17.3.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 84/1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas Zaļā grāmata par politikas risinājumiem virzībā uz Eiropas līgumtiesību izstrādi patērētājiem un uzņēmumiem”

COM(2010) 348 galīgā redakcija

2011/C 84/01

Ziņotājs: PEZZINI kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 1. jūlijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas Zaļā grāmata par politikas risinājumiem virzībā uz Eiropas līgumtiesību izstrādi patērētājiem un uzņēmumiem”

COM(2010) 348 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2010. gada 17. decembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 486. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 19. un 20. janvārī (19. janvāra sēdē), ar 148 balsīm par, 5 balsīm pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atbalsta Komisijas viedokli, ka jāsāk pilnveidot Eiropas iekšējo tirgu arī Eiropas līgumtiesību jomā, un atzīst akadēmiķu veikumu attiecībā uz vienoto modeli, kam vajadzētu būt izmantojamam praksē.

1.2 No dažādiem risinājumiem, ko ierosinājusi Komisija, EESK dod priekšroku jauktam risinājumam, kurā ir paredzēta izmaksu samazināšana un tiesiskā noteiktība, izveidojot

—	“instrumentu komplektu”, t.i., vienoto modeli, ko pusēm piedāvā transnacionālu līgumu izstrādē un ko papildina

—

fakultatīvs tiesiskais regulējums, ar kuru izveido pusēm labvēlīgāko pamatu, izmantojot “jaunu, progresīvu fakultatīvo regulējumu”, uz kuru tās var atsaukties transnacionālajās līgumattiecībās valstu noteikumu vietā, ja vien gan “instrumentu komplekts”, gan regula ir pieejama visās Kopienas valodās un, pamatojoties uz progresīvākajām aizsardzības metodēm, nodrošina iedzīvotājiem un uzņēmumiem tiesisko noteiktību. Šāds regulējums neliedz dalībvalstīm saglabāt vai ieviest stingrākus patērētāju aizsardzības pasākumus.

1.3 Komiteja uzskata, ka šie mērķi jāsasniedz pakāpeniski, sākot ar tādiem transnacionāliem tirdzniecības līgumiem par preču pārdošanu (B2B), kas būtu paredzēti kā izmēģinājuma pasākumi, kurus izmantojot varētu pārbaudīt regulējumu līdzāspastāvēšanas un to konkrētās piemērošanas iespējas.

1.4 EESK uzskata, ka vienotā modeļa piedāvātais instrumentu komplekts varētu sekmēt Eiropas līgumtiesību vispārējās saskaņotības nodrošināšanu un tirdzniecības šķēršļu samazināšanu, kā arī veicināt konkurenci iekšējā tirgū.

1.5 Turklāt EESK uzskata, ka jauna, progresīva fakultatīvā regulējuma iekļaušana Eiropas tiesībās un valstu tiesībās, izmantojot Kopienas regulu, nodrošinātu tiesību vispārējo izpratni, piemērošanas skaidrību un tiesisko noteiktību līgumslēdzējiem, kas minēto regulējumu izmanto transnacionālos tirdzniecības darījumos.

1.6 Divu jaunu instrumentu — kopējā instrumentu komplekta un jauna, progresīva fakultatīvā regulējuma — piemērošanas jomā vajadzētu iekļaut transnacionālus tirdzniecības līgumus par preču pārdošanu (B2B). Jauno instrumentu piemērošanas jomā nav iekļauti tiesību akti par darba līgumiem un sociālās aizsardzības līgumiem.

1.7 Komiteja atbalsta līgumu slēgšanas brīvību un līguma nosacījumu apspriešanas brīvību. Runājot par līgumiem starp uzņēmumiem un patērētājiem (Business to Consumer — B2C), kā arī maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), jānodrošina pēc iespējas efektīvāka aizsardzība, kā arī tiesiskā noteiktība un patērētāju aizsardzība.

1.8 Komiteja uzskata, ka, pirms sākt divu jauno instrumentu attiecināšanu arī uz dažādiem citiem transnacionāliem preču pārdošanas līgumiem, Komisijai pēc šo instrumentu reālas piemērošanas vairāku gadu garumā vajadzētu izvērtēt minēto abu instrumentu ietekmi uz iekšējo tirgu un, ņemot vērā ekonomikas dalībnieku un patērētāju izmaksas un ieguvumus, izanalizēt iegūto Eiropas pievienoto vērtību.

1.9 EESK uzskata par svarīgu, ka Komisija iespējami ātrāk noskaidro ar darījumu izmaksām un tiesisko nenoteiktību saistītus šķēršļus, kas kavē pilnībā izmantot vienotā tirgus priekšrocības un iespējas, sevišķi MVU (kas pārstāv 99 % no ES uzņēmumiem) un patērētāju gadījumā.

1.10 EESK aicina Komisiju sākt īstenot vienotā tirgū pieejamo līdzekļu ietekmes novērtējumu un, ņemot vērā ekonomikas dalībnieku un patērētāju izmaksas un ieguvumus, izvērtēt Eiropas pievienoto vērtību, ko sniedz jaunā regulējuma sistēma.

1.11 Komiteja arī aicina Komisiju nekavējoties sākt tiesību speciālistu, akadēmisko aprindu un jauno instrumentu galalietotāju apmācības un informēšanas pasākumus par jaunajiem, ieviestajiem juridiskajiem instrumentiem gan teorētiskā, gan juridiskās prakses aspektā.

1.12 Lai varētu padziļināti analizēt iniciatīvu virzību, sevišķi attiecībā uz Eiropas līgumtiesību vienoto modeli un turpmākajām darbībām atkarībā no pašlaik notiekošās sabiedriskās apspriešanās rezultātiem, Komiteja lūdz to plašāk iesaistīt novērotājas statusā Komisijas izveidotās ekspertu grupas darbā, kā tas ir Eiropas Parlamenta gadījumā.

2. Ievads

2.1 Iekšējā tirgus darbības pamatā ir daudzi līgumi, kurus reglamentē atšķirīgas valstu līgumtiesības. Tomēr atšķirības starp valstu līgumtiesībām var

—	radīt darījumu papildizmaksas;

—	būt par iemeslu tiesiskajai nenoteiktībai uzņēmumu vidū;

—	mazināt patērētāju uzticēšanos iekšējam tirgum;

—	radīt šķēršļus tirdzniecībai.

2.1.1 Lisabonas līgums ļauj ES līmenī atvieglot tiesu sadarbību un patērētāju aizsardzību civillietās, pateicoties

—	Līguma 12., 38., 164. un 168. pantam, kā arī 169. panta 4. punktam, kurā ir garantēta prioritāte valstu noteikumiem, ja tie ir labvēlīgāki patērētājiem;

—	paplašinātai Kopienas metodes piemērošanai (1);

—	Komisijas ierosināto priekšlikumu apstiprināšanai ar kvalificētu balsu vairākumu;

—	nozīmīgākai Eiropas Parlamenta lomai;

—	valstu parlamentu lielākai demokrātiskai līdzdalībai;

—	labākai likumības uzraudzībai no ES Tiesas puses.

2.1.2 Lai atvieglotu tiesas spriedumu un nolēmumu savstarpējo atzīšanu un pastiprinātu policijas un tiesu sadarbību krimināllietās, ES var pieņemt obligātus kopējos standartus saskaņā ar Stokholmas programmu “Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā”.

2.1.3 Katru dienu uzņēmumi un iedzīvotāji saskaras ar šķēršļiem, kas, neraugoties uz vienotā tirgus juridisko esamību, vēl aizvien kavē transnacionālo darbību, un konstatē, ka tīklu sadarbība ir nepietiekama un vienotā tirgus noteikumu piemērošana joprojām nav saskaņota.

2.1.4 Komisija uzskata: lai novērstu vienotajā tirgū pastāvošos šķēršļus, vajadzētu veikt šādus pasākumus (2):

—	“turpināt lietpratīga regulējuma programmu, tostarp apsverot regulu, nevis direktīvu plašāku izmantošanu;

—	atvieglot un padarīt lētāku uzņēmumiem un patērētājiem līgumu noslēgšanu ar partneriem citās ES valstīs, īpaši piedāvājot saskaņotus patērētāju līgumu risinājumus un ES parauga līgumu klauzulas;

—	atvieglot un padarīt efektīvāku un lētāku uzņēmumiem un patērētājiem līgumu piemērošanu un tiesas spriedumu un citu dokumentu atzīšanu citās ES valstīs”.

2.1.5 Turklāt līgumtiesību fakultatīvā instrumenta izveidošana ir viens no galvenajiem pasākumiem Eiropas Digitālajā programmā, ar ko EK iepazīstināja 2010. gada 19. maijā.

2.1.6 Jau 2001. gadā Komisija sāka debates par Eiropas līgumtiesībām, iesaistot Eiropas Parlamentu, Padomi un dažādas ieinteresētās puses: uzņēmumus, tiesību speciālistus, akadēmiķus un patērētāju apvienības.

2.1.7 Eiropas Parlaments pieņēma virkni rezolūciju par būtiskāko privāttiesību iespējamo saskaņošanu. Eiropas Parlaments 1989. gadā un 1994. gadā darīja zināmu savu vēlēšanos sākt darbu pie Eiropas Vienotā privāttiesību kodeksa.

2.1.8 Parlaments jau ir uzsvēris, ka dažu privāttiesību jomu saskaņošana ir svarīga, lai izveidotu iekšējo tirgu, un ka nozīmīgu privāttiesību jomu apvienošana Eiropas civilkodeksā būtu efektīvākais veids, kā šo saskaņošanu īstenot.

2.1.9 EESK 2002. gada atzinumā jau norādīts: “Lai, izmantojot, piemēram, regulu (tas ir risinājums, ko Komiteja uzskata par vislabāko, lai izvairītos no pretrunām), izstrādātu vienotas un vispārējas Eiropas līgumtiesības, būtu vajadzīgi papildu pētījumi un garāki termiņi, bet izstrādes pamatā vajadzētu būt jau iepriekš minēto komisiju un iestāžu veiktajiem darbiem, kā arī spēkā esošajiem starptautiskiem noteikumiem un praksei.” (3)

2.1.10 Citā 2010. gada atzinumā EESK uzsvērts: “Tīkls “Kopīgie Eiropas līgumtiesību principi” (CoPECL) nesen pabeidzis kopīgu pamatprincipu kopuma projektu un iesniedzis to Eiropas Komisijai. Minētie noteikumi piedāvā Eiropas likumdevējam modeli, ko iespējams izmantot fakultatīvā instrumenta piemērošanā; tam savu atbalstu ir paudusi komisāre Reding.” (4)

2.1.11 Tāpat EESK uzsvēra, ka pamatprincipu kopuma projekts (DCFR), kas aptver vispārējās līgumtiesības, patiesībā netika izstrādāts kā fakultatīvs instruments. Tomēr DCFR autori ievadā uzsver, ka to varētu izmantot par “pamatu vienam vai vairākiem fakultatīviem instrumentiem”. EESK uzskata, ka “šo priekšlikumu varētu īstenot arī ierobežojošā veidā, iestrādājot DCFR vispārīgos noteikumus fakultatīvā instrumentā, kas piemērojams tikai konkrētās līgumtiesību jomās. Tas ļautu izvairīties no tiesību aktu nepilnībām, kas neapšaubāmi rastos gadījumā, ja spēkā stātos tikai nosacījumi, kuri attiecas uz konkrētiem līgumu veidiem.”

3. EK jauna Zaļā grāmata

3.1 Zaļajā grāmatā Komisija ierosina dažādas pieejas, lai palielinātu līgumtiesību saskaņotību. Stratēģisko risinājumu vidū var minēt šādus:

—	tīmekļa vietnē publicēt parauglīguma noteikumus, kuru izmantošana nebūtu saistoša un kurus varētu piemērot Eiropas vienotajā tirgū;

—	instrumentu komplekts (saistošs vai ne), ko varētu izmantot ES likumdevēji, lai pieņemtu jaunus tiesību aktus, un kas nodrošinātu efektīvākus un saskaņotākus noteikumus;

—	attiecībā uz līgumtiesībām pausts ieteikums, kurā dalībvalstis aicinātas valstu tiesiskajās sistēmās pārņemt Eiropas līgumtiesības; tas pausts, daļēji pamatojoties uz ASV modeli, kur visas 50 federālās valstis, izņemot vienu, ir brīvprātīgi pieņēmušas vienotu tirdzniecības kodeksu;

—

fakultatīvas Eiropas līgumtiesības vai “28. regulējums”, kuru patērētāji un uzņēmumi varētu brīvi izvēlēties piemērošanai līgumattiecību jomā. Minētās fakultatīvās tiesības būtu alternatīva pašreizējām valstu līgumtiesībām un pieejamas visās valodās. Tās varētu piemērot tikai starptautiskiem līgumiem vai paplašināt arī uz valstu līgumiem, un tās garantētu augstu aizsardzības līmeni patērētājiem un nodrošinātu tiesisko noteiktību visā līguma darbības ciklā;

—	valstu līgumtiesību saskaņošana ar ES direktīvas starpniecību;

—	pilnīga valstu līgumtiesību saskaņošana ar ES regulas starpniecību;

—	izstrādāt Eiropas civilkodeksu, kas aizstātu visus valstu noteikumus attiecībā uz līgumiem.

3.2 EP 2009. gada 25. novembra rezolūcijā atbalstīja ideju par Eiropas līgumtiesībām. Arī bijušais iekšējā tirgus un konkurences komisārs Mario Monti savā 2010. gada 9. maija ziņojumā par vienoto tirgu norādīja uz priekšrocībām, ko fakultatīvais “28. regulējums” būtu varējis sniegt patērētājiem un uzņēmējiem (5).

3.3 Komisija 2010. gada 7. septembrī rīkoja pirmo sanāksmi par Eiropas līgumtiesībām, kurā piedalījās uzņēmumu, patērētāju un praktizējošu juristu grupas.

3.4 Komisija izveidoja arī ekspertu grupu, kurā, citastarp, piedalās EP pārstāvji kā novērotāji, lai pārskatītu tā saucamo “Vienotā modeļa projektu” (6) — pirmo Eiropas līgumtiesību projektu, kas pēdējos gados tika izstrādāts, pamatojoties uz ES Sesto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumiem (PTAD).

3.5 Stratēģiskā dokumenta saistībā Komisija ir uzsākusi sabiedrisko apspriešanu, ko paredzēts noslēgt 2011. gada janvāra beigās.

4. Vispārīgas piezīmes

4.1 Eiropas Savienības vienotā tirgus pamatā ir līgumtiesības. EESK pauž nopietnas bažas, ka, neraugoties uz paveikto vienotā tirgus veidošanā, uzņēmumiem, sevišķi MVU, ir grūtības darboties ārvalstīs, jo katrā no 27 dalībvalstīm tām jāievēro atšķirīgas līgumtiesības. Tikai 8 % patērētāju iepērkas tiešsaistē citās dalībvalstīs.

4.2 Tā kā pašlaik šajā jomā spēkā ir dažādi tiesību akti, uzņēmumiem rodas augstākas darījumu izmaksas. It sevišķi mazajiem uzņēmumiem neizdodas gūt labumu no apjomradītiem ietaupījumiem ES vienotajā tirgū. Tas ietekmē patērētājus, jo, samazinoties transnacionālai tirdzniecībai, izvēle samazinās un cenas paaugstinās.

4.3 Turklāt 61 % no transnacionālajiem tirdzniecības darījumiem cieš neveiksmi, jo uzņēmumi atsakās veikt piegādi uz patērētāja valsti. Tas saistās galvenokārt ar tiesiskiem šķēršļiem un nenoteiktību par piemērojamajiem noteikumiem.

4.4 Lai atrisinātu dažas no minētajām problēmām un palielinātu Eiropas vienotā tirgus potenciālu, jānodrošina, ka uzņēmumiem, sevišķi nelieliem, ir lielāka tiesiskā noteiktība, bet patērētājiem — vienkāršāki noteikumi un lielāka aizsardzība.

4.5 EESK uzskata, ka Komisijai jādara vairāk šajā jautājumā, nevis jāaprobežojas ar pasākumiem, kas attiecas uz tiesu sadarbību civillietās; tie ir vajadzīgi, bet nepietiekami, lai nodrošinātu pienācīgu iekšējā tirgus darbību.

4.6 Debates, ko ierosinājusi Komisija, ir svarīgas, ņemot vērā Eiropas vienotajā tirgū gūto pieredzi, ka dažādās valstīs atšķirīgo līgumtiesību dēļ minētajā tirgū ir liela līgumu daudzveidība un rodas darījumu papildizmaksas, kas saskaņā ar nesenajiem pētījumiem veido aptuveni 15 tūkstošus euro (7).

4.7 Patērētāji un uzņēmumi, kas cenšas gūt labumu no vienotā tirgus, saskaras ar ievērojamiem šķēršļiem. Darījumu izmaksas (lai pielāgotu līgumu noteikumus un tirdzniecības politiku vai pārtulkotu noteikumus) un tiesiskā nenoteiktība sarežģī MVU darbības paplašināšanu vienotā tirgū un augsta patērētāju aizsardzības līmeņa nodrošināšanu.

4.8 Līgumtiesību saskaņotība, kas varētu pastāvēt fakultatīvu tiesību veidā (tostarp jau minētais “28. regulējums”), izrādītos ļoti noderīga. Dažādos Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta dokumentos minēta iespēja piemērot tā dēvēto “28. regulējumu” galvenokārt attiecībā uz svarīgiem jautājumiem, kuru sakarā vēlama pilnīgā saskaņošana šķiet grūti sasniedzama vai pat neiespējama.

4.8.1 ES likumdevējs tikai retos gadījumos, proti, uzņēmējdarbības tiesību, intelektuālā īpašuma tiesību un starptautisko tiesību jomā, ir izmantojis līdzīgu pieeju, kādu EESK ierosināja ar pašiniciatīvas atzinumu par tematu “Eiropas apdrošināšanas līgums” (8) un ko projekta grupa “Eiropas apdrošināšanas līgumtiesību pārformulēšana” pilnveidoja nesenajā publikācijā “Eiropas apdrošināšanas līgumtiesību principi” (Principles of European Insurance Contract Law — PEICL).

4.9 Parauglīguma noteikumu ieviešana varētu būt izdevīga visiem līgumslēdzējiem, ja

—	ir nodrošinātas maksimālas garantijas vājāko līgumslēdzēju aizsardzībai, un standartnoteikumu izstrādes pamatprincips ir nodrošināt iespējami augstāku aizsardzības līmeni;

—	ir nodrošināta sociālo partneru un visu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, sevišķi patērētāju un MVU apvienību, aktīva līdzdalība sarunās par parauglīguma noteikumu izstrādi;

—	līguma noteikumi ir saskaņā ar direktīvu par negodīgiem noteikumiem un ar direktīvu par maksājumu termiņu ievērošanu tirdzniecības darījumos, lai tādējādi varētu pilnībā īstenot “Mazās uzņēmējdarbības aktu”;

—	jebkurā gadījumā ir nodrošināta līgumu slēgšanas brīvība, piemēram, pateicoties ieteiktiem parauglīgumiem;

—	nav ierobežota iespēja griezties tiesā;

—	parauglīgumu noteikumi tiek uzraudzīti un pārskatīti pēc noteikta laika.

4.10 EESK uzskata, ka pasākumi jāveic pakāpeniski, sākot ar tādiem transnacionāliem tirdzniecības līgumiem par preču pārdošanu, kas būtu paredzēti kā izmēģinājuma pasākumi, kurus izmantojot varētu pārbaudīt regulējumu līdzāspastāvēšanas iespējas un to, kā ieinteresētās puses tos piemēro praksē, un veikt efektīvus ietekmes novērtējumus.

4.11 Īpaši svarīgi ir definēt šādus materiālo tiesību jēdzienus:

—	juridiskās personas;

—	patērētājs un uzņēmējdarbības veicējs;

—	negodīgi līguma noteikumi;

—	pienākums pirms līguma noslēgšanas sniegt informāciju par precēm un pakalpojumiem;

—	pienākums sniegt informāciju, ja tiek slēgts līgums ar līgumslēdzēju, kas ir nelabvēlīgā stāvoklī;

—	tiesiskās aizsardzības līdzeklis, ja pienākums sniegt informāciju nav ievērots;

—	piegāde, piegādes laiks, saistība ar riska nodošanu;

—	atbilstības novērtēšanas laiks un kārtība, kā arī tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas secība, ja nav nodrošināta atbilstība;

—	gadījumi, kuros ir iespējams izbeigt līgumu;

—	pārdēvēja informēšana par defektiem, ko pircējs ir atklājis vai kas pircējam bija jāatklāj;

—	atteikuma tiesības: piemērošanas joma, atteikuma tiesību izmantošana, pārdomu laiks un atteikuma termiņš;

—	atbildība neatkarīgi no vainas;

—	negūtās peļņas un faktisko zaudējumu jēdziena iekļaušana;

—	ražotāju atbildība un pierādīšanas pienākums;

—	elektroniskā komercija (e-komercija).

4.12 EESK varētu ierosināt šādus reglamentējošus un nereglamentējošus pasākumus:

—	palielināt Kopienas tiesiskā regulējuma saskaņotību līgumtiesību jomā;

—	veicināt visā ES piemērojamu parauglīguma noteikumu izstrādi;

—	turpināt pētīt, vai problēmām ES līgumtiesību jomā ir vajadzīgi ar nozari nesaistīti risinājumi.

4.13 EESK uzskata, ka brīvprātīgām ES līgumtiesībām vajadzētu pastāvēt paralēli valstu līgumtiesībām, nodrošināt standarta termiņus un nosacījumus, kā arī iespēju izmantot “28. regulējumu”.

4.14 Jebkurā gadījumā, piemērojot Romas konvenciju (9), jāsaskaras ar daudziem uzdevumiem, kas saistīti ar jaunu problēmjautājumu (piemēram, elektroniskais līgumslēdzējs un tā ietekme uz tiesību aktiem līgumu jomā) un jaunu juridisku jautājumu rašanos.

4.15 Attiecībā uz brīvprātīgu Eiropas līgumtiesību kopējā instrumentu komplekta un jauna, progresīva fakultatīvā regulējuma piemērošanas jomu EESK uzskata, ka vajadzētu sākt ar īstenošanas pilotprojektu tirdzniecības nozarē vienīgi, kad runa ir par transnacionāliem preču pārdošanas līgumiem.

4.16 EESK uzskata, ka jānodrošina horizontālo un vertikālo tiesību aktu lielāka saskaņotība, sevišķu uzmanību pievēršot vajadzībai nodrošināt pārredzamību, skaidrību un vienkāršību ne vien tiesību speciālistu un to spējas pārņemt jaunās pamatnostādnes labad, bet arī un jo īpaši mazo uzņēmumu un vidusmēra patērētāju labad, kuriem juridisko jautājumu sarežģītība un neskaidrība nozīmē papildu izmaksas un garākus termiņus.

Briselē, 2011. gada 19. janvārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Kopienas metodes pamatā ir uzskats, ka sabiedrības vispārējās intereses ir labāk aizsargātas, ja Kopienas iestādes pilnībā piedalās lēmumu pieņemšanas procesā un vienlaikus ievēro subsidiaritātes principu.

(2) Eiropa 2020 – Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei (COM(2010) 2020 galīgā redakcija).

(3) OV C 241, 7.10.2002., 1. lpp.

(4) OV C 21, 21.1.2011., 26. lpp.

(5) OV C 21, 21.1.2011., 26. lpp..

(6) Vienotā modeļa projekts (VMP) ir ilgtermiņa projekts, kas nodrošinātu par tiesību aktu izstrādi atbildīgajām ES iestādēm (Komisijai, Padomei un Eiropas Parlamentam) instrumentu vai rokasgrāmatu, kuru var izmantot, lai pārskatītu līgumtiesību jomā spēkā esošos tiesību aktus un izstrādātu jaunus. Minētais instruments varētu ietvert līgumtiesību pamatprincipus, svarīgāko jēdzienu definīcijas un standartnoteikumus. Pamatojoties uz Sesto pamatprogrammu Sociālo un humanitāro zinātņu jomā, Pētniecības ĢD izveidoja izcilības tīklu “Kopīgie Eiropas līgumtiesību principi” (Common Principles of European Contract Law — CoPECL). Tajā ir pārstāvēti vairāk nekā 150 pētnieku, kā arī daudzas iestādes un organizācijas, kas darbojas Eiropas privāttiesību jomā visās ES dalībvalstīs. Tīkls darbojās no 2005. gada līdz 2009. gadam, un tā darba rezultātā tika izstrādāts dokuments “Vienotā modeļa projekts”.

(7) http://www.europe.org

(8) OV C 157, 28.6.2005., 1. lpp.

(9) Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Romā 1980. gada 19. jūnijā).

17.3.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 84/7

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas ziņojums “2009. gada ziņojums par konkurences politiku” ”

COM(2010) 282 galīgā redakcija

2011/C 84/02

Ziņotājs: CHIRIACO kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 3. jūnijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas ziņojums “2009. gada ziņojums par konkurences politiku” ”

COM(2010) 282 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2010. gada 17. decembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 486. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 19. un 20. janvārī (19. janvāra sēdē), ar 154 balsīm par, 2 balsīm pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi.

1.1 Konkurences politiku 2009. gadā ļoti ietekmēja starptautiskā ekonomikas krīze un tās seku novēršana.

1.2 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) cer, ka izveidosies maksimāla sinerģija ne tikai starp stratēģiju “Eiropa 2020” un ilgtspējīgas attīstības stratēģiju (1), kā ierosināts jau iepriekš (2), bet arī starp šīm abām stratēģijām un konkurences politiku, lai izvairītos no pasākumu pārklāšanās vai, kas vēl ļaunāk, no to neatbilstības.

1.3 Komiteja vēlreiz uzsver, ka šajos grūtajos ekonomiskajos apstākļos var būt apdraudēta sistēmas līdzsvarotība, jo īpaši attiecībā uz finanšu pakalpojumiem, un tas var negatīvi ietekmēt konkurenci un veicināt negodīgu rīcību. Kaut gan, kā jau norādīts (3), Komisija nevar uzņemties visu ar ekonomisko krīzi saistīto jautājumu risināšanu, Komiteja prasa, lai Komisija, izmantojot Kopienas ievirzes un uzraudzības politiku, atbalstītu attiecīgo iestāžu, it sevišķi Eiropas Centrālās bankas un citu uzraudzības iestāžu, darbu.

1.4 Minētais atbalsts ir vēl jo vairāk nepieciešams pašreizējā Bāzeles nolīguma pārskatīšanas posmā (4). Lai gan, no vienas puses, veicot pārskatīšanu, palielina garantijas prasības, kas jāpilda bankām, lai ierobežotu risku, ka likviditātes trūkuma dēļ varētu rasties jauna finanšu krīze, taču, no otras puses, jaunie noteikumi apgrūtina uzņēmumu piekļuvi kredītiem, tādējādi radot draudus pārnest risku no finanšu tirgiem uz reālo ekonomiku. Turklāt minētā pārskatīšana varētu radīt neizdevīgāku situāciju Eiropas bankām salīdzinājumā ar ASV bankām, izraisot peļņas kritumu un palielinot konkurenci riskantu ieguldījumu jomā.

1.5 Komiteja atbalsta Komisiju, kas turpinās uzraudzīt valstu ekonomikas atveseļošanas plānus, lai tādējādi sniegtu visaptverošu pārskatu par atsevišķu programmu ieviešanas progresu, uzskaitītu pieejamos instrumentus, kuru uzdevums ir paātrināt šādu pasākumu norisi, un pārbaudītu, vai koordinēšana ir sekmīga (5).

1.6 Saistībā ar vērtspapīru tirgus satricinājuma risku, kas izriet no parāda summas, sevišķi tādās valstīs kā Portugāle, Īrija, Grieķija un Spānija, Komiteja norāda uz iespējamajām spekulācijām, kuras kaitē izejvielu tirgiem. Šajā sakarā Komiteja aicina Komisiju pievērst uzmanību problēmām, kādas tādēļ varētu rasties cenu un algu ziņā, sevišķi MVU gadījumā, un attiecīgi rīkoties.

1.7 Komiteja ierosina regulāri publicēt valsts atbalsta uzraudzības ziņojumu, kurā būtu sniegts detalizēts pasākumu īstenošanas progresa apraksts un aplēsta to ietekme uz tirgiem, lai izstrādātu rūpniecības nozares izmantošanas plānu, kas vajadzīgs, lai, atbalstot uzņēmumus, sevišķi MVU, un paaugstinot nodarbinātības līmeni, atveseļotu ES ekonomiku.

1.8 EESK (6) jau pauda bažas par rūpnieciskā īpašuma tiesību un konkurences politikas mijiedarbības iespējamajām sekām. Tādēļ Komiteja iesaka Eiropas konkurences politikā 2010. gadā arī šajā ziņā ņemt vērā, ka jāpiemēro taisnīgi un nediskriminējoši nosacījumi un jāsekmē rūpnieciskā īpašuma tiesību iegāde, sevišķi mazo un vidējo uzņēmumu vidū, kuru grūtības ir atzinusi gan EESK, gan Komisija. Attiecībā uz Eiropas Komisijas priekšlikumu regulai par valodu lietošanas kārtību ES patenta sakarā un attiecībā uz dažu dalībvalstu prasību pastiprināt sadarbību EESK iesaka atrast risinājumu, kas ļautu sekmēt konkurētspēju, inovāciju un iekšējā tirgus nostiprināšanu visiem vienlīdzīgos apstākļos. Šajā sakarā ES patents nedrīkst radīt ne atsevišķu ekonomikas dalībnieku, ne valstu diskrimināciju, jo tās dēļ rastos nelabvēlīgi konkurences apstākļi.

1.9 EESK uzskata, ka lauksaimniecības nozares tirgus ir lielā mērā jāņem vērā visās citās ES politikas jomās, sākot jau ar konkurences politiku.

1.10 Attiecībā uz enerģētikas nozari ir vērojams, ka daudzās dalībvalstīs patērētāji ir ļoti neapmierināti ar elektrības un gāzes tirgu. Augstas cenas un zema pakalpojumu kvalitāte ir tieši saistīta ar augstākām patērētāju un uzņēmumu izmaksām un acīmredzami kropļo konkurenci.

1.11 Ievērojot tehnoloģiskās neitralitātes principu, jāpanāk, ka elektronisko sakaru pakalpojumu operatoriem un galalietotājiem ir augstāks zināšanu un prasmju līmenis, lai tehnikai būtu pozitīva ietekme uz ekonomikas attīstību un arī lai pēc iespējas labāk piemērotu Digitālās programmas principus (7).

1.12 EESK atbalsta definīciju par tiesībām uz informāciju kā informācijas brīvību apvienojumā ar tiesībām informēt un tiesībām būt informētam (8). Tas nozīmē, ka plurālistisku informāciju nekādā veidā nevar noklusēt, regulēt vai uzraudzīt. Komisija varētu ne tikai izmantot represīvu pieeju attieksmē pret uzņēmumiem, kas ierobežo plurālismu, kaitējot brīvai konkurencei, bet arī ierosināt daudzus priekšlikumus, lai veicinātu informācijas brīvību.

1.13 EESK uzskata, ka, kopš pieņemts lēmums par pasta tirgus pilnīgu atvēršanu konkurencei no 2011. gada 1. janvāra, ekonomikas krīze ilgtermiņā apdraud tradicionālo pasta uzņēmumu, t.i., vispārējas nozīmes pakalpojumu sniedzēju, finansiālo līdzsvaru. Lai nodrošinātu, ka minētie uzņēmumi var pilnībā pildīt viņiem uzticētos uzdevumus, saglabāt nodarbinātības līmeni un kvalitāti šajā nozarē, EESK aicina ES iestādes ieviest atbalsta sistēmu, kas ņem vērā šo jauno situāciju, kuras nopietnība un iespējamā ietekme nebija zināma trešās pasta direktīvas (2008/6/EK) pieņemšanas brīdī 2008. gada 20. februārī. Kopumā, ņemot vērā pašreizējo krīzi, EESK aicina atbalstīt un pilnveidot vispārējas nozīmes pakalpojumus, lai nostiprinātu ekonomisko, sociālo, teritoriālo un kultūras kohēziju Eiropas Savienībā.

1.14 Saistībā ar patērētāju aizsardzību EESK atzinīgi vērtē virzību uz strukturētāku attiecību veidošanu starp Konkurences ĢD un citiem ģenerāldirektorātiem, kas nodarbojas ar patērētāju aizsardzības jautājumiem, un patērētāju organizācijām. EESK tomēr pauž nožēlu, ka ir pagājis vēl viens gads, bet nav panākts nekāds progress attiecībā uz ES pretmonopola noteikumu efektīvu īstenošanu “privātajā” aspektā.

1.14.1 Neraugoties uz Eiropas Parlamenta un EESK atbalstu, Komisijai neizdevās panākt progresu attiecībā uz iniciatīvu, kas 2005. gada Zaļajā grāmatā un 2008. gada Baltajā grāmatā izvirzīta, lai nodrošinātu, ka ES prasības zaudējumu atlīdzināšanai pretmonopola noteikumu pārkāpšanas gadījumā būtu efektīvas, un tādēļ joprojām nav aizsargātas to patērētāju tiesības, kuriem nodarīts kaitējums tādēļ, ka kāds nav ievērojis noteikumus.

