ISSN 1725-5201

doi:10.3000/17255201.C_2011.044.lav

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 44

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

54. sējums
2011. gada 11. februāris


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

I   Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

 

ATZINUMI

 

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

 

464. plenārsesija 2010. gada 14. un 15. jūlijā

2011/C 044/01

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Kā veicināt efektīvu partnerību kohēzijas politikas programmu pārvaldībā, pamatojoties uz 2007.–2013. gada cikla labu praksi (izpētes atzinums)

1

2011/C 044/02

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Sabiedrības novecošanas ietekme uz veselības aprūpes un sociālās aizsardzības sistēmām (izpētes atzinums)

10

2011/C 044/03

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Kopējas Eiropas patvēruma sistēmas pievienotā vērtība patvēruma prasītājiem un Eiropas Savienības dalībvalstīm (izpētes atzinums)

17

2011/C 044/04

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Atklātā koordinācijas metode un sociālā klauzula saistībā ar stratēģiju Eiropa 2020 (izpētes atzinums)

23

2011/C 044/05

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Sociālo pabalstu pilnveidošana

28

2011/C 044/06

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Bērnu nabadzība un bērnu labklājība (izpētes atzinums)

34

2011/C 044/07

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Ar vides, enerģijas un klimata faktoriem saistīto rūpniecības pārmaiņu ietekme uz nodarbinātību (izpētes atzinums)

40

2011/C 044/08

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Virzība uz elektrotransportlīdzekļu plašāku ieviešanu (izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Beļģijas pieprasījuma)

47

2011/C 044/09

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Liberalizācijas un ekonomikas krīzes ietekme uz enerģētisko nabadzību (izpētes atzinums)

53

2011/C 044/10

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Veidot ilgtspējīgu ekonomiku, veicot izmaiņas Eiropas patēriņa modelī (pašiniciatīvas atzinums)

57

2011/C 044/11

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Informācija patērētājiem (pašiniciatīvas atzinums)

62

2011/C 044/12

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Lisabonas līgums un vienotā tirgus darbība (pašiniciatīvas atzinums)

68

2011/C 044/13

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Inovācija tūrisma nozarē: izstrādāt stratēģiju salu ilgtspējīgai attīstībai (pašiniciatīvas atzinums)

75

2011/C 044/14

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Finanšu darījumu aplikšana ar nodokli (pašiniciatīvas atzinums)

81

2011/C 044/15

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Iekšējā tirgus sociālā dimensija (pašiniciatīvas atzinums)

90

2011/C 044/16

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Ceļā uz Eiropas politiku digitālās ofsetspiedes un heliogravīras nozares pārkārtošanai Eiropā (pašiniciatīvas atzinums)

99

2011/C 044/17

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Pārmaiņas Eiropas tekstilizstrādājumu kopšanas pakalpojumu apakšnozarē un tās nākotnes izredzes (pašiniciatīvas atzinums)

105

2011/C 044/18

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Ilgtspējīgu, vidi saudzējošu darba vietu veicināšana un ES tiesību aktu kopums enerģētikas un klimata jomā (pašiniciatīvas atzinums)

110

2011/C 044/19

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Eiropas Savienības enerģētikas politikas efektivitātes palielināšana attiecībā uz MVU un jo īpaši mikrouzņēmumiem (pašiniciatīvas atzinums)

118

2011/C 044/20

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Eiropas Savienības finanšu instruments sadarbībai attīstības jomā: organizētas pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru loma

123

2011/C 044/21

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Āfrikas valstu sociālās ekonomikas nozīme un perspektīvas sadarbībai attīstības jomā (pašiniciatīvas atzinums)

129

2011/C 044/22

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Eiropas rūpniecības, zinātnes un tehnoloģijas parki krīzes pārvaldības periodā, periodā, sagatavojoties pēckrīzes posmam, un periodā pēc Lisabonas stratēģijas darbības izbeigšanās (atzinuma papildinājums)

136

 

III   Sagatavošanā esoši tiesību akti

 

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

 

464. plenārsesija 2010. gada 14. un 15. jūlijā

2011/C 044/23

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērāCOM(2010) 179 galīgā redakcija – 2010/0095 (COD)

142

2011/C 044/24

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas ziņojums 2008. gada ziņojums par konkurences politikuCOM(2009) 374 galīgā redakcija

143

2011/C 044/25

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, lēmumu un autentisku aktu atzīšanu un izpildi mantošanas jomā un par Eiropas mantojuma apliecības izveidiCOM(2009) 154 galīgā redakcija – 2009/0157 (COD)

148

2011/C 044/26

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par globālo vides un drošības novērošanu (GMES): kosmosa komponentes uzdevumi un nākamie pasākumiCOM(2009) 589 galīgā redakcija

153

2011/C 044/27

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par emisiju standartu noteikšanu jauniem vieglajiem kravas automobiļiem saistībā ar Kopienas integrēto pieeju vieglo transportlīdzekļu CO2 emisiju samazināšanaiCOM(2009) 593 galīgā redakcija – 2009/0173 (COD)

157

2011/C 044/28

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2007/2004, ar ko izveido Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex)COM(2010) 61 galīgā redakcija – 2010/0039 (COD)

162

2011/C 044/29

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Padomes Regulai, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai piemērojamo tiesību jomāCOM(2010) 105 galīgā redakcija/2 – 2010/0067 (CNS)

167

2011/C 044/30

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos SavienībāCOM(2010) 204 galīgā redakcija – 2010/0110 (COD)

170

2011/C 044/31

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes 2006. gada 22. maija Regulu (EK) Nr. 861/2006, ar ko nosaka Kopienas finanšu pasākumus kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanai un jūras tiesību jomāCOM(2010) 145 galīgā redakcija – 2010/0080 (COD)

171

2011/C 044/32

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Ceļā uz jūrniecības pārraudzības integrēšanu – vienota vide informācijas apmaiņai ES jūrniecības jomāCOM(2009) 538 galīgā redakcija

173

2011/C 044/33

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai – Kā pārvērst digitālo dividendi sociālajā labumā un ekonomikas izaugsmēCOM(2009) 586 galīgā redakcija

178

2011/C 044/34

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regula par pilsoņu iniciatīvuCOM(2010) 119 galīgā redakcija – 2010/0074 (COD)

182

LV

 


I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

ATZINUMI

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

464. plenārsesija 2010. gada 14. un 15. jūlijā

11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/1


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Kā veicināt efektīvu partnerību kohēzijas politikas programmu pārvaldībā, pamatojoties uz 2007.–2013. gada cikla labu praksi” (izpētes atzinums)

2011/C 44/01

Ziņotājs: OLSSON kgs

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece Wallström kdze 2009. gada 23. februāra vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Kā veicināt efektīvu partnerību kohēzijas politikas programmu pārvaldībā, pamatojoties uz 2007.-2013. gada cikla labu praksi”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 23. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15 jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 141 balsi par, 1 balsi pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   EESK pauž stingru pārliecību, ka patiesa un dziļa partnerība lielā mērā veicina ES kohēzijas politikas efektivitāti un sekmīgumu kopumā. Partnerība ir ilgtspējīgas ekonomiskās un sociālās attīstības līdzeklis; tā ES fondus palīdz pielāgot vietējām vajadzībām, palielina ES atpazīstamību un veicina demokrātiju. Sekmīgai partnerībai jābūt balstītai uz reālas līdzdalības ilgtermiņa perspektīvu, kas sniedz vienlīdzīgas iespējas privātajiem partneriem aktīvi darboties kopā ar publiskajām iestādēm. LAI DEJOTU TANGO, IR VAJADZĪGI DIVI.

1.2.   Pašreizējais regulējums joprojām pieļauj pārāk lielas iespējas partnerības jēdziena nacionālajai interpretācijai. Minētie noteikumi, īpaši vispārējās Regulas Nr. 1083/2006 11. pants, jāpilnveido. EESK ierosina vairākas izmaiņas minētā panta formulējumā, paredzot noteikt obligātās prasības attiecībā uz partnerību.

1.3.   EESK izsaka nožēlu, ka Eiropas Komisijas darbība pēdējā laikā ir bijusi vairāk vērsta uz procedūru un līdz ar to mazāk uz rezultātiem. EESK stingri iestājas par to, lai Komisija noteiktāk un daudz proaktīvāk darbotos kā partnerības principa atbalstītāja. Komisijai kopīgi ar dalībvalstīm (turpmāk — DV), reģioniem un pilsonisko sabiedrību būtu pastiprināti jāpievēršas šā principa veicināšanai, balstoties uz atklāto koordinācijas metodi.

1.4.   Izšķirīga nozīme ir nepārtrauktai partneru spēju veidošanai: visās darbības programmās būtu jānodrošina tehniskās palīdzības resursu pieejamība sociālajiem partneriem un pilsoniskajai sabiedrībai.

1.5.   EESK uzsver, ka vispārējie piešķīrumi ir ļoti efektīvs instruments, lai panāktu partneru reālu līdzdalību, īpaši attiecībā uz mazajiem uzņēmumiem un sociālo ekonomiku, tāpēc tie visām dalībvalstīm būtu plaši jāizmanto gan ESF, gan ERAF programmās.

1.6.   EESK arī aicina atjaunot vienkāršotas Kopienas iniciatīvu programmas, kas vērstas uz sociālo inovāciju un vietējo attīstību.

1.7.   Attiecībā uz ES kohēzijas politiku pēc 2013. gada programmu struktūrām un tiesiskajam regulējumam būtu jāatvieglo partnerības principa īstenošana. Tas saskan ar Barca ziņojumu, kurā uzsvērta saikne starp “pieeju, kas balstīta uz vietējo līmeni” un partnerību, un tas īpaši attiecas uz ERAF un būtu jāiekļauj stratēģijā “Eiropa 2020”.

1.8.   Lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības lielāku līdzdalību visos kohēzijas politikas posmos, Eiropas līmenī būtu jāievieš “Labas prakses kodekss”, kas būtu saskaņots ar visiem attiecīgajiem Eiropas partneriem.

1.9.   Obligāti jāpanāk vienkāršošana, lai palielinātu uzsākto programmu un projektu pozitīvo ietekmi, īpaši attiecībā uz projektiem, kuros ir iesaistīti mazāki dalībnieki. Kontroli pār projektiem nepieciešams racionalizēt. Finanšu maksājumi šādiem dalībniekiem jāatvieglo un jāpaātrina, izmantojot priekšfinansējumu un savlaicīgus maksājumus.

1.10.   EESK pilnībā apzinās, ka nav viena, visiem derīga risinājuma. Tomēr labu praksi var un vajag plaši popularizēt. Labas prakses piemēri ir apkopoti un aprakstīti šā atzinuma pielikumā. Eiropas Komisijai būtu jāatbalsta tās izplatīšana.

1.11.   Vairumā DV izšķirīga nozīme partnerības principa īstenošanā ir reģioniem. Tādēļ EESK ierosina, lai reģioni, kas vēlas dalīties pieredzē un izplatīt labu praksi, izveidotu “partnerības izcilības reģionu” tīklu, un uzskata, ka šādu tīklu vislabāk varētu virzīt Reģionu komiteja.

2.   Ievads

2.1.   Eiropas Komisija 2009. gada februārī lūdza EESK izstrādāt izpētes atzinumu par tematu “Kā veicināt efektīvu partnerību kohēzijas politikas programmu pārvaldībā, pamatojoties uz 2007.-2013. gada cikla labu praksi”; atzinumam būtu arī “jāsekmē turpmākās kohēzijas politikas izstrāde”. EESK tika aicināta jo īpaši izvērtēt partnerības un pilsoniskās sabiedrības līdzdalības aspektus kohēzijas politikas izstrādē. Šajā atzinumā tomēr nav iekļauta “vertikālā” partnerība publiskajā sfērā, t.i., starp Eiropas Komisiju, DV, reģionālajām un vietējām pašvaldībām un citām publiskajām iestādēm.

2.2.   Atzinuma sagatavošanu visnotaļ ir sekmējusi ciešā sadarbība ar Komisijas dienestiem. Ziņotājs veica ievērojamu darbu paraugprakses apzināšanā un dokumentēšanā, iesaistot EESK locekļus, valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes, sociālos partnerus un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Katovicē, Porto un Šverinā ir notikušas uzklausīšanas sanāksmes, ko papildinājuši apmeklējumi vairākās citās DV. Vērtīgu atbalstu sniedzis arī Eiropas Parlaments un Reģionu komiteja.

3.   Partnerības princips un tā attīstība

3.1.   Partnerības princips ir viens no ES kohēzijas politikas pamatprincipiem. Tā pirmsākums atrodams 1957. gada Romas līgumā, izveidojot Eiropas Sociālo fondu. Jauns solis tika sperts 1988. gadā, kad minēto principu pieņēma par struktūrfondu kopīgu instrumentu. Sākotnēji partnerība bija vērsta tikai uz tradicionālajiem ekonomikas un sociālās jomas dalībniekiem; tagad tā ietver partnerību ar “jebkurām citām atbilstīgām struktūrām, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, ar vides aizsardzības partneriem, nevalstiskajām organizācijām un struktūrām, kas veicina vīriešu un sieviešu līdztiesību” (1). Šī attīstība atspoguļo ES stratēģisko mērķi nodrošināt labu pārvaldību, kas pavisam nesen vēlreiz apliecināts “Eiropa 2020” redzējumā.

3.1.1.   Vispārējās regulas 11. pants ir noteicošs attiecībā uz partnerības principa darbības jomu un piemērošanu. DV attiecīgos partnerus iesaista dažādos plānošanas posmos. Tās arī norīko visreprezentatīvākos partnerus valsts, reģionālajā un vietējā līmenī un ekonomikas, sociālajā, vides vai citās jomās “saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un praksi”. Katru gadu Komisija apspriežas ar organizācijām, kas Eiropas līmenī pārstāv ekonomikas jomas un sociālās jomas partnerus.

3.2.   Regula paredz “vispārējus piešķīrumus”; šādu fondu pārvaldību var uzticēt starpniekinstitūcijām, tostarp reģionālās attīstības struktūrām vai nevalstiskām organizācijām (42. pants).

3.2.1.   Tehniskās palīdzības pasākumi var būt vērsti uz visiem partneriem, fondu atbalsta saņēmējiem un plašu sabiedrību. Tādi pasākumi ir informācijas izplatīšana, sadarbības tīklu veidošana, sadarbības un pieredzes apmaiņas sekmēšana (45. un 46. pants).

3.3.   LESD 163. pantā un iepriekš minētās Padomes Regulas 104. pantā sociālajiem partneriem paredzēta īpašu loma Eiropas Sociālā fonda (ESF) darbībā un pārvaldībā. ESF pārvaldīšanā Komisijai palīdz komiteja, kurā ir valdību, arodbiedrību un darba devēju organizāciju pārstāvji.

3.4.   Attiecībā uz ESF partnerības princips ir iestrādāts Regulā (EK) Nr. 1081/2006.

3.4.1.   Laba pārvaldība, partnerība, spēju veidošana un atziņas, kas izriet no EQUAL programmas, ir īpaši izceltas un būtu jāveicina, iesaistot sociālos partnerus un citas ieinteresētās puses (preambula un 5. pants).

3.4.2.   ESF būtu jāveicina partnerības, vienošanās un iniciatīvas, īstenojot atbilstīgo ieinteresēto pušu – piemēram, sociālo partneru un NVO – tīklošanu starpvalstu, valstu, reģionālā un vietējā līmenī (3. panta 1. punkta e) apakšpunkts). Tas būtu jāatbalsta, veidojot iestāžu spējas (3. panta 2. punkta b) apakšpunkts).

3.4.3.   ESF ir īpašs uzdevums atbalstīt sociālos partnerus un stiprināt sociālo dialogu konverģences reģionos. Īpaši NVO būtu aktīvi jāiesaistās sociālās iekļaušanas, dzimumu līdztiesības un vienlīdzīgu iespēju programmās (5. pants).

3.4.4.   Saistībā ar partnerību īpaša uzmanība būtu pievēršama inovatīviem pasākumiem (7. pants).

3.5.   Atšķirībā no ESF vai ELFLA regulas, Regulā (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) nav konkrētu nosacījumu attiecībā uz partnerību. EESK uzskata, ka ERAF būtu vairāk jāvirza uz mazajiem uzņēmumiem, inovāciju un vietējo attīstību, izmantojot partnerību veicinošus instrumentus (piemēram, mērķpasākumus, vispārējus piešķīrumus).

4.   Partnerība praksē

4.1.   Ar partnerības principu saistītos kohēzijas politikas sekmīguma un efektivitātes nodrošināšanas faktorus var apkopot šādi:

tiek sniegti dažādi viedokļi un zināšanas, lai apzinātu reālo stāvokli;

labāka pielāgošanās partneru vajadzībām un perspektīvām;

ar vietējā līmeņa starpniecību atbalstu var vēl vairāk pielāgot reālajiem uzņēmējdarbības apstākļiem, strādājošajiem un iedzīvotājiem kopumā;

programmās būs vairāk ņemti vērā tādi aspekti kā vide, dzimumu līdztiesība un sociālās atstumtības apkarošanas pasākumi;

vairāk būs redzama integrēto politiku pievienotā vērtība;

partnerība ir īpaši nozīmīgs kolektīvo saistību instruments, tā sekmē publiskā sektora izdevumu un publiskās politikas efektivitāti;

partneri ES kohēzijas politiku tuvinās iedzīvotājiem.

4.2.   Tomēr sekmīga partnerība ir lielā mērā atkarīga no tā, vai apspriešanās un līdzdalība ir nacionālās un politiskās kultūras daļa. Ja tā ir, partneri ir vairāk iesaistīti un spēj izstrādāt un pat īstenot programmas un projektus.

4.3.   Pieredze liecina, ka partnerības principa īstenošana pēdējo gadu laikā kopumā ir uzlabojusies, pat tad, ja partneri to vērtē dažādi. Joprojām pastāv nopietni šķēršļi, kas ir atšķirīgi ne vien dažādās valstīs, bet dažkārt arī valstu ietvaros. Dažās DV pilsoniskā sabiedrība tomēr uzskata, ka salīdzinājumā ar 2000.–2006. gada plānošanas periodu ir bijušas dažas neveiksmes.

4.4.   Pēdējos gados Komisija vairāk nekā jebkad pievēršas formalitātēm un revīzijas prasībām. Maziem uzņēmumiem un organizācijām ir mazāk ir iespēju īstenot projektus. Resursi mazo projektu atbalstam ir lielā mērā izzuduši. Kopienas iniciatīvas programmas ir atceltas, un vairumā DV to iekļaušana nav bijusi veiksmīga.

4.5.   Partnerību joprojām uztver formāli: bieži ir vērojama iestāžu un partneru savstarpēja neuzticēšanās, jo trūkst kopēja skatījuma vai skaidrības par partnerības mērķi. Trūkst skaidras izpratnes par to, kas veido organizētu pilsonisko sabiedrību un kāda ir tās loma; to vēl vairāk pastiprina neskaidrie regulas noteikumi un iestāžu nostāja, partnerību uztverot kā papildu slogu. Tiek apšaubīta partneru leģitimitāte un reprezentativitāte, un rodas bažas par to, ka pārmērīgas un laikietilpīgas konsultācijas var palēnināt programmu īstenošanu.

4.6.   Tāpēc konsultāciju procedūras bieži ir neatbilstīgas, būdamas pārāk birokrātiskas, pārāk tehniskas un ar nepietiekamiem partneriem atvēlētajiem termiņiem. Kompetentās iestādes un partnerus šķir ievērojama informācijas plaisa. Bieži vien partneri ir tikai daļēji iesaistīti politikas izstrādāšanā un īstenošanā. Partneru atstāšana bez ievērības nozīmē, ka viņus neuzklausa. Vērojama arī noraidoša attieksme pret jauna veida domāšanu un inovatīvām idejām. Spēkā esošie tiesību akti un to īstenošana nav pielāgoti tam, lai veicinātu partnerību. Tādējādi partneri zaudē interesi par līdzdalību un saistību uzņemšanos.

4.7.   Lai būtu sekmīgi partneri, daudziem sociāli ekonomiskās jomas dalībniekiem un NVO nepieciešamas atbilstīgas zināšanas, organizatoriskā, profesionālā veiktspēja un finanšu resursi. Pilnvērtīgi līdzdarboties īpaši grūti ir mazām organizācijām.

4.8.   BusinessEurope aptauja 2007.-2013. gada plānošanas periodā parāda ievērojamu uzlabojumu salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu, pateicoties tam, ka iestādes un sociālie partneri ir guvuši lielāku pieredzi, ir panākta labāka pārredzamība diskusijās un apspriešanās un īstenošanas procedūras ir labāk organizētas. Kopumā līdzdalība valsts līmenī šķiet apmierinošāka nekā reģionālajā līmenī. Uzlabojumi noteikti ir vajadzīgi dalībvalstīs, kas nesen pievienojās ES, taču tas attiecas arī uz valstīm, kuras jau ilgu laiku ir ES dalībvalstis. BusinessEurope aptauja parāda arī plaisu starp īsu apspriešanās procesu un ilgstošu kavēšanos programmu īstenošanā un rosina labāk nodrošināt informāciju, kas iegūta apspriešanās gaitā.

4.9.   Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu apvienība (UEAPME) atbalsta augšupēju pieeju un principu “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”, kas jāpielāgo vietējo uzņēmumu un pašvaldību vajadzībām. Partnerība būtu jāattīsta daudzlīmeņu un uz daudzu dalībnieku iesaisti balstītas pārvaldības ietvaros. UEAPME uzsver, ka panākumu faktors ir horizontālā subsidiaritāte, proti sociāli ekonomisko partneru vienlaicīga iesaiste Eiropas, valsts un vietējā līmenī. Administratīvie un finanšu noteikumi jāvienkāršo, un ir vajadzīgi lielāki iepriekšēji maksājumi, kā arī vispārēji piešķīrumi, kas ir ļoti efektīvi. Kā norāda UEAPME, ir reģioni, kuros mazie uzņēmumi saņem tikai 1-2 % no pieejamā ES finansējuma. Lai piekļūtu attiecīgajiem fondiem, MVU jādarbojas partnerībā un ar pārstāvības organizāciju starpniecību. Šādos gadījumos tehniskā palīdzība ir pilnīgi nepieciešama. UEAPME aicina Komisiju publicēt fondu izmantošanas rokasgrāmatu.

4.10.   Eiropas Arodbiedrību konfederācija (EAK) uzskata, ka pēdējā veiktajā plānošanas periodā nav panākti īpaši uzlabojumi. Tā prasa, lai regulā būtu skaidri noteikumi, ar ko definē partnerību, un aicina noteikt obligātās prasības. Partnerības kvalitāte ir lielā mērā atkarīga no publisko iestāžu apņēmības īstenot partnerības principu. EAK atzīst, ka valstu un reģionālā līmeņa partnerība darbojas labāk nekā vietējā līmeņa partnerība. Liela nozīme ir pieredzes apmaiņai. Starpreģionālās sadarbības programmas jānostiprina, īpaši tajās iesaistot starpreģionālo arodbiedrību padomes. EAK ir publicējusi rokasgrāmatu, kuras pamatā ir tās locekļu praktiskā pieredze attiecībā uz to, kā arodbiedrības var sadarboties ar ESF.

4.11.   Eiropas sociālie partneri (EAK, BE, CEEP) 2010. gada februārī publicēja kopīgu ziņojumu par ESF. Galvenais secinājums ir tas, ka, lai palielinātu Fonda efektivitāti, izšķirīga nozīme ir spēju veidošanai. Citi nopietni šķēršļi ir administratīva elastīguma trūkums un vāja izpratne par partnerību dažās DV. Sociālie partneri vēlas ciešāku partnerību ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām.

4.12.   Eiropas Nabadzības novēršanas tīkls (EAPN) ierosina, lai apspriešanās būtu plaša un pamatīga, iekļaujot dažādus organizāciju veidus un izmantojot daudzveidīgas metodes. Attiecīgās dalības izmaksas būtu jāsedz, un sanāksmēm būtu jānotiek pietiekami bieži. EAPN darbībā ir svarīgi ņemt vērā EQUAL pieredzi saistībā ar ESF, pievēršot īpašu uzmanību inovācijas, partnerības, dzimumu līdztiesības principiem un starpvalstu aspektam. Tāpat kā iepriekšējā plānošanas periodā, vairāk uzmanības jāpievērš maziem projektiem.

4.13.   Eiropas Pilsoņu rīcības dienests (ECAS) ierosina dalībvalstīm un reģioniem izstrādāt informēšanas, apspriešanas un līdzdalības plānu, iekļaujot visus programmu un to projektu posmus. Šie plāni būtu jāpublicē un jāvērtē daudzlīmeņu pārvaldības un partnerības ietvaros, pulcējot vietējā līmeņa vadītājus. ECAS ierosina reģioniem, kas pirmie vēlas veikt pieredzes apmaiņu, izveidot prakses kopienu.

4.14.   Ziņojumā, ko 2008. gadā publicēja CpKP Čehijas Republikā, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu NVO ar sava SF foruma palīdzību izanalizēja partnerības 6 valstīs (BG, HU, LT, PO, RO, SK) un secināja, ka lielākā problēma ir NVO ierobežotā veiktspēja. CpKP arī atzina, ka politiskais atbalsts partnerībai ir vājš. NVO jāizglīto savi eksperti un vadītāji, programmu ietvaros nodrošinot tehnisko palīdzību; šo palīdzību biežāk tieši izmanto publiskā pārvalde. Atlase, lai piedalītos uzraudzības komitejās un citās institūcijās, būtu jāveic rūpīgāk.

4.15.   EP ziņojumā (2), kas balstīts uz gadījumu izpēti, norādīts, ka svarīga nozīme ir pārvaldības pārnešanai uz zemākiem teritoriāliem līmeņiem, tāpat kā starpposma forumu vai koordinācijas mehānismu un neformālu tīklu izveidei. Tajā arī ieteikts samazināt programmu sarežģītību. Politikas apgūšana un veiktspējas uzlabošana būtu jāorganizē ar tādu īpašu pasākumu starpniecību kā stratēģiskas debates, starpvalstu pasākumi, atbalsta struktūras, labas prakses izplatīšana.

5.   Vispārīgas piezīmes

5.1.   EESK pauž pārliecību un ir atkārtoti norādījusi iepriekšējos atzinumos, ka patiesa un dziļa partnerība veicinās struktūrfondu mērķtiecīgāku un efektīvāku izmantošanu un projektu sekmīgāku īstenošanu. Partnerībai jābūt balstītai uz reālas līdzdalības ilgtermiņa perspektīvu, kas sniedz iespējas privātajiem partneriem aktīvi darboties kopā ar publiskajām iestādēm. Reāla partnerība rada savstarpēji izdevīgus apstākļus visām ieinteresētajām pusēm.

5.2.   Visu Kopienas politiku uzmanības centrā jābūt iedzīvotājiem. Tādēļ partnerībai saistībā ar struktūrfondiem jāatspoguļo augšupēja pieeja un visiem iedzīvotājiem un viņus pārstāvošajām organizācijām jānodrošina iespējas iesaistīties kohēzijas politikā un projektos, ko finansē no tās fondiem. Partnerības principa ietveršana plānošanā un īstenošanā veicina iedzīvotāju un organizētas pilsoniskās sabiedrības aktīvu līdzdalību kohēzijas politikas īstenošanā, tādējādi stiprinot demokrātiju.

5.3.   Reālas partnerības kultūras veidošana ir zināšanu apguves process. Tas nozīmē atbildības uzticēšanu partneriem un vienlīdzīgu iespēju radīšanu, lai viņi visi varētu piedalīties visos kohēzijas politikas īstenošanas posmos. Pieredze rāda, ka resursi veiktspējas palielināšanai ir bijuši izšķirīgs faktors efektīvākas partnerības veicināšanā. Tāpēc šādi resursi būtu jāizmanto visiem partneriem — gan privātajiem, gan publiskajiem — visās darbības programmās un ne tikai konverģences reģionos. Ļoti vajadzīga ir turpmāka publisko un privāto partneru “kopīga apmācība”.

5.4.   Pastāv līdzsvara trūkums starp partneriem ietekmes un varas, informācijas pieejamības, finanšu līdzekļu, profesionālo spēju ziņā u.c. Periodam pēc 2013. gada ir jāizveido struktūra, kas radīs jaunu līdzsvaru starp publiskajām iestādēm un privāto sektoru, izmantojot pārvaldības modeli, kura pamatā ir partnerības princips un kurā īpaši svarīga nozīme ir reģionālajai un vietējai dimensijai, kā arī privātajiem sociālās un ekonomikas jomas dalībniekiem.

5.5.   Jāpanāk visu privātā un publiskā sektora partneru savstarpēja uzticēšanās un spēja pacelties pāri savām specifiskajām interesēm; tādēļ ir jāmaina domāšanas veids. Ir vajadzīga jauna dialoga kultūra, kuras pamatā ir princips “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” un kas atbilst vietējo uzņēmumu un organizāciju vajadzībām. Publiskajām iestādēm jābūt gatavām pieņemt sniegto ieguldījumu; privātajiem partneriem jāuzņemas saistības, un to var veicināt, ļaujot projektos iesaistīt vairāk privātā līdzfinansējuma. Partneru līdzdalībai jāsākas jau agrīnā posmā, lai to ieguldījums varētu būt izšķirīgs un konstruktīvs.

5.6.   Kā vieni no galvenajiem sociāli ekonomiskās jomas dalībniekiem jāiesaista sociālie partneri, tāpat kā sociālās ekonomikas organizācijas un NVO. Svarīgi ir veicināt plurālismu, iesaistot mazus inovatīvus uzņēmumus, organizācijas un citus dalībniekus, kam nākotnē var būt noteicoša loma. Partnerībai tomēr jābūt arī elastīgai un pielāgotai dažādo programmu konkrētajām vajadzībām.

5.7.   Kā minēts iepriekš, politiskā kultūra, tradīcijas un pieredze nosaka to, kā partnerības principu īsteno dalībvalstīs. Tā kā 27 dalībvalstu ES pastāv lielas atšķirības, nav viena vienota modeļa, kas atbilstu visiem apstākļiem. Tāpēc ir savstarpēji jāmācās no citu gūtās pieredzes; visu ieinteresēto pušu kopīgs uzdevums ir veicināt labas prakses izplatīšanu, tādējādi palielinot finansējuma efektivitāti.

5.8.   Tiesības, pienākumi un atbildība partnerības ietvaros atšķiras atkarībā no attiecīgo partneru lomas un statusa. Īpaši tas attiecas uz situāciju, kad līdzdalības tiesības ir pretrunā ar lēmumu pieņemšanas tiesībām attiecībā uz budžetu. Pat tad šādu pretnostatījumu ir iespējams pārvarēt, ja visi partneri pieņem uz vienprātību pamatotu pieeju stratēģijai un finansējumam.

5.9.   Saskaņā ar spēkā esošo regulu partnerības principa piemērošana atbilstoši valstu normatīvajiem aktiem un praksei ietilpst dalībvalstu kompetencē. EESK saskata būtisku un steidzamu nepieciešamību noteikt Eiropas obligātās prasības attiecībā uz partnerības organizēšanu atbilstoši augstiem standartiem. Tāpēc EESK uzskata, ka ERAF būtu vairāk jāpievēršas mazajiem uzņēmumiem, inovācijai un vietējā līmeņa attīstībai, izmantojot partnerību atbalstošus un veicinošus instrumentus, piemēram, mērķpasākumus, vispārējus piešķīrumus u.c.

5.10.   Plānošanu kopumā var un vajag reformēt, lai veicinātu partnerību. To var panākt, padarot programmas mērķtiecīgākas un vairāk orientētas uz problēmu risināšanu gan to mērķa, gan aptvēruma ziņā (piemēram, ģeogrāfiskā teritorija, nozare, uzdevums).

5.11.   Tas, ka programmu struktūras tiešā veidā nosaka sekmīgas partnerības perspektīvas, skaidri izpaudās tādās Kopienas iniciatīvās kā EQUAL un URBAN II, kur tika nepārprotami prasīta partnerība. Šo iniciatīvu atcelšanu var uzskatīt par partnerības principa regresiju salīdzinājumā ar 2000.–2006. gada plānošanas periodu. Daudzas DV nav nodrošinājušas EQUAL pieredzes iekļaušanu pašreizējā plānošanas periodā, kaut gan šāds noteikums ir iekļauts ESF regulā.

5.12.   Kopš paša pirmsākuma LEADER, pievēršoties lauku reģioniem, bija partnerības principa īstenošanas pionieris. Jāatzīmē, ka LEADER metode, kaut gan tā vairs nav Kopienas iniciatīva, ir pilnība iekļauta kā obligāta ass lauku attīstības programmās pašreizējā periodā, gan pateicoties iniciatīvas panākumiem, gan stingrākiem nosacījumiem ELFLA regulas (EK) Nr. 1698/2005 6. pantā. Tās mērķis ir iesaistīt un mobilizēt vietējos dalībniekus, veidojot teritoriālas apvienības endogēnai vietējai attīstībai. Oriģināla ierosme ir izveidot vietējā līmeņa partnerību, kas pazīstama ar nosaukumu “vietējā rīcības grupa” (VRG). Vietējā lēmumu pieņemšanas līmenī sociāli ekonomiskie partneri un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ir vairākumā. LEADER atbalsta valstu lauku reģionu tīkli, kurus veido plaša partnerība, kas vietējā mēroga projektus saista ar valsts un ES līmeni.

5.13.   EESK izsaka nožēlu, ka Eiropas Komisijas darbība pēdējā laikā ir vairāk virzīta uz procedūrām un kļuvusi formālāka, tādējādi vairāk vērsta uz revīziju un mazāk uz patiesiem rezultātiem. EESK uzsver, ka Komisijai partnerības princips būtu jāīsteno noteiktāk un proaktīvāk. Atgriežoties pie agrākās kohēzijas politikas filozofijas, Komisijai jābūt nevis tikai novērotājam, bet gan jākļūst par reālu un iesaistītu “partneri”.

5.14.   EESK secina, ka sarežģītām administratīvām un finanšu procedūrām saistībā ar struktūrfondu programmām un projektiem ir kavējoša, demotivējoša un pat atturoša ietekme, īpaši attiecībā uz MVU, mikrouzņēmumu un sociālās ekonomikas organizāciju vēlēšanos izmantot struktūrfondu līdzekļus. Tādēļ EESK skatījumā šādu procedūru vienkāršošana gan ES, gan valstu līmenī ir loģisks pasākums, kas izriet no nepieciešamības panākt sekmīgu partnerību, kā arī paātrināt maksājumus. Tas ir īpaši steidzami risināms jautājums.

5.15.   Vispārējie piešķīrumi fondu pārvaldību ļoti efektīvi ļāvuši tuvināt atbalsta saņēmējiem un viņu vajadzībām. Šādiem piešķīrumiem ir bijusi sevišķi svarīga nozīme mazu projektu finansēšanā. EESK pauž nožēlu par to, ka minētā sistēma pašreizējā ciklā ir būtiski samazināta salīdzinājumā ar laikposmu no 2000. līdz 2006. gadam. Komiteja uzskata, ka visām DV vajadzētu paplašināti izmantot vispārējos piešķīrumus abos fondos, to saņēmējiem uzticot patiesu atbildību, lai atraisītu MVU un sociālās ekonomikas milzīgo potenciālu.

5.16.   Šajā ziņā visnotaļ vēlams papildinājums būtu aktīvāka un plašāka EIB darbība. EESK arī aicina pilnveidot JEREMIE programmu ar mērķi veicināt atbalstu mazajiem uzņēmumiem un to organizācijām.

5.17.   EESK atkārto savu prasību integrēt un koordinēt visus fondus, kas ir saistīti ar ES kohēzijas politiku, vienotajās rīcības programmās iekļaujot arī ELFLA un Eiropas Zivsaimniecības fondu. Šāda integrācija veicinās efektīvu partnerību, tā kā partneriem parasti ir vispusīgs attīstības redzējums. EESK uzskata, ka ir arī aktīvi jāsekmē iekļaušana valstu politikās, tādējādi integrēta pieeja Eiropas un valstu līmenī nestu divkāršu labumu.

5.18.   Šī prasība pilnībā saskan ar Barca 2009. gada aprīļa ziņojumu (3), kurā uzsvērta partnerības nozīme organizētā pilsoniskā sabiedrībā, lai kohēzijas politikas teritoriālā dimensija kļūtu par vienu no galvenajiem faktoriem Eiropas integrācijā. Partnerībai ir izšķirīga loma fondu efektīvā un lietderīgā izmantošanā. Ziņojumā ir uzsvērta nepieciešamība mobilizēt vietējos dalībniekus teritoriālā līmenī un ar publisku debašu starpniecību iesaistīt iedzīvotājus. Barca ierosina, ka pirms jaunās kohēzijas politikas laikposmam pēc 2013. gada pieņemšanas 2010.–2012. gadā būtu jānotiek patiesai stratēģiskai diskusijai ar pilsoniskās sabiedrības līdzdalību.

6.   Eiropas iniciatīvas uzlabojumu sekmēšanai

6.1.   EESK uzskata, ka ir jāveic virkne obligātu un brīvprātīgu pasākumu Eiropas un valstu līmenī, lai pilnveidotu un stiprinātu partnerību struktūrfondu jomā, kā arī izplatītu partnerības labas prakses paraugus visās DV. EESK aicina grozīt dažādas ES regulas. Turklāt ir vajadzīgs “Labas prakses kodekss”, kas saskaņots ar stingrākām Eiropas Komisijas sniegtām vadlīnijām.

6.2.   EESK ierosina grozīt 11. pantu, ar kuru pašreizējā vispārējā regulā 1083/2006 paredzēti partnerības pasākumi (konsolidēts teksts ar visām ierosinātām izmaiņām ir pievienots 1. pielikumā), un jaunajā regulā to formulēt šādi.

6.2.1.

Aiz vārdiem “saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un praksi” 1. punktu papildināt ar vārdiem “pēc vienošanās ar attiecīgajiem partneriem”. Tikai panākot vienošanos ar partneriem par partnerības raksturu, var sekmēt procesa patiesu leģitimitāti un veiksmīgākus projektus. EESK atbalsta jau iekļautos ESF komitejas nosacījumus, lai noteiktu, kas ir attiecīgie partneri; šo konkrēto nosacījumu varētu attiecināt arī uz visiem struktūrfondiem.

6.2.2.

EESK uzskata, ka 11. pantā noteikti būtu jāparedz, ka partnerības principa īstenošanu kopīgi uzrauga Komisija, dalībvalstis un organizēta pilsoniskā sabiedrība. Atklātā koordinācijas metode (AKM) tam nodrošina lielisku modeli. Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm nosaka mērķus, rādītājus un pamatnostādnes, veic darbības salīdzinošo novērtējumu, paraugprakses apmaiņu un lietpratēju veiktus salīdzinošus pārskatus.

6.2.3.

Lisabonas līgumā ir atzīta AKM, kas norādīta LESD 149., 153., 156., 168., 173. un 181. pantā. Tādēļ EESK ierosina līdzīgu formulējumu, kas būtu pievienojams 11. pantam: “Komisija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm var īstenot iniciatīvas, kas vērstas uz pamatnostādņu un rādītāju noteikšanu, paraugprakses apmaiņas organizēšanu un periodiskai uzraudzībai un novērtējumam nepieciešamo elementu sagatavošanu”. Būtu jāpiedalās arī galvenajām Eiropas organizācijām, kuras pārstāv sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību.

6.2.4.

Konsultācijām ar ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem Eiropas līmenī “būtu jānotiek vismaz divreiz gadā” un arī jāiekļauj atbilstīgas un reprezentatīvas organizācijas, kas minētas 11. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kā arī lauku attīstības organizācijas, lai izveidotu saikni ar ELFLA. Šādas konsultācijas būtu jāorganizē jau tagad patiesas stratēģiskas diskusijas ietvaros Eiropas līmenī pirms jaunās kohēzijas politikas pēc 2013. gada pieņemšanas (skat. Barca ziņojumu).

6.2.5.

Tāpat EESK ierosina uzlabot attiecīgās apspriedes par katru fondu ES līmenī. Nemazinot sociālo partneru priviliģēto lomu, ESF komiteja pēc attiecīgām konsultācijām pieaicinātu ierobežotā skaitā novērotājus no citām ieinteresētās personas pārstāvošām organizācijām.

6.2.6.

EESK neatlaidīgi aicina grozīt ERAF un ELFLA regulas, lai ņemtu vērā ESF regulas 5. pantu par “labu pārvaldību un partnerību”. Komiteja arī rosina jaunajā ERAF regulā iekļaut Partnerības komitejas jēdzienu.

6.2.7.

EESK īpaši uzsver, ka “visiem privātajiem partnerim pieejams pienācīgs resursu daudzums jāpiešķir spējas veidošanai”, un tādēļ aicina paredzēt 10 % no tehniskās palīdzības budžeta visās darbības programmās veiktspējas uzlabošanai un apmācībai. Būtu arī jāatbalsta Eiropas līmeņa apmācība, kas sniedz labumu valstu līmenī, veicinot pieredzes un labas prakses apmaiņu.

6.3.   EESK uzskata, ka, lai panāktu nepieciešamo vienkāršošanu, vajadzētu racionalizēt projektu revīziju un kontroli. Maksājumi, finansiālās garantijas un priekšfinansējums būtu jāpielāgo un jāpaātrina, ņemot vērā atbalsta saņēmēju vajadzības, īpaši, ja tas attiecas uz maziem tirgus dalībniekiem. Pašreizējās priekšfinansējuma iespējas, neraugoties uz vairākiem uzlabojumiem, ko Komisija ierosināja 2009. gadā, joprojām ir visnotaļ nepietiekamas.

6.4.   Lai izpildītu minimālās prasības par partnerības organizēšanu atbilstoši augstiem standartiem, EESK ierosina, lai Komisija kopīgi ar 11. pantā minētajām partneru kategorijām izstrādātu “Labas prakses kodeksu” partnerības principa īstenošanai, balstoties uz šādām pamatnostādnēm:

jau pašā sākumā attiecīgajiem publiskajiem un privātajiem partneriem būtu jāvienojas par informēšanas/konsultāciju/līdzdalības plānu plānošanai, īstenošanai un novērtēšanai, norādot skaidrus mērķus un ceļvežus;

kompetentajām iestādēm būtu jāatskaitās par to, kā savos priekšlikumos un ziņojumos tās ir ņēmušas vērā partnerības principu. Partneru viedokļi būtu jādokumentē skaidri un atklāti;

partnerībai jābūt atbildīgai par procedūrām, lai izvēlētos savus locekļus vadības komitejās (turpmāk VK) un citās konsultatīvās struktūrās, kas izveidotas struktūrfondu ietvaros. Izvēlei jābūt balstītai uz interesi, pārstāvību un atvērtību jauniem, ieinteresētiem un inovatīviem dalībniekiem;

visās darbības programmās jānodrošina tehniskās palīdzības pieejamība visiem partneriem veiktspējas uzlabošanas, koordinācijas un pārstāvības vajadzībām; šādus projektus izstrādā un vada paši partneri;

partnerība būtu jau no paša sākuma jāiesaista projektu atlases kritēriju izstrādāšanā;

partnerība būtu jāparedz kā kritērijs attiecībā uz fondu finansētiem projektiem;

būtu jāveicina starptautiska partnerība;

jānosaka rādītāji efektīvai pārvaldībai no atbalsta saņēmēju viedokļa;

būtu jāveic procedūru un kontroles sistēmu vienkāršošana;

jāpaātrina maksājumi atbalsta saņēmējiem;

ilgtermiņa stratēģijas būtu jāapspriež VK vai citās ar NSID saistītās struktūrās.

6.5.   Plānošanas perioda laikā būtiski pārskatot darbības programmas, ir stingri jāievēro un jāizceļ partnerības princips.

6.6.   EESK ierosina, lai reģioni, kas vēlas dalīties pieredzē un izplatīt labu praksi, izveidotu “partnerības izcilības reģionu” tīklu. Šāda tīkla iedīgļi jau pastāv (4). Lai veicinātu šādas iniciatīvas, Komiteja rosina EESK un RK kopīgu rīcību. Reģionu komiteja patiešām būtu piemērots koordinators šādam tīklam.

6.7.   Visbeidzot, EESK ierosina Komisijai izveidot darba grupu, kurā ietilptu visi attiecīgie partneri Eiropas līmenī, lai no dažādām perspektīvām veicinātu partnerības principu un to, lai normatīvajiem aktiem valsts atbalsta un publiskā iepirkuma jomā nebūtu negatīva ietekme uz partnerību.

7.   Laba prakse

7.1.   Atzinuma izstrādes gaitā labas prakses apzināšana ir veikta nevis no publisko iestāžu, bet gan iesaistes un lomas aspekta. Atsevišķā pielikumā ir īsumā sniegti daži piemēri, kas nekādā ziņā nav vienīgie.

7.2.   Laba prakse ir vērtēta, ņemot vērā četrus aspektus: partnerības pieejamību, partneru pilnvaru apjomu, partnerību iespējas pieņemt lēmumus un mērķtiecīgumu.

7.3.   Laba prakse vienā no jomām ne vienmēr nozīmē labu praksi kopumā. No otras puses, tas pats gadījums var būt laba prakse divās vai vairākās jomās. Ir virkne piemēru, kas būtu īpaši izceļami, tostarp sistēmiskā partnerības pieeja visā Anglijā; sekmīgā programma mieram un saskaņai Ziemeļīrijā, kurā galvenie faktori ir vietējās partnerības un masveida līdzdalība; visu fondu (tostarp ELFLA) partnerības pārvaldība integrētai attīstībai Meklenburgā-Priekšpomerānijā (D), ESF darbības programmas vienotā pilsoniskās sabiedrības pārvaldības sistēma ( Fundación ONCE u.c.) (E) un trešā sektora atbalsta struktūra Velsā (3-SET).

7.4.   Visas četras labas prakses perspektīvas izpaužas virknē interesantu piemēru, kuros struktūrfondi ir veiksmīgi pielāgoti vietējo dalībnieku vajadzībām: inovatīvā partnerība (arodbiedrības/kooperatīvi/bankas), kas pārvalda vispārējo piešķīrumu Esprit Toskānā (I); vispārējo piešķīrumu stratēģiskā un pieaugošā izmantošana Poitou-Charentes (F); Austrijas teritoriālās nodarbinātības pakti un ESF decentralizēta pārvaldība Bādenē-Virtembergā (D). Šajā sakarā var minēt arī vietējās rīcības grupas LEADER ietvaros.

7.5.   Arī dinamisks partnerības principa pilnveides un attīstības process ir labas prakses piemērs. Polija ir piemērs, ko raksturo fondu decentralizēta pārvaldība darba grupās, kuros izšķirīga loma ir partneriem. Nacionālais pamatlīgums par partnerības noteikumiem (Protocollo d'Intesa) Itālijā un tā atvasinājumi virknē reģionu, piemēram, Apūlijā, ir labas ierosmes, kas būtu turpināmas.

7.6.   EESK atzīmē, ka kopumā valstu un vai reģionālās ekonomikas un sociālo lietu padomes ir iesaistītas tikai daļēji, izņemot Itālijas CNEL, kurai ir ievērojama nozīme reģionālās politikas veidošanā un novērtēšanā Dienviditālijā. Komitejas, piemēram, Portugālē, Francijā (reģionālā līmenī) un Maltā piedalās plānošanas posmā.

7.7.   Pieeja rada jautājumus par to, kā un kādi partneri tiek izvēlēti. Ir vajadzīga pārredzama un leģitīma procedūra partneru noteikšanai. Atlases problēmas mēdz rasties nevis attiecībā uz sociālajiem partneriem, bet gan ar NVO sektoru un jo īpaši saistībā ar to, kā iekļaut mazāk aizsargātas un atstumtas grupas, piemēram, cilvēkus ar invaliditāti, bijušos ieslodzītos, romus un citas mazākumtautības.

7.7.1.   Laba prakse ir atbildību par atlasi atstāt organizētas pilsoniskās sabiedrības ziņā. Interesants piemērs ir atrodams Čehijas Republikā (vēlēšanu sistēma).

7.8.   Ir apzināti vairāki interesanti piemēri attiecībā uz veiktspējas veidošanu un partnerības iespēju nodrošināšanu, tostarp:

apmācība sociālā dialoga jomā (piemēram, Čehijas Republikā);

profesionālās kvalifikācijas veicināšana partnerorganizācijās (Dienviditālija, Vācija, Spānija, Poitou-Charentes, Slovēnija);

īpašu zināšanu centru izveide (“Kompetenzstellen” Vācijā, 3-SET Velsā);

rokasgrāmatu un vadlīniju izstrādāšana partnerības organizācijām valstu (piemēram, DGB Brandenburg Vācijā) un Eiropas (ETUC, EAPN, Bankwatch) līmenī.

7.9.   Dažos gadījumos partnerības organizācijām ir deleģēta reālā lēmumu pieņemšana par to, kuriem projektiem piešķirt finansējumu. Vispārējie piešķīrumi ir tikai viens no šādiem piemēriem (Itālija, Apvienotā Karaliste, Francija). Citi piemēri ir sastopami Zviedrijā (Västra Götaland un citas struktūrfondu partnerības), kā arī iepriekš minētā programma ONCE Fundación operational.

7.10.   Dažas programmas ir labi piesaistītas noteiktiem mērķiem ģeogrāfiskā, grupu, nozaru, kopienu, specifisku uzdevumu u.c. aspektos, un tādējādi arī parasti cieši saistītas ar konkrētām partneru grupām, kurām ir reālā lēmumu pieņemšanas vara. Kā šādas labas prakses kategorijas piemērus var minēt arī Miera programmu Ziemeļīrijā un Izaugsmes forumus Dānijā, kā arī citas 7.4. punktā nosauktās iniciatīvas.

8.   Ierosinātie grozījumi Padomes regulas (EK) Nr. 1083/2006 11. pantā

11. pants

Partnerība

1.   Fondu mērķu sasniegšanai veido ciešu sadarbību (turpmāk – “partnerība”) starp Komisiju un katru dalībvalsti. Vienojoties ar attiecīgajiem partneriem, katra dalībvalsts organizē partnerību ar iestādēm un struktūrām, piemēram:

a)

ar kompetentām reģionālām, vietējām, pilsētu un citām valsts iestādēm;

b)

ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem;

c)

jebkurām citām atbilstīgām struktūrām, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, ar vides aizsardzības partneriem, nevalstiskajām organizācijām un struktūrām, kas veicina vīriešu un sieviešu līdztiesību.

Katra dalībvalsts norīko visreprezentatīvākos partnerus valsts, reģionālajā un vietējā līmenī un ekonomikas, sociālajā, vides vai citās jomās (turpmāk – “partneri”) saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un praksi, ņemot vērā vajadzību veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību un ilgtspējīgu attīstību, integrējot vides aizsardzības un uzlabošanas prasības.

2.   Partnerību īsteno, pilnībā ievērojot katras 1. punktā definētās partneru kategorijas attiecīgās institucionālās, juridiskās un finanšu pilnvaras. Partnerība attiecas uz darbības programmu sagatavošanu, īstenošanu, uzraudzību un izvērtēšanu. katru no attiecīgajiem partneriem un jo īpaši reģionus dažādos plānošanas posmos, ņemot vērā katram posmam noteiktos termiņus.

3.    Komisija par fondu atbalstu apspriežas ar organizācijām, kas Eiropas līmenī pārstāv partnerus.

Briselē, 2010. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  Padomes Regula (EK) Nr. 1083/2006 par struktūrfondiem, 11. pants.

(2)  “Pārvaldība un partnerība reģionālās politikas jomā valstu, reģionu un projektu līmenī”, ziņotājs Jean-Marie Beaupuy, Eiropas Parlaments pieņēma 21.10.2008.

(3)  “Programma reformām kohēzijas politikā — uz vietējo līmeni balstīta pieeja Eiropas Savienības uzdevumu un vajadzību risināšanai”, 2009. gada maijs.

(4)  Piemēram, Reves (vietējo un reģionālo pašvaldību un sociālās ekonomikas partnerība), Bankwatch tīkls, IQ tīkls (reģionālās pārvaldības iestādes un pētniecības organizācijas), ECAS iniciatīva, kā arī Prakses kopa, kurā piedalās ESF pārvaldības struktūras.


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/10


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Sabiedrības novecošanas ietekme uz veselības aprūpes un sociālās aizsardzības sistēmām” (izpētes atzinums)

2011/C 44/02

Ziņotāja: Renate HEINISCH

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece Margot Wallström kdze saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2009. gada 18. septembra vēstulē aicināja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Sabiedrības novecošanas ietekme uz veselības aprūpes un sociālās aizsardzības sistēmām”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 16. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (2010. gada 15. jūlija sēdē), ar 89 balsīm par un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ieteikumi.

1.1.   EESK uzskata — lai mazinātu sabiedrības novecošanas ietekmi uz veselības aprūpes un sociālās aizsardzības sistēmām, jāīsteno šādi pasākumi:

1.1.1.

valstu līmenī:

jāatzīst, ka “veselīgu vecumdienu” nodrošināšana ir transversāls jautājums;

jāveic efektīvāki profilakses, veselības veicināšanas un informatīvie pasākumi visās vecuma grupās;

jāuzlabo vecākiem cilvēkiem paredzēto veselības aizsardzības un aprūpes pakalpojumu kvalitāte;

vispārējo aprūpes pakalpojumu klāstā jāiekļauj paliatīvā aprūpe;

jāizstrādā un jāpielāgo vecākiem cilvēkiem piemērotas ārstēšanas metodes, vecākus cilvēkus iesaistot klīniskajos pētījumos un pētījumos par vairākām vienlaicīgām saslimšanām;

jāierīko vecākiem cilvēkiem piemērotas ārstniecības un aprūpes iestādes un jāapsver alternatīvas izmitināšanas iespējas;

jānovērtē tādas medicīnas tehnoloģijas (Health Technology Assessment) kā tālaprūpe (telecare) un citi tehnoloģiskie risinājumi, tai skaitā interaktīvas automatizētas dzīves vides (Ambient Assisted Living – AAL) koncepcija un citas veselības aprūpes tehnoloģijas (aprūpes vide), kuru mērķis ir sekmēt patstāvīgu dzīvi un uzlabot vecāku cilvēku aprūpes efektivitāti un kvalitāti;

jāizveido teritoriāli visaptveroša, decentralizēta un cilvēku dzīves vietai tuva infrastruktūra, kas atvieglotu vecāku cilvēku iespējas saņemt ārstniecības un aprūpes nozares darbinieku palīdzību (“deinstitucionalizācija”);

jāatbalsta visas iesaistītās personas vienojoši vietējie un reģionālie tīkli, lai varētu sasniegt izvirzīto mērķi, proti, nodrošināt veselīgas vecumdienas;

jāpieņem valstu tiesību akti, lai ieviestu obligātu apdrošināšanu, kas garantētu aprūpi vecumdienās (piemēram, aprūpes apdrošināšana);

valstu veselības un sociālās aizsardzības sistēmās jāveic izmēģinājuma projekti un jānovērtē iegūtie rezultāti, lai sistēmas varētu pilnveidot;

jāpalielina līdzmaksājumu un papildu apdrošināšanas sistēmu elastība;

jāizstrādā valstu mūžizglītības stratēģija un politika un tā jāīsteno valstu, reģionālajā vai vietējā līmenī;

jānodrošina ģimenes dzīves, darba un aprūpes savienojamība;

jāpopularizē brīvprātīgais darbs;

jāatzīst aprūpē iesaistīto personu un viņu vajadzību nozīmīgums.

1.1.2.

Eiropas līmenī:

atbilstoši Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes (EPSCO) 2009. gada 30. novembrī pieņemtajiem secinājumiem jāizstrādā rīcības plāns cieņas pilnu un veselīgu vecumdienu nodrošināšanai;

stratēģijā “Eiropa 2020” jāparedz, ka viena no prioritātēm ir nodrošināt “aktīvas, cieņas pilnas un veselīgas vecumdienas”;

jāsaskaņo terminoloģija, definīcijas, novērtējuma kārtība, norādījumi (vade–mecum), kritēriji, izmantotās metodes un citi jautājumi. Šī problēma kļuva aktuāla jau pirms 20 gadiem, taču līdz šim vēl nav sasniegti ievērojami panākumi tās risināšanā;

Eiropas gadu (2010. — Eiropas gads cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību, 2011. — Eiropas brīvprātīgā darba gads un 2012. — Eiropas gads aktīvām un veselīgām vecumdienām un paaudžu solidaritātei) un attiecīgo prezidentvalstu pilnvaru laikā īpaša uzmanība jāvelta aktīvu, cieņas pilnu un veselīgu vecumdienu jautājumam;

Eiropas Komisijai kopīgās plānošanas procesā (Joint Programming) pētniecības jomā uzmanība jāvelta arī demogrāfisko pārmaiņu jautājumam;

jāizstrādā Eiropas harta par personu, kurām vajadzīga palīdzība un aprūpe, tiesību aizsardzību;

Komisijai jāizveido īpaša iekšējo dienestu darba grupa “Vecumdienas un veselība” (arī ārstniecības pakalpojumi, aprūpe, pensijas un finansiālā ilgtspēja);

EESK jāizveido “apaļais galds”, īpaša “kategorija” vai “pastāvīga izpētes grupa”, kas analizētu jautājumu “aktīvas, cieņas pilnas un veselīgas vecumdienas — paaudžu dialogs”, lai izstrādātu pārnozaru stratēģiju attiecīgajās jomās;

Astotajā pētniecības pamatprogrammā jāparedz, ka viena no prioritātēm ir gerontoloģijas un demogrāfiskā izpēte;

programmā “Zinātne un sabiedrība” jāparedz īstenot projektu “Vecāki cilvēki un zināšanu tālāknodošana”;

jāapkopo un jāsalīdzina dalībvalstīs veselības jomā izvirzītie mērķi un tas, cik tie ir saistoši;

jāsniedz atbalsts dalībvalstīm minēto pasākumu īstenošanā, piešķirot līdzekļus no struktūrfondiem un kohēzijas fonda un izmantojot atklāto koordinācijas metodi;

ar INTERREG programmu vai struktūrfondu līdzekļiem jāatbalsta paraugprakses apmaiņa par piemērotiem risinājumiem informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā;

jāatbalsta vairākās valstīs veikta medicīnas tehnoloģiju novērtēšana (HTA), lai novērtētu jaunus IKT risinājumus, kas saistīti ar vecāku cilvēku aprūpes nodrošināšanu;

pastāvīgi jāpalielina izpratne par mūžizglītību, kā arī par Eiropas izglītības un tālākizglītības programmu apmaiņu un saskaņošanu, īpašu uzmanību veltot jautājumam “vecumdienas un veselība”, proti, mūžizglītību izprotot arī kā “mācību par to, kā pagarināt mūžu” (Learning for a long life);

(arī plašsaziņas līdzekļos) jāveido jauna izpratne par vecumdienām;

jāizstrādā Eiropas pamatnostādnes par ģimenes dzīves, darba un aprūpes savienojamību.

2.   Vispārīgas piezīmes.

2.1.   Ievads.

2.1.1.   Tā kā cilvēku mūža vidējais ilgums palielinās, Eiropas Savienības sabiedrība noveco. Eurostat prognozes liecina, ka 65 gadu vecumu sasniegušu un vecāku iedzīvotāju īpatsvars palielināsies no 17,1 % 2008. gadā līdz 30 % 2060. gadā. Darbspējīgo (15 līdz 64 gadi) iedzīvotāju, no vienas puses, un 65 gadu vecumu sasniegušo un pārsniegušo iedzīvotāju, no otras puses, skaita attiecība pieaugs no 4:1 pašlaik līdz 2:1 2050. gadā.

2.1.2.   Lielākā daļa nodarbināto pametīs darba tirgu laikā no 2026. līdz 2030. gadam. Dzimstības līmenim pazeminoties, nestrādājošo personu skaits būs lielāks nekā strādājošo skaits.

2.1.3.   Komisijas nesen izstrādātā paziņojumā (1) secināts, ka valdībām atlicis pavisam nedaudz laika, lai īstenotu pasākumus ar sabiedrības novecošanu saistīto problēmu atrisināšanai, proti, pirms pensionēšanās vecumu sasniegusi lielākā daļa cilvēku, kas dzimuši laikā, kad dzimstības līmenis bija īpaši augsts. Eiropas Komisija 2009. gada 18. septembrī lūdza EESK izstrādāt izpētes atzinumu par šo jautājumu, lai noskaidrotu, kādā veidā ar Kopienas iniciatīvām veselības aprūpes jomā varētu atbalstīt dalībvalstu centienus risināt minēto problēmu. Šā atzinuma pamatā ir vairāki citi EESK atzinumi (2).

2.1.4.   Prezidentvalstis Čehijas Republika (2009. gada pirmajā pusgadā), Zviedrija (2009. gada otrajā pusgadā) un Spānija (2010. gada pirmajā pusgadā) savās rīcības programmās paredzēja, ka viens no prioritāriem jautājumiem ir aktīvu, cieņas pilnu un veselīgu vecumdienu nodrošināšana.

2.1.5.   Sabiedrībai un par veselības jomu atbildīgajām amatpersonām jāveido jauns priekšstats par vecumdienām, lai tas atbilstu demogrāfiskajām pārmaiņām un vairotu cieņu pret vecākiem cilvēkiem.

2.1.6.   Izmaksas palielina nevis iedzīvotāju novecošana, bet gan veselības problēmas vecumdienās. Tādēļ šajā atzinumā galvenokārt ierosināti pasākumi, kuriem jāveicina veselīgas vecumdienas.

2.2.   Veselības aprūpes un sociālās aizsardzības sistēmu, kā arī veselības aprūpes pakalpojumu pilnveidošana un attiecīgie jauninājumi.

2.2.1.   Pašreizējā demogrāfiskajā situācijā ir jāpilnveido veselības aprūpes un sociālās aizsardzības sistēmu, veselības aprūpes pasākumu un citu saistīto pakalpojumu organizatoriskā struktūra un jāuzlabo veiktspēja, lai 1) varētu apmierināt vecāku cilvēku vajadzības, 2) nodrošinātu, ka visas aprūpējamās personas saņem pakalpojumus, kas vajadzīgi viņu neatkarības un cieņas saglabāšanai, un 3) visām iedzīvotāju grupām neatkarīgi no vecuma, dzimuma, mantiskā stāvokļa un dzīvesvietas pavērtu vienlīdzīgas iespējas izmantot kvalitatīvi augstvērtīgus veselības aprūpes pakalpojumus (ieskaitot veselības uzlabošanu, profilaksi, ārstniecību, rehabilitāciju un paliatīvo aprūpi).

2.2.2.   Nozīmīgs aspekts ir ne tikai vecāku cilvēku prasības pret veselības aprūpes un sociālās aizsardzības sistēmu, bet arī pašu cilvēku savlaicīga un preventīva atbildība par novecošanu, un līdz ar to sabiedrības prasības pret cilvēkiem, kas kļūst vecāki.

2.2.3.   Lai, īstenojot Kopienas politiku, varētu atbalstīt visu gados vecāko cilvēku veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu, ES būtu jāapkopo un jāsalīdzina dalībvalstīs veselības aprūpes jomā izvirzītie mērķi (3) un jāanalizē, cik tie ir saistoši. Jāapkopo arī informācija par to, cik plaši profilakses un veselības veicināšanas pasākumi veselības aprūpes sistēmās jau ir paredzēti.

3.   Īpašas piezīmes.

3.1.   Īpaši svarīgas jomas.

3.1.1.   Profilakse.

3.1.1.1.   Cilvēks sāk novecot jau ar piedzimšanas brīdi. Tādēļ, cik vien tas iespējams, būtu svarīgi visu dzīvi pavadīt labvēlīgos apstākļos. Svarīgs ir labs dzīves sākums un cienīgs noslēgums. Veselīgas vecumdienas sākas jau ilgi pirms pensijas vecuma sasniegšanas, un tās ietekmē arī dzīves un darba apstākļi, kā arī līdzekļu pieejamība. Ja cilvēks to apzinās, viņš pret savas novecošanas procesu noteikti izturēsies atbildīgi (4). Lai cilvēki pret novecošanu izturētos atbildīgi, būtiska nozīme ir mūžizglītībai. Tādēļ valstu, reģionālajā un vietējā līmenī jāizstrādā jauna mūžizglītības stratēģija un rīcībpolitika veselības mācības jomā, un tām jāaptver visi izglītības veidi (formālā, neformālā un neoficiālā izglītība) un visi izglītības posmi — no pirmsskolas izglītības līdz pat tālākizglītībai. Atbildīga izturēšanās pret veselības saglabāšanu, aktīvi piedaloties profilakses (uzturs, sports, veselīgs dzīvesveids, izvairīšanās no riska faktoriem u. c.), veselības veicināšanas un izglītības pasākumos, nodrošina to, ka gados vecāki cilvēki pēc iespējas ilgāk var dzīvot mājās un sev ierastajā sociālajā vidē. Nepārtraukti jāapspriež un jānovērtē arī tehnoloģiju nozīme šo jautājumu risināšanā.

3.1.1.2.   Veselības aizsardzības sistēmās vairāk uzmanības jāvelta profilaksei. Tā var palīdzēt cilvēkiem ne tikai ilgāk saglabāt aktivitāti darba tirgū, bet arī uzlabot viņu spēju pielāgoties darba tirgus prasībām. Efektīvi darba aizsardzības noteikumi un darba vietu ergonomikas uzlabošana var būt būtisks ieguldījums aktīvās darba dzīves laika pagarināšanā, kas var palīdzēt risināt arī demogrāfiskās problēmas.

3.1.1.3.   Darba dzīves ilgumu var pagarināt, ja cilvēki novecojot pielāgo nodarbošanos savām spējām un vajadzībām (piemēram, atsakoties no darba, kas saistīts ar izpildi, un pievēršoties darbam, kas saistīts ar sagatavošanu, konsultācijām, atbalstu, instruktāžu un plānošanu). Tas arī nozīmē, ka gados vecākie cilvēki ilgāk būs integrēti sociālajās un sociālekonomiskajās norisēs, un šādai integrācijai būs pozitīva ietekme, jo tā rosinās viņus aktīvai darbībai. Šādi, pagarinot dzīves posmu, kurā cilvēkam ir laba veselība, var pagarināt dzīves posmu, kurā cilvēks ražīgi strādā un gūst gandarījumu. Tas, protams, arī nozīmē, ka jāveic atbilstoši apmācības un atbalsta pasākumi, lai varētu sākt un turpināt iepriekš minētos procesus (mūžizglītība, profesionālā apmācība, ieskaitot darba dzīves laikā apgūto prasmju sertifikāciju, u. c.). Lai veidotos veselīga darba vide, uzņēmumos jāīsteno veselību veicinoši, kā arī slimību un negadījumu profilakses pasākumi.

3.1.1.4.   Pēc darba gaitu izbeigšanas sevišķi svarīga ir sociālā integrācija sabiedrībā, kā arī sociālajā un kultūras vidē. Novēršot sociālo izolāciju, tiek veikta depresijas profilakse. Tieši vecāki cilvēki var efektīvi pielietot savas sociālās prasmes un pieredzi, piemēram, iesaistoties brīvprātīgajā darbā. Tomēr jārosina arī jauniešu interese par brīvprātīgo darbu.

3.1.2.   Veselības aizsardzības pakalpojumi.

3.1.2.1.   Aizvien svarīgāk kļūst piedāvāt pacientu interesēm atbilstošus veselības aizsardzības pakalpojumus, kā arī nodrošināt pacientu iesaistīšanu veselības aizsardzības pakalpojumu plānošanā un izstrādē.

3.1.2.2.   Gados vecāki cilvēki biežāk slimo ar hroniskām slimībām (diabēts, reimatisms, sirds un asinsvadu slimības), deģeneratīvām nervu sistēmas slimībām (demence un Alcheimera slimība), cieš no kustību traucējumiem un redzes pasliktināšanās, šajā vecumā pieaug arī saslimšana ar ļaundabīgiem audzējiem. Tādēļ īpaša nozīme ir darbiniekiem veselības aprūpes jomā, diagnostikai, ārstēšanai un veselības aizsardzības sistēmai kopumā.

3.1.2.3.   Jāattīsta tādi veselības aizsardzības pakalpojumi, ar kuriem var nodrošināt integrētu un konkrētajai personai pielāgotu aprūpi un kuru galvenā vērtība ir pacients.

3.1.2.4.   Jāveicina labāka un vairāk specializēta veselības aprūpē nodarbināto izglītība. Veselības aprūpē nodarbinātajiem (ārstiem, farmaceitiem, aprūpes personālam) un pētniekiem labāk jāpārzina geriatriskās medicīnas īpatnības, tāpēc izglītības un tālākizglītības procesā šai jomai jāvelta vairāk uzmanības. Veselības aprūpē nodarbinātajiem arī jāpiedāvā īpaša apmācība par to, cik svarīgi vecumdienās ir veselību veicinoši un profilaktiski pasākumi (piemēram, izvairīšanās no kritieniem, veselīgs uzturs utt.).

3.1.2.5.   Jāizstrādā un jāpielāgo vecākiem cilvēkiem piemērotas ārstēšanas metodes. Tā kā gados vecākiem cilvēkiem raksturīgas vairākas vienlaicīgas saslimšanas (comorbidity), izmaiņas vielmaiņas procesos un bieži vien viņiem vienlaicīgi jāārstē vairākas slimības, precīzi ir jāpārzina vecāku cilvēku ķermeņa orgānu un sistēmu mijiedarbība. Tādēļ ir vajadzīga īpaša ārstēšana, un izraudzītie medikamenti un to devas ir jāpielāgo vecāku cilvēku vielmaiņai. Publiskajās aptiekās piedāvājot individuālas konsultācijas, kas ietver zāļu savstarpējās iedarbības pārbaudes, kā arī tajās nodrošinot labas IKT, ar kuru palīdzību var iegūt informāciju par zālēm un to savstarpējo iedarbību, var samazināt nevēlamas blaknes un palielināt ārstēšanas efektivitāti.

3.1.2.6.   Jāveicina vecāku cilvēku un ārstniecības un aprūpes nozares personāla tieši un pastāvīgi sakari. Jo lielāka ir gados vecāku cilvēku atkarība no aprūpes, jo lielāka ir šo sakaru nozīme, lai varētu nodrošināt veiksmīgu ārstēšanu un izvairīties no izolācijas un depresijas.

3.1.3.   Aprūpes pakalpojumi.

3.1.3.1.   Jānosaka atbilstoši standarti, lai nodrošinātu aprūpes pakalpojumu kvalitāti, kas ir jāpārbauda un jānovērtē. Jāizstrādā Eiropas harta to cilvēku tiesību aizsardzībai, kuriem ir vajadzīga palīdzība un aprūpe, un šajā hartā jāparedz arī aizsardzība pret vardarbību aprūpes jomā. Noderīgas var būt arī tehnoloģijas (piemēram, AAL), kas palīdz dzīvot patstāvīgu dzīvi. Jaunas tehnoloģijas, kuras varētu izmantot, tomēr rūpīgi jānovērtē, un tās nekādā gadījumā nedrīkst būt iemesls, lai valstīs atkal veidotos nevienlīdzība veselības aizsardzības un aprūpes jomā.

3.1.3.2.   Attiecībā uz gados vecākiem cilvēkiem jāievēro princips “labāk rehabilitācija nekā aprūpe”. Institucionalizēta aprūpe nedrīkst būt neatgriezenisks process — jābūt arī iespējai pēc aprūpes atgriezties mājās. Pašreizējās veselības aizsardzības un aprūpes iestādes vēl pietiekami neatbilst šādai prasībai.

3.1.3.3.   Jāierīko vecākiem cilvēkiem piemērotas ārstniecības un aprūpes iestādes un jāapsver alternatīvas izmitināšanas iespējas. Jānodrošina plūstoša un atgriezeniska pāreja starp veselību un slimību, aprūpi un sociālo dzīvi, vajadzības gadījumā piedāvājot kvalitatīvu ārstēšanu un aprūpi un vienlaicīgi rūpējoties par to, lai vecāki cilvēki iespējami ilgāk varētu dzīvot “tradicionālā” vidē, proti, vidē, kurā kopā dzīvo vairākas paaudzes. Tādēļ veselības aizsardzības un aprūpes pakalpojumi ir efektīvi jākoordinē. Līdztekus ilgtermiņa aprūpes iestādēm jāveido arī vairāk stacionāru un ambulatoru struktūru neārstējami slimu cilvēku aprūpei un paliatīvās medicīnas centru, kā arī jāattīsta “neārstējami slimu cilvēku aprūpes kultūra”.

3.1.3.4.   Tāpēc ir jāizveido teritoriāli visaptveroša, decentralizēta un dzīves vietai tuva infrastruktūra aprūpei mājās (“deinstitucionalizācija”). Jāveicina tāda aprūpes infrastruktūra, kurai nav institucionālas formas, bet kurā ir apvienoti visi vajadzīgie pakalpojumi (ambulatora aprūpe, mājas apmeklējumi, nelielas palīdzības sniegšana). Tāpēc organizēšana ir jāuztic reģionālajam līmenim un jāuzlabo finansējuma struktūra, lai nodrošinātu, ka attiecīgas iestādes un struktūras ir ne tikai pilsētās, bet arī visās lauku teritorijās.

3.1.3.5.   Sabiedrību var vērtēt pēc tās attieksmes pret vecākiem iedzīvotājiem. Darbā ar vecākiem cilvēkiem un viņu aprūpē sevišķi nozīmīgs ir kļuvis brīvprātīgais darbs. Turpmāk katram iedzīvotājam atbilstoši viņa iespējām jāuzņemas atbildība par slimajiem, cilvēkiem ar invaliditāti un vecākiem cilvēkiem, taču iedzīvotāju ieguldītais darbs arī atbilstoši jānovērtē.

3.1.4.   Iepriekšminēto jomu izpēte.

Eiropas Komisijai kopīgās plānošanas procesā (Joint Programming) pētniecības jomā uzmanība jāvelta arī demogrāfisko pārmaiņu jautājumam. Pēc Septītās pamatprogrammas projektu “WhyWeAge” un “Futurage” īstenošanas būtu jānosaka, ka Astotās pamatprogrammas prioritātes ir gerontoloģija (pētījumi par vecumu un novecošanu) un pētījumi demogrāfijas jomā. Būtu arī lietderīgi Pētniecības ģenerāldirektorāta programmā “Zinātne un sabiedrība” izskatāmajiem jautājumiem pievienot tematisko kopu “Vecāki cilvēki un zināšanu tālāknodošana”. Tajā būtu jāparedz pētījumi šādās jomās:

3.1.4.1.   Profilakses izpēte.

Kādi profilakses pasākumi turpmāk būs svarīgi veselības saglabāšanai darba vietā?

Kā noteikts dzīvesveids ilgākā termiņā ietekmē veselības stāvokli kopumā un saslimšanu ar noteiktām slimībām?

Kā dzimumam, piederībai dažādām kultūras vai imigrantu grupām raksturīgs dzīvesveids ietekmē veselīgas vecumdienas?

Kā varētu izvairīties no kritieniem un kaulu lūzumiem?

Ar kādiem profilakses pasākumiem var saglabāt fiziskās, sensorās, kognitīvās spējas un sociālās prasmes?

Kā cilvēkus motivēt uzņemties atbildību par savu veselību un pašu novecošanas procesu (veselīga dzīvesveida veicināšana, stimulu radīšana vecākiem cilvēkiem izmantot pasākumus un piedāvājumus veselības saglabāšanai)?

Kā motivēt cilvēkus mainīt ieradumus, lai viņi varētu labāk pielāgoties sociālajiem apstākļiem?

3.1.4.2.   Slimību un to ārstēšanas izpēte.

epidemioloģiski un etioloģiski pētījumi par slimībām, ar kurām slimo gados vecāki cilvēki, un profilakses iespēju uzlabošanu;

bioloģiskā novecošanas procesa (no šūpuļa līdz kapam) izpēte;

vairāku vienlaicīgu saslimšanu (comorbidity), hronisku saslimšanu, ļaundabīgo audzēju, sirds slimību, reimatisma un kustību traucējumu, redzes pasliktināšanās (piemēram, katarakta), neirodeģeneratīvu saslimšanu, piemēram, Alcheimera slimības, u. c. saslimšanu izpēte. Uzmanība jāpievērš arī diagnosticēšanas iespējām, lai varētu savlaicīgi noteikt diagnozi un līdz ar to arī nekavējoties uzsākt ārstēšanu;

pētījumi par vecākiem cilvēkiem raksturīgu saslimšanu ārstniecības iespējām. Būtu labāk jāizprot un ārstēšanā jāņem vērā resorbciju ietekmējošie bioķīmiskie procesi, vielmaiņa, medikamentu iedarbības efektivitāte, kā arī medikamentu lietošanas un devu noteikšanas principi. Bieži vien trūkst tam vajadzīgā terapeitiskā pamatojuma, jo klīniskajos pētījumos un farmakoloģiskajos testos parasti piedalās tikai gados jaunāki pieaugušie.

3.1.4.3.   Izpēte aprūpes jomā.

Kā izstrādāt vecāku cilvēku vajadzībām atbilstošas jaunas tehnoloģijas?

Kādi ir piemērotākie aprūpes apstākļi un aprūpes pakalpojumu veidi?

Kā uzlabot aprūpē nodarbināto kvalifikāciju un darba apstākļus, tai skaitā jauno tehnoloģiju pielietojumu?

Kādi varētu būt tehniskie risinājumi (piemēram, robotikas), kas neietekmē aprūpējamo personu drošību un cieņu, bet atvieglo aprūpē iesaistīto radinieku ikdienu un uzlabo profesionālu kopēju darba apstākļus?

Kā aprūpes piedāvājumu varētu pielāgot aprūpējamu vecāku cilvēku vajadzībām un prasībām?

Ar kādām jaunām koncepcijām varētu uzlabot un atbalstīt mājās veikto aprūpi? Tām jāaptver arī sabiedrības atzinība aprūpē iesaistītajiem radiniekiem un viņu materiāla atbalstīšana (piemēram, darba ņēmēja un darba devēja vienošanās uz laiku saīsināt darba laiku aprūpes pienākumu izpildei, aprūpei veltīta laika pieskaitīšana sociālās apdrošināšanas stāžam, aprūpes pabalsts u. c.).

Kādas jaunas aprūpes, sāpju mazināšanas un pirmsnāves aprūpes metodes varētu izmantot, lai cilvēkam varētu nodrošināt cieņas pilnas dzīves pēdējās dienas?

3.1.4.4.   Veselības aizsardzības sistēmu izpēte.

Veicot pētījumus par publisko veselības aizsardzību, būtu jāpievērš uzmanība veselības aizsardzības sistēmām, ilgtermiņa aprūpei un integrētiem pakalpojumiem, kā arī jāizstrādā ceļvedis par pētījumiem novecošanas jomā. Jānovērtē, vai dalībvalstu veselības aprūpes un sociālās aizsardzības sistēmas ir pietiekami labi sagatavotas ar demogrāfiskajām pārmaiņām saistīto problēmu risināšanai. Kāda ir, piemēram, profilakses nozīme? Cik liela daļa veselības aprūpei paredzēto līdzekļu tiek tērēta preventīviem pasākumiem? Cik daudz cilvēku aprūpē mājās, un cik — aprūpes iestādēs?

Cik daudz resursu ļauj ietaupīt brīvprātīgais darbs un aprūpe, un kāds ir darba apjoms, ko mājās bez atlīdzības veic galvenokārt sievietes?

Jāveic veselības aprūpes jomā sasniegto rezultātu izpēte un medicīnas tehnoloģiju novērtējums (HTA), pirms tiek ieviestas jaunas tehnoloģijas un e-veselības metodes vecāku cilvēku ārstniecībai un aprūpei. Vai šīs tehnoloģijas tiešām būs tik efektīvas, kā iecerēts? Vai labumu no šīm tehnoloģijām gūst arī visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas?

Sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jāveic klīnisks un sociālekonomisks pētījums par to, cik lietderīgas un efektīvas ir investīcijas vecāku cilvēku ārstēšanas un aprūpes kvalitātes uzlabošanā.

Kā uzlabot veselības aprūpes un sociālās nodrošinātības saikni?

3.1.5.   Jaunu tehnoloģiju izstrāde.

3.1.5.1.   Demogrāfiskās pārmaiņas tomēr paver arī plašas iespējas. Tās saistītas galvenokārt ar novecojušai sabiedrībai paredzētām jaunām precēm un pakalpojumiem. Ekonomiku ietekmējošais faktors “vecums” var kļūt par ekonomikas virzītājspēku, sekmējot izaugsmi un nodarbinātību tādās jomās kā veselības aprūpes pakalpojumi, jaunas tehnoloģijas, medikamenti, medicīnas ierīces, medicīnas tehnoloģijas, kā arī tūrisms un rūpes par iedzīvotāju labsajūtu (wellness). Saskaņā ar Komisijas aplēsēm demogrāfisko pārmaiņu ietekme uz veselības aprūpes izdevumu apjomu var būt ievērojama — prognozes liecina, ka Eiropas Savienībā publiskie izdevumi par veselības aprūpi līdz 2060. gadam palielināsies par 1,5 procentpunktiem no IKP. Būtu jāizstrādā un jāpiedāvā tirgū jauni produkti un pakalpojumi. To radīto vērtību ietekmēs tirgus apjoms, cena un nodrošinātā pievienotā vērtība.

