ISSN 1725-5201

doi:10.3000/17255201.C_2010.341.lav

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 341

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

53. sējums
2010. gada 16. decembris


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

II   Informācija

 

EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI

 

Eiropas Komisija

2010/C 341/01

Iebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju (Lieta COMP/M.5995 – VW/Karmann) ( 1 )

1

 

IV   Paziņojumi

 

EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI

 

Eiropas Komisija

2010/C 341/02

Euro maiņas kurss

2

2010/C 341/03

Komisijas paziņojums – Pamatnostādnes par tādu pārtikas produktu marķēšanu, kuru sastāvā ietilpst produkti ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu (ACVN) vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi (AĢIN)

3

2010/C 341/04

Komisijas paziņojums – ES labākās prakses pamatnostādnes ar lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem saistītām brīvprātīgās sertifikācijas shēmām

5

 

DALĪBVALSTU SNIEGTA INFORMĀCIJA

2010/C 341/05

Izraksts no lēmuma par Landsbanki Íslands hf. saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/24/EK par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju

12

2010/C 341/06

Izraksts no lēmuma par VEF banka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/24/EK par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju

14

 

INFORMĀCIJA ATTIECĪBĀ UZ EIROPAS EKONOMIKAS ZONU

 

EBTA Uzraudzības iestāde

2010/C 341/07

Uzaicinājums iesniegt piezīmes saskaņā ar 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktu Nolīgumā starp EBTA valstīm par Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidi par valsts atbalstu saistībā ar Sjóvá apdrošināšanas sabiedrības Īslandē rekapitalizāciju

15

 

EEZ Apvienotā komiteja

2010/C 341/08

EEZ Apvienotās komitejas lēmumi, kam izpildītas konstitucionālās prasības saskaņā ar EEZ līguma 103. pantu

26

2010/C 341/09

Īslandes un Norvēģijas atzīto dabīgo minerālūdeņu saraksts (Anulē un aizstāj OV C 28, 4.2.2010., 24. lpp. un EEZ papildinājumā Nr. 5, 4.2.2010., 1. lpp. publicēto tekstu)

39

 

V   Atzinumi

 

ADMINISTRATĪVAS PROCEDŪRAS

 

Eiropas Komisija

2010/C 341/10

Uzaicinājums iesniegt priekšlikumus – EACEA/41/10, lai īstenotu Erasmus Mundus 20092013 programmu 2011. gadā

40

 

Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO)

2010/C 341/11

Paziņojums par atklātu konkursu

46

 

PROCEDŪRAS, KAS SAISTĪTAS AR KONKURENCES POLITIKAS ĪSTENOŠANU

 

Eiropas Komisija

2010/C 341/12

Francijas valdības paziņojums saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 94/22/EK par atļauju piešķiršanas un izmantošanas noteikumiem ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei (Paziņojums par pieteikumu ekskluzīvas atļaujas (tā sauktās Permis de Dicy) saņemšanai, lai veiktu šķidro vai gāzveida ogļūdeņražu atradņu izpēti)  ( 1 )

47

 


 

(1)   Dokuments attiecas uz EEZ

LV

 


II Informācija

EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI

Eiropas Komisija

16.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/1


Iebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju

(Lieta COMP/M.5995 – VW/Karmann)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

2010/C 341/01

Komisija 2010. gada 29. novembrī nolēma neiebilst pret iepriekš minēto paziņoto koncentrāciju un atzīt to par saderīgu ar kopējo tirgu. Šis lēmums pamatots ar Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Pilns lēmuma teksts ir pieejams tikai vācu valodā, un to publicēs pēc tam, kad no teksta būs izņemta visa komercnoslēpumus saturošā informācija. Lēmums būs pieejams:

Komisijas konkurences tīmekļa vietnes uzņēmumu apvienošanos sadaļā (http://ec.europa.eu/competition/mergers/cases/). Šajā tīmekļa vietnē ir pieejamas dažādas individuālo apvienošanās lēmumu meklēšanas iespējas, tostarp meklēšana pēc sabiedrības nosaukuma, lietas numura, datuma un nozaru kodiem,

elektroniskā veidā EUR-Lex tīmekļa vietnē (http://eur-lex.europa.eu/lv/index.htm) ar dokumenta numuru 32010M5995. EUR-Lex piedāvā tiešsaistes piekļuvi Eiropas Kopienu tiesību aktiem.


IV Paziņojumi

EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI

Eiropas Komisija

16.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/2


Euro maiņas kurss (1)

2010. gada 15. decembris

2010/C 341/02

1 euro =


 

Valūta

Maiņas kurss

USD

ASV dolārs

1,3360

JPY

Japānas jena

111,88

DKK

Dānijas krona

7,4516

GBP

Lielbritānijas mārciņa

0,85290

SEK

Zviedrijas krona

9,0798

CHF

Šveices franks

1,2826

ISK

Islandes krona

 

NOK

Norvēģijas krona

7,8660

BGN

Bulgārijas leva

1,9558

CZK

Čehijas krona

25,155

EEK

Igaunijas krona

15,6466

HUF

Ungārijas forints

274,63

LTL

Lietuvas lits

3,4528

LVL

Latvijas lats

0,7097

PLN

Polijas zlots

3,9783

RON

Rumānijas leja

4,2885

TRY

Turcijas lira

2,0277

AUD

Austrālijas dolārs

1,3436

CAD

Kanādas dolārs

1,3440

HKD

Hongkongas dolārs

10,3878

NZD

Jaunzēlandes dolārs

1,7861

SGD

Singapūras dolārs

1,7502

KRW

Dienvidkorejas vona

1 541,53

ZAR

Dienvidāfrikas rands

9,0686

CNY

Ķīnas juaņa renminbi

8,8917

HRK

Horvātijas kuna

7,3898

IDR

Indonēzijas rūpija

12 061,15

MYR

Malaizijas ringits

4,1990

PHP

Filipīnu peso

58,706

RUB

Krievijas rublis

40,9375

THB

Taizemes bāts

40,194

BRL

Brazīlijas reāls

2,2694

MXN

Meksikas peso

16,5766

INR

Indijas rūpija

60,5640


(1)  Datu avots: atsauces maiņas kursu publicējusi ECB.


16.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/3


Komisijas paziņojums – Pamatnostādnes par tādu pārtikas produktu marķēšanu, kuru sastāvā ietilpst produkti ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu (ACVN) vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi (AĢIN)

2010/C 341/03

1.   IEVADS

1.1.   Konteksts

Kopš 1992. gada Eiropas Savienība veido īpašu politiku lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem piešķirto ģeogrāfisko norāžu jomā (1). Tādu pārtikas produktu marķēšanas un reklāmas noteikumi, kurus galapatērētājam piegādā nemainītus, paredzēti “Marķēšanas direktīvā” (2).

Tiesību aktos par aizsargātajiem cilmes vietas nosaukumiem (ACVN) un aizsargātajām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm (AĢIN) cita starpā paredzēts, ka reģistrētie nosaukumi ir aizsargāti pret jebkādu reģistrēta nosaukuma tiešu vai netiešu komerciālu izmantošanu produktiem, uz kuriem reģistrācija neattiecas, ciktāl šie produkti ir salīdzināmi ar tiem, kuri reģistrēti ar šo nosaukumu, vai ciktāl nosaukuma lietošana ļauj izmantot aizsargātā nosaukuma reputāciju (3). Turklāt “Marķēšanas direktīva” prasa, lai pārtikas produkta marķējums un reklāma, kas uz šo produktu attiecas, būtu tādi, lai nemaldinātu patērētāju, jo īpaši attiecībā uz minētā pārtikas produkta veidu, identitāti, kvalitātes īpašībām un sastāvu (4).

Šādā kontekstā, ja ar ACVN vai AĢIN apzīmēta produkta iekļaušana pārtikas produkta sastāvā dabiski var būt par iemeslu ievērojamam šo augstas kvalitātes produktu noietam, ir jāpārliecinās par to, ka šī iekļaušana attiecīgā pārtikas produkta marķējumā tiek norādīta labticīgi un tā, lai patērētājs netiktu maldināts.

1.2.   Pamatnostādnes

Paziņojumā par lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku (COM(2009) 234) Komisija apņēmās izstrādāt pamatnostādnes par tādu pārstrādātu produktu marķēšanu un reklāmu, kuriem kā sastāvdaļas izmanto produktus ar ģeogrāfiskajām norādēm.

Šo pamatnostādņu mērķis ir izskaidrot šajā jomā piemērojamos tiesību aktus un palīdzēt ekonomikas dalībniekiem noteikt, kādas ir viņu rīcības iespējas. To mērķis jo īpaši ir izklāstīt Komisijas viedokli par:

reģistrēto nosaukumu – ACVN vai AĢIN – lietošanas nosacījumiem tādu pārtikas produktu marķēšanā, noformēšanā un reklāmā, kuros ar šiem nosaukumiem apzīmēti produkti iekļauti kā sastāvdaļas,

labāko praksi, kas ļauj raudzīties, lai nosaukumi, kuri reģistrēti kā ACVN vai AĢIN un ar kuriem apzīmē produktus, ko iekļauj pārtikas produktu sastāvā, netiktu izmantoti ļaunprātīgi – tā, ka tie kaitē ar šiem nosaukumiem apzīmēto produktu reputācijai vai maldina patērētāju attiecībā uz pagatavotā produkta sastāvu.

Šo pamatnostādņu piemērošana ir brīvprātīga.

Vadlīnijās minētie piemēri doti vienīgi ilustrēšanai, un tie neatspoguļo situācijas vai strīdus, kas darīti zināmi Komisijai.

Šīs pamatnostādnes nav ne Eiropas Savienības tiesību aktu attiecībā uz ACVN un AĢIN, ne arī “Marķēšanas direktīvas” juridiski saistoša interpretācija. Šāda interpretācija ir Eiropas Savienības Tiesas ekskluzīvajā kompetencē un – jautājumā par to, vai dažu produktu marķējums ir tāds, ka var maldināt pircēju vai patērētāju, vai par kāda pārdošanas nosaukuma atzīšanu par iespējami maldinošu – attiecīgās valsts tiesneša kompetencē (5).

Šīs pamatnostādnes var tikt pārskatītas.

2.   IETEIKUMI

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija vēlas izklāstīt virkni ieteikumu, kas attiecas, no vienas puses, uz kārtību, kādā izmantojams nosaukums, kas reģistrēts kā ACVN vai AĢIN, un attiecīgās Eiropas Savienības norādes, abreviatūras un simboli tādu pārtikas produktu marķējumā, kuru sastāvā ietilpst produkti ar šādu nosaukumu, un, no otras puses, uz tādu produktu specifikācijām, kuri reģistrēti ar ACVN vai AĢIN un iekļauti pārtikas produktu sastāvā.

2.1.   Ieteikumi par reģistrēta nosaukuma lietošanu

1.

Saskaņā ar Komisijas viedokli nosaukums, kas reģistrēts kā pārtikas produkts, varētu tikt likumīgi norādīts pārtikas produkta sastāvdaļu sarakstā.

2.

Turklāt Komisija uzskata, ka nosaukumu, kas reģistrēts kā ACVN vai AĢIN, varētu norādīt tāda pārtikas produkta pārdošanas nosaukumā vai blakus tam, kura sastāvā ietilpst produkti ar reģistrētu nosaukumu, kā arī šā pārtikas produkta marķējumā, noformējumā vai reklāmā, ja vien ir izpildīti šādi nosacījumi.

Tādējādi būtu pareizi, ka minētais pārtikas produkts nesaturētu nevienu citu “līdzīgu sastāvdaļu”, citiem vārdiem, nevienu citu sastāvdaļu, ko varētu pilnīgi vai daļēji aizstāt ar sastāvdaļu, kas apzīmēta ar ACVN vai AĢIN. Komisija uzskata, ka, minot orientējošu piemēru un neierobežojot jēdzienu “līdzīga sastāvdaļa”, sieru ar zilā pelējuma marmorējumu (jeb, ikdienas valodā runājot, “zilo sieru”) varētu salīdzināt ar Rokforas sieru.

Turklāt šī sastāvdaļa būtu jāizmanto pietiekamā daudzumā, lai attiecīgajam pārtikas produktam piešķirtu būtisku īpašību. Tomēr Komisija, ņemot vērā potenciālo gadījumu daudzveidību, nevar ieteikt vienādi piemērojamu minimālo procentuālo daudzumu. Tā, piemēram, ar ACVN vai AĢIN apzīmētas garšvielas minimālā daudzuma iekļaušana pārtikas produktā vajadzības gadījumā varētu pietikt, lai minētajam pārtikas produktam piešķirtu kādu būtisku īpašību. Turpretī, iekļaujot pārtikas produktā minimālo daudzumu ar ACVN vai AĢIN apzīmētu gaļu, nevarētu noteikti piešķirt šim pārtikas produktam kādu būtisku īpašību.

Visbeidzot, ar ACVN vai AĢIN apzīmēta produkta iekļaujamo procentuālo daudzumu ideālā gadījumā vajadzētu norādīt attiecīgā pārtikas produkta pārdošanas nosaukumā vai tieši blakus tam, vai, ja tas nav izdarāms, sastāvdaļu sarakstā tiešā saistībā ar attiecīgo sastāvdaļu.

3.

Kad 2. punktā minētie nosacījumi ir izpildīti, Komisija uzskata, ka Eiropas Savienības norādes, abreviatūras (6) un simbolus, ko norāda līdztekus reģistrētam nosaukumam, drīkstētu lietot pārtikas produkta marķējumā, pārdošanas nosaukumā vai tam blakus vai šā produkta sastāvdaļu sarakstā vien tad, ja skaidri saprotams, ka pats šis pārtikas produkts nav produkts ar ACVN vai AĢIN. Pretējā gadījumā Komisija uzskata, ka notikusi šā ACVN vai AĢIN nepienācīga izmantošana un patērētājs ticis maldināts. Piemēram, pārdošanas nosaukums “Pizza au Roquefort” (“Pica ar Rokforas sieru”) vai “Pizza élaborée avec du Roquefort AOP” (“Pica, izgatavota, izmantojot ar ACVN apzīmēto Rokforas sieru”) Komisijas uztverē konfliktus praktiski neradītu. Turpretim pārdošanas nosaukums “Pizza au Roquefort AOP” (“Pica ar Rokforas sieru (ACVN)”) noteikti nebūtu iesakāms tiktāl, ciktāl šāds pārdošanas nosaukums varētu radīt iespaidu patērētājam, ka minētā pica kā tāda ir produkts, kam piešķirts ACVN.

4.

Komisija uzskata, ka tad, ja sastāvdaļa, kas ir līdzīga tādai sastāvdaļai, kas apzīmēta ar ACVN vai AĢIN, ir izmantota pārtikas produkta pagatavošanā, nosaukumu, kas reģistrēts kā ACVN vai AĢIN, drīkstētu iekļaut tikai sastāvdaļu sarakstā un saskaņā ar tādu pašu kārtību, kādā iekļaujamas pārējās tajā minētās sastāvdaļas. Īpaši svarīgi arī, lai izmantotās rakstu zīmes būtu vienādas burtu garnitūras, lieluma un krāsas ziņā utt.

2.2.   Ieteikumi attiecībā uz specifikācijām, ko sagatavo par pārtikas produktos iekļautām sastāvdaļām ar nosaukumiem, kurus reģistrē kā ACVN vai AĢIN

Saskaņā ar Komisijas viedokli noteikumus par tāda nosaukuma izmantošanu citu pārtikas produktu marķēšanā, kurš reģistrēts kā ACVN vai AĢIN, principā nedrīkstētu ievietot minētā nosaukuma produkta specifikācijā, jo tam, ka uzņēmēji ievēro spēkā esošos Savienības tiesību aktus, ir adekvāta garantija. Izņēmuma kārtā iekļaut šos noteikumus tajā varētu tikai tad, ja to mērķis ir atrisināt kādu īpašu, skaidri noteiktu grūtību, un ja tie ir objektīvi, proporcionāli un nediskriminējoši. Jebkurā gadījumā, ja specifikācijā iekļauj šādus noteikumus, to mērķis vai ietekme nedrīkstētu būt spēkā esošo tiesību aktu grozīšana.


(1)  Padomes 2006. gada 20. marta Regula (EK) Nr. 510/2006 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (OV L 93, 31.3.2006., 12. lpp.), kā arī Komisijas 2006. gada 14. decembra Regula (EK) Nr. 1898/2006, ar ko nosaka sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 510/2006 (OV L 369, 23.12.2006., 1. lpp.).

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīva 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (OV L 109, 6.5.2000., 29. lpp.).

(3)  Sk. Regulas (EK) Nr. 510/2006 13. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

(4)  Sk. Direktīvas 2000/13/EK 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

(5)  Šajā sakarā sk., piemēram, Tiesas 2009. lēmumu Severi, C-446/07, Krāj., I-8041. lpp., 60. punkts.

(6)  Šajā gadījumā tā ir norāde “aizsargāts cilmes vietas nosaukums” vai “aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde” un attiecīgās abreviatūras – ACVN un AĢIN.


16.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/5


Komisijas paziņojums – ES labākās prakses pamatnostādnes ar lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem saistītām brīvprātīgās sertifikācijas shēmām

2010/C 341/04

1.   IEVADS

Pēdējos gados ir būtiski pieaudzis lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu brīvprātīgās sertifikācijas shēmu skaits. Inventarizācijā, ko Komisijas vajadzībām veica 2010. gadā (1), uzskaitītas vairāk par 440 dažādām shēmām, no kurām vairākums izveidotas pēdējo desmit gadu laikā.

Lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu sertifikācijas shēmas (ar sertifikācijas mehānisma palīdzību) nodrošina pārliecību, ka ir ievērotas specifikācijās norādītās produkta vai tā ražošanas metodes vai sistēmas konkrētas īpašības vai pazīmes. Tās aptver plašu loku dažādu iniciatīvu, kas darbojas dažādos pārtikas aprites ķēdes posmos (posms pirms vai pēc saimniecības; posms, kas aptver visu pārtikas aprites ķēdi vai tās daļu; posms, kas ietekmē visus sektorus vai tikai vienu tirgus segmentu, utt.). Shēmas var darboties uzņēmumu savstarpējo darījumu (B2B) līmenī (ja paredzēts, ka lielveikals vai pārstrādes uzņēmums ir informācijas galasaņēmējs) vai uzņēmuma darījumu ar patērētāju (B2C) līmenī. Var izmantot logotipus, tomēr daudzās, jo īpaši B2B shēmās, tas netiek darīts.

Lai gan saskaņā ar definīciju sertifikācijas shēmas izmanto trešo personu apliecinājumu, tirgū pastāv citas shēmas, kuru darbības pamatā ir marķējums vai logotips (kas bieži vien reģistrēts kā preču zīme), un netiek iesaistīts nekāds sertifikācijas mehānisms. Šo shēmu ievērošanu nodrošina, izmantojot pašdeklarēšanos vai izvēli, ko veic shēmas īpašnieks. Saskaņā ar 2. iedaļā sniegtajām definīcijām šīs shēmas sauks par “pašdeklarācijas shēmām”. Sertifikāciju vislietderīgāk izmantot tad, kad sniegtās garantijas ir sarežģītas, tās ir sīki izklāstītas specifikācijās un tiek periodiski pārbaudītas. Pašdeklarācija ir atbilstošāka samērā vienkāršu (vienas tematikas) informācijas norāžu gadījumā.

Sertifikācijas shēmu izstrādi galvenokārt nosaka tādi faktori kā sabiedrības pieprasījums pēc produkta vai tā ražošanas procesa konkrētām īpašībām (2), no vienas puses (pārsvarā B2C shēmām), un uzņēmēju vēlme nodrošināt, ka to piegādātāji ievēro konkrētas prasības, no otras puses (pārsvarā B2B shēmām). Pārtikas nekaitīguma jomā Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības (3), nosaka to, ka uzņēmumi, kas iesaistīti pārtikas un barības apritē, ir primāri atbildīgi par to, lai pārtika un barība atbilstu pārtikas aprites tiesību aktu prasībām, un pārbauda, vai uzņēmēji, kas ir iesaistīti pārtikas un barības apritē, izpilda minētās prasības. Lieli pārtikas aprites ķēdes dalībnieki jo īpaši bieži paļaujas uz sertifikācijas shēmām, lai pārliecinātos, ka produkts atbilst prasībām, un lai sargātu savu reputāciju un novērstu atbildību, ja pārtikas nekaitīguma jomā radies incidents.

Privātā sertifikācija, protams, nav nepieciešama, lai apliecinātu atbilstību tiesību aktu prasībām. Jebkurai privātai sertifikācijas shēmai lauksaimniecības un pārtikas nozarē jāpaliek brīvprātīgai. Ja uzņēmēji izmanto sertifikāciju par atbilstību pamatprasībām, lai atvieglotu darījumus ar citiem pārtikas aprites ķēdes dalībniekiem, būtu skaidri jānosaka, ka šādu praksi nevar izmantot, lai diferencētu produktus tirgū.

