju izstrāde atjaunojamās enerģijas jomā ir noritējusi straujāk nekā citviet Eiropā, jo Vācijas valdība īstenoja daudzgadu atbalsta programmu un tas nozares uzņēmējiem deva pārliecību par strukturālu attīstību, ko valdība atbalstīs un sekmēs vairāku gadu garumā. Šāda politika ir nodrošinājusi, ka Vācija ir kļuvusi par paraugvalsti minētajā nozarē, un nodarbinātība tajā desmit gadu laikā ir palielinājusies no aptuveni 70 000 darba vietām līdz gandrīz 300 000 darba vietām.

5.2. Noteiktība ir vajadzīga ne tikai uzņēmumiem — arī darba ņēmējiem ir vajadzīga noteiktība par ienākumiem, sociālo drošību un apmācību. Minētie principi raksturo galvenās vērtības Eiropas sociālajā modelī, kas Eiropā ir izveidojies pēc Otrā pasaules kara. Labi apmācītiem darba ņēmējiem ir drošība par saviem ienākumiem, jo viņu kvalifikācija viņiem nodrošina piekļuvi darba tirgum un pienācīga darba iespējas. Darba ņēmējiem, kas ir bez darba ne savas vainas dēļ, nepieciešama sociālā drošība, lai viņi attiecīgajos laikposmos varētu apgūt jaunas zināšanas vai tās papildināt un atrast darbu citviet. Visbeidzot darba ņēmējiem nepieciešama drošība par to, ka katram no viņiem ir pieejama kāda apmācības programma, kas ļauj īstenot personīgos darba karjeras un ienākumu plānus. Globalizētā tirgū saglabāt Eiropas sociālo modeli var tikai ar motivētu, kvalificētu, atbildīgu un elastīgi nodarbināmu darba tirgū aktīvo iedzīvotāju palīdzību. Cena, kas par to jāmaksā, ir tas, ka darba tirgū aktīvajiem iedzīvotājiem ir jānodrošina drošība atbilstīgi Eiropas sociālā modeļa galvenajām vērtībām.

5.3. Turklāt darba ņēmēji nekad visus trīs drošības veidus neizmanto vienlaikus. Tāpat izdevumi par šo trīs veidu drošību ilgtermiņā vienmēr atmaksājas. Ja pieprasījums un piedāvājums darba tirgū ir labāk savstarpēji pielāgots, proti, profesionālās apmācības programmas dod iespēju bezdarbniekiem iegūt apmācību, bezdarba periodi ir īsāki.

5.4. Elastdrošība, kas panākta, vienojoties ar sociālajiem partneriem, var būt svarīgs līdzeklis darba tirgus daļā, kur pieprasījums pēc elastīga darba ir loģisks, saprotams un pamatots (23). Jaunus darba veidus sekmīgāk var ieviest tad, ja sociālie partneri ir vienojušies par attiecīgiem koplīgumiem. Tas ir iespējams tikai uzticības gaisotnē. Daudz mainījusies ir ne tikai sabiedrība, bet arī darba ņēmēji. Mūsdienās cilvēki vairs nemeklē darbu visam mūžam. Darba ņēmēji galvenokārt vēlas drošību par tāda viņiem piemērota darba pieejamību viņu darba dzīves laikā, kas nav nenoteikts vai pagaidu darbs, bet gan darbs ar nosacījumiem, kuri sniedz lielāku drošību, kā izklāstīts 5.2. punktā. To ir iespējams labi īstenot lielos uzņēmumos, elastību nodrošinot nevis ar elastīgu vairogu ārpus uzņēmuma, bet gan pastāvīgajam personālam uzņēmumā nodrošinot iespēju pielāgoties uzņēmuma vajadzībām. Nodarbinātības ministru padome šādu iespēju apsprieda 2010. gada jūlijā. Minētais elastdrošības veids uz zināšanām balstītā ekonomikā, par kādu grib kļūt ES, ir daudz piemērotāks. Sociālo partneru koplīgumi ir labākā metode, kā panākt minētā veida elastīgumu.

5.5. Intensīvas ražošanas periodos uzņēmumiem tomēr vienmēr ir vajadzīgs pagaidu darbaspēks. Turklāt iekšējās elastdrošības modelis ir mazāk piemērots vidējiem un maziem uzņēmumiem. Mazie un vidējie uzņēmumi Eiropas ekonomikai ir svarīgi, jo tie nodrošina lielāko daļu darbavietu. Tāpēc jāatrod efektīva metode, kas ļauj samazināt atšķirību starp darba ņēmējiem ar pastāvīga darba līgumu, labu sociālo aizsardzību un stabilu juridisko statusu un darba ņēmējiem ar pagaidu darba līgumu, minimālu sociālo aizsardzību un nedrošu juridisko statusu. Arī tādiem darba ņēmējiem jābauda garantētas tiesības, piemēram, uz samaksu slimības laikā, pensijas iemaksām, bezdarba pabalstu, apmaksātu atvaļinājumu un vecāku atvaļinājumu. Viņiem, piemēram, ar zināmiem nosacījumiem un saprātīgu tarifu varētu darīt pieejamas sistēmas, ko nozares līmenī pārvalda ar koplīgumu starpniecību vai kuras ar tiesību aktu noteikumiem ir reglamentētas valsts līmenī. Tā tas ir Austrijā, kur tāda sistēma nesen ir ieviesta. Arī šajā jomā sociālajiem partneriem un valdībai ir jāuzņemas dalīta atbildība.

5.6. Arī cilvēkresursu pārvaldībai nākotnē ir jāparedz svarīga divkārša loma. Vispirms tai ir liela nozīme tādu profesionālās apmācības programmu izstrādē, kuras ļauj darba ņēmējiem uzturēt atbilstīgu savas profesionālās kvalifikācijas līmeni. Tomēr tās uzdevums ir arī atjaunot iedragāto sociālo partneru savstarpējo uzticību, lai tie kopīgi un, savstarpēji apspriežoties, varētu meklēt risinājumus problēmām darba tirgū. Ja, pamatojoties uz atgūto uzticību, izdodas kopīgi rast risinājumus, tad nākotnē var izveidoties darba tirgus, kur darba devējiem ir elastība, kuru tie vēlas, un darba ņēmējiem ir viņiem nepieciešamā drošība.

5.6.1. Šāda uzlabota cilvēkresursu pārvaldība ir būtisks faktors, lai atjaunotu sociālo partneru savstarpējo uzticību un izmantotu jaunu pieeju ilgtspējīga darba tirgus veicināšanai. Minētās pārvaldības pamatā jābūt šādiem principiem:

—	jāparedz darba vietu un profesionālo prasību attīstības tendences un jānodrošina, lai tās nebūtu pārlieku sarežģītas;

—	jārada stimuli darba ņēmējiem uzņemties risku un atbildību, lai uzlabotu individuālo un kolektīvo sniegumu;

—	jāpārskata noteikti (sākotnējās) profesionālās apmācības veidi, kas nav (vai ir slikti) pielāgoti vietējā darba tirgus vajadzībām;

—	jāuzlabo profesionālās orientācijas konsultācijas jauniešiem, vairāk iesaistot attiecīgo nozaru darbiniekus un speciālistus;

—	īpaša uzmanība jāpievērš zinātībai, vietējiem tradicionālajiem produktiem un reģionālajiem ražojumiem, kas sava retuma dēļ ir kultūras mantojuma daļa.

5.6.2. Mērķim izveidot stabilāku un veselīgāku darba tirgu jābūt daļai no plašākas stratēģijas, kurā sava loma ir arī citiem aspektiem, piemēram, vispārējas nozīmes pakalpojumiem un brīvajām profesijām.

5.7. Kaut gan galveno virzienu, kādā jāattīstās darba tirgum, pamatvilcienos nosaka Briselē, to īstenot var tikai dalībvalstīs. Turklāt, šķiet, ka vispiemērotākais īstenošanas līmenis ir reģioni. Uz zināšanām balstītu ekonomiku varēs izveidot tad, ja reģioni radīs apstākļus, lai sev nodrošinātu un paturētu radošus darba tirgū aktīvos iedzīvotājus. ES tādu attīstību var sekmēt, to finansiāli atbalstot ar Eiropas struktūrfondu palīdzību, kā arī apkopojot labās prakses piemērus un tos darot pieejamus datu bāzes veidā. CCMI locekļi ir apkopojuši virkni tādu labas prakses piemēru, un tie ir pievienoti pielikumā (24). EESK aicina Eiropas Komisiju šos piemērus izplatīt un ieteikt attiecīgajām Eiropas Savienības un dalībvalstu iestādēm.

5.8. Eiropā ir piemēri reģioniem ar bagātu industriālo pagātni, kuros tradicionālās nozares un līdz ar tām reģionālā līmeņa nodarbinātības un labklājības iespējas īsā laikā gandrīz pavisam izzuda. Tā ir noticis Lilles apkārtnē Francijas ziemeļos un Rūras apgabalā Vācijā. Tā vietā, lai krampjaini turētos pie pagātnes, reģionālā līmeņa ieinteresētās personas sāka apsvērt nākotnes iespējas un attiecīgi rīkoties. Tādējādi gan Lilles apkārtnē, gan Rūras apgabalā radās jauna cerība un abi reģioni ir uzplaukuši, pamatojoties uz pavisam jauniem, galvenokārt ilgtspējīgiem un uz zināšanām balstītiem saimnieciskās darbības veidiem. Eiropas ekonomikas spēks ir tieši minētajās jomās, tās ir nozares, kurās Eiropai ir vislielākās perspektīvas un kurās tai ir jānostiprina sava pozīcija. Gan Lille, gan Rūras apgabals pat ir kļuvušas par Eiropas kultūras galvaspilsētām. Valdībām un sociālajiem partneriem jāizstrādā attiecīgas iniciatīvas, kuras ļaus īstenot Eiropas sociālo modeli, kā tas izklāstīts kādā iepriekšējā EESK atzinumā (25).

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Eiropas Kvalifikācijas sistēma (EQF), Eiropas kredītpunktu sistēma profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET), Europass, Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūra (EQAF).

(2) Changes over time – first findings from the fifth European Working conditions survey [Izmaiņas laika gaitā — pirmie atzinumi, kas gūti piektajā pētījumā par darba nosacījumiem Eiropā].

(3) Nepastāvīga darba definīcija: darbs, kura pamatā ir pagaidu līgums, no kura darba devējs jebkurā brīdī var vienpusēji atkāpties bez jaebkādām saistībām.

(4) Growing unequal? Income distribution and poverty in OECD countries [Izaugsme un nevienlīdzība. Ienākumu sadale un nabadzība ESAO valstīs].

(5) Ill Fares the Land: a treatise on our present discontents [Valsts ir nogurusi: apcerējums par mūsu neapmierinātību] (2010).

(6) www.finfacts.ie/irishfinancenews/article_1020265.shtml

(7) The Spirit Level: Why more equal societies almost always do better [Noskaņojuma nozīme. Kāpēc līdztiesīgāka sabiedrība gandrīz vienmēr ir sekmīgāka?] (2009).

(8) ES iestāžu dokuments 2010/0115.

(9) P7_TA(2010)0299.

(10) OV C 306, 16.12.2009, 70. lpp un EESK atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm — stratēģijas “Eiropa 2020” integrēto pamatnostādņu II daļa” (OV C 107, 06.04.2011., 77.–77. lpp.).

(11) 3 2009/2220 (INI).

(12) Key challenges facing European Labour Markets: A joint analysis of European social partners [Galvenie izaicinājumi Eiropas darba tirgiem: Eiropas sociālo partneru veikta kopīga analīze].

(13) Pamatnolīgums par iekļaujošu darba tirgu.

(14) OECD Employment Outlook 2010: Moving beyond the Jobs Crisis [ESAO 2010. gada pārskats par nodarbinātību — Pārvarēt nodarbinātības krīzi].

(15) Eiropas Kopienu Statistikas biroja (Eurostat) pētījums par pieaugušo izglītību.

(16) Skat. 1. zemsvītras piezīmi.

(17) http://www.cedefop.europa.eu/ “Learning while working. Success stories on workplace learning in Europe” [Mācīties strādājot.Veiksmes stāsti par apmācību darba vietā Eiropā]

(18) http://www.oecd.org/dataoecd/9/16/41851819.pdf

(19) http://www.cedefop.europa.eu/EN/publications/5059.aspx

(20) Piemēram, Francijā izsniedz uzņēmējdarbības kvalifikācijas apliecību (Certificat de compétences en entreprise, CCE) un Nīderlandē — pieredzes apliecību (Ervaringscertificaat).

(21) Eiropas Kvalifikācijas sistēma (EQF), Eiropas kredītpunktu sistēma profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET), Europass, Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūra (EKNPI/EQAF).

(22) http://epp.eurostat.ec.europa.eu/tgm/table.do?tab=table&language=en&pcode=tsiem080&tableSelection=1&footnotes=yes&labeling=labels&plugin=1

(23) Skat. EESK atzinumu par tematu “Elastdrošības izmantošana pārstrukturēšanā, ņemot vērā attīstības tendences pasaulē”

(OV C 318, 23.12.2009., 1.–5. lpp.).

(24) http://www.eesc.europa.eu/resources/docs/handout.doc

(25) OV C 309, 16.12.2006., 119. lpp.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/50

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Krīze, izglītība un darba tirgus” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 318/08

Ziņotājs: Mário SOARES kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2011. gada 20. janvārī nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Krīze, izglītība un darba tirgus”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 27. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (14. jūlija sēdē), vienprātīgi pieņēma šo atzinumu.

1. Ieteikumi

Dalībvalstīm:

—	nepieļaut, ka pasākumi, kas paredzēti ekonomikas un valsts parāda krīzes pārvarēšanai, apdraud publiskos ieguldījumus izglītībā un apmācībā;

—	spriežot par vidēja termiņa budžeta mērķiem, īpašu uzmanību pievērst publiskajiem ieguldījumiem izglītībā, pētniecībā un arodapmācībā, lai minētajās nozarēs nodrošinātu ieguldījumu nepārtrauktību un palielināšanu;

—	uzsvērt nepieciešamību uzlabot skolēnu dzimtās valodas mācīšanu un mācīt viņiem STEM (zinātnes, tehnoloģijas, inženierijas un matemātikas) priekšmetus;

—	uzlabot skolu un profesionālo orientāciju jau agrīnā posmā, ņemot vērā darba tirgus vajadzības;

—	veicināt uzņēmējdarbības garu visos izglītības līmeņos;

—	veicināt Eiropas kvalifikāciju sistēmas pareizu piemērošanu un valstu kvalifikāciju sistēmu izstrādi;

—	attīstīt papildu apmācības iespējas jauniešiem, kas ir pametuši studijas, kā arī mazkvalificētiem darba ņēmējiem, neatstājot novārtā digitālās lietotprasmes;

—	ievērot ikviena tiesības uz kvalitatīvu sertificētu ar darbu saistītu apmācību neatkarīgi no kvalifikācijas līmeņa un līguma veida;

—	nodrošināt dažādās izglītības vidēs (formālā un neformālā izglītība), kā arī profesionālās dzīves laikā iegūto prasmju atzīšanu, novērtēšanu un sertificēšanu;

—	izmantot Eiropas fondus, it īpaši Eiropas Sociālo fondu, lai atbalstītu vispārējo izglītību un profesionālo apmācību;

—	atbalstīt profesionālās integrācijas programmas un mudināt valdības un uzņēmējus izmantot šādus instrumentus, lai radītu stabilas darba vietas;

—	celt skolotāja profesijas prestižu, veicinot cieņpilnu attieksmi pret skolotāja darbu un skolotāju mūžizglītību, kā arī uzlabojot skolotāju darba apstākļus un atalgojumu.

2. Ievads

2.1 Finanšu krīze, kas sākās 2008. gadā, izraisīja vissmagāko ekonomikas krīzi kopš 1930. gada un vislielāko pasaules IKP kritumu kopš Otrā pasaules kara. Pašlaik Eiropā mēs esam liecinieki dziļai ekonomikas un sociālajai krīzei, kad tiek slēgti tūkstošiem uzņēmumu, sevišķi MVU, palielinās bezdarbs, pazeminās algas un nodarbinātības līmenis, budžeta ierobežojumi negatīvi ietekmē sociālo aizsardzību, paaugstinās patēriņa nodokļi un pirmās nepieciešamības preču cenas, kā arī pieaug nabadzība un sociālā atstumtība.

2.2 Šā atzinuma uzdevums nav analizēt krīzes iemeslus. Tā mērķis ir uzsvērt krīzes radīto un joprojām jūtamo negatīvo ietekmi uz sociālo struktūru, kā arī ierosināt dažas stratēģijas, lai mazinātu tās ietekmi un pārvarētu sekas.

2.3 Atzinumā tiks aplūkoti jautājumi par izglītības un apmācības kā galveno krīzes pārvarēšanas instrumentu nozīmi, saikni starp izglītību/apmācību un nodarbinātību; jauniešu iekļaušanu darba tirgū, uzņēmumu vajadzības un atbildību darbinieku apmācības jomā un pienācīgas, kvalitatīvas nodarbinātības veicināšanu.

2.4 Šajā atzinumā pausts arī uzskats, ka Eiropas sociālā modeļa saglabāšanas nolūkā ir vajadzīgi sabiedrības kopēji pūliņi, kuriem raksturīgs radošums un solidaritāte.

3. Vispārējas piezīmes

3.1 Minēto problēmjautājumu analīzē īpaša nozīme ir četrām nesenajām Komisijas iniciatīvām:

—

“Jaunu prasmju un darba vietu programma — Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību” (1). Lai līdz 2020. gadam panāktu 75 % nodarbinātības līmeni personām vecumā no 20 līdz 64 gadiem, tajā ir noteiktas šādas prioritātes: darba tirgu efektīvāka darbība, kvalificētāks darbaspēks; kvalitatīvākas darbavietas un darba apstākļi, kā arī proaktīvāka politika, ar kuru veicina darba vietu radīšanu un pieprasījumu pēc darbaspēka (2);

—	iniciatīva “Jaunatne kustībā” (3) ir paredzēta, lai stimulētu jauniešu potenciālu un panāktu Eiropas Savienībā gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi (4);

—	paziņojums “Priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas novēršana — būtisks ieguldījums stratēģijā “Eiropa 2020” ” (5), kurā tiek analizēta mācību pārtraukšanas ietekme uz cilvēkiem, sabiedrību un ekonomiku, apkopoti tās iemesli un aprakstīti pašreizējie un turpmākie Eiropas līmeņa pasākumi šajā jomā;

—	Eiropas kvalifikāciju sistēma, kuras mērķis ir palīdzēt salīdzināt valstu izglītības sistēmas, tādējādi ļaujot panākt lielāku mobilitāti izglītības jomā un zināšanu, prasmju un spēju atzīšanu Eiropas līmenī.

Visos minētajos dokumentos aicināts ciešāk sadarboties izglītības, apmācības un darba tirgus jomās. EESK atbalsta šo redzējumu.

3.1.1 Komiteja arī pieņem zināšanai, ka 2012. gadā Komisija plāno uzsākt “ES prasmju panorāmu”, kuras mērķis ir nodrošināt darba meklētājiem un darba ņēmējiem, kā arī uzņēmumiem un/vai publiskajām iestādēm labāku pārredzamību. Minētā “panorāma” būs pieejama tiešsaistē, un tajā būs atrodamas aktualizētas prognozes par prasmju piedāvājumu un pieprasījumu līdz 2020. gadam, kuras izstrādās sadarbībā ar valstu iestādēm, kas prognozē darba tirgus attīstības tendences.

3.1.2 Jāuzsver arī Eiropas nozaru padomju nozīme; tās var kalpot par forumu, kurā sociālie partneri var analizēt darbinieku prasmes un darba tirgus vajadzības, un paātrināt katras valsts padomju vai novērošanas centru iepriekš sniegtās informācijas un apkopotās labas prakses apmaiņu (6).

3.2 Krīze un darba tirgus

3.2.1 Finanšu un ekonomikas krīzei ir graujoša ietekme uz darba tirgu. Pēc SDO aplēsēm 2010. gadā bezdarbnieku skaits pasaulē sasniedza 250 miljonus, bezdarba līmenim tajā pašā gadā pieaugot no 5,7 % līdz 6,2 %. Līdztekus bezdarba pieaugumam daudzās valstīs pazeminājās darba vietas kvalitāte un palielinājās darba attiecību nepastāvība.

3.2.2 Saskaņā ar Eurostat datiem globālais bezdarba līmenis 2011. gada janvārī bija 9,9 % euro zonas valstīs un 9,5 % — 27 valstu ES, jeb 15,775 miljonus bezdarbnieku euro zonas valstīs un 23,048 miljonus — ES 27 valstīs, no kuriem 5 miljoni bez darba ir jau ilgstoši.

3.2.3 No 2008. gada beigām līdz 2011. gada februārim ES 27 valstīs bezdarba līmenis paaugstinājās no 7,7 % uz 9,5 % (vīriešu bezdarba līmenis — no 6 % uz 9,5 %, sieviešu — no 7,5 % uz 9,6 %, jauniešu — no 19,7 % uz 20,4 %).

3.2.4 Tomēr minētie skaitļi neatspoguļo ļoti nozīmīgās atšķirības dalībvalstīs (no 4,3 % Nīderlandē līdz 20,5 % Spānijā) un neko neizsaka par visvairāk skartajām iedzīvotāju kategorijām (piemēram, imigranti un gados vecāki darba ņēmēji).

3.2.5 Bezdarbs 15–25 gadus vecu jauniešu vidū laikā starp 2008. gada pirmajiem četriem mēnešiem un 2009. gada pirmo ceturksni sasniedza 20,4 %, palielinoties par 4 procentpunktiem. Turklāt kopš 2008. gada pavasara ilglaicīgais bezdarbs šajā vecuma grupā palielinājies gandrīz par 30 %, skarot 1,2 miljonus jauniešu no 5,2 miljoniem ilglaicīgo bezdarbnieku.

3.2.6 Zemu atalgotie darba ņēmēji (kuriem parasti ir arī viszemākā kvalifikācija) ir no divām līdz trim reizēm vairāk pakļauti bezdarba riskam nekā augstāk atalgotie darba ņēmēji.

3.2.7 Kārtējo reizi šāda situācija visvairāk skar jauniešus, jo viņu vidū pastāv divas reizes lielāks risks saņemt zemu atalgojumu (neraugoties uz kopumā augstu kvalifikāciju) salīdzinājumā ar vidēja vecuma darba ņēmēju grupu.

3.2.8 Saskaņā ar Eurostat (7) datiem vēl pirms krīzes, proti, 2007. gadā, 79 miljoni iedzīvotāju bija pakļauti nabadzības riskam un 32 miljoni dzīvoja nabadzībā. Pat ja tie, kas strādā, ir mazāk pakļauti šiem riskiem, “darba ņēmēju nabadzības” parādība skar vismaz 17,5 miljonus darba ņēmēju (8).

3.2.9 Izveidotajām darba vietām bija raksturīga paaugstināta nestabilitāte darba attiecībās, sevišķi attiecībā uz jauniešiem, ietekmējot gan pašus jauniešus, gan sabiedrību (vēlu aiziet no vecāku mājām, atkarība no vecākiem, lēmumu par laulībām un bērniem atlikšana uz vēlāku laiku) (9). Jānorāda, ka darba attiecību nestabilitātes jēdziens nav saistīts ar darba līgumiem uz noteiktu laiku, bet gan drīzāk ar to ļaunprātīgu izmantošanu laikā, kad cilvēkiem ilgstoši ir vajadzīgs darbs.

3.2.10 EESK uzskata, ka galvenie problēmjautājumi ir šādi:

neatbilstība starp notiekošo ekonomikas atveseļošanos (lai gan ar ievērojamām atšķirībām dažādās valstīs) un pastāvīgu situācijas pasliktināšanos darba tirgū, jo sevišķi izaugsmi bez nodarbinātības. EESK pievienojas brīdinājumam, ko ir izteikusi SDO vispārējā ziņojumā par nodarbinātību (10) un nesenās tikšanās “Dialogs par izaugsmi un nodarbinātību Eiropā” secinājumos (11);

b)	sociāla nelīdzsvarotība, ko rada sarežģītā situācija darba tirgos, sevišķi attiecībā uz jauniešiem (neraugoties uz augstāku apmācības līmeni salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm) un ilglaicīgajiem bezdarbniekiem;

c)	demogrāfiskā situācija Eiropā, it īpaši darbaspēka novecošana, kas var saasināt kvalifikācijas trūkumu darba tirgū;

darba vietās notiekošas pārmaiņas, kurām ir tendence paātrināties. Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (Cedefop) uzskata, ka līdz 2020. gadam pieprasījums pēc augsti kvalificēta personāla varētu palielināties par 16 miljoniem, bet pēc vidējas kvalifikācijas personāla — par 3,5 miljoniem; savukārt pieprasījums pēc mazkvalificēta darbaspēka varētu samazināties par 12 miljoniem. Kvalifikācijas trūkums pastiprināsies, sevišķi STEM (zinātnes, tehnoloģiju, inženierijas un matemātikas), enerģētikas, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, videi draudzīga transporta, vides un veselības nozarē. No jauna radītajām darba vietām raksturīgās iezīmes arvien vairāk atšķiras no iezīmēm, kas bija raksturīgas zaudētajām darba vietām, un bezdarbniekiem ir arvien grūtāk no jauna iekļauties darba tirgū.

3.3 Krīze un izglītība

3.3.1 Izglītība ir instruments, kas veicina indivīda pašizpausmi, iekļaušanos ražošanas darbībā, sociālo kohēziju un dzīves apstākļu uzlabošanu. Saskaņā ar Eurostat datiem cilvēkiem ar augstāku izglītību ir garāks paredzamais mūža ilgums.

3.3.2 Zems izglītības līmenis ir saistīts ar nabadzību un sociālo atstumtību; tāpēc sociālās iekļaušanas politikā ir pievērsta uzmanība publisko pakalpojumu (sevišķi izglītības un apmācības) pieejamības nodrošināšanai.

3.3.3 Stratēģijā “Eiropa 2020” uzsvērta ideja, ka Eiropā ir jāpilnveido izglītība (sākot ar pirmsskolas izglītību līdz pat augstākajai izglītībai), lai paaugstinātu ražīgumu un apkarotu nevienlīdzību un nabadzību, pārliecībā, ka Eiropa varēs uzplaukt tikai tad, ja tās iedzīvotājiem būs prasmes, kas ļaus viņiem sniegt ieguldījumu uz zinātnes atziņām balstītā ekonomikā un gūt no tās labumu.

3.3.4 EESK piekrīt bažām, kuras Eiropas Komisija paudusi dokumentā “Digitālā programmā Eiropai”, par to, ka ES atpaliek jauno tehnoloģiju ieviešanā, uzsverot: 30 % ES iedzīvotāju nekad nav lietojuši internetu un ES izdevumi pētniecībai un izstrādei informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā ir tikai 40 % no ASV izdevumiem. Digitālās prasmes, kas apgūtas jau pirmsskolas vecumā, ir sociālās iekļaušanas faktors.

3.3.5 EESK konstatē arī, ka salīdzinājumā ar ASV un Japānu ES trūkst inovāciju; šis trūkums jānovērš, palielinot augsti kvalificētu darbinieku skaitu, mudinot valstis un uzņēmumus ieguldīt pētniecībā un izstrādē, kā arī panākot efektīvāku saikni starp zinātni, tehnoloģijām un ražošanu. Turklāt Komiteja norāda, ka jēdziens “inovācija” ietver darba organizāciju un inovāciju sociālajā jomā.

3.3.6 Atbilstoši stratēģijai “Eiropa 2020” Komisijai ir šādi divi lieli mērķi izglītības jomā:

a)	samazināt to iedzīvotāju īpatsvaru, kuri priekšlaicīgi pamet skolu, zem 10 %;

b)	panākt, ka 40 % iedzīvotāju vecuma grupā no 30 līdz 34 gadiem ir beiguši universitāti vai līdzvērtīgas studijas.

3.3.7 EESK piekrīt Komisijas bažām par priekšlaicīgu skolas pamešanu; tā ir sarežģīta tendence, kas negatīvi ietekmē kvalitāti darba vietās, uz kurām jaunieši var tiekties. Lai mazinātu šo problēmu, ir vajadzīga stingra politiska apņemšanās, kā arī jaunas pieejas un jaunas īstenošanas metodes.

3.3.8 Saskaņā ar Komisijas datiem 2009. gadā vairāk nekā 6 miljoni jauniešu (14,4 % jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem) priekšlaicīgi pārtrauca mācības (skolu vai apmācību), saņemot vienīgi nepabeigtas vidējās vai zemākas izglītības diplomu; no tiem tikai 17,4 % pabeidza pamatskolu (12). Tas nozīmē, ka priekšlaicīgi skolu pametušo iedzīvotāju vidējo skaitu pietiktu samazināt par vienu procentpunktu, lai katru gadu gandrīz pusmiljons kvalificētu jauniešu tiktu sagatavoti ienākšanai darba tirgū.

3.3.9 Vēl viens svarīgs aspekts, kas jāņem vērā, ir akadēmiskā gada atkārtošanas rādītājs. Saskaņā ar Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) datiem 2009. gadā pamatskolas līmenī akadēmiskā gada atkārtošanas rādītāji ir šādi: Īrijā 11 %, Spānijā — 21 %, bet Nīderlandē un Portugālē tie sasniedz 22,4 %. Pirmā līmeņa vidējā izglītībā šīs tendences ir līdzīgas: atkārtošanas rādītāji var būt no 0,5 % Somijā līdz 31,9 % Spānijā.

3.3.10 Eurostat 2009. gada dati par augstāko izglītību un pētniecību liecina, ka augstskolu absolventu skaits Eiropā minētajā gadā sasniedza tikai 32,3 %. Budžeta ierobežojumi, ko pašlaik īsteno lielākajā daļā valstu (13), vēl vairāk apdraudēs akadēmisko pētniecību; tas savukārt ietekmēs daudzas ekonomikas nozares un sabiedrības jomas (zinātnes, tehnoloģijas, medicīnu, bioloģiju, sociālās zinātnes, mākslu un humanitārās zinātnes).

4. Īpašas piezīmes — EESK priekšlikumi

4.1 Nostiprināt izglītību krīzes laikā

4.1.1 Krīzes laikā ir svarīgi atgādināt, ka izglītība ir cilvēka pamattiesības un sabiedriskais labums, kam jābūt vienlīdzīgi garantētam visiem bez jebkādiem nosacījumiem, bez diskriminācijas un ņemot vērā arī dzimuma aspektu.

4.1.2 Ieguldījumi izglītībā krīzes laikā nebūtu jāuzskata par problēmu, bet gan par risinājumu, ar kuru krīzi var pārvarēt pēc iespējas sekmīgāk. Lai mudinātu dalībvalstis vairāk un konsekventāk ieguldīt izglītībā, tās ir jāaicina, izskatot budžeta mērķus vidējā termiņā, veltīt īpašu uzmanību publiskajiem ieguldījumiem izglītībā, pētniecībā un profesionālajā apmācībā.

4.1.3 Tikpat svarīgi ir atgādināt, ka izglītība ir kolektīvs visas sabiedrības uzdevums. Skola ir specializēta iestāde ar profesionāli kvalificētu personālu; tā nevar un tai nevajag rīkoties izolēti, bet gan jāsadarbojas ar ģimenēm, kuru loma ir neaizstājama, kā arī jāveido pastāvīgs dialogs ar plašāku sabiedrību un ekonomikas un sociālajām aprindām.

4.1.4 EESK ir pārliecināta, ka labu pamatzināšanu apguve paaugstina skolēnu spēju pielāgoties un jo sekmīgāks būs apguves process, jo vieglāk skolas un profesionālajā orientācijā būs iespējams ņemt vērā darba tirgus prasības.

4.1.5 Jo īpaši izglītībai ir:

a)	jāpalīdz skolēniem šķirot saņemto informāciju un iemācīties izmantot to, kas viņiem vislabāk ļaus plānot personīgo un profesionālo nākotni;

b)	jāattīsta kritiskā domāšana, zinātkāre un uzņēmīgums, lai skolēni spētu uzņemties iniciatīvu un risināt problēmas. Šajā sakarā ļoti lietderīga var būt skolas un uzņēmumu mijiedarbība;

c)	jāveido skolēnos izpratne par realitāti, lai viņi pieņemtu, ka mācībās ir jāpieliek pūles, un atzītu to vērtību. Ir svarīgi, lai viņi saprastu, ka mācības atmaksājas un ka kultūra nav paredzēta tikai patēriņam, bet tā tiek pieņemta un pārveidota;

jānodrošina stabila pamatizglītība, īpaši skolēnu zināšanas dzimtajā valodā, matemātikā un citas zināšanas un prasmes, kas ir nepieciešamas sekmīgai integrācijai darba tirgū visā Eiropas Savienībā, īpaši nodrošinot modernu svešvalodu apmācību jau sākumskolā, un veicina lielāku gatavību iesaistīties mūžizglītībā;

e)	jāattīsta katra indivīda radošās un estētiskās spējas, kas veicina atvērtību kultūrai un inovācijai;

f)	kopumā sakot, jāizglīto brīvi un solidāri iedzīvotāji, kas apzinās savas tiesības un pienākumus un spēj veikt pienācīgu darbu vislabākajos apstākļos.

4.1.6 Tādēļ ir vajadzīga pilnīgāka un bagātinošāka skolotāju sākotnējā apmācība un tālākizglītība, kas atšķirtos no līdzšinējās. Tā būtu apmācība, kas mobilizē skolotājus un palīdz viņiem pieņemt jaunas pedagoģiskās pieejas atbilstoši uzdevumiem, kuri jārisina (jaunās tehnoloģijas, darba tirgus jaunās vajadzības, multikulturāla vide, kurā ir arvien vairāk skolēnu imigrantu u.c.). Dalībvalstīm jāveicina cieņa pret skolotāja darbu, jāatvieglo skolotāju tālākizglītība, kā arī jācenšas uzlabot viņu darba apstākļus un atalgojumu.

4.1.7 Izglītībai jāaptver visi dzīves posmi, sākot no pirmskolas izglītības līdz pat augstākajai izglītībai un pieaugušo izglītībai, un dažādi konteksti (formālā, neformālā un nestandarta izglītība). Valstīm tā jāattīsta atbilstoši nākotnes ekonomikas un sociālajiem uzdevumiem, proti, zināšanu sabiedrība un augsta ražīguma ekonomika ar zemu oglekļa emisiju.

4.1.8 Ņemot to vērā, EESK iesaka Eiropas Savienībai:

a)	pildīt saistības, kuras tā uzņēmusies iniciatīvās “Jaunatne kustībā”, “Jaunu prasmju un darbavietu programma” un atbilstoši paziņojumam “Priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas novēršana — būtisks ieguldījums stratēģijā Eiropa 2020”;

b)	izpētīt iespējas izmantot Eiropas fondus, lai sasniegtu ES mērķus izglītības, apmācības, pētniecības un izstrādes jomā;

c)	atbalstīt profesionālās integrācijas programmas, rosinot valdības un uzņēmumus izmantot šādus instrumentus, lai radītu stabilas darba vietas;

d)	stiprināt, attīstīt un izvērst apmaiņas programmas visos apmācības līmeņos;

un iesaka dalībvalstīm:

a)	veikt pasākumus, lai pūliņi saistībā ar ekonomikas un jo sevišķi valsts parāda krīzes pārvarēšanu neapdraudētu publiskos ieguldījumus valstu izglītības un apmācības sistēmās;

b)	saglabāt (un, ja iespējams, palielināt) ieguldījumus pētniecībā un izstrādē;

c)	uzsākt un koordinēt iniciatīvas, ar kurām uzlabo STEM (zinātnes, tehnoloģijas, inženierijas un matemātikas) jomu satura izglītību;

d)	veikt pasākumus, kas ceļ skolotāja profesijas vērtību, lai netiktu apdraudēta skolotāja uzdevuma izpilde (14);

e)	izveidot skolu un profesionālās orientācijas sistēmas, kuru mērķis ir uzlabot informāciju par galvenajam profesionālajām iemaņām, kas nepieciešamas piekļuvei darba tirgum, kā arī par to apguves veidiem;

f)	izstrādāt alternatīvas apmācības programmas jauniešiem, kas pārtrauc mācības skolā vai strādā mazkvalificētu darbu;

g)	atrisināt akadēmiskā gada atkārtošanas problēmu, izmantojot atbalsta pasākumus vājākajiem skolēniem;

h)	mudināt uzņēmumus attīstīt spēju pieņemt jauniešu profesionālo pieredzi;

i)	veicināt uzņēmējdarbības garu visos izglītības līmeņos.

4.1.9 EESK apzinās, ka šajā pārmaiņu periodā uzņēmumiem ir vajadzīgs darbaspēks ar īpašām prasmēm, tādēļ apmācības sistēmām jābūt vairāk orientētām uz šo pieprasījumu un pēc tam, kad ir iegūtas stabilas pamatzināšanas, jāveic attiecīgi pielāgojumi.

4.1.10 Duālajai izglītības/apmācības sistēmai, kurā jaunieši iepazīst darba dzīvi, vienlaikus mācīdamies, ir bijuši pozitīvi rezultāti vairākās Eiropas valstīs, tādēļ būtu jāveic tās analīze.

4.1.11 EESK apzinās, ka par izglītību ir atbildīgas dalībvalstis, bet uzskata, ka Eiropas Savienība var tām palīdzēt, ne tikai mudinot īstenot ES mērķus un izmantot atklāto koordinācijas metodi, bet arī radot labvēlīgākus noteikumus, piemēram, valsts budžeta deficīta aprēķinos neiekļaut ieguldījumus izglītībā un profesionālajā apmācībā.

4.2 Mācību vērtības atzīšana — no skolas līdz darbam

4.2.1 Notiekošās pārmaiņas (starptautiskās konkurences palielināšanās, zinātnes un tehnikas revolūcija, klimata pārmaiņas, jauno tirgus ekonomikas valstu strauja attīstība, iedzīvotāju novecošana) rada vajadzību pēc izglītotāka un augstāk kvalificēta darbaspēka.

4.2.2 Paaudžu nomaiņa pati par sevi nav pietiekama, lai paaugstinātu kvalifikāciju līmeni, ņemot vērā to, ka daudzi jaunieši ar augstu kvalifikācijas līmeni strādā mazkvalificētu darbu. Turklāt neatbilstība starp iegūto izglītību un veicamā darba raksturu var mazināt iegūto prasmju un izglītības vērtību.

4.2.3 EESK uzskata, ka risinājums ir veidot kvalitatīvas darba vietas un atzīt pienācīgas kvalitātes nodarbinātības vērtību, kā to iesaka SDO.

4.2.4 Tādēļ ir jāiegulda aktīvos nodarbinātības un profesionālās apmācības pasākumos un jāizmanto ES fondi, it īpaši Eiropas Sociālais fonds (15).

4.2.5 Ir arī svarīgi apzināties, ka darba vietu radīšana ir atkarīga no uzņēmumu dinamikas; tādēļ saimnieciskajā darbībā ir jānovērš nelietderīgs administratīvais slogs, jo sevišķi saistībā ar jaunu uzņēmumu dibināšanu.

4.2.6 Šajā sakarā EESK iesaka šādas prioritāras iniciatīvas:

4.2.6.1

Veicināt jauniešu integrāciju darba tirgū ar šādiem pasākumiem:

a)	uzlabot skolu un profesionālās orientācijas sistēmas, sniedzot precīzāku informāciju par darba tirgus attīstības tendencēm un vajadzībām, pieprasītajām profesionālajām prasmēm un to apguves iespējām;

b)	izstrādāt programmas, kas atvieglo profesionālo integrāciju, izmantojot stažēšanos un praksi darba vietā;

c)	izstrādāt īpašas programmas jauniešiem, kuri pārtrauc mācības skolā vai strādā mazkvalificētu darbu;

d)	atsaistīt darba līguma veidu (līgums uz noteiktu vai nenoteiktu laiku) no darba ņēmēja vecuma, lai tādējādi nenostādītu neizdevīgā situācijā jaunos darba ņēmējus tikai tāpēc, ka viņi ir jauni.

4.2.6.2

Risināt jautājumus saistībā ar mūžizglītību, īstenojot šādus pasākumus:

a)	visiem nodrošināt mūžizglītībai nepieciešamos apstākļus, lai ikviens varētu pilnveidot savas prasmes un piekļūt augstāk kvalificētam darbam, tādējādi īstenojot stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto integrējošas izaugsmes mērķi.

b)	uzlabot apmācību (kvalifikāciju celšana un pārkvalificēšana) tiem, kas ir integrēti darba tirgū, bet kuru izglītības līmenis ir nepietiekams. Šajās iniciatīvās ir svarīgi ņemt vērā attiecīgo darba ņēmēju vecumu, pieredzi un zināšanas;

c)	nostiprināt ikviena tiesības uz kvalitatīvu sertificētu apmācību, paredzot apmācības stundu skaitu gadā visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no kvalifikācijas līmeņa un līguma veida;

d)	ņemot vērā apstākļus, kādos darbojas uzņēmumi, jo sevišķi MVU, un atbilstīgi Eiropas līmenī esošajam darba ņēmēju un darba devēju nolīgumam atbalstīt uzņēmumos individuālo prasmju attīstības programmu izstrādi, ko kopīgi veiktu darba ņēmēji un darba devēji;

e)	atbalstīti iniciatīvas, ar kurām paredzēts pilnveidot neformālās izglītības atzīšanu, nodrošināt šādas izglītības kvalitāti un uzlabot informētību par prasmēm, kas iegūtas ārpus formālās izglītības sistēmas (piemēram, attiecībā uz Eiropas kvalifikāciju apliecību);

f)	veidot ciešu saikni starp profesionālo apmācību un darba ņēmēja karjeru, nodrošinot profesionālajā darbībā iegūto prasmju atzīšanu, novērtēšanu un sertificēšanu. Abos gadījumos valstīm būtu jāuzrauga novērtēšanas un sertifikācijas dienestu darba kvalitāte;

g)	censties prioritāri nodrošināt apmācību bezdarbniekiem;

atgādināt, ka valsts nodarbinātības dienestiem jāuzņemas aktīvāka loma apmācības politikā, kas paredzēta prioritārai mērķauditorijai, piemēram, mazāk izglītotiem un mazāk kvalificētiem darba ņēmējiem, tiem, kas strādā nepastāvīgus darbus, vai arī visneaizsargātākajām grupām kā cilvēki ar invaliditāti, vecāki darba ņēmēji un imigranti;

i)	pienācīgi ņemt vērā jautājumu par vienlīdzīgām iespējām vīriešiem un sievietēm darba tirgū un novērst nevienlīdzību un diskrimināciju, jo sevišķi vīriešu un sieviešu darba atalgojuma atšķirību.

4.2.6.3

Uzlabot kvalifikāciju un izmantot gados vecāku darba ņēmēju potenciālu:

EESK uzsver, ka ar ilglaicīgu bezdarbu ir saistīts augsts risks (ienākumu un kvalifikācijas zaudēšana, kā arī sociāla atstumtība). Tāpēc Komiteja uzskata, ka valsts nodarbinātības dienestiem jāuzņemas aktīvāka loma darba vietu piedāvāšanā šiem bezdarbniekiem un nodarbinātības un profesionālās apmācības aktīvas politikas izstrādē;

b)	nozaru sociālajam dialogam gan ES, gan dalībvalstīs nozaru līmenī ir svarīga loma, risinot ar kvalifikāciju saistītās problēmas, tāpēc jāuzsver arī nozaru padomju nozīme;

c)	ņemot vērā šo situāciju, ir jāsaglabā un jāveicina sarunas par darba koplīgumu slēgšanu, jo gan darba ņēmēji, gan uzņēmumi ir ieinteresēti kvalifikācijas līmeņa celšanā;

d)	krīzes dēļ būtu leģitīmi izmantot Eiropas Sociālo fondu to pasākumu finansēšanai, kas vērsti uz kvalifikācijas līmeņa paaugstināšanu, kā arī novatoriskiem projektiem pienācīgas kvalitātes darba vietu radīšanai;

e)	būtu arī lietderīgi nodrošināt tādus apstākļus, ka gados vecāki cilvēki var pagarināt darba dzīvi; lai to panāktu, jāuzlabo veselības aizsardzība, jāpielāgo darbs cilvēkiem, jāceļ darba vērtība un jāpaaugstina kvalifikācijas līmenis saskaņā ar principiem, kas noteikti SDO 162. ieteikumā (16);

f)	šajā saistībā īpaši svarīgi ir arī izmantot gados vecāku darba ņēmēju potenciālu zināšanu nodošanā darba vietā; tas varētu būt darba ņēmēju un uzņēmumu pārstāvju diskusijas jautājums.

Briselē, 2011. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) COM(2010) 682 galīgā redakcija.

(2) Sk. EESK atzinumu par tematu “Jaunas prasmes jaunām darba vietām”, OV C 128, 18.05.2010., 74. lpp.

(3) COM(2010) 477 galīgā redakcija.

(4) Šajā sakarā sk. EESK atzinumu par tematu “Jaunatne kustībā”, OV C 132, 03.05.2011., 55. lpp.

(5) COM(2011) 18 galīgā redakcija.

(6) Sk. EESK atzinumu par tematu “Prasmju pielāgošana pārmaiņām pakalpojumu nozarē un rūpniecībā — kā to varētu sekmēt Eiropas līmeņa nozaru padomju nodarbinātības un prasmju jautājumos izveidošana?”, OV C 347, 18.12.2010., 1. lpp.

(7) Statistiques en Bref, 46/2009.

(8) Sk. EESK atzinumu par tematu “Darbs un nabadzība”, OV C 318, 23.12.2009., 52. lpp.

(9) La jeunesse: Europe – portrait statistique 2009 (Jaunatne: Eiropa — 2009. gada statistikas apkopojums).

(10) “Rapport mondial sur l'emploi” (Vispārējs ziņojums par nodarbinātību) (www.ilo.org).

(11) “Dialogue sur la croissance et l'emploi en Europe” (Dialogs par izaugsmi un nodarbinātību Eiropā), 2011. gada 13. marts, Vīne (www.ilo.org).

(12) “Le redoublement dans l'enseignement obligatoire en Europe: réglementation et statistiques”, Eurydice, 2011. gada janvāris.

(13) Latvijā pēc budžeta samazināšanas 2009. gadā par 48 %, 2010. gadā augstskolu budžetu atkal samazināja par 18 %. Itālijā līdz 2013. gadam paredzēti budžeta līdzekļu taupības pasākumi 20 % apmērā; Grieķijā — 30 % apmērā; Apvienotajā Karalistē budžeta samazinājums 2014.–2015. gadā sasniegs gandrīz 40 %.

(14) Sk. EESK atzinumu par tematu “Skolotāju izglītības kvalitātes uzlabošana”, OV C 151, 17.06.2008., 41. lpp.

(15) Sk. EESK atzinumu par tematu “Eiropas Sociālā fonda perspektīvas pēc 2013. gada”, OV C 132, 03.05.2011., 8. lpp.

(16) 162. ieteikums attiecībā uz gados vecākiem darba ņēmējiem, 1980. gads, SDO (http://www.ilo.org/ilolex/cgi-lex/convdf.pl?R162).

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/56

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Transporta nozarei sniegto EIB aizdevumu politikas pārskatīšana” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 318/09

Galvenais ziņotājs: SIMONS kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2011. gada 5. maijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Transporta nozarei sniegto Eiropas Investīciju bankas aizdevumu politikas pārskatīšana”.

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētajai nodaļai tika uzdots sagatavot Komitejas atzinumu par šo jautājumu.

Ņemot vērā darba steidzamību (Reglamenta 59. pants), Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2011. gada 13. un 14. jūlijā notikušajā 473. plenārajā sesijā (13. jūlija sēdē) iecēla Simons kungu par galveno ziņotāju un ar 123 balsīm par un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Transports EIB ir ļoti svarīga nozare un arī transporta nozarei ir ļoti vajadzīgi EIB līdzekļi. EIB 2010. gadā aizdeva 63 miljardus euro, no kuriem 13,2 miljardus euro, tātad 21 %, transporta nozarei.

1.2 Komisija drīzumā ierosinās jaunas pamatnostādnes Eiropas Transporta tīkliem (TEN-T), tāpēc tagad noteikti ar EIB ir jāvienojas, kā vislabāk var finansēt pamatinfrastruktūru tīklu un atsevišķus projektus, ņemot vērā mērķus, kas formulēti 2011. gada 28. martā publicētajā baltajā grāmatā.

1.3 Komiteja uzskata, ka minētais jāņem vērā, arī pārskatot 2007. gadā EIB publicēto dokumentu “Jaunas prioritātes EIB aizdevumu politikai transporta nozarē”. Tas, ka tagad baltajā grāmatā uzsvars daudz vairāk nekā līdz šim likts uz ilgtspējas nodrošināšanu, piemēram, uz siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu vismaz par 60 % līdz 2050. gadam salīdzinājumā ar 1990. gadu, nozīmē, ka finansējamajos projektos daudz nopietnāk nekā līdz šim tiks ņemts vērā ilgtspējas kritērijs.

1.4 Komiteja piekrīt EIB, ka, nodrošinot aizdevumu mehānismus, pirmajam vadošajam principam jābūt pēc iespējas efektīvāk, ekonomiski izdevīgāk un ilgtspējīgāk apmierināt pieprasījumu pēc transporta. Tāpēc būs vajadzīgs dažādu risinājumu kopums, kas ietvers visus transporta veidus, un tas nozīmē, ka jāizmanto vairākveidu pārvadājumi un ārējo izmaksu internalizācija, kas ir pamats tam, lai veidotu loģistikas ķēdes.

1.5 Komiteja vēlas uzsvērt, ka tāpēc EIB lēmumiem par jebkuru transporta veidu jābūt neitrāliem un objektīviem. Īpaši lielos attālumos ir vajadzīgi efektīvi un racionāli vairākveidu pārvadājumi, iespējami labāk izmantojot katra iesaistītā transporta veida priekšrocības.

1.6 Komiteja pilnībā piekrīt otrajam vadošajam principam — Eiropas transporta tīklu attīstīšanai.

1.7 Komiteja vēlētos, lai trešais vadošais princips, kuru EIB izmanto savās pamatnostādnēs un atlases kritērijos, proti, prioritāte dzelzceļam, pilsētu satiksmei, iekšzemes kuģošanai un jūrniecības nozarei, ne tik daudz būtu attiecināts uz pašu transporta veidu, bet tieši uz attiecīgajām loģistikas ķēdēm, lai tādējādi visefektīvāk samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju.

1.8 Attiecībā uz pētniecības un izstrādes projektu finansēšanu Komiteja uzskata, ka pareizā pieeja ir tādu projektu finansēšana, kuru mērķis ir emisiju novēršana to rašanās vietā.

1.9 Komiteja uzskata, ka EIB, pārskatot finansējuma mehānismu nodrošināšanas pamatnostādnes, galvenokārt vajadzētu ņemt vērā loģistikas ķēdes kopumā, turklāt būtiska nozīme tajās ir transporta mezgliem, piemēram, tādiem loģistikas centriem kā jūras ostām un lidostām, un vairākveidu pārvadājumu termināļiem.

1.10 Tā kā jāņem vērā, no vienas puses, tālejošais mērķis līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju par 60 % un, no otras puses, finanšu krīze, Komiteja uzskata, ka minētais stāvoklis ietver arī uzdevumu ieviest jaunus privātā un publiskā finansējuma veidus, piemēram, privātā un publiskā sektora partnerattiecības, pat, ja tas notiek selektīvi, kā aprakstīts 4.6.3. punktā

1.11 Atbildot uz trim specifiskajiem EIB jautājumiem, Komiteja norāda uz daudzajiem atzinumiem, kuru apkopojums sniegts šā atzinuma 4.7. un turpmākajos punktos.

2. Ievads

2.1 Eiropas Investīciju banku (EIB) kā Eiropas Savienības struktūru tāpat kā EESK izveidoja 1958. gadā ar Romas līgumu, un tā finansē projektus, kas ļauj īstenot Eiropas Savienības mērķus. EIB pati lēti aizņemas naudu un to ar izdevīgiem nosacījumiem aizdod bankām un uzņēmumiem.

2.2 EIB ir tā sauktais “AAA” kategorijas vērtējums (Triple A-rating), kas ļauj EIB ar zemām procentu likmēm aizņemties naudu kapitāla tirgos. EIB savukārt šo naudu ar izdevīgiem nosacījumiem var aizdot dažādos veidos:

—	tā tieši aizdod naudu uzņēmumiem vai iestādēm, lai līdzfinansētu lielus projektus (kuru budžets pārsniedz 25 miljonus euro);

—	tā aizdod naudu bankām un citiem kredītu sniedzējiem, kas savukārt sniedz aizdevumus mazākiem projektiem, īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem;

—	tā var sniegt garantijas aizdevumiem, līdzekļu aizdevējus pasargājot no riska.

2.3 Lai īstenotu projektus un nodrošināto finanšu līdzekļu kontroli, EIB ir izveidojusi ciešas sadarbības saites ar starptautisko banku sistēmu un citām ES iestādēm.

2.4 Lielās savstarpējās atkarības dēļ ES iestādes EIB regulāri aicina uz pārrunām, lai politiku apspriestu un saskaņotu. Tādējādi EIB ir iesaistīta ES Ministru padomes sanāksmju sagatavošanā un piedalās dažu Eiropas Parlamenta komisiju darbā. Turklāt EIB pastāvīgi apspriežas ar Eiropas Komisiju.

2.5 EIB akcionāri ir Eiropas Savienības dalībvalstis. Tās kopīgi paraksta bankas kapitālu, pamatojoties uz sadalījumu, kas atspoguļo valsts ekonomisko ietekmi Eiropas Savienībā.

2.6 EIB 2010. gadā aizdeva 63 miljardus euro un 21 % no minētās summas(13,2 miljardus euro) — transporta nozarei. Laikā no 2006. līdz 2010. gadam banka transporta nozarei aizdeva 23,7 % no kopējās aizdevumu summas. Izņemot pašas dalībvalstis EIB ir lielākais Eiropas transporta tīklu finansētājs.

2.7 EIB 2007. gadā publicēja dokumentu “Jaunas prioritātes EIB aizdevumu politikai transporta nozarē”, kurā iekļautas pamatnostādnes un atlases kritēriji, lai labāk varētu ņemt vērā rūpes, kas saistītas ar klimata pārmaiņu sekām, un vienlaikus apmierināt arvien pieaugošo pieprasījumu pēc mobilitātes. Turklāt tajā norādīts, ka transporta nozarei sniegto aizdevumu politika regulāri jāpārskata, ņemot vērā politikas attīstības dinamiku.

2.8 Tā kā Komisija 2011. gada 28. martā ir publicējusi balto grāmatu un drīzumā darīs zināmas pārskatītās pamatnostādnes par TEN-T projektiem, ir svarīgi attiecīgi saskaņot EIB politiku attiecībā uz aizdevumiem transporta nozarei.

2.9 Arī pati EIB uz to ir norādījusi un aicinājusi paust viedokļus. Turklāt papildus pašreizējiem vadošajiem principiem banku īpaši interesē šādi trīs jautājumi.

2.9.1

Kā banka var vēl vairāk sekmēt uz zināšanām un inovāciju balstītu “gudru izaugsmi”? Minētajā jautājumā banka īpašu uzmanību velta jaunās tehnoloģijas ietekmei transporta jomā.

2.9.2

Kā banka vēl vairāk var sekmēt “ilgtspējīgu izaugsmi” un energoefektīvāku, vidi saudzējošāku un konkurētspējīgāku ekonomiku? Šajā jautājumā īpaša uzmanība tiek veltīta ilgspējīgākai mobilitātei, kas vienlaikus ļauj mazināt satiksmes pārslogotību un piesārņojumu un sekmēt energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu izmantošanu.

2.9.3

Kā banka vēl vairāk var sekmēt “iekļaujošu (visus aptverošu) izaugsmi”, veicinot nodarbinātību un sociālo un teritoriālo kohēziju? Īpaši tiek ņemtas vērā transporta sistēmas vājās vietas, pārrobežu infrastruktūra, vairākveidu transporta mezgli un attīstība pilsētās, piepilsētās un reģionos.

3. Vispārīgas piezīmes

3.1 Komiteja uzskata, ka laicīga un regulāra saskaņošana starp ES politiskajām un konsultatīvajām iestādēm un EIB ir lietderīga un vajadzīga, tāpēc ir gandarīta par EIB pieprasījumu EESK izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par “transporta nozarei sniegto aizdevumu politikas pārskatīšanu”.

3.2 Kā norādīts baltās grāmatas noslēgumā, transporta politikai ir jāsekmē transporta konkurētspēja, vienlaikus ņemot vērā transporta nozarei izvirzīto mērķi līdz 2050. gadam salīdzinājumā ar 1990. gadu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināt vismaz par 60 %. Savukārt 2030. gadam ir izvirzīts mērķis panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par 20 %, salīdzinot ar 2008. gada līmeni. Komiteja uzskata: tas nozīmē, ka ir vajadzīgi ievērojami centieni, lai minētos mērķus īstenotu, un ka saistībā ar ilgtspējīgu attīstību jācenšas finansēt projektus, kas būtiski sekmē panākumus ilgtspējas nodrošināšanā. Minēto jautājumu loku sīkāk izskata TEN/454 izpētes grupa par tematu “Baltā grāmata — Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu”

3.3 Kopumā Komiteja uzskata, ka pašreizējās pamatnostādnes (2007), ko EIB izmanto aizdevumu piešķiršanai transporta jomā, ir pareizas. Minētajās pamatnostādnēs pirmais vadošais princips ir pēc iespējas efektīvāk, ekonomiski izdevīgāk un ilgtspējīgāk apmierināt pieprasījumu pēc transporta. Tas liek izmantot dažādu risinājumu kopumu, kas ietver visus transporta veidus. Komiteja uzskata, ka tas atbilst arī tās atbalstītajai vairākveidu pārvadājumu koncepcijai, kas jau tagad un nākotnē ir pamats tam, lai veidotu loģistikas ķēdes un “lai visa sabiedrība un jo īpaši transporta veidi turpinātu atbalstīt objektīvas, plaši pielietojamas, pārskatāmas un saprotamas” ārējo izmaksu internalizācijas ieviešanu. (1)

3.4 Tomēr Komitejas skatījumā var būt pamatoti finansējumu piešķirt viena transporta veida ietvaros, ja tādējādi rezultāts dažās loģistikas ķēdēs būtu visekonomiskākais, ilgtspējīgākais, drošākais un sociāli atbilstošākais.

3.5 Komiteja uzskata, ka tāpēc EIB lēmumiem par jebkuru transporta veidu jābūt neitrāliem un objektīviem. Kā norādīts baltajā grāmatā, lieliem attālumiem ir vajadzīgi efektīvi un racionāli vairākveidu pārvadājumi, iespējami labāk izmantojot katra iesaistītā transporta veida priekšrocības.

3.6 Komisijas skatījumā garos maršrutos ir vajadzīgi īpaši paredzēti koridori kravas pārvadājumiem, jo tie optimizē pārvadājumus enerģijas izmantošanas un emisiju ziņā, tādējādi iespējami samazinot vides piesārņojumu. Vienlaikus tie tomēr ir pievilcīgi uzticamības, ierobežoto sastrēgumu un zemo darbības un administratīvo izdevumu dēļ. Komiteja tam piekrīt, bet vēlas, lai tāda pati pieeja tiktu piemērota līdzīgiem pasažieru pārvadājumu koridoriem.

3.7 Otrs vadošais princips, kas nosaka EIB izvēli tās līdzekļu piešķiršanā, ir Eiropas komunikācijas tīklu attīstība. Minētajā jomā ir vajadzīgi ilgtermiņa ieguldījumi, kas ir ļoti svarīgi, lai ES izveidotu efektīvu transporta sistēmu. Komiteja lielu nozīmi piešķir arī Eiropas transporta tīklu (TEN-T) izveidei un modernizēšanai.

3.8 Saskaņā ar EIB trešo vadošo principu prioritāri ir projekti, kas saistīti ar dzelzceļu, pilsētu satiksmi, iekšzemes kuģošanu un jūrniecības nozari, tā kā investīcijas šajās nozarēs visvairāk ļauj samazināt vienas transporta vienības radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju. Komiteja norāda uz to, ka emisijas samazināšanas centieni būtu jābalsta ne tik daudz uz pašu transporta veidu, bet gan tieši uz attiecīgajām loģistikas ķēdēm. Skatījums uz katru transporta veidu atsevišķi neatbilst vairākveidu pārvadājumu principam, proti, — nostiprināt visus transporta veidus un to sadarbību loģistikas ķēdēs, īpaši lielos attālumos.

3.9 Ņemot vērā to, ka EIB lielu uzmanību velta līdzekļiem, kas, vienojoties ar transportlīdzekļu ražotājiem, tiek veltīti pētniecības un izstrādes darbībai, Komiteja uzskata, ka pareizā pieeja ir emisiju novēršana to rašanās vietā, ņemot vērā arī energoefektivitāti un drošības aspektus.

3.10 Eiropas iedzīvotāju novecošana, arvien lielākais degizrakteņu kurināmā trūkums, urbanizācijas turpināšanās, klimata pārmaiņas un pieaugošā globalizācija ir iemesli, kas rada lielu vajadzību pēc finanšu līdzekļiem. Tāpēc Komiteja uzskata, ka EIB pamatoti iesaka izstrādāt konsekventu finansēšanas stratēģiju, kurā viens otru papildina publiskā un privātā finansējuma veidi. Turklāt visos transporta veidos nepieciešama ārējo izmaksu internalizācija, ievērojot principu “piesārņotājs/lietotājs maksā par izdevumiem, kurus viņš radījis”, jo īpaši nodrošinot, ka attiecīgos ienākumus iegulda ārējo izdevumu apkarošanai, kam ir jābūt internalizācijas galvenajam mērķim (2).

4. Īpašas piezīmes

4.1 Komiteja aicina, lai papildus tīkliem, vairāk uzmanības tiktu veltīts tādu satiksmes mezglu būtiskajai nozīmei kā jūras ostas un lidostas un daudzveidu pārvadājumu termināļi, jo tie ir loģistikas centri, kas ir nepieciešami savienojumiem ar iekšzemi. Komiteja atbalsta arī baltajā grāmatā apliecināto EIB uzskatu, ka efektīva un patiesa daudzveidu pārvadājumu pieeja būs vislielākais ieguldījums enerģijas patēriņa un emisiju mazināšanā.

4.2 Attiecībā uz Eiropas komunikācijas tīklu infrastruktūras finansēšanu papildus transporta plūsmu optimizēšanai vairāk jāuzsver ieguvumi enerģijas patēriņa un emisijas jomā, un jāņem vērā Eiropas transporta tīkla paplašināšana uz ES kaimiņvalstīm.

4.3 Izstrādājot jaunu pamatu infrastruktūras finansēšanai, par prioritāti jāizvirza TEN-T tīkla pabeigšana, ņemot vērā gan TEN-T programmu, gan kohēzijas un struktūrfondu investīciju stratēģijas. Komiteja uzskata, ka labāk jāsaskaņo kohēzijas un struktūrfondi un investīciju fondi transporta nozarei, lai Eiropas Savienības līdzekļus varētu izmantot pēc iespējas labāk.

4.4 Komisijas 2011. gada 28. martā publicētajā baltajā grāmatā sniegtas aplēses, ka izdevumi par nepieciešamajām investīcijām infrastruktūrā, lai apmierinātu pieprasījumu pēc transporta, 2010.–2030. gadā būs 1,5 triljoni euro, turklāt TEN-T tīkla izbūve līdz 2020. gadam izmaksās aptuveni 550 miljardus euro, no tiem 215 miljardi būs jāiztērē galveno infrastruktūras vājo vietu novēršanai.

4.5 Komiteja uzskata, ka tehnoloģijas jomā galvenā uzmanība jāvelta tādu projektu finansēšanai, kuri ļauj samazināt kaitīgo vielu emisiju to rašanās vietā, izmantojot mērķvirzītus ieguldījumus pētniecībā un izstrādē. Tas jāattiecina arī uz pētījumiem, lai ieviestu alternatīvus kurināmā veidus degizrakteņu kurināmā vietā.

4.6 Komiteja apzinās, ka pastāv spriedze starp, no vienas puses, tālejošo mērķi līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju par 60 % un tam nepieciešamo finansējumu un, no otras puses, finanšu krīzi, kas prasa īstenot pārdomātu finanšu politiku.

4.6.1 Komiteja tomēr uzskata, ka minētais stāvoklis arī rada iespēju labāk sadalīt pieejamos finanšu līdzekļus un vienlaikus ir izaicinājums, lai attīstītu citus publiskā un privātā finansējuma veidus.

4.6.2 Tāpēc varētu domāt par iesaisti transporta nozarē izmantojamu jaunu finanšu instrumentu izstrādē, paredzot lomu arī tādiem investoriem kā pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības.

4.6.3 Turklāt EESK iesaka TEN-T finansēšanā uzmanīgi un selektīvi izmantot publiskā un privātā sektora partnerattiecības (PPP), ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgo pieredzi PPP izmantošanā un apzinoties nepieciešamību mobilizēt ES finanšu instrumentus (piemēram, struktūrfondus, kohēzijas fondus, Eiropas transporta tīklu, EIB) kā daļu no saskaņotas finansēšanas stratēģijas, kurā apvienots ES un valstu publiskais un privātais finansējums. Lai dotu pārvaldes iestādēm brīvu izvēli iesaistīties PPP, EESK atsaucas uz savu nostāju, ka PPP definīcija Eurostat valsts parāda procedūrās būtu pārstrādājama (3).

4.7 Attiecībā uz EIB konkrētajiem jautājumiem (skat. 2.9. punktu) Komiteja norāda uz tās iepriekšējiem atzinumiem par attiecīgo tematu un turpmāk šajā dokumentā sniedz atsauces uz visatbilstošākajiem punktiem.

4.7.1 Uz pirmo jautājumu: “Kā sekmēt uz zināšanām un inovāciju balstītu “gudru izaugsmi” un jaunās tehnoloģijas ietekmei transporta jomā?” galvenokārt attiecas šādi apsvērumi:

—	TEN/419“Virzība uz elektrotransportlīdzekļu plašāku ieviešanu” (4), 1.1. punkts: vieglo elektrisko automobiļu plašāka ieviešana, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju transporta nozarē; 1.6. punkts: EESK aicina Eiropas Savienību veicināt un atbalstīt šo izšķirošo pāreju;

—	TEN/382“Inteliģento transporta sistēmu ieviešana” (5), 1.7. punkts: Komiteja uzsver, ka gan Kopienai, gan dalībvalstīm un privātajam sektoram jānodrošina atbilstošs finansējums attiecīgās infrastruktūras izveidošanai;

—

TEN/362“Eiropas stratēģija jūras zinātniskajai un tehniskajai pētniecībai” (6), 1.10. punkts: Komisijai dokumentos, ko izstrādās pēc iepriekšminētā paziņojuma publicēšanas, jāmin īpašs Komisijas finansiālais atbalsts pētījumiem jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības nozarēs, uz kurām neattiecas Eiropas pētniecības stratēģija; 3.6.4. punkts: Nozīmīgs mērķis ir arī koordinācija starp struktūrfondiem, pamatprogrammu un citiem Eiropas līmeņa finansēšanas avotiem un

—	TEN/335“Autotransporta radītā emisija: konkrēti pasākumi stagnācijas pārvarēšanai” (7)

4.7.2 Attiecībā uz otro jautājumu, “ilgtspējīga izaugsme” un energoefektīvāka, vidi saudzējošāka un konkurētspējīgāka ekonomika, būtu lietderīgi ņemt vērā šādus ieteikumus:

—

TEN/399/400“Ilgtspējīga nākotne transportam/Eiropas transporta politika pēc 2010. gada” (8), 2.8. punkta pirmais ievilkums: vecāku cilvēku skaits būtiski pieaugs, kas mainīs ceļošanas paradumus liks valstīm vairāk līdzekļu atvēlēt pensijām, veselības aprūpei un veco ļaužu kopšanai, tāpēc turpmāk samazināsies transportam atvēlēto publisko līdzekļu apjoms; 4.15. punkts: būtiskas pārmaiņas vajadzīgas tādā jomā kā ieguldījumi infrastruktūras attīstībai;

—

TEN/412“Eiropas transporta politika / Lisabonas stratēģija un ilgtspējīgas attīstības stratēģija” (9), 1.5. punkts: Eiropas Savienības rīcībā ir vairāki līdzekļi — jaunas vadlīnijas Eiropas transporta tīklam, Eiropas Investīciju bankas finansējums; 1.8. punkts: risinājumi, kuriem vajadzīga spēcīga politiskā griba un lielāks finansējums utt.;

—

TEN/297“Dažādu enerģijas veidu izmantošana transporta nozarē” (10) 5.4. punkts: subsīdijas transporta nozarei, kas kopumā veido summu no 270 līdz 350 miljardiem euro. 8.13. punkts: Komisija ir piešķīrusi 470 miljonus euro, lai izveidotu kopuzņēmumu kurināmā elementu un ūdeņraža jomā; un 8.15. punkts: Komisijas līdzfinansētā projekta “Zero Regio” mērķis ir uzbūvēt un eksperimentāli izmantot divas inovatīvas infrastruktūras;

—

TEN/376“Autotransports 2020. gadā: organizētas pilsoniskās sabiedrības vēlmes” (11), 1.9. punkts: ir vajadzīga steidzama rīcība, lai attīstītu nepieciešamo infrastruktūru; 4.2. punkts: jāveic pasākumi, lai izveidotu vai uzlabotu ceļu un transporta fizisko infrastruktūru (likvidētu problemātiskos posmus); un

—	TEN/336“Transporta/enerģētikas attīstības sociālās sekas” (12), 1.2.5. punkts: riska dalīšanas finanšu mehānisms (Risk-Sharing-Finance Facility-RSFF);

—

TEN/262“Kravu pārvadājumu loģistika — ilgtspējīgas mobilitātes izšķirošais faktors” (13), 1.3. punkts: infrastruktūras optimizācijai jāmobilizē nepieciešamie finanšu līdzekļi; 4.5.5. punkts: Eiropas transporta tīklu attīstībai ir jāpalielina finansējums; 4.5.6. punkts: jauktā finansējuma sistēma infrastruktūras izveidei un ekspluatācijai;

—	TEN/440“Programma integrētas jūrniecības politikas turpmākas izstrādes atbalstam” (14), 2.9. punkts: integrētas jūrniecības politikas īstenošana ir apdraudēta, jo trūkst līdzekļu; 2.10. punkts: integrētas jūrniecības politikas tālākas izstrādes atbalstam jāizveido finanšu programma;

—

TEN/427“Kopienas finansiālā palīdzība projektiem enerģētikas jomā” (15), 1.1. punkts: izmantot Eiropas finansējumu kā daudzkāršojošu faktoru, lai paātrinātu ieguldījumus energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu jomā; 2.2. punkts: mērķtiecīgs finanšu instruments, kas veicinātu energoefektivitāti un iniciatīvas atjaunojamo energoresursu jomā;

—	TEN/404“MVU un ES enerģētikas politika” (16), 1.2. punkts: atbalstīt ieguldījumu finansēšanu un veidot ES, dalībvalstu un organizāciju finanšu sinerģiju; 1.3. punkts: atbalsts jauninājumiem un finansējums ieguldījumiem reģionālajās programmās;

—

TEN/366“Transporta un zemes izmantošanas politiku integrēšana ilgtspējīgākam pilsētu transportam” (17), 5.2. punkts: ES ir nodrošinājusi ieguldījumu fondus ar struktūrfondu, Kohēzijas fonda un Eiropas Investīciju bankas starpniecību; 5.3. punkts: jaunie uzdevumi klimata pārmaiņu jomā aktualizē nepieciešamību īstenot kopīgu rīcību Eiropas mērogā;

—

TEN/381“Eiropas dzelzceļa tīkls konkurētspējīgiem kravu pārvadājumiem” (18), 4.1.2. punkts: ES iestādēm būs jāuzņemas svarīga loma Eiropas dzelzceļa tīkla konkurētspējīgiem kravu pārvadājumiem paredzēto ES atbalsta instrumentu izmantošanas veicināšanā, ar Eiropas transporta tīklu (TEN-T), Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Kohēzijas fonda līdzekļu, kā arī EIB aizdevumu palīdzību piešķirot līdzfinansējumu dzelzceļa kravu pārvadājumu koridoru izveidei.

4.7.3 Arī trešais jautājums, kas attiecas uz “iekļaujošu izaugsmi”, īpaši nodarbinātību un sociālo un teritoriālo kohēziju, ir izanalizēts EESK atzinumos. Īpaši tiek norādīts uz šādiem atzinumiem:

—	TEN/276“Transports pilsētu un lielpilsētu teritorijās” (19), 4.1. punkts: Komiteja aicina Komisiju pārskatīt finanšu līdzekļu sadalījumu reģionālās attīstības pasākumiem; 4.5. punkts: lietderīga būtu arī konkrēta ES atbalsta programma par mobilitātes un pilsētu attīstības plānošanas tematu;

—	TEN/445“ES transporta politikas sociālie aspekti” (20) 1.10.1. punkts: ES būtu finansiāli jāatbalsta ar infrastruktūru saistīti pasākumi, piemēram, stāvvietu un kvalitatīvu dzelzceļa un metro staciju un tramvaja un autobusa pieturvietu izveide;

—	TEN/397“ES jūras transporta politika līdz 2018. gadam” (21), 7.1. punkts: lielāki ieguldījumi, lai uzlabotu ostu infrastruktūru un savienojumus ar sauszemi. Minētais aspekts jāņem vērā, veicot Eiropas transporta tīkla politikas pārskatīšanu;

—

TEN/320“Zaļā grāmata — Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru” (22), 1.5. punkts: EESK atbalsta, lai, veicot publiskos iepirkumus, tiktu sekmēti “zaļie pirkumi” infrastruktūrām, ko finansē no Eiropas programmām, un lai pastāvošie šķēršļi tiktu novērsti; 4.25. punkts, kurā tiek jautāts: “Vai ilgtermiņā varētu paredzēt Eiropas programmu tīra un energoefektīva pilsētas transporta finansēšanai?”

—

TEN/401“Ilgtspējīgu, vidi saudzējošu darba vietu veicināšana un ES tiesību aktu kopums enerģētikas un klimata jomā” (23), 6.3. punkts: Komiteja ierosina izveidot “Eiropas valstu fondu”, kuram līdzekļus piešķirtu Eiropas Investīciju banka, kā arī Eiropas Centrālo banku sistēma un Eiropas Centrālā banka, lai finansētu pasākumus energoefektivitātes un energotaupības mērķu sasniegšanai, Eiropai būtu vajadzīgs “Māršala plāns”; 6.4. punkts: minēto fondu varētu pārvaldīt EIB;

—	TEN/414“Rīcības plāns mobilitātei pilsētās” (24), 1.10. punkts: EESK iesaka mērķtiecīgāk virzīt ES struktūrfondus un kohēzijas fondus, piemēram, izveidojot speciālu finanšu instrumentu ilgtspējīgas mobilitātes veicināšanai; 4.4.4. punkts: ieteikums optimizēt esošos Eiropas finansējuma avotus;

—

TEN/388“TEN-T: politikas pārskats” (25), 2.6. punkts: kopš 1996. gada kopīgas ieinteresētības projektos ir ieguldīti 400 miljardi euro; 2.7. punkts: pēc aplēsēm ieguldījumiem vēl nepieciešami 500 miljardi euro; 3.4. punkts: mērķi ir finanšu līdzekļu pieprasījuma pamatā, nevis otrādi; 3.16. punkts: vajadzētu izveidot koordinācijas grupu, kas uzrauga līdzekļu izmantošanu.

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) OV C 317, 23.12.2009., 80.-83. lpp., kā arī OV C 255, 22.09.2010., 92.-97. lpp.

(2) OV C 317, 23.12.2009., 80.-83. lpp.

(3) OV C 51, 17.02.2011., 59.–66. lpp. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par tematu “Privātā un publiskā sektora ieguldījumu mobilizēšana ekonomikas atveseļošanai un ilgtermiņa strukturālo pārmaiņu nodrošināšanai: publiskā un privātā sektora partnerību veidošana”.

(4) OV C 44, 11.02.2011., 47.-52. lpp.

(5) OV C 277, 17.11.2009., 85.-89. lpp.

(6) OV C 306, 16.12.2009., 46.-50. lpp. 46-50

(7) OV C 317, 23.12.2009., 22.-28. lpp.

(8) OV C 255, 22.09.2010., 110.-115. lpp.

(9) OV C 354, 28.12.2010., 23. lpp.

(10) OV C 162, 25.06.2008., 52.-61. lpp.

(11) OV C 277, 17.11.2009., 25.-29. lpp.

(12) OV C 175, 28.07.2009., 43.-49. lpp.

(13) OV C 168, 25.07.2007., 63.-67. lpp.

(14) OV C 107, 06.04.2011., 64.-67. lpp.

(15) OV C 48, 15.02.2011., 165.-166. lpp.

(16) OV C 44, 11.02.2011., 118.-122. lpp.

(17) OV C 317, 23.12.2009., 1.-6. lpp.

(18) OV C 317, 23.12.2009., 94.-98. lpp.

(19) OV C 168, 20.07.2007., 77.-86. lpp.

(20) OV C 248, 25.8.2011., 22. lpp.

(21) OV C 255, 22.9.2010., 103.-109. lpp.

(22) OV C 224, 30.08.2008., 39.-45. lpp.

(23) OV C 44, 11.02.2011., 110.-117. lpp.

(24) OV C 21, 21.01.2011., 56.-61. lpp.

(25) OV C 318, 23.12.2009., 101.-105. lpp.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/62

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Valsts atbalsts kuģubūves nozarei” (atzinuma papildinājums)

2011/C 318/10

Ziņotājs: Marian KRZAKLEWSKI kgs

Līdzziņotājs: Enrique CALVET CHAMBON kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta piemērošanas noteikumu 29. panta A daļu 2010. gada 9. decembrī nolēma sagatavot atzinuma papildinājumu par tematu

“Valsts atbalsts kuģubūves nozarei”

(atzinuma papildinājums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija (CCMI) atzinumu pieņēma 2011. gada 7. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (13. jūlija sēdē), ar 124 balsīm par, 5 balsīm pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pauž pārliecību, ka “Nostādnes par valsts atbalstu kuģu būvei” (turpmāk nostādnes) ir jāsaglabā, bet daži šā instrumenta noteikumi jāmodernizē un jāpaplašina. Nostādnes savā piemērošanas laikā ir sekmējušas izvirzīto politisko un saimniecisko mērķu sasniegšanu. Nostādņu saglabāšanu nākotnē lielā mērā attaisno nozares specifika, kas izklāstīta pašreizējo nostādņu ievadā.

1.2 Komiteja vēlas uzsvērt, ka nostādnes nav saistītas ar īstermiņa pasākumiem krīzes novēršanai, bet gan izriet no nozares specifikas, un ka atbalstu, ko sniedz, pamatojoties uz nostādnēm, nedrīkst izmantot nekonkurētspējīgu kuģu vai zema tehniskā līmeņa vienību būvēšanai.

1.3 EESK uzskata, ka papildu arguments, kas apstiprina kuģubūves nozares īpašo situāciju, kuras dēļ nostādnes ir jāsaglabā un jāatjaunina, ir nesen pavēstītā ziņa, ka pēc 20 gadus ilgušajām debatēm pārtrauktas ESAO vadītās sarunas par kuģubūves nozares vienošanos, kuras mērķis bija nodrošināt godīgus konkurences noteikumus pasaules tirgū.