3.1.5.2.   “Primārajā veselības aizsardzības tirgū” svarīgākais faktors ir iespējamais izmaksu ietaupījums, no kā arī atkarīgs, vai interaktīvas automatizētas dzīves vides (AAL) piedāvājums būs viens no slimokasu vai aprūpes apdrošināšanas uzņēmumu apmaksātajiem pakalpojumiem, savukārt “sekundārais veselības aprūpes tirgus” šajā ziņā spēj reaģēt ievērojami brīvāk un elastīgāk. Ir jāizstrādā augsti funkcionāli un izmaksu ziņā pieņemami uzņēmējdarbības modeļi, kurus varētu finansēt ar pārdošanas, nomas vai līzinga palīdzību. Vienlaicīgi arī nedrīkst pieļaut, ka “sekundārais tirgus” rada nevienlīdzību.

3.1.5.3.   Jāveicina zinātnisku atziņu par aprūpes tehnoloģiju ieviešanas sekām izstrāde un apmaiņa, šim mērķim izmantojot, piemēram, pilotprojektus, kuru īstenošana pašlaik uzsākta Konkurētspējas un jauninājumu programmas ietvaros. Līdztekus arī jāatbalsta tādas IKT paraugprakses apmaiņa, ar kuru iecerēts rast risinājumus dzīves kvalitātes uzlabošanai vecumdienās, šim mērķim izmantojot, piemēram, Interreg programmu un struktūrfondus. Šādos pētījumos jāizvērtē tehnoloģiju lietotāju viedoklis, īpaši par konkrēto tehnoloģiju lietošanas ērtumu un sniegtajām priekšrocībām.

3.1.5.4.   No vienas puses, tehnoloģiskais progress un jaunas agrīnas diagnosticēšanas un ārstniecības metodes ir galvenais izmaksu pieauguma faktors, tomēr, no otras puses, saprātīgi izmantots tehniskais progress ilgtermiņā var palīdzēt izmaksas ietaupīt. Vairāk uzmanības būtu jāvelta medicīnā izmantoto procedūru izvērtēšanai (medicīnas tehnoloģijas novērtējums — Health Technology Assessment (HTA)), lai varētu noteikt ārstniecības un aprūpes pakalpojumu apjomu un apmaksas noteikumus. Tāpēc turpmākās izmaksas būtībā ir atkarīgas no jaunu tehnoloģiju efektīvas ieviešanas un pārvaldības. Taču ar jaunām tehnoloģijām nevar un nedrīkst aizstāt vecāku cilvēku un ārstniecības un aprūpes personāla tiešu saskarsmi, turklāt šīm tehnoloģijām jābūt finansiāli pieejamām.

3.1.6.   Finansiālā ilgtspēja.

3.1.6.1.   Gandrīz visās dalībvalstīs vecākiem cilvēkiem paredzētos aprūpes pakalpojumus un pabalstus apmaksā no sociālās aizsardzības sistēmas līdzekļiem, un tādēļ šīm sociālās aizsardzības sistēmām ir vajadzīgs ilgtspējīgs un stabils finansējums.

3.1.6.2.   Atkarība no aprūpes joprojām ir nabadzības riska faktors, kas sevišķi apdraud pensionārus ar nelielu pensiju vai zemiem ienākumiem. Daudz cilvēku Eiropā nevar atļauties pienācīgu aprūpi vecumdienās. Tāpēc visās ES dalībvalstīs atbilstoši to sociālā nodrošinājuma sistēmām (sociālās apdrošināšanas vai ar nodokļu ieņēmumiem finansētas sistēmas) jāievieš aprūpes izdevumu apdrošināšana, savukārt jau ieviestās nodrošinājuma sistēmas jāpielāgo demogrāfisko pārmaiņu nākamajās desmitgadēs radītajām problēmām, lai nodrošinātu, ka visiem iedzīvotājiem ir pieejami aprūpes pakalpojumi saskaņā ar Kopienas prasībām un konkrētās valsts tiesību normām un tradīcijām, kā arī ar personiskajām vajadzībām. Šādai veselības apdrošināšanai būtu jāapmaksā ne tikai stacionāri, bet arī ambulatori sniegti pakalpojumi.

3.1.6.3.   Ilgtermiņa aprūpes izmaksu daļēja segšana no privātas veselības apdrošināšanas līdzekļiem jāorganizē pārdomāti un jāņem vērā ieinteresēto pušu viedoklis, lai nepieļautu, ka šī tendence sarežģī piekļuvi šādiem pakalpojumiem. Dalībvalstīm arī turpmāk būtu jānodrošina vecāku cilvēku vispārēja piekļuve primārās aprūpes un profilaktiskajiem pakalpojumiem. Lai sasniegtu šo vērienīgo mērķi, jāizmanto visi pieejamie finansēšanas instrumenti — tiesību aktos paredzētās sociālās aizsardzības sistēmas, kā arī tās papildinoši mehānismi.

3.1.6.4.   Ar jaunām izmaksu atlīdzināšanas struktūrām būtu jāpanāk, ka arī attāli radinieki var saņemt aprūpes kompensāciju par aprūpējamu cilvēku kopšanu. Tomēr arī šādos gadījumos jābūt nodrošinātai aprūpes kvalitātei! Papildus tam būtu jāievieš aprūpes atvaļinājums, par paraugu izmantojot maternitātes atvaļinājumu. Izmantojot sociālo dialogu un apspriežoties ar sociālajiem partneriem (tāpat kā, piemēram, par bērna kopšanas atvaļinājumu), politiskā līmenī nekavējoties jānodrošina iespējas apvienot ģimenes dzīvi, profesiju un aprūpes pienākumu izpildi.

3.1.6.5.   Finansiālo spriedzi sociālās apdrošināšanas sistēmās var mazināt ar vairāku valstu līmeņa pasākumu palīdzību, piemēram, plašāk izmantojot ģenēriskās zāles, samazinot zālēm piemērojamo PVN likmi un ar zāļu ražotājiem uzsākot sarunas par cenu politiku.

3.2.   Vietējie tīkli — “vismazākās struktūras ir visefektīvākās un iedzīvotājiem tuvākās”.

3.2.1.   Vecāki cilvēki var ļoti daudz dot sabiedrībai, un tas ir atkarīgs no viņu veselības stāvokļa. Personīgu un profesionālu apstākļu dēļ ģimenes šobrīd aizvien retāk dzīvo vairāku paaudžu mājsaimniecībās. Šeit var iesaistīties privātas vai pašvaldību struktūras ar saviem vietējā līmeņa tīkliem, jo vispārējas nozīmes pakalpojumu sniedzējiem jābūt pielāgotiem reģionālā un vietējā līmeņa prasībām, lai tie varētu piedāvāt pietiekamu atbalstu un palīdzību.

3.2.2.   Vietējā līmeņa tīkli ir, piemēram, vietējo pašvaldību iestāžu, sociālo partneru, NVO un par veselības aprūpi atbildīgo personu forumi, kas veicina sadarbību un pakalpojumu koordinēšanu. Šādu iniciatīvu īstenošana ir laba iespēja saņemt atbalstu no struktūrfondiem un kohēzijas fonda. Eiropā būtu atzinīgi jānovērtē paraugprakses modeļi, piemēram, iniciatīvas saistībā ar iespējām veicināt “iedzīvotāju iesaistīšanos” un pašpalīdzības iniciatīvas “aprūpes mājās” jomā.

3.2.3.   Arī vairāku paaudžu mājas (centri) ir viena no starppaaudžu attiecību izpausmes formām, kurās tās iesaistās ārpus ģimenes. Tajās zem viena jumta norit bērnudārzu, jauniešu klubu un vecāku cilvēku interešu kopu darbs (5).

3.2.4.   Līdztekus jānodrošina arī citi pakalpojumi, piemēram, dienas un nakts aprūpe (paredzēta galvenokārt ar demenci slimajiem).

3.3.   Eiropas veselības aizsardzības politika.

3.3.1.   Dalībvalstu veselības aizsardzības sistēmām ir jāspēj reaģēt uz demogrāfisko pārmaiņu izraisītajām problēmām, un šīs sistēmas ir attiecīgi jāstiprina. Jāņem vērā, ka veselības aizsardzības sistēmu organizācija un vadība arī pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā joprojām ir dalībvalstu uzdevums un atbildības joma un ka ES iestādes tikai sniedz atbalstu dalībvalstīm šā uzdevuma izpildē. Dalībvalstu veselības aizsardzības sistēmas ir ļoti dažādas, jo atšķirīga ir to organizatoriskā struktūra (līdzās valstiskām sistēmām atbilstoši Beveridge modeļa, Bismarka modeļa vai jauktu modeļu darbības principiem darbojas arī privātās apdrošināšanas sistēmas), attīstība, ekonomikas potenciāls, tām izvirzītās prasības un ar tām saistītās cerības. Tomēr jābūt nodrošinātām visu cilvēku tiesībām piekļūt veselības aizsardzības pakalpojumiem; šāda prasība ir izvirzīta arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

3.3.2.   Atklātās koordinācijas metodes (AKM) izmantošana var palīdzēt efektīvāk veidot un vadīt veselības aizsardzības politiku. Sadarbības galvenajiem virzieniem jābūt pieredzes apmaiņai un iepazīstināšanai ar paraugpraksi tādās prioritārās jomās kā “piekļuve”, “kvalitāte” un “ilgtermiņa finansējums”.

3.3.3.   Arī primārā kompetence par sociālās politikas izstrādi saskaņā ar subsidiaritātes principu joprojām ir dalībvalstu kompetences joma. ES tomēr var sniegt palīdzību ar atbalsta pasākumiem, piemēram, papildinot vai veicinot dalībvalstu sadarbību. AKM ir lietderīgs instruments arī sociālajā jomā, lai uzlabotu sociālo aizsardzību atbilstoši piekļuves, pielāgošanas un ilgtspējas principiem.

3.3.4.   Izstrādājot rīcības plānu, tematam “aktīvas, cieņas pilnas un veselīgas vecumdienas” jākļūst par stratēģijas “Eiropa 2020” prioritāti. Tam vajadzīga pastāvīga un vēl intensīvāka Komisijas ģenerāldirektorātu sadarbība. Tādēļ būtu jāizveido īpaša iekšējo dienestu darba grupa par tematu “vecumdienas un veselība”, kas strādātu ar tādiem jautājumiem kā ārstniecības pakalpojumi, aprūpe, pensijas un finansiālā ilgtspēja. Būtu jāpanāk profilakses, veselību veicinošu un izglītojošu pasākumu nostiprināšana un šo principu iekļaušana visās politikas jomās, un dalībvalstīm tie jāizmanto par rīcības modeli.

3.3.5.   Izmantojot “apaļā galda sarunas”, īpašu “kategoriju” vai “pastāvīgu izpētes grupu”, EESK būtu jāturpina paaudžu dialogs par jautājumu “aktīvas, cieņas pilnas un veselīgas vecumdienas”, lai izstrādātu pārnozaru demogrāfijas stratēģiju.

3.3.6.   Dalībvalstīm būtu jāsaņem ES politikas atbalsts, ar maksājumiem no struktūrfondiem un kohēzijas fonda palīdzot īstenot valsts līmeņa pasākumus.

3.3.7.   Papildus tam EESK aicina pastāvīgi atbalstīt Eiropas līmeņa mūžizglītību par tematu “vecumdienas un veselība”, kā arī izstrādāt īpašas stratēģijas šā principa ieviešanai valstu, reģionālajā un vietējā līmenī.

Briselē, 2010. gada 15. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  COM(2009) 180 galīgā redakcija.

(2)  EESK atzinumu uzskaitījums atrodams tīmekļa vietnē: http://www.eesc.europa.eu/sections/soc/index_en.asp.

(3)  Sk. Eiropas Veselības sistēmu un politikas novērošanas centrs: http://www.euro.who.int/en/home/projects/observatory/activities/research-studies-and-projects

(4)  “Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!” (psalms 90.12).

(5)  http://www.mehrgenerationenhaeuser.de.


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/17


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Kopējas Eiropas patvēruma sistēmas pievienotā vērtība patvēruma prasītājiem un Eiropas Savienības dalībvalstīm” (izpētes atzinums)

2011/C 44/03

Ziņotājs: PIRVULESCU kgs

Ministru prezidenta vietniece un nodarbinātības un iespēju vienlīdzības ministre, atbildīgā par migrācijas un patvēruma politiku, Joëlle Milquet kundze 2010. gada 16. februāra vēstulē nākamās prezidentvalsts Beļģijas vārdā un saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

Kopējas Eiropas patvēruma sistēmas pievienotā vērtība patvēruma prasītājiem un Eiropas Savienības dalībvalstīm

(izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 16. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 133 balsīm par, 1 balsi pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pauž gandarījumu, ka ES iestādes apstiprina proaktīvu pieeju patvēruma jautājumos un ka dažas dalībvalstis ir ieinteresētas virzīties uz priekšu šajā darbības jomā.

1.2.

Lai arī Eiropas Savienības imigrācijas un patvēruma politika ir pakļauta vairākiem pasaules mēroga nedrošības un riska faktoriem (1), Komiteja uzskata, ka dažādi budžeta ierobežojumi ekonomikas krīzes dēļ nedrīkst mazināt patvēruma saņēmēju aizsardzības apjomu un kvalitāti. Eiropas Savienības identitāte ir cieši saistīta ar cilvēktiesību aizsardzību. Ja Savienībai neizdotos to nodrošināt, tiktu mazināta ES kā politiskas un demokrātiskas savienības ticamība gan ES robežās, gan ārpus tām.

1.3.

Ar Līguma par Eiropas Savienības darbību spēkā stāšanos ir palielinājusies ES kompetence šajā jomā un ir grozīti lēmumu pieņemšanas mehānismi, paverot tādējādi iespēju veidot kopēju Eiropas patvēruma sistēmu. Tomēr šajā jomā pastāv riska faktori. Ņemot vērā pašreizējo politisko un administratīvo veiktspēju, cerības var arī neattaisnoties.

1.4.

Komiteja uzskata, ka funkcionāla kopēja Eiropas patvēruma politika ir efektīvākais un ilgtspējīgākais risinājums, lai nodrošinātu riska situācijā esošu personu aizsardzību, vienlaikus ņemot vērā no tā izrietošās sekas dalībvalstīs.

1.5.

Komiteja neuzskata, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēji ir ekonomisks un administratīvs slogs, bet saskata viņos vērtīgus partnerus valstīm un kopienām, kas viņus uzņem. Savā izcelsmes valstī viņi var kļūt par virzītājspēku pārmaiņām, kas stiprina demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību aizsardzību. Ar iegūto lietpratību viņi var būtiski veicināt kā uzņēmējas, tā arī izcelsmes valsts ekonomisko un sociālo attīstību.

1.6.

Kopējas Eiropas patvēruma sistēmas neveiksme vai veiksme būs atkarīga no vairākiem būtiskiem faktoriem: efektīva cilvēktiesību aizsardzība, solidaritāte dalībvalstu starpā, attiecīgo tiesību aktu un politikas jomu saskaņošana, piešķirtās aizsardzības saturiska papildināšana un atbilstīgs finansējums šajā jomā kompetentajām Eiropas iestādēm. Komiteja uzskata, ka vissvarīgāk ir iegūt plašas sabiedrības, pilsoniskās sabiedrības un dalībvalstu valdību atbalstu kopējai Eiropas patvēruma politikai. Tikai nekavējoties uzsākot minētās politikas īstenošanu un gūstot konkrētus rezultātus, jo īpaši jaunu pieredzi, varēs sasniegt šo mērķi.

1.7.

Dažādu valstu patvēruma piešķiršanas sistēmu atšķirības rada lielas izmaksas. Ieviešot kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, izmaksas tiks precizētas un ierobežotas, pirmkārt, vienkāršojot tiesību aktus (atkārtotu apelāciju un prasību skaita samazināšana, procedūru ļaunprātīgas izmantošanas iespēju ierobežošana) un, otrkārt, nodrošinot kompetentu Eiropas iestāžu darbību, kuras (piemēram, Eiropas Patvēruma lietu atbalsta birojs) var aizstāt valstu iestādes. Tas veicinās labas prakses apmaiņu, attiecīgā personāla apmācību un, vēl svarīgāk, patvēruma prasītāju plūsmas pārorientēšanu.

2.   Ievads

2.1.

ES brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveide ir izšķirošā posmā. Kopš 1999. gada Padome ir pieņēmusi divus piecgadu plānus: Tamperes programmu (1999–2004) un Hāgas programmu (2004–2009). Desmit gadu laikā Tamperes programmā izvirzītie mērķi ir īstenoti tikai daļēji. Pašreiz ES vēl nav brīvības, drošības un tiesiskuma telpa. Kopējās politikas īstenošanā imigrācijas, patvēruma un robežu drošības jomā ir sasniegts ievērojams progress, tomēr tas nav vienmērīgs.

2.2.

Pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās tiks uzsākta Stokholmas programmas īstenošana, proti, Padome, izmantojot parasto likumdošanas procedūru vai koplēmuma procedūru ar Eiropas Parlamentu, apstiprinās vairākas minētajā programmā iekļautās politikas jomas. Tādējādi ES varēs izvirzīt tālejošākus mērķus un atjaunināt procesu, ko šobrīd kavē dažu dalībvalstu vilcināšanās.

2.3.

Pieņemot Lisabonas līgumu, kurā ir iekļauta Pamattiesību harta, būtiski paplašināta Eiropas Savienības atbildība un kompetence patvēruma jomā. Šī pilnvaru paplašināšana dod iespēju progresēt imigrācijas un patvēruma jomas mērķu konkretizēšanā, bet var arī radīt risku, ja neizdodas nodrošināt ieinteresēto dalībnieku atbalstu pieņemtajiem lēmumiem. Ja netiks novērsti šai jutīgajai jomai raksturīgie sarežģījumi un nenoteiktība, kas bija vērojami jau rīcības izstrādes posmā, tiks apdraudēts gan līdz šim panāktais progress, gan arī nākotnes perspektīvas.

2.4.

Apspriešanas procesa rezultātā izstrādātajā Stokholmas programmā ņemti vērā un iekļauti Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā (2) formulētie priekšlikumi, padomdevēju grupas Eiropas iekšlietu politikas nākotnei sagatavotie ziņojumi (3), kā arī secinājumi, kas Eiropas Komisijai iesniegti 2008. gada septembrī un novembrī saistībā ar sabiedrisko apspriešanu par tematu “Brīvība, drošība un tiesiskums — Kāda būs nākotne? — Apspriešanās par turpmāko piecu gadu prioritātēm”. Komisija 2009. gada jūnijā publicēja paziņojumu “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs. Lielāka brīvība drošākā vidē (4), par ko Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir izstrādājusi atzinumu (5).

2.5.

Kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveide, kas būtu brīvības, drošības un tiesiskuma telpas sastāvdaļa, balstīta uz apņemšanos efektīvi piemērot Ženēvas konvenciju par bēgļa statusu (1951) un dalībvalstu kopīgajām vērtībām cilvēktiesību jomā. No 1999. gada līdz 2006. gadam panākts ievērojams progress, jo īpaši pieņemot četrus instrumentus, kas veido pašreizējo acquis. Padomes Direktīvā 2004/83/EK (“Kvalifikācijas” direktīva) ir definēti vienoti kritēriji, lai noteiktu, kuras personas pamatoti var pieprasīt starptautisku aizsardzību, un noteikts obligātais atbalsta līmenis, kas minētajām personām jāpiešķir visās ES dalībvalstīs. Ar Hāgas un Stokholmas programmām Eiropas Komisija uzņēmās saistības izvērtēt pirmajā posmā sasniegtos rezultātus un līdz 2010. gada beigām ierosināt Padomei un Eiropas Parlamentam virkni pasākumu.

2.6.

Kopš 2002. gada Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir iesaistījusies kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izstrādē un īstenošanā, sagatavojot vairākus atzinumus par tādiem tematiem kā, piemēram, zaļā grāmata par topošo kopējo Eiropas patvēruma sistēmu (6) un rīcības plāns patvēruma politikas jomā (7).

2.7.

Komisija 2008. gada 17. jūnijā pieņemtajā patvēruma politikas stratēģiskajā plānā (8) aicināja Savienību pabeigt kopējas Eiropas patvēruma sistēmas otro posmu, pieņemot labākus aizsardzības standartus un nodrošinot to saskaņotu piemērošanu dalībvalstīs. Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā, ko Eiropadome pieņēma 2008. gada 17. oktobrī, atkārtoti pausts atbalsts šai politikai un izvirzītajiem mērķiem. Stratēģiskajā plānā paredzēts, ka direktīva par statusa noteikšanu jāpārskata saistībā ar vairākām plašākām iniciatīvām, tai skaitā Dublinas un Eurodac regulu, Uzņemšanas nosacījumu direktīvas (9) pārskatīšanu un priekšlikuma par Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EPAB) izveidi (10) pieņemšanu 2009. gada 19. februārī. Ir ierosināts arī stiprināt patvēruma ārējo dimensiju, tostarp izstrādāt kopējo ES pārcelšanās shēmu, kā arī reģionālās programmas aizsardzības jomā.

2.8.

Īstenojot ES Padomes prezidentūras pilnvaras, Beļģijas valdība lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par patvēruma problēmjautājumiem. Oficiālajā pieprasījumā minēts, ka starptautiskas aizsardzības piešķiršana riska situācijā esošām personām ir viens no būtiskajiem jautājumiem, kas jārisina Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm. Pēdējos gados tās ir neatlaidīgi tiekušās uz galveno izvirzīto mērķi — veidot kopēju Eiropas politiku patvēruma jomā. Ir izstrādāti standarti starptautiskās aizsardzības saņemšanai, noteikta atbildība un izveidotas jaunas iestādes. Tomēr daudzas dalībvalstis nevēlas saskaņot tiesību aktus un politiku. Bez dalībvalstu atbalsta Eiropas veidošana tās likumdošanas un institucionālajā aspektā nebūs efektīva un prasīs lielus izdevumus. Dalībvalstis vēl skaidri neapzinās kopējas Eiropas patvēruma politikas priekšrocības un neuzņemas pilnu atbildību.

2.9.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja šajā jomā izstrādājusi konstruktīvus priekšlikumus, paužot gandarījumu par Eiropas Savienībā un dalībvalstīs panākto progresu. Komiteja pauda stingru atbalstu principiem un vērtībām, kas sekmē personu pamattiesību ievērošanu, un ierosināja pasākumus, kuru mērķis ir veicināt starptautiskās aizsardzības saņēmēju personisko un profesionālo izaugsmi. Komiteja arī vairākkārt vērsa uzmanību uz nepilnībām un nekonsekvenci Eiropas politiku izstrādes un īstenošanas posmā. Šajā jomā politikas un instrumenti jāsaskaņo savstarpējas vienošanās ceļā, iesaistot konstruktīvā dialogā dalībvalstis, Kopienas iestādes, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, uzņēmējdarbības pārstāvjus un vietējās kopienas.

3.   Vispārīgas piezīmes

Kopējas Eiropas patvēruma sistēmas pievienotā vērtība patvēruma prasītājiem un dalībvalstīm

3.1.

Komiteja uzskata, ka pieeja, kuras mērķis ir uzsvērt kopējas Eiropas patvēruma sistēmas priekšrocības, ir daudzsološa un var sekmēt ieinteresēto dalībnieku, īpaši dalībvalstu, uzticēšanos minētās sistēmas izstrādes procesam.

3.2.

Komiteja arī atbalsta Eiropas Savienības mērķus kopējas Eiropas patvēruma sistēmas pilnveidošanai. Tomēr tā norāda uz plaisu, kas šķir Eiropas līmenī izvirzītos mērķus un valstu praksi šajā jomā un ko varētu padziļināt ekonomikas krīze un tās sekas sociālajā un politikas jomā.

3.3.

Kopēju Eiropas patvēruma sistēmu var veidot vienīgi balstoties uz vienotu vērtību un principu kopumu, kas nodrošina, ka Eiropas Savienības un tās dalībvalstu uzmanības centrā ir cilvēka cieņa un drošība.

3.4.

Dalībvalstu atšķirības apstiprināto patvēruma pieprasījumu skaita, apstrīdēto lēmumu skaita un patvēruma prasītāju tālākas pārvietošanās ziņā liecina, ka dalībvalstu solidaritātes pienākuma princips netiek piemērots.

3.5.

Dalībvalstu kavēšanās saskaņot tiesību aktus un valstu praksi apdraud kopējas Eiropas patvēruma sistēmas pamatus. Saskaņošana ir nevis patvēruma politikas problēma, bet galvenais instruments, kas ļauj kopējas Eiropas patvēruma sistēmas priekšrocības īstenot praksē. Tā samazinās administratīvo un finansiālo slogu, kas pastāv dažās dalībvalstīs, un nodrošinās patvēruma prasītājiem augstāku aizsardzības līmeni, vismaz procesa sākumposmā. Lai šī sistēma dotu gaidītos rezultātus, tās veidošanā nedrīkst vadīties pēc zemākā kopsaucēja aizsardzības jomā.

3.6.

Starptautiskās aizsardzības saturs ir delikāts patvēruma politikas aspekts. Saturiskās atšķirības dalībvalstu starpā ir lielākas nekā starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūras jomā. Ja aizsardzībai piešķir plašāku saturu, atzīstot kvalifikāciju un nodrošinot piekļuvi izglītībai un nodarbinātībai, starptautiskās aizsardzības saņēmēji var sekmēt individuālās un kolektīvās labklājības līmeņa paaugstināšanos.

3.7.

Lai pietiekami atbalstītu patvēruma politiku, skaidri jānosaka specializēto iestāžu, īpaši FRONTEX un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja pilnvaras, jāpiešķir to atbildībai atbilstīgs finansējums un to darbībai jābūt pārredzamai, nodrošinot tādējādi procedūru un starptautiskās aizsardzības prasītāju un saņēmēju pamattiesību ievērošanu. Finansiāls atbalsts iestādēm, kuras darbojas efektīvi, būtu labs piemērs patiesas kopējas patvēruma politikas priekšrocībām.

4.   Īpašas piezīmes

4.1.

Komiteja uzskata, ka patvēruma politikas dažādie aspekti ir savstarpēji saistīti. Šīs politikas veiksmīga vai neveiksmīga īstenošana būs atkarīga no vairākiem būtiskiem faktoriem: efektīva cilvēktiesību aizsardzība, dalībvalstu savstarpējā solidaritāte, attiecīgo tiesību aktu un politikas jomu saskaņošana, piešķirtās aizsardzības satura papildināšana un atbilstīgs finansējums par šo jomu atbildīgajām Eiropas iestādēm. Komiteja uzskata, ka vissvarīgāk ir iegūt plašas sabiedrības, dalībvalstu pilsoniskās sabiedrības un valdību atbalstu kopējai Eiropas patvēruma politikai. Tikai nekavējoties īstenojot minēto politiku un gūstot konkrētus rezultātus, īpaši jaunu pieredzi, varēs sasniegt šo mērķi.

Cilvēktiesību ievērošana visos posmos, kas saistīti ar piekļuvi starptautiskajai aizsardzībai

4.2.

Komitejas atzinumos vairākkārt uzsvērts, ka starptautiskās aizsardzības jomā ir nepieciešami vienoti, nevis minimālie standarti (11). Tie nodrošinās starptautiskās aizsardzības prasītāju pamattiesību stingru ievērošanu, pateicoties šādiem pasākumiem:

teritorijas pieejamības nodrošināšana;

brīvība izvēlēties, kur iesniegt patvēruma un aizsardzības pieteikumu;

vispirms izskatīt atbilstību Konvencijā noteiktajam statusam, bet alternatīvās aizsardzības piešķiršanu tikai un vienīgi tad, ja prasītājs neatbilst kritērijiem, kas nepieciešami minētā statusa piešķiršanai;

neizraidīšana, ja izcelsmes valstī vai iepriekšējā tranzīta valstī pieteikuma iesniedzēja dzīvība ir apdraudēta;

pārsūdzība un izraidīšanas izpildes atlikšana, kamēr kompetentā tiesa nav pieņēmusi lēmumu, lai pilnībā nodrošinātu apelācijas tiesību izmantošanu saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru;

īpaša aizsardzība nepilngadīgajiem vai par tādiem uzskatāmām personām;

personu individuālo tiesību ievērošana, jo īpaši sieviešu tiesības iesniegt aizsardzības pieteikumu.

4.3.

Ir būtiski, lai šajās procedūrās patvēruma prasītāji varētu izteikties dzimtajā valodā un lai viņi bez maksas varētu saņemt juridisko palīdzību visos procedūras posmos.

4.4.

Starptautiskās aizsardzības prasības noraidīšana ir skaidri jāpamato un tai jāpievieno norādes, īpaši par iespējamās pārsūdzības iesniegšanas noteikumiem un termiņiem. Jebkurā gadījumā izraidīšanas izpilde ir jāaptur, gaidot iespējamās pārsūdzības rezultātu (12).

4.5.

“Aizturēšanu” vajadzētu piemērot tikai tad, kad citas iespējas ir izsmeltas, un tikai ar kompetentās tiesas lēmumu, ievērojot aizstāvības tiesības saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (13). Apelācijas procedūras ietvaros jānodrošina iespēja apstrīdēt pieņemtos lēmumus.

4.6.

Komiteja vērš uzmanību uz sieviešu īpašo situāciju, jo viņām salīdzinājumā ar vīriešiem ir daudz grūtāk pieprasīt patvērumu un iegūt bēgļa statusu. Komiteja norāda arī uz nepilngadīgo problemātiku patvēruma politikā un uzsver, ka ir būtiski nodrošināt viņu interešu efektīvu aizsardzību un drošību.

4.7.

Komiteja ar bažām secina, ka nav pievērsta pienācīga uzmanība tādām ar imigrāciju un patvērumu saistītām parādībām kā cilvēku tirdzniecība vai ļaunprātīga izmantošana dalībvalstīs un trešās valstīs, jo īpaši tranzītvalstīs. Valstis, kas nav ratificējušas 1951. gada Ženēvas konvenciju, nevar būt Eiropas Savienības partneri patvēruma politikas jomā. Patvēruma politikas sekmīga īstenošana nebūs iespējama, ja nebūs noslēgts stingrs iestāžu nolīgums ar tranzītvalstīm, kuras bieži vien pieļauj riskam pakļautu personu tiesību un drošības pārkāpumus.

Lielāka solidaritāte starp dalībvalstīm, balstoties uz kopīgām interesēm un dalītu atbildību

4.8.

Tā kā dalībvalstīs bēgļu plūsmu intensitāte ir atšķirīga, dažās valstīs vērojama tendence reaģēt, pieņemot ierobežojošus starptautiskās aizsardzības piešķiršanas noteikumus. Patvēruma politikas mērķis ir efektīvi palīdzēt šīm valstīm īstenot patvēruma prasītāju plūsmas pārvaldību un, jo īpaši, uzlabot aizsardzības saturu. Komiteja piekrīt, ka šīs palīdzības konkrētai īstenošanai ir svarīgi izstrādāt jaunu kārtību, kas apturētu pārsūtīšanu saskaņā ar Dublinas regulu, ja atbildīgajai dalībvalstij tas nozīmē papildu slogu (14).

4.9.

Pastiprinātai sadarbībai ar valstīm, kurās vērojams šāds slogs, ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, sadarbība ļaus ierobežot tālāku pārvietošanos no vienas dalībvalsts uz citu. Turklāt vienlīdzīgāka patvēruma pieprasījumu sadale nodrošinās labāku procesa pārvaldību un starptautiskās aizsardzības saņēmēju aktīvāku integrāciju Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Efektīva saskaņošana riskam pakļautu personu aizsardzības uzlabošanai

4.10.

Patvēruma pieprasījumu izskatīšana ir dalībvalstu varas iestāžu kompetencē. Šajā jomā pastāv dažāda prakse, un šo atšķirību cēlonis ir nesaskaņoti valstu tiesību akti. Situācija izcelsmes valstī tiek novērtēta atšķirīgi; Eiropas līmenī vērojams vienotas prakses trūkums; administratīvā veiktspēja ir atšķirīga; visbeidzot, starptautiskās aizsardzības prasītāju plūsmas nav ģeogrāfiski vienmērīgi sadalītas. Tā kā dažādu dalībvalstu piešķirtās aizsardzības apjoms ir ļoti atšķirīgs, ES joprojām vērojama bēgļu tālāka pārvietošanās (15).

4.11.

Ir jāveic patvēruma pieprasījumu analīze, izmantojot kopējus standartus. Komiteja daudzkārt ir ieteikusi atteikties no sarakstiem, kuros uzskaitītas par drošām uzskatītās valstis, un aizstāt tos ar sistēmu, kas dod iespēju reālajā laikā novērtēt trešās valstīs pastāvošo risku gan individuālā, gan kolektīvā līmenī. Šādas sistēmas izstrāde ir viens no Eiropas Patvēruma atbalsta biroja uzdevumiem. Kopējā izvērtēšanas sistēmā jāizmanto kopējas definīcijas, tajā jāiesaista aizsardzības aģentūras, un tā jāattiecina uz aizsardzību attiecīgās valsts teritorijā.

4.12.

Komiteja uzskata, ka nevalstiskās aizsardzības aģentūras var sniegt derīgus, dažreiz īstermiņā būtiskus pakalpojumus, īpaši humanitāro problēmu risināšanā. Taču Komiteja uzskata, ka tām nevajadzētu uzticēt (pat daļēji) atbildību par personu aizsardzības nodrošināšanu attiecīgajā teritorijā; tā var būt tikai valsts iestāžu kompetence. Aizsardzība valsts robežās ir iespējama tikai tad, ja lielāko daļu valsts teritorijas kontrolē centrālā varas iestāde, kas spēj un vēlas garantēt iekšējo kārtību, obligātu sabiedrisko pakalpojumu līmeni un personu tiesību aizsardzības un drošības atbilstīgu līmeni.

4.13.

Komiteja pauž gandarījumu par virzību uz divu aizsardzības statusu (bēgļa statuss un alternatīvās aizsardzības statuss) satura vienādošanu. Tā vairākas reizes paudusi atbalstu šiem pasākumiem, kas nākotnē garantēs pilnīgāku aizsardzību riska situācijā esošām personām un nodrošinās viņu labāku integrāciju Eiropas Savienības dalībvalstīs. Vienlaikus jāatzīmē, ka šo abu aizsardzības statusu vienādošana nedrīkst tieši vai netieši samazināt aizsardzības līmeni un tā satura kvalitāti (16), bet gan to uzlabot.

4.14.

Valstu valdībām uzticētā atbildība par patvēruma politikas pārvaldību nedrīkst būt par iemeslu krasi atšķirīgas prakses ieviešanai. Dažas dalībvalstis, piemēram, Nīderlande un Zviedrija, šajā jomā ir izstrādājušas labas prakses kopumu, kas varētu rosināt līdzīgus pasākumus citās valstīs. Šādas prakses nozīme ir pārāk zemu novērtēta: tā var būt par piemēru, kā patvēruma politiku īstenot praksē un ierobežot izmēģinājuma pasākumu izmaksas valstu līmenī.

Nozīmīgāks starptautiskās aizsardzības saturs

4.15.

Valstu politikas un programmas šajā jomā ir dažādas. Tomēr šis vērtējums ir intuitīvs, jo nav veikta sīka analīze par attiecīgajiem noteikumiem dalībvalstīs. Ja netiks īstenoti proaktīvi pasākumi, starptautiskajai aizsardzībai trūks satura, un tā rezultātā personas, kas ieguvušas šo statusu, būs pakļautas netiešai diskriminācijai. Komiteja iesaka iesaistīt arodbiedrības un darba devēju apvienības patvēruma politikas izstrādē un īstenošanā valstu līmenī.

4.16.

Komiteja uzskata, ka šajā sistēmā jāiekļauj noteikumi par diplomu un kvalifikācijas atzīšanu un atbilstību, kā arī pasākumi, kas veicina starptautiskās aizsardzības saņēmēju piekļuvi profesionālās izglītības programmām (17). Tie ir būtiski soļi ceļā uz šo personu integrāciju tautsaimniecībā un sabiedrībā, kā arī viņu dzīves kvalitātes uzlabošanu. Ir svarīgi veicināt piekļuvi darba tirgum, īstenojot aktīvus pasākumus diskriminācijas apkarošanai un ekonomikas jomas dalībnieku stimulēšanai.

Par patvēruma politiku atbildīgo iestāžu nostiprināšana un pienācīga finansēšana

4.17.

Komiteja uzskata, ka Eiropas Patvēruma atbalsta biroja darbībai iespējami ātrāk jākļūst operatīvai. Tam ir vajadzīgs finansējums, kas loģistikas aspektā ļauj īstenot sarežģītu un intensīvu darbību. Piemēram, vispirms jāizveido kopēja Eiropas sistēma trešās valstīs pastāvošā riska novērtēšanai, jo tā ir būtiska patvēruma politikas sastāvdaļa. Tam piešķirtais pienācīgais finansējums varētu skaidri apliecināt, kādas ir kopēju Eiropas iestāžu un procedūru priekšrocības. Minētā biroja darbība jākoordinē ar citām ES iestādēm un dalībvalstu valdībām.

4.18.

Jāpārskata dažādu patvēruma politikas jomu finansējums. Tas jāpalielina un jāorientē uz instrumentiem, kas sniedz vislabākos rezultātus un reālu palīdzību dalībvalstīm. Jāņem vērā, ka arī solidaritātei ir finanšu aspekts. Piemēram, Eiropas Bēgļu fonda budžets ir aptuveni 5 miljoni euro, kas nepārprotami ir par maz, lai sniegtu efektīvu atbalstu patvēruma politikas īstenošanai Eiropas un valstu līmenī.

4.19.

Komiteja ar bažām norāda uz vairāku dalībvalstu valdību un FRONTEX praksi izraidīt personas, kam varētu būt nepieciešama starptautiska aizsardzība (18). Šādiem pasākumiem, kas sastopami arvien biežāk un lielākā skaitā, jābūt pilnīgi pārredzamiem, un par tiem jāuzņemas pilna atbildība (19). Komiteja iesaka FRONTEX un Eiropas Patvēruma atbalsta birojam sadarboties, lai novērstu cilvēktiesību pārkāpumus. Personu izraidīšana uz valstīm vai zonām, kur viņu drošība ir apdraudēta, ir atklāts neizraidīšanas principa pārkāpums.

4.20.

EESK uzskata (20), ka vajadzētu pievērst lielāku uzmanību FRONTEX personāla apmācībai, lai pilnveidotu šādus aspektus:

labāk koordinēt dalībvalstu praktisko sadarbību;

izstrādāt kopējus standartus apmācības jomā;

ar kultūras vidutāju atbalstu sniegt dalībvalstīm palīdzību uzņemšanas un repatriācijas organizēšanā;

izglītot ierēdņus ES izstrādāto patvēruma tiesību jomā.

4.21.

Komiteja iesaka papildus atbildīgo iestāžu izveidei aktīvi iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas patvēruma politikas lēmumu pieņemšanas procesā un tā īstenošanā. Tas sekmēs kopējās politikas ticamību un izmantoto instrumentu pastāvīgu pilnveidošanu.

Briselē, 2010. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  Jāmin, piemēram, vides degradācijas un ar to saistītu konfliktu risks.

(2)  Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakts, Eiropas Savienības Padome, 13440/08, 2008. gada 24. septembris.

(3)  Padomdevēju grupas ziņojums par iekšlietu politikas nākotni “Liberty, Security, Privacy: European Home Affairs in an Open World” (“Brīvība, drošība, privātās dzīves aizsardzība — Eiropas iekšlietas atvērtā pasaulē”), 2008. gada jūnijs.

(4)  COM(2009) 262.

(5)  OV C 128, 18.5.2010., 80. lpp.

(6)  OV C 204, 9.8.2008., 77. lpp.

(7)  OV C 218, 11.9.2009., 78. lpp.

(8)  COM(2008) 360 galīgā redakcija.

(9)  COM(2008) 815 galīgā redakcija; COM(2008) 820 galīgā redakcija; COM(2008) 825 galīgā redakcija.

(10)  COM(2009) 66 galīgā redakcija.

(11)  OV C, 204, 9.8.2008., 77. lpp., OV C 218, 11.9.2009., 78. lpp.

(12)  EESK 2010. gada 28. aprīļa atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem starptautiskās aizsardzības statusu (pārstrādāta redakcija)” (COM(2009) 554 galīgā redakcija — 2009/0165 (COD), ziņotājs: Pezzini kgs).

(13)  OV C 317, 23.12.2009., 110. lpp.

(14)  OV C 317, 23.12.2009., 115. lpp.

(15)  OV C 218, 11.9.2009.

(16)  EESK 2010. gada 28. aprīļa atzinums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu (pārstrādāta redakcija) (COM(2009) 551 galīgā redakcija/2 — 2009/0164 (COD), ziņotājs: Pîrvulescu kgs).

(17)  Sk. 16. zemsvītras piezīmi.

(18)  Skatīt “Human Rights Watch” (HRW) ziņojumu “Pushed Back, Pushed Around Italy's Forced Return of Boat Migrants and Asylum Seekers, Libya's Mistreatment of Migrants and Asylum Seekers” (“Atgrūsti, aizskarti — Itālija ar varu nosūta atpakaļ migrantus un patvēruma meklētājus, kas ieradušies ar laivu, Lībija pret viņiem izturas rupji”), “Human Rights Watch”, 2009. gads.

(19)  Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas vēlmi nodrošināt procedūru pārredzamību šajā jomā.

(20)  EESK 2010. gada 28. aprīļa atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem starptautiskās aizsardzības statusu (pārstrādāta redakcija)” (COM(2009) 554 galīgā redakcija — 2009/0165 (COD), ziņotājs: Pezzini kgs).


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/23


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Atklātā koordinācijas metode un sociālā klauzula saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”” (izpētes atzinums)

2011/C 44/04

Galvenais ziņotājs: OLSSON kgs

Beļģijas premjerministra vietniece un sociālo un sabiedrības veselības lietu ministre Laurette Onkelinx kdze 2010. gada 28. aprīļa vēstulē ES nākamās prezidējošās valsts Beļģijas vārdā un saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Atklātā koordinācijas metode un sociālā klauzula saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020””.

Komitejas Birojs 2010. gada 25. maijā uzdeva Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu par šo jautājumu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā 2010. gada 14. un 15. jūlijā (15. jūlija sēdē) iecēla Jan Olsson kgu par galveno ziņotāju un ar 61 balsi par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atzinīgi vērtē prezidējošās valsts Beļģijas iniciatīvu izmantot horizontālo sociālo klauzulu un pastiprinātu atklāto koordinācijas metodi (AKM), atspoguļojot faktu, ka sociālajai kohēzijai jāiet kopsolī ar pastiprinātu ekonomiskās politikas koordināciju, lai sasniegtu visus stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus.

1.2.

Organizētas pilsoniskās sabiedrības reālai līdzdalībai visos posmos un līmeņos ir būtiska nozīme, nodrošinot horizontālās klauzulas un AKM efektīvu izmantošanu. EESK ierosina Komisijai izstrādāt ikgadēju “pārvaldības ziņojumu” par šādu līdzdalību. EESK var palīdzēt šī uzdevuma veikšanā un arī ierosina finansēt ar minēto līdzdalību saistītos izmēģinājuma projektus no Progress programmas līdzekļiem. Turklāt Komiteja ierosina izstrādāt Labas prakses kodeksu AKM līdzdalības pārvaldībai.

1.3.

EESK uzsver, ka noteikti vajadzīga koordinācija, kurā iekļauta visu mērķu un visu politiku mijiedarbība. Tai vajadzētu kļūt par vispārēju pamatnostādni sociālās klauzulas un AKM īstenošanā. Šo koordināciju vajadzētu vadīt Komisijai, kurai palīdzētu Sociālās aizsardzības komiteja un Nodarbinātības komiteja. Būtu jānodrošina abu komiteju atvērtība ārējo ieinteresēto dalībnieku pārstāvībai.

1.4.

Horizontālās sociālās klauzulas īstenošanai jābūt efektīvai. Sociālās ietekmes novērtējumiem būtu jāietver visas 10 integrētās pamatnostādnes ekonomikas un nodarbinātības politikai, un tie būtu jāpublicē un jāiekļauj AKM procesā. Īpaša uzmanība jāpievērš ietekmei uz nodarbinātību, nabadzības apstākļos dzīvojošo iedzīvotāju skaitu un sociālajiem riskiem.

1.5.

EESK atbalsta pastiprinātu AKM, lai pašreizējās krīzes apstākļos netiktu atstāti novārtā nodarbinātības, sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas jautājumi. AKM būtu vairāk jāpiesaista vietējam līmenim, tādējādi sekmējot tās saskaņotību ar mērķpasākumiem Eiropas Sociālā fonda ietvaros. Salīdzinošie pārskati, kas balstīti uz savstarpēju mācīšanos, būtu izmantojami par pamatu valstu sociālās kohēzijas ceļvežiem. Rādītājiem vajadzētu būt arī vērstiem uz kvalitatīviem labklājības kritērijiem. EESK atbalsta Eiropas platformu cīņai pret nabadzību, taču uzskata, ka AKM un horizontālā klauzula var sekmēt arī citu pamatiniciatīvu izstrādāšanu.

2.   Vispārīga informācija

2.1.

ES prezidējošā valsts Beļģija lūdza EESK izstrādāt izpētes atzinumu par šādu tematu: kā ar stratēģijas “Eiropa 2020” un pastiprinātas atklātās koordinācijas metodes palīdzību var sekmēt Eiropas sociālo kohēziju, un kāda var būt horizontālās sociālās klauzulas praktiskā loma Eiropas politiku sociālās dimensijas veidošanā, un kā to īstenot.

2.2.

Atzinums iekļausies Beļģijas prezidentūras konferencē 2010. gada 14. un 15. septembrī par tematu “ES koordinācija sociālajā jomā saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020””.

2.3.

Eiropas Komisija paziņojumā “Eiropa 2020” uzsver, ka ir svarīgi iesaistīt sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus visos līmeņos. Tā ierosina, ka “… ciešāk jāiesaista arī Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, kā arī Reģionu komiteja”.

2.4.

Lai īstenotu stratēģiju “Eiropa 2020”, 17. jūnija Eiropadome vienojās par pieciem galvenajiem mērķiem (nodarbinātības līmenis, pētniecība un izstrāde, siltumnīcefekta gāzu emisijas, izglītība un sociālā iekļaušana) un secināja, ka tie ir savstarpēji saistīti un savstarpēji mijiedarbojas. Pamati “daudz spēcīgākai ekonomikas pārvaldībai” tika izveidoti, par prioritāti nosakot “ekonomikas politikas koordinācijas pastiprināšanu”. Mērķu sekmīgai īstenošanai svarīgs nosacījums ir efektīvi uzraudzības mehānismi. Padome vienojās par mērķi novērst nabadzības risku 20 miljoniem cilvēku, dalībvalstīm atstājot izvēles brīvību izvirzīt savus mērķus attiecībā vismaz uz vienu no šādiem trim rādītājiem: nabadzības risks, materiālā nenodrošinātība un bezdarbnieku mājsaimniecības.

2.5.

Stratēģijā “Eiropa 2020” ir minēti gan ES, gan valstu līmeņa pasākumi, lai panāktu “gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi”. Lai atbalstītu piecus galvenos mērķus, ir izstrādātas desmit integrētas vadlīnijas ekonomikas un nodarbinātības politikas jomā, un ir paredzēts uzsākt septiņas pamatiniciatīvas. Dalībvalstis izvirzīs valsts līmeņa mērķus un izstrādās īstenošanas noteikumus, ņemot vērā savas īpatnības, un izstrādās arī valstu reformu programmas (VRP).

2.6.

Horizontālā “sociālā klauzula” (Līguma par Eiropas Savienības darbību 9. pants), ko iekļāva Lisabonas līgumā, paredz, ka “nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar [augsta nodarbinātības līmeņa] un atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, ar sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu”.

2.7.

Tā ir saistīta ar citām līgumā iekļautajām horizontālajām klauzulām (LESD 8., 10., 11. un 12. pants): dzimumu līdztiesība, vides un patērētāju aizsardzība, ko ieviesa ar Amsterdamas līgumu, un diskriminācijas novēršana, kas ir Lisabonas līguma sastāvdaļa.

2.8.

Atklāto koordinācijas metodi (AKM) 2000. gadā noteica par Lisabonas stratēģijas instrumentu. Īsumā to var raksturot šādi: Padome izvirza mērķus, ko ņem vērā valstu rīcības plānos un reformu programmās, savukārt sasniegumus izvērtē, izmantojot salīdzinošo novērtēšanu, rādītājus, salīdzinošus pārskatus un paraugprakses apmaiņu. Lisabonas līgumā ir noteikts juridiskais pamats atklātās koordinācijas metodes izmantošanai arī dažās politikas jomās (LESD 149., 153., 156., 168., 173. un 181. pants).

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.

Lai atgūtos no pašreizējās dziļās ekonomikas un sociālās krīzes, Eiropa virzās uz pastiprinātu ekonomikas politikas koordināciju. EESK uzsver: ja vēlas sasniegt visus stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, sociālā attīstība jāsaskaņo ar ekonomikas reformām. Tāpēc ir jāsaskaņo minētās stratēģijas ekonomikas, sociālā un vides dimensija. Lai varētu īstenot integrētas savstarpēji pastiprinošas politikas, būs jāizmanto, jākoordinē un jāstiprina visi instrumenti.

3.2.

Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK atzinīgi vērtē to, ka prezidējošā valsts Beļģija īpašu uzmanību pievērš pārvaldībai un sociālajai kohēzijai, uzsverot horizontālo sociālo klauzulu un spēcīgāku AKM. Šāda pieeja jāsaglabā ilgtermiņā. Komiteja īpaši aicina nākamās prezidējošās valsts Ungārijas valdību šo jautājumu noteikt par prioritāti.

3.3.

Tomēr Komiteja vienlaikus vēlas uzsvērt, ka, stiprinot sociālās attīstības sekmēšanas instrumentus, jāņem vērā Pamattiesību hartas noteikumi.

3.4.

EESK ir nemitīgi uzsvērusi, ka iedzīvotāju un organizētās pilsoniskās sabiedrības reāla līdzdalība visos posmos un līmeņos ir neatņemama pārvaldības sastāvdaļa. Par ekonomikas un sociālajām reformām jāvienojas ar sociālajiem partneriem un citām nozīmīgām iesaistītajām pusēm, tādējādi palielinot iespējas sasniegt galvenos mērķus.

3.5.

EESK uzsver, ka ir būtiski sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus iesaistīt valsts līmeņa mērķu izvirzīšanā un VRP izstrādē, kā arī atklātās koordinācijas metodes stiprināšanā un horizontālās sociālās klauzulas īstenošanā. Organizētas pilsoniskās sabiedrības viedoklis arī jāņem vērā, Komisijai un Padomei apstiprinot mērķus un izvērtējot sasniegumus.

3.6.

Stratēģija “Eiropa 2020” jāīsteno visos teritoriālajos līmeņos. Veidojot un īstenojot ES sociālo politiku, jānodrošina mijiedarbība starp augšupējo pieeju un ES lejupējām iniciatīvām. Tāpēc organizētajai pilsoniskajai sabiedrībai jāveido patiesas un efektīvas partnerības ar reģionālajiem un vietējiem parlamentiem/pašvaldībām, lai izvirzītu reģionālus mērķus un noteiktu piemērotus politikas pasākumus. Šī pieeja ir saistīta ar partnerības principa efektīvu īstenošanu — pamatojoties uz to, būtu jāregulē ES struktūrfondu izmantošana un to līdzekļu piešķiršana nākotnē, tādējādi izmantojot sinerģijas starp stratēģiju “Eiropa 2020” un Eiropas Sociālo fondu (ESF) (1).

3.7.

EESK arī atbalsta valstu ekonomikas un sociālo lietu padomju un tām līdzīgu struktūru aktīvu līdzdalību.

3.8.

EESK ierosina, ka vienlaikus ar ikgadējo progresa ziņojumu par VRP īstenošanu dalībvalstīs Eiropas Komisijai būtu jāizstrādā “pārvaldības ziņojums”, pamatojoties uz AKM līdzdalības pārvaldību un horizontālo sociālo klauzulu, un par ko būtu jāapspriežas ar Eiropas Parlamentu, EESK un RK. EESK varētu izmantot savu tīklu, ko veido valstu ESP un tām līdzīgas struktūras, lai uzraudzītu organizētās pilsoniskās sabiedrības iesaisti. Komiteja pat varētu publicēt savus ziņojumus.

3.9.

Ir ļoti nepieciešams izveidot koordinācijas mehānismu, kurā ir nodrošināta galveno mērķu, integrēto vadlīniju un vadošo iniciatīvu mijiedarbība. Komisijai ir stratēģiski nozīmīga loma šīs “koordinācijas koordinēšanas” vadīšanā. Integrētajām vadlīnijām jābūt “integrētām” šā vārda patiesajā nozīmē, t.i., visām politikām jābūt saskaņotām un koncentrētām uz visiem mērķiem. Būtu jānosaka, ka, ieviešot mehānismus horizontālās sociālās klauzulas īstenošanai un AKM stiprināšanai, šāda integrēšana ir vispārējs pamatprincips. Lai uzlabotu abu instrumentu savstarpējo saikni, horizontālās sociālās klauzulas īstenošanā gūtie rezultāti būtu jāņem vērā atklātās koordinācijas metodes procesā.

3.10.

Tāpēc EESK stingri atbalsta priekšlikumus, ko par jauno Eiropas stratēģiju 2010. gada 21. maijā izvirzīja Sociālās aizsardzības komiteja (2). Tā vēlas, lai horizontālo sociālo klauzulu iekļautu ekonomikas politikas pamatnostādņu preambulā. Minētā komiteja arī norāda: lai stratēģijai “Eiropa 2020” būtu integrēts redzējums, ir vajadzīgs tematisks novērtējums un ziņojumi par sasniegumiem tajā izvirzīto sociālo mērķu sasniegšanā.

3.11.

EESK atzinīgi vērtē Sociālās aizsardzības komitejas un Nodarbinātības komitejas veikto darbu un uzskata, ka iniciatīvās, kuru mērķis ir stiprināt sociālās attīstības veicināšanas instrumentus, to loma jāpalielina. EESK ierosina, ka komitejās vajadzētu būt pārstāvētam ne tikai valdībām, bet arī sociālajiem partneriem un citām pilsoniskās sabiedrības attiecīgām organizācijām. EESK ierosina komitejām rīkot regulārākas sanāksmes, kurās piedalītos minēto ieinteresēto pušu pārstāvji, kas darbojas gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī. Valdību pārstāvjiem, kas darbojas abās komitejās, ir arī jāorganizē konsultācijas ar sociālajiem partneriem un citām nozīmīgām pilsoniskās sabiedrības grupām savās valstīs, kā arī jāpiedalās šajās konsultācijās.

3.12.

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu attīstīt saziņas līdzekļus, lai iesaistītu iedzīvotājus, darba ņēmējus, uzņēmumus un to pārstāvības organizācijas. Kā vienu no modeļiem var izmantot Komisijas iniciatīvu par patieso sociālo apstākļu novērtēšanu, un to varētu organizēt regulārāk, sasniedzot arī vietējo līmeni. Tomēr sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām pašām jābūt proaktīvām, vēršot uzmanību uz horizontālās sociālās klauzulas un AKM iespējamajiem izmantošanas veidiem. Tāpēc EESK ierosina ar to saistītos izmēģinājuma projektus finansēt no Progress programmas līdzekļiem.

4.   Īpašas piezīmes par horizontālo sociālo klauzulu

4.1.

Vairāk nekā pirms 10 gadiem Līgumā iekļauto horizontālo vides, dzimumu līdztiesības un patērētāju tiesību aizsardzības klauzulu ietekme galvenokārt ir neformāla.

4.2.

EESK uzsver, ka sociālās ietekmes novērtējumi ir būtiska sastāvdaļa stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas uzraudzībā. Ar ietekmes novērtējumu palīdzību jānodrošina mehānismi sociālo risku novērtēšanai, un šie novērtējumi ir jāpublicē un jānodod apspriešanai sabiedrībā. EESK vēlas uzsvērt, ka jāvērtē ietekme uz nodarbinātību un, jo īpaši, nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits.

4.3.

Komisijai ar Sociālās aizsardzības komitejas un Nodarbinātības komitejas atbalstu būtu jāuzņemas atbildība. Aktīvi jāiesaista Eiropas sociālie partneri un citas nozīmīgas ieinteresētās aprindas. To viedokļi būtu jāpublicē kopā ar novērtējumiem (to pielikumā). Šajā sakarā jāatzīmē, ka Komisija jau ir izveidojusi sociālās ietekmes novērtēšanas mehānismus, izstrādājot integrēto ietekmes novērtējumu, bet tie nav labi pamanāmi, un tos neizmanto bieži.

4.4.

EESK uzskata, ka jānodrošina, lai ekonomikas politikas un budžeta konsolidācijas pasākumi veicinātu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos, nabadzības samazināšanos un sociālo tiesību aizsardzības uzlabošanos. Tāpēc sociālās ietekmes novērtējumos galvenokārt būtu jāiekļauj visas desmit integrētās pamatnostādnes ekonomikas un nodarbinātības politikas jomā. Tomēr vajadzības gadījumā jānovērtē arī citi īstenotie pasākumi, kuru mērķis ir sekmēt piecu galveno mērķu sasniegšanu.

4.5.

Sociālās ietekmes novērtējumi būtu jāveic arī valstu un reģionālajā līmenī.

4.6.

Sākotnējā ziņojuma izstrāde būtu jāpabeidz līdz 2010. gada decembrim, lai to varētu iekļaut pirmajā ikgadējā pārskatā par stratēģiju “Eiropa 2020”.

5.   Īpašas piezīmes par AKM

5.1.

EESK bieži ir izteikusi kritiskas piezīmes, ka AKM nav devusi cerētos rezultātus. Valstu līmenī tā nav efektīva un nav redzama. Tās piemērošanā nav pietiekami iesaistīti sociālie partneri un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

5.2.

No otras puses, ir vērojami arī uzlabojumi, īpaši sociālās iekļaušanas jomā, un EESK vairākos atzinumos ir stingri atbalstījusi minētās metodes ieviešanu jaunās politikas jomās (piemēram, veselība, jaunatnes politika, demogrāfiskās pārmaiņas un imigrācijas un patvēruma politika).

5.3.

EESK ir noteikti pārliecināta, ka pašreizējās krīzes apstākļos atklātā koordinācijas metode ir jāstiprina, lai sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas jautājumus neatstātu novārtā.

5.4.

EESK pilnībā atbalsta mērķi izveidot Eiropas platformu cīņai pret nabadzību, lai uzņēmumus, darba ņēmējus un visu sabiedrību pastiprināti rosinātu apņemties mazināt sociālo atstumtību, īstenojot praktiskus pasākumus. Platforma un AKM viena otru papildinās. EESK tomēr uzskata, ka AKM var palīdzēt attīstīt arī citas pamatiniciatīvas, īpaši, ja tā balstās uz horizontālās klauzulas sociālās ietekmes novērtējumiem.

5.5.

EESK ir ierosinājusi, ka AKM vajadzētu stiprināt, dalībvalstu līmenī izvirzot saistošus mērķus stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai. EESK to ir uzsvērusi vairākos atzinumos, piemēram, nesenajā atzinumā par nodarbinātības pamatnostādnē (3), aicinot izvirzīt vērienīgākus un izmērāmus mērķus nodarbinātības, izglītības un sociālās iekļaušanas jomā un vienlaikus nodrošinot labāku politikas koordināciju. Komiteja noteikti atbalsta arī aicinājumu, kas izskanēja tās pārgadu konferencē Florencē, proti, stratēģijā “Eiropa 2020” iekļaut īpašus rādītājus, lai novērtētu sākotnējās izglītības ietekmi uz sociālās atstumtības mazināšanu vēlākos dzīves posmos.

5.6.

EESK tomēr uzsver, ka jomās, kur dalībvalstis var brīvi izvēlēties vispiemērotākos rādītājus (sk. 2.4. punktu), AKM jāpiemēro, salīdzinot visus nozīmīgākos rādītājus. Jānodrošina, lai dalībvalstis nevarētu izvairīties no ES galveno mērķu sasniegšanas. EESK uzskata, ka nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits (ko var izmērīt, izmantojot relatīvo ienākumu rādītāju) (4) ir svarīgs rādītājs katrai dalībvalstij. Turklāt ir svarīgi, lai valstis izvirzītu savus mērķus, iesaistoties patiesā līdzdalības dialogā ar ieinteresētajām pusēm.

5.7.

EESK uzskata, ka vajadzētu izstrādāt labākus stimulus dalībvalstīm, lai tās pildītu savu apņemšanos, piemēram, ar tiešu piesaisti Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļiem. Šī pieeja tiktu nostiprināta, ja ESF darbības programmas vēl vairāk koncentrētos uz sociālo iekļaušanu, kuru sekmē efektīva partnerība ar sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

5.8.

AKM būtu aktīvāk jāpiemēro vietējā līmenī, sadarbībā ar vietējām pašvaldībām un organizācijām izstrādājot vietējos un reģionālos rīcības plānus un tādējādi atspoguļojot augšupējo līdzdalības pieeju un partneru un politiku koordinācijas principu. Šim nolūkam jāizmanto arī struktūrfondu līdzekļi. Šāda metodes decentralizācija sekmēs politikas integrācijas procesa atpazīstamību, kas tik ļoti ir nepieciešama.

5.9.

EESK pauž stingru pārliecību, ka salīdzinoši jānovērtē AKM līdzdalības pārvaldība, īpaši organizētās pilsoniskās sabiedrības līdzdalība, izmantojot rādītājus, salīdzinošus pārskatus, abpusēju mācīšanos un labas prakses apmaiņu. Komiteja ierosina, ka Komisijai un Sociālās aizsardzības komitejai sadarbībā ar Eiropas nozīmīgākajām iesaistītajām pusēm jāizstrādā labas prakses kodekss, ko izmantotu salīdzinošā novērtēšanā. Tā pamatā varētu būt šādi kritēriji (5):

dialoga struktūra:

visu nozīmīgo ieinteresēto pušu līdzdalība,

dialoga veids — jārosina reāla līdzdalība, ne tikai informācijas ieguve un apspriešanās,

reģionālā/vietējā līmeņa iesaiste ar līdzdalības rīcības plānu palīdzību utt.,

valstu ESP līdzdalība;

ieinteresēto pušu savlaicīga iesaiste visos politikas cikla posmos,

dokumentu izstrāde dialoga rezultātu atspoguļošanai,

valsts/reģionālā līmeņa mērķu izvirzīšana,

rādītāju izstrāde un uzraudzība,

ieinteresēto pušu līdzdalība salīdzinošo pārskatu izstrādē, savstarpējās mācībās un labas prakses apzināšanā,

ieinteresēto pušu līdzdalība praktiskos pasākumos nodarbinātības un sociālās iekļaušanas veicināšanai.

5.10.

Jāizveido skaidra saikne starp priekšlikumiem, kuru pamatā ir “kopēji principi”, un AKM. Kopēji principi ir ieteikumi dalībvalstīm, un tie izmantoti, piemēram, ES politikās, lai izstrādātu tematiskas stratēģijas tādās jomās kā elastdrošība, aktīva iekļaušana un aktīvs dzīvesveids vecumdienās.

5.11.

AKM piemērošanas rezultātā varētu rasties priekšlikumi izmantot citus instrumentus, piemēram, dalībvalstu “pastiprinātu sadarbību”, Kopienas metodi u.c.

5.12.

EESK uzver, ka rādītājiem jāatspoguļo ne tikai ekonomikas attīstība, bet arī sabiedrības labklājības līmenis, kā ierosināja Stiglitz komisija (6). Komiteja ir iepriekš norādījusi uz kvantitatīviem un kvalitatīviem sociālās politikas rādītājiem, piemēram, dzimumu līdztiesība, jauniešu nodarbinātība, nabadzīgi strādājošie, cilvēki ar invaliditāti, kvalitatīvas darba vietas, bērnu un jauniešu nabadzība, ienākumu sadale, minimālā atalgojuma/minimālo ienākumu sistēmas un piekļuve veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem. Tā ir ierosinājusi ieviest arī praktisku “dzīves kvalitātes” rādītāju, kas aptver sešas dažādas jomas (7). Komiteja ir ierosinājusi arī kvalitatīvus rādītājus, lai izmērītu pieejamību un kvalitāti saistībā ar iedzīvotāju cerībām, lietotāju iesaisti un lietotājdraudzīgumu.

5.13.

Rādītāji jāizstrādā gan Eiropas, gan valstu un reģionālajā līmenī, un EESK uzsver, ka iesaistītās puses būtu jāaicina iesaistīties to izstrādē un izvērtēšanā.

5.14.

EESK uzskata, ka dalībvalstīm ir svarīgi ziņot par saviem sasniegumiem ceļā uz katru mērķi, izmantojot salīdzināmus, bet atjaunināmus Eiropas rādītājus, lai izstrādātu salīdzināmu tabulu, kā ierosināts Kok ziņojumā (8), un lai valstu un vietējā līmeņa dalībnieki tos izmantotu kā diagnostikas instrumentu savas darbības pilnveidošanai un koriģēšanai.

5.15.

Visās efektīvās sistēmās, kuru mērķis ir savstarpēja mācīšanās, paraugprakses nodošana un neleģislatīvu pasākumu izmantošana, jāiesaista lēmumu pieņēmēji visos līmeņos. Tā kā sociālajiem partneriem un citām pilsoniskās sabiedrības grupām ir īpašas zināšanas un plaša pieredze sociālās un nodarbinātības politikas jomās, tie ir jāiesaista, apzinot un izvērtējot iespējas paraugprakses, īpaši novatoriskas prakses, nodošanai.

5.16.

Jāuzlabo dalībvalstu salīdzinošie pārskati, iesaistot sociālos partnerus un citas nozīmīgas ieinteresētās puses. Pārskatus, kuru pamatā ir savstarpēja mācīšanās un paraugprakse, vajadzētu izmantot, lai izstrādātu vispārējus ieteikumus dalībvalstīm un ierosinātu sociālās kohēzijas ceļvedi.

Briselē, 2010. gada 15. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  ECO/258, “Efektīva partnerība kohēzijas politikā”, ziņotājs Olsson kgs.

(2)  Padome 9964/10.

(3)  Sk. EESK 2010. gada 27. maija atzinumu par nodarbinātības politikas pamatnostādnēm, galvenais ziņotājs — Greif kgs, CESE 763/2010.

(4)  Saskaņā ar šo rādītāju nabadzības robeža ir ienākumu apjoms, kas nesasniedz 60 % no vidējā ienākumu līmeņa.

(5)  Sk. arī, piemēram, Jonathan Zeitlin rakstu “ES politikas koordinācija pēc 2010. gada: ceļā uz jaunu pārvaldības struktūru” (EU Policy Coordination Beyond 2010: Towards a New Governance Structure).

(6)  Saimnieciskās darbības un sociālā progresa noteikšanas komisija.

(7)  Sk. EESK 2008. gada 22. oktobra atzinumu par tematu “Tālāk par IKP — ilgtspējīgas attīstības kritēriji”, ziņotājs — Siecker kgs, (OV C 100, 30.04.2009., 53.–59. lpp.).

(8)  “Pieņemot izaicinājumu: Lisabonas stratēģija izaugsmei un nodarbinātībai” (Facing the Challenge – The Lisbon Strategy for Growth and Employment), Wim Kok vadītās Augsta līmeņa grupas ziņojums, 2004. gada novembris.


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/28


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Sociālo pabalstu pilnveidošana”

2011/C 44/05

Galvenais ziņotājs: VERBOVEN kgs

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu Beļģijas ministru prezidenta vietniece un sociālo lietu un veselības ministre Laurette ONKELINX Eiropas Savienības nākamās prezidentvalsts Beļģijas vārdā 2010. gada 29. aprīļa vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Sociālo pabalstu pilnveidošana”

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Birojs 2010. gada 25. maijā uzdeva Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu par minēto jautājumu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūnijā (14. jūnija sēdē), iecēla Xavier VERBOVEN kgu par galveno ziņotāju un ar 66 balsīm par, 3 balsīm pret un 10 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   EESK pauž gandarījumu, ka Padomes Beļģijas prezidentūras ietvaros jautājumam par sociālo pabalstu pilnveidošanu paredzēta īpaša konference. Komiteja atzīst, ka sociālā aizsardzība ir svarīgs pārdales, sociālās kohēzijas un solidaritātes instruments, kuram Eiropas veidošanas procesā jāpiešķir īpaša nozīme. Sociālās pamattiesības nodrošina atbilstīgus sociālos ienākumus zināma sociālā riska gadījumā vai sociālo palīdzību un mājokļa pabalstus personām, kam nav pietiekamu līdzekļu. EESK atgādina, ka 2009. gada 30. novembrī tā pieņēma deklarāciju, kurā aicināja Komisiju īstenot sociālās politikas rīcības programmu (1) un tādējādi nodrošināt, ka sociālo pamattiesību ievērošanai tiek piešķirta tikpat liela nozīme kā konkurences noteikumiem un uzņēmējdarbības brīvībai.

1.2.   EESK īpaši vēlas uzsvērt sociālās politikas produktīvā faktora nozīmi. Komiteja atkārtoti norāda, ka piemērota sociālā politika un darba tirgus politika veicina gan sociālo taisnīgumu, gan saimniecisko efektivitāti un produktivitāti. Eiropas sociālais modelis pamatā ir balstīts uz saimnieciskās efektivitātes un sociālā progresa līdzsvarotību (2). Iedzīvotāju atbalsts Eiropas projektam būs atkarīgs no šajās jomās īstenoto politiku efektivitātes. Turklāt jāatceras, ka sociālā aizsardzība ir būtisks ekonomiku stabilizējošs faktors ne tikai ekonomikas lejupslīdes, bet arī labvēlīgos ekonomiskajos apstākļos (3).

1.3.   Pašreizējā ekonomikas un sociālās krīzes situācijā vairāk kā jebkad ir vajadzīga tālejoša Eiropas stratēģija līdz 2020. gadam. Komisijas izstrādātā jaunā stratēģija (4), ko Padome apstiprināja 2010. gada 17. jūnijā un ko paredzēts pieņemt Parlamentā šā gada septembrī, attiecas uz četrām jomām: zināšanas un inovācija, ilgtspējīgāka ekonomika, nodarbinātības līmeņa paaugstināšana un sociālā integrācija. EESK atbalsta šo daudzpusējo redzējumu, kura mērķis ir veicināt “gudru, ilgtspējīgu un integrējošu” izaugsmi, taču pauž nožēlu, ka dažos jautājumos vērojamas nepilnības un nav ņemti vērā Komitejas iepriekšējā atzinumā par tematu “Lisabonas stratēģija pēc 2010. gada” iekļautie ieteikumi. Būtu jāsagatavo “īpašas pamatnostādnes ar novērtējamiem mērķiem tādās jomās kā dzimumu līdztiesība, ierobežojumi darba attiecībām ar nepietiekamu sociālo nodrošinājumu, pāreja uz ekonomiku ar zemu CO2 emisijas līmeni, nabadzības (arī nodarbināto nabadzības) un sociālās atstumtības novēršana (piemēram, atbilstošs atbalsts bezdarba vai darba nespējas gadījumā, kā arī publisko pakalpojumu pieejamība)” (5).

1.4.   EESK atzinīgi vērtē, ka stratēģijā “Eiropa 2020” iekļauta īpaša vadlīnija par sociālo integrāciju un nabadzības apkarošanu un saistības palīdzēt vismaz 20 miljoniem cilvēku izkļūt no nabadzības un atstumtības (6). Tā kā 2010. gads ir pasludināts par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību, jāveic atbilstoši pasākumi, lai palīdzētu attiecīgajām personām izkļūt no nabadzības.

1.5.   Padome uzskata, ka labākais veids, kā izskaust atstumtību, ir pastāvīga un kvalitatīva nodarbinātība un atbilstīgs atalgojums. Lai izveidotu iekļaujošu darba tirgu, ir vajadzīgi strukturāli pilnveidošanas pasākumi (7). EESK atgādina, ka 2009. gada 9. decembrī sociālā dialoga ietvaros noslēgts pamatnolīgums par iekļaujošu darba tirgu. Minētais pamatnolīgums apliecina sociālo partneru vēlmi sekmēt iekļaujoša darba tirgus izveidi, maksimāli izmantot Eiropas darbaspēka potenciālu, paaugstināt nodarbinātības līmeni, uzlabot nodarbinātības kvalitāti, tostarp arī uzlabot apmācību un pilnveidot prasmes.

1.6.   EESK piekrīt Eiropas Parlamenta nostājai 2009. gada 6. maija rezolūcijā par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus (8), īpaši tās pirmajam apsvērumam: “aktīva integrācija nedrīkst aizstāt sociālo integrāciju, jo neaizsargātām grupām, kas nav spējīgas piedalīties darba tirgū, ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi un pilnīgu līdzdalību sabiedrības dzīvē, un tādēļ jānodrošina minimālo ienākumu un augstvērtīgu sociālo pakalpojumu pieejamība neatkarīgi no cilvēka spējas piedalīties darba tirgū”;

1.7.   EESK norāda, ka 1989. gada 12. jūlija atzinumā par nabadzību (9), Komiteja ieteica ieviest sociālo minimumu, kas vienlaikus būtu sociālās drošības faktors nabadzīgajiem un viņu sociālo integrāciju veicinošs faktors. Komiteja pauž nožēlu, ka līdz šim ne minētajā atzinumā iekļautie ieteikumi, ne arī Padomes 1992. gada 24. jūnija ieteikums par kopīgiem kritērijiem attiecībā uz pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību sociālās aizsardzības sistēmās (10) nav devuši konkrētus rezultātus. Tāpēc EESK uzskata, ka pakāpeniski jāievieš pietiekamu resursu un sociālās palīdzības garantija sociālās aizsardzības jomā, izmantojot jaunu instrumentu, kurā ņemtas vērā valstu īpatnības un kas būtu efektīvāks atbalsta instruments dalībvalstu politikām nabadzības izskaušanas jomā. Šajā aspektā būtiska nozīme ir stratēģijā “Eiropa 2020” iekļautajam mērķim – mazināt nabadzību.

1.8.   EESK norāda, ka pašlaik, piemērojot atklātās koordinācijas metodi sociālās aizsardzības jomā, ne visiem aizstājošajiem sociālajiem pabalstiem tiek pievērsta pienācīga uzmanība. Nosakot mērķus, ieviešot kopīgus rādītājus un īstenojot labas prakses apmaiņu, ar šo metodi paredzēts veikt sociālās aizsardzības sistēmu reformu tādās jomās kā nabadzības un sociālās atstumtības izskaušana, pensijas, veselības aprūpe un ilglaicīga aprūpe. Jāsecina, ka šajā reformas procesā nav ņemti vērā bezdarbnieka, darba nespējas un bērna kopšanas pabalsti, ne arī pabalsti invalīdiem un personām, kas cietušas nelaimes gadījumā darbā, pabalsti arodslimības gadījumā. EESK ierosina paplašināt sociālās aizsardzības jomā piemērojamās atklātās koordinācijas metodes darbības jomu, iekļaujot tajā visus pabalstus, kas aizstāj ienākumus. Komiteja iesaka veikt uzraudzības pasākumus, lai noskaidrotu piešķirto pabalstu pietiekošu apmēru.

1.9.   EESK norāda, ka Eiropas sociālās aizsardzības sistēmu modernizēšanas nolūkā ir jāpanāk efektīva līdzsvarotība starp stimuliem, kas paredzēti darbaspēka piedāvājuma palielināšanai, un pasākumiem, kas nodrošina atbilstīgu sociālo aizsardzību; vienlaikus jāpanāk līdzekļu lietderīga izmantošana. Attiecībā uz pirmo aspektu Komiteja vēlas precizēt, ka ienākumi nav vienīgais faktors, kas jāņem vērā. Būtiska nozīme ir arī bērnu aprūpes pakalpojumu, piekļuves atvieglojumu invalīdiem efektivitātei un kvalitātei, kā arī darbā iekārtošanas, apmācības, izglītības un veselības aprūpes infrastruktūras pieejamībai, efektivitātei un kvalitātei (11). Tāpēc EESK vēlreiz uzsver, ka tā vēlas, lai tiktu nostiprināta atklātā koordinācijas metode, īstenojot kvantitatīvus mērķus sociālās aizsardzības jomā, tostarp attiecībā uz kompensācijas un sociālās apdrošināšanas likmēm, kā arī publisko pakalpojumu pieejamību (12). Komiteja secina, ka atklātajā koordinācijas metodē, ko piemēro sociālās aizsardzības jomā, nav pievērsta pietiekama uzmanība aktivēšanas sistēmu vispārējai piemērošanai. Komiteja ierosina Sociālās aizsardzības komitejā izstrādāt ziņojumu, lai noskaidrotu, vai šie aktivēšanas pasākumi atbilst solidaritātes, atbildības un kohēzijas principu līdzsvarotībai.

1.10.   EESK vēlas uzsvērt, ka pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un sociālajiem partneriem var būt svarīga nozīme visu ar sociālās aizsardzības sistēmu modernizēšanu saistītu jautājumu risināšanā, kā arī atklātās koordinācijas metodes kā demokrātiska procesa stiprināšanā.

2.   Ievads un vispārīga informācija

2.1.   Sociālā aizsardzība ir svarīgs pārdales un solidaritātes instruments, kura izmantošanas kārtība un finansēšana ir dalībvalstu kompetencē. Katrā dalībvalstī tās izveide bija atšķirīga, un tādēļ tai raksturīga liela sistēmu daudzveidība. Sociālajai aizsardzībai ir svarīga nozīme Eiropas veidošanā, jo saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 9. pantu (13) un Pamattiesību hartas 34. pantu (14) ES atzīst un ievēro

no vienas puses, tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un sociāliem pakalpojumiem, kuri nodrošina aizsardzību tādos gadījumos kā maternitāte, slimība, nelaimes gadījums darba vietā, atrašanās apgādībā vai vecums, kā arī darba zaudējums;

no otras puses, tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu.

2.2.   Līdzās pienācīgu ienākumu garantēšanai ekonomiski neaktīvām personām vai sociālo risku novēršanai sociālās aizsardzības uzdevums ir arī aktīvi sekmēt un atbalstīt profesionālās pārejas procesu, it īpaši, palīdzot cilvēkiem veiksmīgi iesaistīties darba tirgū.

2.3.   Ņemot vērā 2008. gada finanšu krīzes ietekmi, sociālās aizsardzības sistēmas ne tikai ir palīdzējušas pasargāt Eiropas iedzīvotājus no vissmagākajām krīzes sekām, bet darbojas arī kā ekonomiku stabilizējošs faktors, kas mazina krīžu cikliskas atkārtošanās draudus (15). Ja nebūs izstrādātas tālejošas konverģences politikas, konkurences prakse dažās dalībvalstīs, kuras samazina sociālos izdevumus, lai veicinātu ārvalstu kapitāla investīciju piesaistīšanu, varētu apdraudēt šīs sistēmas. Šī parādība, kas jau pastāv nodokļu un darba samaksas jomā, arvien biežāk vērojama arī sociālajā jomā (16).

2.4.   Jaunās stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas priekšvakarā ir svarīgi atcerēties, ka ekonomikas un nodarbinātības izaugsme pati par sevi vēl negarantē lielāku sociālo kohēziju. Pēdējos desmit gados nevienlīdzība daudzviet ir pieaugusi, un nabadzība un sociālā atstumtība vairumā ES dalībvalstu joprojām ir smaga problēma (17). EESK uzsver, ka šīs parādības ir jāizskauž, īstenojot politikas, kas ir ne tikai reaģējošas un saistītas ar kompensācijām, bet arī preventīvas un proaktīvas, lai savlaicīgi reaģētu uz nabadzības situācijām. Īpaša uzmanība jāvelta bērnu nabadzībai, jo tā var ietekmēt personības attīstības iespējas un visu turpmāko dzīvi.

2.5.   Patlaban sociālās aizsardzības jomā un īpaši sociālo pabalstu jomā vērojamas četras būtiskas problēmas:

krīzes sekas, kas, pirmkārt, palielina ar bezdarbu saistītos izdevumus darbavietu likvidēšanas dēļ un, otrkārt, ietekmē publiskās finanses. Lai novērstu ilglaicīgu bezdarbu, jāturpina uzlabot un modernizēt sociālās aizsardzības sistēmas, lai nodrošinātu aktīvu un drošu sistēmu, kas garantē piekļuvi kvalitatīvām darbavietām un atgriešanos darba tirgū, vienlaikus nodrošinot sistēmu ilgtspēju;

sabiedrības novecošana; tai būs būtiskas sekas pensiju un veselības aprūpes jomā. Lai nodrošinātu paaudžu solidaritāti, ir vajadzīgs pietiekams pensiju līmenis un investīcijas ar novecošanu saistītos pakalpojumos, piemēram, palīdzība atkarības gadījumā;

nabadzības un nevienlīdzības nepieļaujama palielināšanās. Jaunajā stratēģijā “Eiropa 2020” noteikti vērienīgi nabadzības mazināšanas mērķi. Lai tos sasniegtu, dalībvalstīm jārīkojas saskaņoti daudzās politikas jomās un jāsadarbojas ar sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem;

nepieciešamība veicināt Eiropas iedzīvotāju labklājību un sociālo kohēziju. Pēdējos gados iedzīvotāji apliecinājuši, ka viņi liek lielas cerības uz jaunajām sociālajām politikām, kas būtu efektīvas un progresīvas sociālajā aspektā un ilgtspējīgas ekonomiskajā aspektā.

