ISSN 1725-5201

doi:10.3000/17255201.C_2010.347.lav

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 347

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

53. sējums
2010. gada 18. decembris


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

I   Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

 

ATZINUMI

 

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

 

460. plenārā sesija 2010. gada 17. un 18. februārī

2010/C 347/01

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Prasmju pielāgošana pārmaiņām pakalpojumu nozarē un rūpniecībā – kā to varētu sekmēt Eiropas līmeņa nozaru padomju nodarbinātības un prasmju jautājumos izveidošana? (izpētes atzinums)

1

2010/C 347/02

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Lisabonas programma un iekšējais tirgus (pašiniciatīvas atzinums)

8

2010/C 347/03

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Integrācija un sociālā programma (pašiniciatīvas atzinums)

19

2010/C 347/04

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ietekme uz tālākiem reģioniem (Karību jūras reģions) (pašiniciatīvas atzinums)

28

2010/C 347/05

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Turpmākā stratēģija ES piensaimniecības nozarei laika posmā no 2010. gada līdz 2015. gadam un pēc tam (pašiniciatīvas atzinums)

34

2010/C 347/06

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Lauksaimniecība Vidusjūras reģiona (Euromed) valstīs (tostarp sieviešu darba nozīme lauksaimniecības nozarē un kooperatīvu loma) (pašiniciatīvas atzinums)

41

2010/C 347/07

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Sociālekonomisko aspektu veicināšana ES un Latīņamerikas attiecībās (pašiniciatīvas atzinums)

48

2010/C 347/08

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Eiropas Savienības un Marokas attiecības (pašiniciatīvas atzinums)

55

 

III   Sagatavošanā esoši tiesību akti

 

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

 

460. plenārā sesija 2010. gada 17. un 18. februārī

2010/C 347/09

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par biocīdo produktu laišanu tirgū un lietošanuCOM(2009) 267 galīgā redakcija – 2009/0076 (COD)

62

2010/C 347/10

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pārvietojamām spiediena iekārtāmCOM(2009) 482 galīgā redakcija – 2009/0131 (COD)

68

2010/C 347/11

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Padomes regulai par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā (pārstrādāts dokuments) COM(2009) 427 galīgā redakcija – 2009/0118 (CNS)

73

2010/C 347/12

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva, ar ko groza Direktīvu 2003/71/EK par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un Direktīvu 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētajā tirgūCOM(2009) 491 galīgā redakcija – 2009/0132 (COD)

79

2010/C 347/13

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam – Pārskats par vides politiku 2008. gadāCOM(2009) 304 galīgā redakcija

84

LV

 


I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

ATZINUMI

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

460. plenārā sesija 2010. gada 17. un 18. februārī

18.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/1


460. PLENĀRĀ SESIJA 2010. GADA 17. UN 18. FEBRUĀRĪ

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Prasmju pielāgošana pārmaiņām pakalpojumu nozarē un rūpniecībā – kā to varētu sekmēt Eiropas līmeņa nozaru padomju nodarbinātības un prasmju jautājumos izveidošana?”

(izpētes atzinums)

(2010/C 347/01)

Ziņotājs: Marian KRZAKLEWSKI kgs

Līdzziņotājs: András SZŰCS kgs

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece Margot Wallström kdze saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2009. gada 29. jūnija vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai sagatavot izpētes atzinumu par tematu

“Prasmju pielāgošana pārmaiņām pakalpojumu nozarē un rūpniecībā — kā to varētu sekmēt Eiropas līmeņa nozaru padomju nodarbinātības un prasmju jautājumos izveidošana?”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija savu atzinumu pieņēma 2010. gada 4. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja … plenārajā sesijā, kas notika … gada … (… sēdē), ar … balsīm par, … balsīm pret un … atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar lielu interesi atzīmē, ka iecerēts veidot Eiropas līmeņa nozaru padomes nodarbinātības un prasmju jautājumos. Komiteja uzskata, ka atbilstoši strukturētas un vadītas nozaru padomes, kuru darbībā iesaistītas dažādas ieinteresētās personas, var sniegt nozīmīgu atbalstu, lai pielāgotos nozarēs notiekošajām pārmaiņām un — it īpaši — prognozētu attīstības tendences nodarbinātības un prasmju pieprasījuma jomā un saskaņotu prasmju piedāvājumu un pieprasījumu.

1.2   Komiteja ir pārliecināta, ka Eiropas līmeņa nozaru padomes varētu sekmēt pielāgošanos nozarēs notiekošajām pārmaiņām, iniciatīvas “Jaunas prasmes jaunām darba vietām” mērķu sasniegšanu un ar minētajām pārmaiņām saistīto lēmumu pieņemšanu Eiropas līmenī.

1.3   Pēc priekšizpētes ziņojumā veiktās analīzes par dažādu politisko risinājumu, proti, dažādu padomju veidu priekšrocībām un trūkumiem, Komiteja vairāk atbalsta tādu nozaru padomju koncepciju, kuras pamatā ir Eiropas sociālais dialogs. Nozaru padomes varētu daudz iegūt, ja tās (saskaņā ar sadarbības principu) būs saistītas ar Eiropas nozaru sociālā dialoga struktūrām un to politiskajiem pasākumiem.

Komiteja uzskata, ka Eiropas nozaru sociālā dialoga komitejas varētu kalpot par darbības modeli Eiropas līmeņa nozaru padomēm.

1.4.1   Jāuzsver tomēr, ka Eiropas līmeņa nozaru padomēs varētu darboties plašāks ieinteresēto personu loks un tās varētu būt patstāvīgākas nekā Eiropas nozaru sociālā dialoga komitejas, vairāk uzmanības veltot prasmēm un darba tirgum, bet mazāk — sociālajam dialogam.

1.4.2   Komiteja uzskata, ka būtu jāparedz iespēja Eiropas līmeņa nozaru padomes veidot arī tajās nozarēs, kurās nedarbojas Eiropas sociālā dialoga struktūras. Šajās nozarēs Eiropas līmeņa nozares padomes izveidošana varētu veicināt Eiropas nozares sociālā dialoga komitejas izveidi.

1.5   Komiteja uzskata, ka jaunajām Eiropas līmeņa nozaru padomēm būtu cieši un regulāri jāsadarbojas ar tām līdzīgām padomēm valstu līmenī. Komiteja iesaka, ka ES līmeņa nozaru padomēm, sniedzot padomu un informējot par paraugprakses piemēriem, būtu jāsekmē valstu līmeņa padomju izveide, ja tādas vēl nav izveidotas.

1.6   Komiteja uzskata, ka jaunajām Eiropas līmeņa nozaru padomēm ne tikai jāsekmē pielāgošanās nozarēs notiekošajām pārmaiņām, bet arī jāveic šādi svarīgi uzdevumi:

jāanalizē kvantitatīvās un kvalitatīvās attīstības tendences nozares darba tirgū,

jāsagatavo ieteikumi kvantitatīvo un kvalitatīvo trūkumu novēršanai nozares darba tirgū, kā arī jāīsteno programmas un pasākumi, lai šo mērķi sasniegtu,

jāatbalsta sadarbība starp uzņēmumiem un profesionālās izglītības un apmācības (VET) (1) nodrošinātājiem.

1.7   Komiteja uzskata, ka Eiropas līmeņa nozaru padomes darbosies veiksmīgi, ja tās

būs forums, kurā apvienojušies sociālie partneri, izglītības un tālākizglītības iestādes un organizācijas, pārvaldes iestādes un organizācijas, profesionālās apvienības un organizācijas, kas nodrošina profesionālo izglītību un apmācību (VET) un sākotnējo profesionālo izglītību un apmācību (IVETinitial vocational education and training);

būs organizētas pa nozarēm, proti, galveno uzmanību veltīs attiecīgajām nozarēm plašākā nozīmē un to darbība būs vērsta uz šīm nozarēm raksturīgajām profesijām;

ņems vērā nozaru dinamisko izaugsmi un jaunu nozaru veidošanos;

nodrošinās, ka pārvaldē piedalās darba devēju un darba ņēmēju pārstāvji un, attiecīgos gadījumos, arī apmācības organizētāji un politisko iestāžu pārstāvji;

veidos stabilas stratēģiskās partnerības, paplašinot sadarbību ar vidusskolām, iestādēm, kas nodrošina vidusskolu un ģimnāziju absolventu profesionālo izglītību, augstākajām mācību iestādēm, uzņēmumiem, nozaru padomēm un pašvaldībām;

izraudzīsies pārdomātas un efektīvas darba stratēģijas, galveno uzmanību pievēršot ne tikai situācijai attiecīgajās nozarēs un to neatliekamām vajadzībām, piemēram, nepieciešamajai informācijai par darba tirgu un līdzekļiem darba ņēmēju piesaistīšanai un paturēšanai nozarē, bet arī MVU vajadzībām;

situāciju darba tirgū un tā vajadzības vispirms analizēs no Eiropas viedokļa;

sekmēs tādas pieejas izmantošanu, kas paredz lietot vienotu metodoloģiju, kuras pamatā ir uzņēmumā veiktie uzdevumi (rezultāti), lai varētu precīzi pārbaudīt atbilstību starp darba vietā paveicamo un galīgo apmācību, izglītību un kvalifikāciju.

1.8   Komiteja uzskata — lai palielinātu Eiropas līmeņa nozaru padomju ietekmi uz pārmaiņām nozarē, tām būtu jārisina arī jautājumi, kas skar gan tālākizglītību visos līmeņos, tostarp jo īpaši tālāko profesionālo izglītību un apmācību, kas saistīta ar sākotnējo profesionālo izglītību un apmācību (IVET), gan arī citus prasmju apguves (visā dzīves laikā) un atzīšanas veidus.

1.9   Komiteja iesaka īpašu uzmanību pievērst nozarēm, kurās liela nozīme ir zināšanām, īpaši tām, kas saistītas ar tādiem aspektiem kā “zaļā ekonomika”.

Komiteja uzskata, ka nozaru padomju izveidei jāpamatojas uz tādiem politikas procesa panākumiem kā Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūra, Eiropas kredītpunktu pārneses sistēma (ECTS), Eiropas kredītpunktu sistēma profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET), Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūra (EQARF) un Europass, kā arī jāsekmē minēto sistēmu pilnveidošana.

1.10.1   Lietojot atklāto koordinācijas metodi, būtu svarīgi turpināt virzību uz tālākizglītības politikas saskaņošanu.

1.11   Komiteja uzskata, ka Eiropas līmeņa nozaru padomēm, kuras paredzēts veidot, nepārtraukti jāsadarbojas ar Eiropas universitātēm un augstākās izglītības iestādēm, lai veidotos saikne starp uzņēmumiem un zinātniekiem, kas veic pētījumus tālākizglītības jomā. Universitāšu un uzņēmumu sadarbības forums (“University-Business Forum”) ir piemērs, kas liecina par to, kādu labumu sniedz uzņēmumu un augstāko mācību iestāžu sadarbība (2).

1.12   Izvērtējot saikni starp Eiropas līmeņa nozaru padomēm, no vienas puses, un Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centru (CEDEFOP) un Eurofund , no otras puses, Komiteja uzskata, ka CEDEFOP un Eurofund darbības noteikumos jāparedz, ka tiem jāsniedz strukturāls un informatīvs atbalsts nozaru padomēm. Tāpēc fondiem jāpiešķir papildu līdzekļi.

1.13   Komiteja vēlas īpaši uzsvērt, ka nozaru padomēm gan Eiropas, gan valstu līmenī jāsadarbojas un pat jāveido saikne ar nodarbinātības un prasmju novērošanas centriem un šo centru sadarbības tīkliem valstu un Eiropas līmenī. Tas attiecas uz tām padomēm, kuru sastāvā nedarbojas šādi novērošanas centri. Komiteja iesaka dalībvalstīs, kurās organizēs nozaru padomes, atbalstīt šādu novērošanas centru izveidi un to apvienošanos sadarbības tīklā ar teritoriālajiem novērošanas centriem.

Saistībā ar Eiropas līmeņa nozaru padomju izveidi un darbības finansēšanu Komiteja norāda, ka līdzekļi šim mērķim jāpiešķir jau padomju izveides sākuma posmā. Jāparedz arī līdzekļi padomju atbalstam un to darba tirgus un prasmju novērošanas centru attīstībai, kas sadarbojas ar padomēm vai ir iekļauti to sastāvā.

1.14.1   Komiteja iesaka Komisijai, plānojot izmēģinājuma projektu, kas paredz veidot Eiropas līmeņa nozaru padomes, vispirms apsvērt dažu padomju izveidi un neveidot tās uzreiz visās 20 nozarēs. Šāds ieteikums ir saistīts ar budžeta līdzekļu pieejamību. Vieglāk būs nodrošināt līdzekļus četru līdz piecu padomju izveidei gadā. Veidojot Eiropas līmeņa nozaru padomes, šāda finansējuma nodrošināšana vidējā termiņā būs ļoti nozīmīgs jautājums.

1.15   EESK rosina profesionālāk vadīt inovācijas procesu izglītības jomā. Lai palielinātu nodarbinātības iespējas un mazinātu nevienlīdzību, ES izglītības un apmācības sistēma ir jāpilnveido. Institucionālās pārmaiņas izglītības sistēmā nenotiek pietiekami strauji un neatbilst sabiedrības vajadzībām. Iestādēm jāņem vērā, ka pārmaiņām, jauninājumiem, izglītībai un apmācībai ir jābūt cieši saistītām.

1.16   EESK uzskata, ka jācenšas panākt izglītības un apmācības atbilstība dzīves īstenībai, kā arī sabiedrības vajadzībām un jaunās izglītojamo paaudzes ieradumiem.

2.   Izpētes atzinuma pamatojums.

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece Margot Wallström kdze 2009. gada 29. jūnija vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izstrādāt izpētes atzinumu par tematu “Prasmju pielāgošana pārmaiņām pakalpojumu nozarē un rūpniecībā — kā to varētu sekmēt Eiropas līmeņa nozaru padomju nodarbinātības un prasmju jautājumos izveidošana?”

2.1.1   Vēstulē norādīts uz pašreizējo krīzi un pasākumiem, kurus varētu īstenot, lai darba tirgu pielāgotu uzņēmumu vajadzībām un nodrošinātu sociāli taisnīgāku pielāgošanos pārmaiņām pakalpojumu nozarē un rūpniecībā.

2.1.2   Komisija uzskata — lai minēto mērķi sasniegtu, pašreizējiem darba ņēmējiem un tiem, kas par tādiem kļūs nākotnē, jāapgūst uzņēmumiem vajadzīgās prasmes, kuras viņiem ļautu pielāgoties pārmaiņām. Šim tematam ir veltīts nesen publicētais Komisijas paziņojums “Jaunas prasmes jaunām darba vietām” (COM(2008) 868 galīgā redakcija), kurā tā apzinājusi un novērtējusi, kādas prasmes Eiropā būs vajadzīgas līdz 2020. gadam un kā uzlabot ES spēju labāk plānot un pielāgot prasmes darba vietām.

2.1.3   Komiteja 2009. gada 4. novembrī pieņēma atzinumu (3) par minēto paziņojumu.

2.2   Pēc paziņojuma publicēšanas Komisijas uzdevumā pašlaik tiek gatavots pamatojums nozaru padomju nodarbinātības un prasmju jautājumos veidošanai Eiropas līmenī. Izstrādājot šo atzinumu, Komitejai bija pieejams provizoriskais priekšizpētes ziņojums (4).

3.   Attīstības tendences un jauninājumi izglītības un apmācības jomā Eiropas Savienībā.

a)   Izglītībā jāievieš jauninājumi.

3.1   Lai pilnībā izmantotu Eiropas darbaspēka potenciālu, noteikti ir jāstiprina cilvēkkapitāls. Tas ir svarīgi, ņemot vērā ietekmi uz nodarbinātības iespējām, darba vietām, spēju pielāgoties pārmaiņām (jo īpaši pašreizējās ekonomikas krīzes apstākļos) un sociālo kohēziju.

3.2   Svarīgs Lisabonas līguma mērķis ir palielināt Eiropas iedzīvotāju mobilitāti. Lai nodrošinātu darba ņēmēju pārrobežu un starpnozaru mobilitāti, darba devējiem jāspēj novērtēt, ko potenciālais jaunais darbinieks var veikt (rezultātu), un pielāgot viņa prasmes uzņēmuma vajadzībām. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc Komisija rosina: “pielāgot prasmes nozaru vajadzībām”.

3.3   Eiropas līmeņa nozaru padomēm, kuras paredzēts veidot, jāveicina tādas pieejas izmantošana, kas paredz lietot vienotu metodoloģiju, kuras pamatā ir uzņēmumā veiktie uzdevumi (rezultāti), lai varētu precīzi pārbaudīt atbilstību starp darba vietā paveicamo un galīgo apmācību, izglītību un kvalifikāciju.

3.4   EESK rosina profesionālāk vadīt inovācijas procesu izglītības jomā. Lai palielinātu nodarbinātības iespējas un mazinātu nevienlīdzību, jāpilnveido ES izglītības un apmācības sistēma. Institucionālās pārmaiņas izglītības sistēmā nenotiek pietiekami strauji un neatbilst sabiedrības vajadzībām. Iestādēm jāņem vērā, ka pārmaiņām, jauninājumiem, izglītībai un apmācībai ir jābūt cieši saistītām.

3.5   Jauninājumi izglītībā ir cieši saistīti ar zināšanu un informācijas sabiedrību. Izglītības iestādēm jāapsver jauni zināšanu apguves veidi un jāapzinās, ka tiem ir īpaša nozīme. Jaunām zināšanu apguves metodēm, tostarp sadarbības modeļiem, kuros izmanto IKT, jāsekmē koordinācija starp dažādām mūžizglītības jomām (piemēram, pieaugušo izglītība, augstākā izglītība, skolas un neformālā (ikdienas) izglītība), tādējādi mazinot institucionālo sadrumstalotību.

3.6   Tāpēc stratēģiski pareizi būtu piešķirt lielāku nozīmi iepriekšējām mācībām un to atzīšanai, jo īpaši, lai mudinātu darba ņēmējus izmantot mūžizglītības iespējas. Akreditācijas un profesionālo kvalifikāciju atzīšanas sistēmās vairāk uzmanības jāvelta mācību procesa rezultātiem, un jāsamazina birokrātiskie šķēršļi.

3.7   Pasākumiem jāaptver arī neoficiālā un neformālā (ikdienas) izglītība, tādējādi atzīstot, ka mūžizglītība kļūst par realitāti, jo zināšanas var arī apgūt, izmantojot digitālo tehniku un veidojot sociālos kontaktus.

b)   Ieinteresētajām personām vairāk jāiesaistās.

3.8   Patreizējais globalizācijas process un ar to saistītās straujās tehnoloģiskās pārmaiņas rada problēmas, jo trūkst darbaspēka ar attiecīgām prasmēm un nav pietiekamas saiknes starp izglītību, apmācību un darbu. Ja ieinteresētās personas aktīvāk piedalītos ar mūžizglītību saistītajās norisēs, paplašinātos iespējas izstrādāt, ieviest un novērtēt jauninājumus izglītības sistēmā, kā arī efektīvi pielāgoties pārmaiņām prasmju un iemaņu pieprasījumā. Būtiski ir paplašināt uzņēmumu zināšanas un informētību, ciešāk tos iesaistot šajā procesā.

3.9   Jāpalielina darba devēju izpratne, ka darba ņēmēju apmācība ne vien palīdz izpildīt ekonomikas šābrīža prasības, bet ir arī līdzeklis cilvēkkapitāla stiprināšanai vidējā un ilgākā termiņā.

3.10   Lielāka nozīme būtu jāpiešķir uzņēmējdarbības gara attīstīšanai. Jāpalielina izpratne, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība un darbaspēka mobilitātes veicināšana ir līdzeklis, lai uzlabotu situāciju darba tirgū. Jānodrošina plašāka un precīzāka informācija par darba tirgu, tā attīstības tendencēm, pieprasītajām prasmēm, kā arī jāpilnveido ievirzes un atbalsta pakalpojumi darba meklētājiem.

c)   Izglītībai un apmācībai jāatbilst dzīves īstenībai.

3.11   EESK uzskata, ka jācenšas panākt izglītības un apmācības atbilstību dzīves īstenībai, kā arī sabiedrības vajadzībām un jaunās izglītojamo paaudzes ieradumiem. Novatoriski izglītības veidi paver iespējas veikt efektīvus ieguldījumus izglītībā un tuvina mācīšanās iespējas uzņēmumu vajadzībām.

3.12   No zināšanu apguves, kuras pamatā ir apmācību programmas, jāpāriet uz tālākizglītību un profesionālo kvalifikāciju apguvi, kas ir orientēta uz rezultātiem.

3.13   Zināšanu sabiedrībā darbs un mācības arvien vairāk pārklājas. Tāpēc būtu jāveicina visa veida mācības darbavietā. Šajā ziņā prioritārs uzdevums ir stiprināt cilvēku vēlmi mācīties un uzņēmumu vēlmi rosināt darba ņēmējus mācīties.

4.   Pamatojums nozaru un starpnozaru padomju izveidei dažādos līmeņos (5).

4.1   Nozaru un starpnozaru padomju  (6) darbības mērķis ir prognozēt iespējamās attīstības tendences nodarbinātības un prasmju jomā, jo īpaši, lai sekmētu politikas veidošanu. Padomju darbs var aprobežoties ar analīzi, bet tās var arī risināt ar pielāgošanos saistītus jautājumus un īstenot pasākumus.

4.2   Minētās padomes darbojas organizēti un pastāvīgi, un tās ir arī forums dažādām ieinteresētajām personām, kas ir iesaistītas padomes vadībā. Ieinteresētās personas ir publiskās struktūras, organizācijas un iestādes, sociālie partneri un izglītības, apmācības un pētniecības iestādes.

Nozaru padomes var veidot dažādos ģeogrāfiskā iedalījuma līmeņos. To mērķis ir izpētīt, kā mainās pieprasījums pēc prasmēm vienā vai vairākās noteiktās profesijās, kādā atsevišķā rūpniecības nozarē vai vairākās nozarēs. Dažos gadījumos valsts līmeņa nozaru padomēm ir reģionālās nodaļas.

4.3.1   Dublinas fonds norādījis, ka padomju darbības koncepcijā ļoti svarīgs ir reģionālais vai nozaru līmenis. Fonds uzsver, ka valsts un Eiropas līmeņa padomēm jādarbojas saskaņā ar subsidiaritātes principu. Lai atvieglotu saziņu starp reģionālo un nozaru padomju pārvaldes struktūrām, jācenšas izmantot iespējamo sinerģiju, piemēram, apsekošanas un zinātnisko pētījumu jomā.

4.4   Valsts līmenī izveidotās padomes iedalās tādās, kuru darbības jomā ietilpst sākotnējā profesionālā izglītība un apmācība (IVET), un tādās, kuru uzmanība pievērsta tālākajai profesionālajai izglītībai un apmācībai (CVET). Dažās valstīs padomju pārziņā var būt abas jomas, un tas rada sinerģijas efektu un ļauj izvairīties no darbības pārklāšanās.

4.5   Priekšizpētes posmā analizētajām padomēm ir viens vispārējais mērķis: darba tirgū uzlabot piedāvājuma atbilstību pieprasījumam gan kvantitatīvā (darba vietu skaita), gan kvalitatīvā (prasmes un zināšanas) ziņā. Tomēr atšķiras vispārējā mērķa sasniegšanai izmantotie paņēmieni un arī tas, vai padomes darbībā galvenā uzmanība ir vērsta uz sākotnējo vai uz tālāko profesionālo izglītību un apmācību. Tas attiecas uz tām valstīm, kurās ir šāds dalījums.

4.6   Vairumā dalībvalstu starpnozaru padomju galvenais mērķis ir noteikt, analizēt un prognozēt ilgtermiņa attīstības tendences darba tirgū, kā arī ierosināt konkrētus pasākumus, lai pielāgotos tirgū notiekošajiem pārmaiņām.

4.7   Daudzos gadījumos starpnozaru padomes galveno uzmanību pievērš ne tikai kvantitatīvajiem, bet arī kvalitatīvajiem jautājumiem. Tādu padomju locekļi, piemēram, Dānijas “Padomdevējas komitejas izglītības un mācību jautājumos” locekļi, ņemot vērā attīstības tendences darba tirgū, sniedz padomu izglītības ministram jautājumos, kas skar ne tikai jaunu kvalifikācijas prasību noteikšanu un līdzšinējo kvalifikācijas prasību apvienošanu vai atcelšanu, bet arī vispārējus profesionālās izglītības aspektus, piemēram, skolu programmu koordinēšanu.

4.8   Daļā valstu reģionālajām starpnozaru padomēm ir tādi paši mērķi kā to atbilsmēm valsts līmenī. Tās reģionālos datus nosūta pētniecības institūtiem, lai varētu novērtēt, cik daudz nākotnē būs darba vietu un kādas prasmes būs pieprasītas. Interesanti, ka dažas reģionālās starpnozaru padomes velta daudz pūļu, lai panāktu, ka pašreizējie dati par to jauniešu skaitu, kas sāk profesionālo izglītību, atbilstu nākotnē paredzamajam pieprasījumam pēc augsti kvalificētiem darbiniekiem.

4.9   Valstu līmeņa nozaru padomju, kuru pārziņā ir sākotnējā profesionālā izglītība un apmācība, galvenais mērķis ir nodrošināt, lai jaunajiem darba ņēmējiem, nonākot darba tirgū, būtu vajadzīgās pamatzināšanas.

4.10   Valsts līmeņa nozaru padomju, kas atbildīgas par tālāko profesionālo izglītību, galvenais mērķis ir paaugstināt to cilvēku kvalifikācijas līmeni, kas darba tirgū jau ir iesaistīti. Tāpēc padomes nosaka, kādas ir darba ņēmēju vajadzības tālākizglītības jomā, un pašas organizē tālākizglītības pasākumus vai finansē citu piedāvātos kursus.

Reģionālās un valstu padomes atšķiras veicamo uzdevumu ziņā. Daži piemēri nozaru un starpnozaru padomju uzdevumiem:

darba tirgus kvantitatīvās attīstības tendenču analīze,

darba tirgus kvalitatīvās attīstības tendenču analīze,

ieteikumi kvantitatīvo trūkumu mazināšanai,

ieteikumi kvalitatīvo trūkumu mazināšanai,

ieteikumi kvalifikācijas ieguves un atzīšanas pilnveidei,

atbalsts uzņēmumu un tālākās profesionālās apmācības nodrošinātāju sadarbībai,

programmu un pasākumu īstenošana, lai mazinātu kvantitatīvos un kvalitatīvos trūkumus.

4.11.1   Vienīgi dažās dalībvalstīs nozaru padomes veic visus iepriekšminētos uzdevumus. Gandrīz visas nozaru un starpnozaru padomes analizē darba tirgus kvalitatīvās un kvantitatīvās attīstības tendences. Daudz mazāks ir to padomju skaits, kas gatavo ieteikumus politikas pasākumiem. Lielākā daļa padomju veic vai pasūta pētījumus.

4.11.2   Daudz biežāk padomes analizē darba tirgus kvalitatīvās attīstības tendences un izstrādā ieteikumus politikas pasākumiem, piemēram, lai izveidotu labākas profesiju apguves programmas, un arī izstrādā priekšlikumus, kā mazināt kvalitatīvos trūkumus. Daudzas padomes atbalsta sadarbību starp uzņēmumiem un tālākās profesionālās apmācības nodrošinātājiem.

4.11.3   Vairākas valsts līmeņa padomes īsteno programmas un pasākumus, lai darba tirgū mazinātu noteiktas kvalifikācijas darbinieku trūkumu. Ieteikumus šajā jomā īpaši aktīvi izstrādā starpnozaru reģionālās padomes jaunajās dalībvalstīs.

Dažādu padomju izmantotās metodes ir cieši saistītas ar to mērķiem un uzdevumiem. Padomēm ļoti svarīgi ir dati par darba tirgus kvantitatīvās un kvalitatīvās attīstības tendencēm. Parasti datu apkopošanu un analīzi uztic citai organizācijai, izņemot gadījumus, kad padomes struktūrā iekļauts, piemēram, darba tirgus novērošanas centrs.

4.12.1   Jānorāda, ka datu vākšana par darba tirgu un to analīze un politisku lēmumu pieņemšana par to, kā pielāgoties pārmaiņām darba tirgū, ir divi dažādi uzdevumi.

Dalībvalstīs un ārpus ES izveidoto nozaru padomju valdēs ir pārstāvēti darba devēji (parasti tie ieņem vadošu amatu), darba ņēmēji un dažos gadījumos apmācības nodrošinātāju un valdības pārstāvji (reģionāla mēroga padomēs — pašvaldību pārstāvji). Valdes mēdz būt nelielas, lai lēmumu pieņemšanas process būtu efektīvs, bet tās var būt arī samērā lielas, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku pārstāvību. Padomju valdes locekļiem parasti ir jābūt rūpniecības pārstāvjiem, kuri bauda attiecīgās nozares atzinību un uzticību.

4.13.1   Runājot par padomju vadību, jāuzsver, ka to darba kārtībā nevajadzētu iekļaut ar darba attiecībām saistītus jautājumus, jo tie ir nozares sociālā dialoga komisijas kompetencē. No otras puses, apspriežot daudzus darba devējiem un darba ņēmējiem būtiskus jautājumus, padomes darbība palīdz mazināt spriedzi, kas radusies sociālajā dialogā.

4.13.2   Nozaru padomes bieži sadarbojas kādas organizācijas ietvaros. Kanādā šāda organizācija ir Nozaru padomju apvienība, kurā notiek informācijas un paņēmienu apmaiņa, kā arī formulē vienotu viedokli, piemēram, par valsts standartu izstrādi profesionālās izglītības jomā.

5.   Sīki izstrādātas piezīmes.

Darba tirgus novērošanas centri — nozīmīgs pamats nozaru padomju efektīvai darbībai

ES dalībvalstīs darbojas dažādu veidu darba tirgus novērošanas centri valsts, nozaru un reģionālajā mērogā. Dažreiz novērošanas centri darbojas nodarbinātības padomju sastāvā vai tiem ir cits nosaukums.

5.1.1   Novērošanas centrus izveido, lai

sekotu līdzi attīstības tendencēm un politikas pasākumiem darba tirgū,

vāktu, analizētu un interpretētu datus,

nosūtītu datus lietotājiem atbilstīgi to vajadzībām.

5.1.2   Būtiska nozīme ir novērošanas centru sadarbībai valsts un starptautiska līmeņa tīklos. Eiropas un pasaules tirgū, kurā augsti vērtē elastīgumu, novērošanas centri nevar darboties izolēti viens no otra.

5.1.3   Katrs novērošanas centrs, būdams prognozēšanas instruments, kura mērķis ir spēt labāk paredzēt pārmaiņas darba tirgū, attīstīsies un tā nozīme pieaugs, ja tas koncentrēs uzmanību uz savu mērķu sasniegšanu un vienlaikus veidos regulārus un ciešus sakarus ar citiem novērošanas centriem.

5.2   Nodarbinātības un prasmju novērošanas centru uzdevums ir sniegt stratēģiski svarīgu informāciju tiem, kurus pārmaiņas ietekmē. Līdztekus sociālajiem partneriem un valsts pārvaldes iestādēm, tie ir mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), izglītības iestādes, vietējās pašvaldības, nodarbinātības dienesti un uzņēmējdarbības atbalsta dienesti.

5.3   Darba tirgus novērošanas centriem būtu jāveic šādi uzdevumi:

jānosaka tālākizglītības prioritātes un jānodrošina efektīvāka mijiedarbība starp prasmju apguvi un darba vietu izveidi,

jāvērtē pārmaiņas un pieprasījums darba tirgū,

jāanalizē statistikas dati par nodarbinātību un izglītību,

jāsniedz informācija un jāatvieglo pāreja no izglītības vai profesionālās apmācības uz nodarbinātību, cenšoties sasniegt šādus galvenos mērķus:

apzināt izglītības un profesionālās apmācības ceļus, kas ved uz nodarbinātību,

analizēt pārmaiņas un savstarpējās sakarības starp piedāvājumu un pieprasījumu tautsaimniecības nozarēs un dažādās profesijās,

jākoordinē pētījumi un aptaujas, kā arī jāpiedalās inovācijas un izstrādes veicināšanā,

dažādās mērķgrupās jāizplata informācija par nodarbinātību un prasmēm.

5.4   Novērošanas centri sistemātiski analizē arī darba tirgu gan valsts, gan vietējā vai nozares mērogā. Lai prognozētu prasmju pieprasījumu nākotnē, tie veic salīdzinošas analīzes nozares mērogā un pēta, kādu profesiju un specializāciju pārstāvji ir vajadzīgi reģionālajā, vietējā un nozaru līmenī.

5.5   Novērošanas centri var veikt šādus uzdevumus, atbalstot un papildinot nozaru un starpnozaru padomju darba tirgus un prasmju jautājumos darbību:

izstrādāt un analizēt prognozes par sociālajām un ekonomiskajām pārmaiņām valsts, nozares vai reģionu līmenī, lai varētu apzināt un noteikt, kādas nodarbinātības iespējas pavērsies īpaši apdraudētās nozarēs vai reģionos,

atjaunināt definīcijas tradicionālajās nozarēs, lai labāk pielāgotu darba ņēmēju prasmes,

sekmēt partnerību pārmaiņu un jauninājumu jomā,

izveidojot sadarbības tīklus, kas aptver citus novērošanas centrus un ieinteresētās personas,

izstrādājot tālākās profesionālās izglītības stratēģiju,

sniedzot pakalpojumus profesionālās orientācijas jomā,

izstrādājot apmācības programmas, kas saskaņotas ar uzņēmumiem, nozarēm un vietēja mēroga iniciatīvām nodarbinātības jomā.

5.6   Darba tirgus novērošanas centriem, kuros apvienojušies dažādu interešu pārstāvji, jāpiedalās ieinteresēto personu, piemēram, nozaru un starpnozaru padomju nodarbinātības jautājumos, debatēs par Eiropas, valstu, nozaru, reģionu un vietējās tautsaimniecības attīstību. Novērošanas centriem ir īpaši liela nozīme, jo tie prognozē jaunu darba vietu veidošanos un veicina izpratni gan par jauniem saimnieciskās darbības veidiem, gan par jauniem nodarbinātības modeļiem un prasmēm.

Runājot par pašreizējām attiecībām starp nozaru padomēm un darba tirgus novērošanas centriem, jāatzīmē, ka vairākās ES dalībvalstīs (piemēram, Francijā un Zviedrijā) darbojas nozaru darba tirgus novērošanas centri, kas par tālāko profesionālo izglītību un apmācību atbildīgo valsts līmeņa nozaru padomju uzdevumā apzina apmācības vajadzības attiecīgajās nozarēs (Francijā novērošanas centrs veic šādus pētījumus Par nozaru darbinieku apmācībai paredzētajiem līdzekļiem atbildīgās komisijas uzdevumā (5)).

5.7.1   Pēc reģionālo starpnozaru padomju pieprasījuma reģionālie darba tirgus novērošanas centri dažās dalībvalstīs apzina nozares, kurās vērojama augšupeja vai lejupslīde. Pēc šādas apzināšanas centri sniedz visaptverošu un saskaņotu informāciju, ko ņem vērā reģionālās iestādes, sociālie partneri un apmācības nodrošinātāji, apspriežot, kādi sākotnējās profesionālās izglītības un kādi profesionālās izglītības un apmācības kursi ir jāpiedāvā reģionālajās apmācības iestādēs.

5.7.2   Komiteja uzskata, ka Dublinas fonds (Eurofound) un Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (CEDEFOP) ir tie novērošanas centri, kas (it īpaši izmēģinājumu projektu īstenošanā) varētu sadarboties ar Eiropas līmeņa nozaru padomēm, kuras paredzēts izveidot. Nākotnē Eiropas līmeņa nozaru padomes varētu sadarboties ar darba tirgus novērošanas centru tīkliem, kas aptver vairākas valstis.

Briselē, 2010. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  VET (Vocational Education and Training — profesionālā izglītība un apmācība).

(2)  Komisijas paziņojums “Jauna partnerība universitāšu modernizācijai — ES forums par dialogu starp universitātēm un uzņēmējdarbības jomu”, COM(2009) 158 galīgā redakcija, 02.04.2009.

(3)  OV C 128, 18.5.2010., 74. lpp.

(4)  “Feasibility study on the setup of Sectoral Councils on Employment and Skills at the European Level” (“Pamatojums nozaru padomju nodarbinātības un prasmju jautājumos veidošanai Eiropas līmenī”), ECORYS / KBA pētījums, kas veikts Eiropas Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un iespēju vienlīdzības ģenerāldirektorāta uzdevumā.

(5)  Pamatojoties uz priekšizpētes ziņojumu (skatīt 4. zemsvītras piezīmi).

(6)  Ja padomes darbība aptver visus darba ņēmējus vai visus uzņēmumus noteiktā teritorijā, tad tā ir starpnozaru (jeb horizontālā) padome.


18.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/8


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Lisabonas programma un iekšējais tirgus”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2010/C 347/02)

Ziņotājs: Edwin CALLEJA  kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 26. februārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Lisabonas programma un iekšējais tirgus”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2010. gada 1. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 460. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 17. un 18. februārī (17. februāra sēdē), ar 184 balsīm par, 16 balsīm pret un 34 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

Lisabonas stratēģijas mērķis ir panākt, ka Eiropa kļūst par dinamiskāko un viskonkurētspējīgāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kura līdz 2010. gadam spētu panākt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, vienlaikus nodrošinot un pilnveidojot ekonomikas, sociālos un vides standartus. Pēc stratēģijas pārskatīšanas 2005. gadā valstu valdības tagad izmanto savas valstu reformu programmas un izstrādā gada pārskatus par sasniegtajiem rezultātiem saistībā ar ilgtspējīgas attīstības jomā izvirzītajiem mērķiem. Lai gan minētie mērķi netiks sasniegti līdz noteiktajam termiņam, proti, 2010. gadam, labāka pārvaldība ES līmenī palīdzētu īstenot īstermiņā nepieciešamos pasākumus. Lisabonas stratēģijas nākamā pārskatīšana tagad ir nokavēta. Padome tomēr ir paredzējusi pavasara sanāksmē pieņemt lēmumus šajā jautājumā. Komisijas dokuments “Apspriešanās par topošo ES stratēģiju 2020. gadam” (1) ir labs pamats lēmumu pieņemšanai.

1.1.1.   EESK tādēļ aicina ES Komisiju un dalībvalstis īstenot nozīmīgus un izšķirošus pasākumus vienotā tirgus izveidei, garantējot un tālāk attīstot sociālos un vides standartus. Komiteja uzsver ciešo saikni starp Lisabonas stratēģiju un iekšējo tirgu, neskatoties uz to atšķirīgajiem pārvaldības modeļiem. Dinamisks iekšējais tirgus ir gan priekšnoteikums, gan atbalsts “ES stratēģijas 2020. gadam” sekmīgai īstenošanai.

1.2.   EESK iesaka dalībvalstīm mainīt stratēģiju un viedokli par vienotā tirgus noteikumiem un vēlētos redzēt šādus uzlabojumus:

tiesību aktu labāka izstrāde: ir ļoti svarīgi izstrādāt pārredzamāku un skaidrāku regulējumu, kura labāku administrēšanu var panākt ar zemām izmaksām un netērējot ne uzņēmēju, ne iedzīvotāju laiku. Minētie principi ir jāievēro, lai atvieglotu pārrobežu pasākumu norisi. Vienlaikus ir acīmredzams, ka nepieciešama jauna pieeja, lai risinātu problēmas finanšu tirgos, padarītu ekonomiku “zaļāku” un stiprinātu rūpniecības un pakalpojumu nozares, ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas. Tiesību aktu labāka izstrāde automātiski nenozīmē mazāk noteikumu vai neregulētus tirgus, bet to uzdevums ir radīt nepieciešamos apstākļus, lai nepieļautu protekcionismu un konkurējošus režīmus, kas dažām dalībvalstīm rada netaisnīgas priekšrocības. Izstrādājot noteikumus, jāņem vērā saimnieciskie un sociālie apstākļi, vienlaikus nodrošinot līdzvērtīgas iespējas uzņēmumiem, nodrošinot lielāku kohēziju, garantējot sociālo taisnīgumu un veicinot finanšu un cilvēku resursu brīvu apriti;

labāka īstenošana: tiesību akti visās dalībvalstīs būtu jātransponē vienādi, ar vienotu interpretāciju un iespējami mazāk izņēmumiem. Nesaskaņotās jomās ir jāuzlabo savstarpēja atzīšana;

labāka uzraudzība: būtu jāpastiprina Eiropas Komisijas kā vienotā tirgus uzraudzītājas pilnvaras. Uzraudzību un izpildi varētu labāk koordinēt, katrā dalībvalstī izveidojot vienu atskaites struktūrvienību, kas īstenotu pilnvaras un Eiropas Komisijas priekšā atbildētu par vienotā tirgus noteikumu vienādu piemērošanu;

plašāka pārrobežu sadarbība, informācija un ātras sūdzību izskatīšanas sistēmas: starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm jāveido savstarpēja uzticība un sapratne, radot ciešākas darba attiecības. Eiropas Komisijas izveidotie tīkli būtu jāizmanto par pamatu sadarbībai, ja tie darbojas visās dalībvalstīs, lai aizsargātu un informētu iedzīvotājus. Pilnībā funkcionējošs tīkls nodrošina efektīvu uzraudzību un būtiski samazinās ES standartiem neatbilstošu preču importu no trešām valstīm, lai veicinātu produktu kvalitātes standartus un patērētāju drošību un radītu līdzvērtīgus konkurences apstākļus ES rūpniecībai;

vairāk tiesiskuma iedzīvotājiem: vienotā tirgus noteikumu tiesiskā piemērošana uzlabosies, ja dalībvalstu tiesnešiem tiks nodrošināta piekļuve atbilstošai apmācībai ES tiesībās. Sociālie partneri pašreiz aplūko dažādas alternatīvas, lai rastu risinājumu pretrunām starp iekšējā tirgus brīvībām, no vienas puses, un pamattiesībām, no otras puses. Jānosaka skaidri principi, lai nebūtu pretrunu starp četrām brīvībām un darbinieku kolektīvajām tiesībām;

vienotā tirgus uzraudzības pasākumu turpināšana un pastiprināšana: paredzams, ka minētie pasākumi sniegs vislabākās iespējas, kā izstrādāt un īstenot labākus tiesību aktus un politiku. Minētā pieeja būs pragmatiska un vērsta uz īpašiem valstu un tirgus jautājumiem. Īstenojot minētos pasākumus, būtu arī jānoskaidro un jānovērš zināmie šķēršļi tirdzniecībai vienotajā tirgū (2);

vienotā tirgus prioritāro jautājumu noteikšana: būtu jāpārskata ES prioritātes turpmākajiem gadiem, jo neatrisināti jautājumi saistībā ar vienotā tirgus politiku varētu kavēt Lisabonas stratēģijā izvirzīto mērķu sasniegšanu;

sevišķi svarīga ir Pakalpojumu direktīvas īstenošana pilnīgā saskaņā ar vienotā tirgus principiem un noteikumiem. Šajā sakarā nozīmīga problēma ir tā, ka darba ņēmēji no dažām dalībvalstīm, kas pievienojās ES pēdējā paplašināšanas kārtā, vēl aizvien nevar brīvi pārvietoties. Valstīm jāizstrādā efektīvi un precīzi īstenošanas noteikumi, lai pienācīgi īstenotu direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā un sasniegtu tās mērķus, proti, nodrošinātu taisnīgu konkurenci starp uzņēmumiem un darba ņēmēju tiesību ievērošanu, kā arī izvairītos no sociālā dempinga;

viena no ES un vienotā tirgus problēmām ir tā, ka atalgojums un darba apstākļi ir kļuvuši par konkurences faktoriem. Standartu aizsardzība darba tirgū kļūs aizvien nozīmīgāks faktors un tam jākļūst par jaunās “ES stratēģijas 2020. gadam” sastāvdaļu;

vienotais tirgus stimulē nevajadzīgus un videi kaitējošus pārvadājumus lielos attālumos. Tas ir pretrunā pieaugošajām prasībām vides politikai un ilgtpējīgai attīstībai.

EESK atbalsta Vides ministru padomes secinājumus (3), un Komiteja izmantoja iespēju iepazīstināt ar savu atzinumu (4), kurā ir uzsvērta nepieciešamība internalizēt ārējās izmaksas, lai nodrošinātu pareizu cenu politiku, atzīta pasivitātes negatīvā finansiālā ietekme un ekosistēmu pakalpojumu nozīme.

1.3.   ES stratēģija 2020. gadam ir atkarīga no vienotā tirgus efektīvas darbības. Lisabonas procesa nākamās pārskatīšanas laikā Eiropas Savienībai ir jāizvirzās vadošajā pozīcijā pasaules saimnieciskās un sociālās attīstības jomā. Šim nolūkam būtu jāizmanto dažādu ES reģionu daudzveidīgās saimnieciskās konkurences priekšrocības, darbojoties efektīvā un pareizi funkcionējošā vienotajā tirgū.

1.4.   ES stratēģijā 2020. gadam jārisina šādi steidzami jautājumi:

īstenot ekonomikas atveseļošanas plānu, lai Eiropas Savienība varētu pārvarēt recesiju un lai dalībvalstīm palīdzētu sasniegt jau apstiprinātos mērķus. Stratēģijā jāatbalsta pārmaiņas, kas nepieciešamas, lai rūpniecības nozari virzītu uz videi draudzīgāku stratēģiju un vienlaikus sekmētu pārmaiņas patērētāju uzvedības modelī, tādējādi atbalstot videi draudzīgāku tautsaimniecību;

noteikt konkrētus pasākumus un izstrādāt pamatnostādnes ekoefektivitātes paaugstināšanai, izstrādāt integrētu stratēģiju un rīcības plānu ekojauninājumu veicināšanai šajā gadā. Svarīgs pasākums ir arī jaunais Eiropas Inovācijas plāns, lai izveidotu konkurētspējīgu un saskaņotu iekšējo tirgu šajā jomā;

izstrādāt patiesu stratēģiju, lai novērstu valsts intervenci banku, apdrošināšanas un finanšu jomā, vienlaikus pastiprinot uzraudzību un regulējumu. Šajā sakarā jāizstrādā stratēģiska pieeja, lai pamazām samazinātu valsts intervenci finanšu jomas ilgtspējas nodrošināšanai un izvirzītu skaidrus mērķus ceļā uz nozares efektivitātes paaugstināšanu, valsts parāda samazināšanu, vienlaikus finanšu nozarei sniedzot ieguldījumu ekonomikas stabilitātes un izaugsmes veicināšanā;

pievērst lielāku uzmanību nepieciešamajām strukturālajām pārmaiņām, ņemot vērā ar tām saistītos jautājumus un demogrāfiskās pārmaiņas. Tagad būtu jāveic konkrēti pasākumi, lai dalībvalstīs īstenotu Mazās uzņēmējdarbības aktu.

1.5.   Eiropas Savienības turpmākas paplašināšanās stratēģija. Eiropas Savienības turpmākai paplašināšanai būtu jānotiek vienīgi tādā gadījumā, ja jaunpienācējas valstis pirms tam panāk savu tiesību aktu vajadzīgo tuvināšanu acquis un ievēro visas prasības saistībā ar labu pārvaldību, tiesiskumu un ilgtspējīgu ekonomiku.

1.6.   Finanšu krīzes pārvarēšana.

Tā kā finanšu krīze ir smagi skārusi saimnieciskā un sociālā progresa pašu pamatu, tā ir jāatrisina iespējami sekmīgāk un ātrāk. Uzņēmējdarbības finansēšanai un ieguldījumu veicināšanai pētniecībā un izstrādē ir izšķiroša nozīme nodarbinātības un saimnieciskās labklājības līmeņa saglabāšanā.

Risinājuma sastāvdaļa ir atjaunota uzticēšanās Eiropas finanšu nozarei. To var panākt vienīgi tad, ja būtiski mainās valsts uzraudzība un noteikumi kļūst stingrāki, lai neatpaliktu no finanšu tirgu globālās dimensijas un darbībām tajos. Ir arī ļoti ieteicams saskaņot saistošus finanšu noteikumus un uzraudzību visā pasaulē, ņemot vērā straujo un ietekmīgo domino efektu, kādu vienas valsts finanšu krīze rada pasaulē, kurā valda aizvien lielāka savstarpējā atkarība.

Dalībvalstīm būtu jāatbalsta Eiropas Centrālās bankas (ECB) pieeja, kurā ņemta vērā gan ekonomikas un nodarbinātības dimensija, gan cenu stabilitāte un paredzēts, ka tai regulāri ir jāizstrādā pārskats par euro zonas ekonomiku un ieteikumi Ekonomikas un finanšu padomei (ECOFIN). Ir arī norādīts, ka jāpārskata Euro grupas darbības joma un efektivitāte un tās ieguldījums euro monetārās politikas noteikšanā.

Lai finanšu un ekonomikas krīze vēl vairāk nepasliktinātu stāvokli nodarbinātības un sociālajā jomā, valstu un ES līmenī jādara viss iespējamais, lai sociālos pasākumus pielāgotu pašreizējiem apstākļiem, izvairoties no kaitējuma darba ņēmēju sociālajai aizsardzībai un pirktspējai. Jāsaglabā arī iekšējā tirgus kohēzija, vienlaikus ņemot vērā sociālās sistēmas ilgtspēju un nepieciešamību īstenot pārdomātu fiskālo politiku. Vienlaikus ir vajadzīga darba tirgu stabilizācija, lai sagatavotos ekonomikas augšupejai, izmantojot intensīvus un visaptverošus papildpasākumus darba ņēmēju apmācībai un īstenojot uz zināšanām balstītas tālākizglītības pasākumus, kas ļauj rasties ražīgāka un kvalitatīvāka darba iespējām.

Jāizstrādā labākas metodes, kas ļautu novērtēt progresu sociālajā, ekonomikas un vides jomā. Tāpēc papildus IKP jāattīsta citi rādītāji, lai labāk varētu izvērtēt sasniegumus ilgtspējīgas attīstības un labklājības jomā.

1.7.   Eiropas stāvokļa uzlabošana pasaules tirgū.

1.7.1.   Eiropai jāuzlabo savs stāvoklis starptautiskajā vidē. To var panākt, atrisinot iekšējās saimnieciskās, sociālās un ekoloģiskās problēmas, kā arī pastiprinot Eiropas integrāciju un starptautisko sadarbību.

1.7.2.   ES rūpniecībā būtu jāattīsta augstas tehnoloģiskās intensitātes nozares, kurās izmanto galvenokārt integrētu un klimatam labvēlīgu pieeju. Tādējādi ES izvirzīsies vadošajā pozīcijā konkurētspējas jomā, uzlabojot ārējo tirdzniecību un radot “zaļās” darba vietas, kā arī paredzot un nodrošinot ekonomikas ilgtspēju.

1.7.3.   Šāda līdzsvara sasniegšanai ir vajadzīgs novatorisks domāšanas veids, lai progress sociālajā un vides jomā varētu sekmēt konkurētspēju.

1.7.4.   Ekonomisko un juridisko šķēršļu tālāka samazināšana būtiski sekmētu turpmāko iekšējā tirgus integrāciju un kopumā Eiropas konkurētspējas paaugstināšanos (5). Ātrāku progresu varēs panākt, jaunajā ES stratēģijā 2020. gadam vairāk iesaistot sociālos partnerus un organizētu pilsonisko sabiedrību.

1.7.5.   Globālā dimensija nosaka turpmāku kopīgu pasākumu nepieciešamību. Katrai dalībvalstij būtu jāizstrādā sava programma un vienlaikus jāsadarbojas ar citām dalībvalstīm, lai sasniegtu kopīgi izvirzītos mērķus. Šādos mērķos būtu jāiekļauj

apņemšanās rīkoties stingri un pārliecinoši pasaules mērogā un vienlaikus ņemt vērā Āzijas un jauno tirgus ekonomikas valstu pieaugošo nozīmi;

stratēģiska enerģētikas politika, kas balstās uz divpusējiem nolīgumiem starp ES un trešām valstīm un ko papildina jauna, vieda un decentralizēta enerģētikas infrastruktūra, kuras radītais oglekļa dioksīda emisijas līmenis ir zems;

Eiropas Savienībai būtu jāaicina valstis, ar kurām tai ir tirdzniecības attiecības, parakstīt un ievērot attiecīgos starptautiskos līgumus un konvencijas, ko pieņēmusi ANO un tās aģentūras, piemēram, ILO, kā arī citas starptautiskās organizācijas, kuras nosaka standartus attiecībā uz vidi, darba ņēmēju tiesībām, tostarp tiesības uz vienādu samaksu par vienādu darbu, un kuras aizliedz bērnu darbu.

2.   Ievads.

2.1.   Lisabonas stratēģijas mērķi.

2.1.1.   Uzsākot Lisabonas stratēģiju, Eiropadomes 2000. gada pavasara sanāksmē tika izvirzīts stratēģisks mērķis, kas Eiropas Savienībai jāsasniedz līdz 2010. gadam, proti, kļūt par pasaules dinamiskāko un konkurētspējīgāko uz zināšanām balstīto ekonomiku, kura spēj nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi, vairāk un labākas darba vietas, labāku sociālo kohēziju un vides aizsardzību. Eiropā arī turpmāk ir paredzēts vairākas tās pašreizējās politikas jomas, iestāžu struktūru un finanšu instrumentus pielāgot stratēģiskajām prioritātēm. EESK ir uzsvērusi Lisabonas stratēģijas nozīmi un uzskata, ka tā ir ļoti svarīga, lai turpinātu īstenot tādas reformas, kas ļauj nostiprināt vienoto tirgu un atbalstīt tā turpmāku attīstību un konsolidāciju (6). Preču, pakalpojumu, darba un kapitāla tirgus reformas īsteno, lai izveidotu pilnībā funkcionējošu un efektīvu vienoto tirgu un pēc 2010. gada turpinātu dalībvalstu iesaistīšanu ekonomikas zonā, kas ir konkurētspējīgāka un tuvāka Lisabonas programmā izvirzīto mērķu sasniegšanai, un vienlaikus nodrošinātu līdzsvaru starp ilgtspējīgas attīstības pīlāriem ekonomikas, sociālajā un vides jomā.

2.2.   Lisabonas programmas otrais posms.

2.2.1.   Minētais posms iesākās ar termiņa vidusposma pārskatu 2005. gadā, nosakot katras dalībvalsts atbildību par Lisabonas programmas īstenošanu valsts līmenī. Vajadzēja precizēt prioritātes un izstrādāt jaunus politikas un finanšu instrumentus. Tika pieņemtas jaunas integrētas pamatnostādnes attiecībā uz ekonomikas un nodarbinātības politiku, un tās bija jāiekļauj valstu reformu programmās.

2.3.   Lisabonas programma pēc 2010. gada.

2.3.1.   Eiropadomes 2008. gada marta sanāksmē tika piešķirtas pilnvaras uzsākt pārdomu procesu par Lisabonas stratēģiju pēc 2010. gada, galveno uzmanību pievēršot šādiem jautājumiem:

ieguldījumi cilvēkresursos un darba tirgus modernizācija;

uzņēmējdarbības iespēju attīstīšana;

ieguldījumi zināšanās un inovācijā,

klimata pārmaiņas, enerģētika un attiecīgi ieguldījumi infrastruktūrās.

2.4.   Eiropa cīņā ar finanšu krīzi.

2.4.1.   Eiropas Savienība šobrīd atrodas globālās finanšu krīzes centrā. Krīze iesākās ASV, bet tagad ir sasniegusi milzīgus apmērus, aptverot pasaules ekonomiku, negatīvi ietekmējot ieguldījumus, liedzot uzņēmumiem saņemt tik ļoti vajadzīgās kredītlīnijas un būtiski ietekmējot pasaules tirdzniecības samazināšanos tādā apjomā, kāds nebija pieredzēts kopš Otrā pasaules kara. Sociālās sekas saistībā ar zaudētām darba vietām un darba ņēmēju pirktspējas samazināšanos sasniedz satraucošu līmeni visā ES, un nekas neliecina par tūlītēju atgūšanos no krīzes. Eiropas Centrālā banka līdz šim ir īstenojusi pasākumus euro aizsardzībai pret inflāciju un deflāciju. Dalībvalstīm būtu jāatbalsta Eiropas Centrālās bankas (ECB) pieeja, kurā ņemta vērā gan ekonomikas un nodarbinātības dimensija, gan cenu stabilitāte un paredzēts, ka tai regulāri ir jāizstrādā pārskats par euro zonas ekonomiku un ieteikumi Ekonomikas un finanšu padomei (ECOFIN). Tāpēc dalībvalstīm būtu jāpārskata Euro grupas darbības joma un efektivitāte un tās ieguldījums euro monetārās politikas noteikšanā. Finanšu tirgu atvēršana bija pozitīvs pasākums. Tomēr valsts uzraudzība un noteikumi neatbilda finanšu tirgu globālajai dimensijai. Tās ir papildu problēmas, kuras Eiropai ir jārisina, pārskatot noteikumus un padarot tos stingrākus.

2.5.   Problēmas saistībā ar vienoto tirgu un Lisabonas programmu.

2.5.1.   Globalizācijas radītās problēmas. Ņemot vērā stāvokli ES, ir skaidrs, ka tas nopietni ietekmēs vienoto tirgu un Lisabonas programmu. Globalizācija un ar to saistītās problēmas pastāvēs arī pēc krīzes. Tātad Eiropai jāuzlabo savs stāvoklis starptautiskajā vidē, aizvien sekmīgāk risinot iekšējās saimnieciskās, sociālās un ekoloģiskās problēmas, kā arī pastiprinot Eiropas integrāciju un starptautisko sadarbību. Lai minētā stratēģija būtu efektīva un atbilstu Lisabonas programmas pārskatītajām prioritātēm, ir jāpanāk saimnieciskās, sociālās un vides attīstības aspektu līdzsvars.