1.14.2 Eiropas Savienības Tiesa jau sen ir apstiprinājusi, ka pretmonopola noteikumu darbības pilnīga efektivitāte ir apdraudēta, ja vien katrai personai nebūs iespējas pieprasīt atlīdzinājumu par noteikumu pārkāpēju radītajiem zaudējumiem.

1.15 Papildus tam EESK iesaka vērot ekonomikā notiekošos koncentrācijas procesus, analizēt sociālas un kultūras sekas rūpniecībā, tirdzniecībā, amatniecībā un lauksaimniecībā, kā arī izstrādāt atbilstošus ieteikumus aktīvai un ilgtspējīgai ekonomikas politikai un līdzsvarotām ekonomikas struktūrām.

1.16 Līdzīgi kā iepriekšējos atzinumos par konkurences politiku EESK vēlreiz vērš Komisijas uzmanību uz sociālo dempingu. Lai gan, no vienas puses, tā atzinīgi vērtē Komisijas saistības vides jomā (to apstiprina arī daudzie akti, kas pieņemti krīzes novēršanai), no otras puses, Komiteja vēlreiz uzsver nepieciešamību vairāk un konkrētāk ņemt vērā joprojām būtiskās atšķirības starp valstu tiesību aktiem vienlīdzīgu iespēju un darba aizsardzības jomā. Komiteja uzskata, ka minētie aspekti pilnībā jāiekļauj ne vien nodarbinātības politikā, bet arī konkurences politikā, jo tie ir faktori, kas spēj būtiski ietekmēt tirgus attīstības virzību.

1.17 EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija arī 2009. gadā ir centusies precizēt attiecības starp sociālās un veselības aprūpes sistēmām, no vienas puses, un ekonomiku, no otras puses. Tā atbalsta Komisijas nolūku Eiropā stiprināt solidāri finansētu sociālo infrastruktūru, pilsonisko sabiedrību un pieeju, kas vērsta uz sabiedrības interesēm. EESK uzskata, ka publiskās sociālās sistēmas, ko regulē valstu sociālo tiesību normas, jāveido tā, lai tās bez jebkādas diskriminācijas būtu pieejamas pakalpojumu gan piedāvātājiem, gan saņēmējiem, un ka jāatvieglo pārrobežu pakalpojumu sniegšana, ja valsts vai pašvaldības pašas nesniedz atbilstošus pakalpojumus. Sabiedrības interesēs strādājošo, taču juridiski un ekonomiski neatkarīgo uzņēmēju attiecības pirmām kārtām jāregulē ar valstu sociālo tiesību normām.

2. 2009. gada ziņojuma saturs.

2.1 Ikgadējā ziņojumā par konkurences politiku 2009. gadā ir aprakstīta konkurences politikas instrumentu izstrāde un piemērošana, pasākumi attiecībā uz patērētājiem, kā arī sadarbība Eiropas, starptautiskā un starpiestāžu līmenī.

2.2 Šogad ievadā detalizētāk ir izskatīts temats “Konkurences politika un finanšu un ekonomikas krīze”.

2.3 Konkurences politika un finanšu un ekonomikas krīze.

2.3.1 Konkurences politikas nozīme krīzes apstākļos.

2.3.1.1 Ņemot vērā smago ekonomikas krīzi, Komisija centās izstrādāt politiku, lai iespējami samazinātu krīzes ietekmi uz reālo ekonomiku, stabilizētu finanšu sistēmu un izvairītos no līdzīgas krīzes atkārtošanās nākotnē, tādējādi aizsargājot iekšējo tirgu.

2.3.2 Komisijas īstenotie politikas pasākumi.

2.3.2.1 Komisijai bija jāizskata daudzi dalībvalstu paziņojumi par pieņemtiem ārkārtas atbalsta pasākumiem un jāsniedz atbildes ļoti īsā laikā.

2.3.3 Banku rekapitalizācija.

2.3.3.1 Jau 2008. gada beigās Komisija pieņēma paziņojumu (9), kurā runa ir par rekapitalizāciju un kurā drošas bankas tiek nošķirtas no grūtībās nonākušām bankām, un ir sniegtas pamatnostādnes atbalstam sniegtā kapitāla novērtēšanai.

2.3.3.2 Tika apstiprinātas garantiju shēmas 12 dalībvalstīm (10). Septiņas valstis ieviesa rekapitalizācijas shēmas (11), savukārt septiņas citas dalībvalstis izstrādāja jauktas/visaptverošas shēmas (12). Spānija, Slovēnija, Apvienotā Karaliste, Ungārija un Vācija ieviesa arī citas atbalsta shēmas. Attiecībā uz atbalstu atsevišķām struktūrvienībām jānorāda, ka Komisija 2009. gadā apstiprināja rekapitalizācijas un citu atbalsta pasākumu piemērošanu 29 iestādēm (13).

2.3.4 Samazinātas vērtības aktīvi.

2.3.4.1 Komisija februārī pieņēma paziņojumu (14), kurā runa ir par samazinātas vērtības aktīviem un kurā izklāstīti kritēriji, kā saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem novērtēt finanšu iestādēm paredzētus aktīvu glābšanas pasākumus.

2.3.5 Pārstrukturēšana.

2.3.5.1 Paziņojumā par pārstrukturēšanu (15) Komisija risina morālā kaitējuma jautājumu, nepārprotami izvirzot prasības, kas jāievēro atbalsta saņēmējiem, un norādot, ka nav pieļaujamas kompensācijas darbībām, kuras agrāk bijušas riskantas.

2.3.6 Ne tikai valsts atbalsts.

2.3.6.1 Tika pārskatīti nosacījumi saistībā ar nespēju samaksāt sodanaudu, ko Komisija piespriedusi saskaņā ar pretmonopola noteikumiem. Komisija katru lūgumu izskatīja atsevišķi.

2.3.7 Krīzes ietekme uz reālo ekonomiku.

2.3.7.1 Pagaidu shēmā (16), kas piemērojama līdz 2010. gada beigām, galvenā uzmanība ir veltīta diviem mērķiem: nodrošināt, ka uzņēmumiem ir nepārtraukta piekļuve finanšu līdzekļiem, un iedrošināt uzņēmumus turpināt ieguldījumus “ilgtspējīgā nākotnē”.

2.3.8 Rezultāti un izmaksas.

2.3.8.1 Finanšu un ekonomikas krīzes dēļ atbalsta apjoms 2008. gadā pieauga no 0,5 % no IKP līdz 2,2 % no IKP jeb par 279,6 miljardiem euro. Ar krīzi saistītais atbalsts bija aptuveni 1,7 % no kopējā apjoma.

2.4 Instrumenti.

2.4.1 Valsts atbalsta uzraudzība.

2.4.1.1 Valsts atbalsta rīcības plāna (17) īstenošana turpinājās 2009. gadā, pieņemot pamatnostādnes par atbalstu izglītībai (18) un nelabvēlīgā situācijā nonākušiem darba ņēmējiem un darba ņēmējiem ar invaliditāti (19). Tika pieņemtas arī pamatnostādnes par to, kā detalizēti novērtēt reģionālo, lieliem ieguldījumu projektiem piešķirto atbalstu (20).

2.4.1.2 Komisija pagarināja līdz 2012. gada oktobrim darbības termiņu Kopienas pamatnostādnēm par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (21).

2.4.1.3 Vienkāršošanas pasākumi stājās spēkā 2009. gada 1. septembrī; to mērķis ir uzlabot Komisijas procedūru efektivitāti, pārredzamību un prognozējamību valsts atbalsta jomā (22).

2.4.2 Pretmonopols.

2.4.2.1 Komisija pieņēma sešus lēmumus attiecībā uz karteļiem (23), piemērojot 43 uzņēmumiem sodanaudu 1,62 miljardu euro apmērā.

2.4.2.2 Komisija pieņēma galīgus lēmumus ar enerģētikas (RWE un GdF) un IT (Intel, Microsoft un Rambus) nozari saistītās lietās. Tā nolēma ierosināt lietu arī elektronisko sakaru (Polijas un Slovākijas operatori platjoslas pakalpojumu tirgū) un finanšu pakalpojumu (Standard & Poor's un Thomson Reuters) nozarē.

2.4.3 Apvienošanās kontrole.

2.4.3.1 Paziņoto apvienošanās gadījumu skaits bija zemāks par iepriekšējos gados reģistrēto līmeni; Komisija tika informēta kopumā par 259 darījumiem, un tā pieņēma 243 galīgus lēmumus. Lēmumi par apvienošanās aizliegumu netika pieņemti, un neviena lieta uz EK Apvienošanās regulas 21. panta pamata netika ierosināta.

2.5 Situācija dažādās nozarēs.

2.5.1 Finanšu pakalpojumi.

2.5.1.1 Komisija turpina uzraudzīt pārrobežu savstarpējas apmaiņas maksas, sevišķu uzmanību pievēršot VISA Europe un MasterCard.

2.5.1.2 Komisija pārbaudīja, kā ir darbojusies regula, kurā runa ir par apdrošināšanas grupu atbrīvojumu un kas vairs nav spēkā kopš 2010. gada 31. marta. Jaunās regulas projektā, kas oktobrī publicēts apspriešanai, atjaunots atbrīvojums divām līgumu kategorijām: pirmkārt, kopīgai kompilēšanai, tabulām un pētījumiem, un, otrkārt, līgumiem par kopapdrošināšanas un pārapdrošināšanas fondiem.

2.5.2 Enerģētika un vide.

2.5.2.1 Aprīlī pieņemtajā klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumā ir iekļauta direktīva, kurā ir runa par atjaunojamiem energoresursiem un kurā biodegvielai un bioloģiskajam šķidrajam kurināmajam (24) ir noteikti ilgtspējības kritēriji, kas ir būtiski arī valsts atbalsta novērtēšanai šajā jomā. Turklāt Eiropas Parlaments un Padome pieņēma direktīvu, ar ko groza ES siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (25).

2.5.2.2 Attiecībā uz enerģētikas tirgu Eiropas Parlaments un Padome jūlijā pieņēma iekšējā enerģētikas tirgus tiesību aktu kopumu (26), savukārt Komisija pieņēma priekšlikumu regulai par pasākumiem, kas ļauj panākt dabasgāzes piegādes drošību.

2.5.2.3 Pirmo reizi Komisija piemēroja sodanaudu par pretmonopola noteikumu pārkāpšanu enerģētikas nozarē, sodot E.ON un GDF Suez1 106 miljonu euro apmērā par tirgus sadalīšanu (27).

2.5.3 Elektroniskie sakari.

2.5.3.1 Līdz 2009. gadam Komisija bija novērtējusi un apstiprinājusi valsts atbalstu un citu valsts finansējumu aptuveni 2 miljardu euro apmērā (28), lai nodrošinātu visiem ES iedzīvotājiem piekļuvi platjoslas tīklam.

2.5.4 Informācijas tehnoloģija.

2.5.4.1 Komisija 2009. gadā pieņēma divus lēmumus, kuros noteica par juridiski saistošiem pasākumus, ko, atbildot uz to darbībā konstatētajiem pārkāpumiem, piedāvāja Microsoft un Rambus, un trešo lēmumu, ar ko uzņēmumam Intel tiek piemērota sodanauda 1,06 miljardu euro apmērā — lielākā summa, kādu Komisija jebkad ir noteikusi vienam uzņēmumam (29).

2.5.5 Plašsaziņas līdzekļi.

2.5.5.1 Komisija turpināja uzraudzīt dalībvalstīs, jo īpaši Itālijā un Vācijā, pāreju no analogās apraides uz digitālo apraidi.

2.5.6 Farmācijas nozare un veselības aprūpe.

2.5.6.1 Pēc farmācijas nozares apsekojuma Komisija uzsvēra steidzamu nepieciešamību Eiropā ieviest Kopienas patentu un izveidot vienotu sistēmu, kas speciāli paredzēta ar patentiem saistītu strīdu izšķiršanai.

2.5.6.2 Komisijas rīcība veselības aprūpes jomā bija vērsta uz valsts atbalstu, jo Komisija no privātām slimnīcām bija saņēmusi daudz sūdzību, kurās pēc nepārbaudītas informācijas paustas aizdomas par negodīgu rīcību vai pārmērīgu kompensāciju piešķiršanu valsts slimnīcām vairākās dalībvalstīs (30).

2.5.7 Transports.

2.5.7.1 Dzelzceļa transporta jomā Komisija piekrita, ka Polijas dzelzceļa uzņēmumu PCC Logistics pārdod uzņēmumam Deutsche Bahn AG (31), bet vērsa Francijas uzmanību uz koncentrāciju, kuras rezultātā SNCF iegūtu kontroli pār pasažieru transporta pakalpojumu jomā darbojošos uzņēmumu Keolis (32) .

2.5.7.2 Jūras transporta jomā Komisija pieņēma paziņojumu par valsts atbalstu kuģu administrēšanas uzņēmumiem (33). Turklāt Komisija apstiprināja valsts atbalstu jūrniekiem Itālijā (34) un Somijā (35), pabeidza oficiālu procedūru attiecībā uz DIS režīmu Dānijā, kā arī pārbaudes saistībā ar tonnāžas nodokli Īrijā (36), Dānijā (37), Nīderlandē (38), Slovēnijā (39) un Polijā (40).

2.5.7.3 Komisija turpina uzraudzīt gaisa satiksmes nozari, kurā notiek konsolidācijas process, kad tiek slēgti kopuzņēmumu nolīgumi par transatlantiskajiem maršrutiem (41), tīklu aviokompānijas apvienojas ar zemo cenu aviokompānijām (42), kā arī lielās tīkla aviokompānijas iegādājas mazākus reģionālos pārvadātājus (43).

2.5.8 Pasta pakalpojumi.

2.5.8.1 Attiecībā uz valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasta pakalpojumu nozarē Komisija pieņēma vairākus lēmumus, lai nodrošinātu, ka pasta operatori, kuriem uzticēti vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi, un to meitasuzņēmumi nesaņem nepamatoti piešķirtas priekšrocības.

2.5.9 Autorūpniecība.

2.5.9.1 Komisija pozitīvi vērtē ietekmi, kāda dažādu valstu tirgos īstenotajai automobiļu nodošanas shēmai bija uz pārdošanas rādītājiem. Direktīvā 98/34/EK paredzētā informācijas mehānisma sekmīga darbība nodrošināja pārredzamību un informācijas apmaiņu un novērsa šķēršļus vienotā tirgus darbībai.

2.5.9.2 Turklāt, atbildot uz pieaugošo pieprasījumu pēc videi nekaitīgākiem automobiļiem un stingrākiem tiesību aktiem vides jomā, tika apstiprinātas vairākas valsts atbalsta shēmas transportlīdzekļu izstrādei.

2.5.9.3 Attiecībā uz pretmonopola jomu decembrī sabiedriskai apspriešanai tika nodots projekts regulai par grupu atbrīvojumu automobiļu rūpniecībā.

2.5.10 Pārtikas nozare.

2.5.10.1 Oktobrī Komisija publicēja paziņojumu “Labāka pārtikas piegādes ķēdes darbība” (44), kurā apkopoti aptaujas rezultāti par pārtikas rūpniecības nozari.

2.5.10.2 Turklāt tika pieņemts ziņojums par stāvokli piena produktu tirgū (45), kuru vairāk nekā citus 2009. gadā skāra problēmas, un tika pastiprināti savstarpējie sakari ar nozares valstu iestādēm.

2.6 Patērētāju aizsardzības uzlabošana.

2.6.1 Šā gada laikā Komisija turpināja darbību minētajā jomā, gan izmantojot 2008. gadā Konkurences ģenerāldirektorāta (ĢD) izveidotās Patērētāju sadarbības nodaļas ieguldījumu, gan vēršoties pie Konkurences apakšgrupas, kas 2003. gadā izveidota Eiropas Patērētāju padomdevēju grupas (ECCG) ietvaros.

2.7 Eiropas Konkurences tīkls un sadarbība ar valstu tiesām.

2.7.1 Konkurences ĢD pārstāvju un visu valstu konkurences iestāžu vadītāju tikšanās laikā tika vienprātīgi pieņemts ziņojums par iecietības programmu saskaņošanu atbilstīgi Eiropas Konkurences tīkla iecietības paraugprogrammai (46).

2.7.2 Komisija tika informēta par 129 jaunām izmeklēšanas lietām, ko valstu konkurences iestādes bija sākušas, un par 69 lēmumiem (47) (pieaugums par 15 % salīdzinājumā ar 2008. gadu).

2.8 Starptautiskā darbība.

2.8.1 Konkurences ĢD turpināja sadarboties savas kompetences jomās ar citām starptautiskām struktūrām (Starptautiskais Konkurences tīkls, ESAO Konkurences komiteja un Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) Starpvaldību ekspertu grupa (IGE) konkurences politikas un tiesiskā regulējuma jautājumos).

2.8.2 Komisija turpināja cieši sadarboties ar ASV, Kanādu, Japānu, Ķīnu un Indiju un parakstīja jaunus saprašanās memorandus ar Dienvidkoreju (48) un Brazīliju. Īpaša uzmanība tika pievērsta sadarbībai ar Horvātiju un Turciju, kurām jāizpilda sarunu uzsākšanas kritēriji, lai tās varētu sākt pievienošanās sarunu sadaļu par konkurences jautājumiem, kā arī ar Rietumbalkānu valstīm un Īslandi, ņemot vērā to iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai nākotnē.

2.9 Starpiestāžu sadarbība.

2.9.1 Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju attiecībā uz Balto grāmatu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām EK konkurences noteikumu pārkāpšanas gadījumā un par 2006. un 2007. gada konkurences ziņojumiem.

2.9.2 Lai sagatavotu secinājumus, ko pieņēma dažādās Padomes struktūrās, piemēram, ECOFIN, Konkurētspējas padomē, Transporta, telesakaru un enerģētikas padomē, kā arī Eiropadomē, Padome no Komisijas saņēma daudzveidīgu ieguldījumu konkurences politikas jautājumos.

2.9.3 Konkurences ĢD aktīvi sadarbojās ar EESK dažādos jautājumos, piemēram, MVU pielāgošanās pasaules tirgus pārmaiņām, kuģu būve un valsts atbalsts.

Briselē, 2011. gada 19. janvārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) COM(2001) 264 galīgā redakcija.

(2) OV C 128, 18.5.2010., 18. lpp.

(3) OV C 228, 22.9.2009., 47. lpp.

(4) Bāzeles komitejas paziņojums presei par minimālā kapitāla prasību paaugstināšanu ir pieejams tīmekļa vietnē

(http://www.bis.org/press/p100912.pdf).

(5) OV C 228, 22.9.2009., 149. lpp.

(6) OV C 306, 16.12.2009., 7. lpp.

(7) COM(2010) 245 galīgā redakcija.

(8) OV C 44, 11.2.2011.,62. lpp.

(9) OV C 10, 15.1.2009., 2. lpp.

(10) Kipra, Dānija, Somija, Īrija, Itālija, Latvija, Nīderlande, Polija, Portugāle, Slovēnija, Spānija, Zviedrija.

(11) Dānija, Somija, Francija, Itālija, Polija, Portugāle, Zviedrija.

(12) Vācija, Apvienotā Karaliste, Grieķija, Austrija, Polija, Ungārija, Slovākija.

(13) ING, KBC, Parex banka, Anglo Irish Bank, Bank of Ireland, Allied Irish BankFortis, Dexia, Nord LB, IKB, Kaupthing Bank Finland, Ethias, SdB, Banco Privado Portugues, Hypo Real Estate, WestLB, Fionia, HSH Nordbank, Hypo Tirol, LBBW, Kaupthing Luxemburg, Caisse d'Epargne/Banque Populaire, Latvijas Hipotēku banka, Northern Rock, Commerzbank, Lloyds Banking Group, BAWAG, Hypo Group Alpe Adria un RBS.

(14) OV C 72, 26.3.2009., 1. lpp.

(15) OV C 195, 19.8.2009., 9. lpp.

(16) OV C 83, 7.4.2009., 1. lpp.

(17) COM(2005) 107 galīgā redakcija.

(18) OV C 188, 11.8.2009., 1. lpp.

(19) OV C 188, 11.8.2009., 6. lpp.

(20) OV C 223, 16.9.2009., 3. lpp.

(21) OV C 156, 9.7.2009., 3. lpp.

(22) OV C 136, 16.6.2009., 3. lpp. (3-12 un 13-20).

(23) Lieta COMP/39406 Jūras cauruļvadi, lieta COMP/39401 E.on/GDF, lieta COMP/39396 Kalcija karbīds, lieta COMP/37956 Betona stiegras (atkārtota pieņemšana), COMP/39129 Spēka transformatori un COMP/38589 Siltuma stabilizatori.

(24) OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp.

(25) OV L 140, 5.6.2009., 63. lpp.

(26) OV L 211, 14.8.2009., 1. lpp.

(27) Lieta COMP/39401. Sk. paziņojumu IP/09/1099 (8.7.2009.).

(28) No šīs summas 1,5 miljardi euro bija valsts atbalsts LESD 107. panta nozīmē.

(29) OV C 220, 12.9.2009., 41. lpp.

(30) Lieta NN54/2009.

(31) Lieta COMP/M.5480.

(32) Lieta COMP/M.5557 SNCF/CDPQ/Keolis/Effia.

(33) OV C 132, 11.6.2009., 6. lpp.

(34) Lieta N219/2009 (OV C 196, 20.8.2009.).

(35) Lieta N120/2009 (OV C 232, 26.9.2009.), N67/2009 (OV C 232, 26.09.2009.) un N300/2009 (OV C 299, 9.12.2009.).

(36) Lieta C2/2008 (OV L 228, 1.9.2009.).

(37) Lieta C5/2007 (OV L 315, 2.12.2009.).

(38) Lieta N457/2008 (OV C 106, 8.5.2009.).

(39) Lieta N325/2007 (OV C 53, 6.3.2009.).

(40) Lieta C34/2007.

(41) MEMO/09/168 (20.4.2009.).

(42) COMP/M.5364 Iberia/Vueling/Clickair.

(43) COMP/M.5335 Lufthansa/Brussels Airlines, COMP/M.5403 Lufthansa/Bmi, COMP/M.5440 Lufthansa/Austrian Airlines.

(44) http://ec.europa.eu/economy_finance/publications/publication16061_en.pdf

(45) http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2009:0385:FIN:LV:PDF

(46) http://ec.europa.eu/competition/ecn/documents.html

(47) Lēmumi, kas paredzēti saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 4. punktu.

(48) OV L 202, 4.8.2009., 36. lpp.

17.3.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 84/13

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata “Finanšu iestāžu korporatīvā pārvaldība un atalgojuma politika” ”

COM(2010) 284 galīgā redakcija

2011/C 84/03

Ziņotājs: SMYTH kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 2. jūnijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Zaļā grāmata “Finanšu iestāžu korporatīvā pārvaldība un atalgojuma politika” ”

COM(2010) 284 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 6. janvārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 468. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 19. un 20. janvārī (20. janvāra sēdē), ar 173 balsīm par un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi.

1.1 Šajā atzinumā iekļautas EESK sagatavotās atbildes uz Komisijas Zaļajā grāmatā ietverto garo sarakstu ar jautājumiem. Jautājumi aptver astoņus galvenos finanšu iestāžu pārvaldības aspektus, sākot ar valžu un uzraudzības iestāžu darbības efektivitāti, risku pārvaldību, interešu konfliktiem un beidzot ar akcionāru lomu un strīdīgo jautājumu par direktoru atalgojumu.

1.2 EESK atzinīgi vērtē zaļās grāmatas izstrādes mērķi, taču norāda, ka tajā ir dažas neprecizitātes, kas saistītas ar definīcijām, it sevišķi — korporatīvās pārvaldības precīzo definīciju, kurai, pēc Komitejas domām, vajadzētu būt noteiktākai, un ar valdes struktūras atšķirībām britu un kontinentālajā sistēmā. Turklāt Komiteja uzskata, ka jāprecizē jēdziens “finanšu iestāde”, lai ieteikumi tieši attiektos uz kredītiestādēm.

1.3 Analizējot Zaļo grāmatu, EESK secinājusi, ka starp britu un kontinentālās korporatīvās pārvaldības modeļiem pastāv nepārvaramas strukturālas atšķirības, jo to organizācijas koncepcijas ir pārāk atšķirīgas. Tādēļ EESK iesaka Komisijai apsvērt, uz kuriem principiem Eiropas Savienībā būtu jābalsta korporatīvās pārvaldības prakse. Piemēram, britu modeļa pamatā ir kompetenču jomu neatkarības princips, kas nozīmē, ka tiek veicināta galveno valdes komiteju neatkarība. Vai neatkarībai jābūt vienam no pamatprincipiem visas ES korporatīvajā pārvaldībā? Ja jābūt — kā lai to panāk kontinentālajā modelī?

1.4 Zaļajā grāmatā salīdzinoši maz uzmanības veltīts patērētāju vajadzībām. Visas finanšu sistēmas vājā pārvaldība ievērojami ietekmējusi arī finanšu pakalpojumu izmantotājus.

1.5 Vispārēju viedokli par atalgojuma politiku EESK jau paudusi vairākos nesen pieņemtos atzinumos. Īsumā to var raksturot šādi — Komiteja uzskata, ka atalgojuma politikai jābūt vērstai ne tikai uz finanšu iestāžu vadību, bet gan uz atalgojumu visos līmeņos.

1.6 Atzinuma vispārējā nostādne ir šāda: noteiktus finanšu iestāžu pārvaldības aspektus var pastiprināt, taču, ņemot vērā to, ka pārvaldības kodeksi vēl joprojām balstās uz brīvprātības principu, uzraudzības iestāžu uzdevums ir nodrošināt, lai tie pēc iespējas tiktu ievēroti visā Eiropas Savienībā.

2. Ievads un vispārīga informācija.

2.1 Zaļās grāmatas mērķis ir pievērst uzmanību nepilnībām korporatīvās pārvaldības sistēmā gan attiecībā uz tās saturu, gan īstenošanu. Ņemot vērā finanšu un ekonomikas krīzi, korporatīvās pārvaldības stiprināšana ir galvenais elements Komisijas reformu programmā. Zaļajā grāmatā iekļautie priekšlikumi jāskata saistībā ar plašākām reformām Eiropas uzraudzības sistēmā, Kapitāla prasību direktīvā, “Maksātspējas II” direktīvā, pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumos (PVKIU) un alternatīvu ieguldījumu fondu pārvaldnieku (AIFM) noteikumos. Priekšlikumi būtu arī aplūkojami plašākā kontekstā, ņemot vērā, ka Komisija pārskata regulējumu, kas attiecas uz biržas sarakstā iekļauto uzņēmumu korporatīvo pārvaldību saistībā ar akcionāru lomu, pienācīgu augstākās vadības uzraudzību, valdes sastāvu un korporatīvo sociālo atbildību.

2.2 Komisija definē korporatīvo pārvaldību kā attiecības starp uzņēmuma vadību, valdi, akcionāriem un citām ieinteresētajām personām, piemēram, darbiniekiem un to pārstāvjiem. Korporatīvā pārvaldība attiecas arī uz uzņēmuma mērķu un to īstenošanas līdzekļu noteikšanu un uzņēmuma darbības rezultātu uzraudzību. Finanšu nozarē pārvaldībai ir vēl lielāka nozīme, jo (lielas) finanšu iestādes neveiksme rada sistēmisku risku visai finanšu nozarei. To pierāda nesenā finanšu krīze, kuras dēļ valdības bija spiestas atbalstīt finanšu nozari, ieguldot valsts līdzekļus.

2.3 EESK pauž pārsteigumu par to, ka Zaļajā grāmatā nav atspoguļotas uzņēmuma valdes struktūru atšķirības britu un kontinentālās Eiropas ekonomikā. Britu modelī ir tikai viena padome, kuru veido izpilddirektori un direktori, kam nav pilnvaru, taču parasti darbojas arī valde, ko vada uzņēmuma vadītājs. Kontinentālajā modelī ir divas vadības struktūras — valde un uzraudzības padome. Turpmāk šajā atzinumā skaidrības nolūkos jēdziens “valde” tiek lietots britu modeļa izpratnē, ja vien nav norādīts citādi.

2.4 Zaļajā grāmatā nav oficiāli norādīts, ka katrai dalībvalstij ir sava korporatīvās pārvaldības sistēma un ka nav aplūkotas atšķirības finanšu iestāžu korporatīvajā pārvaldībā. Komisijas sniegtā korporatīvās pārvaldības definīcija ir zināmā mērā sašaurināta, tāpēc tā ir jāpadara noteiktāka. EESK ierosina lietot stingrāku un visaptverošāku korporatīvās pārvaldības definīciju. Galvenais korporatīvās pārvaldības mērķis ir nodrošināt, lai uzņēmums turpina savu darbību un gūst peļņu. Lai to panāktu, valdei jāapmierina akcionāru leģitīmās prasības, vienlaikus nodrošinot, ka atbilstoši tiek ievērotas arī ieinteresēto personu, proti, patērētāju, partneru, līgumslēdzēju, piegādātāju un darbinieku pamatotās prasības. Ja valde nespēj nodrošināt uzņēmuma turpmāko darbību, tai par optimālu cenu jāpārdod tā aktīvi.

2.5 Zaļajā grāmatā aplūkoti finanšu iestāžu korporatīvās pārvaldības trūkumi un vājās vietas un meklētas atbildes uz jautājumiem astoņās vispārējās jomās:

1.	ar valdēm saistītie jautājumi,

2.	riska pārvaldības trūkumi saistībā ar interešu konfliktiem,

3.	revidentu loma,

4.	trūkumi uzraudzības iestādēs,

5.	problēmas saistībā ar akcionāru lomu,

6.	korporatīvās pārvaldības principu efektīvas īstenošanas trūkums,

7.	finanšu iestāžu vadītāju atalgojums,

8.	interešu konflikti.

3. Atbildes uz Zaļajā grāmatā uzdotajiem jautājumiem.

3.1 EESK sniedz šādas atbildes uz Zaļajā grāmatā minētajiem specifiskajiem jautājumiem:

3.2 Ar valdēm saistītie jautājumi.

3.2.1 1. specifiskais jautājums: Vai ir jānosaka skaits, cik daudzu uzņēmumu valžu sastāvā valdes locekļi drīkst darboties (piemēram, ne vairāk kā vienlaikus trijās valdēs)?

Precīza skaita noteikšana ir voluntāra. Svarīgāk būtu nodrošināt, lai valdes loceklis iesaistītos uzņēmuma darbā un spētu veltīt laiku, kas nepieciešams viņam uzticēto uzdevumu izpildei. Jānosaka laiks, kas nepieciešams oficiālām valdes un komiteju sanāksmēm un neformālām vizītēm un struktūrvienību, uzņēmuma darbības jomu un reģionu pārskatu veidošanai. Atsevišķos gadījumos amatā ieceltajai personai tas praktiski nozīmētu pilnas slodzes darba laiku. Lai veiktu savstarpēju uzņēmumu salīdzināšanu, vienmēr ir noderīgi, ja persona ir iecelta amatā vismaz divos uzņēmumos.

3.2.2 2. specifiskais jautājums: Vai finanšu iestādēs būtu jāaizliedz valdes priekšsēdētāja un ģenerāldirektora funkciju apvienošana?

Dažās tiesību sistēmās šāda paraugprakse jau tiek īstenota. Finanšu iestādēs minētās funkcijas būtu obligāti jānodala, jo pastāv interešu konflikts starp ģenerāldirektoru funkciju nodrošināt uzņēmuma darbību un valdes funkciju vadīt uzņēmumu.

3.2.3 3. specifiskais jautājums: Vai darbā pieņemšanas politikās jābūt skaidri definētiem direktoru, tostarp priekšsēdētāja, uzdevumiem un kvalifikācijai, lai nodrošinātu direktoru pietiekamu kompetenci un valdes sastāva daudzveidību? Ja jā, tad kādā veidā?

Dažās tiesību sistēmās diezgan ierasta prakse ir vispirms veikt analīzi par prasmēm un pieredzi, kas nepieciešama, lai strādātu valdē, un pēc tam attiecīgi izvēlēties kandidātus. Piemēram, lielā finanšu iestādē pamatgrupu, ap kuru radīt lielāku komandu, varētu veidot pieredzējis pensionējies bankas valdes loceklis (piemēram, priekšsēdētāja amatā); juridisko pakalpojumu un grāmatvedības uzņēmumu vecākie partneri ar pieredzi finanšu nozarē; liela tirdzniecības uzņēmuma vadītājs kā pretsvars finanšu iestādes vadītājam, kas iestādē ienestu izpratni par korporatīvo klientu skatījumu, kā arī persona, kurai ir pieredze patērētāju nozarē. Tā varētu būt augstākā līmeņa pieredze kredītu, aktuārajā, ekonomikas, ražošanas un tirdzniecības jomā. Ideālā gadījumā valdes sastāvu veidotu 60 % direktoru bez izpildpilnvarām un 40 % izpilddirektoru. Valdē esošajiem izpilddirektoriem un direktoriem (kam nav pilnvaras) būtu jāizprot īpatnības, kas raksturīgas attiecīgajai ģeogrāfiskajai teritorijai, kurā darbojas uzņēmums. Dažās tiesību sistēmās uzraudzības iestādes mūsdienās detalizēti analizē kandidāta kompetenci, pieredzi un iepriekšējo darbību, pirms apstiprina attiecīgās personas iecelšanu amatā. Tas ir vērtējams atzinīgi.

3.2.4 4. specifiskais jautājums: Vai piekrītat viedoklim, ka lielāks sieviešu un citas sociālās un kultūras izcelsmes personu skaits valdes sastāvā varētu uzlabot tās darbību un efektivitāti?