3.   Atbilstīgi ienākumus aizstājoši pabalsti

3.1.   Svarīga nozīme sociālās aizsardzības sistēmās ir sociālajiem pabalstiem, kas paredzēti ienākumu nodrošināšanai bezdarba periodā, pēc aiziešanas pensijā, slimības vai invaliditātes gadījumā. Lai kāds arī nebūtu pabalstu finansēšanas veids, pamatprincipi un piešķiršanas kārtība, visi tie paredzēti stabilu un atbilstīgu ienākumu nodrošināšanai minēto sociālo apdraudējumu gadījumā. Tādēļ pabalsti ir svarīga drošības garantija gan indivīdam, gan sabiedrībai kopumā. Pabalstus jāuzskata nevis par slogu, bet gan par produktīvu investīciju, kas dod labumu ikvienam.

3.2.   Globalizācijas, jauno tehnoloģiju, sabiedrības novecošanas procesa un 2008. gadā sākušās ekonomikas krīzes rezultātā Eiropas ekonomikā un sabiedrībā notikušas būtiskas pārmaiņas, kas būtiski ietekmējušas arī sociālās aizsardzības sistēmas vispārīgā nozīmē un īpaši ienākumus aizstājošos pabalstus. Pēdējos divdesmit gados īstenotās tā dēvētās modernizācijas politikas galvenokārt paredzētas, lai konsolidētu dalībvalstu budžetu un, palielinot nodarbinātības līmeni, nodrošinātu ekonomikas izaugsmi. Tā rezultātā sociālajiem pabalstiem ir piešķirta lielāka nozīme kā stimuliem aktīvai dalībai darba tirgū.

3.3.   Komiteja apzinās, ka ar šiem pabalstiem piešķirtais aizsardzības līmenis lielā mērā ir atkarīgs no publiskā finansējuma, kas šobrīd ekonomikas krīzes un sabiedrības novecošanas problēmu rezultātā tiek būtiski ierobežots. Komiteja tomēr atgādina, ka tā iebilst pret “jebkādiem pasākumiem, kas varētu apdraudēt solidaritāti, kas ir sociālās aizsardzības pamatā un ir ļoti izdevīga Eiropai” (18). Lai nodrošinātu labāku ieguvumu un ienākumu sadali un sociālo kohēziju, ir svarīgi piešķirt tādus pabalstus, kas daļēji ļauj saglabāt dzīves standartus. Komiteja vēlas uzsvērt, ka svarīgi ir arī mehānismi, kas paredzēti pabalstu pielāgošanai labklājības līmenim. Tāpēc Komiteja uzskata, ka atklātās koordinācijas metodes ietvaros jāveic uzraudzība par piešķirto pabalstu pietiekamu apmēru.

3.4.   EESK prasa īstenot Sociālās politikas rīcības programmu, kas balstīta uz dalībvalstu lietišķu sadarbību, lai nepieļautu ““race to the bottom” fenomenu, kas paredz sociālo tiesību, sociālās aizsardzības un darba apstākļu pasliktināšanos savstarpējās konkurences dēļ” (19).

3.5.   Bezdarbs: stiprināt sociālo aizsardzību ka ieguldījumu ekonomikas konkurētspējas un sociālās integrācijas veicināšanai

3.5.1.   Bezdarba apdrošināšana ir svarīgs sociālais pakalpojums, jo tās uzdevums ir nodrošināt ikvienam nodarbinātajam aizsardzību pret atlaišanas vai pārstrukturēšanas sekām. Tā mērķis ir garantēt atbilstīgu un stabilu ienākumu līmeni, jo tas ir priekšnoteikums, lai nostiprinātu profesionālo mobilitāti un līdz ar to – bezdarbnieku atgriešanos darba tirgū (20).

3.5.2.   Bezdarba apdrošināšanā svarīgi ir ne tikai pabalsti, bet arī atbilstīgi un dinamiski pasākumi, lai palīdzētu atrast kvalitatīvu darbavietu. Šajās aktīvajās politikās jāparedz individuāls atbalsts un piekļuve darba prasmju apmācībai (21). Būtiska nozīme ir arī bērnu aprūpes pakalpojumu, piekļuves atvieglojumu invalīdiem, kā arī darbā iekārtošanas, apmācības, izglītības un veselības aprūpes infrastruktūras pieejamībai, efektivitātei un kvalitātei (22). Valsts iestādēm būtu jārūpējas, lai tiktu īstenoti šie elementi, kas vajadzīgi elastīgai pārejai uz citu darbu.

3.5.3.   EESK arī uzskata, ka jāveic strukturālas uzlabošanas pasākumi nolūkā izveidot patiesi iekļaujošu darba tirgu (23). Šajā sakarā EESK atgādina, ka 2009. gada 9. decembrī sociālā dialoga ietvaros ir noslēgts pamatnolīgums par iekļaujošu darba tirgu. Minētais pamatnolīgums apliecina sociālo partneru vēlmi sekmēt iekļaujoša darba tirgus izveidi, maksimāli izmantot Eiropas darbaspēka potenciālu, paaugstināt nodarbinātības līmeni, uzlabot nodarbinātības kvalitāti, tostarp arī uzlabot apmācību un pilnveidot prasmes.

3.5.4.   Komiteja uzskata, ka jāveic saskaņoti pasākumi, lai darbs atmaksātos, t.i., lai darbs patiesi būtu finansiāli izdevīgāks par bezdarbu. Ir jāpanāk, lai sociālo, atalgojuma un nodokļu politiku saskaņotas īstenošanas rezultātā personas ar zemu atalgojumu un zemu kvalifikāciju varētu strādāt darbu, kas atmaksājas, un izkļūt no nabadzības un bezdarba situācijas (24).

3.5.5.   Bezdarbnieka pabalsti apvienojumā ar dinamiskām darba tirgus politikām stabilizē ekonomiku un veicina aktīvu pielāgošanos pārmaiņām, pateicoties kvalifikācijas uzlabošanai un efektīvām iniciatīvām darba meklēšanas un pārkvalificēšanās jomā (25). Tomēr jāraugās, lai dalībvalstīs pašlaik īstenotajās aktivēšanas politikās būtu ievērota solidaritātes, atbildības un kohēzijas principu līdzsvarotība un lai tās neradītu nevienlīdzības risku, kategoriju atšķirības un neveicinātu netradicionālu, mazkvalificētu un/vai zemi atalgotu darbu. Turklāt jāievēro piesardzība attiecībā uz pasākumiem, kas paredzēti pabalsta piešķiršanas kritēriju nostiprināšanai, īpaši ekonomikas krīzes apstākļos, kad mazinās darbaspēka pieprasījums. Tas var vēl vairāk palielināt atstumto personu nabadzību un būtiski kavēt profesionālo integrāciju. Šādām selektīvām politikām var būt nevēlamas sekas – pāreja uz citiem sociālās aizsardzības sektoriem, piemēram, sociālo palīdzību vai darba nespējas pabalstu.

3.6.   Pensijas: atbilstīgs pensiju apmērs, ņemot vērā novecošanas problēmu

3.6.1.   Tā ka Eiropā pieaug pensionāru skaits un samazinās iedzīvotāju skaits darbspējīgā vecumā, Eiropas Savienība rosināja dalībvalstis uzsākt valsts pensiju sistēmas reformu, lai nodrošinātu atbilstīgas pensijas ilgtermiņā. Šo reformu galvenie aspekti ir šādi: stimulēt strādāt ilgāk, mudināt ieviest papildu pensijas shēmas, veidot ciešāku saikni starp sociālajām iemaksām un pabalstiem, pabalstu piešķiršanā ņemt vērā pieaugošo dzīves ilgumu, atbilstīgs finansējums minimālajām pensijām, pensiju tiesībās un automātiskos vai daļēji automātiskos pārskatīšanas mehānismos paredzēt iespēju ņemt kredītu uz aprūpes periodu.

3.6.2.   Nabadzības riska līmenis ir īpaši augsts personām vecumā no 65 gadiem un vairāk (ES 27 dalībvalstīs vidēji 20 % salīdzinājumā ar 17 % attiecībā uz iedzīvotājiem kopumā), īpaši sieviešu vidū (šis līmenis sasniedz 22 %). Līdz ar to vecuma pensiju līmenis neatbilst pārējo iedzīvotāju ienākumu līmenim. Vecuma pensijas paredzētas, lai nodrošinātu pensionāriem drošus ienākumus, kas aizstāj darba algu, ņemot vērā iepriekšējo labklājības līmeni. Nākotnē vajadzētu veikt pasākumus, lai mazinātu dažādu ar pensiju saistītu ienākumu atšķirības pensionāru – vīriešu un sieviešu – vidū, kā arī garantēt pienācīgu vecuma nodrošinājumu darba ņēmējiem, kas nodarbināti netradicionālās darbavietās vai kuru karjera bijusi netradicionāla. Darba tirgū pastāvošajai sieviešu un vīriešu segregācijai ir būtiskas sekas attiecībā uz iegūtajām pensijas tiesībām un tātad sieviešu pensijas perspektīvām (26). Komiteja vēlas uzsvērt, ka minimālās pensiju shēmas vispārējai piemērošanai ir svarīga nozīme cīņā pret vecāka gadagājuma cilvēku nabadzību. EESK aicina Sociālās aizsardzības komiteju un atklātās koordinācijas metodes piemērošanā pievērst šim jautājumam īpašu uzmanību.

3.6.3.   Vecuma pensijas galvenokārt tiek finansētas no valsts pensiju shēmām. Tāpēc ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu šo shēmu nepārtrauktību un finansiālu stabilitāti. EESK uzskata, ka labākā garantija minēto valsts pensiju shēmu piemērotam finansējumam ir augsts nodarbinātības līmenis un papildu finansēšanas pasākumi, ko īsteno dažas dalībvalstis. Minētās shēmas balstītas uz solidaritātes principu un veido saikni gan starp dažādām paaudzēm, gan vienas paaudzes vidū, tādējādi veicinot sociālo kohēziju. Minētās shēmas nodrošina arī pensiju tiesības bezdarba periodā vai gadījumā, ja profesionālā karjera pārtraukta slimības vai ģimenes apstākļu dēļ. Šo shēmu finanšu stabilitāte savu efektivitāti apliecināja 2008. gada finanšu krīzes laikā.

3.6.4.   Papildus valsts pensiju shēmām ir attīstījušās pensiju papildu shēmas. Ar papildu shēmām pensionāri var gūt papildu ienākumus, un tāpēc tās jāattiecina uz visiem nodarbinātajiem. Taču minētās shēmas nevar būt alternatīvs risinājums valsts pensiju sistēmu stabilitātes problēmai, ne arī ietekmēt tās. Iemaksu veicēju un pensionāru interesēs papildu shēmu izstrādē un ieviešanā jāievēro vairākas prasības, piemēram, shēmām jāatbilst Eiropas regulējumam, kas izstrādāts sadarbībā ar sociālajiem partneriem. Šīs shēmas nedrīkst būt vienīgi investīciju fondi, kas garantē individuālu pensiju, tajās jāparedz arī dzīvības apdrošināšana mūža garumā un ienākumi slimības, ekonomiskā bezdarba periodā un gadījumos, kad darba kavējumi saistīti ar ģimenes apstākļiem. Šādu papildu shēmu pieejamība būtu jānodrošina visiem nozarē vai uzņēmumā strādājošajiem. Jāpiemēro vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm. Sociālie partneri ir jāiesaista minēto papildu shēmu ieviešanā saskaņā ar panākto vienošanos. Visbeidzot, jāsekmē investīcijas, kas veicinātu nodarbinātību, un jānovērš spekulatīvu ieguldījumu mēģinājumi.

3.7.   Darba nespēja: svarīgs drošības faktors nodarbinātajiem slimības vai invaliditātes gadījumā

3.7.1.   Līdzās bezdarbnieka pabalstiem un pensijām trešā aizstājošo ienākumu kategorija attiecas uz pabalstiem, ko piešķir darba nespējas, invaliditātes, arodslimības gadījumā un ja darbavietā noticis nelaimes gadījums. Tas saistīts ne tikai ar jautājumu par aizvietojošiem ienākumiem, bet arī ar atgriešanos darba tirgū vai piekļuvi darba tirgum. EESK vēlreiz atgādina iepriekšējā atzinumā par sociālo integrāciju (27) pausto nostāju. Ienākumi ir neatkarīgai dzīvei nepieciešams nosacījums, bet tas ne vienmēr ir pietiekami. Bieži vien pārāk maza uzmanība tiek veltīta cilvēku integrēšanai darba dzīvē, lai arī normatīvajos aktos ir ietvertas attiecīgas prasības. Praktiskie noteikumi par palīdzību un konsultācijām darba meklējumos vai saistībā ar atgriešanos darba dzīvē bieži vien ir sarežģīti un nepiemēroti.

3.7.2.   Personām ar darba nespēju jānodrošina tāds ienākumu līmenis, kas būtu pietiekams cilvēka cienīgai dzīvei. Tāpēc piešķirtajā pabalstā jāņem vērā ne tikai atbilstīga dzīves standarta saglabāšana, bet arī izdevumi, kas saistīti ar attiecīgās personas slimību vai invaliditāti. Svarīga nozīme ir arī politikām, kuru mērķis ir nodrošināt pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi un veicināt infrastruktūras un sociālo pakalpojumu aprūpējamām personām attīstību (piemēram, aprūpes pakalpojumi, palīdzība mājsaimniecībā, trešās personas palīdzība u.c.), lai tās varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

4.   Ienākumu minimums un sociālā integrācija

4.1.   EESK norāda, ka 1989. gada 12. jūlija atzinumā par nabadzību (28), Komiteja ieteica ieviest “sociālo minimumu, kas vienlaikus būtu sociālās drošības faktors nabadzīgajiem un viņu sociālo integrāciju veicinošs faktors”. Šis atzinums minēts Padomes 1992. gada 24. jūnija Ieteikumā par kopīgiem kritērijiem attiecībā uz pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību sociālās aizsardzības sistēmās (29), kurā ierosināts dalībvalstu sociālas aizsardzības sistēmās pakāpeniski, 5 gadu laikā, ieviest ienākumu garantiju. Jāsecina, ka pēc divdesmit gadiem un neraugoties uz to, ka Savienība pasludinājusi 2010. gadu par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību, šie ierosinājumi un ieteikumi joprojām nav īstenoti. Komisija 2008. gada 3. oktobra ieteikumā par sociālo integrāciju (30) norādīja, ka 1992. gada ieteikums “joprojām ir atsauces instruments Kopienas politikai saistībā ar nabadzību un sociālo atstumtību, un tas nav zaudējis nozīmi, lai gan tā pilnīgas īstenošanas labad jāveic vēl vairāk”. Nesen 2009. gada 6. maija Rezolūcijā par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus (31), Parlaments “aicina dalībvalstis ieviest atbilstošu ienākumu atbalstu, lai apkarotu nabadzību un sociālo atstumtību; norāda uz atbilstoša minimālā ienākumu līmeņa noteikšanu, kura pamatā ir Ieteikums 92/441/EEK un 2008/867/EK un kuram jābūt atbilstīgam, pārredzamam, visiem pieejamam un ilgtspējīgam”.

4.2.   Saskaņā ar Padomes 1992. gada 24. jūnija ieteikumu EESK uzskata, ka ienākumu garantija jānosaka, ņemot vērā katras konkrētās dalībvalsts labklājības līmeni. Šajā nolūkā ir vajadzīga atsauce uz atbilstīgiem rādītājiem, piemēram, vidējiem ienākumiem vai vidējiem pieejamajiem ienākumiem katrā dalībvalstī, statistikas datiem par mājsaimniecību patēriņu, likumā noteikto minimālās algas apmēru, bet ja tāda nav – cenu līmeni. Turklāt šo minimālo ienākumu īpašu vajadzību gadījumā var pielāgot un papildināt. Tas galvenokārt attiecas uz mājokļa pabalstiem, dažās dalībvalstīs jau īstenotajām politikām, kas nodrošina kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamību vai apgādājamu personu aprūpi. Komiteja atbalsta Parlamenta iniciatīvu (32), kuras uzdevums ir pilnveidot Padomes 1992. gada ieteikumu un kurā norādīts, “ka ar sociālo palīdzību jānodrošina atbilstoši minimālie ienākumi cilvēka cienīgai dzīvei vismaz tādā līmenī, kas ir augstāks par “nabadzības apdraudētu” līmeni un pietiekams, lai novērstu cilvēku nonākšanu nabadzībā”. Vienlaikus jāraugās, kāda varētu būt šādas ienākumu garantijas (ko papildina vai nepapildina citi pasākumi, piemēram, mājokļa pabalsti) un pārējo sociālās apdrošināšanas pakalpojumu mijiedarbība. Nedrīkst pieļaut, ka sociālās aizsardzības pabalstu saņēmēji nonāk mazāk labvēlīgā situācijā, jo tam būtu nevēlamas sekas.

4.3.   EESK norāda, ka ienākumu minimuma ieviešana jāparedz, īstenojot tādas politikas kā aktīva sociālā integrācija un piekļuve kvalitatīviem sociālajiem pakalpojumiem. No šī viedokļa Komiteja atbalsta Eiropas Parlamentu (33), kas “ierosina dalībvalstīm aktīvi izskatīt minimālās algas noteikšanas politiku, lai nepieļautu “strādājošu nabadzīgo” skaita palielināšanos un veicinātu uzskatu, ka darbs ir reāla iespēja no darba tirgus atstumtajiem”. Komiteja vēlas uzsvērt, ka jāņem vērā arī to personu situācija, kuras vecuma, veselības stāvokļa vai invaliditātes dēļ nevar iesaistīties darba tirgū. Komiteja piekrīt Eiropas Parlamenta viedoklim (34), kurā precizēts: “aktīva integrācija [darba tirgū] nedrīkst aizstāt sociālo integrāciju” un “tādēļ jānodrošina minimālo ienākumu un augstvērtīgu sociālo pakalpojumu pieejamība neatkarīgi no cilvēka spējas piedalīties darba tirgū”.

4.3.1.   EESK uzskata, ka stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos nabadzības mazināšanas mērķus varēs sasniegt, ja pakāpeniski ieviesīs ienākumu garantiju, izmantojot jaunu instrumentu, lai efektīvāk atbalstītu dalībvalstu politikas cīņai pret nabadzību.

Briselē, 2010. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekssedētājs

Mario SEPI


(1)  EESK atzinums, OV C 27, 3.2.2009.

(2)  EESK atzinums, OV C 309, 16.12.2006.

(3)  Eiropas Komisijas Sociālās aizsardzības komiteja, “Kopīgs ziņojums par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju 2010. gadā”, Manuscrit, 2010. gada februārī.

(4)  Komisijas paziņojums, COM (2010) 2020.

(5)  EESK atzinums, OV C 128/10, 18.5.2010., 4.4. punkts.

(6)  Eiropadomes secinājumi, 17.6.2010., EUCO 13/10.

(7)  Skat. 5. zemsvītras piezīmi.

(8)  Eiropas Parlaments, 2009. gada 6. maija rezolūcija, 008/2335(INI).

(9)  EESK atzinumi, OV C 221, 28.8.1989 un OV C 128/15, 18.5.2010.

(10)  Padomes Ieteikums, 24.6.1992, 92/441/EEK, OV L 245, 26.8.1992.

(11)  EESK atzinums, OV C 302, 7.12.2004.

(12)  EESK atzinumi, OV C 128/10, 18.5.2010 un OV C 302, 7.12.2004.

(13)  Līguma par ES darbību 9. pants, OV C 115, 9.5.2008.

(14)  Pamattiesību harta, OV C 364, 18.12.2000.

(15)  Eiropas Komisijas Sociālās aizsardzības komiteja, “Izaugsme, nodarbinātība un sociālais progress Eiropas Savienībā – Galvenie vēstījumi”, Manuscrit, 2009. gada septembrī.

(16)  Klaus Busch, “World Economic Crisis and the Welfare State – Possible solutions to reduce the economic and social inbalances in the world economy, Europe and Germany”, International Policy analysis, Friedrich-Ebert-Stiftung, 2010. gada februārī.

(17)  Skat. 15. zemsvītras piezīmi.

(18)  Skat. 5. zemsvītras piezīmi.

(19)  Skat. 1. zemsvītras piezīmi.

(20)  Florence LEFRESNE “Regard comparatif sur l’indemnisation du chômage : la difficile sécurisation des parcours professionnelles” [Bezdarbnieka pabalstu salīdzinošs novērtējums: problēmas profesionalās karjeras nodrošināšanai], Chronique internationale de l’IRES – nr. 115, 2008. gada novembris, 23. lpp.

(21)  Skat. 18. zemsvītras piezīmi.

(22)  Skat. 11. zemsvītras piezīmi.

(23)  Sk. 5. zemsvītras piezīmi.

(24)  Skat. 11. zemsvītras piezīmi.

(25)  Skat. 2. zemsvītras piezīmi.

(26)  Skat. 11. zemsvītras piezīmi.

(27)  Skat. 5. zemsvītras piezīmi.

(28)  EESK atzinumi, OV C 221, 28.8.1989 un OV C 128/15, 18.5.2010.

(29)  Sk. 10. zemsvītras piezīmi.

(30)  Komisijas 2008. gada 3. oktobra Ieteikums, 2008/867/EK, OV L 307, 18.11.2008.

(31)  Sk. 8. zemsvītras piezīmi.

(32)  Sk. 8. zemsvītras piezīmi.

(33)  Sk. 8. zemsvītras piezīmi.

(34)  Sk. 8. zemsvītras piezīmi.


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/34


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Bērnu nabadzība un bērnu labklājība” (izpētes atzinums)

2011/C 44/06

Galvenā ziņotāja: KING kdze

Beļģijas premjerministra vietniece un sociālo lietu un sabiedrības veselības ministre Laurette Onkelinx kdze 2010. gada 28. aprīļa vēstulē un saskaņā Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu ES nākamās prezidentvalsts Beļģijas vārdā lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Bērnu nabadzība un bērnu labklājība”.

Komitejas Birojs 2010. gada 25. maijā uzdeva Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu par šo jautājumu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā 2010. gada 14. un 15. jūlijā (14. jūlija sēdē) iecēla Brenda King kdzi par galveno ziņotāju un ar 113 balsīm par, 6 balsīm pret un 14 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   ES nabadzības riskam šobrīd ir pakļauti 20 miljoni bērnu. Nabadzībā dzīvojošo bērnu īpatsvars ir pat lielāks par nabadzībā dzīvojošo pieaugušo īpatsvaru (20 % un attiecīgi 16 %), turklāt paredzams, ka zem nabadzības sliekšņa dzīvojošo skaits vēl pieaugs ekonomikas krīzes dēļ. Bērnu nabadzība jau pati par sevi pierāda, ka bērni nevar izmantot lielāko daļu savu pamattiesību.

1.2.   Pasivitātes bērnu nabadzības apkarošanā sekām būs ļoti nelabvēlīga ietekme uz Eiropas Savienības labklājību nākotnē. Stratēģijas “ES 2020” sekmīga izpilde ir atkarīga no izglītotas, veselīgas un cerību pilnas jaunās paaudzes. Gan tas, ka tik daudz bērnu ir pakļauti nabadzības riskam, gan arī tas, cik liels ir no paaudzes uz paaudzi pārmantotās nabadzības posts, ir barga apsūdzība ES pašreizējo rīcībpolitiku nespējai parūpēties par visneaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem.

1.3.   Bērnu nabadzība un bērnu labklājība ir daudzdimensiju problēma; vairākos ziņojumos iekļautā informācija liecina, ka šo problēmu ietekmē virkne faktoru, ieskaitot materiālo nenodrošinātību, veselības aprūpes pamatpakalpojumu, pienācīga mājokļa un izglītības nepieejamību. Ir vispārzināms, ka minētie faktori ir savstarpēji saistīti un atkarīgi, un tam būtu jāatspoguļojas arī problēmas risinājumos.

1.4.   Bērnu nabadzība un trūkums neļauj miljoniem bērnu pēc iespējas veiksmīgāk uzsākt viņu dzīves gaitas un arī traucē bērnu personības attīstībai. Iesaistīšanās bērnu dzīves norisēs jau ļoti agrā vecumā var labvēlīgi ietekmēt visu viņu turpmāko dzīvi. Ir ļoti svarīgi izstrādāt piemērotas rīcībpolitikas nolūkā nodrošināt, lai visiem bērniem, sevišķi no visvairāk atstumtajām sabiedrības grupām, būtu iespēja pilnībā attīstīt savu potenciālu un līdz ar to sniegt noderīgu ieguldījumu nākotnē.

1.5.   Tā kā šis ir Eiropas gads cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību, EESK atzinīgi vērtē politisko apņemšanos, ko Padome paudusi savā lēmumā, kurā noteikts, ka nabadzības mazināšanai jākļūst par vienu no pieciem galvenajiem ES līdz 2020. gadam sasniedzamajiem mērķiem. Mērķis ir “par 25 % samazināt to eiropiešu skaitu, kuri dzīvo zem attiecīgās valsts nabadzības sliekšņa, šādi 20 miljonus cilvēkus paglābjot no nabadzības” (1).

1.6.   Komiteja tomēr pauž sarūgtinājumu par to, ka nav izvirzīts īpašs mērķis mazināt bērnu nabadzību un veicināt bērnu labklājību, ņemot vērā ES un dalībvalstīs šim jautājumam kopš 2000. gada veltīto politisko uzmanību un daudzas politiskās iniciatīvas.

1.7.   Komiteja atzinīgi vērtē, ka viena no septiņām vadiniciatīvām būs Eiropas platforma cīņai pret nabadzību, kuras mērķis ir “nodrošināt sociālo un teritoriālo kohēziju tā, lai izaugsmes un nodarbinātības sniegtās priekšrocības būtu plaši pieejamas un nabadzībā un sociālajā atstumtībā dzīvojošie cilvēki varētu dzīvot pienācīgos apstākļos un aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē”.

1.8.   EESK noteikti iesaka šo platformu izmantot par pamata instrumentu bērnu nabadzības izskaušanā un bērnu labklājības veicināšanā, izstrādājot uz bērniem vērstas daudzdimensiju pieejas, kurās bērnu tiesības ir prioritāte un izvirzīti īpaši mērķi, galveno uzmanību veltot bērniem un ģimenēm ar bērniem.

1.9.   ES neatkarīgo sociālās integrācijas ekspertu tīkls nosaucis sevišķi lielam nabadzības riskam pakļautas īpašas bērnu grupas, tai skaitā:

i.

bērnu aprūpes iestādēs dzīvojoši vai iepriekš dzīvojuši bērni; ielas bērni; bērni, kas cieš no izmantošanas, sliktas attieksmes vai nevērības; bērni, kuru vecākiem ir garīgās veselības problēmas; aprūpējami bērni; bērni bez pajumtes un bērni, kuri cieš no vardarbības ģimenē vai ir cilvēku tirdzniecības upuri;

ii.

bērni ar invaliditāti, mazākumtautību bērni, romu tautības bērni, gados jauni patvēruma meklētāji un imigranti;

iii.

bērni, kasi dzīvo ļoti nabadzīgos un nošķirtos lauku apgabalos bez daudzām sadzīves pamata labierīcībām, un bērni, kuri dzīvo lielos dzīvojamajos rajonos, kas atrodas aglomerāciju nomalēs.

1.10.   ES Pamattiesību hartā ietverti noteikumi par bērnu tiesībām, tādējādi piešķirot ES plašas pilnvaras nodrošināt bērnu izdzīvošanu, aizsardzību un attīstību. ES platformā cīņai pret nabadzību jābūt iekļautiem šos neaizsargātos bērnus raksturojošiem rādītājiem un viņiem veltītiem mērķiem.

1.11.   EESK atbalsta aicinājumu izstrādāt visaptverošus Komisijas ieteikumus attiecībā uz bērnu nabadzību un labklājību, lai izvirzītu galvenos politisko mērķus un radītu pastāvīgas uzraudzības, apmaiņas, pētniecības un salīdzinošu pārskatu pamatsistēmu, kas palīdzēs sasniegt ES 2020. gadam izvirzītos nabadzības apkarošanas mērķus.

2.   Vispārīga informācija.

2.1.   Kopš 2000. gada bērnu nabadzības un sociālās atstumtības jautājums ir kļuvis par aizvien svarīgāku atklātās koordinācijas metodes sastāvdaļu sociālajā jomā. Tas uzsvērts kā svarīgākais jautājums visos “kopīgajos ziņojumos par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju (2002–2004)”. ES valstu un valdību vadītāji uzsvēra vajadzību “veikt vajadzīgos pasākumus, lai strauji un būtiski samazinātu bērnu nabadzību, sniedzot visiem bērniem vienādas iespējas neatkarīgi no sociālās izcelsmes”. (2)

2.2.   ES 2005. gada prezidentvalsts Luksemburgas iniciatīvā par “ES sociālās integrācijas procesa stiprināšanu” izteikts nepārprotams aicinājums “iesaistīt bērnus” un pieņemt vismaz vienu ES līmeņa bērnu labklājību raksturojošu rādītāju. Eiropas Komisijas 2006. gada paziņojumā par bērnu tiesībām īpaša uzmanība bija veltīta bērnu sociālās integrācijas jautājumam un ES sociālās integrācijas procesa nozīmei. ES darba grupas jautājumos par bērnu nabadzību un labklājību analītiskais ziņojums un ieteikumi tika oficiāli pieņemti 2008. gada janvārī. Komisijas 2009. gada darba dokumentā par stratēģiju “Eiropa 2020” atzīts, ka bērnu nabadzība un sociālā atstumtība ir viena no ES ilgtermiņa sociālajām problēmām, kuru vēl vairāk saasinājusi finanšu un ekonomikas krīze. Sociālo lietu pētniecības institūta (TARKI) vadīts konsorcijs Eiropas Komisijas uzdevumā 2010. gada martā izstrādāja sīku ziņojumu par tematu “Bērnu nabadzība un bērnu labklājība Eiropas Savienībā”.

2.3.   Lisabonas līgumā, kas stājās spēkā 2009. gadā, noteikts, ka bērnu tiesību veicināšana ir skaidrs ES mērķis. Eiropas gada (2010) cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību atklāšanas konferencē Komisijas priekšsēdētājs Barroso aicināja “līdz 2020. gadam samazināt visu iedzīvotāju, īpaši bērnu un vecāku cilvēku, nabadzības risku, jo pašreizējais nabadzības līmenis nav pieņemams”. ES prezidentvalsts 2010. gada otrajā pusgadā Beļģija cīņu pret bērnu nabadzību un bērnu labklājības veicināšanu ir izvirzījusi par galvenajām prioritātēm.

3.   Bērnu nabadzība un labklājība ES

3.1   Bērnu nabadzība

3.1.1.   Bērnu nabadzība un labklājība ir visā Eiropas Savienībā risināmi jautājumi. Taču nabadzības problēmas apjoms un smagums dažādās valstīs ievērojami atšķiras, un daudzās valstīs tas ir atšķirīgs pat dažādos reģionos. EU–SILC (ES statistika par ienākumiem un dzīves apstākļiem) 2007. gada dati liecina (3), ka:

20 % no ES dzīvojošajiem bērniem ir pakļauti nabadzības riskam (4), savukārt no kopējā iedzīvotāju skaita šādam riskam ir pakļauti 16 % cilvēku. Bērni ir pakļauti lielākam riskam visās valstīs, izņemot Kipru, Dāniju, Igauniju, Somiju, Vāciju un Slovēniju (Latvijā bērni ir pakļauti tādam pašam riskam kā pārējie iedzīvotāji). Divās valstīs (Bulgārijā un Rumānijā) bērnu nabadzības risks sasniedz 30–33 %, piecās valstīs (Grieķijā, Itālijā, Polijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē) tas sasniedz 23–25 %, savukārt vēl piecās valstīs (Kiprā, Dānijā, Somijā, Slovēnijā un Zviedrijā) — 10–12 %.

Šo informāciju svarīgi papildināt ar valsts nabadzības riska plaisas rādītāju (5), kurš parāda, “cik nabadzīgi ir nabadzīgie bērni”, proti, bērnu nabadzības riska apmēru. Nabadzības riska plaisa bērniem ir no 13 % Somijā un 15 % Francijā līdz pat 40 % Rumānijā un 44 % Bulgārijā. Nabadzības risks lielākajā daļā valstu parasti pieaug, bērniem kļūstot vecākiem.

Vērtējot nepietiekamus ienākumus, vēl viens svarīgs aspekts, kas jāņem vērā, ir ilgums, t.i., cik ilgi bērni dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa. Iepriekšminētajā TARKI ziņojumā uzsvērts: “lai arī dati par bērnu pakļautību nabadzības riskam konkrētā gada laikā sniedz zināmu informāciju par trūkuma un sociālās atstumtības draudiem šiem bērniem, patiesībā apdraudējums ir daudz lielāks, ja viņu ienākumi zem attiecīgā sliekšņa saglabājas vairākus gadus”. TARKI ziņojums liecina, ka tajās 20 ES dalībvalstīs, par kurām ir pieejami pieprasītie EU–SILC dati, mājsaimniecībās, kas pakļautas nabadzības riskam, dzīvojošu bērnu īpatsvars laikposmā no 2005. līdz 2007. gadam ir attiecīgi no 4–6 % (Austrijā, Kiprā, Somijā, Slovēnijā un Zviedrijā) līdz 13–16 % (Itālijā, Lietuvā, Luksemburgā, Polijā un Portugālē).

3.2.   Materiālā nenodrošinātība

3.2.1.   ES lietotās nabadzības riskam pakļauto bērnu definīcijas pamatā ir to bērnu skaits, kuri dzīvo ģimenēs ar zemiem ienākumiem. Lai arī šāds aspekts ir svarīgs, ar to nepietiek, jo tas neietver visu nepieciešamo, kas bērniem vajadzīgs veiksmīgai dzīves gaitu uzsākšanai. Bērni var dzīvot nepiemērotā mājoklī vai viņi var būt vispār bez pajumtes, viņi var dzīvot pamestās apdzīvotajās vietās, saskarties ar augstu noziedzības līmeni, viņiem var būt sliktāks veselības stāvoklis, uzturs, augstāks risks iekļūt negadījumos un gūt ievainojumus, viņi ir vairāk pakļauti fiziskai izmantošanai, iebiedēšanai, viņiem ir ierobežota piekļuve bērnu aprūpei, sociālajiem un ģimenes pakalpojumiem, viņi var piedzīvot diskrimināciju izglītības jomā un saņemt zemas kvalitātes izglītības iespējas, viņiem nav vai ir ierobežota piekļuve spēļu laukumiem, sporta un atpūtas objektiem vai kultūras pasākumiem. Daži bērni ir pakļauti vairāk nekā tikai vienam nelabvēlīgam faktoram, kas summējas un var viens otru ietekmēt un pastiprināt, tādējādi vairojot bērnu nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī veicinot nabadzības un atstumtības pārmantošanu nākamajās paaudzēs.

3.2.2.   Materiālās nenodrošinātības apdraudējumam visā ES ir pakļauts tikpat liels bērnu skaits, cik nabadzības riskam (20 %). Tomēr materiālās nenodrošinātības līmeņa atšķirības dalībvalstīs ir ievērojami lielākas — no 4–10 % (Luksemburgā, trīs ziemeļvalstīs, Nīderlandē un Spānijā) līdz pat 39–43 % (Ungārijā, Latvijā un Polijā), 57 % (Rumānijā) un 72 % (Bulgārijā). Salīdzinājumam — nabadzības risks svārstās no 10 % līdz 33 %. Tik liela nelīdzsvarotība materiālās nenodrošinātības jomā atspoguļo vidējā dzīves līmeņa un ienākumu sadalījuma atšķirības dalībvalstīs.

3.2.3.   Materiālās nenodrošinātības līmenis ir 46 % — šis īpatsvars ir ļoti atšķirīgs, sasniedzot no 18–28 % (Dānijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Spānijā, Zviedrijā) līdz pat 72–96 % (Bulgārijā, Ungārijā, Latvijā, Rumānijā). To bērnu vidū, kuri dzīvo virs nabadzības riska sliekšņa, materiālās nenodrošinātības vidējais līmenis ES ir 13 %. Arī šajā ziņā atšķirības ir ļoti būtiskas — no 1–6 % (Dānijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Spānijā, Zviedrijā) līdz 35–62 % (Bulgārijā, Ungārijā, Latvijā, Rumānijā).

3.2.4.   EESK iesaka par rādītājiem izmantot valstu nabadzības riska līmeni, nabadzības riska slieksni un valstu materiālās nenodrošinātības līmeni.

3.3.   Visvairāk apdraudētie bērni

3.3.1.   Vientuļie vecāki un lielas ģimenes

3.3.1.1.   Ar vientuļajiem vecākiem un arī lielās ģimenēs dzīvojoši bērni būtībā visās valstīs ir pakļauti vislielākajam riskam. EU–SILC 2007. gada dati liecina, ka visā ES 34 % bērnu, kas dzīvo ar vientuļajiem vecākiem, ir pakļauti nabadzīgas riskam; šis rādītājs svārstās no 17–24 % (Dānijā, Somijā, Zviedrijā) līdz 40–45 % (Igaunijā, Īrijā, Lietuvā, Luksemburgā, Rumānijā un Apvienotajā Karalistē) un 54 % (Maltā). No tiem bērniem, kuri dzīvo lielās ģimenēs (t.i., mājsaimniecībās ar diviem pieaugušajiem un trim vai vairāk bērniem), nabadzības riskam ES ir pakļauti 25 %. Viņu īpatsvars ir no 12–15 % (Vācijā, Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Slovēnijā) līdz 41–55 % (Itālijā, Latvijā, Portugālē, Rumānijā) un 71 % (Bulgārijā).

3.3.2.   Bezdarbnieku mājsaimniecības

3.3.2.1.   ES 2007. gada darbaspēka apsekojums (LFS) liecina, ka 9,4 % bērnu dzīvo bezdarbnieku mājsaimniecībās, to īpatsvaram svārstoties no 2,2–3,9 % (Kiprā, Grieķijā, Luksemburgā un Slovēnijā) līdz 12 % Beļģijā, 12,8 % Bulgārijā, 13,9 % Ungārijā un 16,7 % Apvienotajā Karalistē (6). Šie bērni ir pakļauti ļoti augstam vidējam nabadzības riskam (70 %); zemākais risks reģistrēts Dānijā un Somijā (47–49 %), savukārt augstākais Bulgārijā, Čehijas Republikā, Igaunijā, Lietuvā, Portugālē, Rumānijā un Slovākijā (81–90 %).

3.3.2.2.   Kas attiecas uz materiālo nenodrošinātību, dzīve mājsaimniecībā, kurā neviens nestrādā apmaksātu darbu, parasti būtiski ietekmē kā bērnu pašreizējos, tā arī turpmākos dzīves apstākļus. Bezdarbs ir saistīts ne tikai ar jautājumu par iespējamajām finanšu problēmām; ja bērns dzīvo mājsaimniecībā kopā ar pieaugušajiem, kuriem nav darba, tas var arī ierobežot viņa pašreizējās vai nākotnes iespējas pilnībā iekļauties sabiedrībā.

3.3.3.   “Īpaši lielam” nabadzības riskam pakļauti bērni

3.3.3.1.   ES neatkarīgo sociālās integrācijas ekspertu tīkls nosaucis īpašas bērnu grupas, kas pakļautas lielākas nabadzības paaugstinātam riskam. To īpaši apliecina vairāku dalībvalstu nacionālie rīcības plāni integrācijas jomā un dažādi starptautiski apmaiņas projekti. Šīm grupām pieskaitāmi bērni ar invaliditāti, mazākumtautību (sevišķi romu tautības) bērni, gados jauni patvēruma meklētāji un imigranti, bērni, kas cieš no izmantošanas, sliktas attieksmes vai nevērības, bērni, kuru vecākiem ir garīgās veselības problēmas, aprūpējami bērni, bērni bez pajumtes un bērni, kas cieš no vardarbības ģimenē vai ir cilvēku tirdzniecības upuri, bērni, kuri dzīvo ļoti nabadzīgos un nošķirtos lauku apgabalos bez daudzām sadzīves pamata labierīcībām, un bērni, kuri dzīvo lielos dzīvojamajos rajonos, kas atrodas aglomerāciju nomalēs (7). ES 2007. gadā veiktā analīze liecina, ka vecajās dalībvalstīs aizvien svarīgāks problēmjautājums ir bērnu no migrantu ģimenēm un dažu mazākumtautību pārstāvju stāvoklis.

3.4.   Ilgtermiņa ietekme un nabadzība vairākās paaudzēs

3.4.1.   Ilgtermiņa ietekme

3.4.1.1.   Svarīgs kopīgajos ziņojumos par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju apskatīts jautājums ir tas, ka augšana nabadzībā ierobežo personības veidošanos un tai ir ilgtermiņa ietekme uz bērnu attīstību un labklājību, kā arī uz viņu turpmāko veselību un labklājību, šiem bērniem kļūstot par pieaugušajiem. Tā palielina viņu nabadzības risku un vairo bezdarba un sociālās atstumtības apdraudējumu vēlākajā dzīvē. Šī ilgtermiņa ietekme bija uzsvērta 2007. gada ziņojumā, kurā bija secināts, ka “nabadzībā augošiem bērniem salīdzinājumā ar labākā stāvoklī esošiem vienaudžiem parasti ir mazākas iespējas būt sekmīgiem skolā, sliktākas izredzes uz labu veselību, netikt iesaistītiem kriminālprocesā un — jau kā jauniem pieaugušajiem — atrast savu vietu darba tirgū un sabiedrībā kopumā”.

3.4.2.   Nabadzība vairākās paaudzēs

3.4.2.1.   Ar minēto jautājumu saistīts un aizvien aktuāls aspekts ir tas, kādā mērā nabadzību pārmanto no paaudzes paaudzē. Vairākās valstīs pārmantošana no paaudzes paaudzē īpaši izpaužas izglītības jomā, un šķiet, ka tas attiecināms gan uz valstīm, kurās bērnu nabadzības un sociālās atstumtības līmenis ir augsts, gan arī uz valstīm, kur tas ir zems. EU–SILC 2005. gada modulis par nelabvēlīgo faktoru nodošanu no paaudzes paaudzē parādīja, ka “izglītības iespējas bērnībā” ietekmē nabadzības iespējamību vēlākajā dzīvē. Piemēram, personai, kuras vecākiem ir pamatizglītība, ir 23 reizes augstāks risks neiegūt oficiālu kvalifikāciju salīdzinājumā ar personu, kuras vecākiem ir augstākā izglītība.

4.   Salīdzinošais novērtējums, uzraudzība un izvērtēšana

4.1.   Viens no galvenajiem uzdevumiem, kam jāvelta sevišķa uzmanība, ir svarīgu un pamanāmu procedūru — stingra salīdzinošā novērtējuma, uzraudzības un izvērtēšanas — ieviešana kā valstu, tā arī ES līmenī.

4.2.   Tādēļ Komiteja vēlētos ieteikt šādus pasākumus:

uzsākt attiecīgo procesu, Komisijai un dalībvalstīm meklējot veidus, kā ES sociālos mērķus padarīt ES līmenī atpazīstamākus, vieglāk novērtējamus un sasniedzamus;

nodrošināt, ka tiek veikta rūpīga un regulāra uzraudzība un iesniegti ziņojumi par sekmēm ES un valstu līmenī izvirzīto mērķu sasniegšanā un rezultātu uzlabošanā attiecībā uz ES noteikto rādītāju kopumu;

nodrošināt profesionālu pārskatu izstrādi, lai apspriestu šāda uzraudzības procesa rezultātus ar mērķi vairot politisko izglītotību dalībvalstīs un Komisijā;

ieviest daudz stingrāku pieeju uzraudzības un izvērtēšanas jomā, lielāku uzmanību veltot rezultātiem, un nodrošināt, lai regulāri tiktu veikta neatkarīga un kritiska izvirzīto mērķu izpildes analīze. Galvenie elementi varētu būt šādi:

kopīgu rādītāju sistemātiskāka iekļaušana dalībvalstu nacionālajās uzraudzības un analīzes sistēmās, lai tādējādi uzlabotu savstarpēju mācīšanās procesu;

ES, valstu un vietējā līmeņa statistikas iestāžu darba spēju uzlabošana, nodrošinot savlaicīgāku sociālās statistikas datu apkopošanu (ieskaitot datus par bērnu nabadzību un labklājību, kas ļautu labāk uzraudzīt finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi visā ES);

prasība visām dalībvalstīm ieviest oficiālus noteikumus par pilsoniskās sabiedrības organizāciju un neatkarīgu ekspertu iesaistīšanu sociālās integrācijas rīcībpolitiku regulārā uzraudzībā un vērtēšanā.

5.   Eiropas platformas cīņai pret nabadzību izveide

5.1.   ES sociālās dimensijas stiprināšana un jo īpaši ES 2020. gadam izvirzīto mērķu sasniegšana lielā mērā būs atkarīga no ierosinātās stratēģijas “ES 2020” pamatiniciatīvas — Eiropas platformas cīņai pret nabadzību (EPCN).

5.2.   EPCN jākļūst par šādas atjauninātas sociālās Eiropas atpazīstamu simbolu. Tai jāuzņemas svarīga loma, lai nodrošinātu, ka ES sociālo mērķu, tai skaitā ES nabadzības apkarošanas mērķu, izpildi sekmē arī lēmumi visās citās ES politikas jomās (piemēram, ekonomikas, konkurences, izglītības, migrācijas, veselības, jauninājumu un vides rīcībpolitikas).

5.3.   Prioritārs jautājums būs pienācīgas sociālās aizsardzības jautājumu, tai skaitā cīņas pret bērnu nabadzību, bērnu labklājības un bērnu tiesību veicināšanas, iekļaušana visās attiecīgajās ES politikas jomās un programmās, ieskaitot struktūrfondus. EPCN jābūt svarīgai lomai, veicot uzraudzību un ziņojot par sociālās ietekmes novērtējuma procesa īstenošanu un par to, cik lielu ieguldījumu nabadzības apkarošanas mērķa sasniegšanā sniedz stratēģijas “Eiropa 2020” citas jomas.

5.4.   ES sociālās integrācijas mērķu un ES struktūrfondu mērķu saiknes stiprināšana.

5.4.1.   Būtu daudz ciešāk jāsaskaņo ES un dalībvalstu sociālās integrācijas mērķi un ES struktūrfondu izmantojums. Tādēļ struktūrfondu līdzekļu izlietojumam jākļūst par nacionālo rīcības plānu integrācijas jomā svarīgu sastāvdaļu. Kā piemēru var minēt Komisijas 2009. gada priekšlikumu, kura mērķis bija atļaut Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzekļus izmantot jaunāko dalībvalstu nelabvēlīgākā stāvoklī esošām kopienām paredzētu mājokļa politikas pasākumu atbalstam. Tam varētu būt svarīga nozīme, lai panāktu lielāku resursu piešķiršanu iniciatīvām minētajā jomā.

6.   EESK ieteikumi

6.1.   ES pienākums pievērsties bērnu nabadzībai un labklājībai

6.1.1.   Ņemot vērā stratēģijas “Eiropa 2020” vispārējos mērķus, būtu jāizstrādā vienota sistēma bērnu nabadzības un labklājības jautājumu risināšanai, izmantojot uz bērnu tiesībām vērstu pieeju. ES būtu jāizvirza īpašs mērķis, lai izskaustu bērnu nabadzību un veicinātu labklājību.

6.2.   Pietiekami līdzekļi

6.2.1.   Ģimenēm ar bērniem būtu jāgarantē minimālais ģimenes ienākumu līmenis, izmantojot naudas pārskaitījumus, kas atkarīgi no vecāku nodarbinātības statusa. Tāpat arī visiem bērniem varētu garantēt finansiālu atbalstu, piemērojot nodokļu atlaides un/vai piešķirot universālus naudas pabalstus.

6.2.2.   Jāturpina izskatīt universālu bērnu pabalstu piešķiršanas iespēja, kas ir viens no galvenajiem instrumentiem cīņā pret bērnu nabadzību, jo saskaņā ar sociālās aizsardzības komitejas veiktās analīzes (2008. gads) rezultātiem šādus pabalstus raksturo augsta pārvaldes efektivitāte, augsts izmantojuma līmenis un tie nav saistīti ar sociālajiem aizspriedumiem.

6.2.3.   Tā kā bezdarbnieku mājsaimniecībās dzīvojošiem bērniem ir ļoti augsts nabadzības risks, jācenšas mazināt nabadzības plaisu bezdarbnieku mājsaimniecībās un nabadzīgās mājsaimniecībās, kuru locekļi ir nodarbināti, lai mazinātu nabadzības postu, kas apdraud bērnus. Ar aktīvu darba tirgus politiku būtu jāatbalsta vecāku nodarbinātība un jābūt nodrošinātiem tādiem kvalitatīviem pakalpojumiem kā, piemēram, bērnu aprūpe, kas ir pieejama vietējā līmenī un par pieņemamu cenu.

6.2.4.   Vecākiem jābūt nodrošinātām kvalitatīvām darba vietām iekļaujošos darba tirgos Lai vecāki pietiekami daudz laika varētu veltīt bērniem, ir vajadzīgas rīcībpolitikas, kas veicina darba un ģimenes dzīves saskaņošanu.

6.2.5.   Lai palīdzētu īpaši nabadzīgos apstākļos dzīvojošiem bērniem un novērstu nabadzības un atstumtības pārmantošanu nākamajās paaudzēs, ar pārdomāti izstrādātu sociālo rīcībpolitiku un aktīvāku centienu palīdzību ir jānodrošina, lai visiem būtu vienlīdzīgas iespējas un katram bērnam — labi mācību rezultāti. Jāstiprina integrācijas un diskriminācijas apkarošanas rīcībpolitikas, īpašu uzmanību veltot imigrantiem, viņu pēcnācējiem un mazākumtautībām.

6.3.   Agrīna bērnība

6.3.1.   EESK atbalsta Eurochild ieteikumus par to, ka jāpaplašina bērnu aprūpes pakalpojumu klāsts, pieņemot pakalpojumu sniegšanu iekļaujošu koncepciju, kas paredz visiem bērniem un ģimenēm pieejamus pakalpojumus no pirmsdzemdību posma līdz pirmsskolas vecumam. Eurochild uzskata, ka, izvirzot Barselonas mērķus, nav ņemta vērā agrīnas bērnības politikas paraugprakse. EESK iesaka Barselonas mērķu kontekstā izstrādāt kopīgus ES “kvalitātes standartus” pakalpojumiem agrīnā bērnībā, tai skaitā aprūpei un izglītībai agrīnā bērnībā, kā to noteicis Eiropas Komisijas Bērnu aprūpes tīkls, kuriem būtu jāietekmē valstu politikas izstrāde un prakse, tai skaitā struktūrfondu izmantojums.

6.4.   Veselība

6.4.1.   EESK iesaka ES darba grupai veselības rādītāju jomā izstrādāt bērniem paredzētus rādītājus, lai uzraudzītu un izvērtētu sabiedrības veselības rīcībpolitikas un to ietekmi.

6.4.2.   Būtu jāizstrādā arī garīgās veselības rādītāji, kas raksturo labu garīgo veselību un bērnu garīgās veselības traucējumus.

6.4.3.   Komisijas paziņojumā par nevienlīdzību veselības jomā, ko paredzēts pieņemt 2012. gadā, uzmanība jāvelta arī bērnu veselībai.

6.5.   Mājoklis

6.5.1.   ES dalībvalstīm jāīsteno saistības un pasākumi, par ko 2010. gada martā notikušajā piektajā ministru konferencē par vides un veselības jautājumiem panākta vienošanās attiecībā uz Bērnu veselības un vides rīcības plānu Eiropai.

6.5.2.   Eiropas Komisijai jāvienojas ar dalībvalstīm par kopīgiem pamatprincipiem un kopīgām pamatnostādnēm bezpajumtniecības un atstumtības mājokļa jomā izvērtēšanai, uzraudzībai un ziņošanai, sevišķu uzmanību veltot bērnu situācijai.

6.5.3.   Eiropas Komisijai jāturpina atbalstīt un finansēt dalībvalstu un kandidātvalstu iniciatīvas, lai slēgtu nekvalitatīvas bērnu aprūpes iestādes un piedāvātu pienācīgus alternatīvus risinājumus.

6.6.   Aizsardzība pret vardarbību, izmatošanu un nežēlīgu izturēšanos

6.6.1.   Eiropas Komisijai kopā ar visiem iesaistītajiem jāizpēta, vai var izstrādāt izmantošanu, vardarbību un nežēlīgu izturēšanos pret bērniem raksturojošu rādītāju kopumu, ietverot tādus jautājumus kā, piemeram, apzināšana, aizsardzība, kriminālvajāšana un profilakse atbilstoši Pamattiesību aģentūras 2009. gada pētījumā par rādītājiem paustajiem ieteikumiem.

6.6.2.   Lai aizsargātu bērnus un novērstu jebkādu vardarbību, dalībvalstīm būtu jāizstrādā nacionālas stratēģijas, tai skaitā precīzi mērķi un budžeta piešķīrumi, kā arī vietējā līmeņa mehānismi, ar kuru palīdzību bērni vai citas personas var ziņot par vardarbības gadījumiem.

6.7.   Uz bērniem orientēti pasākumi

6.7.1.   Komisijai lielāka uzmanība jāvelta Eiropas Padomes programmai “Ar bērnu līdzdalību veidota viņiem draudzīga Eiropa”, kurā sevišķi uzsvērta bērnu līdzdalība.

6.7.2.   Kopīgi izstrādātie ienākumus un materiālo nenodrošinātību raksturojošie rādītāji būtu jāpaplašina, tajos iekļaujot vairāk uz bērniem orientētus rādītājus. Ir svarīgi, lai rādītāji sniegtu informāciju par bērnu attīstības dažādiem posmiem, raksturojot svarīgākās dimensijas un visas bērnu vecuma grupas. Tarki/Applica pētījumā ieteikts izšķirt šādas vecuma grupas: 0–5, 6–11 un 12–17 gadi, kā arī iekļaut tādus jautājumus kā materiālā nenodrošinātība, izglītība, mājoklis, veselība, pakļautība riskam, sociālā līdzdalība.

Briselē, 2010. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  Saskaņā ar ES definīciju “nabadzības riskam ir pakļauti” cilvēki, kas dzīvo mājsaimniecībās, kuru kopējie ienākumi nepārsniedz 60% no mājsaimniecības vidējiem ienākumiem attiecīgajā valstī (ESAO modificētajā skalā izmantotais ekvivalentais lielums).

(2)  Eiropadomes sanāksme 2006. gada 23.–24. martā, prezidentvalsts secinājumi, 7775/1/06 rev 1, 72. punkts.

(3)  Sk. Eiropas Kopienu Statistikas biroja (Eurostat) tīmekļa vietnē: http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/statistics/themes.

(4)  Par “nabadzības riskam pakļautu” bērnu uzskatāms bērns, kas dzīvo “nabadzības riskam pakļautā” mājsaimniecībā, piemēram, mājsaimniecībā, kuras kopējie ienākumi nepārsniedz 60% no mājsaimniecības vidējiem ienākumiem attiecīgajā valstī.

(5)  Ar “nabadzības riska vidējo relatīvo plaisu” (šeit — nabadzības riska plaisa) apzīmē starpību starp cilvēku, kuri dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa, vidējiem ienākumiem un šā nabadzības riska sliekšņa vērtību; nabadzības riska plaisa ir procentuāla vērtība.

(6)  Sk. Eurostat tīmekļa vietnē: http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/statistics/themes

(7)  Šāds modelis uzsvērts ES neatkarīgo sociālās integrācijas ekspertu tīkla 2007. gada ziņojumā, kurā izteikts secinājums, ka “daudzās valstīs divas bērnu grupas ir sevišķi apdraudētas un dzīvo lielā nabadzībā un sociālajā atstumtībā, proti, bērni, kuri dzīvo vai līdz šim dzīvojuši bērnu aprūpes iestādēs, kā arī romu tautības bērni. Tomēr visai bieži uzsvērtas arī vairākas citas situācijas: bērnu darbā iesaistīti bērni; no vardarbības, seksuālās izmantošanas, cilvēku tirdzniecības, atkarībām cietuši un noziegumos iesaistīti bērni; bērni ar invaliditāti; nepilngadīgie bez uzraudzības; bērni no bezpajumtnieku ģimenēm un ielas bērni”. (Frazer un Marlier, 2007. gads).


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/40


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ar vides, enerģijas un klimata faktoriem saistīto rūpniecības pārmaiņu ietekme uz nodarbinātību” (izpētes atzinums)

2011/C 44/07

Ziņotājs: Valerio SALVATORE kgs

Līdzziņotājs: Enrique CALVET CHAMBÓN kgs

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu Beļģijas klimata un enerģētikas ministrs Paul MAGNETTE kgs prezidentvalsts Beļģijas vārdā 2010. gada 9. februāra vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Ar vides, enerģijas un klimata faktoriem saistīto rūpniecības pārmaiņu ietekme uz nodarbinātību”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija savu atzinumu pieņēma 2010. gada 1. jūlijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (15. jūlija sēdē), ar 89 balsīm par, 2 balsīm pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Laikā, kad saņemts prezidentvalsts Beļģijas pieprasījums izvērtēt ar globālās sasilšanas radīto seku apkarošanu saistīto rūpniecības pārmaiņu ietekmi uz nodarbinātību, situāciju pasaulē var raksturot kā trīskāršu neveiksmi vai, lietojot mazāk negatīvu jēdzienu, trīs negatīvus scenārijus vērienīgas ekonomikas krīzes apstākļos.

A.

Eiropas Savienībā Lisabonas stratēģijas labie mērķi tikpat kā nav sasniegti.

B.

Finanšu nozari skārusi smaga krīze, ko izraisīja nepilnības regulējuma darbībā un nepietiekama uzraudzība.

C.

ANO sammitam Kopenhāgenā, uz kuru bija liktas cerības panākt starptautisku nolīgumu par klimatu, kas aizstātu Kioto protokolu, bija pārāk maz rezultātu.

1.2.

ES vienlaikus efektīvi jāveicina siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana visā pasaulē un jāattīsta ES ekonomika un darba tirgus, lai nākamajā desmitgadē sasniegtu Lisabonā izvirzītos mērķus, proti, būt konkurētspējīgai pasaules mērogā un izskaust masveida bezdarbu Eiropā.

1.3.

Komiteja, tostarp Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija (CCMI), ir vairākkārt sniegusi atzinumus par problēmjautājumiem tādās jomās kā enerģētika un klimats, ilgtspēja, rūpniecības pārmaiņas un nodarbinātība. Komitejas nostāja izklāstīta šādos atzinumos: CCMI/002, 024, 027, 029, 045, 052, 053, ECO/267, NAT/392, 440 un 453, TEN/401. Šajā atzinumā jautājuma analīzē ir izmantota horizontāla pieeja, taču viennozīmīgi ir vajadzīgi arī pētījumi reģionālajā un nozaru līmenī, lai konkretizētu atzinumā minētās idejas, jo īpaši nodarbinātības jomā.

1.4.

Ar Eiropas Savienības stratēģiju 2020. gadam būs jāpārvar neveiksme, kas saistīta ar Lisabonas stratēģijas īstenošanu. Stratēģija “Eiropa 2020” tādējādi paver jaunas iespējas ar nosacījumu, ka tajā nostiprināta MVU būtiskā nozīme. EESK iesaka stiprināt ekonomisko sadarbību Eiropas līmenī un atbalstīt jaunu kopēju konkurētspējas koncepciju.

1.5.

ES iestādēs ir vajadzīga pastiprināta ekonomikas pārvaldība (t.i., jāizskata iespēja nodot pašreizējo Eiropas iestāžu kompetencē dažas ekonomikas politikas jomas), lai sekmētu rūpniecības pārmaiņas, kuru rezultātā Eiropas ekonomika kļūtu videi nekaitīgāka un tiktu izveidotas ilgtspējīgas darba vietas.

1.6.

Demogrāfiskā attīstība, vides problēmas Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā, dzeramā ūdens trūkums daudzās valstīs un klimata pārmaiņu seku apkarošana ir tendences, kas pasaules mērogā pastiprina pieprasījumu pēc videi nekaitīgām precēm un tehnoloģijām un līdz ar to – “ilgtspējīgu darba vietu” izveides. Jāņem arī vērā, ka patlaban par enerģijas avotiem izmantoto izejvielu apzinātie krājumi nav neierobežoti.

1.7.

Par pamatu nodarbinātības stratēģijai, kas būtu saskaņā ar ilgtspējīgu ekonomiku, var izmantot dalībvalstīs labi attīstītās zināšanas un zinātību. Eiropas Savienībai, kurai vajadzīgas kvalificētas darba vietas, ir jāatbalsta šīs priekšrocības. Tāpēc dalībvalstīm vairāk jāiegulda izglītības un turpināmizglītības sistēmās un citstarp jāatbalsta zinātne, tehnoloģija un inženierzinātne. EESK uzskata, ka pašreizējās publiskā sektora investīcijas izglītībā ir absolūti nepietiekamas, jo izglītībai jāiekļaujas saskaņotā mūžizglītības stratēģijā.

1.8.

ES un dalībvalstīm jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu rūpniecības pārmaiņas, kas nav pretrunā ar mērķi saglabāt esošās un izveidot jaunas darba vietas.

1.9.

Videi nekaitīgai ekonomikai, kas ietver augsta līmeņa pētniecību un jaunu zināšanu pielietošanu nolūkā palielināt konkurētspēju, jāsekmē darba tirgus, izveidojot vairāk kvalitatīvu un stabilu darba vietu un samazinot nestabilitātes risku. Šī iemesla dēļ dalībvalstīm vairāk jāiegulda izglītības un turpināmizglītības sistēmās.

1.10.

Publiskajam sektoram ir būtiska nozīme pētniecības atbalsta jomā un attiecībā uz jaunu, videi nekaitīgu tehnoloģiju efektīvu izmantošanu, kā arī patlaban izmantoto efektīvo videi nekaitīgo tehnoloģiju pilnveidošanu, piemērojot galvenokārt nodokļu instrumentus. Lai panāktu progresu ekonomikas, sociālajā un vides jomā, publiskajam sektoram jābūt stabilam un pietiekami kvalificētam; tā darbības ierobežošana, privatizējot visas saimnieciskās darbības, ne vienmēr atbildīs sabiedrības interesēm. EESK uzskata, ka būs jāpārskata liberalizēto enerģijas tirgu tiesiskais regulējums, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas vispārējās intereses.

1.11.

Jaunās darba vietas tiks veidotas privātajā sektorā un jo īpaši mazajos un vidējos uzņēmumos. Publiskā sektora uzdevums būs Eiropas līmenī izveidot stabilu un konstruktīvu regulējumu, kas ļautu uzņēmumiem optimizēt pāreju uz videi nekaitīgāku un rezultatīvāku ekonomiku, kurā ir daudz ilgtspējīgu darba vietu.

1.12.

EESK ierosina izveidot īpašu Eiropas fondu rūpniecības pārmaiņu atbalstam, konkrēti, videi nekaitīgu tehnoloģiju pētniecības, izstrādes un ieviešanas jomā gan attiecībā uz atjaunojamu energoresursu tehnoloģijām, gan jaunajām tehnoloģijām, kas efektīvi palīdz samazināt emisiju līmeni nozarēs, kurām raksturīgs liels enerģijas patēriņš.

1.13.

Komiteja atgādina, ka ES būs vajadzīga stabila rūpniecības bāze, jo bez tās nebūs iespējams sasniegt mērķus attiecībā uz ilgtspējīgām darba vietām. Daudzas darba vietas, arī pakalpojumu jomā, ir atkarīgas no tā, cik veiksmīgi darbojas Eiropas rūpniecība. Tāpēc rūpniecības pārmaiņas dažādās nozarēs un dažādos reģionos atšķiras, un tām jānoris pakāpeniski, lai izvairītos no negatīvām sekām darba tirgū un nekaitētu vajadzīgajai rūpniecības struktūrai. Runa nav par vides rīcībpolitiku apturēšanu, bet gan to īstenošanu sociāli ilgtspējīgā veidā.

1.14.

EESK iesaka kopējās lauksaimniecības politikas reformā pēc 2013. gada ņemt vērā lauksaimniecības nozīmi un sekmēt tās sinerģiju ar citām Kopienas politikām pētniecības, jauno tehnoloģiju un rūpniecības modernizācijas jomā.

1.15.

Dalībvalstīm jāvienojas par nodokļa uzlikšanu finanšu darījumiem. Šos nodokļa ieņēmumus būtu jāizmanto, lai samazinātu dalībvalstu budžeta deficītu un tādējādi dotu tām iespēju brīvāk rīkoties ar saviem līdzekļiem, lai, piemēram, piešķirtu lielāku finansējumu izglītības sistēmām.

1.16.

Lai orientētu rūpniecības pārmaiņas uz videi nekaitīgu ekonomiku, ir vajadzīga pilnīgi jauna izaugsmes un konkurētspējas koncepcija. EESK jau ir paudusi atbalstu jaunai pieejai attiecībā uz ekonomikas un sociālā progresa mērīšanu. Komiteja vēlreiz apstiprina savu pārliecību, ka rūpniecības pārmaiņas un nodarbinātība būs saskaņā ar ilgtspējas mērķiem tikai tad, ja ES un pasaule vienosies par jaunu izaugsmes koncepciju. Komisijas priekšlikums par stratēģiju “Eiropa 2020” nav pietiekams.

1.17.

EESK uzskata, ka Eiropas iestāžu uzdevums ir veicināt līdzvērtīgus konkurences nosacījumus (level playing field) pasaules līmenī, lai novērstu uzņēmumu pārvietošanu vai pat veselu nozaru darbības pārtraukšanu, kas kaitē gan nodarbinātībai, gan videi.

1.18.

Komiteja, būdama Eiropas pilsoniskās sabiedrības viedokļa paudēja un nozīmīgs strukturētā dialoga forums, noteikti atbalsta Eiropas iedzīvotāju demokrātisku dalību nozīmīgās debatēs par rūpniecības pārmaiņām, to ietekmi uz darba tirgu, tempu un vispārējo sociālo ietekmi.

2.   Atzinuma tematika

2.1.

Prezidentvalsts Beļģija lūdza, lai šis dokuments būtu politisks un lai tajā būtu iekļauti jauni temati pārdomām. Prezidentvalsts pārstāvji uzskata, ka dokumenta izstrādē nevajadzētu piemērot nozaru pieeju, bet gan horizontālu un visaptverošu pieeju. Tam jābūt nevis pētījumam, bet gan politiskai stratēģijai. Prezidentvalsts Beļģija ir paredzējusi šo atzinumu izskatīt neformālajā Padomes sanāksmē, kurā piedalīsies enerģētikas ministri.

2.2.

Atzinumā izskatīti vides un klimata problēmjautājumi, kas bija par pamatu Eiropadomes paziņojumiem Kopenhāgenas sammitā. Enerģētikas jautājumam ir vairākas dimensijas. Ar ES un dalībvalstu starptautiskās politikas palīdzību jānodrošina Eiropas iedzīvotāju piekļuve energoresursiem. Minētais aspekts nav aplūkots šajā atzinumā, kurā izskatīti enerģētikas problēmjautājumi saistībā ar klimata pārmaiņu seku apkarošanas izraisītajām rūpniecības pārmaiņām un jo īpaši to ietekmi uz nodarbinātību Eiropā.

2.3.

Šajā atzinumā izmantots jēdziens “videi nekaitīgs”, kas apzīmē preces un ražošanas metodes, kuras atbilst ilgtspējas principam un tādējādi palīdz sasniegt ES mērķus globālās sasilšanas seku apkarošanā. EESK uzskata, ka Eiropas ekonomika jāpārveido par videi nekaitīgāku un ka darba tirgū jāizveido iespējami vairāk videi nekaitīgu darba vietu, proti, šī mērķa sasniegšanai nepieciešamās darba vietas (tai skaitā apmācības/kvalifikācijas jomā), kas vienlaikus būtu augsti kvalitatīvas kvalifikācijas ziņā un veicinātu sociālo integrāciju (sk. atzinumu TEN/401 par tematu “Ilgtspējīgu, vidi saudzējošu darba vietu veicināšana un ES tiesību aktu kopums enerģētikas un klimata jomā”, kurā iekļauta “vidi saudzējošu darba vietu” definīcija, kādu to ierosina Starptautiskā Darba biroja Ekonomikas un darba tirgus analīzes departamenta direktors, atsaucoties uz Eiropas Komisijas neseno iniciatīvu. Šajā saistībā EESK atgādina par 2009. gada oktobrī pieņemto atzinumu par elastdrošību (1).

3.   Problēmjautājumi, sasniegumi un jauna iespēja

3.1.

Īsumā jāatgādina vispārējā situācija laikā, kad saņemts prezidentvalsts Beļģijas lūgums izstrādāt atzinumu. Tā saistīta ar problēmjautājumiem, kuru risināšanu īsumā var raksturot kā trīs savstarpēji cieši saistītas neveiksmes.

Problēmjautājums: Lisabonas stratēģijas neveiksmīga īstenošana

3.2.

Lisabonas stratēģijā, kas oficiāli formulēta Lisabonas Eiropadomes 2000. gada 23. un 24. marta secinājumos, bija paredzēts “līdz 2010. gadam izveidot uz zināšanām balstītu Eiropas ekonomiku, kas kļūtu par konkurētspējīgāko un dinamiskāko ekonomiku pasaulē un spētu nodrošināt stabilu ekonomikas izaugsmi, vairāk un labākas darba vietas un lielāku sociālo kohēziju”.

3.3.

Komiteja 2010. gada sākumā diemžēl secina, ka šie pareizi izvēlētie un vajadzīgie mērķi nav sasniegti. Nodarbinātības jomā situācija ir īpaši smaga. Lisabonas stratēģijā, citstarp, bija paredzēts, ka konkurētspējīgākai ekonomikai būs pozitīva ietekme nodarbinātības jomā.

Problēmjautājums: neveiksmīgais finanšu tirgus regulējums

3.4.

Ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos, izaugsmes periodu no 2005. līdz 2008. gadam var skaidrot ar vairākiem faktoriem; Eiropas rūpniecības preču eksportētājvalstīm bija izdevīgs lielais pieprasījums Āzijas valstīs, galvenokārt Ķīnā. Bet dažās Eiropas valstīs bija vērojama izaugsme, kas saistīta ar spekulācijām finanšu un nekustamā īpašuma jomā; atskatoties uz šo izaugsmi, varam to vērtēt kā neveselīgu. Taču minētā izaugsme pamatojās uz ārējo pieprasījumu, no vienas puses, un plašu spekulāciju nekustamā īpašuma tirgū, no otras puses. Tātad tā bija nenoturīga izaugsme ES robežās. Ilgtspējīgai izaugsmei un efektīvai darba tirgus darbībai vajadzīgs gan eksports, gan iekšzemes pieprasījums.

3.5.

Vispasaules finanšu krīze pielika punktu visām ar Lisabonas stratēģiju saistītajām cerībām. Stratēģija piedzīvoja pilnīgu neveiksmi. Bezdarbs Eiropā palielinās, un krīzes beigas vēl nav redzamas. Zināšanu sabiedrība joprojām nav realitāte, jo daudzas dalībvalstis saskaras ar grūtībām izglītības sistēmā un Eiropas Savienībā pētniecībai piešķirtā IKP daļa pārāk daudzās valstīs ir tālu no Lisabonā izvirzītajiem mērķiem. Valsts parāds, kā arī dažos gadījumos privātpersonu parādsaistības Eiropas Savienībā ir sasniegušas tādus apmērus, ka rodas bažas, vai atsevišķas dalībvalstis nepaziņos par bankrotu. Šo problēmu risinājumi — gan ieņēmumu, gan izdevumu ziņā — nedrīkst aizkavēt nozīmīgus ieguldījumus.

Problēmjautājums: Kopenhāgenas sammita neapmierinošie rezultāti

3.6.

Eiropadome Gēteborgā 2001. gada 15. un 16. jūnijā papildināja Lisabonas stratēģiju, pievienojot ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. Pamatdoma bija izanalizēt, kādas ir ES politiku sekas ekonomikas, sociālajā un vides jomā, īpašu uzmanību pievēršot klimata pārmaiņu globālajai dimensijai.

3.7.

No 2009. gada 7. līdz 18. decembrim Kopenhāgenā ANO mēģināja noslēgt nolīgumu pasaules mērogā, lai pastiprinātu cīņu ar globālo sasilšanu, ko saskaņā ar lielākās zinātnieku daļas secinājumiem izraisījusi siltumnīcefekta gāzu emisija. ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (1997) ratificējušo 192 valstu pūliņi vienoties par starptautisku nolīgumu klimata jomā, kas aizvietotu kopš 2005. gada spēkā esošo Kioto protokolu, nedeva gaidītos rezultātus.

3.8.

Uzskatāmi redzams, ka klimata pārmaiņas un vides piesārņojums, jo īpaši lielpilsētās, ir ļoti nopietna problēma. Turklāt, ņemot vērā demogrāfiskās attīstības tendences pasaules mērogā, steidzami jāmeklē risinājumi. Deviņiem miljardiem cilvēku nebūs iespējams izdzīvot, ja resursus neizmantos ilgtspējīgāk un taisnīgāk. Jautājums par enerģijas nepietiekamību un tās pieejamību kļūs arvien akūtāks, ja sabiedrība neatradīs saprātīgus risinājumus, pirms nav par vēlu. Šajos apstākļos ir jāizmato esošās tehnoloģijas un risinājumi, piemēram, tehnoloģijas, kas uzlabo esošo ēku energoefektivitāti. Turklāt ir vajadzīgas jaunas tehnoloģijas, īpaši energoietilpīgajās nozarēs, taču jāveido arī jauna attieksme pret “sabiedrisko īpašumu”, piemēram, ūdens resursiem, kas labāk jāapsaimnieko un vispirmām kārtām — labāk jāsaglabā; ūdens resursu pieejamībai jākļūst par vienu no cilvēktiesībām.

3.9.

Jautājuma globālā dimensija ir svarīgs aspekts, jo tas paver iespējas inovatīvas rūpniecības izveidei Eiropā, ko jau patlaban raksturo augsta konkurētspēja videi nekaitīgu preču un pakalpojumu tirgū. Starptautiskajās sarunās bez naivuma aizstāvot šādu nostāju, ES var vienlaikus gan efektīvi veicināt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, gan attīstīt savu ekonomiku un darba tirgu, lai sasniegtu Lisabonā izvirzītos mērķus.

Panākumi: Komitejas atskaites punkti

3.10.

Pēdējos gados Komiteja un CCMI ir vairākkārt paudusi savu viedokli par problēmjautājumiem tādās jomās kā enerģētika un klimats, ilgtspēja, rūpniecības pārmaiņas un nodarbinātība. Atzinumā ņemts vērā šis nozīmīgais darbs. Jaunie elementi, kas iekļauti šajā atzinumā, attiecas uz iepriekš izklāstītajām trīskāršajām neveiksmēm (Lisabonas stratēģija, finanšu tirgus regulējums un Kopenhāgenas konference).

3.11.

EESK jau ir uzsvērusi nepieciešamību “apvienot konkurētspēju ar ilgtspējīgu attīstību un sociālo kohēziju” (2).

3.12.

Komiteja norādīja, ka nodarbinātības stratēģiju “nedrīkst aplūkot atrauti no makroekonomiskās vides” (3).

3.13.

EESK atgādināja, ka “Pieņēmumu par siltumnīcefekta gāzu paaugstinātās koncentrācijas atmosfērā izraisīto pasaules klimata pārmaiņu antropogēnajiem cēloņiem apstiprinājuši attiecīgo valstu un Eiropas Savienības politiskie lēmumi” (4).

3.14.

CCMI ir apsvērusi arī ilgtspējīgas attīstības un rūpniecības pārmaiņu tematu, lai “izvērtētu to, kā ilgtspējīga attīstība saskaņā ar Brundtland definīciju (. .) var veicināt (. .) rūpniecības pārmaiņu norisi” (5). Ilgtspējīgas attīstības definīcija, ko 1987. gadā Brundtland ziņojumā formulēja Pasaules vides un attīstības komisija, ir pamatā arī šim atzinumam.

3.15.

Komiteja ir pieņēmusi atzinumu, kurā secināts, “ka sagaidāma jauna rūpniecības revolūcija, kas galvenokārt ietekmēs dzīves un vides kvalitāti” (6).

3.16.

EESK uzsvēra, ka stabila rūpniecības bāze ir būtiski svarīga Eiropas sociālā modeļa sastāvdaļa. Komiteja brīdina, ka “Energoietilpīgo ražošanas procesu iespējamā pārvietošana uz valstīm, kas neietilpst ES sastāvā, ievērojami samazinātu Eiropas rūpniecisko rajonu pievilcību un izraisītu ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības samazināšanos” (7). Šajā saistībā EESK ar interesi vēros, kā tiks īstenotas stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa” un “Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā”.

3.17.

EESK pamatojas uz pieņēmumu, ka iekšzemes kopprodukts (IKP) nav pietiekams rādītājs, lai “noteiktu politisko virzību 21. gadsimta problēmjautājumu risināšanā” (8). Komiteja ir pieņēmusi atzinumu, kurā ierosina Komisijai 2020. gada stratēģijā iekļaut jaunus pasākumus, jo “līdz 2011. gadam ir jāizveido sistēma, kas dotu iespēju izstrādāt konkrētus priekšlikumus par pasaules mērogā salīdzināmiem pasākumiem, lai tos iesniegtu ANO 2012. gada pasaules sammitā par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem” (9).

3.18.

Attiecībā uz stratēģiju “Eiropa 2020” (10) Komiteja ir aicinājusi izvirzīt par prioritāti jaunu darba vietu radīšanu.

3.19.

EESK ir kritizējusi Komisiju, ka tā nav pietiekami analizējusi nākotnē prioritārās jomās, proti, “ekonomika ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, bioloģiskās daudzveidības, ūdens un citu dabas resursu aizsardzība, sociālās iekļaušanas veicināšana un ilgtspējīgas attīstības starptautiskās dimensijas stiprināšana” (11). Lai sasniegtu šos mērķus, ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijai būtu vajadzīga “pilnīgi jauna pārvaldības struktūra” (12). EESK uzskata, ka iedzīvotāju labklājības nodrošināšanā gūtie panākumi jāmēra citādi nekā līdz šim.

3.20.

Visbeidzot, EESK norādīja, ka rūpnieciski visattīstītākajām valstīm pasaulē līdz 2050. gadam būtu jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisija vismaz par 80 %.

Jauna iespēja saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”

3.21.

Ar stratēģiju “Eiropa 2020” ir jāpārvar Lisabonas stratēģijas īstenošanas neveiksme. Eiropas Komisija 2010. gada 3. martā publicēja paziņojumu (COM(2010) 2020), kurā iezīmētas ES sociāli ekonomiskās attīstības jaunās pamatnostādnes. Komisija paziņo, ka vēlas izstrādāt stratēģiju, kas padarītu ES par “gudru, ilgtspējīgu un integrējošu ekonomiku ar augstu nodarbinātības, ražīguma un sociālās kohēzijas līmeni”. EESK secina, ka ir atmests 2000. gada stratēģijā izmantotais formulējums vispārākajā pakāpē. Komisija norāda, ka ES jāatbalsta videi nekaitīgāka ekonomika un jāizvirza šādi mērķi: ieguldīt pētniecībā un attīstībā 3 % no IKP, panākt 75 % nodarbinātību iedzīvotājiem vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem un (kas ir svarīgi šā atzinuma aspektā) samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gada apjomu. Komisija vēlas uzlabot izglītības kvalitāti, lai panāktu gudru izaugsmi, kas balstīta uz uzlabotu konkurētspēju “attiecībā pret galvenajiem tirdzniecības partneriem”, “nodrošinot augstāku ražīgumu”. ES jāsaglabā vadošā loma videi nekaitīgu tehnoloģiju tirgū, bet tās priekšrocības “apdraud lielākie konkurenti, īpaši Ķīna un Ziemeļamerika”.

3.22.

Pirmo atbildes reakciju raksturo zināma vilšanās, jo nav attaisnojies tas, ko eiropieši gaida no savām valdībām un — attiecībā uz ES iestāžu kompetenci un atbildību — no Eiropas pārvaldes iestādēm. Eiropas Parlamenta grupu pārstāvji uzskatīja, ka Komisijas stratēģija nav pietiekami vērienīga un pietiekama, lai atrisinātu pašreizējos un nākotnē gaidāmos problēmjautājumus.

3.23.

