ISSN 1725-5201

doi:10.3000/17255201.C_2011.107.lav

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 107

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

54. sējums
2011. gada 6. aprīlis


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

I   Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

 

ATZINUMI

 

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

 

469. plenārā sesija 2011. gada 16. un 17. februārī

2011/C 107/01

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Otrreizējo izejvielu pieejamība (melno metālu metāllūžņi, otrreizēji pārstrādāts papīrs u.c.) (pašiniciatīvas atzinums)

1

 

III   Sagatavošanā esoši tiesību akti

 

EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA

 

469. plenārā sesija 2011. gada 16. un 17. februārī

2011/C 107/02

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Ekonomikas politikas koordinēšanas uzlabošana stabilitātei, izaugsmei un nodarbinātībai – instrumenti labākai ES ekonomikas pārvaldībai COM(2010) 367 galīgā redakcija

7

2011/C 107/03

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Eiropas Centrālajai Bankai Banku noregulējuma fondi COM(2010) 254 galīgā redakcija

16

2011/C 107/04

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Eiropas Centrālajai bankai Finanšu pakalpojumu regulēšana ilgtspējīgai izaugsmei COM(2010) 301 galīgā redakcija

21

2011/C 107/05

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2000/25/EK attiecībā uz noteikumiem par traktoriem, kurus laiž tirgū saskaņā ar elastības shēmu COM(2010) 607 galīgā redakcija – 2010/0301 (COD)

26

2011/C 107/06

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA)COM(2010) 537 galīgā redakcija – 2010/0266 (COD) un Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiemCOM (2010) 539 galīgā redakcija – 2010/0267 (COD)

30

2011/C 107/07

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. …/…, ar ko ievieš īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem Eiropas Savienības reģioniemCOM(2010) 498 galīgā redakcija

33

2011/C 107/08

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Ceļvedis zemas oglekļa emisijas enerģētikas sistēmas izveidei līdz 2050. gadam (izpētes atzinums)

37

2011/C 107/09

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Rīcības plāns globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) lietojumiem COM(2010) 308 galīgā redakcija

44

2011/C 107/10

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par drošības skeneru izmantošanu ES lidostāsCOM(2010) 311 galīgā redakcija

49

2011/C 107/11

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido pirmo radiofrekvenču spektra politikas programmuCOM(2010) 471 galīgā redakcija – 2010/0252 (COD)Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Platjosla Eiropā – ieguldījums digitāli virzītā izaugsmē COM(2010) 472 galīgā redakcija

53

2011/C 107/12

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, kas attiecas uz Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA)COM(2010) 521 galīgā redakcija

58

2011/C 107/13

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido programmu integrētas jūrniecības politikas turpmākas izstrādes atbalstamCOM(2010) 494 galīgā redakcija – 2010/0257 (COD)

64

2011/C 107/14

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai (ES) […/….], ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1406/2002 par Eiropas Jūras drošības aģentūras izveidošanuCOM(2010) 611 galīgā redakcija – 2010/0303 (COD)

68

2011/C 107/15

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko atceļ dažus novecojušus Padomes tiesību aktus kopējās lauksaimniecības politikas jomāCOM(2010) 764 galīgā redakcija – 2010/0368(COD)

72

2011/C 107/16

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Padomes direktīvai par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs (pārstrādāta redakcija) COM(2010) 784 galīgā redakcija – 2010/0387 (CNS)

73

2011/C 107/17

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoru vadības ierīču uzstādīšanu, izvietojumu, darbināšanu un apzīmēšanu (kodificēta redakcija) COM(2010) 717 galīgā redakcija – 2010/0348 (COD)

74

2011/C 107/18

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoru bremžu iekārtām (kodificēta redakcija) COM(2010) 729 galīgā redakcija – 2010/0349 (COD)

75

2011/C 107/19

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par darbības telpu, piekļuvi vadītāja pozīcijai, kā arī durvīm un logiem lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoros (kodificētā redakcija) COM(2010) 746 galīgā redakcija – 2010/0358 (COD)

76

2011/C 107/20

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēmCOM(2011) 6 galīgā redakcija – 2011/0007 (CNS)

77

LV

 


I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

ATZINUMI

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

469. plenārā sesija 2011. gada 16. un 17. februārī

6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/1


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Otrreizējo izejvielu pieejamība (melno metālu metāllūžņi, otrreizēji pārstrādāts papīrs u.c.)” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 107/01

Ziņotājs: ZBOŘIL kgs

Līdzziņotājs: GIBELLIERI kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2010. gada 15. jūlijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Otrreizējo izejvielu pieejamība (melno metālu metāllūžņi, otrreizēji pārstrādāts papīrs u.c.)”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija savu atzinumu pieņēma 2011. gada 13. janvārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 469. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 88 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   Komiteja augstu vērtē atsevišķu rūpniecības apvienību veiktos pētījumus, kuros izskaidrota pašreizējā situācija un iespējamie turpmākās attīstības scenāriji, saskaņā ar kuriem otrreizējo izejvielu tirgū varētu rasties nozīmīga piedāvājuma un pieprasījuma nelīdzsvarotība.

1.2   Komiteja arī norāda uz to, ka izejvielu pieejamība kā tāda dažās valstīs (ASV, Ķīna) tiek traktēta un risināta kā stratēģisks jautājums. Saprotams, ka šajās valstīs arī uz otrreizējām izejvielām attiecas līdzīgs, stingrs režīms. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē to, ka Vides ģenerāldirektorāts par galveno prioritāti ir izvirzījis materiālu efektivitāti.

1.3   Būtiski atšķiras dažādu rūpniecības nozaru piekļuve to specifiskajām izejvielām, tāpat atšķiras arī pašas materiālu plūsmas atkarībā no to iezīmēm un nepieciešamo izejvielu tradicionālā izmantojuma veidiem. Dažos gadījumos, piemēram, stikla un tērauda nozarē, materiālu efektivitāti var panākt vienkārši — precīzi noregulējot un līdzsvarojot pastāvošās sistēmas, kā arī ar skaidri definētu stimulu palīdzību uzlabojot ražošanas procesus. EESK brīdina, ka šādi stimuli nedrīkst izraisīt nedz darbavietu skaita samazināšanos, nedz kvalitātes pasliktināšanos pārstrādes un otrreizējās pārstrādes nozarē.

1.4   Patlaban savāktās otrreizējās izejvielas lielos apjomos tiek eksportētas, kaut gan tās ir ļoti nepieciešamas Eiropas pamata un pārstrādes rūpniecības nozarēs. Minētā tendence nopietni apdraud nodarbinātību visās pārstrādes rūpniecības nozarēs.

1.5   Spiediens, ko īpaši izveidotajās savākšanas sistēmās rada pārmērīgais savākto atkritumu daudzums, nereti tiek mazināts, nekritiski izpārdodot dažāda veida savāktos atkritumus, bez jebkādas papildu apstrādes un nenodrošinot galīgo izlietojumu Eiropas Savienībā.

1.6   Lai izvairītos no svarīgu otrreizējo izejvielu plūsmu tiešas kontroles, diemžēl bieži tiek izmantotas nelikumīgas tirdzniecības metodes, piemēram, viltotas muitas deklarācijas, kurās atkritumi klasificēti kā otrreizējās lietošanas preces nolūkā apiet t.s. Atkritumu sūtījumu regulu attiecībā uz noteiktu otrreizējo izejvielu plūsmām.

1.7   Tādējādi ES nodokļu maksātāju interesēs savāktie atkritumi nesniedz plānotos ieguvumus, bet drīzāk vājina attiecīgo nozaru konkurētspēju, samazinot un/vai nevajadzīgi sadārdzinot otrreizējo izejvielu piedāvājumu.

1.8   Vienlaikus ir acīmredzams, ka virkne konkrētu noteikumu otrreizējās pārstrādes jomā nav izstrādāti saskaņoti. Tajos uzmanība vairāk pievērsta atsevišķiem, izolētiem savākšanas un otrreizējās pārstrādes aspektiem un nav ņemta vērā tirgus ietekme uz sistēmām un procesiem.

1.9   Arī REACH regula rada problēmas dažās otrreizējās pārstrādes nozarēs, jo nav skaidras atšķirības starp nolietotām precēm (atkritumiem) un otrreizējās lietošanas precēm. Tādēļ šī labi domātā koncepcija diemžēl nav sasniegusi savu mērķi. Dažās ietekmētajās nozarēs, piemēram, papīra rūpniecībā ir atrasta izeja no strupceļa, turpretī citās joprojām meklē piemērotus risinājumus. Šis ir vērā ņemams piemērs tiesiskā regulējuma nesaskaņotībai, par ko nozare brīdināja jau iepriekš!

1.10   Lai sasniegtu līdzsvarotākus rezultātus, detalizēti jāanalizē pretrunas starp tirgus ietekmi un pastāvošo normatīvo regulējumu. Viens no ieteikumiem, kā pasargāt no riska, ka tiek zaudēti vērtīgi materiāli, varētu būt aplikšana ar eksporta nodevām. Šādiem pasākumiem noteikti jāatbilst PTO noteikumiem. Eiropas Savienībai, iespējams, jāvienojas ar PTO par noteikumiem ārkārtas gadījumiem, formulējot skaidrus un pārredzamus nosacījumus eksporta ierobežojumiem/nodevām attiecībā uz stratēģiskas nozīmes atkritumiem.

1.11   Otrs risinājums varētu būt vienošanās par elastīgiem otrreizējās pārstrādes mērķiem atkarībā no faktiskās tirgus attīstības, t. i., tirgus lejupslīdes laikā (samazinoties pieprasījumam) pārstrādes mērķus varētu pazemināt, savukārt straujas izaugsmes periodos, kad ir liels pieprasījums, tos atkal paaugstināt. Tai pat laikā jārod pārdomāti veidi, kā nodrošināt, lai attiecīgajās nozarēs (piemēram, iepakojuma atkritumi, papīrs u. c.) tiktu saglabāts minimālais nodarbinātības līmenis visā uzņēmējdarbības ciklā un visā vērtību ķēdē.

1.12   Vēl viens risinājums būtu noteikt tik lielus atkritumu otrreizējās pārstrādes mērķus/kvotas, cik ir iespējams atkārtoti izmantot Eiropas Savienībā, neietverot ārvalstīm pārdotos atkritumus, kas nav piemēroti izmantošanai ES rūpnīcās. Tomēr šāds pasākums jāpapildina ar mērķu/kvotu pārskatīšanu, lai tie atbilstu faktiskajām otrreizējās pārstrādes jaudām Eiropas Savienībā.

1.13   EESK pilnībā atbalsta nozares prasību, ka Eiropas Savienībā jāizstrādā visaptveroša un konsekventa politika, lai nodrošinātu ilgtermiņā stabilu piekļuvi izejvielām un resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Tādai politikai jāatbalsta Eiropas rūpniecības centieni izmantot resursus reģeneratīvā veidā (“cradle-to-cradle”, “no šūpuļa līdz šūpulim”). Otrreizējā pārstrāde jāveicina, uzlabojot savākšanas infrastruktūru, radot juridisku noteiktību un līdzvērtīgus konkurences apstākļus, kā arī likvidējot nevajadzīgu administratīvo slogu. Lai šos svarīgos priekšnosacījumus radītu, jāpanāk līdzsvars un saskaņotība starp visām regulām, direktīvām un lēmumiem.

1.14   ES regulās atkritumu jomā ir noteikti juridiski pienākumi visiem atkritumu jomas dalībniekiem; kompetentajām iestādēm stingri jāpārbauda un jāprasa šo pienākumu izpilde. Iestāžu darbinieku izglītība un apmācība ir svarīgākie priekšnoteikumi, lai cīnītos pret dažu negodīgu (galvenokārt starptautiskās tirdzniecības) dalībnieku nelikumīgu darbību.

1.15   Visās ES klimata pārmaiņu politikas jomās uzmanība jāvelta otrreizējo izejvielu sniegtajiem ekoloģiskajiem ieguvumiem un jānovērš nesaskaņotība, piemēram, ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā neņem vērā enerģijas un oglekļa emisijas ietaupījumus, ko rada reģenerējamu izejvielu izmantošana citās rūpniecības nozarēs un būvniecībā, un tādējādi šīs nozares nevajadzīgi tiek apgrūtinātas ar papildu izmaksām.

1.16   Visbeidzot, šādas sarežģītas sistēmas vadība jāīsteno, nepārtraukti risinot nopietnu sociālo dialogu, lai veicinātu jaunu, kvalitatīvu darbavietu radīšanu visos attiecīgo vērtību ķēžu posmos.

2.   Ievads.

2.1   Stabila piekļuve izejvielām un to ilgtspējīga izmantošana ir ES ilgtspējas politikas galvenie elementi. Tas ir pamats ES pārstrādes rūpniecības konkurētspējai tagadnē un nākotnē. (1) Gan primāro, gan otrreizējo izejvielu piegādes ķēdes ir īstas tautsaimniecības nozares, kas nodrošina darbavietas un vairo labklājību Eiropā. Otrreizējā pārstrāde ir saimnieciska darbība, kas būtiski palielina ES iekšzemes kopproduktu (IKP). Izlietoto materiālu un produktu savākšanā ir iesaistīti iedzīvotāji, pašvaldības un valsts iestādes, kas ir ieguldījušas efektīvās sistēmās, lai apmierinātu augošo pieprasījumu pēc ilgtspējas ilgtermiņa perspektīvā.

2.2   Jāatzīst primāro un otrreizējo izejvielu savstarpējā papildināmība — otrreizējās izejvielas ir ekoloģiski efektīvs veids, kā tautsaimniecībā vēlreiz izmantot vērtīgus resursus, tomēr kopumā to (vēl) nepietiek, lai apmierinātu augošo pieprasījumu pēc materiāliem (papīra, metāliem un minerāliem). Patērētājiem vajadzīgas gan primārās, gan otrreizējās izejvielas, un tās papildina viena otru. Savākšanas sistēmu uzlabošana un otrreizējo izejvielu izmantošana Eiropas Savienībā palīdzēs sasniegt stratēģijas “ES 2020” mērķus.

2.3   Rūpniecība prasa, ka Eiropas Savienībā jāizstrādā visaptveroša un konsekventa politika, lai nodrošinātu ilgtermiņā stabilu piekļuvi izejvielām un resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Šai politikai jāatbalsta Eiropas rūpniecības centieni izmantot resursus reģeneratīvā veidā (“cradle-to-cradle”). Izejvielu iniciatīva, Tematiskā stratēģija atkritumu rašanās novēršanai un otrreizējai pārstrādei, Tematiskā stratēģija dabas resursu ilgtspējīgai izmantošanai un komisāra Janez Potočnik kga pamatiniciatīva “Resursu ziņā efektīva Eiropa” — tās visas ir savstarpēji saistītas iniciatīvas, kam jābūt saskaņotām un integrētām. Jāņem vērā arī citas iniciatīvas, piemēram, Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas politikas rīcības plāns, Atkritumu pamatdirektīva un citi ar otrreizējo pārstrādi un resursiem saistīti pasākumi.

3.   Nozīmīgākās otrreizējo izejvielu plūsmas.  (2)

3.1   Tradicionāli otrreizējās pārstrādes produkti ir, piemēram, melnie un krāsainie metāllūžņi, papīrs, kartons un stikls, kam vairāk vai mazāk noslēgtā ciklā jau ir sena pārstrādes vēsture un tradīcijas. Šīs specifiskās nozares nevar izdzīvot, ja tās pastāvīgi neapgādā ar reģenerētiem materiāliem un lietotām precēm. Dažu citu materiālu, piemēram, plastmasas, otrreizējā pārstrāde uzsākta samērā nesen, un salīdzinājumā ar tradicionālajiem produktiem to otrreizējās izmantošanas process ne vienmēr veido noslēgtu ciklu.

3.2   Galveno otrreizējo izejmateriālu otrreizējās pārstrādes īpašības nosaka to, kādas būs to specifiskās materiālu plūsmas un dalībnieki vērtību ķēdēs.

3.2.1   Metāllūžņi un tērauds. Kopumā dzelzs un tērauda metāllūžņu otrreizējā pārstrāde ietver savākšanu, šķirošanu, ķīpu un mazāku iepakojumu veidošanu, bīdi, smalcināšanu un/vai šķirošanu pēc izmēra, kā arī kausēšanu tēraudlietuvēs. Melnos metāllūžņus vāc vai nu atsevišķi, vai jauktā veidā, tad šķiro metāllūžņu novietnē un pārdod metāllūžņu pārstrādes rūpnīcām vai nosūta tieši uz tēraudlietuvēm. Pārstrādes rūpnīcā metāllūžņus sašķiro pa metālu veidiem un sagatavo smalcināšanai vai šķirošanai pēc izmēra. Smalcināšana un šķirošana pēc izmēra bieži ir nepieciešama nākamajam šķirošanas posmam. Nerūsējošā tērauda gadījumā lielākus gabalus pirms smalcināšanas savāc atsevišķi vai arī šķiro metāllūžņu novietnē. Mazākas nerūsējošā tērauda daļas atdala atsevišķi daudzpakāpju atdalīšanas procesā. Tēraudlietuvēs dzelzs un tērauda metāllūžņus parasti uzreiz ielādē krāsnīs.

3.2.1.1   Eiropas tērauda reģenerācijas nozare (apstrādes posmā) ir samērā koncentrēta — septiņi uzņēmumi nodrošina ap 40 % no kopējā tērauda metāllūžņu daudzuma, kas tiek nogādāts tēraudlietuvēm. Saskaņā ar Starptautiskā otrreizējās pārstrādes biroja (Bureau of International Recycling) un Eiropas Melno metālu reģenerācijas un otrreizējās pārstrādes federācijas (European Ferrous Recovery and Recycling Federation) datiem ES 27 dalībvalstīs kopā ir ap 42 000 metāllūžņu novietņu. Metāllūžņu nozarē tiek lēsts, ka no tām ap 250 ir lielas uzņēmējsabiedrības, 9 000 ir vidēji līdz lieli uzņēmumi, kas apstrādā vairāk nekā 120 000 tonnas gadā, un pārējie aptuveni 36 000 ir vidēji un mazi uzņēmumi.

3.2.1.2   Savākšanas sistēma var atšķirties atkarībā no produkta veida un valsts. Lielizmēra nolietotus produktus, kā arī produktus, ko iegūst lielos daudzumos, piemēram, būvniecības vai nojaukšanas procesā, parasti transportē tieši uz metāllūžņu novietni vai metāllūžņu apstrādes rūpnīcām. Gan direktīvā par nolietotiem transportlīdzekļiem (NTL direktīva), gan direktīvā par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (EEIA direktīva) ir noteikts, ka par reģenerāciju un tādējādi arī par metāllūžņu savākšanu atbild ražotāji. Neliela izmēra produktus, piemēram, iepakojuma materiālus, savāc vietējās pašvaldības. Tas nozīmē, ka šajā gadījumā savākšana nav metāllūžņu nozares pārziņā, tomēr nozare ir uzsākusi dažas iniciatīvas izlietoto dzērienu bundžu (used beverage cans, UBC) jomā, piemēram, savākšanas centri vai metāllūžņu termināļi, kur tērauda un alumīnija bundžas nodala atsevišķi un presē ķīpās, lai transportētu uz apstrādes uzņēmumiem vai pārstrādes rūpnīcām.

3.2.1.3   Metāllūžņi ir viens no nedaudzajiem otrreizējo izejvielu veidiem, kam paredzama pastāvīga pieejamība Eiropā un pat neliels pārpalikums; to tirdzniecība Eiropā, kā arī imports no citām valstīm un eksports uz tām ir noritējuši jau gadu desmitiem. Grūti noteikt kopējo Eiropas Savienībā pārvadāto metāllūžņu daudzumu. Aptuvenie dati par importu un eksportu (2008) ir attiecīgi 5,3 milj. un 12,9 milj. tonnu gadā, savukārt kopējais metāllūžņu patēriņš minētajā gadā sasniedza 112 milj. tonnu.

3.2.2   Krāsainie metāllūžņi un citu atkritumu plūsmas, kas satur krāsainos metālus. Salīdzinot krāsaino metālu kategoriju ar dzelzi un tēraudu, novērojamas daudz lielākas variācijas attiecībā uz a) iesaistītajiem metāliem, b) pieejamajiem resursiem un c) metodēm, kas jāizmanto metālu veidu atdalīšanā un ieguvē no atkritumu plūsmas. Vissvarīgākie metāli, kuri arī veido vislielākos apjomus, ir alumīnijs, cinks, svins un varš; atkritumu plūsmās ir arī alva un cēlmetāli, kurus no šīm plūsmām var izdalīt ar atbilstošām metodēm.

3.2.2.1   Savākšanas sistēma ir vai nu tāda pati, vai līdzīga tām, ko lieto melnajiem metāllūžņiem. Lai no nolietotiem produktiem (NTL, EEIA) iegūtu labas kvalitātes reģenerētus metāllūžņus, tiek izmantotas sarežģītas tehnoloģijas. Turpretī no atkritumu plūsmām iegūto galveno krāsaino metālu reģenerācijas un arī izmantojuma rādītājs ir ļoti augsts.

3.2.2.2   Arī pelniem un izdedžiem ir būtiska nozīme krāsaino metālu reģenerācijā, kam nepieciešamas īpašas tehnoloģijas. Lielā mērā neizmantoti krāsaino metālu krājumi atrodami kādreizējo raktuvju atkritumos ES rūdas ieguves apgabalos. Lai gan ES tiesību akti atkritumu jomā neattiecas uz raktuvju atkritumiem (3), jāpievērš uzmanība šiem izejmateriāliem, kā arī jānoskaidro, vai to ieguve ekonomiski attaisnotos.

3.2.3   Otrreizēji pārstrādāts papīrs. Papīrrūpniecība ir nozare, kas jau no paša sākuma ir balstījusies uz atjaunojamiem resursiem un otrreizējo pārstrādi — savāktās atliekas ir pamatizejviela papīra ražošanai. Papīra otrreizējā pārstrāde līdz šim ir bijusi salīdzinoši vienkārša, un šo materiālu izmantojums ir bijis dominējošais. Līdzīgi kā melno metālu gadījumā, arī šajā jomā ir divi ierasti pamatresursi — rūpnieciskā makulatūra (cita starpā, no iepakojuma un poligrāfijas nozares) un izlietotie (sadzīves) atkritumi. Priekšroka tiek dota šķirotiem atkritumiem, tādēļ no sadzīves atkritumiem atsevišķi jānodala izlietotais papīrs un jāveic pamata šķirošanas darbības.

3.2.3.1   Materiālu plūsmas ir būtiski ietekmējusi nesenā ekonomikas lejupslīde; 2009. gadā makulatūras pielietojums samazinājās par 7,6 % līdz 44,9 miljoniem tonnu. Savākšana pirmoreiz kritās par 3,6 % līdz 56,6 miljoniem tonnu, savukārt papīra patēriņš minētajā periodā samazinājās par 10,1 %. Makulatūras eksports uz Norvēģiju, Šveici un citām valstīm ārpus ES turpināja pieaugt, sasniedzot 12,8 miljonus tonnu, no kuriem 96,3 % tika nosūtīti uz Āzijas tirgiem. Savukārt no Āzijas valstīm lielākā daļa materiālu nonāca Ķīnā (71,4 % no Eiropas eksporta). Minētajā īpašajā gadā (2009) vērojamo attīstības tendenču ietekmē otrreizējās pārstrādes rādītājs sasniedza rekordaugstu līmeni — 72,2 %, kamēr iepriekšējā gadā tas bija 66,7 %. Ekonomikai atveseļojoties, šī tendence uz laiku varētu pavērsties pretējā virzienā, jo var pieļaut, ka otrreizējā pārstrāde uzreiz netiks līdzi no jauna pieaugošajam papīra patēriņam. Neseno nozares struktūras izmaiņu rezultātā, makulatūra veido 44,2 % un koksnes celuloze — 40,4 % no šķiedras, ko izmanto papīra ražošanā Eiropas Papīrrūpniecības nozaru konfederācijas (CEPI) dalībvalstīs.

3.2.4   Stikls. Nezaudējot kvalitāti, stiklu var 100 % atkārtoti pārstrādāt, lai izgatavotu citu stikla taru. Savākto stiklu izmanto, lai radītu jaunu, tādas pašas kvalitātes stiklu. Tāpēc stikls ir reģenerējams otrreizējās pārstrādes materiāls. Līdz pat 90 % no stikla atkritumiem var izmantot jaunas stikla taras ražošanā; patlaban vienīgais reālais ierobežojums stikla atkritumu izmantošanai ir reģenerētā stikla apjoms un stikla atkritumu pieejamība Eiropā.

3.2.4.1   Stikla reģenerācijas sistēma ir samērā vienkārša — lielākā daļa reģenerētā stikla ir iepakojuma atkritumi (izlietotā stikla tara), un nelielu daudzumu veido būvniecības atkritumi (lokšņu stikls). ES 27 valstīs vidējais otrreizējai pārstrādei savāktās stikla taras daudzums ir 65 %; 2008. gadā Eiropā (ieskaitot Norvēģiju, Šveici un Turciju) tika savākti apmēram 11,5 miljoni tonnu stikla taras.

3.2.4.2   Stikla otrreizējās pārstrādes problēmjautājums ir tie atlikušie 7 miljoni tonnu stikla, kas 2008. gadā netika otrreizēji pārstrādāti, bet gan laisti tirgū. Eiropas Savienībā īpaši svarīgi ir uzlabot otrreizējo pārstrādi un atbalstīt pienācīgas otrreizējās pārstrādes sistēmas.

3.2.4.3   Pagaidām vēl nav pietiekami attīstītas lokšņu stikla un stikla no nolietotiem transportlīdzekļiem savākšanas un reģenerācijas sistēmas, tāpēc šis vērtīgais avots joprojām lielā mērā ir slogs videi.

3.2.5   Plastmasas atkritumi veido aptuveni 25 % no visiem cietajiem atkritumiem, kas nonāk izgāztuvēs. Tā kā plastmasas materiāli ir izturīgi pret noārdīšanos, to sadalīšanās process pēc nonākšanas izgāztuvēs aizņem ilgu laiku. Plastmasas dedzināšanu enerģijas reģenerācijai jāuzrauga piemērotās iekārtās, jo tā rada augstas bīstamo vielu emisijas.

3.2.5.1   Galvenās nozares, kas patērē plastmasu un ir arī galvenie plastmasas atkritumu avoti, ir: iepakojums (38,1 %), mājsaimniecības un sadzīves sektors (22,3 %), būvdarbi un celtniecība (17,6 %). Izplatīšanas un mazumtirdzniecības nozarē izmantotais iepakojums veido vairāk nekā 80 % no (potenciāli) savācamajiem plastmasas atkritumiem. Plastmasas atkritumu savākšana no jauktajiem sadzīves atkritumiem un to pārstrāde, šķiet, ir viena no visgrūtāk apsaimniekojamām atkritumu daļām. Lielākā daļa no būvniecībā izmantotās plastmasas tiek lietota ilglaicīgi.

3.2.5.2   Daži plastmasas atkritumi nav piemēroti otrreizējai pārstrādei, piemēram, pārtikas iepakojums vai plastmasa, kas kombinēta ar citiem materiāliem, jo šajā gadījumā augstā enerģijas patēriņa dēļ netīrās plastmasas attīrīšana būtu dārgāka nekā pašu produktu vērtība. Taču tādus atkritumus var izmantot enerģijas reģenerācijai.

3.2.5.3   ES 27 dalībvalstis ir plastmasas atkritumu, atgriezumu un lūžņu neto eksportētājas. Kopš 1999. gada starpība starp importu un eksportu ir pastāvīgi palielinājusies. Pēc neliela pieauguma laikā no 1999. līdz 2002. gadam, eksports 2002.–2006. gadā strauji pieauga līdz 2,1 miljonam tonnu. Imports 1999.–2006. gadā palielinājās no 55 000 līdz 256 000 tonnu.

3.2.5.4   Saistībā ar poliestera pamatelementu (šķiedru) jāatzīmē, ka otrreizēji pārstrādāts polietilēntereftalāts (PET) veido 70 % no Eiropas Savienībā pārstrādātajām izejvielām. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai būtu pieejamas poliestera pudeles. Taču patlaban ražotāji Eiropā saskaras ar nopietnām problēmām, jo tirgotāji PET vai nu pārslu veidā (sasmalcinātas pudeles), vai nu saspiestā veidā arvien vairāk nosūta uz Tālajiem Austrumiem un it īpaši uz Ķīnu. Minētā valsts patlaban atceļ importa ierobežojumus PET atkritumiem, lai vēl vairāk palielinātu šīs svarīgās otrreizējās izejvielas aizplūdi no ES.

4.   Tiesiskais regulējums otrreizējās pārstrādes jomā.

4.1.   Eiropas Savienībā tieši piemērojams regulējums.

4.1.1   Otrreizējā pārstrāde jāveicina, uzlabojot savākšanas infrastruktūru, radot tiesisku noteiktību un līdzvērtīgus konkurences nosacījumus, kā arī likvidējot nevajadzīgu administratīvo slogu. Šai būtiskajai prasībai ir nepieciešams labs līdzsvars un saskaņotība starp visām regulām, direktīvām un lēmumiem. Kaut arī Atkritumu pamatdirektīva (2008/98/EK) ir vērsta vēlamajā virzienā, tā jāuztver kā pirmais posms, kuras atbilstību reālajai situācijai būs regulāri jāpārbauda un kura vēlāk būs precīzi jāpielāgo.

4.1.2   Citi nozīmīgākie tiesību akti ir Direktīva 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu tās pašreizējā statusā, Direktīva 2000/53/EK par nolietotiem transportlīdzekļiem (NTL), Regula (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem un Direktīva 2002/96/EK par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (EEIA). Iepriekš minētajās direktīvās ir voluntāri noteikti otrreizējās pārstrādes mērķi, kas rada izkropļojumus otrreizējo izejvielu brīva tirgus darbībā. Ņemot vērā gandrīz nemitīgās izmaiņas un grozījumus, nerimtīgi jānovēro šā regulējuma radītā ietekme.

4.2   Netiešais regulējums. Reģenerācijas un otrreizējās pārstrādes procesus regulē ne tikai daudzi un dažādi tiesību akti atkritumu jomā; papildu ierobežojumi un kontroles pasākumi ir noteikti tajos tiesību aktos, kas regulē atsevišķas rūpniecības nozares vai rūpniecību kopumā. Vislielākā ietekme šajā jomā ir REACH regulai ((EK) Nr. 1907/2006) un ES Klimata pārmaiņu politikai.

4.2.1   Atkritumi nav REACH regulas priekšmets, tomēr var gadīties, ka minētā regula ir attiecināma uz reģenerēto vielu vai maisījumu, tiklīdz tie pārkāpj robežu, aiz kuras tie vairs nav atkritumi. Komisija ir risinājusi šo problēmu, un attiecīgās tehniskās darba grupas ir sniegušas vairāk vai mazāk apmierinošus ieteikumus, kā izkļūt no šā strupceļa. Tomēr neskaidrības joprojām pastāv; Komisijas Kopīgā pētniecības centra Perspektīvo tehnoloģiju pētniecības institūtā (JRC IPTS) Seviļā ir pieejami ļoti noderīgi pētījumi, kas apvienojumā ar Eiropas Ķīmisko vielu aģentūrā (ECHA) pieejamo informāciju varētu palīdzēt risināt minētās problēmas. Taču ar reģistrēšanu saistītie draudi nav pilnīgi novērsti, pat ne tajos gadījumos, kad reģistrēšana vispār nedod nekādu labumu.

4.2.2   ES klimata pārmaiņu politikai jāpiedāvā virkne stimulu, lai visā pasaulē sabiedrība konsekventā un ilgtspējīgā veidā pārietu no primārās fosilās enerģijas avotiem uz alternatīviem enerģijas avotiem. Eiropas klimata pārmaiņu politika sastāv no atsevišķiem elementiem; lai gan tiek apgalvots, ka tie ir integrēti, diemžēl saliedētība vairāk ir vārdi nekā izpaužas darbos. Dažas no tās daļām būtiski ietekmē reģenerācijas un otrreizējās pārstrādes procesus: atjauninātā ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēma (ETS) laikposmam pēc Kioto protokola darbības beigām traucē ražošanas iekārtu operatoriem ar savu administratīvo pieeju kvotu noteikšanā 2013.–2020. gadam. Turklāt pakāpeniski ieviesta [kvotu] izsolīšanas sistēma iztērētu operatoru finanšu resursus, un viņiem būtu vēl mazāk līdzekļu turpmākai oglekļa emisiju samazināšanai. No otras puses, Eiropas Savienības ETS nav atspoguļoti enerģijas un oglekļa emisiju ietaupījumi, ko dod reģenerējamu izejvielu izmantošana citās rūpniecības un būvniecības nozarēs.

4.2.3   Papildu problēmas rada Atjaunojamo energoresursu direktīva. Milzīgā dzīšanās pēc atjaunojamiem enerģijas avotiem un to masveidīga, nelīdzsvarota atbalstīšana rada nopietnu risku, ka liels daudzums reģenerēto otrreizējo izejvielu (visu veidu biomasa, savāktā makulatūra) var aizplūst no izejvielu otrreizējās pārstrādes uz enerģijas, proti, elektroenerģijas un siltuma, ražošanu. Lai saglabātu vai, kur tas iespējams, pat uzlabotu otrreizējo izejvielu pieejamību, visi šie riski atbilstoši jāanalizē un pienācīgi jāsamazina līdz minimumam. Lai izvairītos no “biomasas” nepareiza pielietojuma (kā atjaunojams enerģijas ražošanas avots), jāievēro un vajadzības gadījumā jānosaka stingrāka “biomasas” definīcija. Tirgus kropļojošu subsīdiju dēļ dažkārt vienkārši dedzina pat primārās izejvielas (kokmateriālus).

4.2.4   ES regulās atkritumu jomā ir noteiktas juridiskas saistības visiem atkritumu jomas dalībniekiem; un attiecīgajām iestādēm stingri jāpārbauda un jāprasa minēto saistību ievērošana. Iestāžu darbinieku izglītība un apmācība ir svarīgākie priekšnoteikumi, lai cīnītos pret dažu nekaunīgu dalībnieku, galvenokārt starptautiskajā tirdzniecībā, nelikumīgu darbību.

5.   Vērtību ķēdes un dalībnieki lielākajās otrreizējo izejvielu plūsmās.

Kā redzams no 3. sadaļā konstatētā, starp otrreizējo izejvielu plūsmām pastāv lielas atšķirības. Dažas no tām darbojas gandrīz automātiski, dabiskā veidā balstoties uz vēsturiski funkcionējošām atkritumu savākšanas, pirmapstrādes un apstrādes (ieskaitot šķirošanu) sistēmām, pirms reģenerēto materiālu nogādā uz kādu no lielākajiem pārstrādes centriem. Lai noteiktu potenciālos riskus reģenerācijas un otrreizējās pārstrādes procesā un no tiem izvairītos, var izmantot vairākus rādītājus.

5.1   Otrreizējo izejvielu komerciālā vērtība ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē galīgo piekļuvi materiāliem. Koncentrētu atkritumu plūsmu gadījumā (dzelzs, stikls un papīrs) atkritumu savākšana un pirmapstrāde ir diezgan lēti posmi, un tajos iegūtās otrreizējās izejvielas ir pieejamas samērā lielos apjomos un par saprātīgām cenām. Tirgus nosacījumi ir spēkā visā noslēgtajā ciklā. No otras puses, aizvien palielinās otrreizējās pārstrādes nozares daļa, kura netiek pārvaldīta, pamatojoties uz materiālu tirgus cenām, bet gan, lai atbilstu ES atkritumu politikas prasībām. Vairums iepakojuma atkritumu, elektronisko un elektrisko iekārtu atkritumu un bioloģiski noārdāmo atkritumu tiek apstrādāti, lai sasniegtu dažādu direktīvu mērķus.

5.1.1   Šādu otrreizējo izejvielu ražošana no atkritumu plūsmām nav ekonomiski ilgtspējīga globālajā tirgū. Atkritumu savākšana, šķirošana un apstrāde notiek vai nu tāpēc, lai īstenotu noteikumus par ražotāja paplašinātu atbildību, vai arī pamatojoties uz tiešu valsts finansējumu. Abos gadījumos par šo pārstrādi maksā Eiropas iedzīvotāji — kā nodokļu maksātāji vai kā patērētāji.

5.1.2   Eiropa ir otrreizējo izejvielu krātuve, kas ir viegli pieejama jebkuram globālā tirgus dalībniekam jebkurā laikā, kad minētajā tirgū pieaug pieprasījums pēc materiāliem. Milzīgs daudzums savāktu, neapstrādātu atkritumu tiek eksportēti, galvenokārt uz Āziju. Tā kā globālajā tirgū vērojamas svārstības, ļoti mainīgs ir arī cenu līmenis. Globālā tirgus stagnācijas laikā reģenerētās otrreizējās izejvielas uzkrājas, jo ir jāizpilda noteiktie otrreizējās pārstrādes mērķi. Šī situācija rada ļoti bīstamus tirgus traucējumus Eiropas Savienībā.

5.1.3   Būvējot pārstrādes rūpnīcas, Eiropas Savienībā otrreizējiem pārstrādātājiem jāiegulda daudz vairāk nekā viņu konkurentiem Āzijā, jo viņiem ir jānodrošina gan jaudas pārpalikums, gan augstāki tehnoloģiskie standarti. Taču tad, kad pieprasījums pēc izejvielām pasaules tirgū pieaug, viņu dārgās jaudas netiek izmantotas, jo savāktos atkritumus izved no Eiropas neapstrādātus. Tāpēc, lai izvairītos no tirgus traucējumiem un veicinātu ES rūpniecības nozaru piekļuvi otrreizējām izejvielām, ārkārtīgi svarīgi ir saskaņot globālā izejvielu tirgus ietekmi ar tiesisko regulējumu atkritumu jomā.

5.1.4   Nelikumīgas un daļēji likumīgas otrreizējo izejvielu tirdzniecības ierobežojumi varētu pamatoties uz starptautiski atzītu kvalitātes sertifikātu, piemēram, ISO standarta, stingru pieprasīšanu no otrreizējo izejvielu saņēmējiem ārpus ES. Gadījumos, kad varētu būt problēmas saistībā ar savākto atkritumu izcelsmes legalitāti, dalībvalstīm, to pārbaudot, jāpiemēro visi tiesiskie līdzekļi.

5.1.5   Tā kā izejvielu politika daudzās pasaules daļās ir stratēģisks drošības jautājums, Kopienas atbalsts visā vērtību ķēdes garumā, īpaši attiecībā uz augstas kvalitātes (“augstākās kategorijas”) otrreizējām izejvielām, varētu palīdzēt atrisināt daudzas ar otrreizējo izejvielu pieejamību saistītās problēmas. Nav šaubu, ka jāpārskata Eiropas specifikācija otrreizējām izejvielām, lai definētu otrreizējo izejvielu “augstāko kvalitāti”.

5.2   Saprātīgas pārstrādes ietekmei uz vidi jābūt tādai, kas ir izdevīga visām svarīgākajām nozarēm, kuras izmanto lielus otrreizējo izejvielu apjomus. Pat sarežģītu apstrādes tehnoloģiju izmantošana problemātiskajām atkritumu plūsmām nemaina šo vispārējo nostādni. Parasti kopējais enerģijas patēriņš parasti samazinās par niecīgu daļu no parastā patēriņa, piemēram, pārstrādājot kalnrūpniecībā vai citādi iegūtās izejvielas. Tādējādi arī mazāk emitē oglekļa dioksīdu, pārsvarā samazinās gāzveida emisijas utt. Atkritumu plūsmās atrodamo piemaisījumu dēļ rodas jauni atkritumu veidi, kas jāapsaimnieko, un dažos gadījumos jāizmanto arī efektīvas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Šādām problemātiskām atkritumu plūsmām ir arī paaugstinātas pirmapstrādes un apstrādes izmaksas, kas procesus sadārdzina.

5.3   Konkurējoša otrreizējo izejvielu izmantošana ārpus konkrētās nozares rada lielu risku šīm nozarēm (sk. 4.2.3. punktu). Konkurenci stipri kropļo finansējums, kas paredzēts pilnīgi citam nolūkam, un tas var radīt lielus traucējumus izejvielu tirgos. Papīrmalkas (galvenās izejvielas) un savāktās makulatūras (otras svarīgākās izejvielas) jomā papīrrūpniecība nevar sacensties ar enerģijas un siltuma ražotājiem, kas saņem subsīdijas par atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu. Jāveic piemēroti aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu galveno izejvielu pieejamību. Ja šādi pasākumi nebūs rezultatīvi, tiks nopietni apdraudēta viena no galvenajām ES rūpniecības nozarēm. Atbalsts “augstākās kvalitātes” otrreizējo izejvielu ražošanai paaugstinās pieprasījumu pēc darbaspēka, un tam būs pozitīva sociālā ietekme otrreizējo izejvielu patēriņa krīzes periodos.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  EESK atzinums par tematu “Izejvielu iniciatīva — apmierināt pamatvajadzības izaugsmei un nodarbinātībai Eiropā”, OV C 277, 17.11.2009., 92. lpp.

(2)  Dati galvenokārt no JRC pētījumiem par atkritumiem (http://publications.jrc.ec.europa.eu/repository/) un no nozares statistikas.

(3)  Uz raktuvju atkritumiem attiecas Direktīva 2006/21/EK.


III Sagatavošanā esoši tiesību akti

EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA

469. plenārā sesija 2011. gada 16. un 17. februārī

6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/7


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ekonomikas politikas koordinēšanas uzlabošana stabilitātei, izaugsmei un nodarbinātībai – instrumenti labākai ES ekonomikas pārvaldībai” ”

COM(2010) 367 galīgā redakcija

2011/C 107/02

Ziņotājs: PALMIERI kgs

Eiropas Komisija 2010. gada 30. jūnijā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ekonomikas politikas koordinēšanas uzlabošana stabilitātei, izaugsmei un nodarbinātībai – instrumenti labākai ES ekonomikas pārvaldībai” ”

COM(2010) 367 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 7. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 469. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (17. februāra sēdē), ar 240 balsīm par, 2 balsīm pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija apzinās nepieciešamību uzlabot Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanu un par vienu no prioritātēm izvirzījusi ES ekonomikas pārvaldības stiprināšanu.

1.2   EESK atzīst, ka pašreizējā ekonomikas krīze ir liels pārbaudījums Eiropas Savienības ekonomikai, sociālajai jomai un politikai kopumā, un īpaši Ekonomikas un monetārajai savienībai (EMS). Krīze ļāva noskaidrot, ka dalībvalstu savstarpējās koordinēšanas kapacitāte nav pietiekama; tas apstiprinājies gan ārkārtas pasākumos, lai ierobežotu krīzes finansiālo un reālo ietekmi, gan pasākumos, kuru mērķis bija vispārēja (un īpaši eirozonas) pārstrukturēšana, lai tuvākajā nākotnē šāda situācija neatkārtotos. Turklāt ir skaidrs, ka dažu dalībvalstu pārāk augstais valsts parāds, kas vismaz daļēji radies, glābjot nozīmīgas bankas, kavē publiskās investīcijas un sociālo izdevumu ilgtspēju.

1.3   EESK aicina stiprināt Eiropas ekonomikas pārvaldību, pievēršot līdzvērtīgu uzmanību stabilitātes un izaugsmes mērķiem, jo izaugsme var radīt jaunas darba vietas.

1.4   EESK vēlas sniegt ieguldījumu, lai panāktu plašu vienprātību, kas ir nepieciešama ekonomikas pārvaldības uzlabošanai, norādot gan uz dažiem ierobežojumiem un risku saistībā ar Komisijas izvēlēto pieeju, gan uz tās sniegtajām plašajām iespējām.

1.5   Pirmkārt, ES jārod izeja no pašreizējā strupceļa, kas radies saistībā ar Eiropas Konstitūcijas sarežģījumiem un paplašināšanos līdz 27 dalībvalstīm ar ļoti atšķirīgu vēsturi un politiskajiem uzskatiem, kuru dēļ ir grūti izvirzīt kopējus mērķus ekonomikas, sociālajā un vides jomā, ņemot vērā, ka šādiem mērķiem jābūt ekonomikas pārvaldības pamatā.

1.6   Turpmāko noteikumu izstrādē jābalstās uz pagātnes notikumu kopīgu analīzi, īpašu uzmanību pievēršot pašreizējo koordinēšanas instrumentu nepilnībām, kas bija par iemeslu Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) neefektīvai piemērošanai un Lisabonā noteikto mērķu nepietiekamai īstenošanai.

1.7   Otrkārt, attiecībā uz laika grafiku, tika nolemts 2011. gada 1. janvārī uzsākt Еiropas semestri politikas jomu koordinēšanai, iepriekš neizstrādājot ne šā procesa noteikumus un saturu, ne arī saskaņojot priekšlikumus ar dažādiem iesaistītajiem iestāžu partneriem.

1.8   Ņemot vērā, ka Eiropas iedzīvotājus pārstāvošās iestādes (Parlaments un Komitejas) nav pietiekami iesaistītas jaunā pārvaldības modeļa apspriešanā un ieviešanā un ka sabiedrība jau ir zaudējusi uzticēšanos ES (kā to apliecina Eirobarometra dati), sabiedrībā var izplatīsies viedoklis, ka noteikumu pastiprināšana liecina par “leģitimitātes trūkumu” Savienības darbībā, jo ir paredzēta mazāka politiskā rīcības brīvība un vairāk automātisku pasākumu.

1.9   EESK uzskata, ka Eiropas ekonomikas politikas jomu koordinēšanas demokrātiskā leģitimitāte noteikti jāapstiprina Eiropas Parlamentam. Tāpēc EESK vēlas, lai Eiropas Parlaments varētu uzņemties noteicošo lomu Eiropas semestra uzsāktajā procesā attiecībā uz Eiropas Komisijas paziņojumā ierosināto koriģējošo pasākumu uzraudzību un novērtēšanu.