2.5.2.   Sociālā kohēzija.

2.5.2.1.   Kad 2000. gadā tika uzsākta Lisabonas stratēģijas īstenošana, sociālā kohēzija bija svarīgs apsvērums, un tas ir nozīmīgs vēl joprojām. Taču sasniegumi cīņā pret nabadzību un nevienlīdzību nav īpaši nozīmīgi — to var secināt, gan salīdzinot situāciju dažādās dalībvalstīs, gan analizējot dalībvalstu iekšējo situāciju. Nabadzība un nevienlīdzība vēl joprojām uzskatāmas par nopietnākajām problēmām Eiropā. Pārskatot Lisabonas stratēģiju, nabadzības un sociālās kohēzijas jautājumiem ir jāpievēršas nopietnāk, izvirzot vērienīgākus mērķus ekonomikas un sociālajā attīstībā, lai ievērojami samazinātu nabadzību un nevienlīdzību.

2.5.2.2.   Labklājības nodrošināšanas sistēmu atšķirības Eiropas Savienībā ir acīmredzamas. Dažu minēto atšķirību cēlonis ir pilnīgi dažādās nodokļu sistēmas un nodokļu konkurence. Uzņēmumu ienākuma nodokļi un nodokļi par dividendēm un procentiem dažās valstīs ir augsti, turpretī citās — zemi. Vienotas likmes nodokļu modeļi ir palielinājuši ienākuma nodokļa un ieņēmumu atšķirības dalībvalstīs. Sociālie izdevumi kā IKP procentuālā daļa dažās valstīs pārsniedz 30 % un ir zem 15 % valstīs, kurās ir zema vienotā nodokļu likme. Visas valstis saskaras ar problēmām attiecībā uz savu labklājības nodrošināšanas sistēmu nākotni.

2.5.2.3.   Būtiski ir nodrošināt augstākus izglītības standartus, labākas un konkurētspējīgākas prasmes, un palielināt pētnieku skaitu, lai sekmētu konkurētspējīgāku, videi draudzīgāku Eiropas rūpniecības nozari, kas ir vadošā inovācijā, izmantojot augstākas tehnoloģijas, paaugstinot ražīgumu un radot papildu pievienoto vērtību. Šādai pieejai vajadzētu sekmēt papildu un labāku darba vietu radīšanu un paātrināt ekonomikas un sociālo attīstību, tādējādi samazinot nabadzību un nevienlīdzību.

2.5.2.4.   Ir norādīts uz atklāto koordinācijas metodi un to, ka īpaši jānodrošina vienlaicīgi un interaktīvi pasākumi ES, valstu un reģionālajā līmenī. Dalībvalstu līmenī iesaistot parlamentus, sociālos partnerus un pārējo organizēto pilsonisko sabiedrību, varētu veicināt izpratni par nozīmīgākajām problēmām un nepieciešamajiem pasākumiem, kā arī līdzdalību šo jautājumu risināšanā.

2.5.2.5.   Arī publisko pakalpojumu sniedzēji var sniegt ieguldījumu, lai rastu nepieciešamos risinājumus problēmām, kas saistītas ar sociālo kohēziju un pašreizējo ekonomikas un finanšu krīzi, jo minēto pakalpojumu sniedzēji sniedz nozīmīgu ieguldījumu valdības pasākumos ekonomikas un darba tirgu stabilizēšanai. Publiskais sektors darbojas kā ekonomikas izaugsmes sekmētājs un nodrošina infrastruktūru privāto uzņēmēju sekmīgai darbībai. Tāpēc labākiem publiskajiem pakalpojumiem (piemēram, izglītības, veselības aprūpes un sociālās aizsardzības jomā) jābūt pamatelementam jaunajā Eiropas stratēģijā izaugsmei un nodarbinātībai atbilstoši visu Eiropas iedzīvotāju interesēm.

2.6.   Recesijas tendenču novēršana.

2.6.1.   Efektīvākam vienotajam tirgum vajadzētu būt vienam no faktoriem, kas veicina ES attīstību vidējā termiņā, un tam būtu jāveicina arī tautsaimniecības straujāka atlabšana no pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes. Lai panāktu stabilu un ilgtermiņa atlabšanu, būtu jāizstrādā strukturālās reformas. Nenovēršot uzmanību no nepieciešamā sociālā līdzsvara, reformām vajadzētu būt virzītām arī uz to, lai novērstu pašreizējās recesijas tendences un izvairītos no jebkādas ražošanas iespēju turpmākas pasliktināšanās Eiropas Savienībā. Ja dalībvalstis nodrošinātu sinerģiju un apņemtos rīkoties kopīgi, lai savu tautsaimniecību virzītu uz ilgtspējīgu izaugsmi, rastos spēcīgs stimuls kopīgam mērķim un virzībai. Dalībvalstīm vajadzētu būt gatavām veicināt pieprasījumu iekšējā tirgū un atjaunot patērētāju pirktspēju, ņemot vērā sasniegumus pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes un ar to saistītās recesijas pārvarēšanā.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1.   Šajā atzinumā ir apskatītas konkrētas jomas, kurās vienotais tirgus varētu sniegt ieguldījumu Lisabonas programmas īstenošanā pēc 2010. gada. Tās ir aplūkotas turpmāk tekstā.

3.2.   Iekšējā tirgus lielums.

3.2.1.   Preču tirdzniecības apjoms ES iekšējā tirgū ir gandrīz divtik liels kā tirdzniecības apjoms ar pārējām pasaules valstīm un atspoguļo gadu gaitā īstenotos integrācijas centienus (7). Vienoto Eiropas preču tirgu uzskata par nozīmīgu konkurences priekšrocību, un tas sniedz dalībvalstīm stabilu pamatu, lai veiksmīgi darbotos ārējos tirgos un radītu lielāku labklājību un darba vietas iedzīvotājiem. Iespējams, tiks apsvērta turpmāka ES paplašināšanās, un tādēļ vienotais tirgus kļūs lielāks.

3.3.   Progress saistībā ar vienotā tirgus izveidi un tā principu īstenošanu.

3.3.1.   Vienotā tirgus izveide joprojām nav pabeigta, bet daži būtiski jautājumi ir jārisina steidzami. Vienotā tirgus acquis pareiza piemērošana ir ļoti svarīga. Ir jāsaglabā dažādu interešu līdzsvars un atbilstība. Turklāt dalībvalstu konkurence vienotajā tirgū būtu jāvirza tā, lai ES patērētājam piedāvātu kvalitatīvākus un drošākus produktus par vislabāko cenu un vienlaikus nodrošinātu rūpniecībai stingrāku un efektīvāku pamatu ārējās tirdzniecības paplašināšanai. 2009. gada janvārī publicētajā ziņojumā (8) apskatīti 1992. gada iekšējā tirgus programmas vēl neīstenotie aspekti. Ziņojumā secināts, ka spēkā esošos noteikumus var atšķirīgi interpretēt, īstenot un ka tie nav saskaņoti. Tajā arī minētas augstās administratīvās izmaksas un veidi, kā varētu pilnībā likvidēt esošos šķēršļus uzņēmumiem.

3.3.2.   Eiropas Savienība ir izstrādājusi jaunu pieeju, lai internalizētu visu transporta veidu visas ārējās izmaksas. EESK par to jau ir paudusi viedokli (9), un atkārtoti vērš uzmanību uz saviem ieteikumiem, ka vēlamo efektu varēs panākt tikai tad, ja šo principu līdzvērtīgi piemēros visos gadījumos, kad rodas ārējās izmaksas. Padomes 2009. gada 23. oktobra secinājumos tā uzsvēra nepieciešamību piemērot šo principu, lai nodrošinātu pareizu cenu politiku, un dalībvalstis aicināja aktīvāk apspriest jautājumu par to, kā vislabāk izmantot rentablus ekonomikas instrumentus, lai labāk atspoguļotu patiesās ar vidi saistītās izmaksas un priekšrocības un noteiktu prognozējamu cenu oglekļa emisijām. Padome arī aicināja Komisiju jaunajā ES stratēģijā 2020. gadam noteikt konkrētus pasākumus un izstrādāt vadlīnijas ekoefektivitātes paaugstināšanai un izstrādāt integrētu stratēģiju un rīcības plānu ekojauninājumu veicināšanai šajā gadā un rīcības plānu gaidāmajam Eiropas Inovācijas plānam, lai izveidotu konkurējošu un saskaņotu iekšējo tirgu šajā jomā. Pašreiz dažādi transporta veidi un to izmantotāji ārējās izmaksas nesedz. Tas var radīt konkurences priekšrocības tiem transporta veidiem, kas rada lielas izmaksas sabiedrībai. Internalizācija šos konkurences izkropļojumus novērstu, veicinot pārvirzi uz videi draudzīgākiem transporta veidiem. Šo principu ir svarīgi piemērot efektīvāk, jo tas var būt saistīts arī ar izmaiņām transporta pakalpojumu sniedzēju un izmantotāju struktūrā.

3.4.   Pakalpojumu nozare.

3.4.1.   Iekšējā pakalpojumu tirgū vēl aizvien ir nepilnības. Jācer, ka trūkumi tiks novērsti, šā gada sākumā stājoties spēkā Pakalpojumu direktīvai. Pārrobežu jautājumi vēl aizvien ir ļoti jutīgs temats, īpaši tādās jomās kā enerģētika, pasta pakalpojumi un finanšu nozares pakalpojumi. Dalībvalstu pretestības dēļ dažos jautājumos nav iedomājami Eiropas līmeņa risinājumi, un pastāv spriedze, kas sekmē protekcionisma palielināšanos. Valstu valdības nevar pieļaut šādus īstermiņa un tuvredzīgus pasākumus. Tām jāanalizē situācija, un tās nedrīkst pieļaut sociālo, kvalitātes, vides un drošības standartu pazemināšanu iepriekš minētajās jomās. EESK aicina dalībvalstis attiecīgi apmācīt pārvaldes iestāžu darbiniekus, lai varētu nevainojami īstenot ES Pakalpojumu direktīvu. Pakalpojumu nozare ir jāattīsta, lai ņemtu vērā arī demogrāfiskās pārmaiņas, kas ietekmēs arī iekšējo tirgu, vienlaikus ņemot vērā, ka uz dažiem sociālajiem pakalpojumiem Pakalpojumu direktīva neattiecas.

3.5.   Monetārā savienība.

3.5.1.   Monetārā savienība un euro veiksmīga ieviešana ir būtiski aspekti dziļākai integrācijai un iekšējā kapitāla tirgus nostiprināšanai. Ekonomikas lejupslīdes laikā patiesi ir pierādījies, ka iekšējais tirgus un euro zona sniedz stabilitāti uzņēmumiem, jo iekšējās tirdzniecības apjoms samazinās mazāk nekā ES ārējās tirdzniecības apjoms. Minētie rādītāji liecina par turpmākas integrācijas iespējām.

3.6.   Euro ārējā ietekme.

3.6.1.   Tiek lēsts, ka tirdzniecības apjoms kopš euro ieviešanas ir palielinājies par gandrīz 5 % (10). Tirgi arī turpmāk gūs labumu no euro zonas nostiprināšanas, tostarp no makroekonomikas politikas pasākumu koordinēšanas, finanšu tirgu pārstāvības trešās valstīs un finanšu tirgu regulēšanas, jo īpaši saistībā ar pašreizējo ekonomikas lejupslīdi.

3.7.   Problēmas saistībā ar četru brīvību īstenošanu.

3.7.1.   Pārvietošanās brīvība ir nostiprinājusi Eiropas dalībvalstu ekonomiku, jo tā veicina konkurenci un sniedz patērētājiem plašākas izvēles iespējas un labākas kvalitātes produktus par zemākām cenām. Tā arī palīdz ES uzņēmumiem konkurēt trešo valstu tirgos. Tomēr pieredze liecina, ka direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā īstenošanas noteikumi ir neskaidri, kas, savukārt, ir bijis par cēloni netaisnīgai konkurencei starp uzņēmumiem, darba ņēmēju tiesību neievērošanai un sociālajam dempingam.

3.7.2.   Pēdējos gados nodarbinātības pamatnostādnēs uzmanība tika pievērsta galvenokārt darbaspēka mobilitātei kā darba tirgus struktūras uzlabošanas līdzeklim. Aktīva darba tirgus principu veicināšana, elastdrošības sistēmas, par ko vienojušies sociālie partneri un valdības, mūžizglītības un apmācības veicināšana, ilgtspējīgu, piemērotu un stabilu sociālā nodrošinājuma sistēmu izveide un līdzvērtīgu iespēju veicināšana, dzimumu līdztiesības nodrošināšana, iespējas apvienot profesionālo, privāto un ģimenes dzīvi un visu veidu diskriminācijas izskaušana būtiski ietekmē darba tirgu, lai tas varētu sniegt lielāku ieguldījumu Lisabonas stratēģijā izvirzīto mērķu sasniegšanā.

3.8.   Reglamentējoši ierobežojumi.

3.8.1.   Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem ES tiesiskajā regulējumā galvenā uzmanība pievērsta preču, pakalpojumu, darbaspēka un kapitāla brīvai apritei. Normatīvā vide, kurā uzņēmumi darbojas, ir ļoti svarīga to konkurētspējai, izaugsmei un spējai radīt darba vietas. Ar noteikumu starpniecību var izveidot godīgu konkurenci, bet var arī radīt problēmas labai uzņēmējdarbības videi. Tādēļ noteikumi ir jāpārskata un jāvienkāršo, lai uzņēmumi ātri pielāgotos pārmaiņām, vienlaikus saglabājot taisnīgus un relatīvi stabilus tirgus. Visām 27 dalībvalstīm būtu jārīkojas saskaņoti, lai efektīvi stabilizētu Eiropas tirgus sistēmu. Ātri jāīsteno pasākumi, lai bankas efektīvāk koncentrētos uz savu galveno uzdevumu, proti, nodrošinātu likviditāti reālajai ekonomikai, izmantojot stabilus finansēšanas resursus, ko rada uzkrājumi ekonomikā, un riskantākus un spekulatīvus finanšu tirgus darījumus atstājot to tirgus dalībnieku ziņā, kuri specializējas šajā jomā.

3.8.2.   Pēdējo piecu gadu laikā vienotajā tirgū ir veikti būtiski uzlabojumi tiesiskajā regulējumā par preču un pakalpojumu brīvu pārvietošanos. Šādi uzlabojumi ir panākti, pateicoties regulai par savstarpējo atzīšanu, ar kuru ir noteikti kopīgi tehniskie noteikumi. Tie ļauj mazināt administrēšanas un ražošanas papildizmaksas. Regula par akreditāciju un tirgus uzraudzību būtībā arī ir sekmējusi brīvu kustību, popularizējot uzlabotus standartus, lai ieguvēji būtu patērētāji, un veicinot pārdoto preču drošumu.

3.8.3.   Ļoti svarīgi ir saskaņot standartus attiecībā uz pakalpojumu, preču, darbaspēka un kapitāla brīvu apriti. Vēl aizvien atsevišķi ierobežojumi kavē vienotā tirgus pilnīgu funkcionēšanu.

3.8.4.   Eiropas Komisija jau ir izveidojusi tīklus, kuriem vajadzētu darboties visās dalībvalstīs un kuru rīcībā būtu pietiekami daudz resursu attiecīgo funkciju veikšanai. EESK īpaši norāda uz Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI), Kopienas ātrās ziņošanas sistēmu patēriņa preču jomā, izņemot pārtiku (RAPEX), Pārtikas un barības ātrās reaģēšanas sistēmu (RASFF) un uz SOLVIT. Minētie instrumenti nodrošina informāciju un ES iedzīvotāju interešu aizsardzību, kā arī vienotā tirgus noteikumu efektīvāku darbību un uzraudzību. Kopumā plašāka sabiedrības informētība atvieglotu lietderīgu reformu īstenošanu vienotā tirgus uzlabošanai.

3.9.   Ārējā ietekme uz vidi.

3.9.1.   Vidējā termiņā un ilgtermiņā Eiropas Savienībai “kā Kopienai ir jākļūst par efektīvāko ekonomiku gan energoefektivitātes, gan resursu izmantošanas ziņā”, un klimata politikā uzsvars jāliek uz ilgtspēju. Ir jāizpēta visas iespējas, kā taupīt enerģiju, un jāizmanto vietējās, atjaunojamās un reģionālās struktūras. Energoefektivitātes un resursu izmantošanas uzlabošana būs viena no galvenajām jaunās stratēģijas sastāvdaļām.

3.9.2.   Veiksmīgākai ilgtspējīgai ekonomikas attīstībai ir vajadzīga stingrāka saikne ar ES ārējo darbību, lai ietekmētu globalizāciju un veicinātu starptautisko stratēģisko konverģenci ilgtspējīgai attīstībai.

3.9.3.   Lai preču tirgus sniegtu lielāku ieguldījumu Lisabonas stratēģijā izvirzīto mērķu sasniegšanā, starptautiskajās sarunās neatlaidīgi un nepārtraukti ir jāuzsver ES vienotā nostāja.

3.9.4.   Jāturpina ieguldīt enerģētikas un klimata pārmaiņu izpētē. Pamatojoties uz stratēģisku enerģētikas politiku, ko papildina divpusējie nolīgumi starp ES un citām valstīm, jāturpina veikt ieguldījumus ES rūpniecībā. Ļoti svarīgi ir arī izveidot jaunu, viedu un decentralizētu enerģētikas infrastruktūru, kuras radītais oglekļa dioksīda emisijas līmenis ir zems.

3.10.   Energoproduktu un pirmās nepieciešamības preču piegādes drošība.

3.10.1.   Ir svarīgi, lai ES ekonomikai būtu nodrošināta pastāvīga un droša pieeja energoproduktiem un pirmās nepieciešamības precēm, un tas nozīmē, ka Eiropas Savienībai šajā sakarā būtu jāsasniedz vēl augstāks pašapgādes līmenis.

3.10.2.   Tā kā pēdējos gados energoresursu un pirmās nepieciešamības preču cenas ir ļoti svārstījušās, euro radīja aizsegu pret finanšu tirgus satricinājumiem, un euro stabilitāte zināmā mērā mazināja cenu kāpuma ietekmi pirms diviem gadiem, kad pasaules pārtikas un energoresursu tirgos bija augsts pieprasījums.

3.10.3.   Kapitāla tirgu atvērtība šajā sakarā arī ir nozīmīga, jo īpaši attiecībās starp dalībvalstīm. Tā būtu jāveicina, lai finansētu tirdzniecību energoapgādes jomā un veicinātu ieguldījumus enerģētikas nozarē.

3.10.4.   Turklāt ES iekšējais enerģētikas tirgus jāpārveido par patiešām saliedētu sistēmu, kas darbojas vienotas politikas ietvaros un ir pilnīgi savstarpēji savietojama un savienojama, tādējādi garantējot taisnīgu konkurenci un patērētāju tiesību un interešu aizsardzību. Īstenojot ES konkurences politiku, stiprinot valstu regulējošās iestādes un īstenojot vispārējas nozīmes pakalpojumu politiku, patērētājiem varētu nodrošināt atbilstošu, drošu un regulāru dažādas ilgtspējīgas enerģijas piegādi par pieņemamām cenām.

3.11.   Transporta un sakaru infrastruktūra.

3.11.1.   Globalizācijas apstākļos transportam ir ļoti liela nozīme, lai vienotais tirgus pareizi funkcionētu. Tas pastiprina dalībvalstu sadarbību un savstarpēju apmaiņu. Efektīvas transporta sistēmas nodrošina saimniecisko efektivitāti, pateicoties plašākam preču klāstam un konkurētspējīgām cenām. Pretēji autotransportam, kas rada augstāku emisijas līmeni, Eiropas dzelzceļa infrastruktūra ir efektīvs un videi nekaitīgs preču pārvadājumu veids.

3.11.2.   Jūras transporta stratēģija 2009.–2018. gadam arī sekmēs ilgtspējīgu ekonomikas attīstību. Tā kā palielinās to kuģu skaits, ko izmanto tirdzniecībai tuvos attālumos un starptautiskajā tirdzniecībā, būs jārisina jautājumi saistībā ar klimata pārmaiņām un citām vides problēmām.

3.11.3.   Paredzams, ka pārmaiņas ES transporta sistēmā varētu mazināt infrastruktūras noslogotību un vienlaikus palīdzēt ES ekonomikai pielāgoties globalizācijas radītajām problēmām. Efektīva transporta sistēma veicina uzņēmējdarbības un nodarbinātības iespējas un vienlaikus nodrošina ilgtermiņa konkurētspēju ES un ārpus tās. Transports veicina arī inovāciju un saimniecisko izaugsmi.

3.11.4.   Jautājumi par savstarpēju savietojamību un savienojamību starp dalībvalstīm ir jāizvērtē jo īpaši attiecībā uz enerģijas tīkliem un platjoslas interneta pakalpojumu pieejamību visiem iedzīvotājiem. Minētie jautājumi jo īpaši varētu ietekmēt nomaļos reģionus.

3.11.5.   Nomaļie reģioni joprojām ir ļoti nelabvēlīgā stāvoklī attiecībā uz gaisa satiksmes pakalpojumiem. ES būtu no jauna jāpievēršas šai problēmai, lai nodrošinātu minēto reģionu iedzīvotājiem vienlīdzīgas iespējas ar tiem iedzīvotājiem, kas dzīvo Eiropas kontinentālajā daļā.

3.12.   Konkurētspēja vienotajā tirgū.

3.12.1.   Lisabonas stratēģija ir bijusi samērā veiksmīga, runājot par dažiem preču tirgus aspektiem. Eiropas vienotais tirgus ir atvieglojis preču tirdzniecību un devis patērētājiem daudz plašāku preču izvēli par ļoti konkurētspējīgām cenām. Tomēr ir vajadzīga godīga konkurence, ko varētu panākt ar efektīvu uzraudzību valstu līmenī un dalībvalstu sadarbību.

3.12.2.   Tomēr šķiet, ka dalībvalstu un Eiropas līmenī apstiprināto saistību izpilde atšķiras. Tā kā palielinās starptautiskā konkurence preču un pakalpojumu tirgū, steidzami ir jāuzlabo konkurētspēja Eiropas līmenī. Dati liecina, ka MVU klasteru un lielu uzņēmumu darbības labāka koordinēšana pētniecības un izstrādes jomā paaugstina konkurētspēju ne tikai iekšējā tirgū.

3.12.3.   Jāatzīmē, ka Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) izveide palīdzēja ES tirgum kļūt konkurētspējīgākam, pateicoties zemākām un pārredzamākām pārrobežu darbību izmaksām. Tas arī atviegloja jaunu uzņēmumu ienākšanu Eiropas tirgū, savukārt uzņēmumi, kuru darbība nebija tik efektīva, izbeidza darbību vai tika pārņemti. Tomēr vēl aizvien ir iespējams uzlabot elastīgumu iekšējā tirgū un darbaspēka mobilitāti. Būtībā visos tirgos galvenā problēma ir tā, ka Eiropas vienotajā tirgū jānodrošina atlikušo iekšējo šķēršļu likvidēšana.

3.13.   Vienotā tirgus ārējā dimensija.

3.13.1.   Eiropas atvērtība pārējai pasaulei ir veicinājusi tās labklājību. Tādēļ Eiropas interesēs ir izstrādāt programmu par ārējiem pasākumiem, lai aizsargātu un ņemtu vērā tās iedzīvotāju intereses. Turpmākajos politikas pasākumos būtu jāizvairās no noslēgtības sindroma, kas bija raksturīgs kopš Romas līguma parakstīšanas 1957. gadā. Eiropas Savienībai tagad būtu jāpievērš uzmanība globalizētai ekonomikai, apņemoties pilnībā tajā iesaistīties un vienlaikus ņemot vērā, ka ekonomikā aizvien vairāk izvirzās Āzija un jaunās tirgus ekonomikas valstis, jo īpaši t.s. BRIC valstis: Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Lai paplašinātu brīvās tirdzniecības zonu, Eiropas Savienībai būtu jāpastiprina arī ekonomiskā sadarbība ar kaimiņvalstīm saskaņā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku, ieskaitot Austrumu partnerību un Savienību Vidusjūrai. Brīvā tirgus principiem vajadzētu būt šādu partnerības nolīgumu slēgšanas priekšnoteikumam. Lai ES saglabātu vadošo lomu pasaules tirgū, ļoti svarīga ir iekšējā tirgus padziļināšana un pilnveidošana.

3.13.2.   Eiropas pienākums ir arī risināt globālās problēmas un palīdzēt noteikt globalizācijas tempu un virzību. ES ir sekojusi citu lielu tirdzniecības valstu bloku piemēram, lai liberalizētu tirdzniecību pasaules preču un pakalpojumu tirgū. Tiek apspriesti divpusējie brīvās tirdzniecības nolīgumi ar Koreju, ASEAN un Indiju. Pozitīva virzība ir panākta arī Transatlantiskajā ekonomikas padomē. Minētā stratēģija zināmā mērā atspoguļo to, ka nav pārliecības par Dohas sarunu kārtas veiksmīgu noslēgšanu tuvākajā laikā. Būtībā šāda divpusēja pieeja varētu iedragāt daudzpusējo tirdzniecības sarunu mērķi. Jāizmanto politisks spiediens, lai savstarpēji atvērtu starptautiskos tirgus, un Dohas sarunu kārtas noslēgšanai vēl aizvien vajadzētu būt prioritātei. EESK aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstu valdību vadītājus sarunās par tirdzniecības liberalizāciju censties panākt, lai trešo valstu valdības ievērotu cilvēktiesības, Starptautiskās Darba organizācijas konvencijas un nodrošinātu dabas, ekonomikas un kultūras resursu saglabāšanu.

3.13.3.   Eiropas Savienībā būtu nepieciešama Kopienas patenta vienota aizsardzība, kas bija jau sen jānodrošina. Stingri jāievēro intelektuālā īpašuma tiesības un efektīvi jācīnās pret tirdzniecību ar nelegāli ražotām zīmolprecēm (11).

3.13.4.   Pēdējos gados ziņojumos par standartiem neatbilstošiem pārtikas produktiem un rotaļlietām, kas importētas no trešām valstīm, ir uzsvērts efektīvas tirgus uzraudzības trūkums ES. Tā kā no trešām valstīm importētās preces netiek pietiekami uzraudzītas, ES patērētāji ir pakļauti iespējamiem veselības apdraudējumiem, neatbilstošiem standartiem un neapmierinošai kvalitātei. Tas arī traucē konkurencei tirgū un var negatīvi ietekmēt turpmākos ieguldījumus un nodarbinātību Eiropā.

3.13.5.   Būtu jāapsver stingras un saskaņotas stratēģijas izveide, lai Eiropas patērētājus aizsargātu no tādu trešo valstu precēm un pakalpojumiem, kas neievēro tehniskos, sociālos un ekoloģiskos standartus un darba apstākļus. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka valstīs, ar kurām ES dalībvalstis ir parakstījušas tirdzniecības līgumus, tiek ievēroti ILO, ANO un tās aģentūru noteiktie standarti un citas starptautiskās konvencijas par individuālajām tiesībām, biedrošanās brīvību, darba ņēmēju tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt koplīgumu un bērnu darba un piespiedu darba aizliegšanu.

3.13.6.   Pašreizējā krīze ir apliecinājusi, ka valstis, kas iesaistītas globālajos finanšu un preču tirgos, kļūst aizvien vairāk savstarpēji atkarīgas. Pasaules finanšu sistēmas jāpastiprina, piemērojot noteikumus, kas veicina uzraudzību, uzlabo uzraudzības iestāžu un centrālo banku darbības koordināciju un saziņu un kas ne tikai veicina pārredzamību, bet nodrošina arī stingru kontroli attiecībā uz tās nelikumīgi iegūtās naudas plūsmām, kura ir saistīta ar narkotikām, noziedzību un ieroču nelikumīgu tirdzniecību.

3.13.7.   Šajā sakarā ES sociālā dialoga modelis būtu jāievieš valstīs ārpus ES, un EESK uzdevums būtu veicināt minētās koncepcijas īstenošanu.

3.14.   Sociālā dimensija.

3.14.1.   Iekšējā tirgus turpmākai attīstībai vajadzīgs Eiropas iedzīvotāju atbalsts. Iekšējā tirgus sociālā dimensija tagad ir stiprināta ar Lisabonas līgumā iekļauto Pamattiesību hartu. Tas palielinās organizētas pilsoniskās sabiedrības nozīmi iekšējā tirgus tālākajā attīstībā.

3.14.2.   ES stratēģijā pēc 2010. gada būtu jāpopularizē godīgākas un taisnīgākas sabiedrības vērtības, aizsargājot un attīstot sabiedrības modeli atbilstīgi integrētas attīstības politikai. Katrai dalībvalstij būtu jāpielāgojas globalizācijai un tehnoloģijas pārmaiņām, uzlabojot kvalitāti un mūžizglītības pieejamību un apmācību. Šis krīzes laiks būtu jāizmanto zināšanu veicināšanai, lai sagatavotu darbaspēku nākotnei. Bezdarbniekiem būtu jādod iespēja pārkvalificēties un pieteikties izglītības programmās, ieskaitot augstāko izglītību, kas dotu viņiem iespēju atgriezties darba tirgū ar cerībām uz labākiem darba nosacījumiem un viņu darba devējus stiprāk motivētu ieguldīt jaunajā tirgus pieprasījumā, kurš nākamajos gados radīsies tehnoloģiju skaita pieauguma dēļ. Globalizācijas pielāgošanas fonds un Eiropas Sociālais fonds būtu jāizmanto lietderīgāk un jāpielāgo šāda veida problēmjautājumu risināšanai iekšējā tirgū. Ņemot vērā ekonomikas krīzes sekas, steidzami būtu jāapsver jautājums par programmu, kas īpaši paredzētas nabadzības apkarošanai, atkārtotu izstrādāšanu.

4.   Nobeiguma piezīmes.

4.1.   Pašreizējā krīzes periodā Eiropas Savienībai ir jāpielāgo Lisabonas stratēģijā izvirzītie vidēja termiņa un ilgtermiņa pasākumi. Strukturālo reformu programma ir jāpapildina ar īstermiņa pasākumiem un vienlaikus jāturpina ieguldīt nākotnē. To būtu iespējams panākt, galvenokārt turpinot investīcijas pētniecībā un izstrādē, inovācijā un izglītībā, aktīvi veicinot zināšanu brīvu apmaiņu starp dalībvalstīm un atbalstot uzņēmumus (jo īpaši MVU), lai tie varētu sniegt ieguldījumu dinamiskāka vienotā tirgus izveidē. Pasākumi “zaļākas ekonomikas” jomā ir svarīgi arī jaunu darba vietu un tehnoloģiju radīšanai, un tie vienlaikus nodrošina alternatīvu energoapgādi un ļauj sasniegt mērķus vides aizsardzības jomā. To varētu paveikt, ja Eiropas pārvaldība tiktu nostiprināta, lai uzlabotu Eiropas Savienības kopīgo dimensiju un izvairītos no darba un līdzekļu dubultošanās.

Briselē, 2010. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  COM(2009) 647 galīgā redakcija, 24.11.2009.

(2)  Lai gūtu pārskatu par šķēršļiem, kas joprojām kavē vienotā tirgus darbību, skatīt EESK Vienotā tirgus novērošanas centra pētījumu (http://www.eesc.europa.eu/smo/news/index_en.asp).

(3)  14891/09, 23.10.2009.

(4)  OV C 317, 23.12.2009., 80. lpp.

(5)  OV C 277, 17.11.2009., 6. lpp.

(6)  OV C 77, 31.3.2009., 15. lpp.

(7)  Iekšējā tirgus rādītāji (2008. gada decembris).

(8)  Nīderlandes darba devēju federāciju (VNO – NCW, MKB) publikācija “When will it really be 1992 – Specific Proposals for Completing the Internal Market” (skatīt http://www.eesc.europa.eu/smo/prism/moreinformation/literature/7/index_en.asp).

(9)  CESE 1195/2009, OV C 317, 23.12.2009., 80. lpp.

(10)  Pētījums par euro ietekmi uz tirdzniecību un tiešajām ārvalstu investīcijām (http://ec.europa.eu/economy_finance/publications/publication12590_en.pdf).

(11)  OV C 116, 28.4.1999., 35. lpp., un OV C 221, 7.8.2001., 20. lpp.


PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

Šādus grozījumus, kas tika atbalstīti ar vismaz vienu ceturto daļu nodoto balsu, debatēs noraidīja (Reglamenta 54. panta 3. punkts).

1.2. punkts 8., 9. un 10. ievilkums

Sevišķi svarīga ir Pakalpojumu direktīvas īstenošana pilnīgā saskaņā ar vienotā tirgus principiem un noteikumiem. Šai sakarā nozīmīga problēma ir tā, ka darba ņēmēji no dažām dalībvalstīm, kas pievienojās ES pēdējā paplašināšanas kārtā, vēl aizvien nevar brīvi pārvietoties. Valstīm jāizstrādā efektīvi un precīzi īstenošanas noteikumi, lai pienācīgi īstenotu direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā un sasniegtu tās mērķus, proti, nodrošinātu taisnīgu konkurenci starp uzņēmumiem un darba ņēmēju tiesību ievērošanu .

talgojums un darba apstākļi ir konkurences faktor. Standartu aizsardzība darba tirgū kļūs aizvien nozīmīgāks faktors un tam jākļūst par jaunās “ES stratēģijas 2020. gadam” sastāvdaļu.

pārvadājumus lielos attālumos.

Pamatojums

Jēdzienu “dempings” pašreiz vispārīgi izmanto tikai saistībā ar starptautiskās tirdzniecības noteikumiem, kuros tas definēts kā rīcība, kad vienas valsts ražotājs eksportē preci uz citu valsti par cenu, kas ir vai nu zemāka par tās cenu iekšēja tirgū, vai arī zemāka par tās ražošanas izmaksām. Tāpēc saistībā ar augstāk minēto direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā jēdziens “sociālais dempings” ir lietots nepareizi, jo uzņēmums (parasti no ekonomiski mazāk attīstītās dalībvalsts), kas piegādā preces un pakalpojumus citai dalībvalstij, to nedara par izmaksām, kas zemākas par preces ražošanas izmaksām. Jēdziena “sociālais dempings” izmantošana attiecībā pret jaunajām dalībvalstīm ir aizvainojoša un no tās vajadzētu izvairīties.

Minēt, ka atalgojuma un darba apstākļu atšķirības ir vienotā tirgus problēmas, ir pretrunīgi kaut vai tāpēc, ka atalgojums vienmēr veido daļu no konkurences uzņēmumu starpā, un tas ir brīvās tirgus ekonomikas pamats, kā arī rada priekšrocības patērētājiem. Attiecībā uz darba tirgus standartu aizsardzību ir svarīgi norādīt, kuri standarti jāaizsargā. Lielākā daļa dalībvalstu ir parakstījušas ILO konvencijas, kurās noteikti šādi standarti.

Ir netaisnīgi vainot vienoto tirgu par videi kaitējošu pārvadājumu pieaugumu. Tādā pašā veidā personu brīva pārvietošanās būtu jāvaino vides sloga paaugstināšanā. Izstrādājot ES2020 stratēģiju, būtiski ir ņemt vērā vides un ilgtspējīgas attīstības aspektus.

Balsošanas rezultāts:

Par: 93

Pret: 131

Atturas: 8

3.7.1. punkts

Pārvietošanās brīvība ir uzlabojusi Eiropas dalībvalstu ekonomiku, jo tā veicina konkurenci un sniedz patērētājiem plašākas izvēles iespējas un labākas kvalitātes produktus par zemākām cenām. Tā arī palīdz ES uzņēmumiem konkurēt trešo valstu tirgos.

Pamatojums

Vienotā tirgus iekšienē vēl joprojām pastāv ierobežojumi brīvai darbaspēka apritei par spīti pierādījumiem, ka ierobežojumu atcelšana nav pasliktinājusi darba tirgus situāciju valstīs, kuras ir atcēlušas šos ierobežojumus.

Jēdzienu “dempings” pašreiz vispārīgi izmanto tikai saistībā ar starptautiskās tirdzniecības noteikumiem, kuros tas definēts kā rīcība, kad vienas valsts ražotājs eksportē preci uz citu valsti par cenu, kas ir vai nu zemāka par tās cenu iekšējā tirgū, vai arī zemāka par tās ražošanas izmaksām. Tāpēc saistībā ar augstāk minēto direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā jēdziens “sociālais dempings” ir lietots nepareizi, jo uzņēmums (parasti no ekonomiski mazāk attīstītās dalībvalsts), kas piegādā preces un pakalpojumus citai dalībvalstij, to nedara par izmaksām, kas zemākas par preces ražošanas izmaksām. Jēdziena “sociālais dempings” izmantošana ir aizvainojoša un no tās vajadzētu izvairīties.

Balsošanas rezultāts:

5. grozījums (3.7.1. punkts) bija saistīts ar 3. grozījumu (1.2. punkta 8., 9. un 10. ievilkums) un balsošanas rezultātā zaudēja aktualitāti.

3.8.1. punkts

“Kopš 80. gadiem ES tiesiskajā regulējumā galvenā uzmanība pievērsta preču, pakalpojumu, darbaspēka un kapitāla brīvai apritei. Normatīvā vide, kurā uzņēmumi darbojas, ir ļoti svarīga to konkurētspējai, izaugsmei un spējai radīt darba vietas. Ar noteikumu starpniecību var izveidot godīgu konkurenci, bet var arī radīt problēmas labai uzņēmējdarbības videi. Tādēļ noteikumi ir jāpārskata un jāvienkāršo, lai uzņēmumi ātri pielāgotos pārmaiņām, vienlaikus saglabājot taisnīgus un relatīvi stabilus tirgus. Visām 27 dalībvalstīm būtu jārīkojas saskaņoti, lai efektīvi stabilizētu Eiropas tirgus sistēmu. ”

Pamatojums

Svītrotā teikuma pirmā daļa nav reālistiska. Kādi pasākumi jāīsteno? Ja netiek sniegts paskaidrojums, tad labāk ir tos neminēt, jo tas rada apjukumu un neskaidrību. Turklāt šābrīža problēma ir nevis finanšu līdzekļu nodrošinājums, bet gan uzticība reālajai ekonomikai.

Uzskatu, ka atzinuma 1.6. punktā pilnībā izskaidrotas pašreizējās finanšu problēmas un to risinājumi.

Balsošanas rezultāts:

Par: 82

Pret: 127

Atturas: 19


18.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/19


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Integrācija un sociālā programma”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2010/C 347/03)

Ziņotājs: Luis Miguel PARIZA CASTAÑOS kgs

Līdzziņotājs: Pedro ALMEIDA FREIRE kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2009. gada 16. jūlijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Integrācija un Sociālā programma.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 26. janvārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 460. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 17. un 18. februārī (17. februāra sēdē), ar 158 balsīm par, 3 balsīm pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ierosinājumi.

1.1.   Būdama iestāde, kas ir cieši apņēmusies atbalstīt un izvērst Sociālo programmu un veicināt imigrantu un mazākumtautību integrāciju, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir nolēmusi izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu, lai ES stiprinātu integrācijas politikas saistību ar Sociālo programmu.

1.2.   Eiropas Savienībā 2010. gads būs sociālajai politikai ļoti svarīgs: tas būs Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, tiks izstrādāta ES stratēģija 2020. gadam un pieņems jaunu Sociālo programmu.

1.3.   EESK uzskata, ka, 2010. gadā pārskatot Sociālo programmu, vairāk jāņem vērā imigrācijas sociālā ietekme.

1.4.   Tā kā imigrācija, integrācija un Sociālā programma ietilpst dažādu komisāru un dažādu ģenerāldirektorātu kompetencē, EESK ierosina Eiropas Komisijā uzlabot politisko un administratīvo sadarbību.

1.5.   Integrācijas politikai jābūt saistītai ar ES sociālās politikas pamatmērķiem; tādējādi tā būs labvēlīga visiem cilvēkiem, arī trešo valstu valstspiederīgajiem un imigrantu un mazākumtautību izcelsmes ES iedzīvotājiem. Turklāt, cīņa ar sociālo atstumtību jāattiecina uz visu sabiedrību, tostarp imigrantiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir ES pilsoņi vai trešo valstu valstspiederīgie.

1.6.   Ņemot vērā ekonomikas krīzi, kā arī imigrantu un mazākumtautību situāciju nodarbinātības, sociālās iekļautības, dzimumu līdztiesības, nabadzības, izglītības un apmācības, veselības aprūpes, sociālās aizsardzības un diskriminācijas mazināšanas ziņā, EESK atzīst par prioritāti integrācijas stiprināšanu Eiropas līmenī.

1.7.   Pieeja, saskaņā ar kuru imigrācija veicina daudzveidību, jāiekļauj gan sagatavojot, gan īstenojot ikvienu konkrētu politikas virzienu un pasākumu, tāpat arī jāizstrādā konkrēti politikas pasākumi un ierosmes, kā integrēt imigrantus un mazākumtautību pārstāvjus.

1.8.   Tāpēc, ņemot vērā citās politikas jomās gūto pieredzi, Komiteja ierosina paredzēt integrācijas iekļaušanas procesu ES politiskajos, tiesiskajos un finanšu instrumentos, tādējādi veicinot integrāciju, vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju.

2.   Stāvokļa vispārīgs apraksts.

2.1.   Eiropas Savienība veido kopēju imigrācijas politiku, kurā Komiteja sniedz savu ieguldījumu, izstrādājot atzinumus, kuros tā uzsver integrācijas nozīmi, jo tā ir “ļoti svarīga veiksmīgai imigrācijai”. Tā atzīst, ka Eiropas sabiedrībai, lai palielinātu sociālo kohēziju, jāuzlabo spēja pārvaldīt daudzveidību, kas ir neatņemama imigrācijas sastāvdaļa.

2.2.   Pēdējos desmit gados imigranti ir snieguši nozīmīgu ieguldījumu Eiropas ekonomikas un sociālajā attīstībā (1). Daudzi vīrieši un sievietes no trešām valstīm ir iekļāvušies Eiropas darba tirgū, tādējādi veicinot ekonomikas izaugsmi, nodarbinātību, papildinot sociālās apdrošināšanas maksājumus un ienākumus no nodokļiem.

2.3.   EESK ir ierosinājusi “pilsoniskās integrācijas” koncepciju, kas balstās uz “imigrantu tiesību un pienākumu, kā arī preču, pakalpojumu un sabiedriskās līdzdalības pieejamības pakāpenisku pielāgošanu pārējo iedzīvotāju tiesībām, nodrošinot vienādas iespējas un vienādu attieksmi” (2).

2.4.   2010. gadā tiks atjaunināta Lisabonas stratēģija un Sociālā programma un pārskatīta Integrācijas fonda darbība; Eiropas Savienībā ir spēkā stājušies Lisabonas līgums un Pamattiesību harta un darbu būs uzsākusi Komisija jaunajā sastāvā (3); Parlamentam tā būs jaunā pilnvaru termiņa pirmā puse.

2.5.   2010. gads būs Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, kas būs izdevīga iespēja atjaunot mūsu apņemšanos atbalstīt solidaritāti, sociālo taisnīgumu un lielāku sociālo iekļautību.

2.6.   Integrācijas politikai jābūt saistītai ar ES sociālās politikas pamatmērķiem. Tāpēc EESK ierosina Eiropas Komisijā uzlabot politisko un administratīvo sadarbību.

2.7.   Ekonomikas krīzes dēļ daudzi imigranti ir kļuvuši par vienu no visneaizsargātākajām sabiedrības grupām un par tās pirmajiem upuriem: viņi ir pirmie, ko atlaiž no darba, viņiem ir grūtāk no jauna iesaistīties darba tirgū un viņiem, jo īpaši sievietēm, ir risks nonākt nabadzībā (4).

2.8.   Imigrantu bērni arī biežāk pamet skolu.

2.9.   EESK uzskata, ka jāpastiprina pasākumi diskriminācijas apkarošanai, īstenojot pieņemtos likumdošanas instrumentus un stiprinot valstu politiku un apņemšanos veicināt integrācijas sociālos aspektus.

2.10.   Paralēli ekonomikas krīzei dažu dalībvalstu politiskajās un sociālajās debatēs manāmi arvien asāki mutiski uzbrukumi imigrantu tiesībām, kā rezultātā tiek pieņemti stingrāki tiesību akti un pieaug ksenofobija.

2.11.   Dažas valdības arī samazina integrācijas politikai paredzētos publiskos līdzekļus, lai gan krīzes apstākļos sociālajā politikā būtu jāiegulda vairāk nevis mazāk.

2.12.   EESK uzskata, ka atbilstoša integrācijas politika, kas ir labi izstrādātas kopējās imigrācijas politikas daļa, veicina ekonomikas efektivitāti un sociālo kohēziju.

2.13.   Tā kā Eiropā atšķiras sabiedrības un politiskās normas un tiesību sistēmas, arī integrācijas politikas ir ļoti dažādas. Tomēr visās dalībvalstīs integrācijas mērķi ir saistīti ar sociālo politiku.

2.14.    Eiropas Savienības dažādajās dalībvalstīs iebrauc atšķirīgs skaits imigrantu. Patlaban imigrācijas plūsma ir mazāka Centrāleiropas un Austrumeiropas jaunajās dalībvalstīs, bet lielāka Dienvideiropas un Rietumeiropas dalībvalstīs. Taču, vadoties no pieredzes, nākotnē plaša mēroga imigrācija paredzama visās ES valstīs.

2.15.    Komiteja vēlas uzsvērt, ka visaptverošas Eiropas imigrācijas politikas ietvaros jāstiprina saikne starp pasākumiem imigrācijas un attīstības jomā. EESK ir izstrādājusi divus atzinumus (5), kuros atspoguļota minētā pieeja.

3.   Integrācija.

3.1.   Sociālās integrācijas process noris dažādās dzīves jomās: ģimenē, tuvākajā apkaimē un pilsētā, darbavietā, arodbiedrībā, uzņēmējsabiedrībā, skolā, apmācību centrā, asociācijā, lūgšanu vietā, sporta klubā, bruņotajos spēkos u.c.

3.2.   Tā kā integrācija ir sociāls process, kas notiek sociālajās struktūrās, vajadzīga laba pārvaldība, lai nodrošinātu, ka valsts iestādes minēto sociālo procesu papildina ar atbilstošiem politikas pasākumiem. Saskaņā ar dažādās dalībvalstīs piešķirtajām pilnvarām vietējām un reģionālajām pašvaldībām integrācijas politikā atbilstīgi jāpielieto pieejamie politikas, likumdošanas un budžeta instrumenti.

3.3.   Desmitajā kopējā pamatprincipā (sk. I pielikumu) ierosināts integrāciju iekļaut visās politikas jomās visos pārvaldības līmeņos (iekļaušanas pieeja).

3.4.   EESK ir izstrādājusi vairākus pašiniciatīvas atzinumus (6), kuros mudinājusi Eiropas Savienībā ieviest proaktīvu, divvirzienu integrācijas politiku, kas vērsta gan uz uzņēmējvalsts iedzīvotājiem, gan uz imigrantiem un kas tiektos izveidot sabiedrību, kurā visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no to izcelsmes ir vienādas tiesības un pienākumi un kurā viņi augstu vērtē demokrātisku, atvērtu un plurālistisku sabiedrību.

3.5.   EESK uzskata, ka integrācijā izšķiroša nozīme var būt pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Gan imigrantiem, gan uzņēmējvalsts iedzīvotājiem jāizrāda vēlme pieņemt integrēšanos. Sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām jāatbalsta integrācijas politikas un diskriminācijas novēršanas pasākumu īstenošana.

3.6.   Integrācija ir sociāls process, kurā iesaistīti gan imigranti, gan uzņēmējvalsts sabiedrība. Šis process jāatbalsta visu veidu valsts pārvaldes iestādēm un sociālās jomas dalībniekiem. Eiropas un valstu iestādēm, reģionālajām un vietējām pašvaldībām būtu jāizstrādā programmas, kurās atspoguļotas to attiecīgās pilnvaras. Lai garantētu programmu un pasākumu efektivitāti un vispārēju konsekvenci, tās pienācīgi jāatbalsta un jākoordinē.

3.7.   Citā atzinumā (7) EESK rosināja vietējās pašvaldības izrādīt lielāku atbalstu, jo integrācija rada problēmas pirmām kārtām vietējā un reģionālajā līmenī. Minētās politikas būs daudz efektīvākas, ja to īstenošanā iesaistīsies reģionālās un vietējās pašvaldības un aktīvi piedalīsies pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

3.8.   Integrācija ir divpusējs process, kura pamatā ir trešo valstu valstspiederīgo un uzņēmējvalsts sabiedrības tiesības un pienākumi un kuram jānodrošina imigrantu pilntiesīga līdzdalība. Citā atzinumā EESK ir definējusi integrāciju šādi: “.imigrantu tiesību un pienākumu, kā arī preču, pakalpojumu un sabiedriskās līdzdalības pieejamības pakāpeniska pielāgošana pārējo iedzīvotāju tiesībām, nodrošinot vienādas iespējas un vienādu attieksmi.” (8)

3.9.   Komiteja uzskata, ka imigrantu attieksmei pret integrāciju vajadzētu būt pozitīvai un ka divpusējā pieeja ietver sevī to, ka integrācijas process skar ne vien imigrantus, bet arī uz uzņēmējvalsts sabiedrību.

3.10.   Integrācijas un sociālās iekļaušanas politikai jābūt vērstai uz vairākiem jautājumiem: sākotnējo ierašanos, valodu mācīšanu, likumiem un paražām, diskriminācijas apkarošanu, nodarbinātības un apmācības politiku, dzimumu līdztiesību, nepilngadīgo izglītošanu, ģimenes politiku, jaunatnes politiku, mājokļiem, veselības aprūpi, nabadzības mazināšanu, sociālo pakalpojumu paplašināšanu un palīdzību imigrantu izcelsmes iedzīvotājiem kļūt par aktīviem pilsoņiem.

3.11.   Minētajām politikas jomām jāpalīdz imigrantiem dzīvot saskaņā ar Eiropas uzņēmējvalsts sabiedrību, kas etniskā un kultūras ziņā kļūst arvien daudzveidīgāka.

3.12.   Sadarbībā ar Komisiju 2002. gadā rīkotajā konferencē (9) EESK ierosināja ES iestādēm izstrādāt Eiropas integrācijas programmu un nodibināt Kopienas fondu. Komisija uzsāka izmēģinājuma programmu integrācijas jomā (INTI) un 2006. gadā ierosināja izveidot Integrācijas fondu, ko Padome apstiprināja un kas tagad ir iekļauts 2007.–2013. gada budžetā.

3.13.   Padome 2004. gada novembrī formulēja vairākus “Kopējos pamatprincipus attiecībā uz imigrantu integrācijas politiku Eiropas Savienībā” (10). Šie principi papildina tiesisko pamatu cilvēktiesību, nediskriminācijas, vienlīdzīgu iespēju un sociālās iekļautības jomā.

3.14.   EESK vēlas uzsvērt, ka ļoti svarīga ir kopēja Eiropas pieeja, jo tā, nodrošinot saskaņotību ar ES politiku citās jomās, piemēram, ar ES stratēģiju 2020. gadam, Sociālo programmu un kohēzijas politiku, nozīmīgi papildinātu integrācijas politiku un procesus. Tāda pieeja arī nostiprinātu saikni starp integrāciju un ES vērtībām un principiem, kā tie noteikti ES Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā.

3.15.   Integrācijas fonds ir finanšu instruments, kā mērķis ir veicināt tādas integrācijas politikas attīstību, kas būtu vērsta uz Eiropu, nestu ieguldījumu un atspoguļotu kopējos pamatprincipus. Integrācijas politika pamatojas uz Līguma 63. pantu, un tās mērķgrupa ir trešo valstu valstspiederīgie, turpretī ESF darbības jomā ietilpst visi ES iedzīvotāji, ieskaitot imigrantus. Tādējādi Integrācijas fonds papildina ESF.

3.16.   EESK atbalsta Integrācijas fonda sešus politiskos mērķus un cer iesaistīties fonda darbības termiņa vidusposma pārskatīšanā 2010. gadā, lai varētu ierosināt atsevišķas izmaiņas.

3.17.   Lai pilsoniskās sabiedrības un imigrantu organizācijas varētu piedalīties ES integrācijas politikas norisēs, nesen ir izveidots Eiropas Integrācijas forums. Komiteja daudz piedalās foruma darbībā.

3.18.   Eiropadome 2007. gada jūnijā pieņemtajos secinājumos par integrāciju atzīmēja, ka jāstrādā pie Kopīgās integrācijas programmas (2005) turpinājuma, un izstrādāja kopējus pamatprincipus.

3.19.   EESK vēlas turpināt minēto pieeju un, ņemot vērā imigrantu un mazākumtautību stāvokli attiecībā uz nodarbinātību, sociālo iekļautību, dzimumu līdztiesību, nabadzību, izglītību un apmācību, veselības aprūpi, sociālo aizsardzību un diskriminācijas apkarošanu, uzskata par prioritāti stiprināt integrāciju Eiropas līmenī.

4.   Sociālās politikas programma.

4.1.   Starptautiskais finanšu stāvoklis ir radījis ES nopietnu ekonomikas krīzi, kas izraisījusi sociālā stāvokļa pasliktināšanos. Krīze graujoši ietekmē integrāciju.

4.2.   Tā kā atjaunināto Sociālo programmu (11) izstrādāja agrāk (2008. gadā), tajā nav ņemta vērā ne ekonomikas krīzes negatīvā ietekme un bezdarba pieaugums, ne arī publisko finanšu un sociālās situācijas pasliktināšanās.

4.3.   Eiropas Komisija prognozē, ka ekonomikas atveseļošanās notiks lēni un ka jaunu darbavietu izveidei vajadzēs ilgāku laiku.

4.4.   EESK uzskata, ka sociālā atveseļošanās jebkurā gadījumā būs daudz ilgāka par ekonomikas atveseļošanos. Tāpēc ļoti svarīga būs Eiropas sociālā politika.

4.5.   Eiropas Savienībā 2010. gads būs sociālajai politikai ļoti nozīmīgs: tas būs Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, tiks izstrādāta ES stratēģija 2020. gadam un pieņems jaunu Sociālo programmu, kas ietvers vajadzīgos pasākumus un instrumentus.

4.6.   Pārskatītajā Sociālajā programmā (2008) atzīts imigrantu lielais ieguldījums nodarbinātībā Eiropā, ierosināts uzlabot integrāciju un īstenot sociālo politiku izglītības, veselības aprūpes un mājokļu jomā.

4.7.   EESK 2009. gada janvāra atzinumā par pārskatīto Sociālo programmu (12) atzīmēja, ka jaunā pieeja ir bijusi veiksmīga, un iztirzāja problēmas, ko izraisījušas migrācijas plūsmas palielināšanās un neadekvāta sociālā politika.

4.8.   ES prezidentvalsts Francija lūdza Komitejai izstrādāt izpētes atzinumu par tematu “Jauna ES sociālās politikas rīcības programma” (13), ko pieņēma 2008. gada jūlijā. EESK uzskata, ka jaunā sociālās politikas rīcības programma palīdzēs risināt sarežģīto saimniecisko un sociālo situāciju. Komiteja ir ierosinājusi jaunajā programmā ņemt vērā integrācijas politiku, vienlīdzīgu attieksmi, atklātās koordinācijas metodes izvēršanu un Integrācijas fondam paredzēto līdzekļu palielinājumu.

4.9.   Parlaments 2009. gada 6. maijā pieņēma rezolūciju par Sociālo programmu (14), kurā uzsvērts, ka imigrācijas politikai jāpamatojas uz cilvēktiesībām, jāstiprina diskriminācijas novēršanas likumi un jāatbalsta integrācijas un vienlīdzīgu iespēju stratēģija.

4.10.   Cilvēki, kam nav sakārtoti dokumenti (“nelegālie ieceļotāji”), ir ārkārtīgi neaizsargāti; viņus var ļaunprātīgi izmantot ekspluatējošā darbā, viņiem ir risks nonākt visdziļākajā nabadzībā un sociālajā atstumtībā. Tāpēc Komiteja ir ierosinājusi, ka atbilstīgi Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktam šādu cilvēku administratīvo statusu varētu legalizēt, ņemot vērā viņu iekļaušanos sabiedrībā un darba tirgū. Tāpat EESK uzskata, ka ES sociālajai politikai nevajadzētu izslēgt “nelegālos ieceļotājus” no sociālās iekļautības mērķiem un programmām un no ESF darbības jomas.

4.11.   Nākamajos gados pieaugs gan iedzīvotāju pārvietošanās Eiropas teritorijā, gan imigrācija no trešām valstīm. Tas palielinās ES iedzīvotāju izcelsmes valsts, etnisko, reliģisko un kultūras daudzveidību.

4.12.   Taču pašreizējā pārskatītajā Sociālajā programmā nav pietiekami ņemta vērā Eiropas sabiedrības daudzveidība, imigrantu un mazākumtautību integrācija, vienlīdzīga attieksme un cīņa pret diskrimināciju. EESK uzskata, ka, 2010. gadā pārskatot Sociālo programmu, vairāk jāņem vērā imigrācijas sociālā ietekme gan uz imigrantiem, gan uz vietējo sabiedrību.

4.13.   Tāpēc jāstiprina saikne starp Sociālo programmu un integrāciju, un EESK ierosina atbalstīt integrāciju, to iekļaujot ES dažādos politikas, likumdošanas un finanšu instrumentos.

5.   Politikas darbības jomas.

5.1.   Bērni un jaunieši.

5.1.1.   Uz jaunatni vērstajos politikas virzienos jāņem vērā jauno imigrantu vajadzības un apstākļi, veicot pāreju uz pieaugušo dzīvi un integrējoties sabiedrībā.

5.1.2.   Daudzi jaunieši — imigrantu dēli un meitas — gūst panākumus profesionālajā dzīvē un kļūst par aktīviem sabiedrības locekļiem, bet daudziem, pat otrās un trešās paaudzes imigrantu bērniem, vai nu ir liels risks izjust vai arī tie izjūt sociālo atstumtību, viņiem bieži var būt sliktas sekmes skolā un tāpēc lielāks risks kļūt par bezdarbniekiem.

5.1.3.   Ir ļoti svarīgi atbalstīt ģimenes; kā Komiteja jau iepriekš ir ierosinājusi (15), ES jābūt aktīvākai ģimeņu politikai.

5.1.4.   Jautājumos, kas saistīti ar jauniešiem, atklātajā koordinācijas metodē jāiekļauj daudzveidības, imigrācijas un nediskriminācijas rādītāji.