Atsaucoties uz trešo jautājumu, dzimuma un etniskās piederības līdzsvars būtu vēlams ar nosacījumu, ka tas nemazina pieredzi un zināšanas. Tādējādi veidotos atšķirīgi un vērtīgi viedokļi. Jānosaka praktiski ierobežojumi attiecībā uz valdes locekļu skaitu.

3.2.5 5. specifiskais jautājums: Vai jāievieš obligāta valdes darbības novērtēšana, ko veic ārējs novērtētājs? Vai minētās novērtēšanas rezultāts ir jāpaziņo uzraudzības iestādēm, akcionāriem?

Uzraudzības iestādēm jāpilnvaro visi valdes priekšsēdētāji veikt savu pārvaldības nolīgumu revīziju, ņemot vērā četrus augstāk minētos faktorus. Vienlaikus attiecīgajām iestādēm būtu jāveic revīzija, lai pārbaudītu visus valdes locekļus, kuri netika pārbaudīti amatā iecelšanas brīdī. Priekšsēdētājs pastāvīgi ir atbildīgs par valdes darbību. Priekšsēdētājam valdes iekšējām vajadzībām būtu jāuzdod ārējiem novērtētājiem veikt periodisku valdes efektivitātes novērtēšanu. Kontinentālajā modelī uzraudzības padomes uzdevums ir rīkoties, ja uzņēmuma darbība nav sekmīga vai ja revīzijas ziņojumā padome brīdināta par kādām nopietnām problēmām.

3.2.6 6. specifiskais jautājums: Vai ir jāuzliek par pienākumu valdē izveidot risku komiteju un paredzēt noteikumus attiecībā uz minētās komitejas sastāvu un darbību?

Svarīgi ir trīs jautājumi: revīzija, atbilstība un risks. Komiteja jāizveido atbilstoši konkrētā uzņēmuma darbības jomām. Skatoties no makroekonomikas viedokļa, valdes stratēģiskie plāni ietver risku. Riska komiteja noteiktu un vērtētu gatavību uzņemties risku un riska profilu. Bankā šāda komiteja noteiktu pieļaujamā riska pasākumus katrā uzņēmējdarbības nozarē: hipotekārā kreditēšana, kredītkartes, komerciālais īpašums, rūpnieciskie aizdevumi, finanšu pārvaldība, valūtu maiņa un preces, kā arī rezervju veidošana, ierobežojumi attiecībā uz darījumu partneriem u.c. Kontinentālā modeļa uzņēmuma valdē nav iespējams iekļaut šādu risku komiteju, jo valdi veido tikai daži (parasti ne vairāk kā 5-7) locekļi, kas specializējušies noteiktās darbības jomās.

3.2.7 7. specifiskais jautājums: Vai ir jāuzliek par pienākumu vienam vai vairākiem revīzijas komitejas locekļiem piedalīties risku komitejas darbā un otrādi?

Atšķirībā no 3.2.6. punktā minētajiem makroekonomikas līmeņa riskiem revīzijas komitejas izklāstā varētu tikt iekļauti mikroekonomikas līmeņa riski.

3.2.8 8. specifiskais jautājums: Vai risku komitejas priekšsēdētājam ir jāatbild ģenerālās asamblejas priekšā?

Risks ir būtiska katras uzņēmējdarbības stratēģijas sastāvdaļa. Gatavība uzņemties risku un riska profils nosaka sagaidāmo uzņēmuma sniegumu un rezultātu iespējamo nestabilitāti. Valdes priekšsēdētājs un uzņēmuma vadītājs izskaidro šos jautājumus akcionāriem, kas attiecīgi palielina vai samazina savus ieguldījumus uzņēmumā, ņemot vērā savu gatavību uzņemties risku.

3.2.9 9. specifiskais jautājums: Kādai jābūt valdes lomai finanšu iestādes risku stratēģijā un profilā?

Stratēģijas izstrādāšana ir valdes galvenais uzdevums. Tā kā finanšu darījumi jau pēc būtības ir riskanti, ievērojot riska faktorus, jāizstrādā stratēģija, kas nosaka dažādus iespējamos rezultātus. Tiks izvēlēta stratēģija, kura atbilst akcionāru leģitīmajām prasībām un apmierina ieinteresēto personu prasības. Lai arī iestādes pastāvīgā augstākā vadības līmeņa atbildībai ir svarīga nozīme riska pārvaldībā, valdes loma uzņēmumā ir ļoti būtiska. Kontinentālajā modelī uzraudzības padome apstiprina valdes izstrādāto stratēģiju.

3.2.10 10. specifiskais jautājums: Vai ir jāievieš un jāpublicē risku pārvaldības deklarācija?

Atbilde ir apstiprinoša, taču tikai attiecībā uz akcionāru un ieinteresēto personu informēšanu par stratēģiju. Jāizvairās no komerciālas un konfidenciālas informācijas izpaušanas.

3.2.11 11. specifiskais jautājums: Vai valdē ir jāievieš apstiprināšanas procedūra attiecībā uz jauniem finanšu produktiem?

Jā, ja tie ir nozīmīgi. Iepazīstināšana ar produktu parasti ir viena no stratēģijas īstenošanas funkcijām, un valdei šis jautājums ir būtisks.

3.2.12 12. specifiskais jautājums: Vai valdei ir jāuzliek par pienākumu informēt uzraudzības iestādes par jebkuru materiālo risku, par kuru tai ir zināms?

Šādai praksei būtu jābūt regulāram elementam pastāvīgajā finanšu iestādes un uzraudzības iestāžu dialogā.

3.2.13 13. specifiskais jautājums: Vai ir jānosaka īpašs valdes pienākums ņemt vērā noguldītāju un citu ieinteresēto personu intereses lēmumu pieņemšanas procesā (duty of care — rūpības pienākums)?

Dažās tiesību sistēmās jau pastāv pienākums ņemt vērā ieinteresēto personu intereses. Tai jābūt ierastai praksei. Ja ieinteresētās personas nebūs apmierinātas, uzņēmums nepiedzīvos izaugsmi. Taču neviens konkrēts ieinteresēto personu interešu kopums nedrīkst būt dominējošs. Valdes apspriežu procesā jāatzīmē, ka stratēģijas izstrādē tika ievērotas visas intereses.

3.3 Riska pārvaldības trūkumi saistībā ar interešu konfliktiem.

3.3.1 14. specifiskais jautājums: Kā varētu nostiprināt risku direktora statusu? Vai risku direktoram ir jāpiešķir finanšu direktoram līdzvērtīgs statuss?

Jautājums norāda uz to, ka valda izpratne par riska direktora pienākumiem. Ja risks ir būtiska uzņēmējdarbības stratēģijas daļa, tad finanšu direktors arī riska direktors. Attiecībā uz mikrolīmeņa riskiem riska direktors atrodas vienā līmenī ar iekšējās revīzijas vadītāju. Viņi abi atskaitās valdes komitejai, un abiem ir neierobežota pieeja šīs komitejas priekšsēdētājam. Abi regulāri sniedz ziņojumus valdei tās pilnā sastāvā.

3.3.2 15. specifiskais jautājums: Kā iespējams uzlabot saziņas sistēmu starp risku pārvaldības funkciju un valdi? Vai ir jāievieš iespēja nodot konfliktu/problēmu risināšanu citā hierarhijas līmenī?

Atbilde uz šo jautājumu sniegta 3.3.1. punktā. Šai procedūrai jau jābūt iekļautai komitejas un valdes darbā.

3.3.3 16. specifiskais jautājums: Vai risku direktoram jābūt pilnvarotam tieši informēt valdi, tostarp riska komiteju?

Atbilde arī uz šo jautājumu sniegta 3.3.1. punktā.

3.3.4 17. specifiskais jautājums: Vai informācijas rīki ir jāpilnveido, lai uzlabotu informācijas par ievērojamiem riskiem pārsūtīšanas valdei kvalitāti un ātrumu?

Tas atkarīgs no katrā iestādē pašreiz esošajiem informācijas rīkiem. IT nespēj uzraudzīt visus riskus. Daudzos gadījumos pietiek vien ar brīdinājumu e-pasta veidā. Jo lielāka un sarežģītāka ir uzņēmuma struktūra, ņemot vērā struktūrvienības, ģeogrāfisko izvietojumu un produkciju, jo lietderīgāk ir izveidot uz IT balstītu aktīvu riska pārvaldības programmu.

3.3.5 18. specifiskais jautājums: Vai izpilddirektoriem ir jāuzliek par pienākumu apstiprināt ziņojumu par iekšējās kontroles sistēmu pielāgošanu?

Jā. Dažās tiesību sistēmās tā jau ir obligāta prasība. To parasti veic ar revīzijas komitejas starpniecību.

3.4 Ārējo revidentu loma.

3.4.1 19. specifiskais jautājumus: Vai ir jāpadziļina ārējo revidentu sadarbība ar uzraudzības iestādēm? Ja jā, tad kādā veidā?

Revīziju uzņēmumiem jādarbojas uzņēmuma locekļu labā. Taču ja viņi konstatē nopietnus riskus vai neatbilstību, kam ir sistēmiska ietekme, jāinformē uzraudzības iestādes. Problēmas, ko var risināt pats uzņēmums un kurām nav ārēja ietekme, jāļauj risināt uzņēmuma iekšienē. Kontinentālā modeļa pārvaldības sistēmā revidentus ieceļ uzraudzības padome un tiekas ar tiem reizi gadā bez valdes un ģenerāldirektora piedalīšanās.

3.4.2 20. specifiskais jautājums: Vai ir jāstiprina revidentu pienākums informēt valdi un/vai uzraudzības iestādes par iespējamiem nopietniem pārkāpumiem, ko viņi konstatējuši, pildot savas funkcijas?

Tas atkarīgs no konkrētās situācijas. Dažās tiesību sistēmās jau pastāv attiecīgi noteikumi. Kontinentālās Eiropas sistēmā par to jālemj, balstoties uz uzraudzības padomes un revidenta savstarpējo līgumu.

3.4.3 21. specifiskais jautājums: Vai ir jāpaplašina ārējā revidenta kontroles joma, ietverot tajā arī finanšu informāciju, kas saistīta ar risku?

Revidentiem jāapstiprina, ka uzņēmuma grāmatvedības dati patiesi atspoguļo uzņēmuma darbību. Tādēļ jebkuram ievērojamam riskam grāmatvedības dokumentos jābūt uzrādītam kā rezervei vai norādei. Kontroles jomas paplašināšana nešķiet nepieciešama.

3.5 Trūkumi uzraudzības iestādēs.

3.5.1 22. specifiskais jautājums: Vai ir jāpārskata un jāstiprina uzraudzītāju loma finanšu iestāžu iekšējā pārvaldībā?

Jā, tas ir jādara tiesību sistēmās, kurās tas vēl nav īstenots.

3.5.2 23. specifiskais jautājums: Vai uzraudzības iestādēm ir jāpiešķir pilnvaras un jāuzliek par pienākumu pārbaudīt valdes un risku pārvaldības funkcijas darbību? Kā to varētu īstenot praksē?

Atbilde jau sniegta 3.5.1. punktā.

3.5.3 24. specifiskais jautājums: Vai kritērijos, kas piemērojami nākamo direktoru ievēlēšanai amatā (fit and proper test), ir jāietver nākamo direktoru tehniskā un profesionālā kompetence, kā arī uzvedības iezīmes? Kā to varētu īstenot praksē?

Kontinentālajā sistēmā tā ir ierasta prakse. Apvienotās Karalistes Finanšu pakalpojumu uzraudzības iestāde ir ieviesusi jaunas procedūras, lai to īstenotu.

3.6 Problēmas saistībā ar akcionāru lomu.

3.6.1 25. specifiskais jautājums: Vai ir jāuzliek par pienākumu publiskot institucionālo ieguldītāju balsošanas stratēģiju un praksi? Cik bieži?

Jā, atbilstoši kopsapulces darba kārtībai.

3.6.2 26. specifiskais jautājums: Vai institucionālajiem ieguldītājiem ir jāuzliek par pienākumu ievērot (valsts vai starptautisku) labas prakses kodeksu, piemēram, Starptautiskā korporatīvās pārvaldības tīkla (ICGN) izstrādāto kodeksu? Šis kodekss nosaka parakstītājiem par pienākumu izstrādāt un publiskot ieguldījumu un balsošanas politiku, veikt pasākumus, lai izvairītos no interešu konfliktiem un izmantot savas balsstiesības atbildīgi.

Jā, sākotnēji pēc brīvas izvēles.

3.6.3 27. specifiskais jautājums: Vai ir jāvienkāršo akcionāru identifikācija, lai atvieglotu dialogu starp sabiedrībām un to akcionāriem un mazinātu ļaunprātīgas izmantošanas risku, kas saistīts ar “tukšajām balsstiesībām” (empty voting)? Tukšā balsošana attiecas uz situāciju, kad tiek nodots tāda akcionāra balsojums, kuram nav attiecīgas finansiālas ieinteresētības sabiedrībā, par kuru tas balso, un kas var negatīvi ietekmēt biržas sarakstā iekļauto uzņēmumu un to tirgu pārvaldību, kuros notiek akciju apmaiņa.

Komisijai būtu jāpārskata jautājums saistībā ar akcionāriem, jo viņu loma vairs nav tāda kā agrāk. Mūsdienās akcionāri var būt pasaules mēroga sabiedrības, globāli akcionāri, riska ieguldījumu fondi u.c., un tādējādi viņi pēc būtības ir tirgotāji, kas tirgojas ar akcijām. Viņi vairs neatbilst tai lomai, kas tradicionāli saistīta ar jēdzienu “akcionārs”.

3.6.4 28. specifiskais jautājums: Kādi citi pasākumi varētu motivēt akcionārus iesaistīties finanšu iestāžu korporatīvajā pārvaldībā?

Viens no iespējamiem pasākumiem būtu starpniekorganizācijas izveide, kas pārstāvētu privātos akcionārus katrā uzņēmumā. Uzraudzības iestādes, politiķi un plašsaziņas līdzekļi arī varētu izdarīt spiedienu uz institucionālajiem ieguldītājiem, mudinot tos kļūt aktīvākiem.

3.7 Korporatīvās pārvaldības principu efektīvāka īstenošana.

3.7.1 29. specifiskais jautājums: Vai būtu nepieciešams palielināt valdes locekļu atbildību?

Nē, ja mēs vēlamies, lai pieteiktos labi kandidāti. Daudziem uzņēmumiem būtu lietderīgi skaidrāk definēt, kas tiek sagaidīts no valdes locekļiem.

3.7.2 30. specifiskais jautājums: Vai būtu jāpalielina direktoru civiltiesiskā un kriminālatbildība, ņemot vērā to, ka kriminālprocesa noteikumi Eiropas līmenī nav saskaņoti?

Dažās tiesību sistēmās jau pastāv atbilstoši noteikumi. Direktoram lielākais risks parasti ir reputācijas risks, proti, būt saistītam ar uzņēmumu, kas cietis neveiksmi. Nesen izskanējuši aicinājumi noteikt automātisku aizliegumu tikt ieceltiem līdzīgā amatā tiem direktoriem, kuri nav brīdinājuši par pārmērīgiem riskiem. Tas, iespējams, ir precīzāks un daudzsološāks politikas instruments.

3.8 Finanšu iestāžu vadītāju atalgojums.

3.8.1 31. specifiskais jautājums: Kādi varētu būt iespējamie ES līmeņa papildu pasākumi attiecībā uz biržas sarakstā iekļauto sabiedrību vadītāju atalgojumu un kāda būtu to forma (saistoši vai nesaistoši)?

Kapitāla prasību direktīvā (KPD 3) paredzētie noteikumi šķiet atbilstoši. Tie ļaus iesaistīt uzraudzības iestādes. Ierosme publicēt institucionālo ieguldītāju balsošanas politiku attiecībā uz atalgojumu arī būs pareizs solis, skat. zemāk 3.8.4. punktu.

3.8.2 32. specifiskais jautājums: Vai Jūs uzskatāt, ka ir jārisina problēmas, kas ir saistītas ar vadītāju akciju iegādes iespējām? Ja atbilde ir jā, tad kādā veidā? Ja jā, tad kādā veidā? Ja atbilde ir jā, tad kādā veidā? Vai tā ir jāreglamentē Kopienas līmenī, pat jāaizliedz to piešķiršana?

Šķiet, ka šis jautājums ir apskatīts Kapitāla prasību direktīvā (KPD 3). Šajā direktīvā aplūkoti jautājumi, kas saistīti ar laiku, robežvērtībām un apjomu.

3.8.3 33. specifiskais jautājums: Vai, ievērojot dalībvalstu kompetences, uzskatāt, ka labvēlīgs nodokļu režīms attiecībā uz akciju iegādes iespējām un citiem līdzvērtīgiem atalgojumiem, kas pastāv atsevišķās dalībvalstīs, veicina pārmērīga riska uzņemšanos? Ja jā, tad, vai uzskatāt, ka par šo jautājumu būtu jāspriež Savienības līmenī?

Būtu jāmudina Komisiju aplūkot šo jautājumu, taču pašreiz nodokļu politika atrodas dalībvalstu kompetencē.

3.8.4 34. specifiskais jautājums: Vai uzskatāt, ka ir jāpastiprina akcionāru, kā arī darbinieku un to pārstāvju loma atalgojuma politikas izstrādāšanā?

Dažās tiesību sistēmās akcionāriem jāapstiprina atalgojuma ziņojums. Institucionālo akcionāru balsošanas rezultātu publicēšana padarītu sistēmu pārredzamāku. Komisijai jāpievērš uzmanība problēmai saistībā ar atalgojuma konsultantiem (sviras/sprūdrata efekts). Šai sakarā lietderīgs piemērs, ko Komisija varētu apsvērt, būtu akcionāru pārstāvības organizācijas Nīderlandē.

3.8.5 35. specifiskais jautājums: Kāds ir jūsu viedoklis par atlaišanas pabalstu (tā saukto “zelta izpletni”)? Vai tā ir jāreglamentē Kopienas līmenī, pat jāaizliedz tās piešķiršana? Ja jā, tad kādā veidā? Vai tā būtu jāpiešķir, vienīgi lai atlīdzinātu direktoru faktisko veikumu?

Atlaišanas pabalsts nav prēmija par paveikto darbu. Prēmija par paveikto tiek nopelnīta darba laikā. Atlaišanas pabalsts ir līgumiskas saistības attiecībā uz gadījumiem, kad uzņēmums atbrīvo izpilddirektoru. To parasti piešķir, lai jauniem valdes locekļiem radītu drošības sajūtu gadījumā, ja viņu iecelšanā amatā neizrādītos veiksmīga. Atbrīvošana no amata ne vienmēr nozīmē neveiksmi. Izmaiņas uzņēmuma stratēģijā var padarīt par nevajadzīgu valdes locekli, kam darbā ir ļoti labi rezultāti. Tieši tādēļ nepieciešami šādi pabalsti. Atsevišķos gadījumos tie var būt pārāk dāsni, it īpaši tas attiecas uz pensijām. Līgumos varētu paredzēt, ka minētie pabalsti tiek samazināti laika gaitā, kā arī gadījumos, kad pieļauta acīmredzama kļūda. Nevajadzētu arī palielināt pabalstu, kas piešķirams uzņēmuma vadītājam par savu pienākumu pildīšanu. Prēmijas jāpiešķir par labiem rezultātiem. Kontinentālajā sistēmā uzraudzības padomē ir pārstāvēti arī darbinieki, un viņi var ietekmēt šādu atalgojuma noteikšanas praksi.

3.8.6 36. specifiskais jautājums: Vai uzskatāt, ka atalgojuma mainīgā daļa finanšu uzņēmumos, kas ir saņēmuši valsts finansējumu, ir jāsamazina vai jāatceļ?

Šis jautājums galvenokārt attiecas uz atalgojumu augsta līmeņa amatos finanšu iestādēs. Tam ir mazāka saistība ar ierindas darbiniekiem. Atsevišķām personām ir tikušas noteiktas ārkārtējas atalgojuma paketes, un ir jāizvairās no šādām ārkārtas situācijām. Taču valsts līdzfinansēto uzņēmumu valsts iecelto īpašnieku ziņā ir rīkoties, kā tie uzskata par pareizu.

3.9 Interešu konflikti.

3.9.1 37. specifiskais jautājums: Kādi varētu būt iespējamie papildu pasākumi ES līmenī, lai finanšu pakalpojumu nozarē pastiprinātu interešu konfliktu apkarošanu un novēršanu?

“Ķīnas mūra” koncepcija attiecas uz procedūrām, ko īsteno vērtspapīru vai ieguldījumu sabiedrības, lai novērstu konfidenciālas informācijas apmaiņu starp sabiedrības struktūrvienībām un izvairītos no iekšējās informācijas nelikumīgas izmantošanas. Šo koncepciju īsteno finanšu un citos sektoros, lai novērstu interešu konfliktus, kas rada zaudējumus. Tomēr praksē “Ķīnas mūris” nav pārāk droša sistēma, jo tā balstās uz godīgumu. Informāciju ierobežo vien iesaistīto pušu piesardzība un rūpība. Iespējams, ka noteikumi, kas paredzētu juridiskās prasības attiecībā uz informācijas drošību, veicinātu labākus rezultātus šai ziņā.

3.9.2 38. specifiskais jautājums: Vai Jūs piekrītat viedoklim, ka, ievērojot dažādos pastāvošos tiesiskos un ekonomiskos modeļus, būtu jāsaskaņo Kopienas noteikumu par interešu konfliktiem saturs un nianses, lai nodrošinātu, ka dažādajām finanšu iestādēm tiek piemēroti līdzīgi noteikumi, balstoties uz kuriem tām jāpiemēro Direktīvas par finanšu instrumentu tirgiem, Kapitāla prasību direktīvas, PVKIU direktīvas un “Maksātspējas II” direktīvas noteikumi?

Jā.

Briselē, 2011. gada 20. janvārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

17.3.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 84/19

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai – Tirgus uzraudzība tirdzniecības un izplatīšanas nozarē “Par efektīvāku un godīgāku tirdzniecības un izplatīšanas iekšējo tirgu līdz 2020. gadam” ”

COM(2010) 355 galīgā redakcija

2011/C 84/04

Ziņotājs: ALMEIDA FREIRE kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 262. pantu 2010. gada 5. jūlijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai: Tirgus uzraudzība tirdzniecības un izplatīšanas nozarē “Par efektīvāku un godīgāku tirdzniecības un izplatīšanas iekšējo tirgu līdz 2020. gadam” ”

COM(2010) 355 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 6. janvārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 468. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 19. un 20. janvārī (20. janvāra sēdē), ar 192 balsīm par, 4 balsīm pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 EESK atzīmē, ka mazumtirdzniecības nozarei ir liela nozīme vienotajā tirgū, un norāda uz tās ieguldījumu Eiropas ekonomikā kopumā. Tā kā mazumtirdzniecībai ir īpašas iezīmes, EESK atzinīgi vērtē holistisko pieeju, kas izpaužas Eiropas Komisijas izstrādātajā ziņojumā par tirgus uzraudzību tirdzniecības un izplatīšanas nozarē, un piekrīt, ka galveno uzmanību nevajadzētu pievērst atsevišķām apakšnozarēm.

1.2 EESK pauž nožēlu par to, ka pārāk maz uzmanības pievērsts maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kuriem ir būtiska nozīme darbavietu un vērtības radīšanā, kā arī lauku reģionu un pilsētu centru dzīvē. Saskaņā ar Mazās uzņēmējdarbības aktu vairāk pūļu būtu jāvelta MVU un pasākumiem, kas veicina to attīstību un jaunu darbavietu radīšanu.

1.3 Visā Eiropā dominē lielapjoma mazumtirgotāji, kuri ar plašu piedāvājumu spēj piesaistīt vairāk klientu (2005. gadā pieci vadošie pārtikas preču mazumtirgotāji kontrolēja vairāk nekā 70 % no kopējā tirgus). Augsta koncentrācija vērojama arī dažu produktu tirgos, it īpaši tas attiecas uz “obligāti tirgojamajiem” produktiem, kurus mazumtirgotāji nevar atļauties nepiedāvāt savos veikalos.

1.4 Sarunu virzības ietekmēšana, lai panāktu sev labvēlīgu rezultātu, tirgus ekonomikā ir ierasta prakse, ko īsteno visi uzņēmumi, tostarp lauksaimnieki, viņu produktu savācēji un pārstrādātāji, piegādātāji un mazumtirgotāji. EESK pauž bažas par dažās valstīs īstenotiem pasākumiem, lai kontrolētu cenu līmeni vai peļņas daļu, kas ir pretrunā ar brīvas konkurences un vienotā tirgus darbības principiem.

1.4.1 Svarīgu sociālu un politisku apsvērumu dēļ, piemēram, sociālo jautājumu vai vides jomā, šādi noteikumi var būt vajadzīgi, lai nodrošinātu sociālo kohēziju vai vides aizsardzību.

1.5 Iekšējā tirgū starp dalībvalstīm vērojamas būtiskas līdzīgu produktu cenu atšķirības. EESK iesaka, pētot cenas, galveno uzmanību pievērst cenu pārnesei un peļņas daļas izmaiņām visā piegādes ķēdē.

1.6 EESK atgādina, ka mazumtirdzniecības tirgi — un tajos pastāvošās līgumiskās attiecības — pēc savas būtības ir valsts līmeņa veidojumi un tiem ir atšķirīgas tiesiskās, ekonomiskās, politiskās un kultūras iezīmes. Atzīstot pārtikas apgādes ķēdes nozīmību, EESK aicina atbilstoši analizēt acīmredzami negodīgas prakses gadījumus visā pārtikas apgādes ķēdē un veikt attiecīgus pasākumus.

1.7 Konkrēti, EESK aicina Komisiju veikt izpēti par to, kā valsts līmenī tiek risināta “negodīgu līgumattiecību” problēma, tostarp, kā tiek piemēroti noteikumi. EESK arī atgādina, ka krīzes laikā ļoti svarīgi ir nodrošināt spēkā esošo tiesību aktu pienācīgu ievērošanu, kas ir dalībvalstu uzdevums, un norāda, kādās jomās ir jāveic pasākumi un kāds saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu būtu vispiemērotākais līmenis to īstenošanai.

1.8 No nodarbinātības viedokļa tirdzniecības un izplatīšanas nozarei ir būtiska nozīme, jo tā bieži vien ir nozare, kurā daudzi jauni, mazkvalificēti vai nekvalificēti darba ņēmēji pirmo reizi atrod darbu. Šī nozare arī paver ievērojamas iespējas uzņēmējiem.

1.9 Tāpēc EESK aicina Komisiju veicināt pašnodarbinātību, uzņēmējdarbību un prasmju attīstīšanu, jo tie var būt instrumenti, lai pārvarētu krīzi un ļautu cilvēkiem no jauna ienākt vai atgriezties darba tirgū.

1.10 Komisija pareizi noteikusi prioritāro pasākumu jomas. EESK arī aicina savlaicīgi pieņemt priekšlikumus un mudina Eiropas Komisiju paātrināt tās lēmumu pieņemšanas procesu nozarē, kurā vajadzīga steidzama, praktiska un reāla rīcība. Jo īpaši atjaunotajam Augsta līmeņa forumam pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanai jākļūst par struktūru, kas būtiski ietekmē jauno un turpmāk izstrādājamo rīcībpolitiku (tai skaitā ražošanas un tirdzniecības attiecību līdzsvarošanu) lauksaimniecības un pārtikas nozarē.

1.11 EESK aicina Komisiju arī pārbaudīt, kā īstenota pakalpojumu direktīva, un pret attiecīgajām dalībvalstīm vērst atbilstošus pasākumus. EESK aicina Komisiju īstenot pasākumus saistībā ar savstarpējās apmaiņas maksu, kas attiecībā uz patērētājiem darbojas kā slēpts nodoklis.

2. Ievads

2.1 Eiropas Komisija atzīmē, ka mazumtirdzniecības nozarei ir būtiska nozīme vienotajā tirgū. Patiesībā mazumtirdzniecības nozares ekonomiskā nozīme Eiropas Savienībā (tā veido 4,2 % no ES iekšzemes kopprodukta, nodarbina 17,4 miljonus strādājošo, pārstāv 20 % Eiropas MVU un tai ir cieša saikne ar daudziem tirgiem) izskaidro to, kāpēc nolemts veikt tirgus uzraudzību tieši šajā nozarē.

2.2 Tirgus uzraudzības ziņojumā par tirdzniecības un izplatīšanas nozari un tam pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā analizēti jautājumi, kas, raugoties no vienotā tirgus viedokļa, ietekmē mazumtirdzniecības nozares ekonomisko, sociālo un ekoloģisko veikumu. Ziņojumā un darba dokumentā aplūkota nozares darbība, jaunākās attīstības tendences un nozares modernizācijas ietekme uz konkurentiem. Dokumentos apzinātas problēmas, kas ietekmē mazumtirgotāju darbību arī saistībā ar to partneriem iepriekšējā posma un pakārtotajā tirgū.

2.3 Ziņojumā sniegtā nozares analīze balstās uz pētījumiem par mazumtirgotāju mijiedarbību ar to piegādātājiem (iepriekšējā posma tirgus) un patērētājiem (pakārtotais tirgus). Tādējādi Komisija atzīst sarežģīto mijiedarbību, kas mazumtirgotājiem jāveido, lai viņi spētu patērētājiem attiecīgajā vietā, vajadzīgajā laikā un par labāko cenu piedāvāt atbilstošo preci.

2.4 Ziņojumā teikts, ka Komisija, balstoties uz apspriešanās rezultātiem, noteiks pasākumus, lai nodrošinātu pienācīgu tirdzniecības un izplatīšanas iekšējā tirgus darbību ar mērķi palīdzēt mazumtirgotājiem pēc iespējas labāk izmantot vienoto tirgu un uzlabot nozares ekonomisko, sociālo un ekoloģisko veikumu.

3. Vispārīgas piezīmes

3.1 Eiropas Komisijas ziņojums liecina par mazumtirdzniecības nozares nozīmību vienotajā tirgū un ietekmi uz izaugsmi, nodarbinātību un ilgtspējīgu attīstību. Tā kā priekšstats par nozari bieži vien vienkāršots, proti, valda uzskats, mazumtirgotāji tikai iepērk no lauksaimniekiem un pārdod patērētājiem, ziņojumā izmantota pieeja, kas ļauj uzsvērt sarežģītību, kas raksturo piegādes ķēdi un mazumtirgotāju attiecības ar darījumu partneriem. Ziņojums arī palīdz saprast, kā mazumtirgotāji veic savu uzdevumu, vajadzīgajā laikā un attiecīgajā vietā par vislabāko cenu patērētājiem nodrošināt atbilstošos produktus, un kādām problēmām viņi sastopas.

3.2 Ziņojumā arī norādīts, cik būtiski pēdējo 50 gadu laikā mazumtirdzniecības nozarē notikusī modernizācija sekmējusi inflācijas apkarošanu un patērētājiem pieejamās izvēles palielināšanu. Lielāka konkurence un konsolidācija mazumtirdzniecības nozarē ir pazeminājusi cenas, palielinājusi patērētājiem pieejamo izvēli un nodrošinājusi salīdzinoši mazu peļņas daļu (pretstatā citām nozarēm, tostarp ražošanai); šie procesi ir ietekmējuši konkurentus, vietējās pašvaldības, lauksaimniekus, piegādātājus, darba ņēmējus u.c.

3.3 EESK pauž nožēlu, ka ziņojumā pārāk liela uzmanība pievērsta pārtikas mazumtirdzniecībai, un tāpēc nav pietiekami aplūkota MVU nozīme (vairāk nekā 95 % mazumtirdzniecības uzņēmumu un 11 miljoni nodarbināto), to īpašās vajadzības un problēmas, tostarp klientiem sniegtie pakalpojumi, to nozīme pilsētu centru, lauku reģionu un piepilsētas zonu dzīvē, to atkarība no lieliem ražotājiem un konkurence ar piegādātājiem, kas izveido paši savus izplatīšanas tīklus.

3.4 Ziņojumā nav atzīta arī kooperatīvā uzņēmējdarbības modeļa nozīme, jo īpaši pārtikas mazumtirdzniecībā, kur darbojas patērētāju kooperatīvi.

3.5 Ziņojumā analizēts, kā mazumtirdzniecības nozare sekmē sabiedriskās politikas mērķu — pieejamība par pieņemamām cenām — sasniegšanu. Taču praksē mazumtirgotāji darbojas lielas konkurences apstākļos, uzņēmumiem cenšoties piesaistīt klientus un viņiem piedāvāt labu kvalitāti par pieņemamu cenu. Tāpēc mazumtirgotāji lēmumus par uzņēmumu izvietošanu un pakalpojumu sniegšanu pieņem, ievērojot tirgus attīstības tendences, nevis uz sabiedriskās politikas mērķus. Vērtējot mazumtirgotāju darbību pēc to orientēšanās uz sabiedriskās politikas mērķu sasniegšanu, netiek ņemts vērā fakts, ka mazumtirdzniecība ir saimnieciska darbība, kurai — lai spētu pastāvēt tirgus ekonomikā — ir jānes peļņa. Līdzīgus secinājumus varētu izdarīt par jebkuru citu komercdarbības veidu.

