2.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/1

—

vietējā lauksaimniecība un pārtikas ražošana sniedz ieguldījumu vietējā un reģionālajā ekonomikā. Vietējā lauksaimniecība un pārtikas ražošana ir ārkārtīgi svarīgas mazāk labvēlīgos apgabalos. Šīs ražošanas sistēmas ir viens no līdzekļiem, kas sekmē vietējā potenciāla attīstību un uzlabo mazāk pazīstamu un nereti novārtā atstātu teritoriju tēlu;

—

ja pārtikas piegādes ķēdes ir īsas, rodas ciešāka patērētāju un ražotāju savstarpēja mijiedarbība. tajā veidojas uz uzticēšanos balstītas attiecības un patērētājam nodrošināta produkcijas tūlītēja izsekojamība. Īsas piegādes ķēdes ļauj panākt arī pārtikas nodrošināšanas minimālo neatkarību;

—

vietējai lauksaimniecībai un pārtikas ražošanai ir ekoloģiskas priekšrocības — ilgtspējīgākas ražošanas metodes;

—

tāpēc Eiropas Komisijai vajadzētu

Ziņotāja

:

Lenie Dwarshuis-Van De Beek kdze (NL/ALDE) Dienvidholandes provinces izpildpadomes locekle

1.

pasaulē pašlaik jāmeklē risinājumi dažādām sarežģītām problēmām — strauji aug iedzīvotāju skaits, pieaug nepieciešamība palielināt izdevumus un notiek klimata pārmaiņas;

2.

sastopamies ne tikai ar minētajām problēmām, bet arī ar draudiem, kurus rada pārtikas, lopbarības, izrakteņu kurināmā, izejvielu, šķiedru un saldūdens nepietiekamība, ar augsnes kvalitātes aizvien lielāku pasliktināšanos, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, arvien lielāku traucējumu risku finanšu tirgos, politiskas nestabilitātes un bruņotu konfliktu draudiem;

3.

nodrošinātību ar pārtiku ietekmē arī pasaules iedzīvotāju pārvietošanās no lauku apgabaliem uz lielpilsētu teritorijām, esošo pārtikas ražotņu ražīguma uzlabošanās pasaulē, dabas ainavu pārveide par jauniem ražošanas apgabaliem, jaunu ražošanas veidu attīstība visā pasaulē un līdzšinējo lauksaimniecības platību izzušana biodegvielas ražošanas un pilsētu izplešanās dēļ;

4.

aptuveni 80 % no pasaules pārtikas pašlaik ražo un pārdod vietējā līmenī. Eiropas Savienībā attiecīgais rādītājs ir 20 %;

5.

lauksaimniecībā nav vienota Eiropas modeļa. Eiropas lauksaimniecība ir daudzveidīga, un tās daudzveidība ir būtiska priekšrocība;

6.

lai vislabāk izmantotu daudzveidīgā modeļa priekšrocības, jāstiprina gan saikne starp lauksaimniecību un patērēju vēlmēm, gan arī saikne starp lauksaimniecisko ražošanu un vietējo, reģionālo un starptautisko tirgu;

7.

ļoti svarīgi daudzveidīgā modeļa jautājumi, kas līdz šim nav pienācīgi risināti, saistīti ar vietējo lauksaimniecību un pārtikas ražošanu, kura ir jāatbalsta, rīkojoties profesionāli, strukturāli un novatoriski;

8.

Eiropas lauksaimniecības galvenais mērķis ir ražot un nodrošināt pārtiku dalībvalstu iedzīvotājiem, gādājot par godīgu konkurenci un vides aizsardzību, kā arī nodrošinot atbilstību pārtikas nekaitīguma, kvalitātes un pieejamības prasībām;

9.

lauksaimniecībā un pārtikas apgādē turpmāk būs vairāk jātaupa ūdens un izrakteņu kurināmais, jālieto mazāk mēslošanas līdzekļu un fitosanitāro produktu, jānodrošina lielāka daudzveidība un viedums, cik iespējams, izmantojot sinerģiju starp zemkopību, lopkopību, organisko atkritumu apsaimniekošanu, atliekvielu apsaimniekošanu un atjaunojamās enerģijas ražošanu;

10.

ražotājiem ir jāgūst pienācīgi ienākumi no savas darbības, tomēr pašreizējā sistēma nenodrošina nedz vienādu ietekmi pārtikas piegādes ķēdē, nedz vajadzīgās pārtikas cenas un pietiekamu peļņu;

11.

īstenojot kopējo lauksaimniecības politiku pēc 2013. gada, atbalsts ir jāpārstrukturē, lai vairāk līdzekļu varētu piešķirt nodarbinātībai un lauksaimnieciskās darbības saglabāšanai visā Eiropas teritorijā, kur ir aramzeme, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātiem reģioniem, tostarp piepilsētu rajoniem. Tāpēc atzinīgi vērtējams, ka Komisijas ierosinātajās KLP prioritātēs līdz 2020. gadam īpaša uzmanība veltīta teritorijām;

12.

vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas attīstība ir īpaši nozīmīga vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tām ir svarīga nozīme, lai izstrādātu, sekmētu un atbalstītu lauku ekonomikas ilgtspējīgu attīstību, tostarp, lai radītu labvēlīgus apstākļus vietējām pārtikas apgādes sistēmām;

13.

“Vietējā lauksaimniecība un pārtikas ražošana” ir ļoti svarīgs temats, kas jāaplūko daudz plašāk, ne tikai saistībā ar jaunu Eiropā ražotu vietējo produktu ieviešanu tirgū līdztekus produktiem, kas jau atbilst plaši pazīstamām kvalitātes prasībām;

14.

vietējā lauksaimniecība un pārtikas ražošana sniedz ieguldījumu vietējā un reģionālajā ekonomikā, nodrošinot darba vietas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozarē, tostarp pārtikas pārstrādes, izplatīšanas, tirgdarbības, pārdošanas un pakalpojumu jomā. Vietējā lauksaimniecība un pārtikas ražošana ir ārkārtīgi svarīga attālos lauku apgabalos, piepilsētu teritorijās, kalnainos apvidos, neaizsargātos un nelabvēlīgā stāvoklī esošos rajonos; šīs ražošanas sistēmas ir viens no līdzekļiem, kas sekmē vietējā potenciāla attīstību un uzlabo mazāk pazīstamu un nereti novārtā atstātu teritoriju tēlu;

15.

ja iedzīvotāji ienākumus tērē, iegādājoties vietējos produktus tuvējā apkaimē, līdzekļi paliek reģionā, un tas ievērojami, proti, trīs reizes, palielina kopienas ieņēmumus salīdzinājumā ar tradicionālo tirdzniecības apriti;

16.

ieguldījumi vietējā lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā sekmē nelabvēlīgā stāvoklī esošu reģionu ekonomikas uzplaukumu: palielina vietējo ražotāju ienākumus, stiprina ieinteresēto personu sadarbību, iedzīvina uzņēmējdarbības garu, uzlabo piekļuvi vietējam tirgum, palielina nodarbinātību un pazemina izmaksas, paplašina vietējā līmeņa pakalpojumu un piedāvājuma klāstu;

17.

ja pārtikas piegādes ķēde ir īsa, veidojas ciešas patērētāju un ražotāju attiecības un savstarpēja izpratne. Tā kā šādās ķēdēs ir pazīstams katrs ražotājs, tajās veidojas uz uzticēšanos balstītas attiecības un patērētājam nodrošināta produkcijas tūlītēja izsekojamība. Īsas piegādes ķēdes ļauj panākt arī pārtikas nodrošināšanas minimālo neatkarību;

18.

vietējie produkti, kam ir autentiskas, tradicionālas, oriģinālas, noturīgas, sezonālas vai citas vietējai sabiedrībai nozīmīgas iezīmes, veicina sociālo kohēziju, kopības sajūtu un rosina kopienas iedzīvotājus ievērot videi draudzīgus paradumus. Vietējo produktu tirdzniecības vietas, piemēram, tiešās pārdošanas stendi un brīvdabas tirgi, nereti ir viens no patērētāju, ražotāju un pārdevēju sociālās un profesionālās integrācijas procesa starpposmiem;

19.

kustības “Slow Food” sagatavotajā deklarācijā par ilgtspējīgām pārtikas kopienām norādīts, ka tiesības uz vietējā līmenī ražotu, garšīgu un veselīgu pārtiku ir viens no patērētāju pamattiesību veidiem. Minētā kustība uzskata arī, ka ir vajadzīgs vispasaules tīkls, kurā apvienotu ilgtspējīgās pārtikas kopienas. Svaigu produktu tūlītēja pieejamība, tirgojot vietējos produktus, palīdz uzlabot sabiedrības veselību, jo tiek dažādots pārtikas produktu klāsts un saglabātas visas to uzturvērtības īpašības (ilgstošas uzglabāšanas gadījumā tās samazinās);

20.

vietējās pārtikas ražošanas jaudas saglabāšana rūpnieciski attīstītajās valstīs veicina nodrošinātību ar pārtiku visā pasaulē. Lai apmierinātu pieprasījumu pēc pārtikas arvien plašākās lielpilsētu teritorijās, jāattīsta pārtikas ražošana vietējā līmenī un pat pilsētās;

21.

vietējai lauksaimniecībai un pārtikas ražošanai ir ekoloģiskas priekšrocības — ilgtspējīgākas ražošanas metodes, mazāka transporta negatīvā ietekme (“pārtikas jūdzes”) un iespējas veidot organisko atkritumu, atliekvielu un atjaunojamo energoresursu aprites sistēmas;

22.

ikvienai pārtikas precei ir noteikts “pārtikas jūdžu” rādītājs, kas raksturo produkta radīto oglekļa dioksīda emisiju, un tā lielums galvenokārt ir atkarīgs no tā, cik tāls ceļš jāveic, transportējot pārtiku no ražošanas vietas pie patērētāja. Tas attiecas gan uz svaigiem pārtikas produktiem, gan uz pārstrādātu produktu sastāvdaļām. Vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēma palīdz samazināt kopienas radīto “pārtikas jūdžu” apjomu;

23.

oglekļa dioksīda emisijai, ko rada vietējie pārtikas produkti, ir jābūt zemākai nekā emisijai, ko rada tāda paša veida ievestie pārtikas produkti. Oglekļa dioksīda emisiju var aprēķināt, veicot produkta aprites cikla analīzi;

24.

ražotājiem, kas darbojas vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmā, ir lielākas iespējas pielāgot produkta pārdošanas īpašos argumentus patērētāju vēlmēm. Šie īpašie argumenti var būt saistīti ar ilgtspējīgām un bioloģiskām ražošanas metodēm vai ar tām saistītiem videi nekaitīgiem pakalpojumiem;

25.

vietējā tirgus izveide pārtikas produktiem, ko ražo ļoti nelielā daudzumā vai kuriem raksturīga īpaša garša, var sekmēt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kā arī izzūdošu augļu un dārzeņu šķirņu un dzīvnieku sugu audzēšanu;

26.

vietējā līmeņa pārtikas ražošanu mūsdienās var iekļaut aprites ekonomikas sistēmā un izmantot citu reģionālā līmeņa uzdevumu risināšanai, piemēram, organisko atkritumu un ūdens resursu apsaimniekošanai, ražošanas pārpalikumu, piemēram, siltuma, otrreizējai izmantošanai un atjaunojamās enerģijas ražošanai;

27.

vietējā līmeņa pārtikas ražošana var palīdzēt nodrošināt taisnīgus ienākumus lauksaimniekiem un atjaunot pārtikas piegādes ķēdes dalībnieku ietekmes samēru. Globalizācija un pārtikas tirdzniecības koncentrācija ir izjaukušas līdzsvaru starp ražošanas izmaksām, kas kopš 1996. gada augušas par 3,6 % gadā, patēriņa cenām, kas augušas par 3,3 % gadā, un ražotāja cenām, kas augušas vien par 2,1 % gadā; tāpēc vajadzīga sistēma, kas palielinātu lauksaimnieku iespējas ietekmēt cenu, piemēram, veicot tiešāku tirdzniecību;

28.

Eiropas Savienībā īsteno lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku, kuras ietvaros darbojas pārtikas kvalitātes shēmas, kas ļauj ražotājiem, kuri spēj nodrošināt atbilstību noteiktiem kritērijiem, reģistrēt produktus kā produktus ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu (ACN), aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi (AĢN), produktus ar garantētām tradicionālām īpatnībām (GTĪ) vai kā bioloģiski ražotus lauksaimniecības produktus. Minētajām produktu kategorijām ir ieviests marķējums. Marķēšanas mērķis ir palīdzēt īstenot tirdzniecības mērķus un aizsargāt zīmolus, un marķējumu drīkst lietot vienīgi uz reģistrētiem produktiem. Produktus ar minēto marķējumu parasti izplata ievērojamos apjomos, vairākos atšķirīgos tirdzniecības kanālos un vairākos atšķirīgos tirgos;

29.

reģionos, kuros šobrīd cenšas saglabāt tradicionālās, kulinārijas un lauksaimniecības vērtības, ir desmitiem, pat simtiem vietējo produktu, ko varētu iekļaut vietējā līmeņa pārtikas produktu profesionālajā sistēmā, bet kuri neatbilst kritērijiem, lai tiem piešķirtu ACN, AĢN, GTĪ marķējumu vai norādi “bioloģiski ražots produkts”, kaut arī dažu produktu atbilstību varētu ar laiku nodrošināt. Reģionu komiteja uzskata, ka ir vajadzīga jauna sistēma vietējo produktu atbalstam;

30.

Reģionu komiteja jau iepriekš sagatavojusi ieteikumus attiecībā uz vietējiem pārtikas produktiem, proti, 1996. gada 18. septembra atzinumā “Vietējo produktu popularizēšanas un aizsardzības nozīme reģionos” (1), un lielākā daļa atzinumā pausto ieteikumu joprojām ir aktuāli;

31.

pauž nožēlu, ka salīdzinājumā ar sākotnējo projektu Eiropas Komisijas tiesību aktu priekšlikumi par lauksaimniecības ražojumu kvalitātes politiku ir ierobežotāki attiecībā uz diviem Reģionu komitejas skatījumā svarīgiem jautājumiem saistībā ar vietējo ražojumu veicināšanu, proti, kalnu apgabalu lauksaimniecības ražojumu marķēšanu un mazo ražotāju produktu tiešo pārdošanu vietējā tirgū;

32.

ir vajadzīga kopīga definīcija jēdzienam “vietējie pārtikas produkti”. Visus pārtikas produktus ražo vai pārstrādā vietējā līmenī, tāpēc jānosaka pazīmes, kas atšķir vietējos pārtikas produktus no citiem. Pazīmes jādefinē nepārprotami un vienkārši, lai izvairītos no sarežģītām reģistrācijas un pārbaudes procedūrām;

33.

vietējo pārtikas produktu pazīmes:

34.

pieļaujamas šāda veida īsas piegādes ķēdes:

35.

vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēma

36.

Eiropas Komisija nākamajās lauku attīstības stratēģiskajās pamatnostādnēs varētu ieteikt dalībvalstīm to lauku attīstības stratēģijās izvirzīt mērķus saistībā ar vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmas izstrādi; šie mērķi būtu jāīsteno vietējām un reģionālajām pašvaldībām ar ES un valstu pārvaldes iestāžu atbalstu;

37.

tā kā vietējā lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēma vislabāk darbojas, ja tā balstīta uz partnerību, ir vajadzīgs atbalsts šādas partnerības veidošanai, iekļaujot tajā arī patērētājus;

38.

lai veiksmīgi izveidotu vietējo lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmu, ir jāievēro vispārēja un integrēta pieeja, proti, minētā sistēma jāaplūko saistībā ar plašāku vietējās un reģionālās attīstības procesu, turklāt tai ir jābūt daļai no proaktīvas vietējo un reģionālo pašvaldību politikas, tostarp teritorijas plānošanas politikas. Lai atbalstītu vietējo un reģionālo pašvaldību centienus minētajā jomā, būtu vēlams izstrādāt stratēģijas un tās īstenošanas ceļveža paraugus. Šajā sistēmā varētu iekļaut zemes izmantošanas stratēģiju zonām, kuras visvairāk pakļautas pilsētu spiedienam, lai tādējādi piesaistītu tām jaunus ražotājus;

39.

vietējām un reģionālajām pašvaldībām varētu uzticēt šādus uzdevumus: apstiprināt vietējo pārtikas produktu reģistrāciju, piešķirt tiesības izmantot marķējumu “Vietējais produkts” un veikt uzraudzības pasākumus. Tas jādara, cieši sadarbojoties ar reģionālā līmeņa iesaistītajām pusēm, piemēram, LEADER grupu, lauksaimnieku organizāciju vai tirdzniecības kameru. Rezultātus varētu paziņot Eiropas Lauku attīstības tīklam, kas tos uzraudzītu un atjauninātu;

40.

lai īstenotu neatkarīgu uzraudzību, jāievēro šādi principi:

41.

iekšējā tirgū attiecībā uz atzītiem produktiem ir jānodrošina intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība, prasot dalībvalstu iejaukšanos, ja tas nepieciešams;

42.

ja komercdarbība tiek paplašināta vai notikusi produkta labās reputācijas ļaunprātīga izmantošana, jādod iespēja vietējiem pārtikas produktiem saņemt augstāka līmeņa aizsardzību, ko nodrošina, piemēram, ACN, AĢN, GTĪ vai bioloģiski ražota produkta marķējums;

43.

no administratīvā, finansiālā un saimnieciskā viedokļa būtu ļoti lietderīgi ierosināt jaunu ES instrumentu, kas īpaši paredzēts vietējo pārtikas produktu atlasei un atbalstam;

44.

ierosināto pasākumu mērķi varētu būt šādi:

tāpēc Reģionu komiteja iesaka Eiropas Savienībai

45.

pieņemt jēdzienu “vietējie pārtikas produkti” un “vietējā līmeņa pārtikas apgādes sistēmas” definīcijas;

46.

ieviest jaunu logotipu un kopīgu simboliku, kā arī vietējo produktu identitātes zīmi, kas papildinātu Savienības lauksaimniecības produktu kvalitātes politikas regulējumu. ES marķējuma izmantošana balstīta uz brīvprātības principu. Dalībvalstīs un reģionos pastāvošās kvalitātes zīmes arī turpmāk būs derīgas un lietojamas. Katrai dalībvalstij arī turpmāk būs tiesības ieviest attiecīgas kvalitātes zīmes reģionālajā un vietējā līmenī;

47.

aicināt Eiropas Lauku attīstības tīklu izveidot reģistrēto produktu tiešsaistes datu bāzi;

48.

aicināt Eiropas Lauku attīstības tīklu izveidot esošo vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmu tiešsaistes datu bāzi, lai ieinteresētās puses varētu iepazīties ar paraugpraksi;

49.

ieviest reģistrētiem vietējiem produktiem paredzētu tiešās tirdzniecības shēmu, kuras darbību vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī nodrošina dalībvalstis. Ar minēto shēmu varētu atbalstīt vietējo pārtikas produktu popularizēšanu, un to varētu izveidot, īstenojot kopējās lauksaimniecības politikas otrā pīlāra (lauku attīstības politikas) pirmās ass pasākumus;

50.

izstrādāt instrumentu, lai palīdzētu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ražotāju apvienībām vai ražotāju apvienību kolektīviem veidot vietējo lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmu. Šajā instrumentā būtu jāparedz atbalsts ierosinātajās definīcijās minētajām darbībām, veicot atbilstīgus ieguldījumus. Instrumentu varētu izstrādāt, īstenojot lauku attīstības politikas pirmās un/vai trešās ass vai Kopienas lauku attīstības iniciatīvas (LEADER) pasākumus;

51.

paredzēt iespējas atbalstīt vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmas arī ar citu fondu, piemēram, Eiropas Reģionālās attīstības fonda, Interreg, Eiropas Sociālā fonda un pētniecības pamatprogrammu līdzekļiem;

52.

nodrošināt veselības aizsardzību un pārtikas nekaitīgumu, raugoties, lai ražošana un izplatīšana allaž notiktu atbilstoši tiesību aktiem, kas regulē pārtikas jomu, un atbilstoši obligātajām higiēnas prasībām. Tā kā vietējos pārtikas produktus parasti neražo rūpnieciski vai izmantojot rūpnieciskās ražošanas metodes, valsts atbalstu varētu attiecināt arī uz alternatīviem risinājumiem;

53.

publiskais iepirkums Eiropas Savienībā veido 16 % no IKP. Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (1997) 6. pantā noteikts, ka visās ES politikas jomās ir jāievēro vides aizsardzības un sociālie mērķi. Ja publisko iepirkumu izmanto vispārēju sociālo, ekonomikas un vides aizsardzības mērķu sasniegšanai, tam raksturīgi ilgtspējas kritēriji, nodrošinot ieguvumus ilgtermiņā. Tāpēc, lai stimulētu vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas attīstību, varētu izmantot publiskās pārvaldes ievērojamo pirktspēju;

54.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvā 2004/18/EK par būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru koordinēšanu noteikts, ka allaž ir jāievēro brīvas preču aprites princips — tas nozīmē, ka nedrīkst dot priekšroku vietējiem piegādātājiem;

55.

tomēr direktīvā paredzēti īpaši nosacījumi un kritēriji, piemēram, noteikta svaiguma pakāpe vai ražošanas apstākļi, kurus var piemērot uzaicinājumiem uz konkursu publiskā iepirkuma jomā;

56.

minētie kritēriji paver iespēju izvēlēties vietējos piegādātājus. Reģionu komiteja tomēr aicina Eiropas Komisiju izvērtēt, vai direktīvas 26. pantu nevarētu grozīt, lai “vietējā ražojuma” jēdziens varētu kļūt par vienu no standarta atlases kritērijiem uzaicinājumos uz konkursu par pārtikas piegādi, piemēram, mācību iestādēm, aprūpes un publiskajām iestādēm;

57.

Komisija aicināta sniegt plašu informāciju par jau esošajām iespējām;

58.

Komisiju aicina izmantot iespēju saistībā ar jauno aktu par vienoto tirgu, lai precizētu un vienkāršotu esošos noteikumus, lai vietējās pārvaldes iestādes un to tuvākie piegādātāji varētu tos vieglāk piemērot.

2.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/7

—

uzsver, ka ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija palīdz Savienībai, visām dalībvalstīm un to teritoriālajām vienībām labāk sagatavoties globalizācijas radīto seku novēršanai Eiropā un novērst iespējamo ietekmes mazināšanos;

—

secina, ka ETSG var būt juridiska Kopienas atbilde teritoriālās sadarbības institucionalizācijai Savienības iekšienē, neskarot Eiropas teritoriālo struktūru tiesības brīvi izvēlēties citus sadarbības veidus un formas ar juridiskas personas statusu vai bez tā, lai gan tās faktiski nebūtu Kopienas, bet gan starptautiskas struktūras;

—

uzskata, ka ETSG sniedz arī interesantas perspektīvas, būdamas Reģionu komitejas baltajā grāmatā sekmētās daudzlīmeņu pārvaldības “laboratorijas”; atbalsta arī ierosinājumu ieviest īpašu Kopienas programmu, ko varētu finansēt no ERAF un kas sekmētu jaunu ETSG izveidi vai arī sadarbības projektu pārveidi, izmantojot līdzšinējās klasiskās pārvaldības metodes;

—

uzskata, ka ir jāatgādina programmu pārvaldītājiem un arī pārskatītajā ETSG Regulā (EK) Nr. 1082/2006 ir skaidri jānorāda, ka nekādā gadījumā nav pieļaujama ETSG diskriminācija, kad minētās grupas iesaistās Eiropas Savienības iniciatīvās, konkursos un programmās, jo vairāk tāpēc, ka ETSG esamība liecina par pastāvīgu Eiropas grupu, kurā ievērotas pieņemtās starpvalstu prasības;

—

atzinīgi vērtē RK Biroja 2011. gada 26. janvāra lēmumu izveidot Reģionu komitejas ETSG platformu, lai varētu pastāvīgi izvērtēt Regulas (EK) Nr. 1082/2006 īstenošanu un panākumus ETSG attīstības jomā.