1.10   Stratēģijā “Еiropa 2020” izvirzītie izaugsmes un ekonomiskās un sociālās attīstības mērķi (kuru sasniegšanai ir nepieciešami ieguldījumi, kas varētu būt pretrunā budžeta ierobežojumiem) jāsaskaņo ar Stabilitātes un izaugsmes paktā minētajām monetārās un finanšu stabilitātes prasībām, jo tā ir vienīgā iespēja, kā uzlabot sabiedrības attieksmi pret budžeta ierobežojumiem.

1.11   Tāpēc papildus IKP jāizveido atbilstošu rādītāju kopums, iekļaujot tajā arī attiecīgos sasniegumus un zaudējumus sociālajā un vides jomā, atspoguļojot tādējādi iedzīvotāju patiesās problēmas. Lai to panāktu, jāīsteno paziņojumā “Ne tikai IKP” paredzētie pieci pasākumi: vides un sociālo rādītāju izmantošana; informācijas sniegšana gandrīz reālajā laikā; precīzu datu par sadalījumu un nevienlīdzību apkopošana; Eiropas ilgtspējīgas attīstības progresa rādītāja izstrāde; vides un sociālo rādītāju iekļaušana valstu statistikas analīzē.

1.12   EESK, būdama padomdevēja iestāde, varētu sniegt ieguldījumu “Eiropas semestra” veiksmīgā norisē, reizi gadā organizējot īpašu plenārsesiju, lai apspriestu ieteikumus un nosacījumus, lai panāktu konsensu par reformām valsts līmenī, ņemot vērā apstiprināto pasākumu sociālo ietekmi. Šīs debates varētu notikt rudenī pēc tam, kad ieteikumus oficiāli ir apstiprinājušas dalībvalstis, un attiecīgie secinājumi varētu būt par pamatu viedokļu apmaiņai ar valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm, valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu.

1.13   Tā kā aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta sarunām starp sociālajiem partneriem, īpaši eirozonā, kur dalībvalstu rīcībā vairs nav devalvācijas instrumenta, arodbiedrību un darba devēju apvienību attiecības ir Komisijas izstrādātās stratēģijas neatņemama sastāvdaļa. Viens no risinājumiem varētu būt makroekonomikas dialoga (MED) intensīvāka un praktiskāka izmantošana, jo tas dod iespēju valdībām un sociālajiem partneriem kopīgi novērtēt ES ekonomisko situāciju un īstenojamos pasākumus, veidojot ciešu saikni ar sociālā dialoga procesu valstu līmenī.

1.14   Lai nodrošinātu Eiropas ekonomikas politikas reālu koordinēšanu, jāpanāk konsenss par makroekonomikas pamatprincipiem un paredzamo rezultātu. Šajā nolūkā EESK vēlas sekmēt attiecīgus apstākļus, lai Eurostat varētu iegūt atbilstošu pamatinformāciju, uz kuras pamata Eiropas Komisija varētu izstrādāt piemērotus uz nākotni orientētus priekšlikumus, no vienas puses, un lai iedibinātu aktīvu sadarbību starp iesaistītajām iestādēm: Eiropas Centrālo banku, Eiropadomi, Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem, no otras puses.

1.15   EESK vēlas, lai Eiropas ekonomikas politikas koordinēšana (vismaz eirozonas valstīs) būs pirmais solis ceļā uz patiesu kopēju ekonomikas politiku un budžeta politiku koordinēšanu.

1.16   Ja, uzlabojot ekonomikas politikas koordināciju, eirozonā tiks ciešāk koordinēta ne tikai fiskālā un monetārā politika, bet arī atalgojuma politika, jāņem vērā sociālo partneru sarunu autonomija — valsts noteikti mērķi, kas jāsasniedz sarunās par darba koplīgumu slēgšanu vai pat valsts noteikts atalgojuma samazinājums šajā sakarā ir noraidāmi un nav pieņemami.

2.   Eiropas ekonomikas pārvaldības uzlabošana Eiropas Komisijas paziņojumā  (1)

2.1   Komisijas paziņojumā sīkāk analizētas paziņojumā “Pastiprināta ekonomikas politikas koordinēšana” (2) izklāstītās idejas un 13. oktobra Eiropadomes sanāksmē pieņemtās pamatnostādnes, ņemot vērā tādējādi darba grupas ekonomikas pārvaldības jautājumos (VAN ROMPUY darba grupas) darba rezultātus.

2.2   Komisijas dokumentā viennozīmīgi atzīts, ka finanšu un ekonomikas krīze būtiski ietekmējusi ES ekonomikas un sociālo jomu kopumā, un īpaši Eiropas ekonomikas un monetāro savienību (EMS), un norādīts, ka Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas kapacitāte nav pietiekama.

2.3   Tāpēc paziņojuma mērķis ir izstrādāt tādu intervences sistēmu, kas nodrošinātu labāku ekonomikas politikas koordinēšanu starp ES 27 dalībvalstīm un īpaši starp EMS 16 dalībvalstīm, kurām paredzēti īpaši noteikumi. Paredzētās sistēmas mērķis ir saskaņot Stabilitātes un izaugsmes paktu (SIP) ar stratēģiju “Eiropa 2020”.

2.4   Lai stiprinātu Eiropas ekonomikas pārvaldību, Komisija ir izvirzījuši trīs galvenos mērķus.

2.4.1   Pirmkārt, stiprināt ekonomikas politikas koordinēšanu un uzraudzību, lai

samazinātu nelīdzsvarotību starp valstīm, uzlabojot makroekonomikas uzraudzību, kas balstīta uz brīdināšanas un sankciju mehānismiem;

labāk saskaņotu valstu budžetus, ieviešot obligātas vienotas prasības dalībvalstīm un pārejot no ikgadējas budžeta plānošanas uz daudzgadu plānošanu;

palielinātu SIP efektivitāti, vairāk uzmanības pievēršot parāda un budžeta deficīta dinamikas problēmai.

2.4.2   Otrkārt, izveidot preventīvu un korektīvu pasākumu un sankciju sistēmu, kas jāpiemēro gadījumos, ja ES dalībvalstis pārkāpušas noteikumus.

2.4.3   Treškārt, ieviest “Еiropas semestri” ekonomikas politikas savlaicīgai koordinēšanai, to attiecinot arī uz stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētajām strukturālajām reformām un ekonomikas izaugsmes atbalsta pasākumiem.

2.5   Šie mērķi ir iekļauti Komisijas sekundārajos tiesību aktos ar 2010. gada 29. septembrī iesniegto paketi par sešu paziņojumu pieņemšanu (3), kuros sīki aprakstīta minēto mērķu īstenošanas kārtība. Par šiem paziņojumiem EESK izstrādās divus atzinumus — vienu par SIP reformu un otru par makroekonomisko nelīdzsvarotību. Tāpēc šajā atzinumā iekļauti tikai vispārīgi apsvērumi par Komisijas ierosināto pārvaldības sistēmu kopumā, neiedziļinoties tiesību aktu paketē, ko sīkāk analizēs divos iepriekš minētajos atzinumos.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1   Eiropas Komisijas lēmums sākt patiesi uzlabot Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanu vērtējams pozitīvi. Uz vajadzību to darīt jau ir norādījušas vairākas Eiropas iestādes (tostarp Eiropas Parlaments), kā arī citas iestādes. EESK vairākos savos iepriekšējos atzinumos par šo tematu (4) ir norādījusi, cik svarīgi ir uzlabot ES pārvaldības saskaņošanu.

3.2   Ekonomikas un finanšu krīze ir smags pārbaudījums ES un īpaši EMS sociālajai un politikas jomai, kā arī ražošanas sistēmai kopumā (5).

3.3   Sociālā un ekonomiskā situācija ir nestabila un nedroša, tāpēc ir būtiski nodrošināt iestāžu efektīvu organizēšanu un darbību. Top arvien skaidrāks, ka bez sadarbības starp valstu ekonomikas politikas dalībniekiem nav iespējams panākt visu dalībvalstu virzību uz kopīgiem pasākumiem, lai risinātu problēmas saistībā ar ražošanas un finanšu globalizāciju un pašreizējām straujajām pārmaiņām tehnoloģiju jomā.

3.4   Nekoordinētu ekonomikas politiku dēļ krīze jau ir izraisījusi smagas sekas ES sociālajā un ekonomikas jomā, īpaši izaugsmes un nodarbinātības iespēju ziņā. Šī ietekme skaidri norādīta ziņojuma projektā par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi, ko Eiropas Parlamentā iesniegusi referente Pervenche BERÈS kdze (6).

3.4.1   Pēc neliela pieauguma 2008. gadā (+0,5 %) ES iekšzemes kopprodukts (IKP) ievērojami kritās 2009. gadā (-4,2 %), un tam vajadzētu pakāpeniski pieaugt 2010. un 2011. gadā (prognozes ir attiecīgi +1 % un +1,7 %). Īpaši smags šis samazinājums ir trīs Baltijas valstīs (līdz 2011. gada beigām Latvijas IKP būs samazinājies par 22 % salīdzinājumā ar 2007. gada IKP) un Īrijā, un nedaudz mazāks Itālijā, Grieķijā un Somijā. Tāpat dalībvalstu eksports uz citām dalībvalstīm un ārpus ES no 2007. līdz 2009. gadam ir samazinājies par 12 %, savukārt Somijā, Maltā, Bulgārijā, Zviedrijā, Igaunijā un Apvienotajā Karalistē pat par 15 % (7).

3.4.2   Attiecīgi vairums dalībvalstu ir attālinājušās no Lisabonas stratēģijā darba tirgum izvirzītajiem mērķiem — nodarbinātības līmenis ES ir samazinājies no 65,4 % 2007. gadā līdz 64,6 % 2009. gadā, savukārt Igaunijā, Īrijā, Spānijā un Latvijā samazinājums pārsniedza 5 %. Tajā pašā laikā bezdarba līmenis ES pieauga no 7,1 % līdz 8,9 %, pārsniedzot 10 % slieksni Spānijā (kur tas sasniedza 18 %), Slovākijā, Īrijā un trijās Baltijas valstīs.

3.5   Šādā kritiskā situācijā, kurai vajadzīgi efektīvi risinājumi, Komisijas pieeja un laika grafiks Eiropas ekonomikas pārvaldības uzlabošanai rada zināmu neizpratni. Minētie faktori var ne tikai aizkavēt pēc iespējas plašāku vienprātību attiecībā uz Kopienas iestādēs un sabiedrībā uzsākto procesu, bet arī radīt neskaidrības par ierosinātās koordinēšanas mērķi.

3.6   Pirmkārt, ES pasākumus ekonomikas politiku koordinēšanas uzlabošanai varēs īstenot tikai tad, ja dalībvalstis kopīgi definēs ekonomikas pārvaldības jēdzienu; turklāt jāizstrādā arī precīzs novērtējums par iemesliem, kas pēdējos desmit gados kavēja SIP un Lisabonas mērķu efektīvu īstenošanu.

3.6.1   No vienas puses, jēdziens “pārvaldība” norāda uz decentralizētu institucionālo struktūru, kurā nedarbojas viena vienīga centrālā vara, kā tas ir valstīs, bet gan daudzi valstiski un nevalstiski dalībnieki, kas sadarbojas kopīgo mērķu sasniegšanā. Taču ES šajā ziņā joprojām atrodas strupceļā, ko izraisījuši sarežģījumi saistībā ar Eiropas Konstitūciju un ES paplašināšana līdz 27 dalībvalstīm ar ļoti atšķirīgu vēsturi un politiskajiem uzskatiem. Tāpēc ES iestādēm un dalībvalstīm jāizvirza jauni, konkrēti mērķi ekonomikas, sociālajā un vides jomā, kuru sasniegšanā pēc 80. un 90. gados veltītajiem pūliņiem izveidot vienoto tirgu un euro pieņemšanas nav gūti lieli panākumi.

3.6.2   No otras puses, šķiet, ka turpmāko noteikumu izstrāde nav balstīta uz kopīgu pagātnes analīzi. Vajadzētu noskaidrot, vai SIP nepilnības radušās no sākotnējām konceptuālajām kļūdām attiecībā uz EMS dalībvalstu sadarbību smagas krīzes gadījumā vai no neatbilstošiem politiskiem lēmumiem tā piemērošanas gaitā, vai arī no dažādiem uzskatiem par mērķiem un stratēģijām to sasniegšanai (zema inflācija, ekonomikas un nodarbinātības izaugsme, euro kā valūtas rezerves nozīme utt.) (8). Ja ņem vērā iepriekšējās SIP versijas, Savienības rīcībā jau vairāk nekā desmit gadus ir dalībvalstīm paredzēti noteikumi, kas tomēr nenovērsa kritisku situāciju biežu un atkārtotu rašanos.

3.6.3   Turklāt tas, ka vairums no Lisabonas stratēģijas kvantitatīvajiem mērķiem netika sasniegti — pat neatkarīgi no ekonomikas krīzes —, liek nopietni pārdomāt, vai ir pareizi izvēlēti rādītāji un vai ar tiem var efektīvi analizēt mēģinājumus palielināt konkurētspēju un dinamiku.

3.7   Otrkārt, attiecībā uz laika grafiku, tika nolemts 2011. gada 1. janvārī uzsākt “Еiropas semestri”, iepriekš neizstrādājot ne šā procesa noteikumus un to saturu, ne arī saskaņojot priekšlikumus starp dažādā iesaistītajām iestādēm: Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu, darba grupu ekonomikas pārvaldības jautājumos (vadītājs — VAN ROMPUY), Eiropas Centrālo banku (ECB), EESK un Reģionu komiteju. Apspriešanas procesam jānoslēdzas ar Parlamenta apstiprinājumu, vēlams līdz 2011. gada vasarai.

3.8   Šajā kritiskajā situācijā, kas sākās 2010. gada pavasarī, Komisija, šķiet, lielāku uzmanību velta steidzamai krīzes pārvarēšanai — ko var parādīt globālajiem finanšu tirgiem un sabiedrībai — nevis šo pasākumu efektivitātei vidējā vai ilgtermiņā ne tikai finanšu, bet arī sociālajā, politiskajā un ražošanas aspektā.

3.9   Komisija uzskata, ka krīzes pārvarēšanai vajadzīgi stingrāki noteikumi un konkrētākas sankcijas, paredzot mazāku politisko rīcības brīvību un vairāk automātisku mehānismu. Tomēr neviens noteikumu kopums nevar efektīvi palīdzēt pārvarēt smagas krīzes, jo tās gandrīz vienmēr izraisa ārkārtēji un neparedzami notikumi, kas ir izaicinājums speciālistu prognozēšanas spējām un iepriekš izstrādātu noteikumu ietekmes spējai. Utopija par “pārvaldību pēc noteikumiem”, kas politiķus atbrīvotu no atbildības veikt izvēli, ir grūti realizējama un arī bīstama, jo tā rada drošības ilūziju, ka ir iespējams novērst jebkādus nedrošības avotus (9). Turklāt šāda pieeja rada divu veidu problēmas, kas rūpīgi jāapsver.

3.9.1   Pirmā problēma – Kopienas pieejas priekšrocības var tikt novērtētas par zemu un visreprezentatīvākajām Eiropas iedzīvotāju pārstāvības iestādēm ir ierobežotas līdzdalības iespējas — pārsvarā tiek izmantota starpvaldību pieeja, kurā lēmumus galvenokārt pieņem Padome, bet Parlamentam un Komitejām ir ierobežota loma. Vienīgais izņēmums ir Eiropas Parlamenta līdzdalība “Eiropas semestrī”. Komisija janvārī iesniegs Parlamentam gada pārskatu par izaugsmi, lai uzsāktu debates par nostādnēm koordinēšanas jomā.

3.9.1.1   Pārāk plaši piemērojot starpvaldību pieeju, var netikt pienācīgi novērtēts Eiropas pilsoniskuma trūkums, kā tas jau noticis Lisabonas stratēģijas gadījumā. Tas apdraud ES ekonomikas, sociālo un politikas jomas tāpat kā globālā krīze, un tas varētu radīt jaunas ilūzijas atgriezties pie nacionālās suverenitātes, atsakoties no euro valūtas (vai pat izstājoties no Savienības), lai, atbrīvojoties no Eiropas ierobežojumiem un birokrātiem, atjauninātu nacionālo izaugsmi (kas ir maz ticama). Tā nav nejaušība, ka uzmanīgs Eiropas Savienības novērotājs Charles KUPCHAN  (10)2010. gada 29. augustā avīzē “Washington Post” publicētajā rakstā brīdināja par risku, kas saistīts ar Eiropas projekta renacionalizāciju: “Eiropā notiek politiskās dzīves renacionalizācija, un valstis sāk apsvērt suverenitātes atgūšanu, no kuras tās kādreiz labprātīgi atteikušās par labu kopīga ideālam” (11).

3.9.1.2   Eiropas iedzīvotāju noskaņojums, šķiet, liecina, ka zūd uzticēšanās ne tik daudz Kopienas iestādēm kā jēgai būt ES sastāvā. Eirobarometra aptaujas (12) liecina, ka no 2007. līdz 2010. gada pavasarim eiropiešu īpatsvars, kas dalību ES vērtē kā pozitīvu, ir krities no 57 % līdz 49 %, savukārt negatīvu vērtējumu skaits (pašreiz 18 %) un svārstīgo īpatsvars (29 %) ir palielinājies. Turklāt to iedzīvotāju skaits, kas uzskata, ka attiecīgā dalībvalsts kopumā ir bijusi ieguvēja, atrodoties ES sastāvā, ir samazinājies no 59 % līdz 53 %, bet to skaits, kas uzskata, ka nav bijis nekāda ieguvuma, ir pieaudzis līdz 35 %.

3.9.2   Otra problēma – risks problēmu risināšanā piemērot tradicionālu pieeju, kuras pamatā ir stingri finanšu noteikumi, nevis tādi apsvērumi kā izaugsme, sociālā vienlīdzība un vides aizsardzība, pat ja pieejami jauni pārliecinoši argumenti (13).

3.9.2.1   Valsts izdevumu, ekonomikas attīstības un sociālo mērķu savstarpējā saikne ir sarežģītāka nekā vienkāršotais pieņēmums par vienlīdzības un efektivitātes līdzsvarotību. Pārdomāti izstrādātas sociālās sistēmas un vides regulējuma sistēmas ļauj palielināt efektivitāti un konkurētspēju un uzskatāmas par produktīvu faktoru, kas sekmē stabilitāti un ekonomikas dinamiku postindustriālajā laikmetā.

3.9.2.2   Īpaši tas attiecas uz krīzes periodu, kas pašlaik skar Eiropas ekonomiku. Komisija Eiropas Ekonomikas atveseļošanas plānā (14) ir atzinusi nepieciešamību “mazināt ekonomiskās lejupslīdes radītos zaudējumus iedzīvotājiem un to ietekmi uz visneaizsargātākajām grupām” un to, ka krīze jāuzskata par iespēju “paātrināt pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni”, īstenojot stratēģiju, kas “veicinās jaunu tehnoloģiju attīstību, radīs jaunas videi draudzīgas darbavietas un pavērs jaunas iespējas strauji augošos pasaules tirgos”.

3.9.2.3   Turklāt jāatgādina, ka krīze radās nevis publiskajā, bet gan privātajā sektorā. To izraisīja nelīdzsvarotība starp globālo preču un pakalpojumu piedāvājumu un patērētāju pirktspējas samazināšanos (15). Dalībvalstu budžeti IKP ziņā lielā mērā ir samazinājušies tādēļ, ka veikti ārkārtas pasākumi saistībā ar saucēja krišanos (nacionālais ienākums) un skaitītāja palielināšanos (valsts izdevumi finanšu un ražošanas sistēmas glābšanai, kā arī automātiskajiem stabilizēšanas mehānismiem, lai ierobežotu krīzes iespējamās dramatiskās sekas) (16). FITOUSSI savā darbā pamatoti norāda: “Budžeta problēmas Eiropā radušās nevis valdību rīcības rezultātā, bet galvenokārt kā sabiedrības dzīves līmeņa pazemināšanās tiešas sekas uz publiskajām finansēm” (17).

4.   Īpašas piezīmes.

4.1   Ņemot vērā neskaidrības par “ekonomikas pārvaldības” jēdzienu, tās galvenajiem mērķiem, SIP un Lisabonas stratēģijas ierobežojumu neapzināšanos, jāizstrādā dalībvalstīm un ES iestādēm kopīga stratēģija. Šajā stratēģijā ne tikai jānosaka formāli noteikumi un procedūras, bet arī sīki jāanalizē konkrētas politikas (īpaši, ņemot vērā ekonomikas krīzes negatīvo ietekmi), lai uzlabotu Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, paaugstinātu nodarbinātību līmeni (tostarp nelabvēlīgā stāvoklī esošajām grupām, piemēram, invalīdiem un etniskajām minoritātēm) un palielinātu Eiropas ražošanas sistēmas (tostarp mazo un vidējo uzņēmumu un sociālās ekonomikas) konkurētspēju.

4.2   Tāpēc nebūs pietiekami izstrādāt tikai nepieciešamos uzskaites noteikumus, lai kontrolētu ieņēmumu un izdevumu atbilstību. Lai palielinātu Eiropas iedzīvotāju uzticēšanos un cerības attiecībā uz ES, nepieciešami vidēja un ilgtermiņa pasākumi, lai līdzsvarotu vajadzīgos stingros budžeta noteikumus un iespēju izstrādāt un īstenot projektus ekonomikas un sociālās attīstības jomā. Tāpēc jāpastiprina Eiropas iedzīvotāju apziņa, ka Eiropas Savienība ir politiska vienība, kuras tālejošais mērķis ir labāk koordinēt dažādās valstu politikas kopēju mērķu labā un aktīvi darboties starptautiskajā līmenī.

4.3   Veidojot Eiropu ar šādu apzinātu mērķi, iedzīvotāju un sociālo partneru pārstāvības iestādēm — Parlamentam un Komitejām — jābūt aktīvākām un ātrāk jāreaģē uz pārmaiņām, lai Komisijas ierosinātā koordinēšanas sistēma varētu iegūt spēcīgu demokrātisko leģitimitāti un plašu atbalstu, kas nepieciešams tā efektīvai piemērošanai.

4.4   Taču pašreiz Parlamenta loma “Eiropas semestrī” šķiet nepietiekama, jo tā līdzdalība paredzēta tikai apspriešanas un koordinēšanas procesa sākumposmā. Parlamentam varētu būt nozīmīgāka un efektīvāka loma, ja tā pasākumi būtu saskaņoti ar valstu parlamentu pasākumiem, kam jāizskata un jāapstiprina dalībvalstu budžeti. Eiropas Parlamentam var būt izšķiroša nozīme, lai noteiktu ES piemērojamo ekonomikas pārvaldības modeli un garantētu preventīvo un korektīvo pasākumu demokrātisko leģitimitāti, tai skaitā finansiālās sankcijas dalībvalstīm.

4.5   EESK, pildot ES padomdevējas iestādes funkciju, varētu sniegt ieguldījumu Eiropas ekonomikas pārvaldības stiprināšanā, reizi gadā organizējot īpašu plenārsēdi, lai apspriestu ieteikumus un nosacījumus, lai panāktu konsensu par reformām valstu līmenī, ņemot vērā apstiprināto pasākumu sociālo ietekmi. EESK pievienotā vērtība ir tā, ka tā pārstāv organizācijas, kas valstīs veido sabiedrības konsensu par ekonomikas politiku. Ņemot vērā šo priekšrocību, EESK varētu sniegt nozīmīgu ieguldījumu ne tikai politisko līderu, bet arī un galvenokārt dalībvalstu iedzīvotāju iesaistīšanā un līdzdalības veicināšanā.

4.5.1   Šīs debates varētu notikt rudenī pēc tam, kad ieteikumus oficiāli būs apstiprinājušas dalībvalstis, un attiecīgie secinājumi varētu būt par pamatu viedokļu apmaiņai ar dažādu valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm, valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu, lai izvērtētu pieņemtās stratēģijas, tās izplatīt un atbalstīt dalībvalstu līmenī.

4.6   Parlamenta un Komiteju lielāka ietekme samazinātu risku par zemu novērtēt izaugsmes un ekonomiskās un sociālās attīstības mērķi salīdzinājumā ar nepieciešamību nodrošināt monetāro un finanšu stabilitāti, ļaujot tādējādi saglabāt SIP un stratēģijas “Eiropa 2020” saskaņotību. Lai arī ekonomikas stabilitāte, īpaši krīzes laikā, ir izaugsmes un Eiropas iedzīvotāju dzīves līmeņa saglabāšanas pamatā, centieni stiprināt stabilitāti nedrīkst apdraudēt iedzīvotāju ienākumus un tiesības. Vienlaikus īstenojot gan ekonomikas pārvaldības reformu, gan stratēģiju “Eiropa 2020”, varētu uzlabot sabiedrības izpratni par budžeta ierobežojumiem.

4.6.1   Pašreizējā situācijā, lai arī Komisija negribīgi meklē abu stratēģiju kopsaucēju, rodas šaubas, vai tai ir patiesa vēlēšanās tās saskaņot, jo tās vēl aizvien ir pilnībā nošķirtas. Tā drīzāk ir tendence samazināt sociālās dimensijas nozīmi par labu produktivitātei un darba elastīguma faktoriem, kurus uzskata par svarīgiem Eiropas uzņēmumu konkurētspējas palielināšanai.

4.6.2   Pamatpieņēmums ir tāds, ka makroekonomikas uzraudzība kopā ar strukturālo reformu (ko pieprasa Komisija) tematisko uzraudzību veido labvēlīgu pamatu, lai nodrošinātu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” un SIP. Tomēr vairāk nekā desmit gadu pieredze kopējās valūtas izmantošanā un tas, ka eirozonā nevar izmantot devalvācijas instrumentu, neliecina, ka ES un EMS robežās tuvākajā laikā varētu samazināt konkurētspējas atšķirības.

4.7   Lai uzlabotu uz kvalitāti balstītu konkurētspēju, šķiet, ka stratēģijā “Eiropa 2020” izvēlēta pareizā virzība, paredzot pasākumus zināšanu, inovācijas un vides ilgtspējas jomās. Tomēr pastāv pretrunas starp stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un SIP stiprināšanu, īpaši tāpēc, ka krīzes pārvarēšana Eiropas ekonomikas un sociālā jomā notiek lēni.

4.7.1   Lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” vērienīgos mērķus — gudru (uz zināšanām un jauninājumiem balstītu), ilgtspējīgu (efektīvāku, videi draudzīgāku un konkurētspējīgu) un iekļaujošu (sociālā un teritoriālā kohēzija ar nodarbinātības palīdzību, īpašu uzmanību pievēršot nelabvēlīgā stāvoklī esošiem darba ņēmējiem) izaugsmi – ir nepieciešami attiecīga apjoma ieguldījumi. Tomēr vienlaikus jāatzīmē, ka šādi pasākumi, kuros tieši jāiegulda lielāki valsts līdzekļi vai ko īsteno, paredzot iniciatīvas privātā sektora ieguldījumu stimulēšanai, arī nodokļu veidā, varētu izrādīties neatbilstoši budžeta ierobežojumiem, ko Komisija vēlas palielināt, lai izpildītu SIP prasības un uzlabotu ekonomikas pārvaldību.

4.7.2   Turklāt saistībā ar IKP ir skaidrs, ka valstu budžetu un euro stabilitāte ir nepieciešamais pamats vērienīgai attīstības politikai, jo tikai uzskaites noteikumi vien negarantē dalībvalstīs pozitīvu un ilgtermiņa attīstību finanšu jomā. Saskaņā ar STIGLITZ, SEN un FITOUSSI izveidoto “konstantuma principu” (18) valstīs analizējamo lielumu vērtība nedrīkst mainīties atkarībā no institucionālām, ekonomikas, sociālām un politiskām atšķirībām starp dažādām valstīm, un situācijas jāuztver pēc iespējas vienotāk. Citiem vārdiem, lai nodrošinātu valstu budžetu ilgtspēju ilgtermiņā, nav pietiekami katru gadu uzraudzīt deficītu un parādu, bet jāņem vērā arī nākotnes perspektīvas, tostarp privātajos tirgos — pirmkārt finanšu, nekustamā īpašuma un sociālā nodrošinājuma tirgos, kas krīzes un ārkārtas situācijās var ievērojami ietekmēt dalībvalstu budžetu stabilitāti, piemēram, glābjot finanšu iestādes un lielos uzņēmumus.

4.7.3   Turklāt, lai mazinātu konkurētspējas nelīdzsvarotību, pastāvīgi jāuzrauga izmaksu par darbaspēka vienību dinamika, un tāpēc savukārt lielāka uzmanība jāpievērš sociālo partneru sarunām, īpaši eirozonā, kurā dalībvalstīm vairs nav devalvācijas instrumenta. Tāpēc arodbiedrību un darba devēju apvienību attiecībām vajadzētu būt Komisijas stratēģijas neatņemamai sastāvdaļai, bet Komisija paziņojumā šim jautājumam nav pievērsusies.

4.7.3.1   Viens no risinājumiem varētu būt makroekonomikas dialoga intensīvāka un praktiska izmantošana, jo tas dod iespēju valdībām un sociālajiem partneriem ciešā koordinācijā ar valsts līmeņa sociālo dialogu kopīgi novērtēt ekonomisko situāciju ES un īstenojamos pasākumus. Dialoga kvalitātes uzlabošana ļautu sociālajiem partneriem efektīvi pildīt savu uzdevumu līdztekus Eiropas Centrālajai bankai, Komisijai un Padomei, lai saskaņotu Kopienas un valstu pasākumus (19).

4.8   Lai efektīvi koordinētu Eiropas ekonomikas politikas, vajadzīgs visu 27 dalībvalstu vienprātīga izpratne par makroekonomikas pamatprincipiem un paredzamo rezultātu, jo pamatojoties uz tiem, dalībvalstis izstrādās savu ekonomikas un fiskālo politiku, par ko tās paziņos “Еiropas semestra” laikā. Tāpēc šajā īpašajā situācijā būtiska loma ir Eurostat pētījumiem, Eiropas Komisijas ieplānotajiem priekšlikumiem, Eiropas Centrālās bankas atbalstam un Eiropadomes un Eiropas Parlamenta vērtējumam.

4.9   Tā kā ekonomikas, sociālie un vides mērķi savstarpēji ir cieši saistīti, jāizveido arī visaptverošāki rādītāji, kas atspoguļo ne tikai IKP izaugsmi. Jāatgādina, ka Komisijas paziņojumā ar attiecīgo nosaukumu “IKP un ne tikai — progresa novērtējums mainīgā pasaulē” (20), ir norādīts, ka vajadzīgi jauni rādītāji, “kuros nepārprotami iekļauti sociālās un vides jomas sasniegumi (piemēram, uzlabota sociālā kohēzija, pamatpreču un pakalpojumu pieejamība par pieņemamām cenām, izglītība, sabiedrības veselība un gaisa kvalitāte) un problēmas (piemēram, pieaugošā nabadzība, noziedzība, dabas resursu izsīkšana)”, kuri tādējādi “atbilst iedzīvotāju vajadzībām”.

4.10   Lai pārvaldība būtu efektīva un sasniegtu savus mērķus, tās stiprināšanai efektīvi jāīsteno pieci pasākumi, kas paredzēti, lai novērtējums būtu plašāks nekā IKP: (i) jāizmanto vides un sociālie rādītāji; (ii) jāiegūst informācija gandrīz reāllaikā, lai atbalstītu lēmumu pieņemšanas procesu; (iii) jāiegūst precīzāki dati par sadalījumu un nevienlīdzību; (iv) jāizstrādā Eiropas ilgtspējīgas attīstības progresa rādītājs un (v) valstu pārskatos jāiekļauj arī vides un sociālie jautājumi.

4.11   Notiekošais Eiropas ekonomikas pārvaldības stiprināšanas process — tāpat kā citi ES vēsturiskie procesi — noteikti būs sarežģīts. Šī sarežģītība gan ir Savienībai raksturīga iezīme. Kāds itāliešu žurnālists atgādina: nav noliedzams, ka “Eiropa (salīdzinājumā ar ASV) cieš no lielākas nenoteiktības un tāpēc tā kopš izveides atrodas noteikta virziena meklējumos” (21), bet šobrīd ir iespēja noteikt precīzu un skaidru galamērķi, ko atbalsta Eiropas iedzīvotāji, viņu parlamenti un valstu un Eiropas institūcijas. Tikai tā būs iespējams sasniegt mērķi, ko Eiropas Savienība ir izvirzījusi jau kopš savas izveides.

Briselē, 2011. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  COM(2010) 367 galīgā redakcija.

(2)  COM(2010) 250 galīgā redakcija.

(3)  COM(2010) 522 līdz 527; sīkāku informāciju skatīt tīmekļa vietnē: http://ec.europa.eu/economy_finance/articles/eu_economic_situation/2010-09-eu_economic_governance_proposals-fr.htm.

(4)  EESK atzinumi par tematiem “Valsts parāda krīzes ietekme uz ES pārvaldību”, OV C 51, 17.02.2011., 15. lpp.; “Ekonomikas atveseļošana: pašreizējais stāvoklis un konkrētas iniciatīvas”, OV C 48, 15.02.2011., 57. lpp.; “Finanšu krīze un tās sekas reālajā ekonomikā”, OV C 255, 22.09.2010, 10. lpp.; “ES rūpniecības stratēģijai labvēlīga ekonomikas politika”, OV C 10, 15.01.2008, 106. lpp.; “Ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes un ekonomikas pārvaldība — ekonomikas politikas koordinācijas uzlabošanas priekšnoteikumi ES”, OV C 324, 30.12.2006., 49. lpp.; “Ekonomikas pārvaldības uzlabošana — Stabilitātes un izaugsmes pakta reforma”, OV C 88, 11.04.2006., 68. lpp.

(5)  Ekonomikas un monetāro lietu komisārs Olli REHN kgs 2010. gada 5. jūlijā Eiropas Parlamenta norādīja: “Krīze ir atklājusi būtiskas vājās vietas pašreizējā ekonomikas un monetārās savienības sistēmā. Vienkārši runājot, mums ir jāpastiprina un jāuzlabo ES ekonomikas politikas koordinēšana. Stingrāk jāpiemēro arī EMS noteikumi. Noteikumiem nav jēgas, ja tos neievēro.”O. REHN, “Uzticības vairošana ekonomikai Eiropā”, runa Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetārajā komitejā, Strasbūrā, 2010. gada 5. jūlijā.

(6)  Eiropas Parlaments, projekts ziņojumam par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi — ieteicamie īstenojamie pasākumi un iniciatīvas (starpposma ziņojums). Finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes īpašā komiteja. Referente: Pervenche BERÈS kdze, 2010. gada 6. maijā.

(7)  Eurostat dati 2010. gada septembrī (skatīt pielikuma 1. un 2. tabulā).

(8)  Eiropadomes priekšsēdētājs Herman VAN ROMPUY kgs 2010. gada 20. septembrī atzina strukturālās nepilnības: “… Mums jāsadzīvo ar dilemmu par monetāro savienību bez efektīvas budžeta savienības. Kopš euro ieviešanas Eiropas iestādes ir atbildīgas par monetāro politiku, bet dalībvalstu kompetencē joprojām ir attiecīgās valsts budžeta politika un ekonomikas politikas koordinēšana. Tas rada spriedzi, kā rezultātā dažkārt tiek pieņemti neskaidri lēmumi, uz kuriem es jau norādīju. Daži uzskata, ka euro ieviešanā pieļautas nepilnības. Es to drīzāk uzskatu par strukturālām nepilnībām. Bet toreiz – Vācijas un Francijas sarunās par Māstrihtas līgumu – bija jāizdara izvēle. Bez šīm “nepilnībām”euro nemaz nebūtu radies!”. H. VAN ROMPUY, “Lielie Eiropas izaicinājumi — nevis Eiropas politikas nodošana valstu kompetencē, bet gan valstu politiku eiropeizācija”, runa Parīzē, Lielajā politisko zinātņu amfiteātrī pēc ideju laboratorijas “Mūsu Eiropa” uzaicinājuma. (http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/fr/ec/116622.pdf)

(9)  N. VEROLA, “Eiropa un krīze — Finanšu nelīdzsvarotība un konstitucionālā līdzsvarotība” (L’Europa e la crisi: squilibri finanziari ed equilibri costituzionali), ziņojums “ASTRID”, 2010. gads, pieejams interneta vietnē: http://www.astrid-online.it/Riforma-de/Studi-e-ri/VEROLA---L-Europa-e-la-crisi---squilibri-finanziari-ed-equilibri-costituzionali.pdf (tikai itāliešu valodā).

(10)  Ārējo attiecību padomes Eiropas studiju vadītājs un profesors Džordžtaunas Universitātē.

(11)  C. KUPCHAN, “Ar nacionālisma attīstību ES kritīs” (As nationalism rises, will the European Union fall), Washington Post, 2010. gada 29. augusts. Skatīt arī P. DE GRAUWE apsvērumus par nodokļiem un pārstāvību, “Kāpēc stingrāks Stabilitātes un izaugsmes pakts nav labs risinājums” (Why a tougher Stability and Growth Pact is a bad idea), VoxEU.org, pieejams tīmekļa vietnē: http://www.voxeu.com/index.php?q=node/5615.

(12)  Eirobarometra Nr. 73 dati — galvenie rezultāti atspoguļoti pielikuma 1. un 2. grafikā.

(13)  Attiecībā uz vides ilgtspēju, skatīt H. DALY, “Viņpus izaugsmes — ilgtspējīgas attīstības ekonomika” (Beyond Growth: The Economics of Sustainable Development), 1996. gads. Par sociālās labklājības un vienlīdzības jautājumiem skatīt I. BEGG, M. FERRERA, D. HODSON, P. MADSEN, M. MATSAGANIS, S. SACCHI, W. SCHELKE, “Sociālās politikas trūkuma sekas — literatūras apkopojums” (The Cost of Non Social Policy: Literature Review), ziņojums Eiropas Komisijai, Briselē, 2003. gads. Par tautas attīstības paradigmu, skatīt A. Sen, “Pārskatītā nevienlīdzība” (Inequality Reexamined), 1992. gads, un A. Sen, “Attīstība ir brīvība” (Development as Freedom), 1999. gads.

(14)  “Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns”, COM(2008) 800 galīgā redakcija. 5. lpp.

(15)  Sk. ILO-SVF, “Izaugsmes, nodarbinātības un sociālās kohēzijas iespējas”, kopsavilkuma dokuments iesniegts apspriešanai ILO un SVF augsta līmeņa konferencē, Oslo, 2010. gada 13. septembrī, 67.–73. lpp.

(16)  Eirozonā valsts parāds samazinājās no 72 % 1999. gadā līdz 67 % 2007. gadā (3. grafiks pielikumā); tajā pašā periodā mājsaimniecību un finanšu nozares parāds palielinājās (4. grafiks pielikumā). Publiskā sektora parāds ir palielinājies sākot no 2008. gada (5. grafiks pielikumā), kad valdības īstenoja pasākumus banku sistēmas glābšanai un atbalstīja uzņēmējdarbību recesijas apstākļos (IKP un nodokļu ieņēmumu samazināšanās).

(17)  J. P. FITOUSSI, “Krīze un demokrātija — Eiropas paradokss” (Crise et démocratie, le paradoxe européen), Le Monde, 2010. gada 16. oktobris. Skatīt arī P. DE GRAUWE, “Kāda pārvaldība vajadzīga eirozonai?” (What kind of governance for the eurozone), CEPS Policy Brief, Nr. 214, 2010. gada septembris.

(18)  J. E. STIGLITZ, A. Sen, J. P.FITOUSSI, komisijas paziņojums par ekonomikas darbības un sociālā progresa novērtēšanu, paziņojums Francijas Republikas prezidentam, Parīzē, 2009. gadā (22.–23. lpp.).

(19)  A. WATT, “Ekonomikas pārvaldība Eiropā — virziena izmaiņas tikai pēc ledus laušanas” (Economic Governance in Europe: A Change of Course only after ramming the Ice), Social Europe Journal, 2010. gada 30. jūlijs, pieejams interneta vietnē: http://www.social-europe.eu/2010/07/economic-governance-in-europe-a-change-of-course-only-after-ramming-the-ice/.

(20)  COM(2009) 433 galīgā redakcija, 3.–4. lpp.

(21)  C. BASTASIN, Questo secolo può essere ancora europeo (“Šis gadsimts vēl var būt Eiropas laiks”), Il Sole 24 ore, 2010. gada 2. septembrī.


PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumam

Plenārsēde noraidīja šādu grozījumu, kas saņēma vismaz ceturtdaļu balsu:

4.7.3.1. punkts –   1. grozījumu iesniedza Páleník kgs

Aiz 4.7.3.1. punkta pievienot šādu jaunu punktu:

Pamatojums

Komisijas priekšlikuma trešajā daļā norādīts, ka jāņem vērā netiešās saistības, taču netiek minēts, kādas tās ir un kā tās būtu praktiski īstenojamas. Šāds papildinājums uzlabotu priekšlikuma kvalitāti.

Balsošanas rezultāti

Par

:

69

Pret

:

160

Atturas

:

19


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/16


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Eiropas Centrālajai Bankai “Banku noregulējuma fondi” ”

COM(2010) 254 galīgā redakcija

2011/C 107/03

Ziņotāja: ROUSSENOVA kdze

Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 26. maijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Eiropas Centrālajai Bankai “Banku noregulējuma fondi” ”

COM(2010) 254 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 1. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 469. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 193 balsīm par un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   EESK piekrīt Komisijai, kas īpaši uzsver, ka nodokļu maksātāju naudu vairs nedrīkst izmantot banku zaudējumu segšanai, un principā atbalsta ieceri izveidot vienotu tīklu, kurā apvienoti nacionālie ex ante noregulējuma fondi, kas būtu saistīti ar saskaņotu un valstīs īstenotu pasākumu kopumu krīžu pārvaldības jomā. EESK tomēr pauž bažas par to, ka efektīvu noregulējuma fondu sistēmu neizdosies izveidot, ja dalībvalstis pirms tam nevienosies par kopēju metožu un vienotu noteikumu pieņemšanu, lai izvairītos no konkurences kropļojumiem. Pašlaik nekas par šādu vēlmi neliecina. Tikai dažas dalībvalstis jau sākušas vai plāno veikt fiskālos pasākumus, lai no jauna piepildītu to trūcīgo budžetu vai nostiprinātu tirgu: konkurences apstākļi jau tagad nav vienlīdzīgi. Lietišķi novērtējot pašreizējo stāvokli un, ņemot vērā pagātnes pieredzi, ir grūti cerēt, ka risinājumu izdosies rast ātri. Iespējams, pakāpeniskāka pieeja ļautu dažas no šīm viedokļu atšķirībām laika gaitā mazināt.

1.2   Runājot par konkurenci, jāatzīmē, ka par galveno mērķi vienmēr jāizvirza vienlīdzīgu konkurences apstākļu saglabāšana valsts, Eiropas un pasaules līmenī. Banku noregulējuma fondu sistēmai, kāda tā pašlaik iecerēta, varētu būt graujoša ietekme valsts līmenī, jo tā skar tikai daļu no finanšu sektora, ES līmenī, jo nosaka jaunus maksājumus dažiem jau tā vājiem valstu sektoriem, un pasaules līmenī, jo vienprātību G 20 līmenī, iespējams, neizdosies panākt.

1.3   Īpašu satraukumu rada makroekonomikas attīstība. Visas valsts un starptautiskās iestādes izdara spiedienu uz banku sektoru, lai tas uzlabotu stāvokli, piešķirot vairāk kredītu reālajai ekonomikai. Nav noliedzams, ka jauni uzraudzības noteikumi, jaunas kapitāla prasības un jauni nodokļi ir vajadzīgi, savukārt iestādēm būtu jāmēģina panākt saprātīgu līdzsvaru starp vajadzību rast līdzekļus valsts budžetam un reālās ekonomikas vajadzībām, kas ir atšķirīgas. Pašlaik banku noregulējuma fondu sistēma ir pārāk neskaidra, lai varētu veikt precīzus aprēķinus un nodrošināt nepieciešamos ieguldījumus ražošanā, izaugsmē un nodarbinātībā. Grūti ir gūt labumu abās jomās, ja nav atbilstoši noteiktas prioritātes un laiks, kurā īstenojams katrs no ierosināto noregulējuma fondu izveides posmiem.

1.4   EESK uzskata, ka, pirms tiek veikti jebkādi pasākumi, lai ieviestu banku nodevas, Komisijai ir rūpīgi jānovērtē nodevu un banku noregulējuma fondu kumulatīvā ietekme un jāņem vērā mūsu iepriekš (īpaši 1.3. punktā) paustās bažas. Lai pieņemtu lēmumu par banku noregulējuma fondu izveidi, jāaprēķina, cik visa sistēma izmaksās, cik nopietni tā ietekmēs banku sektora kreditēšanas potenciālu un cik daudz laika būs vajadzīgs, lai banku noregulējuma fondi kļūtu pietiekami stabili vai sasniegtu plānoto apjomu. EESK iesaka veikt šos aprēķinus, pamatojoties uz vissliktākajām prognozēm, lai pārliecinātos, ka sistēmu var izveidot un tā efektīvi darbosies krīzes periodā, kad, pirmkārt, bankas saskarsies ar grūtībām veikt iemaksas banku noregulējuma fondos un, otrkārt, būs pienācis brīdis, kad būs nepieciešami fondu līdzekļi.

2.   Ievads.

2.1   Eiropas Komisija atzinīgi novērtēja 2009. gada septembrī Pitsburgā notikušajā G 20 sanāksmē pausto vēstījumu, ka nodokļu maksātāju naudu vairs nedrīkst izmantot banku zaudējumu segšanai, un strādā, lai sasniegtu šo mērķi vismaz divos savstarpēji papildinošos veidos:

a)

tā cenšas nodrošināt stingrāku makroekonomisko un mikroekonomisko uzraudzību, labāku korporatīvo pārvaldību un stingrākas reglamentējošās normas, lai mazinātu varbūtību, ka bankas nespēs pildīt saistības; un

b)

tā cenšas nodrošināt atbilstošus instrumentus, tostarp pietiekami daudz līdzekļu noregulējuma efektīvai un savlaicīgai īstenošanai, ja, neraugoties uz minētajiem pasākumiem, banka tomēr nespēj pildīt saistības.