3.6 Patērētāju pieprasījums laika gaitā ir kļuvis arvien daudzveidīgāks, un to nevar uzskatīt par viendabīgu. Minētais kopā ar konkurences nozīmi tirdzniecībā izskaidro tirgus konjunktūras sarežģītību un to, kāpēc realitātē vienlaikus pastāv dažādi mazumtirdzniecības veidi, kas sniedz atšķirīgus garantijas pakalpojumus. Tas nozīmē, ka mazāka apjoma mazumtirdzniecība var sekmīgi darboties, ja tā sniedz īpašus pakalpojumus konkrētam klientu lokam. Vairāk nekā 11 miljoni Eiropas iedzīvotāju strādā mazos un vidējos uzņēmumos, kas nodarbojas ar mazumtirdzniecību. Tāpēc ir būtiski arī turpmāk veicināt MVU dibināšanu, jo īpaši, uzlabojot normatīvo vidi un samazinot administratīvo slogu.

4. Īpašas piezīmes

4.1 Patērētājiem efektīvāks un godīgāks tirdzniecības un izplatīšanas iekšējais tirgus

4.1.1 Galvenais mazumtirgotāju uzdevums ir par vislabāko cenu nodrošināt patērētājiem plašu preču klāstu, kas atbilst kvalitātes un drošības prasībām. Pēdējos 20 gados mazumtirdzniecības nozarē notikušo modernizāciju raksturo straujš koncentrācijas process, kurā izveidojās lielas starptautisku mazumtirdzniecības uzņēmumu ķēdes, kas darbojas dažādās ES valstīs un trešās valstīs. Šī procesa rezultāts ir ES tirgus piesātināšanās, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju ieviešana, globalizācija, tostarp izvēršanās uz citiem tirgiem un patērētāju iespējas piekļūt plašākam produktu klāstam par zemāku cenu (cenu pieejamība).

4.1.2 EESK un Eiropas Komisija ir vienisprātis, ka svarīgākie jautājumi, kas jārisina, ir nevienlīdzīgā piekļuve veikaliem un nepieciešamība nepieļaut panīkumu lauku rajonos. Mazumtirgotāji pārsvarā atver veikalus pilsētu centrā vai piepilsētu iepirkumu centros, tāpēc ir jānodrošina, lai pilsētu centri arī turpmāk būtu pieejami piegādei. Cilvēki, kas dzīvo lauku rajonos, arvien biežāk izmanto automobili, lai veiktu ikdienas pirkumus, un tādējādi ietekmē vidi, un tas nozīmē, ka iedzīvotājiem, kuriem nav automobiļa vai kuriem nav autovadītāja apliecības, ir ierobežota piekļuve mazumtirdzniecības pakalpojumiem.

4.1.3 Mazumtirgotāju lēmumi par darbības vietu balstās uz vairākiem faktoriem; viens no galvenajiem faktoriem ir nodrošināt pēc iespējas lielāku klientu skaitu. Pietiek ar šo faktoru, lai izskaidrotu, kāpēc reti apdzīvotas vietas ir mazāk pievilcīgas mazumtirdzniecības veikalu atvēršanai nekā pilsētu centri vai ārpus pilsētas šim nolūkam uzbūvēti iepirkšanās centri. Tāpēc piekļuves jautājumi būtu jārisina, balstoties uz skaidru izpratni par vidi, kādā darbojas mazumtirgotāji.

4.1.4 To, kāpēc patērētājiem ir apgrūtināta piekļuve lielam mazumtirdzniecības veikalu skaitam, nosaka ekonomiski un ar ekonomiku nesaistīti faktori, piemēram, normatīvā vide, tostarp pilsētplānošana, kā arī mazumtirgotāju piekļuve nekustamā īpašuma tirgiem. Minētie faktori var būt saistīti gan ar to, ka vietējā līmeņa noteikumi ierobežo noteikta veida darbību vai noteiktu tirdzniecības iestāžu darbību, gan ar atļaujas procedūrām, kuras, neraugoties uz pakalpojumu direktīvu, vēl joprojām ir pārāk sarežģītas un diskriminējošas. Turklāt noteikumi, kas paredz, ka bezrecepšu medikamentus var pārdot tikai atsevišķi monopoli, ierobežo konkurenci un tādējādi arī patērētāju piekļuvi medikamentiem par saprātīgu cenu.

4.1.5 Pēdējo 20 gadu laikā iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem ir lielā mērā bijuši ieguvēji, jo, pateicoties modernizācijai, lielākai konkurencei un globalizācijai, viņi var piekļūt plašākam produktu klāstam par izdevīgākām cenām. Būtiska nozīme šajā procesā bijusi tam, ka arvien vairāk piedāvā ar tirgotāju zīmolu marķētus produktus, kuri ir vidēji par 30 % lētāki nekā ar ražotāju zīmolu marķēti ražojumi.

4.1.6 Atbilstoši mazumtirdzniecībā valdošajam uzņēmējdarbības modelim mazumtirdzniecības preču cenas ietver darbības izmaksas un salīdzinoši mazu peļņas daļu, kas citās nozarēs ir lielāka. EESK pauž bažas par atsevišķās valstīs īstenotiem pasākumiem, lai kontrolētu cenu līmeni vai peļņas daļu. Tā kā runa ir par svarīgu sociālo un politisko jomu, šādi noteikumi var būt vajadzīgi, lai nodrošinātu sociālo kohēziju un novērstu nabadzību.

4.1.7 Iekšējā tirgū starp dalībvalstīm vērojamas būtiskas līdzīgu produktu cenu atšķirības. EESK iesaka, pētot cenas, galveno uzmanību pievērst cenu pārnesei un peļņas daļas izmaiņām visā piegādes ķēdē. EESK piekrīt Komisijai, ka cenas veidošanos ietekmē dažādi faktori. Līdztekus darbības izmaksām jāmin arī vidējās mājsaimniecības ienākumi, PVN, transporta izmaksas, īres maksas, algu izmaksas, normatīvais regulējums, konkurences līmenis un komercdarbības prakse, piemēram, teritoriāli piegādes ierobežojumi un ļaunprātīga prakse visā piegādes ķēdē. EESK aicina Komisiju pētīt šādas prakses ietekmi un īstenot pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgās preces var iegādāties arī citās dalībvalstīs un patērētāji tādējādi var gūt labumu no zemākām cenām, plašāka piedāvājuma, augstākas kvalitātes, citu produktu pieejamības utt.

4.1.8 EESK norāda — patērētāju aptauju rezultāti liecina, ka ir vajadzīgas struktūras, kas sniedz neatkarīgu un salīdzinošu informāciju par mazumtirdzniecības piedāvājumu.

4.1.9 EESK piekrīt, ka elektroniskā tirdzniecība varētu sekmēt konkurences palielināšanos un līdz ar to arī cenu pazemināšanos atsevišķās jomās, un pauž bažas par elektroniskās tirdzniecības (jo īpaši pārrobežu tirdzniecības) lēno attīstību. EESK norāda, ka viens no šķēršļiem, kas kavē pārrobežu elektroniskās tirdzniecības attīstību, it sevišķi attiecībā uz MVU, ir tas, ka trūkst vienotu noteikumu par patērētāju aizsardzību Eiropā, un mudina Eiropas iestādes steigšus pieņemt direktīvu par patērētāju tiesībām elektroniskajā tirdzniecībā, kuras mērķis būtu “pilnīga saskaņošana”. Saskaņā ar LESD 169. panta 4. punktu šāda direktīva nedrīkstētu kavēt dalībvalstis saglabāt spēkā esošos vai ieviest stingrākus patērētāju aizsardzības pasākumus.

4.2 Tirgotājiem efektīvāks un godīgāks tirdzniecības un izplatīšanas iekšējais tirgus

4.2.1 EESK piekrīt apgalvojumam, ka “(…) tirdzniecības un izplatīšanas iekšējam tirgum ir jādod iespēja konkurētspējīgiem, jebkāda mēroga tirgotājiem pastāvēt līdzās un attīstīt savu darbību tirgū”.

4.2.2 Atrašanās vieta ir izšķirošais faktors, atverot jaunu veikalu, un var gadīties, ka mazumtirgotājiem jāgaida vairāki gadi, iekams viņi konkrētā vietā var atvērt jaunu veikalu un radīt darbavietas. Ziņojumā norādīts, ka neliela apjoma mazumtirdzniecības attīstību var kavēt tādi šķēršļi kā sarežģīta ienākšana tirgū un piekļuve nekustamā īpašuma tirgum, un to analīze ir jāturpina. Šādu izpēti varētu veikt, izmantojot viegli pieejamu informāciju un ņemot vērā patērētāju viedokli (iepirkšanās vietas izvēle), konkurences politikas aspektus, kā arī subsidiaritātes un proporcionalitātes principu.

4.2.3 Pakalpojumu direktīvā, kuru visās ES dalībvalstīs bija jāīsteno līdz 2009. gada 31. decembrim, bija paredzēts novērst diskriminējošu praksi saistībā ar atļauju izsniegšanu mazumtirdzniecības darbības uzsākšanai. Tomēr īstenībā ir radīti vairāki jauni šķēršļi, un ir konstatēti gadījumi, kuros ļaunprātīgi izmantoti pilsētplānošanas noteikumi, lai kontrolētu konkurenci un veicinātu konkrēta veida mazumtirdzniecības veikalu vai uzņēmumu darbības uzsākšanu. EESK aicina Komisiju pārbaudīt, kā īstenota pakalpojumu direktīva, un pret attiecīgajām dalībvalstīm vērst atbilstošus pasākumus.

4.2.4 Vēl viena problēma, ar ko saskaras mazumtirgotāji, ir pārredzama un konkurētspējīga iekšējā maksājumu tirgus trūkums. Darbības metodes un paņēmieni, kurus pašlaik lieto maksājumu karšu sistēmas, kropļo konkurenci un pārkāpj vienu no iekšējā tirgus pamatprincipiem. Savstarpējas apmaiņas maksa darbojas kā slēpts nodoklis attiecībā uz mazumtirgotājiem, it sevišķi pašiem mazākajiem. Vienotā euro maksājumu telpa (SEPA), kuras pamatā ir savstarpējās apmaiņas maksas sistēma, veicinās lēto un efektīvo nacionālo debetkaršu sistēmu izzušanu. Tāpēc karšu tirgus saruks un pārvērtīsies par duopolu, izraisot savstarpējās apmaiņas maksas paaugstināšanos, kas kaitēs patērētājiem. EESK aicina Komisiju īstenot pasākumus saistībā ar savstarpējās apmaiņas maksu, kas darbojas kā slēpts nodoklis attiecībā uz patērētājiem.

4.3 Piegādātājiem efektīvāks un godīgāks tirdzniecības un izplatīšanas iekšējais tirgus

4.3.1 Mazumtirgotāji kā pakalpojumu sniedzēji nodrošina piegādātājiem piekļuvi savam izplatīšanas tīklam neatkarīgi no tā, vai to veido viens veikals vai arī tas aptver visu ES teritoriju. Šādi pakalpojumi ir, piemēram, noteikta vieta veikalu plauktos, reklāma un loģistikas pasākumi utt. Visiem šiem pakalpojumiem ir noteikta cena, un bieži par tiem ir jāmaksā atsevišķi.

4.3.2 Mazumtirdzniecība ir tikai viens no vairākiem piegādātājiem pieejamajiem izplatīšanas kanāliem. Bez mazumtirgotājiem tikai daži piegādātāji spētu izveidot lielus izplatīšanas tīklus, un patērētājiem būtu pieejama mazāka izvēle un preces par dārgāku cenu. Tomēr katrs posms piegādes ķēdē ir svarīgs, jo bez izejmateriāliem nav iespējama produktu pārstrāde, un bez pārstrādes nav iespējama produktu tirdzniecība. Tādēļ EESK uzskata, ka ES ir jāizstrādā mehānismi, lai nodrošinātu patiesu līdzsvaru produktu tirdzniecības un sadales ķēdē.

4.3.3 Visā Eiropā dominē lielapjoma mazumtirgotāji, kuri ar plašu piedāvājumu spēj piesaistīt vairāk klientu (2005. gadā pieci vadošie pārtikas preču mazumtirgotāji kontrolēja vairāk nekā 70 % no kopējā tirgus). Augsta koncentrācija vērojama arī dažu produktu tirgos, it īpaši tas attiecas uz “obligāti tirgojamajiem” produktiem, kurus mazumtirgotāji nevar atļauties nepiedāvāt savos veikalos. Tā kā starp mazumtirgotājiem valda sīva konkurence, piegādes ķēdes dalībnieki spiesti pazemināt cenas un peļņas daļu. Sarunu virzības ietekmēšana, lai panāktu sev labvēlīgu rezultātu, tirgus ekonomikā ir ierasta prakse, ko īsteno jebkurš uzņēmums — gan mazumtirgotāji, gan viņu piegādātāji. Taču, ja šāda rīcība ir ļaunprātīga, tā ir jāizskauž. Mazumtirgotājiem, tostarp arī lieliem uzņēmumiem, nav nekādu spēju ietekmēt sarunu procesu ar “obligāti tirgojamo” produktu ražotājiem neatkarīgi no tā, vai tie ir lieli vai mazi piegādātāji. Līdzīgi, noteiktās produktu kategorijās maziem un vidēja lieluma piegādātājiem nav nekādu iespēju ietekmēt sarunu procesu ar lielajiem mazumtirgotājiem. Informācija liecina, ka piegādes ķēdes dalībnieki nevar sūdzēties, jo baidās no atriebības. EESK mudina mazos mazumtirgotājus kopīgi veidot iepirkšanas apvienības, lai palielinātu savas spējas ietekmēt sarunas ar piegādātājiem, iegūtu labākus nosacījumus un varētu labāk izpildīt patērētāju vēlmes. Jānosoda gadījumi, kuros ļaunprātīgi tiek izmantota pirktspēja, un EESK aicina atbilstīgi īstenot konkurences noteikumus attiecībā uz visiem piegādes ķēdes dalībniekiem.

4.3.4 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir pieņēmusi divus atzinumus par pārtikas apgādes ķēdes darbību (1), ierosinot dalībvalstīs izstrādāt prakses kodeksu un iecelt vidutāju, kas nepieciešamības gadījumā varētu iejaukties. Eiropas Parlaments, ES prezidentvalsts Spānija un Eiropas Komisija (2) arī ir pieņēmusi vairākus ieteikumus, kā uzlabot pārtikas apgādes ķēdes darbību. EESK atzinīgi vērtē arī to, ka izveidots Augsta līmeņa forums (3) pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanai, tā nodibinot arī ieinteresēto pušu darba grupu, kas analizēs līgumu slēgšanas praksi starp uzņēmumiem visā pārtikas apgādes ķēdē.

4.3.5 EESK atgādina, ka mazumtirdzniecības tirgi — un tajos pastāvošās līgumiskās attiecības — pēc savas būtības ir valsts līmeņa veidojumi, kuriem raksturīgas atšķirīgas tiesiskās, ekonomiskās, politiskās un kultūras iezīmes. Tirdzniecības attiecības parasti tiek regulētas valsts līmenī, izmantojot noteikumus, tiesu praksi un/vai labas prakses kodeksus. Daudzas dalībvalstis ir mēģinājušas ierobežot noteiktas darbības metodes un paņēmienus. Tomēr daudzos gadījumos šādu pūliņu rezultātā ir radīti jauni šķēršļi, ierobežojot ārvalstu uzņēmumu iespējas uzsākt darbību konkrētā valstī un tādējādi pārkāpjot iekšējā tirgus principus. EESK aicina analizēt acīmredzami negodīgas prakses gadījumus visā pārtikas apgādes ķēdē un atbilstoši rīkoties, lai šādu praksi nepieļautu. Konkrēti, EESK aicina Komisiju veikt pētījumu par to, kā valsts līmenī risina “negodīgu līgumattiecību” problēmu, tostarp, kā panāk noteikumu ievērošanu. Šādā pētījumā varētu aplūkot valsts līmenī veikto pasākumu efektivitāti un noskaidrot, vai ir jāveic pasākumi, un, ja tas ir jādara, tad kāda līmeņa pasākumi būtu vispiemērotākie atbilstīgi subsidiaritātes un proporcionalitātes principam. EESK arī atgādina, ka krīzes laikā ļoti svarīgi ir nodrošināt spēkā esošo tiesību aktu pienācīgu piemērošanu un ka par to atbildīgas ir dalībvalstis.

4.3.6 Lai patērētājiem nodrošinātu izvēli, kā arī lai saglabātu individualitāti un stiprinātu reputāciju vietējā līmenī, mazumtirgotāji ir izstrādājuši savus zīmolus un ar tiem marķē produktus, par kuriem tie uzņemas ražotāja atbildību. Šo produktu panākumu pamatā ir daudzu patērētāju apmierinātība, jo gandrīz 80 % Eiropas patērētāju (4) uzskata lielveikalu zīmolus par labu alternatīvu citiem zīmoliem.

4.3.7 Ar pašu zīmolu tirgotos produktus piedāvā sadarbībā ar to piegādātājiem, kuri galvenokārt ir MVU. Eiropas Komisija atzīst, ka minētās partnerības, kuras balstās uz apakšlīguma attiecībām, bieži vien ir visstabilākās un ilgstošākās. Piegādātāji var izmantot patērētāju datus un gūst ierosmi turpmākiem jauninājumiem, kā arī piekļuvi plašākam tirgum. Tomēr izskan bažas par to, kā šādas attiecības ietekmē jauninājumus, konkurenci, MVU attīstību un patērētāju izvēles iespējas. EESK aicina Komisiju pētīt, kā ar pašu zīmolu tirgotās preces ietekmē piegādātājus, konkurenci, jauninājumus un patērētāju izvēli.

4.4 Darbiniekiem efektīvāks un godīgāks tirdzniecības un izplatīšanas iekšējais tirgus

4.4.1 No nodarbinātības viedokļa tirdzniecības un izplatīšanas nozarei ir būtiska nozīme, jo tā bieži vien ir nozare, kurā daudzi jauni, mazkvalificēti vai nekvalificēti darba ņēmēji pirmo reizi atrod darbu. Mazumtirdzniecības nozarē būtiska nozīme ir elastīgam darba grafikam, lai katru dienu, nedēļu un sezonu varētu pielāgoties patērētāju pieprasījumam. Tā kā cenu konkurence ir ļoti sīva, darbiniekiem tiek uzspiests elastīgs darbalaiks, kas nav savienojams ar viņu privātās dzīves organizēšanu. Tāpēc ar tiesību aktiem un darba koplīgumiem ir jānodrošina tāda elastība, kas atbilst uzņēmuma organizatoriskajām prasībām un darba ņēmēju vēlmei labāk apvienot darba un privāto dzīvi. Šī iemesla dēļ sieviešu īpatsvars mazumtirdzniecībā ir augstāks nekā jebkurā citā nozarē, un svarīgs ir arī nepilna darba laika darbs. Mazumtirdzniecība paver plašas iespējas arī uzņēmējiem.

4.4.2 EESK aicina Komisiju veicināt pašnodarbinātību, uzņēmējdarbību un prasmju attīstīšanu, jo tie var būt instrumenti, lai pārvarētu krīzi un ļautu cilvēkiem no jauna ienākt vai atgriezties darba tirgū. EESK rosina nozares uzņēmumus ievērot valstu un Kopienas noteikumus, kas attiecas uz iespēju vienlīdzību un dzimumu līdztiesību, lai šajā nozarē sekmētu sieviešu nodarbinātības līmeņa un kvalitātes paaugstināšanos.

4.4.3 Pašreizējā finanšu krīze un patēriņa samazināšanās visās Eiropas valstīs ir izraisījusi komercdarbības pārtraukšanu, pārstrukturēšanu, apvienošanu un pārņemšanu, palielinot darbaspēka pārpalikumu. Tāpēc ilgstoša bezdarba risks joprojām ir augsts. EESK tādēļ rosina Komisiju veicināt pašnodarbinātību un profesionālo prasmju apguvi, jo tās var būt instrumenti, kas ļauj pārvarēt krīzi un atgriezties darba tirgū.

4.4.4 Tirdzniecības nozarē Eiropas un dalībvalstu līmenī ierasta prakse ir sarunas par darba koplīguma slēgšanu. Valstu atšķirības šajā jomā izskaidrojamas ar kultūras atšķirībām un darba attiecību tradīcijām, tāpēc visiem šajā nozarē ierosinātajiem pasākumiem jāatbilst subsidiaritātes principam. EESK rosina dalībvalstis un kandidātvalstis veidot partneru sociālo dialogu un darba attiecību sistēmu šajā nozarē.

4.4.5 Nedeklarēts darbs un ēnu ekonomika ir ļoti būtiski jautājumi, kas būtu steidzami jārisina, jo izvairīšanās no nodokļiem un iemaksām izraisa uzņēmumu negodīgu konkurenci un negatīvi ietekmē strādājošo darba apstākļus, it īpaši veselības aizsardzību un darba drošību. EESK aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, lai vienkāršotu un samazinātu administratīvo slogu, it sevišķi mazajiem un mikrouzņēmumiem, un arī turpmāk censties palielināt izpratni par oficiāla darba priekšrocībām.

4.4.6 EESK aicina rīkot atklātas debates ar sociālajiem partneriem par komercpilnvarošanu, un aicina dalībvalstis pastiprināt pasākumus cīņai ar ēnu ekonomiku, jo tā rada papildu diskrimināciju un negodīgu konkurenci, kas kaitē MVU.

4.4.7 Modernizācija, tehnikas attīstība un arvien plašākā IKT izmantošana mazumtirdzniecībā sekmē aizvien lielāku neatbilstību starp uzņēmumiem nepieciešamajām prasmēm un mazumtirdzniecībā nodarbināto patieso kvalifikāciju. EESK pievērš Komisijas uzmanību tam, ka darbiniekiem visā viņu karjeras/profesionālās dzīves laikā ir jānodrošina iespējas uzlabot prasmes. Šai sakarā EESK arī aicina sociālos partnerus tirdzniecības nozarē padziļināt sadarbību, lai novērstu neatbilstību starp uzņēmumu vajadzībām un darba ņēmēju patiesajām prasmēm, apzinot nozarei piemērotus risinājumus un veidus, kā varētu prognozēt un pārvaldīt jauno tehnoloģiju ietekmi uz prasmēm un nodarbinātību.

4.4.8 Mazumtirdzniecības nozarē jau ilgi pastāv uzņēmumu sociālās atbildības tradīcijas. Tirdzniecības uzņēmumi daudzus gadus ir ieviesuši un īstenojuši virkni atbildīgu darbības metožu un paņēmienu. Tie aptver ne tikai sociālus un vides jautājumus, bet arī citas jomas, piemēram, veselības aprūpi, produktu drošību un ar piegādes ķēdi saistītus jautājumus, kā arī iesaistīšanos vietējās norisēs.

4.4.9 EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka noteikti ir jārisina cenu konkurences jautājums, kas būtiski ietekmē darbaspēka izmaksas un strādājošo darbalaiku. Tāpēc Komiteja rosina Komisiju veikt īpašu pētījumu par to, kā veikalu darbalaiks (arī svētdienās) ietekmē ekonomisko un sociālo attīstību vietējā līmenī, patērētājiem sniegto pakalpojumu līmeni un strādājošo dzīves kvalitāti.

4.4.10 Nozarē bieži vērojama dažāda lieluma uzņēmumu negodīga konkurence un sociālais dempings, kas izskaidrojams ar to, ka valstīs spēkā ir atšķirīgi darba tiesību un koplīgumu noteikumi un tāpēc atšķiras arī ieguldījumu politika un ekonomikas un sociālie modeļi. EESK rosina sociālos partnerus, piedaloties Eiropas sociālajā dialogā, sākt debates par to, kādi pasākumi būtu visefektīvākie, lai saskaņotu darba nosacījumus un darbaspēka izmaksas un tādējādi veicinātu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kā arī novērstu šķēršļus, kas kavē harmonisku attīstību un godīgu konkurenci šajā nozarē visā Eiropā. Tāpēc Komisijai būtu jāatbalsta šāda iniciatīva un jāveic atbilstoši pasākumi, lai nepieļautu rīcību, kas kavē godīga, efektīva un attīstību veicinoša iekšējā tirgus izveidi un darbību.

4.4.11 Darba ņēmēju finansiālā līdzdalība kļūst aizvien nozīmīgāka mazumtirdzniecības nozarē, sevišķi lielākos Eiropas mazumtirdzniecības uzņēmumos, un paver darba ņēmējiem plašākas iespējas ietekmēt tādus jautājumus kā nodarbinātības kvalitāte, motivācija un darba apstākļi. Komisijai, veicot nozares uzraudzību, būtu jāapsver šī instrumenta lietderība.

4.5 Nākamajām paaudzēm godīgāks tirdzniecības un izplatīšanas iekšējais tirgus

4.5.1 EESK atzīmē, ka mazumtirdzniecībai ir liela nozīme ilgtspējīgāku patēriņa un ražošanas ieradumu veicināšanā Eiropas Savienībā. Komiteja atgādina, ka mazumtirdzniecības darbības tiešā ietekme pati par sevi tiek pārvērtēta, taču netiešā veidā tai — kā tuvākajai saiknei starp patērētājiem un ražotājiem — ir liela nozīme. EESK atzinīgi vērtē Mazumtirdzniecības forumu, kura uzdevums ir sekmēt mazumtirgotāju paraugprakses apmaiņu, kā arī apmaiņu starp mazumtirgotājiem un ieinteresētajām personām konkrētos jautājumos. EESK atzinīgi vērtē arī Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas apaļā galda veikto darbu.

4.5.2 EESK pievērš Komisijas uzmanību tam, ka jānodrošina dažādu politikas mērķu, piemēram, vides politikas un iekšējā tirgus mērķu saskaņotība. Pēdējos gados ir radušies konflikti, un arvien biežāk vides aizsardzības vārdā pārkāpti iekšējā tirgus pamatprincipi. EESK brīdina arī, ka nebūtu pieļaujama atbildības pārnešana no ražotāja uz mazumtirgotāju.

Briselē, 2011. gada 20. janvārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) NAT/460“Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā”, ziņotāji — Narro kgs un Kapuvari kgs; CCMI/050 “Mazumtirdzniecības nozare: attīstības tendences un ietekme”, ziņotāja — Sharma kdze.

(2) COM(2009) 591 Komisijas paziņojums “Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā”.

(3) Komisijas 2010. gada 30. jūlija lēmums, ar ko tiek izveidots Augsta līmeņa forums pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanai (2010/C 210/03).

(4) AC Nielsen pētījums “Consumer attitudes towards private labels” (“Patērētāju attieksme pret privātiem zīmoliem”), 2005. gads.

17.3.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 84/25

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par sprāgstvielu prekursoru tirdzniecību un lietošanu”

COM(2010) 473 galīgā redakcija – 2010/0246 (COD)

2011/C 84/05

Galvenais ziņotājs: SEARS kgs

Padome 2010. gada 15. oktobrī un Eiropas Parlaments 2010. gada 7. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par sprāgstvielu prekursoru tirdzniecību un lietošanu”

COM(2010) 473 galīgā redakcija – 2010/0246 (COD).

Komitejas Birojs 2010. gada 20. oktobrī uzdeva Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas dokumentu par minēto tematu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 468. plenārsesijā (19. janvāra sēdē) 2011. gada 19. un 20. janvārī iecēla Sears kgu par galveno ziņotāju un ar 149 balsīm par un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Kopsavilkums un ieteikumi.

1.1	Šā priekšlikuma mērķis ir samazināt teroristu uzbrukumu biežumu un sekas, ziņojot par aizdomīgiem darījumiem ar plaši un likumīgi pieejamām vielām (un to maisījumiem), kuras augstā koncentrācijā var izmantot sprāgstvielu izgatavošanā, kā arī ierobežojot plašas sabiedrības piekļuvi tām.

1.2

Šā priekšlikuma adresāti ir vairumtirgotāji, mazumtirgotāji un dalībvalstis. Ķīmisko vielu ražotāji jau veic kontroli un ir ieviesuši brīvprātīgus ziņošanas kodeksus, piemēram, ieroču un narkotisko vielu prekursoru jomā, un nav paredzams, ka izskatāmais priekšlikums viņus būtiski ietekmēs. Vielu, uz kurām attiecināms priekšlikums, apjoms ir neliels salīdzinājumā ar kopējo pārdoto apjomu. Nepastāv bažas par iedarbību uz darbinieku veselību vai vidi. Panākumi būs atkarīgi no kompetento iestāžu rīcības, apkopojot un apmainoties ar attiecīgu informāciju.

1.3	EESK atbalsta terorisma apkarošanas pasākumus un piekrīt priekšlikuma vispārējam pamatojumam, sevišķi, regulas pieņemšanai saskaņā ar LESD 114. panta noteikumiem par iekšējā tirgus sadrumstalotības novēršanu.

1.4	EESK arī atbalsta I pielikumā iekļauto sarakstu ar astoņām vielām (un to maisījumiem), kuras pakļautas kontrolei. Tādēļ ir lietderīgi vielas augstā koncentrācijā turpmāk plašai sabiedrībai atļaut pārdot tikai tad, ja saņemta licence likumīgam gala lietojumam.

1.5

EESK arī piekrīt, ka ir lietderīgi dalībvalstīs ieviest centralizētas sistēmas, lai tās varētu saņemt, apmainīties un atbildēt uz ziņojumiem par aizdomīgiem darījumiem ar jebkuru no minētajām astoņām vielām un arī septiņām II pielikumā uzskatītajām vielām, kā arī par jebkādiem citiem attiecīgiem darījumiem.

1.6

EESK tomēr pauž nožēlu par to, ka priekšlikumā ir virkne nepilnību, piemēram, attiecībā uz apstiprinošiem pierādījumiem par īpašām vielām; uz citām kontroles iespējām, piemēram, maksimālo iepakojuma izmēru; uz pārdošanas punktos veicamās kontroles praktiskajiem risinājumiem, tai skaitā tādas “uzņēmējdarbības” definīciju, uz ko izskatāmais priekšlikums neattiecas; un uz dažām tekstā atrodamajām pretrunām, piemēram, jautājumā par ziņošanas prasības iespējamo apjomu.

1.7

EESK arī pauž pārsteigumu par to, ka ir aprēķinātas mazumtirdzniecības un valdību izmaksas, taču nav uzskaitīts paredzamo ieguvumu apjoms. Lai arī pasargātas cilvēka dzīvības vērtība tik tiešām ir subjektīvs lielums, šāda pieeja iepriekš ir izmantota, lai līdzsvarotu ES priekšlikumu izmaksas. Iemesli, kāpēc tas nav darīts izskatāmajā priekšlikumā, nav apspriesti.

1.8	Neraugoties uz paustajām bažām, EESK stingri atbalsta minēto priekšlikumu. Svarīgs uzdevums būs ietekmēto grupu un visas pilsoniskās sabiedrības informēšana. EESK labprāt sniegtu jebkādu iespējamo ieguldījumu šajā procesā.

2. Ievads.

2.1

Teroristi, citas kriminālas grupas un personas aizvien vairāk izmanto improvizētus spridzekļus, kuros bieži ietilpst paštaisītas sprāgstvielas, lai tos izmantotu uzbrukumos militāriem vai saimnieciskiem objektiem visā pasaulē un iebiedētu sabiedrību, tādējādi cenšoties sasniegt savus politiskos vai reliģiskos mērķus.

2.2

Lai arī lielākā daļa šādu incidentu līdz šim notikuši ārpus ES un valstu izlūkošanas dienesti strādā maksimāli efektīvi, nav izdevies pasargāt arī dalībvalstis un ES iedzīvotājus. Par mērķiem izvēlētas galvenokārt bagātākās valstis, un pilnīgi droši nevar justies neviena valsts. Ar interneta starpniecību visā pasaulē kopā ar vadošajiem ideoloģiskajiem uzskatiem tiek izplatīti praktiski norādījumi spridzekļu izgatavošanai. Nepieciešamie prekursori ir viegli pieejami mazumtirdzniecības veikalos vai tiešsaistē, un bieži vien tiem ir zema cena un tik augsta līmeņa koncentrācija, kāda vajadzīga kā paštaisītu spridzekļu izgatavošanai, tā arī citādai — likumīgai gala izmantošanai rūpniecībā un sadzīvē.

2.3

Ņemot vērā, ka pastāv arī šāda cita veida izmantošana un ka kontroles pasākumiem jābūt gan efektīviem, gan arī proporcionāliem, katrā ziņā jānosaka, uz kurām vielām regulējumam jāattiecas un kā tas jāīsteno; kādi ir vajadzīgie papildu pasākumi un kurš Līgumā noteiktais juridiskais pamats ir piemērots.

2.4

Šie jautājumi bija risināti iepriekšējā atzinumā (1) par grozījumiem Padomes Direktīvā 76/769/EEK par “dažu bīstamu vielu” laišanu tirgū un lietošanu, ieskaitot amonija nitrātu (AN), ko visā pasaulē lielos daudzumos izmanto kā slāpekļa minerālmēslus un arī kā efektīvu un lētu sastāvdaļu sprāgstvielu rūpnieciskai un improvizētai izgatavošanai.

2.5

Toreiz Komiteja atzīmēja, ka terorisma vai sprāgstvielu prekursoru jautājumu risināšanai paredzēto tiesību aktu izstrādei varēja izraudzīties citu juridisko pamatu, taču saskaņā ar pašreizējo ES Līgumu tam būtu nepieciešams dalībvalstu vienprātīgs lēmums. Pastāvēja viedoklis, ka to būs grūti panākt īsajā laika periodā pirms ilgi spēkā esošās direktīvas atcelšanas un tās aizstāšanas ar Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (REACH), kuras XVII pielikumam galu galā pievienoja amonija nitrātu.