Ziņotājs

:

Alberto Núñez Feijóo kgs (ES/PPE) Galīsijas reģiona pašvaldības priekšsēdētājs

1.

secina, ka Eiropas Teritoriālās sadarbības grupa (ETSG) ir jauns juridiskās personas veids, kuru izveido atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem, izmantojot Regulu (EK) Nr. 1082/2006 (1); saskaņā ar minētās regulas 18. pantu tā stājās spēkā 2006. gada 1. augustā un bija jāsāk piemērot vēlākais 2007. gada 1. augustā, izņemot 16. pantu, kas piemērojams no 2006. gada 1. augusta un kurā noteikts, ka dalībvalstīm jāparedz attiecīgi noteikumi, lai nodrošinātu regulas efektīvu piemērošanu;

2.

norāda, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 17. pantu Eiropas Komisija ir kompetenta un atbildīga par to, lai tiktu nodrošināta Līgumu un iestāžu saskaņā ar Līgumiem pieņemto pasākumu piemērošana, un Komisija arī uzrauga Savienības tiesību piemērošanu, ko kontrolē Eiropas Savienības Tiesa;

3.

norāda, ka saskaņā ar Regulas (EK) Nr.1082/2006 17. pantu “līdz 2011. gada 1. augustam Komisija nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs regulas piemērošanu un, vajadzības gadījumā, priekšlikumus par grozījumiem”;

4.

uzskata, ka pēc Eiropas juridisko dokumentu autoru veiktās analīzes un salīdzinot minēto analīzi ar regulas faktisko piemērošanu, šis Reģionu komitejas pašiniciatīvas atzinums ir izstrādāts ļoti savlaicīgi, lai veiktu ETSG visaptverošu izpēti un izvērtētu to praktisko darbību. Tas savukārt atvieglos Regulas (EK) Nr. 1082/2006 iespējamo grozījumu izstrādi, lai pielāgotu minēto regulu Eiropas Savienības Reģionu komitejas organizētās iepriekšējas apspriešanas gaitā un šā atzinuma izstrādes laikā noteiktajām vajadzībām;

5.

norāda, ka Līgumā par Eiropas Savienības darbību teritoriālajai kohēzijai piešķirta tāda pati nozīme kā ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai un ka ETSG var būt svarīgs politisks un juridisks minētā principa īstenošanas līdzeklis;

6.

norāda, ka līdz ar jauno noteikumu par “ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju” Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. panta trešā daļa ir papildināta šādi: “īpaša uzmanība ir veltīta lauku apvidiem, apvidiem, kurus skar rūpniecības restrukturizācija, kā arī reģioniem, kuros ir būtiska vai pastāvīga ekonomiska vai demogrāfiska atpalicība, piemēram, galējie ziemeļu reģioni ar mazu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salas un pārrobežu un kalnu reģioni”;

7.

atgādina, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantā ir norādīts uz tālāko reģionu īpašo gadījumu un to, ka jāparedz to specifiskajai situācijai atbilstoši pasākumi;

8.

pievērš uzmanību tam; ka līdz šim ETSG galvenokārt ir izveidotas pierobežas reģionos, bet retāk — salu reģionos;

9.

atgādina, ka Regulas (EK) Nr. 1082/2006 apsvērumos ļoti skaidri norādīti iemesli Eiropas Savienības likumdevēja lēmumam par tik nozīmīgu soli, proti, par jaunas šāda veida juridiskas institūcijas izveidošanu un iekļaušanu Savienības juridiskajā sistēmā; pirmkārt, stiprināt Savienības kohēziju, atvieglojot teritoriālo sadarbību; otrkārt, mazināt grūtības, kas saistītas ar šo sadarbību; treškārt, nostiprināt minēto sadarbību, jo pēc Savienības paplašināšanas tās robežu skaits ir palielinājies; ceturtkārt, novērst līdzšinējo juridisko struktūru, piemēram, Eiropas Ekonomisko interešu grupas (EEIG) darbības nepilnības, lai atbilstoši Eiropas teritoriālās sadarbības mērķim īstenotu sadarbību, ko līdz šim atbalstīja ar iniciatīvu Interreg;

10.

secina, ka līdztekus juridiskiem apsvērumiem no Regulas (EK) Nr. 1082/2006 izriet, ka, iespējams, būtu finansiāli un ekonomiski lietderīgi pēc brīvprātības principa virzīt Savienības līdzfinansētās teritoriālās sadarbības programmas vai projektus, izmantojot teritoriālās sadarbības instrumentus, tostarp ETSG; jebkurā gadījumā par pamatkritēriju līdzfinansējuma saņemšanai jāizvirza katra iesniegtā priekšlikuma kvalitāte;

11.

vēlas uzsvērt, ka šajā sakarā Regulas (EK) 1080/2006 18. pantā (2) iekļauts skaidrs noteikums, ar kuru atļauj padarīt ETSG atbildīgu par darbības programmu vadību saskaņā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi, savukārt dalībvalstis varētu uzticēt tai vadošās iestādes un kopējā tehniskā sekretariāta pienākumus. Atbildībā būtu jāietver arī finansiālā atbildība pret Eiropas Komisiju;

12.

norāda, ka savukārt Regulas (EK) Nr. 1083/2006 (3) 3. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteikts, ka “Eiropas teritoriālās sadarbības mērķis ir stiprināt pārrobežu sadarbību ar kopēju vietēju un reģionālu ierosmju palīdzību, stiprināt starpvalstu sadarbību ar tādu darbību palīdzību, kas veicina integrētu teritoriālu attīstību saistībā ar Kopienas prioritātēm, un stiprināt starpreģionu sadarbību un pieredzes apmaiņu atbilstīgajā teritoriālajā līmenī”;

13.

uzsver, ka arī Regulas (EK) Nr. 1083/2006 7., 38. un citos attiecīgajos pantos, kā arī Regulas (EK) Nr. 1080/2006 III nodaļā un papildnoteikumos noteikts, ka mērķis ir nodrošināt kohēziju, izmantojot plašāku un labāku teritoriālo kohēziju Savienībā, un to visefektīvāk un viskvalitatīvāk iespējams panākt, sadarbību institucionalizējot;

14.

uzsver, ka ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija palīdz Savienībai, visām dalībvalstīm un to teritoriālajām vienībām labāk sagatavoties globalizācijas radīto seku novēršanai Eiropā un novērst iespējamo ietekmes mazināšanos;

15.

secina, ka ETSG var būt juridiska Kopienas atbilde teritoriālās sadarbības institucionalizācijai Savienības iekšienē, neskarot Eiropas teritoriālo struktūru tiesības brīvi izvēlēties citus sadarbības veidus un formas ar juridiskas personas statusu vai bez tā, lai gan tās faktiski nebūtu Kopienas, bet gan starptautiskas struktūras;

16.

uzskata, ka ETSG sniedz arī interesantas perspektīvas, būdamas Reģionu komitejas baltajā grāmatā sekmētās daudzlīmeņu pārvaldības “laboratorijas”; saistībā ar ETSG ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā uzskata, ka atbilstoša lieluma ETSG, piemēram, tās, kuras īsteno pasākumus makroreģionālajā līmenī, varētu būt par pamatu, lai noslēgtu attīstības un ieguldījumu partnerības līgumus, kurus Komisija ierosinājusi 2010. gada 19. oktobra paziņojumā par budžeta pārskatīšanu, proti, tie ir stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas līdzekļi, kuri, diemžēl, piemērojami tikai Komisijas un dalībvalstu attiecību ietvaros;

17.

tomēr secina, ka, lai arī ETSG ir institūcija, kas izveidota saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem ar mērķi atvieglot teritoriālo sadarbību Savienībā, un sākotnēji šķita, ka regulējumā par Kopienas līdzekļu pārvaldību ir sekmēta to izmantošana atbilstoši Eiropas teritoriālās sadarbības mērķim, patiesais stāvoklis ļoti atšķiras no loģiski un vēlami sagaidāmā, kas rosināja Kopienas tiesību aktu autorus pieņemt juridiski tik svarīgu lēmumu;

18.

pēc plašas iepriekšējas apspriešanās ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas pārstāvjiem, un sanāksmēm, kurās varēja piedalīties ne tikai Komitejas locekļi, bet arī dažādu Eiropas reģionālo organizāciju pārstāvji un speciālisti, apstiprina, ka tikai neliels skaits esošo ETSG vada Kopienas fondu līdzfinansētās teritoriālās sadarbības programmas vai projektus;

19.

apstiprina, ka lielākā daļa esošo ETSG īsteno citus īpašus teritoriālās sadarbības pasākumus, nesaņemot Savienības finansiālo atbalstu, atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1082/2006 7. panta 3. punkta otrajai daļai;

20.

uzskata, ka šajā situācijā būtu lietderīgi rūpīgi izvērtēt gaidīto un faktisko rezultātu neatbilstības iemeslus un ierosināt īpašus pasākumus nepilnību novēršanai, ņemot vērā, ka apsvērumi un mērķi, kas pamudināja Kopienas tiesību aktu autorus izveidot ETSG, ir vēl jo svarīgāki šobrīd, kad Līgumā par Eiropas Savienības darbību ir noteikts, ka teritoriālā kohēzija ir tikpat nozīmīga kā ekonomiskā un sociālā kohēzija;

21.

uzskata arī, ka Komitejas ieguldījums var būt īpaši lietderīgs, izstrādājot ziņojumu par Regulas (EK) Nr. 1082/2006 piemērošanu, kurš Komisijai jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei, un vajadzības gadījumā iekļaujot tajā priekšlikumus par grozījumiem;

22.

uzskata, ka Bresso kdzes izstrādātais atzinums (CdR 308/2007 fin), kuru pieņēma Komitejas plenārsesijā 2008. gada 18. jūnijā, ir lielisks pamats, lai uzsāktu analizēt cēloņus, kāpēc ETSG nav kļuvusi par izcilu Kopienas juridisku instrumentu teritoriālās sadarbības institucionalizēšanai un nostiprināšanai Savienībā;

23.

atkārtoti uzsver, ka iepriekš minētajā Bresso kdzes atzinumā jau ir norādīts, ka “viens no Kopienas līmenī īstenojamajiem pasākumiem būtu rosināt ETSG kā preferenciāla sadarbības instrumenta izmantošanu” (25. punkts), uzsverot, ka “Regulas īstenošanai jābūt pienācīgi koordinētai, lai dalībvalstu izstrādātie dažādie tiesību akti, kas paredzēti Regulas (EK) Nr. 1082/2006 piemērošanai, būtu saskaņoti, neradot nekāda veida neatbilstību vai šķēršļus” (32. punkts);

24.

minētajā atzinumā ir arī aicināts ieviest stimulus, piemēram, “īpašu Kopienas programmu, ko varētu finansēt no ERAF un kas sekmētu jaunu ETSG izveidi vai arī sadarbības projektu pārveidi, izmantojot līdzšinējās klasiskās pārvaldības metodes” (48. punkts, atzinums CdR 308/2007) un “Komisijas izsludinātajos konkursos nodrošinātu vēl lielāku efektivitāti to projektu novērtēšanā, kas saistīti ar ETSG izveidi, kā arī, vienojoties par projekta īstenošanu, prognozētu tā ilgtspējību. Tādējādi tiktu sekmēta sadarbības izvēršana iestāžu līmenī vidējā termiņā un ilgtermiņā, līdzās Kopienas finansējumam meklējot jaunas finansēšanas iespējas” (49. punkts);

25.

vērš uzmanību uz to, ka pēc 2007. gada 1. augusta Savienības teritorijā ir izveidots ļoti maz ETSG salīdzinājumā ar to Eiropas teritoriālo struktūru skaitu, kas jau bija uzsākušas sadarbību, un iepriekš gaidīto; tāpat ir ļoti maz ETSG, kas šobrīd tiek veidotas, neraugoties uz daudzu, it īpaši Kopienas fondu līdzfinansētu, projektu īstenošanu Eiropas teritoriālās sadarbības jomā;

26.

norāda, ka Eiropas teritoriālās sadarbības grupām nākas saskarties ar valstu tiesību aktu ierobežojumiem attiecībā uz darbā pieņemšanu, personāla nodrošināšanu un vadību vispārējā nozīmē, lai gan šajās teritoriālajās sadarbības struktūrās būtu jāpiemēro elastīgums; turklāt secina, ka fiziska nodarbinātība vienā valstī struktūrā, kuras juridiskā adrese ir citā valstī, rada būtiskas juridiskas problēmas saistībā ar pensijām, sociālo aizsardzību un nodokļu režīmu; tāpēc ierosina regulā precizēt, ka uz personālu attiecināmas tās valsts tiesības, kurā tas ir nodarbināts, nevis tās valsts tiesības, kurā atrodas juridiskā adrese;

27.

uzsver, ka ETSG kā teritoriālās sadarbības organizēšanas instruments balstās uz brīvprātības principu, tāpēc vispiemērotāko teritoriālās sadarbības procedūru izvēlei arī turpmāk jābūt vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē;

28.

pamatojoties uz saņemto informāciju, secina, ka ETSG kā Kopienas juridiskas institūcijas veidošanas grūtības var būt saistītas ar trīs veidu iemesliem, proti, materiālo tiesību normām, procesuālo tiesību normām un ekonomiski finansiāliem iemesliem;

29.

uzskata, ka, ņemot vērā publicētos pētījumus un ziņojumus par ETSG, kurus sagatavojusi gan Reģionu komiteja, gan zinātniskās aprindas, pastāv tikai neliela iespēja, ka problēmas izriet no institūcijas neskaidrā tiesiskā statusa, piemēram, tāpēc, ka trūkst publisko vai privāto tiesību subjekta viennozīmīgas klasifikācijas;

30.

norāda, ka lielākā daļa pazīmju liecina par juridiska rakstura šķēršļiem procesuālajā jomā, jo Regulas (EK) Nr. 1082/2006 īstenošana nav saskaņota ne dalībvalstu pašu starpā, ne ar Kopienas iestādes starpniecību;

31.

uzskata, ka, ņemot vērā šo situāciju, kādai Kopienas iestādei noteikti būtu savlaicīgi jāsniedz informācija, pat ja tā nav saistoša, par Regulas (EK) Nr. 1082/2006 piemērošanu valstu tiesību aktos;

32.

mudina Eiropas Komisiju priekšlikumā par regulas pārskatīšanu ierosināt praktiskus procedūras pasākumus, kas palīdzētu saīsināt pašreizējos ilgos apstrādes posmus, attiecībā uz kuriem ne vienmēr var uzskatīt, ka klusums no administrācijas puses nozīmē nepārprotamu atbalstu, ņemot vērā, ka pieaug to dalībvalstu skaits, kuru teritoriālās struktūras iekļaujas ETSG, — jo trešo personu operatori, piemēram, kredītiestādes, līgumslēdzēji un darba ņēmēji, pieprasa lielāku juridisku noteiktību;

33.

uzsver, ka šādos procedūras pasākumos ir jāiekļauj kopīga foruma izveide, apvienojot visas teritoriālās struktūras, kas atbalsta ETSG izveidi, kā arī visas valsts iestādes, kurām ir atļauju piešķiršanas pilnvaras, lai izvairītos no konvenciju un statūtu projektu nebeidzamas aprites, nemitīgi ieviešot tajos izmaiņas īslaicīgi pastāvošu un savstarpēji nesaistītu faktoru dēļ;

34.

ierosina arī, cieši sadarbojoties ar Eiropas Komisiju un izmantojot RK izveidotu ETSG uzraudzības platformu, izstrādāt un ieviest dažus ETSG paraugprakses piemērus, īpaši ņemot vērā kohēzijas politikas un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, kā arī makroreģionālas stratēģijas;

35.

tādēļ norāda, ka būtu lietderīgi visas attiecīgās valsts atļaujas ierosināt vienā reizē ar vienu aktu, pēc cieši koordinēta, kopīga un sinhrona tieša dialoga ar visām iesaistītajām pusēm, nekādā veidā neierobežojot valstu iestāžu rīcības brīvību un neatkarīgi no tālākām formalitātēm, ko var pieprasīt saistībā ar valsts atļauju saņemšanu;

36.

izmanto izdevību uzsvērt, ka papildus radikālai dokumentu aprites un procedūru ilguma saīsināšanai šāds kopīgs forums, kurā iesaistītos visas ieinteresētās puses un valstu iestādes, varētu sniegt iespēju rast radošus risinājumus problēmām, ar kurām atkārtoti saskaras esošās ETSG sakarā ar to personāla statusu un nodokļu režīmu: Regulas (EK) Nr. 1082/2006 2. panta 1. punktā iekļautā tiesību avotu sistēma ļauj ieviest dažus pielāgojumus katras ETSG konvencijā un statūtos;

37.

norāda, ka liela nozīme varētu būt brīvprātīgam pieprasījumam izstrādāt iepriekšēju tehnisku un juridisku atzinumu par katras ierosinātās ETSG konvencijas projekta un statūtu stingru atbilstību Regulai (EK) Nr. 1082/2006. Šāds atzinums varētu būt nesaistošs, atbilstu Kopienas tiesībām, un to izstrādātu Reģionu komitejas ieceltu juristu ekspertu grupa. Iepriekšēja tehniska un juridiska atzinuma vietā ETSG ierosinātāji — uz brīvprātības principa pamata — varētu uzdot šiem juristiem ekspertiem sekot līdzi minētajam ciešajam un kopējam dialogam un ETSG tiesiskā regulējuma un tehnisko principu izstrādes procesam;

38.

iesaka piemērot vienkāršotu procedūru jebkurām izmaiņām statūtos vai konvencijā attiecībā uz partnerību, budžetu, asociētā partnera iesaistīšanos, bijušā asociētā partnera kļūšanu par locekli (sk. par darbību), locekļu sadalījuma principu un vietu sadalījumu. Šādu vienkāršotu procedūru varētu piemērot ar ETSG vienprātīgu lēmumu, kuru apstrīdēt varētu tikai attiecīgās valstu iestādes;

39.

ierosina veicināt sadarbību un atļaut piedalīties ETSG (ievērojot vajadzīgos piesardzības pasākumus) privātām (vai daļēji privātām) struktūrām, kuras, ņemot vērā to pildītos uzdevumus, varētu sekmēt ETSG darbības attīstību un tās mērķu īstenošanu neatkarīgi no tā, vai uzņēmums darbojas vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu jomā kā uzņēmums, kuram deleģēta sabiedriskā pakalpojuma sniegšana, vai arī publiskā un privātā sektora partnerības ietvaros; tomēr jānodrošina, lai privātu (vai daļēji privātu) struktūru līdzdalība visos gadījumos notiktu, ievērojot pārredzamības, vienlīdzīgu iespēju un nediskriminācijas principus, it īpaši iepirkuma un nodarbinātības jomā;

40.

uzsver, ka jāuzlabo ETSG konvenciju un statūtu atpazīstamība Eiropas mērogā. To saturs pilnā apjomā būtu jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, C sērijā, lai pastiprinātu juridisko noteiktību attiecībā uz trešo personu operatoriem visā Savienībā un sekmētu informācijas izplatīšanu par minēto jauno institūciju;

41.

vienlaikus iesaka Eiropas Komisijai papildus pievērst uzmanību savas regulas (EK) normatīvajai pilnveidošanai, lai precizētu nenoteiktus juridiskos jēdzienus, novērstu nepilnības un vispārīgi skaidrāk saikni starp pamata reģionālo un/vai vietējo kohēziju un ETSG iespējamu izveidi, vienlaicīgi uzsverot brīvprātības principu ETSG izveidē;

42.

uzskata, ka ir jāatgādina programmu pārvaldītājiem un arī pārskatītajā ETSG Regulā (EK) Nr.1082/2006 ir skaidri jānorāda, ka nekādā gadījumā nav pieļaujama ETSG diskriminācija, kad minētās grupas iesaistās Eiropas Savienības iniciatīvās, konkursos un programmās, jo vairāk tāpēc, ka ETSG izveide liecina par pastāvīgu, atzītu Eiropas partnerību, kurā ievērotas pieņemtās starpvalstu prasības;

43.

pauž nožēlu, ka joprojām lielākoties tiek izmantoti novecojuši modeļi, piemēram, netipisku konvenciju parakstīšana un pieeja, kuras pamatā ir projekta līdera un dalībnieku struktūra, kas darbojas kā faktiska grupa, kurai bieži vien jāizpilda sarežģītas juridiskas darbības, lai varētu veikt avansa maksājumus, parādu norēķinus un izstrādāt vajadzīgos attaisnojošos dokumentus, lai arī tas rada projektu administratīvās un vadības papildu izmaksas;

44.

stingri aicina ņemt vērā iepriekš minētajā Bresso kdzes atzinumā iekļautos ieteikumus, ieskaitot tos, kas izklāstīti atzinuma 48. un 49. punktā, vajadzības gadījumā paredzot, ka pēc Eiropas līdzfinansējuma izbeigšanās ETSG izveidotāji garantē neatkarīgu Eiropas sadarbības kontaktpunktu izveidi, lai, būtiski nepalielinot ES publiskā sektora izdevumus, nodrošinātu maksimālu vadības administratīvo efektivitāti, ekonomisko efektivitāti un lielāku Eiropas teritoriālo kohēziju un integrāciju;

45.

aicina atteikties no attāluma kritērija (150 km), ko izmanto, klasificējot salas un tālākos reģionus kā pierobežu reģionus, kas var saņemt pārrobežu sadarbībai paredzētu finansējumu atbilstoši kohēzijas politikas teritoriālās sadarbības mērķim vai īstenojot Eiropas teritoriālās sadarbības politiku, kaimiņattiecību vai plaša mēroga kaimiņattiecību (grand voisinage) politiku;

46.

aicina pārskatīt Regulas (EK) Nr. 1082/2006 noteikumus par trešo valstu vietējo un reģionālo teritoriālo vienību līdzdalību; ierosina, piemēram, paredzēt iespēju veidot divpusējas ETSG, kuru sastāvā būtu viena ES dalībvalsts pašvaldība un viena pašvaldība no valsts, kura nav ES dalībvalsts, bet kura ir pirmspievienošanās posmā, Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts vai Eiropas Savienības kaimiņattiecību politikas vai plaša mēroga kaimiņattiecību politikas partnervalsts; aicina izstrādāt arī jaunus, uz starptautiskajām tiesībām balstītus Eiropas līmeņa noteikumus, kas ir nepieciešami, lai trešo valstu teritoriālās vienības, it sevišķi tās, kurām ir īpašas attiecības ar Savienību, varētu iesaistīties ETSG kā pilntiesīgi dalībnieki;

47.

norāda, ka piemērota metode, lai atvieglotu trešo valstu teritoriālo vienību pievienošanos ETSG, varētu būt starptautisku nolīgumu slēgšana starp Savienību un attiecīgajām valstīm atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību piektās daļas V sadaļas noteikumiem;

48.

uzskata, ka, īstenojot minētos pasākumus, Savienība kļūs arī iekšēji saskaņotāka un spēcīgāka, iegūstot vairāk iespēju risināt turpmākās ārējās problēmas, kas saistītas ar aizvien lielāko konkurenci starptautiskajos preču un pakalpojumu tirgos, kuros jaunās tirgus ekonomikas valstīm vēl aizvien ir zemākas strukturālās izmaksas un lielākas priekšrocības konkurences jomā, jo tās nesaskaras ar tik akūtu un strauju vispārēju iedzīvotāju novecošanos un darbspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanos;

49.

uzskata, ka Reģionu komitejai ir nozīmīga loma ETSG darbības atvieglošanā, to konsultēšanā un popularizēšanā, tādēļ jānodrošina, lai RK arī turpmāk strādātu ar ETSG kā institūciju, atbalstot tāda Eiropas tīkla izveidi, kurā iekļauti tehniskie speciālisti un politisko aprindu pārstāvji, kā arī, citastarp, starptautisks forums;

50.

atzinīgi vērtē RK Biroja 2011. gada 26. janvāra lēmumu izveidot Reģionu komitejas ETSG platformu, lai varētu pastāvīgi izvērtēt Regulas (EK) Nr. 1082/2006 īstenošanu un panākumus ETSG attīstības jomā, sagatavojoties darbībai jaunajos apstākļos pēc 2014. gada 1. janvāra.

2.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/13

—

pauž gandarījumu par Komisijas vēlmi tūrisma politikas jautājumus risināt saskaņoti un integrēti, saistot to ar citām politikām, piemēram, transporta, lauksaimniecības un vides aizsardzības politiku, informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, sociālo politiku, kultūru u.c. jomām;

—

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu saistībā ar tūrisma galamērķu ilgtspējīgu pārvaldību. Vietējo un reģionālo pašvaldību, kā arī Eiropas reģionālo tīklu iniciatīvas ir vadošas ilgtspējīga tūrisma modeļu izstrādes jomā, un ir svarīgi pilnībā izmantot to pieredzi un zināšanas, sekmējot vietējā un reģionālā līmeņa sadarbību visā ES. Šajā sakarā Komiteja atbalsta Komisijas pieeju, proti, iekļaut tūrismu dažādajās Eiropas politikās;

—

atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi atbalstīt aktīvu politiku konkurētspējas un ilgtspējīgas attīstības veicināšanai. Problēmas, ar kurām saskaras Eiropas tūrisma nozare, liecina, ka ir svarīgi paredzēt pārmaiņas un savlaicīgi reaģēt uz pieaugošo konkurenci nozarē, kura pastāvīgi attīstās;

—

atzīmē, ka paredzēts ieviest “Eiropas mantojuma zīmi” un Eiropas marķējumu “Kvalitatīvs tūrisms”, jo tādējādi tiks veicināta ilgtspējīgas prakses izmantošana tūrisma galamērķos un tiks popularizēts Eiropas kā augstas kvalitātes tūrisma galamērķa tēls. Komiteja tomēr uzskata, ka šo zīmju pievienotā vērtība ir rūpīgāk jānovērtē un jāatspoguļo un tās ir jāpiešķir, ievērojot stingrus kritērijus, lai saglabātu to prestižu;

—

ar bažām norāda uz strukturālu problēmu, piemēram, klimata pārmaiņu vai ūdens resursu un energoresursu trūkuma iespējamo ietekmi Eiropas tūrisma galamērķos, it īpaši salās un tālākajos reģionos. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka minētās problēmas iespējams risināt, vienīgi paredzot daudz intensīvāku ilgtspējas veicināšanu attiecīgo reģionu tūrisma stratēģiju izstrādē. Attiecībā uz klimata pārmaiņu ietekmi Komiteja atbalsta to novēršanu, izmantojot dabas teritoriju aizsardzību un atjaunošanu, kā arī tūrisma iekļaušanu piekrastes zonu integrētas pārvaldības sistēmā.

Ziņotājs

:

Ramón Luis Valcárcel Siso kgs (ES/PPE)

Mursijas autonomā reģiona priekšsēdētājs

Atsauces dokuments

:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes”

COM(2010) 352 galīgā redakcija

1.

Par tūrisma nozares aizvien lielāko nozīmi Eiropas ekonomikā liecina tās ieguldījums IKP un nozares spēja radīt vairāk darbavietu, salīdzinot ar citām tautsaimniecības nozarēm. Eiropas Komisija savā paziņojumā (1) norāda, ka Eiropas tūrisma nozarē nodarbināti vairāk nekā 5 % no kopējā darbaspēka un tā rada aptuveni 5 % no ES IKP (2), jo īpaši dažos Eiropas reģionos. Lai gan Eiropa joprojām ir tūristu visvairāk apmeklētā vieta pasaulē (40 % no visiem tūristu apmeklējumiem) (3), tūrisma jomas darbības apjoms 2009. gadā samazinājies par 5,6 % (4).

2.

Eiropā tūrisma jomā ir daudz risināmu problēmu, proti, pasaules ekonomikas krīze, lielāka konkurence ar citiem tūrisma galamērķiem, klimata pārmaiņu radītās sekas un sezonalitāte. Citas problēmas, piemēram, demogrāfiskās pārmaiņas Eiropā, tūrisma piedāvājumu diversifikācija vai informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pieaugošā ietekme rada iespējas, kuras būtu jāizskata sadarbībā ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām.

3.