2.2   COM(2010) 254 galīgā redakcija atspoguļo Komisijas viedokli par to, kā finanšu sektors varētu piedalīties grūtībās nonākušu banku noregulējuma finansēšanā, un šīs līdzdalības saistību ar vispārējo krīžu novēršanai un pārvaldībai paredzēto instrumentu kopumu. Komisija uzskata, ka ex ante banku noregulējuma fondiem, ko finansētu no bankām uzliktām nodevām, vajadzētu būt daļai no finanšu stabilitātes sistēmas un plašākām finanšu sistēmas reformām, kas vērstas uz krīzes novēršanu. Komisija uzskata, ka šie fondi ir piemēroti instrumenti, lai iejauktos un risinātu grūtībās nonākušu banku problēmas tādā veidā, kas ļauj cik iespējams mazināt banku bankrota radītās izmaksas sabiedrībai. Komisijas paziņojumā minēti fondu izveides mērķi, to iespējamais lielums un izveides nosacījumi.

2.3   Eiropas Komisijas mērķis ir ieviest ES mēroga pieeju banku noregulējuma fondiem un galu galā izveidot vienotu ES noregulējuma fondu, kas būtu ļoti vēlams risinājums. Tomēr Komisija uzskata, ka būs ļoti grūti sākt vienota ES noregulējuma fonda izveidi, ja Eiropas Savienībā nav izveidota integrēta uzraudzības un krīžu pārvaldības sistēma. Šī iemesla dēļ būtu lietderīgi sākumā izveidot sistēmu, kuras pamatā būtu harmonizēts nacionālo ex ante noregulējuma fondu tīkls, kas saistīts ar saskaņotu un valstīs īstenotu pasākumu kopumu krīžu pārvaldības jomā.

2.4   EESK atzinīgi vērtē ikvienu priekšlikumu ar mērķi nostiprināt finanšu sektoru un novērst turpmākās krīzes un tāpēc principā atbalsta Komisijas iniciatīvas un ieteikumus ES mēroga pieejai banku noregulējuma fondiem, kā pausts COM(2010) 254 galīgajā redakcijā, taču tā vēlētos izteikt arī dažas piezīmes. EESK apzinās, ka šajā posmā dažas iniciatīvas dažām dalībvalstīm var nebūt piemērojamas un pieņemamas, savukārt citas ir vēl jāvērtē, jāanalizē un jāprecizē.

2.5   Jaunās krīžu pārvaldības un novēršanas sistēmas mērķis būs nodrošināt, lai lielāku banku problēmu gadījumā dalībvalstu rīcībā būtu kopīgi instrumenti, kurus koordinētā veidā varētu lietot, lai aizsargātu finanšu sistēmu kopumā, novērstu izmaksas nodokļu maksātājiem un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Paredzēts, ka šie kopīgie noregulējuma instrumenti nodrošinās, lai jebkurai bankai piemērots līdzeklis būtu sistemātisks bankrots. Nozīmīgs ir dimensijas jēdziens. Lai arī principā ir jānodrošinās pret “visiem” sistemātiskiem bankrotiem, būtiski ir definēt “lielāka” vai “liela mēroga” bankrota jēdzienu. Problēmas var radīt ļoti lielas un kompleksas finanšu iestādes (proti, starptautiskās grupas, kas ne vienmēr ir Eiropas grupas vai darbojas Eiropā). Lielāka mēroga problēmām varētu būt nepieciešama atšķirīga pieeja, kas, iespējams, būtu saistīta ar juridiskās personas darbības saglabāšanu, veicot pārstrukturēšanu, parādu daļēju norakstīšanu un akcionāru ietekmes samazināšanu/akcionāru izstumšanu. Viens no pasākumiem, kas varētu būt vajadzīgs, ir papildu finansējuma piešķiršana no fonda.

2.6   Komisija 2010. gada 20. oktobrī pieņēma ceļvedi, ar kuru nosaka grafiku, pasākumus, instrumentus un plānus, lai izveidotu visaptverošu ES krīžu pārvaldības sistēmu. Paredzēts, ka 2011. gada pavasarī Komisija publicēs attiecīgus priekšlikumus tiesību aktiem par krīžu pārvaldību un noregulējuma fondiem. Pašlaik mēs varam paust vienīgi cerības un izteikt provizoriskas piezīmes. Sākuma datums ir jānosaka ar direktīvu, kas vēl ir jāpieņem. Pamatots minējums, ņemot vērā apstākļus un Komisijas solījumu līdz 2011. gada pavasarim apstiprināt atbilstošus priekšlikumus tiesību aktiem, labākajā gadījumā varētu būt 2013.–2014. gads. Jebkuram fondam būs nepieciešams laiks, lai sasniegtu tā plānoto apjomu, bet, tā kā tas ietvers gan ex post, gan ex ante finansējumu, teorētiski tas varētu sākt darbību, tiklīdz dalībvalstīs stātos spēkā tiesību akti. Tomēr jāievēro, ka dažas dalībvalstis ir paziņojušas par nodomu īstermiņā neieviest banku nodevas, jo to banku sektoru krīze nav nopietni skārusi un tas joprojām ir stabils. Tādā gadījumā banku noregulējuma fondi jāaplūko kā instruments cīņai ar finanšu krīzi vidējā līdz ilgā termiņā.

3.   Īpašas piezīmes.

3.1   Pieeja banku noregulējuma fondiem.

3.1.1   EESK atzinīgi vērtē Komisijas pieeju, kā pirmo pasākumu ierosinot izveidot vienotu tīklu, kurā apvienoti nacionālie banku noregulējuma fondi, kas saistīti ar saskaņotu un valstīs īstenotu pasākumu kopumu krīžu pārvaldības jomā. Komiteja tomēr vienlaikus iesaka fondu tīklu veidot pakāpeniski un, rūpīgi apsverot katras dalībvalsts īpašās iezīmes. Vācija un Zviedrija ir sākušas veidot fondus, kas iegūs līdzekļus no nodevām/iemaksām. Katrai no tām ir sava metode un noteikumi fonda izveidošanai, un šajā posmā EESK nevar ieteikt, kuri noteikumi būtu jāatzīst par labākiem.

3.1.2   Ievērojot, ka dažas valstis jau ievieš īpašas banku nodevas, nodokļus un sistēmas, EESK uzskata, ka vispirms vajadzētu apspriesties un vienoties par dažiem kopīgiem pamatprincipiem un parametriem attiecībā uz nodevām, lai izvairītos no konkurences izkropļojumiem ES finanšu sektorā. EESK atbalsta pakāpenisku pieeju, izvirzot īstermiņa un vidēja termiņa mērķus (1). Īstermiņā dalībvalstīm vajadzētu panākt vienošanos par nodevas bāzi, tās likmi un piemērošanas jomu, vienlaikus pieļaujot zināmu elastību, jo normatīvajā sistēmā notiek pārmaiņas un vērojama virzība uz ciešāku saskaņošanu. Pēc tam varētu apsvērt pakāpeniskas ieviešanas pieeju, lai noteiktu vienkāršu un atbilstošu nodevu, vēlāk varētu izveidot saskaņotāku banku nodevu sistēmu un banku noregulējuma fondus.

3.1.3   EESK uzskata, ka pakāpeniskā pieeja būtu piemērotāka un vieglāk īstenojama, jo tā varētu atspoguļot gan atšķirīgos veidus, kā finanšu krīze ietekmēja dažādas dalībvalstis, gan to īpašos risinājumus, lai krīzi pārvarētu:

Dažādas dalībvalstis saskārās ar krīzi atšķirīgos brīžos, un krīze tās ir skārusi atšķirīgos veidos un apjomā. Tās izkļūst vai izkļūs no krīzes dažādos laikos, un tās nevarēs vienlaicīgi izveidot banku noregulējuma fondus.

Dažu dalībvalstu finanšu sektorus vēl nav nopietni skārusi finanšu krīze, un tās vēl nav lūgušas atbalstu. Bet šo valstu reālo ekonomiku ar zināmām laika nobīdēm nepatīkami skārusi globālā finanšu un ekonomikas krīze. To banku sektori, kaut arī neskarti, joprojām mēģina izvairīties no krīzes attīstības, bet vienlaikus no tiem gaida atbalstu atveseļošanās procesā. Šādas valstis varētu nevēlēties veidot nacionālos banku noregulējuma fondus brīdī, kad lielākā daļa dalībvalstu to būtu gatavas darīt, arī tāpēc, ka dažās no tām ir izveidoti noguldījumu garantiju fondi, kas pārsniedz noguldījumu garantiju sistēmas un veic dažas banku noregulējuma funkcijas.

3.1.4   EESK atzinīgi vērtē Komisijas dokumenta COM(2010) 579 galīgajā redakcijā pausto nodomu pētīt “potenciālās sinerģijas starp noguldījumu garantiju shēmām un noregulējuma fondiem”. Komiteja uzskata, ka gadījumā, ja noguldījumu garantiju fondu pašreizējo finansēšanas bāzi paplašinātu, noguldījumu garantiju un banku noregulējuma funkcijas varētu pildīt viens fonds, neapdraudot noguldījumu garantiju sistēmas un tās fondu spēju īstenot noguldītāju aizsardzības mērķi. Šāda izpēte ir ļoti piemērots risinājums tām dalībvalstīm, kuru noguldījumu garantiju fondiem jau ir piešķirtas dažas krīzes novēršanas un noregulējuma funkcijas, tādējādi vienam lielākam fondam uzticot abas funkcijas.

3.1.5   EESK izprot Komisijas argumentus, kāpēc būtu jāveido vienots ES noregulējuma fonds, un tās paustās bažas par grūtībām, kas saistītas ar šāda fonda izveidošanu, un uzskata, ka šajā posmā tā izveide ir priekšlaicīga un grūti īstenojama. Ievērojot pagātnes un neseno pieredzi, EESK šaubās par to, cik efektīvi varētu darboties vienots ES noregulējuma fonds.

3.2   Banku noregulējuma fondu finansēšana — nodeva.

3.2.1   Komisija uzskata, ka banku noregulējuma fondus vajadzētu finansēt no banku veiktām iemaksām vai nodevām. Eiropadome 2010. gada 17. jūnijā panāca vienošanos, ka banku nodevām jābūt daļai no uzticamas noregulējuma sistēmas  (2) un šādas sistēmas izveidei jābūt vienam no principiem, kas pamato nodevu ieviešanu.

3.2.1.1   Lai arī paziņojumā skaidrots, ka galvenais nodevas mērķis ir ne tikai panākt, ka bankas palīdz segt krīzes izmaksas, bet arī mazināt sistēmisku risku, ierobežot konkurences kropļojumus un iegūt līdzekļus uzticamai noregulējuma sistēmai, dokumentā nav sniegta skaidra nodevas definīcija. Ekonomikas un finanšu komitejas dokumentā (3) termins “nodeva” definēts kā “maksa (arī kā samaksa vai nodoklis), ko iekasē no finanšu iestādēm, lai panāktu, ka tās palīdz segt finanšu krīzes izmaksas”: nodeva tiek uzskatīta par samaksu, ja tā nonāk ārpus budžeta esošā fondā, un par nodokli, ja tā nonāk valsts budžetā. EESK pauž cerību, ka Komisija sniegs skaidru termina “nodeva” definīciju.

3.2.2   EESK uzskata, ka kritēriji, lai noteiktu nodevu un tās likmi, ir viens no galvenajiem šķēršļiem vispārējas vienošanās panākšanai, un ir pārliecināta, ka vispirms būtu jāvienojas par dažiem pamatprincipiem. EESK piekrīt Komisijai, ka nodevas bāzei jāatbilst paziņojuma 8. lpp. uzskaitītajiem principiem. Jāatzīst, ka valstu finanšu sektori atšķiras to apjoma, pārvaldības sistēmas, uzraudzības efektivitātes un riska līmeņa ziņā. Pamatojoties uz šīm atšķirībām, sākumā dalībvalstīm varētu atļaut brīvi apsvērt atšķirīgas nodevas, bet vēlāk nodevas bāzi vajadzētu saskaņot.

3.2.3   Paziņojumā norādīts, ka iemaksas/nodevas varētu noteikt, pamatojoties uz trīs parametriem: banku aktīviem, banku saistībām un banku peļņu un gratifikācijām. Tā kā bilancē norādītie aktīvi un saistības labāk par citiem rādītājiem atspoguļo to, kā novērtēts risks, EESK uzskata, ka banku peļņa un gratifikācijas nav īsti piemērots pamats, lai noteiktu banku iemaksas. Pirmajiem diviem minētajiem parametriem, kas varētu veidot nodevas bāzi, ir gan priekšrocības, gan trūkumi, un, iespējams, lietderīgi būtu tos abus apvienot.

3.2.3.1   Banku aktīvi ir labs to riska rādītājs. Tie atspoguļo gan bankas bankrota iespējamību, gan summu, kādu vajadzētu iztērēt bankas noregulējuma īstenošanai. Arī riska svērtie aktīvi, kā ieteicis SVF (4), varētu būt piemērots pamats nodevu noteikšanai, jo to priekšrocība ir starptautiska salīdzināmība, ko nodrošina Bāzeles komitejas kapitāla prasību plašā ievērošana. No otras puses, tā kā banku aktīvi ir pakļauti svērtā riska kapitāla atbilstības prasībām, nodeva, kas noteikta, pamatojoties uz aktīviem, divkāršotu Bāzeles komitejas kapitāla prasību radīto ietekmi.

3.2.3.2   EESK ir pārliecināta, ka banku saistības, izņemot garantētos noguldījumus un banku kapitālu (piemēram, banku pirmā līmeņa aktīvi) un ietverot dažus ārpusbilances posteņus, iespējams, ir vislabākais pamats, lai aprēķinātu banku iemaksas/nodevas  (5). Saistības ir labs rādītājs, kas ļauj spriest par izmaksām, kuras, iespējams, vajadzēs segt, saskaroties ar nepieciešamību noregulēt banku. Tas ir vienkāršs rādītājs un, lai arī nevar izslēgt zināmu pārklāšanos, tā nebūtu tik liela kā gadījumā, ja aprēķinu pamatā būtu aktīvi (6). Aprēķinos varētu neņemt vērā arī citas saistības: subordinēto parādu, valdības garantēto parādu un grupas iekšējos parāda darījumus. Taču, tā kā dalībvalstis jau ieviesušas tām piemērotas nodevu sistēmas, nosakot ļoti atšķirīgas nodevu bāzes, sākumā piemērotāka būtu saskaņota pieeja, pamatojoties uz visām saistībām un to iepriekš veikto kvalitatīvo novērtējumu.

3.2.4   EESK piekrīt Paziņojuma COM(2010) 579 galīgajā redakcijā paustajam Komisijas viedoklim, ka katram banku noregulējuma fondam jāsaņem iemaksas no tajā pašā dalībvalstī licencētajām institūcijām, un iemaksām jāattiecas uz to filiālēm citās dalībvalstīs. Tādējādi meitasuzņēmumiem nodevas būtu jāmaksā uzņemošajā valstī, un filiālēm — izcelsmes valstī. Ja visas dalībvalstis iekasētu nodevas no finanšu iestādēm, ievērojot šos principus, būtu iespējams izvairīties no divkāršas iemaksu aprēķināšanas un konkurences izkropļošanas riska.

3.2.5   EESK uzsver, ka nodevas ieviešanas laiks ir rūpīgi jāapsver, ievērojot grūtības, ar ko pašlaik saskaras gan bankas, gan ekonomika. Pēc smagas finanšu krīzes posma bankas parasti nevēlas uzņemties risku un vēl pāris gadus negribīgi izsniedz aizdevumus, neraugoties uz visu valsts un starptautisko iestāžu centieniem tās iedrošināt atbalstīt ekonomikas atveseļošanos. Vienlaikus bankām jāuzņemas jaunu kapitāla un likviditātes prasību izmaksas. Finanšu iestādēm, ņemot vērā EESK atzinuma 1.4. punktā ieteikto novērtējumu, varētu tikt paredzēts atbilstošs pakāpeniskas pārejas periods, lai tās varētu nostiprināt kapitāla bāzi, pielāgoties jaunajam regulatīvajam režīmam un finansēt reālo ekonomiku. Vidējā termiņā būtu piemēroti veikt zināmu likmes pielāgošanu, ievērojot nākotnē iespējamās izmaiņas regulējumā un ES banku noregulējuma sistēmā.

3.3   Banku noregulējuma fonda izdevumu joma un apjoms.

3.3.1   Banku noregulējuma fonda izdevumu joma un apjoms ir atkarīgi no tā, kā Komisija noteiks fondu uzdevumu finansēt grūtībās nonākušu finanšu iestāžu, tostarp banku, sistemātisku noregulējumu. EESK atbalsta Komisijas viedokli, ka noregulējuma fondiem jābūt pieejamiem banku noregulējumam, bet skaidri būtu jāizslēdz to izmantošanu iestāžu glābšanai. EESK tomēr uzskata par nepieņemamu to, ka Komisijas izstrādātā krīzes noregulējuma sistēma galvenokārt uzmanību koncentrē uz banku sektoru. Visas finanšu iestādes var izrādīties bīstamas ieguldītājiem, kad tās uzņemas lielu risku. EESK iesaka noteikt, ka nogulējuma sistēma aptver visas bankas un visas uzraudzītās finanšu iestādes (izņemot apdrošināšanas iestādes, kurām paredzētu sistēmu pašlaik veido) (7). Tas ir jādara, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un nemaldinātu sabiedrisko domu, ka krīzē ir vainojama tikai viena finanšu nozares daļa.

3.3.2   Paziņojumā vēl nav norādīts, kādam vajadzētu būt fondu apjomam, bet ir minēts, ka finanšu sektoram jāuzņemas visas noregulējuma izmaksas, nepieciešamības gadījumā izmantojot ex post finansēšanas pasākumus. Problēmas radīs jautājums, kā katrā valstī aprēķināt piemērotu plānoto apjomu. Te varam saskatīt divas problēmas: viena ir tā, ka visvājākās sistēmas proporcionāli prasīs vislielākās iemaksas, tādējādi palielinot bažas par to, vai konkurences apstākļi ir vienlīdzīgi. Otra ir saistīta ar aprēķinos izmantoto laikposmu: sasniedzamais apjoms tiek aprēķināts, ievērojot pašreizējos apstākļus un to iespējamās izmaiņas. Līdz noteiktā apjoma sasniegšanai stāvoklis var būtiski mainīties, un tāpēc būs jāpielāgo gan mērķi, gan iemaksas. Noteikumiem būtu jāņem vērā iespējamās izmaiņas sākotnējos apstākļos un aprēķinos. Turklāt, tā kā riski ekonomiskā cikla ietvaros mainās, nodevas likmi vajadzētu pielāgot tā, lai palīdzētu finanšu sistēmu padarīt mazāk prociklisku.

3.4   Banku noregulējuma fondu neatkarība un pārvaldība.

3.4.1   EESK atzinīgi vērtē Komisijas viedokli, ka banku noregulējuma fondiem vajadzētu būt nodalītiem no valsts budžeta. EESK piekrīt, ka fondu darbības neatkarība no valdības nodrošinātu, ka tie paredzēti tikai noregulējuma izdevumu segšanai. Tomēr dalībvalstis pašlaik ievēro divas atšķirīgas pieejas, piešķirot no finanšu sektora iegūtos līdzekļus. Tādas valstis kā Vācija, Beļģija un Zviedrija ievēro principu, ka jānosaka skaidra saistība starp iemaksām un izdevumiem, kas saistīti ar noregulējuma mehānismu. Citas valstis pieļauj, ka no nodevām iegūtie līdzekļi nonāk vispārējā budžetā, jo nav paredzēta skaidri noteikta piesaiste finanšu iestāžu noregulējuma sistēmai. Kārtība, kas rada cerību, ka iestādes varētu saņemt atbalstu no valdības, varētu būt pretrunā ierosinātās sistēmas mērķim, proti, grūtībās nonākušu finanšu iestāžu pienācīgs noregulējums, to glābšanai nelietojot nodokļu maksātāju līdzekļus. EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka no valdības neatkarīgu noregulējuma fondu izveidošana var mazināt finanšu sektora atkarību no valsts līdzekļiem un “morālas dabas” problēmu saistībā ar iestādēm, kas ir “pārāk svarīgas, lai tām ļautu bankrotēt”. EESK uzskata, ka, tāpat kā noguldījumu garantiju fondu gadījumā, no nodevām iegūtos līdzekļus vajadzētu kontrolēt un pārvaldīt iestādēm, kuras nav atbildīgas par fiskālajiem jautājumiem, t. i., tām, kuras ir atbildīgas par finanšu stabilitātes sistēmas pārvaldības nodrošināšanu.

3.4.2   Pirms tiek pieņemts galīgais lēmums par banku noregulējuma fondu pārvaldību, jāsniedz skaidras atbildes uz šādiem jautājumiem:

vai fonds ir daļa no uzraudzības regulējuma jeb

tas ir iecerēts kā fiskāls pasākums ar mērķi lūgt finanšu sektoram palīdzēt atgūt iztērētos valsts līdzekļus jeb

tas ir tikai fiskāls pasākums, lai, cīnoties pret finanšu spekulācijām, nodrošinātu tirgus pārredzamību?

Ja Komisija uzskata, ka banku noregulējuma fondi ir parafiskāls pasākums un daļa no finanšu stabilitātes sistēmas, tai būtu jānodrošina pienācīga izpratne par šo jautājumu, jo nevar ieviest pareizu banku noregulējuma fondu pārvaldību, ja to pamatmērķis nav skaidri formulēts.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  Sk. Ekonomikas un finanšu komitejas ad hoc darba grupa krīžu pārvaldības jautājumos, 2010. gada 17. septembris.

(2)  Eiropas Komisija, Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāts, Komisijas dienestu neoficiāls dokuments par banku nodevām, sagatavots apspriešanai Ekonomikas un finanšu komitejas sanāksmē 2010. gada 31. augustā, 4. lpp.

(3)  Ekonomikas un finanšu komitejas ad hoc darba grupa krīžu pārvaldības jautājumos.

(4)  SVF, “A Fair and Substantial Contribution by the Financial Sector” (“Godīgs un nozīmīgs finanšu sektora ieguldījums”), gala ziņojums G 20, 2010. gada jūnijs, 17. lpp.

(5)  SVF uzskata, ka vislabākā aprēķinu bāze ir plašs saistību kopums, kas ietver dažus ārpusbilances posteņus, bet neietver kapitālu un apdrošinātās saistības. Arī Komisijas neoficiālajā dokumentā, kas publicēts 20. augustā, atbalstīta iecere nodevas noteikt, pamatojoties uz tirgus saistībām. Četras dalībvalstis jau ir izvēlējušās veikt aprēķinus, pamatojoties uz diferencētām saistībām.

(6)  Bāzeles komitejas priekšlikumi attiecas uz likviditātes un pārveidošanas risku, ko bankas uzņēmušās.

(7)  Paziņojumā COM(2010) 579 galīgā redakcija Komisija sola, ka ES sistēma krīžu pārvarēšanai finanšu nozarē attieksies uz visām kredītiestādēm un ieguldījumu sabiedrībām, taču nav skaidri definējusi, kas ir ieguldījumu sabiedrības. EESK uzskata, ka noregulējuma sistēmai jāattiecas uz visām uzraudzītajām finanšu iestādēm.


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/21


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Eiropas Centrālajai bankai “Finanšu pakalpojumu regulēšana ilgtspējīgai izaugsmei” ”

COM(2010) 301 galīgā redakcija

2011/C 107/04

Ziņotājs: Edgardo Maria IOZIA kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 2. jūnijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Eiropas Centrālajai bankai “Finanšu pakalpojumu regulēšana ilgtspējīgai izaugsmei” ”

COM(2010) 301 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2011. gada 1. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 469. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 164 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   “Daudz vairāk uzmanības jāpievērš banku nozares uzraudzībai. Var izstrādāt pasaulē labākos noteikumus, bet, ja to īstenošanu neuzrauga, tie ir bezjēdzīgi.” (1)

1.2.   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un uzskata, ka jauns finanšu tirgus regulējums ir nepieciešams instruments, lai atjaunoti izvērstu ilgtspējīgu ekonomiku.

1.3.   EESK uzskata, ka šīm problēmām tiek pievērsta aizvien mazāka uzmanība, ka vajadzība nekavējoties īstenot ierosinātos pasākumus katrā valstī tiek atšķirīgi uztverta un tā vairs nešķiet esam kopīga prioritāte.

1.4.   EESK uzsver, ka ir svarīgi, ieguldot lielāku darbu, panākt starptautisku vienošanos, tomēr uzskata, ka ļoti būtiski un nepieciešami ir ātri un rezultatīvi pabeigt ES iestāžu uzsākto darbu, nepakārtojot to starptautiskiem nolīgumiem, kuru apstiprināšanai vēl vajag daudz laika, kā diemžēl pierādījies arī pēdējā laikā.

1.5.   EESK pozitīvi vērtē ierosinātos pasākumus un gaida iespēju izteikt savu viedokli par tiem, kas vēl tiek izstrādāti, piemēram, par pārskatīšanai paredzēto direktīvu par finanšu instrumentu tirgiem (MiFID), kas ir svarīga, lai nodrošinātu tirgu stabilitāti un pārredzamību, kā arī ieguldītāju uzticēšanos.

1.6.   EESK atbalsta Komisijas centienus, kas virzīti uz to, lai pabeigtu tiesiskā regulējuma izveidošanu. Komisija varētu pilnvarot EESK šos apspriežamos ierosinājumus un jaunā regulējuma priekšlikumus izplatīt sabiedriskās un ekonomikas organizācijās un finanšu pakalpojumu lietotāju un patērētāju organizācijās valstu līmenī.

1.7.   Amerikas Savienotās Valstis, pieņemot likumu “Dodd-Frank Act”, ar ko regulē ASV finanšu tirgus, ir devušas spēcīgu impulsu, izveidojot spēcīgākas konverģences priekšnoteikumus globālā līmenī. Minētajā likumā daudzi jautājumi izskatīti tikai vispārīga regulējuma kontekstā, konkrētu noteikumu izstrādi deleģējot kompetentajām iestādēm vai atstājot turpmākiem detalizētiem pasākumiem; savukārt Eiropas Komisija ierosina jau konkrētus un detalizētus pasākumus. Izmantojot vai nu vienu, vai otru pieeju, galarezultātā būtu jāsasniedz tie paši mērķi.

1.8.   EESK pozitīvi vērtē dažus oriģinālus risinājumus ASV tiesību aktā un iesaka Komisijai uzsākt sīku pētījumu par priekšlikumu izveidot finanšu pakalpojumu patērētāju aizsardzības iestādi. EESK tomēr uzskata, ka būtu jāizvērtē, vai tādai iestādei nevajadzētu būt autonomākai.

1.9.   Interesanti ir novērtēt arī otrpus okeāna pieņemtos lēmumus par to, ko darīt ar iestādēm, kuras ir “pārāk lielas, lai pieļautu to bankrotu” — problēma, kas riska pārvaldībā var radīt morālā kaitējuma problēmu. EESK aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt iespēju veikt līdzīgus pasākumus, kas šķiet stingri un ietekmīgi, lai novērstu dažu finanšu institūciju vadītāju neapdomīgo un riskanto uzvedību, un kas varētu būt lietderīgi, lai uzlabotu riska pārvaldību finanšu iestādēs.

1.10.   Tiesiskā regulējuma pārskatīšana kopumā būtu jāpabeidz līdz 2011. gadam, un tam pilnībā jāstājas spēkā no 2013. gada. Tas būs iespējams, ja negadīsies problēmas un visi ievēros laika grafiku. EESK izsaka bažas, vai tas būs iespējams. Komisijai būtu jāaicina Parlaments un Padome uzskatīt par prioritāti visus tiesību aktus, kas saistīti ar finanšu tirgu regulēšanu. Finanšu krīze sākās 2007. gadā un jau sākumā radīja vajadzību izdarīt nopietnus grozījumus tirgu regulējumā. Krīze ir izraisījusi vairāk kā 2000 miljardu USD zaudējumu, neskaitāmus bankrotus un vismaz 30 miljonu zaudētu darba vietu, un Starptautiskā Valūtas fonda direktors uzskata, ka paredzami turpmāki zaudējumi 400000000 USD apmērā. Tikai finanšu nozarē vien visā pasaulē vismaz 500 000 cilvēku ir zaudējuši darbu, un tiem pievienojas un pievienosies citi.

1.11.   EESK aicina izstrādāt stingru, vispusīgu, iedarbīgu un līdzsvarotu regulējumu. Negatīvo seku novēršanai EESK iesaka rūpīgi izanalizēt reglamentējošās iniciatīvas kopumā, ņemot vērā finanšu sistēmā un kapitāla tirgū nepieciešamos pasākumus. Stabilai un efektīvai sistēmai būtu jāsekmē finanšu stabilitāte un likviditāte reālajā ekonomikā.

1.12.   Pilsoniskajai sabiedrībai ES un valstu līmenī jāturpina izdarīt spiedienu uz iestādēm un publiskajām iestādēm, lai ātri pabeigtu jauno noteikumu pieņemšanu finanšu nozarē. Komisija varētu uzticēt Komitejai uzdevumu mudināt dalībvalstis pieņemt ātrus un aptverošus lēmumus attiecībā uz finanšu tirgu regulēšanu, reģionālajā līmenī īstenojot sabiedriskās iniciatīvas, kurās iesaistītos sociālie partneri, ekonomikas aprindas un finanšu pakalpojumu lietotāju un patērētāju organizācijas.

2.   Komisijas paziņojums.

2.1.   Paziņojumā “Finanšu pakalpojumu regulēšana ilgtspējīgai izaugsmei” Komisija iepazīstina ar sasniegtajiem mērķiem un laika grafiku tiesiskā regulējuma iniciatīvām nākotnē, nosakot četrus savas darbības pamatprincipus — pārredzamība, uzraudzības efektivitāte, lielāka izturētspēja un finanšu stabilitāte, kā arī patērētāju aizsardzība.

2.2.   “Drošāka, stabilāka, pārredzamāka un atbildīga finanšu sistēma, kas darbojas visas ekonomikas un sabiedrības labā un spēj finansēt reālo ekonomiku, ir ilgtspējīgas izaugsmes priekšnoteikums. Tā būtiski papildina Eiropas centienus konsolidēt valsts finanses un īstenot strukturālās reformas, gādājot par dzīvotspējīgu ekonomiku nākotnē.” Tādas ir Komisijas tiesību aktu izstrādes pamatnostādnes.

2.3.   Šeit izskatāmajā dokumentā Komisija atgādina par to, kas — kopš lielās krīzes sākuma 2008. gada septembrī — paveikts jauna un strukturēta regulējuma izstrādē.

2.4.   Jau 2008. gada novembrī tika izveidota grupa, ko vadīja Jacques de Larosière, un tika veikti daži steidzami pasākumi, piemēram, tika pārskatīta kapitāla prasību direktīva un direktīva par noguldījumu garantiju sistēmām. Turklāt tika pieņemta regula par kredītreitinga aģentūrām un iesniegti divi ieteikumi par atalgojuma principiem.

2.5.   Saskaņā ar grupas paziņojumā iekļautajiem priekšlikumiem Komisija pieņēma vairākus priekšlikumus, no kuriem daudzi vēl tiek apspriesti Eiropas Savienības politikas izstrādes iestādēs — Padomē un Parlamentā.

2.6.   Komisija cer uz saskaņotu darbu pie tiesiskā regulējuma, lai līdz 2012. gada beigām pabeigtu procedūru saistībā ar visiem ierosinātajiem pasākumiem un to transponēšanu.

3.   EESK piezīmes.

3.1.   EESK vairākos atzinumos ir izteikusi savu viedokli par pasākumiem, ko Komisija gatavojas pieņemt — gan par Larosière grupas ieteikto pasākumu kopumu, gan atsevišķiem pasākumiem.

3.2.   Vairākos gadījumos daudzi Komitejas ieteikumi un piezīmes ir ņemti vērā, un galarezultāts šķiet atbilstošs un apmierinošs. Bet vai tas viss atgriezīs uzticību tirgiem un uzraudzības iestādēm, kā arī tām sabiedriskajām iestādēm, kas pagātnē kaut kādā veidā ir atbalstījušas ārkārtīgi liberālo modeli ar pārliecību, ka tirgus pats nostabilizēsies? Šī ilūzija ir pārņēmusi ne tikai lielāko daļu dalībvalstu, bet arī svarīgus Eiropas Komisijas pārstāvjus. Tirgiem pēc būtības ir tendence uz neracionālām svārstībām starp riska novēršanu un riska uzņemšanos. Grūts uzdevums ir mazināt šīs svārstības, neiznīcinot tirgus.

3.3.   Komisija ar šo paziņojumu netieši atzīst pagātnes kļūdas, uz kurām EESK uzreiz bija norādījusi, un izveido jaunu un visaptverošu ceļvedi, lai pārveidotu tirgu uzraudzības, stabilitātes un pārredzamības regulējošo sistēmu. Tas ir svarīgs veikums, un Komiteja labprāt atzīst līdz šim paveiktā darba kvalitāti.

3.4.   Eiropas Parlaments ir daudz palīdzējis nostiprināt un uzlabot iesniegtos dokumentus, reizēm atbalstot Komitejas ieteiktos grozījumus, tādējādi sekmējot efektīvu un saskaņotu regulu un direktīvu pieņemšanu.

3.5.   Īstenošanas posmā tomēr saglabājas dažas problēmas. Piemēram, Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādē (EIOPA), kas pārrauga apdrošināšanas tirgu un pensiju fondus, ir svarīgi atzīt un aizsargāt šo abu nozaru īpatnības. Īpaši būtiski ir nodrošināt papildpensiju nozarei tādu pašu uzmanību kā apdrošināšanas nozarei.

3.6.   Negaidīti mazāk pozitīva loma bija Padomei, jo tā lika Komisijai pārskatīt dažus vērtīgus priekšlikumus, piemēram, attiecībā uz uzraudzības iestādēm. Pateicoties Parlamenta un Komisijas darbam, sasniegtais kompromiss tomēr ir pozitīvi vērtējams, bet to varēja labāk un ātrāk panākt bez savstarpējām veto tiesībām atsevišķiem pasākumiem.

3.7.   Bet vai ir izdarīts viss, kas bija jāizdara, un vajadzīgajā laikā?

3.8.   Amerikas Savienotās Valstis ar “Dodd-Frank act (2), ko pieņēma 2010. gada 21. jūlijā, ir izstrādājušas šķietami pilnīgāku un ātrāku risinājumu prasībai pēc regulējuma un aizsardzības, ko izteica tirgus neaizsargātākā daļa — patērētāji. Protams, jāņem vērā, ka lēmumu pieņemšanas process Eiropas Savienībā ir lēnāks, un ES pasākumos sīki apskatīti atsevišķi aspekti, bet ASV tiesību aktos tikai noteikts pamats turpmāk izstrādājamiem likumiem un regulējumam. Lai jaunā regulējuma kontekstā nodrošinātu sistemātisku pieeju, ir svarīgi, lai procesi būtu savstarpēji līdzsvaroti un saskaņoti laikā.

3.9.   Analizējot Komisijas priekšlikumus, EESK vēlas salīdzināt divas pieejas, novērtēt dažādas atbildes uz atsevišķiem jautājumiem un apsvērt, vai dažus otrpus okeānam izstrādātos risinājumus varētu lietderīgi izmantot mūsu regulējumā.

3.10.   Federālās patērētāju aizsardzības iestādes (Bureau of Consumer Financial Protection) izveide ir piemērs, kas jāizpēta. EESK aicina Komisiju veikt detalizētu pētījumu par iespēju izveidot līdzīgu iestādi ES sistēmā.

3.10.1.   Iestāde, ko paredzēts izveidot Amerikas Savienotajās Valstīs, ir pakļauta ASV Centrālajai bankai (Federal Reserve), un tai ir plašas pilnvaras, kuras ietver lielu daļu funkciju, ko iepriekš veica citas banku uzraudzības iestādes saskaņā ar tiesisko regulējumu patērētāju aizsardzības jomā. Iestādei būs ekskluzīvas pilnvaras, t.i., tā uzraudzīs, kā tiesību aktus ievēro starpnieki, kuru aktīvi pārsniedz 10 miljardus USD, bet kopā ar citām uzraudzības iestādēm tā veiks uzraudzību to starpnieku gadījumā, kuru aktīvi ir mazāki nekā 10 miljardi USD.

3.10.2.   EESK uzskata, ka galvenokārt jāizanalizē šādi aspekti:

Amerikas Savienotajās Valstīs iepriekšminētā iestāde pakļauta ASV Centrālajai bankai. Lai gan to var pamatot ar vajadzību ierobežot iestādes administratīvās izmaksas, tomēr pastāv risks, ka zināmā mērā var tikt apdraudēta tās autonomija un neatkarība. Tādēļ EESK uzskata, ka jānovērtē arī tas, vai šādai iestādei nebūtu jāpiešķir lielāka autonomija;

iestādes pilnvaras dažos gadījumos varētu būt konfliktā ar finanšu starpnieku uzraudzības iestāžu pilnvarām. Iepriekš jānosaka prioritāšu hierarhija, kas palīdzēs atrisināt iespējamas neskaidrības, ņemot vērā, ka, lai gan starpnieku un tirgu stabilitāte ir ļoti svarīgs jautājums, tikpat svarīga ir arī privāto ieguldītāju aizsardzība. Nekādi citi principi nedrīkst būt svarīgāki par ieguldītāju aizsardzību. Izaugsmi var uzskatīt par ilgtspējīgu tikai tad, ja sistēmas pamatā ir vājāko indivīdu vajadzības un aizsardzība;

svarīgi ir pievērst uzmanību finanšu pakalpojumiem un produktiem, nevis vienkārši finanšu institūcijām. Iestādei jābūt tiesīgai ietekmēt visus sabiedrībai piedāvātos finanšu pakalpojumus un produktus arī tad, ja tie nav saistīti galvenokārt ar finanšu starpniekiem, kas jau tiek uzraudzīti citā veidā.

3.11.   Vēl viens svarīgs aplūkojamais jautājums ir to noteikumu kopums, kas paredzēts morāla kaitējuma problēmu risināšanai saistībā ar iestādēm, kuras ir “pārāk lielas, lai pieļautu to bankrotu”. ASV likumā šī pieeja ir efektīva un tālejoša — spēja iepriekš sakārtot uzņēmuma daļu pārdošanu, lai novērstu sistēmiskus riskus, un obligāta tādu konglomerātu sadalīšanas plāna izveidošana, kuru darbība ir daudzveidīga vai kuru apmēri apgrūtina jebkādu iejaukšanos. Tie paši pasākumi attiecas arī uz tirgus dalībniekiem, kas ir citu valstu rezidenti, un tādēļ ietekmē dažu svarīgu ES rezidējošu dalībnieku darbību.

3.11.1.   Izveidojot Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju (European Systemic Risk Board — ESRB), minētie aspekti ir ņemti vērā. Lielo grupu pilnvaru ierobežošana ir noderīga daudzējādā ziņā. Tas ne tikai samazinātu sistēmisko risku, ļaujot bankrotēt slikti pārvaldītām bankām, bet veicinātu arī konkurenci, kas savukārt ietekmētu procentu likmes, lai kredīti būtu pieejamāki klientiem. Šie apsvērumi tika minēti jau iepriekš, un regulējuma izveidotājiem vajadzētu tajos vairāk iedziļināties, īpaši ņemot vērā finanšu nozares īpatnības, kam nav tādu fizisku ierobežojumu kā citās nozarēs.

3.11.2.   Lai gan apjoms ir ļoti svarīgs, jāņem vērā, ka starpnieka sistēmiskais nozīmīgums nav atkarīgs tikai no aktīvu apjoma, bet arī no sistēmā veiktajām funkcijām, neaizstājamības, kā arī grupas sadarbības līmeņa valsts un starptautiskā mērogā. Daži starpnieki, neatkarīgi no to aktīvu apjoma, var bankrotēt kopā, jo ir pakļauti tiem pašiem riskiem.

3.11.3.   EESK uzsver, ka attiecībā uz finanšu tirgu regulēšanu jāpieņem līdzsvarota pieeja. Komiteja norāda, ka stingrāks finanšu iestāžu regulējums ilgtermiņā ievērojami uzlabos finanšu stabilitāti, ekonomikas izaugsmi un reālās tautsaimniecības efektivitāti.

3.12.   Uzlabota sistēma brīdināšanai par lieliem sistēmiskiem riskiem, ārpusbanku sistēmas regulēšana, finanšu stabilitātes padomes izveidošana, efektīvs tiesiskais regulējums par kredītreitinga aģentūrām, pārredzamības nodrošināšanas pasākumi un atbildības garantijas attiecībā uz neierastiem instrumentiem, tostarp ārpusbiržas tirgos, pārvēršana vērtspapīros, izmantojot ar aktīviem nodrošinātus vērstpapīrus un ieguldījuma fondus ar augstu riska pakāpi — ir daži no pasākumiem, kas iekļauti jaunajā Amerikas Savienoto Valstu tiesiskajā finanšu regulējumā.

Eiropas Savienība pirmā reaģēja uz krīzi un izteica vajadzību izveidot starptautisku koordinēšanu — svarīgs nosacījums, lai starptautiskā līmenī nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus.

3.13.   Jājautā, vai dažādu valstu iestāžu risinājumi ir viendabīgi un saskaņoti, ņemot vērā, ka viena no lielākajām problēmām ir pastāvošais nesaskaņotais regulējums dažādos finanšu tirgos.

3.14.   Lai neradītu problēmas ES uzņēmumiem un finanšu sistēmai, kura no starptautisko ieguldītāju viedokļa netiek efektīvi pārvaldīta atšķirību dēļ starp dalībvalstīm un tiesiskā modeļa neefektivitātes dēļ, Eiropas Savienībai vairs nebūtu jāvilcinās pabeigt reformu, kas, sākot ar 2013. gadu, būtu jātransponē valstu tiesību aktos.

3.15.   Neskatoties uz Komisijas centieniem izveidot vienotu iekšējā tirgus regulējumu, spēcīgas ekonomiskās un politiskās intereses arvien apgrūtina efektīvas un visaptverošas ES uzraudzības sistēmas izveidošanu.

3.16.   EESK vēl nesen vēlreiz ir norādījusi uz nepieciešamību paātrināt normatīvā un tiesiskā regulējuma izveidošanu un atbalsta Komisijas centienus šajā jomā. Pilsoniskajai sabiedrībai ES un valstu līmenī jāturpina izdarīt spiedienu uz iestādēm un publiskajām iestādēm, lai ātri pabeigtu jauno noteikumu pieņemšanu finanšu nozarē. Komitejai ir ļoti nozīmīga loma gan tieši, gan izmantojot organizācijas, kuras pārstāv Komitejas locekļi un kurām būtu jāveicina rūpīgas un apzinātas debates dalībvalstīs. Jaunas ilgtspējīgas ekonomikas un tādu finanšu tirgu nākotne, kas izveidoti līdzsvarotai attīstībai un ilgtspējīgai izaugsmei, galvenokārt būs atkarīga no finanšu tiesiskā regulējuma kvalitātes. Ir jāievieš efektīvāki un stingrāki noteikumi, lai tirgū atjaunotos zināma darījumu ētika, kas būtu tā darbības pamatprincips.

4.   Īpašas piezīmes.

4.1.   Izņemot piezīmi, ka ietekmes novērtēšanas process ir noticis, paziņojumā nekas nav minēts ne par ieinteresēto pušu iesaistīšanu tajā, ne par pieņemtajiem pasākumiem. Kuras tad ir ieinteresētās puses? Ja izmanto atsauci uz parasto apspriešanu elektroniskā veidā, kas noteikti interesē nozari, bet daudz mazāk darba ņēmējus un patērētājus, vai uz dažām ekspertu grupām, kuras izvēlas vienmēr finanšu sistēma, joprojām trūkst stabila līdzsvara starp dažādām interesēm, kas jāņem vērā no reformas īstenošanas paša sākuma.

4.2.   EESK aicina Komisiju pievērst lielāku uzmanību pilsoniskās sabiedrības institūcijām un to reālai piesaistīšanai. EESK aicina Komisiju efektīvāk sadalīt savus centienus, lai uzlabotu starptautisko koordinēšanu starp visu ES dalībvalstu demokrātiskajām struktūrām. Jāizveido nopietna un atbilstīgi finansēta programma, lai iesaistītu ES pilsoņus un informētu viņus arī par dažām problemātiskām, bet vajadzīgām pārmaiņām.

4.3.   Dažādu tiesiskā regulējuma iniciatīvu kopējā ietekme nav skaidri noteikta arī tāpēc, ka pasākumi nav īstenoti vienlaikus un dažus no tiem (Bāzele III, starptautiskie grāmatvedības principi nākotnē) īstenos trešās struktūrvienības, piemēram, Bāzeles komiteja un IASB  (3).

4.4.   EESK aicina izstrādāt stingru, vispusīgu, iedarbīgu un līdzsvarotu regulējumu. Negatīvo seku novēršanai EESK iesaka rūpīgi izanalizēt reglamentējošās iniciatīvas kopumā, ņemot vērā finanšu sistēmā un kapitāla tirgū nepieciešamos pasākumus. Stabilai un efektīvai sistēmai būtu jāsekmē finanšu stabilitāte un likviditāte reālajā ekonomikā. Komisijai būs grūts uzdevums, proti, kopumā pārskatīt visu tirgu regulējuma uzbūvi, panākt labāku līdzsvaru starp piesardzības pasākumiem, kapitāla prasību pieaugumu, efektīvāku risku nosegšanu un klasificēšanu, kā arī ekonomikas attīstību. Tas viss būs jādara situācijā, kad valstu budžetu atveseļošanas pasākumi ir ievērojami padziļinājuši finanšu un ekonomikas krīzi.