EESK visvairāk vēlas uzsvērt, ka stratēģijā “Eiropa 2020” jo īpaši būtu jāatbalsta MVU svarīgā nozīme, jo tieši MVU rada visvairāk darba vietu Eiropā un neapšaubāmi ir rūpniecības pārmaiņu virzītājspēks. Tāpēc Komiteja aicina Eiropas Komisiju pastiprināt pūliņus, lai ieviestu tādu intelektuālā īpašuma aizsardzības sistēmu, no kuras vislielākie ieguvēji būtu MVU, jo tiem bieži vien trūkst līdzekļu, lai aizsargātu savus izgudrojumus.

3.24.

EESK iesaka stiprināt ekonomisko sadarbību Eiropas līmenī un atbalstīt jaunu kopēju konkurētspējas koncepciju. Tādējādi pašreizējās rūpniecības pārmaiņas, kas ir vajadzīgas, lai

samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas,

labāk izmantotu dabas resursus un

optimizētu energoefektivitāti,

var veicināt vairāk kvalitatīvu darba vietu ES dalībvalstīs, ja vien tiks uzlabotas izglītības sistēmas un palielināti ieguldījumi pētniecībā.

4.   Kā Eiropas Savienības līmenī veicināt rūpniecības pārmaiņas, kas atbilst mērķiem klimata un nodarbinātības jomā?

4.1.

Eiropas Savienībai gan Eiropadomes, gan Eirogrupas līmenī ir vajadzīga pastiprināta ekonomikas pārvaldība (t.i., jāizskata iespēja nodot pašreizējo Eiropas iestāžu kompetencē dažas ekonomikas politikas jomas). Finanšu krīzes sekas liecina, ka vajadzīga lielāka saskaņotība, lai izvairītos no traucējumiem iekšējā tirgus darbībā un veicinātu rūpniecības pārmaiņas, kuru rezultātā Eiropas ekonomika kļūtu videi nekaitīgāka un tiktu izveidotas ilgtspējīgas darba vietas.

4.2.

Ilgtspējīgām darba vietām ir nākotne, jo to izveide būs saistīta ar globālajām pārmaiņām, kas kļūs par risināmiem problēmjautājumiem ne tikai dalībvalstu, bet arī ES līmenī. Šīs pārmaiņas ir

demogrāfiskās attīstības tendences un uzdevums 2050. gadā nodrošināt pārtiku 9 miljardiem cilvēku,

lielpilsētu aglomerāciju izplešanās, kā rezultātā rodas nopietnas vides problēmas, īpaši Āzijā un Latīņamerikā,

dzeramā ūdens trūkums daudzās attīstības valstīs,

cīņa ar klimata pārmaiņām, t.i., emisiju līmeņa samazināšana un jo īpaši enerģijas saprātīga un ilgtspējīga izmantošana gan attiecībā uz izsīkstošajiem fosilajiem enerģijas avotiem, gan alternatīvajiem enerģijas ražošanas avotiem.

4.3.

Minētās nenoliedzamās pārmaiņas palielina pieprasījumu pēc videi nekaitīgām precēm un tehnoloģijām, tādējādi rosinot veidot modernu rūpniecību, kas rada ilgtspējīgas darba vietas. Šādas darba vietas būs taisnīgas, ar augstu ražīgumu un nodrošinās piemērotu pāreju un augstu konkurētspēju. Turklāt tā nebūs tīri kvantitatīva ekonomikas izaugsme, kas balstīta uz energoietilpīgām rūpniecības nozarēm, bet gan uz ilgtspēju balstīta izaugsme. Vēlreiz jānorāda, ka ir vajadzīga stratēģiska nozaru pieeja; tas galvenokārt attiecas uz rūpniecības pamatnozarēm un pamattehnoloģijām, piemēram, būvniecību, biotehnoloģiju un nanotehnoloģiju, kā arī jaunām videi nekaitīgām tehnoloģijām, kas var sekmēt rūpniecības pārmaiņu virzību uz videi nekaitīgāku ekonomiku, kurā būtiska nozīme ir cilvēka faktoram.

4.4.

Minētās rūpniecības pārmaiņas veicina arī stabilitāti sabiedrībā un starptautisko drošību, jo piesārņojuma, klimata pārmaiņu, trūkuma un pasaules iedzīvotāju skaita palielināšanās negatīvās sekas būtiski apdraud mieru 21. gadsimtā. Problēmas šajā jomā ir tik nozīmīgas, ka tās nevar atrisināt valstu līmenī, bet vienīgi ciešā sadarbībā starptautiskajā un Eiropas Savienības līmenī. ES integrētajā telpā jānodrošina vajadzīgie politiskie un tiesiskie līdzekļi, lai varētu izpildīt šo uzdevumu.

4.5.

Šāda nodarbinātības stratēģija vidējā un ilgtermiņā sekmētu ražīgumu un rentabilitāti. Šobrīd to var balstīt uz ES dalībvalstīs labi attīstītām zināšanām un zinātību, un panākumiem videi nekaitīgu tehnoloģiju jomā pasaules tirgū. Eiropas Savienībai ir jāveicina šīs priekšrocības, izstrādājot vadlīnijas un izmantojot Eiropas finansējumu, kā arī ar sociālo partneru nolīgumiem (jo īpaši nolīgumiem saskaņā ar LESD 155. pantu) izstrādājot Eiropas tiesību aktus, kas sagatavotu pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, kurā darba tirgum raksturīgs zems bezdarba līmenis un kvalitatīvas darba vietas. Videi nekaitīgai ekonomikai, kas ietver augsta līmeņa pētījumus un jaunu zināšanu pielietošanu, varētu būt pozitīva ietekme uz darba tirgu, jo tādējādi tiktu izveidotas vairāk kvalitatīvas un stabilas darba vietas un mazināts nestabilas nodarbinātības risks.

4.6.

Līdz ar to tiktu izveidotas papildu kvalitatīvas darba vietas, nevis nestandarta vai pat nestabilas nodarbinātības formas, kā tas pašlaik vērojams dažos pakalpojumu nozares sektoros. Šādas nestabilas darba vietas nesekmē zināšanu sabiedrības nostiprināšanu, kas nešaubīgi ir viens no svarīgiem konkurētspējīgas un ilgtspējīgas ekonomikas priekšnoteikumiem. Tieši pretēji — Eiropas Savienībai ir vajadzīgas kvalificētas darba vietas. Tāpēc dalībvalstīm būtu vairāk jāiegulda izglītības un turpināmizglītības sistēmās. EESK uzskata, ka pašreizējās publiskā sektora investīcijas izglītībā ir absolūti nepietiekamas, jo izglītībai jāiekļaujas saskaņotā mūžizglītības stratēģijā.

4.7.

Eiropas līmenī jāpārskata konkurētspējas jēdziens. Komisija 2010. gada 3. marta paziņojumā nav bijusi pietiekami tālejoša. Lai veicinātu ieguldījumus jaunās vides tehnoloģijās, kas apvienotas ar pašreizējo tehnoloģiju racionālāku izmantošanu, ir vajadzīga tūlītēja rīcība, kas ne vienmēr palielina konkurētspēju uzreiz, bet, iespējams, ilgtermiņa perspektīvā.

4.8.

ES būtu jāpārskata koncepcija par publiskā sektora lomu dalībvalstīs, lai veicinātu jaunas tehnoloģijas, rūpniecības pārmaiņas un ilgtspējīgu darba vietu izveidi. Publiskajam sektoram ir iespējas ieguldīt ilgtermiņā, lai atbalstītu jaunās tehnoloģijas, kas pagaidām vēl nav rentablas, bet kurām ir potenciāls nākotnē, un vienlaikus veicināt arī jau izstrādātās efektīvās tehnoloģijas. Publiskajam sektoram, jo īpaši izmantojot nodokļu instrumentus, ir būtiska nozīme pētniecības atbalstīšanā un saistībā ar jaunu, videi nekaitīgu tehnoloģiju efektīvu izmantošanu un jau esošo videi nekaitīgu efektīvu tehnoloģiju pilnveidošanu. Valsts pārvaldes iestādēm vispirms būtu jāveic ieguldījumi, kas visefektīvāk samazinātu enerģijas patēriņu un siltumnīcefekta gāzu emisijas. To varētu sekmēt ar turpmāk ierosinātā Eiropas fonda palīdzību.

4.9.

Tāpēc, lai panāktu progresu ekonomikas, sociālajā un vides jomā, jānodrošina publiskā sektora stabilitāte un atbilstīga kvalifikācija; tā darbības ierobežošana, privatizējot visu saimniecisko darbību, ne vienmēr atbildīs sabiedrības interesēm. Publiskajam sektoram ikreiz, kad tas iespējams, partnerībā ar privāto sektoru, jāspēj veikt nepieciešamos ieguldījumus sabiedriskajā infrastruktūrā, kas kalpo iedzīvotājiem un Eiropas rūpniecībai. Lai neapdraudētu tirgus darbību, jāvairās no subsīdijām, kas ir izdevīgas tikai atsevišķiem uzņēmumiem. Dalībvalstīm drīzāk būtu jāizmanto nodokļu instrumenti, lai veicinātu pāreju uz videi nekaitīgu rūpniecību.

4.10.

Turklāt EESK uzskata, ka enerģijas tirgu liberalizēšana līdz šim nav sekmējusi ne pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu, ne arī cenu pazemināšanu. Jāsecina, ka pastāv būtisks risks, ka ieguldījumi energotīklos nebūs pietiekami. Lai panāktu efektīvu konkurenci Eiropas iedzīvotāju interesēs, saglabātu energoapgādes drošību un īstenotu mērķus klimata jomā, jāpārskata liberalizēto tirgu tiesiskais regulējums.

4.11.

EESK ierosina izveidot īpašu Eiropas fondu rūpniecības pārmaiņu atbalstam, tostarp videi nekaitīgu tehnoloģiju pētniecības, izstrādes un ieviešanas jomā gan attiecībā uz atjaunojamu energoresursu tehnoloģijām, gan jaunajām tehnoloģijām, kas efektīvi palīdz samazināt emisiju apjomu.

4.12.

Komiteja atgādina, ka ES būs vajadzīga stabila rūpniecības bāze. EESK uzsver, ka dažādos Eiropas reģionos energoietilpīgo rūpniecības nozaru sociāli ekonomiskā nozīme atšķiras. Tāpēc rūpniecības pārmaiņām jānoris pakāpeniski, lai novērstu negatīvās sekas attiecīgo reģionu darba tirgū. Energoapgāde ir nākotnei stratēģiski svarīgs jautājums. Vairāk jāiegulda jaunajās tehnoloģijās, kas paver iespēju efektīvi palielināt ražīgumu attiecībā pret patērēto enerģiju un vienlaikus samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu. Lai saglabātu darba vietas energoietilpīgās rūpniecības nozarēs, jāuzlabo šo nozaru enerģijas patēriņa bilance.

4.13.

EESK iesaka kopējās lauksaimniecības politikas reformā pēc 2013. gada (par kuru jau izstrādāts pašiniciatīvas atzinums, kas saņēma plašu atbalstu), pievērst uzmanību, lai pārmaiņas atbilstu lauksaimniecības nozīmei ES lauku apvidos, kas aizņem vairāk nekā 80 % no tās teritorijas, un starptautiskajām saistībām attīstības valstu atbalstam. Pārskatīšanas procesam jāpaver iespēja optimizēt vajadzīgo sinerģiju, vienlaikus dodot impulsu citām ES politikām pētniecības, jauno tehnoloģiju un rūpniecības modernizācijas jomā. Tas galvenokārt attiecas uz pašreizējo pārmaiņu visvairāk skartajām nozarēm un reģioniem, proti, kuros ir energoietilpīgi rūpniecības uzņēmumi, kam jāiegulda jaunajās ekoloģiskajās tehnoloģijās, lai samazinātu emisijas un tādējādi saglabātu darba vietas.

4.14.

Dalībvalstīm jāvienojas par finanšu darījumu aplikšanu ar nodokli, lai mazinātu spekulāciju kaitīgo ietekmi un tādējādi stabilizētu banku nozari un stiprinātu vienoto valūtu eirozonā. Ienākumus no tāda nodokļa būtu jāizmanto, lai samazinātu dalībvalstu budžeta deficītu un tādā veidā dotu tām iespēju brīvāk rīkoties ar saviem līdzekļiem, lai, piemēram, piešķirtu lielāku finansējumu izglītības sistēmām. Stabila valsts finanšu sistēma un darba tirgi, kuros ir pieejams kvalificēts darbaspēks, ir priekšnoteikums, lai nodrošinātu pāreju uz videi nekaitīgu Eiropas rūpniecību.

4.15.

Tādai rūpniecības revolūcijai ir ilgtspējīga ietekme uz sabiedrību. Uz videi nekaitīgu ekonomiku orientētām rūpniecības pārmaiņām būs vajadzīga pilnīgi jauna izaugsmes koncepcija. Patlaban sabiedrības locekļus vērtē saskaņā ar to patēriņa spējām. Vai mēs spēsim definēt tādu labklājību, ko raksturo fiziskā un garīgā veselība, demokrātijas un līdzdalības tiesības, sociālā iekļaušana (kas vispirms izpaužas kā iekļaušana darba tirgū ar nosacījumu, ka pieejamās darba vietas ir kvalitatīvas), energoapgāde, sabiedriskā īpašuma un vispārējas nozīmes pakalpojumu pieejamība? Jāapzinās, ka tas būtu saistīts ar citādu izpratni par izaugsmi, ar citādi funkcionējošu ekonomiku. Ar IKP izteikti rādītāji nav pietiekami, lai to sasniegtu. EESK jau ir paudusi atbalstu jaunai pieejai ekonomikas un sociālā progresa mērīšanai. Komiteja vēlreiz apstiprina savu pārliecību, ka rūpniecības pārmaiņas un nodarbinātība būs saskaņā ar ilgtspējas mērķiem tikai tad, ja ES un pasaule vienosies par citu izaugsmes koncepciju. Komisijas priekšlikums par stratēģiju 2020. gadam nav pietiekams.

4.16.

EESK uzskata, ka Eiropas iestāžu uzdevums ir veicināt līdzvērtīgus konkurences nosacījumus (level playing field) pasaules līmenī, lai novērstu uzņēmumu pārvietošanu vai pat veselu nozaru darbības pārtraukšanu, kas kaitē gan nodarbinātībai, gan videi. Eiropai ne tikai jāveicina paraugprakse, bet arī jāraugās, lai tā pēc iespējas ātri tiktu izmantota pasaules mērogā, tādējādi būtiski ierobežojot negatīvas sekas, kas rastos, ja paraugpraksi izmantotu tikai Eiropā.

4.17.

Komiteja, būdama Eiropas pilsoniskās sabiedrības viedokļa paudēja un svarīgs strukturētā dialoga forums, noteikti atbalsta Eiropas iedzīvotāju demokrātisku līdzdalību nozīmīgās debatēs. Eiropas Savienībai ir vajadzīga stratēģija, kas būtu saskaņotāka un saistošāka nekā pašreizējā stratēģija “Eiropa 2020” un nodrošinātu atbilstīgu, taisnīgu un ilgtspējīgu pāreju uz videi nekaitīgu ekonomiku, kas balstīta uz jaunu izaugsmes koncepciju. Jaunajai izaugsmei, kas vajadzīga ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē, jāiekļaujas ilgtermiņa perspektīvā un jānodrošina augsts labklājības līmenis, aktīva līdzdalība un veselīgs dzīvesveids.

Briselē, 2010. gada 15. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  “Elastdrošības izmantošana pārstrukturēšanā, ņemot vērā attīstības tendences pasaulē” (OV C 318, 23.12.2009., 1. lpp.).

(2)  OV C 10, 14.01.2004., 105. lpp., un OV C 318, 23.12.2006., 1. lpp.

(3)  OV C 65, 17.03.2006., 58. lpp.

(4)  OV C 185, 08.08.2006., 62. lpp.

(5)  OV C 318, 23.12.2006., 1. lpp.

(6)  OV C 120, 16.05.2008., 57. lpp.

(7)  OV C 77, 31.03.2009., 88. lpp.

(8)  OV C 100, 30.04.2009., 53. lpp.

(9)  CESE 647/2010NAT/453 (vēl nav publicēts OV).

(10)  OV C 128, 18.05.2010., 3. lpp., (ECO/267) un OV C 100, 30.04.2009., 65. lpp., (CCMI/053).

(11)  OV C 128, 18.05.2010. 18. lpp.

(12)  Sk. iepriekšējo zemsvītras piezīmi.


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/47


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Virzība uz elektrotransportlīdzekļu plašāku ieviešanu”

(izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Beļģijas pieprasījuma)

2011/C 44/08

Ziņotājs: OSBORN kgs

ES prezidentvalsts Beļģija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 9. februārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Virzība uz elektrotransportlīdzekļu plašāku ieviešanu” (izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 1. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 155 balsīm par, 2 balsīm pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Kopsavilkums un ieteikumi

1.1.

EESK stingri atbalsta Eiropā vērojamās tendences ceļā uz elektrotransportlīdzekļu (ET), īpaši vieglo elektrisko automobiļu, plašāku ieviešanu. Tas ir jādara steidzami, jo šādi iespējams samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas transporta nozarē un samazināt Eiropas atkarību no aizvien nedrošākā naftas importa.

1.2.

EESK atbalsta visus pasākumus, ko Komisija ierosinājusi savā nesenajā paziņojumā par “tīriem” un energoefektīviem transportlīdzekļiem. Komiteja iesaka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm īstenot arī dažus papildu pasākumus.

1.3.

Pievēršoties tehnoloģiju aspektam, EESK iesaka noteikt vairākas prioritātes pētniecības un attīstības jomā, lai paātrinātu nozīmīgākās standartizācijas programmas, izplatītu attiecīgās prasmes un sekmētu attiecīgās apmācības programmas, pārvaldītu izmaiņas nodarbinātības veidos vieglo automobiļu nozarē un ar to saistītās nozarēs, kā arī mazinātu šo pārmaiņu sekas.

1.4.

EESK uzsver, ka pārejas uz ET rezultātā siltumnīcefekta gāzu emisijas var samazināt tikai tad, ja šajos transportlīdzekļos izmantojamo elektrību iegūs no avotiem, kas rada zemas vai nulles līmeņa oglekļa emisijas. Tāpēc vienlaikus ar pāreju uz ET jānodrošina arī pāreja uz elektrības ražošanu ar zemām oglekļa emisijām.

1.5.

ET plašai izmantošanai un iespējai to akumulatoros uzglabāt ievērojamu elektrības daudzumu varētu būt liela nozīme, lai elektrības piegādes sistēmā nodrošinātu piedāvājuma un pieprasījuma optimālu līdzsvaru, ja energosistēmas pārvaldībā un ET uzlādēšanas infrastruktūrā ieviesīs jaunas tehnoloģijas. EESK atzīst, ka tas būs sarežģīti, tomēr iesaka steidzami veikt pētījumus un īstenot projektus, lai mēģinātu realizēt šo iespēju praksē un ieguvēji būtu gan transporta, gan elektrības piegādes nozares.

1.6.

Lai vieglo automobiļu nozarē ātri pārietu uz ET, ievērojamas un kopīgas pūles būs jāpieliek gan automobiļu nozarei, uzlādēšanas infrastruktūras jauniem nodrošinātājiem un publiskajam sektoram kā regulējuma izstrādātājiem, standartu noteicējiem, stimulu radītājiem un izglītotājiem, gan sabiedrībai kā izglītotam, iesaistītam un vienlaikus prasīgam jauno tehnoloģiju izmantotājam. EESK aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis steidzami īstenot kopējus pasākumus, lai ar visiem iespējamajiem līdzekļiem veicinātu un atbalstītu šo izšķirošo pāreju un nodrošinātu, ka Eiropa neatpaliek no ātri augošās citu valstu konkurences šajā ļoti svarīgajā nozarē.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1.

Neraugoties uz aizvien augstākajiem visu transporta veidu efektivitātes standartiem, transporta nozarē kopumā ar katru gadu nemitīgi palielinās CO2 emisijas. Lai transports atbilstoši sekmētu oglekļa apjoma samazināšanu, ko Eiropa apņēmusies īstenot līdz 2050. gadam, nevarēs paļauties vienīgi uz efektivitātes papildu ietaupījumiem katrā transporta veidā.

2.2.

Autotransportam ir fundamentālas fiziskas robežas, līdz kurām iespējams uzlabot iekšdedzes dzinēja darbības rādītājus oglekļa emisiju jomā. Kādā brīdī tālāku uzlabojumu veikšanai būs vajadzīga būtiska pāreja uz jauniem enerģijas avotiem ar zema vai nulles līmeņa oglekļa emisijām.

2.3.

No dažādām iespējām, lai to panāktu, visdaudzsološākā šķiet savlaicīga pāreja vieglo automobiļu nozarē, pēc iespējas drīzāk pēc hibrīdiem ieviešot pilnībā elektriskus transportlīdzekļus (ET).

2.4.

Tas jādara pēc iespējas ātrāk šādu iemeslu dēļ:

Oglekļa emisiju agrāka, nevis vēlāka samazināšana dos labākus rezultātus klimata pārmaiņu mazināšanā un ļaus izvairīties no dārgiem pielāgošanās pasākumiem nākotnē;

Pārejas agrīnajos posmos gan privātajam sektoram (motoru ražotāji, akumulatoru izgatavotāji, infrastruktūras nodrošinātāju), gan publiskajam sektoram (pētniecība un izstrāde, infrastruktūra, finansiāli stimuli u.c.) būs jāsedz ievērojamas sākotnējās izmaksas, un jo ātrāk notiks pārmaiņas, jo ātrāk ieguldījumi dos peļņu;

Patērētāji aizvien vairāk interesējas par zemu vai nulles emisiju transportlīdzekļiem, kas varētu sniegt lielisku iespēju Eiropai un tās dalībvalstīm izvirzīties priekšgalā šajā, iespējams, populārajā pārejā, ja tiks īstenoti pareizi pasākumi un ar nosacījumu, ka tiks nodrošināta jauno transportlīdzekļu atbilstība tradicionālo sāncenšu drošības, ērtības, efektivitātes, uzticamības un dizaina standartiem, kā arī cenai;

Lielākie konkurenti (ASV, Japāna, Ķīna u.c.) jau veic apjomīgus ieguldījumus ET jomā un varētu iegūt ievērojamas priekšrocības, ja Eiropa nerīkosies tikpat strauji;

Ja Eiropa rīkosies pietiekami ātri, lai sekmētu ET attīstību Eiropā vienlaikus ar saistītajām pārmaiņām energoapgādes un elektrotīklu sistēmā, minēto nozaru izvēršanās varētu būt Eiropas ekonomikas izaugsmes, darba vietu radīšanas un eksporta palielināšanas nozīmīgs virzītājspēks. Savukārt atpalicība šajā pārejā varētu nopietni vājināt Eiropas ekonomiku.

2.5.

Tāpēc EESK atzinīgi vērtē Komisijas, Padomes un dalībvalstu pašlaik gatavotos intensīvos pasākumus, lai atbalstītu un paātrinātu pāreju uz ET. Tā iesaka Eiropai īstenot turpmākus pasākumus šādos trīs pamatvirzienos:

turpmāks atbalsts tehnoloģiskai pārejai, izmantojot pētniecību un izstrādi, plašas ieviešanas programmas, izglītību un apmācību;

atbalsts nepieciešamajai paralēlajai elektroenerģijas nozares attīstībai, tostarp atjaunojamu enerģijas avotu plašākai izmantošanai, energotīklu un infrastruktūras attīstībai, kā arī ET un elektroapgādes nozaru mijiedarbības standartizācijai;

atbalsts tirgus pārveidei, izmantojot attiecīgus stimulus, lai nodrošinātu to, ka pieprasījums neatpaliek no transportlīdzekļu piedāvājuma pārveides.

3.   Atbalsts tehnoloģiskajai pārejai

3.1.   Pētniecība un izstrāde

3.1.1.

Jāveic liels darbs, lai pētniecību un izstrādi palielinātu līdz 3 % mērķim un vairāk programmu līdzekļu novirzītu pārejas uz zemas oglekļa emisijas ekonomiku atbalstam. EESK atzinīgi vērtē to, ka jaunajā “ES 2020” stratēģijā liela nozīme piešķirta pētniecības un izstrādes vispārējai paplašināšanai un īpaši liela nozīme ir piešķirta tam, lai atbalstītu pāreju uz “zaļāku” ekonomiku, tostarp pāreju uz transportlīdzekļiem ar zemām oglekļa emisijām un elektrotransportlīdzekļiem. Īpaša uzmanība jāpievērš šādiem aspektiem:

akumulatoru tehnoloģijas tālāka pilnveidošana, lai paplašinātu ET klāstu un uzlabotu visiem klimatiskajiem un braukšanas apstākļiem paredzēto sistēmu ekspluatācijas drošību un izturību;

alternatīvas metodes uzlādēšanas pārvaldībai, lai pilnveidotu metodes, ko, iespējams, izmantos standartizācijā;

veidi, kā elektrotransportlīdzekļu lietojuma paplašināšanu saistīt ar atjaunojamu enerģijas avotu vai zemu oglekļa emisiju energoapgādes avotu izmantošanu;

veidi, kā izmantot “viedus” skaitītājus un pārprojektētu elektrotīklu sistēmu, lai akumulatorus varētu uzlādēt optimālā laikā no elektriskās slodzes līdzsvarošanas aspekta;

vispārējā apgāde ar materiāliem, īpaši litiju un retzemju metāliem, kas būs vajadzīgi akumulatoru izmantošanas apjomīgai paplašināšanai, un visi pasākumi, kurus varētu veikt, lai pavairotu vai padarītu drošākus piegādes avotus, vai aizstātu minētos metālus ar plašāk pieejamiem materiāliem;

pasākumi, kas būtu jāveic pašā sākumā, lai sekmētu nolietotu transportlīdzekļu un akumulatoru materiālu maksimālu atkārtotu izmantošanu.

3.1.2.

Īpaša uzmanība jāpievērš demonstrējumu projektiem un citām izvēršanas programmām. Pieredze, kas gūta saistībā ar energotehnoloģiju platformām, ir jāpapildina un jāiestrādā proaktīvās izvēršanas programmās, kas paredzētas elektrotīklam pieslēdzamu hibrīdauto un elektromobiļu ieviešanai un tiem nepieciešamās infrastruktūras izveidei. Ar piemērotiem stimuliem aktīvi jāveicina demonstrējumu projekti konkrētās pilsētās un reģionos, kas vēlas kļūt par izmēģinātājiem (šādi projekti jau ir uzsākti vairākās Eiropas pilsētās un reģionos). Jāizvērš CIVITAS programma.

3.1.3.

EESK izsaka bažas par to, ka pašreizējā akumulatoru ražošana lielā mērā ir atkarīga no materiāliem (litija un retzemju metāliem), ko pašlaik ražo galvenokārt vai vienīgi Ķīnā. Komiteja aicina steidzami uzsākt izpēti un ģeodēziskus apsekojumus, lai noteiktu šādu materiālu alternatīvus piegādes avotus un, cik vien iespējams, veicinātu minēto materiālu pārstrādi.

3.2.   Standartu noteikšana

3.2.1.

Būtiska nozīme ir reglamentējošiem standartiem, ar kuriem nosaka energoefektivitātes obligātās prasības produktiem un pakalpojumiem. ES jau ir noteikusi CO2 emisijas standartus vieglajiem automobiļiem un termiņus, līdz kuriem jāveic uzlabojumi, kas būs saistoši nākotnē. Tomēr šīs programmas jāpadara aptverošākas un jānosaka vērienīgāki īstermiņa un ilgāka termiņa mērķi.

3.2.2.

Pašreizējie emisiju ierobežojumi, kas noteikti 2015. gadam, ir ļoti veicinošs faktors zemu oglekļa emisiju transportlīdzekļu vai elektrotransportlīdzekļu attīstībai. Tas ir nozīmīgs stimuls Eiropas ražotājiem paātrināt to izstrādi un piedāvāt pirmās paaudzes pilnībā elektrisku automobili. Tomēr tas vienlaikus mazinās ražotāju ieinteresētību turpināt uzlabot ar fosilo degvielu darbināmos automobiļus. Nākamajā pārskatīšanas reizē varētu izvirzīt īpašu mērķi palielināt ar elektrību darbināmu transportlīdzekļu īpatsvaru, vienlaikus ražotājiem uzliekot par pienākumu turpināt samazināt CO2 emisijas ar benzīnu un dīzeļdegvielu darbināmiem transportlīdzekļiem, kas nākamos 20 gadus vai pat ilgāk neizbēgami veidos autotransporta lielāko daļu.

3.2.3.

Ir svarīgi arī turpmāk izdarīt spiedienu uz Eiropas rūpniecības nozari, lai tā būtu viena no vadošajām pasaulē ET jomā un spētu saglabāt konkurētspēju laikā, kad šajā virzienā pārorientēsies visas pasaules tirgus. Rūpniecības procesā iesaistītās puses autotransporta, akumulatoru ražošanas un energoapgādes nozarēs sīvi konkurē par labāku tehnoloģiju izstrādi par visizdevīgākajām cenām. Šāda konkurence pati par sevi ir spēcīgs inovācijas virzītājspēks un tā nebūtu kavējama.

3.2.4.

No otras puses, ES neapšaubāmi būs jāveicina daži sākotnējie standartizācijas elementi, lai nodrošinātu drošību, uzticamību un savietojamību, jo īpaši atbalsta infrastruktūrā ET uzlādēšanai un pieslēgšanai pie strāvas, kā arī akumulatoru komplektiem izvirzāmo strāvas prasību un konfigurācijas jomā. Tā kā notiek automobiļu (jaunu un lietotu) intensīva tirdzniecība starp Eiropu un pārējām pasaules daļām, ES būtu aktīvi jāpiedalās arī vispārēju standartu noteikšanā minētajā jomā, lai nodrošinātu ET tehnoloģiju savietojamību globālā mērogā.

3.3.   Izglītība, profesionālā un tehniskā apmācība

3.3.1.

Pāreja uz vieglo automobiļu rūpniecību, kurā dominē ET, radīs nodarbinātības struktūras izmaiņas nozarē. Lai saglabātu ražošanu un darba vietas Eiropas vieglo automobiļu nozarē un uzturētu tās eksporta spēju, ir būtiski pēc iespējas agrāk veikt ieguldījumus Eiropas ET ražošanas jaudās un nodrošināt atbilstošu apmācību un pārkvalifikāciju uz jaunajām prasmēm, kas būs vajadzīgas visās nozares jomās (dizains, ražošana, izplatīšana, pārdošana, uzturēšana, pārstrāde u.c.).

3.3.2.

EESK stingri atbalsta Komisijas priekšlikumu atsākt augsta līmeņa grupas CARS 21 darbu, tajā iesaistot vairāk ieinteresēto pušu, lai novērstu šķēršļus jauno tehnoloģiju laišanai tirgū. Komiteja iesaka tostarp izveidot arī īpašu darba grupu sociālajos jautājumos un nekavējoties īstenot pasākumus, lai attīstītu un pārorientētu nozares apmācības un izglītības struktūras un tādējādi nodrošinātu jaunu, ar ET tehnoloģijām saistītu prasmju apguvi.

4.   Elektroapgādes paralēla pārveide un saistība ar elektroapgādes dekarbonizāciju

4.1.

Pāreja uz ET būs saistīta ar nozīmīgu papildu pieprasījumu pēc elektrības, sākumā ne pārāk lielu, bet vēlāk — ievērojamu. Ja minēto papildu pieprasījumu pēc elektroenerģijas apmierinātu, papildus būvējot vecmodīgas, ar oglēm kurināmas spēkstacijas, ieguvums CO2 emisiju samazināšanas jomā nebūtu liels. CO2 emisijas vienkārši pārvietotos no automobiļiem uz spēkstacijām. Tāpēc ir svarīgi, lai elektrisko automobiļu izmantošanas izvēršana notiktu vienlaikus ar zemas vai nulles līmeņa oglekļa emisijas energoapgādes turpmāku paplašināšanu.

4.2.

Programmas, kuru mērķis ir sekmēt atjaunojamu enerģijas avotu plašāku izmantošanu, jāattīsta vienlaikus ar aizvien lielāko elektrības pieprasījumu elektrotransportlīdzekļiem. Šī prasība jāiekļauj nākamajā pārskatā par mērķiem atjaunojamu enerģijas avotu plašākas izmantošanas veicināšanai.

4.3.

Starp elektrotransportlīdzekļiem nepieciešamās kopējās akumulatoru jaudas palielināšanu un no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūtās enerģijas daļas pieaugumu sāk rasties sarežģītāka mijiedarbība.

4.4.

Nozīmīga problēma, kas kavē atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu, ir vēja, saules enerģijas, plūdmaiņu utt. neregularitāte. Lai to savietotu ar dažādi svārstīgo elektrības pieprasījumu, iespējams, būs jāpaplašina enerģijas uzglabāšanas līdzekļu izmantošana. Akumulatori automobiļos būs vajadzīgi tikai tajā ierobežotajā laika posmā, kurā cilvēki faktiski brauc. Starplaikos tie būs jāuzlādē, bet tie, iespējams, varētu būt pieejami arī kā enerģijas rezerves avoti, lai ievadītu tīklā papildu rezerves, kad trūkst piegādes no atjaunojamiem enerģijas avotiem. Minētās idejas īstenošanu kavē milzīgas tehniskās un loģistikas problēmas. Taču, tā kā turpina attīstīties “vieds”, savstarpēji saistīts tīkls, šī iespēja kļūst ticamāka. EESK aicina Komisiju nekavējoties veikt vajadzīgos pētījumus, un nodrošināt, lai ET vajadzībām izveidotā uzlādēšanas infrastruktūra jau uzreiz būtu orientēta uz nākotni, lai varētu īstenot ideju par ET un atjaunojamo enerģijas avotu savstarpējo papildināmību.

4.5.

Akumulatoru uzlādēšanai un/vai nomaiņai nepieciešamās infrastruktūras attīstībā būs vajadzīgi lieli ieguldījumi. Uzlādēšanas iekārtas būs jāierīko cilvēku mājās, darbavietās, mazumtirdzniecības vietās, komerciālās remontdarbnīcās, citās iedzīvotāju pulcēšanās vietās un uz ielas. Publiskajam sektoram būs jāizstrādā tiesiskais regulējums, lai tie, kas veic ieguldījumus infrastruktūrā, varētu gūt pienācīgu peļņu, vienlaikus izvairoties no pārmērīgām cenām. EESK iesaka Komisijai steidzami uzsākt piemērota tiesiskā regulējuma izpēti nolūkā veicināt nepieciešamās investīcijas infrastruktūrā. Tādēļ Komiteja ņem vērā un atbalsta Konkurētspējas padomes 26. maija secinājumus, kuros tā aicina nekavējoties izstrādāt Eiropas standartu elektrotransportlīdzekļiem, lai paātrinātu to ieviešanu.

5.   Patērētāji un tirgus.

5.1.

Eiropas sabiedrība aizvien vairāk apzinās, ka laiks, kad varēja paļauties uz lētas naftas vispārēju pieejamību, tuvojas beigām. Tā apzinās, ka daudzviet pasaulē atrast un iegūt naftu kļūst aizvien grūtāk un ka saasinās konkurence par resursiem jaunās tirgus ekonomikas valstīs. Neraugoties uz zināmu skeptisku attieksmi, pieaug arī apziņa, ka CO2 emisijas ir jāsamazina, lai izvairītos no bīstamām klimata pārmaiņām, un ka tādēļ arī transporta nozarei būs jādod savs ieguldījums. Dažādu dalībvalstu valdības atšķirīgā apmērā ir netieši apliecinājušas šo nepieciešamību, uzliekot nodokli naftas produktiem un diferencējot transportlīdzekļu nodokļus, lai sekmētu mazāku transportlīdzekļu ar zemām oglekļa emisijām nevis pārmērīgu degvielas patērētāju izmantošanu, kā arī atsevišķos gadījumos iegādājoties hibrīdautomobiļus un elektrotransportlīdzekļu prototipus savu autoparku vajadzībām.

5.2.

Pateicoties šādai vispārējai apziņai, pēdējo gadu laikā tirgū ir notikušas zināmas izmaiņas. Patērētāju izvēle no lieliem modeļiem ar augstām emisijām ir ievērojami mainījusies par labu mazākiem transportlīdzekļiem, kas rada mazāk oglekļa emisiju. Ir bijis zināms pieprasījums pēc jau ieviestajiem hibrīdautomobiļiem, īpaši tajās dalībvalstīs, kas to ir sekmējušas ar fiskālām iniciatīvām. Tomēr kopumā patērētājiem ir piesardzīga attieksme pret inovācijām šajā jomā, un, iespējams, ka viņi būs vēlreiz jāpārliecina un jāmotivē, lai noteiktāk virzītos uz elektrības tīklam pieslēdzamu hibrīdauto nākamo paaudzi un pilnībā elektriskiem transportlīdzekļiem, kad tie būs pieejami.

5.3.

Arī ražotāji un naftas rūpniecības nozare ir izrādījuši piesardzīgu attieksmi par iespējām virzīties uz ET. Viņi ir jāpārliecina par šīs tendences neizbēgamību un Eiropas Savienības politisko apņemšanos sekmēt un paātrināt šādu pāreju, lai tie pilnībā izmantotu savus resursus un īpašās zināšanas pārmaiņu īstenošanā un jaunos produktus pārdotu patērētājiem. ES un dalībvalstīm nepieciešamība steidzami īstenot pāreju sīki jāizskaidro rūpniecības nozarei, un nedrīkst pieļaut, ka daži lēnākie uzņēmumi, īpaši aizbildinoties, palēninātu kopējo progresu; pretējā gadījumā nozarē vadību pārņems ātrākie uzņēmumi citās pasaules daļās un pastāvīgi samazināsies ES tirgus daļa un ietekme uz standartu noteikšanu pasaulē.

5.4.

Lai sekmīgi pārietu uz nākamo posmu, iegūtu patērētāju uzticēšanos un nodrošinātu pieprasījumu, ir jāizpilda vairākas patērētāju prasības, kuras var apkopot šādās galvenajās kategorijās: drošums, drošība, uzticamība, tehniskie rādītāji un dizains, brauciena tālums un elastīgums, uzlādēšanas ērtums, iegādes un lietošanas izmaksas. (Pastāv arī bažas, ka elektriskie transportlīdzekļi uz ceļiem var būt bīstami klusi; tādā gadījumā būtu jāparedz trokšņa līmeņa paaugstināšana, lai gājēji un citi satiksmes dalībnieki varētu sadzirdēt tuvojošos transportlīdzekli.)

5.5.

Izšķirošs faktors būs tas, lai ET būtu vismaz tikpat droši, cik parastie transportlīdzekļi (gan braucot, gan negadījumos), par ko liecinātu gan objektīvi statistiski mērījumi, gan subjektīvā uztvere. Uzlādēšanas ierīces, jo īpaši visas publiski pieejamās uzlādēšanas iekārtas būs jānodrošina pret manipulācijām un krāpšanu. Šis kritērijs būtu jāiekļauj visās regulatīvajās drošības prasībās, kas būs jānosaka attiecībā uz elektrotransportlīdzekļiem.

5.6.

ET jābūt uzticamiem vienmēr un visos laika apstākļos. Ja akumulatori ātri izlādēsies vai noteiktos laika apstākļos ievērojami samazināsies efektivitāte vai brauciena tālums, sabiedrība no šiem automobiļiem strauji novērsīsies. Normatīvajā sistēmā varētu būt vēlams iekļaut izturīguma un uzticamības standartus.

5.7.

ET tehniskajiem rādītājiem būtu jāatbilst vismaz vidējas klases automašīnu rādītājiem, jo tieši šādi automobiļi ir pazīstami lielākajai sabiedrības daļai. Tāpat būs svarīgi, lai ET dizains un konfigurācija sabiedrībai nebūtu mazāk pievilcīga kā tehniskie rādītāji labākajām automašīnām ar iekšdedzes dzinēju. Tas būs jānodrošina rūpniecībai, un tiesiskais regulējums nebūs nepieciešams, ja rūpniecības nozare pati būs attiecīgi motivēta (un nepieciešamības gadījumā to stimulēs) paātrināt pārmaiņas.

5.8.

Brauciena tālums ir cieši saistīts ar uzlādēšanas nosacījumiem. Ja uzlādēšanai nepieciešamas vairākas stundas garāžā vai uzlādēšanas punktā uz ielas, patērētāji varētu vēlēties, lai pēc katras uzlādēšanas reizes varētu veikt ievērojami tālu braucienu. Var būt, ka lielākā daļa cilvēku parastas darba dienas laikā nobrauc tikai nelielu attālumu, bet viņi gribēs, lai automobilis darbojas ilgāk gadījumā, kad jābrauc tālu, un viņi nevēlēsies šādu pārbraucienu laikā pavadīt vairākas stundas, uzlādējot akumulatoru. Akumulatori dažkārt izlādējas tad, kad automobilis nav sasniedzis uzlādēšanas vietu. Jāattīsta infrastruktūra akumulatoru ārkārtas uzlādēšanai ceļa malā vai nomaiņai.

5.9.

Šķiet, ka ātrāka uzlādēšana pamazām kļūst tehniski iespējama. Tomēr, ja uzlādēšanas laiku neizdosies samazināt līdz aptuveni tik ilgam brīdim, kāds vajadzīgs automobiļa degvielas tvertnes uzpildei, aizņemti cilvēki kļūs nepacietīgi. Komiteja uzskata, ka ražotājiem pēc iespējas drīzāk vajadzētu censties palielināt brauciena tālumu līdz 300 km, ja viņi vēlas nodrošināt sev pietiekami lielu tirgus daļu. Pētniecībai un izstrādei īpaši jākoncentrējas uz šo mērķi.

5.10.

Ja šādu attālumu neizdosies nodrošināt dažos nākamajos gados, EESK iesaka aktīvi pievērsties tam, lai papildus uzlādēšanai nodrošinātu iespēju komerciālā remontdarbnīcā (vai neatliekamās tehniskās palīdzības punktos ceļa malā) divās vai trijās minūtēs ātri nomainīt visu akumulatoru. EESK atbalsta to, ka uz šī pamata tiek izstrādāti daži agrīni izmēģinājuma projekti. Lai veicinātu infrastruktūru akumulatoru nomaiņai šādā veidā, EESK iesaka Komisijai agrīnā posmā apsvērt iespēju jau sākumā nodrošināt akumulatoru konfigurācijas un īpašību standartizāciju un izpētīt metodes to ērtai izņemšanai un nomaiņai. Akumulatoru nomaiņu veicinātu arī tas, ja akumulators nebūtu jāpērk, bet to varētu iznomāt no tehniskās apkopes uzņēmuma, kas nodarbojas ar akumulatoru nomaiņu. Tas pazeminātu ET sākotnējo cenu, bet, iespējams, vajadzētu izstrādāt reglamentējošus noteikumus, lai nodrošinātu, ka tehniskās apkopes uzņēmumi saglabā taisnīgas cenas un atbilstošus darbības standartus.

5.11.

Vietās, kur jāizmanto uzlādēšana no elektrības tīkla, būs svarīgi to ātri padarīt iespējamu plašā uzlādēšanas punktu tīklā. Papildus ierīcēm iedzīvotāju mājās uzlādēšanas punkti būs jāierīko autostāvvietās, (publiskās un privātās, darba vietās, pie mazumtirdzniecības veikaliem utt.) un stāvlaukumos uz ielas. Lai šī programma būtu pārvaldāma, iespējams, pirmie ieviešanas mēģinājumi jāsāk konkrētās ģeogrāfiskajās zonās. Varētu būt lietderīgi īstenot izmēģinājuma projektus dažādās vidēs, tostarp salās, lielpilsētās un to reģionālajās zonās, mazākās pilsētās, lauku teritorijās u.c., lai noteiktu, kādi svarīgi darbības un infrastruktūras atbalsta pasākumi būtu jāveic. Visur, kur izmēģinās ET, ir būtiski jau sākumā izveidot attiecīgu tīklu ar uzlādēšanas infrastruktūru. Patērētāji ātri pievērsīsies jaunajai tehnoloģijai, ja jau pirmajā dienā redzēs, ka pastāv plašas iespējas akumulatorus uzlādēt un nomainīt.

5.12.

Vietējām un reģionālajām pašvaldībām būs īpaši svarīga loma ET izmantošanas veicināšanā savos reģionos. Tās var palīdzēt apzināt attiecīgas vietas, kur ierīkot akumulatoru uzlādēšanas un nomaiņas infrastruktūru. Tās varētu ET piešķirt preferenciālu statusu stāvvietās vai rezervētās joslās. Pašvaldības varētu sniegt nozīmīgu ieguldījumu pārejas uz ET veicināšanā. Tās varētu arī motivēt izmantot ET, pārvadājot cilvēkus, kam ir apgrūtināta pārvietošanās, ielu tīrīšanā u.c., jo daudzi šādi braucieni parasti notiek īsā attālumā attiecīgās pašvaldības teritorijā.

5.13.

Izšķiroša nozīme, protams, būs cenai un lietošanas izmaksām. Daudzās valstīs iespaidīgs piemērs ir pāreja no svinu saturošas degvielas uz svinu nesaturošu degvielu. Kādu laiku patērētāji pretojās šīm pārmaiņām. Tomēr, tiklīdz valdības noteica atšķirīgus nodokļus par labu svinu nesaturošai degvielai, pretestība noplaka, un pārmaiņas notika strauji un netraucēti.

5.14.

Lai veicinātu elektrotransportlīdzekļu izmantošanu, līdzīgi būs vismaz jālikvidē visas izmaksu priekšrocības ar degvielu darbināmiem transportlīdzekļiem, izmantojot piemērotus diferencētus nodokļu režīmus un, iespējams, nodrošinot ET priekšrocības pirmajos gados, lai aktivizētu tirgu. Principā ET ekspluatācijas izmaksām vajadzētu būt zemākām, jo elektriskais dzinējs ir daudz efektīvāks. Tomēr daudz kas, protams, būs atkarīgs no elektroenerģijas tarifu struktūras un no tā, vai akumulatoru uzlādēšanu var integrēt labi izstrādātā slodzes līdzsvarošanas sistēmā par preferenciālu tarifu. EESK mudina veikt savlaicīgus ekonometriskus pētījumus par dažādām iespējām. Tā kā lēmumu par pāreju uz ET patērētājiem pieņemt nav vienkārši, viņi ir spēcīgi jāstimulē, īpaši pārejas pirmajos gados (piemēram, nosakot lielas atšķirības pirkuma nodoklī, ET paredzot priekšrocības salīdzinājumā ar IDT (transportlīdzekļi ar iekšdedzes dzinēju).

5.15.

Papildus cenas stimuliem valdībām un pašvaldībām jāizskata citi stimulu veidi, kas varētu sekmēt pāreju, tostarp konkrēti ET paredzēti maršruti vai zonas un priviliģētas stāvvietas. ET noteikti būs mazāk piesārņojoši nekā iekšdedzes dzinēji, un dažas to versijas varētu palīdzēt mazināt sastrēgumus (piemēram, mazāki ET īpašiem mērķiem).

5.16.

Papildus pasākumiem, lai nodrošinātu ET laišanu tirgū par konkurētspējīgu cenu, būs svarīgi veikt turpmākus pasākumus, lai uzlabotu patērētāju izpratni par oglekļa dioksīda ietekmi, kad viņi izvēlas transportlīdzekli, un apmēru, kādā viņi samazinās oglekļa dioksīda ietekmi, pārejot uz ET.

5.17.

Šāda informācija būtu jāpamato, veicot viņu automobiļu un citu transporta veidu pilna ekspluatācijas cikla ietekmes analīzi. Bet pat tad, ja tiks ņemts vērā pilns ekspluatācijas cikls, iespējams, ka pāreja uz elektrisku automobili būs viens no svarīgākajiem lēmumiem, ko indivīds varēs pieņemt, lai samazinātu paša izraisīto oglekļa dioksīda emisiju. Lai patērētāji to varētu precīzi izvērtēt, viņiem ir vajadzīga attiecīga informācija.

5.18.

Dažos tirgus sektoros sākumā būs vieglāk iekļūt nekā citos. Ņemot vērā pašreizējos brauciena tāluma ierobežojumus un uzlādēšanas laiku, ET vismaz sākumā būs vairāk piemēroti īsiem maršrutiem pa pilsētu vai vietējiem pārbraucieniem un mazāk piemēroti tāliem ceļojumiem. Tāpat arī iekārtas, lai pieslēgtos elektrības tīklam, būs vieglāk nodrošināt mājās ar garāžām vai vismaz privātos automobiļu stāvlaukumos. Tāpēc sākotnējā tirgus izpēte un reklāma varētu būt orientējama uz mājsaimniecībām, kurās ir šādas iekārtas un kas var apsvērt elektrotransportlīdzekļa iegādi kā otru (mazāku) pārvietošanās līdzekli vietējai izmantošanai, vienlaikus paturot IDT vai hibrīdauto tālākiem braucieniem ar lielāku slodzi. Veiktie pētījumi pierāda, ka pat saistībā ar šādu izmantošanu ierobežotais brauciena tālums un uzlādēšanas laika ilgums var ierobežot sākotnējo ieviešanu, tādēļ, lai izvairītos no tā, ka ET ir piesaistīti dažiem mazas nišas tirgiem, būs svarīgi jau sākumā izveidot ilgtermiņa redzējumu par pilnīgāku pāreju, kas elektrotransportlīdzekļus padarīs par pievilcīgu izvēles iespēju visiem lietotājiem un visiem braucieniem.

5.19.

Publiskā iepirkuma programmas var būt ļoti ietekmīgs instruments, lai sekmētu standartu paaugstināšanu galvenajās rūpniecības nozarēs. Publiskais sektors ir svarīgs automobiļu un citu transportlīdzekļu pircējs; un publiskā sektora rādītais piemērs var papildus ietekmēt citu pircēju lēmumus. Tāpēc ir svarīgi, lai valdības un pārējās publiskā sektora struktūrvienības, tostarp reģionālās un vietējās pašvaldības visā Eiropā, savlaicīgi apņemtos pirkt elektriskos automobiļus un citus transportlīdzekļus, tādējādi nodrošinot minēto transportlīdzekļu tirgus savlaicīgu paplašināšanos un strauji tuvinot ražošanas apjomus kritiskajai masai, kas nepieciešama ekonomiskai ražošanai. Eiropas Savienības iestādes varētu rādīt priekšzīmi, pieņemot savus lēmumus par iepirkumiem, un varētu arī uzsākt Eiropas mēroga diskusijas un iniciatīvas, lai sekmētu elektrotransportlīdzekļu izmantošanas uzsākšanu. Politiskie līderi un citi sabiedrībā ievērojami cilvēki varētu izplatīt šīs idejas, pašiem sākot drīzumā izmantot elektrotransportlīdzekļus.

5.20.

Tiek lēsts, ka gandrīz 50 % Eiropā pirkto automobiļu tiek iegādāti uzņēmumu darbiniekiem saskaņā ar uzņēmumu pārvaldītām vai atbalstītām sistēmām. Būtu vēlams stimulēt uzņēmumus dot priekšroku automobiļiem ar zemām oglekļa emisijām vai pilnībā elektriskiem automobiļiem, atbilstoši diferencējot nodokļus.

6.   Citi transportlīdzekļi un transporta veidi

6.1.

Šajā atzinumā Komiteja galvenokārt ir pievērsusies privātajiem pasažieru automobiļiem un pasākumiem, kas Eiropai tagad jāveic, lai paātrinātu pāreju uz elektrisko automobiļu izmantošanu nākotnē. Transporta jomā tā ir vislielākā iespēja samazināt emisijas.

6.2.

Bet elektrifikācijas centieni, protams, ar to vēl nebeidzas. Politikas veidotājiem un ražotājiem jāapzinās tālākas elektrifikācijas potenciāls visās sauszemes un jūras transporta jomās — tas jāattiecina gan uz ļoti maziem, vienvietīgiem transportlīdzekļiem, lielākiem sabiedriskā transporta transportlīdzekļiem, dzelzceļu, tramvajiem un trolejbusiem, gan arī visu kravas transporta jomu. Turklāt līdz ar transporta sistēmas elektrifikācijas paplašināšanos var veidoties jauni mobilitātes modeļi, kurus sekmē elektroenerģijas, akumulatoru tehnoloģiju, elektroapgādes tīklu un satiksmes pārvaldes viedu sistēmu dažādās iezīmes. Arī šajā jomā EESK rosina Komisiju un politikas veidotājus būt uzmanīgiem un nezaudēt modrību un apzināt labākās idejas, kurām vajadzīgs atbalsts.

Briselē, 2010. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/53


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Liberalizācijas un ekonomikas krīzes ietekme uz enerģētisko nabadzību” (izpētes atzinums)

2011/C 44/09

Galvenais ziņotājs: Sergio SANTILLÁN CABEZA kgs

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 304. pantu Beļģijas valdība saistībā ar savu gaidāmo prezidentūru Eiropas Savienības Padomē 2010. gada 9. februārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Liberalizācijas un ekonomikas krīzes ietekme uz enerģētisko nabadzību”

(izpētes atzinums).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Birojs 2010. gada 16. februārī uzdeva Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu par šo jautājumu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā 2010. gada 14. un 15. jūlijā (14. jūlija sēdē) iecēla SANTILLÁN CABEZA kgu par galveno ziņotāju un ar 124 balsīm par un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Elektrības, gāzes un citu kurināmo veidu, piemēram, ogļu, cenas turpina augt. Šķiet, ka tuvākajos gados šī tendence saglabāsies, un gadījumā, ja netiks veikti ātri un efektīvi pasākumi, būtiski pieaugs arī visneaizsargātāko enerģijas patērētāju skaits. Šā atzinuma mērķis nav aplūkot enerģijas cenu pieauguma cēloņus, bet gan uzsvērt nepieciešamību aizsargāt visneaizsargātākos patērētājus, lai nepieļautu enerģētisko nabadzību.

1.2.

Enerģētiskās nabadzības novēršana ir jauna sociāla prioritāte, pie kuras jāstrādā visos līmeņos, un ES būtu jāizstrādā kopīgas pamatnostādnes, lai visās dalībvalstīs šī nabadzības veida izskaušanai īstenotu saskaņotus pasākumus. Būtu jāuzsver, ka ES pēdējo gadu laikā ir paveikusi ievērojamu darbu, lai aizsargātu vismazāk aizsargātos patērētājus. Tomēr daudzas dalībvalstis joprojām nepilda savas saistības, netiek īstenoti paredzētie pasākumi, un ES būtu jārīkojas saskaņā ar EK Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu.

1.3.

Enerģētiskā nabadzība ietekmē ne tikai enerģētikas nozari, bet arī citas jomas, piemēram, veselības aizsardzību, patēriņu un mājokļus.

1.4.

EESK ierosina ES pieņemt kopīgu un vispārīgu termina “enerģētiskā nabadzība” definīciju, kuru katra dalībvalsts vēlāk varētu attiecīgi pielāgot. Viena iespēja būtu definēt enerģētisko nabadzību kā grūtības vai nespēju mājoklī uzturēt atbilstīgu temperatūru vai izmantot citus būtiskus energopakalpojumus par saprātīgu cenu. Tā ir vispārēja definīcija, kuru varētu papildināt arī ar citiem kritērijiem, lai aktualizētu minēto koncepciju atbilstoši sabiedrības attīstībai. Tādējādi būtu iespējams noteikt enerģētiskās nabadzības apmēru un efektīvi risināt minēto problēmu.

1.5.

EESK uzskata, ka būtu jāsaskaņo esošie statistikas dati, lai pēc iespējas precīzāk noteiktu stāvokli saistībā ar enerģētisko nabadzību Eiropā. Tādēļ ir ierosināts Eurostat un dalībvalstu statistikas iestādēs izmantot vienotu statistisko metodoloģiju enerģētiskās nabadzības problēmas apmēra noteikšanai.

1.6.

EESK, atzīst Iedzīvotāju enerģētikas jautājumu foruma (Citizen’s Energy Forum) (Londona) darbību, taču vienlaikus uzskata, ka būtu jāveido Eiropas enerģētiskās nabadzības novērošanas centrs, kas iekļautos jau esošā struktūrā, piemēram, Energoregulatoru sadarbības aģentūrā, un iesaistītu visus ekonomikas un sociālās jomas dalībniekus, kuri tiešā vai netiešā veidā risina enerģētiskās nabadzības problēmu, piemēram, piegādātājus, patērētājus, veselības un vides aizsardzības uzņēmumu apvienības, arodbiedrības, enerģētikas un būvniecības uzņēmumu apvienības. Minētā struktūra būtu ļoti lietderīga, lai apzinātu pašreizējo paraugpraksi dalībvalstīs, izpētītu jaunus mehānismus enerģētiskās nabadzības novēršanai un sekmētu objektīvu, rūpīgu novērtējumu enerģētikas tirgus liberalizācijas ietekmei uz visneaizsargātākajiem patērētājiem.

1.7.

EESK ierosina ikviena enerģētikas politikas priekšlikuma izstrādē ņemt vērā enerģētiskās nabadzības aspektu.

1.8.

EESK uzsver nepieciešamību attīstīt tehnoloģisku inovāciju, lai visneaizsargātākajiem patērētājiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams, optimizētu enerģijas izmantošanas iespējas.

1.9.

Ir jāīsteno pasākumi, kas jau pieņemti attiecībā uz ēku energoefektivitāti, un šajā gadījumā — mājokļiem. Ņemot vērā grūtības, kādas varētu rasties iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, dalībvalstīm būtu jāapsver atbalsta pasākumu izveide atbilstoši valstu iespējām.

1.10.

Decentralizētā enerģijas ražošana dažos gadījumos var palīdzēt sasniegt šajā atzinumā izklāstītos mērķus (skatīt 6.8. punktu).

2.   Enerģētiskā nabadzība ES

2.1.

Enerģijas izmantošana un tās pieejamība ir saistīta ar iedzīvotāju un sabiedrības labklājību. Enerģijai ir neskaitāmi pielietošanas veidi, bez tās nav iespējama mobilitāte, apkure vai apgaismošana tādās jomās kā rūpniecība, veselības aprūpe un lauksaimniecība, kā arī sadzīve un izklaide.

2.2.

Tādēļ enerģētiskās nabadzības koncepciju var skatīt gan makroekonomikas, gan mikroekonomikas aspektā. Pietiekamas un kvalitatīvas enerģijas pieejamība rūpniecības, lauksaimniecības un citās nozarēs ir ļoti svarīga valsts labklājībai un konkurētspējai, un enerģijas nepietiekamība var izraisīt ekonomikas krīzi, bezdarbu un nabadzību. Šajā atzinumā galvenā uzmanība tomēr pievērsta enerģētiskajai nabadzībai, kas ietekmē mājsaimniecības.

2.3.

Enerģētiskā nabadzība nozīmē to, ka mājsaimniecībai ir grūtības vai nav iespējas par pieejamu cenu nodrošināt atbilstošu apkures temperatūru mājoklī (kā piemēru varētu ņemt vērā Pasaules veselības organizācijas izmantoto definīciju, kurā norādīts, ka atbilstoša temperatūra ir 21 °C dzīvojamajā istabā un 18 °C pārējās telpās, vai jebkuru citu definīciju, kas uzskatāma par tehniski atbilstošu), kā arī izmantot citus būtiskus energopakalpojumus, piemēram, apgaismojumu, transportu, elektrību interneta lietošanai vai citus pakalpojumus par pieejamu cenu. Tā ir vispārēja definīcija, kuru varētu papildināt ar citiem kritērijiem, lai minēto koncepciju aktualizētu atbilstoši nepieciešamībai.

2.4.

Enerģētiskās nabadzības apjomu ir grūti noteikt, lai gan to iespējams novērtēt, pamatojoties uz tādiem rādītājiem kā nespēja uzturēt mājā atbilstīgu temperatūru (21 % ES-27, Eurostat), to iedzīvotāju procentuālā daļa, kuriem ir parādi, jo nav samaksāti rēķini (2007. gadā ES-27 bija 7 %), vai to mājokļu skaits, kuros tek jumti, ir plaisas vai arī citi defekti, kas ietekmē ēkas stāvokli (2007. gadā ES-25 bija 18 %, ES SILC (Survey on Income and Living Conditions — Ienākumu un dzīves apstākļu pārskats (SILC), 2007. gads). Lai gan attiecīgu statistikas datu un pētījumu trūkums nedod iespēju sniegt ticamus datus par to personu skaitu, kuras saskaras ar šo problēmu, pēc zināmo rādītāju salīdzināšanas un, ņemot vērā dažus publicētos pētījumus, tiek lēsts, ka Eiropā vismaz 50 miljoni cilvēku cieš no enerģētiskās nabadzības. (Tackling Fuel Poverty in Europe. Recommendations Guide for Policy Makers; www.fuel-poverty.org). Atsevišķi novērtējumi tomēr liecina, ka minētie skaitļi ir lielāki.

2.5.

Enerģētiskās nabadzības apjomu ir ne tikai grūti noteikt, bet pastāv arī pretrunas starp Eiropas līmeņa un valstu statistikas datiem. Piemēram, saskaņā ar ES SILC datiem Lielbritānijas iedzīvotājiem nav parādu nenomaksātu rēķinu dēļ, turpretī Valsts energoregulatora (Ofgem) dati liecina, ka tādu ir aptuveni 5 % (www.fuel-poverty.org).

2.6.

Tādu ģimeņu skaits Eiropā, kuras skar enerģētiskās nabadzība, varētu palielināties, tādēļ ka:

aptuveni 16 % eiropiešu ir pakļauti nabadzības riskam (Kopīgais ziņojums par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju, Eiropas Komisija, 2009. gads),

no 2005. gada līdz 2007. gadam gāzes cena mājsaimniecībām ir pieaugusi vidēji par 18 % (Eurostat, 2007. gads),

no 2005. gada līdz 2007. gadam elektrības cena mājsaimniecībām ir pieaugusi vidēji par 14 % (ES SILC pārskats, 2007. gads ),

vairāk nekā 60 % no visiem mājokļiem ES ir būvēti, neņemot vērā termoregulācijas kritērijus.

2.7.

Enerģētisko nabadzību ir radījis triju faktoru apvienojums, proti, zems ienākumu līmenis, nepietiekama būvniecības kvalitāte un paaugstinātas enerģijas cenas.

2.8.

Enerģētiskā nabadzība var izraisīt sekas, piemēram, veselības problēmas, piegādāto energopakalpojumu atslēgšanu, samazinātu, labklājības standartiem neatbilstošu enerģijas patēriņu vai parādu uzkrāšanos.

2.9.

Visneaizsargātākajām sociālajām grupām ir arī viszemākais ienākumu līmenis, piemēram, cilvēkiem, kas vecāki par 65 gadiem, ģimenēm, kurās ir tikai viens no vecākiem, bezdarbniekiem vai sociālo pabalstu saņēmējiem. Turklāt bieži vien cilvēki ar zemiem ienākumiem dzīvo ēkās ar nepietiekamu siltumizolāciju (“Housing Quality Deficiencies and the Link to Income in the EU”Orsolya Lelkes, Eiropas sociālās labklājības politikas un izpētes centrs, 2010. gada marts), kas vēl vairāk palielina enerģētisko nabadzību.

2.10.

Atsevišķas dalībvalstis jau ir noteikušas dažus pasākumus (EPEE darba grupa publicētais pētījums “Good practices experienced in Belgium, Spain, France, Italy and United Kingdom to tackle fuel poverty”), kas palīdz nepieļaut enerģētiskās nabadzības rašanos. Lielākā daļa labas prakses pasākumu koncentrējas uz cēloņiem, piemēram,

enerģijas cenām (piemēram, “sociālie tarifi”),

ēku celtniecības kvalitāti (piemēram, energoefektivitātes uzlabošana valsts un privātajos mājokļos),

zemiem ienākumiem (piemēram, finansiāla palīdzība).

Līdzīgā veidā dažās dalībvalstīs ir īstenoti korektīvi pasākumi enerģētiskās nabadzības seku mazināšanai, piemēram, aizliedzot energopiegādes atvienošanu mazāk aizsargātām ģimenēm kritiskos brīžos.

2.11.

Energoefektivitātes uzlabošana ēku celtniecībā ir būtisks aspekts cīņā pret enerģētisko nabadzību. Priekšlikums pārstrādāt Direktīvu par ēku energoefektivitāti (COM(2008) 780 galīgā redakcija) varētu dot iespēju minētajā jomā.

3.   Ekonomikas krīzes dēļ 23 miljoni cilvēku zaudējuši darbu

3.1.

Eiropas ekonomika piedzīvo dziļāko lejupslīdi kopš 1930. gada. ES-27 IKP 2009. gadā samazinājās par 4,2 %, salīdzinot ar 2008. gadu, kad tika reģistrēts neliels pieaugums (+0,8 %). Ir reģistrēts būtisks bezdarba pieaugums, 2010. gada janvārī skarot 9,5 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem (par 1,5 procentpunktiem vairāk nekā iepriekšējā gada janvārī). Tādējādi 2010. gada pirmajā mēnesī bez darba bija 22 979 000 cilvēku. Procentuāli viszemākais bezdarba līmenis bija reģistrēts Nīderlandē (4,2 %) un Austrijā (5,3 %), turpretī visaugstākais — Lietuvā (22,9 %) un Spānijā (18,8 %) (Eurostat).

3.2.

Eiropas Ekonomikas atveseļošanas plāns, ko pieņēma 2008. gada nogalē, nav devis gaidītos rezultātus. Dati par pašreizējo stāvokli rada bažas, tāpat arī fakts, ka līdzšinējās prognozes (tostarp Komisijas prognozes) attiecībā uz tuvāko nākotni paredz lēnu atlabšanu. Lai gan ir uzsākta fiskālo stimulu īstenošana 5 % apmērā no IKP (ES-27 ), tie ir nepietiekami, un trūkst atbilstoši saskaņotas stratēģijas, kā izkļūt no krīzes.

3.3.

Ekonomikas un finanšu krīze, kas sākās 2007. gadā, notika laikā, kad tika iesaldēts vai samazināts Eiropas darba ņēmēju atalgojums. Turklāt dažās dalībvalstīs ierosinātie saimnieciskie pasākumi valsts lielo parādsaistību un budžeta deficīta samazināšanai ietekmē sociālās nodrošināšanas maksājumus (pensijas, bezdarbnieku pabalstus) un sabiedriskos pakalpojumus.

3.4.

Visi iepriekš minētie aspekti rada satraucošu perspektīvu mazāk aizsargātām ģimenēm, ņemot vērā augošās energoresursu cenas.

4.   ES enerģētikas politika

4.1.

Vēlme liberalizēt enerģijas tirgu divās pēdējās desmitgadēs ir bijusi viena no galvenajām ES politikām. Pēc Enerģētikas padomes 1987. gada jūnija sanāksmes, kad aizsākās šis process, pirmās direktīvas, ar kurām liberalizēja gāzes un elektrības tirgu, publicēja pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, un kopš tā laika šajā virzienā ir veikti daudzi pasākumi.

4.2.

Kopumā jāteic, ka liberalizācijas procesā izvirzītie mērķi bija efektīvākas enerģētikas nozares izveide un konkurētspējīgāka Eiropas ekonomika. Tomēr ne visas dalībvalstis spēja pilnībā vienoties par pasākumiem, un faktiski dažas no tām stingri pretojas attiecīgās politikas īstenošanai.

4.3.

Šobrīd ir augsta piedāvājumu koncentrācija gan gāzes vairumtirdzniecības tirgū (10 dalībvalstīs trīs lielākie piegādātāji kontrolē 90 % tirgus vai pat vairāk), gan elektrības vairumtirdzniecības tirgū (šajā tirgū 14 dalībvalstīs trīs lielākie piegādātāji kontrolē vairāk nekā 80 % tirgus) (COM(2009) 115 galīgā redakcija).

4.4.

Liberalizācija sniedz ieguvumus patērētājiem, ja tā patiešām sekmē konkurenci, bet vairākās dalībvalstīs valsts monopolus ir aizstājuši privātie oligopoli, tādēļ ir jāpastiprina pasākumi, kuru mērķis ir veicināt pārredzamību un konkurenci enerģētikas nozarē.

4.5.

Tādēļ būtu jāuzsver, ka ir jāīsteno Trešajā enerģētikas paketē iekļautie pasākumi. Minēto pasākumu mērķis ir īsta enerģijas tirgus izveide, balstoties uz dalībvalstu sadarbību un ietverot tīklu savienojumu uzlabošanu, operatoru darbības labāku koordināciju un plašākas pilnvaras valstu regulatoriem.

5.   Liberalizācijas sniegtie ieguvumi patērētājiem

5.1.

Liberalizācija sekmē enerģijas decentralizāciju un dažādošanu, un liberalizācijai vajadzētu būt līdzeklim, lai sasniegtu dažus būtiskākos mērķus, piemēram, cenu samazināšanu un garantētas piegādes, pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu, piedāvājuma paplašināšanu un pielāgošanu patērētāja vajadzībām, jo īpaši attiecībā uz mazāk aizsargātām patērētāju grupām. Dalībvalstu sākotnējā pieredze tomēr liecina par problēmām, ko izraisa nepietiekama tarifu pārredzamība un paaugstinātas cenas.

5.2.

Vairumā dalībvalstu 2009. gada pirmajā pusē cenas bija augstākas nekā 2008. gadā, neraugoties uz to, ka naftas cenu pazemināšanās tendencei vajadzēja būtiskāk ietekmēt cenas galapatērētājiem. Šo situāciju zināmā mērā varētu izskaidrot ar laika nobīdi no brīža, kad mainās naftas cenas, līdz brīdim, kad galapatērētājiem tiek sagatavoti rēķini. Tomēr šķiet, ka cenās, kuras jāmaksā galapatērētājiem, nav pilnībā atspoguļots enerģijas vairumtirdzniecības cenu pazeminājums (skatīt COM(2009) 115 galīgā redakcija).

5.3.

Tādēļ elektrības un gāzes piegādes pakalpojumu ietekme uz mājsaimniecību budžetu nav apmierinoša. Aptuveni 60 % patērētāju norāda, ka to enerģijas piegādātājs ir paaugstinājis cenas, un tikai 3–4 % patērētāju apgalvo, ka cenas ir pazeminātas. Rezultāti elektrības un gāzes piegādes jomā ir īpaši negatīvi arī attiecībā uz piedāvājumu salīdzināmību un iespējām nomainīt piegādātāju. Enerģētikas nozare ir tā, kurā patērētāji visretāk maina piegādātājus: tikai 7 % patērētāju mainījuši gāzes piegādātāju, un 8 % — elektrības piegādātāju (Eiropas Komisija. Otrais gada pārskats par patēriņa tirgus rādītājiem ES, 2009. gada 2. februāris).

6.   Eiropas rīcība saistībā ar enerģētisko nabadzību

6.1.

Enerģētiskās nabadzības novēršana ir jauna sociāla prioritāte, kas jāatbalsta visos līmeņos. Lai gan ES sagatavotie juridiskie dokumenti ir kvalitatīvi (1), dalībvalstu reakcija līdz šim nav bijusi atbilstīga. Daži piemēri: neraugoties uz obligātajām prasībām, kas noteiktas direktīvās par vienoto gāzes un elektrības tirgu (pirmā Direktīva 2003/54/EK un vēlāk Direktīva 2009/72/EK), tikai 10 no 27 dalībvalstīm mazāk aizsargātajiem patērētājiem piedāvā “sociālos tarifus”, un tikai 8 dalībvalstīs ikdienā izmanto formulējumu “mazāk aizsargātie patērētāji” (Status Review of the definitions of vulnerable customer, default supplier and supplier of last resort, ERGEG, 2009. gads).

6.2.

Ne visas dalībvalstis risina šo problēmu, un tās, kuras to dara, rīkojas neatkarīgi, necenšoties panākt savstarpēju sinerģiju un tādējādi apgrūtinot enerģētiskās nabadzības apzināšanu, novērtēšanu un novēršanu Eiropas līmenī. Piemēram, Lielbritānijā enerģētiskās nabadzības definīcija atšķiras no definīcijas, kuru izmanto pārējās dalībvalstīs, nosakot, ka enerģētiskā nabadzība iestājas gadījumā, kad atbilstošas temperatūras uzturēšanai mājoklī tiek izmantoti vairāk nekā 10 % ienākumu. Arī ES dokumentos ir atšķirības minētajā definīcijā.

6.3.

Enerģētiskās nabadzības novēršana ir katras dalībvalsts, kura rīkosies atbilstoši noteiktajām pilnvarām (valsts, reģionālajā vai vietējā mērogā), pienākums, bet gadījumā, ja valsts līmenī trūkst efektīvu tiesību aktu par gāzes un elektrības piegādes nodrošināšanu, ES ir jārīkojas saskaņā ar EK Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saistībā ar citiem kurināmā veidiem, piemēram, oglēm, atbildība ir vienīgi dalībvalstu pārziņā.

6.4.

Eiropas Savienība izdod tiesību aktus enerģētikas politikas jomā, un tai ir attiecīgas pilnvaras, tādējādi tā tiešā vai netiešā veidā ietekmē enerģētiskās nabadzības stāvokli dalībvalstīs. Tādēļ ir svarīgi, lai ES rīkotos un attīstītu politiku savā kompetences jomā.

6.5.

Eiropas Komisija ierosināja Eiropas Enerģijas patērētāju tiesību hartu (COM(2007) 386 galīgā redakcija) un Eiropas Parlamenta 2008. gada 19. jūnija rezolūciju (P6 – TA(2008) 0306), attiecībā uz kuru Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja norādīja (2), ka iedzīvotāju tiesības būtu jāgarantē juridiski saistošā veidā, līdzīgi kā tas ir darīts citos gadījumos (3). Komisija minēto hartu noraidīja un dažus punktus iekļāva trešajā paketē, uzskatot, ka tās ietekme būs plašāka (piemēram, Direktīvas 2009/72/EK 7. un 8. pants).

6.6.

Saistībā ar šo atzinumu ir būtu jāatceras Eiropas Savienības Pamattiesību hartā minētais: “Apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu” (34. pants), kā arī pienākumu nodrošināt patērētāju tiesību augstu aizsardzības līmeni (38. pants).

6.7.

EESK atkārtoti norāda, ka ir jāatzīst nepieciešamība garantēt vispārējo pakalpojumu, nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, kā arī ekonomiski atstumto un enerģētiskās nabadzības apdraudēto grupu aizsardzību, piemēram, aizliedzot pakalpojumu atslēgšanu kritiskos brīžos, nepieciešamība panākt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kā arī nodrošināt saprātīgas, pārredzamas un vienkārši salīdzināmas cenas (4).

6.8.

EESK uzsver ieguvumus patērētājiem, tostarp vismazāk aizsargātajiem, kurus atsevišķos gadījumos varētu dot decentralizēta enerģijas ražošana, un tie būtu šādi:

uzstādot mazākas iekārtas, varētu pietuvināt ražošanu patēriņa centriem ciemos un pilsētās, samazinot zudumus (elektroenerģijas gadījumā šie zudumi tiek lēsti 7–10 % apmērā), kas rodas piegādes laikā,

tiek veicināta atjaunojamas enerģijas ražošana,

tiek sekmēta tehnoloģijas attīstība,

ir iespējas izveidot darba vietas un papildināt centralizēto enerģijas ražošanu.

Briselē, 2010. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  OV L 211, 14.8.2009, 55. lpp., 7. punkts.

(2)  OV C 151, 17.6.2008., 27. lpp.

(3)  OV L 46, 17.2.2004., 1. lpp.

(4)  OV C 151, 17.6.2008., 27. lpp.


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/57


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Veidot ilgtspējīgu ekonomiku, veicot izmaiņas Eiropas patēriņa modelī” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 44/10

Ziņotāja: DARMANIN kdze

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 16. jūlijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Veidot ilgtspējīgu ekonomiku, veicot izmaiņas Eiropas patēriņa modelī”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 15. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (15. jūlija sēdē), ar 98 balsīm par, 7 balsīm pret un 8 atturoties pieņēma šo atzinumu.

0.   Preambula.

Eiropā vēl aizvien valdošajos krīzes apstākļos, kad liela daļa eiropiešu cīnās par darbavietas saglabāšanu vai ienākumu nodrošināšanu un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir jāvelta lielākas pūles, lai izdzīvotu, ilgtspējīga patēriņa modeļi var šķist greznība. Tāpēc, īstenojot pasākumus, kas veicina ilgtspēju, jāizmanto atbilstoši rādītāji, kuri atspoguļo pašreizējo stāvokli Eiropā. Šis atzinums veltīts šauram ilgtspējas aspektam, proti, ilgtspējīgam patēriņam. EESK pašos pamatos uzskata, ka viens no veidiem, kā ilgtermiņā panākt ilgtspējīgu patēriņu, ir Eiropas iedzīvotāju pilsoniskās aktivitātes veicināšana, proti, ne tikai mudinot patērētājus izmantot viņiem Lisabonas līgumā paredzētās tiesības, bet arī paplašinot pilsoniskuma jēgu — lai iedzīvotājiem būtu ne tikai tiesības, bet arī morāls pienākums savā dzīvesveidā ievērot ilgtspējas principus.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Ilgtspējīgā ekonomikā ražošanas metodēm un patēriņa modeļiem būtu jāveicina cilvēku, sabiedrības grupu un dabiskās vides noturīga labklājība. Lielākajai daļai sabiedrības pārstāvju būtu vajadzīgas kopīgas vērtības, kas nosaka viņu rīcību. EESK uzsver jau pieņemtos atzinumos minēto atziņu, ka valdību īstenotās politikas sekmju novērtēšanā līdztekus iekšzemes kopproduktam (IKP) jāizmanto arī ekoloģiskie un sociālie rādītāji.

1.2.   Pašreizējā Eiropas ražošanas un patēriņa sistēma no ekoloģiskā viedokļa nav ilgtspējīga, jo īpaši tāpēc, nav noliedzama tās atkarība no energoresursiem, materiāliem, zemes un ūdens, kā arī ietekme uz pasaules klimatu un bioloģisko daudzveidību. Ja visur pasaulē cilvēkiem būtu tāds dzīves veids kā Eiropas iedzīvotājiem, būtu vajadzīgas vairāk nekā divarpus planētas.

1.3.   ES Padome ir vienojusies, ka rūpnieciski attīstītajām valstīm līdz 2050. gadam jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80–95 %. Tāpēc EESK iesaka ES stratēģijā Eiropa 2020 paredzēt pasākumus, kas sekmē gan ilgtspējīgu ražošanu, gan ilgtspējīgu patēriņu. Ja vēlamies mazināt ietekmi uz mūsu planētu, jāatzīst, ka abas jomas ir cieši saistītas un ar tām saistītie problēmjautājumi ir jārisina.

1.4.   Lai 40 gadu laikā samazinātu emisijas par 80–95 %, vienlaikus saglabājot ikgadējo ekonomikas izaugsmi par 2–3 %, katru gadu oglekļa intensitāte (emisijas uz vienu IKP vienību) jāsamazina par 6–10 %. Tik straujas tehnoloģiskās pārmaiņas, kas ilgā laika periodā skars visu tautsaimniecību, vēl nekad nav pieredzētas. Tāpēc būtu lietderīgi uzsākt nopietnu dialogu par iespējām mainīt patēriņa modeļus un vispārējo ekonomikas un sociālo modeli, kas balstās uz ražošanas un patēriņa paplašināšanu, kā arī censties pēc iespējas ātrāk panākt uzlabojumus ražošanas un piegādes ķēdē.

1.5.   Maz ticams, ka pārmaiņas izdosies panākt ar lejupējiem pūliņiem. Sociālas pārmaiņas bieži vien sākas mazās sabiedrības grupās un izplatās pa dažādiem saziņas kanāliem. ES, valstu un reģionu pārvaldes iestādēm būtu jāapzina, jāmotivē un jāatbalsta grupas, kuru mērķis ir sekmēt ilgtspējīgu dzīvesveidu.

1.6.   Jāveido dialogs, kurā būtu iesaistītas ES iestādes, valstu, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī visi sociālie partneri. Piemēram, Komisija varētu sadarboties ar EESK, lai izveidotu forumu, kas analizētu šādus ar ilgtspējīgu patēriņu saistītus jautājumus:

vērtības, kas varētu sekmēt ekonomikas ilgtspējīgu attīstību, un pretrunas, kuras ir jānovērš, piemēram, starp izaugsmi un ekoloģisko ilgtspējību, sociālo integrāciju un personisko brīvību, tagadējo iedzīvotāju un nākotnes paaudžu dzīves kvalitāti utt.;

noteiktas jomas, kurās, iespējams, būtu jāsamazina patēriņš;

iemesli, kāpēc iedzīvotāji neizvēlas ilgtspējīgākus patēriņa modeļus, un kā šo procesu varētu sekmēt vietējā, reģionālā, valstu un ES līmeņa pārvaldes iestādes;

pieredze, ko ir guvušas personas un grupas, kuras izvēlējušās vidi saudzējošāku dzīvesveidu, un iespējas izplatīt šo pieredzi;

pasākumi, kas jāīsteno, lai popularizētu ilgtspējīgākus patēriņa modeļus noteiktās sabiedrības grupās, piemēram, vecāki cilvēki, jaunieši, bezdarbnieki, nesen imigrējušas personas, ģimenes ar maziem bērniem.

