31.5.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 161/1

A.

tā kā taisnīgā un reālistiskā Eiropas Savienības migrācijas politikā, kas ietver kopējas Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) izveidi, ir jāiekļauj efektīva, stabila un ilgtspējīga pārvietošanas programma, ar ko nodrošina ilgstošu risinājumu bēgļiem, kuri nevar atgriezties savā izcelsmes valstī un kuru aizsardzību vai iztiku nevar nodrošināt sākotnējā patvēruma valstīs;

B.

tā kā pārvietošanu veic ne tikai humānos mērķos attiecībā uz pārvietotajām personām, bet tādējādi arī atbrīvo trešās valstis no sloga, ko rada liela bēgļu skaita uzņemšana, un pārvietošana ir ļoti lietderīgs instruments, lai atbildību sadalītu vienmērīgi;

C.

tā kā pašlaik tikai 10 dalībvalstis ik gadu pārvieto bēgļus, savā starpā minimāli koordinējot pārvietošanas prioritātes, kā rezultātā pārvietošanas kā ES ārējās politikas instrumenta pielietojums nav pietiekami stratēģisks;

D.

tā kā no pārvietošanas programmas stratēģiska pielietojuma tiešu un netiešu labumu varētu gūt ne vien pārvietotie bēgļi, bet arī pārējie bēgļi, kuri paliek sākotnējā patvēruma valstī, attiecīgā uzņēmējvalsts un citas valstis, kā arī šāds stratēģisks pielietojums labvēlīgi ietekmētu visus starptautiskos pasākumus šo bēgļu aizsardzībai;

E.

tā kā pārvietošanas programma var palīdzēt nelegālo imigrāciju padarīt mazāk vilinošu bēgļiem, kuri cenšas iekļūt Eiropas Savienībā;

F.

tā kā vajadzība būt solidāriem ar trešām valstīm, kas patvērumu piešķir lielam skaitam bēgļu, kuriem vajadzīga starptautiskā aizsardzība, ir svarīgs faktors un ietver vajadzību būt solidāriem arī ES teritorijā;

G.

tā kā ES joprojām visai maz ir iesaistījusies globālajā bēgļu pārvietošanā; tā kā šī atturība negatīvi ietekmē ES centienus iespaidot humāno jautājumu risināšanu globālā un starptautiskā mērogā;

H.

tā kā efektīvai solidaritātei jābūt galvenajam dalībvalstu kopējās imigrācijas un bēgļu politikas elementam, kam jānodrošina taisnīga starptautisko saistību ievērošana attiecībā uz bēgļu aizsardzību, kā arī attiecībā uz trešām valstīm, kuras ļoti apgrūtina liela bēgļu skaita uzņemšana;

I.

tā kā Eiropas Parlaments 2009. gada 7. maija rezolūcijā aicināja arī obligāti būt solidāriem, ja bēgļus pārvieto ES teritorijā — cita starpā arī gadījumos, kad vienas dalībvalsts uzņemšanas spējas ir nepietiekamas —, lai veicinātu starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārvietošanu uz citām dalībvalstīm, ar noteikumu, ka attiecīgās personas šādai pārvietošanai piekrīt un ka tiek ievērotas viņu pamattiesības;

J.

tā kā ir jāveicina sadarbība ar trešām valstīm, kuras jau ir īstenojušas vairākas pārvietošanas programmas, lai, apmainoties ar labāko praksi, iegūtu pieredzi bēgļu uzņemšanā un integrācijas pasākumu īstenošanā un uzlabotu pārvietošanas iniciatīvu vispārējo kvalitāti;

K.

tā kā visos ES pārvietošanas programmas posmos ir jāiesaista gan vietējās un starptautiskās, gan arī valsts un nevalstiskās organizācijas, jo īpaši UNHCR, gūstot no šīm struktūrām speciālu informāciju, tehniskās zināšanas, loģistikas plānošanas iemaņas un pieredzi;

L.

tā kā Eiropas pārvietošanas programma nedrīkst sarežģīt pārvietošanas procesu;

M.

tā kā ir sagaidāms, ka Eiropas Patvēruma lietu atbalsta birojs (EPLAB) darbību sāks 2010. gadā; tā kā tas varēs atbalstīt dalībvalstis pārvietošanas iniciatīvu īstenošanā, vienlaikus nodrošinot politikas koordināciju ES teritorijā; tā kā Eiropas Patvēruma lietu atbalsta birojam aktīvi jāpiedalās sarunās starp dalībvalstīm, Komisiju un UNHCR;

N.

tā kā uzmanība ir jāpievērš ne tikai tam, ka bēgļu pārvietošanā jāiesaista vairāk dalībvalstu, bet arī pārvietošanas kvalitātei, ilgtspējībai un efektivitātei, īpašu vērību veltot integrācijas pasākumiem;

O.

tā kā nekavējoties ir jānodrošina bēgļu piekļuve valodas un kultūras apguves kursiem un vajadzības gadījumā arī medicīniskai un psiholoģiskai aprūpei;

P.

tā kā pieaugušo darba iespējas un tūlītēja nepilngadīgo integrācija skolās ir būtisks pasākums, lai efektīva pārvietošanas iniciatīva būtu sekmīga, un līdz ar to pārvietotajām personām jābūt pieejamiem izglītības un profesionālās virzības pakalpojumiem;

Q.

tā kā pastāv dažādas struktūras gan valsts pārvaldē (piemēram, pašvaldības), gan arī pilsoniskajā sabiedrībā, piemēram, NVO, labdarības iestādes, skolas un sociālie dienesti, kurām ir vajadzīgā pieredze un zināšanas, lai veiktu pēcpasākumus;

R.

tā kā sadarbībai ar iepriekš minētajām iestādēm — jo īpaši ar pašvaldībām — ir bijusi liela nozīmē bēgļu uzņemšanā un integrācijā valstīs, kurās ir konsolidēta pārvietošanas prakse;

S.

tā kā prioritātes ir jānosaka pēc iespējas elastīgi, vienmēr paturot prātā, ka atbilstīgi UNHCR norādījumiem par īsteni prioritārām ir jānosaka mazāk aizsargātu personu kategorijas;

T.

tā kā pārvietošana ir jāīsteno kā papildinājums citiem ilgtspējīgiem risinājumiem, ko piedāvā starptautiskās aizsardzības meklētājiem Eiropas Savienībā un kas ir jāņem vērā, un tā kā bēgļu pārvietošanas centieni nedrīkst mazināt pūliņus nodrošināt godīgu un efektīvu piekļuvi patvērumam ES teritorijā;

U.

tā kā liela nozīme ir arī iekšējām pārvietošanas programmām un tās ir jāatbalsta papildus šajā ziņojumā minētajām pārvietošanas darbībām;

V.

tā kā Eiropas Parlaments 2009. gada 7. maija rezolūcijā aicināja arī izveidot shēmu, lai, apspriežoties ar ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos, starptautiskās aizsardzības saņēmējus no dalībvalstīm, kurās ir īpašs un nesamērīgs imigrācijas slogs, pārvietotu uz citām dalībvalstīm, vienlaikus nodrošinot, ka pārvietošana notiek atbilstīgi nediskrecionāriem, pārredzamiem un skaidriem noteikumiem, kas cita starpā jāīsteno pēc Parlamenta lūguma;

W.

tā kā dalībvalstis, kurām nav pieeja informācijai, cilvēkresursiem, ekspertu palīdzībai un pastāvīgai pārvietošanas centienu uzraudzībai un kuras nekad nav piedalījušās pārvietošanas programmās, sastapsies ar lielām grūtībām, tajās iesaistoties, un būs grūti sasniegt izvirzīto mērķi, proti, iesaistīt vairāk dalībvalstu,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu ierosināt izmaiņas Eiropas Bēgļu fonda darbībā, lai ņemtu vērā ES pārvietošanas programmas ietekmi;

2.

atzinīgi vērtē iepriekš minētajā paziņojumā par ES pārvietošanas programmu izvirzītos pamatmērķus un arvien pieaugošo uzmanību, kas pārvietošanai tiek pievērsta kopējā ES patvēruma politikā;

3.

aicina veikt pasākumus, lai informētu dalībvalstis un vietējās varas iestādes par bēgļu pārvietošanas priekšrocībām;

4.

tomēr atgādina, ka budžeta pozīcijā paredzētie līdzekļi un finansiālais atbalsts ir nepietiekams, lai izveidotu īstenu, ES mēroga pārvietošanas programmu;

5.

mudina dalībvalstis veicināt privātā finansējuma mehānismu izveidi un aptverošākas publiskā–privātā sektora iniciatīvas, lai atbalstītu Eiropas pārvietošanas programmu;

6.

aicina izstrādāt vērienīgāku programmu, ar ko nodrošina pārvietošanas kvalitāti un efektivitāti, ietverot īpašas pamatnostādnes par jaunu modeli prioritāšu noteikšanai, stimulus, kas bēgļu pārvietošanā iesaistītu vairāk dalībvalstu, pārvietošanas atbilstību citām ES patvēruma politikas jomām, uzņemšanas nosacījumu standartus un pēcpasākumus, kas jāveic saistībā ar katru pārvietošanas iniciatīvu;

7.

uzskata, ka jaunajā finanšu plānā (2013.–2017. gadam) jāparedz īpašs finansējums pārvietošanai. Šādu finansējumu varētu nodrošināt īpašs pārvietošanas fonds, no kura finansiāli jāatbalsta vērienīgākas pārvietošanas programmas īstenošana;

8.

atzinīgi vērtē jaunā Ārkārtas tranzīta centra (ĀTC) atvēršanu Rumānijā, kas piedāvā pagaidu mājvietu bēgļiem, kuri steidzami jāpārvieto, un/vai bēgļiem, kuri nevar palikt sākotnējā patvēruma valstīs; aicina Komisiju izmantot šo iespēju un veicināt pārvietošanu arī ar Ārkārtas tranzīta centra atbalstu;

9.

atzinīgi vērtē vairāku dalībvalstu īstenotās ad hoc iniciatīvas, izmitinot bēgļus, kuri steidzami jāpārvieto, vienlaikus atzīstot, ka šādām iniciatīvām jābūt strukturētākām;

10.

uzsver, ka efektīvai ES pārvietošanas programmai jānodrošina aizsardzība un ilgtspējīgi risinājumi gan ilgtermiņa un ieilgušās bēgļu situācijās, gan arī ārkārtas un neparedzētās situācijās, kad jārīkojas strauji un atbilstīgi, un ka ikgadējās prioritātes ir jānosaka tā, lai nekavējoties reaģētu pēkšņas humānās krīzes gadījumā, kas gada laikā var rasties jebkurā brīdī;

11.

uzsver, ka papildus informācijai, ko var saņemt no UNHCR, NVO un citām organizācijām, ir svarīgi veikt situācijas izpēti uz vietas, lai sagatavotos bēgļu pārvietošanai, novērtētu bēgļu vajadzības un varētu atbilstīgi plānot turpmākos pārvietošanas posmus;

12.

mudina veidot privātās–publiskās partnerības, iesaistot NVO un citus sociālos partnerus, tādus kā reliģiskās un etniskās organizācijas, un piedalīties pārvietošanā un veicināt brīvprātīgo darbu šajā jomā;

13.

uzskata, ka pašvaldībām, kas ir jau iesaistītas vai pašlaik iesaistās pārvietošanā, ir jāveido partnerības un mērķsadarbības projekti ar citām savas valsts un citu ES dalībvalstu pašvaldībām, lai apmainītos ar pieredzi šajā jomā un stiprinātu sadarbību visā ES;

14.

uzsver, ka ir jāizveido strukturēta sadarbības sistēma, īstenojot tādus pasākumus, kas palīdzētu apkopot zināšanas un nodrošināt informācijas vākšanu un apmaiņu; turklāt uzsver, ka efektīvai ES pārvietošanas programmai ir jānodrošina dalībvalstu (gan to, kuras jau piedalās programmā, gan to, kuras vēlas tajā piedalīties) piekļuve cilvēkresursiem, ekspertu atbalstam un publiskai informācijai, kas varētu būt noderīga ikvienā pārvietošanas iniciatīvas posmā; atzīst, ka visas pārvietošanā iesaistītās personas un jo īpaši pārvietotie bēgļi, ir vērtīgs informācijas avots, lai izvērtētu pārvietošanas iniciatīvas;

15.

aicina dalībvalstis izvērtēt un apmainīties ar labāko praksi nolūkā sekmēt efektivitāti, un šāda apmaiņa var ietvert kopīgu programmu popularizēšanu, salīdzinošo novērtēšanu, kopīgu misiju izveidi, vienotu infrastruktūru (tādu kā tranzīta centri) izmantošanu un komandējumus uz dalībvalstīm, lai novērtētu pašreiz īstenoto pārvietošanu;

16.

aicina pienācīgi ņemt vērā pēcpasākumu nozīmi uzņemšanas un integrācijas kvalitātes nodrošināšanā uzņēmējdalībvalstīs; uzskata, ka sekmīga pārvietošana nozīmē ne tikai bēgļu fizisku pārvietošanu no trešās valsts uz dalībvalsti, bet arī tādu pasākumu īstenošanu, kas nodrošina bēgļu integrāciju uzņēmējvalstī;

17.

aicina īpašu uzmanību pievērst cilvēkresursiem, kas iesaistīti pašreizējā vai turpmākā ES pārvietošanas programmā, lai nodrošinātu, ka pielietotā procedūra ietver labu praksi attiecībā uz bēgļu adaptāciju un integrāciju uzņēmējvalsts sabiedrībā, jo pieredze liecina, ka pārvietošanas pasākumi ir jāveic, nodrošinot uzraudzību kvalificētu amatpersonu un ekspertu vadībā;

18.

atzīst, ka Eiropas Savienībā nav pietiekami strukturēta sadarbība pārvietošanas pasākumu jomā, kas prasa vērienīgu materiāli tehnisko sagatavošanu, piemēram, atlases un ievirzes misijas, medicīniskās un drošības pārbaudes, ceļošanas un vīzu jautājumu kārtošanu, uzņemšanas un integrācijas programmas, kā tas norādīts paziņojumā COM(2009)0447;

19.

turklāt piekrīt viedoklim, ka sadarbības un koordinācijas mehānismu trūkums starp dalībvalstīm palielina pārvietošanas darbību izmaksas, padara tās mazāk pievilcīgas un samazina to stratēģisko ietekmi;

20.

tādēļ iesaka izveidot īpašu struktūru ar atbilstīgi kvalificētiem darbiniekiem, lai veiktu nepieciešamo koordināciju starp visām dalībvalstīs īstenotajām pārvietošanas darbībām;

21.

uzskata, ka vispiemērotākais šādas pārvietošanas struktūras institucionālais pamats būtu darbība EPLAB sistēmā, kur tā varētu sadarboties ES patvēruma un migrācijas politikas jomās;

22.

uzskata, ka šāda struktūra varētu izveidot ciešas attiecības ar UNHCR un vietējām NVO, lai iegūtu būtisku informāciju, ko nosūtīt dalībvalstīm un ES iestādēm, piemēram, par neatliekamiem uzdevumiem, integrācijas metodēm utt.;

23.

turklāt uzskata, ka pārvietošanas struktūra varētu būtiski ietekmēt pārvietošanas programmas efektivitātes un kvalitātes uzraudzību un novērtēšanu ES mērogā, izstrādājot gada ziņojumus par visām darbībām, kuru pamatā ir dalībvalstu pārvietošanas iniciatīvās iesaistīto organizāciju/varas iestāžu apkopotā informācija;

24.

vēlas uzsvērt, ka pārvietošanas struktūrai jāpārzina NVO, labdarības iestādes un citas organizācijas, kuras spēj sadarboties ar valsts varas iestādēm bēgļu pārvietošanā; turklāt norāda, ka iepriekš minētajai struktūrai ir regulāri jāpublicē dokumenti, norādot standartus un kritērijus, kas šīm iestādēm ir jāievēro, lai tās būtu tiesīgas piedalīties ES pārvietošanas shēmās;

25.

uzsver, ka EPLAB var sniegt vērtīgu ieguldījumu, lai nodrošinātu atbilstību un papildināmību starp ES pārvietošanas programmu un citām ES patvēruma politikas jomām;

26.

atzīst, ka, īstenojot atbilstīgu pārvietošanas programmu, regulāri ir jāatjaunina informācija par bēgļu valstisko piederību un kategorijām, kurām jāpiešķir prioritāte pārvietošanas procesā, īpaši ņemot vērā ģeogrāfiskos ārkārtas gadījumus un īpaši neaizsargātas personas, kurām aizsardzība vajadzīga visvairāk;

27.

uzskata, ka ES ikgadējās prioritātes, kā jau ierosināts, ir jānosaka Komisijai, un ka UNHCR un Eiropas Parlamentam aktīvi un efektīvi ir jāiesaistās visos pārvietošanas kandidatūru apzināšanas un izvērtēšanas posmos;

28.

ierosina, ka Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas (LIBE), Ārlietu komitejas (AFET) un Attīstības komitejas (DEVE) locekļu delegācijai jāpiedalās ikgadējā pārvietošanas ekspertu grupas sanāksmē;

29.

uzskata, ka ES pārvietošanas programmā ir jāparedz īpašas procedūras, lai Eiropas Parlamentu iesaistītu ES ikgadējo prioritāšu izstrādē;

30.

mudina EPLAB pildīt nozīmīgu funkciju, nosakot pārvietošanas darba kārtību Eiropas Savienībā;

31.

atbalsta principu, ka saskaņā ar vajadzību nodrošināt ES ikgadējo prioritāšu pielāgojamību, ir jānosaka tās kategorijas, kuras katru gadu saglabājas nemainīgas, lai dalībvalstis gada laikā jebkurā brīdī varētu pārvietot īpaši neaizsargātas personas;

32.

ierosina atsevišķām dalībvalstīm nodrošināt iespēju izstrādāt ārkārtas procedūras neparedzētām humānās krīzes situācijām, piemēram, gadījumos, kad pret bēgļiem ir vērsts bruņots uzbrukums vai kad stihiskas nelaimes vai dabas katastrofas būtiski skar bēgļu nometnes; uzskata, ka šādas procedūras nodrošinātu iespēju pārvietošanu veikt īsā periodā un ka administratīvos pasākumus varētu veikt īsākā termiņā vai, atsevišķos gadījumos, pēc bēgļu pārvietošanas; iesaka izvērtēt iespēju noteikt šādu kārtību par vienu no ES pārvietošanas programmas mērķiem;

33.

pauž nožēlu, ka pašlaik tikai 10 dalībvalstis īsteno pārvietošanas programmas, kas ieviestas, nenodrošinot savstarpēju koordināciju;

34.

atzīst, ka dalībvalstu līdzdalība joprojām ir brīvprātīga, ņemot vērā atšķirīgos uzņemšanas nosacījumus, sadarbības partnerus un juridiskos kritērijus, ko izmanto, pieņemot lēmumu par pārvietojamajām personām;

35.

atzīst, ka atsevišķām dalībvalstīm, jo īpaši Dienvideiropā, ir jārisina specifiskas problēmas, ko rada to atrašanās pie Savienības ārējās robežas;

36.

tomēr aicina ieviest lielākus stimulus, kas mudinātu dalībvalstis iesaistīties ES pārvietošanas programmā; atzīst — lai gan lielāks finansiālais atbalsts ir nozīmīgs, pienācīgi jānovērtē arī ieguldījums, ko šajā ziņā var sniegt EPLAB, lai palīdzētu izlīdzināt situāciju, paaugstinot bēgļiem pieejamo pakalpojumu kvalitāti dalībvalstīs un sniedzot atbalstu, lai ieviestu visefektīvāko praksi bēgļu uzņemšanas un integrācijas jomā;

37.

ierosina sniegt lielāku finansiālo palīdzību dalībvalstīm, kuras vēlas iesaistīties ES pārvietošanas programmā, lai tām palīdzētu izveidot ilgtspējīgu pārvietošanas programmu un mazinātu sākotnējās grūtības, ko rada šādas iniciatīvas izstrāde; ierosina — lai izvairītos no pārmērīga sloga radīšanas Eiropas Bēgļu fondam, finansiālās palīdzības apmērs pēc pirmajiem līdzdalības gadiem programmā ir jāsamēro ar citām dalībvalstīm;

38.

uzskata, ka nebūs iespējams palielināt pārvietoto bēgļu skaitu Eiropas Savienībā, ja netiks izveidota administratīvā un ekspertu sistēma, kas būtu programmas pamats, un netiks izveidotas pastāvīgas struktūras, lai sagatavotos pārvietošanai un pārraudzītu integrācijas procesu;

39.

uzskata, ka efektīvā ES pārvietošanas programmā ir jāiekļauj noteikumi par pēcpasākumiem, uzsverot, ka visās dalībvalstīs ir jānodrošina pārvietošanas kvalitāte un augsti standarti visos posmos, sākot no bēgļa statusa piešķiršanas līdz pat bēgļu uzņemšanai un integrācijai;

40.

aicina pārvietošanas programmā iesaistītās dalībvalstis izvērtēt pārvietošanas procedūras gaitā veiktos pasākumus, lai nodrošinātu un uzlabotu bēgļu integrāciju. Dalībvalstīm regulāri jāuzrauga arī bēgļu integrācija;

41.

uzskata, ka valsts varas iestādēm ir jāveicina pēc iespējas efektīvāka sadarbība ar nevalstiskajām struktūrām (piemēram, starptautiskām un vietējām NVO) un jāizmanto to zināšanas un klātbūtne, īstenojot labākās un efektīvākās iniciatīvas bēgļu pārvietošanas jomā; pilsoniskās sabiedrības līdzdalība Eiropas pārvietošanas programmā palīdzēs īstenot dalībvalstu un vietējo varas iestāžu atbalsta un uzņemšanas iniciatīvas;

42.

atbalsta viedokli, ka visām iesaistītajām struktūrām ir jāpastiprina centieni, lai bēgļiem un jo īpaši vismazāk aizsargātajām personām nodrošinātu pieeju pienācīgiem mājokļiem, veselības aprūpei, izglītībai, valodas apguves kursiem un psiholoģiskajai palīdzībai, kā arī darba tirgum, kā rezultātā tiks nodrošināta sekmīga integrācija;

43.

aicina EPLAB, jo īpaši ar ierosinātās pārvietošanas struktūras starpniecību, ciešā sadarbībā ar UNHCR, NVO un vietējām varas iestādēm noteikt skaidrus pārvietošanas kvalitātes kritērijus un uzraudzīt bēgļu pārvietošanu, lai veicinātu pārvietošanas darbību novērtēšanu un turpmāku kvalitātes uzlabošanu dalībvalstīs;

44.

vēlreiz uzsver to EPLAB nozīmi, kāda tam ir kā struktūrai, kas varētu palielināt izpratni par atsevišķiem pārvietošanas iniciatīvu trūkumiem, palīdzot dalībvalstīm rast īpašus risinājumus, un mudināt ieviest labāko praksi, ja tādu iesaka pastāvīgā pārvietošanas struktūra;

45.

aicina Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju un Ārlietu komiteju organizēt kopīgas ikgadējās debates, lai veicinātu programmas izstrādi;

46.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

31.5.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 161/8

A.

tā kā bez kvalitatīvas izglītības un apmācības nav iedomājama indivīda personības pilnveide, vienlīdzība, sociālās atstumtības izskaušana, aktīva pilsoniskā nostāja un sociālā kohēzija;

B.

tā kā, lai iegūtu labākus rezultātus un prasmes, vispirms jāuzlabo visu skolēnu un studentu izglītības un apmācības kvalitāte, izstrādājot jaunus un precīzākus politikas virzienus, lai piedāvātu vairāk izglītības iespēju;

C.

tā kā, neskatoties uz dažiem uzlabojumiem izglītībā un apmācībā Eiropas Savienībā, lielākā daļa ES 2010. gadam noteikto kritēriju netiks sasniegti; tā kā jo īpaši iedzīvotāju prasmju līmenis vēl aizvien ir pārāk zems un tā kā trešdaļai Eiropas iedzīvotāju ir ļoti zems iegūtās izglītības līmenis;

D.

tā kā desmit gadus pēc Boloņas procesa sākšanas dalībvalstu starpā vēl nav panākta vēlamā konverģence augstākās izglītības jomā;

E.

tā kā izglītības un apmācības politikai būtu jādod iespēja visiem pilsoņiem neatkarīgi no viņu vecuma, dzimuma, veselības, fiziskā, garīgā, psihiskā stāvokļa un valodas, etniskās piederības, tautības, reliģiskās piederības un sociālekonomiskā stāvokļa iegūt, papildināt un attīstīt savas iemaņas un prasmes visas dzīves garumā;

F.

tā kā izglītība un apmācība ir “Atjauninātas sociālās programmas – iespējas, pieejamība un solidaritāte” veiksmīgas īstenošanas galvenais priekšnoteikums; tā kā šīs programmas īstenošana palīdzētu radīt vairāk un labākas darba vietas un lielākam skaitam Eiropas iedzīvotāju sniegtu iespēju īstenot savus mērķus;

G.

tā kā ir vajadzīga nepārtraukta rīcība, lai nodrošinātu, ka sievietēm ir vienlīdzīga piekļuve visu līmeņu izglītībai un ka izglītības izvēli nenosaka ar dzimumu saistīti aizspriedumi;

H.

tā kā pamatprasmju pilnīgai īstenošanai nepieciešama turpmāka politiska rīcība Eiropas un dalībvalstu līmenī;

I.

tā kā Eiropas izglītības un apmācības jomā galvenais uzdevums ir izglītības sistēmas reforma, izveidojot uz zināšanām orientētu vienotu izglītības sistēmu, kas palīdz jauniešiem kļūt par laimīgiem, aktīviem un darba tirgī iekļauties gataviem pasaules pilsoņiem;

J.

tā kā mūžizglītības stratēģiju īstenošana un tālāka izstrāde vēl aizvien ir ļoti svarīgs uzdevums daudzām dalībvalstīm; tā kā lielāka uzmanība būtu jāpievērš visam cilvēka mūžam, nevis atsevišķām nozarēm vai grupām;

K.

tā kā ieguvumi no ieguldījuma izglītībā ir redzami tikai ilgtermiņā un ir svarīgi panākt, lai politikas darba kārtībā tie netiktu atstāti novārtā; tā kā mums būtu jāaicina izstrādāt ES norādījumus par izglītības un apmācību sistēmu kvalitāti un šajā jomā nevajadzētu būt budžeta ierobežojumiem vai vismaz vajadzētu panākt, ka finansējums palielinās, nevis samazinās; tā kā šā iemesla dēļ Eiropai jāievieš no izglītības un apmācības gada programmām neatkarīgi budžeta mehānismi;

L.

tā kā ieguldījumi visu iedzīvotāju izglītībā, apmācībā un pārkvalifikācijā, zināšanu un prasmju papildināšanā un pielāgošanā ir būtisks priekšnoteikums krīzes pārvarēšanai un ar ekonomikas konkurētspējas pasaulē saglabāšanu, nodarbinātību, mobilitāti un sociālo integrāciju saistīto uzdevumu izpildei;

M.

tā kā vairāk nekā 80 % pamatskolas skolotāju un 97 % sākumskolas skolotāju Eiropas Savienībā ir sievietes, kamēr vidusskolās sievietes veido tikai 60 % no skolotāju kopējā skaita, bet augstskolu pasniedzēju vidū sieviešu ir mazāk par 40 %;

N.

tā kā problēmas, ar kurām saskaras pedagogi, palielinās, izglītības sistēmām kļūstot sarežģītākām un neviendabīgākām, un tās ir saistītas ar pārmaiņām informācijas un sakaru tehnoloģijās (IST), ekonomikas krīzes radītajiem finansiālajiem ierobežojumiem, pārmaiņām sociālajā struktūrā un ģimenēs un multikulturālismu;