5.1.5.   Lai pārvarētu īpašos šķēršļus, ar kuriem saskaras jaunās paaudzes imigranti, un veicinātu pieredzes apmaiņu, svarīgi ir pilnībā izmantot iespējas, ko jauniešiem sniedz Eiropas programmas mūžizglītības, mobilitātes, uzņēmējdarbības un pilsonības jomā.

5.2.   Izglītība un apmācība.

5.2.1.   Dalībvalstu integrācijas politikā izglītība un apmācība ir ietverta kā viens no procesa pamatelementiem. Tomēr jaunie imigranti un mazākumtautības saskaras ar īpašiem šķēršļiem un grūtībām, kam jāpievērš īpaša uzmanība.

5.2.2.   Skolās bieži vien ir ļoti daudz problēmu un grūtību, ko tās nevar pienācīgi atrisināt nepietiekamo resursu dēļ. Skolām būtu jāsaņem papildu līdzekļi, jāattīsta uzskatu atvērtība, jāatbalsta skolotāju starpkultūru apmācība un jāpalīdz viņiem pārvaldīt daudzveidību.

5.2.3.   Jāizstrādā izglītības kvalitātes rādītāji, kam jābūt pietiekami elastīgiem, lai tos varētu piemērot skolniekiem, kuru daudzveidība arvien palielinās.

5.2.4.   Atklātās koordinācijas metodes pielietošanai izglītībā vajadzētu palīdzēt identificēt paraugpraksi, kā rīkoties, ja imigrantu izcelsmes jauniešiem ir sliktas sekmes.

5.2.5.   Šajā nolūkā būs jānosaka rādītāji, piemēram, sociālekonomiskais statuss, vai jaunieši pabeiguši mācības (obligāto izglītību), skolotāju izcelsmes daudzveidība un starpkultūru saziņas prasmes, vai izglītības sistēma pieļauj sociālo mobilitāti, imigrantu izcelsmes skolnieku koncentrācija, vai izglītības sistēma veicina daudzvalodību, cik lielā mērā izglītības sistēmas ir atvērtas visu bērnu un jauniešu uzņemšanai u.c.

5.2.6.   Atzinumā par imigrāciju, mobilitāti un integrāciju (16) EESK uzsver, ka arī pieaugušo izglītības jomā imigrantu izcelsmes iedzīvotāju stāvoklis ir nelabvēlīgs. Viņi retāk iesaistās tālākizglītībā, un viņiem galvenokārt tiek piedāvāti kursi valodas prasmju apgūšanai. Lai uzlabotu integrāciju, tālākizglītība būtu jāattiecina uz visiem iedzīvotājiem, īpašu uzmanību pievēršot, lai vienlīdzīgas pieejas iespējas piedalīties būtu arī imigrantu izcelsmes iedzīvotājiem.

5.2.7.   Eiropas izglītības un apmācības programmās jāiekļauj kursi, kuros māca Eiropas demokrātiju paražas, vēsturi, vērtības un principus, kā arī zināšanas par imigrantu izcelsmes sabiedrības kultūru un vērtībām.

5.3.   Nodarbinātība.

5.3.1.   Pēc ES prezidentvalsts Spānijas lūguma EESK pašreiz izstrādā izpētes atzinumu par tematu “Imigrējušo darba ņēmēju integrācija (17); arī tajā izteikti priekšlikumi Eiropas Sociālajai programmai.

5.3.2.   Būtiski svarīga ir piekļuve darba tirgum, un tā ir nozīmīga integrācijas procesa daļa, jo bez pienācīga darba imigrantiem nav iespējams sevi nodrošināt, un tas veicina arī sociālos kontaktus un izpratnes veidošanu starp vietējo sabiedrību un imigrantiem.

5.3.3.   Tomēr imigrējušie darba ņēmēji bieži vien ir nelabvēlīgā stāvoklī un cieš no tiešas vai netiešas diskriminācijas. Viņi arī sastopas ar juridiskām grūtībām, prasot kvalifikācijas atzīšanu; turklāt dažās valstīs imigrācijas likumi ierobežo karjeras attīstību un darbības jomas maiņu.

5.3.4.   Tā rezultātā imigrējušajiem darba ņēmējiem bieži ir zema prestiža darbs, kas ir sliktāk apmaksāts un ar sliktākiem nosacījumiem. Ar šādām grūtībām sastopas jo īpaši sievietes.

5.3.5.   Visgrūtāk ir tiem, kuriem nav personu apliecinošu dokumentu un kuru stāvoklis nav juridiski atzīts. Viņi strādā nelegāli un var tikt ekspluatēti.

5.3.6.   Jaunās paaudzes nodarbinātības politikā, kā arī Eiropas Sociālā fonda un programmas “Progress”ierosmēs jāiekļauj konkrēti kritēriji un rādītāji, kas uzlabotu imigrantu piekļuvi sociālajām un profesionālajām iespējām integrēties, tostarp būt pašnodarbinātiem. Papildus valodas un kultūras apguvei šīs iespējas varētu ietvert pasākumus, kas uzlabotu imigrantu apmācību jauno tehnoloģiju jomā un novērstu arodrisku.

5.3.7.   EESK uzskata, ka tiesību aktiem un valsts politikai savstarpēji jāpapildinās, izmantojot sadarbību ar sociālajiem partneriem, jo integrācija darba tirgū ir arī sabiedrības attieksmes un arodbiedrību un darba devēju vēlmes jautājums.

5.3.8.   Imigrējušie darba ņēmēji labprātāk pārceļas, taču valstu tiesību akti nepieļauj vai ierobežo šādu mobilitāti. To varētu veicināt Direktīva par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (18), bet dažās valstīs tā ir slikti transponēta tiesību aktos. Arī EURES tīkls būtu jāizmanto efektīvāk, lai veicinātu imigrantu izcelsmes darba ņēmēju mobilitāti ES.

5.4.   Imigrantu uzņēmējdarbība.

5.4.1.   Liela daļa migrantu nolemj būt pašnodarbinātie vai uzsākt uzņēmējdarbību. Arvien palielinās imigrantu izcelsmes iedzīvotāju izveidoto uzņēmumu skaits.

5.4.2.   EESK aicina atbalstīt migrantu uzņēmējdarbību un tāpēc ESF uzņēmējdarbības atbalstam paredzētajos instrumentos jāņem vērā imigrantu sabiedrības daļa.

5.4.3.   Arī darba devēju organizācijām un tirdzniecības kamerām ar atvērtību jāuzņem imigrantu izcelsmes uzņēmēji un aktīvi jāatbalsta viņu iespējas ieņemt vadošus amatus.

5.4.4.   Turklāt imigranti daudzas uzņēmējdarbības ierosmes attīsta sociālās ekonomikas sektorā, un tāpēc Komiteja uzskata, ka ESF un valsts iestādēm viņi jāatbalsta.

5.5.   Sociālā aizsardzība.

5.5.1.   Eiropā darbojas vairākas atšķirīgas pensiju sistēmas. Jānodrošina, ka imigrējušie darba ņēmēji veic iemaksas pensiju sistēmā un ka viņiem ir tiesības saņemt attiecīgos pabalstus bez diskriminācijas.

5.5.2.   Lai uzlabotu mobilitāti un nodrošinātu, ka atgriešanās procedūrās ir ievērotas atbilstīgās tiesības uz pensiju, pensiju pārvedamībai jābūt garantētai.

5.5.3.   Atklātajā koordinācijas metodē jāietver rādītāji, vai imigrējušiem darba ņēmējiem bez izņēmumiem un diskriminācijas tiek piemērota pensiju sistēma.

5.6.   Mājokļi.

5.6.1.   Daudzās pilsētās ekonomikas krīze ir izraisījusi bezpajumtnieku, no kuriem liela daļa ir imigrantu izcelsmes, skaita palielināšanos.

5.6.2.   Daudziem, jo īpaši jauniešiem, šobrīd ir apgrūtināta piekļuve mājokļiem.

5.6.3.   Imigranti un mazākumtautības saskaras arī ar daudzām specifiskām grūtībām, mēģinot piekļūt pienācīgiem mājokļiem. Tāpēc EESK uzskata, ka dalībvalstu jābūt iekļautai integrācijas politikā un nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas pasākumos.

5.6.4.   Lielākā daļa eiropiešu, tostarp imigranti un mazākumtautības, dzīvo pilsētvidē. Citā atzinumā (7) EESK ir uzsvērusi vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi integrācijas politikā. Laba var veicināt integrāciju un nepieļaut nolaistos geto, kādi veidojas dažās pilsētās.

5.6.5.   Tāpēc mājokļu politikā jāiekļauj kritēriji, pasākumi un rādītāji, kas palīdzētu likvidēt esošos šķēršļus. Vajadzīga proaktīva pieeja, kas līdz ar valsts iestādēm un sociālajiem partneriem iesaistītu visu sabiedrību.

5.7.   Veselības aprūpe un citi pakalpojumi.

5.7.1.   Dažās dalībvalstīs tiesību akti liedz imigrantiem piekļuvi veselības aprūpes sistēmai, un tāpēc viņi ir pilnīgi neaizsargāti.

5.7.2.   Veselības aprūpes un Eiropas tiesību aktu imigrācijas jomā koordinācijas sistēmai jānodrošina, ka imigranti ar līdzvērtīgiem nosacījumiem var piekļūt valsts veselības aprūpes pakalpojumiem un labas kvalitātes veselības aprūpei. Veselības aprūpes sistēmām jābūt saskaņotām ar sabiedrības daudzveidību.

5.7.3.   Komiteja vēlas uzsvērt, ka dažās dalībvalstīs daudzi mediķi un veselības aprūpes jomas darbinieki ir imigranti.

5.7.4.   Jāpastiprina pasākumi arī arodveselības jomā, jo imigrējušie darba ņēmēji bieži vien ir pakļauti lielākam riskam un viņi nepārzina likumus un profilakses programmas.

5.7.5.   Dažās dalībvalstīs imigrantu izcelsmes iedzīvotājiem nav pieejams viss sociālo pakalpojumu klāsts, un šie pakalpojumi nav atbilstoši sabiedrības daudzveidībai. Komiteja ierosina Komisijai izvērtēt publisko pakalpojumu kvalitāti integrācijas, daudzveidības un nediskriminācijas aspektā.

5.7.6.   EESK uzskata, ka veselības aprūpes un sociālā politika nedrīkst diskriminēt imigrantus, jo viņi maksā nodokļus un sociālās apdrošināšanas maksājumus tieši tāpat kā pārējie iedzīvotāji. Ņemot vērā pašreizējo ekonomikas krīzi un budžeta problēmas, jānodrošina, ka ikviens iedzīvotājs maksā nodokļus un sociālās apdrošināšanas maksājumus, lai garantētu ilgtspējīgus publiskos pakalpojumus.

5.8.   Nabadzība un sociālā atstumtība.

5.8.1.   Daudzi imigrantu izcelsmes iedzīvotāji dzīvo nabadzībā vai arī ir pakļauti šim riskam. Pašreizējā ekonomikas krīze, pieaugošais bezdarbs un nepietiekama nodarbinātība vērš stāvokli vēl smagāku. Imigrantu un mazākumtautību izcelsmes iedzīvotājiem jābūt piekļuvei pārkvalificēšanās programmām, sociālajai aizsardzībai bezdarba gadījumā, mājokļiem un citiem valsts sociālajiem pakalpojumiem.

5.8.2.   ES ir pasludinājusi 2010. gadu par Eiropas gadu cīņai pret atstumtību un nabadzību. Komiteja ir pārliecināta, ka jāuzlabo imigrantu un mazākumtautību aktīva iekļaušana, lai nodrošinātu minimālo algu, atvieglotu piekļuvi publiskajiem pakalpojumiem un finanšu līdzekļiem un darba tirgum.

5.8.3.   EESK aicina pievērst uzmanību tādu noziedzīgo tīklu darbībai, kas ekspluatē nelegālos ieceļotājus (jo īpaši sieviešu un nepilngadīgo tirdzniecībai un prostitūcijai). Papildus tiesiskajiem un policijas pasākumiem, lai cīnītos ar šādiem grupējumiem, jābūt arī politikai, kas palīdz upuriem un aizsargā tos.

5.9.   Diskriminācijas mazināšana.

5.9.1.   Eiropas Parlaments nesen pieņēma rezolūciju (19) par jauno nediskriminācijas direktīvu, kas papildina trīs jau spēkā esošās direktīvas (20). EESK arī izstrādāja atzinumu (21), kurā atbalstīja Komisijas priekšlikumu un ieteica ņemt vērā daudzējādu diskrimināciju.

5.9.2.   Ar šo jauno direktīvu, kad tā būs pieņemta un kas ieviesīs Līguma par Eiropas Savienības darbību 19. pantu, nediskriminācijas principu piemēros arī izglītībai, veselības aizsardzībai, sociālajai aizsardzībai un mājokļiem. EESK aicina Padomi, pieņemot minēto direktīvu, ņemt vērā minēto Komitejas atzinumu.

5.9.3.   Imigrantu izcelsmes iedzīvotājiem — gan sievietēm, gan vīriešiem, gan jauniem, gan veciem — bieži jāsaskaras ar diskrimināciju; stāvokli vēl pasliktina tas, ka trešo valstu valstspiederīgo tiesiskais statuss viņiem nodrošina mazāku tiesisko aizsardzību. Daudzi cieš no daudzējādas diskriminācijas.

5.9.4.   EESK ierosina Eiropas Komisijai izstrādāt rīcības plānu, kā cīnīties ar daudzējādu diskrimināciju, un piedāvā tai savu palīdzību šā uzdevumā veikšanā.

5.9.5.   Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūrai jāturpina izstrādāt ziņojumi (22) par tiešu un netiešu diskrimināciju, no kuras cieš daudzi imigranti.

5.10.   Dzimumu līdztiesība.

5.10.1.   Imigrantu izcelsmes sievietēm, tāpēc ka viņas ir sievietes, jāsaskaras ar īpašām problēmām, tādēļ integrācijas politikā pienācīgi jāietver dzimumu aspekts.

5.10.2.   Lai imigrantu un mazākumtautību izcelsmes sievietēm būtu nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas un tās nesaskartos ar diskrimināciju, EESK uzskata, ka Kopējiem integrācijas pamatprincipiem un Sociālajai programmai jāstiprina pieeja, kurā ņem vērā dzimumu aspektu.

5.11.   Imigrācija un attīstība.

5.11.1.   Citos atzinumos EESK ir ierosinājusi (23), ka imigrācijas politika varētu atbalstīt izcelsmes valstu ekonomikas un sociālo attīstību un ka tādēļ ES tiesību aktiem imigrācijas jomā būtu jābūt elastīgākiem.

5.11.2.   Ārpolitikā Eiropas Savienībai ANO ietvaros būtu jāveicina migrācijas starptautisks tiesiskais pamats un jāparaksta patlaban spēkā esošā konvencija (24).

6.   Pārskatītās Sociālās programmas instrumenti.

6.1.   Iekļaušana.

6.1.1.   Iekļaušana nozīmēs politisko procesu organizēšanu, pārveidi, attīstīšanu un izvērtēšanu tā, lai visas Sociālās programmas pieņemšanā iesaistītās personas varētu programmas visos līmeņos un procesa posmos, kā arī visos mērķos, darbībās un instrumentos iekļaut imigrantu integrāciju, vienlīdzīgas iespējas, vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju.

6.1.2.   Tā kā kultūras modeļi Eiropas Savienībā atšķiras, iekļaušanai vispārēji jānodrošina, ka, izmantojot uz integrāciju un daudzveidību balstītu pieeju, visās jebkura veida un sociālā rakstura iniciatīvās tiek ņemta vērā cilvēku pieredze, prasmes, intereses un vajadzības un ka pasākumi tiek izvērtēti.

6.1.3.   Minētais process būtu jāsāk ar ietekmes novērtējumu, lai varētu prognozēt vajadzības un nodrošināt, ka sabiedrības daudzveidība tiek pienācīgi ņemta vērā visās attiecīgajās jomās. Tādēļ jāpasteidzina to integrācijas rādītāju noteikšana, kas papildinās rādītājus, uz kuriem attiecināma atklātā koordinēšanas metode sociālās iekļautības jomā. Eiropas Integrācijas forums varētu piedalīties minēto rādītāju izstrādē.

6.1.4.   Lai iekļaušana norisētu veiksmīgi, svarīga ir politisko vadītāju un visu valsts un privātā sektora ieinteresēto aprindu iesaiste. Šajā nolūkā jāizveido sadarbības sistēma, kurā varētu izstrādāt pārmaiņas sekmējošus lēmumu pieņemšanas procesus.

6.2.   Tiesību akti.

6.2.1.   Komiteja uzskata, ka būtu jāuzlabo kopējo Eiropas imigrācijas tiesību aktu kvalitāte un ka ar direktīvām būtu jāpiešķir pienācīga aizsardzība imigrantiem. Ņemot vērā minēto mērķi, EESK ir izstrādājusi pašiniciatīvas atzinumu (25), kurā tā ierosina, ka ES politikā un tiesību aktos imigrācijas jomā pilnībā jāievēro cilvēktiesības.

6.2.2.   EESK izsaka cerību, ka pēc Stokholmas programmas pieņemšanas saskaņot tiesību aktus imigrācijas un patvēruma jomā būs vieglāk.

6.2.3.   Izstrādājot Eiropas tiesību aktus imigrācijas jomā, jāņem vērā jaunie tiesību akti diskriminācijas novēršanas jomā, kas pamatojas uz Līguma 13. pantu.

6.3.   Sociālais dialogs.

6.3.1.   Sociālo partneru pienākums ir ar dialogu un sarunām veicināt uzņēmumos vienlīdzīgu attieksmi. Izstrādājot atzinumu (7), EESK kopā ar Dublinas fondu rīkoja uzklausīšanu. Uzklausīšanas secinājumi, kas pievienoti 3. pielikumā, var būt ļoti noderīgi sociālajiem partneriem un Komisijai, lai panāktu, ka integrācija darba tirgū notiek līdzvērtīgos apstākļos un bez diskriminācijas starp imigrantiem un darba ņēmējiem no attiecīgās valsts.

6.3.2.   Dažādās jomās, izvēršot sociālo dialogu, iespējams veicināt imigrantu un mazākumtautību izcelsmes darba ņēmēju aktīvu iesaisti. Uzņēmējdarbībā ir vieglāk nodrošināt imigrantu izcelsmes darba ņēmēju aktīvu līdzdalību.

6.3.3.   Pienācīgi jākonsultējas ar Eiropas sociālajiem parteriem, un to viedoklis jāņem vērā jaunās Sociālās programmas izstrādē.

6.3.4.   ES prezidentvalsts Spānija ir lūgusi Komitejai izstrādāt izpētes atzinumu par tematu “Imigrējušo darba ņēmēju integrācija” (26). Tajā EESK izsaka vairākus priekšlikumus, kā uzlabot integrāciju attiecībā uz nodarbinātību.

6.4.   Sociālais dialogs.

6.4.1.   Pilsoniskais dialogs, tāpat kā sociālais dialogs, ir ļoti laba pārvaldības procedūra, kas ir viens no Eiropas sociālā modeļa elementiem, un EESK uzskata, ka tas ir būtiski svarīgs instruments Eiropas sociālās programmas ieviešanai un integrācijai.

6.4.2.   niskās sabiedrības organizācijas, kas ir specializējušās cilvēktiesību jomā, gan tās organizācijas, kuras sniedz palīdzību imigrantiem un mazākumtautībām.

6.4.3.   Jākonsultējas ar Eiropas Integrācijas forumu, un tam būtu aktīvi jāpiedalās ES jaunās Sociālās programmas izstrādē.

6.4.4.   Eiropas Savienībai jāturpina atbalstīt starpkultūru dialogu; tas pilnībā saskan ar integrācijas un sociālās politikas mērķiem.

6.5.   Atklātā koordinācijas metode.

6.5.1.   Kā to ir ieteikusi Eiropas Komisija un EESK, imigrācijas politikā jāievieš atklātā koordinācijas metode.

6.5.2.   Padome ir nolēmusi uzlabot pašreizējo koordinācijas veidu un piešķirt Komisijai nozīmīgāku lomu. EESK atbalsta šo lēmumu, taču uzskata, ka tam vajadzētu būt vēl tālejošākam.

6.5.3.   Šajā koordinācijas metodē jāiekļauj konkrēti kvalitatīvi un kvantitatīvi rādītāji, ko varētu izstrādāt sadarbībā ar EESK un Eiropas Integrācijas forumu.

6.5.4.   Ar sociālajā politikā pielietotajām dažādajām atklātās koordinācijas metodēm jāpilnveido integrācijas mērķi un rādītāji nodarbinātības, sociālās aizsardzības, veselības aprūpes, nabadzības mazināšanas, sociālās atstumtības un citos politikas virzienos.

6.6.   Finansējums.

6.6.1.   Komiteja pauž viedokli, ka vairāk jāattīsta Sociālā fonda un Integrācijas fonda sinerģija un komplementaritāte.

6.6.2.    ir paredzēts tiem, kam ir īpaši grūti atrast darbu, piemēram, sievietēm, jauniešiem un vecāka gadagājuma darba ņēmējiem. Tas palīdz uzņēmumiem un darba ņēmējiem pielāgoties pārmaiņām, kas saistītas ar jaunajām tehnoloģijām un sabiedrības novecošanu. Gan šajā plānošanas periodā (2007–2013), gan turpmāk ESF mērķos un programmās pilnīgāk jāiekļauj imigrācijas izraisītā daudzveidība.

6.6.3.   Pēc 2013. gada vajadzēs palielināt arī finanšu resursus un Komisijas pārvaldības pilnvaras.

6.6.4.   Arī programmā “Progress”, kas paredzēta, lai finansiāli atbalstītu ES nodarbinātības un sociālo mērķu sasniegšanu, tās piecās galvenajās darbības jomās (nodarbinātība, sociālā aizsardzība un integrācija, darba apstākļi, nediskriminācija, daudzveidība un dzimumu līdztiesība) vairāk jāuzsver integrācija un daudzveidība.

7.   Iekļaujošāks Eiropas pilsoniskums.

7.1.   Eiropas demokrātiskās valstis ir atvērtas, brīvas sabiedrības, kam jābūt balstītām uz visu cilvēku iekļaušanu. Integrācijas politiku un tiesību aktus imigrācijas jomā nekad nedrīkstētu izmantot par politiskām atrunām, lai izslēgtu imigrantus un mazākumtautības no tiesībām iegūt pilsonību.

7.2.   EESK uzskata, ka mūsu demokrātiju pamats ir jāpaplašina, lai iekļautu jaunus pilsoņus, kam būtu līdzvērtīgas tiesības un pienākumi. Valstu un Eiropas pilsoņu tiesībās bez diskriminācijas jāiekļauj visa veida daudzveidība.

7.3.   EESK atkārto citā atzinumā (27) izteikto priekšlikumu, ka ES pilsonība jāpiešķir trešo valstu valstspiederīgajiem, kas saņēmuši pastāvīgas uzturēšanās atļauju. Komiteja aicina Komisiju, Eiropas Parlamentu un Padomi ņemt vērā šo priekšlikumu, izstrādājot jaunā pilnvaru termiņa mērķus.

7.4.   Eiropas Komisijai jāpieņem jauna iniciatīva, ar kuru veicinātu trešo valstu valstspiederīgo pilsoniskuma izjūtu un rosinātu viņus piedalīties sociālajā un politiskajā dzīvē.

8.   Jaunais Eiropas Komisijas sastāvs.

8.1.    Ņemot vērā mērķi panākt integrāciju, EESK uzskata par nepieņemamu, ka jaunajā Komisijā imigrācijas jautājumi ietilps par drošības jautājumiem atbildīgā departamenta kompetencē, kaut gan ir atsevišķs portfelis tiesiskuma un pamattiesību jautājumos.

8.2.   Saistot imigrāciju ar drošības jautājumiem, tiek raidīts negatīvs signāls gan Eiropas sabiedrībai, gan imigrantiem, un tas ir pretrunā integrācijas pirmajā kopējā pamatprincipā pieminētajam divpusējam procesam. Eiropā pārāk bieži dzirdami izteikumi, kuros imigrācijai piešķirta nozieguma nokrāsa!

8.3.   Komiteja pauž viedokli, ka imigrācijas un patvēruma meklēšanas jautājumu pievienošana tiesiskuma un pamattiesību jautājumu portfelim norādītu uz labvēlīgāku attieksmi pret integrāciju.

8.4.   Tāpēc ļoti svarīgi ir pastiprināt integrācijas iekļaušanu Sociālajā programmā un citos Kopienas politikas virzienos, jo īpaši attiecībā uz imigrantu pamattiesību aizstāvību un aizsardzību.

Briselē, 2010. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  COM(2008) 758 galīgā redakcija.

(2)  OV C 125, 27.5.2002.

(3)  Par integrāciju un jautājumiem, kas saistīti ar Sociālo programmu, ir atbildīgi dažādi komisāri un dažādi ģenerāldirektorāti.

(4)  Eiropas Kopienu Statistikas birojs (Eurostat).

(5)  Skatīt šādus EESK atzinumus:

OV C 44, 16.2.2008., 91. lpp., un

OV C 120, 16.5.2008., 82. lpp.

(6)  Skatīt šādus EESK atzinumus:

OV C 27, 3.2.2009., 95. lpp.,

OV C 125, 27.5.2002., 112. lpp.,

OV C 80, 30.3.2004., 92. lpp., un

OV C 318, 23.12.2006., 128. lpp.

(7)  OV C 318, 23.12.2006., 128. lpp.

(8)  OV C 125, 27.5.2002., 1.4. punkts, ziņotājs: Pariza Castaños kgs.

(9)  Konference “Imigrācija — pilsoniskās sabiedrības nozīme integrācijā”, Brisele, 2002. gada 9. un 10. septembris.

(10)  Dokuments Nr. 14615/04, 2004. gada 19. novembris.

(11)  COM(2008) 412 galīgā redakcija.

(12)  O C 182, 04.08.2009., 65. lpp.

(13)  OV C 27, 3.2.2009., 99. lpp.

(14)  2008/2330 (INI).

(15)  OV C 161, 13.7.2007., 66. lpp., un OV C 120, 16.5.2008., 66. lpp.

(16)  OV C 218, 11.9.2009., 85. lpp.

(17)  EESK izpētes atzinums par tematu “Imigrējušo darba ņēmēju integrācija”.

(18)  Direktīva 2003/109/EK.

(19)  Eiropas Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa Normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas.

(20)  Direktīva 2000/43/EK, Direktīva 2004/113/EK un Direktīva 2000/78/EK.

(21)  OV C 182, 4.8.2009., 19. lpp., un OV C 77, 31.3.2009., 102. lpp.

(22)  EU-MIDIS aptaujā (“Aptauja par Eiropas Savienības mazākumtautībām un diskrimināciju”) izjautāja 23 000 imigrantu un mazākumtautību izcelsmes iedzīvotāju par to, kā viņi ir izjutuši diskrimināciju, rasistiski motivētus noziegumus un policijas darbību ES.

(23)  OV C 44, 16.2.2008., 91. lpp.

(24)  ANO Konvencija par migrējošo darba ņēmēju tiesību aizsardzību.

(25)  OV C 128, 18.5.2010., 29. lpp.

(26)  EESK izpētes atzinums par tematu “Imigrējušo darba ņēmēju integrācija”, ziņotājs Pariza Castaños kgs.

(27)  Pašiniciatīvas atzinums, OV C 208, 3.9.2003.


18.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/28


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ietekme uz tālākiem reģioniem (Karību jūras reģions)”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2010/C 347/04)

Ziņotājs: COUPEAU kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 26. februārī nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ietekme uz tālākiem reģioniem (Karību jūras reģions).”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 2. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 460. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 17. un 18. februārī (17. februāra sēdē), vienprātīgi pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   ES un Karību jūras reģiona ĀKK valstu (1) foruma 15 dalībvalstu (2)2008. gada 15. oktobrī parakstītā Ekonomisko partnerattiecību nolīguma (EPN) darbības joma ir ļoti plaša. Tomēr vairāki faktori, lai arī tie minēti EPN, kavē reģionālās integrācijas mērķu sasniegšanu, ilgspējīgu attīstību un Cariforum valstu un tālāko reģionu sadarbību. Pat ja tālākajiem reģioniem jau izsenis raksturīgas Eiropas tradīcijas, tomēr ģeogrāfiski, vēsturiski, kultūras un ekonomikas ziņā tie ir saistīti ar Cariforum valstīm. To stratēģiskais stāvoklis ļauj veidot ciešas tirdzniecības attiecības ar kaimiņsalām; tātad EPN attiecas vispirms uz šiem reģioniem.

1.2.   EESK apzinās sarunu sarežģītību, iespējamo risku un EPN sniegtās iespējas Cariforum valstīm, tālākiem reģioniem un ES kopumā.

1.3.   EESK stingri iesaka apspriesties ar tālāko reģionu vietējām iestādēm par visiem jautājumiem, kas saistīti ar EPN starp ES un Cariforum valstīm. Atšķirībā no Cariforum valstīm šie tālākie reģioni vienlaikus ir Francijas departamenti Amerikā, tādēļ tiem jādod savs ieguldījums reģionālās integrācijas attīstībā.

1.4.   EESK uzskata, ka ir svarīgi plašāk iesaistīt tālāko reģionu pilsonisko sabiedrību un vietējās iestādes debatēs un dažādu EPN īstenošanas uzraudzības komiteju darbā, lai sasniegtu šajā EPN noteikto reģionālās integrācijas mērķi.

1.5.   Cariforum valstu pakāpenisku integrāciju pasaules ekonomikā nevarēs panākt, kamēr nebūs atrisinātas ar transportu saistītas problēmas (infrastruktūra un transportlīdzekļi). EESK iesaka Komisijai iekļaut transporta problēmu plašākā redzējumā un rūpīgāk izvērtēt Cariforum valstu un tālāko reģionu kopīgi izstrādātos konkrētos risinājumus.

1.6.   Lai veicinātu tirdzniecības sakarus Karību jūras reģionā, EESK ieinteresētajām pusēm iesaka apsvērt iespējami drīzu muitas nodokļu samazināšanu starp tālākiem reģioniem un Cariforum valstīm.

1.7.   EESK atzinīgi vērtē to, ka EPN ir ņemta vērā nepieciešamība skaidri noteikt sanitārās un fitosanitārās (SFS) procedūras. Attiecībā uz iestādi, kas kompetenta SFS pasākumu īstenošanā ar mērķi sekmēt tirdzniecības attīstību reģionā, EESK iesaka iekļaut tās darbības jomā tālākos reģionus, kā arī iesaistīt tos divpusējo vienošanos sarunās. EESK arī iesaka piešķirt tālāko reģionu ražojumiem īpašu atpazīstamu nosaukumu, kas norādītu uz to kvalitāti un atbilstību EK standartiem.

1.8.   EESK iesaka apsaimniekot tālāko reģionu zvejas zonas un akvakultūru, vienojoties ar Cariforum valstīm.

1.9.   Tūrisma veicināšanai Karību jūras salās EESK iesaka labāk strukturēt pakalpojumus.

1.10.   EESK vērš uzmanību uz vides prasību ievērošanas un sociālās aizsardzības jautājumu iekļaušanu nolīgumā un cer sniegt nākotnes redzējumu minētajam reģionam.

2.   Ievads un vispārīgas piezīmes.

2.1.   Tālāko reģionu īpatnības atzītas Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. un 355. pantā. Eiropas Komisija 1986. gadā izveidoja starpdienestu darba grupu tālākajiem reģioniem. Tās uzdevums ir koordinēt Kopienas darbību šo reģionu atbalstam un nodrošināt saikni ar attiecīgajām valstu un reģionālajām pārvaldes iestādēm. Kopš 1989. gada uz šiem reģioniem attiecas īpaša programma sociāli ekonomisko pasākumu atbalstam, lai panāktu lielāku konverģenci ar pārējām Eiropas Savienības teritorijām.

ES un Cariforum valstu ekonomisko partnerattiecību nolīguma 239. pantā ņemts vērā Karību jūras baseina tālāko reģionu (Martinikas un Gvadelupas) un Cariforum valstu ģeogrāfiskais tuvums, lai “stiprinātu saimnieciskos un sociālos sakarus starp šiem reģioniem un Cariforum valstīm, līgumslēdzējas puses apņemas veicināt sadarbību visās šā nolīguma darbības jomās, sekmēt preču un pakalpojumu tirdzniecību, ieguldījumus un veicināt satiksmes un komunikācijas sakarus starp tālākajiem reģioniem un Cariforum valstīm”. Šajā pantā arī noteikta Cariforum valstu un tālāko reģionu kopējā dalība pamatprogrammās un īpašajās programmās tajās jomās, uz kurām attiecas šis EPN.

2.2.1.   EESK vēlas uzsvērt Nīderlandes aizjūras teritoriju nozīmi. Šīs teritorijas ir Karību jūras reģionā esošās salas — Bonaire, Kirasao, Saba, Sintestatiusa, Senmartēna un Aruba. No Eiropas viedokļa raugoties, šīs salas ir aizjūras zemes un teritorijas un juridiski ar to atšķiras no Karību jūras reģiona nomaļiem reģioniem. Un tomēr EESK pienākums ir uzsvērt, ka tāda reģionālā integrācija, kāda tā paredzēta EPN, nebūtu iespējama, ja netiktu nopietnāk ņemtas vērā teritorijas, kas saistītas ar ES dalībvalstīm (Nīderlandi, Apvienoto Karalisti, Franciju).

2.3.   EESK analizēja šī nolīguma ekonomisko un sociālo ietekmi Karību jūras reģionā un, īpaši, tālākajos reģionos. Reģionālās integrācijas centienu efektivitāte īstermiņā un arī ilgtermiņā ir jāizvērtē attiecībā uz precēm, pakalpojumiem, sadarbību un labu ekonomikas pārvaldību ar tirdzniecību saistītās jomās (konkurence, ieguldījumi, intelektuālais īpašums…).

Viens no galvenajiem EPN mērķiem un mērķiem attiecībā uz tālāko reģionu reģionālo iekļaušanos ir reģionālā integrācija šā jēdziena plašākajā nozīmē (Eiropas tālāko reģionu stratēģija). Tomēr vairāki ar nolīgumu saistīti faktori apgrūtina reģionālo integrāciju un rada šķēršļus arī EPN efektivitātei.

2.4.1.   EPN sarunu ietvaros nenotiek apspriešanās ar tālāko reģionu vispārējām un reģionālajām padomēm; tas savukārt mazina šo padomju lomu Karību jūras reģionā. Reģionālajam padomēm ir zināma pieredze tālāko reģionu spēcīgo un atbalstāmo nozaru (3) jautājumos, un, pateicoties reģionālajām vadības komitejām, tās jebkurā laikā var sniegt savu pētījumu rezultātus. Pēc Francijas valdības iniciatīvas Aizjūras departamentu Etats généraux sniedz daudz atbilžu par šķēršļiem EPN īstenošanā. Ņemot vērā ģeogrāfisko un kultūru tuvumu, šīm iestādēm jau vairākās jomās ir saiknes ar Cariforum valstīm.

2.4.2.   Tas, ka tālākie reģioni nav pārstāvēti Cariforum un EK Tirdzniecības un attīstības komitejā, Cariforum un EK Parlamentārajā komitejā, un, īpaši, Cariforum un EK konsultatīvajā komitejā, mazina to ietekmi Eiropas Savienībā. EESK iesaka tālāko reģionu parlamentu deputātus, pilsoniskās sabiedrības un vietējo pašvaldību pārstāvjus iesaistīt dažādo (atbilstoši katram gadījumam) minēto uzraudzības komiteju darbā.

2.4.3.   Apspriešanas nenotiek arī ar tālāko reģionu pilsonisko sabiedrību, kas ikdienā saskaras ar problēmām tirdzniecībā ar Karību jūras valstīm (infrastruktūra, kvotas, “melnie saraksti”). Tas savukārt kavē tiešu sadarbību ar Cariforum valstu pilsonisko sabiedrību.

2.4.4.   EESK mudina ieinteresētās puses atbalstīt tālāko reģionu iesaistīšanos Karību jūras reģionālo iestāžu darbā, piemēram, novērotāja statusā Cariforum vai Austrumkarību valstu organizācijā (OECS) (4). Šīs organizācijas ir pieņēmušas vairākus Karību jūras reģionam saistošus lēmumus; tā kā tālākie reģioni nav pārstāvēti pat novērotāja statusā, efektīva reģionālā integrācija nav iespējama.

2.5.   Transports.

2.5.1.   EESK uzsver, ka preču un pakalpojumu liberalizāciju iespējams realizēt tikai tad, ja izmantos piemērotus transporta līdzekļus un nodrošinās infrastruktūru. Karību jūras reģionā nepietiek transporta līdzekļu. Jāatzīst, ka pasažieru pārvadājumus starp salām nodrošina divas lidsabiedrības un divi kuģniecības uzņēmumi. Tomēr tie nav regulāri transporta reisi un nav arī nodrošināti preču pārvadājumi. Lai gan tālākie reģioni (Gvadelupa, Martinika un Gviāna) saņem EUR 275,6 miljonus lielu atbalstu ar ģeogrāfisko stāvokli saistīto papildu izmaksu kompensēšanai, Karību jūras tālākajiem reģioniem problēmas rada kravas pārvadājumu augstās izmaksas un salu reģionam nepiemēroti Eiropas tiesību akti kabotāžas jomā.

2.5.2.   Lai pārvarētu šīs grūtības, tālākie reģioni un arī Cariforum valstis ir apsvērušas kravas pārvadājumu vai prāmju sistēmas ieviešanu. Līdzekļu trūkuma dēļ projekti diemžēl nav realizēti.

2.5.3.   EPN 37. pantā, kas pievēršas lauksaimniecībai un zivsaimniecībai, ir pieminēts transporta jautājums, bet nav minēti konkrēti risinājumi, lai gan tālākie reģioni un Cariforum valstis jau ir plānojušas kopīgus risinājumus.

2.5.4.   Eiropas Attīstības fonda (EAF) nākamās programmas ietvaros būtu jāizstrādā atbilstoša vērienīga struktūrpolitika, lai visā Karību jūras reģionā nodrošinātu salu reģionam atbilstošu transporta sistēmu.

2.6.   EPN nekas nav minēts par strīdu izšķiršanu civillietās un komerclietās. Nav nekādu noteikumu, kas regulētu jurisdikcijas konfliktu, tiesību aktu pretrunu vai tiesas nolēmuma atzīšanas un izpildes procedūru izšķiršanu strīdu gadījumos starp uzņēmumu no Cariforum valstīm un uzņēmumu no tālākajiem reģioniem. Nolīgumā paredzēti risinājumi tikai tādu strīdu izšķiršanai, kas radušies, interpretējot un piemērojot EPN. Tomēr EPN būtu jāparedz šādam nolīgumam atbilstošas juridiskas procedūras.

3.   Īpašas piezīmes — Karību jūras reģiona izpēte.

3.1.   Lauksaimniecība.

Karību jūras reģionā apjomīgā banānu ražošana ir viens no svarīgākajiem tālāko reģionu saimnieciskajiem resursiem. Banānu eksports uz Eiropas Savienību veido 14 % no Gvadelupas un 24 % no Martinikas eksporta apjoma, nodrošinot 10 000 darba vietas. Banānu ražošanai tālākajos reģionos ir ļoti liela ekonomiskā un sociālā nozīme. Eiropas Savienība vienmēr ir uzskatījusi banānu ražošanu par stratēģiski svarīgu jautājumu. 2007. gada 22. augustā Eiropas Komisija apstiprināja palīdzības programmu POSEI (Īpašās izvēles programma atkarībā no attāluma un novietojuma uz salām), paredzot EUR 129,1 miljonu lielu ikgadēju finansējumu šiem tālākajiem reģioniem. Tomēr šis atbalsts nav pietiekams, jo problēmas rada ne vien laika apstākļi, bet arī tas, ka tālākajos reģionos banānu ražošanu apdraud “dolāru banānu” piegādātāji. Kopš tirgus liberalizācijas to īpatsvars Eiropas Savienības tirgū sasniedz 73,4 % (pēc (ODEADOM  (5)) datiem). Turklāt, 2009. gada 15. decembrī ES ar Latīņamerikas ražotājvalstīm parafēja nolīgumu, kas paredz līdz 2017. gadam samazināt muitas nodokļus banāniem no EUR 176 par tonnu uz EUR 114 par tonnu. Tas tālāko reģionu un dažu Cariforum valstu situāciju padara vēl saspringtāku.

3.1.1.1.   Banānu ražošana ir arī citu Cariforum valstu īpaši svarīga nozare. Piemēram, Dominikā banānu ražošanā vien nodarbināti 28 % darbaspēka un tā veido 18 % no IKP. Krīze banānu ražošanas nozarē skar gan tālākos reģionus, gan arī Sentlūsiju, kur šobrīd ir vairs tikai 2 000 banānu audzētāju, bet 1990. gadā bija 10 000 banānu audzētāju.

3.1.1.2.   EESK uzskata, ka būtu lietderīgi izveidot šīs nozares organizāciju Karību jūras reģionā. Tās uzdevums būtu nodrošināt Karību jūras reģionā ražoto banānu lielāku īpatsvaru Eiropas Savienībā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka dažas Cariforum valstis (Sentlūsija, Dominika…) banānus piegādā citām valstīm (Kanādai…), kur sanitārie standarti un izsekojamības prasības ir līdzīgas ES standartiem un prasībām.

3.1.2.   Cukurniedru-cukura-ruma nozare: arī cukurniedru nozarei tālākajos reģionos ir ļoti liela nozīme; Gvadelupā cukurniedru nozare aizņem 32 % no izmantotās lauksaimniecības zemes, bet Martinikā — 13 %. Šajā nozarē pilnas slodzes darbu strādā vairāk kā 6 500 cilvēku. Cukura ražošanas apjoms 2006.-2007. tirdzniecības gadā Martinikā bija 5 849 tonnas, bet Gvadelupā — 80 210 tonnas. Ruma ražošana, sasniedzot 79 352 hektolitru (6) apjomu Martinikā un 74 524 hektolitru apjomu Gvadelupā, ir stratēģiski ļoti nozīmīga, jo produkcijas pārdošana notiek ārpus tālākajiem reģioniem.

Dārzeņu un augļu nozares resursi nav pietiekami izmantoti, ja ņem vērā tālāko reģionu augsnes bagātību. Tomēr šķiet, ka tālākie reģioni ir nolēmuši dažādot lauksaimniecisko ražošanu. Dati par 2006. gadu liecina, ka Gvadelupā saražots 17 218 tonnu augļu, bet Martinikā — 8 666 tonnu augļu. Tai pašā gadā saražoto svaigo dārzeņu apjoms ir 43 950 tonnas Gvadelupā un 37 892 tonnas Martinikā. Turklāt Gvadelupā tiek ražoti arī aromātiskie augi un parfimērijā izmantojamie augi (vaniļa), kafija, kakao, garšvielas, ārstniecības augi (dārzkopība aizņem 179 ha platību), bet Martinikā lielākoties tiek ražoti ananāsi un dažas garšvielas (dārzkopība aizņem 105 ha lielas platības). Šīs ir nākotnes lauksaimniecības nozares, jo tālākie reģioni vēlas paplašināt sadarbību ar citām Karību jūras reģiona valstīm gan attiecībā uz reģionālo un starptautisko tirdzniecību ar produktiem, gan arī uz pētniecību un attīstību.

3.1.3.1.   Ražošanas dažādošanas mērķis ir pilnībā nodrošināt vietējo pārtikas pieprasījumu (pašpietiekamu pārtikas nodrošinājumu), jo tālāko reģionu lauksaimniecība pārsvarā nodrošina banānu un cukurniedru kultūru audzēšanu eksportam. Piemēram, 2008. gadā cūkgaļas importa apjoms Martinikā palielinājās par 10 %, bet Gvadelupā — par 68,2 %. Gvadelupā 67 % no svaigo produktu importa kopapjoma veido dārzeņu imports. Lai panāktu pašpietiekamu pārtikas nodrošinājumu, tālāko reģionu lauksaimnieki nesen nolēmuši veidot starpnozaru organizācijas, kas apvienotu lauksaimniecības produktu ražošanas, pārstrādes, piegādātāju un izplatītāju nozares dalībniekus. Tādejādi ir nodrošināta visu procesā iesaistīto pušu pārstāvība, un katram šīs ķēdes dalībniekam ir nozīmīga loma starpnozaru lēmumu pieņemšanā (7). Tomēr kaimiņsalās nav šādas tiesību sistēmas, tāpēc organizācijas trūkums tām rada problēmas lauksaimniecības produktu tirdzniecībā ar tālākajiem reģioniem.

3.1.4.   Šķēršļi tālāko reģionu un Cariforum valstu savstarpējai lauksaimniecības produktu tirdzniecībai.

3.1.4.1.   Lauksaimniecība ir galvenais iztikas un attīstības līdzeklis šai reģionā, tātad tālākajos reģionos tā ir atbalstāma nozare. Pārtikas nodrošinājums, infrastruktūras trūkums un muitas nodokļi, kas ierobežo reģionālo tirdzniecību un sociālo aizsardzību, ir reģiona galvenās problēmas.

3.1.4.2.   No pārtikas drošuma viedokļa Cariforum valstīs saražotā augļu un dārzeņu produkcija neatbilst visām Eiropas tiesību aktos noteiktajām prasībām. Lai gan arī Cariforum valstīs tiek izmantotas riska analīzes un kritisko punktu kontroles (HACCP) (8) metodes, tomēr šie ražojumi neatbilst Eiropas tiesību aktos noteiktajiem standartiem. Šis jautājums ir sarežģīts arī tāpēc, ka Cariforum valstīs lielā daudzumā pieejami produkti, kādu nav tālākajos reģionos.

3.1.4.3.   Pārtikas nodrošinājuma sakarā Ekonomisko partnerattiecību nolīguma 40. pantā paredzēts: ja stāvoklis kādai no iesaistītajam pusēm sagādā vai “draud sagādāt lielas grūtības”, var izmantot drošības klauzulu. Tomēr tālākajiem reģioniem šīs iespējas izmantošana īsā laika posmā var būt sarežģīta. Turklāt, Nolīgumā paredzēto sanitāro un fitosanitāro pasākumu (9) mērķis ir panākt, lai reģiona ietvaros būtu vienoti, ar PTO normām saskaņoti sanitārie un fitosanitārie standarti un lai pasākumi būtu saskaņoti ar ES pasākumiem, izmantojot divpusējas vienošanās par sanitāro un fitosanitāro pasākumu līdzvērtīguma atzīšanu. Tomēr tālākajos reģionos ražotajiem lauksaimniecības un jūras produktiem arvien vēl netiek piešķirts nosaukums “TR”, lai arī šiem reģioniem ir saistoši ES tiesību akti un šī nosaukuma nepieciešamību vairakkārt jau uzsvērusi gan EESK (10), gan vietējās iestādes (11), gan arī Eiropas Parlamenta deputāti (12). Visbeidzot, tālākie reģioni nav iesaistīti ne kompetentajās iestādēs, kas ir atbildīgas par sanitāro un fitosanitāro pasākumu īstenošanu tirdzniecības veicināšanai reģiona ietvaros, nedz arī divpusējo vienošanos sarunās.

3.1.4.4.   EESK piekrīt EPN paustajai vēlmei attīstīt tirgvedības spēju “tirdzniecībai gan Cariforum valstu, gan Līgumslēdzēju pušu starpā, kā arī apzināt risinājumus tirgus infrastruktūras un transporta uzlabošanai” Nolīgumā arī norādīts, ka viens no galvenajiem lauksaimniecības un zivsaimniecības nozares mērķiem ir apzināt ražotāju un tirgotāju finansēšanas un sadarbības iespējas.

3.1.4.5   Daļa no tālākajos reģionos pārstrādātajiem produktiem (ievārījumi, kafija…) ir dažu citu Karību jūras valstu muitas t.s. “melnajā sarakstā” (muitas nodokļa likme). Tas apgrūtina minēto produktu pārdošanu šajās valstīs. Neskatoties uz EPN 9. pantu un nākamajos pantos noteikto par muitas nodokļiem, bet, ņemot vērā tālāko reģionu īpašo situāciju Karību jūras reģionā un šo reģionu īpatnības, kas atzītas Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. un 355. pantā, EESK ieinteresētajām pusēm iesaka apsvērt iespēju Cariforum valstīm un tālākajiem reģioniem iespējami drīz savstarpēji samazināt muitas nodokļus, lai veicinātu tirdzniecības sakarus Karību jūras reģionā.

3.2.   Zivsaimniecība.

3.2.1.   Pēc sākotnējām domstarpībām par to, vai par zivsaimniecību tiks slēgts atsevišķs nolīgums, vai arī šos jautājumus iekļaus EPN, šai nozarē vēl jāpanāk ievērojams progress. Eiropas Savienība atteicās reģionālās zivsaimniecības jautājumus risināt, noslēdzot atsevišķu nolīgumu, un izlēma par zivsaimniecību slēgt divpusējus nolīgumus.

3.2.2.   Ekonomisko partnerattiecību nolīguma 43.2e pantā paredzēts palīdzēt Cariforum uzņēmējiem izpildīt spēkā esošos valsts, reģionālos un starptautiskos tehniskos, veselības un kvalitātes standartus attiecībā uz zivīm un zivju produktiem.

3.2.3.   Īstenojot kopējo zivsaimniecības politiku, Eiropas Savienība lielu nozīmi piešķir zivsaimniecības pārvaldības ilgtermiņa redzējumam. Kopējās zivsaimniecības politikas pamatā ir piesardzības princips, lai aizsargātu un saglabātu ūdens bioresursus un cik vien iespējams samazinātu zvejas darbību ietekmi uz jūras ekosistēmām. Tomēr visā Karību jūras reģionā situācija nav vienāda. Tālākajos reģionos ir saistoši ļoti stingri tiesību akti (zonas, kur zveja aizliegta, langustu, Strombus gigas gliemežu un jūras ežu zvejas noteikumi, zivju pievilināšanas ierīces…) (13). Citās Cariforum valstīs šādu tiesību aktu nav. Zivsaimniecības pārvaldība ir katras dalībvalsts ziņā, bet pārvaldībā netiek ņemtas vērā Karību jūras reģiona īpatnības, un tas rada problēmas dziļjūras zvejai šai reģionā.

3.2.4.   EESK iesaka pārvaldīt zivsaimniecību Karību jūras baseinā, vienojoties ar Cariforum valstīm.

3.3.   Akvakultūra.

3.3.1.   Zivsaimniecība Karību jūras reģionā īpaši skar krastam tuvu dzīvojošās sugas: Strombus gigas gliemežus (jūras gliemezis, kura gaļu izmanto daudzu vietējo ēdienu receptēs), asarus, langustus, lutjānzivis, kā arī citas koraļļu rifos dzīvojošas sugas. Jūras pelaģisko resursu izmantošana uzsākta nesen, jo nepietiek dziļjūras zvejas kuģu, kā arī nav atrisinātas ar tropiskajiem ūdeņiem saistītās problēmas.

3.3.2.   Pēdējo gadu laikā tūrisma nozare veicinājusi pieprasījuma palielināšanos vietējā tirgū. Atbalsts produkcijas eksportam uz Ameriku un Eiropu šo pieprasījumu vēl papildina. Pārzveja savukārt radīs būtisku zvejas resursu samazinājumu visā reģionā.

3.3.3.   Pašlaik gandrīz visas Karību jūras reģiona valstis importē jūras produktus. Agrāk apjomīgais pieejamais jūras velšu daudzums neradīja nepieciešamību nodarboties ar akvakultūru, un lielākajā daļā šī reģiona valstu zivju audzēšanas tradīciju tikpat kā nav. Neskatoties uz akvakultūras attīstību visa pasaulē, Karību jūras reģionā akvakultūras ražošana ir vāji attīstīta.

3.3.4.   Reāla akvakultūras uzlabošanās vērojama tikai kopš 2000. gada. Akvakultūras ražošanas apjoms Martinikā 2004. gadā sasniedzis 97 tonnas (10 tonnas upes omāru, 12 tonnas doriju un 75 tonnas Karību vilkzivju).

3.3.5.   Atbalstus akvakultūras ražošanai tālākie reģioni galvenokārt saņem no reģionālo padomju un Zivsaimniecības virzības finansēšanas instrumenta (IFOP) (14) līdzekļiem. Tomēr atbalsta apjoms nav pietiekams, ņemot vērā lielos ražošanas apjomus citās Karību jūras reģiona valstīs (saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) datiem 2002. gadā ražošanas apjoms Jamaikā bija aptuveni 6 000 tonnas), turklāt, ar minētā atbalsta palīdzību tālākajos reģionos nav novērsta vajadzība importēt jūras produktus no Venecuēlas, Eiropas Savienības un dažām Āzijas valstīm.

3.3.6.   EESK īpaši iesaka Karību jūras reģionā kopīgi attīstīt akvakultūru, izmantojot Eiropas attīstības fonda (FED) un Eiropas lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (FEADER) atbalstu.

3.4.   Tūrisms.

3.4.1.   Tūrisma nozare tālākajos reģionos ir svarīgs ieņēmumu avots. Karību jūras reģionā tūrismam ir dabiskas priekšrocības. Dabiskā vide tūrismam šai reģionā nav pielīdzināma nevienam citam pasaules reģionam. Īpašā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ šis ir viens no lielākajiem tūrisma tirgiem pasaulē. Ņemot vērā tendences pasaules tūrisma tirgū, tūrisma produktiem abās Atlantijas okeāna pusēs ir jauni, stingrāki standarti, lai tie atbilstu to tūristu prasībām, kas apmeklē Karību jūras reģionu.

3.4.2.   EESK tomēr uzsver tūrisma infrastruktūras atšķirības šai reģionā. Karību jūras reģiona valstīs vairāk attīstīts ir masveida tūrisms un piedāvājums ir daudzveidīgs (kruīzi, jūras tūrisms un arī ekotūrisms, lai arī mazākā apmērā). Turpretī tālākajos reģionos tūrisma nozares niša ir galvenokārt uz frankofoniem tūristiem orientēts sezonas tūrisms. Šo atšķirību pamātā ir tāds faktors kā Cariforum valstu darba ņēmēju vidū valdošā zināmā sociālā nestabilitāte.

3.4.3.   EESK arī uzsver, ka tūrisms starp salām ir diezgan ierobežots. Neskaitot kruīza tūrismu, transporta reisus starp Karību salām nodrošina tikai divas lidsabiedrības un divi kuģniecības uzņēmumi. Turklāt, lai Cariforum valstu iedzīvotāji varētu doties uz kaimiņos esošajiem tālākajiem reģioniem, viņiem ir jāpieprasa vīza, tas nozīmē, ka var nākties gaidīt vairākus mēnešus, pirms tie var turp doties. Abi divi iepriekš minētie iemesli ierobežo tūrismu un reģionālās tirdzniecības attiecības.

3.4.4.   EESK pauž gandarījumu, ka EPN uzmanība ir pievērsta arī tūrisma pakalpojumiem, iekļaujot nolīgumā vairākus noteikumus pret konkurenci vērstas prakses novēršanai, par MVU, par kvalitātes un vides standartiem, par sadarbību un tehnisko palīdzību. Tomēr šajā nolīgumā nav noteikumu par tūrismu Karību jūras reģionā, īpaši par tūrismu uz tālākajiem reģioniem. EPN paredzēta tikai fizisku personu pagaidu uzturēšanās saistībā ar profesionālo darbību.

3.4.5.   Karību jūras reģionā — kā to ir definējis Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariāts (15) — ir 250 miljoni iedzīvotāju, Karību salas vien apdzīvo 41 miljons iedzīvotāju. Tomēr šajās teritorijās reģionālā tūrisma attīstību kavē apgrūtinātā satiksme starp salu salām. Neizmantot tūrisma tirgus iespējas Karību jūras reģionā to visplašākajā nozīmē būtu zaudējums gan tālākajiem reģioniem, gan Cariforum valstīm.

3.4.6.   EESK uzskata, ka būtu izdevīgi izveidot Karību jūras tūrisma zonu un tādejādi efektīvāk strukturēt pakalpojumus.

3.5.   Pakalpojumi.

3.5.1.   Pakalpojumu tirdzniecība attīstās strauji: šajā nozarē patiešām ir panākumi, tāpēc tālākajos reģionos tā ir spēcīga nozare. Karību jūras reģiona ekonomikā ir samazinājusies preču eksporta daļa, bet pakalpojumu eksporta daļa savukārt ir pieaugusi, liela mērā pateicoties tūrisma nozares attīstībai. Reģions pilnībā apzinās pakalpojumu tirdzniecības potenciālu. Tūrisms, apdrošināšana, būvniecība, ekosistēmu pakalpojumi, profesionālā apkope, atjaunojamie energoresursi, konsultācijas (kvalitāte un tirdzniecība), komunikācijas un transports, visas šīs nozares veicina tirdzniecību un ekonomisko izaugsmi reģionā.

3.5.2.   EESK uzskata, ka tālākajiem reģioniem ir nozīmīga loma pakalpojumu eksporta jomā Karību jūras reģionā, jo, piemēram, Haiti un Dominikānas Republikā, kur ir gandrīz 20 miljoni iedzīvotāju, labprāt izmantotu tālāko reģionu standartiem atbilstošus medicīnas pakalpojumus un uzņēmējdarbības pakalpojumus. Atsevišķi mobilo telefonsakaru operatori jau strādā dažās Karību jūras valstīs (Dominikānas Republika), bet tie varētu un arī gribētu izvērst savu darbību.

3.5.3.   Neskatoties uz EPN 75. pantu un nākamajiem pantiem, kas attiecas tikai uz Cariforum un kontinentālās ES savstarpējo tirdzniecību, paātrināta pakalpojumu liberalizācija Karību jūras reģionā (Dominikānas Republika), tostarp tālākajos reģionos, būtu izdevīga visām nolīgumā iesaistītajām pusēm.

3.6.   MVU/MVI.

3.6.1.   MVU un MVI ir nepieciešama stabila vide, pārredzami noteikumi un piekļuve vismodernākajām procedūrām. Kopš 2000. gada trīs ceturtdaļas no visiem uzņēmumiem, kas veido tālāko reģionu ekonomisko pamatu, ir mazie uzņēmumi bez algotiem darbiniekiem (INSEE dati) (16). 2007. gadā vērojams liels jaunizveidoto uzņēmumu skaita pieaugums. Uzņēmumu skaita pieaugums bija vērojams gan rūpniecības nozarē (18 %), gan vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā (12,8 %), bet galvenokārt — pakalpojumu nozarē (vairāk kā puse no jaunizveidotajiem uzņēmumiem).