1.7.   Dialogam jābūt saistītam ar rīcību, atbalstot arī izmēģinājumus, kurus veic grupas, kas izvelējušās ilgtspējīgu dzīvesveidu, popularizējot to uzkrāto pieredzi, pielāgojot un pilnveidojot pasākumus, ja tas jādara, un ES iestādēm īstenojot praktiskus pasākumus, lai uzņemtos vadību un informētu par iespējām, kuras paver ilgtspējīgāki patēriņa modeļi. Būtu arī jāpublicē paraugprakses piemēri, lai informētu par iespējām, kā var mainīt patēriņa modeļus.

1.8.   Ilgtspējīga patēriņa veicināšana nav vienīgi vides politikas uzdevums. Būs jāīsteno iniciatīvas daudzās politikas jomās, tostarp veselības aprūpes, izglītības, nodarbinātības, tirdzniecības, patērētāju aizsardzības, transporta, lauksaimniecības un enerģētikas jomā.

2.   Jāmaina ekonomikas un sociālais modelis.

2.1.   Debates par to, kas ir ilgtspējīga ekonomika, notiek jau pusgadsimtu (1). Šādā ekonomikā ražošanas metodēm un patēriņa modeļiem būtu jāveicina cilvēku, sabiedrības grupu un dabiskās vides noturīga labklājība.

2.2.   Lai ekonomikas modelis būtu noturīgs, lielākajai daļai sabiedrības pārstāvju ir vajadzīgas kopīgas vērtības, kas nosaka viņu rīcību, kā tas pašlaik ir ES dalībvalstīs. Valdības pašlaik propagandē ekonomiskas vērtības, politikas izstrādē īpašu uzmanību veltot IKP un citiem rādītājiem. Vispārzināmi ir trūkumi, kuru dēļ IKP nav piemērots iedzīvotāju, sociālās un vides labklājības rādītājs. Lai novērtētu, cik veiksmīga ir virzība uz ilgtspējīgu ekonomiku, EESK ierosinājusi (2) izmantot ne tikai IKP, bet arī rādītāju, kas raksturo ietekmi uz vidi (“ekoloģiskās pēdas nospiedums”), kā arī rādītāju, kurš raksturo dzīves kvalitāti. “Ekoloģiskās pēdas nospiedums” ir hektāros izteikta auglīgas zemes platība, kas vajadzīga, lai nodrošinātu vienas personas, cilvēku grupas, iestādes vai reģiona dzīvesveidu. Dzīves kvalitātes rādītājam būtu jāļauj novērtēt stāvokli tādās jomās kā veselības aprūpe, materiālā labklājība, piekļuve sabiedriskajiem pakalpojumiem, sociālā līdzdalība un sveštautiešu integrācija, brīvā laika pavadīšana un vides kvalitāte.

2.3.   Izmantojot plašāku rādītāju kopumu valdības īstenotās politikas novērtēšanai, politikas izstrādē mazāku uzmanību pievērstu IKP izaugsmes veicināšanai un lielāku — pārējām iedzīvotāju, sociālās un vides labklājības dimensijām.

3.   Ekoloģiskie izaicinājumi.

3.1.   Eiropas Vides aģentūra 2010. gada ziņojumā par vides stāvokli un perspektīvām, kas tiks publicēts drīzumā, uzsver divus galvenos jautājumu lokus, proti, klimats un enerģētika un bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmas (3). Lielākais drauds Eiropas sabiedrības ilgtspējai ir ekosistēmu, kas ir ilgtspējas pamats, un resursu, tostarp, energoresursu, zemes un ūdens, degradācija. Vidējais ekoloģiskās pēdas nospiedums Eiropas Savienībā 2003. gadā bija gandrīz 5 hektāri uz vienu iedzīvotāju, un tas palielinās, savukārt pasaulē vienam iedzīvotājam pieejami tikai 1,8 hektāri zemes, un šis rādītājs samazinās (4). Ja visur pasaulē cilvēkiem būtu tāds dzīves līmenis kā Eiropas iedzīvotājiem, būtu vajadzīgas vairāk nekā divarpus planētas.

3.2.   Klimata pārmaiņas ir sevišķi svarīgas, jo papildus to tiešajai ietekmei uz cilvēku dzīvi tās, iespējams, pastiprinās arī sabiedrības kopējo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, saldūdens resursiem un citām sistēmām. Eiropas ekoloģiskās pēdas nospiedumu visvairāk palielina izrakteņu kurināmā izmantošana un siltumnīcefekta gāzu radīšana. Nospiedumu ievērojami palielina arī zemes izmantošana lauksaimniecībai, transports un ēkas. Taču ekoloģiskās pēdas nospiedums neļauj gūt pilnīgu priekšstatu par to, kā vēl izpaužas Eiropas ekonomikas ietekme, piemēram, par ūdens izmantošanu (pārsvarā lauksaimniecībā) un izsīkstošo derīgo izrakteņu izmantošanu.

3.3.   ES Padome ir vienojusies, ka rūpnieciski attīstītajām valstīm līdz 2050. gadam jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80–95 %, tātad jāpanāk ikgadējs samazinājums par 4 līdz 7 %. ES Padome ir apņēmusies samazināt ES emisijas par 20 % līdz 2020. gadam salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni vai pat par 30 %, ja citas valstis uzņemsies tādas pašas saistības. EESK pat ieteikusi (5) noteikt, ka 30 % mērķis jāsasniedz obligāti.

3.4.   ES cenšas samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas galvenokārt ar tehnoloģiskiem paņēmieniem, vienlaikus saglabājot ekonomikas izaugsmi. Izstrādātas tehnoloģijas, kas ļautu sasniegt līdz 2020. gadam izvirzītos mērķus, bet to ieviešana norit ļoti lēni. Eiropas Savienības 15 dalībvalstis 1997. gadā apņēmās līdz 2008.–2012. gadam samazināt emisijas par 8 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, taču 2006. gadā to apjoms bija samazinājies tikai par 2,2 %. ES 27 dalībvalstīs šajā laika posmā emisijas samazinājās par 7,7 %, taču kopš 2000. gada tās ir pieaugušas par 1,5 % (6). Kopš 20. gadsimta 90. gadiem ES energoefektivitāte ir paaugstināta tikai par 0,5 % gadā (7).

3.5.   Lai 40 gadu laikā emisijas samazinātu par 80–95 %, vienlaikus saglabājot ikgadējo ekonomikas izaugsmi par 2–3 %, katru gadu oglekļa intensitāte (emisijas uz vienu IKP vienību) jāsamazina par 6–10 %. Tik straujas tehnoloģiskās pārmaiņas, kas ilgā laika periodā skars visu tautsaimniecību, vēl nekad nav pieredzētas. Tāpēc būtu lietderīgi sākt nopietnu dialogu par iespējām mainīt patēriņa modeļus un vispārējo ekonomikas un sociālo modeli, kas balstās uz ražošanas un patēriņa paplašināšanu, kā arī censties pēc iespējas ātrāk panākt uzlabojumus ražošanas un piegādes ķēdē.

4.   Nodrošināt iespēju izvēlēties ilgtspējīga patēriņa modeli.

4.1.   Eiropas valdības 1992. gadā Riodežaneiro notikušajā pasaules sammitā apņēmās izskaust tādus patēriņa un ražošanas modeļus, kas nav ilgtspējīgi. Savukārt, parakstot Marrākešas līgumu, tās ir apņēmušās līdz 2010. gadam izstrādāt rīcības plānus, kuriem jāveicina ilgtspējīgāks patēriņš un ražošana un kurus 2011. gadā pārbaudīs ANO Ilgtspējīgas attīstības komisija.

4.2.   Tiek veikti arvien jauni pētījumi par ilgtspējīgu patēriņu un risinājumiem, kā to panākt (8). Vairums patērētāju nespēj atteikties no pašreizējā dzīvesveida, piemēram, pat ja viņi vēlas mazāk lietot automašīnu, viņi nespēj iedomāties, kā to izdarīt. Patēriņu ietekmē virkne faktoru, tostarp, fizioloģiskās vajadzības, personība, sociālā vide, kultūras faktori un alternatīvu preču un pakalpojumu pieejamība un cenas. Patērētāju sabiedrībā patērētāju izvēlei ir ļoti svarīga nozīme sociālo un psiholoģisko vajadzību apmierināšanā, piemēram, saistībā ar piederību noteiktai grupai, pašapziņu un identitātes veidošanos. Minēto faktoru dēļ cilvēkiem ir grūti kaut ko mainīt, un valdībām — īstenot pasākumus, kas sekmētu pārmaiņas patēriņa modelī. Līdzšinējiem pasākumiem, diemžēl, bijusi ļoti neliela un lēna ietekme, un ietekmīgu interešu grupu pretestības dēļ tos ir bijis grūti īstenot.

4.3.   Ievērojami atšķiras arī patēriņa motīvi un ieradumi, un katrs cilvēks savādāk reaģē uz konkrētiem pasākumiem. Cilvēka reakcija dažādās situācijās var būt atšķirīga. Tāpēc nav vienkārša risinājuma, kā panākt ilgtspējīgu patēriņu. Patēriņu var ietekmēt ar visaptverošiem pasākumiem virknē politikas jomu, sākot ar lauksaimniecību un nodarbinātību un beidzot ar izglītību un veselības aprūpi. Īpašas stratēģijas būtu vajadzīgas, lai rosinātu konkrētas grupas, piemēram, vecākus cilvēkus un jauniešus izvēlēties ilgtspējīga patēriņa modeli.

4.4.   Ja valstī izveidojusies ārkārtas situācija, un kara laikā cilvēki ir spējuši plašā mērā labprātīgi ierobežot savas vajadzības, taču vairums cilvēku neuzskata, ka ekoloģiskā krīze būtu tāda mēroga ārkārtas situācija. Neskatoties uz to, arvien vairāk cilvēku pēdējā laikā izvēlas vienkāršāku dzīvesveidu, lai samazinātu ietekmi uz vidi. Vislielākos panākumus, cenšoties mainīt patēriņa ieradumus, guvušas vietējā līmeņa grupas, piemēram, nelielas grupas, kuras vairākās valstīs saskaņā ar Ecoteam pieeju izveidojusi nevalstiskā organizācija Global Action Plan un kurās apvienojušies kaimiņi, kolēģi vai skolnieki, lai kopīgi pārraudzītu radīto atkritumu daudzumu, enerģijas un ūdens patēriņu un apzinātu veicamos pasākumus, kas mazinātu viņu dzīvesveida ietekmi uz vidi.

4.5.   Maz ticams, ka lejupēji pasākumi sekmēs pārmaiņas, jo īpaši gadījumos, kad sabiedrību mēģina ietekmēt politiķi, kuru dzīvesveidu raksturo augsts patēriņš. Ilgtspējīgs patēriņš lielākajai daļai cilvēku nav būtiska prioritāte. Sociālas pārmaiņas bieži vien sākas mazās sabiedrības grupās un izplatās pa dažādiem saziņas kanāliem, tostarp caur plašsaziņas līdzekļiem, mākslas pasauli, neformāliem sociāliem tīkliem un reliģiskām organizācijām. Politikas veidotājiem būtu jāapzina un jāatbalsta grupas, kuru mērķis ir sekmēt ilgtspējīgu dzīvesveidu, neuzspiežot sabiedrībai savu viedokli par to, kas būtu jādara.

4.6.   Izvēli par labu ilgtspējīgam dzīvesveidam nevajadzētu uzskatīt un veidot par greznību, kas pieejama cilvēkiem, kuriem pietiek finanšu līdzekļu, lai atļautos šādu dzīvesveidu. EESK ir uzsvērusi, ka ilgtspējīgā veidā ražoti produkti nedrīkst būt dārgāki (9) un tiem jābūt pieejamiem visiem. Būtiski ir nepieļaut, ka vidi saudzējošāks patēriņš iedzīvotājiem izmaksātu vairāk, jo tādējādi izvēles iespējas būtu tikai daļai sabiedrības un nabadzīgākās sabiedrības grupas un iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem tiktu atstumti.

4.7.   EESK uzsver — lai pavērtu iespējas izvēlēties vidi saudzējošāku patēriņu, uzmanība jāvelta arī citām nozīmīgām labklājības jomām, no kurām svarīgākās ir nodarbinātības iespējas, padarītajam darbam atbilstošs atalgojums, pienācīgas darbavietas, kā arī kredītu pieejamība mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

5.   Politiski risināmie jautājumi.

5.1.   Eiropas integrācijas gaitā ES iestādes ir bijušas tās, kas formulējušas nākotnes redzējumu un uzņēmušās būtisku pārmaiņu vadību. To darbības modeļa pamatā parasti bijis plurālisms, un tās palīdzējušas valdībām panākt vienošanos, bet mazāk rosinājušas pārmaiņas noteiktā virzienā. Dažkārt Eiropas Savienība ir uzņēmusies vadību, piemēram, veselības un vides standartu noteikšanā. Šī pieredze var būt noderīga, lai veicinātu ilgtspējīgu patēriņu. Spēja vadīt un iedvesmot it tikpat nozīmīga kā tehniskās zināšanas un administratīvās prasmes.

5.2.   Komiteja atzinīgi novērtējusi Komisijas izstrādāto Rīcības plānu ilgtspējīga patēriņa un ražošanas jomā (10). Arī daudzi citi pašlaik īstenotie ES pasākumi ir saistīti ar ilgtspējīgu patēriņu, piemēram, emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS), direktīva attiecībā uz automobiļu degvielas ekonomijas marķējumu, regula, ar ko nosaka emisijas normas jauniem vieglajiem automobiļiem, direktīva attiecībā uz biodegvielu, direktīva attiecībā uz ēku energoefektivitāti, direktīva par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem, kā arī kopējā lauksaimniecības politikā noteiktie vides standarti. Taču ES politikā galvenā uzmanība pievērsta tirgus instrumentiem un tehnoloģiju/produktu standartiem. Vienīgi emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā noteikti pieļaujamie siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeņi. Pastāv pretrunas ar citās politikas jomās izvirzītajiem mērķiem, piemēram, mobilitātes veicināšanu. Tikai daži pasākumi tieši attiecas uz patēriņu un dzīvesveidu, un ar tiem noteikti ir par maz, lai sasniegtu mērķi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju un nodrošinātu neatkarību no derīgajiem izrakteņiem, kuru krājumi izsīkst.

5.3.   Jāveido dialogs, kurā būtu iesaistītas ES iestādes, valstu, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī visi sociālie partneri. Komisija, piemēram, varētu sadarboties ar EESK un citām struktūrām, lai izveidotu forumu, kurā analizētu šādus ar ilgtspējīgu patēriņu saistītus jautājumus:

vērtības, kas varētu sekmēt ekonomikas ilgtspējīgu attīstību, un pretrunas, kuras jānovērš, piemēram, starp izaugsmi un ekoloģisko ilgtspējību, sociālo integrāciju un personisko brīvību, tagadējo iedzīvotāju un nākotnes paaudžu dzīves kvalitāti utt.;

jomas, kurās, iespējams, būtu jāsamazina patēriņš. Lielāko daļu siltumnīcefekta gāzu emisiju rada pārtikas un enerģijas patēriņš un transporta lietošana. Neraugoties uz pretrunām starp ilgtspēju un citiem mērķiem, iespējama arī sinerģija (piemēram, riteņbraukšana ir labvēlīga gan veselībai, gan videi);

iemesli, kāpēc iedzīvotāji neizvēlas ilgtspējīgākus patēriņa modeļus, un kā šo izvēli varētu ietekmēt vietējā, reģionālā, valstu un ES līmeņa pārvaldes iestādes. Tās varētu, piemēram, nodrošināt, ka sāktie pasākumi (piemēram, direktīva par ēku energoefektivitāti) tiek pilnībā īstenoti, un veicināt pasākumus, kas paredzēti rīcības plānā ilgtspējīga patēriņa un ražošanas jomā, lai patērētāji varētu izvēlēties pārtiku, kas ražota ilgtspējīgākā veidā;

pieredze, ko guvušas personas un grupas, kuras izvēlējušās vidi saudzējošāku dzīvesveidu, un iespējas izplatīt šo pieredzi. Šai sakarā varētu iesaistīt: organizācijas, piemēram, Global Action Plan, kuras izvedotās EcoTeams parasti spēj samazināt otrreizēji nepārstrādāto atkritumu daudzumu par 40–50 %; tīklus, piemēram, Transition Towns, kas cenšas veidot tādas kopienas, kuras spēj pastāvēt par spīti klimata pārmaiņām un resursu izsīkumam; un reliģiskās grupas, piemēram, kvēkeri, kuri atbalsta tradicionālas vērtības, kas veicina vidi saudzējošāku dzīvesveidu. Dažu šo grupu un tīklu locekļi dzīvo pilnvērtīgi, izmantojot par 60–80 % mazāk materiālu un enerģijas nekā vidēji Eiropas Savienībā;

pasākumi, kas jāīsteno pārejas posmā uz ilgtspējīgāku patēriņa modeli, lai veicinātu pielāgošanos noteiktās sabiedrības grupās, piemēram, vecāki cilvēki, jaunieši, bezdarbnieki, nesen imigrējušas personas, ģimenes ar maziem bērniem;

iespējās, kā varētu apvienot pāreju uz vidi saudzējošāku patēriņu un ilgtspējīgu ražošanu, no vienas puses, un iekšējā tirgus konkurētspēju, no otras puses.

5.4.   Izstrādājot politiku, lai panāktu izmaiņas patēriņā, jāparedz gan tūlītēji, gan ilgtermiņa pasākumi. Svarīgas atziņas var gūt no jau uzkrātās pieredzes, piemēram, saistībā ar smēķēšanu, proti, cenu veidošana, noteikumi, marķēšana un izglītošana ļāva panākt ievērojamas pārmaiņas attieksmē un uzvedībā.

5.4.1.   Stimulēšana, īstenojot attiecīgu cenu politiku, ir viens no nozīmīgākajiem pasākumiem, taču pastāv pretruna starp Komisijas mērķi samazināt enerģijas cenas (11) un nepieciešamību samazināt patēriņu. Līdztekus oglekļa dioksīda nodokļiem vai tā emisiju kvotu tirdzniecībai vajadzīgi arī citi pasākumi. Piemēram, ja pastiprināti netiks veicināta mājokļu siltumizolācija un alternatīvu energoresursu izmantošana, augstas degvielas vai oglekļa dioksīda cenas var palielināt enerģijas izmaksu izraisīto nabadzību.

5.4.2.   EESK ir vairākkārt uzsvērusi izglītības programmu nozīmi, jo tās māca rīkoties efektīvi un ilgtspējīgi. EESK vēlreiz norāda, ka šādas mācību programmas nedrīkst būt vērstas tikai uz skolām un jauniešiem (tas arī ir svarīgi), bet tām jābūt vērstām uz iedzīvotājiem visos dzīves posmos. Jāpiedāvā profesionālās izglītības un mūžizglītības iespējas, kā arī vecāka gadagājuma cilvēkiem paredzētas programmas. Ilgtspējīgas uzvedības modeļa pieņemšana nekādā gadījumā nedrīkst palielināt tādu sabiedrības grupu sociālo atstumtību kā, piemēram, bezdarbnieki.

5.5.   Dialogam jāiet roku rokā ar rīcību, tostarp, sniedzot atbalstu izmēģinājumiem, ko veic grupas, kuras atbalsta ilgtspējīgu dzīvesveidu, un informējot par to pieredzi. Lai šie izmēģinājumi būtu lietderīgi, ES iestāžu attieksmei pret tiem jābūt nopietnai, proti, pēc šādiem izmēģinājumiem, ja vajadzīgs, jāpielāgo un jāpilnveido politika un iestādēm jāīsteno praktiski pasākumi, uzņemoties vadību un popularizējot ilgtspējīgākas rīcības iespējas.

5.6.   Ilgtspējīga patēriņa panākšanu nedrīkst uzskatīt vienīgi par vides politikas uzdevumu. Būs jāīsteno iniciatīvas daudzās politikas jomās, piemēram, veselības aprūpes, izglītības, nodarbinātības, tirdzniecības, konkurētspējas, patērētāju aizsardzības, transporta, lauksaimniecības un enerģētikas jomā.

5.7.   EESK uzsver, ka Komisijai rūpīgi jāapsver, kādi pasākumi ilgtspējīga patēriņa veicināšanai būtu jāparedz 2010. gada darba programmā “Laiks rīkoties” (12) un turpmāk arī stratēģijā Eiropa 2020.

Briselē, 2010. gada 15. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  Boulding, K. “The economics of the coming spaceship earth”, in Environmental Quality in a Growing Society, (Baltimore: Johns Hopkins University Press, 1966), 253. un turpmākās lappuses.

(2)  Atzinums atrodams OV C 100, 30.4.2009., 53. lpp.

(3)  Eiropas Vides aģentūra, “Signals 2010”.

(4)  “Global Footprint Network” un Pasaules Dabas fonda ziņojums “Europe 2007: Gross Domestic Product and Ecological Footprint”.

(5)  OV C 77, 31.3.2009., 73. lpp.

(6)  Eiropas ekonomikas zona, Eiropas Kopienas gada pārskats par siltumnīcefekta gāzu emisijām laika posmā no 1990. līdz 2006. gadam un 2008. gada pārskata ziņojums: iesniegšanai ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātā (Kopenhāgena; EEZ, 2008. gads).

(7)  Tipping, P. et al., “Impact Assessment on the Future Action Plan for Energy Efficiency”, ko Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorāta uzdevumā izstrādājuši ECN (NL) un WS Atkins (UK). Izpildītājs: ECORYS, NL (2006. gads).

(8)  Jackson, T. “Motivating Sustainable Consumption: A Review of Evidence on Consumer Behaviour and Behavioural Change”, ziņojums Ilgtspējīgas attīstības pētniecības tīklam (Sustainable Development Research Network), 2005. gads, pieejams tīmekļa vietnē: http://www.sd-research.org.uk/.

(9)  OV C 224, 30.8.2008., 1. lpp.

(10)  OV C 218, 11.9.2009., 46. lpp.

(11)  Monti, M.,A New Strategy for the Single Market (“Jauna vienotā tirgus stratēģija”), ziņojums Eiropas Komisijas priekšsēdētājam, 2010. gada maijs.

(12)  COM(2010) 135 galīgā redakcija, 1. sējums.


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/62


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Informācija patērētājiem” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 44/11

Ziņotājs: PEGADO LIZ kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 16. jūlijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Informācija patērētājiem”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 15. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 81 balsi par, 1 balsi pret un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   Cilvēku tiesības, kas saistītas ar informāciju — informācijas brīvība, tiesības izplatīt informāciju, tiesības saņemt informāciju un īpaši patērētāju tiesības saņemt informāciju — pašlaik ar vispārēju saistošu spēku Kopienas primārajos tiesību aktos atzītas par pamattiesībām (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas preambulas 5. rindkopa un 11., 27., 38., 42. un 53. pants, Līguma par Eiropas Savienību 2. pants un Līguma par Eiropas Savienības darbību 169. pants).

1.2.   Tomēr minētās pamattiesības atbilstoši to jaunajam saistošajam spēkam ir jātransponē vai jāņem vērā arī sekundārajos tiesību aktos. Patērētāju tiesības saņemt informāciju Kopienas tiesību aktos nav saskaņoti regulētas: noteikumi par tiesību saturu, pieejamību, nozīmi, uzbūvi un veidu dažviet pārklājas, bet dažviet to trūkst; minētās nepilnības ietekmē arī dalībvalstu tiesību aktus, tiek tajos pārņemtas un vēl vairāk pastiprinās, kaitējot gan patērētājiem, gan tirgus dalībniekiem un tādējādi traucējot pabeigt vienotā tirgus izveidi.

1.3.   EESK uzskata, ka, ievērojot subsidiaritātes principu, jāizstrādā īpaši ES tiesību akti, kas nosaka patērētāju tiesības saņemt informāciju — pirms līguma noslēgšanas sniedzamo, līgumā iekļaujamo un pēc līguma noslēgšanas sniedzamo informāciju — un jāregulē arī palīdzības un konsultāciju sniegšana patērētājiem.

1.4.   Šis atzinums, kurā aplūkoti vienīgi svarīgākie aspekti saistībā ar patērētāju tiesībām saņemt informāciju, ir izstrādāts, lai norādītu uz dažiem principiem, kas izriet no minētās jaunās pieejas, un to praktisko ietekmi, it īpaši saistībā ar pasākumiem, kas saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” īstenojami, veidojot vienoto tirgu 21. gadsimtā.

1.5.   Būtiski uzsvērt, ka Komisijas jaunākās vadlīnijas par patērētāju vispārējām tiesībām un tiesībām saņemt informāciju acīmredzami ir pretrunā ar minēto pieeju: tajās nekritiski lietota pilnīgas saskaņošanas metode, pārkāpjot subsidiaritātes principu un ierobežojot, pat samazinot, dalībvalstu iespējas paaugstināt patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, jo ar vadlīnijām piešķirts atpakaļejošs spēks tiesībām, kas noteiktas Kopienas direktīvās un dalībvalstu konstitūcijās un tiesību aktos.

1.6.   EESK uzskata, ka, izstrādājot ES pārziņā esošos tiesību aktus patērētāju tiesību jomā, joprojām jāpieņem, ka patērētājs ir vājākā un neaizsargātākā puse, nevis jāuzskata, ka patērētājs ir izglītots, vērīgs un piesardzīgs un viņa lēmumi izriet vienīgi no ekonomiskiem apsvērumiem. Tādēļ EESK vēlreiz uzsver, ka, ņemot vērā līgumu prasības un faktiskās attiecības ar patērētājiem, daudz piemērotāk ir pieturēties pie minimālas saskaņošanas un nodrošināt augstu aizsardzības līmeni.

1.7.   Ievērojot minēto, nozīmīgi ir rīkoties saskaņā ar “atbilstošas informācijas” principu, lielāku uzmanību veltot informācijas kvalitātei, nevis apjomam, un pielāgojot informācijas mērķi, saturu, pasniegšanas veidu un kontekstu patērētāju reālajām vajadzībām un prasībām.

1.8.   Kopienas līmenī ir būtiski noteikt vispārējas subjektīvās tiesības saņemt informāciju kopumā, kā arī precīzi norādīt valsts iestāžu un profesionālo organizāciju pienākumus attiecībā uz piekļuves nodrošināšanu minētajai informācijai.

1.9.   EESK uzskata, ka informējot patērētājus ar komercsaziņas, tostarp reklāmas, starpniecību, jāpiemēro direktīvā par kompleksiem ceļojumiem iekļautie noteikumi: precīza un konkrēta informācija patērētājiem par jebkādām precēm, pakalpojumiem un tiesībām jāuzskata par neatņemamu līguma sastāvdaļu.

1.10.   Pilnībā jāpārskata un no jauna jāformulē arī direktīva par negodīgu komercpraksi, lai novērstu (daudzos Tiesas nolēmumos atzītās) postošās sekas, ko izraisījusi pilnīga saskaņošana.

1.11.   Tomēr no turpmākas negatīvas ietekmes var izvairīties, rīkojoties atbilstoši šādiem šajā atzinumā paustajiem ierosinājumiem: proti, ierosinājumi attiecībā uz Komisijas ierosināto patērētāju tiesību direktīvu (tās ietvaros izstrādājot īstu hartu par patērētāju tiesībām saņemt informāciju); ierosinājumi attiecībā uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, iekļaujama līgumā un sniedzama pēc līguma noslēgšanas; ierosinājumi attiecībā uz tiesībām saņemt konsultācijas un palīdzību; ierosinājumi attiecībā uz informācijas noklusēšanu un nepatiesu informāciju (definējot to būtību un ietekmi).

1.12.   EESK iesaka visaptveroši pārskatīt tirgotājiem noteiktās prasības attiecībā uz informāciju, kas jāsniedz pirms līguma noslēgšanas un jāiekļauj līgumā, jo atšķirīgu nozaru direktīvās noteiktās prasības nereti ir pretrunīgas, nesaskaņotas vai pārklājas.

1.13.   EESK iesaka noteikt vispārējās prasības attiecībā uz minētajiem pienākumiem atbilstoši šādām vadlīnijām:

a)

jānosaka vispārējs pienākums pirms līguma noslēgšanas sniegt informāciju par atbilstošajām precēm un pakalpojumiem, iesaistīto tirgotāju, maksu par līguma izpildi un ar to saistītajiem nosacījumiem, atteikuma tiesībām un strīdu risināšanas veidu;

b)

pirms līguma noslēgšanas sniedzamās informācijas saturs un apjoms ir lielā mērā jāpielāgo attiecīgajām precēm un/vai pakalpojumiem, īpaši tad, ja līguma priekšmets ir sarežģīts vai ietekmē patērētāju veselību un drošību;

c)

jārīkojas atbilstoši vispārējam godprātības principam: nedz sniedzot informāciju par līguma priekšmetu, nedz veicot par to komercsaziņu, nedrīkst maldināt vai noklusēt būtiskus aspektus un informācijai jābūt skaidrai un saprotamai;

d)

ar patērētāju noslēgtajā līgumā jāiekļauj informācija, kas viņam jāsaņem pirms līguma noslēgšanas;

e)

jāievieš noteikums, ka pamatinformāciju par līgumu sniedz bez maksas, savukārt attiecībā uz citu informāciju jānosaka cenas, kas samērīgas ar izmaksām;

f)

patērētājam, lemjot par līguma noslēgšanu, jāspēj viegli piekļūt informācijai, kas pieejama pirms līguma noslēgšanas, kā arī jādod tiesības saņemt minētās informācijas skaidrojumu, kā arī skaidrojumu par līguma saturu un sekām;

g)

atbilstoši 8. punktā minētajam jāparedz noteikumi, kas tirgotājam uzliek pienākumu sniegt palīdzību un konsultācijas; īpaši attiecībā uz produktiem un/vai pakalpojumiem, kas ir sarežģīti vai var apdraudēt patērētāju veselību vai drošību;

h)

tirgotājam ir jāuzliek pienākums pierādīt, ka viņš ir sniedzis informāciju, kas jāsniedz pirms līguma noslēgšanas un izpildījis prasību sniegt palīdzību;

i)

tā kā pirms līguma noslēgšanas sniedzamā informācija un palīdzība ir svarīga, gadījumā, ja tā nav sniegta, ir jāiestājas atteikuma tiesībām un tiesībām uz atlīdzību par visiem zaudējumiem.

1.14.   Komiteja rosina Komisiju rūpīgi pārskatīt iepriekš minēto priekšlikumu direktīvai, īpaši daļu par patērētāju tiesībām saņemt informāciju, ievērojot šajā atzinumā iekļautos ieteikumus attiecībā uz principiem un īpašiem gadījumiem, kad piemērojamas minētās tiesības.

1.15.   Komiteja arī aicina Eiropas Parlamentu un dalībvalstis, pirms apstiprināt minēto priekšlikumu direktīvai, pievērst uzmanību galvenajiem direktīvas punktiem, kas saistīti ar patērētāju tiesībām saņemt informāciju, un ņemt vērā šajā atzinumā minētos ieteikumus.

1.16.   Kopienas līmenī ir jāizveido arī saskaņots tiesiskais regulējums, lai regulētu komerciālos paziņojumus tiešsaistē, un nodrošinātu, ka visos gadījumos tiek ievērotas cilvēka pamattiesības, proti, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

2.   Ievads un atzinumā aplūkoto jautājumu loks: tiesības saņemt informāciju kā pilsoņu pamattiesības un patērētāju tiesības saņemt informāciju

2.1.   Līdz šim vēl neviena no ES iestādēm nav patstāvīgi un sistemātiski pievērsusies patērētāju tiesībām saņemt informāciju, tās aplūkojot saistībā ar Eiropas pilsoņu pamattiesībām — vispārējām tiesībām saņemt informāciju. EESK pievēršas šim jautājumam, lai sniegtu ieguldījumu pilsoniskās sabiedrības vispārīgajās debatēs par minēto jautājumu, kā arī tādēļ, ka attiecīgie jautājumi ir ārkārtīgi svarīgi saistībā ar jebkādu jaunu pieeju vienotā tirgus izveides pabeigšanai.

2.2.   Minētais temats ir ļoti plašs un sarežģīts, tādēļ tas pārdomāti jāsašaurina — EESK aplūkojamo jautājumu loku nosaka, ievērojot šādiem atzinumiem raksturīgos ierobežojumus un ņemot vērā dažādu struktūru paustos apsvērumus un bažas, kas izskanēja plaši apmeklētajā uzklausīšanas sanāksmē, kas notika EESK telpās 2010. gada 1. martā (sīkāka informācija atrodama Vienotā tirgus novērošanas centra tīmekļa vietnē: http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.consumer-information).

2.3.   Svarīgi norādīt, ka ar informāciju saistītās cilvēka tiesības — lai arī tās ir iekļautas lielākajā daļā vispārējo deklarāciju un pamattiesību hartu — tikai pavisam nesen kļuva par neatņemamu Kopienas tiesību sistēmas sastāvdaļu, proti, iekļaujot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu Lisabonas līgumā, kas nesen stājās spēkā. Tas attiecas uz informācijas brīvību, tiesībām izplatīt/iegūt informāciju un pienākumu informēt / tiesībām saņemt informāciju (sīkāk skatīt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas preambulas 5. rindkopā un 11., 27., 38., 42. un 53. pantā, Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 169. pantā). Spēkā ir arī pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas aizsargā patērētājus no agresīvas un nevēlamas komercprakses un komerciāliem paziņojumiem, kurus patērētājs nevēlas saņemt, vai surogātpasta.

2.4.   Cilvēku tiesības, kas saistītas ar informāciju, mūsdienās ir īpaši svarīgas saistībā ar patērētāju tiesībām — galvenokārt attiecībā uz to saturu, īstenošanas veidu un ar tām saistītajiem īpašajiem pienākumiem, kas jāpilda dažādām iesaistītajām pusēm; pašlaik patērētāju tiesības uzskata par pamattiesībām un tās ir jāņem vērā, izstrādājot un īstenojot dažādas Kopienas politikas un pasākumus.

2.5.   Lai sekmīgi darbotos ES tirgus ekonomikas pamatā esošais brīvās konkurences modelis, jānodrošina, ka iesaistīto pušu rīcībā ir visi fakti, kas tām vajadzīgi, lai racionāli pieņemtu lēmumus tirgū, tomēr minētais nedrīkst būt pretrunā ar subsidiaritātes principu un ES tiesību sistēmā noteikto pilnvaru sadalījumu.

2.6.   Lai to panāktu, jānodrošina Kopienas iestāžu darba pārredzamība, “noslēpumainību” pieļaujot vien izņēmuma kārtā un pamatojot ar rūpīgiem apsvērumiem, kas saistīti ar tiesu sistēmas sekmīgas darbības nodrošināšanu, sabiedrības interesēm, likumību un kārtību un privātās dzīves aizsardzību. Lai arī Kopienas iestādes ir rīkojušās minētajā jomā, Komisijai un Eiropas Parlamentam rosinot nozīmīgas iniciatīvas (1), to ierosme diemžēl neguva atsaucību Padomē; jācer, ka tagad, kad stājies spēkā Lisabonas līgums, minētajā jomā izdosies gūt būtiskus panākumus. Neraugoties uz to, ka jautājums par pārredzamību ir nozīmīgs, lai vispārēji uzlabotu patērētājiem sniegto informāciju, tas šajā dokumentā nav sīkāk analizēts; aicinām iepazīties ar EESK atzinumu par šo tematu.

2.7.   Arī jautājumi, kas saistīti ar patērētāju vispārējo izglītošanu, ir svarīgi, tomēr arī tie šeit sīkāk nav aplūkoti; aicinām iepazīties ar EESK atzinumiem par minēto tematu (2), īpaši EESK pašiniciatīvas atzinumu par tematu “Patērētāju izglītošana” (3).

2.8.   Lai arī ir atzīts, ka Kopienas līmenī jautājumam par tiesībām uz informāciju jāpiemēro sektoriāla pieeja, lai ņemtu vērā noteiktu jomu īpatnības (piemēram, pārtikas produktu, medikamentu, finanšu pakalpojumu un e-tirdzniecības joma), un atzīts, ka šajās jomās jāīsteno pasākumi, lai attiecībā uz patērētāju aizsardzību Kopienā nodrošinātu saskaņošanu augstākajā līmenī, šāda veida atzinumos pastāv ierobežojumi, kuru dēļ tik sīku analīzi nav iespējams veikt.

2.9.   Šajā atzinumā īpaša uzmanība veltīta vadlīnijām, kas jāpieņem Kopienas līmenī, lai noteiktu un raksturotu patērētāju tiesības saņemt informāciju — gan vispārīgi, gan īpaši pievēršoties dažādiem līgumattiecību posmiem.

3.   “Vidusmēra” patērētājs un “neaizsargātais” patērētājs; “atbilstošas informācijas” princips

3.1.   Patērētāja un tirgotāja tiesiskās attiecības būtībā nav līdzvērtīgas un patērētājs ir “vājākā puse” — šāda nostāja jau kopš pirmajām Komisijas patērētāju aizsardzības programmām (kas pārtapušas svarīgākajos tiesību aktos, kas pieņemti pēdējos 30 gados) atspoguļota Kopienas acquis un par to liecina Tiesas judikatūra un atzītu ekspertu vienotais viedoklis; arī visi tiesību akti attiecīgajā jomā ir vērsti uz to, lai ar īpašiem aizsardzības pasākumiem palielinātu līdzsvaru minētajās attiecībās.

3.2.   Tomēr pēdējā laikā Komisija dažādos stratēģiskos dokumentos, pēc kuru publicēšanas tā nākusi klajā ar daudzām likumdošanas iniciatīvām (4), ieviesusi “vidusmēra patērētāja” jēdzienu, ar to saprotot patērētāju, kurš ir “samērā labi informēts, kā arī samērā vērīgs un piesardzīgs” (5). Tādējādi Komisija cenšas Eiropas patērētāju aizsardzības politikā ieviest jaunu pieeju, kuras pamatā būtu pilnīga saskaņošana, uzraudzība, ko veic izcelsmes valsts, un savstarpēja atzīšana.

3.3.   Daudzu dalībvalstu patērētāju organizācijas apstrīd minēto pieeju, un EESK to kritizējusi vairākos atzinumos, jo minētā pieeja vistiešākajā veidā izraisa patērētāju aizsardzības līmeņa pazemināšanos un nozīmē nepieļaujamu soli atpakaļ Kopienas politikā šajā jomā.

3.4.   Tieši tādēļ nozīmīgāks kļūst jautājums par patērētāju tiesībām, jo, saskaņā ar minēto jauno pieeju, patērētājiem jābūt ļoti labi informētiem, lai tie spētu pieņemt racionālus lēmumus globālajā tirgū. Minētās pieejas pamatā ir neoliberālais modelis, kurš balstās uz zināmiem pieņēmumiem:

a)

patērētājs racionāli apzinās savas vajadzības un izvērtē prioritātes;

b)

pastāv iespēja salīdzināt dažādus tirgū piedāvātos produktus un pakalpojumus;

c)

patērētājs tehniski un ekonomiski izprot ikvienas preces un pakalpojuma kvalitāti un cenu (6).

3.4.1.   Saistībā ar iepriekš minēto arvien nozīmīgāks kļūst jautājums par patērētājiem pieejamās informācijas būtību un kvalitāti, kā arī jautājums par “atbilstošas” informācijas jēdzienu.

3.5.   Lai arī jaunākajos Komisijas dokumentos apgalvots pretējais, būtisks ir nevis informācijas apjoms, bet tās atbilstība patērētāja reālajām vajadzībām un vēlmēm, un atbilstība ir jāievēro attiecībā uz:

a)

mērķi,

b)

saturu,

c)

pasniegšanas veidu,

d)

kontekstu.

3.6.   Lai informācija atbilstu tās sniegšanas mērķim un būtu piemērota patērētājiem, kam tā adresēta, tās “atbilstība” nepārtraukti jāizvērtē pēc šādiem kritērijiem: ticamība, aktualitāte, neitralitāte, precizitāte, atbilstība, lakonisms, saprotamība, skaidrība, uztveramība un pieejamība.

3.7.   EESK rosina Komisiju, kas cenšas uzlabot tiesību aktu izstrādi, ieviest sniegtās informācijas satura un formas pārbaudes, ko veiktu patērētāji, lai pierādītu tās efektivitāti un dotu iespēju patērētājiem noteikt, kas viņiem ir noderīgs.

3.8.   Finanšu pakalpojumu jomā patērētājiem sniegtā informācija, izglītošana finanšu jautājumos un sabiedrības izpratne par finanšu jautājumiem ir cieši saistīti aspekti. Informācija būtu jāvienkāršo, un ir jāierobežo juridiskā un tehniskā žargona lietošana. Tomēr atsevišķi finanšu produkti ir sarežģīti, un informācijai ir jābūt precīzai, tādējādi atspoguļojot produkta sarežģītību.

3.9.   Informācijas sniegšanai (saturam un formai), kā arī ar to saistītajam tiesiskajam regulējumam ir jābūt stabilam ilgākā laika posmā. Bieža raksturojošo rādītāju maiņa attiecībā uz informācijas sniegšanu patērētājiem varētu apgrūtināt informācijas izpratni.

4.   Informācija, reklāma un tirgdarbība; Direktīva 2005/29/EK

4.1.   Patērētāju tiesības saņemt informāciju kopumā var īstenot, ja valsts un citas publiskas struktūras uzņemas vispārēju informācijas sniedzēja lomu, radot vispārējas priekšrocības, bet šādā gadījumā nevar runāt par īstām “subjektīvajām tiesībām”. Minētās tiesības var īstenot, uzliekot informācijas sniegšanas pienākumus piegādātājiem un citām pusēm, kas iesaistītas preču un pakalpojumu ražošanā un tirdzniecībā.

4.2.   Komercsaziņa, kas tieši nerada līgumiskās attiecības vai attiecības pirms līguma noslēgšanas, var tomēr ietvert situāciju, kad var īstenot vai nu kolektīvas tiesības (ko visticamāk īstenos patērētāju apvienības vai kopēju pasākumu veidā), vai pat patiesas un konkrētas subjektīvās tiesības.

4.3.   Pašlaik minēto jomu regulē ar Direktīvu 2005/29/EK, par kuru EESK jau pieņēmusi atzinumu (7).

4.3.1.   Acīmredzami ir noticis tas, par ko EESK brīdināja jau minētajā atzinumā: lietojot pilnīgas saskaņošanas metodi, kopumā ir pazeminātas prasības attiecībā uz informācijas sniegšanu patērētājiem.

4.3.2.   Minētās direktīvas dēļ reklāmas un tirgdarbības funkcijas, kas saistītas ar (patiesībai atbilstošas) informācijas sniegšanu patērētājiem, tiek pildītas daudz vājāk — tas skaidrojams ar to, ka direktīvā ir nepilnīgi definēta — vai drīzāk nav definēta — maldinoša komercprakse un direktīvas pielikumā atrodams ļoti maz praktisku piemēru.

4.3.3.   Direktīvas negatīvo ietekmi pastiprina netiešais apstiprinājums, ka ir pieļaujami lietot “parasto un likumīgo reklāmas praksi lietot pārspīlētus izteicienus vai izteicienus, ko nav paredzēts uztvert burtiski”, arī vēršoties pie patērētājiem, “kuri garīgu vai fizisku traucējumu, vecuma vai lētticības dēļ ir īpaši neaizsargāti”.

4.3.4.   Stāvokli var vēl vairāk saasināt tas, ka minētās direktīvas dēļ vairs nevar piemērot noteikumus, ar kuriem īsteno Kopienas vai valstu tiesību aktus, piemēram, tos, kas nosaka, ka reklāmā iekļaujamā konkrētā un objektīvā informācija par precēm, pakalpojumiem vai tiesībām ir jāiekļauj līgumos, kas noslēgti pēc tam, kad direktīva stājusies spēkā, un pretēji noteikumi jāuzskata par spēkā neesošiem.

5.   Informācija par līgumu; ierosinātā direktīva par patērētāju tiesībām

5.1.   Vēl ļoti daudz jāpaveic, lai izstrādātu hartu par patērētāju tiesībām saņemt informāciju. Minēto Kopienas acquis nepilnību varētu novērst jaunais priekšlikums direktīvai par patērētāju tiesībām.

5.2.   Priekšlikuma nodaļa “Patērētāju informēšana” tomēr neatbilst cerētajam: tā vietā, lai patiešām noteiktu saistošas tiesības, līdzīgi, kā to nosaka ikvienas valsts tiesību akti, minētajā nodaļā norādīts, kāda fakultatīva informācija jāsniedz, “ja tas jau skaidri neizriet no konteksta informācijas” (8) — minētais noteikums ir pašsaprotams un elementārs, un tam līdzīgus var atrast ikvienas profesijas pārstāvju ievērotajā labas prakses kodeksā. Šajā sakarā aicinām iepazīties ar EESK atzinumu par minēto priekšlikumu (9).

6.   Informācija, kas jāsniedz pirms līguma noslēgšanas

6.1.   Lai arī atbilstoši subsidiaritātes principam lielāko daļu attiecību ar patērētājiem joprojām regulē dalībvalstu tiesību akti, arvien lielāka ietekme ir Kopienas tiesību aktos noteiktajām informācijas sniegšanas prasībām, piemēram, par informāciju, kas jāsniedz pirms līguma noslēgšanas, informāciju par vispārējiem pakalpojumiem, kompleksiem ceļojumiem un — jo īpaši — par finanšu pakalpojumiem, noteiktām patēriņa precēm, kas var ietekmēt patērētāju veselību un drošību, kā arī attiecībā uz preču, pakalpojumu un tiesību tālpārdošanu, ja par to tiek veikta komercsaziņa un komercprakse vai slēgti tipveida līgumi.

6.2.   Analizējot Kopienas tiesību aktus, noteikumos par informāciju, kas jāsniedz pirms līguma noslēgšanas, var novērot gan kopīgās iezīmes, gan būtiskas atšķirības, proti:

i)

pastāv noteiktas preces, pakalpojumi vai tiesības, kuru reklāmā pilnība vai daļēji jāsniedz obligāta informācija vai kuru reklāmā pilnīgi vai daļēji aizliegti noteikti izteikumi; tas attiecas uz patēriņa kredītu reklāmu, kam jāietver standartinformācija, vai komplekso ceļojumu reklāmu, kurā obligāti jāsniedz noteikta informācija par būtiskiem aspektiem. Minētais attiecas arī uz medikamentiem, ar kuriem saistītajai komercsaziņai, tostarp reklāmai, jāatbilst noteiktām patērētāju informēšanas prasībām, īpaši prasībai rakstiski sniegt noteiktu informāciju uz etiķetēm un pavaddokumentos, tas attiecas arī uz pārtikas preču tirgu, kur šobrīd strauji palielinās dažādu marķējumu un vienkāršotu marķējumu skaits, radot nevajadzīgu jucekli, ko vēl vairāk palielina noteikumi par noteiktām pārtikas preču uzturvērtības un veselīguma norādēm — šādā tirgū, kur pašlaik notiek krasas pārmaiņas, minētais var radīt draudus patērētāju veselībai;

ii)

vairākās jomās pirms līguma noslēgšanas sniedzamā informācija ir standartizēta, izveidojot vienotas veidlapas informācijas sniegšanai par visiem iekšējā tirgus produktiem, lai pirms līguma noslēgšanas sniedzamo informāciju Eiropā ievāktu un izprastu pēc vienotas metodes; minēto risinājumu izmantoja, piemēram, attiecībā uz patēriņa kredītu, ieviešot Eiropas patēriņa kredīta standartinformācijas veidlapu.

6.3.   Lai arī pastāv dažas priekšrocības, kas rodas, standartizējot pirms līguma noslēgšanas sniedzamo informāciju — piemēram, dažkārt tas atvieglo piedāvājumu salīdzināšanu — ir būtiski pieļaut zināmu rīcības brīvību, lai ikviena dalībvalsts varētu pielāgot noteikumus īpašām iezīmēm, kas raksturīgas konkrētās valsts patērētājiem. Daudz tirgu joprojām darbojas galvenokārt vienas valsts robežās, bet prasību par informāciju, kas jāsniedz, lai nodrošinātu iespēju salīdzināt piedāvājumus, ir tik daudz, ka tās varētu ievērojami palielināt darījumu izmaksas — tās nevarētu kompensēt arī tad, ja palielinātos ienākumi no pārrobežu tirdzniecības, un tas var kaitēt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

7.   Informācija, kas jāsniedz pirms un pēc līguma noslēgšanas

7.1.   Informācijas sniegšanas prasības attiecas arī uz informāciju, kas jāiekļauj līgumos, īpaši patērētāju līgumos, kas rada pastāvīgas saistības, ilgtermiņa vai sarežģītos līgumos (piemēram, par finanšu pakalpojumiem, finanšu produktiem, daļlaika tiesībām) vai līgumos, kas var radīt ilgstošas sekas (līgumi par medikamentiem).

7.2.   Kopienas tiesību akti jau regulē tiesības uz līgumā iekļaujamo informāciju, piemēram, Direktīva par kompleksiem ceļojumiem un Maksājumu pakalpojumu direktīva.

7.3.   Pienākums sniegt informāciju pirms līguma noslēgšanas ir noteikts, lai īstenotu patērētāju tiesības pieņemt neatkarīgus un racionālus lēmumus, kas attiecas uz visu līguma darbības laiku un dažkārt turpinās arī pēc līguma izpildes. Patērētāja lēmums turpināt vai pārtraukt līgumattiecības un atbildība par līguma noteikumu īstenošanu ir atkarīgi no tā, vai viņam ir sniegta attiecīgā informācija.

7.4.   Patērētāja tiesības saņemt informāciju attiecīgajos līgumattiecību posmos ierobežo ne vien tieša patērētāja tiesību pārkāpšana, bet arī papildu izmaksas, ko rada to ievērošana. Jāatzīmē, ka lielākajā daļā Kopienas tiesību aktu nav noteikuma par bezmaksas informāciju patērētājiem, pat ne attiecībā uz informāciju, kas jāsniedz pirms līguma noslēgšanas. Ar Direktīvu 2007/64/EK (Maksājumu pakalpojumu direktīva) ieviesa divas prasības, kuru mērķis ir īstenot tiesības saņemt informāciju un nodrošināt informācijas sniegšanas pienākuma izpildi:

i)

bezmaksas informācija: maksājumu pakalpojumu sniedzējs sniedz noteikta apjoma un veida informāciju pakalpojumu lietotājam, par to neprasot samaksu;

ii)

izmaksām atbilstošas cenas: ja informācija, ko sniedz, nav bezmaksas, tās cena jāsamēro ar reālajām izmaksām, kas rodas maksājumu pakalpojuma sniedzējam.

7.5.   EESK uzskata, ka tiesības saņemt/pienākums sniegt informāciju ir jāievēro visā līguma izpildes periodā un arī pēc līguma izpildes, īpaši tad, ja līgums rada pastāvīgas saistības, ja tas ir vidēja vai ilga termiņa līgums vai ja tas var radīt ilgstošas sekas. Jāievieš arī noteikums par to, ka informācija par būtiskajiem līguma aspektiem jāsniedz bez maksas, savukārt cita veida informācija jāsniedz par maksu, kas samērota ar izmaksām.

8.   Pienākums sniegt palīdzību un konsultācijas

8.1.   Informācija, ko tirgotāji sniedz, pildot juridiskos pienākumus, bieži ir standartizēta un jau iepriekš strukturēta, un ar to ne vienmēr pietiek, lai patērētājs spētu neatkarīgi un racionāli pieņemt lēmumu par līgumattiecību pārtraukšanu vai turpināšanu. Tādēļ tiesības saņemt/ pienākums sniegt informāciju ietver arī tiesības saņemt/pienākumu sniegt paskaidrojumus par informācijas saturu.

8.2.   Patērētāju tiesības uz palīdzību, kas noteiktas, piemēram, Direktīvā 2008/48/EK par patēriņa kredītu (10), jāattiecina uz visiem patērētāju līgumiem, īpaši līgumiem par ilglietojuma precēm un pakalpojumiem, kas rada pastāvīgas saistības, līgumiem, kas ir vidēja vai ilga termiņa, sarežģītiem līgumiem vai līgumiem, kas rada draudus veselībai vai drošībai. Pildot pienākumu sniegt palīdzību patērētājiem, informācija ir jāsniedz rakstiski, ja patērētājs to prasa.

8.3.   EESK uzsver, ka jānošķir pašsaprotamās tiesības uz palīdzību, kas izriet no tirgotāja pienākuma sniegt informāciju, un tiesības uz konsultācijām, kas tirgotājam jānodrošina vienīgi attiecībā uz īpašiem produktiem vai pakalpojumiem, kas ir sarežģīti, dārgi vai var ietekmēt patērētāju veselību vai drošību.

9.   Informācijas trūkums — problēmas un citas sekas

9.1.   Viens no acīmredzamajiem trūkumiem direktīvās, kas attiecas uz tirgotāju pienākumiem sniegt informāciju, ir tas, ka nav noteiktas sankcijas, lai sodītu par minēto pienākumu nepildīšanu.

Eiropas Savienība minēto uzdevumu uzticējusi dalībvalstīm, kas patstāvīgi noteikušas daudz dažādu civiltiesisko un krimināltiesisko pasākumu, tādējādi radot vienotā tirgus traucējumus, kas kaitē patērētājiem un tirgus dalībniekiem.

9.2.   Tikai atsevišķos gadījumos dažās direktīvās ir noteikts, ka patērētājam, sākot no brīža kad viņam ir sniegta vai kļuvusi zināma informācija, ko būtu bijis jāsniedz iepriekš, ir tiesības atteikties no noslēgta līguma (11) vai ka tirgotājam ir pienākums pierādīt, ka viņš ir sniedzis informāciju — tas noteikts Direktīvā 2006/123/EK (12) par pakalpojumiem iekšējā tirgū, tās noteikumos par informāciju, kas jāsniedz pirms līguma noslēgšanas.

9.3.   Vairāku dalībvalstu tiesību sistēmās jau ieviesti noteikumi, kas nepieciešami, lai īstenotu patērētāju tiesības saņemt informāciju — noteikumi, pēc kuriem atteikuma termiņu sāk skaitīt no brīža, kad patērētājam ir sniegta vai kļuvusi zināma informācija, noteikumi, kas nosaka tirgotāja pienākumu pierādīt, ka viņš ir sniedzis vajadzīgo informāciju, kā arī noteikumi, kas liek uzņemties atbildību par zaudējumiem, kas radušies nepietiekamas informācijas dēļ; minētie noteikumi pašsaprotami izriet no tā, ka ir atzītas patērētāju tiesības saņemt informāciju un pienācīgi novērtēta to nozīme, un tie nepārprotami un visaptveroši ir jāievieš arī Kopienas līmenī.

10.   Informācija patērētājiem un iekšējā tirgus izveides pabeigšana

10.1.   Saistībā ar Komisijas jaunajām vadlīnijām, kas izriet no stratēģijas “Eiropa 2020”, nesen tika veiktas izmaiņas politikas plānos, kas attiecas uz iekšējā tirgus izveides pabeigšanu.

10.2.   Visos attiecīgajos dokumentos dominē viedoklis, ka patērētāji ir iekšējā tirgus uzmanības centrā un tiešie ieguvēji, savukārt iekšējais tirgus ir līdzeklis attīstībai un ekonomikas izaugsmei, kas ir būtiski faktori, lai pārvarētu pašreizējo krīzi, un daudz vairāk uzmanības pievērsts sociālajiem aspektiem un pilsoņu pamattiesību nodrošināšanai. Šajā sakarā jānorāda, ka patērētāju informēšana būs jāuzlabo, lai atjaunotu patērētāju uzticību vienotajam tirgum.

10.3.   Tāpēc jaunajā iekšējā tirgū, kas orientēts uz 21. gadsimta prasībām, ir ļoti svarīgi iegūt patērētāju uzticēšanos un panākt, lai tie konstruktīvi sadarbojas, tādēļ patērētāji ir pienācīgi jāinformē. Tas varētu kliedēt bailes un pamatotās šaubas, mazināt neizlēmību un nevēlēšanos — šķēršļus, kas traucē aktīvāk iesaistīties pārrobežu tirdzniecībā.

10.3.1.   Pašlaik Kopienas līmenī noteikumi par komerciāliem paziņojumiem tiešsaistē ir iekļauti vairākos dokumentos (Direktīva par elektronisko tirdzniecību, tālpārdošana, privātās dzīves aizsardzība komerciālos paziņojumos, negodīga komercprakse u.c.), tādēļ ir vajadzīga reforma, lai apvienotu spēkā esošos tiesību aktus vienā dokumentā un novērstu visas pretrunas.

10.4   Tas ir viens no šā atzinuma galvenajiem jautājumiem.

Briselē, 2010. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  Skat. Komisijas Zaļo grāmatu par Eiropas pārredzamības iniciatīvu (COM(2006) 194 galīgā redakcija) un EESK atzinumu par minēto tematu, OV C 324, 30.12.2006., 74. lpp.

(2)  Skat. EESK atzinumu OV C 133, 6.6.2003., 46. lpp.

(3)  Skat. EESK atzinumu OV C 133, 6.6.2003., 1. lpp.

(4)  Sīkāk skat. 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi, OV L 149, 11.06.2005., 22. lpp.; Direktīvu 98/7/EK par patēriņa kredītu, OV L 101, 01.04.1998., 17. lpp; arī nesen iesniegto priekšlikumu Direktīvai par patērētāju tiesībām COM(2008) 614 galīgā redakcija (EESK atzinums — OV C 317, 23.12.2009., 54. lpp.).

(5)  Skat. EKT nolēmumu lietā C-220/98 — Estée Lauder Cosmetics pret Lancaster Group (13.01.2000.) un EKT nolēmumu lietā C-210/96, Gut Springenheide un Tusky (16.06.1998). Skat. arī neseno EKT nolēmumu lietā C-278/08 (25.03.2010.), BergSpechte Outdoor Reisen und Alpinschule Edi Kobimuller GmbH pret Günter Guni, trekking.at Reisen GmbH, kur interneta lietotājs raksturots kā “pienācīgi informēts un pietiekami uzmanīgs” (35. un 39. punkts).

(6)  Skat. K. SIMITIS, “Verbraucherschultz – Schlagwort oder Rechtsprinzip?”, 109. lpp.

(7)  OV C 108, 30.04.2004., 81. lpp.

(8)  COM(2008) 614 galīgā redakcija, II nodaļa, 5. panta 1. punkts.

(9)  EESK atzinums OV C 317, 23.12.2009., 54. lpp.

(10)  OV L 133, 22.05.2008., 66. lpp.

(11)  Direktīvā 85/577/EEK papildus tam, ka ir noteikts pamata pienākums sniegt informāciju, ir noteiktas arī atteikuma tiesības, bet nav noteikts sods par minēto pienākumu nepildīšanu. Saskaņa ar Tiesas judikatūru termiņš, kurā patērētājs var atteikties no līguma, ir jāpagarina uz nenoteiktu laiku, skaitot no brīža, kad patērētājs ir saņēmis atbilstošo informāciju, skat. lietu C-227/08, 17.12.2009., Eva Martín Martín, 25.–29. punkts.

(12)  OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/68


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Lisabonas līgums un vienotā tirgus darbība” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 44/12

Ziņotājs: Jorge PEGADO LIZ

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2010. gada 18. februārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Lisabonas līgums un vienotā tirgus darbība”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 15. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 129 balsīm par, 2 balsīm pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   Sākotnēji bija paredzēts, ka Lisabonas līgums stāsies spēkā 2009. gada 1. janvārī, taču faktiski tas stājās spēkā tikai 2009. gada 1.decembrī, kad to bija ratificējušas 27 dalībvalstis. Jānorāda, ka līgums joprojām ir sarežģīts un grūti saprotams.

1.2.   No Informatīvajā ziņojumā (CESE 241/2008) iekļautā salīdzinošā pētījuma izriet, ka iekšējais tirgus, kurā ar Lisabonas līgumu nav paredzētas strukturālas pārmaiņas, veidojas kā tirgus ar sociālām iezīmēm. Atšķirībā no Konstitucionālā līguma, kurā formulējums “iekšējais tirgus, kur pastāv brīva un netraucēta konkurence” izraisīja zināmas bažas, Lisabonas līgumā, šķiet, iekšējam tirgum izvirzītajos mērķos ņemts vērā arī sociālais aspekts, lai veidotu “sociālu tirgus ekonomiku nolūkā panākt vispārēju nodarbinātību un sociālo progresu”.

1.3.   Līdz šim izstrādātajos dokumentos par Komisijas turpmākajām politiskajām nostādnēm, stratēģiju “Eiropa 2020”, kā arī vairākās komisāru un dalībvalstu politiķu deklarācijās, šķiet apliecināta vēlme pakāpeniski veidot vienotā tirgus pilsonisko dimensiju.

1.4.   Šo dimensiju nostiprināja arī nepārprotama atsauce uz Pamattiesību hartas saistošo juridisko spēku: hartai “ir tāds pats juridiskais spēks kā līgumiem”, lai arī dažās dalībvalstīs pastāv zināmi ierobežojumi.

1.5.   Savukārt ar iekšējo tirgu saistītajā likumdošanas procesā iesaistīsies valstu parlamenti, kuru uzdevums ir nodrošināt subsidiaritātes principa ievērošanu, kas regulē kompetenču sadali starp dalībvalstīm un Eiropas Savienību. Divos protokolos — Protokolā par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā un Protokolā par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu — valstu parlamentiem pat dota iespēja prasīt, lai tiesību akta priekšlikums tiktu pārskatīts pirmajā lasījumā, tādējādi sekmējot demokrātisku līdzdalību Savienības likumdošanas procesā.

1.6.   Ja valstu parlamentu preventīvā iejaukšanās būs efektīva un ja subsidiaritātes principa piemērošanas uzraudzība būs rezultatīva un kvalitatīva, “agrīnās brīdināšanas sistēmu”, kas Lisabonas līgumā pārņemta no Konstitūcijas, padarot patiesi ietekmīgu, dalībvalstis, iespējams, mazāk kritizēs Savienības tiesību aktus par to, ka tie ļauj iejaukties dalībvalstu kompetencē, un Eiropas iedzīvotāji tos ne tik krasi uztvers kā “Briseles centrālisma” izpausmi. Tādēļ valstu parlamentiem ir jāstiprina to sadarbības tīkli, jo “agrīnās brīdināšanas sistēmas” ietekme un efektivitāte, neraugoties uz to, ka katra parlamenta palāta ir tiesīga izmantot šo sistēmu, ir atkarīga no valstu parlamentu kopīgas rīcības.

1.7.   Lisabonas līgumā “parastā likumdošanas procedūra” (koplēmums saskaņā ar EK 251. pantu) attiecināta arī uz iekšējo tirgu, kā liecina Līguma par Eiropas Savienības darbību 48. pants attiecībā uz pasākumiem, kas jāveic sociālā nodrošinājuma jomā saistībā ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

1.8.   Ar Lisabonas līgumu iecerēts sekmēt iekšējā tirgus attīstību, plašāk piemērojot koplēmuma procedūru, kas tajā pārdēvēta par “parasto likumdošanas procedūru”, un līdzās Eiropas iestādēm lēmumu pieņemšanas procesā iesaistīts jauns partneris — valstu parlamenti, kuru viedoklis būs jāņem vērā visos likumdošanas pasākumos, kas skar iekšējo tirgu.

2.   Ievads

2.1.   Specializētās nodaļas 2008. gada 13. jūnijā pieņemtajā Informatīvajā ziņojumā par Lisabonas līguma ietekmi uz iekšējo tirgu (1) iekļauts salīdzinošs pētījums tabulas veidā par iekšējā tirgus noteikumiem Lisabonas līgumā, toreiz vēl spēkā esošajā EK līgumā, Konstitucionālajā līgumā (“Konstitūcija”, kas netika ratificēta), kā arī Vienotā tirgus novērošanas centra piezīmes par 2007. gada 13. decembrī Lisabonā pieņemtā dokumenta juridiskajām sekām.

2.2.   Sākotnēji Lisabonas līguma spēkā stāšanās bija paredzēta 2009. gada 1. janvārī, bet ratifikācijas process aizkavējās, jo 2008. gada 12. jūnijā Īrija referendumā nobalsoja pret Lisabonas līgumu.

2.3.   Vēlāk, kad Īrija saņēma garantijas par valsts suverenitāti un apliecinājumu, ka arī turpmāk katrai dalībvalstij būs viens komisārs, Lisabonas līgumu pieņēma 2009. gada 3. oktobra referendumā.

2.4.   Čehijas Republikas Konstitucionālās tiesas 2009. gada 3. novembra lēmums, ar kuru apstiprināts, ka Lisabonas līgums atbilst Čehijas Republikas pamatlikumam, novērsa kavēšanos ratifikācijas procesā. Prezidentam Vaclav Klaus parakstot līgumu, ratifikācijas process noslēdzās, un 2009. gada 1. decembrī Lisabonas līgums beidzot stājās spēkā.

2.5.   Ņemot vērā laikposmu no informatīvā ziņojuma pieņemšanas līdz Lisabonas līguma spēkā stāšanās brīdim, kā arī Komisijas 2009. gada 26. jūnija Ieteikumu par pasākumiem, kas jāveic vienotā tirgus darbības uzlabošanai, un Komisijas 2010. gada 3. martā pieņemto Paziņojumu “Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei”, Komiteja uzskatīja, ka ir lietderīgi pārveidot minēto ziņojumu pašiniciatīvas atzinumā, lai aktualizētu ziņojumu, publiskotu savu nostāju šajā jautājumā un pievērstos jauniem jautājumiem, kas nebija apskatīti ziņojumā, jo tas tika izstrādāts neilgi pēc Lisabonas līguma, kurā bija daudz neskaidrību; Līguma konsolidētā versija publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2010. gada 30. martā (2).

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.   Politiskās norises no brīža, kad Lisabonas līgumu 2007. gada 13. decembrī parakstīja 27 dalībvalstis, līdz tā spēkā stāšanās brīdim 2009. gada 1. decembrī nav būtiski ietekmējušas līguma noteikumus par iekšējo tirgu; to ietekme vērojama galvenokārt iestāžu līmenī.

3.1.1.   Ņemot vērā Īrijas iedzīvotāju bažas, ko pauda Īrijas premjerministrs, 2008. gada 11. un 12. decembra Eiropadomē panākta vienošanās, ka gadījumā, ja Lisabonas līgums stāsies spēkā, saskaņā ar atbilstīgām juridiskajām procedūrām tiks pieņemts lēmums, lai arī turpmāk Komisijā būtu viens komisārs no katras dalībvalsts.

3.1.2.   Īrija no 2009. gada 18. un 19. jūnija Eiropadomes saņēma juridiski saistošas garantijas, kuras neietekmēja ne ES attiecības ar citām dalībvalstīm, ne arī Lisabonas līguma saturu un piemērošanu, proti, ka Lisabonas līguma spēkā stāšanās neskars atsevišķas jomas (piemēram, nodokļu politiku, tiesības uz dzīvību, izglītību un ģimeni, militārās neitralitātes politiku).

3.1.3.   Eiropadome arī pieņēma svinīgu Deklarāciju par darba ņēmēju tiesību un publisko pakalpojumu nozīmīgumu.

3.2.   Čehijas Republikas kavēšanās ratificēt Lisabonas līgumu neradīja tūlītējas sekas uz šo līgumu. Saskaņā ar dalībvalstu vienošanos Eiropadomes sanāksmē 2009. gada 29. un 30. oktobrī nākamajam pievienošanās līgumam tiks pievienots protokols, ar kuru Čehijas Republikai, tāpat kā Apvienotajai Karalistei un Polijai, piešķirs atbrīvojumu no Pamattiesību hartas piemērošanas.

3.3.   Informatīvais ziņojums par Lisabonas līguma ietekmi uz iekšējā tirgus darbību un tā pielikums joprojām ir aktuāli un tos var izmantot par pamatu šā atzinuma juridiskai analīzei, tāpēc tie uzskatāmi par šā atzinuma neatņemamu sastāvdaļu.

3.4.   Šajā sakarā jāatzīmē, ka Lisabonas līgums, arī tā konsolidētā versija, ir sarežģīts dokuments. Pat kompetentiem juristiem līgums nav viegli lasāms un saprotams, jo tajā iekļauta virkne grozījumu Līgumam par Eiropas Savienību, ar ko nosaka Eiropas Savienības sistēmu un pamatprincipus, un EK dibināšanas līgumam, kas kļūst par Līgumu par Eiropas Savienības darbību, kurā paredzēta Līgumā par Eiropas Savienību noteikto principu īstenošanas nosacījumi.

3.5.   Tā kā dokumenta oficiāla konsolidēta versija ratifikācijas brīdī nebija pieejama, dalībvalstis ratificēja neskaidru, grūti saprotamu dokumentu, kurā lielākā daļa jauno lēmuma pieņemšanas “mehānismu” nebija skaidri definēti (ja nu vienīgi protokolos) un to darbība vēl nebija pārbaudīta.

3.6.   Atšķirībā no Konstitucionālā līguma Lisabonā parakstītais dokuments netika iesniegts apspriešanai ne Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, ne arī valstu vai reģionālajiem parlamentiem vai pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijām Kopienas, valstu vai reģionālajā līmenī. Pretēji tam, kas tika darīts “Konstitūcijas” gadījumā, Komisija un Padome tikai pēc līguma ratifikācijas pieņēma lēmumu publicēt publiski pieejamus un skaidrojošus dokumentus par jaunā līguma saturu un tā priekšrocībām.

3.7.   Lisabonas līguma izstrādei piemērotā metode paredzēja grozīt spēkā esošos līgumus Starpvaldību konferences ietvaros, kurā piedalījās tikai valstu vadītāji; savukārt “Konstitūcija” tika sagatavota Konventa ietvaros, kura sastāvā bija galvenokārt valstu parlamentu deputāti, tostarp arī no kandidātvalstīm, kas Eiropas Savienībai pievienojās 2004. un 2007.gadā, Eiropas Parlamenta deputāti, ES 15 dalībvalstu un toreizējo 12 kandidātvalstu pārstāvji, kā arī Turcijas, Eiropas Komisijas un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, tai skaitā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja novērotāja statusā.

3.8.   Salīdzinājumā ar Konstitūciju, kas bija vairāk orientēta uz federālismu, Lisabonas līgums atkal skaidri iezīmē dalībvalstu noteicošo ietekmi. Par to liecina Konstitūcijā ierosināto simbolu, kas asociējās ar federālas valsts izveidi (karogs, himna, devīze, Eiropas diena 9. maijā), atcelšana.

3.9.   Trīs pīlāru apvienošanas rezultātā Lisabonas līgumā atzīts, ka Līgumam par ES un Līgumam par ES darbību ir vienāds juridisks spēks (3). Līdz ar to Savienība iegūst juridiskas personas statusu, aizstāj Eiropas Kopienu un ir tās pēctece. Pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās juridiskas personas statuss bija tikai Eiropas Kopienai.

3.10.   Savienības tiesību aktu prioritāte salīdzinājumā ar dalībvalstu tiesību aktiem bija iekļauta Konstitucionālā līguma I-6 pantā kā viens no Savienības pamatprincipiem. Lai pārtrauktu diskusijas par prioritātes principa iekļaušanu Konstitūcijā, lai arī tas atbilda pastāvošajai Tiesas praksei, minētais princips iekļauts 17. deklarācijā. Starpvaldību konference nolēma pievienot Lisabonas līgumam Padomes juridiskā dienesta atzinumu par ES tiesību aktu prioritāti, norādot uz tiesu praksi saistībā ar prioritātes principu un tā kā pamatprincipa nozīmi.

3.11.   Ar Lisabonas līgumu mainīts 2000. gada 7. decembrī Nicā izsludinātās Pamattiesību hartas juridiskais statuss. Nicas sammitā netika pieņemts lēmums, ka Hartai jābūt juridiski saistošai, tādēļ tā bija principu deklarācija bez apstiprināta juridiskā statusa.

3.11.1.   Taču, Hartu iekļaujot Konstitūcijā, tā būtu juridiski saistoša. Tā kā Konstitūcija netika ratificēta, Hartas saistošais raksturs faktiski netika apstiprināts (4). Ar Lisabonas līgumu stāvoklis ir labots, tomēr Hartai nav tās nozīmes, kāda būtu bijusi Konstitūcijā (5).

3.11.2.   Līguma par Eiropas Savienību, ko groza ar Lisabonas līgumu, 6. pantā noteikts, ka Hartai ir “tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem”; tas nozīmē, ka Savienības iestādēm, struktūrvienībām un aģentūrām ir jāievēro Hartā noteiktās tiesības. Arī dalībvalstīm (valdībām, pārvaldes un tiesu iestādēm), piemērojot Eiropas Savienības tiesības, ir jāievēro Hartas noteikumi.

3.11.3.   Taču 30. protokolā par ES Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei norādīts, ka ar Hartu nepalielina ES Tiesas vai jebkuras tiesas Polijā un Apvienotajā Karalistē spējas atzīt, ka Polijā un Apvienotajā Karalistē spēkā esošie tiesību akti neatbilst Pamattiesību hartai.

3.11.4.   Minētajā protokolā arī norādīts, ka nekas Hartas IV sadaļā par sociālajām tiesībām un solidaritāti nerada piekritīgas tiesības, kas piemērojamas Polijai vai Apvienotajai Karalistei, izņemot tiktāl, ciktāl Polija vai Apvienotā Karaliste paredzējusi šādas tiesības savas valsts tiesību aktos.

3.11.5.   Visbeidzot protokolā noteikts, ka Hartu piemēro Polijai un Apvienotajai Karalistei vienīgi tiktāl, ciktāl tajā ietvertās tiesības vai principi ir atzīti Polijas vai Apvienotās Karalistes tiesību aktos vai praksē.

3.11.6.   Praksē šiem protokoliem būs ļoti ierobežota ietekme: saskaņā ar principu par Savienības tiesību vienādu piemērošanu, visām dalībvalstīm ir jāievēro ES Tiesas judikatūra kā Savienības tiesiskā regulējuma sastāvdaļa. Līdz ar to gadījumā, ja Tiesas spriedumā ir minēta vai skaidrota Hartas IV sadaļa, Apvienotās Karalistes un Polijas tiesu iestādēm spriedums ir jāizpilda neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav bijušas iesaistītas attiecīgajā lietā.

3.12.   Līgumā, tāpat kā Konstitūcijā, paredzēta iespēja ikvienai dalībvalstij brīvi izstāties no Savienības (LES 50. pants). Ievērojot Eiropadomes nostādnes, Savienība ar attiecīgo valsti risina sarunas un noslēdz vienošanos, kurā noteikti izstāšanās nosacījumi, ņemot vērā tās turpmākās attiecības ar Savienību.

3.13.   Brīvu izstāšanos nedrīkst jaukt ar Savienības dalībvalsts tiesību pārtraukšanu saskaņā ar Līguma par ES 7. pantu, ja dalībvalsts nopietni un vairakkārt pārkāpj ES vērtības (cilvēka cieņas, brīvības, demokrātijas, vienlīdzības, tiesiskuma, cilvēktiesību ievērošanu utt.) (6).

4.   Īpašas piezīmes

4.1.   Īpaša uzmanība jāpievērš dažiem ar jauno Līgumu vienotā tirgus politikā ieviestajiem politiska un ekonomiska rakstura aspektiem, piemēram, Eiropas Parlamenta un “Barroso II” Komisijas jaunajam sastāvam.

4.2.   Jāatgādina, ka pēc Eiropas Parlamenta 2007. gada 4. septembra Rezolūcijas par “vienotā tirgus noteikumu pārskatīšanu — šķēršļu un neefektivitātes novēršana, uzlabojot īstenošanu un izpildi” Komisija 2007. gada novembrī publicēja Paziņojumu “Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai”. Tajā apskatīts “jauns redzējums” vienotajam tirgum, kas pieejams visiem, aktīvāk stimulē Eiropas rīcību globalizācijas apstākļos, nodrošina izaugsmi un darba vietas, taisnīgas cenas un sekmē sociālo un vides aizsardzību. Divos atzinumos (7) EESK ir atkārtoti paudusi viedokli, ka vienotais tirgus vienmēr ir bijis instruments, kas darbojas visu iedzīvotāju, tai skaitā brīvo profesiju, darba ņēmēju un patērētāju interesēs.

4.3.   Komisijas 2008. gada 6. novembra paziņojumā (8) norādīts, ka vienotā tirgus priekšrocības saistītas ar administratīvās sadarbības stiprināšanu. Ziņojumā par iekšējā tirgus informācijas sistēmas (IMI) attīstību Komisija aicināja dalībvalstu iestādes cieši sadarboties, lai veidotu savstarpēju uzticēšanos to sistēmām (9).

4.4.   Ieteikumā par pasākumiem vienotā tirgus darbības uzlabošanai (10)2009. gada 29. jūnijā Komisija norādīja uz vairākiem trūkumiem, kas kavē vienotā tirgus efektīvu darbību, piemēram noteikumu nepareizu piemērošanu un noteikumu ievērošanas kontroles trūkumu. Komisija arī ierosināja veikt konkrētus pasākumus, kas papildina dalībvalstu pasākumus, piemērojot uz partnerību balstītu pieeju.

4.4.1.   Tiek ieteikts īstenot šādus pasākumus: stingrāk kontrolēt noteikumu ievērošanu, sekmēt alternatīvus risinājumus strīdu izšķiršanai, regulāri izvērtēt valstu tiesību aktus, informēt privātpersonas un uzņēmumus par viņu tiesībām iekšējā tirgū.

4.5.   Finanšu krīzes straujajai izplatībai, tostarp arī Eiropā, bija tikpat negaidītas cik neprognozējamas ekonomiskās un sociālās sekas, kā to norādīja Komiteja, un krīze izraisījusi kopš 30. gadiem smagāko recesiju ar vairāk nekā 23 miljoniem bezdarbnieku (11); šāds bezdarba līmenis nebija vērojams kopš II pasaules kara. Neilgi pirms Komisijas sastāva maiņas un pēc Larosière grupai uzticētā uzdevuma sīki izstrādāt pētījumu (12) par krīzes cēloņiem un tās pārvarēšanai nepieciešamajiem pasākumiem Komisija uzskatīja, ka jāizstrādā jaunas politiskas vadlīnijas nākotnei, ņemot vērā jauno ekonomisko, sociālo un finanšu stāvokli.

4.6.   Šajā sakarā Komisijas priekšsēdētājs Barroso dokumentā “Politiskās pamatnostādnes jaunajam Komisijas sastāvam” definēja vadlīnijas “21. gadsimtam pielāgotam vienotajam tirgum”, nosodīja mēģinājumus kavēt tā attīstību, aizbildinoties ar krīzi, un vēlreiz apstiprināja, ka vienotais tirgus ir viens no līgumu pamatprincipiem un labākais veids, kā ilgtermiņā nodrošināt labklājību, ja vien šis tirgus pielāgots nākotnes ekonomikas uzdevumiem. Ir svarīgi atzīmēt, ka iekšējā tirgus kā Eiropas ekonomikas galvenā virzītājspēka aktivizēšana varēs notikt tikai tad, ja ar efektīvu patērētāju tiesību aizsardzības politiku tiks panākta iedzīvotāju uzticēšanās un aktīva iesaiste vienotajā tirgū.

4.6.1.   Vienlaikus Komisijas priekšsēdētājs uzticēja bijušajam iekšējā tirgus komisāram Mario Monti sagatavot ziņojumu par vienotā tirgus atveseļošanu, ko Eiropas dienā, 9. maijā, iesniedza Eiropas Parlamentam. Ziņojumā norādītas galvenās problēmas, kas skar vienoto tirgu, un ierosinātas iniciatīvas tā stiprināšanai, ievērojot sociālos un vides aizsardzības kritērijus. Tajā pašā dienā Pārdomu grupa par Eiropas nākotni, kuru vada bijušais Spānijas premjerministrs Felipe González, iesniedza ES Padomei ziņojums “Eiropas nākotne – uzdevumi un iespējas”. Tajā galvenokārt apskatītas Eiropas ekonomikas pārvaldības perspektīvas vidējā termiņā, kā arī vienotā tirgus stiprināšanas un izveides būtiskā nozīme, lai vienotais tirgus darbotos visu interesēs. Secinājumi par ekonomikas pārvaldību neapšaubāmi būtiski ietekmēs vienotā tirgus nākotni.

4.7.   Šīs jaunās politiskās pamatnostādnes jāņem vērā jaunajā stratēģijā, kas aizstāj Lisabonas stratēģiju, kuras īstenošana bija daļēji neveiksmīga. Tomēr šķiet, ka stratēģijā “Eiropa 2020” vienotajam tirgum nav pievērsta pietiekama uzmanība; tikai nodaļas “Trūkstošie ķēdes posmi un vājās vietas” dažās rindās norādīts, ka ir mazinājies entuziasms attiecībā uz vienoto tirgu.

4.7.1.   Lai pārvarētu vienotā tirgus problēmas, Komisija paziņo, ka tā ierosinās tiesību aktus (priekšroku dodot regulām, nevis direktīvām), pielāgojot tos digitālajam laikmetam un orientējoties uz Eiropas līgumtiesībām, kas būs fakultatīvas, tostarp attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ar patērētājiem. Uzklausīšanas sanāksmē Eiropas Parlamentā un jo īpaši savos pēdējos paziņojumos Parīzē vienotā tirgus komisārs Michel Barnier uzsvēra nepieciešamību saskaņot indivīda un vienotā tirgus prasības, jo vienotajam tirgum jādarbojas sabiedrības interesēs. Kā uzsvēra komisāre Viviane Reding, vienotais tirgus ir Eiropas Savienības “kroņa dārgakmens” (13).