O.

tā kā, lai atrisinātu šīs nopietnās problēmas, būs svarīgi īstenot atjauninātās stratēģiskās pamatnostādnes “Eiropas sadarbība izglītības un apmācības jomā pēc 2010. gada”;

P.

tā kā digitālajām prasmēm būs aizvien lielāka nozīme uz zināšanām balstītas ES ekonomikas un darba tirgus attīstībā; tā kā šīs prasmes piedāvā ekonomikas atveseļošanas un uzņēmējdarbības veicināšanas iespējas un paplašina nodarbinātības perspektīvas;

Q.

tā kā sports ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem, lai cīnītos pret atkarību vicinošu vielu lietošanu (smēķēšanu, alkoholismu un narkotiku lietošanu) un šajā ziņā skolēni un augstskolu studenti ir viena no visvairāk apdraudētajām riska grupām; tā kā skolēnu un studentu piedalīšanās sporta nodarbībās galvenokārt ir atkarīga no piemērotas infrastruktūras pieejamības,

1.

atzinīgi vērtē iepriekš minēto Komisijas paziņojumu “Pamatprasmes mainīgai pasaulei”;

2.

norāda, ka, neskatoties uz pēdējo gadu sasniegumiem, daudzi Eiropas pilsoņi joprojām nav pietiekami izglītoti; norāda, ka viens no septiņiem jauniešiem (vecumā no 18–24 gadiem) priekšlaicīgi pārtrauc mācības (6 miljonu skolēnu atbirums 27 ES valstīs), ka vienam no četriem 15 gadus veciem jauniešiem ir slikta lasītprasme un ka apmēram 77 miljoniem cilvēku (gandrīz vienai trešajai daļai no Eiropas iedzīvotājiem vecumā no 25–64 gadiem) nav oficiālas izglītības vai tā ir zema, tikai vienai ceturtajai daļai ir augsta līmeņa kvalifikācija un ka pārāk daudziem Eiropas iedzīvotājiem ir nepietiekamas IST prasmes; uzsver, ka pārāk zems prasmju līmenis ir pastāvīga problēma visā ES, un pauž bažas par to, ka palielinās tādu jauniešu skaits, kuriem 15 gadu vecumā ir slikta lasītprasme (21.3 % 2000. gadā, 24.1 % 2006. gadā);

3.

lūdz Komisiju turpināt diskusiju par ziņojumu “Jaunas iemaņas jaunām darba vietām”; norāda, ka līdz 2020. gadam par 16 miljoniem palielināsies tādu darba vietu skaits, kurās būs nepieciešami augsti kvalificēti darbinieki, un vēl četriem miljoniem darba vietu būs nepieciešami vidējas kvalifikācijas darbinieki, tajā pašā laikā par 12 miljoniem samazināsies to darba vietu skaits, kurās būs vajadzīgi zemas kvalifikācijas darbinieki; norāda, ka 2015. gadā lielākajā daļā darba vietu visās nozarēs būs nepieciešamas IST prasmes; aicina iekļaut šajā diskusijā visas ieinteresētās puses, tostarp pedagogus, studentus un skolēnus, kompetentās profesionālās organizācijas, attiecīgās NVO un arodbiedrības, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, īpaši no vecāku un studentu asociācijām, un uzņēmējdarbības pārstāvjus;

4.

uzskata, ka ir būtiski ieviest politikas jomas, kuru mērķis ir uzlabot visu skolēnu un studentu izglītības un apmācības kvalitāti, un uzsver, ka, lai Eiropas izglītības sistēmas spētu risināt ar globālo konkurētspēju saistītos uzdevumus, ir jāpaplašina pieejamās izglītības iespējas, paaugstinot izglītības līmeni un paplašinot piedāvājumu, lai apmierinātu profesionālo nozaru un darba tirgus pieaugošās prasības;

5.

uzskata, ka valodu apguve būtiski atvieglotu jauniešu piekļuvi darba tirgum, veicinātu mobilitāti un piedāvātu vienlīdzīgas iespējas;

6.

aicina dalībvalstis turpināt Eiropas kvalifikācijas sistēmas ieviešanu;

7.

mudina pievērst uzmanību ne tikai tā sauktajām “zaļajām darba vietām”, bet arī “baltajām darba vietām”; norāda, ka līdz 2030. gadam to cilvēku īpatsvars, kas būs vecāki par 65 gadiem attiecībā pret 15–64 gadus vecajiem, palielināsies no 26 % 2008. gadā līdz 38 % 2030. gadā; norāda, ka tāpēc pieaugs nepieciešamība pēc kopējiem politikas virzieniem aktīvas novecošanas jomā, īpašu uzmanību veltot lasītprasmes un rakstītprasmes veicināšanai un IST prasmju atsvaidzināšanai un papildināšanai, lai pārvarētu digitālo plaisu, kas aizvien vairāk palielina gados vecāku cilvēku sociālo atstumtību;

8.

norāda, ka Komisijas paziņojumā par ES 2020 stratēģiju ir uzsvērts, ka “sieviešu nodarbinātības līmenis ir īpaši zems” (pretstatā 76 % vīriešu, strādājošo sieviešu skaits ir tikai 63 %); norāda arī uz to, ka “būs vajadzīgi politikas virzieni dzimumu līdztiesības veicināšanai, lai palielinātu strādājošo iesaistīšanos”; norāda, ka līdz ar to izglītības un apmācības politikai jābūt orientētai uz šīs plaisas pārvarēšanu darba tirgū, tā sekmējot ilgtspējīgas izaugsmes un sociālās kohēzijas sasniegšanu; uzsver, ka jau iespējami agrākā vecumā ir svarīga no dzimuma neatkarīga izglītība;

9.

aicina īpašu uzmanību veltīt cilvēku ar īpašām vajadzībām integrācijas veicināšanai izglītībā un apmācībā neatkarīgi no viņu vecuma, sevišķu uzmanību veltot bērnu ar īpašām vajadzībām patiesai integrācijai izglītības iestādēs jau agrīnā vecumā; uzsver, ka ir vajadzīgas pienācīgas investīcijas un ilgtermiņa stratēģija, lai pārvarētu šķēršļus šajā jomā;

10.

uzskata, ka visa veida izglītībai būtu jāveicina demokrātijas prasmju apgūšana, atbalstot studentu padomes un ļaujot studentiem uzņemties līdzatbildību par savu izglītību, kā to paredz Studentu tiesību harta; tāpēc aicina Eiropas sabiedrībā rīkot diskusijas par izglītības lomu un funkcijām un ierosina, ka Eiropas Pilsoņu forums varētu būt piemērota vieta šādām diskusijām;

11.

aicina Eiropas Komisiju, dalībvalstis un darba devējus, cieši sadarbojoties ar izglītības un apmācības pakalpojumu sniedzējiem, palīdzēt uzlabot prasmes tiem cilvēkiem, kuri sociālā stāvokļa dēļ atrodas neizdevīgākā situācijā;

12.

atzīst, ka globalizācija ir pamatīgi mainījusi Eiropas sabiedrības uzbūvi, un iesaka visu veidu izglītības procesā iekļaut globālās attīstības tendences, lai iedzīvotāji būtu gatavi sastapties ne vien ar mainīgās pasaules draudiem, bet izmantot arī tās piedāvātās iespējas;

13.

uzskata, ka visos izglītības un apmācības līmeņos ir būtiski svarīgi nodrošināt digitālo tehnoloģiju un plašsaziņas līdzekļu lietošanas prasmes, sniegt ieskatu jaunajās tehnoloģijās un iemācīt ikvienam, izmantojot mūsdienu saziņas un plašsaziņas līdzekļus, likt lietā savu pieredzi un vērtēt informāciju kritiski; uzsver, ka nekavējoties jāuzlabo visu Eiropas iedzīvotāju e-prasmes; norāda, ka gan ES, gan dalībvalstu līmenī ir vajadzīga ar IST saistīta apmācība un izglītība, jo darba tirgū šīs prasmes ir aizvien svarīgākas;

14.

uzsver, ka ir svarīgi pietiekami un kvalitatīvi atbalstīt pedagogu prasmju attīstību un ieviest jaunus mācību procesa organizācijas veidus pievilcīgā skolu vidē;

15.

uzsver mākslas, kultūras un sporta nozīmi izglītībā un apmācībā un nepieciešamību pievērst īpašu uzmanību šo priekšmetu apguvei pirmskolā, pamatskolā, vidusskolā un mūžizglītībā; uzskata, ka tāpat kā arodprasmju un tehnisko iemaņu attīstīšana, arī kultūras un sociālā izglītība ir neatņemama izglītības un apmācības politikas daļa, jo tās palīdz attīstīt neakadēmiskas prasmes, sekmējot indivīda pilnveidošanos un pamatprasmju iegūšanu;

16.

aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamu finansējumu ieguldījumiem mācību iestāžu sporta aprīkojuma iegādē un paplašināt publiskās un privātās sfēras sadarbību šajā jomā;

17.

aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamus ieguldījumus izglītībā, lai nodrošinātu visu kategoriju darbinieku iekļaušanos darba tirgū;

18.

uzsver, ka vēstures un valodas apguvei ir svarīga loma Eiropas sociālās un kultūras integrācijas veicināšanā;

19.

vērš uzmanību uz augstas kvalitātes pirmsskolas izglītības nozīmi tādu pamatprasmju kā bērna spēja sazināties gan savā dzimtajā valodā, gan attiecīgās mītnes valsts valodā apguvē agrīnā vecumā un īpaši, lai atbalstītu bērnus no nelabvēlīgas vides un ar īpašām (mācību) vajadzībām, palīdzot izskaust nabadzību un sociālo atstumtību;

20.

norāda, ka jau no pirmskolas vecuma ir svarīgi attīstīt lasīšanas kultūru un ka jau pirmskolas vecumā ir jābūt pieejamai lasāmvielai;

21.

norāda, ka ir svarīgi nodrošināt izglītību dzimtajā valodā, turklāt tas attiecas arī uz tradicionālajām mazākumtautībām;

22.

uzsver, ka daudzvalodībai ir būtiska loma mobilitātes veicināšanā, tādēļ aicina dalībvalstis ieviest otras valodas mācīšanu jau agrīnā dzīves posmā;

23.

uzsver, ka ir būtiski svarīgi īstenot imigrantu bērnu izglītošanas atbalsta pasākumus, lai veicinātu viņu integrāciju mītnes valsts izglītības un sociālajā vidē;

24.

uzsver, ka ir jāveicina un jāatbalsta tādas darbības, kas veicina bērnu radošumu agrīnā dzīves posmā, tādā veidā liekot stingrāku pamatu inovāciju kultūrai Eiropā;

25.

norāda uz Barselonas mērķiem, kuru mērķis ir panākt, ka līdz 2010. gadam bērnu aprūpe būtu nodrošināta vismaz 90 % bērnu vecumā no trim gadiem līdz obligātajam skolas uzsākšanas vecumam un vismaz 33 % bērnu, kas jaunāki par trim gadiem, kā arī padarīt bērnu aprūpi pieejamu iespējami lielākam iedzīvotāju skaitam;

26.

uzsver, ka jāturpina attīstīt un nostiprināt valodu apguvi pamatskolā un vidusskolā, iekļaujot šajā procesā arī imigrantu bērnus, un ka tradicionālo mazākumtautību bērniem ir svarīgi nodrošināt izglītību viņu dzimtajā valodā;

27.

atbalsta tādu pieeju izglītībai, kas paredz biežākas apspriedes un skolēnu plašāku līdzdalību izglītības procesa pārvaldībā, skolēnu vecāku aktīvu sadarbību ar izglītības darbiniekiem un uz uzticību balstītu skolēnu un skolotāju savstarpējo attiecību izveidošanu, kas stimulētu iniciatīvas un veicinātu aktīvai pilsoniskai nostājai vajadzīgo sociālo un pilsonisko prasmju apguvi;

28.

uzsver, ka ir svarīgi iekļaut mācību programmās jaunās tehnoloģijas, jo tās ir svarīgs mācību līdzeklis mūsdienīgā izglītības sistēmā; atbalsta domu, ka pareizas audzināšanas gadījumā bērni jau agrīnā vecumā iegūst prasmes, kas ļauj viņiem atbildīgi un kritiski vērtēt plašsaziņas līdzekļu, īpaši interneta, saturu, un uzskata, ka ir būtiski svarīgu informēt bērnus par jautājumiem, kas saistīti ar privātuma aizsardzību, personas datiem un intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu;

29.

uzskata, ka veiktie uzlabojumi, pielāgojot skolas mācību programmas pamatprasmēm, ir pozitīvs solis, bet ir jāveltī vairāk pūliņu tam, lai tiem, kurus apdraud nesekmības risks un sociālā atstumtība, palīdzētu apgūt pamatprasmes, jo īpaši atzīstot un sertificējot neformālās izglītības un ikdienas mācīšanās procesā iegūtās prasmes;

30.

aicina rīkoties, lai skolās veicinātu fiziskās un sporta nodarbības un organizētu un atbalstītu piedalīšanos skolu sporta sacensībās, tādējādi uzlabojot skolēnu veselību, veicinot integrāciju un palīdzot ieaudzināt pozitīvas uzvedības iemaņu attīstībai nepieciešamās vērtības;

31.

atbalsta imigrantu ģimeņu bērnu izglītošanu un apmācību, uzsverot, ka tai ir būtiska nozīme imigrantu veiksmīgai integrācijai Eiropas sabiedrībā;

32.

aicina izveidot vispusīgu stratēģiju svarīgāko zināšanu apguvei, kurā ietverta gan skolu mācību programmu reforma, gan atbalsta pastāvīgai pedagogu apmācībai un profesionālajai pilnveidei, tādējādi izveidot labi apmācītu izglītības darbinieku loku; uzskata, ka jānodrošina stimuls pedagogiem, lai viņi varētu uzlabot savas mācīšanas metodes un orientēties uz profesionālo pilnveidi;

33.

aicina dalībvalstis ieviest skolās jaunas vispārējo mācību priekšmetu kombinācijas un materiālus, lai palīdzētu jauniešiem ar visbiežāk sastopamo mācīšanās traucējumu — disleksiju — sekmīgi pabeigt mācības, neraugoties uz savu mācīšanās traucējumu;

34.

uzsver, ka ir svarīgi palielināt integrētas izglītības nozīmi sociālo aizspriedumu un diskriminācijas novēršanā, tādējādi veicinot Eiropas sociālo solidaritāti;

35.

aicina uzlabot mobilitāti starp augstākajām izglītības iestādēm, uzņēmumiem un profesionālo izglītību un apmācību (piemēram, studenti, pedagogi, darbinieki, lektori), lai veicinātu uz studentiem orientētu apmācību un tādu darba tirgū aizvien pieprasītāku prasmju apguvi kā uzņēmējdarbība, dažādu kultūru savstarpējā sapratne, kritisks domāšanas veids un radošums; uzskata — lai uzlabotu visu studentu mobilitātes pieredzes kvalitāti, nekavējoties jālikvidē šķēršļi, kas traucē ES īstenot šo mērķi, īpašu uzmanību veltot ar finansēšanu un savstarpējo atzīšanu saistītajiem šķēršļiem; atbalsta augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanu — līdzekli, ar kuru veicināt mobilitāti akadēmiskiem un pētniecības mērķiem un kas ir priekšnoteikums, lai visiem ES iedzīvotājiem būtu vienlīdzīgas iespējas darba tirgū;

36.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt stabilas pamatzināšanas visiem jauniešiem, tādējādi veicinot mobilitāti visas dzīves laikā un spēju pielāgoties darba tirgus attīstības tendencēm un jaunām ekonomikas un sociālajām prasībām;

37.

aicina atbalstīt pētniecības programmas, lai nostiprinātu “zināšanu trijstūri”, kas ir būtiski svarīgs, lai veicinātu izaugsmi un nodarbinātību Eiropas Savienībā;

38.

aicina dalībvalstis modernizēt augstākās izglītības programmas, jo īpaši pielāgojot tās darba tirgus vajadzībām;

39.

aicina augstākās izglītības iestādes modernizēt savas mācību programmas un paātrināt Boloņas procesa principu īstenošanu;

40.

uzskata, ka augstākās izglītības iestādēm ir jākļūst atvērtākām un gatavākām visiem apmācāmajiem, īpaši netradicionāliem apmācāmajiem, studentiem ar īpašām vajadzībām un sliktākā situācijā esošām iedzīvotāju grupām, uzskata arī, ka viens no noderīgākajiem veidiem iepriekš minētā panākšanai būtu labi finansēta stipendiju sistēma, kas pamudināt sākt studijas jauniešus no nabadzīgām ģimenēm; uzskata arī, ka dalībvalstīm jāīsteno konkrēti politikas virzieni, lai nodrošinātu, ka ikvienam, tostarp jauniešiem ar mazāku rocību, tiek nodrošinātas iespējas izmantot savas pamattiesības iegūt izglītību, un ka nākotnē jāpēta iespējas augstākajā izglītībā izveidot taisnīguma nodrošināšanas standartus, iekļaujot tos izglītības un apmācības stratēģiskajās pamatnostādnēs;

41.

šajā saistībā atgādina par Padomes 2007. gada maija secinājumiem par Pekinas platformas ievērošanas kritērijiem attiecībā uz rīcību sieviešu izglītības un apmācības jomā, jo īpaši augstākās izglītības un pētniecības jomā; tomēr pauž nožēlu par to, ka šie kritēriji nav pilnībā ņemti vērā, uzraugot Izglītības un apmācības 2010. gada darba programmas īstenošanu; šajā saistībā mudina izmantot šos kritērijus, lai novērotu dzimumu līdztiesības attīstības tendences izglītības un apmācības jomā (6);

42.

norāda, ka, lai gan ir paplašinājušās sieviešu iespējas iegūt augstāko izglītību, vēl aizvien pārāk maz sieviešu apgūst matemātiku, eksaktās zinātnes un tehnoloģijas (tikai 32 % no augstskolu beidzēju skaita šajās jomās ir sievietes, turpretim vīrieši 68 %); norāda, ka, samazinot dzimumu neproporcionalitāti šajās jomās, ES varētu samazināt prasmju trūkumu šajās nozarēs;

43.

uzskata, ka neformālajai izglītībai jāpapildina formālā izglītība, un tādēļ iesaka to iekļaut izglītības politikā, izstrādājot izglītības un apmācības stratēģiju 2020. gadam;

44.

aicina palielināt finansējumu augstākajai izglītībai, panākot daudz efektīvāku un plašāku līdzekļu ieguldījumu;

45.

aicina dalībvalstis veicināt partnerību izveidi (starptautiskā, valsts, reģionālā un vietējā līmenī) starp augstākās izglītības iestādēm, universitātēm, pētniecības centriem un uzņēmumiem, kā arī mudināt uzņēmumus ieguldīt līdzekļus augstākajā izglītībā;

46.

aicina dalībvalstis piešķirt vajadzīgos līdzekļus augstākās izglītības jomai globālu uzdevumu risināšanai, jo tas ir galvenais līdzeklis, lai pārvarētu neseno ekonomisko un sociālo lejupslīdi;

47.

aicina dalībvalstis ar juridiskiem, administratīviem un finanšu līdzekļiem atbalstīt tradicionālo mazākumtautību izglītību dzimtajā valodā;

48.

uzstāj, ka augstas kvalitātes profesionālā izglītība un apmācība ir būtiska jaunu profesionāļu veidošanai un būtiska “jaunu iemaņu jaunām darba vietām” darbībai, īpašu uzmanību pievēršot iespējām izglītoties darba vietā un mācību praksei, nodrošinot šo iespēju arī mācību iestāžu absolventiem, pamatojoties uz augstāko mācību iestāžu un uzņēmumu līgumiem; turklāt uzskata, ka ir svarīgi veicināt to, ka arodizglītības ieguvēji daļu mācību laika mācās vai stažējas citās Eiropas Savienības valstīs; aicina vairāk atbalstīt profesionālo izglītību un palielināt tās prestižu;

49.

uzsver, ka jāturpina modernizēt profesionālās izglītības programmas pamatprasmju apguves ziņā, lai uzlabotu to kvalitāti un padarītu tās pievilcīgākas jauniešiem, vienlaikus pielāgojot tās darba tirgus pieaugošajām prasībām; uzskata, ka profesionālajās apmācību programmās būtu jāuzlabo transversālo pamatprasmju apguve;

50.

uzsver, ka izmantojot labākās prakses paraugus, jāpieņem iegūto prasmju atzīšanas modelis jauniešiem, kas iegūst pilsoniskas prasmes, piedaloties bezpeļņas organizāciju vai attīstības sadarbības programmu brīvprātīgajā un sabiedriskajā darbā;

51.

aicina uzlabot pāreju no vidējās profesionālās izglītības un apmācības uz augstāko izglītību, lai nodrošinātu augstāku kvalifikācijas līmeni;

52.

uzsver ieteikumā par pamatprasmēm ietverto mūžizglītības dimensiju un apgalvo, ka, lai to pilnībā īstenotu, ir jāveic vairāk uzlabojumu profesionālās izglītības un apmācības un pieaugušo izglītības jomā, tostarp atzīstot vispārējas tiesības uz mūžizglītību;

53.

uzsver, ka profesionālās izglītības un apmācības jomā svarīga ir dalībvalstu savstarpējā informācijas un labas un veiksmīgas prakses apmaiņa;

54.

aicina nekavējoties rīkoties, lai risinātu problēmu, kas saistīta ar tādu cilvēku skaita pieaugumu, kuriem ir zems lasītprasmes un rakstītprasmes līmenis, īpaši atbalstot vietējās pašvaldības, jo tām ir visciešākā saikne ar sabiedrību; aicina dalībvalstis un Komisiju pievērst uzmanību lasītnepratējiem un rakstītnepratējiem, kuru skaits vēl aizvien ir pārāk liels, un apņēmīgi rīkoties, lai risinātu šo problēmu, tostarp attiecībā uz pieaugušajiem;

55.

pauž nopietnas bažas par jauniešu bezdarbnieku skaita pieaugumu, jo īpaši pašreizējos ekonomiskās krīzes apstākļos; mudina dalībvalstis nodrošināt iespējami elastīgākus darba tirgus, kas ļautu jauniešiem viegli atrast darbu un mainīt darba vietas;

56.

uzsver, ka jāuzlabo izglītības iestāžu iesaistīšana visaptverošas valsts kvalifikācijas sistēmas izveidošanā un iepriekšējās izglītības, tostarp neformālās vai ad hoc veidā iegūtas izglītības, atzīšanā;

57.

norāda, ka mērķi, kas noteikti attiecībā uz četriem no pieciem 2003. gadā pieņemtajiem kritērijiem, netiks sasniegti; aicina Komisiju, dalībvalstis, reģionālās un vietējās varas iestādes un citus dalībniekus izvērtēt cēloņus un veikt atbilstošus pasākumus situācijas uzlabošanai;

58.

uzsver, ka ir svarīgs pašreizējais konstruktīvais dialogs, kā arī apspriedes starp izglītības un apmācības pēdējā posma pārstāvjiem, augstākās izglītības iestādēm un uzņēmumiem;

59.

atbalsta mērķi palielināt pieaugušo iesaistīšanos mūžizglītībā no 12,5 % uz 15 % līdz 2020. gadam un aicina veikt atbilstošus pasākumus; tādēļ aicina augstskolas paplašināt piekļuvi studijām, dažādojot un paplašinot studentu bāzi un veicot izmaiņas studiju programmās, lai padarītu tās pievilcīgākas pieaugušajiem, kas vēlas atsākt studēt; aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties apņēmīgāk, lai atbalstītu un paplašinātu tādas mūžizglītības iestādes kā, piemēram, “otrās iespējas skolas”; aicina, īstenojot mūžizglītības stratēģijas, ņemt vērā un dzimumu perspektīvu un veicināt tās īstenošanu; norāda uz tautas universitāšu būtisko nozīmi mūžizglītībā;

60.

norāda, ka viens no galvenajiem šķēršļiem, ar ko saskaras pieaugušie, kas vēlas izglītoties, ir atbalsta iespēju trūkums viņu ģimenēm; tādēļ mudina dalībvalstis izveidot atbalsta pasākumus un nodrošināt, lai visiem studentiem un darbiniekiem ar ģimenes pienākumiem (piemēram, bērnu aprūpe vai citi apgādājamie) būtu iespēja atjaunot un/vai uzlabot savas iemaņas un prasmes, balstoties uz labu praksi, kas šajā jomā izveidojusies Eiropas Sociālā fonda programmās, tostarp izmantojot pakalpojumu un saskaņošanas talonus; uzskata, ka jo īpaši jāpēta e-mācīšanās iespējas, jo e-mācīšanās ir elastīgāja un atvieglo mācību apvienošanu ar darbu un rūpēm par apgādājamajiem;

61.

mudina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu veikt pasākumus, lai uzlabotu salīdzinošo datu par dzimumu līdztiesību izglītības un apmācības jomā vākšanu un analīzi, un nodrošināt Pekinas Rīcības platformas atbilstīgo kritēriju statistikas pieejamību un regulāru atjaunināšanu;

62.

iesaka izglītības un apmācības iestādēm censties plašāk popularizēt savas pieaugušajiem domātās programmas un atvieglot administratīvās procedūras saistībā ar piekļuvi šīm programmām;

63.

aicina Eiropas Komisiju pilnībā ņemt vērā ieinteresēto pušu pieredzi un lomu Izglītības un apmācības stratēģijas 2020. gadam īstenošanā;

64.

aicina Eiropas Komisiju iesaistīt neformālās izglītības, profesionālās izglītības un apmācības iestāžu studentus un skolēnus mobilitātes kritēriju Izglītības un apmācības stratēģijai 2020. gadam izstrādāšanā un pārņemt Boloņas procesa studentu mobilitātes kritērijus;

65.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

31.5.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 161/16

A.

tā kā Eiropas Savienību un pasauli kopumā ir skārusi visnopietnākā ekonomiskā krīze pēdējos 60 gados, tā kā reālajai ekonomikai pašlaik nākas saskarties ar vissmagāko lejupslīdi minētajā laikposmā un tā kā ir sagaidāms, ka, neraugoties uz relatīvu ekonomiskās aktivitātes uzlabošanos, problēmas nodarbinātības jomā saglabāsies;

B.

tā kā neatkarīgi no uzņēmuma veida vai nozares, kurā tas darbojas, vairāki ar uzņēmuma vadību saistīti jautājumi, piemēram, pienākums rīkoties piesardzīgi, pārredzamība, uzņēmumu sociālā atbildība, riska pārvaldība, finanšu ieguldījumu lēmumu ekonomiskā ilgtspējība, valdes vai uzraudzības padomes darbības un akcionāru tiesību izmantošana, ir svarīgi uzņēmējdarbības vadības deontoloģijas vispārējā kontekstā; tā kā nesenā finanšu krīze pierādīja, ka šie jautājumi ir pastāvīgi jāanalizē, ņemot vērā finanšu stabilitātes saglabāšanu, lai palīdzētu rast risinājumus, kas ļautu uzņēmumiem risināt pašreizējās problēmas un palīdzētu veicināt ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību Eiropas Savienībā;

C.

tā kā krīze arī parādīja ciešo saikni starp riska pārvaldību un atalgojuma politiku un pēdējās minētās politikas nozīmi mehānismos, kas regulē uzņēmumu pareizu darbību; šī iemesla dēļ riska pārvaldība būtu pienācīgi jāņem vērā, izstrādājot atalgojuma politiku, lai plašākā un līdzsvarotākā pieejā pārvaldībai varētu iestrādāt efektīvas riska pārvaldības sistēmas un nodrošinātu to, ka stimulēšanas sistēmu ieviešanas gadījumā līdzsvara nolūkā tiek nodrošinātas arī atbilstīgas riska pārvaldības sistēmas;