Turklāt tūrisma produktu patērētāju ieradumi mainās (tūristi aizvien biežāk ceļo individuāli, vairāk izmanto internetu, pieaug zemo izmaksu ceļojumu skaits, taču palielinās pieprasījums arī pēc ilgtspējīga tūrisma u.t.t.), un aspekti, kuri pirms dažiem gadiem nebija tik būtiski, piemēram, augsta kvalitāte, ilgtspēja, pastāvīga inovācija, apmācība u.c., kļūst ļoti nozīmīgi.

4.

Šajā sakarā ir jāuzsver Eiropas tūrisma nozares ļoti ievērojamais izaugsmes potenciāls un ciešā saikne ar reģionu administratīvo, sociālekonomisko un loģistikas struktūru, pirmām kārtām saistībā ar transporta nozares attīstību un jo īpaši labākiem transporta savienojumiem ar tūrisma galamērķiem, reģionālo lidostu attīstību un atbalstu jūras transporta posmu izmantošanai, lai sekmētu vairākveidu pārvadājumus un nodrošinātu ilgspējīgu transportu. Ir īpaši svarīgi ņemt vērā salu, tālāko un vistālāko reģionu īpašo stāvokli, jo tie ir pilnībā atkarīgi no gaisa un jūras transporta, un daudzos no minētajiem reģioniem pakalpojumu nozare, kas saistīta ar tūrismu, ir galvenais labklājības avots un svarīgākais saimnieciskās darbības veids. Eiropai ir daudz konkurences priekšrocību: ne tikai daudzveidīgas ainavas, bet arī ļoti lielas tūrisma izaugsmes iespējas, balstoties uz daudzveidīgo mantojumu (kultūras, gastronomijas, reliģijas, sporta u.c. jomās). Izaugsmes potenciāls ir arī tādās nozīmīgās jomās kā pasākumu, sanāksmju un uzņēmējdarbības tūrisms.

Nozīme, ko iegūst teritorija, ņemot vērā kultūras mantojumu, kļūst par stratēģisku faktoru tās attīstībā, un Eiropa šajā ziņā ir īpaši bagāta, jo Eiropā ir daudz reģionu, kuros ir vai nu milzīgs tūrisma potenciāls, kaut arī tie tikai sāk attīstīties, vai arī tūrisma jomas darbība jau ir nozīmīga. Īpaši jāņem vērā teritorijas, kas specializējušās tūrisma nozarē, un tām kā stabiliem tūrisma galamērķiem vajadzīga pārstrukturēšana un rehabilitācija, lai tās kvalitātes un inovācijas ziņā varētu konkurēt ar pasaules mērogā aizvien spēcīgākajām jaunajām tirgus ekonomikas valstīm. Lai ņemtu vērā tirgus segmentu, kas ietver vecāka gadagājuma cilvēkus un cilvēkus ar invaliditāti, ir jāpielāgojas un jānovērš šķēršļi tūrisma galamērķos.

5.

Lisabonas līguma stāšanās spēkā dod iespēju sekmēt Eiropas tūrisma nozares konkurētspēju, sniedzot ieguldījumu arī ES jaunajā stratēģijā “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”, jo īpaši tās pamatiniciatīvā “Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā”.

6.

Tādēļ tūrisms ir nozīmīgs ienākumu un nodarbinātības avots daudziem Eiropas reģioniem, un dažiem tas ir pilnīgi nepieciešams, jo tas ir svarīgs konkurētspējas paaugstināšanas faktors. Tādējādi Eiropas tūrisma politikas pasākumiem būs būtiska nozīme daudzu reģionu attīstībā, jo tūrisma nozare stimulē citas ekonomikas nozares reģionā un mijiedarbojas ar tām. Kopā ar ES ieguldījumu politiku jāattīsta tāda Eiropas tūrisma rūpniecības politika, kas paredzēta teritoriju un to sociālekonomiskās struktūras attīstībai, lai nodrošinātu attiecīgajiem reģioniem visas iespējas izstrādāt ilgtspējīgas konkurētspējas stratēģiju.

7.

Lisabonas līgumā noteiktajos ES mērķos kopā ar ekonomisko un sociālo kohēziju ir iekļauta jauna teritoriālā dimensija un paredzēts, ka īpaša uzmanība jāpievērš lauku apvidiem, apvidiem, kurus skar rūpniecības restrukturizācija, un reģioniem, kuros ir būtiski un pastāvīgi nelabvēlīgi dabas apstākļi vai demogrāfiska atpalicība, piemēram, galējie ziemeļu reģioni ar ļoti mazu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salas un pārrobežu un kalnu reģioni. Līguma 349. pantā norādīts arī uz tālāko reģionu īpašo stāvokli. Tādēļ, izstrādājot Eiropas tūrisma nozares pamatnostādnes, jāņem vērā šo teritoriju īpašās iezīmes.

8.

Līguma par Eiropas Savienības darbību jaunajā 195. pantā paredzēta iespēja īstenot pasākumus nozares uzņēmumu konkurētspējas sekmēšanai, kā arī veicināt sadarbību un paraugprakses apmaiņu un izstrādāt integrētu pieeju tūrismam. Komisijas paziņojumā ierosināti vairāki pasākumi, kuru mērķis ir ES tūrisma nozares konkurētspējas paaugstināšana. Lai panāktu efektīvus rezultātus, ir vajadzīgs ES atbalsts dalībvalstu vai Eiropas reģionu iniciatīvām. Turklāt ir svarīgi arī norādīt uz Komisijas vēlmi izvairīties no tā, ka pieņemtie pasākumi radītu papildu administratīvo slogu valsts iestādēm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka paziņojumā ir ievēroti subsidiaritātes un proporcionalitātes principi.

9.

pauž gandarījumu par Komisijas vēlmi tūrisma politikas jautājumus risināt saskaņoti un integrēti, saistot to ar citām politikām, piemēram, transporta, lauksaimniecības un vides aizsardzības politiku, informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, sociālo politiku, kultūru u.c. jomām. Tūrisms jāsaprot kā tādu attiecību kopums, ko veido personu īslaicīga un neikdienišķa pārvietošanās, ieskaitot vismaz vienu pārnakšņošanu kādā citā vietā, nevis ierastajā dzīvesvietā;

10.

atbalsta vispārējo mērķi koordinēt ar tūrismu saistītos centienus un iniciatīvas, lai radītu konkurētspējīgu, mūsdienīgu, ilgtspējīgu un atbildīgu tūrisma nozari;

11.

uzsver, ka, pirms iesniegt sīki izstrādātu rīcības plānu tūrisma veicināšanai, visi ES līmenī ierosinātie pasākumi ir jānovērtē un jāpamato, ievērojot gan ES pilnvaras, gan subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, lai būtu skaidri redzams, kādu labumu un priekšrocības salīdzinājumā ar valstu, reģionu un vietējā līmeņa pasākumiem sniegs ES īstenotie pasākumi;

12.

īpaši atbalsta viedokli, ka tūrisma attīstības pamatā jābūt konkurētspējai un ilgtspējai, un vēlas uzsvērt minētās koncepcijas trīskāršo nozīmi:

13.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu saistībā ar tūrisma galamērķu ilgtspējīgu pārvaldību. Vietējo un reģionālo pašvaldību, kā arī Eiropas reģionālo tīklu iniciatīvas ir vadošas ilgtspējīga tūrisma modeļu izstrādes jomā, un ir svarīgi pilnībā izmantot to pieredzi un zināšanas, sekmējot vietējā un reģionālā līmeņa sadarbību visā ES. Šajā sakarā Komiteja atbalsta Komisijas pieeju, proti, iekļaut tūrismu dažādajās Eiropas politikās;

14.

atbalsta Konkurences padomes 2010. gada 12. oktobra sanāksmes secinājumus, kuros izteikts aicinājums dalībvalstīm aktīvi piedalīties pasākumos, lai partnerības garā stiprinātu Eiropas tūrisma nozares konkurētspēju Eiropas, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī (6);

15.

atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi atbalstīt aktīvu politiku konkurētspējas un ilgtspējīgas attīstības veicināšanai. Problēmas, ar kurām saskaras Eiropas tūrisma nozare, liecina, ka ir svarīgi paredzēt pārmaiņas un savlaicīgi reaģēt uz pieaugošo konkurenci nozarē, kura pastāvīgi attīstās;

16.

piekrīt, ka ir jāveido mazo un vidējo uzņēmumu klasteri attīstības atbalstam, jo tūrisma nozarē darbojas galvenokārt mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), kā arī ļoti daudz mikrouzņēmumu. Tāpat ļoti nozīmīgs var būt atbalsts ar mērķi uzlabot ražīgumu, konkurētspēju, apmācību un kvalitāti;

17.

šajā sakarā ierosina izstrādāt tādus instrumentus, kas ļauj atbalstīt tūrisma nozarē darbojošos MVU, jo īpaši personāla apmācības jomā. Nevajadzētu aizmirst, ka tūrisma nozarei ir svarīga loma darba vietu radīšanā, kā arī to, ka lielākā daļa radīto darba vietu ir paredzētas jauniešiem; tās viņiem sniedz iespēju apgūt prasmes, kas būs ļoti noderīgas turpmākajā profesionālajā attīstībā, kā arī labāk apgūt svešvalodas. Kvalitatīvā tūrisma nozarē, kas specializēta uz jauniem tirgiem un jauniem pieprasījuma segmentiem (piemēram, cilvēki ar invaliditāti vai vecāka gadagājuma cilvēki) ir vajadzīgs augsti kvalificēts darbaspēks, kas apmācīts, lai atbilstu jaunajām prasībām un tūrisma nozarē izmantotajām jaunajām tehnoloģijām. Turklāt lielai daļai no tūrisma nozarē iegūtajām prasmēm vajadzētu būt tieši pārceļamām uz citām tautsaimniecības nozarēm;

18.

ar bažām norāda uz strukturālu problēmu, piemēram, klimata pārmaiņu vai ūdens resursu un energoresursu trūkuma iespējamo ietekmi Eiropas tūrisma galamērķos, it īpaši salās un tālākajos reģionos. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka minētās problēmas iespējams risināt, vienīgi paredzot daudz intensīvāku ilgtspējas veicināšanu attiecīgo reģionu tūrisma stratēģiju izstrādē. Attiecībā uz klimata pārmaiņu ietekmi Komiteja atbalsta to novēršanu, izmantojot dabas teritoriju aizsardzību un atjaunošanu, kā arī tūrisma iekļaušanu piekrastes zonu integrētas pārvaldības sistēmā;

19.

neatbalsta valsts finansētu tūristu apmaiņas programmas projektu, kura mērķis ir panākt brīvdienu ceļojumu vienmērīgāku sadalījumu visa gada garumā. Iesniedzot šo priekšlikumu, Komisija nav ņēmusi vērā tirgus mehānismus, kas paši par sevi jau nodrošina šo ceļojumu sadalījumu pa laika periodiem, piemēram, nosakot zemākas cenas ārpus tūrisma sezonas. Tūristu pieplūdums vasaras sezonā nav saistīts ar “traucētu” tirgus darbību, bet gan ar oficiāli noteiktu skolēnu brīvlaiku un laika apstākļiem ceļojuma galamērķī. Apmaiņas programma neietekmēs nevienu no minētajiem faktoriem. Vecāka gadagājuma cilvēki un jaunieši, uz kuriem neattiecas skolēnu brīvlaiks, arī tagad var ceļot ārpus sezonas. Ja viņi to nedara, tas nozīmē, ka viņi to nevēlas. Turklāt ierosinājums saskaņot skolēnu brīvlaiku visās dalībvalstīs nav Eiropas Savienības kompetencē;

20.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi sekmēt tūrisma nozares konkurētspēju, jo tūrismam kā transversālai darbībai ir vajadzīgs pasākumu kopums, kas aptver dažādas jomas un politikas. Šajā sakarā Komiteja atbalsta Eiropas ministru neformālās tikšanās laikā “Madrides deklarācijā” pausto viedokli par tādas stratēģijas nepieciešamību, kas balstīta uz izcilību tūrisma nozarē, kuru sekmē izveidojot ekspertu tīklus un galamērķus, kas ļauj radīt zināšanas, apmainīties ar tām un tās izplatīt, sekmē inovāciju, pētniecības un tehnoloģiju attīstību, lai saglabātu konkurētspēju tūrisma nozarē (7);

21.

jo īpaši atbalsta Komisijas priekšlikumus par tūrisma pakalpojumu piedāvājuma dažādošanu, visoptimālākajā veidā izmantojot Eiropas kultūras mantojumu, kā arī izveidojot forumu “IKT un tūrisms” un vidēji ilgā laikā radot “Tūrisma virtuālo uzraudzības centru”, kura darbības mērķis būtu gan piedāvājuma izpēte, gan arī pieprasījuma, tirgus tendenču un īstermiņa un vidējā termiņa prognožu labāka pārzināšana. Reģionālajām pašvaldībām ir ļoti liela pieredze, kura noteikti jāizmanto, sekmējot reģionālo sadarbību ES, lai gūtu maksimālu labumu no attiecīgajām politikām;

22.

uzskata, ka jāveicina paraugprakses apmaiņa starp Eiropas reģioniem, un ir jāņem vērā to daudzveidīgais ieguldījums saistībā ar ierosinātajām ES iniciatīvām. Šajā sakarā Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG), Interreg programmas un/vai makroreģionālās stratēģijas varētu izmantot kā pamatu saskaņotu tūrisma stratēģiju izstrādei;

23.

uzskata: lai risinātu sezonalitātes problēmu, ir jāsekmē daudzveidīgākas un kvalitatīvas uzturēšanās iespējas galamērķos; šim nolūkam būs nepieciešama lielāka tūrisma pakalpojumu piedāvājuma daudzveidība, pievēršot īpašu uzmanību kultūras mantojuma tūrismam, vēsturiskajam/reliģiskajam, sporta, gastronomiskajam tūrismam un citiem tūrisma veidiem, kuriem ir liels attīstības potenciāls; uzsver, ka brīvdienu periodu diversifikācija un to iedalījumos pa reģioniem ir valstu kompetencē;

24.

uzsver sociālā tūrisma potenciālu (“tūrisms visiem”) — tas veicina sociālo iekļaušanu un piedāvā mobilitātes iespējas, nodrošinot starpkultūru apmaiņu visām sociālajām grupām, tostarp jauniešiem, ģimenēm, gados vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām; pauž nožēlu par to, ka minētais potenciāls Komisijas paziņojumā nav pietiekami izvērsts;

25.

stingri atbalsta rādītāju sistēmas izstrādi tūrisma galamērķu ilgtspējīgai pārvaldībai. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka ļoti vērtīga ir reģionālo pašvaldību uzkrātā pieredze, piemēram tā, ar kuru iepazīstina Eiropas konkurētspējīgo un ilgtspējīgo tūrisma reģionu sadarbības tīkls (NECSTouR);

26.

atzīmē, ka paredzēts ieviest “Eiropas mantojuma zīmi” un Eiropas marķējumu “Kvalitatīvs tūrisms” jo tādējādi tiks veicināta ilgtspējīgas prakses izmantošana tūrisma galamērķos un tiks popularizēts Eiropas kā augstas kvalitātes tūrisma galamērķa tēls. Komiteja tomēr uzskata, ka šo zīmju pievienotā vērtība ir rūpīgāk jānovērtē un jāatspoguļo, un tās ir jāpiešķir, ievērojot stingrus kritērijus, lai saglabātu to prestižu;

27.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, un it īpaši NECSTouR, ir jāiesaista minēto kritēriju izstrādē, lai nodrošinātu abu iniciatīvu uzticamību. Reģionu komitejai, kas ir ES reģionālo un vietējo pārstāvju asambleja, jābūt pārstāvētai struktūrā, kas atbildīga par kvalitātes zīmju piešķiršanu;

28.

uzsver, ka ir jāpaaugstina visu pakalpojumu kvalitāte, lai Eiropas tūrisma galamērķiem nepārprotami būtu konkurences priekšrocības un lai varētu veicināt Eiropas kā ļoti kvalitatīvu tūrisma galamērķu tēlu, un šajā sakarā norāda, ka īpaši jāņem vērā vecāka gadagājuma tūristi (paredzams, ka 2020. gadā 20 % no visiem iedzīvotājiem būs vecāki par 65 gadiem), kā arī cilvēki ar invaliditāti (8);

29.

aicina Komisiju šo jauno Eiropas tūrisma politisko pamatnostādņu izstrādē pastiprināt patērētāju tiesību aizsardzības sistēmas;

30.

uzsver nepieciešamību veicināt plašāku Eiropas Savienības sadarbību ar nozīmīgākajiem tirgiem, kuri jau apgūti un kurus varētu apgūt (ASV, Ķīnu, Krieviju, Indiju un Brazīliju), un kaimiņvalstīm, it īpaši Vidusjūras reģiona valstīm, lai sekmētu ilgtspējīga tūrisma modeļus un vides saglabāšanas kultūru, jo pozitīvus rezultātus var panākt vienīgi tad, ja rīkojas kopīgi, ar vienādu apņemšanos un atbildības izjūtu;

31.

atbalsta Komisijas viedokli, ka ir jāuzlabo Eiropas tēls un atpazīstamība, lai sekmētu nozares konkurētspēju. Šajā sakarā Komiteja atbalsta mērķi uzlabot Eiropas reputāciju ar ilgtspējas, augstas kvalitātes un dažādu pasākumu palīdzību, piemēram, izveidojot “Eiropas zīmolu”, kas līdztekus dalībvalstu nacionālajiem zīmoliem papildinātu valsts un reģionālā līmeņa reklāmas centienus;

32.

aicina Eiropas Komisiju izstrādāt īpašus pasākumus “Eiropas zīmola” popularizēšanai starptautiskā līmenī, taču tas nekādā gadījumā nedrīkst kropļot konkurenci starp galamērķiem Eiropas iekšienē;

33.

atbalsta tīmekļa vietnes visiteurope.com reklamēšanu un, it īpaši, saskaņotu piedalīšanos starptautiskos tūrisma pasākumos, gadatirgos u.c., iesaistot visas reģionālā un vietējā līmeņa ieinteresētās puses;

34.

atbalsta Komisijas viedokli, ka maksimāli jāizmanto ES finansēšanas instrumenti tūrisma jomā. Šajā sakarā lauku reģionos būtu jāapsver iespējas saistībā ar Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), ņemot vērā to, ka tūrisms paver konkrētu iespēju jaunu darba vietu radīšanai un ienākumu gūšanai šajos reģionos. Vienlīdz svarīgi būtu izmantot Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļus, lai nodrošinātu nozarē strādājošo apmācību;

35.

uzskata arī, ka minētais apsvērums jāiekļauj debatēs par turpmāko reģionālo politiku un tās piemērošanas iespējās jāņem vērā reģionu specializācija tematisku tūrisma produktu attīstīšanā, cita starpā ietverot sociālo tūrismu, dabas, lauku, uzņēmējdarbības, veselības un kultūras tūrismu. Iespējams, ka kultūras tūrisms šobrīd visā Eiropas Savienībā ir izplatīts visvairāk, jo arhitektūras, etnogrāfiskais vai rūpniecības mantojums iekļaujas katra reģiona saimnieciskajā struktūrā. Šajā sakarā ir svarīgi nodrošināt dažādu finansēšanas avotu koordināciju un efektivitāti, lai izvairītos no dublēšanās vai pretrunām.

2.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/18

—

atzīmē, ka valsts kavējas ar reformu īstenošanu, kas nepieciešamas, lai varētu izpildīt EKP rīcības plānu tādās jomās kā tiesiskums, demokrātija, cīņa ar korupciju un cilvēktiesības. Lielākas demokrātijas sasniegšanu kavē tiesu iestāžu un plašsaziņas līdzekļu nepietiekamā neatkarība. Savukārt nodokļu un ekonomikas stabilitātes jomās attīstība ir bijusi sekmīga. Vienlaikus Komiteja aicina Azerbaidžānas valdību turpināt īstenot ES, Eiropas Padomes un Venēcijas komisijas ieteikumus;

—

atzinīgi vērtē ES mērķsadarbības programmas izmantošanā sasniegtos labos rezultātus un mudina Azerbaidžānas valdību turpināt šādu praksi;

—

pauž bažas par ļoti ierobežoto pienākumu apjomu, kas pašvaldībām noteikts tiesību aktos. Pašvaldību faktiskā atbildība ir pat vēl ierobežotāka, un labākajā gadījumā tā ir saistīta ar pašvaldību ceļu, kapsētu un parku uzturēšanu, kā arī ar atsevišķiem sociālās aprūpes nodrošināšanas aspektiem, par kuriem nav atbildīga centrālā valdība. Lielākajā daļā gadījumu pašvaldībām nav pietiekamas kapacitātes, apmācības iespēju vai zināšanu, lai izpildītu šos tiesību aktos noteiktos ierobežotos pienākumus;

—

aicina Azerbaidžānas valdību kopā ar ES un Eiropas Padomes ekspertiem izstrādāt visaptverošu stratēģiju vietējās pārvaldes un vietējās demokrātijas pilnveidošanai, nosakot reālus mērķus un termiņus šādas stratēģijas īstenošanai.

Ziņotājs

:

Gordon Keymer (UK/NI) Tandridge apgabala padomes loceklis

1.

atzīst Azerbaidžānas vēsturisko mantojumu, kā arī to, ka tā islāma valstu saimē bija pirmā parlamentārā republika ar laicīgu valsts pārvaldes sistēmu;

2.

atgādina, ka Azerbaidžānas un ES oficiālo attiecību pirmsākumi meklējami 1996. gadā līdz ar partnerības un sadarbības nolīguma parakstīšanu, kurš stājās spēkā 1999. gadā, kļūstot par juridisku pamatu ES un Azerbaidžānas politiskajām attiecībām, kuras šobrīd īsteno ar Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) palīdzību;

3.

atzīmē, ka valsts kavējas ar reformu īstenošanu, kas nepieciešamas, lai varētu izpildīt EKP rīcības plānu tādās jomās kā tiesiskums, demokrātija, cīņa ar korupciju un cilvēktiesības. Lielākas demokrātijas sasniegšanu kavē tiesu iestāžu un plašsaziņas līdzekļu nepietiekamā neatkarība. Savukārt nodokļu un ekonomikas stabilitātes jomās attīstība ir bijusi sekmīga. Vienlaikus aicina Azerbaidžānas valdību turpināt īstenot ES, Eiropas Padomes un Venēcijas komisijas ieteikumus;

4.

atzinīgi vērtē ES mērķsadarbības programmas izmantošanā sasniegtos labos rezultātus un mudina Azerbaidžānas valdību turpināt šādu praksi;

5.

aicina Azerbaidžānas valdību sniegt atbalstu pašvaldībām, tām piesakoties līdzdalībai pieejamajās ES programmās, kā arī mudināt pašvaldības turpināt sadarbību ar Eiropas Komisiju.

6.

atzīmē, ka Azerbaidžānā pastāv divas paralēlas vietējā līmeņa pārvaldes sistēmas. Viena sistēma sastāv no vēlētām pašvaldību struktūrām, kuras ir atbildīgas iedzīvotājiem (sabiedrībai), un valsts parlamenta (Milli Mejlis) ar ļoti ierobežotām pilnvarām nodrošināt iedzīvotājiem pakalpojumus. Otru sistēmu veido vietējās izpildu iestādes, kuras ir daļa no valsts pārvaldes struktūras un kuras tieši ieceļ prezidents;

7.

pauž bažas par ļoti ierobežoto pienākumu apjomu, kas pašvaldībām noteikts tiesību aktos. Pašvaldību faktiskā atbildība ir pat vēl ierobežotāka, un labākajā gadījumā tā ir saistīta ar pašvaldību ceļu, kapsētu un parku uzturēšanu, kā arī ar atsevišķiem sociālās aprūpes nodrošināšanas aspektiem, par kuriem nav atbildīga centrālā valdība. Lielākajā daļā gadījumu pašvaldībām nav pietiekamas kapacitātes, apmācības iespēju vai zināšanu, lai izpildītu šos tiesību aktos noteiktos ierobežotos pienākumus.

8.

uzskata, ka spēcīga, demokrātiska vietējā pārvalde ar tai deleģētām pilnvarām ir svarīga, lai mudinātu iedzīvotājus iesaistīties vietējās norisēs un palielinātu līdzdalību vietējās vēlēšanās;

9.

aicina Eiropas Komisiju atbalstīt tādu iedzīvotājiem paredzētu izglītības programmu izstrādi un ieviešanu, kuru temats ir vietējo pašvaldību loma un atbildības jomas, kā arī iedzīvotāju tiesības un metodes, kādas izmantojamas, lai valstī piedalītos lēmumu pieņemšanas norisēs vietējā līmenī;

10.

aicina Azerbaidžānas valdību un Eiropas Komisiju turpināt uzlabot vietējo pašvaldību veiktspēju, lai tā būtu pietiekama vismaz pašlaik tiesību aktos paredzēto ierobežoto pakalpojumu pienācīgai nodrošināšanai, šajā procesā īpaši uzsverot pārskatatbildību, pārredzamību un iedzīvotāju plašāku līdzdalību, kā arī radot priekšnoteikumus patstāvīgas pašpārvaldes attīstībai;

11.

aicina Azerbaidžānas valdību kopā ar ES un Eiropas Padomes ekspertiem izstrādāt visaptverošu stratēģiju vietējās pārvaldes un vietējās demokrātijas pilnveidošanai, nosakot reālus mērķus un termiņus šādas stratēģijas īstenošanai;

12.

iesaka izveidot neatkarīgu iestādi, kuras vienīgais uzdevums būtu Azerbaidžānas vietējo pašvaldību darba uzlabošana un to attīstība. Šādas organizācijas darbība būtu kopīgi jāuzrauga vietējo pašvaldību izveidotajām trim valsts līmeņa apvienībām;

13.

pauž sapratni par to, ka vietējo pašvaldību valsts līmeņa apvienību skaits ir jāsamazina no trim līdz vienai apvienībai, un uzskata, ka pirms šāda soļa būtu rūpīgi jāapsver, kā izveidot tādu valsts apvienības struktūru, kas nodrošina iespējami lielāka dalībnieku skaita iesaistīšanu un visu veidu pašvaldību vienlīdzīgu pārstāvību;

14.

uzsver apņēmību atbalstīt Azerbaidžānas vietējo pašvaldību un Eiropas Savienības vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbību, lai sekmētu spēcīgu un demokrātisku vietējo pašpārvaldi;

15.

aicina Eiropas Komisiju un Azerbaidžānas valdību atbalstīt programmas, kas sekmē paraugprakses apmaiņu pakalpojumu sniegšanas jomā starp Azerbaidžānas un ES vietējām pašvaldībām, kā arī vietējā līmenī, radot nosacījumus vietējo izpildu iestāžu zinātības tālāknodošanai pašvaldībām; lai patiešām veicinātu vietējo pašvaldību veiktspēju, iesaka ņemt vērā pieredzes apmaiņas rezultātus, kas uzkrāti, tiekoties ar ES un Azerbaidžānas vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjiem;

16.

pauž nožēlu, ka pašvaldību skaita samazināšanai Azerbaidžānā nav sekojis līdzīgs vietēju izpildu iestāžu skaita samazinājums;

17.

aicina vietējo izpildu iestāžu pilnvaras nodot vietējā līmenī vēlētām padomēm, lai tādējādi palielinātu un stiprinātu vietējo demokrātiju Azerbaidžānā.