2.6

Vairākas dalībvalstis kopš tā laika ir noteikušas valsts līmeņa pasākumus īpaši bīstamu sprāgstvielu prekursoru pieejamības ierobežošanai. Lai izvairītos no iekšējā tirgus sadrumstalotības un novērstu nepilnības ziņu vākšanā un citos terorisma apkarošanas pasākumos, vajadzīgs Komisijas priekšlikums.

3. Komisijas priekšlikuma kopsavilkums.

3.1

Komisijas dokuments ir priekšlikums regulai, ar ko ierobežo sabiedrības locekļu piekļuvi īpašām vielām, kuras ir gan vispārēji lietojamas, gan arī ļaunprātīgi izmantojamas kā sprāgstvielu prekursori. Lai netraucētu preču brīvu apriti, astoņas I pielikumā uzskaitītās vielas joprojām drīkst pārdot koncentrētā formā, ja iegūta valsts kompetentas iestādes izsniegta licence dokumentāli pierādāmai likumīgai izmantošanai vai, ja šādas licences nav, tās drīkst pārdot tādā koncentrācijas līmenī, kas nav pietiekams paštaisītu spridzekļu izgatavošanai. II pielikumā uzskaitītas vēl septiņas vielas, kurām nav noteikti koncentrācijas ierobežojumi vai uz kurām nav attiecināma prasība uzrādīt licenci. Tomēr par jebkādiem darījumiem ar visām 15 vielām un arī par pielikumos konkrēti nenosauktu vielu un maisījumu (vai izstrādājumu?), ko Komisija laiku pa laikam identificē kā izmantotus paštaisītu spridzekļu izgatavošanā, pārdošanas darījumiem, ja ir “pamatots” iemesls aizdomām, ka šādi darījumi uzskatāmi par “aizdomīgiem”, jāziņo vienotam valsts kontaktpunktam.

3.2

Priekšlikuma noteikumi neietekmētu personas, kuras minētos materiālus izmanto profesionālām vajadzībām, un tirdzniecību starp uzņēmumiem. Jābūt pilnībā nodrošinātai personu privātuma tiesību ievērošanai. Regulatīvajam procesam jābūt pietiekami elastīgam, lai varētu ātri reaģēt uz mainīgajām vajadzībām. Brīvprātīgi nolīgumi, rīcības kodeksi un uzlabotas informācijas sistēmas būtu vajadzīgs papildinājums minētajiem pasākumiem.

3.3	Ražotāji un mazumtirgotāji (atbilstības izmaksas, marķēšana, pārveidošana un tirdzniecības apjoma kritums), kā arī valstu kompetentās iestādes (kurām būtu jāizveido un jāuztur vajadzīgās licencēšanas un informācijas apkopošanas un ziņošanas sistēmas) uzņemtos aptuveni vienlīdz lielu izmaksu slogu.

3.4

Attiecībā uz izskatāmā priekšlikuma I pielikumā iekļauto amonija nitrātu noteikts, ka jāsvītro Regulas (EK) 1907/2006 (REACH) XVII pielikuma norādes uz šo vielu, tā kā minētajā regulā nav paredzēta licencēšana vai ziņošana par aizdomīgiem darījumiem. Arī turpmāk paredzēts saglabāt īpašus izņēmumus izmantošanai lauksaimnieku vajadzībām.

3.5

Regula stāsies spēkā 18 mēnešus pēc pieņemšanas un būs saistoša visās dalībvalstīs. Būs vajadzīgs 36 mēnešu pārejas periods, lai varētu izlietot šobrīd sabiedrības locekļu īpašumā esošos I pielikumā uzskaitīto augstas koncentrācijas vielu visus pašreizējos krājumus vai atbrīvoties no tiem. Regulu paredzēts attiecināt arī uz EEZ dalībvalstīm un pēc pieciem gadiem pārskatīt.

3.6

Priekšlikumu papildina paskaidrojuma raksts, Komisijas dienestu darba dokuments, ietekmes novērtējuma kopsavilkums un pats ietekmes novērtējums, kura pamatā ir sagatavošanas pētījums, ko izstrādājis ārējs līgumdarbu veicējs (GHK kopā ar Rand Europe un Comstratos) ciešā sadarbībā ar Pastāvīgo komiteju prekursoru jomā, kura izveidota saskaņā ar Rīcības plānu par sprāgstvielu drošības palielināšanu, ko Padome apstiprināja 2008. gada 18. aprīlī. Ietekmes novērtējumu 2010. gada martā pārskatīja Komisijas Ietekmes novērtējuma padome, kas arī pauda virkni ieteikumu.

3.7	Papildu informācija atrodama arī Komisijas 2007. gada 6. novembra paziņojumā par sprāgstvielu drošības palielināšanu un Pastāvīgās komitejas prekursoru jomā 2008. un 2009. gada ikgadējos ziņojumos.

4. Vispārīgas piezīmes.

4.1

EESK stingri atbalsta Padomes 2004. gada Deklarāciju par terorisma apkarošanu, kā arī pēc tam sīkāk izstrādātos pasākumus un dokumentus un ir uzsvērusi svarīgo lomu, kas pilsoniskajai sabiedrībai jāuzņemas iedzīvotāju drošības garantēšanā. Tādēļ EESK izskatāmo priekšlikumu par sprāgstvielu prekursoriem vērtē atzinīgi.

4.2

EESK piekrīt, ka ir vajadzīga visās dalībvalstīs piemērojama regula neatkarīgi no to, cik lielā mērā konkrētā valsts pašlaik pakļauta terorisma riskam un vai ir informēta par teroristu darbību. Izveidotās teroristu grupas var šķērsot valstu robežas, lai iegādātos prekursorus vai izgatavotu spridzekļus. Visā pasaulē aktīvie teroristi neatzīst valstu robežas. Vērojama tendence izmantot spēcīgākas iedarbības sprāgstvielas, aizvien mazāk respektējot cilvēka dzīvību. Lielāko daļu plānoto uzbrukumu izdodas novērst, taču gadījumos, kad tie izdodas, sekas ir postošas.

4.3

EESK arī piekrīt, ka LESD 114. pants ir piemērots juridiskais pamats, lai novērstu iekšējā tirgus sadrumstalotību darījumos ar vielām, kuru aprite tirgū ir un arī turpmāk būs ievērojama un kurām ir daudzveidīgs likumīgs un svarīgs pielietojums. Dažkārt var būt pieejami alternatīvi produkti, tomēr pilnīga aizvietošana kopumā nav iespējama, un pilnīgai izņemšanai no tirgus būtu nesamērīga ietekme uz ieinteresētajiem ražotājiem, mazumtirgotājiem un patērētājiem. Būtu arī jāizvairās no kolīzijām ar citām tiesību normām, piemēram, narkotisko vielu prekursoru vai lauksaimniecībā izmantojamo ķīmisko vielu lietojuma tiesisko regulējumu. Nedrīkst pieļaut izņēmumus dalībvalstīm, sevišķi attiecībā uz I pielikumā uzskaitītajām vielām.

4.4

EESK atzīmē, ka kontrolei pakļauto prekursoru sarakstos drīzāk atspoguļojas ar nesenajiem uzbrukumiem saistītā vietējā mēroga pieredze un nevis minimālais uzskaitījums, par ko panākta vienošanās visa pasaulē un kam jābūt patiesajam mērķim. Tomēr var atrast pārliecinošus argumentus katras uzskaitītās vielas iekļaušanai, un priekšlikumā ir noteikums, kas ļauj sarakstu ātri aktualizēt, ja atklāti jauni spridzekļu izgatavošanas veidi. I pielikumā uzskaitītās astoņas vielas augstā koncentrācijā plašai sabiedrībai būs pieejamas tikai, uzrādot licenci. Šķiet, ka tas ir pietiekams nosacījums, lai ierobežotu gadījuma, individuālus, neregulārus vai nejaušus pirkumus. “Profesionālāku” un mērķtiecīgāku darbību kontrole arī turpmāk būs atkarīga galvenokārt no efektīviem izlūkošanas pasākumiem, ko īsteno un izmanto policija vai citas centralizētas drošības iestādes.

4.5

EESK tādēļ atzinīgi vērtē priekšlikumus par papildu izglītības un apmācības iniciatīvām un brīvprātīgiem rīcības kodeksiem. Šādām iniciatīvām jābūt paredzētām pirmām kārtām vairumtirgotājiem un mazumtirgotājiem, kam jāuzņemas lielāka atbildība par pārdotajām precēm un par ziņošanu (saprātīgā un efektīvā veidā) par jebkādiem darījumiem, kuri uzskatāmi par “aizdomīgiem”. Atzīta arī labas atgriezeniskās saites nepieciešamība, lai tādējādi veicinātu labu praksi, — tas būs interesants uzdevums attiecīgajām regulatīvajām iestādēm un tiesību aizsardzības struktūrām. Ņemot vērā ieviešanai atvēlēto īso laika posmu un dažādās publiskā finansējuma izmantotāju vajadzības, Komisijai būs jāuzņemas galvenā iniciatīva labas prakses piemēru apmaiņas veicināšanā starp dalībvalstīm, kas jau ieviesušas šādus pasākumus, un tām, kuras to vēl nav izdarījušas.

4.6

EESK tomēr pauž nožēlu, ka Komisija, neraugoties uz tās konsultantu ieguldītajām pūlēm, nav spējusi pilnībā aprakstīt vai skaitliski novērtēt izskatāmā priekšlikuma ietekmi uz mazumtirdzniecības nozari un līdz ar to arī patērētājiem. Ietekmes novērtējuma izstrādes laikā kļuva skaidrs: ja vispār ir pārstāvības organizācijas, kas spēj izvērtēt to produktu plašo kopumu, kuru varētu ietekmēt priekšlikums, tad to ir ļoti nedaudz. Aktivitātes līmenis, atbildot uz konkrētiem piegādātājiem nosūtītajām anketām, kopumā bija zems. Netika izskatīti praktiski risinājumi, kā nodrošināt uzraugošā personāla iespējas kontrolēt preces, kuru iegādei vajadzīga licence, vai kā identificēt un ziņot par aizdomīgiem darījumiem ar daudzām citām precēm. Ietekmes novērtējumā bija apspriestas grūtības definēt “uzņēmumus”, kaut arī uz laiku un jebkādiem mērķiem izveidotus, kas būtu atbrīvoti no visa veida kontroles, un to atšķirību no “sabiedrības locekļiem”, kuri varētu vēlēties vai nevēlēties (vai nespētu) atklāt savus personas datus vai informāciju par gala izmantojumu; taču priekšlikumā šie jautājumi nav pilnībā atrisināti.

4.7

Situāciju sarežģī arī tas, ka ietekmes novērtējums ir atkarīgs no ekonomikas modeļa, ko pilnībā izstrādāja attiecībā tikai 14 no šobrīd 15 uzskaitītajām vielām (sālsskābi pēdējā brīdī svītroja, savukārt kalcija-amonija nitrātu, kuru parasti pārdod ar apzīmējumu “CAN”, pievienoja, nekomentējot un nepaskaidrojot šādu rīcību). Vielas un to tirgi neapšaubāmi nav vienveidīgi, to skaitā ir gan heksamīns (speciāla sausā degviela rotaļlietām un plītīm), kā mazumtirdzniecības apjoms nepārsniedz 10 miljonu EUR, gan arī amonija nitrāts (un kalcija-amonija nitrāts) un acetons, kurus pārdod vairāku miljonu tonnu apjomā lauksaimniecības mēslojuma iegūšanai un kosmētikas un mājsaimniecības preču ražošanai un kuru tirdzniecības apjoms ES sasniedz vairākus miljardus EUR.

4.8

Ņemot vērā minētos ierobežojumus, optimistiskākās aplēses liecina, ka priekšlikums tieši ietekmētu I pielikumā uzskaitīto augstas koncentrācijas vielu tirdzniecību 300 miljonu EUR apmērā, t.i., 10 % no kopējā apjoma, savukārt, iespējams, ka aptuveni uz pusi tirdzniecības apjoma joprojām attiektos licencēšanas prasība, bet pārējā daļa tiktu aizvietota vai tirdzniecība pārtraukta. Ūdeņraža peroksīda, kas labi pazīstams kā plaši izmantots paštaisītu spridzekļu prekursors, tirdzniecības apjoms ir aptuveni 60 % no kopējā apjoma. Ziņošanas prasībām nevajadzētu būtiski ietekmēt II pielikumā uzskaitīto produktu pārsvarā lielākos tirgus, kuros dominē koncentrētas sērskābes un acetona — arī plaši izmantoti paštaisītu spridzekļu prekursori — tirdzniecība; ja tomēr ietekmēs, tad varbūt tiešām var uzskatīti, ka regula funkcionē.

4.9

Plašas sabiedrības ierobežoto piekļuvi paštaisītu spridzekļu prekursoriem kompensējošie ekonomiskie un sociālie ieguvumi, samazinot teroristu uzbrukumu biežumu un smagumu, bija apskatīti sagatavošanas pētījumā, bet nav uzskaitīti izskatāmajā priekšlikumā. Tādēļ nav viegli izvērtēt izmaksu un ieguvumu samērīgumu. EESK tomēr kopumā uzskata, ka paredzētajos pasākumos ir ievērotas visas attiecīgās pamatnostādnes un tādēļ tie būtu pilnībā jāatbalsta. Tomēr, lai nodrošinātu panākumus ilgākā termiņā, ļoti svarīgi būs turpināt īstenot dalībvalstu iekšējos un savstarpējās sadarbības pasākumus.

5. Īpašas piezīmes.

5.1

Kā EESK, tā arī Komisija atzīst, ka visos priekšlikumos par šo tematu jābūt rūpīgi ievērotam līdzsvaram starp specifisku vielu pretlikumīga lietojuma ierobežojumiem sabiedrības interesēs un iedzīvotāju tiesībām īstenot viņu intereses, saglabājot pienācīgu privātuma pakāpi. Tāpat arī atzīts, ka drošības jautājumus un aizsardzības pasākumus ne vienmēr var dokumentāli fiksēt, ņemot vērā šo pasākumu būtību. Tomēr iespēju robežās tas būtu jādara.

5.2

EESK tādēļ pauž nožēlu, ka izskatāmajā priekšlikumā nav pilnībā iekļauti sagatavošanas pētījuma un ietekmes novērtējuma rezultāti, sevišķi jautājumā par sālsskābes svītrošanu pat no II pielikuma un jautājumā par kalcija-amonija nitrāta pievienošanu, lai arī nav nekāda apliecinājuma tā izmantošanai vai ietekmei uz tirgu. Tā kā priekšlikumā izteikts visai lietderīgs ierosinājums turpmāk atļaut pievienot arī citas vielas, katrā ziņā jānodrošina, lai visi iesaistītie ievērotu atbilstošas procedūras. Lai to nodrošinātu, pat tik vēlā posmā būtu vēlams ieviest papildinājumu.

5.3

Ne priekšlikumā, ne darba dokumentos pilnībā nav apspriests arī pamatojums, kādēļ 15 vielas sadalītas divās grupās, tikai astoņām nosakot ierobežojumus tirdzniecībai augstā koncentrācijā, lai arī šādas diskusijas neapšaubāmi notika Pastāvīgajā komitejā prekursoru jomā un ar to rezultātiem varēja iepazīties pēc pieprasījuma. Būtu vēlams arī tos iekļaut priekšlikumā un visos turpmākajos paskaidrojumos.

5.4

EESK arī pauž izbrīnu par to, ka, ņemot vērā ļoti atšķirīgo vielu salīdzinoši īso sarakstu, netika apzinātas vai apspriestas iespējas saskaņā ar ES noteikumiem apsvērt pasākumus bīstamu vielu un maisījumu klasifikācijai, iepakojumam un marķēšanai, lai, piemēram, ierobežotu atsevišķu iepakojumu izmēru un tādējādi jebkurā piegādes ķēdes posmā pievērstu uzmanību neierasti lieliem un līdz ar to “aizdomīgiem” darījumiem. Vai tas ir vai nav lietderīgi, atkarīgs no tā, cik liels daudzums jāiegādājas, lai izgatavotu noteikta izmēra spridzekli; informāciju par to varēja iekļaut sākotnējā ietekmes novērtējumā, kas būtu palīdzējis sakopot “ziņu” vākšanas sistēmas.

5.5

Lietderīgi būtu iesniegt īpašus priekšlikumus par šo tematu, lai risinātu praktiskus jautājumus, kas saistīti ar kontroli tirdzniecības punktos, kur būs svarīgi ieviest marķējumu, svītru kodus vai citas iekšējās kontroles sistēmas, lai ierobežotu pretlikumīgus vai nevēlamus darījumus. Ņemot vērā visu preču brīvu apriti visā ES teritorijā, svarīgi būs nodrošināt vienotu sistēmu, lai ražotāji un vairumtirgotāji varētu šīs saistības izpildīt izmaksu ziņā efektīvā veidā.

5.6

Jāatzīmē neliela detaļa, proti, visu abos pielikumos uzskaitīto vielu maisījumi apzīmēti ar vienu un to pašu kombinētās nomenklatūras kodu (CN) — 3824 90 27. Lai arī apstiprināts, ka šāds apzīmējums ir pareizs, tas parāda, ka ir problemātiski identificēt attiecīgu produktu vai maisījumu pārrobežu kustību.

5.7

Atzīmēts, ka uz starpuzņēmumu (b2b) darījumiem priekšlikums neattiecas, taču nav skaidras definīcijas, kas saprotams ar “uzņēmumu”. Ne visi pašnodarbinātie dārznieki, celtnieki, zobārsti vai frizieri varēs uzrādīt, piemēram, PVN maksātāja numuru vai sniegt citus pierādījumus par pastāvīgas uzņēmējdarbības veikšanu. Pat, ja ir iesniegti pierādījumi un gūts apliecinājums, ka uzņēmējdarbība ir pastāvīga un likumīga, joprojām pastāv iespēja, ka darījumi varētu būt “aizdomīgi”; tādēļ jāizstrādā noteikumi par ziņošanu arī šajā piegādes ķēdes posmā.

5.8

Visbeidzot, nav noteikti ierobežojumi tirdzniecībai ar II pielikumā uzskaitītajām vielām, ir iekļauta tikai prasība ziņot par “aizdomīgiem darījumiem”. Tā kā ziņot var par jebkādiem “aizdomīgiem” darījumiem un tas, visticamāk, arī tiks darīts neatkarīgi no tā, vai viela, maisījums vai izstrādājums ir vai nav iekļauts sarakstā, ir pārsteidzoši, ka saraksts nav garāks un tajā nav iekļauts vairāk prekursoru un palīgmateriālu. Tas dotu zināmu brīvību valsts līmenī apzināt vietējās īpatnības (piemēram, šaujampulvera vai propāna cilindru izmantošana) un nekavējoties reaģēt uz jaunām tendencēm un preparātu ieviešanu.

5.9

Būtu arī lietderīgi precizēt tekstu un pamata pieņēmumus par ziņošanas prasības apjomu. Paskaidrojuma raksta sadaļā “Ietekme uz pamattiesībām” teikts, ka ziņošana attieksies “(..) vienīgi uz pielikumos uzskaitītajām ķīmiskajām vielām un tiks pamatota ar riska novērtējumu, kuru veiks ekonomikas dalībnieki”. Tomēr ziņošanas apjoms 6. panta 4. punktā ir paplašināts, attiecinot to uz “(..) visiem aizdomīgiem darījumiem, kas attiecas uz neklasificētām vielām (..)”. Tā kā par “aizdomīgiem” uzskatāmo darījumu vērtējums ir vietējos standartus un attieksmi atspoguļojoša interpretācija, to nevar padarīt par obligātu vai absolūtu prasību; tāpat arī ziņošanu par darījumiem ar vielām, kas nav iekļautas sarakstā vai saistītas ar priekšlikumu, nevar pilnībā izslēgt. Tā kā šis jautājums attiecas uz ļoti daudziem mazumtirgotājiem un ir grūtības uzlabot informētību vai nodrošināt apmaiņu ar paraugprakses piemēriem, nemaz nerunājot par kontroles pienākuma izpildi, būs jārisina arī ar valstu kontaktpunktiem iesniegto datu kvalitāti un kvantitāti saistītās problēmas, lai tos varētu uzskatīt par lietderīgas informācijas avotu.

5.10

Lai arī EESK šajā atzinumā ir paudusi zināmas bažas, tā stingri atbalsta izskatāmo priekšlikumu un uzskata, ka tas vairos iedzīvotāju drošību kā ES, tā arī ārpus tās. Būs jānodrošina regulāra apmaiņa ar paraugprakses piemēriem, sevišķi, īstenojot saziņu ar nozīmīgākajiem mazumtirgotājiem un citām priekšlikuma ietekmētajām pilsoniskās sabiedrības grupām. EESK labprāt jebkurā iespējamā veidā veicinātu iepriekš minētās norises.

Briselē, 2011. gada 19. janvārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) OV C 204/13, 9.8.2008.

17.3.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 84/30

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. …/2010 par divu vai trīs riteņu transportlīdzekļu un kvadriciklu apstiprināšanu un tirgus uzraudzību”

COM(2010) 542 galīgā redakcija – 2010/0271 (COD)

2011/C 84/06

Ziņotājs: RANOCCHIARI kgs

Padome 2010. gada 5. novembrī un Parlaments 2010. gada 19. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr …/2010 par divu vai trīs riteņu transportlīdzekļu un kvadriciklu apstiprināšanu un tirgus uzraudzību”

COM(2010) 542 galīgā redakcija – 2010/0271 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 17. decembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 468. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 19. un 20. janvārī (19. janvāra sēdē), vienprātīgi pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1	Ekonomikas un finanšu krīze, kas 2008. gadā smagi skāra Eiropu, ietekmēja arī motociklu sektoru. No 2008. gada pēdējā ceturkšņa līdz 2010. gada pēdējam ceturksnim ES tirgus saruka par 33 %, negatīvi ietekmējot nodarbinātību.

1.2	Neraugoties uz pašreizējo stāvokli, EESK atzinīgi vērē Eiropas Komisijas ierosināto regulu, kurā risināti arī ar ceļu satiksmes drošību un vidi saistīti jautājumi, pret kuriem jāizturas īpaši piesardzīgi un kuri likumdošanas ceļā jau sen bija jārisina.

1.3	“L” kategorijas transportlīdzekļi (1) ir arī sociālā ziņā nozīmīgi, jo tie nodrošina mobilitāti, palīdz samazināt sastrēgumus pilsētās un ir alternatīvs risinājums lauku rajonos, kur sabiedriskā transporta satiksme ir nepietiekama.

1.4

EESK tāpēc iesaka uzmanību veltīt tam, lai ierobežotu patēriņa cenu vispārējo pieaugumu, kas saistīts ar ierosinātajām izmaiņām; šajā sakarā īpaša uzmanība jāvelta mazākiem uz mobilitāti orientētiem produktiem, lai izvairītos no turpmākas negatīvas ietekmes uz tirgu. Tādēļ EESK iesaka regulā paredzēt piemērotu pārejas termiņu, lai īstenotu ierosinātos pasākumus, vienlaikus sekmējot elastīgākus tehniskos risinājumus mazu transportlīdzekļu attīstīšanā, lai patērētāji tos varētu iegādāties par pieņemamām cenām.

2. Ievads

2.1

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu, kura mērķis ir risināt vairākus jautājumus, kas saistīti ar tipa apstiprināšanu un tirgus uzraudzību motociklu nozarē. Ilgi gaidītais priekšlikums motociklu nozarei sniedz nepieciešamo priekšstatu par gaidāmajām ražošanas prasībām attiecībā uz divu un trīs riteņu transportlīdzekļiem, kā arī kvadricikliem (“L” kategorijas transportlīdzekļiem).

2.2

Pašlaik “L” kategorijas transportlīdzekļiem piemērojot 2006. gadā noteiktos vides standartus (2), Eiropas Komisijas ierosina turpināt šādu attīstību, šajā desmitgadē pakāpeniski ieviešot jaunus Eiropas standartus. Priekšlikumā ir iekļauti arī noteikumi ceļu satiksmes drošības jomā, jo drošāki satiksmes apstākļi motociklistiem ir viens no ES stratēģiskajiem mērķim 2011.–2020. gadam (3).

2.3

Kā minēts jau pieņemtā EESK atzinumā (4), divriteņu mehānisko transportlīdzekļu nozarei ir svarīga nozīme Eiropas Savienības ekonomikā un nodarbinātības jomā. Eiropā 90 % ražošanas veic aptuveni 100 vidēji lieli vai vidēji mazi ražotāji, kas darbojas dažādās ES dalībvalstīs (galvenokārt Itālijā, Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Francijā, Spānijā un Austrijā, kā arī Čehijas Republikā, Nīderlandē, Portugālē, Slovēnijā un Zviedrijā), kā arī Norvēģijā un Šveicē. Atlikušos 10 % ražošanas Eiropā veic vairāki mazi un ļoti mazi ražotāji. Vidējais apgrozījums — 8 miljoni EUR — liecina, ka nozarē darbojas daudzi MVU. Ražošanā 2007. gadā bija nodarbināti 25 000 strādājošo, savukārt visā motociklu nozarē (ieskaitot komplektējošo daļu ražošanu, izplatīšanu un tehnisko apkopi) bija nodarbināti aptuveni 150 000 strādājošo.

2.4

Ražotāju darbība ir atšķirīga — daži pasaules mēroga uzņēmumi darbojas visās jomās (dažādiem lietojumiem paredzēti motocikli ar dažādiem cilindru tilpumiem, motorolleri ar dažādiem cilindru tilpumiem, mopēdi, tricikli un kvadricikli) vai ļoti specializētās jomās, savukārt citi ir valstu vai pat vietēja mēroga uzņēmumi, kas lieluma un ražošanas procesu ziņā dažkārt līdzinās amatnieku uzņēmumiem.

2.5

Minēto nozari 2008. gada pēdējā ceturksnī smagi ietekmēja krīze, un pieprasījuma samazināšanās negatīvās sekas bija jūtamas visā nozarē, radot ievērojamu negatīvu strukturālo ietekmi un nodarbinātības samazināšanos (pieprasījums samazinājās par 31 %, izraisot apgrozījuma un pasūtījumu samazināšanos par 35 %, kas savukārt nelabvēlīgi ietekmēja nodarbinātību). No 2008. gada pēdējā ceturkšņa līdz 2010. gada pēdējam ceturksnim ES tirgus saruka par 33 %. Pieprasījuma samazināšanās izraisīja arī apgrozījuma un pasūtījumu kritumu, kas savukārt nelabvēlīgi ietekmēja nodarbinātību ražošanā (galvenokārt samazinājās sezonālais darbs, saīsinājās darba laiks un samazinājās atlaišanas pabalsti), kā arī starpproduktu piegādes un pakārtotās tirdzniecības jomā, transportlīdzekļu remonta un tehniskās apkopes pakalpojumu jomā (darbaspēks samazinājās par 25 % — dati par 2010. gadu salīdzinājumā ar 2007. gadu) (5).

Tāpēc Eiropas Komisija pieņēma priekšlikumu COM(2010) 542, un EESK minētos apstākļus vēlētos ņemt vērā šajā atzinumā.

3. Eiropas Komisijas priekšlikums

3.1

Eiropas Komisija 4. oktobrī pieņēma priekšlikumu regulai par divu vai trīs riteņu un kvadriciklu apstiprināšanu un tirgus uzraudzību. Priekšlikumā izmantota “dalīto līmeņu pieeja”, proti, pamatregulu, par kuru EESK šajā atzinumā pauž viedokli, pašlaik pieņem saskaņā ar koplēmuma procedūru, un pamatregulai 2012. gadā sekos četras regulas (deleģētie tiesību akti), kuras pieņems saskaņā ar komitoloģijas procedūru un kurām būs šādi temati:

1.	ekoloģiskās un dzinēju veiktspējas prasības;

2.	transportlīdzekļa funkcionālās drošības prasības un ar tām saistītie jautājumi;

3.	transportlīdzekļa uzbūves prasības;

4.	administratīvo noteikumu īstenošanas akts.

Eiropas Komisija iecerējusi, ka minēto tiesību aktu kopums stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī.

3.2

EESK atzinīgi vērtē šo likumdošanas iniciatīvu, kuras mērķis ir pakāpeniski uzlabot vides standartus un uzlabot transportlīdzekļu drošību, kā arī vienkāršot tiesību aktus par tipa apstiprinājuma kārtību “L” kategorijas transportlīdzekļiem, kam ievieš jaunas apakškategorijas. Šāda vienkāršošana dos iespēju atcelt 13 direktīvas un, kad vien iespējams, piemērot ANO Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO EEK) (6) noteikumus. EESK atbalsta arī to, ka atkal pastiprināti tiek pievērsta uzmanība tirgus uzraudzībai, kas nepieciešama, lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus un pasargātu patērētājus no neatbilstošiem produktiem, ko ražo galvenokārt Dienvidaustrumāzijas valstīs.

4. Vispārīgas piezīmes

4.1

EESK kopumā pozitīvi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu, it īpaši pakāpeniskos ieviešanas termiņus, tomēr Eiropas Parlamentam un Padomei vajadzētu pievērst uzmanību dažiem tā aspektiem, lai izstrādātu līdzsvarotus tiesību aktus, kuros paredzēti rentabli pasākumi, it īpaši, ņemot vērā nozares īpatnības un pašreizējo ekonomikas un finanšu krīzi.

4.2

EESK uzskata, ka vispirms jāvelta uzmanība termiņiem, kad jāievieš jaunie transporta līdzekļa raksturlielumi. Ražotājiem jādod pietiekams pārejas posms, lai īstenotu dažādos noteikumus, līdzko pilnībā būs pieņemta regula un deleģētie tiesību akti. Tā kā deleģēto tiesību aktu izstrādi paredzēts pabeigt ātrākais 2012. gada beigās, EESK uzskata, ka visu tiesību aktu kopumu vajadzētu sākt piemērot no 2014. gada 1. janvāra, lai ražotājiem un komplektējošo daļu piegādātājiem dotu nepieciešamo pārejas laiku. Šis pārejas posms ir vajadzīgs, lai ražotāji pietiekami iepazītos ar jaunajām prasībām un kopīgi ar komplektējošo daļu piegādātājiem rastu piemērotus risinājumus, kā īstenot ierosinātos noteikumus.

4.3

Jaunās prasības tad jāpiemēro ražošanā, nodrošinot pieņemamas patēriņa cenas. Tas ir īpaši svarīgi pašreizējā ekonomiskajā situācijā. Tiek lēsts (7), ka patēriņa cenu papildu pieaugums, ko izraisīs regulā ierosinātie dažādie vides un drošības noteikumi, būs robežās no 5 % līdz 10 % augstu cenu ražojumu tirgū (motocikli virs 750 zirgspēkiem) un līdz 30 % zemu cenu ražojumu tirgū (motocikli zem 300 zirgspēkiem). Šis 30 % pieaugums ir neproporcionāls un rada risku, ka patērētāji attiecīgos produktus pirks mazāk un transporta līdzekļi kļūs nolietotāki, un tas savukārt negatīvi ietekmēs vidi un drošību, kā arī rūpniecību, nodarbinātību un sabiedrību kopumā. Runājot par apjomu, jāatzīmē, ka mazu un vidēju motociklu īpatsvars veido vairāk nekā 80 % no Eiropas Savienībā reģistrētajiem motocikliem. Jānorāda, ka transportlīdzekļi, kuru jauda nepārsniedz 300 zirgspēkus, veido divas trešdaļas no ES reģistrētajiem transportlīdzekļiem, un vairumu no tiem izmanto pilsētās, lai nodrošinātu sociālu un profesionālu mobilitāti.

4.4

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ierosināto grafiku jauno vides aizsardzības pasākumu (Euro standartu) ieviešanai, vienlaikus norādot, ka pret hibrīdajām tehnoloģijām zināmā mērā ir netaisnīga attieksme, t.i., uz tām attiecinātas tādas pašas robežvērtības kā uz dīzeļdegvielu, lai arī pašlaik šajos transportlīdzekļos izmanto benzīnu.

4.5

Drošības jomā EESK atzinīgi vērtē likumdošanas priekšlikumus attiecībā uz uzlabotajām bremžu sistēmām motociklos, bet vēlreiz uzsver (8) nepieciešamību pienācīgi novērtēt atšķirīgo sistēmu rentabilitāti atkarībā no produktu un to pielietošanas veida. EESK atbalsta tehnoloģiski neitrālu pieeju uzlabotu bremžu sistēmu jomā, lai patērētāju interesēs nodrošinātu ražotājus ar nepieciešamo elastīgumu un veicinātu inovāciju.

4.6

Lai gan EESK atbalsta ierosinātos ieviešanas termiņus dažādajiem noteikumiem par jaunajiem tipa apstiprinājumiem, nepieciešams papildu laiks transportlīdzekļiem, kas reģistrēti saskaņā ar pastāvošo tipa apstiprinājuma kārtību, ņemot vērā dažādos sarežģījumus un papildu izmaksas saistībā ar to pielāgošanu.

4.7

EESK atzinīgi vērtē arī to, ka pastiprināta uzmanība pievērsta pasākumiem, lai novērstu manipulācijas ar transporta līdzekļiem, kuru dinamiskie ekspluatācijas parametri ir ierobežoti ar likumu, un tirgus uzraudzības noteikumiem, lai novērstu, ka ES tirgū iekļūst transportlīdzekļi, kas neatbilst tipa apstiprinājuma noteikumiem. Šajās jomās arī dalībvalstīm būs nozīmīga loma, nodrošinot regulāras transportlīdzekļu un izplatīšanas vietu kontroles.