D.

tā kā visu nozaru uzņēmumiem ir vairākas kopīgas riska kategorijas, lai gan daži riska veidi ir raksturīgi konkrētām nozarēm (piemēram, riski, ar kuriem saskaras uzņēmumi, kas darbojas finanšu nozarē); tā kā neseno finanšu krīzi lielā mērā veicināja efektīvas riska pārvaldības trūkums — netika pienācīgi uzraudzīta atbilstība uzraudzības noteikumiem un tika izmantoti neatbilstīgi stimuli atalgojuma politikas jomā;

E.

tā kā riska pārvaldība būtu jāizprot un jāpiemēro visas organizācijas līmenī un nevis tikai atsevišķās tās struktūrvienībās; tai arī jābūt atklātai, pārredzamai un pakļautai ziņojumu sniegšanas prasībām;

F.

tā kā ikvienam risinājumam būtu jānodrošina, ka, uzņemoties risku, tas atbilst uzņēmējdarbības mērķim un uzņēmuma stratēģijai, pienācīgi ņemot vērā efektīvu riska pārvaldību; efektīva riska pārvaldība būtu jāuzskata par vienu no vissvarīgākajiem elementiem labas uzņēmumu vadības nodrošināšanā visos uzņēmumos;

G.

tā kā viens no pirmajiem pasākumiem, ko Komisija veica pēc krīzes, attiecās uz jautājumu par atalgojuma politiku, papildinot Komisijas Ieteikumus 2004/913/EK un 2005/162/EK, kuru mērķis ir nodrošināt atbilstošu atalgojuma politiku, nosakot paraugpraksi tās izstrādei ar jaunu ieteikumu attiecībā uz biržas sarakstā iekļautu uzņēmumu direktoru atalgojuma sistēmu un publicējot ieteikumu par atalgojuma politiku finanšu pakalpojumu nozarē;

H.

tā kā ieteikumi atšķiras atkarībā no uzņēmuma veida, pienācīgi ņemot vērā tā lielumu, iekšējo organizāciju un darbības sarežģītību; tā kā šādi var nošķirt finanšu sabiedrības (biržas sarakstā iekļautas vai neiekļautas) no biržas sarakstā iekļautām, bet ar finanšu jomu nesaistītām sabiedrībām, un nošķirt dažādus finanšu nozares sektorus, piemēram, banku darbību, apdrošināšanu un fondu pārvaldīšanu;

I.

tā kā atalgojuma kontekstā jāņem vērā vairāki jautājumi, tādi kā i) atalgojuma shēmas, tostarp to struktūra, pārredzamība un simetrija un saikne starp atalgojumu un stimulu, ii) atalgojuma shēmu noteikšana, tostarp dalībnieku, funkciju un pienākumu definēšana, iii) atalgojuma shēmu kontrole, īpašu uzmanību pievēršot akcionāriem, un iv) atalgojuma kopsumma, tai skaitā algas un pensijas;

J.

tā kā daži no ieteikumos ietverto sevišķi svarīgo principu aspektiem vēl aizvien ir neskaidri un tie ir atbilstoši jāīsteno praksē, piemēram, darbības rezultātu novērtēšanas kritēriju jēdziens, kam būtu jāpalīdz izveidot saikni starp samaksu un darbības rezultātiem, jēdziens “neatbilstoši darbības rezultāti” attiecībā uz maksājumiem darba attiecību pārtraukšanas gadījumā, maksājums saistībā ar darba attiecību pārtraukšanu un atalgojuma mainīgās daļas finanšu pakalpojumu nozarē;

K.

tā kā, ņemot vērā grūtības noteikt saikni starp samaksu un darbības rezultātiem, galvenā uzmanība būtu jāpievērš tam, cik efektīvi tiek noteikta atalgojuma politika, un pārredzamībai, abos gadījumos pamatojoties uz pareizu pārvaldību, kuru nosaka un novērtē attiecībā uz atbilstīgu laikposmu, orientējoties uz vidēju termiņu un ilgtermiņu, lai izvairītos no bīstamas un nestabilas riska pārvaldības īstermiņa (vai pat ļoti īslaicīgas) politikas, un kurā noteiktas iesaistīto personu konkrētās funkcijas un pienākumi;

L.

tā kā pieņemtajiem risinājumiem nebūtu jāseko principam “viens risinājums der visiem” un uzņēmumiem būtu jāsaglabā elastīgums, pielāgojot sistēmas savām vajadzībām;

M.

tā kā ir nepieciešams darbības rezultātu un atalgojuma politikas ex-post novērtējums;

N.

tā kā pārredzamība ir izrādījusies svarīgs labas pārvaldības elements; tā kā to nevajadzētu attiecināt tikai uz atalgojuma politikas atklāšanu, bet tai vajadzētu nozīmēt arī to, ka uzņēmumi spēj izskaidrot konkrētas atalgojuma politikas izvēli;

O.

tā kā direktoru atalgojuma politikas atklāšana skaidrā un viegli saprotamā veidā atvieglotu lēmumu, it īpaši akcionāru lēmumu, par atalgojuma politiku pieņemšanu; šādu informāciju par atsevišķiem direktoriem piešķirtā atalgojuma un piemaksu kopsummu varētu detalizēti ietvert gada pārskatos vai ziņojumā par atalgojumu;

P.

tā kā konstruktīva akcionāru un darbinieku līdzdalība būtu jānosaka par uzņēmuma mērķi; tā kā šajā nolūkā ir jāizpēta citi pasākumi attiecībā uz to, kā efektīvi iesaistīt akcionārus uzņēmuma atalgojuma politikas veidošanā (piemēram, Vācijā uzņēmumi, rīkojot konsultatīvu balsojumu, var prasīt akcionāru apstiprinājumu pēc līmeņiem diferencētai atalgojuma politikai), īpaši tāpēc, ka akcionāri ne vienmēr vēlas un ir gatavi uzņemties aktīvāku lomu; tā kā tas arī nozīmē, ka ir jāizpēta, kā rosināt akcionārus sadarboties ar valdi, nevis tai oponēt;

Q.

tā kā akcionāru nepiedalīšanās līmenis ir ļoti augsts, it īpaši biržas sarakstā iekļautajos uzņēmumos, un tāpēc būtu jāveicina elektroniskās balsošanas sistēmas izmantošana akcionāru sanāksmēs;

R.

tā kā ir pareizi jāpiemēro spēkā esošie tiesību akti par darbinieku informēšanu un konsultēšanu par viņu uzņēmuma pārvaldību, lai varētu veidot patiesu dialogu ar uzņēmuma vadītājiem un skaidri noteikt uzņēmuma atalgojuma praksi un mērķus;

S.

tā kā vadības atalgojuma kritēriju un tā līmeņu noteikšana ietilpst uzņēmuma valdes kompetencē;

T.

tā kā brīvprātīgi standarti ir būtiski valdes darba efektivitātes uzlabošanai, un var izrādīties nepieciešama paraugprakses pārskatīšana;

U.

tā kā par mērķi būtu jānosaka tādas kompetentas valdes un uzraudzības padomes izveide, kura spēj izdarīt objektīvu un neatkarīgu vērtējumu; tā kā ir jānovērtē valdes darbības efektivitāte un lietderība;

V.

tā kā, atzīstot uzņēmumu vadības pašreizējās sistēmas trūkumus, noteiktam skaitam (piemēram, vienai trešdaļai) direktoru (valdes locekļu) vajadzētu būt profesionāļiem, kas saņem atalgojumu, ir atbildīgi un ir pakļauti tikai akcionāriem; tā kā viņu atbildība un pakļautība būtu jāvērtē pēc profesionālās kompetences;

W.

tā kā — lai gan tiesību aktu pieņemšana šajā jomā varētu būt grūtāks un laikietilpīgāks risinājums nekā ieteikumu pieņemšana — ieteikuma tiesību aktu pieeja nav pietiekama;

X.

tā kā Komisija plāno turpināt sniegt ieteikumus ar tiesību aktu priekšlikumiem, lai iekļautu atalgojumu shēmas pilnvērtīgas uzraudzības darbības jomā, un īpaši ir ierosinājusi pārskatīt Kapitāla prasību direktīvu; tā kā Komisija plāno izvērtēt papildu pasākumus attiecībā uz ārpusbanku finanšu pakalpojumiem;

Y.

tā kā Komisijas sniegtie ieteikumi attiecībā uz biržas sarakstā iekļautiem uzņēmumiem ne vienmēr ietver atbilstīgas vispārējās pamatnostādnes paraugprakses izstrādei biržas sarakstā neiekļautos uzņēmumos;

Z.

tā kā ir būtiski, lai ikvienu šajā jomā pieņemto instrumentu visā ES un visas iesaistītās puses īstenotu vienveidīgi un saskaņoti,

1.

atzinīgi vērtē pasākumus, kuru mērķis ir uzņēmumu vadības deontoloģisko aspektu risināšana, kas, kā atklāja nesenā finanšu krīze, vēl nepavisam nav atrisināti; šajā sakarā atzinīgi vērtē divus Komisijas publicētos ieteikumus;

2.

norāda, ka ar nesaistošām tiesību normām tomēr nepietiek;

3.

tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas pirmo tiesību aktu priekšlikumu, kas ļauj ES likumdevējam pienācīgi risināt attiecīgos jautājumus, t. i., veikt grozījumus Kapitāla prasību direktīvā;

4.

atbalsta principus, ko Komisija iekļāvusi 2009. gada 30. aprīļa ieteikumos, pirmkārt, par atalgojuma struktūru un pārvaldības pasākumiem, kas piemērojami biržas sarakstā iekļautu uzņēmumu direktoru un vadītāju atalgojumam, un, otrkārt, par atalgojuma struktūru, atalgojuma politikas izstrādes un īstenošanas procesu (pārvaldību), atalgojuma politikas pārredzamību un konsultatīvu uzraudzību (uzraudzību) finanšu nozarē, tomēr uzsver, ka dalībvalstis šos ieteikumus nav pietiekami īstenojušas praksē;

5.

pastāv uz to, ka ES ir vajadzīgs ilgtermiņā darbotiesspējīgs un vispārējām (uzņēmumu, akcionāru un darba ņēmēju) interesēm atbilstīgs ražošanas, sociālais un vides modelis ar jaunu finanšu sistēmu, kuras pamatā ir piesardzības un deontoloģisko noteikumu sistēma, kā arī valsts un Eiropas līmeņa uzraudzības iestādes ar saistošām pilnvarām; turklāt uzskata, ka finanšu nozarei ir jāapmierina reālās ekonomikas vajadzības, jāveicina ilgtspējīga izaugsme un jādemonstrē vislielākā iespējamā sociālās atbildības pakāpe;

6.

atgādina, ka ekonomikas atjaunošanas posmā papildus reālās ekonomikas atbalstīšanas pasākumiem ir ļoti svarīgi īstenot darbavietu aizsardzības, apmācības un darba apstākļu uzlabošanas pasākumus, kas būtu jāņem vērā visām iesaistītajām pusēm;

7.

pastāv uz to, ka atalgojuma politika, kas nodrošina pareizu, stabilu pārvaldību, ir vajadzīga ne vien deontoloģisku, bet arī augstākā mērā ekonomisku iemeslu dēļ, jo šāda veida politika tieši ietekmē gan aktīvus, gan pašu uzņēmumu un visas ekonomikas attīstības perspektīvu, kā arī iespējas saglabāt un veicināt nodarbinātību;

8.

uzskata, ka noteikumi par banku un kredītiestāžu direktoru atalgojuma politiku nedrīkst būt tikai ieteikumu līmenī, ka tiem jābūt izstrādātiem saistošu pasākumu veidā, kuri ir saistīti ar uzraudzības sistēmu, lai nodrošinātu to, ka atalgojuma mainīgā daļa (prēmijas, tiesības pirkt vai pārdot zināmu daudzumu akciju par noteiktu cenu noteiktā laikā un finanšu stimuli) nemudina uzņēmumus pieņemt pārāk riskantu politiku ieguldījumu un pārvaldības jomā, neņemot vērā tās negatīvo ietekmi uz reālo ekonomiku;

9.

uzsver, ka uzņēmumu vadības un atalgojuma politikai ir jāatbilst Līgumos un ES direktīvās noteiktajiem algu paritātes un dzimumu līdztiesības principiem un ka tai ir jāveicina šo principu ievērošana;

10.

uzskata, ka jāpieņem vēl citi Eiropas tiesību akti, lai risinātu problēmu saistībā ar atšķirīgiem dalībvalstu noteikumiem par atalgojumu uzņēmumos, kurus piemēro gadījumos, kad vadītāji pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti vienas (akciju) sabiedrības ietvaros vai no vienas sabiedrības uz citu sabiedrību citā dalībvalstī, vai kad sabiedrības izmanto pārvietošanās brīvību iekšējā tirgū, piemēram, veicot pārrobežu apvienošanos;

11.

uzskata, ka ir svarīgi uzsvērt uzņēmuma valdes vispārējo sociālo atbildību par to uzņēmumu ilgtspējīgu ilgtermiņa attīstību, kuru mītnes vieta ir kāda no ES dalībvalstīm, un uzskatīt par šādas valdes pienākumu to, ka tā nosaka tādu uzņēmuma direktoru atalgojuma struktūru, kas atspoguļo šo mērķi un kas ir pārredzama Eiropas iedzīvotājiem;

12.

mudina Komisiju ierosināt konkrētām nozarēm piemērotus grozījumus finanšu pakalpojumu tiesību aktos, lai nodrošinātu banku un ar banku darbību nesaistītu iestāžu īstenotās atalgojuma politikas konsekvenci; turklāt aicina Komisiju iesniegt tiesību aktu priekšlikumus uzņēmējdarbības tiesību jomā, lai palīdzētu risināt uzņēmumu pārvaldības jautājumus un visu veidu uzņēmumos nodrošinātu konsekventu atalgojuma politiku;

13.

aicina Komisiju veicināt un atbalstīt ES līmenī pieņemto pasākumu efektīvu īstenošanu, galveno uzmanību pievēršot pārrobežu uzņēmumiem, un pildīt savas saistības iesniegt novērtējuma ziņojumu par abu ieteikumu piemērošanu dalībvalstīs; šajā kontekstā aicina Komisiju novērtējuma ziņojuma secinājumos iekļaut tādu atbilstošu leģislatīvo un neleģislatīvo pasākumu grafiku, kuri varētu būt nepieciešami, ņemot vērā minētos secinājumus;

14.

prasa efektīvi īstenot noteikumus par apspriešanās un darbinieku līdzdalības sistēmām, kuras izvēlas saskaņā ar Direktīvu 2001/86/EK (5), ar ko papildina Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtus;

15.

uzskata Eiropas uzņēmējsabiedrību par piemērotu platformu paraugpraksei, lai ētikas principu ieviestu tā, lai starptautiski uzņēmumi tos praktiski piemērotu savā pārvaldībā;

16.

aicina dalībvalstis efektīvi īstenot tādus pasākumus kā ES Akcionāru tiesību direktīva, lai novērstu šķēršļus un veicinātu akcionāru iesaistīšanos balsošanā, īpaši attiecībā uz pārrobežu balsošanu;

17.

aicina akcionārus aktīvi iesaistīties komercprakses pārskatīšanā un uzņēmējdarbības kultūras mainīšanā;

18.

prasa veicināt sieviešu iecelšanu vadošos amatos, izmantojot Komisijas ieteikumu ieviest sistēmu amatvietu aizpildīšanai uzņēmuma lēmējstruktūrās, citās struktūrās un amatvietu aizpildīšanai kopumā;

19.

ierosina, lai dalībvalstu uzraudzības iestādes, paredzot uzņēmuma vadošo struktūrvienību locekļu lielāku neatkarību, izstrādātu efektīvākus mehānismus cīņai pret korupciju, kuru ieviešana ļautu uzlabot ne tikai uzņēmumu pārvaldības ētiku, bet arī to ekonomiskās darbības rādītājus;

20.

atbalsta vienotu un visaptverošu norādījumu izstrādi attiecībā uz riska pārvaldību, ko pašreiz, šķiet, reglamentē dažādi kodeksi un standarti, kurus dalībvalstīs piemēro tikai fragmentāri;

21.

uzsver — ja ir pastrādāts ekonomisks noziegums, pie kriminālatbildības indivuduālā kārtā var saukt par šo noziegumu atbildīgos valdes locekļus;

22.

aicina Komisiju veicināt biržas sarakstā neiekļautiem uzņēmumiem paredzēto paraugprakses norādījumu izmantošanu, kuri izstrādāti, lai ņemtu vērā šādu uzņēmumu īpatnības un atšķirības;

23.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

31.5.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 161/21

A.

tā kā ieguldīt jaunatnei paredzētos pasākumos ir izšķirīgi Eiropas valstu sabiedrību nākotnei, jo sevišķi laikā, kad jaunatnes īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā nepārtraukti samazinās;

B.

tā kā visi jaunieši ir sabiedrības pievienotā vērtība un tas ir jāatzīst;

C.

tā kā mūsdienu paaudze, veidojot šodienas politiku, uzņemas lielu atbildību attiecībā uz jauniešiem un nākamajām paaudzēm; tā kā politikas veidotājiem un pētniekiem ir jāņem vērā jauniešu viedoklis, lai dotu tiem vārdu;

D.

tā kā Eiropas Savienībai ir nozīmīgi ar jaunatnes politiku saistīti instrumenti, kas dalībvalstīm tomēr ir pilnībā jāizmanto, jādara zināmi un jāapgūst;

E.

tā kā nodarbinātība nav tikai apmaksāts darbs — tā veicina integrēšanos sabiedrībā un var būt nozīmīgs atbalsta, sabiedriskās iekārtas un identitātes veidošanas līdzeklis;

F.

tā kā nestabilas nodarbinātības apstākļos jaunieši varētu atturēties no ģimenes veidošanas vai atlikt to uz vēlāku laiku, tā ietekmējot demogrāfisko attīstību;

G.

tā kā ekonomikas krīze smagi skar mūsdienu Eiropas jaunatni, kas saskaras ar arvien augošu bezdarba līmeni, tā kā bezdarbnieki, visticamāk, būs tieši jaunieši ar zemu kvalifikāciju un tā kā tādēļ ir svarīgi, lai jaunieši saņemtu labāko iespējamo apmācību, kas viņiem garantē tūlītēju pieeju darba tirgum un stabilu vietu šajā tirgū;

H.

tā kā ir jāatbalsta visiem jauniešiem vienlīdzīgas iespējas piekļūt augsti kvalitatīvai izglītībai un mācībām visos līmeņos un vēl vairāk jāveicina mūžizglītības iespējas;

I.

tā kā ir jānodrošina jauniešiem vieglāka pāreja no izglītības un mācībām uz darba tirgu;

J.

tā kā par absolūti prioritārām steidzami būtu jānosaka problēmas, kas saistītas ar pāragru aiziešanu no skolas un analfabētismu, jo īpaši pusaudžu un ieslodzījumā esošo jauniešu vidū;

K.

tā kā ar veselību, mājokli un vidi saistītie jautājumi jauniešiem ir ļoti svarīgi un tie var būtiski ietekmēt viņu dzīvi un nākotni; tā kā ir jāveicina izglītības, nodarbinātības, sociālās integrācijas un veselības ziņā labvēlīga vide;

L.

tā kā jauniešiem ir vajadzīga ne vien iespēja paļauties uz veselīgu ģimenes vidi, bet arī atbalsts, cenšoties gūt viņiem nepieciešamo patstāvību un neatkarību;

M.

tā kā Komisijas paziņojumā un Padomes rezolūcijā nav skaidri iekļautu vides aspektu, kaut gan jauniešiem tie ir ārkārtīgi svarīgi un var nopietni ietekmēt nākamo paaudžu veselību, dzīves kvalitāti un labklājību; tā kā šī iemesla dēļ ar vidi saistītie jautājumi būtu skaidri jānorāda ES jaunatnes stratēģijas rīcības jomās;

N.

tā kā aktīva līdzdalība sabiedrības dzīvē ir ne vien svarīgs līdzeklis, kas palīdz nodrošināt jauniešiem pilnvērtīgas iespējas, bet ir arī palīgs personības attīstībā, lai viņi labāk iekļautos sabiedrībā, apgūtu prasmes un veidotu atbildības sajūtu;

O.

tā kā jauniešu darbs ir nozīmīgs ES jaunatnes stratēģijai, jo tas ir gan lietderīgs jauniešiem paredzēts brīvā laika pavadīšanas veids, gan arī nodrošina prasmju apgūšanas un personības attīstības iespējas;

P.

tā kā mācības un pieredze, ko jaunieši gūst, apzinoties, ka ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi, veicina gan izpratni par demokrātiju un tās procesiem, gan aktīvu līdzdalību tajos;

Q.

tā kā, lai sekmētu jauniešu līdzdalību, viņus vajadzētu labāk informēt par jaunatnei izdevīgu Eiropas programmu esamību;

R.

tā kā iedarbīga jaunatnes politika var sekmēt eiropeiskas pilsoniskās apziņas veidošanos,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “ES jaunatnes stratēģija — ieguldīt jaunatnē, iesaistīt jauniešus”;

2.

atzinīgi vērtē Padomes rezolūciju par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018);

3.

norāda, ka jēdziens “jaunatne” dalībvalstīs ir definēts dažādi; norāda, ka šo jēdzienu ietekmē dažādi sociālie apstākļi un ka to dēļ katrai dalībvalstij ir iespēja piemērot atšķirīgu pieeju;

4.

uzskata, ka Kopienas programmās un fondos būtu jāatspoguļo Eiropas vērienīgās ieceres attiecībā uz jauniešiem;

5.

aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Lisabonas līguma noteikumus jaunatnes politikas jomā, piemēram, sekmēt jauniešu dalību demokrātiskajā dzīvē, īpašu uzmanību veltīt jaunajiem sportistiem un sportistēm un ar tiesību aktiem nodrošināt Pamattiesību hartas izpildi;

6.

atzīst — pat ņemot vērā metodes nepilnības, ierobežotu pielietojumu, nepietiekamu leģitimitāti, to, ka trūkst efektīvas sadarbības starp “ekspertiem” un vēlētajiem politiķiem, trūkst pienācīgas integrācijas ar valsts prioritātēm un ka varētu veidoties “atbildības sajukums” starp dažādiem līmeņiem, nostiprinātā atvērtās koordinācijas metode (AKM), pielietojot to kopā ar subsidiaritātes principu, tomēr ir pareizais līdzeklis sadarbībai jaunatnes politikas jautājumos; uzskata — lai gūtu rezultātus ilgtermiņā, atvērtās koordinācijas metode ir jāpilnveido;

7.

uzsver, ka atvērtās koordinācijas metode dos vislabākos rezultātus tikai tad, ja visi procesā iesaistītie to atbalstīs ar spēcīgu politisko gribu; uzskata, ka kļūmes izpildē ir viens no būtiskākajiem šķēršļiem, kas kavē noteikto mērķu sasniegšanu;

8.

atzīst, ka iestāžu sadarbība vietējā, reģionu, valsts un Eiropas līmenī ir svarīga šīs stratēģijas mērķu sasniegšanai, un aicina Komisiju, dalībvalstis un jaunatnes pārstāvjus aktīvi piedalīties jaunatnes stratēģijas īstenošanā;

9.

rosina uz ciešāku sadarbību starp Eiropas Parlamentu, Komisiju un Padomi, risinot jaunatnes politikas jautājumus, un uzsver, ka, īstenojot AKM procesu, ir nepieciešama saskaņotāka sadarbība ar valstu parlamentiem un saskaņotāka to savstarpējā sadarbība;

10.

atzinīgi vērtē to, ka Padome ir skaidri definējusi divpakāpju pieeju, iepazīstinājusi ar darba metodēm, un jo īpaši to, ka Padome skaidrā sarakstā apkopojusi visus ieviešanas instrumentus; prasa iesaistīt Eiropas Parlamentu darba ciklu prioritāšu definēšanā; prasa, lai Eiropas sadarbība jaunatnes jomā būtu balstīta uz faktiem, adekvāta un konkrēta;

11.

uzsver, ka gan Eiropas, gan valstu līmenī jāizstrādā skaidri un ērti lietojami rādītāji, kas dotu iespēju pilnveidot, paplašināt un atjaunināt precīzu pārskatu par jauniešu stāvokli, kā arī mērīt un salīdzināt kopīgi izvirzīto mērķu īstenošanā gūtās sekmes; uzsver, ka svarīga ir pastāvīga uzraudzība un vērtēšana;

12.

norāda, ka ir svarīgi izvērtēt ES jaunatnes stratēģijas īstenošanas gaitu; uzsver, ka dalībvalstu ziņojumi par jaunatnes jomā sasniegto jādara publiski pieejami, tādējādi vairojot sabiedrības informētību; uzsver — lai novērtētu reāli padarīto, ir jāvēro, kā veidojas un mainās jauniešu dzīve Eiropā;

13.

uzskata, ka savstarpēja mācīšanās būtu vairāk jāpilnveido kā līdzeklis, kas sekmē labas prakses apmaiņu un palīdz saskaņot valsts līmenī veicamas darbības;

14.

uzskata, ka ES jaunatnes stratēģija būs pilnvērtīga, ja jaunatnes politiku, ES programmas un darbības izstrādās saskaņoti, precīzi un pārredzami; jo īpaši uzskata, ka starp rezultātiem, kas gūti, īstenojot ES programmas, un jaunatnes politikas nostādņu un vispārējās ES jaunatnes stratēģijas formulēšanu būtu jāveido savstarpēja atgriezeniskā saite;

15.

turklāt uzsver, ka ir vajadzīga esošo, jau īstenoto programmu padziļināta analīze, lai varētu efektīvi veikt kvalitātes vadību un, uz to pamatojoties, sagatavotu uzlabojumus, kas turpmāk šajās programmās varētu būt nepieciešami;

16.

norāda, ka uz jaunatni orientētās ES programmas un sociālie fondi ir jāmobilizē, tie jāpadara vieglāk pieejami un jāvienkāršo to pieejamības procedūras; uzsver — lai īstenotu saskaņotu stratēģiju jauniešu dzīves uzlabošanai, šajā jomā ir svarīgi izveidot praktisku, nebirokrātisku pieeju; uzsver — lai veiksmīgāk ņemtu vērā jauniešu vajadzības, ir svarīgi viņus iesaistīt jaunatnei paredzētu programmu īstenošanā;

17.

uzsver programmu Comenius, Erasmus un Leonardo da Vinci nozīmi Eiropas izglītības un mācību politikas attīstībā; atkārtoti uzsver savu politisko prioritāti, proti, ka šīs programmas ir uzskatāmas par stūrakmeni, veidojot ES jaunatnes stratēģiju, jo īpaši attiecībā uz nākamās paaudzes daudzgadu programmām;

18.

uzskata, ka būtu jāpieliek vēl vairāk pūļu, lai sekmētu jauniešu mobilitāti Eiropā, un ka mobilitātes programmās ir jānodrošina pietiekami daudz iespēju un jāpievērš pienācīga uzmanība tādai jauniešu apmaiņai, kas nav saistīta ar formālu izglītību;

19.

aicina Komisiju jaunajās mobilitātes programmās īpašu uzmanību veltīt strādājošo jauniešu mobilitātei un šai nolūkā prasa īpašo vīzu režīmu, kas pašlaik ir spēkā studentiem, attiecināt arī uz strādājošiem jauniešiem;

20.