Sertifikācijas shēmas var sniegt ieguvumus:

pārtikas aprites ķēdes starpniekiem, nodrošinot standartus un tādējādi sargājot atbildību un reputāciju attiecībā uz produktu un marķējuma informācijas norādēm,

ražotājiem, uzlabojot piekļuvi tirgum, palielinot tirgus daļu un produkta uzcenojumu sertificētajiem produktiem, un, iespējams, arī palielinot efektivitāti un samazinot darījumu izmaksas, un

patērētājiem, nodrošinot drošu un uzticamu informāciju par produkta un procesa īpašībām.

Dažas ieinteresētās personas ir apgalvojušas, ka sertifikācijas shēmām var būt trūkumi:

vienotā tirgus apdraudējums (4),

jautājumi par shēmas prasību pārredzamību un informācijas norāžu ticamību, jo īpaši shēmām, kuras apliecina atbilstību pamatprasībām,

patērētāju maldināšanas iespēja,

izmaksas un slogs lauksaimniekiem, jo īpaši gadījumos, kad tiem jāpievienojas vairākām shēmām, lai nodrošinātu pircēju prasību izpildi,

risks, ka ražotāji, kuri nepiedalās galvenajās sertifikācijas shēmās, varētu tikt izspiesti no tirgus, un

ietekme uz starptautisko tirdzniecību, jo īpaši jaunattīstības valstīs (5).

Komisija ir norādījusi, ka jautājumu par to, ka dažādas shēmas ar līdzīgiem mērķiem izraisa patērētājos apjukumu, risina privātās iniciatīvas (6), kuru mērķis ir radīt “labas prakses kodeksu” privātajām standartizācijas organizācijām galvenokārt sociālajā un vides jomā. Turklāt konkrēti esošo shēmu ierosinātāji jau ir veikuši pasākumus, lai saskaņotu prasības ar līdzīgām shēmām, un dažas no esošajām sertifikācijas shēmām (galvenokārt B2B līmenī) ir radušās dažādu individuālo standartu saskaņošanas procesā.

1.1.   Shēmu veidi

Pastāv liela shēmu dažādība to darbības jomas, mērķu, uzbūves un darbības metožu ziņā. Kā minēts iepriekš, viena būtiska atšķirība starp shēmām ir, vai šīs shēmas izmanto trešo personu apliecinājuma procedūru; tādējādi tās tiek klasificētas pašdeklarācijas shēmās, no vienas puses, un sertifikācijas shēmās, no otras puses. Sertifikācijas shēmas var tālāk dalīt pēc tā, vai tās darbojas uzņēmumu savstarpējo darījumu (B2B) līmenī, vai to mērķis ir sniegt informāciju no uzņēmējdarbības ķēdes patērētājam (B2C).

Vēl viens svarīgs klasifikācijas kritērijs ir saistīts ar to, vai shēma vērtē produktus un procesus (galvenokārt B2C), vai pārvaldības sistēmas (galvenokārt B2B). Konkrēto prasību ziņā shēmas var apliecināt atbilstību valsts iestāžu noteiktajām prasībām (pamatprasības), vai tās var pievienot kritērijus, kas pārsniedz tiesību aktu prasības (papildu prasības). Izšķirt šos divus prasību veidus nav vienmēr viegli: no vienas puses, dažās shēmu jomās pamatprasību kritēriji bieži vien ir stingrāki nekā citās jomās; no otras puses, dažas pamatprasības, jo īpaši vides un lauksaimniecības jomā, prasa uzņēmējiem piemērot labu vai labāko praksi un izsaka vērtējumu par pienācīgas rūpības ievērošanu, tādējādi konkrētās veicamās darbības dažādiem shēmas dalībniekiem un dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgas. Patiesībā uzņēmēji izmanto dažu sertifikācijas shēmu tehniskās prasības, lai interpretētu un konkretizētu šos vispārīgos pienākumus.

Minēto klasifikāciju ilustrē šāda tabula.

Shēmu klasifikācija

Apliecinājuma veids

Pašdeklarācija

Sertifikācija (trešās personas apliecinājums)

Mērķauditorija

B2C

B2C

B2B

Konkrēto prasību objekti

Produkti un procesi

Galvenokārt produkti (tostarp pakalpojumi) un procesi

Galvenokārt pārvaldības sistēmas

Prasību saturs

Galvenokārt pārsniedz pamatprasības

Galvenokārt pārsniedz pamatprasības

Pamatprasības un pārsniedz pamatprasības

Pamatnostādnēs galvenā uzmanība tiks pievērsta tabulas labajā pusē minētajām sertifikācijas shēmām.

1.2.   Pamatnostādņu mērķis

Paziņojumā par lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku (7) Komisija noteica, ka, ņemot vērā norises un iniciatīvas privātajā sektorā, pašreizējā posmā, lai novērstu sertifikācijas shēmu iespējamos trūkumus, nav nepieciešama tiesību aktu pieņemšana (8). Tā vietā, pamatojoties uz ieinteresēto personu piezīmēm, Komisija, sadarbojoties ar padomdevēju grupu kvalitātes jautājumos (9), apņēmās izstrādāt pamatnostādnes lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu sertifikācijas shēmām.

Šo pamatnostādņu mērķis ir aprakstīt spēkā esošo tiesisko regulējumu un palīdzēt uzlabot brīvprātīgās sertifikācijas shēmu pārredzamību, ticamību un efektivitāti, un nodrošināt, lai tās nebūtu pretrunā ar normatīvajām prasībām. Tās uzsver labāko praksi šādu shēmu darbībā, tādējādi nodrošinot norādījumus par to, kā:

neradīt patērētājos apjukumu un palielināt shēmu prasību pārredzamību un skaidrību,

mazināt lauksaimnieku un ražotāju administratīvo un finansiālo slogu, tostarp jaunattīstības valstīs, un

nodrošināt atbilstību ES iekšējā tirgus noteikumiem un principiem sertifikācijas jomā.

Pamatnostādnes galvenokārt paredzētas shēmu izstrādātājiem un atbildīgajiem par to izpildi.

Pamatnostādņu izmantošana ir brīvprātīga. Šo pamatnostādņu ievērošana nenozīmē to, ka Komisija ir apstiprinājusi šajās shēmās noteiktās prasības. Pašreizējām pamatnostādnēm nav ne juridiska statusa Eiropas Savienībā, ne arī tās paredzētas, lai mainītu prasības ES tiesību aktos.

Visbeidzot, šīs pamatnostādnes nebūtu jāuztver kā ES tiesību aktu juridiska interpretācija, jo šāda interpretācija ir vienīgi Eiropas Savienības Tiesas kompetencē.

2.   DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS

2.1.   Darbības joma

Pamatnostādnes ir piemērojamas brīvprātīgās sertifikācijas shēmām, kas attiecas uz:

lauksaimniecības produktiem, kas ir vai nav paredzēti lietošanai pārtikā (tostarp dzīvnieku barību),

Regulas (EK) Nr. 178/2002 2. pantā uzskaitītajiem pārtikas produktiem un

procesiem un pārvaldības sistēmām, kas saistītas ar lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ražošanu un pārstrādi.

Pamatnostādnes neattiecas uz valsts iestāžu veiktajām oficiālajām kontrolēm.

2.2.   Terminu definīcijas  (10)

1.   Konkrēta prasība: noteikta vajadzība vai sagaidāmais rezultāts.

2.   Atbilstības novērtējums: pierādījums, ka ir izpildītas konkrētās prasības saistībā ar produktu, procesu, sistēmu, personu vai iestādi.

3.   Pārskatīšana: atlases un derīguma noteikšanas darbību piemērotības, atbilstības un efektivitātes un šo darbību rezultātu pārbaude attiecībā uz konkrēto prasību izpildi.

4.   Apliecinājums: izziņa, pamatojoties uz lēmumu, kas pieņemts pēc pārbaudes veikšanas, par to, ka ir pierādīta konkrēto prasību ievērošana.

5.   Deklarācija: ieinteresētās puses apliecinājums. Šajās pamatnostādnēs terminu “pašdeklarācijas shēmas” lieto attiecībā uz kolektīvām shēmām un marķējuma informācijas norādēm, kas nav sertificētas un kuru pamatā ir ražotāja veiktā pašdeklarācija.

6.   Sertifikācija: trešās personas apliecinājums saistībā ar produktiem, procesiem, sistēmām vai personām.

7.   Akreditācija: trešās personas apliecinājums saistībā ar iestādi, oficiāli parādot tās kompetenci veikt konkrētus uzdevumus. Eiropas Savienībā (11) akreditācija ir valsts akreditācijas struktūras apliecinājums, ka atbilstības novērtēšanas struktūra atbilst saskaņotajos standartos noteiktajām prasībām un attiecīgā gadījumā – jebkurām papildu prasībām, tostarp atbilstīgajās nozaru sistēmās izklāstītajām, lai veiktu īpašas atbilstības novērtēšanas darbības;

8.   Kontrole: produkta dizaina, produkta, procesa vai iekārtas pārbaude un noteikšana, vai tā atbilst konkrētām prasībām, vai, pamatojoties uz profesionālu vērtējumu, – vispārīgām prasībām.

9.   Revīzija: sistemātisks, neatkarīgs, dokumentēts process, lai iegūtu uzskaites datus, faktus vai citu būtisku informāciju un to objektīvi novērtētu ar nolūku noteikt, kādā pakāpē ir izpildītas konkrētas prasības.

3.   SPĒKĀ ESOŠĀS TIESĪBU NORMAS ES LĪMENĪ

3.1.   Noteikumi saistībā ar shēmu darbību

Sertifikācijas shēmām, kas darbojas Eiropas Savienībā, piemēro šādas ES pamatnormas:

Noteikumi par iekšējo tirgu. Sertifikācijas pakalpojumu sniedzēji var brīvi veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpojumus, kā tas noteikts saskaņā ar 49. un 56. pantu Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Pakalpojumu direktīvas attiecīgajām normām (12). Dibinot uzņēmumu citā dalībvalstī, uz noteikumiem neattiecina nepamatotus ierobežojumus. Tāpat arī tiem nevajadzētu saskarties ar nepamatotiem ierobežojumiem, sniedzot pārrobežu pakalpojumus. Sertifikācijas shēmas nedrīkst arī radīt de facto šķēršļus preču tirdzniecībai iekšējā tirgū.

Noteikumi par valsts iesaistīšanos shēmās. Sertifikācijas shēmas, ko atbalsta tādas publiskas iestādes kā reģionālās vai valsts iestādes, nedrīkst radīt ierobežojumus, kuru pamatā ir ražotāju valstiskā izcelsme, vai kā citādi kavēt vienotā tirgus darbību. Jebkuram sertifikācijas shēmām paredzētam atbalstam, ko piešķir dalībvalsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem LESD 107. panta nozīmē, jāievēro valsts atbalsta noteikumi.

Noteikumi par konkurenci. Sertifikācijas shēmas nedrīkst izraisīt pret konkurenci vērstu rīcību, jo īpaši attiecībā uz tādiem papildināmiem aspektiem kā:

horizontālas vai vertikālas vienošanās, kas ierobežo konkurenci,

situāciju, kad konkurējošus uzņēmumus izslēdz no tirgus viens vai vairāki uzņēmumi ar būtisku ietekmi tirgū (piemēram, liedzot konkurējošiem pircējiem piekļuvi izejvielām un/vai konkurējošiem piegādātājiem piekļuvi izplatīšanas kanāliem),

aizliegums piekļūt sertifikācijas shēmai tiem tirgus dalībniekiem, kas atbilst piemērojamajiem priekšnoteikumiem,

aizliegums shēmā iesaistītajām pusēm vai citām trešām pusēm attīstīt, ražot un tirgot produktus, kuri neatbilst shēmā noteiktajām specifikācijām.

Patērētājiem sniedzamā informācija un marķēšanas prasības (13) Pārtikas produktu marķējums, reklāma un noformējums nedrīkst būtiski maldināt pircēju, jo īpaši:

par pārtikas produkta raksturīgajām pazīmēm un jo īpaši tā raksturu, identitāti, īpašībām, sastāvu, daudzumu, derīgumu, izcelsmi vai pirmavotu, izgatavošanas vai ražošanas veidu,

piedēvējot pārtikas produktam tādu iedarbību vai īpašības, kas tam nepiemīt,

liekot saprast, ka pārtikas produktam piemīt sevišķas īpašības, kamēr faktiski šādas īpašības piemīt visiem līdzīgiem pārtikas produktiem.

Shēmas, kurās apliecina tikai atbilstību juridiskajām prasībām, nedrīkstētu dot norādes par to, ka sertificētajiem produktiem piemīt īpašas iezīmes, kas atšķiras no līdzīgu produktu iezīmēm. Tāpat shēmu iedarbība nedrīkstētu būt tāda, ka tiktu apšaubīti citi produkti tirgū vai oficiālo pārbaužu uzticamība vai būtu tendence tos apšaubīt.

Turklāt saskaņā ar Direktīvas par negodīgu komercpraksi noteikumiem pārtikas produktu marķējums, reklāma un noformējums nedrīkst maldināt pircējus (14).

Ieviešot atbilstības novērtējuma procedūru kādā tiesību aktā, ES ņem vērā starptautiskās saistības, jo īpaši tās, kas izklāstīti PTO Nolīgumā par tehniskiem tirdzniecības šķēršļiem.

3.2.   Noteikumi saistībā ar shēmu saturu

Turklāt daudzās jomās, ko skar sertifikācijas shēmu prasības (piemēram, normatīvās prasības pārtikas nekaitīguma un higiēnas jomā (15), bioloģiskās lauksaimniecības, dzīvnieku labturības, vides aizsardzības jomā un tirdzniecības standartu jomā konkrētiem produktiem) pastāv īpaši tiesību akti.

Jomās, kurās pastāv attiecīgi standarti vai tiesību akti, informācijas norādēs šie standarti vai tiesību akti jāņem vērā un jānodrošina atbilstība, kā arī specifikācijās jāievieto atsauce uz tiem (piemēram, ja shēma izmanto norādes uz bioloģisko lauksaimniecību, tās pamatā jābūt Regulai (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu (16); ja shēma izmanto norādes uz uzturvērtību un veselīgumu, tai jābūt saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1924/2006 (17) un jānodrošina prasītais zinātniskais novērtējums, ko veic Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (European Food Safety Authority, EFSA)).

Jo īpaši attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu un higiēnu:

shēmas nedrīkst ietekmēt esošos oficiālos standartus un/vai prasības vai jācenšas tos/tās aizstāt, nedz arī jātiecas aizstāt kompetento iestāžu veiktās oficiālās kontroles, lai veiktu oficiālo pārbaudi par atbilstību oficiālajiem obligātajiem standartiem un prasībām,

produktus, kas tiek piedāvāti tirgū tādās shēmās, kurās nekaitīguma un higiēnas standarti pārsniedz juridiskās prasības, nedrīkstētu reklamēt vai ieteikt tā, ka tiktu apšaubīts citu tirgū piedāvāto produktu nekaitīgums vai būtu vērojama tendence to apšaubīt, vai tiktu apšaubīta oficiālo pārbaužu uzticamība.

3.3.   Noteikumi, kas nosaka atbilstības novērtējumu, sertifikāciju un akreditāciju

Noteikumi par tādu atbilstības novērtēšanas iestāžu akreditācijas organizēšanu un veikšanu, kuras veic darbības reglamentētajā jomā, ir noteikti Regulā (EK) Nr. 765/2008. Lai gan šī regula nesatur prasību atbilstības novērtēšanas iestādēm iegūt akreditāciju, šāda prasība izteikta dažos citos ES tiesību aktos (18).

Turklāt starptautiski atzīti noteikumi attiecībā uz produkta/procesa vai sistēmas sertifikācijas shēmām izklāstīti attiecīgi Starptautisko standartu organizācijas (ISO) 65. rokasgrāmatā (EN 45011) vai ISO 17021. Kaut gan produkta/procesa vai sistēmas sertifikācijas shēmas ir brīvprātīga iniciatīva, lai veiktu produkta/procesa vai sistēmas sertifikāta akreditāciju, sertifikācijas iestādei jābūt akreditētai atbilstoši EN 45011/ISO 65 vai ISO 17021.

Tomēr iepriekš minētais neskar visas piemērojamās ES pārtikas aprites tiesību aktu prasības, tostarp Regulas (EK) Nr. 178/2002 5. panta 1. punktā izklāstītos vispārīgos mērķus:

“Pārtikas aprites tiesību aktiem ir viens vai vairāki vispārīgi mērķi, proti, augsts cilvēku dzīvības un veselības, kā arī patērētāju interešu aizsardzības līmenis, tostarp godīga pārtikas tirdzniecības prakse, attiecīgā gadījumā ņemot vērā dzīvnieku veselības un labturības, augu veselības un vides aizsardzību.”

Šajā sistēmā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 882/2004 (19) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem, ietver konkrētus noteikumus attiecībā uz to, kā kompetentās iestādes deleģē oficiālos kontroles uzdevumus (tostarp akreditāciju un pārskatu sniegšanas pienākumus) neatkarīgām trešām personām.

Oficiālo kontroles darbību sniegtās garantijas ir pamats, un papildus tam var brīvprātīgi darboties konkrētas sertifikācijas shēmas, ņemot vērā, ka par katru pārkāpumu ir jāatbild saskaņā ar pārtikas aprites tiesību aktiem. Atbilstības pamatprasībām novērtējums, izmantojot sertifikācijas shēmas, neatbrīvo oficiālās kontroles iestādes no atbildības.

4.   IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ SHĒMAS DALĪBU UN IZSTRĀDI

1.

Shēmām būtu jābūt atvērtām saskaņā ar pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem visiem dalībniekiem, kas vēlas un spēj ievērot specifikācijas.

2.

Būtu jāizveido shēmu uzraudzības struktūra, kas pieļauj visu pārtikas aprites ķēdē iesaistīto ieinteresēto personu (attiecīgi lauksaimnieku un to organizāciju (20), lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas produktu tirgotāju, pārtikas nozares, vairumtirgotāju, mazumtirgotāju un patērētāju) ieguldījumu shēmas izstrādē un lēmumu pieņemšanu reprezentatīvā un līdzsvarotā veidā. Ieinteresēto personu līdzdalības mehānismi un iesaistītās organizācijas būtu jādokumentē un jānodrošina informācijas publiska pieejamība.

3.

Dažādās valstīs un reģionos darbojošos shēmu vadītājiem būtu jāveicina visu šā reģiona attiecīgo ieinteresēto personu līdzdalība shēmas izstrādē.

4.

Shēmas prasības būtu jāizstrādā ekspertu tehniskām komitejām un jāiesniedz plašākai ieinteresēto personu grupai, lai tā dotu savu ieguldījumu.

5.

Shēmu vadītājiem būtu jānodrošina attiecīgo ieinteresēto personu līdzdalība kontroles kritēriju un kontrollapu izstrādē, kā arī sankciju limitu izveidē un noteikšanā.

6.

Shēmu vadītājiem būtu jāpieņem nepārtrauktas attīstības pieeja, izveidojot atgriezeniskās saites mehānismus, lai līdzdarbojoties regulāri pārskatītu noteikumus un prasības. Jo īpaši shēmas dalībnieki būtu jāiesaista shēmas turpmākajā attīstībā.

7.

Shēmas prasības jāmaina tikai tad, ja pārmaiņas ir pamatotas, lai izvairītos no nevajadzīgām pielāgošanās izmaksām shēmas dalībniekiem. Jebkuras pārmaiņas shēmas prasībās savlaicīgi jāpaziņo shēmas dalībniekiem.

8.

Shēmās būtu jāietver kontaktinformācija attiecībā uz visu ar shēmu saistīto dokumentāciju (tostarp, izvietojot to tīmekļa vietnē), kā arī jāizveido process, kādā tiek saņemtas piezīmes par shēmu un sniegtas atbildes uz šīm piezīmēm.

5.   IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ SHĒMAS PRASĪBĀM UN ATBILSTOŠAJĀM INFORMĀCIJAS NORĀDĒM

5.1.   Shēmas prasību un informācijas norāžu skaidrība un pārredzamība

1.

Būtu skaidri jānorāda shēmu sociālie, vides, ekonomiskie un/vai juridiskie mērķi.

2.

Informācijas norādēm un prasībām būtu jābūt nepārprotami saistītām ar shēmas mērķiem.

3.

Būtu skaidri jādefinē shēmas darbības joma produktu un/vai procesu ziņā.

4.

Shēmas specifikācijām (21), tostarp publiskojamam specifikāciju kopsavilkumam, būtu jābūt brīvi pieejamām (piemēram, tīmekļa vietnē).

5.

Shēmām, kuras darbojas citās valstīs, būtu jānodrošina specifikāciju tulkojums, ja tiek saņemts potenciālo dalībnieku vai sertifikācijas iestāžu pietiekami pamatots pieprasījums.

6.

Shēmas specifikācijām būtu jābūt skaidrām, pietiekami detalizētām un viegli saprotamām.

7.

Shēmām, kuras izmanto logotipus vai marķējumu, būtu jānodrošina informācija par to, kur patērētāji var atrast sīkākas ziņas par shēmu, piemēram, jānorāda tīmekļa vietnes adrese, vai nu uz produkta iepakojuma, vai tirdzniecības vietā.

8.

Shēmām būtu skaidri jānorāda (piemēram, tīmekļa vietnē), ka tām nepieciešama neatkarīgas iestādes veikta sertifikācija, un jānodrošina tādu sertifikācijas iestāžu kontaktinformācija, kas sniedz šādu pakalpojumu.

