15.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 9/1

A.

tā kā nedeklarēts darbs ir sarežģīta parādība, kas joprojām ir plaši izplatīta vairākās dalībvalstīs, jo to ietekmē daudzi ekonomikas, sociālie, institucionālie un kultūras faktori;

B.

tā kā nedeklarēts darbs Eiropas darba tirgū ir īpaši satraucoša un pastāvīga iezīme, kas var apdraudēt Eiropas sociālā modeļa finansiālo ilgtspēju, ierobežojot ekonomikas izaugsmi un budžeta un sociālo politiku; tā kā tas izraisa arī konkurences traucējumus iekšējā tirgū, jo veidojas negodīga konkurence attiecībā uz citām valstīm un uzņēmumiem;

C.

tā kā nedeklarēts darbs ir galvenais sociālā dempinga veidošanās faktors un tādēļ viena no galvenajām tēmām Kopienas darba tiesību modernizācijā;

D.

tā kā neapdrošināts darbs izraisa negodīgu konkurenci starp apdrošinātiem un neapdrošinātiem darba ņēmējiem, radot vēl lielāku darba ņēmēju tiesību degradāciju;

E.

tā kā nedeklarēta darba visvairāk skartās nozares ir tās, kurās vajadzīgs liels darbinieku skaits, piemēram, lauksaimniecība, celtniecība, pakalpojumi mājsaimniecībā, viesnīcas un ēdināšana, un kuru raksturīgās iezīmes ir nodarbinātības nestabilitāte un nelabvēlīgi atalgojuma nosacījumi;

F.

tā kā nedeklarētu darbu veicina arī ražošanas reorganizācija, veidojot apakšuzņēmumu ķēdes un tādējādi sekmējot pašnodarbinātu personu (kuri dažkārt veic nedeklarētu darbu) skaita palielināšanos;

G.

tā kā nedeklarētu darbu vēl vairāk veicina augstais bezdarba līmenis, nabadzība un pagaidu un nedroša nodarbinātība, jo šādos apstākļos darba ņēmēji ir spiesti atteikties no jebkādas apdrošināšanas vai citām tiesībām;

H.

tā kā pastāv saikne starp nelegālu imigrāciju un nedeklarētu nodarbinātību, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc dalībvalstīm un Eiropas Komisijai ir jāturpina apsvērt kopēju pieeju imigrācijai un iespēju atvērt likumīgākus migrācijas ceļus Eiropas Savienībā attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kuri vēlas strādāt;

I.

tā kā imigranti, proti, tie, kuri ir nonākuši nelikumīgā situācijā, ir daudz neaizsargātāki attiecībā pret kļūšanu par nelikumīgiem darba ņēmējiem un darbu sliktos apstākļos;

J.

tā kā nelikumīgi nodarbināto trešo valstu valstspiederīgo situācija ir īpaši nedroša, jo nelikumīgas nodarbinātības atklāšanas gadījumā viņiem visdrīzāk būs jāatgriežas savā izcelsmes valstī;

K.

tā kā daudzas dalībvalstis saskaras ar tādu darba ņēmēju hronisku trūkumu, kuri ir spējīgi un vēlas veikt noteiktu, bieži vien nekvalificētu darbu, piemēram, lauksaimniecības un dārzkopības nozarēs;

L.

tā kā cilvēki, kas sniedz pakalpojumus mājsaimniecībās, bieži vien dara nedeklarētu darbu un vairākums no viņiem ir nelegāli ieceļojuši valstī, bet daži ir cilvēku tirdzniecības un piespiedu darba upuri;

M.

tā kā nedeklarēts darbs nav iekļauts nodokļu bāzē un grauj sociālās aizsardzības un publisko pakalpojumu finansēšanu un sadali, ierobežojot arī dalībvalstu spēju paplašināt sociālos pakalpojumus;

N.

tā kā nedeklarēta darba rezultātā apdrošināšanas fondi zaudē vērtīgus ieņēmumu avotus;

O.

tā kā darba ņēmējiem, kas veic nedeklarētu darbu, nav sociālo garantiju, veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas un tāpēc viņus apdraud augsts risks un finansiāli zaudējumi;

P.

tā kā nedeklarēta darba dēļ nav iespējams pārbaudīt atbilstību noteikumiem par darba drošību un veselības aizsardzību un tāpēc lielā mērā ir apdraudēta darba ņēmēju veselība, savukārt darba devējiem ir iespējams izvairīties no atbildības;

Q.