4.8.   Vienlaikus pilsoniskā iniciatīva, kas noteikta ar LES 11. panta 4. punktu un ko Komiteja sīki analizējusi (14), varētu būtiski sekmēt iekšējā tirgus turpmāko attīstību.

4.8.1.   Šis pilsoņu līdzdalības instruments paver jaunas iespējas, lai risinātu pilsoniskajai sabiedrībai svarīgus jautājumus (par Eiropas nodibinājumu statūtiem (15), kolektīvajām prasībām Eiropas līmenī (16), tiesībām streikot u.c.), kuriem līdz šim nav rasts risinājums vai nu Kopienas iestāžu intereses vai politiskās gribas trūkuma dēļ.

5.   Īpašas piezīmes

5.1.   Informatīvajā ziņojumā iekļautās piezīmes par iekšējā tirgus noteikumiem Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) joprojām ir aktuāli (skatīt, piemēram, 6. a) punktu).

5.2.   Četri no trīsdesmit septiņiem protokoliem, kas pievienoti Lisabonas līgumam, vairāk vai mazāk tieši attiecas uz iekšējo tirgu:

vispirms Protokols par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu (2. protokols), jo abu principu piemērošana paredzēta Savienības un dalībvalstu kopīgās kompetences ietvaros, un iekšējais tirgus ir viena no kopīgās kompetences jomām;

Protokols par iekšējo tirgu un konkurenci (27. protokols) arī attiecas uz iekšējo tirgu. Tajā pēc būtības paredzēts, ka iekšējais tirgus ietver sistēmu, kas nodrošina, ka konkurence nav izkropļota;

Protokols par kopīgas kompetences īstenošanu (25. protokols) attiecas uz iekšējo tirgu tādu pašu apsvērumu dēļ kā Protokols par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu (2. protokols).

Protokols par sabiedriskiem pakalpojumiem (26. protokols). Tajā norādīts, ka šie pakalpojumi ir daļa no Savienības kopīgajām vērtībām, un uzsvērta valsts, reģionālo un vietējo iestāžu būtiskā nozīme un lielā rīcības brīvība, nodrošinot, pasūtot un organizējot sabiedriskus pakalpojumus. Tajā pamatota pakalpojumu daudzveidība un atšķirīgās patērētāju vajadzības un izvēle atkarībā no valstu ģeogrāfiskā stāvokļa, sociālajiem un kultūras apstākļiem. Visbeidzot, tajā uzsvērts, ka jāveicina augsts kvalitātes, drošības un pieejamības līmenis un patērētāju tiesību aizsardzība. 26. protokola 2. pantā pirmo reizi primāro tiesību vēsturē minēts “ar ekonomiku nesaistītu sabiedrisko pakalpojumu” jēdziens un noteikts, ka līgumu noteikumi nekādā veidā neskar dalībvalstu kompetenci nodrošināt, pasūtīt un organizēt minētos pakalpojumus.

5.3.   Iekšējo tirgu varētu ietekmēt arī divas deklarācijas. Pirmkārt, 18. deklarācijā attiecībā uz kompetenču robežām norādīts, ka saskaņā ar Savienības un dalībvalstu kompetenču sadalījuma sistēmu, kas paredzēta Līgumā par Eiropas Savienību un Līgumā par Eiropas Savienības darbību, kompetences, kas Līgumos nav piešķirtas Savienībai, paliek dalībvalstīm. Ja kādā konkrētā jomā Līgumi piešķir Savienībai kompetenci, kas ir kopīga ar dalībvalstīm, dalībvalstis īsteno savu kompetenci tad, ja Savienība nav īstenojusi savu kompetenci vai ir nolēmusi tās īstenošanu pārtraukt.

5.3.1.   Kopienai piešķirto kompetenci kā dalībvalstu pilnvaru nodošanu kopienas iestādēm Tiesa izmanto jau sen; par to liecina 1964. gada spriedums lietā Costa pret ENEL, kurā Eiropas Ekonomikas kopiena definēta šādi: “Uz neierobežotu laiku dibinot Kopienu, kurai ir savas iestādes, … kā arī reālas pilnvaras, kas izriet no kompetenču robežām vai dalībvalstu pilnvaru nodošanas Kopienai …” (Lieta 6/64 nr. 1141).

5.3.2.   Savukārt 42. deklarācijā norādīts, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas iedibināto judikatūru pilnvaru piešķiršanas principu nevar izmantot par pamatu, lai paplašinātu Savienības pilnvaru piemērošanas jomu, pārsniedzot vispārējo sistēmu, kas izveidota ar Līgumu noteikumiem.

6.   Lisabonas līguma būtiskākā ietekme iekšējā tirgus politikā

6.1.   Līgumu noteikumos par iekšējā tirgus politiku veiktas šādas izmaiņas:

a)

vārdkopu “kopējais tirgus” aizstāj ar vārdkopu “iekšējais tirgus”; tas norāda uz kvalitatīvu pāreju no kopējā tirgus uz iekšējo tirgu un precizē doktrīnas strīdīgos jēdzienus, tādējādi apstiprinot ideju, ka ES nav tikai brīvas tirdzniecības zona šī vārda ekonomiskajā izpratnē, bet gan iedzīvotājiem paredzēts iekšējais tirgus (LESD 26. pants) (17);

b)

attiecībā uz subsidiaritātes principa nostiprināšanu un tā precīzāku definēšanu jāsecina, ka ar Lisabonas līguma 2. protokolu ir zaudējis spēku EK dibināšanas līguma 30. protokolā noteiktais princips, ar kuru saskaņā priekšroka tika dota direktīvām, nevis regulām;

c)

lai nodrošinātu subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa ievērošanu, valstu parlamentiem piešķirtas jaunas pilnvaras izmantot “veto” tiesības, kas noteiktas ar 1/3 valstu parlamentiem piešķirto balsu. Turklāt valsts parlamentam ir tiesības balsot pret likumdošanas iniciatīvu ģimenes tiesību jomā (LESD 81. pants);

d)

līdz ar koplēmuma procedūras paplašināšanu un tās pārdēvēšanu par “parasto likumdošanas procedūru”, Eiropas Parlamentam piešķirtas jaunas pilnvaras. Eiropas Parlamentam un Padomei ir vienādas tiesības budžeta jautājumos, un EP varēs ievēlēt Komisijas priekšsēdētāju. Jāatzīmē, ka EK līgumā Eiropas Parlamentu definēja kā “dalībvalstu tautu pārstāvju” kopumu, bet Lisabonas līgumā tas definēts kā “ES iedzīvotāju” pārstāvju kopums;

e)

koplēmuma procedūra (parastā likumdošanas procedūra) ar Padomes jauno kvalificēta balsu vairākuma sistēmu (18) tiks piemērota vairākās jaunās jomās;

f)

dalībvalstis svītrojušas no ES mērķiem atsauci uz “iekšējo tirgu, kur pastāv brīva un netraucēta konkurence”. Iekļaujot Eiropas Savienības mērķos “iekšējo tirgu, kur pastāv brīva un netraucēta konkurence”, Konstitucionālais līgums daļā sabiedrības radīja bažas, tādēļ konkurences politika ir definēta kā “instruments iekšējā tirgus darbības nodrošināšanai”;

g)

jauna pieeja attiecībā uz patērētāju un MVU interesēm, no kuras izriet jaunā redzējuma “pakete” un Paziņojums “Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai” (19);

h)

jauna izpratne par vispārējas nozīmes pakalpojumiem (LESD 14. pants un 26. protokols), precizējot Savienības kompetenci un valstu, reģionālo un vietējo iestāžu plašo rīcības brīvību, kas izskatītas Paziņojumā “Vispārējas nozīmes pakalpojumi, tostarp vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi – jauns Eiropas uzdevums” (20). Paziņojumā ierosināts konsolidēt ES sistēmu attiecībā uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem;

i)

lielāka uzmanība pievērsta sociālajiem aspektiem iekšējā tirgus izveidē (atstumtības un diskriminācijas izskaušana, tiesiskuma un sociālās aizsardzības veicināšana, sieviešu un vīriešu līdztiesība, paaudžu solidaritāte un bērnu tiesību aizsardzība) saistībā ar Paziņojumu “Iespējas, pieejamība un solidaritāte — īstenojot jaunu sociālo redzējumu 21. gadsimta Eiropai” (21);

j)

ar Lisabonas līgumā ieviestajiem jauninājumiem pastiprinātās sadarbības iespējas attiecinātas uz visām Savienības darbības jomām, izņemot ES ekskluzīvas kompetences jomas (LES 20. pants), ar nosacījumu, ka sadarbībā iesaistās vismaz deviņas dalībvalstis (neatkarīgi no ES dalībvalstu skaita). Tādu sadarbību apstiprina ar Padomes lēmumu, kas pieņemts ar kvalificētu balsu vairākumu, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu un pēc apstiprinājuma Eiropas Parlamentā (LESD 329. panta 1. punkts), un tādējādi tā varētu īpaši ietekmēt iekšējo tirgu, enerģētikas tirgu, imigrācijas politiku un civilo aizsardzību.

Briselē, 2010. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  CESE 241/2008 - INT/393 (nav publicēts OV).

(2)  OV C 83, 30.03.2010 – Visas atsauces uz Lisabonas līgumu saistītas ar šo konsolidēto versiju.

(3)  Līguma par Eiropas Savienību 1. panta 3. punkts: Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par ES darbību ir vienāds juridisks spēks, bet agrāk, 2005. gada 13. septembrī, Tiesas spriedumā par vides krimināltiesisko aizsardzību atzīts, ka EK līgumam ir lielāks spēks nekā Līgumam par ES.

(4)  Lai gan Harta nav juridiski saistoša, EK Tiesa bieži vien atsaucas uz to. Skatīt jaunākos piemērus: Tiesas spriedumu 2008. gada 14. februārī lietā C 244/06 Dynamic Medien Vertriebs GmbH pret Avides Media AG par preču brīvu apriti. Tiesa atsaucas uz Hartas 24. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka bērniem ir tiesības uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību (sprieduma 41. punkts). Skatīt arī Tiesas spriedumu 2008. gada 14. februārī lietā C 450/06 Varec SA pret Beļģijas valsti par brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tiesa atsaucas uz ES Pamattiesību hartas 7. pantu par tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību (sprieduma 48. punkts).

(5)  Lisabonas līguma 2007. gada 23 jūlija projekta (Starpvaldību konference 2007. gada 3. jūlijā) 11. deklarācijā paredzēts, ka Lisabonas līguma parakstīšanas dienā trīs iestādes svinīgi izsludinās Pamattiesību hartu, nenorādot, vai tā būs juridiski saistoša.

Trīs ES iestādes 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā otrreiz izsludināja ES Pamattiesību hartu. Otrreizēja pasludināšana bija nepieciešama, jo kopš pirmās pasludināšanas Nicā 2000. gadā Harta papildināta ar skaidrojumiem un zemsvītras piezīmēm.

(6)  Līguma par ES 7. pantā paredzēti divi nosacījumi, kas Eiropas Savienībai ļauj iejaukties: ja ir “droša varbūtība, ka kāda dalībvalsts varētu nopietni pārkāpt 2. pantā minētās vērtības” un ja “konstatē, ka kāda dalībvalsts vairākkārt nopietni pārkāpusi 2. pantā minētās vērtības”.

(7)  OV C 77, 31.03.2009, 15. lpp; OV C 182, 04.08.2009, 1. lpp.

(8)  COM(2008) 703 galīgā redakcija.

(9)  Skatīt EESK atzinumu OV C 128, 18.05.2010, 103. lpp.

(10)  Ieteikums 2009/524/EK; skatīt arī EP 2010. gada 9. marta Rezolūciju (dokuments Nr. A7-0064/2009).

(11)  Saskaņa ar Eurostat jaunākajiem datiem.

(12)  EESK savu nostāju pauda atzinumā par Larosière grupas ziņojumu – OV C 318, 23.12.2009, 57. lpp.

(13)  Uzruna Patērētaju tiesību aizsardzības dienā Madridē 2010. gada 15. martā“An ambitious Consumer Rights Directive: boosting consumers’ protection and helping businesses” [Tālejoša patērētāju tiesību aizsardzības direktīva: veicināt patērētāju tiesību aizsardzību un palīdzēt uzņēmumiem].

(14)  Pašiniciatīvas atzinums “Lisabonas līguma īstenošana – līdzdalības demokrātija un Eiropas pilsoņu iniciatīva” (CESE 465/2010, SC/032), kurā analizēta Komisijas Zaļā grāmata (COM (2009) 622 galīgā redakcija, 11.11.2009) un sniegts atzinums par to; pašiniciatīvas atzinums “Pilsoniskās sabiedrības organizācijas un ES Padomes prezidentūra” (CESE 464/2010, SC/031); skatīt arī svarīgo EP 2009. gada 7. maija rezolūciju par iedzīvotāju iniciatīvas īstenošanu (dokuments A6-0043/2009).

(15)  Pašiniciatīvas atzinums CESE 634/2010, INT/498.

(16)  OV C 162, 25.06.2008, 1. lpp. OV C 128, 18.05.2010, 97. lpp.

(17)  Tiesa 1982. gada 5. maijā spriedumā Schul lietā nr. 15/81 jau apstiprināja, ka kopējais tirgus kā brīvas preču aprites zona ir solis virzībā uz iekšējo tirgu. Līdz ar to iekšējais tirgus tiek uzskatīts par augstāku ekonomikas integrācijas līmeni.

(18)  Protokols par pārejas noteikumiem [nr. 36].

(19)  COM(2007) 724 galīgā redakcija, SEC(2007) 1517, 1518, 1519, 1520 un 1521.

(20)  COM(2007) 725 galīgā redakcija, SEC(2007) 1514, 1515 un 1516.

(21)  COM(2007) 726 galīgā redakcija.


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/75


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Inovācija tūrisma nozarē: izstrādāt stratēģiju salu ilgtspējīgai attīstībai” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 44/13

Ziņotāja: GAUCI kdze

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 16. jūlijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Inovācija tūrisma nozarē: izstrādāt stratēģiju salu ilgtspējīgai attīstībai”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 23. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (15. jūlija sēdē), ar 153 balsīm par, 1 balsi pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi.

1.1.   EESK ierosina izstrādāt pastāvīgas programmas mūžizglītības jomā, kas paredzētas salu tūrisma jomā nodarbinātajiem, un šim nolūkam būtu jāparedz īpašs finansējums no ESF un kohēzijas fonda līdzekļiem. Tūrisma attīstību salās sekmētu atbilstošs darba tiesību kopums, lai veicinātu kvalitatīvus darba apstākļus, kā arī pasākumi uzņēmēju atbalstam (tīkli, tirdzniecība, reklāma…).

1.2.   Ņemot vērā interneta izmantošanas aizvien lielāko nozīmi ceļojumu un tūrisma pakalpojumu rezervēšanā, maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas darbojas (salu) tūrisma jomā, vajadzētu būt apmācības iespējai ar ES atbalstu vai iespējai atviegloti piekļūt attiecīgu pakalpojumu sniedzējiem, lai sekmētu veiksmīgu klātesamību internetā, bez kuras tie riskē zaudēt “mūsdienīgus” klientus.

1.3.   EESK ierosina stratēģiski nozīmīgā salā izveidot starpreģionālu skolu, par paraugu ņemot Erasmus programmu tūrisma nozarē nodarbinātajiem un tiem, kas iegūst apmācību šajos jautājumos.

1.4.   Lai gan uzņēmumi, jo īpaši mazi uzņēmumi, ir ieguvēji, ja tiesību aktu skaits ir mazāks un tie ir kvalitatīvāki, būtu jāapsver iespēja Eiropas Komisijas dienestos izveidot īpašu administratīvu struktūru, piemēram, Tūrisma ģenerāldirektorātu, jo tūrisms veido 11-12 % no ES IKP, bet salās, piemēram, Maltā, tā īpatsvars sasniedz 25 % no IKP. EESK uzskata, ka šāda Komisijas pārziņā esoša tūrisma iestāde varētu pārstāvēt (salu) tūrisma nozares intereses ES iestāžu darbā un Kopienas politikās. EESK iepriekšējos atzinumos ir izteikusi priekšlikumu izveidot Eiropas tūrisma aģentūru, un Komiteja atkārto minēto priekšlikumu.

1.5.   Salām salīdzinājumā ar kontinentālo daļu ir dabiski trūkumi, proti, attālums, apgrūtināta piekļuve un izolētība. EESK uzskata, ka būtu jānosaka labvēlīgs fiskālais režīms, ņemot vērā īpašos centienus sekmēt ieguldījumus, saglabāt un radīt darba vietas, pielāgot uzņēmumu darba laiku nolūkā mazināt sezonalitātes ietekmi.

1.6.   Eiropas Savienībā piemērotā salu definīcija daudzos gadījumos ir neatbilstoša, un tāpēc risinājumi bieži vien kavējas. EESK iepriekšējos atzinumos (1) ir ierosinājusi grozīt minēto definīciju. Komiteja atkārtoti vērš uzmanību uz šo ierosinājumu.

1.7.   Eiropas Savienība izstrādā jaunu pieeju reģionālās politikas jomā, proti, tā ir orientēta uz makroreģionālo sadarbību (piemēram, Baltijas jūras stratēģija – Donavas stratēģija). EESK pauž pārliecību, ka minētā pieeja ir interesanta un to neapšaubāmi var attiecināt arī uz salu grupām. Tādējādi, izstrādājot makroreģionālu stratēģiju Vidusjūras rietumu reģiona salām, varētu labāk risināt dažas problēmas, kas saistītas ar piekļuvi tām.

1.8.   EESK atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta CALYPSO programmu sociālā tūrisma jomā. EESK uzskata, ka pēc sagatavošanās pasākumiem, kuri tika uzsākti 2009. gadā, programma būtu jāīsteno pilnībā. EESK ierosina iekļaut CALYPSO programmu turpmākajā makroreģionālajā stratēģijā, kas aptvertu Vidusjūras rietumu reģionu.

2.   Ievads

2.1.   Tūrisms dod nozīmīgu un aizvien lielāku ieguldījumu ekonomikas izaugsmē, un atsevišķos gadījumos tā īpatsvars var sasniegt līdz 70 % no salas IKP. Tas nodrošina vienu no labākajām ienākumu un nodarbinātības radīšanas iespējām. Lai gan Eiropas tirgus daļa pasaules tūrismā pakāpeniski samazinās, paredzams, ka tūristu skaits ES palielināsies. Tomēr izaugsmi tūrisma jomā nevar uzskatīt par pašsaprotamu; par to skaidri liecina 2008. un 2009. gada finanšu krīze.

2.2.   Tradicionālā jūras un saules masu tūrisma vietā rodas jauni tūrisma veidi. Tie ietver inovatīvākus un “zaļāka”, individuāla un uz pieredzi orientēta tūrisma specializētus veidus. Turklāt augošais pieprasījums pēc tūrisma pakalpojumiem, kā arī demogrāfiskās pārmaiņas, piemēram, aizvien lielāks skaits vecāka gadagājuma ceļotāju, paātrina tūrisma produktu segmentāciju un jaunu tūrisma produktu izveidi, kuros iekļauti daudzi jauni pakalpojumi.

2.3.   Inovācijas jautājums ir ļoti aktuāls gan ES ekonomikas politikā (saistībā ar Lisabonas stratēģiju un stratēģiju “ES 2020”), gan reģionālajā politikā, palielinoties valsts ieguldījumiem pētniecībā, izglītībā, apmācībā un visinovatīvāko nozaru atbalstā (piemēram, transportā, enerģētikā un videi nekaitīgā ražošanā). Iepriekš minētais attiecas arī uz pakalpojumiem, īpaši tādiem, kuru sniegšanai ir vajadzīgs attiecīgs zināšanu līmenis vai kvalifikācija; parasti tas attiecas arī uz vairumu tūrisma pakalpojumu (piemēram, viesu izmitināšana, ēdināšana, nekustamie īpašumi).

2.4.   Mūsdienu tūrists vēlas saņemt vislabāko kvalitāti par viszemāko cenu. Tādēļ veiksmīgai salu tūrisma attīstībai ir vajadzīgs ne tikai izglītots personāls, bet arī darba devēju un viņu darbinieku vēlme iesaistīties mūžizglītības projektos, lai saglabātu augstus pakalpojumu standartus strauji mainīgajā pasaulē, kad ceļotājs ir kritiski vērtējošs un prasīgs. Viens no kvalitatīvu tūrisma pakalpojumu priekšnoteikumiem ir labi apmācītu un kvalificētu darbinieku nodrošināšana.

2.5.   Pārmaiņas un inovācija tūrismā galvenokārt saistīta ar informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) izmantošanu. IKT un interneta izplatība tūrisma nozarē dod iespēju klientiem tieši sazināties ar pakalpojumu sniedzējiem. Tāpēc nozarē kopumā varētu samazināties (darījumu) izmaksas, pakāpeniski izslēdzot starpniekus, piemēram, ceļojumu aģentus vai pat ceļojumu rīkotājus. Nozīmīgi jauninājumi masu tūrisma jomā, piemēram, zemo cenu aviolīniju rašanās, ir būtiski ietekmējuši tūrisma nozares izaugsmi un turpmāko attīstību.

2.6.   Vēl aizvien saglabājas vairākas ar salām saistītas problēmas. Kopumā salas ir mazāk attīstītas nekā kontinentālā daļa. Turklāt uzņēmumi, kas tieši saistīti ar daudzām šīm jaunajām tehnoloģijām un procesiem, tos nekontrolē, neizstrādā un pat neuztur.

2.7.   Salu iestādes pārskata šīs jaunās prakses ietekmi uz savu tūrisma politiku un pasākumiem. Galvenā uzmanība tiek pievērsta tam, lai nodrošinātu politikas un pasākumu atbalstu inovācijai un sekmētu jauninājumus, kas savukārt sniedz ieguldījumu salu tūrisma nozares turpmākajā attīstībā.

3.   Inovācijas nepieciešamība.

3.1.   Ņemot vērā mainīgo dinamiku sabiedrībā un atteikšanos no masu tūrisma ceļojumiem, ko organizēja 20. gadsimta ceļojumu rīkotāji, salu tūrisma jomā ir jāievieš jauninājumi un jāpielāgojas jaunajam modelim, lai tas veiksmīgi attīstītos. Inovācija ir saistīta ar cilvēkiem, kuri pašreiz darbojas tūrisma nozarē. Vienlaikus jāatzīmē, ka inovācija arī iznīcina paradumus, un cilvēki pretosies pārmaiņām, ja nesaskatīs tūlītējas priekšrocības.

3.2.   Divdesmitā gadsimta otrajā pusē piedāvājums masu tūrisma tirgū noteica pieprasījumu. Tā kā pieejamo ceļa mērķu skaits palielinājās, tirgus tomēr tika piesātināts. Mūsdienās nestabilais pieprasījums kļuvis noteicošais tipiskā tirgū, kurā dominē patērētāji. Rezultātā cieš pakalpojumu sniedzēji. Tas rada jaunu problēmu, kuru var atrisināt ar inovatīvu un radošu domāšanu, attīstot daudzveidīgus tūrisma veidus, piemēram, medicīnisko tūrismu, zaļo un ekotūrismu, lauku tūrismu, dabas tūrismu u. c.

3.3.   Turklāt pēdējos gados būtiski mainījies dzīvesveids. Tūrisma nozare saskaras ar sabiedrības novecošanu, un veselīgāki un turīgāki iedzīvotāji izvēlas biežāku un īsāku atvaļinājumu. Lielai daļai tūristu mainījusies attieksme, proti, viņi vairs nemeklē “zemākās pieejamās cenas”, bet vēlas saņemt “vislabāko kvalitāti par vislabāko cenu”. Klientu lojalitāte samazinās, un tūristi aizvien vairāk meklē ilgtspēju un autentiskumu, novēršoties no masu tūrisma. Salu tūrisma jomā neapšaubāmi ir jārisina jautājums par inovāciju, lai izdzīvotu šajos apstākļos.

4.   Salu tūrisms un produktu inovācija.

4.1.   Lielos tūrisma uzņēmumos inovācija ir regulāra, un lēmumu pieņemšanas procesā tā ir standarta sastāvdaļa. Lai nodrošinātos pret gadījumiem, kad negaidīti jauninājumi pārsteidz bez iepriekšējas sagatavošanās, mūsdienās uzņēmumi iekļauj inovāciju ikdienas plānošanā. Inovāciju tie vienkārši uzskata par papildu ražošanas faktoru.

4.2.   Tomēr uz galamērķiem orientētiem maziem tūrisma uzņēmumiem ir ierobežotas iespējas pilnībā izmantot inovācijas priekšrocības. Galvenais ierobežojums ir saistīts ar darbinieku un līdzekļu trūkumu. MVU tūrisma nozarē galvenokārt nodarbojas ar pastāvīgo klientu ikdienas vajadzību apmierināšanu, un uzņēmumiem nav iespēju novirzīt līdzekļus pētniecībai un izstrādei.

4.3.   Tūrisma nozarē pārsvarā darbojas MVU, jo īpaši salās. Lai izdzīvotu globālajā vidē, kurā aizvien pieaug konkurence, tūrisma uzņēmumiem, sevišķi mazajiem, būs jāpanāk apjomradīti ietaupījumi un jānodrošina kritiskā masa, lai samazinātu darījumu izmaksas, paaugstinātu ražīgumu un iegūtu ietekmi tirgū. Pārstrukturēšanas un sadarbības mehānismi palīdzēs uzņēmumiem pielāgoties pārmaiņām un paaugstināt konkurētspēju.

4.4.   Tūrisma nozarē jāpiedāvā jauni produkti un pakalpojumi. Uz pieredzi balstīts tūrisms, ilgtspējīgs tūrisms un dabas/kultūras/vēsturiskā mantojuma tūrisms ir dažas no stratēģijām, kas mūsdienās ir tādu daudzu inovatīvu tūrisma produktu pamatā, kurus piedāvā daudzos galamērķos Eiropā. Salām būtu plašāk jāreklamē minētie produkti, jo tie ir saistīti ar salu identitāti.

4.5.   Tūristu un apmeklēto vietu mijiedarbība ir uz pieredzi balstīta tūrisma pamatā. Tūristu vispārējā pieredze veidojas, īsi saskaroties ar daudziem dažādiem cilvēkiem, kas darbojas tūrisma nozarē.

4.6.   Patērētāju plašāka apziņa vides jautājumos veicina tūrisma uzņēmumu jauninājumus un uzlabo to darbību vides jomā — tas attiecas gan uz tūristu un vides mijiedarbību, gan pašu uzņēmumu ietekmi uz vidi. Neapšaubāmi galvenie produkti, kas ir inovatīvi, saistīti ar īpašiem tūrisma veidiem, piemēram, ekotūrismu un piedzīvojumu tūrismu.

4.7.   Kultūras tūrisms ir arī nozīmīga un augoša nozare, kas piesaista samērā pārtikušus un izglītotus apmeklētājus. Vairākās salās notiek izmaiņas kultūras pakalpojumu jomā un tiek attīsta inovācija, lai, izmantojot kultūru, palielinātu vērtību. Tās dažādo tūrisma sniegtās iespējas un pagarina uzturēšanās ilgumu, piemēram, uzlabojot ceļojuma kompleksos piedāvājumus un reklamējot pieejamos kultūras objektus un pasākumus.

4.8.   Ja tūrismu harmoniski neiekļaus salu sabiedrībā un ieguvēji būs tikai atsevišķi iedzīvotāji, bet daudziem citiem tūrisms traucēs, šī nozare nebūs ilgtspējīga un harmoniska sociālās attīstības daļa. Lai nodrošinātu iedzīvotāju atbalstu salu tūrisma sabiedrībai, ir vajadzīga augšupēja plānošana un līdzdalība. Tūrisms var dot iespēju tuvināt salu iedzīvotājus, iesaistot viņus un palīdzot ikvienam saprast, ka tūrisms būtiski ietekmē dabiskās vides un pilsētvides uzlabošanu, teritorijas apsaimniekošanu un zemes izmantošanas plānošanu, sociālos pakalpojumus un kultūras mantojuma saglabāšanu (arhitektūra, amatniecība, tradicionālie ēdieni u. c.).

4.9.   Var izrādīties, ka dažādi tūrisma veidi nav savstarpēji savietojami, jo īpaši nelielā salu vidē. Piemēram, attīstot tādu tirgus nišu kā vasaras valodu kursi studentiem, var izrādīties, ka to nav iespējams savienot ar vasaras piedāvājumu vecāka gadagājuma ceļotājiem, kad jauniešu trokšņainā uzvedība pēc nodarbībām rada neapmierinātību vecāka gadagājuma cilvēkos, kas vēlas klusumu. Arī šajā gadījumā iedzīvotājiem jāatbalsta salā izraudzītais konkrētais tūrisma veids (veidi), lai izvēle izrādītos veiksmīga.

4.10.   Visbeidzot, tūrisms neattiecas vienīgi uz tiem, kuri strādā viesnīcās, restorānos vai aviolīnijās. Tūrismā ir iesaistītas vairākas citas jomas, kas līdzdarbojas ar tūrisma nozari, sākot no vietējā santehniķa līdz vietējam lauksaimniekam.

5.   Salu tūrisma uzlabošana, izmantojot inovāciju.

5.1.   Tūrisma nozare vienmēr ir bijusi ļoti proaktīva attiecībā uz jaunu tehnoloģiju, piemēram, globālās izplatīšanas sistēmu, izmantošanu. Nesenie sasniegumi telekomunikāciju jomā, tīklu izveide, datu bāzes, datu apstrāde un elektroniskā tirdzniecība sniedz tūrisma uzņēmumiem daudz jaunu iespēju. Minētie aspekti būtiski ietekmē tradicionālos tūrisma uzņēmējdarbības modeļus. Platjoslas interneta piekļuves izmantošana un informācijas un komunikācijas tehnoloģija (IKT) ir faktori, kas tūrisma pakalpojumiem un produktiem pievieno vērtību, kā arī sekmē nozares tīklu un klasteru veidošanos. Problēmas rada platjoslas tehnoloģijas neesamība un īpašu zināšanu un prasmju trūkums, lai pilnībā varētu izmantot IKT priekšrocības. Lai novērstu šādus trūkumus, būtu jāparedz īpaša apmācība salu iedzīvotājiem.

5.2.   Patērētāji aizvien iepazīstas ar IKT iespējām, lai rezervētu tūrisma braucienus. Eiropas Savienībā 2/3 tūristu, kas plāno ceļojumus, tos rezervē internetā, un vairāk nekā 50 % pērk ceļojumus tiešsaistē. Viņi meklē elastīgus un viegli pieejamus produktus un vēlas sazināties tieši ar tūrisma produktu veidotājiem. Lai izmantotu šo IKT attīstību, nozares uzņēmējiem ir jāpārstrukturē viss tirdzniecības process. Interneta tehnoloģija gan uzņēmumiem, gan individuāliem patērētājiem piedāvā lielas iespējas tiešsaistes pakalpojumu jomā.

5.3.   Izaugsmes un ražošanas nepilnības negatīvi ietekmē daudzas Eiropas salas ar senām tūrisma tradīcijām. Tūrisma nozarei šeit ir jāsaskaras ar ļoti lielu konkurences spiedienu. Liberalizētajā globālajā tūrisma tirgū salas sacenšas ar jauniem tūrisma galamērķiem, kuri var gūt labumu, izmantojot neskartus vai ļoti maz izmantotus resursus, un kuriem ir ļoti labvēlīgi saimnieciskie apstākļi, tostarp zems atalgojums, dažādi valsts atbalsta veidi un valūtas ar zemu vērtību.

5.4.   Tāpat kā visās pakalpojumu nozarēs pakalpojumu piedāvājuma kvalitāte salu tūrismā ir ļoti atkarīga no nozarē strādājošo darba kvalitātes un cilvēkiem. Labi darba apstākļi ir saistīti ar labu pakalpojumu līmeni.

5.5.   Eiropas salu tūrismā, kurā galvenokārt darbojas MVU un ko raksturo augsts darbietilpīgums, ir ražīguma problēma tā sadrumstalotības dēļ. Samazinātais ražīgums apgrūtina salu tūrisma konkurētspēju. Tas atspoguļojas cenā.

5.6.   Sezonalitāte reāli ietekmē nodarbinātības stabilitāti un padara darbu tūrisma nozarē mazāk pievilcīgu. Tādēļ būtu jāsekmē speciāli līgumi, kas garantē stabilu nodarbinātību sezonas darba ņēmējiem, lai viņiem būtu nodrošinātas tādas pašas darba un sociālās tiesības kā pastāvīgiem strādājošajiem. EESK jau agrāk ir izvirzījusi šo jautājumu (2).

5.6.1.   Salu tūrisma sekmēšanai un inovācijai vajadzēs izmainītas un aktualizētas darba attiecības, jo īpaši tādās jomās kā apmācība, profesionālās izaugsmes veicināšana, profesionālā nodarbinātība, darbdienas, darba laiks un darba apstākļi, sociālo partneru sociālā dialoga un sarunu par darba koplīguma slēgšanu ietvaros.

5.7.   Lai piekļūtu salām, jo īpaši mūsdienu dinamiskajā pasaulē, galvenokārt tiek izmantots gaisa transports. Ceļošana pa jūru ne vienmēr ir konkurētspējīga alternatīva. Lai izmantotu šo transporta veidu, ir vajadzīga labi attīstīta infrastruktūra uz sauszemes, kas saistīta ar uzticamu jūras transporta tīklu. Jūras transports pēc būtības ir ļoti atkarīgs no laika apstākļiem.

6.   Politikas instrumenti salu tūrisma mārketinga inovācijai.

6.1.   Par salu tūrismu atbildīgajām iestādēm jārisina šāds sarežģīts uzdevums: proti, tām ir jānosaka, kā visefektīvāk izstrādāt un īstenot atbilstošus politikas instrumentus, lai atbalstītu tūrisma inovāciju, neiejaucoties tirgus dinamikā. Laba prakse nozīmētu to, ka valdības pieļauj iespējami plašāku tirgus darbību un iejaucas vienīgi gadījumā, kad parādās tirgus nepilnības.

6.2.   Salās pārdomāti jālīdzsvaro potenciāli pretrunīgās pušu intereses — tas attiecas uz uzņēmumiem, kas cenšas attīstīties, tūristiem-patērētājiem, kuri meklē atpūtas iespējas, un vides aktīvistiem, kas cenšas aizsargāt dabu. Saistībā ar pilsētvides plānošanu galvenais jautājums ir šāds: kas pieņem lēmumu par celtniecības projektu atļaušanu? Pastāv iespējamas pretrunas starp vietējām padomēm, kuru darbību varētu virzīt vietējo uzņēmēju intereses, un reģionālajām vai centrālajām iestādēm, kas vēlas plašāku redzējumu un vēlas ierobežot neapstādināmu izaugsmi ekoloģiski jutīgos reģionos.

6.3.   Valdībām būtu jāļauj inovatīviem uzņēmumiem panākt apjomradītus ietaupījumus un meklēt inovatīvus risinājumus, izmantojot sadarbības apvienības un citus tīklu veidus. Lai tūrismā sekmētu inovāciju, visveiksmīgākais un daudzsološākais instruments ir sadarbība, apvienības un/vai tīkli tādās jomās kā tehnoloģija, tirdzniecība, izplatīšana un cilvēkresursu kopīga izmantošana. Līdz šim sadarbība tūrismā nav bijusi pietiekama, jo īpaši MVU vidū. Šajā sakarā valdībām būtu jāatbalsta inovatīva tūrisma politika, kas sekmē saskaņotību un sinerģiju.

6.4.   Tūrisma jautājumu risināšana nav iedomājama bez telpas dimensijas iekļaušanas. Pirmām kārtam tā ir tūrisma objektu pārvēršana par plaša patēriņa precēm un to reklamēšana. Tūrisma objekti ir tūrisma pakalpojumu pamatā. Tie rada tūrisma tirgū piedāvātos galamērķus. Apmeklētāji izraugās galamērķus, kas šķiet visnozīmīgākie, un preces, par kurām viņi vēlas maksāt. Viņu vēlme maksāt palielinās līdz ar galamērķa vienreizīgumu. Lielākoties tas ir sabiedrības īpašums vai kopīgi resursi, piemēram, aizsargātas ainavas, vai lauksaimnieciskai izmantošanai paredzēta zeme, kas salu iedzīvotājiem ir jāaizsargā un jāpārvalda, lai to nenolietotu vai neiznīcinātu.

6.5.   Vietējie tūrisma objekti un inovatīvi pakalpojumi ir faktori, kas ir galamērķu atšķirīgo iezīmju pamatā. Tomēr šīs atšķirīgās iezīmes vienlaikus ierobežo inovācijas iespējas, jo jauninājumus nevar radīt neatkarīgi no galamērķa īpatnībām. Piemēram, piejūras kūrortu nevar pārveidot par kalnu atpūtas centru. Valsts, kurā ir daudz tūrisma objektu, tomēr var izmainīt savu stāvokli tirgū.

6.6.   Masu tūrisms, kas ir balstīts uz sauli, jūru un McDonalds, ilgtermiņā nebūt nav labākais salu tūrisma veids. Piemēri Skotijā liecina, ka neliela apjoma, specializēti salu tūrisma veidi var būt ļoti veiksmīgi. Kas der vienam, nav piemērots citam, un ir ļoti svarīgi to atcerēties, izstrādājot salu tūrisma stratēģiju. Kas ir visnotaļ piemērots nelielai Vidusjūras salai, var izrādīties nepiemērots ļoti mazai salai, kura atrodas pie Apvienotās Karalistes, Īrijas vai Zviedrijas krastiem.

6.7.   Galamērķu apmeklētība ir atkarīga no daudziem neatkarīgiem faktoriem. Tie iekļauj atrašanās vietu un sākotnējā tirgus potenciālu, kā arī pieejamību transporta izmaksu un laika ziņā. Minētos rādītājus var ietekmēt vienīgi publiskais sektors, izmantojot tādus mehānismus kā, piemēram, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības vai teritoriālās vienotības sistēmas. Turklāt tie lielā mērā ietekmē produkta inovācijas veidu. Tādēļ vietējā uzņēmēja uzdevums ir līdz ar jauniem produktiem radīt papildu vērtību klientam.

6.8.   Šobrīd Eiropas Savienībā aktuāls temats ir vides ilgtspēja; tas aptver centienus izstrādāt lietderīgus mehānismus ar tūrismu saistīto emisiju samazināšanai un daudz vispārīgāko jautājumu par vides ilgtspēju kā svarīgu tūrisma nozares konkurētspējas veicinātāju.

6.9.   Piemēram, kas kavē salu iedzīvotājus labiekārtot pludmales vai popularizēt savu kultūras mantojumu? Kādēļ ir norādīti tikai daži tūrisma kūrorti, ja visa sala var kļūt par tūristu piesaistes objektu? Kādēļ ir tik daudz tūristu noteiktā laikā un tik īsas tūrisma sezonas, ja citviet tūristi ierodas visu gadu? Tiek reklamētas tikai pāris vietas, bet varētu reklamēt visus ciematus un pilsētas. Katras pilsētas un ciema iedzīvotājiem būtu jāiemācās būt lepniem par savu dzimto pilsētu un ciemu, un tikai tādā gadījumā viņi var aizsargāt savu kultūras mantojumu un savus produktus un no tiem gūt ienākumus.

6.10.   Palielinoties tūristu pieplūdumam salās, iestādēm būs jāiegulda vēl vairāk līdzekļu, lai apmeklētajās salās aizsargātu sanitāro kvalitāti, nodrošinot kvalitatīvu dzeramo ūdeni (un ūdeni peldvietās), atkritumu rūpīgu apstrādi, ilgtspējīgu enerģiju un drošu pārtikas piegādi.

6.11.   Ir ļoti svarīgi veidot apziņu par konkurētspēju, jo salu iedzīvotājiem ir jārūpējas par to, lai konkurētspēja kļūtu par ļoti nozīmīgu viņu darbības aspektu. Valdība viena pati to nevar izdarīt. Ir jāiesaistās darba ņēmējiem, uzņēmējiem, kā arī pārvaldes un administratīvajām iestādēm.

6.12.   Praksē pastāv šādi trīs ietekmīgi un izšķiroši faktori:

pirmkārt, valdības struktūru iesaistīšanās tādu jautājumu risināšanā kā, piemēram, veselības aizsardzība un vides ilgtspēja;

otrkārt, privāto uzņēmumu iesaistīšanās, piemēram, sauszemes transporta, gaisa transporta un IKT infrastruktūras jomā; un

treškārt, kultūras elementi, ņemot vērā katras valsts kultūras bagātības.

6.12.1.   Valdība būtiski ietekmē pirmo minēto faktoru. Ja salā netiek ievērots vides ilgtspējas aspekts, tā vienkārši nav pietiekami laba. Tas norāda, cik pareiza ir vides un kultūras aktīvistu grupu rīcība, uzsverot, ka jāturpina izpratnes veidošana par salu kultūras mantojumu, un steidzami vairāk jāiegulda tā aizsardzībā.

6.12.2.   Jāīsteno daudzi pasākumi arī saistībā ar tūrisma infrastruktūru. Ja tā nav pietiekami attīstīta, var rasties stimuls rīcībai, kā arī stimuls izmantot iespēju ieguldīt vairāk. Recesijas periods ir piemērots laiks, lai pārskatītu infrastruktūru un novirzītu vairāk līdzekļu tās modernizēšanai. Salās šobrīd ir jāveic uzlabojumi un jāmeklē jaunas tirgus nišas, izmantojot jaunus privātos un publiskos ieguldījumus. Valdībai ir jānodrošina, lai privātajam sektoram būtu plašākas iespējas piekļūt finansējumam, un bankas sniegtu lielāku atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem. Tiem pilnībā ir jāizmanto visi līdzekļi, kas pieejami ES stimulējošo pasākumu ietvaros. Vēl svarīgāk ir tas, lai valsts iestādes neuzspiestu nepiemērotus noteikumus privātajam sektoram, un uzņēmējiem nebūtu jāšķiras no līdzekļiem, kas ir pieejami ieguldījumiem.

6.12.3.   Salu tūrismam ir arī negatīvā puse, proti, ēnu ekonomika, kas dod papildu ienākumus salu iedzīvotājiem, bet negatīvi ietekmē nodarbinātību un darba apstākļus. Ņemot vērā tādu faktoru kā otrā dzīvesvieta, palielinās cenas salu iedzīvotājiem, vienlaikus radot arī ienākumus. Turklāt jāņem vērā arī infrastruktūras pārslodze attiecībā uz ūdeni, atkritumiem un enerģiju, jo sezonas galvenajos mēnešos tūristu skaits 20 reizes pārsniedz vietējo iedzīvotāju skaitu.

6.13.   Ēnu ekonomika rodas un saglabājas tāpēc, ka pieprasījumā pēc darbaspēka ir sezonālas svārstības. Nepareiza, pat ļaunprātīga studentu darba izmantošana vai nelegālā nodarbinātība negatīvi ietekmē gan tos, kuri strādā legāli, gan nelegālos darba ņēmējus, jo samazinās atalgojuma apjoms.

Tūrisma nozarē nelegāli strādājošo īpatsvars var būt samērā liels. Dažās valstīs vairāk nekā puse no visiem nodarbinātajiem strādā nelegāli.

6.13.1.   Rietumu valstīs, ieskaitot salas, tūrisma nozarē aizvien plašāk tiek izmatots lēts un mobils darbaspēks no jaunajām dalībvalstīm, piemēram, no Polijas, Bulgārijas un Rumānijas. Saskaņā ar ES tiesību aktiem par darbaspēka brīvu kustību tā ir pastāvīga tendence, un uzņēmējiem un darba ņēmējiem jārisina jautājums par to, kā viņi var uz to reaģēt. Ir jānodrošina uzņēmumu konkurētspēja, vienlaikus nodrošinot līdztiesību un pārliecinoties, ka tiek ievēroti atbilstīgi darba apstākļi un darba ņēmēji netiek ekspluatēti.

6.14.   Tādēļ salu tūrisma nozarē ir vajadzīga pārdomāta pieeja. Tūrisms ir ļoti nozīmīgs salu iedzīvotājiem un MVU. Ir pienācis laiks rīkoties. Salu iedzīvotājiem ir jāizvērtē sava konkurētspēja. Vispirms ir jārisina steidzamas īstermiņa problēmas. Lai saglabātos tūrisma ilgtspēja un tas būtu ekonomikas izaugsmes nozīmīgs virzītājspēks, ir jāīsteno efektīvi vidēja termiņa un ilgtermiņa pasākumi.

7.   Veicināt tūrisma uzņēmumu un galamērķu organizatoriskās inovācijas tīklus.

7.1.   Vairākas tūrisma nozares jomas, piemēram, aviolīnijas, viesnīcu ķēdes, ceļojumu rīkotāji vai automobiļu nomas aģentūras, ir ļoti koncentrētas un bieži vien darbojas pasaules mērogā. Savukārt salās tūrisma nozarē vēl aizvien lielākoties darbojas MVU. Lai izdzīvotu saskarsmē ar šādiem pasaules līmeņa konkurentiem, salu tūrisma uzņēmumiem būtu jācenšas iesaistīties konstruktīvā, nevis destruktīvā konkurencē. Konstruktīva konkurence palielina pieejamo tirgu, paplašina produktu klāstu un sekmē veiksmīgu produktu diferenciāciju un pasaules līmeņa produktu inovāciju, savukārt destruktīvas konkurences apstākļos uzņēmumi konkurē par vienu un to pašu tirgu, tādējādi izraisot produktu konverģenci un cenu karus. Tāpēc uzņēmējiem, kuri darbojas tūrisma jomā, ir jāzina, kā sekmīgāk sadarboties, lai konkurence būtu konstruktīva.

7.2.   Salu tūrismā iesaistītie uzņēmēji, jo īpaši mazie uzņēmēji, asāk izjūt partneru konkurenci nekā apzinās ieguvumus, kas rodas, kopīgi darbojoties. Tūrisma pasaulē var diferencēt ģeogrāfiskus tīklus/klasterus un uz noteiktu darbību vērstus tīklus/klasterus, piemēram, ekotūrisms, vīna un lauku tūrisms u. c. Tīkli/klasteri var ievērojami sekmēt ceļojumu organizatoru inovācijas spējas, piemēram, samazinot eksperimentālās izmaksas, palielinot atpazīstamību un uzlabojot spēju reaģēt uz mainīgo pieprasījumu. Tāpat kā citās pakalpojumu nozarēs, inovācija tūrisma nozarē galvenokārt balstās uz tīkliem un sadarbību.

7.3.   Sadarbība starp politiķiem un darba devēju un arodbiedrību organizācijām, kā arī to struktūru, fondu un apvienību iesaiste, kas darbojas tūrisma nozarē, ir vēl viens svarīgs faktors, kurš sekmē salu tūrisma nozares pastāvīgu izaugsmi. Kaut gan galvenā loma tīklu veidošanā ir uzņēmējdarbības sektoram, vietējās pašvaldības ir atbildīgas par tādas infrastruktūras attīstību, kas rada labākas sadarbības iespējas un veicina tirgu tīklu attīstību.

Briselē, 2010. gada 15. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  “Labāka integrācija iekšējā tirgū kā galvenais faktors kohēzijas un izaugsmes nodrošināšanai salās”, OV C 27, 3.02.2009., 123. lpp.

(2)  Skat. EESK atzinumu par tematu “Sociāli ilgtspējīgs tūrisms ikvienam”, OV C 32, 5.2.2004., 1. lpp.


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/81


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Finanšu darījumu aplikšana ar nodokli” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 44/14

Ziņotājs: NYBERG kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2010. gada 18. februārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Finanšu darījumu aplikšana ar nodokli”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 23. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (2010. gada 15. jūlija sēdē), ar 121 balsi par, 55 balsīm pret un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Kopsavilkums un secinājumi

1.1.   Finanšu darījumu kopējā vērtība 1990. gadā bija aptuveni 15 reižu lielāka par visas pasaules iekšzemes kopproduktu (IKP), savukārt 2007. gadā tā pasaules IKP vērtību pārsniedza jau aptuveni 70 reižu (1). Tā kā tūlītēju darījumu (spot transactions) apjoma attiecība pret IKP praktiski nav mainījusies, finanšu darījumu vērtības četrkārtējo pieaugumu gandrīz pilnībā veido darījumi ar atvasinātiem instrumentiem, tostarp galvenokārt procentu likmju atvasinātajiem instrumentiem. Tirdzniecības apjoms ar atvasinātiem instrumentiem 2008. gada otrajā pusē samazinājās, taču 2009. gada pirmajā pusē tas atkal pieauga. Jāsecina, ka finanšu nozarē ierastā prakse nav būtiski mainījusies.

1.2.   Finanšu nozare, kuras galvenais uzdevums ir atbalstīt reālo ekonomiku, ASV 2007. gadā guva 40 % no visu ASV uzņēmumu kopējās peļņas, taču to devums IKP bija tikai 7 %. Notikusi arī koncentrācija, un tāpēc pašlaik darbojas tikai daži tirgi — galvenokārt tā ir Londona un Ņujorka — un nedaudzas ļoti lielas finanšu iestādes. Lai šīs iestādes paglābtu no sabrukuma, minētajā nozarē ir ieguldīti milzīgi naudas līdzekļi, un tādēļ budžetu deficīts ir sasniedzis vēl nepieredzētu apjomu.

1.3.   Finanšu darījumu nodoklis (FDN) varētu būtiski ietekmēt finanšu iestāžu rīcību, samazinot bieži vien riskanto ļoti īsa termiņa darījumu skaitu.

1.4.   EESK atzinumā par Larosière grupas ziņojumu (2) būtībā atbalstīja ieceri ieviest FDN: “EESK uzskata, ka īstermiņa pieeja jāaizstāj ar ilgtermiņa pieeju un premiālo samaksu nedrīkst aprēķināt, ņemot vērā spekulatīvos darījumus. Komiteja arī atbalsta ideju par finanšu darījumu aplikšanu ar nodokļiem […]”. Ar šo atzinumu EESK vēlas piedalīties pašreizējās debatēs par minēto nodokli un rūpīgāk analizēt šāda nodokļa mērķus un ietekmi.

1.5.   Pirmais, kas 1936. gadā ierosināja ieviest vērtspapīru darījumu nodokli, bija J.M. Keynes. Viņa mērķis bija samazināt destabilizējošas spekulācijas ar vērtspapīriem un panākt, lai akciju cenu vairāk noteiktu ekonomisko darbību raksturojoši ilgtermiņa pamatrādītāji (fundamentals). Šo ierosmi 20. gadsimta septiņdesmitajos gados pilnveidoja James Tobin. Viņš vēlējās mazināt finanšu tirgus dinamiku un panākt tā ciešāku saikni ar reālo ekonomiku, ieviešot nodokli tūlītējiem starptautiskajiem darījumiem ar valūtu. Tolaik izvirzītais mērķis bija tāds pats kā viens no pašlaik apspriestajiem — samazināt īstermiņa darījumu skaitu.

1.6.   Tobin ierosināja ieņēmumus no nodokļa nodot SVF vai Pasaules bankai, taču ieņēmumu gūšana nebija viņa galvenais mērķis: “Jo vairāk ar nodokļa palīdzību izdosies pietuvoties manis izvirzītajiem svarīgākajiem ekonomiskajiem mērķiem … jo mazāki būs ieņēmumi no šā nodokļa …”.

1.7.   Tā kā 2008. gadā sākās finanšu krīze, atkal tiek apspriesta iecere par nodokļa ieviešanu, tagad jau uz visiem finanšu iestāžu veiktajiem finanšu darījumiem.

1.8.   EESK uzskata, ka FDN galvenajam mērķim jābūt mainīt finanšu nozarē ierasto praksi un samazināt īstermiņa spekulatīvu finanšu darījumu skaitu. Šādi izdotos panākt, ka finanšu nozares darbība būtu pakļauta tirgus cenu mehānismam. Lord Turner (Lielbritānijas Finanšu pakalpojumu uzraudzības iestāde) dažus no šiem darījumiem pat nodēvējis par sociāli nelietderīgiem. Tā kā FDN visvairāk ietekmē tieši visbiežāk veiktos darījumus, izvirzīto mērķi varētu sasniegt.

1.9.   Ja FDN ievērojami samazinās īstermiņa darījumus ar vērtspapīriem un atvasinātiem instrumentiem, tad samazināsies arī finanšu nozares peļņa, kas savukārt varētu izraisīt prēmiju apjoma kritumu, kā arī nodokļu ieņēmumu samazināšanos. Tas neietekmēs tradicionālās bankas, kuru darbības pamatā ir uzņēmumu un mājsaimniecību kreditēšana, ko tās finansē ar noguldījumiem, un kuru peļņu veido kredītu un noguldījumu procentu likmju starpība. Šādu veida banku darbība varētu atkal kļūt par finanšu nozares galveno mērķi, uzkrājumus izmantojot kā efektīvu investīciju avotu. Nedrīkstētu pieļaut, ka jaunās finanšu grūtības 2010. gadā un SVF un ES vēlme rast metodes nākamo krīžu finansēšanai kļūtu par iemeslu, kura dēļ mēs neizmantotu šo iespēju panākt uzlabojumus finanšu nozarē, atsakoties no īstermiņa pieejas.

1.10.   Otrs FDN mērķis ir iegūt vairāk līdzekļu, kas nonāktu publiskajos budžetos. Šo jauno ieņēmumu avotu varētu izlietot, lai atbalstītu attīstības valstu ekonomisko attīstību, finansētu klimata politikas pasākumus šajās valstīs vai mazinātu publisko budžetu deficītu. Pēdējā izlietojuma veida priekšnoteikums ir finanšu nozarei piešķirto publisko subsīdiju atmaksa. Ilgtermiņā šādi ieņēmumi varētu kļūt par jaunu vispārējo publisko ienākumu avotu.

1.11.   FDN būtu progresīvi piemērojams nodoklis, jo finanšu iestāžu klienti un arī pašas šīs iestādes, kas ar tirdzniecību nodarbojas savās interesēs, ir sabiedrības turīgākā daļa. Izplatīts ir arī viedoklis, ka finanšu nozare nerīkojas godīgi un neveic atbilstoša apjoma nodokļu maksājumus.

1.12.   FDN jāpiemēro pēc iespējas plašāk, un to būtu vēlams iekasēt gan valstu, gan arī starptautiskajos tirgos. Pasaules mērogā EESK iesaka noteikt FDN likmi 0,05 % apmērā. Eiropā ieteicama būtu zemāka likme, lai izvairītos no traucējumiem finanšu tirgus darbībā.

1.13.   Nodokļu ieviešana vienmēr samazina aktīvu vērtību, bet vai tie ietekmē arī tirdzniecības vietas, ja šāds nodoklis nav globāls? Kādā pētījumā secināts, ka Lielbritānijā pašlaik piemērotās zīmognodevas dēļ apgrozījums samazinājies par 20 %, bet tā nav izraisījusi darījumu pārtraukšanu Londonā.

1.14.   Nav šaubu, ka nodokļa ieviešana neradītu nekādas administratīvas, tehniskas vai ekonomiskas izmaksas, jo visi darījumi jau ir datorizēti. Tomēr datorizēts joprojām nav ārpusbiržas darījumu (over the counter — OTC) tirgus, taču pašlaik tiek izstrādāti tam vajadzīgie ES tiesību akti. Nepieciešamība visus darījumus, tai skaitā ārpusbiržas darījumus, iekļaut organizētā biržas tirgū liecina, ka tiesiskais regulējums un nodokļi, piemēram, FDN ir savstarpēji papildinoši un nevis alternatīvi risinājumi.

1.15.   Panākot izmaiņas finanšu nozarē ierastajā praksē, proti, veicinot to, ka nozares dalībnieki savā darbībā vairāk izmanto ekonomiku raksturojošus ilgtermiņa pamatrādītājus, kā arī palielinot publiskos ieņēmumus, FDN sniegtu divkāršu labumu. Tomēr nav šaubu — jo augstāka būs nodokļa likme, jo vairāk samazināsies īstermiņa darījumu skaits, līdz ar ko mazāki būs arī ieņēmumi. Tādēļ ir jāizvēlas tāda nodokļa likme, kas nodrošinātu līdzsvaru starp abiem FDN ieviešanas mērķiem — panākt izmaiņas ierastajā praksē un nodrošināt nodokļu ieņēmumus.

1.16.   Ja nodokli piemērotu visā Eiropā, ieņēmumu apjoms sasniegtu aptuveni 1,5 % no IKP, lielāko daļu saņemot no Lielbritānijas finanšu tirgus. Piemērojot nodokli visā pasaulē, ieņēmumu apjoms būtu apmēram 1,2 % no pasaules IKP. Šis apjoms būtu visai līdzīgs kā Eiropā, tā arī ASV.

1.17.   G20 sanāksmē, kas 2010. gada 26. un 27. jūlijā notika Toronto, nav ierosināts ieviest globālu nodokli finanšu darījumiem. EESK uzskata, ka finanšu sistēmas reformu darba kārtībā joprojām jāsaglabā jautājums par šāda nodokļa ieviešanu Eiropā.

2.   Vispārīga informācija

2.1.   Minēti daudzi iemesli, kas izraisīja plašo finanšu krīzi, kura sākās pēc Lehman Brothers  (3) bankrota 2008. gadā. Šie iemesli ir: zemas procentu likmes un līdz ar to lēti naudas resursi; augsta riska vērtspapīru izplatīšana, tos nodrošinot ar citiem vērtspapīriem; tiesiskā regulējuma un uzraudzības nepilnības; ekonomisko resursu novirzīšana spekulatīvām darbībām, darbā gūtos ienākumus ilgstoši ieguldot kapitālā; finanšu tirgus globalizācija u.c.

2.2.   Salīdzinājumā ar IKP pieaugumu izaugsme finanšu nozarē ir gandrīz prātam neaptverama. Finanšu darījumu kopējā vērtība 1990. gadā bija aptuveni 15 reižu lielāka par visas pasaules IKP. Līdz 2008. gada krīzei tā bija jau 70 reižu lielāka par pasaules IKP vērtību (4). Tā kā tūlītēju darījumu attiecība pret pasaules IKP kopš 1990. gada gandrīz nav mainījusies, finanšu darījumu vērtības četrkārtējo pieaugumu gandrīz pilnībā veido darījumi ar atvasinātiem instrumentiem. Tie lielākoties ir ārpusbiržas darījumi (OTC), finanšu iestāžu un to klientu tieši līgumi, un lielākā daļa no tiem ir procentu likmju atvasinātie instrumenti (5). Īstermiņa tirgū tika veikti pat tradicionāli ilgtermiņa darījumi, piemēram, ar hipotekārajām ķīlu zīmēm, un to īpašnieki bieži mainījās. Jaunu darījumu veidu rašanos veicina gan vēlme ierobežot risku, gan arī vēlme spekulēt.

2.2.1.   Atvasināto instrumentu tirgus attīstība ir jauns ekonomikas sistēmas aspekts, kas ne vienmēr ar reālo ekonomiku ir saistīts tāpat kā tradicionālais kapitāls. Atvasinātie instrumenti ir ļoti daudzveidīgi, piemēram, iespēju līgumi, standartizēti nākotnes līgumi, nestandartizēti nākotnes līgumi un mijmaiņas darījumi, kuru pamatā ir, piemēram, dažādas preces, valūtas maiņa, procentu likmes vai vienkārši spekulācija.

2.2.2.   Statistika liecina, ka 2008. gada otrajā pusē tirdzniecības apjoms ar atvasinātiem instrumentiem samazinājās. Taču kritums nebija īpaši būtisks — tas sasniedza līmeni, kāds bija pirms trīs gadiem. Savukārt 2009. gada pirmajā pusē tirdzniecības apjoms atsāka pieaugt (6). Arī šīs izmaiņas saistītas galvenokārt ar procentu likmju atvasinātajiem instrumentiem. Tāpēc jāsecina, ka finanšu nozarē ierastā prakse nav būtiski mainījusies. Toties tirgū praktiski vairs nenotiek pārvēršana vērtspapīros, kas bija galvenais finanšu krīzes iemesls (7).

2.2.3.   ASV finanšu nozares uzņēmumi 2007. gadā — īsi pirms krīzes — guva 40 % no visu ASV uzņēmumu kopējās peļņas, taču to devums IKP bija tikai 7 % (8). Ja finanšu nozare gūst 40 % no kopējās peļņas, tad tā vairs neaprobežojas ar sava uzdevuma — finanšu starpniecības — pildīšanu. Šajā ziņā finanšu sektora oligopola struktūra dažās valstīs nav efektīva, lai finansētu reālo ekonomiku.

2.2.4.   Notikusi arī koncentrācija, un tāpēc pašlaik darbojas tikai daži tirgi — galvenokārt tā ir Londona un Ņujorka. Par koncentrāciju liecina arī tas, ka izveidojušās nedaudzas ļoti lielas finanšu iestādes. Šīs iestādes kļuva “pārak lielas, lai varētu bankrotēt”, un tāpēc daudzas valdības bija spiestas glābt dažas bankas, lai novērstu visas finanšu nozares sabrukumu. Nozarē ieguldīja milzīgus naudas līdzekļus, un tādēļ budžetu deficīts ir sasniedzis vēl nepieredzētu apjomu.

2.3.   Larosière grupas ziņojumā izteikta virkne priekšlikumu par izmaiņām finanšu sistēmā, lai krīzes turpmāk nepieļautu (9). Neilgi pēc tam Eiropas Komisija iesniedza četrus priekšlikumus (10) par finanšu nozares makrouzraudzības un mikrouzraudzības tiesisko regulējumu un vēl vairākus priekšlikumus (11) par izmaiņām noteikumos, kas jāievēro finanšu sektorā. Vienlaicīgi plašas debates notiek arī ASV.

2.3.1.   Priekšlikumi jauniem tiesību aktiem galvenokārt attiecas uz uzraudzību un noteiktu finanšu iestāžu regulējumu, paredzot daļēji aizvietot finanšu nozarē izmantoto pašregulējuma sistēmu. Ļoti maz ir priekšlikumu mainīt finanšu nozarē izmantoto praksi. Nav izteikts neviens priekšlikums regulēt finanšu nozarē lietotos instrumentus, lai arī daži no tiem bija finanšu krīzes patiesais iemesls.

2.4.   Nav arī izskanējuši oficiāli ES priekšlikumi par finanšu darījumu nodokli (FDN), kaut gan pēdējos gados par šo jautājumu daudz debatēts. EESK uzskata, ka šādam nodoklim varētu būt būtiska ietekme uz finanšu nozarē ierasto praksi un instrumentiem. To varētu panākt, ierobežojot atsevišķus šobrīd plaši izplatītus īstermiņa finanšu darījumus.

2.4.1.   G20 vadītāji 2009. gada septembrī Pitsburgā notikušajā sanāksmē lūdza SVF “līdz nākamajai sanāksmei (2010. gada jūnijā) sagatavot ziņojumu par to, kādus pasākumus valstis nolēmušas vai vēlētos veikt, lai panāktu, ka finanšu nozare rīkojas godīgi un sedz būtisku daļu no izdevumiem, kas radās, valdībām glābjot banku sistēmu”. SVF 2010. gada aprīlī iesniegtajā provizoriskajā ziņojumā runa bija galvenokārt par pasākumiem, lai novērstu finanšu krīzes nākotnē, un jo īpaši par finanšu stabilitātes nodevu un maksātspējas atjaunošanas sistēmu. Šajā atzinumā EESK neizteiks īpašas piezīmes par minētajiem priekšlikumiem, bet tikai īsi pievērsīsies SVF apsvērumiem par FDN pašreizējās krīzes apstākļos.

2.4.2.   EESK atzinumā par Larosière grupas ziņojumu būtībā atbalstīja ieceri piemērot FDN: “EESK uzskata, ka īstermiņa pieeja jāaizstāj ar ilgtermiņa pieeju un premiālo samaksu nedrīkst aprēķināt, ņemot vērā spekulatīvos darījumus. Komiteja arī atbalsta ideju par finanšu darījumu aplikšanu ar nodokļiem.” Ar šo atzinumu EESK vēlas piedalīties pašreizējās debatēs par minēto nodokli un rūpīgāk analizēt šāda nodokļa mērķus un ietekmi.

3.   Ievads

3.1.   Pirmais, kas 1936. gadā ierosināja ieviest vērtspapīru darījumu nodokli (STT), bija J.M. Keynes, kura mērķis bija samazināt destabilizējošas spekulācijas ar akciju kapitālu un panākt, lai akciju cenu vairāk noteiktu ilgtermiņa pamatrādītāji.

3.2.   James Tobin 20. gadsimta septiņdesmitajos gados ierosināja valūtu darījumu nodokli (CTT), dēvētu par “Tobin nodokli”, lai samazinātu destabilizējošas valūtas spekulācijas. Kapitāla brīva aprite atviegloja spekulatīvus uzbrukumus valstu valūtām. Viņš vēlējās mazināt finanšu tirgus dinamiku un panākt tā ciešāku saikni ar reālo ekonomiku, kā arī palielināt monetārās politikas ietekmi. Nodokli bija iecerēts piemērot tūlītējiem darījumiem ar valūtu, nosakot 0,5 % likmi. Lai arī nodokli nebija paredzēts piemērot visiem finanšu darījumiem (pašlaik tūlītēju darījumu īpatsvars ir mazāks par 10 % no visas pasaules darījumu kopējā apjoma), tolaik izvirzītais mērķis bija tāds pats kā viens no pašlaik apspriestajiem — samazināt īstermiņa darījumu skaitu.

3.2.1.   Tobin ierosināja ieņēmumus no nodokļa nodot SVF vai Pasaules bankai, taču ieņēmumu gūšana nebija viņa galvenais mērķis: “Jo vairāk ar nodokļa palīdzību izdosies pietuvoties manis izvirzītajiem svarīgākajiem ekonomiskajiem mērķiem … jo mazāki būs ieņēmumi no šā nodokļa … ” (12).

3.3.   Ieceri par nodokli vēlreiz apsprieda 2008. gada finanšu krīzes laikā, apsverot iespējas to piemērot ne tikai darījumiem ar valūtu, bet jau visiem finanšu darījumiem. Lai arī nodokļa piemērošanas joma ir ļoti plaša, jāatzīmē, ka tas neattiecas uz finanšu darījumiem, kurus veic mājsaimniecības un uzņēmumi. Nodoklis būtu jāpiemēro tikai finanšu iestāžu savstarpējiem darījumiem. Nodokļa atbalstītāju vidū ir visdažādākās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, ekonomisti, finanšu nozares pārstāvji, piemēram, Lielbritānijas Finanšu pakalpojumu iestādes priekšsēdētājs Lord Turner, un arī Eiropadome (par to liecina tās 2010. gada 17. jūnija sanāksmē pieņemtie priekšlikumi, kas attiecas uz G20 sanāksmi) (13). Pret šāda nodokļa ieviešanu iebilst Starptautiskais valūtas fonds, ESAO un Pasaules banka.

3.4.   Kādi ir šāda nodokļa galvenie mērķi? Kādiem darījumiem tas būtu jāpiemēro? Kādai jābūt tā likmei? Vai to var piemērot atsevišķās valstīs, vai arī tas būtu jāpiemēro visas ES vai pasaules līmenī? Kādi ir sagaidāmie rezultāti? Mēs apspriežam šos jautājumus un ilustrējam tos ar skaitļiem, kas iegūti no Austrijas Ekonomikas pētniecības institūta (WIFO) (14) un Masačūsetsas universitātes (Amherst) Centre for Economic and Policy Research (CEPR) un Political Economy Research Institute (PERI) veiktiem pētījumiem (15).

3.5.   Keynes un Tobin rosinātajās diskusijās secināts, ka finanšu nozarē ierasto praksi var ietekmēt, FDN piemērojot īstermiņa darījumiem. Taču īstermiņa darījumu biežuma dēļ FDN paaugstina īstermiņa darījumu izmaksas salīdzinājumā ar ilgtermiņa darījumiem. Izmantojot izmaksu relatīvās izmaiņas, valdības var regulēt finanšu nozari, proti, izmantot cenu veidošanās mehānismus, lai tirgū vairāk tiktu ņemti vērā reālās ekonomikas ilgtermiņa pamatrādītāji.

4.   Mērķi

4.1.   Rūpīga finanšu tirgus analīze liecina, ka tirdzniecības apjoma pieaugumu veido galvenokārt īstermiņa darījumi, kuru mērķis bieži vien ir spekulācijas vai riska ierobežošana. Salīdzinājumā ar reālo ekonomiku daudzu šādu darījumu apjoms ir pārāk liels. Tā kā īstermiņa svārstības veicina arī aktīvu cenu ilgtermiņa izmaiņas, šādi var arī zust saikne ar reālās ekonomikas norisēm (16). Lord Turner dažus no šiem darījumiem nodēvējis par sociāli nelietderīgiem.

4.1.1.   Tāpēc EESK uzskata, ka FDN svarīgākajam mērķim jābūt mainīt finanšu nozarē ierasto praksi, samazinot īstermiņa spekulatīvu finanšu darījumu skaitu. Finanšu nozares aktivitātes pieaugumu 21. gadsimta pirmajā desmitgadē veicināja galvenokārt tieši īstermiņa darījumi. Finanšu nozarei atkal jāuzņemas tai uzticētie pastāvīgie pienākumi reālās ekonomikas jomā.

4.1.2.   SVF ziņojumā minēta FDN šķietami negatīvā ietekme uz nozarē ierasto praksi. Kā viens no negatīvajiem aspektiem norādīts, ka šis nav pareizais veids, kā turpmāk finansēt maksātspējas atjaunošanas sistēmu. Tas nekad nav bijis FDN mērķis. Izteikta arī iebilde, ka labāk nodokli piemērot tieši tiem darījumiem, kuru apjomu iecerēts samazināt. Tieši to ar FDN arī varēs panākt, ja visvairāk tas ietekmēs īstermiņa darījumus.

4.1.3.   Īstermiņa tirdzniecības apjoma samazināšanās arī samazina šādu darījumu īpatsvaru finanšu iestāžu kopējā darbībā. Tas savukārt nozīmē, ka palielinātos citu darījumu skaits, bankai darbojoties kā uzkrājumu veidotāju un aizņēmēju starpniekam. Finanšu nozares darbība nav pašmērķis, bet gan instruments citu ekonomikas mērķu sasniegšanai. Uzkrājumus visoptimālāk spēs pārvaldīt efektīva finanšu nozare, investējot tos reālajā ekonomikā.

4.1.4.   Komercbankas pamatā nodarbojas ar uzņēmumu un mājsaimniecību kreditēšanu, peļņu gūstot no procentu likmju starpības. Lai atbalstītu savus klientus, bankas tiem palīdz iegūt finanšu līdzekļus kapitāla tirgos, savukārt starptautiskajā tirdzniecībā iesaistītajiem tās palīdz nodrošināties pret valūtas un izejvielu cenu svārstībām un nodrošina nākotnes darījumus ar lauksaimniecības precēm. Sniedzot minētos pakalpojumus, bankas pārsvarā reālā laikā pašas novērš savus riskus, veicot darījumus ar citām bankām. Klientu apkalpošana var būt saistīta ar vairākiem ļoti īsa termiņa darījumiem. Bankas arī gūst peļņu, patstāvīgi tirgojoties ar vērtspapīriem un atvasinātiem instrumentiem. To visu nevajadzētu izskaust no finanšu tirgus, jo tā ir daļa no starpbanku darbības, kas nodrošina likviditāti. Taču, ja FDN ievērojami samazinās īstermiņa darījumus ar vērtspapīriem un atvasinātiem instrumentiem, tad samazināsies arī finanšu nozares peļņa, kas savukārt varētu izraisīt prēmiju apjoma kritumu, kā arī nodokļu ieņēmumu samazināšanos. Tradicionālo banku darbību tas praktiski neietekmēs; samazināsies finanšu iestāžu turpmākā peļņa, un tā būs atkarīga galvenokārt no tradicionālajiem banku pakalpojumiem.

4.1.5.   Par šo jautājumu publicētie viedokļi ir atšķirīgi, tomēr viens no ietekmes veidiem varētu būt dažādu aktīvu cenu svārstīguma samazināšanās. Samazinoties spekulatīvo darījumu skaitam, aktīvu cenas varētu vairāk nostabilizēties. Citi savukārt uzskata, ka neregulāri darījumi var būt ļoti svārstīgi un tiem var būt gadījuma raksturs, turklāt bez apjoma radītā slāpējošā efekta.

4.1.6.   Apkopojot FDN iespējamo ietekmi uz dažādās finanšu iestādēs ierasto praksi, vēlamies uzsvērt, ka šādas izmaiņas varētu samazināt ļoti biežus tirdzniecības darījumus. Nedrīkstētu pieļaut, ka jaunās finanšu grūtības 2010. gadā un SVF un ES vēlme rast metodes nākamo krīžu finansēšanai kļūtu par iemeslu, kura dēļ mēs atsakāmies no šīs iespējas panākt uzlabojumus finanšu nozarē.

4.2.   Otrs svarīgākais FDN mērķis ir iegūt vairāk līdzekļu, kas nonāktu publiskajos budžetos. FDN palīdzētu gūt ievērojamus ieņēmumus. Apspriežot to, kādiem mērķiem šie ieņēmumi būtu jāizlieto, ir nosaukti šādi: atbalstīt attīstības valstu ekonomisko attīstību, finansēt klimata politikas pasākumus šajās valstīs vai mazinātu publisko budžetu deficītu, kas krīzes dēļ ir palielinājies. Pēdējā laikā Eiropas Savienībā notikušās politiskās debates liecina, ka nodoklis, visticamāk, kalpos par publisko ieņēmumu avotu.

4.2.1.   Komisija informējusi, ka apstiprinātās finansiālās palīdzības apjoms sasniedzis 30 % no ES iekšzemes kopprodukta. Neskaitot garantijas, šīs palīdzības apjoms ir 13 %. Apvienotās Karalistes gadījumā šī procentuālā daļa jādubulto. Vērtējot šīs publiskās izmaksas, kas saistītas ar finanšu nozares glābšanas pasākumiem krīzes laikā, jāatzīmē, ka aptuveni puse no šīs naudas nav izmantota un liela daļa, iespējams, tiks atmaksāta. Minētos 13 % veido tādi pasākumi kā kapitāla ieguldīšana (banku pamatkapitālā), aktīvu iegāde un tiešais atbalsts. Šķiet, ka liela garantiju daļa vispār netiks neizmantota.

4.2.2.   FDN ieņēmumus sākotnēji varētu izmantot vēl neatmaksātās palīdzības atmaksāšanai. Valstīs, kurās banku glābšanai bija jāizlieto visvairāk publisko līdzekļu, arī ieņēmumiem no FDN būtu jābūt vislielākajiem, jo šo valstu finanšu tirgos ir vislielākā finanšu iestāžu koncentrācija. Taču kopējās publiskās izmaksas ir bijušas daudz lielākas, jo jāpieskaita arī sociālās drošības shēmās neveiktās iemaksas, automātisko stabilizatoru izmaksas, paaugstinātie procentu maksājumi par publiskajiem aizņēmumiem u.c. Pat SVF atzīmē: “Ekonomikas krīzes augsto fiskālo, ekonomisko un sociālo izmaksu dēļ finanšu nozares ieguldījumam vispārējos ieņēmumos jāpārsniedz ar tiešo atbalstu saistītās fiskālās izmaksas” (17).

4.2.3.   Turpmāk FDN būtu jāuzskata par jaunu vispārējo publisko ienākumu avotu. Tā kā finanšu pakalpojumi ir atbrīvoti no PVN un tātad banku pakalpojumu lietotāji maksā mazākus nodokļus par banku pakalpojumiem salīdzinājumā ar lielāko daļu citu pakalpojumu, kā arī ņemot vērā lielo peļņu finanšu nozarē, šīs nozares aplikšana ar nodokļiem šķiet īpaši pamatota.

4.2.4.   Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) veikto pētījumu gandrīz pusi no visu ESAO valstu kopējā budžeta deficīta 2011. gadā veidos ASV budžeta deficīts. Paredzams, ka šajā pašā gadā budžeta deficīts euro zonas valstīs sasniegs aptuveni 6 % no IKP. Stāvoklis ir patiešām sarežģīts ne tikai euro zonas valstīs, piemēram, Grieķijā, bet arī Apvienotajā Karalistē, kur budžeta deficīts ir apmēram 12 %.

4.2.5.   SVF provizoriskajā ziņojumā apskatīta alternatīva finanšu darījumu nodoklim, proti, finanšu darbības nodoklis, ko piemēro peļņai un atlīdzībai. Tas ir vienkāršs veids, kā aplikt ar nodokli finanšu darbību, taču finanšu darbības nodokļa lielākā atšķirība no FDN ir tā, ka finanšu darbības nodokli piemēro visām darbībām, nešķirojot īstermiņa un ilgtermiņa darījumus. Tas ir tikai veids, kā banku gūtos ienākumus aplikt ar nodokli.

4.2.6.   Pat nosakot vienotu nodokļa likmi, FDN būtu progresīvi piemērojams nodoklis, jo finanšu iestāžu klienti un arī pašas šīs iestādes, kas ar tirdzniecību nodarbojas savās interesēs, ir sabiedrības turīgākā daļa. Kaut arī ir svarīgi pievērst uzmanību tam, kā panākt, lai FDN būtu pēc iespējas efektīvāks finanšu nozares instruments, uzmanība jāpievērš arī nodokļa ietekmes analīzei. Komisijas dienestu darba dokumentā (18) teikts, ka “par inovatīvu avotu priekšrocību bieži vien tiek uzskatīts tas, ka tiem ir lielāks politiskais atbalsts, sevišķi, ja fiskālais apgrūtinājums piemērojams tādām grupām vai nozarēm, kurām dotajā brīdī uzliktais nodokļu slogs nešķiet taisnīgs”.

4.2.7.   Eiropas Parlaments lūdza Komisijai “savlaicīgi pirms nākamā G20 samita izstrādāt globāla finanšu darījumu nodokļa ietekmes novērtējumu, izpētot gan tā priekšrocības, gan arī trūkumus” (19). Arī EESK uzskata, ka daudzi ar FDN saistītie tehniskie aspekti ir jāizpēta. Komisijas dienestu darba dokumentā (20) nav pievērsta uzmanība visiem Eiropas Parlamenta priekšlikumiem. Tāpēc EESK vēlas uzsvērt, ka līdztekus oficiālam priekšlikumam par FDN ir vajadzīgs pilnīgs ietekmes novērtējums.

5.   Koncepcija

5.1.   Vispārējā darbības joma

5.1.1.   Nodoklis būtu jāpiemēro ne tikai starptautiskajiem darījumiem, bet visiem finanšu darījumiem. Pat lietojot vārdu “visiem”, lielākajā daļā veikto aprēķinu tomēr ievēroti ierobežojumi, kas attiecas uz darījumiem, kurus apliek ar nodokli, vai uz darījuma vērtību. CEPR/PERI veiktajā pētījumā apskatītas dažādas nodokļa bāzes. WIFO pētījumā savukārt izvēlēts variants, kad nodokli piemēro visiem darījumiem.

5.1.2.   Vērtējot, kādi darījumi jāapliek ar nodokli, galvenā uzmanība būtu jāpievērš īstermiņa darījumiem. Otrkārt, piemērošanas jomai jābūt pēc iespējas plašākai. Treškārt, jāizlemj, vai nodoklis piemērojams tikai darījumiem valstu tirgos vai arī starptautiskiem darījumiem.

5.1.3.   Ja ar nodokli apliktu kā valstu, tā arī starptautiskus darījumus, tas aptvertu visus darījumus. Vēlme neradīt traucējumus reālās ekonomikas darbībai varētu būt iemesls nodokli nepiemērot tūlītējiem darījumiem.

5.1.4.   Ja nodokli nepiemēro visiem darījumiem, konkurences nosacījumi dažādu darījumu veikšanai būs atšķirīgi. Šāda ietekme ir vēlama, ja īstermiņa spekulatīviem darījumiem tiek noteikts augstāks nodokļu slogs salīdzinājumā ar ilgtermiņa nespekulatīviem darījumiem. To patiešām izdosies panākt, jo biežāk veiktiem darījumiem būs arī attiecīgi lielāks nodokļu slogs.

5.1.5.   Kritiski tiek vērtēta finanšu darījumu nosacītās vērtības izmantošana par FDN piemērošanas kritēriju, norādot, kā šāda vērtība būtībā ir fiktīva. Ja netiek piemērots finanšu darījumu nodoklis, ar nodokli varētu aplikt līdzekļus, kurus finanšu iestādes saņem, tirgojoties ar atvasinātajiem instrumentiem, proti, komisijas maksas, prēmijas vai jebkuras citas izmaksas, kas jāsedz klientiem. EESK tomēr uzskata, ka finanšu darījumu nosacītās vērtības dinamikas un IKP attiecība ir pamatots kritērijs, lai noteiktu, kādas ir finanšu tirgus darījumu apjoma izmaiņas laika gaitā.