18.

pauž bažas par Azerbaidžānas pašvaldību finansiālā stāvokļa pasliktināšanos pēc kopējo budžeta ieņēmumu būtiskas samazināšanās un pašvaldību ieņēmumu uz vienu iedzīvotāju apjoma ievērojama krituma;

19.

uzskata, ka spēcīgai un efektīvai vietējai pārvaldei ir vajadzīga uzticama, pienācīga un taisnīgi sadalīta vietējā finansējuma plūsma, tai skaitā stabila vietējo nodokļu bāze, lai varētu piedāvāt augstas kvalitātes vietējos pakalpojumus, kas veicinātu vietējo padomju lēmējtiesības un iesaistīšanos sabiedrības norisēs. Valdības dotācijas būtu jāizmaksā tā, lai vietējās padomes savas finanses varētu patstāvīgi plānot pienācīgi ilgā laikposmā;

20.

atzinīgi vērtē Azerbaidžānas valdības centienus palielināt uzņēmumu investīcijas un uzskata, ka uzņēmumiem pārredzamā veidā būtu jāsniedz zināms finansiāls ieguldījums savās pašvaldībās, lai veicinātu labu sadarbību starp uzņēmumiem un attiecīgajām vietējām pašvaldībām un stiprinātu vietējās kopienas;

21.

uzskata, ka pašvaldībām jābūt to ēku īpašniecēm, kuras tās izmanto, lai varētu labāk plānot savu turpmāko attīstību.

22.

atzīmē: lai arī ir uzlabojušies daži tehniskie aspekti, valsts vietējā līmeņa vēlēšanas līdz šīm vēl nekad nav notikušas atbilstoši starptautiskajiem standartiem, un rosina Azerbaidžānas valdību vienkāršot kandidātu izvirzīšanas procedūru, nodrošināt pirmsvēlēšanu kampaņai paredzēto līdzekļu taisnīgāku sadalījumu visām politiskajām partijām un/vai kandidātiem, nodrošināt vēlēšanu un jo sevišķi balsu skaitīšanas procesa neatkarīgu novērošanu, ļaujot kandidātiem vai viņu pilnvarotajiem pārstāvjiem būt klāt balsu skaitīšanā, un ņemt vērā arī citus RK un Kongresa kopīgās novērošanas misijas izdarītos secinājumus;

23.

aicina plašsaziņas līdzekļus sekmēt vēlētāju lielāku aktivitāti, kā arī palielināt opozīcijas kandidātu skaitu vēlēšanās un aicina Azerbaidžāns varas iestādes pilnībā ievērot saistības, ko valsts uzņēmusies plašsaziņas līdzekļu brīvības jomā;

24.

atzinīgi vērtē valdošo un opozīcijas partiju apņēmīgos centienus palielināt pēdējās pašvaldību vēlēšanās savu kandidatūru izvirzījušo sieviešu īpatsvaru, līdz ar ko būtiski pieauga deputāta vietu ieguvušo sieviešu skaits;

25.

atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota Azerbaidžānas prezidentam pakļauta Valsts padome NVO atbalstam un piešķirts finansējums, taču pauž bažas par būtiskām nepilnībām NVO reģistrēšanas praksē;

26.

iesaka pēc konflikta atrisinājuma sniegt plašu atbalstu Kalnu Karabahas un tās septiņu kaimiņu reģionu valdībām.

27.

aicina investēt līdzekļus reģionālajā transporta sistēmā, lai tādējādi sekmētu vietējās ekonomikas attīstību;

28.

atzīmē, ka, ņemot vērā Azerbaidžānas ģeogrāfisko stāvokli, īpaši svarīga ir reģionālā aviosatiksme. Tas arī būtiski sekmētu nodarbinātību un sociālo kohēziju;

29.

uzsver, ka vietējām pašvaldībām ir īpaši svarīga loma vides jautājumu risināšanā, un mudina Azerbaidžānas valdību iesaistīt pašvaldības reģionālo attīstības programmu izstrādē un īstenošanā.

2.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/21

—

atzinīgi vērtē nodomu sekmēt iestāžu savstarpējās debates par programmas noteikumu vienkāršošanu administratīvā un finansiālā ziņā;

—

atzīmē, ka struktūru sarežģītība ir svarīgs kļūdu vai anomāliju cēlonis;

—

atzīst, ka ir svarīgi atšķirt kļūdas no krāpšanas un veicināt godīguma un uzticēšanās kultūru;

—

atbalsta Eiropas Parlamenta ierosināto pieeju, kura balstīta uz “zinātni un tehnoloģiju” vai “zinātni un jauninājumiem” un kuras pamatā ir pārdomāti zinātniski/tehniski kvalitātes kritēriji, izpildāmas pārvaldības prasības un kurā ir ņemtas vērā zinātnes, tehnoloģiju izstrādes un tirdzniecības kopīgās iezīmes un atšķirības;

—

uzsver, ka, novērtējot efektivitāti, vienīgajam kritērijam nevajadzētu būt izciliem sasniegumiem pētniecībā un jāievēro arī tas, ka saskaņā ar teritoriālās kohēzijas principu pētniecības un tās rezultātu izmantošanas iespējas ir jārada visā ES teritorijā;

—

atzinīgi vērtē programmā “Iespējas” integrēto programmu “Pētniecības potenciāls konverģences reģionos”;

—

ierosina nākamajā pamatprogrammā izvērst šādas iniciatīvas un paredzēt sistēmu, lai ar līdzdalības shēmu un citu pasākumu palīdzību kompetentus partnerus no pētniecības ziņā atpalikušiem reģioniem iesaistītu projektos un programmās, ko vada viņu pazīstamākie un izcilākie kolēģi; šajā sakarā norāda, ka vietējie un reģionālie dalībnieki var atbalstīt ar “izcilības centriem” saistīto “kompetences centru” darbību.

Ziņotāja

:

Fiona O'Loughlin kdze (IE/ALDE) Kildare apgabala padomes un Vidusaustrumu reģiona pašvaldības locekle

Atsauces dokuments

:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Pētniecības pamatprogrammu īstenošanas vienkāršošana”

COM(2010) 187 galīgā redakcija

1.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija paziņojumā “Pētniecības pamatprogrammu īstenošanas vienkāršošana” pauž nodomu sekmēt iestāžu savstarpējās debates par programmas noteikumu vienkāršošanu administratīvā un finansiālā ziņā;

2.

atzīst, ka veikti jau vairāki vienkāršojumi, kas ļāvuši uzlabot Septīto pētniecības pamatprogrammu (FP7), un piekrīt viedoklim, ka dažu pasākumu patiesā ietekme izpaudīsies tikai pēc zināma laika; vienlaikus tomēr uzsver, ka FP7 vēl joprojām ir sarežģīta programma, kuras pārvaldību raksturo tādas iezīmes kā pārāk liela birokrātija, nevēlēšanās riskēt, neefektivitāte un nepamatota kavēšanās;

3.

norāda uz tiešo saikni starp Septītās pamatprogrammas noteikumiem un procedūrām, iespējamo dalībnieku vēlmi tajā piedalīties un veiktās pētniecības kvalitāti; šajā sakarā uzsver, ka programma jāvienkāršo, ievērojot galalietotāju (līdzekļu saņēmēju) intereses, un vienkāršošanas radītajām priekšrocībām jābūt lielākām nekā tās izmaksām;

4.

uzskata, ka svarīga nozīme ir arī laika grafikam un secībai, kādā veic izmaiņas/vienkāršošanu, jo projektu organizētājiem ir vajadzīga noteiktība un stabilitāte attiecīgajos noteikumos un to piemērošanā; uzskata arī, ka nepārtrauktība ir būtiska, lai nodrošinātu netraucētu pāreju no FP7 uz FP8 un pamatprogrammu mērķu sasniegšanu;

5.

pauž izpratni par bieži pausto viedokli, ka trūkst saiknes starp FP7 programmu un ar to saistītajiem instrumentiem; piekrīt viedoklim, ka pētniecības un izstrādes politikas struktūru ir pārlieku daudz un tāpēc ES, valstu un vietējā līmenī šīs jomas pārvaldībai ir jāizvēlas visaptverošāka pieeja;

6.

uzskata, ka jānovērtē valstu kontaktpunktu nozīme, lai pamatprogrammas iespējamajiem dalībniekiem sniegtu efektīvākus pakalpojumus un uzlabotu saskaņošanu ar pamatprogrammas reģionālajiem koordinatoriem; uzskata arī, ka, neskatoties uz uzlabojumiem, dažkārt programmas vērtējums vēl joprojām ir negatīvs un šo stāvokli varētu uzlabot valstīs izveidotie kontaktpunkti;

7.

norāda, ka vienlaikus ar FP7 vienkāršošanu tiek apsvērti vai jāapsver arī vairāki citi ar to saistīti pasākumi, piemēram, Finanšu regulas trīsgadu pārskatīšana;

8.

atzīmē, ka struktūru sarežģītība ir svarīgs kļūdu vai anomāliju cēlonis; rosina vienkāršot dokumentāciju un samazināt no iespējamajiem projektu dalībniekiem pieprasītās informācijas apjomu, kā arī oficiālo dokumentu skaitu un apjomu, nekaitējot projektu saturam un kvalitātei; iesaka arī optimizēt pārraudzības un kontroles procedūras, ierobežojot revīziju skaitu, revīziju gaitā ievērojot vienotus kritērijus un izvairoties no organizācijas jau reiz iesniegtu dokumentu pieprasīšanas;

9.

uzskata, ka salīdzinoši zemā MVU līdzdalība ir saistīta ar programmas sarežģītību, un uzsver, ka, pārejot no Septītās pamatprogrammas uz Astoto pamatprogrammu, jāveic grozījumi noteikumos, lai veicinātu plašāku MVU līdzdalību;

10.

aicina tuvināt vai saskaņot daudzos intervences mehānismus un pilnveidot atbalsta piešķiršanas noteikumus, izstrādājot vienotas vadlīnijas un nodrošinot tiešsaistes atbalsta instrumentus;

11.

uzsver, ka visām iesaistītajām personām ir svarīgi, lai nosacījumu, noteikumu un definīciju nozīmes interpretācija un par to sniegtā informācija būtu saskaņota un viennozīmīga;

12.

uzver, ka noteikumi ir jāpiemēro saskaņoti un jākoordinē kontroles un revīzijas, ko veic dažādi dienesti;

13.

pauž bažas par ilgo laiku, kas vajadzīgs skaidrojumu un norādījumu saņemšanai, projekta vadītāju pilnvaru attiecībā uz sarunu vešanu brīvo interpretāciju un jauno noteikumu vai interpretāciju piemērošanu ar atpakaļejošu datumu;

14.

ierosina ieviest jaunus mehānismus, lai efektīvi nodrošinātu konstruktīvu atbildi iesniedzējiem, kuru pieteikumi ir noraidīti, izplatītu no Septītās pamatprogrammas līdzekļiem finansēto projektu rezultātus un veicinātu to, ka rezultāti nonāk līdz MVU un tiek izmantoti;

15.

iesaka paaugstināt pētniecības efektivitāti, ieviešot tādus izstrādes mehānismus, kas nodrošina papildu finansējumu projektiem, lai publicētu to rezultātus un pielāgotu tos izmantošanai citās jomās; tāpēc tiek ierosināts (a) sekmēt projektu pamatā esošā intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību un (b) pēc iespējas palielināt publiskā sektora finansējuma sviras efektu, stiprinot saikni starp pētniecību, inovāciju un uzņēmējdarbību;

16.

atbalsta nodomu ieviest sadarbības projektu novērtējuma procedūru divos posmos, lai izvairītos no lielajiem veltīgajiem centieniem un izmaksām, kas rodas, gatavojot sīki izstrādātus priekšlikumus, kurus pēc tam tomēr noraida. Komiteja norāda, ka šis pašreizējās novērtēšanas sistēmas aspekts rada augstas, bet slēptas izmaksas;

17.

ierosina paredzēt noteiktus termiņus (piemēram, 60 dienas) pieteikumu novērtēšanai un noteiktu termiņu sarunu par līgumu pabeigšanai (vēl 60 dienas); atzīmē, ka tādējādi varētu mazināt šķēršļus, kas kavē mazāku vietējo un reģionālo dalībnieku līdzdalību;

18.

atbalsta priekšlikumu ļaut piedalīties mazākiem konsorcijiem, kas varētu palīdzēt ievērojami palielināt elastīgumu, piesaistīt partnerus no tādām mērķgrupām kā MVU un paaugstināt efektivitāti, jo to pārvaldības struktūra ir vienkāršāka;

19.

atzinīgi vērtē centienus vienkāršot finansējuma likmju, organizāciju veidu un darbības veidu iespējamās kombinācijas, bet brīdina, ka nebūtu pareizi ieviest visām organizācijām vienotu atmaksas likmi;

20.

pauž bažas, ka, cenšoties saīsināt laiku līdz dotāciju saņemšanai, priekšlikums neiesaistīt dalībvalstu ekspertus projektu atlasē būtu cēlonis tam, ka tiktu zaudēta vērtīga informācija par pētniecības apstākļiem dalībvalstīs un reģionos. Tāpēc Komiteja ierosina apsvērt efektīvāku mehānismu, kas dod iespēju iesaistīt šādus ekspertus atlases procesā;

21.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas nodomu nodrošināt vēl citus īpašus IT instrumentus ES pētniecības, izglītības un inovācijas programmām; aicina plašāk piemērot e-pārvaldi — tiešsaistes sistēmu priekšlikumu iesniegšanai, sarunu vešanai un pārskatu sniegšanai — un nodrošināt labāku saskaņošanu Pētniecības ģenerāldirektorātā, kā arī starp dažādiem ģenerāldirektorātiem;

22.

uzsver, ka norādījumi un informācija par interpretācijām un citiem jautājumiem atklāti un pārredzami jāsniedz visiem (saņēmējiem un Komisijas darbiniekiem), izmantojot Pētniecības dalībnieku portālu kā vienas pieturas aģentūru visām ar IT saistītām sistēmām, piemēram, pārskatu sniegšanai. Tādējādi varētu uzlabot konsekvenci noteikumu piemērošanā un nodrošināt vadības efektivitāti;

23.

brīdina, ka balvu piešķiršanai var būt arī negatīva ietekme, proti, finansējumu galvenokārt saņems nedaudzas lielākās iestādes; norāda, ka balvas nedrīkst aizstāt strukturētu finansējuma piešķiršanu, bet tās varētu izmantot, lai rosinātu atklāt jaunus talantus un daudzsološas idejas;

24.

uzskata, ka pašreizējā FP7 pārvaldības sistēma un prakse ir pārlieku orientēta uz kontroli, un aicina pāriet uz tādu pētniecības finansēšanas kārtību, kuras pamatā ir lielāka uzticēšanās un riska tolerance; tāpēc atzinīgi vērtē vairākus paziņojumā iekļautos priekšlikumus, kas saistīti ar šo ieteikumu;

25.

uzsver, ka finanšu pārvaldība un kontrole aizņem neproporcionāli lielu daļu no projektu organizētāju/pētnieku laika un novirza resursus no projekta efektīvas īstenošanas un pētniecības;

26.

atzinīgi vērtē Komisijas 2010. gada 26. maija paziņojumu “Vairāk vai mazāk pārbaužu? Pareizais līdzsvars starp kontroles administratīvajām izmaksām un kļūdas risku” (1), kurā ir ierosināts konkrēts pieļaujamais kļūdas risks (TRE) pētniecības finansēšanas jomā;

27.

atbalsta augstāka kļūdas riska pieļaušanu pētniecības jomā, nodrošinot pareizu līdzsvaru starp saprātīgu finanšu pārvaldību un atbilstošu kontroli;

28.

aicina plašāk piemērot parastos grāmatvedības noteikumus un praksi (saskaņā ar valstīs pastāvošajiem grāmatvedības noteikumiem un revīziju standartiem), it īpaši attiecībā uz metodēm, kā aprēķināmas personāla vidējās izmaksas;

29.

iesaka Komisijai analizēt revīziju “izmaksu un ieguvumu samēru” un izstrādāt precīzākus, saskaņotākus un pārredzamākus noteikumus attiecībā uz revīzijām; pauž bažas, ka, veicot īpašas uz risku orientētas revīzijas, varētu atklāties augstāks kļūdas risks nekā tad, ja veic izdevumu kontroli izlases veidā;

30.

atzīst, ka ir svarīgi atšķirt kļūdas no krāpšanas un veicināt godīguma un uzticēšanās kultūru;

31.

ierosina, ka, veicinot riska uzņemšanos saistībā ar FP7 programmu, jāpārskata tie ES Civildienesta noteikumi, kas attiecas uz personisko atbildību. Komiteja arī ierosina izstrādāt pastāvīgas apmācības programmu (īpaši līgumu pārvaldības jautājumos) Eiropas Komisijas darbiniekiem, kas atbildīgi par projektu vadīšanu un revīzijām, un iesaka izstrādāt visam personālam paredzētas vienotas vadlīnijas par pamatprogrammu īstenošanu, lai panāktu lielāku konsekvenci;

32.

atzīst, ka ierosinātā pāreja uz finansēšanu atkarībā no sasniegtajiem rezultātiem, ir atbalstāma, taču vērš uzmanību uz to, ka tai varētu būt vairākas neparedzētas sekas, piemēram, riska nepieļaušana (vai vismaz zemāks riska līmenis) pētniecībā, tādējādi, iespējams, neizmantojot visas iespējas, ietekmējot centienus sasniegt izcilību, pieteikšanās posmā uzveļot lielāku slogu iespējamajiem saņēmējiem un pagarinot laiku līdz finansējuma piešķiršanai;

33.

tāpēc nav pārliecināta, vai pāreja uz finansēšanu atkarībā no sasniegtajiem rezultātiem ir lietderīga, bet atzinīgi vērtē ierosināto izmēģinājuma projektu šīs pieejas pārbaudei un uzskata, ka gan virzīta, gan nevirzīta pētniecība būtu piemērotāks risinājums, lai turpmāk veiktu zinātniskus atklājumus;

34.

aicina izveidot jaunus mehānismus, kas varētu piešķirt finansējumu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai tās, piemēram, varētu iegādāties sekmīgu pētniecības projektu atziņas un tādējādi gūtu novatoriskai reģionālai attīstībai vajadzīgo kompetenci; uzsver arī, ka ļoti svarīgi ir veicināt un stimulēt projektu rezultātu nonākšanu līdz MVU un šo rezultātu izmantošanu;

35.

atbalsta Eiropas Parlamenta ierosināto pieeju, kura balstīta uz “zinātni un tehnoloģiju” vai “zinātni un jauninājumiem” (2) un kuras pamatā ir pārdomāti zinātniski/tehniski kvalitātes kritēriji, izpildāmas pārvaldības prasības un kurā ir ņemtas vērā zinātnes, tehnoloģiju izstrādes un tirdzniecības kopīgās iezīmes un atšķirības;

36.

uzsver, ka, novērtējot efektivitāti, vienīgajam kritērijam nevajadzētu būt izciliem sasniegumiem pētniecībā un jāievēro arī tas, ka saskaņā ar teritoriālās kohēzijas principu pētniecības un tās rezultātu izmantošanas iespējas ir jārada visā ES teritorijā. Eiropas pētniecībai nevajadzētu būt vērstai tikai uz stratēģiskām pamatiniciatīvām vai dažu reģionu vadošo pozīciju nostiprināšanu šajā jomā vai uz Eiropas rūpniecības konkurētspējas stiprināšanu svarīgās pamattehnoloģiju jomās, bet būtu jāpanāk arī līdzsvarota līdzdalība, nekaitējot izcilībai;

37.

atzinīgi vērtē programmā “Iespējas” integrēto programmu “Pētniecības potenciāls konverģences reģionos”, jo tā ir svarīgs solis reģionu veiktspējas attīstīšanā un veicina šo reģionu līdzdalību pētniecībā un izstrādē; uzskata, ka iniciatīva “Zināšanu reģioni” ir bijusi sekmīga, jo tā ir rosinājusi reģionālās un vietējās pašvaldības sadarboties ar augstskolām un pētniecības centriem projektu, kā arī vietējo un reģionālo pētniecības un izstrādes stratēģiju sagatavošanā;

38.

ierosina nākamajā pamatprogrammā izvērst šādas iniciatīvas un paredzēt sistēmu, lai ar līdzdalības shēmu un citu pasākumu palīdzību kompetentus partnerus no pētniecības ziņā atpalikušiem reģioniem iesaistītu projektos un programmās, ko vada viņu pazīstamākie un izcilākie kolēģi; šajā sakarā norāda, ka vietējie un reģionālie dalībnieki var atbalstīt ar “izcilības centriem” saistīto “kompetences centru” darbību;

39.

ierosina biežāk nekā vienreiz gadā (kā tas ir pašlaik) izsludināt uzaicinājumus iesniegt pieteikumus dalībai šādās programmās;

40.

atbalsta pašreizējos centienus koordinēt struktūrfondus un pamatprogrammas, taču vienlaikus atzīmē, ka jāizstrādā saskaņotāki noteikumi, kārtība un procedūras un jākoordinē uzaicinājumi iesniegt priekšlikumus. Tas attiecas arī uz iespēju projektus, ko finansē no pētniecības pamatprogrammas līdzekļiem, līdzfinansēt ar struktūrfondu līdzekļiem;

41.

norāda tomēr, ka ES reģionālā politika jāorientē uz līgumā izvirzīto mērķi veicināt kohēziju, un uzsver, ka nedrīkst radīt iespaidu, ka otrās kategorijas projekti, ko neatbalsta saskaņā ar pētniecības programmu, var saņemt finansējumu no struktūrfondiem;

42.

atzinīgi vērtē iespējas izveidot saikni starp pamatprogrammu un citām ES programmām, un struktūrfondus varētu izmantot, lai atbalstītu projektus, kas saskaņā ar pamatprogrammas novērtējumu atbilst visiem izcilības kritērijiem; ierosina, ka šī saikne varētu būt divvirzienu, piemēram, saskaņā ar Teritoriālās sadarbības programmu izstrādātiem projektiem būtu vieglāk piekļūt pamatprogrammām;

43.

saistībā ar pētniecības programmu koordinēšanu ierosina vienkāršot un paplašināt ERA-NET iniciatīvu, kā arī veicināt reģionālo iestāžu līdzdalību, jo reģioni ir secinājuši, ka tā ir pārlieku ierobežojoša; uzskata, ka reģioniem jādod iespējas izstrādāt iniciatīvas, kas līdzinās iniciatīvām, ko īsteno centrālās valdības, izmantojot kopīgās plānošanas sistēmas iespējas.

2.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/26

—

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pamatiniciatīvu “Jaunatne kustībā” — tālejošu stratēģisku iniciatīvu, kuras mērķis ir uzlabot Eiropas jauniešu mobilitāti, izglītību un profesionālo integrāciju. Eiropas Komisija pirmo reizi ir izstrādājusi rīcības plānu, kurā ietverts gan jauniešu izglītības, gan nodarbinātības aspekts;

—

norāda, ka izglītībai vajadzētu būt jauniešu mobilitātes centrālajam aspektam;

—

vēlētos uzsvērt ciešo saikni starp sliktām sekmēm skolā un nelabvēlīgākiem sociālekonomiskajiem apstākļiem; tie ir galvenie aspekti, kas raksturo daudzus jauniešus, kuri nav nodarbināti un arī neapmeklē izglītības vai arodapmācības iestādes. Šādas situācijas novēršana ir visas Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību uzdevums, kam jābūt minētās iniciatīvas prioritātei;

—

atbalsta Eiropas Sociālā fonda līdzekļu elastīgu izmantošanu dalībvalstīs un teritoriālajās pašvaldībās, lai palīdzētu jauniešiem, it īpaši saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanu;

—

izvērtējot visas izglītības mobilitātes programmas, lai 2011. gadā iesniegtu tiesību aktu priekšlikumus un pieņemtu jaunu finanšu shēmu laikposmam pēc 2013. gada, ir svarīgi ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību būtisko ieguldījumu jauniešu mācību mobilitātes sekmēšanā, kā norādīts RK atzinumā par Zaļo grāmatu “Jauniešu mācību mobilitātes veicināšana”.