4.5.   EESK aicina Komisiju pastiprināt centienus, lai panāktu vienotu nostāju ar lielāko valstu, jo īpaši G20 valstu, iestādēm.

4.6.   Komisija uzskata, ka trīsdesmit jauni tiesiskā regulējuma priekšlikumi jāapspriež un jāapstiprina līdz nākamā gada beigām, bet Parlamenta darba grafikā tie vēl nav iekļauti. EESK izsaka nopietnas bažas un šaubas par to, vai programmu varēs reāli izpildīt. Nākamajai un aiznākamajai Eiropas Savienības prezidentvalstij būs jāveic ļoti sarežģīts uzdevums, un savu nozīmi vēl nav apliecinājis ES prezidents, kam būtu jāgarantē rīcības nepārtrauktība un efektivitāte. Komisijai būtu jāaicina Eiropas Parlaments un Padome uzskatīt par prioritāti tirgu regulēšanas pasākumus, kuru pieņemšana jau pārāk ilgi ievilkusies.

4.7.   EESK ir gatava atbalstīt Komisiju šajā procesā un ar saviem atzinumiem un pastāvīgām tiešajām konsultācijām palīdzēt izveidot labāku regulējumu. Komisija varētu uzticēt Komitejai uzdevumu mudināt dalībvalstis pieņemt ātrus un visaptverošus lēmumus attiecībā uz finanšu tirgu regulēšanu, reģionālajā līmenī īstenojot sabiedriskās iniciatīvas, kurās iesaistītos sociālie partneri, ekonomiskās aprindas un finanšu pakalpojumu lietotāju un patērētāju organizācijas. EESK kopā ar valstu un starptautisko ekonomikas un sociālo lietu padomju tīklu var ievērojami palīdzēt pozitīvi virzīt procesu, veicot šādus mērķtiecīgus pasākumus:

uzturēt augstu uzmanības līmeni;

nostiprināt Eiropas un starptautisko koordinēšanu;

popularizēt Eiropas debatēs izskatāmos priekšlikumus;

dalīties savā pieredzē un zināšanās.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  D. Strauss-Kahn, Agadirā, 2010. gada 1. novembrī.

(2)  Publicēts L. 111–203, H. R. 4173.

(3)  Starptautisko Grāmatvedības standartu padome.


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/26


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2000/25/EK attiecībā uz noteikumiem par traktoriem, kurus laiž tirgū saskaņā ar “elastības shēmu” ”

COM(2010) 607 galīgā redakcija – 2010/0301 (COD)

2011/C 107/05

Vienīgais ziņotājs: RANOCCHIARI kgs

Eiropas Parlaments 2010. gada 10. novembrī un Padome 2010. gada 24. novembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2000/25/EK attiecībā uz noteikumiem par traktoriem, kurus laiž tirgū saskaņā ar “elastības shēmu”

COM(2010) 607 galīgā redakcija – 2010/0301 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 1. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 469. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 144 balsīm par un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) ir pārliecināta, ka oglekļa monoksīda, slāpekļa oksīdu, ogļūdeņražu un cieto daļiņu kaitīgo emisiju samazināšana no dzinējiem, kas paredzēti lauksaimniecības vai mežsaimniecības traktoriem, ir nepieciešama, lai sekmētu ES paredzēto gaisa kvalitātes rādītāju sasniegšanu.

1.2

EESK ir arī pārliecināta, ka jo sevišķi pasaules finanšu, ekonomikas un nodarbinātības krīzes apstākļos ir jānodrošina Eiropas rūpniecībai, kas ražo lauksaimniecības un mežsaimniecības traktorus, nepieciešamā elastība, lai veicinātu jaunu traktoru izstrādi bez pārmērīga finansiālā sloga, kurš nav pieļaujams pašreizējā ekonomiskajā situācijā.

1.3

Tādēļ EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu, kas paredz palielināt elastību līdz 50 % sākotnēji paredzēto 20 % vietā, proporcionāli palielinot mazo un vidējo uzņēmumu interesēs īpaši noteikto daudzumu.

1.4

EESK uzskata, ka elastības palielināšanas ietekme uz vidi nav atkarīga no sistēmas darbības ilguma, taču iesaka noteikt beigu termiņu tiem posmiem, kuriem tas vēl nav noteikts. Tāpēc uzskata par vajadzīgu noteikt, ka visām jaudas kategorijām IIIB posma un turpmāko posmu kopējais ilgums ir vai nu trīs gadi, vai attiecīgā posma ilgums, t.i., atkarībā no tā, kurš laika periods ir īsāks.

1.5

EESK uzskata, ka atbilstības nosacījumi un pieļaujamais pārejas periods starp secīgiem posmiem ir īpaši apgrūtinošs un sarežģīts MVU, jo gan izmaksas, kas paredzētas lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru pārprojektēšanai, lai uzstādītu jaunus dzinējus, gan jo sevišķi izmaksas, kuras vajadzīgas pētniecības un tehnoloģiju attīstībai un atbilstības novērtējumam, nelielam uzņēmumam būs ievērojami augstākas nekā lielai rūpnieciskai grupai.

1.6

Tādēļ EESK atbalsta priekšlikumu, ka izņēmuma noteikumos jāparedz noteikts dzinēju skaits MVU.

1.7

EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi sekmēt kopīgus centienus ES un starptautiskā līmenī, lai izstrādātu vispārpieņemtus un skaidrus tehniskos standartus ar mērķi veicināt informācijas apmaiņu minētajā nozarē pasaules līmenī un pakāpeniski saskaņot ES noteiktās emisiju robežvērtības ar tām robežvērtībām, kas ir spēkā vai paredzētas trešās valstīs.

1.8

EESK ir pārliecināta, ka šo saskaņošanu vislabāk var veikt Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisija (ANO EEK), jo sevišķi ņemot vērā 1998. gada starptautisko nolīgumu saskaņošanas jomā.

1.9

EESK atkārtoti uzsver nepieciešamību pārraudzīt lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru emisijas to reālas izmantošanas apstākļos, nevis tikai ar teorētiskiem testiem pārbaudes stendā, un aicina Eiropas Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt priekšlikumus plāniem par ekspluatācijas atbilstības pārbaudi.

1.10

EESK uzskata, ka elektroniskās sistēmas ir svarīgas, lai kontrolētu, kā darbojas dzinēji un pēcapstrādes sistēmas, kas ir vajadzīgas, lai sasniegtu izvirzītos vides aizsardzības mērķus.

1.11

Tādēļ EESK ierosina Eiropas Komisijai pieņemt pasākumus, ar kuriem aizliedz negodīgas manipulācijas ar kontroles programmatūrām un paredz sistēmas, kas ierobežo lauksaimniecības traktoru izmantošanu, ja pēcapstrādes sistēmu apkope nav veikta pareizi.

2.   Ievads.

2.1

Direktīva 2000/25/EK attiecas uz kompresijaizdedzes dzinējiem, kuru jauda ir no 18 kW līdz 560 kW un ar kuriem paredzēts aprīkot lauksaimniecības un mežsaimniecības traktorus. Tajā noteikti ierobežojumi oglekļa monoksīda, slāpekļa oksīdu, ogļūdeņražu un cieto daļiņu emisijas daudzumam. Direktīvā paredzētas aizvien stingrākas robežvērtības dažādiem posmiem un attiecīgi izpildes datumi, lai noteiktu maksimāli pieļaujamo izplūdes gāzu un cieto daļiņu emisijas līmeni. Nākamie jau noteiktie posmi ir IIIB posms (sākums 2011. gada 1. janvārī) un IV posms (sākums 2014. gada 1. janvārī). Dzinējiem ar jaudu no 37 kW līdz 56 kW netika noteiktas prasības IV posmā. Visiem pārējiem dzinējiem ar lielāku jaudu vēl nav noteikts nākamais posms pēc IV posma. Ja ņem vērā, ka viens posms ilgst no prasību obligātas piemērošanas datuma līdz nākamā posma prasību obligātai piemērošanai, tad var uzskatīt, ka pašlaik dažu posmu (attiecībā uz dažām jaudas kategorijām) ilgums ir neierobežots.

2.2

Tiesību akti par lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru radīto izplūdes gāzu emisiju tika grozīti 2005. gadā.Ar minēto grozījumu tika ieviestas elastības shēmas, kas ļāva pieņemt un ātri ieviest ļoti tālejošas robežvērtības atbilstīgi Amerikas Savienotajās Valstīs noteiktajām, kā arī vismaz daļēji un vienkāršotā veidā tika noteikti elastības mehānismi, kuri atbilst minētajam tiesību aktam, ar ko ierobežo ražošanas uzņēmumu slogu saistībā ar cilvēkresursiem un finanšu resursiem. Citu valstu, piemēram, Ķīnas, Indijas un Brazīlijas, tiesību aktos nav paredzēti šādi mehānismi un ir noteikti mazāk stingri piemērošanas grafiki.

2.3

ES pieņemtā sistēma ļauj lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru ražotājam attiecīgajā posmā iepirkt no saviem dzinēju piegādātājiem ierobežotu skaitu iepriekšēja posma prasībām atbilstīgu dzinēju. Dzinēju skaits tiek noteikts vienreizēji pieprasījuma iesniegšanas brīdī, pamatojoties uz šādiem diviem kritērijiem:

vidēji procentuāli pārdoto traktoru skaits iepriekšējos piecos gados;

noteiktais skaits, kas paredzēts MVU.

Tātad elastības shēmas ietvaros pieļaujamo dzinēju skaits nav atkarīgs no elastības shēmas ilguma.

2.4

Visbeidzot, ņemot vērā vajadzību vienkāršot tiesību aktus, Komisijas 2010. gada 31. marta Direktīvā 2010/26/ES, ar ko groza Direktīvu 97/68/EK par emisiju no iekšdedzes motoriem, ko uzstāda visurgājējai tehnikai, tika vienkāršota arī administratīvā procedūra pieprasījumiem un pārbaudēm elastības shēmas ietvaros.

2.5

Šeit izskatāmajā Eiropas Komisijas priekšlikumā ir ņemts vērā ārkārtējais slogs, kas gulstas uz ražošanas uzņēmumiem IIIB posmā, kurā pirmām kārtām ir visiem jāievieš dzinēju izplūdes gāzu pēcapstrādes sistēma. Lai gan minētās tehnoloģijas ir jau zināmas un piemērotas smagā autotransporta nozarē, tās ir pilnībā jāpārskata, lai ņemtu vērā lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru grūtos ekspluatācijas apstākļus. Tādēļ ir jāpārskata pašu traktoru konstrukcija, lai varētu piemērot pēcapstrādes sistēmas.

2.6

Turklāt ES lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru ražošanas rūpniecību 2009. gadā ievērojami skāra pasaules ekonomikas un finanšu krīzes sekas. Lai gan statistikas dati liecina par pirmajām atveseļošanās pazīmēm, krīze joprojām būtiski ietekmē sociālo un nodarbinātības jomu.

2.7

Priekšlikums par elastības palielināšanu attiecas tikai uz IIIB posmu, kas sakrīt ar pasaules krīzes vissmagāko periodu.

2.8

Komisijas priekšlikumā ir noteikts viens termiņš IIIB posma elastības shēmai, taču tas ir pretrunā principam par posmu pakāpenisku ieviešanu atkarībā no dažādām dzinēju jaudas kategorijām.

2.9

Lai gan ir racionāli noteikt vienu elastības shēmas termiņu jaudas kategorijām ar neierobežotu ilgumu (sk. 2.1. punktu), proti, bez noteikta termiņa, nešķiet lietderīgi, ka ilgums citām jaudas kategorijām nav vienāds un svārstās no trīs līdz vienam gadam. Šādu izvēli parasti pamato ar ietekmes uz vidi samazināšanu. Īstenībā elastības shēmas ietvaros pieļaujamo dzinēju kopējo skaitu nosaka shēmas darbības sākumā atkarībā no ražotāja vidējā (procentuāli) pārdošanas apjoma iepriekšējos gados pirms pieprasījuma vai arī nosaka konkrētu skaitu, kas nemainās visā shēmas darbības laikā. Parasti ražotājs pieprasīs minēto skaitu, tādēļ būs iespējams novērtēt pasākuma ietekmi uz vidi. Tādēļ elastības shēmas ilgumam nav nekādas turpmākas ietekmes uz vidi, jo to dzinēju skaits, kuriem piemēro izņēmuma noteikumus, ir noteikts iepriekš.

2.10

Lai izvairītos no nepamatotām jaudas kategoriju atšķirībām, jānosaka vienāds elastības shēmu ilgums visām dzinēju jaudas kategorijām un, grozot Komisijas priekšlikumu, šī pieeja jāattiecina uz visiem posmiem, kuriem vēl nav noteikta termiņa (piemēram, uz IV posmu).

2.11

Lai nodrošinātu gan nozares attīstību, gan vides aizsardzību ir jāveic šādi pasākumi:

jāsaglabā ES lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru rūpniecības konkurētspēja un jāatvieglo ekonomikas krīzes radīts tiešs slogs;

IIIB posma ietvaros nozarē jābūt iespējai arī turpmāk finansēt pētniecības un tehnoloģiju attīstības pasākumus attiecībā uz visu veidu produktiem, bet jo sevišķi tiem, kas paredzēti nišas vajadzībām;

jāierobežo autoparka emisijas, veicinot novecojušu lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru aizvietošanu ar tādiem, kas ir mazāk kaitīgi videi un garantē lielāku drošību uzņēmējiem. Iespēja uzstādīt papildu iekārtas, kas ļauj ierobežot emisijas, sniedz niecīgas priekšrocības kaitīgo emisiju samazināšanas ziņā un nepalielina drošību.

3.   Priekšlikums par direktīvas grozīšanu.

3.1

Priekšlikumā paredzēts, ka Direktīvā 2000/25/EK veic šādus grozījumus.

3.2

Pamatojoties uz elastības shēmu, IIIB posmā ir atļauts palielināt tādu jaudas dzinēju skaitu, kas paredzēti uzstādīšanai tirgū laistiem lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoriem. Tāpat elastības shēmā ir paredzēts palielināt izņēmuma noteikumos pieļaujamo skaitu, proti, no 20 % gadā pārdoto traktoru līdz 50 %, vai arī, kā alternatīvs variants, proporcionāli pielāgot skaitu, kāds noteikts dzinējiem, ko drīkst laist tirgū.

Minēto pasākumu darbības termiņš beidzas 2013. gada 31. decembrī.

3.3

Tas nozīmē, ka ierosinātajā variantā ir paredzēta pašreizējās elastības shēmas nostiprināšana. Minētais risinājums uzskatāms par visatbilstošāko, jo tas rada līdzsvaru starp ietekmi uz vidi un saimniecisko ieguvumu tā, ka tiek samazinātas izmaksas, ko izraisa tirgus pielāgošana jaunajām prasībām attiecībā uz emisiju robežvērtībām. Jāatgādina, ka elastības palielināšana jau tika uzskatīta par iespējamu iepriekš minētās Direktīvas 2000/25/EK 4. panta 8. punktā.

4.   Vispārīgas piezīmes.

4.1

EESK atbalsta Komisijas pieeju, ar ko paredzēts nodrošināt lielāku elastību dažādos posmos, kuros ievieš lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru dzinējiem pieļaujamās robežvērtības attiecībā uz oglekļa monoksīda, slāpekļa oksīdu, ogļūdeņražu un cieto daļiņu emisijām.

4.2

EESK, tāpat kā Komisija, pauž bažas, vai, ņemot vērā pasaules finanšu un ekonomikas krīzes sekas, būs iespējams saglabāt konkurētspējas un nodarbinātības līmeni ES lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru ražošanas nozarē un tajā pašā laikā nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un ES iedzīvotāju labklājību.

4.3

Tādēļ EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu, ka tikai IIIB posmā jāpaaugstina elastības līmenis līdz 50 % nozarēs, uz kurām jau attiecas elastības mehānismi, kas noteikti 2000. gada direktīvā par lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru radītajām izplūdes gāzu emisijām un turpmākajos tās grozījumos.

4.4

Kopumā EESK uzskata, ka ir svarīgi sekmēt kopīgus ES un starptautiskos centienus, lai izstrādātu skaidrus, vispārēji pieņemtus tehniskos standartus un veicinātu starptautisko tirdzniecību ar mērķi aizvien vairāk saskaņot ES noteiktās emisiju robežvērtības ar tām, kas ir spēkā vai paredzētas trešās valstīs. Šajā sakarā vispiemērotākā ir Apvienoto Nāciju Eiropas Ekonomikas komisija (ANO EEK) Ženēvā.

4.5

Īpaša uzmanība jāpievērš nozares MVU. EESK uzskata, ka, ņemot vērā iekārtu un dzinēju pielāgošanas izmaksas, kas vienmēr ir daudz lielākas mazajiem uzņēmumiem nekā lielām rūpnieciskām grupām, elastīgie atbilstības nodrošināšanas mehānismi, ieviešanas termiņi un pārejas periodi starp dažādiem posmiem ir īpaši apgrūtinoši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Tādēļ izņēmuma noteikumos ir jāparedz konkrēts dzinēju skaits MVU.

4.6

EESK norāda: lai sasniegtu minētos mērķus, jānosaka ne vien stingras robežvērtības, bet arī praktiskas metodes, ar kurām pārbauda emisijas, kas rodas reālas izmantošanas apstākļos. Pārbaudi varētu veikt, izmantojot dzinēju radīto emisiju uzraudzības plānus, kurus īsteno dzinēju ražotāji vai uzraudzības iestādes, pamatojoties uz ekspluatācijas atbilstības pārbaudi.

4.7

EESK apzinās, ka tālejošāku emisijas samazināšanas robežvērtību priekšnoteikums ir pēcapstrādes sistēmu ieviešana, un tādēļ uzskata, ka šādas sistēmas ir svarīgi aizsargāt pret negodīgām manipulācijām un ka darbiniekiem jāveic pareiza to apkope, lai nodrošinātu sistēmu efektivitāti visā traktora darbības ciklā. Pretējā gadījumā dzinēji radīs kaitīgākas emisijas nekā iepriekšējo posmu dzinēji. Pašlaik direktīvā ir paredzēts apkopes noteikumu minimums, bet nav paredzēti nekādi pasākumi pret negodīgām manipulācijām ar sistēmām, jo sevišķi darbības programmatūrām. EESK iesaka Eiropas Komisijai pēc iespējas ātrāk pieņemt noteikumus, ar ko aizliedz lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru darbību, ja nav veikta pēcapstrādes sistēmu pareiza apkope, un novērš, ka trešās puses, kurām nav īpašas ražotāju atļaujas, piekļūst programmatūras sistēmām, kas nodrošina pareizu darbību un emisiju kontroli.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/30


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA)”

COM(2010) 537 galīgā redakcija – 2010/0266 (COD)

un “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem”

COM (2010) 539 galīgā redakcija – 2010/0267 (COD)

2011/C 107/06

Ziņotājs: Gilbert BROS kgs

Eiropas Parlaments 2010. gada 11. novembrī un Eiropas Savienības Padome 2010. gada 13. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 42. pantu, 43. panta 2. punktu un 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA)

COM(2010) 537 galīgā redakcija – 2010/0266 (COD).

Eiropas Parlaments 2010. gada 11. novembrī un Eiropas Savienības Padome 2010. gada 19. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 42. pantu, 43. panta 2. punktu un 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem

COM(2010) 539 galīgā redakcija – 2010/0267 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 3. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 469. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 96 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.

Regulas Nr. 73/2009 (tiešā atbalsta maksājumi) un Nr. 1698/2005 (lauku attīstība) saskaņošanā ar Lisabonas līgumu paredzēts aizstāt pašreizējo komitoloģijas procedūru, skaidri nošķirot deleģētos tiesību aktus un īstenošanas tiesību aktus. EESK lielu nozīmi piešķir konsultācijām ar ieinteresētajiem dalībniekiem un dalībvalstīm Kopienas tiesību aktu izstrādē un vēlas, lai konsultācijas notiktu arī turpmāk.

1.2.

Jautājumā par deleģēto un īstenošanas aktu nošķiršanu Padomes un Komisijas interpretācija ir atšķirīga. EESK uzskata, ka katram tiesību aktam piemērojamā procedūra jāizvēlas, pamatojoties uz skaidri noteiktiem kritērijiem.

1.3.

EESK uzskata, ka deleģētajiem aktiem noteikti jānorāda deleģēšanas periods. Turklāt tiem vajadzētu attiekties tikai uz jomām, kurās lēmumi ir jāpieņem ātri.

1.4.

Īstenošanas aktiem vajadzētu attiekties uz gadījumiem, kad ir vēlams, lai īstenošana tiktu saskaņota starp dalībvalstīm. Lai novērstu konkurences traucējumus, dažās jomās šāda saskaņošana ir īpaši vēlama. Pretēji tam, ko ierosina Komisija, EESK uzskata, ka akti, kas saistīti, piemēram, ar KLP otrā pīlāra aktu piemērošanas īpašajiem noteikumiem vai vides aizsardzības pasākumu īstenošanu, būtu jāklasificē kā īstenošanas akti.

1.5.

EESK atzinīgi vērtē, ka Komisija izmanto šo regulas pārskatīšanu, lai iekļautu tajā vienkāršošanas pasākumus. Tomēr tie galvenokārt attiecas uz administrāciju, lai gan tiem vajadzētu vienkāršot lauksaimnieku darbību.

1.6.

EESK uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis regulāri atskaitītos par panākto progresu lauku attīstības jomā. Komiteja vērš uzmanību, ka to ziņojumu skaita samazināšana, kas dalībvalstīm jāiesniedz Komisijai par progresu stratēģisko plānu īstenošanā, var samazināt par šo jautājumu pieejamās informācijas apjomu.

1.7.

EESK atzinīgi vērtē ieceri atbrīvot ļoti mazas lauku saimniecības no pienākuma deklarēt visas zemes platības. Tomēr viena hektāra robežvērtību varētu palielināt.

1.8.

Attiecībā uz saimniecību konsultatīvo sistēmu EESK atbalsta Komisijas ierosināto vienkāršošanu. Tas ļaus dalībvalstīm ieviest lauksaimniekiem atbilstošāku konsultāciju sistēmu, kas neaprobežojas vienīgi ar savstarpēju atbilstību.

2.   Vispārīga informācija.

2.1.

Lisabonas līguma 209. un 291. pantā ir paredzēts grozīt kārtību, kādā Eiropas Komisija, Padome un Eiropas Parlaments pieņem lēmumus par Kopienas tiesību aktu īstenošanas noteikumiem.

2.2.

Komisijas priekšlikumos, ar kuriem groza Regulu Nr. 73/2009 (tiešā atbalsta maksājumi) un Nr. 1698/2005 (lauku attīstība), ir paredzēti divu veidu grozījumi:

grozījumi, lai regulas saskaņotu ar Lisabonas līgumu;

grozījumi, lai vienkāršotu pašreizējās regulas dažādās jomās.

2.3.

Šobrīd spēkā esošajos noteikumos komitoloģijas procedūras pamatā ir Līguma bijušais 202. pants, ar kuru saskaņā Padome “ar tās pieņemtajiem tiesību aktiem pilnvaro Komisiju īstenot Padomes pieņemtos noteikumus. Padome var izvirzīt noteiktas prasības, kas attiecas uz šo pilnvaru īstenošanu. Īpašos gadījumos Padome var arī paturēt tiesības tieši īstenot izpildes pilnvaras”.

2.4.

Tātad pašlaik, pamatojoties uz Padomes Lēmumu Nr. 1999/468 (tā dēvēto komitoloģijas lēmumu), par Komisijas dokumentu projektiem viedokli pauž četru veidu komitejas:

konsultatīvās komitejas;

vadības komitejas;

regulatīvās komitejas;

regulatīvās kontroles komitejas.

2.5.

Stājoties spēkā Lisabonas līgumam, bijušais 202. pants tiek atcelts un tiek skaidri nošķirti divu veidu akti: deleģētie akti un īstenošanas akti.

2.6.

Deleģētie akti (290. pants) ir jauna, kvazileģislatīva aktu kategorija; ar kuriem likumdevējs Komisijai var dot pilnvaras pieņemt neleģislatīvus aktus, lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus. Nav paredzēts nekāds šā panta piemērošanas akts. Līgumā ir noteikts, ka katrā tiesību aktā šī deleģēšana notiks pilnvaru deleģēšanas veidā. Ja Eiropas Parlaments vai Padome iebilst pret deleģēto aktu, tas nestājas spēkā.

2.7.

Īstenošanas akti (291. pants) ir akti, ko Komisija vai Padome ir pieņēmusi īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos Kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā, lai nodrošinātu ES juridiski saistošo tiesību aktu saskaņotu īstenošanu.

2.8.

Tas nozīmē būtiskas izmaiņas dalībvalstu līdzdalībā īstenošanas lēmumos. Pirmkārt, tradicionālā komitoloģijas procedūra, kurā dalībvalstīm piešķirtas sarunu pilnvaras, tiek piemērota tikai gadījumos, kad tiesību akta īstenošana ir jāsaskaņo starp dalībvalstīm. Otrkārt, citus dokumentus, kuri pašlaik ir komiteju (visbiežāk regulatīvo komiteju) pārziņā, turpmāk izskatīs vienīgi Komisija.

3.   Vispārīgas piezīmes par 290. un 291. panta ietekmi uz abām regulām.

3.1.

Komisijas priekšlikumi ievērojami groza Komisijas, dalībvalstu un Eiropas Parlamenta pilnvaras attiecībā uz Eiropas tiesību aktu īstenošanu.

3.2.

EESK uzskata, ka Kopienas tiesību aktu izstrādē liela nozīme ir konsultācijām ar ieinteresētajām pusēm. Tātad deleģēto aktu gadījumā ir svarīgi apspriesties ar dalībvalstu ekspertiem, pat ja viņiem nav lēmumu pieņemšanas pilnvaru. Tas ļauj panākt lielāku līdzatbildību noteikumu sagatavošanā un laikus darīt zināmas radušās problēmas.

3.3.

Lai gan tas neattiecas uz saskaņošanu ar Lisabonas līgumu, EESK atgādina, ka svarīga nozīme ir padomdevējām struktūrām, proti, konsultatīvajām grupām, kuras apspriežas ar pilsoniskās sabiedrības ieinteresētajiem dalībniekiem. Šo apmaiņas struktūru esamību nedrīkst apšaubīt, jo tām ir svarīga loma īpašu zināšanu un viedokļu tālāknodošanā Komisijai, un tās veicina ieinteresēto dalībnieku līdzatbildību tiesību aktu izstrādes posmā.

3.4.

Attiecībā uz deleģēto aktu pilnvaru ilgumu EESK uzskata, ka tam vienmēr jābūt precizētam.

3.5.

EESK secina, ka Padome un Komisija atšķirīgi interpretē robežlīniju, kas nodala deleģētos un īstenošanas aktus. Tāpēc EESK uzskata, ka katram aktam piemērojamā procedūra jāizvēlas, pamatojoties uz skaidri noteiktiem kritērijiem. Trīs kritēriji ir ierosināti 3.6., 3.7. un 3.8. punktā.

3.6.

Dažu aktu īstenošana ir jāsaskaņo starp dalībvalstīm, jo atšķirības to piemērošanā var izraisīt konkurences traucējumus, kas būtiski kaitē lauksaimniecības produktu vienotā tirgus sekmīgai darbībai. Saskaņota īstenošana ir sevišķi vēlama dažās konkrētās jomās. Šajā sakarā vajadzētu noskaidrot, vai, piemēram, aktus par KLP otrā pīlāra īpašajiem piemērošanas noteikumiem (Regulas Nr. 1698/2005 20. un 36. pants) vai vides aizsardzības pasākumu īstenošanu (piemērs: Regulas Nr. 1698/2005 38. pants par maksājumiem, lai kompensētu izmaksas un neiegūtos ienākumus, ko rada nelabvēlīgi faktori, kas saistīti ar ūdens pamatdirektīvas īstenošanu), nevajadzētu klasificēt kā īstenošanas aktus, pretēji tam, ko ierosina Komisija.

3.7.

Saistībā ar citiem lēmumiem var būt nepieciešamība iepriekš apspriesties ar dalībvalstīm, lai panāktu labu savstarpējo sapratni. Tas ļautu arī Komisijai izmantot dalībvalstu pieredzi. Arī šajā gadījumā ir pamatots iedalījums īstenošanas aktos.

3.8.

Dažās jomās lēmumi ir jāpieņem ātri, operatīvi. Šajos gadījumos ir vēlams tiesību aktu klasificēt kā deleģēto aktu.

4.   Īpašas piezīmes par vienkāršošanas priekšlikumiem, grozot Regulu Nr. 1698/2005 (lauku attīstība).

4.1.

Komisija paredz samazināt ziņojumu skaitu, kas dalībvalstīm jāiesniedz Komisijai par stratēģisko plānu īstenošanā panākto progresu. Minētais pasākums var būtiski atvieglot darbu dalībvalstu administrācijām. Tomēr EESK vērš uzmanību, ka ir svarīgi saglabāt pienākumu dalībvalstīm regulāri atskaitīties par īstenošanā panākto progresu.

4.2.

Lai veicinātu īpaši pielāgotu konsultāciju pakalpojumu pieejamību, Komisijas ierosinātās izmaiņas a priori ir atbilstīgs vienkāršošanas pasākums, kas nodrošina elastīgākus piekļuves nosacījumus atbalsta jomā un precizē, ka konsultāciju pakalpojumiem nav obligāti jāattiecas uz savstarpējo atbilstību kopumā. Viens no galvenajiem šķēršļiem efektīvu konsultācijas pakalpojumu attīstībai lauksaimniecības jomā ES ir tas, ka konsultāciju pakalpojumi aprobežojas ar atbalstu savstarpējās atbilstības nosacījumu piemērošanas kontroli. Tādēļ lauksaimnieki bieži vien uzskata lauksaimniecības konsultantu par kontrolieri.

4.3.

Saistībā ar to, kā atvieglot dalībvalstu maksājumu izmantošanu teritorijām, kas “ekoloģiski” vieno Natura 2000 teritorijas, Komiteja uzskata, ka, valstu un Eiropas līmenī ierosinot konkrētus pasākumus, noteikti ir jāņem vērā prioritāru sugu un dzīvotņu intereses.

5.   Īpašas piezīmes par vienkāršošanas priekšlikumiem, grozot Regulu Nr. 73/2009 (tiešā atbalsta maksājumi).

5.1.

EESK uzskata, ka vienkāršošanas centieniem nav jāattiecas tikai uz administrāciju, bet tiem jābūt vērstiem arī uz lauksaimnieku darbības vienkāršošanu.

5.2.

Eiropas Revīzijas palāta īpašā ziņojumā, kas publicēts 2008. gadā, kritizēja atbalstu savstarpējās atbilstības politiku. Revīzijas palāta iesaka vienkāršot tiesisko regulējumu. EESK atbalsta šo ieteikumu.

5.3.

Komisija paredz iespēju neprasīt lauksaimniekiem, kuru saimniecības kopējā platība ir mazāka par 1 hektāru, deklarēt visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības. EESK atbalsta šo vienkāršošanas pasākumu, jo tas ir labvēlīgs ļoti mazām saimniecībām, kurām kontroles izmaksas var būt nesamērīgas. Tomēr viena hektāra robežvērtību varētu arī palielināt.

5.4.

EESK arī uzskata, ka lauku saimniecību kontroles metodēs vajadzētu paredzēt zināmu elastīgumu. Kontroles brīdi un laiku, ko kontrolieris pavada saimniecībā, dažos gadījumos vajadzētu pielāgot lauksaimnieka darba specifikai. Jo nav pieņemams, ka nepiemērotā laikā veiktās kontroles dēļ lauksaimniekam rodas finansiāli zaudējumi, kas saistīti ar pienākumu būt šajā dienā pieejamam.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/33


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. …/…, ar ko ievieš īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem”

COM(2010) 498 galīgā redakcija

2011/C 107/07

Ziņotājs: José Maria ESPUNY MOYANO kgs

Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punktu un 304. pantu 2010. gada 7. oktobrī un 19. septembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. …/…, ar ko ievieš īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem

COM(2010) 498 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 3. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 469. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (17. februāra sēdē), ar 182 balsīm par, 9 balsīm pret un 11 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1

Komiteja ierosina juridiskajā pamatā kopā ar 42. panta 1. punktu un 43. panta 2. punktu iekļaut arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantu, jo atsauce vienīgi uz KLP pantiem ir nepietiekama, lai nodrošinātu attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem paredzētu īpašu pasākumu pieņemšanu.

1.2

Komiteja norāda, ka ir jāsvītro atsauce uz formulējumu “apjomi” 18. panta 2. punkta e) apakšpunktā un jāprecizē šī noteikuma formulējums saistībā ar tā paša panta 4. punktu, lai nodrošinātu pasākumu un darbību plānošanas atbilstošu elastīgumu. Jāparedz, ka katrs pasākums ir saistīts ar finanšu pārskatu, nevis apjomu, un ir jāsvītro atsauce uz ierobežojumiem attiecībā uz katru darbību, jo tiem jābūt noteiktiem visa pasākuma līmenī.

1.3

Komiteja uzskata, ka elastīgie nosacījumi attiecībā uz ainavas un lauksaimniecības zemju tradicionālo iezīmju aizsardzības pasākumiem, jo īpaši saistībā ar terases balstošo akmens sienu saglabāšanu, kas ir spēkā Madeirā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1698/2005 I pielikumā paredzēto gada maksimālā pieļaujamā apjoma divkāršošanu, par ko ir iespējams saņemt Eiropas Savienības atbalstu, ir jāattiecina arī uz citiem attālākajiem reģioniem.

1.4

Komiteja uzskata, ka 22. pantā ir jāiekļauj jauns punkts, kas lielos uzņēmumus attālākajos reģionos atbrīvotu no aizlieguma saņemt valsts atbalstu, kas paredzēts apdrošināšanas prēmiju maksājumiem lauksaimniecības jomā.

1.5

Komiteja aicina palielināt finansējumu banānu audzēšanas nozarei, izmantojot salu un nomaļo reģionu īpašu iespēju programmas (POSEI programmas), lai mazinātu negatīvo ietekmi, ko ES ražotājiem rada plānotais banānu importa tarifu samazinājums.

1.6

Komiteja uzskata, ka īpašais piegādes režīms katram reģionam jāparedz, ņemot vērā vietējo lauksaimniecības produkciju, kuras attīstību nedrīkst ierobežot pārāk liels atbalsts citu, tāpat vietēji ražotu produktu piegādei.

2.   Ievads.

2.1

Eiropas Savienības attālākajiem reģioniem paredzēti īpaši pasākumi, kas norādīti Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantā. Minētajā pantā noteikts, ka, ņemot vērā šo reģionu īpatnības un īpašās vajadzības, ir jāpieņem īpaši pasākumi, lai izstrādātu nosacījumus Līgumu, tostarp kopēju politiku piemērošanai minētajiem reģioniem. Patlaban LESD 349. pantā norādīti deviņi reģioni, kas pieder trim dalībvalstīm:

Gvadelupa, Franču Gviāna, Martinika, Reinjona, Senbertelemī un Senmartēna (Francija);

Azoru salas un Madeira (Portugāle);

Kanāriju salas (Spānija).

2.2

Attiecībā uz Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) attālākajiem reģioniem piemēro īpašus pasākumus, kas iekļauti POSEI programmās, kuru galvenie instrumenti ir:

atbalsts vietējai ražošanai,

īpašs piegādes režīms, lai samazinātu konkrētu pamatproduktu piegādes izmaksas,

papildu pasākumi, kuru galvenais mērķis ir pielāgot KLP attālāko reģionu īpatnībām.

2.3

Pirmo reizi īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem reģioniem ieviesa 1991. gadā Francijas aizjūras departamentiem (POSEIDOM) un 1992. gadā Kanāriju salām (POSEICAN), Azoru salām un Madeirai (POSEIMA). POSEI noteikumus pārskatīja 2001. gadā, mainot īpašo piegādes režīmu un jo īpaši — metodi piegāžu atbalsta aprēķināšanai. Ar šo reformu ieviesa arī jaunus pasākumus vietējās ražošanas atbalstam un grozīja spēkā esošos pasākumus.

2.4

POSEI režīmu 2006. gadā skāra nozīmīga reforma, kuras rezultātā trīs POSEI programmas apvienoja vienā regulā — Padomes Regulā (EK) Nr. 247/2006. Ar šo regulu noteica jaunu pieeju POSEI programmu plānošanā, decentralizējot minēto procesu un dalībvalstu kompetentajām iestādēm nosakot atbildību par programmu izstrādi un grozīšanu, kā arī pārvaldību un uzraudzību. Jaunais režīms paredzēja elastīgāku un vietējām vajadzībām pielāgotu pārvaldību, kā arī vienkāršotas procedūras programmu grozīšanai. Grozītajā POSEI režīmā atspoguļojās arī 2003. gadā veiktā KLP reforma attiecībā uz tiešā atbalsta shēmām lauksaimniekiem, kurā tika ņemtas vērā attālāko reģionu lauksaimniecības īpatnības, atbrīvojot tos no atbalsta pielāgošanas un atsaistes.

2.5

Pēc tam Padomes Regulu (EK) Nr. 247/2006 vairākas reizes grozīja, lai ņemtu vērā 2006. gadā cukura un banānu nozarē veiktās reformas, kā arī KLP “veselības pārbaudi”, lai novirzītu uz POSEI programmām budžetu, kas paredzēts tiešā atbalsta pasākumiem, kurus iepriekš pārvaldīja saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1782/2003, kā arī pārceļot citus tiešos atbalsta maksājumus, kas veikti 2007. un 2008. gadā.

2.6

Patlaban var apgalvot, ka POSEI programmas ir līdzvērtīgas KLP pirmajam pīlāram, kas attiecas uz attālākajiem reģioniem, un ir jāsaglabā to mehānismi, nodrošinot pienācīgus finanšu līdzekļus.

3.   Komisijas priekšlikuma kopsavilkums.

3.1

Vispirms jāteic, ka Padomes Regulas (EK) Nr. 247/2006 grozītā redakcija vajadzīga, lai minēto regulu pielāgotu jaunākajām izmaiņām tiesību aktos, jo īpaši Lisabonas līgumam, kura spēkā stāšanās paredz koplēmuma procedūras piemērošanu Kopējai lauksaimniecības politikai. Saskaņā ar to ir jānošķir 290. pantā paredzētās Komisijas pilnvaras pieņemt vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus (deleģētus aktus), kas papildina vai groza nebūtiskus leģislatīvu tiesību aktu elementus, no vienas puses, un 291. pantā paredzētās Komisijas pilnvaras attiecībā uz īstenošanas aktiem, no otras puses.

3.2

Regulas grozījumu mērķis ir arī veicināt regulas struktūras pārskatīšanu un pārstrādāšanu skaidrības un pārredzamības labad, kā arī tāpēc, lai tās noteikumus labāk pielāgotu POSEI lauksaimniecības režīma faktiskajam stāvoklim.

3.3

Minētā jaunā regula skaidrāk norāda režīma galvenos mērķus, kuru īstenošana notiek saskaņā ar POSEI režīmu un uzsver POSEI programmu galveno nozīmi. Turklāt regulas tekstā ir iekļauti konkrēti noteikumi attiecībā uz plānošanu, lai programmu pielāgošanu padarītu elastīgāku un tādējādi labāk spētu nodrošināt attālāko reģionu vajadzības.

3.4

Tiek ierosināta virkne konkrētu grozījumu:

attiecībā uz Francijas aizjūras departamentiem paplašināt iespējas pārsūtīt produktus, kas uz vietas pārstrādāti no pamatproduktiem, un uz kuriem attiecināts īpašais piegādes režīms, neatmaksājot priekšrocību radījušo atbalstu,

palielināt īpašā piegādes režīma finansējuma maksimālo summu Francijas un Portugāles attālākajiem reģioniem, nepalielinot kopējo budžeta dotāciju,

iekļaut obligātu prasību programmās ietvert vietējās lauksaimnieciskās ražošanas atbalsta apjoma noteikšanas metodi.

3.5

Regulā arī noteikts, ka īpašais piegādes režīms jāizstrādā katram reģionam atkarībā no vietējās lauksaimnieciskās ražošanas, kuras attīstību nedrīkst ierobežot pārāk liels atbalsts to produktu piegādei, kurus ražo arī uz vietas.

3.6

Jaunais regulas priekšlikums neskar ne finanšu avotus, ne Kopienas atbalsta intensitāti un jebkurā gadījumā īpaši nemaina teksta satura būtību, bet gan struktūru.

4.   Vispārējas piezīmes.

4.1

Attālāko reģionu lauksaimniecība ir nozīmīga vietējai ekonomikai, jo īpaši nodarbinātības ziņā, un tā ir arī svarīgs atbalsts vietējai lauksaimniecības pārtikas nozarei, kas ir nozīmīgākā ražošanas nozare šajos reģionos.

4.2

Lauksaimniecisko ražošanu attālākajos reģionos raksturo neaizsargātība, ko galvenokārt rada grūtības, kuras ir saistītas ar nomaļo atrašanās vietu, vietējo tirgu lielumu, to sadrumstalotību, nelabvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem, mazajām saimniecībām vai kultūraugu nelielo dažādību — faktoriem, kas ievērojami samazina ražojumu konkurētspēju salīdzinājumā ar kontinentālajiem ražojumiem. Turklāt vietējā lauksaimniecība ir lielā mērā atkarīga no ārējā atbalsta gan resursu piegādes, gan ražojumu pārdošanas jomā, jo ģeogrāfiski atrodas ļoti tālu no piegādes avotiem un tirgiem.

4.3

Lielākajā daļā attālāko reģionu lauksaimnieciskajai ražošanai ir raksturīgs izteikts duālisms — uz eksportu orientēta lauksaimniecība un lauksaimniecība, kas ar produkciju nodrošina vietējos tirgus. Eksportam paredzētajiem ražojumiem nākas konkurēt ar produktiem, ko ražo pasaules valstis (Vidusjūras, Latīņamerikas u.c. valstis), kuras savus ražojumus pārdod arī Eiropas tirgū — to ražošanas izmaksas ir zemākas, un tirgus piekļuves nosacījumi kļūst arvien labvēlīgāki, pateicoties lauksaimniecības ražojumu tirdzniecības režīma progresīvajai liberalizācijai Eiropas Savienībā.

4.4

ES banānu audzēšanas nozarē bažas rada pakāpeniskā aizsardzības pasākumu atcelšana visattālāko reģionu galvenajiem eksporta produktiem. Eiropas Savienība 2009. gada 15. decembrī Pasaules Tirdzniecības Organizācijā parakstīja daudzpusēju nolīgumu par banānu tirdzniecību, kurā tika noteikts tarifu samazinājums līdz 176 euro par tonnu, no 2017. līdz 2019. gadam samazinot tarifu līdz 114 euro par tonnu. Turklāt ir parakstīti asociācijas līgumi ar Kolumbiju, Peru un Centrālamerikas valstīm; iespējams, ka tuvākajā laikā šāds līgums tiks parakstīts ar Ekvadoru. Minētajos līgumos noteikts vēl lielāks tarifu samazinājums: no 2020. gada tas būs tikai 75 euro par tonnu.

4.5

POSEI režīma 2006. gada reformai ir bijusi labvēlīga ietekme, lai režīmu labāk pielāgotu attālāko reģionu lauksaimniecības īpatnībām, nodrošinot, ka valsts un reģionālajām iestādēm ir lielākas pilnvaras programmu plānošanā, un tādējādi ieinteresētās puses varētu tiešāk iesaistīties atbalsta pasākumu noteikšanā.

4.6

Ierosinātie grozījumi nodrošina regulas noteikumu lielāku atbilstību režīma reālajai darbībai un sniedz lielāku elastību, lai programmas varētu pielāgot katra reģiona vajadzībām.

4.7

Attiecībā uz saskaņošanu ar Lisabonas līgumu Komisija ir ļoti centusies nošķirt deleģētos aktus no īstenošanas aktiem, mēģinot nemainīt spēkā esošos mehānismus, lai netraucētu sistēmas pašreizējo darbību, tomēr Komisijas priekšlikums ir mazliet sasteigts, jo tajā iekļautā informācija nav pilnīga, ņemot vērā, ka nav zināms viss regulas teksta saturs, ko izstrādās saskaņā ar jauno komitoloģijas procedūru.

5.   Īpašas piezīmes.

5.1

Patlaban POSEI regulai ir divkāršs juridiskais pamats: Līguma par Eiropas Savienības darbību divi panti attiecībā uz Kopējo lauksaimniecības politiku (iepriekšējais 36. un 37. pants) un īpašais pants par attālākajiem reģioniem (bijušā 299. panta 2. punkts). Tomēr regulas grozījuma priekšlikumā juridiskais pamats aprobežojas ar jauno 42. pantu un 43. panta 2. daļu attiecībā uz KLP un neiekļauj jauno 349. pantu par attālākajiem reģioniem. Atsauce uz pantiem, kuri attiecas uz KLP, nav pietiekama, lai attālākajos reģionos ieviestu īpašus pasākumus, jo īpašais pants ietver juridisku atbalstu visiem tiem noteikumiem, kas saistīti ar attālāko reģionu īpašo stāvokli.

5.2

Regulas 18. pantā tiek ierosināti jauni noteikumi, kas paredz kompetento valsts iestāžu iesniegto POSEI programmu obligātos elementus. Tomēr daži noteikumi rada interpretācijas neskaidrības. Vajadzētu svītrot 18. panta 2. punkta e) apakšpunktu, jo šis noteikums ir neskaidrs, turklāt tajā atkārtojas tā paša panta 4. punktā minētais, un jebkurā gadījumā katrai darbībai tiek paredzēti atbalsta piešķiršanas nosacījumi un produkti. Apjomu iekļaušana pasākumu apraksta obligātajā saturā rada sarežģījumus, nevis palīdz, jo katrs pasākums ietver vairākas darbības, un nav nozīmes atsaukties uz to pašu pasākuma aprakstā. Regulas 18. panta 4. punktā maksimālā daudzuma noteikšana katrai darbībai ir lieka un mazina pārvaldības elastīgumu, jo jebkurā gadījumā tiek paredzēts individuālais atbalsts un saņēmēji.