5.2.   Shēmas informācijas norāžu un prasību pamatojums

1.

Visu informācijas norāžu pamatā būtu jābūt objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem un zinātniski pamatotai dokumentācijai. Šiem dokumentiem būtu jābūt brīvi pieejamiem, piemēram, tīmekļa vietnē (22).

2.

Shēmām, kas darbojas citās valstīs un reģionos, būtu jāpielāgo prasības atbilstoši attiecīgajiem vietējiem agroekoloģiskajiem, sociālekonomiskajiem un juridiskajiem apstākļiem un lauksaimniecības praksei, vienlaikus nodrošinot rezultātu konsekvenci dažādos kontekstos.

3.

Shēmām būtu skaidri jānorāda (piemēram, tīmekļa vietnē), vai, kur un kādā mērā to specifikācijas pārsniedz attiecīgās juridiskās prasības, tostarp attiecīgā gadījumā pārskatu sniegšanas un kontroles jomā.

6.   IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ SERTIFIKĀCIJU UN KONTROLĒM

6.1.   Sertifikācijas objektivitāte un neatkarība

1.

Sertifikāciju par atbilstību shēmas prasībām vajadzētu veikt neatkarīgai akreditētai iestādei,

ko akreditējusi valsts akreditācijas iestāde, kuru dalībvalsts izraudzījusies atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 765/2008 saskaņā ar attiecīgajiem Eiropas vai starptautiskajiem standartiem un rokasgrāmatām, kas nosaka vispārējas prasības iestādēm, kuras īsteno produktu sertifikācijas sistēmas vai

akreditācijas iestāde, kas parakstījusi Starptautiskā Akreditācijas foruma (IAF) Produktu sertifikācijas atzīšanas daudzpusējo vienošanos (MLA).

2.

Shēmas jāļauj sertificēt jebkurai kvalificētai un akreditētai sertifikācijas iestādei bez jebkādiem ģeogrāfiskajiem ierobežojumiem.

6.2.   Kontroles

Vispārīgais princips nosaka to, ka kontrolēm būtu jābūt efektīvām, skaidrām, pārredzamām, to pamatā jābūt dokumentētām procedūrām un tām jābūt saistītām ar pārbaudāmiem kritērijiem, kas ir sertifikācijas shēmu sniegto informācijas norāžu pamatā. Ja kontroles rezultāti ir neapmierinoši, būtu jāveic atbilstošas darbības.

1.

Būtu jāveic shēmas dalībnieku regulāras kontroles. Būtu jābūt skaidrām un dokumentētām kontroļu procedūrām, tostarp attiecībā uz to biežumu, izlases veidošanu un laboratorijas/analītiskajiem testiem par parametriem, kas saistīti ar sertifikācijas shēmas darbības jomu.

2.

Nosakot kontroļu biežumu, būtu jāņem vērā iepriekšējās kontroles rezultāti, produktam, procesam vai pārvaldības sistēmai piemītošie riski, kā arī iekšējās revīzijas esība ražotāju koporganizācijās, kas var papildināt trešo personu veiktās kontroles. Shēmas uzraudzītājam būtu jānosaka visu shēmas dalībnieku minimālais kontroles biežums.

3.

Būtu jāveic kontroļu rezultātu sistemātisks novērtējums.

4.

Parasti būtu jāizmanto iepriekš nepaziņotas kontroles un kontroles ar īsu iepriekšējā brīdinājuma termiņu (piemēram, 48 stundas).

5.

Kontroļu un revīziju pamatā būtu jābūt publiski pieejamām pamatnostādnēm, kontrollapām un plāniem. Kontroles kritērijiem būtu jābūt cieši saistītiem ar shēmas prasībām un atbilstošajām informācijas norādēm.

6.

Būtu jābūt skaidrām un dokumentētām procedūrām neatbilstību novēršanai, kas tiek efektīvi īstenotas. Būtu jādefinē izslēgšanas kritēriji, kas varētu noteikt to, ka:

apliecinājums netiek izsniegts vai tiek atsaukts,

tiek atsaukta dalība vai

tiek ziņots attiecīgajai oficiālajai izpildiestādei.

Šajos izslēgšanas kritērijos būtu jāiekļauj vismaz juridisko pamatprasību neizpilde sertifikācijas skartajā jomā. Par gadījumiem, kad nav nodrošināta atbilstība, kas nelabvēlīgi ietekmē veselības aizsardzības jomu, būtu jāziņo attiecīgajām iestādēm saskaņā ar normatīvajām prasībām.

7.

Veicot kontroli, galvenā uzmanība būtu jāpievērš tādu pārbaudāmu kritēriju analīzei, kas ir sertifikācijas shēmu izmantoto informācijas norāžu pamatā.

6.3.   Izmaksas

1.

Shēmu pārvaldītājiem būtu jāpublisko dalības maksas (ja tādas ir) un jāprasa to sertifikācijas iestādēm publiskot ar sertifikāciju un kontrolēm saistītās izmaksas attiecībā uz dažādiem shēmas dalībnieku veidiem.

2.

Iespējamām neatbilstībām starp maksām, kas tiek prasītas dažādiem shēmas dalībniekiem, būtu jābūt pamatotām un samērīgām. Tām nevajadzētu kavēt noteiktas potenciālo dalībnieku grupas, piemēram, no citām valstīm, pievienoties attiecīgajai shēmai.

3.

Jebkuri izmaksu ietaupījumi, kuru pamatā ir savstarpējā atzīšana un salīdzinošā vērtēšana, būtu jānodod kontrolēm un revīzijām pakļautajiem uzņēmumiem.

6.4.   Revidentu/inspektoru kvalifikācija

Saskaņā ar vispārīgo principu revidentiem/inspektoriem būtu jābūt objektīviem, kvalificētiem un kompetentiem.

Revidentiem, kuri veic sertifikācijas revīzijas, būtu jāpārzina konkrētā nozare un jāstrādā sertifikācijas iestādēs, kuras akreditētas atbilstoši attiecīgajiem Eiropas vai starptautiskajiem produktu sertifikācijas shēmu un pārvaldības sistēmu sertifikācijas shēmu standartiem un rokasgrāmatām. Vajadzīgās revidenta prasmes būtu jāapraksta shēmas specifikācijās.

6.5.   Noteikumi attiecībā uz neliela mēroga ražotājiem

Shēmās būtu jāietver noteikumi, kas ļauj neliela mēroga ražotājiem (īpaši, no jaunattīstības valstīm, ja attiecināms) kļūt par shēmas dalībniekiem, kā arī noteikumi par šādas iespējas veicināšanu.

7.   IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ SAVSTARPĒJO ATZĪŠANU UN SALĪDZINOŠO VĒRTĒŠANU/PĀRKLĀŠANĀS AR CITĀM SHĒMĀM

1.

Ja shēmas tiek ieviestas jaunā nozarē un/vai tiek paplašināta to darbības joma, būtu jāpamato shēmas nepieciešamība. Shēmas vadītājiem pēc iespējas būtu nepārprotami jāatsaucas (piemēram, savā tīmekļa vietnē) uz citām atbilstošām shēmām, kas darbojas minētajā nozarē, politikas jomā un ģeogrāfiskajā apgabalā, un jānorāda uz tiem punktiem, kuros pieejas ir līdzīgas un vienādas. Tiem aktīvi būtu jāpēta savstarpējās atzīšanas iespējas attiecībā uz visām shēmas prasībām vai to daļu.

2.

Jomās, kur noteikts, ka shēmas daļēji vai pilnībā pārklājas ar citu shēmu prasībām, shēmās būtu daļēji vai pilnībā jāatzīst vai jāpieņem to kontroļu un revīziju rezultāti, kas jau veiktas minētajās shēmās (mērķis ir neatkārtot to pašu prasību revīziju).

3.

Ja nav iespējams panākt savstarpēju atzīšanu, shēmas vadītājam būtu jāveicina apvienotas revīzijas, pamatojoties uz apvienoto revīziju kontrollapām (t. i., viena apvienota kontrollapa un viena apvienota revīzija divām vai vairākām dažādām shēmām).

4.

Vadītājiem, kuru shēmu prasības pārklājas, būtu arī, cik vien tas praktiski un juridiski ir iespējams, jāsaskaņo to revīzijas protokoli un dokumentācijas prasības.


(1)  Areté veiktais pētījums DG AGRI vajadzībām; sk. http://ec.europa.eu/agriculture/quality/index_en.htm

(2)  Piemēri: dzīvnieku labturība; vides ilgtspēja; “taisnīga tirdzniecība”.

(3)  OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.

(4)  Paziņojumā “Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā” (COM (2009) 591) Komisija darīja zināmu savu ieceri pārskatīt atsevišķus vides standartus un izcelsmes marķēšanas shēmas, kas var kavēt pārrobežu tirdzniecību.

(5)  Privāto standartu jautājums tika apspriests PTO SPS komitejā.

(6)  Piemēram, ISEAL Alliance (http://www.isealalliance.org).

(7)  COM(2009) 234.

(8)  Šā secinājuma pamatā bija rūpīgs ietekmes novērtējums, kas apskatīja dažādas turpmākās rīcības iespējas (sk. “Certification schemes for agricultural products and foodstuffs”; http://ec.europa.eu/agriculture/quality/policy/com2009_234/ia_annex_d_en.pdf).

(9)  Padomdevēja grupa lauksaimnieciskās ražošanas kvalitātes jautājumos, kas izveidota ar Komisijas Lēmumu 2004/391/EK (OV L 120, 24.4.2004., 50. lpp.).

(10)  To pamatā ir EN ISO/IEC 17000 “Atbilstības novērtēšana – Vārdnīca un vispārīgie principi”.

(11)  2. panta 10. punkts Regulā (EK) Nr. 765/2008, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību (OV L 218, 13.8.2008., 30. lpp.).

(12)  2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.)

(13)  2. panta 1. punkta a) apakšpunkts Direktīvā 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (OV L 109, 6.5.2000., 29. lpp.)

(14)  Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (OV L 149, 11.6.2005, 22. lpp.) un norādījumi par tās īstenošanu: SEC(2009) 1666.

(15)  2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 852/2004 par pārtikas produktu higiēnu; 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 853/2004, ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku, un Regula (EK) Nr. 854/2004, ar ko paredz īpašus noteikumus par lietošanai pārtikā paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu oficiālās kontroles organizēšanu (OV L 139, 30.4.2004., 1. lpp.).

(16)  OV L 189, 20.7.2007., 1. lpp.

(17)  OV L 404, 30.12.2006., 9. lpp.

(18)  Piemēram, Regulas (EK) Nr. 510/2006 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību 11. panta 3. punkts nosaka, ka “Šā panta 1. un 2. punktā minētās produktu sertificēšanas struktūras atbilst Eiropas standartam EN 45011 vai ISO/IEC 65. rokasgrāmatai (Vispārējas prasības struktūrām, kas īsteno produktu sertifikācijas sistēmas) un no 2010. gada 1. maija ir arī akreditētas saskaņā ar minēto standartu vai rokasgrāmatu”.

(19)  OV L 165, 30.4.2004., 1. lpp.

(20)  Piemēram, kooperatīvi.

(21)  Varētu būt nepieciešams noteikt izņēmumus, ja shēmas specifikāciju pamatā ir tādi standarti, kas nav brīvi pieejami (piemēram, ISO un EN standarti).

(22)  Būtu jānosaka izņēmums attiecībā uz konfidenciālu un/vai aizsargātu informāciju, kam jābūt skaidri norādītai.


DALĪBVALSTU SNIEGTA INFORMĀCIJA

16.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/12


Izraksts no lēmuma par Landsbanki Íslands hf. saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/24/EK par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju

2010/C 341/05

Reikjavīkas Apgabaltiesa 2010. gada 22. novembrī lēma, ka Landsbanki Íslands hf., Reģ. Nr. 540291-2259, Austurstræti 16, Reykjavík (turpmāk “banka”), ir jāpiemēro likvidācijas procedūra saskaņā ar Likuma Nr. 161/2002 XII nodaļas B iedaļas vispārīgajiem noteikumiem, ņemot vērā minētā likuma V pagaidu noteikuma 3. un 4. punktu, un tiesiskās sekas paredz minētā noteikuma 2. punkts, kas grozīts ar 2. pantu Likumā Nr. 132/2010.

2008. gada 7. oktobrī Finanšu uzraudzības iestāde uzņēmās akcionāru sanāksmes pilnvaras un iecēla bankas Noregulējuma komiteju. Saskaņā ar Likumu Nr. 129/2008, sk. Likumu Nr. 21/1991, ar tiesas lēmumu bankai 2008. gada 5. decembrī piešķīra atļauju moratorijam attiecībā uz tās parādiem. Šo atļauju trīs reizes pagarināja. Pēdējoreiz tas notika 2010. gada 31. augustā ar galīgo termiņu 2010. gada 5. decembris, un turpmāku pagarināšanu likums nepieļauj.

Likums Nr. 44/2009 stājās spēkā 2009. gada 22. aprīlī, un tas paredzēja izmaiņas attiecībā uz finanšu iestādei piešķirta parāda moratorija raksturu un būtību. Saskaņā ar Likuma Nr. 44/2009 II pagaidu noteikuma 2. punktu (Likuma Nr. 161/2002 V pagaidu noteikums) uz parāda moratoriju attiecās Likuma Nr. 161/2002 101. panta pirmās daļas noteikumi un 102., 103. un 103.a) pants, kas grozīti ar Likuma Nr. 44/2009 5., 6., 7. un 8. panta pirmo būtisko daļu, it kā uzņēmums būtu ticis pakļauts likvidēšanas procedūrai ar tiesas lēmumu datumā, kad likums stājās spēkā. Tomēr tika paredzēts, ka likvidācijas procedūra ir dēvējama par pilnvarotu parāda moratoriju tik ilgi, kamēr pilnvarojums ir spēkā. Likumā Nr. 44/2009 tika paredzēts arī, ka tad, kad beidzas pilnvarojuma termiņš, uzņēmumu bez īpaša tiesas lēmuma automātiski uzskata par tādu, kuram veic likvidācijas procedūru saskaņā ar vispārīgajiem noteikumiem. Likvidācijas padomi ar Reikjavīkas Apgabaltiesas lēmumu iecēla 2009. gada 29. aprīlī.

Tika publicēts paziņojums kreditoriem, un termiņš prasību iesniegšanai beidzās 2009. gada 30. oktobrī. Turklāt paziņojumu 2009/C 125/08 par bankas moratorija pagarināšanu publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Minētajā paziņojumā bija iekļauts uzaicinājums iesniegt prasību un norādīts termiņš, kas jāievēro. Iesniegtās prasības ir izskatītas trijās sanāksmēs, un divas papildu sanāksmes ir paredzētas 2010. gada 1. decembrī un 2011. gada 19. maijā. Pēdējā minētajā datumā ir paredzēts pabeigt apspriedes par prasību pieņemšanu.

Arī ar Likumu Nr. 132/2010, kas stājās spēkā 2010. gada 17. novembrī, groza Likumu Nr. 161/2002, paredzot, ka, pirms beidzas uzņēmumam piešķirts moratorijs, Noregulējuma komiteja un Likvidācijas padome drīkst kopīgi pieprasīt, lai ar tiesas lēmumu tiktu sākta uzņēmuma likvidācija atbilstīgi vispārīgajiem noteikumiem, ja izpildās minētā likuma 101. panta otrās daļas 3. apakšpunkta būtiskais noteikums. Ja petīcija tiek apmierināta, pasākumi, kas veikti uzņēmuma moratorija laikā pēc Likuma Nr. 44/2009 stāšanās spēkā, saglabājas bez izmaiņām.

2010. gada 22. novembra nolēmums tika pieprasīts un pieņemts saskaņā ar grozījumu, kas stājās spēkā ar Likuma Nr. 132/2010 pieņemšanu. Tiesas lēmumā secināts, ka izpildās likumā ietvertie nosacījumi lēmumam par likvidācijas procedūru. Bankas aktīvi ir aptuveni ISK 1 138 miljardi (pamatojoties uz pašreizējām aplēsēm par līdzekļu atgūšanu un ISK valūtas maiņas kursu 2010. gada 30. septembrī), un pasīvi – aptuveni ISK 3 427 miljardi. Tādējādi banka ir maksātnespējīga un nespēj pilnībā segt savu parādu kreditoriem, un ir izslēgta iespēja, ka maksājumu grūtības ir pārejošas, sk. 101. panta otrās daļas 3. apakšpunktu Likumā Nr. 161/2002. Tiesas lēmums apstiprina arī, ka saskaņā ar minēto noteikumu, kāds tas ir pēc Likuma Nr. 132/2010 pieņemšanas, pasākumi, kas veikti uzņēmuma parāda moratorija laikā pēc Likuma Nr. 44/2009 stāšanās spēkā, paliek nemainīgi un ka tas inter alia nozīmē, ka Noregulējuma komitejas un bankas Likvidācijas padomes iecelšana paliek spēkā, un ka tas pats attiecas uz visiem pasākumiem, kuri pamatojas uz 101., 102., 103 un 103.a) pantu Likumā Nr. 161/2002, sk. minētā likuma V pagaidu noteikuma 2. punktu. Tas apstiprina arī to, ka prasību un citu tiesisko seku hierarhiju, kuru parasti nosaka lēmuma par likvidācijas procedūru paziņošanas datums, šajā gadījumā nosaka Likuma Nr. 44/2009 stāšanās spēkā, t. i., šis datums ir 2009. gada 22. aprīlis.

Reikjavīkā, 2010. gada 25. novembrī

Landsbanki Íslands hf. Likvidācijas padome

Halldór H. BACKMAN, Augstākās tiesas prokurors

Herdís HALLMARSDÓTTIR, Augstākās tiesas prokurore

Kristinn BJARNASON, Augstākās tiesas prokurors

Landsbanki Íslands hf. Noregulējuma komiteja

Lárentsínus KRISTJÁNSSON, Augstākās tiesas prokurors

Einar JÓNSSON, Apgabaltiesas prokurors


16.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/14


Izraksts no lēmuma par VEF banka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/24/EK par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju

2010/C 341/06

Paziņojums par akciju sabiedrības “VEF banka” likvidāciju.

Pamatojoties uz Latvijas Republikas Rīgas apgabaltiesas 2010. gada 15. novembra spriedumu akciju sabiedrība "VEF banka" (reģistrācijas numurs 50003063781) atzīta par likvidējamu ar 2010. gada 15. novembri.

Kreditoru un citu personu prasības un citas pretenzijas piesakāmas likvidējamās akciju sabiedrības “VEF banka” likvidatorei Ilzei Bagatskai (likvidatora darbības vietas adrese: Antonijas iela 5-5, Rīga, LV-1010, LATVIJA. Tālr. +371 67216271) trīs mēnešu laikā no dienas, kad paziņojums par akciju sabiedrības „VEF banka” likvidāciju publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Sūdzības par likvidāciju tiesīga izskatīt Latvijas Republikas Rīgas Apgabaltiesa (adrese: Brīvības bulvāris 34, Rīga, LV-1886, LATVIJA).

Likvidējamās akciju sabiedrības “VEF banka”

Ilze BAGATSKA


INFORMĀCIJA ATTIECĪBĀ UZ EIROPAS EKONOMIKAS ZONU

EBTA Uzraudzības iestāde

16.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/15


Uzaicinājums iesniegt piezīmes saskaņā ar 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktu Nolīgumā starp EBTA valstīm par Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidi par valsts atbalstu saistībā ar Sjóvá apdrošināšanas sabiedrības Īslandē rekapitalizāciju

2010/C 341/07

Ar 2010. gada 22. septembra Lēmumu Nr. 373/10/COL, kas autentiskajā valodā pievienots šim kopsavilkumam, EBTA Uzraudzības iestāde uzsāka procedūru saskaņā ar 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktu Nolīgumā starp EBTA valstīm par Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidi. Īslandes iestādes tika informētas, nosūtot tām lēmuma kopiju.

Ar šo EBTA Uzraudzības iestāde aicina EBTA valstis, ES dalībvalstis un ieinteresētās personas viena mēneša laikā pēc šā paziņojuma publicēšanas dienas iesniegt savas piezīmes par minēto pasākumu, nosūtot tās uz adresi:

EFTA Surveillance Authority

Registry

Rue Belliard/Belliardstraat 35

1040 Bruxelles/Brussel

BELGIQUE/BELGIË

Piezīmes paziņos Īslandes iestādēm. Ieinteresēto personu, kuras iesniedz piezīmes, identitāte var tikt neizpausta, ja tiek iesniegts rakstisks lūgums, kura izklāstīti šāda lūguma iemesli.

KOPSAVILKUMS

Procedūra

Iestāde 2009. gada vasarā ar Īslandes plašsaziņas līdzekļu starpniecību uzzināja par Īslandes valsts iejaukšanos Īslandes apdrošināšanas sabiedrības Sjóvá-Almennar tryggingar hf. (Sjóvá), kas ir viena no lielākajā Īslandē, darbībā. Iestāde 2010. gada 10. martā pieņēma lēmumu par rīkojumu sniegt informāciju, Lēmums Nr. 77/10/COL saskaņā ar 3 protokola II daļas 10. panta 3. punktu, pieprasot sniegt visu attiecīgo informāciju. Iestāde 2010. gada 7. jūnijā saņēma sūdzību no konkurenta par iespējamā valsts atbalsta piešķiršanu, kad valsts iejaucās Sjóvá darbībā. Īslandes iestādes ir sniegušas informāciju par lietu.