5.2.   Ģeogrāfiskā darbības joma

5.2.1.   Vai FDN jābūt valstiskam, reģionālam (ES mēroga) vai globālam? Nav šaubu, ka vispiemērotākais risinājums būtu globāls nodoklis. Ja tas nav iespējams, tad nodoklim noteikti jābūt piemērojamam ES mērogā. Tomēr ir arī piemēri, kas liecina, ka ir iespējams pat valstu mēroga nodoklis, īpaši valstīs, kur finanšu nozare ir ļoti attīstīta. Varētu šķist, ka nodoklim būs liela ietekme uz norisēm tirdzniecības vietās. Tomēr pieredze liecina, ka tas neradīs būtiskas problēmas (21).

5.2.2.   Aktīviem piemērojams nodoklis vienmēr samazina šo aktīvu vērtību, bet vai tas ietekmē arī tirdzniecības vietas? Kādā pētījumā secināts, ka Lielbritānijā akcijām un dažām obligācijām piemērotās zīmognodevas dēļ apgrozījums samazinājies par 20 %, bet tādēļ nevar apgalvot, ka tas veicinājis tirdzniecības pārtraukšanu Londonā (22).

5.3.   Nodokļa likme

5.3.1.   Ierosinātas dažādas nodokļa likmes — no 0,1 % līdz 0,01 %. Visbiežāk pieminētā likme ir 0,05 %. Ja nodokli ieviestu visā pasaulē, arī Komiteja iesaka noteikt šādu FDN likmi. Tā ir pietiekami zema, lai to varētu ieviest, neriskējot ietekmēt īstermiņa darījumus tik lielā mērā, ka tas varētu traucēt finanšu tirgus darbību. Ieviešot FDN Eiropā, tomēr būtu jāapsver zemāka likme.

5.3.2.   Panākot izmaiņas finanšu nozarē ierastajā praksē, proti, veicinot to, ka nozares dalībnieki savā darbībā vairāk izmanto ekonomiku raksturojošus ilgtermiņa pamatrādītājus, kā arī palielinot publiskos ieņēmumus, FDN sniegtu divkāršu labumu. Tomēr nav arī šaubu — jo augstāka būs nodokļa likme, jo vairāk samazināsies īstermiņa darījumu skaits, līdz ar ko mazāki būs arī ieņēmumi. Tādēļ ir jāizvēlas tāda nodokļa likme, kas nodrošinātu līdzsvaru starp abiem FDN ieviešanas mērķiem — izmaiņas ierastajā praksē un nodokļu ieņēmumi.

5.3.3.   Visā pasaulē ar nodokļiem un nodevām vienmēr ir aplikti nevis visi, bet gan tikai atsevišķi finanšu darījumi. Piemērojot nodokļus visiem darījumiem, nav iespējams iepriekš precīzi paredzēt to ietekmi. Tādēļ nodokļa likme būtu jāpārskata, piemēram, pēc trīs gadiem, lai noskaidrotu, vai tā būtu jāpaaugstina vai jāpazemina.

5.4.   Īstenošanas iespējas

5.4.1.   Jārod atbilde arī uz jautājumu, cik viegli šādu nodokli būs iekasēt. Lielākā daļa darījumu, kurus ierosināts aplikt ar nodokli, jau ir datorizēta. Tas nozīmē, ka šā nodokļa ieviešana faktiski nerada nekādas administratīvas, tehniskas vai ekonomiskas izmaksas. Protams, jāizstrādā īpaša datorprogramma. Daži izmēģinājumi jau ir veikti.

5.4.2.   Jāpārbauda, vai tiek izstrādāti vai arī jau ir ieviesti tādi inovatīvi finanšu produkti, kuri nav aplikti ar nodokļiem vai pat radīti tieši nolūkā izvairīties no nodokļu nomaksas. Nodoklis jāattiecina arī uz tiem.

5.4.3.   Ārpusbiržas darījumu datorizēts tirgus vēl nav izveidots. Pašlaik tiek izstrādāti attiecīgi Eiropas tiesību akti. Nepieciešamība ārpusbiržas darījumu tirgu iekļaut organizētā biržas tirgū liecina, ka tiesiskais regulējums un tādi nodokļi kā FDN ir papildinoši un nevis alternatīvi risinājumi.

6.   Ietekme

6.1.   Mazāks īstermiņa darījumu skaits

6.1.1.   Nav precīzu aprēķinu par to, kā FDN varētu ietekmēt īstermiņa tirdzniecību. Varam izteikt tikai pieņēmumus. Apspriežot FDN, tā ir būtiska problēma. Tādēļ nav arī pieejami nekādi statistikas dati par to, kā tas ietekmēs galvenā mērķa sasniegšanu — īstermiņa darījumu skaita samazināšanu. Pieejami tikai statistikas aprēķini par nodokļu ieņēmumu iespējamo apjomu.

6.1.2.   Pieredze liecina, ka FDN samazina likviditāti. Taču kāda ir vēlamā likviditāte? Vai 2007. gadā, kad likviditātes līmenis bija īpaši augsts, ekonomika darbojās efektīvāk nekā 1990. vai 2000. gadā? Vai likviditāte ir līdzvērtīga finanšu darījumu kopējam skaitam? Atbildei jābūt noliedzošai, ja vairāku darījumu priekšmets ir vieni un tie paši vērtspapīri, kas nozīmē, ka darījumu kopējais skaits nevar būt īpaši labs “patiesās” likviditātes rādītājs. Atgādinot, ka finanšu nozares galvenā funkcija ir finanšu starpniecības nodrošināšana, šķiet, ka ir svarīgi panākt likviditātes līmeņa atbilstību IKP apjomam. Nepaužot konkrētu viedokli par to, cik tieši lielam samazinājumam jābūt, nav šaubu, ka ar izmaiņām jācenšas panākt samazinājums, par atskaites punktu nosakot 2007. gada līmeni.

6.1.3.   Tā kā FDN visvairāk ietekmētu visbiežāk veiktos darījumus, līdzās darījumu skaita samazinājumam būtu vērojamas izmaiņas arī ilgtermiņa un īstermiņa darījumu skaita attiecībā. FDN pretinieki apgalvo, ka nodoklis varētu samazināt finanšu tirgu pārredzamību, jo samazinātos īstermiņa darījumu skaits. Ņemot vērā šādu īstermiņa darījumu pašreizējo skaitu, pat būtisks samazinājums nenozīmētu ikdienas darījumu pilnīgu pārtraukšanu. Nevar apgalvot, ka finanšu nozare šādā izpratnē bija nepārredzama, piemēram, 2000. gadā.

6.1.3.1.   WIFO pētījumā teikts, ka aizvien plašāka atvasināto instrumentu izmantošana veicināja gan īstermiņa, gan arī ilgtermiņa cenu pārmērīgu pieaugumu. Tāpēc atvasināto instrumentu ierobežota izmantošana drīzāk varētu mazināt cenu svārstīgumu finanšu tirgū, nevis — kā dažkārt dzirdēts — to palielināt.

6.1.3.2.   Ar finanšu tirdzniecību gandrīz vienādā apjomā nodarbojas bankas un citas finanšu iestādes. Par īstermiņa un ilgtermiņa darījumu skaita attiecību šādi dati nav pieejami.

6.2.   Publisko ieņēmumu apjoms

6.2.1.   WIFO pētījumā izteikts pieņēmums, ka ar nodokli apliekamo darījumu apjoms samazināsies par 65 %, ja nodokļa likme būs 0,05 %. Aprēķināts, ka zemāka nodokļa likme darījumu skaitu samazinās mazāk, savukārt augstāka likme — attiecīgi vairāk.

6.2.1.1.   Saskaņā ar iepriekšminēto pētījumu, piemērojot FDN tikai Apvienotajā Karalistē, nodokļu ieņēmumi sasniegtu gandrīz 7 % no Apvienotās Karalistes IKP. Vācijā — ES dalībvalstī, kurā šādu darījumu skaits ir otrs lielākais pēc Apvienotās Karalistes, ieņēmumi nedaudz pārsniegtu 1 % no IKP. Ja nodokli piemērotu visā ES, ieņēmumu apjoms sasniegtu aptuveni 1,5 % no IKP, lielāko ieņēmumu daļu saņemot no Lielbritānijas finanšu tirgus. Piemērojot nodokli visā pasaulē, ieņēmumu apjoms būtu apmēram 1,2 % no pasaules IKP.

6.2.2.   CEPR/PERI pētījumā turpretī prognozēts, ka tirdzniecības apjoma kritums būtu no 25 līdz 50 %. Lai nodrošinātu salīdzināmību ar WIFO pētījumā nosauktajiem skaitļiem, šajā atzinumā pieņemam, ka nodokļa bāze samazināsies par 50 %. Pētījumā ietverti dati par atsevišķām aktīvu grupām, ar kurām notiek darījumi. Pētījumā ASV dolāros norādītie dati pārrēķināti procentuālā daļā no ASV iekšzemes kopprodukta.

Akcijas un citi vērtspapīri 0.75 %

Obligācijas 0.18 %

Iespēju līgumi 0.03 %

Tūlītēji valūtas maiņas darījumi 0.05 %

Standartizēti nākotnes līgumi 0.05 %

Mijmaiņas darījumi 0.16 %

KOPĀ 1.23 %

6.2.3.   Abu pētījumu rezultāti par datiem Eiropā un ASV ir ļoti līdzīgi. CEPR/PERI pētījums arī liecina, ka tūlītējo darījumu īpatsvars kopējo darījumu skaitā ir ļoti neliels.

Briselē, 2010. gada 15. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  Starptautisko norēķinu bankas (SNB) dati.

(2)  Larosière grupas ziņojums, OV C 318/11, 23.12.2009., 57. lpp.

(3)  Globāls finanšu pakalpojumu uzņēmums.

(4)  Stephan Schulmeister, A General Financial Transaction Tax, WIFO darba dokumenti 344/2009.

(5)  Starptautisko Norēķinu banka (SNB); Davas/ von Weizsäcker, “Financial Transaction Tax: Small is Beautiful”, 2010. gads.

(6)  Sk. 5. zemsvītras piezīmi.

(7)  H.W. Sinn, iepazīstinot ar Eiropas Ekonomikas padomdevēju grupas ziņojumu par ekonomikas stāvokli 2010. gadā, 23.02.2010., Brisele.

(8)  Helene Schubert, Austrijas Valsts banka.

(9)  Larosière grupas ziņojums, OV C 318/11, 23.12.2009., 57. lpp.

(10)  “Eiropas Parlamenta un Padomes regula par Kopienas finanšu sistēmas makrouzraudzību un Eiropas Sistēmisko risku komitejas izveidošanu”, OV C 277/25, 17.11.2009., 117. lpp.

(11)  “Kredītnovērtējuma aģentūras”, OV C 277/25, 17.11.2009., 117. lpp.;

Atzinums par tematu “Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva, ar ko groza Direktīvu 2003/71/EK par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un Direktīvu 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētajā tirgū”.

(12)  Tobin, James: “A Proposal for International Monetary Reform”, 1978. gads.

(13)  Eiropadomes secinājumi (2010. gada 17. jūnijs): “ES būtu jāvada centieni noteikt globālu pieeju, lai ieviestu nodokļu un nodevu sistēmu attiecībā uz finanšu iestādēm, ar mērķi nodrošināt visā pasaulē vienlīdzīgus konkurences nosacījumus, un stingri aizstāvēt šo nostāju sarunās ar G20 partneriem. Šajā kontekstā ir jāizpēta un jāturpina attīstīt globālā finanšu darījumu nodokļa ieviešana.”

(14)  Stephan Schulmeister, A General Financial Transaction Tax, WIFO Working papers 344/2009.

(15)  Baker, Pollin, McArthur, Sherman: The Potential Revenue from Financial Transactions Taxes. CEPR/PERI, 2009. gada decembris.

(16)  Skatīt 14. zemsvītras piezīmi.

(17)  SVF, “A fair and substantial contribution by the financial sector”, starpposma ziņojums G20.

(18)  SEC(2010) 409, Komisijas dienestu darba dokuments, galīgā redakcija, “Pasaules līmeņa inovatīvs finansējums” (Innovative financing at a global level).

(19)  PE432.992v01-00, rezolūcijas priekšlikums.

(20)  SEC(2010) 409 galīgā redakcija.

(21)  Šādas nodevas ir ieviestas Dienvidkorejā, Honkongā, Austrālijā, Taivānā un Indijā, kā arī līdzīgas — Beļģijā, Argentīnā un Brazīlijā.

(22)  Fiskālo pētījumu institūts, 2002. gads, “Stamp duty on share transactions: is there a case for change?”, 89. piezīme.


PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumam

Grozījumi, kas ieguva vismaz ceturto daļu nodoto balsu, bet plenārsesijā tika noraidīti:

1.10. punkts – 1. grozījums, iesniedzis Sartorius kgs

Grozīt šādi:

“Otrs FDN mērķis ir iegūt vairāk līdzekļu, kas nonāktu publiskajos budžetos. Šo jauno ieņēmumu avotu varētu izlietot , lai noregulējuma vai garantiju fondu, kuru izmantotu turpmāko banku krīžu izraisīto izdevumu segšanai . Pēdējā izlietojuma veida priekšnoteikums ir finanšu nozarei piešķirto publisko subsīdiju atmaksa. Ilgtermiņā šādi ieņēmumi varētu kļūt par jaunu vispārējo publisko ienākumu avotu.”

Pamatojums

Dažās dalībvalstīs banku glābšanai publiskie fondi netika izmantoti, tādēļ bankas neradīja slogu publiskajām finansēm. Tomēr turpmākas krīzes ir vēlams novērst, un, bez šaubām, finanšu iestādēm jāsniedz ieguldījums šajā fondā, kuru izmantotu tikai tam, lai maksātnespējīgas iestādes bankrotu pārvaldītu organizēti un tas nesagrautu visas finanšu sistēmas stabilitāti.

4.2. punkts - 4. grozījums, iesniedzis Sartorius kgs

Svītrot 1., 2. un 3. teikumu un aizstāt ar jaunu redakciju, kas ieteikta 1.10. punktā:

. Pēdējā laikā Eiropas Savienībā notikušās politiskās debates liecina, ka nodoklis, visticamāk, kalpos par publisko ieņēmumu avotu.”

Pamatojums

Skatīt pamatojumu 1.10. punkta grozījumam.

4.2.3. punkts - 5. grozījums, iesniedzis Sartorius kgs

Punkta beigas papildināt šādi:

“Turpmāk FDN būtu jāuzskata par jaunu vispārējo publisko ienākumu avotu. Tā kā finanšu pakalpojumi ir atbrīvoti no PVN un tātad banku pakalpojumu lietotāji maksā mazākus nodokļus par banku pakalpojumiem salīdzinājumā ar lielāko daļu citu pakalpojumu, kā arī ņemot vērā lielo peļņu finanšu nozarē, šīs nozares aplikšana ar nodokļiem šķiet īpaši pamatota. ”

Pamatojums

Publisko finanšu pārvadīšanā ir vispārpieņemts, ka, ja vienīgais mērķis ir iegūt naudas līdzekļus, nav ieteicams uzlikt nodokli uzņēmumu savstarpējiem darījumiem, jo tam var būt negatīva ietekme. Labāk ir uzlikt nodokli darījumu ienākumiem, jo pašu darījumu aplikšana ar nodokli var izraisīt kaskādes efektu, palielinot cenas. Pastāv efektīvāki naudas līdzekļu iegūšanas instrumenti.

Par trim minētajiem grozījumiem balsoja vienlaicīgi.

Balsošanas rezultāts:

52

:

balsis par

91

:

balss pret

9

:

atturējās

1.11. punkts - 2. grozījums, iesniedzis Sartorius kgs

Svītrot pēdējo teikumu šādi:

“FDN būtu progresīvi piemērojams nodoklis, jo finanšu iestāžu klienti un arī pašas šīs iestādes, kas ar tirdzniecību nodarbojas savās interesēs, ir sabiedrības turīgākā daļa. ”

Pamatojums

Tas ir apgalvojums bez pamatojuma. Finanšu nozare tāpat kā jebkura cita nozare rada nodokļu ienākumus. Ar kādu nozari ziņotājs to salīdzina? Kādus datus ziņotājs var sniegt, lai šādu apgalvojumu pamatotu?

Balsošanas rezultāts:

65

:

balsis par

102

:

balsis pret

10

:

atturējās

1.16. punkts - 3. grozījums, iesniedzis Sartorius kgs

Aiz 1.16. punkta pievienot šādu jaunu punktu:

“1.17

”.

Pamatojums

Tas ir patiess apgalvojums, tāpēc tam jābūt minētam atzinumā. Minētais nodoklis negatīvi ietekmēs reālās ekonomikas finansēšanu laikposmā, kad finasējums tai ir ļoti nepieciešams.

Balsošanas rezultāts:

62

:

balsis par

116

:

balsis pret

4

:

atturējās

Plenārsesija, pieņemot grozījumu, noraidīja šo teksta daļu specializētās nodaļas atzinumā, bet priekšlikums par šīs teksta daļas saglabāšanu ieguva vismaz ceturto daļu nodoto balsu.

5.3.1. punkts - 8. grozījums, iesniedzis Nyberg kgs

Grozīt šādi:

“Ierosinātas dažādas nodokļa likmes — no 0,1 % līdz 0,01 %. Visbiežāk pieminētā likme ir 0,05 %. Komiteja iesaka noteikt šādu FDN likmi. Tā ir pietiekami zema, lai to varētu ieviest, neriskējot ietekmēt īstermiņa darījumus tik lielā mērā, ka tas varētu traucēt finanšu tirgus darbību. ”

Balsošanas rezultāts:

102

:

balsis par

52

:

balsis pret

15

:

atturējās


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/90


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Iekšējā tirgus sociālā dimensija” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 44/15

Ziņotājs: JANSON kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2009. gada 16. jūlijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Iekšējā tirgus sociālā dimensija”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 5. maijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (2010. gada 14. jūlija sēdē), ar 143 balsīm par, 15 balsīm pret un 19 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Kopsavilkums

1.1.   Sociālā dimensija ir viens no iekšējā tirgus pamatelementiem. Tai ir vairāki aspekti. Šajā atzinumā cita starpā aplūkoti ekonomiskie un tiesiskie aspekti. Nesenie notikumi raisa jautājumus par sociālās dimensijas spēju aizsargāt darba ņēmējus. Iekšējais tirgus nevar pienācīgi darboties bez spēcīgas sociālās dimensijas un iedzīvotāju atbalsta.

1.2.   EESK ir noteikti pārliecināta, ka Eiropas Savienībai ir svarīga loma sociālajā jomā, jo dalībvalstis vienas pašas nespēj atrisināt sociālās problēmas. Lai radītu politisko atbalstu, solidaritāti un saskaņotību, Eiropas Savienībai jāpievērš lielāka uzmanība savas politikas sociālajiem aspektiem.

1.3.   Daudzas nelabvēlīgas norises cita starpā ir radījušas apdraudējumu sociālajai dimensijai. Eiropas ekonomika piedzīvo smagākās problēmas pēdējo gadu desmitu laikā. Tikusi pieļauta finanšu burbuļu veidošanās, un novārtā pamesti kontroles mehānismi un tradicionālā risku novērtēšana. Tā rezultātā ir pieaudzis bezdarbs, un darba tirgus un sociālā situācija turpina pasliktināties. Tāpēc nodarbinātības jautājumiem arī turpmāk jābūt vienai no ES darba kārtības galvenajām prioritātēm. Lai finansētu labklājības sistēmas, Eiropai ir vajadzīga ilgspējīga attīstība un augsts nodarbinātības līmenis apvienojumā ar kvalitatīvu darba tirgu.

1.4.   Pēdējā desmitgadē sociālās aizsardzības sistēmās veiktas reformas, lai tajās veicinātu efektīvākus nodarbinātības stimulus ar mērķi nostiprināt darba vērtību un no jauna integrēt cilvēkus darba tirgū. Tomēr viens no panāktajiem rezultātiem ir nevienlīdzības palielināšanās, tādējādi saasinot sociālās problēmas. Nodarbinātībai un labklājības sistēmām ir izšķiroša nozīme nabadzības mazināšanā; bez sociālajiem pabalstiem palielinātos nevienlīdzība un krīzes sociālā ietekme būtu straujāka un smagāka. Daudzās dalībvalstīs finanšu sistēmas stāvokļa strauja pasliktināšanās izraisa faktisku vai potenciālu valsts parāda krīzi, tādējādi radot ievērojamu spiedienu uz sociālās aizsardzības sistēmām. Daži iespējamie minētās problēmas risinājumi ir pastiprināta un ilgtspējīga saimnieciskā darbība, finanšu tirgu regulēšana un ieguldījumi pētniecībā un izglītībā.

1.5.   Iekšējais tirgus ir “arēna”, kurā izpausmi rod gan sociālā dimensija, gan citas dimensijas. Lai panāktu uzplaukumu, jāpanāk ilgtspējīga ekonomikas izaugsme un jārada darbavietas, kas savukārt rada nodokļu ieņēmumus, kuri veido pamatu sociālajiem maksājumiem. Bezdarba līmenis un fiskālā nelīdzsvarotība liecina par to, ka vēl daudz jādara, lai uzlabotu pašreizējo situāciju.

1.6.   Zināmas šaubas rodas par sociālās dimensijas tiesiskajiem aspektiem, jo Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumi četrās lietās (Viking, Laval, Rüffert un Luxemburg) ir izraisījuši spraigas diskusijas politiskajās un akadēmiskajās aprindās saistībā ar iespējamām bažām par pieaugošo sociālā dempinga risku. Eiropas Parlaments, akadēmiskās aprindas, kā arī darba ņēmēju pārstāvības organizācijas (1) ir paudušas bažas par minētajiem nolēmumiem. Citi ir pārliecināti, ka EKT nolēmumi minētajās lietās sekmēs iekšējā tirgus darbības pilnveidošanu.

1.7.   Tāpēc EESK pieprasa:

 

īstermiņā Komiteja aicina efektīvāk īstenot Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā. EESK iesaka izskatīt iespēju izveidot “Eiropas interpolu sociālajā jomā”, kas atbalstītu dalībvalstu darba inspekciju darbību.

 

EESK aicina Komisiju novērtēt situāciju Eiropas Savienībā, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) nesenos spriedumus.

 

EESK arī atbalsta Komisijas pasākumus sociālā dialoga stiprināšanai, tostarp:

kvalitatīvāka sociālā dialoga veicināšanu un Eiropas mehānisma izveidi strīdu izšķiršanai un pušu samierināšanai,

makroekonomiskā dialoga izvēršanu, lai novērstu jaunu finanšu krīzi.

Eiropas sociāla modeļa popularizēšanu starptautiskajās attiecībās.

 

Vidējā termiņā EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu, kurā precizētas valstu iestāžu, uzņēmēju un darba ņēmēju juridiskās saistības, īstenojot Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā, un ar kuru nodrošina šo noteikumu vispārēju piemērošanu. EESK uzskata, ka Monti ziņojumā izteiktais priekšlikums, tas ir, tiesības streikot, nav attiecināmas uz iekšējo tirgu, ir interesants, un uzskata, ka ar to varētu atrisināt dažas problēmas. Tomēr tam nevajadzētu izslēgt Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā daļēju pārskatīšanu, lai konsekventi piemērotu darbavietas principu un ļautu ar likumu noteikt, ka par vienādu darbu, kas tiek veikts vienādos apstākļos, vienmēr jāpiemēro vienādi darba un atalgojuma nosacījumi.

 

Ilgtermiņā Eiropas Savienībai jātiecas panākt sociālās dimensijas stiprināšanu un iekšējā tirgus pilna potenciāla īstenošanu. Lisabonas līgums un tam pievienotā Pamattiesību harta vēl nav pilnībā ietekmējuši pamattiesību un ekonomisko tiesību savstarpējo līdzsvaru. Lai stiprinātu sociālo dimensiju, ir jānostiprina sociālās pamattiesības, un pamattiesību, tostarp sociālo tiesību, ierobežojumi jāveic ļoti mēreni. Lai sasniegtu šo mērķi, būtu jāizdara izmaiņas Līgumā.

2.   Iekšējais tirgus un sociālā dimensija

2.1.   EESK 1987. gadā pieņēma atzinumu (2) par iekšējā tirgus sociālajiem aspektiem. EESK ierosināja, lai Eiropas Kopiena nodrošina vairākas sociālās pamattiesības saistībā ar darba tirgu. Komiteja vēlējās nodrošināt, lai nesen izveidotā iekšējā tirgus darbība neradītu tirgus traucējumus, un uzsvērt, ka Kopiena izvirzījusi arī sociālus mērķus. Sociālā dimensija aptver Eiropas līmeņa tiesību aktus un vienošanās ar mērķi nodrošināt, ka darbavietās tiek ievērotas darba ņēmēju pamattiesības. Taču minētā mērķa sasniegšanai nepieciešama arī sadarbība, lai veicinātu nodarbinātību Eiropas Savienībā.

2.2.   Pēc minētā atzinuma Eiropas Komisija publicēja vairākus dokumentus, ar kuriem tika aizsākta iekšējā tirgus sociālās dimensijas plašāka un dziļāka interpretācija (3). Komisija norādīja, ka “iekšējā tirgus sociālā dimensija ir viens no šā projekta pamatelementiem, jo runa ir ne tikai par ekonomikas izaugsmes stiprināšanu un Eiropas uzņēmumu ārējās konkurētspējas palielināšanu, bet arī par visu pieejamo resursu efektīvāku izmantošanu un vienotā tirgus priekšrocību taisnīgu sadalījumu” (4).

2.3.   EESK 1989. gadā sniedza ievērojamu ieguldījumu Sociālās hartas izstrādē, ar kuru darba ņēmējiem noteiktas sociālās pamattiesības, kuru ievērošanu nedrīkst apdraudēt konkurences spiediena dēļ vai konkurētspējas paaugstināšanas labā. EESK uzskata, ka šādu pamattiesību ievērošana paredz, ka tās nedrīkst ierobežot bez attaisnojoša iemesla.

2.4.   Šajā atzinumā mēģināts aplūkot dažus no svarīgākajiem nesenajiem notikumiem, kas ietekmējuši sociālās dimensijas funkcionēšanas iespējas. Pēdējos gados EESK ir pieņēmusi arī citus atzinumus par sociālo dimensiju, kuri daļēji izmantoti šā atzinuma izstrādē (5). Viens no izejas punktiem ir atziņa, ka sociālajā tirgus ekonomikā iekšējais tirgus nevar pienācīgi darboties bez spēcīgas sociālās dimensijas vai Eiropas iedzīvotāju atbalsta. Pienācīgi funkcionējošam vienotam tirgum ir daudz priekšrocību, un tās ir svarīgas uzņēmumiem, strādājošajiem, iedzīvotājiem un ekonomikai kopumā. Tomēr no līgumu preambulas izriet, ka iekšējais tirgus tika veidots kā instruments iedzīvotāju labklājības veicināšanai un nevis kā pašmērķis.

2.5.   Tādējādi sociālajai dimensijai ir četri galvenie iemesli:

personu brīva pārvietošanās;

pastāv nedalāmas sociālās tiesības, ko katrai sabiedrībai jāpieņem un jāievēro jebkādos apstākļos; tās ir tiesības uz kolektīvu rīcību, arodbiedrību brīvība un brīvība risināt sarunas par darba koplīgumiem, kā arī citas tiesības, kas iekļautas Starptautiskās Darba organizācijas pamatkonvencijās un starptautiskajās un Eiropas konvencijās par sociālajām un individuālajām tiesībām;

stiprināt iekšējā tirgus darbību un mazināt tā negatīvo ietekmi, lai panāktu atbalstu politiskiem un ekonomiskiem projektiem un palielinātu sociālo kohēziju;

sociālā politika ir arī nozīmīgs elements konkurētspējas uzlabošanā.

2.6.   “Sociālā politika” ir dalībvalstu un Eiropas līmeņa kopīga kompetence. Lielākā daļa noteikumu šajā jomā tika pieņemti, lai nodrošinātu pārvietošanās brīvību darba ņēmējiem un brīvību veikt uzņēmējdarbību iekšējā tirgū. Neraugoties uz to, sociālās dimensijas loma kļuva arvien nozīmīgāka. Turpmākie līgumi paplašināja balsu vairākuma sistēmas piemērošanu tādās jomās kā vienlīdzīgas iespējas regulējošie tiesību akti, darba ņēmēju informēšana un uzklausīšana un nodarbinātības veicināšanas pasākumi. Tomēr tiesību aktiem nebija (un nav) juridiska pamata, lai tos attiecinātu uz tādiem jautājumiem kā darba samaksa, biedrošanās tiesības, tiesības streikot vai tiesības uz lokautu, lai gan šie jautājumi ir pieminēti EKT spriedumos un ES tiesību aktos. Ar Nicas līgumu Eiropas Savienības Pamattiesību hartai tika piešķirts oficiāls statuss. Ar Lisabonas līgumu šīs tiesības tikušas oficiāli apstiprinātas, nosakot Pamattiesību hartu par saistošu.

2.7.   Sociālā politika galvenokārt ietilpst dalībvalstu kompetencē. Tomēr sociālās problēmas, ko izraisa norises pasaulē un Eiropā, ietekmē dalībvalstu iedzīvotājus, un tādēļ ir nepieciešama saskaņota Eiropas līmeņa pieeja. Eiropas Savienība ir risinājusi dubultās kompetences dilemmu, izmantojot dažādas metodes. Tā ir centusies saglabāt sociālās normas, nosakot virkni minimālo standartu. Vēl viena pieeja ir atklātā koordinācijas metode. Atklāto koordinācijas metodi var piemērot labāk un efektīvāk, izmantojot nesen ieviesto “kopīgo principu” pieeju un ļaujot organizētajai pilsoniskajai sabiedrībai Eiropas līmenī piedalīties Lisabonas stratēģijas mērķu formulēšanā un pat to apspriešanā (6).

2.8.   Eiropas tiesību aktu kopums sociālajā jomā ir ievērojams: kopš Eiropas Savienības izveides pieņemtas aptuveni 70 direktīvas un regulas. Lielākā daļa no tām pieņemtas pēc 1985. gada. EESK ir noteikti pārliecināta, ka Eiropas Savienībai ir svarīga sociālā loma. Dalībvalstis vienas pašas nespēj atrisināt sociālās problēmas. Lai radītu politisko atbalstu, solidaritāti un saskaņotību, Eiropas Savienībai jāpievērš lielāka uzmanība savas politikas sociālajiem aspektiem, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu.

3.   Pašreizējās norises

3.1.   Ekonomikas attīstība

3.1.1.   Eiropas ekonomika saskaras ar smagākajām problēmām pēdējo gadu desmitu laikā. Kopš 2008. gada otrā pusgada (7) pasaules ekonomika piedzīvojusi strauju ekonomisko lejupslīdi, kas izrādījusies daudz nopietnāka, nekā tika gaidīts vairumā valstu. Tiklīdz valstu ekonomikās bija vērojamas pazīmes, kas liecināja par atlabšanu pēc banku krīzes, tās no jauna apdraud valsts parāda krīze un veicamo bargo korektīvo pasākumu slogs.

3.1.2.   Pieaug bezdarbs, kas padara situāciju vēl smagāku. Finanšu krīzes netiešās ietekmes un aizdevēju prasību dēļ ir veikti labklājības sistēmu, pensiju un sociālo pabalstu samazinājumi. Tas saasinās nabadzības problēmu un nostādīs vismazāk aizsargātās sabiedrības grupas nelabvēlīgā situācijā, tādējādi radot apburto loku. Daudzi Eiropas uzņēmumi, neraugoties uz krīzes ietekmi, sadarbībā ar valsts nodarbinātības dienestiem ir veikuši pasākumus, lai saglabātu savu darbaspēku, tādējādi nodrošinot cilvēkiem darbu.

3.1.3.   Pēkšņā notikumu attīstība un to straujā izplatīšanās norāda uz jauniem globalizētās ekonomikas fenomeniem. Tam ir daudzi iemesli. Monetārā un valūtas maiņas politika, kuras sekas bija nesamērīga likviditāte; atsevišķu jomu vai tirgus dalībnieku nepietiekams regulējums vai tā pilnīgs trūkums; tiekšanās pēc nereāli augstas peļņas, tirgus dalībniekiem, kā arī uzraudzības un regulējošajām iestādēm nepietiekami novērtējot vai neapzinoties ar to saistītos riskus; pārmērīgas parādsaistības; makroekonomikas politiku nepietiekama koordinēšana un neatbilstošas strukturālās reformas (8).

3.1.4.   Neizbēgami rodas jautājums, vai ES pašreizējā ekonomikas sistēma ar tās nepietiekamo makroekonomisko dialogu patiesībā nav saasinājusi šo krīzi? Rezultātā tikuši vājināti automātiskie stabilizatori, notikusi strauja kredītu un nevis faktiskā atalgojuma attīstība, palēninājusies izaugsme un samazinājusies iespējamība atklāt finanšu burbuļus. EESK uzskata, ka privāto parādu (bankas) pārvēršana valsts parādā (valstis un iedzīvotāji) pārmērīgi noslogo iedzīvotājus, it īpaši tāpēc, ka valsts finanšu situācijas pasliktināšanās un Stabilitātes un izaugsmes pakta uzliktie ierobežojumi rosina jautājumu par to, kā nākotnē tiks finansēti nozīmīgi ieguldījumi labklājības sistēmās.

3.1.5.   Krīzes pēdējais posms atklāja, ka daudzām dalībvalstīm ir ilgtermiņā nepieņemams budžeta deficīts. Korektīva rīcība publisko finanšu atjaunošanai radīs milzīgu slogu nodokļu sistēmām, sociālajai politikai un sociālajām programmām.

3.1.6.   Jāatzīmē, ka, neraugoties uz dalībvalstu valsts subsīdiju trūkumiem, kā arī ņemot vērā darba aizsardzību, Komisija apsver šo subsīdiju izmantošanu Eiropas līmenī. Atzīstami, ka konkurences politikā, it sevišķi attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un valsts subsīdijām bankām, tiek ņemts vērā sociālekonomiskais mērķis, proti, visā Eiropā saglabāt vienlīdzīgus konkurences nosacījumus.

3.1.7.   EESK iepriekš (9) ir norādījusi, ka Eiropas ekonomikas politikas veidotāji ir sapratuši, ka viņu līdz šim pārmērīgā pievēršanās piedāvājuma aspektiem ir jāpapildina ar makroekonomikas politiku ciklisku krīžu novēršanai. EESK tāpat atzinīgi novērtējusi apņemšanos nodrošināt labāku aizsardzību mazāk aizsargātajiem sabiedrības locekļiem un efektīvāk koordinēt ekonomikas politiku. Tomēr Komiteja ir uzsvērusi, ka ES ekonomikas atveseļošanas plāna mērogs ir relatīvi neliels salīdzinājumā ar citos pasaules reģionos pieņemtajām pasākumu paketēm.

3.2.   Iekšējā tirgus attīstība

3.2.1.   EESK vairākos atzinumos (10) ir ļoti atzinīgi novērtējusi iekšējā tirgus izveidi un attīstību. Iekšējais tirgus, kas aptver visas dalībvalstis un EEZ valstis, sniedz priekšrocības patērētājiem, uzņēmumiem un darba ņēmējiem, nodrošinot vienotu normatīvo vidi personu brīvai mobilitātei un preču, kapitāla un pakalpojumu brīvai apritei.

3.2.2.   Komisija ir izklāstījusi savu redzējumu par vienotā tirgus nākotni (11). Tajā norādīts, ka vienotais tirgus rada priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem un ka tas ir sekmējis jaunu darbavietu radīšanu, kā arī veicinājis izaugsmi, konkurētspēju un jauninājumus. Saskaņā ar Komisijas paziņojumu galvenās jomas, kurām nākotnē jāpievēršas, ir šādas:

patērētāji un uzņēmumi, attiecībā uz kuriem vienotajam tirgum jāsniedz labāki rezultāti un lielāks labums, lai attaisnotu patērētāju un uzņēmumu cerības un kliedētu viņu bažas;

globalizācijas radīto problēmu risināšana;

zināšanu un inovācijas brīvas aprites noteikšana par “piekto brīvību”;

sociālā un vides dimensija, kurā Komisija sola uzlabot ietekmes novērtējumus, lai efektīvāk paredzētu pārmaiņas tirgū.

Iekšējā tirgus visbūtiskākā nepilnība bija nespēja stimulēt nodarbinātību un saimniecisko darbību, veicinot investīciju ieplūšanu. Jo īpaši, nav izdevies veidot un attīstīt tehnoloģiju un pētniecību, lai ieliktu pamatus ekonomikas pārejai. Ja šīs nepilnības neizdosies labot, Eiropas ekonomiskā attīstība salīdzinājumā ar pārējo pasauli būs lēna.

3.2.3.   EESK aicina veidot labāku līdzsvaru starp sociālo attīstību, labvēlīgu ekonomisko vidi un vides aizsardzību, kas ir būtiski faktori, lai nodrošinātu iekšējā tirgus netraucētu darbību un veicinātu ilgtermiņa ilgtspējīgu attīstību. Jo dziļāka ir iekšējā tirgus integrācija, jo svarīgāk ir īstenot līgumu mērķi nodrošināt iedzīvotāju labklājību, un līdz ar to jānodrošina labāka sociālā aizsardzība. Eiropas Savienībai, kurā darbojas 27 darba tirgi ar atšķirīgām likumdošanas tradīcijām, jānodrošina, lai noteikumi par iekšējo mobilitāti nevājinātu jau pastāvošās sistēmas. Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka dalībvalstu konkurence kopējā tirgū ir vērsta uz inovāciju un nav neproduktīva vai pat iznīcinoša (12).

3.2.4.   Krīze Eiropā izraisīs arī uzņēmumu pārstrukturēšanas vilni. EESK norāda, ka ES šobrīd nav kopēja stratēģiska redzējuma ne par to, kā cīnīties ar šādas pārstrukturēšanas negatīvajām sekām, ne arī par to, kā izmantot iespēju, lai paaugstinātu ES ekonomikas konkurētspēju globālajā ekonomikā. EESK aicina Komisiju sadarbībā ar sociālajiem partneriem izstrādāt Eiropas nostāju, lai aizsargātu visus darba ņēmējus, kurus skar pārstrukturēšanas procesi. Šajā sakarā EESK atzinīgi vērtē Eiropas sociālo partneru iniciatīvu veikt pētījumu par pārstrukturēšanu ES un izveidot “ceļvedi” uzņēmumiem par to, kā efektīvāk iesaistīties pārstrukturēšanas procesā.

3.2.5.   EESK (13) ir norādījusi: ja Eiropa ilgtermiņā vēlas saglabāt konkurētspēju, iekšējam tirgum ir jānodrošina ilgtspējīga izaugsme ilgā laika posmā, un tas nozīmē, ka jāņem vērā arī vides dimensija. Mērķis ir ievērojami uzlabot iekšējā tirgus darbību sociālajā tirgus ekonomikā un nodrošināt sociālo pamattiesību ievērošanu. EESK arī uzsvērusi, ka gadījumā, ja tas būs nepieciešami un vēlami, pēc iespējas ātrāk būtu jāīsteno piemēroti, īpaši pasākumi, lai aizsargātu darba ņēmējus, un norādījusi, ka ekonomiskās brīvības un konkurences noteikumi nedrīkst būt pārāki par sociālajām pamattiesībām (14). EESK vienlaikus apzinās, ka jāveicina darbavietu radīšana un jāsekmē uzņēmējdarbība, kā arī jārada veselīga un ilgtspējīga dalībvalstu ekonomika.

3.2.6.   Lai iekšējais tirgus pilnībā spētu pildīt savus uzdevumus, jānovērš divas nepilnības, proti, jāpievērš lielāka uzmanība un jānodrošina lielāka juridiskā noteiktība vispārējas nozīmes pakalpojumiem, kuriem pašreizējās ekonomiskās krīzes laikā ir bijusi ievērojama nozīme ekonomikas stabilizēšanā, un jāattīsta starptautiskā dimensija. Eiropas Savienībai starptautiskajā līmenī kā attīstības faktoru jāpopularizē Eiropas sociālo modeli un jāapliecina sava identitāte kā kopienai, kuras locekļi savstarpēji viens otru atbalsta un kura aktīvi darbojas starptautiskos forumos ar mērķi veidot stingrāku pamatu globalizācijai. Lai globalizācija būtu taisnīga, savos ar tirdzniecību saistītajos un citos starptautiskajos nolīgumos Eiropai jācenšas panākt vienlīdzīgāku tirdzniecības un globalizācijas apstākļu nodrošināšana.

3.2.7.   EESK ir noteikti pārliecināta, ka mobilitātei Eiropā arī turpmāk jābūt vienai no ES politiskajām prioritātēm. Saistībā ar to EESK ir aicinājusi tās dalībvalstis, kuras turpina piemērot pārejas noteikumus attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos, ievērot līgumos noteiktās procedūras un atcelt minētos noteikumus (15).

3.3.   Sociālo/labklājības sistēmu attīstība

3.3.1.   Neraugoties uz daļēju ekonomikas augšupeju, nodarbinātības rādītāji un sociālā situācija turpinās pasliktināties, jo īpaši, ņemot vērā pašreizējos pasākumus valsts parāda krīzes risināšanai. Komisija ziņo, ka prognozētie bezdarba rādītāji nākamajos divos gados sasniegs tādu līmeni, kāds nav pieredzēts daudzus gadu desmitus (16).

3.3.2.   Dalībvalstīs veiktie pasākumi pozitīvi ietekmējuši nodarbinātības rādītāju un zema bezdarba līmeņa saglabāšanu. Šajā sakarā minama ieguldījumu veicināšana, darba koplīgumu slēgšanas sarunu rīkošana un valsts bezdarbnieku atbalsta shēmu finansēti īpaši darba tirgus pasākumi. Dažos pasākumos tika izmantots “iekšējais elastīgums”, piemēram, dažādas shēmas darba stundu skaita samazināšanai apvienojumā ar apmācību. Daļēji šādu noteikumu trūkuma dēļ dažās valstīs ir notikusi masveida atlaišana (17).

3.3.3.   Nodarbinātības jautājumi jāizvirza par ES darba kārtības galveno prioritāti. Eiropai vajadzīgs augsts nodarbinātības līmenis apvienojumā ar kvalitatīvu darba tirgu. Kvalitatīvai nodarbinātībai ir vajadzīga kvalitatīva uzņēmējdarbība, kā arī ieguldījumi publiskajā un privātajā sektorā, lai nodrošinātu starptautisko konkurētspēju. Labklājības sistēmu finansēšana ir atkarīga no Eiropas darba tirgus spējas piesaistīt pēc iespējas vairāk darba ņēmēju. Eiropā vēl aizvien pastāv šķēršļi pilnīgas nodarbinātības sasniegšanai. Lai Eiropā nākotnē nodrošinātu augstu nodarbinātības līmeni, galvenā uzmanība pārorientēta uz elastdrošību, nodarbinātības iespējām, augstāku nodarbinātību, kā arī izglītību un apmācību, jo tās var palīdzēt izveidot efektīvākus darba tirgus. Turklāt par visaugstāko prioritāti būtu jānosaka pasākumi, kas sekmē darbavietu radīšanu un uzņēmumu dibināšanu, kā arī pasākumi, kas sekmēs ilgtspējīgu investīciju ieplūšanu.

3.3.4.   Pēdējos desmit gados labklājības sistēmās ir īstenotas reformas ar mērķi veicināt efektīvākus nodarbinātības stimulus sociālās aizsardzības sistēmās saskaņā ar filozofiju, kas orientēta uz piedāvājumu, sociālo pabalstu samazināšanu un stingrākiem atbilstības kritērijiem. Tiek uzskatīts, ka šādi pasākumi mazina bezdarbu. Labklājības sistēmām jānodrošina līdzsvars starp palīdzību cilvēkiem darba meklēšanā un ienākumu atbalstu bezdarba gadījumā.

3.3.5.   Šādu pasākumu efektivitāte ir atklāts jautājums. Pēdējo divdesmit gadu laikā vērojams nevienlīdzības pieaugums. Labklājības sistēmām ir izšķiroša nozīme nabadzības mazināšanā; bez sociālajiem pabalstiem palielinātos nevienlīdzība, un krīzes sociālā ietekme būtu straujāka un smagāka. Pastāv risks, ka pašreizējā krīze varētu apstādināt nodarbinātības pieauguma tendenci un uzlabojumus pārrobežu sociālajā kohēzijā, vienlaikus pastiprinot Eiropā ilgtermiņa tendenci ienākumu nevienlīdzības pieaugumam valstu iekšienē (18).

3.3.6.   Pretkrīzes pasākumi daudzās dalībvalstīs ir devuši pozitīvus rezultātus. No otras puses, Komisija (19) norāda, ka daudzās valstīs bezdarbnieki nesaņem ienākumu atbalstu. Dažos gadījumos vērojamas nepilnības šo pabalstu mērķtiecīgā izsniegšanā, kas liecina, ka pabalstu sistēmas ne tikai nespēj nodrošināt visaptverošu drošības tīklu, bet arī nav pienācīgi vērstas uz tiem, kam šis atbalsts ir vajadzīgs visvairāk. Ir apdraudēta šo sistēmu stabilitāte un ilgtspēja (20). Ņemot vērā ekonomikas krīzes sekas un demogrāfisko attīstību, pastāv risks, ka labklājības sistēmas turpmāk nevis nodrošinās dzīves kvalitātes standartus, bet gan vienkārši noteiks minimālos standartus. Jo īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad sociālo maksājumi jau ievērojami pārsniedz dažu dalībvalstu fiskālos ieņēmumus. Lai gan ES valstīs ražīguma līmenis turpina pieaugt, tomēr pieaug arī nabadzības līmenis. Būtu jāapsver, kāpēc šķiet neiespējami apmierināt iedzīvotāju pamatvajadzības un nodrošināt pienācīgu darbu. Ilgtermiņā viens no risinājumiem ir publiskā un privātā sektora ekonomikas izaugsme, kuru virza konkurētspējīgu uzņēmumu attīstība.

3.3.7.   Tomēr, lai saglabātu ES spēju nodrošināt piemērotu aizsardzību pret riskiem un apvienot ekonomikas izaugsmi ar sociālo progresu, ir jāpastiprina reformu process. Lai nodrošinātu piemērotu aizsardzību, jāpanāk kopīgs progress, paaugstinot nodarbinātības līmeni, ražīgumu, veidojot piemērotas fiskālās sistēmas un Eiropas sociālo sistēmu ilgtspēju un iespējas.

3.4.   Tiesu prakses attīstība

3.4.1.   EKT nolēmumi četrās lietās (Viking, Laval, Rüffert un Luxemburg  (21)) ir izraisījuši spraigas debates politiskajās un akadēmiskajās aprindās un palielinājuši gan pamatotas, gan nepamatotas bažas par pieaugošo sociālā dempinga risku. Šie nolēmumi ir izraisījuši arī Eiropas iestāžu un sociālo partneru reakciju.

3.4.2.   Eiropas Parlaments, reaģējot uz EKT nolēmumiem, 2008. gada oktobrī pieņēma rezolūciju (22). Parlaments secināja, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība nav pārāka par Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ietvertajām pamattiesībām, jo īpaši arodbiedrību tiesībām apspriest, noslēgt un īstenot koplīgumus un kolektīvi rīkoties. Parlaments arī norādīja, ka pašreiz spēkā esošajos Kopienas tiesību aktos ir trūkumi un tie ir pretrunīgi. Taču tas nav bijis Kopienas likumdevēja nolūks; tiesību aktu mērķis bijis rast taisnīgu līdzsvaru starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un darbinieku tiesību aizsardzību.

3.4.3.   Akadēmisko aprindu debatēs (23) tika pausta kritiska attieksme. Vairāk nekā simts Eiropas juristu un akadēmiķu, kas specializējušies darba tiesību jomā, 2009. gada jūnijā nosūtīja valstu un valdību vadītājiem atklātu vēstuli, paužot nopietnas bažas par sociālo pamattiesību pasliktināšanos un neseno EKT spriedumu ietekmi uz darba ņēmēju tiesībām un viņu organizācijām. Viņi arī izteica bažas par spriedumu radītajām nopietnajām problēmām saistībā ar darba ņēmēju tiesību efektīvu aizsardzību. Vēstules autori stingri norādīja, ka sociālās pamattiesības nedrīkst pakārtot iekšējā tirgus brīvībām un konkurences tiesībām, bet drīzāk tās būtu pilnībā jāatzīst par Eiropas Savienības ilgtspējīgas ekonomiskās un sociālās attīstības neatņemamu priekšnosacījumu.

3.4.4.   Eiropas sociālie partneri 2009. gada marta beigās pēc Eiropas Komisijas un ES prezidentvalsts Francijas lūguma uzsāka kopīgu EKT nolēmumu analīzi. Šajā nolūkā tika izveidota ad hoc grupa, kura savā darbā ir pievērsusies ierobežotam galveno jautājumu lokam, piemēram, attiecības starp saimniecisko brīvību un sociālajām tiesībām; šķēršļi, kas jālikvidē, un nosacījumi, kuri jārada, lai uzlabotu pakalpojumu brīvu apriti un sniegšanu; pārredzamības un tiesiskās paļāvības jautājums un problēma, ko rada dalībvalstīs spēkā esošo darba attiecību sistēmu daudzveidības ievērošana (24).

3.4.5.   Respektējot EKT prerogatīvu interpretēt esošo regulējumu, EESK uzskata, ka spriedumi rada pamatu bažām vairāku iemeslu dēļ, kā arī ir nepieciešams veikt analīzi par šiem spriedumiem un izskaidrot to sekas.

3.4.5.1.   Ekonomisko brīvību un sociālo pamattiesību hierarhija

Laval un Viking lietās EKT atzina, ka tiesības uz kolektīvu rīcību ir pamattiesību un tādējādi arī ES tiesību sastāvdaļa, vienlaikus uzsverot, ka tā nav augstāka par citiem ES tiesību principiem, tādiem kā, piemēram, pakalpojumu sniegšanas brīvība vai brīvība veikt uzņēmējdarbību. Turklāt EKT piešķīra pakalpojumu sniegšanas brīvībai un brīvībai veikt uzņēmējdarbību tiešu horizontālo ietekmi. EKT norādīja, ka protesta akcijas var tikt pieļautas tikai tad, ja tām ir “leģitīms un ar Līgumu saderīgs mērķis un ja tās attaisno primārie vispārējo interešu iemesli, taču šādā gadījumā tām vēl ir jābūt piemērotām, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tās nevar pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.” (25) Līdz ar to atzīt, ka kolektīva rīcība ir pamattiesību daļa, nozīmē atzīt šīs tiesības kā principu, taču ne reālu praksi. Pamatojoties uz šo, EKT secināja, ka kolektīva rīcība ir minēto brīvību ierobežojums, un uzdeva jautājumu, vai šis ierobežojums ir attaisnojams. Tas nozīmē, ka kolektīva rīcība vienmēr tiks vērtēta saistībā ar ierobežojumiem, ko tā rada ekonomiskajām brīvībām. Akadēmiskās aprindas ir norādījušas, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa (26) nesenās lietās ir izskatījusi šo jautājumu no pretējās perspektīvas, proti, jautājumu par to, kādi ierobežojumi cilvēktiesību jomā ir pieņemami. EKT nolēmumi liek bažīties par iespējamu neatbilstību Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei.

3.4.5.2.   Pamattiesību ierobežojumi

Tiesa pirmo reizi ir taisījusi spriedumu par valsts līmeņa kolektīvas rīcības ierobežojumiem starptautiskā kontekstā. Pēc EESK domām, īpašu satraukumu rada tas, ka EKT šajā jautājumā ir ieviesusi samērīguma pārbaudi. Šī pārbaude ne tikai apšauba vienu no pamattiesību iezīmēm, proti, tiesības uz kolektīvu rīcību, bet arī ierobežo tiesības streikot. Ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus un reakciju, EESK uzsver, ka ekonomisko brīvību un sociālo pamattiesību ierobežojumu noteikšanas process ir atkarīgs arī no turpmākiem spriedumiem un jautājumiem, ko tie raisīs.

3.4.5.3.   Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu darbā

Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā mērķis ir nodrošināt nepieciešamo saskaņošanu, vienlaikus ievērojot dalībvalstu dažādo politiku, koordinējot darba ņēmēju pagaidu norīkošanu darbā ārvalstīs. EKT secināja, ka radušos problēmu cēlonis ir dažu Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā normu nepietiekamā ieviešana valstu normatīvajos aktos (Laval), neatbilstoši valsts tiesību akti (Rüffert) (27) vai Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā pārāk plaša interpretācija un neskaidri, kā arī nepamatoti kontroles pasākumi (Luxembourg).

EKT uzskata, ka minētā direktīva nenosaka vienādu attieksmi, bet gan nodrošina, lai attiecībā uz darbā norīkotiem darba ņēmējiem tiktu ievērotas minimālās prasības. Tādējādi tā pēc būtības ir maksimālās un nevis minimālās normas nosakoša direktīva. Tomēr EKT nolēmumi darba devējiem nav šķērslis piemērot labvēlīgākus nodarbinātības noteikumus un nosacījumus. Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā 3. panta 7. punkta mērķis ir nodrošināt, lai minimālo standartu piemērošana mītnes dalībvalstī neradītu darba apstākļu pasliktināšanu salīdzinājumā ar darba ņēmēja tiesībām viņu izcelsmes valstī. Ir izskanējis viedoklis, ka šo nolēmumu ietekmē tiek zaudētas dažas no iespējām — ar tiesību aktu vai darba ņēmēju labā noslēgtu koplīgumu palīdzību — valsts līmenī noteikt augstākus standartus, kas pārsniedz direktīvā noteiktos obligātos minimālās aizsardzības noteikumus.

Tas savukārt kropļo konkurenci dalībvalstu iekšienē un iekšējā tirgū kopumā, kurā vietējiem uzņēmumiem ir jāievēro valsts vai koplīgumu noteikumi, kamēr konkurenti no citām dalībvalstīm var piemērot minimālos noteikumus.

3.4.5.4.   Pretrunas starp dažādām tiesību sistēmām

Vēl viens minēto spriedumu rezultāts ir pretruna starp Kopienas tiesību aktiem un starptautiskajiem standartiem (28). Turklāt var pierādīt, ka starp SDO 87. un 98. konvenciju, kā arī Eiropas Sociālās hartas 6. panta 4. punktu un attiecīgo iestāžu tiesu praksi pastāv tiesību normu pretruna, kā to secinājušas Starptautiskās Darba organizācijas uzraudzības iestādes (Apvienotajā Karalistē — BAPA).

4.   Secinājumi

4.1.   Pēdējos gados, kā arī pašreizējās krīzes laikā ir palielinājies risks, ka pieaugs sociālā nevienlīdzība. Turklāt arī pašas ES pieņemtie lēmumi ir palielinājuši sociālo un konkurences izkropļojumu risku. Norises ekonomikas, sociālajā un tiesu prakses jomā rada risku nonākt situācijā, kurā būtu apdraudēta iekšējā tirgus sociālā dimensija un EESK 1987. gada atzinumā minēto pamattiesību un pamata sociālo tiesību ievērošana. Tāpēc iekšējā tirgus sociālā dimensija turpmākajos gados jāizvirza par vienu no prioritātēm, bet, lai uzlabotu ekonomiskos aspektus — nodarbinātību, sociālos maksājumus, nodokļu ieņēmumus —, Eiropas Savienībai būs jānovērš iekšējā tirgus nespēja sekmēt izaugsmi ar augstas kvalitātes darbavietām, kvalitatīviem uzņēmumiem un citiem darba devējiem.

4.2.   Viens no svarīgākajiem sociālās dimensijas aspektiem ir nodarbinātība. Ņemot vērā ievērojamo spiedienu uz publiskajām finansēm, valsts sektors nevar radīt bezgalīgu darbavietu skaitu, tāpēc galvenajam jaunu darbavietu radīšanas slogam jāgulstas uz privāto sektoru. Dalībvalstīm jānodrošina priekšnoteikumi, lai varētu izveidoties sekmīgas attīstības cikls, kas būtu vērsts uz reālo ekonomiku un kurā klienti radītu darbavietas, uzņēmumi radītu klientus un ieguldītāji un uzņēmēji radītu uzņēmumus. Svarīgi novērtēt arī sociālā ieguldījuma pozitīvo nozīmi uzņēmumu un labas uzņēmējdarbības vides veicināšanā. Šajā kontekstā sociālās ekonomikas devums ir nenovērtējams.

4.3.   EESK ir palīdzējusi veidot diskusiju par problēmām, ar kurām saskaras Eiropas sociālie modeļi, un par Eiropas sociālā modeļa būtību (29). EESK ir norādījusi, ka Eiropas sociālā modeļa noturības pamatā ir bijusi konkurētspējas, solidaritātes un savstarpējas uzticības principu mijiedarbība.

4.4.   Viens no veidiem, kā atrisināt iekšējā tirgus un sociālo tiesību pretrunas, būtu atgriezties pie “vairāk dalībvalstu, mazāk Eiropas līmeņa” politikas. EESK uzskata, ka ir vajadzīgs tieši pretējais — vairāk Eiropas līmeņa, taču citādas Eiropas, politikas. Tomēr tad Eiropas ekonomikas un sociālajai politikai vajadzīga jauna regulatīva sistēma. Tikai pilnībā demokrātiska un sociāla Eiropa spēs pārvarēt risku, ka Eiropas iedzīvotāji varētu izjust aizvien pieaugošu atsvešinātību no Eiropas projekta. Taču Eiropas Savienībai jāņem vērā arī dalībvalstu atšķirīgās sociālās sistēmas. Ja tiesu praksē un ES tiesību aktos netiks ņemta vērā Eiropas Savienībā pastāvošā daudzveidība, minimālie standarti var tikt pazemināti tiktāl, ka daudzās valstīs nebūs iespējams novērst sociālo dempingu.

4.5.   Ļoti būtisks Eiropas sociālās dimensijas elements ir saskaņota un taisnīgāka nodokļu politika ES līmenī. Lai izvairītos no pašreizējās nelabvēlīgās nodokļu konkurences, EESK atbalsta centienus nodrošināt kopējas konsolidētas uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes izveidošanu. Minētais ir nepieciešams, lai ilgtermiņā būtu iespējama iekšējā tirgus pienācīga darbība (30). EESK arī aicinājusi ES mērogā ciešāk koordinēt dalībvalstu nodokļu politiku, galvenokārt jomās, kurās nodokļu bāze ir mobila un pastāv vislielākais risks saistībā ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu konkurenci starp dalībvalstīm (31). Jācīnās pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpšanās ar nodokļiem, kā arī nodokļu oāzēm.

4.6.   Jāatceras arī, ka, daļēji atceļot iespēju ar koplīgumiem regulēt darba tirgus apstākļus, darba tirgus kļūst neelastīgāks. Koplīgumi un sociālais dialogs ir būtiski elastdrošības koncepcijas instrumenti (32).

5.   Kā nodrošināt efektīvāku sociālās dimensijas darbību?

5.1.   Īstermiņā EESK aicina uzlabot Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā īstenošanu. Efektīvu pārbaužu veikšana attiecībā uz nosacījumu par darba ņēmēju norīkošanu darbā pienācīgu piemērošanu ir priekšnosacījums, lai īstenotu direktīvas mērķi, proti, novērstu sociālo dempingu. Lai efektīvi kontrolētu darbā norīkoto darba ņēmēju samaksu un darba apstākļus, jānodrošina efektīva iestāžu sadarbība starpvalstu līmenī. EESK atbalsta “Eiropas interpola sociālajā jomā” izveidošanu, kas būtu atbildīgs par dalībvalstu sociālos apstākļus inspicējošo iestāžu darbības koordinēšanu.

5.2.   Ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru attiecībā uz pamattiesībām, ECT ir norādījusi, ka “konvencija ir dzīvs instruments … lai varētu atspoguļot arvien augstākos standartus, kas tiek prasīti cilvēktiesību aizsardzības jomā, un tāpēc ar lielāku stingrību ir jāvērtē demokrātisko sabiedrību pamatvērtību pārkāpumi un tiesību ierobežojumu skaidrojumam jābūt restriktīvam” (33). EESK aicina Komisiju ņemt vērā nesenos ECT spriedumus, vērtējot situāciju Eiropas Savienībā.

5.3.   Darba ņēmēju un viņu pārstāvju un arodbiedrību iekļaušana un iesaistīšana ir būtiska, lai pārmaiņas uzņēmumu līmenī varētu veikt sociāli pieņemamā veidā (34). EESK ir vairākkārt uzsvērusi sociālā dialoga nozīmīgumu un to, cik svarīgi ir pilnveidot darba attiecību sistēmas Eiropas un valstu līmenī, vienlaikus respektējot šādu sistēmu dažādību visā Eiropas Savienībā (35). EESK atbalsta visus Komisijas pasākumus sociālā dialoga stiprināšanai, tostarp:

kvalitatīvāka sociālā dialoga veicināšanu un Eiropas mehānisma izveidi strīdu izšķiršanai un pušu samierināšanai,

makroekonomiskā dialoga izvēršanu, lai novērstu jaunu finanšu krīzi.

5.4.   Vidējā termiņā EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu, kas paredz precizēt valstu iestāžu, uzņēmēju un strādājošo juridiskos pienākumus saskaņā ar Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā un nodrošināt šo noteikumu vispārēju piemērošanu. Šajā saistībā EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja Barroso Eiropas Parlamentam pausto apņemšanos. EESK uzskata, ka Monti ziņojumā izteiktais priekšlikums, tas ir, tiesības streikot nav attiecināmas uz iekšējo tirgu, ir interesants, un uzskata, ka ar to varētu atrisināt dažas problēmas. Tomēr tam nevajadzētu izslēgt Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā daļēju pārskatīšanu, lai konsekventi piemērotu darbavietas principu un ļautu ar likumu noteikt, ka par vienādu darbu, kas tiek veikts vienādos apstākļos, vienmēr jāpiemēro vienādi darba un atalgojuma nosacījumi.

5.5.   Ilgtermiņā Eiropas Savienībai jātiecas panākt sociālo pamattiesību nostiprināšana.

EESK vairākkārt ir aicinājusi īstenot stingrāku Eiropas sociālo politiku, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo krīzi. Eiropas Savienībai ir jāatbalsta pilnīgas nodarbinātības politika, ienākumu nevienlīdzības mazināšana, sociālo apstākļu uzlabošana, labklājības valsts stiprināšana, sociāli neaizsargātas nodarbinātības apstākļu likvidēšana, darba ņēmēju tiesību un darba attiecību demokrātijas paplašināšana. Lisabonas līgums un tam pievienotā Pamattiesību harta vēl nav pilnībā ietekmējuši pamattiesību un ekonomisko tiesību līdzsvaru. Jāraugās, vai to izdosies panākt.

Tomēr, lai nostiprinātu pamattiesības, tostarp sociālās tiesības, pieļaujami tikai nelieli ierobežojumi. Izejas punktam saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi visupirms jābūt pamattiesībām, nevis ekonomikas brīvībām. Lai stiprinātu sociālo dimensiju, būtu jāveic tieši piemērojamu ES tiesību aktu (primāro tiesību aktu) pielāgošana.

Briselē, 2010. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  Eiropas Arodbiedrību konfederācija pārstāv 80 miljonus darba ņēmēju.

(2)  Sk. ESK 1987. gada 19. novembra atzinumu par tematu “Iekšējā tirgus sociālie aspekti”, ziņotājs — Beretta kgs (OV C 356, 31.12.1987., 31.–33. lpp).

(3)  Piemēram, Komisijas darba dokuments “Iekšējā tirgus sociālā dimensija”, SEC (88) 1148 galīgā redakcija, 14.09.1988. un Komisijas paziņojums par tās rīcības programmu saistībā ar Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām īstenošanu, COM(89) 568 galīgā redakcija, 29.11.1989.

(4)  Komisijas darba dokuments “Iekšējā tirgus sociālā dimensija”, SEC (88) 1148 galīgā redakcija, 14.09.1988.

(5)  Sk. EESK atzinumus:

2006. gada 6. jūlija atzinums par tematu “Sociālā kohēzija — pamatojot Eiropas sociālo modeli”, ziņotājs — Ehnmark kgs (OV C 309, 16.12.2006., 119.–125. lpp.),

2008. gada 9. jūlija atzinums par tematu “Jauna ES sociālās politikas rīcības programma”, ziņotājs — Olsson kgs (OV C 27, 03.2.2009., 99.–107. lpp.) un

2009. gada 4. novembra atzinums par tematu “Lisabonas stratēģija pēc 2010. gada”, galvenais ziņotājs — Greif kgs (OV C 128, 18.05.2010., 3.–9. lpp.).

(6)  EESK 2008. gada 4. decembra atzinums par tematu “Atjauninātas Lisabonas stratēģijas efektīva pārvaldība”, galvenā ziņotāja — Florio kdze (OV C 175, 28.07.2009., 13.–19. lpp.).

(7)  Eiropas Komisijas ekonomikas prognoze, 2009. gada pavasaris.

(8)  Sk. EESK 2009. gada 15. janvāra atzinumu par tematu “Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns”, ziņotājs — Delapina kgs (OV C 182, 04.08.2009., 71.–74. lpp.).

(9)  Turpat.

(10)  Sk. EESK 2009. gada 14. maija atzinumu par tematu “Dalībvalstu radīto tiesisko šķēršļu ietekme uz ES konkurētspēju”, ziņotājs — van Iersel kgs (OV C 277, 17.11.2009., 6.–14. lpp.).

(11)  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai” (COM(2007) 724 galīgā redakcija).

(12)  Integrētais ziņojums par Lisabonas stratēģijas īstenošanu un nākotni pēc 2010. gada.

(13)  Sk. EESK 2009. gada 14. janvāra atzinumu par tematu “Iekšējā tirgus sociālā un vides dimensija”, ziņotājs — Adamczyk kgs (OV C 182, 04.08.2009., 1.–7. lpp.).

(14)  Sk. EESK 2009. gada 14. maija atzinumu par tematu “Dalībvalstu radīto tiesisko šķēršļu ietekme uz ES konkurētspēju”, ziņotājs — van Iersel kgs (OV C 277, 17.11.2009., 6.–14. lpp.).

(15)  Sk. EESK 2009. gada 25. marta atzinumu par tematu “Faktori, kas kavē mobilitāti iekšējā darba tirgū”, ziņotāja — Drbalová kdze (OV C 228, 22.09.2009., 14.–23. lpp.).

(16)  Eiropas Komisijas ekonomikas prognoze, 2009. gada pavasaris.

(17)  Vera Glassner un Béla Galgóczi, “Plant-level responses to the economic crisis in Europe” (Eiropas uzņēmumu reakcija uz krīzi), WP 2009.01. ETUI (Eiropas Arodbiedrību institūts).

(18)  Šī pieaugošās nevienlīdzības tendence ir vērojama arī ESAO valstīs.

(19)  Sociālā situācija Eiropas Savienībā 2008. gadā.

(20)  IRES 115.

(21)  Lieta C-438/05 Viking, lieta C-341/05 Laval, lieta C-346/06 Rüffert, lieta C-319/06 Komisija/Luksemburga.

(22)  Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. oktobra rezolūcija par uzdevumiem, kas jārisina saistībā ar koplīgumiem ES (2008/2085(INI)).

(23)  http://www.etui.org/en/Headline-issues/Viking-Laval-Rueffert-Luxembourg/2-Articles-in-academic-literature-on-the-judgements.

(24)  Ziņojums par Eiropas sociālo partneru kopīgo darbu ar EKT nolēmumiem Viking, Laval, Rüffert un Luxembourg lietās.

(25)  Lieta C-438/05 Viking (75).

(26)  Eiropas Cilvēktiesību tiesas lieta Demir and Baykara v. Turkey (sūdzības numurs 34503/97).

(27)  Tiesa Rüffert lietā lēma, ka konkurences priekšrocība maksāt zemāku atalgojumu ir daļa no brīvības sniegt pakalpojumus, un tāpēc tā ir aizsargājama.

(28)  EKT spriedumā Rüffert lietā netika ņemta vērā Starptautiskās Darba organizācijas 94. konvencija, un tāpēc interpretācija rada pretrunas starp dažādām tiesību sistēmām.

(29)  Sk. EESK 2006. gada 6. jūlija atzinumu par tematu “Sociālā kohēzija — pamatojot Eiropas sociālo modeli”, ziņotājs — Ehnmark kgs (OV C 309, 16.12.2006., 119.–125. lpp.).

(30)  Sk. EESK 2007. gada 26. septembra atzinumu par tematu “Tiešo nodokļu sistēmu koordinēšana”, ziņotājs — Nyberg kgs (OV C 10, 15.01.2008., 113.–117. lpp.).

(31)  Sk. EESK 2009. gada 4. novembra atzinumu par tematu “Lisabonas stratēģija pēc 2010. gada”, galvenais ziņotājs — Greif kgs (OV C 128, 18.05.2010., 3.–9. lpp.).

(32)  Sk. EESK 2007. gada 11. jūlija atzinumu par tematu “Elastīgums un sociālā drošība (sarunas par darba koplīgumu slēgšanu un sociālā dialoga nozīme)”, ziņotājs — Janson kgs (OV C 256, 27.10.2007., 108.–113. lpp.).

(33)  Eiropas Cilvēktiesību tiesas lieta Demir and Baykara v. Turkey (sūdzības numurs 34503/97).

(34)  Sk. EESK 2005. gada 29. septembra atzinumu par tematu “Sociālais dialogs un rūpniecības pārmaiņas”, ziņotājs — Zöhrer kgs (OV C 24, 30.1.2006., 90.–94. lpp.).

(35)  Sk. EESK 2007. gada 11. jūlija atzinumu par tematu “Elastīgums un sociālā drošība (sarunas par darba koplīgumu slēgšanu un sociālā dialoga nozīme)”, ziņotājs — Janson kgs (OV C 256, 27.10.2007., 108.–113. lpp.).


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/99


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ceļā uz Eiropas politiku digitālās ofsetspiedes un heliogravīras nozares pārkārtošanai Eiropā” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 44/16

Ziņotājs: GENDRE kgs

Līdzziņotājs: KONSTANTINOU kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 16. jūlijā nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Ceļā uz Eiropas politiku digitālās ofsetspiedes un heliogravīras nozares pārkārtošanai Eiropā”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija savu atzinumu pieņēma 2010. gada 1. jūlijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 145 balsīm par, 2 balsīm pret un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   Eiropas poligrāfijas nozarē vērojamas nopietnas problēmas, kas saistītas ar interneta kā informācijas ieguves un reklāmas avota attīstību, avīžu un žurnālu lasītāju skaita samazināšanos, kā arī atsevišķu nozares produkcijas veidu sīvo konkurenci pasaules mērogā.

1.2.   Heliogravīras un digitālās ofsetspiedes sektorā situācija ir vēl smagāka, jo tajā ir liels ražošanas jaudas pārpalikums, ko daži analītiķi vērtē 25-30 % apmērā. IFO Konjunkturtest ziņojumā par poligrāfijas nozari Vācijā norādīts, ka ieguldījumu apjomu šajā nozarē ietekmē tirgus tendences, un tas salīdzinājumā ar 2008. gadu ir samazinājies. Poligrāfijas nozarē 2006. un 2007. gads bija diezgan veiksmīgs (1). Bet kopš 2008. gada ieguldījumu apjoms ievērojami samazinājās, galvenokārt, lai racionalizētu un uzlabotu ražošanas procesu.

1.3.   Lielo jaudas pārpalikumu poligrāfijas nozarē vēl papildina citi būtiski konkurences faktori, piemēram, interese par jauniem saziņas līdzekļiem, imports no valstīm ar zemām ražošanas izmaksām, pieprasījuma samazināšanās. Šādas nelabvēlīgas ekonomiskās situācijas rezultātā ir kritušās cenas un pazeminājies nodarbināto dzīves līmenis.

1.4.   Turklāt pašreizējā ekonomikas krīze apgrūtina kredītu pieejamību. Tāpat kā citās nozarēs šīs negatīvās tendences liek samazināt ražošanas izmaksas. Šī situācija ietekmēja arī nesenās sarunas par darba algu. Šādā smagā situācijā, iespējams, poligrāfijas uzņēmumiem, īpaši tiem, kas darbojas mazāk aizsargātos tirgus segmentos, ir jāparedz pārstrukturēšanas pasākumi un masveida atlaišana no darba.

1.5.   Eiropas Komisija 2007. gadā publicēja pētījumu, kurā analizēti šīs nozares konkurētspējas faktori. Ņemot vērā pētījuma rezultātus, ierosināts izstrādāt poligrāfijas nozares rīcības plānu. EESK atbalsta šos priekšlikumus, kurus uzņēmumi sāk īstenot un kuri joprojām ir aktuāli. Komiteja atzinīgi vērtē jau paveikto, tomēr uzskata, ka pašreizējā situācijā, ko vēl smagāku padarījusi krīze un ekonomikas lejupslīde visās ES dalībvalstīs, ir vajadzīgas jaunas iniciatīvas nozares problēmu risināšanai īstermiņā un vidējā termiņā.

1.6.   EESK tika informēta par jaunu nozares arodbiedrību un darba devēju kopīgu projektu, kas ilgs vienu gadu un kura mērķis ir sadarbībā ar sociālajiem partneriem noteikt vadlīnijas sociāli atbildīgai uzņēmumu pārstrukturēšanai. Šis 2009. gadā uzsāktais projekts dod iespēju darba devējiem un arodbiedrībām kopīgi izvērtēt nozares problēmas un uzsākt diskusijas par to, kā šīs problēmas atrisināt saskaņotā veidā. Diskusijas būtu jāorientē uz rīcības plāna izstrādi ar mērķi samazināt ražošanas jaudas pārpalikumu nozarē.

1.7.   Rīcības plānu varētu iekļaut ilgtermiņa rūpniecības politikā, kurā ņemtas vērā pārdomas par jauniem darbības modeļiem poligrāfijas nozarē. Šā darba uzraudzībai Eiropas Komisijas pārraudzībā būtu jāizveido augsta līmeņa grupu, kuras sastāvā būtu uzņēmumu un darba ņēmēju arodbiedrību pārstāvji, kā arī eksperti. Grupas uzdevums, izmantojot pārredzamu informācijas vākšanas sistēmu, būtu noskaidrot, kādas pārmaiņas paredzamas un ar kādiem līdzekļiem pielāgoties šīm pārmaiņām.

1.8.   Šobrīd oficiāls sociālais dialogs starp darba devējiem un arodbiedrībām pastāv tikai uzņēmumu un nacionālā plāna līmenī. EESK aicina Komisiju izveidot šīs nozares Eiropas Sociālā dialoga komiteju.

1.9.   Oficiālā un strukturētā Eiropas sociālā dialoga darba programmā varētu iekļaut šādus jautājumus:

1)

pārdomas par dažādām iespējām saglabāt darba vietas, izmantojot apmācības un pārkvalificēšanās pasākumus, un saistot šīs iespējas ar darba laika samazināšanu un organizēšanu, tehnisko bezdarbu, mobilitāti viena uzņēmuma vai profesijas ietvaros, kā arī ārējo mobilitāti;

2)

izskatīt iespējas, kā nodrošināt ražošanas jaudas pielāgošanu tirgus pieprasījumam, nekaitējot darba apstākļiem;

3)

darba dēvēju un darba ņēmēju pārstāvju kopīgs ieteikums par pamatnostādnēm ilgtermiņa ieguldījumiem, apzinoties, ka jaunu ieguldījumu nepieciešamību un to apjomu var vispusīgi izvērtēt vienīgi katra konkrētā uzņēmuma līmenī. Noskaidrojot piemērotas ieguldījumu stratēģijas elementus, tiktu nodrošināta esošo iekārtu aizstāšana ar jaunām vai jaunu iekārtu iegāde atbilstoši tirgus pieprasījumam; līdz ar to uzņēmumu aprīkojums būtu pielāgots efektīvam darbam attiecīgā uzņēmuma pašreizējā vai turpmākajā darbības jomā;

4)

sagatavot pārskatu par nozares finansiālo situāciju, apkopojot un konsolidējot publicētos datus, neapdraudot uzņēmumu stratēģisko lēmumu konfidencialitāti. Šī ir absolūta prioritāte, lai precīzi izvērtētu iespējamos risinājumus.

5)

apzināt paraugprakses piemērus darba apstākļu, apmācības un pārkvalificēšanās jomā, vienlaikus pārliecinoties, vai tiek ievēroti Eiropas sociālajā modelī noteiktie standarti, konvencijas un koplīgumi, ja tādi ir.

1.10.   EESK aicina Komisiju izveidot nozares profesiju un prasmju novērošanas centru vai padomi Eiropas līmenī, lai izvērtētu nozares pašreizējās un turpmākās vajadzības un palīdzētu saskaņot piedāvājumu ar pieprasījumu apmācības jomā. Novērošanas centrs varētu veicināt pastāvīgu arodapmācību, kā arī darba ņēmēju mobilitāti un pārkvalificēšanos.

1.11.   EESK ierosina, lai Eiropas kompetentās apvienības ar Komisijas finansiālu un loģistikas atbalstu tuvākajā laikā organizētu visu ieinteresēto pušu konferenci, kurā piedalītos arī Komisija, lai kopīgi novērtētu pašreizējo stāvokli un noteiktu īstermiņā veicamos pasākumus un finansētu neatkarīgu pētījumu par nozares attīstību vidējā un ilgtermiņā. Sociālajiem partneriem varētu uzticēt pienākumu ierosināt steidzami īstenojamus pasākumus, lai orientētu tirgu uz ilgtspējīgu darbību, un noskaidrot profesijas attīstības iespējamās perspektīvas.

1.12   Būtu jāizvērtē starpnieku darbība, lai noskaidrotu tās ietekmi uz cenu noteikšanu, un uzņēmumiem būtu jāizvērtē specializācijas līgumu izmantošana nolūkā sekmēt ražošanas jaudas efektīvāku izmantošanu, veicot apjomradītus ietaupījumus un pilnveidojot ražošanas metodes.

1.13   EESK aicina valstu un Eiropas pārvaldes iestādes vienkāršot nozares uzņēmumu piekļuvi publiskajam finansējumam, izmantojot, piemēram, Eiropas Sociālā fonda, ERAF un Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda līdzekļus, lai veicinātu pasākumus poligrāfijas nozares darbinieku apmācības, pārkvalificēšanās un mobilitātes atbalsta jomā. Komiteja aicina uzņēmumus izskatīt EIB intervences iespējas, lai finansētu jaunu tehnoloģiju iegādi saistībā ar paredzamajām jaunajām darbībām.

2.   Vispārīga informācija

2.1.   Eiropas poligrāfijas nozares attīstība ir cieši saistīta ar poligrāfijas papīra, krāsu un iekārtu piegādātāju darbības attīstību un ir atkarīga no pasūtītājiem, kuriem arī ir problēmas un kuri cenšas tās pārvarēt, piemēram, ar koncentrācijas procesa palīdzību.

2.2.   Šo grūtību cēlonis ir saziņas līdzekļu krīzes radītās strukturālās pārmaiņas, kas līdz ar interneta attīstību pakāpeniski maina tirgus struktūru. Arvien lielāka interneta ietekme vērojama visā vērtību ķēdē: krasi samazinās reklāmas budžets un līdz ar to – daļēji neatgriezeniskā veidā – grafisko plašsaziņas līdzekļu ienākumi no reklāmas, ierobežojot tādējādi informācijas plurālismu.

2.3.   Uzņēmumi, kas darbojas produkcijas segmentos, kuros nav laika ierobežojumu produkcijas laišanai tirgū (piemēram, dažādu grāmatu kategoriju izdevniecībā), saskaras ar Indijas un Ķīnas izdevēju konkurenci, ko sekmē jaunās transporta un saziņas iespējas. Šķiet, ka arī starpnieki, meklējot viszemākās cenas, arvien biežāk pasūtījumus uztic Āzijas valstu izdevējiem, pastiprinot tādējādi negatīvo tendenci, kas kavē ieguldījumus. Eiropas heliogravīras un digitālās ofsetspiedes nozari negatīvi ietekmē arī arvien plašāk izplatītā katalogu publicēšana tiešsaistē, nevis uz papīra.

2.4.   Eurostat jaunākie dati liecina, ka Eiropas poligrāfijas nozarē strādā 132 571 uzņēmums, un tajā nodarbināti vairāk nekā 853 672 darba ņēmēji (2); ES 25 dalībvalstīs 80 % no šajā nozarē strādājošo kopskaita nodarbināti septiņās valstīs (Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Francijā, Itālijā, Beļģijā, Nīderlandē un Spānijā). Vairāk nekā 95 % uzņēmumu strādā mazāk nekā 50 darbinieku, proti, 60 % no visiem nodarbinātajiem, savukārt nepilnā 1 % uzņēmumu darbinieku skaits pārsniedz 250, proti, 13 % no visiem nodarbinātajiem. Lai gūtu pilnīgāku un precīzāku priekšstatu par šo nozari, ir vajadzīgi sīkāk izstrādāti dati, bet tie šobrīd nav pieejami.