3.6.2.   Aizjūras departamentu MVU/MVI izmaksas un cenas noteikti būs augstākas nekā kaimiņvalstīs, bet vienlaikus šie uzņēmumi arī garantē kvalitāti, atbilstoši Eiropas Kopienu standartiem. Nosaukumā “TR” (skatīt 3.1.4.3. punktu) jābūt norādei uz šīm tālākajiem reģioniem saistošajām garantijām, kādu nav Cariforum valstīs.

3.6.3.   EESK kopumā uzskata, ka svarīgi būtu uzlabot šāda veida struktūru pieejamību, lai nodrošinātu Karību jūras reģiona tirgus efektīvu darbību. Tādēļ, pamatojoties uz Komisijas (17) un EESK (18) kopīgi uzsāktajiem darbiem ES, būtu lietderīgi izstrādāt konkrētus ieteikumus jaunu mazo un vidējo ražošanas uzņēmumu izveidei. Maksājumu termiņu noteikšana, birokrātiskā sloga samazināšana, tīklu veidošana, ieguldījumi un arī mūžizglītība mazajos un vidējos uzņēmumos būtu instrumenti, kas nodrošinātu Karību jūras reģiona ilglaicīgu konkurētspēju.

3.6.4.   Tāpēc reģionālās attīstības programmas un/vai nākamās Eiropas Attīstības fonda (EAF) programmas ietvaros būtu jāizstrādā vērienīga politika MVU/MVI veidošanas atbalstam, šajā procesā iesaistot visu Karību jūras reģionu.

Briselē, 2010. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  ĀKK ir 79 Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstis, kas 1975. gadā parakstījušas Lomes konvenciju un 2000. gadā — Kotonū nolīgumu.

(2)  2009. gada 11. decembrī šim nolīgumam pievienojās Haiti.

(3)  Tālāko reģionu konsultatīvās komitejas ir noteikušas atsevišķas nozares, kur tālākajiem reģioniem ir ievērojama tirgus daļa un kas ir nozīmīgas to ekonomikai (spēcīgās nozares); noteiktas arī tās nozares, kas ir apdraudētas un strauji izzustu bez ES atbalsta (atbalstāmās nozares).

(4)  Austrumkarību reģiona valstu organizācija: reģionāla organizācija, kas apvieno deviņas Karību jūras valstis

(5)  Francijas aizjūras departamentu lauksaimniecības attīstības birojs.

(6)  Hektolitri tīra spirta.

(7)  IGUAFLHOR ir Gvadelupas augļu, dārzeņu un dārzkopības starpnozaru apvienība.

(8)  Riska analīzes un kritisko punktu kontrole: no ASV aizgūta un uz septiņiem pamatprincipiem balstīta lauksaimniecības pārtikas produktu pašpārbaudes sistēma. Izmantojot šo sistēmu, tiek identificētas, izvērtētas un kontrolētas nopietnas pārtikas drošuma problēmas. Šī sistēma ir iekļauta dažos Eiropas tiesību aktos (Direktīva 93/43: pārtikas produktu higiēna), bet citos — nav (Regula 178/2002).

(9)  EPN 52. un tālākie panti.

(10)  OV C 211, 19.8.2008., 72. lpp.

(11)  Aizjūras departamentu Etats généraux.

(12)  Piemēram, Madeleine Degrandmaison, EPD.

(13)  ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Ziņojums par zivsaimniecību Martinikā, 2007. gada janvāris

(14)  Zivsaimniecības ievirzes struktūrinstruments, ko Komisija izmanto nozares aprīkojuma pielāgošanai un modernizēšanai.

(15)  Karību jūras reģionu veido Antiļu salas (Lielās Antiļu salas un Mazās Antiļu salas), Jukatanas pussala, Centrālamerikas Karību krasts, kā arī Kolumbijas un Venecuēlas piekrastes un Gajānas plato.

(16)  Valsts statistikas un ekonomisko pētījumu institūts

(17)  COM(2007) 724 galīgā redakcija un COM(2008) 394 galīgā redakcija.

(18)  Atzinums par tematu “Dažādi politiski pasākumi, izņemot atbilstoša finansējuma piešķiršanu, kuru mērķis ir veicināt mazo un vidējo uzņēmumu izaugsmi un attīstību”, OV C 27, 3.2.2009., 7. lpp. Atzinums par tematu “Starptautiskais publiskais iepirkums”, OV C 224, 30.8.2008., 32. lpp. Atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vispirms domāt par mazākajiem. Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts”, OV C 182, 4.8.2009., 30. lpp.


18.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/34


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Turpmākā stratēģija ES piensaimniecības nozarei laika posmā no 2010. gada līdz 2015. gadam un pēc tam”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2010/C 347/05)

Ziņotājs: Frank ALLEN

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 16. jūlijā nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Turpmākā stratēģija ES piensaimniecības nozarei laika posmā no 2010. līdz 2015. gadam un pēc tam.”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 28. janvāri.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 460. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 17. un 18. februārī (17. februāra sēdē), ar 152 balsīm par, 6 balsīm pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   ES piensaimniecība ir stratēģiski ļoti svarīga ilgtermiņā, jo tās uzdevums ir ES iedzīvotājiem piegādāt kvalitatīvus un drošus piena produktus. Nedrīkst pieļaut ES atkarību no trešo valstu nodrošinātas piena apgādes. ES arī turpmāk jāuztur visaugstākie standarti tādās jomās kā dzīvnieku labturība, higiēna, izsekojamība, veterinārmedicīna, vides aizsardzība un ilgtspējīga ražošana.

1.2.   Lauksaimnieki turpinās ražot augstas kvalitātes pienu, ja vien tas būs saimnieciski izdevīgi (taču nedarīs to ilgtermiņā, ja tas nebūs izdevīgi). Piena ražošanas apjoms ES samazināsies un dažos apgabalos izzudīs pilnībā, ja neizdosies stabilizēt cenas un tās nenesīs peļņu. Īpaša uzmanība jāvelta mazāk labvēlīgiem apgabaliem. Piena ražotājiem jāsaņem arī finansiāls atalgojums par daudzfunkcionālas lauksaimniecības — “ar pamatizstrādājumiem nesaistītu” — pakalpojumu sniegšanu, piemēram, lauku ainavas, bioloģiskās daudzveidības, dabisko dzīvotņu, lauku dzīvesveida un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu. Jaunajās dalībvalstīs būtu jāapsver iespēja piena ražotājiem piešķirt saistītos tiešos maksājumus.

1.3.   Lai paaugstinātu piensaimniecības nozares darba efektivitāti gan atsevišķās saimniecībās, gan arī pārstrādes rūpniecības līmenī, būtiski resursi jāpiešķir jauninājumiem, pētniecībai un izstrādei un lopkopībai. Tostarp jāpanāk labāks zāles un barības resursu izmantojums saimniecībās un jaunu produktu ieviešana pārstrādes rūpniecībā. Vajadzīgas arī jaunas un labākas tehnoloģijas saimniecību un pārstrādes rūpniecības līmenī. Nozares attīstībai ļoti svarīgas ir apjomīgas investīcijas. Eiropai šajā jomā jākļūst par pasaules vadošo reģionu.

1.4.   Ļoti svarīgi ir vēlreiz nepieļaut tādu cenu svārstīgumu, kāds bija vērojams 2007./2008. gadā. Tas jāpanāk, izmantojot piemērotus atbalsta pasākumus un pienācīgi uzraugot tirgus norises, lai nodrošinātu piedāvājuma un pieprasījuma vajadzīgo līdzsvaru.

1.5.   ES var reaģēt uz situāciju tirgū, izmantojot kvotu sistēmu un citus tirgus organizācijas instrumentus (vismaz līdz 2015. gadam).

1.6.   Saskaņā ar Komisijas 2009. gada jūlija paziņojumu jāizstrādā un jāīsteno ceļvedis, lai rastu atbildes uz jautājumu, kādēļ patēriņa cenas saglabājās par 14 % augstākas salīdzinājumā ar to cenu līmeni, kādas bija pirms piena produktu cenu svārstībām. Visā pārtikas ražošanas ķēdē jānodrošina pārredzamība.

1.7.   Lai nodrošinātu ES piensaimniecības dzīvotspēju pēc 2015. gada, joprojām būs vajadzīgi dažādi lauksaimniecības politikas pasākumi apvienojumā ar drošības tīkla sistēmu, lai atbalstītu un stabilizētu cenas un neļautu tām noslīdēt zemāk par noteiktu līmeni, ierobežotu pārmērīgu cenu svārstīgumu un nodrošinātu pietiekamas krājumu rezerves, kas var būt vajadzīgas neparedzēta deficīta vai dabas katastrofu gadījumā. Lai laikposmā pēc 2015. gada nodrošinātu ilgtspējīgas un videi draudzīgas piena ražošanas nozares darbību, ir vajadzīga tirgus piedāvājuma un pieprasījuma novērtējuma sistēma. Pārtika kopumā un jo īpaši piens ir iedzīvotāju labklājībai pārāk svarīgi produkti, lai tos pakļautu neregulēta tirgus sistēmas svārstībām.

2.   Ievads.

2.1.   Eiropas Savienībā piena lopkopība ir viena no nozīmīgākajām lauksaimniecības nozarēm. Miljons lauksaimnieku 2008. gadā saražoja 150 miljonus tonnu piena vairāk nekā 40 miljardu euro vērtībā, sasniedzot 14 % īpatsvaru ES lauksaimnieciskās ražošanas vērtībā. Eiropas Savienībā vairāk nekā 60 % liellopu un teļa gaļas ir ražoti no piena govju ganāmpulku resursiem. Starptautiskās piensaimnieku federācijas (IDF) dati liecina, ka Eiropas Savienība ir pasaulē lielākais piena ražotājs, sasniedzot 27 % īpatsvaru pasaules ražošanas kopapjomā. Indijas īpatsvars šajā nozarē sasniedz 20 %, savukārt ASV — 16 %.

2.2.   Eiropas Savienībā piena nozarē no tā iegūšanas līdz pārstrādei ir nodarbināti apmēram 400 000 strādājošo.

2.3.   Piensaimniecības nozarei ir ļoti svarīga nozīme, lai saglabātu ekonomikas un sociālo struktūru mazāk labvēlīgos apgabalos. Tajos atrodas 60 % piena ražošanas saimniecību (dati par ES 25 dalībvalstīm). Piensaimniecība ir viens no piemērotākajiem uzņēmējdarbības veidiem, kas sekmē lauksaimnieku ģimeņu palikšanu šajos apgabalos, turklāt piensaimniecībai, tāpat kā liellopu un aitu audzēšanai, ir svarīga nozīme ainavu un vides saglabāšanā un attīstībā.

3.   Vispārīga informācija.

3.1.   Pēdējos divos gados pasaules piena produktu tirgū bija vērojamas nozīmīgas cenu svārstības. Pasaulē 2007. gadā un 2008. gada sākumā piena pamatizstrādājumu cenas palielinājās līdz vēl nebijušam līmenim, kas savukārt izraisīja ievērojamu cenu kāpumu pienam un piena produktiem. Pēc tam 2008. gada otrajā pusē šīs cenas samazinājās pat vēl straujāk.

3.2.   Vairumu piena produktu patērē reģionos, kur tos saražo. Apmēram 8 % pasaulē saražoto piena produktu nonāk pasaules tirgū, un tādēļ nelielas izmaiņas pasaulē saražotās produkcijas apjomā var ievērojami ietekmēt pasaules tirgu. Piemēram, 2 % atšķirības starp vispasaules ražošanas apjomu un vispasaules patēriņa apjomu atbilst 25 % no pasaules piena produktu tirgus apgrozījuma.

3.3.   Lai arī Eiropas Savienība ir lielākā siera eksportētāja, tā visvairāk eksportē piensaimniecības nozares pamatizstrādājumus, piemēram, pulveri un sviestu, jo pasaules piena produktu tirgū galvenokārt tiek pārdoti piena pamatizstrādājumi.

3.4.   Tā kā Eiropas Savienība piena produktu ražošanā ir saimnieciski patstāvīga, saražojot 109 % no nepieciešamā apjoma, tā 9 % var eksportēt uz pasaules tirgu. Galvenie ES eksporta produkti ir sviests/sviesta eļļa, vājpiena pulveris, siers, pilnpiena pulveris un kondensētais piens.

3.5.   Kopš 2000. gada piena produktu patēriņš pasaulē caurmērā ir palielinājies par 2,5 % gadā. Tagad pieaugums ir samazinājies līdz 1 % gadā.

3.6.   No 2004. līdz 2006 gadam piena produktu patēriņš pārsniedza saražoto apjomu, un tāpēc tika izmantotas visas rezerves. Tas bija galvenais iemesls piena pamatizstrādājumu cenu pēkšņajam kāpumam pasaulē. Kopš 2008. gada šī attiecība ir mainījusies, un šobrīd ražošanas apjoms pārsniedz pieprasījumu.

3.7.   Ņemot vērā piena cenu pēkšņo pieaugumu, pārdoto piena produktu apjoms samazinājās, jo patērētāji to vietā iegādājās lētākus aizstājējus un jo īpaši tādēļ, ka no piena iegūtās sastāvdaļas aizstāja ar lētākiem alternatīviem produktiem. Globālā recesija un naftas cenu kritums bija papildu cēloņi, kuru ietekmē piena produktu pārdošanas apjoms turpināja samazināties. Naftas ieguves valstis ir galvenās piena produktu importētājas, un līdz ar naftas cenu kritumu tās samazina arī piena produktu importa apjomu, kas savukārt var veicināt piena pamatizstrādājumu cenu kritumu pasaulē.

3.8.   Lai arī svārstībām augstākas vērtības piena produktu cenās izsekot ir sarežģītāk nekā pamatizstrādājumu cenu svārstībām, ir skaidrs, ka pievienotās vērtības piena produktu pārdošanas apjoms ir samazinājies, jo patērētāji to vietā iegādājas lētākus produktus.

3.9.   Komisija 2009. gada jūlija paziņojumā Padomei norāda, ka cenu svārstības 2007. gada otrajā pusē izraisīja strauju piena cenu kāpumu un ievērojamu patēriņa cenu pieaugumu. Savukārt cenu krišanās 2008. gada otrajā pusē un 2009. gadā, sviesta cenai pazeminoties par 39 %, sausā vājpiena par 49 %, siera par 18 % un piena par 31 %, izraisīja patēriņa cenu samazinājumu tikai 2 % apmērā (ES vidējais līmenis). Kopumā patēriņa cenas ir par 14 % austākas nekā pirms cenu svārstībām. Tomēr tajās valstīs, kurās lielu daudzumu piena produktu pārdod zemo cenu veikaliem, 2009. gadā norisinājās “cenu karš”, jo piena produktus izmanto, lai izkonkurētu citus mazumtirgotājus (1).

3.10.   Ņemot vērā ES mazumtirdzniecības nozares racionalizāciju un aizvien augstāko koncentrācijas pakāpi, tā ir ieguvusi stiprāku sarunu pozīciju nekā pārtikas piegādes ķēdes pārējie dalībnieki. Lauksaimnieki cenas vairs neveido, viņi tās akceptē, sevišķi apstākļos, kad piena piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Konkurences iestāžu darbības un konkurences noteikumu piemērošanas rezultātā lielākas priekšrocības ir radušās kombinēta sortimenta mazumtirdzniecības nozarei nevis vienam miljonam piena produktu ražotāju. Jāstiprina lauksaimnieku pozīcija sarunās par ražotāja cenu pienam, lai pārtikas piegādes ķēdē atjaunotu līdzsvarotību un vienlīdzību.

3.11.   Programmā 2000 un pēc tam arī termiņa vidusposma pārskatā un ““veselības pārbaudē”, kuras izstrādes mērķis bija ES lauksaimniecību sagatavot iespējamajam turpmākajam PTO nolīgumam, tika noteikta zemāka intervences cena, un kopā ar intervences kvantitatīviem ierobežojumiem tas vājināja cenu līmeņa atbalsta mehānismu, līdz ar ko ražotāja cena pienam noslīdēja līdz nebijuši zemam līmenim kopš atbalsta mehānismu, piemēram, intervences, ieviešanas.

4.   Tirgus perspektīvas.

4.1.   Eiropas Savienība.

4.1.1.   ES piena produktu tirgū ražošanas apjoms par 9 % pārsniedz patēriņa apjomu.

4.1.2.   Eiropas Savienībā piena produktus importē arī no trešām valstīm par pazeminātām cenām. Importētās produkcijas apjoms salīdzinājumā ar ES kopējo patēriņu ir relatīvi neliels. ES 2007. un 2008. gadā importēja attiecīgi apmēram 330 000 un 300 000 tonnas piena produktu. ES importē tādus piena produktus kā siers (1,1 % no ES produkcijas), sviests (4,3 % no ES produkcijas) un sausais vājpiens (2,4 % no ES produkcijas). Piena produktu importa īpatsvars ir aptuveni 2–3 % no ES saražotā piena apjoma.

4.1.3.   Līdz 40 % Eiropas Savienībā saražotā piena izmanto siera ražošanā, un apmēram 30 % izmanto svaigu piena produktu ražošanā. Patēriņa palielināšanos Eiropas Savienībā pēdējā desmitgadē ir sekmējuši galvenokārt šie divi produktu veidi. Pārējos 30 % izmanto sviesta, pulveru un kazeīna ražošanā.

4.1.4.   Sviesta un vājpiena pulvera intervences krājumi palielinājās, ņemot vērā sarukušo patēriņu ES, cenu samazināšanos pasaules tirgū un globālo recesiju. ES kvotu 2008. gadā palielināja par 2 % un 2009. gadā — par 1 %, kas, ņemot vērā arī jau panāktās vienošanās par kvotas turpmāku palielināšanu, varētu nenovēršami veicināt ES saražotā piena apjoma pieaugumu.

4.1.5.   Eksporta kompensācijas ir aizkavējušas aizvien lielāku krājumu izmantošanu intervences pasākumu laikā.

4.1.6.   Tā kā Komisija ir īstenojusi attiecīgus pasākumus, Eiropas Savienībā piena cenas nav samazinājušās līdz pasaules tirgus cenu līmenim, proti, 14 līdz 15 eurocentiem par litru. ES ir izdevies saglabāt augstāku cenu līmeni salīdzinājumā ar cenām citviet pasaulē. Cenas dalībvalstīs ir ļoti dažādas: zemākā cena ir Latvijā — 16 eurocenti par litru, savukārt daudzās citās dalībvalstīs cena sasniedz 25/27 eurocentus par litru, taču arī šāda cena nesedz ražošanas izmaksas. Vai ir vēl kāda sabiedrības grupa, kas strādā, negūstot ienākumus vai saņemot samaksu, kas nepārsniedz tiesību aktos noteikto minimālo algu?

4.1.7.   Piena ražošanas apjoms pašreiz ir par 4,2 % zemāks nekā kvota, un sagaidāms, ka 2009. un 2010. gada ražošana nesasniegs kvotā noteiktos apjomus.

4.1.8.   Paredzams, ka Eiropas Savienībā cenas tikai ļoti pakāpeniski sasniegs iepriekšējo līmeni (šis process jau ir sācies). Apjomīgi intervences krājumi, ko varētu laist tirgū, varētu kavēt atveseļošanos, tiklīdz Komisija nolems tos laist apgrozībā.

4.1.9.   Dati par Eiropas Savienību liecina, ka palielinājušies govju nokaušanas apjomi. Iespējams, ka piena govju nokaušana aizvien lielākos apjomos kavēs piena produktu ražošanu tuvākajā nākotnē. Tomēr piena cenu pakāpenisks kāpums veicinās ražošanas apjomu īstermiņa pieaugumu dažās valstīs.

4.1.10.   Tā kā piena cenas sasniegs iepriekšējo līmeni vidējā termiņā, piena produktu ražošana palielināsies laika posmā līdz 2015. gadam, un paredzams, ka tās apjoms atbildīs kvotu palielinājumiem, par ko vienojās “veselības pārbaudē”.

4.1.11.   Sagaidāms, ka piena ražošanas apjoms Dienvideiropas un dažās ziemeļu dalībvalstīs valstīs turpinās samazināties.

4.1.12.   Paredzams, ka Eiropas Savienībā siera un svaigu piena produktu patēriņš arī turpmāk būs neliels, ņemot vērā, ka ienākumi strauji nepalielināsies.

4.1.13.   Komisija paredz, ka laika posmā līdz 2015. gadam samazināsies sviesta pārpalikums, ņemot vērā tā ražošanas apjoma samazināšanos un siera ražošanas apjoma pieaugumu. Tas atvieglotu eksporta kompensāciju pieprasīto samazināšanu, ko šobrīd apspriež PTO sarunās.

4.1.14.   Daži tirgus eksperti uzskata, ka sviesta pārpalikums varētu saglabāties, jo vairāk tiks ražoti piena produkti ar zemu tauku saturu un nepalielināsies siera patēriņš.

4.1.15.   Eiropas Savienībā tirgus perspektīvas līdz 2015. gadam joprojām ir neskaidras, taču maz ticams, ka izaugsme sasniegs pēdējās desmitgades līmeni.

4.1.16.   Īpaša problēma ES piena tirgū pēdējos gados ir bijusi augstā cenu nepastāvība. Tas rada ievērojamas problēmas lauku saimniecībām, kā arī nedrošību patērētājos biežo cenu svārstību dēļ. Tādēļ būtu jāmēģina mazināt šādu augstu svārstīgumu tirgos, īstenojot atbilstošus pasākumus.

4.2.   ASV.

4.2.1.   Amerikas Savienotajās Valstīs piecu gadu laikā (līdz 2008. gadam) piena produktu ražošanas apjoms ir palielinājies par 2,5 % gadā, savukārt patēriņš — par 1 % gadā. ASV ik gadus ir veidojies eksportējams pārpalikums līdz 5 miljoniem tonnu. ASV dolāra vērtības samazināšanās ir veicinājusi eksportu.

4.2.2.   ASV piensaimniecības nozares īstermiņa perspektīvas nav labvēlīgas. Proti, 2009. gadā ražošanas apjoms samazinājās par 1 %, un paredzams, ka 2010. gadā tas samazināsies vēl par 1 %. Sagaidāms, ka vidējā termiņā ražošanas apjoms varētu nedaudz palielināties, jo piena cenas varētu sasniegt iepriekšējo līmeni un būs pieņemamas lopu barošanas izmaksas. Paredzams, ka papildus saražoto pienu izmantos siera ražošanā un to patērēs ASV.

4.2.3.   Savienoto Valstu Lauksaimniecības departamenta (USDA) ekonomikas izpētes dienests 2010. gadā prognozē ASV saražotā piena cenu kāpumu, jo palielināsies nokauto piena govju skaits un piena produktu eksports.

4.3.   Jaunzēlande.

4.3.1.   Jaunzēlande ir lielākā piena produktu eksportētāja pasaulē. Ražošanas apjoms 2007. un 2008. gadā saruka apmēram par 3 %, tādējādi samazinot eksportu, savukārt 2008.–2009. gadā ražošanas apjoms atkal pieauga par 8 %. Analītiķi paredz, ka ik gadus tas palielināsies apmēram par 3 %, taču 2015. gadā atkal samazināsies. Tā kā Jaunzēlandē ražošanas pamatfaktors ir zāle, laika apstākļi var ievērojami ietekmēt saražoto apjomu.

4.3.2.   Zemas cenas līdz šim nav veicinājušas saražotās produkcijas apjoma samazināšanos Jaunzēlandē. Ņemot vērā aizvien biežāko koncentrētās lopbarības un koncentrēto mēslošanas līdzekļu izmantošanu, sagaidāms, ka atkārtots cenu kritums varētu izraisīt piena ražošanas apjoma lēnāku pieaugumu.

4.3.3.   Jaunzēlandē kļūst svarīgāki vides jautājumi, un arī šis aspekts varētu kavēt ilgtermiņa izaugsmi.

4.3.4.   Iespējams, ka Jaunzēlande turpinās palielināt piena produktu eksportu.

4.4.   Dienvidamerika.

4.4.1.   Aizvien nozīmīgākas piena produktu eksportētājas kļūst Dienvidamerikas valstis, un iespējams, ka tās konkurēs ar Eiropas Savienību Āfrikas valstu tirgos nevis ar Jaunzēlandi Āzijas tirgū. Sagaidāms, ka eksportējamais pārpalikums līdz 2015. gadam turpinās pieaugt, īpaši Brazīlijā.

4.5.   Ķīna.

4.5.1.   Ķīnas piena produktu ekspansija pēdējā desmitgadē ir bijusi īpaši strauja, bet paredzams, ka nākamajā desmitgadē šīs nozares izaugsmes līmenis samazināsies. Lai arī Ķīnā ražošanas apjoms neatbilda patēriņam, tā piena produktus neimportē tik lielā apjomā kā sākotnēji bija paredzēts.

4.5.2.   Vidējā termiņā ir sagaidāms, ka Ķīna palielinās siera un vājpiena pulvera importu, vienlaikus palielinot pilnpiena pulvera eksportu.

4.5.3.   Ķīnas piena produktu eksportam nopietni varētu kaitēt 2009. gada decembrī divi jaunatklātie gadījumi, kuros pienā atklāja piesārņojumu ar melamīnu.

4.6.   Krievija.

4.6.1.   Šķiet, ka pēdējo piecu gadu laikā piena ražošana Krievijā sāk atveseļoties, jo mazproduktīvas govis tiek aizvietotas ar produktīvākām govīm. Rūpējoties par nodrošinātību ar pārtiku, Krievija vēlas palielināt iekšzemē saražotā piena apjomu no 70 % līdz 95 %. Izvirzīts mērķis 2012. gadā saražot 37 miljonus tonnu piena. Līdz ar to iespējams, ka sviesta imports Krievijā ilgtermiņā samazināsies, savukārt siera imports, šķiet, palielināsies.

4.7.   Kopumā var secināt, ka pasaules tirgū ir paredzama neliela izaugsme atkarībā no pasaules ekonomikas atveseļošanās apmēriem, kas savukārt ietekmēs patēriņa palielināšanos, īpaši trešās pasaules valstīs.

4.8.   Iedzīvotāju skaits nākamajos 30 gados visvairāk palielināsies trešās pasaules valstīs, un tādēļ būtu jāpalielinās pieprasījumam pēc piena produktiem. Vienlaikus tomēr jāatzīmē: kamēr nebūs sasniegts attiecīgs ekonomikas izaugsmes līmenis, šīs valstis nevarēs palielināt piena produktu iepirkšanas apjomu. Āzijā un atsevišķās trešās pasaules valstīs piena izstrādājumi nav tradicionāli pārtikas produkti.

4.9.   Lai tirgū saglabātu un palielinātu piena produktu īpatsvaru, nozīmīgi jautājumi būs norādes par piena produktu uzturvērtību un veselīgumu. Šajās jomās ļoti svarīga ir pētniecība un jauninājumi.

4.10.   Uz marķējuma svarīgi norādīt, ka attiecīgais izstrādājums ir autentisks piena produkts, un pienācīgi izskaidrot produkta īpašības uzturvērtības un veselīguma izpratnē. Nākotnē piena produktu ražošanā lielāka nozīme būs vides standartu ievērošanai.

5.   Augsta līmeņa grupa.

5.1.   Komisārs Fischer Boel kgs ir izveidojis augsta līmeņa grupu piensaimniecības jautājumos, un tā līdz 2010. gada jūnija beigām sagatavos galīgo ziņojumu.

5.2.   Augsta līmeņa grupa aplūkos šādus jautājumus:

piena ražotāju un piena pārstrādes uzņēmumu līgumattiecības, lai piena tirgū labāk līdzsvarotu piedāvājumu un pieprasījumu;

iespējamie pasākumi, lai stiprinātu piena ražotāju sarunu pozīciju;

pārredzamība un patērētāju informēšana, kvalitātes, veselības aizsardzības un marķējuma jautājumi;

jauninājumi un pētniecība nozares konkurētspējas veicināšanai;

iespējamais standartizētu nākotnes līgumu tirgus piena produktiem.

6.   Vācijas un Francijas iniciatīva.

6.1.   Francijas lauksaimniecības ministrs Le Marie kgs norādīja uz šādiem trim nozīmīgākajiem Eiropas lauksaimniecības nozares mērķiem:

ar stingriem regulējošiem instrumentiem lauksaimniekiem jānodrošina stabili un pietiekami ieņēmumi;

jāuzlabo cenu pārredzamība visā pārtikas piegādes ķēdē, iespējams, nosakot atbildīgo Eiropas uzraudzības iestādi, un

jauninājumi un investīcijas lauksaimniecības pārtikas produktu nozarē jānosaka par vienu no Lisabonas stratēģijas prioritātēm.

6.2.   Francija un Vācija aicina Eiropas Savienības līmenī īstenot vairāk pasākumu piensaimnieku aizsardzībai. Tās ierosina uz laiku paaugstināt minimālo ES intervences cenu, kuru sasniedzot, Eiropas Savienība apņemtos no lauksaimniekiem iepirkt pārpalikumu.

7.   Politika līdz 2015. gadam.

7.1.   Komisija stingri iebilst pret jebkādām izmaiņām kvotu apjoma palielinājumā, par ko vienojās “veselības pārbaudē”. Pašlaik šiem apjoma palielinājumiem ir neliela ietekme, jo Eiropas Savienībā ražošanas apjoms ir par 4,5 % procentiem mazāks nekā kvota un paredzams, ka arī nākamgad tas nesasniegs kvotas līmeni. Tā kā vidējā termiņā piena cenas tomēr celsies, palielināsies arī ražošanas apjoms un atšķirības piena ražošanā un patēriņā, kas veicinās tendenci samazināt ražotāja cenu atkarībā no stāvokļa pasaules tirgū.

7.2.   Pasaulē piena pamatizstrādājumu cenas parasti ir zemākas nekā Eiropas Savienībā. Iemesls tam ir Eiropas Savienībā un ārpus tās pastāvošie atšķirīgie standarti (līdz ar to arī atšķirīgas ražošanas izmaksas). Eiropas Savienības piena lopkopības modelis nekad nevarēs konkurēt ar Jaunzēlandes un dažu citu valstu modeli, ņemot vērā ieguldījuma izmaksu dažādo struktūru un piensaimniecības uzņēmumu atšķirīgo lielumu.

7.3.   Eiropas Savienības siera eksporta nozare kopumā ir konkurētspējīga, bet patēriņa palielināšanās ārpus ES būs atkarīga no ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes pasaulē ilgākā laika posmā.

7.4.   Iecere palielināt kvotas neatkarīgi no pieprasījuma apjoma, lai nodrošinātu tā dēvēto “mēreno piebremzēšanos”, bez papildu pasākumu veikšanas ir pretrunīga, ja vēlas attīstīt Eiropas lauksaimniecības modeli un nodrošināt turpmāku piena ražošanu mazāk labvēlīgos apgabalos. Mums ir vajadzīga dinamiska lauku vide, turklāt dažos reģionos piena ražošana ir šādu reģionu sociālās, ekonomikas un kultūras attīstības galvenais virzītājspēks. Alternatīva iespēja ir zemes apstrādes pārtraukšana, kas nelabvēlīgi ietekmētu sociālo situāciju un vidi.

7.5.   Piena kvotu palielināšana neatkarīgi no tirgus nosacījumiem un pilnīga atteikšanās no piena nozares regulējuma būtu loģisks solis, ja Eiropas Savienība vēlētos attīstīt Jaunzēlandes un ASV lauksaimniecības modeli. ASV šāds modelis tiek īstenots, veidojoties lielām saimniecībām ar vairāk nekā 2 000 govīm. Saglabājoties pašreizējam pārmaiņu tempam, 500 saimniecības drīz ražos 1/3 no ASV saražotā piena. Šāda politika nopietni apdraudētu ES lauku kultūras mantojumu, lauku ainavas un lauku teritoriju attīstību, kaitējot videi un ES bioloģiskajai daudzveidībai, kā arī veicinātu kalnu masīvu un mitrāju zemju neizmantošanu. Tādēļ Komiteja to uzskatītu par atteikšanos no ES daudzfunkcionālas lauksaimniecības modeļa.

7.6.   Daudzfunkcionālas lauksaimniecības koncepcija nozīmē, ka līdzās pārtikas ražošanai lauksaimniecībai jāpilda arī citi uzdevumi, piemēram, lauku ainavu attīstība, dabas un kultūras mantojuma bagātināšana, atbalsts lauku teritoriju ekonomikai un uzlabota nodrošinātība ar pārtiku. ESAO par daudzfunkcionālu uzskata tādu lauksaimniecību, kas ražo pamatizstrādājumus (pārtiku un šķiedras) un arī virkni ar pamatizstrādājumiem nesaistītu produktu, tai skaitā vides un sociālos produktus un pakalpojumus.

7.7.   Lielas piena ražošanas saimniecības, kas neievēro noteiktus tiesību aktus, piemēram, par augsnē esošā slāpekļa daudzuma kontroli, ievērojami ietekmē vidi.

7.8.   Patlaban Eiropas Savienībā 50 % piena ražošanas uzņēmumu ir koncentrēti 11 % tās teritorijas. Neraugoties uz politiskajiem lēmumiem, nākotnē Eiropas Savienībā ganāmpulku vidējais lielums turpinās palielināties. Tomēr nebūtu vēlams pieņemt politiskus lēmumus, kas veicinās ļoti lielu piensaimniecību un intensīvas piena lopkopības attīstību apgabalos, kuros ir īpašas ieguldījuma izmaksu priekšrocības. Šāda politika varētu būtiski kaitēt videi.

7.9.   Piensaimnieki ir ES daudzfunkcionālas lauksaimniecības modeļa dalībnieki. Pat ja daudzfunkcionāls uzņēmums var pārvarēt īslaicīgas grūtības, šāds modelis nevar būt ilgtspējīgs, ražotāja cenas pienam svārstīgumam kļūstot par piensaimnieku regulāru problēmu. Ražotāja cenas pienam stabilitāte, ja piensaimnieku ienākumi ir pietiekami, ir izdevīga gan lauksaimniekiem, gan arī patērētājiem.

8.   Politika pēc 2015. gada.

8.1.   Lai visā Eiropas Savienībā saglabātu un uzlabotu piensaimniecības nozares dzīvotspēju, piensaimniekiem ir jāgūst atbilstoši ieņēmumi, kas viņiem dod iespēju nodrošināt normālu dzīvesveidu un ieguldīt sava uzņēmuma attīstībā. Ar atbilstošiem ieņēmumiem jāsaprot ieņēmumi, kas pielīdzināmi ar lauksaimniecību nesaistītu uzņēmumu vidējiem ienākumiem.

8.2.   Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 33. pantā ir iekļauti KLP mērķi, tostarp a) nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem, b) stabilizēt tirgus, c) nodrošināt piedāvāto produktu pieejamību tirgū un d) nodrošināt, ka patērētāji produktus saņem par samērīgām cenām.

8.3.   Lai paaugstinātu piensaimniecības nozares darba efektivitāti, svarīgi ir ievērojami lielākus resursus piešķirt lopkopībai un lauksaimniecības dzīvnieku slimību profilaksei, kā arī pētniecībai un jauninājumiem saimniecībās. Lielāku piensaimniecības konkurētspēju var panākt, labāk izmantojot zāli un citus barības resursus. Plašāki pētījumi un vairāk jauninājumu ir vajadzīgi pārstrādes rūpniecībā, lai izstrādātu jaunus produktus un palielinātu tirgus daļu. Izglītības un veselības aizsardzības iestādēm, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizācijām būtu jāpopularizē piena produktu patēriņš, jo piens ir gan pārtikas produkts, gan ārstniecības līdzeklis, gan arī atspirdzinošs dzēriens. Šajās jomās jānotiek būtiskām pārmaiņām. ES jāsaglabā saimnieciskā patstāvība un nodrošinātība ar piena apgādi savām vajadzībām. Vislielākā kļūda būtu pieļaut atkarību no piena produktu importa, kā tas jau notika ES liellopu gaļas ražošanas nozarē zemas ražotāju cenas dēļ.

8.4.   Revīzijas palātas īpašā ziņojuma 14/2009 pirmajā ieteikumā ir norādīts, ka “Komisijai arī turpmāk jāuzrauga attīstība piena un tā produktu tirgū, īstenojot nepieciešamos pasākumus, lai ierobežojumu atcelšana nozarē atkal neradītu pārprodukciju. Pretējā gadījumā ātri izrādīsies, ka Komisijas mērķis saglabāt minimālu regulējuma līmeni, nodrošinot “drošības tīkla” sistēmu, nav sasniedzams”. EESK pauž pārliecību, ka “drošības tīkla” intervences sistēmai un uzglabāšanai nepieciešami arī dažādi ar piedāvājumu un pieprasījumu saistīti tirgus stabilizācijas pasākumi.

8.5.   EESK uzskata, ka ir būtiski nodrošināt priekšnoteikumus, lai garantētu Eiropas Savienības piensaimniecības nozares turpmāko dzīvotspēju.

8.6.   Sistēma ar tirgus pasākumiem, kas saistīti gan ar piedāvājumu, gan ar pieprasījumu, apvienojumā ar piemērotiem tiešiem atbalsta režīmiem ir būtisks faktors, lai Eiropas Savienības piensaimniecības nozare varētu apmierināt sabiedrības sociālās, ekonomiskās un vides vajadzības un kļūtu par patiešām daudzfunkcionālu lauksaimniecības sistēmu, kas aktivizētu ES lauku teritoriju attīstību. Tas nodrošinātu sociālus, kultūras un saimnieciskus ieguvumus arī ES vispārējai attīstībai.

9.   Īpašas piezīmes.

9.1.   Ļoti rūpīgi jāizvērtē iespēja piena nozarē izmantot “standartizētus nākotnes līgumus”. Tomēr mums katrā ziņā jāņem vērā globālās finanšu sistēmas satricinājumi, ko izraisīja finanšu produktu neatbilstīga izmantošana. Komiteja jau iepriekš ir paudusi viedokli, ka “pārtikas produkti tādēļ jāvērtē pilnīgi atšķirīgi no, piemēram, rūpniecības precēm, kuru ražošanas vietu lielākoties nosaka ar izmaksām saistīti faktori”.

9.2   Lielākā daļa piensaimnieku ir apvienojušies kooperatīvos. Tādējādi viņi zināmā mērā var ietekmēt savu ražojumu tirdzniecību. Ja piensaimnieki ir kooperatīva locekļi un saražoto pienu pārdod attiecīgajam kooperatīvam, tad viņi ir vairāk aizsargāti nekā tad, ja pienu pārdod privātam piena pārstrādes uzņēmumam. Lai arī atsevišķi lauksaimnieki jau ir noslēguši brīvprātīgus līgumus ar pircējiem, lauksaimniekiem ir maz iespēju ietekmēt līguma nosacījumus, ja pircējs ir privāts piena pārstrādes uzņēmums. Šādi līgumi precizē piegādes noteikumus, taču tie nevar ietekmēt vispārējās attīstības tendences ES tirgū. Pieredze arī liecina, ka jāuzlabo lauksaimnieku un viņus pārtikas ķēdē pārstāvošo kooperatīvu pozīcija tirgū. Tāpēc no konkurences tiesību viedokļa jāizvērtē sadarbības iespējas.

9.3.   Tomēr jaunajās dalībvalstīs daudzi lauksaimnieki saražoto pienu pārdod tieši privātiem piena pārstrādes uzņēmumiem. Tā kā piensaimniecības nozare kļūst aizvien koncentrētāka, izvēles iespējas ir nelielas vai to nav vispār, un ražotāja cena pienam samazinās. Lai saglabātos konkurence svaigpiena tirgū, lauksaimniekiem jābūt iespējai apvienoties kooperatīvos, kuri pienu pārdotu tālāk pārstrādātājiem.

9.4.   Lielākā daļa piena ražotāju jaunākajās dalībvalstīs (Bulgārijā un Rumānijā) saņem ļoti nelielu atbalstu — pilnībā atsaistītus tiešos maksājumus, kurus aprēķina atkarībā no hektāru skaita. Ņemot vērā tik nelielu atbalsta apjomu, zemu produktivitāti, nepietiekamus ienākumus tirgū un grūtības saņemt aizdevumus, lauksaimnieki nevar izdarīt investīcijas, lai panāktu atbilstību ES higiēnas standartiem.

9.5.   Visiem ES importētajiem piena produktiem jāatbilst ES noteiktajiem standartiem, īpaši tādās jomās kā, piemēram, izsekojamība, dzīvnieku labturība, higiēna, veterinārmedicīna, vides aizsardzība, pārtikas nekaitīgums un ilgtspējīgas ražošanas metodes. Aktuāls jautājums kļūst oglekļa satura līmenis.

9.6.   Mums jānodrošina, lai izveidotajām struktūrām, piemēram, konsultatīvajām un vadības komitejām, būtu pietiekami resursi pieprasījuma un piedāvājuma analīzei piena tirgū. Jābūt pieejamiem vajadzīgajiem instrumentiem, lai nodrošinātu to, ka lauksaimnieki par pienu saņem pienācīgu cenu, kas sedz ražošanas izmaksas un ļauj gūt peļņu. ES jāsaglabā spēja saražot pietiekamu piena daudzumu. Mēs nevaram atļauties atkarību no piena piegādēm no valstīm, kas nav ES dalībvalstis. Ja mēs izvēlēsimies nepiemērotu politiku, tas var notikt jau tuvākajā laikā.

9.7.   Prioritātei jābūt pilna un nepilna darba laika nodarbinātības modeļa saglabāšanai un pilnveidošanai piensaimniecības nozarē, sevišķi lauku teritorijās.

9.8.   Mēs nedrīkstam ignorēt tādas problēmas kā bads un pienācīgu pārtikas resursu nepietiekamība trešās pasaules valstīs. Klimata pārmaiņas, pasaules pārtikas cenas un apgāde ar pārtiku visā pasaulē ir cieši saistīti jautājumi. Mums ir jāuzņemas atbildība un jāsniedz palīdzība mazāk attīstītajām pasaules valstīm.

Briselē, 2010. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  OV C 128, 18.5.2010., 111. lpp.. un OV C 255, 14.10.2005., 44. lpp.


PIELIKUMS

7.7. punkts

Svītrot punktu:

“Lielas piena ražošanas saimniecības, kas neievēro noteiktus tiesību aktus, piemēram, par augsnē esošā slāpekļa daudzuma kontroli, ievērojami ietekmē vidi.”

Balsošanas rezultāts

Par: 56

Pret: 76

Atturas: 25


18.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/41


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Lauksaimniecība Vidusjūras reģiona (Euromed) valstīs (tostarp sieviešu darba nozīme lauksaimniecības nozarē un kooperatīvu loma)”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2010/C 347/06)

Ziņotājs: NARRO kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2009. gada 26. februārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Lauksaimniecība Vidusjūras reģiona (Euromed) valstīs (tostarp sieviešu darba nozīme lauksaimniecības nozarē un kooperatīvu loma”).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo attiecību specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 3. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 460. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 17. un 18. februārī (18. februāra sēdē), ar 156 balsīm par un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi.

1.1.   Vidusjūras reģiona valstu lauksaimniecība ir ļoti daudzveidīga. Atšķiras ne tikai ražošanas sistēmas, bet arī attīstības līmenis, valsts atbalsts lauksaimniecībai un ekonomikas struktūras. Neskatoties uz to, visās Vidusjūras baseina valstīs lauksaimniecība ir lauku rajonu nozīmīgākā nozare un to ekonomikas virzītājspēks.

1.2.   Lauksaimniecības produktu tirdzniecības neapturamais liberalizācijas process ietekmēs Vidusjūras reģiona valstu lauksaimniecības ilgtspēju. Liberalizācijai nevajadzētu būt Vidusjūras reģiona valstu mērķim; tai vajadzētu būt līdzeklim, lai visā Vidusjūras reģionā sasniegtu nozīmīgo saimnieciskās, sociālās un reģionālās attīstības mērķi.

1.3.   EESK uzskata, ka vajadzētu noteikt pārejas posmu, lai attiecīgo valstu lauksaimniecības sistēmās varētu ieviest nepieciešamās izmaiņas, tām palīdzot rast drošus risinājumus lauksaimniecības nozares problēmām, ko izraisījusi ekonomikas, tirdzniecības un zināšanu globalizācija.

1.4.   Eiropas Komisijas ietekmes novērtējumos par Vidusjūras reģiona brīvās tirdzniecības zonas ietekmi uz lauksaimniecību ir skaidri norādīts, kas būs “lielākie zaudētāji”. Dienvideiropas valstu reģioni, kuros audzē augļus un dārzeņus, nevarēs konkurēt ar Vidusjūras reģiona valstīm, savukārt Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs kontinentālā ražošana (labības, piena, gaļas utt. ražošana) pakāpeniski tiks pārtraukta. Pašreizējā liberalizācijas procesā ir jānodrošina paaugstināta riska produktu aizsardzība.

1.5.   Tā kā pašreizējā pārmaiņu posmā Vidusjūras reģiona valstu lauksaimniecības nozarei ir raksturīgas tādas tendences kā pārtikas krīze un liberalizācija, publiskajām iestādēm jānāk klajā ar vērienīgu ilgtermiņa stratēģiju, lai arī turpmāk saglabātu lauksaimniecības nozares dzīvotspēju. Stratēģijas pamatā jābūt šādiem trim faktoriem: apmācība, tehnoloģijas un pētniecība, lai atvieglotu pāreju uz tādu lauksaimniecības nozari, kas pirmām kārtām orientētos uz kvalitāti, pievienoto vērtību un tirdzniecības sistēmas uzlabošanu.

1.6.   Vidusjūras reģiona valstīs jāīsteno tāda valstu politika, kas nodrošina liberalizācijas seku efektīvu pārvaldību. EESK uzskata, ka ir jāīsteno īstermiņa un vidējā termiņa politikas, ar ko ES ražotājiem nozarēs, kuras tirdzniecības liberalizācija skar visvairāk, paredz reālu kompensāciju, izmantojot papildu atbalsta pasākumus. Vienlaikus jāīsteno politika darbības dažādošanai lauku reģionos un lauksaimnieku un viņu uzņēmumu atbalstam, palīdzot pielāgoties jaunajiem ražošanas apstākļiem.

1.7.   Vidusjūras reģiona valstīm jāīsteno uz lauksaimniecības nozari orientētas apmācības politikas, lai veicinātu augstas kvalitātes nodarbinātību, palīdzētu darba ņēmējiem pielāgoties jaunā ražošanas modeļa prasībām un ierobežotu masveida aizplūšanas no lauku reģioniem negatīvo ietekmi uz nodarbinātību un migrācijas plūsmām.

1.8.   EESK uzskata: lai atbalstītu lauksaimniecības nozares attīstību Vidusjūras reģiona valstīs, pirmkārt, ir jāstiprina vietējo lauksaimniecības nozares organizāciju loma, īstenojot attīstības projektus, kuru mērķis ir palielināt lauksaimnieku pārstāvību un līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā.

1.9.   Lai Vidusjūras reģiona valstu lauksaimniecības nozare būtu konkurētspējīgāka, ir vajadzīga dinamiskāka realizācijas stratēģija. Jaunās stratēģijas pamatelementi būs arī kooperatīvi un citas ražotāju organizācijas, un ražotājiem jādod iespēja izmantot šos instrumentus, lai apvienotu piedāvājumu un uzlabotu savu stāvokli tirgū. EESK atbalsta iniciatīvas, kas uzlabos pārtikas ķēdes darbību un peļņas sadali ķēdē.

1.10.   EESK uzskata, ka ir būtiski palielināt sieviešu un jauniešu nozīmi lauksaimniecības nozarē un lauku kopienās. Lai arī Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs sievietes sniedz ievērojamu ieguldījumu lauksaimniecībā, viņu darbs lielā mērā paliek nepamanīts, nav pietiekami apmaksāts un bieži ir būtiski atkarīgs no sociālajiem faktoriem. Jāīsteno jaunas strukturālas politikas un iniciatīvas, lai atzītu sieviešu darba vērtību, dotu viņām iespēju izkļūt no ēnu ekonomikas un veicinātu apvienību izveidi, tādējādi sekmējot uzņēmējdarbības garu, kas ir vajadzīgs arī lauksaimniecības nozarē.

1.11.   Vidusjūras reģiona lauksaimniecības nozares attīstībā nozīmīgs faktors ir ūdens resursu apsaimniekošana. Viena no nopietnākajām problēmām, ko klimata pārmaiņas izraisīs šajās valstīs, būs lauksaimniecības nozarei pieejamo ūdens resursu samazināšanās. EESK atzīst nepieciešamību īstenot jaunas uzraudzības un modernizācijas politikas, lai šos vērtīgos resursus varētu ne tikai taupīt, bet arī pēc iespējas racionālāk izmantot. Visām šādām politikām jābūt balstītām uz tādu jaunu tehnoloģiju izmantošanu, kas nodrošina apūdeņošanas nozares sociālo, ekonomisko un ekoloģisko dzīvotspēju.

1.12.   Turklāt jāsadarbojas ne tikai iestādēm; jāveicina arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvju ciešāka savstarpējā sadarbība. Tāpēc Eiropas Savienībai īpaši jāsekmē reģionālā sadarbība un vairāk jāiesaista pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, lai dalītos pieredzē un īstenotu konkrētus projektus Vidusjūras reģiona valstu lauksaimniecības organizāciju atbalstam, tādējādi veicinot daudzfunkcionālu lauksaimniecības modeli. Kopumā jāatzīmē, ka jāstiprina Savienības Vidusjūrai lauksaimniecības dimensija un jāsekmē virzība Vidusjūras reģiona bankas izveidē.

2.   Ievads.

2.1.   Līdz ar Barselonas procesa uzsākšanu 1995. gadā strauji attīstījās ES attiecības ar Vidusjūras reģiona kaimiņvalstīm (1) un tika izstrādātas pamatnostādnes miera un saimnieciskās labklājības zonas izveidei minētajā reģionā. Šobrīd, 15 gadus pēc Barselonas deklarācijas, ir gūti tikai viduvēji panākumi, un ES Vidusjūras reģiona dienvidu valstu partneri ir zināmā mērā vīlušies.

2.2.   Nesenā politiskā iniciatīva, proti, Savienība Vidusjūrai (2008), kuras izveidi īpaši atbalstīja Francija un Vācija, ir pierādījums tam, ka pēc vairāku gadu stagnācijas Vidusjūras jautājums atkal ir ES darba kārtības prioritāte, un līdz ar to atkal notiek aktīvas debates par lauksaimniecību, kas 21. gadsimtā ir stratēģiska nozare.

2.3.   EESK nolēma izstrādāt šo pašiniciatīvas atzinumu, lai sniegtu ieguldījumu ļoti svarīgajās debatēs par to, kādai vajadzētu būt lauksaimniecības nozares lomai Vidusjūras reģiona baseinā. Šīs nozares attīstībā ir iestājies svarīgs posms, kur raksturos nozīmīgas globālas problēmas.

2.4.   Tā kā Vidusjūras reģiona valstu lauksaimniecības sistēma ir ļoti sarežģīta, nav iespējams sīki izanalizēt ikdienas problēmas katrā nozarē. Komiteja tomēr vēlas uzsākt stratēģiskas diskusijas par Vidusjūras reģiona valstu lauksaimniecības nozares nākotni, vispirms pievēršoties jautājumam par to, kā lauksaimniecības produktu brīvā tirdzniecības zona varētu ietekmēt Vidusjūras baseina valstis. Liberalizācija ietekmē ne tikai tirdzniecības nozari; tā ievērojami ietekmē arī attiecīgās valsts ekonomikas un sociālo attīstību un vidi.

2.5.   Agrāk Vidusjūras reģiona dienvidu valstis ir asi kritizējušas Eiropas Savienību par tās pārmērīgo protekcionismu lauksaimniecības jomā, savukārt ES ir paudusi bažas par to, ka daudzus Eiropas reģionus negatīvi ietekmē dažu preču, īpaši augļu un dārzeņu, imports no Marokas, kas, pateicoties tās lauksaimniecības potenciālam un tam, ka kultūras un ģeogrāfiskās atrašanās vietas ziņā tā ir tuvu Eiropai, ir viena no vadošajām lauksaimnieciskās ražošanas valstīm Vidusjūras reģionā. Vēl viena nozīmīga lauksaimnieciski attīstīta Vidusjūras reģiona valsts ir ES kandidātvalsts Turcija, kur lauksaimniecība ir lielākā tautsaimniecības nozare. Turcijai ir īpaši liels lauksaimniecības potenciāls, ko uzskata par Eiropas “zaļo rezervi”. Pēdējos gados Vidusjūras reģionā arī Ēģipte ir kļuvusi par vienu no valstīm ar vislielāko lauksaimniecības potenciālu.

2.6.   Analizējot lauksaimniecības nozari Vidusjūras reģionā, papildus tradicionālajam pārskatam ir jāizstrādā sīkāks, stratēģisks un ilgtermiņa redzējums, lai varētu apzināt sinerģijas iespējas un veicināt lauksaimniecības nozares saimniecisko un sociālo dzīvotspēju visā reģionā.

2.7.   Vidusjūras reģiona dienvidu valstis, gatavojoties gaidāmajām pārmaiņām, varētu izmantot un ņemt vērā Eiropas Savienības pieredzi tādās jomās kā, piemēram, apņemšanās ražot augstas kvalitātes produktus, uzsvars uz ražojumu izcelsmes nozīmi, infrastruktūras modernizācija un apmācība. Svarīgas atziņas tomēr var gūt ne tikai no pozitīvas pieredzes. Eiropā vērojamās problēmas, piemēram, lauksaimniecības atbalsta pretrunīgās politikas, ilgtermiņa plānošanas trūkums un nelīdzsvarotība pārtikas ķēdē, kur nevienādā piegāde rada priekšrocības lieliem mazumtirgotājiem, ilustrē dažus no riskiem, kas Vidusjūras reģiona valstīs būtu jāņem vērā pašreizējā posmā, kuru var uzskatīt par “nozīmīgu pārejas posmu lauksaimniecības nozarē”.

2.8.   Dienvidu valstīs lauksaimniecība ir nepārprotami sadalīta: dinamiska uz eksportu orientēta nozare, kurā kapitālu iegulda tirdzniecības jomas nozīmīgi pārstāvji, no vienas puses, un uz vietējiem tirgiem, kuros sīksaimniecību darbība saimnieciski nav pietiekami organizēta, orientēta lauksaimniecība, no otras puses.

3.   Tirdzniecības liberalizācija.

3.1.   Saskaņā ar ceļvedi, kas pieņemts, sākot Barselonas procesu (1995), lauksaimniecības produktiem jāpiemēro preferenciāls režīms. Šo produktu tirgu pakāpenisku liberalizāciju nodrošina, izveidojot preferenciālas un abpusējas piekļuves režīmu un ņemot vērā tradicionālās tirdzniecības plūsmas un attiecīgās lauksaimniecības politikas (2). Kopš 2005. gada prioritārs pasākums ir brīvās tirdzniecības zonas izveide 2010. gadā. Minētais datums uzskatāms nevis par galīgu, bet gan par aptuvenu termiņu, jo brīvās tirdzniecības zonas izveides temps valstīs ir atšķirīgs.

3.2.   Eiropas Savienība pēdējos gados lauksaimniecības jomā ir parakstījusi jaunus un vērienīgus nolīgumus ar Izraēlu, Jordāniju un Ēģipti. Ar Maroku notiek plašas un daudzpusīgas sarunas, un, neraugoties uz to, ka Eiropas pārstāvji, kas piedalās sarunas, sniedz vienīgi ierobežotu informāciju, sagaidāms, ka pēc nesenās sarunu noslēgšanas nolīgumu parakstīs 2010. gadā. No pārējām Vidusjūras reģiona valstīm jaunas sarunu kārtas ir uzsākusi tikai Tunisija un nesen arī Alžīrija.

ES un Vidusjūras reģiona valstu sarunas par lauksaimniecības jautājumiem

3.3.   Eiropas Savienībā ir daudzveidīgi protekcionisma instrumenti, kas bieži mijiedarbojas, proti, kvotas, muitas nodokļi, laika grafiki, ievešanas atļaujas, iekļuves cenas utt. Tādējādi var secināt, ka Eiropas Savienība parasti ir nodrošinājusi lauksaimniekiem atbalstu, īstenojot muitas pasākumus, jo parastajam KLP atbalstam ir tikai neliela nozīme konkurencē ar Vidusjūras reģiona valstu ražojumiem (3). Papildus muitas pasākumiem (kas aizvien vairāk zaudē savu nozīmi), lauksaimniecības produktu tirdzniecībā nozīmīgi ir tādi faktori kā attālums, ražošanas izmaksas un infrastruktūra.

3.4.   Eiropas organizācija COPA-COGECA, kas apvieno ES nozīmīgākās lauksaimniecības organizācijas un kooperatīvus, dokumentā par nostāju attiecībā uz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumiem norādīja, ka Eiropas Savienībai sarunās jāievēro noteikti pamatprincipi. Tā uzsvēra arī nepieciešamību saglabāt jēdzienu “paaugstināta riska produkts” un iekļuves cenu augļiem un dārzeņiem, pastiprināt muitas pārbaudes krāpšanas novēršanai, izveidot efektīvu fitosanitārās uzraudzības sistēmu un ņemt vērā produktu sezonalitāti, sekmējot ražošanas un realizācijas plānu kopīgu pārvaldību (4).

3.5.   Ražotāji no Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm saskaras ar grūtībām Eiropas fitosanitāro normu piemērošanā. Prasības, ko piemēro no Vidusjūras reģiona valstīm ievestajiem lauksaimniecības produktiem, dzīvnieku labturības kritēriju, izsekojamības un vides standartu ziņā nav tik stingras kā Kopienas produktiem piemērojamās prasības. EESK aicina Eiropas Savienību nodrošināt Vidusjūras reģiona valstu partneriem nepieciešamo tehnisko palīdzību tirdzniecības un tehnoloģiju nodošanas jautājumos, un sniegt atbalstu izsekojamības un agrās brīdināšanas sistēmu izveidē.

3.6.   Komiteja vairākkārt ir uzsvērusi, ka izsekojamība un kvalitātes sertifikācija ir svarīgs Kopienas lauksaimniecības modeļa pamatelements. Pateicoties Eiropas Savienībā izveidotajai sistēmai, ir iespējams iegūt informāciju par pārtikas precēm visā ražošanas un piegādes ķēdē un precīzi izsekot produkta virzībai caur visiem ražošanas, apstrādes un izplatīšanas posmiem. Lauksaimniecības jautājumiem veltītajās sarunās ar Vidusjūras baseina valstīm izsekojamības prasības jāuzskata par prioritāti.