1.4 Nākamajā atzinuma daļā Komiteja detalizētāk iztirzā svarīgas problēmas un jautājumus, ko Komisija apspriešanās procesā izvirzīja ieinteresētajām pusēm. EESK arī ierosina un pamato, no Komitejas viedokļa, vajadzīgās izmaiņas, kas būtu jāievieš atjauninātajās nostādnēs.

1.5 Komiteja uzskata, ka nostādnēs paredzētais atbalsts pētniecībai, izstrādei un inovācijai ir vajadzīgs, jo tas palīdz uzņēmumiem uzņemties īpašu risku saistībā ar jauninājumiem.

1.5.1 Komiteja uzskata, ka tad, kad notiek jaunu produktu vai procesu izstrāde, piekļuve jauninājumiem paredzētam atbalstam pozitīvi ietekmē ar katru novatorisko elementu saistītā riska novērtējumu. Tas ļauj kuģubūves uzņēmumiem papildus strādāt pie jauniem risinājumiem, palielina izredzes novatoriskiem produktiem gūt panākumus tirgū un tādējādi sekmē pētniecības, izstrādes un inovācijas turpināšanu.

1.6 Attiecībā uz Komisijas jautājumu, vai būtu pareizi inovācijai paredzēto atbalstu piešķirt tikai tiem inovācijas veidiem, kas saistīti ar videi nekaitīgiem kuģiem, bet pārējos inovācijas veidus izslēgt, Komiteja ir vienisprātis ar sociālajiem partneriem un uzskata, ka tas ļoti pavājinātu minētā instrumenta efektivitāti. Konkrēti, tādējādi tiktu zaudēta spēcīga pozitīvā ietekme uz procesu jauninājumiem un citiem produktu jauninājumiem drošības un produktivitātes ziņā.

1.7 Komiteja uzskata, ka atbalsta instrumenti, kuru mērķis ir atvieglot videi nekaitīgas tehnikas izplatību tirgū, ir svarīgs instruments, kas jāietver nostādnēs. Atjauninātajās nostādnēs jāietver atbilstīgi un praktiski noteikumi šajā sakarā, kā arī prasības par horizontālajiem noteikumiem vides aizsardzības jomā. Komiteja uzskata, ka tādi noteikumi ļaus nevis ieviest valsts atbalsta papildinstrumentu, bet gan vienkāršot nostādņu piemērošanu un pavērs iespēju sasniegt svarīgus ES mērķus.

1.8 Attiecībā uz Komisijas jautājumu — vai nostādnēs saglabāt atbalstu pētniecībai, izstrādei un inovācijai, ņemot vērā, ka pastāv horizontālās nostādnes par pētniecību, izstrādi un inovāciju —Komiteja pārliecināti uzsver, ka, ņemot vērā kuģubūves nozares specifiku, nostādnēs jāsaglabā atbalsts pētniecībai, izstrādei un inovācijai, jo horizontālās nostādnes nesniedz piemērotus risinājumus, kas kuģubūves nozarē sekmētu inovāciju.

1.9 Tā kā kopš nostādņu ieviešanas 2004. gadā līdz 2009.–2010. gada krīzei nebija motivācijas izmantot atbalstu uzņēmumu slēgšanai (jo situācija izteikti pasliktinājās tikai nesen, kad pasūtījumu apjoms ES kuģu būvētavās nokritās līdz zemākajam līmenim vairāk nekā desmit gadu laikā), Komiteja uzskata, ka šis atbalsta veids jāsaglabā. Noteikumiem par tāda veida atbalstu jāpaver iespējas kuģu būvētavām daļēji pārstrukturizēties, taču nav jāuzspiež veikt pilnu restrukturizācijas procesu, kas paredzēts pamatnostādnēs par uzņēmumu glābšanu un pārstrukturēšanu.

1.10 Komiteja ir pārliecināta, ka reģionālais atbalsts ir lietderīgs arī kuģubūves nozarei. Nostādnēs jāparedz tikpat liels reģionālais atbalsts, kāds ir pasākumiem, ko īsteno, pamatojoties uz nostādnēm par reģionālo atbalstu. EESK uzskata, ka atbalsta jomu ierobežot, to attiecinot vienīgi uz pašreizējām kuģu būvētavu iekārtām, nav ne piemēroti, ne pamatoti.

1.11 Ierobežojošie ES noteikumi par nozares rūpnieciskās ražošanas jaudas palielināšanu radīja gribētajam pretēju efektu. Tie nevis bremzēja pārprodukcijas rašanos pasaulē, bet gan radīja ES kuģu būvētavām neizdevīgāku situāciju salīdzinājumā ar to starptautiskajiem konkurentiem. Tāpēc Komiteja uzskata, ka nav nekāda pamata saglabāt noteikumus, kuru mērķis ir samazināt atbalstu ražošanas jaudas palielināšanai.

1.12 Attiecībā uz nostādnēs iekļautajiem noteikumiem par atbalstu nodarbinātībai Komiteja mudina dalībvalstis biežāk izmantot šo instrumenti, piemēram, lai savās valstīs atbalstītu kuģu būvētavu pasākumus izglītības un apmācības jomā.

1.13 Komiteja uzskata, ka nostādnēs jāsaglabā noteikumi par atbalstu eksportam. Saskaņā ar ESAO ietvaros noslēgto vienošanos piešķirtie eksporta kredīti nav valsts atbalsts, bet gan atbalsts uzņēmumiem un līdz ar to arī reģioniem, kuros šie uzņēmumi atrodas. Tas ir nepastarpināti saistīts ar nodarbinātības saglabāšanu vai pat tās palielināšanu nozarē un saistītajos uzņēmumos, kā arī ar ieguvumiem Eiropas Savienības kuģu īpašniekiem (iespējas saņemt ilgtermiņa aizdevumu vai aizdevuma garantiju kuģu iegādei).

1.14 Tā kā kopš 2004. gada ir notikušas izmaiņas kuģubūves nozarē un tehnoloģijā, Komiteja piekrīt, ka jāpaplašina to produktu klāsts, uz kuriem attiecina nostādnes. EESK uzskata, ka šajā nolūkā jāizmanto Eiropas Kuģu būvētavu apvienību kopienas (CESA) atzinumā (1) par nostādņu 2. pantu paustais priekšlikums veikt atjaunināšanu.

1.15 Komiteja mudina dalībvalstis un ES administrāciju īpašu uzmanību piešķirt informēšanai par iespējām un nosacījumiem izmantot nostādnēs paredzētos valsts atbalsta instrumentus.

2. Ievads

Atzinuma konteksts

2.1 EESK 2010. gada 29. aprīlī pieņēma pašiniciatīvas atzinumu par tematu “Pašreizējās krīzes risināšana Eiropas kuģubūves rūpniecībā”.

2.2 Darba programmā 2011. gadam Eiropas Komisija ir plānojusi pārskatīt “Nostādnes par valsts atbalstu kuģu būvei”, lai vajadzības gadījumā tās atjauninātu un to darbības termiņu pagarinātu uz laikposmu pēc 2011. gada. Oficiālā apspriešanās ar dalībvalstīm un ieinteresētajām pusēm, tostarp sociālajiem partneriem, noslēdzās 2010. gada 6. decembrī.

2.2.1 Ņemot vērā minēto noteikumu saimniecisko un sociālo nozīmi un būtisko ietekmi uz vairākiem reģioniem, šķiet nepieciešams un aktuāli par šo jautājumu izstrādāt EESK atzinuma papildinājumu.

2.3 “Nostādnes par valsts atbalstu kuģu būvei” ietver noteikumus, uz kuriem pamatojoties Komisija izvērtē valsts atbalstu kuģubūves nozarei. Nostādnes stājās spēkā 2004. gada 1. janvārī, un sākotnēji bija paredzēts tās piemērot trīs gadus. Kopš tā laika Komisija nostādņu darbības termiņu ir divreiz pagarinājusi: 2006. gadā uz diviem gadiem un 2008. gadā uz vēl trim gadiem. Tātad patlaban nostādnes ir spēkā līdz 2011. gada 31. decembrim.

2.4 Nostādņu vispārējais pamatprincips ir nodrošināt iespēju sniegt valsts atbalstu kuģubūves nozarei, pielietojot valsts atbalsta horizontālos instrumentus, izņemot gadījumus, kuros “Nostādnēs par valsts atbalstu kuģu būvei” paredzēti īpaši noteikumi. Minētie īpašie noteikumi attiecas uz tādām jomām kā atbalsts zinātniskajiem pētījumiem, izstrādei un inovācijai, atbalsts uzņēmumu slēgšanai, atbalsts darba vietu izveidei, eksporta kredīti, atbalsts attīstībai un reģionālais atbalsts.

2.5 Tā kā kuģu būvei drīkst piešķirt atbalstu, arī izmantojot valsts (un ES) atbalsta horizontālos instrumentus, galvenais uzdevums, ko pilda konsultēšanās process un ES pilsoniskās sabiedrības vārdā paustais EESK atzinums, ir sniegt palīdzību, lai konstatētu, vai jāturpina piemērot “Nostādnēs par valsts atbalstu kuģu būvei” iekļautos īpašos noteikumus, un norādītu, vai tajos būtu jāievieš izmaiņas — un ja jā, tad kādas izmaiņas — gadījumā, ja pagarina to darbības termiņu.

3. Atjaunināts īss pārskats par Eiropas kuģubūves nozari vispārējā kontekstā pirms lēmuma par nostādnēm

3.1 Eiropas kuģubūves nozares plašs un daudzpusīgs raksturojums sniegts EESK 2010. gada aprīļa atzinumā. Turpmākā informācija ietver datus un situācijas aprakstu par iepriekšējo gadu.

3.2 Pēc krīzes pirmā posma var apgalvot, ka tā ir skārusi kuģu būvi visā pasaulē. Parādījās tirdzniecības traucējumi līdz šim vēl nepieredzētā apjomā, tādēļ visas valstis, kas ražo kuģus, saskārās ar ievērojamām grūtībām pieprasījuma būtiska krituma dēļ. Tā kā joprojām nav atrisināts jautājums par skaidriem konkurences noteikumiem kuģu ražošanas un tirdzniecības jomā, ir radusies situācija, ka ES ilgtermiņa izredzes šajā nozarē ir nopietni apdraudētas.

3.3 Patlaban vairāk nekā 80 % no kuģiem ražo Āzijas valstis, savukārt tām iesniegtie pasūtījumi veido pat 90 % no kopējiem pasūtījumiem pasaulē. Minēto valstu pozīciju nostiprināšanās notiek uz ES valstu rēķina — to daļa no pasaules kopējā ražošanas apjoma patlaban ir samazinājusies līdz 7–8 %.

3.3.1 Eiropas daļa jaunu pasūtījumu pasaules tirgū 2009. gadā spēcīgi samazinājās, proti, līdz 2,7 %, bet 2010. gada pirmajos trīs ceturkšņos pieauga līdz 4,8 %. Lai gan kuģu pasūtījumu reģistros (orderbook) iekļauto kuģu kopējais apjoms pasaulē 2010. gadā nedaudz palielinājās, Eiropas Savienībā tas saglabājās tajā pašā apmērā kā 2009. gadā un tādējādi bija zemākais rādītājs pēdējā desmitgadē.

3.3.2 Iepriekšējos gados kopējais pasūtījumu apjoms pasaulē bija šāds: 2007. gadā — 85 milj. KBT, 2008. gadā — 43 milj., 2009. gadā — 16,5 milj., bet 2010. gada trijos ceturkšņos palielinājās līdz 26,3 milj. KBT (kopējā gada summa prognozēta aptuveni 35 milj. apmērā). 2009. gadā tika atsaukti daudzi kuģu pasūtījumi, par kuriem jau bija noslēgts līgums, citastarp tāpēc, ka ievērojami samazinājās kravu pārvadājumu apjoms un nebija iespējams saņemt banku aizdevumus kuģu būvēšanas finansēšanai.

3.3.3 Kopš 2010. gada pirmā ceturkšņa, kad cenu rādītājs, rēķinot euro, sasniedza viszemāko vērtību pēdējo desmit gadu laikā, tas ir kāpis par aptuveni 17 %, taču valūtu kursi negatīvi ietekmē cenas attiecīgo valstu valūtās. Lai gan kopš 2000. gada minētais indekss ir palielinājies par vairāk nekā 20 %, cenas euro valūtā tomēr ir palikušas tajā pašā līmenī.

3.4 Neatkarīgi no krīzes joprojām galvenais darbības traucējumu avots kuģubūves nozarē ir intervence un protekcionisms valstīs, kurās šī ir viena no svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm vai arī kuras vēlas panākt, lai tas tā būtu. Kuģu būvētavas, vispirmām kārtām Tālajos Austrumos, saņem valsts iestāžu atbalstu un tāpēc var piedāvāt tādas cenas saviem produktiem un pakalpojumiem, kurās nav ņemti vērā visi riska veidi, t.i., var piedāvāt zemākas cenas nekā konkurenti — galvenokārt no Eiropas —, kas ir spiesti cenas aprēķinā iekļaut visus riska veidus. Par vēl vienu protekcionisma instrumentu varētu uzskatīt valūtas maiņas kursu, jo tas ir viens no faktoriem, kas ietekmē konkurētspēju, un zināmā mērā tas var tikt regulēts centrāli (piemēram, Ķīnā un arī Dienvidkorejā).

3.5 ESAO 2010. gada decembrī nolēma neatsākt sarunas par kuģubūves nozares vienošanos, kas būtu nodrošinājusi godīgus konkurences noteikumus pasaules tirgū. Divdesmit gadus ilgušo sarunu pārtraukšana nozīmē to, ka pasaules kuģubūves tirgus vēl aizvien būs cietsirdīgas cīņas lauks. Tā ir nelabvēlīga notikumu attīstība, kas radīs stimulus dažām valstīm vēl plašāk izmantot dažādus tirgus intervences pasākumus. Tā sekas ir vēl nevienlīdzīgāki konkurences apstākļi kuģubūves nozarē starptautiskā mērogā. Par vainīgām, ka izveidojusies šāda situācija, var uzskatīt dažas kuģubūves valstis ārpus ES, proti, Ķīnu un Dienvidkoreju.

3.5.1 Tāda notikumu attīstība, ko var uzskatīt par reakciju uz globālo krīzi, veicina protekcionistisku risinājumu ieviešanu. Palielinās risks, ka pasaules tirgū parādīsies kuģi, kuru būvniecība no ekonomikas viedokļa nebūs pamatota. Šādi jauni, ūdenī nolaisti kuģi saasinās krīzi kravas pārvadājumu tirgū, proti, pārāk daudz kuģu konkurēs par to pašu kravu. Eiropas kuģubūves nozares sociālie partneri jau ir pauduši bažas par daudziem faktoriem (pārmērīga ražošanas jauda, pazeminātas kuģu cenas, pārmērīga tonnāža, pazeminātas čarteru kvotas), kas negatīvi ietekmē visus tirgus dalībniekus.

3.6 Kopš 2008. gada kuģubūves nozarē visā ES ir ievērojami samazinājies nodarbinātības līmenis. Tika zaudēti 40 tūkst. darba vietu. Lai Eiropas kuģubūves nozarē saglabātu kritisko masu, visas ieinteresētās personas prasa izstrādāt programmu neparedzētām situācijām (2). Šo tendenci vēl vairāk saasina fakts, ka banku uzraudzības jomā nesen sāka piemērot Bāzeles III kapitāla sistēmu, kas ierobežo finansēšanas nosacījumus.

3.7 Kopš finanšu krīzes sākšanās Eiropas Savienībā ir kļuvis daudz grūtāk saņemt finansējumu kuģu būvēšanai, jo vairākas svarīgas finanšu iestādes ir samazinājušas savu iesaisti vai nevēlas uzņemties saistības ne pirms (priekšfinansējums), ne pēc kuģu piegādes. Šādā situācijā nozīmīgāki kļūst publiskā sektora garantijas instrumenti (tostarp arī attiecībā uz eksporta kredītiem). Lai gan tirgū ir novērojamas pirmās pozitīvās pārmaiņas, tomēr kuģubūves nozarē kredītu krīze turpinās.

3.8 Kuģubūves nozarē iekļautā kuģu remonta apakšnozare arī periodiski saskaras ar grūtībām, tomēr tā ir daudz labākā situācijā nekā kuģu būvētavas. Remontdarbnīcas darbojas citā tirgū nekā kuģu būvētavas (vairāk nekā puse no remontētajiem kuģiem ir no valstīm ārpus ES). Globālā krīze 2009.–2010. gadā skāra arī šo apakšnozari, jo kuģu īpašnieki būtiski samazināja kuģu remontam atvēlētos līdzekļus un bieži aprobežojās tikai ar nepieciešamākajiem labojumiem un periodiskiem remontiem, kas paredzēti kuģošanas noteikumos.

3.8.1 Ņemot vērā spēcīgo konkurenci pasaules tirgū, dažu ES valstu kuģu remontdarbnīcas ir pievērsušās darbības diversifikācijai un veic kuģu modernizāciju (pārbūvi), kā arī uzņemas sarežģītākus darbus, piemēram, pagarina korpusus, būvē instrumentus naftas un gāzes ieguvei no jūras dzīlēm un būvē neliela izmēra vienības.

3.8.2 Patlaban kuģu remonts notiek lielākoties ES kaimiņvalstu kuģu būvētavās un rūpnīcās. EESK aicina dalībvalstis un Eiropas Savienības administrāciju izstrādāt stratēģiju, kas dotu impulsu tāda veida kuģu būvētavu projektēšanai un būvēšanai piekrastes reģionos ES teritorijā. ES dalībvalstu interesēs ir saglabāt Eiropas Savienībā remontiekārtu “stratēģisko minimumu”, lai apkalpotu tās kuģniecības nozari. Tādi uzņēmumi varētu labot kuģus par konkurētspējīgām cenām, garantētu pasūtījumu izpildi bez kavējumiem un izmantotu videi nekaitīgas darbības metodes, un tādējādi veicinātu rūpniecības atjaunošanos dažos piekrastes reģionos, kas atrodas Eiropas Savienībā.

4. Vispārīgas piezīmes

4.1 Pārskatot “Nostādnes par valsts atbalstu kuģu būvei”, būtu kopumā jāuzlabo konkurences apstākļi Eiropas kuģu būvētavām. Šim nolūkam jāatspoguļojas visos nostādņu noteikumos.

4.2 Slikto tirgus apstākļu dēļ un it sevišķi tāpēc, ka konkurenti saņem ļoti lielu valsts atbalstu, Eiropas kuģubūves nozare pasaules tirgū izjūt milzīgu spiedienu no konkurentu puses. Tā kā darba izmaksu ziņā konkurēt nav iespējams, tad Eiropas rūpniecībai jācenšas pārspēt konkurentus, piedāvājot visaugstākās kvalitātes produkciju tādos aspektos kā kuģu drošums, produktivitāte, jūras vides aizsardzība, kā arī inovatīvi procesi, kuru mērķis ir vēl vairāk palielināt produktivitāti. Ir skaidrs, ka tieši nostādnes — atjauninātas un modernizētas — spēs nodrošināt piemērotus stimulus šajā ziņā un ir nepieciešamas, lai sasniegtu minētos rezultātus.

4.3 Atjauninātajās nostādnēs bez kavēšanās jāiekļauj pragmatiska stimulu sistēma, kas atvieglotu ieguldījumus tādu jaunu kuģu būvniecībā vai to modernizācijā, kuriem būtu labāki vides aizsardzības parametri. Ja tāda sistēma netiks ieviesta tuvākajā laikā, var izveidoties situācija, ka nebūs iespējams ātri un ekonomiski samazināt NOx, SOx un siltumnīcefekta gāzu emisiju. Nostādnēs jābūt ietvertiem noteikumiem, ka tādu atbalstu un tam atvēlētos līdzekļus piešķir vienīgi ES ražotājiem.

4.4 Pamatojoties uz nostādnēm piešķirtais atbalsts ir svarīgs gan atsevišķiem uzņēmumiem, gan reģioniem. Tāpēc jāievieš jauni, inovatīvi projekti, lai pēc iespējas ātrāk un labāk reaģētu uz tirgus mainīgajām prasībām. Inovatīvos projektos, kam tiek piešķirts atbalsts, būtu jāparedz arī uz jauniem produktiem orientēta pētniecība, izstrāde un inovācija, kā arī tādos uzņēmumos strādājošo apmācība un kvalifikācijas celšana. Tas jāņem vērā atjauninātajās nostādnēs.

4.5 Komiteja uzskata: pirms sīkāk izskatīt jautājumu par atbalstu eksporta kredītiem (skatīt “Īpašas piezīmes”), jāpaskaidro, ka jauna projekta uzsākšanu bieži nosaka tas, vai ir pieejams konkurētspējīgs finansējums ražošanas izmaksu segšanai. Pēdējos gados būtiski palielinājusies valsts pārvaldes, valsts banku un citu valsts sektora dalībnieku (jo īpaši Āzijā) iesaiste finansēšanā gan pirms (priekšfinansējums), gan pēc kuģa piegādes. Gan īstermiņā, gan ilgtermiņā var pieņemt, ka arī Eiropas Savienībā kuģu būves finansēšanai parasti būs vajadzīgs atbalsts vai nu kredīta, vai valsts garantijas veidā un ka tāpēc būs vajadzīga valstu un ES finanšu iestāžu, piemēram, EIB, iesaistīšanās gadījumos, kad nozare saskaras ar grūtībām (3).

4.6 Kopš nostādņu ieviešanas kuģubūves nozarē Eiropas Savienībā ir notikušas daudzas strukturālas pārmaiņas, kuras vajadzētu ņemt vērā nākamajā nostādņu versijā. Tās ir šādas:

—	ir notikusi ievērojama Eiropas kuģu būvētavu specializēšanās, un šis process jāturpina un jāatbalsta;

—	ir būtiski sarucis Eiropas kuģu būvētavās saražoto standarta kuģu īpatsvars;

—	starptautiska konkurence ir jūtama arī mazāka izmēra kuģu, tostarp iekšējo ūdensceļu kuģošanas vienību, tirgū;

—	lai gan Eiropas kuģu būvētavu vidējais lielums galvenokārt ir palicis tāds pats vai samazinājies pēdējos desmit gados (tādēļ, ka Polijā, Horvātijā, Dānijā un Spānijā slēdza kuģu būvētavas), Eiropai jārēķinās ar to, ka konkurējošajās valstīs, it sevišķi Āzijā, kuģu būvētavas paplašinās masveidā;

—	ir būtiski palielinājusies videi nekaitīgu produktu un ražošanas procesu nozīme; minētā tendence jāsekmē, pateicoties galvenokārt pasākumiem, kas veicami saistībā ar emisiju, tostarp SOx, NOx un siltumnīcefekta gāzu emisiju;

—	tā kā palielinās piekrastes transporta satiksme, būs vajadzīga tieša atbilde uz jautājumu, kā Eiropas kuģubūves nozare var segt vietējo pieprasījumu.

4.7 Saistībā ar nostādnēs paredzēto atbalsta instrumentu izmantošanu liela nozīme ir dalībvalstu nostājai, proti, tām ir plaši un sistemātiski jāinformē par nostādņu noteikumos paredzēta valsts atbalsta (nevis subsīdiju!) saņemšanas iespējām un nosacījumiem.

5. Īpašas piezīmes

Pētniecībai, izstrādei un inovācijai paredzētais atbalsts

5.1 Darbība pētniecības, izstrādes un inovācijas jomā ir nepieciešama, lai varētu piedāvāt labākus produktus un tā rezultātā gūt panākumus tirgū. Taču pētniecība, izstrāde un inovācija iespējama vienīgi tad, ja tirgus ir gatavs uzņemties īpašu risku saistībā ar jauninājumiem.

5.2 Kā to uzsver darba devēji Eiropā, kuģu prototipu ražošana ir saistīta ar būtisku risku. Pretēji vairumam citu nozaru, kuģubūves nozarē pārdošanas līgums iekļauj definīciju par produkta rādītājiem, ko nav iespējams pārbaudīt līguma parakstīšanas brīdī. Pat sīki negadījumi ar vienu no novatoriskajiem elementiem var būt par iemeslu būtiskām izmaiņām, kuru dēļ jāiegulda papildu līdzekļi un laiks, un tādējādi var izraisīt nozīmīgus traucējumus ražošanas procesā.

5.2.1 Tādos apstākļos, kad notiek jaunu produktu vai procesu izstrāde, piekļuve jauninājumiem paredzētam atbalstam pozitīvi ietekmē ar katru novatorisko elementu saistītā riska novērtējumu. Tas ļauj kuģubūves uzņēmumiem papildus strādāt pie jauniem risinājumiem, kas palielina izredzes novatoriskiem produktiem gūt panākumus tirgū un tādējādi sekmē pētniecības, izstrādes un inovācijas turpināšanu.

5.3 Inovācijai paredzēta atbalsta izmantošana ļauj paātrināt darbību — efekts, kas ir ļoti svarīgs efektivitātes un konkurētspējas uzlabošanas faktors, — un tas ir būtiski, lai saglabātu tehniskās priekšrocības sarežģītu un novatorisku kuģu tipu jomā. Izšķirošs konkurētspējas elements ir inovācijas temps, it sevišķi, ņemot vērā jūrniecības tehnoloģijā ierobežotās iespējas aizsargāt intelektuālo īpašumu.

5.4 Eiropas kuģubūves nozares sociālie partneri ir vienisprātis (un var to pamatot ar piemēriem), ka inovācijai piešķirtais atbalsts ir būtiski veicinājis ES kuģubūves nozares efektivitātes un konkurētspējas uzlabošanos. Tas ir atvieglojis jaunu ražošanas metožu, tehnoloģijas un produktu ieviešanu un izplatīšanu, kā arī sekmējis pētniecību, izstrādi un inovāciju. Tāpēc jāatzīst, ka tas ir piemērots ES politikas instruments.

5.5 Uzņēmēji uzskata: lai atrisinātu problēmas, kas rodas, piemērojot nostādnes par atbalstu inovācijai, nav jāmaina nostādņu teksts, bet gan jāveic atbilstīgas izmaiņas ziņojumā par valsts programmu, grozot robežvērtības, ar kurām atceļ ierobežoto piekļuvi atbalstam, kas paredzēts novatoriskiem produktiem mazu kuģu gadījumā un arī procesu jauninājumiem.

5.6 Attiecībā uz Komisijas jautājumu, vai būtu pareizi inovācijai paredzēto atbalstu piešķirt tikai tiem inovācijas veidiem, kas saistīti ar videi nekaitīgiem kuģiem, bet pārējos inovācijas veidus izslēgt, Komiteja ir vienisprātis ar sociālajiem partneriem un uzskata, ka tas ļoti pavājinātu minētā instrumenta efektivitāti. Konkrēti, tādējādi tiktu zaudēta spēcīga pozitīvā ietekme uz procesu jauninājumiem un citiem produktu jauninājumiem, kas sekmē Eiropas rūpniecības konkurētspēju. Turklāt no atbalsta saņemšanas, iespējams, tiktu izslēgti vairāki produktu jauninājumi, piemēram, saistībā ar drošības uzlabošanu, kā arī apkalpes vai pasažieru aizsardzību un komfortu.

5.6.1 Atbalsta instrumenti, kuru mērķis ir atvieglot videi nekaitīgas tehnikas izplatību tirgū, ir svarīgs instruments, kas jāietver nostādnēs kā atbalsts vides aizsardzībai — atbalsts, kurš papildina inovācijai paredzēto atbalstu, taču ir atsevišķs instruments.

5.7 Līdzīgi kā tas ir pamatnostādnēs par valsts atbalstu vides aizsardzības jomā, jāievieš stimuli, lai būtu vēlme izpildīt ne vien tās prasības, kas ir noteiktas. Tomēr interese par minēto nostādņu pielietošanu nozarē ir palielinājusies vien nedaudz. Tāpēc nostādnēs jāietver atbilstīgi un praktiski noteikumi, kā arī horizontālo noteikumu prasības. Šajā sakarā būtu lietderīgi noteikumos par grupālo atbrīvojumu atsaukties uz noteikumiem par atbalstu vides aizsardzībai un tos papildināt ar specifiskām prasībām kuģiem. Tas būtu efektīvs veids, kā vienkāršot ES prasības par valsts atbalstu nozarei.

5.8 Horizontālās nostādnes pētniecības, izstrādes un inovācijas jomā ietver arī noteikumus par inovatīvu darbību, tostarp “(…) prototipu un eksperimentālu projektu izstrādi, ja prototipam ir jābūt gala komercproduktam un ja tā ražošana tikai demonstrēšanas un apstiprināšanas nolūkā izmaksā pārāk dārgi” (4).

5.8.1 Attiecīgajos noteikumos paredzēts faktiski lielāks atbalsts nekā nostādnēs un zināmā mērā arī plašāks kompensējamo izmaksu klāsts. Tomēr ir arī paredzēts šāds ierobežojums: “Gadījumā, ja demonstrāciju vai eksperimentālos projektus vēlāk izmanto komerciāli, visi ienākumi no šādas izmantošanas ir jāatskaita no attiecināmām izmaksām.” (5)

5.8.2 Lai gan šīs prasības ir izpildāmas lielākajā daļā sērijveida ražošanas nozaru, kurās izstrādes izmaksas amortizē lielais produktu skaits tieši sērijveida ražošanas dēļ, tas nav iespējams kuģu prototipu gadījumā.

5.9 Apkopojot iepriekš izklāstīto, Komiteja uzskata, ka, ņemot vērā dažādu kuģubūves nozaru specifiku, horizontālās nostādnes par pētniecību, izstrādi un inovāciju nesniedz piemērotus risinājumus saistībā ar inovācijai paredzēto atbalstu kuģubūves nozarē, un tāpēc piemērots risinājums būtu atjauninātajās nostādnēs iekļaut attiecīgus noteikumus.

Atbalsts saistībā ar uzņēmumu slēgšanu

5.10 Kopš nostādņu ieviešanas 2004. gadā līdz krīzes sākumam pieprasījums kuģubūves nozarē bija liels, un tāpēc nebija motivācijas apsvērt uzņēmumu slēgšanu. Situācija izmainījās līdz ar spēcīgu pieprasījuma samazināšanos iepriekšējos divos gados, kad nozares pasūtījumu apjoms Eiropā nokritās līdz zemākajam līmenim vairāk nekā desmit gadu laikā.

5.10.1 Tāpēc Komiteja uzskata, ka slēgšanas atbalsta saglabāšana pašreizējās tirgus situācijas dēļ ir pamatota. (6)

5.11 Noteikumiem par tāda veida atbalstu jāpaver iespējas kuģu būvētavām daļēji pārstrukturizēties, (7) taču nav jāuzspiež veikt pilnu restrukturizācijas procesu, kas paredzēts pamatnostādnēs par uzņēmumu glābšanu un pārstrukturēšanu. Šis modelis būtu jāpārņem, kad pārskatīs minētās pamatnostādnes. Ja tas notiktu, saprotams, vairs nebūtu vajadzīgi atsevišķi noteikumi par pārstrukturēšanas atbalstu kuģu būvei.

Reģionālais atbalsts

5.12 Ja saglabā reģionālo atbalstu, tā darbības jomai un apjomam jāatbilst noteikumiem, ko piemēro, pamatojoties uz nostādnēm par reģionālo atbalstu. Atbalsta jomu ierobežot, to attiecinot vienīgi uz pašreizējām kuģu būvētavu iekārtām, nav ne piemēroti, ne pamatoti. Lai nostiprinātu savu konkurētspējas pozīciju, Eiropas kuģubūves nozarei jāiegulda efektīvākās ražošanas metodēs un iekārtās. Šajā sakarā lielāku ražošanas vienību radīšana ļautu labāk izmantot sinerģijas efektu un apjomradītus ietaupījumus. Pašreizējo noteikumu dēļ ir grūti vai neiespējami piešķirt reģionālo atbalstu tādiem projektiem.

5.13 Lielas investīcijas Āzijā bija galvenais sekmīgās attīstības dzinējspēks. Tādus ieguldījumus bieži atviegloja tiešs vai netiešs valsts atbalsts. Ierobežojošie ES noteikumi par nozares rūpnieciskās ražošanas jaudas palielināšanu radīja pretēju efektu. Tie nevis bremzēja pārprodukcijas rašanos pasaulē, bet gan radīja ES kuģu būvētavām neizdevīgāku situāciju salīdzinājumā ar to starptautiskajiem konkurentiem. Tāpēc nav nekāda pamata saglabāt ierobežojošus noteikumus, kuru mērķis ir samazināt atbalstu ražošanas jaudas palielināšanai.

5.14 Problēmas, kā interpretēt vai piemērot pašreizējos noteikumus par atbalstu reģionālo investīciju jomā, ir saistītas ar to, kas nostādnēs ir vairāk ierobežojumu nekā horizontālajos noteikumos. Piemēram, šaura interpretācija, ka atbalsts piešķirams vienīgi ieguldījumiem pašreizējās iekārtās, ir nepamatoti sašaurinājusi minētā instrumenta darbības jomu un izraisījusi nopietnas nostādņu piemērošanas problēmas.

Atbalsts nodarbinātībai

5.15 EESK ir pārliecināta, ka nostādnēs jāsaglabā iespēja atbalstīt nodarbinātību.

5.15.1 Komiteja uzskata, ka dalībvalstīm biežāk jāizmanto nostādnēs paredzētais atbalsts nodarbinātībai, piemēram, lai savās valstīs atbalstītu kuģu būvētavu pasākumus izglītības un apmācības jomā krīzes situācijās, ko izraisījis tirgus cikliskums, pārprodukcija pasaules mērogā un negodīga ražotāju konkurence valstīs ārpus ES.

Atbalsts eksporta kredītiem un attīstībai

5.16 Daudzās nozarēs visā pasaulē ir ierasta prakse, ka valsts aģentūras piešķir eksporta kredītus. ESAO ietvaros panāktā nozaru vienošanās ietver starptautiski pieņemtus standartus. Visas ES dalībvalstis pilnībā piemēro minētos noteikumus, kas, ņemot vērā ES noteikumus par valsts atbalstu, arī tiek uzskatīti par pilnībā saderīgiem ar noteikumiem par vienoto tirgu.

5.17 Kuģubūves nozarē eksporta kredīti ir svarīgs projektu finansēšanas elements. Eiropā tos izmanto principā izmaksu segšanai, tāpēc tie nekādā gadījumā nav subsīdijas. To pieejamība konkurences apstākļos būtiski palielina Eiropas rūpniecības konkurētspēju. Sevišķi ņemot vērā vērienīgos finansēšanas pasākumus, ko izmanto citas valstis, kurās ir attīstīta kuģu būve, piemēram, Ķīna un Koreja, jāpanāk, ka ES dalībvalstis saviem uzņēmumiem nodrošina pieeju līdzvērtīgiem instrumentiem.

5.18 Komiteja uzskata, ka, izmantojot nozares dialoga piedāvātās iespējas, jāizpēta, cik vajadzīgi un lietderīgi būtu nostādnēs iekļaut atsauci uz ESAO noteikumiem. Kuģubūves nozares sociālie partneri Eiropas Savienībā uzskata, ka administrācijai būtu jārisina šis jautājums, tiklīdz būtu apdraudēta piekļuve pašreizējiem eksporta kredītiem.

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Papildinājums pārskatam attiecībā uz “Nostādnēm par valsts atbalstu kuģu būvei” (CESA atbilde uz apspriežu dokumentu), 2010. gads.

(2) EESK atzinums OV C 18, 19.01.2011, 35. lpp.

(3) EESK atzinums CCMI/069, OV C 18, 19.01.2011, 35. lpp.

(4) Komisijas 2008. gada 6. augusta Regula (EK) Nr. 800/2008, OV L 214, 09.08.2008.

(5) Turpat.

(6) Piemēram, Spānijā vairākas kuģu būvētavas plāno tuvākajā laikā izmantot slēgšanai paredzēto atbalstu (daļējai restrukturizācijai).

(7) Restrukturizācijas atbalsts ir definēts attiecīgajos horizontālajos noteikumos, kurus paredzēts pārskatīt 2012. gadā. Jācer, ka tajos saglabās atbalstu daļējai slēgšanai.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/69

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pilsoniskās sabiedrības organizāciju sadarbība ar vietējām un reģionālajām iestādēm imigrantu integrācijas jomā” (atzinuma papildinājums)

2011/C 318/11

Ziņotājs: Luis Miguel PARIZA CASTAÑOS kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2011. gada 20. janvārī saskaņā ar tās Reglamenta piemērošanas noteikumu 29. panta a) punktu nolēma izstrādāt atzinuma papildinājumu par tematu

“Pilsoniskās sabiedrības organizāciju sadarbība ar vietējām un reģionālajām iestādēm imigrantu integrācijas jomā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētās nodaļas savu atzinumu pieņēma 2011. gada 27. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (13. jūlija sēdē), ar 119 balsīm par, 1 balsi pret un 11 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1

Turpmākajos gados palielināsies Eiropas pilsoņu iekšējā mobilitāte un trešo valstu pilsoņu migrācija uz Eiropu. Minētie procesi palielinās ES iedzīvotāju valstisko, etnisko, reliģisko un kultūras daudzveidību (1). Mobilitātes un imigrācijas palielināšanās ir izaicinājums vietējām un reģionālajām pašvaldībām.

EESK nosoda pēdējā laikā īstenotos pasākumus, kas ierobežo brīvu pārvietošanos Šengenas zonā un, lai sniegtu ieguldījumu 24. jūnija Eiropadomes darbā, ir izstrādājusi atzinumu (2).

1.2

Stratēģijā “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” viens no galvenajiem pamatprincipiem attiecas uz imigrantu integrāciju. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vēlas norādīt, ka integrāciju sekmē ekonomikas izaugsme un jaunas darba vietas, kā arī labāka apmācība un labāki sabiedriskie pakalpojumi.

1.3

Ļoti svarīgi ir tas, lai ES rīcībā būtu labi izstrādāti vienoti tiesību akti, kas ļauj imigrāciju pārvaldīt, izmatojot likumīgas un pārredzamas procedūras. Lai imigrantiem garantētu tādas pašas tiesības un pienākumus un vienlīdzīgu attieksmi pret viņiem un lai novērstu viņu diskriminēšanu darbā un sabiedrībā, vienoto tiesību aktu pamatā ir jābūt ES Pamattiesību hartai un Eiropas Cilvēktiesību konvencijai.

1.4

Ekonomikas un sociālās krīzes apstākļos visā Eiropā pieaug neiecietība, ksenofobija un rasisms, arī dažu valdību politiskā darba kārtībā. ES iestādēm ļoti aktīvi jāapkaro ksenofobija un imigrantu un redzamo minoritāšu grupu diskriminācija, tādējādi veicinot vienlīdzīgas iespējas, kohēziju un sabiedrības mobilitāti. Plašsaziņas līdzekļiem ir jārīkojas atbildīgi un izglītojoši.

1.5

Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir politiskie, normatīvie un arī budžeta instrumenti integrācijas politikas īstenošanai. Daudzos gadījumos valstu politika ir vērsta uz migrantu plūsmu kontroli, bet ir ļoti attālināta no vietējā un reģionālā līmeņa, kurā integrācijas problēmas praktiski jārisina. Tiek paredzēta dažādu veidu politika: proaktīva, preventīva, labojoša vai retroaktīva. Vietējās pašvaldības ir atteikušās no pieejas, ka integrācijai jābūt dabiskam procesam bez grūtībām un bez vajadzības īstenot aktīvu un īpašu politiku.

1.6

EESK uzskata, ka integrācija ir nevis juridisks akts, bet gan sarežģīts un ilglaicīgs sociāls process, kuram ir ar daudz dimensiju un kurā iesaistītas daudzas ieinteresētās puses, it īpaši vietējā līmenī. Sociālās integrācijas process notiek sabiedrības struktūrās un dažādās cilvēka dzīves jomās: ģimenē, rajonā vai pilsētā, darbā, skolā, izglītības centrā, universitātē, apvienībās, reliģiskajās institūcijās, sporta klubos u. c.

1.7

Sociālais integrācijas process ir jāatbalsta ar attiecīgu tiesisko regulējumu, kas garantē “imigrantu tiesību un pienākumu, kā arī preču, pakalpojumu un sabiedriskās līdzdalības pieejamības pakāpenisku pielāgošanu pārējo iedzīvotāju tiesībām, nodrošinot vienādas iespējas un vienādu attieksmi” (3). Pirmais no Eiropas Savienības integrācijas politikas kopējiem pamatprincipiem (4) nosaka, ka “integrācija ir dinamisks, visu imigrantu un dalībvalsts pamatiedzīvotāju savstarpējas pielāgošanās divvirzienu process” (5).

1.8

Vietējo un reģionālo pārvaldes iestāžu integrācijas un sociālās iekļaušanas politikā jāietver vairāki aspekti (6): sākotnējā uzņemšana, valodas, likumu un paražu mācīšana, mājoklis, veselības aprūpe, nabadzības apkarošana, diskriminācijas apkarošana, nodarbinātības un izglītības politika, dzimumu līdztiesība, nepilngadīgo izglītība, ģimenes politika, jaunatnes politika, medicīniskā palīdzība, sociālo pakalpojumu izvēršana un pilsoniskās līdzdalības atvieglošana. Valsts pārvaldes iestāžu darbinieku vidū jābūt personām, kas pārstāv dažādas etniskās grupas un kultūras, un valsts iestāžu darbinieki jāizglīto starpkultūru jautājumos. Vietējā u reģionālajā līmenī jāsekmē dažādu kultūru un reliģiju dialogs.

1.9

Demokrātiskas pārvaldības pamatā ir princips, ka visiem politiskās kopienas locekļiem ir jānodrošina iespējas tieši un netieši piedalīties pārvaldes iestāžu lēmumu pieņemšanas procesā. Lai integrācijas politika būtu veiksmīga, pilsoniskajai sabiedrībai un vietējām un reģionālajām pašvaldībām aktīvi jāpiedalās integrācijas politikas izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā.

1.10

Demokrātiskā sabiedrībā visām personām, kuras skar kopīgs lēmums, jābūt iespējai ietekmēt šo lēmumu un piedalīties tā pieņemšanā. Eiropas XXI gadsimta daudzkultūru pilsētām ir jāuzlabo demokrātija, tajā iesaistot iedzīvotājus, kuru tiesības piedalīties politiskajos procesos ir ierobežotas, proti, iedzīvotājus no trešām valstīm (7).

1.11	EESK ir aicinājusi (8) pilsoņu tiesības attiecināt arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kam ir ES pastāvīgā iedzīvotāja statuss. EESK arī rosina, lai valstu naturalizācijas politika būtu elastīgāka.

1.12	EESK varētu palīdzēt īstenot Saragosas konferences secinājumus un sagatavot atzinumu par aktīva pilsoniskuma rādītājiem.

1.13

Dalībvalstīs nav pietiekami ieviests devītais no kopējiem pamatprincipiem, proti, “Imigrantu dalība demokrātiskajā procesā un integrācijas politikas un instrumentu formulēšanā, jo īpaši vietējā līmenī, veicina imigrantu integrāciju”. Migrantu integrācijas politikas indeksa (MIPEX) trešās redakcijas (9) (integrācijas rādītāji 31 Eiropas un Ziemeļamerikas valstī) nobeigumā ir teikts, ka lielākajai daļai imigrantu ir maz iespēju piedalīties viņus ietekmējošās politikas izstrādē.

1.14

EESK uzskata, ka ir jāsāk īstenot tādu aktīvu integrācijas politiku ar divpusēju pieeju, kas būtu vērsta uz vietējiem iedzīvotājiem un uz imigrantiem, lai izveidotu sabiedrību, kurā visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu izcelsmes būtu vienādas tiesības un pienākumi, kā arī kopīgas demokrātiskas, atvērtas un plurālas sabiedrības vērtības.

1.15

Eiropas pilsētās pilsoniskā sabiedrība ir ļoti aktīva un strādā, lai pastiprinātu pilsoņu kopības izjūtu un veicinātu integrāciju. Šīs organizācijas ir lielisks sociālais kapitāls, kas katrā no savas darbības jomām spēj veicināt integrējošas sabiedrības attīstību. EESK iesaka vietējām un reģionālajām pašvaldībām veicināt pilsoniskās sabiedrības aktivitāti un sekmēt apspriešanos ar to un tās līdzdalību, izmantojot publiskas, pārredzamas un pietiekami finansētas procedūras. Finansēšanas sistēmas nedrīkst ierobežot organizāciju neatkarību.

1.16

Lai sekmētu integrāciju, ir jāuzlabo pārvaldība, izmantojot pilsoniskās sabiedrības līdzdalības shēmas, tāpēc EESK iesaka pastiprināt pastāvošo vietējo un reģionālo līdzdalības un konsultatīvo struktūru lomu un veidot jaunus forumus un platformas pilsētās un reģionos, kur šādas shēmu vēl nav, jo līdzdalības sistēmas vairo publisko pasākumu panākumus.

1.17

EESK iesaka Eiropas pilsētu un reģionu pašvaldībām veidot konsultatīvas padomes, forumus un platformas, lai pilsoniskā sabiedrība (imigrantu organizācijas un imigrantu atbalsta organizācijas, cilvēktiesību aizsardzības organizācijas, sieviešu organizācijas un sociālie partneri — arodbiedrības un darba devēju organizācijas, kā arī citas ieinteresētās NVO) piedalītos un lai ar to konsultētos integrācijas politikas izstrādes procesā. Pašvaldībās līdzdalības struktūras varēs pielāgoties vietējiem apstākļiem, un tās var būt stabilas vai elastīgākas struktūras. Vietējām un reģionālajām iestādēm jācenšas novērst šķēršļus, kas kavē līdzdalību.

1.18

EESK uzskata, ka Eiropas Komisijai jaunajā integrācijas programmā ir jāuzsver vietējā un reģionālā līmeņa nozīme un jāsekmē politisko iestāžu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju sadarbība. Tieši vietējā līmenī integrācija notiek visefektīvāk un rodas piederības sajūta. Lai radītu šādu piederības sajūtu, ārkārtīgi svarīga ir sociālā un politiskā līdzdalība.

1.19	Komisijas paziņojumā ir jāierosina vietējā līmenī izveidot struktūras konsultācijām ar imigrantiem un vietējo sabiedrību, savukārt Eiropas Integrācijas fonds varētu sadarboties ar vietējām pašvaldībām šādu līdzdalības pasākumu finansēšanā, tādējādi garantējot organizāciju neatkarību.

1.20

EESK uzskata, ka līdz nākamajai starpposma izvērtēšanai fondam ir jāpalielina savs budžets un jāparedz elastīgākās sistēmas finansējuma sniegšanai vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Turklāt Komisijai vajadzētu pārvaldīt līdz 20 % no fonda līdzekļiem, lai finansētu tādus Kopienas pasākumus, kam ir liela pievienotā vērtība. Komiteja piekrīt daudzu imigrantu organizāciju bažām par to, ka Fonds finansē vienīgi tādu lielo organizāciju iesniegtos projektus, kuras spēj panākt lielu līdzfinansējumu, bet nefinansē mazas vietējās organizācijas.

2. Pamatojums un vispārīgas piezīmes

2.1

Dažādos atzinumos EESK ir mudinājusi ES pieņemt kopēju pieeju integrācijas politikai: kopīgajai integrācijas programmai, kopīgajiem pamatprincipiem, Eiropas Integrācijas fondam, ministru konferenču organizēšanai, valstu kontaktpunktu tīklam, integrācijas rokasgrāmatām, gada ziņojumiem, tīmekļa vietnei, kā arī Eiropas Integrācijas foruma izveidei.

2.2	Lisabonas līgums Eiropas Savienībai nodrošina juridisko pamatu (Līguma par Eiropas Savienības darbību 79. panta 4. punkts) tādu pasākumu īstenošanai, kas veicinātu un atbalstītu dalībvalstu rīcību trešo valstu pilsoņu integrācijai.

2.3	EESK 2006. gadā pieņēma pašiniciatīvas atzinumu (10), lai sniegtu ieguldījumu Eiropas Savienības integrācijas politikas izvēršanā no vietējā un reģionālā līmeņa perspektīvas. EESK uzsvēra, ka integrācijas politika nav tikai dalībvalstu, bet arī vietējo un reģionālo iestāžu kompetencē.

2.4

Lai šim sociālajam procesam nodrošinātu atbilstošu politisko atbalstu no publisko iestāžu puses, ir vajadzīga laba pārvaldība. Vietējo un reģionālo pašvaldību rīcībā saskaņā ar kompetenci, kas tām ir dažādās dalībvalstīs, ir politiskie, normatīvie un finanšu instrumenti, kuri tām atbilstīgi jāizmanto integrācijas politikā. Lai garantētu to efektivitāti un nodrošinātu vispārēju saskaņotību, programmas un pasākumi ir atbilstoši jāpapildina, jāsaskaņo un jāizvērtē trīs līmeņos (valsts, reģionālajā un vietējā).

2.5

EESK vēlas uzsvērt, ka reģionālā un vietējā līmenī pilsoniskās sabiedrības organizācijas apliecina interesi par integrācijas politiku un diskriminācijas novēršanu un apņēmību līdzdarboties: imigrantu organizācijas un imigrantu atbalsta organizācijas, arodbiedrības, darba devēju apvienības, cilvēktiesību aizsardzības un rasisma apkarošanas NVO, reliģiskās kopienas, sieviešu, jauniešu un kaimiņu organizācijas, izglītības, kultūras un sporta organizācijas u. c.

2.6	EESK jau iepriekš ir norādījusi, ka darbs ir sociālā integrācijas procesa pamats, “jo pienācīgos apstākļos veikts darbs ir neatņemami svarīgs imigrantu saimnieciskās patstāvības faktors un atvieglo sociālās attiecības un vietējās sabiedrības un imigrantu savstarpējo sapratni” (11).

2.7

Izglītība un apmācība ir integrācijas un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanas pamatinstrumenti. Jānostiprina tālākizglītības sistēmas uzņēmumos, lai atvieglotu imigrējušu darba ņēmēju profesionālās kvalifikācijas atzīšanu. ES jānodrošina elastīgākas sistēmas citās valstīs iegūtu akadēmisko grādu un profesionālās kvalifikācijas atzīšanai.

2.8

EESK ir izanalizējusi (11) galvenās grūtības nelegālo imigrantu sociālajā integrācijā un ir ierosinājusi, ka nelegālos imigrantus var legalizēt, izskatot katru gadījumu atsevišķi, ņemot vērā viņu iekļaušanos sabiedrībā un darba vidē un pamatojoties uz Padomes saistībām Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakta ietvaros (12). Šādu individuālu legalizāciju veiks saskaņā ar valstu tiesību aktiem, pamatojoties uz humāniem vai saimnieciskiem iemesliem un ņemot vērā sieviešu īpašo neaizsargātību.

2.9

Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas, (13) kas ir Eiropas Padomes instruments, 19. pantā minēti pasākumi, kuru mērķis ir imigrējušu darba ņēmēju un viņu ģimeņu integrācija, un EESK uzskata, ka tiem būtu jābūt pilsētas iedzīvotāju attīstības pamatā. Minēto hartu ratificējušas 30 no 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm. Hartā ir noteikta svarīga kolektīvo prasījumu sistēma, kuru var izmantot arodbiedrības, darba devēji un pilsoņu organizācijas (šo sistēmu ir ratificējušas tikai 14 valstis).

2.10

Turklāt saskaņā ar LES 11. pantu pilsoņiem un to pārstāvības apvienībām būs vairāk iespēju publiski paust savus viedokļus visās Savienības darbības jomās un apmainīties ar tiem. EESK 2010. gadā pašiniciatīvas atzinumā atzinīgi novērtēja šo noteikumu, kas ir vēsturisks posms ceļā uz pilsoniskas Eiropas izveidi, (14) izmantojot horizontālu un vertikālu dialogu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu. EESK norādīja, ka ir jāievieš pārstāvības kritēriji (kvantitatīvi un kvalitatīvi) apvienību līdzdalībai un ierosināja noteikt, ka pilsoņu iniciatīvā var piedalīties Eiropas Savienības teritorijā pastāvīgi dzīvojošie trešo valstu pilsoņi.

3. Eiropas Integrācijas forums

3.1

Pēc Eiropas Komisijas lūguma EESK 2008. gadā pieņēma izpētes atzinumu (15), kas bija pamats tam, lai izveidotu forumu, kura plenārsēdes EESK telpās notiek reizi sešos mēnešos. Jau ir notikušas piecas foruma plenārsēdes. Ar šo atzinumu EESK papildina 5. plenārsēdi, kura notika 2011. gada maijā un kurā apsprieda vietējā un reģionālā līmeņa nozīmi integrācijā.

3.2

Forumā piedalās ES iestādes, dažādi eksperti un simts pārstāvju no pilsoniskās sabiedrības organizācijām (imigrantu organizācijas, cilvēktiesību aizsardzības organizācijas, sociālie partneri un citas ieinteresētās NVO). Ar foruma dalībniekiem apspriežas ES iestādes, tajā apmainās ar informāciju un izstrādā ieteikumus, kā Eiropas darba kārtībā dinamiskāk risināt integrācijas jautājumus, ņemot vērā valstu paraugpraksi. Foruma darbā palīdz birojs, ko veido četri locekļi (Komisija, EESK un divi organizāciju pārstāvji). Atšķirībā no citām Komisijas konsultatīvajām sistēmām forums pilsoniskās sabiedrības viedokli pauž strukturēti, pastāvīgi un proaktīvi.

3.3	Komiteja ir apņēmusies aktīvi piedalīties forumā un nolēmusi SOC specializētajā nodaļā izveidot Pastāvīgo izpētes grupu imigrācijas un integrācijas jautājumos (IMI), kura sagatavo atzinumus, rīko uzklausīšanas sēdes un piedalās foruma darbībā.

3.4

Arī Stokholmas programmā (16) pausts aicinājums Komisijai atbalstīt dalībvalstu centienus uzlabot konsultācijas un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, ņemot vērā integrācijai nepieciešamo rīcību dažādās politikas jomās. Jānodrošina, lai Eiropas Integrācijas forumam un Eiropas integrācijas tīmekļa vietnei būtu pienācīga nozīme.

3.5

Dažādās dalībvalstīs un arī reģionālajās pašvaldībās ir izveidoti forumi un konsultatīvas platformas, kurās piedalās pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Tieši vietējā līmenī pilsoniskās sabiedrības un imigrantu organizāciju konsultāciju un līdzdalības formas darbojas visaptverošāk. Tām ir ļoti dažādas iezīmes, ņemot vērā atšķirīgos sociālos, politiskos un kultūras apstākļus Eiropā.

3.6

Pirms ceturtās Eiropas Foruma sēdes EESK Migrācijas politikas darba grupai ir uzdevusi izstrādāt ziņojumu par valstu integrācijas konsultatīvo struktūru stāvokli (17). Valsts konsultatīvās struktūras ir vienpadsmit valstīs (Vācijā un Itālijā ir tikai tiesiskais pamats, bet vēl nav izveidota neviena iestāde; Īrijā šāda iestāde izveidota tikai nesen). Piecpadsmit valstīs ir vietējās konsultatīvās sistēmas. Desmit valstīs ir reģionālas konsultatīvās padomes (piemēram, Vācijā un citās federālajās valstīs). Trīs valstīs (Austrijā, Francijā un Grieķijā) ir tikai vietējās, bet ne valsts konsultatīvās struktūras.

4. Saragosas ministru konference

4.1	EESK piedalījās pēdējās Saragosā notikušās ministru konferences integrācijas jautājumos sagatavošanā (18), izstrādājot divus atzinumus (19). Pirmoreiz ministru konferencē piedalījās divi foruma pārstāvji.

4.2	Konferences secinājumos ir uzsvērta nepieciešamība izstrādāt jaunu integrācijas darba kārtību. Eiropas Komisija patlaban beidz integrācijas jaunās darba kārtības izstrādes darbu, un tās sagatavošanas posmā EESK izstrādāja informatīvu ziņojumu (20).

4.3	Saragosas deklarācijā ir uzsvērts, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir aktīva loma integrācijas procesā, un norādīta nepieciešamība veicināt tāda eksperimentāla projekta īstenošanu, kura mērķis ir izvērtēt integrācijas politikas nostādnes.

4.4	Valstīm, reģioniem un vietējām pašvaldībām ir jāpastiprina vietējās iniciatīvas integrācijas jomā un pilsoniskās līdzdalības metodes. Ir jāveicina tīklu izveide un reģionālo un vietējo pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības organizāciju dialoga iespējas.

4.5	Deklarācijā minētie rādītāji attiecas uz nodarbinātību, izglītību un sociālo iekļaušanu, kā arī ietver aktīvu pilsoniskumu, jo imigrantu kā aktīvu pilsoņu līdzdalība demokrātijas procesā veicina integrāciju un stiprina piederības sajūtu.

4.6	EESK, kas piedalījās konferencē, norādīja, ka papildus kvantitatīvajiem rādītājiem būs jāizstrādā arī kvalitatīvie rādītāji. Turklāt EESK varētu sadarboties, lai īstenotu Saragosas konferences secinājumus, un sagatavot atzinumu par aktīva pilsoniskuma rādītājiem.

5. Pārvaldība pilsētās

5.1	Eiropas vietējo pašvaldību hartas, ko pieņēma 1985. gadā, preambulā (21) ir norādīts, ka “pilsoņu tiesības piedalīties sabiedrisko lietu pārvaldē ir viens no visām Eiropas Padomes dalībvalstīm kopīgajiem demokrātijas principiem”. Šīs tiesības vistiešāk iespējams īstenot vietējā līmenī.

5.2

1992. gada Eiropas Padomes Konvencijā Nr. 144 par ārvalstnieku piedalīšanos vietējo pašvaldību darbā (22) ir apstiprināts, ka aktīva ārvalstnieku piedalīšanās veicina attīstību un vietējās sabiedrības labklājību. Konvencijā ir pausta apņemšanās pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas ir ārvalstnieki, garantēt vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, veicināt ārvalstnieku interešu pārstāvošu padomdevēju struktūru darbību vietējā līmenī un visbeidzot sekmēt viņu tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās. Tomēr šo instrumentu ir parakstījušas tikai nedaudzas Eiropas Padomes dalībvalstis, tāpēc Komiteja aicina dalībvalstis to ratificēt.

5.3

Eiropas hartā par cilvēktiesību aizsardzību pilsētā (23), ko 2000. gadā Sendenī pieņēma vairāk nekā 70 Eiropas pilsētu, ir apliecināts, ka pilsēta politiska un sociāla telpa iedzīvotājiem tuvas demokrātijas īstenošanai. Pilsētai ir raksturīga aktīva iedzīvotāju līdzdalība. Pilsētas, kas parakstījušas minēto hartu, apņemas atzīt tiesības līdzdarboties vietējās kopienas dzīvē, izmantojot brīvas un demokrātiskas vietējo pārstāvju vēlēšanas un neatšķirot ārvalstniekus no valsts pilsoņiem, un ierosina tiesības balsot un tikt ievēlētam vietējās vēlēšanās attiecināt uz visiem, kas pilsētā dzīvo vismaz divus gadus. Ņemot vērā valstu tiesību aktos noteiktos ierobežojumus, šīs pilsētas aicina veicināt demokrātisku praksi un tādu lēmumu pieņemšanā, kas skar vietējo kopienu, iesaistīt vietējos iedzīvotājus un viņu apvienības (publisku debašu, pašvaldības referendumu, publisku sanāksmju u. c. veidā).

5.4

Pilsētas, kas ir 128 Eiropas lielpilsētas aptverošā Eurocities tīkla dalībnieces, 2003. gadā pieņēma dokumentu “Labas pārvaldības veicināšana imigrantu integrācijas un patvēruma meklētāju izmitināšanas jomā” (24). Minētā pilsētu izstrādātā un tām paredzētā harta ietver vispārīgus principus par pieeju integrācijai. Tajā atzīts, ka vietējās integrācijas politikas nostādnes ir efektīvākas, ja tās atbalsta visa kopiena.

5.5

Reģionu komiteja (RK) integrācijas jomā darbojas īpaši proaktīvi, izstrādājot dažādus atzinumus (25), kuros tā uzsver, ka reģionālās un vietējās pašvaldības ir ļoti cieši saistītas ar migrācijas politikas izstrādi, īstenošanu, novērtēšanu un pārraudzību un tāpēc tās būtu jāuzskata par nozīmīgiem dalībniekiem minētās politikas īstenošanā (26). Reģionu komiteja arī norāda, ka vietējo un reģionālo pašvaldību aktīvai dalībai ir liela nozīme imigrantu integrācijā un ka tā šajā jautājumā sadarbojas ar Eiropas Komisiju.

5.6

EESK bija pieņēmusi pašiniciatīvas atzinumu (27), kas adresēts Konventam, kurš izstrādāja noraidīto konstitucionālo līgumu. Minētajā atzinumā Komiteja aicināja piešķirt Eiropas pilsonību trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri saņēmuši pastāvīgas uzturēšanās atļauju. Komiteja rosina Komisiju un Eiropas Parlamentu pieņemt jaunas iniciatīvas, lai imigranti, kas valstī uzturas pastāvīgi, varētu iegūt pilsoņu tiesības, jo īpaši vietējā līmenī.

5.7	Komisijas otrajā “Integrācijas rokasgrāmatā politikas veidotājiem un integrācijas speciālistiem” (28) ir ieteikts ieguldīt sociālās mobilizācijas un organizācijas sekmēšanā, strukturētā komunikācijā un dialogā un vietējās integrācijas tīklu nostiprināšanā.

5.8

Iniciatīvu “Smart Cities” (29) (Viedās pilsētas) izveidoja 2007. gadā kā pastāvīgas izvērtēšanas instrumentu, kurā piedalās 70 vidēja lieluma Eiropas pilsētu, kam ir kopīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ekonomikas, iedzīvotāju, pārvaldības, mobilitātes, vides aizsardzības un dzīves kvalitātes jomā. Tajā izmanto dažādus rādītājus. EESK iesaka ņemt vērā šajā atzinumā izklāstītos priekšlikumus par rādītājiem, kas attiecas uz iedzīvotājiem un pārvaldību.

5.9

“Pilsētas ar kultūru daudzveidību” ir Eiropas Padomes un Eiropas Komisijas kopīga programma — kopīga rīcība —, kuru izveidoja Eiropas Starpkultūru dialoga gadā (2008). Tās mērķis ir veicināt starpkultūru integrācijas modeļa attīstību pilsētu kopienās, kurām raksturīga daudzveidība. Minētajā programmā kultūru daudzveidību saprot kā koncepciju, kura veicina politiku un praksi, kas stiprina dažādu kultūru un etnisko grupu mijiedarbību, savstarpējo izpratni un cieņu citam pret citu.

5.10

Programmas “Pilsētas ar kultūru daudzveidību” dokumentā ar nosaukumu “Pilsoniskums un līdzdalība pilsētā ar kultūru daudzveidību” (30) ir analizētas metodes un procedūras, ko pilsētas var izmantot, lai veicinātu starpkultūru dialogu un mijiedarbību. Minētajā dokumentā vēlreiz apstiprināti principi, kas noteikti 1992. gada Eiropas Padomes Konvencijā par ārvalstnieku piedalīšanos vietējo pašvaldību darbā, un pieņemta radoša pieeja, iesakot elastīgas konsultācijas neformālā vidē; tā ir interesanta pieeja, kas papildina valdības ilgtermiņa stratēģijas, kuru pamatā ir konsultatīvas struktūras.

5.11

Patiesībā tiesības piedalīties vēlēšanās ārvalstniekiem (pilnībā vai daļēji) nodrošina diezgan daudzas dalībvalstis: Beļģija, Dānija, Igaunija, Somija, Grieķija, Īrija, Nīderlande, Malta, Portugāle, Slovākija, Spānija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste. Tomēr ārvalstnieku aktīva līdzdalība nav plaši izplatīta, tāpēc EESK uzskata, ka ir jāveicina publiski pasākumi sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību, lai sekmētu viņu līdzdalību.

5.12

Saskaņā ar MIPEX III Eiropā trīspadsmit valstīs trešo valstu pilsoņi var kandidēt pašvaldību vēlēšanās, deviņpadsmit valstīs — balsot pašvaldību vēlēšanās, septiņās — balsot reģionālo pašvaldību vēlēšanās, bet divās (Portugālē un Apvienotajā Karalistē) — balsot valsts valdības vēlēšanās. Jau norādīts, ka vienpadsmit valstīs ir valsts līmeņa konsultatīvās struktūras, bet piecpadsmit valstīs — vietējās konsultatīvās struktūras.

5.13

MIPEX III dati sniedz ļoti vērtīgu informāciju ne tikai par to, kurās valstīs noris konsultācijas ar imigrantiem, bet arī par patiesas integrācijas politikas ieviešanas gaitu. Spēcīgas konsultatīvās struktūras ir tajā valstīs, kas visām personām garantē politiskās brīvības, ar pietiekamiem finanšu līdzekļiem atbalsta imigrantu izcelsmes pilsonisko sabiedrību, paplašina to personu loku, kurām piešķir tiesības balsot un pilntiesīgu pilsonību, dara vairāk, lai veicinātu visu iedzīvotāju pilnīgu līdzdalību konsultāciju mehānismos nodarbinātības, izglītības, veselības aprūpes un mājokļu jomā. MIPEX ir norādīts, ka konsultatīvās struktūras neaizstāj tiesības balsot.

5.14

Visspēcīgākās konsultatīvās padomes Eiropā ir tās, kas darbojas visilgāk (dažas kopš 1970. un 1980. gadiem) un atrodas valstīs, kurās ir imigrācija ir visvairāk izplatīta. Turpretī visvājākās padomes ir valstīs Eiropas dienvidos, kuras imigrantus uzņem nesenāk. Arī Centrāleiropas valstīs, kuras tikai nesen sāka uzņemt imigrantus, šādas sistēmas ir slikti attīstītas.

5.15

Veicot šo platformu analīzi un pamatojoties uz Eiropas Padomes kritērijiem (31), jāsecina, ka ir nepieciešamas tādas struktūras, kuru izveide un noturība nav atkarīga no iestāžu un valdības labvēlības, bet gan ir noteikta konkrētās tiesību aktu normās. Tām jābūt spējīgām pieņemt iniciatīvas un saņemt atbildes un pieprasīto informāciju par jautājumiem, kuros ar tām konsultējas, un, spriežot pēc liecībām, kas iegūtas Eiropas Integrācijas foruma 5. plenārsēdē, tā nav ierasta prakse. Tām ir jābūt reprezentatīvām struktūrām, to vadībā noteikti jābūt imigrantiem, un tām jāpiešķir pietiekams finansējums (32). EESK uzsver, ka ir svarīgi garantēt organizāciju pārstāvību un sieviešu līdzdalību tajās.

5.16

Saistībā ar šā atzinuma izstrādi 2011. gada 30. martā Valensijā notika EESK un Generalitat Valenciana reģionālās pašvaldības organizēta uzklausīšanas sēde “Vietējo un reģionālo pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības organizāciju sadarbība”. Uzstājās un ar savu pieredzi saistībā ar dialoga un līdzdalības veicināšanu dalījās pārstāvji no Romas (Itālija), Flandrijas reģiona (Beļģija), Strasbūras (Francija), Dublinas (Īrija), Esenes reģiona (Vācija), Ārhusas (Dānija) un Valensijas (Spānija). Šajā atzinumā izmantota liela daļa no šajā sēdē dzirdētā un apspriestā.

5.17

EESK uzskata, ka vietējām un reģionālajām iestādēm ir jāatvieglo imigrantu apvienošanās tiesību īstenošana, jo valstu tiesību aktos trešo valstu pilsoņiem ir piešķirts ierobežotas pilsonības statuss (nepietiekama un nevienāda aktīvas politiskās līdzdalības, kuru nodrošina tiesības balsot, atzīšana). Asociatīvā telpa veicina organizētu līdzdalību, stiprina solidaritātes tīklus, pastiprina apstākļus sociālās iesaistes veicināšanai un pilsoņu labklājības uzlabošanai un ir visas kopienas interesēs.

5.18

Vietējām un reģionālajām iestādēm ir jāveicina apvienību veidošana, jo īpaši imigrantu vidū, un jānodrošina tām tehniskie resursi (padomi par apvienību pārvaldību, demokrātisku, ekonomikas, finanšu un saziņas pārvaldību, pasākumi spēju un vadības iemaņu stiprināšanai, īpaši attiecībā imigrantēm vadošos amatos, forumu un tīklu vadība, labas prakses apmaiņa u. c.), finanšu resursi (subsīdijas, līgumi vai pakalpojumu sniegšanas tiesību piešķiršana), materiālie resursi (infrastruktūras organizācijām, darbības veikšanai nepieciešamās telpas un līdzekļi) un īpaša uzmanība jāpievērš pasākumiem, kas veicina digitālo iekļaušanu.

5.19

Vietējām un reģionālajām iestādēm ir jāveicina imigrantu iesaistīšanās pilsoniskās sabiedrības organizācijās gan dalībnieku statusā, gan vadības līmenī. Īpaši svarīgas ir kaimiņu apvienības, skolēnu vecāku apvienības, sieviešu, kultūras un sporta apvienības, brīvā laika interešu grupas, reliģiskās kopienas, arodbiedrības un darba devēju apvienības. Eiropas arodbiedrībās jau sen iestājas un piedalās imigrantu izcelsmes darba ņēmēji, kuru vidū ir liela etniskā un kultūras daudzveidība. Tām ir liela nozīme kā sociālajiem starpniekiem.

5.20

Turklāt ir jāatvieglo imigrantu apvienību attiecības ar pārējām pilsoniskās sabiedrības apvienībām, veicinot tīklu veidošanu, pamatojoties uz visiem pilsoņiem kopīgiem sociālajiem mērķiem (izglītība, nodarbinātība, mājokļi, pilsētvides veidošana un pilsētattīstība). Eiropas brīvprātīgā darba gads ir iespēja atzīt un atbalstīt šādas organizācijas.

5.21

Eiropas Savienībā konsultācijas notiek ļoti daudzveidīgi: forumi, platformas un konsultatīvās padomes, dialoga sarunas. Politikas veidotājiem paredzētās Integrācijas rokasgrāmatas trešajā izdevumā norādīts, ka dialoga platforma ir pilsoniska telpa, “kurā imigranti var savā starpā, ar citiem iedzīvotājiem vai valsts pārvaldes iestādēm atvērtā un cieņas pilnā veidā paust viedokļus un apmainīties ar tiem”. Mērķis ir panākt, lai dialoga dalībniekiem rodas kopīga izpratne un savstarpējā uzticēšanās.

5.22

EESK uzskata, ka Eiropas Integrācijas forumam ir jāstrādā vienotā tīklā ar citiem forumiem un konsultatīvajām padomēm, kas darbojas ES. Arī dalībvalstu līmenī ir vietējiem un reģionālajiem forumiem jāveido tīkli (tas zīmīgs ir Dānijas piemērs: tur valsts līmeņa etnisko minoritāšu padomi veido 14 vēlēti biedri no 42 vietējiem forumiem).

5.23

EESK vēlas sekmēt demokrātiskākas Eiropas pilsētas, atbalstot ar dzīvesvietu saistītas vienotas pilsoniskās sabiedrības veidošanu pilsētā (Roterdamas mēra vietnieka redzējums ir “pilsētas pilsoniskums”), ņemot vērā, ka pilsēta ir vissvarīgākais līmenis, kurā attīstās piederības sajūta, kas vieno citādi ļoti atšķirīgas personas. Lielākā daļa imigrantu savu piederību saista tieši ar pilsētu, kurā dzīvo, nevis valsti. Pilsēta ir priviliģēta vieta, kurā visiem iedzīvotājiem ir kopīgas problēmas, ieceres un sapņi.

6. Eiropas Integrācijas fonds

6.1

Eiropas Integrācijas foruma 5. sēdē apsprieda fonda darbību saistībā ar Eiropas Komisija veikto starpposma izvērtēšanu. Saskaņā ar sēdes secinājumiem EESK ir sagatavojusi šādus ierosinājumus.

6.1.1

Vajadzētu piešķirt prioritāti sadarbības principam, kas ir paredzēts lēmuma par fondu 10. pantā. Tālab dalībvalstīm vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas vajadzētu iesaistīt daudzgadu programmas izstrādē, īstenošanā un izvērtēšanā (ex post) un fonda izmantošanā valsts līmenī.

6.1.2

Spēkā esošie fonda noteikumi un procedūras ir pārāk sarežģīti un rada administratīvus šķēršļus, kas apgrūtina finansējuma saņemšanu gan pilsoniskās sabiedrības organizācijām, gan arī reģionālajām un vietējām pašvaldībām (33). EESK iesaka sadarbībā ar Eiropas Integrācijas forumu un, pamatojoties uz sadarbības principu, pārskatīt šos noteikumus, jo īpaši noteikumus par iestāšanās, līdzfinansēšanas, pārredzamības un privātuma kritērijiem. EESK uzskata: lai garantētu, ka fondam ir pievienotā vērtība, ir nepieciešams visos finansētajos projektos praksē īstenot galveno kopīgo pamatprincipu, proti, “integrācija ir divvirzienu process”.

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) OV C 48/6, 15.02.2011., 6. lpp.

(2) OV C 248, 25.08.2011., 135. lpp.

(3) OV C 125, 27.05.2002., 112. lpp.

(4) Padomes dokuments Nr. 14615/04: Padomes un dalībvalstu pārstāvju pieņemtie kopējie pamatprincipi (2004. gada 19. novembris).

(5) COM(2005) 389 galīgā redakcija. Kopīgā integrācijas programma — Ietvars trešo valstu pilsoņu integrācijai Eiropas Savienībā.

(6) OV C 347, 18.12.2010., 19. lpp.

(7) R. Gropas un R. Zapata-Barrero (2011) “Active immigrants in multicultural contexts: democratic challenges in Europe”, A. Triandafyllidou, T. Modood un N. Meer publikācijā “European Multiculturalism(s): Cultural, religious and ethnic challenges”. Edinburga: Edinburgh University Press.

(8) OV C 208, 03.09.2003., 76. lpp.

(9) Imigrantu integrācijas politikas indekss, III, 2011.

(10) OV C 318, 23.12.2006., 128. lpp.

(11) OV C 354, 28.12.2010., 16. lpp.

(12) ES Padome, 13440/08, 24.09.2008.

(13) Eiropas Sociālās harta. Turīna, 18.10.1961. Eiropas Padome (Strasbūra). Pārskatīta: Strasbūra, 03.05.1996. http://www.coe.int/t/dghl/monitoring/socialcharter/

(14) DO C 354, 28.12.2010., 59. lpp.

(15) OV C 27, 03.02.2009., 114. lpp.

(16) Stokholmas programma – atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā (OV C 115, 04.05.2010., 1. lpp.), 6.1.5. punkts.

(17) Consulting immigrants to improve nacional policies, Migrācijas politikas darba grupa.

(18) 2010. gada 15. un 16. aprīlī.

(19) OV C 347, 18.12.2010., 19. lpp. un OV C 354, 28.12.2010., 16. lpp.

(20) OV C 48, 15.02.2011., 6. lpp.

(21) Eiropas Vietējo pašvaldību harta, ko 1985. gada jūnijā pieņēma Eiropas Padomes Ministru komiteja un kas tika nodota dalībvalstīm parakstīšanai 1985. gada 15. oktobrī, Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa 20. sesijas pirmajā dienā.

(22) Eiropas Padomes Konvencija par ārvalstnieku piedalīšanos vietējo pašvaldību darbā, Strasbūra, 05.02.1992.

(23) Eiropas harta par cilvēktiesību aizsardzību pilsētā, 18.05.2000.

(24) Labas pārvaldības veicināšana imigrantu integrācijas un patvēruma meklētāju izmitināšanas jomā, 28.11.2003.

(25) Reģionu komitejas atzinums par tematu “Kopēja imigrācijas politika Eiropai” (2009/C 76/07).

(26) Reģionu komitejas atzinums par tematu “Vispārējās pieejas migrācijas jautājumiem nostiprināšana: koordinācijas, saskanības un sinerģijas uzlabošana” (2009/C 211/05).

(27) OV C 208, 03.09.2003., 76. lpp.

(28) Integrācijas rokasgrāmata politikas veidotājiem un integrācijas speciālistiem, otrais izdevums, 2007. gada maijs.

(29) http://www.smart-cities.eu/

(30) http://www.coe.int/t/dg4/cultureheritage/culture/Cities/paperviarregio_en.pdf.

(31) 1992. gada Eiropas Padomes Konvencija Nr. 144 par ārvalstnieku piedalīšanos vietējo pašvaldību darbā.

(32) Consulting immigrants to improve national policies. Thomas Huddleston, migrācijas politikas darba grupa.

(33) Skatīt S. Carrera un A. Faure Atger (2011), Integration as a two-way process in the EU: Assessing the Relationship between the European Integration Fund and the Common Basic Principles on Integration, kopsavilkums, Eiropas Politikas studiju centrs, Brisele. Pieejams tīmekļa vietnē: http://www.ceps.eu/system/files/research_area/2011/02/CEPS_EIF_study_summary.pdf.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/76

COM(2011) 25 galīgā redakcija

2011/C 318/12

Ziņotājs: ZBORIL kgs

Līdzziņotājs: GIBELLIERI kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar LESD 304. pantu 2011. gada 2. februārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — Aktuālo jautājumu risināšana preču tirgu un izejvielu jomā”

COM(2011) 25 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija savu atzinumu pieņēma 2011. gada 7. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 142 balsīm par, 4 balsīm pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 EESK atzinīgi vērtē Komisijas dokumentu COM(2011) 25 galīgā redakcija “Aktuālo jautājumu risināšana preču tirgu un izejvielu jomā” un Eiropas izejvielu iniciatīvu (RMI) kā svarīgu soli šī īpaši svarīgā jautājuma risināšanā.

1.2 Kaut gan nav pamata uzskatīt, ka ilgtermiņā pastāvētu būtisks risks attiecībā uz kritiski svarīgu izejvielu globālo krājumu izsīkšanu, īstermiņā šādi nepietiekamības draudi ir reāli. Šādu trūkumu var izraisīt politiski vai ekonomiski faktori, ja daži izejvielu veidi, kas nepieciešami ES augstajām tehnoloģijām, tiek ražoti tikai nedaudzās valstīs. Resursi, ko varētu izmantot, lai mainītu pašreizējo piegādi, ir pietiekamā apjomā, un tos var iegūt vairākās valstīs, piemēram, Austrālija, Dānija (Grenlandē), ASV; tomēr mūsdienās ir daudz lētāk paļauties uz pašreizējo piegādes ķēdi. Dažas valstis jau ir parādījušas, ka tās varētu izmantot šādu ietekmi, lai īstenotu savas ekonomiskās vai politiskās intereses.

1.3 Tāpēc EESK aicina Eiropas Komisiju uzraudzīt stāvokli kritiski svarīgu izejmateriālu starptautiskajā tirdzniecībā (kā minēts COM (2011) 25 galīgā redakcija, un regulāri atjauninot šo sarakstu). EESK iesaka izstrādāt vairākas ticamas scenārijus, tostarp vissliktākās situācijas scenāriju, lai formulētu attiecīgos apdraudējumus un iespējamos risinājumus. Turklāt mēs atbalstām nepieciešamību turpināt sarunas starptautiskā līmenī (PTO), lai veicinātu brīvo tirdzniecību arī preču tirgos. Būtu jāpastiprina sadarbība ar citām līdzīgā situācijā esošām valstīm (ASV, Japānu, Dienvidkoreju).