Ziņotājs

:

Marc Schaefer kgs (LU/PSE), Vjandenas pašvaldības padomes loceklis

Atsauces dokuments

:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ““Jaunatne kustībā”: iniciatīva jauniešu potenciāla izmantošanai, lai Eiropas Savienībā panāktu gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi ”

COM(2010) 477 galīgā redakcija

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pamatiniciatīvu “Jaunatne kustībā” — tālejošu stratēģisku iniciatīvu, kuras mērķis ir uzlabot Eiropas jauniešu mobilitāti, izglītību un profesionālo integrāciju. Eiropas Komisija pirmo reizi ir izstrādājusi rīcības plānu, kurā ietverts gan jauniešu izglītības, gan nodarbinātības aspekts;

2.

pilnībā atbalsta mērķi uzlabot jauniešu zināšanas, prasmes un pieredzi, lai sekmētu jauniešu iekļaušanos darba tirgū un lai viņi varētu pilnībā izmantot savu potenciālu, tādējādi palīdzot sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus; norāda arī, ka izglītības uzdevums ir ne tikai uzlabot spēju iekļauties darba tirgū; tās nozīmei jābūt plašākai — veicināt personības vispusīgu attīstību;

3.

pauž nožēlu, ka Eiropas Komisija, izstrādājot un īstenojot pasākumus mobilitātes veicināšanai, nav pietiekami ņēmusi vērā vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi, kaut arī tās ir tuvākais un atbilstošākais līmenis, lai sekmētu mobilitātes pieejamību; tas attiecas arī uz jauniešiem paredzēto programmu izstrādi un ieviešanu — tieši pašvaldības, būdamas iedzīvotājiem vistuvākais pārvaldes līmenis, vislabāk pārzina jauniešu reālo situāciju;

4.

norāda, ka iniciatīvā paredzētajiem pasākumiem būtu jābūt pieejamiem pēc iespējas lielākam skaitam jauniešu neatkarīgi no viņu individuālās situācijas, materiālā stāvokļa vai izcelsmes vietas teritoriālās atrašanās, jo diemžēl daļai jauniešu, piemēram, tiem, kuru izcelsmes vietas ir attālie vai salu reģioni, nav tādas pašas iespējas kā pārējiem jauniešiem; tomēr uzsver arī, ka pasākumu mērķis ir tikai radīt mobilitātes iespējas, izvēli atstājot pašu jauniešu ziņā;

5.

norāda, ka izglītības iegūšanas procesa mērķim jābūt palīdzēt jauniešiem apgūt, pilnveidot un atjaunināt ne tikai profesionālās prasmes, bet arī zināšanas, kas viņiem dos iespēju kļūt par aktīviem pilsoņiem; norāda arī, ka viens no svarīgākajiem izglītības iestāžu uzdevumiem ir jauniešu radošuma un inovācijas potenciāla veicināšana, kā arī apstākļu radīšana jauniešu intelektuālajai un sociālajai attīstībai. Visas minētās jomas ir būtiski faktori jauniešu patstāvīguma veidošanai un sociālajai integrācijai, un tajās jāīsteno pasākumi, kas ļautu jauniešiem saskaņot apmācības, studijas vai darbu ar ģimenes dzīvi;

6.

atzīmē, ka, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju, vajadzētu mudināt jauniešus pabeigt izglītību vai iegūt papildu apmācību, kas nodrošinātu tādu prasmju apguvi, kuras uzlabotu viņu iespējas iesaistīties darba tirgū;

7.

uzsver to, cik svarīgi ir neformālās izglītības ceļā apgūt dzīvei nepieciešamās iemaņas, kā paredzēts programmā “Jaunatne kustībā”, un aicina šo ievirzi turpināt arī pēc 2013. gada, jo minētās prasmes papildina akadēmisko izglītību un būtiski palielina jauniešu mobilitāti un nodarbinātības iespējas darba tirgū;

8.

uzsver savu apņemšanos veicināt mobilitāti gan izglītības, gan profesionālajā jomā, jo mobilitāte kā personīgās un profesionālās izaugsmes faktors sekmē Eiropas identitātes stiprināšanu un līdz ar to — ES ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

9.

mudina pagarināt mobilitāti veicinošo izglītības programmu termiņu pēc 2013. gada un aicina Komisiju, Padomi un Eiropas Parlamentu atvēlēt lielāku finansējumu turpmāko pamatprogrammu izstrādei;

10.

uzsver, ka iniciatīvas “Jaunatne kustībā” mērķus varēs sasniegt vienīgi partnerībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī citām organizācijām un apvienībām, kuru darbība saistīta ar jaunatni;

11.

norāda, ka izglītībai vajadzētu būt jauniešu mobilitātes centrālajam aspektam. Tādēļ Eiropas Komisijai, nepārkāpjot Līguma noteikumus par kompetenču sadalījumu, ir jāplāno atbalsta pasākumi, lai nodrošinātu piekļuvi informācijai par mobilitātes iespējām, uzlabotu izglītības kvalitāti un aizsargātu ikviena cilvēka tiesības uz izglītību; šajā sakarā vajadzētu arī aktīvāk veicināt tādus mobilitātes pasākumus kā vidusskolnieku apmaiņas programmas vai ar jauniešu un studentu mobilitātes programmām saistīto organizāciju tīklu veidošana;

12.

norāda, ka mobilitātes iespējas ir ierobežotas tiem jauniešiem, kuri neiegūst augstāko izglītību vai nāk no sociāli nelabvēlīgas vides, kā arī tiem, kuriem nav vienlīdzīgu mobilitātes iespēju savas dzīvesvietas ģeogrāfiskās atrašanās dēļ; atgādina, ka ES pienākums ir garantēt, lai minētās programmas būtu vienlīdz pieejamas visiem jauniešiem, tāpēc iesaka atbalstīt reģionus ar īpašiem ģeogrāfiskajiem apstākļiem, piemēram, attālākos vai salu reģionus, kuros attāluma vai ģeogrāfiskās izolētības dēļ mobilitātes politikas īstenošana ir apgrūtināta. Ir jāīsteno uz brīvprātības principu balstīti pasākumi, lai arī šie iedzīvotāji varētu pilnībā izmantot Eiropas mobilitātes programmas. Tas attiecas galvenokārt uz saziņas pasākumiem, kas paredzēti dažādām mērķauditorijas grupām, kā arī uz atbilstīgu finansiālu atbalstu, lai finanšu līdzekļi nebūtu šķērslis mobilitātei;

13.

kā norādīts Reģionu komitejas atzinumā par Zaļo grāmatu “Jauniešu mācību mobilitātes veicināšana” (1), ir jāuzsver vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmīgais ieguldījums mācību mobilitātes sekmēšanā. Šis ieguldījums atspoguļojas informācijas, padomu sniegšanas un izpratnes veidošanas līmenī, kā arī — vairumā gadījumu —, īstenojot pasākumus kvalitātes un finansējuma nodrošināšanai;

14.

norāda, ka daudzos gadījumos tieši nelieli mobilitātes projekti dod vislielāko labumu un veicina eiropeisku domāšanu, tādējādi sekmējot aktīvu Eiropas pilsoniskumu un demokrātiju;

15.

atbalsta Eiropas Komisijas centienus sniegt jauniešiem plašāku informāciju, arī par sociālās apdrošināšanas koordinēšanas vienkāršotajām procedūrām, kurās jāņem vērā jaunās mobilitātes iespējas;

16.

uzsver, ka jaunās paaudzes struktūrfondos jāņem vērā studentu mājokļu jautājums;

17.

uzsver, ka debates, kas uzsāktas par Eiropas Komisijas Zaļo grāmatu par pensiju sistēmām, (2) ir cieši saistītas ar Eiropas jauniešu mobilitāti, lai nodrošinātu vajadzībām piemērotākas un ilgtspējīgākas pensijas. Šajā aspektā ir svarīgi nodrošināt gados jauniem darba ņēmējiem darba vietas un pietiekamu nodarbinātības periodu, lai viņi varētu iegūt tiesības uz pensiju;

18.

atbalsta stratēģijā “Eiropa 2020” iekļauto mērķi — panākt, lai vismaz 40 % jauniešu iegūtu augstāko izglītību, tomēr norāda, ka priekšnoteikums šā mērķa īstenošanai ir demokrātiskāka piekļuve augstskolām, lai tās būtu pieejamas iespējami lielākam skaitam jauniešu; turklāt ES un dalībvalstu līmenī arī turpmāk un aktīvāk jāīsteno pasākumi, lai labāk saskaņotu prasmes un darbavietas, veidojot arī sinerģiju abu pamatiniciatīvu — “Jaunatne kustībā” un “ Jaunu prasmju un darbavietu programma” — īstenošanai;

19.

tāpēc norāda, ka augstskolu ienākumu avotu dažādošana nedrīkst būt saistīta vienīgi ar iespējamu mācību maksas paaugstināšanu, jo tādējādi tiktu apdraudēta izglītības pieejamība;

20.

pieņem zināšanai Eiropas Komisijas priekšlikumu sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku izstrādāt Eiropas aizdevumu sistēmu studentiem, kura papildinātu dalībvalstīs esošās sistēmas; stingri norāda, ka šādi aizdevumi nedrīkst būt par iemeslu, lai komercializētu piekļuvi mobilitātei;

21.

atbalsta Eiropas Komisijas iniciatīvu izstrādāt starptautisku augstskolu reitinga sistēmu. Vērtēšanas kritērijos cita starpā būtu jāņem vērā mācību kvalitāte, inovācija, reģionālā un vietējā līmeņa iesaistīšanās, internacionalizācija, studentu sociālās un ģeogrāfiskās izcelsmes daudzveidība un dzimumu līdzsvars, kā arī studentu apmierinātības līmenis;

22.

atbalsta Eiropas Komisijas vēlmi piedāvāt jaunajiem pētniekiem izdevīgus darba apstākļus. Tas panākams, veidojot sinerģiju starp reģionālā un Eiropas līmeņa finansējumu, lai jauniešiem, kas to vēlas, dotu iespēju finansēt savas disertācijas;

23.

izprot, ka viens no augstākās izglītības mērķiem ir studentu piemērotība darba tirgum, tomēr norāda, ka augstākajai izglītībai ir jāstimulē studentu radošums un inovācijas potenciāls, kā arī jāsekmē intelektuālā un sociālā izaugsme;

24.

vēlētos uzsvērt ciešo saikni starp sliktām sekmēm skolā un nelabvēlīgākiem sociālekonomiskajiem apstākļiem; tie ir galvenie aspekti, kas raksturo daudzus jauniešus, kuri nav nodarbināti un arī neapmeklē izglītības vai arodapmācības iestādes. Šādas situācijas novēršana ir visas Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību uzdevums, kam jābūt šīs iniciatīvas prioritātei;

25.

atbalsta Eiropas Komisijas apņemšanos nodrošināt atbilstošu sociālās aizsardzības sistēmu visiem jauniešiem. Nevienam jaunietim neatkarīgi no viņa nodarbinātības statusa nedrīkst liegt sociālo aizsardzību;

26.

iesaka Eiropas Komisijai izveidot tiešsaistes portālu, lai vietējā un reģionālajā līmenī varētu apmainīties ar paraugprakses piemēriem par jauniešu integrāciju darba tirgū;

27.

secina, ka Eiropas Savienībai kopā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām (jo tās vislabāk var apzināt grūtībās nonākušos jauniešus un veikt attiecīgus pasākumus) ir jāizstrādā mehānismi, kas ļautu sistemātiski uzraudzīt to jauniešu situāciju, kuri nav nodarbināti un neapmeklē izglītības vai apmācības iestādes;

28.

atbalsta Eiropas Komisijas ierosinājumu mudināt dalībvalstis veidot “jaunatnes garantiju sistēmu”, lai visiem jauniešiem četru mēnešu laikā pēc skolas pabeigšanas tiktu piedāvāta darba vieta, arodapmācība vai akadēmiskā izglītība, ņemot vērā katra jaunieša individuālo ievirzi;

29.

atbalsta Eiropas Komisijas ieceri izstrādāt kvalitatīvu stažēšanās/prakses pamatsistēmu, kas var būt noteicošais faktors jauniešu profesionālajai integrācijai. Jādara viss iespējamais, lai izskaustu neapmaksātas vai mazapmaksātas prakses vietas. Minētajā pamatsistēmā jāparedz atalgojums un sociālā aizsardzība, kas nodrošina praktikantu/stažieru sociālo integrāciju, kā arī jānosaka gan jauniešu, gan to uzņēmumu, kuros viņi stažējas, tiesības un pienākumi;

30.

norāda, ka Eiropas Brīvprātīgā darba gadā (2011. gadā) būs iespēja a) demonstrēt jauniešiem brīvprātīgas darbības vērtību kā vienu no tās pozitīviem aspektiem, kas var palīdzēt attīstīt viņu profesionālo karjeru, un b) novērst šķēršļus, kas traucē veikt brīvprātīgu darbu, un nodrošināt piemērotu tiesisko ietvaru, lai aizsargātu brīvprātīgo tiesības;

31.

apšauba, vai būs efektīvs Eiropas Komisijas ierosinājums ieviest vienotus beztermiņa darba līgumus, un lūdz precizēt pārbaudes laika ilgumu un jauniešu atalgojuma minimālo apmēru. Šāda veida līgumi, kuru pozitīvā ietekme uz jauniešu profesionālo integrāciju nav pietiekami pārliecinoša, drīzāk var kavēt viņu iekļaušanos darba dzīvē un radīt divu līmeņu darba tirgu;

32.

atbalsta Eiropas Komisijas iniciatīvu “Tava pirmā EURES darbavieta” izmēģinājuma projekta veidā, lai palīdzētu jauniešiem atrast darbu kādā no ES 27 dalībvalstīm. Šajā iniciatīvā būtu jāiesaista apvienības, kas palīdz jauniešiem iesaistīties darbā, un vietējās un reģionālās pašvaldības;

33.

atzinīgi vērtē augsta līmeņa ekspertu grupas izveidi analfabētisma apkarošanai, kas noteikta par vienu no prioritārajām darbībām. Šajā grupā paredzēts iesaistīt vietējā un reģionālā līmeņa speciālistus, kuriem ir praktiska darba pieredze. Kā jau norādīts Reģionu komitejas pašiniciatīvas atzinumā par analfabētismu (3), būtiska nozīme ir paraugprakses apmaiņai Eiropas mērogā, īpaši starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras ir izstrādājušas stratēģijas šīs problēmas novēršanai;

34.

atbalsta Eiropas Sociālā fonda līdzekļu elastīgu izmantošanu dalībvalstīs un teritoriālajās pašvaldībās, lai palīdzētu jauniešiem, it īpaši saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanu. Maksimāli jāizmanto šā fonda potenciāls un jāveido izpratne par tā sniegtajām iespējām; lai izpildītu iniciatīvā paredzētos mērķus, arī turpmāk paralēli būtu jāizmanto arī citas Eiropas atbalsta programmas, kuras paredzētas ne tikai nodarbinātības veicināšanai (piemēram, mūžizglītības programma), jo izglītības uzdevums ir daudz plašāks nekā tikai uzlabot spēju iekļauties darba tirgū;

35.

secina, ka Eiropas līmenī izstrādātas vairākas programmas jauniešu mobilitātes veicināšanai (mūžizglītības programma, Erasmus Mundus, “Jaunatne kustībā”, “Eiropa pilsoņiem”). Šo programmu mērķauditoriju varētu paplašināt, iekļaujot tajā skolotājus, audzinātājus un sociālās jomas darbiniekus, kuri bieži vien ir jauniešu mobilitātes virzītājspēks;

36.

izvērtējot visas izglītības mobilitātes programmas, lai 2011. gadā iesniegtu tiesību aktu priekšlikumus un pieņemtu jaunu finanšu shēmu laikposmam pēc 2013. gada, ir svarīgi ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību būtisko ieguldījumu jauniešu mācību mobilitātes veicināšanā, kā norādīts RK atzinumā par Zaļo grāmatu “Jauniešu mācību mobilitātes veicināšana”. Pašvaldības ļoti bieži veic informācijas izplatīšanas un padomdevējas funkcijas un veicina izpratni par mobilitātes iespējām. Tās piešķir arī nozīmīgu daļu līdzekļu. Jāsamazina arī programmu administratīvās formalitātes;

37.

atbalsta kartes “Jaunatne kustībā” izveidi. Šāds simbolisks pasākums var popularizēt iniciatīvu kopumā un stiprināt piederības izjūtu Eiropas Savienībai. Taču kartei jābūt ar reālām priekšrocībām un tā nedrīkst konkurēt ar jau esošajām kartēm (piemēram, starptautisko studentu identitātes karti (ISIC) vai Eiropas Jaunatnes karti, ko izveidojusi Eiropas Jaunatnes kartes apvienība (EYCA) un ko var izmantot kā atbalstu). Lai sekmētu jauniešu mobilitāti, minētā karte varētu nodrošināt būtiskas atlaides jauniešu ceļojumiem un izmitināšanai Eiropas Savienības teritorijā;

38.

uzsver, ka Eiropas kvalifikāciju apliecībā jāiekļauj dažādas esošās iniciatīvas, piemēram, Europass (dzīvesgājums ES formātā). Iniciatīvu sadrumstalotība ir pretrunā mērķim veicināt mobilitāti, vienkāršojot prasmju atzīšanu starp dalībvalstīm.

2.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/31

—

atzīst, ka kultūras nozares būtiski sekmē attīstību vietējā un reģionālajā līmenī, jo padara Eiropas reģionus pievilcīgākus, atbalsta ilgtspējīgu tūrismu un rada jaunas nodarbinātības iespējas;

—

uzskata, ka daudziem maziem kinoteātriem draud slēgšana smagu finansiālu problēmu dēļ un aicina sadarboties, lai nodrošinātu Eiropas kultūras mantojuma saglabāšanu un kinematogrāfijas aizsardzību;

—

uzsver, ka jāņem vērā kino nozīme gan tautsaimniecībā, gan kultūras dzīvē. Kinematogrāfija ir attīstībai, konkurētspējai un nodarbinātībai ļoti svarīga nozare. Tai arī ir būtiska nozīme vietējās un reģionālās kultūras identitātes un daudzveidības aizsardzībā un sekmēšanā. Tāpēc tā var būt svarīgs faktors, lai veicinātu Eiropas sociālo vērtību attīstību un nodrošinātu demokrātiskas sabiedrības darbību, jo audiovizuālie darbi var būtiski sekmēt Eiropas identitātes veidošanu;

—

uzsver, ka pāreja uz digitālo tehnoloģiju paver jaunas iespējas dažādiem Eiropas reģioniem veidot saikni citam ar citu, savstarpēji apmainoties ar audiovizuālajiem darbiem un apzinot jaunus veidus, kā veidot kontaktus un apmainīties ar saturu. Šī pāreja varētu pavērt iespējas piesaistīt jaunus skatītājus, izmantot arī alternatīva rakstura saturu, sniegt jaunus pakalpojumus un plašāk parādīt dažādos reģionos sagatavoto audiovizuālo saturu.

Ziņotājs

:

Malcolm Mifsud kgs (MT/PPE) Pietá mērs

Atsauces dokuments

:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Par Eiropas kino iespējām un problēmām digitālajā laikmetā”

COM(2010) 487 galīgā redakcija

1.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir nozīmīga loma Eiropas kino digitalizācijas procesā. Pirmkārt, vietējās pašvaldībās un lauku apvidos kinoteātriem ir svarīga sociālā un kultūras funkcija, jo bieži vien tie ir vienīgā vieta, kas sniedz iedzīvotājiem piekļuvi kultūrai. Otrkārt, daudzi Eiropas kinoteātri (jo īpaši kinoteātri ar vienu zāli) pieder pašvaldībām;

2.

atzīst, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir liela nozīme kultūras veicināšanā un tās vērtības izcelšanā, it īpaši kultūras mantojuma aizsardzības un mākslinieciskās jaunrades sekmēšanas jomā;

3.

atzīst, ka kultūras nozares būtiski sekmē attīstību vietējā un reģionālajā līmenī, jo padara Eiropas reģionus pievilcīgākus, atbalsta ilgtspējīgu tūrismu un rada jaunas nodarbinātības iespējas;

4.

uzskata, ka daudziem maziem kinoteātriem draud slēgšana smagu finansiālu problēmu dēļ un aicina sadarboties, lai nodrošinātu Eiropas kultūras mantojuma saglabāšanu un kinematogrāfijas aizsardzību;

5.

uzsver, ka bez ES, valstu un reģionālo un vietējo pašvaldību publiskā atbalsta Eiropas kinematogrāfisko darbu konkurētspēja un aprite būs apdraudēta un varētu samazināties plurālisms un Eiropas tautu valodu un kultūras daudzveidība;

6.

pozitīvi vērtē Eiropas Komisijas ideju izstrādāt jaunu MEDIA programmu, ar ko atbalstītu digitālo pāreju tajos Eiropas kinoteātros, kuri lielākoties rāda Eiropā ražotās filmas;

7.

uzskata, ka paziņojumā ierosinātie pasākumi to pašreizējā formulējumā nerada šaubas par to atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem. Tomēr reģionālajām un vietējām pašvaldībām jākļūst par galvenajiem partneriem to pasākumu izstrādē, īstenošanā un pārraudzībā, kuru mērķis ir palīdzēt maziem vietējiem kinoteātriem gūt labumu no digitālās revolūcijas;

8.

uzskata, ka kinoteātru pārejai uz digitālo tehnoloģiju ir nozīmīga Eiropas Savienības dimensija, un tāpēc vēlas, lai saskaņotu politiku ieviestu šādās paziņojumā uzskaitītajās jomās:

9.

uzsver: lai varētu īstenot “Digitālo programmu Eiropai” (1), Eiropas mērogā būtu jāmaina domāšana un jānosaka tiešas un atvieglotas komunikācijas kanāli un īpaši pasākumi projektu rezultātu izplatīšanai un īstenošanai vietējā līmenī;

10.

uzsver: lai varētu īstenot “Digitālo programmu Eiropai” (2), Eiropas mērogā jāmaina domāšana un jārada tieši kanāli projektu rezultātu izplatīšanai un īstenošanai vietējā līmenī;

11.

uzsver kino nozīmi kultūras jomā, jo tas iemūžina valsts kultūras mantojumu un popularizē to izklaidējošā formā (3). Tam ir būtiska nozīme, iepazīstinot ar daudzu paaudžu un tautu vēsturi, mākslu, kultūru un dzīvesveidu. Eiropas kinoteātri būtībā atspoguļo kontinenta tautu kultūru un civilizācijas īpašās iezīmes, kas katrai valstij un paaudzei ir atšķirīgas;

12.

uzsver, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības piedalīties kopienas kultūras dzīvē un baudīt mākslu. Kino kā mākslas izplatīšanas līdzeklis var palīdzēt māksliniekam veidot saikni ar skatītājiem. Kinomāksla palīdz veicināt cilvēku savstarpējo sapratni, iepazīt līdzīgu cilvēcisko pieredzi un veidot Eiropas identitāti;

13.

uzsver, ka kino ir svarīga nozīme Eiropas identitātes un reģionu integrācijas veidošanā. Tā kā kino pēc savas būtības ir māksliniecisks un saistīts ar kultūru, tas ir integrējošs spēks. Kino sasniedz cilvēkus visā Eiropā un satuvina viņus, sniedzot iespēju gūt kopīgu pieredzi. Ciematos, pilsētās un reģionos, kas ir mazi un/vai atrodas attālās vietās, kinoteātri dažkārt ir vienīgā iestāde, kura iedzīvotājiem sniedz piekļuvi kultūrai. Tāpēc RK uzskata, ka Eiropas kinematogrāfijas saglabāšana būtiski sekmētu attālu Eiropas apgabalu integrāciju Eiropā;

14.

atzīst, ka kinoteātriem ir svarīga nozīme gan pilsētās, gan attālos reģionos, jo tie paver iespēju noskatīties Eiropas audiovizuālos darbus;

15.

atzīmē, ka Eiropas Savienībā tautsaimnieciskās darbības un darba vietu izveides ziņā kultūras nozares ir ļoti dinamiskas, un tādējādi tās Eiropā var sniegt būtisku ieguldījumu ekonomikas un sociālo mērķu sasniegšanā vietējā un reģionālajā līmenī;

16.

atgādina, ka kinematogrāfija ietilpst kultūras nozaru definīcijā, kas minēta Zaļajā grāmatā “Kultūras un radošo nozaru potenciāla īstenošana” (4): “(..) ražo un izplata preces un pakalpojumus, ar kuriem, kad tos izstrādes laikā vērtē pēc to atribūtiem, pielietojuma vai galamērķa, īsteno vai pauž kultūras izpausmes, neatkarīgi no to iespējamās tirdzniecības vērtības. Līdzās tradicionālajām mākslas nozarēm (izpildmāksla, vizuālā māksla, kultūras mantojums, tajā skaitā publiskajā sektorā) tajās iekļautas arī filmas, DVD un video, televīzija un radio, video spēles, jauni mediji, mūzika, grāmatas un prese. Šis jēdziens ir definēts saistībā ar kultūras izpausmēm, kas minētas UNESCO 2005. gada konvencijā par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu;”

17.

uzsver, ka labi funkcionējoša kultūras nozare var sekmēt kultūras nozaru radošas partnerības ar citām jomām (IKT, pētniecība, tūrisms, sociālie partneri u.c.), lai pastiprinātu kultūrā un jaunradē ieguldīto līdzekļu sociālajā un ekonomikas ziņā sniegtos rezultātus, jo īpaši, veicinot izaugsmi un darba vietu veidošanu un reģionu un pilsētu attīstību un pievilcību;

18.