Darījumu virknes rezultātā 2010. gada maijā Īslandes valsts ieguvusi 73 procentus Sjóvá akciju. Par akcijām tika samaksāts ar valdībai piederošām obligācijām ISK 11,6 miljardu vērtībā.

Sākotnēji 2009. gada jūlijā obligācijas tika pārdotas Sjóvá īpašniekam SAT Holding (Glitnir Bank meitasuzņēmums). Tās tika izmantotas, veicot Sjóvá rekapitalizāciju, lai saglabātu apdrošinātāja vietu tirgū. SAT Holding ne vēlāk kā 18 mēnešu laikā bija jāsamaksā valstij par šīm obligācijām, un šim laika posmam netika piemēroti procenti. Kā alternatīvu iespēju SAT Holding varēja izmatot tiesības jebkurā laikā izlemt valstij maksāt ar Sjóvá akcijām, 2010. gada maijā šī iespēja tika faktiski izmantota.

Pasākuma novērtējums

Īslandes iestādes apgalvoja, ka, iejaucoties Sjóvá darbībā, valsts darbojās kā privāts tirgus ieguldītājs/kreditors.

Nosacījumi, kas tika piemēroti obligāciju nodošanai (samaksa 18 mēnešu laikā bez procentiem, vai alternatīva iespēja – 73,03 % no Sjóvá akciju paketes nodošana) saskaņā ar Iestādes sākotnējo uzskatu neatbilst nosacījumiem, kas parasti sastopami tirgū. Īslandē 2009. gada jūlijā bija smaga finanšu krīze. Sjóvá trūka ISK 15,5 miljardu, kas nepieciešamas minimālā pašu kapitāla normatīvo prasību ievērošanai. Glitnir Bank notika likvidācijas procedūra. Iestāde uzskata, ka ne uzņēmums, kuram ir finansiālas problēmas, ne banka, kurā notiek likvidācijas procedūra, nevarētu nodrošināt nepieciešamo finansējumu tirgū atbilstoši nosacījumiem.

Attiecībā uz ieguldījumu Sjóvá jaunajā pašu kapitālā, Īslandes iestādes iebilda, ka uzņēmuma rekapitalizācijā bija būtiska privātā sektora līdzdalība – kā privātie ieguldītāji darbojās Glitnir Bank (ar SAT Holding starpniecību) un Íslandsbanki. Valsts pati nebija Sjóvá kreditors. Valsts nerīkojās ar nodomu aizsargāt tās aktīvus, jo tā nebija uzņēmuma kreditoru starpā. Tāpēc Iestāde uzskata, ka valsts šādos apstākļos nevar tikt salīdzināta ar privātu tirgus ieguldītāju vai kreditoru, kas cenšas nokārtot neizpildītas prasības.

Šo iemeslu dēļ Iestāde provizoriski secināja, ka tirgus ekonomikas ieguldītāja princips šajā gadījumā nevar tikt uzskatīts par piemērojamu.

Īslandes iestādes apgalvo, ka to iejaukšanās, ja tā tiek uzskatīta par valsts atbalstu, atbilst EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunktam, kā arī atkāpei, kas paredzēta 61. panta 3. punkta c) apakšpunktā un Iestādes vadlīnijām par atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai, kas balstītas uz pēdējo atkāpi.

Tā kā valsts atbalstu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem parasti novērtē saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu, Iestāde var saskaņā ar Līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunktu atļaut valsts atbalstu, lai novērstu “nopietnus traucējumus kādas EK dalībvalsts vai EBTA valsts tautsaimniecībā”. Īslandes iestādes nav sniegušas informāciju, lai Iestāde varētu novērtēt pasākumu saskaņā ar 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Tāpat arī tās nav pierādījušas, ka no Sjóvá bankrota izrietošās sistēmiskās sekas varētu sasniegt tādus apmērus, kas būtu nopietns traucējums Īslandes tautsaimniecībā EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunkta nozīmē.

Secinājums

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Iestāde nolēma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru saskaņā ar EEZ līguma 1. panta 2. punktu. Ieinteresētās personas tiek aicinātas iesniegt apsvērumus viena mēneša laikā no šā paziņojuma publicēšanas dienas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

EFTA SURVEILLANCE AUTHORITY DECISION

No 373/10/COL

of 22 September 2010

to initiate the formal investigation procedure with regard to the recapitalisation of Sjóvá insurance company

(Iceland)

THE EFTA SURVEILLANCE AUTHORITY (‘THE AUTHORITY’),

Having regard to the Agreement on the European Economic Area (‘the EEA Agreement’), in particular to Articles 61 to 63 and Protocol 26,

Having regard to the Agreement between the EFTA States on the establishment of a Surveillance Authority and a Court of Justice (‘the Surveillance and Court Agreement’), in particular to Article 24,

Having regard to Protocol 3 to the Surveillance and Court Agreement (‘Protocol 3’), in particular to Article 1(3) of Part I and Articles 4(4), 6 and 13(1) of Part II,

Having regard to the Authority’s State Aid Guidelines on the application and interpretation of Articles 61 and 62 of the EEA Agreement, in particular Part VIII, Temporary Rules regarding Financial Crisis, and the chapter on aid for rescuing and restructuring firms in difficulty (1),

Having regard to the Authority’s Decision No 77/10/COL of 10 March 2010 on an information injunction against Iceland to provide information on the State intervention in Sjóvá,

Whereas:

I.   FACTS

1.   Procedure

The Authority became aware of the Icelandic State intervention in the insurance company Sjóvá-Almennar tryggingar hf. (Sjóvá) in the summer of 2009 through the Icelandic media. Subsequently the Authority included this case in the agenda of an annual meeting on pending cases in the field of State aid between the Authority and the Icelandic authorities which was held in Reykjavik on 5 November 2009. At the meeting the Icelandic authorities provided brief information concerning the background and history of the case.

Due to the complexity of the intervention and the circumstances surrounding it, the Authority asked the Icelandic authorities at the meeting on 5 November 2009 to provide written detailed information.

In a letter to the Icelandic authorities dated 16 November 2009 (Event No 536644), the Authority summarised the points of discussion at the meeting on 5 November 2009 and repeated its request for detailed information in writing regarding the State intervention in Sjóvá. Moreover, the Authority invited the Icelandic authorities to put forward their views regarding possible State aid issues involved in the case. The Authority requested that this information be provided no later than 16 December 2009.

The Authority sent a reminder letter to the Icelandic authorities, dated 14 January 2010 (Event No 543092) requesting that the information be sent to the Authority by 29 January 2010.

No written information was received and subsequently the Authority adopted an information injunction decision, pursuant to Article 10(3) of Part II of Protocol 3, on 10 March 2010 (Event No 548842), requesting:

‘… all documentation, information and data necessary to permit the Authority to assess the existence of State aid in the State intervention in Sjóvá as well as its compatibility with the State aid rules of the EEA Agreement. In particular, but not exclusively, the Authority requires the Icelandic authorities to provide it with a detailed description of the capital injection in Sjóvá including copies of all relevant documents and moreover a detailed explanation of how the Central Bank of Iceland came into possession of the assets of Sjóvá.

Moreover, the Icelandic authorities are requested, also no later than 11 April 2010, to provide all information and data necessary to assess the compatibility of the measure with the State aid rules of the EEA Agreement.

The Icelandic authorities are invited to provide their comments and view regarding any possible and potential State aid issues involved in this case within the same deadline, i.e. 11 April 2010.’

On 11 April 2010, the Icelandic authorities submitted a reply (Event No 553315).

On 7 June 2010, the Authority received a complaint (Event No 559496) against alleged State aid granted when the State intervened in Sjóvá.

2.   Description of the case

2.1.   Background

Sjóvá is one of Iceland’s leading insurance companies (2). The company was taken over by Glitnir Bank (3) (Glitnir) in 2003 and its operations were merged with those of the bank. In 2005, the financial group Moderna/Milestone Finance (4) bought 66,6 % of Sjóvá’s shares from Glitnir and acquired full ownership as from 2006. Sjóvá’s operations were then separated from those of Glitnir.

2.2.   The State intervention and the events leading to it

The events leading to the State intervention and the State intervention itself are rather complex and will be described below in chronological order according to information available to the Authority.

2.2.1.   Intervention by the Financial Supervisory Authority

Early in 2008, the Icelandic Financial Supervisory Authority (the FME) started an in-depth investigation into the financial position of Sjóvá on the basis of its annual report for the fiscal year 2007. It transpired that the company had insufficient capital reserves to meet the minimum required to continue insurance operations (5) due to losses on its investment activities, which had grown substantially.

Following the investigation, from October 2008 to September 2009, Sjóvá was subjected to special supervision by the FME under Article 90 of the Act on Insurance Activities No 60/1994 (6). Furthermore, in December 2008, the FME appointed a special auditor to review Sjóvá’s activities.

In March 2009, the FME referred ‘several issues relating to the business activities of the company’ to the Special Prosecutor (7). The Authority is not aware of the substance of the ongoing criminal investigation or whether it has any relevance to this case.

2.2.2.   Glitnir takes over Sjóvá — division of the company

In March 2009, Sjóvá was taken over (8) by its biggest creditor, Glitnir Bank (Glitnir). Glitnir had been under moratorium since 24 November 2008 and managed by a Resolution Committee appointed by the FME. Sjóvá’s creditors had previously been managing the company since October 2008, when it had been put under the special supervision of the FME.

In April 2009, Glitnir and Íslandsbanki (9) approached the Icelandic State requesting its assistance in refinancing and restructuring Sjóvá, having exhausted all alternative market solutions to rescue the company.

The Authority has received a presentation document prepared by Íslandsbanki in April 2009 and addressed to the Ministry of Finance. This document outlined a plan to restructure Moderna Finance AB, and its subsidiaries Askar Capital and Sjóvá. It furthermore contains plans to split up old Sjóvá by transferring insurance operation to a new company, leaving the less viable investment activities in the old company. After restructuring, the insurance company would then be sold to new investors.

During the summer of 2009, assets and liabilities were to be divided into 1) SA tryggingar hf., a new company to be incorporated, which would receive the insurance portfolio activities from old Sjóvá upon approval by the FME, and 2) SJ Eignarhaldsfélag (SJE), a holding company in which the toxic assets of old Sjóvá would be placed.

On 20 June 2009, Sjóvá on the one hand and Glitnir, Íslandsbanki, and SAT Eignarhaldsfélag hf. (a holding company wholly owned by Glitnir, hereinafter referred to as SAT Holding) on behalf of SA tryggingar hf. (10) on the other hand signed an Asset Transfer Agreement, according to which all assets and liabilities of Sjóvá related to the company’s insurance operations, including the insurance portfolio, were transferred to SA tryggingar hf., in accordance with Article 86 of the Act on Insurance Activities No 60/1994. Following the transaction the new company, SA tryggingar hf., was renamed Sjóvá.

According to its Articles of Association, dated 20 June 2009, the shareholders of the new company (Glitnir, Íslandsbanki and SAT Holding) were to contribute new equity of ISK 16 billion, required to continue insurance operations, as follows (11):

Company

Amount

Form of payment

Share-holding

Glitnir

ISK 2,8 billion

Bond issued by Avant with interest of REIBOR plus 3,75 % with the following collaterals:

third priority (in parallel with a bond issued by Askar Capital, see table in 2.2.3 below) in Avant's portfolio

first priority in Glitnir’s claim against Milestone, equivalent of 54,9 % of total claims against Milestone

17,67 %

Íslandsbanki

ISK 1,5 billion

Various bonds issued by 10 different companies and municipalities

9,30 %

SAT Holding

ISK 11,6 billion

Bond issued by Askar Capital and bond issued by Landsvirkjun (the National Power Company), see table in 2.2.3 below

73,03 %

It is clear, however, that the recapitalisation of Sjóvá was not finalised on 20 June 2009, as the assets to be provided by SAT Holding, amounting to some 73 % of the new equity, were at that time not owned by SAT Holding but by the State. The transaction was later finalised when the State decided to undertake the measures described below.

2.2.3.   Description of the intervention by the State

On 27 June 2009, a meeting was held in the Ministry of Finance on the ongoing work on financial restructuring of Sjóvá (12). This meeting was followed by an agreement dated 8 July 2009 on the transfer of bonds (13) (‘Samningur um kröfukaup’) owned by the Icelandic State to SAT Holding.

At this point Sjóvá’s equity was ISK 13,5 billion in the negative. A minimum positive equity of ISK 2 billion was required according to law. In order to fulfil the minimum equity requirements, a capital injection of at least ISK 15,5 billion was therefore required.

The agreement between the State and SAT Holding covers the following two bonds that were in the possession of the State, valued by an external expert on 16 June 2009 (14):

Asset

Estimated value

Description and securities

Claim against Askar Capital

ISK 6 071 443 539

An indexed loan agreement with 3 % interest. The loan had come into the possession of the State when it took over Central Bank collateral in 2008. The loan is secured by:

third priority collateral in Avant’s (15) portfolio (in parallel with a bond issued by Avant to Glitnir, see table in 2.2.2 above, book value of the portfolio was ISK 26 billion and Landsbanki Íslands’ first priority lien ISK 16 billion), and

first priority collateral in indexed bonds issued by Landsvirkjun (the National Power Company) of nominal value ISK 4,7 billion.

Bond issued by Landsvirkjun (the National Power Company)

ISK 5 558 479 575

Issued in 2005 payable in 2020, with State guarantee, indexed and 3 % interest. The bond came into the possession of the State as collateral against lending made by the Central Bank to Landsbanki Íslands.

The purchase price was ISK 11,6 billion and SAT Holding was to pay for the bonds within 18 months, i.e. before year-end 2010, and no interest was to be charged during that period. In other words, the State granted a period of grace of 18 months.

As a security for the payment of the purchase price of the bonds, the State was granted first priority collateral in SAT Holding’s shares in Sjóvá.

The agreement provided for the option of payment by the delivery of SAT Holding’s original 73,03 % shareholding in Sjóvá to the State, which would be considered payment in full. SAT Holding could exercise this option without prior consent of the State.

2.2.4.   Glitnir sells its shares in Sjóvá to its subsidiary SAT Holding

The FME considered that Glitnir, in moratorium and undergoing winding-up proceedings, was not eligible to own a qualifying holding in Sjóvá. Subsequently, on 16 September 2009, Glitnir sold its 17,67 % shareholding in Sjóvá to Glitnir’s subsidiary, SAT Holding.

Following the above transaction, shareholders in Sjóvá were:

Company

Ownership (%)

Íslandsbanki

9,30 %

SAT Holding

90,70 %

On 22 September 2009, the FME finally issued an insurance operation licence to Sjóvá and lifted the special supervision Sjóvá had been under since October 2008. The portfolio transfer appears to have taken place on 1 October 2009.

2.2.5.   The State becomes Sjóvá’s biggest shareholder through an option exercised by SAT Holding

At year-end 2009, the management of claims owned by the Ministry of Finance and the Central Bank of Iceland (CBI) was merged, and transferred to a new entity, CBI asset management (ESI). From that time, ESI took over management of the claims.

On 3 May 2010, SAT Holding exercised the option to transfer 73,03 % of shares in Sjóvá to the State in lieu of repaying the debt. From that point in time, shareholders in Sjóvá are:

Company

Ownership (%)

Íslandsbanki

9,30 %

SAT Holding

17,67 %

ESI (the State)

73,03 %

3.   Position of the Icelandic authorities

The Icelandic authorities are of the view that the Icelandic State has behaved as a private market investor/creditor when contributing to the rescue of Sjóvá. They claim that the State’s decision was taken following commitments by Glitnir and Íslandsbanki to contribute equity to Sjóvá amounting to ISK 2,8 billion and ISK 1,5 billion, respectively, or a total of ISK 4,4 billion, which they consider to be a substantial private investor participation amounting to 28 % of the total recapitalisation of Sjóvá.

Furthermore, the Icelandic authorities submit that the assets provided by the State were collateral that it had obtained against loans made to Landsbanki Íslands, and: ‘As such the assets were rooted in the collapse of the financial system and there was no new capital to be contributed as equity’. The Icelandic authorities further claim that: ‘Given how the claims against Askar and Landsvirkjun came into the possession of the State, and the conditions for release of such claims on the current market, by its use in the restructuring of Sjóvá, the State was acting in the same capacity and under the same conditions as a private investor. The use of the assets in question was consistent with the conduct of a private investor, endeavouring to put assets to use under prevailing market uncertainties’.

In the Icelandic authorities’ opinion, the measures undertaken by Glitnir, Íslandsbanki and the Icelandic State were an attempt to prevent a serious disruption and loss for the Icelandic economy, which would have resulted from the bankruptcy of Sjóvá.

With reference to Article 61(3)(b) and (c) of the EEA Agreement, the Icelandic authorities have furthermore submitted, should the Authority consider that the State participation in the recapitalisation of Sjóvá contained elements of State aid, that the measures are compatible with the functioning of the Agreement. They claim that the grant of aid was an emergency measure to save a financial institution whose bankruptcy would have had ‘immense spill-over effects for insurance markets as well as the economy as a whole, and (was) likely to result in economic losses for the State’. Furthermore, the Icelandic authorities claim that the intervention was based on the implementation of a restructuring plan suitable to restore the long-term viability of Sjóvá.

II.   ASSESSMENT

1.   The recipients of the potential aid

With transfer of bonds issued by Landsvirkjun and Askar Capital, Sjóvá and SAT Holding benefitted from a capital contribution from the State.

2.   The market economy investor principle

As described above, the State provided a capital contribution to Sjóvá through a transfer of bonds (issued by Landsvirkjun and Askar Capital). This capital contribution was channelled through Glitnir’s subsidiary, SAT Holding, as the bonds first were transferred to SAT Holding, which subsequently used them as an equity contribution in Sjóvá.

If the transaction was carried out in accordance with the market economy investor principle, i.e., if the State transferred the bonds to SAT Holding on conditions that would have been acceptable for a private seller, the transaction would not involve the grant of State aid.

Considering that Glitnir Bank and Íslandsbanki approached the State after having ‘exhausted alternative market solutions to rescue the insurance operations of Sjóvá’, it was clear that corresponding market solutions were not available for Sjóvá to obtain necessary recapitalisation.

The conditions under which the bonds were transferred; payment in 18 months without interests or, alternatively, transfer of 73,03 % shareholding in Sjóvá, do not in the Authority’s preliminary view correspond to what would normally have been available on the market. The Authority recalls that at the time of the agreement, in July 2009, Iceland was undergoing a severe financial crisis. Companies in Iceland were not able to raise capital on the market. Neither SAT Holding, a subsidiary of a bank under winding-up procedure, nor a company that was in as severe financial difficulties as Sjóvá was, would have been able to raise the necessary funding on the market under the conditions the State agreed to. In principle, it is very difficult to apply the market economy investor principle to companies in difficulties (16). The Icelandic authorities have themselves acknowledged that Sjóvá was in severe financial difficulties. The company was short of ISK 15,5 billion that was required to comply with regulatory requirements of minimum equity.

Regarding the investment in new equity in Sjóvá, the Icelandic authorities have argued that there was a substantial private participation in the recapitalisation of the company, the private investors in this case being Glitnir Bank (through SAT Holding) and Íslandsbanki. However, it shall be noted first of all that at the time of conclusion of the asset transfer agreement on 20 June 2009 and the agreement on the transfer of bonds on 8 July 2009, Íslandsbanki was fully State-owned (17). Furthermore, it is the Authority’s understanding that Glitnir and Íslandsbanki were among the main creditors of Sjóvá. The State was not as such a creditor of Sjóvá. The State was not acting to protect its own assets, as it was not among the company’s creditors (18). Therefore the actions of the State in those circumstances cannot be compared with a private market investor or creditor seeking settlement of outstanding claims. Even in cases with an apparently genuine private investor behaviour from the State, the Commission has taken the view that the circumstances surrounding the financial crisis are so unusual that in general the market investor principle cannot be applied (19).

For these reasons, the Authority preliminarily concludes that the market economy investor principle cannot be applied to the State’s transfer of bonds for the recapitalisation of Sjóvá.

3.   The presence of State aid

Article 61(1) of the EEA Agreement reads as follows:

‘Save as otherwise provided in this Agreement, any aid granted by EC Member States, EFTA States or through State resources in any form whatsoever which distorts or threatens to distort competition by favouring certain undertakings or the production of certain goods shall, in so far as it affects trade between Contracting Parties, be incompatible with the functioning of this Agreement.’

3.1.   Presence of State resources

In this case the State contributed to the recapitalisation of Sjóvá by transferring to SAT Holding two bonds in its possession valuated by an external expert to ISK 11,6 billion (approx. EUR 76 million) with a period of grace, to be used as equity in Sjóvá. State resources were thus involved.

3.2.   Favouring certain undertakings or the production of certain goods

Firstly, to constitute State aid, a measure must confer advantages that relieve undertakings of charges that are normally borne from their budgets. Secondly, the measure must be selective in that it favours ‘certain undertakings or the production of certain goods’.