5. Īpašas piezīmes

5.1

Ar priekšlikuma regulai 2. panta 2. punkta g) apakšpunktu “transportlīdzekļi, ko galvenokārt paredzēts izmantot apvidū, kur nav ceļa, un kas projektēti braukšanai pa virsmām bez ceļa seguma” nav iekļauti Eiropas Komisijas priekšlikuma darbības jomā. Tas rada ne tikai sarežģījumus trial un enduro tipa transportlīdzekļu ražošanā, jo līdz šim uz tiem attiecās tipa apstiprināšanu regulējošie tiesību akti, bet arī nenoteiktību, jo minētos izņēmumus (transportlīdzekļi, kuri ir tuvu kategorijas robežai) var interpretēt subjektīvi. EESK atbalsta trial un enduro tipa transportlīdzekļu (9) iekļaušanu tipa apstiprināšanu regulējošo tiesību aktu darbības jomā, lai izvairītos arī no negatīvās ietekmes uz vidi. EESK arī atbalsta skaidru prasību noteikšanu, lai iekļautu izņēmumus attiecībā uz uzlabotām bremžu sistēmām to specifiskā pielietojuma dēļ.

5.2	EESK atzinīgi vērtē fakultatīvā jaudas ierobežojuma līdz 74 kW (ko pašreiz piemēro tikai vienā ES dalībvalstī) svītrošanu, jo tas atbilst Eiropas Savienības iekšējā tirgus izveides mērķiem.

5.3

EESK apšauba noteikuma par iebūvēto diagnostiku L1 un L2 kategorijas mopēdiem atbilstību, ņemot vērā to, ka ar pasākumu saistītās tehniskās izmaksas nav samērīgas ar šādu transportlīdzekļu zemajām cenām (ap 1 000euro). EESK vēlas uzsvērt, ka mopēdi ir sociālā ziņā nozīmīgi, t.i., tie nodrošina mobilitātes, izglītības un darba iespējas jauniešiem un cilvēkiem, kam šāds transporta līdzekļa veids ir vienīgais privātā transporta veids, kuru viņi var atļauties pilsētās un it īpaši lauku apgabalos, kur sabiedriskā transporta satiksme ir nepietiekama.

5.4

EESK atzīmē, ka ierobežojumi “mazās sērijās” ražotajiem transportlīdzekļiem samazināti no līdzšinējiem 200 transportlīdzekļiem uz 100 (L4e, L5Be, L6Be, L7Be apakškategorijās), 50 (L5Ae apakškategorijā) un pat 20 (L1Ae, L1Be, L2e, L6Ae, L7Ae apakškategorijās) transportlīdzekļiem. EESK uzskata, ka minētie limiti ir pārāk zemi un nepraktiski daudzajiem MVU, kas darbojas nozarē; tāpēc EESK ierosina saglabāt pašreiz piemērojamo ierobežojumu 200 transportlīdzekļu apmērā, lai šiem MVU varētu piešķirt dažas ierobežotas atkāpes no tipa apstiprinājuma prasībām, kuras šādiem maziem uzņēmumiem no finansiālā viedokļa nav pieņemamas.

5.5

EESK uzskata, ka ir pāragri ieviest ierosināto maksimālo masu L6e un L7a apakškategorijas kvadricikliem, kas iekļauti I pielikumā. Lai gan transportlīdzekļa maksimālā masa nav mainīta, to tagad dēvē par transportlīdzekļa masu braukšanas kārtībā. Kaut arī tā pati par sevi ir lielāka, to nosakot, nav ņemts vērā, ka masu palielinās arī II pielikumā ierosinātās jaunās prasības, it īpaši tās (bet ne tikai tās), kas attiecas uz “priekšējām un aizmugures aizsargstruktūrām”. Tā kā jauno prasību tehniskās iezīmes jānosaka ar deleģētajiem tiesību aktiem, EESK uzskata, ka maksimālās masas robežvērtības noteikšana būtu jāveic, ņemot vērā tehniskās prasības.

Briselē, 2011. gada 19. janvārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) “L” kategorijas transportlīdzekļi ir šādi: L1e mopēdi, L2e trīs riteņu mopēdi, L3e motocikli, L4e motocikli ar blakusvāģi, L5e trīsriteņi, L6e vieglie kvadricikli, L7e smagie kvadricikli.

(2) Ar Direktīvu 2002/51/EK ieviesa Euro2 standartu (kopš 2003. gada) un Euro3 standartu (kopš 2006. gada).

(3) Ceļu satiksmes drošības pamatnostādnes, Eiropas Komisija, 2010.

(4) OV C 354., 28.12.2010., 30. lpp.

(5) Dati par Itāliju, ANCMA (Associazione Nazionale Ciclo Motociclo e Accessori).

(6) ANO Eiropas Ekonomikas komisija.

(7) Avots: ACEM. Skatīt: http://circa.europa.eu/Public/irc/enterprise/automotive/library?l=/mcwg_motorcycle/meeting_june_2009&vm=detailed&sb=Title

(8) CESE 1187/2010,“Ceļu satiksmes drošības stratēģiskās pamatnostādnes līdz 2020. gadam”, 2010. gada septembris.

(9) Kā noteikts Direktīvas 2002/51/EK 2. panta 4. punktā.

17.3.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 84/34

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īsās pozīcijas pārdošanu un dažiem kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgumu aspektiem”

COM(2010) 482 galīgā redakcija – 2010/0251 (COD)

2011/C 84/07

Galvenais ziņotājs: MORGAN kgs

Eiropas Parlaments 2010. gada 7. oktobrī un Padome 2010. gada 13. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īsās pozīcijas pārdošanu un dažiem kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgumu aspektiem”

COM(2010) 482 galīgā redakcija – 2010/0251 (COD).

Komitejas Birojs 2010. gada 20. oktobrī uzdeva Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu par šo jautājumu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2011. gada 19. un 20. janvārī notikušajā 468. plenārajā sesijā (20. janvāra sēdē) iecēla Morgan kgu par galveno ziņotāju un ar 200 balsīm par, 4 balsīm pret un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi.

1.1

Reaģējot uz bankas Lehman Brothers bankrota izraisīto tirgus sabrukumu, Apvienotajā Karalistē (AK) un citās valstīs tika aizliegta finanšu vērtspapīru īsās pozīcijas pārdošana finanšu iestādēs. Vācijas iestādes, atbildot uz Grieķijas valsts parāda krīzi, aizliedza pārdot atsevišķu Vācijas finanšu iestāžu akciju un euro zonas valstu parāda vērtspapīru īsās pozīcijas, kā arī nesegtas šāda parāda pozīcijas tādā gadījumā, ja runa ir par kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgumiem (CDS). Iepriekšminētajā regulā kā vienu no finanšu regulējuma un uzraudzības reformas elementiem Komisija ierosina vienotu sistēmu, kas Eiropas Vērtspapīru un tirgus iestādes (EVTI) uzraudzībā ļautu nodrošināt īso pozīciju un CDS pārvaldīšanu visā ES. EESK atzinīgi vērtē šādu iniciatīvu, kas ļaus atcelt pretrunīgas sistēmas un ieviest skaidrību šajā finanšu tirgus jomā.

1.2

EESK uzskata, ka kopumā rezultāts būs optimāls, ja tirgiem ļaus brīvi darboties saskaņā ar pieņemto tiesisko regulējumu. EESK uzsver, ka svarīga ir EVTI veikta uzraudzība. Apstākļos, ko EVTI uzskata par nelabvēlīgiem, tā var

—	aizliegt personām iesaistīties jebkādos tirdzniecības darījumos, vai tā var ierobežot šādu darījumu vērtību;

—	aizliegt personām iesaistīties īsās pozīcijas pārdošanā, vai tā var noteikt ierobežojumus šādai pārdošanai;

—	aizliegt valsts kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas darījumus;

—	ierobežot valsts kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgumu vērtību;

—	pieprasīt publiskot informāciju par īsās pozīcijas pārdošanas darījumiem.

1.3	Kopumā EESK cer, ka minētās pilnvaras izmantos pirmām kārtām dalībvalstu kompetentās iestādes. EVTI īstenota dalībvalstu pasākumu koordinēšana atbilst pašreizējām vajadzībām un būs ļoti lietderīga. EESK cer, ka tieša EVTI iejaukšanās notiks tikai izņēmuma gadījumos, kā paredzēts regulas 24. pantā.

1.4

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu par regulējuma sistēmu, kuras ietvaros kompetentās iestādes būs pilnvarotas izvirzīt prasību nodrošināt papildu pārredzamību attiecībā uz regulā minētajiem instrumentiem. Šī sistēma pastāvīgi sniegs labumu regulējošajām iestādēm, investoriem un tirgiem. Ja nākotnē tiks apsvērta iejaukšanās, cerams, ka regulējošās iestādes būs labāk informētas nekā līdz šim.

1.5

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu saskaņotā sistēmā oficiāli paredzēt pilnvaras, ar kurām apdraudētas tirgus stabilitātes apstākļos var noteikt pagaidu ierobežojumus īsās pozīcijas pārdošanai. EESK norāda, ka vēl jāparedz objektīvi pasākumi tirgus nestabilitātes noregulēšanai. Patlaban noteiktais “ievērojamas cenu krišanās” rādītājs, proti, 10 %, dažiem instrumentiem varētu būt pārāk zems.

1.6	Atbilstīgi 1.5. punktā minētajam Komiteja neuzskata, ka ir pamats tiešam nesegtu CDS aizliegumam jebkuros apstākļos.

1.7

EESK uzskata, ka ierosinātā nesegtās īsās pozīcijas pārdošanas reglamentējuma sistēma varētu būt efektīvāka, ja īsajām pozīcijām būtu vajadzīgs vismaz diennakts elastīgums. Lai tirgus dalībniekiem neradītu neizdevīgus apstākļus, vajadzīgo drošību varētu panākt, ieviešot ASV izmantoto modeli, kas ir ievērojami elastīgāks.

1.8	EESK atbalsta priekšlikumu par divu līmeņu pieeju informācijas sniegšanai par akcijām — saskaņā ar to informācija vispirms jāsniedz privāti un tad publiski. Tādējādi gan regulējošās iestādes, gan tirgus varēs saņemt atbilstošu informāciju.

1.9

EESK nav pārliecināta par to, vai ir lietderīgi izvirzīt prasību marķēt rīkojumus par īsās pozīcijas pārdošanu. Tā ir sarežģīti īstenojama, tās noderīgums ir apšaubāms, un tā radīs lieku slogu visām ES tirdzniecības vietām. Pārējie pārredzamības nodrošināšanas pasākumi šķiet ļoti piemēroti tam, lai EVTI un kompetentās iestādes varētu kontrolēt tirgus.

1.10

Kad sākās valsts parāda vērtspapīru krīze, euro zonā bažas izraisīja ar CDS saistīti valsts parāda vērtspapīri. EESK ir ļoti norūpējusies par nesegtu CDS izraisītās krīzes ekonomiskām un sociālām sekām. Komiteja uzskata, ka nesegtu CDS tirdzniecība saasināja krīzi, un tādēļ atzinīgi vērtē priekšlikumu regulai. Komiteja piekrīt regulas paskaidrojuma raksta 16. un 17. apsvērumā izklāstītajam Komisijas viedoklim, ka “nesegtā īsās pozīcijas pārdošana attiecībā uz akcijām un valsts parāda vērtspapīriem palielina iespējamo risku saistībā ar norēķinu neveikšanu un tirgus svārstīgumu. (..) Pasākumiem saistībā ar valsts parāda vērtspapīriem un valsts kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgumiem, tostarp saistībā ar lielāku pārredzamību un ierobežojumiem nesegtai īsās pozīcijas pārdošanai, jānosaka prasības, kas ir samērīgas, bet nepieļauj negatīvu ietekmi uz valsts obligāciju tirgus un valsts obligāciju pārdošanas ar atpirkšanu (repo) līgumu tirgus likviditāti”.

1.11

Kopumā Komiteja atzinīgi vērtē to, kā regulā definēta EVTI regulējošā funkcija. Pārmērīga iejaukšanās var destabilizēt tirgus. EESK atbalsta noteikumus par tirgus pārredzamību un uzskata, ka tie būs ļoti lietderīgi. Neskaitot iepriekš aplūkotos izņēmumus, Komiteja atzinīgi vērtē vairumu tehnisko noteikumu.

1.12	Ņemot vērā kaitējumu, kādu visiem iedzīvotājiem var nodarīt valsts parāds, kas vairs nav pakļauts uzraudzībai, EESK cer, ka, runājot par valsts parāda pārvaldīšanu nākotnē, ES uzņemsies vadošo lomu pasaules mērogā.

2. Ievads.

Īsās pozīcijas pārdošana

2.1

Jēdziens “īsās pozīcijas pārdošana” nozīmē aizņēmuma ceļā iegūtu nepiederošu vērtspapīru pārdošanu. Iestādes, kuras aizdod vērtspapīrus, iekasē maksu, kas nodrošina papildu ienākumus to fondos. Aizņēmējs vērtspapīrus pārdod, cerot uz to cenas krišanos, tādēļ pēc noteikta laika tos iespējams atpirkt par zemāku cenu un nodot atpakaļ aizdevējam, peļņu saglabājot aizņēmēja rīcībā. Acīmredzams, ka īsās pozīcijas pārdošana ir riskanta. Vērtspapīru aizdevumu var nokārtot pirms pārdošanas (segta īsās pozīcijas pārdošana) vai pēc pārdošanas (nesegta īsās pozīcijas pārdošana).

2.2

Īsās pozīcijas pārdošanu var izmantot dažādu iemeslu dēļ. Tā kā gan atsevišķu akciju vērtība, gan vērtspapīru tirgus kopumā var gan celties, gan kristies, vērtspapīru portfelis, kam paredzama vērtības celšanās līdz ar tirgus aktivitātes kāpumu (garā pozīcija), tirgus krišanās gadījumā var viegli zaudēt vērtību. Šāda veida “garās pozīcijas portfeļa” risku var samazināt, iekļaujot tajā “īsos” komponentus. Daudzas iestādes darbojas tikai ar “garās pozīcijas portfeļiem”, taču dažas izmanto vienīgi “īsās pozīcijas portfeļus”. Strīdīgs ir jautājums par to, vai spekulatīvāka ir koncentrēšanās tikai uz “garās pozīcijas portfeļiem”, rēķinoties ar tirgus kāpumu, vai tikai uz “īsās pozīcijas portfeļiem”, cerot uz cenas krišanos.

2.3

Īsās pozīcijas pārdošanā iesaistās daudzi tirgus dalībnieki: tradicionālie fondu pārvaldītāji (piemēram, pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības), investīciju bankas, riska ieguldījumu fondi un tirgus uzturētāji. Īsās pozīcijas pārdošanas darījumus var izmantot arī atsevišķi investori, īstenojot savu investīciju stratēģiju. Normālos tirgus apstākļos īsās pozīcijas pārdošanu uzskata par likumīgu metodi ieguldījumiem.

2.4

Komisija pamatoti norāda, ka īsās pozīcijas pārdošana ir normāla prakse, kas tiek īstenota vairumā finanšu tirgu, un pati par sevi vēl nenozīmē tirgus ļaunprātīgu izmantošanu, ko Eiropas Savienībā reglamentē īpaši. Līdz zināmai pakāpei īsās pozīcijas pārdošana pozitīvi ietekmē finanšu tirgus, jo tā ļauj daudz vieglāk gūt informāciju par cenām un mazina “burbuļu” veidošanās draudus, kā arī veicina tirgus likviditāti.

2.5

Dažas dienas pēc bankas Lehman Brothers bankrota 2008. gada septembrī AK aizliedza biržā kotētos finanšu uzņēmumos veikt akciju īso pozīciju pārdošanu. Daudzās citās valstīs, tostarp ASV, ieviesa līdzīgus, taču dažāda ilguma ierobežojumus. Jaunā ES regula ļaus novērst šādu nekoordinētu pasākumu atkārtošanos.

2.6

Augsta riska atvasināto instrumentu “toksiskums”, ļaundabīgam audzējam raksturīga straujā kaites izplatīšanās un sabrukuma milzīgais mērogs neizbēgami izraisīja regulējošo iestāžu rīcību, lai gan minēto atvasināto instrumentu ietekme uz krīzes norisi ir apstrīdama. Ir grūti iztēloties nākotnē līdzīgu notikumu, taču jebkurā gadījumā tagad ir izveidots pamats, kas uzraudzības un regulējošajām iestādēm ļauj atbilstīgi reaģēt.

Kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgumi

2.7

Kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgumi (CDS) ir atvasināti līgumi, kuru pamatā ir pakārtots parāda vērtspapīrs, piemēram, uzņēmumu obligācijas un valsts obligācijas. Minētos līgumus izmanto, lai nodrošinātos pret kredītsaistību nepildīšanu. Nodrošinājuma pircējs ik ceturksni maksā prēmiju — “izvērsumu” — nodrošinājuma pārdevējam. Kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgumu izvērsumu aprēķina, pamatojoties uz to, cik ir jāmaksā par to uzturēšanu, un tas palielinās atbilstoši kredītsaistību nepildīšanas riskam.

2.8

Ja aizņēmējs nepilda saistības, nodrošinājuma pārdevējs pircējam obligāciju fiziskas piegādes vietā izmaksā naudas kompensāciju, ņemot vērā to vērtību. Kredītsaistību nepildīšanas cēloņi var būt maksātnespēja, pārstrukturizācija un bankrots. Vairums CDS ir 10–20 miljonu USD vērtībā ar termiņu no viena līdz desmit gadiem. CDS līdzinās kredītapdrošināšanai, lai arī apdrošināšanas regulējums uz tiem neattiecas.

2.9

Investori var pirkt un pārdot nodrošinājumu arī tad, ja parādsaistības nav nodrošinātas. Šie nesegtie kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgumi dod iespēju biržas mākleriem spekulēt attiecībā uz emitenta parāda stāvokli un kredītspēju. Piemēram, ja General Motors uzņēmuma piegādātājs būtu raizējies par to, ka uzņēmums ir potenciāli maksātnespējīgs, tad nesegts CDS, kas saistīts ar GM obligācijām, būtu varējis sniegt drošību. Arī tie, kas iegulda valsts obligācijās, var izmantot CDS, lai izvēlētās obligācijās izveidotu sintētiskas “garas un īsas” pozīcijas, un dažos gadījumos tas var būt labāks veids, kā veidot portfeli.

2.10

Ir svarīgi nejaukt nesegtus CDS un akciju nesegto īsās pozīcijas pārdošanu. Otrajā gadījumā akciju, ko aizņemas, pārdod. Tas var radīt problēmas. Nesegtu CDS gadījumā pārdošana nenotiek. Ieinteresētais pircējs no ieinteresētā pārdevēja ir nopircis iespēju līgumu saistībā ar obligāciju. Kā visos tirgos, tiek noteikta cena. Pakārtotās obligācijas ienesīgums izšķirs, kura puse būs ieguvēja. Nesegti CDS veido lielāko daļu no visiem CDS.

2.11

Vācijā 2010. gada maijā noteica aizliegumu tirdzniecībai ar nesegtiem CDS, kas saistīti ar euro zonas valstu parāda vērtspapīriem, kā arī nesegtu īsās pozīcijas tirdzniecību ar euro zonas valstu parāda vērtspapīriem un atsevišķu Vācijas finanšu iestāžu akcijām. Kā pamatojums tika minēts “parāda vērtspapīru īpašais svārstīgums”. Šāda rīcība pārsteidza pārējās dalībvalstis un satricināja tirgus. Tāpat kā vērtspapīru īsās pozīcijas pārdošanas gadījumā jaunie noteikumi un ES regulējošo iestāžu jaunās pilnvaras nākotnē ļaus novērst šādu neparedzētu vienpusēju rīcību.

2.12

Lai arī uzmanība ir pamatoti pievērsta CDS, vēl joprojām pastāv risks, ka tiek izskatīti problēmas simptomi, nevis tās cēlonis. Cēlonis ir neatrisināta politiska un ekonomiska dilemma, kuras kontekstā monetārā savienība saskaras ar valsts parāda krīzi. Dilemma ir radījusi ekonomisko nenoteiktību. Aizdevējiem jāsedz savs risks. Oportūnisti mēģina gūt labumu no neskaidrās situācijas. Ir sarežģīti nodalīt vienu no otra. Iespējams, baņķieri gūst labumu, taču euro zonas valdības viņiem dod visas iespējas to darīt.

2.13	Pamatojoties uz iepriekš teikto un ņemot vērā kaitējumu, kādu visiem iedzīvotājiem var nodarīt valsts parāds, kas vairs nav pakļauts uzraudzībai, EESK cer, ka, runājot par valsts parāda pārvaldīšanu nākotnē, ES uzņemsies vadošo lomu pasaules mērogā.

3. Regulas kopsavilkums.

3.1	Priekšlikums attiecas uz akcijām un ar tām saistītiem atvasinātiem instrumentiem, kā arī uz valsts obligācijām un ar tām saistītiem atvasinātiem instrumentiem, tāpat arī uz kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgumiem, kas saistīti valsts parāda vērtspapīru emitentiem.

3.2

Priekšlikumā izvirzītas pārredzamības nodrošināšanas prasības fiziskām vai juridiskām personām (turpmāk — personas), kam ir nozīmīgas neto īsās pozīcijas ES akcijās un ES valstu parāda vērtspapīros, un fiziskām vai juridiskām personām, kam ir nozīmīgas pozīcijas kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgumos, kuri saistīti ar ES valstu parāda vērtspapīriem.

3.3	Attiecībā uz akcijām ir ierosināts divu līmeņu pārredzamības modelis: pastāvot zemākam slieksnim, informācija par pozīciju jāiesniedz tieši regulējošajai iestādei, bet, pastāvot augstākam slieksnim, pozīcijas jāuzrāda tirgum.

3.4	Ir ierosināts, ka zemākā sliekšņa robežvērtība ir 0,2 % no attiecīgās sabiedrības emitētā akciju kapitāla vērtības. Augstākais slieksnis ir 0,5 %.

3.5

ES valstu parāda vērtspapīru gadījumā jāsniedz privāti informācija par nozīmīgām

—	neto īsajām pozīcijām valsts parāda vērtspapīros,

—	nesegtām tādu CDS pozīcijām, kas saistīti ar valsts parāda vērtspapīriem.

3.6	Jāsniedz informācija arī par īsajām pozīcijām, kas veidojas, veicot tirdzniecību ārpus tirdzniecības vietām (tā saukto ārpusbiržas tirdzniecību) vai izmantojot tādus atvasinātus instrumentus kā iespēju līgumi, standartizēti nākotnes līgumi utt.

3.7	Paredzēta arī prasība visās vietās reģistrēt rīkojumus par īsās pozīcijas pārdošanu, lai katru dienu varētu publicēt informāciju par konkrētajā tirdzniecības vietā veiktas īsās pozīcijas pārdošanas apjomiem.

3.8

Personām, kas iesaistās akciju vai valsts parāda vērtspapīru īsās pozīcijas pārdošanā, līdz pārdošanas brīdim jāaizņemas instrumenti, jānoslēdz vienošanās par akciju aizņemšanos vai jāslēdz cita veida vienošanās, kas nodrošinātu, ka vērtspapīrus varēs aizņemties, lai norēķinu varētu veikt noteiktajā termiņā.

3.9

Ja persona, kas ir īsās pozīcijas pārdevējs, nespēj piegādāt akcijas, lai norēķinātos noteiktajā termiņā, tad tirdzniecības vietai jāiegādājas akcijas, lai veiktu pārdošanu un no īsās pozīcijas pārdevēja atgūtu līdzekļus izmaksu segšanai. Īsās pozīcijas pārdevējs ik dienas maksā nodevu, kamēr pārdošanas darījums ir pabeigts.

3.10	Norēķinu termiņi ir dažādi atkarībā no jurisdikcijas. Norēķinu termiņš ir vispārējs jautājums, kas jārisina.

3.11

Ārkārtas apstākļos var būt nepieciešams aizliegt vai ierobežot tādu īsās pozīcijas pārdošanu, kas citā situācijā būtu leģitīma vai radītu minimālu risku. Šādos gadījumos kompetentajām iestādēm vajadzētu būt pagaidu pilnvarām, lai pieprasītu nodrošināt papildu pārredzamību vai noteiktu ierobežojumus tirgū.

3.12	Tā kā ES valstīs šādi pasākumi ievērojami atšķiras, Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei (EVTI) tiks uzticēti divi nozīmīgi uzdevumi, proti, dalībvalstu iejaukšanās koordinācija un dalībvalstu noteikto ierobežojumu, īpaši ierobežojumu darbības ilguma, apstiprināšana.

3.13	Ja situācijās, kas rada pārrobežu ietekmi, EVTI uzskata, ka kompetentās iestādes pasākumi nav piemēroti, tā var iejaukties pati, neņemot vērā attiecīgās dalībvalsts kompetento iestādi.

3.14	Komisijai ir piešķirtas pilnvaras noteikt papildu kritērijus un faktorus, kas EVTI un kompetentajām iestādēm jāņem vērā, nosakot, vai negatīva attīstība vai tendences nopietni apdraud finanšu stabilitāti vai uzticēšanos tirgum.

3.15	Kompetentajām iestādēm ir piešķirtas pilnvaras uz ļoti īsu laiku noteikt aizliegumu veikt attiecīgā instrumenta īsās pozīcijas pārdošanu vai citādi ierobežot darījumus, lai nepieļautu cenu haotisku samazināšanos. Šo “ķēdes pārrāvumu” noteiks, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem.

3.16	Kompetentajām iestādēm priekšlikumā ir paredzētas visas nepieciešamās pilnvaras noteikumu īstenošanai. Saskaņā ar priekšlikumu dalībvalstīm jāizstrādā noteikumi par nepieciešamajiem administratīvajiem pasākumiem, sankcijām un finanšu pasākumiem priekšlikuma īstenošanai un ieviešanai.

Briselē, 2011. gada 20. janvārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

17.3.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 84/38

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata “Ceļā uz atbilstīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām” ”

COM(2010) 365 galīgā redakcija

2011/C 84/08

Ziņotājs: DANDEA kgs

Līdzziņotājs: PATER kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 9. jūlijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Zaļā grāmata “Ceļā uz atbilstīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām” ”

COM(2010) 365 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 16. decembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 468. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 19. un 20. janvārī (20. janvāra sēdē), ar 185 balsīm par, 9 balsīm pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Galvenie ieteikumi.

1.1

Zaļajā grāmatā “Ceļā uz atbilstīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām” pamatoti norādīts, ka dalībvalstu tiesības un pienākums ir noteikt to sociālās nodrošināšanas programmu pamatprincipus un arī pensiju sistēmas struktūru un darbību. EESK tomēr uzskata, ka ES līmenī saskaņota pieeja minētajā jomā var sekmēt vienotību un nodrošināt dalībvalstu pensiju sistēmu atbilstību stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķiem sociālajā un nodarbinātības jomā, jo jāatceras, ka nodarbinātība ir būtisks faktors, kas ietekmē pensiju sistēmu noturību. EESK piezīmes būtu jāņem vērā kopumā, nevis izlases veidā.

1.2

Lēmumus par pensiju sistēmu reformām pieņem dalībvalstu līmenī, ņemot vērā attiecīgās valsts apstākļus un vēsturi un cenšoties nodrošināt pensiju sistēmas atbilstību un noturību. Ar ES noteikumiem nevajadzētu nedz tieši, nedz netieši veicināt vai kavēt nevienu no pensiju sistēmas reformu veidiem. Atzinumos, kas pieņemti 2000. un 2004. gadā (1), EESK uzsvēra, ka šai jomai jābūt sociālo partneru pārziņā. Dalībvalstu pensiju sistēmas ir ļoti atšķirīgas, tomēr EESK uzskata, ka ir pietiekami daudz kopīgu jautājumu, ko var risināt ES līmenī, nepārkāpjot Līgumā par Eiropas Savienības darbību noteiktās ES pilnvaras pensiju jomā (piemēram, politikas koordinācija vai noteikumu izstrāde).

1.3

Zaļajā grāmatā minētie priekšlikumi ir jāanalizē plašākās kopsakarībās, proti, saistībā ar sociālo tirgus ekonomiku. Krīzei ir negatīva ietekme uz izaugsmi, nodarbinātību un pensijām. Eiropas Savienība, kuras uzdevums ir sniegt atbalstu, pildītu šo uzdevumu, ja vienlaikus izstrādātu strukturētu ekonomikas atveseļošanas politiku, lai veicinātu kvalitatīvu izaugsmi ar tādiem līdzekļiem kā aktīva nodarbinātības politika, profesionālā apmācība, ieguldījumi un inovācija, tā veicinot lielāka skaita un pienācīgas kvalitātes darbavietu radīšanu. Tas savukārt stabilizētu dalībvalstīs izveidotās paaudžu solidaritātes shēmas. Šīs sistēmas ir spēcīgs krīzes seku mazināšanas faktors. Pirms atteikties no pensiju sistēmām, kuru pamatā ir vienīgi solidaritātes princips, un pāriet uz jauktajām shēmām (paaudžu solidaritātes shēmas un pensiju fondi), dalībvalstīm, kuras to pamato arī ar argumentu, ka uz solidaritāti balstītas pensiju sistēmas palielina publisko finanšu deficītu, būtu jāatceras, ka pensiju fonda shēmas nepalīdz iedzīvotājiem pārvarēt ekonomikas krīzes sekas; tieši pretēji — šādas pensiju sistēmas varētu negatīvi ietekmēt jebkura finanšu un biržas krīze.

1.4

Iedzīvotāju dzimstība mazinās, bet dzīves ilgums palielinās, tāpēc Eiropas sabiedrība noveco. EESK piekrīt, ka pastāvīgi jāseko līdzi demogrāfiskajām prognozēm un tās jāanalizē, lai varētu pensiju sistēmas atbilstīgi un savlaicīgi pielāgot apstākļu izmaiņām. Tomēr prognozes, arī prognozes par to, cik daudz publisko un privāto līdzekļu turpmāk būs jāatvēl pensijām, jālieto piesardzīgi un jāvērtē kritiski, jo to pamatā esošajos aprēķinos, iespējams, izmantoti ilgākā termiņā grūti prognozējami rādītāji (2). Nevar droši apgalvot,ka piepildīsies Eurostat prognoze par to, ka turpmāko 40 gadu laikā dzīves ilgums Eiropā palielināsies par 7 gadiem, lai arī prognozes pamatā ir atzītu ekspertu vērtējums. Dzīves ilguma turpmāko palielināšanos var ietekmēt darba un dzīves apstākļu pasliktināšanās. EESK uzskata, ka Komisijas zaļajā grāmatā iekļautajos priekšlikumos, kas galvenokārt balstīti uz demogrāfiskās attīstības tendencēm un prognozēm turpmākajiem 50 gadiem, nav ņemts vērā, ka krīze ietekmē pensiju sistēmas ne tik daudz demogrāfiskās attīstības, bet gan darbavietu skaita un investīciju samazināšanās dēļ.

1.5

EESK nav pārliecināta, ka tikai ar pensionēšanās vecuma palielināšanu var atrisināt problēmas, kas saistītas ar demogrāfiskajām pārmaiņām. Gluži pretēji, Komiteja uzskata, ka miljoniem vecāka gadagājuma cilvēku, īpaši sievietes, pensionēšanās vecuma palielināšanas dēļ varētu nonākt zem nabadzības sliekšņa. Tāpēc, veicot pasākumus darba dzīves paildzināšanai un izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai, būtu jāpanāk, ka faktiskais pensionēšanās vecums sasniedz likumā noteikto pensionēšanās vecumu. Vecāka gadagājuma cilvēki bieži pārtrauc darbu priekšlaikus veselības problēmu, pārmērīgas darba slodzes un priekšlaicīgas atlaišanas dēļ, kā arī tāpēc, ka viņiem nav iespēju piedalīties apmācības pasākumos vai atgriezties darba tirgū; minētās iedzīvotāju grupas nodarbinātību var noturīgi palielināt, tikai īstenojot aktīvu vecumdienu politiku un veicinot cilvēku iesaistīšanos apmācībā un mūžizglītībā. Turklāt, palielinot tiesību aktos noteikto pensionēšanās vecumu, var pieaugt slogs uz citiem sociālās nodrošināšanas programmas pīlāriem (3), piemēram, palielināties pieprasījums pēc invaliditātes pensijām vai garantētajiem minimālajiem ienākumiem, kā tas noticis dažās dalībvalstīs. Pensionēšanās vecuma palielināšana īstenībā neveicinās valsts finanšu stabilitāti, tāpēc pensionēšanās vecuma palielināšanai jābūt brīvprātīgai.