3.7.   Lai arī Vidusjūras reģiona valstīs lauksaimniecības nozares liberalizācija vēl nav pabeigta, liberalizēti ir 90 % tirdzniecības darījumu. Eiropas Savienība ir pasaulē nozīmīgākais pārtikas preču importētājs, un patlaban tiek īstenoti tirdzniecības liberalizācijas pasākumi vēl nebijušā apmērā. Tomēr vēl joprojām saglabājas vairākas paaugstināta riska produktu kategorijas, kam piemēro īpašus noteikumus, lai attiecīgie ražotāji neciestu zaudējumus, ja ievērojami palielināsies lauksaimniecības produktu, īpaši augļu un dārzeņu, imports.

3.8.   Augļu un dārzeņu ražošanas nozarei ir svarīga nozīme liberalizācijas procesā, jo tās ražojumu īpatsvars sasniedz gandrīz pusi to lauksaimniecības pārtikas produktu kopapjomā, ko uz Eiropas Savienību eksportē no Vidusjūras reģiona valstīm, kuras nav ES dalībvalstis. Daudzi Dienvideiropas reģioni ir specializējušies augļu un dārzeņu audzēšanā, un to tautsaimniecības lielā mērā ir atkarīgas no šīs nozares. Divdesmit ES reģionos augļi un dārzeņi veido vairāk nekā pusi no lauksaimnieciskās ražošanas kopapjoma. Eiropas Savienībai ir jānodrošina, lai ar Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm noslēgtajos lauksaimniecības nolīgumos būtu nodrošināta tādu produktu aizsardzība, kas uzskatāmi par “paaugstināta riska produktiem” un ko minētie nolīgumi ietekmētu visnegatīvāk.

3.9.   Eiropas Komisijas veiktie ietekmes novērtējumi par tirdzniecības liberalizāciju Vidusjūras reģiona valstīs (5) skaidri liecina, ka daļējas vai pilnīgas liberalizācijas gadījumā Eiropas Savienība palielinātu noteiktu “kontinentālu” produktu (graudaugu, piena produktu un gaļas) eksportu. Savukārt atsevišķās valstīs, piemēram, Marokā, minēto nozaru ražošanas apjoms strauji samazinātos un piecpadsmit gadu laikā piena ražošana samazinātos par 55 %, gaļas — par 22 % un kviešu ražošana — par 20 % (6). Monokultūru risks varētu būt cēlonis apgādes trūkumam un atkarībai no importa.

3.10.   EESK uzskata, ka attiecīgajos asociācijas nolīgumos būtu jāiekļauj kritēriji un klauzulas, kas dod iespēju pārbaudīt to, kā brīvā tirdzniecība ietekmē abas puses, un jo īpaši to, vai ir sasniegts Kopienas ārpolitikas galīgais mērķis: panākt progresu vides aizsardzībā, darba tiesībās un, galvenais, vietējo iedzīvotāju, tātad ne tikai lielo vietējo vai ārvalstu uzņēmējsabiedrību sociālajā un saimnieciskajā attīstībā. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt, ka Eiropas tirgus atver tikai tad, ja ir ievēroti obligātie sociāli profesionālie, vides un veselības aizsardzības standarti, ņemot vērā pārtikas nekaitīguma un Eiropas patērētāju drošības intereses un vienlaikus uzlabojot dzīves un darba apstākļus Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs.

3.11.   EESK uzskata, ka jāievieš atbilstīgi mehānismi un jāpilnveido jau esošie, lai nodrošinātu atbilstību klauzulām, ko abas puses ir pieņēmušas asociācijas nolīgumos iekļautajos jautājumos par tirdzniecības liberalizāciju, jo īpaši saistībā ar muitas noteiktajiem daudzumiem un kvotām.

Valsts iestāžu loma liberalizācijas procesā

3.12.   Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm patlaban jārisina nozīmīgi jautājumi, kas ir ietekmējuši arī Eiropas Savienību, proti, kādai jābūt valsts pārvaldes iestāžu lomai tirgus liberalizācijā un ierobežojumu atcelšanā. Eiropas Savienībā, īpaši līdz ar KLP attīstību, ir notikušas pārsteidzošas pārmaiņas, kas varētu būt piemērs Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm. Mācoties no Eiropas kaimiņvalstu sasniegumiem un trūkumiem, tās vidējā termiņā un ilgtermiņā varētu īstenot efektīvas un saskaņotas publiskās politikas, lai ar lielāku pārliecību darbotos globalizācijas apstākļos, kas dažos gadījumos var negatīvi ietekmēt lauksaimniecības nozari. Ņemot vērā tās ieguldījumu valstu IKP, starptautiskajās sarunās lauksaimniecībai nekad nedrīkst piemērot tādu pašu pieeja kā citām nozarēm.

3.13.   Vēl pirms neilga laika lauksaimniecība nebija to Vidusjūras reģiona valstu, kuras nav ES dalībvalstis, politikas prioritāte, un Eiropas Savienības un starptautisko organizāciju sadarbības fondu līdzekļi tika novirzīti citām nozarēm (7), liecinot par īstermiņa skatījumu, kas kavējis lauksaimniecības attīstību minētajās valstīs. Pēdējos gados politiķi ir sākuši domāt savādāk.

3.14.   Līdz ar 2008. gada pārtikas krīzi, kad cēlās pamata izejvielu cenas un palielinājās bažas par liberalizācijas ietekmi, dažas līdz šim pasīvas valstu un reģionālās iestādes bija spiestas piešķirt jaunu virzību tradicionālajai pieejai lauksaimniecības nozarei, kuras pamatā bija ražošanas apjoma palielināšana, galveno uzmanību pievēršot lauksaimniecības produktu eksportam.

3.15.   Vidusjūras reģiona valstu valdībām jāīsteno tāda lauksaimniecības stratēģija, lai nozare koncentrētos uz kvalitāti, pievienoto vērtību un realizācijas sistēmas uzlabošanu. Lai arī pieeja ir skaidra un Vidusjūras reģiona valstīs to atbalsta visas iesaistītās puses, reālā situācija ir savādāka, jo saimniecisko resursu trūkums ir grūti pārvarams šķērslis.

3.16.   Visās ar lauksaimniecību saistītās politikās, ko turpmāk īstenos Vidusjūras reģiona valstīs, jāiekļauj šādi pamatelementi: apmācība, tehnoloģisks atbalsts un pētniecība. Minēto triju faktoru mijiedarbības rezultātā vajadzētu uzlaboties Vidusjūras reģiona lauksaimniecības nozares pozīcijai un dzīvotspējai, lai iedzīvotājus nodrošinātu ar pārtiku un cīnītos ar nabadzību un masveida izceļošanu no lauku rajoniem.

3.17.   Lai gan daudzas Vidusjūras reģiona valstis savos paziņojumos uzsver atbalstu pētījumiem lauksaimniecības jomā, tās nav apliecinājušas nepieciešamo politisko gribu izveidot tiem labvēlīgu tiesisko vidi. Pētniecības centieni ir jāpastiprina, lai uzlabotu kultivēšanas tehnikas un, strauji palielinot kvalitāti, iegūtu jaunas tirgus nišas. Tā kā iedzīvotāju skaits palielinās, ar vienā hektārā saražotajiem produktiem pašreiz jāpaēdina trīs reizes vairāk cilvēku nekā pirms četrdesmit gadiem. Lai palielinātu ražīgumu, jābūt pieejamiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem, un biotehnoloģijas var patiesi veicināt ražīgāku un videi draudzīgāku lauksaimniecību (8). Nākotnē pētniecībai jāstiprina publiskā un privātā sektora sadarbība un jāuzlabo iestāžu savstarpējās koordinācija, lai varētu apmierināt lauksaimniecības nozares un lauksaimnieku pamatvajadzības.

Marokas “Zaļais plāns” — instruments pārmaiņām lauksaimniecības nozarē

3.18.   Jauna domāšanas veida piemērs ir Marokas “Zaļais plāns”, ar ko tā nāca klajā 2008. gada aprīlī un kurā ir iekļauta interesanta jauna lauksaimniecības stratēģija Magriba valstīm. Plānā ir paredzēts, ka, veicot apjomīgas publiskās investīcijas (9), lauksaimniecība 10 līdz 15 gadu laikā jāpadara par tautsaimniecības nozīmīgāko virzītājspēku, lai sasniegtu divus svarīgus mērķus: moderna, lauksaimniecības nozare ar augstu pievienoto vērtību un sīkzemnieku ienākumu palielināšana.

3.19.   Lai sasniegtu vērienīgos mērķus, Marokas valdība ir izstrādājusi reģionālos plānus, kuros galvenā uzmanība pievērsta triju veidu projektiem. Pirmkārt, tie atvieglos pāreju no graudaugu kultūru audzēšanas uz augstākas pievienotās vērtības kultūraugiem, kas ir mazāk atkarīgi no ūdens. Otrkārt, ir izstrādāti plāni intensīvās zemkopības uzlabošanai, lai lauksaimniekiem varētu piedāvāt jaunas ražošanas metodes. Visbeidzot reģionālie plāni palīdzēs dažādot ražošanu un veicināt reģionālo un vietējo produktu pārdošanu.

Liberalizācija — zaudētāji abos Vidusjūras krastos

3.20.   Reģionālā līmenī liberalizācija īpaši negatīvi ietekmēs tos Eiropas reģionus, kas specializējas augļu un dārzeņu ražošanā. Tie vienmēr ir vieni no vismazāk attīstītākajiem un nelabvēlīgākajā stāvoklī esošajiem Eiropas reģioniem: piemēram, Andalūzija (Spānijā), Tesālija (Grieķijā), Kalabrija (Itālijā), Douru ziemeļu reģions (Portugālē). Starptautiskais Vidusjūras reģiona lauksaimniecības pētniecības centrs (CIHEAM) (10) 2007. gadā Komisijas uzdevumā izstrādāja ietekmes novērtējumu, kurā izdarīts kategorisks secinājums, ka liberalizācijai nebūs negatīvas ietekmes visā Eiropā, bet tā izpaudīsies dažos konkrētos reģionos, kas būs patiesie zaudētāji liberalizācijas dēļ.

3.21.   Vidusjūras reģiona dienvidu valstu mazie ražotāji tieši izjutīs robežu atvēršanas negatīvās sekas, tā kā viņi būs spiesti pārtraukt ražošanu, jo nevarēs konkurēt ar kontinentālajām precēm, ko ražo Vidusjūras reģiona ziemeļu kaimiņvalstis. Liberalizācijas apstākļos jānodrošina nepieciešamie instrumenti, lai mazie ražotāji, kas ir visneaizsargātākā iesaistītā puse, varētu gūt labumu no jaunajiem nolīgumiem. Prioritāte jāpiešķir politikām, kuru mērķis ir atbalstīt viņu ienākumus, organizēt un modernizēt viņu lauku saimniecības.

3.22.   Valsts iestādēm jācenšas novērst pašreizējā bīstamā tendence, kad liberalizācijas procesā galvenie ieguvēji ir lielsaimniecības, starptautiski uzņēmumi un ārvalstu kapitāla ieguldītāji. Tirgus atvēršanas priekšrocības ir vienmērīgi un taisnīgi jālīdzsvaro visā ražošanas ķēdē.

Ražošanas nozares organizēšana, ņemot vērā jaunās tirgus struktūras

3.23.   Eiropas Savienībā nelīdzsvarotība starp dažādiem pārtikas ķēdes operatoriem nopietni kaitē ražošanas nozarei, kas nespēj konkurēt ar dominējošo pozīciju, ko ir izdevies iegūt mazumtirgotājiem. Šāda iespējama lielo tirgus dalībnieku koncentrācija notiks arī attīstoties lauksaimniecībai Vidusjūras baseina otrā pusē. Lauksaimnieki varētu zaudēt saikni ar savas valsts tirgu un tikt pakļauti lielveikalu prasībām.

3.24.   Lauksaimniecības nozares konkurētspēja nav atkarīga tikai no ražošanas procesa uzlabošanas cenas un kvalitātes ziņā. Lai jēdziens “konkurētspēja” iegūtu patiesu nozīmi, īpaši svarīga ir produktu realizācijas stratēģija. Ņemot vērā ražošanas nozares lielo sadrumstalotību, vienam no jaunās stratēģijas galvenajiem pamatelementiem neapšaubāmi jābūt tādu dažādu struktūru nostiprināšanai un attīstīšanai, kas ļauj koncentrēt piedāvājumu, piemēram, ražotāju grupas, kooperatīvi utt.

3.25.   Organizēt ražotāju kooperatīvo kustību nav vienkārši. Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs lauksaimniecības kooperatīvu attīstību joprojām kavē daudzi šķēršļi, lai gan tiek pieņemti jauni tiesību akti, lai radītu nepieciešamo pamatu to attīstībai. Vidusjūras reģiona valstīs kooperatīvi saskaras ar šādām nozīmīgākajām problēmām: trūkst atbilstoša personāla, lai kooperatīvu vadītu kā uzņēmumu; saimniecisko resursu nestabilitāte; pārlieku lielā atkarība no valsts atbalsta; neelastīgi tiesību akti un grūtības piekļūt tirgiem. Lai kooperatīvu veidošana būtu veiksmīga, ir jāpārvar minētie šķēršļi un jāpieņem jauna attieksme, pamatojoties uz kolektīvu. Vissvarīgāk tomēr ir panākt, lai visā Vidusjūras reģionā lauksaimnieki varētu turpinātu ražošanu un nebūtu spiesti darbu nozarē pārtraukt.

3.26.   Veidojot kooperatīvus un veicot organizatoriskus pasākumus, lauksaimnieki var uzlabot savu stāvokli un pārvarēt galveno trūkumu, proti, sadrumstalotību. Veiksmīgs piemērs ir Marokā izveidotais piensaimniecības nozares kooperatīvs COPAG, kas ražo 170 miljonus litru gadā, t.i., 11 % no valsti ražotā kopapjoma. Tas ir kļuvis par modeli, ko lietderīgi piemērot arī citās nozarēs. Minētais kooperatīvs rada pievienoto vērtību, sadala subsīdijas un saviem dalībniekiem garantē minimālo cenu. Dažās valstīs, piemēram, Libānā, daudzus kooperatīvus tomēr izveido tikai tādēļ, ka ir vajadzīgs šāds statuss, lai piekļūtu nevalstisko organizāciju īstenotajām attīstības programmām, un tad, kad līdzekļi beidzas, šādi kooperatīvi pārtrauc darboties un izzūd.

3.27.   Vidusjūras reģiona valstīs apvienību attīstībai un darbības sekmēšanai vajadzīgs valsts pārvaldes iestāžu stingrs atbalsts. Dalību kooperatīvos varētu atbalstīt ar attiecīgiem stimulējošiem pasākumiem, lai lauksaimniekiem tā kļūtu par lietderīgu un ienesīgu instrumentu. Kooperatīvu izveide pati par sevi nav panākumu garantija; kooperatīviem jābūt dinamiskiem un jāizrāda uzņēmējdarbības gars, ja tie vēlas konkurēt globalizētā tirgū, konsolidējot savu dalībnieku ieņēmumus un uzlabojot viņu piekļuvi ieguldījumiem, pakalpojumiem un tirgiem.

4.   Sociālās pārmaiņas Vidusjūras reģiona valstu lauksaimniecības nozarē.

4.1.   Lauksaimniecības produktu brīvajai tirdzniecībai jāsekmē sociālā attīstība un reģionu īpatnības un pilnībā jābūt ar tām saderīgai. Komiteja uzskata, ka sīki jāanalizē sociālās izmaksas, ko rada iekļaušanās pasaules tirdzniecības sistēmā, lai izvērtētu šā neapturamā procesa ietekmi un palīdzētu neaizsargātākajām kopienām sagatavoties pārmaiņām. Lai arī precīzi makroekonomikas dati liecina, ka Vidusjūras reģiona tirdzniecības kopapjomā lauksaimniecības ražojumu īpatsvars ir neliels (7 % eksportā un 9 % importā), šo produktu ražošanas politiskā un sociālā ietekme ir daudz lielāka.

4.2.   Vidusjūras reģiona lauku rajonu sociālo neaizsargātību raksturo nabadzība, bezdarbs, infrastruktūras trūkums, zemes degradācija un pastāvīga izceļošana no šiem rajoniem. Tāpat kā tas noticis Eiropas Savienībā, Vidusjūras reģiona valstīs, tām pielāgojoties globalizācijai, samazināsies lauksaimniecībā iesaistīto skaits un iedzīvotāju skaits īpaši nelabvēlīgā situācijā esošajos lauku rajonos un palielināsies spiediens uz migrācijas plūsmām.

4.3.   Lai mazinātu liberalizācijas negatīvo ietekmi lauku apgabalos, valsts līmeņa un reģionālajām iestādēm jāīsteno tāda lauku attīstības politika, kas uzlabotu mazu saimniecību konkurētspēju, radītu patiesas alternatīvas nodarbinātības iespējas lauksaimniekiem, kuri ir spiesti pārtraukt lauksaimniecisko ražošanu, un dotu iespēju lauku reģioniem sekmīgi un droši diversificēt šo nozari, kas ir būtiska viņu sociālekonomiskajai videi. Bīstamo tendenci, proti, iedzīvotāju skaita samazināšanos lauku reģionos, varēs novērst tikai tad, ja lauksaimniecības nozarē sekmīgi varēs iekļauties sievietes un jaunieši.

Sievietes un jaunieši kā pārmaiņu veicinātāji

4.4.   Dažos nākamajos gados Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs sievietes un jaunieši kļūs par lauksaimniecībā notiekošo pārmaiņu patiesu virzītājspēku. Vidusjūras reģiona ilgtspējīgas attīstības stratēģijā ir aicināts īstenot programmas, kas palīdz stiprināt sieviešu lomu lēmumu pieņemšanā un tādu jaunu vadošu darbinieku izglītošanā, kuri darbotos lauksaimniecības nozarē un lauku rajonos un, pateicoties savai inovācijas un sagatavošanas spējai, varētu būt pārmaiņu veicinātāji.

4.5.   Vidusjūras reģiona valstīs sievietes aizvien vairāk ir iesaistītas lauksaimniecības nozarē. Viņu nozīme lauksaimniecībā aizvien palielinās, un viņām ir īpaši lielas iespējas, ņemot vērā iedzīvotāju skaita pieaugumu, vides pārmaiņas un vīriešu migrāciju no reģioniem uz pilsētu centriem vai apgabaliem ar augstāku labklājības līmeni (11). Diemžēl, oficiālo datu nav daudz un tie sniedz tikai nelielu pārskatu par sieviešu patieso ieguldījumu lauksaimniecības nozarē.

4.6.   Vidusjūras reģiona valstīs ir īstenotas daudzas interesantas iniciatīvas, lai uzlabotu lauku reģionos dzīvojošo sieviešu stāvokli. Marokā programmas MEDA līdzekļi ļāvuši finansēt argana eļļas kooperatīvus, kuros darbojas tikai sievietes — šo modeli ir pārņēmušas arī citas reģiona valstis. Libānā 2008. gada tika izveidots Nacionālais novērošanas centrs sievietēm lauksaimniecības nozarē un lauku reģionos (NOWARA) (12), kas palīdzēja īstenot vairākas iniciatīvas, lai veicinātu dzimumu līdztiesību lauksaimniecības nozarē, apzinot programmas un pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot sieviešu iespējas piekļūt ražošanas resursiem.

4.7.   Attieksme pret sievietēm lauksaimniecības nozarē dažādās valstīs ievērojami atšķiras. Libānā lauksaimniecības darbus veic tikai 3,4 % sieviešu, Alžīrijā stāvoklis ir līdzīgs, un sieviešu līdzdalība saimnieciskajā darbībā ir ļoti ierobežota. Savukārt Ēģiptē lauksaimniecības nozarē sievietes veic pusi darba, lai arī viņām nav atļauts pārvaldīt mantoto lauku saimniecību. Sīrijā stāvoklis ir vēl sliktāks, jo atbilstoši sociālajām normām sievietēm ir jāatsakās no iespējamajām zemes īpašuma tiesībām. Marokā ir īpaši augsts lauksaimniecībā strādājošo sieviešu īpatsvars, proti, apmēram 60 %, savukārt Turcijā šis rādītājs sasniedz 70 %. Sievietes šajās valstīs veic galvenokārt darbietilpīgus darbus, kas nav mehanizēti. Viņas ir atbildīgas par ražas novākšanu un pārtikas produktu uzglabāšanu, un lielā mērā piedalās sēšanas, apūdeņošanas, kaitēkļu apkarošanas un mēslošanas darbos.

4.8.   Sievietes, kas Vidusjūras reģiona valstīs strādā lauksaimniecībā, saskaras ar virkni nozīmīgu šķēršļu, kuri ietekmē viņu attīstību darbā: augsts analfabētisma līmenis un izglītības trūkums, darbs bez atlīdzības, ierobežotas iespējas iegūt īpašumtiesības, lēmumu pieņemšana bez sieviešu līdzdalības, sliktāki darba apstākļi nekā vīriešiem, ierobežotas iespējas piekļūt kredītiem un, protams, reliģiskie un sociālie faktori, kas sievietēm liedz lēmumu pieņemšanas tiesības. Diemžēl ir jāīsteno vēl daudzi pasākumi, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību lauksaimniecības nozarē un lauku vidē. Tādēļ Vidusjūras reģiona valstīm šis uzdevums būtu jāuzskata par prioritāti (13).

5.   Klimata pārmaiņu ietekme uz Vidusjūras reģiona valstu lauksaimniecību.

5.1.   Visi līdzšinējie pētījumi liecina, ka klimata pārmaiņas visvairāk ietekmēs Vidusjūras reģionu. Ņemot vērā tā ģeogrāfiskos un klimatiskos apstākļus, klimata pārmaiņas Vidusjūras reģiona valstu lauksaimniecību varētu ietekmēt īpaši negatīvi, sevišķi, ņemot vērā iedzīvotāju skaita pieaugumu šajā reģionā un ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas uzsvērto nepieciešamību palielināt pārtikas ražošanas apjomu. Daži negatīvās ietekmes piemēri ir:

kultūru izzušana un bioloģiskās daudzveidības zudums,

pastiprināta pārtuksnešošanās un neauglīgo platību paplašināšanās,

jaunu katastrofu un slimību rašanās,

zemāka ražība un īpaša ražošanas nestabilitāte,

ūdens resursu samazināšanās.

5.2.   Lai pielāgotos klimata pārmaiņām, steidzami jāīsteno attiecīgi pasākumi un jāizstrādā piemēroti instrumenti, lai lauksaimniecības nozarē uzlabotu riska pārvaldību. Jāattīsta jaunas un izturīgākas šķirnes, lauksaimnieki ikdienā jākonsultē tehniskos jautājumos, un īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai lauksaimniecības nozarei būtu pieejami pētījumi un jaunās tehnoloģijas.

Ūdens resursi un lauksaimniecība

5.3.   Neapšaubāmi, ka klimata pārmaiņas visvairāk ietekmēs ūdens resursus, kas ir nozīmīgākais faktors Vidusjūras reģiona lauksaimniecības nozares attīstībā. EESK jau ir analizējusi ūdens resursu samazināšanās ietekmi uz lauksaimniecību (14) un atkārtoti brīdina, ka valstu politika jāvirza uz ūdens resursu ilgtspējīgāku izmantošanu. Jāpanāk, lai ūdens resursu samazināšanās apstākļos arī turpmāk nodrošinātu labklājību, izmantojot lauksaimnieciskās ražošanas iespējas, pievienoto vērtību, nodarbinātību utt.

5.4.   Centrs “Plan Bleu (15) jau ir norādījis, ka ūdens pieprasījums Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs līdz 2025. gadam palielināsies par 25 %. Šis palielinātais pieprasījums būs jāpārvalda šo vērtīgo resursu trūkuma un nepietiekamības apstākļos. EESK uzskata, ka ūdens resursu ilgtspējīga pārvaldība nenozīmē tikai apūdeņošanas apmēru samazināšanu; tās pamatā jābūt arī labākas uzraudzības un modernizācijas rīcībpolitikām.

5.5.   Vidusjūras reģiona lauksaimniecībā apūdeņošanai ir stratēģiska nozīme. Ēģiptē aramzeme ir pilnībā apūdeņota; Maroka ir iecerējusi līdz 2025. gadam palielināt apūdeņotās platības par 450 000 hektāriem; Izraēlā ir pasaulē attīstītākās tehnoloģijas lauksaimniecības nozarē izmantojamo ūdens resursu pārvaldībai, savukārt Tunisija sekmīgi ir īstenojusi apūdeņošanā izmantojamo ūdens resursu pārvaldības programmu, ko ļoti atzinīgi novērtējusi ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija un Pasaules banka.

5.6.   Tunisijas valdība, lai īstenotu savu stratēģisko plānu, nolēmusi uzlabot publiskā un privātā sektora partnerību. Stratēģijā paredzēti šādi pasākumi: lauksaimniecības līgumu noslēgšana, paredzot iniciatīvas lauksaimnieku stimulēšanai; programmas, kuru mērķis ir uzlabot apūdeņotu platību izmantošanu, atvieglojot pāreju uz kultūrām ar augstāku pievienoto vērtību un mazāku ūdens patēriņu; baseinam paredzēto kvotu sadale, kā arī cenu noteikšanas sistēma, kas nodrošina izmaksu atgūšanu. Andalūzijas reģionu Spānijā var minēt kā piemēru apūdeņošanas sistēmas sekmīgai modernizācijai, jo šajā reģionā tikai trīsdesmit gadu laikā uz pusi samazināts nepieciešamais ūdens daudzums uz vienu hektāru.

5.7.   EESK atzīst nepieciešamību ieviest jaunas tehnoloģijas, lai ūdeni varētu ne tikai taupīt, bet arī pēc iespējas racionālāk izmantot. Jāapzina dažādi instrumenti lauksaimniecībā izmantojamo ūdens resursu pārvaldībai, piemēram, lokalizētas apūdeņošanas sistēmas, ūdens attīrīšana un atsāļošana, jauna infrastruktūra, šķirnes, kas ģenētiski ir labāk piemērotas izmaiņām ūdens daudzumā, netradicionāla ūdens izmantošana utt.

Briselē, 2010. gada 18. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  Vidusjūras reģiona valstu savienība aptver 27 ES dalībvalstis un šādas Vidusjūras reģiona valstis: Alžīrija, Maroka, Tunisija, Turcija, Ēģipte, Izraēla, Palestīnas pašpārvalde, Sīrija, Libāna, Jordānija, Horvātija, Albānija, Melnkalne, Bosnija un Hercegovina, Monako, Mauritānija un (novērotāja statusā) Lībija.

(2)  Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu tirdzniecības ministru regulārajās konferencēs politiski tiek stimulēti liberalizācijas procesa tirdzniecības aspekti. Pēdējā ministru konference notika 2009. gada novembrī EESK mītnē Briselē.

(3)  Augļu un dārzeņu ražošanas nozares īpatsvars ES lauksaimnieciskās ražošanas kopapjomā ir 16 %, bet tai piešķirtā atbalsta apjoms nepārsniedz 4,5 % no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (EAGGF) izdevumiem.

(4)  EESK atzinums par tematu “Importēto lauksaimniecības un pārtikas produktu nekaitīgums” (OV C 100, 30.4.2009., 60. lpp.).

(5)  Ilgtspējas ietekmes novērtējums, Eu-Med Ag Pol.

(6)  Šos datus skatīt pētījumā “Izstrādāt tirdzniecības stratēģiju Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm” (Defining a trade strategy for Southern Mediterranean Countries). Antoine Bouet, International Food Policy Research Institute, 2006.

(7)  No Vidusjūras reģiona valstīm piešķirtajiem Vidusjūras reģiona un Eiropas attīstības līguma (MEDA) kopējiem līdzekļiem tikai 5 % bija paredzēti lauksaimniecībai un lauku attīstībai.

(8)  EESK atzinums par tematu “ES uzdevumi pasaules mēroga pārtikas problēmu risināšanā” (OV C 100, 30.4.2009., 44. lpp.).

(9)  Nākamajos desmit gados Maroka caur Lauksaimniecības attīstības aģentūru ieguldīs apmēram 150 miljonus dirhamu, lai īstenotu “Zaļajā plānā” paredzētos pasākumus.

(10)  Pētījums par tirdzniecības liberalizācijas starp ES un Vidusjūras reģiona valstīm ietekmi, EU-MED AGPOL, izstrādājis CIHEAM- IAM Montpellier.

(11)  Sievietēm ir īpaši liela nozīme lauksaimnieciskajā ražošanā reģionos, kur notiek ievērojama migrācija uz pilsētu teritorijām.

(12)  Sīkāku informāciju skatīt: www.nowaralebanon.org

(13)  Skat. EESK atzinumu par tematu “Sieviešu uzņēmējdarbības veicināšana EUROMED reģionā”, CESE 1004/2007, 12.06.2007. Minētos jautājumus apsprieda arī 2009. gada 11. un 12. novembrī Marakešā notikušajā Otrajā ministru konferencē par sieviešu lomas sabiedrībā stiprināšanu.

(14)  Skatīt EESK atzinumus “Klimata pārmaiņas un lauksaimniecība”, OV C 27, 3.2.2009., 59. lpp., “Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai”, OV C 224, 30.8.2008., 67. lpp.

(15)  “Plan Bleu” ir centrs sadarbībai Vidusjūras reģiona vides un attīstības jautājumos, un ir saistīts ar ANO programmu Vidusjūras reģionam (ANO vides programma/Vidusjūras Rīcības plāns (UNEP/MAP)).


18.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/48


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Sociālekonomisko aspektu veicināšana ES un Latīņamerikas attiecībās”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2010/C 347/07)

Ziņotājs: José María ZUFIAUR NARVAIZA kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2009. gada 26. februāra plenārsesijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Sociālekonomisko aspektu veicināšana ES un Latīņamerikas attiecībās”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo sakaru specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 3. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 460. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 17. un 18. februārī (17. februāra sēdē), ar 110 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ieteikumi.

1.1.   Panākt ievērojamas kvalitatīvas pārmaiņas abu reģionu stratēģiskajās partnerattiecībās. EESK uzskata, ka jaunajos globālajos apstākļos pilnīgi nepieciešams pastiprināt politisko dialogu un paredzēt intensīvāku programmu, tajā ņemot vērā gan savstarpējas atkarības aspektus, gan jautājumus, kuriem nepieciešams labāks starptautisks regulējums, piemēram, vide, nevienlīdzības mazināšana, migrācija un miers un drošība. Reģionu divpusējās attiecībās samita secinājumu praktiskai piemērošanai būtu jābūt efektīvākai.

1.2.   Dot jaunu impulsu tradicionālajām politikām. Tas nozīmē abu reģionu sadarbības programmā par vienu no centrālajiem tematiem izvirzīt migrāciju, sociālās kohēzijas jautājumus risināt, izmantojat vispārēju pieeju, tostarp lielāka nozīmi piešķirot sadarbībai šā mērķa sasniegšanai, izveidot strukturālās konverģences mehānismus, pastiprināt nozaru politiku nozīmi un radīt apstākļus pienācīga darba nodrošināšanai. Asociācijas nolīgumos būtu atbilstīgi jāņem vērā pastāvošās nesamērības, izmantojot tādus instrumentus kā ilgtspējas novērtēšana, īpašas un atšķirīgas pieejas principa atzīšana attiecībā uz mazāk attīstītām valstīm, izņēmumu un pārejas posmu noteikšana nozarēs, kur tas nepieciešams, kā arī diferencēta pieeja sadarbībai attīstības jomā. Sadarbību ar Latīņamerikas valstīm ar vidējiem ienākumiem vajadzētu virzīt uz makroekonomikas stabilitāti, institucionālo spēju nostiprināšanu, konkurētspējas un tirdzniecības kapacitātes uzlabošanu, nodokļu reformu, inovāciju un sadarbību izglītības, zinātnes un tehnoloģijas jomā.

1.3.   Izstrādāt inovācijas programmu, kas būtu attīstības un ražošanas pārveidošanas faktors un kurā būtu ņemti vērā inovācijas sociālie aspekti. EESK aicina ņemt vērā visus inovācijas sociālās dimensijas aspektus: sociālo un kultūras apstākļu nozīmi tehnoloģiskās inovācijas procesos, sociālās barjeras, piemēram, nabadzību, kas kavē inovāciju, inovācijas politikas sociālo ietekmi, inovācijas spēju veidot sociālo vidi, vajadzību ņemt vērā un valsts politikā izmantot pašas sabiedrības radīto sociālo inovāciju, kuras pamatā ir mantotas, kolektīvas un praktiskas zināšanas un kura izpaužas arī sociālajā un vides jomā, kā arī pilsoniskās sabiedrības līdzdalības nozīmi, lai inovācijas pasākumi un politikas tiktu pieņemti un integrēti.

1.4.   Organizētas pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai paredzēt centrālo vietu ES un Latīņamerikas stratēģiskajās partnerattiecībās. Lai to panāktu, EESK aicina ES sadarbības politikā un atjauninātajā programmā EurosociAL par prioritātēm izvirzīt: pilsoniskās sabiedrības organizāciju un to pārstāvības struktūru nostiprināšanu reģionālā līmenī Latīņamerikā, abu reģionu organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvības struktūru divpusēja reģionāla koordinācijas mehānisma izveidi, EESK dalību plānotā ES un Latīņamerikas fonda vadībā, organizētas pilsoniskās sabiedrības dalību ES un Latīņamerikas valstu asociācijas nolīgumos, izveidojot jauktās konsultatīvās komitejas un minētajos nolīgumos iekļaujot īpašus pantus, kas veltīti sociālajiem, darba un vides jautājumiem, pilsoniskās sabiedrības dalības ES un Meksikas stratēģiskajās partnerattiecībās oficiālu atzīšanu, organizētas pilsoniskās sabiedrības struktūru dalību programmas EUROsociAL definēšanā un īstenošanā un ES un Latīņamerikas sociālās kohēzijas forumos.

1.5.   Attiecībā uz brīvās tirdzniecības nolīgumiem, par kuriem ES ir atvērusi sarunas ar Latīņamerikas valstīm un reģioniem, EESK uzsver, ka Eiropas iestādēm par šādu nolīgumu parakstīšanas priekšnoteikumu jāizvirza sociālo, cilvēka un darba pamattiesību ievērošana. EESK uzskata, ka jāatzīst minēto nolīgumu uzraudzības, novērtēšanas un iepriekšējas apspriešanas mehānismi, iesaistot pilsonisko sabiedrību. Jo īpaši Komiteja aicina Eiropas Komisiju pieprasīt minēto principu iekļaušanu pašlaik notiekošajās sarunās par brīvās tirdzniecības nolīgumiem ar Kolumbiju un Peru. Komiteja uzsver, ka pirms jebkādu nolīgumu iniciēšanas, nemaz nerunājot par to noslēgšanu, ES iestādēs jānotiek padziļinātām politiskām debatēm, kā to apsolījis komisāra kandidāts De Gucht kgs, un aicina tajās iesaistīt pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijas.

2.   ES un Latīņamerikas attiecību pozitīvs novērtējums.

2.1.   ES un Latīņamerikas un Karību jūras valstu un valdību vadītāju sestais samits noritēs laikā, kad stāvoklis pasaulē, Eiropā un Latīņamerikā ir pavisam citādāks nekā pirms desmit gadiem, kad Riodežaneiro samitā 1999. gadā tika veidoti ES un Latīņamerikas stratēģiskās partnerības pamati (1).

2.2.   ES un Latīņamerikas attiecības veidojušās vārāk nekā trīsdesmit gadus ilgā laikposmā, sākot ar EP un Latīņamerikas Parlamenta (Parlatino) dialoga uzsākšanu 70 gados, Sanhozē procesu un EK un Rio grupas dialogu. Kaut gan pilsoniskās savienības organizācijas vēlētos, lai progress minēto attiecību attīstībā būtu nozīmīgāks, lai daži asociācijas nolīgumi būtu parakstīti jau pirms vairākiem gadiem un lai samitu secinājumi tiktu daudz labāk īstenoti, tomēr kopumā jāteic, ka līdzšinējo rezultātu novērtējums ir ļoti pozitīvs. ES un Latīņamerikas attiecību fokusā 80. gados bija nepieciešamība panākt mieru un demokrātiju un tās izpaudās Eiropas Kopienas nozīmīgajā atbalstā miera procesiem Centrālajā Amerikā. Vēlāk ES sekmēja reģionālismu un abu reģionu divpusējās stratēģiskās partnerattiecības ar diferencētu pieeju katram apakšreģionam un globalizācijas radīto kopējo problēmu, piemēram, vides apdraudējuma, enerģētikas, pārtikas nodrošinājuma, migrācijas vai finanšu un ekonomikas krīzes risinājumu pārvaldībai. Divpusējo reģionālo attiecību darba kārtībā tagad ir iekļauts sociālās kohēzijas mērķis un vispārējā un reģionālā sabiedriskā labuma nodrošināšana. Atbalstot efektīvu daudzpusēju sadarbību, abu reģionu attiecības ir veicinājušas arī pasaules mēroga pārvaldību. Kā norādīts nesenajā Eiropas Komisijas paziņojumā (2), jau darbojas praktiski instrumenti, piemēram, samiti un asociācijas nolīgumu tīkla izveide, ietverot ar Čīli un Meksiku parakstītos šāda veida nolīgumus. Ir izveidotas arī stratēģiskās partnerattiecības ar Brazīliju un Meksiku. Nozaru politikas atbalstam izveidoti tādi instrumenti kā programma EUROsociAL, EUrocLIMA un citi pasākumi saistībā ar izglītību. Turklāt izveidota arī ES un Latīņamerikas valstu Parlamentārā asambleja (EuroLat). ES joprojām ir lielākā investētāja minētajā reģionā, otrā lielākā tā tirdzniecības partnere un lielākā attīstībai paredzētās palīdzības sniedzēja.

2.3.   Attiecībā uz pilsonisko sabiedrību ir izveidots tīkls sakariem ar organizētas pilsoniskās sabiedrības (OPS) pārstāvības organizācijām Latīņamerikas apakšreģionos un ir efektīvi sekmēta labāka koordinācija starp dažādām iesaistītajām pusēm abos kontinentos, proti, uzņēmējiem, arodbiedrībām un trešo sektoru. Sadarbība ar reģionālajiem parlamentiem ir uzlabojusies. EESK ir novērotājas statuss ES un Latīņamerikas valstu Parlamentārajā asamblejā, un ar to ir parakstīts sadarbības protokols, kuram var pievienoties arī atbilstīgas organizācijas Latīņamerikā. ES un Brazīlijas stratēģisko partnerattiecību ietvaros ir izveidots ES un Brazīlijas apaļais galds, kurā piedalās EESK un Brazīlijas Ekonomikas un sociālās attīstības padome (CDES). EESK ir palīdzējusi stiprināt pilsoniskās sabiedrības iesaisti reģionālās integrācijas procesos Latīņamerikas apakšreģionos, un ir īstenoti pasākumi — kas gan pagaidām nav pietiekami —, lai OPS varētu piedalīties sarunu procesos, lai asociācijas nolīgumos atzītu konsultāciju un uzraudzības mehānismu institucionalizācijas principu un nepieciešamību šajos nolīgumos iekļaut sociālo, darba un vides dimensiju.

3.   Virzība uz ievērojamām kvalitatīvām pārmaiņām abu reģionu stratēģiskajās partnerattiecībās.

3.1.   Jaunos politiskos apstākļus šobrīd raksturo vispārējā ekonomikas krīze, vides problēmas, Āzijas valstu saimnieciskais uzplaukums, strupceļš PTO sarunās, migrācijas plūsmu pieaugums, dienvidu valstu (Dienvidi–Dienvidi) savstarpējo attiecību pastiprināšanās visās jomās un jaunu pasaules mēroga pārvaldības forumu, piemēram, G20 un BRIC [Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna] veidošanās. Minētajās norisēs arvien vairāk iesaistās attīstības valstis, un to nozīme būs jāpalielina arī citās struktūrās, piemēram, starptautiskajās finanšu iestādēs (3) vai ANO sistēmas organizācijās. Tādēļ ir jāpilnveido ES un Latīņamerikas attiecību darba kārtība un jāizveido īpaši pielāgoti un efektīvāki mehānismi samitu secinājumu un visus divpusējo attiecību aspektu iedzīvināšanai.

3.2.   Vienlaikus Latīņamerikā tiek īstenoti jauni integrācijas projekti, piemēram, Dienvidamerikas valstu savienība (UNASUR), kurā lielāka uzmanība pievērsta politikas, drošības un aizsardzības dimensijai, infrastruktūrai un finanšu un enerģētikas politiku koordinēšanai. Turklāt, kā krīze to nepārprotami apliecina, palielinās nepieciešamība veidot starptautisku sadarbības politiku, abu reģionu sadarbības darba kārtībā aizvien vairāk iekļaujot nekomerciāla rakstura jautājumus: vides apdraudējums, enerģētika, pārtikas nodrošinājums un pārtikas nekaitīgums, migrācija, nabadzība un nevienlīdzība, starptautisko finanšu stabilitāte.

3.3.   EESK uzskata, ka jaunajā posmā ir vajadzīgs pastiprināts politiskais dialogs un atjaunināta darba kārtība, pievēršot īpašu uzmanību gan kopīgajiem savstarpējās atkarības jautājumiem, gan problēmām, kuru risināšanai lielākā vai mazākā mērā ir vajadzīgs starptautisks regulējums, piemēram, vide, migrācija, nevienlīdzības palielināšanās un miers un drošība. Tam būtu jāietver kopīgu plānu izstrāde ekonomikas un finanšu krīzes izraisīto sociālo problēmu risināšanai un ciešāka sadarbība attiecībā uz klimata pārmaiņām un to negatīvo ietekmi, enerģētikas modeļa izmaiņas, pētniecība un izstrāde un pasaules mēroga pārvaldība. Vienlaikus ir jāsaglabā divpusējo reģionālo attiecību tradicionālie mērķi: sociālās kohēzijas veicināšana, reģionālā integrācija, sadarbības programmu pilnveidošana un pielāgošana un jauna stimula radīšana parakstīto asociācijas nolīgumu izpildei, minētā mērķa īstenošanai izmantojot mehānismus, kuros vairāk ņemtas vērā atšķirības starp valstīm un labāk nodrošināta sociālā kohēzija. Šajā sakarā EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu — kurā gan daudz kas ir uzlabojams — par investīciju piesaistes mehānisma izveidi Latīņamerikai (Latin America Investment Facility (LAIF)) ar mērķi veicināt reģionālo integrāciju un savstarpējo savienojamību un nozaru politiku īstenošanu, līdz ar citiem saimnieciskiem un sociāliem pasākumiem pastiprināt sociālās kohēzijas komponentu nolīgumos un veicināt tādas kohēzijas fondu izveides iniciatīvas kā, piemēram, Mercosur pašreizējais strukturālās konverģences fonds (FOCEM) vai plānotais kohēzijas fonds Centrālamerikas 2007. gadā pieņemtās Muitas savienības konvencijas ietvaros.

4.   Organizētas pilsoniskās sabiedrības ciešāka iesaistīšana stratēģisko partnerattiecību mērķu un programmu īstenošanā.

4.1.   Ņemot vērā savu pieredzi Eiropas integrācijas jomā, EESK uzskata: lai pastiprinātu divpusējās reģionālās partnerattiecības un veicinātu to politisko, saimniecisko un sociālo mērķu īstenošanu, vajadzīga daudz noteiktāka, izteiktāka un efektīvāka pilsoniskās sabiedrības līdzdalība visos procesa posmos. Sociālā līdzdalība ir būtiska, lai attiecības kļūtu atklātākās, atpazīstamākas un pārredzamākas ar mērķi veicināt to, ka sabiedrība jūtas tajās iesaistīta un kopīgi pieņemtie pasākumi ir efektīvi. ES un Latīņamerikas un Karību jūras valstu attiecības sāka veidoties pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, pamatojoties uz politisku kustību un sociālo organizāciju sakariem. Tāpēc divpusējā reģionālā dialoga atjaunota pastiprināšana ir atkarīga ne tikai no jaunu tematu iekļaušanas darba programmā vai no tās elastīguma un efektivitātes palielināšanas, bet arī no iespējas dialogā iesaistīties dažādām ieinteresētajām pusēm un nozaru pārstāvjiem.

4.2.   Lai veicinātu un leģitimizētu reģionālās integrācijas procesus, būtisks ir organizētas pilsoniskās sabiedrības organizāciju augšupējs impulss. Tāpat publisko kohēzijas politiku īstenošanai jāizveido un jānostiprina tādas sociālās iestādes, kas tajās līdzdarbojas. Tādēļ EESK aicina Komisiju nodrošināt, lai, atjaunojot EUROsociAL programmu, tiktu apsvērta programma pilsoniskās sabiedrības organizāciju un to pārstāvības struktūru nostiprināšanai reģionālā līmenī.

4.3.   EESK pilnībā atbalsta mērķi izstrādāt precīzāku, funkcionālāku divpusējo reģionālo partnerattiecību rīcības programmu, kuras īstenošanu varētu kontrolēt un novērtēt. Lai tā būtu iespējami efektīvāka, būtu vajadzīga arī ES un Latīņamerikā pārstāvēto dažādo OPS pārstāvības organizāciju, proti, Mercosur Ekonomikas un sociālo lietu konsultatīvā foruma, Centrālamerikas Integrācijas sistēmas (SICA) Konsultatīvās komitejas, Andu valstu nodarbinātības un uzņēmējdarbības konsultatīvo padomju, Andu valstu pamatiedzīvotāju konsultatīvās padomes, Andu valstu patērētāju tiesību aizsardzības darba grupas un citu struktūru, kas varētu izveidoties Čīlē un Meksikā, un arī EESK strukturēta iesaistīšanās. Visas minētās organizācijas varētu sniegt pozitīvu ieguldījumu politiku īstenošanā tādās jomās kā sociālā kohēzija, klimata pārmaiņas, inovācija, migrācija, pienācīgs darbs un citas, kuras apstiprinātas samitā un ir iekļautas divpusējo reģionālo attiecību darba kārtībā. Tādēļ EESK vēlas sekmēt tāda OPS pārstāvības struktūru divpusējās reģionālās koordinācijas mehānisma izveidi, kas kalpotu šādu ieguldījumu tālākvirzīšanai ES un Latīņamerikas samitu starplaikos.

4.4.   EESK atzinīgi vērtē paziņojumu, ka tiks izveidots ES, Latīņamerikas un Karību jūras valstu fonds, lai sagatavotu, uzraudzītu un vajadzības gadījumā īstenotu samitos noteiktos uzdevumus, un uzskata, ka dažādu ieinteresēto pušu darbības organizēšanas un to iesaistīšanas funkcijai, ko fonds varētu veikt, šajā ziņā būtu ļoti atbalstāma. EESK kā visreprezentatīvākā Eiropas organizētas pilsoniskās sabiedrības organizācija prasa, lai to iesaistītu jaunā ES un Latīņamerikas un Karību jūras valstu fonda vadībā.

4.5.   Kā uzsvērts visos iepriekšējos samitos, OPS līdzdalība savukārt būtu jāatspoguļo asociācijas nolīgumos, to ietvaros izveidojot apvienotās konsultatīvās komitejas un nolīgumos iekļaujot sociālo, darba un vides dimensiju, kā arī iesaistot pilsonisko sabiedrību nolīgumu ietekmes analīzē.

4.6.   EESK arī pieprasa nodrošināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību ES un Meksikas stratēģiskajās partnerattiecībās, tāpat kā tas ir bijis iespējams attiecībā uz abu pušu pilsonisko sabiedrību ES un Brazīlijas stratēģiskajās partnerattiecībās, izveidojot to pārstāvības iestāžu apaļo galdu.

4.7.   EESK uzskata, ka organizētas pilsoniskās sabiedrības efektīvai integrācijai abu reģionu stratēģiskajās partnerattiecībās ir jāpilnveido tās sadarbība ar ES un Latīņamerikas valstu Parlamentāro asambleju. Lai to panāktu, tiks izveidota efektīva sistēma saziņai ar asambleju, un EESK, kam EuroLat ir novērotājas statuss, darīs zināmus pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedokļus par jautājumiem, kuri apspriežami un par kuriem jāpanāk vienošanās. Tāpēc 4.3 punktā minētā divpusējās reģionālās koordinācijas mehānisma izveide būs ļoti lietderīga.

4.8.   Vienlaikus EESK aicina sociāli profesionālās organizācijas plašāk iesaistīties EUROsociAL programmas otrā posma definēšanā un īstenošanā. Komiteja uzskata, ka tā sociālās kohēzijas forumā varētu sniegt efektīvāku ieguldījumu, ja būtu vairāk iesaistīta foruma sagatavošanā un īstenošanā.

5.   ES un Latīņamerikas attiecību sociālekonomiskie aspekti.

5.1.   Latīņamerikas un ES imigrācijas politika.

5.1.1.   Pieaugošā migrācijas plūsma no Latīņamerikas uz Eiropu rada nepieciešamību ES un Latīņamerikas divpusējo attiecību darba kārtībā dialogu par migrāciju uzskatīt par vienu no galvenajiem tematiem. Tāpat būtu jāpanāk vienošanās, par prioritāti izvirzot tādu preventīvu migrācijas politiku ieviešanu, kurās paredzētas legālas migrācijas iespējas un piemērotu integrācijas politiku sekmēšana. Tādēļ jānodrošina migrantu pamattiesības, īpaši darba tiesības un sociālās tiesības; ir vajadzīgi līgumi par imigrantu profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, jāatvieglo pagaidu migrācija un ģimenes apvienošanās procedūras imigrantiem, kuri strādā ES, un jānoslēdz vienošanās, lai atbalstītu imigrantu tiesības uz politisko līdzdalību. Vienlaikus jānodrošina līdzvērtīga attieksme pret migrantiem, kas dodas no ES uz Latīņameriku un Karību jūras valstīm.

5.1.2.   Attiecībā uz migrācijas plūsmām, kas var būt pagaidu (norīkoti darba ņēmēji) vai pastāvīgas (parastā emigrācija) plūsmas, būtu jārod risinājumi, lai darba ņēmējiem, kuri uz laiku norīkoti darbā no ES uz Latīņameriku vai otrādi nolūkā sniegt pakalpojumus vai saistībā ar uzņēmuma investīcijām, nebūtu jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas gan izcelsmes valstī, gan valstī, kur viņi ir nodarbināti. No divkāršajām iemaksām varētu izvairīties, izmantojot divpusējus instrumentus, kas nodrošina vienotu tiesību aktu piemērošanu.

5.1.3.   Saistībā ar parasto emigrāciju ir svarīgi regulēt ienākumu, jo īpaši pensiju, eksportējamību. ES un Latīņamerikas valstīm atzīstot un ieviešot šādus mehānismus, kuriem līdzīgi jau darbojas citās jomās, varētu daudzveidot iestāžu attiecības un atvieglot emigrējušu darba ņēmēju stāvokli, lai viņi pēc darba dzīves beigām varētu atgriezties izcelsmes valstīs ar nopelnītajām pensijām, kas viņiem pienāktos par nostrādāto laiku un veiktajām iemaksām.

5.1.4.   Lai izvairītos no tā, ka migrējošie darba ņēmēji izvēlas īstermiņa ģimenes atkalapvienošanos, kas izraisa atraušanos no izcelsmes valsts, gadījumos, kad darba ņēmējs strādā vienā valstī, un viņa ģimenes locekļi dzīvo citā valstī, varētu atzīt ģimenes pabalstus. Tas dotu iespēju pārvietot tiesības, nevis ģimenes, un būtu ieguvums visām pusēm. Pirmais solis varētu būt centieni spēkā esošajos vai apspriežamajos ES un Latīņamerikas asociācijas nolīgumos iekļaut sociālā nodrošinājuma pantus, kā tas ir Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumos (4). Visbeidzot, ņemot vērā Daudzpusējā Latīņamerikas sociālās drošības līguma (5) un ES Regulas Nr. 883/2004 esamību, varētu apsvērt abu instrumentu saskaņošanu, kas būtu izdevīgi darba ņēmējiem un uzņēmumiem. Tas varētu sekmēt ES un Latīņamerikas saimniecisko un sociālo attiecību uzlabošanu.

5.1.5.   EESK uzskata, ka ir būtiski, lai gaidāmajā EUROsociAL II programmā viena no rīcības prioritātēm būtu jautājums par migrāciju starp ES un Latīņameriku. Vienlaikus EESK aicina izskatīt Eiropas Parlamenta priekšlikumu par divpusējā reģionālā migrācijas novērošanas centra izveidi.

5.2.   Sociālā kohēzija.

5.2.1.   Saskaņā ar Eiropas pieredzi kohēzijas politikai papildus struktūrfondiem ir vajadzīga visaptveroša un pastāvīga pieeja, aptverot vairāku politiku kopumu, sākot ar makroekonomisko stabilitāti, līdz diskriminācijas novēršanas pasākumiem. Kohēzija galvenokārt ir atkarīga no valstu politikas un resursiem, un tāpēc Latīņamerikai būtu jāpievērš lielāka uzmanība tādām iekšējām politikām kā nodokļu politika, sociālā aizsardzība, aktīvām konkurētspēju un pienācīga darba iespējas veicinošām politikām.

5.2.2.   Sociālās kohēzijas veicināšanai reģionālās integrācijas procesos savukārt jāparedz pasākumu kopums, kurā ņemtas vērā gan atšķirības starp valstīm un reģioniem, gan pasākumi saistībā ar infrastruktūru, kohēzijas fondiem, tiesību aktu saskaņošanu, reglamentēšanas politikām, efektīviem konfliktu risināšanas mehānismiem, darba tiesību saskaņošanas politiku, kopīgu migrācijas pārvaldību, rūpniecības politiku un ražošanas nozaru atbalsta politiku. EESK uzskata, ka papildus tīri institucionāliem jautājumiem abu reģionu partnerattiecībās būtu jāturpina nozaru dialogs, lai izstrādātu divpusējo reģionālo rīcības plānu ar nolūku veicināt integrāciju un sekmēt reģiona saimniecisko un sociālo konverģenci, risinot jautājumus, kas saistīti ar valstu un reģionu savstarpējām iekšējām nesamērībām.

5.2.3.   EESK ir pārliecināta, ka svarīgi sociālās kohēzijas aspekti ir demokrātiska darba attiecību sistēma, plašas pienācīga darba iespējas, ēnu ekonomikas novēršana, sociālā aizsardzība, darba koplīgumi un sociālais dialogs. Tādēļ Komiteja aicina EUROSociAL II programmas sākotnējās pieredzes novērtēšanā minētajās jomās un tās nākamā posma veidošanā un pārvaldībā iesaistīt sociālos partnerus.

5.2.4.   EESK uzskata ka sociālā kohēzija nav iespējama bez pamatiedzīvotāju tiesību atzīšanas, kas nostiprinātas SDO 1989. gada Konvencijā Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām neatkarīgās valstīs.

5.3.   Asociācijas nolīgumi.

5.3.1.   EESK uzskata — lai atvieglotu pašreizējās sarunas par asociācijas nolīgumiem un veicinātu abu reģionu sociālās kohēzijas mērķu sasniegšanu, minētajos nolīgumos, kuros paredzēti tālejoši ekonomikas liberalizācijas procesi, pietiekami jāņem vērā nesamērības starp attiecīgajiem Latīņamerikas apakšreģioniem un ES. Šim nolūkam būtu jāizmanto tādi instrumenti kā ilgtspējas novērtēšana (paredzot pastāvīgu organizētas pilsoniskās sabiedrības līdzdalību ietekmes novērtējumu sagatavošanā), īpašas un diferencētas pieejas principa atzīšana attiecībā uz mazāk attīstītām valstīm, izņēmumu un pārejas posmu noteikšana nozarēs, kurās tas būtu nepieciešams, kā arī diferencēta pieeja sadarbībai attīstības jomā un konverģences fondu stimuli.

5.3.2.   EESK arī uzskata, ka ir būtiski, lai ES turpinātu reģionālās integrācijas procesu atbalsta politiku Latīņamerikas valstīs. EESK tāpat uzskata, ka, ar atsevišķām valstīm atklāto daudzpusējo sarunu un ar dažām citām valstīm uzsākto stratēģisko partnerattiecību starpniecību ir jāveicina reģionālu nolīgumu noslēgšana un jāstiprina integrācijas procesi. Šim nolūkam būtu lietderīgi izmantot, piemēram, stratēģiju un pasākumus, kas minēti 5.2.2. punktā. EESK to uzskata par abu reģionu stratēģisko partnerattiecību galveno pamatu un būtisku priekšnosacījumu, lai Eiropa un Latīņamerika kļūtu par pasaules mēroga partneriem daudzlīmeņu pārvaldībā.

5.3.3.   EESK aicina pilnveidot un piemērot praksē ES un Čīles asociācijas nolīguma nosacījumus par pilsoniskās sabiedrības līdzdalību. Lai to panāktu, Komiteja neatlaidīgi prasa apspriesties ar EESK un Čīles organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijām. Tāpat EESK aicina arī ES un Meksikas Asociācijas nolīguma Padomi izveidot apvienotu konsultatīvo komiteju, kas nolīguma ietvaros veiktu uzraudzību un apspriestos ar pilsonisko sabiedrību.

5.4.   Sadarbība.

5.4.1.   Pēdējos gados ir īstenoti daudzi nozīmīgi pasākumi, lai ES sadarbību attīstības jomā pielāgotu pārmaiņām, tostarp aspektiem, kas ietekmē valstis ar vidējiem ienākumiem. Neatkarīgi no tā, ka ES jāturpina piešķirt resursus galvenokārt reģiona nabadzīgākajām valstīm, EESK uzskata, ka jāsaglabā sadarbība ar valstīm, kurās ir vidējs ienākumu līmenis, šo sadarbību virzot uz stratēģiskiem mērķiem, piemēram, makroekonomisko stabilitāti un finanšu sistēmas stabilitāti, iestāžu veiktspējas stiprināšanu, sabiedrisko politiku efektivitāti, nodokļu sistēmas reformām, ražošanas jaudu un ieguldījumiem cilvēkresursos, inovāciju un atbalstu sociālās jomas pārstāvjiem, kas ir institucionālo un regulatīvo pārmaiņu veicinātāji.