5.3

Attiecībā uz ainavas un lauksaimniecības zemju tradicionālo iezīmju aizsardzības pasākumiem, jo īpaši terases balstošo akmens sienu saglabāšanu, jāteic, ka dažos attālākajos reģionos arī ir nepieciešams veicināt šādu saglabāšanu, jo īpaši, ņemot vērā to, ka tradicionālās ainavas un zemes platību pienācīgai saglabāšanai ir ļoti liela nozīme sarežģītā reljefa un augsnes īpašību dēļ. Tāpēc regulas 21. panta 1. punktā ir jānorāda, ka arī citiem reģioniem jāpiemēro elastīgie nosacījumi, kas ir spēkā Madeirā saistībā ar Regulas (EK) Nr. 1698/2005 I pielikumā paredzēto gada maksimālo pieļaujamo apjomu divkāršošanu, par ko ir iespējams saņemt Eiropas Savienības atbalstu.

5.4

Dažos attālākajos reģionos liela nozīme ir kolektīvās apdrošināšanas sistēmām, kuru noteikumos iekļauta prasība, lai līgumslēdzējs būtu nozare kopumā. Tas, ka lielie uzņēmumi nevar iegūt valsts atbalstu kolektīva apdrošināšanas līguma noslēgšanai, sadārdzina apdrošināšanas prēmiju izmaksas maziem un vidējiem ražotājiem un neveicina apdrošināšanas sistēmas ilgtspējīgumu. Jāņem vērā, ka attālākajiem reģioniem ir neliela teritorija, un dažos no tiem izmanto īpašus apdrošināšanas veidus ražai, tāpēc ir jārada stimuli, lai katra apakšnozare varētu izmantot atbilstošu kolektīvās apdrošināšanas sistēmu.

5.5

Ženēvā daudzpusējā nolīgumā noteiktais tarifu samazinājums banānu tirdzniecības jomā jau tagad negatīvi ietekmē banānu pārdošanas cenas un līdz ar to arī ES ražotāju ienākumus. Negatīvo ietekmi vēl vairāk pastiprinās papildus tarifu samazinājums, kas paredzēts divpusējos nolīgumos ar Andu un Centrālamerikas valstīm. Lai mīkstinātu ES banānu audzēšanas nozares straujo konkurētspējas kritumu, kuru izraisīja būtiska tarifu samazināšana, ir svarīgi ieviest tādus kompensācijas pasākumus, kas mazinās negatīvo ietekmi. Lai saglabātos ES ražotāju ienākumi, ir jāpalielina finansējums banānu audzēšanas nozarei, izmantojot POSEI programmas.

Briselē, 2011. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/37


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ceļvedis zemas oglekļa emisijas enerģētikas sistēmas izveidei līdz 2050. gadam” (izpētes atzinums)

2011/C 107/08

Ziņotājs: PEZZINI kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 12. maijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Ceļvedis zemas oglekļa emisijas enerģētikas sistēmas izveidei līdz 2050. gadam

(izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 2. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 469. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (17. februāra sēdē), ar 193 balsīm par, 3 balsīm pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka ir ļoti svarīgi definēt īstu integrētu Eiropas enerģētikas politiku un iekļaut tajā Kopienas vidējā termiņa un ilgtermiņa stratēģiju, kurā būtu izstrādāts ceļvedis, lai līdz 2050. gadam konkurētspējīgi un ilgtspējīgi samazinātu CO2 līmeni ražotajā enerģijā, tādējādi sniedzot globālu atbildi saistībā ar klimata pārmaiņām un apmierinot ES sabiedrības un rūpniecības vajadzības.

1.2   Lai globalizācijas apstākļos īstenotu kopēju enerģētikas politiku, Komiteja uzskata, ka saskaņā ar Līguma 194. pantu ir jāizveido “integrēta enerģētikas kopiena”.

1.3   Komiteja uzskata, ka ceļvedī zemas oglekļa emisijas enerģētikas sistēmas izveidei līdz 2050. gadam vajadzētu:

apkopot dažādus iespējamos attīstības variantus enerģijas ražošanai un izmantošanai Eiropā;

noteikt konsensa panākšanas veidus ekonomikas pārejas īstenošanai;

noteikt dažādos līmeņos noritošā pastāvīgā dialoga par ceļvedi kārtību;

noteikt nepieciešamos pasākumus, lai palielinātu izpratni par stratēģiskajiem lēmumiem;

noteikt konkurenci respektējošas ekonomiskās saderības sistēmas, ko atbalsta sabiedrība;

noteikt visvajadzīgākos elastīguma elementus, lai varētu ātri pielāgoties klimata pārmaiņām, jaunajām tehnoloģijām un pasaules ekonomikas attīstībai.

1.4   EESK uzskata, ka ir jāizveido dažādu politiku kombinācijas, iekļaujot:

energoefektivitātes pasākumus;

CO2 piesaistīšanas un uzglabāšanas sistēmas, kas ir drošas (CCS);

spēcīgus mehānismus emisiju apmaiņai;

atjaunojamo enerģijas avotu konkurētspējīgu attīstīšanu;

spēkstaciju pārveidošanu ar nolūku tās dekarbonizēt;

transportlīdzekļu ilgtspējīgu pārkārtošanu;

atbilstošu tehnisko standartizāciju starptautiskajā līmenī;

pasākumus siltuma un elektroenerģijas lieljaudas koģenerācijas paplašināšanai (termoelektrocentrāles (TEC)).

1.5   Komiteja uzskata, ka ceļveža līdz 2050. gadam izstrādē jāņem vērā četri galvenie kritēriji:

zinātniski tehniskā un tehnoloģiskā progresa strauja paātrināšana;

visu iesaistīto valstu un nozaru saistības nepārprotami uzņemties atbildību;

ilgtspējīga un ilgākā laika posmā uzticama finanšu sistēma;

starpposma mērķu izmēramība un to pielāgojamība tehnikas un zinātnes attīstībai.

1.6   Runājot par integrēta Eiropas enerģētikas tirgus “instrumentiem”, EESK uzskata, ka ir nekavējoties jāizstrādā uz konsensu balstīta ieguldījumu programma šādās jomās:

viedie tīkli un enerģijas pārvades tīklu pilnveidošana;

pētniecība un kopīgu programmu izstrāde šādās jomās: ilgtspējīga enerģētika, nanozinātnes un nanotehnoloģijas, tīklu makrosistēmām un interaktīvas automatizētas vides mikrosistēmām piemērojamas IT lietojumprogrammas;

spēja pārvaldīt sarežģītas sistēmas un nodrošināt stabilu pamatprincipu sistēmu rūpniecības nozarei, kā arī publiskā un privātā sektora operatoriem;

strukturēta un interaktīva dialoga pastiprināšana ar sociālajiem partneriem, patērētājiem un sabiedrību;

droša starptautiskas saskaņošanas un sadarbības sistēma, kurā, pamatojoties uz saskaņotiem un pārbaudāmiem mērķiem, ir apvienotas vecās un jaunās industrializētās valstis.

1.7   Attiecībā uz mērķiem, kas jāīsteno jau īstermiņā, EESK uzskata, ka nekavējoties jāsāk:

energoefektivitātes pasākumi, it īpaši celtniecības un transporta nozarē, vairāk uzmanības pievēršot Eiropas direktīvām;

emisiju apmaiņas mehānismu ātra un vispārēja uzlabošana;

ieviest praktiskas sistēmas pakāpeniskai elektroenerģijas dekarbonizācijai, paātrinot un izplatot izmēģinājuma projektus, kas tiek īstenoti;

sniegt būtisku atbalstu izmēģinājumiem, kuru uzdevums ir izstrādāt rentablu tehnoloģiju kopumu ar zemu oglekļa emisiju;

alternatīvu enerģijas avotu plaša izmantošana, sniedzot fiskālu un finansiālu atbalstu;

izglītības sistēmu un apmācības mehānismu nostiprināšana zinātnes nozarēs, pamatojoties uz integrētiem daudzdisciplīnu modeļiem;

enerģētikas infrastruktūru un Eiropas tīklu attīstība, kā arī standartizētu viedo tīklu izplatīšana, izmantojot Eiropas standartizācijas sistēmas;

efektīva starptautiskās sadarbības sistēma.

1.8   Komiteja uzskata, ka vidējā termiņā būs jānodrošina turpmāk minētais:

pasaules tirgus zemas oglekļa emisijas tehnoloģijām par pieņemamām izmaksām un ar starptautiskajā līmenī kopīgiem tehniskajiem standartiem;

starpposma mērķu sasniegšanas precīza pārbaude, lai uzņemtos atbildību ES un pasaules tirgū;

mērķu aktualizēšana atbilstoši pārmaiņām, zinātniskiem atklājumiem un izmaiņām pasaules ekonomikas un tirdzniecības norisēs;

vajadzības gadījumā pārdefinēt stratēģijas, kuras vajadzīgas, lai par 60–80 % samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas;

praktiski izplatīt kopējos tīklu un enerģijas uzglabāšanas un pārvades mezglu pārvaldības instrumentus;

pārvaldības, konsensa panākšanas un visu ieinteresēto personu interaktīva dialoga mehānismu pilnveide;

kodolskaldīšanas attīstīšana no III uz IV paaudzi tajās dalībvalstīs, kuras vēlas turpināt šīs tehnoloģijas izmantošanu, kā arī materiālu lielākās daļas atkārtotas izmantošanas paņēmienu attīstīšana;

atbalsts kodolsintēzes pētniecībai, balstoties uz Eiropas Kodolsintēzes attīstības nolīgumu un, it īpaši, pašreizējiem izmēģinājumiem reaktorā JET (Joint European Torus), kurus atbalsta Eiropas Komisija un kuri pēc 2020. gada ļaus sākt darbināt reaktoru ITER;

intensīvāka cīņa ar enerģētisko nabadzību, kas draud atstumt arvien plašākas iedzīvotāju grupas un pat veselas valstis.

1.9   Komiteja uzskata, ka pirmām kārtām ir vajadzīgs turpmāk minētais:

politiska apņemšanās, lai ES izveidotu integrētu enerģētikas sistēmu ar kopīgiem noteikumiem;

saskaņoti un stabili reglamentējoši noteikumi;

Kopienas tehniskie standarti;

Eiropas spēkstacijas ar savstarpēji savietojamiem sadarbspējas standartiem;

Kopienas programmas saskaņotai personāla apmācībai;

efektīvi mehānismi paraugprakses un pieejamo tehnoloģiju apmaiņai;

sadarbspējīgas kontroles un drošības datorsistēmas;

visaptveroša kultūras politika ilgtspējīgas enerģētikas jomā.

1.10   Komiteja uzskata, ka ir svarīgi Eiropas līmenī attīstīt un nostiprināt saskaņotu komunikācijas politiku, kas spēj sniegt efektīvu, ticamu un pieejamu informāciju dažādām ieinteresētajām grupām, bet jo īpaši plašākai sabiedrībai.

2.   Ievads.

2.1   Klimata pārmaiņu esamība pasaules līmenī ir plaši atzīts fakts, ko nevar teikt par minēto pārmaiņu sekām un apmēriem.

2.2   Eiropas Savienībai ir jāizlemj, kādu Eiropu tā vēlas izveidot līdz 2020. gadam un pēc tam. Komisija ierosina ilgtspējīgu izaugsmi, izmantojot enerģētikas stratēģiju 2011.–2020. gadam, ko papildina ceļvedis, ar kura palīdzību līdz 2050. gadam jāizveido zemas oglekļa emisijas enerģētikas sistēma.

2.3   Komisija lūdza EESK izstrādāt divus dažādus izpētes atzinumus par attīstības perspektīvām vidējā termiņā (līdz 2020. gadam) un ilgtermiņā (līdz 2050. gadam). Šis izpētes atzinums attiecas uz perspektīvām līdz 2050. gadam.

2.4   Ceļvedim zemas oglekļa emisijas enerģētikas sistēmas izveidei līdz 2050. gadam jāspēj:

apkopot dažādus iespējamos konkurētspējīgas attīstības variantus enerģijas ražošanai un izmantošanai Eiropā saskaņā ar starptautiskiem ilgtermiņa klimata mērķiem un apmierinot ES sabiedrības un rūpniecības vajadzības;

izpētīt veidus, kā panākt konsensu ekonomisko pārmaiņu īstenošanai, ņemot vērā pašreizējos un turpmākos lēmumus enerģētikas politikā, kurus ar pastāvīga, interaktīva dialoga starpniecību ir akceptējuši sociālie partneri un pilsoniskā sabiedrība;

noteikt kārtību, kādā risināt pastāvīgo dialogu par ceļvedi dažādos līmeņos starp politisko lēmumu pieņēmējiem, publiskajām iestādēm, enerģijas pārvaldniekiem un sadalītājiem, ražotājiem, arodbiedrībām, vides organizācijām, pārdevējiem, pakalpojumu sniedzējiem, elektroenerģijas, mājokļu, pakalpojumu un transporta nozares lietotājiem, zinātniskajām un tehnoloģiskajām kopienām, mācību iestādēm, finanšu un kredītu sistēmām, lauksaimniekiem, patērētājiem un iedzīvotājiem;

noteikt nepieciešamos pasākumus izpratnes palielināšanai par stratēģiskajiem lēmumiem, kas ir vajadzīgi, lai sasniegtu mērķus saistībā ar siltumnīcefekta gāzu samazināšanu par 60–80 %, jo īpaši masveidā ieviešot jaunās energotehnoloģijas ar mērķi ilgtermiņā stabilizēt CO2 koncentrāciju atmosfērā zem 450 ppmv (ppmv: miljonās daļas uz tilpuma vienību);

ieskicēt konkurenci respektējošas, sabiedrībā akceptētas ekonomiskās saderības sistēmas publiskajam un privātajam finansējumam, nodokļiem un budžeta plānošanai;

norādīt visvajadzīgākos elastīguma elementus, kas ir nepieciešami dažkārt negaidīto pārmaiņu dēļ zinātnisko pētījumu, ekonomikas un sabiedrības kultūras attīstības jomā.

2.5   EESK uzskata, ka visos līdz šim izstrādātajos scenārijos ar mērķi līdz 2050. gadam samazināt emisijas par 80 % jāiekļauj dažādu politiku kombinācija, kurā ietilpst:

energoefektivitātes pasākumi;

attiecīgajā teritorijā izplatītas CO2 piesaistīšanas un uzglabāšanas sistēmas (CCS) un pastiprināti mehānismi emisiju apmaiņas regulēšanai;

no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūtas enerģijas kvotu ievērojama palielināšana;

kodolskaldīšanas attīstīšana no III uz IV paaudzi un atbalsts pētniecībai kodolsintēzes jomā;

ar zemas oglekļa emisijas sistēmām saražotas elektroenerģijas kvotu ievērojams pieaugums;

nozīmīgs darbs, lai veicinātu autotransporta, gaisa un ūdens transporta aizvien lielāku pārkārtošanos un samazinātu energopatēriņu dzīvojamo ēku un pakalpojumu nozarē;

ieguldījumi pētniecībā, tehnoloģiju attīstībā un demonstrācijās (PTA un D), kā arī pārejā, ņemot vērā tirgus jauninājumus;

tehniskās standartizācijas darba paātrināšana ES un starptautiskajā līmenī;

pasākumi siltuma un elektroenerģijas lieljaudas koģenerācijas paplašināšanai (termoelektrocentrāles (TEC)).

2.6   Runājot par integrēta Eiropas enerģētikas tirgus “instrumentiem”, kas ir vajadzīgi neatkarīgi no pieņemtās dažādu politiku kombinācijas un veiktajiem atklājumiem, EESK uzskata, ka ir jāiegulda, lai:

attīstītu viedos tīklus un tīklu konfigurācijas ar progresīvām elektrības un siltuma uzglabāšanas tehnoloģijām;

Eiropas enerģētikas pētniecības un jauninājumu telpā funkcionāli integrētu dažādas PTA un D un tehnoloģisko jauninājumu programmas;

izveidotu drošus un stabilus politiskos apstākļus, kuros visi iesaistītie dalībnieki var strādāt ar pienācīgu noteiktības līmeni;

īstenotu visaptverošus veiktspējas palielināšanas pasākumus ar mērķi izveidot sistēmu ar efektīviem un ietekmīgiem pārvaldības līmeņiem;

noteiktu stabilus un labi motivētus starptautiskas sadarbības veidus.

2.7   Pasaules līmenī Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (SEA) izstrādātais ziņojums, kā arī dažādas citas starptautiskas struktūras norāda virkni scenāriju, ar kuru palīdzību tiek parādīts, ka pašreizējās enerģētikas pārvaldības turpināšana nav ilgtspējīga vairākos aspektos: vides, ekonomiskajā un sociālajā.

2.8   Pasaules līmenī visām valstīm vajadzētu apņemties līdz 2011. gadam pieņemt zemu oglekļa emisiju attīstības stratēģijas nozarēs, kurās ir augstas emisijas. Pretējā gadījumā ir risks, ka Eiropas energoietilpīgās rūpniecības nozares vairs nespēs saglabāt konkurētspēju globālajā tirgū un tāpēc pārcels savu ražošanu ārpus Eiropas (oglekļa emisiju pārvirze), nesamazinot CO2 emisijas. Šajās stratēģijās vajadzētu iekļaut arī, piemēram, tropu mežu izciršanas steidzamu samazināšanu.

2.9   G20 sanāksmē tika noteiktas starptautiskas rīcības stratēģisko jomu divas grupas: viena koncentrējas uz īstermiņa, otra — uz vidējā termiņa perspektīvām.

2.9.1   Pirmajā grupā ietilpst pasākumi pieprasījuma veicināšanai un ienākumu atbalstam, tostarp šādi pasākumi:

energoefektivitātes uzlabošana;

infrastruktūru uzlabošana, lai tās darbotos ar zemām oglekļa emisijām;

atbalsts tirgiem, izmantojot tīrās tehnoloģijas.

2.9.2   Savukārt vidējā termiņa un ilgtermiņa pasākumi ir vērsti uz privāto ieguldītāju un uzņēmēju piesaistīšanu nozarēs, kurām jākļūst par videi draudzīgas attīstības pīlāriem. To vidū jāmin šādi pasākumi:

izmēģinājuma projektu sākšana, sevišķi saistībā ar oglekļa dioksīda uztveršanu un uzglabāšanu (CCS);

stimuli pētniecībai starptautiskā līmenī;

stimuli ieguldījumiem zemas oglekļa emisijas tehnoloģijās.

2.10   Saskaņā ar dažiem scenārijiem pasaules līmenī emisijas varētu samazināt par 50 % līdz 2050. gadam; to veicinātu galvenokārt šādi četri faktori:

energoefektivitāte — vairāk par pusi;

atjaunojami enerģijas avoti — aptuveni par vienu piektdaļu;

CO2 piesaistīšanas un uzglabāšanas tehnoloģija — arī aptuveni par vienu piektdaļu;

kodolenerģijas avoti — atlikušo daļu.

Reāli dažas no šajā scenārijā paredzētajām tehnoloģijām vēl nav pieejamas, vai arī tās ievērojami jāpilnveido un jāsamazina to izmaksas.

2.11   No tehnoloģijām, kas būtu jāizmanto, ir ieteikta oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana un elektrotransportlīdzekļu izstrāde.

2.11.1   Attiecībā uz elektrotransportlīdzekļiem tiek gaidīts ievērojams tehnoloģisks progress šādās jomās:

akumulatoru uzlādēšanas jauda;

uzlādēšana, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus, kas savienoti viedos tīklos (smart grid);

amortizācijas tehnika, lai atrisinātu problēmu saistībā ar padeves pārtraukumiem no dažiem atjaunojamiem enerģijas avotiem un enerģijas uzkrāšanu un saglabāšanu;

standartizācijas procesi transportlīdzekļu akumulatoru ātrai nomaiņai aprīkotos uzpildīšanas centros.

2.12   Ievērojams progress, iespējams, pēc 2020. gada, tiek gaidīts arī ūdeņraža degvielas elementa transportlīdzekļu attīstībā.

2.13   Pagaidām elektrotransportlīdzekļiem trūkst atbilstoša Eiropas tiesiskā regulējuma. Komisija ir nolēmusi drīzumā risināt šo jautājumu (COM(2010) 186 galīgā redakcija).

2.14   EESK uzskata, ka dekarbonizētas elektrības ražošana nodrošinātu ievērojamas iespējas samazināt emisijas gala patēriņa nozarēs (piemēram, pārejot no apkures ar fosilo kurināmo uz efektīvu gāzes siltumsūkņu izmantošanu).

2.15   “Viedais” scenārijs, kas ļautu izšķirīgi samazināt emisijas atmosfērā, ietver dažādus kombinētus pasākumus (tostarp dažādu veidu produkcija, kurā ietilpst atjaunojami enerģijas avoti un kodolenerģija, energoefektivitāte, ieguldījumi jaunās tehnoloģijās un CO2 uzglabāšana); saskaņā ar aplēsēm (ETP 2010 ziņojums, SEA “Scenāriji un stratēģijas 2050”), lai par 50 % samazinātu emisijas, “PTA un D programmām zemas oglekļa emisijas tehnoloģiju jomā vajadzēs 2–5 reizes lielāku publisko finansējumu salīdzinājumā ar pašreizējo apjomu”, kā arī būs “jāpieņem labākā prakse projektēšanas un izplatīšanas jomā”.

2.15.1   “SEA 2010. gada ziņojumā par tehnoloģiskajām perspektīvām enerģētikas nozarē” tiek analizēti un salīdzināti dažādi scenāriji, norādot galvenās iespējas drošākai un ilgtspējīgākai nākotnei enerģētikas jomā.

2.16   EESK uzskata: ir svarīgi ņemt vērā, ka daudziem uzdevumiem enerģētikas jomā ir milzīga ietekme uz vietējiem iedzīvotājiem, kas vēlas rast risinājumus atbilstoši viņu konkrētajiem dzīves apstākļiem, kā arī uztraucas par sava dzīves un attīstības līmeņa pazemināšanos vai ierobežojumiem.

2.17   Progress, kas jāsasniedz un/vai jāplāno, izmantojot ceļvedi līdz 2050. gadam, lai notiktu īsta enerģētikas revolūcija, kuras pamatā būtu zemas oglekļa emisijas tehnoloģijas, nozīmēs vairākas iespējas ar šādiem pieciem galvenajiem mainīgajiem lielumiem:

zinātniski tehniskā un tehnoloģiskā progresa paātrināšana;

visu valstu un visu iesaistīto nozaru saistības nepārprotami uzņemties atbildību;

ilgtspējīga un ilgākā laika posmā uzticama finanšu sistēma;

starpposma mērķu izmēramība un to pielāgojamība tehnikas un zinātnes attīstībai;

dažādu dalībnieku nostāja attiecībā pret “paziņoto politiku” un dezinformācijas (pārāk optimistiska vai pārāk katastrofāla) risku.

3.   Scenāriji un iespējas.

3.1   Jau ir izstrādāti dažādi scenāriji un iespējas, ko izklāstījušas publiskas un privātas starptautiskas struktūras un bezpeļņas organizācijas un kuru uzdevums ir “piedāvāt” darbības stratēģiju, rīcībpolitiku un instrumentu pamatu.

3.2   Šo darbību pamatscenārijā gandrīz vienmēr ir ietverts pieņēmums, ka valdības neievieš nekādu jaunu enerģētikas un klimata politiku.

3.3   Uz konkrētu mērķi vērsti scenāriji galvenokārt atšķiras ar seku iestāšanās atšķirīgu brīdi, nevis to galīgo apmēru. Tajos ir noteikti mērķi līdz 2030. gadam par 30 % samazināt CO2 emisijas, kas saistītas ar enerģijas patēriņu, un par 50 % — līdz 2050. gadam (salīdzinājumā ar 2005. gadu), kā arī tiek izskatītas lētākas un ātrākas iespējas, lai sasniegtu minētos mērķus, izplatot zemas oglekļa emisijas tehnoloģijas par pieņemamām izmaksām:

ieguldījumi par 36 000 miljardiem euro (1 euro = 1,28 USD) (+ 17 %) pārsniegtu tos ieguldījumus, kas paredzēti pamatscenārijā, bet no kurināmā izmaksām iegūtais ietaupījums būtu 87 000 miljardi euro salīdzinājumā ar pamatscenāriju;

oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģija tiktu izmantota, lai piesaistītu 9,4 gigatonnas CO2 no elektroenerģijas ražošanas iekārtām (55 %), rūpnieciskām iekārtām (21 %) un no kurināmā apstrādes iekārtām (24 %);

mājokļu un pakalpojumu nozares CO2 emisijas samazinātos par 2/3, izmantojot zemas oglekļa emisijas elektrību, energoefektivitāti un pāreju no zemas oglekļa emisijas tehnoloģijas uz nulles emisijas tehnoloģijām;

gandrīz 80 % no pārdotajiem vieglajiem automobiļiem būtu hibrīdtransportlīdzekļi, kas uzlādējami no elektrotīkla vai kurus darbina ar ūdeņraža degvielas elementu;

CO2 emisijas, kas rodas elektrības ražošanas procesā, samazinātos par 76 %; šīs ražošanas CO2 intensitāte samazinātos līdz 67 g CO2/kWh;

rūpniecības nozares CO2 emisijas samazinātos aptuveni par vienu ceturto daļu, galvenokārt pateicoties lielākai energoefektivitātei, kurināmā aizstāšanai, izmantoto materiālu pārstrādei, enerģijas reģenerācijas sistēmām un oglekļa dioksīda uztveršanai un uzglabāšanai.

3.3.1   Lai mēģinātu sasniegt šādus mērķus, būtu vajadzīgs rentablu tehnoloģiju kopums ar zemu oglekļa emisiju. Nav vienas tehnoloģijas vai šauras tehnoloģiju grupas, kas varētu nodrošināt pārmaiņas tik lielā apjomā, kā tas būtu vajadzīgs.

3.4   Izšķirīga nozīme ir elektroenerģijas nozares dekarbonizācijai, un tajā jāiekļauj atjaunojamu enerģijas avotu un kodolenerģijas kvotu ievērojama palielināšana tajās dalībvalstīs, kuras ir izšķīrušās par labu kodolenerģijas izmantošanai, kā arī oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas sistēmu izmantošana un siltumenerģijas koģenerācijas paplašināšana fosilā kurināmā siltumelektrostacijās.

3.5   Būtiska nozīme ir darbam tehnoloģiju pētniecības, demonstrācijas un ieviešanas tirgū jomā, lai tas norisinātos atbilstoši ierosināto dekarbonizācijas mērķu īstenošanai.

3.6   Kodolsintēzes attīstības scenārijs.

Kodolsintēze ir Saules un zvaigžņu enerģijas avots. Uz Zemes tā piedāvā izredzes uz ilgtermiņa, drošu, vidi saudzējošu enerģijas ieguvi, lai apmierinātu aizvien lielāka pasaules iedzīvotāju skaita vajadzību pēc enerģijas. Atbilstoši Eiropas Kodolsintēzes attīstības nolīgumam (EFDA) kodolsintēzes jomas zinātnieki tagad izmanto plazmu, kuras temperatūra ir vairāki simti miljonu grādu, rūpnieciska mēroga iekārtās, no kurām lielākā ir reaktors JET (Joint European Torus). Pamatojoties uz šo un citiem sasniegumiem pasaulē, Francijā pašlaik būvē eksperimentālo reaktoru ITER (pasaulē lielākais enerģijas pētniecības projekts); tā kodolsintēzes jauda būs vienāda ar to, ko saražo vidēja lieluma reaktors (500/700 MW). ITER būs tilts uz pirmo demonstrējamo spēkstaciju un vēlāk uz komerciālu reaktoru, kas vidēji ražos aptuveni 1,5 GWe (kodolsintēzes elektrostacijā degvielas patēriņš ir mazs. 1 GW spēkstacijai ir vajadzīgi aptuveni 100 kg deitērija un 3 tonnas litija gadā, saražojot aptuveni 7 miljardus kWh. Lai saražotu tādu pašu daudzumu enerģijas, ogļu spēkstacijai vajadzētu aptuveni 1,5 miljonus tonnu fosilā kurināmā (avots: http://fusionforenergy.europa.eu)).

3.6.1   Primārā reakcija, kas ir kodolsintēzes pamatā, neveido ne kodolatkritumus (ir svarīgi atzīmēt, ka, lai gan reakcijas telpas sienas kļūst radioaktīvas, reaktora dzīves cikla laikā, izmantojot atbilstošus materiālus, radioaktivitāte samazinās dažās desmitgadēs. Pēc 100 gadiem visus materiālus var otrreizēji pārstrādāt jaunā reaktorā (avots: www.jet.efda.org)), ne piesārņojuma emisijas. Reakcija notiek atomu, kas ir ļoti izplatīti dabā, sevišķi jūras ūdenī, sintēzes rezultātā. Turklāt pats process ir drošs.

3.6.2   Primārajā reakcijā ir iesaistīti šādi atomi: deitērijs, tritijs, litijs un hēlijs. Minēto atomu sintēzes process atbrīvo lielu daudzumu enerģijas, kas siltumapmaiņas procesā 550–650 °C temperatūrā izdalās kā siltums (vidējs kodolskaldīšanas reaktors rada vidēji 700 °C temperatūru). Modernu materiālu attīstība ļautu sasniegt 1 000 °C temperatūru. Tvaiks, kas tiek ražots, darbina turbīnas (rotors), kas rada indukcijas strāvu (stators).

3.6.3   Deitērija kodols (1 protons + 1 neitrons) savienojas ar tritija atomu (1 protons + 2 neitroni). Šajā sintēzē rodas hēlija kodols (2 protoni + 2 neitroni) un atbrīvojas viens neitrons. Šis neitrons savienojas ar litija atomu (3 protoni + 3 neitroni), radot hēlija atomu (2 protoni + 2 neitroni) un vienu tritija atomu (1 protons + 2 neitroni). Reakcijas telpā (Torus) viela atrodas īpašā stāvoklī; tā ir tā saucamā plazma, kuras vidējā temperatūra sasniedz 200 miljonus °C.

3.6.3.1   Lai sakarsētu plazmu, nepieciešamā enerģija ITER reaktorā ir aptuveni 50 MW. Tātad sintēzes procesā iegūtā enerģija 10 reizes pārsniedz enerģiju, kas vajadzīga, lai sāktu procesu: Q> 10.

4.   Vispārīgas piezīmes.

4.1   Saistībā ar ceļvedi līdz 2050. gadam EESK vēlas uzsvērt šādus problēmjautājumus:

ieguldījumu izmaksas un atdeve: pāriet no vidējās gada summas aptuveni 130 miljardu euro apmērā (iepriekšējos 3 gados) uz vidēji 600 miljardiem euro gadā;

atrast līdzekļus ieguldījumiem: nodrošināt stabilu vidi ieguldītājiem, paredzēt atbilstošas sistēmas ieguldījumu atdevei, garantēt finansiālu atbalstu un nodokļu atvieglojumus;

elektroenerģijas nozares dekarbonizācija: radikālas pārmaiņas enerģētikas politikā kopā ar ievērojamiem ieguldījumiem, lai pārtrauktu atkarību no fosilajiem avotiem;

elektrības tīklu projektēšana, darbība un ieviešana, nodrošinot viedo tīklu un transformācijas iekārtu elastīgumu, lai labāk pārvaldītu maksimumslodzi un dažādu enerģijas veidu racionālu savākšanu un pārdali (atjaunojamu enerģijas avotu ievade tīklā, izmantojot viedos skaitītājus, maina enerģijas transportēšanas sistēmu);

energoefektivitātes programmas, sevišķi lai samazinātu rūpniecības nozares CO2 emisijas (22 % no kopējā daudzuma);

būvniecības nozares tiešo un netiešo vispārējo emisiju samazināšana (40 % no kopējā daudzuma), ietekmējot visus strukturālos elementus;

transporta nozarē (38 % no kopējā daudzuma), par ko EESK pašlaik izstrādā atsevišķu atzinumu, ievērojams CO2 emisiju samazinājums līdz minētajam datumam būs atkarīgs no mazākas tradicionālo degvielu izmantošanas, etanola un biodīzeļdegvielas kvotu palielināšanas, labākas gāzveida degvielas (sašķidrināta naftas gāze, saspiesta dabasgāze, biogāze), tehnoloģiskiem atklājumiem un jauninājumiem;

starptautiska koordinācija: Eiropai, ASV, Japānai, Ķīnai, Indijai, Brazīlijai vajadzētu izvirzīt kopējus mērķus laika posmam no 2030. līdz 2050. gadam, ņemot vērā katra minētā reģiona īpatnības saistībā ar ekonomikas attīstību un dabas resursu bagātību.

4.2   Jau ir noteikti mērķi līdz 2020. gadam samazināt CO2 par 20 %; šajā sakarā EESK jau gatavo atzinumu.

4.3   EESK uzskata, ka saistībā ar ceļveža 2050. gadam perspektīvām ir jāuzsver šādi būtiski aspekti:

zinātniski tehniskā un tehnoloģiskā progresa paātrināšana: līdzekļu un programmu palielināšana ne vien klimata pārmaiņu un enerģijas avotu jomā, bet arī un it īpaši dabas un stratēgisko resursu izmantošanas un saglabāšanas jomā;

visu ieinteresēto valstu, nozaru un dalībnieku iesaistīšanās, lai skaidri noteiktu un uzņemtos atbildību Eiropas Savienībā;

ilgtspējīga un ilgākā laika posmā uzticama finanšu sistēma, kas ir atbilstoša ES budžetam, Stabilitātes paktam un dalībvalstu budžeta politikai;

starpposma mērķu izmēramība un to pielāgojamība zinātniski tehniskajai attīstībai;

dažādu sociālo dalībnieku nostāja pret “plānoto un paziņoto politiku” un dezinformācijas risku;

atbalsts zinātniskajai un tehniskajai kultūrai, kultūras un finanšu stimuli, lai palielinātu studentu skaitu tehnoloģiska profila augstskolās;

to Eiropas direktīvu stingrāka ievērošana un piemērošana dalībvalstīs, kas vērstas uz energoefektivitāti un energotaupību (piemēram, aizkavēšanās, ar kādu tika transponēta Direktīva 2002/91/EK par ēku energoefektivitāti);

izglītības un apmācības mehānismu nostiprināšana šādās zinātnes nozarēs: inženierijā, fizikā, pamatķīmijā, arhitektūrā, pilsētplānošanā un iekārtu jomās, īpašu uzmanību veltot integrētu sistēmisku modeļu veidošanai, jo sevišķi nanozinātnēs un energosistēmu nanotehnoloģijās, kas var ražot enerģiju ar zemu CO2 emisiju līmeni;

politiska apņemšanās, lai ES izveidotu: integrētu enerģētikas sistēmu ar kopīgiem noteikumiem; saskaņotu un stabilu tiesisko regulējumu; Kopienas tehniskos standartus; Eiropas spēkstaciju standartizāciju; Kopienas programmas personāla saskaņotai apmācībai; paraugprakses un informācijas par labāko pieejamo tehnoloģiju apmaiņu; sadarbspējīgas kontroles un drošības datorsistēmas.

4.4   Četras rūpniecības iniciatīvas (vēja enerģija, saules enerģija, oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana, viedie tīkli), kas tika aizsāktas 2010. gada jūnijā, jāpapildina ne vien ar bioenerģiju un kodolskaldīšanu, bet arī ar kopīgu tehnoloģiju iniciatīvu kurināmā elementu un ūdeņraža jomā un Starptautisko kodoltermisko eksperimentālo reaktoru (ITER) kodolsintēzes jomā.

4.5   EESK uzskata, ka ir svarīgi veicināt ne vien enerģijas, bet arī visu dabas un jo sevišķi ūdens resursu efektīvāku izmantošanu.

4.6   EESK vēlreiz uzsver, ka “prioritāte jāpiešķir alternatīvu degvielas veidu un ar transportu, siltuma un elektroenerģijas ražošanu saistītu tehnoloģiju izstrādei. Labākā stratēģija klimata pārmaiņu ierobežošanai ir izstrādāt jaunas tehnoloģijas enerģijas nodrošināšanai salīdzinājumā ar izrakteņu kurināmo” (sk. CESE 766/2010).

4.7   EESK uzskata, ka ir vajadzīga izšķirīga rīcība cīņā ar enerģētisko nabadzību, kas draud atstumt arvien plašākas iedzīvotāju grupas (ekoloģiskie risinājumi var būt dārgi, ņemot vērā augstākus tarifus un/vai nodokļu slogu, sevišķi visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām), un ir jāapkopo Eiropas pieredze, lai izveidotu jaunas, efektīvas, ilgtspējīgas, konkurētspējīgas un vidi saudzējošas darba vietas un mazinātu nevienlīdzību (1), nodrošinot patērētājiem “enerģētikas pakalpojumu pieejamību un darba vietas, ko rada ekonomika ar zemu CO2 emisiju līmeni” (2).

4.8   EESK uzskata, ka elektroenerģijas ražošana ir prioritāra darbības joma, kurā palielināt kvotas atjaunojamiem enerģijas avotiem, kā arī enerģijas ražošanai ar kodolskaldīšanu, pārejot no III uz IV paaudzi (ar minimāliem atkritumiem). Ir jāiegulda atkritumu apstrādes tehnoloģijās un jāizpēta iespēja atkritumus otrreizēji izmantot nanozinātnēs.

4.9   EESK uzskata, ka oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas sistēmas ir ļoti svarīgas, lai samazinātu emisijas, un jau šobrīd “jācenšas paātrināt šīs metodes izstrādi un iespējami agrāku ieviešanu” (3) par pieņemamām un konkurētspējīgām izmaksām, neaprobežojoties tikai ar pieciem izmēģinājuma projektiem.

4.10   EESK uzskata, ka ir svarīgi nostiprināt vienoto enerģētikas tirgu “visos aspektos, kas saistīti ar infrastruktūru, publiskā iepirkuma sistēmu, pareizu tirgus darbību un patērētāju tiesību aizsardzību. […] Vissvarīgākais ir attīstīt enerģētikas infrastruktūru un Eiropas tīklus, lai izveidotu iekšējo enerģijas tirgu” (4).

4.11   EESK uzskata, ka saskaņā ar Līguma (LESD) 1. pantu (5) ir vajadzīga integrēta enerģētikas kopiena, kas iekļaujas integrētā Eiropas pamatprincipu sistēmā, kuras prioritātes ir konkurētspēja, labklājība un jaunas darba vietas Eiropas iedzīvotājiem.

Briselē, 2011. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  OV C 48, 15.02.2011, 65. lpp.

(2)  OV C 48, 15.02.2011, 81. lpp.

(3)  OV C 27, 03.02.2009., 75. lpp.

(4)  OV C 48, 15.02.2011, 81. lpp.

(5)  OV C 83, 30.03.2010., 47. lpp.


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/44


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Rīcības plāns globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) lietojumiem” ”

COM(2010) 308 galīgā redakcija

2011/C 107/09

Ziņotājs: McDONOGH kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 14. jūnijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Rīcības plāns globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) lietojumiem” ”

COM(2010) 308 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 2. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 469. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 112 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par tematu “Rīcības plāns globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) lietojumiem”. Mēs uzskatām, ka Eiropas GNSS programmu izdošanās ir būtiski nozīmīga ES turpmākajai labklājībai un drošībai. Mēs aicinām Padomi, Parlamentu, Komisiju un dalībvalstis pienācīgi novērtēt iespējas, ko sniedz minētā svarīgā infrastruktūra, un atbalstīt to ar sekmīgai darbībai pietiekamu finansējumu un resursiem.

1.2

Eiropas GNSS ir izšķiroša nozīme stratēģijā “Eiropa 2020” (1) noteikto gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes mērķu sasniegšanai. Tas, cik veiksmīgi izdosies programmu īstenot, ietekmēs Eiropas izaugsmi, inovāciju un labklājību. GNSS sniedz ievērojamu ieguvumu transporta sistēmām un tai ir ļoti liela nozīme arī saistībā ar Digitālo programmu (2) attiecībā uz vairākiem lietojumiem, piemēram, kontekstjutīgo skaitļošanu, viedajiem tīkliem un lietisko internetu.

1.3

Komiteja pauž nožēlu par to, ka GALILEO pabeigšana ir aizkavējusies un tāpēc Eiropa ir zaudējusi iespēju Eiropas globālās navigācijas satelītu sistēmai nodrošināt dominējošās tehnoloģijas stāvokli Eiropā un aiz tās robežām. Amerikas Savienoto Valstu GPS sistēma pašlaik nenoliedzami ir pasaulē vadošā GNSS risinājumu tehnoloģija. Minētā vilcināšanās Eiropai joprojām izmaksā ļoti dārgi, ja raugās uz zaudētajām ienākumu gūšanas iespējām, kas pavērtos, pārdodot tehniku un pakalpojumus, kā arī, ja raugās uz iespējām uzlabot sabiedriskos pakalpojumus — ieviest viedākas transporta sistēmas, viedākas enerģētikas sistēmas un uzlabojot meklēšanas un glābšanas dienestu darbu.

1.4

Eiropas Savienībai ir jānodrošina GNSS pakalpojumi, izmantojot Eiropas infrastruktūru, kuras drošums nav atkarīgs no ASV, Krievijas vai Ķīnas militārā sektora prioritātēm.

1.5

Ievērojot GPS plašo izplatību, Komiteja aicina attiecīgo ES rūpniecības nozari koncentrēties uz GALILEO un GPS savstarpējo izmantojamību, jo lietojumos, kuros var izmantot abu veidu satelītu konstelācijas, pastāv iespēja uzlabot precizitāti un palielināt signāla pieejamību.

1.6

EGNOS (Eiropas ģeostacionārās navigācijas pārklājuma dienests) darbojas jau vairāk nekā gadu. Diemžēl ES jau ir nokavējusi piemērotāko brīdi aktīvas tirgvedības un inovācijas programmas īstenošanai. Komisijai ir jāpasteidzina tirgus izveide un inovācija, īpaši ņemot vērā to, ka cik dārgi izmaksā kavēšanās ar GALILEO uzsākšanu (līdz 3 miljardiem euro gadā) un arvien sīvāk jākonkurē ar ASV, Krieviju, Ķīnu un Japānu.

1.7

Nepietiekami strauji izstrādājot GNSS pakārtotos lietojumus, tiek zaudētas iespējas palielināt inovāciju, labklājību un iegūt izdevīgu stāvokli tirgū. Plaukstošs Eiropas GNSS lietojumu tirgus sniegtu būtiskus saimnieciskus, sociālus un ekoloģiskus ieguvumus nozarēm, kas ir pakārtotas GNSS vai saistītas ar GNSS izstrādes iepriekšējiem posmiem.

1.8

Komiteja atzinīgi vērtē darbu, ko Komisija un GNSS uzraudzības iestāde (GSA) paveikušas līdz šim, darbojoties ar ierobežotiem resursiem. Ievērojot stāvokli attiecībā uz resursiem, jāuzsver, ka paziņojumā noteikto prioritāro jomu izvēle ir loģiska un stratēģijas, kas noteiktas ikvienai jomai, ir labi pārdomātas.

1.9

Eiropas GNSS tirgus daļa pasaules GNSS produktu un pakalpojumu tirgū pašlaik ir neliela. Komiteja aicina sīki izstrādāt uzņēmējdarbības plānu tirgus daļu agresīvai palielināšanai un iecelt profesionālus augstākā līmeņa uzņēmējdarbības speciālistus, kuri atbild par attiecīgo mērķu sasniegšanu. Komiteja iesaka, ka Eiropas GNSS komercializēšanai vajadzētu nolīgt ekspertu uzņēmumu, kas darbotos pēc Komisijas un GNSS uzraudzības iestādes norādēm.

1.10

Paziņojumā ir pareizi norādīts, ka EGNOS/GALILEO sistēmu “precizitāte” un “integritāte” ir ievērojamas konkurences priekšrocības, darbojoties GNSS pakalpojumu pasaules tirgū. Minētās priekšrocības tomēr strauji mazinās, konkurentiem veicot ieguldījumus un uzlabojot savas sistēmas. Komiteja uzskata: lai saglabātu EGNOS un GALILEO tehnisko pārākumu, ir jāveic pastāvīgi ieguldījumi sistēmu uzlabošanā. Komiteja aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību arī citu stratēģiskās diferenciācijas veidu apzināšanai un veikt ieguldījumus noturīgas konkurences priekšrocības izveidē.

1.11

Tas ir pārsteidzoši, ka GALILEO programma nav minēta Digitālajā programmā; Komiteja uzskata, ka tas norāda uz integrētas domāšanas trūkumu Komisijas stratēģiskajā līmenī. Komiteja uzsver, ka Komisijai vajadzētu apzināt Eiropas GNSS programmu, Digitālās programmas un Inovācijas Savienības pamatiniciatīvu sinerģijas, īpaši tās, kas saistītas ar inovāciju, lietojumu savstarpējo savietojamību, tirgdarbību un finansējumu. Sadarbojoties viedu lietojumu un pakalpojumu izstrādē, lai, iztērējot pēc iespējas mazāk līdzekļu, sasniegtu kopīgus mērķus, varētu gūt ievērojamas priekšrocības.

1.12

Komiteja aicina Padomi steidzami risināt problēmas, kas saistītas ar EGNOS/GALILEO finansēšanu. Pašreizējais stāvoklis traucē izveidot spēcīgu Eiropas GNSS komerciālo platformu.

1.13

Komiteja uzsver, ka GALILEO ir pirmā GNSS pasaulē, kas nav saistīta ar militāro jomu un ir pilnībā civila, un Eiropas Savienībai šis unikālais stāvoklis ir jāizmanto, lai iegūtu tirgus daļu neiesaistītajās valstīs, īpaši Āfrikā un Dienvidamerikā. Tādēļ Komisijai, darbojoties ANO Starptautiskajā GNSS komitejā (3), būtu jāuzņemas ārkārtīgi aktīva līdera loma.