1.4 EESK aicina īstenot aktīvāku ārpolitiku attiecībā uz ES rūpniecībai nepieciešamo izejvielu piegādes drošību. Tādēļ būtu jānosaka galvenās pamatnostādnes izejvielu diplomātijas jomā un tās jāsaskaņo starp dalībvalstīm. Divpusējiem tirdzniecības nolīgumiem un diplomātijai ir īpaši svarīga nozīme, lai ES rūpniecībai nodrošinātu kritiski svarīgos izejmateriālus. Tas ir tūlītējs un grūts uzdevums jaunizveidotajam ES diplomātiskajam dienestam. Ir ne tikai tiešā veidā jāpievēršas būtisko izejmateriālu nodrošinājumam, bet arī jāveido ES interesēm labvēlīga vide mērķa valstīs. Ir jāizmanto tas, ka ES ir viens no pasaules populārākajiem un svarīgākajiem tirgiem.

1.5 Izejvielu politikai jābūt ES rūpniecības politikas neatņemamai sastāvdaļai:

—	lai veicinātu gan primārās enerģijas avotu, gan izejvielas resursu efektivitāti virzībā uz izaugsmi, kas atsaistīta no resursu patēriņa;

—	lai īstenotu konsekventu politiku pilsētvides izrakteņu ieguves jomā, kuras mērķis ir atgūt un padarīt pieejamus šos vērtīgo izejvielu resursus, kā arī veicināt ar to saistītas jaunas prasmes un darba vietas;

—	lai stiprinātu pētniecību un izstrādi par kritisko izejmateriālu aizstāšanas iespējām;

—	lai saglabātu un palielinātu nodarbinātības Eiropas ieguves rūpniecības nozarē, nodrošinot nepārtrauktu izglītību un darbaspēka apmācību, līdzās pārejai uz ilgtspējīgākai ieguves darbībai, īstenojot sociālo dialogu visos līmeņos.

1.6 EESK uzskata, ka viens no iespējamiem risinājumiem ir kritisko izejmateriālu stratēģisko krājumu izveide, un iesaka veikt ietekmes novērtējumu, lai noteiktu šā risinājuma iespējamību, ņemot vērā vissliktākās situācijas scenāriju. Šādi pasākumi varētu radīt arī negatīvas blakusparādības (piemēram, pietiekamas elastības trūkumu, ietekmi uz preču cenām u.c.), un to vajadzētu rūpīgi pētīt, veicot apspriešanos un pieņemot lēmumus kopīgi ar ES rūpniecības pārstāvjiem.

1.7 EESK iesaka uzsākt iniciatīvas, lai atbalstītu izpēti, datu vākšanu un monitoringu, pievēršoties esošajiem vai potenciālajiem izejvielu resursiem dalībvalstīs, kā arī trešās valstīs. Šādas pētniecības rezultātā iegūtiem vai apkopotiem datiem, ar publiskā finansējuma atbalstu, jābūt pieejamiem visiem ES tirgus dalībniekiem un ES un valstu iestādēm.

1.8 EESK uzskata, ka pētniecība un inovācija ir izšķirīgs faktors izejvielu politikas jomā. Sekmīgai attīstībai ir nepieciešama galveno rūpniecības nozaru iesaiste (ETP — partnerības iniciatīvu izejvielu jomā EK paziņojuma “Inovācijas Savienība” kontekstā). Izejvielu politikai jāatspoguļojas kā prioritātei turpmākās ES 8. pētniecības un Inovācijas pamatprogrammas ietvaros.

1.9 EESK iesaka atbalstīt dalībvalstīs esošu vai jaunu izejvielu ieguvi, kas atbilst ES tiesību aktu prasībām vides, sociālajā, veselības aizsardzības un drošības jomā. Iekšējam nodrošinājumam jābūt visu izejvielu politiku pīlāram.

1.10 EESK atbalsta izejvielu pārstrādi un uzsver nepieciešamību nodrošināt visaugstāko pārstrādes līmeni, ja tas ir ekonomiski un tehniski iespējams. EESK iesaka atbalstīt ieguvi no veciem kalnrūpniecības atkritumiem, kas satur dažādus metālus ievērojamā apjomā un bagātīgā spektrā.

1.11 Komiteja atbalsta Eiropas Komisijas īstenotos reglamentējošos pasākumus preču finanšu tirgos, lai uzlabotu pārredzamību, veicinātu informācijas kvalitāti un uzlabotu uzraudzības mehānismus.

2. Komisijas dokuments. Ievads

2.1 Komisija publicēja dokumentu COM(2011) 25 galīgā redakcija “Aktuālo jautājumu risināšana preču tirgu un izejvielu jomā”2011. gada 2. februārī. Minētais dokuments ir paplašināts, jo tā sākotnējais nodoms bija aptvert problēmas izejvielu jomā. Tagad tajā ir ietverti gan reālie preču tirgi, kuros notiek materiālu tirdzniecība, gan atvasinātie finanšu tirgi.

2.2 Prece ir jebkurš produkts ar zemu pievienoto vērtību un tādējādi ļoti jutīgs pret cenu konkurenci. Izejvielas, lauksaimniecības produkti un pamatpreces ir šādas preces. Preču tirgi pēdējos gados ir pieredzējuši palielinātu nepastāvību un iepriekš nebijušas cenu svārstības.

2.3 Diskusijas par to, kāda salīdzinošā ietekme ir daudzajiem faktoriem, kas ietekmē preču cenas, vēl turpinās, taču ir skaidrs tas, ka saikne starp cenu izmaiņām dažādos preču tirgos kļūst arvien ciešāka un ka ir pastiprinājusies preču tirgu saikne ar finanšu tirgiem.

2.4 Laikposmā no 2002. gada līdz 2008. gadam bija vērojams straujš izejvielu pieprasījuma kāpums, ko noteica spēcīgā ekonomikas izaugsme pasaulē, jo īpaši tādās jaunietekmes valstīs kā Ķīna, Indija un Brazīlija, kā arī citās mazākās attīstības valstīs Āzijā, Amerikā un, it īpaši, Āfrikā. Šo pieprasījuma pieaugumu vēl pastiprinās straujā industrializācija un urbanizācija šādās valstīs.

2.5 Līdz ar preču cenu nepastāvību dažas valstis pēdējos gados ir ieviesušas ierobežojumus attiecībā uz vairāku būtisku izejvielu, tostarp retzemju metālu (piemēram, prazeodīms un neodīms, kā arī daži citi elementi un minerālvielas, kas tiek uzskatītas par nozīmīgām, jo aizvien vairāk tiek lietotas jaunās tehnoloģijās), eksportu. Šie ierobežojumi, kā arī citi trūkumi attiecībā uz izejvielu ilgtspējīgu piegādi, rada reālas problēmas Eiropas rūpniecībai un patērētājiem, un tās ir jārisina.

2.6 Paziņojumā raksturotas norises pasaules preču tirgos, izskaidrojot izmaiņas reālajos tirgos (enerģētika, lauksaimniecība, pārtikas piegādes drošība un izejvielas), kā arī preču tirgu un ar tiem saistīto finanšu tirgu pieaugošo savstarpējo saistību. ES politikas atbildes iekļaujas tādā pašā loģiskā struktūrā.

2.7 ES līmenī ir ierosināta iniciatīva pastiprināt enerģijas tirgos notiekošo darījumu uzraudzību, integritāti un pārredzamību. Ir pieņemtas arī vairākas iniciatīvas ar mērķi uzlabot pārtikas apgādes ķēdes darbību un lauksaimniecības preču tirgu pārredzamību. Finanšu tirgus regulējuma pašreizējo reformu ietvaros Komisija ir arī noteikusi pasākumus, lai palielinātu preču atvasināto instrumentu tirgus integritāti un pārredzamību.

2.8 Eiropas izejvielu iniciatīva (RMI) ir dokumenta būtiska sastāvdaļa. Tā balstās uz trim pīlāriem:

—	nodrošināt vienlīdzīgus noteikumus piekļuvē resursiem trešās valstīs,

—	veicināt ilgtspējīgu apgādi ar izejvielām no Eiropas avotiem,

—	palielināt resursu izmantošanas efektivitāti un veicināt otrreizējo pārstrādi.

Tajā ir aplūkoti līdz šim gūtie rezultāti saistībā ar kritiski svarīgo izejvielu noteikšanu un tirdzniecības, attīstības, izpētes un resursu efektīvas izmantošanas un otrreizējās pārstrādes jomām.

2.9 Kaut arī izejvielu iniciatīvas īstenošanā ir gūti ievērojami panākumi, vēl ir vajadzīgi zināmi uzlabojumi. Ļoti svarīgi ir ievērot integrētu pieeju, kas balstās uz visiem trim pīlāriem, jo katrs no tiem palīdz sasniegt mērķi nodrošināt taisnīgu un ilgtspējīgu Eiropas Savienības apgādi ar izejvielām.

3. Vispārīgas piezīmes

3.1 EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu risināt izejvielu jautājumu un paziņojumu, kurā apkopoti šim tematam veltīta plaša analītiskā darba rezultāti. Mēs arī atzinīgi vērtējam apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm rosinātās pārdomas un citu iesaistīto ES iestāžu ieguldījumu.

3.2 Eiropai jāieņem sava vieta jaunajā pasaulē, kur jaunās ekonomikas tāpat kā attīstītās valstis patērē arvien lielāku pieejamo izejvielu daļu. Mēs zinām, ka tas nav iespējams un ka Eiropai ir jāsamazina izejvielu intensitāte. Pirmā šīs realitātes izpausme ir tā, ka rūpniecisko izejvielu cenas nosaka Ķīnas tirgus, kas ir viens no galvenajiem patērētājiem un bieži vien arī pirmais ražotājs pasaulē. Tā rezultātā turpmākajos gados Ķīnā veidosies jauni izejvielu tirgi (tūlītējiem un nākotnes darījumiem). Tie arvien vairāk kļūst par nozares atsauces tirgiem.

3.3 Izejvielu politikai jābūt ES rūpniecības politikas neatņemamai sastāvdaļai:

—	lai veicinātu gan primārās enerģijas avotu, gan izejvielas resursu efektivitāti virzībā uz izaugsmi, kas atsaistīta no resursu patēriņa;

—	lai īstenotu konsekventu politiku pilsētvides izrakteņu ieguves jomā, kuras mērķis ir atgūt un padarīt pieejamus šos vērtīgo izejvielu resursus, kā arī veicināt ar to saistītas jaunas prasmes un darba vietas;

—	lai stiprinātu pētniecību un izstrādi par kritisko izejmateriālu aizstāšanas iespējām (Japāna jau ir uzsākusi šāda veida programmu);

—	lai saglabātu un palielinātu nodarbinātību Eiropas ieguves rūpniecības nozarē, nodrošinot nepārtrauktu izglītību un darbaspēka apmācību, līdzās pārejai uz ilgtspējīgāku ieguves darbību, īstenojot sociālo dialogu visos līmeņos;

—	izejvielu iepirkuma politika jaunattīstības valstīs, īpaši Āfrikas valstīs, ir jāpapildina ar ieguldījumiem sociālajā jomā un šo valstu infrastruktūrās (kā Ķīna pēdējos gados Āfrikā).

3.4 No otras puses, preču tirgu un pat finanšu tirgu iekļaušana zināmā mērā novirza paziņojumu no temata. Komiteja saprot nepieciešamību sniegt plašāku ainu par šo tematu. Jautājums ir par to, vai struktūra ir izstrādāta samērīgi.

3.5 Preču tirgiem — gan reālajiem, gan no tiem atvasinātajiem tirgiem — acīmredzami piemīt daudzas līdzības, taču tie ir ļoti diferencēti, arī to raksturīgās specifikas dēļ. Bloka (ES) pirktspēja būtu ļoti spēcīgs arguments, lai gan īpašas tirdzniecības politikas un iepirkumu sarunas tiek veikti galvenokārt divpusējā līmenī.

3.6 ES kopējai stratēģijai skaidri jāatspoguļojas divpusējās sarunās, tādējādi radot praktisku izpausmi izejvielu diplomātijas jēdzienam. EESK brīdina, ka līdztekus “cietiem faktiem” svarīga nozīme varētu būt arī “emocionāliem” jautājumiem, piemēram, pozitīvas emocionālās vides veidošanai. Eiropai ir jānosaka jaunas izejvielu diplomātijas galvenās pamatnostādnes, kurā jāiekļauj:

—	centieni īstenot Tony Blair iniciatīvu par pārredzamības veicināšanu ieguves rūpniecības jomā (2003. g.), lai sekmētu labprātīgu parakstīšanu no visu Eiropas valstu puses,

—	prasību, ka katram ieguves uzņēmumam, kas ir iekļauts Eiropas biržas sarakstā, jāpublicē sava peļņa, kas gūta katrā valstī (līdzīgi kā Honkonga noteica 2010. gada jūnijā),

—	ierosmi pieņemt likumu, lai ieguves nozarei uzliktu par pienākumu publicēt savus maksājumus katrai valdībai un valstij (līdzīgi kā Amerikas Savienotās Valstis 2010. gadā pieņēma Dodd-Frank likumu),

—	ESAO pamatnostādņu kā standarta rīcības kodeksa ievērošana attiecībā uz lielām transnacionālām korporācijām un

—	ISO 26 000 standarta pieņemšana, lai sekmētu uzņēmumu augstāku sociālo atbildību mikroekonomiskajā līmenī.

3.7 Mērķtiecīgai izejvielu stratēģijai jābūt vērstai uz kopīgu mērķi — nodrošināt stipru, augsti konkurētspējīgu nozari, kas darbojas Eiropā, lai sasniegtu ne tikai augstu oglekļa efektivitāti, bet arī sekmētu resursu racionālāku izmantošanu un apmierinātu ES patērētāju un iedzīvotāju prasības.

3.8 Mūsu reģions kļūst arvien mazāks pasaules mērogā, tāpēc mēs vairs nevaram tikpat viegli kā līdz šim iegūt sev vajadzīgās izejvielas, jo tās ir kļuvušas vajadzīgas arī daudziem citiem. Tādēļ mums jābūt divreiz gudrākiem, izmantojot izejvielas, kuras mums ir pieejamas vai kuras iegūstamas citur. Izejvielu politika patiešām nosaka mūsu sabiedrības nākotni un pat valstu drošību — tāpat kā tas ir ASV.

3.9 ES izejvielu politikas apsvērumi parāda, ka mēs nevaram paļauties tikai uz izejvielu ieguves pieaugumu. Mums ir jāizmanto izejvielas saprātīgi: tas nozīmē radīt vislielāko pievienoto vērtību no katras izlietotā materiāla tonnas.

3.10 Nav ņemti vērā arī citi saskanīgas izejvielu politikas aspekti, kaut gan to ietekme uz izejvielu pieejamību var būt pat vēl lielāka. Šāds aspekts ir, piemēram, šīs politikas saskaņotība ar citām ES politikas jomām, kam vajadzētu būt savstarpēji saskaņotām tādēļ, lai novērstu ar izejvielu pieejamību saistītas konfliktstuācijas.

3.11 Izejvielu politikai un tās īstenošanai gan ES, gan dalībvalstu līmenī jābūt precīzi saskaņotai ar rūpniecības politiku, inovācijas politiku, resursu efektivitātes, vides politiku, lauksaimniecības politiku un pasākumiem, enerģētikas un jo īpaši atjaunojamās enerģijas politiku, tirdzniecību, un konkurenci. Šī integrētā perspektīva ļaus ES rūpniecībai izmantot nepieciešamās izejvielas gudrā un ilgtspējīgā veidā, sekmējot stratēģijas “Eiropas 2020” īstenošanu.

3.12 Nav pietiekami izejvielu politiku balstīt tikai uz atsevišķu izejvielu kritisku īstermiņa nepieciešamību. Būtu jāveic nopietna analīze par vairāku ES politiku vidējā termiņa un ilgtermiņa ietekmi un jāizvērtē to sekas attiecībā uz izejvielām. Daži no galvenajiem izejvielu veidiem, kas patlaban ir viegli pieejami, īsā laika periodā var kļūt nepietiekami. Paziņojumā nav iekļauti svarīgi izejmateriāli (piemēram, dzelzsrūda un koksa ogles), lai gan to pieejamība pietiekamā apjomā un kvalitātē drīz var būt apdraudēta. Turklāt nestabilitāte un cenu pastāvīgs pieaugums veicina nenoteiktību attiecībā uz Eiropas galveno rūpniecības nozaru vērtības ķēdēm.

3.13 Piemēram, ja obligātie mērķi attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem paliks nemainīgi, tradicionālās un jaunizveidotās bioloģiskās ražošanas nozares varētu tikt apdraudētas. Tas ved uz daudz sarežģītāku diskusiju par ilgtspējību, aizstāšanu un resursu racionālāku izmantošanu. Mums ir vajadzīga politiska drosme apspriest šādus jautājumus un saskaņot atšķirīgas politikas. Vajadzības gadījumā ES jābūt drosmei, lai pārskatītu līdzšinējos lēmumus, ņemot vērā visaptverošus ietekmes novērtējumus, kuros rūpīgi jāizvērtē vērienīgo vides mērķu gala rezultāti, īpaši tur, kur ES lēmumus nepavada atbilstoši pasākumi no citu ekonomisko bloku puses.

4. Īpašas piezīmes

4.1 Reālie preču tirgi

4.1.1 Neapšaubāmi, ka konkurence primāro energoresursu (īpaši gāzes un naftas) tirgos varētu pastiprināties līdz ar pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu (9 miljardi 2050. gadā). Palielinās arī spriedze ogļu tirgū. Tādējādi, ja ES ir apņēmusies uzturēt sociālos un labklājības standartus dalībvalstīs, ir jāmobilizē visi iekšzemes primārās enerģijas avoti, tostarp arī jaunatklātās slānekļa gāzes rezerves. Protams, šādai resursu mobilizācijai jāatbilst ES vides standartiem.

4.1.2 Elektroenerģija ir priekšnoteikums pienācīgai cilvēces attīstībai. Ražošanas jaudu un pārvades tīklu nelīdzsvarota attīstība var izraisīt katastrofālas sekas, sabiedrības struktūru sociālo un ekonomisko sabrukumu. Kopējai ES enerģētikas politikai būtu jārisina visas ar investīciju vidi saistītās pretrunas un neskaidrības, lai novērstu iespējamo enerģijas ražošanas jaudu deficītu pēc 2020. gada.

4.1.3 EESK saprot, ka pārtikas piegādes nodrošinātība nestabilajos tirgos ir nopietna problēma; no otras puses, ES KLP un citām ES un valstu politikām vajadzētu būt vērstām uz šo nodrošinātību kā galveno prioritāti. EESK aicina aizsargāt produktīvās zemes lauksaimniecības vajadzībām; tas būtu jāņem vērā visās attiecīgajās politikās, kas būtu jāveido un jākoordinē tādējādi, lai novērstu šādas zemes zaudēšanu, jo īpaši, savstarpēji konkurējošu politiku vai iniciatīvu rezultātā, vai arī saistībā ar urbanizāciju. Šajā kontekstā būtu jāveido taisnīgi spēles noteikumi arī starptautiskās tirdzniecības jomā, atspoguļojot noteiktiem ģeogrāfiskiem reģioniem raksturīgos dabas apstākļus.

4.1.4 Ir vajadzīga plaša starptautiskā sadarbība arī attiecībā uz globālo tendenču un gadījuma rakstura tirgu/ražu svārstību novērtēšanu un diferenciāciju. Bīstamas tendences ir jānovērš.

4.1.5 Zinātnes sasniegumi būtu jāpiemēro, lai saglabātu un veicinātu kultūru ražību, jo samazinās aramzemes platības, un 2050. gadā būs jānodrošina pārtika aptuveni 9 miljardiem pasaules iedzīvotāju.

4.2 Preču un saistītie finanšu tirgi

4.2.1 Lai gan Eiropas Komisija pēdējos gados sākusi īstenot vairākus finanšu tirgu regulēšanas pasākumus, ieguldījumu plūsmas atvasināto finanšu instrumentu tirgū turpina ievērojami attālināties no risku seguma funkcijas, kurai tās bija paredzētas, un tiek virzītas uz spekulatīva rakstura īstermiņa operācijām. Tas ļoti izkropļo cenas un rada būtiskus zaudējumus vājākajiem tirgus dalībniekiem, jo īpaši patērētājiem un MVU.

4.2.2 EESK piekrīt Komisijas secinājumam, ka ir nepieciešams labāk izprast preču materiālo un finanšu tirgu mijiedarbību. Mēs atbalstām arī ierosināto virzību uz labāku pārredzamību un pat atbildību no tiem tirgus dalībniekiem, kuri pārkāpj vienošanās noteikumus. Kā turpmākās attīstības un inovācijas galvenā prioritāte būtu jāsekmē individuālu tirgus dalībnieku, galvenokārt MVU, piekļuve finansējumam.

4.3 Eiropas Izejvielu iniciatīva

4.3.1 Komiteja atzinīgi vērtē šo iniciatīvu kā svarīgu stratēģijas “Eiropa 2020” sastāvdaļu. Tajā ir atspoguļots arī resursu izmantošanas efektivitātes jēdziens, kaut gan šīs abas politikas ir maksimāli jāsaskaņo virzībā uz augstāko sasniedzamo atbilstības līmeni un augstāko pievienoto vērtību ES iedzīvotājiem.

4.3.2 Tomēr Izejvielu iniciatīvas kritiskuma jēdziens būtu vispārīgāk jāpārskata un būtu vajadzīgs detalizēts novērtējums par attiecīgo politiku spektru kopumā. Šādas holistiskas pieejas rezultātā būtu jāpanāk pienācīga politikas atbilstība, kas savukārt radītu daudz lielāku sinerģisko ietekmi.

4.3.3 No otras puses, kritisko materiālu saraksts ir labs ceļvedis attiecībā uz prioritātēm, kas būtu īstenojamas ES līmenī jaunizveidotajam ES diplomātiskajam dienestam izejvielu diplomātijas ietvaros.

4.3.4 Protams, šis saraksts būtu regulāri jāpārbauda pēc noteiktajiem kritērijiem, lai noskaidrotu, vai joprojām ir attiecināma sarakstā norādītā steidzamība. Atbilstīgu datu un tehnisko un tirgus zināšanu nepieciešamība ir neapstrīdama izejvielu iniciatīvas kontekstā.

4.3.5 Neapšaubāmi, ka šāds izejmateriālu deficīts prasa arī regulāri pārbaudīt resursu efektivitāti. No otras puses, pastāvīgi augošās cenas ir vislabākais stimuls efektivitātei, kas ir nepieciešama jebkurai ilgtspējīgai uzņēmējdarbībai. Darbības standarti un ekodizains var palīdzēt pastāvīgos centienos panākt visaugstāko resursu efektivitāti.

4.3.6 Pieaugošā izejmateriālu deficīta un cenu kāpuma draudi būtu jāanalizē mikroekonomikas līmenī, lai parādītu to ietekmi uz konkurētspēju un darba vietām apdraudētajās nozarēs.

4.3.7 ES izejvielu tirdzniecības stratēģijai jābūt jūtīgai un pietiekami elastīgai. Tā kā reālā tirdzniecība notiek galvenokārt divpusējos atsevišķu dalībvalstu ietvaros, vienotas ES tirdzniecības politikas īstenošana ir vēl jo grūtāka. Acīmredzami ne pārāk daudz var sagaidīt no PTO, lai gan savstarpējo vienošanos noteikumi būtu jāievēro uzticamības veidošanas procesā.

4.3.8 Izejvielu trūkums, no otras puses, veicina pētniecību un attīstību un inovācijas procesu gan resursu efektivitātes uzlabošanas, gan izejvielu atbilstošas aizstāšanas virzienā. Jāatzīmē, ka daži no kritiski svarīgiem materiāliem ir būtiski nepieciešami augstas veiktspējas tehnoloģijās, tādējādi mēs atrodamies sava veida apburtā lokā.

4.3.9 Komisijai būtu jāiesaista Eiropas svarīgākās ražošanas nozares, jo īpaši, izmantojot to Eiropas tehnoloģiju platformas (ETP) konkrētā partnerības iniciatīvā par izejvielām saskaņā ar EK pamatiniciatīvas paziņojumu “Inovācijas Savienība”, ņemot vērā dažu izejvielu kvalitātes standartu pasliktināšanos pēdējos gados. Ir vajadzīgs arvien vairāk kvalificētu darba vietu, lai realizētu jauninājumu augsto potenciālu ražošanas procesos.

4.3.10 Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt pamatnostādnes, lai saskaņotu konkurējošas minerālu ieguves darbības ar Natura 2000 vides aizsardzības tiesību aktu prasībām. Tām ir būtiska nozīme taisnīgu, veselīgu un ilgtspējīgu nosacījumu veidošanā un iekšzemes izejvielu piegādes nodrošināšanā, kas ir viens no visu izejvielu politikas pīlāriem.

4.3.11 EESK vērš uzmanību uz savu atzinumu par otrreizējo izejvielu pieejamību (1) un vēlreiz apstiprina tajā sniegtos secinājumus un ieteikumus. Būtu jāatzīmē ieteikums par instrumentu elastību, lai šīs otrreizējās izejvielas, cik vien iespējams, noturētu ES.

4.3.12 Komitejai arī trūkst informācijas par izejvielu politikas ietekmi uz nodarbinātību, jo īpaši, apdraudēto darba vietu daudzuma ziņā, ja politikas mērķi netiks sasniegti.

4.4 Jābūt arī nopietnai diskusijai par vissliktākajiem attīstības modeļiem, piemēram, dažu kritiski svarīgu izejvielu pagaidu nepietiekamību īstermiņā. Politika, lai mazinātu šādu ietekmi uz Eiropas rūpniecību, var arī ietvert lēmumu izmantot attiecīgo materiālu stratēģiskās rezerves. Šādas politikas ir apspriestas ārpus Eiropas esošās valstīs (ASV, Koreja un Japāna); kaut gan tām varētu būt noteikta nelabvēlīga ietekme uz preču tirgiem, tās varētu palīdzēt pārvarēt attiecīgo izejvielu trūkumu noteiktā laikposmā, kad izejvielas nav pieejamas tirgū pietiekamā daudzumā.

Briselē, 2011. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) EESK atzinums par tematu “Otrreizējo izejvielu pieejamība (melno metālu metāllūžņi, otrreizēji pārstrādāts papīrs u.c.)”, OV C 107, 06.04.2011., 1. lpp.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/82

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Reģionālās politikas ieguldījums stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētajā gudrā izaugsmē”

COM(2010) 553 galīgā redakcija

2011/C 318/13

Ziņotājs: CEDRONE kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 20. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Reģionālās politikas ieguldījums stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētajā gudrā izaugsmē”

COM(2010) 553 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2011. gada 24. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 114 balsīm par, 6 balsīm pret un 9 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi

1.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka Eiropas Savienībai, lai risinātu pašreizējās un gaidāmās problēmas, ir vajadzīga gudra izaugsme atbilstīgi stratēģijai “Eiropa 2020”. Liela daļa ES saskaras ne tikai ar problēmām, kā vāja izaugsme, nepietiekama pētnieciskā, izstrādes un novatoriskā darbība, bet arī ar citiem grūti atrisināmiem jautājumiem, piemēram, augsts bezdarba līmenis, it sevišķi jauniešu vidū, sociālās problēmas, nabadzība un integrācija, skolas solu priekšlaicīgi pametušie jaunieši bez vajadzīgajām darba prasmēm, kā arī demogrāfiskās problēmas un budžeta ierobežojumi.

1.2 Kohēzijas politika sākotnēji tika izveidota, lai aizsargātu Eiropas sabiedrības modeli, kurā brīvas konkurences un sociālas tirgus ekonomikas nosacījumi ir saistīti ar solidāriem mērķiem un konkrētu prioritāšu sekmēšanu ekonomiskās, sociālās un teritoriālās attīstības jomā, kā paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantā.

1.3 Komiteja piekrīt Eiropas komisāra Johannes Hahn teiktajam (1), ka reģionālā politika ir svarīgs instruments stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai, jo tajā izvirzīto mērķu sasniegšana lielā mērā būs atkarīga no vietējā un reģionālajā līmenī pieņemtajiem lēmumiem.

1.4 EESK uzskata, ka vienam no svarīgākajiem ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politikas mērķiem, uz kuru Komisijai jāatsaucas saistībā ar stratēģijā “Еiropa 2020” paredzēto gudro izaugsmi (2), arī turpmāk jābūt šādam: visā ES sekmēt harmonisku attīstību, lai pirmām kārtām samazinātu atšķirības starp dažādiem reģioniem attīstības līmeņa ziņā un tādējādi ļautu tiem pilnībā integrēties Eiropas Savienībā.

1.5 Lai arī EESK pozitīvi un atzinīgi vērtē Komisijas nodomu, neizkliedējot resursus, “reģionos veicināt inovāciju un vienlaikus nodrošināt, ka ES, dalībvalstu un reģionālais atbalsts papildina cits citu inovācijas, pētniecības un izstrādes (. .) jomā”, tā tomēr uzskata, ka pētniecības finansēšanai būtu jāizmanto arī visi pārējie fondi, nevis tikai kohēzijas politika.

1.6 Komisijas paziņojums par reģionālās politikas ieguldījumu gudrā izaugsmē jāuzskata par papildinājumu izmēģinājuma iniciatīvai “Inovācijas Savienība” un par stimulu uzsākt pastiprinātu ieguldīšanu inovācijā, nevis gaidīt nākamo finanšu plānošanas periodu, kurā stratēģijai “Eiropa 2020” neapšaubāmi būs prioritāra nozīme kohēzijas fondu kontekstā (3).

1.7 EESK izsaka bažas, ka kohēzijas politika tiek sadrumstalota un novirzīta no tās sākotnējiem mērķiem, proti, finansēt reģionālās attīstības atšķirību novēršanu, izmantojot nozaru politikas pasākumus, kā teikts arī Lisabonas līgumā. Jānodrošina, ka tādā pieejā ir ņemtas vērā problēmas, vajadzības un iespējas, proti, sākotnējā situācija attiecīgajos reģionos un dalībvalstīs, un ka tā nemazina kohēziju ne tikai no ekonomiskā, sociālā un teritoriālā viedokļa, bet gan galvenokārt no politiskā un kultūras aspekta.

1.8 EESK par vissvarīgāko uzskata Komisijas piedāvāto pētniecības un inovācijas atbalsta politiku, tomēr uzsver, ka minēto jautājumu risināšanā liela uzmanība jāpievērš teritoriālajām īpatnībām. Jauninājums kādā ražošanas procesā var būt tādu pētījumu rezultāts, ko citā vietā veikušas citas personas, nevis tās, kuras attiecīgajā vietā īsteno ražošanas procesu, un tādēļ uzmanība jāpievērš arī inovācijas procesu pārnesamības un reproducēšanas iespējai un to izplatīšanai teritoriālā mērogā. Jebkurā gadījumā pozitīvi vērtējams ir mēģinājums izveidot sinerģiju starp kohēzijas politiku un citām ES politikas jomām un uzlabot Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) izmantošanu.

1.9 EESK piekrīt Komisijas paziņojumā teiktajam, ka gudras izaugsmes īstenošanā būtu jābalstās uz vietējo struktūru, kuras pamatā ir konkrētas nozaru, rajonu, uzņēmumu kopu vai makroreģionu vajadzības, un jāiesaista jau esošie un/vai jauni pētniecības institūti un augstskolas, vietējie uzņēmumi un saziņas tīkli, kas var veicināt teritorijas nostiprināšanos un attīstību, atbalstot specializāciju un reģionālo pārvaldību.

1.10 EESK uzskata arī, ka kohēzijas politika un stratēģija “Eiropa 2020” jāizskata attiecīgā Eiropadomes sanāksmē. Kohēzijas politika nedrīkst no stratēģiski nozīmīgas ES politikas pārvērsties par otršķirīgu politiku, un nedrīkst iedomāties, ka tā viena pati var būt stratēģijas “Eiropa 2020” virzītājspēks.

1.11 Iepriekš minētais Komisijas priekšlikums nevis jāizmanto, lai, solot sasniegt cēlus mērķus, līdzekļus izkliedētu reģionos, tostarp bagātajos reģionos, bet gan jāuztver kā iespēja, kas ļauj panākt vispārēju konverģenci starp reģioniem un, izmantojot kopīgus rādītājus, apliecināt ES kohēzijas koncepcijas izcilību.

1.12 Tāpat noteikti jānodrošina, ka visas dalībvalstis var piedalīties dažādās ES programmās un veicināt sinerģijas veidošanos starp dažādām Kopienas programmām, vienkāršojot procedūras un “nojaucot mūrus” starp dažādiem ģenerāldirektorātiem (proti, Komisijas iekšējām struktūrām kopumā), starp dalībvalstīm un reģioniem, un apzinoties, ka administrācija kalpo pilsoņiem, uzņēmumiem un sabiedrībai un vienkāršo to dzīvi, nevis otrādi.

1.13 Komiteja uzskata, ka Komisija ļoti pareizi iesaka inovācijas jomā pielietot plašu pieeju un neaprobežoties vienīgi ar tehniskiem vai tehnoloģijas jautājumiem. Tomēr Komiteja vēlas, lai Komisija lielāku uzmanību pievērstu tam, kādas ir praktiskās iespējas dažādām ieinteresētajām pusēm izmantot inovācijas programmas. Piemēram, MVU varētu izmantot inovācijas programmas, bet tikai nedaudzi no tiem nodarbina pētniekus. Daudzi MVU patiešām ir inovatīvi, taču tie neizmanto iespējas, kas ļauj saņemt atbalstu ES programmu ietvaros, lai gan tie gūtu ievērojamu labumu to tāda atbalsta. Būtu jāpalielina riska kapitāla pieejamība, tādēļ būtu vēlams uzlabot JEREMIE programmu, tomēr tās izmantošanai nav jābūt obligātai. Lēmums par to, vai izmantot subsīdijas, aizdevumus vai šo abu instrumentu kombināciju, kā arī par tematisko piemērošanas jomu, būtu jāatstāj dalībvalstu ziņā. Turklāt šajā jomā nepieciešama vienkāršošana.

1.14 Šajā sakarā noderīga var būt jaunas formas efektīva partnerība — VIENOŠANĀS PLATFORMA —, kurā inovācijas stratēģijas veicināšanas nolūkā piedalītos visas ieinteresētās publiskā un privātā sektora puses, tai skaitā bankas, un kuras pamatā būtu vienkārši, skaidri un iedarbīgi noteikumi, ar ko projektu īstenošanas laikā noteiktu termiņus, kā arī atbildību un iespējamas sankcijas.

1.15 Turklāt EESK uzskata, ka pilnīgi jāmaina pašreizējā Komisijas pieeja, kurā uzmanība pievērsta galvenokārt programmu formālajiem aspektiem, nevis saturam un sasniegtajiem rezultātiem, kas ir galvenais mērķis.

1.15.1 Tā vietā nepieciešams paralēls un konkrēts atbalsts, kura pamatā ir divu pretēju polu — iekavētā panākšanas un inovācijas — teritoriālā analīze.

1.16 EESK pauž nožēlu par ievērojamo nevienlīdzību, kas valda ne tikai starp ES reģioniem, bet arī atsevišķu dalībvalstu teritorijā. Nevienlīdzība izpaužas arī pētniecības un izstrādes, kā arī inovācijas jomā, un tādēļ līdz 2020. gadam ir jānostiprina ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politika.

1.17 Tajā pašā laikā EESK norāda, ka ES dalībvalstīm pasaules tirgū arī aizvien vairāk jākonkurē ar jaunajām industrializētajām valstīm, kurās strauji attīstās arī pētniecības un izstrādes, kā arī inovācijas joma un kuras jau ir aizsteigušās priekšā, piemēram, progresīvo tehnoloģiju jomā.

1.18 Tādēļ EESK atzinīgi vērtē stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros izstrādāto iniciatīvu “Inovācijas Savienība” un to, ka ar paziņojumu par gudru izaugsmi Eiropas Komisija pievēršas konkrētām problēmām un piesaista reģionālo politiku, jo, lai gan atjaunošanu lielā mērā sekmē decentralizēti pasākumi, to iespējams īstenot tikai ar atbalstu un politiskiem pasākumiem, kuriem jābūt vienādiem visā ES.

1.19 EESK piekrīt viedoklim, ka jāizmanto reģionālās īpatnības un tādēļ ir vajadzīgi pavisam jauni sadarbības veidi ar visiem valsts, reģionālajā un vietējā līmenī pieejamiem resursiem.

1.20 EESK uzskata, ka lielāka pievēršanās inovatīvām darbavietām atbilst gudras izaugsmes politikai un pārdomātas specializācijas stratēģiju izstrādei (4). Atzinumā SC/034 par tematu “Inovatīvas darbavietas — ražīguma un kvalitatīvas nodarbinātības avots” Komiteja uzsver, ka inovatīvas darbavietas ir stratēģijas “Eiropa 2020” galvenais elements. EESK iesaka Komisijai pamatiniciatīvas “Inovācijas Savienība” ietvaros uzsākt izmēģinājuma projektu saistībā ar inovatīvām darbavietām.

1.21 Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija plāno nākamajam gadam vērienīgāku pētniecības programmu publiskajam sektoram un sociālajiem jauninājumiem. EESK atbalsta inovācijas rezultātu apkopojuma ieviešanu publiskajā sektorā, ES sociālās inovācijas jomā paredzētos izmēģinājuma projektus, ar ko atbalstīs sociālajā inovācijā iesaistītos dalībniekus, un Eiropas Sociālā fonda programmās iekļautos priekšlikumus attiecībā uz sociālo inovāciju. Komiteja piekrīt arī tam, ka jāiesaista pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Minētās iniciatīvas var uzskatīt par ieguldījumu gudrā izaugsmē.

1.22 EESK atbalsta ideju, ka jāizstrādā pārdomātas specializācijas stratēģijas, kas vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāveido pašām atbilstīgi to īpašajām vajadzībām un ņemot vērā to attīstības līmeni. Dažos reģionos gudra izaugsme vēl joprojām nozīmē veidot telekomunikācijas, enerģētikas vai ūdens apsaimniekošanas jomā nepieciešamo infrastruktūru.

1.23 Reģionālā politika, it sevišķi ES reģionālais finansējums, ir nepieciešams, lai sasniegtu gudru izaugsmi un acīmredzami paustu aicinājumu un palīdzētu valstu un reģionālajām valdībām izstrādāt pārdomātas specializācijas stratēģijas, kas ļauj reģioniem noteikt to priekšrocības.

1.24 Kā Komisija apgalvo paziņojumā, resursu koncentrēšana uz nelielu skaitu darbību nodrošinātu, ka līdzekļus izmanto efektīvi un lietderīgi, un sekmētu privātos ieguldījumus ar noteikumu, ka prioritārās darbības jomas un ieguldījumus nosaka attiecīgas vietējās pašvaldības un to partneri, kas pārstāv ekonomikas jomu un sociālo sabiedrību.

1.25 Jāsecina, ka stratēģijas “Eiropa 2020” un kohēzijas stratēģijas mērķi ir saskaņoti. Kohēzijas politika, pateicoties savai vienreizējai daudzlīmeņu pārvaldības struktūrai, var radīt stimulus un sniegt konkrētu atbalstu, lai stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi gūtu atsauksmi vietējā un reģionālajā, kā arī starpreģionālajā un makroreģionu līmenī. To īstenošanai institucionālajā struktūrā trūkst kopēju finanšu un juridisku instrumentu, kuru mijiedarbība ļautu palielināt efektivitāti.

1.25.1 Tādēļ būtu vēlams ieviest ciešāku sadarbību, lai sasniegtu iepriekš minētos mērķus.

2. Priekšlikumi

2.1 Definīcijas: inovācijai ir vairākas definīcijas. “Inovācijas Savienības” programmā šis jēdziens nozīmē pārmaiņas, kas paātrina un uzlabo procesu, kā izstrādāt, veidot, ražot un izmantot jaunus produktus, ražošanas procesus un pakalpojumus. Tās ir pārmaiņas, ka rada vairāk darba vietu, uzlabo cilvēku dzīvi un veido labāku un ekoloģiski domājošu sabiedrību. Komiteja atbalsta šo definīciju galvenokārt jau tādēļ, ka tā aptver vairākas politikas jomas.

2.1.1 Minētā definīcija liecina vienlaikus par to, ka inovācijas programmās un sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas jomā jāiesaistās vairākiem Eiropas Komisijas ģenerāldirektorātiem un ka visiem ES finanšu līdzekļiem jāveicina attīstība.

2.2 Resursu apvienošana. EESK uzskata: lai panāktu, ka reģionālā inovācija ir instruments ES izaugsmes potenciāla atraisīšanai, jāizmanto arī citi Kopienas resursi, piemēram, KLP (vismaz tad, kad runa ir par ieguldījumiem inovācijas un gudras izaugsmes veicināšanā lauksaimniecības nozarē) un Eiropas Sociālais fonds. Turklāt jāizveido sinerģija starp Kopienas finanšu instrumentiem un valstu un reģionālajiem instrumentiem, un tie savstarpēji jāsaskaņo. Visām dalībvalstīm jābūt izdevībai pilnībā izmantot ES finanšu instrumentu piedāvātās iespējas, un turklāt ir vajadzīga vienkāršošana šajā jomā.

2.3 Prioritāšu noteikšana. EESK uzskata, ka jākonkretizē inovācijas veidi, taču jāsaglabā reģionos izplatītie veidi un jāizvēlas programmas, attiecīgās nozares (piemēram, ilgtspējīga attīstība, enerģija, vide, transports utt.) un iesaistāmie reģioni, ņemot vērā to problēmas, vajadzības un iespējas, proti, sākotnējo situāciju, un uzņēmējdarbības kultūru, pētniecības apstākļus un spēju atjaunot iekārtas vai mainīt ražošanu. Jāuzlabo saikne starp makroreģioniem, un jāizbeidz politika, kuras pamatā ir nelielu līdzekļu piešķiršana daudzām nozarēm un reģioniem. Prioritātes jāizvēlas, valsts iestādēm, privātajam sektoram un organizētai pilsoniskajai sabiedrībai vienojoties dažādos līmeņos.

2.4 Izzināšana, paziņošana un informēšana. Svarīgi ir izplatīt pozitīvu pieredzi un dalīties tajā starp attiecīgajām nozarēm un teritorijām, tāpēc Komisijas programmās jāparedz atbilstoša komunikācijas un informācijas stratēģija.

2.5 Apmācība ir vēl viens svarīgs instruments, ko var izmantot, lai sasniegtu šeit izskatāmajā Komisijas paziņojumā izvirzītos mērķus. Ļoti noderīgi būtu sevišķi jauniešu vidū veicināt inovācijas kultūras izplatīšanu. Turklāt EESK uzskata, ka tas veicinātu līdzekļu izmantošanu, samazinātu neizmantoto līdzekļu apjomu un novērstu nevajadzīgus tēriņus, tādējādi ļaujot lietderīgi izmantot līdzekļus un atbalstīt teritoriālo pārvaldību.

2.6 Partnerības uzlabošana. EESK uzskata, ka priekšroka jādod programmām un projektiem, ko MVU apvienības vai pastāvošie pētniecības centri jau izveidojuši kopā ar darba ņēmēju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un ar vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību. Visos līmeņos sistemātiski izmantota partnerība sniedz ievērojamu pievienoto vērtību, tāpēc prioritāte būtu jādod saskaņā ar šādu pieeju izstrādātiem projektiem. Tas būtu liels atbalsts arī teritoriālajai pārvaldībai.

2.7 Rezultātu novērtēšana. Tam jābūt obligātam nosacījumam, kas Komisijai pārliecinoši jāatbalsta. Tas jāveic, izmantojot kopīgus rezultātu novērtēšanas parametrus un sistēmas gan attiecībā uz inovāciju, gan pētniecību, kas ir prioritārais Komisijas un ES mērķis. Reģionos vai teritorijās, kam nav pieejami līdzekļi vai kas tos neizmanto, valstis un/vai Komisija, kurai būtu jāvada šis process, paredz citus darbības veidus.

2.8 Jāatbalsta publiskā un privātā sektora sadarbība, arī izmantojot jauktu finansējuma sistēmu īpaši svarīgām programmām gan pētniecības, gan inovācijas jomā.

2.9 Aicinājums dalībvalstīm kopā ar Komisiju un ES rīkoties izlēmīgāk. Vairākkārtīgi minēto iemeslu dēļ tām nav jāatsakās no savas lomas. Priekšroka jādod starpreģionāliem projektiem, kam ir Eiropas ievirze un dimensija, un Komisijai atkal jāuzņemas vadošā loma izstrādes, ieviešanas un it īpaši rezultātu novērtēšanas posmā.

2.10 Atbalsta un padoma sniegšanas sekmēšana. EESK uzskata, ka MVU un it sevišķi mikrouzņēmumiem, kas nenodarbina pētniekus un ekspertus, minētā trūkuma novēršanai ir vajadzīga viegla piekļuve efektīvam un pienācīgam atbalstam un padomam. Tāpēc ir vajadzīga politika, kas ļautu atbalstīt starpniekorganizācijas, lai, piemēram, izmantojot līgumus par reģionālajiem mērķiem un padomdevēju darbavietu finansējumu inovācijai starpniekorganizācijā, atbalstītu to darbību saistībā ar palīdzības un padoma sniegšanu.

2.11 Skaidrāka saziņa. EESK uzskata, ka saziņai jābūt vienkāršākai un skaidrākai attiecībā uz izvirzītajiem mērķiem. Pieeja būtu pilnīgi jāmaina, priekšlikumu izvirzīšanā būtu jāizmanto augšupēja pieeja, jo naudai ir jāseko idejām, nevis otrādi.

2.12 Vienkāršošana visos līmeņos ir galvenais mērķis. Vienmēr jāizmanto vienkāršošanas stratēģija, lai, ieviešot standartveidlapu un pamatojoties uz principu “darīt tikai vienu reizi”, ietaupītu laiku un samazinātu izmaksas, jāpaātrina arī maksājumi, jāatvieglo priekšfinansējuma piešķiršana uzņēmumiem, īpaši MVU gadījumā, un, visbeidzot, jāsaskaņo finanšu noteikumi un jāievieš vienota revīzijas sistēma visās iestādēs.

3. ES budžeta pārskatīšana, kohēzija un gudra izaugsme

3.1 Komisija paziņojumā par budžeta pārskatīšanu plaši pievēršas kohēzijas politikai un daudz mazāk, piemēram, KLP, kurai joprojām paredzēti 43 % Kopienas izdevumu. Kohēzijai paredzētās nodaļas nosaukums ir “Integrējoša izaugsme”. Nosaukums skan daudzsološi, taču tas jāīsteno praksē.

3.2 Nosaukumi ir pārāk vispusīgi: a) kohēzijas politika un stratēģija “Eiropa 2020”, b) labāka koncentrācija un saskaņotība, c) kopējs stratēģisks satvars, d) attīstības un ieguldījumu partnerības līgums, e) izdevumu kvalitātes uzlabošana. Izņemot pēdējo mērķi, kas ir nozīmīgs, citiem jau vajadzēja būt sasniegtiem.

3.3 EESK pozitīvi vērtē Komisijas centienus un priekšlikumus, ar ko paredz izveidot sinerģiju starp kohēzijas politiku un pārējām ES un dalībvalstu politikas jomām, tai skaitā dažām stratēģijā “Eiropa 2020” minētajām prioritātēm, tomēr tā uzskata, ka jāizmanto visi pieejamie resursi, lai sasniegtu gudras izaugsmes mērķus.

3.4 Budžeta pārskatīšanas laikā būtu jāizmanto iespēja saskaņot kohēzijas politiku, KLP un stratēģiju “Eiropa 2020”, ņemot vērā stabilitātes paktu, kas pašlaik tiek pārskatīts. Tas ļautu izvērtēt un pārstrukturēt ES un euro zonas valstu budžetu (piemēram, izglītību un pētniecību nevajadzētu uzskatīt par vispārējām izmaksām).

3.5 Palīdzība maziem un vidējiem uzņēmumiem ir galvenais uzdevums, kura atrisināšana ļauj sekmīgi īstenot priekšlikumu. Šajā sakarā jāvienkāršo un jāatvieglo finansējuma piešķiršana, piemēram, apdrošinot pret risku, kas saistīts ar aizdevumu piešķiršanu saskaņā ar pārskatītajā Mazās uzņēmējdarbības aktā (SBA — Small Business Act) apstiprinātajiem principiem vai ar tiešu inovācijas finansējumu, un paredzot atbalsta un palīdzības pasākumus. To var panākt arī, nostiprinot un izmantojot MVU un mikrouzņēmumu apvienības. Lēmums par to, vai izmantot subsīdijas, aizdevumus vai šo abu instrumentu kombināciju, būtu jāatstāj dalībvalstu ziņā.

4. Piezīmes

4.1 EESK atzinīgi vērtē pasākumus, ko Komisija paredzējusi veikt, lai, nodrošinot finansējumu, kas atbilst MVU un mikrouzņēmumu stāvoklim, veicinātu mērķu sasniegšanu, īpaši attiecībā uz sasniegto rezultātu analīzi un informāciju par tiem, kā arī riska kapitāla un garantiju piešķiršanu inovācijas jomā aktīvajiem MVU.

4.2 Komisijas paziņojumā minētās piecas pārdomātas specializācijas jomas ne tikai ir pārāk vispārīgas, bet arī attiecas uz ļoti atšķirīgām nozarēm un atsauces jomām. Tās nav balstītas uz reģionālo teritoriju īpatnībām, neveicina iespējamu sinerģiju, ko rada inovāciju veicinoša politika, kura paredzēta citās Kopienas ietekmes jomās (konkurence, lauksaimniecība, iekšējais tirgus, vide un enerģija, izglītība utt.) vai citās Kopienas programmās. Turklāt, piemēram, sociālā ekonomika, vispār nav pieminēta. Tāpat arī nav paredzēta ne sociālo partneru, ne citu organizētas pilsoniskās sabiedrības dalībnieku iesaistīšana tādu politikas pasākumu izstrādē un īstenošanā, kas saistīti ar pārdomātu specializāciju.

4.3 Nemaz nav minēta arī vajadzība saskaņot Kopienas ierosmi inovācijas jomā ar inovācijas politiku tajās dalībvalstīs, kuru rīcībā ir neapšaubāmi lielāki resursi un kuras jau ir izstrādājušas un sākušas īstenot pētniecības programmas un pasākumus tajās nozarēs, kas varētu sekmēt pētniecību un izstrādi. Tāpat arī nemaz nav analizēti iemesli, kāpēc nav bijis iespējams vai kas ir traucējis izmantot līdzekļus — tas ir vissvarīgākais jautājums vispār. Un lai vēl saka, ka Eiropas Komisija daudz analizē!

4.4 Kad Komisija apgalvo, ka daži reģioni konkurē pasaules tirgū, bet citi reģioni cenšas sasniegt šādu līmeni, tā uzmanību pievērš reģioniem, kuros ir labāki apstākļi. Tas tomēr nenozīmē, ka daži reģioni ir pilnībā atpalikuši. Lai novērstu minēto nevienlīdzību, reģionālā politika jāveido tā, lai tās galvenais mērķis būtu aizvien vairāk orientēts uz vāju reģionu attīstību, kas ir arī kohēzijas politikas mērķis.

4.5 EESK pauž bažas par to, ka plaisa starp bagātiem un nabadzīgiem ES reģioniem pastāvīgi palielinās un ka ES dalībvalstis ar vāji attīstītu ekonomiku ir arī tās, kas pētniecības, izstrādes un inovācijas ziņā ir atpalikušas visvairāk. Tā tomēr piebilst, ka no jaunā rezultātu apkopojuma izriet, ka tieši pētniecība un izstrāde paver vislielākās iespējas izaugsmei mazāk attīstītās valstīs un reģionos.

4.6 Šajā sakarā Eiropas Komisijai jāsadarbojas ar dažādām dalībvalstīm, lai pētniecības un izstrādes, kā arī inovācijas politiku īstenotu tā, ka bagātie dalībvalstu reģioni nav vienīgie resursu saņēmēji un lai līdzekļu sadale valstu līmenī nerada vēl lielāku nevienlīdzību.

4.7 Paziņojums veido pamatu dažādiem tehniskiem pētniecības instrumentiem, ko var plaši izmantot inovācijas sekmēšanai. Tie ir aizdevumi ar atvieglotiem nosacījumiem, aizdevumu garantijas un riska kapitāls. Arī EIB grupa ir viena no iestādēm, kurai vajadzētu saņemt papildu resursus, ko piešķirt pirmām kārtām MVU.

Briselē, 2011. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Runa, ar ko komisārs uzstājās janvārī, kad publiskoja paziņojumu “Reģionālā politika, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā līdz 2020. gadam”, proti, izaugsmi, ko var uzskatīt par “viedu vai gudru”.

(2) COM(2010) 553 galīgā redakcija.

(3) Turpat.

(4) Jauni ziņojumi no Dānijas liecina, ka, lai gan budžets un darbinieku skaits ir samazināts, slimnīcas ir uzlabojušas savu efektivitāti, t.i., palielinājies operāciju skaits, un darbinieki tajā pašā laikā ir vairāk apmierināti ar darba apstākļiem. Darba metodes ir mainījušās, dažos gadījumos ārstiem ir aizliegta papildnodarbošanās un pacientu aprūpe ir uzlabojusies. Minētie ziņojumi apliecina, ka arī pacientu apmierinātība ir palielinājusies (no tā izriet, ka ir nevis jāsamazina budžeti, bet gan jāmaina darba metodes un darba organizēšana).

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/87

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata “Par PVN nākotni. Virzībā uz vienkāršāku, stabilāku un efektīvāku PVN sistēmu” ”

COM(2010) 695 galīgā redakcija

2011/C 318/14

Ziņotāja: MADER kdze

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 1. decembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Zaļā grāmata “Par PVN nākotni. Virzībā uz vienkāršāku, stabilāku un efektīvāku PVN sistēmu””

COM(2010) 695 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 24. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (14. jūlijā sēdē), ar 161 balsi par un 10 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Komiteja pilnībā atbalsta Komisijas ierosmi apsvērt vispārēju PVN sistēmas pārskatīšanu, jo sākotnējie “pagaidu” noteikumi par šo 1967. gadā ieviesto nodokli ir daudzkārt kritizēti. Zaļā grāmata ir tikai sākums procedūrai, kas droši vien būs gara, grūta un sarežģīta un kuras panākumi būs atkarīgi no dalībvalstu patiesas gribas izveidot “vienkāršāku, stabilāku un efektīvāku” sistēmu.

1.2 Pašreizējā sistēmā laika gaitā ir ieviestas daudzas izmaiņas. Komisija ir ierosinājusi uzlabojumus nolūkā sistēmu padarīt efektīvāku un pieskaņot to vienotā tirgus principiem. Dalībvalstis ir apstiprinājušas vairākus pasākumus attiecībā uz organizāciju, administrāciju sadarbību un automatizāciju. Citi pasākumi ir bijuši lielākoties administratīvi un organizatoriski. Taču Padome līdz šim ir noraidījusi priekšlikumus reformēt sistēmu kopumā.

1.3 Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka visaptveroša PVN sistēma samazinātu lietotājiem darbības izmaksas, administratīvo slogu administrācijai un publiskajām finansēm kaitējošus krāpšanas mēģinājumus. Turklāt jāņem vērā uzņēmumu vajadzības, jo tieši uzņēmumiem ir jāadministrē nodokļa iekasēšana, un neefektīva nodokļu sistēma rada kaitējumu gan uzņēmumiem, gan patērētājiem. Komiteja jau agrāk ir norādījusi, ka vajadzētu arī pievērst lielāku uzmanību PVN noteikumiem finanšu pakalpojumu jomā (1), un jo sevišķi paredzot iespēju ieviests finanšu nozarē jaunu nodokli, kas balstītos uz naudas plūsmām vai līdzīgiem apsvērumiem, un ka Komisijai būtu jāizvērtē priekšrocības, ko radītu jaunā nodokļa izstrāde PVN ietvaros (2).

1.4 Īpaši delikāts jautājums ir pārrobežu darījumu aplikšana ar nodokli. No racionālā viedokļa nodoklis būtu jāiekasē izcelsmes dalībvalstī ar tādiem pašiem nosacījumiem kā iekšējā tirdzniecībā. Grūtības panākt dalībvalstu vienošanos par noteikumiem ir likušas Padomei izvēlēties vienkāršāko risinājumu — iekasēt nodokli galamērķa dalībvalstī, taču paredzot izņēmumus, galvenokārt pakalpojumiem. Komisija tagad ierosina alternatīvus risinājumus, bet ir skaidrs, ka ideālu risinājumu ir grūti atrast.

1.4.1 Komiteja uzskata, ka jebkurā gadījumā jāizvairās no radikālām pārmaiņām, bet izmaiņas jāievieš pakāpeniski. Vislabākais risinājums, iespējams, būtu vispārēji piemērot nodokļa uzlikšanu galamērķa dalībvalstī, saglabājot pašreizējās sistēmas principus. Vienlaikus vajadzēs plaši ieviest apgrieztās maksāšanas mehānismu — vispirms brīvprātīgi un pēc tam vispārēji kā obligātu normu. Administratīvās vienkāršošanas nolūkā obligāti jāizveido uzņēmumiem paredzēta vienas pieturas aģentūra.

1.5 Zaļajā grāmatā ierosināts apkopot visu ieinteresēto pušu piezīmes un ierosinājumus, ko vēlāk Komisija izmantotu priekšlikumu formulēšanai. Lai to paveiktu, dokumentā, ko nav iespējams īsi apkopot, uzdoti 33 jautājumi, uz kuriem Komiteja sniedz atbildes. Plašāku izklāstu skatīt šā atzinuma 5. punktā.

2. Ievads

2.1 Jau daudzus gadus PVN sistēmas uzlabošana ir viena no Komisijas fiskālās politikas prioritātēm. Šis nodoklis, ko 1967. gadā noteica kā vienotu nodokļu sistēmu visām ES dalībvalstīm, veido nozīmīgu to ieņēmumu daļu (vairāk nekā 20 %). Turklāt daļu no iekasētā PVN iemaksā ES budžetā; tāpēc ir saprotama Komisijas tiešā ieinteresētība aizsargāt savas intereses, nodrošinot nodokļa piemērošanu cik vien iespējams efektīvi.

2.2 PVN sistēma, kas ir svarīgs dalībvalstu ieņēmumu avots, nebūt nav apmierinoša, un to ir daudz kritizējušas gan dalībvalstis, gan citas ieinteresētās puses, konkrēti, uzņēmumi un patērētāji. Komisija jau ilgu laiku cenšas to ņemt vērā un ierosināt uzlabojumus, kas sistēmu padarītu efektīvāku un pieskaņotu vienotā tirgus noteikumiem un principiem. Jānorāda, ka tās pūliņi bieži ir atdūrušies pret vairāk vai mazāk atklātu pretestību no dalībvalstu puses.

2.3 Atklāti jāsaka, ka nodokļu jomā vēlmi pēc saskaņotības Eiropā ierobežo katras atsevišķās dalībvalsts rūpes vai pat vajadzība aizsargāt savus finanšu līdzekļus. Ja valsts uzskata, ka kādi noteikumi varētu kaitēt tās interesēm vai ka tie varētu palielināt izmaksas vai padarīt sarežģītākas administratīvās procedūras, priekšlikums — vairāk vai mazāk atklāti un bieži nepārredzami — tiek noraidīts.

2.4 Tas viss, protams, kaitē kopējai ES politikai, taču izskaidro, kāpēc gadu gaitā Komisijas pūliņi nav vainagojušies rezultātiem. Neskatoties uz to, ir gūti būtiski panākumi procedūru racionalizācijas un datorizācijas jomā, izmaksu samazināšanā gan administrācijām, gan nodokļu maksātājiem un administrāciju un tiesu iestāžu sadarbības jomā.

2.5 Apzinoties problēmas un šķēršļus, Komisija tagad atgriezusies pie jau sākotnēji izvirzītā mērķa reformēt visu sistēmu, lai tā atbilstu vienotā tirgus principiem, ņemot vērā visu iesaistīto pušu nostāju. Atbilstīgi procedūrai zaļajā grāmatā uzdota virkne jautājumu par dažādiem PVN sistēmas aspektiem; saņemtās atbildes būs pamats, lai ierosinātu jaunu “vienkāršāku, stabilāku un efektīvāku” sistēmu. Šis atzinums ir EESK pārstāvēto sociālo un ekonomikas aprindu ieguldījums.

3. Vispārīgas piezīmes

3.1 Komisija ļoti pamatoti norāda, ka krīze ir ietekmējusi publiskās finanses, izmainot tiešo nodokļu apjoma attiecību pret netiešajiem nodokļiem: novērota tendence, ka kopējos ieņēmumos palielinās PVN daļa, kas līdz šim ir bijusi aptuveni 22 %. Tas ir rezultāts politikai, kas kopumā vērsta uz konkurētspējas uzlabošanu, samazinot darbam/darbaspēkam un uzņēmumiem uzliktos nodokļus. EESK atzīmē, ka tas ir pozitīvs signāls, tomēr tas nedrīkst būt par iemeslu, lai pamatdirektīvā palielinātu PVN likmi, jo tas, citstarp, radītu pārmērīgu papildu slogu darba ņēmējiem un patērētājiem.

3.2 Lai mehānismu uzlabotu, “vajadzīga visaptveroša PVN sistēma”, kura, pēc Komisijas domām, samazinātu lietotājiem darbības izmaksas, administratīvo slogu administrācijai un krāpšanas mēģinājumus. Attiecībā uz pēdējo aspektu Komiteja piekrīt Komisijas bažām; vairākos atzinumos EESK ir vērsusi uzmanību uz to, ka PVN ir nodoklis, no kura maksāšanas Eiropas Savienībā izvairās visvairāk, un ka šāda izvairīšanās ir nozīmīgs organizētās noziedzības un terorisma finansēšanas avots. Izvairīšanās no nodokļa maksāšanas, noziedzība un ar to saistītā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ir savstarpēji saistīti fenomeni, kas globālā mērogā būtiski apdraud sabiedrību. Komiteja uzsver, ka, izvērtējot jaunus noteikumus, vienmēr uzmanība jāpievērš tam, cik tie ir “izturīgi” pret krāpšanas mēģinājumiem.

3.3 Zaļajā grāmatā nav aizmirsti ar uzņēmumiem saistītie aspekti: PVN administrēšana un pārvaldība (kam Komiteja pievieno strīdus gadījumus) veido tik nozīmīgu uzņēmumu administratīvo izmaksu daļu, ka daudzi MVU atturas uzsākt starptautisko tirdzniecību. Komiteja vēlreiz vērš uzmanību tam, ka PVN pārvaldībai jākļūst elastīgākai, vienkāršākai un jāsamazina tās izmaksas; par sekām maksā tiešie lietotāji — patērētāji.

3.4 Vēl viens svarīgs jautājums ir iespēja ieviest vienotu likmi, ko uzskata par “ideālu patēriņa nodokli”. Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka sasniegt šo mērķi ir gandrīz neiespējami, un stingri atbalsta tās centienus samazināt vai atcelt neskaitāmus atbrīvojumus, izņēmuma gadījumus, samazinātas likmes piemērošanas gadījumus vai nodokļu atvieglojumus, kuri ieņēmumus samazina par 45 % salīdzinājumā ar tiem, ko teorētiski varētu iekasēt, ja piemērotu normālo likmi. Būs jāatrod saprātīgs līdzsvars starp budžeta vajadzībām un sociālajiem un saimnieciskajiem apsvērumiem, uz kuriem balstīti minētie mehānismi, jo īpaši vietējas nozīmes un darbietilpīgu pakalpojumu jomā.

3.5 Kā EESK ir uzsvērusi atzinumā par nodokļiem finanšu sektorā (ECO/284, CESE 991/2011), jāpārskata jautājums par finanšu sektoru saistībā ar PVN sistēmu.

4. Pārrobežu darījumu aplikšana ar PVN vienotajā tirgū

4.1 Kad 1967. gadā pieņēma starp dalībvalstīm piemērojamo PVN sistēmu, kas balstīta uz nodokļa uzlikšanu galamērķa valstī, to uzskatīja par “pagaidu” variantu; galīgā sistēma paredz nodokļa uzlikšanu izcelsmes dalībvalstī. Pagājuši 44 gadi, bet “pagaidu” sistēma joprojām ir spēkā. No racionālā viedokļa nodoklis būtu jāiekasē izcelsmes dalībvalstī ar tādiem pašiem nosacījumiem kā iekšējā tirdzniecībā, izņemot atšķirību par nodokļa daļu, kas jāsamaksā galamērķa valstij. Sākotnējās problēmas, kas daļēji joprojām pastāv, lika Padomei izvēlēties vienkāršāko risinājumu — iekasēt nodokli galamērķa dalībvalstī. Šī pieeja ir spēkā arī šobrīd, lai gan ar būtiskiem izņēmumiem, jo īpaši attiecībā uz teleinformātikas pārrobežu pakalpojumiem.

4.2 Komisija jau iepriekš divas reizes ir mēģinājusi saņemt Padomes piekrišanu vienādot PVN sistēmu, kas balstīta uz nodokļa iekasēšanu izcelsmes valstī, taču šie mēģinājumi cieta neveiksmi būtisku piemērošanas problēmu dēļ. Komisija 2007. gadā nāca klajā ar priekšlikumu par sistēmu aplikšanai ar nodokli 15 % apmērā izcelsmes valstī, ļaujot galamērķa dalībvalstij attiecīgi iekasēt vai atmaksāt par maz vai par daudz iekasēto salīdzinājumā ar attiecīgās dalībvalsts nodokļa likmi. Padome šo ierosinājumu neapstiprināja.

4.3 Komiteja atzīst, ka problēma ir sarežģīta; tā kā, neskatoties uz Komisijas ieguldītajiem harmonizācijas pūliņiem, joprojām pastāv likmju un administratīvo procedūru atšķirības, ideālu risinājumu ir grūti atrast. Tomēr nevar noliegt sasniegto vai gandrīz sasniegto progresu tādās jomās kā nodokļa uzlikšana pakalpojumu sniegšanai (3), nodokļa sistēmu uzlabošana (4), administrāciju sadarbība un vienas pieturas aģentūra (5), laba pārvaldība un krāpšanas apkarošana (6).

4.4 Zaļajā grāmatā ir izvēlēta pareizā pieeja — censties iegūt noderīgu informāciju, lai ierosinātu uzlabojumus; ņemot vērā iepriekšējo pieredzi un pašreizējo situāciju, Komiteja mudina ieviest nelielas, pakāpeniskas izmaiņas nevis radikālus risinājumus. Šā iemesla dēļ tā uzskata, ka vislabākais ir Komisijas dokumenta 4.2. punktā norādītais risinājums — vispārēji piemērot nodokļa uzlikšanu galamērķa dalībvalstī un saglabāt pašreizējās sistēmas principus (4.2.1. punkts), pakāpeniski (vispirms brīvprātīgi un pēc tam kā obligātu normu) ieviešot apgrieztās maksāšanas mehānismu (4.2.2. punkts). Vienlaikus ar vienas pieturas aģentūru izveidošanu jārūpējas, lai uzņēmumiem būtu pēc iespējas mazāks birokrātiskais slogs, kas saistīts ar pārrobežu nodokļu saistību izpildi.

5. Atbildes uz jautājumiem

5.1 Noteikumi par PVN uzlikšanu tirdzniecībai ES robežās (1. jaut.): pašreizējā sistēma nav ideāla; tai ir vairāki trūkumi, kas galvenokārt rodas no tā, ka dalībvalstīs tiek piemēroti vairāki mehānismi, izņēmuma gadījumi, atbrīvojumi utt. Tomēr tā ir darbojusies pārāk ilgi, lai to saprātīgā veidā varētu radikāli izmainīt; radikālām izmaiņām būtu katastrofālas sekas. Labāk būtu koncentrēties uz labas pārvaldības principu piemērošanu, ko Komisija daudzkārtēji pieminējusi un ko Komiteja ir atbalstījusi savos atzinumos. Tie ir apkopoti zaļās grāmatas pavaddokumentā (7). Galvenie šķēršļi priekšrocību maksimālai izmantošanai nav saistīti ar pašiem principiem, bet gan ar nepilnībām to piemērošanā un dalībvalstu administrāciju pretošanos pārmaiņām.

5.2 PVN un publisko tiesību subjekti (3. jaut.): publiskajām iestādēm, kas savā darbības jomā konkurē ar privātajiem piegādātājiem (piemēram, transports, veselības aprūpe), piešķirtos atbrīvojumus principā var attaisnot ar to, ka sabiedriskie pakalpojumi parasti ir sociāli nozīmīgi. Tomēr jāatzīst, ka privātais piegādātājs bieži nosedz publiskā sektora darbības trūkumus vai neesamību. Nav šaubu, ka pastāv konkurences izkropļojumi, ko cenšas mazināt, ieviešot jaunus sadarbības veidus. Jebkurā gadījumā patērētājam ir izvēle maksāt mazāk un izmantot sabiedrisko pakalpojumu vai maksāt vairāk un izmantot privāto. Izņemot gadījumus, kad viens vai otrs no pakalpojumu sniedzējiem nav pieejams (piemēram, transporta līdzekļu gadījumā), izvēle starp abiem tiek veikta, izvērtējot pirmām kārtām kvalitāti.

5.2.1 Pēc Komitejas domām, patērētājiem labvēlīgs un taisnīgs risinājums būtu saglabāt sabiedriskajiem pakalpojumiem piemērotos atbrīvojumus un tos piemērot arī privātā sektora sniegtajiem pakalpojumiem gadījumos, kad publiskais sektors nevar nodrošināt kādu nozīmīgu pakalpojumu. Skaidrs, ka šo principu piemērot būtu grūti; bet, no otras puses, nav pieņemami, ka nelabvēlīgākos apgabalos dzīvojošie patērētāji ir spiesti maksāt vairāk par pakalpojumiem, ko tiem piedāvā bez izvēles iespējas. Lai izvairītos no izkropļojumiem konkurencē ar privāto sektoru, izņēmumu būtu jāpiemēro vienīgi sabiedriskas nozīmes pakalpojumiem (8).

5.3 Atbrīvojumi no PVN (6. jaut.): vairs nav nekāda pamata saglabāt pirms 1978. gada 1. janvāradalībvalstīm piešķirtos atbrīvojumus, un tie būtu jāatceļ. Ņemot vērā, ka tās ir privilēģijas, par kurām dalībvalstis vienojās ES veidošanas brīdī vai īsi pēc tā, tagad tās ir kļuvušas par nepieļaujamu atkāpi no vienotā tirgus principiem. Tas pats attiecas arī uz jaunajām dalībvalstīm, kurās atbrīvojumus varētu atcelt pakāpeniski atbilstīgi dzīves līmeņa paaugstināšanās tempam, tomēr nosakot pārredzamus kritērijus, kā to novērtēt.

5.3.1 Sarežģītāka un niansētāka problēma ir dažām vispārējas nozīmes darbībām vai citām darbībām piemērotie atbrīvojumi. Kā vieni, tā otri ir atkarīgi no katras dalībvalsts politiskajām nostādnēm un ekonomikas politikas. Lai gan tā ir atkāpe no vienotā tirgus principiem, šos atbrīvojumus var izmantot kā instrumentu, kas atbalsta valsts izaugsmes un nodarbinātības politiku. Jebkurā gadījumā turpmākajai labas pārvaldības politikai vajadzētu pieļaut šādus atbrīvojumus vienīgi kā izņēmuma un pagaidu pasākumus. Atzinumā par PVN finanšu pakalpojumiem (9) EESK jau norādīja, ka tā vēlētos redzēt pilnīgāku likumdošanu, lai novērstu esošās interpretācijas grūtības un neatrisinātās problēmas. Turklāt attiecībā uz finanšu darījumu nodokļa iespējamo ieviešanu (10) Komisijai būtu jāizvērtē priekšrocības, ko radītu tā izstrādāšana PVN ietvaros, lai nodrošinātu tādējādi administratīvi vienkāršāku pieeju nozarei un mazinātu neatgūstamā PVN negatīvo ietekmi.

5.3.2 Īpašs gadījums ir dažās valstīs mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piešķirtie atbrīvojumi, kas būtu jāatceļ. Nav noslēpums, ka visās valstīs būtiskā apmērā notiek izvairīšanās no PVN maksāšanas; kaimiņvalstīs pastāvošā “likumīgā izvairīšanās” vēl vairāk pastiprina pārrobežu pakalpojumu izmantošanu un preču iegādi minētajās valstīs. Tam ir divējādas sekas valstī, kurā nepiemēro atbrīvojumu: pavājinās cīņa pret nelegālu izvairīšanos no nodokļiem un tiek izkropļota konkurence, kaitējot tādējādi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas ievēro noteikumus.

5.4 Nodokļa uzlikšana pasažieru pārvadājumiem (7. jaut.): atbilde ir līdzīga komentāriem par 3. jautājumu (skatīt iepriekš 5.2. punktu). Nodokļa uzlikšana būtu jāpiemēro visiem transportlīdzekļiem, tostarp gaisa transportam (kā tas, šķiet, jau tiek darīts).

5.5 Problēmas saistībā ar atskaitīšanas tiesībām (9. jaut.): tiesības atskaitīt PVN ir nozīmīga problēma uzņēmumiem, jo tās ir sarežģītas, vairākos gadījumos grūti piemērojamas un ir par iemeslu strīdiem, tiesvedībai un naudassodiem. Turklāt tās pamatojas uz netaisnīgu principu, kā Komisija pati to ir norādījusi: tiesības atskaitīt (bet arī pienākums pārskaitīt PVN) rodas preces piegādes vai pakalpojuma sniegšanas brīdī neatkarīgi no tā, vai pircējs ir samaksājis vai ne. Maksājumu kavētājiem rodas “naudas plūsmas priekšrocības”, kā to dēvē Komisija, bet patiesībā to varētu saukt par drošu ienākumu nodokļu iestādēm, ko priekšlaicīgi maksā pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs un kas ir garantēts pat pircēja vai pakalpojuma saņēmēja maksātnespējas gadījumā (11).

5.5.1 Vēl viena liela problēma ir PVN atskaitīšana mijieskaita veidā, ja rezultātā nodokļa maksātājam rodas tiesības uz PVN atmaksu. Dažās dalībvalstīs atmaksā ar lielu nokavēšanos, kas kaitē uzņēmumu naudas plūsmai un dažreiz tos noved līdz bankrotam. Dalībvalstis aizbildinās, ka mijieskaita sistēma ietver zināmu krāpšanās risku (tā ir taisnība), bet pašu dalībvalstu ziņā ir ieviest ātras pārbaudes; par to neefektivitātes sekām maksā uzņēmumi.

5.5.2 Komiteja piekrīt Komisijas apsvērumiem, ka naudas līdzekļu uzskaites princips tirdzniecībā Kopienas robežās ir iespējams, taisnīgs un neitrāls risinājums, jo īpaši no uzņēmumu naudas plūsmas viedokļa. Taču šis risinājums tirdzniecībā Kopienas robežās būs iespējams vienīgi tad, ja izveidos mijieskaita sistēmu, ko pārvaldīs vienas pieturas aģentūra, kā to ierosināja Komisija, bet minētās sistēmas piemērošanai ir vairāki šķēršļi.

5.6 PVN piemērošana starptautiskajiem pakalpojumiem (11. jaut.): starptautisko pakalpojumu, jo īpaši elektroniski sniegto pakalpojumu apmērs attaisno īpašu noteikumu pieņemšanu šiem pakalpojumiem; taču šo pakalpojumu nemateriālā rakstura dēļ ir grūti pārbaudīt, kā pakalpojumu sniedzēji piemēro PVN, it sevišķi attiecībā uz privātpersonām sniegtajiem pakalpojumiem (programmatūra, mūzika utt.). Kontrole nav iespējama, ja pakalpojumu sniedzējs atrodas valstīs ārpus ES; ESAO un Komisija pēta šo problēmu, bet to, šķiet, nebūs vienkārši un ātri atrisināt.

5.6.1 Galveno problēmu cēlonis ir nozīmīgi konkurences izkropļojumi ES robežās sniegtajiem pakalpojumiem salīdzinājumā ar tiem, ko sniedz no ārvalstīm. Ja neskaita nodokļu iestāžu starptautiskus sadarbības nolīgumus, nav daudz efektīvu līdzekļu, kā ieviest kārtību. Jebkurā gadījumā Komiteja iebilst pret tādu pasākumu pieņemšanu, kādus piemēro Kanādā, proti, ka nodokli iekasē no patērētājiem, kontrolējot tiešsaistē viņu veiktos maksājumus. Tas ne tikai apgrūtina patērētājus, kuriem par katru pirkumu jānomaksā PVN, noteiktās kontroles ir nepieņemama iejaukšanās iedzīvotāju privātajā dzīvē.

5.7 Savienības PVN tiesību akti (13. jaut.): ar Līguma 113. pantu Padomei ir piešķirtas plašas pilnvaras PVN tiesību harmonizācijas jomā; nav noteikti nekādi ierobežojumi attiecībā uz instrumenta izvēli — tas var būt gan direktīva, gan regula. Ņemot vērā pieredzi un dalībvalstu tendenci noteikumus interpretēt pēc sava prāta, vislabākā izvēle nešaubīgi ir Padomes regula. Tomēr tādas regulas tiesību normām būtu jāskar vienīgi daži pamataspekti: piemērošanas joma, nodokļa maksātāja definīcija, administrāciju sadarbība, krāpšanas apkarošana. Taču jo sīkāk būs izstrādāti noteikumi, jo grūtāk būs iegūt konsensu Padomē, liekot tādējādi pieņemt īstenošanas direktīvas.

5.7.1 Īstenošanas noteikumi (14. jaut.): risinājums ļaut Komisijai pieņemt īstenošanas lēmumus būtu atbalstāms, taču jau 1997. gadā Padome to neapstiprināja. Jāskatās, vai to iespējams apstiprināt ar vairākuma lēmumu, jo būtu grūti apiet vienprātīgu lēmumu (Padomes prerogatīvu), deleģējot pilnvaras Komisijai. Būtu labi, ja varētu panākt pozitīvu lēmumu, bet Komiteja apšauba šādu iespējamību.

5.7.2 Vadlīnijas par jaunām PVN tiesību normām (15. jaut.): Komisijas publicētas vadlīnijas būtu noderīgas tām dalībvalstīm, kas vēlētos tās ievērot. Grūtības varētu radīt tas, ka tās nav saistošas: nodokļu maksātāji vai pat administrācijas varētu ierosināt tiesas procesus, pamatojoties uz vadlīniju, kurām nav juridiska spēka, nepiemērošanu vai sliktu piemērošanu. Tādējādi tiesas pārziņā būtu katrā konkrētā gadījumā lemt, vai ir pamatota sūdzība par vadlīnijām, kuru spēkā esamību apšauba.

5.7.3 Likumdošanas procesa uzlabošana (16. jaut.): likumdošanas procesa uzlabošanas jomā vajadzētu runāt nevis par pasākumiem, bet drīzāk par pieejas un metodes nomaiņu. Sākotnējās stadijās Komisijas pieeja ir pārredzama un atklāta — iepriekšējas apspriešanās ar dalībvalstīm, Komisijas konsultatīvo komiteju sasaukšana, zaļās grāmatas un saziņa ar iesaistītajām pusēm. Tā tas ir sākotnējā posmā; pēc tam procedūras Padomē kļūst mazāk pārredzamas un atvērtas dialogam ar ārējiem dalībniekiem.