pievērš uzmanību tam, ka jauniešiem paredzētu programmu popularizēšanā ir jāiesaista plašsaziņas līdzekļi;

21.

atzīst, ka jauniešu dzīves uzlabošana ir transversāls uzdevums, kas jāņem vērā katrā politikas jomā; mudina Eiropas iestādes un dalībvalstis katrā struktūrvienībā un ministrijā veicināt jauniešiem aktuālu jautājumu vienības izveidi, kas palīdzēs pilnvērtīgāk sagatavot atbilstošu jaunatnes politiku; aicina arī Komisiju savos ģenerāldirektorātos iecelt “atbildīgos par jaunatni” un nodrošināt viņiem tālākizglītības iespējas; uzskata, ka to vajadzētu darīt, lai izvērtētu Komisijas dokumentus, ņemot vērā jaunatnes politikas mērķus; tāpēc ļoti atzinīgi vērtē starpnozaru pieeju kā līdzekli, kas vajadzīgs, lai panāktu iespējami augstāku efektivitāti; uzskata, ka jauniešiem aktuālu jautājumu iekļaušana visās politikas jomās ir viens no galvenajiem faktoriem sekmīgai jaunatnes stratēģijai;

22.

uzsver, ka tiesiskām paaudžu savstarpējām attiecībām ir jākļūst par vispārpieņemtu normu Eiropas līmenī un ka dalībvalstīm šis princips ir jāpieņem taisnīgai paaudžu savstarpējo attiecību reglamentēšanai;

23.

stingri uzsver, ka jauniešus globālā ekonomikas krīze skar ļoti lielā mērā un ka tās ietekme būtu attiecīgi jāatspoguļo darbības jomu prioritātēs; uzskata, ka šai nolūkā vajadzētu noteikt pasākumu kopumu, kas paredzēti, lai atbalstītu sociālo stratēģiju izkļūšanai no krīzes, un ka īpaša uzmanība būtu jāvelta sociālās aizsardzības un sociālās nodrošināšanas sistēmu pārskatīšanai;

24.

uzsver, ka jauniešu vidū ir svarīgi izskaust jebkādu diskrimināciju, piemēram, diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģiskās pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ;

25.

uzsver, ka ES sociālajā redzējumā jauniešus ir svarīgi uzskatīt par vienu no prioritārajām grupām;

26.

stingri uzsver, ka jauniešiem ar invaliditāti ir jāsniedz efektīvs un individualizēts atbalsts, kā arī fizisko, sensorisko un izzināšanas spēju ziņā reālas un vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību, darbu, piedalīties kultūras, brīvā laika pavadīšanas un sporta pasākumos un sabiedriskajā dzīvē, kā arī iesaistīties valsts un pilsoniskajā pārvaldībā;

27.

pieprasa pasākumus, kas nodrošinātu cieņu pret daudzveidību, kā arī bērnu un pusaudžu veiksmīgu integrāciju;

28.

aicina dalībvalstis noteikt starpnozaru saikni starp jaunatnes politiku un izglītības, mācību, nodarbinātības un kultūras politiku, kā arī citām politikas jomām;

29.

uzsver nepieciešamību spēcīgi sasaistīt jaunatnes un bērnu politikas jomas;

30.

mudina dalībvalstis aktivizēt izaugsmei un darba vietu radīšanai svarīgo zinību triādes elementu (izglītības, pētniecības un inovācijas) mijiedarbību; stingri iesaka sekmēt kopīgu kritēriju izveidi plašākai neformālas izglītības un arodizglītības atzīšanai, šai nolūkā, piemēram, ātrāk pieņemot Eiropas kvalifikācijas sistēmu (EKS) kvalifikācijas atzīšanai, pārredzamībai un prasmju apstiprināšanai;

31.

aicina dalībvalstis īstenot vairāk iniciatīvu, kas nodrošinātu ieguldījumu pieprasītākajiem amatiem vajadzīgo prasmju veidošanā, un mudina dalībvalstis izglītības programmas piesaistīt darba tirgus prasībām, pieņemt īstermiņa arodizglītībai piemērojamus tiesību aktus (kur tie vēl nepieciešami) un, cik vien iespējams, īstenot prasmju apstiprināšanu un kvalifikācijas atzīšanu;

32.

pievērš uzmanību problēmai, kas saistīta ar pāragru izglītības pārtraukšanu, un nepieciešamībai veikt pasākumus, kuri nodrošinātu, ka obligāto izglītību pilnībā iegūst iespējami lielāks skaits jauniešu;

33.

visnotaļ mudina dalībvalstis, palielinot finansējumu, veicināt visu jauniešu izglītības un mācību mobilitāti, kas ļoti palīdz gūt mācību un darba pieredzi; uzsver, ka arī tajos reģionos, kas robežojas ar ES, ir svarīga jauniešu mobilitāte, kas garantē plašāku līdzdalību jaunatnei izdevīgās Eiropas programmās;

34.

mudina dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai sasniegtu stratēģiskos mērķus un izpildītu kritērijus, kas noteikti saskaņā ar stratēģisko sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”), jo īpaši attiecībā uz tiem, kas mazāk sekmīgi apguvuši pamatprasmes un kas pāragri pametuši mācības skolā;

35.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai tiem, kuri pametuši izglītības iestādes, būtu pietiekami daudz iespēju tajās atgriezties un lai tie, kas beiguši arodmācību kursus, varētu turpināt mācības augstākas izglītības iestādēs, un mudina dalībvalstis veikt pasākumus un piedāvāt programmas, kas mērķtiecīgi sagatavotas tiem jauniešiem, kuri grūtu apstākļu vai trūcīgas izvēles dēļ mācības ir iekavējuši vai skolu ir pāragri pametuši;

36.

uzsver, ka pārejas posmā no mācībām uz darbu ir svarīgi nodrošināt jauniešiem profesionālās orientācijas un konsultāciju iespējas;

37.

aicina dalībvalstis garantēt tiesības uz valsts izglītību ikvienam bērnam un jaunietim neatkarīgi no viņa ģimenes juridiskā statusa, tā palīdzot viņam — ar pienācīgu cieņu pret savu dzimto valodu un kultūru — integrēties, proti, iegūt vajadzīgo uzņēmējas dalībvalsts valodas prasmi un iepazīt tās kultūru;

38.

aicina dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību visiem jauniešiem neatkarīgi no viņu sociālās izcelsmes vai finansiālajiem apstākļiem un garantēt, ka vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību ir arī nelabvēlīgā situācijā esošiem jauniešiem no ģimenēm ar zemiem ienākumiem;

39.

aicina dalībvalstis īstenot Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un par realitāti padarīt iekļaujošu izglītību — gan formālu, gan neformālu izglītību;

40.

uzsver jaunas un efektīvas pedagogu tālākizglītības sistēmas nozīmi, kas palīdzētu studējošajiem jauniešiem veiksmīgāk tikt galā ar mūsu strauji mainīgās sabiedrības problēmām;

41.

uzsver, ka ir svarīgi veicināt plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi;

42.

norāda, ka izglītībai ir būtiska nozīme pozitīvā personiskās attieksmes veidošanā;

43.

pauž dziļas bažas par to, ka jauniešu bezdarbnieku, nepietiekami nodarbinātu jauniešu un jauniešu, kam nav stabilas darba vietas, kļūst aizvien vairāk, jo īpaši pašreizējos ekonomiskās krīzes apstākļos; stingri atbalsta Eiropadomei adresēto aicinājumu nodrošināt, ka jaunatnes perspektīva tiek saglabāta arī Lisabonas stratēģijā laikposmam pēc 2010. gada un Eiropas stratēģijā 2020. gadam, un atbalstīt iniciatīvu turpmāku īstenošanu saskaņā ar Eiropas Jaunatnes pakta vispārējiem mērķiem; stingri atbalsta priekšlikumu izstrādāt attiecīgus tieši jauniešiem paredzētus pasākumus ekonomikas atveseļošanas plānos, kas sagatavoti ekonomikas un finanšu krīzes pārvarēšanai paredzētajos plānos;

44.

uzsver, ka ir noteikti jāsasniedz Eiropas Lisabonas stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai mērķi, un uzskata, ka atjaunotajai ES programmai laikposmam līdz 2020. gadam būtu jāļauj ES pilnībā atgūties no krīzes, straujāk virzoties uz novatorisku un jaunu darba vietu radīšanai labvēlīgu ekonomiku; šajā sakarībā rosina atjaunotajā programmā mērķtiecīgāk pievērsties jauniešiem;

45.

aicina dalībvalstis rīkoties, vēršoties pret nestabilu nodarbinātību un sliktiem darba apstākļiem, ar ko jaunieši saskaras darba tirgū, un aktīvi atbalstīt nodarbinātības saskaņošanu ar personisko un ģimenes dzīvi;

46.

mudina dalībvalstis nodarbinātības veicināšanas politikā ņemt vērā paaudžu savstarpējo attiecību dimensiju;

47.

aicina dalībvalstis veicināt jauniešiem pieejamākas nodarbinātības iespējas labos darba apstākļos, tā cenšoties novērst prasmju un darba vietas savstarpēju neatbilstību, kas nozīmē talanta veltīgu izšķiešanu; šai ziņā iesaka uzlabot piedāvātās prakses kvalitāti un pilnveidot praktikantu tiesības, nodrošinot, ka vairākumā gadījumu pēc prakses pabeigšanas jaunieši iegūst kvalifikāciju un apmaksāta darba iespējas;

48.

turklāt aicina dalībvalstis piedāvāt vairāk nodarbinātības iespēju, īstenot nelabvēlīgā situācijā esošu jauniešu sociālās aizsardzības politiku, nodrošināt vienlīdzīgas iespējas lauku un pilsētu jauniešiem un īpaši atbalstīt jaunās māmiņas;

49.

atgādina par intelektuālā darbaspēka emigrācijas risku un tās negatīvo ietekmi uz jauniešu izcelsmes valstīm; aicina dalībvalstis izpētīt un izstrādāt stratēģijas, kas palīdzētu apturēt jauniešu plūsmu prom no valstīm un reģioniem, kam raksturīga izceļošanas tendence, kura izpaužas dažādi, piemēram, kā intelektuālā darbaspēka aizplūšana, nepietiekamas izglītības aizstāšana ar praktiskām iemaņām, kā arī lēts, nestabils, nekvalificēts un bieži vien sezonāls darbaspēks;

50.

aicina dalībvalstis izskaust gadījumus, kad atkarībā no piederības attiecīgam dzimumam atšķiras jaunu vīriešu un jaunu sieviešu ienākumu līmenis;

51.

aicina dalībvalstis šajā globalizācijas laikmetā garantēt tiesības uz pienācīgu darbu un sociālo drošību, panākot līdzsvaru starp elastīgumu un drošumu;

52.

aicina dalībvalstis garantēt iespējas pilnībā pārskaitīt iegūtos sociālos pabalstus, tā nodrošinot, ka netiek apdraudēta to strādājošo jauniešu sociālā aizsardzība, kas devuši priekšroku mobilitātei;

53.

uzsver, ka studiju laikā ir svarīgi iegūt praktisko apmācību uzņēmumos un iestādēs, jo pēc tam tas var palīdzēt vieglāk atrast darbu;

54.

ierosina jauniešu vidū veicināt uzņēmējdarbības kultūru, uzlabojot komunikāciju par uzņēmējdarbību, šai nolūkā atbalstot attiecīgu Eiropas struktūru un tīklu veidošanu, kā arī mudinot jauniešus kļūt par pašnodarbinātajiem un izmantot mikrokredīta un mikrofinansēšanas instrumentus; uzsver mūžizglītības nozīmi;

55.

piekrīt, ka ir nepieciešama izglītības un ražošanas nozares sinerģija, kā arī progresīvāki akadēmisko augstskolu un uzņēmumu integrācijas veidi;

56.

mudina dalībvalstis atbalstīt jauniešiem paredzētas privātās iniciatīvas, tostarp ar to valsts programmu palīdzību, kas papildina Eiropas programmas;

57.

pievērš uzmanību tam, ka ir jāizstrādā politika darba un privātās dzīves saskaņošanai un jāveicina jauniešu vēlme veidot ģimeni; turklāt norāda, ka jauniešiem ir jābūt iespējai gūt pietiekamus ienākumus, kas ļautu viņiem pašiem pieņemt lēmumus, tostarp lēmumu par ģimenes veidošanu;

58.

uzsver, ka jauniešu dzīvi negatīvi ietekmē klimata un vides pārmaiņu sekas un vides degradācija, un pieprasa ilgtspējīgu rīcību šajā jomā;

59.

aicina dalībvalstis savās izglītības programmās iekļaut atbilstošus apmācības veidus par veselības apdraudējuma un ar vidi saistītu risku novēršanu;

60.

pauž dziļu nožēlu par to, ka sadarbības regulējumā nav atsauces uz patērētāju aizsardzības politiku; uzskata, ka dažas veselības problēmas, iespējams, ir saistītas ar neveselīgas pārtikas ražošanu un tirdzniecību;

61.

uzsver — nosakot patērētāju aizsardzības un vides politiku, ir jāņem vērā, ka jaunieši un bērni šai ziņā ir īpaši neaizsargāti; uzsver, ka ar tādām darbībām kā informatīvas un izglītojošas kampaņas ir jāgarantē augsts jauniešu patērētāju aizsardzības līmenis;

62.

uzsver, ka ir svarīgi arī turpmāk apkarot narkotiku lietošanu, alkohola un smēķēšanas nodarīto kaitējumu un citus atkarību veidus, tostarp azartspēles, jo īpaši ar profilaksi un rehabilitāciju; aicina dalībvalstis maksimāli izmantot ES Narkomānijas apkarošanas rīcības plānu un ES stratēģiju dalībvalstu atbalstam cīņā pret alkohola nodarīto kaitējumu un citiem atkarību veidiem;

63.

turklāt atgādina, ka bērniem un jauniešiem medijos nākas vērot ārkārtīgi daudz vardarbīgu ainu; ierosina turpināt šī jautājuma izpēti un veikt visus nepieciešamos pasākumus, kas ļautu novērst ietekmi uz viņu garīgo veselību;

64.

iesaka sniegt jauniešiem norādījumus par jauno tehnoloģiju izmantošanu, šai nolūkā īstenojot politiku jauniešu izglītošanai par informācijas nesējiem, kā arī politiku, kas ļautu veidot izpratni par to nekontrolētas lietošanas bīstamību;

65.

uzsver, ka jauniešu veselības aizsardzības nolūkā ir svarīgi viņus izglītot dzimumaudzināšanas jautājumos;

66.

pievērš uzmanību joprojām lielajam nepilngadīgo grūtnieču skaitam un aicina Komisiju un dalībvalstis informēt jauniešus par šo problēmu un viņus attiecīgi izglītot;

67.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai veselības aprūpes pamatpakalpojumi būtu pieejami visiem imigrantu bērniem un jauniešiem neatkarīgi no viņu ģimenes juridiskā statusa;

68.

uzsver, ka sports ir nozīmīgs nodarbību kopums, kas jauniešu vidū popularizē veselīgu dzīvesveidu, sekmē darbu komandā, godīgu sacensību un atbildības izjūtu, un ka ir svarīgi sniegt jauniešiem informāciju, kas palīdzētu apkarot vardarbību sporta sacensībās; pieprasa īpašas jauniešiem ar invaliditāti paredzētas programmas;

69.

aicina dalībvalstis, cenšoties veicināt jauniešu līdzdalību sporta nodarbībās, ņemt vērā ar dzimumu līdztiesību saistītos jautājumus un atbalstīt arī mazāk populārus sporta veidus;

70.

uzsver, ka jaunatnes izglītošanas kampaņu veicināšana ir svarīga dopinga apkarošanai un no dopinga brīva sporta atbalstam;

71.

uzsver pašlaik notiekošā strukturētā dialoga nozīmi un to, ka ir svarīgi apspriesties ar jauniešiem; aktīvi mudina veicināt jauniešu un jaunatnes organizāciju līdzdalību vispārējo politisko nostādņu, tostarp un jo īpaši jaunatnes politikas, formulēšanā visos līmeņos (vietējā, valsts un starptautiskajā līmenī), uzturot pastāvīgu strukturēto dialogu;

72.

uzsver — lai ņemtu vērā daudz dažādu jauniešu viedokļu, ir svarīgi apsvērt, kā tieši ar viņiem apspriesties; atbalsta tādu struktūru veidošanu, kas ļautu visiem to dalībniekiem sadarboties, vienādi ietekmēt politiku un lēmumus un nodrošināt šādu struktūru izveidei vajadzīgos līdzekļus;

73.

mudina dalībvalstis iesaistīt jaunatnes organizācijas politikas veidošanas procesā, cita starpā arī vietējā līmenī;

74.

uzsver pilnvarotu jaunatnes pārstāvju nozīmi strukturētā dialogā un iesaka Komisijai apspriesties ar valstu jaunatnes padomju pārstāvjiem par jauniešiem prioritāriem jautājumiem;

75.

piekrīt tam, par ko bieži diskutēts, proti, ka jaunatnes organizācijas ir jāatzīst un jāatbalsta un ka tās sniedz nozīmīgāko ieguldījumu neformālā izglītībā; aicina Komisiju un Padomi rosināt dalībvalstis veidot valstu jaunatnes parlamentus un padomes un sniegt tiem atbalstu, kā arī sākt īstenot attiecīgas programmas;

76.

uzsver, ka, veidojot kvalitatīvāku pārstāvību, jāiesaista vairāk jauniešu no daudzveidīgākām sabiedrības grupām; atzīst līdzdalības veicināšanu no agrīna vecuma; šai ziņā rosina pārdomāt to, kā iespējams stiprināt saikni starp skolām, jaunatnes organizācijām un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, un stingri iesaka veicināt neformālas izglītības plašāku atzīšanu;

77.

ierosina izveidot sistēmas balvu piešķiršanai tiem jauniešiem, kas aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, un tā censties sasniegt galīgo mērķi — iedibināt gan tiesību, gan pienākumu kultūru;

78.

uzsver, ka ir jāveic konkrētas darbības, kas rosinātu ārpus pilsētām vai laukos, vai trūcīgos apvidos dzīvojošus jauniešus aktīvi līdzdarboties Eiropas līmeņa pasākumos; šai ziņā pauž nožēlu, ka sadarbības regulējumā nav ierosināta darbība, kurā būtu konkrēti paredzēts labāk informēt jauniešus par ES programmām, jo īpaši attālākos apvidos dzīvojošus jauniešus un tos, kas nav pievienojušies politiskām, sabiedriskām vai nevalstiskām organizācijām; pieprasa konkrētu Komisijas apņemšanos šai sakarā;

79.

uzsver, ka ir straujāk jāīsteno pasākumi, kas nodrošinātu viedokļu un informācijas efektīvu apmaiņu starp akadēmiskajām aprindām, uzņēmējiem un politiķiem vietējā, reģionu, valsts un Eiropas līmenī;

80.

aicina dalībvalstis veicināt jauno tehnoloģiju pieejamību, tā stimulējot jauniešu radošumu un inovācijas spēju un palīdzot radīt interesi par kultūru, mākslu un zinātni;

81.

ir pārsteigts par to, ka Komisijas paziņojumā nav tiešas norādes uz kultūras jautājumiem; piebilst, ka jautājumu loku nevar ierobežot, tos attiecinot tikai uz uzņēmējdarbību un jauno tehnoloģiju izmantošanu;

82.

atzinīgi vērtē to, ka Padomes rezolūcijā ir ņemta vērā sabiedrisko un kultūras pasākumu nozīme, kuri papildina izglītības sistēmas un ģimenes nozīmīgo ieguldījumu; norāda, ka šādiem pasākumiem ir arī izšķiroša nozīme cīņā pret diskrimināciju un nevienlīdzību un tie ļauj jauniešiem vieglāk iesaistīties brīvā laika pavadīšanas, kultūras un sporta nodarbībās;

83.

uzsver, ka dalībvalstīm, piešķirot līdzekļus, ir svarīgi atbalstīt jaunatnes kultūru un to atzīt, jo tam ir būtiska nozīme jauniešu radošo spēju veidošanai;

84.

atzinīgi vērtē Padomes rezolūcijā iekļauto priekšlikumu veicināt jaunatnes darbiniekiem paredzētas specializētas mācības par kultūru, jauniem plašsaziņas līdzekļiem un starpkultūru prasmēm;

85.

ierosina jaunatnes perspektīvu iekļaut kultūras un plašsaziņas līdzekļu jomas politikā, programmās un rīcības pasākumos;

86.

uzskata, ka vajadzētu rosināt kultūras iestādes (piem., muzejus, bibliotēkas un teātrus) vairāk iesaistīt bērnus un jauniešus;

87.

aicina Komisiju un Padomi izstrādāt Eiropas jaunatnes apliecību, kas ļautu jauniešiem par ļoti zemu maksu apmeklēt kultūras iestādes visā ES teritorijā;

88.

atzinīgi vērtē Padomes lēmumu 2011. gadu pasludināt par Eiropas gadu brīvprātīgam darbam un pasākumus, kas izklāstīti Padomes Ieteikumā par brīvprātīgo jauniešu mobilitāti Eiropas Savienībā;

89.

uzskata, ka jauniešu brīvprātīgais darbs ir jāatbalsta, arī paplašinot Eiropas brīvprātīgo dienesta programmu un brīvprātīgajā darbā palīdzot iesaistīties nelabvēlīgā situācijā esošiem jauniešiem;

90.

uzskata, ka, ņemot vērā sagatavošanas darbības Amicus novērtējuma rezultātus, vajadzētu ieplānot turpmākus šāda veida pasākumus;

91.

uzskata, ka brīvprātīgajam darbam nevajadzētu aizstāt profesionāla, apmaksāta darba iespējas, bet gan dot papildu labumu sabiedrībai;

92.

pieprasa papildus esošajam ES programmas “Jaunatne darbībā” neformālās izglītības sertifikātam “European Youth Pass” ieviest brīvprātīgā darba sertifikātu “European Volunteer Pass” un nodrošināt to savstarpēju atzīšanu; šajā sertifikātā būtu iekļautas ziņas par bērnu un jauniešu veiktu brīvprātīgu darbu, un to varētu iesniegt potenciālajiem darba devējiem kā kvalifikācijas apliecinājumu;

93.

atzinīgi vērtē to, ka 2010. gads ir pasludināts par nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas Eiropas gadu, jo īpaši ņemot vērā ekonomikas un finanšu krīzi, kas jauniešus skar sevišķi smagi;

94.

taisnīgumu paaudžu savstarpējās attiecībās uzskata par vienu no pamatproblēmām, ņemot vērā sabiedrības novecošanu; aicina dalībvalstis, nosakot savu politiku, jo īpaši ekonomikas un finanšu krīzes laikā, ņemt vērā jauniešu un nākamo paaudžu intereses;

95.

uzsver, ka ir jāizstrādā arī vairāk iekļaujošu sadarbības programmu sociāli atstumtām grupām, piemēram, jauniešiem imigrantiem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām (jaunieši ar invaliditāti, jaunieši, kuriem jāiekļaujas sabiedrībā pēc atgriešanās no ieslodzījuma, bezpajumtnieki, gadījuma darbos nodarbinātie u. c.);

96.

atzīst, ka ir jāveicina jauniešu ar invaliditāti informētība, un aicina Eiropas iestādes rīkoties, lai nākotnē nodrošinātu jauniešu ar invaliditāti pilnīgu integrāciju;

97.

atkārtoti pieprasa jau no agrīna vecuma nodrošināt dzimumu līdztiesību visās dzīves jomās; tāpēc īpaši atzinīgi vērtē Padomes rezolūcijas mērķi uzlabot bērnu aprūpi un veicināt vecāku pienākumu kopīgu izpildi, kas ļautu sekmīgāk saskaņot darba un privāto dzīvi gan jaunām sievietēm, gan jauniem vīriešiem;

98.

uzsver — ir jāpalīdz bērniem un jauniešiem saprast, ka nekāda diskriminācija nevienā jomā nav pieņemama, un ir apņēmīgi jārīkojas, lai apkarotu jebkādas ekstrēmisma izpausmes;

99.

iesaka katrā dalībvalstī kā prioritāti garantēt visiem nepilngadīgajiem pieejamu sociālo aprūpi;

100.

uzsver iekļaujošas digitālās vides nozīmi; mudina dalībvalstis formālās un neformālās izglītības sistēmās veidot koncepcijas, kas garantē pieeju informācijai, izglītībai un kultūrai un ļauj jauniešiem pilnveidot plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi;

101.

ieteic pasākumiem jauniešu labā un narkotiku lietošanas un kontrabandas apkarošanai jaunattīstības valstīs atvēlēt tiešā attīstības atbalsta līdzekļus;

102.

atbalsta to, ka tiek veicināti vispārējas nozīmes pasākumi, kas ļauj jauniešiem veidot atbildības sajūtu, piemēram, ar klimata pārmaiņu seku novēršanu, attīstību vai humāno palīdzību saistīts brīvprātīgs darbs; šai ziņā atzinīgi vērtē iespējas jauniešiem piedalīties darbā, ko ES veic humānās palīdzības jomā, kuras viņiem sniegs Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusa izveide, un aicina dalībvalstis nodrošināt, lai jaunieši būtu pilnībā informēti par tā pastāvēšanu;

103.

mudina Komisiju turpināt pētīt starptautisku sadarbības pasākumu veicināšanas iespējas jauniešu brīvprātīgā darba jomā;

104.

aicina dalībvalstis veidot apmaiņas un sadraudzības sakarus ar trešām valstīm un kopienām, tā cenšoties veicināt starpkultūru dialogu un rosinot jauniešus sākt kopīgu projektu īstenošanu;

105.

pieprasa uzlabot un plašāk īstenot programmu Erasmus Mundus;

106.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

31.5.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 161/32

A.

tā kā visiem tiesību aktiem jābūt proporcionāliem mērķim un tie jāievieš tikai tad, kad veikts pilnīgs ietekmes novērtējums, kurā analizēts tiesību aktu finanšu slogs, kā arī veikta izmaksu un ieguvumu analīze;

B.

tā kā no vienkāršošanas ieguvējiem pirmkārt un galvenokārt jābūt lauksaimniekiem, nevis tikai valsts iestādēm un maksājumu iestādēm dalībvalstīs, kā lielākoties novērots;

C.

tā kā jaunajai KLP jāļauj lauksaimniekiem koncentrēties uz galveno mērķi nodrošināt drošu, kvalitatīvu un izsekojamu pārtiku, kā arī jāatbalsta lauksaimnieki ārpustirgus sabiedrisko preču piegādē;

D.

tā kā mērķim jābūt KLP īstenošanas izmaksu samazināšanai, ierobežojot Kopienas ražotajiem uzlikto administratīvo slogu, lai lauksaimnieki varētu vairāk laika veltīt savas zemes apsaimniekošanai;

E.

tā kā jaunajai KLP jābūt ilgtspējīgi konkurētspējīgai;

F.

tā kā nepieciešams nodrošināt skaidrus un saprotamus tiesību aktus, kuri garantē kompetentajām iestādēm un lauksaimniekiem juridisko noteiktību, kā arī atcelt nevajadzīgus tiesību aktus;

G.

tā kā ar vienreizējo saimniecības maksājumu ieviešanu jānodrošina taisnīgums;

H.

tā kā nepieciešams funkcionāls tiesiskais regulējums, lai risinātu ar KLP saistītus svarīgus juridiskos jautājumus;

I.

tā kā jaunajai KLP jābūt vairāk orientētai uz tirgu atbilstoši nesenajām kopējās lauksaimniecības politikas reformām, kā arī vērstai uz pārlieka protekcionisma samazināšanu, tai pat laikā nodrošinot līdzekļu pieejamību lauksaimnieku atbalstam smagas ekonomiskas nestabilitātes laikā;