5.4.2.   Lai varētu noslēgtu asociācijas nolīgumus, vajadzēs vairāk pielāgot sadarbības programmas ar mērķi atbalstīt ražošanas pārmaiņu politiku un uzlabot konkurētspēju, īpaši uzsverot MVU veiktspēju, tirdzniecības atvieglošanu un fizisko saikni ar tirgiem.

5.4.3.   Tāpat būtu nepieciešams stiprināt tirdzniecības kapacitāti un sekmēt kopīgu politiku pieņemšanu reģionālās integrācijas ietvaros, lai veicinātu sociālo un teritoriālo kohēziju un mazinātu iekšējās atšķirības. Turklāt sadarbība izglītības, zinātnes un tehnoloģijas jomā var palīdzēt ieviest pārmaiņas ražošanā un atbalstīt attiecīgo valstu pētniecības, izstrādes un inovācijas politiku, izmantojot gan publiskās iestādes, gan veicināšanas pasākumu programmas privātajā sektorā.

6.   Inovācija, pārmaiņas ražošanā un attīstība.

6.1.   Gatavojoties ES un Latīņamerikas un Karību jūras valstu sestajam samitam, valdības ir nolēmušas, ka tā galvenais temats būs inovācija. Inovācija ir viens no svarīgākajiem, ja ne vissvarīgākais attīstības virzītājspēks un tai ir būtiska nozīme, lai būtu iespējami ilgstoši, noturīgi izaugsmes un labklājības cikli. Lai gan rūpniecība vēl aizvien ir galvenais tehniskā progresa faktors, inovāciju šobrīd ir izplatīta arī citās tautsaimniecības nozarēs: pakalpojumu nozarē, lauksaimniecībā, kalnrūpniecībā un enerģētikā, un tādējādi tai ir būtiska nozīme, vēloties palielināt ražīgumu daudzās citās jomās.

6.2.   Inovācija ir arī izšķirošs faktors, kas iezīmē divas svarīgas ekonomikas globalizācijas tendences, proti, uz zināšanām balstītas ekonomikas attīstība un pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku. Minētajās jomās būtisks priekšnosacījums ir inovācijas globālās un vietējās dimensijas mijiedarbība.

6.3.   EESK ierosinās partnerorganizācijām Latīņamerikā, lai ES un Latīņamerikas organizētas pilsoniskās sabiedrības sestajā sanāksmē tiktu pieņemta deklarācija par inovācijas nozīmi ražošanas pārmaiņu ieviešanā, attīstībā un sociālajā kohēzijā un par dažādiem citiem sociālās dimensijas aspektiem, ko ietver inovācija. Tas ir īpaši svarīgi divpusējās attiecībās laikā, kad ir paredzēts izveidot asociācijas nolīgumu tīklu, iekļaujot brīvās tirdzniecības zonas. Minētajos nolīgumos paredzēto tālejošo ekonomikas liberalizācijas mērķu (kurus uzskata par “PTO plus” veida mērķiem, jo tie pārsniedz PTO sarunās iekļautos) īstenošanai varētu būt nepieciešamas būtiskas pielāgošanas izmaksas. Lai rastu atbilstošus risinājumus, jāizmanto aktīvas, uz ražošanas modernizāciju un konkurētspējas vecināšanu vērstas politikas, kurās liela nozīme jāpiešķir valstu pētniecības, inovācijas un izstrādes sistēmu izveidei.

6.4.   Īpaši svarīgs aspekts ir tehnoloģiju nodošana, ņemot vērā tās būtisko nozīmi inovācijas procesos. Asociācijas nolīgumos iekļautās stingrās intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības prasības var būt stimuls vai garantija Eiropas investoriem attiecībā uz tehnoloģiju nodošanu, tomēr vienlaikus tās varētu radīt nopietnu šķērsli tehnoloģiju radīšanai vai nodošanai un inovācijai, kā to norādījušas vairāku reģiona valstu valdības. Tāpēc ir īpaši svarīgi nolīgumos paredzēt elastīgāku pieeju un atzīt abu reģionu ievērojamās atšķirības minētajā jomā. Šajā nolūkā, kā iepriekš minēts, būtu jāizmanto ES sadarbība attīstības jomā.

6.5.   ES rīcībā jau ir daudzi instrumenti sadarbībai ar Latīņamerikas valstīm pētniecībā, izstrādē un inovācijā. Īpaši var minēt pasākumus 7. pamatprogrammas ietvaros un tehnoloģiskās sadarbības nolīgumus, kas parakstīti ar salīdzinoši vairāk attīstītām reģiona valstīm, stipendiju programmas un divpusējo akadēmisko sadarbību (ALBAN, ALFA), kā arī programmas, ko īsteno Komisijas Izglītības ģenerāldirektorāts. Tomēr vēl aizvien nav integrētas stratēģijas, kas visus minētos instrumentus apvienotu un tos saskaņotu ar abu reģionu partnerattiecību mērķiem. Tādēļ ir pilnīgi nepieciešams novērst instrumentu pašreizējo sadrumstalotību, jo īpaši Komisijā, kā arī nodrošināt, lai tie veicinātu valstu pētniecības, izstrādes un inovācijas spēju. Šajā sakarā vēlreiz jāuzsver, ka ir svarīgi izveidot kopēju ES un Latīņamerikas un Karību jūras valstu augstākās izglītības un pētniecības telpu, kas būtu abu reģionu stratēģisko partnerattiecību daļa, un izstrādāt arī kopīgu inovācijas un izstrādes programmu. Sadarbība izglītības, zinātnes un tehnoloģijas jomā varētu veicināt pārmaiņas ražošanā un atbalstīt valstu pētniecības, izstrādes un inovācijas politiku.

6.6.   Inovācija ir saistīta arī ar daudzām citām abu reģionu partnerībā nozīmīgām jomām; šeit var minēt dzīves līmeņa un dzīves kvalitātes uzlabošanos, pateicoties inovācijas ietekmei, piemēram, uz pārtikas ražošanas produktivitāti, tai palielinoties, kas palīdz nodrošināt iedzīvotājus ar pārtiku. Jauninošas metodes, tehnoloģijas, produktus un pakalpojumus izmanto arī tādās jomās kā veselības aprūpe, izglītība un sociālais nodrošinājums. Tādējādi atsevišķām iedzīvotāju grupām attiecīgie pakalpojumi ir labāk pieejami un tiek izskausta diskriminācija, piemēram, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošanā. Jaunās tehnoloģijas atjaunīgās enerģijas ražošanai un energoefektivitātes veicināšanai, no fosilijām iegūtās enerģijas radītā piesārņojuma mazināšanai, kā arī dzeramā ūdens trūkuma un pārtukšnešošanās problēmu risināšanai liecina par jauninājumu nozīmi dzīves kvalitātes uzlabošanā.

6.7.   Pastāv vienprātība par to, ka inovācijas pamatā ir trīs pīlāri: zināšanas, iestādes un uzņēmumi. Tas nozīmē, ka galvenie inovācijas procesā iesaistītie dalībnieki ir universitātes, publiskās iestādes un ražošanas centri. Inovācijas pamatā tomēr var būt dažāda veida zināšanas: uz zinātnes atziņām un tehnoloģijām balstītas, mantotas no iepriekšējām paaudzēm vai uzkrātas (piemēram, vietējo iedzīvotāju zināšanas par augu īpašībām vai kvalificēti darbinieki uzņēmumā). Tāpat iestādes (atšķirībā no uzņēmumiem, kas darbojas tirgū) var būt aģentūras un citas publiskās iestādes, lai gan arī cita veida iestādēm ir nozīme inovācijas veicināšanā, piemēram, darba attiecības regulējošām iestādēm. Visbeidzot inovācija skar ne tikai ražošanas nozari un uzņēmumus, bet arī sociālo jomu (veselības aprūpe, izglītība, mājokļi, aizsardzība, tiesu sistēma, drošība) un vidi (ūdens, augsne, bioloģiskā daudzveidība, atmežošana u.c.).

6.8.   Teorētiski ir atzīta nepieciešamība inovāciju skatīt visaptverošā sociālā redzējumā kā sistēmisku kopumu, kas ietekmē visu sabiedrību, un tieši tādēļ ietver daudzus aspektus — gan tīri zinātniskus un tehnoloģiskus, gan sociālus un institucionālus. Sākot ar 90. gadiem tiek ņemti vērā arī inovācijas sociālie, kultūras un organizatoriskie aspekti, kas iepriekš gandrīz netika apsvērti. Vēsturiskā skatījumā tehnoloģiskā inovācija ir cieši saistīta ar sociālo inovāciju vai inovācijas sociālo dimensiju un otrādi. Sociālās inovācijas un saimnieciskās attīstības saikne ir acīmredzama, tāpēc inovācijas sociālo dimensiju var uzskatīt par ļoti svarīgu, jo īpaši saistībā ar sākotnējo strukturālo attīstību.

6.9.   Vēl viena svarīga inovācijas iezīme ir spēja radīt sociālo struktūru, atvieglojot sociālos kontaktus starp atsevišķiem cilvēkiem, grupām, kolektīviem un iestādēm, pamatojoties uz vienprātību galvenajos jautājumos (kopīgi ieguvumi, kopīgas intereses, kopīga nākotne utt.). Šādas saiknes var veidot sociālo vidi, kas labvēlīgi ietekmē jauninājumu ieviešanu, pieņemšanu un izplatīšanu.

6.10.   Jāatceras tomēr, ka sociālie šķēršļi, piemēram, nabadzība, inovācijas procesus objektīvi kavē. Pirmkārt, sociālie šķēršļi ierobežo inovācijas radīto ražošanas ieguvumu izmantošanu, jo nav maksātspējīga pieprasījuma. Otrkārt, trūkst cilvēkkapitāla, kas inovācijas procesus spētu veicināt un īstenot.

6.11.   Papildus iepriekš minētajam jānorāda, ka inovācija ir tādas sarežģītas attiecību virknes rezultāts, kurā iesaistītas vairākas puses: dažādu zināšanu radītāji, izplatītāji un izmantotāji. Daudzos gadījumos, piemēram, ražošanas vai izstrādes klasteros inovācijai vajadzīgs spēcīgs reģionāla un vietēja rakstura stimuls, kas nav iespējams bez pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalības. Inovācijas izvirzīšana saimniecisko un sociālo stratēģiju fokusā ietver arī dziļas pārmaiņas kultūrā. Savukārt uzņēmumos inovācija prasa lielus ilgtermiņa ieguldījumus. Tam nepieciešama sociāla gatavība pieņemt pārmaiņas un uz sarunām un vienprātību pamatotas darba attiecības. Turklāt ir vajadzīga arī cilvēkkapitāla apmācības politika dažādos laikposmos un līmeņos, tostarp profesionālā apmācība un mūžizglītība.

6.12.   Ņemot vērā iepriekš minēto, un saistībā ar šo atzinumu var izdarīt vienu secinājumu, proti, inovācijas sociālajai dimensijai ir liela nozīme. Lai izvairītos no riskiem, ko radītu tehnokrātiska pieeja inovācijai, jāuzsver sociālās līdzdalības un iestāžu sistēmas nozīme, jo tās inovācijas procesus sekmē un dara iespējamus. Tas ir īpaši svarīgi EESK, kas pieprasa sociālās jomas dalībnieku un viņu pārstāvības organizāciju reālu līdzdalību ar cilvēkkapitālu saistītu priekšlikumu izstrādē un vispārīgi — sociālās dimensijas iekļaušanu inovācijas rīcības plānā, kurš būs jāizstrādā samitā.

Briselē, 2010. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  Līdz šim notikušie samiti: Riodežaneiro 1999. gadā, Madridē 2002. gadā, Meksikā 2004. gadā, Vīnē 2006. gadā un Limā 2008. gadā.

(2)  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “Eiropas Savienība un Latīņamerika: globālo procesu dalībnieku partnerība”, COM(2009) 495/3.

(3)  Skatīt EESK ieteikumus “Programmā Eiropai”: “Atbalstīt attīstības valstu pilnvaru paplašināšanu starptautiskajās iestādēs, īpaši SVF un Pasaules Bankā” (18.3.).

(4)  Padomes un Komisijas 2000. gada 24. janvāra Lēmums par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu, ar kuru izveido Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses (2000/204/EK, EOTK) – OV EK L 70, 2000. gada 8. marts, 1. lpp., skatīt īpaši 64. -68. pantu.

(5)  http://www.oiss.org/IMG/pdf/Convenio_2007_esp.pdf.


18.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/55


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas Savienības un Marokas attiecības”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2010/C 347/08)

Ziņotāja: Margarita LÓPEZ ALMENDÁRIZ

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2009. gada 16. jūlijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Eiropas Savienības un Marokas attiecības”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo attiecību specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 7. janvārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 460. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 17. un 18. februārī (17. februāra sēdē), ar 187 balsīm par, 2 balsīm pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   EESK ļoti augstu vērtē Marokas apņemšanos izveidot Ekonomikas un sociālo lietu padomi (ESP) un pauž cerību, ka šo iniciatīvu izdosies īstenot paredzētajā laikā, jo Padomes izveidošanas process jau ir noslēguma posmā — pērn oktobrī Marokas ministru kabinets apstiprināja projektu pamatlikumam par šādas jaunas iestādes dibināšanu, kuru iesniegs valsts parlamentam apstiprināšanai. Var cerēt, ka Ekonomikas un sociālo lietu padome uzsāks savu darbību jau tuvākajos mēnešos. To veidos valsts nozīmīgāko un produktīvāko interešu grupu pārstāvji, galvenokārt no sociālekonomiskajām un uzņēmējdarbības jomas organizācijām un attiecīgām apvienībām. EESK piedāvā savas zināšanas un pieredzi, lai palīdzētu sasniegt šo mērķi.

1.2.   EESK iesaka valstu vadītājiem, tiekoties 2010. gada pirmajā pusgadā ES un Marokas sammitā Spānijas prezidentūras laikā, Komitejai un topošajai Marokas Ekonomikas un sociālo lietu padomei piešķirt pilnvaras iedibināt strukturētu sadarbību, lai nodrošinātu organizētas pilsoniskas sabiedrības aktīvu līdzdalību.

1.3.   EESK atzinīgi vērtē Marokas valdības apņemšanos integrēt Kopienas acquis Marokas tiesību aktos, lai gan tā nav ES dalībvalsts. Nākotnē tas palīdzēs Marokai pilnvērtīgāk piedalīties visā Eiropas kopējā tirgū. Kopienas acquis pārņemšana stiprinās konsultatīvo un sarunu vedēju iestāžu efektivitāti, jo to darbības pamatā ir pārstāvības un neatkarības principi. Minētajām iestādēm jānodrošina pietiekami un atbilstoši līdzekļi, lai tās varētu veikt savu darbu, kā arī jāatzīst to tiesības piekļūt nepieciešamajai informācijai un administratīviem dokumentiem.

1.4.   EESK atzinīgi vērtē Marokas Karalistes īstenotos centienus, lai iegūtu “īpašo statusu”, kas, pamatojoties uz Asociācijas padomes lēmumu, tai 2008. gada 13. oktobrī tika piešķirts sanāksmē Luksemburgā, un tās centienus arī turpmāk būt par vienu no ES galvenajiem partneriem reģionā. Līdzīgi kā citās valstīs, piemēram, Eiropas Ekonomikas telpas valstīs, “īpašā statusa” piešķiršana varētu kalpot par stimulu arī Marokas valsts pārvaldes iestādēm stiprināt attiecības ar ES un turpināt acquis pārņemšanu visās jomās, ietverot sociālos aspektus un cilvēktiesības.

1.5.   Marokā notiekošās pārmaiņas ir apsveicamas, tomēr jāveic vēl daudz reformu, lai to varētu uzskatīt par attīstītu valsti ar visām nepieciešamajām garantijām.

1.6.   EESK uzskata, ka vēl nav izmantots viss ES un Marokas attiecību potenciāls un visi tā aspekti. Galvenokārt jāņem vērā ieguvumi, ko šīs attiecības var sniegt Marokas sabiedrībai. Tāpēc jāsekmē reformas, lai tirdzniecībai ar pakalpojumiem un investīcijām varētu atvērt jaunas nozares. Abās pusēs jāveicina uzņēmumu dibināšana, atvieglojot iestāžu attiecības, radot labvēlīgu klimatu uzņēmējdarbībai un sekmējot forumus dialogam, kā arī jāstiprina divpusējā sadarbība, īstenojot ārējās iniciatīvas, kas ir kopīgās interesēs, jo īpaši sadarbība ar citām Vidusjūras reģiona valstīm, lai sekmētu reģionālo integrāciju ekonomikas, sociālajos un vides jautājumos.

1.7.   Vienlīdz būtiski ir arī sekmēt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību minēto uzdevumu īstenošanā. Tādēļ, kā jau minēts iepriekš, EESK stingri atbalsta konsultatīvas Ekonomikas un sociālo lietu padomes izveidošanu Marokā un aicina Marokas iestādes rīkot attiecīgu sabiedrisko apspriešanu. Minētās iestādes izveides pamatā jābūt pārstāvības, neatkarības un leģitimitātes principiem. EESK pieredze liecina: lai sekmīgi izveidotu šādu institūciju, dažādajām pilsoniskās sabiedrības iesaistītajām pusēm un Marokas iestādēm jādarbojas saskaņoti un jānosaka taisnīgi dažādo organizāciju pārstāvības kritēriji. Tādām organizācijām jāļauj brīvi izvēlēties savus pārstāvjus. Ekonomikas un sociālo lietu padomes izveide Marokā nekādā gadījumā nedrīkstētu būt attaisnojums, lai slēgtu jau pastāvošās padomdevējas iestādes, kuras piedalās konsultācijās ar pilsonisko sabiedrību un to stiprina. Padomes kompetencē pēc būtības būtu jāietilpst visiem jautājumiem, par kuriem lemj valdība, tostarp arī finanšu jautājumiem.

1.8.   Eiropas Savienības galvenajam mērķim jābūt tam, lai Maroka visos tagadnes un nākotnes aspektos kļūtu par svarīgu stratēģisku atsauces valsti attiecībām ar Vidusjūras reģiona valstīm.

1.9.   Tādēļ EESK iesaka izveidot Darba tirgus novērošanas centru, arodmācību sistēmu un sociālās nodrošināšanas sistēmu, kas ietvertu sieviešu nediskrimināciju un nostiprinātu centienus apkarot bērnu darbaspēka izmantošanu. Vienlaikus Komiteja iesaka Komisijai atbalstīt sociālajā dialogā ieinteresētās puses, proti, sociālos partnerus, lai stiprinātu sociālo dialogu un lai tas būtu produktīvs.

1.10.   Komiteja pauž nožēlu par to, ka ES un Marokas Asociācijas nolīgums tika noslēgts, iepriekš nekonsultējoties ar abu pušu sociālajiem partneriem par sadarbību nodarbinātības un sociālās attīstības jautājumos.

1.11.   Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK izstrādā īpašu atzinumu par Maroku ar mērķi panākt, lai divpusējās attiecībās tiktu ņemts vērā pilsoniskās sabiedrības viedoklis; tāpēc Komiteja ierosina jaunu struktūru abu pušu pilsoniskas sabiedrības dialogam.

2.   Pamatojums.

2.1.   Maroka ir priviliģēts Eiropas Savienības partneris, un tā atbalsta Eiropas ārējās politikas mērķus, proti, veicināt demokrātiju un saimniecisko un sociālo attīstību. Lai sniegtu ieguldījumu šo mērķu sasniegšanā, Marokas valdība īsteno pasākumus ar mērķi padziļināt demokratizācijas procesu un stiprināt tiesiskumu; minētajā jomā tā ir attīstītākā valsts visā reģionā.

2.2.   ES īstenotā stratēģija Marokā ir vērsta uz to, lai risinātu divus galvenos problēmjautājumus, kas dominē valsts politiskajā, saimnieciskajā un sociālajā darba kārtībā. Pirmais uzdevums ir saglabāt ekonomikas izaugsmi un cīnīties pret bezdarbu, nabadzību un emigrāciju. Ārējā dimensijā jāpanāk Asociācijas nolīguma, Eiropas kaimiņattiecību politikas un rīcības plānu pilnīga īstenošana.

2.3.   ES un Marokas īpašā darba grupa ieteikusi izveidot ciešākas saites starp jaunākajām ES un Marokas partnerībā iesaistītajām pusēm, jo īpaši starp Eiropas un Marokas parlamentiem (1), no vienas puses, un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Marokas Ekonomikas un sociālo lietu padomi, ko izveidos drīzumā, no otras puses.

3.   Politiskais stāvoklis.

3.1.   Maroka ir konstitucionāla monarhija, kurā karaļnamam ir ievērojamas pilnvaras valsts valdībā. Pašreiz spēkā esošā konstitūcija tika pieņemta 1970. gadā, un 1991. un 1996. gadā tā tika pārskatīta. Saskaņā ar to Marokā ir divpalātu parlamentārā sistēma, ir izteikti aizliegta vienas partijas sistēma un garantēta apvienošanās brīvība.

3.2.   Pēdējos gados Marokas Karaliste veic politiskās sistēmas modernizāciju un demokratizāciju, ieviešot jaunu civilprocesa kodeksu ģimenes lietās, likumu par politiskajām partijām, stiprinot vietējo demokrātiju, veicot ieslodzījuma vietu un tieslietu reformu un izstrādājot jaunu vēlēšanu likumu. Neraugoties uz minētajiem panākumiem, EESK tomēr uzskata, ka sociālajā jomā veicamie uzdevumi joprojām ir milzīgi un to veikšanai nepieciešama pastāvīga un saskaņota rīcība ilgtermiņā, lai īstenotu sociālo pārdali, kas ļauj uzlabot sabiedrības attīstības rādītājus.

4.   Saimnieciskais stāvoklis.

4.1.   Marokas makroekonomiskais stāvoklis ir uzlabojies par spīti visnotaļ nelabvēlīgiem apstākļiem. Pēdējos gados strauji ir attīstījusies tūrisma nozare; lielas investīcijas ir veiktas lielākoties valsts ziemeļos. Uzsākta nozīmīga lauksaimniecības reforma ar mērķi uzlabot produktivitāti un stiprināt nozares lomu nabadzības mazināšanā.

4.2.   Lai gan vēl būtiski iespējams uzlabot konkurētspēju un pasākumus investīciju piesaistīšanai, tiešo ārvalstu investīciju apjoms ir ievērojami pieaudzis, 2006. gadā sasniedzot 29 250 miljonus ASV dolāru (2), kas galvenokārt ir saistīts ar privatizāciju. Kopš 2006. gada investīciju plūsma ir arvien vairāk atdalīta no privatizācijas procesa, un tūrisma, nekustamā īpašuma, telekomunikāciju, apdrošināšanas, banku, rūpniecības un transporta nozarēs tiek veikti apjomīgi darījumi.

4.3.   Marokas ekonomika ir salīdzinoši daudzveidīga; būtiska un arvien pieaugoša nozīme IKP veidošanā (3) ir pakalpojumu sektoram. Citas nozīmīgas nozares ir apstrādes rūpniecība un lauksaimniecība (4), lai gan lauksaimniecības ieguldījums IKP pēdējā laikā ir samazinājies. Ieguves rūpniecības un enerģētikas nozares īpatsvars IKP vēl aizvien ir neliels.

4.4.   Tūrisms ir galvenais ārvalstu valūtas avots Marokā; tam seko ārvalstīs dzīvojošo marokāņu sūtītie finanšu līdzekļi un fosfātu eksports. Ieņēmumi no pakalpojumu eksporta (5) veido vairāk nekā 80 % no preču eksporta ieņēmumiem. Arvien lielāks skaits eiropiešu pavada brīvdienas Marokā vai pat izvēlas to par savu dzīvesvietu.

4.5.   Pēdējos gados veiktās makroekonomikas un strukturālās reformas ir veicinājušas valsts ekonomikas dažādošanu un tās sekmes pasaules līmenī. Šo reformu konsolidāciju vidējā termiņā un ilgtermiņā iespējams panākt ar labāku pārvaldību, pārredzamiem konkurences noteikumiem un efektīvu patērētāju un lietotāju aizsardzības politiku. Laikā no 2002. līdz 2007. gadam Marokas reālā IKP vidējais pieaugums bija 4,5 % gadā (6), un to veicināja dinamisks iekšzemes pieprasījums un ievērojama investīciju līmeņa palielināšanās. Marokas IKP 2008. gadā pieauga par 5,8 % par spīti lejupslīdei ārējā pieprasījuma samazināšanās dēļ, ko savukārt izraisīja starptautiskā ekonomikas un finanšu krīze, kā arī cenu, jo īpaši naftas cenu, pieaugums.

4.6.   Marokas saimnieciskajā un sociālajā attīstībā lauksaimniecības nozarei ir būtiska nozīme, kas ir daudz lielāka nekā lauksaimniecības reālā vērtība IKP izteiksmē (7). Jāatzīmē, ka 44 % (8) nodarbināto strādā lauksaimniecībā, turklāt lauku apgabalos saimnieciskās darbības diversifikācijas trūkuma dēļ šis rādītājs var sasniegt 80 % no darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem.

Lauksaimniecība joprojām ir ļoti atkarīga no klimata apstākļiem, jo ūdens apgādes infrastruktūra nav pietiekami attīstīta. Lauksaimniecības nozare gandrīz nemaz nav modernizēta, ir saglabājusies tās arhaiskā struktūra, un tajā pārsvarā darbojas mazās saimniecības (75 % no tām pieder sīkzemniekiem), kurām trūkst nepieciešamā inventāra, kuras izmanto novecojušas ražošanas metodes un mazkvalificētu darbaspēku. Tomēr, pateicoties valdības īstenotajiem pasākumiem un ārvalstu investoriem, pēdējos gados vērojamas zināmas pārmaiņas. Šobrīd pārējie 25 % procenti lauksaimniecību ir modernizēti lielražotāji, kas izmanto apūdeņošanas sistēmas un ir pilnībā orientēti uz eksportu. Tie saražo 80 % citrusaugu, 35 % dārzeņu un 15 % labības. Svarīgākie ir 400 vai 500 lielie ražotāji: galvenie ražotāji/eksportētāji, Marokas valsts un daži kooperatīvi.

Apmācība, tehnoloģiskais atbalsts un pētniecība ir pamatelementi, kas jāiekļauj Marokas turpmākajā lauksaimniecības politikā. Lai uzlabotu Marokas lauksaimniecības nozares konkurētspēju, ir vajadzīga dinamiskāka tirdzniecības stratēģija. Vajadzīga arī jauna strukturāla politika un jārada stimuli, lai veicinātu sieviešu darbu un sekmētu apvienību veidošanos, kas ir uzņēmējdarbības gara attīstības instruments, kurš ir nepieciešams arī lauksaimniecībā.

4.7.   Jaunās stratēģijas pīlāri varētu būt arī kooperatīvi un citas ražotāju organizācijas, kas ražotājiem dotu iespēju saskaņot piedāvājumu un uzlabot savu pozīciju tirgos. Marokas piena kooperatīvs COPAG ir piemērs tam, kā ražotāji kooperatīvā var radīt pievienoto vērtību un veicināt uzņēmējdarbību ražošanas nozarē, kas ir ķēdes vājākais posms.

4.8.   Turklāt “Zaļais plāns”, ar ko Maroka iepazīstināja 2008. gada aprīlī, ir mēģinājums lauksaimniecību attīstīt ar ārzemju privāto investoru palīdzību un liecina par jaunu un interesantu lauksaimniecības stratēģiju Magriba valstīs, kalpojot par piemēru izmaiņām domāšanas veidā. Plānā ir paredzēts, ka, ieguldot apjomīgus publiskos līdzekļus, pēc 10-15 gadiem lauksaimniecībai vajadzētu kļūt par galveno valsts ekonomikas virzītājspēku, lai sasniegtu divus galvenos mērķus, proti, moderna lauksaimniecības nozare ar ievērojamu pievienoto vērtību un mazo saimniecību ienākumu palielināšanos. Plānā paredzēts privatizēt 700 000 hektāru zemes, kur pašlaik audzē labību, lai šīs platības pārveidotu intensīvākai augļu un dārzeņu ražošanai, vienlaikus sekmējot apūdeņošanu. Nākamo desmit gadu laikā ar Lauksaimniecības attīstības aģentūras starpniecību Maroka piešķirs aptuveni 150 miljonus dirhēmu “Zaļajā plānā” paredzēto pasākumu īstenošanai. Tādēļ tiks ierosināti 700 līdz 900 projekti, kam ik gadus būs vajadzīgi līdzekļi 10 līdz 15 miljonu dirhēmu apmērā.

4.9.   Maroka ir valsts ar vidējiem ienākumiem. Valsts IKP uz vienu iedzīvotāju 2008. gadā bija gandrīz divkāršojies salīdzinājumā ar 2002. gadu un sasniedza 2 580 ASV dolāru (9).

4.10.   Marokas iedzīvotāju skaits 2009. gada novembrī pārsniedza 31 650 000, un vidējais iedzīvotāju skaita pieaugums gadā ir 1,2 % (9). Turpina pieaugt pilsētās dzīvojošo iedzīvotāju skaits — pašreiz tas jau ir sasniedzis 56,4 %. Saimnieciski aktīvo iedzīvotāju skaits 2008. gadā bija 11,5 miljoni (10), proti, par 0,7 % vairāk nekā pērn, savukārt kopējais valstī nodarbināto skaits bija 36,8 % jeb mazliet mazāk nekā 2007. gadā (36,9 %).

4.11.   Viena no galvenajām problēmām valstī vēl aizvien ir bezdarbs. Pilsētās bezdarba līmenis sasniedz 14,1 %, bet lauku rajonos tas ir 4,7 %. Kopējais bezdarba līmenis 2008. gadā (11) bija 9,4 %, t.i., bez darba bija 1 077 800 iedzīvotāji vecumā virs 15 gadiem. Vidējais atalgojums stundā, strādājot 9 stundas dienā, ir apmēram 0,55 līdz 0,65 EUR (12), sezonas strādniekiem nav darba ņēmēju tiesību, un siltumnīcās ļoti izplatīts ir bērnu darbs.

4.12.   Starptautiskā finanšu krīze līdz šim vēl nav būtiski skārusi Marokas ekonomiku, galvenokārt tāpēc, ka valsts finanšu nozare nav pārāk cieši integrēta starptautiskajā finanšu sektorā. Tomēr nav šaubu, ka starptautiskā ekonomikas krīze jau ir skārusi dažas no valsts galvenajām ekonomikas nozarēm, piemēram, nekustamā īpašuma jomu, tūrismu, tekstilpreču un mehānisko transportlīdzekļu ražošanas nozari un eksporta nozari. Krīze ir ietekmējusi arī ārvalstu investīciju plūsmu un naudas pārvedumus no ārzemēm — to apjoms ir samazinājies. Tādējādi iespējams, ka krīzes ietekmē valstī būs jūtama vēl kādu laiku.

4.13.   Maroka ir atzīta par trešo tiešajām ārvalstu investīcijām labvēlīgāko valsti Āfrikā 2009.–2010. gadā (aiz Dienvidāfrikas Republikas un Ēģiptes (13)). Šajā pētījumā norādīts, ka Maroka ir panākusi ievērojamu progresu vairākās jomās, piemēram, infrastruktūra, stratēģija tiešo ārvalstu investīciju piesaistei un ekonomiskais potenciāls. Tomēr neraugoties uz investīciju plūsmas pozitīvo attīstību, jāveic kritisks uzņēmējdarbības vides novērtējums. Lai šo situāciju uzlabotu, pērn tika apstiprināts vispārējs uzņēmējdarbības pārvaldības kodekss un īpašs kodekss mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī pieņemti īstenošanas lēmumi dažādu grozījumu veikšanai likumā par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. 2008. gada oktobrī tika pieņemts likumprojekts par Marokas Investīciju attīstības aģentūras (AMDI) izveidi.

4.14.   Marokas valsts pārvaldes iestādes ir pielikušas lielas pūles, lai īstenotu Eiropas un Vidusjūras reģiona uzņēmējdarbības hartu, kuras mērķis ir nodrošināt konsultācijas, konsensu un kvalitāti. Valstī darbojas vairākas iestādes, kuras veicina investīcijas privātajos uzņēmumos, jo īpaši MVU; Centrālais garantiju fonds sekmē piekļuvi kredītiem.

4.15.   Neskatoties uz problēmām, Marokas ekonomikas nākotnes perspektīvas (14) ir iepriecinošas. Šobrīd Maroka ir savā ziņā pasargāta no globālajiem satricinājumiem finanšu jomā, jo tās ārējais parāds ir salīdzinoši zems un atmaksājams ilgtermiņā, kā arī ir veikti uzlabojumi makroekonomikas politikā. Sagaidāms, ka vidējā termiņā ekonomikas izaugsme saglabāsies relatīvi stabila un ārējā tekošā konta bilance būs pozitīva, lai gan varētu veidoties neliels deficīts. Marokas valdība (15) prognozē, ka reālais IKP pieaugums 2009. gadā būs 5,8 %, tostarp lauksaimniecības nozares (16) izaugsme palielināsies par 15 % un citu ar lauksaimniecību nesaistītu nozaru izaugsme — par 4,1 %. Valsts ekonomikas pārraudzības iestādes ir apņēmušās turpināt iepriekšējos gados uzsāktos budžeta konsolidācijas pasākumus un sasniegt izvirzīto mērķi, proti, vidējā termiņā saglabāt pamatbudžeta deficītu zemāku par 3 % no IKP.

5.   Sociālais stāvoklis.

5.1.   Bezdarba līmenis 2008. gadā (11) sasniedza 9,4 %, lai gan iepriekšējā gadā tika izveidoti 310 000 jaunu darbavietu galvenokārt būvniecības un pakalpojumu nozarēs. Pirmajos trijos 2009. gada mēnešos kopumā tika izveidots 40 000 jaunu darbavietu, t.i., pilsētu teritorijās tika radīti 76 000 jaunu darbavietu, savukārt lauku rajonos tika likvidēti 36 000 darbavietu. Jaunās darbavietas tika izveidotas tikai pakalpojumu un sabiedriskā darba nozarēs — tajās darbavietu skaits pieauga par 5,9 % katrā, savukārt citās nozarēs darbavietu skaits samazinājās, sākot no 4,5 % rūpniecības nozarē līdz 1,4 % lauksaimniecība un zivsaimniecības nozarēs.

5.2.   Nopietnākā problēma šajā jomā ir bezdarbs jauniešu, tostarp universitātes beidzēju, vidū (17), jo tas rada intelektuālā darbaspēka emigrāciju. Apgrūtinoši ir arī tas, ka darba tirgū dominē lauksaimniecības nozare, kurā ievērojams skaits strādājošo turklāt ir nodarbināti neoficiāli. Vienlaikus daļa ēnu ekonomikas ir balstīta uz nelegālo darbaspēku. Ņemot vērā Marokā iepriekš notikušo demogrāfisko sprādzienu, darba tirgū arvien pieaug grūtības iekļaut darbaspēku.

5.3.   Aprakstītā situācija nodarbinātības jomā tieši ietekmē privātās mājsaimniecības, jo sociālās aizsardzības sistēma vēl joprojām nav pilnīga (bezdarba un veselības apdrošināšana, pensijas u.c.).

5.4.   Ekonomikas krīzes ietekmē samazinās migrācijas plūsmas; Eiropas Savienība ir galvenais emigrējošo Marokas darbinieku galamērķis. Būtiski ir nodalīt legālo emigrāciju no nelegālās. Nelegālo emigrantu uzņemšana ir daudz sarežģītāka. Pastāvīgi pieaug arī profesionālā apmaiņa starp abiem ģeogrāfiskajiem reģioniem.

5.5.   Nodarbināto sieviešu īpatsvars vēl aizvien ir zems. Vīriešu īpatsvars strādājošo vidū ir aptuveni 80 %, savukārt sievietes veido tikai 21 % no kopējā darbaspēka pilsētu teritorijās un 33 % — lauku rajonos (18). Sievietēm visās sociālās attīstības jomās, izņemot paredzamo mūža ilgumu, ir zemāki rādītāji nekā vīriešiem, tostarp attiecībā uz darbības veidu, profesionālo statusu, atbildības līmeni, atalgojumu privātajā sektorā, bezdarba līmeni un sociālās aizsardzības līmeni.

5.6.   Nodarbinātības un sociālo lietu jautājums jāpēta dziļāk, lai varētu izveidot institucionālo ietvaru, kas ļautu īstenot aktīvus nodarbinātības pasākumus un sniegt valsts nodarbinātības dienestu pakalpojumus, pārraudzīt darba tirgu, lai varētu risināt ar ēnu ekonomiku, neoficiālu darbu un nedeklarētu nodarbinātību saistītās problēmas, veikt lielākus ieguldījumus cilvēku kapitālā un nodarbinātības iespēju radīšanā, palielināt sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju un izmantot mehānismus, kas ļautu novērst diskrimināciju saistībā ar pieņemšanu darbā.

5.7.   Lielākā daļa Marokas darba ņēmēju ir nepietiekami sociāli nodrošināti. Tas rada nopietnas problēmas daudzām ģimenēm. Marokas valdība apzinās pastāvošo situāciju, un ir paudusi politisku gribu to risināt. Marokas iestādes ir apņēmušās pastiprināt uzraudzību, lai panāktu, ka visi pastāvīgi nodarbinātie ir sociālās nodrošināšanas programmas uzskaitē. Lai to izdarītu, Darba inspekcija un Valsts sociālās drošības dienests īsteno pastiprinātus centienus darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma uzlabošanai. Marokas valdībai tomēr būs jāiegulda lielāki līdzekļi veselības un medicīniskās apdrošināšanas sistēmās, lai Marokas iedzīvotāji labāk varētu piekļūt publiskajai veselības aprūpes sistēmai.

5.8.   Tiek izstrādāts trīspusējs “sociālās atbilstības” plāns ar mērķi noteikt, cik lielā mērā Marokas uzņēmumi īsteno un ievēro valstī spēkā esošo darba tiesību aktu noteikumus. Marokas jaunajos tiesību aktos sociālajā jomā sasniegts progress attiecībā uz to uzņēmumu sertificēšanu, kuri izpilda darba likumdošanā noteiktās prasības.

5.9.   Pirms kāda laika tika veikti pirmie soļi, lai izveidotu centralizētu pilsoniskās sabiedrības forumu, lai gan tas nebija patiesi reprezentatīvs. Marokas valdība ir apņēmusies līdz 2009. gada beigām izveidot Ekonomikas un sociālo lietu padomi, tomēr tā vēl nav nodibināta oficiāli, lai gan Marokas konstitūcijā ir iekļauta jau kopš 1997. gada. EESK pauž cerību, ka šī padome aptvers Marokas dažādās pilsoniskās sabiedrības apvienības, jo ekonomikas un sociālo lietu padomju reprezentativitāte, kuru garantē skaidri un taisnīgi kritēriji, ir galvenais priekšnosacījums to efektivitātei, spējai darboties neatkarīgi un nodrošināt to darbībai nepieciešamos līdzekļus. Ekonomikas un sociālo lietu padomes darbība nav pretrunā ar pārējo šobrīd Marokā pastāvošo padomdevēju iestāžu lomu. Gluži pretēji, Ekonomikas un sociālo lietu padome tās papildinās.

5.10.   Reprezentatīvākā Marokas uzņēmējdarbības organizācija ir Vispārējā Marokas uzņēmumu konfederācija (CGEM). Arī Tirdzniecības un rūpniecības kamera sniedz ievērojamu atbalstu uzņēmumiem, attiecīgajiem izglītības un apmācības pasākumiem, uzņēmējdarbības pakalpojumiem un uzņēmumu darbības internacionalizācijā. Marokas sieviešu uzņēmēju apvienības (AFEM), kurā valsts līmenī darbojas vairāk nekā 350 locekles un kurai ir arī reģionālas organizācijas, mērķis ir veicināt sieviešu lomu uzņēmējdarbībā. Apvienība “Marokas uzņēmēji” rosina jauniešus apgūt zināšanas uzņēmējdarbībā un dibināt jaunus uzņēmumus.

5.11.   Nozīmīgākās arodbiedrību organizācijas ir Marokas darba ņēmēju apvienība (UMT), Demokrātiskā darba konfederācija (CDT), Vispārējā Marokas darba ņēmēju apvienība (UGTM), Demokrātiskā darba federācija (FDT) un Marokas nacionālā darba ņēmēju apvienība (UNTM). Svarīga loma ir arī Nacionālajai Marokas lauksaimniecības kooperatīvu apvienībai (UNCAM).

5.12.   Lai gan Marokas valdība ir veikusi reformas darba likumdošanā, tai jāturpina īstenot pasākumi, lai uzlabotu darbinieku tiesību ievērošanu un ratificētu attiecīgās Starptautiskās Darba organizācijas konvencijas, it īpaši Konvenciju Nr. 87 par biedrošanās brīvību.

5.13.   Viens no būtiskākajiem uzdevumiem valsts attīstībai vēl aizvien ir izglītības sistēmas uzlabošana un rakstītprasmes veicināšana. Marokas Izglītības ministrija 2008. gada septembrī iepazīstināja ar operatīvās rīcības plānu, kura mērķis ir veicināt lauku rajonu meiteņu izglītošanu skolās, kā arī sekmēt bērniem vienlīdzīgu un efektīvu piekļuvi obligātajai izglītībai. Kvalificēta darbaspēka trūkums ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas traucē dibināt uzņēmumus Marokā; jo īpaši grūti ir atrast darbiniekus mazkvalificētiem tehniskiem amatiem.

5.14.   Valstī tiek īstenoti pasākumi, lai stiprināt saiknes starp Marokas augstākās izglītības, pētniecības un profesionālās izglītības sistēmām un Eiropas augstākās izglītības, zinātniskās pētniecības un profesionālās izglītības telpu. Tas palīdzēs uzlabot Marokas studentu kvalifikāciju un profesionālās prasmes pirms viņu ienākšanas darba tirgū. Profesionālās prasmes labāk jāpielāgo uzņēmumu darbā pieņemšanas vajadzībām. Jāveicina prakses iespēju organizēšana uzņēmumos, noslēdzot līgumus starp universitātēm un uzņēmējdarbības organizācijām, piemēram, CGEM un tirdzniecības kamerām.

5.15.   Ņemot vērā Marokas “īpašo statusu”, EESK atbalsta tādu sistēmu izveidi starp ES un Maroku, kas veicinātu savstarpēju akadēmisko diplomu atzīšanu. Viena no galvenajām problēmām valstī ir lielais bezdarbnieku skaits universitātes beidzēju vidū.

5.16.   Sadarbībā ar Eiropas Savienību paredzēts izveidot darba grupu (19), kurā ietilptu Eiropas un Marokas uzņēmējdarbības organizāciju pārstāvji un paši uzņēmēji. Darba grupas mērķis ir regulāri sniegt Asociācijas padomei informāciju par šķēršļiem, kas apgrūtina tirdzniecību un investīcijas. Šajā grupā var piedalīties arī arodbiedrību pārstāvji.

5.17.   Demokrātijas paplašināšanas nolūkā veiktās reformas ir bijušas sekmīgas, piemēram, ir pieņemts jauns vēlēšanu likums, kas veicina sieviešu līdzdalību, paredzēti korupcijas novēršanas pasākumi, kā arī izstrādāts stratēģisks rīcības plāns dzimumu vienlīdzības nodrošināšanai institucionālajā sistēmā. Lai gan Marokas valdība ir atsaukusi savus iebildumus attiecībā uz Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, tā vēl aizvien ANO nav iesniegusi attiecīgos instrumentus (20).

5.18.   Sociālās attīstības, ģimenes lietu un solidaritātes ministrija 2008. gada novembrī uzsāka jau sesto kampaņu pret vardarbību dzimuma dēļ, un, pateicoties tai, ir pieaudzis zvanu skaits uz īpaši šim nolūkam izveidoto informatīvo tālruni, lai ziņotu par vardarbības gadījumiem pret sievietēm. Tomēr vēl joprojām nav izveidots pietiekami daudz centru, kuros uzņemt no šādas vardarbības cietušās sievietes. Turklāt vēl aizvien nav pieņemts likumprojekts, ar kuru tiktu paredzēta kriminālatbildība par vardarbību dzimuma dēļ (21), jo ir apgrūtināta ģimenes civilkodeksa piemērošana.

5.19.   Nabadzības līmenis ir pazeminājies līdz 9 % (6), kas nozīmē, ka valstī dzīvo vairāk nekā 2 miljoni nabadzīgu cilvēku. Sociālā situācija Marokā ir satraucoša, un nabadzības apkarošana ir viena no būtiskākajām problēmām, kas jārisina. Iepriekšminētais IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju nav pietiekams, lai mazinātu nabadzību. Šis pieaugums iedzīvotāju vidū nav sadalīts vienlīdzīgi, līdz ar to dzīves līmenis nav paaugstinājies, kā cerēts. Galvenie līdzekļi, kā sekmīgi apkarot nabadzību, ir ekonomiskās izaugsmes palielināšana un ražīguma uzlabošana vienlaikus ar cilvēktiesību (kas ir nedalāmas), ekonomisko, sociālo, kultūras un vides tiesību stingru aizstāvību, jo bez tām nav iespējama taisnīgāka labklājības resursu sadale. Savstarpēji labāk jākoordinē dažādās nabadzības apkarošanas programmas, kuras Marokā īsteno starptautiskās institūcijas, piemēram, Apvieno Nāciju Organizācija un Pasaules banka.

5.20.   Vēl viena būtiska problēma ir nelegālā emigrācija uz Eiropas Savienību. Tiek lēsts, ka ES valstīs legāli dzīvo divi miljoni marokāņu, savukārt viens miljons tur dzīvo nelegāli. Turklāt Maroka ir viena no tranzītvalstīm, caur kurām nelegālie emigranti no Subsahāras reģiona valstīm izceļo uz Eiropas Savienību. Starp ES un Maroku notiek sarunas par atpakaļuzņemšanas līguma noslēgšanu.

6.   Eiropas Savienības un Marokas attiecības.

6.1.   Pirmos līgumus starp ES un Maroku noslēdza 1969. un 1976. gadā. ES un Marokas Asociācijas nolīgums tika parakstīts 1995. gadā uzsāktā Barselonas procesa ietvaros un stājās spēkā 2000. gadā. Ne tik tālā pagātnē — 2005. gada jūlijā — Eiropas kaimiņattiecību politikas ietvaros tika pieņemts ES un Marokas rīcības plāns piecu gadu laika periodam (22). Pašreizējās attiecības ar Maroku tiek regulētas Vidusjūras reģiona valstu savienības ietvaros.

6.2.   Asociācijas nolīgumā noteikts Eiropas Savienības un Marokas attiecību tiesiskais regulējums un paredzēta brīvās tirdzniecības zonas izveidošana, kā arī priviliģētu sadarbības attiecību nodibināšana citās jomās, tostarp politikā, ekonomikā, sociālajā jomā, zinātnē un kultūrā.

6.3.   Valsts stratēģijas dokumentā noteikts ES palīdzības Marokai stratēģiskais pamats 2007.–2013. gadam, minot šādas prioritārās sadarbības jomas:

pasākumi sociālās politikas jomā,

ekonomikas modernizācija,

institucionālā palīdzība,

laba pārvaldība un cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšana,

vides aizsardzība.

6.4.   Maroka aktīvi piedalās politiskajā dialogā starp Eiropas Savienību un Āfriku, kas notiek stratēģiskās sadarbības starp Āfriku un ES ietvaros, jo tā ir atbildīga par sadarbības uzsākšanu klimata pārmaiņu jomā.

6.5.   ES un Maroka 2008. gada oktobrī saistībā ar Asociācijas nolīgumu parakstīja kopīgu dokumentu, kas paredz stiprināt divpusējās saiknes, lai iegūtu “īpašo statusu”, tādējādi sekmējot politisko attiecību tālāku attīstību, integrāciju iekšējā tirgū, nozaru sadarbību un sadarbību cilvēku līmenī.

6.6.   Eiropas Savienība vēl aizvien ir Marokas galvenais tirdzniecības partneris, jo vairāk nekā puse no Marokas ārvalstu pirkumiem (23) tiek veikti Eiropas valstīs un gandrīz trīs ceturtdaļas no tās ražojumiem (24) tiek pārdotas ES valstīm. No ES valstīm Francija ir galvenais preču piegādātājs Marokai; tai seko Spānija, Apvienotā Karaliste, Itālija un Vācija. Minētās valstis ir arī galvenās Marokas ražojumu importētājas.

6.7.   Marokas importa preču sadalījums ES un Marokas savstarpējās tirdzniecības attiecībās pakāpeniski ir dažādojies. Pēdējās desmitgades laikā ievērojami ir palielinājies dažādo preču spektrs, ko Maroka iepērk no Eiropas. Galvenās preces, ko Maroka importē no ES, ir audumi, naftas gāze un citi ogļūdeņraži, mehānismi un iekārtas, kā arī ķīmiskie produkti.

6.8.   Marokas eksporta preču klāsts uz ES ir vienveidīgāks, jo vairāk nekā pusi no tā veido apģērbi un trikotāža (vairāk nekā trešdaļa no kopējā eksporta apjoma), elektroniskās sastāvdaļas, vēžveidīgie, mīkstmieši un gliemenes, kā arī elektriskie vadi un kabeļi.

6.9.   Pašreiz notiekošajās sarunās vērā tiek ņemta situācija atsevišķās jutīgajās nozarēs, paredzot asimetriskas saistības un to pakāpenisku īstenošanu. Pats galvenais ir panākt liberalizāciju attiecībā uz tirdzniecību ar pakalpojumiem un tiesībām veikt uzņēmējdarbību, kā arī attiecībā uz tirdzniecību ar lauksaimniecības un zivsaimniecības pamatproduktiem un apstrādātiem produktiem.

6.10.   Pašreizējā ekonomikas krīze ir smagi ietekmējusi lauksaimniecības nozari, strauji samazinoties lauksaimnieku ienākumiem (par 12,2 % 2009. gadā, saskaņā ar Eurostat datiem). Piemēram, jaunās tirdzniecības koncesijas Marokai attiecībā uz tādu jutīgu produkciju kā augļi un dārzeņi, kas praktiski nav aizsargāta ar Kopienas atbalstu, daudzu Eiropas lauksaimnieku jau tā grūto saimniecisko stāvokli vēl vairāk pasliktina. Augļu un dārzeņu nozares izmantošanai par maiņas naudu ES un Marokas tirdzniecības liberalizācijā par labu citām nozarēm ir nevēlamas sekas, apdraudot ražotāju nākotni un plašu Eiropas teritoriju attīstību. Tādēļ ar papildu atbalsta pasākumu starpniecību vajadzētu ieviest reālu kompensāciju, kas šādās teritorijās ļautu uzlabot konkurētspēju.

EESK pauž bažas par to, ka Eiropas Savienība un Maroka nesen asociācijas nolīguma ietvaros ir pārskatījušas tirdzniecības attiecības lauksaimniecībā, kaut gan spēkā esošais nolīgums tiek sistemātiski pārkāpts, jo netiek veikti muitas maksājumi un netiek ievērotas kvotas, turklāt nav noteikti jauni mehānismi vai pietiekami uzlaboti pastāvošie mehānismi, lai garantētu abu pušu pieņemto noteikumu ievērošanu.

6.11.   Saistībā ar tiešajām investīcijām no ES (25) jānorāda, ka galvenais investors Marokā ir Francija (26), kurai seko Spānija, Apvienotā Karaliste un Vācija (27). Galvenās nozares, kurās tiek veikti ieguldījumi, ir tūrisms, nekustamais īpašums, elektrosakaru līdzekļi, apdrošināšana, bankas, rūpniecība un transports.

Briselē, 2010. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  Ciešāku parlamentāro sadarbību var panākt, piemēram, izveidojot Eiropas Parlamenta un Marokas parlamenta kopīgu parlamentāro komisiju, kurā piedalītos ne tikai Marokas parlamenta Pārstāvju palātas, bet gan abu palātu pārstāvji.

(2)  Avots: Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konference, datu bāze par ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem.

(3)  Aptuveni divas trešdaļas.

(4)  Ieskaitot liellopu audzēšanu, mežsaimniecību un zvejsaimniecību.

(5)  Tas pieauga divas reizes laika posmā no 2002. līdz 2006. gadam.

(6)  Avots: Starptautiskais valūtas fonds (SVF).

(7)  2008. gadā tās īpatsvars IKP bija 13 %. Avots: ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija.

(8)  13 734 506 nodarbināto (tostarp lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zvejniecībā). Avots: ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija.

(9)  Avots: Pasaules banka — pasaules attīstības rādītāji.

(10)  Avots: Starptautiskā Darba organizācija – LABORSTA (darba statistikas datu bāze), balstoties uz pētījumu par darbaspēku.

(11)  Avots: Starptautiskā Darba organizācija – LABORSTA (darba statistikas datu bāze).

(12)  Avots: Marokas Laukstrādnieku arodbiedrība “Nacionālā Lauksaimniecības federācija” (UMT).

(13)  Saskaņā ar pētījumu, ko publicējis FDI Intelligence — britu preses grupas “The Financial Times” meitas uzņēmums.

(14)  Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda (SVF) datiem.

(15)  Marokas Ekonomikas un finanšu ministrijas prognozes.

(16)  Ieskaitot zivsaimniecību un mežsaimniecību.

(17)  Saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas (ILO) datiem jauniešu bezdarbs ir par septiņiem procentpunktiem augstāks nekā vidējais bezdarba līmenis ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū; 39 % bezdarbnieku ir jaunieši.

(18)  Avots: Marokas progresa ziņojums — SEC (2009) 520/2, 2009. gada 23. aprīlis.

(19)  Kopīgais ES un Marokas dokuments par divpusējo attiecību stiprināšanu / “īpašais statuss” — E V ģenerāldirektorāts, Doc. 13653/08, 6. lpp.

(20)  Avots: Marokas progresa ziņojums — SEC (2009) 520/2, 2009. gada 23. aprīlis.

(21)  Sagatavošanā kopš 2006. gada.

(22)  Līdz šim ir sagatavoti trīs progresa ziņojumi — 2006. gada decembrī, 2008. gada aprīlī un 2009. gada aprīlī.

(23)  51,4 % Marokas importēto preču nāk no ES.

(24)  71,9 % Marokas eksportēto preču ir paredzētas ES valstīm.

(25)  Avots: Office des Changes — finanšu plūsmas — Marokas valdība.

(26)  Laika periodā no 2002. līdz 2008. gadam Francijas investīcijas Marokā pārsniedza 53 miljardus dirhēmu.

(27)  Tajā pašā laika periodā Spānijas investīcijas pārsniedza 35 miljardus dirhēmu, savukārt Apvienotās Karalistes un Vācijas investīcijas sasniedza attiecīgi vairāk nekā 6 miljardus dirhēmu.


III Sagatavošanā esoši tiesību akti

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

460. plenārā sesija 2010. gada 17. un 18. februārī

18.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/62


460. PLENĀRĀ SESIJA 2010. GADA 17. UN 18. FEBRUĀRĪ

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par biocīdo produktu laišanu tirgū un lietošanu”

COM(2009) 267 galīgā redakcija – 2009/0076 (COD)

(2010/C 347/09)

Ziņotājs: BIOT kgs

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu 2009. gada 17. jūlijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par biocīdo produktu laišanu tirgū un lietošanu

COM(2009) 267 galīgā redakcija – 2009/0076 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 1. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 460 plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 17. un 18. februārī (17. februāra sēdē), ar 180 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   EESK atbalsta pašreizējās direktīvas aizstāšanu ar regulu, kas saskaņotu biocīdo produktu tirgū laišanu, jo tā būtu dalībvalstīs tieši piemērojams tiesību akts.

1.2.   EESK atzīst Komisijas ieguldītās pūles saskaņot ES tiesību aktus par biocīdiem ar ķimikāliju regulu (REACH) un uzskata, ka ar jauno regulu ir svarīgi noteikt prasības par iesniedzamajiem datiem saskaņā ar Direktīvu 88/379/EEK un REACH regulas 14. panta 2. punkta noteikumiem.

1.3.   Komiteja atzinīgi vērtē izmaiņas attiecībā uz pamatsastāvu, kurām vajadzētu atvieglot vienas biocīdo produktu grupas sastāva variantu izstrādi un tirgū laišanu. Tomēr ir vajadzīgs precizēt sastāva variāciju pieļaujamo apmēru gan biocīdajām vielām, gan to inertajiem komponentiem.

1.4.   EESK secina, ka Komisija Eiropas Ķimikāliju aģentūrai (ECHA) ir piešķīrusi vienīgi koordinatores funkcijas. Tai varētu būt nozīmīgāka loma, lai sniegtu savu ieguldījumu efektīvā biocīdo produktu atļaujas piešķiršanas procedūrā gan Kopienas, gan dalībvalstu līmenī. Tomēr EESK vēlas noskaidrot, vai aģentūrai savlaicīgi būs pietiekami līdzekļi, lai labi izpildītu savu uzdevumu, ņemot vērā, ka tās pienākumos tagad ir iekļauti arī biocīdie produkti.

1.5.   EESK ierosina saglabāt principu, ka risku novērtē katrā gadījumā atsevišķi, pirms pieņem lēmumu par aktīvās vielas iekļaušanu priekšlikuma I pielikumā (“Aktīvo vielu saraksts un prasības to iekļaušanai biocīdos produktos”). Taču Komiteja uzskata, ka nepamatotai diskriminācijai pakļauti atsevišķi pārtikas un dzīvnieku barības ražošanā izmantojami dezinficējoši produkti, kuru gadījumā nav iespējams piemērot 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta labvēlīgos nosacījumus.

EESK pauž gandarījumu, ka priekšlikumā noteikta obligāta datu kopīga izmantošana, jo īpaši to datu, kas iegūti no izmēģinājumiem ar dzīvniekiem.

1.6.1.   Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumā noteikto, ka visi izstrādājumi un materiāli jāapstrādā vienīgi ar atļautiem biocīdiem produktiem. Tas ir taisnīgs un obligāts noteikums Eiropas Savienības teritorijā.

Komiteja pozitīvi vērtē minētā noteikuma piemērošanu arī materiāliem un izstrādājumiem no trešām valstīm, lai garantētu vienlīdzīgus nosacījumus tirgū.