5.7.4 Nobeiguma posmos valstu līmenī uzlabojumi varētu izpausties kā īstenošanas direktīvu un regulu pārņemšanas tiesiskā procesa paātrināšana. Jo īpaši regulu gadījumā bieži vien trūkst skaidrības un precizitātes, kas uzņēmējiem un dažreiz pat pašām administrācijām apgrūtina noteikumu ievērošanu. Eiropas līmenī vajadzētu vienoties par saprātīgu laika periodu, kas paiet starp dalībvalstīm noteikto direktīvas pārņemšanas termiņu un jaunu pasākumu stāšanos spēkā.

5.8 Dalībvalstīm piešķirtās atkāpes (17. jaut.): pietiek tikai ieskatīties sarakstā ar vairāk nekā simts atkāpēm, lai konstatētu, ka dalībvalstis (un it sevišķi dažas no tām) neproporcionāli izmanto šos mehānismus, kā arī to spēkā esamības termiņa pagarināšanu. Komisija ļoti pareizi uzsver, ka tāda noteikumu daudzveidība izraisa apjukumu, izmaksas, konkurences izkropļojumus un bieži vien atvieglo krāpšanu; Komisija prasa piešķirt lielākas pilnvaras, lai atkāpes varētu piešķirt ātri un atbilstīgi. Komiteja tam piekrīt, bet vienlaikus prasa veikt vispārēju pārskatīšanu, lai pārliecinātos, ka spēkā esošās atkāpes joprojām ir pamatotas.

5.8.1 Atkāpju piešķiršanas procedūra (18. jaut.): pašreizējā procedūra ir lēna, un prasība piešķirt pilnvaras, lai to varētu paātrināt, ir pamatota; vienlaikus Komiteja prasa noteikt stingrākus piešķiršanas kritērijus un regulāri atjaunināt atkāpju sarakstu, kā arī nodrošināt, lai ar to varētu viegli un ātri iepazīties.

5.9 Pašreizējā PVN likmju struktūra (19. jaut.): nav šaubu, ka pašreizējā likmju struktūra ir novirze no vienotā tirgus principiem; vēl jānoskaidro, vai (un cik lielā mērā) likmju atšķirības nav pielāgošanās kāda darbības veida specifikai. Attiecībā uz gadījumiem, kad līdzīgiem produktiem piemēro atšķirīgas likmes, konkrēti, tiešsaistes pakalpojumi salīdzinājumā ar līdzīga satura precēm un pakalpojumiem, Komiteja norāda, ka lielākoties patērētāja ieguvums ir zemāka cena. Tādējādi preču piegādes izmaksas zināmā mērā atsver ar tradicionālo tirdzniecību saistītās izmaksas, tāpēc vienāds PVN kaitētu pircējiem tiešsaistē; pakalpojumu gadījumā jautājums paliek atklāts, un tas būtu dziļāk jāizpēta. Visbeidzot, kopumā ņemot, līdzīgiem produktiem būtu jāpiemēro vienāda likme.

5.9.1 Samazinātas PVN likmes (20. jaut.): lai gan samazinātu likmju atcelšana var šķist vēlama, šī hipotēze nav reālistiska; taču saraksts noteikti būtu jāsaīsina vai vismaz ļoti kritiski jāpārskata — piemēram, vairāki sen ieviesti mehānismi vienkārši vairs nav pieņemami, ņemot vērā pa šo laiku notikušās izmaiņas.

5.9.2 Obligāti piemērojamu un vienādotu samazinātu likmju saraksta izveide ir vilinoša hipotēze, bet arī nav reālistiska. Dalībvalstis likmju samazinājumus izmanto kā ekonomikas politikas spēcīgu sviru un dažreiz sociālu vai tīri politisku apsvērumu vadītas. Lai kā arī būtu, dalībvalstis nekad nepiekritīs atteikties no tiesībām individuāli piešķirt likmju samazinājumus. Citādi spriest būs iespējams tad, kad Eiropai būs sava ekonomikas jomas valdība, kas saskaņoti pārvaldīs visu dalībvalstu ekonomikas politiku.

5.10 Problēmas ar pašreizējiem noteikumiem (21. jaut.): problēmas, ar kurām uzņēmēji, pārdevēji un pircēji saskaras birokrātijas jomā, ir saistītas ar daudzajiem noteikumiem, kurus piemēro abpus robežām un kuri bieži ir atšķirīgi un prasa divkāršu darbu. To vidū īpaši jāmin noteikumi par kopsavilkuma paziņojumiem, uzskaiti, dokumentāciju, deklarācijām, rēķinu piesūtīšanu (elektroniskajiem rēķiniem), reģistrāciju citās dalībvalstīs, kā arī atšķirības starp noteikumiem par preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu. Ar valodu saistītas problēmas arī rada izmaksas un bīstamu pārpratumu risku.

5.10.1 Problēmu risinājumi (22. jaut.): risinājumus Komisija jau ir ieteikusi vairākās direktīvās un ieteikumos, kuru mērķis visos gadījumos ir bijis administratīvā vienkāršošana, citstarp vienas pieturas aģentūras izveide, ES uzņēmēju identifikācijas numura ieviešana, administrāciju datorizācija. Problēma ir tā, ka administrācijas minētos pasākumus ir ieviesušas tikai ierobežotā apmērā, dažkārt atšķirīgi un ar būtisku kavēšanos. Tāpēc par prioritāru mērķi kļūst procedūru harmonizācija un saskaņošana, kas ir svarīgākas pat par vienkāršošanu. (12)

5.11 Mazo uzņēmumu atbrīvojumi (24. jaut.): vispārēja atbrīvojumu noteikumu pārskatīšana būtu attaisnojama no vairākiem viedokļiem — konkurences nosacījumu izkropļojumi; pārbaude, vai joprojām ir spēkā iemesli, uz kuriem pamatojoties sākotnēji tie tika ieviesti; ietekme uz katras dalībvalsts budžetu; vispārējā tautsaimnieciskā situācija; ietekme uz konkurētspēju, nodarbinātību un patērētājiem; atbilstība stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem. Bet šā jautājuma pamatā ir nozīmīgi politiski aspekti, un mēs redzēsim, vai Padome vēlēsies izskatīt šo problēmu.

5.12 Nelielo lauksaimnieku vajadzības (26. jaut.): ja jautājums tiešām attiecas uz “nelielajiem” lauksaimniekiem, tad vairākumā gadījumu problēmai vajadzētu skart vienīgi pārrobežu darījumus starp kaimiņvalstīm. Tā kā to apmērs ir relatīvi mazs, tai varētu piešķirt vispārēju atbrīvojumu.

5.13 Vienas pieturas aģentūra (27. jaut.): Komiteja piekrīt visiem apsvērumiem (13) par priekšlikumiem attiecībā uz vienas pieturas aģentūras izveidi (14) — vienas pieturas aģentūra būtu labs risinājums, kā samazināt izmaksas un vienkāršot administratīvās procedūras, līdzko būs rasts vispārējs un saskaņots risinājums daudzajām, joprojām pastāvošajām problēmām, proti, visā ES atzīta elektroniska reģistra izveide, atteikšanās no prasības veikt finanšu pārvedumus tieši starp pasīvo subjektu un kreditējošo dalībvalsti, vairāku noteikumu saskaņošana valstīs, konkrēti, par deklarēšanas periodiem.

5.14 Pārrobežu darījumi (28. jaut.): atbilde jau ir ietverta jautājuma formulējumā — nav šaubu, ka pašreizējie noteikumi ir apgrūtinoši gan Eiropā reģistrētajiem uzņēmumiem vai to grupām, gan arī administrācijām. Šajā jomā piemērojamie detalizētie noteikumi ir pārāk sarežģīti uzņēmumiem, kam tie jāievēro, un administrācijām, kurām tie jāpārbauda. Viens no risinājumiem, taču ne bez mīnusiem, varētu būt noteikums, ka starptautiskos uzņēmumus uzskata par nodokļu maksātājiem atbilstīgi vienīgi tās valsts tiesiskajām normām, kur atrodas to galvenā mītne, neatkarīgi no izcelsmes vai galamērķa valsts, izņemot vienas pieturas aģentūras veiktu mijieskaitu par pārmaksātajām vai nepietiekami samaksātajām summām. Galvenais mīnuss būtu lielāka iespēja krāpties. Secinājumā var apgalvot, ka problēma ir tik sarežģīta, ka saprātīgus priekšlikumus varētu izvirzīt vienīgi izpētes grupa, kurā ietilptu šās jomas speciālisti, administrācijas un grupas.

5.15 Sinerģija ar citiem tiesību aktiem (29. jaut.): Komiteja jau ir detalizēti atbildējusi uz šo jautājumu atzinumā “Labas pārvaldības veicināšana nodokļu lietās” (15). Šajā dokumentā tā uzsver vajadzību saskaņot PVN direktīvas (t.s. “muitas direktīvas”) ar netiešo nodokļu direktīvām un direktīvām par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Tā arī uzskata, ka ļoti svarīgi ir izveidot sadarbību un strukturēti organizētu sadarbību starp dažādām iestādēm, kas ir atbildīgas par cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret organizēto noziedzību. Šajās jomās nekas nav darīts ES līmenī, un šķiet, ka Komitejas ieteikumiem nav pievērsta ne mazākā uzmanība.

5.16 PVN iekasēšanas metode (30. jaut.): no ierosinātajiem četriem variantiem pārliecinoši vislabākais šķiet otrais, kurā paredzēta centrāla datubāze, uz kuru nosūta visus rēķinu datus; tas ir vienkāršs un krāpšanas apkarošanas ziņā efektīvs variants. Taču elektronisko rēķinu sagatavošana rada uzņēmumiem lielas izmaksas. Bet galīgais lēmums, protams, ir administrāciju un uzņēmumu pārstāvju ziņā. Komiteja, no savas puses, norāda, ka šās metodes galvenais pluss ir tas, ka tā, šķiet, ir vislabākā krāpšanās apkarošanas metode.

5.17 Neobligāta dalītā maksājuma sistēma (31. jaut.): Komiteja pauž neizpratni par dalītā maksājuma sistēmu, kāda tā ierosināta zaļās grāmatas 5.4.1. punkta pirmajā modelī — ja visiem darījumiem noteiktu divkāršu maksājumu, tas ļoti sarežģītu grāmatvedību un palielinātu kļūdu iespējamību. Turklāt daži eksperti uzskata, ka nav droši, ka šis modelis sniegtu pilnīgu un neapejamu garantiju pret “pazudušā tirgotāja” krāpšanās shēmu. Jebkurā gadījumā šķiet, ka būtu jāizslēdz arī variants par neobligātu sistēmu, jo tas būtu tieši pretēji harmonizācijas principam, kas jau cieš no pārlieku daudziem izņēmumiem.

5.18 Komersantu un nodokļu iestāžu attiecības (32. jaut.): 2008. gada decembrī publicētajā paziņojumā (16) Komisija jau ir iezīmējusi vadlīnijas (rīcības plānu) politikai, kuras mērķis ir dalībvalstu līmenī uzlabot komersantu un nodokļu iestāžu attiecības. Komiteja savas piezīmes un ierosinājumus pauda atzinumā (17), kurā tā piekrīt Komisijas priekšlikumiem (kas pamatā līdzīgi zaļajā grāmatā paustajiem), tomēr uzsver, ka rūpīgāk jāapsver komersantu datu aizsardzība, administrācijām jāuzņemas atbildība pret komersantiem kļūdas vai administrācijas pilnvaru pārkāpšanas gadījumā un taisnīgas, solidāras atbildības ieviešana. Tas viss ir jādara, neaizmirstot daudzkārtēji paustos ieteikumus par informācijas skaidrību, ātru sniegšanu un pieejamību tiešsaistē, par valstu iestāžu palīdzību komersantiem saziņā ar citu dalībvalstu administrācijas iestādēm u.c.

Briselē, 2011. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Sk. EESK atzinumu OV C 224, 30.08.2008., 124. lpp., par tematu “Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz apdrošināšanas un finanšu pakalpojumiem groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu” (COM(2007) 747 galīgā redakcija — 2007/0267 CNS).

(2) Sk. EESK atzinumu OV C 248, 25.08.2011., 64. lpp., par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par nodokļiem finanšu sektorā” (COM(2010) 549 galīgā redakcija).

(3) EESK atzinums par tematu “Règles/Lieu de prestations des services” (“Noteikumi saistībā ar pakalpojumu sniegšanas vietu”), OV C 117, 30.04.2004., 15. lpp.

(4) EESK atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam izveidot Kopienas programmu” (“Fiscalis 2013”) nodokļu sistēmu darbības uzlabošanai iekšējā tirgū, OV C 93, 27.04.2007., 1. lpp.; EESK atzinums par tematu “Labas pārvaldības veicināšana nodokļu lietās”, OV C 255, 22.09.2010., 61. lpp.; EESK atzinums par tematu “Krāpšanas apkarošana”, OV C 347, 18.12.2010., 73. lpp.

(5) EESK atzinums par tematu “PVN vienkāršošana”, OV C 267, 27.10.2005., 45. lpp.

(6) EESK atzinums par tematu “Nodokļu sistēmas ļaunprātīga izmantošana tiešo nodokļu jomā”, OV C 77, 31.03.2009., 139. lpp.

(7) Komisijas dienestu darba dokuments SEC(2010) 1455, 01.12.2010.

(8) Vispārējas nozīmes pakalpojumi, Starpvaldību konferences protokols Nr. 26, 23.07.2007.

(9) Sk. EESK atzinumu OV C 224, 30.08.2008., 124. lpp., par tematu “Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz apdrošināšanas un finanšu pakalpojumiem groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu” (COM(2007) 747 galīgā redakcija — 2007/0267 CNS).

(10) Sk. EESK atzinumu OV C 248, 25.08.2011., 64. lpp., par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par nodokļiem finanšu sektorā” (COM(2010) 549 galīgā redakcija ).

(11) PVN atlīdzināšana par piegādātajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem, ko tā arī neapmaksā, daudzās valstīs ir gara, sarežģīta un dārga procedūra.

(12) Komiteja ir vairākkārtīgi paudusi savu viedokli šajā jautājumā: EESK atzinumā par tematu “Kopēja PVN sistēma (pārstrādāta redakcija)”, OV C 74, 23.03.2005., 21. lpp.; EESK atzinumā par tematu “PVN / rēķinu piesūtīšanas noteikumi”, OV C 306, 16.12.2009., 76. lpp., un pārējos šajā dokumentā minētajos EESK atzinumos.

(13) EESK atzinums par tematu “PVN vienkāršošana”, OV C 267, 27.10.2005., 45. lpp.

(14) COM(2004) 728 galīgā redakcija.

(15) EESK atzinums par tematu “Labas pārvaldības veicināšana nodokļu lietās”, OV C 255, 22.09.2010., 61. lpp.

(16) COM(2008) 807 galīgā redakcija un COM(2008) 805 galīgā redakcija – 2008/0228 (CNS).

(17) EESK atzinums par tematu “Nodokļu nemaksāšana saistībā ar importu”, OV C 277, 17.11.2009., 112. lpp.

PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinuma

Specializētās nodaļas atzinuma punkts noraidīts, un pieņemts pilnsapulces apstiprinātais grozījums:

1.3. punkts

“Komiteja atbalsta Komisijas viedokli, ka visaptveroša PVN sistēma samazinātu lietotājiem darbības izmaksas, administratīvo slogu administrācijai un publiskajām finansēm kaitējošus krāpšanas mēģinājumus. Turklāt jāņem vērā patērētāju vajadzības, jo tieši viņi ir tie, kas maksā pašu nodokli un arī par tā neefektivitāti. Komiteja jau agrāk ir norādījusi, ka vajadzētu arī pievērst lielāku uzmanību PVN noteikumiem finanšu pakalpojumu jomā, bet jo sevišķi, ja tiktu ieviests jauns nodoklis finanšu nozarē, kas balstītos uz naudas plūsmām vai līdzīgiem apsvērumiem, Komisijai būtu jāizvērtē priekšrocības, ko radītu tā izstrādāšana PVN ietvaros.”

Balsošanas rezultāti:

Par	:	81
Pret	:	45
Atturas	:	29

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/95

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Pārrobežu nodokļu šķēršļu novēršana ES pilsoņiem” ”

COM(2010) 769 galīgā redakcija

2011/C 318/15

Ziņotājs: FARRUGIA kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. pantu 2010. gada 20. decembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Pārrobežu nodokļu šķēršļu novēršana ES pilsoņiem” ”

COM(2010) 769 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 24. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 74 balsīm par un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1

Eiropas Savienībā ir spēkā atšķirīgas nodokļu sistēmas, tādēļ veidojas nodokļu dubulta uzlikšana un administratīvo prasību pārklāšanās, un tas rada slogu ES iedzīvotājiem, kuri strādā, veic ieguldījumus vai darbojas citās valstīs. Minētie apstākļi reāli apgrūtina vienotā tirgus pienācīgu darbību un skar arī ES iedzīvotāju pamattiesības. Minētie šķēršļi neproporcionāli negatīvi ietekmē mazos uzņēmumus.

1.2	EESK uzskata, ka ar Eiropas Savienībā spēkā esošajiem noteikumiem par nodokļiem nav iespējams novērst diskrimināciju starp atšķirīgu valstu iedzīvotājiem un likvidēt šķēršļus, kas apgrūtina personu brīvu pārvietošanos un preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti.

1.3

Lai risinātu minētās problēmas, vērstos pret nodokļa dubultu uzlikšanu un veicinātu administratīvo procedūru vienkāršošanu pārrobežu darbībās, EESK ierosina īstenot šādus pasākumus:

—	ieviest vienas pieturas aģentūru pakalpojumus, kas ļautu iedzīvotājiem iegūt informāciju, maksāt nodokļus, saņemt vajadzīgos apliecinājumus un dokumentus, ko varētu izmantot visā Eiropas Savienībā;

—	vienkāršot pārrobežu darbību administratīvās procedūras, īstenojot dalībvalstu divpusēju un daudzpusēju sadarbību, tostarp arī likvidēt nodokļu dubulto uzlikšanu un izmantot administratīvos instrumentus, lai nodrošinātu spēkā esošo nolīgumu par nodokļu dubulto neuzlikšanu netraucētu darbību;

—	nodrošināt papildu noteikumus nodokļu jautājumos, tādējādi sniedzot informāciju par galīgajām nodokļu saistībām, kas ir īpaši pielāgotas individuālajiem nodokļu maksātājiem;

—

izveidot neatkarīgu Pārrobežu nodokļu jautājumu novērošanas centru, ko pēc sākotnējā perioda, kad tas darbotos Eiropas Komisijas uzraudzībā un tam būtu piešķirti īpaši resursi un noteiktas skaidras funkcijas, triju gadu laikā attiecīgi attīstītu par struktūru, kas būtu tiesību subjekts saskaņā ar publiskajām tiesībām un kam būtu politikas uzraudzības aģentūras statuss. Novērošanas centra mērķis būtu gūt pastāvīgu izpratni par pastāvošajiem nodokļu šķēršļiem un to izmaiņām un tā uzdevumiem ir jābūt šādiem:

—	nodokļu šķēršļu, par kuriem ziņojuši ES iedzīvotāji, izpēte;

—	pētnieciskais darbs, lai atklātu citus šķēršļus;

—	novērtēt efektivitāti pasākumiem, kurus jau īsteno šķēršļu novēršanai;

—	novērtēt novērošanas centra pārziņā esošo jautājumu ietekmi uz ES iedzīvotājiem;

—	regulāri sekot līdzi dalībvalstīs notiekošajām izmaiņām nodokļu politikas un administratīvo prasību jomā, lai novērtētu nodokļu šķēršļu veidošanās iespējamo apjomu un veidu, un īpaši vērst uzmanību un ziņot par gadījumiem, kad minētie šķēršļi varētu palielināties;

—

pētīt iespējas, kā izveidot nodokļu izlīdzināšanas mehānismu, kas dotu iespēju darba ņēmējiem, kuri bieži maina darbavietu un pārvietojas starp ES dalībvalstīm, maksāt nodokļus vienā nodokļu sistēmā, pēc iespējas tajā valstī, kuras sociālā nodrošinājuma sistēmā ir reģistrēts attiecīgais darba ņēmējs;

—	novērtēt, kādā apjomā būtu efektīvi veikt konkrētu nodokļu režīmu, piemēram, PVN, harmonizāciju, un to, kā harmonizācija vai tās neīstenošana ietekmē nodokļu izkropļojumus vienotajā tirgū;

—	izveidot ad hoc darba grupas, lai apkopotu informāciju par minētajiem jautājumiem un ierosinātu to risinājumus;

—	publicēt regulārus un ad hoc ziņojumus, kuros sniegt sīkāku informāciju par novērošanas centra darbības rezultātiem un ierosinātu risinājumus pārrobežu darbību nodokļu šķēršļu likvidēšanai.

1.4

Runājot vispārīgi, EESK uzskata, ka atbildība par nodokļu procedūras efektīvu īstenošanu pārrobežu darbībās nav jāatstāj atsevišķajiem iedzīvotājiem, bet gan ir vajadzīgi atbilstoši mehānismi, kas ļautu procedūras veidot tik vienkāršas un skaidras, lai iedzīvotāji spētu tās izpildīt. Novērtējot iedzīvotājiem pieejamo struktūru vērtīgo ieguldījumu nodokļu šķēršļu apzināšanā, EESK uzsver, ka ir jāīsteno aktīvāki pasākumi nodokļu šķēršļu likvidēšanai.

1.5

Šajā atzinumā sniegtajos ierosinājumos EESK galveno uzmanību pievērš nodokļu šķēršļu likvidēšanai un nerisina plašāko nodokļu harmonizācijas jautājumu. Lai arī var uzskatīt, ka harmonizācija ir nepieciešams kritērijs vienotā tirgus izveidei, tā var arī būt pretrunā ar citiem Eiropas Savienības pamatmērķiem.

1.6

Ar nodokļiem saistītie šķēršļi, kas apgrūtina pārrobežu darbības, ir jālikvidē, lai atbalstītu iedzīvotāju individuālās tiesības, veicinātu konkurētspēju (īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem) un paplašinātu Eiropas ekonomikas zināšanu un pētniecības bāzi atbilstoši stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem.

2. Vispārēja informācija

2.1

Vienotā tirgus akta sākotnējās rīcības programmas mērķis bija likvidēt visus ar nodokļiem saistītos šķēršļus, kas apgrūtina pārrobežu uzņēmējdarbību. Baltajā grāmatā, ko publicēja 1985. gadā, ierosināja īstenot nodokļu šķēršļu likvidēšanas pasākumus, risinot ar dažādiem netiešajiem nodokļiem saistītas problēmas, tomēr minētais jautājums joprojām nav atrisināts. Pasākumu īstenošanai nodokļu jomā vai to uzlabošanai ir vajadzīgs vienprātīgs balsojums.

2.2	Starp dalībvalstīm pastāvošo nodokļu šķēršļu likvidēšana ir minēta stratēģijā “Eiropa 2020” (1), uzsverot, ka nodokļu šķēršļus ir svarīgi novērst, lai vienotais tirgus spētu pilnvērtīgi darboties.

2.3

Eiropas Komisija 2010. gada 12. decembrī publicēja paziņojumu, kura pamatā bija jautājumi par nodokļu pārrobežu šķēršļu likvidēšanu ES iedzīvotājiem, īpaši minot ienākuma, kapitāla un mantojuma nodokli, no dividendēm ieturamo nodokli, transportlīdzekļa reģistrācijas un ikgadējos nodokļus un nodokļus, kas attiecas uz e-komercijas tirgu.

3. Vispārīgas piezīmes

3.1

Preču, pakalpojumu un kapitāla aprites palielināšanās pēdējās desmitgades laikā ir saasinājusi ar nodokļiem saistītās problēmas pārrobežu līmenī — par to liecina dažādu iniciatīvu ietvaros iesniegtie ziņojumi, piemēram, informācija, ko sniedz tīmekļa vietne “Eiropa jums iesaka”, iekšējā tirgus problēmu risināšanas tīkls (SOLVIT), Europe Direct kontaktcentrs, Eiropas uzņēmumu tīkls un Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkls (EURES). Arī euro zonas valstu valdību vadītāji atzīst vajadzību efektīvāk koordinēt nodokļu politikas īstenošanu.

3.2

Ar tautību saistītus nodokļu diskriminācijas jautājumus un citus nepamatotus ierobežojumus pārsvarā risina ar ES Līgumu noteikumiem. Tomēr pašreiz spēkā esošā sistēma nerisina citas ES iedzīvotāju problēmas, tostarp informācijas par nodokļiem ierobežotu pieejamību, ko daudzi uzskata par galveno šķērsli pārrobežu darbībām (2), nodokļu dubultu uzlikšanu, ko izraisa divu nodokļu sistēmu atšķirības, kā arī divu nodokļu sistēmu neatbilstību. Lai arī plaši atzīts, ka pilnīga nodokļu harmonizācija nav nedz vēlama, nedz iespējama, ir vajadzīgi pasākumi, kas ļauj mazināt ar nodokļiem saistītus pārrobežu uzņēmējdarbības šķēršļus.

3.3

Dubulta ienākumu nodokļa uzlikšana ir viens no galvenajiem pārrobežu darbības šķēršļiem un ierobežo iekšējā tirgus darbību. Citi nodokļu šķēršļi ir saistīti ar grūtībām saņemt pabalstus, nodokļu atvieglojumus un nodokļu atlaides no citu valstu nodokļu iestādēm. Dažos gadījumos ES iedzīvotājiem par ārvalstīs gūtiem ienākumiem ir jāmaksā augstāki nodokļi. Dalībvalstīs sarežģījumus rada arī diskriminācija, kas attiecas uz kapitāla pieauguma nodokli. Saskaņā ar pašreizējo sistēmu ārvalstu ieguldītājiem lielākajā daļā ES dalībvalstu ir jāmaksā augstāks nodoklis nekā attiecīgās valsts rezidentiem. Iepriekš sagatavojot ietekmes novērtējumu, Komisija plāno piedāvāt iespējamos risinājumus, lai apsvērtu, kā risināt problēmu, ka pienācīgi vai pietiekami nedarbojas pastāvošie instrumenti, kuru mērķis ir novērst dubulto nodokļu uzlikšanu; šajā sakarā, piemēram, var minēt divpusējos nolīgumus par ienākumu un kapitāla pieauguma dubultu neaplikšanu ar nodokļiem.

3.4

Dalībvalstis piemēro atšķirīgus noteikumus par mantojuma nodokli, un minētajā jomā ir spēkā ļoti maz dalībvalstu divpusējo nolīgumu. Vairāk nekā 80 % no dalībvalstīm ir spēkā mantojuma nodoklis, savukārt pārējās dalībvalstis ieviesušas mantotā nekustamā īpašuma nodokli. Pašlaik Komisija veic apspriešanos, un drīzumā ierosinās, kā dalībvalstis varētu izstrādāt nediskriminējošas mantojuma nodokļa sistēmas un pilnveidot mehānismus, kuru mērķis ir izvairīties no dubultas nodokļa uzlikšanas, lai pēc iespējas mazinātu ar mantojuma nodokli saistītos pārrobežu šķēršļus.

3.5

No pārrobežu uzņēmējdarbības dividendēm ieturamo nodokli parasti ir jāmaksā divās dalībvalstīs. Tas rada problēmas attiecībā uz dubulto nodokļu uzlikšanu ekonomiskā un juridiskā ziņā, kā arī problēmas saistībā ar nodokļa atmaksu, īpaši tad, ja ir iesaistīti vairāki nodokļu sistēmas līmeņi. Komisija pašlaik izstrādā ietekmes novērtējumu, lai novērstu pārrobežu nodokļu problēmas, kas rodas, kad dividendes maksā pāri robežām portfeļu ieguldītājiem.

3.6

Direktīvā, ko Komisija ierosināja 2005. gadā (3), ir pausta vajadzība Eiropas Savienībā saskaņot transportlīdzekļa ikgadējo nodokli un reģistrācijas nodokli, un ierosināja pakāpeniski atcelt vieglo automobiļu reģistrācijas nodokli, ieviešot atmaksas sistēmu. Tomēr dalībvalstis vēl nav spējušas panākt vienprātīgu vienošanos attiecīgajā jomā, un jautājumu pašlaik atkārtoti izvērtē.

3.7

Izpētes rezultāti liecina, ka aptuveni 60 % no ES patērētājiem uzskata: ir sarežģīti tiešsaistē iegādāties pakalpojumus un preces no citas valsts (4). Pievienotās vērtības nodokļa jautājumi ir vēl viens šķērslis, kas mazina uzņēmēju vēlmi pārdot produktus citas dalībvalsts tirgū. Vienas pieturas aģentūras izveidošana ir mazinājusi minēto problēmu, atvieglojot tirdzniecību, un par prioritāti uzskata minētā risinājuma plašāku pielietošanu (5). Pašlaik par minēto jautājumu notiek apspriešanās zaļās grāmatas (6) veidā.

4. Īpašas piezīmes

4.1	Nodokļu šķēršļi traucē īstenot vienotā tirgus galveno darbības mērķi, proti, personu pārvietošanās brīvību un preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti.

4.2

Labā nodokļu politikas pārvaldībā būtiska nozīme ir piekļuvei un informācijas uzlabošanai. Eiropas Komisija 2009. gadā nāca klajā ar dokumentu “Labas pārvaldības veicināšana nodokļu lietās” (7), norādot, ka laba pārvaldība nodokļu politikas jomā paplašinātu administratīvo sadarbību un tādējādi arī uzlabotu ekonomiskās attiecības. Tas atvieglotu dalībvalstu apmaiņu ar informāciju un arī veicinātu divpusējo līgumu slēgšanu.

4.3

Dalībvalstis ir jāmudina novērst situācijas, kurās nodokļi joprojām tiek uzlikti divreiz, un tās jāmudina izvēlēties visaptverošus risinājumus, kuros ņemti vērā visi nodokļu veidi. Attiecībā uz jau spēkā esošajiem nolīgumiem par dubulta nodokļa neuzlikšanu ir jāīsteno arī konkrēti noteikumi (piemēram, par saistošo šķīrējtiesu), lai nodrošināto attiecīgo līgumu pienācīgu darbību. Tāpēc ir ļoti svarīgi analizēt visas papildu nodokļu sistēmas, kas pašlaik tiek ieviestas, lai ES iedzīvotāji netiktu pakļauti jauna veida dubultajiem nodokļiem.

4.4

Saistībā ar minēto EESK ierosina četrus pasākumus, lai risinātu nodokļu dubultās uzlikšanas problēmas, vienlaikus vienkāršojot pārrobežu darbību administratīvos noteikumus. Ierosinātie pasākumi ir (i) vienas pieturas aģentūru veidošana; (ii) administratīvo procedūru vienkāršošana; (iii) papildu noteikumu ieviešana nodokļu jautājumos; (iv) pārrobežu nodokļu novērošanas centra izveidošana.

4.5

Vienas pieturas aģentūrām šajā jomā būtu divi galvenie mērķi. Pirmais ir kalpot kā informācijas centriem, kuros ES iedzīvotāji var tieši un viegli un vienkārši iegūt viņiem vajadzīgo informāciju par nodokļiem. EESK ierosina minētajām vienas pieturas aģentūrām īstenot arī otru uzdevumu, proti, darboties kā iedzīvotāju, kam ir jāmaksā nodokļi, apkalpošanas centram, piedāvājot papildu pakalpojumus, tostarp ar nodokļiem saistītu apliecinājumu un citu dokumentu izsniegšanu.

4.6

Lai palīdzētu ES iedzīvotājiem pielāgoties pašreizējiem un turpmākajiem noteikumiem par nodokļiem, ir jāvienkāršo pašreiz spēkā esošās administratīvās procedūras. Tas īpaši attiecas uz nolīgumiem par dubultu neaplikšanu ar nodokli. Nodokļu procedūru pārredzamību ES iedzīvotājiem var palielināt un ar pārrobežu darbībām saistīto nenoteiktību uzņēmumiem un iedzīvotājiem var mazināt, ieviešot nodokļu sistēmu, kas vērsta uz individuāli pielāgotiem papildu noteikumiem nodokļu jautājumos, ņemot vērā konkrētām darbībām raksturīgās pazīmes un apstākļus.

4.7

EESK ar šo dokumentu vēlas aktīvi aicināt izveidot pārrobežu darbību šķēršļu novērošanas centru. Komiteja uzskata, ka ar minētā veida iniciatīvu varētu regulāri sekot līdzi pašreizējiem un turpmāk iespējamajiem šķēršļiem, kas saistīti ar nodokļu politiku, kā arī uzraudzīt minētās politikas efektivitāti šķēršļu novēršanā. Regulāras izpētes un analīzes rezultātus ir regulāri jāpublicē ziņojumos, sniedzot arī ierosinājumus, kas saistīti ar attiecīgo nodokļu šķēršļu likvidēšanu. Novērošanas centrs izmantotu dažādus avotus, lai apzinātu šķēršļus, un, pamatojoties uz iedzīvotāju ziņojumiem, pētītu pieejamos instrumentus, kā arī īstenotu konkrētu izpēti. Svarīgs pārskatu veidošanas elements novērošanas centram būtu novērtēt šķēršļu ietekmi uz ES iedzīvotāju un konkrēti uzņēmumu labklājību, kā arī uz konkrētām tās jomām.

4.8

Izveidojot novērošanas centru, nodrošinās, ka ieviestā nodokļu politika ir praktiski efektīva, īpaši attiecībā uz profesionālo mobilitāti. Novērošanas centram varētu uzticēt arī īpašu uzdevumu izpētīt sistēmu, kas ļautu darba ņēmējiem, kuri bieži maina darbavietu, pārvietojoties no vienas valsts uz citu, maksāt nodokļus tikai pēc vienas nodokļu sistēmas, vislabāk tai valstij, kuras sociālā nodrošinājuma sistēmā ir reģistrēts attiecīgais darba ņēmējs. Tā dēvēto “nodokļu izlīdzināšanas” sistēmu varētu īstenot ar īpaši šim nolūkam izveidotu mijieskaita iestāžu starpniecību, un tās var būt gan privāti uzņēmumi, gan publisku iestāžu struktūras. Novērošanas centrs būtu aicināts veikt izmaksu un ieguvumu analīzi saistībā ar minēto un ierosināt labāko pieeju minēto sistēmu izveidošanai dažādos atšķirīgos apstākļos.

4.9

Turklāt novērošanas centram jāveic pētījumi par optimālo saskaņošanas līmeni konkrētās nodokļu sistēmās, piemēram, pievienotās vērtības nodokļu sistēmā, lai varētu sīkāk analizēt nodokļu izkropļojumu ietekmi uz vienotā tirgus galvenajiem elementiem. Novērošanas centrā varētu izveidot ad hoc darba grupas, lai pētītu konkrētas problēmas un jautājumus, kas varētu rasties, un piedāvāt to risinājumus.

4.10

EESK uzskata, ka procedūru vienkāršošana palielinās efektivitāti, jo tādējādi ES iedzīvotāji varēs skaidrāk izprast gan noteikumus, gan to, kā iegūt informāciju. Jābūt pieejamai atbilstošai informācijai, lai vairāk palīdzētu iedzīvotājiem īstenot pienākumus, ko viņiem paredz tiesību akti — pienācīgi maksāt obligātos nodokļus.

4.11	EESK arī ir pilnībā pārliecināta, ka ir jāizmanto visas iespējas, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, ko varētu radīt minētā veida pasākumi.

4.12

Steidzami jāizveido Pārrobežu nodokļu jautājumu novērošanas centrs, jo fakti, liecina, ka gadījumā, ja tūlītēji neīstenos pasākumus, problēmas kļūs aizvien lielākas un radīs nopietnas ekonomiskas un sociālas sekas. Tāpēc EESK iesaka vispirms izveidot novērošanas centru, kas darbotos Komisijas uzraudzībā. Komiteja iesaka, ka Komisija tam varētu piešķirt vajadzīgās pilnvaras, atbildību un resursus uzticēto uzdevumu efektīvai izpildei atbilstoši šim atzinumam. EESK tomēr iesaka pēc iespējas ātrāk šo centru attīstīt par struktūru, kas būtu tiesību subjekts saskaņā ar publiskajām tiesībām un kam būtu politikas uzraudzības aģentūras statuss. Šāds statuss nodrošinātu novērošanas centra pilnīgu neatkarību un tā neatkarīgu darbību. Novērošanas centram piešķirot politikas uzraudzības aģentūras statusu, jāpiešķir arī īpaši resursi, kas nepieciešami, lai centrs varētu pildīt savus uzdevumus.

4.13

Uz nodokļu šķēršļu likvidēšanu ir jākoncentrējas neatkarīgi no lēmumiem par nodokļu sistēmas harmonizāciju. Lai arī teorētiski tiek uzskatīts, ka nodokļu harmonizācija, vismaz netiešo nodokļu harmonizācija, ir vajadzīga vienotajam tirgum, praktiski šo mērķi ir ļoti grūti īstenot, turklāt tas varētu būt arī pretrunā ar citiem Eiropas Savienības pamatmērķiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi koncentrēties uz nodokļu šķēršļu likvidēšanu pārrobežu darbībās, lai palīdzētu sasniegt vienotā tirgus mērķus. Pasākumi pārrobežu uzņēmējdarbību apgrūtinošo nodokļu šķēršļu novēršanai papildina vairākas nozīmīgas ierosmes, ko pašlaik īsteno, arī tās, kas saistītas ar stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu un Mazās uzņēmējdarbības aktu, tādējādi nodrošinot visu šo pasākumu savstarpēju mijiedarbību.

Briselē, 2011. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) COM(2010):2020

(2) COM(2010)769 galīgā redakcija

(3) COM(2005) 261 galīgā redakcija.

(4) COM(2009) 557 galīgā redakcija un SEC(2009) 283 galīgā redakcija.

(5) 2004. gadā Komisija iesniedza priekšlikumu par “vienas pieturas aģentūras” sistēmu (COM(2004) 728), kas ļautu noteiktu informāciju iesniegt dalībvalstī, kurā atrodas uzņēmums. Tomēr šis priekšlikums vēl nav pieņemts.

(6) COM(2005) 695 galīgā redakcija.

(7) COM(2009) 201 galīgā redakcija.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/99

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata par e-iepirkumu izmantojuma paplašināšanu ES”

COM(2010) 571 galīgā redakcija

2011/C 318/16

Ziņotājs: FARRUGIA kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 18. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Zaļā grāmata par e-iepirkumu izmantojuma paplašināšanu ES”

COM(2010) 571 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 23. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlija (13. jūlija sēdē), ar 110 balsīm par, 1 balsi pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas Zaļo grāmatu par e-iepirkumu un Zaļo grāmatu par ES publiskā iepirkuma politiku.

1.2

EESK uzskata, ka:

a)	Eiropas e-iepirkuma sistēmas īstenošana ir būtisks priekšnoteikums netraucētai tirdzniecībai iekšējā tirgū, ņemot vērā publiskā iepirkuma nozīmi visu dalībvalstu iekšzemes kopproduktā (IKP), un

e-iepirkuma ieviešana vietējā publiskās administrācijas līmenī jāuzskata par svarīgu politikas instrumentu, jo e-iepirkums

—	samazina izmaksas uzņēmumiem un publiskās administrācijas iestādēm,

—	sekmē iepirkuma procesa racionalizāciju, it īpaši, ja izvēlas tādus e-iepirkuma instrumentus kā E-izsole (e-Auction) un Dinamiskā iepirkuma sistēma (Dynamic Purchasing), kas dod iespēju ātrāk pieņemt lēmumus,

—	sekmē pārredzamību un samazina patiesās un varbūtējās nelikumības iepirkuma procesā,

—	veicina informācijas sabiedrības attīstību.

1.3	EESK uzskata, ka e-iepirkuma sistēmu nevar pārskatīt neatkarīgi no publiskā iepirkuma tiesību aktu pārskatīšanas. E-iepirkums dod iespēju īstenot efektīvāku, saimnieciskāku un ekonomiskāku publiskā iepirkuma politiku. EESK secina, ka ir svarīgi šajā ziņā nodrošināt saskaņotību un kopēju pieeju.

1.4

Komiteja atzīst, ka e-iepirkuma ieviešana dalībvalstīs nav sniegusi tādus rezultātus, kādi bija paredzēti 2004. gada rīcības plānā. EESK norāda, ka tomēr ir sastopami arī paraugprakses piemēri. Viens no šādiem piemēriem ir visaptverošas īstenošanas pieejas izmantošana e-iepirkuma jomā Portugālē, un šī pieeja ir vērtējama atzinīgi.

1.5

EESK secina, ka daudzpusējā pieeja, kurai atbilstoši katra dalībvalsts nosaka savu laika grafiku e-iepirkuma sistēmas ieviešanai, nav devusi cerētos rezultātus un ir bijusi cēlonis tam, ka vēl vairāk ir notikusi attālināšanās no vēlamā mērķa, t.i., kopējas vienotas sistēmas. Komiteja iesaka, ka tagad ir īpaši svarīgi Eiropas Komisijas Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorātam sadarbībā ar Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorātu uzņemties pārliecinošu un efektīvu vadību (līdzīgi kā e-Eiropas programmas gadījumā), lai izstrādātu integrētu, savietojamu un tehnoloģiju un uzņēmējdarbības aspektu ziņā standartizētu e-iepirkuma sistēmu visās dalībvalstīs. Tādējādi varētu nodrošināt, ka tiek patiesi īstenoti pasākumi, kas sekmē vienotas un saskaņotas pieejas īstenošanas procesu vienotā laika grafikā, vienlaikus nodrošinot, ka atsevišķas dalībvalstis neīsteno pasākumus, kas vēl vairāk attālina no vēlamā mērķa. EESK tomēr vēlas uzsvērt, ka jāizveido praktiskas sistēmas e-iepirkumam konkrētās nozarēs, it sevišķi sociālās ekonomikas un sociālo pakalpojumu nozarē. Šie pakalpojumi, uz kuriem attiecas publiskais iepirkums minētajās nozarēs, bieži ir sarežģīti un pēc savām īpašībām unikāli, tādēļ nepieciešama zināma rīcības brīvība arī e-iepirkuma jomā.

1.6	EESK iesaka ieviest īstenošanas pārraudzības mehānismu, ar kuru izvērtētu panākumus, šķēršļus, koriģējošus pasākumus u.c. saistībā ar e-iepirkuma ieviešanu dalībvalstīs.

1.7	EESK piebilst, ka Eiropas Komisijai, pārvaldot e-iepirkuma sistēmas īstenošanu, jārosina dalībvalstis rast inovatīvus risinājumus, lai pārvarētu ar uzņēmējdarbības aspektiem un valodu saistītos šķēršļus.

1.8	Komisijai jāuzņemas gan vadošā loma, gan jādarbojas kā paraugam, savās iestādēs ieviešot e-iepirkuma sistēmu.

1.9

EESK uzskata, ka jāpastiprina e-iepirkuma kā Eiropas iekšējo tirdzniecību sekmējoša faktora nozīme maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un mikrouzņēmumiem. Komiteja uzsver, ka ar uzņēmējdarbību saistītajiem aspektiem un tehnoloģijām būtu jāsekmē tirdzniecība iekšējā tirgū nevis jābūt tirdzniecības šķēršļiem.

1.10

EESK uzsver, ka Eiropas Savienībā MVU un mikrouzņēmumi ir uzņēmējdarbības pamatelements. Tāpēc ir jāraugās, lai publiskā iepirkuma un e-iepirkuma sistēmas pārskatīšana būtu orientēta uz to, lai atraisītu MVU un mikrouzņēmumu spēju konkurēt e-iepirkuma vidē. EESK iesaka:

—	dalībvalstīs visus iepirkumu sludinājumus — gan tos, kas pārsniedz, gan tos, kas nepārsniedz noteikto slieksni — publicēt attiecīgās valsts līgumslēdzējas iestādes portālā;

—

sniegt atbalstu MVU, proti, īstenot tiešas uz veiktspējas uzlabošanu orientētas iniciatīvas; turklāt valstu un reģionālās līgumslēdzējas iestādes vai iestādes, kas pārstāv MVU un saņem valsts un ES finansējumu, varētu izveidot e-iepirkuma sekmēšanas atbalsta centrus, tādējādi nodrošinot, ka MVU un mikrouzņēmumi izmanto iespējas piedalīties e-iepirkumā.

1.11	EESK iesaka nodrošināt e-iepirkuma sistēmu savietojamību un to, ka tās ir balstītas uz atklātiem standartiem un atklāto pirmkoda programmatūru.

2. Ievads

2.1	Eiropas Komisija 2010. gada 18. oktobrī publicēja Zaļo grāmatu par e-iepirkumu izmantojuma paplašināšanu ES (1). Kopā ar zaļo grāmatu tika publicēts Komisijas darba dokuments “Novērtējums par 2004. gada Rīcības plānu elektroniskajiem publiskajiem iepirkumiem” (2).

2.2

Zaļā grāmata ir pirmais solis ceļā uz savienotas e-iepirkuma infrastruktūras izveidi saskaņā ar Komisijas Digitālo programmu. Zaļajā grāmatā ir analizēti sasniegumi un jautājumi saistībā ar e-iepirkuma sistēmas īstenošanu dalībvalstīs. Tajā ir analizēti dažādi politikas jautājumi saistībā ar apņemšanos virzīt Kopienas rīcību uz to, lai atbalstītu e-iepirkuma izmantošanu valsts, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādēs.

2.3	ES ministri 2005. gadā izvirzīja mērķi panākt, ka līdz 2010. gadam vismaz 50 % publisko iepirkumu tiek veikti elektroniski. Komisija tomēr norāda, ka dalībvalstīs no kopējā iepirkumu budžeta mazāk par 5 % pasūtījumu tiek piešķirti, izmantojot elektroniskās sistēmas.

2.4

Pēc zaļās grāmatas par e-iepirkumu 27. janvārī tika publicēta “Zaļā grāmata par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju. Virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu” (3). Komiteja pašreiz koncentrējas uz šo īpašo jautājumu, kā arī uz jautājumu par e-rēķiniem, un beigās pieņems trīs savstarpēji saistītu atzinumu paketi.

3. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atbildes uz zaļajā grāmatā uzdotajiem politikas jautājumiem

Turpmāk izklāstītas Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atbildes uz zaļajā grāmatā uzdotajiem politikas jautājumiem.

3.1

1. jautājums. EESK sarindo zaļajā grāmatā minētās problēmas šādā secībā.

3.1.1

Publiskais iepirkums var būt strīdīgs jautājums, kā rezultātā tiek izvirzītas apsūdzības par korupciju un nelikumībām. Turklāt jānorāda: tā kā e-iepirkums ir jauns process, dažas administrācijas iestādes ir nogaidījušas ar tā ieviešanu. Politiskās gribas trūkums var būt viens no iemesliem, taču ir arī citi potenciāli ietekmējoši faktori, piemēram, digitālās tehnikas izmantošanas līmenis dažādās dalībvalstīs un sarežģītā e-iepirkuma procedūra dažās jomās.

3.1.2

Tur, kur e-iepirkumu ieviesa, EESK secina, ka līgumslēdzējas iestādes noteica daudz apgrūtinošākas tehniskās prasības, kas nav raksturīgas parastajam iepirkuma procesam.

Piemēram, pašreiz, lai piekļūtu e-iepirkuma portālam, ir vajadzīgs moderns elektroniskais paraksts, ko apstiprina ar digitālu apliecinājumu; tikai šādā veidā var piekļūt publikācijām par izsolēm, lejupielādēt ar tām saistītos dokumentus utt.

3.1.3

Pieņemtā pieeja dod iespēju dalībvalstīm izveidot savas īpašas e-iepirkuma IKT platformas.

Savietojamību kādā teritorijā (vai starp dalībvalstīm) var nodrošināt tikai tad, ja tiks noteikti un ievēroti standarti. Tas nenotika, jo katra dalībvalsts apstiprināja savus autentifikācijas mehānismus.

Kopumā jāsecina, ka dalībvalstis izmanto daudzas dažādas pieejas. Tāpēc ir sarežģīti valstu elektroniskās sistēmas atzīt citās dalībvalstīs. Komisijas darba grupai savietojamības jautājumos būtu jāizstrādā dalībvalstīm pamatnostādnes un standarti, pēc kurām tās varētu orientēties.

3.1.4

Lai ES mērogā izveidotu e-iepirkuma tīklu, ir nepieciešama standartizēta pieeja attiecībā uz IKT sistēmām (4) un uzņēmējdarbības aspektiem (5).

Organizējot tradicionālo iepirkumu, dalībvalstis piemēro dažādus uzņēmējdarbības nosacījumus. Uzņēmējdarbības aspekti ir jāstandartizē.

3.1.5

Atskatoties EESK secina, ka Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāta un Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorāta iecietība pret dažādu tempu pārejā uz e-iepirkuma ieviešanu ir bijis cēlonis tam, ka dalībvalstīs reģionālajā un vietējā līmenī tika ieviestas daudzas un dažādas pieejas.

Ja e-iepirkuma sistēmas īstenošanu valsts un pārrobežu līmenī uzskata par stratēģisku mērķi, EESK iesaka Eiropas Komisijai šo jautājumu noteikt par svarīgāku prioritāti, vienlaikus nodrošinot spēcīgāku un efektīvāku uzraudzības mehānismu, kura pamatā ir aizsargpasākumi un korektīvi pasākumi (kā citās e-pārvaldības politikas jomās).

3.2

2. jautājums. EESK atzīst, ka ir turpmāk minētās problēmas.

3.2.1

E-iepirkumu īstenošanas politiskā un administratīvā vadība. Kaut arī tas ir izskatīts iepriekš, EESK to uzskata par atsevišķu jautājumu.

ES veiktās salīdzinošās novērtēšanas par gatavību ieviest e-pārvaldību rezultāti liecina, ka lielākā daļa dalībvalstu ir paudušas apņēmību būt pirmās, kas ievieš e-pārvaldības pakalpojumus. Par prioritāti izvirzīti G2C pakalpojumi (valsts pārvalde iedzīvotājiem) un tradicionālajiem G2B pakalpojumiem (valsts pārvalde uzņēmumiem).

E-iepirkumu daļa, kas visā ES veido aptuveni 5 % no iepirkumu (kas ir G2B pakalpojums) parāda, ka atšķirībā no tādām valstīm kā Portugāle G2B jomā ir pietrūcis inovatīvas darbības, lai arī publikācijas liecina, ka e-iepirkumu izmantošana palīdz ietaupīt izmaksas, nodrošināt labāku pārredzamību u.t.t. Piemēram, Portugālē veiktajā pētījumā tika salīdzināti labākie piedāvājumi publiskajiem būvdarbu līgumiem, kurus slēdza 50 publiskā sektora slimnīcas, 2009. gadā izmantojot tradicionālās iepirkuma metodes un 2010. gadā izmantojot e-iepirkumus. Pētījums liecina, ka 2010. gadā izmaksas samazinājās par 18 %, un tas izskaidrojams ar lielāku konkurenci, ko radīja e-iepirkumu izmantošana. Zaļajā grāmatā minēti piemēri par ietaupījumiem 10–45 % apmērā vairākus miljardus EUR vērtos projektos. Šādus simtiem miljonu lielus ietaupījumus varētu izmantot, lai sniegtu sabiedrībai papildu pakalpojumus (6).

EESK piebilst, ka, ņemot vērā iniciatīvas stratēģisko nozīmi, Eiropas Komisijai būtu bijis jārāda piemērs e-iepirkuma jomā, līdz e-iepirkuma rīcības plāna darbības beigām ieviešot e-iepirkuma platformu visos Komisijas direktorātos un aģentūrās.

3.2.2

Pāreja uz tehniski sadarbspējīgu vidi. Jautājums izskatīts 3.1. punktā.

Lēmumu standartizēt autentifikācijas mehānismus, garantējot pienācīgu drošības līmeni, mūsdienās nevar pieņemt, neņemot vērā dalībvalstu veiktos ieguldījumus autentifikācijas mehānismos gan valsts, gan dienesta līmenī.

Dalībvalstis jau ir veikušas ieguldījumus daļējās vai pilnīgās (piemēram, Portugāle) e-iepirkumu sistēmās, kuras var sasaistīt ar valsts vai attiecīgās līgumslēdzēja autentifikācijas mehānismiem.

Ņemot to vērā, EESK iesaka ikvienu pieeju, kuras mērķis ir iekļaut dalībvalstis vienotā ES iekšējā autentifikācijas mehānismā, balstīt uz principu, ka izraudzītais mehānisms ir veidots tā, lai tas atspoguļotu riska līmeni, kas ir jāņem vērā e-iepirkumu vērtību ķēdes garumā.

3.3

3. jautājums.

EESK piekrīt, ka valsts pārvaldes iestādes un līgumslēdzējas iestādes jāstimulē ieviest e-iepirkumu sistēmu. Tomēr EESK vēlreiz uzsver, ka turpmāk nevajadzētu pielietot Komisijas pieņemto dažādu ātrumu stratēģiju. EESK uzskata, ka, ņemot vērā kopš 2005. gada gūto pieredzi un sliktos rezultātus efektīva pārraudzības mehānisma trūkuma dēļ, Komisijai tagad vajadzētu panākt vienošanos ar dalībvalstīm par pieņemto e-iepirkuma stratēģiju ievērošanu. EESK tomēr vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstīm jāizveido piemērotas, līdzsvarotas sistēmas konkrētās nozarēs, it īpaši sociālās ekonomikas un sociālo pakalpojumu nozarē. Šie pakalpojumi, uz kuriem attiecas publiskais iepirkums minētajās nozarēs, bieži ir sarežģīti un pēc savām īpašībām unikāli, tādēļ nepieciešama zināma rīcības brīvība arī e-iepirkuma jomā.

Saistībā ar stimuliem, ar kuriem uzņēmumus mudina izmantot e-iepirkumus, EESK izvirza šādus jautājumus:

e-pārvaldības, tostarp e-iepirkumu, ieviešana ir atkarīga no lietojuma vienkāršības. Sarežģītu tehnoloģiju, piemēram, publiskās atslēgas infrastruktūras (Public Key Infrastructure, PKI) nevajadzīga izmantošana attur organizācijas no to ieviešanas un izmantošanas. ES mēroga e-iepirkumu sistēmas veidošanā jāizvairās no liekas tehniskas sarežģītības;

b)	MVU ir ES uzņēmējdarbības struktūras mugurkauls. Komisijai un dalībvalstīm nebūtu jāvadās no pieņēmuma, ka MVU ir tādas pašas spējas, resursi un piekļuve tehnoloģijām kā lieliem uzņēmumiem.

Saistībā ar iepriekš minēto b) punktu EESK iesaka Komisijai finansēt iniciatīvas dalībvalstīs ar mērķi

—	nodrošināt piekļuvi tehnoloģijai, kuru varētu nodrošināt tehnoloģiju centri; šādus tehnoloģiju centrus varētu ierīkot kompetentas iestādes, kas atbild par uzņēmējdarbības politiku, vai institūcijas, kas pārstāv MVU;

—	īstenot MVU domātas zināšanu un spēju veidošanas iniciatīvas, ko atbalsta konsultatīvi dienesti, kurus, izmantojot valsts un ES stimulus, piedāvā par MVU atbildīgas institūcijas;

—	organizēt mācības par e-iepirkumu izmantošanu un zināšanu sniegšanu, tostarp nodrošināt ar mācību rīkiem, piemēram, datorizētas mācības, ierīkojot e-iepirkuma sekmēšanas atbalsta centrus.

3.4

4. jautājums.

Līgumslēdzējas iestādes ir valsts struktūrvienības un pakļautas valdības politikai. Dalībvalstīm būtu jāsniedz attiecīgajām līgumslēdzējām iestādēm pienācīgs atbalsts e-iepirkumu sistēmas izstrādē un ieviešanā. Šajā nolūkā dalībvalstīm, iespējams, būs jāiekļauj e-iepirkumu īstenošanas stratēģijas savās attiecīgajās uzņēmumu un valstu IKT stratēģijās un jāizvirza pakāpeniski mērķi, kas jāsasniedz noteiktā laika posmā (7).

Jautājums ir — vai e-iepirkumiem ir jābūt vienīgajam kanālam, kā piedalīties publiskajā iepirkumā? EESK uzskata, ka iespēju robežās dalībvalstīm e-iepirkumi jānosaka par galveno publiskā iepirkuma kanālu, tomēr tie jāveido pārdomāti, atspoguļojot attiecīgo nozaru specifiskās vajadzības. Tas ir sevišķi svarīgi sociālajiem pakalpojumiem, kuru publiskais iepirkums ir sevišķi sarežģīts. E-iepirkuma koncepcija attiecībā uz pakalpojumiem jāveido, jau no paša sākuma par mērķi izvirzot vajadzību izpildi un ņemot vērā attiecīgā pakalpojuma īpašās iezīmes.

Šajā saistībā e-iepirkumu ieviešanas stratēģijas būtu jāpapildina arī ar spēju veidošanas un valsts iestāžu ierēdņu zināšanu papildināšanas pasākumiem, kā arī e-iepirkuma sekmēšanas atbalsta centriem, kas būtu viegli pieejami, it sevišķi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

3.5

5. jautājums.

E-izsoļu īstenošana liecina, ka minētā instrumenta izvēles gadījumā elektroniskas procedūras dažiem iepirkumu veidiem jau ir noteiktas Direktīvā 2004/17 un Direktīvā 2004/18.

EESK atbalsta tādu iepirkuma instrumentu kā e-izsoli. Tam pēc savas būtības ir vajadzīga e-iepirkumu sistēma, tomēr ar noteikumu, ka tiek izveidota sistēma MVU atbalstam, kā iepriekš norādīts 3.3. punktā, un ja tādu sistēmu pielietotu vienīgi piemērotos gadījumos.

Nav iespējams pārāk bieži uzsvērt spēju veidošanas nozīmi ar mērķi radīt atbalsta sistēmu, jo tā nodrošinās e-komercijas jomā līdzvērtīgus konkurences apstākļus MVU un nevalstiskajām organizācijām, no vienas puses, un lieliem uzņēmumiem, no otras puses.

EESK uzsver, ka draud izveidoties “digitāla plaisa”, kas radīs negodīgas konkurences apstākļus, jo tehnoloģiju barjeras dēļ MVU un NVO, piedaloties publiskajā iepirkumā, varētu būt neizdevīgākā situācijā.

3.6

6. jautājums.

EESK uzskata, ka publiskajam iepirkumam galvenokārt jāizmanto e-iepirkumu kanāls ar noteikumu, ka, veidojot iepirkumu sistēmu, tiek ņemtas vērā dažu nozaru īpašās iezīmes un kompleksās vajadzības, piemēram, saistībā ar iepirkumiem B kategorijas pakalpojumu jomā.

Jebkurā gadījumā līdzvērtīgus konkurences apstākļus var nodrošināt tikai tad, ja MVU un NVO ir spējas darboties B2G vidē. Šobrīd tā vēl varētu nebūt, un Eiropas Komisijai un dalībvalstīm būtu jāveicina spēju veidošana šajā virzienā.

3.7

7. jautājums.

Nevajadzīgi un nesamērīgi šķēršļi pārrobežu līdzdalībai e-iepirkumos galvenokārt saistīti ar šādiem faktoriem:

—	autentifikācijas mehānisms,

—	uzņēmējdarbības norises,

—

valoda,

—	gatavība atvērt konkurencei vietējo tirgu.

EESK ierosina Eiropas Komisijai izstrādāt, panākt vienošanos un ieviest rīcības plānu, ko papildinātu īstenošanas pārraudzības sistēma, kuras mērķis būtu nodrošināt minēto šķēršļu pārvarēšanu.

3.8

8. jautājums.

Ja e-iepirkumu sistēmā netiks iekļauti redzami paziņojumi par iepirkumiem zem noteiktā sliekšņa, tas varētu izraisīt situāciju, ka pārrobežu dalība e-iepirkumu iekšējā tirgū pamatā aprobežotos ar lieliem uzņēmumiem.

Šeit nāktos uzsvērt, ka informētība par iekšējā tirgū izsludinātajiem iepirkumiem zem noteiktā sliekšņa ir svarīga MVU un mikrouzņēmumiem, jo ļoti bieži šādos konkursos noteiktā specifikācija atbilst šādu uzņēmumu prasmēm, organizatoriskajām un finansiālajām spējām. Tāpēc MVU un mikrouzņēmumu iesaistīšanās pārrobežu darījumos, izmantojot iepirkumus zem noteiktā sliekšņa, stiprinās vienoto tirgu.

Ņemot vērā to, ka e-iepirkumu sistēma sastāv no vairākiem soļiem, sākot ar e-paziņojumu un beidzot ar elektronisko rēķinu sagatavošanu, EESK iesaka ES e-iepirkumu politikā noteikt, ka visi iepirkumu sludinājumi — gan tādi, kas pārsniedz, gan tādi, kas nepārsniedz noteikto slieksni — ir redzami jāpublicē vienotajā tirgū, kā arī valsts centrālajā portālā, kas ir aprīkots ar e-paziņojuma pakalpojumu.

3.9	9. jautājums. EESK uzskata, ka e-iepirkumu tiesiskais regulējums ir visaptverošs. Problēmas izriet no gribas trūkuma to īstenot.

3.10

10. jautājums.

Pārāk bieži risinājums tiek atrasts tehniskā arhitektūrā, nevis uzņēmējdarbības norisēs. Piemērotajam drošības līmenim vajadzētu atspoguļot faktiskā riska pakāpi, un ieguldījumiem pieņemtajā drošības sistēmā jābūt samērīgiem ar minēto risku.

E-iepirkumu autentifikācijas mehānisma veidošanā pieņemtā pieeja drošībai ir balstīta uz progresīviem elektroniskajiem parakstiem. Tomēr progresīvu elektronisko parakstu nodrošināšana ir dārga nepieciešamo tehnoloģiju ieviešanas, digitālo apliecinājumu izmaksu u.c. faktoru dēļ.

Rodas jautājums — vai e-iepirkums de facto būtu jāsaista ar progresīvu elektronisko parakstu autentifikācijas mehānismu?

EESK uzskata, ka pirms pieņemt lēmumu par to, ka e-iepirkumu autentifikācijas mehānisms ir jāsaista ar progresīviem elektroniskajiem parakstiem, Komisijai un dalībvalstīm ir vairāk jāapspriež e-iepirkumu riski.

Jāatzīmē, ka debetkarte vai kredītkarte — kas nozaudēšanas vai zādzības gadījumā rada personai finansiālu risku — darbojas ar 4 ciparu PIN kodu. EESK izvirza šādus jautājumus:

—

vai visos e-iepirkumu vērtību ķēdes posmos ir vajadzīga progresīvu elektronisko parakstu autentifikācija? Vai šāds drošības līmenis ir patiesi nepieciešams, lai ieietu portālā, iepazīstos ar informāciju par konkursiem un aktivizētu e-pakalpojumus vai mobilos pakalpojumus, piemēram, paziņošanu u.t.t.?

—

ja šāds drošības līmenis nav nepieciešams — vai būtu lietderīgi izveidot divpakāpju autentifikācijas mehānismu: vienkārša reģistrācija tiem procesiem vērtību ķēdē, kas atbilstoši parastajai uzņēmējdarbības norisei atrodas publiskajā domēnā, un augstāks autentifikācijas līmenis, ja iesniedz piedāvājumu vai piedalās e-izsolē?

—	ja tiek pieņemts divpakāpju autentifikācijas mehānisms —vai tas nozīmē, ka augstāks autentifikācijas līmenis ir balstīts uz progresīvu elektronisko parakstu, vai arī būtu jāpieņem mazāk sarežģīts, tomēr drošs autentifikācijas mehānisms?

—	vai autentifikācijas mehānismam jābūt balstītam uz pastāvīgu burtu un ciparu paroli kombinācijā ar pastāvīgu ciparu PIN kodu; vai arī tajā jāiekļauj iepriekš minētais kopā ar vienreizēju paroli, ko piedāvā kodu kalkulators (token), līdzīgi piekļuvei internetbankā?

EESK uzskata, ka saistībā ar e-iepirkumiem ir jāizveido drošs mehānisms, tomēr risinājumam ir jābūt samērīgam ar risku un tā ieviešanai jābūt pēc iespējas mazāk sarežģītai.

Ja tiks pieņemts lēmums, ka labākais drošības modelis e-iepirkumiem ir progresīvi kvalificēti sertifikāti, EESK ierosina šajā saistībā veicamo darbu balstīt uz virtuālo uzņēmuma dokumentāciju (Virtual Company Dossier, VCD), kuru izmanto Eiropas mēroga publiskajiem iepirkumiem tiešsaistē (Pan European Public Procurement Online, PEPPOL) (8).

EESK konstatē: pašreizējā direktīvā ir paredzēts, ka līgumslēdzējām iestādēm ir jāatzīst sertifikātu ekvivalenti. Tomēr praksē bieži ir grūti atrast ekvivalentus, un dažās dalībvalstīs jāpilda sarežģītas procedūras, piemēram, jāiesniedz apstiprināti tulkojumi ar apliecinājumu, apostilu, vai arī tiek pieprasīti dokumentu oriģināli. Tas ir apgrūtinoši un dārgi ne tikai uzņēmumiem, bet arī līgumslēdzējām iestādēm.

3.11

11. jautājums.

Īsti šķēršļi pastāv valodas dēļ. Eiropas mēroga e-iepirkumu sistēma nevar būt bez iespējas “paziņot” par publiskotu konkursu visās 27 dalībvalstīs. No otras puses, valsts līgumslēdzējas iestādes veikta konkursa dokumenta tulkošana visās oficiālajās ES valodās vai pat visās 27 dalībvalstu valodās, lai konkurss būtu pieejams uzņēmumiem visās dalībvalstīs, būtu apgrūtinoša, dārga un paralizētu publisko iepirkumu.

Ir svarīgi, lai uzņēmumi vai indivīdi, kas vēlas piedalīties konkursā, zinātu par pieejamajiem konkursiem, un šai informācijai vajadzētu būt pieejamai bez valodas barjerām. Tad tikai no ieinteresētā uzņēmuma (vai tas būtu liels, mazs, vidējs vai mikrouzņēmums) būtu atkarīgs, vai meklēt papildu informāciju ar šajā atzinumā ieteikto atbalsta centru palīdzību un vai tērēt vairāk līdzekļu sīkākam tulkojumam papildus tam, kas ir pieejams ar piedāvāto valodas rīku palīdzību.

Viens no iespējamajiem risinājumiem varētu būt Komisijas izstrādāts tiešsaistes tulkošanas rīks iepirkumiem, kas īpaši izstrādāts un pielāgots konkursa dokumentu tehniskajai valodai, tas ir, pievēršot īpašu uzmanību tam, kā pārtulkot tādus tehniskus vārdus kā “var”, “obligāts” u.c. pareizi un bez niansēm, kas varētu radīt pārpratumus.

Tomēr, lai nepalielinātu administratīvo slogu, kas nenes nekādu reālu labumu ne līgumslēdzējai iestādei, ne pretendentam, šāds instruments jāizmanto vienīgi ļoti vienkāršu publisko iepirkumu gadījumā un tad, ja tie nav pārprotami.

3.12

12. jautājums.

EESK iesaka Komisijai pārliecināt dalībvalstis veidot e-iepirkumu sistēmas, pamatojoties uz “atklātiem” standartiem.

EESK iesaka Komisijai mudināt dalībvalstis izmantot atklāto e-PRIOR risinājumu, ko Komisija ir padarījusi pieejamu kā bezmaksas atvērto avotu komponentus, kurus vajadzības var integrēt ikvienā e-iepirkumu sistēmā, kas tiek izstrādāta.

3.13	13. jautājums. EESK iesaka Komisijai veicināt un paplašināt piedāvājumu atvērto avotu risinājumiem, kurus iekļaut esošajās vai izstrādājamajās e-iepirkumu sistēmās.

3.14	14. jautājums. EESK piekrīt, ka Eiropas Komisijai būtu jāturpina izstrādāt lietojumu kopumu, tādus kā e-PRIOR risinājumi, un jānodod tos dalībvalstu rīcībā.

3.15

15. jautājums.

Kā jau minēts, Eiropas Komisijai un dalībvalstīm jāīsteno noturīgas spēju veidošanas iniciatīvas, ar kurām atbalsta MVU, lai sagatavotu tos B2G e-komercijai. Valodas jautājums mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir daudz grūtāk pārvarams šķērslis, ka tie vēlas piedalīties ES mēroga e-iepirkumā.

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) COM(2010) 571 galīgā redakcija.

(2) SEC(2010) 1214 galīgā redakcija.

(3) COM(2001) 15 galīgā redakcija, “Zaļā grāmata par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju “Virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu” ” (Skatīt šā Oficiālā Vēstneša 113. lpp.).

(4) IKT sistēmas ir paraugs, kā sistemātiski un pilnīgi definēt pašreizējās IKT (pamata) un/vai vēlamo sistēmu, kuras mērķis ir sasniegt optimālu darbību, balstoties uz efektivitāti, standartiem, dažādiem mērogiem, savietojamību, saskaņotību, atklāto pirmkodu utt.

(5) Piemēram, dažas līgumslēdzējas iestādes ir noteikušas sarežģītas procedūras — jāiesniedz apstiprināti tulkojumi ar apliecinājumu vai apostilu.

(6) Papildus piemērus skatīt pavaddokumentā Zaļajai grāmatai par e-iepirkuma pielietošanu Eiropas Savienībā, SEC(2010) 1214, http://ec.europa.eu/internal_market/consultations/docs/2010/e-procurement/green-paper_lv.pdf.

(7) ES ir vairāki paraugprakses piemēri, tostarp, Itālijā, Portugālē, Dānijā, Austrijā un Apvienotajā Karalistē.

(8) http://www.peppol.eu/.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/105

COM(2010) 712 galīgā redakcija

2011/C 318/17

Ziņotājs: IOZIA kgs

Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 2. decembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Elektronisko rēķinu Eiropai sniegtie ieguvumi””

COM(2010) 712 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2011. gada 23. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (13. jūlija sēdē), ar 119 balsīm par, 1 balsi pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atbalsta un atzinīgi vērtē Komisijas veikumu un piekrīt tam, kas teikts paziņojumā, kurš iekļaujas iniciatīvā “Digitālā programma Eiropai”. To instrumentu modernizācija, kas regulē ekonomiskās attiecības un tehnisko inovāciju, ne vien rada ļoti nozīmīgus ietaupījumus, bet arī veicina inovācijas popularizēšanu un stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto mērķu sasniegšanu.

1.2	Digitālās programmas — ilgtspējīgas sociālās un ekonomiskās attīstības faktora — īstenošana būs nozīmīgs virzītājspēks iekšējā tirgus aktivizēšanai.

1.3

EESK uzsver, ka īpaši jāņem vērā priekšrocības, kas varētu rasties no vispārējas e-rēķinu izmantošanas. No šādām priekšrocībām labums būtu jāgūst vienlīdz visām uzņēmumu kategorijām, bet jo sevišķi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU). Īpaša uzmanība jāpievērš to specifiskajām vajadzībām attiecībā uz digitālo lietotprasmi, izmaksu ierobežošanu saistībā ar piekļuvi digitālajām platformām un pārvaldības programmatūrām.

1.4

EESK aicina Komisiju darīt visu, lai ātrāk pieņemtu jaunus tiesību aktus par e-parakstu, un vēlas noskaidrot, vai direktīvas vietā nevajadzētu pieņemt regulu, lai izvairītos no atšķirīgas un problemātiskas transponēšanas, kuras rezultātā saglabātos atšķirīgi noteikumi šajā jomā. Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) netiešas uzlikšanas sistēmas reformā jau ir apsvērta iespēja papīra un elektroniskiem rēķiniem piešķirt vienādu nozīmi gadījumos, kad ir runa par grāmatvedības uzskaišu un rēķinu arhivēšanu. Dalībvalstu nodokļu administrācijām vajadzētu iespējami ātrāk saskaņot savus tiesību aktus ar šiem noteikumiem.

1.5

Ja runa ir konkrēti par MVU, EESK iesaka aizsargāt to intereses, kas saistītas ar PVN maksājumiem. PVN vajadzētu iekasēt e-rēķina maksāšanas brīdī, nevis kādā noteiktā datumā pēc rēķina izrakstīšanas. Jaunajā sistēmā ir pienācīgi jāņem vērā problēmas, kas MVU varētu rasties saistībā ar likviditātes pārvaldību.

1.6	EESK atbalsta plašu un ātru e-rēķina ieviešanu, bet uzskata, ka tā izmantošanai arī turpmāk jābūt fakultatīvai. Lai gan Komiteja atzinīgi vērtē izvirzītos mērķus, tā tomēr neuzskata, ka pastāv priekšnoteikumi šīs sistēmas obligātai pieņemšanai.

1.7	Lai uzņēmumiem un patērētājiem neradītu nevajadzīgas un apgrūtinošas problēmas, EESK iesaka Komisijai piesardzīgi un uzmanīgi veikt pasākumus, kas nepieciešami ierosinātā mērķa sasniegšanai.

1.8	Ja vienlaicīgi pastāvēs divi režīmi ar vienādu juridisku spēku (e-rēķins un papīra rēķins), visām iesaistītajām pusēm vajadzētu būt iespējai izvēlēties modeli, kas ir visatbilstošākais specifiskajām vajadzībām.

1.9

EESK aicina Komisiju pieņemt vispārējus e-rēķina standartus. Sistēmu standartizācija un savstarpējā izmantojamība ir būtiski faktori veiksmīgai e-rēķina izmantošanai, kas ļauj attīstīt iekšējo tirgu un dod iespēju paplašināt operatoru skaitu tirgū.

Savukārt pašreiz tirgus ir sadrumstalots, un tajā trūkst iekšējās komunikācijas, taču tas traucē šā lietderīgā instrumenta izvēršanu pārrobežu līmenī.

1.10	Vajadzētu plaši izmantot izmēģinājuma projektu PEPPOL (Viseiropas Publiskais iepirkums tiešsaistē), un tam vajadzētu aizvien savienot apgabalus, kuros e-rēķins jau tiek izmantots. Jāpievērš lielāka uzmanība MVU vajadzībām.

1.11	Kad paziņojumā ir runa par e-rēķina adresātiem, nav minēti patērētāji, viņu vajadzības un intereses. Tikai tie, kuriem ir laba pieredze informācijas tehnoloģiju izmantošanā, varēs izmantot e-rēķina priekšrocības.

1.12

Pateicoties paredzētajai šā instrumenta izmantošanai, būtu jārodas noslēgtajam lokam: elektroniskā kataloga aplūkošana, pirkuma izvēle un pasūtīšana, preču nosūtīšana, rēķina izrakstīšana, maksājums un vienlaicīga automātiski aprēķinātās PVN likmes (atkarībā no preces veida un operatora) pārskaitīšana nodokļu administrācijai.

1.13	Minēto procedūru paātrināšanas rezultātā varēs būtiski ietaupīt laiku, labāk ievērot maksājumu termiņus un ierobežot viltus rēķinu skaitu.

1.14

ES finansētajos projektos e-komercijas jomā būtu jāiekļauj obligāta prasība, ka MVU līdzdalība jānodrošina zināmā procentuālā daļā no visiem izmēģinājuma projektiem. Tas varētu piesaistīt uzmanību MVU prasībām jau šo iniciatīvu sākotnējā posmā un jo sevišķi ietekmēt inovatīvu tehnoloģiju izstrādi MVU vajadzībām (piemēram, projekts PEPPOL).

1.15

Eiropas Komisijai vajadzētu vairāk uzsvērt, ka valstu nodokļu administrācijām jāizmanto vienlīdzīgas attieksmes princips attiecībā uz papīra rēķiniem un e-rēķiniem un tādējādi jānovērš šķēršļi pārrobežu tirdzniecībai. Pirmām kārtām jāatceļ pienākums izmantot īpašus tehnoloģiskus risinājums (tostarp e-parakstus), kas nav vajadzīgi papīra rēķinu gadījumā, un jāatceļ dažās dalībvalstīs vēl pastāvošā prasība, ka nodokļu pārbaužu vajadzībām jādrukā e-rēķini, lai būtu ievērotas visas spēkā esošās prasības.

1.16	Sadarbībā ar vietējām publiskajām iestādēm, izmantojot īpašas programmas, jāizstrādā stimuli MVU. Jāparedz Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta iesaistīšana.

1.17	EESK pozitīvi vērtē Eiropas e-rēķinu foruma izveidi un ir gatava piedalīties tā darbā.

2. Ievads

2.1

Rēķins ir pamatdokuments, ar ko apmainās tirdzniecības partneri, kā arī tirdzniecības partneri un galapatērētāji. Papildus primārajai funkcijai, proti, samaksas pieprasījumam, ko pārdevējs iesniedz pircējam par piegādātajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem, rēķins ir svarīgs grāmatvedības dokuments, kurš rada juridiskas sekas abiem tirdzniecības partneriem, jo tas ir līgumisks dokuments starp uzņēmumu un patērētāju. Dažās valstīs rēķins ir galvenais dokuments, ko izmanto nodokļu deklarācijām un atmaksām, kā arī lai aizpildītu importa un eksporta deklarācijas.

2.2	Iesaistītās puses ir pircējs un pārdevējs. Dažos gadījumos piegādātājs un saņēmējs var būt trešās personas, piemēram, pārvadātāja vai loģistikas pakalpojumu sniedzēja gadījumā.

2.3

Ar elektronisko rēķinu saprot rēķina datu elektroniskas izrakstīšanas, nosūtīšanas, saņemšanas un apstrādes automatizētu procesu. Elektroniskais rēķins ir uzņēmuma savstarpēji saistīto procesu un procedūru kopuma daļa, kas parasti no piegādātāja viedokļa ir pasūtījuma-apmaksas cikls, bet no pircēja viedokļa tas ir pirkuma-maksājuma cikls.

2.4

No septiņām pamatiniciatīvām, ko Eiropas Savienība atbalsta, lai praktiski īstenotu stratēģiju “Eiropa 2020”, pamatiniciatīvas “Digitālā programma Eiropai” mērķis ir, pielāgojot tiesību aktus, atbalstīt tādu informācijas tehnoloģiju izstrādi, kuras ir vērstas, citastarp, uz vienkāršošanu un sloga samazināšanu iekšējā tirgus īstenošanā. Vairāk nekā simts pasākumu un pāri par trīsdesmit likumdošanas iniciatīvu tiks pieņemtas, lai turpmākajos desmit gados sasniegtu trīspadsmit galvenos darbības mērķus.

2.5

Komisijas paziņojumā, kas tika izstrādāts pēc piecu gadu sagatavošanās un padziļinātas apspriešanās, ir aplūkota ļoti svarīga programmas joma, t.i., e-rēķins, un izvirzīts mērķis, ka līdz 2020. gadam e-rēķinam jākļūst par galveno rēķina veidu. Tiek lēsts, ka pašlaik e-rēķinu īpatsvars ir tikai 5 % no visiem uzņēmumu rēķiniem.

2.6

Komisija lēš, ka sešos gados iespējamais ietaupījums, ko varētu gūt, sasniegtu 240 miljardus euro (1). Eiropas Uzņēmumu grāmatvežu apvienība ir nonākusi līdz līdzīgiem secinājumiem un uzskata, ka uzņēmumi, izmantojot automātisku rēķina datu apstrādi, varētu ietaupīt līdz pat 80 % no pastāvīgajām izmaksām; tādējādi tiktu novērsts papīra patēriņš un ievērojami samazināts darba slogs. Vienotās euro maksājumu telpas (SEPA) attīstība ļaus apvienot rēķinu sagatavošanu ar maksājumiem; tas veicinās sistēmu integrāciju un ļaus izveidot savstarpēji izmantojamas Eiropas e-rēķinu sistēmas.