J.

tā kā jaunajai KLP jābūt vienkāršākai un elastīgākai;

K.

tā kā tiesību aktiem jābūt elastīgākiem, lai pielāgotu KLP īpašiem reģioniem un teritorijām, nenonākot pretrunās ar KLP kopējo raksturu;

L.

tā kā starp dalībvalstīm un vietējām pašvaldībām jāveicina paraugprakses apmaiņa;

M.

tā kā kopējai lauksaimniecības politikai ES-27 ir centrālā nozīme kā līdzeklim, ar kuru nodrošina ne tikai atbilstošu drošas pārtikas piegādi, bet turpina risināt, piemēram, lauku rajonu saglabāšanas problēmas, kalnu reģionu, mazāk attīstītu rajonu, īpaši atstumto rajonu problēmas un Eiropas lauksaimniecības multifunkcionalitātes problēmas;

1.

uzsver, ka ar KLP jācenšas saskaņot regulējumu, likvidējot dublēšanos; tāpat lūdz Komisiju, ieviešot jauno regulu, vienlaicīgi likvidēt nevajadzīgos apgrūtinājumus;

2.

mudina Komisiju plaši un regulāri konsultēties ar lauksaimniecības nozares ieinteresētajām personām, lai labāk novērtētu noteikumu par zemi ietekmi un noteiktu lauksaimniekiem praktiskus, vienkāršus un pārredzamus noteikumus;

3.

uzsver, ka, lai samazinātu KLP īstenošanas izmaksas ES iestādēm, dalībvalstīm un pašiem saņēmējiem, nepieciešama turpmāka KLP vienkāršošana; šādi rīkojoties, politika būs saprotamāka lauksaimniekiem un nodokļu maksātājiem;

4.

aicina Komisiju saskaņot KLP noteikumus, novēršot uzdevumu dubultošanos un samazinot birokrātiju, lai visās dalībvalstīs palielinātu lauksaimniecības nozares konkurētspēju;

5.

uzsver, ka KLP pasākumiem jābūt proporcionāliem mērķim un ka tiesību aktu ceļš jāizvēlas tikai tad, ja tam ir reāls pamatojums, tādējādi izvairoties no lauksaimniekiem grūti saprotamas juridiskas konstrukcijas;

6.

prasa, lai KLP būtu vairāk vērsta nevis uz regulējumu, bet gan uz rezultātu, un lai visas dalībvalstis un to reģionālās iestādes piedāvātu vairāk palīdzības un konsultāciju lauksaimniekiem, izmantojot konsultāciju līdzekļus un attiecīgas saziņas metodes;

7.

sagaida, ka atbilstoši labāku tiesību aktu izstrādes principam visiem turpmākajiem tiesību aktiem nāks līdzi pilns ietekmes novērtējums, ņemot vērā normatīvo un administratīvo slogu un nodrošinot, ka jaunie tiesību akti ir proporcionāli sasniedzamajiem mērķiem;

8.

uzskata, ka dalībvalstīm pēc iespējas jāatļauj pašsertifikācija;

9.

uzskata, ka dalībvalstīm jābūt iespējai lauku attīstības plānos ieviest vienotas likmes zemes gabalu shēmu, jo īpaši mazajās saimniecībās, ar nosacījumu, ka tiek garantēta atbilstība ieviestajām saistībām;

10.

atzīst, ka savstarpējās atbilstības principam ir nozīme kā vienai no galvenajām KLP tiešo maksājumu koncepcijām, bet šos maksājumus ir ieteicams ievērojami vienkāršot, nemazinot to efektivitāti;

11.

uzsver, ka KLP jābūt vienkāršākai, pārredzamākai un līdzsvarotākai;

12.

norāda, ka KLP vienkāršošana nenozīmē atbalsta samazināšanu lauksaimniekiem un tradicionālo tirgus pārvaldības instrumentu likvidēšanu, prasa Eiropas Savienībai ieviest efektīvus mehānismus cenu nestabilitātes ierobežošanai nākotnē;

13.

uzsver, ka KLP vienkāršošanai jānotiek vienlaikus ar informācijas pasākumiem saņēmējiem, un aicina Komisiju izvērst un attīstīt informācijas pasākumus par kopējo lauksaimniecības politiku;

14.

prasa nodrošināt autonomas kļūdu labošanas iespēju, kas ļautu maksājumu saņēmējiem, kuri bez nolūka pārkāpuši noteikumus, informēt iestādes, nebaidoties no soda naudām;

15.

norāda, ka soda naudu sistēmai lauksaimniekiem par kļūdainiem maksājumu pieprasījumiem jābūt samērīgai un sods nav jāuzliek nenozīmīgu kļūdu gadījumā, kā arī jo īpaši tādu kļūdu gadījumā, par kurām lauksaimnieks nav vainojams;

16.

norāda, ka administratīvos sodus, tostarp pienākumu atmaksāt jebkuru lauksaimnieka saņemto maksājumu, nevajadzētu pamatot ar apstākļiem, pār kuriem lauksaimniekam objektīvi nav kontroles;

17.

norāda uz problēmu saistībā ar lauksaimnieku dzīvesbiedrēm, kurām ir savas atsevišķas lauku saimniecības un kurām tādēļ ir jābūt atsevišķām tiesībām un pienākumiem attiecībā uz KLP maksājumu pieprasījumiem;

18.

uzskata, ka pārbaužu galvenais mērķis ir sniegt lauksaimniekiem konsultācijas un norādījumus, kā labāk un pēc iespējas nelieliem apgrūtinājumiem ievērot tiesību aktu prasības; tādēļ pārbaudes joprojām jāveic valsts iestādēm, lai nodrošinātu šo pārbaužu neatkarību un objektivitāti;

19.

uzsver, ka atbilstoši ANO datiem kopējai pārtikas ražošanai līdz 2050. gadam jāpieaug par 70 %, lai apmierinātu deviņu miljardu iedzīvotāju vajadzības;

20.

uzskata, ka savstarpējās atbilstības prasības jānosaka, ņemot vērā saimniecības izmēru, lai samazinātu slogu mazajām saimniecībām, kur risks ir mazāks;

21.

uzskata, ka, dalībvalstīm piemērojot sankcijas pret lauksaimniekiem par noteikumu neievērošanu, šīs sankcijas jāpiemēro pārredzamā, vienkāršā un proporcionālā veidā, ņemot vērā reālos nosacījumus uz vietas;

22.

uzskata, ka normatīvo aktu prasībām SA kontrolei jābūt viegli saprotamām lauksaimniekiem un kontroles iestādēm;

23.

uzskata, ka pārbaužu pamatmērķis ir veicināt, lai lauksaimnieki pilnīgāk ievērotu tiesību aktus, un ar izlases veida pārbaudēm varētu samazināt vai aizstāt ikgadējās SA kontroles attiecībā uz normatīvajām pārvaldības prasībām, ja pēdējo gadu laikā pārkāpumu skaits bijis neliels;

24.

uzsver, ka prasība rīkot turpmākās pārbaudes saistībā ar nelieliem pārkāpumiem (minimālā robeža) jāsamazina līdz izlases veida paraugiem;

25.

uzskata, ka jāatceļ to normatīvo pārvaldības prasību izmantošana, kuras nevar vienkārši kontrolēt un izmērīt;

26.

uzskata, ka dalībvalstīm vai attiecīgi reģionālajām un vietējām iestādēm jāatļauj samazināt līdz īpašam zemākam līmenim pārbaužu kvotu, ja šajās valstīs pastāv riska analīzes regulējums, kas atbilst Kopienas tiesību aktu prasībām, un ir arī pierādījumi par augsta līmeņa atbilstību;

27.

prasa ieviest riska analīzes regulējumu, kas atbilst Kopienas tiesību aktiem katrā dalībvalstī, lai līdz īpašam zemākam līmenim samazinātu pārbaužu kvotu;

28.

uzskata, ka vairāk palīdzības un konsultāciju, izmantojot efektīvus informācijas un konsultāciju rīkus, piemēram, telefona palīdzības līniju vai internetu, ļautu novērst pārkāpumus un dotu dalībvalstīm līdzekli stabilai pārbaužu kvotu samazināšanai;

29.

uzskata, ka, lai samazinātu pārbaudes vizīšu skaitu saimniecībās, jākoordinē kontroles, ko saimniecībās veikušas vai kuras jāveic dažādām pusēm, kurām tas ir darbs vai statūtos noteikts pienākums;

30.

uzskata, ka, lai sniegtu pēc iespējas vairāk informācijas lauksaimniekiem un patērētājiem par savstarpējās atbilstības prasībām un ieguvumiem, ko sniedz to lauksaimnieku sabiedriskās preces un pakalpojumi, kuru darbība atbilst šīm prasībām, jāizstrādā saziņas plāns par savstarpējo atbilstību;

31.

uzskata, ka jāsamazina SA prasību skaits un jāatjaunina to darbības joma;

32.

prasa apstiprināt praktisku un pārredzamu rādītāju sistēmu, lai vienkāršotu novērtēšanas instrumentus SA pārbaudēm, un prasa atcelt pašreizējo sistēmu, kā arī divu vai vairāku sankciju piemērošanas iespēju par vienu kļūdu; aicina Komisiju analizēt nesamērību starp dzīvnieku identifikācijas noteikumu pārkāpumiem, kuru skaits ir apmēram 70 % no visiem pārkāpumiem, un citām prasībām, kā arī veikt attiecīgas izmaiņas;

33.

uzskata, ka par savstarpējo atbilstību jāizstrādā vienots tiesību aktu teksts; uzskata, ka taisnīgi jāatalgo saimniecību radītie pozitīvie ārējie efekti, kas izpaužas sabiedriskajās precēs un pakalpojumos;

34.

prasa saglabāt konkrētus stingrus un precīzus SA noteikumus, kuriem dalībvalstis var piekrist un tos ievērot;

35.

uzskata, ka lauksaimniekiem vajadzīga piekļuve funkcionējošām sistēmām, kas ļautu viņiem ērti un bez nevajadzīgas birokrātijas iesniegt tiešo maksājumu pieteikumus, parasti vietā, kur viņi dzīvo;

36.

uzskata, ka, lai vienkāršotu vienotā maksājuma shēmas noteikumus, vajadzētu atcelt prasību sniegt katru gadu to pašu informāciju detalizēti;

37.

uzskata, ka jāsamazina pieteikumos sniedzamās informācijas apjoms, jo vajadzīgo informāciju var atrast dalībvalstu maksātājaģentūrās;

38.

prasa atļaut elastīgāku maksāšanas kārtību, kas ļautu veikt maksājumus arī pirms visu pārbaužu pilnīgas pabeigšanas;

39.

mudina Komisiju pārskatīt definīciju zemei, par kuru ir tiesības pretendēt uz vienoto maksājumu, un tās interpretāciju dalībvalstīs;

40.

uzskata, ka jāpārskata pašreizējā definīcija lauksaimnieciskajai darbībai vienotā maksājuma nolūkā, lai nodrošinātu, ka šo maksājumu nepiešķir prasītajiem, kuri nav aktīvi lauksaimnieki;

41.

uzskata, ka turpmākajā sistēmā jāņem vērā vienkāršošanas principi un ka vienkāršošanai, pārredzamībai un taisnīgumam jākļūst par KLP reformas galvenajām prioritātēm;

42.

aicina Komisiju pārskatīt kontroles sistēmu un norēķinus;

43.

uzskata, ka Komisijai jāpieņem proporcionālāka un, visbeidzot, uz risku pamatota pieeja reglamentējošās kontroles piemērošanai, atbilstības revīziju veikšanai un finansiālu korekciju piemērošanai;

44.

aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem, ar kuriem varētu uzlabot KLP revīziju un pārbaužu struktūru;

45.

uzskata, ka jānovērš lielākās pastāvošās atbalsta atšķirības starp dalībvalstīm, lai nodrošinātu vienādu attieksmi pret lauksaimniekiem visā Eiropas Savienībā un izvairītos no tirgus un konkurences kropļojumiem;

46.

atzīst, ka lauksaimniekiem jāveic svarīgs darbs vides problēmu risināšanā, nosakot praktiskus pasākumus šo mērķu sasniegšanai, ieskaitot pielāgošanos klimata pārmaiņām un šo pārmaiņu samazināšanu, un uzskata, ka šo mērķu sasniegšanai labāks mehānisms ir uz rezultātu orientēti nolīgumi, nevis tiesību normas;

47.

uzsver, ka administratīvā sloga samazināšana saistībā ar augļu un dārzeņu nozares ražotāju organizācijām piemērotajām uzraudzības un ziņošanas prasībām padarītu šīs organizācijas pievilcīgākas lauksaimniekiem un mudinātu tos apvienoties un darboties kopīgi;

48.

uzsver, ka, veicot maksājumus saskaņā ar pašreizējo sertifikācijas sistēmu (piemēram, bioloģiskās ražošanas un vides atbalsta shēmu), pietiek tikai ar vienu revīziju;

49.

ar bažām atzīmē augsto kļūdu līmeni dažās dalībvalstīs reģistrētajos tiešo maksājumu pieteikumos; uzsver, ka par šīm kļūdām vainojamas galvenokārt izmantotās ortofotogrāfijas ierīces, bet ne lauksaimnieki; prasa piemērot šādām kļūdām sankcijas tikai apzinātas krāpšanas gadījumos;

50.

uzskata, ka pirms piemērošanas lauksaimniekam jānoregulē tie tiesību akti, kas ir pretrunā ar citiem tiesību aktiem (piemēram, vides tiesību akti un vienotā maksājuma shēma);

51.

uzskata, ka ir jāpārskata definīcijas lauku attīstības tiesību aktos un vajadzības gadījumā tās jāpaplašina, lai nodrošinātu konsekvenci ar tiesību aktiem tiešo maksājumu jomā;

52.

uzskata, ka jāpalielina pārredzamība attiecībā uz lauksaimniekiem piemērotajiem sodiem un saistībām;

53.

prasa ieviest precīzi noteiktas saistības lauksaimniekiem, lai novērstu sankciju pārredzamības trūkumu;

54.

vēlas skatīt šo shēmu kontroli plašākā, ilgtermiņa skatījumā, liekot lielāku uzsvaru uz galīgo ietekmi un rezultātu, nevis orientējoties uz īpašām kļūdainām likmēm saistībā ar lauku attīstības/vides pasākumiem;

55.

uzsver, ka jāpārskata un jāvienkāršo pašreizējā kompleksā rādītāju sistēma un ka uzraudzības sistēma, ikgadējie ziņojumi un ex ante, vidusposma un ex post novērtējumi ir radījuši pārāk sarežģītu rādītāju un ziņojumu sistēmu;

56.

aicina Komisiju izskatīt uz rezultātu orientētu nolīgumu izmantošanu kā vienkāršu un efektīvāku metodi sabiedrisko preču piegādei nākotnē;

57.

prasa ieviest vienkāršotu un konsekventu tādu rādītāju sistēmu, kuri būtu labāk saprotami un piemērojami, kā arī ļautu veikt lietderīgus novērtējumus un mazinātu birokrātiju;

58.

uzskata, ka noteikumi attiecībā uz PVN finansēšanu no KLP II pīlāra, jo īpaši par darbībām, ko veic iestādes, kuru darbība izriet no publiskajām tiesībām, jāsaskaņo ar noteikumiem, ko izmanto struktūrfondiem;

59.

uzsver, ka KLP jāvienkāršo līdz ar tās īstenošanu, un aicina dalībvalstis samazināt birokrātiskās formalitātes potenciālajiem saņēmējiem no KLP, jo īpaši lauku attīstības jomā;

60.

aicina dalībvalstis savās lauku attīstības programmās nodot potenciālo saņēmēju rīcībā sistēmas, kas garantē pārredzamību, kā arī piešķirt viņiem vajadzīgo laiku finansēšanas pieteikumu sagatavošanai un dažādu atbalsta shēmu atbilstības kritēriju ievērošanai; aicina Komisiju nodrošināt šā jautājumu pastāvīgu iekļaušanu divpusējās sarunās ar dalībvalstīm;

61.

mudina Komisiju izvērtēt katrā dalībvalstī izmantoto dzīvnieku identifikācijas sistēmu un strādāt pie vienotas dzīvnieku identifikācijas sistēmas izveides, nodrošinot nevajadzīgu noteikumu atcelšanu, jo īpaši par ražotāja numuru un saimniecības numuru pārbaudēm, par vajadzīgo reģistru skaitu un atšķirību starp ražotāju un saimniecību;

62.

prasa veikt šobrīd tik atšķirīgo dzīvnieku identifikācijas noteikumu tālejošu saskaņošanu;

63.

uzskata, ka pēc iespējas jāvienkāršo ziņošana par aitu un kazu pārvietošanu, kā arī informācijas nosūtīšana uz datubāzēm un iestādēm, atļaujot izmantot visus saziņas līdzekļus, tostarp jaunās tehnoloģijas;

64.

uzskata, ka aitām un kazām, līdzīgi kā cūkām, pietiek ar ganāmpulka identifikāciju;

65.

prasa uz laiku atlikt saistības attiecībā uz aitu un kazu elektronisko identifikāciju sākot ar 2009. gada 31. decembri, ņemot vērā šādas identifikācijas pārāk lielās izmaksas ekonomiskās krīzes laikā;

66.

prasa triju gadu atbrīvojumu no savstarpējās atbilstības sankcijām saistībā ar aitu un kazu elektronisko identifikāciju, jo tā ir jauna un komplicēta tehnoloģija un lauksaimniekiem vajadzīgs zināms laiks, lai pie tās pierastu un to izmēģinātu; tādēļ aicina Komisiju rūpīgi pārskatīt noteikumus;

67.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

31.5.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 161/38

—

2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C-295/05 Tragsa,

—

2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C-532/03 Komisija pret Īriju (Īrijas glābšanas dienesti),

—

2008. gada 13. novembra spriedumu lietā C-324/07 Coditel Brabant,

—

2009. gada 9. jūnija spriedumu lietā C-480/06 Komisija pret Vāciju (Stadtwerke Hamburg),

—

2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C-206/08 Eurawasser,

—

2009. gada 9. oktobra spriedumu lietā C-573/07 Sea S.r.l.,

—

2009. gada 15. oktobra spriedumu lietā C-196/08 Acoset,

—

2009. gada 15. oktobra spriedumu lietā C-275/08 Komisija pret Vāciju (Datenzentrale Baden-Württemberg),

—

2010. gada 25. marta spriedumu lietā C-451/08 Helmut Müller,

—

“Evaluation of Public Procurement Directives: Markt/2004/10/D Final Report” (Europe Economics, 2006. gada 15. septembris),

—

“The Institutional Impacts of EU Legislation on Local and Regional Governments, A Case Study of the 1999/31/EC Landfill Waste and 2004/18/EC Public Procurement Directives”, (Eiropas Publiskās administrācijas institūts (EIPA), 2009. gada septembris),

A.

tā kā ekonomikas un finanšu tirgu krīzes rezultātā kļuvis skaidrs publiskā iepirkuma nozīmīgums, tā kā krīze jau būtiski ietekmējusi vietējās pašvaldības un tā kā valsts varas iestādes savus pienākumus sabiedrības interešu labā var izpildīt tikai tad, ja tām šajā jomā ir nodrošināta nepieciešamā juridiskā noteiktība un iepirkuma procedūras nav pārlieku sarežģītas;

B.

tā kā veiksmīgai publiskā iepirkuma tirgus darbībai ir būtiska nozīme iekšējā tirgū, lai rosinātu pārrobežu konkurenci, sekmētu inovācijas, veicinātu zemas oglekļa emisijas ekonomiku un piedāvātu valsts iestādēm optimālus risinājumus;

C.

tā kā publiskā iepirkuma tiesību akti kalpo tam, lai nodrošinātu valsts līdzekļu pareizu un efektīvu izlietojumu un ieinteresētajiem uzņēmumiem piedāvātu iespēju godīgas konkurences apstākļos saņemt valsts pasūtījumu;

D.

tā kā 2004. gadā veiktais direktīvu par publisko iepirkumu pārskatīšanas mērķis bija attiecīgo procedūru vienkāršošana, modernizēšana un elastīguma palielināšana, kā arī lielākas juridiskās noteiktības nodrošināšana;

E.

tā kā, pateicoties Lisabonas līgumam, Eiropas Savienības primārajos tiesību aktos pirmo reizi atzītas reģionālo un vietējo pašvaldību tiesības, konsolidēts subsidiaritātes princips un gan valstu parlamentiem, gan Reģionu komitejai piešķirtas tiesības celt prasību Eiropas Savienības Tiesā;

F.

tā kā Eiropas Savienības Tiesa ir izskatījusi nesamērīgi daudz lietu par pārkāpumiem publiskā iepirkuma jomā, kas ļauj secināt, ka daudzām dalībvalstīm ir grūti ievērot attiecīgo direktīvu noteikumus;

G.

tā kā, lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienības politika tiek veidota atbilstīgi Eiropas iedzīvotāju vēlmēm, Līgumā par Eiropas Savienības darbību ir ietverts sociālas tirgus ekonomikas jēdziens, sociālā klauzula un protokols par sabiedriskiem pakalpojumiem, kurā formulētas Savienības kopīgās vērtības;

H.

tā kā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 94. konvencija paredz, ka vispārējas nozīmes valsts pasūtījuma līgumos jāiekļauj klauzulas, ar kurām nodrošina taisnīgu atalgojumu un nodarbinātības nosacījumus, kuri ir vismaz tikpat izdevīgi kā, piemēram, darba koplīgumos paredzētie nodarbinātības nosacījumi,

1.

pauž nožēlu, ka 2004. gadā izdarītās publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanas mērķi joprojām nav sasniegti, jo īpaši attiecībā uz iepirkuma noteikumu vienkāršošanu un lielākas juridiskās noteiktības ieviešanu; tomēr izsaka cerību, ka jaunākie EST spriedumi palīdzēs noskaidrot vēl neatrisinātos juridiskos jautājumus un samazināsies pārsūdzību skaits; aicina Komisiju, pārskatot Eiropas tiesisko regulējumu, ņemt vērā un neatlaidīgi īstenot publiskā iepirkuma procedūras vienkāršošanas un nostiprināšanas mērķus;

2.

pauž nožēlu arī par to, ka pastāvošie noteikumi, kā arī īstenošanas pasākumu nepilnības dalībvalstīs un reģionos, Komisijas ierosināto nesaistošo tiesību normu lielais skaits un attiecīgo tiesību normu interpretācija Eiropas un dalībvalstu tiesās radījusi sarežģītu un nepārskatāmu tiesisko regulējumu, kas valsts struktūrām, privātiem uzņēmumiem un sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem rada nopietnas juridiskas problēmas, kuras vairs nav iespējams atrisināt bez papildu izdevumiem vai ārējām juridiskām konsultācijām; mudina Komisiju risināt šo situāciju un, īstenojot likumdošanas uzlabošanas iniciatīvu, pārbaudīt ierosināto nesaistošo tiesību normu ietekmi, attiecīgajos priekšlikumos ietvert tikai galvenos aspektus un novērtēt šo normu piemērotību, pamatojoties uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principu un ņemot vērā 2001. gada Baltajā grāmatā par Eiropas pārvaldību noteiktos piecus principus, proti, atklātību, līdzdalību, atbildību, efektivitāti un saskaņotību;

3.

uzsver, ka minēto apstākļu dēļ publiskā iepirkuma rīkotājiem bieži vien lielāka nozīme jāpiešķir juridiskajai noteiktībai, nevis politiskajām vajadzībām un, ņemot vērā valsts budžeta ierobežojumus, bieži jāpiešķir līgumslēgšanas vai pakalpojuma sniegšanas tiesības lētākajam, nevis ekonomiski izdevīgākajam piedāvājumam; pauž bažas, ka šāda attieksme vājinās ES inovāciju bāzi un konkurētspēju pasaules līmenī; mudina Komisiju risināt šo situāciju un izstrādāt stratēģiskus pasākumus, lai rosinātu un pilnvarotu publisko iepirkumu rīkotājus piešķirt līgumslēgšanas tiesības ekonomiskā ziņā izdevīgākajiem un augstvērtīgākajiem piedāvājumiem;

4.

norāda, ka Eiropas Savienības iniciatīvas publiskā iepirkuma jomā ir labāk jākoordinē, lai nepieļautu neatbilstību publiskā iepirkuma direktīvām un neradītu juridiskas problēmas personām, kuras piemēro attiecīgos noteikumus; tādēļ prasa, lai Komisijā Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāta vadībā, kura pārziņā ir publiskā iepirkuma joma, un attiecīgi iesaistoties arī citiem ģenerāldirektorātiem, tiktu īstenoti obligāti koordinēšanas pasākumi; prasa izveidot vienotu interneta sistēmu un nodrošināt regulāru informāciju līgumslēdzējām iestādēm, lai nodrošinātu attiecīgo tiesību normu pārredzamību un padarītu tās lietotājiem draudzīgas;

5.

pauž neapmierinātību par Komisijā darbojošās padomdevējas komitejas, kuras pārziņā ir publiskā iepirkuma jautājumi (ACPP), sastāva un darba rezultātu nepietiekamo pārredzamību, kā arī Padomdevējas komitejas publiskā iepirkuma jautājumos (CCO) uzdevumu un kompetenču nepietiekamo pārredzamību, un aicina Komisiju rīkoties, lai nodrošinātu, ka gan minētās komitejas, gan jaunizveidojamās komitejas valsts un privātā sektora partnerības jautājumos sastāvs ir līdzsvarots, ka tajās darbojas arodbiedrību un uzņēmumu, īpaši MVU, pārstāvji un ka šo komiteju darbība ir pārredzama; prasa, lai Parlaments ikvienā procedūras posmā un tai noslēdzoties būtu pienācīgi informēts un tam tiktu sniegta visa pieejamā informācija;

6.

uzskata — tā kā valsts pasūtījuma līgumi saistīti ar valsts līdzekļiem, tiem jābūt pārredzamiem un sabiedrībai jāvar tos kontrolēt; lūdz Komisijai precizējumus, lai pašvaldībām un citām valsts iestādēm nodrošinātu juridisko noteiktību un tās varētu informēt iedzīvotājus par savām līgumsaistībām;

7.

uzsver, ka tiesības saņemt valsts pasūtījumu jāpiešķir, ievērojot pārredzamus nosacījumus, nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi pret visām ieinteresētajām pusēm un par svarīgāko kritēriju uzskatot cenas un projekta kvalitātes attiecību, lai līgumslēgšanas tiesības tiktu piešķirtas par labāko, nevis tikai lētāko piedāvājumu;

8.

aicina Komisiju izdarīt publiskā iepirkuma direktīvu ex-post novērtējumu, ņemot vērā šajā ziņojumā paustās nostādnes; vēlas, lai šī pārskatīšana norisinātos, pilnībā iesaistoties visām ieinteresētajām pusēm un ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu; uzskata, ka, veicot pārskatīšanu, jāņem vērā visa sistēma kopumā, tostarp pievēršoties arī Direktīvai par pārskatīšanas procedūrām valsts līgumu piešķiršanas jomā un veicot analīzi par to, kā minētā direktīva transponēta dalībvalstu tiesību aktos, lai nepieļautu, ka publiskā iepirkuma tiesiskais regulējums kļūst vēl sadrumstalotāks; uzskata, ka minētās direktīvas praktisko ietekmi pašreiz vēl nav iespējams novērtēt, jo tā vēl nav transponēta visās dalībvalstīs;

9.

atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu, kurš stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī, Eiropas Savienības primārajos tiesību aktos pirmo reizi ir atzītas tiesības uz reģionālu un vietēju pašpārvaldi (Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 2. punkts); uzsver, ka Eiropas Savienības Tiesa vairākos spriedumos minējusi tiesības uz vietēja līmeņa pašpārvaldi un norādījusi, ka “iespēja valsts iestādēm sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu veikšanai izmantot pašām savus resursus var tikt īstenota sadarbībā ar citām valsts iestādēm” (spriedums lietā C-324/07); vērš uzmanību arī uz EST Lielās palātas 2009. gada 9. jūnija spriedumu lietā C-480/06, kurā norādīts, ka Kopienas tiesību akti valsts iestādēm neuzliek pienākumu izmantot kādu noteiktu juridisko formu, lai tās kopīgi īstenotu savus sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus; tādējādi uzskata, ka tādi valsts sektora partnerības projekti kā, piemēram, vietējo pašvaldību sadarbības nolīgumi vai sadarbība vienas valsts robežās, neietilpst publiskā iepirkuma direktīvu darbības jomā, ja ir ievēroti visi turpmāk minētie nosacījumi:

10.

uzsver, ka Komisija ir precizējusi, ka publiskā iepirkuma tiesību akti nav jāattiecina uz visiem valsts iestāžu veiktajiem pasākumiem un ka līdz brīdim; kamēr Eiropas tiesību aktu noteikumi neprasa izveidot tirgu attiecīgajā jomā, dalībvalstis pašas var lemt, vai un kādā mērā tās vēlas pildīt publiskās funkcijas;

11.

uzsver, ka EST secinājumi minētajā spriedumā attiecas ne vien uz vietējo pašvaldību sadarbību, bet ir vispārīgi, tāpēc tos var piemērot arī attiecībā uz citu valsts līgumslēdzēju iestāžu sadarbību;

12.

norāda, ka EST 2009. gada 10. septembra spriedumā lietā C-573/07 secinājusi, ka iespēju, ka bijusī valsts uzņēmējsabiedrība varētu tikt nodota privatizācijā privātiem investoriem, var apsvērt kā faktoru, kas nosaka nepieciešamību rīkot konkursu, tikai tādā gadījumā, ja iepirkuma līguma darbības laikā valsts kapitālsabiedrības statuss ir mainījies, tādējādi mainot līguma pamatnoteikumus un radot nepieciešamību pēc jauna konkursa; konstatē, ka, pateicoties EST tiesu praksei, ir būtiski mainījušies valsts iestāžu savstarpējās sadarbības noteikumi, un atzinīgi vērtē Tiesas jaunākos spriedumus šajā jomā; tāpēc mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai informācija par šo spriedumu tiesiskajām sekām būtu plaši pieejama;

13.

norāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/17/EK 1. panta 3. punkta b) apakšpunktu un Direktīvas 2004/18/EK 4. pantu pakalpojumu koncesijas ir līgumi, par kuriem “atlīdzība par pakalpojumu sniegšanu ir vai nu tikai tiesības izmantot attiecīgo pakalpojumu, vai arī minētās tiesības kopā ar samaksu”; uzsver, ka pakalpojumu koncesijas tika izslēgtas no publiskā iepirkuma direktīvu darbības jomas, lai sniegtu līgumslēdzējām iestādēm un pakalpojumu sniedzējiem lielākas elastības iespējas; norāda, ka arī EST vairākos spriedumos uzsvērusi, ka pakalpojumu koncesijas neietilpst minēto direktīvu darbības jomā, taču uz tām attiecas Līguma par Eiropas Savienības darbību vispārējie principi (diskriminācijas aizliegums, vienlīdzīgas attieksmes princips, pārredzamības prasība), un valsts līgumslēdzējām iestādēm jāpatur iespēja nodrošināt pakalpojumu sniegšanu, izmantojot koncesijas, ja tās uzskata, ka šādā veidā vislabāk iespējams nodrošināt attiecīgā sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, tostarp arī tad, ja ar šādu rīcību saistītais risks ir ierobežots, taču šo risku pilnībā uzņemas koncesijas turētājs (2009. gada 10. septembra spriedums lietā C-206/08, 72.–75. punkts);

14.

pieņem zināšanai Komisijas 2009. gada 19. novembra paziņojumu par valsts un privātā sektora partnerību izveidi un ar lielu interesi gaida attiecīgo ietekmes novērtējumu; cer, ka Komisija ņems vērā neizdevušos valsts un privātās partnerības projektu kļūdas; uzsver, ka pienācīgi vērā jāņem gan procedūru sarežģītība, gan dalībvalstu tiesu sistēmu un tiesu prakses atšķirības attiecībā uz pakalpojumu koncesijām; uzskata, ka pakalpojumu koncesijas definīcijas izstrāde un atbilstošu tiesību normu izveide šo koncensiju reglamentēšanai ir 2004. gada direktīvu par publisko iepirkumu un papildinošo EST spriedumu nopelns; kategoriski uzsver, ka priekšlikumu tiesību aktam attiecībā uz pakalpojumu koncesijām varētu pamatot vienīgi mērķis novērst iekšējā tirgus darbības kropļojumus; norāda, ka līdz šim šādi kropļojumi nav konstatēti un tāpēc tiesību akts par pakalpojumu koncesijām varētu būt nepieciešams vienīgi tādā gadījumā, ja tas piedāvātu būtiskas iespējas uzlabot iekšējā tirgus darbību;

15.

atzinīgi vērtē juridisko skaidrojumu par nosacījumiem, kuri ir spēkā, piemērojot publiskā iepirkuma noteikumus institucionalizētām valsts un privātā sektora partnerībām, īpaši ņemot vērā to, ka Komisijas 2009. gada 19. novembra paziņojumā akcentēta šādu partnerību būtiskā nozīme klimata pārmaiņu apkarošanā, atjaunojamās enerģijas izmantošanā un ilgtspējīga transporta veicināšanā; norāda, ka publiskā iepirkuma direktīvas ir spēkā visos tajos gadījumos, kad pasūtījumu piešķir privātiem uzņēmumiem, pat tad, ja privātpersonu īpašumā ir tikai neliela uzņēmuma daļa; tomēr uzsver, ka gan Komisijas 2008. gada 5. februāra paziņojumā, gan EST 2009. gada 15. oktobra spriedumā lietā C-196/08 ir konstatēts, ka, piešķirot un deleģējot noteiktus uzdevumus tikko dibinātiem valsts un privātā sektora partnerības uzņēmumiem, nav nepieciešama dubultā procedūra; taču, lai bez konkursa procedūras piešķirtu koncesiju iepriekš šim mērķim dibinātam jaukta tipa valsts un privātā sektora uzņēmumam, jābūt izpildītiem šādiem turpmāk minētajiem nosacījumiem:

tādēļ uzskata, ka jautājums par publiskā iepirkuma noteikumu piemērošanu institucionalizētām valsts un privātā sektora partnerībām ir atrisināts, un lūdz Komisiju un dalībvalstis sniegt atbilstošus paziņojumus;

16.

tomēr uzsver, ka pašreizējā finanšu krīze ir parādījusi jaunus valsts un privātā sektora partnerības finansēšanas un finanšu risku sadalījuma veidus; prasa Komisijai pienācīgi novērtēt finanšu riskus, kas saistīti ar valsts un privātā sektora partnerības izveidi;

17.

atzinīgi vērtē EST spriedumu lietā C-451/08; uzskata, ka, interpretējot direktīvu, ir jāņem vērā tās plašie un vērienīgie mērķi, taču nevajadzētu pieņemt, ka, pamatojoties uz pasākuma mērķi, direktīva ir piemērojama neierobežotā veidā, jo pretējā gadījumā pastāv risks, ka direktīvas noteikumi būtu jāpiemēro visām pilsētplānošanas darbībām, ņemot vērā apstākli, ka noteikumi par iespējamu būvdarbu veikšanu vienmēr būtiski maina attiecīgo zemes gabalu vērtību; uzskata, ka pēdējos gados publiskā iepirkuma tiesību akti tiek attiecināti arī uz tādām jomām, kas publiskajam iepirkumam nav raksturīgas, tādēļ ierosina, ka publiskā iepirkuma tiesību aktu piemērošanā vēl vairāk jāakcentē iegādes kritērijs;

18.

norāda, ka Eiropas Parlaments arī ir iesaistīts EST 2006. gada 14. septembrī iesniegtajā lietā Vācija pret Komisiju, kurā celta prasība pret Komisijas 2006. gada 1. augusta skaidrojošo paziņojumu attiecībā uz Kopienas tiesību aktiem, kuri attiecas uz tādu publisko iepirkumu piešķiršanu, uz ko neattiecas vai tikai daļēji attiecas publiskā iepirkuma direktīvas, un cer uz drīzu spriedumu šajā lietā;

19.

aicina Komisiju izvērtēt publiskā iepirkuma direktīvu ietekmi uz mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jo īpaši izvērtējot situācijas, kad minētie uzņēmumi pilda apakšuzņēmēja funkcijas, un novērtēt, vai paredzamajā direktīvu pārskatīšanā nav jāiekļauj papildu noteikumi attiecībā uz apakšlīgumu piešķiršanu, lai nepieļautu, ka MVU kā apakšuzņēmējiem, salīdzinot ar valsts pasūtījuma līguma galveno līgumslēdzēju, tiek piemēroti neizdevīgāki nosacījumi;

20.

aicina Komisiju vienkāršot publiskā iepirkuma procedūras, lai vietējām pašvaldībām un arī uzņēmumiem samazinātu milzīgo laika un naudas patēriņu, ko prasa administratīvu jautājumu kārtošana; uzsver, ka procedūru vienkāršošana veicinās MVU iespējas saņemt valsts pasūtījumu un nodrošinās tiem vienlīdzīgākus un godīgākus konkurences apstākļus;

21.

uzskata, ka apakšlīgumi ir īpašs darba organizācijas veids, kas piemērots konkrētiem darba izpildes aspektiem; uzsver, ka apakšlīgumos jābūt ievērotiem visiem noteikumiem, kas izvirzīti galvenajiem līgumslēdzējiem, īpaši attiecībā uz darba tiesībām un darba drošību; uzskata, ka šajā nolūkā būtu ieteicams noteikt līgumslēdzēju un apakšuzņēmēju savstarpējo atbildību;

22.

atbalsta sistemātisku alternatīvu piedāvājumu (vai variantu) pieļaušanu; norāda, ka konkursu noteikumiem, īpaši attiecībā uz alternatīvu piedāvājumu pieļaušanu, ir būtiska nozīme inovatīvu risinājumu veicināšanā un izplatīšanā; uzsver, ka specifiskās prasības attiecībā uz veikumu un funkcijām un skaidri noteikta dažādu variantu iespējamība sniedz konkursu dalībniekiem iespēju piedāvāt inovatīvus risinājumus;

23.

mudina dalībvalstis izveidot vienotu tīmekļa portālu, kurā sniegta visa informācija par valsts pasūtījuma līgumiem, un atvērt šo tīklu visiem izsludinātajiem konkursiem; atzīmē, ka tā mērķis būs apmācīt un informēt uzņēmumus par to, kā iegūt attiecīgos līgumus, un izskaidrot šajā sakarībā piemērojamos tiesību aktus, jo īpaši MVU gadījumā (tiem parasti nav apjomīgu cilvēkresursu un administratīvo resursu, kuri labi pārzinātu publiskā iepirkuma terminoloģiju un procedūras), un atzīmē, ka jautājumos par atbilstību konkursa noteikumiem varētu iesaistīties un konsultēt arī īpaši palīdzības dienesti, kuri atbilstības gadījumā varētu palīdzēt aizpildīt pieteikumus;

24.

norāda, ka MVU ir cīnījušies par piekļuvi publiskā iepirkuma tirgiem un ka daudz lielākas pūles ir jāvelta “MVU stratēģijas” izveidošanai; tādēļ šīs stratēģijas ietvaros aicina dalībvalstis sadarboties ar līgumslēdzējām iestādēm, lai atbilstīgās situācijās atbalstītu apakšuzņēmēju iesaistīšanas iespējas, izstrādātu un izplatītu labāko praksi un metodes, izvairītos no pārāk preskriptīviem atbilstības noteikšanas procesiem, konkursa dokumentos izmantotu noteiktus standartus, lai piegādātājiem nebūtu jāsāk no “baltas lapas”, un izveidotu centralizētu līgumu piedāvājumu portālu; aicina Komisiju arī apkopot dalībvalstu iniciatīvas šajā jomā un veicināt Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akta Labākās prakses kodeksa plašāku izplatīšanu;

25.

mudina dalībvalstis veicināt jau dažās dalībvalstīs izstrādāto “Piegādātāju atbalsta programmu”; norāda, ka šādu instrumentu var izmantot, lai veicinātu piegādātāju un līgumslēdzēju savstarpējo dialogu, tādējādi veicinot dalībnieku saziņu jau iepirkuma procesa sākuma posmā; uzsver, ka šāds mehānisms būtiski veicinātu inovācijas un uzlabotu MVU piekļuvi publiskā iepirkuma tirgum;

26.

aicina Komisiju vairāk pievērsties tam, lai Eiropas MVU nodrošinātu lielāku nozīmi starptautiskos publiskos iepirkumos, un pielikt vairāk pūļu, lai novērstu Eiropas MVU diskrimināciju, pielāgojoties īpašiem noteikumiem, ko ir ieviesuši daži Valsts iepirkuma nolīguma dalībnieki (piemēram, Kanāda un ASV); norāda, ka MVU piekļuvi šādiem tirgiem varētu veicināt pasākumi, kas uzlabo pārredzamību un piekļuvi dalībvalstu publiskā iepirkuma tirgiem;

27.

aicina Komisiju nodrošināt, lai jaunajā PTO Valsts iepirkuma nolīgumā tiktu iekļauti noteikumi, kas Eiropas Savienībai, piešķirot valsts pasūtījuma līgumus, ļautu dot priekšroku maziem un vidējiem uzņēmumiem, ņemot vērā, ka līdzīgi noteikumi jau pastāv citās šā nolīguma partnervalstīs;

28.

vērš uzmanību uz publiskā iepirkuma būtisko nozīmi klimata aizsardzības, vides aizsardzības, energoefektivitātes un inovāciju jomā, kā arī konkurences veicināšanā un uzsver, ka valsts pārvaldes iestādes jāmudina un jāsniedz tām iespēja publisko iepirkumu piešķiršanā izmantot ekoloģiskus, sociālus un citus kritērijus; atzinīgi vērtē praktisko palīdzību, kas valsts iestādēm un citām valsts struktūrām sniegta pasūtījumu ilgtspējas nodrošināšanai; aicina Komisiju izskatīt iespēju izmantot videi draudzīga valsts pasūtījuma līgumus kā ilgtspējīgas attīstības veicināšanas līdzekli;

29.

atkārtoti uzsver 2009. gada februāra ziņojumā pausto aicinājumu Komisijai izstrādāt rokasgrāmatu par publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā, kurā būtu jāsniedz praktiski piemēri par riska un ieguvumu sadali tirgus apstākļos; turklāt uzskata, ka uzņēmumiem, kuri piedalās pirmskomercializācijas posma publiskajā iepirkumā, jāpiešķir intelektuālā īpašuma tiesības, tādējādi veicinot valsts iestāžu savstarpējo saprašanos un mudinot piegādātājus iesaistīties pirmskomercializācijas posma publiskā iepirkuma procedūrās;

30.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas EMAS palīdzības dienesta izveidi, jo šis dienests sniedz praktisku informāciju un atbalstu uzņēmumiem un citām organizācijām attiecībā uz to, kā tām, rīkojot publisko iepirkumu, novērtēt un uzlabot savu veikumu vides jomā un sagatavot attiecīgus ziņojumus; aicina Komisiju apsvērt vispārīgāka tiešsaistes portāla izveidi, kurā būtu piedāvāti praktiski padomi un atbalsts publiskā iepirkuma procedūrā iesaistītajām pusēm, jo īpaši tiem dalībniekiem, kas iesaistīti sarežģītās un uz sadarbību vērstās publiskā iepirkuma procedūrās;

31.

uzsver, ka sociāli atbildīga publiskā iepirkuma jomā valda neskaidrības, un mudina Komisiju šajā jomā sniegt palīdzību, izstrādājot īpašas rokasgrāmatas; šajā sakarībā norāda uz Lisabonas līguma un Pamattiesību hartas ieviestajām izmaiņām tiesiskajā regulējumā un cer, ka Komisija piemērotā veidā īstenos attiecīgos noteikumus; norāda uz problēmu, ka sociālie kritēriji attiecas uz ražošanas procesu, tādēļ galaproduktā to ietekme visumā nav konstatējama, un ka globalizēto ražošanas sistēmu un sarežģīto piegādes ķēžu dēļ ir grūti kontrolēt atbilstību šiem kritērijiem; tādēļ sagaida, ka arī sociāli atbildīga publiskā iepirkuma jomā tiks izstrādāti precīzi un pārbaudāmi kritēriji un izveidota datubāze, kurā apkopoti konkrētiem produktiem piemērojamie kritēriji; vērš uzmanību uz grūtībām un izmaksām, ar ko valsts līgumslēdzējas iestādes saskaras, pārbaudot atbilstību šādiem kritērijiem, un aicina Komisiju sniegt atbilstošu palīdzību un veicināt tādu instrumentu izstrādi, kurus varētu izmantot, lai pārliecinātos par piegādes ķēžu uzticamību;

32.

aicina Komisiju skaidri precizēt, ka valsts iestādes publisko iepirkumu piešķiršanā var vadīties pēc sociāliem kritērijiem, piemēram, ņemot vērā attiecīgiem standartiem atbilstoša atalgojuma izmaksu un citus kritērijus; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes vai sniegt citu praktisku palīdzību valsts iestādēm un citām valsts struktūrām saistībā ar ilgtspējīga iepirkuma nodrošināšanu un mudina Komisiju un dalībvalstis regulāri rīkot mācību kursus un izpratnes veicināšanas kampaņas, lai uzlabotu zināšanas šajā jautājumā; atbalsta domu par pārredzamu procesu, kurā iesaistītas dalībvalstis un vietējās pašvaldības, turpinot izstrādāt attiecīgos kritērijus; norāda, ka tieši sociālo kritēriju jomā šāds process piedāvā daudzsološas iespējas uzlabojumu veikšanai;

33.

aicina Komisiju rosināt valsts iestādes publiskā iepirkuma konkursos un iepirkuma politikā izmantot taisnīgas tirdzniecības kritērijus, pamatojoties uz taisnīgas tirdzniecības definīciju, kas formulēta Eiropas Parlamenta 2006. gada 6. jūlija rezolūcijā par godīgu tirdzniecību un attīstību, kā arī Komisijas 2009. gada 5. maija paziņojumā; atkārtoti uzsver savu iepriekšējo aicinājumu Komisijai veicināt šādu kritēriju izmantošanu, piemēram, izstrādājot konstruktīvas pamatnostādnes attiecībā uz publisko iepirkumu taisnīgas tirdzniecības kontekstā; atzinīgi vērtē 2010. gada 11. februārī vienbalsīgi pieņemto Reģionu komitejas atzinumu, kurā aicināts izveidot vienotu Eiropas taisnīgās tirdzniecības stratēģiju vietējām pašvaldībām un reģionālajām varas iestādēm;

34.

prasa izveidot un regulāri atjaunināt datubāzi, kurā būtu apkopoti standarti, īpaši uz ekoloģiskiem un sociāliem kritērijiem attiecināmie standarti, un darīt šo datubāzi pieejamu valsts iestādēm, tā nodrošinot iepirkuma konkursu rīkotājiem atbilstīgas norādes un skaidrus noteikumus konkursu rīkošanai, lai būtu iespējams viegli pārliecināties par atbilstību attiecīgajiem standartiem; cer, ka dalībvalstis un visas ieinteresētās puses visā pilnībā iesaistīsies šajā procesā; norāda, ka procesā jāņem vērā vietējā, reģionālā un valsts līmenī gūtā vērtīgā pieredze un zināšanas; vienlaikus vērš uzmanību uz negatīvo ietekmi, ko inovāciju un pētniecības jomā rada sadrumstalotais tirgus, kurā pastāv virkne dažādu reģionālu, valsts mēroga, Eiropas mēroga un pasaules mēroga standartu;

35.

norāda, ka publiskā iepirkuma standarti ir svarīgi arī tādēļ, ka tie var palīdzēt publiskā iepirkuma rīkotājiem īstenot savus mērķus, sniedzot iespējas preču un pakalpojumu iepirkumā izmantot jau izmēģinātus un pārbaudītus procesus, piedāvājot daudz rentablāku konkursa procedūru un nodrošinot iepirkuma atbilstību arī citiem politiskajiem mērķiem, piemēram, ilgtspējības veicināšanai vai preču un pakalpojumu iegādei no mazajiem uzņēmumiem;

36.

atzīst, ka mācībām un savstarpējai valsts iestāžu un Komisijas pieredzes apmaiņai ir liela nozīme, lai pārvarētu zināmus ar publiskā iepirkuma tirgu saistītus sarežģījumus; tomēr pauž bažas, ka sakarā ar valsts budžetu apjoma samazināšanos šādu iniciatīvu skaits varētu mazināties; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju izmantot to rīcībā esošos resursus un mehānismus, piemēram, Pakalpojumu direktīvā paredzēto salīdzinošo pārskatīšanu, lai rosinātu nelielas kāda reģiona publiskā iepirkuma ekspertu grupas pārskatīt darbības kādā citā ES reģionā, jo tas varētu palīdzēt radīt uzticamību un izplatīt labāko praksi dažādās dalībvalstīs;

37.

mudina Komisiju un dalībvalstis rīkot mācību kursus un izpratnes veicināšanas kampaņas vietējām pašvaldībām un politisku lēmumu pieņēmējiem, iesaistot arī citas ieinteresētās puses, it īpaši sociālo pakalpojumu sniedzējus;

38.

uzsver, ka Revīzijas palāta savos gada ziņojumos par ES budžeta izpildi, tostarp arī jaunākajā ziņojumā par 2008. finanšu gadu, pastāvīgi norāda, ka viens no diviem visbiežāk sastopamajiem iemesliem, kāpēc tiek pieļautas kļūdas un neatbilstības, īstenojot ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansētos projektus, ir ES publiskā iepirkuma normu neievērošana; šajā sakarībā uzsver, ka neatbilstību bieži izraisa ES normu nepareiza transponēšana un atšķirības dalībvalstu piemērotajos noteikumos; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām pārskatīt dažādos noteikumus, ko piemēro publiskā iepirkuma jomā, lai saskaņotu šos noteikumus un vienkāršotu visu publiskā iepirkuma tiesisko regulējumu, īpaši tādēļ, lai mazinātu kļūdu varbūtību un uzlabotu struktūrfondu izmantošanas efektivitāti;

39.

uzskata, ka pārmērīgu slogu var radīt ne tikai izmaksas un sarežģītība, bet arī publiskā iepirkuma procedūrai nepieciešamais laiks, kā arī varbūtējas tiesvedības risks, kas var izvērsties laikietilpīgās pārsūdzības procedūrās, kuru norisi bieži kavē dažādi dalībnieki, un tāpēc atzinīgi vērtē to, ka atjaunošanas plāns 2009. un 2010. gadā lielākajiem valsts projektiem ļauj piemērot publiskā iepirkuma direktīvās paredzētās paātrinātās procedūras; aicina dalībvalstis izmantot paātrināto procedūru un atbalstīt vietējās un reģionālās iestādes, kuras īsteno un izmanto šīs procedūras, ikvienā gadījumā nodrošinot atbilstību publiskā iepirkuma standartnoteikumiem un normām;

40.

aicina Komisiju izskatīt iespēju arī pēc 2010. gada saistībā ar struktūrfondiem izmantot paātrinātās procedūras un pagarināt uz pagaidu laikposmu noteikto robežvērtību palielinājumu, lai tādējādi veicinātu ieguldījumu intensitāti;

41.

norāda, ka iekšējais tirgus kļūst arvien vairāk saistīts ar starptautiskajiem tirgiem; šajā sakarībā uzskata, ka ES iekšējā tirgus likumdevējiem un ES pārstāvjiem starptautiskās tirdzniecības sarunās būtu jāņem vērā veikto darbību iespējamās savstarpējās sekas un jāpieņem saskaņota politika, kura vienmēr būtu vērsta uz ES vērtību veicināšanu publiskā iepirkuma politikā, attiecinot to uz tādām vērtībām kā pārredzamība, principiāla vēršanās pret korupciju un sociālo tiesību un cilvēktiesību ievērošana; aicina Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju un Starptautiskās tirdzniecības komiteju sinerģijas veicināšanas nolūkā rīkot kopīgas informatīvās sanāksmes;

42.

uzsver, ka stabila valsts iepirkuma sistēma ir priekšnoteikums taisnīgam, brīvam un konkurenci veicinošam tirgum, kā arī līdzeklis cīņā pret korupciju;

43.

turklāt, ņemot vērā Eiropas Savienības saistības starptautiskā publiskā iepirkuma jomā, norāda, ka ir svarīgi, lai šajā jomā tiktu stiprināti korupcijas apkarošanas mehānismi, un vērš uzmanību uz nepieciešamību koncentrēties uz pārredzamības un taisnīguma nodrošināšanu publisko līdzekļu izlietojumā;

44.

aicina tās 22 valstis, kuras Valsts iepirkuma nolīguma komitejā piedalās kā novērotājas, paātrināt pievienošanās procesu šim nolīgumam;

45.

aicina Komisiju izvērtēt iespēju publiskā iepirkuma nolīgumos, kuri noslēgti ar starptautiskiem partneriem, iekļaut noteikumus, kas prasa ievērot konvencijās un starptautiskos nolīgumos noteiktos cilvēktiesību pamatprincipus;

46.

kategoriski iestājoties pret protekcionismu globāla mēroga publiskajā iepirkumā, ir stingri pārliecināts, ka šajā jomā ir jāievēro savstarpīguma un samērīguma princips; aicina Komisiju apsvērt samērīgu un mērķtiecīgu ierobežojumu piemērošanu attiecībā uz piekļuvi atsevišķām ES publiskā iepirkuma tirgus daļām tiem tirdzniecības partneriem, kuri izmanto iespēju piekļūt ES tirgum, taču nav izrādījuši vēlmi atvērt savus tirgus ES uzņēmumiem, lai tādējādi mudinātu ES partnerus piedāvāt Eiropas uzņēmumiem abpusējus un samērīgus tirgus pieejamības režīmus;

47.

vērš uzmanību uz Direktīvas 2004/17/EK 58. un 59. panta noteikumiem; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot iespēju informēt Komisiju par problēmām, kas ir saistītas ar dalībvalstu uzņēmumu iespējām piekļūt trešo valstu tirgiem, un aicina Komisiju aktīvi rīkoties, lai Savienības uzņēmumiem nodrošinātu reālu piekļuvi trešo valstu tirgiem;

48.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

31.5.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 161/47

A.

tā kā ESAO ir ierosinājusi definēt attīstības politikas saskaņotības (APS) jēdzienu, kas nozīmē “centienus nodrošināt to, ka valdības īstenotās attīstības politikas mērķus un rezultātus nemazina šīs pašas valdības citas politikas pasākumi, kas ietekmē jaunattīstības valstis, un ka ar šo citu politiku, kad vien tas ir iespējams, atbalsta attīstības mērķu sasniegšanu” (13); tā kā ES ir izstrādājusi APS jēdzienu, lai radītu ES politiku sinerģismu, un tā kā politiska bezdarbība šajā jomā var negatīvi ietekmēt vēlamo attīstības sadarbības iznākumu;

B.

atsaucoties uz Eiropas Savienības apņemšanos saskaņā ar Eiropadomes 2005. gadā pieņemtajiem secinājumiem veikt attīstības politikas saskaņotības veicinošus pasākumus (14),