According to the agreement dated 8 July 2009, described above under I.2.2.3, SAT Holding was granted a period of grace of 18 months and could pay the State for those bonds without being charged any interests for the delayed payment. More significantly, the agreement provided for the option of payment by the transfer of SAT Holding’s 73,03 % shareholding in Sjóvá to the State. Prior consent of the seller was not required to exercise this option.

Furthermore, the provisions of the agreement are such that it is not only an agreement on transfer of the bonds but ultimately an agreement that the State would inject new equity to Sjóvá amounting to the value of the bonds sold, as SAT Holding could exercise the option at any time. Intervention by the State in Sjóvá’s recapitalisation in July 2009 must therefore also be viewed as a decision by the State to inject new equity to Sjóvá and become its biggest shareholder.

It is the Authority’s understanding that alternative funding could not have been obtained from the market. Therefore, on the basis of the information at its disposal, the Authority considers that the State’s participation in the recapitalisation of Sjóvá through the transfer of bonds involved an advantage within the meaning of Article 61(1) of the EEA Agreement to the extent it made financing available and/or it reduced the financial costs for SAT Holding as well as Sjóvá.

The Authority’s view is reinforced by the fact that public policy considerations, taken together with the needs of Sjóvá, appear to have determined the State intervention, rather than the possible return for the State as an investor.

A further potential State aid measure could arise, according to the information currently available to the Authority. The presentation document prepared by Íslandsbanki in April 2009 and described above under I.2.2.2 contains Glitnir's proposal to ‘close the gap’ in Sjóvá by, as the first step, requesting the Ministry of Finance to accept that Glitnir’s security in the loan to Avant will be upgraded to second priority. According to the document, this was considered necessary for the FME to accept Glitnir’s contribution to Sjóvá’s equity. However, this appears to contradict other information from the Icelandic authorities and Sjóvá’s Articles of Association dated 20 June 2009 (see I.2.2.2 above), which refer to third parallel security in Avant portfolio for both Glitnir’s and the State’s claims. Consequently, the Icelandic authorities are invited to clarify whether and how Glitnir's proposal regarding the upgrade of its claim against Avant was actually enforced. If that was not the case, it should be clarified whether FME's acceptance of Glitnir's claim on Avant as an equity contribution to Sjóvá was based on different securities. The Icelandic authorities are also invited to submit any relevant information on other issues considered relevant for the assessment of this case.

3.3.   Distortion of competition and effect on trade between the Contracting Parties

The measures under assessment involve undertakings active on markets where there is competition and trade between parties in EEA States. The measures are therefore likely to distort competition and affect trade between the Contracting Parties.

3.4.   Conclusion on the presence of State aid

Based on the above, the Authority has come to the preliminary conclusion that the State’s contribution to the recapitalisation of Sjóvá through the transfer of bonds involves State aid within the meaning of Article 61(1) of the EEA Agreement.

4.   Procedural requirements

The Icelandic authorities did not notify the State intervention to the Authority. The Authority therefore is of the preliminary view that the Icelandic authorities have not respected their obligations pursuant to Article 1(3) of Part I of Protocol 3.

5.   Compatibility of the aid

The Icelandic authorities have submitted that their intervention, if considered to be State aid, complies with Article 61(3)(b) of the EEA Agreement as well as to the exemption in Article 61(3)(c) and the Authority’s Guidelines on aid for rescuing and restructuring firms in difficulty, which are based on the latter exemption. They consider that the measures are ‘appropriate, as they are targeted and well designed to ensure Sjóvá’s swift return to viability by the exit of all non-core business pursued by its predecessor …’. The Icelandic authorities have asserted that the financial restructuring of Sjóvá has already been completed. They argue that the company’s financial difficulties were brought about by its involvement in non-insurance related activities such as investment operations. These activities will not be pursued by the new, restructured company, which will focus on insurance operations. However, the Icelandic authorities did not notify the capital contribution and they did not provide a restructuring plan for the company. Thus, the Authority is not in the position to assess the measure under the Guidelines on aid for rescuing and restructuring firms in difficulty.

The Icelandic authorities have submitted that Sjóvá was in serious financial difficulties at the time of the State intervention. The Authority does not doubt that and understands that these difficulties were linked to those of the Milestone/Moderna Finance group. While State aid to undertakings in difficulties is normally assessed under Article 61(3)(c) of the EEA Agreement, the Authority may, under Article 61(3)(b) of the Agreement allow State aid ‘to remedy a serious disturbance in the economy of an EC Member State or an EFTA State’.

Historically, it is clear from case law that the exemption in Article 61(3)(b) of the EEA Agreement needs to be applied restrictively (20). However, following the onset of the global financial crisis in the autumn of 2008, EU governments have made available unprecedented amounts in State aid through a combination of national schemes and ad hoc interventions in financial institutions (21). This aid was assessed under a set of temporary guidelines regarding the financial crisis (22), adopted by the European Commission, and subsequently by the Authority:

the Banking Guidelines (‘on the application of State aid rules to measures taken in relation to financial institutions’) adopted by the Authority on 29 January 2009,

the Recapitalisation Guidelines (‘on the recapitalisation of financial institutions in the current financial crisis’) adopted by the Authority on 29 January 2009,

the Impaired Assets Guidelines (‘the Treatment of Impaired Assets in the EEA Banking Sector’) adopted by the Authority on 22 April 2009, and

the Restructuring Guidelines (‘the return to viability and the assessment of restructuring in the financial sector in the current crisis under the State aid rules’) adopted by the Authority on 25 November 2009 (23).

It remains to be determined in the course of the investigation initiated by this decision whether and to what extent guidelines based on Article 61(3)(b) of the EEA Agreement in relation to the financial crisis are relevant in the case of an ailing insurance company such as Sjóvá. The Icelandic authorities have not put forward any information specific to this case to substantiate their view that the measure should be assessed as a measure to remedy a serious disturbance in the economy. They have limited their reasoning to referring to the widely documented and evidenced effects of the financial difficulties of Iceland, and referred to an assessment of the FME on the grave consequences of not rescuing the insurance part of Sjóvá, without this assessment being provided to the Authority.

The Icelandic authorities have not submitted information to demonstrate that the systemic effects that might have resulted from a bankruptcy of Sjóvá could have reached a size constituting ‘a serious disturbance in the economy’ of Iceland within the meaning of Article 61(3)(b) of the EEA Agreement. Limited information has been submitted regarding the operations of Sjóvá; on the causes of the difficulties and the restructuring itself. This information is not sufficient to enable the Authority to assess the measure under Article 61(3)(b) and the financial crisis guidelines.

In the case at hand, neither an exemption under Article 61(3)(b) nor (c) of the EEA Agreement, and application of the relevant guidelines based on these provisions, can be excluded at this stage. However, the information provided by the Icelandic authorities so far is too limited to allow the Authority to assess whether the measure would be compatible under these exemptions.

Based on the above, the Authority is not in a position to establish whether the State participation in recapitalising Sjóvá involves measures that can be approved under Article 61(3)(b) or (c) of the EEA Agreement.

With reference to the considerations above, the Authority invites the Icelandic authorities to submit any information and documentation relevant to determine whether the aid in question can be assessed on the basis of Article 61(3)(b) and the financial crisis guidelines or Article 61(3)(c) and the Guidelines on aid for rescuing and restructuring firms in difficulty.

6.   Conclusion

Based on the information submitted by the Icelandic authorities, the Authority has come to the preliminary conclusion that the Icelandic State’s participation in the recapitalisation of the insurance company Sjóvá constitute aid within the meaning of Article 61(1) of the EEA Agreement. Furthermore, the Authority has doubts as to weather these measures comply with Article 61(3) of the EEA Agreement, in conjunction with the requirements laid down in the financial crisis guidelines and the Rescue and restructuring aid guidelines. The Authority, therefore, has doubts as to whether the above measures are compatible with the functioning of the EEA Agreement.

Consequently, and in accordance with Article 4(4) of Part II of Protocol 3, the Authority is obliged to open the formal investigation procedure provided for in Article 1(2) of Part I of Protocol 3. The decision to open a formal investigation procedure is without prejudice to the final decision of the Authority, which may conclude that the measures in question are compatible with the functioning of the EEA Agreement.

In light of the foregoing considerations, the Authority, acting under the procedure laid down in Article 1(2) of Part I of Protocol 3, invites the Icelandic authorities to submit their comments, as well as all documents, information and data needed for assessment of the compatibility of the State participation in the recapitalisation in Sjóvá, within one month of the date of receipt of this Decision.

In light of the foregoing considerations, within one month of receipt of this Decision, the Authority request the Icelandic authorities to provide all documents, information and data needed for assessment of the compatibility of the State intervention in Sjóvá.

The Authority requests the Icelandic authorities to immediately forward a copy of this decision to the potential recipients of the aid.

The Authority must remind the Icelandic authorities that, according to Article 14 of Part II of Protocol 3, any incompatible aid unlawfully granted to the beneficiaries will have to be recovered, unless, exceptionally, such recovery would be contrary to a general principle of EEA law,

HAS ADOPTED THIS DECISION:

Article 1

The formal investigation procedure provided for in Article 1(2) of Part I of Protocol 3 is opened into the participation of the Icelandic State in the recapitalisation of Sjóvá insurance company.

Article 2

The Icelandic authorities are invited, pursuant to Article 6(1) of Part II of Protocol 3, to submit their comments on the opening of the formal investigation procedure within one month from the notification of this Decision.

Article 3

The Icelandic authorities are requested to provide within one month from notification of this Decision, all documents, information and data needed for assessment of the compatibility of the aid measure.

Article 4

This Decision is addressed to the Republic of Iceland.

Article 5

Only the English language version of this Decision is authentic.

Decision made in Brussels, on 22 September 2010.

For the EFTA Surveillance Authority

Per SANDERUD

President

Sverrir Haukur GUNNLAUGSSON

College Member


(1)  Available at: http://www.eftasurv.int/state-aid/legal-framework/state-aid-guidelines/

(2)  According to a memorandum from the Financial Supervisory Authority (FME) dated 29 June 2009, the market shares of insurance companies in Iceland, based on their share in total premium income, was at the time as follows: Vátryggingafélag Íslands (VÍS) 35,3 %, Sjóvá 29,5 %, Tryggingamiðstöðin (TM) 27 % and Vörður 8 %.

(3)  Until 2006, the bank was named Íslandsbanki, when its name was changed to Glitnir banki. Following its collapse in October 2008, Glitnir has been managed by a Resolution Committee and has entered a winding-up procedure. In October 2008, a new bank was founded under emergency legislation to take over domestic assets and liabilities of Glitnir Bank. That bank was initially named Nýi Glitnir, but its name was changed to Íslandsbanki in February 2009.

(4)  Moderna Finance AB was a Swedish holding company owned by the Icelandic company Milestone hf. While Moderna Finance acquired financial undertakings in Sweden and Luxembourg, its biggest Icelandic assets were Sjóvá and the investment bank Askar Capital hf. The car financing company Avant is a subsidiary of Askar Capital. Milestone and affiliated companies were for a period among the major shareholders in Glitnir Bank, achieving their highest share of ownership of 16-18 % of total shares in Glitnir in early 2007. Following Milestone’s acquisition of Sjóvá and a major change of the ownership structure in Glitnir, Milestone’s holdings in Glitnir declined. Milestone was also among the biggest borrowers from Glitnir. Further information on Sjóvá and Milestone and their ties with Glitnir Bank are available in the report of the Icelandic Parliament’s Special Investigation Commission (SIC) available at http://rna.althingi.is/ (Icelandic version) and http://sic.althingi.is/ (excerpts in English).

(5)  Minimum guarantee fund of ISK 2 billion as defined in the Icelandic legislation.

(6)  Now Article 86 of Act No 56/2010.

(7)  The role of the Special Prosecutor is to investigate suspicions of criminal actions in relation to the collapse of the Icelandic banks according to Act No 135/2008.

(8)  Together with other Icelandic subsidiaries of Moderna Finance AB: Askar Capital and its subsidiary, Avant.

(9)  The Authority assumes that Íslandsbanki became involved as it was also a major creditor of Sjóvá.

(10)  An unregistered company to be incorporated under Icelandic law.

(11)  Subject to FME’s approval, which was granted on 22 September 2009, see below.

(12)  According to an FME memorandum dated 29 June 2009, the meeting took place on Saturday 27 June 2009. The Prime Minister and the Minister for Finance took part in the meeting together with their assistants. Other participants were the Chairman of the Board of Directors of FME and the two FME officials who wrote the memorandum. The Authority has no information concerning the extent to which the State had been involved before this date other than the presentation given to the Ministry of Finance in April 2009. Yet the FME memorandum refers to a close cooperation between Glitnir, Íslandsbanki and the Ministry for Finance and refers to a memorandum from the Minister for Finance dated 26 June 2009 and a memorandum dated 27 June 2009 on the insurance company. The Authority has not received these memoranda.

(13)  For the purpose of this decision, the assets transferred to SAT Holding by the State will be referred to as bonds.

(14)  The Icelandic authorities have not yet provided the Authority with a copy of the valuation, referred to in the agreement.

(15)  See footnote 4 above.

(16)  See the Authority’s guidelines on aid for rescuing and restructuring firms in difficulty. See amongst others, Commission Decision C 4/10 (ex NN 64/09) — France, aid in favour of Trèves.

(17)  The change of ownership of Íslandsbanki took place on 13 October 2009, when the Glitnir Resolution Committee decided, on behalf of its creditors, to exercise the option provided for in its agreement with the Icelandic State and take over 95 % of share capital in Íslandsbanki.

(18)  It should be noted that both a press release issued by the Resolution Committee of Glitnir on 8 July 2009 (http://www.glitnirbank.com) and a press release published by Sjóvá on the same day (http://www.sjova.is) explicitly state that the State was protecting its own claims against Sjóvá: ‘With its participation, the government intends to protect the State’s claims against Sjóvá, as well as the interests of a large number of insurance customers’. However, in an email which the Icelandic authorities sent to the Authority on 25 March 2010 (Event 551375) it was clarified that the Icelandic State never had any claims against Sjóvá, but only against Askar Capital.

(19)  See, inter alia, Commission Decision N 69/09 Sweden — Recapitalisation scheme for fundamentally sound banks.

(20)  Case law stresses that the exemption needs to be applied restrictively and must tackle a disturbance in the entire economy of a Member State (and not a sector or a region), cf. Joined Cases T-132/96 and T-143/96 Freistaat Sachsen and Volkswagen AG Commission [1999] ECR II-3663, p. 167. Followed in Commission Decision in Case C-47/1996 Crédit Lyonnais, OJ 1998 L 221/28, point 10.1, Commission Decision in Case C 28/02 Bankgesellshaft Berlin, OJ 2005 L 116, p. 1, points 153 et seq and Commission Decision in Case C 50/06 BAWAG, point 166. See Commission Decision of 5 December 2007 in Case NN 70/07, Northern Rock (OJ C 43, 16.2.2008, p. 1), Commission Decision 30 April 2008 in Case NN 25/08, Rescue aid to WestLB (OJ C 189, 26.7.2008, p. 3), Commission Decision of 4 June 2008 in Case C 9/08 SachsenLB (OJ C 71, 18.3.2008, p. 14).

(21)  Between October 2008 and April 2010, EU governments made available EUR 4,131 trillion in crisis aid through a combination of national schemes and ad hoc interventions — an amount equivalent to 32,5 % of EU-27 GDP, see State Aid Scoreboard, Table 1 and Annex 3. The figure only includes aid to financial services sector, not general aid measures designed to stimulate the ‘real’ economy.

(22)  Here, referred to together as the ‘financial crisis guidelines’.

(23)  The full text of the Guidelines can be found at http://www.eftasurv.int/state-aid/legal-framework/state-aid-guidelines/


EEZ Apvienotā komiteja

16.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/26


EEZ Apvienotās komitejas lēmumi, kam izpildītas konstitucionālās prasības saskaņā ar EEZ līguma 103. pantu

2010/C 341/08

Kopš 2000. gada marta EEZ Apvienotās komitejas lēmumos zemsvītras piezīmē norādīts, vai to spēkā stāšanās diena ir atkarīga no tā, vai visas līgumslēdzējas puses ir izpildījušas konstitucionālās prasības. Šādas prasības paziņotas attiecībā uz turpmāk uzskaitītajiem lēmumiem. Attiecīgās līgumslēdzējas puses tagad ir paziņojušas pārējām līgumslēdzējām pusēm, ka tās ir pabeigušas savas iekšējās procedūras. Lēmumu spēkā stāšanās dienas ir norādītas tabulā.

Lēmuma numurs

Pieņemšanas diena

Atsauce uz publikāciju

Integrētais(-ie) tiesību akts(-i)

Spēkā stāšanās diena

20/2007

27.4.2007.

9.8.2007. OV L 209, 36. lpp.,

papildinājums Nr. 38, 25. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīva 2006/46/EK, ar ko groza Padomes Direktīvas 78/660/EEK attiecībā uz noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem, 83/349/EEK attiecībā uz konsolidētajiem pārskatiem, 86/635/EEK par banku un citu finanšu iestāžu gada pārskatiem un konsolidētajiem pārskatiem un 91/674/EEK par apdrošināšanas uzņēmumu gada pārskatiem un konsolidētajiem pārskatiem.

1.8.2010.

127/2007

28.9.2007.

21.2.2008. OV L 47, 58. lpp.,

papildinājums Nr. 9, 44. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīva 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu.

Komisijas 2002. gada 24. jūlija Lēmums 2002/623/EK, ar ko nosaka metodiskas norādes, kuras papildina II pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu.

Padomes 2002. gada 3. oktobra Lēmums 2002/811/EK, ar ko nosaka metodiskas norādes, kuras papildina VII pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu.

Padomes 2002. gada 3. oktobra Lēmums 2002/812/EK par tās informācijas kopsavilkuma formāta ieviešanu atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2001/18/EK, kura attiecas uz tādu produktu laišanu tirgū, kas satur ģenētiski modificētus organismus vai sastāv no tiem.

Padomes 2002. gada 3. oktobra Lēmums 2002/813/EK, ar ko atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2001/18/EK nosaka informācijas formu kopsavilkuma paziņojumiem, kurus sniedz par ģenētiski modificēto organismu tādu apzinātu izplatīšanu vidē, kas nav to laišana tirgū.

Komisijas 2003. gada 29. septembra Lēmums 2003/701/EK, ar kuru saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/18/EK nosaka paraugu, lai sniegtu rezultātus ģenētiski modificētu augstāku augu apzinātai izplatīšanai vidē mērķiem, kas nav laišana tirgū.

Komisijas 2004. gada 23. februāra Lēmums 2004/204/EK, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus reģistru darbībai ĢMO ģenētisko modifikāciju informācijas reģistrēšanai, kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/18/EK.

1.11.2010.

133/2007

26.10.2007.

10.4.2008. OV L 100, 27. lpp.,

papildinājums Nr. 19, 34. lpp.

Nav tiesību aktu

1.5.2010.

134/2007

26.10.2007.

10.4.2008. OV L 100, 33. lpp.,

papildinājums Nr. 19, 39. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu

Komisijas 2003. gada 23. jūlija Regula (EK) Nr. 1304/2003 par procedūru, ko Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde piemēro tai nodotajiem zinātnisko atzinumu pieprasījumiem.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. jūlija Regula (EK) Nr. 1642/2003, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 178/2002.

Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Lēmums 2004/478/EK par vispārēja pārtikas/barības krīzes vadības plāna pieņemšanu.

Komisijas 2004. gada 23. decembra Regula (EK) Nr. 2230/2004 par Regulas (EK) Nr. 178/2002 izpildes kārtību attiecībā uz organizāciju tīklu, kas darbojas jomās, kas ietilpst Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes kompetencē.

Komisijas 2006. gada 7. aprīļa Regula (EK) Nr. 575/2006, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 178/2002 attiecībā uz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes pastāvīgo zinātnes ekspertu grupu skaitu un nosaukumu.

Padomes 2006. gada 19. jūnija Lēmums 2006/478/EK, ar ko ieceļ pusi Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes valdes locekļu.

1.5.2010.

135/2007

26.10.2007.

10.4.2008. OV L 100, 44. lpp.,

papildinājums Nr. 19, 51. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 3. oktobra Regula (EK) Nr. 1774/2002, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 21. oktobra Direktīva 2002/33/EK, ar ko groza Padomes Direktīvas 90/425/EEK un 92/118/EEK par veselības aizsardzības prasībām attiecībā uz dzīvnieku blakusproduktiem

Komisijas 2003. gada 12. maija Regula (EK) Nr. 808/2003, ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002, ar ko nosaka veselības prasības attiecībā uz dzīvnieku blakusproduktiem, kuri nav paredzēti lietošanai pārtikā.

Komisijas 2003. gada 12. maija Regula (EK) Nr. 809/2003 par pārejas posma pasākumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz pārstrādes standartiem, kas paredzēti 3. kategorijas materiālam un kūtsmēsliem, kurus izmanto kompostēšanas uzņēmumos.

Komisijas 2003. gada 12. maija Regula (EK) Nr. 810/2003 par pārejas posma pasākumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz pārstrādes standartiem, kas paredzēti 3. kategorijas materiālam un kūtsmēsliem, kurus izmanto biogāzes uzņēmumos.