ņemot vērā ar digitālo revolūciju saistītos problēmjautājumus un pašreizējo finanšu krīzi, aicina veidot pastāvīgu sadarbību starp ieinteresētajām personām, lai varētu sekmēt atbalstu gadījumos, kad tirgus mehānismi to nenodrošina;

19.

vērš uzmanību uz faktu, ka digitālās revolūcijas un finanšu krīzes ietekme uz Eiropas kino var izraisīt neatgriezeniskas pārmaiņas nozarē vietējā un reģionālajā līmenī. Tas varētu pat izraisīt kinoteātru ar vienu zāli izzušanu no tirgus (5). Lai novērstu draudus kultūrai, RK mudina apkopot līdzekļus pārrobežu un vairāku reģionu mērogā;

20.

rosina vietējās, reģionālās, valstu un ES pārvaldes iestādes apvienot pūliņus un aicina kultūras mantojuma pārvaldītājus, reģionālā līmeņa plānotājus un politikas veidotājus bez kavēšanās sadarboties;

21.

uzsver, ka jāņem vērā kino nozīme gan tautsaimniecībā, gan kultūras dzīvē. Kinematogrāfija ir attīstībai, konkurētspējai un nodarbinātībai ļoti svarīga nozare. Tai arī ir būtiska nozīme vietējās un reģionālās kultūras identitātes un daudzveidības aizsardzībā un sekmēšanā. Tāpēc tā var būt svarīgs faktors, lai veicinātu Eiropas sociālo vērtību attīstību un nodrošinātu demokrātiskas sabiedrības darbību, jo audiovizuālie darbi var būtiski sekmēt Eiropas identitātes veidošanu (6);

22.

brīdina, ka varētu izzust mazi, neatkarīgi, nekomerciāli vai lauku apvidu kinoteātri, kas atrodas attālos reģionos. Šo kinoteātru pāreja uz digitālo tehnoloģiju ir problemātiskāka, un digitālā kinomāksla apdraud to pastāvēšanu;

23.

tāpēc rosina izmantot tādu risinājumu, kas aizsargātu Eiropas kultūras daudzveidību gan pilsētvidē, gan lauku apvidos;

24.

uzsver vajadzību pēc efektīva publiskā atbalsta — tas būtu apstiprinājums, ka kultūras un jaunrades nozares veido saturu IKT un tādējādi sekmē to tālāko attīstību (7);

25.

aicina ieviest dinamisku, integrētu un viegli pieejamu komunikācijas stratēģiju, lai izplatītu informāciju par pieejamo publisko atbalstu, kā arī par esošajām un partnerībām un iespējamo izplatīšanu, un uzsver vajadzību pastāvīgi atjaunināt vietējām un reģionālajām pašvaldībām paredzēto informāciju no Eiropas Savienības, ņemot vērā minēto pašvaldību būtisko lomu informācijas veicināšanā un izplatīšanā attiecīgajos apgabalos;

26.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi attīstīt spējas aktīvi un radoši izmantot plašsaziņas līdzekļus, jo īpaši projektu ietvaros praktiski pielietojot nepieciešamās tehniskās un manuālās prasmes, darbības un zināšanas. Īpaša uzmanība jāpievērš audiovizuālajai saziņai un audiovizuālā satura veidošanai, pasniegšanai un izplatīšanai ar digitālo tehnoloģiju palīdzību (8);

27.

atzīst, ka pašreizējā maksa par virtuālu kopiju (virtual print fee) kopumā nav piemērota mazākiem, neatkarīgiem un nekomerciāliem kinoteātriem, no kuriem daudzi atrodas lauku, attālās vai nelielās teritorijās. Tāpēc RK aicina īstenot piemērotus pasākumus, kas ir īpaši paredzēti vairāk apdraudētajiem kinoteātriem;

28.

mudina ES Komisiju atbalstīt standartizācijas sniegtās iespējas, lai sasniegtu vairākus mērķus, tostarp šādus: 1) paātrināt pāreju uz digitālo kino; 2) samazināt ražošanas un izplatīšanas izmaksas; 3) saglabāt un palielināt digitalizētajos kinoteātros rādīto Eiropas ražojumu daudzveidību; 4) ieguldīt pētniecībā, aprīkojumā un profesionālajā apmācībā, lai labāk saglabātu Eiropas kinematogrāfisko mantojumu;

29.

uzsver, ka pāreja uz digitālo tehnoloģiju paver jaunas iespējas dažādiem Eiropas reģioniem veidot saiknes citam ar citu, savstarpēji apmainoties ar audiovizuālajiem darbiem un apzinot jaunus veidus, kā veidot kontaktus un apmainīties ar saturu. Šī pāreja varētu pavērt iespējas piesaistīt jaunus skatītājus, izmantot arī alternatīva rakstura saturu, sniegt jaunus pakalpojumus un plašāk parādīt dažādos reģionos sagatavoto audiovizuālo saturu;

30.

atzīmē, ka ieguldījumiem jaunā kinematogrāfijas tehnoloģijā un pārejai uz digitālo kino jāuzlabo personu ar invaliditāti piekļuve kinomākslai, ieviešot audioaprakstus un subtitrēšanu;

31.

atzinīgi vērtē iespēju izmantot Eiropas Savienības struktūrfondus, lai līdzfinansētu digitalizācijas projektus un apmācības, taču vienlaikus atzīst, ka šāda iespēja varētu nebūt pieejama visās valstīs, jo līdzekļu izmantošanas prioritārās jomas ir noteiktas un līdzekļi tām jau iedalīti;

32.

uzskata, ka Eiropas kinematogrāfijas modernizācija būtiski veicinās attīstību vietējā un reģionālajā līmenī, jo padarīs Eiropas reģionus, it sevišķi attālos apgabalus, pievilcīgākus, sekmēs ilgtspējīgu tūrismu un veidos jaunas nodarbinātības iespējas;

33.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu izstrādāt jaunu MEDIA programmu. Komiteja jo īpaši atbalstītu elastīgāku programmu, kas rosinātu modernizēt kinoteātrus un samazināt digitālo plaisu starp dalībvalstīm;

34.

norāda, ka ir bijuši veiksmīgi piemēri un, ja tiek sniegts efektīvs atbalsts, reģioni cenšas izmantot jaunā digitālā izaicinājuma piedāvātās iespējas. ERAF atbalstu, lai pārietu uz digitālo tehnoloģiju, jau ir saņēmuši nekomerciāli kinoteātri Vācijas Lejassaksijas federālajā zemē, Polijas Malopolskas vojevodistē un Portugāles Ziemeļu, Centrālajā un Alentežu reģionā;

35.

mudina reģionus un ieinteresētās personas (tostarp Eiropas Komisiju, valstu un vietējā līmeņa pārvaldi, t.sk. filmu komisijas un filmu aģentūras, demonstrētāju grupas, izplatītājus, ražotājus un pārdošanas aģentus) apmainīties ar labas prakses piemēriem, sadarboties un veidot kontaktus;

36.

apņemas atbalstīt šajā atzinumā sniegto ieteikumu īstenošanu, attiecīgos gadījumos sadarbojoties ar Eiropas Parlamentu un Komisiju.

2.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/35

—

uzskata, ka ražotāji un tirgus dalībnieki jāatbalsta visos pārvaldības līmeņos, īstenojot ilgstošu un konsekventu administratīvo un fiskālo politiku, lai biomasas nozarei dotu iespēju plānot stratēģiski un ar pārliecību;

—

ierosina attiecīgajos starptautiskajos tirdzniecības līgumos obligāti ietvert protokolus par biomasas ilgtspēju un uzskata, ka vienai no prioritātēm jābūt starptautiskam nolīgumam par uzlabotu un standartizētu zemes izmantojumu, izmaiņām zemes izmantojumā un mežsaimniecību (LULUCF);

—

rosina arī citas pašvaldības parakstīt Pilsētu mēru paktu (vai īstenot līdzīga veida valstu vai reģionālā līmeņa sadarbību), turklāt iesaka visām pašvaldībām apstiprināt oficiālu politiku un metodes ilgtspējīgas enerģijas veicināšanai, tostarp piemērotos gadījumos radot stimulus biomasas vietējai ražošanai un izmantošanai;

—

uzskata, ka 2011. gadā gaidāmajā Komisijas ziņojumā par biomasas ilgtspēju jāiekļauj priekšlikumi par saistošiem minimālajiem ilgtspējas kritērijiem, kas piemērojami cietās un gāzveida biomasas izmantošanai elektrības ražošanā, apsildē un dzesēšanā, tostarp prasība par siltumnīcefekta gāzu apjoma samazināšanu, attiecīgos gadījumos ņemot vērā zemes izmantojuma izmaiņu netiešo ietekmi, un novērtējums par biomasas ražošanas ietekmi uz pārtikas produktu ražošanu, mežsaimniecību un kokapstrādes nozari un citiem aspektiem, kuri saistīti ar izmaiņām zemes izmantošanā;

Ziņotājs

:

Brian Meaney kgs (IE/EA) Klēras grāfistes padome un Vidusrietumu reģionālā pašvaldība

Atsauces dokuments

:

Komisijas ziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par ilgtspējības prasībām, kas attiecas uz cietās un gāzveida biomasas avotu izmantošanu elektroenerģijas, siltumenerģijas un dzesēšanas enerģijas ražošanai —

COM(2010) 11 galīgā redakcija

1.

uzskata, ka biomasu ražojot un izmantojot ilgtspējīgi, var samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, palielināt energoapgādes drošību, veicināt tehnoloģijas attīstību, vairot nodarbinātības iespējas un veicināt uzņēmējdarbību un attīstību vietējā un reģionālajā līmenī;

2.

uzsver, ka Atjaunojamo enerģijas avotu ceļvedī izvirzītie mērķi atjaunojamo enerģijas avotu jomā kopumā un īpaši attiecībā uz biomasu, proti, līdz 2020. gadam nodrošināt tās īpatsvaru aptuveni 10 % apmērā no kopējā enerģijas patēriņa, radīs spiedienu uz biomasas ražotājiem Eiropas Savienībā un tās importētājiem, kam šie mērķi jāsasniedz, un palielinās spiedienu uz pārtikas produktu un mežsaimniecības produktu ražošanas nozari un zemes un materiālu alternatīvas izmantošanas veidiem, kā arī ietekmēs bioloģisko daudzveidību;

3.

uzsver ilgtspējas nozīmi biomasas ražošanā un izmantošanā un atzīmē Komisijas iniciatīvu papildus saistošajiem uz biodegvielu attiecināmajiem ilgtspējas kritērijiem ieviest nesaistošus kritērijus biomasas izmantošanai elektroenerģijas, siltumenerģijas un dzesēšanas enerģijas ražošanā. Tā kā pašreiz var paredzēt biomasas nozares strauju attīstību, Komiteja tomēr uzskata, ka ierosinātā pieeja rūpīgi jāuzrauga;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu un tajā ierosinātos nesaistošos kritērijus kā pirmo soli, taču uzskata, ka pēc iespējas ātrāk jāizstrādā Eiropas Savienībā un, jācer, arī plašākā mērogā saistoši starptautiski ilgtspējas kritēriji biomasas ražošanai un izmantošanai;

5.

piekrīt, ka visu ilgtspējas sistēmu pamatā jābūt efektivitātes un izmaksu efektivitātes principiem un tām jābūt saskaņā ar pieņemto politiku, vienlaikus ņemot vērā bioloģisko daudzveidību un lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanu;

6.

uzskata, ka Eiropas Komisijas iniciatīva atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

7.

pauž bažas, ka daudzi biomasas ražošanas un izmantošanas elementi ir inovatīvi un kapitālietilpīgi un to ieviešanai ir vajadzīgs samērā ilgs laiks. Īpaši ņemot vērā tautsaimniecībā patlaban risināmos uzdevumus, Komiteja uzskata, ka ražotāji un tirgus dalībnieki jāatbalsta visos pārvaldības līmeņos, īstenojot ilgstošu un konsekventu administratīvo un fiskālo politiku, lai biomasas nozarei dotu iespēju plānot stratēģiski un ar pārliecību;

8.

pauž bažas par to, ka, neraugoties uz biomasas nozares ātro attīstību, nav aktuālu datu par biomasas ražošanu un izmantošanu. Īpaši apstākļos, kad biomasas importa apjoms palielinās, Komiteja vērš uzmanību uz to, ka pieņemt politiku ir grūti, ja nav drošu, pilnīgu un aktuālu datu tās pamatojumam un atbilstošu pasākumu bioloģiskās daudzveidības, vietējo kopienu un pirmiedzīvotāju tiesību aizsardzībai un nav ņemta vērā pilnīga ietekme uz klimatu, tostarp darbības pārvietošanas ietekme;

9.

uzskata, ka ilgtspējai jābūt vienam no biomasas nozares attīstības pamatkritērijiem un Eiropas Savienības politika jo īpaši jāorientē uz to, lai veicinātu biomasas ražošanu un izmantošanu vietējā un reģionālajā līmenī. Valstu un vietējā un reģionālā līmeņa politikā, kuras mērķis ir veicināt ilgtspējīgu biomasas ražošanu un izmantošanu, jāatzīst un jāņem vērā attiecīgo vietējo teritoriju un reģionu īpatnības un iezīmes;

10.

uzskata, ka ilgtspējīgā mežsaimniecībā jāņem vērā meža biomasas izmantošanas pozitīvā ietekme mežu ugunsgrēku novēršanā, tostarp aizsargājamās teritorijās un teritorijās ar lielu bioloģisko daudzveidību;

11.

atgādina, ka kaskādveida izmantošana, proti, kad biomasu vispirms izmanto materiālu produktu ražošanai un enerģiju, kuru tie satur, drošā veidā atgūst no nolietotiem produktiem, varētu būt videi labvēlīgāka nekā tās primārā izmantošana par degvielu;

12.

pauž bažas, ka gadījumā, ja pieprasījums pēc nepārtikas kultūru biomasas, īpaši pēc degvielas ražošanai paredzētām kultūrām un to atvasinātajiem produktiem pieaug, visā pasaulē aramzemes platības nenovēršami palielināsies uz dabisko ekosistēmu, piemēram, savannu, tropu mežu rēķina; tāpēc ļoti iespējams, ka pašreizējie, uz cīņu ar klimata pārmaiņām un vides degradāciju virzītie centieni palielināt no nepārtikas kultūrām iegūtas biomasas izmantošanu var radīt citas problēmas un izraisīt vides degradāciju pasaules mērogā;

13.

uzsver: kaut gan nevajadzīga birokrātija nedrīkst kavēt nozares, kas var būt ļoti nozīmīga, attīstību, ilgtspējas kritērijiem jābūt pārbaudāmiem un tādiem, kuri atbilst neatkarīgas sertifikācijas prasībām, lai radītu patērētāju uzticēšanos. Tas īpaši attiecas uz biomasas veidiem, kas pieejami starptautiskajā tirgū;

14.

uzskata, ka gan uz Eiropas Savienībā ražotu biomasu, gan tajā ievestu biomasas materiālu jāattiecina vienādi vai līdzvērtīgi ilgtspējas kritēriji, lai palīdzētu ieviest ilgtspējīgi ražota materiāla starptautiskos standartus un izveidot tā starptautisko tirgu;

15.

ierosina attiecīgajos starptautiskajos tirdzniecības līgumos obligāti ietvert protokolus par biomasas ilgtspēju un uzskata, ka vienai no prioritātēm jābūt starptautiskam nolīgumam par uzlabotu un standartizētu zemes izmantojumu, izmaiņām zemes izmantojumā un mežsaimniecību (LULUCF);

16.

atbalsta ierosinājumu plašāk pielietot Atjaunojamās enerģijas direktīvā minēto aprites cikla novērtējuma (ACN) metodi, lai SEG emisiju aprēķinos iekļautu ilgtspējīgu un sertificētu biomasas kurināmā konversiju elektroenerģijā, siltumenerģijā vai dzesēšanas enerģijā;

17.

atbalsta principu par vienotu energoefektivitātes politiku gan attiecībā uz fosilo kurināmo, gan biomasas kurināmo, lai novērstu pāreju uz fosilo kurināmo, ja efektivitātes standarti nebūs vienādi;

18.

uzskata, ka energoefektivitātes politika nedrīkst būt diskriminējoša attiecībā uz enerģijas ražošanu no biomasas atkritumu plūsmas, kam nav cita izmantojuma (piemēram, notekūdeņu nogulsnes), ja tiek ievēroti drošības nosacījumi;

19.

uzskata, ka ES regulējums biomasas ražošanas un izmantošanas jomā jāpiemēro konsekventi gan attiecībā uz biodegvielas, gan elektroenerģijas, siltumenerģijas un dzesēšanas enerģijas ražošanu un ka tam jābūt vispārējam principam Tādējādi varētu pēc iespējas novērst nenoteiktību un mazināt risku, ka tiks izmantotas juridiskas pretrunas;

20.

valstīs un reģionos, kur biomasas ilgtspējas kritēriji jau ir ieviesti vai tos ievieš, būtu jāveic pasākumi to saskaņošanai, vienlaikus ņemot vērā vietējās īpatnības;

21.

vispārēji atbalsta priekšlikumu diferencēt atbalstu elektroenerģijas, siltumenerģijas un dzesēšanas iekārtām, pamatojoties uz to enerģijas konversijas efektivitāti. Vienlaikus aicina novērst šādas diferencētas pieejas negatīvu ietekmi attiecībā uz pastāvošajām iekārtām, ko pielāgo “jauna veida” biomasas konversijai, ņemot vēro to radīto vispārējo enerģijas ietaupījumu;

22.

rosina attīstīt rūpnieciskas un lauku saimniecību metodes anaerobajai pārstrādei un lielāku apjomu gadījumos iesaka sadarboties. Turklāt uzskata, ka attiecīgajos tiesību aktos par mēslojumu un atkritumiem, klasificējot hidrolizātus, jāsekmē anaerobā pārstrāde;

23.

tā kā starptautiskajā tirdzniecībā palielinās koksnes granulu īpatsvars, Komiteja uzskata, ka pēc iespējas ātrākai obligāto ilgtspējas un kvalitātes kritēriju noteikšanai šim materiālam jābūt vienai no prioritātēm;

24.

uzskata, ka konsekventa ilgtspējīgas mežsaimniecības politikas īstenošana ir nepieciešams nosacījums biomasas ilgtspējas mērķa īstenošanai; biomasas izmantošana enerģijas iegūšanai jāsaskaņo ar kurināmā koksnes ražošanai paredzētu koku audzēšanu proporcionālā apjomā;

25.

uzsver, ka valstu enerģētikas rīcības plānos vajadzētu iekļaut vai tiem vajadzētu pievienot datus, kas saistīti ar biomasu: iekārtu veidi un to lielums, biomasas veidi un avoti (vietējā, importēta), aprites cikla novērtējums utt.;

26.

ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību kompetenci un daudzējādo nozīmi enerģētikas politikā kopumā un īpaši ilgtspējīgas enerģijas veicināšanā, Komiteja uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības cieši jāiesaista attiecīgo valsts plānu izstrādē un īstenošanā;

27.

rosina arī citas pašvaldības parakstīt Pilsētu mēru paktu (vai īstenot līdzīga veida valstu vai reģionālā līmeņa sadarbību), turklāt iesaka visām pašvaldībām apstiprināt oficiālu politiku un metodes ilgtspējīgas enerģijas veicināšanai, tostarp piemērotos gadījumos radot stimulus biomasas vietējai ražošanai un izmantošanai;

28.

tā kā ierosinātie ilgtspējas kritēriji attiecas tikai uz lielākiem enerģijas ražotājiem (1MW un vairāk), iesaka uzraudzīt šā sliekšņa noteikšanas ietekmi saistībā ar jaunu rūpniecisko iekārtu izveidi;

29.

uzskata, ka jāapsver iespēja izvirzīt prasību ilgtspējas kritērijus attiecināt uz lielajiem biomasas piegādātājiem mazākām elektroenerģijas, siltumenerģijas un dzesēšanas iekārtām;

30.

uzskata, ka 2011. gadā gaidāmajā Komisijas ziņojumā par biomasas ilgtspēju

2.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/39

—

atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības nodarbina lielāko daļu valsts sektorā strādājošo Eiropas iedzīvotāju un ka šī iemesla dēļ tās bieži ir atbildīgas par valsts un fondēto pensiju shēmu (otrais pīlārs) nodrošināšanu saviem nodarbinātajiem pēc pensionēšanās;

—

uzsver, ka valsts pensijas arī turpmāk būs nozīmīgas, lai nodrošinātu tādas pensiju sistēmas, kas katram pensionāram garantē pienācīgus ienākumus;

—

uzsver, ka, veicot budžeta konsolidāciju, jāņem vērā dalībvalstu pienākums nodrošināt saviem iedzīvotājiem pienācīgu dzīves līmeni pēc pensionēšanās, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

—

lūdz Komisiju nodrošināt, ka paralēli nākamajiem pasākumiem, ko Komisija īstenos šajā jomā, tiek veikti attiecīgi ietekmes novērtējumi, īpaši izvērtējot ietekmi uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

—

aicina Komisiju un dalībvalstis uzskatīt pensiju koordinēšanu ES līmenī, it sevišķi atklātās koordinācijas metodes ietvaros, par galveno elementu stratēģijas “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” īstenošanā;

—

aicina Komisiju un dalībvalstis papildināt makroekonomisko uzraudzību ar sociālo dimensiju un pašvaldību dimensiju. Jāņem vērā budžeta pasākumu un reformu ietekme uz pensijām, to sociālā ietekme uz pensionāriem, kā arī pašvaldību spēja kompensēt budžeta pasākumu un reformu izraisīto pensionāru un pirmspensijas vecuma personu ienākumu samazinājumu sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu veidā;

—

uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu izstrādāt labas prakses kodeksu par noteikta apjoma iemaksu sistēmu izstrādi un pārvaldību.

Ziņotāja

:

Mia De Vits kdze (BE/PSE), Flandrijas parlamenta locekle

Atsauces dokuments

:

Zaļā grāmata “Ceļā uz atbilstīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām”

COM(2010) 365 galīgā redakcija

1.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu publicēt Zaļo grāmatu un uzsākt plašu apspriešanos par pienācīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām, kas ir svarīgs jautājums;

2.

atgādina, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9. pantā ir teikts, ka, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, pienācīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, ar sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu;

3.

norāda, ka Zaļā grāmata atbilst gan LESD 9. pantā, gan arī 153. pantā izvirzītajiem konkrētajiem mērķiem un ka apspriešanās pēc būtības nekādā veidā nav pretrunā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

4.

atzīst, ka katrā politikas līmenī, tostarp vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī, jāuzņemas pienākumi, ko nosaka attiecīgā līmeņa kompetence, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu, lai veicinātu gados vecu cilvēku labklājību visās dzīves jomās;

5.

uzsver, ka iedzīvotājiem un sociālajai kohēzijai ļoti svarīgas ir pienācīgas un noturīgas pensiju sistēmas, kas personām pēc pensionēšanās dod iespējas saglabāt pienācīgu dzīves līmeni;

6.

uzsver, ka pensiju sistēmas pilda būtisku funkciju, proti, darbojas kā automātiskie stabilizatori;

7.

atzīst, ka dalībvalstis saskaras ar vairākām līdzīgām izmaiņām saistībā ar pensiju sistēmām, jo sevišķi ņemot vērā sabiedrības novecošanu un nesenās finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi;

8.

atzīst trīs kopīgos mērķus attiecībā uz pienācīgu un noturīgu pensiju nodrošināšanu sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas procesa jaunajā sistēmā, ko Eiropadome pieņēma 2006. gada martā un kas paredz

9.

atbalsta trīsvirzienu stratēģiju, par ko tika panākta vienošanās 2001. gada Stokholmas Eiropadomē, lai cīnītos ar sabiedrības novecošanas radītajām sekām valsts budžetā, un kas paredz

10.

uzsver, ka atsevišķi ES pensiju politikas un stratēģijas “Eiropa 2020” aspekti savstarpēji papildina viens otru. Panākot stratēģijā “Eiropa 2020” paredzēto nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos, tiks sekmēta pensiju pabalstu palielināšana, kā arī sociālās aizsardzības un pensiju sistēmu vispārējā ilgtspēja. Savukārt pienācīgas pensijas ir galvenais priekšnosacījums, lai tiktu sasniegts stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītais nabadzības samazināšanas mērķis, ņemot vērā to, ka gados vecāki Eiropas iedzīvotāji ir neaizsargāta sociālekonomiska grupa;

11.

uzsver, ka debates par pensiju sistēmām ir saistītas arī ar citām politikas jomām, piemēram, nodarbinātību, veselības aprūpi, ilgtermiņa aprūpi, izglītību, mājokļiem, komunālajiem pakalpojumiem, infrastruktūru, sociālo palīdzību un labklājību, no kurām daudzas ir valsts un pašvaldību dalītā kompetencē;

12.

atbalsta pāreju no vienotām pensiju sistēmām uz daudzlīmeņu (vai dažādu pīlāru) pensiju sistēmām;

13.

atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības nodarbina lielāko daļu valsts sektorā strādājošo Eiropas iedzīvotāju un ka šī iemesla dēļ tās bieži ir atbildīgas par valsts un fondēto pensiju shēmu (otrais pīlārs) nodrošināšanu saviem nodarbinātajiem pēc pensionēšanās;

14.

uzsver, ka pienācīgas pensiju sistēmas ir svarīgas, lai nepieļautu, ka tiek pārslogotas vietējās un reģionālās pašvaldības, kas sniedz pārējos nodrošinājuma pakalpojumus, kā sociālā palīdzība un ilgtermiņa aprūpe;

15.

atgādina, ka dažas reģionālās pašvaldības piedāvā stimulus un veicina reģistrēšanos papildu pensiju sistēmās, subsidējot atsevišķus reģionālos pensiju fondus vai pat izveidojot savus reģionālā līmeņa pensiju fondus;

16.

uzsver, ka valsts pensijas arī turpmāk būs nozīmīgas, lai nodrošinātu tādas pensiju sistēmas, kas saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas 102. konvenciju katram pensionāram garantē pienācīgus ienākumus. Valsts pensijas ļauj īstenot strādājošo un pensionāru solidaritātes principu;

17.

atzīst, ka fondētās pensijas var būt svarīgs instruments, kas papildina valsts pensijas, it īpaši, ja tiek izdarīti atbilstoši secinājumi par neseno ekonomikas un finanšu krīzi. Eiropas Savienībai būtu jāiegulda intensīvi pūliņi, lai veicinātu un izplatītu labu praksi un modeļus. Komiteja aicina arī Sociālās aizsardzības komiteju pārskatīt privāto pensiju pīlāru funkcijas, veidu un izpildi, piemēram, apmainoties ar labāko praksi par to, kā uzlabot pabalstu uzkrājumu drošību un efektivitāti, veicot labākus riska mazināšanas pasākumus, sekmējot šoku absorbēšanas spējas, sniedzot skaidrāku informāciju par dažādu ieguldījumu iespēju riskiem un ienesīgumu un nodrošinot efektīvāku pārvaldību;

18.

uzsver, ka fondēto pensiju shēmu apstiprināšana plašā mērogā daudzām dalībvalstīm ir ievērojams izaicinājums, jo fondētās pensiju shēmas retāk tiek piedāvātas mazkvalificētiem darba ņēmējiem un tādiem darba ņēmējiem, kas nodarbināti uz nestandarta līgumu pamata, kā arī ir retāk sastopamas mazajos un vidējos uzņēmumos un vājākos ekonomikas sektoros;

19.

uzsver, ka fondēto pensiju shēmas būtu jāiekļauj attiecīgā drošības sistēmā, kurā ņemts vērā, ka tās ir ilgtermiņa instrumenti, un kas nodrošina īpašus drošības un līdzsvarošanas mehānismus;

20.