C.

tā kā ir vērojama atšķirība starp politikas konsekvenci (pretrunu novēršanu dažādās ārpolitikas jomās) un attīstības saskaņotību (pienākums visās ES politikas jomās, kas ietekmē jaunattīstības valstis, ņemt vērā attīstības mērķus);

D.

tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantā ir noteikts, ka ES politikas attīstības jomā galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un ilgākā laika posmā — tās izskaušana, un tā kā, īstenojot visus Savienības politikas virzienus, cenšas nodrošināt APS, lai veicinātu Savienības attīstības sadarbības mērķu sasniegšanu;

E.

tā kā ES tirdzniecības, lauksaimniecības, zivsaimniecības, klimata, intelektuālā īpašuma tiesību, migrācijas, finanšu, bruņojuma un izejmateriālu politika acīmredzami nav saskaņota un tā kā ar APS, radot būtisku ES politiku sinerģismu, var veicināt nabadzības samazināšanu;

F.

tā kā APS ierobežo politiskā atbalsta trūkums, neskaidras pilnvaras, resursu nepietiekamība, efektīvu pārraudzības instrumentu un rādītāju neesamība, kā arī tas, ka APS nav noteikta kā prioritāte konfliktējošu interešu gadījumā;

G.

tā kā Eiropas Savienības finanšu kompensācijas, kas piešķirtas saistībā ar zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumiem (ZPN), nav veicinājušas partnervalstu zivsaimniecības politiku konsolidāciju, un daudzos gadījumos tas lielā mērā ir skaidrojams ar šo nolīgumu īstenošanas uzraudzības trūkumu, gauso atbalsta izmaksāšanas procesu un pat atbalsta neizmantošanu;

H.

tā kā ar pirmo Tūkstošgades attīstības mērķi ir paredzēts līdz 2015. gadam uz pusi samazināt to cilvēku skaitu, kas cieš no bada, tomēr, tā kā katru dienu no pārtikas trūkuma cieš gandrīz miljards cilvēku, lai gan uz Zemes var saražot pietiekami daudz pārtikas, lai apmierinātu visu tās iedzīvotāju vajadzības;

I.

tā kā Eiropas Savienības subsīdijas Eiropas lauksaimniecības produktu eksportam ir ļoti negatīvi ietekmējušas nodrošinātību ar pārtiku un lauksaimniecības nozares konkurētspēju jaunattīstības valstīs;

J.

tā kā ES ir apņēmusies sasniegt ANO mērķi līdz 2015. gadam oficiālajai attīstības palīdzībai (OAP) novirzīt 0,7 % nacionālā kopienākuma (NKI), savukārt visai ES starpmērķis ir līdz 2010. gadam atbalstam atvēlēt 0,56 %;

K.

tā kā Eiropas Kopienu Tiesas 2008. gada novembra lēmumā ir noteikts, ka Eiropas Investīciju bankas (EIB) darbībām jaunattīstības valstīs visupirms ir jābūt vērstām uz attīstības veicināšanu un tikai pēc tam uz ekonomiskiem vai politiskiem mērķiem;

L.

tā kā no krīzes var secināt, ka tikai OAP ir vērsta uz atbalsta sniegšanu trūcīgākajām valstīm un ka attīstības finansējumu ar šo palīdzību nodrošina daudz paredzamāk un drošāk nekā citās finanšu plūsmās;

M.

tā kā daudzos pētījumos ir pierādīts, ka no jaunattīstības valstīm katru gadu nelikumīgi aizplūst aptuveni 900 miljardu euro, kas būtiski mazina jaunattīstības valstu nodokļu ieņēmumus un līdz ar to arī šo valstu pašattīstības iespējas,

1.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija, Padome un dalībvalstis pievērsušas lielāku uzmanību APS un izteikušas apņemšanos to nodrošināt, ko var secināt no divgadējā ziņojuma;

2.

atkārtoti uzsver savu apņemšanos uzlabot APS Eiropas Savienībā un parlamentārajā darbā;

3.

uzsver, ka Eiropas Savienība ir pārliecinoši lielākais atbalsta donors pasaulē (2008. gadā ES palīdzības apjoms sasniedza EUR 49 miljardus, kas ir 0,40 % no NKI), un 2010. gadā gaidāms, ka palīdzības apjoms palielināsies līdz EUR 69 miljardiem, lai izpildītu 2005. gadā G8 Glenīglsas augstākā līmeņa sanāksmē doto kolektīvo solījumu atbalstam veltīt 0,56 % no ES NKI; norāda, ka tas nozīmē papildu EUR 20 miljardu piešķiršanu attīstības mērķiem;

4.

atgādina, ka 2007. gada oktobrī tika pieņemta ES tirdzniecības atbalsta stratēģija, uzņemoties saistības katru gadu līdz 2010. gadam palielināt kopējo ar tirdzniecību saistīto ES palīdzību līdz 2 miljardiem euro (1 miljardu euro piešķir Kopiena un 1 miljardu euro — dalībvalstis);

5.

aicina jaunattīstības valstis, jo īpaši tās, kuras no ES atbalsta gūst vislielāko labumu, nodrošināt labu pārvaldību visās publiskajās jomās un jo sevišķi saņemtā atbalsta pārzināšanā, un mudina Komisiju attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu pārredzamu un efektīvu palīdzības sniegšanu;

6.

atzinīgi vērtē APS darba programmu 2010.–2013. gadam, kas ES iestādēm un dalībvalstīm kalpo kā orientieris, un atzīst tās nozīmi agrīnās brīdināšanas sistēmas izveidē saistībā ar nākamajām politiskajām iniciatīvām; atzinīgi vērtē arī dažādo politikas nozaru savstarpējo piesaisti;

7.

atgādina, ka Eiropas Savienībai ir pienākums ņemt vērā jaunattīstības valstu un to iedzīvotāju intereses;

8.

uzskata, ka visas ES politikas jomas, kuru ietekme sniedzas pāri ES robežām, ir jāizstrādā tā, lai atbalstītu cīņu pret nabadzību, Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanu, kā arī cilvēktiesību, tostarp dzimumu līdztiesības un sociālo, ekonomisko un vides tiesību ievērošanu, un nebūtu pretrunā šiem uzdevumiem;

9.

uzsver, ka divpusējos un reģionālos tirdzniecības nolīgumos un daudzpusējos tirdzniecības nolīgumos, kas stingri piesaistīti PTO sistēmas noteikumiem, jāņem vērā būtiskie APS aspekti, un šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi sadarboties ar citiem attiecīgiem PTO partneriem, kuri spēj sekmēt to, ka Dohas sarunu kārtai vistuvākajā nākotnē būs līdzsvarots, uz attīstību virzīts iznākums, ar kuru tiks sasniegti lieli mērķi;

10.

uzsver, ka ar t. s. Singapūras jautājumiem, piemēram, pakalpojumu liberalizāciju, ieguldījumiem, valsts iepirkumu, konkurences noteikumu īstenošanu un intelektuālā īpašuma tiesību stingrāku piemērošanu, nevar sasniegt astoņus Tūkstošgades attīstības mērķus;

11.

pieprasa ES, dalībvalstīm un EIB uzņemties vadošo lomu cīņā pret nodokļu oāzēm un tajās reģistrēto personu izdarītos ieguldījumus padarīt mazāk izdevīgus, pieņemot noteikumus par publisko iepirkumu līgumiem un publiskā finansējuma piešķiršanu, kuros būtu noteikts aizliegums ikvienam nodokļu oāzē reģistrētam uzņēmumam, bankai vai citai struktūrai gūt labumu no publiskā finansējuma; aicina Komisiju un dalībvalstis piedalīties pašreiz veicamajā EIB ārējo aizdevumu izsniegšanas un sadarbības pasākumu vidusposma pārskatīšanā, lai tajā uzlabotos aizdevumu saņēmēju novērtēšanas spējas un lai nodrošinātu, ka tās ieguldījumi jaunattīstības valstī aktīvi palīdz mazināt nabadzību, kā arī katru gadu iesniegt pārskatus par to progresu;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis visaptveroši izvērtēt ar trešām valstīm noslēgtos zvejniecības nolīgumus, lai Savienības ārpolitika zvejniecības jomā pilnībā saskanētu ar tās attīstības politiku — šo saskanību nodrošina, uzlabojot Savienības partnervalstu spēju savos ūdeņos garantēt ilgtspējīgu zvejniecību, un šis solis uzlabo nodrošinātību ar pārtiku un vairo vietējo nodarbinātību šajā nozarē;

13.

atgādina, ka ES piekļuve trešo valstu zivju krājumiem nedrīkst netieši būt priekšnosacījums attīstības atbalsta sniegšanai šīm valstīm;

14.

aicina Komisiju līdztekus sociālajām klauzulām ZPN ietvert cilvēktiesību aizsardzības normas, lai Eiropas Savienība varētu veikt attiecīgus pasākumus gadījumos, kad ir informācija par cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs, kuras ir parakstījušas ZPN ar ES;

15.

atgādina, ka 75 % no pasaules trūcīgajiem iedzīvotājiem dzīvo lauku apvidos, bet tikai 4 % no OAP tiek novirzīti lauksaimniecībai; tāpēc aicina Komisiju, dalībvalstis un jaunattīstības valstis attīstības programmās lauksaimniecībai piešķirt prioritāti;

16.

pauž bažas par nelabvēlīgo ietekmi, kāda uz attīstību trešajās valstīs ir finanšu iestādēm, kuras galvenokārt cenšas izvairīties no nodokļu maksāšanas; lūdz Komisiju ciešāk sadarboties nodokļu pārvaldības jomā īpaši ar tām valstīm, kas ir minētas Eiropas Parlamenta 2009. gada 24. aprīļa likumdošanas iniciatīvas (A6-0244/2009) I pielikumā un kurās tiek izmantoti Eiropas attīstības fondu līdzekļi;

17.

atzinīgi vērtē Padomes 2008. gada 14. maija sanāksmes secinājumu ieteikumus tirdzniecības nolīgumos iekļaut normu par labu pārvaldību nodokļu jomā, jo šīs normas iekļaušana ir pirmais solis cīņā pret tādiem nodokļu noteikumiem un praksi, kas veicina izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpšanu; aicina Komisiju šāda veida normu nekavējoties iekļaut sarunās par turpmākajiem tirdzniecības nolīgumiem;

18.

aicina Komisiju un ĀKK valstis turpināt dialogu par migrāciju, lai nostiprinātu cirkulārās migrācijas principu un atvieglinātu tā īstenošanu, izsniedzot cirkulārās vīzas; uzsver, ka cilvēktiesību ievērošanu un līdztiesīgu attieksmi pret ĀKK valstu iedzīvotājiem nopietni ierobežo divpusējie atpakaļuzņemšanas nolīgumi ar tranzīta valstīm, kas ir noslēgti Eiropas migrācijas pārvaldības pārvietošanas ārpus ES sakarībā, saistībā ar kuru netiek garantēta migrantu tiesību ievērošana un kas var novest pie migrantu drošību un dzīvību apdraudošas sērijveida atpakaļnosūtīšanas;

19.

pieprasa Padomei pēc iespējas ātrāk noslēgt visaptverošu nolīgumu par priekšlikumu grozīt direktīvu par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti no uzkrājumiem, jo īpaši ar šā likumdošanas priekšlikuma I pielikumā uzskaitītajām valstīm, kurās tiek izmantoti Eiropas attīstības fondu līdzekļi;

20.

uzsver, ka saistībā ar APS ir jāiekļauj Eiropas Attīstības fonds (EAF), kas ir galvenais finanšu instruments ES attīstības sadarbības īstenošanā; apliecina atbalstu EAF finansēšanai no budžeta, īstenojot demokrātisku parlamentāro kontroli un nodrošinot fonda darbības pārredzamību, jo īpaši ņemot vērā to ES attīstības politikas jomu īstenošanas nozīmi, ar kurām veido sevišķus režīmus (kā tas ir ES un Āfrikas stratēģijas gadījumā);

21.

aicina Komisiju uzraudzīt ne tikai ekonomikas izaugsmi, bet īpašu uzmanību pievērst nevienlīdzības samazināšanai ienākumu sadalē gan atsevišķās jaunattīstības valstīs, gan globālā mērogā. Īpaša uzmanība jāpievērš tādu ilgtspējīgu pašattīstības procesu intensifikācijai, kas ir saistīti ar līdzdalību un tādu apvienību veidu kā kooperatīvi un KPD (“Kopīgas pārdomas un darbība”) veidošanai, kuru pamatā ir viedokļu saskaņošana un vietējo pašvaldību līdzdalība un kas tādējādi ir efektīvāki un ilgtspējīgāki organizācijas modeļi, saistībā ar kuriem ņem vērā ilgtermiņa apsvērumus un attīstības politikā veicina sociālās ekonomikas lomu;

22.

aicina Komisiju atbalstīt attīstības atbalsta pasākumus, ar kuriem, ņemot vērā finanšu krīzes sekas, var novērst nedrošības pieaugumu, konfliktus, pasaules politisko un ekonomisko nestabilitāti, kā arī apstākļu radītu migrāciju (“bēgļi no bada”);

23.

aicina jaunattīstības valstis nodrošināt sabiedriskos pamatpakalpojumus un garantēt iespējas iegūt zemi, tajā skaitā iespējas mazapjoma saimniecībām aizņemties līdzekļus, lai veicinātu apgādi ar pārtiku un cīņu pret nabadzību, — to darot, mazina lielo lauksaimniecības uzņēmumu koncentrāciju un resursu intensīvu izmantošanu spekulatīvos nolūkos, iznīcinot ekosistēmas; turklāt aicina Komisiju atbalstīt iepriekšminēto politiku;

24.

aicina Komisiju novērtēt digitālās plaisas ietekmi starp bagātām un nabadzīgām valstīm, īpaši pievēršot uzmanību varbūtībai, ka informātikas tehnoloģijas kļūst par diskriminācijas faktoru, kas atstumj iedzīvotājus, kuriem sociālu, ekonomisku un politisku iemeslu dēļ nav pieejami jaunie produkti, ar kuriem ievieš jauno informātikas apvērsumu;

25.

prasa skaidras pilnvaras APS izvērtēšanai, nepārprotamus un precīzus darbības mērķus un sīki izstrādātu šā uzdevuma veikšanas kārtību;

26.

uzsver, ka ir būtiski APS uzskatīt par ilgtermiņa pasākumu, tādējādi nodrošinot ilgstošu atbalstu APS īstenošanai; uzsver politikas virzienu savlaicīgas izvērtēšanas svarīgumu, lai izvairītos no negatīvas ietekmes uz jaunattīstības valstīm; tāpēc pieprasa pārbaudīt Eiropā un ārpus Eiropas reģistrētu privāto, īpaši multinacionālo, uzņēmumu darbības ietekmi;

27.

aicina, izmantojot salīdzinošās analīzes metodes, novērtēt ārpus Eiropas īstenotās sadarbības un atbalsta politikas pieeju, metodes un rezultātus, kā arī attiecīgos starptautiskās sadarbības līmeņus, īpaši pievēršot uzmanību Ķīnas darbībai Āfrikā;

28.

uzsver, ka ar Padomes lēmumu 2009. gadā saistībā ar APS nodrošināšanu vairāk pievērsties piecām plašām jomām nedrīkst aizstāt 12 tradicionālo politikas jomu uzraudzību, proti, tirdzniecības, vides, klimata pārmaiņu, drošības, lauksaimniecības, divpusējo zvejniecības nolīgumu, sociālās politikas (nodarbinātība), migrācijas, pētniecības un jauninājumu, informāciju tehnoloģiju, transporta un enerģētikas uzraudzību; papildus tam aicina Komisiju konstatēt politikas nesaskaņotību gadījumos, kad Eiropas politika negatīvi ietekmē attīstību un iesaka tai rast risinājumus; aicina Komisiju radīt mehānismu tādu jaunu politikas virzienu iekļaušanai šo 12 politiku klāstā, kas tajā īsti neiederas pašreiz, piemēram, izejmateriālu politika;

29.

atgādina par ļoti svarīgajām starptautiskajām saistībām attiecībā uz OAP mērķa sasniegšanu — līdz 2015. gadam 0,7 % no NKP noteikt tikai nabadzības izskaušanai; pauž bažas, ka “OAP plus pieeja” var mazināt Eiropas Savienības OAP ieguldījumu cīņā pret nabadzību; ir satraukts, ka ar “OAP plus pieeju” piesaistītajiem finanšu līdzekļiem nav juridiska pienākuma izskaust nabadzību vai palīdzēt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā;

30.

ar bažām konstatē, ka saskaņā ar “OAP plus” īstenotās politikas nesaskaņotības radītā kapitāla aizplūde no jaunattīstības valstīm uz ES nav minēta un ka nav ņemts vērā negodīgas konkurences nodokļu jomā un nelikumīgas kapitāla aizplūšanas dēļ jaunattīstības valstīm nodarītais kaitējums;

31.

pauž bažas, ka “OPA plus” pieeja attiecas tikai uz finanšu plūsmām, kas no ES nonāk dienvidu valstīs, un ka tiek ignorēti finanšu līdzekļi, kas izplūst no dienvidu valstīm un nonāk ES, tādējādi radot maldinošu priekšstatu par finanšu plūsmu virzieniem;

32.

lūdz Komisiju turpināt skaidrot Savienības kopējo pieeju un tās ietekmi uz ES attīstības politiku; pauž bažas par šīs pieejas iespējamu integrēšanu nākamajā finanšu plānā;

33.

aicina Eiropas valstis, kas ir Attīstības palīdzības komitejas locekles, pretoties ikvienam mēģinājumam paplašināt APS jēdzienu, tajā iekļaujot arī “visas Savienības” pieeju un Komisijas nesen piedāvāto “APS plus” koncepciju, kā arī ar palīdzību nesaistītus elementus, piemēram, finanšu plūsmas, militāros izdevumus, parāda dzēšanu un jo īpaši eksporta kredīta radīto parādu dzēšanu, un līdzekļus, kas Eiropā ir iztērēti studentiem un bēgļiem;

34.

atzīst, ka OAP saistību izpilde ir obligāta, bet nav pietiekama, lai atrisinātu neatliekamos attīstības jautājumus, un atkārtoti aicina Komisiju steidzami atrast inovatīvus attīstības finansējuma avotus un iesniegt priekšlikumus starptautisko finanšu darījumu nodokļa noteikšanai, lai gūtu papildu ienākumus krīzes smagāko seku pārvarēšanai un turpinātu iesākto kursu uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu;

35.

apņēmīgi Komisijai un dalībvalstīm atgādina, ka APS jābūt tādas Eiropas attīstības politikas galvenajam elementam, kuras īstenošanas uzdevums ir izskaust nabadzību. tālab uzsver, ka, kaut arī inovatīvie finansējuma avoti attīstības jomā ir vērtējami ļoti pozitīvi, ar tiem APS ir jāpapildina un jāizmanto saistībā ar pasākumiem trūcīgo cilvēku vajadzību apmierināšanai, bet ar tiem nekādā gadījumā nedrīkst šo palīdzību aizstāt;

36.

ar bažām norāda, ka lielākajā daļā jaunattīstības valstu Tūkstošgades attīstības mērķus līdz 2015. gadam sasniegt neizdosies; tāpēc mudina dalībvalstis izpildīt dalībvalstu kopējo uzdevumu un uzsākt saistošu tiesību aktu izstrādi, kā arī pieņemt gada grafiku, lai izpildītu šo valstu dotos solījumus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Apvienotās Karalistes valdības 2010. janvārī iesniegto Starptautiskās attīstības likumprojektu;

37.

atgādina, ka saskaņā ar ES iestāžu sistēmas darbības principiem Parlaments ir iestāde, kas ierosina iecelt pastāvīgo referentu par attīstības politikas saskaņotību, kuram būtu tiesības konstatēt un informēt par ES politikas virzienu nesaskaņotību;

38.

aicina Komisiju OAP vērtēšanai izmantot sistemātiskus, nepārprotamus kritērijus un regulāri atjauninātus rādītājus, piemēram, ilgtspējīgas attīstības rādītājus, kā arī uzlabot pārredzamības iespējas Eiropas Parlamentam, atbalsta saņēmējvalstīm un pilsoniskajai sabiedrībai;

39.

aicina jaunattīstības valstis izveidot tikai konkrētās valsts APS rādītājus, kas atbilstu ES vispārējiem rādītājiem, lai novērtētu īstenās vajadzības un sasniegumus attīstības jomā;

40.

uzskata — ja, ES attīstības politikas sakarībā īstenojot darbības un pasākumus, netiek ievēroti Lisabonas līguma 208. pantā un Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā minētie ārējās darbības principi un mērķi, to var uzskatīt par saistību nepildīšanu, par ko saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. un 265. pantu var iesniegt prasību Eiropas Kopienu Tiesā;

41.

Uzsver to, cik no labākas attīstības un konkrētas īstenošanas viedokļa svarīga ir tirdzniecības un attīstības politikas saskaņotība, un šajā ziņā atzinīgi vērtē ES 2009. gada ziņojumu par Attīstības politikas saskaņotību (COM(2009)0461);

42.

atgādina, ka tirdzniecības politika ir jāsaskaņo ar citiem politikas virzieniem (vides un sociālo politiku), jo īpaši attiecībā uz tirdzniecības nolīgumiem, kuros ietverti stimuli biodegvielas ražošanai jaunattīstības valstīs;

43.

atgādina tirdzniecības un attīstības politikas saskaņotības svarīgumu un uzsver, ka ilgtspējīgas attīstības nodaļu iekļaušana tirdzniecības nolīgumos varētu Eiropas Komisijai būt laba iespēja veicināt labu pārvaldību un Eiropas pamatvērtību piemērošanu;

44.

uzskata neseno ES lēmumu atkārtoti ieviest eksporta subsīdijas piena pulverim un citiem piena produktiem, kas subsidētajā lauksaimniecības uzņēmējdarbībā Eiropā pārsvarā notiek uz nabadzīgo jaunattīstības valstu lauksaimnieku rēķina, par acīmredzamu attīstības saskaņotības politikas pamatprincipu pārkāpumu, un aicina Padomi un Komisiju nekavējoties šo lēmumu atcelt;

45.

aicina pārtraukt eksporta subsīdijas; tālab atgādina par saistībām, kuras visas PTO dalībvalstis uzņēmās Dohā 2001. gadā, proti, noslēgt attīstības sarunu kārtu, izvirzot par mērķi novērst esošo tirdzniecības sistēmas nelīdzsvarotību, ar tirdzniecību veicinot attīstību un piedaloties nabadzības izskaušanā un Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā;

46.

aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā Parlamenta priekšnoteikumus, ko tas izvirzījis attiecībā uz savu piekrišanu slēgt tirdzniecības nolīgumus, lai Tirdzniecības ģenerāldirektorātam nodrošinātu saskaņotu mandātu tirdzniecības sarunās;

47.

aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, ar kuriem nodrošina, ka ES partnerus neskar neviena būtiska tirgus periodiskā izmaiņa, kaut arī cukura protokola termiņš šobrīd beidzas un patlaban notiek ES cukura režīma reforma;

48.

ierosina turpināt esošo ES instrumentu, piemēram, vispārējo preferenču sistēmas (VPS) un vispārējo preferenču sistēmas plus (VPS+) sistēmas, pilnveidošanu, lai samazinātu muitas tarifus, un brīvās tirdzniecības nolīgumus un ekonomisko partnerattiecību nolīgumu nodaļu pilnveidošanu un turpināt starptautiski pieņemtu darba apstākļu un vides standartu iestrādi šajos instrumentos;

49.

vēlreiz aicina Komisiju pilnvērtīgi izmantot GSP un GSP+ mehānismus jaunattīstības valstu iestāžu kapacitātes stiprināšanai un šo valstu iekšējās saskaņotības pilnveidošanai attīstības stratēģiju izstrādē;

50.

uzsver, ka sistemātiska darba ņēmēju organizāciju un arodbiedrību uzklausīšana par sociālo un vides standartu īstenošanu trešās valstīs, jo īpaši pirms ekonomisko partnerattiecību nolīgumu noslēgšanas vai VPS+ piešķiršanas, dotu iespēju garantēt labāku to tirdzniecības politikas saskaņotību, ko veic, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību jaunattīstības valstīs;

51.

atzīst, ka Komisijas 2009. gada tirdzniecības atbalsta (TA) uzraudzības ziņojumā (COM(2009)0160 galīgā redakcija, 30. lpp.) norādīts, ka ES tirdzniecības atbalsta saistības iepretim Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm (ĀKK) samazinājās no 2 975 miljoniem euro 2005. gadā līdz 2 097 miljoniem euro 2007. gadā un ka ĀKK daļa visās ES tirdzniecības atbalsta saistībās iepriekš minētajā laika posmā ir samazinājusies no 50 % līdz 36 %, kā arī to, ka tas neatbilst agrāk dotajiem solījumiem par prioritāti uzskatīt nabadzības izskaušanu un attīstības jomu;

52.