1.7.1.   EESK uzsver, ka apstrādātiem materiāliem un produktiem jābūt marķētiem, lai nodrošinātu lietotājam efektīvi garantētu pienācīgu informāciju. Tomēr Komiteja aicina Komisiju šo tematu izstrādāt plašāk un noteikt, ka detalizētam marķējumam jābūt vienīgi tajā gadījumā, kad tas būtu noderīgs patērētājiem. EESK ierosina izveidot divus informācijas līmeņus. Pirmajā jāsniedz būtiska informācija par pielietojumu un patērētāju aizsardzību. Otrajā jāietver visa zināmā informācija, kam jābūt pieejamai gadījumā, kad patērētājs vēršas pie profesionāļiem (toksikoloģijas centrā, pie ārsta u.c.). Šī informācija varētu būt pieejama datubāzēs un interneta vietnēs.

1.8.   EESK atbalsta gan dalībvalstīm, gan Ķimikāliju aģentūrai maksājamās atlīdzinājuma struktūras saskaņošanu. Taču EESK iebilst pret nepamatotas gada maksas pieprasīšanu.

Kā norādīts jaunajā regulā par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, arī EESK uzskata, ka preču brīvā apritē paralēlās tirdzniecības procedūras būtu jāattiecina tikai uz vienādiem produktiem, kuru pamatsastāvā ir tās pašas aktīvās vielas un sastāvdaļas.

1.9.1.   EESK pozitīvi vērtē, ka Komisija atzīst “nelegālā pasažiera” fenomenu. Komiteja vēlas, lai 83. pants tiktu izvērsts plašāk.

1.10.   EESK prasa Komisijai noteikt, kādu atbalstu tā sniegs dalībvalstīm, lai efektīvi kontrolētu tirgū esošos biocīdos produktus.

1.11.   Līdzīgi, kā tas ir noteikts direktīvā par pesticīdu ilgtspējīgu lietošanu (1), un ņemot vērā biocīdo produktu ilgtspējīgu izmantošanu, EESK ierosina Komisijai nākotnē paredzēt biocīdu racionālāku izmantošanu.

2.   Ievads.

2.1.   Termins “biocīdi” ietver aktīvās vielas vai maisījumus, kas satur vienu vai vairākas aktīvās vielas, un lietotājam piegādātajā veidā paredzēti, lai iznīcinātu, atbaidītu, padarītu nekaitīgu, kavētu iedarbību vai citādi ar ķīmiskiem vai bioloģiskiem līdzekļiem iznīcinātu kaitīgos organismus. Visas vielas, maisījumus un iekārtas, ko laiž tirgū ar mērķi ražot aktīvās vielas, arī uzskata par biocīdiem produktiem (2).

2.2.   Saprātīgi lietoti biocīdie produkti ir civilizētas sabiedrības dzīves sastāvdaļa. Tie novērš slimību izplatību un veicina augstu higiēnas līmeni biezi apdzīvotā vidē. Biocīdos produktus lieto visās sadzīves jomās. Daži no šiem produktiem var būt paši par sevi bīstami, taču vienlaikus tie ir noderīgi cilvēku un dzīvnieku veselības un higiēnas, kā arī vides aizsardzībai.

2.3.   Ar patlaban spēkā esošo Direktīvu 98/8/EK (3) izveidots saskaņots tiesiskais regulējums par atļaujas piešķiršanu zema riska biocīdiem produktiem un pamatvielām un to laišanu tirgū.

2.4.   Par šo tematu EESK ir izstrādājusi atzinumu (4), kurā atbalstīja direktīvas priekšlikumu tiktāl, ciktāl tajā paredzēts aizsargāt cilvēku un dzīvnieku veselību, kā arī vidi.

2.5.   Direktīvā 98/8/EK noteikts, ka Komisijai septiņus gadus pēc tiesību akta stāšanās spēkā ir jāsagatavo ziņojums un tas jāiesniedz Padomei. Ziņojumā jāizvērtē direktīvas īstenošana un vienkāršoto procedūru darbība (pamatsastāviem, zema riska biocīdiem produktiem un pamatvielām).

2.6.   Pirms ietekmes novērtējuma sagatavošanas veica vairākas apspriešanās ar ieinteresētajām aprindām un vispārēju apspriešanos tīmeklī.

2.7.   Priekšlikuma pamatā ir arī vairāki pētījumi, konkrēti, pētījums, kurā izvērtēta Direktīvas 98/8/EK pārskatīšanas ietekme un dažādu stratēģijas variantu ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās sekas. Šā pētījuma secinājumi ir tieši atspoguļoti ietekmes novērtējumā.

2.8.   Ar Komisijas ierosināto regulu paredzēts aizstāt iepriekšminēto direktīvu.

3.   Priekšlikuma kopsavilkums.

3.1.   Priekšlikuma, kas aizstātu Direktīvu 98/8/EK, mērķis ir veicināt biocīdo produktu brīvu apriti Kopienā. Ar to paredzēts novērst tiesiskā regulējuma nepilnības, kas konstatētas pirmajos astoņos tā īstenošanas gados, uzlabot un atjaunināt dažus sistēmas elementus un novērst nākotnē paredzamās problēmas. Priekšlikumā saglabāta Direktīvas 98/8/EK struktūra.

3.2.   Biocīdo produktu atļauju piešķiršanas procedūru vienkāršošana dalībvalstīs ļautu samazināt izmaksas un administratīvo slogu ekonomikas dalībniekiem, nemazinot drošību.

3.3.   Priekšlikums ir iecerēts atbilstīgs pārējiem ES politikas virzieniem un mērķiem. Tajā ņemti vērā šādi aspekti:

jaunākie Kopienas tiesību akti ķīmisko vielu jomā, (5)

Regula (EK) Nr. 1272/2008 (6),

horizontālie Kopienas tiesību akti šajā jomā,

vispārējie noteikumi un dalībvalstu pienākumi,

pārejas periods.

3.4.   Ar šo priekšlikumu paredzēts

vienkāršot datu aizsardzības noteikumus,

ieviest obligātu datu kopīgu izmantošanu, lai novērstu ar mugurkaulniekiem veiktu pētījumu atkārtošanu, (7)

panākt saskaņotākas maksas sistēmas dalībvalstīs un Kopienas līmenī,

izstrādāt paralēlās tirdzniecības noteikumus,

iekļaut darbības jomā izstrādājumus un materiālus, kas apstrādāti ar biocīdiem produktiem.

3.5.   Vairākos priekšlikuma pantos mudināts veikt pētniecību un jauninājumus.

4.   Vispārīgas piezīmes.

4.1.   Jauna tiesību akta priekšlikums.

4.1.1.   Biocīdo produktu direktīvu 98/8/EK aizstās ar regulu.

4.1.2.   Regulas priekšlikums atbilst biocīdo produktu direktīvas loģikai. Pirms tā sagatavošanas veica ietekmes novērtējumu, kurā galvenā uzmanība pievērsta piemērošanas jomai, atļaujas piešķiršanai produktiem, datu kopīgai izmantošanai, datu sniegšanas prasībām un dalībvalstu uzliktajām maksām.

4.1.3.   Komisija ir ieguldījusi pūles, lai saskaņotu ES tiesību aktus par biocīdiem ar ķimikāliju regulu (REACH).

4.2.   Atļaujas piešķiršanas noteikumi.

4.2.1.   Kopienas atļaujas ieviešana, nosakot Eiropas Ķimikāliju aģentūru (ECHA) par regulējuma centru, varētu veicināt saskaņotu ieviešanu visās ES dalībvalstīs. Komisija uzskata, ka tā būtu visefektīvākā un vispiemērotākā sistēma, lai uzlabotu produktu pieejamību, izveidotu jauninājumus veicinošus apstākļus un tādējādi sekmētu cilvēku veselības un vides aizsardzību. Biocīdu tirgus sadrumstalotība gan ražotāju (maz globalizētu uzņēmumu, daudz MVU), gan produktu un to lietošanas līmenī liek vērtēt šo viedokli piesardzīgi. Tā kā daudzi nozares uzņēmumi darbojas vienīgi dažu valstu robežās, tie pieprasa atļaujas vietējā līmenī. Ja darbību izvērš arī citās dalībvalstīs, tiek lūgta atļaujas savstarpējā atzīšana.

4.2.2.   Pastāv risks, ka Komisijas jaunajai pieejai attiecībā uz Kopienas atļauju zema riska biocīdiem produktiem un jaunajām vielām būs maza ietekme, jo šī pieeja attiecas vienīgi uz nelielu daļu biocīdo produktu, un tāpēc tikai nedaudz vienkāršos administratīvās procedūras uzņēmumiem un iestādēm. Šā iemesla dēļ jaunā pieeja nerosinās uzņēmumus izstrādāt vairāk jauninājumu.

4.2.3.   Zema riska biocīdo produktu jēdziens ir izkaisīts pa visu regulas priekšlikumu. Būtu vēlams precīzāk definēt, kas ir zema riska biocīdie produkti.

4.3.   Iesniedzamie dati.

4.3.1.   Daži zema riska biocīdo produktu noteikšanas kritēriji varētu būt pārāk ierobežojoši. Pirms minētos kritērijus apstiprina regulas galīgajā redakcijā, vajadzētu izvērtēt to ietekmi. Proti, pētījumam jāpamatojas uz riska novērtējumu, ņemot vērā ne tikai ar to raksturīgajām īpašībām saistīto bīstamību, bet arī to, cik bieži cilvēki ir pakļauti kaitīgajai iedarbībai. Tas veicinātu jaunu, drošāku produktu izstrādi, izmantojot esošās vielas. Attiecīgi, produktus, kas atbilst šiem kritērijiem, varētu iekļaut “zema riska produktu” kategorijā. Aizliegums izplatīt šos produktus šādā statusā nebūtu efektīvs.

4.3.2.   Komisijas priekšlikums neiekļaut I pielikumā zema riska produktus ir izstrādi un tirdzniecību veicinošs faktors. Tomēr būtu jāprecizē un jāanalizē vairāki jautājumi, konkrēti, skaidri norādījumi par datiem, kādi iesniedzami par aktīvajām vielām, un kādā veidā tie jāiesniedz.

4.3.3.   Priekšlikuma IV pielikumā izklāstītie vispārīgie noteikumi par datu sniegšanas prasību pielāgojumiem kopumā vērtējami pozitīvi. Tajos aprakstīti veicamie testi.

4.3.4.   Par aktīvajām vielām iesniedzamie dati uzskaitīti priekšlikuma II pielikumā un strukturēti divos līmeņos, no kuriem pirmais definēts kā standarta līmenis. Atkarībā no aktīvās vielas īpašībām un tās paredzētā lietojuma, jo īpaši gadījumos, kad identificēts risks veselībai vai videi, var būt nepieciešams iesniegt otrā līmeņa datus.

4.3.5.   Atsevišķi toksikoloģiski pētījumi vairs netiks prasīti pirmajā līmenī, bet var būt vajadzīgi otrajā. Tā kā iesniedzamos datus, pamatojoties uz savu izvērtējumu, nosaka dalībvalstis, pastāv risks, ka varētu pieprasīt vairāk datu nekā zinātniski ir vajadzīgs.

4.3.6.   Konkurences nolūkos nedrīkst samazināt par aktīvo vielu alternatīvajiem avotiem iesniedzamo datu apjomu, ja šīs vielas ir iekļautas I pielikumā un to aizsardzības termiņš nav beidzies.

4.3.7.   Tāpat kā pašreizējā direktīvā, arī turpmāk būs jāiesniedz daudz datu par biocīdajiem produktiem, kas minēti priekšlikuma 18. pantā par datu sniegšanas prasībām saistībā ar atļaujas pieteikumu, kā arī III pielikumā. Testi nav sadalīti vairākos līmeņos, un arī prasības nav samazinātas līdz nepieciešamajam minimumam. Šā iemesla dēļ ražotājiem būs grūti izstrādāt īpašām vajadzībām paredzētus inovatīvus produktus.

4.4.   Datu kopīga izmantošana.

4.4.1.   Lai pierādītu produktu drošumu, spēkā esošajā direktīvā noteikta obligātu prasība par datu kopīgu izmantošanu saistībā ar dzīvniekiem veiktajiem pētījumiem un ar datu izstrādi un lietošanu saistīto izmaksu atbilstīgu sadalījumu.

4.4.2.   Lai arī informācijas kopīga izmantošana atbilst REACH prasībām, tomēr priekšlikumā ir noteikts atšķirīgs datu aizsardzības apmērs un ilgums.

4.5.   Vienkāršošanas pasākumi.

4.5.1.   Ierosinātas pozitīvas izmaiņas attiecībā uz pamatsastāvu, kuras vienkāršotu vienas biocīdo produktu grupas sastāva variantu izstrādi. Tomēr ir vajadzīgi precizējumi, kas paskaidrotu sastāva variāciju pieļaujamo apmēru gan biocīdām vielām, gan to inertajiem komponentiem.

4.6.   Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) funkcijas.

4.6.1.   ECHA pilnvarās ietilpst vienīgi koordinēšana un Kopienas atļaujas apstiprināšana zema riska biocīdiem produktiem un jaunām vielām.

4.6.2.   Komiteja uzskata, ka ECHA varētu arī veikt “šķirošanu”, sagrupējot līdzīgus lietošanas veidus. To vērtēšanu pēc tam varētu veikt viena iestāde, tostarp arī gadījumos, kad pieteikums atļaujas saņemšanai iesniegts vairākās dalībvalstīs.

4.7.   Paralēlā tirdzniecība un datu aizsardzība.

4.7.1.   Kā norādīts jaunajā regulā par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, arī EESK uzskata, ka preču brīvā apritē paralēlās tirdzniecības procedūras būtu jāattiecina tikai uz vienādiem produktiem, kuru pamatsastāvdaļas ir vienas un tās pašas izcelsmes aktīvās vielas un sastāvdaļas.

4.7.2.   Paralēlās tirdzniecības jomā jāpastiprina pieprasīto datu aizsardzība, vismaz tām biocīdajām vielām, kuras paredzēts iekļaut I pielikumā.

4.7.3.   Lai izvairītos no “nelegālā pasažiera” fenomena, nozares pārstāvji prasījuši noteikt, lai I pielikumā uzskaitīto aktīvo vielu saistība ar uzņēmumu būtu priekšnoteikums īpašumtiesībām un datu aizsardzībai. Biocīdu nozares pārstāvji augstu vērtē, ka Komisija ir atzinusi šo fenomenu. Vajadzētu sīkāk izstrādāt 83. pantu, lai efektīvāk cīnītos pret šo fenomenu.

4.8.   Apstrādāti materiāli un izstrādājumi.

4.8.1.   Priekšlikumā noteikts, ka visi izstrādājumi un materiāli jāapstrādā vienīgi ar tādiem biocīdiem produktiem, kuru lietošana šajā nolūkā ir atļauta vismaz vienā dalībvalstī. Lai garantētu taisnīgu tirgu ar vienlīdzīgiem noteikumiem, priekšlikumā ierosināts piemērot minēto nosacījumu arī materiāliem un izstrādājumiem no trešām valstīm.

4.8.2.   EESK uzsver, ka apstrādātiem materiāliem un produktiem jābūt marķētiem, lai lietotājam garantētu pienācīgu un noderīgu informāciju. Komiteja aicina Komisiju padziļināti skatīt šo jautājumu, lai izmantotu detalizētu marķējumu vienīgi gadījumos, kad tas būtu vajadzīgs patērētājiem. EESK ierosina divus informācijas līmeņus. Pirmajā jāiesniedz būtiska informācija par pielietojumu un patērētāju aizsardzību. Otrajā būtu jāietver visa zināmā informācija, kam jābūt pieejamai gadījumā, ja patērētājs vēršas pie nozares dalībniekiem. Šī informācija varētu būt pieejama datubāzēs un interneta vietnēs.

4.9.   Termiņi un piemērošana.

4.9.1.   Lielas bažas rada direktīvā paredzēto novērtējuma termiņu neievērošana. Minētos termiņus pagarināja ar direktīvas nelielu pārskatīšanu, taču šķiet, ka pārāk maz darīts, lai no tirgus izņemtu vielas, kas netika iekļautas pārskatīšanā un varētu būt kaitīgas. Definīciju un termiņu vienota piemērošana uzlabotu procedūras darbību dalībvalstīs.

4.9.2.   Eiropas Savienības tiesību aktu nesaskaņota un neefektīva piemērošana dalībvalstīs atstāj negatīvu iespaidu uz Kopienas tiesību aktiem.

4.10.   Maksājumu procedūras.

4.10.1.   Komisija ierosina saskaņot gan dalībvalstīm, gan ECHA noteiktās maksas struktūru. Lietotāji secina, ka dalībvalstīs maksa par novērtējumu ir ļoti atšķirīga. Bieži vien nav nekādas atbilstības starp pieprasītajiem un faktiski izlietotajiem līdzekļiem.

4.10.2.   Maksai būtu jābūt pārredzamākai, norādot novērtējuma dažādos posmus un procedūras. Tai jābūt proporcionālai darba apjomam, un to drīkstētu pieprasīt vienīgi tad, ja tā tiešām ir vajadzīga.

4.10.3.   Nekādā gadījumā nedrīkstētu nepamatoti prasīt gada maksu.

5.   Īpašas piezīmes.

5.1.   Biocīdo vielu neiekļaušana I pielikumā.

5.1.1.   Priekšlikuma 5. panta 2. punktā ierosināts neiekļaut I pielikumā aktīvās vielas, kas klasificētas kā kancerogēnas, mutagēnas, reproduktīvajai sistēmai toksiskas, kā arī tās, kam piemīt endokrīnās sistēmas darbību traucējošas īpašības.

5.1.2.   Priekšlikuma 5. panta 1. punktā norādītas trīs atkāpes, kad šādas vielas tomēr var iekļaut I pielikumā:

vielas kaitīgā iedarbība uz cilvēkiem ir nebūtiska,

vielas, kurām ir būtiska nozīme veselības aizsardzībā,

vielas, kuru lietošanas pozitīvais efekts ir lielāks nekā ar tām saistītais risks.

Tomēr šā punkta pēdējā teikumā skaidri norādīts, ka minēto atkāpi nepiemēro 4. un 14.–19. produktu veidu aktīvajām vielām. (8)

5.1.3.   Dažas biocīdās vielas var būt bīstamas tām raksturīgo īpašību dēļ atbilstīgi šo vielu izmantošanas mērķim un aktīvās vielas definīcijai, proti, “viela vai mikroorganisms, kas iedarbojas uz kaitīgiem organismiem”. To lietošanas pozitīvais efekts, kā arī pasākumi, lai mazinātu to kaitīgo iedarbību uz cilvēku un vidi, ļauj šīs vielas izmantot kā biocīdos produktus.

5.1.4.   Lai arī reta saskare ar kaitīgo iedarbību nav iemesls nopietnam satraukumam, EESK vēlas brīdināt par biocīdo produktu ilglaicīgu lietošanu bez piemērotiem aizsardzības līdzekļiem.

5.1.5.   Komiteja tomēr uzskata, ka nepamatotai diskriminācijai pakļauti iepriekšminētie produktu veidi (4. un 14.–19.), kuriem nevar piemērot 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta nosacījumus. Šāda situācija neveicinās jauninājumus un krasi ierobežos potenciāli derīgo vielu klāstu, ko nākotnē varētu izmantot biocīdos produktos.

5.2.   ECHA nozīmes palielināšana.

5.2.1.   EESK atbalsta ECHA kompetences jomas paplašināšanu. Tai būtu aktīvi jāvada visas procedūras, kas saistītas ar biocīdo produktu atļauju piešķiršanu gan Kopienas, gan valstu līmenī.

5.2.2.   Centralizēta novērtēšana sniegtu šādas priekšrocības:

ECHA nodrošinātu visas Kopienas atļaujas pieteikuma apstiprināšanai vajadzīgās procedūras;

ja dokumentācijas apstiprināšanu veiktu viena iestāde, tas nodrošinātu lielāku konsekvenci, saskaņotākus un vienkāršākus tiesību aktus biocīdu jomā;

dalībvalstis varētu koncentrēt savus resursus uz pašreiz notiekošo lietojuma novērtēšanu;

ECHA veiktā apstiprināšana neizslēdz iespēju iesniegt jaunu informāciju, kas atklāta novērtēšanas gaitā. Tā arī turpmāk būtu dalībvalstu kompetencē.

5.2.3.   Papildus “šķirošanas” funkcijai un biocīdo produktu dokumentācijas pārvaldībai ECHA būtu lietderīga arī šādu apsvērumu dēļ:

Kopienas Biocīdo produktu reģistrs, ko vadītu ECHA, varētu būt efektīvs instruments biocīdo produktu grupu pārvaldībai;

biocīdiem produktiem, kuru pamatā ir viena un tā pati aktīvā viela vai kurus izmanto viena veida produktos, būtu noteikts vienāds pieteikumu iesniegšanas termiņš;

vienas kompetentās iestādes veikts šo produktu dokumentācijas galveno elementu novērtējums palielinātu biocīdo produktu tiesību aktu konsekvenci un saskaņotību;

novērtēšanas procedūras efektīva pārvaldība rosinātu lietotājus proaktīvi sagatavot dokumentāciju un nodrošinātu nozarei zemāku robežvērtību.

Briselē, 2010. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  Direktīva 2009/128/EK, OV L 309, 24.11.2009., 71. lpp.

(2)  Direktīva 98/8/EK.

(3)  OV L 123, 24.4.1998., 1. lpp.

(4)  OV C 195, 18.7.1994., 70. lpp.

(5)  Regula (EK) Nr. 1907/2006 (REACH), OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.

(6)  OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp.

(7)  OV C 94, 18.4.2002., 5. lpp., un OV C 277, 17.11.2009., 51. lpp.

(8)  4. produktu veids “Pārtikas un dzīvnieku barības jomā lietojamie dezinfekcijas līdzekļi”,

14. produktu veids “Rodenticīdi”,

15. produktu veids “Avicīdi”,

16. produktu veids “Moluskocīdi”,

17. produktu veids “Piscicīdi”,

18. produktu veids “Insekticīdi, akaricīdi un līdzekļi citu posmkāju apkarošanai”,

19. produktu veids “Repelenti un atraktanti”,

14.–19. produktu veids ietilpst 3. pamatgrupā “Kaitēkļu kontrole”.


18.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/68


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pārvietojamām spiediena iekārtām”

COM(2009) 482 galīgā redakcija – 2009/0131 (COD)

(2010/C 347/10)

Ziņotājs: PEZZINI kgs

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu 2009. gada 29. septembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pārvietojamām spiediena iekārtām”

COM(2009) 482 galīgā redakcija — 2009/0131 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 1. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 460. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 17. un 18. februārī (17. februāra sēdē), ar 190 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē Komisijas veikto darbu, pielāgojot Eiropas tiesību aktus par pārvietojamām spiediena iekārtām starptautiskā līmeņa pārmaiņām un nesen pieņemtajiem noteikumiem, ar mērķi nostiprināt iekšējo tirgu un vienkāršot procedūras.

1.2.   Komisijas priekšlikums ir ārkārtīgi svarīgs, jo tas ļauj paplašināt starptautisko nolīgumu ADR (Eiropas Līgums par starptautiskiem bīstamo kravu autopārvadājumiem), RID (Bīstamo kravu starptautisko dzelzceļa pārvadājumu noteikumi) un ADN (Eiropas valstu nolīgums par starptautiskiem bīstamo kravu pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem) piemērošanu, kas jau iekļauti Direktīvā 2008/68/EK par valsts transportu.

1.3.   Turklāt EESK uzskata, ka direktīvas pieņemšana ļaus ANO Eiropas Ekonomikas komisijas (UNECE) un Starptautisko dzelzceļa pārvadājumu Starpvaldību organizācijas (OTIF) ieteikumu pārveidot par dalībvalstīm saistošu tiesību aktu, kas neapšaubāmi labvēlīgi ietekmēs iekšējo tirgu.

1.4.   EESK stingri iesaka visās paredzētajās procedūrās par primāro mērķi iekārtu ražošanas, pārvadāšanas, pārdošanas un otrreizējās pārstrādes posmos vienmēr izvirzīt pārvadātāju un iedzīvotāju drošību.

1.5.   Komiteja uzsver, ka drošībai jābūt galvenajam faktoram abos tiesību aktos: gan izskatāmajā direktīvas priekšlikumā, gan Direktīvas 2008/68/EK piemērošanā.

1.6.   EESK uzsver apmācības vajadzību, lai personāls būtu kvalificēts un sertificēts risku pārvaldības jomā. Tā ierosina skaidri noteikt dažādu pušu atbildību, kā arī paredzēt sankcijas drošības prasību neievērošanas gadījumā un iespējamo zaudējumu atlīdzību, ko uzņēmēji var pieprasīt, izmantojot risku apdrošināšanu.

1.7.   EESK uzsver Komisijas izraudzīto līdzekļu lietderību, lai priekšlikumam izveidotu saskaņotu tiesību struktūru, ar ko paredzēts:

apkopot vienotā dokumentā tehniskos noteikumus;

transponēt iekšējā tirgus nostiprināšanai pieņemtos tiesību aktus, precīzāk definējot paziņoto iestāžu lomu;

paplašināt ES tiesību aktu piemērošanu, attiecinot to uz valstīm, kas nav ES dalībvalstis;

pastiprināt tirgus kontroli.

1.8.   EESK uzskata, ka dažus priekšlikuma pantus varētu labāk izstrādāt, lai uzlabotu to transponēšanu dalībvalstīs un izvairītos no iespējamas atšķirīgas interpretācijas.

1.9.   EESK uzskata, ka vairāk jāpadziļina sakari ar trešām valstīm, sevišķi tām, kas robežojas ar Kopienu un kurās ir tās anklāvi, noslēdzot nolīgumus ar valstīm, kuru spiediena iekārtas šķērso ES teritoriju, lai tiktu ievērotas direktīvas prasības.

1.10.   EESK ir pārliecināta, ka precīzu noteikumu pieņemšana par izsekojamību pārvietojamu spiediena iekārtu montāžas, apkopes un kontroles posmos ļautu panākt labāku atbildības kultūru pasākumos un lielāku skaidrību iespējamos strīdos, kas varētu rasties sakarā ar pārvadātājiem, personām un precēm radītajiem zaudējumiem. Paziņotajām iestādēm arī avāriju gadījumos vajadzētu būt atbildīgām pret pārvadātājiem un trešajām personām par notikušā izpēti un analīzi.

1.11.   Komiteja iesaka, ņemot vērā abas jaunos tiesību aktus, izstrādāt jaunas pamatnostādnes, ar ko atjaunina atceļamajā Direktīvā 1999/36/EK savulaik paredzētās pamatnostādnes.

2.   Vispārīga informācija.

2.1.   EESK ir pilnīgi pārliecināta, ka bīstamo kravu iekšzemes pārvadājumos ir svarīgi palielināt pārvietojamu spiediena iekārtu drošību un nodrošināt minēto kravu brīvu apriti Kopienā, lai pilnībā īstenotu Eiropas vienotā tirgus izveidi, aizsargātu rūpniecību, starptautisko tirdzniecību, patērētāju, vidi un sabiedrību kopumā.

2.2.   EESK pilnība piekrīt, ka vajag:

sākt jaunu pārvietojamu spiediena iekārtu sertifikāciju un atbilstības novērtēšanu;

veikt regulāras pārbaudes, atkārtoti novērtējot atbilstību;

veikt regulāras esošo pārvietojamu spiediena iekārtu kontroles;

uzlikt uz iekārtām pilnvaroto iestāžu atbilstības zīmes, kas apliecina sertifikāciju;

pastiprināt tirgus uzraudzības sistēmas, ko EESK jau uzsvērusi atzinumā (1) par jauno tiesisko pamatu, kas noteikts ar Regulu (EK) Nr. 765/2008 un Lēmumu Nr. 768/2008/EK.

2.3.   ANO regulāri izstrādā precīzus, kaut arī juridiski nesaistošus ieteikumus par jaunajiem ISO standartiem, kas tiek iekļauti tā sauktajā Oranžajā grāmatā, nodrošinot nozares brīvprātīgajiem ISO standartiem starptautisku atzīšanu. Tādējādi tiek ņemta vērā tehniskā attīstība, jauni materiāli un transportēšanas prasības, lai nodrošinātu personu, preču un vides aizsardzību.

2.4.   ANO Ekspertu komiteja nesen nolēma atsevišķā nodaļā ieviest atsauci uz daudzajiem ISO standartiem, piešķirot ANO marķējumam likuma spēku.

2.5.   Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisija (UNECE) ir izteikusi savu viedokli saistībā ar:

Eiropas Līgumu par starptautiskiem bīstamo kravu autopārvadājumiem (ADR) (2);

Bīstamo kravu starptautisko dzelzceļa pārvadājumu noteikumiem (RID) (3), kas iekļauti Direktīvās 94/55/EK un 96/49/EK;

Eiropas valstu nolīgumu par starptautiskiem bīstamo kravu pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem (ADN) (4).

2.6.   Saistībā ar minētajiem nolīgumiem 2009. gada 18. augustāUNECE uzsāka ieteikumu par bīstamo kravu pārvadājumiem 16. pārskatīšanu.

2.7.   Pārskatīšana ietver:

dažādu grupu klasifikāciju un definīciju;

galveno bīstamo preču sarakstu;

vispārējās iepakojuma prasības;

pārbaudes procedūras;

iepakojuma un pārvadāšanas cisternu marķēšanu, etiķetēšanu, testēšanu un apstiprināšanu;

sūtījuma procedūras.

2.8.   Būtu vēlams, lai minētās pārskatīšanas rezultātā tiktu vienkāršoti pārvadājumi, pārkraušana un kontrole, samazinātas formalitātes un kopumā atcelti šķēršļi, kas kavē to preču starptautiskos pārvadājumus, kuras klasificētas kā “bīstamas”. Tomēr tas jāveic, pastāvīgi pievēršot uzmanību drošības noteikumiem un sistēmām gan attiecībā uz pārvadātājiem, gan iedzīvotājiem.

2.9.   Eiropas Parlaments un Padome 2008. gada 24. septembrī pieņēma Direktīvu 2008/68/EK par bīstamo kravu iekšzemes pārvadājumiem, ko EESK novērtēja atzinīgi (5). Ar minēto direktīvu atcēla Direktīvas 94/55/EK, 96/49/EK, 96/35/EK un 2000/18/EK (6).

2.10.   Līdz ar direktīvu 2008/68/EK tika izvēlēta pieeja sākt tiesiskā regulējuma vienkāršošanu ar “visu trīs iekšējo pārvadājumu veidu aptveršanu ar vienu tiesību aktu un iespējas radīšanu, ka direktīvas pielikumos vienkārši ir atsauce uz starptautiskām konvencijām un līgumiem par bīstamu kravu pārvadāšanu” (5).

2.11.   Pašlaik Eiropas līmenī uz šo jautājumu attiecas Direktīva 2008/68/EK, kurā ir ietverti ADR, RID un ADN  (7), Direktīva 1999/36/EK par pārvietojamām spiediena iekārtām, par ko Komiteja ir izstrādājusi atzinumu (8), kā arī regula, kas atbilst “jaunajai pieejai” un kura tika vairākkārt grozīta (9), lai pielāgotu tās pielikumus tehnoloģiskajam progresam.

2.12.   Prasības standartizācijas jomā ir ļoti svarīgas attiecībā uz pārvietojamām spiediena iekārtām. Tāpēc, lai nodrošinātu kvalitātes un drošības politiku, ir kļuvusi nepieciešama tāda standartizācija, kas atbalsta un papildina tiesību aktus. Saskaņā ar ADR, RID un ADN nolīgumiem jāņem vērā arī pierīces.

2.13.   Komisija 2005. gada 9. septembrī publicēja ziņojumu par Direktīvas 99/36/EK piemērošanu dalībvalstīs (10), kurā ir norādīts, ka “vairākums dalībvalstu neļauj apstiprinātām iestādēm veikt atbilstības novērtējumu pārvietojamām spiediena iekārtām, kas paredzētas laišanai to vietējā tirgū” (bijušā 4. panta iespējas neizmantošana). Jāuzsver, ka apstiprināto iestāžu izmantošana ir fakultatīva, savukārt paziņoto iestāžu izmantošana ir obligāta.

2.14.   Turklāt attiecībā uz spiediena tvertnēm, balonu statīviem un cisternām Komisija pati bija atlikusi Direktīvas 1999/36/EK piemērošanas datumu uz 2005. gada 1. jūliju, uzskatot, ka “nav sīki izstrādātu tehnisko specifikāciju” un ka “Direktīvas 94/55/EK (bīstamo preču pārvadājumi pa autoceļiem) un Direktīvas 96/49/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanu pa dzelzceļu pielikumos nav pievienotas pietiekamas atsauces uz piemērojamiem ES noteikumiem, atbilstoši Bīstamo kravu pārvadājumu komitejas atzinumam” (11).

2.15.   Direktīvas 1999/36/EK ieviešana izraisīja ražotāju, iestāžu, kas atbildīgas par produktu atbilstības kontroli, lietotāju, profesionālo organizāciju un standartizācijas komiteju, kas atbildīgas par galveno prasību noteikšanu, lielu neizpratni.

2.16.   EESK atkārtoti uzsver to, ko tā jau izteikusi par šo jautājumu, proti, ka “ir grūti plānot iespējami drošāku apstākļu ieviešanu bīstamo kravu pārvadāšanā, ja netiek pieņemti vienoti Kopienas tiesību akti, kas aptver visus iekšzemes pārvadājumu veidus (autoceļus, dzelzceļu un iekšējos ūdensceļus)” (12), saskaņā ar starptautiskiem tiesību aktiem.

3.   Komisijas priekšlikums.

3.1.   Direktīvas priekšlikumam, kura piemērošana jāpaplašina uz Eiropas ekonomikas zonu (EEZ), vajadzētu atbilst šādiem četriem galvenajiem mērķiem:

atcelt Direktīvu 1999/36/EK un Direktīvas 76/767/EEK, 84/525/EEK, 84/526/EEK un 84/527/EEK par spiediena baloniem;

maksimāli vienkāršot noteikumus, tos uzlabojot un saskaņojot ar spēkā esošajiem starptautiskajiem noteikumiem;

produktu tirdzniecības jomā atjaunināt tiesību aktus, lai nodrošinātu pārvietojamu spiediena iekārtu brīvu apriti un izmantošanu iekšējā tirgū, grozot Regulu (EK) Nr. 765/2008 un Lēmumu Nr. 768/2008/EK;

novērst pretrunas starp tiesību aktiem par pārvietojamām spiediena iekārtām (Direktīvu 1999/36/EK) un starptautiskiem noteikumiem par bīstamu kravu pārvadājumiem, vienkāršojot esošos noteikumus, sevišķi attiecībā uz atbilstības novērtēšanas procedūrām.

3.2.   Lai nodrošinātu pārvietojamu spiediena iekārtu pārvadājumu drošumu un brīvu apriti, Komisijas priekšlikumā ir paredzēts skaidri noteikt dažādu uzņēmēju, darbinieku, kas atbild par ikdienas apkopi, tostarp pārvietojamo spiediena iekārtu īpašnieku un pārvadātāju, pienākumus, sniedzot pārredzamu viņu atbildības izskaidrojumu.

3.3.   Priekšlikumā ir noteiktas prasības un pienākumi iestādēm, kas atbild par paziņoto un kontroles iestāžu novērtēšanu, paziņošanu un uzraudzību, kā arī paredzēta paziņoto iestāžu savstarpēja atzīšana.

3.4.   Komisija patur tiesības pielāgot pielikumus zinātnes un tehnikas attīstībai saskaņā ar komitoloģijas sistēmas regulatīvo procedūru ar kontroli (13).

4.   Vispārīgas piezīmes.

Komiteja atbalsta priekšlikuma mērķus saistībā ar drošību, pārvadātāju un valsts iestāžu pienākumiem un atbildību, precīzi noteiktām procedūrām un kontroli, nosacījumiem attiecībā uz laišanu tirgū, pārvietojamu spiediena iekārtu pieejamību un izmantošanu produktu tirdzniecības vienotā sistēmā, kas noteikta ar Lēmumu Nr. 768/2008/EK, un ar Regulu (EK) Nr. 765/2008 noteiktajā tirgus pārraudzības sistēmā.

4.1.1.   Komiteja uzskata, ka pārvadātājiem ir galvenā loma visās procedūrās, kas attiecas uz pārvietojamām spiediena iekārtām (atbilstības pārvērtēšanas pieprasījums, ražošana, pārvadāšana, tehniskā apkope, otrreizējā pārstrāde); tādēļ tā aicina direktīvas ieviešanas pasākumos ņemt vērā visus minētos jutīgos uzdevumus. Vajadzētu paredzēt regulārus un atbilstošus apmācības pasākumus personālam, lai pārdomāti pārvaldītu risku. Varētu būt lietderīgi paredzēt risku apdrošināšanu attiecīgajiem pārvadātājiem.

4.2.   EESK jau ir bijusi iespēja pārliecinoši uzsvērt, ka “brīva preču aprite ir Eiropas vienotā tirgus konkurētspējas, kā arī ekonomiskās un sociālās attīstības galvenais virzītājspēks. Drošu un kvalitatīvu ražojumu tirdzniecības prasību pastiprināšana un atjaunināšana ir Eiropas patērētājiem, uzņēmumiem un iedzīvotājiem nozīmīgi faktori” (14).

4.3.   Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi jaunos noteikumus piesaistīt starptautiskajiem noteikumiem, paredzot iespēju iekļaut atsauces uz attiecīgajām starptautiskajām konvencijām un nolīgumiem, arī tāpēc, lai sasniegtu izvirzīto mērķi vienkāršot tehniskos noteikumus un pasākumus (15).

4.4.   Pieņemot zināšanai Komisijas veiktās “intensīvās apspriedes ar dalībvalstīm un citām ieinteresētajām pusēm”, Komiteja vēlētos, lai par jauno ierosināto direktīvu tiktu izstrādāts ietekmes novērtējams, citastarp ņemot vērā noteikumu un tehnisko specifikāciju, kas jāievēro, sarežģītību.

4.5.   Jautājumus rada perspektīva nepiemērot ierosinātās direktīvas noteikumus iekārtām, kas tiek izmantotas vienīgi bīstamo kravu pārvadājumiem starp EEZ teritoriju un trešām valstīm. Turklāt Komiteja uzskata, ka vairāk jāpadziļina sakari ar trešām valstīm, sevišķi tām, kas robežojas ar Kopienu vai kurās ir tās anklāvi.

4.6.   EESK uzskata, ka ir jāizstrādā precīzi noteikumi par pārvietojamu spiediena iekārtu izsekojamību, kas būtu noderīgi, lai atvieglotu atbildības noteikšanu. Nesenais traģiskais nelaimes gadījums, kad Viaredžo stacijā uzsprāga cisterna, liecina, ka atbildības noteikšanas iespējām ir skaidras robežas.

4.7.   EESK vēlas arī noskaidrot iemeslu, kāpēc nav paredzētas sankcijas gadījumos, ja netiek ievērotas direktīvā paredzētās saistības, īpaši drošības jomā, jo sevišķi, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt pārvadātāju un iedzīvotāju drošību.

4.8.   Sakarā ar komitoloģijas sistēmā ietilpstošo regulatīvo procedūru ar kontroli EESK jau ir bijusi iespēja uzsvērt, ka “komitoloģijas procedūrām jābūt pēc iespējas pārredzamākām un saprotamākām ES iedzīvotājiem, jo īpaši šo tiesību aktu tiešajiem adresātiem”, un atgādināt, ka “pilnībā jāpiemēro Lisabonas līguma 8.a pants, kas paredz lēmumu pieņemšanu iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, tādējādi nodrošinot pilnīgu informācijas pieejamību iedzīvotājiem un pilsoniskajai sabiedrībai” (16).

5.   Īpašas piezīmes.

5.1.   Priekšlikuma 2. panta 14. punkts: EESK ierosina labāk izskaidrot, ka nošķiršana “par samaksu vai bez tās” attiecas uz īpašiem gadījumiem, kas nav paziņoto iestāžu kompetencē.

5.2.   Priekšlikuma 6. panta 6. punkts: EESK uzskata, ka būtu lietderīgi paredzēt, kam iesniedzama dokumentācija līdz paredzētā 20 gadu termiņa beigām atlikušajos gados, ja importētājs ir beidzis darbību. Tā kā šāda iespēja ir paredzēta Direktīvas 2008/68/EK pielikumu 1.8.7.1.6. punktā, priekšlikumā būtu lietderīga nepārprotama atsauce.

5.3.   Priekšlikuma 18. panta 5. punkts: EESK uzskata, ka vienlaikus ar jutīgas informācijas konfidencialitātes nodrošināšanu ir jāpublisko pasākumi, lai izvairītos no kļūdām un nepilnībām.

5.4.   Priekšlikuma 29. pants: EESK uzskata, ka būtu lietderīgi sīkāk precizēt paziņoto iestāžu saistības, uzdevumus un atbildību, lai nodrošinātu procedūru vienveidīgumu un stingrību tik jutīgajā pārvietojamo spiediena iekārtu jomā.

5.5.   EESK uzskata, ka būtu lietderīgi direktīvā skaidrāk norādīt, kas dalībvalstīs ir atbildīgs par iekārtu un aparatūras efektivitātes un nolietojuma novērtēšanu, galvenokārt, lai izvairītos no iespējama kaitējuma nodarīšanas cilvēkiem. Šāda norāde jau ir paredzēta Direktīvā 2008/68/EK, bet būtu lietderīgi to iekļaut arī izskatāmajā priekšlikumā.

5.6.   EESK uzsver, ka papildus spiediena iekārtām ir iekārtas, kas dažu darbību rezultātā par tādām kļūst. Būtu lietderīgi izstrādāt apsvērumus arī par šādām iekārtām. Vajadzētu arī paredzēt drošības noteikumus vidēja termiņa un ilgtermiņa uzglabāšanai (sk. Direktīvu 2008/68/EK).

5.7.   EESK uzskata, ka varētu paredzēt veidus (tiesa, šķīrējtiesa u.c.), kā risināt iespējamos strīdus starp īpašniekiem, importētājiem, pārstāvjiem un pārvadātājiem.

5.8.   Visbeidzot, EESK iesaka izstrādāt kopīgas pamatnostādnes, lai sniegtu precizējumus gan par jauno ierosināto direktīvu, gan par Direktīvu 2008/68/EK, kā tas tika darīts sakarā ar atceļamo Direktīvu 1999/36/EK.

Briselē, 2010. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  OV C 120, 16.5.2008., 1. lpp.

(2)  Noslēgts 1957. gada 30. septembrī Ženēvā. 2009. gada 31. martāADR ratificējušas 45 valstis: Albānija, Vācija, Andora, Austrija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Beļģija, Bosnija un Hercegovina, Bulgārija, Kipra, Horvātija, Dānija, Spānija, Igaunija, Maķedonija, Krievijas Federācija, Somija, Francija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Itālija, Kazahstāna, Latvija, Lihtenšteina, Lietuva, Luksemburga, Malta, Maroka, Moldāvija, Melnkalne, Norvēģija, Nīderlande, Polija, Portugāle, Čehijas Republika, Rumānija, Lielbritānija, Serbija, Slovākija, Slovēnija, Zviedrija, Šveice, Tunisija, Ukraina.

(3)  RID noteikumi ir iekļauti Konvencijas par starptautiskiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF) c) pielikumā, kas pieņemts 1999. gada jūnijā Viļņā.

(4)  Eiropas nolīgums noslēgts 2000. gada 26. maijā Ženēvā un vēlāk grozīts.

(5)  OV C 256, 27.10.2007., 44. lpp.

(6)  Direktīva 2000/18/EK, OV L 118, 19.5.2000., 41.–43. lpp.

(7)  Sk. 2., 3. un 4. zemsvītras piezīmi.

(8)  EESK iepazīstināja ar savu nostāju šajā jautājumā 1997. gada 10. jūlijā (OV C 296, 29.9.1997., 6. lpp.).

(9)  Ar Komisijas 2001. gada 4. janvāra Direktīvu 2001/2/EK (OV L 5, 10.1.2001., 4. lpp.) un ar Komisijas 2002. gada 6. jūnija Direktīvu 2002/50/EK (OV L 149, 7.6.2002., 28. lpp.).

(10)  COM(2005) 415 galīgā redakcija, 09.09.2005.

(11)  Lēmums 2003/525/EK, OV L 183, 22.7.2003., 45. lpp.

(12)  Sk. 7. zemsvītras piezīmi.

(13)  Lēmums 1999/468/EK, OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

(14)  OV C 120, 16.5.2008., 1. lpp.

(15)  Jāatzīmē, ka ASV nepieņem spiediena balonus ar UN marķējumu, bet tikai tos, kurus apstiprinājusi pašas ASV iestāde — DOT.

(16)  OV C 224, 30.8.2008., 35. lpp.


18.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/73


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes regulai par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā” (pārstrādāts dokuments)

COM(2009) 427 galīgā redakcija – 2009/0118 (CNS)

(2010/C 347/11)

Ziņotājs: BURANI kgs

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 93. pantu 2009. gada 23. septembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Padomes regulai par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā” (pārstrādāts dokuments)

COM(2009) 427 galīgā redakcija — 2009/0118 (CNS).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 2. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 460. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 17. un 18. februārī (17. februāra sēdē), ar 203 balsīm par, 1 balsi pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Padomes Regula (EK) Nr. 1798/2003 par administratīvo sadarbību PVN jomā ir spēkā no 2004. gada 1. janvāra. Ik pēc trīs gadiem Komisijai jāizstrādā ziņojums par tās piemērošanu. Līdztekus minētajām saistībām, kuras tā izpildīja, 2009. gada augustā iesniedzot ziņojumu, Komisija izstrādājusi jaunu regulas priekšlikumu (pārstrādātu dokumentu). Ar izskatāmo priekšlikumu Komisija ievieš dažādus pilnveidojumus spēkā esošās regulas tiesiskajā sistēmā, ņemot vērā pirmo piemērošanas gadu pieredzi. Tā galvenais un paziņotais mērķis ir sniegt dalībvalstīm efektīvāku instrumentu krāpšanas apkarošanai ar labākas administratīvās sadarbības starpniecību.

1.2.   Lai izprastu priekšlikumu, ļoti lietderīgs ir Komisijas ziņojums. Regulas piemērošana ir neapmierinoša daudzu iemeslu dēļ. Kopumā “administratīvā sadarbība starp dalībvalstīm PVN jomā vēl joprojām nav pietiekami intensīva, lai apkarotu izvairīšanos no PVN maksāšanas un krāpšanu”. Tas ir Eiropas Revīzijas palātas viedoklis, ko Komisija citē savā ziņojumā.

1.3.   EESK norāda, ka pretošanās pārmaiņām nelabvēlīgi ietekmē dalībvalstu un ES finanses. Protams, tam ir praktiski apsvērumi, tomēr galvenais iemesls ir skaļi neizteiktā vēlme aizsargāt individuālās intereses, kas gūst pārsvaru pār vispārēja labuma interesēm.

1.4.   Praksē pastāv objektīvi atšķirīgi redzējumi par kārtību, lai nodrošinātu pārrobežu darījumu “sekmīgu norisi”: pastāv gan vēlme pēc īstas administratīvas sadarbības, gan tendence uzskatīt par prioritāru krāpšanas apkarošanas aspektu. Katram no minētajiem aspektiem Komisijai attiecīgi ir divas konsultatīvas struktūrvienības: ATFS  (1) grupa un SCAC  (2) (sk. arī 2.3. punktu). To apvienošana vai kopīga un koordinēta struktūra varbūt varētu sekmēt starp abām jomām esošā slēptā konflikta mazināšanu.

1.5.   Tomēr galvenā problēma ir pretestība politiskā līmenī, kuras konkrēta izpausme ir šaubas par Revīzijas palātas kompetenci pārbaudīt regulas pareizu īstenošanu: viena dalībvalsts ir iesniegusi šo jautājumu Eiropas Savienības Tiesā.

1.6.   Ar jauno priekšlikumu ir ieviesti daudzi jauninājumi; to ir pārāk daudz, lai visus apkopotu šajā dokumentā. Tiks minēti tikai galvenie. To vidū ir pienākums dalībvalstīm piemērot regulu kopumā un noteiktajos termiņos. Ja minēto jauninājumu pieņems, Komisija iegūs ļoti vajadzīgās pilnvaras piemērot sankcijas.

1.7.   Viena centrālā koordinācijas biroja izveidošana katrā dalībvalstī vienkāršotu un racionalizētu sadarbības sistēmu. Ir apstiprināts informācijas sniegšanas pienākums par nodokļu maksātāju, kas veic uzņēmējdarbību tās teritorijā, un iespēja atteikties veikt administratīvās procedūras citas administrācijas labā ir ierobežota ar dažiem precīzi noteiktiem gadījumiem. Minētie noteikumi ir sevišķi svarīgi administratīvajās procedūrās saistībā ar tālpārdošanu. Turklāt EESK uzskata, ka to efektivitāte ir atkarīga no elektronisko sistēmu vispārējas pieņemšanas. Tādēļ būtu ieteicams paredzēt, ka tās kļūst obligātas, sākot no 2015. gada, pēc pārejas perioda.

1.8.   Vairākos punktos ir paredzēta virkne automātisku procedūru: derīgas informācijas automātiska paziņošana pēc savas iniciatīvas citām administrācijām, obligāta atgriezeniskas informācijas nosūtīšana pēc informācijas saņemšanas, automātiska piekļuve datubāzēm. Turklāt saistībā ar šiem pasākumiem ir paredzēta kopēju procedūru ieviešana.

1.9.   Zināmu neizpratni rada noteikums, ar ko ir paredzēta citu attiecīgo dalībvalstu ierēdņu līdzdalība administratīvajās procedūrās, citastarp ārpus uzņēmējas valsts birojiem. EESK uzskata, ka minētā norma acīmredzamu iemeslu, proti, konfidenciālas un jutīgas informācijas aizsardzības, dēļ nav lietderīga.

1.10.   Iespējams, ka vissvarīgākais jauninājums ir kopīgas struktūras, kas cīnīsies pret krāpšanu PVN jomā (Eurofisc), izveidošana. Tai jānodrošina ātra un daudzpusēja informācijas apmaiņa. EESK pilnībā atbalsta iniciatīvu, bet vienlaikus vērš uzmanību uz aspektu, par ko tā iestājusies jau sen, proti, vajadzību izveidot saikni un sadarbību ar citām struktūrvienībām, kas nodarbojas ar organizētās noziedzības un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanu.

2.   Ievads.

2.1.   Padomes Regula (EK) Nr. 1798/2003 par administratīvo sadarbību pievienotās vērtības nodokļa (PVN) jomā stājās spēkā 2004. gada 1. janvārī. Lielākā daļa dalībvalstu atzinīgi novērtējušas regulu, atbalstot Komisijas nodomu uzlabot administratīvās sadarbības tiesisko sistēmu un radīt instrumentu krāpšanas apkarošanai  (3). Saskaņā ar 45. pantu Komisijai ik pēc trijiem gadiem bija jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par regulas piemērošanu. Pēdējais šāds ziņojums  (4), pildot minēto pienākumu, iesniegts 2009. gada 18. augustā.

2.2.   Tomēr vienlaikus cilvēki jau bija sākuši vairāk apzināties krāpšanas problēmas nodokļu jomā. PVN jomā 2006. gada 31. maija“Komisijas paziņojumā par nepieciešamību izveidot savstarpēji koordinētu stratēģiju, lai uzlabotu cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas” (5) ir minēta vajadzība izstrādāt saskaņotu cīņas stratēģiju, sevišķi “karuseļa” veida krāpšanas jomā (6)  (7). Nākamajā paziņojumā (8) bija izklāstīta īstermiņa rīcības programma.

2.3.   Tagad Komisija ir iesniegusi regulas priekšlikumu, lai “pārstrādātu (9) iepriekšējo. Tas ir rezultāts Komisijas pārdomām, ko Komisija izstrādājusi gan pati, gan, pamatojoties uz virkni ārēju ieguldījumu. Tie ir dalībvalstu ziņojumi par 2004. gada regulas darbību, to atbildes uz īpašām aptaujām, Eiropas Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 8/2007, EP 2008. gada 2. septembra rezolūcija (2008/2033(INI)). To papildina Nodokļu krāpšanas apkarošanas stratēģijas (ATFS) ekspertu grupas un Administratīvās sadarbības pastāvīgās komitejas (SCAC) ieguldījums.o

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1.   Iepriekš minētais ziņojums COM(2009) 428 galīgā redakcija ir ļoti noderīgs, lai izprastu jauno regulu. Tajā Komisija pauž neapmierinātību par spēkā esošās regulas piemērošanu. Šo neapmierinātību var rezumēt ar Eiropas Revīzijas palātas apgalvojumu, ko citē Komisija: “kaut gan […] bija ieviesti jauni pasākumi, administratīvā sadarbība starp dalībvalstīm PVN jomā vēl joprojām nav pietiekami intensīva, lai apkarotu izvairīšanos no PVN maksāšanas un krāpšanu”. Komisija ir darījusi visu iespējamo, lai uzlabotu noteikumus un padarītu vieglāku to piemērošanu, bet neveiksmju galvenais iemesls ir dažu (bet varbūt daudzu) valstu administrāciju pretošanās pārmaiņām. Līdztekus objektīvām organizatoriskām vai tehnoloģiskām grūtībām nav noliedzams, ka gatavību pilnībā sadarboties vēl joprojām traucē atsevišķu (īstu vai prezumētu) interešu aizsardzība. Nodokļu jomā Eiropas idejai ir grūtības nostiprināties vairāk nekā citās jomās.

3.2.   Efektīva administratīva sadarbība ir būtisks priekšnoteikums pārrobežu darījumu sekmīgai norisei, un tas neapšaubāmi ir valstu administrāciju un iedzīvotāju interesēs. Tomēr jēdziens “sekmīga norise” nozīmē, ka šādi darījumi tiek veikti, ievērojot nodokļu noteikumus. Abi jēdzieni saplūst: administratīvā sadarbība un krāpšanas apkarošana nodokļu jomā ir nedalāms kopums. Komisija konkretizē šo domu, ierosinot izveidot kopēju struktūru (Eurofisc).

3.3.   Komisijas rīcībā ir divas konsultatīvas struktūrvienības, kas tai sniedz visaugstākā līmeņa ekspertu ieguldījumu. Runa ir par ATFS ekspertu grupu un SCAC (sk. 2.3. punktu). Iespējams, ka apvienošana vienā struktūrvienībā (vai divu grupu izveidošana, kuras koordinē viena lēmumu pieņemšanas struktūra) varētu palīdzēt mazināt slēpto “interešu konfliktustarp divām jomām — administratīvo un nodokļu jomu. Ne vienmēr noteikumi, lai apkarotu krāpšanu nodokļu jomā, ir pilnībā savienojami ar administratīvo procedūru atvieglošanu, un otrādi. Pretošanās pārmaiņām, vismaz daļēji, ir saistīta ar atšķirīgām prasībām, kas skar vienu un to pašu problēmu.

3.4.   Tomēr šķiet, ka vislielākās problēmas ir politiskā līmenī. Ziņojumā, kas minēts 2.1. punktā, norādīts, ka pēc atbildēm uz aptaujām (sk. 2.3. punktu) Komisija piedāvājusi iespēju dalībvalstīm “paust savu viedokli par administratīvo sadarbību”. Neizpratni rada fakts, ka “tikai divas dalībvalstis izrādīja interesi par atklātu diskusiju ar Komisiju”. To papildina vēl viena zīmīga epizode — viena no dalībvalstīm ir tieši apstrīdējusi Revīzijas palātas kompetenci veikt revīziju par regulas īstenošanu administratīvās sadarbības jomā. Šo lietu pašlaik izskata Tiesa. Minētie fakti runā paši par sevi un liecina, ka optimismam par nākotni nav pamata.

3.5.   Cits politisks aspekts attiecas uz administratīvo sadarbību starp nodokļu administrācijām un iestādēm, kas atbildīgas par nelikumīgi iegūtu (no organizētas noziedzības un terorisma) līdzekļu legalizēšanas apkarošanu. EESK jau ilgāku laiku aicina izvērst minēto sadarbību, tomēr aicinājums līdz šim nav guvis lielu atbalstu (10).

4.   Īpašas piezīmes.

Visnozīmīgākie grozījumi, kas ir ieviesti ar jauno regulu, attiecas uz lielāku dalībvalstu atbildību sadarbības jomā, iesniedzamās un saņemamās informācijas precīzāku noteikšanu, piekļuves tiesību minētajai informācijai ierobežošanu. Turklāt ir noteikti arī regulējuma par informācijas kvalitāti principi, kā arī precizēta dalībvalstu atbildība par pareizas informācijas sniegšanu paredzētajā laikā. Visbeidzot, ir radīts juridisks pamats, lai izveidotu strukturētas administratīvas sadarbības struktūrvienību, kuras galvenais mērķis ir krāpšanas apkarošana (Eurofisc).

4.1.1.   EESK atzinīgi vērtē paveikto un atbalsta Komisiju. Jaunā regula ir izšķirošs solis uz priekšu minētā jautājuma reglamentēšanā. Ja dalībvalstis to vēlēsies, noteikumu īstenošana palīdzēs uzlabot publisko finanšu plānošanu, gan vienkāršojot procedūras, gan apkarojot krāpšanu.

4.2.   EESK turpmāk izklāsta dažas piezīmes par galvenajiem novatoriskajiem priekšlikumiem, kas tiek ieviesti ar jauno regulu. Šīs piezīmes izriet gan no vēlmes sadarboties, gan arī izstrādātas, objektīvi novērtējot problēmas, kas joprojām traucē ieviest efektīvu administratīvo sadarbību.

Pārstrādātās regulas 1. panta 1. punktā ir nepārprotami norādīts, ka tās galvenie mērķi ir “apkarot krāpšanu PVN jomā”, bet 2. punktā ir noteikti nosacījumi, kas jāievēro dalībvalstīm, lai izpildītu pienākumu “ nodrošināt PVN ieņēmumus”. Pašlaik spēkā esošās regulas teksts nav tik stingrs un precīzs; tas aprobežojas ar “noteikumu un procedūru attiecībā uz informācijas apmaiņu” noteikšanu.