atzīst, ka daudzās dalībvalstīs vēl aizvien problēmas sagādā nepietiekama pensiju atbilstība gan valsts, gan fondētajās pensiju shēmās; šo problēmu var risināt, atbalstot pensiju tiesību iegūšanu, palielinot finansiālo atbalstu nabadzīgākajiem pensionāriem, veicot pasākumus, lai paplašinātu pensiju saņēmēju loku, tostarp atvieglojot pensiju tiesību saņemšanu par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un bērna kopšanas atvaļinājumu, kā arī dažādām citām aprūpes saņēmēju kategorijām un tādām neaizsargātām grupām kā mazkvalificēti darba ņēmēji un tādi darba ņēmēji, kas nodarbināti uz nestandarta līgumu pamata;

21.

atzīst, ka iespējams būtiski uzlabot pensiju atbilstību un finansiālo noturību, gan valsts, gan arī vietējā un reģionālajā līmenī sekmējot un atvieglojot visu darbspējīga vecuma iedzīvotāju līdzdalību un nodarbinātību, nepieciešamības gadījumā īpašu uzmanību pievēršot nepietiekamajai nodarbinātībai sieviešu, kā arī jauniešu, gados vecāku cilvēku un imigrantu vidū;

22.

aicina dalībvalstīs apsvērt iespēju samazināt stimulus, kas sekmē priekšlaicīgu pensionēšanos, un stiprināt stimulus, kuri paaugstina faktisko pensionēšanās vecumu, lai tādējādi nodrošinātu pienācīgas un noturīgas pensiju sistēmas;

23.

uzsver, ka, veicot budžeta konsolidāciju, jāņem vērā dalībvalstu pienākums nodrošināt saviem iedzīvotājiem pienācīgu dzīves līmeni pēc pensionēšanās, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

24.

uzsver, ka budžeta konsolidācija nedrīkst kavēt izaugsmes un kohēzijas veicināšanu, ko īsteno, paredzot stimulējošus pasākumus, jo uzlabota nodokļu bāze sekmētu arī pensiju shēmu finansiālo noturību;

25.

uzsver, ka valsts iestādēm un sociālajiem partneriem jāturpina izstrādāt un īstenot pasākumus, lai atbalstītu un veicinātu darba vietu saglabāšanu gados vecākiem darba ņēmējiem ar mērķi samazināt un likvidēt atšķirības starp vecumu, kad faktiski tiek beigtas darba gaitas, un tiesību aktos paredzēto pensionēšanās vecumu;

26.

uzsver, ka jautājums par tiesību aktos noteikto pensionēšanās vecumu ir saistīts ar citiem darba tirgus jautājumiem, piemēram, karjeras laika darba tirgū saīsināšanās darba gaitu vēlas uzsākšanas, kā arī agras beigšanas dēļ, nepieciešamība veidot karjeras politiku, kas nodrošina pastāvīgu nodarbinātību un apmācību, jautājums par elastīgu un pakāpenisku pensionēšanos, iekļaujošu darba tirgu veicināšana, kā arī nepieciešamība risināt jautājumu par darba “smagumu”, proti, debatēs par priekšlaicīgu darba tirgus atstāšanu un pensionēšanos jānosaka dažādas darba ņēmēju kategorijas;

27.

uzskata, ka nākamie pensionāri jānodrošina ar pienācīgu, pilnīgu un precīzu informāciju par viņu tiesībām uz pensiju nākotnē saskaņā ar atklātās koordinācijas metodes 11. mērķi; atbalsta turpmākus pasākumus, kuru mērķis ir izglītot un sniegt zināšanas finanšu jautājumos;

28.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Padomes Ekonomikas politikas komitejas un Sociālās aizsardzības komitejas kopīgi izstrādāto pētījumu par pensiju sistēmām Eiropas Savienībā un problēmām, ar ko tās pašreiz saskaras;

29.

uzsver, ka svarīga ir līdzsvarota pieeja, kas vienlīdz daudz uzmanības pievērš pensiju sistēmu ekonomiskajiem, finanšu un sociālajiem mērķiem;

30.

uzskata, ka debates par pensiju sistēmām ir daļa no stratēģijas “Eiropa 2020”, un uzsver, ka mūsu pensiju sistēmu atbilstību un noturību iespējams panākt, izmantojot integrētu sociālekonomisko pieeju, kas ietver ekonomiskās, sociālās un finanšu politikas pasākumus;

31.

atbalsta Eiropas Komisijas ierosināto integrēto pieeju un norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības arī turpmāk ir gatavas atklātās koordinācijas metodes ietvaros piedalīties reformu plānos;

32.

uzskata, ka atklātā koordinācijas metode ir galvenais instruments sociālās attīstības atbalstīšanai Eiropas Savienībā un dalībvalstīs un ka tā būtiski papildina tiesību aktus un finanšu instrumentus attiecībā uz sociālās kohēzijas stiprināšanu Eiropas Savienībā stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros;

33.

atzīst sociālo partneru nozīmīgo lomu debatēs par pienācīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām un uzsver to atbildību par taisnīgu risinājumu meklēšanu ar sociālā dialoga starpniecību Eiropas, valstu, reģionālā, vietējā un nozaru līmenī.

34.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos pēc apspriešanās par Zaļo grāmatu “Ceļā uz atbilstīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām” 2011. gadā izstrādāt Balto grāmatu;

35.

lūdz Komisiju nodrošināt, ka paralēli nākamajiem pasākumiem, ko Komisija īstenos šajā jomā, tiek veikti attiecīgi ietekmes novērtējumi, īpaši izvērtējot ietekmi uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

36.

aicina Komisiju un dalībvalstis uzskatīt pensiju koordinēšanu ES līmenī, it sevišķi atklātās koordinācijas metodes ietvaros, par galveno elementu stratēģijas “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” īstenošanā;

37.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbilstīgi pašreizējām ES mēroga politikas koordinācijas shēmām sadarboties, lai izstrādātu metodoloģiju, kas ļauj dalībvalstīm kopīgi un konsekventi izvērtēt pensiju politikas ietekmi uz noturību un atbilstību;

38.

aicina Komisiju un dalībvalstis papildināt makroekonomisko uzraudzību ar sociālo dimensiju un pašvaldību dimensiju. Jāņem vērā budžeta pasākumu un reformu ietekme uz pensijām, to sociālā ietekme uz pensionāriem, kā arī pašvaldību spēja kompensēt budžeta pasākumu un reformu izraisīto pensionāru un pirmspensijas vecuma personu ienākumu samazinājumu sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu veidā;

39.

lūdz Komisiju un dalībvalstis pensiju atbilstības jautājumā ievērot dzimumu aspektu, ņemot vērā šādus faktus: pēc likumā paredzētā pensionēšanās vecuma sievietes parasti dzīvo ilgāk nekā vīrieši; lielākā daļa pensionāru ir sievietes, un tās ir proporcionāli vairāk pārstāvētas vecāko pensionāru vidū; sievietēm biežāk raksturīgi karjeras pārtraukumi; sievietes ir lielākā mērā pārstāvētas to darba ņēmēju vidū, kas nodarbināti uz nestandarta līgumu pamata, turklāt sievietes veido lielāko daļu no aprūpes sniedzējiem. Šī situācija pasliktinās, jo pašreiz izplatās noteikta apjoma iemaksu shēmas;

40.

aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt izstrādāt dažādu ar pensiju saistīto jēdzienu definīcijas, lai padarītu debates saprotamākas; tas jo īpaši attiecas uz neskaidrajām robežām starp sociālā nodrošinājuma sistēmām un privātajām sistēmām, fondētajām un individuālajām shēmām, kā arī brīvprātīgajām un obligātajām shēmām;

41.

aicina Komisiju un dalībvalstis apmainīties ar informāciju par “pienācīgu” pensijas ienākumu jēdzienu, ko izmanto dažādajās valstu pensiju sistēmās, lai nepieļautu nabadzību, kā arī nodrošinātu pirktspēju pēc pensionēšanās;

42.

aicina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt valsts un fondēto pensiju sistēmu kvalitāti attiecībā uz pienācīgu, pieejamu, drošu un noturīgu pensiju nodrošināšanu, kā arī to sociālo ietekmi, un apsvērt iespēju noteikt kritērijus, piemēram, atklātās koordinācijas metodes ietvaros, lai uzlabotu pensiju sistēmu kvalitāti;

43.

uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu izstrādāt labas prakses kodeksu par noteikta apjoma iemaksu sistēmu izstrādi un pārvaldību;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis pilnveidot un uzlabot savus statistikas un analīzes instrumentus, tādējādi uzlabojot iespējas novērtēt pensiju politikas ietekmi uz pensiju ienākumu atbilstību un noturību;

45.

aicina Komisiju izstrādāt metodoloģiju, lai varētu izvērtēt to, kā pensiju politika praksē ietekmē līdzsvaru starp noturību un atbilstību. Tāpēc Ekonomikas politikas komitejai un Sociālās aizsardzības komitejai jāsadarbojas, lai izstrādātu pašreizējo makroekonomisko pieeju kombināciju turpmāko pensiju izdevumu novērtēšanai un mikroekonomisko pieeju kombināciju, kas balstīta uz atbilstības rezultātu mikrosimulācijām;

46.

lūdz Komisiju izvērtēt, vai šajā jomā būtu vairāk jāizmanto atklātās koordinācijas metode, lai veicinātu personu brīvu pārvietošanos un arī pensiju sistēmas ilgtspēju.

2.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/44

—

pauž nožēlu par to, ka jauno programmu pārtikas izdalīšanai vistrūcīgākajām personām nebija iespējams uzsākt agrāk;

—

uzskata, ka, ņemot vērā ekonomikas krīzes izraisīto nedrošo ekonomisko situāciju un nodarbinātības iespēju pasliktināšanos daudzās dalībvalstīs, it sevišķi reģionos, kurus vissmagāk skārušas strukturālās pārmaiņas, ES iestādēm ir steidzami jāpieņem lēmumi, lai pašreizējām vajadzībām pielāgotu juridisko pamatu, kas regulē pārtikas izdalīšanu un attiecīgos finanšu līdzekļus;

—

uzskata, ka pārtikas atbalstu vistrūcīgākajām personām arī turpmāk jāiekļauj Kopējā lauksaimniecības politikā un ka tam arī turpmāk jābūt līdzeklim, lai sasniegtu KLP mērķus saistībā ar iedzīvotāju nodrošinātību ar pārtiku;

—

uzskata, ka ir svarīgi, lai ES turpinātu sniegt ievērojamu finansiālo ieguldījumu pārtikas atbalsta finansēšanā, ņemot vērā to, ka šī ir Kopienas politika sociālo un reģionālo atšķirību izlīdzināšanai, kas ir tieši vērsta uz ES iedzīvotājiem;

—

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību un nevalstiskā sektora organizāciju nozīmīgo lomu, lai nodrošinātu, ka cilvēki, kuriem ir nepieciešama palīdzība, to arī saņemtu, un lai praktiski organizētu atbalsta izdalīšanu un sniegtu informāciju par to.

Ziņotājs

:

Ossi Martikainen kgs (FI/ALDE), Lapinlahti pilsētas domes priekšsēdētājs

Atsauces dokuments

:

Grozīts priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 un Regulu (EK) Nr. 234/2007 attiecībā uz pārtikas izdalīšanu vistrūcīgākajām personām Eiropas Savienībā

COM(2010) 486 galīgā redakcija

1.

pauž nožēlu par to, ka jauno programmu pārtikas izdalīšanai vistrūcīgākajām personām nebija iespējams uzsākt agrāk;

2.

vēlas pievērst ES iestāžu uzmanību Reģionu komitejas secinājumiem, ko tā paudusi iepriekšējos atzinumos par KLP nākotni pēc 2013. gada (CdR 127/2010), par sociālo atstumtību un nabadzību (CdR 57/2008) un par nevienlīdzību veselības jomā Eiropas Savienībā (CdR 47/2010);

3.

uzskata, ka pārtikas pieejamība un piemērots un daudzveidīgs uzturs ir pamattiesības, kuras jānodrošina visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa;

4.

norāda, ka, piemēram, bezdarbs, sociālā atstumtība, zems ienākumu līmenis vai veselības problēmu izraisīta atstumtība var radīt situāciju, kad cilvēkiem nav pietiekami daudzveidīgs un veselīgs uzturs. Turpmāk, plānojot ES pārtikas atbalstu, obligāti jāņem vērā gan minētais, gan Lisabonas līguma 168. pants (augsta veselības aizsardzības līmeņa nodrošināšana, īstenojot visas ES darbības), kā arī jānodrošina, ka šīs programmas ietvaros izsniegtā pārtika ir kvalitatīva;

5.

norāda, ka 2008. gadā vairāk nekā 13 miljoni cilvēku izmantoja pārtikas izdalīšanas programmu, un uzskata, ka programma arī turpmāk būs viens no galvenajiem elementiem, lai nodrošinātu pamataizsardzību vistrūcīgākajām personām;

6.

uzskata, ka, ņemot vērā ekonomikas krīzes izraisīto nedrošo ekonomisko situāciju un nodarbinātības iespēju pasliktināšanos daudzās dalībvalstīs, it sevišķi reģionos, kurus vissmagāk skārušas strukturālās pārmaiņas, ES iestādēm ir steidzami jāpieņem lēmumi, lai pašreizējām vajadzībām pielāgotu juridisko pamatu, kas regulē pārtikas izdalīšanu un attiecīgos finanšu līdzekļus;

7.

uzskata, ka ekonomiskās krīzes apstākļos būtiski ir pasākumi, lai līdzsvarotu dalībvalstu valsts, vietējā un reģionālā līmeņa budžetus. Tomēr atsevišķos gadījumos šādi pasākumi var pastiprināt vistrūcīgāko iedzīvotāju sociālo nedrošību, tādējādi palielinot arī pārtikas atbalsta nepieciešamību. Tāpēc jāturpina pilnveidot šo sociālās kohēzijas instrumentu un jāstrādā, lai uzlabotu tā efektivitāti un padarītu to labāk pazīstamu un vairāk pieņemamu;

8.

uzskata, ka pārtikas atbalstu vistrūcīgākajām personām arī turpmāk jāiekļauj Kopējā lauksaimniecības politikā un ka tam arī turpmāk jābūt līdzeklim, lai sasniegtu KLP mērķus saistībā ar iedzīvotāju nodrošinātību ar pārtiku;

9.

uzskata, ka pārtikas cenu paaugstināšanās dēļ, ko izraisījuši traucējumi lauksaimniecības tirgos, augstākas ražošanas izmaksas un izplatīšanas kanālu koncentrācija, vairākās dalībvalstīs pieaug pārtikas atbalsta sniegšanas nozīme. Pārtikas cenu veidošanās procesā ir pieaugusi tirdzniecības un izplatīšanas loma, kas izraisa satraucošu lauksaimnieku ienākumu samazināšanos un patēriņa cenu pieaugumu;

10.

uzskata, ka Kopējās lauksaimniecības politikas pārskatīšanā jāizmanto konsekventa un ilgtermiņa pieeja, lai izmaiņas politikā neradītu pārmērīgi straujas strukturālas pārmaiņas, jo sevišķi situācijā, kad mazas lauku saimniecības ir spiestas bankrotēt un lauksaimnieki no pārtikas ražotājiem kļūst par potenciāliem pārtikas atbalsta saņēmējiem;

11.

uzskata, ka pārtikas atbalsts var palīdzēt arī mazināt traucējumus lauksaimniecības produktu tirgos un līdzsvarot cenu svārstības. Pārtikas atbalsts jāuzskata par KLP un tirgus politikas daļu. Taču to nedrīkst vienkāršoti uzskatīt par intervences sistēmas instrumentu. Atbalsts vistrūcīgākajām personām ir nepieciešams neatkarīgi no intervences sistēmas nākotnes. RK atzinīgi vērtē grozītajā Regulā paredzētos plānus iegūt pārtiku ne tikai no intervences krājumiem, bet arvien vairāk arī no tirgus, turpmāk pērkot no tirgus ne tikai situācijās, kad intervences krājumi uz laiku nav pieejami;

12.

uzskata, ka nākotnē izaicinājums būs nodrošināt, lai pārtikas palīdzības programmas ietvaros sniegtā pārtika būtu daudzveidīga, proti, sniegtās pārtikas klāstā būtu jāiekļauj visas uztura pamatproduktu kategorijas, kas tiek ražotas Eiropas Savienībā;

13.

klimatisku un vides apsvērumu dēļ uzsver arī vietējā līmeņa pārtikas ķēžu nozīmi pārtikas atbalsta nodrošināšanā. Šīm ķēdēm, sākot no ražošanas līdz izplatīšanai, jābūt pēc iespējas īsākām un efektīvi organizētām;

14.

uzskata, ka, izvēloties produktus pārtikas atbalstam, vajadzētu ņemt vērā arī vietējos un reģionālos uztura paradumus, kas padarītu pārtikas atbalsta saņemšanu patīkamāku un pieņemamāku;

15.

uzskata, ka ciešāka sadarbība pārtikas atbalsta organizēšanas jomā starp vietējā un reģionālā līmeņa pārvaldes iestādēm, reģionālajiem ražotājiem un pārtikas organizācijām nākotnē varētu uzlabot pārtikas atbalsta efektivitāti, padarīt to pieņemamāku un palīdzētu labāk sasniegt mērķi, proti, īstenot pienācīgu atbalsta piešķiršanu;

16.

atzinīgi vērtē to, ka pārtikas palīdzības programmā izsniegto pārtikas produktu izvēle arī turpmāk būs dalībvalstu ziņā un ka nevalstiskais sektors saglabās savu nozīmīgo lomu atbalsta izdalīšanā;

17.

mudina atbalsta organizēšanā vietējā līmenī izvairīties no nevajadzīgas birokrātijas un nodrošināt, lai administratīvās izmaksas būtu pēc iespējas mazākas;

18.

mudina vietējā un reģionālā līmeņa pārvaldes iestādes saskaņot viņu kompetencē ietilpstošos valsts sociālās politikas instrumentus ar ES pārtikas palīdzības programmu, lai atbalsts vistrūcīgākajiem tiktu sniegts taisnīgi un veidotu loģisku daļu no viņu vispārējiem iztikas līdzekļiem.

19.

uzskata, ka ir svarīgi, lai Kopiena turpinātu sniegt ievērojamu finansiālo ieguldījumu pārtikas atbalsta finansēšanā, ņemot vērā to, ka šī ir Kopienas politika sociālo un reģionālo atšķirību izlīdzināšanai, kas ir tieši vērsta uz ES iedzīvotājiem;

20.

uzskata, ka ir jāstiprina pilnvaras, kas Komisijai piešķirtas pārtikas atbalsta jomā, piemēram, saistībā ar iepirkuma konkursu rīkošanas procedūrām un kopumā saistībā ar līdzekļu piešķiršanu, īstenošanu, uzraudzību un kontroles mehānismiem, neraugoties uz to, ka notiks pāreja no pasākumu finansēšanas vienīgi no ES budžeta uz līdzfinansēšanu. Kompetenču vienkāršošanas mērķim jābūt panākt pārskatāmību un labāku efektivitāti un lietderību;

21.

piekrīt, ka Kopienas finansiālais ieguldījums pārtikas atbalsta izmaksu segšanā var būt lielāks reģionos, kuri ietilpst Kohēzijas fonda darbības jomā, taču finansējuma avotu atšķirības dažādos reģionos nedrīkst kļūt pārāk lielas, jo šī ir Kopienas iniciatīva, kas ir tieši vērsta uz iedzīvotājiem, kuri arī novērtē tās leģitimitāti un pieņemamību. Lielas sociālās atšķirības var pastāvēt arī bagātos reģionos;

22.

aicina Komisiju pastāvīgi izvērtēt, vai plānošanas periodam paredzētie ikgadējie finanšu griesti 500 miljonu euro apmērā ir pietiekami, ņemot vērā to, ka ekonomikas krīzes ietekmē var būt nepieciešams samazināt publiskā sektora izdevumus un ka ekonomiskā nedrošība daudzās valstīs paaugstina bezdarba līmeni;

23.

aicina Komisiju un visas iesaistītās puses izvērtēt, kā grozītajā Regulā noteiktie ierobežojumi attiecībā uz ES finansiālo ieguldījumu programmā ietekmē gatavību izmantot atbalstu un kā tas potenciāli var ietekmēt vistrūcīgāko iedzīvotāju labklājību;

24.

uzskata, ka līdzdalība ES pārtikas atbalsta saņemšanā un izplatīšanā arī turpmāk jāatstāj brīvā dalībvalstu izvēles ziņā un tai jābūt atkarīgai no viņu vēlmes piedalīties programmā;

25.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību un nevalstiskā sektora organizāciju nozīmīgo lomu, lai nodrošinātu, ka cilvēki, kuriem ir nepieciešama palīdzība, to arī saņemtu, un lai praktiski organizētu atbalsta izdalīšanu un sniegtu informāciju par to.

2.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/47

—

stingri uzstāj, ka jāpiešķir pietiekami daudz līdzekļu, lai līdz pašreizējā finanšu plāna darbības beigām 2013. gadā varētu turpināt ES integrētas jūrniecības politikas izstrādi. Komiteja arī uzskata, ka ES integrētas jūrniecības politikas izstrādei un stiprināšanai nākamajā finanšu periodā, kas sāksies 2014. gadā, ir jāpiešķir noteikts un pietiekams finansējums, un rosina visas ES budžeta izstrādē iesaistītās personas veltīt šim jautājumam atbilstošu uzmanību. Tas ir būtiski tādēļ, lai sasniegtu izvirzītos mērķus un lai līdzšinējie panākumi un ieguldījumi nebūtu bijuši veltīgi;

—

uzsver, ka vairāk uzmanības jāpievērš prioritātei nodrošināt “ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, nodarbinātību un inovāciju”. Eiropa joprojām ar pūlēm cenšas pārvarēt dziļāko ekonomikas krīzi, kas piedzīvota mūsdienās, tāpēc tās pārvarēšanas pasākumiem noteikti jāvelta vairāk uzmanības, turklāt tie varētu ievērojami sekmēt programmas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu;

—

norāda, ka ES finansējums Eiropas integrētās jūrniecības politikas vajadzībām jāpiešķir arī pēc 2014. gada, lai nodrošinātu izmantotās politikas nepārtrauktību un īstenojamību, ja vien līdzekļu piešķiršana atbalstīta daudzgadu finanšu shēmas apspriešanā. Šā mērķa īstenošanai varētu izmantot Reģionu komitejas un Eiropas Parlamenta jau apspriesto piekrastes fondu;

—

aicina konsultēties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ja tiek izstrādāti un īstenoti pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot lēmumu pieņemšanas kvalitāti visos publiskās pārvaldības līmeņos. RK jau ir aicinājusi šajā atzinumā skatāmo jomu pārvaldīt, izmantojot daudzlīmeņu pārvaldības pieeju un saskaņā ar subsidiaritātes principu, un aicina arī vairāk sadarboties ar valstīm ārpus ES un tās iesaistīt jomās, kas skar zināšanas par jūru. Tas, ka citos jūrniecības politikas aspektos ir svarīgi uzlabot koordināciju ar šiem partneriem, jau ir plaši atzīts, un ieguvumi no tā, ka šādu pasākumu būtu vairāk, ir gluži acīmredzami.