šajā sakarībā atzinīgi vērtē visas ES un PTO līmenī ierosinātās iniciatīvas tirdzniecības ar jaunattīstības valstīm jomā, jo īpaši iniciatīvu “Viss, izņemot ieročus”, VPS un VPS+, visos spēkā esošos Eiropas partnerattiecību nolīgumos iestrādāto asimetriju un pārejas periodus, kā arī darba programmu “Tirdzniecības atbalsts 2010. un 2011. gadā”, kuru aicina pārskatīt, lai palielinātu tās spēju ietekmēt ilgtspējīgu attīstību;

53.

atzīst, ka ES sistēmai VPS+ var būt svarīga nozīme labas pārvaldības un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā jaunattīstības valstīs, un mudina Komisiju nodrošināt šā instrumenta efektivitāti un Starptautiskās darba organizācijas un ANO konvenciju pareizu īstenošanu šajās valstīs;

54.

atgādina, ka ES vajadzētu atbalstīt tās jaunattīstības valstis, kas izmanto TRIPS nolīgumā iestrādāto “elastīgumu”, lai saskaņā ar vietējām sabiedrības veselības programmām varētu nodrošināt zāles par pieņemamām cenām;

55.

atzinīgi vērtē ekonomisko partnerattiecību līgumā iestrādāto drošības klauzulu par nodrošinātību ar pārtiku un mudina Komisiju panākt tās efektīvu īstenošanu;

56.

pauž nožēlu par TRIPS+ noteikumiem, kas iekļauti CARIFORUM valstu un EK ekonomisko partnerattiecību nolīgumā, kā arī nolīgumos ar Andu Kopienas un Centrālamerikas valstīm, par kuriem pašlaik notiek sarunas, jo šie noteikumi rada šķēršļus visnepieciešamāko zāļu ieguvei;

57.

aicina Komisiju sarunās par ekonomiskajiem partnerattiecību līgumiem attiecībā uz farmācijas izstrādājumiem un zālēm atteikties no pašreizējās TRIPS+ pieejas, lai jaunattīstības valstīm pavērtu iespēju saskaņā ar sabiedrības veselības programmām nodrošināt zāles par pieņemamām cenām;

58.

norāda, ka jebkuri saistībā ar Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu noteiktie pasākumi, ar kuriem stiprina pārrobežu kontroli un preču apķīlāšanas pilnvaras, nedrīkst ierobežot ikvienas personas iespējas iegūt likumīgas un drošas zāles par pieņemamām cenām;

59.

pauž bažas par nesenajiem gadījumiem ES dalībvalstīs, kad muitas iestādes konfiscēja caur Eiropas ostām un lidostām transportētās ģenēriskās zāles, un uzsver, ka šāda rīcība ir pretrunā PTO Deklarācijai par medicīnas pieejamību; aicina vainīgās valstis ātri izbeigt šādu rīcību, aicina Komisiju pārliecināt Parlamentu, ka Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumā, par kuru šobrīd notiek sarunas, jaunattīstības valstīm nebūs liegtas iespējas iegūt zāles;

60.

uzskata, ka klimata pārmaiņu radītās problēmas ir jārisina, īstenojot strukturālas reformas, un aicina veikt sistemātisku klimata pārmaiņu radītā riska novērtējumu attiecībā uz visiem politikas plānošanas un lēmumu pieņemšanas aspektiem, tostarp tirdzniecību, lauksaimniecību, nodrošinātību ar pārtiku; lūdz izmantot šā novērtējuma iznākumu skaidru un saskanīgu valsts un reģionālās stratēģijas dokumentu, kā arī visu attīstības programmu un projektu izstrādē;

61.

atzinīgi vērtē nesenos Komisijas komentārus par to, ka tā vēlreiz izvērtēs Regulu (EK) Nr. 1383/2003, jo tai bijusi neparedzēta ietekme uz tādu ģenērisko zāļu tranzītu caur ES, kuru galamērķis ir jaunattīstības valstis;

62.

uzskata, ka ar tādām iniciatīvām kā UNITAID HIV/AIDS zāļu patentu kopfonds var palīdzēt saskaņot ES veselības politiku un intelektuālā īpašuma politiku;

63.

atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu priekšlikumiem, kas izstrādāti, lai palīdzētu iedzimto kopienām izmantot tradicionālās zināšanas un ģenētiskos resursus un gūt no tā labumu;

64.

atzinīgi vērtē Komisijas komentārus, ka gadījumā, ja nevarēs vienoties Pasaules Tirdzniecības organizācijā, ES varētu līdzīgi domājošām valstīm samazināt videi nekaitīgu preču tarifus;

65.

atbalsta Komisiju attiecībā uz tehnoloģiju atvieglotu tālāknodošanu jaunattīstības valstīm, jo īpaši tādu tehnoloģiju, kurām ir zems oglekļa līmenis un kuras ir noturīgas pret klimatu, kas ir būtiski no pielāgošanās klimata pārmaiņām viedokļa;

66.

atzīst, ka naudas pārskaitījumi uz jaunattīstības valstīm ir ekonomiski svarīgi, bet uzsver, ka divpusēju tirdzniecības nolīgumu īstenošanā jāpievēršas kvalificētā darbaspēka aizplūdes problēmai, jo īpaši veselības aprūpes nozarē;

67.

uzsver daudzu pilsoniskās sabiedrības organizāciju vēršanos pret ES starptautiskajiem uzņēmumiem, kas izvairās no nodokļu nomaksas jaunattīstības valstīs, un aicina Komisiju šo organizāciju ieteikumus ņemt vērā turpmākajās sarunās;

68.

atzinīgi vērtē Komisijas mehānismus APS uzlabošanai, proti, starpdienestu apspriežu sistēmu, ietekmes novērtējuma procesu, ilgtspējības ietekmes novērtējumu un starpdienestu kvalitātes atbalsta grupu, un attiecīgā gadījumā stratēģisko vides novērtējumu; tomēr vēlas noskaidrot kritērijus, pēc kuriem Attīstības ģenerāldirektorāts ir lēmis par nesaskanīgu politikas iniciatīvu atcelšanu un prasa starpdienestu konsultāciju iznākumu padarīt pārredzamāku; pieprasa, lai Eiropas Parlamentam ietekmes novērtējumā iegūto informāciju sniegtu saprotamākā veidā, un vēlas, lai Eiropas Parlamentu, valstu un jaunattīstības valstu parlamentus ciešāk iesaistītu šajos mehānismos;

69.

vēlas, lai tirdzniecības palīdzības stratēģija būtu izdevīga visām jaunattīstības valstīm, nevis tikai tām, kas piekrīt vēl vairāk liberalizēt savus tirgus; tirdzniecības sarunu, jo īpaši sarunu par ekonomiskās partnerības nolīgumiem, sakarībā aicina Komisiju vienpusēji nenoteikt pretēji jaunattīstības valstu vēlmēm sarunu atvēršanu par Singapūras jautājumu un finanšu pakalpojumu nodaļām un neslēgt šāda veida nolīgumus, kamēr šīs valstis nebūs pieņēmušas atbilstošus reglamentējošos un uzraudzības noteikumus;

70.

aicina Komisiju tirdzniecības nolīgumos sistemātiski ietvert juridiski saistošus sociālos un vides standartus, sarunas par kuriem ir risinājusi Eiropas Savienība, lai sasniegtu attīstību veicinošās tirdzniecības mērķus;

71.

prasa Komisijai ietekmes novērtējumus veikt agrāk, t.i., vēl pirms politikas iniciatīvu izstrādes process ir pavirzījies pārāk tālu, un tos pamatot ar esošo vai īpaši veiktu, uz pierādījumiem balstītu pētījumu datiem, un regulāri iekļaut sociālos, vides un cilvēktiesību aspektus, jo, ņemot vērā datu trūkumu un APS noteikšanas sarežģītību, uz nākotni vērsta analīze ir lietderīgākais un praktiskākais risinājums; prasa Komisijai ietekmes novērtējumu rezultātus līdz ar ieteikumiem par turpmāko rīcību iekļaut reģionu un valstu stratēģiskajos dokumentos, kas izstrādāti finanšu instrumentam sadarbībai attīstības jomā;

72.

pauž bažas, ka no 82 Komisijas 2009. gadā veiktajiem ietekmes novērtējumiem tikai viens bija veltīts attīstībai; uzsver nepieciešamību pēc sistemātiskas pieejas APS praktiskā rezultāta novērtēšanai; tāpēc aicina Komisiju piešķirt Attīstības ģenerāldirektorāta perspektīvas pētījumu un politikas saskaņotības struktūrvienībai galveno lomu attiecībā uz labāku APS ievērošanu;

73.

prasa Komisijai iesaistīt Eiropas Parlamentu Komisijas APS ziņojuma sagatavošanā, piemēram, attiecībā uz anketu, labāku grafiku, kā arī ņemt vērā Parlamenta patstāvīgos ziņojumus;

74.

prasa Komisijai APS darbā iesaistīt ES delegācijas, katrā delegācijā izveidojot par APS atbildīgus kontaktpunktus, kas pārraudzītu ES politikas ietekmi partnervalsts līmenī; prasa darbinieku apmācībā iekļaut APS; aicina Komisiju katru gadu publicēt tās apspriešanās rezultātus, kas ES delegācijām ir jāīsteno uz vietas; tāpēc aicina Komisiju nodrošināt, ka ES delegācijām ir pietiekama kapacitāte, lai plaši apspriestos ar vietējām pašvaldībām un parlamentiem un nodrošinātu aktīvas dalības iespējas nevalstiskajiem subjektiem un pilsoniskajai sabiedrībai apspriesties par APS jautājumu;

75.

iesaka apmācīt Eiropas Komisijas darbiniekus un Padomes delegāciju locekļus, kas strādā APS jomā, lai palielinātu informētību par šīs politikas mērķi;

76.

aicina Komisiju maksājumus valstīm, valsts, reģionālos un tematiskos stratēģijas dokumentu, valsts un daudzgadējo indikatīvo programmu, ikgadējo rīcības programmu izstrādi un palīdzības īstenošanu visās jaunattīstības valstīs uzticēt tikai attīstības komisāram, kas to veiktu ciešā sadarbībā ar augsto pārstāvi un humānās palīdzības komisāru, lai izvairītos no nesaskanīgām pieejām Komisijas kolēģijā un Padomē;

77.

aicina dalībvalstis un to parlamentus popularizēt APS, īstenojot īpašu darba programmu ar saistošiem grafikiem, lai uzlabotu Eiropas APS darba programmu un atbalsta centienus, nodrošinot, ka šī programma nav pretrunā partnervalstu attīstības stratēģijām;

78.

aicina APS vidusposma pārskatā aplūkot arī finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā, jo īpaši attiecīgajās tematiskajās programmās;

79.

ierosina konkrētas APS saistības iekļaut ikvienas prezidentūras darba programmā;

80.

ierosina Padomei uzlabot pašreizējo struktūru darbu, lai uzlabotu APS, piemēram, vairāk rīkojot kopīgas darba grupu sanāksmes un darba programmu padarot publiski pieejamu;

81.

ierosina izstrādāt divgadēju Eiropas Parlamenta ziņojumu par APS; iesaka visām tā komitejām sagatavot ziņojumus, kuros būtu aplūkotas katras komitejas attīstības perspektīvas;

82.

uzsver, cik nozīmīga Eiropas Parlamentā ir starpkomiteju sadarbība; šim nolūkam ierosina, ka jutīgo APS jautājumu apspriež viena no komitejām, cieši iesaistot citas attiecīgās komitejas, un, kad komiteja rīko ekspertu uzklausīšanu par kādu jutīgu jautājumu, kas attiecas uz APS, citām attiecīgajām komitejām jāpiedalās uzklausīšanas rīkošanā;

83.

prasa institucionālu skaidrojumu attiecībā uz Komisijas paziņojumu par politikas saskaņotību (COM(2009)0458), ciktāl tajā ir runa par attīstītāku partnerību un dialogu ar jaunattīstības valstīm par APS; jautā, vai šajā attīstītākajā partnerībā būs ietverts arī jaunattīstības valstīm paredzētais konsultāciju mehānisms par to, ko tās pašas var darīt, lai popularizētu APS, un kapacitātes stiprināšanas plāns, lai APS izvērtētu valsts līmenī;

84.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

31.5.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 161/58

A.

tā kā pēdējo gadu laikā Eiropas Savienībā, pieņemot Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Regulu (EK) Nr. 561/2006, kā arī Direktīvu 2006/22/EK, ir izveidota sociālās jomas noteikumu sistēma, lai palielinātu drošību uz ceļiem un nodrošinātu godīgu konkurenci autotransporta nozarē;

B.

tā kā sodu sistēmas Eiropas Savienības dalībvalstīs ir izveidojušās vēsturiski un tādēļ tās ir ļoti atšķirīgas;

C.

tā kā tiesiskā situācija starptautisko pārvadājumu jomā uzņēmējiem un īpaši autovadītājiem ir kļuvusi grūti pārskatāma; tā kā dalībvalstis, transponējot noteikumus, saskaras ar nopietnām problēmām un tā kā pašreizējā situācija nav saderīga ar vienoto tirgu;

D.

pauž bažas par ziņojumiem attiecībā uz digitālo tahogrāfu darbības trūkumiem, kas tos padara viegli manipulējamus,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu, ar kuru analizē sodus, kas par sociālās jomas noteikumu nopietniem pārkāpumiem autotransporta nozarē paredzēti dalībvalstu tiesību aktos; tomēr pauž nožēlu, ka atsevišķu dalībvalstu datu trūkuma dēļ ziņojumu nevar uzskatīt par pilnīgu Eiropas pašreizējās situācijas analīzi; lūdz Komisiju aicināt dalībvalstis iesniegt trūkstošos datus;

2.

atzīmē, ka Komisijas ziņojums pamatojas uz pārkāpumu iedalījumu kategorijās atbilstīgi Direktīvas 2006/22/EK jaunajam III pielikumam, neņemot vērā prasību izpildes termiņu, kas noteikts Komisijas Direktīvas 2009/5/EK 2. panta 1. punktā;

3.

tādēļ aicina Komisiju pirms 2010. gada beigām iesniegt atjauninātu un pilnīgu ziņojumu par Direktīvas 2006/22/EK jaunā III pielikuma izpildi;

4.

norāda, ka iepriekšējos pārskata periodos tika novērota būtiska kavēšanās, piemēram, jaunākajā 2009. gada 3. augusta ziņojumā (Komisijas 24. ziņojums par sodiem, kas paredzēti par sociālās jomas noteikumu nopietniem pārkāpumiem autotransporta nozarē) ir aplūkoti tikai 2005. un 2006. gada dati, līdz ar to nav iespējams izteikt secinājumus par autoceļu lietotājiem paredzēto sociālās jomas noteikumu saskaņošanu;

5.

aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu ātrāku Regulas (EK) Nr. 561/2006 17. pantā noteikto mērķu sasniegšanu, lai būtu pieejami jaunāki statistikas dati nākotnē paredzēto saskaņošanas pasākumu vajadzībām;

6.

norāda, ka arī Regulas (EK) Nr. 1071/2009 IV pielikumā ir uzskaitīti nopietni pārkāpumi šīs regulas izpratnē; tādēļ uzskata, ka ir ļoti vajadzīgs nopietnus sociālās jomas noteikumu pārkāpumus saskaņoti iedalīt kategorijās;

7.

secina, ka par nopietniem sociālās jomas noteikumu pārkāpumiem autotransporta nozarē dalībvalstu tiesību aktos ir paredzēti ļoti atšķirīgi sodi — ne tikai soda naudu apjoma, bet arī sodu veidu un kategoriju ziņā;

8.

norāda, ka šīs atšķirības var izskaidrot ar ekonomiskiem un ģeogrāfiskiem apsvērumiem, kā arī krimināltiesiskās procesuālās sistēmas atšķirībām dalībvalstīs un dažādu politisko pieeju ceļu satiksmes drošības jautājumos;

9.

atzīmē, ka sociālās jomas noteikumi autotransporta nozarē, īpaši Regula (EEK) Nr. 3821/85 un Regula (EK) Nr. 561/2006, kā arī Direktīva 2006/22/EK, dalībvalstīm rada lielas interpretācijas iespējas; izsaka nožēlu, ka daudzie neprecīzie formulējumi Eiropas tiesību aktos nenovēršami izraisa noteikumu nevienveidīgu transponēšanu dalībvalstīs; uzskata, ka, lai panāktu turpmāku saskaņošanu, vispirms ir vajadzīga vienota un saistoša šo regulu un direktīvas interpretācija;

10.

pauž nožēlu, ka atsevišķās dalībvalstīs nav paredzēts sodu iedalījums pēc pārkāpuma nopietnības; aicina dalībvalstis pieņemt tādus valsts tiesību aktus, kas darbojas efektīvi, proporcionāli un preventīvi un kuros ņemta vērā pārkāpuma nopietnība;

11.

uzsver, ka efektīva, samērīga un preventīva sodu sistēma var balstīties tikai uz skaidriem, pārredzamiem un salīdzināmiem sodiem dalībvalstīs; aicina dalībvalstis rast juridiskus un praktiskus risinājumus, lai mazinātu dažkārt būtiskās atšķirības piemēroto sodu veidā un apjomā;

12.

aicina Eiropas Komisiju pēc apspriešanās ar kontroles iestādēm un transporta nozares pārstāvjiem vienoties par vienotu un saistošu regulas interpretāciju attiecībā uz braukšanas un atpūtas laiku. Kontroles iestādēm ir jāņem vērā šī interpretācija;

13.

uzskata, ka, lai turpinātu tuvināt sodu veidus un soda naudas apjomu, ir jāizveido saikne starp soda naudas un soda kategorijas noteikšanu un jānosaka minimālais un maksimālais soda apjoms par sociālās jomas noteikumu pārkāpumiem autotransporta nozarē; uzsver, ka, veicot sodu racionalizāciju, ir svarīgi pēc objektīviem kritērijiem (piemēram, NKP vai ģeogrāfiskiem aspektiem) proporcionāli noteikt taisnīgu soda naudas apjomu katrā dalībvalstī, bet tam ir jābūt efektīvam soda līdzeklim par nopietniem pārkāpumiem;

14.

uzsver, ka ar Komisijas Direktīvu 2009/5/EK ieviestais jaunais Direktīvas 2006/22/EK III pielikums būtu uzskatāms par pamatu, pēc kā vienoti iedalīt kategorijās dalībvalstu tiesību aktos paredzētos sociālās jomas pārkāpumus autotransporta nozarē; mudina dalībvalstis pieņemt tādus normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai ātri transponētu Komisijas Direktīvu 2009/5/EK;

15.

turklāt atgādina, ka ar Lisabonas līgumu Līgumā par Eiropas Savienības darbību ir iekļauts jauns 83. panta 2. punkts par krimināltiesisko normatīvo aktu tuvināšanu dalībvalstīs; aicina Komisiju izpētīt šos jaunos juridiskos instrumentus tiesu sadarbības jomā krimināllietās un divpadsmit mēnešu laikā nosūtīt Padomei un Eiropas Parlamentam ziņojumu par iespējamiem saskaņošanas pasākumiem, tostarp aspektiem attiecībā uz autoceļu drošību un soda naudu pārrobežu piemērošanu, ja tas vēl nav izdarīts;

16.

atzinīgi novērtē, ka Komisija saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 561/2006 22. panta 4. punktu ir izstrādājusi pamatnostādnes, lai atbalstītu dalībvalstis šīs regulas interpretācijā un piemērošanā valstu līmenī; tomēr atzīmē, ka tās nav juridiski saistošas un tādēļ nav sasniegts to mērķis par vienotu īstenošanu dalībvalstīs;

17.

uzskata, ka, lai izveidotu iekšējo tirgu autotransporta nozarē un palielinātu juridisko noteiktību autovadītājiem un pārvadātājiem, ir jāsaskaņo sociālās jomas tiesību aktu piemērošanas interpretācija; paturot to prātā, aicina Komisiju sadarbībā ar Corte, Tispol un Euro Contrôle Route iesniegt priekšlikumus, lai pārtrauktu diskriminējošu sociālās jomas tiesību aktu piemērošanu autotransporta nozarē; šajā sakarībā uzsver vajadzību izstrādāt kopēju Regulas (EK) Nr. 561/2006 un Regulas (EEK) Nr. 3821/85 piemērošanas interpretāciju pantu pa pantam;

18.

aicina dalībvalstis izmantot šīs pamatnostādnes sociālās jomas noteikumu piemērošanā, lai panāktu noteikumu saskaņotu transponēšanu;

19.

uzsver, ka izvairīties no negodīgas konkurences un nodrošināt ceļu satiksmes drošību var tikai tad, ja konsekventi un nediskriminējoši piemēro spēkā esošos tiesību aktus; uzsver, ka, lai transponētu sociālās jomas noteikumus autotransporta nozarē, ir svarīgi izmantot saskaņotu un efektīvu pieeju pārbaudēm;

20.

vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga situācija attiecībā uz infrastruktūru, satiksmes apjomu un satiksmes noslogotību, un uzsver, ka šos faktorus cita starpā drīkst izmantot pārbaužu biežuma noteikšanā, ņemot vērā, ka viens no galvenajiem mērķiem ir nodrošināt atbilstību sociālās labklājības normām;

21.

ir pārliecināts, ka Komisijai būtu jāizstrādā un jāveicina šāda saskaņota pieeja pārbaudēm un jāveic regulatīvi pasākumi, lai novērstu šķēršļus Eiropas vienotajā tirgū un uzlabotu autoceļu drošību; aicina Komisiju šo mērķu sasniegšanai izstrādāt efektīvu un atbilstīgu Eiropas mēroga koordinācijas instrumentu;

22.

aicina Komisiju izstrādāt ieteikumus un minimālās Eiropas Savienības prasības kontroles iestāžu apmācībai un kontroles iestāžu sadarbības koordinācijai; turklāt aicina Komisiju uzlabot statistisko datu vākšanu, lai varētu veikt pilnvērtīgāku piemērošanas efektivitātes analīzi, un veicināt dalībvalstu saskaņotu pieeju noteikumu piemērošanas jautājumiem;

23.

aicina dalībvalstis visu laiku informēt izpildiestādes par jauninājumiem datu apkopošanā un, piemērojot kopējās normas, cieši sadarboties ar Eiropas Komisiju, lai veicinātu saskaņotu pieeju pārbaudēm, tādējādi nodrošinot juridisko noteiktību;

24.

uzskata, ka uz autoceļiem un uzņēmumu teritorijā pārbaudes ir jāveic biežāk un pamatīgāk; aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis ievēro veicamo pārbaužu daudzumu saskaņā ar Direktīvas 2006/22/EK 2. panta 3. punktu; aicina Komisiju informēt Eiropas Parlamentu par turpmāko rīcību attiecībā uz minētajām pārbaudēm;

25.

aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt ziņojumu par pārbaudēm attiecībā uz trūkumiem, kas ietekmē digitālo tahogrāfu darbību, un veiktajiem pasākumiem, lai novērstu iespēju manipulēt ar tiem;

26.

uzsver, ka, pamatojoties uz Regulu (EEK) Nr. 3821/85, digitālajam tahogrāfam ir jāpiemēro pārbaudes instrumenta statuss — Komisijai ir jāizpēta, kā kontroles iestādes varētu pēc iespējas ātrāk veikt datu lejupielādi no digitālā tahogrāfa;

27.

vērš uzmanību uz Euro Contrôle Route izveidoto sūdzību reģistru par nesamērīgām soda naudām un aicina autovadītājus un pārvadātājus pieteikties šajā sūdzību reģistrā gadījumā, ja tiek nesamērīgi piemēroti sociālās jomas noteikumi autotransporta nozarē;

28.

uzskata, ka uzņēmumu un kravas transportlīdzekļu vadītāju vajadzībām būtu lietderīgi visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās sagatavot viegli saprotamu brošūru; uzsver, ka šādai brošūrai būtu labāk jāinformē autovadītāji un uzņēmumi par dažādās dalībvalstīs spēkā esošajiem sociālās jomas noteikumiem un ar tiem saistītajiem sodiem; uzskata, ka šādai informācijai būtu jābūt pieejamai arī trešo valstu uzņēmumiem un autovadītājiem; vērš uzmanību uz inteliģento transporta sistēmu izmantošanu, lai nodrošinātu autovadītājus ar šādu informāciju reālajā laikā;

29.

pauž pārliecību, ka mūsdienu informācijas un saziņas tehnoloģiju un inteliģento transporta sistēmu izmantošanas kontekstā ir jāparedz iespēja uzņēmumiem un autovadītājiem iegūt informāciju par spēkā esošajiem sociālās jomas noteikumiem un sodiem to pārkāpuma gadījumā;

30.

aicina visas dalībvalstis pastiprināt sadarbību, izmantojot esošās struktūras, piemēram, Euro Contrôle Route, un šādā veidā uzlabot kopējo pārbaužu koordinēšanu, paraugprakses apmaiņu un kontroles iestāžu apmācības programmu organizēšanu;

31.

uzskata, ka ir jāizmanto visas pieejamās tehnoloģijas, lai reālajā laikā, piemēram, izmantojot GPS vai citus pieejamos rīkus, informētu smago automašīnu vadītājus par attiecīgajiem sociālās jomas noteikumiem un sodiem, kas tiek piemēroti dažādās dalībvalstīs par pārkāpumiem;

32.

aicina dalībvalstis rūpēties par atbilstīgu infrastruktūru Eiropas autoceļu tīklā, lai autovadītāji patiešām varētu ievērot noteikumus par braukšanas un atpūtas laikiem un lai tādējādi varētu efektīvi veikt pārbaudes; uzsver, ka šādos objektos īpaša vērība jāpievērš drošības aspektam; aicina Komisiju regulāri publicēt informāciju atbilstīgākajā formātā par gan valsts, gan privātajiem objektiem, kas pieejami Eiropas autoceļu tīklā, sniedzot ziņas par pakalpojumiem, kas tiek piedāvāti profesionāļiem autotransporta jomā;

33.

aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt un finansēt sistēmas drošu autostāvvietu zonu izbūvei, jo tās ir neaizstājamas, lai autovadītāji varētu ievērot Regulas (EK) Nr. 561/2006 noteikumus;

34.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

31.5.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 161/62

A.

ir nobažījies, ka korupcija mazina tiesiskumu, izraisa nodokļu maksātāju nodrošināto ES līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu un izkropļo tirgu, kam ir bijusi zināma ietekme uz pašreizējo ekonomisko krīzi;

B.

tā kā Eiropas Savienība ir ratificējusi ANO Pretkorupcijas konvenciju un 78 % ES pilsoņu piekrīt, ka korupcija viņu valstī izraisa nopietnas bažas (Eirobarometrs, 2009. gada decembris);

C.

ņemot vērā uzsvaru uz korupcijas apkarošanu Parlamenta rezolūcijā par Stokholmas programmu par brīvību, drošību un tiesiskumu;

D.

atgādinot par Starptautisko Pretkorupcijas dienu (9. decembri), kurā šī deklarācija ir publicēta;

1.

mudina Eiropas iestādes pieņemt vispusīgu pretkorupcijas politiku un izveidot pārskatāmu mehānismu regulārai situācijas uzraudzībai dalībvalstīs;

2.

aicina Komisiju nodrošināt visus šī uzraudzības mehānisma ieviešanai nepieciešamos resursus un rūpēties, lai secinājumi un rezultāti tiktu efektīvi izvērtēti;

3.

aicina Komisiju un attiecīgās Eiropas Savienības aģentūras veikt visus nepieciešamos pasākumus un paredzēt pietiekami daudz līdzekļu, lai nepieļautu korupciju ES līdzekļu izmantošanā, un nodrošināt preventīvu sodu gadījumos, kad tiek konstatēta korupcija un krāpniecība;

4.

uzdod priekšsēdētājam šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem (1) nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

31.5.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 161/63

A.

tā kā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1333/2008 31. pantu līdz brīdim, kamēr nav pabeigta šīs regulas 30. pantā paredzēto Kopienas pārtikas piedevu sarakstu izveide, Komisija var pieņemt pasākumus, lai cita starpā grozītu Direktīvas 95/2/EK pielikumus;

B.

tā kā Direktīvas 95/2/EK IV pielikumā minēts Eiropas Savienībā atļauto pārtikas piedevu saraksts un norādīti šo piedevu lietošanas nosacījumi;

C.

turklāt tā kā Direktīvas 89/107/EEK II pielikumā bija izklāstīti vispārējie kritēriji pārtikas piedevu lietošanai un tā kā šo direktīvu atcēla un aizstāja ar Regulu (EK) Nr. 1333/2008, attiecīgie kritēriji cita starpā tagad ir atrodami šīs regulas 6. pantā, kas attiecas uz vispārīgiem noteikumiem par pārtikas piedevu un to lietojuma iekļaušanu Kopienas sarakstos;

D.

tā kā minētās regulas 6. pantā ir noteikts, ka pārtikas piedevu var atļaut lietot ES tikai tad, ja tā atbilst zināmiem noteikumiem, tostarp 1. punkta c) apakšpunktam par to, ka tās lietošana nemaldina patērētāju, un 2. punktam par to, ka patērētājiem no tās jāgūst priekšrocības un labums;

E.

tā kā minētās regulas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā arī noteikts, ka pārtikas piedevu var atļaut lietot vienīgi tad, ja tā nerada bažas par kaitīgumu patērētāju veselībai;

F.

turklāt tā kā Regulā (EK) Nr. 178/2002 (pazīstama kā “Vispārējā pārtikas aprites tiesību aktu regula”) un jo īpaši tās 8. pantā cita starpā ir noteikts, ka pārtikas aprites tiesību aktu mērķis ir aizsargāt patērētāju intereses, un ar tiem patērētājiem nodrošina pamatu, lai izdarītu uz informāciju balstītu izvēli attiecībā uz pārtikas produktiem, ko viņi lieto uzturā, un ka to mērķis ir novērst praksi, kas var maldināt patērētāju;

G.

tā kā Komisijas direktīvas projektā un jo īpaši tās 25. apsvērumā un pielikuma 3. punkta h) apakšpunktā ir paredzēts Direktīvas 95/2/EK IV pielikumā kā pārtikas piedevu pārtikas formas atjaunošanai iekļaut fermentu preparātu uz trombīna un fibrinogēna savienojuma bāzes;