2.7

Apzinātās prioritātes ir šādas:

—	“nodrošināt e-rēķiniem juridisko noteiktību un skaidru tehnisko vidi, lai veicinātu to masveida izmantošanu;

—	veicināt un sekmēt pieejamu un savstarpēji izmantojamu e-rēķinu risinājumu izstrādi, pamatojoties uz kopīgu standartu, īpašu uzmanību pievēršot MVU vajadzībām;

—	atbalstīt e-rēķinu ieviešanu, izveidojot organizatoriskas struktūras, piemēram, valsts e-rēķinu forumus un Eiropas daudzpusēju ieinteresēto personu e-rēķinu forumu”.

3. EESK apsvērumi un piezīmes

3.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) pārliecināti atbalsta pamatiniciatīvu “Digitālā programma Eiropai” un atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu. Dažādos iepriekšējos atzinumos (2) EESK atbalstīja tādu programmu un likumdošanas iniciatīvu pieņemšanu, kas vērstas uz informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) izmantošanas veicināšanu.

3.2

Eiropā rēķinu un faktūrrēķinu skaits pārsniedz 30 miljardus. 2011. gadā no 3 miljardiem rēķinu un faktūrrēķinu, kas tiks nosūtīti pa e-pastu, tikai daļa būs e-rēķini. Vairāk nekā 4,5 miljoni uzņēmumu un vairāk nekā 75 miljoni patērētāju jau izmanto šo sistēmu. Lielākie nozares operatori, kas sniedz pakalpojumus e-rēķinu jomā, dažu mēnešu laikā divkāršoja apgrozījuma apjomu.

3.3

Pētījumos, ko pēc Komisijas pasūtījuma veica ekspertu grupa, tiek lēsts, ka grāmatvedības dokumenta izsniedzējs var ietaupīt vairākus euro no katra rēķina. Automātiska nosūtīšana elektroniskā veidā ļauj ietaupīt līdz pat 60–80 % salīdzinājumā ar tradicionālajiem procesiem, kuru pamatā ir papīra rēķins. Kopumā ņemot, tas nozīmē, ka var ietaupīt no 1 līdz 2 % administratīvo izdevumu. Saskaņā ar nozares galveno ekspertu novērtējumu ieguldījumi e-rēķina projektā nes peļņu jau pēc sešiem mēnešiem (3).

3.4	Paziņojumā Komisija pauž vēlmi, ka e-rēķinam jākļūst par galveno rēķina veidu, bet nenorāda, kāpēc vajag tik daudz laika, lai to panāktu. Savukārt EESK uzskata, ka jādara viss iespējamais, lai paātrinātu šā mērķa sasniegšanu.

3.5	EESK uzsver un atzinīgi vērtē nozīmīgo ieguldījumu, ko e-rēķina attīstība varēs dot CO2 emisiju samazināšanā, pateicoties enerģijas patēriņa samazinājumam transporta vajadzībām, kā arī papīra patēriņa samazinājumam.

3.6	EESK atbalsta to, ka prioritāte ir piešķirta MVU un informācijai, kuru tie sniedza Komisijas izveidotās ekspertu grupas aptaujā, un uzskata, ka minētā prioritāte ir ļoti svarīga.

3.7	EESK iesaka pieņemt visus iespējamos pasākumus, lai atvieglotu daudziem specializētajiem operatoriem iegūt stipras pozīcijas un lai nepieļautu, ka izveidojas mazi reāli monopoluzņēmumi, kas nenovēršami izmantotu savu dominējošo stāvokli.

3.8

EESK aicina Komisiju izstrādāt iniciatīvas, kas vajadzīgas, lai īstenotu un pieņemtu ANO/CEFACT (4) (ANO Eiropas Ekonomikas komisijas pakļautībā esošās starpvaldību organizācijas) izstrādāto standartdatu modeli; tas ļautu izstrādāt pasaules mēroga darba programmu, panākt koordināciju un sadarbību elektronisko standartu jomā, kā arī atvieglot tirdzniecību starp uzņēmumiem.

3.9

Padomei jāsekmē, ka tiek pārņemta dažās dalībvalstīs īstenotā paraugprakse (proti, obligāta prasība publiskajos iepirkumos izmantot e-rēķinus), jo tas ir atbilstošs veids, kā veicināt e-rēķinu izmantošanu. Pieņemot un atbalstot izstrādātos standartus, kā arī sasaistot tos ES apgabalus, kuri jau veic e-iepirkumus, ir plaši jāizmanto projekts PEPPOL, kas ir Konkurētspējas un jauninājumu programmas (CIP) plaša mēroga izmēģinājuma projekts un ko atbalsta Komisija.

3.10

EESK atzinīgi vērtē šo iniciatīvu, bet iesaka dot iespēju darboties e-rēķinu jomā arī citiem operatoriem un atvērt tiem tirgu. Pašlaik ir aptuveni 400 operatoru, kas sniedz pakalpojumus e-rēķinu jomā un darbojas galvenokārt vietējā līmenī, piedāvājot plašu produktu klāstu. Diemžēl sistēmu savstarpējā izmantojamība vēl ir tālā perspektīvā. Vispārēji kopējie standarti, ko EESK iesaka pieņemt, ir būtiski, lai paātrinātu ES vienotā tirgus īstenošanu un ar to saistītās priekšrocības sniegtu plašam dažādu ieinteresēto personu lokam, jo sevišķi MVU, tādējādi palielinot to konkurētspēju.

3.11

Vienotu e-rēķina modeļu priekšrocības ir acīmredzamas. Pašlaik tirgus ir sadrumstalots un tajā nav saziņas. EESK atbalsta iniciatīvas, kas vērstas uz arvien integrētāku savstarpējās izmantojamības līmeņu sasniegšanu, un atzinīgi vērtē to, ka modelis ANO/CEFACT CII v.2 (Cross-Industry Invoice — starpnozaru rēķins) ir ņemts par pamatu, lai izstrādātu standartu ISO 20022 (rēķina paziņojums).

3.12

Vispārējos standartos vajadzētu vienmēr ņemt vērā attiecīgās iepirkuma procedūras, lai izvairītos no situācijas, kad uzņēmumiem jāautomatizē rēķinu sagatavošanas process atrauti no piegādes vai arī, piemēram, no pasūtīšanas procesa. Tas nebūtu efektīvi. Tā kā CEN (Eiropas Standartizācijas komiteja) / BII profili veido pamatu PEPPOL elektroniskajiem dokumentiem, jāsekmē un cieši jāuzrauga to attīstība visā piegādes ķēdē. Īpaša uzmanība jāpievērš Universālās biznesa valodas (UBL — Universal Business Language) standarta ieviešanai dažādās ES dalībvalstīs, jo sevišķi publiskajā sektorā. Jāatbalsta šādu vispārēju standartu pieņemšana.

3.13

Nākotnē, kad elektronisko rēķinu sistēma būs plaši ieviesta, nodokļu iestādes varēs gūt acīmredzamas priekšrocības no e-rēķina, pateicoties PVN maksājumam rēķina apmaksas brīdī. Pievienošanās vienotajai euro maksājumu telpai (SEPA) būtiski paaugstinātu iekasēšanas sistēmas efektivitāti. Lai izvairītos no negatīvās ietekmes uz MVU, jo sevišķi likviditātes pārvaldības jomā, EESK iesaka Komisijai ņemt vērā šo problēmjautājumu.

3.14

Ietaupījumi tiks gūti pirmām kārtām nodokļu deklarāciju pārvaldībā, kā arī automātisko maksājumu izmaksu jomā. Kopumā izmaksu samazināšana saistībā ar nodokļu iekasēšanu, kontroli un nodokļu pakalpojumu pārvaldību ir viens no ekonomikas sistēmas modernizācijas un uzlabošanas mērķiem. Automatizējot rēķinu sagatavošanu, varēs ierobežot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un tas ļaus iegūt resursus, kurus varēs no jauna ieguldīt, lai atbalstītu ekonomiku un ražošanu.

3.15

EESK atbalsta nepieciešamību ātri pārskatīt Direktīvu 1999/93/EK par elektronisko parakstu, lai nodrošinātu tiesisko regulējumu droša un garantēta e-paraksta atzīšanai ES līmenī un tā savstarpējai izmantojamībai, un lūdz Komisijai uzsvērt šā jautājuma steidzamību Padomē un Parlamentā, lai minētās iestādes tiesību aktu pieņemtu ļoti īsā laikā. Direktīvas transponēšanas atšķirības un tās piemērošanas pienākums dažādās dalībvalstīs radīja nopietnas problēmas, jo sevišķi MVU, kas elektroniskos parakstus uzskata par vienu no lielākajiem un nelietderīgākajiem šķēršļiem e-rēķina ieviešanai. Attiecībā uz juridisko instrumentu EESK vēlas noskaidrot, vai nav pienācis brīdis pieņemt regulu un tādējādi nodrošināt saskaņotus tiesību aktus, kas atbilstu Vienotā tirgus aktā paustajām cerībām.

3.16

ES iedzīvotāji neapzinās iespējas, ko sniedz vienotais tirgus, jo pastāv šķēršļi, birokrātiskas grūtības, administratīvi pienākumi. Patērētāji joprojām gaida plaši solītos labumus, piemēram, finanšu un enerģētikas nozarē, kurā, tikai pateicoties ES tiesību aktiem, tika pieņemti patērētājiem izdevīgi noteikumi (Trešā enerģētikas pakete, SEPA, MIFID (direktīva par finanšu instrumentiem) u.c.).

3.17	EESK uzskata, ka Komisijas paziņojumā iekļautais priekšlikums ir vērsts pareizajā virzienā, un cer, ka lēmumu pieņemšanas procesi un projektu īstenošanas temps paātrināsies, lai darba ņēmējiem, iedzīvotājiem un uzņēmumiem varētu nodrošināt saskaņotu vai — vēl labāk — vienotu tiesisko regulējumu.

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Capgemini: SEPA potential benefits at stake

(http://ec.europa.eu/internal_market/payments/docs/sepa/sepa-capgemini_study-final_report_en.pdf).

(2) “Digitālā programma Eiropai”OV C 54, 19.02.2011., 58. lpp.; “Kā pārvērst digitālo dividendi sociālajā labumā un ekonomikas izaugsmē”OV C 44, 11.02.2011, 178. lpp.; OV C 255, 22.09.2010., 116. lpp. un OV C 77, 31.03.2009., 60. lpp.; “Uzlabot “publiskā un privātā sektora partnerības līdzdalības” modeļus, izvēršot visiem pieejamus e-pakalpojumus ES 27 dalībvalstīs”OV C 48, 15.02.2011, 72. lpp; OV C 255, 22.09.2010., 98. lpp.; OV C 128, 18.05.2010., 69. lpp.; OV C 317, 23.12.2009., 84. lpp.; OV C 218, 11.09.2009., 36. lpp.; OV C 175, 28.07.2009., 8. lpp.; OV C 175, 28.07.2009., 92. lpp.; OV C 175, 28.07.2009., 87. lpp.; OV C 77, 31.03.2009., 63. lpp.; OV C 224, 30.08.2008., 61. lpp.; OV C 224, 30.08.2008., 50. lpp.; OV C 97, 28.04.2007., 27. lpp.; OV C 97, 28.04.2007., 21. lpp.; OV C 325, 30.12.2006., 78. lpp.; OV C 318, 23.12.2006., 222. lpp.; OV C 110, 09.05.2006., 36. lpp.; OV C 123, 25.04.2001., 36. lpp.

(3) http://www.expp-summit.com/marketreport.htm.

(4) UN Centre for trade facilitation and electronic business (Apvienoto Nāciju Organizācijas tirdzniecības veicināšanas un elektroniskās uzņēmējdarbības centrs).

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/109

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Perspektīvā: funkcionālāks pakalpojumu vienotais tirgus – pamatojoties uz rezultātiem, kas gūti Pakalpojumu direktīvā paredzētajā savstarpējās izvērtēšanas procesā” ”

COM(2011) 20 galīgā redakcija

2011/C 318/18

Ziņotājs: Martin SIECKER kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2011. gada 27. janvārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Perspektīvā: funkcionālāks pakalpojumu vienotais tirgus – pamatojoties uz rezultātiem, kas gūti Pakalpojumu direktīvā paredzētajā savstarpējās izvērtēšanas procesā””

COM(2011) 20 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 23. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (13. jūlija sēdē), ar 134 balsīm par, 2 balsīm pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1

Komiteja atbalsta Komisijas vēlmi uzlabot pakalpojumu iekšējā tirgus darbību. Pats par sevi saprotams, ka jāatceļ ierobežojumi, kuru pamatā ir diskriminējošas, nepamatotas un neproporcionālas prasības. Tāpēc EESK pozitīvi vērtē iniciatīvu modernizēt valsts pārvaldi, ieviešot “vienotus kontaktpunktus”. Administratīvā sadarbība pārrobežu jautājumos ir vērtējama vienīgi pozitīvi. Taču tā jāizvērš, iekļaujot arī politikas jomas, kurās ir runa par saistību izpildi.

1.2

EESK uzskata, ka Komisijas secinājumi par Pakalpojumu direktīvas ietekmi un pakalpojumu nozares darbību ir pāragri. Direktīva ir bijusi spēkā vien dažus gadus. Fakts, ka ne visas dalībvalstis ir vienlīdz apmierinātas ar direktīvu un ka tām nākas to īstenot savos tiesību aktos atšķirīgos veidos, ir kompleksi faktori, kas paziņojumā nav izskatīti. Pakalpojumu nozare ir plaša un sarežģīta, un sastāv no vairākām jomām. Vajadzīgs laiks, lai pakalpojumu iekšējo tirgu racionalizētu ar ES noteikumu palīdzību.

1.3

Pakalpojumu direktīva tika pieņemta laikā, kad bija spēkā iepriekšējais līgums, kurā par galveno iekšējā tirgus prioritāti bija izvirzītas ekonomiskās intereses. Lisabonas līgumā citas jomas vairs nav pakārtotas ekonomikai, bet tām ierādīta līdzvērtīga vieta. Interesanti ir papētīt, kā iepriekšējā līguma darbības laikā pieņemtie tiesību akti un judikatūra attiecas pret jauno līgumu. Atzinumā par Vienotā tirgus aktu EESK iesaka izvērtēt Darba ņēmēju norīkošanas darbā direktīvu jaunā līguma kontekstā. Būtu interesanti uzzināt, vai jaunus ieskatus var gūt arī no Eiropas Savienības Tiesas spriedumiem, kuros par prioritāti atzīts iekšējais tirgus (kādreizējais 49. pants).

2. Komisijas paziņojuma kopsavilkums.

2.1

Kaut arī pakalpojumi veido nozīmīgu ES ekonomikas daļu, Komisija uzskata, ka pakalpojumu tirgus vēl neizmanto savu potenciālu pilnībā. Piemēram, Komisija paziņojumā par stratēģiju “Eiropa 2020” uzsver, ka, pamatojoties uz Pakalpojumu direktīvu, jāizveido integrētāks pakalpojumu iekšējais tirgus. (1) Turklāt paziņojumā “Akts par vienoto tirgu” tā uzsver, ka pakalpojumu vienotais tirgus jāpadziļina. (2) Šīs divas pieejas esot vajadzīgas, lai pakalpojumu nozares uzņēmumiem palīdzētu attīstīties un sevi labāk pozicionēt starptautiskajā līmenī; tas pavērtu iespēju izveidot vēl vairāk darbavietu.

2.2

Ar Pakalpojumu direktīvas (3) pieņemšanu 2006. gada decembrī un, secīgi, tās īstenošanu aizsākās pakalpojumu vienotā tirgus darbības uzlabošana. Tādējādi Komisija vienkāršoja normatīvo bāzi, un dalībvalstis pieņēma daudzus īstenošanas tiesību aktus, ar kuriem atcēla simtiem nepamatotu vai neproporcionālu prasību visā Eiropā.

2.3

Pakalpojumu direktīvā paredzēts “savstarpējās izvērtēšanas process”, kas paredzēts kā tiesību aktu koleģiālas izvērtēšanas instruments. Dalībvalstis, kā arī Lihtenšteina, Norvēģija un Islande 2010. gadā izvērtēja gandrīz 35 000 juridiskās prasības, ko piemēro lielākoties pakalpojumu nozares uzņēmumiem. Tās ietvēra gan reģistrēšanas prasības (atļaujas piešķiršanas kārtība, teritoriālie ierobežojumi vai kapitāla īpašumtiesību ierobežojumi) un prasības attiecībā uz pakalpojumu pārrobežu sniegšanu (piemēram, reģistrācijas, paziņošanas vai apdrošināšanas pienākumu).

2.4

Procesa vispārsteidzošākais secinājums ir tas, ka dažās pakalpojumu nozarēs vienotais tirgus joprojām ir izveides stadijā. Pēc Komisijas domām, galvenā problēma ir tā, ka ar juridiskajiem pasākumiem joprojām nav atcelti visi diskriminējošie šķēršļi un ka ne visās dalībvalstīs ir īstenoti šķēršļus likvidējošie tiesību akti vai arī minētie tiesību akti pagaidām ne vienmēr pareizi tiek piemēroti. Turklāt dokumentā apgalvots, ka dalībvalstis joprojām plaši izmanto iespēju dažus pakalpojumu veidus rezervēt noteiktiem pakalpojumu sniedzējiem.

2.5

Lai turpinātu pakalpojumu vienotā tirgus izveidi, Komisija ierosina nākamajos astoņpadsmit mēnešos veikt šādus pasākumus:

—	pakalpojumu vienotā tirgus “veiktspējas pārbaude”, kuras mērķis ir izvērtēt stāvokli no lietotāju (uzņēmumu, pašnodarbināto un patērētāju) viedokļa;

—	mērķtiecīgi pasākumi nolūkā novērst atlikušos regulatīvos šķēršļus, kas nepamatoti apslāpē pakalpojumu vienotā tirgus potenciālu;

—	mērķtiecīgi pasākumi, kas pakalpojumu vienoto tirgu padarītu par taustāmāku realitāti.

Komisija līdz 2012. gada beigām izvērtēs, cik efektīvi ir valstu līmenī pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus pakalpojumu sniedzēji var izmantot gadījumā, ja valsts pārvaldes struktūras pārkāpj viņu tiesības vienotajā tirgū, un lems par to, kas būtu darāms tālāk.

3. Vispārīgas piezīmes

3.1

Komisija ļoti pareizi norāda, ka pakalpojumu vienotais tirgus nav mērķis, bet gan ir līdzeklis, ar kuru uzlabot Eiropas uzņēmumu un iedzīvotāju ikdienu un labklājību. Būtu ieteicams dziļāk izvērtēt vienotā tirgus ieguldījumu šo horizontālo mērķu sasniegšanā. Pakalpojumu direktīva tika pieņemta laikā, kad bija spēkā iepriekšējais līgums, kurā par galveno iekšējā tirgus prioritāti bija izvirzītas ekonomiskās intereses. Lisabonas līgumā citas jomas vairs nav pakārtotas ekonomikai, bet tām ir piešķirta līdzvērtīga nozīme. Interesanti ir papētīt, kā iepriekšējā līguma darbības laikā pieņemtie tiesību akti un judikatūra attiecas pret jauno līgumu. Atzinumā par Vienotā tirgus aktu EESK iesaka izvērtēt Darba ņēmēju norīkošanas darbā direktīvu jaunā līguma kontekstā. Būtu interesanti uzzināt, vai jaunus ieskatus var gūt arī no Eiropas Savienības Tiesas spriedumiem, kuros par prioritāti atzīts iekšējais tirgus (kādreizējais 49. pants).

3.2

Līdz šim veiktajos izvērtējumos pārāk daudz uzmanības pievērsts regulējumam kā tādam, un tāpēc tie savā ziņā ir pārāk “tehnokrātiski”; piemēram, var būt, kā kāda dalībvalsts ir ieviesusi noteiktām profesijām noteikumus nolūkā nodrošināt attiecīgā pakalpojuma kvalitāti, un tāpēc tie ir sabiedrības interesēs. Taču tam, ka šos noteikumus atzītu par šķērsli pārrobežu pakalpojumu brīvai apritei, nevajadzētu izraisīt šā “šķēršļa” automātisku atcelšanu. Šādos gadījumos patērētāju un darba ņēmēju interesēm būtu jāņem virsroka pār ekonomisko brīvību apsvērumiem. Jāatceļ vienīgi tie ierobežojumi, kas patiešām ir nepamatoti un diskriminējoši.

3.3

EESK uzskata, ka Komisijas secinājumi par direktīvas ietekmi uz pakalpojumiem un pakalpojumu nozares darbību ir pāragri. Direktīva ir bijusi spēkā vien dažus gadus. Fakts, ka ne visas dalībvalstis ir vienlīdz apmierinātas ar direktīvu un ka tām nākas to īstenot savos tiesību aktos atšķirīgos veidos, ir kompleksi faktori, kas paziņojumā nav iekļauti. Pakalpojumu nozare ir plaša un sarežģīta, un sastāv no vairākām jomām. Vajadzīgs laiks, lai pakalpojumu iekšējo tirgu racionalizētu ar ES noteikumu palīdzību.

3.4

Dokumentā ir izskatīta gan brīvība veikt uzņēmējdarbību, gan pakalpojumu pārrobežu brīva aprite, kas ir divi atšķirīgi jēdzieni. Uzņēmējdarbības jomā noteiktās prasības ir vispirmām kārtām valstu kompetence, bet pakalpojumu pārrobežu sniegšana ekonomisko brīvību ietvaros izriet no ES tiesību aktiem. Šajā jautājumā dalībvalstis ir tās, kurām jārod pareizais līdzsvars.

3.5

Ieteicams arī formulēt skaidru definīciju, ko ietver jēdzienā “pārrobežu pakalpojumi”, un kāda ir saikne ar paziņojumā minētajiem datiem. Komisija paziņojumā raksta, ka Pakalpojumu direktīva attiecas uz 40 % no ES IKP un, tālāk tekstā, ka pakalpojumu nozare veido aptuveni 70 % no Eiropas Savienības IKP. No tā varētu secināt, ka pārrobežu pakalpojumi veido krietnu pusi no pakalpojumu tirgus, kas šķiet apšaubāms.

3.6

Paziņojumā ir paustas dažas hipotēzes, kuras labākajā gadījumā nav pārbaudāmas vai pat ir apstrīdamas un kuras Komisija ir pieņēmusi ar pārāk vieglu roku. Komisija 5.1. punktā liek lielas cerības uz kopā ar dalībvalstīm jau veikto “veiktspējas pārbaužu” rezultātiem, lai gan tieši dažas dalībvalstis kavē pakalpojumu vienotā tirgus izveidi.

3.7

Otrajā nodaļā Komisija apgalvo, ka saskaņā ar piesardzīgām aplēsēm Pakalpojumu direktīvas īstenošanas rezultātā ekonomiskie ieguvumi varētu būt līdz pat 140 miljardu euro apmērā, kas atbilst ES IKP izaugsmei par 1,5 %. Šie skaitļi ir ņemti no Nīderlandes Centrālā plānošanas biroja pētījuma, ko veica 2007. gadā drīz pēc Pakalpojumu direktīvas īstenošanas, kad cerības par tās ietekmi vēl nebija iedragājusi pēc tam uznākusī krīze. Tāpēc nāktos precizēt arī šo punktu.

3.8

Rodas jautājumi par 2010. gadā veiktā savstarpējās izvērtēšanas procesa novērtējumu, kas pieminēts 3. un 4. nodaļā. Komisijas paziņojumā minēts, ka savstarpējās izvērtēšanas procesam dalībvalstīs ir bijusi bezprecedenta “vienotā tirgus ietekme”, tuvāk nepaskaidrojot, kāda tā ir bijusi. Iespējams, ka tā izraisīja lielu rosību noteiktās dalībvalstu pārvaldes iestādēs, bet kādas ir konkrētas sekas un ietekme uz pakalpojumu vienoto tirgu?

3.9

Eiropas Komisija nepauž skaidru nostāju par Eiropas Savienības dažādo horizontālo mērķu potenciālo izkārtojumu pēc nozīmes. Tā viens no piemēriem ir zināma neprecizitāte attiecībā uz iespējām dalībvalstīm sabiedrības vispārējo interešu vārdā piemērot noteikumus, kas varētu izraisīt ierobežojumus. Jautājumi par šo iespēju būtu plašāk jāapspriež sabiedrībā, vēl jo vairāk, ņemot vērā sabiedrības atbalsta trūkumu Eiropas projektam, kas norādīts Monti ziņojumā.

4. Īpašas piezīmes

4.1

Komiteja atbalsta Komisijas vēlmi uzlabot pakalpojumu iekšējā tirgus darbību. Nav šaubu, ka jālikvidē šķēršļi, kas veido diskriminējošus, nepamatotus vai neproporcionālus nosacījumus. Tāpēc Komiteja pozitīvi vērtē iniciatīvu modernizēt valsts pārvaldes iestādes, ieviešot “vienotus kontaktpunktus”. Administratīvā sadarbība pārrobežu jautājumos ir vērtējama vienīgi pozitīvi. Taču tā jāizvērš, iekļaujot arī politikas jomas, kurās ir runa par saistību izpildi. (4)

4.2

Pakalpojumu direktīvā paredzēts, ka obligāti jāievieš vienīgi elektroniskie vienotie kontaktpunkti. Vairākas dalībvalstis ir ierīkojušas arī fiziskus vienotus kontaktpunktus, kas to uzņēmumu vadītājiem, kuri vēlas sākt uzņēmējdarbību citas dalībvalsts tirgū, piedāvā arī citus pakalpojumus — proaktīvākus un plašāku to klāstu. Komiteja uzskata, ka tādiem kontaktpunktiem jābūt viegli pieejamiem, turklāt ne tikai valsts valodā, un citstarp tiem jānodrošina iespēja pieteikties tiešsaistē. EESK vēlētos vairāk uzzināt par uzņēmumu vadītāju gūto pieredzi saistībā ar šīm divām atšķirīgajām pieejām un prasa Komisijai izpētīt, vai par minētajiem fiziskajiem kontaktpunktiem ir saņemtas labākas atsauksmes un vai tos augstāk vērtē nekā elektroniskos kontaktpunktus.

4.3

Būtu nedaudz relatīvāk jāformulē apgalvojums, ka pakalpojumu nozare ir viena no inovatīvākajām un dinamiskākajām nozarēm, kas var būtiski sekmēt ekonomikas izaugsmi. Protams, Pakalpojumu direktīva pozitīvi un nozīmīgi sekmē nodarbinātības palielināšanos Eiropas Savienībā un ir ļāvusi izveidot daudz jaunu, kvalitatīvu darbavietu. Tomēr daudzas “jaunās” darbavietas šajā nozarē ir mazkvalificēts, vienmuļš un slikti apmaksāts darbs. Nabadzīgi strādājošie ir pieaugošs fenomens, kura saikne ar minētajiem jaunajiem pakalpojumiem tika izcelta vairākos pētījumos un kurš neveicina eiropiešu labklājību.

4.4

Pakalpojumu brīva aprite un darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir atšķirīgas lietas. Tomēr vairākos pētījumos norādīts, ka pakalpojumu brīvu apriti bieži izmanto par aizbildinājumu, lai pieņemtu darbā darbiniekus. Jāapkaro pārrobežu pakalpojumi, kuru vienīgais mērķis ir pieņemt darbā lētu darbaspēku. Gadījumos, kad pieņem darbā darbaspēku no citas valsts, pilnībā jāpiemēro princips par uzņēmējdarbības veikšanas valsti, lai aizsargātu gan darba ņēmēju, gan godīgu darba devēju intereses un lai novērstu negodīgu konkurenci, izmantojot fiktīvus pašnodarbinātos vai citādi apejot valstī spēkā esošās prasības nodarbinātības jomā.

4.5

Faktu, ka tiek pieprasīts ievērot uzņēmējdarbības veikšanas valstī piemērojamās prasības nodarbinātības jomā un ka to ievērošana tiek kontrolēta, nedrīkst Eiropas Savienībā uzskatīt par šķērsli pakalpojumu vienotā tirgus darbībai, ja vien tādus noteikumus neizmanto konkurentu atturēšanai. Koplīgumu ievērošanas pārbaude ir ne vien darba ņēmēju pamattiesību aizsardzības interesēs, kuras jāaizsargā, bet arī godīgu darba devēju interesēs. Tas attiecas ne tikai uz lieliem starptautiskiem uzņēmumiem, bet arī uz MVU. Reģistrācijas un paziņošanas pienākums ir vajadzīgs, lai nodrošinātu minēto pamattiesību ievērošanu, un ir viens no pienākumu pamatelementiem saistībā ar pārrobežu pakalpojumu sniegšanu. Dalībvalstu sadarbības uzlabošana šajā jomā ir visu ieinteresēto pušu interesēs un vienīgi sekmē pārrobežu pakalpojumu sniegšanu.

4.6

Eiropas Komisija paziņojumā konstatē, ka pārrobežu pakalpojumu daļa ES iekšējā tirdzniecībā joprojām nesasniedz valstu pakalpojumu nozaru apmēru. Daudzi pakalpojumi ir vietēja mēroga un specifiski, un tos ir grūtāk sniegt no attāluma. Komisija to piemin īsumā, bet nenovērtē pienācīgi ne šā aspekta izplatību, ne apmēru. Arī paziņojumā minētie piemēri nepalīdz izskaidrot Komisijas cerības. Šķiet, ka runa drīzāk ir par gadījumiem, kas novēroti tikai dažās dalībvalstīs, kurās Pakalpojumu direktīva nav bijusi pienācīgi īstenota, nevis par būtiskiem trūkumiem pašā direktīvā.

4.7

Komisija uzsver konkurenci, kurai būtu jānodrošina patērētājiem ieguvumi izvēles un cenas ziņā. Taču patērētājiem ir arī citas svarīgas vēlmes attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu, piemēram, drošība, drošums, kvalitāte, cenu pārredzamība, taisnīgi līgumu nosacījumi, skaidra un saprotama informācija un atmaksas garantija gadījumā, ja sniegtie pakalpojumi neapmierina. Nozares regulējums ir vajadzīgs arī tāpēc, lai izvairītos no tā, ka tiek pārkāptas patērētāju tiesības, kā tas notika enerģētikas nozares un telekomunikāciju tirgus liberalizācijas laikā.

4.8

Lai cīnītos pret neprofesionālu darbu, garantētu sniegto pakalpojumu kvalitāti un piedāvātu aizsardzības līdzekļus gadījumos, kad pakalpojuma sniedzējs neizpilda savus pienākumus, svarīgi ir nodrošināt, lai dažādu nozaru atzītie profesionāļi būtu iekļauti sabiedrībai pieejamā reģistrā. Reģistrēto profesionāļu kvalifikācijai jāatbilst konkrētiem noteikumiem, un viņu profesionālās prasmes ir periodiski jāpārbauda. Tad, kad patērētāji tādējādi varēs apzināti un pilnīgi droši izvēlēties pakalpojuma sniedzējus, palielināsies uzticība iekšējam tirgum.

4.9

Juridiskajā aspektā paziņojumā konsekventi ieteikts izveidot tiesiskās aizsardzības līdzekļus pakalpojumu sniedzējiem, vispirmām kārtām mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Šī pieeja ir pārāk vienpusēja: ieviestajiem aizsardzības līdzekļiem ir jākalpo ne tikai uzņēmumiem, bet arī patērētājiem un darba ņēmējiem.

4.10

Dalībvalstu nacionālo tiesību aktu radītos šķēršļus, ko Komisija minējusi 5.2. punktā, nedrīkst vērtēt vienīgi no pakalpojumu sniedzēja viedokļa. Sabiedrības izvirzītās kvalitātes prasības ir attaisnojamas arī attiecībā uz darbības rezervēm, prasībām saistībā uz kapitālu un apdrošināšanas jomā. Tādu prasību mērķis, citstarp, ir vienlaikus garantēt tiesisku atbildību un iespēju patērētājiem un darba ņēmējiem izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

4.11

Par kontroli un piemērošanu atbildīgās iestādes regulāri norāda uz t.s. “fasādes” uzņēmumiem pārrobežu tirdzniecībā. Tādos gadījumos pakalpojumu iekšējo tirgu izmanto, lai apietu vairāku valstu tiesību aktus un normas vai lai izvairītos no tām. Minētā problēma attiecas arī uz gadījumiem, kad plaši izmanto pašnodarbināto statusu, lai gan šie darba ņēmēji faktiski ir fiktīvi pašnodarbinātie. Komiteja iesaka Eiropas Komisijai dziļāk izpētīt šo — visvairāk godīgiem uzņēmumiem, lai tie būtu mazi vai lieli — zaudējumus nodarošo konkurences izkropļojumu un attiecīgajā gadījumā veikt vajadzīgos pasākumus.

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) COM(2010) 2020 galīgā redakcija.

(2) COM(2010) 608 galīgā redakcija.

(3) Direktīva 2006/123/EK.

(4) COM(2008) 703 galīgā redakcija.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/113

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju “Virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu” ”

COM(2011) 15 galīgā redakcija

2011/C 318/19

Ziņotājs: van IERSEL kgs

Līdzziņotājs: CABRA DE LUNA kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2011. gada 27. janvārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Zaļā grāmata par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju “Virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu””

COM(2011) 15 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 23. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (13. jūlija sēdē), ar 164 balsīm par, 1 balsi pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

Direktīva	Direktīva 2004/18/EK par publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru
Iestādes	Līgumslēdzējas iestādes, uz kurām attiecas Direktīva, saskaņā ar definīciju Direktīvas 1. panta 9. punktā.
Pakalpojumu sniedzēji	Līgumslēdzēji, uz kuriem attiecas Direktīva 2004/17/EK.
“Uzlabošana” (Gold Plating)	Direktīvas transponējot valsts tiesību aktos, tajās noteiktās prasības tiek pastiprinātas (1).

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1. EESK atzinīgi vērtē Komisijas zaļajā grāmatā aizsāktās debates, kuru mērķis ir modernizēt ES publiskā iepirkuma politiku, lai paaugstinātu tās efektivitāti un tādējādi uzlabotu vienotā tirgus darbību, to padarot inovatīvāku, “zaļāku” un sociāli atbildīgāku. Lai papildināto šo atzinumu pēc tam, kad Komisija būs novērtējusi Direktīvas 2004/18/EK līdzšinējo ietekmi, Komiteja ir paredzējusi izstrādāt vēl vienu atzinumu, ņemot vērā minēto novērtējumu.

1.2. Publiskā iepirkuma direktīvu (2) mērķis inter alia ir veicināt publiskā iepirkuma kvalitāti. Pēdējo reizi attiecīgas direktīvas vispārēji pārskatīja 2004. gadā. EESK stingri aicina ikvienu turpmāko pārskatīšanu sagatavot tikpat rūpīgi un precīzi, kā tas notika 2004. gadā.

1.3. Veicot pārskatīšanu, obligāti jāanalizē Direktīvas ietekme, tās īstenošana dalībvalstīs, kā arī Eiropas Kopienu Tiesas spriedumi kopš 2004. gada. Jāievēro arī tas, ka plašāka pieredze Direktīvas piemērošanā visā Eiropā gūta salīdzinoši nesen.

1.4. Visu iesaistīto interesēs ir jāmazina nevajadzīga birokrātija. Jāizvairās no sarežģītiem tiesību aktiem un dalībvalstīs plaši izplatītās “uzlabošanas”, kas ir Direktīvas nepareizas īstenošanas sekas. Stratēģija “Eiropa 2020” nozīmē, ka Komisijai jāpastiprina tās veiktā uzraudzība.

1.5. EESK uzsver, ka tādi principi kā atklātība un pārredzamības, kā arī efektivitāte, tiesiskā noteiktība, izmaksu lietderība un konkurence, mazo un vidējo uzņēmumu un brīvo profesiju pārstāvju piekļuve tirgum, proporcionalitāte, pārrobežu līgumu skaita palielināšana, diskriminācijas un korupcijas novēršana un vajadzība pēc profesionalitātes ir tikpat svarīgi kā agrāk.

1.6. EESK uzsver to, ka stratēģijas “Eiropa 2020” inovācijas, vides un sociālie aspekti ir svarīgi arī publiskā iepirkuma jomā un to ietekmē.

1.7. Lai palielinātu dalībvalstu apņēmību pareizi īstenot Direktīvu un iekļaut stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus publiskā iepirkuma līgumos, EESK aicina minētajam jautājumam pievērst īpašu uzmanību un to ik gadu apspriest Konkurences padomē.

1.8. Dalībvalstis pašlaik pastiprināti interesējas par publiskā iepirkuma nozīmi “viedā ekonomikā”. Dalībvalstu varas iestādes ar dažādu intensitāti formulē vides un sociālos kritērijus, kas jāņem vērā iepirkuma veicējam. Jāņem vērā arī īpašās prasības, kas saistītas ar nedefinējamu (3) pakalpojumu publisko iepirkumu. Padomē katru gadu būtu jāapspriež paraugprakse un pieredze.

1.9. Par vienu no lielākajiem zaļās grāmatas trūkumiem EESK uzskata to, ka nav apspriesta ne vajadzība pēc pietiekamas publisko iestāžu profesionalitātes, ne to vairīšanās no riska. Profesionalitātes palielināšana ir svarīgākais inovācijas veicināšanas faktors. Dalībvalstīs būtu jāizstrādā apmācību programmas iepirkuma veicējiem. Komiteja iesaka veikt salīdzinošo novērtēšanu un labas prakses apmaiņu.

1.10. Iepirkuma veicējam, definējot iepērkamo būvdarbu, produktu vai pakalpojumu raksturu, ir jāuzņemas pilna atbildība par ekonomiskajām, sociālajām un finansiālajām sekām. Tas var ietvert prasību pretendentam iesniegt pašsertifikācijas apliecību vai deklarāciju par atbilstību attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, piemēram, saistībā ar sociālajiem aspektiem, pienākumu iesniegt oficiālas apliecības attiecinot tikai uz konkursa uzvarētāju.

1.11. EESK, ievērojot vajadzību veicināt ilgtspējīgu attīstību, atbalsta dzīves cikla izmaksu principa piemērošanu, kur tas ir atbilstoši, it īpaši liela apjoma projektos.

1.12. EESK uzskata, ka ir jāsaglabā atšķirība starp A un B kategorijas pakalpojumiem, ja tiek ievērots tiesiskās noteiktības princips un, iespējams, izvērsti B kategorijas pakalpojumu pārrobežu iepirkumi. EESK ierosina Komisijai regulāri pārskatīt B kategorijas pakalpojumu sarakstu, lai analizētu, vai dažus no B kategorijas pakalpojumiem nebūtu lietderīgāk pārvietot uz A kategorijas pakalpojumu sarakstu.

1.13. Jāpalielina mazo un vidējo uzņēmumu, tostarp sociālo uzņēmumu, iesaistīšanās. Ņemot vērā to, ka dalībnieku viedokļi atšķiras, EESK neatbalsta izmaiņas robežvērtībās. Uzlabojumi ir jāpanāk, pienācīgi īstenojot proporcionalitātes principu, pielāgojot publicēšanas metodes, pienācīgi izmantojot e-konkursu iespēju un, ja tas praktiski īstenojams, līgumus sadalot. EESK arī ierosina īstenot programmas, kuru mērķis ir palīdzēt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem apgūt vajadzīgās zināšanas.

1.14. Viens no direktīvu mērķiem ir cīnīties pret favorītismu, krāpšanu un korupciju. Direktīvas modernizējot, ir jāizvairās jebkādā viedā mazināt to stingrību. Komiteja uzskata, ka visu publisko iepirkumu iepriekšēja izsludināšana ar e-iepirkuma procesa starpniecību varētu palīdzēt novērst ļaunprātīgu praksi.

1.15. Kopš 1971. gada minēto direktīvu galvenais mērķis ir Eiropā veicināt publiskā iepirkuma pārrobežu līgumu izmantošanu. Pārrobežu līgumu ir maz. EESK ierosina analizēt (labāko) praksi un piemērus dalībvalstīs un pēc tam veikt pasākumu tirgu atvēršanai (4).

1.16. EESK ierosina pārrobežu līgumu noteikumos jau sākotnēji paredzēt, kura jurisdikcija ir jāpiemēro.

2. Ievads

2.1. Komisija norādījusi, ka publiskie iepirkumi ir viena no 12 iniciatīvām, kas var kalpot kā līdzeklis, lai veidotu “zaļāku”, sociāli atbildīgāku un inovācijas sekmējošu iekšējo tirgu (5). Zaļajā grāmatā Komisija uzsver arī vajadzību palielināt efektivitāti un veikt vienkāršošanu, atvieglot mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi un veicināt pārrobežu līgumu slēgšanu.

2.2. Publiskais iepirkums Eiropas Savienībā pastāv jau sen. Tas ietver veidus un līdzekļus, ko izmanto līgumslēdzējas iestādes un pakalpojumu sniedzēji (6), lai nodrošinātu savas vajadzības ar būvdarbu, piegāžu un pakalpojumu iepirkuma starpniecību. Viens no galvenajiem mērķiem vienmēr bijis un joprojām ir visā Eiropā radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Tomēr pārrobežu līgumu joprojām ir ļoti maz. Šajā atzinumā galvenā uzmanība pievērsta Direktīvai (7), kuras noteikumi, kā norādīts zaļajā grāmatā, ir jāuzlabo, lai panāktu pēc iespējas lielāku salīdzinošo ieguvumu.

2.3. Direktīva pamatā attiecas uz procedūru un ietver konkrētus juridiskus noteikumus un garantijas, kas nosaka konkursu izsludināšanas un līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas procesu. Atbilstoši Direktīvai piešķirot līgumslēgšanas tiesības, līguma saturu pilnībā nosaka līgumslēdzēja iestāde.

2.4. Pēc sākotnējām direktīvām — par valsts iepirkumu (1972) un par komunālajiem pakalpojumiem (1993) — 2004. gadā pieņemtajās to versijās noteikumi tika būtiski modernizēti, īpaši Iestāžu direktīvā (2004/18/EK); nelielas izmaiņas ieviesa arī mūsdienīgākajā Komunālo pakalpojumu direktīvā (Direktīvu 2004/17/EK). Pārskatītos noteikumus izstrādāja, ilgi un izvērsti apspriežoties ar ieinteresētajām personām. Īstenošana katrā dalībvalstī notiek atšķirīgi dažādu kultūras un juridisko tradīciju, kā arī “uzlabošanas” dēļ.

2.5. Lai izveidotu atvērtu, Eiropā vienotu un pārredzamu tirgu, kuru raksturo tiesiskā noteiktība un rentabilitāte, lietderīgi izmantoti līdzekļi, kvalitāte, labāka konkurence, mazo un vidējo uzņēmumu piekļuve tirgum, proporcionalitāte, inovācija un ilgtspēja — tagad to ietver stratēģija “Eiropa 2020” —, dzīves cikla izmaksu novērtēšana, izvairīšanās no diskriminācijas un krāpšanas nodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi un pārrobežu iepirkumi.

3. Attīstība pēc 2004. gada

3.1. Kopš pirmoreiz ieviesa direktīvas iepirkuma jomā, tajā notikušas daudzas vispārējas izmaiņas, un šis process turpinās. Zaļajā grāmatā tiek apsvērts jautājums par to, vai vajadzētu ieviest, atļaut vai veicināt noteiktu praksi, kas ierasta uzņēmējdarbības vidē un pakalpojumu sniegšanā.

3.2. Galvenās metodes ir inovācija, sarunas un tirgus izpratne. Tās vienmēr izmantotas pakalpojumu sniegšanā un ar dažiem ierobežojumiem tās var piemērot Direktīvas ietvaros, tomēr to izmantošana nav plaši izplatīta. Ja minētās metodes netiek izmantotas un nav uzkrāta vajadzīgā pieredze, trūks īpašo zināšanu un tāpēc nav reālu iespēju, ka tās kļūst ierastas.

3.3. Lai pielāgotos mūsdienīgai praksei, Direktīvas noteikumos paredzētas citas metodes, piemēram, e-iepirkums un apgrieztās izsoles. E-iepirkumu pašlaik izmanto diezgan plaši, savukārt apgrieztās izsoles ir piemērotas tiksi tad, ja vienīgie kritēriji ir cena un piegāde. EESK uzsver, ka ir jāuzlabo elektroniskās vides pārrobežu savietojamība.

3.4. Ilgstošās diskusijās secināts, ka vispārējas nozīmes pakalpojumi nav iepirkums, bet gan pakalpojumi, ko sniedz līgumslēdzēja iestāde vai tās uzdevumā. EESK vēlreiz apstiprina, ka Iestādes var brīvi veikt visus savus uzdevumus vai jebkuru no tiem, vai arī uzticēt to izvēlētos pakalpojumus nodrošināt ārpakalpojumu sniedzējam. Būtu jāņem vērā arī dalībvalstīs izveidotās sistēmas, kas atbilst primārajos tiesību aktos nostiprinātajiem vienlīdzīgas attieksmes, diskriminācijas aizlieguma un pārredzamības principiem un nodrošina vispārējas tiesības sniegt pakalpojumus. Direktīva principā neattiecas uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem (8), tomēr tās noteikumi ir spēkā, ja vispārējas nozīmes pakalpojumus uzdod nodrošināt ārpakalpojumu sniedzējam vai ja Iestāde vai cita struktūra, rīkojoties Iestādes vārdā, veic ar vispārējas nozīmes pakalpojumiem saistītu iepirkumu.

LESD 14. pantā un 26. protokolā par sabiedriskajiem pakalpojumiem atzīts sabiedrisko pakalpojumu īpašais raksturs un nozīme, kā arī valsts, reģionālo un vietējo iestāžu lielā rīcības brīvība nodrošinot, pasūtot un organizējot sabiedriskus pakalpojumus. Tas ietver iekšējo un valsts iestāžu savstarpējo sadarbību. Sevišķi svarīgi ir nodrošināt augsta līmeņa kvalitāti, drošību, pieņemamas cenas un vienlīdzīgu attieksmi un sekmēt vispārēju piekļuvi un patērētāju tiesības.

3.5. Direktīvā nav noteikumu par to, ko Iestādei vajadzētu vai nevajadzētu iepirkt vai uzdot ārpakalpojumu sniedzējiem; tā regulē vienīgi attiecīgā iepirkuma vai ārpakalpojumu izmantošanas procedūru. EESK uzskata, ka minēto rīcības brīvību nevajadzētu ierobežot.

3.6. Sarunas

3.6.1. EESK mudina Komisiju Direktīvā precizēt noteikumus par apstākļiem, kuros Iestāde var tieši piešķirt līgumslēgšanas tiesības struktūrai, kas tai ir pakļauta tādā pašā veidā, kādā Iestādei ir pakļautas tās iekšējās struktūrvienības. EESK aicina Direktīvu grozīt, lai paredzētu nosacījumus, kas ļauj atkāpties no Direktīvas prasībām.

3.6.2. Arvien vairāk palielinās inovatīvu priekšlikumu un uz rezultātiem vērstu specifikāciju nozīme, tāpēc ir būtiski, lai iepirkuma procedūras laikā notiktu diskusija starp iepirkuma veicējiem un pretendentiem. Tādēļ ir jāievieš vispārēja sarunu procedūra, kas līdzīga Komunālo pakalpojumu direktīvā noteiktajai procedūrai vai konkursa dialogam, bet bez ierobežojuma to piemērot “īpaši sarežģītos gadījumos”. Tas attiecas arī uz jau spēkā esošajiem noteikumus par nedefinējamu pakalpojumu publisko iepirkumu.

3.6.3. Jau ir norādīts, ka minētā veida procedūra nodrošinātu pretendentiem iespējas iesniegt priekšlikumus, no kuriem iepirkuma veicējs izraudzītos noderīgākos elementus (cherry-picking) un tādējādi precizētu savas prasības, lai sagatavotu un publicētu jaunu uzaicinājumu uz konkursu, kura norisē vairs netiks iekļautas “sarunas”. Minētā pieeja nav pareiza. Vienmēr ir jānodrošina iespēja aizsargāt pretendentu intelektuālo īpašumu neatkarīgi no tā, vai to aizsargā patents, tāpēc, ja vien pretendents nav tieši devis atļauju, viņa idejas nedrīkst pat daļēji darīt pieejamas citiem piegādātājiem.

3.6.4. Lai veiksmīgi īstenotu līgumslēgšanas sarunas, īpaši par sarežģītiem līgumiem, iepirkuma veicējam ir jābūt pietiekami augstu kvalificētam. Ieviešot vispārēju sarunu procedūru, ir jāīsteno pasākumi, ar kuriem nodrošina, ka iepirkuma veicējam ir pieejami speciālisti ar vajadzīgo kvalifikāciju un pieredzi.

3.7. Inovācija

3.7.1. Zaļajā grāmatā ir aplūkota inovācija publiskā iepirkuma līgumu jomā. Ir trīs līmeņi, kādos iepirkuma veicējs var īstenot inovāciju:

—	gatavība ierasto prasību vietā pieņemt novatorisku risinājumu;

—	iesaistīšanās risinājuma izstrādē;

—	projekta izstrādes sponsorēšana.

3.7.2. Vienkāršākais un, iespējams, arī produktīvākais līmenis ir iepirkuma veicēja gatavība pieņemt novatorisku risinājumu. EESK iesaka sekmēt iepirkuma veicēju (kam ir jābūt pietiekam kompetentiem) atvērtību novatorisku risinājumu ierosinājumiem. Ja vien iepirkuma veicējs nav nepārprotami norādījis uz pretējo, viņam jābūt gatavam izvērtēt alternatīvas. Tomēr publisko iestāžu darbinieki bieži nav ieinteresēti izvērtēt novatoriskus risinājumus, turklāt nevis tāpēc, ka to kavē administratīvi vai juridiski šķēršļi, bet tāpēc, ka nevēlas riskēt.

3.7.3. Pastāv šķēršļi, kas neļauj pat ierosināt alternatīvus risinājumus. Novatorisku priekšlikumu izteikšanu veicina tas, ja iepirkuma veicēja prasības ir izteiktas uzdevuma, nevis vēlamā risinājuma formā. Tādējādi pretendents var izmantot savas attiecīgās zināšanas, lai ierosinātu labāko risinājumu, neatkarīgi no tā, vai tas ir tradicionāls, vai novatorisks.

3.7.4. Ja Iestāde iesaistās novatoriska risinājuma izstrādē, piemēram, apjomīgas datu bāzes sistēmas izveidē, būtiska nozīme ir tās iesaistei un atbalstam visos līmeņos. Ja tā nenotiek, neizdošanās risks ir liels.

3.7.5. Tiek ierosināts, lai pirmskomercializācijas posma iepirkuma koncepcijas ietvaros (9) Iestādes finansē jaunu risinājumu izstrādi un kļūst par to pirmajiem lietotājiem. Ar minēto pieeju ir saistīts ievērojams neizdošanās risks. Pieredze liecina, ka lielākā daļa Iestāžu to struktūras, organizācijas vai pieredzes dēļ nav piemērotas minētā veida pasākumiem, kurus vajadzētu īstenot tikai ļoti piesardzīgi.

3.7.6. Prioritāra ir ilgtspējīga ražošana un ilgtspējīgs patēriņš. Ir plaši atzīts, ka inovācijai ir milzīga nozīme ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā, it īpaši attiecībā uz iespējām Eiropas Savienībā veidot kvalitatīvas darba vietas un uzņēmumus, kā paredzēts stratēģijā “Eiropa 2020”. Ja to pienācīgi nodrošina, rodas ievērojamu ekonomiskais ieguvums. Daudzos iepirkumos ir jāņem vērā dzīves cikla izmaksas. Tās ietver kvalitāti, sākotnējo cenu, uzturēšanu, darbības izmaksas un izmaksas par likvidēšanu, ja tā nepieciešama. Uz kvalitātes prasībām balstīta pieeja sekmēs inovāciju, labu darba praksi un nosacījumus, kas ilgtermiņā nodrošinās lielāku efektivitāti un izmaksu ietaupījumus. Metodes minēto izmaksu aprēķināšanai ir izveidotas un tiek izmantotas. EESK iesaka īstenot pasākumus, lai mudinātu publiskā iepirkuma veicējus minētās metodes ieviest un izmantot.

4. Modernizācijas pamatojums

4.1. Juridiskie aspekti

4.1.1. Pienācīgai transponēšanai dalībvalstu tiesību aktos ir būtiska nozīme, tomēr ar to joprojām ir saistītas daudzas problēmas. Zaļajā grāmatā šim jautājumam būtu vajadzējis pievērst īpašu uzmanību. Ļoti maz dalībvalstu transponēšanu veic pienācīgi. Pareiza īstenošana ir izdevīga visām ieinteresētajām pusēm. “Uzlabošana”, kas palielina administratīvo slogu un birokrātiju, rada nevajadzīgus šķēršļus, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem — mazo un vidējo uzņēmumu jēdzienam un norādei uz uzņēmumiem ir jāietver visu veidu dalībnieki, kā peļņas, tā bezpeļņas, ar vienlīdzīgiem konkurences nosacījumiem un atbilstoši tiesību aktiem —, turklāt rada Iestādei pieaugošas izmaksas. Direktīvas noteikumi ir skaidri un salīdzinoši vienkārši. Lai arī juridiskās sistēmas un pieejas atšķiras, nevajadzētu noteikt papildu prasības un papildu formalitātes. EESK uzskata, ka Komisijai, aktīvāk vajadzētu uzraudzīt īstenošanu, mudinot dalībvalstis nodrošināt vienkāršību un skaidrību tiesību aktos.

4.1.2. Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas piemērošana pārrobežu līgumiem rada sistēmisku problēmu. Proti, nav skaidrs, vai pārrobežu līgumiem vajadzētu piemērot iepirkuma veicēja vai piegādātāja valsts jurisdikciju. EESK ierosina attiecīgu lēmumu jau sākotnēji iekļaut līgumā.

4.1.3. Dažkārt, īpaši saistībā ar ilgtermiņa līgumiem, rodas apstākļi, kuru dēļ līgumu noteikumi ir daļēji jāmaina. Lai arī no minētajām situācijām dažkārt nav iespējams izvairīties, tās palielina korupcijas risku. Direktīva ierobežo pamatlīgumos pieļaujamās izmaiņas (32. pants), bet tajā nav citu noteikumu, kas attiecas uz minēto problēmu. EESK uzskata: mazinot noteikumu stingrību, lai palielinātu vispārējo rīcības brīvību, rastos bīstami liels korupcijas un līgumiskās nenoteiktības risks. Tāpēc Direktīvas noteikumus attiecīgajā jomā nevajadzētu mainīt.

4.1.4. Saskaņā ar Direktīvu pakalpojumus iedala A un B kategorijas pakalpojumos. Attiecībā uz A kategorijas pakalpojumiem noteikumi ir jāievēro pilnībā, bet attiecībā uz B kategorijas noteikumiem pieļaujamas atkāpes. Zaļajā grāmatā uzdots jautājums par to, vai minētais dalījums kategorijās joprojām ir atbilstošs — ievērojot to, ka daudzus pakalpojumus arvien biežāk nodrošina ar pārrobežu līgumiem. EESK uzskata, ka tiesiskās noteiktības dēļ vajadzētu saglabāt atšķirību starp abām kategorijām, savukārt B kategorijas pakalpojumus, ko sniedz saskaņā ar pārrobežu līgumiem, varētu iekļaut A kategorijas pakalpojumu sarakstā. EESK ierosina Komisijai regulāri pārskatīt B kategorijas pakalpojumu sarakstu, lai analizētu, vai dažus pakalpojumus nebūtu lietderīgāk pārvietot uz A kategorijas pakalpojumu sarakstu.

4.2. Prakse

4.2.1. Būtisks šķērslis, kas kavē virzību uz efektīvu publisko iepirkumu, ir publisko pārvaldes iestāžu pietiekamas profesionalitātes un speciālo zināšanu trūkums. Viena no zaļās grāmatas nepilnībām ir tā, ka minētajam jautājumam, kas ir tik svarīgs saistībā ar ikvienu publisko iepirkumu, nav pievērsta uzmanība. Stāvokļa uzlabošana netiek pietiekami stimulēta. EESK ierosina īstenot kampaņas darbinieku apmācībai (10), jo īpaši vietējā un reģionālā līmeņa iestāžu darbiniekus izglītojot par to, kā īstenot sarunas un sagatavot efektīvus līgumus.

4.2.2. Arī publiskā iepirkuma kultūrai ir jāmainās. Iepirkums nav tikai administratīva procedūra; iepirkumā līgumam piemērotākajā veidā ir jāiesaista visi pārvaldības līmeņi un struktūrvienības, līdzīgi kā tas notiek daudzos uzņēmumos. Veiksmīgu iepirkumu var nodrošināt vienīgi tad, ja visos Iestādes līmeņos īsteno mūsdienīgu iepirkuma praksi, īpaši riska pārvaldības jomā. Pozitīvs piemērs minētajā jomā ir pakalpojumu sniedzēju prakse.

4.2.3. Nodrošinot iekšējo attīstību un pieņemot darbā atbilstošus speciālistus, jāveicina publiskā sektora veikto iepirkumu profesionalizācija, tādējādi palielinot iepirkumu nozīmi un uzlabojot to tēlu. Vairākos gadījumos to izdevies nodrošināt ar divu veidu papildpasākumiem: pieņemot darbā pieredzējušus iepirkuma speciālistus no citām nozarēm un izveidojot iepirkuma aģentūras, kas Iestādei sniedz konkursa procedūrai vajadzīgās speciālās zināšanas. Iepirkuma kvalitāte dalībvalstīs atšķiras. EESK aicina veikt salīdzinošo novērtēšanu un paraugprakses apmaiņu.

4.2.4. Pirms konkursa izsludināšanas un konkursa dokumentu sagatavošanas Iestādes vecākajiem iepirkumu speciālistiem vai projektu vadītājiem ir jāievāc informācija par pašreizējo tirgus piedāvājumu. Minētā izpēte parasti ietver iepazīšanos ar tehnikas jomas žurnāliem, tirdzniecības izstāžu apmeklēšanu un pārrunas ar attiecīgās jomas piegādātājiem.

4.2.5. Vajadzīga arī mazo un vidējo uzņēmumu profesionalizācija. Kvalifikāciju un zināšanas var uzlabot ar īpašiem apmācību kursiem un ar iepirkumu jomā pieredzējušu personu palīdzību.

4.2.6. Viens no veidiem, kā izpaužas izvairīšanās no riska, ir “zemākās cenas” kritērija pārmērīga izmantošana, izvēloties konkursa uzvarētājus. Lai arī dažos iepirkumos vienīgais reālais kritērijs ir cena — un, iespējams, piegāde — visbiežāk izmanto arī citus lietderīgus kritērijus, kas ļauj panākt labāku rezultātu. Zemākās cenas kritērijs kavē inovāciju un kvalitātes un lietderības uzlabošanu atbilstoši stratēģijas “Eiropa 2020” prasībām un ne vienmēr palīdz palielināt izmaksu lietderību.

4.2.6.1. Tāpēc zemākās cenas kritēriju vajadzētu piemērot nevies vienmēr, bet tikai izņēmuma kārtā. “Saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma” kritēriju izmantojot arī, lai novērtētu visizdevīgāko piedāvājumu no ilgtspējas viedokļa, iestādes var panākt vislielāko iespējamo ilgtspējīgo vides un sociālo, kā arī saimniecisko lietderību. EESK mudina iestādes vienmēr, kad tas ir iespējams un atbilstoši, izmantot novērtējumu, pamatojoties uz dzīves ciklu.

4.2.7. Ņemot vērā to, ka ir ļoti daudz vidēju un, jo īpaši, mazu pašvaldību, tām ir jāierosina vai pat jāuzliek par pienākumu sadarboties, īstenojot liela apjoma projektus — profesionalitātes, efektivitātes un finansiālu apsvērumu dēļ. EESK aicina minētajam aspektam pievērst īpašu uzmanību un ierosina jebkurā gadījumā īstenot paraugprakses apmaiņu un precizēt publiskā iepirkuma noteikumus saistībā ar minēto aspektu.

4.2.8. Statistikas datu analīze liecina, ka īpaši maz mazo un vidējo uzņēmumu ir to uzņēmumu vidū, kas ieguvuši tiesības slēgt publiskā iepirkuma līgumus, kuru apjoms pārsniedz Eiropas Savienībā noteiktās robežvērtības. EESK atbalsta vienlīdzīgu konkurences apstākļu veidošanu publiskā iepirkuma jomā, lai mazie un vidējie uzņēmumi varētu iegūt tiesības slēgt pienācīgi daudz publiskā iepirkuma līgumu. Tomēr EESK neatbalsta pozitīvas diskriminācijas pasākumus, kas sniegtu priekšrocības mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, arī tāpēc, ka tas radītu mākslīgus apstākļus un varētu stimulēt korupciju. Neraugoties uz minēto, Iestādes ir jāmudina sadalīt līgumus daļās, ja tas ir praktiski īstenojams, lai tādējādi sniegtu konkrētākas iespējas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un uzlabotu piekļuvi.

4.2.9. Viedokļi par robežvērtībām dalās. Robežvērtības noteica pēc plašām diskusijām un rūpīgiem apsvērumiem, tās ir saskaņotas ar Publiskā iepirkuma nolīgumā noteiktajām robežvērtībām un tās regulāri pielāgo inflācijai un valūtas kursa izmaiņām. Pausti aicinājumi gan paaugstināt, gan pazemināt robežvērtības. Neviens no šiem argumentiem nav bijis pārliecinošs, tāpēc EESK ierosina saglabāt pašlaik spēkā esošās vērtības. Ja nav sasniegta robežvērtība, spēkā ir dalībvalstu procedūras, uz kurām attiecas Līgumu prasības. Būtu vēlams attiecīgās procedūras pēc iespējas vairāk saskaņot ar Direktīvā noteiktajām procedūrām, lai izvairītos no šaubām un neskaidrības un lai iepirkuma veicējiem būtu jāpiemēro tikai viena veida procedūras.

4.2.10. Lai rosinātu pārredzamību un mazinātu ļaunprātīgu praksi, EESK ierosina par visiem publiskā iepirkuma līgumiem sniegt publiskus paziņojumus vēl pirms konkursa izsludināšanas. Paziņojumus par līgumiem, kuru vērtība ir zemāka par robežvērtībām, un B kategorijas pakalpojumiem vajadzētu vienkāršā formā ievietot Eiropas ekonomikas zonas mēroga e-konkursu tīmekļa vietnē (11).

4.2.11. Arī virzība uz augstāku profesionalitāti var palīdzēt vienkāršot dalībvalstu procedūras, kas pašlaik rada neproporcionāli lielas izmaksas. Konkrētās situācijas ir ļoti atšķirīgas; vajadzētu izvairīties no neskaidrības un strīdiem par interpretāciju. Dalībvalstīm vajadzētu kā paraugu izmantot vienkāršākās citu dalībvalstu pieejas.

4.2.12. Vēl vairāk šķēršļu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem rada Iestāžu prasība nodrošināt finanšu garantijas, apdrošināšanu un saistību izpildes garantijas. Turklāt pašlaik finanšu resursi ir grūtāk pieejami, un nebūtu lietderīgi mazo un vidējo uzņēmumu ierobežotos līdzekļus izmantot minētajām garantijām. Iestādēm ir jāatgādina, ka to pienākums drīzāk ir izvairīties no neproporcionālām kvalifikācijas un finanšu prasībām, nevis allaž nodrošināt garantijas.

4.2.13. Minētajā jomā tiek īstenoti pasākumi, lai uzlabotu stāvokli dalībvalstīs. EESK mudina veidot paraugprakses piemēru sarakstu un atbilstoši dažās dalībvalstīs jau īstenotajai praksei regulāri rīkot paneļdiskusijas, kurās piedalās iestādes, kas veic iepirkumus, un pieredzējuši ES līmeņa eksperti.

4.2.14. Iestādes varētu veidot elektroniskos portālus, lai sniegtu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem šādu palīdzību:

—	ļautu plašāk piekļūt informācijai par iespējām slēgt publiskā iepirkuma līgumus, kuru apjoms nesasniedz ES līmenī noteiktās robežvērtības;

—	sniegtu iespēju ziņot par ieinteresētību veidot partnerības ar citiem ieinteresētiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

—	galvenajā e-iepirkuma tīmekļa vietnē izveidotu aizsargātu sadaļu, kurā mazie un vidējie uzņēmumi varētu augšupielādēt un rediģēt/atjaunināt administratīvu informāciju, kuru izmanto līgumslēdzējas iestādes.

5. Iepirkumu saistība ar citām jomām

5.1. Papildus mērķim palielināt valsts izdevumu efektivitāti (12) zaļajā grāmatā aicināts paust viedokli par publiskā iepirkuma jomas mijiedarbības pastiprināšanu ar citām jomām, it īpaši inovāciju, vides aizsardzību un sociālo jomu.

5.2. Kopš 2004. gada līdztekus konkurētspējas pastiprināšanai prioritātes ir arī ilgtspējīga attīstība un integrējoša izaugsme, un to vēlreiz apstiprina stratēģija “Eiropa 2020”. Minētie aspekti būtu jāņem vērā arī publiskā iepirkuma līgumos.

5.3. EESK piekrīt, ka valstu un reģionu pārvaldes iestādes ir jāmudina ņemt vērā ar sabiedrību saistītus aspektus, un tas nozīmē, ka gatavojot līgumus, ir jāparedz iespēja brīvi iekļaut attiecīgos elementus.

5.4. SDO 1949. gadā pieņemtā Konvencija Nr. C94 par darba nosacījumiem publiskā iepirkuma līgumos šobrīd ir saistoša 10 ES dalībvalstīs, lai gan citās dalībvalstīs, ieskaitot Īriju, publisko iestāžu noslēgtajos līgumos konvenciju piemēro brīvprātīgi. EESK pieņem zināšanai konvencijā iekļautos principus un ierosina aicināt dalībvalstis ratificēt konvenciju un pieņemt tās principus.

5.5. EESK uzsver, ka direktīvā ir iekļauti procedūras noteikumi, kas regulē publiskā iepirkuma līgumslēdzēju pušu attiecības. Komisija iepriekš ir nākusi klajā ar dokumentiem, kuros izklāstīti pēc plašas apspriešanās izstrādātie secinājumi par to, kā iepirkuma veicējas iestādes, gatavojot līgumus (13) vai arī izmantojot iepirkumu pirmskomercializācijas posmā, var iekļaut novatoriskus produktus/pakalpojumus/procesus un ņemt vērā vides aizsardzības un sociālos mērķus.

5.6. Ievērības cienīgi dokumenti inovācijas un publiskā iepirkuma jomā ir novatoriskais Aho ziņojums un “Pirmtirgus iniciatīva Eiropai” (14). Inovācija var skart ļoti dažādas jomas — augstās tehnoloģijas, oglekļa emisijas mazināšanu, enerģijas patēriņa mazināšanu, jaunas un alternatīvas metodes veselības un sociālo pakalpojumu nozarēs, būvniecību, transportu, infrastruktūru u. c. jomas. EESK uzsver, ka pieprasījums var būt izšķirīgs inovācijas virzītājspēks (15), un šim faktam daudzus gadus nav pievērsta uzmanība, vai arī pieprasījuma nozīme nav pietiekami novērtēta. Pieprasījums var netieši veicināt universitāšu un pētniecības un izstrādes centru iesaistīšanos, kā arī tālākas inovācijas, piemēram, MVU un sociālajā ekonomikā.

5.7. Atbildot uz zaļajā grāmatā uzdotajiem jautājumiem, EESK uzsver, ka publiskā iepirkuma jomā galvenā atbildība ir dalībvalstu, reģionālā, vietējā un Eiropas līmeņa pārvaldes iestādēm, kurām ir jāizvērtē, kā ikvienā konkrētajā gadījumā, ievērojot direktīvu noteikumus, varētu visefektīvāk līdzsvarot dažādās sabiedrības prasības — inovāciju, vides aizsardzību, sociālos aspektus (16) (tostarp saistībā ar invaliditāti) — un efektivitāti, ražošanas periodus, izmaksas, piegādātāju skaitu, līgumu iespējamos rezultātus u.c.

5.8. Iestādes var brīvi noteikt konkrētas prasības, tostarp vides un sociālās prasības. Daudzos gadījumos tās šādi rīkojas, jo tas noteikts ES un/vai dalībvalsts tiesību aktos, piemēram, attiecībā uz vispārējiem vai ar konkrēto nozari saistītiem vides standartiem. Citos gadījumos minētās prasības ir saistītas ar konkrētu projektu, piemēram, apjomīgu infrastruktūras izbūves darbu, īstenošanu.

5.9. Tehniskās specifikācijas ir jāizvērš, tajās iekļaujot ražošanas/procesa raksturojumu. Tas vienkāršotu un padarītu pārskatāmākas līgumslēdzēju iestāžu iespējas izdarīt svarīgu izvēli, kas sekmē ilgtspējīgu mērķu sasniegšanu, tostarp tādās jomās kā vides ilgtspēja, koplīgumu piemērošana, darba standarti, darba apstākļi un vienāds atalgojums par vienādu darbu. “Zaļās elektrības” lieta ir spilgts tiesu prakses piemērs, kas apliecina, kā un kādēļ ražošanas raksturojums būtu jāiekļauj tehniskajā specifikācijā, nevis tikai izpildes nosacījumos. (17)

5.10. EESK ierosina Komisijai, ja tas vajadzīgs, izstrādāt konsolidētu dokumentu, kurā iekļauta Direktīva un atbilstošā Eiropas Kopienu Tiesas prakse. Minētais dokuments palielinātu pieejamību un veicinātu tiesisko noteiktību, jo tas būtu vienots atsauces avots.

5.11. Vienlaikus ar vispārējo diskusiju par vajadzību pēc viedas Eiropas ekonomikas, dalībvalstīs notiek intensīvas diskusijas par publiskā iepirkuma nozīmi minētajā procesā (18). Dalībvalstis ar dažādu intensitāti formulē vides un mazāk intensīvi — arī sociālos kritērijus, kas ir jāņem vērā iepirkuma veicējiem. Darba līgumi un valsts tiesību akti dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Ikviena dalībvalsts ir atbildīga par savu attiecīgo tiesību aktu ievērošanas nodrošināšanu.

5.12. EESK ierosina minēto procesu reizi gadā apspriest (Konkurētspējas) Padomē. Jāpievērš uzmanība paraugpraksei un veiksmīgai pieredzei. Prakses savstarpēja tuvināšana radīs arī labvēlīgākus apstākļus pārrobežu līgumu slēgšanai.

5.13. Attiecībā uz visām sociālajām vai vides prasībām, ko izvirza kā kritērijus līgumslēgšanas tiesību piešķiršanai, ir jānodrošina iespēja tos novērtēt un salīdzināt ar citiem kritērijiem.

5.14. Vajadzētu izvirzīt nosacījumu, ka struktūrām, kurām ir pilnvaras piešķirt līgumslēgšanas tiesības iepirkuma jomā, ir jānodrošina, lai pretendenti ne vien atbilstu Direktīvas 44. –51. pantā (19) izvirzītajiem kritērijiem, bet arī ievērotu sociālos noteikumus (īpaši attiecībā uz cilvēku ar invaliditāti integrāciju (20)), jo, ja publiskās pārvaldes iestāde slēgtu līgumus ar struktūrām, kas nepilda tiesību aktu prasības, tā pārkāptu Eiropas Savienības un dalībvalstu regulējumu.

5.15. Dalībvalstīm vajadzētu prasīt pretendentiem iesniegt pašsertifikācijas apliecību vai atbilstības deklarāciju, kas apliecina, ka ievēroti tiesību akti, kuri attiecīgajā valstī regulē cilvēku ar invaliditāti integrāciju darba tirgū, piemēram, dažās dalībvalstīs spēkā esošā prasība pieņemt darbā noteiktu cilvēku ar invaliditāti skaitu vai kvotu.

5.16. Viens no sociāliem pasākumiem, kur tas atbilstoši, ir noteikt tādas tehniskās specifikācijas, ar kurām tiek ņemti vērā piekļuves kritēriji cilvēkiem ar invaliditāti un projekts visu lietotāju ērtībām.

5.17. Vēl viens aspekts, kas jāievēro, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas visu cilvēku interesēs un sociālās integrācijas jomā, ir līgumu rezervēšana aizsargātām darbnīcām, kurās strādā cilvēki ar invaliditāti. Minētā iespēja ir tieši paredzēta Direktīvas 2004/18/EK 28. apsvērumā un 19. pantā. EESK uzskata, ka Komisijai vajadzētu nepārprotami aicināt dalībvalstis, kurās ir spēkā noteikumi par attiecīgo līgumu īpatsvaru vai skaitu, arī nodrošināt minēto noteikumu izpildi, piemēram, gadījumos, ja dalībvalstī ir ievērojami daudz darbspējīgu cilvēku ar invaliditāti, kuri tomēr nav aktīvi nodarbināti.

5.18. Jārisina arī jautājums par publiskā iepirkuma noteikumu sarežģītību attiecībā uz vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem. Zaļajā grāmatā (4.4. punktā) uzdots jautājums, vai attiecībā uz minētajiem pakalpojumiem vajadzētu paaugstināt robežvērtības, lai vairāk ņemtu vērā sociālo pakalpojumu īpatnības. Komiteja gatavojas rūpīgi uzraudzīt šajā jomā notiekošo darbu, īpaši saistībā ar Komisijas attiecīgo paziņojumu ((COM) 2011 206 galīgā redakcija), jo apzinoties, ka selektīvas robežvērtību izmaiņas nav vēlamas.

5.19. Saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” Komisijai ir jābūt pilnvarotai rūpīgi uzraudzīt attiecīgo modernizācijas procesu dalībvalstīs. Minēto pasākumu būtu vieglāk īstenot, ja visus paziņojumus par līgumslēgšanas tiesību piešķiršanu neatkarīgi no līgumu vērtības publicētu tīmekļa vietnē, norādot arī veidu uzņēmumam, kas saņēmis tiesības slēgt līgumu (mikrouzņēmums / mazais vai vidējais uzņēmums / liels uzņēmums), un attiecīgā līguma vērtību.

6. Nevēlama prakse

6.1. Viens no Direktīvas mērķiem ir cīnīties pret favorītismu, krāpšanu un korupciju. Minētā prakse ir raksturīga ne tikai publiskā iepirkuma jomai, tomēr komerciālās disciplīnas trūkums, kā norādīts zaļajā grāmatā, to vēl īpaši veicina, jo valsts ne vienmēr spēj kontrolēt minēto praksi, kuru īsteno tās aģentūras. Direktīva neaizstāj tiesību aktus korupcijas apkarošanas un konkurences jomā, tomēr tās stingrie noteikumi par procedūru sniedz papildu aizsardzību.

6.2. EESK uzskata, ka ir jāpastiprina noteikumi par apakšlīgumiem. Daudzie apakšlīgumu līmeņi apgrūtina koplīgumu izpildi, darba apstākļu un veselības un drošības procedūru ievērošanu. Publiskajām iestādēm būtu jāpaplašina iespējas ietekmēt līgumu, lai tas atbilstu kvalitātes, sociālajiem un vides mērķiem. Informācija par galvenajiem apakšuzņēmējiem ir jāpaziņo pirms līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas, un publiskajai iestādei skaidri jānosaka atbildība un saistības, lai tā līguma izpildi varētu efektīvi uzraudzīt. Jāievieš mehānismi, lai publiskās iestādes varētu noraidīt apakšuzņēmējus, ja radušās bažas.

6.3. Līgumu parasti noslēdz ar galveno uzņēmēju, kuram ir darba veikšanai nepieciešamās prasmes un pieredze un kurš var nodrošināt vajadzīgo aprīkojumu un pakalpojumus. Galvenais līgumslēdzējs līgumslēdzējai iestādei atbild par visa līguma izpildi. Šī atbildība ietver arī materiālu iegādes un visu līgumam piesaistīto apkašuzņēmēju pārvaldību. Procedūrām attiecībā uz soda sankciju piemērošanu pretendentiem un viņu izslēgšanu saskaņā ar noteikumu par neparasti zemu piedāvājumu ir jābūt vienkāršākām, it īpaši saistībā ar spēkā esošo darba aizsardzības un darba apstākļu prasību ievērošanu. Pašreiz ir spēkā obligāta un sarežģīta rakstiska pieprasījumu procedūra, kas jāveic pirms piedāvājuma noraidīšanas. Jāpārskata arī noteikumi par informāciju par būvniecības metodi, ražošanas procesu vai pakalpojumu sniegšanu. Būtu jāparedz obligāta prasība pretendentiem sniegt informāciju līgumslēdzējai iestādei, nevis iestādei pašai jāpieprasa šāda informācija. Direktīvas jāgroza, lai iekļautu minētās izmaiņas, tādējādi veicinot mērķu sasniegšanu pienācīga darba, vienlīdzīgas attieksmes pret darba ņēmējiem jomā, kā arī plašāku ilgtspējības mērķu sasniegšanu.

6.4. Pierādījumi liecina, ka visbiežāk sastopamā nevēlamā prakse ir favorītisms, kad līgumslēdzēja iestāde slēdz līgumus ar piegādātāju, bieži pat publiski nepaziņojot par attiecīgo nodomu. Minētā veida slēpto darbību ir grūti atklāt, jo tās kļūst redzama vienīgi tad, kad tās jau ir paveikta. EESK uzskata, ka ļaunprātīgo praksi varētu palīdzēt novērst, iepriekš publiski paziņojot par visiem publiskā iepirkuma līgumiem ar e-iepirkuma procesa starpniecību, un tas vienlaikus arī neradītu nepamatotu slogu publiskajām varas iestādēm.

6.5. EESK norāda, ka ir jādara vairāk, lai atbalstītu līguma noteikumu, tostarp līguma izpildes klauzulu, ievērošanas kontroli pēc līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas. Iestādes šobrīd aizvien vairāk izjūt finanšu krīzes izraisīto finanšu un resursu trūkumu, un vienlaikus ar ierobežojumiem saskaras arī aģentūras, kas uzrauga veselības, drošības un darba standartus un vides aizsardzību. Tā kā piedāvājumu konkursa atcelšana un atkārtota izsludināšana var būt ļoti dārga, iestādes, saskaroties ar prasībām neatbilstošu vai saistības neizpildījušu piegādātāju, var likties bezspēcīgas. Atbilstības nodrošināšanas izmaksas būtu jāiekļauj iepirkumu budžetā, un būtu jāapsver arī dažādas citas soda sankcijas par līguma noteikumu neievērošanu.

6.6. Uzņēmumos jāveic efektīvi korupcijas novēršanas pasākumi. Lai to veicinātu, jāatbalsta uzņēmumu centieni pēc pārkāpuma atklāšanas veikt iekšējus pasākumus stāvokļa uzlabošanai. Priekšzīmīgiem uzņēmumiem, kas ievēros labas prakses principus, pēc šādu pasākumu veiksmīgas īstenošanas jāatļauj atgriezties tirgū. Lai novērstu dalībvalstu šobrīd atšķirīgo praksi direktīvās jāiekļauj stingri noteikumi, kas attiektos uz šādiem gadījumiem.