1.14

Komiteja uzsver EGNOS/GALILEO tehnoloģijas un pakalpojumu zīmola stratēģijas un kvalitātes zīmes (4) nozīmīgumu. Komiteja aicina Komisiju izstrādāt abus minētos instrumentus, kas ir nepieciešami, lai veiksmīgi darbotos tirgū. Ja tirgdarbības pamatā nebūs skaidras zīmola stratēģijas, notiks resursu šķērdēšana un darbs būs ieguldīts velti. Nepilnīgi izstrādājot vai nepilnīgi ieviešot EGNOS/GALILEO tehnoloģiju, tiks nodarīts neatgriezenisks kaitējums programmas reputācijai.

1.15

Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz Komitejas iepriekš izstrādātajiem atzinumiem par GALILEO, EGNOS, “Eiropa 2020” un Digitālo programmu (5).

2.   Pamatojums.

2.1

Mūsu ikdiena pašlaik ir cieši saistīta ar pakalpojumiem, ko nodrošina ar satelītu navigācijas starpniecību, tāpēc, samazinot vai liedzot piekļuvi satelītu navigācijas sistēmai, tiktu nodarīts ievērojams kaitējums, piemēram, uzņēmējdarbībai, banku nozarei, transporta, aviācijas un sakaru nozarēm (piemēram, samazinoties uzņēmējdarbības ienākumiem vai pasliktinoties ceļu satiksmes drošībai).

2.2

GPS sistēma (ASV), GLONASS sistēma (Krievija) un citas sistēmas, ko izstrādājušas Indija, Japāna un Ķīna, ir militāras sistēmas, kuras pakļautas militārai kontrolei — tās gan sniedz civilus pakalpojumus, tomēr var tos pēc vēlēšanās (piemēram, konflikta gadījumā) pārtraukt vai mazināt sistēmu precizitāti.

2.3

Programmas “Eiropas Ģeostacionārās navigācijas pārklājuma sistēma” (European Geostationary Navigation Overlay System — EGNOS) un “GALILEO” uzsāka 19. gadsimta 90-o gadu vidū, un to mērķis bija izveidot neatkarīgu Eiropas globālās navigācijas satelītu sistēmu (GNSS). EGNOS ir Eiropas uz satelītiem balstīta papildinošā sistēma, kas uzlabo satelītu navigācijas signālus, kuri nāk no pastāvošajām sistēmām, piemēram, no GPS. Pašlaik izstrādes procesā ir GALILEO, Eiropas globālās navigācijas satelītu sistēma.

2.4

Kopuzņēmums “GALILEO” bija publiskā un privātā sektora partnerības struktūra, ko izveidoja 2003. gadā un likvidēja 2006. gadā, tai bija dots uzdevums pārraudzīt GALILEO tehnoloģiskās izstrādes pasākumus, bet, kā norādīja Eiropas Revīzijas palāta, kopuzņēmuma darbību “nopietni ierobežoja pārvaldības jautājumi, nepilnīgs budžets, kavējumi un izstrādes un apstiprināšanas posma rūpnieciskā organizācija”.

2.5

Eiropas Savienība 2008. gadā, pēc tam, kad minētā publiskā un privātā sektora partnerība bija cietusi neveiksmi, ieviesa regulu, ar kuru pilnībā pārņēma EGNOS un GALILEO programmu kontroli un atbildību par tām. Regulā noteikts, ka Komisija ir atbildīga par minēto programmu pārvaldību, visiem jautājumiem, kas saistīti ar sistēmu drošību, kā arī par programmām piešķirto līdzekļu pārvaldību. Eiropas GNSS uzraudzības iestāde ir atbildīga par programmu drošību, tā palīdz sagatavot sistēmu komercializēšanu un īsteno citus ar minētajam programmām saistītus uzdevumus, ko tai uzdod Komisija.

2.6

Programmu īstenošanai paredzētais budžets laikposmā no 2007. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim ir 3,405 miljoni euro. Tomēr piešķirtais ad hoc finansējums nav pietiekams un nav pausta arī konkrēta apņemšanās nodrošināt programmu turpmāko finansējumu. Finansējuma problēmu dēļ izstrāde ir ievērojami aizkavējusies.

2.7

Rīcības plāna GNSS lietojumiem mērķis ir, izmantojot GALILEO un EGNOS, nodrošināt attiecīgajai Eiropas rūpniecības nozarei tik izdevīgu stāvokli, lai tā spētu veiksmīgi konkurēt pakārtoto lietojumu pasaules tirgū, kura apjoms ir aptuveni 100 miljardi euro. Komisija norāda, ka attiecīgajai Eiropas rūpniecības nozarei vajadzētu gūt maksimālu labumu no programmās veiktajiem ieguldījumiem. Eiropas Komisijas koordinēta dalībvalstu rīcība piesaistīs iespējami lielu uzmanību tam, ka vajadzīgi ieguldījumi pētniecībā, pēc iespējas plašāk jāizplata īpaši svarīga informācija un jāoptimizē izpratnes veidošanas pasākumi. Tādējādi būs iespējams izvairīties no pretrunīgiem standartiem un pasākumu dublēšanās, kas varētu rasties, dalībvalstīm darbojoties atsevišķi.

2.8

Rīcības plāns GNSS lietojumiem ir nozīmīgs arī, lai palielinātu stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvas “Digitālā programma Eiropai” radīto vērtību. Eiropas GNSS varētu izstumt no tirgus, piemēram, ASV, Krievijas vai Ķīnas tehnoloģijas, kas, iespējams, tiks izmantotas lietiskā interneta nodrošināšanai.

2.9

Ar GALILEO starpniecību Eiropa spēs maksimāli efektīvi izmantot satelītu navigācijas sniegtās iespējas. GALILEO palīdzēs Eiropas ražotājiem saglabāt un padziļināt iemaņas, kas vajadzīgas, lai darbotos kosmosa, uztvērēju un lietojumu nozarēs, kā arī nodrošinās ienākumus un darba vietas. Neatkarīgi pētījumi un tirgus prognozes liecina, ka minēto ieguvumu vērtība, kopā ar papildieguvumiem, ko jaunie lietojumi radīs sabiedrisko pakalpojumu nozarē (palielinās transporta un ceļu pārvaldības efektivitāti, samazinās transporta radīto piesārņojumu, ļaus efektīvāk veikt glābšanas darbus utt.) pirmo divdesmit gadu laikā var sasniegt pat 90 miljardus euro.

2.10

Tomēr Eiropas Savienība ar GNSS starpniecību cenšas nostiprināties nozarē, kurā vadošais stāvoklis jau ir Amerikas Savienoto Valstu GPS sistēmai. Turklāt Krievija pašlaik strauji attīsta GLONASS sistēmu un uzlabo tās sniegtos sabiedriskos pakalpojumus, savukārt Ķīna no nākamā gada plāno piedāvāt pakalpojumus COMPASS sistēmā.

2.11

Ķīna paplašina reģionālās navigācijas sistēmas “Beidou” darbību, to pārveidojot globālā sistēmā “COMPASS”, ar skaidru nolūku konkurēt starptautiskajā civilo pakalpojumu tirgū. Lai panāktu minēto, Ķīna ir piesavinājusies daļu radiofrekvenču spektra, kas bija piešķirts GALILEO, aizbildinoties, ka Eiropa minēto spektru nav izmantojusi, tāpēc Ķīnai uz to bijušas tiesības. ES cenšas atrisināt minēto jautājumu augstākajā diplomātiskajā līmenī.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1

Lai izmantotu Eiropas GNSS ekonomiskās iespējas un iespēju nodrošināt augstas kvalitātes pakalpojumus, GALILEO un EGNOS ir jākļūst par GNSS standartu Eiropā, jābūt sadarbspējīgam ar GPS sistēmu, un jāaizkavē citu valstu (Ķīnas, Krievijas utt.) nostiprināšanās tirgū.

3.2

ES rūpniecības nozarei vajadzētu izmantot priekšrocības, ko sniedz GALILEO un GPS savstarpējā izmantojamība, jo tad, ja lietojumos varēs izmantot abu veidu satelītu konstelācijas, pastāv iespēja uzlabot precizitāti un palielināt signāla pieejamību.

3.3

Lai atgūtu tirgus uzticēšanos, ko iedragāja publiskā un privātā sektora partnerības kopuzņēmuma “GALILEO” neveiksme, vajadzīga pārliecinoša EGNOS un GALILEO programmu vadība, un Eiropas Savienībai minētās programmas ir pārliecinoši un pilnvērtīgi jāatbalsta.

3.4

Lai nodrošinātu veiksmīgu darbību, ir būtiski veidot un pastiprināt Eiropas GNSS konkurences priekšrocības. Eiropas Savienības ieguvumu var palielināt, papildus arī regulējot tirgu un īstenojot citus uz tirgu vērstus pasākumus.

3.5

Lai tirgus stratēģija būtu veiksmīga, jāievēro produkta/tirgus / vērtību ķēdes pieeja, to attiecinot uz ikvienu Eiropas GNSS rūpniecības nozari: elektronikas, programmatūras, mobilo sakaru, radiosakaru, datortehnikas, satelītu un pakalpojumu nozarēm.

3.6

Nepārkāpjot tiesību aktus, kas regulē starptautisko konkurenci, Eiropas Savienībai vajadzētu apzināt nozares, kurās varētu piemērot jaunus noteikumus, lai izmantotu priekšrocības, ko sniedz GNSS, īpaši EGNOS un GALILEO; varbūt, ES varētu noteiktās jomās, piemēram, attiecībā uz aeronavigācijas sistēmām, izvirzīt obligātu prasību lietojumos un produktos izmantot GALILEO uztvērējus (līdzīgi rīkojusies Krievija attiecībā uz GLONASS). ES varētu attiecībā uz atsevišķiem lietojumiem noteikt tādus obligātos precizitātes un integritātes standartus, kas ļautu izmantot GALILEO priekšrocības un radītu ierobežojumus konkurentiem.

3.7

Ņemot vērā uztvērēju mikroshēmojumu (6) lielo nozīmi attiecībā uz iekļuvi tirgū un lietojumu izstrādes stratēģiju, izšķiroši svarīgi ir izstrādāt duālo uztvērēju (GPS + GALILEO) mikroshēmojumus, kuru izmaksas ir zemas. Plānojot pētniecības un izstrādes tēriņus, tie jāvērš uz minēto mērķi.

3.8

Lai nodrošinātu uztvērēju mikroshēmojumu ražošanas zemas izmaksas, ir būtiski panākt pieredzes uzkrāšanas efektu, kas veidojas liela apjoma ražošanā. Vajadzētu veltīt īpašu pētījumu tam, kā Eiropas Savienībā nodrošināt tik lielu GALILEO uztvērēju sastāvdaļu ražošanas apjomu, lai duālie uztvērēji spētu veiksmīgi konkurēt ar uztvērējiem, kas darbojas vienīgi GPS sistēmā.

3.9

Lai nodrošinātu Eiropas GNSS lietojumu nozares attīstību, Komisijai būtu jāuzņemas galvenā iniciatīva attiecībā uz inovāciju kopu veidošanu un attīstīšanu.

3.10

Komisija varētu rosināt GNSS lietojumu, produktu un pakalpojumu izstrādi, piesaistot lielus uzņēmumus, kas varētu kļūt par projektu aizsācējiem. Minētie lielie uzņēmumi varētu uzņemties vadošo lomu, rosinot mazo un vidējo uzņēmumu kopu veidošanos noteiktās lietojumu jomās vai noteiktos ražošanas/tirdzniecības segmentos.

3.11

Lai veiksmīgi iesaistītu mazos un vidējos uzņēmumus GNSS lietojumu tirgus attīstīšanā, būs ļoti svarīgi rosināt un atbalstīt uzņēmējdarbības garu un inovāciju. Mazo un vidējo uzņēmumu iesaistīšanu var veicināt, izmantojot Uzņēmējdarbības un inovāciju programmu.

4.   Īpašas piezīmes.

4.1   Stratēģija.

4.1.1

GALLILEO un EGNOS ir jākļūst par pamata GNSS standartu Eiropā.

4.1.2

Eiropas Savienībai ir nekavējoties jāizmanto iespēja paplašināt EGNOS darbību, aptverot nozīmīgākās Āfrikas lidostas. Tas būtu gudrs un ilgtermiņa stratēģijā vērsts solis, un tas jādara, pirms rīkojas konkurenti, īpaši Ķīna.

4.1.3

EGNOS darbojas jau vairāk nekā gadu. Vajadzētu daudz aktīvāk īstenot tirgdarbības un inovācijas programmas.

4.1.4

Komisija un GNSS uzraudzības iestāde (GSA) līdz šim paveikušas izcilu darbu, ņemot vērā to, ka uzdevums ir sarežģīts un resursi — ierobežoti. Iespējams, Eiropas GNSS komercializēšanai drīzumā vajadzētu nolīgt ekspertu uzņēmumu. EGNOS un GALILEO komercializēšana ir būtiska, lai nodrošinātu minēto tehnoloģiju panākumus ilgtermiņā, bet līdz šim minētā būtiskā un sarežģītā uzdevuma veikšanā ieguldīts pārāk maz darba.

4.1.5

Eiropas Savienībai ir vajadzīga agresīva stratēģija tirgus veidošanai, nosakot skaidrus, kvantitatīvus mērķus, kuru īstenošanu vada augsti kvalificēti profesionāļi.

4.1.6

Lai pilnībā likvidētu attiecībā uz GNSS valdošo nenoteiktību, vajadzīga pārliecinoša vadība un pilnvērtīgs ES atbalsts.

4.1.7

Lai GNSS programmas gūtu atbalstu Eiropas Savienībā un tirgū, jānodrošina uzticēšanās to vadībai un pārvaldībai. Jāizvērtē pašreizējās vadības un pārvaldības struktūras, apsverot iespējamās izmaiņas.

4.1.8

Darbojoties radoši un veidojot sinerģijas ar citām iniciatīvām, piemēram, ar Eiropas Digitālo programmu un Inovācijas Savienību, jāmeklē papildfinansējums tirgdarbības un inovāciju programmām.

4.1.9

Ikvienā pakārtotajā rūpniecības nozarē (elektronikas, programmatūras, mobilo sakaru, radiosakaru, datortehnikas, satelītu un pakalpojumu nozarē) ir vajadzīga tirgdarbības un inovācijas stratēģija, kuras pamatā ir orientācija uz vērtību ķēdi / produktiem/tirgu.

4.1.10

Komisijai ir jāpēta iespējas noteiktās nozarēs piemērot noteikumus, kas ļautu izmantot Eiropas GNSS lietojumu un tehnoloģiju sniegtās priekšrocības.

4.1.11

Jānosaka regulējoši pasākumi, kas mudinātu izvēlēties EGNOS/GALILEO tehnoloģiju, nevis citas, nepilnīgākas, tehnoloģijas, īpaši drošības jomā vai attiecībā uz lietojumiem, kuru kvalitāti nosaka pārliecība par pakalpojumu nepārtrauktību vai ir vajadzīga augsta līmeņa precizitāte un integritāte.

4.1.12

Lai Eiropas rūpniecības nozaru (transporta, aviācijas, lauksaimniecības u. c. nozaru) pārstāvji dotu priekšroku EGNOS/GALILEO tehnoloģijai, Eiropas Savienībai ir jāiegūst to uzticība un jāpopularizē GALILEO un GPS savstarpējā izmantojamība.

4.1.13

Par galveno stratēģisko prioritāti jānosaka EGNOS/GALILEO uztvērēju mikroshēmojumu izmaksu samazināšana, lai tie būtu lētāki nekā mikroshēmojumi, kas darbojas vienīgi GPS sistēmā. Lai uztvērēju mikroshēmojumus varētu ražot ar zemām izmaksām un risinājumu nodrošinātāji tos pieņemtu, ir jāpanāk pieredzes uzkrāšanas efekts, kas veidojas liela apjoma ražošanā.

4.1.14

Jāiegulda ievērojamas pūles, lai veidotu sinerģijas ar Eiropas Digitālo programmu un Inovācijas Savienību un varētu īstenot kopīgas inovācijas un tirgdarbības programmas.

4.1.15

Īpaša uzmanība jāvelta uzņēmējdarbības gara stimulēšanai un atbalstam mazajos un vidējos uzņēmumos, lai tie iesaistītos GNSS lietojumu nodrošināšanā.

4.1.16

Lai aptvertu visas ar EGNOS un GALILEO saistītās ražošanas/tirdzniecības iespējas, jāīsteno programma, kas īpaši paredzēta inovācijas kopu veidošanai.

4.1.17

Jāizveido ceļvedis, kurā apkopota informācija par visiem uzņēmumiem un organizācijām, ko varētu vai vajadzētu iesaistīt EGNOS/GALILEO tehnoloģijas un lietojumu izstrādē un pakalpojumu izveidē. Minētajā ceļvedī varētu norādīt dažādo dalībnieku esošo un iespējamo saikni. Tas būtu spēcīgs stratēģisks instruments, kas palīdzētu apzināt iespējas, analizēt problēmas un izstrādāt plānus.

4.1.18

Jāizvēlas un jāpiesaista lieli uzņēmumi, kas varētu kļūt par oficiālajiem GNSS lietojumu izstrādes aizsācējiem Eiropā un uzņemtos arī vadošo izstrādes virzītāju lomu.

4.2   Inovācija.

4.2.1

Allaž jānodrošina, lai EGNOS/GALILEO tehnoloģija un pakalpojumi, kas nonāk tirgū, atbilstu augstākajiem kvalitātes standartiem. Pastāvīgi un stingri jākontrolē kvalitāte tehnoloģijas izstrādes posmā un posmā, kad tehnoloģiju ievieš galalietotāju līmenī.

4.2.2

Jārod jaunas konkurences priekšrocības, papildus precizitātei un integritātei, iespējams, ieviešot jaunus uzņēmējdarbības modeļus un veidojot paplašinātus piedāvājumus, kuros EGNOS/GALILEO tehnoloģija un pakalpojumi apvienoti ar citām tehnoloģijām un pakalpojumiem.

4.2.3

Jārosina, lai, sadarbojoties ar Digitālo programmu un Inovācijas Savienības programmām, izstrādātu viedus produktus un pakalpojumus, kuros lieto integrētus tehnoloģijas un pakalpojumu komponentus.

4.2.4

Lietojumu forumam jāpiesaista dalībnieki no citām nozarēm, arī ārpus tehnoloģijas un pakalpojumu nozarēm. Citu nozaru pārstāvju iesaistīšana stimulētu inovāciju un radošo domāšanu un palīdzētu rast jaunas idejas.

4.2.5

Par prioritāti jānosaka zemu izmaksu duālo GPS/EGNOS/GALILEO mikroshēmojumu izstrāde.

4.2.6

Vajadzīga stratēģija, lai pietiekami izmantotu pieredzes uzkrāšanas efektu, kas veidojas liela apjoma ražošanā, jo tas ir būtiski, lai uztvērēju mikroshēmojumus varētu ražot ar zemām izmaksām un EGNOS/GALILEO mikroshēmojumi cenas ziņā spētu konkurēt ar mikroshēmojumiem, kas darbojas vienīgi GPS sistēmā.

4.3   Tirgdarbība.

4.3.1

GNSS lietojumu tirgus izveide jāuztic tirgdarbības profesionāļiem. Ievērojot minēto prasību, jāpārskata pašreizējā struktūra un personāls. Iespējams, minētā uzdevuma veikšanai vajadzētu nolīgt ekspertu uzņēmumu, kas darbotos pēc Komisijas un GNSS uzraudzības iestādes norādēm.

4.3.2

Lai veiksmīgi īstenotu rīcības plānu, vajadzīgs pamatīgs, rūpīgi pārdomāts un pilnībā finansēts tirgdarbības plāns.

4.3.3

Lai palielinātu GNSS pakārtoto lietojumu tirgus daļu pasaulē, ir jāizvirza VIEDI mērķi. Mērķi ir jāizvirza atsevišķi katram tirgus segmentam un vērtību ķēdes posmam.

4.3.4

Jāizstrādā EGNOS/GALILEO zīmola pasaules stratēģija, lai noteiktu atbilstošus mērķus, uzsvērtu zīmola vērtību, vienkāršotu tirgus vēstījumus un varētu noteikt skaidras tirgdarbības prioritātes.

4.3.5

Jāuzsāk pietiekami finansēta un pareizi mērķorientēta sabiedrības informēšanas un izglītošanas kampaņa, lai popularizētu EGNOS/GALILEO iedzīvotājiem. Tomēr to vajadzētu darīt vienīgi pienācīgi izstrādātas zīmola stratēģijas ietvaros.

4.3.6

Jāizstrādā kvalitātes zīme, ko lietot attiecībā uz apstiprinātu EGNOS/GALILEO tehnoloģiju, lai aizsargātu EGNOS/GALILEO zīmolu no kaitējumiem to reputācijai.

4.3.7

Vajadzētu piesaistīt vēstnešus (aizsācējus), kas izplata informāciju par minēto attīstības iespēju mazo un vidējo uzņēmumu vidū, tos iesaistot.

4.3.8

Visos mērķtirgos, īpaši lielo uzņēmumu vidū, būtu jāatrod vadošie un ietekmīgākie dalībnieki un jācenšas iegūt to atbalstu.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  “EIROPA 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”, COM(2010) 2020 galīgā redakcija.

(2)  Digitālā programma Eiropai — COM(2010) 245 galīgā redakcija.

(3)  http://www.oosa.unvienna.org/oosa/SAP/gnss/icg.html.

(4)  Ar “kvalitātes zīmi” Komiteja saprot preču zīmju sistēmu apstiprinātu EGNOS/GALILEO tehnoloģijas nodrošinātāju licencēšanai, dodot atļauju pārdot tehniku un risinājumus, kas atbilst stingriem tehniskās izcilības standartiem. Minētā veida preču zīmju sistēmu ļoti veiksmīgi izmantojusi, piemēram, starptautiskā WiFi alianse, kuras mērķis bija uzlabot bezvadu lokālā tīkla tehnoloģijas panākumus tirgū. Sk. http://en.wikipedia.org/wiki/Wi-Fi_Alliance.

(5)  OV C 221, 08.09.2005., 28. lpp.; OV C 317, 23.12.2009, 103.–104. lpp, kā arī OV C 54, 19.2.2011, 58. lpp.

(6)  Mikroshēmojumi vai mikroshēmu komplekti ir vairākas integrālas shēmas jeb mikroshēmas, kas konstruētas darbībai grupā. Tās parasti pārdod kopā, kā vienu produktu. Mikroshēmojumu parasti konstruē darbam ar viena noteikta veida mikroprocesoriem. Mikroshēmojums kontrolē procesora un ārējo ierīču saziņu, tāpēc tas būtiski ietekmē sistēmas darbību.


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/49


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par drošības skeneru izmantošanu ES lidostās”

COM(2010) 311 galīgā redakcija

2011/C 107/10

Ziņotājs: Bernardo HERNÁNDEZ BATALLER kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 15. jūnijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par drošības skeneru izmantošanu ES lidostās

COM(2010) 311 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 2. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 469. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 104 balsīm par, 1 balsīm pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi.

1.1   EESK piekrīt, ka aviācijas drošībai jābūt aizsargājamam tiesiskajam labumam, taču uzskata, ka Komisijai vajadzētu izmantot vienotāku pieeju, kurā turpmāk galvenie elementi būs “labāka zināšanu apmaiņa un cilvēciskā faktora analīze”, un nevis tikai tādu tehnoloģiju izmantošana, kas rada nopietnas šaubas un riskus, jo pagaidām nav pietiekami skaidras.

1.2   Šāda veida skeneru izmantošana varētu īpaši ietekmēt pamattiesību ievērošanu attiecībā uz cilvēka cieņu, privātumu un datu aizsardzību, ja tiek nepareizi saglabāti, drukāti, pārraidīti vai glabāti attēli, ko pēc tam var izplatīt. EESK uzskata, ka pārējos apstākļos pasažierim vajadzētu piešķirt tiesības izvēlēties, vai veikt šāda veida pārbaudi vai ne (opt-out), un neatkarīgi no izvēles saglabāt tiesības uz lidojumu. Jebkurā gadījumā ir jāparedz stabilas juridiskas garantijas, ka personām, kas izvēlēsies minēto pārbaudi neveikt, nebūs jācieš no citiem apgrūtinājumiem, piemēram, ilgas kavēšanās, gaidot rindā uz drošības pārbaudi, vai nogurdinošas sīkas pārbaudes.

1.3   Attiecībā uz veselības aizsardzību EESK lūdz Komisiju iesniegt pamatotus pētījumus par šādu ierīču iespējamu ietekmi uz pasažieru un darbinieku, kuri darba gaitā bieži pakļauti pārbaudēm, veselību, jo šaubu gadījumā labāk būtu izmantot cita veida aparatūru.

1.4   EESK atgādina Komisijai, ka paziņojumā nekas nav minēts par efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kuri jāgarantē vājākajai pusei, proti, pasažieriem, kas izmanto lidsabiedrību un lidostu pakalpojumus, jo bez pietiekamām procesuālajām garantijām nevar nodrošināt individuālo tiesību ievērošanu.

1.5   Komiteja uzskata, ka būtu rūpīgi jāapsver alternatīvas iespējas drošības skeneru vai ķermeņa skeneru izmantošanai. Viens no alternatīviem risinājumiem varētu būt tādu tehnisku iekārtu izmantošana, kas ļauj shematiski noteikt un atpazīt apdraudējuma avotus, kurus pēc tam precīzāk varētu noteikt ar manuālas kontroles metodi.

2.   Paziņojuma ievads un saturs.

2.1   Komisijas paziņojums attiecas uz tādu drošības skeneru arvien biežāku izmantošanu Eiropas Savienības lidostās, kas reglamentēta valstu līmenī.

2.2   Komisija uzskata, ka tikai kopīgi Eiropas standarti aviācijas drošības jomā var nodrošināt regulējumu, lai piemērotu saskaņotu pieeju drošības skeneru izmantošanai lidostās.

2.3   Komisija norāda, ka pašlaik drošība aviācijas jomā saskaras ar jauna veida apdraudējumiem, pret kuriem lidostās izmantotās tradicionālās drošības tehnoloģijas nevar nodrošināt piemērotu un efektīvu risinājumu. Tādēļ dažas ES dalībvalstis savās lidostās sākušas izmēģināt un izvietot drošības skenerus. Līdz ar to Eiropas Savienībā tiek izmantoti dažādi noteikumi.

2.3.1   Drošības skeneri ir vispārējs termins, ko izmanto attiecībā uz tehnoloģijām, kuras spēj noteikt priekšmetus, kas noslēpti personas apģērbā. Lai atklātu priekšmetus, kas nav cilvēka āda, tiek izmantoti dažādi starojuma veidi, kuri atšķiras pēc viļņu garuma un izstarotās enerģijas.

2.4   Saskaņā ar ES tiesību aktiem dalībvalstis drīkst ieviest drošības skenerus lidostās, vai nu i) izmantojot savas tiesības piemērot drošības pasākumus, kas ir stingrāki par spēkā esošajām ES prasībām, vai ii) izmantojot savas tiesības izmēģināt jaunu tehnisku procesu vai metodi uz laiku, kas nepārsniedz 30 mēnešus.

2.5   Attiecībā uz veselību un tieši uz jonizējošā starojuma izmantošanu Eiropas tiesību akti saskaņā ar Euratom līgumu nosaka pieļaujamā starojuma dozu (ad hoc un gada) robežvērtības, pieprasa nodrošināt likumīgu pamatojumu cilvēku pakļaušanai starojuma iedarbībai, kā arī aizsardzības pasākumus, kas maksimāli samazina risku.

2.6   Komisija norāda, ka Eiropas, kā arī starptautisko noteikumu galvenais princips ir nepieļaut, ka gaisa kuģos tiek ienesti bīstami priekšmeti, piemēram, ieroči, naži vai sprāgstvielas (tā dēvētie “aizliegtie priekšmeti”).

2.6.1   Komisija norāda, ka šis kopīgais tiesiskais regulējums paredz “vienas pieturas drošības principu”, kas jau ir ieviests atsevišķās Eiropas Savienības valstīs, lai gan ne pilnībā, un turpmāk būs viens no svarīgākajiem elementiem, kurš atvieglo drošības pārbaudes gan nozarei kopumā, gan pasažieriem.

2.7   Saskaņā ar spēkā esošo ES tiesisko regulējumu aviācijas drošības jomā dalībvalstīm un/vai lidostām ir noteikts saraksts ar pārbaudes un kontroles metodēm un tehnoloģijām, no kurām tām ir jāizvēlas vajadzīgie elementi, lai efektīvi pildītu savus uzdevumus aviācijas drošības jomā.

2.7.1   Komisija norāda, ka spēkā esošie tiesību akti neatļauj lidostām sistemātiski aizvietot kādu no atzītajām pārbaužu metodēm un tehnoloģijām ar drošības skeneriem. Tikai Komisijas lēmums saskaņā ar komitoloģijas procedūru, ko atbalsta dalībvalstis un Eiropas Parlaments, var būt pamatā drošības skeneru atļaušanai kā turpmāk pieļaujamai metodei aviācijas drošības nodrošināšanai.

3.   Piezīmes.

3.1   EESK pauž ļoti nopietnas bažas par Komisijas paziņojumā pausto pieeju. Būtībā EESK ir pret turpmāka regulējuma pieņemšanu un ieviešanu, jo tas varētu radīt būtiskus apgrūtinājumus privātpersonām, ietekmējot pamattiesību ievērošanu.

Tomēr, ņemot vērā tehnoloģiju straujo attīstību, Komiteja varētu atbalstīt vienīgi tādu drošības kontroles mehānismu, kurš ir pilnīgi uzticams un kurā izmantotās tehnoloģijas mazākā mērā apdraud privātumu, neskar pamattiesības un nerada risku cilvēku veselībai.

3.1.1   Precīzāk, paziņojumā ir vismaz četri juridiski nepilnīgi aspekti.

3.1.2   Pirmkārt, pastāv šaubas par to, vai attiecīgā tiesību akta galvenais mērķis (tā dēvēto “drošības skeneru” vispārēja ieviešana visās ES lidostās) ir vispiemērotākais veids, kā panākt maksimālu aviācijas drošību. Lai gan, kā norāda Komisija, skeneru ieviešana nebūtu obligāta, tomēr pasažieri nevarētu izvēlēties, vai pakļaut sevi minētajai pārbaudei vai tai nepiekrist.

Pirms šāda līmeņa pasākuma pieņemšanas būtu jāveic proporcionalitātes pārbaude, izvērtējot pasākuma nepieciešamību un citus aspektus, piemēram, šādu drošības skeneru ieviešanas iespējamās izmaksas.

Šobrīd minēto sistēmu ieviešana (pamataprīkojuma iegādes, kā arī papildus apkalpošanas izmaksas) visās ES lidostās radītu pārāk lielu slogu valsts līdzekļiem, ņemot vērā arī nopietnās bažas par tādiem jautājumiem kā iekārtu uzticamība, sabiedrības veselības aizsardzība un ietekme uz pamattiesībām.

EESK uzskata: ņemot vērā tirgus straujo attīstību, būtu lietderīgi nogaidīt, līdz parādās progresīvākas tehnoloģijas, kuras mazākā mērā skar privātumu un vairāk atbilst izvirzītajam mērķim, proti, aviācijas drošībai. Komiteja uzskata, ka būtu rūpīgi jāapsver alternatīvas iespējas drošības skeneru vai ķermeņa skeneru izmantošanai. Viens no alternatīviem risinājumiem varētu būt tādu tehnisku iekārtu izmantošana, kas ļauj shematiski noteikt un atpazīt apdraudējuma avotus, kurus pēc tam precīzāk varētu noteikt ar manuālas kontroles metodi.

3.1.3   Turklāt nav arī pietiekami apsvērti būtiskie pamattiesību ierobežojumi, ko radīs regulas piemērošana. Diemžēl, piemēram, Floridā kādā tiesā, kurā tiek izmantota milimetru viļņu tehnoloģija, darbinieki bija glabājuši 35 000 attēlu, kas tika izplatīti internetā, pārkāpjot tūkstošiem iedzīvotāju pamattiesības.

3.1.4   Visbeidzot, var apstrīdēt pašu Komisijas tiesību akta veida izvēli, kā arī tā pieņemšanas procedūru.

3.2   Kopumā, ņemot vērā kritērijus, kas lielā mērā noteikti Eiropas Kopienu tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, nešķiet, ka Komisijas paziņojums precīzi atbilstu trim kritērijiem: nepieciešamībai, proporcionalitātei un likumībai, kuriem jāraksturo visi tie pasākumi, ko pieņēmušas Eiropas Savienības (vai valsts) iestādes, pamatojoties uz tiesiskumu, lai nemazinātu vai neierobežotu indivīdu tiesības un brīvības.

3.2.1   Attiecībā uz pirmo minēto aspektu ir jāatzīmē, ka saistība starp ierosināto pasākumu — “drošības skeneru ieviešana” — un augstāku aviācijas drošības standartu nodrošināšanu ir neskaidra, un tas rada nopietnas iebildes

3.2.2   Pati Komisija, izvērtējot jaunu metožu un tehnoloģiju ieviešanas ietekmi pēc dažādiem starpgadījumiem aviācijas drošībā pēdējos gados, šajā paziņojumā skaidri atzīst, ka tā “pēc katra starpgadījuma patiešām kļūst aizvien neefektīvāka”, gluži pretēji atbalsta to, ka “ir vajadzīga vienota pieeja, kurā turpmāk galvenie elementi būs labāka zināšanu apmaiņa un cilvēciskā faktora analīze, piemēram, uzvedības novērošana”.

3.2.3   Nav nejaušība, ka šāds vērtējums atbilst Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja nostājai, kurš pēc Eiropas Komisijas pieprasījuma izstrādāja “ad hoc” ziņojumu par šo strīdīgo tiesību aktu un kurš visos savos atzinumos par Eiropas drošības pasākumiem pret terorisma draudiem ir aizstāvējis šo pieeju.

3.2.4   Jāpanāk līdzsvars starp nepieciešamību pieņemt nediskriminējošu Eiropas līmeņa pieeju jautājumā par aviācijas drošību un “vienas pieturas drošības principa” faktisku ieviešanu, ievērojot pamattiesības, jo īpaši attiecībā uz brīvprātīgu izvēli veikt pārbaudes, izmantojot minētās tehnoloģijas.

3.2.5   Tomēr pamatotāka ir Direktīvas 95/46/EK 29. panta darba grupas nostāja, kas savā 2009. gada 11. februārī pieņemtajā priekšlikumā apstiprināja, ka šie skeneri nav alternatīva citām jau izmantotām aviācijas drošības apdraudējumu noteikšanas metodēm, un pat secināja, ka nav tādu aspektu, kuri līdz tam brīdim būtu pierādījuši vajadzību aizstāt pašreizējos lidostu kontroles pasākumus ar šiem skeneriem.

3.3   Otrkārt, komiteja arī pauž nopietnas bažas par ievērojamo ietekmi, ko paziņojumā paustā ierosinājumu piemērošana varētu radīt attiecībā uz pamattiesību ievērošanu.

3.3.1   Aizskartās pamattiesības ir pretstatā plašajai analīzei, kas veltīta lidostu skeneru uzstādīšanas ekonomisko izmaksu novērtēšanai, lai pamatotu to priekšrocības.

3.3.2   Šajā gadījumā runa ir par pienācīgu līdzsvaru starp brīvību un drošību, un dažādu iemeslu dēļ tas prasa tiesību aktu apdomīgu interpretāciju.

3.3.3   Pirmkārt, visvairāk aizskartās tiesības un brīvības ir tās, kas iekļautas tajā tiesību jomā, kuru Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata par neaizskaramu sabiedriskās kārtības kodolu, kas noteikts Eiropas Cilvēktiesību konvencijā.

3.3.4   Jebkādi minēto tiesību ierobežojumi pieļaujami vienīgi izņēmuma gadījumos — tad, ja nav iespēju izmantot citas juridiski mazāk stingras alternatīvas, tiem jāpiemēro pārvalstu pārraudzība un tiem jābūt atbilstošiem modernas demokrātiskas sabiedrības praksei. Jebkurā gadījumā turpmākajā regulā Komisijai jāparedz saīsinātas un atvieglotas procedūras vai arī jāatsaucas uz dalībvalstīs jau pastāvošām procedūrām, lai risinātu iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus.

3.3.5   Turklāt, kā norādījusi ģenerāladvokāte Sharpston savos secinājumos Lietā C-345/08 (Heinrich), kas arī ir saistīta ar Eiropas Komisijas tiesību akta pieņemšanu aviācijas drošības jomā, ES nav vietas argumentiem, ar kuriem pamatotu vai ierobežotu pamattiesības, lai novērstu riskus sabiedrības drošībai, pat ja sarežģītā laikā vai apstākļos šie riski būtu īpaši augsti.

3.4   EESK pauž īpaši nopietnas bažas par to pasažieru un darbinieku veselību, kuri darba gaitā bieži pakļauti pārbaudēm. Komiteja aicina nodrošināt, lai sarežģīto aparatūru regulāra izmantošana tiktu uzticēta atbilstīgi kvalificētiem darbiniekiem. Lai to īstenotu, ir jānodrošina pienācīgi darba apstākļi un pienācīga darba samaksa. Atbilstīgi kvalificētu darbinieku pieņemšana palīdzētu samazināt atkārtotu kontroļu skaitu, kas ir kaitīgas veselībai, jo tiek veiktas metāla detektoros.

3.5   EESK cer, ka Komisijas priekšlikumā tiks noteikts augstāks veselības aizsardzības līmenis, pamatojoties uz zinātniskiem pētījumiem un atzinumiem, kuriem obligāti jābūt salīdzinātiem, pamatotiem un uzticamiem un kuros jābūt apmierinošiem rezultātiem attiecībā uz pasažieriem, pamatojoties uz iespējami mazāko pakļaušanu potenciālām nelabvēlīgām sekām. Turklāt ir jāparedz īpaši noteikumi pasažieriem, kas ir sevišķi jutīgi un/vai neaizsargāti, piemēram, grūtniecēm, bērniem, invalīdiem un cilvēkiem, kas slimo ar noteiktām slimībām, kuru dēļ šādas pārbaudes veikt nav ieteicams.

3.6   Visbeidzot, nav pamatotu pierādījumu, ka minēto skeneru izmantošana nerada risku cilvēku veselībai, kā arī nav pieņemts labas prakses kodekss atbilstoši personas datu aizsardzības tiesību prasībām gadījumā, ja šādi skeneri tiktu izmantoti vispārīgi. Šajā ziņā Komisijai ir sīkāk jāizstrādā protokolu saturs, lai tajos būtu piemērotas atbildes uz bažām, kas rodas attiecībā uz pamattiesībām, kā arī jāizplata tos pasažieru vispārējai zināšanai, jo sevišķi norādot, ka skeneru izmantošana ir strikti brīvprātīga un nekādā ziņā nav obligāta.

3.6.1   Jebkurā gadījumā ir jānodrošina iespēja izvēlēties neveikt pārbaudes ar skeneriem, un jābūt stingrām juridiskām garantijām, ka tie, kas atteiksies no šādas pārbaudes, necietīs no papildu sloga, piemēram, apgrūtinošiem aizkavējumiem, gaidot drošības pārbaudes rindās, vai nogurdinošām pārmeklēšanas procedūrām — neviens no šiem noteikumiem Komisijas paziņojumā nav minēts.

3.7   Vēl viens aspekts, kas rada zināmas neskaidrības, ir terminoloģijas lietojums un veids, kā izklāstīts Komisijas priekšlikuma saturs.

3.7.1   Komisija jau no paša sākuma izmanto terminu “drošības skeneri”, kas aizstāj terminu “ķermeņa skeneri”, kurš iepriekš izmantots publiskajā apspriešanā, ko Komisija veica par to pašu tematu saskaņā ar prasību Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. oktobra rezolūcijā.

3.7.2   Terminoloģijas maiņa ir mēģinājums padarīt paziņojumu politiski pievilcīgāku, lai to pieņemtu, par ko liecina Komisijas labvēlīgā nostāja, ka šī aparatūra ieviešama kā daļa no aviācijas drošības pasākumiem, kas būs jāpiemēro ES lidostās.

3.7.3   Piemēram, Komisijas paziņojuma 34. punktā tiek apstiprināts, ka skeneri var pilnībā aizstāt aviācijas drošībā izmantotās metodes.

3.7.4   Tāpat 45. punktā norādīts, ka, ņemot vērā šobrīd pieejamo tehnoloģiju, ir “nepārprotami”, ka šīs ierīces “būs maksimāli palielinājušas” iespējas noteikt apdraudējumu un ka tās “būtiski uzlabos” novēršanas iespējas.

3.7.5   Paziņojuma 82. punktā atkārtots, ka šīs aparatūras izvietošana lielām lidostām ļautu iegūt “lielāku elastību un spēju nostiprināt drošību aviācijas jomā”.

3.7.6   Ņemot vērā dažādās neskaidrības attiecībā uz šīs aparatūras izmantošanu un to nenoliedzamo ietekmi uz personu tiesībām un pamatbrīvībām, būtu atbilstīgāk ierosināt daudzveidīgāku tekstu, kurā būtu objektīvāk atainota pašreizējā situācija un iespējamās alternatīvas.

3.7.7   Komisijas pieeja paziņojuma sagatavošanai ietekmē pēdējo no šiem aspektiem, kas saistīts gan ar tiesību akta veida izvēli (regula), gan tā pieņemšanai izvēlēto procedūru (komitoloģijas procedūra).

3.8   Kopumā šis paziņojums rada nopietnas šaubas ne vairs par tā spēkā esamību, bet gan par leģitimitāti.

3.8.1   Protams, Komisija šajā jomā var rīkoties, pamatojoties uz pilnvarām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 300/2008 4. panta 2. punktā.

3.8.2   Tomēr Komisijai vajadzēja būt daudz rūpīgākai, gatavojot tik pretrunīgu priekšlikumu, īpaši ņemot vērā neseno pieredzi, kad pēc attiecīgiem tiesiskiem pasākumiem tai bija jāgroza savi tiesību akti attiecīgajā jomā.

3.8.3   Šajos apstākļos šķiet, ka piemērotāk būtu izvēlēties lēmumu, kas adresēts visām dalībvalstīm, vai pat ieteikumu, lai kompetentajām iestādēm sniegtu lielāku rīcības brīvību un nodrošinātu ilgāku laika posmu, kurā (brīvprātīgi) veikt skeneru testēšanu.

3.8.4   Tāpat ir jāuzsver, ka Komisijas izvēlētā komitoloģijas procedūra, lai pieņemtu turpmāko tiesību akta priekšlikumu, kaut gan tiesiski atbilstoša, ir pārāk ierobežojoša un neskaidra šādam svarīgam tiesību aktam.

3.8.5   Tas ir vēl jo svarīgāk, ņemot vērā to, ka Lisabonas līgums LESD 290. pantā nosaka pamatu jaunam mehānismam, saskaņā ar ko Komisija īstenos pilnvaras, kuras tai piešķīrusi Padome un Parlaments, ļaujot šīm iestādēm atsaukt pilnvaru piešķiršanu bez vajadzības norādīt papildu pamatojumu (209. panta 2. punkta a) apakšpunkts). Šajā sakarā Komisijai vajadzētu rūpīgi apsvērt, vai būtisko ietekmi, ko regulas priekšlikums, ja tas stātos spēkā, varētu radīt attiecībā uz privātpersonu pašreizējām tiesībām, nevajadzētu izstrādāt plašākā institucionālā struktūrā, kura ir atvērta sabiedriskai apspriešanai ar visu ieinteresēto pušu līdzdalību un politiskām debatēm starp pārstāvošajām politiskajām partijām, kas ir neatņemama parlamentārās demokrātijas daļa, un kurā, debatējot par pamattiesībām, galvenajai nozīmei vajadzētu būt Eiropas Parlamentam, kas noteikti neatbilst komitoloģijas procedūrai.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/53


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido pirmo radiofrekvenču spektra politikas programmu”

COM(2010) 471 galīgā redakcija – 2010/0252 (COD)

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Platjosla Eiropā – ieguldījums digitāli virzītā izaugsmē” ”

COM(2010) 472 galīgā redakcija

2011/C 107/11

Ziņotājs: MCDONOGH kgs

Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. un 304. pantu 2010. gada 7. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido pirmo radiofrekvenču spektra politikas programmu

COM(2010) 471 galīgā redakcija – 2010/0252 (COD).

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 20. septembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Platjosla Eiropā — ieguldījums digitāli virzītā izaugsmē”

COM(2010) 472 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 2. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 469. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gadā 16. un17. februārī (16. februāra sēdē), ar 108 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi.

1.1   Komiteja izsaka atzinību Komisijai par visiem trim dokumentiem, kas ietverti šajā “Platjoslai veltītu pakalpojumu kopumā”. Minētie dokumenti ir savlaicīgi izstrādāti, tie ir pārdomāti un visaptveroši.

1.2   Komiteja nelokāmi atbalsta digitālajā programmā izvirzītos mērķus gūt ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo labumu no digitālā vienotā tirgus, kura pamatā ir ātrs un īpaši ātrs internets, un pilnībā atbalsta pamatiniciatīvā ietverto vērienīgo platjoslas pakalpojumu mērķi (1). Tomēr Komiteja uzskata, ka Eiropas starptautiskās konkurētspējas saglabāšanas labad tuvākajos gados pārklājuma jomā būs jāizvirza pat vēl augstāki mērķi. (2)

1.3   Komiteja ar bažām norāda, ka visā Eiropas Savienībā joprojām pieaug bezdarbs, sevišķi jauniešu vidū (vecuma grupā līdz 25 gadiem) (3). Komiteja uzskata, ka bezdarba problēmas risināšanā neaizstājama ir “Platjoslai veltītu pakalpojumu kopuma” sekmīga ieviešana, tādējādi nodrošinot gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, kā paredzēts stratēģijā “Eiropa 2020”.

1.4   Komiteja ar gandarījumu atzīmē, ka “Platjoslai veltītu pakalpojumu kopumā” ietvertie regulējuma principi saskan ar pārskatīto tiesisko regulējumu elektronisko sakaru jomā (4).