Komisijas 2003. gada 12. maija Regula (EK) Nr. 811/2003, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz aizliegumu vienas sugas ietvaros pārstrādāt zivis, dzīvnieku blakusproduktu apglabāšanu un sadedzināšanu un dažiem pārejas posma pasākumiem.

Komisijas 2004. gada 10. marta Regula (EK) Nr. 446/2004, ar kuru atceļ vairākus lēmumus attiecībā uz dzīvnieku blakusproduktiem.

Komisijas 2004. gada 10. marta Regula (EK) Nr. 668/2004, ar ko groza dažus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1774/2002 pielikumus attiecībā uz dzīvnieku blakusproduktu ievešanu no trešām valstīm.

Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 878/2004, ar ko nosaka pārejas posma pasākumus saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz dažiem dzīvnieku blakusproduktiem, kuri klasificēti kā 1. un 2. kategorijas materiāli un kuri paredzēti tehniskiem mērķiem.

Komisijas 2005. gada 19. janvāra Regula (EK) Nr. 92/2005, ar kuru īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu iznīcināšanas vai izlietošanas līdzekļiem un groza tās VI pielikumu attiecībā uz biogāzes transformēšanu un kausētu tauku pārstrādi.

Komisijas 2005. gada 19. janvāra Regula (EK) Nr. 93/2005, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz zivju izcelsmes dzīvnieku blakusproduktu pārstrādi un tirdzniecības dokumentiem dzīvnieku blakusproduktu transportēšanai

Komisijas 2005. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 2067/2005, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 92/2005 attiecībā uz dzīvnieku blakusproduktu iznīcināšanas vai izlietošanas alternatīviem līdzekļiem.

Komisijas 2006. gada 7. februāra Regula (EK) Nr. 209/2006, ar ko groza Regulas (EK) Nr. 809/2003 un (EK) Nr. 810/2003 attiecībā uz pārejas pasākumu termiņa pagarināšanu biogāzes iekārtām un kompostēšanas iekārtām saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002.

Komisijas 2006. gada 4. augusta Regula (EK) Nr. 1192/2006, ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz apstiprinātajiem uzņēmumu sarakstiem dalībvalstīs.

Komisijas 2006. gada 14. novembra Regula (EK) Nr. 1678/2006, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 92/2005 attiecībā uz dzīvnieku blakusproduktu iznīcināšanas vai izlietošanas alternatīviem līdzekļiem.

Komisijas 2006. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 1877/2006, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 878/2004, ar ko nosaka pārejas posma pasākumus saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz dažiem dzīvnieku blakusproduktiem, kuri klasificēti kā 1. un 2. kategorijas materiāli un kuri paredzēti tehniskiem mērķiem.

Komisijas 2006. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 2007/2006, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz dažu tādu no trešās kategorijas materiāla iegūtu starpproduktu ievešanu un tranzītu, kurus paredzēts izmantot tehniskiem mērķiem medicīnas ierīcēs, in vitro diagnostikā un laboratorijas reaģentos, un ar ko groza minēto regulu.

1.5.2010.

136/2007

26.10.2007.

10.4.2008. OV L 100, 49. lpp.,

papildinājums Nr. 19, 55. lpp.

Komisijas 2003. gada 12. maija Lēmums 2003/322/EK, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/22 attiecībā uz dažu maitēdāju putnu barošanu ar dažiem 1. kategorijas materiāliem.

Komisijas 2003. gada 12. maija Lēmums 2003/324/EK attiecībā uz atkāpi no pārstrādāšanas aizlieguma vienas sugas ietvaros saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002.

Komisijas 2004. gada 26. aprīļa Lēmums 2004/407/EK par sanitārajiem un sertificēšanas pārejas noteikumiem, kas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002 piemērojami attiecībā uz fotoželatīna importu no konkrētām trešām valstīm.

Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Lēmums 2004/434/EK, ar ko pielāgo Lēmumu 2003/324/EK attiecībā uz atkāpi no aizlieguma vienas sugas ietvaros pārstrādāt kažokzvērus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002 saistībā ar Igaunijas pievienošanos.

Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Lēmums 2004/455/EK, ar kuru pielāgo Lēmumu 2003/322/EK, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz dažu nekrofāgu putnu barošanu ar atsevišķiem 1. kategorijas materiāliem sakarā ar Kipras pievienošanos.

Komisijas 2005. gada 19. janvāra Regula (EK) Nr. 79/2005, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz piena, piena produktu un piena izcelsmes produktu izmantošanu, kas šajā regulā ir definēti kā 3. kategorijas materiāls.

Komisijas 2005. gada 11. marta Regula (EK) Nr. 416/2005, ar ko groza XI pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz tehniskiem mērķiem paredzētu konkrētu dzīvnieku blakusproduktu ievešanu no Japānas.

Komisijas 2005. gada 25. novembra Lēmums 2005/830/EK, ar ko groza Lēmumu 2003/322/EK par dažu nekrofāgu putnu barošanu ar atsevišķiem 1. kategorijas materiāliem.

Komisijas 2006. gada 1. februāra Regula (EK) Nr. 181/2006, ar ko īsteno Regulu (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz organiskiem mēslošanas līdzekļiem un augsnes ielabotājiem, kas nav kūtsmēsli, un ar ko groza minēto regulu.

Komisijas 2006. gada 3. februāra Regula (EK) Nr. 197/2006 par pārejas posma pasākumiem attiecībā uz agrāko pārtikas produktu savākšanu, transportēšanu, apstrādi, izmantošanu un apglabāšanu atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1774/2002.

Komisijas 2006. gada 7. februāra Regula (EK) Nr. 208/2006, ar kuru groza VI un VIII pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz pārstrādes standartiem biogāzes un kompostēšanas iekārtām un prasībām kūtsmēsliem.

Komisijas 2006. gada 21. aprīlis Lēmums 2006/311/EK, ar ko groza Komisijas Lēmumu 2004/407/EK attiecībā uz fotoželatīna ievešanu.

1.5.2010.

137/2007

26.10.2007.

10.4.2008. OV L 100, 53. lpp.,

papildinājums Nr. 19, 58. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 852/2004 par pārtikas produktu higiēnu.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 853/2004, ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 854/2004, ar ko paredz īpašus noteikumus par lietošanai pārtikā paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu oficiālās kontroles organizēšanu.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/41/EK, ar ko atceļ dažas direktīvas par pārtikas higiēnu un dzīvnieku veselības nosacījumiem attiecībā uz dažu lietošanai pārtikā paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanu un laišanu tirgū un groza Padomes Direktīvas 89/622/EEK un 92/118/EEK un Padomes Lēmumu 95/408/EK.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 882/2004 par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem.

Komisijas 2005. gada 14. oktobra Regula (EK) Nr. 1688/2005, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 853/2004 attiecībā uz īpašām garantijām saistībā ar salmonellu konkrētas gaļas un olu sūtījumiem uz Somiju un Zviedriju.

Komisijas 2005. gada 15. novembra Regula (EK) Nr. 2073/2005 par pārtikas produktu mikrobioloģiskajiem kritērijiem.

Komisijas 2005. gada 5. decembra Regula (EK) Nr. 2074/2005, ar ko nosaka ieviešanas pasākumus noteiktiem produktiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 853/2004 un oficiālās kontroles organizēšanu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 854/2004 un (EK) Nr. 882/2004, izņēmumus Regulai (EK) Nr. 852/2004 un groza Regulu (EK) Nr. 853/2004 un (EK) Nr. 854/2004.

Komisijas 2005. gada 5. decembra Regula (EK) Nr. 2075/2005, ar ko nosaka īpašus noteikumus oficiālām Trichinella pārbaudēm gaļā.

Komisijas 2005. gada 5. decembra Regula (EK) Nr. 2076/2005, ar ko nosaka pārejas noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 853/2004, (EK) Nr. 854/2004 un (EK) Nr. 882/2004 īstenošanai un ar ko groza Regulas (EK) Nr. 853/2004 un (EK) Nr. 854/2004.

Komisijas 2006. gada 23. februāra Regula (EK) Nr. 401/2006, ar ko nosaka paraugu ņemšanas un analīzes metodes mikotoksīnu līmeņu oficiālai kontrolei pārtikas produktos.

Komisijas 2006. gada 23. maija Regula (EK) Nr. 776/2006, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 882/2004 VII pielikumu attiecībā uz Kopienas references laboratorijām.

Komisijas 2006. gada 29. septembra Lēmums 2006/677/EK, ar ko izklāsta pamatnostādnes, ar kurām nosaka kritērijus revīzijas veikšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 882/2004 par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem.

Komisijas 2006. gada 6. novembra Regula (EK) Nr. 1662/2006, ar kuru groza III pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 853/2004, ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku.

Komisijas 2006. gada 6. novembra Regula (EK) Nr. 1663/2006, ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 854/2004, ar ko paredz īpašus noteikumus par lietošanai pārtikā paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu oficiālās kontroles organizēšanu.

Komisijas 2006. gada 6. novembra Regula (EK) Nr. 1664/2006, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 2074/2005 attiecībā uz īstenošanas pasākumiem saistībā ar noteiktiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas paredzēti lietošanai pārtikā, un atceļ dažus īstenošanas pasākumus.

Komisijas 2006. gada 6. novembra Regula (EK) Nr. 1665/2006, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2075/2005, ar kuru nosaka īpašus noteikumus oficiālām Trichinella pārbaudēm gaļā.

Komisijas 2006. gada 6. novembra Regula (EK) Nr. 1666/2006, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 2076/2005, ar ko nosaka pārejas noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 853/2004, (EK) Nr. 854/2004 un (EK) Nr. 882/2004 īstenošanai.

Komisijas 2006. gada 6. novembra Lēmums 2006/765/EK, ar ko atceļ dažus īstenošanas tiesību aktus par pārtikas higiēnu un veselības nosacījumiem attiecībā uz dažu dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu ražošanu un laišanu tirgū.

1.5.2010.

138/2007

26.10.2007.

10.4.2008. OV L 100, 62. lpp.,

papildinājums Nr. 19, 66. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 12. janvāra Regula (EK) Nr. 183/2005, ar ko paredz barības higiēnas prasības.

1.5.2010.

141/2007

26.10.2007.

10.4.2008. OV L 100, 68. lpp.,

papildinājums Nr. 19, 69. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Direktīva 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem un ar ko atceļ Direktīvu 91/157/EEK.

1.11.2010.

1/2008

1.2.2008.

12.6.2008. OV L 154, 1. lpp.,

papildinājums Nr. 33, 1. lpp.

Komisijas 2006. gada 19. decembra Regula (EK) Nr. 1882/2006, ar ko nosaka paraugu ņemšanas un analīzes metodes mikotoksīnu līmeņu oficiālai kontrolei pārtikas produktos.

Komisijas 2007. gada 28. marta Regula (EK) Nr. 333/2007, ar ko nosaka paraugu ņemšanas un analīzes metodes svina, kadmija, dzīvsudraba, neorganiskās alvas, 3-MHPD un benzopirēna koncentrācijas oficiālajai kontrolei pārtikas produktos.

Komisijas 2007. gada 21. maija Lēmums 2007/363/EK par pamatnostādnēm, kas paredzētas, lai dalībvalstīm sniegtu palīdzību vienota integrēta daudzgadu valsts kontroles plāna izstrādē atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 882/2004.

1.5.2010.

42/2008

25.4.2008.

21.8.2008. OV L 223, 33. lpp.,

papildinājums Nr. 52, 6. lpp.

Komisijas 2007. gada 12. jūnija Regula (EK) Nr. 646/2007, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2160/2003 par Kopienas mērķi samazināt Salmonella enteritidis un Salmonella typhimurium izplatību broileriem un atceļ Regulu (EK) Nr. 1091/2005.

Komisijas 2007. gada 12. jūnija Lēmums 2007/407/EK par Salmonella izstrādātās mikrobu rezistences saskaņotu uzraudzību mājputniem un cūkām.

Komisijas 2007. gada 14. jūnija Lēmums 2007/411/EK, ar ko aizliedz laist tirgū jebkādam nolūkam paredzētus produktus, kuri iegūti no Apvienotajā Karalistē līdz 1996. gada 1. augustam dzimušiem vai audzētiem liellopiem, un ar ko šādus dzīvniekus atbrīvo no dažiem kontroles un izskaušanas pasākumiem, kuri paredzēti Regulā (EK) Nr. 999/2001, un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 2005/598/EK.

Komisijas 2007. gada 29. jūnija Lēmums 2007/453/EK, ar ko nosaka dalībvalstu vai trešo valstu vai to reģionu GSE statusu pēc to GSE riska.

Komisijas 2007. gada 20. augusta Lēmums 2007/570/EK, ar kuru groza Lēmumu 2003/634/EK, ar ko apstiprina programmas par apstiprinātu zonu statusu un apstiprinātu saimniecību statusu iegūšanu neapstiprinātās zonās saistībā ar zivju vīrusu hemorāģisko septicēmiju (VHS) un infekciozo hematopoētisko nekrozi (IHN).

1.5.2010.

46/2008

25.4.2008.

21.8.2008. OV L 223, 40. lpp.,

papildinājums Nr. 52, 13. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1924/2006 par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra regula (EK) Nr. 1925/2006 par vitamīnu un minerālvielu, un dažu citu vielu pievienošanu pārtikai.

Padomes 2007. gada 26. septembra Direktīva 2007/61/EK, ar kuru groza Direktīvu 2001/114/EK, kas attiecas uz daļēji vai pilnīgi dehidrētu konservētu pienu, kurš paredzēts lietošanai pārtikā.

1.5.2010.

58/2008

25.4.2008.

21.8.2008. OV L 223, 58. lpp.,

papildinājums Nr. 52, 31. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīva 2007/63/EK, ar ko Padomes Direktīvas 78/855/EEK un 82/891/EEK groza saistībā ar prasību par neatkarīga eksperta ziņojumu akciju sabiedrību apvienošanās vai sadalīšanas gadījumā.

1.12.2009.

59/2008

25.4.2008.

21.8.2008. OV L 223, 60. lpp.,

papildinājums Nr. 52, 33. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Direktīva 2007/36/EK par biržu sarakstos iekļautu sabiedrību akcionāru konkrētu tiesību izmantošanu.

1.11.2010.

65/2008

6.6.2008.

25.9.2008. OV L 257, 27. lpp.,

papildinājums Nr. 58, 9. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīva 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīva 2006/49/EK par ieguldījumu sabiedrību un kredītiestāžu kapitāla pietiekamību.

1.11.2010.

66/2008

6.6.2008.

25.9.2008. OV L 257, 29. lpp.,

papildinājums Nr. 58, 11. lpp.

Komisijas 2007. gada 27. marta Direktīva 2007/18/EK, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/48/EK attiecībā uz noteiktu iestāžu iekļaušanu tās piemērošanas darbības jomā vai izslēgšanu no tās un riska darījumiem ar daudzpusējām attīstības bankām.

1.11.2010.

73/2008

6.6.2008.

25.9.2008. OV L 257, 37. lpp.,

papildinājums Nr. 58, 19. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Regula (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem.

1.4.2010.

79/2008

4.7.2008.

23.10.2008. OV L 280, 7. lpp.,

papildinājums Nr. 64, 1. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 5. septembra Direktīva 2007/44/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/49/EEK un Direktīvas 2002/83/EK, 2004/39/EK, 2005/68/EK un 2006/48/EK attiecībā uz procedūras noteikumiem un vērtēšanas kritērijiem, kas piemērojami, veicot piesardzīgu novērtējumu par līdzdalības iegūšanu un palielināšanu finanšu nozarē.

1.11.2010.

95/2008

26.9.2008.

20.11.2008. OV L 309, 12. lpp.,

papildinājums Nr. 70, 1. lpp.

Komisijas 2006. gada 4. maija Regula (EK) Nr. 688/2006, ar ko groza III un XI pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 999/2001 attiecībā uz govju transmisīvo sūkļveida encefalopātiju un īpašu riska materiālu kontroli Zviedrijā.

Komisijas 2007. gada 25. jūnija Regula (EK) Nr. 722/2007, ar kuru groza II un IX pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 999/2001, ar ko paredz noteikumus dažu transmisīvo sūkļveida encefalopātiju profilaksei, kontrolei un apkarošanai.

Komisijas 2007. gada 26. jūnija Regula (EK) Nr. 727/2007, ar kuru groza I, III, VII un X pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 999/2001, ar ko paredz noteikumus dažu transmisīvo sūkļveida encefalopātiju profilaksei, kontrolei un apkarošanai.

Komisijas 2007. gada 29. oktobra Regula (EK) Nr. 1275/2007, ar kuru groza IX pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 999/2001, ar ko paredz noteikumus dažu transmisīvo sūkļveida encefalopātiju profilaksei, kontrolei un apkarošanai.

Komisijas 2007. gada 15. oktobra Lēmums 2007/667/EK, ar ko Vācijā atļauj izmantot apdraudētus liellopus līdz to produktīvās dzīves beigām pēc tam, kad oficiāli ir apstiprināta GSE.

1.5.2010.

101/2008

26.9.2008.

20.11.2008. OV L 309, 24. lpp.,

papildinājums Nr. 70, 12. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 28. septembra Regula (EK) Nr. 1775/2005 par dabasgāzes pārvades tīklu piekļuves nosacījumiem.

1.4.2010.

109/2008

26.9.2008.

20.11.2008. OV L 309, 39. lpp.,

papildinājums Nr. 70, 28. lpp.

Ir lietderīgi paplašināt līgumslēdzēju pušu sadarbību, lai iekļautu Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 12. decembra Lēmumu 2008/49/EK par Iekšējā tirgus informācijas sistēmas (IMI) īstenošanu attiecībā uz personas datu aizsardzību.

9.9.2010.

112/2008

7.11.2008.

18.12.2008. OV L 339, 100. lpp.,

papildinājums Nr. 79, 8. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija Regula (EK) Nr. 842/2006 par dažām fluorētām siltumnīcefekta gāzēm.

1.4.2010.

122/2008

7.11.2008.

18.12.2008. OV L 339, 114. lpp.,

papildinājums Nr. 79, 23. lpp.

Komisijas 2007. gada 26. novembra Regula (EK) Nr. 1379/2007, ar ko groza IA, IB, VII un VIII pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem, lai ņemtu vērā tehnikas progresu un grozījumus, par ko vienojās saskaņā ar Bāzeles Konvenciju.

1.4.2010.

20/2009

5.2.2009.

19.3.2009. OV L 73, 59. lpp.,

papildinājums Nr. 16, 30. lpp.

Komisijas 2008. gada 29. jūlija Lēmums 2008/627/EK par pārejas periodu dažu trešo valstu revidentu un revīzijas struktūru revīzijas darbībām.

1.11.2009.

21/2009

17.3.2009.

28.5.2009. OV L 130, 1. lpp.,

papildinājums Nr. 28, 1. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 17. jūlija Regula (EK) Nr. 1760/2000, ar ko izveido liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu un paredz liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu marķēšanu, kā arī atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 820/97.

Komisijas 2003. gada 23. jūnija Regula (EK) Nr. 1082/2003, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1760/2000 īstenošanai attiecībā uz minimālo līmeni pārbaudēm, kas jāveic saskaņā ar liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu.

Komisijas 2004. gada 17. marta Regula (EK) Nr. 499/2004, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2003 attiecībā uz termiņu un ziņojuma paraugu liellopu nozarē.

Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 911/2004, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1760/2000 attiecībā uz krotālijām, pasēm un saimniecības reģistriem.

Komisijas 2005. gada 27. aprīļa Regula (EK) Nr. 644/2005, ar ko atļauj īpašu identifikācijas sistēmu liellopiem, kurus audzē apstiprinātās telpās kultūrvēsturiskiem mērķiem, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1760/2000.

Komisijas 2004. gada 22. oktobra Lēmums 2004/764/EK par maksimālā termiņa pagarināšanu, kas noteikts ausu krotāliju ieviešanai attiecībā uz atsevišķiem liellopiem, kas tiek turēti dabas rezervātos Nīderlandē.

Komisijas 2006. gada 18. janvāra Lēmums 2006/28/EK par maksimālā laikposma pagarināšanu, kurā zināmiem liellopiem ieliek krotālijas.

Komisijas 2006. gada 13. februāra Lēmums 2006/132/EK, ar ko Itālijas liellopu datu bāze tiek atzīta par pilnībā funkcionējošu.

1.5.2010.

30/2009

17.3.2009.

28.5.2009. OV L 130, 23. lpp.,

papildinājums Nr. 28, 21. lpp.

Komisijas 2007. gada 17. decembra Regula (EK) Nr. 1494/2007 par marķējuma formas un marķēšanas papildu prasību noteikšanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 842/2006 attiecībā uz ražojumiem un iekārtām, kurās izmanto dažas fluorētas siltumnīcefekta gāzes.

Komisijas 2007. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 1497/2007 par noplūžu pārbaužu standartprasību noteikšanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 842/2006 attiecībā uz stacionārām ugunsdrošības sistēmām, kurās izmanto dažas fluorētas siltumnīcefekta gāzes.

Komisijas 2007. gada 19. decembra Regula (EK) Nr. 1516/2007 par noplūžu pārbaužu standartprasību noteikšanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 842/2006 attiecībā uz stacionārām saldēšanas, gaisa kondicionēšanas un siltumsūkņu iekārtām, kurās izmanto dažas fluorētas siltumnīcefekta gāzes.