Ziņotājs

:

Noel Formosa kgs (MT/PPE) San Lawrenz (Audeša) mērs

Atsauces dokumenti

:

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido programmu integrētas jūrniecības politikas turpmākas izstrādes atbalstam

COM(2010) 494 galīgā redakcija

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “Zināšanas par jūru 2020 — jūras dati un novērojumi pārdomātai un ilgtspējīgai izaugsmei”

COM(2010) 461 galīgā redakcija

1.

stingri uzstāj, ka jāpiešķir pietiekami daudz līdzekļu, lai līdz pašreizējā finanšu plāna darbības beigām 2013. gadā varētu turpināt ES integrētas jūrniecības politikas izstrādi. Komiteja arī uzskata, ka ES integrētas jūrniecības politikas izstrādei un stiprināšanai nākamajā finanšu periodā, kas sāksies 2014. gadā, ir jāpiešķir noteikts un pietiekams finansējums, un rosina visas ES budžeta izstrādē iesaistītās personas veltīt šim jautājumam atbilstošu uzmanību. Tas ir būtiski tādēļ, lai sasniegtu izvirzītos mērķus un lai līdzšinējie panākumi un ieguldījumi nebūtu bijuši veltīgi;

2.

uzsver, ka ļoti svarīgi ir nodrošināt integrētās jūrniecības politikas sekmīgumu; ja tas neizdotos, sekas gan vides, gan tautsaimnieciskajā un sociālajā ziņā būtu postošas. Pārāk daudzu Eiropas reģionu labklājība ir atkarīga no jūras, lai to pamestu novārtā;

3.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ieceri Eiropas integrētās jūrniecības politikas turpmākajai attīstībai un īstenošanai laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam piešķirt finansējumu 50 miljonu euro apmērā un tādējādi atbalstīt Eiropas jūrniecības politikas pilnveidošanu, jo īpaši veicinot “zilo izaugsmi”, jūru, okeānu un krastu ilgtspējīgu izmantošanu, jūras vides aizsardzību, kā arī nodarbinātību jūrniecības nozarēs;

4.

uzsver, ka vairāk uzmanības jāpievērš prioritātei nodrošināt “ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, nodarbinātību un inovāciju”. Eiropa joprojām ar pūlēm cenšas pārvarēt dziļāko ekonomikas krīzi, kas piedzīvota mūsdienās, tāpēc tās pārvarēšanas pasākumiem noteikti jāvelta vairāk uzmanības, turklāt tie varētu ievērojami sekmēt programmas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu;

5.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ar atbalsta programmu vēlas veicināt konkrētiem jūras vides reģioniem pielāgotu stratēģiju izpildi. Ar reģionālu jūras vides stratēģiju palīdzību var rast konkrētajām reģionālajām problēmām piemērotus risinājumus, veicot mērķtiecīgu finansējumu;

6.

norāda uz paziņojumā “Zināšanas par jūru 2020” minēto, ka liela uzmanība tajā pievērsta datu vākšanai un apkopošanai, un abās šajās jomās daudzām vietējām un reģionālajām pašvaldībām kā finansētājām ir liela nozīme. Tāpēc jādara viss iespējamais, lai uzlabotu pasākumu koordināciju un izvairītos no pārklāšanās;

7.

uzsver, ka jūras teritoriālā plānošana ir svarīgs Eiropas integrētās jūrniecības politikas instruments, kas arī būtu jāizmanto, kad tas ir lietderīgi;

8.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija nozīmīgu vietu ir ierādījusi sadarbībai ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis. Komitejai ir nemainīga nostāja, ka ES viena pati nevar veiksmīgi risināt daudzos ar mūsu jūrām saistītos problēmjautājumus un tāpēc noteikti cik vien iespējams cieši jāiesaista starptautiskie partneri. Tādas iniciatīvas kā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību asambleja (ARLEM), kas pašlaik ir tikai uzsākusi darbību, vēlāk kļūs par efektīvu instrumentu reģionālā līmeņa sadarbībai kopējo interešu labā;

9.

uzskata, ka jāatbalsta konkrēti vadošie projekti, lai pilnveidotu un demonstrētu ES zinātību jūrniecības jomā, izstrādājot, piemēram, projektu “Tīra Eiropas osta” vai “Tīrs Eiropas kuģis”. Ar šādiem vadošiem projektiem var parādīt tehniskās iespējas, ko atbilstoši visaptverošiem politiskajiem mērķiem var izmantot, lai tiesību aktos vidējā termiņā noteiktu stingrākus standartus un tos nostiprinātu Eiropas un starptautiskajā līmenī, līdz ar to nodrošinot konkurences priekšrocības Eiropas jūrniecības nozarei (piemēram, energoefektivitātes, emisijas samazināšanas, kuģu dzinēju alternatīvu darbināšanas metožu vai kuģu drošības jomā). Šādus vadošus projektus ilgtermiņā var īstenot tikai, paredzot drošus finansiālos priekšnoteikumus turpmākajām vajadzībām;

10.

atzinīgi vērtē iniciatīvu izveidot ar jūru saistīto Eiropas zināšanu tīklu, kas būtu integrētāks. Ņemot vērā IKT attīstības līmeni un dažādu valstu zinātnieku aprindu vēl ciešāko sadarbību, pašreizējā sadrumstalotā struktūra šķiet gan anahroniska, gan ārkārtīgi neefektīva izmaksu ziņā;

11.

norāda, ka ES finansējums Eiropas integrētās jūrniecības politikas vajadzībām jāpiešķir arī pēc 2014. gada, lai nodrošinātu izmantotās politikas nepārtrauktību un īstenojamību, ja vien līdzekļu piešķiršana atbalstīta daudzgadu finanšu shēmas apspriešanā. Šā mērķa īstenošanai varētu izmantot Reģionu komitejas un Eiropas Parlamenta jau apspriesto piekrastes fondu;

12.

pauž nožēlu, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām netiek veltīta lielāka uzmanība, lai gan paziņojumā lielā mērā ir izskatīti jautājumi, kuri ir to kompetencē un kuru sakarā tās ļoti bieži ir finansētājas un/vai īstenotājas. Pat ja par datu vākšanu ir atbildīgas dalībvalstis, praksē to ļoti bieži veic vietējā un reģionālajā līmenī;

13.

aicina konsultēties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ja tiek izstrādāti un īstenoti pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot lēmumu pieņemšanas kvalitāti visos publiskās pārvaldības līmeņos. RK jau ir aicinājusi šajā atzinumā skatāmo jomu pārvaldīt, izmantojot daudzlīmeņu pārvaldības pieeju un saskaņā ar subsidiaritātes principu, un aicina arī vairāk sadarboties ar valstīm ārpus ES un tās iesaistīt jomās, kas skar zināšanas par jūru. Tas, ka citos jūrniecības politikas aspektos ir svarīgi uzlabot koordināciju ar šiem partneriem, jau ir plaši atzīts, un ieguvumi no tā, ka šādu pasākumu būtu vairāk, ir gluži acīmredzami;

14.

iesaka, lai Komisija, apsverot turpmākos pasākumus piekrastes informācijas sistēmu veicināšanai saskaņā ar Ieteikumu par kompleksu piekrastes teritorijas pārvaldību, meklētu labākās prakses piemērus Eiropas reģionos. Daži no tiem, piemēram, Bretaņa, Šlēsviga–Holšteina un Dienvidholande, šajā jomā ir guvuši panākumus, un to metodes var pielāgot arī citiem reģioniem;

15.

atzinīgi vērtē ideju, ka jūras novērošanas sistēmās un būtisku trūkumu noteikšanā jāizmanto skatījums jūras baseina līmenī. Komiteja piekrīt, ka ir vērts apsvērt iespēju reģionālajām jūras konvencijām un zvejniecības reģionālajām konsultatīvajām padomēm uzticēt vairāk atbildības, tostarp, iespējams, piešķirt koordinācijas pilnvaras. Jebkurā gadījumā tomēr jānodrošina datu savietojamība un augstu kvalitātes standartu ievērošana;

16.

ierosina Komisijai atbalstīt reģionālo rādītāju izstrādi, jo tie palīdzētu labāk noteikt reģionālo jūrniecības stratēģiju prioritātes, tādēļ ka reģioni ir vieni no galvenajiem datu vācējiem un lietotājiem;

17.

atzīmē, ka labākus rezultātus varētu sasniegt ar vienotāku pieeju, vairāk uzsverot arī privātu struktūru iespējamo dalību integrētas jūrniecības politikas izstādē. Neaizmirstot par Eiropas Savienības sociālo dimensiju, svarīgi ir visos procesa posmos iesaistīt visas ieinteresētās personas. Turklāt visas ieinteresētās personas būtu jāaicina ne tikai segt daļu no datu vākšanas un aizsardzības izmaksām, bet arī izvirzīt ierosmes un dalīties labas prakses piemēros, kas ļautu gūt labumu un sekmētu ekonomikas izaugsmi un darba vietu veidošanu visā Eiropā;

18.

atzīst, ka uzlabot zināšanas par jūru ir ļoti svarīgi ne tikai tādēļ, lai labāk izprastu jūrā notiekošos procesus, bet arī tādēļ, lai stiprinātu pārējos divus integrētas jūrniecības politikas instrumentus, kas ir labāka teritoriālā plānošana un integrēta jūrniecības uzraudzība;

19.

atzīmē, ka paziņojumā uzmanība galvenokārt pievērsta datu vākšanai un apkopošanai, kas ir divi sākumposmi zināšanu veidošanas procesā. Vienlaikus tie ir posmi, kuros vietējās un reģionālās pašvaldības ļoti aktīvi iesaistās;

20.

piekrīt tam, ka iniciatīvas pamatā ir vairāku tādu direktīvu prasības, kuru pamatmērķi ir šādi: izveidot saskaņotākas jūras ūdeņu uzraudzības programmas, vienkāršot valsts pārvaldes iestāžu informācijas apmaiņu, darīt pieejamus publiskos datus, kā arī noteikt dažus kopējus standartus;

21.

uzsver, ka paziņojumā atsevišķi norādīts uz piekrastes datu nozīmi un uz to, ka daudzas reģionālās pašvaldības ir izstrādājušas piekrastes informācijas sistēmas. Acīmredzams ir tas, ka šie pasākumi nesīs pēc iespējas lielāku labumu, ja būs panākts zināms sadarbspējas līmenis. Tādēļ Komisijai būtu jāapsver, kā varētu uzlabot reģionālā līmeņa sadarbību un koordināciju;

22.

tāpat atzīst, ka ir svarīgi datus uzglabāt pēc iespējas tuvāk to avotam. Lai gan priekšlikums neapšaubāmi ir pamatots, jānodrošina, kas tas papildus neapgrūtina vietējās un reģionālās pašvaldības. Šajā ziņā vairāk uzmanības jāpievērš Komisijas viedoklim, ka visām ieinteresētajām personām būtu pienācīgā apmērā jāpiedalās datu aizsardzībā arī pēc tam, kad to sociālā un komerciālā ieinteresētība ir zudusi;

23.

atzīmē, ka paziņojuma trīs galvenie mērķi ir šādi:

Sasniedzot šos mērķus un aizstājot pašreizējo sadrumstaloto sistēmu ar integrētu tīklu, gadā varētu vienlaikus ietaupīt 300 miljonus euro, ko lielā mērā varētu izmantot vietējās un reģionālās pašvaldības;

24.

iesaka iepriekš minētos mērķus sasniegt, turpinot pašreizējo ES instrumentu, piemēram, iniciatīvas “Globālā vides un drošības novērošana” (GMES) un ur-EMODnet (Eiropas jūras novērojumu un datu tīkls), izstrādi un uzlabošanu. Komiteja arī stingri uzsver, ka Komisijai jāapsver, kā datus, kas iegūti Eiropas Savienības atbalstītās reģionālās attīstības un jūras pētniecības programmās, varētu darīt brīvāk pieejamus atkalizmantošanai, un sevišķi jāpārliecinās, vai noteikumi par piekļuvi zivsaimniecības datiem dalībvalstīs ir pilnībā ieviesti, un jānodrošina, ka savāktie dati atbilst vienotiem standartiem un ka tos iespējams izmantot dažādiem nolūkiem;

25.

atbalsta Komisijas vēlmi turpināt darbu, lai pabeigtu t.s. funkcionālās jūras datu struktūras izveidi. Komiteja uzskata, ka šim nolūkam Komisijai būtu vairāk jāiesaista visas ieinteresētās personas, jārosina saziņa starp valstu datu centriem un jāizveido sekretariāts, kas vadīs projektu ur-EMODnet.

26.

ierosina jūrniecības aprindām aicināt Eiropas Inovāciju un tehnoloģijas institūtu drīzumā izveidot zināšanu un inovāciju kopienu (ZIK) jūras resursu aizsardzības un ilgtspējīgas izmantošanas jomā. Šāda zināšanu un inovāciju kopiena varētu veikt dažādus zinātniskus, tehniskus, saimnieciskās darbības un izglītojošus pasākumus tādās jomās kā bioloģiskie un minerālie resursi, kā arī enerģētika, ņemot vērā vides aizsardzības aspektus.

2.4.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/53

—

atbalsta Eiropas Komisijas pieeju jautājumā par dzelzceļa pārvadājumu tirgu atvēršanu, vienlaikus norādot, ka mērķis nav panākt neierobežotu konkurenci, bet gan lielāku produktivitāti un efektīvākus pakalpojumus dzelzceļa nozares klientiem. Jāatzīmē, ka konkurence ir līdzeklis, nevis galamērķis, un tā jāīsteno, ievērojot visu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu vienlīdzību;

—

atbalsta specializētu tīklu izveidi (ātrgaitas līnijas un kravu pārvadājumi), tomēr uzsver, ka jāņem vērā Eiropas kohēzijas mērķi un ka nedrīkst pieļaut nevienmērīgu attīstību Eiropā;

—

uzskata, ka gaidāmais priekšlikums par vienotu finansēšanas sistēmu ir jāprecizē, īpaši attiecībā uz tās atšķirībām salīdzinājumā ar “vienotu fondu”, kuru Reģionu komiteja noraida. Vidusceļš būtu iekļaut jaunajos struktūrfondu noteikumos mehānismu, ar kuru piešķir līdzekļus ilgtspējīgiem transportlīdzekļiem, priekšroku dodot, piemēram, TEN-T prioritāro projektu finansēšanai un rīcības plāniem mobilitātei pilsētās;

—

principā atzinīgi vērtē, ka Komisija norādījusi uz saikni starp mainīgas maksas noteikšanu atkarībā no dzelzceļa radītā trokšņa un “Eurovignette” nodevu kravas autotransporta ārējo izmaksu internalizācijai;

—

saistībā ar infrastruktūras finansēšanu pauž nožēlu, ka dalībvalstīm, izstrādājot valsts dzelzceļa infrastruktūras stratēģiju, nav obligāts pienākums apspriesties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

—

izsaka nožēlu, ka Komisija neparedz saistošu tiesību aktu attiecībā uz dzelzceļa uzņēmumu un infrastruktūras pārvaldītāju pilnīgu nodalīšanu.

Ziņotājs

:

Michel Delebarre kgs (FR/PSE), Denkerkas mērs

Atsauces dokumenti

:

Komisijas paziņojums par vienotas Eiropas dzelzceļa telpas izveidi

COM(2010) 474 galīgā redakcija

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko izveido vienotu Eiropas dzelzceļa telpu

COM(2010) 475 galīgā redakcija

1.

atbalsta Eiropas Komisijas pieeju jautājumā par dzelzceļa pārvadājumu tirgu atvēršanu, vienlaikus norādot, ka mērķis nav panākt neierobežotu konkurenci, bet gan lielāku produktivitāti un efektīvākus pakalpojumus dzelzceļa nozares klientiem. Jāatzīmē, ka konkurence ir līdzeklis, nevis galamērķis, un tā jāīsteno, ievērojot visu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu vienlīdzību;

2.

atkārtoti pauž atbalstu Eiropas Savienības dzelzceļa sistēmu savietojamības un drošības uzlabošanai un norāda, ka jālikvidē jebkādi tiesiski un/vai ar infrastruktūru saistīti šķēršļi, kas apgrūtina vai padara neiespējamus dzelzceļa pārvadājumus starp dalībvalstīm. Kopienas dzelzceļa transporta politikā šiem aspektiem pievēršama īpaša uzmanība, lai veicinātu dzelzceļa pārvadājumus starp dalībvalstīm un sekmētu vienotā tirgus izveidi. Eiropas Dzelzceļa aģentūras loma būtu jāpielāgo minēto prioritāšu īstenošanai. Turklāt Eiropas Dzelzceļa aģentūrai būtu jāpiešķir pilnvaras lemt par strīdiem un jādod iespēja aizstāt dalībvalstu drošības iestādes, ja pārkāpti sertifikācijas noteikumi;

3.

atbalsta principa “piesārņotājs maksā” ieviešanu un visu transporta veidu ārējo izmaksu internalizāciju, lai radītu patiesi godīgus konkurences nosacījumus (“level playing field”);

4.

atbalsta specializētu tīklu izveidi (ātrgaitas līnijas un kravu pārvadājumi), tomēr uzsver, ka jāņem vērā Eiropas kohēzijas mērķi un ka nedrīkst pieļaut nevienmērīgu attīstību Eiropā. Tāpēc Eiropas iestādēm jānodrošina, lai netiktu pamesti novārtā, bet gan attīstīti kravu pārvadājumu koridori arī reģionos, kas atrodas tālāk no Eiropas centrālajiem reģioniem, veicinot tādējādi godīgus konkurences nosacījumus un reāli funkcionējošu, efektīvu vienotā tirgus kohēziju;

5.

atbalsta atbilstošu līdzekļu piešķiršanu dzelzceļa infrastruktūras attīstībai;

6.

uzskata, ka gaidāmais priekšlikums par vienotu finansēšanas sistēmu ir jāprecizē, īpaši attiecībā uz tās atšķirībām salīdzinājumā ar “vienotu fondu”, kuru Reģionu komiteja noraida. Komiteja neatbalsta vienota fonda izveidi, kurā iekļautu galvenokārt kohēzijas fonda ietvaros piešķirtos līdzekļus un kas ietvertu visus ES finanšu instrumentus, kurus izmanto transporta infrastruktūras finansēšanai. Līdzekļu “pārvietošana” varētu būtiski samazināt transporta politikai piešķirtos līdzekļus, turklāt tiktu apdraudēta arī transporta projektu iekļaušana teritoriālajās attīstības stratēģijās. Kompromisa risinājums būtu iekļaut jaunajos struktūrfondu noteikumos mehānismu, ar kuru piešķir līdzekļus ilgtspējīgiem transportlīdzekļiem, priekšroku dodot, piemēram, TEN-T prioritāro projektu finansēšanai un rīcības plāniem mobilitātei pilsētās;

7.

attiecībā uz izņēmumiem šīs direktīvas piemērošanā (2. pants) norāda, ka Komisija saglabā izņēmumu attiecībā uz tiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, kas sniedz tikai pilsētas, piepilsētas vai reģionālo pārvadājumu pakalpojumus (2. pants), un ka minētais izņēmums atbilst regulai par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu pasažieru pārvadājumu jomā tās pašreizējā formulējumā;

8.

atzīst, ka reģionālie dzelzceļa pārvadājumi ievērojami sekmē vietējo un reģionālo attīstību, vairojot Eiropas reģionu pievilcīgumu, nostiprinot kravu pārvadājumu ilgtspēju, veicinot vidi saudzējošu tūrismu un radot jaunas nodarbinātības iespējas;

9.

saistībā ar dzelzceļa pakalpojumiem (13. pants, III pielikums) atzinīgi vērtē, ka elektroapgādes iekārtu izmantošana vilces strāvas ieguvei, kā arī degvielas uzpildes iekārtas ir iekļautas obligāto pakalpojumu klāstā, lai nodrošinātu nediskriminējošu piekļuvi šiem būtiskajiem pamatpakalpojumiem. Ir svarīgi, lai infrastruktūras pārvaldītājs nodrošinātu plānotajai satiksmei atbilstīgu elektroapgādi un rosinātu izmantot videi mazāk kaitīgu vilces enerģiju;

10.

atzinīgi vērtē pienākumu nodalīt pārvadātāju, kuram ir dominējošs stāvoklis, un apkalpes iekārtu operatoru saistībā ar III pielikumā minēto pakalpojumu sniegšanu. Šāda nodalīšana dos iespēju sekmīgāk attīstīt vietējos, kā arī starptautiskos dzelzceļa pārvadājumu tirgus;

11.

atbalsta ar dzelzceļa darbību saistītās ostu infrastruktūras iekļaušanu apkalpes iekārtās, kuru pieejamībai jābūt pārredzamākai un plašākai;

12.

piekrīt, ka jāprecizē “atbilstīgu alternatīvu” definīcija, kas apkalpes iekārtu operatoriem dod iespēju noraidīt piekļuvi, ja “tajā pašā maršrutā ar ekonomiski pieņemamiem nosacījumiem” pieejams līdzīgs pakalpojums;

13.

uzskata, ka kontroles iestādei ir jābūt tiesīgai pieņemt lēmumu par jaudas iedalīšanu dzelzceļa pakalpojumu jomā;

14.

aicina 47. panta 5. punktu papildināt ar noteikumu, ar kuru apstiprina vienlīdzības principu starp jūras ostu transporta pakalpojumiem un starptautiskajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem;

15.

uzskata, ka uz apkalpes iekārtu ir jāattiecina princips “izmanto vai zaudē” (use it or lose it), tiklīdz paredzēts izbeigt tās ekspluatāciju (prasība publicēt uzaicinājumu uz konkursu, lai atrastu jaunu operatoru); tāpat arī tehniskās apkopes iekārtas un citas jaunuzbūvētas tehniskās iekārtas, kas ierīkotas konkrētam jaunam ritošajam sastāvam, nebūtu uz pieciem gadiem jārezervē vienam noteiktam lietotājam;

16.

saistībā ar kravas vilcienu radīto troksni (31. panta 5. punkts un VIII pielikums) secina, ka vides aspektā troksnis ir dzelzceļa transporta “Ahileja papēdis”. Par to saņemts daudz sūdzību no cilvēkiem, kuri dzīvo dzelzceļa tuvumā;

17.

apstiprina, ka vagonu aprīkošana ar troksni slāpējošiem bremžu klučiem ir visefektīvākais līdzeklis, kā mazināt vilcienu radīto troksni. Taču šādu iekārtu finansēšana un tehniskā izstrāde ir problemātiska;

18.

principā atbalsta Komisijas norādīto saikni starp mainīgas maksas noteikšanu atkarībā no dzelzceļa radītā trokšņa un “Eurovignette” nodevu kravas autotransporta ārējo izmaksu internalizācijai; tomēr norāda, ka saskaņā ar pašreizējo priekšlikuma tekstu paredzēts, ka radītā trokšņa ārējo izmaksu tarifikācija attiecībā uz dzelzceļa pārvadājumiem ir obligāta, bet attiecībā uz autotransporta pārvadājumiem — fakultatīva; tas var radīt konkurences traucējumus;

19.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ieviest obligātu prasību par stimulējošu cenu noteikšanu dzelzceļa radītā trokšņa mazināšanai, bet pauž nožēlu, ka Komisijas priekšlikumā nav iekļauta līdzīga prasība par stimulējošu cenu veidošanu, lai mazinātu kravas autotransporta radīto troksni; turklāt uzskata, ka ir jāpanāk, lai klusie transportlīdzekļi netiktu sistemātiski pakļauti sarežģītai administratīvai procedūrai. Ja trokšņa samazināšanas mērķis ir sasniegts un ja pašvaldības skatījumā nav lietderīgi turpināt procedūru, jāparedz iespēja atteikties no sliežu ceļu izmantošanas maksas, ko aprēķina pēc radītā trokšņa līmeņa, vai pielāgot to jaunajai situācijai;

20.

saistībā ar infrastruktūras finansēšanu (8. pants, 30. pants, VII pielikums) pauž nožēlu, ka dalībvalstīm, izstrādājot valsts dzelzceļa infrastruktūras stratēģiju, nav obligāts pienākums apspriesties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Minētās iestādes varētu arī izstrādāt dzelzceļa infrastruktūras vietējā līmeņa stratēģiju vismaz pieciem gadiem;

21.

atbalsta obligātu prasību par dalībvalstu un infrastruktūras pārvaldītāju daudzgadu līgumu sliežu ceļu apkopes un atjaunošanas finansēšanai. Taču jānodrošina, ka attiecīgās dalībvalsts kompetencē paliek lēmumi par sabiedrības interesēm, kas saistītas ar infrastruktūru, un par šai infrastruktūrai nepieciešamajiem parametriem;

22.

tomēr izsaka nožēlu, ka vietējās un reģionālās pašvaldības netiek konkrēti iesaistītas sarunās par šiem līgumiem, kas būtiski ietekmēs to dzelzceļa tīklu stāvokli;

23.

saistībā ar apstiprinātajiem pretendentiem (3. panta 12. punkts un 44. pants) atzinīgi vērtē, ka pretendentu loks ir paplašināts. Tādējādi struktūrvienības, kurām nav licences dzelzceļa pakalpojumu sniegšanai, piemēram, kravu nosūtītāji vai ostas, varēs vienkāršāk rezervēt sliežu ceļus. Tas dotu arī iespēju attīstīt kravu pārvadājumus nelielos attālumos (shortliners);

24.

saistībā ar tirgu atvēršanu un regulēšanu kopumā atbalsta pasākumus ar mērķi stiprināt regulējošās iestādes kompetenci, lai tā varētu efektīvāk kontrolēt nediskriminējošu piekļuvi dzelzceļa pārvadājumu tirgum un noteikt stimulus, kas rosinātu infrastruktūras pārvaldītājus sniegt efektīvus pakalpojumus. Tas nozīmē, ka tiek saglabāta dalībvalstīm dotā iespēja noteikt šādus stimulus, izmantojot reglamentējošus pasākumus. Tā kā dzelzceļa nozares problēmjautājumi kļūst arvien daudznacionālāki, jautājumos, kas skar vairākas dalībvalstis, ir jāparedz Eiropas regulējošas iestādes izveide, ievērojot subsidiaritātes principu un valstu regulējošo iestāžu kompetenci. Sākumā Komisija varētu izveidot Eiropas Dzelzceļa regulētāju komiteju, kuras uzdevums būtu apelācijas procedūras ietvaros izšķirt valstu strīdus par tīklu regulējumu un kurai būtu tiesības uzlikt dalībvalstīm par pienākumu izpildīt lēmumu. Reģionu komiteja arī uzskata, ka Komisijai aktīvāk jāsekmē kopējas pārvaldības terminoloģijas, kopēju darba noteikumu un vienotas satiksmes pārvaldības sistēmas ieviešana, lai uzlabotu satiksmes efektivitāti;

25.

pauž nožēlu, ka Komisija neparedz saistošu tiesību aktu attiecībā uz dzelzceļa uzņēmumu un infrastruktūras pārvaldītāju pilnīgu nodalīšanu. Šāda nodalīšana sekmētu nediskriminējošu piekļuvi infrastruktūrai, novēršot interešu konfliktu starp monopolstāvoklī esošo pārvaldītāju un kādu no lietotājiem. Ir jāizstrādā pamatnostādnes, kurās būtu skaidri noteikta atbildība par piekļuvi tīklam, peroniem, termināļiem un pārējai infrastruktūrai;

26.

uzsver, ka infrastruktūras pārvaldītāju un dzelzceļa uzņēmumu pilnīgas nodalīšanas gadījumā vienmēr jāievēro Līguma par Eiropas Savienības darbību 345. pantā noteiktais princips, ar kuru saskaņā “līgumi nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu”;

27.

saistībā ar pārredzamību un cenu noteikšanu atzinīgi vērtē, ka paredzēts nodalīt kravu pārvadājumu uzņēmumu un pasažieru pārvadājumu uzņēmumu kontus, kā arī dzelzceļa infrastruktūras pārvaldības un transporta pakalpojumu uzņēmumu kontus (6. pants);

28.

secina, ka Eiropas Savienībā vēl nav pietiekami ieviesti darbības režīmi un darbības uzlabošanas shēmas (kuras jau ir obligātas), lai noteiktu atbildību par vilciena kavēšanos;

29.

vēlas noskaidrot, kāds būtu sīkākas informācijas atbilstīgais līmenis saistībā ar VIII pielikumā minētajiem kavēšanās iemesliem. Ierosina sākt katra infrastruktūras pārvaldītāja vajadzībām un iespējām pielāgotu darbības uzlabošanas shēmu obligātu ieviešanu;

30.

atzinīgi vērtē tīkla pārskata dokumentos iekļautos papildinājumus, jo īpaši saistībā ar dzelzceļa pakalpojumiem (27. pants, 56. panta 2. punkts);

31.

secina, ka attiecībā uz deleģētajiem aktiem Eiropas Komisija ierosina piešķirt tai ļoti plašas pilnvaras, ņemot vērā, ka lielāko daļu šā priekšlikuma pielikumu varēs grozīt ar deleģētiem aktiem (60. pants). Jāatzīmē, ka šajos pielikumos ietverti “svarīgi” dzelzceļa regulējuma aspekti.