7. Ārējā dimensija

7.1. ES publiskā iepirkuma ārējā dimensijā nevar ignorēt ES saistības sekmēt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, vienlīdzību, pamattiesību, brīvību un darba standartu ievērošanu, vides aizsardzību un energoefektivitāti trešās valstīs. Šie nav principi, par kuriem varam aizmirst, paplašinot darbību ārpus robežām. Pārskatot publiskā iepirkuma noteikumus, minētie principi jānostiprina gan attiecībā uz iekšējo, gan ārējo publisko iepirkumu. ES līmenī ir jādara vairāk, lai uzlabotu sociālos un vides standartus piegādes ķēdēs, vienlaikus iekļaujot šos jautājumus arī tirdzniecības politikā. Eiropas Komisijai kopā ar procesā iesaistītajām pusēm, piemēram, arodbiedrībām un NVO jāizstrādā praktiski īstenojamas stratēģijas un struktūras.

7.2. Publiskā iepirkuma nolīgums ir sistēma un platforma, kuras mērķis ir visā pasaulē izveidot vienlīdzīgus konkurences apstākļus publiskā iepirkuma jomā. Vajadzētu mudināt tam pievienoties pēc iespējas vairāk valstu.

7.3. Atvērts starptautiskais publiskā iepirkuma tirgus ir izdevīgs pretendentiem no Eiropas, jo daudzi Eiropas uzņēmumi, tostarp mazie un vidējie, pasaulē ir vadošajās pozīcijās būvniecības, publisko būvdarbu, alternatīvās enerģijas un vides aizsardzības jomā (21). EESK aicina Eiropas Savienību tiekties uz piekļuves uzlabošanu trešo valstu publiskā iepirkuma tirgum. Minētajā jomā jānodrošina arī savstarpīgums (22).

7.4. EESK uzskata, ka trešo valstu (valsts) uzņēmumu interesēs ir ievērot tos pašus publiskā iepirkuma noteikumus kā Eiropas uzņēmumiem, jo īpaši attiecībā uz aizliegumu par tiešu vai netiešu valsts atbalstu, cenu aprēķināšanu un piesardzības principu attiecībā uz izmaksām un risku, kas attiecas uz publiskā iepirkuma līgumiem Eiropas Savienībā. Nodrošināt atbilstību noteikumiem nav viegli. Šis jautājums ir pienācīgi jāatrisina, pārskatot 2004. gada direktīvu (23).

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Sk. EESK atzinumus OV C 93/25, 27.04.2007, 25. lpp., un OV C 24, 31.01.2006, 52. lpp.

(2) Sk. minētās jomas pamata Direktīvu 2004/18/EK un Komunālo pakalpojumu direktīvu 2004/17/EK. Šajā atzinumā galvenā uzmanība veltīta pamata direktīvai, turpmāk — Direktīva.

(3) Neatkarīga profesionāla darbība, kuru iepriekš nav iespējams raksturot ar skaidru un izsmeļošu definīciju.

(4) Sk. Direktīvas 2. apsvērumu: “… lai (…) garantētu valsts iepirkuma atklātību konkurencei.”.

(5) Komisijas paziņojums “Akts par vienoto tirgu, divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos”, COM(2011) 206 galīgā redakcija, 2.12. punkts “Publiskie iepirkumi”.

(6) Struktūras, kas darbojas ūdenssaimniecības, enerģētikas, transporta un pasta nozarēs.

(7) 2004/18/EK (direktīva par publisko iepirkumu).

(8) Sk. LESD 14. un 106. pantu un LESD 26. protokolu.

(9) “Publiskais iepirkums pirmskomercializācijas posmā. Inovācijas veicināšana ilgtspējīgu kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanai Eiropā”, COM(2007) 799.

(10) Piemērs minētajam ir Nīderlandes fonds “PIANNO”. Arī Nīderlandes ražotāju konfederācija un Nīderlandes pašvaldību apvienība plāno kopīgi rīkot plašu apmācības kampaņu civildienesta ierēdņiem, kas ir atbildīgi par publisko iepirkumu valstī.

(11) Par e-iepirkumu sk. OV C 248, 25.08.2011, 149. lpp.

(12) Zaļās grāmatas 4. lpp., 3. rindkopa.

(13) Sk. zaļās grāmatas 34. lpp. Sk. arī ceļvedi “Build for All”, 2006. gada novembris, par piekļuves kritēriju iekļaušanu publiskā iepirkuma procedūrās.

(14) Sk. Aho vadītās ekspertu grupas 2006. gada ziņojumu “Novatoriskas Eiropas veidošana” un Eiropas Komisijas pirmtirgus iniciatīvu Eiropai, 2010. gada oktobris.

(15) Sk. arī “Public procurement and innovation – Resurrecting the demand side” Jakob Edler, Luke Georghiu, www.sciencedirect.com, Research Policy (2007) 949.–963. lpp.

(16) Sk. rokasgrāmatu “Buying social – A Guide to Taking Account of Social Considerations in Public Procurement”, SEC(2010) 1258, ko Eiropas Komisija izstrādāja 2010. gada oktobrī.

(17) Sk. lietu C-448/01 EVN AG pret Austriju (2003) ECRI – 14527 (EVN – Wienstrom).

(18) Sk. visaptverošo pārskatu apkopojumā “Corporate Social Responsibility, National Public Policies in the European Union”, 2010. gada novembris.

(19) 44. pants — atbilstības pārbaude; 45.–51. pants — kvalitatīvās atlases kritēriji.

(20) “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020)”, COM(2010) 636 galīgā redakcija.

(21) Sk. EESK atzinumus par tematiem “Starptautiskais publiskais iepirkums” (OV C 224, 30.08.2008, 32. lpp.) un “Trešo valstu valsts uzņēmumi ES publiskā iepirkuma tirgos”OV C 218, 23.7.2011, 31. lpp.

(22) Par sociālajiem aspektiem sk. nesen pieņemto atzinumu par integrētu rūpniecības politiku globalizācijas laikmetam, 6.29. un 6.30. punkts par Starptautiskās Darba organizācijas standartiem un uzņēmumu sociālo atbildību OV C 218, 23.7.2011, 38. lpp.

(23) Sk. atzinumu OV C 218, 23.7.2011, 31. lpp, kurā tieši skatīts konkrētais jautājums.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/121

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata “No problēmām uz iespējām: virzība uz vienotu stratēģisko satvaru ES pētniecības un inovāciju finansējumam” ”

COM(2011) 48 galīgā redakcija

2011/C 318/20

Ziņotājs: Gerd WOLF kgs

Līdzziņotājs: Erik SVENSSON kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2011. gada 9. februārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Zaļā grāmata “No problēmām uz iespējām: virzība uz vienotu stratēģisko satvaru ES pētniecības un inovāciju finansējumam” ”

COM(2011) 48 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 23. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (13. jūlija sēdē), ar 122 balsīm par un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Kopsavilkums un ieteikumi

1.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē Komisijas izstrādāto zaļo grāmatu un tajā noteiktos mērķus, apstiprina savus par šo jautājumu iepriekš pieņemtos atzinumus un, atsaucoties uz ekspertu ziņojumu par Septītās pamatprogrammas starpposma novērtējumu, iesaka Komisijai it sevišķi:

1.1.1

veicot papildus strukturālus pasākumus Komisijas iekšienē un to atbalstošajās padomdevējās iestādēs, izstrādāt integrētu stratēģiju pētniecībai un inovācijām, vienlaikus saglabājot abu jomu individuālās īpatnības un specifiskos darbības nosacījumus;

1.1.2

beidzot palielināt turpmāko budžetu pētniecības un inovāciju veicināšanai tiktāl, lai šīm jomām veltītā kopējā budžeta daļa arī faktiski atbilstu tām piedēvētajai nozīmībai un svarīgajai lomai stratēģijā “Eiropa 2020”, kā arī tiktu ņemts vērā to sviras efekts, ar kuru stimulē un integrē dalībvalstīs pieņemto atbalsta politiku;

1.1.3

vienkāršot nepieciešamās administratīvās procedūras, padarīt elastīgāku un ātrāku lēmumu pieņemšanas procesu, kā arī attiecīgi pielāgot Komisijas ierēdņu speciālās zināšanas un pilnvaras;

1.1.4

galveno uzmanību pievērst starptautiskiem uzdevumiem, kuri, pateicoties resursu un speciālo zināšanu apvienošanai pārrobežu līmenī, rada Eiropas mēroga pievienoto vērtību, piemēram, kopīgi pētījumi;

1.1.5

orientēt struktūrfondu atbalstu uz reģioniem, kas to līdz šim saņēmuši nepietiekamā mērā, lai tajos veidotu izcilības bāzi un tai steidzami nepieciešamās struktūras, kā arī uzlabotu saikni starp struktūrfondiem un pamatprogrammu;

1.1.6

veicināt “svarīgo pamattehnoloģiju” izstrādi, bez kurām ES nespētu nedz pastāvēt pasaules konkurencē, nedz arī risināt sabiedrībai nozīmīgās problēmas;

1.1.7

novirzīt 20 % no turpmākā Astotās pamatprogrammas kopējā budžeta uz to budžeta daļu, kuru pārvalda Eiropas Pētniecības padome;

1.1.8

veicināt lielo pētniecības un izstrādes infrastruktūru (ESFRI saraksts) izbūvi un uzturēšanu;

1.1.9

veicināt inovācijas pilnā apmērā, tostarp arī sociālajā jomā, tautsaimniecībā, darba vietās un radošajās nozarēs;

1.1.10

uzlabot atbalsta nosacījumus MVU un mikrouzņēmumiem, lai tiem atvieglotu piekļuvi un dalību atbalsta programmās un to instrumentos;

1.1.11

izveidot un attīstīt pietiekami liela riska kapitāla pamatu, kuram ir viegli piekļūt, it īpaši MVU; tādēļ turpināt pilnveidot un pielāgot arī riska dalīšanas finanšu mehānismu;

1.1.12

pārdomāt valsts atbalsta sistēmu, kā arī konkurences noteikumus un ar publisko iepirkumu saistītos noteikumus, ņemot vērā to ietekmi uz kopējo inovāciju procesu, kā arī attiecīgo speciālo zināšanu bāzes un publiskā un privātā sektora partnerību izveidi.

1.2 Komiteja turklāt aicina dalībvalstis arī ierobežota budžeta apstākļos sniegt savu pamata ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā un vairāk ieguldīt izglītībā (it sevišķi universitātes), pētniecībā, attīstībā un inovācijās, lai beidzot izpildītu labi zināmās un jau Lisabonas stratēģijā noteiktās “saistības 3 % apjomā” un, ja iespējams, pat pārsniegtu šo mērķi.

2. Komisijas paziņojuma kopsavilkums

2.1 Zaļās grāmatas mērķis ir rosināt publisku diskusiju par galvenajiem jautājumiem, kuriem būs svarīga nozīme turpmākajās ES pētniecības un inovāciju finansējuma programmās.

2.2 Zaļajā grāmatā Komisija paudusi mērķi panākt uzlabojumus šādās jomās:

—	precizēt mērķus un to īstenošanu;

—	samazināt sarežģītību;

—	palielināt pievienoto vērtību un lietderību, un izvairīties no divkārša darba un sadrumstalotības;

—	vienkāršot līdzdalību;

—	paplašināt iespējas dalībai ES programmās — nodrošināt plašāku piekļuvi;

—	ar ES atbalsta palīdzību palielināt konkurētspēju un ietekmi uz sabiedrību.

2.3 Tāpēc Komisija vēlas izstrādāt kopīgu stratēģiju, kas aptvertu visas ES programmas pētniecības un inovāciju finansēšanai, kuras pašreiz ietilpst Septītajā pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammā, Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammā (CIP) un ES iniciatīvās inovāciju jomā, piemēram, Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts (EIT).

2.4 Zaļajā grāmatā ir uzskaitīti 27 konkrēti jautājumi, kas attiecas uz šādām jomām:

—	kopdarbs stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai;

—	sabiedrības problēmu risināšana;

—	konkurētspējas stiprināšana;

—	Eiropas zinātniskās bāzes un Eiropas Pētniecības telpas stiprināšana.

2.5 Šo programmas elementu līdzšinējais finansējums pašreizējā plānošanas periodā (2007.–2013. gads) ir šāds:

—	Septītā pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogramma: 53,3 miljardi euro;

—	Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma (CIP): 3,6 miljardi euro;

—	Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts (EIT): 309 miljoni euro;

—	kohēzijas politika: apmēram 86 miljardi euro (gandrīz 25 % no struktūrfondu kopējā budžeta).

3. Vispārīgas piezīmes

3.1 Atbilstīgi 2010. gada 26. novembra un 2011. gada 4. februāra Padomes lēmumiem, kā arī zemāk minētajiem iepriekšējiem EESK atzinumiem Komiteja atzinīgi vērtē un atbalsta Komisijas publicēto zaļo grāmatu un nodomu apvienot vienotā stratēģiskā satvarā visus instrumentus pētniecības un inovāciju veicināšanai. Lai stiprinātu Eiropas konkurētspēju, labklājību un sociālos sasniegumus, kā arī risinātu nozīmīgas sabiedriskās problēmas, būtisks priekšnosacījums ir minētajiem mērķiem atbilstoša, apjomīga un efektīva ES līmeņa atbalsta programma.

3.2 Taču tas, pirmām kārtām, nozīmē turpmākajā kopējā ES budžetā paredzēt arī pietiekamus šiem prioritārajiem mērķiem un to īstenošanai vajadzīgos līdzekļus. Turpmākais budžets pētniecības un inovāciju veicināšanai jāpalielina tiktāl, lai šīm jomām veltītā kopējā budžeta daļa reāli atbilstu tām piedēvētajai nozīmībai un svarīgajai lomai stratēģijā “Eiropa 2020”, kā arī ņemot vērā šo nozaru stimulējošo un integrējošo ietekmi uz tikpat nozīmīgo atbalsta politiku dalībvalstu līmenī.

3.3 Komiteja jau 2007. gada izpētes atzinuma “Eiropas potenciāla atbrīvošana un stiprināšana pētniecības, izstrādes un inovācijas jomā” (1) virsrakstā ir minējusi stratēģijas “Eiropa 2020” galveno uzdevumu, un tieši minētā mērķa īstenošanai ir jāizstrādā kopēja stratēģija ES pētniecības un inovāciju finansējumam

3.4 Taču tas nenozīmē šīs abas kategorijas apvienot vai pakārtot vienu otrai, bet gan panākt, lai pētniecība un inovācija ar kopējas stratēģijas palīdzību pēc iespējas atbalstītu un bagātinātu viena otru.

3.5 Atbilstoši tam un balstoties uz šo nosacījumu, Komiteja atbalsta arī 2.5. punktā minētos mērķus.

3.6 Par šiem mērķiem un ar tiem saistītajiem sarežģītajiem jautājumiem Komiteja pēdējo gadu laikā ir izstrādājusi vairākus nozīmīgus atzinumus, proti:

—	“Zaļā grāmata par Eiropas pētniecības telpu — jaunas perspektīvas un turpmākie pasākumi” (2);

—	“Pētniecības iestāžu, rūpniecības nozaru un MVU sadarbība un zināšanu nodošana — būtiski inovācijas procesa priekšnosacījumi” (3);

—	“Kopienas tiesiskais regulējums, ko piemēro Eiropas pētniecības infrastruktūrai (ERI)” (4);

—	“Ceļā uz pētniecības kopīgu plānošanu — sadarbība kopīgu problēmu efektīvākai risināšanai” (5);

—	“Eiropas stratēģiskie pamatnorādījumi starptautiskai sadarbībai zinātnes un tehnoloģiju jomā” (6);

—	“Informācijas un sakaru tehnoloģiju neskartās zemes — stratēģija nākotnes un jauno tehnoloģiju pētniecībai Eiropā” (7);

—	“Kopienas inovāciju politikas pārskatīšana mainīgajā pasaulē” (8);

—	“Ieguldījumi zemu oglekļa emisiju tehnoloģiju attīstībā (SET plāns)” (9);

—	“Kopējas stratēģijas izstrādāšana svarīgām pamattehnoloģijām ES” (10);

—	“Pētniecības pamatprogrammu īstenošanas vienkāršošana” (11);

—	“Stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva “Inovācijas savienība” (12);

—	“Inovatīvas darba vietas — produktivitātes un kvalitatīvu darba vietu avots” (13);

—	“Starpposma novērtējums par Septīto pamatprogrammu / riska dalīšanas finanšu mehānismu” (14).

Minētajos atzinumos jau ir sniegti konkrēti ieteikumi par lielāko daļu zaļajā grāmatā minēto mērķu un jautājumu. Tāpēc Komiteja konkrēti norāda uz iepriekšējiem atzinumiem, tos atkārtoti apstiprina un lūdz tos uzskatīt par šā atzinuma daļu. Ņemot vērā arī ekspertu ziņojumu par Septītās pamatprogrammas (15) starpposma novērtējumu, turpinājumā minētas atsevišķas piezīmes, atkārtojot vai papildinot norādītajos atzinumos pausto viedokli.

3.7 Zaļajā grāmatā iekļautais un šeit 4. punktā apskatītais jautājumu apkopojums rada iespaidu, ka Komisija ir paredzējusi radikāli mainīt līdzšinējo finansēšanas un prioritāšu noteikšanas kārtību. Atkārtoti apstiprinot atzinumā “Pētniecības pamatprogrammu īstenošanas vienkāršošana” pausto nostāju, Komiteja īpaši iesaka pēc būtības saglabāt (16) un stiprināt līdz šim sekmīgo ES atbalsta instrumentu (it sevišķi kopīgo pētījumu) tik ļoti nepieciešamo nepārtrauktību un uzticamību, nevis apdraudēt to, veicot pārāk lielas izmaiņas.

3.7.1 Galvenokārt veicot papildus strukturālus pasākumus Komisijas iekšienē un to atbalstošajās padomdevējās iestādēs, ir jānodrošina vienots stratēģiskais satvars. Tāpēc administratīvā un saturiskā ziņā būtu jāapvieno, piemēram, līdzšinējās pētniecības pamatprogrammas, Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammas (CIP), kā arī Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) pasākumi.

3.7.2 Komiteja jau vairākkārt uzsvērusi, ka tādēļ nepieciešams, lai Komisijas ierēdņi, kas nodarbojas ar attiecīgajām programmām, un Komisijas uzdevumā strādājošo aģentūru darbinieki, pateicoties veikumam attiecīgajā profesionālajā jomā, būtu starptautiskā mērogā atzīti eksperti, kuriem tiek nodrošināta pietiekama rīcības brīvība lēmumu pieņemšanā un iniciatīvu īstenošanā, lai viņi lietpratīgi un kompetenti palīdzētu sekmīgi īstenot šo kopējo stratēģiju (17). Izvirzīto mērķi nav iespējams sasniegt, tikai nosakot šauru un stingru noteikumu kopumu (18) (it īpaši, ja to paredz kā vienīgo ceļu), bet gan nodrošinot uzticamību un vienlaikus arī elastību, kā arī konkrētas speciālās zināšanas un pieredzi.

3.7.3 Komiteja vairākkārt ir uzsvērusi stratēģijas “Eiropa 2020” izšķirošo nozīmi inovāciju jomā. Taču Komiteja vienlaikus arī atkārto, ka jauninājumi ne vienmēr ir lineāra procesa rezultāts, proti, vispirms pētniecība un tad inovācija, bet gan rodas dažādu sākotnējo apstākļu mijiedarbībā un savstarpējā ietekmē (19), kā arī aptver dažādus sociālus un ekonomiskus aspektus. Tas jo īpaši attiecas uz jauninājumiem pakalpojumu jomā, kurus lielākoties stimulē jaunas lietotāju vajadzības, kā arī sociālās ekonomikas uzņēmumos, kuri reaģē uz sabiedrības vajadzībām. Tas attiecas arī uz inovācijām darba vietā (20), kuras attīsta vai sarunās panāk sociālie partneri, kā arī uz inovācijām projektēšanas un radošajās nozarēs. Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020) (Komisijas paziņojums) ir vēl viens svarīgas inovāciju jomas piemērs valsts un privātiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri nodrošina cilvēkiem ar invaliditāti pieejamas preces un pakalpojumus, lai viņi pilnībā spētu iekļauties Eiropas sabiedrībā.

3.7.4 Komiteja turklāt norāda, ka pētniecība un zinātne ir izšķirošie kultūras elementi, kas raksturo Eiropas attīstību, kura aizsākās ar apgaismības laikmetu. Lai gan pētniecība un zinātne ir svarīgs priekšnosacījums inovāciju izstrādē, tās ir uzskatāmas par Eiropas civilizācijas un kultūras atsevišķām kategorijām, un kā tādas ir jāsaglabā un jāveicina. Inovācijas nedrīkst ietilpināt pētniecības kategorijā, tāpat kā pētniecību nedrīkst pakārtot inovācijām (21). Tā būtu Eiropas pamatvērtību kopuma noplicināšana kultūras jomā.

3.7.5 Būtiska pētniecības un inovāciju atšķirība ir dažādie “spēles noteikumi”, kuriem pakļautas attiecīgi ar zinātni un pētniecību, no vienas puses, un ar inovācijām, no otras puses, saistītās puses un darba pasaules (“kultūras”). Šajā sakarā jānorāda uz atzinumu “Pētniecības iestāžu, rūpniecības nozaru un MVU sadarbība un zināšanu nodošana — būtiski inovācijas procesa priekšnosacījumi”, kurā aplūkoti šie dažādie aspekti (22). Tāpēc kopīgajā stratēģijā jāmeklē risinājumi, kuros ir ņemtas vērā minētās atšķirības, kuri būtu tām atbilstoši un vienlaikus ļautu veicināt visu inovāciju procesu.

3.7.6 Tieši tādēļ ir ļoti svarīgi uzturēt un veicināt labus kontaktus un abu nozaru personāla, kā arī pieredzes apmaiņu. Komiteja norāda uz savu atzinumu par starpposma novērtējumu (23), kurā Komiteja aplūko trīs paredzētos atbalsta virzienus, proti, “zinātne zinātnei” (Science for science) — darba kārtību nosaka pētnieki; “zinātne konkurētspējai” (Science for competitiveness) — darba kārtību nosaka rūpniecības nozares; “zinātne sabiedrībai” (Science for society) — darba kārtību nosaka pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

3.8 Atsaucoties uz iepriekšējām piezīmēm par Komisijas vispārīgo apgalvojumu attiecībā uz Eiropas pētniecības un izstrādes fragmentāciju Komiteja piekrīt, ka, iespējams, ir atrodami šāda veida fragmentācijas piemēri, taču tie neatspoguļo vispārējo situāciju. Tāpēc Komiteja atkārto (24), ka “ilgu laiku ir bijuši Eiropas līmeņa un daudzos gadījumos pat pasaules mēroga kontakti un sadarbības tīkli, kuri pastāvīgi tiek papildināti, un paplašinās to savstarpējā sadarbība un konkurence. Tie ir nozīmīgi procesi, kas liecina par attiecīgo ieinteresēto pušu un viņu organizāciju pašorganizēšanos”, un Komisijai tie beidzot būtu pienācīgi jāatzīst nevis jāignorē, it sevišķi ņemot vērā, ka pētniecības un izstrādes pamatprogrammas (jo īpaši kopīgie pētījumi) ir sniegušas ievērojamu ieguldījumu šo sasniegumu īstenošanā.

3.9 Komiteja turklāt iesaka lielāku uzmanību pievērst pasaules līmeņa pētniecības un izstrādes klasteru izveidei. Tie ir pievilcīgi un pašstiprinoši augstskolu, pētniecības iestāžu un uzņēmumu tīkli, kas aptver arī ražīgas saiknes starp izveidotajiem speciālajiem uzņēmumiem. Šajā sakarā Komiteja atkārtoti uzsver, ka arī Eiropas Savienībā nepieciešams izveidot vairāk universitāšu, kuras būtu ievērojamas pasaules mērogā, un aicina jo sevišķi dalībvalstis noteiktāk rīkoties šajā jomā.

3.10 Komiteja atkārto savu ieteikumu — it īpaši vēršoties pie dalībvalstīm — atvieglot uzņēmumu dibināšanu, uzlabot to noturīgumu un tirgus iespējas un izstrādāt tam nepieciešamos pamatnosacījumus (skatīt arī 4.7.1. punktu). Izšķiroša nozīme ir birokrātiskā sloga samazināšanai un pietiekama riska kapitāla nodrošināšanai. Lai gan Eiropas līmenī ar Riska dalīšanas finanšu mehānismu (ko kopīgi dibinājusi Eiropas Komisija un Eiropas Investīciju banka) jau ir izveidots labs pamats, tomēr būtu vēlams vēl ievērojami uzlabot, it īpaši MVU, piekļuvi pietiekamam riska kapitālam.

4. Īpašas piezīmes

Šī nodaļa ir veltīta, lai izskatītu dažus no Komisijas 27 uzdotajiem jautājumiem. Tie netiks minēti atkārtoti, bet gan turpmāk tekstā aplūkoti netieši.

4.1 ES atbalsta instrumentu lietotājiem ir vajadzīgs labi sastādīts satura rādītājs un izsmeļoša “lietošanas instrukcija” gan iespiestā formātā, gan internetā pieejamā veidā. Turklāt, lai panāktu maksimālu nepārtrauktību, būtu jānodrošina pēc iespējas līdzsvarota attiecība starp pārbaudītiem un sekmīgiem instrumentiem un atbalsta piešķiršanas principiem, no vienas puses, un iespējami mazāku skaitu jaunu pieeju no otras.

4.2 Lai nodrošinātu līdzsvaru starp vienotu noteikumu kopumu un nepieciešamo elastību, tostarp ņemot vērā īpašās vajadzības, vienotajā stratēģiskajā satvarā pētniecībai un inovācijām jāsaskaņo ne tikai noteikumu sistēmas, bet arī pilnībā jāatzīst valsts līmeņa procedūras. Attiecībā uz Komisijas darba procedūrām Komiteja norāda uz 3.7.2. punktu; ierēdņiem pieredzes uzkrāšanas periodā darbā ar jaunām koncepcijām būtu jānodrošina pietiekama rīcības brīvība, lai viņi varētu izmantot vēl nedefinētus izņēmumus / īpašos noteikumus / atkāpes no noteikumiem (24), jo šajā jomā vispirms ir jāgūst pieredze (25). Šai sakarā Komiteja norāda uz savu atzinumu “Pētniecības pamatprogrammu īstenošanas vienkāršošana” (26), kurā tā iesaka izmantot pieeju, kas balstīta uz uzticēšanos, un palielināt “pieļaujamo kļūdas risku”.

4.3 Ņemot vērā dalībvalstīs nepieciešamo valsts un reģionālā līmeņa atbalstu pētniecībai un inovācijām, tostarp attiecīgās reformu programmas, ES līdzekļi būtu pirmām kārtām jānovirza starptautiskai sadarbībai un jo īpaši kopīgiem pētījumiem. Kopīgie pētījumi, pateicoties dažādu dalībvalstu resursu un speciālo zināšanu apvienošanai, rada tiešu Eiropas mēroga pievienoto vērtību; tiem ir sviras efekts uz dalībvalstu atbalsta politiku, un tie veicina Eiropas integrāciju.

4.4 Tā kā izcilībai jābūt galvenajam principam pētniecības un izstrādes jomā arī stratēģijā “Eiropa 2020”, struktūrfondu atbalsts vairāk jāorientē uz reģioniem, kas to līdz šim saņēmuši nepietiekamā mērā, lai tajos veidotu izcilības bāzi un tai steidzami nepieciešamās struktūras. Šajā saistībā Komiteja atbalsta Komisijas viedokli, ka “ilgtermiņā pasaules līmeņa izcilība var veiksmīgi attīstīties tikai tādā sistēmā, kurā visas ES pētnieki ir nodrošināti ar atbilstīgiem līdzekļiem, lai ļautu to izcilībai attīstīties un visbeidzot sacensties par savu vietu pašu nozīmīgāko sasniegumu virsotnē. Lai to panāktu, dalībvalstīm jāizveido vērienīgas modernizācijas programmas savas sabiedriskās pētniecības bāzes attīstībai un jāuztur atbilstīgs valsts finansējums. ES finansējumam, arī izmantojot kohēzijas politikas fondus, atbilstīgā veidā jāpalīdz veidot izcilība, kad un kur tas nepieciešams.”

4.5 Lai veidotu sinerģijas ar struktūrfondiem un panāktu optimālu koordināciju ar dalībvalstu atbalsta politiku, būtiska nozīme ir turpmākā vienotā satvara ES pētniecības un inovāciju finansējumam efektīvai sasaistei (27) ar turpmāko kopīgo kohēzijas politiku (8. jautājums). Reģionālo stratēģiju izstrādē par pamatprincipu jāizmanto “pārdomātas specializācijas” koncepcija.

4.6 Komiteja uzskata: lai labāk veicinātu inovāciju procesu kopumā, rūpīgi un sadarbojoties ar attiecīgajām iesaistītajām pusēm jāpārbauda valsts atbalsta, publiskā iepirkuma un konkurences noteikumi (saistībā ar 19. jautājumu), kas varētu traucēt (28) šī mērķa izpildi. Tas ir saistīts ar līdzsvaru un/vai iespējamu konfliktu starp konkurences tiesībām un atbalstu inovācijām. Tāpēc konkurences, atbalsta un publiskā iepirkuma noteikumus nedrīkst piemērot veidā, kas kavē inovācijas. Iespējams, pat ir nepieciešamas reformas. Inovācijas dažreiz jāaizsargā arī pret nonākšanu konkurentu rokās, kuri vēlas bloķēt inovāciju procesu.

4.6.1 Inovācijas procesā no valsts veicinātas pētniecības līdz laišanai tirgū attiecīgā gadījumā nepieciešamas ilgākas un ciešas partnerības, kuras, ņemot vērā pašreizējos noteikumus (piemēram, izziņošana, intelektuālais īpašums, valsts atbalsts, publiskais iepirkums), ir grūti īstenot (20. jautājums). Šajā jomā jāmeklē jaunas pieejas un noteikumi, lai atrisinātu iespējamo pretrunu starp “augstāku inovācijas līmeni” un “lielāku atklātību un godīgāku konkurenci”. Tā kā progresīvo pētniecību un fundamentālos pētījumus šāds interešu konflikts neskar, pietiekama minētās pētniecības daļa varētu šai ziņā sniegt ievērojamu ieguldījumu (skatīt arī 4.7.3. punktu).

4.7 Vēl viens būtisks jautājums, ko Komisija min, attiecas uz finansējuma sadalījumu starp

—	MVU, sociālās ekonomikas uzņēmumiem un lielajiem uzņēmumiem;

—	fundamentālajiem pētījumiem un pētījumiem, kas vērsti uz sabiedriskiem mērķiem;

—	pētniecību un tai sekojošo inovācijas procesu;

—	tehniskām, ar pakalpojumiem saistītām, sabiedriskām inovācijām un inovācijām uzņēmējdarbības jomā;

—	lejupējām un augšupējām inovācijām.

Tā kā līdz šim šajā sakarā nav pausta nostāja, Komiteja izsaka šādas piezīmes.

4.7.1 Izstrādājot tematiskās jomas atbalsta sniegšanai un izmantojamos instrumentus, dažādu iemeslu dēļ īpaši ir jāņem vērā MVU — un jo sevišķi mazākie uzņēmumi (29).

—	MVU būtu jābūt iespējai piedalīties programmās noteiktu laika periodu, kas ir piemērots uzņēmumam (kā pašreiz īstenotajos “Nākotnes un jaunās tehnoloģijas” (FET) programmas pasākumos);

—	īpaša uzmanība jāvelta un atviegloti piekļuves kritēriji būtu jānodrošina jauniem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem (ar mazāk nekā 10 darba ņēmējiem), kuriem ir liels inovāciju potenciāls;

—	atbalsta līdzekļi jāizmanto, lai atbalstītu visu inovāciju procesu kopumā (īpaši svarīgi uzņēmējiem);

—	lielāka uzmanība jāpievērš ar pakalpojumiem saistītajām inovācijām;

—	lai palīdzētu mazākiem uzņēmumiem izmantot inovāciju programmas un nodrošinātu vieglāku piekļuvi tām, būs vajadzīgi moderatori/koordinatori; šajā sakarā nozīmīga loma varētu būt Eiropas uzņēmumu tīklam;

—	finansēšanas modeļu izstrādē jāņem vērā sociālās ekonomikas uzņēmumi.

4.7.2 Lielie fundamentālu jaunu zināšanu atklājumi un no tiem izrietošās mūsdienu inovācijas, piemēram, internets, globālā pozicionēšanas sistēma (GPS), kodolmagnētiskās rezonanses caurskate, lāzeri, datori, nanotehnoloģijas utt. bija fundamentālo pētījumu un tai sekojošās lietišķās pētniecības rezultāts. Fundamentālie pētījumi un lietišķā pētniecība rada nepieciešamo augsni turpmākām inovācijām (30). Komiteja ir aplūkojusi arī jautājumu par to, kā šī “augsne” var nonākt pie tām organizācijām, kuras tajā “audzē” un attīsta inovācijas (31).

4.7.3 Tāpēc Komiteja iesaka nākamajā Astotajā pamatprogrammā vismaz līdz 20 % no kopējā atbalsta apjoma palielināt atbalstu tiem pasākumiem, kas tiek īstenoti Eiropas Pētniecības padomes (ERC) aizgādībā, kā arī nodrošināt, ka pietiekama uzmanība tiek pievērsta pamatjautājumiem arī citās programmas daļās. ERC darbība jaunu ideju un augsta līmeņa pētniecības atbalstīšanā ir bijusi ļoti sekmīga. Taču turpmākajā darba procesā Eiropas Pētniecības padomei būtu jāpievērš lielāka uzmanība arī jauno zinātnieku karjeras aspektam, lai Eiropas pētniecība viņus nezaudētu vai, gluži pretēji, atgūtu viņus atpakaļ.

4.7.4 Kopīgie pētījumi, kas ir pašreizējās programmas daļas “Sadarbība” (32) centrālais elements, veido Septītās pētniecības un izstrādes pamatprogrammas (un tās priekšteču) galveno daļu, un līdz šim ir izrādījušies ļoti sekmīgi. Kopīgie pētījumi ir galvenais atbalsta instruments, ar kuru apvieno pētniecības pasākumus dalībvalstīs un novērš fragmentāciju. Tāpēc turpmākajā stratēģiskajā satvarā noteikti jāiekļauj un jāstiprina kopīgo pētījumu nozīme (33). Tas ir vēl jo vairāk būtiski tāpēc, ka kopīgie pētījumi ir vērsti uz nozīmīgo sabiedrības problēmu (9. un 11. jautājums) risināšanu, un tie turklāt dod ievērojamu ieguldījumu, lai attīstītu svarīgākās pamattehnoloģijas, kas ir izšķirošs priekšnosacījums Eiropas konkurētspējai pasaules mērogā.

4.7.5 Kopumā nozīmīgāka loma (9. un 10. jautājums) būtu jāpiešķir augšupēju projektu atbalstam (sk. arī 4.7.10. punktu), lai nodrošinātu lielākas izpausmes iespējas tādām novatoriskām idejām, kuras nav iekļautas tematisko jomu sarakstā vai arī kuras netiek attīstītas, piemēram, esošajās rūpniecības nozarēs (sk. arī 3.7.6. punktu — darba kārtību nosaka rūpniecības nozares), piemēram, lidmašīnu neizgudroja kuģubūves nozare.

4.7.6 Lejupējas pieejas izriet no vadošo lēmumu pieņēmēju stratēģiska redzējuma, kas balstīts uz viņu pašreizējām zināšanām, savukārt augšupējās pieejās tiek izmantots to zinātnieku, inženieru vai citu ieinteresēto personu radošais potenciāls, kuri tieši strādā ar pētāmajiem vai uzlabojamajiem objektiem. Pat svarīgos sabiedrības problēmu jautājumos vajadzētu likt lielāku uzsvaru uz augšupējām idejām un priekšlikumiem, ko piedāvā plašā zinību kopiena, nevis tikai uz lejupējām vadlīnijām. “[…]ieguldījumiem, kurus veic atbilstoši inovācijas politikai, vajadzētu būt novirzītiem organizatoriskām un darbiniekiem paredzētām inovācijām darbavietā[…].” (34)

4.7.7 Lai panāktu nepieciešamo līdzsvaru starp augšupējām un lejupējām pieejām, vispirms jāveic tālāka diferencēšana, proti, pat konkrētās tematiskās jomās (piemēram, svarīgākās tehnoloģijas vai nozīmīgās sabiedriskās problēmas) ir vajadzīgs pietiekams skaits augšupēju procesu, lai nodrošinātu pietiekamu rīcības brīvību jauniem risinājumiem, kas netika rasti lejupējā veidā. Turklāt jādod iespēja izpausties arī pilnīgi jaunām pieejām, lai risinātu sākotnēji neievērotus jautājumus un problēmas. Šādas pieejas jau šobrīd ir iespējams īstenot programmas daļā “Idejas”, taču arī kopīgajos pētījumos tām būtu jānodrošina ievērojami lielāka vieta, kā, piemēram, šobrīd sekmīgi tiek darīts programmas daļā “Nākotnes un jaunās tehnoloģijas” IKT jomā. Lai to īstenotu, atbildīgajiem ierēdņiem nepieciešama lielāka elastība un rīcības brīvība.

4.7.8 Attiecībā uz Eiropas pētniecības un izstrādes infrastruktūru (ESFRI saraksts) Komiteja atkārto ieteikumu (35) veicināt minēto infrastruktūru izbūvi un uzturēšanu. Arī programmas daļa “Cilvēki”, kurā ietilpst, piemēram, “Marijas Kirī pasākumi” (23. jautājums), ir izrādījusies ļoti veiksmīga, tāpēc to ir jāsaglabā pilnībā vai pat jāpaplašina.

4.7.9 Attiecībā uz Eiropas kopīgās ekonomikas, valūtas un finanšu politikas svarīgajām problēmām, kuras šobrīd politikas debatēs ieņem nozīmīgu vietu, kā arī ar tām saistītajiem makroekonomikas jautājumiem Komiteja iesaka atbalsta programmās pietiekami lielu vietu ierādīt arī ar šiem jautājumiem saistītajai pētniecībai.

4.7.10 Attiecībā uz jautājumiem, kas pārsniedz pētniecības un izstrādes jomu (17. jautājums), Komiteja iesaka galvenokārt balstīties uz pieredzi, kas gūta no nesen izveidotajiem instrumentiem šajā jomā, nevis atkal izstrādāt jaunus instrumentus (36). Attiecībā uz rādītājiem un inovācijas partnerībām skatīt atzinumu “Inovācijas savienība”. (37) Attiecībā uz kapitāla nodrošinājumu Komiteja norāda uz to pašu atzinumu (38).

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) OV C 325, 30.12.2006., 16. lpp.

(2) OV C 44, 16.02.2008., 1. lpp.

(3) OV C 218, 11.09.2009., 8. lpp.

(4) OV C 182, 04.08.2009., 40. lpp.

(5) OV C 228, 22.09.2009., 56. lpp.

(6) OV C 306, 16.12.2009., 13. lpp.

(7) OV C 255, 22.09.2010., 54. lpp.

(8) OV C 354, 28.12.2010., 80. lpp.

(9) OV C 21, 21.01.2011., 49. lpp.

(10) OV C 48, 15.02.2011., 112. lpp.

(11) OV C 48, 15.02.2011., 129. lpp.

(12) OV C 132, 03.05.2011., 39. lpp.

(13) OV C 132, 03.05.2011, 22. lpp

(14) OV C 218, 23.07.2011, 87. lpp

(15) http://ec.europa.eu/research/evaluations.

(16) OV C 48, 15.02.2011., 129. lpp., 3.12. punkts.

(17) OV C 48, 15.02.2011., 129. lpp., 3.10. punkts.

(18) OV C 256, 27.10.2007., 17. lpp., 6,4. punkts.

(19) Sk. 12. zemsvītras piezīmi.

(20) OV C 132, 03.05.2011., 22. lpp.

(21) Skat. 12. zemsvītras piezīmi.

(22) OV C 218, 11.09.2009., 8. lpp., 4.1.–4.4. punkts.

(23) OV C 218, 23.07.2011., 87. lpp

(24) Sk. 12. zemsvītras piezīmi.

(25) OV C 256, 27.10.2007., 17. lpp., 6.4. punkts.

(26) Sk. 11. zemsvītras piezīmi, 3.6. punkts.

(27) Sk. arī 3.7.1. punktu.

(28) OV C 218, 11.09.2009., 8. lpp., 4.8. punkts.

(29) Sk. 12. zemsvītras piezīmi, 4.10. punkts.

(30) OV C 354, 28.12.2010., 80. lpp., 3.2.3. punkts.

(31) Sk. 3. zemsvītras piezīmi.

(32) Neraugoties uz to, vēl neiesniegtajā priekšlikumā par Astoto pētniecības un izstrādes pamatprogrammu varētu izmantot jaunus jēdzienus, lai apzīmētu pasākumus, kas līdz šim aprakstīti sadaļās “Kopīgie pētījumi” un “Sadarbība”.

(33) Sk. arī 4.3. punktu.

(34) OV C 132, 03.05.2011., 5. lpp.

(35) Sk. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva “Inovācijas savienība” ”, OV C 132, 03.05.2011., 3.8.4. punkts.

(36) Sk. arī 12. zemsvītras piezīmi.

(37) Sk. 12. zemsvītras piezīmi, 4.2. un 4.4. punktu.

(38) Sk. 12. zemsvītras piezīmi, 4.8. punktu.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/127

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes Regulai (Euratom), ar ko nosaka noteikumus par uzņēmumu, pētniecības centru un augstskolu dalību Eiropas Atomenerģijas kopienas pamatprogrammas netiešajās darbībās un pētījumu rezultātu izplatīšanu”

COM(2011) 0071 galīgā redakcija – 2011/0045 (NLE)

“Priekšlikums Padomes lēmumam par Eiropas Atomenerģijas kopienas pamatprogrammu kodolpētniecības un mācību pasākumiem (2012–2013)”

COM(2011) 0072 galīgā redakcija – 2011/0046 (NLE)

“Priekšlikums Padomes lēmumam par īpašo programmu, kas izpildāma ar netiešajām darbībām un ar ko īsteno Eiropas Atomenerģijas kopienas pamatprogrammu kodolpētniecības un mācību pasākumiem (2012–2013)”

COM(2011) 0073 galīgā redakcija – 2011/0043 (NLE)

“Priekšlikums Padomes lēmumam par īpašo programmu, kas izpildāma ar Kopīgā pētniecības centra tiešajām darbībām un ar ko īsteno Eiropas Atomenerģijas kopienas pamatprogrammu kodolpētniecības un mācību pasākumiem (2012–2013)”

COM(2011) 0074 galīgā redakcija – 2011/0044 (NLE)

2011/C 318/21

Ziņotājs: Gerd WOLF kgs

Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 304. pantu 2011. gada 22. martā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu:

“Priekšlikums Padomes Regulai (Euratom) ar ko nosaka noteikumus par uzņēmumu, pētniecības centru un augstskolu dalību Eiropas Atomenerģijas kopienas pamatprogrammas netiešajās darbībās un pētījumu rezultātu izplatīšanu (2012–2013)”

COM(2011) 0071 galīgā redakcija – 2011/0045 (NLE)

“Priekšlikums Padomes lēmumam par Eiropas Atomenerģijas kopienas pamatprogrammu kodolpētniecības un mācību pasākumiem (2012–2013)”

COM(2011) 0072 galīgā redakcija – 2011/0046 (NLE)

COM(2011) 0073 galīgā redakcija – 2011/0043 (NLE)

COM(2011) 0074 galīgā redakcija – 2011/0044 (NLE).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 23. jūnijā.

Komiteja tās 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 92 balsīm par un 5 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1. Cunami izraisītā kodolskaldīšanas reaktoru avārija Fukušimā un tās sekas liecina, ka šādu reaktoru dzesēšanas sistēmas ir ļoti lielā mērā pakļautas riskam. Attiecībā uz šādu tehnoloģiju tālāku izmantošanu vairākas dalībvalstis jau ir pieņēmušas lēmumus enerģijas ražošanas jomā, un ir sākušās debates ES līmenī. Dalībvalstis aicina no jauna izvērtēt šeit apspriežamo Euratom pētniecības un izstrādes pamatprogrammu (2012.–2013. gadam) un tajā izvirzītos pētniecības un izstrādes mērķus. Turpmākie apsvērumi ir saistīti ar šo aspektu.

1.2. Komiteja vairāku iemeslu dēļ uzskata, ka ir jāsaglabā un jāpaplašina zināšanu līmenis par kodoltehniku, tās lietošanu un sekām. Euratom pētniecības un izstrādes pamatprogramma, ņemot vērā tās koordinatora lomu resursu apvienošanā un kopējo centienu integrācijā, šajā jautājumā nodrošina būtisku Eiropas pievienoto vērtību.

1.3. Tāpēc Komiteja ierosina

—	koncentrēt pētījumus par reaktoru tehnoloģiju uz tādām tēmām kā uzlabota reaktoru drošība, radioaktīvo atkritumu ar lielu radioaktivitāti apjoma samazināšana un apglabāšana, skaldāmo materiālu kontrole, kā arī radioloģiskā aizsardzība;

—	saglabāt un attīstīt kompetenci attiecībā uz neparedzamām avārijām un esošo iekārtu paredzamajām “stresa pārbaudēm”;

—

īpašu vērību pievērst turpmākajiem izstrādes pasākumiem saistībā ar enerģijas ražošanu no kodolsintēzes, ņemot vērā šādas tehnikas iespējamās drošības un citas priekšrocības, centrālo lomu atvēlot starptautiskas partnerības rezultātā tapušajam projektam ITER. Kodolsintēzes programmu pamatu veido “asociācijas”;

—	ar atbilstīgu apmācības pasākumu palīdzību rūpēties par to, lai vajadzīgajās nozarēs būtu pietiekams skaits augsti kvalificētu speciālistu un lai arī skolās tiktu pasniegtas pietiekamas pamatzināšanas par šīm tehnoloģijām un radioaktīvo starojumu, tā riskiem un mērīšanu.

1.4. Lai gan Komitejai, pamatojoties uz tās rīcībā esošiem dokumentiem, ir iespaids, ka Komisijas priekšlikumi un plānošana jau atbilst tās iepriekš minētajiem ieteikumiem, tā tomēr iesaka Komisijai pārbaudīt, vai, ņemot vērā jaunos apstākļus, piešķirtais budžets ir pietiekams un vai ir vēl vairāk jāpadziļina atsevišķas tēmas.

1.5. Ņemot vērā savus iepriekšējos ieteikumus, Komiteja atbalsta Euratom pētniecības un izstrādes pamatprogrammu un tās instrumentus kā būtisku Eiropas Pētniecības telpas elementu.

2. Komisijas paziņojums

2.1. Komisijas paziņojums aptver četrus dažādus dokumentus, kuros iekļauti priekšlikumi Padomes regulai jeb lēmumam attiecībā uz Euratom programmu 2012.–2013. gadam. Nepieciešamību pēc jauniem lēmumiem jeb regulām šim laika posmam nosaka Eiropas Kopienas Septītās pamatprogrammas pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem (2007.–2013. gadam) un Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) Septītās pamatprogrammas pētniecības un apmācību pasākumiem (2007.–2011. gadam) atšķirīgie ilgumi. Tas nozīmē, ka ir jārisina jautājums par divu gadu atšķirību.

2.2. Komisijas iesniegtie četri dokumenti attiecas uz visiem tam vajadzīgajiem aspektiem, proti:

—	dalības noteikumiem;

—	pamatprogrammu;

—	īpašo programmu — netiešajiem pasākumiem;

—	īpašo programmu — Kopīgā pētniecības centra tiešajiem pasākumiem.

Šo četru dokumentu apjoms kopā ar pielikumiem pārsniedz 120 lappuses, tāpēc šeit nav iespējams pat īsumā atstāstīt to saturu vai komentēt visus to aspektus.

2.3. Tematiski tie attiecas uz ES atbalstāmajiem pētniecības pasākumiem tādās jomās kā kodolsintēze (ar uzsvaru uz ITER), kodolskaldīšana un aizsardzība pret radiāciju. Komisija uzskata par nepieciešamu šajā nākamo divu gadu laikposmā veikt šos pētniecības darbus, kā pamatu izmantojot 2007.–2011. gadā veiksmīgi īstenotās darbības un turpinot to īstenošanu.

2.4. Šim nolūkam paredzētā maksājumu kopsumma sastāda aptuveni 2 560 miljonus EUR, no kuriem lielākā daļa ir paredzēta kodolsintēzes programmai ar ITER.

3. Vispārīgi apsvērumi

3.1 Fukušima — jauna situācija

Apspriešanai paredzētos minētos dokumentus Komisija sagatavoja pirms notikumiem Fukušimā. Ņemot vērā cunami ietekmi uz tur esošajiem elektrostaciju blokiem, tā radītos postījumus un ietekmi uz iedzīvotājiem un vidi, Komiteja uzskata par nepieciešamu analizēt apspriežamo Euratom pētniecības un izstrādes pamatprogrammu un tajā izvirzītos pētniecības un izstrādes mērķus, ņemot vērā arī šo aspektu, un izvērtēt to no jauna, lai attiecīgā gadījumā pielāgotu tās virzību. Tāpēc šajā atzinumā, kas attiecas tikai uz pētniecību un izstrādi, runa ir ne tikai par Euratom pētniecības un izstrādes pamatprogrammas atšķirīgā ilguma pielāgošanu vispārīgās Septītās pētniecības un izstrādes pamatprogrammas ilgumam.

3.1.1. Lai gan Komiteja uzskata, ka pašlaik varētu būt pāragri izdarīt vispārīgus secinājumus par enerģētikas politiku, tā atzinīgi vērtē to dalībvalstu lēmumus, kas paziņojušas, ka, ņemot vērā piesardzības principu, tās ir nolēmušas nākotnē enerģijas ražošanā vairs neizmantot kodolskaldīšanas tehnoloģijas. EESK atzinīgi vērtē to, ka Fukušimas jautājums tiek analizēts arī ES līmenī (1) un ir iekļauts enerģētikas politikas darba kārtībā, vienlaikus norādot, ka Lisabonas līgumā ir noteikts, ka katra dalībvalsts var pati nolemt, kāda veida enerģijai tā dod priekšroku.

3.2 Euratom pētniecības un izstrādes pamatprogramma

Euratom pētniecības un izstrādes pamatprogramma, kas ir galvenokārt paredzēta enerģētikas pētniecības sekmēšanai, papildina vispārīgajā pētniecības un izstrādes programmā (2) ietvertos enerģētikas pētniecības pasākumus, kas jo īpaši ir veltīti zemu oglekļa emisiju enerģijas iegūšanai nepieciešamās atjaunojamās enerģijas un citas tehnikas, kas nav kodolenerģija, pētniecībai un izstrādei. Ar tās palīdzību ES mērogā ir jāizpēta un jāizvērtē visas tehnoloģijas, kas ir noderīgas ilgtspējīgu no dažādiem enerģijas veidiem sastāvošu sistēmu izveidošanai.

3.3 Eiropas pievienotā vērtība

Komiteja vairāku iemeslu dēļ (sk. turpmāk) uzskata, ka ir noteikti jāpadziļina zināšanu līmenis par kodoltehniku, tās lietošanu un sekām. Euratom pētniecības un izstrādes pamatprogramma, ņemot vērā tās koordinatora lomu resursu apvienošanā un kopējo centienu integrācijā, šajā jautājumā nodrošina būtisku Eiropas pievienoto vērtību. Ņemot vērā savus turpmākos ieteikumus, Komiteja pilnībā atbalsta Euratom pētniecības un izstrādes pamatprogrammu un tās instrumentus kā būtisku Eiropas Pētniecības telpas elementu (3).

3.4 Prioritārā drošības pētniecība un zināšanu iegūšana

Neatkarīgi no jebkādiem dalībvalstu un ES turpmākajiem lēmumiem par kodolskaldīšanas tehnoloģiju turpmāku izmantošanu enerģijas ražošanai, Komiteja, pamatojoties uz tādiem aspektiem kā

1)	negadījumu iespējamā pārrobežu ietekme,

2)	ekspertu un tehnoloģiju globālā migrācija,

3)	jau esošās iekārtas un to radioaktīvie atkritumi,

4)	esošie kodolieroči, ar tiem saistītās ražošanas iekārtas un arī ļoti nopietnie — politiskie — riski,

uzskata par absolūti nepieciešamu ES mērogā pastiprināti turpināt attīstīt zināšanas par drošības jautājumiem un to pamatā esošajām tehnoloģijām, un nodrošināt to pieejamību. Atteikšanās no pilnīgām zināšanām būtu bīstama “strausa” politika. Tādēļ, kā arī, lai novērstu to, ka zināšanas par šīm tehnoloģijām un to ietekmi sabiedrībā tiek aizmirstas, ir jo īpaši svarīgi sistemātiski un nepārtraukti izglītot un atbalstīt pietiekami daudzus šai nozarē nepieciešamos nākamos speciālistus zinātnes un tehnikas jomā.

3.5 Kodolskaldīšana

Attiecībā uz kodolskaldīšanas tehnoloģijām Komiteja jo īpaši uzsver ar drošību saistītos svarīgākos jautājumus:

—	aizsardzība pret radiāciju, medicīniskā apstarošana, kā arī profilaktiskie medicīniskie un tehniskie pasākumi;

—	drošības uzlabošana un atkritumu samazināšana no kodolskaldīšanas spēkstacijām (4);

—	ilgdzīvojošo radioaktīvo atkritumu apsaimniekošana (galīgā apglabāšana);

—	skaldmateriāla (kodoldegvielas) iegūšana un izmantošana;

—	aizsardzības pasākumi skaldmateriāla un/vai radioaktīvo materiālu zādzības vai ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai;

—	esošo iekārtu iepriekš neparedzamas avārijas un plānoto un nepieciešamo “stresa pārbaužu” sekas (5).

3.6 Kontrolētā kodolsintēze

Kodolsintēzes programma tika atbalstīta jau iesākumā (6), jo īpaši pamatojoties uz noteicošajām drošības (ārkārtīgi mazs degvielas krājumu daudzums, nav nepieciešama avārijas dzesēšana, neizraisa ķēdes reakciju, nekādu skaldproduktu vai aktinīdu) un citām šīs tehnoloģijas priekšrocībām. Pateicoties panāktajam progresam bija iespējams uzbūvēt iekārtu (ITER) ar kodolsintēzes rezultātā iegūtu ievērojamu jaudu (500 MW). Lai gan kodolsintēzes reaktori, ņemot vērā pašreiz pieejamo informāciju un pašreizējo atbalsta līdzekļu apjomu, varēs sekmēt enerģijas iegūšanu tikai šā gadsimta otrajā pusē, un lai gan joprojām ir nepieciešams ievērojams ieguldījums pētniecībā un izstrādē, lai no tiem izveidotu lietderīgu enerģijas avotu, šajā jautājumā runa ir par vienīgo zināmo enerģijas nodrošināšanas iespēju pasaulē, proti, par starptautiski pieejamu un praktiski neierobežotu potenciālu, kas kādā no veidiem netiek izmantots jau šodien (7). Tāpēc Komiteja iesaka pievērst īpašu vērību šai programmai. Pamatojoties uz praktiskiem secinājumiem, vairākkārt izteikti vienprātīgi apgalvojumi, ka šajā gadsimtā krasi saasināsies globālais enerģijas pieprasījums un globāli pietiekamas, klimatu saudzējošas un ilgtspējīgas energoapgādes problemātika. Līdz ar to rodas īpaši neatliekama vajadzība pēc vēl viena klimatu saudzējoša enerģijas avota, piemēram, kodolsintēzes.

3.7 Viennozīmīgs atbalsts Komisijas tematiskajiem priekšlikumiem

Ņemot vērā 3.1. punktā minētos apsvērumus, Komiteja pauž gandarījumu, ka tās iepriekšējā atzinumā minētie ieteikumi jau ir lielā mērā ietverti Komisijas tematiskajos priekšlikumos, tāpēc Komiteja pilnībā atbalsta šos priekšlikumus. Tomēr Komiteja, pamatojoties uz tās rīcībā esošiem dokumentiem, nespēj — un neuzskata to arī par savu uzdevumu — izvērtēt, vai konkrētie automatizācijas, personāla un finanšu resursi ir piemēroti nosprausto mērķu sasniegšanai. Tāpēc tā ierosina Komisijai nodrošināt, lai tās programmu īstenojošās ekspertu grupas uzsāktu šādu atsevišķu programmas virzienu pārvērtēšanu, un vajadzības gadījumā paredzēt papildu līdzekļus.

3.8 Turpmākie pētījumi par drošības un riska jautājumiem

Tā kā drošības un riska jautājumu problemātika attiecas ne tikai uz Euratom pētniecības un izstrādes pamatprogrammu, Komiteja papildus Septītajā pētniecības un izstrādes pamatprogrammā ietvertajai enerģētikas pētniecībai, pēc iespējas sadarbojoties ar citiem starptautiskajiem partneriem un ņemot vērā aktuālākos ar dabu saistītos notikumus, ierosina veikt pētījumus par attiecīgajiem drošības un riska jautājumiem. Pētījumos cita starpā būtu jāietver šādi aspekti:

—

tehniskie riski saistībā ar dažādām kritiskām enerģijas ražošanas tehnoloģijām, piemēram, kodolskaldīšanu, oglekļa dioksīda uztveršanu un uzglabāšanu, ūdens krātuvēm, saspiesta gaisa krātuvēm, naftas un dabasgāzes tehnoloģijām, fosilās enerģijas avotu sekmēšanu, transportēšanu un apstrādi, ūdeņraža krātuvēm un ūdeņradi kā enerģijas avotu, jo īpaši mobilajam pielietojumam u. c.;

—	vides riski, ko rada nesasniegti oglekļa dioksīda līmeņa samazināšanas mērķi (8) un ar to saistītās pastiprinātās klimata pārmaiņas;

—	sociālie, politiskie un attiecīgā gadījumā karadarbības riski i) sakarā ar nopietnu globālu energoresursu trūkumu un tā izraisītām ārkārtas situācijām, kā arī ii) sakarā ar iespējamiem klimata pārmaiņu draudiem (9).

3.9 Iedzīvotāju izglītošana

Komiteja turklāt uzskata, ka papildus jau tāpat vajadzīgajai tādu nozares ekspertu kā fiziķu, ķīmiķu un inženieru apmācībai (sk. 3.4. punktu) ir svarīgi skolās un profesionālās izglītības iestādēs jau kopš jaunības izglītot visus iedzīvotājus par starojuma mērīšanu un gan par dabīgās jeb pieņemamās starojuma devas, gan par bīstamās starojuma devas novērtēšanu. Komiteja uzskata, ka tas ir labākais veids, kā panākt kodolenerģijas riska situāciju pietiekamu un absolūti nepieciešamu objektīvu novērtējumu tieši krīzes situācijas saasināšanās gadījumā, kad jānovērš panika un jārīkojas lietišķi un mērķtiecīgi.

3.10 Apstrīdamais atbalsta apjoms

Lai gan Komiteja uzskata, ka tā nevar ad hoc kvantitatīvi novērtēt šo jautājumu, tā, ņemot vērā iepriekš minētos jaunos novērtējuma apstākļus, drīzāk apšauba (sk. 3.7. punktu), ka pašreizējais atbalsta apjoms šeit apspriežamajam laikposmam ir pietiekams, lai varētu īpaši koncentrēties izvirzīto jautājumu nepieciešamajai risināšanai atbilstīgi Komitejas ieteikumiem attiecībā uz ETS plānu (10) un Enerģētikas plānu 2050. gadam (11). Tā kā budžeta līdzekļi līdz 2013. gadam, iespējams, jau ir noteikti un nav maināmi, Komiteja iesaka vismaz attiecībā uz jauno atbalsta laikposmu no 2013. gada i) pētniecības vajadzības noteikt atbilstīgi enerģijas krīzes situācijas un nesasniegta oglekļa dioksīda samazināšanas mērķa plašajai ietekmei uz stratēģiju “Eiropa 2020” un ārpus tās un ii) paredzēt atbilstošu resursu daudzumu. Komiteja no jauna atkārto, ka finanšu līdzekļu apjoms enerģijas pētniecībai pētniecības un izstrādes pamatprogrammās jau sen neatbilst sabiedrībai būtiskajai fundamentālajai enerģētikas un ar to saistītajai klimata problemātikai.

3.11 Atzinumi par 7. pamatprogrammu

Ieskaitot 3.7. punktā minētos apsvērumus, Komiteja piekrīt, ka ierosinātā programma šeit minētajā plānotajā divu gadu laikposmā jāturpina, par pamatu ņemot 2007.–2011. gadā veiksmīgi īstenotās darbības, kas attiecīgi jāturpina; Komiteja norāda uz vairākos atzinumos uzsvērto pietiekama atbalsta nepārtrauktības nozīmi pētniecības panākumu sasniegšanā. Atbilstoši tam Komiteja norāda uz saviem atzinumiem gan par 7. pamatprogrammu Eiropas Atomenerģijas kopienas pamatprogrammu kodolpētniecības un mācību pasākumiem (2007–2011), gan arī par attiecīgajām īpašajām programmām un attiecīgajiem dalības noteikumiem; Komiteja no jauna apstiprina šajos atzinumos minētos ieteikumus un papildina tos ar šeit papildus norādītajiem viedokļiem. Šī papildu atsauce ir jo īpaši būtiska, tā kā šeit minētais atzinums acīmredzamu iemeslu dēļ nevar attiekties uz visiem Komisijas priekšlikumos iekļautajiem apgalvojumiem.

4. Īpašas piezīmes

4.1 Atkritumu un to galīgās apglabāšanas problēmu risināšana

Norādot uz līdzšinējiem Komitejas atzinumiem par kodolenerģiju, par enerģētikas sistēmas ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gada plānu un galīgās apglabāšanas problemātiku (12), Komiteja no jauna uzsver, cik svarīgi ir visi centieni samazināt bīstamo atkritumu daudzumu un ilgmūžīgumu. Izšķirošs progress tiktu panākts, ja patiešām izdotos saīsināt radioaktīvo atkritumu ilgmūžīgumu, efektīvi pārveidojot “ģeoloģisko laika skalu” par “vēsturisko laika skalu”. Tādējādi tiktu radīts jauns pamats atkritumu un galīgās apglabāšanas problēmu risināšanai. Tāpēc ir jo īpaši atbalstāmas visas iespējas šā jautājuma zinātniski tehniskai izpētei un risināšanai.

4.2 Kodolkatastrofas/ smagas kodolkatastrofas risku samazināšana

Komiteja uzskata, ka tehniskas, cilvēku būvētas iekārtas nav absolūti drošas. Tomēr iespējamais attīstības mērķis nākotnē varētu būt būvēt un darbināt tikai tādas iekārtas, kas ir drošas pret iekšēju faktoru izraisītiem negadījumiem un ko var ietekmēt tikai ārkārtīgi reti ārējie notikumi (piemēram, asteroīdu trieciens), kuri jau tāpat nodara kaitējumu tik lielā apmērā, ka pašas iekārtas bojājums vai iznīcināšana vairs ievērojami nepalielinātu kaitējuma sekas.

4.3 Kodolsintēzes programma

Ņemot vērā turpmāk pieejamās kodolsintēzes enerģijas nozīmi, Komiteja ierosina

—	veikt sagatavošanas darbus ar attiecīga līmeņa un padziļinātu pētniecību, lai uzstādītu demonstrējumu reaktoru (DEMO), kam pēc ITER pirmo reizi jādemonstrē kodolsintēzes rezultātā iegūtā elektroenerģija kopīgā sistēmā, kā arī

—	attīstot konceptus un — papildus nepieciešamajam fokusam uz vadošo Tokamak iekārtu ar ITER priekšgalā — izpētīt arī citas magnētiskā lauka konfigurācijas (jo īpaši stellarator konceptu).

Turklāt jāapsver, kādā veidā varētu samazināt ceļu līdz DEMO uzstādīšanai un kādā veidā var attīstīt sekmīgu un efektīvu Eiropas kodolsintēzes programmu, ņemto vērā plašo ar ITER projekta organizēšanu saistīto pieredzi. Komiteja uzsver, ka ITER attīstību var nodrošināt un Eiropas ITER rezultātus var izmantot tikai tad, ja pietiekamā sadarbībā ar attiecīgajām nozarēm tiek izveidota efektīva kodolsintēzes izpētes laboratoriju infrastruktūra.

4.4 Dalības noteikumi attiecībā uz kodolskaldīšanu un aizsardzību pret radiāciju

Komiteja nesaskata šeit būtiskas atšķirības salīdzinājumā ar līdzšinējiem attiecīgajiem dalības noteikumiem 2007.–2011. gada programmā. Šajā ziņā tā vēlreiz norāda uz tās jau sniegto pozitīvo atzinumu (13), attiecībā uz kuru tai vairs nav nekas piebilstams.

4.5 Dalības noteikumi kodolsintēzes programmā

Pašlaik uz Eiropas kodolsintēzes programmu attiecas īpaši pielāgoti dalības noteikumi, kuru pamatu veido starplaikā 26 esošie tā dēvētie asociācijas līgumi ar iesaistītajiem pētniecības centriem jeb attiecīgi to attiecīgajām dalībvalstīm, dēvētām par “asociācijām”. Turklāt ir izveidota arī programma JET (Joint European Torus) ar tās konkrēti šim mērķim paredzētajiem īpašajiem atbalsta noteikumiem. Pamatojoties uz šo veiksmīgo infrastruktūru, ES ir spējusi lielā mērā ietekmēt starptautisko ITER projektu un uzvarēt konkursā par tā atrašanās vietu.

4.5.1 Asociāciju līgumi

Tas, kas noteica programmas līdzšinējo ātro un stabilo progresu, bija piemērotu un attīstības mērķiem pielāgotu asociācijas līgumu izstrāde ar to izšķirošo “sviras efektu” uz atbalsta politiku un politisko atbalstu dalībvalstīm. Tikai ar to palīdzību bija iespējams izveidot ITER, ko Komiteja uzskata par svarīgāko projektu līdzšinējā kodolsintēzes pētniecības attīstībā. Sakarā ar ievērojamo ITER projektu izmaksu pieaugumu, kuras iemeslus Komiteja šajā dokumentā nevar uzskaitīt, pārējās programmas daļas, jo īpaši “asociāciju līgumu” aktivitātes, ir pakļautas dramatiskam taupības spiedienam. Šajā ziņā Komiteja vēlas noteikti brīdināt, ka šādas līdzekļu taupīšanas turpināšana varētu iznīcināt asociācijas līgumu “sviras efektu” un līdz ar to ietekmēt programmas produktivitāti, nepieciešamo zināšanu bāzi un kopumā arī dalībvalstu politisko atbalstu. Proti, tie ir nepieciešami, lai nodrošinātu ITER panākumus un lai varētu no tiem gūt tādu labumu, kādu sagaida Eiropa. “Asociācijas” ir kodolsintēzes programmu pamats un ideju fabrika, tajās sagatavo ITER vadīšanu un izmantošanu, attīsta un pēta jaunus konceptus, izglīto neatliekami nepieciešamo zinātnieku un inženieru jauno paaudzi; tajās veidojas saikne ar ES iedzīvotājiem.

4.6 Kopīgā pētniecības iestāde

Kopīgais pētniecības centrs (KPS), ko organizatoriski atbalsta Komisija, saistībā ar Euratom programmu jo īpaši strādā pie šādiem pētniecības mērķiem: a) kodolatkritumu apsaimniekošana, ietekme uz vidi un pamatzināšanas; b) kodolsistēmu drošums un c) kodoldrošība. Tematiski tas atbilst šā atzinuma sākumā formulētajiem ieteikumiem, kā arī jau atzinumā par 7. pamatprogrammu (14) norādītajiem Komitejas ieteikumiem, un tāpēc Komiteja tos pilnībā atbalsta.

Briselē, 2011. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Sk., piemēram, European Nuclear Energy Forum (ENEF) http://ec.europa.eu/energy/nuclear/forum/forum_en.htm.

(2) Sk. OV C 65, 17.03.2006., 9. lpp.

(3) Sk. OV C 44, 16.02.2008., 1. lpp.

(4) Sk. arī Ziemeļreinas-Vestfālenes Zinātņu akadēmijas 2011. gada 26. maija memorandu “Atomelektrostaciju drošība pēc negadījuma Fukušimā”.

(5) Sk. EESK 2011. gada 30. maija paziņojumu presei Nr. 60/2011.

(6) Sk. OV C 302, 07.12.2004., 27. lpp.

(7) Sk. OV C 107, 06.04.2011., 37. lpp.

(8) Sk. 2011. gada 30. maija http://www.iea.org/index_info.asp?id=1959.

(9) Sk. 5. zemsvītras piezīmi, kā arī, piemēram, Eiropas pētniecības telpas žurnāla “research*eu magazine” 2. nr., 2011. gada maijs, 20. lpp.

(10) Sk. OV C 21, 21.01.2011., 49. lpp.

(11) Sk. OV C 107, 06.04.2011, 37. lpp.

(12) OV C 218, 23.7.2011, 135. lpp.

(13) Sk. OV C 309, 16.12.2006., 41. lpp.

(14) Sk. OV C 185, 08.08.2006., 10. lpp.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/133

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa īpašumu”

COM(2011) 142 galīgā redakcija – 2011/0062 (COD)

2011/C 318/22

Ziņotāja: MADER kdze

Padome 2011. gada 18. aprīlī un Eiropas Parlaments 2011. gada 10. maijā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa īpašumu”

COM(2011) 142 galīgā redakcija – 2011/0062 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 23. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 113 balsīm par, 4 balsīm pret un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar interesi, bet arī ar iebildēm pieņem zināšanai priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa īpašumu. Finanšu krīze, kuras rezultātā daudzi mājokļa īpašnieki kļuva maksātnespējīgi un bija spiesti pārdot iegādāto nekustamo īpašumu par zemāku cenu, apliecina, ka šajā jomā ir vajadzīgs atbilstīgs Eiropas regulējums.

1.2 Komiteja atbalsta Komisijas izvirzīto mērķi radīt labvēlīgus apstākļus efektīva un konkurētspējīga vienotā tirgus attīstībai, lai atjaunotu patērētāju uzticēšanos un veicinātu finanšu stabilitāti. Tomēr tā pauž bažas, ka priekšlikuma saturs nav pietiekams, lai sasniegtu šo mērķi.

1.3 Komiteja uzskata, ka spēkā esošajiem tiesību aktiem par patēriņa kredītlīgumiem ir jābūt saskaņotiem, tostarp ar direktīvu Nr. 2008/48/EK (1).

1.4 Komiteja uzskata, ka pēc būtības priekšlikuma juridiskajam pamatam vajadzētu būt Līguma 169. pantam, nevis 114. pantam.

1.5 Komiteja norāda, ka, saskaņojot noteikumus Kopienas līmenī, jāsaglabā augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis, nemazinot ar valstu tiesību aktiem aizsargāto patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Šajā nolūkā Komiteja uzskata, ka saskaņošanai jābūt mērķtiecīgai.

1.6 EESK atbalsta noteikumus, kas uzlabo salīdzināmību, jo īpaši noteikumus, kas sekmē gada procentu likmes definīciju un aprēķina saskaņošanu.

1.7 Komiteja uzskata, ka pasākumi ar mērķi nodrošināt atbildīgu kreditēšanu paši par sevi nav pietiekami, lai stabilizētu tirgu un sekmētu pārmērīgu parādsaistību novēršanu.

1.8 Komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi izstrādāt kredīta starpnieku darbības noteikumus, jo šajā profesijā vērojamas daudzas problēmas; šādu prasību Komiteja jau formulējusi atzinumā par priekšlikumu direktīvai par patēriņa kredītu. Attiecībā uz kredīta starpnieku darbības noteikumiem jāizstrādā vispārīgs regulējums, neaprobežojoties ar šauro priekšlikuma tematu.

1.9 Komiteja arī uzskata, ka priekšlikums nesekmē iekšējā tirgus īstenošanu hipotekārā kredīta jomā kopumā, un pauž nožēlu, ka minētajā jomā netika izskatīta fakultatīva instrumenta izmantošanas iespēja.

1.10 EESK ierosina precizēt vai pilnveidot atsevišķus noteikumus, lai veicinātu patērētāju informēšanu par mainīgajām likmēm. Patērētāji slikti pārzina atsauces kritērijus un mainīgās likmes ietekmi uz atmaksājamo summu. Komiteja uzskata, ka jāaizliedz pārlieku augstas procentu likmes un būtu jānosaka maksimālais procentu likmju apmērs aizdevumiem pastāvīgā mājokļa īpašuma iegādei. Procentu likmju izmaiņām jābalstās vienīgi uz objektīviem, uzticamiem, publiski pieejamiem rādītājiem, kurus nav noteicis aizdevējs.

1.11 EESK iesaka paredzēt kredītņēmējiem iespēju izvēlēties apdrošināšanas sabiedrību, kas sedz aizdevumu, tādējādi nodrošinot apdrošināšanas sabiedrību lielāku konkurenci.

2. Pamatojums un vispārīgas piezīmes

2.1 Komisija 2007. gada 18. decembrī pieņēma Balto grāmatu par ES hipotekāro kredītu tirgu integrāciju. Pēc plašas apspriešanās saistībā ar balto grāmatu Komisija secināja, ka atšķirīgie tiesību akti hipotekārā kredīta jomā traucē vienotā tirgus efektīvu darbību, palielina izmaksas un kaitē patērētāju interesēm.

2.2 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) 2008. gada 9. jūlijā pieņēma atzinumu par Komisijas Balto grāmatu par ES hipotekāro kredītu tirgu integrāciju (2). Lai gan Komiteja šaubās par konkrētām iespējām integrēt un saskaņot hipotekārā kredīta tirgu, ņemot vērā dalībvalstu kultūras, tiesiskās, ētiskās un sociālās īpatnības, tā tomēr atbalsta saikni starp spēkā esošajiem tiesību aktiem hipotekārā kredīta jomā un patērētāju tiesību aizsardzību. Komiteja uzsver, ka kreditoriem un kredītņēmējiem jābūt atbildīgiem un jāapzinās savu saistību sekas.

2.3 Finanšu krīze atklāja darbības traucējumus, kas saistīti ar nepilnībām regulējumā un tirgus darbībā, kā arī ar ekonomikas stāvokli, kredīta starpnieku un kreditoru darbības praksi un kredītņēmēju vājajām zināšanām finanšu jomā. Nākotnē būtu jāizvairās no visām minētajām problēmām, jo tās var būtiski mazināt uzticēšanos finanšu nozarei.

2.4 Priekšlikumā direktīvai ņemti vērā apspriešanās rezultāti, kā arī EDSO un Pasaules Bankas darba rezultāti.

2.5 Priekšlikuma mērķis ir ar dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu nodrošināt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni Eiropas Savienības mērogā saskaņotā sistēmā. Tāpēc, kā arī ņemot vērā priekšlikuma saturu, Komiteja uzskata, ka tā juridiskajam pamatam jābūt ne tikai Līguma 114. pantam, bet arī 169. pantam.

2.6 Priekšlikuma mērķis ir izveidot efektīvu un konkurētspējīgu vienoto tirgu, ievērojot ES Pamattiesību hartā noteiktās pamattiesības, kā arī atjaunot patērētāju uzticēšanos un veicināt finanšu stabilitāti.

2.7 Direktīva paredzēta, lai nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzību atbilstīgi Direktīvai Nr. 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem, atstājot dalībvalstu pārziņā iespēju iekļaut tās darbības jomā arī citas profesionālās kategorijas, piemēram, mikrouzņēmumus.

2.8 Direktīva attiecas uz kredītiem, kas paredzēti nekustamā īpašuma iegādei vai atjaunošanai, kuri nav iekļauti Direktīvā 2008/48/EK un kuri ir vai nav nodrošināti ar hipotēku vai līdzīgu garantiju.

2.9 Priekšlikums direktīvai atbilst mērķtiecīgas saskaņošanas principam un ir pietiekami augstā līmenī, lai ņemtu vērā atšķirības spēkā esošajos tiesību aktos un hipotekārā kredīta tirgu daudzveidību Savienībā.

2.10 Taču Komiteja, pat ja tā atzīst būvniecības nozares svarīgo nozīmi tautsaimniecībā, tomēr uzskata, ka direktīvā nav pilnībā ņemta vērā pieredze, kas gūta no finanšu krīzes, kuras cēloņi meklējami ASV hipotekārā kredīta tirgū. Kaitīgā prakse piešķirt mājokļa kredītu 100 % apmērā un vairāk rosināja patērētājus, arī tos, kam ir zemi ienākumi, iegādāties mājokļa īpašumu. Ekonomikas uzplaukuma periodā ir iespējams izpildīt arī nozīmīgas kredītsaistības, taču ekonomikas stagnācijas vai lejupslīdes periodā bezdarbs kļūst par iemeslu plašai maksātnespējai. Nekustamā īpašuma pārdošana plašos apmēros pazemināja cenas un radīja būtiskus zaudējumus finanšu iestādēm. Tātad krīzes pamatā bija kredītņēmēju pārmērīgas kredītsaistības – parādība, no kuras jācenšas izvairīties par katru cenu. Komitejas priekšlikumi ir izklāstīti turpmākajā tekstā.

3. Direktīvas priekšlikumi

3.1 1. nodaļa: Priekšmets, darbības joma, definīcijas un kompetentās iestādes

3.1.1

Priekšlikuma direktīvai 3. pantā saskaņā ar procedūru, ko piemēro direktīvai par patēriņa kredītu, definēti svarīgākie jēdzieni. Šajā sakarā Komiteja vēlas, lai termins “mājokļa īpašums” tiktu precizēts tā, lai būtu skaidrs, ka tas attiecas vienīgi uz galveno dzīvesvietu.

3.1.2

EESK atzinīgi vērtē šo iniciatīvu, kuras mērķis ir skaidrot minētos jēdzienus un nodrošināt dažādu piedāvājumu salīdzināmību.

3.1.3

Komiteja uzskata, ka kontroles iestāžu izveide un organizēšana, kā arī to sadarbība ir vajadzīga un īpaši nozīmīga, ņemot vērā krīzes laikā novērotos darbības traucējumus.

3.2 2. nodaļa: Nosacījumi, kas piemērojami kreditoriem un kredīta starpniekiem

3.2.1

5. un 6. pantā noteikta prasība, ka kreditors un kredīta starpnieks rīkojas godīgi, taisnīgi un profesionāli, ņemot vērā patērētāja intereses. Minētajos pantos noteikts, ka dalībvalstis nodrošina šīs prasības ievērošanas kontroli, savukārt Komisijai tiek piešķirtas pilnvaras noteikt atbilstošu zināšanu un kompetences līmeni.

3.2.2

Priekšlikumā direktīvai dalībvalstis aicinātas nodrošināt, lai kreditoru noteiktais atalgojums darbiniekiem nebūtu diskriminējošs atkarībā no pārdotā finanšu produkta veida.

3.2.3

EESK atzinīgi vērtē šos pasākumus, jo kvalitatīvai informācijai ir būtiska nozīme, lai noslēgtu hipotekārā kredīta līgumu. Komiteja uzskata, ka kredītiestāžu un kredīta starpnieku noteiktais atalgojums darbiniekiem nedrīkst stimulēt atsevišķus kreditorus piešķirt kredītus, kas nav piemēroti patērētāju vajadzībām. Taču EESK vērš uzmanību uz neskaidru, nenoteiktu un subjektīvu jēdzienu izmantošanu, kuri var radīt juridiska dokumenta, ar ko nosaka stingras prasības, atšķirīgu interpretāciju.