1.5   Komiteja uzskata, ka tīkla neitralitātes princips (5) būs ļoti svarīgs attiecībā uz interneta pakalpojumu nākotni Eiropā. Mēs ņēmām vērā Komisijas ziņojumu par sabiedrisko apspriešanu atvērta interneta un tīkla neitralitātes jautājumā (6), un mēs atzinīgi vērtējam to, ka priekšsēdētāja vietniece N. Kroes atbalsta minēto principu (7). Tomēr Komiteja pauž bažas, ka tiem pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir būtiska ietekme tirgū, ir spēcīgs komerciāls stimuls rīkoties pretrunā tīkla neitralitātes principam un pretēji iedzīvotāju interesēm. Komiteja uzskata, ka telesakaru pamatregulējuma (8) noteikumos būs jāizdara papildu grozījumi, lai palielinātu valsts pārvaldes iestāžu (VPI) pilnvaras, nodrošinātu brīvu piekļuvi internetam Eiropā un panāktu, ka pakalpojumu sniedzēji pilnībā ievēro tīkla neitralitātes principu.

1.6   Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz vairākiem agrāk izstrādātiem EESK atzinumiem, kuros uzsvērts Komitejas atbalsts informācijas sabiedrībai, stratēģijai “Eiropa 2020” un digitālajai programmai, un uz atzinumiem, kuros sniegti komentāri par nepieciešamību nodrošināt kvalitatīva ātrgaitas interneta pieslēguma pieejamību iedzīvotājiem visā Eiropas Savienībā un radīt tādu līdzsvarotu reglamentējošo vidi sakaru pakalpojumiem, kas nodrošinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu par pieņemamām cenām (9).

1.7   Platjoslas stratēģija

1.7.1   Komiteja uzskata, ka ES platjoslas stratēģijas sekmīga īstenošana ir ļoti būtiska, lai nākotnē nodrošinātu visu iedzīvotāju ekonomisko un sociālo labklājību; tomēr, ņemot vērā, ka turpmākajos gados finansiālā situācija būs sarežģīta, Komiteja pauž bažas, ka platjoslas pakalpojumu mērķu sasniegšana Eiropai būs liels izaicinājums. Komiteja aicina Padomi, Komisiju, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības darīt visu iespējamo, lai atbalstītu digitālajā programmā izvirzīto platjoslas pakalpojumu mērķu īstenošanu.

1.7.2   Komiteja uzskata, ka ātrdarbīgas platjoslas pakalpojumu vispārēja pieejamība ir galvenais instruments sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanai (10). Mēs atzinīgi vērtējam ieceri plašāk izmantot struktūrfondus un lauku attīstības fondus kā papildinājumu komerciāli dzīvotspējīgas platjoslas infrastruktūras ieviešanai. Tomēr ir ļoti būtiski, lai iedzīvotāju ieguvums no šā ieguldījuma būtu ievērojami zemākas cenas un kvalitatīvi pakalpojumi, kas pieejami visiem tiešajiem patērētājiem. Komiteja arī aicina dalībvalstis un pašvaldības atbalstīt digitālo programmu, sabiedriskās vietās nodrošinot bezmaksas bezvadu interneta pieslēguma punktus.

1.7.3   Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz iespēju celt ekonomikas efektivitāti un dzīves kvalitāti, samazinot izmaksas, kas saistītas ar platjoslas infrastruktūras nodrošināšanu Eiropā. Mēs aicinām Komisiju, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības darīt visu iespējamo, lai samazinātu šīs izmaksas.

1.7.4   Komiteja, atzinīgi vērtējot pasākumus, kas domāti, lai stimulētu un atbalstītu ieguldījumus platjoslas infrastruktūrā, vēlētos, lai veids, kādā tiek veikti visi ieguldījumi, nostiprinātu konkurenci. Komiteja raizētos, ja atbalsta sniegšana radītu neproporcionālas priekšrocības tiem pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir būtiska ietekme tirgū (BIT).

1.7.5   Tomēr Komiteja pauž vilšanos par to, ka līdz šim dalībvalstis ir lēni apguvušas līdzekļus platjoslas atbalstam (11). Vēlams plānot ieteikumus dalībvalstīm par programmu īstenošanas paātrināšanu un pieejamo līdzekļu izmantošanu.

1.8   Radiofrekvenču spektra politika (RSP)

1.8.1   Komiteja ir gandarīta, ka nolūkā sasniegt 2020. gadam izvirzīto mērķi RSP programmas (RSPP) ietvaros tiks pieņemti tiesību akti, lai piešķirtu un darītu pieejamu tādu spektru, kas ir pietiekams un piemērots bezvadu platjoslas tehnoloģiju pārklājuma un jaudas vajadzībām. Platjoslas izveide tiks turpmāk uzlabota ar konkurences veicināšanas pasākumiem, piemēram, ieviešot spektra tirdzniecību un tādus pasākumus, ar kuriem novērst iespējamos traucējumus, kad tiek veikti grozījumi esošajās licencēs.

1.8.2   Komiteja ir gandarīta arī par RSPP īpašo mērķi līdz 2013. gadam padarīt pieejamu 800 MHz digitālās dividendes joslu, lai nodrošinātu platjoslas pārklājumu, it īpaši lauku apvidos. Komiteja aicina dalībvalstis bez kavēšanās padarīt šo spektru pieejamu.

1.8.3   Komiteja ņem vērā arī ieceres izmantot satelīta platjoslu par pieņemamām cenām, lai padarītu to pieejamu attālajiem reģioniem, kuriem nevar nodrošināt pakalpojumus ar zemes sakaru līdzekļiem.

1.8.4   Komiteja pievienojas Komisijai, aicinot dalībvalstis palīdzēt ātri sasniegt platjoslas pārklājuma mērķi, nekavējoties pieņemot politiku, kura:

dara pieejamas pietiekami lielas spektra joslas (12);

ātri piešķir spektra izmantošanas tiesības;

palielina elastību un konkurenci;

ļauj sekundārajai spektra tirdzniecībai pielāgoties tirgus tendencēm.

1.9   Nākamās paaudzes piekļuves (NGA) tīkli

1.9.1   NGA tīklu nodrošināšana ir ļoti dārga un rada ievērojamu risku investoriem. Mēs atzīmējam, ka priekšlikumos ir ņemts vērā gan šis risks, gan riska prēmiju iekļaušana regulētas piekļuves izmaksās.

1.9.2   Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas radošo pieeju — stingri atbalstīt kopieguldījuma pasākumus, kas var mazināt risku, ko uzņemas katrs atsevišķs uzņēmums.

1.9.3   Komiteja atzīst, ka piekļuves noteikumu sekmīga ieviešana attiecībā uz NGA tīkliem būs ļoti atkarīga no tā, kā to katrā dalībvalstī īstenos VPI. Komiteja aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā atbalstīt VPI un Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādi (BEREC), lai tām izdotos sekmīgi izpildīt šo sarežģīto uzdevumu.

2.   Ieteikumi.

2.1   Lai nodrošinātu arī turpmāk atvērtu internetu un tīkla neitralitātes aizsardzību, Komisijai un VPI ir cieši jāuzrauga gan operatoru izmantotās metodes datu plūsmu pārvaldībai to tīklos, gan arī iespējamā ietekme uz interneta lietotāju pieredzi.

2.2   Ņemot vērā pieredzi, Komisijai būtu jāizskata telesakaru pamatregulējuma atbilstība tādu problēmu risināšanai, ko sagādā pakalpojumu sniedzēju radītais apdraudējums atvērtam internetam un tīkla neitralitātei.

2.3   Drīzumā jāatjaunina valstu platjoslas plāni, ietverot tajos projekta plānus ātra un īpaši ātra platjoslas tīkla nodrošināšanai.

2.4   Valstu platjoslas plāniem jābūt izstrādātiem atbilstīgi projekta plānu labākās prakses standartiem, ietverot sīku informāciju par vajadzīgajiem resursiem, kas saistīti ar mērķiem un atskaites punktiem.

2.5   Eiropas Savienībai regulāri jāpārskata valstu platjoslas plāni, lai noskaidrotu resursu nepilnības un citus ar plāniem saistītus jautājumus.

2.6   Valstu platjoslas plānos jāiekļauj sīka informācija par visām tiešajām valsts iestāžu izstrādātajām sistēmām un ieguldījumiem infrastruktūrā un inženiertehniskajos būvdarbos, kas veicinātu digitālās programmas mērķu sasniegšanu.

2.7   Komiteja lūdz Komisiju pievērst īpašu uzmanību ietekmei uz konkurenci dalībvalstīs, lai kontrolētu, kā tiek īstenota platjoslas tīkla izmaksu samazināšana.

2.8   Komisijai, izmantojot jebkurus atbilstīgus mehānismus, jānodrošina, lai radiofrekvenču spektra cenu svārstības vienmēr noturētu atbilstošā līmenī, tādējādi panākot, ka konkurētspējīgu pakalpojumu sniegšana ir ekonomiski dzīvotspējīga.

2.9   Lai stimulētu digitālo ekonomiku, dalībvalstīm un reģionālajām pašvaldībām jāveicina bezmaksas WiFi interneta pieslēguma punktu iekārtošana sabiedriskās vietās.

2.10   Īstenojot kopieguldījuma un publiskā un privātā sektora partnerības (PPP) infrastruktūras projektus, dalībvalstīm un reģionālajām pašvaldībām jābūt uzmanīgām, lai neizjauktu veselīgu konkurenci tirgū. (13)

2.11   Attīstoties radio tehnoloģijām un pakalpojumiem, ir svarīgi par primāriem izvirzīt apsvērumus, kas saistīti ar elektromagnētisko lauku izraisīto iespējamo kaitējumu veselībai, un sniegt sabiedrībai drošības garantijas, veicot pasākumus minētās ietekmes novērošanai.

2.12   Komiteja uzskata, ka pašvaldībām, dodot atļauju paplašināt bezvadu tīklu, ir jāpanāk vides un veselības aizsardzības noteikumu ievērošana, lai varētu ātri un rentabli nodrošināt tādus pakalpojumus, kas pilnībā atbilst šiem noteikumiem.

2.13   Lai nodrošinātu NGA reglamentējošo noteikumu vienādu īstenošanu Eiropas Savienībā un apzinātu visas iespējamās resursu problēmas, Komisijai būtu jāierosina VPI regulāri veikt revīzijas. Iespējams, tās varētu notikt profesionālapskates veidā BEREC pārraudzībā.

2.14   Eiropas Savienībai jāapsver līdzekļu piešķiršana BEREC šādos nolūkos:

lai izveidotu ekspertu komandu, kas varētu papildināt VPI kompetenci katrā konkrētā gadījumā;

lai finansētu VPI darbinieku profesionālās izaugsmes programmu;

lai finansētu revīzijas un paraugprakses nodaļu, kas palīdzētu nodrošināt noteikumu nevainojamu īstenošanu visā Eiropā.

3.   Pamatojums.

3.1   Mūsdienās ātrdarbīgu saziņas tīklu attīstībai ir tāda pati revolucionāra ietekme, kāda pirms simts gadiem bija elektrības un transporta tīklu attīstībai. Lai gan Eiropa ir viens no pasaules reģioniem ar blīvāko tīklu pārklājumu (14), vairākās Savienības daļās joprojām nav pieejami interneta pamatpakalpojumi un pat pilsētu teritorijās ātrdarbīgi savienojumi ir retums.

3.2   Iedzīvotāji un uzņēmumi visā pasaulē arvien vairāk pieprasa ātrākus NGA tīklus. Šajā ziņā Eiropa joprojām atpaliek no dažiem mūsu galvenajiem starptautiskajiem konkurentiem — 30 % eiropiešu vēl nekad nav lietojuši internetu, un optiskās šķiedras tīklu izplatība Eiropā ir tikai 1 %, turpretim Japānā tā ir 12 % un Dienvidkorejā — 15 %.

3.3   Vērienīgie platjoslas pārklājuma mērķi ir noteikti digitālajā programmā (15) — vienā no pamatiniciatīvām, kas ietverta stratēģijā gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai ekonomikai “Eiropa 2020” (16). Līdz 2020. gadam visiem Eiropas iedzīvotājiem jābūt piekļuvei internetam, kura ātrums pārsniedz 30 megabitus sekundē (Mb/s), un 50 % Eiropas mājsaimniecību jābūt tāda pieslēguma abonentiem, kas nodrošina ātrumu vairāk par 100 Mb/s. Digitālajā programmā tiek atkārtoti izvirzīts arī uzdevums, ko apstiprinājusi Eiropadome, — visiem Eiropas iedzīvotājiem līdz 2013. gadam darīt pieejamus platjoslas pamatpakalpojumus. Lai sasniegtu šos vērienīgos mērķus, ir jāizstrādā visaptveroša politika, kuras pamatā ir dažādu tehnoloģiju kopums, un rūpīgi jāuzrauga sasniegtais ilgākā laikposmā (17).

3.4   Šajā atzinumā aplūkotajā “Platjoslai veltītu pakalpojumu kopumā” ir dokumenti, ko Komisija ir sagatavojusi, lai īstenotu digitālajā programmā izvirzītos pārklājuma mērķus. Tie ietver:

vairākus priekšlikumus par plānošanas un finansēšanas prasībām, lai panāktu pārklājuma mērķus — COM(2010) 472 “Platjosla Eiropā — ieguldījums digitāli virzītā izaugsmē”;

tiesību akta priekšlikumu izveidot pirmo radiofrekvenču spektra politikas programmu, lai regulētu un saskaņotu bezvadu infrastruktūru, kas vajadzīga stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu atbalstīšanai — COM(2010) 471 “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido pirmo radiofrekvenču spektra politikas programmu”;

ieteikumu, kā VPI Eiropas Savienībā jāregulē piekļuve NGA tīkliem, lai nodrošinātu ātru un īpaši ātru platjoslas savienojumu, kāds paredzēts digitālajā programmā — C(2010) 6223/3.

4.   Piezīmes.

4.1   Platjoslas stratēģija.

4.1.1   Stratēģijas “Eiropa 2020” un digitālās programmas mērķi būs sasniedzami tikai tad, ja dalībvalstis izstrādās un īstenos efektīvus valstu platjoslas plānus. Lai gan visām dalībvalstīm tagad ir platjoslas stratēģija, tā drīzumā ir jāatjaunina, ietverot tādus plānus īpaši ātrdarbīgiem tīkliem, kuros izvirzīti konkrēti mērķi un noteikti īstenošanas pasākumi.

4.1.2   Sekmju pamatā ir valstu platjoslas stratēģiju plānošana un īstenošana. Turklāt ir svarīgi, lai dalībvalstis veidotu NGA tīklus tā, ka netiktu aizmirts neviens ES reģions, citādi digitālā plaisa atkal kļūs lielāka, kavējot ekonomisko attīstību mazāk labvēlīgos reģionos, kuri nevar piedalīties jaunajā digitālajā ekonomikā.

4.1.3   Valstu platjoslas plānu dzīvotspēju būtu vieglāk izvērtēt, ja šajos plānos būtu paredzēti īstenošanai vajadzīgie resursi (cilvēkresursi un citi resursi), kā arī projektu galvenie atskaites punkti. Pēc tam ir jāuzrauga minēto projekta plānu izpilde un tie regulāri jāatjaunina.

4.1.4   Tīklu kvalitāte, to pakalpojumu sniegšanas izmaksas un konkurētspējīgas cenas, ko maksā tiešais patērētājs, ir svarīgs pārvaldības kritērijs, kas jāietver izstrādājamajās programmās. Ņemot vērā, ka gandrīz 80 % tīkla infrastruktūras izmaksu veido inženiertehniskie būvdarbi, ir būtiski, lai valsts un vietējās varas iestādes veicinātu izmaksu ievērojamu samazināšanu, efektīvi koordinējot infrastruktūras projektus.

4.1.5   Kvalitatīva informācija veicina kvalitatīvu plānošanu un pārvaldību. Valstu platjoslas plānos jāiekļauj sīka informācija par visām tiešajām valsts iestāžu izstrādātajām sistēmām un plānotajiem ieguldījumiem, tostarp inženiertehniskajiem būvdarbiem, kas atvieglotu infrastruktūras izveidošanu.

4.1.6   Ja VPI nespēs prasmīgi atrisināt šo problēmu, tad to pakalpojumu sniedzēju dominējošais stāvoklis, kuriem ir būtiska ietekme tirgū, var kavēt konkurences attīstību un infrastruktūras izveidi.

4.1.7   Sadarbība ar privātajiem infrastruktūras nodrošinātājiem un infrastruktūras koplietošana būtiski ietekmē efektivitāti, īstenošanas ātrumu, vides ilgtspēju un konkurētspējīgu cenu pieejamību tiešajiem patērētājiem.

4.1.8   Diemžēl konkurenti uzskata, ka sadarboties ir sarežģīti, ja vien tas neietilpst viņu pienākumos. Komiteja ir gandarīta, ka saskaņā ar “Platjoslai veltītu pakalpojumu kopumu” privātajiem infrastruktūras nodrošinātājiem būs jāpublicē pilnīga informācija par esošo un plānoto infrastruktūru, lai veicinātu resursu pareizu plānošanu un efektīvu izmantošanu.

4.1.9   Komunikāciju pakalpojumu izmaksas un cenu pārredzamība ir būtiska, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāji gūst labumu no ES, dalībvalstu un reģionālo pašvaldību ieguldījuma platjoslas infrastruktūrā.

4.1.10   Komiteja augstu novērtē finanšu atbalsta apmēru un dažādību, kas pieejama, lai palīdzētu sasniegt digitālajā programmā izvirzītos vispārējos platjoslas mērķus. Komiteja arī atzinīgi vērtē ieceri ietvert jaunos finansēšanas instrumentus nākamajā daudzgadu finanšu shēmā.

4.2   Radiofrekvenču spektra politika (RSP).

4.2.1   RSP programma (RSPP) ir ļoti svarīga, jo bezvadu saziņai ir vispārēja nozīme stratēģijā “Eiropa 2020” iecerētās gudrās, ilgtspējīgās un integrējošās ekonomikas veidošanā. Bezvadu tehnoloģija ne tikai ļauj sazināties un lietot internetu, bet ir arī pamattehnoloģija, kas nākotnē nodrošinās lietojumprogrammatūras ikvienā sabiedrības dzīves jomā, sākot no elektroenerģijas uzskaites līdz pat automatizētām transporta sistēmām un lietiskajam internetam.

4.2.2   Komiteja īpaši norāda uz RSPP nozīmīgumu “viedo” tīklu ieviešanā Eiropā, jo tas būs ļoti svarīgi, lai panāktu ilgtspējīgu izaugsmi.

4.2.3   Komiteja norāda, ka augstākais pieauguma rādītājs ES platjoslas pakalpojumu tirgū ir mobilajiem platjoslas pakalpojumiem, kuru pieslēgšana pagājušā gadā palielinājās vairāk nekā divas reizes. Tāpēc bezvadu tehnoloģijas kļūst arvien nozīmīgākas, lai apmierinātu vajadzību pēc platjoslas sakaru pakalpojumiem.

4.2.4   Elektromagnētiskie lauki var nodarīt kaitējumu cilvēku labklājībai. Komiteja pauž gandarījumu, ka RSPP atzīta vajadzība sistemātiski uzraudzīt to, kā spektra izmantošana ietekmē veselību.

4.3   Nākamās paaudzes piekļuves (NGA) tīkli.

4.3.1   Priekšlikumos par regulēto piekļuvi NGA tīkliem atspoguļoti gadiem ilgie Komisijas centieni panākt pareizu līdzsvaru starp ieguldījumu veicināšanu tīkla infrastruktūrā un konkurences vides aizsardzību. Minētajos priekšlikumos komunikāciju nozare var gūt arī nepieciešamo skaidrību par noteikumiem, kas ietekmēs gan tās lēmumus par ieguldījumiem, gan plānus attiecībā uz NGA tīkliem.

4.3.2   Dažām VPI varētu trūkt pieredzes vai spēju izpildīt veicamo uzdevumu. Iespējams, valsts pārvaldes iestādēm šajā sarežģītajā uzdevumā varētu palīdzēt centrāli izraudzīta ekspertu komanda, kuru varētu izveidot un vadīt BEREC.

4.3.3   VPI kompetenci un spējas varētu veicināt ar BEREC starpniecību, ja organizācija saviem biedriem nodrošinās profesionālās izaugsmes programmu un atbalstīs labākās prakses īstenošanu.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  COM(2010) 245 galīgā redakcija/2: līdz 2020. gadam visiem Eiropas iedzīvotājiem jābūt piekļuvei internetam, kura ātrums pārsniedz 30 megabitus sekundē (Mb/s), un 50 % Eiropas mājsaimniecību jābūt tāda pieslēguma abonentiem, kas nodrošina ātrumu vairāk par 100 Mb/s. Digitālajā programmā tiek atkārtoti izvirzīts arī mērķis, ko apstiprinājusi Eiropadome, — visiem Eiropas iedzīvotājiem līdz 2013. gadam darīt pieejamus platjoslas pamatpakalpojumus.

(2)  Dienvidkorejas nacionālajā plānā iecerēts līdz 2012. gadam panākt, ka 1000 Mb/s pieslēgums kļūst plaši izplatīts. Valdība mudina uzņēmumus apgūt 34 triljonus vonu (23 miljardus euro), kas nepieciešami sistēmas pilnīgai ieviešanai. Minētā summa ir aptuveni tikpat liela, cik valsts gada budžets izglītībai (http://news.bbc.co.uk/2/hi/programmes/click_online/9093991.stm).

(3)  Eurostat ziņu apskats par euro stāvokli, 5/2011, 2011. gada 7. janvāris: 2010. gada novembrī jauniešu bezdarba rādītāji vecuma grupā līdz 25 gadiem bija 20,7 % euro zonā un 21,0 % ES-27 dalībvalstīs. Savukārt 2009. gada novembrī minētie rādītāji bija attiecīgi 20,1 % un 20,5 %.

(4)  Direktīva 2009/140/EK un Direktīva 2009/136/EK.

(5)  Tīkla neitralitāte ir princips, kas paredz, ka interneta pakalpojumu sniedzēji un valdības neierobežo saturu, vietnes, platformas, iekārtas, kādas iespējams pievienot, un atļauto saziņas veidu. Ja kāds lietotājs maksā par noteikta līmeņa piekļuvi internetam un cits lietotājs maksā par tāda paša līmeņa piekļuvi, tad abiem lietotājiem jābūt iespējai veikt savstarpēju savienojumu abonētajā piekļuves līmenī. Ir izteiktas bažas, ka platjoslas pakalpojumu sniedzēji spēj izmantot vietējo infrastruktūru, lai bloķētu interneta lietojumprogrammas un saturu (piemēram, tīmekļa vietnes, pakalpojumus, protokolus), it īpaši to, ko piedāvā konkurenti, vai mainīt savus uzņēmējdarbības modeļus, lai mazinātu piekļuves kvalitāti un apmēru, kas pieejams dažādiem lietotājiem. Šādas uzņēmējdarbības modeļu izmaiņas var novest pie netaisnīgas cenu diskriminācijas un pakalpojumu kvalitātes diskriminācijas. Par iespēju izstrādāt noteikumus interneta neitralitātes obligātai nodrošināšanai ir norisinājušās asas debates.

(6)  http://ec.europa.eu/information_society/policy/ecomm/doc/library/public_consult/net_neutrality/report.pdf

(7)  SPEECH/10/643, Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta augstākā līmeņa sanāksme par tematu “Atvērts internets un tīkla neitralitāte Eiropā”.

(8)  Direktīva 2009/140/EK un Direktīva 2009/136/EK.

(9)  Sk. OV C 120, 20.5.2005, 22. lpp.; OV C 28, 3.2.2006, 88. lpp.; OV C 318, 23.12.2006, 222. lpp.; OV C 97, 28.4.2007, 27. lpp.; OV C 324, 30.12.2006, 42. lpp.; OV C 151, 17.6.2008 25. lpp.; OV C 44, 16.2.2008, 50. lpp.; OV C 224, 30.8.2008, 50. lpp.; OV C 77 31.3.2009, 60. lpp.; OV C 175, 28.7.2009, 87. lpp.; OV C 175, 28.7.2009, 8. lpp.; OV C 182, 4.8.2009, 56. lpp.; OV C 218, 11.9.2009, 41. lpp.; OV C 317, 23.12.2009, 103. lpp.; OV C 255, 22.9.2010, 116. lpp.; OV C 44, 11.2.2011, 178. lpp.; OV C 54, 19.2.2011, 58. lpp.

(10)  Sk. TEN/353“Visiem pieejami ātrdarbīgas piekļuves pakalpojumi: pārdomas par elektronisko sakaru universālā pakalpojuma attīstību” (ziņotājs — Hencks kgs), OV C 175, 28.7.2009, 8. lpp.

(11)  Līdz 2009. gada septembrim ir izmantoti tikai 18 % no plānotajiem izdevumiem 2007.–2013. gadam.

(12)  Būtiski, lai izraudzītais spektrs būtu faktiski pieejams; tas jāpanāk, atverot jaunu spektru (piemēram, 2,6 GHz, kā arī 800 MHz) un liberalizējot esošā spektra izmantošanu (piemēram, 900/1 800 MHz joslu — sk. pārskatīto GSM direktīvu un lēmumu par 900/1 800 MHz).

(13)  Sk. OV C 48, 15.2.2011, 72. lpp.

(14)  Pasaules ekonomikas forums — Vispārējais informācijas tehnoloģijas ziņojums 2009.–2010., http://www.networkedreadiness.com/gitr/.

(15)  Digitālā programma Eiropai – COM(2010) 245 galīgā redakcija/2.

(16)  Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei “Eiropa 2020” — COM(2010) 2020 galīgā redakcija.

(17)  Piemēram, tiek lēsts, ka, lai sasniegtu mērķi attiecībā uz ātrumu 100 Mb/s, 2015. gadā apmēram 15 % Eiropas mājsaimniecību jābūt šāda ātruma pieslēguma abonentiem.


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/58


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, kas attiecas uz Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA)”

COM(2010) 521 galīgā redakcija

2011/C 107/12

Ziņotājs: MORGAN kgs

Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu 2010. gada 19. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, kas attiecas uz Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA)

COM(2010) 521 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 2. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 469 plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (17. februāra sēdē), ar 173 balsīm par un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1

EESK apzinās, cik lielā mērā pilsoniskā sabiedrība patlaban ir atkarīga no internetā sniegtajiem pakalpojumiem. Komiteja ir nobažījusies arī par zināšanu trūkumu pilsoniskajā sabiedrībā par tās kiberdrošību. EESK uzskata, ka Eiropas Tīkla un informācijas drošības aģentūra (ENISA) ir aģentūra, kas palīdz dalībvalstīm un pakalpojumu sniedzējiem paaugstināt to vispārējos drošības standartus tā, lai visi interneta lietotāji veiktu pasākumus, kādi nepieciešami viņu personīgās kiberdrošības garantēšanai.

1.2

Tādēļ EESK atbalsta priekšlikumu pilnveidot ENISA, lai ES veicinātu augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību un lai uzlabotu sabiedrības informētību un attīstītu tīklu un informācijas drošības kultūru ES iedzīvotāju, patērētāju, uzņēmumu un publiskā sektora organizāciju interesēs, tādējādi sekmējot netraucētu iekšējā tirgus darbību.

1.3

ENISA misija ir ļoti svarīga ES valdības, rūpniecības, tirdzniecības un pilsoniskās sabiedrības tīklu infrastruktūras drošai attīstībai. EESK sagaida, ka Eiropas Komisija noteiks ENISA visaugstākos darbības standartus un kontrolēs tās darbību, ņemot vērā pieaugošos draudus kiberdrošībai.

1.4

NATO, Eiropola un ES Komisijas izklāstītās kiberaizsardzības stratēģijas ir atkarīgas no efektīvas sadarbības ar dalībvalstīm, kuru rīcībā ir vesela virkne iekšējo aģentūru, kas strādā kiberdrošības jautājumu jomā. Paredzams, ka NATO un Eiropola stratēģijas būs proaktīvas un operatīvas. ES Komisijas stratēģijā ENISA nepārprotami ir viena no svarīgākajām Informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzības (CIIP) aģentūru un misiju sarežģītajā struktūrā. Lai gan jaunajā regulā ENISA nav paredzēta operatīva loma, EESK tomēr redz ENISA kā aģentūru, kurai ir galvenā atbildība par CIIP Eiropas Savienības pilsoniskajā sabiedrībā.

1.5

Operatīvā atbildība par kiberdrošību dalībvalstu līmenī ir piešķirta dalībvalstīm bet CIIP standarti 27 dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgi. ENISA uzdevums ir panākt pieņemamu kiberdrošības līmeni arī valstīs ar vājāku attīstības līmeni šajā jomā. Tai jānodrošina dalībvalstu sadarbība un jāpalīdz tām labākās prakses izmantošanā. Ņemot vērā pārrobežu apdraudējumu, ENISA funkcijai jābūt brīdināšanai un novēršanai.

1.6

ENISA būs jāiesaistās arī starptautiskajā sadarbībā ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis. Šāda sadarbība būs lielā mērā politiska, iesaistot daudzas ES nozares, tomēr EESK ir pārliecināta, ka ENISA jāatrod sava vieta starptautiskajā arēnā.

1.7

Komiteja uzskata, ka ENISA var būt ļoti noderīga, lai drošības jomā palīdzētu īstenot un ierosināt pētniecības projektus.

1.8

Attiecībā uz ietekmes novērtējumu EESK šobrīd neatbalstīs pilnīgu 4. un 5. varianta īstenošanu, kā rezultātā ENISA kļūtu par operatīvu aģentūru. Kiberdrošība ir tik milzīga problēma, kuras radītais apdraudējums attīstās ļoti dinamiski, ka dalībvalstīm ir jāsaglabā spēja aktīvi cīnīties pret apdraudējumu. ES operatīvo aģentūru attīstība parasti noved pie dalībvalstu spēju un prasmju pasliktināšanās. Kiberdrošības jomā ir tieši pretēji — dalībvalstu spējas ir jāuzlabo.

1.9

EESK saprot Komisijas viedokli, ka ENISA vajadzētu būt noteiktai un kontrolētai misijai ar atbilstošiem resursiem. Pat tādā gadījumā EESK izsaka bažas, ka ENISA ierobežotais 5 gadu pilnvaru termiņš savukārt var ierobežot ilgtermiņa projektus un apdraudēt aģentūras cilvēkkapitāla un zinātības attīstību. Tā būs samērā neliela aģentūra, kas risina lielu un aizvien pieaugošu problēmu. ENISA misijas darbības joma un apmērs nozīmē, ka tai jānodarbina speciālistu grupas. Tās darbs būs komplekss: gan īstermiņa uzdevumi, gan ilgtermiņa projekti. Tāpēc Komiteja vēlētos, lai ENISA pilnvaras būtu dinamiskas un beztermiņa, un tiktu apstiprinātas pēc regulāri veiktiem novērtējumiem. Tādā gadījumā resursus varētu piešķirt pakāpeniski, kad tas nepieciešams un ja nepieciešams.

2.   Ievads.

2.1

Šis atzinums attiecas uz regulu, kas paredzēta ENISA turpmākai attīstībai.

2.2

Komisija savu pirmo priekšlikumu par politisko pieeju tīklu un informācijas drošības jomai izklāstīja 2001. gada paziņojumā (COM(2001) 298 galīgā redakcija). Reaģējot uz minēto paziņojumu, Retureau kungs sagatavoja visaptverošu atzinumu (1).

2.3

Pēc tam Komisija ierosināja Regulu ENISA izveidei (COM(2003) 63 galīgā redakcija). EESK atzinumu (2) par minēto regulu sagatavoja Lagerholm kungs. Aģentūru izveidoja ar EK Regulu Nr. 460/2004.

2.4

Tā kā interneta izmantošana strauji paplašinājās, informācijas drošība kļuva aizvien svarīgāka. Komisija 2006. gadā publicēja paziņojumu, kurā bija izklāstīta Drošas informācijas sabiedrības stratēģija (COM(2006) 251 galīgā redakcija). EESK atzinumu sagatavoja (3) Pezzini kungs.

2.5

Tā kā bažas par informācijas drošību turpināja pieaugt, Komisija 2009. gadā nāca klajā ar priekšlikumu par informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzību (COM(2009) 149 galīgā redakcija). McDonogh kungs sagatavoja atzinumu (4), ko EESK apstiprināja 2009. gada decembra plenārajā sesijā.

2.6

Patlaban ir ierosināts stiprināt un pilnveidot ENISA, lai ES veicinātu augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību un lai uzlabotu sabiedrības informētību un attīstītu tīklu un informācijas drošības kultūru ES iedzīvotāju, patērētāju, uzņēmumu un publiskā sektora organizāciju interesēs, tādējādi sekmējot netraucētu iekšējā tirgus darbību.

2.7

Taču ENISA nav vienīgā drošības aģentūra, kas paredzēta ES kibertelpā. Reaģēšana uz kiberkaru un kiberterorismu ir militāro spēku uzdevums. Galvenā organizācija šajā jomā ir NATO. Saskaņā ar tās jauno stratēģisko koncepciju, par kuru tika paziņots 2010. gada novembrī Lisabonā (pieejama http://www.nato.int/lisbon2010/strategic-concept-2010-eng.pdf), NATO “turpinās attīstīt savu spēju novērst un atklāt kiberuzbrukumus, aizsargāties pret tiem un atgūties no to radītajiem zaudējumiem, izmantojot NATO plānošanas procesu, lai stiprinātu un saskaņotu valstu kiberaizsardzības spējas, nodrošinot visiem NATO dienestiem centralizētu kiberaizsardzību un labāk integrējot NATO un tās dalībvalstu rīcībā esošos sabiedrības informēšanas, brīdināšanas un reaģēšanas mehānismus”.

2.8

Pēc 2007. gadā notikušā kiberuzbrukuma Igaunijai 2008. gada 14. maijā oficiāli tika izveidots Kopējais kiberaizsardzības izcilības centrs (CCD COE), lai tādējādi uzlabotu NATO kiberaizsardzības spējas. Minētais centrs, kas atrodas Tallinā, Igaunijā, ir starptautiska organizācija, kuras darbību patlaban finansē Igaunija, Latvija, Lietuva, Vācija, Ungārija, Itālija, Slovākijas Republika un Spānija.

2.9

Elektroniskie noziegumi ES līmenī ir Eiropola kompetencē. Šis ir izvilkums no EiropolaLordu palātai sniegtā rakstiskā apliecinājuma (sk. http://www.publications.parliament.uk/pa/ld200910/ldselect/ldeucom/68/68we05.htm):

Ir skaidrs, ka tiesībaizsardzības iestādes nedrīkst atpalikt no noziedznieku tehnoloģiskās attīstības līmeņa, lai nodrošinātu, ka to izdarītos noziegumus ir iespējams efektīvi novērst un atklāt. Turklāt, tā kā augsto tehnoloģiju joma nepazīst robežas, spējām visā ES ir jābūt vienādi augstā līmenī, lai neļautu izveidoties “vājajām vietām”, kur noziedzība augsto tehnoloģiju jomā varētu nesodīti zelt un plaukt. Šīs spējas ES nebūt nav vienmērīgas. Patiesībā attīstība notiek ļoti nevienmērīgi — dažas dalībvalstis izvirzās priekšgalā, atsevišķās jomās sasniedzot lielu progresu, savukārt citas dalībvalstis tehnoloģiju jomā krietni atpaliek. Tādēļ ir vajadzīgs centralizēts dienests, kas visām dalībvalstīm palīdzētu saskaņot kopīgos pasākumus, veicināt pieeju un kvalitātes standartu standartizāciju un identificēt un izplatīt labāko praksi. Tikai šādā veidā ES ir iespējams nodrošināt viendabīgus tiesībaizsardzības pasākumus noziedzības apkarošanai augsto tehnoloģiju jomā.

2.10

Eiropols 2002. gadā izveidoja Augsto tehnoloģiju noziegumu centru (HTCC). Tas ir salīdzinoši neliels dienests, taču ir paredzēts, ka nākotnē tas tiks paplašināts kā centrālais elements Eiropola darbībai šajā jomā. HTCC ir būtiska nozīme koordinācijas, operatīvā atbalsta, stratēģiskās analīzes un apmācības jomā. Īpaši svarīga ir apmācības funkcija. Turklāt Eiropols ir izveidojis arī ECCP — Eiropas kibernoziedzības platformu. Tās darbībā galvenā uzmanība ir pievērsta šādiem jautājumiem:

Tiešsaistes sistēma ziņošanai par noziegumiem internetā (I-CROS);

Analīzes darba datne (Cyborg);

Interneta un kriminālistikas ekspertīze (I-FOREX).

2.11

ES kiberdrošības stratēģija ir izklāstīta Digitālās programmas Eiropai nodaļā “Uzticēšanās un drošība”. Problēmas ir izklāstītas šādi:

līdz šim ir pierādījies, ka internets ir labi aizsargāts, elastīgs un stabils, bet IT tīkliem un galalietotāju termināļiem joprojām draud visdažādākās briesmas: pēdējos gados saradies tik daudz surogātpasta, ka e-pasta kustība internetā ir bijusi pamatīgi apgrūtināta — pēc dažādiem aprēķiniem tas veido 80–98 % no visa apritē esošā e-pasta — un tas izplata visdažādākos vīrusus un ļaundabīgu programmatūru. Arvien pieaug identifikācijas zādzības un krāpšana tiešsaistē. Uzbrukumi kļūst izsmalcinātāki (Trojas zirgi, botu tīkli, utt.), un to motivācija bieži ir finansiāla. Tiem var būt arī politiska motivācija, kā pierādījās nesenajos kiberuzbrukumos Igaunijai, Lietuvai un Gruzijai.

2.12

Programmā paredzētie pasākumi:

6. pamatpasākums: 2010. gadā nākt klajā ar pasākumiem, kuru mērķis ir pastiprināta augsta līmeņa Tīklu un informācijas drošības politika, tostarp tādas likumdošanas iniciatīvas kā ENISA modernizācija un pasākumi, kas ļauj straujāk reaģēt kiberuzbrukuma gadījumā, ieskaitot reaģēšanas grupas datorapdraudējumu gadījumos (CERT) ES iestādēs.

7. pamatpasākums: līdz 2010. gadam nākt klajā ar pasākumiem, tostarp likumdošanas iniciatīvām, kiberuzbrukumu informācijas sistēmām apkarošanai un līdz 2013. gadam — ar to saistītiem noteikumiem par jurisdikciju kibertelpā Eiropas un starptautiskā līmenī.

2.13

2010. gada novembra paziņojumā (COM(2010) 673 galīgā redakcija) Komisija papildināja minēto programmu, izklāstot ES iekšējās drošības stratēģiju. Tajā ir izvirzīti pieci mērķi, un trešais no tiem paredz uzlabot iedzīvotāju un uzņēmumu drošību kibertelpā. Ir paredzētas trīs rīcības programmas un tajās noteiktie pasākumi ir sīki izklāstīti sekojošajā tabulā (avots: paziņojums, pieejams http://ec.europa.eu/commission_2010-2014/malmstrom/archive/internal_security_strategy_in_action_en.pdf.

MĒRĶI UN DARBĪBAS

ATBILDĪGIE

LAIKS

3. MĒRĶIS.   Uzlabot pilsoņu un uzņēmumu drošību kibertelpā

1. darbība.   Tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu spēju attīstīšana

ES kibernoziedzības centra izveide

Atkarībā no KOM priekšizpētes 2011. gadā.

2013. g.

Kibernoziegumu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas spēju attīstīšana

DV kopā ar CEPOL, Eiropolu un Eurojust

2013. g.

2. darbība.   Sadarbība ar nozari, lai radītu iespējas un aizsardzību pilsoņiem

Pasākumu izveide ziņošanai par kibernoziegumiem un pilsoņu informēšana par kiberdrošību un kibernoziedzību

DV, KOM, Eiropols, ENISA un privātais sektors

Pastāvīgi

Norādījumi sadarbībai attiecībā uz nelegālu tiešsaistes saturu

KOM ar DV un privāto sektoru

2011. g.

3. darbība.   Spēju uzlabošana darbam ar kiberuzbrukumiem

Reaģēšanas grupu datorapdraudējumu gadījumos tīkla izveide katrā DV un vienas grupas izveide ES iestādēs, kā arī regulāri valstu darbnepārtrauces plāni un mācības, kā reaģēt uz incidentu un atgūties pēc avārijas

DV un ES iestādes kopā ar ENISA

2012. g.

Eiropas informācijas apmaiņas un brīdināšanas sistēmas (EISAS) izveide

DV kopā ar KOM un ENISA

2013. g.

2.14

NATO, Eiropola un ES Komisijas izklāstītās stratēģijas ir atkarīgas no efektīvas sadarbības ar dalībvalstīm, kuru rīcībā ir vesela virkne iekšējo aģentūru, kas strādā ar kiberdrošības jautājumiem. Ir paredzēts, ka NATO un Eiropola stratēģijas būs proaktīvas un operatīvas. ES Komisijas stratēģijā ENISA nepārprotami ir viena no svarīgākajām CIIP aģentūru un misiju sarežģītajā struktūrā. Lai gan jaunajā regulā ENISA nav paredzēta operatīva loma, EESK tomēr redz ENISA kā aģentūru, kurai ir galvenā atbildība par CIIP Eiropas Savienības pilsoniskajā sabiedrībā.

3.    ENISA priekšlikums.

3.1

Problēmai, kas jārisina ENISA, ir septiņi šādi cēloņi:

(1)

Dalībvalstu sadrumstalotā un daudzveidīgā pieeja;

(2)

Eiropas agrīnās brīdināšanas un reaģēšanas ierobežotās spējas;

(3)

Ticamu datu trūkums un ierobežota informācija par jaunām problēmām;

(4)

Informētības trūkums par tīklu un informācijas drošības riskiem un problēmām;

(5)

Tīklu un informācijas drošības problēmu starptautiskā dimensija;

(6)

Sadarbības modeļu nepieciešamība, lai nodrošinātu pienācīgu politikas īstenošanu;

(7)

Efektīvāku pasākumu nepieciešamība kibernoziedzības apkarošanai.

3.2

ENISA priekšlikums nodrošina spēkā esošās politikas nosacījumu un jauno, ES Digitālajā programmā izklāstīto iniciatīvu apvienošanu.

3.3

Spēkā esošās politikas, kuras atbalstīs ENISA:

(i)

Eiropas Forums dalībvalstīm, lai veicinātu diskusijas un apmaiņu ar politikas paraugpraksi, daloties informācijā par politikas mērķiem un prioritātēm IST infrastruktūras drošības un noturības jomā;

(ii)

Eiropas publiskā un privātā sektora partnerība infrastruktūru noturības jautājumos (European Public-Private Partnership for Resilience — EP3R), kas būtu elastīga Eiropas mēroga pārvaldības pamatstruktūra IST infrastruktūras noturības nodrošināšanai un veicinātu publiskā un privātā sektora sadarbību drošības un noturības jautājumos;

(iii)

Eiropadomes 2009. gada 11. decembrī pieņemtā Stokholmas programma, kas veicina politiku, kura garantē tīklu drošību un ļauj ES ātrāk reaģēt kiberuzbrukumu gadījumā.

3.4

Jaunie politikas virzieni, kurus atbalstīs ENISA:

(i)

Eiropas Foruma dalībvalstīm darbības paplašināšana;

(ii)

Eiropas publiskā un privātā sektora partnerību infrastruktūras noturības jautājumos (EP3R) atbalstīšana, apspriežot inovatīvus pasākumus un līdzekļus drošības un noturības uzlabošanai;

(iii)

Elektronisko sakaru jomas tiesiskā regulējuma drošības prasību ieviešana praksē;

(iv)

ES mēroga kiberdrošības gatavības mācību veicināšana;

(v)

CERT izveidošana ES iestādēs;

(vi)

Dalībvalstu mobilizēšana un atbalstīšana, lai tās pabeigtu izveidot vai vajadzības gadījumā izveidotu valstu/valdību CERT, radot labi funkcionējošu CERT tīklu, kas aptver visu Eiropu;

(vii)

Sabiedrības informēšana par tīklu un informācijas drošības problēmām.

3.5

Pirms šī priekšlikuma pabeigšanas tika izskatīti pieci dažādi politikas varianti. Katrā variantā bija norādīta tā misija un pieejamie resursi. Tika izraudzīts trešais variants. Tas paredz ENISA pašreizējo funkciju paplašināšanu un to, ka tiesībsargājošās un privātuma aizsardzības iestādes kļūst par pilntiesīgām aģentūras ieinteresētajām personām.

3.6

Modernizēta tīklu un informācijas drošības aģentūra saskaņā ar 3. variantu palīdzētu

mazināt dalībvalstu pieeju sadrumstalotību (1. problēmu cēlonis), panākt, ka politikas izstrāde un lēmumu pieņemšana ir vairāk pamatota ar datiem un zināšanām/informāciju (3. problēmu cēlonis), un uzlabot vispārējo informētību par tīklu un informācijas drošības riskiem un problēmām un to pārvarēšanu (4. problēmu cēlonis), palīdzot:

katrai dalībvalstij efektīvāk vākt attiecīgu informāciju par riskiem, apdraudējumiem un vājajām vietām,

uzlabot ar pašreizējām un paredzamām tīklu un informācijas drošības problēmām un riskiem saistītas informācijas pieejamību,

dalībvalstīs nodrošināt kvalitatīvāku tīklu un informācijas drošības politiku;

uzlabot Eiropas agrīnās brīdināšanas un reaģēšanas spējas (2. problēmu cēlonis):

palīdzot Komisijai un dalībvalstīm rīkot Eiropas līmeņa mācības, kas ļautu gūt apjomradītus ietaupījumus, reaģējot uz ES mēroga incidentiem,

atvieglojot EP3R darbību un gala rezultātā, iespējams, palielinot ieguldījumu apjomu, ko sekmētu kopīgi politikas mērķi un ES mēroga drošības un noturības standarti;

veicināt kopēju globālu pieeju tīklu un informācijas drošībai (5. problēmu cēlonis):

paplašinot informācijas un zināšanu apmaiņu ar valstīm ārpus ES;

sekmīgāk un efektīvāk apkarot kibernoziedzību (7. problēmu cēlonis):

pildot citus ar tīklu un informācijas drošības aspektiem saistītus pienākumus, kas skar tiesību aktu piemērošanas un tiesiskās sadarbības jomu, piemēram, iesaistoties divvirzienu informācijas apmaiņā un mācībās (piemēram, sadarbībā ar Eiropas Policijas koledžu CEPOL).