1.6

Mehānismi automātiskai pensionēšanās vecuma palielināšanai, ņemot vērā vai nu vidējā dzīves ilguma palielināšanos vai demogrāfiskās attīstības tendences, ir drauds visai sabiedrībai kopumā, tāpēc EESK tos neatbalsta. Lielākā daļa minēto mehānismu paredz pensionēšanās vecuma automātisku palielināšanu, pieaugot dzīves ilgumam un mainoties citiem ekonomikas vai darba tirgus rādītājiem. Lēmumi, kas tik būtiski ietekmē dzīves apstākļus, ir jāpieņem parlamentiem, iepriekš veicot plašu apspriešanos ar sabiedrību (tai skaitā ar sociālajiem partneriem un citām ieinteresētajām personām), un tos nedrīkst pieņemt automātiski, pamatojoties uz datorizētiem aprēķiniem. Dalībvalstīm, kas ievieš minētos mehānismus, ir jāņem vērā fakts, ka šādi mehānismi var mazināt sabiedrības pretošanos reformām, tomēr, ja gados vecākiem darba ņēmējiem nebūs reālu darba iespēju, viņiem būs vajadzīgs finansiāls atbalsts no citiem sociālās nodrošināšanas programmas pīlāriem. Tas nozīmē, ka šādu mehānismu nepārdomāta ieviešana pensiju sistēmās nenodrošinās šo sistēmu atbilstību un noturību.

1.7

Pašreizējā ekonomikas krīze skārusi gan paaudžu solidaritātes, gan pensiju fonda shēmas, bet šī ietekme ir atšķirīga. Jānorāda, ka divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu beigās dažas dalībvalstis ieviesa pensiju fonda shēmas ar obligātu iesaistīšanos, uzskatot, ka tas ļaus mazināt sabiedrības novecošanas radītos draudus pensiju sistēmām, piemēram, to atbilstībai vai noturībai. Finanšu krīze un tās sekas liecina, ka pensiju fonda shēmas ar obligātu iesaistīšanos ir pakļautas īpašam finansiālam riskam. Savukārt paaudžu solidaritātes shēmas ietekmējusi ekonomikas krīze un sabiedrības novecošana, jo samazinās izmaksātā atalgojuma apjoms. Pašlaik ir skaidrs, ka ekonomikas krīzes un sabiedrības novecošana (gan atšķirīgos veidos) ietekmē visas pensiju shēmas, lai kāda būtu to finansēšanas metode. Tāpēc ir jānodrošina šo shēmu atbilstīga pārvaldība, lai ievērojami samazinātu riskus, kas apdraud to noturību. ES valstu pensiju sistēmas ir atšķirīgas, tomēr, meklējot risinājumus, kā nodrošināt to atbilstību un noturību, ir jārīkojas vienoti. EESK uzskata, ka paaudžu solidaritātes shēmām ar obligātu iesaistīšanos arī turpmāk jābūt būtiskam pensiju nodrošināšanas avotam un tām jāvelta īpaša uzmanība, lai novērstu aizstājienākumu samazināšanos, kas vērojama daudzās ES dalībvalstīs.

1.8

Lai nodrošinātu publisko finanšu ilgtspēju laikā, kad sabiedrība noveco, galvenie ES centieni jāvērš uz šādām jomām: nodarbinātības kvalitatīva un kvantitatīva uzlabošana, elastdrošības uzlabošana darba tirgū, mūžizglītība, ražīguma paaugstināšana un ekonomikas rādītāju uzlabošana, imigrācija un migrantu integrācija. EESK uzskata, ka Komisijas priekšlikumos jāiekļauj ieteikums izstrādāt vispārējas nodarbinātības modeli, kas ļautu nodrošināt kvalitatīvas darbavietas visu vecumu darba ņēmējiem un jo īpaši — jauniešu integrāciju darba tirgū, kā arī veicinātu vecāka gadagājuma cilvēku vēlmi dzīvot “aktīvas vecumdienas” un iesaistīšanos apmācības un mūžizglītības pasākumos. Cilvēki vēlas, lai jau šodien visiem būtu darbs un visi varētu strādāt kvalitatīvākās darbavietās. Tāpēc būtiski ir radīt atbilstošus priekšnosacījumus jaunu darbavietu veidošanai.

1.9

EESK uzsver, ka pensiju sistēmai ir jābūt uzticamai un atbilstošai, un tas nozīmē, ka jāmeklē un jāizmanto jauni finanšu avoti, lai nodrošinātu taisnīgu attieksmi pret visām paaudzēm. Vienīgi tā var nodrošināt, ka nākamās paaudzes veiks iemaksas pensiju sistēmā, un tas ir būtisks pensiju shēmu noturības nosacījums. Pensiju sistēmām ir jābūt pārredzamām, un informācijai un statistikai par to darbību un visām dalībnieku tiesībām jābūt pieejamai un saprotamai. Skolu mācību programmās būtu jāparedz, ka jāapgūst zināšanas finanšu jomā.

1.10

EESK mudina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt dzimumu līdztiesību. Jāpārskata sieviešu un vīriešu pensionēšanās vecumu atšķirības. Ja pensijas lielumu piesaista demogrāfiskajiem faktoriem, sievietes, kuru pensionēšanās vecums ir zemāks, tiek pakļautas lielākam nabadzības riskam vecumdienās. Iespēja, ka sievietes saņem mazākas pensijas, jau tāpat ir lielāka, jo sievietes saņem mazāku atalgojumu (sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirības), viņu darba dzīvē ir ilgāki pārtraukumi bērnu kopšanas dēļ un viņas ir arī pakļautas lielākam ilgstoša bezdarba riskam. Arī sieviešu karjera nav tik stabila. Šajā sakarā ir ļoti svarīgi novērst ilgstošu atrašanos ārpus darba tirgus. Piemēram, paplašinot bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes iespējas, daudzām sievietēm varētu būtiski palīdzēt iekļauties un palikt darba tirgū. EESK aicina dalībvalstis īstenot pasākumus, lai patiešām risinātu minētos jautājumus.

1.11

EESK norāda, ka, pretēji tam, kas apalvots zaļajā grāmatā, nevienā pensiju sistēmā pensijas nav “atlīdzība”, bet gan atlikts algas maksājums vai ietaupījumi. Pensionāri ir svarīga sociālā un ekonomiskā grupa, un viņi nav apgrūtinājums, bet gan nozīmīgi ekonomikas dalībnieki, jo viņu īpatsvars iedzīvotāju vidū ir 25 % un viņi stimulē kopējo pieprasījumu.

1.12

Jāņem vērā, ka pat dalībvalstīs, kur izveidotas paaudžu solidaritātes shēmas, brīvprātīgajās pensiju fonda sistēmās nebūs pietiekami daudz dalībnieku, ja tām pievienosies tikai tie darba ņēmēji, kuri var veidot uzkrājumus. Ja obligātās pensiju fonda shēmas kļūs par ierastu praksi un paaudžu solidaritātes shēmas daļēji pārtaps par pensiju fonda shēmām, jānodrošina, ka tas nerada nevienlīdzību un neapdraud nākamo pensionāru ienākumus.

1.13

Pensiju sistēmu atbilstības un noturības nodrošināšana ir prioritāte gan no makroekonomiskā, gan no sociālā viedokļa. Tā kā tas ir ekonomikai ļoti būtisks jautājums, atbildīgajām iestādēm nekavējoties jāmeklē citi finansējuma avoti vai līdzekļu papildināšanas veidi (ne maksājumi no darba algas), lai palīdzētu finansēt pensiju sistēmas.

1.14	Komisijai būt jārosina dalībvalstis, aktīvi iesaistot visus sociālos partnerus, reformēt valsts pensiju sistēmas, lai panāktu to atbilstību, noturību un drošumu.

2. Atbildes uz Eiropas Komisijas uzdotajiem jautājumiem.

2.1	Kā ES var atbalstīt dalībvalstu centienus stiprināt pensiju sistēmu atbilstību? Vai ES būtu jāmēģina labāk noteikt, ar ko ir saistīts atbilstīgs ienākums no pensijas?

2.1.1

Komisijai vispirms jādefinē atbilstības pamatprincipi ES līmenī. Pensijām jānodrošina cilvēkiem materiāla drošība un cieņpilnas vecumdienas. ES atbalsta dalībvalstis ar daudziem instrumentiem. To vidū ir atklātā koordinācijas metode, Stabilitātes un izaugsmes pakts un Stokholmas stratēģija (4). Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību var pieņemt arī ES līmeņa noteikumus par sociālo nodrošinājumu un pensiju shēmām. EESK atzīst, ka minētajā jomā ir sarežģīti piemērot ES līmeņa noteikumus, tomēr Komisija varētu novērtēt un, ja vajadzīgs, pārskatīt spēkā esošo normatīvo sistēmu, it īpaši attiecībā uz pensiju fonda shēmām, un pilnveidot vismaz šādus aspektus:

—	pensiju fonda shēmu veikto investīciju uzraudzība;

—	dzimumu jautājumi pensiju fonda shēmās;

—	visu pensiju fonda shēmu maksātspēja;

—	pensiju fonda shēmu administrēšanas izmaksas;

—	privāti pārvaldīto pensiju shēmu garantiju sistēmas.

2.1.2

Veicot novērtēšanu, īpaša uzmanība jāpievērš privātu iestāžu pārvaldītām pensiju fonda shēmām ar obligātu individuālu iesaistīšanos, ko dažas dalībvalstis ieviesa divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu beigās. Spēkā esošie ES tiesību akti ir izstrādāti, pamatojoties uz pieredzi valstīs, kuru pensiju sistēmās nebija paredzēti šādi risinājumi. Tāpēc Komisijai īpaša uzmanība jāvelta pensiju fonda shēmām ar obligātu individuālu iesaistīšanos un jāanalizē šādi aspekti:

—	shēmu aktīvi ir jāaplūko no publisko finanšu viedokļa;

—	jārisina ar valūtas riska pārvaldīšanu saistīti jautājumi;

—	minētajām shēmām ir noteiktas valsts garantijas, tāpēc jāveic pietiekama uzraudzība, lai nodrošinātu minēto shēmu drošību.

EESK rosina reformas veikt piesardzīgi, jo, pārvedot daļu solidaritātes sistēmās veikto iemaksu uz pensiju fonda shēmām, nedrīkstētu pasliktināt paaudžu solidaritātes sistēmu stāvokli, lai nodrošinātu ienākumus nākamajiem pensionāriem. Attiecībā uz minēto jomu nav spēkā efektīvu normatīvo aktu, tāpēc finanšu risks ir paaugstināts, īpaši ekonomikas krīzes laikā. Pensiju fondiem, veicot investīcijas, jāņem vērā, ka aktīvu sadalījumam ir jāpiemēro dzīves cikla stratēģija.

2.1.3

EESK uzskata, ka, lietojot atklāto koordinācijas metodi, Sociālās aizsardzības komiteja un tās Rādītāju apakškomiteja, piedaloties Ekonomikas politikas komitejai un tās Darba grupai sabiedrības novecošanas jautājumos, varētu izstrādāt un pilnveidot instrumentus, kas ļauj novērtēt novecošanas iespējamo ietekmi uz valsts finanšu ilgtspēju un pienācīgu pensiju nodrošināšanu. Ar Eurostat vispārējo metodi nevar pilnvērtīgi novērtēt nabadzību pensionāru mājsaimniecībās, jo to ienākumu un izdevumu struktūra atšķiras. Jāizstrādā metode precīzākai pensionāru nabadzības novērtēšanai. Šo metodi varētu arī izmantot, lai pārraudzītu no pensijas gūto ienākumu atbilstību. Jāveic vairāk uz statistiku balstītu aplēšu, lai novērtētu pensiju atbilstību pēc to spējas novērst gados vecāku cilvēku nabadzību un nodrošināt pensionāriem pienācīgu dzīves līmeni, kas ļauj viņiem iesaistīties valsts, sabiedrības un kultūras dzīvē (5). Tomēr tas, kādas pensijas uzskatāmas par atbilstīgām, ir jānosaka dalībvalstīs.

2.2	Vai ES līmenī pašreizējā pensiju sistēma ir pietiekama, lai nodrošinātu ilgtspējīgas valstu finanses?

2.2.1

Galvenā uzmanība Eiropas pensiju sistēmās pievērsta turpmāko izdevumu pārraudzībai, pamatojoties uz pieņemtajiem noteikumiem. Šāda metode veicina to, ka politikas veidotāji koncentrējas vienīgi uz laikposmu, par kuru ir izteiktas prognozes. EESK uzsver, ka ir būtiski pārraudzīt pensiju sistēmas vispārējo saistību līmeni. Tāpēc pašreizējo sistēmu varētu papildināt un paredzēt arī netiešo saistību pārraudzību un pārskatu sniegšanu par tām, lietojot atzītas metodes.

2.2.2

Jāapsver, vai nevajadzētu pārskatīt Stabilitātes un izaugsmes paktu, lai tā noteikumos pienācīgi ņemtu vērā īstenotās reformas (tostarp pāreju no paaudžu solidaritātes pensiju sistēmām uz daļēji fondētām pensiju sistēmām), ar kurām ir mainīts pensiju sistēmu finansēšanas veids, palielinot tiešās un samazinot netiešās saistības. Tādējādi varētu nodrošināt, ka valsts tiešā parāda pieaugums īstermiņā nekavētu minētās reformas, kuru mērķis ir nodrošināt ilgtermiņa noturību.

2.2.3

Pašlaik iecerēto reformu veicināšana, pamatojoties uz prognozēm līdz 2060. gadam, tomēr varētu kavēt izvirzītā mērķa sasniegšanu, proti, pensiju sistēmu atbilstības un noturības nodrošināšanu. EESK iesaka papildināt paaudžu solidaritātes shēmas ar obligātu iesaistīšanos, atsevišķos gadījumos nodrošinot rezerves finansējumu, lai neaizsargātās grupas nepakļautu riskam, ko rada strauja pielāgošana.

2.2.4

EESK uzskata, ka Komisijas jautājums var radīt maldīgu priekšstatu. Valsts finanšu ilgtspējas nodrošināšana ir būtiska, bet tas ir dalībvalstu uzdevums, kas saistīts ar dažādiem faktoriem, ne tikai ar pensiju sistēmām.

2.3

Kā ir vislabāk iespējams panākt lielāku faktiskās pensionēšanās vecumu un kādu labumu varētu dot pensionēšanās vecuma palielinājums? Vai saistībā ar demogrāfiskajām pārmaiņām nepieciešams ieviest automātiskas pielāgošanas mehānismus, lai rastu līdzsvaru starp darba dzīves ilgumu un pensionēšanos? Kāda nozīme šajā ziņā varētu būt ES līmeņa darbībām?

2.3.1

Lielākajā daļā dalībvalstu tiesību aktos noteiktais pensionēšanās vecums 2020. gadā būs 65 gadi. Saskaņā ar Eurostat datiem vidējais faktiskais pensionēšanās vecums Eiropā 2008. gadā bija 61,4 gadi (6). Nodarbinātības līmenis cilvēkiem vecumā no 55 līdz 64 gadiem joprojām ir zems — aptuveni 40 %. Jāīsteno gan pasākumi, lai radītu darba vietas gados vecākiem iedzīvotājiem, mainītu darba devēju attieksmi pret minēto vecuma grupu un mainītu arī pašu vecāka gadagājuma darba ņēmēju attieksmi, gan pasākumi, lai radītu nosacījumus “aktīvu vecumdienu” pavadīšanai, jo miljoniem darba ņēmēju pēc pensionēšanās vecuma automātiskas pielāgošanas, kas izpaudīsies kā likumā noteiktā pensionēšanās vecuma paaugstināšana, būs vajadzīgs atbalsts no citiem sociālās nodrošināšanas programmas pīlāriem (piemēram, bezdarbnieka pabalsts, invaliditātes pensija vai garantētie minimālie ienākumi), un nabadzības risks minētajā vecuma grupā strauji palielināsies. EESK uzskata, ka nodarbinātību veicinošiem pasākumiem ir jābūt Eiropas Savienības prioritātei. Demogrāfiskās problēmas ir jārisina galvenokārt ar izaugsmes un nodarbinātības veicināšanas politiku.

2.3.2

Stratēģijā “Eiropa 2020” noteikti jāparedz Eiropas līmeņa pasākumi, lai darba ņēmējiem nodrošinātu iespējas strādāt. Dalībvalstīm vajadzētu paplašināt nodarbinātības iespējas un radīt labvēlīgus apstākļus, lai uzņēmumi varētu radīt jaunas darba vietas un darba ņēmēji — saglabāt darbu, ja viņi to vēlas. Lai palielinātu darba dzīves ilgumu, ir jāsadarbojas valstij, darba devējiem un iedzīvotājiem. Darba devēji ir nemitīgi jāatbalsta, lai tie spētu nodrošināt vairāk darbavietu vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas priekšlaikus pārtrauc darbu veselības problēmu, darba apstākļu, pārmērīgas darba slodzes vai priekšlaicīgas atlaišanas dēļ un tāpēc, ka nav iespēju piedalīties apmācības pasākumos vai atgriezties darba tirgū. Jāatbalsta un jāstimulē arī vecāka gadagājuma cilvēki, lai palielinātu viņu atbilstību darba tirgus prasībām un iespējas arī turpmāk aktīvi iesaistīties darba tirgū. Tiesības uz pensiju ir viens no pamattiesību veidiem, tāpēc pensionēšanās vecumu nedrīkst palielināt automātiski. EESK norāda, ka jautājumu par pensionēšanās vecumu nedrīkst aplūkot saistībā ar jautājumu par to, cik ilgi darba ņēmējs ir veicis ieguldījumus vai iemaksas.

2.3.3

Jāšaubās, vai faktisko pensionēšanās vecumu var palielināt, vienīgi palielinot tiesību aktos noteikto pensionēšanās vecumu. Tas noteikti nenotiks, ja neveidosim arī aktīvu darba tirgus politiku, neveicināsim pienācīgu darba attiecību veidošanu, neīstenosim aktīvu vecumdienu stratēģijas un pasākumus solidaritātes stiprināšanai pensiju sistēmā. Vecāka gadagājuma cilvēku nodarbinātību var palielināt vienīgi ar apzināti veidotu politiku aktīvām vecumdienām, veicinot apmācības turpināšanu un mūžizglītību.

2.3.4

EESK uzskata, ka automātiskas pielāgošanas mehānismi nevar pilnībā aizstāt ierastajā kārtībā pieņemtus politiskos lēmumus. Lēmumi, kas būtiski ietekmē cilvēku dzīves apstākļus, ir jāpieņem parlamentā, iepriekš veicot plašu apspriešanos ar sabiedrību. Ja tos ieviestu, pastāvētu risks, ka automātiskā pielāgošana nodarbinātības periodu paildzinātu vairāk nekā pensijas saņemšanas periodu. Līdz šim, pieaugot paredzamajam dzīves ilgumam, vienlaikus palielinājušies arī laikposmi, ko cilvēki pavada, iegūstot izglītību un būdami pensijā, savukārt aktīvās darba dzīves ilgums ir samazinājies. Pensionēšanās vecuma palielināšana nedrīkst būt atsevišķs pasākums — papildus ir jāīsteno pasākumi, lai palielinātu nodarbinātības iespējas cilvēkiem, kuriem līdz pensijai ir atlikuši pāris gadi.

2.4	Kā stratēģijas Eiropa 2020 īstenošanu var izmantot, lai sekmētu ilgāku nodarbinātību, un lai uzņēmumi var izmantot no tās gūtos labumus, un lai darba tirgū tiktu risināta vecuma dēļ pastāvošās diskriminācijas problēma?

2.4.1

Nodarbinātības paildzināšana ir svarīga saistībā ar visiem stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem. Īstenojot pasākumus, kuru mērķis ir paaugstināt nodarbinātību līdz 75 % no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita, ir jāiesaista sociālie partneri. EESK uzskata, ka ir vajadzīgi īpaši pasākumi, lai paaugstinātu nodarbinātības līmeni vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem. EESK ierosina valstu reformu programmās izvirzīt mērķus attiecībā uz minēto vecuma grupu, saskaņojot tos ar sociālajiem partneriem.

2.4.2

EESK jau iepriekš publicējusi sīki izstrādātus ieteikumus (7) par nodarbinātības paildzināšanas pasākumiem, kas jāīsteno ES un dalībvalstu līmenī. EESK uzskata, ka līdztekus arodizglītībai mūža garumā, aktīvai darba tirgus politikai, finanšu stimuliem turpināt darbu un citādai darba devēju attieksmei pret gados vecākiem darba ņēmējiem jāīsteno arī šādi pasākumi, kas pavērtu jaunas iespējas gados vecākiem darba ņēmējiem:

—	grozījumi dažu dalībvalstu tiesību aktos, kas aizliedz pensionāriem vai invaliditātes pensiju saņēmējiem, kuri vēlas strādāt, vienlaikus saņemt algu un pensiju;

—	stimulu sistēma, lai cilvēki vēlētos turpināt strādāt arī pēc likumā noteiktā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, proti, jāievieš princips, ka, turpinot strādāt pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, iespējams uzkrāt vairāk līdzekļu pensijai nekā strādājot līdz pensionēšanās vecumam;

—	pamudinājumi dalībvalstīm sadarboties ar sociālajiem partneriem jautājumos, kas saistīti ar grūtiem darba apstākļiem;

—	visaptverošas konsultācijas un palīdzība darba meklētājiem, kā arī pasākumi, lai palīdzētu atgriezties darba tirgū uz ilgu laiku;

—	sociāli pieņemami stimuli, kas veicina ilgāku darba dzīves turpināšanu, un, ja vēlams, pievilcīgi un elastīgi modeļi pārejai no nodarbinātas personas uz pensionāra statusu;

—	pasākumi darba fiziskās un garīgās slodzes mazināšanai, lai darba ņēmēji varētu ilgāk turpināt darbu;

—	pamudinājumi gados vecākiem darba ņēmējiem pilnveidot savas prasmes;

—	vecāka gadagājuma darba ņēmēju un uzņēmēju (īpaši mazo un vidējo) izpratnes veicināšana par novatoriskiem personāla vadības paņēmieniem un vecāka gadagājuma darbinieku vajadzībām piemērotu darba organizāciju (8);

2.4.3

Īstenojot nodarbinātības paildzināšanas pasākumus, jārisina arī jautājumi, kas saistīti ar to, ka mūsdienās jaunieši darba tirgū iekļaujas daudz vēlāk nekā iepriekšējās paaudzes. Lai paildzinātu darba dzīvi, ir jārisina arī problēmas, kas saistītas ar bezdarbu (jo īpaši — ilgstošu bezdarbu) un darba dzīves pārtraukumiem, kuri saistīti ar bērnu audzināšanu, apgādībā esoša ģimenes locekļa aprūpēšanu vai īslaicīgu darba nespēju.

2.5	Kā jāgroza Direktīva par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību, lai uzlabotu pārrobežu darbības nosacījumus?

2.5.1

Komisijas ziņojumā par Direktīvu, kas attiecas uz papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību (9), norādīts, ka pašlaik nav pamata grozīt noteikumus. Ja pēc minētās direktīvas darbības izvērtējuma būs vajadzīga tās pārskatīšana, EESK uzskata, ka jāizvērtē termina “riska kapitāla tirgi” neskaidrā definīcija, jo tā var radīt draudus pensiju fondiem un to dalībniekiem. Skaidrāk jādefinē uzraudzības aspekti, un jāierobežo fondu tiesības investēt aktīvus riskantos finanšu instrumentos.

2.5.2

EESK norāda, ka līdztekus pašreizējām pensiju shēmām varētu darboties privātas pensiju shēmas ar individuālu brīvprātīgu iesaistīšanos. Tāpēc būtu jāanalizē iespējas sniegt Eiropas līmeņa garantijas, kas būtu pārrobežu darba ņēmēju interesēs. Jāizpēta pieprasījums un iespēja izveidot mobilajiem darba ņēmējiem paredzētus Eiropas individuālos pensiju kontus (pēc ASV individuālo pensiju kontu sistēmas vai Polijas IKE sistēmas parauga), analizējot arī šādu sistēmu darbības, pārraudzības un uzraudzības principus. Komisija varētu apsvērt arī “28. regulējuma” izmantošanu, atbilstīgi Monti ziņojumā paustajam priekšlikumam, ko atbalsta arī EESK (10).

2.6	Kādas shēmas jāiekļauj ES līmeņa pasākumu jomā, kas vērsti uz mobilitātes šķēršļu novēršanu? Vai ES vēlreiz jāizskata jautājums par pārvešanu vai minimālajiem standartiem attiecībā uz visu veidu pensiju tiesību iegūšanu un saglabāšanu un vai labāks risinājums būtu to izsekojamības dienesti?

2.6.1

ES regulas, kas attiecas uz sociālās nodrošināšanas programmu koordinēšanu, ir ļoti efektīvs mobilo darba ņēmēju aizsardzības instruments. Tās paredz pensiju tiesību uzkrāšanu apdrošināšanas periodos, kas pavadīti citā dalībvalstī. Būtu jāapsver minētā principa pielāgošana visām papildu (darbavietu un individuālajām) pensiju fonda shēmām. EESK uzskata, ka jāapsver iespējas, kā nodrošināt galvenajās pensiju fonda shēmās iegūto pensijas tiesību pārrobežu uzkrāšanu.

2.6.2

EESK lūdz Komisiju apsvērt iespēju izstrādāt ES līmeņa pamatprincipus attiecībā uz pensiju tiesību uzkrāšanu un saglabāšanu. EESK tomēr uzskata, ka, ieviešot minētos noteikumus, būtu grūti nodrošināt dalībvalstu izvēles brīvību. Būtu lietderīgi izveidot pensiju tiesību izsekojamības dienestu, ko koordinētu Eiropas līmenī. Eiropas darba tirgū vērojamās mobilitātes dēļ dalībvalstīs ir jānodrošina iespējas pensijas tiesību pārnešanai no viena darba devēja uz citu. Visiem ES noteikumiem ir jāatspoguļo pensiju shēmu daudzveidības palielināšanās. Jāveicina darba ņēmēju pārrobežu mobilitāte, likvidējot nodokļu un administratīvos šķēršļus, kas kavē to pensijas tiesību pārnešanu, kas uzkrātas visās pensiju fonda shēmās ar brīvprātīgu iesaistīšanos.

2.7

Vai jāatjaunina pašreizējie ES tiesību akti, lai nodrošinātu konsekventu fondēto (t. i., no fonda aktīviem finansēto) pensiju shēmu un produktu regulējumu un pārraudzību? Ja jā, tad kurus elementus?

Kā Eiropas regulējums vai paraugprakses kodekss palīdz dalībvalstīm panākt labāku līdzsvaru pensiju noguldītājiem un pensiju nodrošinātājiem starp drošību un pieejamību?

2.7.1

Komisija atzīst, ka ES noteikumi par pensiju fonda shēmām ir sadrumstaloti un neatbilstīgi. EESK mudina Komisiju apsvērt iespēju izstrādāt ES noteikumus, kas attiektos uz minēto pensiju shēmu uzkrājumu un izmaksas posmu, un analizēt šādus jautājumus:

—	investīciju uzraudzība;

—	dzimumu jautājumi;

—	maksātspēja;

—

izmaksas;

—	nediskrimināciju attiecībā uz piekļuvi minētajām shēmām (darbības jomu);

—	iegūto pensijas tiesību garantijas;

—	prasības attiecībā uz shēmas dalībniekiem obligāti sniedzamo informāciju;

—	garantiju vai minimālā ienesīguma sistēmas;

—	pārraudzība.

2.7.2

Daudzās pensiju fonda shēmās ar garantētu iemaksu lielākajam riskam ir pakļauti shēmas dalībnieki. Arī minēto shēmu administrācijas izmaksas ir augstas. EESK uzskata, ka daži ar pensiju fonda shēmām saistīti jautājumi ir jānovērtē un, ja vajadzīgs, jāregulē ES līmenī. Ekonomikas politikas komitejas 2010. gada ziņojumā par sabiedrības novecošanu norādīts, ka dažās dalībvalstīs šādas pensiju shēmas būs nozīmīgas, lai nodrošinātu nākamajiem pensionāriem pienācīgus ienākumus. Kopīgi Eiropas līmeņa pamatprincipi var palīdzēt dalībvalstīm nodrošināt minēto pensiju shēmu, kuras pārvalda finanšu iestādes, efektivitāti un to, lai tās darbotos pensionāru interesēs. Pensiju fondu pārvaldītāju peļņai ir jābūt saistītai ar viņu darbības rezultātiem un pensiju fondu dalībniekiem nodrošināto peļņu. Paraugprakses kodekss būtu lietderīgs, tomēr ar to vien nepietiek. Turpmākajās debatēs un analīzē, ko veic, piemērojot atklātās koordinācijas metodi, jārisina arī problēmas, kuras saistītas ar izmaksas sistēmām, ko izmanto pensiju fonda shēmās ar obligātu iesaistīšanos.

2.8	Kādam būtu jāizskatās pensiju fondu līdzvērtīgam maksātspējas režīmam?

2.8.1

Maksātspējas II direktīva attiecas uz vispārējo un dzīvības apdrošināšanu, un tāpēc to nevar attiecināt uz pensiju produktiem. EESK tomēr uzskata, ka minētā direktīva varētu būt labs paraugs, lai izveidotu līdzīgu sistēmu attiecībā uz pensijām, kuras saņem no pensiju fonda shēmām, ņemot vērā īpašās iezīmes, kas raksturīgas pensiju produktiem un atšķir tos no apdrošināšanas produktiem.

2.8.2

Labākais risinājums, kā nodrošināt visu veidu pensiju fonda shēmu maksātspēju, būtu vispārēja, ES līmenī koordinēta sistēma dalībvalstu pensiju sistēmu maksātspējas nodrošināšanai. Minētā veida maksātspējas sistēmai būtu jāaptver vismaz šādi aspekti:

—	netiešo saistību pārraudzība;

—	pensiju fonda shēmu ar obligātu iesaistīšanos maksātspējas un rezervju līmeņa pārraudzība;

—	darbavietu pensiju shēmu finansējuma līmeņa un iespējamā riska pārraudzība;

—	dalībvalstu līmeņa iestādes izveide, lai nodrošinātu darbavietu pensiju shēmu maksātspēju (11).

2.9	Vai pensiju programmu pārvaldošā darba devēja maksātnespējas gadījumā ES tiesību aktos paredzētā aizsardzība būtu jāpalielina un, ja jā, tad kā?

2.9.1

Darbavietu pensiju shēmām un pensiju fonda shēmām ar obligātu iesaistīšanos, kur tādas jau izveidotas, ir un būs liela nozīme, lai nodrošinātu pienācīgus ienākumus no pensijām. EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai jāpieprasa dalībvalstīm regulēt garantijas mehānismu izveidi (īpašu fondu), lai aizsargātu turpmākos pensijas ienākumus.

2.10	Vai ir pamats modernizēt pensijas produktu esošās minimālās informācijas izpaušanas prasības (piemēram, salīdzināmības nosacījumi, standartizācija un skaidrība)? Vai ES vajadzētu izstrādāt vienotu pieeju automātiskajām izvēles iespējām attiecībā uz dalību un investīciju izvēli?

2.10.1

Pensiju fonda shēmu piedāvāties produkti ir sarežģīti, un iedzīvotāju atbildība par to izvēli un izmantošanu arvien pieaug. EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jānodrošina, ka dalībvalstis pilnveido normatīvo sistēmu, lai tā attiektos uz visām pensiju shēmām. Obligāti jānodrošina vienota pieeja ES līmenī, pieņemot attiecīgas pamatnostādnes attiecībā uz ieguldījumu iespējām un pensiju nodrošinātāju pienākumu sniegt informāciju (īpaši par risku, kam pakļauti dalībnieki).

2.10.2

Komisija atzīst: lai varētu nodrošināt atbilstīgas pensijas, ir svarīgi, lai cilvēki spētu pieņemt pilnībā apzinātus lēmumus. EESK aicina Komisiju rīkoties ES līmenī, lai palielinātu iedzīvotāju izpratni par finanšu jautājumiem, kas saistīti ar pensiju produktiem. Minētie jautājumi ir ārkārtīgi sarežģīti, tādēļ nedrīkst likt iedzīvotājiem vieniem pašiem uzņemties atbildību par stratēģisku izvēli; galvenā atbildība joprojām būtu jāuzņemas valdībai, pēc iespējas vairāk iesaistot sociālos partnerus.

2.11

Vai būtu jāstiprina politikas koordinēšanas sistēma ES līmenī? Ja jā, kuri elementi būtu jāstiprina, lai uzlabotu pensiju politikas uzbūvi un īstenošanu, izmantojot integrētu pieeju? Vai platformas izveide visu pensijas politikas aspektu integrētai pārraudzīšanai būtu turpmāk veicamo pasākumu sarakstā?

2.11.1

ES politikas koordinēšanas sistēma pašlaik ir diezgan sadrumstalota. EESK atzinīgi vērtē Komisijas ieceri izveidot kopīgu platformu visu pensijas politikas aspektu pārraudzīšanai, iesaistot publiskās iestādes, sociālos partnerus, pilsonisko sabiedrību un personas, kas darbojas pensiju jomā. Platformā būtu jāizmanto noteikti rādītāji, lai salīdzinoši novērtētu stāvokli dalībvalstīs un pensionāru dzīves līmeni.

2.11.2

Būs jāizmanto ticami jaunākie dati, lai ar platformas starpniecību varētu pārraudzīt visus pensijas politikas aspektus, tostarp arī atbilstību, darbības jomu, nabadzības risku, finansiālo stabilitāti, investīcijas, risku un maksātspēju. Iesaistot sociālos partnerus un citas nozīmīgākās ieinteresētās personas, būs jāizstrādā ES pensiju statistikas metodika. Līdzīgi instrumenti būs jāizstrādā arī, lai pārraudzītu dalībvalstīs darbojošos pensiju shēmu netiešās saistības.

Briselē, 2011. gada 20. janvārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) EESK atzinumi: OV C 14, 16.1.2001., 50. lpp. un OV C 157, 28.6.2005., 120. lpp.