1.4.2010.

41/2009

24.4.2009.

25.6.2009. OV L 162, 16. lpp.,

papildinājums Nr. 33, 1. lpp.

Komisijas 2007. gada 23. oktobra Regula (EK) Nr. 1237/2007, ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2160/2003 un Lēmumu 2006/696/EK attiecībā uz tādu olu laišanu tirgū, kas iegūtas no ar Salmonella inficētām dējējvistu saimēm.

Padomes 2007. gada 17. decembra Regula (EK) Nr. 1560/2007, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 21/2004 attiecībā uz aitu un kazu elektroniskās identifikācijas ieviešanas datumu.

Komisijas 2007. gada 5. septembra Lēmums 2007/616/EK, ar ko groza Lēmumu 2001/881/EK un Lēmumu 2002/459/EK attiecībā uz robežkontroles punktu sarakstu.

Komisijas 2007. gada 11. decembra Lēmums 2007/843/EK par to, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (EK) Nr. 2160/2003 dažu trešu valstu Gallus gallus sugas vaislas saimēm apstiprina salmonellu kontroles programmas un groza Lēmumu 2006/696/EK attiecībā uz dažām mājputnu un inkubējamu olu importa sabiedrības veselības prasībām.

Komisijas 2007. gada 11. decembra Lēmums 2007/848/EK, ar ko apstiprina konkrētas valstu programmas salmonellas izplatības kontrolei Gallus gallus sugas dējējvistu saimēs.

Komisijas 2007. gada 12. decembra Lēmums 2007/849/EK, ar ko apstiprina grozījumus Somijas iesniegtajā valsts programmā salmonellas izplatības kontrolei Gallus gallus vaislas saimēs.

Komisijas 2007. gada 18. decembra Lēmums 2007/873/EK, ar ko apstiprina Bulgārijas iesniegto valsts programmu salmonellas izplatības kontrolei Gallus gallus vaislas saimēs.

Komisijas 2007. gada 18. decembra Lēmums 2007/874/EK, ar ko apstiprina Rumānijas iesniegto valsts programmu salmonellas izplatības kontrolei Gallus gallus vaislas saimēs.

1.5.2010.

45/2009

9.6.2009.

25.6.2009. OV L 162, 23. lpp.,

papildinājums Nr. 33, 8. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū.

1.5.2010.

52/2009

24.4.2009.

25.6.2009. OV L 162, 34. lpp.,

papildinājums Nr. 33, 23. lpp.

Komisijas 2008. gada 15. jūlija Regula (EK) Nr. 669/2008, ar ko gala variantā sagatavo IC pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem.

1.4.2010.

61/2009

29.5.2009.

3.9.2009. OV L 232, 13. lpp.,

papildinājums Nr. 47, 14. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Regula (EK) Nr. 726/2004, ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva 2004/27/EK, ar ko groza Direktīvu 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva 2004/28/EK, ar kuru groza Direktīvu 2001/82/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz veterinārajām zālēm.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva 2004/24/EK, ar kuru attiecībā uz tradicionāli lietotām augu izcelsmes zālēm groza Direktīvu 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm.

Komisijas 2005. gada 15. decembra Regula (EK) Nr. 2049/2005, ar ko atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 726/2004 paredz noteikumus par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu maksām Eiropas Zāļu aģentūrai un tās administratīvās palīdzības saņemšanu.

Komisijas 2006. gada 29. marta Regula (EK) Nr. 507/2006 par cilvēkiem paredzēto zāļu tirdzniecības atļauju ar nosacījumiem, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 726/2004.

23.12.2009.

62/2009

29.5.2009.

3.9.2009. OV L 232, 18. lpp.,

papildinājums Nr. 47, 18. lpp.

Komisijas 2005. gada 8. aprīļa Direktīva 2005/28/EK, ar ko nosaka labas klīniskās prakses principus un sīki izstrādātas pamatnostādnes attiecībā uz pētāmām cilvēkiem paredzētām zālēm, kā arī prasības attiecībā uz šādu zāļu ražošanas atļauju vai importēšanu.

Komisijas 2005. gada 27. jūlija Regula (EK) Nr. 1277/2005 par īstenošanas noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 273/2004 par narkotisko vielu prekursoriem un Padomes Regulai (EK) Nr. 111/2005, ar ko izstrādā noteikumus narkotisko vielu prekursoru tirdzniecības starp Kopienu un trešām valstīm uzraudzībai.

Padomes 2005. gada 14. novembra Regula (EK) Nr. 1905/2005, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 297/95 par maksām, kas maksājamas Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūrai.

1.3.2010.

107/2009

22.10.2009.

17.12.2009. OV L 334, 4. lpp.,

papildinājums Nr. 68, 4. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Regula (EK) Nr. 544/2009, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 717/2007 par viesabonēšanu publiskajos mobilo telefonsakaru tīklos Kopienā un Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem.

1.4.2010.

116/2009

22.10.2009.

17.12.2009. OV L 334, 19. lpp.,

papildinājums Nr. 68, 19. lpp.

Komisijas 2009. gada 30. aprīļa Ieteikums 2009/385/EK, ar ko papildina Ieteikumus 2004/913/EK un 2005/162/EK attiecībā uz biržas sarakstā iekļautu sabiedrību direktoru atlīdzību.

1.11.2010.

129/2009

4.12.2009.

11.3.2010. OV L 62, 18. lpp.,

papildinājums Nr. 12, 17. lpp.

Komisijas 2007. gada 14. jūnija Regula (EK) Nr. 658/2007 par finansiāliem sodiem, pārkāpjot noteiktus pienākumus saistībā ar tirdzniecības atļaujām, kas piešķirtas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 726/2004.

1.8.2010.

150/2009

4.12.2009.

11.3.2010. OV L 62, 51. lpp.,

papildinājums Nr. 12, 50. lpp.

Komisijas 2009. gada 15. aprīļa Regula (EK) Nr. 308/2009 par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem IIIA un VI pielikuma grozījumiem, lai pielāgotu tos zinātnes un tehnikas attīstībai.

1.4.2010.

160/2009

4.12.2009.

11.3.2010. OV L 62, 67. lpp.,

papildinājums Nr. 12, 65. lpp.

Ir lietderīgi paplašināt Līgumslēdzēju pušu sadarbību un attiecināt to uz Līgumu, lai iekļautu Padomes 1994. gada 18. jūlija Regulu (EK) Nr. 2062/94, ar ko izveido Eiropas Aģentūru drošībai un veselības aizsardzībai darbā, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1643/95, (EK) Nr. 1654/2003 un (EK) Nr. 1112/2005.

15.4.2010.

7/2010

29.1.2010.

22.4.2010. OV L 101, 14. lpp.,

papildinājums Nr. 19, 14. lpp.

Komisijas 2007. gada 8. maija Regula (EK) Nr. 506/2007, ar ko paredz papildu informācijas un pārbaudes prasības dažu tādu vielu ražotājiem vai importētājiem, kuras ir prioritāras saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 par esošo vielu radītā riska novērtējumu un kontroli.

Komisijas 2008. gada 28. maija Regula (EK) Nr. 465/2008, ar kuru atbilstoši Padomes Regulai (EEK) Nr. 793/93 nosaka testēšanas un informācijas prasības dažu tādu vielu importētājiem un ražotājiem, kas var būt noturīgas, bioakumulējošas un toksiskas un kas ir uzskaitītas Eiropas ķīmisko komercvielu sarakstā.

Komisijas 2008. gada 28. maija Regula (EK) Nr. 466/2008, ar ko paredz papildu informācijas un pārbaudes prasības dažu tādu vielu ražotājiem vai importētājiem, kuras ir prioritāras saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 par esošo vielu radītā riska novērtējumu un kontroli.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīva 2008/103/EK, ar ko Direktīvu 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem un bateriju un akumulatoru atkritumiem groza attiecībā uz bateriju un akumulatoru laišanu tirgū.

1.11.2010.

11/2010

29.1.2010.

22.4.2010. OV L 101, 21. lpp.,

papildinājums Nr. 19, 21. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīva 2008/57/EK par dzelzceļa sistēmas savstarpēju izmantojamību Kopienā.

1.10.2010.

12/2010

29.1.2010.

22.4.2010. OV L 101, 22. lpp.,

papildinājums Nr. 19, 23. lpp.

Komisijas 2009. gada 5. jūnija Lēmums 2009/460/EK par kopīgas drošības metodes pieņemšanu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/49/EK 6. pantā minēto drošības mērķu sasniegšanas novērtēšanai.

Komisijas 2009. gada 22. jūlija Lēmums 2009/561/EK par grozījumiem Lēmumā 2006/679/EK, īstenojot savstarpējas izmantojamības tehnisko specifikāciju attiecībā uz Eiropas parasto dzelzceļu sistēmas vilcienu vadības iekārtu un signalizācijas apakšsistēmu.

1.10.2010.

17/2010

1.3.2010.

10.6.2010. OV L 143, 1. lpp.,

papildinājums Nr. 30, 1. lpp.

Komisijas 2007. gada 27. aprīļa Regula (EK) Nr. 479/2007, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 2076/2005, ar ko nosaka pārejas noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 853/2004, (EK) Nr. 854/2004 un (EK) Nr. 882/2004 īstenošanai un ar ko groza Regulas (EK) Nr. 853/2004 un (EK) Nr. 854/2004.

Komisijas 2007. gada 24. oktobra Regula (EK) Nr. 1243/2007, ar kuru groza III pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 853/2004, ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku.

Komisijas 2007. gada 24. oktobra Regula (EK) Nr. 1244/2007, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2074/2005 attiecībā uz ieviešanas pasākumiem, kas saistīti ar noteiktiem pārtikā lietojamiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, un paredz īpašus noteikumus par oficiālo kontroli gaļas pārbaudei.

Komisijas 2007. gada 24. oktobra Regula (EK) Nr. 1245/2007, ar ko groza Regulas (EK) Nr. 2075/2005 I pielikumu attiecībā uz šķidra pepsīna izmantošanu Trichinella noteikšanai gaļā.

Komisijas 2007. gada 24. oktobra Regula (EK) Nr. 1246/2007, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2076/2005 attiecībā uz pārejas perioda pagarināšanu tiem pārtikas apritē iesaistītajiem tirgus dalībniekiem, kuri ieved lietošanai pārtikā paredzētu zivju eļļu.

Komisijas 2007. gada 5. decembra Regula (EK) Nr. 1441/2007, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2073/2005 par pārtikas produktu mikrobioloģiskajiem kritērijiem.

1.5.2010.

18/2010

1.3.2010.

10.6.2010. OV L 143, 4. lpp.,

papildinājums Nr. 30, 4. lpp.

Padomes 2008. gada 17. marta Regula (EK) Nr. 301/2008, ar kuru pielāgo I pielikumu Regulā (EK) Nr. 882/2004 par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem.

Komisijas 2008. gada 28. jūlija Regula (EK) Nr. 737/2008, ar ko izrauga Kopienas references laboratorijas vēžveidīgo slimību, trakumsērgas un govju tuberkulozes jomā, nosaka papildu pienākumus un uzdevumus Kopienas references laboratorijām trakumsērgas un govju tuberkulozes jomā un groza VII pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 882/2004.

Komisijas 2008. gada 17. oktobra Regula (EK) Nr. 1019/2008, ar ko groza II pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 852/2004 par pārtikas produktu higiēnu.

Komisijas 2008. gada 17. oktobra Regula (EK) Nr. 1020/2008, ar kuru groza II un III pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 853/2004, ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku, un Regulu (EK) Nr. 2076/2005 par identifikācijas marķējumu, svaigpienu un piena produktiem, olām un olu produktiem un dažiem zvejniecības produktiem.

Komisijas 2008. gada 17. oktobra Regula (EK) Nr. 1021/2008, ar kuru groza I, II un III pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 854/2004, ar ko paredz īpašus noteikumus par lietošanai pārtikā paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu oficiālās kontroles organizēšanu, un Regulu (EK) Nr. 2076/2005 attiecībā uz dzīvām gliemenēm, dažiem zvejniecības produktiem un darbiniekiem, kas piedalās oficiālās kontrolēs kautuvēs.

Komisijas 2008. gada 17. oktobra Regula (EK) Nr. 1022/2008, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2074/2005 attiecībā uz kopējā gaistošā bāziskā slāpekļa satura (TVB-N) robežvērtībām.

Komisijas 2008. gada 17. oktobra Regula (EK) Nr. 1023/2008, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2076/2005 attiecībā uz pārejas perioda pagarināšanu tiem pārtikas apritē iesaistītajiem tirgus dalībniekiem, kuri ieved lietošanai pārtikā paredzētu zivju eļļu.

Komisijas 2008. gada 20. oktobra Regula (EK) Nr. 1029/2008, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 882/2004, lai koriģētu atsauci uz konkrētiem Eiropas standartiem.

Komisijas 2008. gada 12. decembra Regula (EK) Nr. 1250/2008, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2074/2005 attiecībā uz lietošanai pārtikā paredzēto zvejniecības produktu, dzīvu gliemeņu, adatādaiņu, tunikātu un jūras gliemežu importa sertifikācijas prasībām.

Komisijas 2008. gada 24. aprīļa Lēmums 2008/337/EK, ar ko groza Lēmumu 2006/968/EK, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 21/2004 par norādījumiem un procedūrām aitu un kazu elektroniskajai identificēšanai.

Komisijas 2008. gada 24. jūlija Lēmums 2008/654/EK par pamatnostādnēm, kas paredzētas, lai dalībvalstīm sniegtu palīdzību vienota integrēta daudzgadu valsts kontroles plāna izstrādē atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 882/2004.

1.5.2010.

19/2010

12.3.2010.

10.6.2010. OV L 143, 8. lpp.,

papildinājums Nr. 30, 9. lpp.

Komisijas 2007. gada 16. jūlija Regula (EK) Nr. 832/2007, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 197/2006 attiecībā uz agrāko pārtikas produktu izmantošanu un termiņa pagarināšanu tiem pārejas posma pasākumiem, kas attiecas uz minētajiem pārtikas produktiem.

Komisijas 2007. gada 28. jūnija Regula (EK) Nr. 829/2007, ar ko groza I, II, VII, VIII, X un XI pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz dažu dzīvnieku blakusproduktu laišanu tirgū.

Komisijas 2007. gada 5. decembra Regula (EK) Nr. 1432/2007, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1774/2002 I, II un VI pielikumu attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu marķēšanu un transportēšanu.

Komisijas 2007. gada 21. decembra Regula (EK) Nr. 1576/2007, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 92/2005, ar kuru īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1774/2002 attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu iznīcināšanas vai izlietošanas līdzekļiem.

1.5.2010.

23/2010

12.3.2010.

10.6.2010. OV L 143, 16. lpp.,

papildinājums Nr. 30, 19. lpp.

Iekļautas Komisijas Direktīvas 96/3/Euratom, EOTK, EK, 98/28/EK un 2004/4/EK.

1.5.2010.

27/2010

12.3.2010.

10.6.2010. OV L 143, 20. lpp.,

papildinājums Nr. 30, 26. lpp.

Komisijas 2008. gada 2. aprīļa Regula (EK) Nr. 303/2008 par uzņēmumu un personāla sertifikācijas savstarpējas atzīšanas minimālajām prasībām un noteikumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 842/2006 attiecībā uz stacionārām saldēšanas, gaisa kondicionēšanas un siltumsūkņu iekārtām, kurās izmanto dažas fluorētās siltumnīcefekta gāzes.

Komisijas 2008. gada 2. aprīļa Regula (EK) Nr. 304/2008 par uzņēmumu un personāla sertifikācijas minimālajām prasībām un savstarpējas atzīšanas noteikumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 842/2006 attiecībā uz stacionārajām ugunsdrošības sistēmām un ugunsdzēsības aparātiem, kuros izmanto dažas fluorētās siltumnīcefekta gāzes.

Komisijas 2008. gada 2. aprīļa Regula (EK) Nr. 305/2008 par personāla sertifikācijas minimālajām prasībām un savstarpējas atzīšanas noteikumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 842/2006 attiecībā uz dažu fluorēto siltumnīcefekta gāzu rekuperāciju no augstsprieguma sadales iekārtām.

Komisijas 2008. gada 2. aprīļa Regula (EK) Nr. 306/2008 par personāla sertifikācijas minimālajām prasībām un savstarpējas atzīšanas noteikumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 842/2006 attiecībā uz dažu fluorēto siltumnīcefekta gāzu rekuperāciju no augstsprieguma sadales iekārtām.

Komisijas 2008. gada 2. aprīļa Regula (EK) Nr. 307/2008 par personāla apmācības programmu minimālajām prasībām un apmācības atestācijas savstarpējas atzīšanas noteikumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 842/2006 attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu gaisa kondicionēšanas sistēmām, kurās izmanto dažas fluorētās siltumnīcefekta gāzes.

Komisijas 2008. gada 2. aprīļa Regula (EK) Nr. 308/2008 par formu dalībvalstu apmācību un sertifikācijas programmu paziņošanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 842/2006.

1.11.2010.

29/2010

12.3.2010.

10.6.2010. OV L 143, 24. lpp.,

papildinājums Nr. 30, 31. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva 2008/110/EK, ar ko groza Direktīvu 2004/49/EK par drošību Kopienas dzelzceļos (Dzelzceļu drošības direktīva).

1.10.2010.


16.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/39


Īslandes un Norvēģijas atzīto dabīgo minerālūdeņu saraksts

(Anulē un aizstāj OV C 28, 4.2.2010., 24. lpp. un EEZ papildinājumā Nr. 5, 4.2.2010., 1. lpp. publicēto tekstu)

2010/C 341/09

Saskaņā ar 1. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīvā 2009/54/EK par dabīgo minerālūdeņu ieguvi un tirdzniecību (1), kas iekļauta EEZ līguma II pielikuma XII nodaļas 54.zzzzd punktā, publicē atzīto dabīgo minerālūdeņu sarakstu.

Īslandes atzīto dabīgo minerālūdeņu saraksts

Tirdzniecības nosaukums

Avota nosaukums

Ieguves vieta

Icelandic Glacial

Ölfus Spring

Hlíðarendi, Ölfus, Selfoss


Norvēģijas atzīto dabīgo minerālūdeņu saraksts

Tirdzniecības nosaukums

Avota nosaukums

Ieguves vieta

Best naturlig mineralvann

Kastbrekka

Kambrekka/Trondheim

Bonaqua Silver

Telemark kilden

Fyresdal

Farris

Kong Olavs kilde

Larvik

Fjellbekk

Ivar Aasen kilde

Volda

Isbre

Isbre kilden

Buhaugen, Osa, Ulvik

Isklar

Isklar kildene

Vikebygd i Ullensvang

Modal

Modal kilden

Fyresdal

Naturlig mineralvann fra Villmark kilden på Rustad Gård

Villmark kilden på Rustad gård

Rustad/Elverum

Olden

Blåfjell kilden

Olderdalen

Osa

Osa kilden

Ulvik/Hardanger


(1)  OV L 164, 26.6.2009., 45. lpp.


V Atzinumi

ADMINISTRATĪVAS PROCEDŪRAS

Eiropas Komisija

16.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/40


Uzaicinājums iesniegt priekšlikumus – EACEA/41/10, lai īstenotu Erasmus Mundus 20092013 programmu 2011. gadā

2010/C 341/10

1. pasākums – kopīgas programmas

2. pasākums – partnerība

3. pasākums – Eiropas augstākās izglītības popularizēšana

PROGRAMMAS MĒRĶI

Erasmus Mundus programmas vispārējais mērķis ir atbilstīgi ES ārpolitikas mērķiem popularizēt Eiropas augstāko izglītību, uzlabot un veicināt studentu karjeras iespējas un sekmēt starpkultūru izpratnes veidošanos, sadarbojoties ar trešām valstīm, lai veicinātu trešo valstu ilgtspējīgu attīstību augstākās izglītības jomā.

Programmas īpašie mērķi ir:

nolūkā izveidot izcilības centrus veicināt augstākās izglītības iestāžu strukturētu sadarbību un kvalitatīvu augstākās izglītības piedāvājumu, ko raksturo noteikta Eiropas pievienotā vērtība un kas ir pievilcīgs gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās robežām,

veicinot trešo valstu talantīgāko studentu un augstskolu mācību spēku mobilitāti kvalifikācijas un/vai pieredzes gūšanai Eiropas Savienībā un Eiropas valstu talantīgāko studentu un augstskolu mācību spēku virzību uz trešām valstīm, sekmēt sabiedrību savstarpējo bagātināšanos un vīriešu un sieviešu kvalifikācijas paaugstināšanu tā, lai viņiem būtu piemērotas prasmes, jo īpaši attiecībā uz darba tirgu, un lai viņi būtu progresīvi domājoši cilvēki ar starptautisku pieredzi,

sekmēt cilvēkresursu un augstāko mācību iestāžu starptautiskās sadarbības spēju attīstību trešās valstīs, palielinot mobilitāti starp Eiropas Savienību un trešām valstīm,

uzlabot Eiropas augstākās izglītības pieejamību, tās atpazīstamību un ietekmi pasaulē, kā arī tās pievilcību trešo valstu un Eiropas Savienības pilsoņiem.