3.7

Saskaņā ar 3. variantu ENISA rīcībā būtu visi tās pienācīgai un efektīvai darbībai vajadzīgie resursi, radot patiesu ietekmi. Lielāki resursi (5) ļautu ENISA uzņemties daudz proaktīvāku lomu un uzsākt vairāk iniciatīvu, lai veicinātu ieinteresēto personu aktīvu līdzdalību. Turklāt šajos jaunajos apstākļos aģentūra varētu rīkoties elastīgāk un ātri reaģēt uz pārmaiņām pastāvīgi mainīgajā tīklu un informācijas drošības vidē.

3.8

4. politikas variants ietver ar kiberuzbrukumu apkarošanu un kiberincidentu risināšanu saistītas operatīvās funkcijas. Papildus iepriekš izklāstītajai darbībai aģentūrai būtu jāpilda operatīvas funkcijas, piemēram, jāuzņemas aktīvāka loma ES CIIP — kā ES tīklu un informācijas drošības datorapdraudējumu reakcijas komandai (CERT) jāiesaistās incidentu novēršanā un risināšanā un kā ES tīklu un informācijas drošības štābam jākoordinē dalībvalstu CERT darbības, tostarp ikdienas pārvaldība un ārkārtas dienestu darbība.

3.9

Izvēloties 4. variantu, papildus 3. variantā sasniedzamajai ietekmei tiktu panākta lielāka operatīvā ietekme. Darbojoties kā ES tīklu un informācijas drošības CERT un koordinējot dalībvalstu CERT darbību, aģentūra palīdzētu gūt lielākus apjomradītus ietaupījumus, reaģējot uz ES mēroga incidentiem, un samazināt uzņēmumu darbības riskus, piemēram, pateicoties augstākam drošības un noturības līmenim. Izvēloties 4. variantu, būtu ievērojami jāpalielina aģentūras budžets un cilvēkresursi, bet vēlamo rezultātu kontekstā tas rada bažas par aģentūras spēju apgūt un efektīvi izlietot budžetu.

3.10

5. politikas variants ietver operatīvās funkcijas tiesībsargājošo un tiesu iestāžu atbalstam kibernoziedzības apkarošanā. Papildus 4. variantā izklāstītajai darbībai šis variants ENISA dotu iespēju

sniegt ar procesuālajām tiesībām saistītu atbalstu (sal. ar Konvenciju par kibernoziegumiem), piemēram, veikt datu plūsmas datu vākšanu, satura datu pārtveršanu, datu plūsmu uzraudzību pakalpojuma atteikuma uzbrukumu gadījumos,

būt kompetences centram kriminālizmeklēšanā, kas ietver ar tīklu un informācijas drošību saistītus aspektus.

3.11

Salīdzinājumā ar 3. un 4. variantu 5. variantā paredzētās papildu operatīvās funkcijas tiesībsargājošo un tiesu iestāžu atbalstam palīdzētu efektīvāk apkarot kibernoziedzību.

3.12

Izvēloties 5. variantu, būtu ievērojami jāpalielina aģentūras resursi, bet tas atkal radītu bažas par aģentūras spēju apgūt un efektīvi izlietot budžetu.

3.13

Lai gan 4. un 5. variantam būtu lielāka pozitīvā ietekme nekā 3. variantam, Komisija uzskata, ka pastāv vairāki iemesli, kādēļ minētos variantus nevajadzētu izvēlēties.

Tie būtu politiski sensitīvi attiecībā uz dalībvalstu CIIP pienākumiem (daudzas dalībvalstis neatbalstītu centralizētas operatīvās funkcijas).

Paplašinot aģentūras pilnvaras saskaņā ar 4. un 5. variantu, tās stāvoklis var kļūt nenoteikts.

Papildinot aģentūras pilnvaras ar šīm jaunajām un pilnīgi atšķirīgajām operatīvajām funkcijām, īstermiņā varētu rasties grūti pārvaramas problēmas, un ir ļoti iespējams, ka aģentūra samērīgā termiņā pienācīgi netiktu galā ar šādiem pienākumiem.

Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi — 4. un 5. varianta īstenošanas izmaksas ir pārmērīgi augstas, jo vajadzīgo līdzekļu apjoms četras līdz piecas reizes pārsniegtu ENISA pašreizējo budžetu.

4.   Regulas noteikumi.

4.1

Aģentūra palīdz dalībvalstīm un Komisijai izpildīt tiesiskās un reglamentējošās prasības tīklu un informācijas drošības jomā.

4.2

Valde nosaka aģentūras darbības vispārīgo virzienu.

4.3

Valdē ir pa vienam pārstāvim no katras dalībvalsts, trīs pārstāvji, ko ieceļ Komisija, kā arī pa vienam IST nozares, patērētāju grupu un IT akadēmisko ekspertu pārstāvim.

4.4

Aģentūru vada neatkarīgs izpilddirektors, kurš atbild par aģentūras darba programmas izstrādi iesniegšanai apstiprināšanai valdē.

4.5

Izpilddirektors atbild arī par gada budžeta sastādīšanu atbilstoši darba programmai. Valde gan budžetu, gan darba programmu iesniedz apstiprināšanai Komisijai un dalībvalstīm.

4.6

Pamatojoties uz izpilddirektora ieteikumu, valde izveido pastāvīgu ieinteresēto personu grupu, kurā ir eksperti, kas pārstāv informācijas un sakaru tehnoloģiju nozari, patērētāju grupas, akadēmiskus ekspertus tīklu un informācijas drošības jomā un tiesībsargājošās un privātuma aizsardzības iestādes.

4.7

Tā kā regula patlaban vēl ir tikai priekšlikuma stadijā, pastāv zināmas neskaidrības par skaitļiem. Šobrīd aģentūrā ir 44–50 darbinieki un budžets 8 miljonu EUR apmērā. 3. variantā ir paredzēts, ka darbinieku skaits būs 99 un budžeta apjoms būs EUR 17 miljoni.

4.8

Regulā ir ierosināts noteikts pilnvaru termiņš, kas ir pieci gadi.

Briselē, 2011. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  OV C 48., 21.2.2002., 33. lpp.

(2)  OV C 220, 16.9.2003., 33. lpp.

(3)  OV C 97, 28.4.2007., 21. lpp.

(4)  OV C 255, 22.9.2010., 98. lpp.

(5)  Atsauce uz lielāku resursu apjomu ir atkarīga no tā, vai ENISA priekšlikums tiks apstiprināts tā pašreizējā redakcijā.


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/64


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido programmu integrētas jūrniecības politikas turpmākas izstrādes atbalstam”

COM(2010) 494 galīgā redakcija – 2010/0257 (COD)

2011/C 107/13

Ziņotājs: SIMONS kgs

Eiropas Savienības Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu 2010. gada 20. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido programmu integrētas jūrniecības politikas turpmākas izstrādes atbalstam

COM(2010) 494 galīgā redakcija – 2010/0257 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2011. gada 2. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 469. plenārajā sesijā, kas notika 2011 gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 111 balsi par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Komiteja uzskata šo priekšlikumu par loģisku nākamo soli integrētas jūrniecības politikas izstrādē un kopumā dokumentu atbalsta.

1.2.   Attiecībā uz kompetenču sadalījumu Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisijas priekšlikumā ierosināta kopīga kompetence, izņemot jautājumos par jūras bioloģiskajiem resursiem, kas ir Komisijas ekskluzīvā kompetencē.

1.3.   Komiteja aicina Komisiju sniegt paskaidrojumu par izmantoto tiesisko pamatu. Komitejai ir šaubas par to, cik lielā mērā LESD 74. pants un 77. pants — kuros nav paredzēta parastā likumdošanas procedūra —, ir savienojami ar pārējo tiesisko pamatu, uz kuru attiecas minētā procedūra.

1.4.   Komiteja uzskata, ka jūrniecības darbības un nozaru politiku sinerģijas pārrobežu un starptautiskā dimensija ir pietiekams iemesls, lai noteiktu pasākumus, kas sekmē integrētu jūrniecības politiku. Tādējādi Komiteja uzskata, ka subsidiaritātes princips ir ievērots.

1.5.   Tāpat Komiteja uzskata, ka priekšlikums atbilst arī proporcionalitātes principam, jo nepieciešamo pasākumu finansēšanai finanšu plāna atlikušajā laika posmā (2011.–2013.) pieejamo līdzekļu apjoms nav pietiekams.

1.6.   Ņemot vērā ES pašreizējo sarežģīto finanšu stāvokli, Komiteja Komisijas priekšlikumā iekļauto provizorisko novērtējumu atzīst par nepietiekamu. Komiteja vēlētos, lai Komisija izstrādātu spēcīgāku argumentāciju, it sevišķi attiecībā uz konkrētu tematu un rīcības jomu izvēli.

1.7.   Komiteja norāda, ka priekšlikumā nav skaidri saprotams, kādas darbības dotācijas ir minētas 5. panta 2. punkta pirmajā teikumā. Apsvērumos būtu arī lietderīgi precizēt, ka mērķis nav jūrniecības infrastruktūras, īpaši ostu, finansēšana.

1.8.   Kā zināms, jūrniecības pārvaldībā Komiteja atbalsta starpnozaru pieeju. Lai gan priekšlikumā nav aplūkots politikas jomu saturs, Komiteja tāpat kā iepriekšējos atzinumos arī šā atzinuma sadaļā “Īpašas piezīmes” uzsver jautājumus, kuriem integrētā jūrniecības politikā būtu jāpievērš īpaša uzmanība.

2.   Ievads.

2.1.   Komisija 2010. gada 29. septembrī publicēja “Priekšlikumu regulai, ar ko izveido programmu integrētas jūrniecības politikas turpmākas izstrādes atbalstam” (COM(2010) 494 galīgā redakcija) un saskaņā ar LESD 304. pantu aicināja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt atzinumu par minēto tematu.

2.2.   Komiteja labprāt atsaucas uz šo aicinājumu, jo priekšlikumu uzskata par loģisku nākamo soli integrētas jūrniecības politikas izstrādē, kuras iesākums ir 2007. gada 10. oktobra Komisijas paziņojums jeb tā dēvētā “zilā grāmata”.

2.3.   Minētajā paziņojumā tika aicināts izstrādāt un ieviest integrētu, saskaņotu un vienotu lēmumu pieņemšanu attiecībā uz okeāniem, jūrām, piekrastes reģioniem un jūrniecības nozarēm.

2.4.   Integrētas jūrniecības politikas pamatā ir starpnozaru pieeja jūrniecības pārvaldībā, kas ļautu nodrošināt sinerģiju starp tādām politikas jomām kā vide, jūras transports, enerģētika, pētniecība, rūpniecība, zivsaimniecība un reģionālā politika.

2.5.   “Zilajai grāmatai” bija pievienots rīcības plāns, kurā Komisija izklāstīja vairākus pasākumus, kas veidotu integrētu jūrniecības politiku.

2.6.   Eiropadome 2007. gada 14. decembra sanāksmē pauda atbalstu domai izveidot integrētu ES jūrniecības politiku, un Komisija 2009. gada 15. oktobrī pieņēma progresa ziņojumu par attiecīgo tematu.

2.7.   Progresa ziņojumā norādīts, kuri no 2007. gada rīcības plānā iekļautajiem pasākumiem tikuši īstenoti, un iezīmēts turpmākā īstenošanas posma virziens.

2.8.   Vispārējo lietu padome 2009. gada 16. novembrī uzsvēra integrētas jūrniecības politikas turpmākas izstrādes un īstenošanas finansējuma nozīmi un aicināja Komisiju nākt klajā ar vajadzīgajiem priekšlikumiem par integrētas ES jūrniecības politikas pasākumu finansēšanu spēkā esošā finanšu plāna ietvaros, lai tie varētu stāties spēkā 2011. gadā.

2.9.   Šajā paziņojumā Komisija secina, ka gan integrētas jūrniecības politikas izstrāde, gan īstenošana ir apdraudētas, jo trūkst līdzekļu, lai finansētu vajadzīgos pasākumus finanšu plāna atlikušajā laika posmā (2011.–2013. gads). Komisija uzskata, ka šāds finansējums ir nepieciešams, lai sasniegtu “zilajā grāmatā” izvirzītos mērķus, kas tika apstiprināti Vispārējo lietu padomes 2009. gada 16. novembra secinājumos.

2.10.   Tā kā citi ES fondi nespēj nosegt visas integrētas jūrniecības politikas prioritātes un mērķus, šīs politikas tālākas izstrādes atbalstam jāizveido atsevišķa programma.

2.11.   Komisija uzskata, ka programmas īstenošanai arī trešās valstīs ir jāveicina iesaistītās valsts attīstības mērķu sasniegšana un tai jābūt saderīgai ar citiem ES sadarbības instrumentiem, kā arī attiecīgo ES politikas jomu mērķiem un prioritātēm.

2.12.   Ņemot vērā programmā paredzēto finansējamo pasākumu apjomu un ietekmi, Komisija uzskata, ka dalībvalstis vienas pašas nespēj atbilstošā līmenī sasniegt ierosinātajā regulā izvirzītos mērķus. To efektīvāk iespējams īstenot ES līmenī, nosakot pasākumus, kas ir saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā to paredz Līguma par Eiropas Savienību un Līguma par Eiropas Savienības darbību 5. pants.

2.13.   Attiecībā uz proporcionalitātes principu Komisija uzskata, ka ierosinātā regula nenosaka stingrāku regulējumu nekā nepieciešams minēto mērķu sasniegšanai.

2.14.   Ierosinātās regulas mērķis ir izveidot programmu integrētas jūrniecības politikas turpmākas izstrādes atbalstam.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1.   Komiteja iepriekšējos atzinumos (1) ir atzinīgi vērtējusi Komisijas pieeju integrētas jūrniecības politikas izstrādei. Pašreizējais priekšlikums ir loģisks šī procesa turpinājums.

3.2.   Ierosinātajā regulā citstarp ir izvirzīti programmas vispārējie un konkrētie mērķi, pasākumi, kuriem var piešķirt finansējumu, un iespējamie finansēšanas veidi. Priekšlikumā ir paredzēts arī novērtējums, kas jāveic vēlākais līdz 2014. gada beigām, un ierosināts izveidot padomdevēju komiteju, kura palīdzētu Komisijai izstrādāt ikgadējo darba plānu. Komisija lēš, ka 2011.-2013. gada programmas īstenošanai jāatvēl 50 miljoni euro. Arī Komiteja uzskata, ka visi minētie pasākumi ir nepieciešami.

3.3.   Ar Komisijas priekšlikumu tiek ierosināta pamatsistēma, kurā ietverti vairāki tehniski instrumenti. Tas nekādā gadījumā nav ierosinājums ieviest politikas instrumentus. Tā mērķis nav arī nodrošināt finansējumu jūras transporta infrastruktūrai, tostarp ostām. Komiteja uzskata, ka minētais būtu skaidri jānorāda arī priekšlikumā, piemēram, apsvērumos.

3.3.1.   Priekšlikuma 5. panta 2. punkta pirmajā teikumā norādīts, ka programmas ietvaros iespējams piešķirt gan dotācijas pasākumiem, gan darbības dotācijas. EESK vēlas uzsvērt: lai gan priekšlikuma pielikumā pievienotais finanšu līdzekļu kopsavilkums sniedz zināmu ieskatu par programmu, priekšlikumā tomēr nav skaidri norādīts, kāda veida darbības dotācijas ir paredzētas.

3.3.2.   Komiteja arī iesaka minēto aspektu iekļaut pašā priekšlikumā, lai nepieļautu, ka pati Komisija pārkāpj Līgumā noteiktos konkurences noteikumus, jo pārrobežu konkurence jūrlietās šobrīd ir kļuvusi par ikdienas realitāti. Tādēļ jāņem vērā, ka arī ES dalībvalstīm jāsaglabā iespēja atbalstīt savu jūras transporta nozari.

3.4.   Komiteja ar gandarījumu norāda, ka priekšlikuma pamatā ir kopīgas kompetences princips, izņemot attiecībā uz jautājumiem par jūras bioloģisko resursu saglabāšanu, kas ir Komisijas ekskluzīvā kompetencē.

3.5.   EESK aicina Komisiju paskaidrot tiesiskā pamata izvēli. LESD 74. un 77. pantā nav paredzēta parastā likumdošanas procedūra. Komitejai ir šaubas par to, cik lielā mērā Komisijas izmantotais tiesiskais pamats atbilst pārējam tiesiskajam pamatam, uz kuru attiecas parastā likumdošanas procedūra. Šai sakarā arī jāatzīmē, ka LESD 74. un 77. pantā paredzētās procedūras nav likumdošanas procedūras LESD 289. panta izpratnē.

3.6.   Komiteja uzskata, ka jūrniecības darbības pārrobežu raksturs un nozaru politiku sinerģija ir pietiekams iemesls, lai īstenotu pasākumus integrētas jūrniecības politikas jomā, piemēram, pētniecība, ieguldījumi izmēģinājuma projektos un ES līmeņa rīcība, lai dalībvalstīs veicinātu un atbalstītu integrētu jūrniecības politiku.

3.7.   EESK uzskata, ka Komisijas provizoriskā novērtējuma argumentācija nav priekšlikuma spēcīgākā daļa. Komiteja uzskata, ka salīdzinājumā ar citām pieejamajām iespējām argumenti par labu 2. iespējai, proti, mērens ES finansiālais ieguldījums, lai turpinātu iespēju izpēti un integrētas jūrniecības politikas pakāpenisku īstenošanu, ir salīdzinoši vāji. EESK iesaka Komisijai izstrādāt stingrāku argumentāciju, it sevišķi attiecībā uz konkrēto tematu un darbības jomu izvēli.

3.8.   Komiteja uzskata, ka Komisijas priekšlikumā paredzētie pasākumi, kas izklāstīti 4. pantā, nav pietiekami, lai sasniegtu iepriekšējos pantos izvirzītos mērķus. Jomās, kurās vajadzīga lielāka koordinācija un skaidrība par atbildību un kompetenci, Komisijai, pienācīgi ievērojot subsidiaritātes principu, būtu jāierosina skaidrākas pamatnostādnes.

3.9.   Komisija ierosina vēlākais līdz 2014. gada 31. decembrim Eiropas Parlamentam un Padomei iesniegt retrospektīvā novērtējuma ziņojumu. Komiteja atbalsta šo ierosinājumu, taču vēlas uzsvērt, ka nepieciešams rūpīgāks provizoriskais novērtējums, lai pēc tam būtu iespējams noteikt, vai izvirzītie mērķi ir sasniegti.

4.   Īpašas piezīmes.

4.1.   Kā zināms, jūrniecības pārvaldībā Komiteja atbalsta starpnozaru pieeju. Tādēļ Komiteja uzsver, ka svarīga ir sadarbība ar visām iesaistītajām pusēm. EESK uzskata, ka ieinteresēto pušu aktīva līdzdalība pieņemtajos pasākumos ir svarīgs priekšnosacījums to sekmīgai īstenošanai. Aicinājumam līdzdarboties un informēšanai par integrētas jūrniecības politikas īstenošanas rezultātiem dalībvalstīs un starp tām ir izšķiroša nozīme izvirzīto mērķu sasniegšanā.

4.2.   Lai gan priekšlikumā nav aplūkots politikas jomu saturs, Komiteja tomēr vēlas atkārtot savu nostāju, ko tā paudusi iepriekšējos atzinumos, proti, integrētā jūrniecības politikā īpaša uzmanība būtu jāvelta turpmāk tekstā minētajiem aspektiem.

4.2.1.   Jāatrod līdzsvars starp ES piekrastes reģionu vides problēmjautājumiem un starptautiskās tirdzniecības vajadzībām, kuras nosaka jūras transporta apjoma pieaugums.

4.2.2.   Komiteja atgādina par divām lielām kuģu katastrofām, kurām ievērojamu uzmanību pievērsa plašsaziņas līdzekļi — “Erika” 1999. gadā un “Prestige” 2002. gadā —, un iesaka izstrādāt “vissliktākā gadījuma scenāriju”. Tomēr, neraugoties uz lielo skaitu tiesību aktu, tostarp aptuveni 15 jaunām regulām un direktīvām, dalībvalstu centieni nav pietiekami divās svarīgās jomās:

atbilstoši aprīkotu iekārtu ieviešana ostās, lai no kuģiem uztvertu naftas atliekas, jo šādu iekārtu trūkuma dēļ naftas atliekas vēl joprojām nokļūst jūrā;

pietiekami daudzu “patvēruma ostu” izveidošana, kuras sniegtu palīdzību grūtībās nonākušiem kuģiem, un skaidra atbildības un kompetenču noteikšana nelaimes gadījumos.

Mērķu, kuriem varētu piešķirt finansējumu, sarakstā jāiekļauj pasākumi minēto trūkumu novēršanai.

4.2.3.   Tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS) jau ir ratificējušas visas ES dalībvalstis, ir jāuzrauga tās īstenošana. Komiteja uzskata, ka trešās valstis, kas vēl nav ratificējušas un īstenojušas šo konvenciju, it sevišķi tās, kurām ir jūras robežas ar ES dalībvalstīm un kuras ir parakstījušas asociācijas nolīgumus ar ES vai uzsākušas ES pievienošanās sarunas, ir jāaicina to darīt, jo konvencija šobrīd ir Kopienas tiesību kopuma daļa.

4.2.4.   Lai nodrošinātu minētā procesa sekmīgu norisi, Komiteja ierosina vismaz reizi gadā rīkot Savienības Vidusjūras reģionam ministru sanāksmi par integrētu jūrniecības politiku. Komiteja izsaka cerību, ka drīzumā tādu pašu praksi varētu izmantot arī saistībā ar citu jūru, piemēram, Baltijas jūras, Ziemeļjūras un Melnās jūras baseiniem.

4.2.5.   EESK uzskata: ar nolūku stiprināt integrētas jūrniecības politikas starptautisko dimensiju, Komisijai lielāka uzmanība jāpievērš tam, lai uzlabotu darba apstākļus jūrā, drošību un kuģu ekoloģiskos raksturlielumus.

4.2.6.   Komiteja vēlas uzsvērt: lai nodrošinātu patiesi integrēta jūrniecības tirgus raitu darbību, būtiski ir panākt dalībvalstu pārbaudes dienestu, krasta apsardzes un jūras spēku labāku sadarbību, vēlams ar Eiropas Jūras drošības aģentūras starpniecību.

4.2.7.   Tādēļ jūrniecības jomā būtu vajadzīga arī kopīga datu apmaiņas telpa un integrēta jūrniecības uzraudzības sistēma. EESK atzinumā par minēto tematu (2) ir norādījusi, ka ir jāizveido sistēma, kas ilgtermiņā spētu nodrošināt precīzus, aktuālus un kvalitatīvus datus par pieņemamām izmaksām.

4.2.8.   Komiteja vēlas atgādināt: vienā no iepriekšējiem atzinumiem (3) Komiteja ir norādījusi, ka tā varētu uzņemties zināmu lomu jūrniecības politikas, arī jūras teritoriālās plānošanas pasākumu, īstenošanā. Komiteja vēlas izmantot šo gadījumu, lai atgādinātu par minēto apņemšanos.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  OV C 44, 11.02.2011, 173. lpp.

OV C 255, 22.09.2010., 103. lpp.

OV C 306, 16.12.2009., 46. lpp.

OV C 277, 17.11.2009., 20. lpp.

OV C 211, 19.08.2008., 31. lpp.

OV C 168, 20.07.2007., 50. lpp.

(2)  OV C 44, 11.02.2011, 173. lpp.

(3)  OV C 211, 19.08.2008., 31. lpp.


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/68


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai (ES) […/….], ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1406/2002 par Eiropas Jūras drošības aģentūras izveidošanu”

COM(2010) 611 galīgā redakcija – 2010/0303 (COD)

2011/C 107/14

Ziņotājs: SIMONS kgs

Padome 2010. gada 22. novembrī un Eiropas Parlaments 2010. gada 10. novembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punktu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai (ES) […/….], ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1406/2002 par Eiropas Jūras drošības aģentūras izveidošanu

COM(2010) 611 galīgā redakcija – 2010/0303 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 2. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 469. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 114 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   Komiteja pozitīvi vērtē Eiropas Jūras drošības aģentūras (EMSA) lomu kuģošanas drošības uzlabošanā dalībvalstīs un uzskata, ka arī nākotnē būs ļoti svarīgi atbildīgā veidā paplašināt tās uzdevumus un kompetenci.

1.2   Ar jēdzienu “atbildīgā veidā” Komiteja saprot, ka EMSA uzdevumi, pienākumi un kompetence jāformulē un jānosaka skaidrāk nekā tas ir bijis līdz šim, lai nepieļautu jebkādus pārpratumus attiecībā uz pienākumu sadali starp aģentūru, Komisiju un dalībvalstīm.

1.3   Attiecībā uz proporcionalitātes principu Komiteja vēlas atzīmēt, ka dažos jautājumos Komisijas priekšlikumā iepriekš ir atrunāta aģentūras loma, kāda tai varētu būt nākotnē. Tomēr šajā jautājumā vispirms jāpieņem lēmums ES līmenī.

1.4   Komiteja ir pārsteigta, ka 2. panta 2. punkta d) apakšpunktā minēti “iekšzemes ūdensceļi”, kaut gan tie nekur citur nav minēti – ne spēkā esošajā regulā, kuras nosaukums jau norāda, ka tā attiecas vienīgi uz jūrniecību, ne arī apskatāmā priekšlikuma pamatojumā, ietekmes novērtējumā un apsvērumos. Minētajos dokumentos nav ne mazākās norādes par jūrniecības un iekšzemes ūdensceļu politiku pamatojumu, nepieciešamību, ietekmi, tehnisko īstenošanu vai to atšķirībām, ne arī par abu politiku krasi atšķirīgajām vadības un pārvaldības struktūrām kā valstu, tā arī starptautiskajā līmenī. Šo iemeslu dēļ vien būtu jāsvītro teksta daļa par iekšzemes ūdensceļiem, neminot galveno iemeslu – abu šo transporta veidu lielās atšķirības, kas pamatoja divu dažādu satiksmes uzraudzības sistēmu izveidi.

1.5   Komiteja, protams, var saprast, ka, tiklīdz tas iespējams, varētu izveidot juridisko pamatu un līdz ar to piešķirt budžeta līdzekļus, lai Komisija varētu izmantot aģentūras konkrētās zināšanas un kompetenci, kas saistītas ar tās darbību jūrniecības jomā; tādā gadījumā jaunos noteikumus piemēros ne tikai visiem transporta veidiem, bet arī citām intervences jomām.

1.6   Pārējos jautājumos Komiteja atbalsta priekšlikumu labāk saskaņot regulu par aģentūras izveidošanu ar ES tiesību aktiem, kas balstīti uz trešo kuģošanas drošības pasākumu paketi.

1.7   Komiteja iesaka precizēt EMSA, Komisijas, dalībvalstu un aģentūras valdes funkcijas, īpaši attiecībā uz pārbaužu organizēšanu.

1.8   Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, kurā ierosināts attiecībā uz pārbaužu veikšanu vadīties no konkrētiem piemēriem Eiropas Aviācijas drošības aģentūras darbībā.

1.9   Tā kā aģentūra jau ir pierādījusi savu pievienoto vērtību, Komiteja uzskata, ka tai jāpiešķir vajadzīgie cilvēkresursi un finanšu līdzekļi, lai tā arī turpmāk varētu pienācīgi darboties, un ka tās darbība arī turpmāk regulāri jāizvērtē, veicot ārējo revīziju.

2.   Ievads.

2.1   Eiropas Komisija 2010. gada 28. oktobrī publiskoja dokumentu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai (ES) […/….], ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1406/2002 par Eiropas Jūras drošības aģentūras izveidošanu” (COM(2010) 611 galīgā redakcija) un saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju sniegt atzinumu par minēto dokumentu.

2.2   Komiteja labprāt izpilda šo lūgumu, jo uzskata, ka ierosinātie grozījumi Regulā (EK) Nr. 1406/2002 ir nozīmīgs papildu solis, lai uzlabotu jūras satiksmes drošību.

2.3   Jāatzīst, ka jūras satiksmes drošības jautājums piesaistīja politiķu uzmanību tikai pēc tankkuģa “Erika” katastrofas, kas radīja lielu naftas piesārņojumu.

2.4   Komisija 2000. gada nogalē ierosināja regulu, ar ko izveido Eiropas Jūras drošības aģentūru (EMSA) – tehnisku struktūru, kas nodrošinātu augstu, saskaņotu un efektīvu jūras satiksmes drošības līmeni un kuģu radītā piesārņojuma novēršanu.

2.5   Minētā regula stājās spēkā 2002. gada augustā, savukārt aģentūra savu darbību uzsāka 2003. gada martā. Kopš tā laika regula ir trīsreiz grozīta.

2.6   Pirmais grozījums, kas izdarīts ar Regulu (EK) Nr. 1644/2003, galvenokārt saistīts ar aģentūras finanšu un budžeta procedūrām, lai palielinātu tās pārredzamību.

2.7   Otrais grozījums izdarīts ar Regulu (EK) Nr. 724/2004 pēc kuģa “Prestige” avārijas 2002. gadā; ar šo grozījumu aģentūrai uzticēti jauni pienākumi, galvenokārt saistībā ar piesārņojuma kontroles un novēršanas pasākumiem. Minētajā grozījumā ņemta vērā arī ES kompetences paplašināšana jūras drošības jomā.

2.8   Pārskatot regulu, EMSA bija aicināta sniegt tehnisko atbalstu pārbaudēm, kas Komisijai bija jāveic, stājoties spēkā Regulai (EK) Nr. 725/2004 par kuģu un ostas iekārtu drošības pastiprināšanu.

2.9   EMSA tika arī lūgta palīdzēt Komisijai novērtēt jūrnieku diplomēšanas procedūras un mācību iestādes gan ES dalībvalstīs, gan trešās valstīs. Šis uzdevums saistīts ar “jūrnieku sagatavošanas, sertificēšanas un sardzes pildīšanas standartiem” atbilstīgi tāda paša nosaukuma konvencijai (STWC konvencija), ko pieņēmusi Starptautiskā jūrniecības organizācija.

2.10   Trešais grozījums veikts 2006. gadā ar Regulu (EK) Nr. 2038/2006. Lai īstenotu pasākumus cīņai ar piesārņojumu, ar šo regulu aģentūrai piešķirts finansējums 154 miljoni euro laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam.

2.11   Tomēr situācija mainās. Lai aģentūra varētu turpināt mērķtiecīgu un efektīvu darbību, ir iesniegts apskatāmais priekšlikums, ar kuru ceturto reizi groza Regulu (EK) Nr. 1406/2002.

2.12   Komisijas ierosinātajam priekšlikumam ir divkāršs mērķis – precizēt pašreizējos EMSA pienākumus un lomu, kā arī iekļaut tās kompetencē jaunas jomas, kas pašlaik attīstās starptautiskā un ES līmenī.

2.13   Šobrīd EMSA sniedz tehnisku un zinātnisku palīdzību dalībvalstīm un Komisijai, lai pienācīgi īstenotu Kopienas tiesību aktus kuģošanas drošības, jūras drošības un kuģu radītā piesārņojuma novēršanas jomā. Tā pārbauda šo tiesību aktu piemērošanu un izvērtē veikto pasākumu efektivitāti. Aģentūra arī sniedz atbalstu jaunu pasākumu izstrādē.

2.14   Paziņojumā “Stratēģiskie mērķi un rekomendācijas ES jūras transporta politikai 2018. gada perspektīvā” Komisija darīja zināmu savu nodomu pārskatīt Eiropas Jūras drošības aģentūras pilnvaras un darbību, lai stiprinātu tehnisko un zinātnisko palīdzību, ko tā sniedz dalībvalstīm un Komisijai.

2.15   Padome 2009. gada 30. marta secinājumos aicināja Komisiju izstrādāt pasākumus, lai, ņemot vērā gaidāmās problēmas, uzlabotu Eiropas Jūras drošības aģentūras darbību tehniskās un zinātniskās palīdzības nodrošināšanā dalībvalstīm un Komisijai.

2.16   Pēc Eiropas Parlamenta un Padomes pieprasījuma Komisija izskatīja šo jautājumu un secināja, ka EMSA darbība varētu sekmēt lielāku sinerģiju ES līmenī attiecībā uz konkrētām krasta apsardzes darbībām. Viena no iespējām, kā to panākt, ir paplašināt aģentūras pilnvaras, jo īpaši saistībā ar jūras satiksmes un kuģošanas maršrutu uzraudzību, kā arī palīdzību dalībvalstīm iespējamo piesārņotāju izsekošanā

2.17   Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1406/2002 EMSA valde 2007. gada nogalē uzdeva veikt neatkarīgu ārēju novērtējumu par šīs regulas īstenošanu. Novērtējuma ziņojumā norādīts, ka dažās jomās iespējami uzlabojumi un precizējumi, un plašākā nozīmē secināts, ka aģentūra sniedz pievienoto vērtību šai nozarei kopumā un īpaši abām galvenajām iesaistītajām pusēm, proti, dalībvalstīm un Komisijai.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1   Iepriekšējos atzinumos (1)  (2) Komiteja pozitīvi novērtēja Eiropas Jūras drošības aģentūras svarīgo nozīmi kuģošanas drošības uzlabošanā dalībvalstīs. Ņemot vērā nepārtraukti mainīgo situāciju šajā jomā un nepieciešamību veikt pārbaudes un novērst piesārņojumu, Komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi paplašināt EMSA pienākumus un kompetenci.

3.2   Tiek ierosināts paplašināt pienākumus un kompetenci šādās jomās: EMSA palīdzība starptautiskajām organizācijām, tostarp Starptautiskajai Jūrniecības organizācijai (IMO), un operatīvajiem dienestiem, piemēram, SafeSeaNet tīklam, integrētas jūrniecības politikas īstenošanā un sistēmu sadarbspējas nodrošināšanā, cīņa ar jūras vides piesārņojumu, ko rada izejvielu ieguve jūrā, tehniskā sadarbība ar trešām valstīm un palīdzība Komisijai drošības pārbaužu veikšanā.

3.3   Regulas pārskatīšanu galvenokārt pamatoja trīs faktori: kuģošanas drošības pasākumu trešā pakete, jaunas jomas EMSA piecgadu stratēģijā (2010-2014), EMSA valdes ieteikumi pēc ārējā novērtējuma saņemšanas.

3.4   Ir precīzāk un sīkāk jānorāda EMSA pienākumi attiecībā uz Komisiju un dalībvalstīm, tostarp saistībā ar jaunākajām norisēm, proti, kuģošanas drošības pasākumu trešo paketi, integrētu ES jūrniecības politiku, uzraudzību jūrā, Eiropas Krasta apsardzes dienesta izveides priekšrocībām u.c.

3.4.1   Komiteja ir pārsteigta, ka 2. panta 2. punkta d) apakšpunktā minēti “iekšzemes ūdensceļi”, kaut gan tie nav minēti nekur citur – ne spēkā esošajā regulā, kuras nosaukums jau norāda, ka tā attiecas vienīgi uz jūrniecību, ne arī apskatāmā priekšlikuma pamatojumā, ietekmes novērtējumā un apsvērumos. Minētajos dokumentos nav ne mazākās norādes par jūrniecības un iekšzemes ūdensceļu politiku pamatojumu, nepieciešamību, ietekmi, tehnisko īstenošanu vai to atšķirībām, ne arī par abu politiku krasi atšķirīgajām vadības un pārvaldības struktūrām kā valstu, tā arī starptautiskajā līmenī. Šo iemeslu dēļ vien būtu jāsvītro teksta daļa par iekšzemes ūdensceļiem, neminot galveno iemeslu – abu šo transporta veidu lielās atšķirības, kas pamatoja divu dažādu satiksmes uzraudzības sistēmu izveidi.

3.4.2   Komiteja, protams, var saprast, ka, tiklīdz tas iespējams, varētu izveidot juridisko pamatu un līdz ar to piešķirt budžeta līdzekļus, lai Komisija varētu izmantot aģentūras konkrētās zināšanas un kompetenci, kas saistītas ar tās darbību jūrniecības jomā; tādā gadījumā jaunos noteikumus piemēros ne tikai visiem transporta veidiem, bet arī citām intervences jomām.

3.4.3   Priekšlikuma 2. panta 1. punktā uzskaitītas jomas, kurās aģentūra sniedz atbalstu Komisijai. Tā kā 2. pantā (lai arī dažkārt atšķirīgā redakcijā) vienviet norādīts, ka šī palīdzība jāiekļauj EMSA pienākumu sarakstā, citviet – ka ne, rodas neskaidrības, jo īpaši attiecībā uz e) apakšpunktu. Tāpēc vajadzētu svītrot no otrā punkta šos papildinājumus, kas jau minēti pirmajā punktā.

3.5   Saistībā ar proporcionalitātes principu Komiteja atbalsta ierosinājumu labāk saskaņot regulu ar Eiropas tiesību aktiem, kas balstīti uz trešo kuģošanas drošības pasākumu paketi, tomēr vēlas norādīt, ka dažos jautājumos, piemēram, par reģionālo centru izveidi, Komisijas priekšlikumā iepriekš atrunātas aģentūras turpmākās funkcijas, kaut gan šajā sakarā nav vēl pieņemts neviens lēmums.

4.   Īpašas piezīmes.

4.1   Komiteja norāda, ka attiecībā uz pārvaldības aspektiem priekšlikumā minēts, ka “pārbaužu organizēšanas” nolūkā ir īpaši svarīgi precizēt aģentūras, Komisijas, valdes un dalībvalstu lomu.

4.2   Valdes locekļiem, kas pārstāv dalībvalstis, var rasties interešu konflikts, jo, no vienas puses, viņi pieņem lēmumus par EMSA darbību un resursiem, tostarp pārbaužu politiku, bet, no otras puses, viņi paši pārstāv tās dalībvalstu pārvaldes iestādes, kuras EMSA pārbauda Komisijas uzdevumā, lai noteiktu valsts noteikumu un prakses atbilstību attiecīgajiem ES tiesību aktiem.

4.3   Tādēļ Komiteja piekrīt 3. panta jaunajai redakcijai un atbalsta Komisijas priekšlikumu, kurā ierosināts attiecībā uz pārbaužu veikšanu vadīties no konkrētiem piemēriem Eiropas Aviācijas drošības aģentūras darbībā (komitoloģijas procedūra).

4.4   Tādējādi tiks nodrošināta visu ieinteresēto dalībnieku, proti, EMSA, Komisijas un dalībvalstu līdzdalība, ievērojot katras iesaistītās puses pienākumus un kompetenci.

4.5   Komiteja arī uzskata, ka EMSA kompetences robežās vajadzētu pievērsties jautājumam par jūrnieku sadzīves un darba apstākļiem, atsaucoties, piemēram, uz ILO Konvenciju par darbu jūrniecībā.

4.6   Komiteja vēlas izteikt piezīmi par grozījumu 5. panta 3. punktā. Tajā ierosinātās izmaiņas paredz, ka kuģošanas un jūras satiksmes uzraudzība nebūs vienīgais jaunizveidoto reģionālo biroju uzdevums. Komiteja vēlas uzsvērt, ka minēto biroju darbība būs efektīva vai gluži pretēji – neefektīva, atkarībā no tā, vai dalībvalstis būs vai nebūs noslēgušas skaidras vienošanās par katras puses pienākumiem un kompetenci.

4.7   Pārējās izmaiņas, kas ierosinātas no 10. līdz 19. pantam (ieskaitot), galvenokārt attiecas uz EMSA pašreizējām vai turpmākajām struktūrām, to pienākumiem un kompetenci, darbinieku skaita palielināšanu un finansējumu.

4.8   Komiteja uzskata, ka visās jomās, kurās EMSA līdz šim jau ir apliecinājusi savu pievienoto vērtību, jāpiešķir līdzekļi, lai aģentūra arī turpmāk varētu pienācīgi veikt savus uzdevumus, arī tos, ko tai uzticēs nākotnē. Jebkurš mēģinājums ierobežot cilvēkresursus vai finanšu resursus, kas samazinātu aģentūras uzdevumu izpildes kapacitāti, ir nopietni jāapsver, izvērtējot negatīvās sekas, kas var rasties no neīstenotajām darbībām.

4.9   Visbeidzot, Komiteja atbalsta EMSA valdes ieteikumu uzticēt neatkarīgam birojam regulāri veikt aģentūras darbības ārējo revīziju.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  OV C 28, 3.02.2006, 16. lpp.

(2)  OV C 108, 30.04.2004, 52. lpp.


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/72


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko atceļ dažus novecojušus Padomes tiesību aktus kopējās lauksaimniecības politikas jomā”

COM(2010) 764 galīgā redakcija – 2010/0368(COD)

2011/C 107/15

Eiropas Parlaments 2011. gada 18. janvārī un Padome 2011. gada 27. janvārī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 42. panta pirmo ievilkumu, 43. panta 2. punktu un 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko atceļ dažus novecojušus Padomes tiesību aktus kopējās lauksaimniecības politikas jomā

COM((2010)764 galīgā redakcija – 2010/0368 (COD).

Tā kā priekšlikuma saturs ir pilnībā pieņemams un attiecībā uz to nav nepieciešami nekādi Komitejas komentāri, Komiteja 469. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 128 balsīm par un 1 atturoties, nolēma sniegt pozitīvu atzinumu par ierosināto dokumentu.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/73


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes direktīvai par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs” (pārstrādāta redakcija)

COM(2010) 784 galīgā redakcija – 2010/0387 (CNS)

2011/C 107/16

Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. pantu 2011. gada 25. janvārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Padomes Direktīvai par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs” (pārstrādāta redakcija)

COM(2010) 784 galīgā redakcija – 2010/0387 (CNS).

Tā kā priekšlikuma saturs pilnībā ir pieņemams un Komiteja par šo tematu jau ir paudusi viedokli 2009. gada 14. janvārī pieņemtajā atzinumā par tematu “Kopēja nodokļu sistēma, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs” (OV C 182/18, 2009., 77. lpp.), Komiteja 469. plenārsesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 115 balsīm par un 3 atturoties, nolēma sniegt pozitīvu atzinumu par ierosināto dokumentu un atsaukties uz viedokli, ko tā paudusi minētajā atzinumā.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/74


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoru vadības ierīču uzstādīšanu, izvietojumu, darbināšanu un apzīmēšanu” (kodificēta redakcija)

COM(2010) 717 galīgā redakcija – 2010/0348 (COD)

2011/C 107/17

Padome 2011. gada 17. janvārī un Eiropas Parlaments 2010. gada 16. decembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoru vadības ierīču uzstādīšanu, izvietojumu, darbināšanu un apzīmēšanu

COM(2010) 717 galīgā redakcija – 2010/0348 (COD).

Tā kā priekšlikuma saturs ir pilnībā pieņemams un Komitejai attiecībā uz to nav nekādu piezīmju, tā 469. plenārā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 114 balsīm par un 4 atturoties, nolēma sniegt pozitīvu atzinumu par ierosināto dokumentu.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/75


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoru bremžu iekārtām” (kodificēta redakcija)

COM(2010) 729 galīgā redakcija – 2010/0349 (COD)

2011/C 107/18

Padome 2011. gada 17. janvārī un Eiropas Parlaments 2010. gada 16. decembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoru bremžu iekārtām

COM(2010) 729 galīgā redakcija – 2010/0349 (COD).

Tā kā priekšlikuma saturs ir pilnībā pieņemams un attiecībā uz to nav nepieciešami nekādi Komitejas komentāri, Komiteja 469. plenārsesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 111 balsi par, 1 balsi pret un 5 atturoties, nolēma sniegt pozitīvu atzinumu par ierosināto dokumentu.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/76


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par darbības telpu, piekļuvi vadītāja pozīcijai, kā arī durvīm un logiem lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoros” (kodificētā redakcija)

COM(2010) 746 galīgā redakcija – 2010/0358 (COD)

2011/C 107/19

Padome 2011. gada 17. janvārī un Eiropas Parlaments 2010. gada 16. decembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par darbības telpu, piekļuvi vadītāja pozīcijai, kā arī durvīm un logiem lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoros

COM(2010) 746 galīgā redakcija – 2010/0358 (COD).

Tā kā priekšlikuma saturs ir pilnībā pieņemams un Komitejai attiecībā uz to nav nekādu piezīmju, tā 469. plenārā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 106 balsīm par un 6 atturoties, nolēma sniegt pozitīvu atzinumu par ierosināto dokumentu.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


6.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 107/77


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm”

COM(2011) 6 galīgā redakcija – 2011/0007 (CNS)

2011/C 107/20

Eiropas Savienības Padome 2011. gada 26. janvārī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 148. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm

COM(2011) 6 galīgā redakcija – 2011/0007 (CNS).

Tā kā Komiteja bez piebildēm apstiprina priekšlikuma saturu un jau ir izteikusi savu viedokli par minēto jautājumu agrāk izstrādātā atzinumā CESE 763/2010, kas pieņemts 2010. gada 27. maijā (1), tā 469. plenārā sesijā, kas notika 2011. gada 16. un 17. februārī (16. februāra sēdē), ar 119 balsīm par un 3 atturoties, pieņēma lēmumu sniegt atzinumu, apstiprinot ierosināto dokumentu, un atsaukties uz iepriekš minētajā atzinumā pausto nostāju.

Briselē, 2011. gada 16. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  EKSK atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes lēmumam par pamatnostādnēm dalībvalstu nodarbinātības politikai”, OV C 21, 21.01.2011., 66. lpp.