4.3.1.   Šis jauninājums ir vērā ņemams: pienākums rīkoties, lai sadarbotos, nozīmē, ka dalībvalstīm jāpiemēro regula kopumā un noteiktajā termiņā. EESK tam pilnībā piekrīt, bet tai rodas šaubas par iespēju, ka dalībvalstis reāli spēs vai gribēs pielāgoties jaunajam tiesību aktam, ņemot vērā, ka jau spēkā esošā regula tiek ieviesta ar kavējumiem un atbrīvojumiem. Turklāt no noteikumu saistošā rakstura izriet Komisijas pilnvaras uzlikt sankcijas un Revīzijas palātas pilnvaras veikt revīziju par to pareizu īstenošanu — par šo pieņēmumu nav vienprātības. Ziņojumā, kas minēts 2.1. punktā, Komisija atzīmē, ka Vācija apstrīdējusi pienākumu neizpildes procedūru un Revīzijas palātas kompetenci veikt revīziju. Tiesas nolēmums šajā lietā izšķiroši ietekmēs administratīvās sadarbības PVN jomā nākotni.

4.3.2.   Tāpēc jauns 1. panta formulējums liecina, ka atšķirīgās tendences, kas ir Eiropas politikā, pastāv arī nodokļu jomā. Līgumu interpretācija saskaņā ar dažādiem redzējumiem bieži vien liek Komisijai aizstāvēt kompetences un tiesības, savukārt dalībvalstis vēlas saglabāt savas valstu pilnvaras. EESK uzskata, ka tai nav jāpauž nostāja šajā jautājumā, bet tā izsaka cerību, ka līdz ar jaunā Līguma pieņemšanu tiks veidota jauna Eiropa, kurā dalībvalstis pārliecinoši atbalsta Līguma pamatā esošos principus.

4.4.   4. pantā ir noteikts katras dalībvalsts pienākums izveidot vienu centrālo koordinācijas biroju, kas ir atbildīgs par kontaktiem ar citām dalībvalstīm. EESK atzinīgi vērtē šo lēmumu, bet atgādina, ka centrālā biroja netraucēta darbība ir atkarīga no perifērisko struktūru efektivitātes katrā valstī. Tas ir nosacījums, kuru, šķiet, ne visur ievēro.

7. pantā (bijušais 5. pants) ir nostiprināts dalībvalstu informācijas sniegšanas pienākums par nodokļu maksātāju, kas veic uzņēmējdarbību tās teritorijā, ja to pieprasa cita dalībvalsts. Dažos noteiktos gadījumos (11) pieprasījuma saņēmēja iestāde var atteikties veikt administratīvu procedūru, bet vienīgi tad, ja informācija jau tika nosūtīta pieprasījuma iesniedzējai iestādei mazāk nekā pirms diviem gadiem. Tomēr tai joprojām ir pienākums sniegt pamatinformāciju par darījumiem, ko veicis attiecīgais nodokļu maksātājs iepriekšējos divos gados.

4.5.1.   Jaunie noteikumi ir sevišķi svarīgi tālpārdošanā, un to pamatā ir administratīvās sadarbības sekmīga politika. Tomēr diemžēl jau to pašreizējā veidā tie tiek piemēroti tikai daļēji, galvenokārt elektronisko sistēmu trūkuma dēļ. Tāpēc EESK uzskata, ka citiem noteikumiem paredzēto pārejas periodu būtu lietderīgi attiecināt uz arī uz minētajiem noteikumiem, atliekot to obligāto piemērošanu līdz 2015. gadam, kad stāsies spēkā Padomes Regula (EK) Nr. 143/2008 (12).

4.6.   15. pantā ir precizēta informācijas “automātiskas apmaiņas” nozīme, kas ir iekļauta arī pašreizējās regulas 17. pantā: katrai dalībvalstij automātiski un pēc savas iniciatīvas jāsniedz informācija, kas var būt noderīga citai dalībvalstij, lai aizsargātu savus nodokļu ieņēmumus. Precizējuma nozīme ir ievērojama: ja un kad to piemēros sistemātiski, spontāna informācijas nosūtīšana citām administrācijām, kurām tā interesē, liecinās, ka administratīvās sadarbības koncepcija ir pilnībā pieņemta.

4.7.   17. pantu ideālā variantā vajadzētu piemērot kopā ar 15. pantu, jo tajā ir noteikts, ka iestādēm, kas saņem informāciju, jāsniedz atgriezeniska informācija iestādēm, kuras to ir sniegušas. Sadarbība neaprobežojas tikai ar informācijas sniegšanu, bet nozīmē arī informēt informācijas sniedzēju par attiecīgās darbības rezultātiem.

4.8.   18. pantā (bijušais 22. pants) ir konkretizēta informācija, kas katrai dalībvalstij jāiekļauj savā datubāzē. EESK uzskata, ka šim noteikumam būs divkārša pozitīva ietekme. Pirmkārt, tie veicinās informācijas apmaiņas sistēmas VIES  (13) darbības uzlabošanu; otrkārt, tie liks dalībvalstīm pievērst uzmanību Direktīvas 2006/112/EK piemērošanai attiecībā uz PVN identifikācijas numura piešķiršanu, grozīšanu un izslēgšanu. Tā kā liela daļa krāpšanas gadījumu ir saistīta tieši ar PVN identifikācijas numuriem, attiecīgo noteikumu pareiza piemērošana ir ļoti svarīga. Arī lietotāji no tiem gūs vērā ņemamu labumu, sevišķi saistībā ar 23. un 24. pantā ieviestajiem jauninājumiem datubāzu minimālo standartu jomā.

4.9.   Šaubas rada 22. pants, kurā noteikts, ka katrai dalībvalstij jānodrošina citas dalībvalsts iestādei automātiska piekļuve savai datubāzei. EESK norāda: pat ja piekļuvei ir nepieciešama pieprasījuma saņēmējas iestādes iepriekšēja piekrišana  (14), tiešā piekļuve rada problēmas saistībā ar valodas prasmi un informācijas pareizu interpretāciju un izmantošanu. Komisija apzinās problēmu; 23. apsvērumā teikts, ka “jāizveido kopīga procedūra […] informācijas salīdzināmības un kvalitātes nodrošināšanai” un šī doma tiek atkārtota citā sakarā 27. apsvērumā. EESK uzskata, ka noteikums par automātisku piekļuvi ir jāatliek uz vēlāku laiku, kad kopējas administratīvās un elektroniskās procedūras tiks pieņemtas visās dalībvalstīs.

29. panta 1. punktā saistībā ar attiecīgo dalībvalstu ierēdņu līdzdalību administratīvajās procedūrās ir noteikts, ka minētie ierēdņi var atrasties ne vien birojos, bet arījebkurā citā vietā” (praktiski tas nozīmē, ka arī attiecīgo nodokļa maksātāju birojos). Vienlaikus 2. punktā, no vienas puses, tiek atcelts noteikums, ar kuru saskaņā pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts var noteikt pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts ierēdņu piedalīšanās kārtību administratīvajās procedūrās, bet no otras — apstiprināts, ka pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts ierēdņiem, lai gan viņi “neīsteno pilnvaras, kuras ir uzticētas pieprasījuma saņēmējas iestādes ierēdņiem […], var būt pieejamas tās pašas telpas un tie paši dokumenti, kuri ir pieejami pieprasījuma saņēmējas iestādes ierēdņiem”.

4.10.1.   Šādas pilnvaras un prerogatīvas nešķiet ne lietderīgas, ne pamatotas. EESK lūdz pārskatīt un padziļināti analizēt šo noteikumu. Citas dalībvalsts ierēdņa klātbūtne nodokļa maksātāja birojā var būt saistīta ar “komercnoslēpuma, rūpnieciska vai dienesta noslēpuma […] atklāšanu, vai informācijas atklāšana varētu būt pretrunā ar valsts politiku”. Minētā teikuma teksts sakrīt ar 56. panta 4. punktu, kurā noteikti gadījumi, kad var atteikt informācijas sniegšanu. Vēl jo vairāk tādēļ nav pieņemams, ka citas dalībvalsts ierēdnis uzzina šādu informāciju savas klātbūtnes dēļ nodokļa maksātāja birojos.

No 34. līdz 39. pantam iekļauts jauninājums. Paredzēts izveidot kopīgu struktūrvienību, kas cīnīsies pret krāpšanu PVN jomā un apkaros PVN nemaksāšanu. Šādas struktūras, kas ziņojumā (15) nosaukta par “ Eurofisc ”, galvenais uzdevums būtu organizēt ātru un daudzpusēju informācijas apmaiņu, apkopojot un izplatot administratīvajā sadarbībā noderīgu informāciju. Vairākos pantos ir aplūkoti dažādi jaunās struktūras darbības aspekti. Tomēr vēl nav skaidrs, vai tā būs centralizēta vai decentralizēta struktūra.

4.11.1.   EESK atzinīgi vērtē tādas struktūras izveidošanu, kas centralizē un izplata informāciju. Tomēr brīdī, kad šī struktūra sāks darboties, būs jāpārskata tās regulas daļas, kuras vajadzētu saskaņot vai pielāgot pašreizējai divpusējās sadarbības kārtībai.

4.11.2.   Turklāt ir vēl viens aspekts, kas saistīts ar Eurofisc izveidi, bet nav izskatīts nevienā regulas vai ievadziņojuma punktā, proti, sadarbība un saikne ar citām struktūrām, kuras apkaro organizēto noziedzību un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Daudzos gadījumos, tostarp visnopietnākajos, krāpšana PVN jomā nav atsevišķs noziegums, bet tas ir saistīts ar viltoto preču kontrabandu, narkotiku tirdzniecību, ieroču tirdzniecību un jebkuru citu darbību, ko veic un kontrolē organizētā noziedzība un terorisms. Ne teorētiski, ne praktiski nepastāv strukturēta sadarbība starp struktūrvienībām, kas nodarbojas ar šīs parādības dažādajiem aspektiem vai dažādām parādībām, kuras saistītas ar tām pašām organizācijām. Rezultātā rodas darbību dublēšanās, neefektivitāte un bieži vien arī konflikti par kompetences jomām.

4.11.3.   Nodokļu iestāžu un kriminālpolicijas un pretterorisma iestāžu sadarbības aspektus EESK plašāk analizē citā atzinumā par labu pārvaldību nodokļu lietās (16). Īsumā problēma ir saistīta ar nepieciešamību labāk koordinēt nodokļu direktīvas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas. Nav pieņemami, ka ir dažādas struktūras, piemēram, tiešo un netiešo nodokļu administrācijas, muita, policija, slepenie dienesti, ar vienādiem vai līdzīgiem mērķiem, bet kurām nav savstarpējas saiknes vai sadarbības nolīgumu.

4.11.4.   EESK apzinās šāda risinājuma praktiskās un administratīvās problēmas, kā arī ilgos termiņus, kas būtu vajadzīgi, lai to īstenotu, bet atgādina, ka lielākais šķērslis, neapšaubāmi, ir dalībvalstu politiskā griba, kuras pagaidām nav. Komisijai arī vajadzētu uzņemties virzītājspēka lomu, iekļaujot izmeklēšanas iestāžu administratīvo sadarbību savās vidējā termiņa un ilgtermiņa programmās.

4.12.   Regulas priekšlikumā nav minēts tās spēkā stāšanās datums; ir noteikts tikai, ka tā stāsies spēkā divdesmitajā dienā pēc publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī. Savukārt 45. pantā ir noteikts, ka virkne procedūru, kuru pamatā ir elektroniskā sadarbība, būs piemērojamas no 2015. gada 1. janvāra. Šis datums šķiet reāls, ciktāl visas dalībvalstis gribēs un varēs apņemties to ievērot.

4.13.   51. pantā paredzēts, ka katrai dalībvalstij jāveic (iekšējais) audits par to, kā administratīvie pasākumi darbojas. Tas ir vajadzīgs pasākums, kas, iespējams, pamatojas ārējā audita pieredzē (sk. 3.4. un 4.3.1. punktu), par ko gaidāms Tiesas spriedums. Tomēr EESK rodas šaubas par to, vai pasākums, kas ļauj dalībvalstīm pašām sevi kontrolēt, ir patiesi efektīvs.

4.14.   Nav mainīts 56. pants (bijušais 40. pants), ar ko dalībvalstīm piešķirta iespēja nesniegt informāciju un neveikt administratīvās procedūras, ja to neparedz šo valstu tiesību akti vai ja informācija skar aspektus saistībā ar rūpniecisko vai dienesta noslēpumu. Turklāt ir pievienots punkts, kurā ir precizēts, ka šāda iespēja neattiecas uz gadījumiem, kurus aizsargā banku noslēpums. Minēto jautājumu vajadzētu skatīt plašāk saistībā ar banku noslēpuma atcelšanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas noteikumiem. Tomēr paliek šaubas, vai uz personas, “kas darbojas kā aģents vai fiduciārs”, rīcībā esošo informāciju attiecas banku noslēpums vai dienesta noslēpums. EESK uzskata, ka būtu lietderīgi to precizēt.

Briselē, 2010. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  Anti Tax Fraud StrategyExpert Group (Nodokļu krāpšanas apkarošanas stratēģijas ekspertu grupa).

(2)  Standing Committee for the Administrative Cooperation (Administratīvās sadarbības pastāvīgā komiteja).

(3)  Par minēto regulu EESK izstrādājusi atzinumu (OV C 267, 27.10.2005., 45. lpp.).

(4)  COM(2009) 428 galīgā redakcija. Šajā EESK atzinumā ziņojums atsevišķi nav komentēts; tomēr Komisijas izklāstītā informācija un viedokļi ļoti palīdz izprast jaunajā regulā ierosināto pasākumu nozīmi.

(5)  COM(2006) 254 galīgā redakcija.

(6)  Dažos gadījumos minētais krāpšanas veids attīstījies par tā sauktā “pazudušā komersanta” krāpšanos Kopienā. COM(2009) 511 galīgā redakcija, 3. lpp.

(7)  Arī par šo paziņojumu EESK paudusi viedokli atzinumā par tematu “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par nepieciešamību izveidot savstarpēji koordinētu stratēģiju, lai uzlabotu cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas” (OV C 161, 13.7.2007., 8. lpp.).

(8)  COM(2008) 807 galīgā redakcija.

(9)  COM(2009) 427 galīgā redakcija.

(10)  Sk. EESK atzinumu par tematu “Labas pārvaldības veicināšana nodokļu lietās”.

(11)  Gadījumi, kad tiek izskatīta iespēja atteikt, ir minēti (jaunās) regulas pielikumā, un tie attiecas uz virkni pakalpojumu, citastarp, tālpārdošanu, pakalpojumiem saistībā ar nekustamajiem un kustamajiem materiālajiem īpašumiem, palīgdarbībām transportēšanas jomā un telekomunikāciju un radio un televīzijas apraides pakalpojumiem.

(12)  Padomes Regula (EK) Nr. 143/2008 (2008. gada 12. februāris), ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1798/2003 par administratīvas sadarbības pasākumu un informācijas apmaiņas ieviešanu saistībā ar noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas vietu, īpašajiem režīmiem un pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanu (OV L 44, 20.2.2008., 1. lpp.).

(13)  VIES — PVN informācijas apmaiņas sistēma (VAT Information Exchange System).

(14)  7. pantā ir paredzēts, ka “Pieprasījuma saņēmēja iestāde informāciju […] paziņo pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes ”.

(15)  COM(2009) 428 galīgā redakcija, 2.1. punkts.

(16)  Komisijas paziņojums par labas pārvaldības veicināšanu nodokļu lietās, COM(2009) 201 galīgā redakcija.


18.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/79


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva, ar ko groza Direktīvu 2003/71/EK par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un Direktīvu 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētajā tirgū”

COM(2009) 491 galīgā redakcija – 2009/0132 (COD)

(2010/C 347/12)

Galvenais ziņotājs: Angelo GRASSO kgs

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2009. gada 14. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva, ar ko groza Direktīvu 2003/71/EK par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un Direktīvu 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētajā tirgū”

COM(2009) 491 galīgā redakcija — 2009/0132 (COD).

Komitejas Birojs 2009. gada 3. novembrī uzdeva Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu par šo jautājumu.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 460. plenārajā sesijā 2010. gada 17. un 18. februārī (18. februāra sēdē) ar 156 balsīm par, 1 balsi pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Direktīvas priekšlikuma mērķis ir iekļaut pašreizējos Kopienas tiesību aktos divus būtībā atbalstāmus principus: a) informācijas kvalitāte ir galvenais elements faktiskajai spējai atbalstīt ekonomikas dalībnieku, sevišķi privāto ieguldītāju, ieguldījuma izvēli; b) ekonomiskāku informācijas pārvaldību var panākt, novēršot informācijas dublēšanos un līdz ar to divkārt samazinot informācijas sagatavošanas izmaksas.

1.2.   Abu minēto principu konkrēta piemērošana ir saistīta ar objektīvām grūtībām, jo izmērīt kvalitāti ir sarežģīti, bet vēl sarežģītāk to izdarīt gadījumos, kad tā attiecas uz informāciju. Turklāt jāņem vērā, ka informācijas par finanšu tirgiem izplatīšanas specifiskie mehānismi (ko varētu nosaukt par “osmotiskiem”) un to transversālā ietekme uz dažādiem ekonomikas dalībniekiem, kas ir ieinteresēti ieguldījumos (tā sauktais “signāla efekts”), rada nesakritības, dažkārt arī ievērojamas, starp informācijas sagatavošanas izmaksām un no tās iegūtajām priekšrocībām (arī ekonomiskām).

1.3.   Tātad informācijas kvalitātes un saimnieciskuma problēmas vajadzētu risināt kopā, ņemot vērā, ka labākais stimuls vērtspapīru emitentiem sagatavot kvalitatīvu informāciju ir iespēja rēķināties ar ekonomiskām priekšrocībām, kas atbilstu vismaz informācijas sagatavošanas izmaksām. Informācijas ekonomiskais novērtējums būtu jāveic, ņemot vērā faktu: ja informācija ir pārredzama, kapitāla piesaistes izmaksas samazinās. Ja savukārt informācija nav pārredzama, piesaistes izmaksas būs lielākas (tā sauktā “informācijas riska piemaksa”). Tāpēc EESK aicina novērst informācijas asimetriskumu, lai samazinātu kapitāla piesaistes izmaksas, samazinot informācijas riska piemaksu un tādējādi palielinot Eiropas uzņēmumu konkurētspēju kapitāla piesaistes jomā.

1.4.   Ievērojama daļa (aptuveni trīs ceturtdaļas) atšķirību starp informācijas izmaksām un priekšrocībām ir atkarīga no strukturāliem mehānismiem, ar kuru palīdzību informāciju izplata tirgus dalībniekiem, un tikai mazāka daļa (aptuveni viena ceturtdaļa) ir atkarīga no informācijas, ko emitents nav paziņojis. Direktīvas priekšlikumā ir piedāvāti risinājumi, lai samazinātu pirmo no minētajām divām informācijas riska daļām, un tas ir vērtējams atzinīgi. EESK uzsver tikai to, ka paredzamais izmaksu ievērojamais ietaupījums nedrīkst ietekmēt nosūtītās informācijas kvalitāti, jo tādā gadījumā iniciatīva nebūtu lietderīga.

1.5.   Priekšlikumā ir skarts problēmas aspekts, kas vēl nav atrisināts. Prasība nodrošināt ar informāciju ieguldītājus, kas nav speciālisti, ir pretrunā ar prasību paziņot viņiem visus nepieciešamos faktus, kas nepieciešami lēmuma par ieguldījumiem pieņemšanai, kas ir nenovēršami saistīti ar tehnisku terminu izmantošanu. EESK uzskata, ka lietderīgs risinājums būtu izveidot “informācijas starpnieku” tirgu, kas ir nošķirts no tradicionālajiem kapitāla un risku tirgus starpniekiem (bankām, pārvaldības uzņēmumiem, atvasināto finanšu instrumentu starpniekiem u.c.). Ņemot vērā citu valstu pieredzi citās situācijas, EESK ierosina izveidot (arī izvietošanas posmā un papildus priekšlikumiem, kas ietverti šajā atzinumā izskatāmajā dokumentā) īpašas juridiskas struktūras, kurām būtu deleģēti daži uzdevumi (līdzīgi deleģētajai balsošanai) un ar īpašiem tiesību aktiem atzīt finanšu informācijas speciālistu profesijas (pēc mantojuma pārvaldīšanas modeļa (“Family Office”)).

2.   Attīstība tiesību aktu jomā un jautājuma nozīmīgums.

2.1.   Eiropas Komisija piešķir finanšu tirgu informācijas pārredzamībai lielu nozīmi, par ko liecina nemitīga jaunu noteikumu izstrāde. Ar direktīvas priekšlikumu COM(2000) 126 sākās desmit gadus ilgs darbs, lai Eiropas Savienībā nodrošinātu skaidrus un pārredzamus tiesību aktus par to procedūru kodifikāciju, kas saistītas vērtspapīru iekļaušanu fondu biržas oficiālajā sarakstā un publicējamo informāciju. Ar šajā atzinumā izskatāmo direktīvas priekšlikumu minētais process iegājis jaunā attīstības posmā, kura mērķis ir uzlabot informācijas pārredzamības noteikumu piemērošanu, samazinot un vienkāršojot dažus informatīvo prospektu publicēšanas aspektus.

Desmit gadu laikā no 2000. līdz 2010. gadam Kopienas tiesiskā regulējuma prioritātes ir pakāpeniski mainījušās.

2.2.1.   Direktīvā 2001/34 bija uzsvērta galvenokārt tās informācijas kvalitāte, kuru vērtspapīru emitenti obligāti sniedz ieguldītājiem, pieņemot, ka finanšu tirgu efektīvs izvietojums ir tieši saistīts ar šo aspektu. EESK principā atbalstīja šādu nostāju atzinumā, ko pieņēma 2000. gada 29. novembrī (ziņotājs — Lehnhoff kgs, 112 balsis par, nevienam nebalsojot pret un nevienam neatturoties), vienīgi uzsverot, ka ieguldītājiem sniegtajai informācijai jābūt vienkāršai un skaidrai.

2.2.2.   Interese pārvirzās 2003. gadā, pievēršoties informācijai, kuru izmanto ieguldītāji, un tiek īstenoti reglamentējoši pasākumi, lai papildinātu Direktīvas 2001/34 sākotnējo tekstu. Ar Direktīvu 2003/6 tika regulēta tā sauktā iekšējā informācija (insider dealing), sevišķi tā, kas varētu apdraudēt finanšu tirgu līdzsvaru, tādējādi mazinot patērētāju uzticību. Tomēr jāuzsver, ka minētais noteikums attiecas uz emitentiem un uzraudzības iestādēm, mazāk pievēršoties informācijas izmantošanas ietekmei uz ieguldītāju rīcību. Saskaņā ar šo pieeju arī ar Direktīvu 2003/71 noteica sagatavošanas kritērijus prospektiem, kas jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību.

2.2.3.   Direktīvā 2004/109, ar ko groza Direktīvu 2001/34, uzmanība pievērsta ieguldītājiem publiski pieejamas informācijas, ko sniedz emitenti, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, tehniskajām detaļām ar mērķi saskaņot un integrēt Eiropas finanšu tirgus un ar to saistītos finanšu pakalpojumus. Pirms minētās direktīvas pieņemtajā 2003. gada 10. decembra atzinumā (ziņotājs — Simon kgs, 110 balsis par, 1 atturoties) EESK atbalstīja tekstā iekļautos tehniskos priekšlikumus, bet norādīja, ka pārāk stingras sistēmas var pārmērīgi palielināt obligātās informācijas sagatavošanas izmaksas, kas, sevišķi mazākiem emitentiem, ir ekonomiski demotivējošs faktors pilnīgai informācijas pārredzamībai.

2.2.4.   Savukārt 2005. gadā, papildinot tiesību aktus, priekšplānā izvirzījās jautājums par tā sauktajiem tirgos esošās informācijas regulatoriem, un tika veikti pasākumi saistībā ar finanšu pakalpojumu komiteju izveidi. Mērķis bija radīt priekšnoteikumus, lai Eiropas likumdevēji un regulatori efektīvāk un ātrāk varētu reaģēt uz finanšu tirgu pārmaiņām (sevišķi uz pārmaiņām, kas saistītas ar tehnoloģiju attīstību). Šo Komisijas iniciatīvu EESK 2004. gada 31. martā (ziņotāja — Fusco kdze, 95 balsis par, 2 atturoties).novērtēja atzinīgi.

2.3.   Šajā atzinumā izskatāmā direktīvas priekšlikuma galvenais mērķis ir uzlabot divu direktīvu — Direktīvas 2003/71 un Direktīvas 2004/109 piemērošanu, vienkāršojot dažas procedūras, lai finanšu informācija vairāk atbilstu privāto ieguldītāju vajadzībām un palielinātu ES rezidējošo emitentu efektivitāti un starptautisko konkurētspēju. Tādējādi atšķirībā no līdzšinējiem pasākumiem izskatāmā direktīvas priekšlikuma centrā ir finanšu informācijas kvalitātes jautājums.

2.4.   EESK uzskata, ka liels informācijas apjoms ne vienmēr nozīmē labu informācijas kvalitāti. Tas rada arī ekonomiskas problēmas informācijas jomā, jo tiek pieņemts, ka finanšu informācijas izmaksas vairāk saistītas ar sagatavojamo informatīvo prospektu skaitu, nevis to satura kvalitāti. Ietekmējot mehānismus, ar kuriem dubulto informācijas izplatīšanas dažādos posmus, ar izskatāmā direktīvas priekšlikuma palīdzību varētu ietaupīt vairāk nekā 300 miljonus euro gadā.

2.5.   Plašu interesi izraisījusi prasība, ka tirgiem jābūt spējīgiem izplatīt atbilstoša apjoma un kvalitātes informāciju par ieguldītājiem pieņemamām izmaksām. Venēcijas Ca' Foscari universitātē nesen veiktie empīriskie pētījumi liecina, ka nepilnīgas informācijas risks (tā sauktais informācijas risks) visās produktu grupās kopā vidēji par 37 % veicinājis Eiropas vērtspapīru tirgu svārstības pēdējo 15 gadu laikā. No tiem pašiem pētījumiem pārsteidzošā veidā izriet, ka vairāk nekā trīs ceturtdaļas no informatīvā riska ir saistītas ar informācijas izplatīšanas mehānismiem starp tirgus dalībniekiem un tikai atlikusī viena ceturtā daļa — ar emitentu sniegtās informācijas kropļojumiem. Tas ir saistīts ar finanšu informācijas izmaksu struktūru, kurai raksturīgas augstas sagatavošanas izmaksas pretstatā piegādes trešajām personām zemajām cenām — tiešās sekas tam, ka attiecībā uz informācijas izmantošanu nav savstarpējās izslēgšanas iespējas. Minētā parādība pati par sevi veicina informācijas un tās izplatīšanas mehānismu kvalitātes pazemināšanos, kompensējot to ar lielāku informācijas apjomu un bieži vien tās atkārtošanos.

2.6.   Tāpēc EESK uzskata, ka lietderīgi ir visi pasākumi, ar kuriem regulē ekonomikas procesus saistībā ar informācijas sagatavošanu un izplatīšanu, ja ar tiem tiek reāli sekmēta finanšu tirgos pieejamās informācijas kvalitātes paaugstināšanās, tādējādi atvieglojot ieguldītājiem ieguldījumu izvēli un samazinot arī emitentu, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot, finanšu resursu piesaistes izmaksas.

3.   Direktīvas priekšlikuma galvenie noteikumi.

3.1.   Direktīvas priekšlikumā ir pieci panti. Ar pirmajiem diviem pantiem groza attiecīgi Direktīvas 2003/71/EK (priekšlikuma 1. pants, apjomīgāks grozījums) un Direktīvas 2004/109/EK (priekšlikuma 2. pants, ne tik apjomīgs grozījums) tekstu. Pārējie trīs ir atbalsta panti, jo tajos ir attiecīgi regulēta transponēšana (3. pants), stāšanās spēkā (4. pants) un adresāti (5. pants).

3.2.   Analīze un piezīmes par izskatāmā priekšlikuma 1. pantu attiecībā uz Direktīvu 2003/71/EK.

3.2.1.   Priekšlikums grozīt 1. panta 2. punkta h) un j) apakšpunktu un 3. panta 2. punkta e) apakšpunktu. Pievienots jauns 1. panta 4. punkts.

3.2.1.1.   Teksta jaunajā redakcijā pirmām kārtām ir precizēts, ka noteikumu piemērošanas ierobežojumi attiecas uz visu to izvietojumu kopumu, kas veikti visā Eiropas Savienības teritorijā. Precizējums ir lietderīgs galvenokārt tādēļ, lai izvairītos no krāpšanas, sadalot ekonomiski vienotu darījumu vairākos juridiski neatkarīgos darījumos, kas noteikti dažādās jurisdikcijās. EESK uzsver arī, ka šis precizējums ir vajadzīgs, lai novērstu iespējamu informācijas atšķirību, izplatot to dažādos reģionos, kā arī no tā izrietošo izmaksu palielināšanos, kas var būtiski ietekmēt mazāka apjoma darījumus.

3.2.1.2.   Tālāk, ņemot vērā pašreizējo situāciju finanšu tirgū, ir norādīti jaunie ierobežojumi, no kuriem piemēro direktīvu. Lai izvairītos no ierobežojumu aktualitātes zuduma, ierosināts pilnvarot Komisiju pielāgot tos esošo apstākļu pārmaiņām, kas ir vajadzīgs informācijas izplatīšanai finanšu tirgos. EESK piekrīt prasībai, ka ierobežojumiem jābūt vieglāk pielāgojamiem tirgus apstākļiem, bet ierosina, lai Komisijas pieņemto grozījumu pamatā būtu finanšu tirgu un starpnieku kontroles un uzraudzības iestāžu priekšlikumi, ņemot vērā, ka šo iestāžu darbība ir piemērotāka tirgū reāli esošo vajadzību pastāvīgai uzraudzībai.

3.2.2.   Priekšlikums grozīt 2. panta 1. punkta e) un m) apakšpunkta ii) daļu.

3.2.2.1.   Priekšlikumā ir prasīts pielāgot “kvalificēta ieguldītāja” definīciju Direktīvā par finanšu instrumentu tirgiem (DpFIT) iekļautajai definīcijai. EESK atbalsta šo priekšlikumu, jo tas sekmē Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma saskaņošanu.

3.2.2.2.   Priekšlikumā ir noteikti teritoriālās darbības jomas definīcijas kritēriji vērtspapīriem (kas nav kapitāla vērtspapīri) ar nominālvērtību, kura ir mazāka par 1 000euro, ierobežojot tos ar dalībvalstīm, kurās ir emitenta juridiskā adrese vai kurās tiks atļauta parāda vērtspapīru tirdzniecība regulētā tirgū, vai kurās parāda vērtspapīri ir publiski piedāvāti. EESK atbalsta priekšlikuma mērķi vienkāršot procedūras, novēršot izdevumu palielināšanos saistībā ar vairāku prospektu izstrādi vienlaicīgi. Šajā sakarā Komiteja norāda, ka vērtspapīru tirgus vērtība atšķiras no to nominālvērtības, kurai bieži vien ir tikai juridiska funkcija, lai noteiktu līdzdalības daļu iniciatīvā. Tādēļ ne visiem vērtspapīriem ir nominālvērtība, un šādas juridiskas sistēmas ļauj emitēt vērtspapīrus bez “nominālvērtības”, sevišķi attiecībā uz vērtspapīriem, kas neapliecina līdzdalību kapitālā. Tāpēc EESK ierosina papildināt priekšlikumu, aizvietojot katru atsauci uz “nominālvērtību” ar kapitāla vērtspapīru “tirgus vērtību” (vai darījuma vērtību) un ar “pamatvērtību”, ja tie ir vērtspapīri, kas neapliecina līdzdalību kapitālā.

3.2.3.   Priekšlikums grozīt 3. panta 2. punktu.

3.2.3.1.   Priekšlikumā ir paredzēta iespēja, ka starpnieki, kas izvieto vērtspapīrus, var izmantot emitenta oriģinālo informatīvo prospektu, ja tas atbilst ES tiesību aktiem, tādējādi izvairoties no papildu dokumentu sagatavošanas izmaksām. Principā EESK piekrīt priekšlikumam un pamatojumiem, bet tā iesaka labāk izskaidrot jaunā tiesību akta piemērošanu arī gadījumos, kad starpnieka juridiskā adrese ir trešā valstī un kad tas veic izvietošanu valstī, kas nav emitenta valsts.

3.2.3.2.   Turklāt EESK aicina pārbaudīt, vai fakts, ka tā sauktās mazumtirdzniecības kaskādes var izmantot iepriekšējā 3.2.3.1. punktā minētās iespējas, nav pretrunā ar finanšu informācijas ātru novecošanos. Tādēļ EESK ierosina: prospekta publicēšanas brīdī tirgu kontroles un uzraudzības iestādes, uz kurām atsaucas emitents (vai starpnieki), nosaka prospekta derīguma beigu termiņu, pēc kura beigām tas ir obligāti jāatjaunina, ja attiecīgais darījums, kas bija prospekta izdošanas pamatā, joprojām ir aktuāls.

3.2.4.   Priekšlikums grozīt 4. panta 1. punkta e) apakšpunktu.

3.2.4.1.   Priekšlikuma būtība ir paplašināt pašlaik spēkā esošajā dokumentā paredzēto atbrīvojumu uz to sabiedrību darbiniekiem piešķirto vērtspapīru shēmu, kuras nav iekļautas regulēta tirgus sarakstā (tādējādi iekļaujot sabiedrības ar vērtspapīriem, kas ir citu tirgu sarakstos ārpus ES). Minētā priekšlikuma mērķis ir novērst atšķirības attieksmē pret dažādu kategoriju sabiedrībām (ES regulēta tirgus sarakstos iekļautās sabiedrības, salīdzinot ar tām, kuras nav iekļautas regulēta tirgus sarakstā vai iekļautas citu tirgu sarakstos ārpus ES), kā arī ierobežot izmaksas saistībā ar izvietošanu, kas paredzēta dalībniekiem, kuri jau ir informēti par ieguldījuma risku, jo viņi ir darbinieki.

3.2.4.2.   EESK atbalsta nodomu samazināt izmaksas, bet uzsver, ka darbiniekiem paredzēto vērtspapīru izvietošana vien jau varētu būt svarīga informācija ieguldītājiem, kas darbojas tā sauktajā sekundārajā tirgū, sevišķi, ja ir runa par starptautiskām grupām. Tāpēc EESK aicina atbrīvojuma paplašināšanu papildināt ar to tiesību aktu pārskatīšanu, kuri attiecas uz tirgu pārredzamību. EESK varētu īpašā pašiniciatīvas atzinumā ierosināt grozījumus direktīvai par pārredzamību.

3.2.5.   Priekšlikums grozīt 5. panta 2. punktu, 6. panta 2. punktu un 7. pantu.

3.2.5.1.   Direktīvas priekšlikumā ierosināts piešķirt lielāku nozīmi prospekta kopsavilkumam, ņemot vērā to, ka jo sevišķi privātie ieguldītāji tam pievērš lielu uzmanību. Kopsavilkumā pieļauto kļūdu dēļ redaktoru varētu saukt pie juridiskas atbildības. Tomēr priekšlikumā ir precizēts, ka dokumentā ierakstīto vārdu skaits nav piemērots dokumenta informatīvās vērtības rādītājs; par to drīzāk liecina “būtiskas informācijas” saturs.

3.2.5.2.   EESK piekrīt uzskatam, ka vārdu skaits nav pietiekams kopsavilkuma prospekta informatīvās vērtības rādītājs, tomēr tā uzskata, ka direktīvas priekšlikumā jānorāda precīzāki kritēriji par to, kura informācija ir vissvarīgākā. Ņemot vērā ieguldītāju vajadzību novērtēt ieguldījumu, pamatojoties uz paredzamā riska un peļņas attiecību, par galveno būtu uzskatāma informācija, kurai ir vislielākā iespējamā ietekme uz ieguldījuma riska profilu. Tā ir grūti nosakāma parādība. Tāpēc EESK iesaka noteikt galveno informāciju, pamatojoties uz tās ietekmes potenciālu, kuru var izmērīt ar citos Kopienas tiesību aktos paredzētajiem standarta rādītājiem, piemēram, “riskam pakļauto vērtību”. EESK ierosina alternatīvu tehnisku risinājumu, ar kuru vienkāršotu procedūru, proti, noteikt, ka riskam pakļautā vērtība obligāti jānorāda kopsavilkuma prospektā.

3.2.6.   Priekšlikums grozīt 7. panta 2. punktu.

Šis grozījuma priekšlikums ir ierosināts, lai proporcionāli samērotu informatīvā prospekta sagatavošanas izdevumus ar emisijas apjomu, kā arī jaunu akciju emisijas gadījumā. Zināms, ka prospekta sagatavošanas izdevumi nav pilnīgi proporcionāli finanšu darījuma apjomam; tāpēc uz mazāka apjoma darījumiem gulstas neproporcionāls slogs. Savukārt jaunu akciju emisijas gadījumā pienākumu samazināšana ir pamatota, pieņemot, ka “esošie akcionāri jau ir pieņēmuši sākotnējo lēmumu ieguldīt uzņēmumā un viņiem tas ir jāpārzina”.

EESK piekrīt, ka prospekta pastāvīgo izmaksu ietekme uz finanšu darījuma apjomu ir jāsamazina, jo tas ir objektīvi izmērāms kritērijs. Un otrādi — EESK uzskata, ka pamatojums pienākumu samazināšanai attiecībā uz jaunām akcijām ir ierobežojošs, jo to emisija bieži vien ir priekšnosacījums tirdzniecībai ar dalībniekiem, kuri var nonākt neizdevīgā situācijā nepilnīgas informācijas dēļ, jo viņi nav emitējošā uzņēmuma akcionāri. Kā iepriekš minēts, abos gadījumos ieguldījuma riskam pakļautās vērtības obligātas norādes ieviešana ļautu ierobežot prospektu sagatavošanas izmaksas, būtiski neietekmējot dokumenta kopsavilkuma informatīvo vērtību.

3.2.7.   Priekšlikums grozīt 8. pantu.

Ar ierosināto 8. panta grozījumu paredzēts izņemt informāciju par emisijas galvotājiem, ja galvotājs ir valsts, tādējādi samazinot darījuma kopējās izmaksas. Principā EESK atbalsta šo priekšlikumu, bet ierosina prospektā iekļaut vismaz pēdējo galvotāja vērtējumu, ņemot vērā to, ka šis rādītājs dažādās valstīs ir atšķirīgs, pat ja vērtspapīru vērtība ir noteikta tajā pašā valūtā, un to, ka garantiju varētu būt izdevušas finansiāli autonomas valstu struktūras un, iespējams, arī īpaši izveidotas valsts mērķsabiedrības.

3.2.8.   Priekšlikums grozīt 9. pantu un 14. punkta 4. punktu.

Priekšlikumā ir paredzēts pagarināt prospekta derīguma termiņu līdz 24 mēnešiem līdzšinējo 12 mēnešu vietā. EESK uzsver to, kas jau tika pateikts iepriekš, proti, finanšu informācijas veids neļauj stingri kodificēt informācijas derīguma termiņu. Tāpēc Komiteja iesaka saglabāt pašreizējo 12 mēnešu termiņu, dodot iespēju finanšu tirgu uzraudzības iestādēm to pagarināt vēl par 12 mēnešiem, ja saņemts emitenta pamatots pieprasījums.

3.2.9.   Priekšlikums grozīt 10. pantu, 11 panta 1. punktu, 12. panta 2. punktu un 14. panta 4. punktu.

3.2.9.1.   EESK atbalsta priekšlikumu atcelt Direktīvas 10. pantu, jo pašreizējais pienākums publicēt visu informāciju, kas bijusi pieejama pēdējos 12 mēnešos, ir nevajadzīgs izmaksu palielinājums emitentam un nedod nekādas priekšrocības ieguldītājam, kurš ar moderniem informācijas līdzekļiem var viegli atrast iepriekšējos prospektus, ņemot vērā 14. panta grozījumu, ar kuru paredzēts paplašināt publicēšanas pienākumu uz tīmekļa vietni, ievērojot parastos termiņus.

3.2.9.2.   Tā kā 11. un 12. panta grozījumu priekšlikumi izriet no 10. panta atcelšanas, pret tiem, izņemot iepriekšējā punktā minēto, citu iebildumu nav.

3.2.10.   Priekšlikums grozīt 16. pantu.

3.2.10.1.   Priekšlikuma galvenais mērķis ir precizēt brīdi, kad beidzas informācijas sniegšanas pienākums, sevišķi saistībā ar iespējamu nesakritību starp piedāvājuma beigām un tirdzniecības sākumu. Priekšlikumā ir ierosināts no abiem brīžiem izvēlēties brīdi, kas notiek vispirms. EESK uzskata, ka būtu lietderīgi papildināt priekšlikumu ar pienākumu starpniekiem, kuri izvieto vērtspapīrus, publicēt izvietojamo vērtspapīru tirdzniecības apjomu laikposmā starp piedāvājuma beigām un tirdzniecības sākumu. Kontroles un uzraudzības iestādei vajadzēs apliecināt datus par tirdzniecības apjomu minētajā laikposmā (prakse, ko reiz nosauca par “pelēko tirgu”) un norādīt izvietošanā piedalījušos starpnieku darījumu kopējo apjomu.

3.2.10.2.   Priekšlikumā arī norādīti saskaņoti termiņi, kas paredzēti ieguldītāju akceptu atsaukšanas tiesību izmantošanai, proti, divas dienas pēc informācijas papildinājuma publicēšanas. EESK atbalsta priekšlikumu saskaņot atsaukšanas tiesību izmantošanas termiņus, bet iesaka ieviest pienākumu informēt ieguldītājus, kas jau devuši akceptu, par papildu prospektu, izmantojot šim nolūkam paziņoto e-pastu.

3.2.11.   Priekšlikums grozīt 18. pantu.

Grozījuma priekšlikums, kas attiecas uz pašreiz spēkā esošās direktīvas 18. pantu, ir izteikti tehniska rakstura, un ar to nodrošina iespēju ātrāk paziņot sagatavoto prospektu atbilstības apstiprinājumu. Tas ļauj samazināt izmaksas un riskus saistībā ar tehniskām kļūdām prospektu publiskošanā, sevišķi valstīs, kurās “pielaide” vēl nedarbojas pilnībā. EESK atbalsta šo grozījuma priekšlikumu.

3.3.   Analīze un piezīmes par izskatāmā priekšlikuma 2. pantu attiecībā uz Direktīvu 2004/109/EK.

Grozījumi, kas ierosināti 2. punktā, ir vajadzīgi, lai koordinētu iepriekšējo punktu saturu ar izskatāmās direktīvas tekstu. EESK atbalsta grozījumus, izņemot iepriekšējos punktos izklāstītās piezīmes.

Briselē, 2010. gada 18. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


18.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/84


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam – Pārskats par vides politiku 2008. gadā”

COM(2009) 304 galīgā redakcija

(2010/C 347/13)

Ziņotājs: Daniel RETUREAU kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2009. gada 24. jūnijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas Paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam — Pārskats par vides politiku 2008. gadā”

COM(2009) 304 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 28. janvārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 460. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 17. un 18. februārī (17. februāra sēdē), ar 118 balsīm par, 4 balsīm pret un 10 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Komiteja secina, ka Kopienas iestādes un dalībvalstis ir ļoti nopietni pievērsušās klimata pārmaiņu un ilgtspējīgas attīstības jautājumiem. Tomēr vēl ir ļoti daudz darba, lai starptautiskajā līmenī varētu pieņemt kopīgu nostāju un izstrādāt kvantitatīvas un progresīvas saistības, pārskatot politiku palīdzības sniegšanai ĀKK valstīm un plašākā nozīmē — attīstības valstīm. To pašu var attiecināt arī uz nozīmīgākajiem darījumu partneriem, pirmkārt, ASV.

1.2.   Attiecībā uz ražojumu kopējo negatīvo ietekmi uz vidi būtu jāievieš obligātie standarti. Eiropas politikā arī turpmāk jāizmanto tiesību akti, instrumenti un brīvprātīgas iniciatīvas, lai mainītu ieradumus un veicinātu izpratni par jaunajām problēmām, ar kurām saskaras cilvēce; pilsoniskajā sabiedrībā jāstiprina “informēšanas” un ““izglītošanas” dimensijas.

1.3.   Integrētā klimata un enerģētikas politika sāk apliecināt savu efektivitāti; šī politika jāturpina, iekļaujot tās darbības jomā arī citas siltumnīcefektu izraisošās gāzes, citas nozares (pirmkārt, visu veidu transportu) un veicinot starptautisko sadarbību.

1.4.   Tādiem tiesību aktiem kā regula REACH un atbildībai vides jomā arī turpmāk būs būtiska nozīme, tos papildinot ar uzņēmumu, iedzīvotāju un patērētāju iniciatīvām.

1.5.   Tā kā pēdējos gados pieņemtas vairākas direktīvas, ir rūpīgi jāseko līdzi, lai tās tiktu pareizi transponētas un lai valstu izstrādāto tiesību aktu piemērošana un jo īpaši to īstenošanas uzraudzība būtu efektīva.

1.6.   Ziņojums ir visaptverošs un ļoti noderīgs, bet nav skaidrs, cik lielā mērā iedzīvotāji par to ir informēti.

2.   Komisijas ziņojumā skartie galvenie jautājumi.

2.1.   Eiropas iedzīvotāji 2008. gadā skaidrāk nekā jebkad agrāk apzinājās klimata pārmaiņu iespējamās sekas pasaulē un tagad šīs problēmas risināšanu uzskata to par galveno politisko prioritāti.

2.2.   Tas norāda uz nepieciešamību attīstīt ekonomiku, kas virzīta uz zemu oglekļa emisiju un resursu taupīšanu. Lai veiktu šos grūtos uzdevumus, paredzēti papildu pasākumi.

2.3.   Ekonomiku ir skārusi vēl nepieredzēta krīze; finanšu krīzes rezultātā strauji samazinājies ieguldījumu apjoms reālajā ekonomikā, ievērojami pieaudzis bezdarbs un, tā kā valstis veikušas aizdevumus un ieguldījušas banku un kredītiestāžu kapitālā, būtiski pieaudzis valsts budžeta deficīts.

2.4.   Komisijas ziņojums izstrādāts kā Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam. Lai gan par regulāriem progresa ziņojumiem nav paredzēta obligāta konsultēšanās ar EESK, Komiteja parasti pieprasa šos ziņojumus, kas ļauj sekot līdzi Kopienas tiesību aktu un pamatnostādņu īstenošanai.

2.5.   Gada ziņojumā par vides politiku ir apkopota informācija par Kopienas iniciatīvām un to rezultātiem 2008. gadā, piemēram, saistībām samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju saskaņā ar Kioto protokolu un jauniem mērķiem, kurus bija paredzēts pieņemt Kopenhāgenas konferencē. Komiteja ir pieņēmusi atzinumu par minēto tematu (1).

2.6.   Komisija uzskata, un prognozes ļauj secināt, ka ES ir izvēlējusies pareizo risinājumu, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju atbilstīgi Kioto protokolam par cīņu pret klimata pārmaiņām. ES un lielākā daļa tās dalībvalstu veic pasākumus, lai ievērotu emisijas samazināšanas saistības. Tā kā dažas dalībvalstis izskata iespējas ieviest papildu vienpusējus pasākumus, noteikto mērķi pat varētu pārsniegt.

2.7.   Ziņojumā aplūkotas dažādas jomas, uz kurām attiecas Kopienas vides politika, taču Komisijas dokuments ir tikai kopsavilkums, jo pilns ziņojums ir aptuveni 200 lappušu biezs, un ir pievienots Komisijas dokumentam.

2.8.   Pamatojoties uz pilnīgiem datiem par 2006. gadu, ES 15 dalībvalstīs 2008. gada jūnijā siltumnīcefekta gāzu emisijas apjoms bija par 2,7 % mazāks nekā atsauces gadā (1990), turklāt minētajā periodā ekonomikas izaugsme bija aptuveni 40 %. Īstenojot spēkā esošās politikas un pasākumus 2010. gadā (tātad 2008.–2012. gada perioda, kura laikā paredzēts panākt samazinājumu par 8 %, vidū) varētu panākt kopējo samazinājumu par 3,6 % salīdzinājumā ar atsauces gadu. Saskaņā ar Kioto protokola mehānismiem no trešām valstīm iegādājoties emisijas kredītus, kas iegūti no emisijas samazināšanas projektiem, gaidāms papildu samazinājums 3 % apmērā, un tādejādi kopējais samazinājums varētu būt 6,6 %. No oglekļa piesaistītājsistēmām savukārt paredzams papildu samazinājums par 1,4 %.

2.9.   Īstenojot visus minētos pasākumus varētu sasniegt un pat pārsniegt Kioto mērķus, jo dalībvalstis vēl nav iekļāvušas savās prognozēs emisijas kvotu sadales maksimālos apjomus Kopienas emisijas kvotu tirdzniecības periodam no 2008. līdz 2012. gadam; līdz ar to salīdzinājumā ar atsauces gadu gaidāms papildu samazinājums par 3,3 %.

3.   Piezīmes.

3.1.   Ziņojumā par 2008. gadu Komisijas prognozes balstītas uz diezgan veciem pilnīgiem datiem vai nepilnīgiem datiem par laikposmu no 2006. gada. Tie tomēr bija vienīgie 2008. gadā pieejamie dati, un Komisija izmantoja visus līdz dokumenta publicēšanas brīdim apkopotos atbilstošos datus. Lai gan Kopenhāgenas klimata pārmaiņām veltītās konferences rezultāti sagādājuši vilšanos, Komiteja uzskata, ka ES jāsasniedz tās pašas izvirzītais emisijas samazināšanas mērķis 2012. gadam un būtu jāturpina centieni, lai panāktu līdz 2020. gadam paredzēto emisijas samazināšanu.

3.2.   Tā kā pēdējos gados pieņemtas vairākas direktīvas, ir rūpīgi jāseko līdzi, lai tās tiktu pareizi transponētas un lai valstu izstrādāto tiesību aktu piemērošana un jo īpaši to īstenošanas uzraudzība būtu efektīva. Atsevišķas dalībvalstis tomēr nav spējušas sasniegt tām noteiktos mērķus. Ziņojumā skaidri norādītas vēl pastāvošās problēmas un šķēršļi un arī panāktais progress. Ziņojums ir visaptverošs un sīki izstrādāts, un tajā izklāstīti jauni rādītāji ražojumu un pakalpojumu kopējās negatīvās ietekmes uz vidi (ekoloģiskās pēdas) noteikšanai; jācer, ka tas un turpmākie ziņojumi tiks plaši izplatīti sabiedrībā un rosinās mainīt ražošanas, izplatīšanas un patēriņa ieradumus.

3.3.   Komiteju pilnībā nepārliecina arguments, ka krīze pati par sevi ir iespēja pārorientēt ražošanas un patēriņa modeļus uz ilgtspējīgākiem risinājumiem. Bezdarba un uzņēmumu slēgšanas dēļ ir būtiski mazinājusies daudzu ģimeņu pirktspēju. Daži uzņēmumi ražošanu pārvietojuši uz trešām valstīm. Nodarbinātība un mājoklis, īpaši jauniešiem, joprojām ir prioritāras īstermiņa problēmas, kurām vajadzīgi efektīvi risinājumi.

3.4.   Attīstās arī tādas tendences kā nepastāvīgs darbs, darba attiecības uz noteiktu laiku un nepilnas slodzes darbs; tas mazina stabilitātes sajūtu un neveicina pārmaiņas ne mājsaimniecību, ne arī uzņēmumu patēriņa modelī. Uzņēmumi dažkārt cenšas ražošanu, kas rada vislielāko piesārņojumu, pārvietot ārpus ES, nevis iegulda līdzekļus citos ražošanas modeļos; turklāt to ir grūti izdarīt, jo uzņēmumi, īpaši MVU, retāk saņem kredītus.

3.5.   Ziņojumā tikai virspusēji apskatīts jautājums par krīzes sekām, kuras vēl nebūt nav novērstas videi labvēlīgā veidā. Krīze ir smagi skārusi arī valstis ārpus 27 ES dalībvalstu robežām, jo īpaši attīstības valstis. Ir ļoti sarežģīti nekavējoties izstrādāt efektīvu politiku attiecībā uz šīm valstīm, vēl jo vairāk tādēļ, ka strauji samazinās oficiālās palīdzības attīstības jomā un cita veida atbalsta apjoms. Lai palīdzētu šīm valstīm, kurām nav ne līdzekļu, ne tehnoloģiju cīņai ar klimata pārmaiņām, strauji un būtiski ir jāmaina ieradumi.

3.6.   Turpinot rīkoties pēc principa “darīsim kā parasti” un nemainot ekonomikas organizāciju, nebūs iespējams panākt virzību uz drošāku un kvalitatīvāku vidi, turklāt ziņas par stāvokli rūpniecībā un finanšu tirgū nebūt nav iepriecinošas; ir pilnīgi nepieciešama stingra politiskā griba, aktīvāka Eiropas iedzīvotāju iesaistīšanās un objektīva, no plašsaziņas līdzekļu puses nevajadzīgi nepārspīlēta informācija.

Valstīm, kur strauji attīstās rūpnieciskā ražošana (Ķīna, Brazīlija, Indija u.c.), industrializēto tirgus ekonomikas valstu vecie patēriņa modeļi arvien vēl ir sasniedzams mērķis. Šo valstu valdības un iedzīvotāji īsti nesaprot ierobežojumus, kas tām būtu jāievēro, lai samazinātu piesārņojumu un mainītu ikdienas un patēriņa ieradumus. Minētās valstis pienākumu cīņai pret klimata pārmaiņām uztver kā pret tām vērstu vēsturisku netaisnību laikā, kad tās cenšas novērst iedzīvotāju nabadzību, veicināt izglītību un veselības aprūpi, pateicoties rūpniecības attīstībai, ko sekmē starptautiskajiem uzņēmumiem sniegtie ārpakalpojumi.

3.7.1.   Tās pieprasa atbalstu un tehnoloģiju nodošanu, kas ir nopietni jāņem vērā, ja mēs vēlamies gūt panākumus, kas iespējami, pateicoties klimata pārmaiņu jautājumā panāktajai virzībai.

3.8.   Pienācīgi jāapsver pārvadājumi starp dažādās pasaules daļās izkliedētajās ražošanas ķēdēm un uz tālām patēriņa vietām un jāveic atbilstoši pasākumi. Šobrīd faktisko izmaksu vēlreizēja internalizācija vides un klimata mērķiem rada slogu patērētājiem gan izmaksu, gan arī piesārņojuma ziņā. Tāpēc Komiteja atbalsta centienus pārskatīt MARPOL Konvenciju un ierobežot kuģu izraisīto piesārņojumu, taču būtu vajadzīgs arī visaptverošs regulējums par finanšu tirgiem, kā arī efektīvākas transporta loģistikas un ilgtspējīgas ražošanas veicināšanai.

3.9.   Komiteja piekrīt Komisijai, ka valdībām jāizmanto to ekonomikas atveseļošanas plāni, lai uzlabotu energoefektivitāti, par mērķi izvirzot vides infrastruktūras attīstīšanu un sekmējot ekoloģisko inovāciju.

3.10.   Mērķtiecīga vides politika palīdzētu stimulēt “zaļāku” ekonomikas atlabšanu, samazinot oglekļa emisiju un pārorientējot mājsaimniecību un uzņēmumu patēriņa modeļus.

3.11.   Visā pasaulē strauji samazinās bioloģiskā daudzveidība (izmirst daudz dzīvnieku un augu sugu, nopietni apdraudēta daļa no tām, piemēram, putni un bites, kam ir būtiska nozīme lauksaimniecībā); tāpēc jāveicina tādas politikas īstenošana, kas apturētu sugu izzušanu; tas īpaši attiecas uz:

mežu apsaimniekošanu un kailcirtes apturēšanu pirmatnējos mežos un tropu mežos,

lauksaimniecībā izmantojamām metodēm (ir pierādīts, kas pašreizējie fitosanitārie līdzekļi ietekmē bišu veselību un putnu uzturu).

3.12.   Komiteja atzinīgi vērtē tādu jaunu rādītāju izstrādi, kuros ņemta vērā bioloģiskā daudzveidība un klimats, līdzīgi tiem, kurus jau piemēro EUROSTAT attiecībā uz Sestās vides rīcības programmas prioritārajām jomām.

3.13.   CO2 nav vienīgā siltumnīcefekta gāze. Īpaša uzmanība jāpievērš arī NOx (slāpekļa oksīdiem) un visām citām vielām, kas var ietekmēt ozona slāni un izraisīt atmosfēras sasilšanu.

3.14.   Komiteja uzsver, ka svarīga nozīme ir izpratnes veidošanai sabiedrībā un tās aktīvai līdzdalībai, uzsverot labu produktu patēriņa praksi un sadzīves atkritumu apjoma samazināšanu un to šķirošanu; vienlaikus jāpalielina uzņēmumu izpratne un cīņa ar klimata pārmaiņām jāpadara par uzņēmumu sociālās atbildības daļu.

3.15.   EESK ir izstrādājusi atzinumus (2)par lielāko daļu no pārskatā minētajām programmām un tiesību aktiem un izveidojusi pastāvīgu Ilgspējīgas attīstības novērošanas centru, lai efektīvāk palīdzētu izstrādāt stratēģijas cīņai pret klimata pārmaiņām, pārraudzīt Kopienas politiku un tiesību aktus un kontrolēt to efektivitāti.

Briselē, 2010. gada 17. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  OV C 128, 18.5.2010., 116. lpp.

(2)  EESK atzinumi: OV C 128, 18.5.2010., 122. lpp.; OV C 318, 23.12.2009., 97. lpp., OV C 317, 23.12.2009., 75. lpp., OV C 318, 23.12.2009., 92. lpp., OV C 306, 16.12.2009., 42. lpp., OV C 277, 17.11.2009., 67. lpp., OV C 277, 17.11.2009., 62. lpp., OV C 318, 23.12.2009., 88. lpp., OV C 218, 11.9.2009., 55. lpp., OV C 218, 11.9.2009., 50. lpp., OV C 218, 11.9.2009., 46. lpp., OV C 175, 28.7.2009., 34. lpp., OV C 218, 11.9.2009., 59. lpp., OV C 306, 16.12.2009., 39. lpp., OV C 204, 9.8.2008., 66. lpp.