3.2.4

Abos minētajos pantos nav uzsvērta būtiskā atšķirība starp kreditoriem un kredīta starpniekiem: kreditoru personāls parasti saņem darba algu, savukārt starpnieku personāls saņem komisijas maksu. Ja atalgojums ir “neitrāls”, darbinieks visdrīzāk rīkosies saskaņā ar profesionālās ētikas principiem, taču to ne vienmēr var teikt gadījumos, kad atalgojums ir atkarīgs no pārdotā produkta, kas kreditora personālam un jo īpaši kredīta starpnieka personālam nes vislielāko peļņu. Saskaņā ar šiem apsvērumiem jebkuram kreditora darbiniekam neatkarīgi no ieņemamā amata ir jānodrošina atbilstīga apmācība, bet starpnieka darbiniekam jāsaņem oficiāls pilnvarojums, ar kuru apliecina viņa kompetences līmeni un jo īpaši – uzrauga viņa rīcību.

3.2.5

Vēl viena būtiska atšķirība: strīdu gadījumā patērētājs var vērsties pie kreditora — parasti stabilas un maksātspējīgas finanšu iestādes; savukārt attiecībās ar starpnieku patērētājs ir personīgi atbildīgs, un starpnieka maksātspēja ne vienmēr ir acīmredzama. Tas ir vēl viens iemesls, lai pieņemtu daudz stingrākus noteikumus nekā līdz šim.

3.3 3. nodaļa: Informācija un prakse pirms kredītlīguma noslēgšanas

3.3.1

Saskaņā ar Direktīvu 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi (3) reklāmai jābūt godīgai, skaidrai, un tā nedrīkst būt maldinoša

3.3.2

Jebkurā reklāmā, kurā norādīti skaitļi, jāiekļauj vajadzīgie paskaidrojumi patērētājam, kurš vēlas noslēgt hipotekārā kredīta līgumu. Šai informācijai neatkarīgi no formas, kādā tā sniegta, jābūt skaidrai, precīzai un saprotamai.

3.3.3

9. pantā noteiktas prasības par pirmslīguma informāciju divos līmeņos. Tajā uzskaitīta vispārīgā informācija, kurai jābūt pieejamai patērētajam, un minēta norāde uz Eiropas standartizētās informācijas lapu (“ESIL”) individualizētas informācijas vajadzībām. EESK uzskata par nepieņemamu juridisko prezumpciju, kas paredzēta 9. panta 2. punkta 5. rindkopā, saskaņā ar kuru ESIL vienkārša iesniegšana nozīmē prasības par informācijas sniegšanu izpildīšanu.

3.3.4

10. pantā papildināta informācija, kas jāsniedz patērētājam par kredīta starpnieka kvalifikāciju un darbības noteikumiem.

3.3.5

EESK pieņem zināšanai minētās informācijas prasības. Komiteja uzskata, ka šīm prasībām jābūt stingrākām attiecībā uz aizdevumiem ar mainīgu likmi. Šajā gadījumā vajadzētu sagatavot īpašu informācijas lapu.

3.3.6

EESK norāda, ka neskaidra ir punkta redakcija par obligātu prasību noslēgt apdrošināšanas līgumu, kas garantē aizdevumu, jo tā liek domāt, ka apdrošināšana obligāti jānoslēdz ar aizdevēju. Komiteja ierosina ļaut patērētājiem izvēlēties apdrošinātāju, lai tādējādi nodrošinātu apdrošināšanas sabiedrību konkurenci.

3.3.7

Komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi izstrādāt kredīta starpnieku darbības noteikumus. Komiteja uzskata, ka vajadzētu paredzēt arī principu, kas nosaka aizliegumu iekasēt jebkāda veida maksājumu (drošības naudu, izpētes un lietas noformēšanas izdevumus u.tml.) pirms aizdevuma faktiskas izmaksāšanas.

3.3.8

Visbeidzot vēl viens, pēc Komitejas domām, būtiski nozīmīgs apsvērums: patērētājam sniegtā informācija jāorientē uz to, lai patērētājs rūpīgi apsvērtu savas turpmākās iespējas atmaksāt kredītu. Protams, šādu rīcību ne vienmēr varēs sagaidīt; tāpēc kreditoram jāīsteno atbildīga politika, sistemātiski piemērojot praksi, kas agrāk vairākās dalībvalstīs bija noteikta ar likumu, — izsniegtais kredīts nedrīkst pārsniegt 70–80 % no nekustamā īpašuma vērtības. Šis noteikums bija svarīgs piesardzības pasākums, lai nepieļautu, ka finanšu iestādes rīkojas nepārdomāti. Krīze, kas saistīta ar paaugstināta riska hipotekārajiem kredītiem, apstiprināja šā noteikuma pamatotību. Vajadzētu pārdomāt šā noteikuma ieviešanu no jauna, vienlaikus paredzot zināmu elastīgumu attiecībā uz sociālajiem mājokļiem, kuriem jau paredzēti finansiāli atvieglojumi lielākajā daļā dalībvalstu.

3.3.9

Finansējamā kapitāla ierobežošanai būtu divkāršas priekšrocības. Pirmkārt, tas atturētu maksātnespējīgas personas pirkt īpašumu un uzņemties pārmērīgas kredītsaistības. Otrkārt, tā būtu garantija kreditoram, ka kredītņēmējs ir nopietns, jo ir apliecinājis savus spēju uzkrāt. Šis EESK ierosinātais noteikums balstīts uz pamatprincipu: atbildīgs kredīts atbildīgiem kredītņēmējiem.

3.4 4. nodaļa: Gada procentu likme

3.4.1

EESK atzinīgi vērtē gada procentu likmes aprēķināšanas formulas saskaņošanu. Šī formula, kurā iekļautas visas ar kredītu saistītās izmaksas, izņemot izmaksas, kas jāsedz kredītņēmējam saistību neizpildīšanas gadījumā, ļaus salīdzināt piedāvājumus dažādās dalībvalstīs.

3.4.2

13. pantā paredzētā kredītņēmēju informēšana par aizņēmuma likmi ir būtiska, jo kredītņēmēji tikai retos gadījumos ir informēti par pamatlikmes izmaiņām.

3.5 5. nodaļa: Kredītspējas novērtējums

3.5.1

Ir svarīgi novērtēt patērētāja kredītspēju pirms kredītlīguma noslēgšanas un kredīta apjoma palielināšanas gadījumā. Patērētajiem ir jāzina, ka kredītsaistību nepildīšanas gadījumā viņi zaudēs savu īpašumu, jo tas tiks pārdots publiskā izsolē ar tirgus nosacījumiem, kas var būt nelabvēlīgi.

3.5.2

Taču šī prasība nedrīkst būt par iemeslu, lai liegtu kredītu atsevišķām patērētāju kategorijām vai nepamatoti orientētu tās uz kādu konkrētu kredītu. Svarīga ir arī prasība pamatot atteikumu, kā arī iespēja prasīt pieteikuma otrreizēju izskatīšanu, ja kredīta pieteikums noraidīts, pamatojoties uz automatizētu lēmumu pieņemšanas procesu. Aizņēmēja maksātspējas objektīvas novērtēšanas mērķis ir novērst pārmērīgas parādsaistības. Maksājumu saistību neizpildes gadījumā atbildība būs jāuzņemas kredītiestādei, kas pieņēma lēmumu, balstoties uz kļūdainu kredītspējas novērtējumu. Izmaksas, kas rodas no bezatbildīgas aizdevumu izsniegšanas, jāsedz kredītiestādei.

3.5.3

EESK atgādina, ka tā īpaši atbalsta atbildīgu kredītu, kurā kreditoram un kredītņēmējam jāievēro precīzi noteikumi un kredītņēmējam jāsniedz patiesa informācija par savu situāciju.

3.6 6. nodaļa: Piekļuve datubāzei

3.6.1

Priekšlikumā direktīvai noteikts, ka katra dalībvalsts visiem kreditoriem nodrošina piekļuves iespēju tām datubāzēm, kas attiecīgajā dalībvalstī tiek izmantotas patērētāju kredītspējas novērtēšanai un patērētāju kredītsaistību izpildes uzraudzībai.

3.6.2

Šādi privāti vai publiski kredītreģistri jāveido, balstoties uz vienotiem kritērijiem, kurus noteiks Komisija, un piemērojot noteikumus, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvā 95/46/EK (4) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti.

3.6.3

EESK vēlreiz apliecina atbalstu datu vākšanai vienīgi finanšu saistību izpildes nolūkā, patērētāju tiesību aizsardzībai un šajās datubāzēs iekļautās informācijas neizmantošanai komerciālos nolūkos.

3.7 7. nodaļa: Konsultācijas

3.7.1

EESK uzskata, ka standartu pieņemšana attiecībā uz konsultācijām nedrīkst skart 5. nodaļā paredzēto konsultācijas prasību, lai patērētājam tiktu piedāvāts piemērots kredīts.

3.7.2

Turklāt plašāks papildpakalpojumu klāsts nedrīkst paaugstināt kredīta izmaksas.

3.8 8. nodaļa: Pirmstermiņa atmaksa

3.8.1

Priekšlikumā direktīvai paredzēts, ka kredīta pirmstermiņa atmaksas tiesību izmantošana iespējama, ievērojot konkrētus nosacījumus. Tajā paredzēta, piemēram, samērīgas kompensācijas iespēja.

3.8.2

Šis noteikums nav patērētājiem labvēlīgs salīdzinājumā ar dažās dalībvalstīs spēkā esošajiem tiesību aktiem, kuros paredzēta iespēja nāves gadījumā vai darba piespiedu zaudēšanas gadījumā pārtraukt līgumu ar nelielu kompensāciju vai bez tās.

3.8.3

Atzinumā par priekšlikumu direktīvai par patēriņa kredītu Komiteja jau iebilda pret dalībvalstīm piešķirtajām pilnvarām noteikt nosacījumus kompensācijai par kredīta pirmstermiņa atmaksāšanu, jo tas var radīt nevienlīdzīgu attieksmi pret patērētājiem un traucējumus tirgus darbībā.

3.9 9. nodaļa: Piesardzības un uzraudzības prasības

3.9.1

Kā jau EESK to norādīja atzinumā par priekšlikumu direktīvai par patēriņa kredītu, prioritārs uzdevums ir izstrādāt kredīta starpnieku darbības noteikumus. Ar šiem noteikumiem jāpanāk patērētāju tiesību aizsardzības līmeņu saskaņotība Eiropas Savienībā.

3.9.2

Jāsecina, ka priekšlikumā direktīvai iekļautie noteikumi atbilst Komitejas paustajai nostājai.

3.9.3

Šie noteikumi paredz

—	prasību par kredīta starpnieku — gan juridiskas personas, gan fiziskas personas licencēšanu un licences anulēšanas nosacījumus,

—

vienotu kredīta starpnieku reģistru, kurā obligāti norādīts par starpniecības darbībām atbildīgās personas vārds, kā arī visas fiziskās personas, kuras strādā ar klientiem tajos uzņēmumos, kas sniedz kredītu starpniecības pakalpojumus.

Minētais reģistrs ir regulāri jāatjaunina. Tam jābūt viegli pieejamam.

—

profesionālās prasības (laba reputācija, profesionālās darbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšana). Ir jānodrošina šo kritēriju pārredzamība. Komisijai tiek deleģētas pilnvaras pieņemt regulatīvos tehniskos standartus, lai noteiktu minimālo summu, par kuru apdrošināma profesionālās darbības civiltiesiskā atbildība.

3.9.4

Priekšlikumā direktīvai arī noteikts, ka piederības dalībvalsts izsniegta licence kredīta starpnieka darbībai tiek atzīta visā Savienības teritorijā; jebkurš kredīta starpnieks var uzsākt darbību saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību vai brīvību veikt uzņēmējdarbību, pirms tam par to informējot piederības dalībvalsts kompetentās iestādes.

3.9.5

Priekšlikumā norādīta kārtība, kādā attiecīgās iestādes informē par reģistrēšanu, licences anulēšanu, kā arī norādīti dažādu dalībvalstu kompetento iestāžu sadarbības nosacījumi.

3.9.6

Tomēr EESK uzskata: būtu vēlams, ka Komisija vispārīgi reglamentē kredītu starpniecību, izmantojot autonomu juridisku instrumentu, līdzīgi kā tas ir apdrošināšanas starpniecības gadījumā.

3.10 10. nodaļa: Nobeiguma noteikumi

3.10.1

Priekšlikumā direktīvai paredzēts

—

sankciju princips, t.i., dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem nodrošina, ka var veikt atbilstošus pasākumus pret kreditoriem un kredītņēmējiem; šādu simetriju var saprast, taču vienlaikus jāatceras, ka kredītņēmēji ir līgumslēdzēju “vājā” puse, jo viņi ir atkarīgi no informācijas, ko viņiem sniedz kreditors vai kredīta starpnieks;

—	prasība izveidot vai pievienoties mehānismiem strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā; šāda prasība ir kreditoru un patērētāju interesēs ar nosacījumu, ka šīs iestādes ir neatkarīgas un īsteno sūdzību un tiesību aizsardzības procedūras;

—	Komisijai ir piešķirtas deleģējuma pilnvaras. Eiropas Parlaments un Padome var izteikt iebildumus pret Komisijas pieņemto deleģēto aktu. Eiropas Parlaments vai Padome var jebkurā laikā atsaukt minēto pilnvaru deleģēšanu.

3.10.2

EESK vēlas noskaidrot Eiropas Komisijai deleģēto pilnvaru apjomu saistībā ar juridiskā instrumenta būtiskajiem aspektiem, kā arī to ietekmi uz ieviešamā tiesību akta tiesisko noteiktību. Turklāt šīs deleģētās pilnvaras ievērojami pārsniedz robežas, kas paredzētas Līguma 290. pantā un noteiktas paziņojumā “Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. panta īstenošana”. Deleģēšanas iespējai ir jābūt ierobežotai, un tā jāizmanto tikai ārkārtas apstākļos.

3.10.3

Priekšlikumā direktīvai noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, ka noteikumus, ko tās pieņem, īstenojot šo direktīvu, nevar apiet.

3.10.4

EESK pieņem zināšanai minētos noteikumus un uzsver, ka ar šo priekšlikumu direktīvai nevar tikt pazemināts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis tajās dalībvalstīs, kurās jau izstrādāti tiesību akti par kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa īpašumu.

3.10.5

Visbeidzot, priekšlikumā direktīvai paredzēts, ka dalībvalstis transponē direktīvu ne vēlāk kā 2 gadus pēc tās spēkā stāšanās un Komisija to pārskata piecu gadu laikā pēc tās spēkā stāšanās. Šie termiņi ir pieņemami, un direktīvas pasākumu ietekmes novērtējums ļaus noskaidrot direktīvas efektivitāti.

Briselē, 2011. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp. — EESK atzinums: OV C 234, 30.09.2003., 1. lpp.

(2) OV C 27, 03.02. 2009., 18. lpp.

(3) OV L 149, 11.06.2005., 22. lpp. – EESK atzinums: OV C 108, 30.04.2004., 81. lpp.

(4) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp. – EESK atzinums: OV C 159, 17.06.1991., 38. lpp.

PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinuma

Turpmāk minētie grozījumi ieguva vismaz vienu ceturto daļu nodoto balsu, taču tika noraidīti debatēs (Reglamenta 39. panta 2. punkts):

3.8.2 punkts

Grozīt šādi:

“ noteikum, iespēj lauzt līgumu, samaksājot nelielu kompensāciju vai bez tās, piemēram, nāves gadījumā vai darba piespiedu zaudēšanas gadījumā.”

Balsošanas rezultāti:

Par	:	26
Pret	:	61
Atturas	:	10

3.10.4 punkts

Grozīt šādi:

“EESK pieņem zināšanai minētos noteikumus un uzsver, .”

Balsošanas rezultāti:

Par	:	29
Pret	:	76
Atturas	:	4

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/139

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes Regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 521/2008, ar ko izveido kopuzņēmumu “Kurināmā elementi un ūdeņradis” ”

COM(2011) 224 galīgā redakcija – 2011/0091 (NLE)

2011/C 318/23

Galvenais ziņotājs: Mihai MANOLIU kgs

Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2011. gada 16. maijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Padomes Regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 521/2008, ar ko izveido kopuzņēmumu “Kurināmā elementi un ūdeņradis””

COM(2011) 224 galīgā redakcija – 2011/0091 (NLE).

Komitejas Birojs 2011. gada 3. maijā uzdeva Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu par šo jautājumu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (13. jūlija sēdē), iecēla MANOLIU kgu par galveno ziņotāju un ar 131 balsi par, 1 balsi pret un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Komiteja atzinīgi vērtē lēmumu par priekšlikumu Padomes Regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 521/2008, ar ko izveido kopuzņēmumu “Kurināmā elementi un ūdeņradis”. Tā uzskata, ka ierosinātie grozījumi dos iespēju sekmēt ieguldījumus pētniecības un izstrādes jomā un tādējādi varēs uzlabot prognozējamību, kas ir nepieciešama finansējuma saņēmējiem — proti, tiek ieviesta iespēja konkrētajā konkursa uzaicinājumā noteikt minimālo finansējuma līmeni.

1.2 Atzinīgi vērtējot šo priekšlikumu, EESK uzsver ierosinātās stratēģijas nozīmi no ieguldījumu viedokļa un pētniecības koordinācijā saistībā ar Eiropas pētniecības telpas pastiprināšanu.

1.3 Komiteja atgādina (1), ka

1.3.1 jāvienkāršo procedūras, lai samazinātu negatīvo ietekmi, ko rada pētniecības un izstrādes programmu administratīvā sarežģītība,

1.3.2 jāizstrādā plaša informācijas programma, kas dotu iespēju labāk apvienot nepieciešamos finanšu resursus ne tikai no rūpniecības nozares, bet arī no citām pusēm, kas piedalās attiecīgajos pasākumos,

1.3.3 līdzvērtīgi jāpiemēro finansējuma nolīgums starp Komisiju un kopuzņēmumu “Kurināmā elementi un ūdeņradis” (FCH), nodrošinot vienādus apstākļus Nozares grupai un Pētniecības grupai,

1.3.4 jānodrošina, ka šim priekšlikumam nav papildu finansiālas ietekmes uz budžetu, kas bija sākotnēji pieņemts šai Padomes regulai, un ierosinātajiem grozījumiem jāuzlabo iespējas izmantot paredzēto budžetu,

1.3.5 jāizstrādā profesionālās apmācības programmas, kas dotu iespēju strādājošo prasmes pielāgot darba vietām, kuras izveidotas saistībā ar šo kopīgo tehnoloģiju iniciatīvu (KTI),

1.4 jāizstrādā skaidra stratēģija un ceļvedis laika posmam līdz 2020. gadam.

2. Vispārēja informācija un vispārēji apsvērumi

2.1 Kurināmā elementu un ūdeņraža tehnoloģijas paver daudzsološas ilgtermiņa iespējas enerģijas ražošanai. Tās var izmantot visās ekonomikas nozarēs, un tās sniedz plašas priekšrocības saistībā ar energoapgādi, transportu, vidi un resursu efektivitāti.

2.2 Kopuzņēmumam “Kurināmā elementi un ūdeņradis” ir šādi mērķi:

2.2.1

izvirzīt Eiropu pasaulē vadošajā pozīcijā kurināmā elementu un ūdeņraža tehnoloģiju jomā un dot iespēju arī tirgus spēkiem radīt nozīmīgas priekšrocības sabiedrībai;

2.2.2

koordinēti atbalstīt dalībvalstu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un izstrādes (PTA&I) pasākumus, lai samazinātu tirgus nepilnības un koncentrētos uz tirgū pārdodamu lietojumu pētniecību. FCH kopuzņēmums ir darbojies vairāk nekā divus gadus, kuru laikā ir pabeigts pilns darbības cikls ar uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus publicēšanu, priekšlikumu izvērtēšanu, finansējuma sarunām un dotāciju nolīgumu slēgšanu (2);

2.2.3

atbalstīt kopīgās tehnoloģiju iniciatīvas (KTI) pētniecības uz izstrādes prioritāšu kurināmā elementu un ūdeņraža jomā īstenošanu, piešķirot finansējumu konkurētspējīgākajiem priekšlikumiem (ES ieguldījums sasniedz 470 miljonus EUR);

2.2.4

sekmēt lielākas publiskās un privātās investīcijas kurināmā elementu un ūdeņraža tehnoloģiju pētniecībā.

2.3 FCH kopuzņēmuma galvenie uzdevumi un pasākumi ir šādi:

2.3.1

nodrošināt kopējās tehnoloģiju iniciatīvas efektīvu izveidi un pārvaldību;

2.3.2

nodrošināt pētniecības pasākumu kritisko masu;

2.3.3

veicināt jaunus industriālus ieguldījumus valsts un reģionālajā līmenī;

2.3.4

veicināt jauninājumus un jaunu vērtības ķēžu izveidi, iesaistot MVU;

2.3.5

veicināt mijiedarbību starp uzņēmumiem, augstskolām un fundamentālās un lietišķās pētniecības centriem;

2.3.6

sekmēt MVU līdzdalību saskaņā ar Septītās pamatprogrammas mērķiem;

2.3.7

veicināt visu dalībvalstu un asociēto valstu iestāžu līdzdalību;

2.3.8

veikt pētniecību, lai izstrādātu jaunus noteikumus un standartus, nodrošinot netraucētu darbību un nekavējot inovāciju;

2.3.9

īstenot komunikācijas un izplatīšanas pasākumus un sniegt uzticamu informāciju, lai uz šiem jautājumiem vērstu sabiedrības uzmanību;

2.3.10

iesaistīt Eiropas finansējumu un privātā sektora resursus;

2.3.11

nodrošināt finanšu resursu labu pārvaldību;

2.3.12

nodrošināt pārredzamību un lojālu konkurenci starp visiem kandidātiem, un īpaši MVU.

2.4 FCH kopuzņēmums veicina Eiropas Kopienas Septītās pamatprogrammas īstenošanu — tas sevišķi attiecas uz šādām īpašās programmas “Sadarbība” tēmām: “Enerģētika”, “Nanozinātne, nanotehnoloģijas, materiāli un jaunas ražošanas tehnoloģijas” un “Transports (tostarp aeronautika)”.

3. Komisijas priekšlikums

3.1 Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 187. pantu Septītajā pamatprogrammā (3) kopīgas tehnoloģiju iniciatīvas (KTI) ir ieviestas kā jauns veids publiskā un privātā sektora partnerību izveidei Eiropas mēroga pētniecībā.

3.2 EESK uzsver (4), ka KTI liecina par ES ciešo apņemšanos koordinēt pētniecības centienus, lai nostiprinātu Eiropas pētniecības telpu un sasniegtu Eiropas konkurētspējas mērķus.

3.3 Nosacījums nozares dalībai sākotnēji bija finansiāls ieguldījums 50 % apmērā no kārtējām izmaksām un tas, ka nozares ieguldījumam natūrā ekspluatācijas izmaksās jābūt vismaz līdzvērtīgam Komisijas finansiālajam ieguldījumam.

3.4 EESK ar nožēlu secina, ka pēc FCH kopuzņēmuma pirmajiem diviem uzaicinājumiem finansējuma griesti bija sistemātiski jāpārskata un jāsamazina attiecībā uz visiem dalībniekiem: proti, attiecībā uz lieliem rūpniecības uzņēmumiem FCH kopuzņēmuma ieguldījums samazinājās no 50 % līdz 33 % un MVU un pētniecības iestādēm — no 75 % līdz 50 %.

3.5 Šādi finansējuma līmeņi ir ievērojami zemāki nekā paredzēts Septītajā pamatprogrammā un kurināmā elementu un ūdeņraža pētniecības un izstrādes programmās ārpus Eiropas.

3.6 Ņemot vērā zemos finansējuma līmeņus un finanšu un ekonomikas krīzi, pašreizējais dalības līmenis FCH kopuzņēmuma darbībās ir zemāks nekā sākotnēji plānots.

3.7 Ja nekas nemainīsies, sagaidāms, ka gan nozarei, gan pētniecības aprindām kopumā arī turpmāk zudīs interese.

3.8 Pašreizējā regulā nav ņemts vērā, ka tiek veicināti un vairākos gadījumos ir gaidāmi ieguldījumi projektos no publiskajiem valstu un reģionālajiem avotiem.

3.9 Jaunajā regulā minēts, ka citu ieguldījumu līdzvērtība ar ES finansējumu ir faktors, kas dod iespēju ņemt vērā ne tikai pašas nozares ieguldījumu, bet arī citu juridisko personu kas piedalās darbībās, ieguldījumu.

3.10 Lai uzlabotu nepieciešamo prognozējamību finansējuma saņēmējiem, tiek ieviesta iespēja uzaicinājumos noteikt minimālo finansējuma līmeni.

4. Īpašas piezīmes

4.1 Kopuzņēmumu “Kurināmā elementi un ūdeņradis” (FCH kopuzņēmumu) izveidoja 2008. gadā kā pirmo instrumentu publiskā un privātā sektora partnerībai saskaņā ar Eiropas energotehnoloģiju stratēģisko plānu (SET) un kā Eiropas enerģētikas un klimata politikas tehnoloģiju pīlāru. FCH kopuzņēmuma mērķis ir paātrināt kurināmā elementu un ūdeņraža tehnoloģiju attīstību saskaņā ar enerģētikas politiku 2010.-2020. gadam. Uzaicinājumi iesniegt priekšlikumus attiecas uz 36 jomām, kuru mērķis ir sekmēt inovatīvu komerciālu lietojumu attīstību šādās piecās lietojuma jomās:

4.1.1

transporta un piegādes infrastruktūra,

4.1.2

ūdeņraža ražošana un izplatīšana;

4.1.3

elektroenerģijas ražošana;

4.1.4

pārvietojamas iekārtas;

4.1.5

dažādi lietojumi vairākās jomās.

4.2 Kopuzņēmuma galvenais mērķis nākamajiem pieciem gadiem ir paātrināt kurināmā elementu un ūdeņraža tehnoloģiju attīstību, lai tās kļūtu par produktiem, ko varētu izplatīt jaunos īpašos tirgos (pārvietojamas iekārtas, pārvietojamie ģeneratori, lietojumi mājsaimniecībās kombinētai elektrības un siltuma nodrošināšanai, lietojumi transporta jomā).

4.3 FCH kopuzņēmuma un kopējās tehnoloģiju iniciatīvas mērķis ir noteikt un veikt abu minēto tehnoloģiju pētniecību un attīstību, kas orientēta uz rezultātiem, un plaši izplatīt šo divu tehnoloģiju attīstīšanas rezultātus. Pasākumu pamatā ir stratēģiski dokumenti, kas noteikti programmās, ko īsteno nozare saskaņā ar Eiropas tehnoloģiju platformu ūdeņraža tehnoloģiju un kurināmā elementu jomā, īpaši tās īstenošanas plānu.

4.4 Ar FCH kopuzņēmumu saistītā Eiropas grupa “New Energy World Industrial Grouping Fuel Cell and Hydrogen for Sustainability (NEW-IG)” (5) ir bezpeļņas asociācija, kas ir pakļauta Beļģijas jurisdikcijai un kurā var piedalīties visi Eiropas uzņēmumi, kas veic minēto tehnoloģiju attīstīšanu un pētniecību. Šajā grupā var piedalīties arī Eiropas Ekonomikas zonas un kandidātvalstis, un tās rīcībā ik gadus ir budžets apmēram viena miljarda EUR apjomā, ko var ieguldīt līdz 2013. gadam.

4.5 Grupa skaidri apliecina savu apņemšanos attīstīt modulāru tehnoloģiju, kas, nekaitējot videi, sniedz ekonomiskas priekšrocības vairākās jomās: transports, enerģijas ražošanu, rūpniecības nozares un mājsaimniecību aprīkojums.

4.6 Šie vērienīgie mērķi atbilst Eiropas mērķiem izveidot tautsaimniecību ar zemu oglekļa emisiju līmeni, uzlabotu energoapgādi, samazinātu atkarību no naftas, ieguldījumiem jaunās videi draudzīgās tehnoloģijās, Eiropas ilgtspējīgu konkurenci un darba vietu radīšanu.

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) OV C 204, 09.08.2008., 19. lpp.

(2) Ir izveidoti arī četri citi kopuzņēmumi: CLEAN SKY, IMI, ARTEMIS un ENIAC.

(3) OV L 412, 30.12.2006.

(4) OV C 204, 09.08.2008., 19. lpp.

(5) European Industry Grouping for a Fuel Cell and Hydrogen Joint Undertaking.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/142

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jaunu prasmju un darba vietu programma: Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību” ”

COM(2010) 682 galīgā redakcija

2011/C 318/24

Ziņotāja: Vladimira DRBALOVÁ kdze

Līdzziņotājs: José María ZUFIAUR NARVAIZA kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2011. gada 23. novembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai”“Jaunu prasmju un darba vietu programma: Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību”

COM(2010) 682 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2011. gada 27. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (13. jūlija sēdē), ar 130 balsīm par, 1 balsi pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

Ievads

—	Šis EESK atzinums par tematu “Jaunu prasmju un darba vietu programma” ir izstrādāts saistībā ar gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes stratēģiju “Eiropa 2020”.

—	Šajā atzinumā EESK izmanto jaunu vispārēju pieeju, proti, analizē jaunu prasmju un darba vietu programmu ciešā saistībā ar citām pamatiniciatīvām un pieciem transversālajiem mērķiem Eiropas Savienības līmenī.

—	Tādēļ šajā EESK atzinumā uzsvērts, ka jānodrošina ES un dalībvalstu politikas saskaņotība, un īpaša uzmanība pievērsta tās ietekmei un galveno nevalstiskā sektora dalībnieku būtiskajai nozīmei.

1. Secinājumi un ierosinājumi

1.1

Komiteja pauž bažas par pasaules ekonomikas krīzes ietekmi uz darba tirgus darbību un tādēļ principā atzinīgi vērtē “Jaunu prasmju un darba vietu programmu”, ar kuru Komisija vēlas sniegt ieguldījumu centienos paaugstināt nodarbinātības līmeni un uzlabot darba tirgu. Komiteja aicina dalībvalstu valdības efektīvi izmantot sociālo dialogu un dialogu ar organizētu pilsonisko sabiedrību tādu risinājumu un pasākumu rašanai, kas ļautu uzlabot stāvokli šajā jomā.

1.2

Komiteja pauž nožēlu, ka šajā atzinumā izskatāmajā iniciatīvā nav uzsvērts, ka steidzami jāveido kvalitatīvas darba vietas un nav radīti pietiekami stimuli dalībvalstīm izvirzīt tālejošākus mērķus, kuru pamatā ir strukturālas reformas un ieguldījumu politikas pasākumi, kas veicina reālu izaugsmi un jaunu darba vietu radīšanas iespējas.

1.3

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka programmas pamatā ir elastdrošības koncepcija, un uzsver, ka jāatrod pareizais līdzsvars starp iekšējo un ārējo elastdrošību, lai nodrošinātu efektīvāku darba tirgus darbību un vienlaikus labāk aizsargātu darba ņēmējus. Komiteja iesaka izanalizēt sākotnējo situāciju un arī turpmāk īstenot un izvērtēt elastdrošības politiku, īpašu uzmanību pievēršot sociālo partneru nozīmei šajā procesā, kura mērķim arī turpmāk jābūt šādam: sekmēt reintegrāciju un pārejas iespējas darba tirgū.

1.4

Komiteja ir gandarīta par to, ka viena stratēģiskā dokumenta ietvaros ir izdevies panākt saikni starp izglītības un nodarbinātības politiku. Tā tomēr pauž nožēlu, ka nekas nav teikts par saikni starp prasmju uzlabošanu un atjaunošanu, no vienas puses, un darba produktivitātes paaugstināšanos, no otras puses.

1.5

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas centienus ierosināt jaunus instrumentus un jaunas iniciatīvas, tomēr tā iesaka uzlabot to saikni un sinerģiju ar pastāvošajiem instrumentiem. EESK uzskata, ka Komisijas izvēlētajā pieejā attiecībā uz nesaistošu instrumentu nozīmi jāpievērš uzmanība tam, lai ES līmenī pieņemtās iniciatīvas un politikas pasākumi būtu savstarpēji saderīgi, un tajā pašā laikā uzskata, ka, konsekventi pārskatot ES tiesisko regulējumu sociālajā jomā, vajadzētu drīzāk atbalstīt, nevis graut dalībvalstu veiktās lietderīgās darba tirgus reformas, kā arī veicināt sociālos ieguldījumus.

1.6	Ja Komisija paredz atsākt debates par darba un darba apstākļu kvalitāti, Komiteja iesaka tai iepazīties ar dažādiem secinājumiem, kas izriet no piektās EUROFOUND aptaujas par darba apstākļiem Eiropā.

1.7

Komiteja uzsver, ka efektīvāk jāizmanto ES līdzekļi, un tāpat kā Komisija aicina dalībvalstis Eiropas Sociālā fonda (ESF) un citu fondu līdzekļus galvenokārt veltīt Komisijas paziņojumā minēto četru pamatprioritāšu īstenošanai un tādējādi veicināt ierosinātās programmas un stratēģijas “Eiropa 2020” valstu programmu mērķu sasniegšanu.

2. Priekšlikuma izklāsts

2.1

Eiropas Komisija 2011. gada 23. novembrī publicēja “Jaunu prasmju un darba vietu programmu: Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību”, kuras pamatā galvenokārt ir vairākas agrākās iniciatīvas, kas paredzētas, lai Eiropas Savienībā uzlabotu prasmes un ar tām saistītās prognozes un lai tās pielāgotu darba tirgus vajadzībām. Minētās iniciatīvas EESK ir izskatījusi vienā iepriekšējā atzinumā (1).

2.2

Komisijas jaunā programma tomēr ir vērienīgāka; tās uzmanības centrā ir kopīgi izvirzītais mērķis, proti, līdz 2020. gadam Eiropas Savienībā vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem sasniegt sieviešu un vīriešu nodarbinātības līmeni 75 % apmērā, un tajā paredzēta apņēmīga rīcība atbilstīgi četrām galvenajām prioritātēm:

—	uzlabot darba tirgus darbību;

—	paaugstināt darbaspēka kvalifikāciju;

—	uzlabot darba vietu kvalitāti un darba apstākļus;

—	nostiprināt politiku, kas ļauj veicināt darba vietu izveidi un pieprasījumu pēc darbaspēka.

2.3

Jaunu prasmju un darba vietu programmas pamatā ir kopīgi elastdrošības principi, ko Padome pieņēma 2007. gadā (2). Elastdrošības politikas pasākumu mērķis ir pirmām kārtām uzlabot pielāgošanās spēju, nodarbinātību un sociālo kohēziju. Minētie pasākumi neapšaubāmi palīdzēja zināmā mērā pārvarēt krīzes grūtības, galvenokārt pateicoties subsidētiem apmācību pasākumiem un darba laika saīsināšanas pasākumiem, taču mazāk aizsargātu grupu stāvoklis vēl joprojām ir nopietns.

2.4

Tāpēc Komisija dod jaunu impulsu visu elastdrošības aspektu (elastīgi un uzticami līgumu noteikumi, aktīvi darba tirgus politikas pasākumi, mūžizglītības programmas, mūsdienīgas sociālā nodrošinājuma sistēmas) nostiprināšanai un elastdrošības īstenošanai. Katrā dalībvalstī pieņemtie elastdrošības pasākumi būtu jāpastiprina un jāpielāgo jaunajiem sociālekonomiskajiem apstākļiem, pamatojoties uz jaunu līdzsvaru starp minētajiem četriem aspektiem.

2.5

Programmā Komisija ierosina 13 pamatdarbības un 20 atbalsta pasākumus, kuru mērķis ir samazināt darba tirgus sadrumstalotību un atvieglot pārejas iespējas darba tirgū, sniegt darba ņēmējiem prasmes, kas vajadzīgas darba veikšanai, kā arī uzlabot darba apstākļu kvalitāti, sekmēt darba vietu radīšanu un labāk izmantot ES finanšu instrumentus.

3. Vispārīgas piezīmes

3.1

2011. gada janvāra ziņojumā par nodarbinātību Eiropas Savienībā (3) teikts, ka “darba tirgus ES turpina stabilizēties, un dažās dalībvalstīs ir novērojamas atgūšanās pazīmes. (. .) Tomēr joprojām nodarbināti bija tikai 221,3 miljoni cilvēku, kas ir par 5,6 miljoniem mazāk nekā 2008. gada otrajā ceturksnī, kad tika sasniegts nodarbinātības augstākais līmenis. Minētajos datos atspoguļojas panīkums ražošanas un būvniecības nozarēs. Nodarbināto skaits vecumā no 20 līdz 64 gadiem bija 208,4 miljoni cilvēku, kas atbilst nodarbinātības līmenim 68,8 %. Pašlaik 23,1 miljons cilvēku ir bezdarbnieki. Kaut arī dažādā apmērā, taču visu iedzīvotāju grupu vidū pieaug ilgstošs bezdarbs. Aptuveni 5 miljoni bezdarbnieku bija bez darba 6 līdz 11 mēnešus. Krīze ir saasinājusi risku mazkvalificētiem darbiniekiem un migrantiem no valstīm ārpus Eiropas Savienības.” Lai gan ir gūti panākumi, minētajā ziņojumā teikts, ka stāvoklis darba tirgos vēl joprojām nav nenoturīgs. ESAO 2011. gada maija dati liecina, ka bezdarba līmenis euro zonā ir 9,9 % (4).

3.2

Tāpēc Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai joprojām pauž bažas par norisēm darba tirgū un kopumā atzinīgi vērtē “Jaunu prasmju un darba vietu programmu: Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību”. Tā ir programma, ar ko Komisija vēlas sekmēt nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos un tās kvalitāti, kā arī darba tirgu darbības uzlabošanos atbilstīgi mērķiem, kas noteikti gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes stratēģijā “Eiropa 2020” un nodarbinātības pamatnostādnēs. Šajā sakarā Komiteja norāda uz sociālo partneru nozīmi un uzskata, ka dalībvalstu valdībām būtu labāk jāizmanto sociālais dialogs un dialogs ar organizētu pilsonisko sabiedrību, lai varētu ierosināt un īstenot tādus pasākumus, kas stāvokli ļautu efektīvi uzlabot.

3.3

Gada izaugsmes pētījums (5), kas publicēts 2011. gada janvārī, lai iezīmētu pirmā “Eiropas pusgada” sākumu, liecina, ka dalībvalstu izvirzītie mērķi nav pietiekami tālejoši un ir par 2–2,4 % zemāki nekā kopējais mērķis (nodarbinātības līmenis 75 %). Komiteja uzskata, ka politikas pasākumos, ar kuriem paredzēts sasniegt ierosināto mērķi, jāņem vērā secinājumi, kas izriet no Vīnē šā gada martā notikušās SVF, ILO pārstāvju un sociālo partneru sanāksmes ar nosaukumu “Dialogs par izaugsmi un nodarbinātību Eiropā” (6).

3.4

EESK pauž nožēlu, ka, neraugoties uz jautājuma steidzamību, Komisija paredz izmantot tikai tradicionālos pasākumus un ierosinātajā priekšlikumā nav paredzēts atbalsts izaugsmes faktoriem, kas varētu veicināt darba vietu radīšanu. Nepietiek vien nodrošināt, ka iedzīvotāji ir aktīvi un apgūst prasmes, kas vajadzīgas darba iegūšanai: ekonomikas atjaunotnes pamatā jābūt izaugsmei un darba vietu radīšanai.

3.5

Lai risinātu radušās problēmas, Eiropas Savienībai pirmām kārtām jāatsāk piešķirt aizdevumus, veikt ieguldījumus un īstenot strukturālas reformas. Jāizstrādā konkrēti pasākumi, kas vajadzīgi, lai novērstu šķēršļus darba vietu radīšanai un produktivitātes paaugstināšanai. Produktivitāte ir atkarīga arī no darba kvalitātes. Daudzas reformas, par kurām jāpanāk iespējami lielāka vienprātība, jāīsteno valstu līmenī. Dalībvalstīm jāapzinās, ka tām ir jāsekmē uzņēmumu un mājsaimniecību kreditēšana, jāveic produktīvi ieguldījumi un jāīsteno efektīvas reformas, lai radītu darba vietas. Paaugstinot darba produktivitāti un darba apstākļu kvalitāti Eiropas Savienībā, iespējams kliedēt bažas par zemu un nestabilu atalgojumu.

3.6

Vienotajā nodarbinātības ziņojumā ir arī teikts, ka jānodrošina mijiedarbība starp nodarbinātības politiku, atbalstu ekonomikas izaugsmei un budžeta konsolidāciju (un apgalvots, ka arī turpmāk, izmantojot kvalitatīvus sociālos pakalpojumus un aktīvas iekļaušanas stratēģiju, jāatbalsta mazāk aizsargātas grupas). Minētajā ziņojumā uzsvērts: lai paaugstinātu pieprasījumu pēc darbaspēka, liela nozīme ir labvēlīgiem ekonomiskajiem apstākļiem un ekonomikas izaugsmei, kuras pamatā ir inovācija.

3.7

Ziņojumā arī norādīts, ka 2010. gadā konstatēta zināma darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma nelīdzsvarotība. Tas varētu nozīmēt, ka darbu meklējošo personu prasmes neatbilst tām, kas nepieciešamas piedāvātajā darba vietā. Tādēļ ziņojumā ieteikts rūpīgi izpētīt minēto jautājumu, lai pārbaudītu, vai šādai tendencei ir tikai pagaidu raksturs vai arī pastāv risks, ka tā kļūs par strukturālu problēmu.

3.8

EESK pieņem zināšanai to, ka patlaban Komisija neierosina jaunu tiesību aktu un atzīst juridiski nesaistošu instrumentu nozīmi un pievienoto vērtību, jo tie papildina spēkā esošo tiesisko regulējumu. Dažas no ierosinātajām iniciatīvām jāapspriež ar sociālajiem partneriem, apspriežoties arī par ES pārstrukturēšanas sistēmu, par tiesību aktu pārskatīšanu tādās jomās kā drošība un veselības aizsardzība darba vietā, darba ņēmēju informēšana un apspriešanās ar viņiem, nepilna laika darbs un līgumi uz noteiktu laiku, kā arī par debašu atsākšanu saistībā ar nodarbinātības un darba apstākļu kvalitāti. Pēc apspriešanās jāizlemj, vai ir lietderīgi un svarīgi veikt grozījumus, kas varētu izrādīties vajadzīgi.

3.9

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija cenšas ierosināt virkni jaunu un inovatīvu iniciatīvu un instrumentu, kas ļauj atbalstīt jauno prasmju un darba vietu stratēģiju. Komiteja tomēr uzskata, ka jāpārbauda, vai jaunie instrumenti ir saskaņā ar spēkā esošajiem instrumentiem, lai to piemērošanas gaitā varētu veidoties nepieciešamā sinerģija. Jaunu prasmju programmā būtu jāņem vērā arī iespēja pāriet uz ražošanas modeli, kā pamatā ir ilgtspējīga attīstība un vidi saudzējošu darba vietu izveide.

3.10

Reģionos, kuros nav rūpnieciskās ražošanas, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) ir īpaši svarīga nozīme iespēju radīšanā gan pašreiz, gan nākotnē. Turklāt tie bieži piedāvā ļoti kvalitatīvas darba vietas, ir ērti pieejami un var atvieglot ģimenes dzīves, darba un ģimenes locekļu aprūpes saskaņošanu. MVU veltītā iniciatīva jeb “Mazās uzņēmējdarbības akts” jāīsteno, izmantojot konkrētus pasākumus valstu un ES līmenī. Tāpēc ir atzinīgi vērtējami programmā minētie pasākumi, kas paredzēti MVU īpašo vajadzību apmierināšanai. Birokrātisko šķēršļu novēršana un finansējuma pieejamība vēl joprojām ir prioritātes.

3.11

Ņemot vērā secinājumus, kas izriet no trešā Eiropas ziņojuma par demogrāfisko situāciju 2010. gadā (7) — tas ir ziņojums, kurā sniegti jauni fakti par Eiropas iedzīvotājiem, — Komiteja atbalsta arī iniciatīvas, kas vērstas uz to, lai atbalstītu mobilitāti, migrāciju un integrāciju Eiropā. EESK ir pārliecināta, ka mobilitātes saglabāšana Eiropas Savienībā un imigrācija no trešām valstīm palīdzēs sasniegt pozitīvus rezultātus ES ekonomikā. Ekonomiskā migrācija uz ES un mobilitātes starp dalībvalstīm atvieglošana ir nepieciešama, lai ES arī turpmāk būtu uzņēmējdarbībai un ieguldījumiem pievilcīga vieta. Tas ļautu radīt jaunas darba vietas, kas būtu pieejamas gan ES pilsoņiem, gan trešo valstu valstspiederīgajiem. Visādā ziņā jāpiemēro vienlīdzīgas attieksmes princips (8).

3.12

ES nodarbinātības un darba tirgus politikai jābūt orientētai uz konkrētiem pasākumiem, kas ļauj piemērot nediskriminācijas principu un nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem, kā arī visām darba ņēmēju grupām. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē arī stratēģijas, ko Komisija publicēja 2010. gadā un kas citstarp attiecas uz cilvēkiem ar invaliditāti (9) un sieviešu un vīriešu līdztiesību (10). Viens no abās stratēģijās minētajiem mērķiem ir vienlīdzīga piekļuve darba tirgum, izglītībai un profesionālajai apmācībai.

3.13

Turklāt Komiteja atzinīgi vērtē pieņemtajā aktā par vienoto tirgu ierosinātās pamatdarbības un priekšlikumus, kas paredzēti, lai kopā uzlabotu darba tirgu, uzņēmējdarbību un apmaiņu (11), un kuros atspoguļota sociālās ekonomikas un kooperatīvās kustības būtiskā loma ES iekšējā tirgū, kā arī uzņēmumu sociālās atbildības nozīme. Komiteja arī uzskata, ka jāņem vērā nozīme, kāda ir pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas ir darba devējas un darba vietu radītājas. Tomēr to potenciāla izvēršanas priekšnoteikums ir to iesaistīšana politikas pasākumu izstrādē.

3.14

Komiteja pauž nopietnas bažas par jauniešu augsto bezdarba līmeni Eiropas Savienībā. Kopš 2008. gada tas ir palielinājies par 30 %. Eiropas Savienībā vidēji 21 % jauniešu, kas ir jaunāki par 25 gadiem, ir bezdarbnieki. Lai arī dažās valstīs stāvoklis kopš 2010. gada septembra, šķiet, ir sācis stabilizēties, tomēr citās — bezdarba līmenis paaugstinās, un Komiteja uzskata, ka ir svarīgi arī turpmāk pievērst šim jautājumam īpašu uzmanību. Komitejā atsevišķā atzinumā ir paudusi savu viedokli par Eiropas Komisijas iniciatīvu “Jaunatne kustībā” (12).

3.15

Vēl joprojām vien 50 % cilvēku ar invaliditāti Eiropas Savienībā ir nodarbināti. Ja ES patiešām vēlas nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem tās iedzīvotājiem un tajā pašā laikā sasniegt izvirzīto kopējo nodarbinātības rādītāju, tai jāpanāk, ka cilvēki ar invaliditāti iegūst atalgotu un kvalitatīvu darbu. Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā (2010–2020) ir uzskaitītas astoņas galvenās rīcības jomas, kurās Eiropas Savienībai jāturpina īstenot pasākumus, un tās ir, piemēram, nodarbinātība, izglītība un apmācība sievietēm un vīriešiem ar invaliditāti (13). Komisija varētu izpētīt dalībvalstīs izmantotos risinājumus, kas, pateicoties juridiskiem, politiskiem, ar kolektīviem līgumiem saistītiem un finansiāliem stimuliem, rosina uzņēmumus, administrācijas un sociālo pakalpojumu sniedzējus pieņemt darbā minētās personas. Tā kā IKT šobrīd veido 6 % no Savienības IKP, Komisijas ierosinātās digitālās programmas rezultātam jābūt tādam, kas dod labumu visiem, it īpaši saistībā ar apmācību programmām un to sociālo grupu iekļaušanu, kuras nonākušas grūtībās un kurām šīs tehnoloģijas var jūtami palīdzēt iekļūt darba tirgū.

4. Elastdrošība un darba vietu radīšana

4.1

Izskatāmās programmas pamatā ir elastdrošības princips. Komisija uzsver, ka ir vajadzīga visaptveroša mūžizglītības politika, aktīva darba tirgus politika, kas ļauj efektīvi sagatavot cilvēkus darbam, nodrošināt darba starpniecības pakalpojumus un palielināt piedāvāto darba vietu skaitu. Ir vajadzīgas arī bezdarba pabalstu sistēmas, kas sekmē darba mobilitāti, garantē lielāku sociālo un profesionālo drošību, kā arī piedāvā aizsardzību pret sociālo atstumtību un nabadzību. Iespējai noteikt elastīgus līgumu noteikumus un paredzēt iekšējo elastīgumu jābūt svarīgam sociālā dialoga aspektam. EESK uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, lai pieņemtie pasākumi un politikas nemazinātu centienus sasniegt programmā izvirzītos mērķus (tostarp pilnīgu nodarbinātību un kvalitatīvu darba vietu saglabāšanu) un neapdraudētu strādājošo darba tiesības.

4.2

Jau agrāk Komiteja ir paudusi viedokli, ka būtu lietderīgi, ja darba tirgus drošību un elastību varētu izvērtēt vienlaicīgi, jo minētie faktori nav principiāli pretrunā viens otram. Noturīgs un motivēts darbaspēks uzlabo uzņēmumu konkurētspēju un produktivitāti. Darba ņēmējiem vajadzīga darba elastīgāka organizēšana, lai varētu saskaņot ģimenes dzīvi ar darbu un varētu izmantot pastāvīgu apmācību, kas viņiem ļautu sniegt ieguldījumu produktivitātes paaugstināšanā un inovācijas sekmēšanā. EESK tomēr uzsver, ka, izmantojot sociālo dialogu, elastdrošības īstenošana rūpīgi un regulāri jāizvērtē, lai varētu nodrošināt, ka veiktie pasākumi veicina virzību uz mērķi un ļauj radīt vairāk kvalitatīvu darba vietu.

4.3

Iekšējās elastdrošības pieeja ir pierādījusi savu efektivitāti krīzes laikā, kad uzņēmumi un arodbiedrības meklēja konkrētus risinājumus darba vietu saglabāšanai, piemēram, izmantojot subsidētas metodes darba laika saīsināšanai. Ārējai elastdrošībai ir liela nozīme ekonomikas atlabšanas posmā, tā var palīdzēt radīt jaunas darba vietas, ja ir līdzsvarota ar iekšējo elastdrošību, un, vispārēji, ar kolektīvajiem līgumiem un darba ņēmēju atbilstošu sociālo aizsardzību. Attiecībā uz minēto katrā dalībvalstī ir atšķirīgs sākotnējais stāvoklis. Pirmām kārtām ir svarīgi atrast pareizi līdzsvarotu pasākumu kopumu. Tā galvenais priekšnoteikums ir minēto politikas pasākumu izstrāde sociālā dialoga ietvaros. Komiteja uzskata, ka iekšējās un ārējās elastdrošības īstenošana būtu atbilstīgāk jāņem vērā Komisijas ikgadējos ieteikumos dalībvalstīm.

4.4

Komiteja norāda, ka debates par četru elastdrošības aspektu nostiprināšanu turpināsies un to noslēgumā 2011. gadā notiks visu iesaistīto pušu konference. Komiteja piekrīt, ka jauns stimuls elastdrošības jomā jādod, pamatojoties uz Eiropas Savienības iestāžu kopīgu pieeju, un ka tas jābalsta uz kopīgiem principiem un valstu līmenī gūtu konkrēto pieredzi par to, kā šo koncepciju izmantot praksē vairāk kvalitatīvāku darba vietu radīšanai, un par to, vai tā garantē pietiekamu aizsardzību darba ņēmējiem, it sevišķi visneaizsargātākajiem.

4.5	Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas sociālo partneru kopīgo projektu, kas īstenots, pamatojoties uz daudzgadu darba programmu (2009–2011) (14) un kurā galvenā uzmanība pievērsta tam, kā katra dalībvalsts īsteno elastdrošību un kāda nozīme šajā procesā ir sociālajiem partneriem.

4.6

Ekonomikas izaugsme joprojām ir galvenais stimuls darba vietu izveidei. Tāpēc Komiteja uzskata, ka pastāv cieša saikne starp jaunu prasmju un darba vietu programmu un ES jauno stratēģisko pieeju tādās jomās kā inovācija, Eiropas Pētniecības telpas radīšana, konkurētspējīgas rūpniecības pamata veidošana, t.i., jomās, kurās pilnībā izmanto ES iekšējā tirgus iespējas.

4.7

Komisija tomēr paredz, ka ekonomikas atlabšana notiks lēni un tādēļ varētu tikt kavēta darba vietu radīšana. Ja ES vēlas sasniegt savu mērķi, t.i., nodarbinātības līmeni 75 % apmērā, un novērst izaugsmi, kas nerada darba vietas, tai jāapzinās, ka jāizstrādā un jāpiemēro konkrēti politikas pasākumi, kuri sociālā dialoga ietvaros veicina pieņemšanu darbā, pastāvīgu profesionālo apmācību un elastīgus darba noteikumus un kuros darba kvalitāte izvirzīta par galveno elastdrošības elementu. Tieši tādā veidā ir jāizskata elastīgi darba līgumi un elastīgi darba laika risinājumi, lai tie kļūtu par instrumentiem kopīgā mērķa sasniegšanai.

4.8	EESK apzinās, ka labi funkcionējošs darba tirgus ir būtisks Eiropas Savienības konkurētspējai. Lai šajā jomā konstatētu sasniegto progresu, jāizmanto citastarp šādi rādītāji: ilgtermiņa bezdarba līmenis, jauniešu bezdarba līmenis un jauniešu dalības līmenis darba tirgū.

4.9

Komisija ir ierosinājusi vienotā līguma koncepciju, par kuras reālo ietekmi pašlaik notiek spraigas debates. Atzinumā par iniciatīvu “Jaunatne kustībā” EESK uzskata, ka vienota beztermiņa līguma ieviešana varētu būt viens no iespējamajiem pasākumiem, kas ļautu samazināt nevienlīdzību starp tiem, kuriem izdodas nostiprināties darba tirgū, un tiem, kuri no tā ir izslēgti. EESK apzinās, kas starp dalībvalstīm pastāv būtiskas atšķirības darba tirgus pieejamības ziņā. Dažas sistēmas, tostarp visneelastīgākās, rada grūtības cilvēkiem atrast darba vietu, savukārt citas — piedāvā vairāk iespēju, kas izpaužas kā pārāk elastīgi īstermiņa līgumi, kuri nenodrošina visas tiesības uz sociālajiem pabalstiem. Pēc EESK domām, ir svarīgi uzsvērt, ka ar pasākumiem, kas jāpieņem, būtu jānodrošina stabili darba līgumi, kuri neļauj diskriminēt vecuma, dzimuma vai citu iemeslu dēļ. Pieņemtie pasākumi nekādā gadījumā nedrīkstētu radīt vispārīgu nenoteiktību darba tirgū vai uzņēmumu darba organizēšanas kārtību padarīt stingrāku. Uzņēmumiem vajadzīgi dažādu veidu darba līgumi, lai darbaspēku pielāgotu savām vajadzībām, un darba ņēmējiem vajadzīga rīcības brīvība, lai saskaņotu ģimenes dzīvi ar darbu.

4.10

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu par to, ka jāizstrādā gan pamatprincipi, lai veicinātu labvēlīgus apstākļus darba vietu radīšanai, gan arī papildu pasākumi, piemēram, Erasmus programma jaunajiem uzņēmējiem un skolotāju apmācība jautājumos, kas saistīti ar uzņēmējdarbības garu. Minētie pamatprincipi dalībvalstīm jāmaterializē konkrētos pasākumos, lai veicinātu it sevišķi mazāk kvalificētu darba ņēmēju pieņemšanu darbā (15).

4.11	EESK atbalsta arī to, ka izveidots trīspusējs sociālais forums, kura pirmā sanāksme notika 2011. gada 10.–11. martā. Šim forumam būtu jākļūst par pastāvīgu platformu, kas ļauj veidot sociālo partneru un politikas veidotāju savstarpēju uzticēšanos.

4.12

Eiropas sociālais dialogs un darba koplīguma slēgšanas sarunas valstīs vēl joprojām ir būtiski darba tirgu darbības un darba apstākļu uzlabošanas instrumenti.

Eiropas sociālie partneri iesaka dalībvalstīm kopējos autonomajos nolīgumos par visiem pieejamu darba tirgu (16) izstrādāt un īstenot vispusīgus politikas pasākumus, ar kuriem atbalsta visiem pieejamu darba tirgu. Iespēju robežās un ņemot vērā valstu īpatnības, sociālie partneri attiecīgajā līmenī jāiesaista pasākumos, ko veic šādās jomās:

—	pārejas pasākumu vēriens un kvalitāte (īpaši pasākumi personām, kas saskaras ar grūtībām darba tirgū);

—	nodarbinātības dienestu efektivitāte un profesionālās orientācijas pakalpojumi;

—	izglītība un apmācība;

—	atbilstīgi ieguldījumi reģionālajā attīstībā;

—	atbilstīga piekļuve transportam, aprūpei, mājoklim un izglītībai;

—	atvieglojumi uzņēmumu dibināšanai un attīstīšanai ar mērķi maksimāli izmantot darba vietu radīšanas iespējas ES, un dotu arī iespēju uzņēmējiem ieguldīt ilgtspējīgos uzņēmumos, kas uzlabo vidi;

—	nosacījumu, nodokļu sistēmu un pakalpojumu radīšana ar mērķi palīdzēt cilvēkiem ienākt, palikt un pilnveidoties darba tirgū.

5. Nodrošināt cilvēkus ar nodarbinātībai atbilstošām prasmēm

5.1	Komiteja atzinīgi vērtē to, ka viena stratēģiskā dokumenta ietvaros vienkopus ir izskatīti izglītības jautājumi un darba tirgus situācija.

5.2	Pateicoties daudzajiem atzinumiem, EESK ir devusi ieguldījumu, lai izglītība tiktu atzīta par cilvēka pamattiesībām. Tā atzīst, ka izglītības galvenais mērķis vēl joprojām ir izaudzināt pilsoņus, kas ir brīvi, patstāvīgi un kritiski domājoši un spēj piedalīties sabiedrības veidošanā.

5.3

EESK iesaka arī vairākos savos atzinumos (17), ka, izmantojot koncepciju “izglītība iekļaušanai”, ES un dalībvalstīm jāapņemas pārskatīt izglītības pamatnostādnes, saturs, pieejas, struktūra un resursu piešķiršana, kā arī jāpārskata un/vai jāaktualizē ar nodarbinātību, kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem saistītās politikas un uzmanība jāpievērš īpašiem gadījumiem (bērni, personas ar īpašām vajadzībām, migranti u.c.), un visās minētajās politikās jāiekļauj dzimuma perspektīva.

5.4.

Nav nekādu šaubu, ka pastāv saikne starp darba ņēmēja augstāku kvalifikāciju un augstvērtīgāku darba vietu. CEDEFOP (Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs) paredz, ka tiks pieprasīti vairāk nekā 16 miljoni augsti kvalificētu darba ņēmēju, savukārt pieprasījums pēc mazkvalificētiem darba ņēmējiem samazināsies par aptuveni 12 miljoniem. Lai arī Komisija atzīst, ka ir svarīgi atjaunot un uzlabot prasmes, Komiteja tomēr pauž nožēlu, ka Komisija nepievērš pietiekamu uzmanību saiknei starp prasmēm un produktivitāti. Eiropā jāpaaugstina produktivitāte, citastarp, darbaspēka piedāvājuma samazināšanās dēļ. Komiteja arī konstatē, ka Komisija neierosina nevienu pasākumu mazkvalificētu vai nekvalificētu darbinieku prasmju uzlabošanai, nedz arī meklē ilgtermiņa risinājumus, kas sekmē to cilvēku līdzdalību, kuriem nepieciešami īpaši pasākumi, lai pilnveidotu prasmes un iegūtu darba vietu (piemēram, cilvēki ar garīgiem traucējumiem).

5.5

Komiteja atzinīgi vērtē apskatu par prasmēm Eiropas Savienībā, tomēr uzskata, ka šeit izskatāmajā programmā lielāka uzmanība būtu jāpievērš gan tam, kā prasmes labāk pielāgot darba tirgus vajadzībām, gan darba ņēmēju profesionālajai kvalifikācijai, lai viņiem būtu labākas nodarbinātības iespējas. Komisijai nevajadzētu ņemt vērā vienīgi prasmju izvērtēšanas oficiālās struktūras. Sabiedrisko institūciju cieša sadarbība ar izglītības iestādēm, uzņēmumiem un arodbiedrībām ir labs veids, kā prognozēt, kādas prasmes ir pieprasītas pašreiz un būs pieprasītas nākotnē.

5.6

Atzinumā par iniciatīvu “Jaunatne kustībā”, Komiteja ir atbalstījusi Eiropas kvalifikāciju apliecības radīšanu. Tā uzskata, ka “jau pastāvošās apliecības (Europass un jauniešu apliecība) jāapvieno vienā vispārējā instrumentā, kas vienā veidlapā ietvertu tradicionālo CV, informāciju par formālo izglītību (Europass) un neformālo vai ikdienējo izglītību (. .). Eiropas kvalifikāciju apliecības projekta izdošanās būs atkarīga no vairākiem faktoriem, piemēram, no tā, kā to uzņems darba ņēmēji un kā to izmantos jaunieši, kuru vajadzībām arī turpmāk jāsniedz vajadzīgās konsultācijas un jānodrošina atbalsta pasākumi”.

5.7	Komiteja uzskata, ka visaptverošu mūžizglītības stratēģiju izstrāde ir svarīga, un tādēļ atbalsta ierosinājumu izstrādāt Eiropas politikas rokasgrāmatu, kurā definēta sistēma izglītības un mūžizglītības pasākumu īstenošanai, un atjaunot rīcības plānu pieaugušo izglītībai un apmācībai.

5.8

Komiteja atbalsta arī citas iniciatīvas, kas tiek sagatavotas, piemēram, Eiropas prasmju, kompetenču un profesiju klasifikācija ( ESCO ), kura būtu kopīgs saskarpunkts, lai tuvinātu nodarbinātību, izglītību un apmācību, un reforma attiecībā uz profesionālās kvalifikācijas atzīšanas sistēmu. Tādēļ ir sevišķi svarīgi analizēt un pielāgot izglītības modeļus Eiropā, izvērtēt izglītības sistēmas un pārskatīt pedagoģiskās un mācību metodes, kā arī vairāk ieguldīt visiem pieejamā un kvalitatīvā izglītībā. Izglītības sistēmu uzdevums ir sagatavot indivīdus tā, lai viņi varētu stāties pretī pašreizējiem darba tirgus izaicinājumiem. Sevišķi svarīga ir cieša sadarbība ar uzņēmumiem. ESCO klasifikācijai jābūt tādai, kas it sevišķi MVU ir saprotamāka un vieglāk izmantojama. Paredzētā klasifikācijas izveide var būt šķērslis, kas ierobežo elastību, kāda vajadzīga, lai aizvien jaunu vai mainīgu uzdevumu veikšanai kombinētu prasmes — pasākums, kurš maziem uzņēmumiem jāīsteno ar nelielu darbaspēka daudzumu.

5.9

Attiecībā uz prasmju labāku saskaņošanu ar darba tirgus vajadzībām Komiteja norāda, ka liela nozīme varētu būt nozaru padomēm, kas izskata nodarbinātības un prasmju jautājumus ES līmenī. Tās veido īpašu platformu, kas ļauj apkopot dažādu padomēs iesaistīto dalībnieku konkrēto pieredzi, piemēram, gadījumos, kad jāizanalizē nākotnē vajadzīgās nodarbinātības iespējas un prasmes, kā arī to klasificēšanu (ESCO) vai jāizanalizē pārmaiņas, kādām pakļautas dažas atsevišķās profesijās nepieciešamās prasmes (18).

5.10	Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu kopā ar dalībvalstīm izpētīt, kāda ir vismobilāko profesiju kategoriju, sevišķi pētnieku, situācija, lai atvieglotu ģeogrāfisko un starpnozaru mobilitāti, tādējādi sekmējot Eiropas pētniecības telpas pilnīgu izveidi līdz 2014. gadam.

5.11

Komiteja atzinīgi vērtē arī to, ka Komisija, atbalstot ekonomisko migrāciju atbilstīgi Stokholmas programmai, cenšas pastāvīgi risināt jautājumus, kas saistīti ar demogrāfisko attīstību un atsevišķās jomās kvalificētu darba ņēmēju trūkumu ES darba tirgos. Lai migrācija dotu pēc iespējas lielāku ieguldījumu pilnīgas nodarbinātības nodrošināšanā, jāuzlabo to migrantu integrācija, kas legāli uzturas Eiropas Savienībā, un šim nolūkam, piemēram, jānovērš tādi šķēršļi nodarbinātības jomā kā diskriminācija vai prasmju un kvalifikācijas neatzīšana, jo to dēļ migrantus apdraud bezdarbs un sociālā atstumtība. Tādēļ paredzētā jaunā integrācijas programma noteikti ir pozitīvs faktors.

5.12

Komiteja vēlreiz uzsver, ka ir svarīgi atzīt neformālās izglītības rezultātus, kā teikts iepriekš minētajā EESK atzinumā par iniciatīvu “Jaunatne kustībā”. Debatēs par to, kā jāveic atzīšana, būtu jāpievēršas arī sniegtās izglītības un apmācības kvalitātei, vadībai un uzraudzībai. Jānodrošina, ka ikviens gūst labumu no pasākumiem, kas paredzēti neformāli iegūto prasmju atzīšanai.

6. Darba un darba apstākļu kvalitātes uzlabošana

6.1	Komisijas paziņojumā minētais mērķis ir sasniegt pilnīgu nodarbinātību. Tomēr ar to jāsaprot, ka runa ir par darba apstākļu un darba kvalitātes uzlabošanu.

6.2

No piektās EUROFOUND aptaujas par darba apstākļiem Eiropā (19) izriet, ka darba vietu radīšana un darba kvalitāte ir svarīgākie priekšnoteikumi Eiropas (stratēģijas “Eiropa 2020”) mērķu sasniegšanai. Minētajā aptaujā atspoguļotas arī dažas pašreizējās tendences Eiropas darba tirgū. Viens no pozitīvajiem aspektiem, kas tajā minēts, ir tas, ka uz lielāko daļu darba ņēmēju vēl joprojām attiecas standarta darba laiks (40 stundas) un līdz 2007. gadam, kad sākās pasaules krīze, palielinājās to darba ņēmēju skaits, kam ir beztermiņa līgums. Tajā tomēr ir arī teikts, ka kopš tā laika ir samazinājusies darba vietu stabilitāte un palielinājusies darba intensitāte un ka liela daļa eiropiešu baidās zaudēt darba vietu pirms 60 gadu vecuma sasniegšanas.

6.3

Pasaules ekonomikas krīzes sekas, kas ietekmēja darba tirgu, būs jūtamas, iespējams, vēl ilgi. Tādēļ, ja Komisija paredz atsākt debates par darba un darba apstākļu kvalitāti, Komiteja iesaka tai iepazīties ar secinājumiem, kas izriet no piektās EUROFOUND aptaujas par darba apstākļiem Eiropā (pozitīvi rezultāti, pastāvošās problēmas un krīzes izraisītās problēmas).

6.4	Prioritāte ir kvalitatīvu darba vietu radīšana. Dalībvalstu centieni būtu jāorientē uz darba tirgus reformu, lai atbalstītu izaugsmi un panāktu līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu.

6.5	Ņemot vērā iepriekš teikto, Komisijas priekšlikums pārbaudīt, cik efektīvs ir ES tiesiskais regulējums sociālajā jomā, paredzēts, lai pirmām kārtām vairāk atbalstītu reformas, kuras atbilst kvalitatīvu darba vietu radīšanas prioritātei.

6.6

EESK atzinīgi vērtē Komisijas centienus panākt, ka direktīva par darba ņēmēju norīkošanu darbā tiek saskaņoti un pareizi īstenota, ka tiek pastiprināta dalībvalstu administratīvā sadarbība un izveidota elektroniska informācijas sistēma, kā arī ievēroti dalībvalstu darba tiesību standarti un tajā pašā laikā ņemtas vērā valstu darba tiesības un Eiropas Savienības Pamattiesību harta.

6.7

Pēdējos 20 gados ir būtiski palielinājusies darba intensitāte. Pētījumos, ko Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra veica, pamatojoties uz Kopienas stratēģiju par drošību un veselības aizsardzību darbā, uzmanība ir pievērsta pašreizējiem un paredzamiem apdraudējumiem, piemēram, stress, muskuļu un kaulu sistēmas traucējumi, vardarbība un uzmākšanās darbā. Attiecībā uz to, ka jāpārskata tiesiskais regulējums par drošību un veselības aizsardzību darba vietā, Komiteja uzskata, ka šis jautājums jāapspriež un jāsaskaņo ar sociālajiem partneriem. Pirmām kārtā uzmanība jāpievērš konsekventai spēkā esošo instrumentu piemērošanai, izpratnes veidošanai, kā arī darba ņēmēju un uzņēmumu atbalstīšanai.

6.8

Attiecībā uz pasākumiem, kas uzsākti informēšanas un konsultēšanas jomā, EESK atbalsta paredzēto apspriešanos ar Eiropas sociālajiem partneriem, kura paredzēta, lai izstrādātu Eiropas regulējumu attiecībā uz pārstrukturēšanu. Izmantojot dialogu, būs iespējams noteikt, vai spēkā esošās direktīvas nodrošina atbilstīgu pamatu konstruktīvam dialogam starp uzņēmuma vadību, arodbiedrībām un personāla pārstāvjiem.

6.9

Komiteja uzskata, ka Komisijai jānoskaidro, vai sociālie partneri uzskata par vajadzīgu pārskatīt direktīvas par nepilna laika darbu un par līgumiem uz noteiktu laiku, kuras pieņemtas, vienojoties ar Eiropas sociālajiem partneriem, un vēl joprojām ir efektīvs instruments iekšējā elastīguma uzlabošanai.

7. ES finanšu instrumenti

7.1

Budžeta konsolidācijas laikā Eiropas Savienībai un dalībvalstīm jāpievērš uzmanība tam, kā vislabāk izmantot ES finanšu resursus un vienlaicīgi šajos apstākļos sekmēt darba vietu radīšanu un profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu. Neapšaubāmi, kohēzijas politika veicina prasmju pilnveidošanu un darba vietu radīšanu, tostarp ekoloģiskas ekonomikas jomā, kas aizvien paplašinās. Ir iespējams vēl vairāk izmantot attiecīgo instrumentu piedāvātās iespējas reformu veicināšanai nodarbinātības, izglītības un apmācības jomā.

7.2

Tādēļ Komiteja atbalsta Komisiju, kas aicina dalībvalstis Eiropas Sociālā fonda (ESF) un citu fondu līdzekļus galvenokārt veltīt ierosinātajā programmā minēto četru pamatprioritāšu, kā arī no tām izrietošu pasākumu un reformu īstenošanai un tādā veidā sniegt ieguldījumu programmas, kā arī stratēģijas “Eiropa 2020” valstu programmu mērķu sasniegšanā.

7.3

Sevišķi Eiropas Sociālajam fondam ir liela nozīme šajā sakarā, jo tas pozitīvi ietekmēs visas attiecīgās jomas. ESF var veicināt to, ka tiek sniegts atbalsts ikvienam elastdrošības aspektam, paredzētas un pilnveidotas vajadzīgās prasmes, izstrādātas jaunas darba organizēšanas, tostarp drošības un veselības aizsardzības, metodes, kā arī attīstīta uzņēmējdarbība, veicināta uzņēmumu dibināšana, un atbalstīti darba ņēmēji ar invaliditāti, kā arī mazāk aizsargātās grupas darba tirgū, vai tās grupas, ko apdraud sociālā atstumtība.

7.4

EESK ir minējusi virkni ieteikumu atzinumā par Eiropas Sociālā fonda perspektīvām (20). EESK, citastarp, norāda: “Lai veicinātu Eiropas Savienības ekonomikas atveseļošanu un izaugsmi, ir jāņem vērā iepriekšējā pieredze ESF izmantošanā, konkrēti, uzlabojot atbalstu MVU, ļoti maziem uzņēmumiem un sociālās ekonomikas uzņēmumiem, kuri ievēro ESF mērķus, kā arī veicot sociāla rakstura uzlabojumus gan kvalitatīvu darbavietu saglabāšanas un izveides, gan sociālās integrācijas ziņā, īpaši ar darba palīdzību.”

7.5

Attiecībā uz turpmāko ES budžetu Komiteja minētajā atzinumā piebilst: “Tāpēc, ņemot vērā pašreizējo ekonomikas situāciju, ESF arī turpmāk jābūt nozīmīgam stratēģiskam un finanšu instrumentam, un tam piešķirto līdzekļu apjoms jāpalielina atbilstīgi samilzušajiem risināmajiem problēmjautājumiem (lielāks bezdarbs), proti, vismaz par 5,9 %, kā to ierosinājusi Eiropas Komisija attiecībā uz ES budžetu 2011. gadam.”

7.6

Komiteja atzinīgi vērtē to, kādu labumu un rezultātus devusi ES nodarbinātības un sociālās solidaritātes programma “PROGRESS”, ko īsteno programmu izstrādes periodā 2007.–2013. gadam. Vienlaicīgi tā atzinīgi vērtē to, ka saistībā ar finanšu instrumentu pārskatīšanu Komisija ir uzsākusi sabiedrisko apspriešanu arī par jaunā instrumenta struktūru, pievienoto vērtību, pasākumiem, budžetu un īstenošanu. Minētais instruments aizstās programmu “PROGRESS” un ļaus risināt jaunās problēmas, kas Eiropas Savienībā radīsies sociālajā un nodarbinātības jomā.

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) OV C 128/74, 18.05.2010.

(2) Padomes 2007. gada 5. un 6. decembra secinājumi “Ceļā uz kopīgiem elastdrošības principiem” (dok. 1620/07).

(3) Vienotais nodarbinātības ziņojums (COM(2011) 11 galīgā redakcija), 2011. gada janvārī (http://ec.europa.eu/europe2020/pdf/3_lv_annexe_part1.pdf).

(4) ESAO (www.ocde.org) 2011. gada 10. maija paziņojums presei: OECD Harmonised Unemployment Rates (http://www.oecd.org/dataoecd/25/36/48175035.pdf)

(5) Gada izaugsmes pētījums (COM(2011) 11 galīgā redakcija), 12.01.2011.

(6) Vīnē 2011. gada 1.–3. martā notikušais “Dialogs par izaugsmi un nodarbinātību Eiropā” (www.ilo.org).

(7) Komisijas dienestu darba dokuments: 2010. gada ziņojums par demogrāfiju (http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/population/documents/Tab/report.pdf)

(8) OV C 27/114, 03.02.2009. un CESE 801/2011, 04.05.2011.

(9) “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020): atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010) 636 galīgā redakcija), 2010. gada 15. novembrī.

(10) “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija (2010-2015)” (COM(2009) 491 galīgā redakcija).

(11) COM(2010) 608 galīgā redakcija “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu”, 2010. gada oktobrī.

(12) OV C 132/55, 03.05.2011.

(13) “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020): atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010) 636 galīgā redakcija).

(14) Eiropas sociālo partneru kopīgs pētījums “Elastdrošības īstenošana un sociālo partneru loma”, kas veikts, pamatojoties uz ES sociālā dialoga programmu 2009.–2011. gadam.

(15) ESAO jaunākās aptaujas liecina, ka, samazinot uzņēmumu iemaksas, nodarbinātības līmenis paaugstinās par 0,6 %.

(16) Kopīgs autonoms pamatnolīgums par visiem pieejamu darba tirgu (2010) apspriests, pamatojoties uz kopīgo darba programmu 2009.–2011. gadam.

(17) OV C 18/18, 19.01.2011.

(18) OJ C 132/26, 03.05.2011., OJ C 347/1, 18.12.2010. un OV C 128/74, 18.05.2010.

(19) Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda piektā aptauja (www.eurofound.europa.eu).

(20) OV C 132/8, 03.05.2011.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/150

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu Komitejai “Ceļā uz visaptverošu Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku” ”

COM(2010) 343

2011/C 318/25

Ziņotājs: Jonathan PEEL kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 7. jūlijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu Komitejai “Ceļā uz visaptverošu Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku” ”

COM(2010) 343.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo attiecību specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 20. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (13. jūlija sēdē), ar 123 balsīm par, 5 balsīm pret un 9 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 EESK ir gandarīta par Eiropas Savienības jauno kompetenci tiešo ārvalstu ieguldījumu (TĀI) jomā un to, ka šis solis paver iespējas spēcīgākai un konsekventākai ieguldījumu aizsardzībai attiecībās starp dalībvalstīm un trešajām valstīm. Komiteja atbalsta visaptverošu sistēmu, tomēr tā nedrīkst būt pārāk ierobežojoša. Ir būtiski, gādājot par ieguldītāju drošību, vienlīdz ievērot gan ES uzņēmēju, gan attīstības valstu intereses. ES ekskluzīvā kompetence palielina ES spējas aizstāvēt savas intereses, tāpēc tā varētu palielināt ES ietekmi un uzlabot piekļuvi svarīgāko trešo valstu tirgum, vienlaikus aizsargājot ieguldītājus un tādējādi uzlabojot Eiropas starptautisko konkurētspēju.

1.2 Mēs īpaši atzinīgi vērtējam paziņojumā pausto apstiprinājumu tam, ka ES tirdzniecības un ieguldījumu politikai “jāatbilst” un jābūt saskaņotai ar ekonomikas politiku un citām Savienības politikas jomām, tostarp “vides aizsardzības, pienācīga darba, veselības un drošības darba vietā” jomās, kā arī attīstības jomā. ES ieguldījumu politika nedrīkst būt pretrunā ar nevienas minētās politikas jomas mērķiem: Komiteja aicina, lai turpmākajos vai atjauninātajos ES ieguldījumu līgumos abām pusēm tiktu nodrošināta pietiekama rīcības brīvība attiecībā uz katru no iepriekš minētajiem specifiskajiem ilgtspējīgas attīstības aspektiem. Ir arī jānodrošina, lai ieguldītāji, cenšoties veidot un saglabāt vispārējo konkurētspēju, pilnībā ievērotu ilgtspējīgas attīstības prasības. Lai ES spētu saglabāt konkurētspēju laikā, kad ekonomikā notiek straujas izmaiņas un pasaulē ievērojami mainās ekonomiskās varas sadalījums, izšķirīga nozīme ir efektīvai ES ieguldījumu stratēģijai.

1.3 Komiteja piekrīt tam, ka vienots modelis, ko piemēro visiem ieguldījumu nolīgumiem ar trešām valstīm, nav nedz vajadzīgs, nedz arī vēlams. Tomēr Eiropas Savienībai, slēdzot ieguldījumu nolīgumus, ir jāievēro mērķis radīt atvērtu ieguldījumu vidi, vienlaikus nodrošinot ES ieguldītāju efektīvu aizsardzību un iespēju viņiem pietiekami brīvi darboties valstīs, kurās tiek veikti ieguldījumi. Lai ieguldītāji varētu darboties ar peļņu, ir būtiski radīt viņiem šādu vidi, turklāt arī pakāpeniski atceļot ieguldījumu ierobežojumus un nodrošinot pietiekamu aizsardzību, ietverot noteikumus par valsts režīmu, taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi un tiesības brīvi veikt līdzekļu pārskaitījumus.