2.5.   Šajā atzinumā galvenokārt apskatītas heliogravīras un digitālās ofsetspiedes nozares, kurām raksturīga liela tirāža un publikāciju skaits; tajā nav apskatītas visas problēmas avīžu un iepakojuma apdrukas sektoros, kurus to produkcijas dēļ uzskata par atsevišķiem sektoriem. Tā kā daudzām avīzēm ir savas tipogrāfijas, tās tikai daļēji iekļaujas šajā īpašajā tirgū. Digitālās ofsetspiedes un heliogravīras nozare ietver poligrāfijas uzņēmumus, kas ražo produkciju lielā apjomā. Digitālā ofsetspiede un heliogravīra ir divas dažādas tehnoloģijas, kurām nepieciešamas atšķirīgas iekārtas. Ofsetspiedi izmanto lielie digitālās ofsetspiedes uzņēmumi un mazie lapu padeves ofsetspiedes uzņēmumi. Ofsetspiedes un heliogravīras uzņēmumi kopā veido 56 % no tradicionālās tipogrāfijas produkcijas tirgus Eiropā (3). Minētie uzņēmumi drukā grāmatas, uzziņu un preču katalogus, kā arī žurnālus lielā tirāžā – parasti no 10 000 līdz 300 000 eksemplāriem.

2.6.   Pusi produkcijas veido žurnāli, otru pusi – katalogi, reklāmas bukleti un grāmatas. Šīs produkcijas ražošanai izmanto 5 miljonus tonnu papīra. Lielāko daļu žurnālu, tāpat kā dažāda veida iepakojumu, Eiropā drukā uz heliogravīras iekārtām. Eiropas heliogravīras sektora ikgadējā jauda pārsniedz 5 miljonus tonnu; 80 % no šīs jaudas nodrošina 5 valstis. Eiropā kopumā ir 222 rotācijas dobspiedes uzņēmumu.

2.7.   Eiropas digitālās ofsetspiedes un heliogravīras nozarei raksturīgi lieli uzņēmumi gan digitālās ofsetspiedes (aptuveni 30 uzņēmumi), gan arī heliogravīras sektorā (aptuveni 25 uzņēmumi). Visā pasaulē samazinoties pieprasījumam, šie uzņēmumi savstarpēji konkurē, lai palielinātu to tirgus daļu. Pēdējos gados heliogravīras uzņēmumi arvien biežāk saskaras ar digitālās ofsetspiedes uzņēmumu konkurenci. Uzņēmumi pakļauti arvien lielākam spiedienam, un sociālajiem partneriem jāuzsāk sarunas par pārstrukturēšanu, lai saglabātu pēc iespējas vairāk darbavietu, darba apstākļus un atalgojuma līmeni.

3.   Pamatojums

3.1.   Problēmas, kas vērojamas Eiropas poligrāfijas nozarē kopumā, vēl krasāk izpaužas digitālās ofsetspiedes un heliogravīras sektorā, kuru vienlaikus smagi skārušas strukturālas un konjuktūras problēmas: plašsaziņas līdzekļu vispārēja attīstība, arvien plašāka interneta izmantošana informācijas iegūšanai, kas ierobežo drukātās produkcijas tirgu, pārmērīgi liela jauda un pārāk lielas investīcijas, kā arī koncentrācija.

3.2.   Plašsaziņas līdzekļu sektora vispārēja attīstība

3.2.1.   Ņemot vērā publikāciju pieejamību tiešsaistē, reklāmu internetā un šīs tendences radītās pārmaiņas lasītāju ieradumos, paredzams, ka nākamajos gados produkcijas apjoms turpinās samazināties.

Pēdējos piecos gados apstiprinājusies drukāto uzziņas materiālu un katalogu apjoma samazināšanās tendence. Šī ir Eiropas digitālās ofsetspiedes un heliogravīras sektora galvenā produkcija. Ja minētā tendence saglabāsies, notiks jauna pārstrukturēšana, apvienošana, uzņēmumu slēgšana un papildu darba vietu likvidēšana.

3.2.2.   Eiropas žurnālu izdevniecības sektorā pēdējos desmit gados vērojama “lejupslīdes tendence, ko raksturo noieta un cenu kritums” (4). Saskaņā ar Intergraf datiem no 2001. līdz 2004. gadam lejupslīde bija vērojama četrās no sešām galvenajām žurnālu izdevējām valstīm, un tikai Spānijā un Itālijā izdoto žurnālu skaits nedaudz pieauga. Jaunākie dati liecina, ka Itālijas un Spānijas tirgus sašaurinās. Itālijā (pēc Nielsen datiem) ieguldījumu apjoms reklāmā periodiskajos izdevumos 2009. gadā samazinājās par 28,7 %, bet drukāto žurnālu apjoms (masa) samazinājās par 10,5 % (Istat). Pašreizējā tendence turpināsies tikmēr, kamēr nozarē būs jaudas pārpalikums. Tā kā uzņēmumi tirdzniecības apjoma palielināšanas nolūkā orientē savu produkciju uz specializētu lasītāju auditoriju, pasūtījumu tirāža ir mazāka; tas negatīvi ietekmē digitālās ofsetspiedes un heliogravīras sektoru, kurā ražošanas izmaksas var samazināt tikai ar ļoti lielu tirāžu.

3.2.3.   Lasītāju skaita samazināšanās dēļ preses apvienības, kas izdod dienas laikrakstus, ir ierobežojušas izdoto laikrakstu klāstu. Apvienotajā Karalistē, piemēram, 2008. gadā apturēta vismaz 53 laikrakstu, galvenokārt bezmaksas nedēļas laikrakstu, izdošana. Dažas preses apvienības piedāvā jaunas abonēšanas iespējas, kurā apvienota drukāto un tiešsaistes izdevumu abonēšana, cenšoties tādējādi līdzsvarot abus šos informācijas un reklāmas izplatīšanas veidus. Šobrīd vēl ir pāragri to apstiprināt, taču šāds abonēšanas veids varētu ierobežot nozares lejupslīdi un, iespējams, veicinātu atsevišķu nodarbināto pārkvalificēšanos.

3.2.4.   Eiropā papīra izmaksas veido vairāk nekā pusi no tipogrāfijas izmaksām; tā kā uzņēmumi iepērk papīru individuāli, tie nespēj konkurēt ar D-A Āzijas valstu uzņēmumiem, kas papīru iegādājas, izmantojot pirkuma līgumus. Nesen izstrādātajā ziņojumā Stationers' and Newspaper Makers' Company prognozēja, ka līdz 2020. gadam uz pusi (par 56 %) samazināsies avīžu papīra pieprasījums. Minētajā ziņojumā arī norādīts, ka žurnālu pieprasījums, iespējams, kritīsies par vienu trešdaļu, kas izskaidrojams ar plašāku piekļuvi publikācijām tiešsaistē un ietekmi uz reklāmu, kā arī digitālo saziņas līdzekļu ietekmi uz lietišķo žurnālu sektoru (5).

3.2.5.   Agrāk lielajām izdevniecībām bija savas tipogrāfijas, kurās tās drukāja izdevumus. Pēdējos desmit gados daudzas izdevniecības pārdeva savus aktīvus, lai orientētu uzņēmumu uz nozares pamatdarbību. Mūsdienās arvien mazāk ir tādu izdevniecību, kurām ir sava tipogrāfija. Turklāt, izmantojot starpnieku pakalpojumus, tās uztic iespieddarbus tipogrāfijai, kas piedāvā viszemākās cenas; tas rada papildu spiedienu uz poligrāfijas uzņēmumiem un saasina problēmas jau tā novājinātajā sektorā. Jaudas pārpalikums dod iespēju šīm lielajām un ietekmīgajām izdevniecībām noteikt zemākas cenas, kā rezultātā samazinās poligrāfijas uzņēmumu peļņas līmenis un līdz ar to – darbinieku atalgojums.

3.2.6.   Arī katalogu un periodisko izdevumu izdevēji izdara līdzīgu spiedienu uz savas produkcijas ražošanas izmaksām. Ņemot vērā sīvo konkurenci par katru līgumu, vairums poligrāfijas uzņēmumu cenšas samazināt izmaksas, galvenokārt uz darbaspēka izmaksu rēķina, kā rezultātā pasliktinās darba apstākļi.

3.2.7.   Finanšu krīzes sekas kavē arī kredīta pieejamību poligrāfijas uzņēmumiem, par kuriem bankām izveidojies ne visai labvēlīgs priekšstats. Krīzes apstākļos samazinās reklāmas budžets, kas savukārt negatīvi ietekmē uzņēmumu darbības apjomu.

3.2.8.   Lai arī tas būtu vēlams, poligrāfijas uzņēmumiem, šķiet, būs grūti dažādot savu darbību, jo finanšu līdzekļu un telpu trūkuma dēļ lielākā daļa uzņēmumu šobrīd nav gatava investēt, piemēram, salikšanas un iespiedformu izgatavošanas darbībās.

3.2.9.   Savukārt mazie un vidējie ražošanas uzņēmumi, šķiet, ātrāk pielāgojas strukturālajām pārmaiņām un konjunktūras problēmām, jo tie piemēro elastīgākas darbības metodes, ņemot vērā dažādu klientu vajadzības. Turpmāk šie uzņēmumi varētu sekmēt no lielajiem uzņēmumiem atlaisto darbinieku daļas (to skaitu ir grūti noteikt) profesionālo integrāciju.

3.3.   Pārlieku liela jauda un pārāk lielas investīcijas

3.3.1.   Arvien lielāks jaudas pārpalikums (6) Eiropas digitālās ofsetspiedes un heliogravīras nozares produkcijas tirgū, ko vienlaikus radījis pieprasījuma kritums Eiropas tirgū un pārāk lielās investīcijas, samazina jau tā ierobežoto uzņēmumu peļņas apjomu. Uzņēmumos, kuros jau agrāk bija jaudas pārpalikums, šobrīd pastāv reāls risks, ka tiks piemēroti stingrāki līdzekļi izmaksu samazināšanai, lai mēģinātu saglabāt peļņas līmeni vai uzņēmuma darbību. Daudzi uzņēmumi ir spiesti piekrist tirdzniecības cenai, kas ir zemāka par kopējo pašizmaksu, mēģinot tādējādi samazināt zaudējumus.

3.3.2.   UNI Europa Graphical pētījums liecina, ka 2008. gadā poligrāfijas nozares produkcijas apjoms bija 2004. gada līmenī (7). Neraugoties uz nelabvēlīgo konjunktūru, Eiropas heliogravīras uzņēmumi no 2005. līdz 2008. gadam iegādājās 28 jaunas iekārtas. Daļa no šīm investīcijām veikta, īstenojot stratēģijas ar mērķi atjaunot iekārtas, pielāgoties jaunajām tirgus prasībām un nodrošināt papildu jaudu, lai efektīvāk reaģētu uz iespējamo pieprasījuma palielināšanos. Šīs iekārtas nodrošina drukāto materiālu efektīvāku ražošanu, bet vienlaikus palielina nozares jaudas pārpalikumu, kas pirms krīzes saskaņā ar aplēsēm bija 15 – 20 % (8). Pašreizējā krīzes situācijā jaudas pārpalikums ir no 25 līdz 30 %.

3.3.3.   Vācijas arodbiedrība Ver.di secina, ka poligrāfijas jaudas palielināšana Eiropā saasināja konkurenci, radot tādējādi uzņēmumiem zaudējumus. Arodbiedrības novērtējumā arī norādīts, ka šīs investīcijas tikai palielināja konkurenci nolūkā samazināt izmaksas un izstumt no tirgus konkurējošos uzņēmumus, kā rezultātā jau tagad vērojama masveida atlaišana no darba.

3.3.4.   Jaudas pārpalikuma un pārāk lielo investīciju dēļ vairāki uzņēmumi jau ir bankrotējuši. Viens no minētajiem uzņēmumiem – Quebecor World bija viens no lielākajiem Eiropas poligrāfijas nozares uzņēmumiem ar vairāk nekā 20 000 darbiniekiem visā pasaulē. Spēcīgās konkurences dēļ un ņemot vērā digitālās drukas arvien plašāku izmantošanu, Quebecor Worlds 2008. gadā pieteica maksātnespēju. Uzņēmums 2009. gadā atmaksāja parādus, un tagad tas pazīstams ar nosaukumu World Color, kura darbību Eiropā pārņēma ieguldījumu fonds HHBV. Reaģējot uz grūtībām, daudzi uzņēmumi apvienojas, un līdz ar to notiek nozares masveida pārstrukturēšana, kuras rezultātā savukārt tiek likvidētas darba vietas.

3.3.5.   Tāpat kā daudzās citās nozarēs ekonomikas krīze smagi skāra 2009. gadā notikušās sarunas par darba algu. Pat ja darba vietas tiek saglabātas, uz darbiniekiem izdarītais spiediens, lai samazinātu darbaspēka izmaksas, negatīvi ietekmē nodarbinātības apstākļus un atalgojumu. Pēc sarunām par darba koplīgumiem 2009. gadā Eiropas poligrāfijas nozares darbinieku pirktspēja vidēji samazinājās par 0,9 % (9). Tirgus paplašināšanās vēl vairāk pastiprināja negatīvās norises, ietekmējot cenas un darbaspēka izmaksas un saasinot konkurences apstākļus.

3.4.   Koncentrācija

3.4.1.   Pēdējos gados ir samazinājies tipogrāfijas papīra, krāsu un iekārtu ražotāju skaits; līdz ar to ir pieaugusi koncentrācija, un piegādātāji ir noteicošā situācijā, lai izvirzītu savus nosacījumus.

3.4.2.   Nesen izstrādātajā pētījumā par Eiropas poligrāfijas nozari norādīts, ka jaudas pārpalikuma, pārāk lielo ieguldījumu, pieprasījuma samazināšanās, produkcijas cenu pazemināšanās, apgrozījuma samazināšanās un pieaugošās tirgus konkurences rezultātā uzņēmumi apvienojas, tiek pārņemti vai bankrotē (10).

3.4.3.   Apvienojot un pārņemot uzņēmumus, ir izveidoti lielāki uzņēmumi, kas vēl jo stingrāk apņēmušies izstumt konkurentus no tirgus. Apvienojot mēdiju grupu Bertelsmann, Gruner + Jahr un Springer poligrāfijas darbības, 2005. gadā tika izveidots Eiropas poligrāfijas nozarē lielākais rotācijas dobspiedes uzņēmums Prinovis. Grupa Schlott AG, 2006. un 2007. gadā iegādājoties uzņēmumus (REUS Pilzenē, Čehijas Republika), kā arī locīšanas un drukas iekārtas (Biegelaar, Nīderlande), kļuva par otru lielāko rotācijas dobspiedes uzņēmumu Eiropā. Nīderlandes investīciju grupa 2008. gada sākumā pārņēma Quebecor poligrāfijas darbības Eiropā. Britu grupa Polestar meklē partnerus, lai paplašinātu savu ietekmi tirgū.

4.   Nākotnes perspektīvas

4.1.   Visu minēto problēmu dēļ Eiropas digitālās ofsetspiedes un heliogravīras nozare ir novājināta un, ja lēmumu pieņēmēji kopā ar pārējām iesaistītajām pusēm neveiks steidzamus un saskaņotus pasākumus, ilgtermiņā tam varētu būt smagas sekas. Sociālie partneri vienprātīgi nonākuši pie secinājuma, ka nozare jāpārkārto un jāpārstrukturē, lai nodrošinātu tās turpmāko attīstību. Nākamajos desmit gados, iespējams, gaidāmi papildu racionalizācijas pasākumi un atlaišana no darba. Tādēļ sociālie partneri uzskata, ka pasākumi jāveic nekavējoties, lai pārvarētu nozares krīzi un nodrošinātu krīzes pārvaldību atbilstīgi darba devēju un darba ņēmēju interesēm. Šajā nozarē krīze ir īpaši smaga, un arodbiedrības pašlaik izvērtē tās sekas un cenšas izstrādāt konstruktīvas stratēģijas, lai saglabātu darba vietas, paredzētu pārkvalificēšanās iespējas, nepieļautu darba apstākļu pasliktināšanos un saglabātu algu apmēru.

4.2.   Pēc vienošanās ar profesionālajām apvienībām, Eiropas Komisija 2007. gadā izstrādāja poligrāfijas nozares rīcības plānu, kurā noteikti seši galvenie uzdevumi:

1)

atbalsts Eiropas poligrāfijas nozares attīstībai globalizētā tirgū

a)

partnerība un alianses

b)

ražošanas izmaksu pārvaldība

2)

attīstīt pakalpojumus ar lielu pievienoto vērtību klientiem

3)

labāka apmācība

4)

spēcīga atsauce Eiropas līmenī – standartizācija un saskaņošana

5)

saskaņoti pasākumi pētniecības un inovācijas jomā

6)

uzlabot priekšstatu par poligrāfijas nozari.

EESK kopumā atbalsta šo joprojām aktuālo priekšlikumu un atzinīgi vērtē līdz šim paveikto. Tā kā krīze un tai sekojošā ekonomikas lejupslīde visās ES dalībvalstīs ir būtiski pasliktinājusi situāciju nozarē, Komiteja uzskata, ka būtu jāveic daži steidzami pasākumi, lai palīdzētu nozarei pārvarēt īstermiņā gaidāmās problēmas.

4.3.   Finanšu krīze apliecināja, ka sociālajiem partneriem ir steidzami jāpieņem plānoti un saskaņoti lēmumi. Šobrīd vairāk kā jebkad ir svarīgi izstrādāt efektīvu Eiropas nozares politiku, kuras pamatā būtu Komisijas priekšlikums. Pat ja paredzama kontrolēta konsolidācija, nodrošinot pārmaiņu pārvaldību, tostarp samazinot darba laiku, lai saglabātu pēc iespējas vairāk darba vietu un paredzētu efektīvus pasākumus pārkvalificēšanās un mobilitātes jomā gan vienā uzņēmumā, gan starp uzņēmumiem, nebūtu vēlams, lai koncentrācijas process izvērstos plašāks nekā tas nepieciešams. Saskaņā ar pašlaik pārskatāmo Regulu 2658 EK 2000 vajadzētu noslēgt specializācijas līgumus starp uzņēmumiem, kuru kopējā tirgus daļa nepārsniedz 20 %, nolūkā pilnveidot ražošanas metodes un īstenot apjomradītus ietaupījumus, kas sekmētu uzņēmumu ilgtspējīgu darbību.

4.4.   Būtu jāizvērtē starpnieku darbība, lai noskaidrotu, kāda ir viņu ietekme uz cenu veidošanu. Brīvas un godīgas konkurences princips būtu jāīsteno, ievērojot pienācīgus darba un atalgojuma standartus, kā arī darba koplīgumus visur Eiropas Savienībā, kur tādi jau izstrādāti.

4.5.   Jaudas samazināšanai jānotiek saskaņoti. Visās valstīs visos līmeņos jāuzsāk sociālais dialogs un sarunas par darba koplīgumiem, lai veiktu pārstrukturēšanu atbilstīgi sociāli pieņemamām nostādnēm. Eiropas līmenī ir nekavējoties jāuzsāk oficiāls un strukturēts sociālais dialogs, lai rastu risinājumus šīs nozares problēmām. EESK norāda, ka nozares sociālo dialogu var īstenot, pieņemot atzinumus, kopīgas deklarācijas, vadlīnijas, rīcības kodeksus, hartas un vienošanās.

4.6.   Eiropas Komisijas sniegtajam finansiālajam un materiāli tehniskajam atbalstam ir izšķiroša nozīme, lai nākotnē nodrošinātu stabilu un efektīvu digitālās ofsetspiedes un heliogravīras nozares darbību Eiropā. EESK aicina uzņēmumus izmantot Eiropas finansējumu, kas pieejams ar Eiropas Sociālā fonda, ERAF, Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda un Eiropas Pētniecības un inovācijas fonda starpniecību. Būtu vēlams izvērtēt arī Eiropas Investīciju bankas intervences iespējas, lai finansētu uzņēmumu pielāgošanos darbībām, kurās jāizmanto jaunās tehnoloģijas. Dažādas atbalsta sistēmas jāizmanto vienam vienīgam mērķim – veicināt pārmaiņas, nevis netiešai uzņēmumu pārvietošanas finansēšanai.

4.7.   EESK ierosina tuvākajā laikā veikt šādus pasākumus:

4.7.1.

Izveidot augsta līmeņa darba grupu, kuras sastāvā būtu nozares pārstāvji, darbinieki un pētnieki, lai precīzāk noteiktu poligrāfijas nozares attīstību vidējā termiņā un sagatavotu priekšlikumus jaunizveidojamam uzņēmumu modelim.

4.7.2.

Rīkot konferenci ar visu ieinteresēto pušu dalību, lai kopīgi novērtētu situāciju un noteiktu īstermiņā veicamos pasākumus. Sociālajiem partneriem varētu uzticēt pienākumu noskaidrot profesijas attīstības iespējamās perspektīvas un izstrādāt priekšlikumus par steidzami īstenojamiem pasākumiem, lai nodrošinātu ilgtspējīgu tirgus darbību.

4.7.3.

Eiropas līmeņa nozares sociālā dialoga ietvaros izstrādāt Komisijas finansētu neatkarīgu pētījumu ar mērķi noskaidrot nozares attīstības iespējas vidējā un ilgtermiņā, ņemot vērā jaunās tehnoloģijas, patērētāju ieradumu attīstības tendences, kā arī piegādātāju un pasūtītāju stratēģijas.

4.7.4.

Izveidot nozares prasmju un zināšanu novērošanas centru vai padomi, lai apzinātu pašreizējās un turpmāk pieprasītās profesijas. Lai izstrādātu piemērotas apmācības un pārkvalificēšanās politikas, ir svarīgi apzināt pašreiz un turpmāk vajadzīgās prasmes.

4.8.   Lai efektīvi sekotu līdzi nozares attīstībai, Komisijai vajadzētu izstrādāt ticamas informācijas un datu vākšanas sistēmu, kas būtu pieejama ieinteresētajiem dalībniekiem.

Briselē, 2010. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  Ifo, Investitionstest, München, Frühjahrsgutachten 2008 (Pētījums par ieguldījumiem, Minhene, 2008. gada pavasaris).

(2)  Eiropas poligrāfijas nozares konkurētspēja, Eiropas Komisija (2007).

(3)  Eiropas poligrāfijas nozares konkurētspēja, Eiropas Komisija (2007).

(4)  Eiropas poligrāfijas nozares konkurētspēja, Eiropas Komisija (2007).

(5)  The Future of Paper and Print in Europe, Stationers' and Newspaper Makers’ Company (2009).

(6)  Gennard, J. The Impact of the financial crisis on the European graphical industry [Finanšu krīzes sekas Eiropas poligrāfijas nozarē] (2009).

(7)  Eiropas dobspiedes un ofsetspiedes konference, no 2009. gada 16. līdz 20. martam Veronā (Itālijā).

(8)  Tas pats.

(9)  J. Gennard, UNI Europe ziņojums par darba koplīgumiem (2009).

(10)  J. Gennard, Annual Collective Bargaining Survey, UNI Europa (2008).


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/105


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pārmaiņas Eiropas tekstilizstrādājumu kopšanas pakalpojumu apakšnozarē un tās nākotnes izredzes” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 44/17

Ziņotājs: Antonello PEZZINI kgs

Līdzziņotājs: Peter BOOTH kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2010. gada 18. februārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Pārmaiņas Eiropas tekstilizstrādājumu kopšanas pakalpojumu apakšnozarē un tās nākotnes izredzes”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija (CCMI) savu atzinumu pieņēma 2010. gada 1. jūlijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 138 balsīm par, 1 balsi pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi  (1)

1.1.   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzsver, ka Eiropas tekstilizstrādājumu kopšanas pakalpojumu apakšnozare ir ļoti nozīmīga, jo tās attīstība ir daudzsološa gan no ekonomikas un tehnoloģiju aspekta, gan tāpēc, ka tā ir cieši saistīta ar reālajiem darbības un nodarbinātības apstākļiem vietējā līmenī un var sniegt nepārtrauktu ievērojamu ieguldījumu Eiropas ekonomikas attīstībā, nodrošinot nodarbinātību, kā arī ekonomisko un sociālo kohēziju.

1.2.   EESK lūdz Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondam sākt izmēģinājuma projektu ar mērķi kartēt nozares uzņēmumu ģeogrāfisko izvietojumu un lielumu, darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus, kā arī ēnu ekonomikas apjomu šajā nozarē. Vienlaikus EESK lūdz nopietni pārdomāt nozares NACE klasifikāciju, lai nodrošinātu atbilstošas definīcijas saistībā ar nozares ekonomikas, sociālo un nodarbinātības attīstību.

1.3.   Ņemot vērā “Eiropas 2020” iniciatīvas saistībā ar cīņu pret globālo sasilšanu, EESK iesaka Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai, izstrādājot jaunus vides noteikumus, pienācīgi ņemt vērā tekstilizstrādājumu kopšanas pakalpojumu nozares resursu ilgtspēju un efektivitāti, kā arī tās iespējas darbavietu radīšanas un ieguldījumu sekmēšanas jomā.

1.4.   Komiteja uzskata, ka gan Eiropas līmenī, gan valsts/reģionālajā līmenī jāizvērš strukturēts sociālais dialogs, un ierosina piešķirt Kopienas finansējumu paraugprakses apmaiņas tīkliem, lai:

attīstītu kvalifikāciju un profesionālo kompetenci, kā arī attiecīgās apmācības prasības, kas jānosaka, izmantojot īpašu CEDEFOP (Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs) pasākumu;

sadarbībā ar Bilbao Eiropas Darba drošības aģentūru noteiktu taisnīgus darba, drošības un veselības apstākļus;

nodrošinātu nozares sociālo partneru atbilstošu pārstāvību Eiropas Apkopes pakalpojumu komitejā.

1.5.   Komiteja uzsver, ka ir svarīgi pareizi piemērot Kopienas noteikumus par darba ņēmēju informēšanu un uzklausīšanu, kā arī Eiropas Uzņēmumu padomju atbilstošu izveidi un pārvaldību, sadarbībā ar Seviļas Perspektīvo tehnoloģiju pētījumu institūtu (IPTS) izvēršot uz līdzdalību vērstu nozares prognozēšanu Eiropas līmenī.

1.6.   Komiteja uzskata, ka Eiropas sociālo un vides standartu piemērošana videi draudzīgos un sociālos valsts iepirkumos, pilnībā un pārredzami īstenojot noteikumus šajā jomā, ir nepieciešamais priekšnoteikums nozares un tīkla veselīgai attīstībai, kurā tiek ievēroti tehniskās un sociālās kvalitātes standarti, sevišķi attiecībā uz apakšlīgumu un atbildības sistēmām, kurās ir iesaistīta visa piegādes ķēde.

1.7.   Komiteja lūdz, lai

Septītās pamatprogrammas pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumos,

Konkurētspējas un inovāciju daudzgadu programmā,

struktūrfondos

būtu paredzēta atbilstoša vieta nozares tehnoloģiskās un organizatoriskās inovācijas projektiem, sevišķi saistībā ar resursu efektivitāti un taupību, integrētu loģistiku un piegādāto produktu izsekojamību, citastarp izmantojot Galileo lietojumus. Eiropas Investīciju bankai (EIB) vajadzētu atvieglot ieguldījumus, sevišķi MVU.

1.8.   Komiteja lūdz Eiropas standartizācijas iestādēm, pamatojoties arī uz Eiropas Komisijas piešķirtajām pilnvarām, turpināt darbu, lai izstrādātu no vides, sociālā un tehnoloģiskā aspekta aizvien augstākus visa nozares tīkla tehniskos un tiesiskos standartus, ar kuriem nodrošinātu kvalitatīvus produktus, procesus un pakalpojumus un kuriem būtu pozitīva ietekme uz darba ņēmēju darba apstākļiem.

1.9.   Komiteja uzskata, ka reģionālā līmenī būtu lietderīgi izmantot struktūrfondus, lai, pamatojoties uz vairākās dalībvalstīs gūto pozitīvo pieredzi, novatoriski paplašinātu nozares tīklus Eiropas rajonos un attīstītu divpusējas struktūras, kuru mērķis ir apmācība un izglītība, tostarp valodu apguve.

1.10.   Komiteja uzskata, ka ir svarīgi izplatīt paraugpraksi un apmainīties ar to, piemēram, par to, kā veidot dažādās valstīs esošas divpusējas struktūras, kas ir devušas labus rezultātus nozares cilvēkresursu veicināšanā.

1.11.   EESK uzsver, cik nozīmīga ir Eiropas kampaņa par darba drošību, ekonomikas, sociālo un vides pārredzamību, kā arī darba apstākļiem un iespējām tekstilizstrādājumu kopšanas pakalpojumu nozarē, pilnībā piemērojot Pamattiesību hartu, sevišķi attiecībā uz arodbiedrību tiesībām un sarunām par darba koplīguma slēgšanu.

1.12.   Komiteja ierosina Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai izstrādāt pamatstratēģiju tekstilizstrādājumu kopšanas pakalpojumu nozarei, ņemot vērā tās ekonomiskās attīstības, ražošanas un nodarbinātības pilnīgo atbilstību ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kas noteikti 20-20-20 mērķos 2020. gadam.

2.   Ievads

2.1.   Eiropas tekstilizstrādājumu kopšanas pakalpojumu nozare ietver plašu un daudzveidīgu uzņēmumu klāstu, kas rūpnieciskā mērogā sniedz šādus pakalpojumus:

rūpnieciskās mazgātavas un tīrītavas, kā arī tekstilizstrādājumu noma ražošanas un pakalpojumu uzņēmumiem un iedzīvotājiem;

darba apģērbu un kombinezonu, uniformu, aizsargapģērbu un drošības tērpu noma, atjaunošana un apkope;

viesnīcu, restorānu un kafejnīcu veļas mazgāšana, noma, labošana un apdare;

medicīnas darbinieku, vidējā medicīniskā personāla un pacientu apģērbu un veļas mazgāšana, noma, sterilizācija, labošana un apdare slimnīcās, atpūtas namos un pansionātos;

ķirurģisko instrumentu un apģērbu noma, sterilizācija un sterilu medicīnas instrumentu komplektu sagatavošana un piegāde;

viedu tekstilizstrādājumu ar integrētām ļoti ērtām un lietotājdraudzīgām funkcijām, piegāde, noma un labošana;

rūpnieciska apdare, filtri, pretputekļu absorbējošas vielas un līdzīgi pakalpojumi tekstilizstrādājumu jomā ražošanas iekārtām un sterilām apstrādes telpām;

tekstilizstrādājumu nozares higiēnas un veselības pakalpojumi, kas papildina tekstilizstrādājumus vai ir alternatīva tiem;

apdare un īpaši pakalpojumi saistībā ar “modes sistēmu”.

2.2.   Rūpniecisko mazgātavu pakalpojumi ir vajadzīgi daudzu darbību izpildei saistībā ar ēdināšanas pakalpojumiem un tūrismu, piemēram, restorāniem, viesnīcām, ēdnīcām, kruīzu kuģiem u.c., kā arī ar modernu aizsargapģērbu piegādi plašam ražošanas un tirdzniecības nozaru klāstam, tādējādi stabili darbojoties noteiktā reģionā, un risks, ka uzņēmumi pārvietosies ārpus ES, nav liels.

2.3.   Mazgātavu pakalpojumi ir nozīmīgi arī tekstilrūpniecībā, jo apģērbu ražotājiem produkcija ir jāpārbauda un jānodod mazgāšanā pirms laišanas tirgū. Ņemot vērā darba slodzi un faktu, ka mazgāšanas kvalitātei obligāti jābūt nevainojamai, mazgātavās, kas sniedz pakalpojumus tekstilrūpniecībai, ir vajadzīgas modernas iekārtas un profesionāli apmācīti darbinieki, kuriem ir nodrošināti atbilstoši darba apstākļi.

2.4.   Rūpniecisko mazgātavu pakalpojumi viesnīcām ietver tādu dažādu veidu veļas apkopi un mazgāšanu, kuriem ir vajadzīgs pastāvīgs uzturēšanas un tīrīšanas cikls. Uzņēmumiem, kas sniedz mazgāšanas pakalpojumus, jābalstās uz efektīvu darba organizāciju un kvalificētiem darbiniekiem, lai tiktu līdzi ātrajam veļas maiņas ritmam un izvairītos no termiņa pagarinājuma vai kavējumiem.

2.5.   Mazgātavu pakalpojumus papildina tādu arvien sarežģītāku produktu noma, kuriem jāatbilst aizvien progresīvākām tehniskajām un funkcionālajām prasībām un arvien stingrākiem vides noteikumiem un tehniskajiem normatīviem, sevišķi attiecībā uz aizsargekipējumiem un moderniem militārajiem piederumiem.

2.6.   Kopumā iepriekšējos gados tekstilizstrādājumu kopšanas pakalpojumu nozare ir izstrādājusi nozīmīgas tehnoloģisku jauninājumu sistēmas gan uzņēmumiem (B to B), gan patērētājiem (B to C) (2); gan attiecībā uz viesnīcām un slimnīcām sniegtu tradicionālu pakalpojumu (tostarp arī higiēnas un veselības aprūpes) kvalitāti un tehniskajiem un vides standartiem, gan uz moderniem “viedajiem” aizsargmateriāliem (3).

2.7.   Tradicionālā nozare darbojas plašā mērogā, un tās apgrozījums sasniedz aptuveni 9 miljardus euro (2007); tā ir ģeogrāfiski koncentrēta, un to pārvalda neliels skaits starptautisku uzņēmumu (4). Savukārt atlikušajai tirgus daļu raksturīga liela sadrumstalotība un neskaitāmi mazi uzņēmumi, kuri darbojas galvenokārt vietējā līmenī. Tas ir strauji augošs tirgus gan apgrozījuma (aptuveni 10 miljardi euro gadā), gan strādājošo skaita (vairāk nekā 200 000) ziņā.

2.8.   Augstas efektivitātes aizsargapģērbu nozare strauji attīstās un ir saistīta ar viedo audumu jauno paaudzi, kuru pamatā ir viedie materiāli, moderni ražošanas procesi, ļoti ērta integrēta funkcionalitāte, individuālo risku profilakse un pārvaldība. Individuālo aizsarglīdzekļu (IAL) tirgus, kas ir viens no visdaudzsološākajiem ES pirmtirgiem (5), pašreizējais apjoms tiek lēsts 9,5–10 miljardu euro apmērā, nodarbinot aptuveni 200 000 darbinieku, kas tieši vai netieši ir saistīti ar IAL precēm un pakalpojumiem.

2.9.   Tirgus pieprasījums pēc šādām precēm un pakalpojumiem ir atkarīgs no stingrāka regulējuma attiecībā uz personīgās drošības standartiem darba vietā, augstākiem drošības rādītājiem un prasībām visiem darbiniekiem, kā arī labākas personas risku pārvaldības, uzticamības kultūras izplatīšanas un vēlmes novērst iespējamās sūdzības.

2.10.   Sevišķi svarīga ir uzmanība, ko nozare velta tekstilizstrādājumu apstrādes un sniegto pakalpojumu ietekmei uz vidi. Tekstilizstrādājumu kopšanas pakalpojumu nozarē ir veiktas dažādas pārbaudes par ietekmi uz vidi, piemēram, dzīves cikla novērtējums (6).

3.   Pašiniciatīvas atzinuma mērķis

3.1.   Šā pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir izskatīt priekšnoteikumus tekstilizstrādājumu kopšanas pakalpojumu nozares attīstībai,

kurā tiek ievēroti cilvēkresursu dzīves un darba apstākļi, sevišķi saistībā ar veselību un drošību;

kura ir balstīta uz sociālo partneru strukturētu nozares dialogu dažādos līmeņos;

kuru papildina darbinieku kvalifikācijas un profesionalitātes celšana un nodarbinātības perspektīvas, kas balstās uz paātrinātu apmācību un izglītību;

kurā ir lielāka vides un enerģētisko un ūdens resursu aizsardzība visā produkta dzīves cikla un otrreizējās pārstrādes laikā;

kura pārredzami iegulda tehnoloģiskajos, loģistikas un organizatoriskajos jauninājumos, novēršot dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un nodrošinot labvēlīgu vidi mazo un vidējo uzņēmumu izveidei un attīstībai;

kura veicina konkurenci, kas balstās uz kvalitāti un progresīvu tehnisko un normatīvo standartu izstrādi un piemērošanu;

kurā tiek veicināta publisko iepirkumu pārredzamība, pilnībā ievērojot vides prasības un sociālās klauzulas, jo īpaši apakšuzņēmēju ķēdē;

kas uzlabo nozares atpazīstamību un pārredzamību, tādējādi uzlabojot tās tēlu.

3.2.   EESK 2010. gada 11. maijā Briselē rīkoja atklātu uzklausīšanas sanāksmi par šo jautājumu; tajā piedalījās valsts un Eiropas līmeņa nozares arodbiedrību un uzņēmumu pārstāvji, kā arī pārstāvji no Bilbao Eiropas veselības un drošības darba vietā aģentūras, Eiropas Komisijas (Uzņēmējdarbības un rūpniecības ĢD), divpusējām struktūrām, kas aktīvi darbojas dažādās valstu iniciatīvās, dažādiem lieliem ražošanas un pakalpojumu uzņēmumiem.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1.   EESK uzskata, ka nozares stratēģijas un rīcības plāna izstrādes priekšnosacījums ir izmēģinājuma projekta sākšana Eiropas līmenī, kura uzdevums būtu kartēt un izvērtēt Eiropas tekstilizstrādājumu kopšanas nozares dažādās un daudzveidīgās jomas, kā arī to ģeogrāfisko izvietojumu un lielumu ES 27 valstīs, ņemot vērā ar dzimumu saistītā faktora un neoficiālās nodarbinātības lielo ietekmi.

4.2.   EESK uzskata, ka būtu lietderīgi atrast labāku nozares definīciju, kas ļautu to skaidrāk identificēt Eurostat NACE kodu sistēmā, lai varētu labāk sekot līdzi nozares ekonomiskajai attīstībai, ieguldījumiem, jauninājumiem, nodarbinātībai un profesiju kvalifikācijai.

4.3.   Tekstilizstrādājumu kopšanas pakalpojumu nozare ir sevišķi dinamiska, tā strauji attīstās, un tās attīstības iespējas ir cieši saistītas ar sociālās un kultūrvides uzlabošanos, kā arī uzņēmumu tehniskajām un ekonomiskajām spējām.

4.4.   EESK uzskata: ir svarīgi, lai Eiropas standartizācijas iestādes, pamatojoties arī uz Eiropas Komisijas piešķirtajām pilnvarām, izstrādātu no vides, sociālā un tehnoloģiskā aspekta arvien progresīvākus visas nozares tīkla tehniskos un normatīvos standartus ar mērķi nodrošināt produktu, procesu un pakalpojumu kvalitāti, kā arī darbiniekiem piemērojamos noteikumus, un saglabāt konkurētspēju pasaules tirgū.

4.5.   Nozares attīstība jāatbalsta ar strukturētu dialogu Eiropas, valsts un reģionālajā līmenī, kurā būtu uzsvērti taisnīgi darba apstākļi, kas saskaņā ar Kopienas direktīvām par dzimumu līdztiesību, darba laika organizēšanu, darbinieku informēšanu un uzklausīšanu ir nozares kopējais pamats Eiropā. EESK uzskata, ka nozarē jāpanāk labāks līdzsvars starp patērētāju apmierinātības un darbinieku motivēšanas principiem, kā tas notiek dažās progresīvās ražošanas jomās.

4.6.   EESK uzskata, ka nozares attīstībai būtiska ir Pamattiesību hartas pilnīga piemērošana, sevišķi attiecībā uz arodbiedrību tiesībām un sarunām par darba koplīguma slēgšanu visās nozares ražošanas un pakalpojumu jomās Eiropas Savienībā.

4.7.   EESK uzskata, ka paraugprakses apmaiņa starp dalībvalstu uzņēmumiem ir Eiropas līmeņa risinājums, kas jāizmanto, finansējot Eiropas pārrobežu projektus šajā jomā.

4.8.   Vides aizsardzībai jābūt šīs nozares prioritātei, mudinot izplatīt Kopienas vides pārvaldības un audita sistēmu (EMAS) un ekomarķējumus, kā arī piemērot ISO 14000 standartus.

4.8.1.   Nozares 2006. gada dati ir lielisks pamats pārdomām un analīzei, lai pētītu dažādu nozares jomu attīstību (7), tomēr tos vajadzētu aktualizēt vismaz reizi divos gados, kā arī veikt vides ietekmes analīzi, kas jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Komitejai.

4.8.2.   Ir pilnībā jānovērtē nozares centieni EN 14065 sertifikācijas izplatīšanā ar sociālo partneru palīdzību, lai apkarotu negodīgu konkurenci, reglamentējot tirgu un ar stimulu, tostarp nodokļu, starpniecību izplatot paraugpraksi ar kvalitātes marķējumiem.

4.8.3.   Izraugoties apģērbus, kurus pakļaut “pilna spektra pakalpojumiem”, jāņem vērā to raksturlielumu funkcionalitāte un noturīgums visā tekstilizstrādājuma dzīves ciklā.

4.8.4.   EESK uzskata: ir svarīgi, lai nozarei būtu aktīva loma, sekmējot šķīdinātāju un ķīmisko vielu izmantošanu saskaņā ar Kopienas noteikto REACH regulējumu, kā arī īstenojot ES tiesību aktus par ūdeni.

4.9.   EESK aicina Septītās pamatprogrammas pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem ikgadējās darba programmās, Konkurētspējas un inovāciju daudzgadu programmā, kā arī struktūrfondu pasākumos paredzēt atbilstošu vietu nozares tehnoloģiskās un organizatoriskās inovācijas projektiem, sevišķi saistībā ar integrētu tehnoloģiju un piegādāto produktu izsekojamību, citastarp izmantojot Galileo lietojumus. EIB vajadzētu atvieglot ieguldījumus, sevišķi MVU.

4.10.   Publiskajā iepirkumā jānodrošina attiecīgo noteikumu pilnīga un pārredzama piemērošana, kas ir nepieciešamais priekšnoteikums videi nekaitīgai un sociālai nozares attīstībai, sevišķi saistībā ar apakšlīgumu un atbildības sistēmām, kurās ir jāiesaista visa piegādes ķēde.

4.11.   Tehnoloģiskajos, loģistikas un organizatoriskajos jauninājumos jānodrošina atklāta vide, kurā ir novērsta dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana un nodrošināti labvēlīgi apstākļi mazo un vidējo uzņēmumu izveidei un attīstībai.

4.12.   Jānodrošina personāla kvalifikācijas un profesionalitātes celšana un nodarbinātības perspektīvas, kas pamatojas uz paātrinātu apmācību un izglītību, ar Seviļas Perspektīvo tehnoloģiju pētījumu institūta atbalstu izvēršot uz līdzdalību vērstu nozares prognozēšanu un paredzot struktūrfondu pasākumus divpusēju personāla apmācības, kvalifikācijas un izglītības (arī valodu apguves) koordinācijas struktūru attīstībai.

4.13.   Veselībai un drošībai darba vietā jābūt vienai no nozares kvalitātes attīstības prioritātēm. Nozares sociālajiem partneriem Eiropas līmenī jāveido strukturēts dialogs un jābūt atbilstoši pārstāvētiem Eiropas Apkopes drošības komitejā.

4.14.   Komiteja aicina Eiropas Komisiju nekavējoties izstrādāt paziņojumu par iespējamo Eiropas ekonomikas un nodarbinātības stratēģiju tekstilizstrādājumu kopšanas pakalpojumu nozares attīstībai, lai izstrādātu ES rīcības plānu šajā jautājumā, saistot to ar Eiropas pirmtirgu iniciatīvu, kurā tekstilizstrādājumu kopšanas pakalpojumi minēti sakarā ar turpmākajām panākumu stratēģijām.

Briselē, 2010. gada 14. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  Papildu informācija saistībā ar atzinumu, piemēram, uzstāšanās uzklausīšanas sanāksmēs, tehniskie pielikumi vai statistikas aptauju rezultāti, ir pieejami Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas tīmekļa vietnē:

http://www.eesc.europa.eu/sections/ccmi/Hearingsandconferences/Textile_2010/index_en.asp

(2)  Par kompleksajiem pakalpojumiem sk. atzinumā par tematu “Attīstības tendences uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē Eiropā”, OV C 27, 03.02.2009., 26.–33. lpp.

(3)  Sk. EUROPA INNOVA – INNOVATION WATCH. Sectorial Innovation Foresight: Textile and Clothing – INTERIM REPORT. 2009. gada jūnijs, 3.–4. lpp. un 9.–10. lpp.

(4)  Elis, Rentokil, Johnson Service, Davis, Alsco, HTS u.c.

(5)  Sk. Lead Market Initiative for Europe/Mid-term progress report, SEC (2009) 1198 galīgā redakcija, 09.09.2009.

(6)  Sk. 1. pielikumu: http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.fr.textile-services-sub-sector-in-europe

(7)  Sk. 5. zemsvītras piezīmi.


11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/110


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ilgtspējīgu, vidi saudzējošu darba vietu veicināšana un ES tiesību aktu kopums enerģētikas un klimata jomā” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 44/18

Ziņotājs: IOZIA kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 16. jūlijā nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Ilgtspējīgu, vidi saudzējošu darba vietu veicināšana un ES tiesību aktu kopums enerģētikas un klimata jomā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 1. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 464. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 14. un 15. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 146 balsīm par, 4 balsīm pret un 10 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Atzinuma kopsavilkums

1.1.   “Vēlos parādīt, ka ieguldījumi videi draudzīgās un energoefektīvās tehnoloģijās sniedz saimniecisku labumu. Iespējas ir ļoti plašas.”

ES komisāre klimata pārmaiņu jautājumos Connie Hedegaard

1.2.   Trešā gadu tūkstoša sākumā jāmeklē atbildes uz jauniem jautājumiem, kas skar mūsu planētas nākotni. Draudi, ko rada pašreizējās klimata pārmaiņas, enerģijas pieprasījuma pieaugums visā pasaulē, salīdzinoši drīz sagaidāmais līdzšinējo enerģijas avotu izsīkums un pieaugošā apziņa sabiedrībā, kura aicina veikt pasākumus, lai ierobežotu un mazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju kaitīgo ietekmi, liecina, ka jāpārskata attīstības modelis, jāsamazina patēriņš un jāpalielina alternatīvo un atjaunojamo energoresursu izmantošana, kas sekmē emisiju samazināšanu. ES politikas pasākumi jāvērš uz vidi saudzējošas, sociālas un konkurētspējīgas Eiropas izveidošanu.

1.3.   Nepieciešamība uzlabot piegādes drošību un samazināt atkarību no politiski nestabiliem reģioniem vai konkurējošām valstīm, kā arī pakāpeniskās pārmaiņas dažādu enerģijas avotu izmantošanā, vairāk izmantojot tīrus un atjaunojamus enerģijas avotus, ļauj secināt, ka “jaunā un vidi saudzējošā ekonomika” veicinās ilgtspējīgu attīstību un nodarbinātības pieaugumu un sekmēs jauna saimnieciskā, sociālā un ekoloģiskā līdzsvara radīšanu.

1.4.   EESK vēlas šajā atzinumā analizēt ilgtspējīgu, vidi saudzējošu darba vietu nākotnes perspektīvas un apzināt instrumentus, kas vislabāk piemēroti to atbalstīšanai un veicināšanai.

1.5.   Novērtējot šo jauno politikas pasākumu rezultātus, jāņem vērā starpība starp jaunizveidoto un likvidēto darba vietu skaitu. Pēdējās minētās ir darba vietas, kas saistītas ar roku darbu (ogļu raktuvēs, tradicionālo elektrostaciju būvniecībā un apkopē utt.). Vienlaikus ar šiem pārmaiņu procesiem jāveic gan ienākumu nodrošināšanas, gan profesionālās izglītības un pārkvalificēšanās pasākumi. Darba ņēmējiem un sabiedrībai kopumā jaunā, vidi saudzējošā ekonomika jāuztver kā lieliska iespēja; šādai ekonomikai jāatbilst pienācīga darba principiem un jāsekmē sociāli, ekoloģiski un saimnieciski ilgtspējīga attīstība.

1.6.   Eiropas stratēģijai, kas nodrošinātu pāreju uz ekonomikas un rūpniecības politiku, kura pazeminātu oglekļa emisiju līmeni, jābalstās uz valdības, sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības dialogu par pārmaiņām ekonomikā un rūpniecībā un investīcijām attiecīgās tehnoloģijās, lai radītu jaunas, pienācīgas un vidi saudzējošas darba vietas, un jaunu, vidi saudzējošu prasmju apgūšanā.

1.7.   Lai minēto stratēģiju sekmīgi īstenotu, valstu un vietējā līmeņa pārvaldes iestādes, uzņēmumi un arodbiedrības jāiesaista pastāvīgā dialogā ar mērķi pārraudzīt, kā tā ietekmē nodarbinātību un darba tirgu. Progress nav panākams bez sociālo partneru un organizētās pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanas. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka izveidots Klimata politikas ģenerāldirektorāts (CLIM), kas koordinēs ES iekšējo un ārējo politiku attiecībā uz klimata pārmaiņu ierobežošanu un pielāgošanos tām.

1.8.   Komiteja uzskata, ka noteikti ir jāizveido pastāvīgu konsultāciju mehānisms, lai prognozētu sociālekonomisko pārmaiņu sekas, koordinētu nozaru padomju darbību un izvērstu sociālo partneru un valsts iestāžu dialogu. Eiropas Vides aģentūra būtu arī jāpilnvaro panākt emisiju efektīvu izsekojamību visos ražošanas un transporta līmeņos. Tas jādara, izmantojot aprites cikla analīzes metodi, kā noteikts ISO 14 040 standartā, Komisijas publicētajā zaļajā grāmatā (COM(2001) 68) un paziņojumā (COM(2003) 302) par tematu “Integrēta produktu politika”. Tas netieši ieteikts arī ES Regulā (EK) Nr. 761/2001 par Kopienas vides vadības un audita sistēmu (EMAS) un Regulā (EK) Nr. 1980/2000 par ekomarķējumu.

1.9.   Eiropas Savienībai ir īpaša nozīme vidi saudzējošu darba vietu veicināšanā. Runājot par ieguldījumiem, jānorāda, ka Eiropas Savienībai jāveicina pasākumi darbības veidu un nozaru atbalstam un kopā ar dalībvalstīm jāveido stabils tiesiskais pamats, kas ļautu būtiski samazināt administratīvo slogu un vienmēr atbilstu MVU vajadzībām. Saistībā ar darba tirgu jāatzīmē, ka Eiropas Savienībai jāsekmē īpašu programmu ieviešana, lai atbalstītu profesionālo izglītību un, jo sevišķi, to darba ņēmēju pārkvalificēšanos, kuri rūpniecisko pārmaiņu dēļ varētu zaudēt darbu vai kuru ienākumu līmenis varētu pazemināties. Dalībvalstīm jāveicina energoefektivitātes paaugstināšana un ieguldījumi atjaunojamos enerģijas avotos, kā arī pētniecība un izstrāde, piešķirot nodokļu atvieglojumus uzņēmumiem un lietotājiem un izmantojot ienākumus no emisijas kvotu izsolēm. Pašreizējos krīzes apstākļos šāda politika ir steidzami jāīsteno.

1.10.   Būtiska nozīme ir publiskajiem iepirkumiem — tie rada vairāk nekā 15 % no Eiropas Savienības IKP. Atviegloti noteikumi attiecībā uz ekoloģiski ilgtspējīgām precēm un pakalpojumiem varētu tirgū veicināt straujākas investīcijas tehnoloģiskajos jauninājumos.

1.11.   ES kopumā — gan Kopienas, gan dalībvalstu līmenī — vēl joprojām pārāk maz līdzekļu iegulda pētniecībā, proti, mazāk nekā 2 % no IKP (salīdzinājumā ar 2,6 % ASV un 4 %Japānā). Eiropai vairāk jāiegulda pētniecībā un izstrādē, un šiem pētījumiem ir jāveicina tādas sabiedrības veidošana, kurā ir zems oglekļa dioksīda emisiju līmenis.

1.12.   Lielākais attīstības potenciāls ir visām tradicionālajām nodarbošanās un darba formām, kuras iespējams padarīt ekoloģiskākas. Šai ziņā būtiska nozīme ir pilsoniskajai sabiedrībai. Jauniešu izglītošana vides jautājumos, profesionālā izglītība, saziņa un uzņēmēju, darba ņēmēju un visas sabiedrības informēšana ir būtiski pasākumi ceļā uz jaunu, vidi saudzējošu ekonomiku. Īstenojot Pinocchio projektu, Komiteja aktīvi iesaistās minēto pasākumu atbalstīšanā.

1.13.   Arī lauksaimniecības nozare varētu sniegt ļoti nozīmīgu ieguldījumu, proti, mainot ražošanas tehnoloģiju, attīstot agromežsaimniecību un audzējot biomasu. Pašreizējie centieni kopt dabas ainavu un aizsargāt vidi liecina, ka lauksaimniecības nozare un tās organizācijas varētu aktīvi piedalīties plašā izpratnes veidošanas un informēšanas kampaņā par jaunās, vidi saudzējošās ekonomikas priekšrocībām.

1.14.   Biomasa ir visnozīmīgākais atjaunojamais enerģijas avots. Saskaņā ar 2008. gada datiem biogēnie enerģijas avoti Eiropas Savienībā tiek izmantoti daudz vairāk nekā visi citi atjaunojamie enerģijas avoti. ES 27 dalībvalstīs kopumā divas trešdaļas no primārās atjaunojamās enerģijas — 66,1 % no 6 200 petadžouliem (PJ) — ir iegūtas no biomasas.

1.15.   Šajos sarežģītajos saimnieciskajos apstākļos, kad piekļuve kapitālam ir ierobežota, galvenā uzmanība jāpievērš konkrētām prioritātēm, kuras Eiropai turpmākajos gados būs būtiskas tādās jomās kā, piemēram, globālā konkurence, vides aizsardzība un darba vietu nodrošināšana. Komiteja uzskata, ka nozīmīgas jomas ir arī atjaunojamie enerģijas avoti, ilgtspējīgi transportlīdzekļi un ēkas ar zemu enerģijas patēriņu.

1.16.   Pārejas periodā publiskajam sektoram šīm nozarēm jāsniedz vislielākais atbalsts. Vilcināšanās politika, nestabils un pretrunīgs tiesiskais regulējums un birokrātija ir galvenie šķēršļi, kas kavē pasākumu izstrādi un kvalitatīvu un pienācīgu vidi saudzējošu darba vietu izveidi.

2.   Ievads

2.1.   Enerģijas tirgus

2.1.1.   Finanšu un ekonomikas krīze neapšaubāmi ir palēninājusi visu jauno enerģijas ieguves veidu attīstību.

2.1.2.   Investīcijas naftas un gāzes nozarē 2009. gadā būtiski samazinājās, to apjomam sarūkot par aptuveni 19 % jeb vairāk nekā 90 miljardiem ASV dolāru (Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (IEA), Pasaules enerģētikas pārskats, 2009. gads). Kaut arī pašlaik patēriņš nepalielinās, tiek prognozēts, ka enerģijas pieprasījums līdz 2030. gadam pieaugs par 40 %, kas atbilst 16,8 miljardiem tonnu naftas ekvivalenta.

2.1.3.   Degizrakteņi nodrošinās vairāk nekā 77 % no pieprasījuma pieauguma laika posmā no 2007. gada līdz 2030. gadam, un paredzams, ka naftas pieprasījums palielināsies no pašreizējiem 85 miljoniem barelu dienā (Mb/d) līdz 88 Mb/d 2015. gadā un 105 Mb/d 2030. gadā.

2.1.4.   Kā norādīts 2009. gadā publicētajā Pasaules enerģētikas pārskatā, klimata pārmaiņas var mazināt un ierobežot, ja enerģētikas nozarē tiks veiktas būtiskas pārmaiņas. Ziņojumā ierosināts “Scenārijs 450”, kas paredz stingri noteiktā laika posmā īstenot pasākumus, lai ilgtermiņā neļautu siltumnīcefekta gāzu koncentrācijai atmosfērā pārsniegt 450 daļas uz miljonu oglekļa dioksīda ekvivalenta, un ierobežotu pasaules vidējās temperatūras paaugstināšanos, lai tā nepārsniegtu 2 °C robežu salīdzinājumā ar līmeni pirms rūpniecības laikmeta. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra uzskata — lai to panāktu, augstākais pieprasījums pēc izrakteņu kurināmā jāsasniedz līdz 2020. gadam un enerģijas avotu radīto oglekļa dioksīda emisiju apjomam no 28,8 gigatonnām 2007. gadā jāsamazinās līdz 2,4 gigatonnām 2030. gadā.

2.2.   Energoefektivitāte

2.2.1.   Eiropas Savienības energoefektivitātes programmās izvirzīts mērķis laika posmā no 2005. gada līdz 2020. gadam samazināt energointensitāti par 3,3 % gadā, lai ik gadu varētu ietaupīt 860 miljonus tonnu naftas ekvivalenta. Tas ir tālejošs mērķis, kura sasniegšana, ja vien iespējams, jāpanāk ar obligāti īstenojamiem pasākumiem. Šiem pasākumiem būs vajadzīgi apjomīgi ieguldījumi, taču tie radītu ievērojamus ietaupījumus, kas pēc Komisijas aprēķiniem sasniegtu aptuveni 100 miljardus euro gadā (Komisijas paziņojums “Energoefektivitātes rīcības plāns. Potenciāla izmantošana”, COM(2006) 545 galīgā redakcija).

2.2.2.   Vairākos iepriekšējos atzinumos Komiteja ļoti atzinīgi novērtējusi ES iniciatīvas, kuru mērķis ir izvērst energoefektivitātes paaugstināšanas programmas (1). Komiteja tomēr arī norādījusi, ka dalībvalstīs šāds entuziasms nav vērojams (2). EESK vēlreiz norāda: “Pietiekama uzmanība bieži netiek pievērsta tādam aspektam kā vidi saudzējošas politikas ekonomiskās priekšrocības. “Zaļā ekonomika” patiesi ir viens no iespējamajiem veidiem, kā izkļūt no pasaules krīzes. Šī jaunā vidi saudzējošā tautsaimniecība rada jaunas nodarbinātības iespējas. Komisārs Dimas kgs norādīja, ka vidi saudzējoši ieguldījumi nākamajā desmitgadē Eiropas Savienībā radīs 2 miljonus darba vietu. Tādēļ vidi saudzējoša ekonomika nav luksuss.” (3)

2.2.3.   Komisijai būtu jāpārskata energoefektivitātes stratēģija. Līdz šim panāktais progress nav nesis gaidītos ieguvumus. Naftas cenas, kas no 2008. gada 11. jūlija līmeņa, proti, 147,27 ASV dolāriem par barelu samazinājās līdz vidēji 53,56 ASV dolāriem par barelu 2009. gadā (2008. gadā — 91,48 ASV dolāri par barelu) (WTRG Economics) pašlaik ir diezgan stabilas, bet šāda attīstība noteikti nav veicinājusi ieguldījumus.

2.2.4.   Direktīvas par energoefektivitāti mājokļos un biroju ēkās pārskatīšana, kas ievērojami paplašinās to personu loku, uz kurām attiecas prasība veikt strukturālos darbus jaunuzceltās un atjaunojamās ēkās, noteikumi par automobiļu izplūdes gāzēm un vēl nepieņemtie tiesību akti par vieglo kravas transportlīdzekļu izplūdes gāzēm prasīs no uzņēmumiem ievērojamus pūliņus, lai tie varētu sasniegt izvirzītos emisiju samazināšanas mērķus. Tas ļaus būtiski paaugstināt energoefektivitāti un tādējādi samazināt enerģijas patēriņu.

2.2.5.   EurObserv'ER 2009. gadā publicētajā ziņojumā (“The State of Renewable Energies in Europe”, EurObserv’ER 9. ziņojums, 2009. gads) analizēta dažādu atjaunojamas enerģijas ieguves tehnoloģiju tiešā ietekme uz nodarbinātību, aplūkojot 14 ES dalībvalstis — Vāciju, Franciju, Spāniju, Dāniju, Zviedriju, Itāliju, Austriju, Poliju, Somiju, Apvienoto Karalisti, Nīderlandi, Slovākiju, Slovēniju un Luksemburgu. Pateicoties atjaunojamas enerģijas ieguves tehnoloģijām, 2008. gadā izveidoto vai saglabāto darba vietu skaits ir 660 000, tostarp vairāk nekā 42 % darba vietu (aptuveni 278 000) radītas biogēnās enerģijas jomā (konkrēti, biomasa). Investīcijas biomasas izmantošanā nodrošina ilgtermiņa nodarbinātību, samazina Eiropas atkarību enerģētikas jomā un ievērojami samazina oglekļa dioksīda emisijas līmeni.

3.   Ekonomikas krīze un vidi saudzējošas darba vietas

3.1.   Pašreizējā ekonomikas krīze smagi skārusi publiskās finanses. Euro zonas valstu kopējais deficīts 2009. gadā bija 6,4 %, un Komisija prognozē, ka 2010. gadā tas sasniegs 6,9 %. Tāpēc būs jāīsteno stingri parādu samazināšanas plāni, lai īsā laika posmā panāktu deficīta atbilstību Stabilitātes paktā noteiktajiem kritērijiem. Runājot par vidi saudzējošas izaugsmes veicināšanu, Komiteja iesaka izvairīties no retorikas un politiskas bezdarbības.

3.2.   Plāniem veicināt atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu un energoefektivitātes programmām piešķir arvien mazāku finansējumu. Dalībvalstīs energoefektivitātes programmām, investīcijām, kas sekmē atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu un ilgtspējīgu mobilitāti, un ieguldījumiem transporta nozarē būtu jāpiešķir lielāks finansējums nekā paredzētie 50 % ienākumu no emisijas kvotu izsolēm.

3.3.   Varētu rasties nepareizs priekšstats, ka klimata pārmaiņas var ierobežot, vienīgi samazinot patēriņu. Jāņem vērā enerģētikas jomā veikto ieguldījumu ienesīgums, kā arī savstarpēji jāsaista ilgtspējas un attīstības jēdziens, tādējādi veidojot jaunu izpratni par ekonomiku, kurā nepieļauj “ilgtspējīgu recesiju” un “atbilstošu” bezdarba līmeni, kas neizbēgami pazemina iedzīvotāju dzīves līmeni un nesekmē būtiskas pārmaiņas mūsu planētas aizsardzībā.

3.4.   Uzņēmumi — it sevišķi MVU — pašlaik tikai ar milzīgām grūtībām spēj piekļūt kredītiem. Tā kā pamatdarbībai jāatvēl mazāk līdzekļu, praktiski neiespējami ir veikt investīcijas bieži vien dārgajos remontdarbos, kuri atmaksājas tikai pēc vairākiem gadiem. Tāpēc vajadzīgas mērķtiecīgas atbalsta programmas.

3.5.   Paužot viedokli par kādu no nesenajām Komisijas iniciatīvām, Starptautiskā Darba organizācija (Starptautiskās Darba organizācijas Ekonomikas un darba tirgus analīzes departamenta direktors Duncan Campbell) ierosināja šādu definīciju:

“Vidi saudzējošas darba vietas ir tādas darba vietas, kurām ir mazāka ietekme uz vidi”,

samazinot enerģijas, izejvielu un ūdens patēriņu,

pazeminot oglekļa dioksīda līmeni un samazinot materiālu patēriņu ekonomikā,

samazinot siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu,

īstenojot politikas pasākumus, lai piemērotos klimata pārmaiņām, kā arī

aizsargājot un atjaunojot ekosistēmu.

3.6.   Sadarbībā ar starptautiskajām darba devēju un arodbiedrību organizācijām SDO vairākus gadus ir veikusi padziļinātus nozares pētījumus par vidi saudzējošām darba vietām un uzskata, ka minētās darba vietas būs saistītas galvenokārt ar šādām nozarēm:

Enerģētika

Integrēta gazifikācija / oglekļa dioksīda piesaiste

Koģenerācija (gan siltumenerģijas, elektroenerģijas ražošana)

Atjaunojamie enerģijas avoti (vēja un saules enerģija, biodegviela, ģeotermālā enerģija, mazas hidroelektrostacijas), kurināmā elementi

Transports

Transportlīdzekļi ar mazāku degvielas patēriņu

Hibrīda–elektriskie, elektriskie un kurināmā elementa transportlīdzekļi

Automobiļu koplietojums

Sabiedriskais transports

Nemotorizēta pārvietošanās (ar riteni, ar kājām) un pārmaiņas zemes izmantošanas politikā un apmešanās paradumos (attāluma samazināšana un atkarības mazināšana no motorizētiem transportlīdzekļiem)

Rūpniecība

Piesārņojuma kontrole (skruberi un citas izpūtēju tehnoloģijas)

Enerģijas un materiālu efektivitāte

Tīrās ražošanas tehnoloģijas (izvairīšanās no toksiskām vielām)

Ražošanas cikli pēc “Cradle-to-cradle ”metodes (noslēgtas sistēmas saskaņā ar William McDonough un Michael Braungart definīciju)

Ēkas

Apgaismojums, energoefektīvas ierīces un biroja aprīkojums

Apkures un dzesēšanas sistēmas, kurās izmantota saules enerģija, saules bateriju paneļi

Novecojošo ēku atjaunošana, izmantojot jaunas tehnoloģijas

Ekoloģiska būvniecība (energoefektīvi logi, izolācija, būvmateriāli, apkure, ventilācija un gaisa kondicionēšana)

Ēkas, kuru apkurei izmanto pasīvo saules enerģiju, un ēkas, kas nerada siltumnīcefekta gāzu emisijas

Materiālu apsaimniekošana

Otrreizējā pārstrāde

Ražotāju atbildības palielināšana, izstrādājumu atpakaļpieņemšana un atjaunošana

Dematerializēšana

Produktu izturīgums un to labošanas iespējas

Mazumtirdzniecība

Efektīvu produktu veicināšana un ekomarķējuma izmantošana

Veikalu atrašanās tuvāk dzīvojamajiem rajoniem

Sūtīšanas attāluma samazināšana (no preču izcelsmes vietas un pārdošanas vietu)

Jaunā pakalpojumu ekonomika (pakalpojumu un nevis produktu pārdošana)

Lauksaimniecība

Augsnes aizsardzība

Ūdens efektivitāte

Bioloģiskas audzēšanas metodes

Attāluma samazināšana starp ražotāju un tirgu

Mežsaimniecība

Mežu atjaunošanas un apmežošanas projekti

Agromežsaimniecība

Mežu ilgtspējīga apsaimniekošana un sertifikācijas shēmas

Mežu izciršanas apturēšana

3.7.   Vidi saudzējošās darba vietās lielākajā daļā darbības jomu kopumā nepieciešams augsts prasmju un profesionālās apmācības līmenis.

4.   Nozīmīgākie dalībnieki un veiksmīgi piemēri

4.1.   Dažādu apvienību pārstāvji sniedza vērtīgu ieguldījumu debatēs, kas 2010. gada 23. martā notika EESK rīkotajā uzklausīšanas sēdē.

4.2.   Itālijas Amatnieku federācijas (Confartigianato) Bergamo nodaļas priekšsēdētājs runāja par “zaļo” enerģijas nedēļu; tās laikā notika 16 izpratnes veicināšanas pasākumi un debates, kurās 80 referenti un simtiem dalībnieku analizēja reglamentējošos un tehniskos jautājumus saistībā ar energotaupību un ekoloģisko ilgtspēju. Minētais pasākums bija spilgts piemērs, kas norāda uz to, kādu lomu var uzņemties profesionālās apvienības un kāda tām būtu jāuzņemas jaunas kultūras veidošanā. Pasākuma dalībniekus informēja par jauniem pakalpojumiem enerģētikas jomā, piemēram, kontaktpunktu, kas uzņēmumiem sniedz ekspertu konsultācijas enerģētikas jautājumos, atbalsta dienestu kredītu saņemšanai un ieguldījumu veicināšanai, tostarp apvienības krājaizdevu sabiedrību, un tehnisko apmācību sadarbībā ar Bergamo universitātes Inženierzinātņu fakultāti.

4.3.   Par Eiropas klimata un enerģētikas politiku atbildīgais Pasaules Dabas fonda (WWF) pārstāvis uzsvēra, ka šīs organizācijas pētījumi liecina par vidi saudzējošas ekonomikas pozitīvo ietekmi uz nodarbinātību. Vides organizācijas pilnībā atbalsta politiku, kura veicinātu tādu enerģijas avotu izmantošanu, kas rada zemas oglekļa emisijas vai, vēl labāk, darbojas bez siltumnīcefekta gāzu emisijām.

4.4.   Polijas arodbiedrības NSZZ Solidarnosc pārstāvis (Ieguves rūpniecības un enerģētikas nozaru sekretariāta priekšsēdētājs) uzsvēra riskus, kas saistīti ar politiku, kas nav bijusi labvēlīga fiziskā darba darītājiem. Ļoti svarīgi ir saglabāt nodarbinātību, īstenojot iniciatīvas jaunu darba vietu radīšanai, lai aizstātu likvidētās darba vietas. Mums jādomā par līdzsvaru starp jaunradītajām un zaudētajām darba vietām. Liela uzmanība jāpievērš arī atalgojumam, proti, dažas no jaunajām, vidi saudzējošajām darbavietām ir zemāk atalgotas, un no oglekļa ražots kilovats maksā uz pusi mazāk nekā no atjaunojamajiem energoresursiem saražotā enerģija. Neīstenojot pienācīgu nodarbinātības veicināšanas politiku, pastāv reāls risks, ka īsā laika posmā bezdarbs varētu pieaugt divas reizes. Jāparedz arī piemēroti pasākumi, kas veicina darba ņēmēju mobilitāti.

4.5.   Eiropas Būvniecības nozares federācijas priekšsēdētājs uzsvēra Eiropas uzņēmumu apņēmību un ieinteresētību iesaistīties dzīvojamo ēku, kā arī sabiedrisko un privāto darba telpu modernizācijā un energoefektivitātes uzlabošanā. Nozare nelūdz īpašu finansiālu palīdzību, bet gan vēlētos stabilu tiesisko regulējumu, kas būtu spēkā noteiktu laika posmu un ļautu plānot ieguldījumus un ražošanu. Būvniecības nozarei nav nepieciešamas īstermiņa subsīdijas, bet pastāvīga un pietiekami liela finanšu līdzekļu plūsma, ar ko tā varētu rēķināties. Piemērota nodokļu politika varētu rosināt privātās mājsaimniecības veikt šādus ieguldījumus. Uzņēmumi ir gatavi sniegt savu ieguldījumu, lai nodrošinātu darbiniekiem nepieciešamo apmācību.

4.6.   Eiropas Arhitektu padomes (ACE) priekšsēdētājs uzsvēra, ka jāturpina pilnveidot apmācību par ilgtspējīgu arhitektūru Eiropā un popularizēt vienotu skatījumu uz teritoriālo pasākumu plānošanu; lai to īstenotu, pamatīgi jāpārlūko visas šai profesijai izvirzītās prasības. ACE uzskata, ka sadarbībā ar būvniecības apvienībām ir jāizvirza tālejoši mērķi, lai uzlabotu ēku kvalitāti un energoefektivitāti. ACE, pamatojoties uz nesen gūtu negatīvu pieredzi, pauž šaubas par publiskā un privātā sektora partnerības lietderību publiskā iepirkuma jomā.

4.7.   Komisijas pārstāvis uzsvēra plašās iespējas, kas paveras nodarbinātības jomā, proti, tiek lēsts, ka iespējams izveidot vairāk nekā 1 miljonu jaunu darba vietu. Otrā ģeotermijas jautājumiem veltītā kongresa panākumi liecina, kādas varētu būt attīstības tendences. Piemēram, Zviedrijā uz 1 000 iedzīvotājiem ir uzstādīti 33 siltumsūkņi; salīdzinājumam — Spānijā tikai 0,1. Birokrātija ir galvenais iemesls, kas apgrūtina atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu. Energoefektivitāte — jo īpaši ēku energoefektivitāte — ir visas sistēmas pamatelements. Saskaņā ar valstu rīcības plāniem radītās vidi saudzējošās darbavietas būtu stabilas un konkurētspējīgas.

4.8.   Berlīnes Ekonomikas un tehnoloģiju universitātes pārstāvis sniedza daudz informācijas un vērtīgas ierosmes. Viņš norādīja uz spēcīgo starptautisko konkurenci atjaunojamo enerģijas avotu tirgū, kurā galvenie dalībnieki ir ASV un Ķīna. Ķīna un Taivāna pašlaik eksportē gandrīz 50 % pasaules saules bateriju paneļu.

4.9.   Pārstāvis no Spānijas uzņēmuma, kas ir viens no lielākajiem vēja turbīnu ražotājiem valstī, uzsvēra šīs nozares stratēģisko nozīmību; tā attīstījusies, pateicoties gudrai un drosmīgai politikai, kas veicinājusi investīcijas un pievienotās vērtības radīšanu. Turpinot politiku, kas veicina atjaunojamo energoresursu izmantošanu, turpmākās attīstības perspektīvas ir labas par spīti pašreizējai krīzei. Viņš citēja ASV prezidentu Barack Obama, kurš teicis: “Valsts, kas būs vadošā ekoloģiski tīras enerģijas ekonomikā, būs vadošā visas pasaules ekonomikā” (Prezidenta Barack Obama uzruna par stāvokli valstī, 2010. gada 27. janvāris).

4.10.   Visbeidzot, Eiropas Arodbiedrību konfederācijas (EAK) vecākais padomnieks uzsvēra konfederācijas apņēmību atbalstīt pasākumus, kas veicinātu tādu darba vietu veidošanu, kuras nekaitē videi un kurās nodrošināta cieņpilna attieksme, tiesību ievērošana un atbilstošs atalgojums. Vidi saudzējošām darbavietām jau saskaņā ar to definīciju būtu jābūt pienācīgām darba vietām. EAK uzskata, ka ir jāīsteno pārejas pasākumi, lai veicinātu apmācību un prognozētu pārmaiņas rūpniecībā.

5.   Nākotnes perspektīvas

5.1.   Prognozējot vidi saudzējošu darba vietu, energoefektivitātes pasākumu un klimata pārmaiņu ierobežošanas iniciatīvu iespējamo pozitīvo ietekmi uz nodarbinātību, pēdējos gados ir minēti vairāki savstarpēji ļoti atšķirīgi skaitļi. Aprēķināts, ka tiks radīti vairāki simti tūkstošu jaunu darba vietu, taču tas notiek ļoti lēni. Ļoti grūti ir novērtēt tīro pieaugumu, proti, cik lielā mērā kompensētas tajā pašā nozarē zaudētās darba vietas.

5.2.   Ja aplūkojam vienīgi ekoloģiskās nozares, jānorāda, ka tajās pašlaik izveidoti 4,6 miljoni vidi saudzējošu darbavietu, taču aplūkojot visas darbības formas, kas saistītas ar vides resursiem, piemēram, mežsaimniecību vai ekotūrismu, šis skaitlis sasniedz 8,67 miljonus jeb 6 % no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīs nodarbināto kopskaita. Izmantojot plašu definīciju, kas vidi saudzējošām darba vietām pieskaita arī netiešo nodarbinātību un palīgdarbus (GHK et.al., 2007. gads), kopējais nodarbināto skaits sasniedz 36,4 miljonus jeb 17 % no kopējā ES darbaspēka. Nesen izstrādātajā dokumentā par nodarbinātību Eiropā (“Nodarbinātība Eiropā 2009. gadā”) Komisija plaši analizējusi šīs atšķirības. Ievērojama izaugsme vērojama atjaunojamo energoresursu jomā, bioloģiskajā lauksaimniecībā un, lai gan vēl joprojām mazākā mērā, arī nozarēs, kas saistītas ar ēku modernizāciju.

5.3.   Svarīgākās nozares: būvniecības nozare

5.3.1.   Būvniecības nozare ir lielākais rūpnieciskais darba devējs Eiropā, nodarbinot 16,3 miljonus darba ņēmēju jeb aptuveni 7,6 % no kopējā strādājošo skaita. Apgrozījums 2008. gadā sasniedza 1 305 miljardus euro jeb 10,4 % no IKP. Būvniecības nozarē netieši nodarbināti apmēram 32 miljoni darba ņēmēju (Eiropas Būvniecības nozares federācijas (FIEC) 2009. gada ikgadējais ziņojums).

5.3.2.   Eiropas būvniecības nozare ir aktīvi iesaistījusies projektos un iniciatīvās ar mērķi panākt augstākus energoefektivitātes standartus un lielākus enerģijas ietaupījumus. Kā piemēri minami ar Septīto pamatprogrammu saistītie projekti: Sunrise — saules ģeneratoru bateriju izmantošana ēkās; Cygnum — siltinātu koksnes paneļu ražošana, izmantojot otrreizējās izejvielas, kurām ir zemas izmaksas un kuras padara pieejamākas ēkas ar zemām oglekļa dioksīda emisijām; Mobi3con — sistēma trīsdimensionālu datu apstrādei būvlaukumos, lai nepieļautu neatbilstības starp projektu un tā īstenošanu. Eiropas Būvniecības nozares federācija (FIEC) lēš, ka minētie projekti ļaus ietaupīt 6,2 miljardus euro.

5.3.3.   Par spīti finanšu krīzes smagajām sekām, kuru dēļ dažu valstu, piemēram, Spānijas un Īrijas, tirgū vērojams panīkums, nozare uzskata, ka programmas, kas paredzētas ēku energoefektivitātes paaugstināšanai, nākamajos gados ļaus izveidot vismaz 800 000 jaunu darba vietu īpaši apmācītiem tehniķiem un inženieriem. Aprēķināts, ka laika posmā no 2007. līdz 2012. gadam Francijā vien darba vietu skaits šajā nozarē pieaugs no 169 000 līdz aptuveni 320 000 (Francijas Vides un enerģijas pārvaldības aģentūras (Ademe) pētījums, 2008. gads).

5.3.4.   Arī energoapgādes pakalpojumu uzņēmumos (energy sevice companies) paredzama jaunu darba vietu izveidošana. Tie ir uzņēmumi, kas īsteno energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumus, uzņemoties risku par pasākumu izpildi un atbrīvojot gala patērētāju no organizatoriskā un investīciju sloga. Dažu valstu lielie ražotāji, baidoties no strauja patēriņa sarukuma, kavē šo uzņēmumu darbības paplašināšanos (4).

5.3.5.   Lai varētu efektīvi pārvaldīt rūpniecībā notiekošās pārmaiņas, būtiska nozīme ir profesionālajai izglītība un mūžizglītībai, un tāpēc FIEC un Eiropas Būvnieku un kokapstrādes darbinieku federācija aktīvi sadarbojas, lai izstrādātu kopīgas iniciatīvas profesionālās apmācības jomā un pārrobežu apmācības projektus.

5.4.   Atjaunojamu enerģijas avotu izmantošana

5.4.1.   Fotogalvanisko elementu nozarē 2008. gadā bija nodarbināti 190 000 cilvēku (130 000 tiešā veidā un 60 000 netieši). Tā kā 27 ES dalībvalstu tirgus ir ļoti liels, nozarē līdz 2030. gadam radīsies 2,2 miljoni jaunu darba vietu. Tomēr tīrais pozitīvais ieguvums nodarbinātības jomā būs mazāks, jo, pieņemot, ka 15 % saražotā tiks eksportēti, kopīgais ieguvums ES 27 dalībvalstīs 2030. gadā būs aptuveni 162 000 darba vietu (2010. gadā — 20 000 un 2020. gadā — 49 000) (Eiropas Fotogalvanisko elementu nozares apvienība (EPIA), 2009. gads).

5.4.2.   Fotogalvanisko elementu nozarē vajadzīgi augsti kvalificēti darbinieki, kas nodarbotos ar pētniecību, izstrādi un apkopi. Arhitektiem un inženieriem būs jāapsver, kā saules paneļus varētu izmantot pilsētu vēsturiskajos centros, kuriem ir nozīmīga ainaviskā un kultūras vērtība. Eiropā uzstādīto ierīču kumulatīvā jauda ir pieaugusi no 1 981 megavatiem (MW) 2005. gadā līdz 9 405 MW 2008. gadā, un tas nozīmē, ka laika posmā no 2007. līdz 2008. gadam jauda pieaugusi gandrīz divkārt (Eiropas Fotogalvanisko elementu nozares apvienība (EPIA) — A.T. Kearney pētījums “Global market outlook for photovoltaics until 2013 – 2009”). Vajadzīgas īpašas programmas, lai apmācītu darba ņēmējus 50 000 jaunajām darba vietām, kuras laika posmā līdz 2030. gadam paredzēts izveidot ik gadu. Pašreizējās maģistrantūras un doktorantūras līmeņa programmas, kas veltītas apmācībai fotogalvanisko elementu izmantošanā, nav pietiekami efektīvas.

5.4.3.   Vēja enerģija ir visplašāk izmantotais atjaunojamas enerģijas avots — uzstādīto ierīču jauda 2008. gada beigās sasniedza 64 935 MW. ES vēja enerģijas nozarē 2007. gadā tiešā veidā bija nodarbināti 108 600 strādājošo; ja pieskaitām arī netieši nodarbinātos, šis skaitlis sasniedz 154 000. Vēja turbīnu un komplektējošo daļu ražošanas nozarē strādā 59 % no tiešā veidā nodarbinātajiem. Vēja enerģijas nozarē visvairāk cilvēku strādā Vācijā, Spānijā un Dānijā (Eiropas Vēja enerģijas apvienība (EWEA), 2009. gads). Eiropas Vēja enerģijas apvienība lēš, ka līdz 2020. gadam nozarē nodarbināto ska