Erasmus Mundus programmas rokasgrāmata un attiecīgās pieteikuma veidlapas pieejamas šajā tīmekļa vietnē:

http://eacea.ec.europa.eu/erasmus_mundus/funding/higher_education_institutions_en.php

A.   1. pasākums – Erasmus Mundus kopīgās programmas

Šo pasākumu, kura mērķis ir veicināt sadarbību starp Eiropas un trešo valstu augstākās izglītības iestādēm un augstskolu mācību spēkiem, lai izveidotu izcilības centrus un sagatavotu augsti kvalificētus darbiniekus, veido divi pakārtoti pasākumi:

1.A pasākums – Erasmus Mundus maģistratūra (EMMC) un

1.B pasākums – Erasmus Mundus kopīgā doktorantūra (EMJD),

kuru mērķis ir atbalsts Eiropas un attiecīgos gadījumos trešo valstu universitāšu konsorciju kopīgi izstrādātām izcilas akadēmiskās kvalitātes pēcdiploma studiju programmām un kuri varētu veicināt Eiropas augstākās izglītības jomas atpazīstamību un pievilcīgumu. Šajās kopīgajās programmās ir jāparedz mobilitāte starp konsorcija universitātēm un atzītu kopīgu grādu, divaugstskolu grādu vai vairākaugstskolu grādu piešķiršana.

A.1.   Atbilstīgie pretendenti un konsorcija sastāvs

Atbilstīgajiem pretendentiem un konsorcija sastāvam piemērojamie nosacījumi attiecībā uz 1.A pasākumu izklāstīti rokasgrāmatas 4.2.1. iedaļā, bet attiecībā uz 1.B pasākumu – 5.2.1. iedaļā.

A.2.   Atbilstīgās darbības

Atbilstīgās darbības, kas attiecas uz 1.A pasākumu, raksturotas rokasgrāmatas 4.2.2. iedaļā, bet atbilstīgās darbības, kas attiecas uz 1.B pasākumu, – 5.2.2. iedaļā. Šim uzaicinājumam nav noteiktas tematiskās prioritātes.

A.3.   Piešķiršanas kritēriji

1.A un 1.B pasākuma pieteikumus izvērtēs pēc šādiem piešķiršanas kritērijiem.

1.A pasākums – Erasmus Mundus maģistratūra

Kritēriji

Īpatsvars

1.

Akadēmiskā kvalitāte

30 %

2.

Studiju programmas integritāte

25 %

3.

Studiju programmas vadības, atpazīstamības un ilgtspējības nodrošināšanas pasākumi

20 %

4.

Studentu materiāltehniskā bāze un papildu pasākumi

15 %

5.

Kvalitātes nodrošināšana un novērtēšana

10 %

Kopā

100 %

1.B pasākums – Erasmus Mundus kopīgā doktorantūra

Kritēriji

Īpatsvars

1.

Akadēmiskā un pētnieciskā kvalitāte

25 %

2.

Partnerības pieredze un sastāvs

25 %

3.

Programmas darbība un integrācija Eiropā

20 %

4.

Noteikumi pretendentiem, kam piešķirta EMJD stipendija

15 %

5.

Programmas vadība, ilgtspējība un kvalitātes nodrošināšana

15 %

Kopā

100 %

A.4.   Budžets

Šis uzaicinājums iesniegt priekšlikumus tieši neietekmē 2011. gada budžetu. Tā mērķis ir izvēlēties:

1.A pasākumam (EMMC): aptuveni10 jaunus pieteikumus un ne vairāk kā 22 atjaunotus pieteikumus;

1.B pasākumam (EMJD): aptuveni 10 jaunus pieteikumus.

2011. gada vasarā attiecībā uz katru izraudzītu pieteikumu tiks noslēgti piecu gadu partnerības pamatnolīgumi. Pamatojoties uz šiem nolīgumiem, sākot no 2012./2013. akadēmiskā gada, katru gadu tiks noslēgti īpaši dotāciju līgumi, kas paredzēs gan finanšu atbalstu konsorcijiem kopīgo programmu īstenošanā, gan ik gadu nosakāmu individuālo stipendiju skaitu Eiropas un trešo valstu studentiem, doktora grāda kandidātiem un zinātniekiem.

A.5.   Iesniegšanas termiņš

Pieteikumu iesniegšanas termiņš Erasmus Mundus maģistratūrai (1.A pasākums) un Erasmus Mundus kopīgajai doktorantūrai (1.B pasākums) ir 2011. gada 29. aprīlis līdz plkst. 12.00 (dienā) pēc Briseles laika.

Izpildaģentūra ir izstrādādājusi elektronisku sistēmu visu pieteikumu iesniegšanai. Attiecībā uz šo uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus pieteikumu iesniedzējiem pieteikums ir jānosūta, izmantojot elektronisko veidlapu, kas būs pieejama no 2011. gada februāra.

Šī veidlapa (kopā ar pielikumiem) tiek uzskatīta par galīgo pieteikumu.

Pieņems tikai noteiktajā termiņā iesniegtos pieteikumus, kas atbilst attiecīgajā veidlapā noteiktajām prasībām. Papīra formātā, pa faksu vai e-pastu iesūtītos pieteikumus neizskatīs.

Lai sekmētu to pretendentu atlasi, kam ir atbilstīgā akadēmiskā un zinātniskā pieredze, pieteikumiem uz 1.A pasākumu (Erasmus Mundus maģistratūra) un 1.B pasākumu (Erasmus Mundus kopīgā doktorantūra) ir jāpievieno īss kopīgās programmas apraksts (nepārsniedzot vienu lappusi un iekļaujot programmas nosaukumu, attiecīgo nozari/jomu(-as), galvenos partnerus un īsu programmas struktūras un galveno iezīmju kopsavilkumu), pieteikumus iesniedzot, vēlams, vienu mēnesi pirms minētā iesniegšanas termiņa (t. i., līdz 2011. gada 31. martam). Kopsavilkuma veidlapu ar attiecīgo iesniegšanas procedūru var lejupielādēt no šīs tīmekļa vietnes:

http://eacea.ec.europa.eu/erasmus_mundus/funding/higher_education_institutions_en.php

B.   2. pasākums – Erasmus Mundus partnerība

Šā pasākuma mērķis ir veicināt Eiropas un trešo valstu augstākās izglītības iestāžu strukturētu sadarbību, sekmējot mobilitāti visa līmeņa mācību programmās studentiem (bakalaura un maģistra), doktora grāda kandidātiem, zinātniekiem, akadēmiskajam un administratīvajam personālam (ne uz visiem reģioniem un teritorijām attiecas visa veida mobilitātes plūsmas).

2. pasākums – Erasmus Mundus partnerība (EMA2) – ir iedalīts divās daļās:

Erasmus Mundus 2. pasākums – 1. DAĻA – Partnerība ar valstīm, uz kurām attiecas ENPI, DCI, EAF un IPA instrumenti (1) (bijušais ārējās sadarbības logs),

Erasmus Mundus 2. pasākums – 2. DAĻA – Partnerība ar valstīm un teritorijām, uz kurām attiecas industrializēto valstu instruments (ICI)

B.1.   Atbilstīgie pretendenti, valstis un partnerības sastāvs

Atbilstīgajiem pretendentiem un partnerības sastāvam piemērojamie nosacījumi attiecībā uz EMA2 1. daļu izklāstīti Programmas rokasgrāmatas 6.1.2.a iedaļā, bet attiecībā uz EMA2 2. daļu – Programmas rokasgrāmatas 6.2.2.a iedaļā, kā arī Vadlīnijās par uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus EACEA 41/10 – 5.3.1. iedaļā attiecībā uz EMA2 1. daļu un 5.3.2. iedaļā attiecībā uz EMA2 2. daļu.

B.2.   Atbilstīgās darbības

Atbilstīgās darbības raksturotas 6.1.2.b iedaļā (EMA2 1. daļai) un 6.2.2.b iedaļā (EMA2 2. daļai) “Erasmus Mundus programmas rokasgrāmatā 2009.–2013. gadam”, kā arī 5.3.1. iedaļā (EMA2 1. daļai) un 5.3.2. iedaļā (EMA2 2. daļai) “Vadlīnijās par uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus EACEA 41/10”.

B.3.   Piešķiršanas kritēriji

Pieteikumus attiecībā uz EMA2 1. daļu izvērtēs pēc šādiem piešķiršanas kritērijiem.

Kritēriji

Īpatsvars

1.

Atbilstība

25 %

2.

Kvalitāte

65 %

2.1.

Partnerības sastāvs un sadarbības mehānismi

20 %

2.2.

Mobilitātes organizēšana un īstenošana

25 %

2.3.

Studentu/personāla materiāltehniskā bāze un papildu pasākumi

20 %

3.

Ilgtspējība

10 %

Kopā

100 %

Pieteikumus attiecībā uz EMA2 2. daļu izvērtēs pēc šādiem piešķiršanas kritērijiem.

Kritēriji

Īpatsvars

1.

Atbilstība

25 %

2.

Nozīme izcilības nodrošināšanā

25 %

3.

Kvalitāte

50 %

3.1.

Partnerības sastāvs un sadarbības mehānismi

15 %

3.2.

Mobilitātes organizēšana un īstenošana

20 %

3.3.

Studentu/personāla materiāltehniskā bāze un papildu pasākumi

15 %

Kopā

100 %

B.4.   Budžets  (2)

Kopējā pieejamā naudas summa saskaņā ar šo uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus ir EUR 96,3 miljoni, un tā paredzēta vismaz 3 265 personu apmaiņai.

EMA2 1. daļai pieejamais budžets ir EUR 89,3 miljoni, un šī summa paredzēta vismaz 3 125 personu apmaiņai.

EMA2 2. daļai pieejamais budžets ir EUR 6,3 miljoni, un šī summa paredzēta vismaz 140 personu apmaiņai.

B.5.   Iesniegšanas termiņš

Iesniegšanas termiņš Erasmus Mundus 2. pasākumam (Partnerība) ir 2011. gada 29. aprīlis (pasta zīmogs).

Dotācijas pieteikumu ierakstīta sūtījuma veidā nosūta uz šādu adresi:

Education, Audiovisual and Culture Executive Agency

Call for proposals EACEA/41/10 — Action 2

Attn Mr Joachim Fronia

BOUR 02/29

Avenue du Bourget 1

1040 Bruxelles/Brussel

BELGIQUE/BELGIË

Pieņems tikai noteiktajā termiņā iesniegtos pieteikumus, kas atbilst attiecīgajā veidlapā noteiktajām prasībām. Tikai pa faksu vai e-pastu iesūtītos pieteikumus neizskatīs.

Ja pieteikuma iesniedzējs sūta vairākus atšķirīgus pieteikumus, katrs jāsūta atsevišķā aploksnē.

C.   3. pasākums – eiropas augstākās izglītības popularizēšana

Šā pasākuma mērķis ir popularizēt Eiropas augstāko izglītību, atbalstot pasākumus, kas veicina tās pievilcību, ietekmi, tēlu sabiedrības acīs, atpazīstamību un pieejamību. 3.pasākums atbalsta starptautiska mēroga iniciatīvas, mācības, projektus, pasākumus un citas darbības, kas saistītas ar visu augstākās izglītības aspektu starptautisko dimensiju. Šīs darbības ietver popularizēšanu, pieejamības nodrošināšanu, kvalitātes nodrošināšanu, kredītpunktu atzīšanu, Eiropā iegūtas kvalifikācijas atzīšanu ārvalstīs un kvalifikācijas savstarpēju atzīšanu ar trešām valstīm, mācību programmas izstrādi, mobilitāti, pakalpojumu kvalitāti utt.

3. pasākuma darbības var būt dažādas (konferences, semināri, darba semināri, pētījumi, analītiski pasākumi, eksperimentāli projekti, godalgas, starptautiskie tīkli, publicējama materiāla izstrāde, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas līdzekļu izstrāde u. c.), un tās var veikt jebkurā vietā pasaulē.

C.1.   Atbilstīgie pretendenti un konsorcija sastāvs

Atbilstīgajiem pretendentiem un konsorcija sastāvam piemērojamie nosacījumi izklāstīti Programmas rokasgrāmatas 7.2.1. iedaļā.

C.2.   Atbilstīgās darbības

Atbilstīgās darbības raksturotas Programmas rokasgrāmatas 7.2.2. iedaļā.

Šā uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus mērķiem projektiem ir jāatbilst kādai no šīm prioritātēm:

projekti, kas saistīti ar Eiropas augstākās izglītības popularizēšanu noteiktos ģeogrāfiskajos apgabalos (priekšroka tiks dota apgabaliem, kas līdz šim ir maz pārstāvēti Erasmus Mundus projektos, piemēram, Āfrikai un industrializētajām valstīm),

projekti, kuru mērķis ir uzlabot starptautiskajiem studentiem un doktora grāda kandidātiem paredzētos pakalpojumus,

projekti, kas saistīti ar kvalitātes nodrošināšanas starptautisko dimensiju,

projekti, kuru mērķis ir stiprināt saikni starp Eiropas augstāko izglītību un pētniecību,

projekti, kas veicina doktora grāda kandidātu studiju iespējas Eiropā,

projekti, kas veicina Erasmus Mundus programmas atpazīstamību Eiropas studentu vidū.

Nefinansēs projektus, kas paredz šādas darbības:

darbības, ko īsteno saistībā ar ERASMUS nozaru tīklu internacionalizāciju.

C.3.   Piešķiršanas kritēriji

Pieteikumus, kas attiecas uz 3. pasākumu, izvērtēs pēc šādiem piešķiršanas kritērijiem.

Kritēriji

Īpatsvars

1.

Projekta atbilstība Erasmus Mundus programmai

25 %

2.

Projekta paredzamā ietekme attiecībā uz Eiropas augstākās izglītības pievilcības veicināšanu pasaulē

25 %

3.

Projekta rezultātu un gūtās pieredzes izplatīšanas kārtība, kvalitātes nodrošināšana un ilgtspējības nodrošināšanas plāni un rezultātu ilgtermiņa izmantošana

15 %

4.

Konsorcija sastāvs un sadarbības mehānismi

15 %

5.

Darba plāns un budžets

20 %

Kopā

100 %

C.4.   Budžets  (3)

Šā uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus mērķis ir aptuveni 6 projektu izraudzīšanās. Kopējais budžets, kas piešķirts projektu līdzfinansēšanai saskaņā ar šo uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, ir EUR 1,3 miljoni. Dotāciju apjoms būtiski atšķirsies atkarībā no izraudzītā projekta apmēra (parasti no EUR 100 000 līdz EUR 350 000). Aģentūras finansiālais ieguldījums nedrīkst pārsniegt 75 % no kopējām attiecināmajām izmaksām.

C.5.   Iesniegšanas termiņš

Iesniegšanas termiņš Erasmus Mundus 3. pasākuma projektiem, kuru mērķis ir veicināt Eiropas augstākās izglītības pievilcību, ir 2011. gada 29. aprīlis (pasta zīmogs).

Dotācijas pieteikumu ierakstīta sūtījuma veidā nosūta uz šādu adresi:

Education, Audiovisual and Culture Executive Agency

Call for proposals EACEA/41/10 — Action 3

Attn Mr Joachim Fronia

BOUR 02/29

Avenue du Bourget 1

1040 Bruxelles/Brussel

BELGIQUE/BELGIË

Pieņems tikai noteiktajā termiņā iesniegtos pieteikumus, kas atbilst attiecīgajā veidlapā noteiktajām prasībām. Tikai pa faksu vai e-pastu iesūtītos pieteikumus neizskatīs.


(1)  

ENPI

Eiropas kaimiņattiecību un partnerattiecību finanšu instruments.

DCI

attīstības sadarbības finanšu instruments.

IPA

pirmspievienošanās finanšu instruments.

EAF

Eiropas attīstības fonds (EAF) ir galvenais instruments, nodrošinot Kopienas atbalstu attīstības sadarbībai saskaņā ar Kotonū vienošanos “Partnerattiecību nolīgums starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses”.

(2)  Šī summa ir atkarīga no ES 2011. gada budžeta pieņemšanas.

(3)  Skat. 2. atsauci.


Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO)

16.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/46


PAZIŅOJUMS PAR ATKLĀTU KONKURSU

2010/C 341/11

Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO) rīko atklātu konkursu EPSO/AST/112/10 – ASISTENTI (AST 3) šādās jomās:

1.

Statistika

2.

Finanses/Grāmatvedība

3.

Cilvēkresursi

4.

Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT)

Paziņojums par konkursu ir publicēts 23 valodās Oficiālā Vēstneša C sērijā 341 A 2010. gada 16. decembra.

Sīkāka informācija atrodama EPSO tīmekļa vietnē http://eu-careers.eu


PROCEDŪRAS, KAS SAISTĪTAS AR KONKURENCES POLITIKAS ĪSTENOŠANU

Eiropas Komisija

16.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/47


Francijas valdības paziņojums saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 94/22/EK par atļauju piešķiršanas un izmantošanas noteikumiem ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei (1)

(Paziņojums par pieteikumu ekskluzīvas atļaujas (tā sauktās “Permis de Dicy”) saņemšanai, lai veiktu šķidro vai gāzveida ogļūdeņražu atradņu izpēti)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

2010/C 341/12

Ar 2010. gada 21. jūnija pieteikumu uzņēmējsabiedrība Realm Energy International Corp., kuras juridiskā adrese ir 2nd Floor, Berkeley Sq. House, Berkeley Square, London W1J 6BD (UNITED KINGDOM), lūdza piešķirt uz pieciem (5) gadiem ekskluzīvu atļauju, tā saukto “Permis de Dicy”, lai veiktu šķidro vai gāzveida ogļūdeņražu atradņu izpēti aptuveni 705 kvadrātkilometru platībā, kura atrodas daļā Luarē (Loiret) un Jonnas (Yonne) departamenta teritorijas.

Šai atļaujai atbilstīgās teritorijas perimetru veido meridiāni un paralēles, kas secīgi savieno punktus, kuru ģeogrāfiskās koordinātas noteiktas turpmāk tabulā, par pamatu ņemot Parīzes meridiānu.

Punkts

Austrumu garums (grādos)

Ziemeļu platums (grādos)

A

01,00

53,50

B

01,20

53,50

C

01,20

53,20

D

00,60

53,20

E

00,60

53,40

F

00,70

53,40

G

00,70

53,36

H

00,68

53,36

I

00,68

53,35

J

00,64

53,35

K

00,64

53,27

L

00,67

53,27

M

00,67

53,28

N

00,73

53,28

O

00,73

53,30

P

01,10

53,30

Q

01,10

53,40

R

01,00

53,40

Pieteikumu iesniegšana un atļaujas piešķiršanas kritēriji

Sākotnējo un konkurējošo pieteikumu iesniedzējiem ir jāpierāda to atbilstība prasībām atļaujas saņemšanai, kuras noteiktas 4. un 5. pantā 2006. gada 2. jūnija Dekrētā Nr. 2006-648 par kalnrūpniecības atļaujām un tiesībām uzglabāt pazemē (2006. gada 3. jūnijā publicēts Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī (Journal officiel de la République française)).

Ieinteresētie uzņēmumi deviņdesmit dienās no šā paziņojuma publicēšanas dienas var iesniegt konkurējošu pieteikumu saskaņā ar procedūru, kas īsumā aprakstīta “Paziņojumā par kalnrūpniecības atļauju saņemšanu ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei Francijā”, kurš 2006. gada 2. jūnija publicēts Eiropas Kopienu Oficiālā Vēstneša C sērijas 374. numura 11. lpp., un kas noteikta 1994. gada 30. decembrī Dekrētā Nr. 2006-648 par kalnrūpniecības atļaujām un tiesībām uzglabāt pazemē (2006. gada 3. jūnijā publicēts Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī (Journal officiel de la République française)).

Konkurējošie pieteikumi jānosūta kalnrūpniecības lietu ministram uz turpmāk norādīto adresi. Lēmumus par atļaujas piešķiršanu attiecībā uz sākotnējo pieteikumu un konkurējošiem pieteikumiem pieņems divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad Francijas iestādes saņem sākotnējo pieteikumu, vai vēlākais līdz 2010. gada 21. augustam.

Nosacījumi un prasības attiecībā uz darbības veikšanu un tās pārtraukšanu

Pieteikumu iesniedzēji sīkāku informāciju var iegūt, iepazīstoties ar Kalnrūpniecības kodeksa 79. un 79.1. pantu un 2006. gada 2. jūnija Dekrētu Nr. 2006-649 par kalnrūpniecības un apakšzemes darbiem un apakšzemes raktuvju un krātuvju pārvaldi (2006. gada 3. jūnijā publicēts Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī (Journal officiel de la République française)).

Papildu informāciju var saņemt šādā iestādē: Ministère de l'Écologie, de l’Énergie, du Développement durable et de la Mer,

Direction générale de l'énergie et du climat, Direction de l’énergie, Sous-direction de la sécurité d’approvisionnement et nouveaux produits énergétiques, Bureau exploration et production des hydrocarbures, Grande Arche de la Défense – Paroi Nord, 92055 La Défense Cedex, FRANCE (Tālr. +33 140819529).

Ar iepriekš minētajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem var iepazīties Légifrance tīmekļa vietnē: http://www.legifrance.gouv.fr


(1)  OV L 164, 30.6.1994., 3. lpp.