1.4 Mēs arī uzsveram, ka visu spēkā esošo dalībvalstu divpusējo ieguldījumu nolīgumu atcelšana piecu gadu laikā ievērojami un strauji pasliktinātu stāvokli jau veikto ieguldījumu jomā, kā arī negatīvi ietekmētu nodarbinātību un sociālo aizsardzību, tomēr tas nenozīmē, ka minētos nolīgumus nevajadzētu ņemt vērā, veicot pārskatīšanu ar mērķi turpmāk nodrošināt saskaņotāku, pārredzamāku un līdzsvarotāku ES pieeju.

1.5 Tāpēc Komiteja mudina Eiropas Savienību izmantot šo iespēju, lai uzlabotu un atjauninātu pašlaik apspriežamos ieguldījumu nolīgumus, balstoties uz savu “stipro pušu” sniegtajām priekšrocībām, nevis atdarinot citu valstu paraugus. Eiropas Savienībai ir jāseko līdzi aktualitātēm starptautisko ieguldījumu tiesību jomā un ieguldījumu politikā un praksē (tostarp ieguldītāju un valstu strīdu izšķiršanā), lai nodrošinātu, ka ES attieksme un rīcība saistībā ar turpmākajiem ieguldījumu līgumiem un ieguldījumu sadaļām brīvās tirdzniecības nolīgumos ir mūsdienīga un ilgtspējīga.

1.6 Mēs pilnībā atbalstām Komisijas nolūku galvenokārt koncentrēties uz sarunām ar valstīm, kurām ir liels tirgus potenciāls, bet ārvalstu ieguldītāji nav pietiekami aizsargāti, un tas attiecas uz sarunām ar paziņojumā “Globālā Eiropa” minētajām nozīmīgākajām jaunajām tirgus ekonomikas valstīm. Komiteja atzinīgi vērtē arī norādi par to, ka tādējādi nevajadzētu izslēgt nevienu no turpmākajām daudzpusējām iniciatīvām.

1.7 Mēs arī mudinām Komisiju izmantot ieguldījumu aizsardzības nolīgumus kā iespēju veicināt tādus ilgtermiņa ieguldījumus attīstības valstīs, kas sniedz ieguvumus ekonomikai, piemēram, augstas kvalitātes un pienācīgu nodarbinātību, infrastruktūras uzlabojumus un zināšanu nodošanu.

1.8 Komiteja pauž nožēlu, ka paziņojumā nav pievērsta pietiekama uzmanība ES starptautiskās ieguldījumu politikas mijiedarbībai un saiknei ar ES attīstības programmu, īpaši attiecībā uz ĀKK valstīm, vismazāk attīstītajām valstīm un vēl nepabeigtajām sarunām par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem.

1.9 Atvērtība TĀI plūsmai abos virzienos līdz šim sniegusi Eiropas Savienībai ievērojamus ieguvumus, tomēr paziņojumā diemžēl nav pievērsta uzmanība stratēģiski nozīmīgāko Eiropas uzņēmumu iespējamajai pārņemšanai.

1.9.1 Komisija skaidri un pamatoti uzsver, ka Eiropas Savienībai jābūt atvērtai ieguldījumiem, tomēr Komisijai vajadzētu pievērst vairāk uzmanības arī tam, kā to nodrošināt un uzraudzīt. Komisijai vajadzētu risināt arī sarežģīto jautājumu par savstarpīgumu ar trešajām pusēm ieguldījumu jomā, vienlaikus izvairoties no pieejas, kas paredz jebkādu vienkāršotu divpusēju apmaiņu.

1.10 Komiteja uzskata: kad vien tas iespējams, ES vispārējās tirdzniecības sarunās jācenšas iekļaut arī sadaļa par ieguldījumiem, un, ja attiecīgie nolīgumi paredz pilsoniskās sabiedrības forumu izveidi, pilsoniskajai sabiedrībai uzticētajos uzraudzības uzdevumos ir jāiekļauj arī ieguldījumu aizsardzība.

2. Pamatojums: ieguldījumi — jauna ES “robeža”

2.1 Komisijas paziņojums “Ceļā uz visaptverošu Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku” izriet no Lisabonas līguma. Ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu tiešie ārvalstu ieguldījumi visbeidzot ir pirmoreiz iekļauti ES kopīgajā tirdzniecības politikā, savukārt 206. pants paredz, ka Eiropas Savienība veicina “starptautiskās tirdzniecības un tiešo ārvalstu ieguldījumu ierobežojumu pakāpenisku atcelšanu”. Paziņojumā norādīts, ka “ieguldījumi iezīmē jaunu kopējās tirdzniecības politikas robežu”, tomēr “paziņojums ir vienīgi pirmais solis” attiecīgās ES politikas veidošanā, un atbildes reakcijas uz paziņojumu nozīmīgi ietekmēs tās turpmāko virzību.

2.2 Lisabonas līgums paredz nozīmīgu ietekmes pārdali ES ārpolitikā: visi tās aspekti (tirdzniecība, ieguldījumi, attīstība, paplašināšanās) ir ciešāk jāintegrē un jāsaskaņo un arī jānodrošina daudz lielāka koordinācija.

2.3 Paziņojuma mērķis ir meklēt risinājumus, kā Savienība varētu veidot starptautisko ieguldījumu politiku, kas palielina ES konkurētspēju un tādējādi palīdz sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes mērķus, vienlaikus saglabājot ieguldījumiem atvērtu vidi.

2.4 Tomēr Komiteja nav saņēmusi pieprasījumu izstrādāt atzinumu par vienlaikus pieņemto priekšlikumu regulai, ar ko nosaka reālus pārejas pasākumus spēkā esošajiem divpusējiem ieguldījumu nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm; minētais priekšlikums daudziem rada bažas, lai arī Komisija uzsver, ka regula neparedz minēto līgumu pārstrādāšanu. Pašlaik dalībvalstīs spēkā ir vairāk kā 1 100 divpusējo tirdzniecības nolīgumu ar 147 trešām valstīm; Vācija noslēgusi aptuveni 120 nolīgumu, savukārt Īrija — nevienu. No pārējām valstīm, kas bija ES dalībvalstis jau pirms 2004. gada, vienīgi Grieķija un Dānija noslēgušas mazāk nekā 50 divpusējās tirdzniecības nolīgumu, savukārt no jaunākajām dalībvalstīm vienīgi Čehija un Rumānija noslēgušas 60 vai vairāk nolīgumu.

2.5 Komisija ierosina piecu gadu laikā pārskatīt pašlaik spēkā esošos nolīgumus un ziņot par to Parlamentam un Padomei. Par sevišķi svarīgu ir jāuzskata stabilitātes un tiesiskā noteiktības nodrošināšana ieguldītājiem. Tomēr uz Komisiju tiek izdarīts zināms spiediens piecu gadu laikā atcelt visus starptautiskās tirdzniecības nolīgumus. Tas ievērojami un strauji pasliktinātu stāvokli jau veikto ieguldījumu jomā, iespējams, negatīvi ietekmējot nodarbinātību un iesaistītos uzņēmumus, kā arī sociālās aizsardzības jomu un turpmākās pensijas Eiropā, jo ļoti daudz pensiju fondu līdzekļu ir ieguldīti minētā veida uzņēmumos. Tomēr Eiropas Savienībai ir jāvērtē spēkā esošie divpusējie ieguldījumu nolīgumi saistībā ar vispārējām aktualitātēm starptautisko ieguldījumu tiesību jomā, ieguldījumu politikā un praksē un ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanā, lai turpmāk nodrošinātu saskaņotāku, pārredzamāku un ilgtspējīgāku ES ieguldījumu politiku un ES pieeju līgumslēgšanas sarunām.

2.6 ES jaunajai kompetencei TĀI jomā ir jārada reālas iespējas nodrošināt spēcīgāku un konsekventāku aizsardzību ieguldījumiem, ko veic starp dalībvalstīm un trešām valstīm, kā arī veicināt tādus ilgtermiņa ieguldījumus attīstības valstīs, kas sniedz ieguvumus ekonomikai, piemēram, augstas kvalitātes pienācīgu nodarbinātību, infrastruktūras uzlabojumus un zināšanu nodošanu. Tas varētu arī palīdzēt mazināt ievērojamo migrācijas slogu, ar ko pašlaik saskaras ES.

2.7 Lēmumi par ieguldījumiem neapšaubāmi izriet no apsvērumiem, kas balstīti uz tirgus novērtējumu, bet ar ieguldījumiem saistītos jautājumus bieži risina, tos sadalot divos aspektos — “piekļuve tirgum” un “aizsardzība”. Paziņojums galvenokārt attiecas uz “aizsardzību”, bet risināti arī citi jautājumi, tostarp atvērtība ārvalstu ieguldītājiem un iespējas nodrošināšana ieguldītājiem “darboties atvērtā, pienācīgi un taisnīgi regulētā uzņēmējdarbības vidē gan uzņēmējvalstī, gan pāri tās robežām”.

2.7.1 Ar piekļuvi ieguldījumu tirgum saistītos jautājumus jau risina gan daudzpusējos, gan divpusējos ES līmeņa nolīgumos (pakalpojumi ir viens no svarīgākajiem jautājumiem pašlaik notiekošajās Dohas sarunās). Nav skaidri saprotams, vai paziņojums attiecas arī uz portfeļa ieguldījumiem, ko Eiropas Savienības Tiesa raksturo kā “vērtspapīru iegūšanu kapitāla tirgū, kas realizēta vienīgi ar nodomu veikt kapitāla ieguldīšanu, bez nodoma ietekmēt uzņēmuma vadību” (1) — to, kā arī jebkuras iespējamas režīma atšķirības, vajadzētu precizēt.

3. Tiešie ārvalstu ieguldījumi

3.1 Par pamatu izmantojot Eiropas Savienības Tiesas spriedumus, paziņojumā norādīts: “parasti uzskata” ka TĀI ietver “visus ārvalstu ieguldījumus, kuri tiek izmantoti, lai izveidotu ilgstošas un tiešas saites ar uzņēmumu, kuram darīts pieejams kapitāls, lai veiktu saimniecisko darbību” vai “kapitāla plūsmu no ieguldītāja uz uzņēmumu, kas atrodas citā valstī”. Neiekļaujot galīgo definīciju, Komisija nodrošina sev lielāku rīcības brīvību, jo apstākļi ar laiku var mainīties, tomēr tas var palielināt arī tiesisko nenoteiktību, radot apstākļus, kas nav ieguldījumiem vislabvēlīgākie. Ar precīzāku ieguldījumu definīciju vajadzētu stiprināt un nevis vājināt ieguldītāju aizsardzību vai ierobežot darbības brīvību.

3.2 Daudzi uzskata, ka ar ieguldījumiem saistītie jautājumi varētu kļūt nozīmīgāki par tirdzniecības jautājumiem, īpaši attiecībā uz piekļuvi tirgum jaunajās tirgus ekonomikas valstīs. ES uzņēmēju un ražotāju ārvalstīs veikto TĀI apjoms pēdējo gadu laikā ir strauji pieaudzis — tas saistīts ar globalizācijas procesu paātrināšanos. Lielākajai daļai uzņēmumu, ievērojot ražošanas salīdzinošās izmaksas, ir izdevīgāk veikt ražošanu vietā, kas atrodas pēc iespējas tuvāk galapatērētāju tirgum, un tas ir īpaši svarīgi, veidojoties jaunam tirgum, sevišķi nozīmīgākajās jaunajās tirgus ekonomikas valstīs. Minētā tendence var vēl pastiprināties: jau tagad resursu ieguvi un ražošanu var viegli pārcelt uz citu valsti, un tas jau notiek, jo dalībvalstīs un reģionos ir atšķirīgi noteikumi par biotehnoloģiju izmantošanas pieļaujamību.

3.2.1 Starptautiskās piegādes un ražošanas ķēdes var aptvert daudzas valstis — piemēram, Eiropas tirgum paredzēts mobilais telefons var būt ražots Ķīnā, izmantojot augsta līmeņa tehnoloģiju no vēl kādas citas Austrumāzijas valsts. Jāuzsver, ka Eiropas Savienībā no Austrumāzijas ievesto preču apjoms pēdējās desmitgades laikā nav būtiski mainījies (svārstoties no 21 % līdz 26 %), lai arī pēdējo gadu laikā gandrīz divkāršojusies no Ķīnas ievesto preču kopējā vērtība — no 117 miljardiem euro 2005. gadā tā pieaugusi līdz 200 miljardiem euro 2008. gadā. Pirms Ķīna iestājās Pasaules tirdzniecības organizācijā, preces minētajā vērtībā Eiropas Savienībā ieveda no citām valstīm. Savukārt vairāk nekā pusi Ķīnas eksporta veic uzņēmumi, kas pieder Ķīnā ieguldījumus veikušiem ārvalstniekiem; elektronikas nozarē to īpatsvars ir pat 65 %.

3.3 Tiešajiem ārvalstu ieguldījumiem ir liela nozīme ES starptautiskās uzņēmējdarbības stratēģijā. Paziņojumā ir izklāstīti galvenie iemesli, kāpēc tas tā ir. Daudz ES uzņēmumu (piemēram, tekstilpreču nozarē) ir pārvietojuši ražošanu uz Ķīnu, lai saglabātu konkurētspēju un spētu arī turpmāk finansēt nozīmīgas aktivitātes, ko tie īsteno izcelsmes valstī, sevišķi pētniecības un izstrādes jomā. Eiropas Savienības kopējie ieguldījumi Ķīnas uzņēmumos 2009. gadā sasniedza 5,3 miljardus euro, savukārt Ķīnas ieguldījumi ES uzņēmumos kopā sasniedza vien 0,3 miljardus euro (2). Paziņojumā norādīts, ka “pārskatot pašreizējo stāvokli TĀI un nodarbinātības pētniecības jomā (…), tomēr nav konstatēts, ka ārupējiem ieguldījumiem kopumā būtu kāda izmērāma negatīva ietekme” (3), tomēr Komisija atzīst: “kaut arī kopumā bilance ir pozitīva, tomēr konkrētās nozarēs, ģeogrāfiskā teritorijā un/vai atsevišķos gadījumos noteikti varētu būt arī negatīva ietekme”. Tas varētu attiekties uz zemāk kvalificētu darbaspēku.

3.3.1 Paziņojumā arī minēts, ka pieaug nozīmīgāko jauno tirgus ekonomikas valstu relatīvā daļa pasaules TĀI plūsmā. ES ir tirgus līderis gan iekšupējo, gan ārupējo TĀI jomā, par ko liecina gan tas, ka Indijas un Ķīnas uzņēmumi pārpērk ES uzņēmumus (piemēram, Corus, Volvo), gan arī tas, ka Eiropā jau ilgstoši un plaši pazīst un lieto daudzas preces, ko ražojuši ASV un Japānas uzņēmumi (īpaši automobiļu nozarē).

3.3.2 Paziņojumā uzsvērts, ka atvērtība abu virzienu tiešajām ārvalstu investīcijām sniegusi Eiropas Savienībai ievērojamus ieguvumus, tomēr nav pievērsta uzmanība stratēģiski nozīmīgāko Eiropas uzņēmumu iespējamajai pārņemšanai. Plašsaziņas līdzekļos izskanējuši pieņēmumi, ka varētu veidot ES struktūru, kurai būtu pilnvaras izvērtēt un aizliegt minētā veida pārņemšanu. Piemēram, lai arī 1989. gadā ES aizliedza augsto tehnoloģiju uzņēmumu pārņemšanu, Ķīna ir mēģinājusi iepirkt aktīvus (un valdību obligācijas), jo īpaši dalībvalstīs, kurām ir lieli parādi, kā arī pārņemt progresīvākos augsto tehnoloģiju uzņēmumus. Anglijas banka prognozē, ka Ķīnas uzkrājums līdz 2050. gadam varētu sasniegt 40 % no G20 valstu kopīgā uzkrājuma, kamēr ASV uzkrājuma īpatsvars būs vien 5 %. Minētos jautājumus Kanādā risina ar Kanādas ieguldījumu aktu, savukārt ASV ar tiem nodarbojas Ārvalstu ieguldījumu komiteja. Komisija nepārprotami un pamatoti uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jābūt atvērtai ieguldījumiem, tomēr vajadzēt pievērst vairāk uzmanības arī tam, kā to nodrošināt un uzraudzīt, risinot arī sarežģīto jautājumu par savstarpīgumu ar trešajām pusēm ieguldījumu jomā, vienlaikus izvairoties no visiem mehānismiem, kuru pamatā vienkāršotas divpusējas apmaiņas pieeja.

4. Ieguldījumu politika kā ES ārpolitikas sastāvdaļa

4.1 Veidojot visaptverošu ES starptautisko ieguldījumu politiku, ir jāņem vērā daudzi aspekti. Ieguldījumus veic, izvērtējot stāvokli tirgū, tomēr tikpat svarīga ir atvērta ieguldījumu vide, lai ieguldītāji varētu gūt peļņu, kā arī iespēja pietiekami brīvi darboties un pakāpeniska ieguldījumu ierobežojumu atcelšana, vienlaikus nodrošinot pietiekamu aizsardzību. Jāietver arī noteikumi par valsts režīmu, taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi un noteikumi, kas ļauj brīvi veikt līdzekļu pārskaitījumus. Tas ir būtiski, ja tirdzniecību, no kuras “atkarīga mūsu labklājība” (4), paplašina uz nozīmīgākajām trešām valstīm un citām jaunajām tirgus ekonomikas valstīm.

4.2 Ieguldījumu politika bija viens no “Singapūras jautājumiem”, ko Eiropas Savienība 1997. gadā iekļāva gaidāmajās Pasaules tirdzniecības organizācijas Dohas sarunām, bet vēlāk, 2003. gadā Kankūnā, to atmeta, cenšoties panākt kompromisu. Tad, kad vajadzēja iesaistīt attīstības valstis, minēto jautājumu atkal iekļāva ES svarīgākajos mērķos, to nosakot ar Komisijas 2006. gada paziņojumu par tirdzniecību “Globālā Eiropa”, kas attiecas uz lielāko daļu no ES pašreizējām sarunām par brīvās tirdzniecības nolīgumiem. Komisijas pašreizējā paziņojuma pamatā ir 2006. gada paziņojumā izmantotā pieeja un pievērsta uzmanība 2006. gadā jau apzinātajām valstīm un reģioniem, vienlaikus uzsverot, ka nevajadzētu izslēgt nevienu no turpmākajām daudzpusējām ierosmēm (5).

4.3 Kanādai, kas paudusi ieinteresētību iekļaut ieguldījumu aizsardzību ekonomikas un tirdzniecības nolīgumos, kuru noteikumus tā pašlaik apspriež ar Eiropas Savienību, ir augsti ieguldītāju aizsardzības standarti, tā ieņem augstu vietu Pasaules bankas darījumu vienkāršības indeksā un arī tās ieguldījumu plūsmas rādītāji ir augsti. Tomēr daudzu citu paziņojumā “Globālā Eiropa” un šajā Komisijas paziņojumā minēto valstu rādītāji nav tik augsti (izņēmums ir Singapūra). No 183 valstīm, kas iekļautas minētajā Pasaules bankas indeksā, Ķīna (neskaitot Honkongu) ir 89. vietā, Krievija — 120. vietā, Brazīlija — 129. vietā un Indija — 133. vietā. Arī ieguldītāju aizsardzības līmenis minētajās valstīs ir zems. Normatīvā vide tajās vēl ne tuvu nav labvēlīga uzņēmējdarbībai. Būtu patiešām lietderīgi galvenokārt koncentrēties uz sarunām ar valstīm, kurām ir liels tirgus potenciāls, bet kurās ārvalstu ieguldītāji nav pietiekami aizsargāti.

4.3.1 Arī Singapūra un Indija pieprasījušas brīvās tirdzniecības nolīgumos, kurus tās pašlaik apspriež ar Eiropas Savienību, iekļaut sadaļas par ieguldījumu aizsardzību. Atbilstoši ierosinātajam, jācenšas noslēgt atsevišķus ieguldījumu nolīgumus ar Ķīnu un Krieviju (6), jo vispārējās sarunas ar minētajām valstīm progresē ārkārtīgi lēni. Pastāv viedoklis, ka arī Krievija būtu ieinteresēta. ES uzņēmumi Ķīnā joprojām saskaras ar ievērojamiem šķēršļiem, arī intelektuālā īpašuma tiesību, iepirkumu un augsto tehnoloģiju jomā. Savukārt Brazīlija nelokāmi noraida ieguldījumu sadaļas iekļaušanu visos brīvās tirdzniecības nolīgumos ar Mercosur valstīm, tāpēc par to nav iespējams vienoties arī, piemēram, ar Venecuēlu.

4.4 Londonas Ekonomikas skolas pētījumā (7) norādīts, ka ekskluzīva kompetence attiecīgajā jomā nostiprinās ES ietekmi, un Komiteja to vērtē atzinīgi. Pētījumā norādīts, ka Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līguma valstis kopš 1990. gada ieguldījumu jomas regulējumu ir veidojušas ar visaptverošu nolīgumu starpniecību, un tas ir netieši kaitējis ES ieguldītāju interesēm (lai arī daži nolīgumi ietver jaunākās dalībvalstis). Pētījumā arī minēts, ka vienota ES politika, kas palielinās ES spēju aizstāvēt savas intereses, ļaus Eiropas Savienībai labāk piekļūt nozīmīgāko trešo valstu tirgum, vienlaikus aizsargājot ieguldītājus un tādējādi uzlabojot Eiropas starptautisko konkurētspēju.

4.4.1 Komiteja piekrīt Londonas Ekonomikas skolas viedoklim, ka Eiropas Savienībai ir jāizmanto šī iespēja, lai atjauninātu pašlaik apspriežamos ieguldījumu līgumus. Tomēr tai vajadzētu tos veidot atbilstoši savām stiprajām pusēm, nevis atdarināt Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līguma valstu paraugu.

5. Ieguldījumu sociālie un vides aspekti

5.1 Daudzi ir nobažījušies par to, ka turpmāk ieguldījumu sarunas tiks pastiprināti politizētas, arī tāpēc, ka LESD 205. pants nosaka: ES kopējās tirdzniecības politikas pamatā ir ES starptautiskās darbības vispārējie principi, tostarp demokrātijas un tiesiskuma veicināšana, cilvēktiesību ievērošanas veicināšana un ilgtspējīgas attīstības sekmēšana ekonomikas, sociālajā un vides jomā. Komiteja nepievienojas minētajām bažām un uzskata, ka minētie apsvērumi ir obligāti jāņem vērā.

5.2 Jaunākajos divpusējās tirdzniecības nolīgumos, ko noslēgušas Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līguma valstis, iekļauti noteikumi par aizsardzību pret netiešu ekspropriāciju, savukārt dalībvalstu divpusējās tirdzniecības nolīgumos minētā veida noteikumus paredz reti. Tas palielina risku, ka strīda gadījumā tiks iesaistīta šķīrējtiesa, un tas noteikti nav efektīvākais sadarbības veids. Komiteja īpaši rūpīgi sekos līdzi minētajam jautājumam, tāpat kā jautājumam par noteikumiem ar mērķi nodrošināt ilgtspējīgu attīstību un citiem normatīviem pasākumiem, kas nepārprotami ir sabiedrības interesēs (8), īpaši ja ir grupas, kas uzskata, ka minētā veida noteikumi rada šķēršļus.

5.3 Kā jau norādīts, EESK atzinīgi vērtē paziņojumā pausto apstiprinājumu tam, ka ES tirdzniecības un ieguldījumu politika ir jāsaskaņo ar citām ES politikas jomām, tostarp “vides aizsardzības, pienācīga darba, veselības un drošības darba vietā” jomās, kā arī attīstības jomā. Cik vien iespējams, jācenšas ES vispārējās tirdzniecības sarunās iekļaut arī sadaļu par ieguldījumiem. Ja attiecīgie nolīgumi paredz pilsoniskās sabiedrības forumu izveidi (9), pilsoniskajai sabiedrībai piešķirtajos uzraudzības uzdevumos ir jāiekļauj arī ieguldījumu aizsardzība.

5.4 Paužot viedokli par paziņojumu “Globālā Eiropa”, Komiteja aicināja turpmākajos ES tirdzniecības nolīgumos iekļaut noteikumus par īpašo veicināšanas režīmu ilgtspējīgai attīstībai un labai pārvaldībai. Minēto noteikumu vidū ir arī astoņas svarīgākās Starptautiskās Darba organizācijas konvencijas un nozīmīgākās vides konvencijas. Komiteja uzskata, ka minēto aspektu uzraudzība ir jāietver ikvienas jaunās Kopienas atbalsta shēmas uzdevumos, kas saistīti ar ieguldījumu jomu, arī lai mazinātu iespēju, ka uzņēmējvalsts strīda gadījumā varētu nekorekti izmantot ar vidi vai sociālo jomu saistītus argumentus. Tomēr jānorāda, ka Kanāda ir ratificējusi vienīgi piecas no attiecīgajām Starptautiskās darba organizācijas konvencijām, Koreja — četras un ASV — tikai divas.

5.4.1 Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē to, ka nolīgumā ar CARIFORUM valstīm (2008) ietverta nepārprotama apņemšanās ieguldījumu piesaistīšanas nolūkā nepazemināt vides vai nodarbinātības standartus, kā arī noteikumi par ieguldītāju uzvedību (72. pants) — proti, ieguldītājiem ir jāievēro minētie standarti, jāizvairās no koruptīvas prakses un jāsaglabā saikne ar vietējo sabiedrību. Ir arī jānodrošina, lai ieguldītāji, cenšoties uzturēt un saglabāt vispārējo konkurētspēju, pilnībā ievērotu ilgtspējīgas attīstības prasības. Tāpat Eiropas Savienības ieguldītāji ārvalstīs ir jāaizsargā no neizdevīgāka stāvokļa salīdzinājumā ar šajās ārvalstīs esošajiem vietējiem konkurentiem, kuriem tiek piemēroti zemāki standarti.

6. Vai ieguldījumi ir attīstības instruments?

6.1 Viena no svarīgākajām jomām, kurai, mūsuprāt, paziņojumā nav pievērsts pietiekami daudz uzmanības, ir ES starptautiskās ieguldījumu politikas mijiedarbība un saikne ar ES attīstības programmu, jo īpaši attiecībā uz sadarbību ar ĀKK valstīm un vismazāk attīstītajām valstīm, kā arī saistībā ar vēl nepabeigtajām sarunām par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem. ES attieksme pret Āfriku ļoti atšķiras no ES attieksmes pret Ķīnu. Ķīna, meklējot jaunus izejmateriālu avotus un iespējas veikt jaunus ieguldījumus, ir izveidojusi partnerību ar vairākām Āfrikas valstīm, koncentrējoties uz ieguldījumiem kā uzņēmējdarbības veidu, nevis kā instrumentu attīstības atbalstam.

6.2 Eiropas Savienībai ir jāveicina tas, lai attīstības valstīs veiktu ilgtermiņa ieguldījumus, kas sniedz ieguvumu to ekonomikai, piemēram, pienācīga darba infrastruktūru un zināšanu nodošanu. Tas būtu jāiekļauj Ekonomisko partnerattiecību nolīgumu iniciatīvā, kuras galvenie mērķi ir saistīti ar attīstību.

6.2.1 Komiteja jau iepriekš (10) ir norādījusi, ka Āfrikas saimnieciskās attīstības “galvenais priekšnoteikums ir iekšējā tirgus paplašināšana, lai sekmētu Āfrikas valstu izaugsmi, tādējādi nodrošinot stabilitāti kontinentā un tā vietu pasaules ekonomikā. Reģionālā integrācija un iekšējā tirgus attīstība ir atbalsta punkti — tramplīni, kas ļaus Āfrikai veiksmīgi iesaistīties pasaules tirdzniecībā”. EESK atkārto minēto viedokli arī saistībā ar ES ieguldījumu politiku.

Briselē, 2011. gada 13. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 28. septembra spriedums.

(2) Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju.

(3) “Impact of EU outward FDI”, Copenhagen Economics, 2010.

(4) Paziņojums “Globālā Eiropa”, citēts atzinumā CESE OV C 211, 19.8.2011, 82. lpp.

(5) Komitejas viedoklis par daudzpusējiem un divpusējiem nolīgumiem plašāk izklāstīts atzinumā CESE OV C 211, 19.8.2011, 82. lpp.

(6) “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises”, 2.1. punkts.

(7) “The EU Approach to International Investment Policy after the Lisbon Treaty”, Study by the LSE and others, 2010.

(8) Komitejas viedoklis par ilgtspējīgas ietekmes novērtējumiem un ES tirdzniecības politiku ir izklāstīts atzinumā CESE OV C 218, 23.7.2011, 14. lpp.

(9) Noteikumi par pilsoniskās sabiedrības foruma izveidi ir iekļauti ekonomisko partnerattiecību nolīgumā ar CARIFORUM valstīm un brīvās tirdzniecības nolīgumā ar Centrālameriku, savukārt nolīgumā ar Koreju iekļauti noteikumi par ilgtspējīgās attīstības noteikumu īstenošanas uzraudzību.

(10) OV C 317, 23.12.2009, 126. lpp un OV C 255, 22.9.2010, 1. lpp.

29.10.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/155

COM(2011) 109 galīgā redakcija

2011/C 318/26

Ziņotāja: SIRKEINEN kdze

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2011. gada 8. martā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “2011. gada energoefektivitātes plāns” ”

COM(2011)109 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2011. gada 22. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (14. jūlija sēdē), vienprātīgi pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Secinājumos EESK

—	atkārtoti pauž lielu atbalstu mērķim paaugstināt energoefektivitāti, kas ir stratēģijas “Eiropa 2020”centrālais elements,

—	norāda, ka energoefektivitāte un energotaupība galvenokārt atkarīga no iedzīvotāju, uzņēmumu un darba ņēmēju rīcības un no viņu uzvedības maiņas,

—	iesaka lielāku nozīmi piešķirt ilgtspējīgai ilgtermiņa ietekmei, nevis koncentrēties uz īstermiņa sasniegumiem,

—	uzsver, ka energotaupībai vajadzētu sekmēt saimniecisko attīstību, sociālo labklājību un dzīves kvalitāti,

—	uzsver dalībvalstu un ES atbildību par kopējas sistēmas izveidi,

—	uzsver ka ir svarīgi izvēlēties piemērotus instrumentus, un uzskata, ka brīvprātīgas vienošanās ir lietderīgas, savukārt obligāti pasākumi ir nepieciešami, ja pozitīvas iniciatīvas nesniedz rezultātus,

—	uzsver koģenerācijas kā augsti efektīva enerģijas ražošanas veida nozīmi,

—	neatbalsta saistošu vispārēju valsts energoefektivitātes mērķu noteikšanu, bet iesaka visus centienus veltīt reālu rezultātu sasniegšanai,

—	uzsver nepieciešamību nodrošināt finansējumu, kas ļautu atraisīt nozīmīgo potenciālu jaunajās dalībvalstīs.

1.2 EESK ierosina

—

Komisijai saistībā ar energoefektivitātes plānu

—	precizēt jautājumu par energoefektivitātes pasākumu rezultātu novērtēšanu,

—	labāk pamatot aplēses par enerģijas patēriņu 2020. gadā,

—	panākt, lai valstu energoefektivitātes plāni kļūtu stratēģiskāki, un izstrādes un novērtēšanas posmā organizēt sabiedrisku apspriešanu,

—	precizēt publiskajam sektoram izvirzīto prasību par ēku atjaunošanas tempa dubultošanu,

—	izstrādāt un publicēt detalizētu pētījumu par baltajiem sertifikātiem,

—	izmantot mērķtiecīgākus pasākumus, lai atsevišķos gadījumos atraisītu lielu neizmantotu energoefektivitātes potenciālu, un nodrošināt arī iespējas dažos īpašos gadījumos saņemt valsts atbalstu,

—	pieprasīt nodrošināt piekļuvi koģenerācijas procesā saražotai elektrībai, lai būtiski palielinātu koģenerācijas daļu siltuma un elektroenerģijas ražošanā,

—

attiecībā uz pasākumiem uzvedības maiņas sekmēšanai

—	pievērst galveno uzmanību enerģijas patērētājam,

—	vairāk uzsvērt to, ka energoefektivitātes palielināšanā publiskais sektors varētu rādīt priekšzīmi uzņēmumiem un mājsaimniecībām,

—	pētīt iedzīvotāju uzvedību un sagatavot attiecīgu informāciju, kā arī izpratnes veidošanas pasākumus dažādām patērētāju grupām,

—	nodrošināt, ka patērētāji gūst labumu no savas rīcības,

—	vajadzības gadījumā nodrošināt nepieciešamus, rūpīgi izstrādātus un efektīvus stimulus, jo arī neliela mēroga pasākumi var sniegt rezultātus,

—	celtniekiem un valdībām jānodrošina, ka ēkā veiktie papildieguldījumi atspoguļojas tās vērtībā,

—	paplašināt un pielāgot izglītības un apmācības iespējas celtniecības nozarē,

—	atbalstīt apmācības rīkošanu valsts administrācijai par energoefektivitāti, tostarp par videi nekaitīgu publisko iepirkumu,

—	ieteikums Komisijai: izpētīt problēmas un vajadzības gadījumā pārskatīt noteikumus par ēku energoefektivitātes sertifikātiem un jauno ekomarķējuma sistēmu ierīcēm,

—	Komisijai būtu jāizvērtē ietekme, kādu enerģijas patērētājiem rada viedo skaitītāju izmantošana, un jāierosina papildpasākumi, kas ļautu gūt reālu labumu,

—	arī turpmāk izmantot un attīstīt efektīvas valsts ilgtermiņa brīvprātīgo līgumu sistēmas, un tās izmantot arī publiskajā sektorā,

—	patiesi iesaistīt visas ieinteresētās puses, proti, iedzīvotājus, uzņēmumus, darba ņēmējus.

2. Ievads

2.1 Energoefektivitāte ir viens no svarīgākajiem jautājumiem stratēģijā “Eiropa 2020”. Tajā ir pievērsta uzmanība visiem trijiem enerģētikas politikas aspektiem, t.i., energoapgādes drošībai, konkurētspējai un videi / klimata pārmaiņu novēršanai. EESK ir pastāvīgi atbalstījusi mērķi paaugstināt energoefektivitāti un daudzos atzinumos ir paudusi savu viedokli par attiecīgajiem pasākumiem.

2.2 Šis atzinums aptver divas iniciatīvas. EESK 2011. gadā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par energoefektivitāti, un tajā uzmanību pievērsa uzvedības maiņai un iespējām sasniegt rezultātus. Kad Komisija 2011. gada martā iepazīstināja ar jauno energoefektivitātes plānu 2011. gadam, tika pieņemts lēmums tajā pašā atzinumā sniegt Komitejas viedokli.

2.2.1 Tādēļ šajā atzinumā iekļautie secinājumi un ieteikumi, kā arī 2. nodaļa (Ievads) un 4. nodaļa “Vispārīgas piezīmes par energoefektivitāti” attiecas uz abām iniciatīvām. 3. nodaļa “Paziņojums par 2011. gada energoefektivitātes plānu: kopsavilkums” un 5. nodaļa “Īpašas piezīmes” attiecas uz paziņojumu par energoefektivitātes plānu, savukārt 6. nodaļa “Pasākumi uzvedības maiņas sekmēšanai” attiecas uz Komitejas pašiniciatīvas atzinumu. Šā atzinuma pēdējā nodaļa galvenokārt balstās uz 2011. gada 18. maijā organizētās uzklausīšanas sanāksmes secinājumiem.

2.3 Bruto iekšzemes enerģijas patēriņš (atņemot ar enerģiju nesaistītu izmantošanu) 2007. gadā tika prognozēts 1 842 miljonu tonnu apmērā, kas atbilst enerģijas ietaupījumam 368 miljonu tonnu apmērā. Nesenie aprēķini liecina, ka 2020. gadā tiks patērēti 1 678 miljoni tonnu. Jaunākie statistikas dati par 2008. gadu liecina, ka ES iekšzemes bruto enerģijas patēriņš ir 1 685 miljoni tonnu.

2.4 Galīgais enerģijas patēriņš 2008. gadā bija 1 169 miljoni tonnu. 25 % no šīs enerģijas patērēts dzīvojamajā sektorā un 12 % — pakalpojumu nozarē. Mājsaimniecībās 67 % enerģijas patērē telpu apsildei, 15 % apgaismojumam un mājsaimniecības ierīcēm, 14 % ūdens sildīšanai un 4 % ēdienu gatavošanai. Transporta nozarē patērē 32 % enerģijas, rūpniecībā patērē 27 % un citur — 4 %.

3. Paziņojums par 2011. gada energoefektivitātes plānu: kopsavilkums

3.1 Iepriekšējais 2006. gada energoefektivitātes plāns un turpmākie juridiskie un citi pasākumi ir sekmējuši energoefektivitātes uzlabošanu. Tomēr tie netika izstrādāti, lai sasniegtu mērķi, proti, līdz 2020. gadam ietaupīt 20 % no ES primārās enerģijas patēriņa. Šis mērķis tika izvirzīts vēlāk. Aplēses liecina, ka ES varētu sasniegt šo mērķi 50 % apmērā.

3.2 Jaunais plāns ir daļa no stratēģijas “Eiropa 2020”pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa”. Mērķis ir līdz 2020. gadam panākt enerģijas ietaupījumu 20 % apmērā. Plānā izklāstīti Komisijas mērķi, kas tiks īstenoti ar juridisku un citu priekšlikumu starpniecību 2011. gada laikā, pirmām kārtām pārskatot Energopakalpojumu direktīvu un Koģenerācijas direktīvu (1).

3.3 Komisija aprēķinājusi, ka tad, ja pilnībā īsteno pašreizējos un jaunos pasākumus, vienā mājsaimniecībā iespējams ietaupīt līdz 1 000euro gadā, var radīt līdz 2 miljoniem darba vietu un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 740 miljoniem tonnu, kā arī uzlabot Eiropas rūpniecības konkurētspēju.

3.4 Vislielākais ietaupījuma potenciāls ir ēku sektorā. Vislielākā uzmanība tiek pievērsta publisko un privāto ēku atjaunošanai, kā arī iekārtu un ierīču darbības uzlabošanai:

—	saistošs mērķis, pirmkārt, ir dubultot publiskā sektora ēku atjaunošanas tempu, lai ietaupītu 10 % enerģijas, un, otrkārt, no 2019. gada visās jaunajās ēkās panākt gandrīz nulles enerģijas patēriņa rādītājus,

—	energoefektivitātes līgumu un Pilsētu mēru pakta plašāka izmantošana.

3.5 Ierosinājumi enerģijas patēriņa samazināšanai mājokļos:

—	centrālās apkures un dzesēšanas sistēmu izmantošanas veicināšana,

—	tiesību akti, kas ļauj risināt atšķirīgo stimulu problēmu (īpašnieks/īrnieks),

—	apmācības sekmēšana, lai apmierinātu divkārt lielāko vajadzību pēc kvalificētiem darbiniekiem remontdarbu veikšanai,

—	atbalsts, kas energopakalpojumu uzņēmumiem ļauj pārvarēt šķēršļus tirgū.

3.6 Pasākumi energoefektivitātes sekmēšanai enerģijas ražošanas nozarē (tajā izmanto 30 % no primārās enerģijas):

—	saistoša prasība panākt energoefektivitātes ziņā labāko pieejamo tehnisko paņēmienu izmantošanu jaunajās iekārtās un tajās, kurām jāatjauno atļaujas,

—	obligāta prasība, ka kombinētās siltuma un elektroenerģijas ražošanas sistēmas jāizmanto jaunajās termoelektrostacijās, kur ir pietiekams potenciālais pieprasījums pēc apkures vai dzesēšanas un prioritāra piekļuve elektrībai no koģenerācijas stacijām,

—	valstu tīklu regulatoriem savos lēmumos un uzraudzības pasākumos vairāk jāņem vērā energoefektivitātes aspekts,

—	visās dalībvalstīs jāizveido valsts energotaupības shēma (baltie sertifikāti?).

3.7 Jauni pasākumi apstrādes rūpniecībā:

—	dalībvalstis jāaicina sniegt informāciju MVU un izstrādāt atbilstošus stimulus (nodokļi, finansējums),

—	obligātas un regulāras energobilances lielos uzņēmumos un stimuli enerģijas pārvaldības sistēmu ieviešanai,

—	ekodizaina prasības rūpniecības standartiekārtām, piemēram, motoriem, sūkņiem, saspiestā gaisa sistēmām, žāvēšanas, kausēšanas, metālliešanas, destilācijas iekārtām un krāsnīm,

—	brīvprātīgu vienošanos sekmēšana, balstoties uz skaidriem mērķiem, metodēm, mērīšanas un uzraudzības shēmām.

3.8 Komisija turpinās sekmēt jaunu energoefektīvu tehnoloģiju izstrādi, testēšanu un ieviešanu.

3.9 Par finansējumu energoefektivitātes veicināšanas pasākumiem, kas ļauj pārvarēt tirgus un regulējuma nepilnības, atbild galvenokārt dalībvalstis. Papildus tam ES atbalsta energoefektivitāti, izmantojot kohēzijas politikas programmas, programmu “Saprātīga enerģija Eiropai”, finansējumu caur starpniekiem, Eiropas ekonomikas atveseļošanas programmu un pētniecības, tehnoloģiju izstrādes un demonstrējumu pamatprogrammu. Gatavojot nākamo daudzgadu finanšu shēmu, Komisija izskatīs vēl citas iespējas.

3.10 Attiecībā uz patērētājiem Komisija izpētīs un apspriedīs vislabākos risinājumus, kā panākt izmaiņas patērētāju uzvedībā. Turklāt Komisija paredz

—	stingrākus energopatēriņa standartus vairākām mājsaimniecības ierīcēm,

—	sekmēt ēkām paredzētu efektīvāku komponentu izplatību tirgū, izmantojot, piemēram, ekodizainu vai marķējumu logiem, kā arī ekodizainu vai marķējumu visai sistēmai,

—

nodrošināt labāku informāciju par enerģijas patēriņu, izmantojot rēķinus u.c., īstenot prasību, ka līdz 2020. gadam vismaz 80 % patērētāju uzstāda viedos skaitītājus (ja valstīs veiktajās izmaksu un ieguvumu analīzēs tas atzīts par pamatotu), un jāizstrādā jaunas viedas sistēmas enerģijas taupīšanai (vienlaicīgi ievērojot personas datu aizsardzības prasības),

—	ieviest energomarķējumus un standartus, kas atspoguļotu iekārtu un ēku “gatavību pievienoties viedajiem tīkliem”.

3.11 Lai gan transports ir visstraujāk augošais sektors enerģijas patēriņa ziņā, šeit izskatāmajā plānā netiek aplūkoti ar to saistītie jautājumi, jo tiek gaidīta Baltā grāmata par transportu (publicēta 2011. gada aprīlī).

3.12 Valstu energoefektivitātes rīcības plāni ir jāpaplašina, lai tos attiecinātu uz visu enerģētikas ķēdi. Ziņošanas un uzraudzības pasākumi tiks iekļauti ex-ante politikas koordinācijā stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros (Eiropas pusgads).

3.13 Komisija pagaidām neierosina saistošus mērķus dalībvalstīm. 2013. gadā tā izvērtēs attīstību un, ja 20 % mērķa sasniegšana izrādīsies neiespējama, ierosinās saistošus mērķus dalībvalstīm. Kā minēts iepriekš, plānā iekļauti daži nozaru mērķi.

4. Vispārīgas piezīmes par energoefektivitāti

4.1 EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par jaunu energoefektivitātes plānu, kas pēc ilgas kavēšanās beidzot iesniegts. Komiteja atbalsta paziņojumā minēto mērķi, taču ar šo atzinumu vēlas izteikt dažas piezīmes un saņemt paskaidrojumu dažos jautājumos. EESK cer, ka varēs sniegt detalizētu viedokli par leģislatīviem un citiem priekšlikumiem, ar ko ievieš minēto plānu. Energoefektivitāte un energotaupība galvenokārt atkarīga no iedzīvotāju, uzņēmumu un darba ņēmēju rīcības, un tādēļ īpaši svarīga ir rūpīga apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību un tās līdzdalība.

4.2 Pašreizējā ekonomiskajā situācijā, kad publiskie līdzekļi ir ierobežoti, bezdarba līmenis ir augsts un nav pietiekamas pārliecības veikt ieguldījumus, šis uzdevums nav viegls, pat ja ieguvumi varētu rasties salīdzinoši īsā laikā. Galvenais ir nodrošināt plašu, ilgtspējīgu un ilgtermiņa virzību uz energoefektivitātes uzlabošanu. Centieni sasniegt īstermiņa rezultātus varētu neradīt ilgtermiņa rezultātus.

4.3 Lai sasniegtu rezultātus, būtiski ir ievēlēties atbilstošus pasākumus. Saskaņā ar 2008. gada atzinumu par energoefektivitāti (2) EESK atkārtoti norāda, ka brīvprātīgas vienošanās ar valstu operatoriem ir lietderīgas, tomēr tajās ir skaidri jānorāda, ka gadījumā, ja mērķi netiks sasniegti, tiks īstenoti obligāti pasākumi. Reglamentējoši pasākumi ir neapšaubāmi vajadzīgi, bet vienīgi tad, ja nedarbojas pozitīvi stimuli. Ikreiz, kad tas iespējams, jāizmanto sociālais un pilsoniskais dialogs un jāizvairās no papildu administratīvā sloga radīšanas uzņēmumiem, jo īpaši MVU.

4.4 Situācija ir īpaši paradoksāla jaunajās dalībvalstīs, kur ir augstākais energoefektivitātes potenciāls, bet vājākie saimnieciskie resursi. Tajās, piemēram, ir steidzami jāremontē centrālapkures sistēmas, kas nav efektīvas, un jānodrošina augsta kvalitāte celtniecības un iekārtu jomā. Valdībām jādarbojas vispārējās un ilgtermiņa interesēs. Struktūrfondi būtu jāizmanto lietderīgāk.

4.5 Debatēs par energoefektivitāti un energotaupību būtu lietderīgi atcerēties dažas galvenās iezīmes.

4.5.1 Augstāka energoefektivitāte nozīmē mazāku enerģijas izmantošanu uz vienu ražojuma vienību. Lielākoties to panāk, izmantojot labākas tehnoloģijas. Ieguldījums jaunā tehnoloģiskā risinājumā sniedz paliekošu ietekmi uz tā dzīves ciklu. Būtiska nozīme ir ne tikai tehnoloģiju izstrādei, bet arī ieviešanai.

4.5.2 Neraugoties uz augstāku energoefektivitāti, enerģijas patēriņš vēl var palielināties arī ekonomisku grūtību laikā tāpēc, ka, no vienas puses, palielinās ienākumi un to mājsaimniecību skaits, kurās ir gan augstākas prasības attiecībā uz komforta līmeni, gan vairāk sadzīves tehnikas vienību, un, no otras puses, ceļošana kļūst biežāka u.c.

4.5.3 Energotaupība nozīmē arī enerģijas patēriņa samazināšanu, galvenokārt mainot patērētāju uzvedību. Tam jābūt galvenajam rīcības mērķim. Lai panāktu reālus rezultātus, izmaiņām jābūt pastāvīgām, taču bumeranga efekts var ļoti viegli tās nonivelēt. EESK uzsver nepieciešamību vairāk un rūpīgāk pievērsties cilvēku uzvedības motīviem un modeļiem. Kādi stimuli patiešām ietekmē cilvēkus un liek viņiem mainīt uzvedību? (skatīt arī 6. nodaļu)

4.5.4 Enerģijas ietaupījumus var radīt arī saimnieciskās darbības samazināšanās, kā to apliecināja nesenā ekonomikas krīze. Energotaupības veicināšanai vajadzētu veicināt saimniecisko attīstību, sociālo labklājību un dzīves kvalitāti. Svarīgākais mērķis ir atdalīt saimniecisko izaugsmi no energopatēriņa palielināšanās.

4.5.5 Turklāt ir nepieciešams izvērtēt, kā energoefektivitātes pasākumu izmaksas ietekmē patērētāju, un mazināt šo ietekmi, lai neapgrūtinātu patērētāju piekļuvi pie enerģijas un nepalielinātu enerģētisko nabadzību. Ir ļoti svarīgi nodrošināt labāku līdzsvaru starp energoefektivitātes izmaksām un priekšrocībām, nekaitējot patērētāju piekļuvei pie enerģijas un tādējādi šā pakalpojuma universālajai dabai.

4.6 Sarežģīts jautājums ir energoefektivitātes pasākumu rezultātu novērtēšana. Pārsteidzoši, ka Komisija šim jautājumam nav pievērsusi uzmanību pat ne plāna ietekmes novērtējumā. Bieži vien paši pasākumi un to teorētiskais potenciāls tiek atzīti par rezultātiem. Faktiskie apkopotie rezultāti, piemēram, izmaiņas paredzamā enerģijas patēriņa ziņā, parādās ar būtisku laika nobīdi. Turklāt statistikas dati tiek publicēti ar novēlošanos, proti, šobrīd visjaunākie pieejamie dati ir par 2008. gadu!

4.7 Arī pamatojums aplēsēm, ka ES līdz 2020. gadam varētu daļēji sasniegt mērķi, ir joprojām diezgan neskaidrs. Acīmredzami tas balstās uz vairākiem avotiem un aprēķiniem, ņemot vērā neseno ekonomisko lejupslīdi. Bet vai tas ir vidējais rezultāts? Visoptimistiskākais vai pesimistiskākais scenārijs?

4.8 EESK uzskata, ka, ņemot vērā vietējā līmenī pieejamo lielo potenciālu, ko nosaka vietējie apstākļi un tradīcijas, par energoefektivitāti un energotaupību atbild galvenokārt dalībvalstis. Komiteja īpaši uzsver, cik svarīgi ir visaptveroši un tālejoši valstu energoefektivitātes rīcības plāni. EESK norāda, ka šiem plāniem vairāk nekā līdz šim jābūt stratēģiskākiem un ka to izstrādes un izvērtēšanas procesā jāveic sabiedriska apspriešanās. Komiteja atzinīgi vērtē ierosināto jauno pieeju saistībā ar ziņošanu un uzraudzību. Dalībvalstīm nebūtu jāvairās no šīs atbildības, un Komisijas uzdevums ir sniegt atbalstu dalībvalstu atbildības nostiprināšanā un koordinēt to darbību.

4.9 Komiteja šajā sakarā atbalsta Komisijas viedokli par ES funkciju, kas izriet no Līguma par Eiropas Savienības darbību 194. panta 1. apakšpunkta. Īsumā tā ir šāda: novērst šķēršļus iekšējā tirgus darbībai; kopēja mehānismu sistēma, taču dalībvalstu rīcības brīvība tādu konkrētu sasniedzamo mērķu noteikšanā, kas saskaņoti ar ES līmeni; platforma paraugprakses piemēru apmaiņai un veiktspējas uzlabošanai; finansēšana ar ES instrumentu starpniecību; ES starptautiskās atpazīstamības veicināšana.

4.10 Neapšaubāmi ir jāizmanto visas iespējas, kas ļautu uzlabot energoefektivitāti. Lai gūtu konkrētus rezultātus pieņemamā termiņā, izvairītos no augstām izmaksām un tādējādi motivētu ieinteresētās puses, pasākumi pirmām kārtām jāīsteno nozarēs, kurās ir izmaksu ziņā efektīvākās un lielākās iespējas.

4.11 Attiecībā uz ierosinātajiem pasākumiem Komiteja atbalsta ekodizaina un marķēšanas prasību plašu pielietošanu, bet vispirms ir jānovērtē jaunās marķēšanas sistēmas darbība (skatīt 6.8. punktu). Komiteja atbalsta arī pasākumus, kas ļauj novērst šķēršļus priekšfinansējumam ēku atjaunošanas un remonta jomā. Komiteja tomēr iesaka izpētīt nozares, kurās var efektīvi izmantot brīvprātīgas ilgtermiņa vienošanās.

4.11.1 Visi pasākumi jāīsteno, rūpīgi izvērtējot to efektivitāti izmaksu ziņā un atšķirīgos apstākļus. Ne mājsaimniecības, ne rūpniecības nozares vai publiskais sektors nebūtu nevajadzīgi jāapgrūtina. Augstāku enerģijas cenu un saistīto izmaksu rezultātā enerģijas patēriņš teorētiski samazinās, bet praktiski tas nozīmē enerģētiskās nabadzības risku, jo mājsaimniecību elastība cenu ziņā ir diezgan neliela. Tiek apdraudēta arī nozares konkurētspēja un darba vietas. Tas šķiet pašsaprotami, bet acīmredzot ir atkārtoti jāuzsver, ņemot vērā dažus Komisijas priekšlikumus. Tie tiks apspriesti nākamajā nodaļā.

4.11.2 Tāpēc Komiteja atkārtoti pauž bažas par dažu pasākumu iespējamo ietekmi uz patērētajiem un viņu izmaksām. Būtiski, lai politikā svarīga vieta būtu ierādīta ilgtermiņa risinājumam, ar kuru visnoturīgākajā veidā būtu iespējams samazināt enerģētisko nabadzību, proti, ievērojami uzlabot ēku energoefektivitātes standartus, it sevišķi to ēku, kurās dzīvo cilvēki ar zemiem ienākumiem un neaizsargātas sabiedrības grupas.

4.11.3 Kā norāda Komisija, daudzās dalībvalstīs ir izstrādātas efektīvas programmas, no kurām dažas ir veiksmīgi īstenotas vairākus gadus vai pat gadu desmitus. Komiteja uzskata, ka neapšaubāmi būtu lietderīgāk tās turpināt un vajadzības gadījumā pilnveidot, nevis uzskatīt par novecojušām un atbalstīt vienīgi jaunus pasākumus.

5. Īpašas piezīmes

5.1 Komiteja atbalsta viedokli, ka publiskajam sektoram šajā jomā jākļūst par pionieri un par paraugu, kam varētu sekot uzņēmumi un mājsaimniecības. Tomēr prasība dubultot ēku atjaunošanas tempu varētu izrādīties pārāk apgrūtinoša, neraugoties uz tās pozitīvo ietekmi. Ir skaidrāk jādefinē arī publiskā sektora ēkas jēdziens.

5.2 Ir jāatbalsta pasākumi energoefektivitātes un energotaupības paaugstināšanai mājsaimniecībās. EESK 2008. gadā (3) iepazīstināja ar detalizētiem ierosinājumiem attiecībā uz pasākumiem, piemēram, nodokļu atvieglojumiem, ēku energoefektivitātes paaugstināšanai. Šajā sakarā Komiteja atkārto, cik svarīgi ir labāk izprast cilvēku uzvedību, lai izstrādātu vispiemērotākos stimulus, kam ne vienmēr jābūt ekonomiskiem stimuliem (skatīt arī 6.5. un 6.5.1. punktu).

5.3 Komiteja atbalsta mērķi paaugstināt energoefektivitāti siltuma un elektrības ražošanā, taču daži ierosinātie pasākumi varētu būt pārlieku sarežģīti un neefektīvi.

5.3.1 Enerģētikas nozarē būtu jāiekļauj pietiekami ekonomiskie stimuli, lai komunālo pakalpojumu uzņēmumi ieguldītu energoefektīvākajās tehnoloģijās, kas ir pieejamas un izmantojamas, un tādējādi novērstu būtisku valsts iejaukšanos. Visjaunākie tehnoloģiskie izgudrojumi, kas vēl netiek plaši izmantoti un ir ļoti dārgi, t.i., tirgū tie praktiski nav pieejami, būtu jāatbalsta, lai tos pilnveidotu, pirms tos sāk izmantot patērētāji.

5.3.2 Komiteja uzsver, ka koģenerācijai kā ļoti efektīvai siltuma un elektrības ražošanas metodei ir liela nozīme. Eiropā ar labiem panākumiem plaši izmanto koģenerāciju, kas piedāvā vēl joprojām zināmā mērā neizmantotas iespējas izmaksu taupīšanai. Centrālās apkures un dzesēšanas sistēmas Eiropā vēl aizvien sniedz lielas iespējas, taču saistošas prasības šajā sakarā jāpiemēro uzmanīgi, lai pēc dažiem gadiem tās nebūtu jāatceļ, jo šīm sistēmām ir nepieciešami apjomīgi ieguldījumi. Piekļuve koģenerācijas procesā saražotai elektrībai var būt noderīgs pasākums, kas sekmē centrālu un decentralizētu koģenerācijas sistēmu rentablu izplatību.

5.4 Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka energoefektivitāte ir daudzsološa uzņēmējdarbības nozare. Tomēr tās attīstība būtu jābalsta uz pieprasījuma veicināšanu, nevis galvenokārt piedāvājuma stimulēšanu. Komunālo pakalpojumu uzņēmumu uzdevums neapšaubāmi būtu sniegt daudz labāku informāciju nekā līdz šim, tostarp rēķinos. Jau atzinumā par Energopakalpojumu direktīvu (4) Komiteja pauda šaubas par energotaupības pienākuma uzlikšanu komunālo pakalpojumu uzņēmumiem, jo tas ir pretrunā ar uzņēmējdarbības loģiku.

5.4.1 Saistībā ar baltajiem sertifikātiem Komiteja ierosina Komisijai detalizēti izpētīt pašreizējās shēmas, ņemot vērā panāktos rezultātus, tur, kur tās bijušas piemērotas, un izanalizēt to vispārējo ietekmi un īstenošanas iespējas atbilstīgi iekšējā tirgus noteikumiem un citiem spēkā esošiem tiesību aktiem.

5.5 Komisija norāda, ka lielākais progress energoefektivitātes ziņā ir panākts apstrādes rūpniecībā (20 gadu laikā uzlabojums 30 % apmērā). Turklāt ES pasākumi, piemēram, emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, jau ir vērsti uz energoietilpīgām nozarēm. Nav skaidrs, ko nozīmē Komisijas formulējums “lielie uzņēmumi”. Vai tie ir lieli enerģijas patērētāji, proti, energoietilpīgi uzņēmumi, vai jebkuri lieli uzņēmumi? Jebkurā gadījumā Komiteja ļoti atbalsta Komisijas ierosinātos pasākumus energoefektivitātes veicināšanai mazos un vidējos uzņēmumos.

5.5.1 Uzlabojumi vienmēr ir iespējami, un tādēļ Komiteja papildus ierosina izmantot ilgtermiņa brīvprātīgas vienošanās. Atsevišķos gadījumos atklājas nozīmīgs neizmantotais ietaupījumu potenciāls, piemēram, ja nozares neliela daļa nav efektīvi izmantojusi savu energotaupības potenciālu. Tomēr tas var neattaisnot jaunu obligātu pasākumu ieviešanu visā nozarē. Gadījumi, kad atklājas nozīmīgas, neizmantotas iespējas energoefektivitātes ziņā, būtu jāskata tiešāk un selektīvāk. Energobilances un pārvaldības sistēmas tiek izmantotas aizvien plašāk, un parasti ir daļa no saistībām brīvprātīgo vienošanos ietvaros. Šajā sakarā ir svarīgi saglabāt valsts atbalsta piešķiršanas iespēju, lai gan ES tiesību aktos noteikts, ka atbalsts netiek piešķirts obligātu pasākumu īstenošanai.

5.5.2 Būtu lietderīgi izpētīt ekodizaina prasību attiecināšanu uz rūpniecības standartiekārtām, taču nevajadzētu kavēt ne īpaši pielāgotu risinājumu plašu izmantošanu, ne arī turpmāku inovatīvo darbību.

5.6 Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka IKT, piemēram, viedo skaitītāju un ar tiem saistītu daudzo lietojumu, izmantošana paver nozīmīgu neizmantoto potenciālu energoietaupījumu ziņā. Tā sniedz daudzsološas iespējas inovācijai Eiropā, un šī inovācija būtu aktīvi jāattīsta sadarbībā ar dažādām iesaistītajām pusēm.

5.7 Komiteja ir iepriekš paudusi piesardzīgu nostāju pret saistošiem vispārējiem mērķiem energoefektivitātes jomā un ierosinājusi katrā gadījumā atsevišķi izskatīt nozaru mērķu sasniegšanas iespējas. Komiteja pozitīvi vērtē to, ka Komisija līdz šim ir izraudzījusies tieši šādu pieeju. Jādara viss iespējamais, lai pasākumiem būtu reāli rezultāti.

5.8 Komiteja pauž nožēlu, ka paziņojumā uzmanība pievērsta vienīgi ēku energoefektivitātei, bet nav skatīts jautājums par energoefektivitāti tādās pakalpojumu jomās kā mazumtirdzniecība, brīvā laika pavadīšana un sports. Jautājums par energoefektivitātes ārējo dimensiju arī ir minēts, bet nav izskatīts. Komiteja pēdējos gados izstrādātajos divos atzinumos ir sniegusi ierosinājumus saistībā ar ES enerģētikas ārpolitiku, kā arī energoefektivitāti (EESK atzinums par tematu “ES enerģētikas politikas ārējā dimensija”, OV C 182, 04.08.2009., 8. lpp., un par tematu “Energoapgāde. Kādai jābūt mūsu kaimiņattiecību politikai?” (CESE 541/2011)).

6. Pasākumi uzvedības maiņas sekmēšanai

6.1 Lai pievērstos visai enerģijas ķēdei, enerģijas piedāvājuma aspektam ir veltīta uzmanība daudzos politikas pasākumos energoefektivitātes veicināšanai, bet jo īpaši Komisijas jaunajā plānā. Ir ieviests gan atbalsts tehniskajai attīstībai, gan obligātie darbības standarti, gan arī marķēšanas un sertificēšanas prasības, un ES un valstu līmenī tiek plānoti jauni pasākumi. Tomēr ar tiem nepietiek, lai panāktu reālus rezultātus, jo ļoti daudz kas atkarīgs no iedzīvotāju un uzņēmumu rīcības. Tādēļ pēc savas iniciatīvas Komiteja vēlas pievērst uzmanību pieprasījuma aspektam un praktiskai pieredzei saistībā ar pasākumiem, kas ļauj mainīt uzvedību.

6.1.1 Šajā sakarā Komiteja 2011. gada 18. maijā organizēja uzklausīšanas sanāksmi. Pasākuma programma un prezentāciju materiāli ir pieejami tīmekļa vietnē (5). Šajā nodaļā izmantoti uzklausīšanas sanāksmes prezentāciju un diskusiju materiāli.

6.2 Ir daudz iespēju, kā taupīt enerģiju pat bez jebkādiem ieguldījumiem. Piemēram, mājsaimniecībās, var vienkārši izdzēst gaismu tukšās istabās, pazemināt istabas temperatūru, neatstāt gatavības režīmā ieslēgtas ierīces, retāk izmantot automašīnu, braukt ekonomiskāk u.c. Uzņēmumos revīzija saskaņā ar brīvprātīgu vienošanos liecina par līdzīga veida pasākumiem.

6.2.1 Labs brīvprātīgas darbības piemērs ir pati EESK. Jaunākais EMAS pārskats par EESK un RK ēkām liecina, ka no 2008. gada līdz 2010. gada decembrim elektrības patēriņš ir samazinājies par 10,6 % un gāzes patēriņš — par 30,3 %.

6.3 Informācija un izpratnes veidošana ir pirmie soļi, kas ļauj īstenot šos vienkāršos pasākumus, kā arī citus pasākumus, kuriem nepieciešami zināmi ieguldījumi. Dānijas komunālo pakalpojumu uzņēmuma SEAS-NVE pieredze ir šāda: lai panāktu vēlamo efektu, informācijai jābūt sagatavotai atbilstoši dažādām patērētāju vērtībām, izvēlei un vajadzībām. Šim nolūkam ir vajadzīga labāka izpratne par cilvēku uzvedību, un uzvedības psiholoģija ir svarīgs instruments šajā sakarā.

6.3.1 Lai labāk orientētos plašajā informācijā, enerģijas patērētājiem ir vajadzīga palīdzība, kas ļautu salīdzināt ierīču un pasākumu īpašības. Labs šāda atbalsta piemērs ir Pasaules Dabas fonda un citu dalībnieku izveidota tīmekļa vietne Topten, kas pieejama visā Eiropā.

6.3.2 Pārejas pilsētu kustības (Transition Town Movement) pieredze liecina, ka ceļā uz enerģijas taupīšanu izšķir šādus iedzīvotāju rīcības posmus: vienaldzība — sākotnējā iecere — nodoms — sagatavošanās — rīcība — pastāvīga piemērošana. Lai rīkotos, ir vajadzīga izpratne, bet ar to nepietiek.

6.3.3 Saskaņā ar ESAO nesen veikto pētījumu lētākas ierīces ir galvenais aspekts, kas motivē samazināt enerģijas patēriņu mājokļos, savukārt plašāka praktiskā informācija un pārliecība par labvēlīgu ietekmi uz vidi ierindojas daudz zemākā pozīcijā.

6.4 Lai energoefektivitātes un energotaupības pasākumiem būtu rezultāti, politikas veidotāji nedrīkst paļauties vienīgi uz informācijas un izpratnes veidošanas pasākumiem vai uz vides politikas skaidrojumiem. Patērētājiem, kā arī citiem enerģijas lietotājiem jāgūst labums no rīcības. Šāds tūlītējs ieguvums var būt mazāka summa rēķinā par patērēto enerģiju. Pretējā gadījumā ir vajadzīgi stimuli.

6.5 PVN atlaides, garantijas, tiešās subsīdijas u.c. ir iespējamie ekonomiskie stimuli. Tie ir vajadzīgi, bet jāizmanto ļoti uzmanīgi, jo īpaši pašreiz, kad stāvoklis publisko finanšu jomā ir sarežģīts. Piemēram, būtu jāsniedz atbalsts jaunākajai un ļoti dārgajai tehnoloģijai tās turpmākai attīstīšanai cenas pazemināšanas nolūkā, nevis jārada stimuli lietotājiem ieguldīt šajā tehnoloģijā.

6.5.1 ES struktūrfondi varētu sniegt lielāku un efektīvāku ieguldījumu, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs, kur ir liels potenciāls un atbalsts patiešām vajadzīgs. Komisijai būtu jāizpēta pieejamo resursu nepietiekamas izmantošanas iemesli, un, ja nepieciešams, jāpārskata finansēšanas noteikumi. Šķiet, ka bieži ES finansējuma daļa ir pārāk niecīga, lai darbotos kā stimuls.

6.6 Pat ļoti pieticīgi stimuli var izrādīties efektīvi. Iespējams, pietiek ar pozitīvu atsauksmi atzinības vēstules veidā vai labiem rezultātiem vietēja mēroga konkursā. Sabiedrības spiediens, piemēram, no kaimiņu puses, ir devis labus rezultātus. Bieži vien ieteikumam no kāda drauga ir izšķiroša nozīme. Varētu izmantot sociālos plašsaziņas līdzekļus, lai pastiprinātu šāda veida stimulus. Šī tā sauktā “mudināšanas” parādība ir plašāk jāizpēta un jāattīsta.

6.7 Celtniecības nozarē jaunu ēku energoefektivitāti nosaka reglamentējoši noteikumi. Šajā sakarā arī jārisina atšķirīgo stimulu problēma (īpašnieks/īrnieks).

6.7.1 Ja runa ir par veco ēku fondu, bieži tiek apšaubītas energoefektivitātes veicināšanas pasākumos veikto ieguldījumu finansiālās sekas, jo rezultātus vēl aizvien ietekmē uzvedība un ieguldījumu vērtība tirgū nav skaidra. Celtniecības uzņēmumiem būtu jārisina minētā problēma, piemēram, garantējot augstu kvalitāti. Līdztekus izpratnes veidošanas pasākumiem valdībām būtu konsekventi jāturpina īstenot politiku un jāsniedz finansiāli stimuli.

6.7.2 Mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem būtu jābūt iespējai veikt uzlabojumus par brīvu, nevis tie jāfinansē ar aizdevumiem, jo daudzas mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem nelabprāt ņem aizdevumus vai arī nevar atļauties to darīt. Bieži vien izmaksu ziņā izdevīgāk ir uzlabot reizē visas vienas ielas vai vienas apkārtnes mājas.

6.7.3 Ēku energoefektivitātes sertificēšanas sistēma teorētiski ir lietderīgs līdzeklis. Praksē ir radušās daudzas problēmas, sākot ar nekompetentiem revidentiem līdz pat sertifikātu reālas vērtības zudumam tirgū. Pārbaudes ir apliecinājušas, ka dažādi revidenti ļoti atšķirīgi vērtē vienas un tās pašas ēkas energoefektivitāti. Ēku energoefektivitātes direktīvā dalībvalstīm ir dota iespēja izvēlēties, vai aprēķinos pamatoties uz enerģijas pieprasījumu vai patēriņu, tāpat tas ir standartā EN 15217. Vajadzētu ieviest Eiropas mēroga ēku energoefektivitātes sertifikātu, kura aprēķini būtu balstīti uz enerģijas pieprasījumu, kā arī vajadzētu pārskatīt EN 15217. Komisijai būtu nopietni jāpievēršas sertificēšanas prasībām un sistēmai, kā arī jāievieš vismaz kopīgi revīzijas kritēriji. Labs risinājums būtu saskaņota ēku enerģijas patēriņa aprēķināšanas metode, pamatojoties uz paraugēkām dažādās klimatiskajās zonās.

6.7.4 Gan jaunu ēku, gan vecu ēku atjaunošanas gadījumā ir svarīgi nodrošināt prasmīgu plānošanu, projektēšanu un darbaspēku — faktori, kas pašlaik nav pietiekami pieejami. Ir steidzami jāīsteno efektīvi pasākumi, kas ļautu paplašināt visu iesaistīto pušu izglītību un apmācību, sākot ar arhitektiem un rajonu plānotājiem līdz strādniekiem, un mācību programmas jāpielāgo atbilstoši vajadzībām energoefektivitātes jomā.

6.8 Sadzīves tehnikas jomā ekomarķējums ir ļoti svarīgs patērētāja informēšanas līdzeklis. Tas ir devis labus rezultātus un nākotnē varētu būt noderīgs arī tad, ja būtiskākais potenciāls varbūt jau ir izmantots. Tomēr atjauninātā sistēma ir saņēmusi kritisku vērtējumu. Tā nav pietiekami skaidra un var radīt kļūdainu interpretāciju (piemēram, A+ var būt vislabākais energoefektivitātes rādītājs). Patērētāji nav rūpīgi pārbaudījuši arī tās koncepciju. Komisijai būtu jāizpēta situācija un jāveic nepieciešamie pielāgojumi.

6.9 Enerģijas patēriņa viedā/distantā mērīšana tiek plaši izmantota atbilstoši ES prasībām. Tas neapšaubāmi palielina enerģētikas uzņēmumu ražīgumu, bet ieguvums mājsaimniecībām, kuras tieši vai netieši par to maksā, ir neskaidrs. Viens pats skaitītājs vēl neko nenozīmē. Enerģijas patēriņš būtu arī jāatspoguļo vienkāršā un skaidri saprotamā veidā, šim nolūkam ir sniegti vairāki inovatīvi risinājumi un IT nozare izstrādā arī citus risinājumus. Bez tam būtu jāsniedz vienkārši ieteikumi, kā pielāgot individuālo enerģijas patēriņu (piemēram, dot iespēju energoapgādes uzņēmumam konkrētās stundās pārtraukt enerģijas piegādi u.c.). Šobrīd Komisijai būtu jāanalizē viedo skaitītāju izmantošana dalībvalstīs un to ietekme uz mājsaimniecību rīcību, un nepieciešamības gadījumā jāgroza pašreizējie noteikumi vai jāierosina citi pasākumi, vienlaicīgi ievērojot personas datu aizsardzības prasības.

6.10 Rūpniecībā ilgtermiņa brīvprātīgo vienošanos izmantošana ir sniegusi pārliecinoši pozitīvus rezultātus vairākās dalībvalstīs, piemēram, Somijā. Šīs vienošanās parasti ir saistītas ar stimuliem. Somijas pieredze liecina, ka pat ar ļoti pieticīgiem stimuliem motivējošais faktors ir dalībnieku apziņa, ka neveiksmes gadījumā alternatīvs risinājums ir regulējums. Brīvprātīgas vienošanās varētu būt efektīvs līdzeklis arī publiskajā sektorā, kā to liecina nesenie pasākumi Somijā. Nozaru vienošanās ES līmenī ir devušas rezultātus, taču tās ne vienmēr ir attaisnojušas cerības. Nav pamata negatīvi vērtēt pašreizējos valstu ilgtermiņa līgumus, kas darbojas labi.

6.11 Kopumā jāteic, ka enerģijas patērētājiem ir būtiski un pastāvīgi jāmaina sava uzvedība. Visvairāk tas attiecas uz iedzīvotājiem kā patērētājiem, darba ņēmējiem un vēlētājiem. Projektus var sekmīgi īstenot vienīgi tad, ja pilnībā tiek iesaistītas visas ieinteresētās puses, proti, ne tikai iestādes un uzņēmumi, bet arī arodbiedrības un patērētāji.

Briselē, 2011. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) OV L 114, 27.04.2006., 64. lpp. un OV L 52, 21.02.2004., 50. lpp.

(2) OV C 77, 31.03.2009., 54. lpp.

(3) OV C 162, 25.06.2008., 62. lpp.

(4) OV C 120, 20.05.2005., 115. lpp.

(5) http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.events-and-activities-energy-efficiency-changing-behaviour

		ISSN 1977-0952 doi:10.3000/19770952.C_2011.318.lav
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 318

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	54. sējums 2011. gada 29. oktobris

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi
	ATZINUMI
	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja
	473. plenārā sesija 2011. gada 13. un 14. jūlijā
2011/C 318/01	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Eiropas darba tirgus nākotne – meklējot efektīvus risinājumus demogrāfiskās attīstības radītajām problēmām (izpētes atzinums)	1

2011/C 318/02	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Digitālās kompetences, digitālo prasmju un e-iekļaušanas stiprināšana (izpētes atzinums)	9

2011/C 318/03	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Austrumu partnerība un ES politikas Austrumu dimensija, īpaši pievēršoties ES lauksaimniecības politikai, pārtikas nekaitīgumam, netraucētai tirdzniecībai, plašākai sadarbībai un attīstības palīdzībai un stratēģiskai partnerībai (izpētes atzinums)	19

2011/C 318/04	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Finanšu izglītība un atbildīgs finanšu produktu patēriņš (pašiniciatīvas atzinums)	24

2011/C 318/05	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Intelektuālā īpašuma tiesības mūzikas jomā (pašiniciatīvas atzinums)	32

2011/C 318/06	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Patērētājiem paredzēto apgalvojumu par kosmētikas līdzekļiem saskaņošana (pašiniciatīvas atzinums)	40

2011/C 318/07	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu ES pasākumi krīzes pārvarēšanai un rūpniecības pārmaiņas: nepastāvīgākas vai noturīgākas darba vietas? (pašiniciatīvas atzinums)	43

2011/C 318/08	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Krīze, izglītība un darba tirgus (pašiniciatīvas atzinums)	50

2011/C 318/09	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Transporta nozarei sniegto EIB aizdevumu politikas pārskatīšana (pašiniciatīvas atzinums)	56

2011/C 318/10	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Valsts atbalsts kuģubūves nozarei (atzinuma papildinājums)	62

2011/C 318/11	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Pilsoniskās sabiedrības organizāciju sadarbība ar vietējām un reģionālajām iestādēm imigrantu integrācijas jomā (atzinuma papildinājums)	69

	III Sagatavošanā esoši tiesību akti
	EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA
	473. plenārā sesija 2011. gada 13. un 14. jūlijā
2011/C 318/12	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Aktuālo jautājumu risināšana preču tirgu un izejvielu jomā COM(2011) 25 galīgā redakcija	76

2011/C 318/13	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Reģionālās politikas ieguldījums stratēģijā Eiropa 2020 paredzētajā gudrā izaugsmēCOM(2010) 553 galīgā redakcija	82

2011/C 318/14	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Zaļā grāmata Par PVN nākotni. Virzībā uz vienkāršāku, stabilāku un efektīvāku PVN sistēmu COM(2010) 695 galīgā redakcija	87

2011/C 318/15	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai Pārrobežu nodokļu šķēršļu novēršana ES pilsoņiem COM(2010) 769 galīgā redakcija	95

2011/C 318/16	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Zaļā grāmata par e-iepirkumu izmantojuma paplašināšanu ESCOM(2010) 571 galīgā redakcija	99

2011/C 318/17	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Elektronisko rēķinu Eiropai sniegtie ieguvumi COM(2010) 712 galīgā redakcija	105

2011/C 318/18	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Perspektīvā: funkcionālāks pakalpojumu vienotais tirgus – pamatojoties uz rezultātiem, kas gūti Pakalpojumu direktīvā paredzētajā savstarpējās izvērtēšanas procesā COM(2011) 20 galīgā redakcija	109

2011/C 318/19	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Zaļā grāmata par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju Virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu COM(2011) 15 galīgā redakcija	113

2011/C 318/20	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Zaļā grāmata No problēmām uz iespējām: virzība uz vienotu stratēģisko satvaru ES pētniecības un inovāciju finansējumam COM(2011) 48 galīgā redakcija	121

2011/C 318/21	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Padomes Regulai (Euratom), ar ko nosaka noteikumus par uzņēmumu, pētniecības centru un augstskolu dalību Eiropas Atomenerģijas kopienas pamatprogrammas netiešajās darbībās un pētījumu rezultātu izplatīšanuCOM(2011) 0071 galīgā redakcija – 2011/0045 (NLE) –Priekšlikums Padomes lēmumam par Eiropas Atomenerģijas kopienas pamatprogrammu kodolpētniecības un mācību pasākumiem (2012–2013)COM(2011) 0072 galīgā redakcija – 2011/0046 (NLE) –Priekšlikums Padomes lēmumam par īpašo programmu, kas izpildāma ar netiešajām darbībām un ar ko īsteno Eiropas Atomenerģijas kopienas pamatprogrammu kodolpētniecības un mācību pasākumiem (2012–2013)COM(2011) 0073 galīgā redakcija – 2011/0043 (NLE) –Priekšlikums Padomes lēmumam par īpašo programmu, kas izpildāma ar Kopīgā pētniecības centra tiešajām darbībām un ar ko īsteno Eiropas Atomenerģijas kopienas pamatprogrammu kodolpētniecības un mācību pasākumiem (2012–2013)COM(2011) 0074 galīgā redakcija – 2011/0044 (NLE)	127

2011/C 318/22	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa īpašumuCOM(2011) 142 galīgā redakcija – 2011/0062 (COD)	133

2011/C 318/23	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Padomes Regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 521/2008, ar ko izveido kopuzņēmumu Kurināmā elementi un ūdeņradis COM(2011) 224 galīgā redakcija – 2011/0091 (NLE)	139

2011/C 318/24	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Jaunu prasmju un darba vietu programma: Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību COM(2010) 682 galīgā redakcija	142

2011/C 318/25	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu Komitejai Ceļā uz visaptverošu Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku COM(2010) 343	150

2011/C 318/26	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai 2011. gada energoefektivitātes plāns COM(2011) 109 galīgā redakcija	155

2011/C 318/27	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par bīstamo ķīmisko vielu eksportu un importu (pārstrādāta redakcija) COM(2011) 245 galīgā redakcija – 2011/0105 (COD)	163