(2) Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas, Eurostat un pat Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gadā izteiktās prognozes par 2010. gadu nav piepildījušās.

(3) Pēdējos 10 gados šāda parādība bija vērojama dažās dalībvalstīs. Eurostat: “Population and social conditions; Statistics in focus”, 40/2009.

(4) Padomes 2001. gada maija secinājumi.

(5) “Privātās pensiju shēmas”, Eiropas Komisija, 2009. gads, 5. lpp.

(6) Eurostat, MISSOC (savstarpējā informācijas sistēma par sociālo aizsardzību), Ziņojums par novecošanu, Ekonomikas politikas komitejas un Sociālās aizsardzības komitejas 2010. gada kopīgais starpposma ziņojums par pensijām.

(7) EESK atzinums (OV C 157, 28.6.2005, 120. lpp.).

(8) EESK atzinumi OV C 256 (27.10.2007), 93. lpp. un OV C 228 (22.9.2009), 24. lpp.

(9) COM(2009) 203 galīgā redakcija.

(10) OV C 21, 21.1.2011., 26. lpp.

(11) Šāda iestāde — Pension Benefit Guaranty Corporation (PBGS) — izveidota un darbojas ASV.

17.3.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 84/45

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar kuru groza Padomes Direktīvu 2001/112/EK, kas attiecas uz pārtikai paredzētām augļu sulām un dažiem līdzīgiem produktiem”

COM(2010) 490 galīgā redakcija

2011/C 84/09

Vienīgais ziņotājs: Pedro NARRO

Padome 2010. gada 23. septembrī un Eiropas Parlaments 2010. gada 7. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punktu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 2001/112/EK, kas attiecas uz pārtikai paredzētām augļu sulām un dažiem līdzīgiem produktiem”

COM(2010) 490 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 15. decembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 468. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 19. un 20. janvārī (20. janvāra sēdē), ar 159 balsīm par, 3 balsīm pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi.

1.1

EESK atbalsta Eiropas Komisijas iniciatīvu otro reizi grozīt Direktīvu 2001/112, lai tā atbilstu Codex Alimentarius vispārējiem noteikumiem par augļu sulām un nektāriem. Tomēr atbilstības nodrošināšanas procedūru nevajadzētu piemērot tikai atsevišķiem, ļoti konkrētiem direktīvas aspektiem, bet gan kopumā visiem minētā Kopienas tiesību akta punktiem.

1.2

Aizliegums pievienot cukuru augļu sulām ir atbilstošs pasākums, lai sekmētu profilakses pasākumus aptaukošanās novēršanai. Tomēr EESK neatbalsta papildprasību par augļu nektāru marķēšanu, norādot pievienoto cukuru; tas varētu maldināt patērētājus, ir diskriminējoši attiecībā pret citiem produktiem un nav ietverts Codex Alimentarius.

1.3

EESK izsaka nožēlu, ka direktīvas priekšlikuma sadaļā par atļautajām sastāvdaļām nav iekļauta mandarīnu sulas pievienošana (līdz 10 %) apelsīnu sulai. Direktīvas mērķis ir nodrošināt atbilstību Codex Alimentarius noteikumiem, kuros ir atļauts minētais paņēmiens, ko plaši izmanto starptautiskā līmenī, un tādēļ to vajadzētu iekļaut direktīvā.

1.4	II pielikuma otrās daļas formulējumā noteikti būtu jānorāda iespēja, ka sulu un biezeņu ražošanai paredzētos augļus var apstrādāt pēc to novākšanas.

1.5	EESK atzinīgi vērtē tomātu iekļaušanu to augļu sarakstā, kurus izmanto augļu sulas ražošanai.

1.6

EESK atbalsta divu klasifikāciju/nosaukumu saglabāšanu, norādot atšķirību starp augļu sulām (tieši no sasmalcinātiem vai saspiestiem augļiem) un no koncentrāta iegūtām sulām (rekonstituējot koncentrētu augļu sulu ar dzeramo ūdeni). Minētā diferenciācija nodrošina precīzu informāciju patērētājiem. Minēto atšķirību ir svarīgi saglabāt, neiekļaujot nekādas nianses, kas varētu paplašināt abu definīciju interpretāciju.

1.7	EESK atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisijas priekšlikumā paredzēta iespēja atjaunot aromātus sulās, kas izgatavotas no koncentrātiem.

2. Pamatojums un Komisijas priekšlikuma kopsavilkums.

2.1	Eiropas Komisija ierosina otro reizi grozīt Padomes Direktīvu 2001/112/EK, kas attiecas uz pārtikai paredzētām augļu sulām un dažiem līdzīgiem produktiem. Minētajā direktīvā paredzēti tehniskie noteikumi par attiecīgo produktu sastāvu, aprakstu, ražošanas specifikācijām un marķēšanu.

2.2

Direktīvu 2001/112/EK pirmo reizi grozīja ar Direktīvu 2009/106/EK. Šis tehniska rakstura grozījums tika veikts, lai Kopienas tiesību aktu pielāgotu Codex Alimentarius noteikumiem par augļu sulām un nektāriem (STAN 247-2005, kas nosaka kvalitātes kritērijus un etiķetēšanas prasības augļu sulai un līdzīgiem produktiem) un Eiropas Augļu sulu nozares asociācijas (AIJN) labas prakses kodeksam. Būtībā ieviestās izmaiņas attiecās uz minimālās Briksa vērtības (šķīstošas sausnas saturs) noteikšanu 18 rekonstituētām augļu sulām un rekonstituētiem augļu biezeņiem, kā arī uz realizācijas nosaukuma, kas jālieto no koncentrāta iegūtai augļu sulai, noteikšanu. Transponēšanas termiņš ir 2011. gada 1. janvāris.

2.3

Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas priekšlikums, COM(2010) 490, par kuru izstrādāts šis atzinums, ir otrais tehniska rakstura pasākums, kura pamatā tāpat kā pirmā grozījuma gadījumā ir Codex Alimentarius noteikumu iekļaušana, vienlaikus ņemot vērā arī Eiropas Augļu sulu nozares asociācijas (AIJN) labas prakses kodeksu. Būtiskākie jauninājumi šajā direktīvas priekšlikumā:

—	cukura svītrošana no atļauto sastāvdaļu saraksta augļu sulās. Nektāri un konkrēti produkti, kuri minēti III pielikumā, var būt saldināti, pievienojot cukurus vai medu. Realizācijas nosaukumā jāiekļauj formulējums “saldināta” vai “pievienots cukurs”, norādot arī maksimālo pievienotā cukura daudzumu,

—	vienkāršoti noteikumi saistībā ar garšas un smaržas atjaunošanu,

—	tomāti iekļauti to augļu sarakstā, kurus izmanto augļu sulas ražošanā.

2.4	Direktīvas priekšlikums izstrādāts saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, kas paredzēta Līgumā par Eiropas Savienības darbību. Pēc direktīvas pieņemšanas dalībvalstīm ir 18 mēneši, lai to transponētu valstu tiesību aktos.

3. Piezīmes.

3.1

Šajā atzinumā aplūkotās direktīvas pamatā pirmām kārtām ir nepieciešamība nodrošināt Kopienas noteikumu atbilstību starptautiskajiem tiesību aktiem, konkrēti, Codex Alimentarius attiecībā uz augļu sulām un biezeņiem. Tādējādi Komisijas ierosinātajiem grozījumiem nekādā veidā nevajadzētu atšķirties no starptautiski atzītā Codex Alimentarius noteikumiem. No otras puses, būtu lietderīgi ieviest jaunus noteikumus, kas ir saskaņā ar Codex Alimentarius noteikumiem.

3.2

Viens no svarīgākajiem grozījumiem direktīvas priekšlikumā ir cukura svītrošana no atļautajām sastāvdaļām augļu sulās, un obligāta prasība tā pievienošanu norādīt nektāru realizācijas nosaukumā. Komisijas ierosinātais aizliegums ir pilnīgi pamatots, ņemot vērā Eiropas stratēģiju cīņai pret aptaukošanos. Tomēr attiecībā uz nektāriem priekšlikumā ir novirze no Codex Alimentarius noteikumiem, tam nav precedentu attiecībā uz citiem produktiem (atspirdzinošiem dzērieniem), un tas neatbilst starpnozaru noteikumiem par marķēšanu, kā arī šķiet nevajadzīgs, ņemot vērā, ka nektāru definīcijā jau ietverta norāde par cukura pievienošanu.

3.3

Komisijas priekšlikumā nav iekļauta iespēja pievienot mandarīnu sulu apelsīnu sulai bez obligātas norādes uz to, ka produkts ir sulu maisījumu. Tomēr Codex Alimentarius (STAN 45-1981) pieļauj minēto metodi (līdz 10 %), un starptautiskā līmenī to plaši izmanto galvenās ražotājvalstis, piemēram, Brazīlija un ASV. Direktīvā 2001/112/EK izvirzītās prasības globalizācijas apstākļos rada neizdevīgākus konkurences nosacījumus Eiropas citrusaugļu audzētājiem un kooperatīviem salīdzinājumā ar ražotājiem trešās valstīs. EESK uzskata, ka Eiropā lietotajam nosaukumam “apelsīnu sula” ir jāatbilst Codex Alimentarius starptautiskajiem noteikumiem, un tādējādi atbalsta mandarīnu sulas (līdz 10 %) kā atļautas sastāvdaļas pievienošanu apelsīnu sulai. Mandarīnu sulas pievienošana apelsīnu sulai ir pieļaujama, jo abu citrusaugļu sugas ir radniecīgas, un tām ir līdzīgas organoleptiskās īpašības. Analītiskā skatījumā mandarīnu sulas pievienošana nerada jūtamas izmaiņas kvalitātē.

3.4	II pielikuma 1. punktā iekļauto augļu definīcijā (Izejvielu definīcijas) skaidri jānorāda pārstrādei paredzēto augļu apstrāde pēc novākšanas.

3.5

EESK atbalsta tomātu iekļaušanu to augļu sarakstā, kurus izmanto augļu sulas ražošanai un atzinīgi vērtē divu realizācijas nosaukumu saglabāšanu augļu sulām un augļu sulām no koncentrātiem, tādējādi nodrošinot precīzu informāciju patērētājiem, un iespēju atjaunot aromātu no koncentrāta iegūtām sulām.

Briselē, 2011. gada 20. janvārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

17.3.2011

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 84/49

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Grozīts priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 un Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz pārtikas izdalīšanu vistrūcīgākajām personām Eiropas Savienībā”

COM(2010) 486 galīgā redakcija – 2008/0183 (COD)

2011/C 84/11

Ziņotājs: Eugen LUCAN kgs

Eiropas Parlaments 2010. gada 23. septembrī un Padome un 2010. gada 8. oktobrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 43. panta 2. punktu un 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Grozīts priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 un Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz pārtikas izdalīšanu vistrūcīgākajām personām Eiropas Savienībā”

COM(2010) 486 galīgā redakcija – 2008/0183 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 15. decembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 486. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 19 un 20. janvārī (20. janvāra sēdē), ar 150 balsīm par, 4 balsīm pret un 14 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Secinājumi un ieteikumi.

1.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka pārtikas palīdzības shēma sekmē pārtikas preču tirgus ekonomisko attīstību un Eiropas vērtību (īpaši solidaritātes principa) popularizēšanu nelabvēlīgā stāvoklī esošo sociālo grupu vidū Eiropas Savienībā. ES iedzīvotāju, it īpaši sociāli nelabvēlīgā stāvoklī esošo sabiedrības grupu, apgādei ar pārtiku arī turpmāk jābūt par vienu no Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas pamatmērķiem. EESK uzskata, ka palīdzību nelabvēlīgā stāvoklī esošām sociālajām grupām varēs nodrošināt vienīgi ar tādu lauksaimniecības politiku, kas sekmē ilgtspējīgu saimniecisko attīstību šajā sektorā.

1.2 EESK uzskata, ka nepieciešams un vēlams pārskatīt Eiropas tiesisko regulējumu, ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību jaunos noteikumus, vienotā tirgus attīstību saistībā ar cenām, krājumiem un tirgus politiku, kā arī katras dalībvalsts īpašās vajadzības.

1.3 EESK atbalsta vistrūcīgākajām personām paredzētās Eiropas pārtikas produktu izdalīšanas shēmas turpmāku īstenošanu Eiropas Savienībā un tās finansēšanu no kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) budžeta, ņemot vērā, ka Eiropas Savienībā vairāk nekā 80 miljoni iedzīvotāju (1) (vairāk nekā 16 % no ES iedzīvotāju kopskaita) dzīvo nabadzībā, kā arī ņemot vērā Eiropas gada (2010) cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību prioritātes un situāciju, ka ekonomikas krīzes dēļ nabadzība apdraud arvien vairāk iedzīvotāju.

1.4 EESK uzskata, ka Savienības trūcīgākajām personām paredzētajai pārtikas produktu izdalīšanas shēmai jākļūst par pastāvīgu KLP sastāvdaļu, jo šis instruments ļauj uzlabot neaizsargātāko personu stāvokli pārtikas preču tirgus izmaiņu gadījumā. Vienlaikus minētā shēma palīdz līdzsvarot un stabilizēt iekšējo tirgu, jo tiek izdalīti produkti no intervences krājumiem un iekšējā tirgū iegādāti produkti, – tātad Eiropas lauksaimniecības pārtikas produkti. Komiteja uzsver nepieciešamību saglabāt šādu netiešu tirgus atbalstu, kas ir KLP sastāvdaļa un kas vienlīdz vajadzīgs gan nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, gan arī lauksaimniekiem, kurus skārusi pašreizējā krīze.

1.5 EESK uzskata, ka minētās shēmas finansējumam jābūt pastāvīgam un pietiekamam, jo pārtikas trūkums skar vairāk nekā 43 miljonus ES iedzīvotāju un šai shēmai ir pozitīva ietekme uz nelabvēlīgā stāvoklī esošajām sabiedrības grupām.

1.6 Dalībvalstu un Eiropas pārtikas palīdzības shēmas būtu jāizvērtē, ņemot vērā nelabvēlīgā stāvoklī esošo iedzīvotāju vajadzības, tai skaitā arī visnabadzīgākās sociālās grupas (ielas bērni, bezpajumtnieki, patvēruma meklētāji, nelegālie darba ņēmēji, migranti u.c.), kuras nesaņem nekādu palīdzību uz garantēta ienākumu minimuma pamata un par kurām oficiālajā statistikā parasti nav datu. Lai īstenotu preventīvos pasākumus un cīņu pret sociālo atstumtību, ir svarīgi ņemt vērā visas neaizsargātākās sociālās grupas. Tieši uz šīm grupām ir virzīts Eiropas gada (2010) prioritārais mērķis. EESK aicina dalībvalstu kompetentās iestādes, definējot neaizsargātāko personu kategorijas, ņemt vērā datubāzes, kurās iekļautas personas, par kurām oficiālajā statistikā nav datu. Parasti šie dati pieejami NVO un labdarības organizāciju statistikas pārskatos.

1.7 EESK aicina Komisiju rosināt dalībvalstis veidot publiskā sektora un pilsoniskās sabiedrības partnerību, lai pārtikas izdalīšanā iesaistītos iespējami lielāks skaits NVO un brīvprātīgo. EESK uzskata, ka shēmā paredzētā pārtikas palīdzība var papildināt sociālos pakalpojumus, ko sniedz nelabvēlīgā stāvoklī esošo iedzīvotāju sociālās integrācijas ietvaros.

1.8 EESK uzskata, ka nevalstiskajām un labdarības organizācijām, kas ne tikai izdala pārtiku vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem, bet arī nodrošina aprūpi un sociālo palīdzību (īpaši organizācijām, kuras nodrošina izmitināšanu, bezmaksas ēdināšanu vai dienas aprūpes centrus) būtu jāsaņem atbalsts to administratīvo izmaksu segšanā.

1.9 EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu iekļaut grozītajā priekšlikumā Eiropas Parlamenta iesniegto grozījumu, kurā ierosināts atlīdzināt labdarības organizācijām administratīvās un uzglabāšanas izmaksas.

1.10 Pašreizējās ekonomikas krīzes apstākļos, īpaši dalībvalstīs, kurās ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir zemi un liela daļa iedzīvotāju ir trūcīgi, valstu līdzfinansējums var radīt birokrātiskus šķēršļus Eiropas programmas īstenošanai vai pat apturēt to. EESK uzskata, ka tas negatīvi ietekmētu vistrūcīgākās sociālās grupas Eiropas Savienībā un būtu pretrunā sociālās integrācijas principiem, kas izvirzīti saistībā ar Eiropas gadu (2010) cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību.

1.11 EESK uzskata, ka vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem paredzētajai pārtikas izdalīšanas shēmai jākļūst par Eiropas programmu, ko pilnībā finansē no KLP budžeta. Šobrīd ar programmas īstenošanu saistītās izmaksas (izmaksas par pārtikas produktu nogādāšanu uz uzglabāšanas vietām, administratīvās izmaksas, transporta izmaksas, uzglabāšanas izmaksas, PVN, izmaksas par sociālajiem pakalpojumiem, izmaksas par papildu sociālajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar pārtikas izdalīšanu) sedz dalībvalstis un tajās izveidotās labdarības organizācijas.

2. Viena no Eiropas gada (2010) cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību prioritātēm ir atbalsta sniegšana vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem, tai skaitā tiem, kurus apdraud pārtikas trūkums.

2.1 Eiropas Savienībā vairāk nekā 80 miljoni iedzīvotāju cieš no nabadzības (2). Nabadzība apdraud 16 % Eiropas iedzīvotāju, un 43 miljoniem no tiem draud pārtikas trūkums. Eiropas Savienībā 2006. gadā pārtikas trūkuma apdraudēto iedzīvotāju skaits bija atšķirīgs, piemēram, 2 % Dānijā un 37 % Slovākijā. Vismaz 7 ES dalībvalstīs iedzīvotāju skaits, kurus apdraud nabadzība, pārsniedz 20 %. Polijā nabadzības apdraudēto iedzīvotāju skaits ir 11 miljoni, bet Vācijā 9 miljoni. Šie dati nepārprotami liecina, ka vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem ir nepieciešama pārtikas palīdzība.

2.2 Nepietiekams vai nepilnvērtīgs uzturs pārtikas trūkuma dēļ visvairāk apdraud bērnus no nabadzīgām ģimenēm, gados vecus cilvēkus, bezpajumtniekus, patvēruma meklētājus, nelegāli strādājošos migrantus, pieaugušos un bērnus ar invaliditāti. Dažās dalībvalstīs daļa iedzīvotāju, kas saņem pārtikas palīdzību, saņem arī sociālos pabalstus, kas balstīti uz garantētu ienākumu minimumu.

2.2.1 EESK norāda, ka lielākajai daļai trūcīgo, tostarp bezpajumtniekiem, patvēruma meklētājiem, nelegālajiem darba ņēmējiem vai migrantiem, nav sociālās aizsardzības, un viņi nav iekļauti dalībvalstu statistikā. Tā kā daļai šo iedzīvotāju nav personas dokumentu, ir grūti noteikt viņu sociālās vajadzības un pārtikas palīdzības apjomu. Šo situāciju varētu izvērtēt sadarbībā ar nevalstiskajām un labdarības organizācijām.

2.2.2 EESK aicina pievērst īpašu uzmanību bērniem no nabadzīgām ģimenēm, jo viņu ēšanas paradumi var izraisīt veselības problēmas, mazināt kognitīvo spēju attīstību un radīt grūtības mācību procesā. Ņemot vērā iepriekšminēto, EESK rosina dažādot pārtikas palīdzības produktu klāstu, pievienojot tam arī augļus un dārzeņus.

2.3 Eiropas gada (2010) cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību izvirzītajās nostādnēs noteikts, ka atbildībai par cīņu pret nabadzību jābūt kolektīvai. Sociālās integrācijas un nabadzības apkarošanas veicināšanas stratēģijas prioritātes ir šādas:

—	aktīva iedzīvotāju integrācija, balstoties uz garantētu ienākumu minimumu, atgriešanos darba tirgū, sociālajiem pakalpojumiem, kas sekmē reintegrāciju;

—	bērnu nabadzības izskaušana;

—	nodrošināt piekļuvi mājoklim un novērst bezpajumtnieku atstumtību (3).

Tādēļ līdz ar pārtikas atbalstu vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem vajadzētu nodrošināt arī aprūpes, izglītības un sociālo pakalpojumu pieejamību, lai veicinātu sociāli nelabvēlīgā stāvoklī esošo sabiedrības grupu iesaistīšanu darba tirgū un sabiedrībā.

3. Komisijas priekšlikums.

3.1 Pašreizējā pārtikas palīdzības shēma balstās uz produktu izdalīšanu no Eiropas Savienības intervences krājumiem, ko pagaidām papildina, izdarot iepirkumus tirgū. Taču vairāku KLP reformu un cenu labvēlīgas attīstības rezultātā ir pakāpeniski samazinājušies intervences krājumi un pieejamo produktu klāsts. Tādēļ iepirkumi tirgū turpmāk būtu jāpadara par pastāvīgu piegādes avotu shēmas īstenošanai, ja tobrīd nav pieejami piemēroti intervences krājumi.

3.1.1 Priekšlikumā regulai, ar ko groza pamatregulu, paredzēti nosacījumi, kuri pielāgoti LESD noteikumiem, kā arī saturiski grozījumi ierosināto pasākumu atbalstam lauksaimniecības jomā, lai saskaņotu pārtikas palīdzības programmas īstenošanu visās dalībvalstīs.

3.1.2 Komisijas ierosinātās izmaiņas tiesiskajā regulējumā balstītas uz šādiem faktoriem: divi piegādes avoti (no intervences krājumiem vai tirgus), lielāka izdalīto pārtikas produktu daudzveidība un skaidrāk noteiktas prioritātes, ilgtermiņa perspektīva (3 gadi), uzraudzības un ziņošanas mehānismu stiprināšana, līdzfinansējuma ieviešana (Savienības līdzfinansējuma likmes kohēzijas dalībvalstīs 2010./2012. gada plānā būtu 75 % un 85 %. Saskaņā ar 2013.-2015. gada plānu turpmāk minētās likmes attiecīgi būtu 50 % un 75 %).

4. Vispārīgas un īpašas piezīmes.

4.1 Vistrūcīgākajām personām paredzēto pārtikas izdalīšanas shēmu īsteno 20 ES dalībvalstīs. Lielākajā daļā no tām pārtikas izdalīšanu veic sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām un ar to atbalstu.

4.2 Eiropas Pārtikas palīdzības programmu (PEAD) 2006. gadā izmantoja 13 miljoni iedzīvotāju 15 dalībvalstīs. Brīvprātīgā darba projektā, kuram piešķirts finansējums 305 miljonus EUR apmērā, 2008. gadā piedalījās 19 dalībvalstis. Pārtikas palīdzības programmas budžets 2009. gadā sasniedza 500 miljonus EUR, kas paredzēti 20 dalībvalstīm, kas piedalās šajā programmā.

4.3 Ekonomikas krīze, darbavietu skaita samazināšana un dažu pārtikas produktu cenu kāpums palielināja apdraudēto sabiedrības grupu skaitu. Prognozes liecina, ka nelabvēlīgā situācijā esošo iedzīvotāju skaits nepārtraukti pieaug.

4.4 Finansējums pilnā apmērā vai līdzfinansējums?

4.4.1 Komisija uzskata, ka līdzfinansējuma ieviešana pastiprinātu pārtikas palīdzības shēmas kohēzijas dimensiju, nodrošinātu pienācīgu plānošanu un veicinātu sinerģiju. Komisija vēlas līdzsvarotu budžetu un lielāku dalībvalstu atbildību. Komisija pauž gandarījumu, ka ar līdzfinansējuma principa piemērošanu shēmai tiks piešķirts lielāks budžets.

4.4.2 Eiropas Komisija savā aprēķinā iekļāvusi arī mainīgo rādītāju, ko veido privātpersonu ziedojumi labdarības organizācijām, ko var uzskatīt par daļu no dalībvalstu līdzfinansējuma. EESK vienlaikus uzskata, ka labdarības organizāciju brīvprātīgais darbs ir kvantitatīvi novērtējams un atbilst līdzfinansējuma principam.

4.4.3 Eiropas Parlaments ierosina pārtikas izdalīšanas shēmu pilnībā finansēt no ES budžeta, jo atsevišķas dalībvalstis nevarēs piedalīties šajā programmā, ja tiks noteiktas līdzfinansējuma likmes. EESK uzskata, ka dalībvalstis, kuras līdzekļu trūkuma dēļ nevar nodrošināt līdzfinansējumu noteiktajā apjomā, nevarēs īstenot programmas mērķus tirgus stabilitātes un sociālajā jomā.

4.4.4 EESK uzskata, ka līdzfinansējuma gadījumā trūcīgās personas no dalībvalstīm, kurās ir zemi ienākumi uz vienu iedzīvotāju, varētu nesaņemt shēmā paredzēto pārtikas palīdzību.

4.4.5 EESK norāda, ka “cīņa pret atstumtību” ir viens no Eiropas gada (2010) mērķiem. Eiropas gadā, kura mērķis ir sociālā integrācija, līdzfinansēšana varētu radīt nelabvēlīgā situācijā esošo iedzīvotāju grupu sociālo atstumtību.

4.4.6 EESK uzsver, ka līdzfinansējuma gadījumā varētu saasināties sociālās problēmas un palielināties pārtikas trūkums. Tā kā Eiropas Savienībā personas var brīvi pārvietoties, daļa vistrūcīgāko iedzīvotāju, iespējams, dotos uz ekonomiski attīstītākām ES dalībvalstīm. Tas nozīmē, ka pārtikas trūkuma problēmas, kas skar daļu ES iedzīvotāju, tiktu pārnestas no nabadzīgākajiem reģioniem uz reģioniem, kuros ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir lielāki.

4.4.7 EESK uzskata, ka pašreizējās ekonomikas krīzes apstākļos vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem paredzētajai pārtikas izdalīšanas shēmai jākļūst par Eiropas programmu, ko pilnībā finansē no KLP budžeta.

4.5 EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu pārtiku iegādāties tikai Eiropas tirgū, tādējādi netieši atbalstot Eiropas Savienības lauksaimniekus.

4.6 Palīdzības shēmas ietvaros piedāvāto pārtikas produktu daudzveidība.

4.6.1 Lai arī nodrošināt sabalansētu uzturu nebūs viegli, jo liela daļa pārtikas palīdzības tiek iegūta no intervences krājumiem, EESK atbalsta pēc iespējas daudzveidīgākas un veselīgākas pārtikas izdalīšanu, kas atbilstu ieteikumiem par veselīgu uzturu un ES iedzīvotāju veselīga uztura pamatnostādnēm.

4.6.2 EESK atbalsta pārtikas palīdzības pasākumu papildināšanu ar sociālās aizsardzības pasākumiem un iesaka izdalīt pārtikas palīdzību vairākkārt (nevis vienreiz), īpaši vietās, kur nevalstiskās organizācijas un valsts iestādes piedāvā papildu pakalpojumus (naktsmītnes, aprūpi, izglītības un arodapmācības, sociālās integrācijas u.c. pakalpojumus).

5. Pilsoniskās sabiedrības, labdarības organizāciju un brīvprātīgo iesaistīšanās un nozīme.

5.1 Eiropas Komisija 2010. gada 30. jūnijā rīkoja pārtikas palīdzības programmas īstenošanā iesaistīto dalībnieku tikšanos. Pasākumā piedalījās 18 nevalstisko organizāciju pārstāvji no 15 dalībvalstīm, Eiropas veselības alianses (EPHA) pārstāvji, kā arī pakalpojumu un maksājumu aģentūru pārstāvji.

5.2 Dažas Eiropas nevalstiskās organizācijas (4) pārtikas palīdzību piešķir integrētā veidā, kā vienu no vispārējiem sociālajiem pakalpojumiem, lai veicinātu tādējādi vistrūcīgāko iedzīvotāju sociālo integrāciju.

5.3 Vislabāk programmas rezultātus varētu novērtēt labdarības iestādes, jo tām ir tieša saikne ar sociāli nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām. Labdarības organizācijas norāda, ka daži pārtikas palīdzības saņēmēji iesaka paplašināt izdalīto produktu klāstu, lai nodrošinātu sabalansētu uzturu, izveidot tiesisko pamatu tradicionālo vietējo produktu izdalīšanai un pagarināt programmas īstenošanas termiņu.

5.4 Nevalstisko organizāciju un daudzu brīvprātīgo līdzdalība liecina, ka Eiropas pilsoniskā sabiedrība izprot trūcīgo iedzīvotāju problēmas un atbalsta tos. EESK uzskata, ka subsidiaritātes princips ir ievērots, ja dalībvalstis ir tiesīgas brīvi noteikt procedūras un kritērijus, pēc kuriem izvēlas organizācijas, kuras piedalīsies programmas īstenošanā. Arī pārtikas palīdzības saņēmēju atlase ir dalībvalstu kompetencē. Šī programma sekmē labdarības organizāciju un valsts pārvaldes iestāžu sadarbību.

5.5 Ja būtu nodrošināts pietiekams finansējums administratīvo izmaksu segšanai, dažās ES dalībvalstīs programmas īstenošanā iesaistītos vēl vairāk nevalstisko un labdarības organizāciju. EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu grozītajā priekšlikumā iekļaut Eiropas Parlamenta iesniegto grozījumu, kurā ierosināts atlīdzināt labdarības organizācijām uzglabāšanas un transporta izmaksas (skat. grozītās Regulas 27. panta 7. punktu).

Briselē, 2011. gada 20. janvārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) http://www.2010againstpoverty.eu/about/?langid=lv

(2) Skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

(3) Skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

(4) Polijā, piemēram, pārtikas palīdzības programmas īstenošanā piedalās 44 reģionālās pārstāvniecības, 100 labdarības organizācijas “Caritas” filiāles, 4 500 darbinieki un 70 000 brīvprātīgie. Labdarības organizācijas “Caritas” Polijas filiāle palīdzības programmu sāka īstenot 2004. gadā, un šobrīd tai ir pieejamas 44 noliktavas un 20 saldēšanas iekārtas. Labdarības organizācija “Caritas” Polijas filiāle paziņojusi, ka tās turpmākie uzdevumi saistīti ar programmas pārvaldību, preču pārvadāšanu un materiālo resursu iegādi.

		ISSN 1725-5201 doi:10.3000/17255201.C_2011.084.lav
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 84

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	54. sējums 2011. gada 17. marts

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	III Sagatavošanā esoši tiesību akti
	EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA
	468. plenārā sesija 2011. gada 19. un 20. janvārī
2011/C 084/01	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas Zaļā grāmata par politikas risinājumiem virzībā uz Eiropas līgumtiesību izstrādi patērētājiem un uzņēmumiemCOM(2010) 348 galīgā redakcija	1

2011/C 084/02	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas ziņojums 2009. gada ziņojums par konkurences politiku COM(2010) 282 galīgā redakcija	7

2011/C 084/03	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Zaļā grāmata Finanšu iestāžu korporatīvā pārvaldība un atalgojuma politika COM(2010) 284 galīgā redakcija	13

2011/C 084/04	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai – Tirgus uzraudzība tirdzniecības un izplatīšanas nozarē Par efektīvāku un godīgāku tirdzniecības un izplatīšanas iekšējo tirgu līdz 2020. gadam COM(2010) 355 galīgā redakcija	19

2011/C 084/05	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par sprāgstvielu prekursoru tirdzniecību un lietošanuCOM(2010) 473 galīgā redakcija – 2010/0246 (COD)	25

2011/C 084/06	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. …/2010 par divu vai trīs riteņu transportlīdzekļu un kvadriciklu apstiprināšanu un tirgus uzraudzībuCOM(2010) 542 galīgā redakcija – 2010/0271 (COD)	30

2011/C 084/07	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īsās pozīcijas pārdošanu un dažiem kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgumu aspektiemCOM(2010) 482 galīgā redakcija – 2010/0251 (COD)	34

2011/C 084/08	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Zaļā grāmata Ceļā uz atbilstīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām COM(2010) 365 galīgā redakcija	38

2011/C 084/09	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar kuru groza Padomes Direktīvu 2001/112/EK, kas attiecas uz pārtikai paredzētām augļu sulām un dažiem līdzīgiem produktiemCOM(2010) 490 galīgā redakcija	45

2011/C 084/10	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1288/2009, ar ko nosaka pārejas posma tehniskos pasākumus laikposmam no 2010. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 30. jūnijamCOM(2010) 488 galīgā redakcija – 2010/0255 (COD)	47

2011/C 084/11	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Grozīts priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 un Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz pārtikas izdalīšanu vistrūcīgākajām personām Eiropas SavienībāCOM(2010) 486 galīgā redakcija – 2008/0183 (COD)	49

2011/C 084/12	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Grozīts priekšlikums Padomes direktīvai par tabakas izstrādājumiem piemērotā akcīzes nodokļa struktūru un likmēmCOM(2010) 641 galīgā redakcija – 2007/0206 (CNS)	53

2011/C 084/13	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par šauras riteņu bāzes lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoru apgāšanās aizsargkonstrukcijām, kas piestiprinātas vadītāja sēdekļa priekšāCOM(2010) 610 galīgā redakcija – 2010/0302 (COD)	54

2011/C 084/14	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido aitu un kazu identifikācijas un reģistrācijas sistēmuCOM(2010) 635 galīgā redakcija – 2010/0309 (COD)	55