tā kā, lai efektīvi cīnītos pret nelegālu un nedeklarētu darbu, ir svarīgi pastiprināt uzraudzības un sodu mehānismus, nodrošinot darba inspekciju, nodokļu administrācijas un sociālās jomas darbinieku koordinētu iejaukšanos;

R.

tā kā nedeklarēts darbs negatīvi ietekmē visus Lisabonas stratēģijas pīlārus: pilnīgu nodarbinātību, darba kvalitāti un produktivitāti un sociālo kohēziju,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas pieeju un prasa arī atjaunot cīņu pret nedeklarētu nodarbinātību un ēnu ekonomiku, kura — lai arī tās apmēri katrā dalībvalstī atšķiras — apdraud ekonomiku, nenodrošina garantijas darba ņēmējiem, ir neizdevīga patērētājiem, samazina nodokļu ieņēmumus un rada uzņēmumu negodīgu konkurenci;

2.

pauž dziļu satraukumu par nedeklarētas nodarbinātības apjomu, kas dažās dalībvalstīs veido 20 % vai vairāk no IKP;

3.

aicina dalībvalstis izskatīt jautājumu par oficiālas nodarbinātības sekmēšanu, kas varētu izpausties kā ar nodokli neapliekamā minimuma palielināšana un attiecībā uz darba devējiem — tādu izmaksu samazināšana, kuras ir saistītas ar likumīgu nodarbinātību, bet neattiecas uz algu;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu attiecībā uz nodomu noteikt nedeklarētas nodarbinātības problēmu par vienu no Eiropas Savienības politikas prioritātēm, kuras jārisina, aktīvi rīkojoties Kopienas un dalībvalstu līmenī;

5.

mudina dalībvalstis turpināt īstenot nodokļu un sociālās nodrošināšanas programmas reformu, tādējādi mazinot darbaspēkam uzlikto nodokļu slogu;

6.

tomēr atzīmē, ka ir samērā sarežģīti pārveidot Kopienas politikas nostādnes attiecībā uz nedeklarētu nodarbinātību par skaidriem juridiskiem un institucionāliem instrumentiem, uz kuriem pamatojoties katrā dalībvalstī atsevišķi īsteno īpašus pasākumus;

7.

konstatē spēcīgi izteiktu asimetriju starp instrumentiem, kurus Kopienā var izmantot, lai īstenotu politiku par kvalitatīvu nodarbinātību, un tādiem instrumentiem, ar kuriem nodrošina tirgus brīvību;

8.

uzskata, ka rīcībai cīņā pret nedeklarētu nodarbinātību ir vajadzīga visaptveroša pieeja, kas ietvert jautājumus, kas saistīti ar pārraudzību un kontroli, ekonomisko un institucionālo sistēmu, nozaru un teritoriālo attīstību, un kas ir saistīta ar saskaņotu darbību vairākos līmeņos un visu ieinteresēto pušu (valsts iestāžu, sociālo partneru, uzņēmumu un darba ņēmēju) līdzdalību;

9.

atzīmē saikni starp aizkavētu ekonomikas un ražošanas attīstību un nedeklarētas nodarbinātības izplatīšanos; uzskata, ka cīņa pret nelegālu darbu ir jāiekļauj ekonomikas un nodarbinātības politikā, kuru īsteno saskaņā ar Lisabonas līgumu; turklāt uzskata, ka, lai nedeklarēta darba novēršanas stratēģija būtu iedarbīga un nodrošinātu pozitīvus rezultātus, ir jāveic precīzi pētījumi, lai analizētu izšķirošos makroekonomiskos faktorus un attiecības starp tirgiem, ražošanas modeļiem un plaši izplatīto nedeklarēto nodarbinātību;

10.

tāpēc prasa, lai Kopienas rīcība, cīnoties pret nedeklarētu darbu, būtu aktīvāka un noteiktāka, proti, tāda, lai darba tiesību modernizācija Eiropas Savienībā nenotiktu tikai teorētiski, bet tiktu veidota efektīva un kvalitatīva politika, un lai varētu nodrošināt to, ka ikvienā gadījumā tiktu uzlabota darba kvalitāte atbilstīgi mērķim par “pienācīgas kvalitātes nodarbinātību”;

11.

uzskata, ka nedeklarēta darba likvidēšana lielā mērā ir atkarīga no nodarbinātības standartu un nodokļu un sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem efektivitātes, un tāpēc jāpalielina dažādu par šiem jautājumiem atbildīgu valsts iestāžu resursi un jāpaplašina to darbība, kā arī jāuzlabo koordinācija un informācijas plūsma starp šīm iestādēm;

12.

prasa izstrādāt stratēģiju nedeklarētas nodarbinātības apkarošanai, pamatojoties uz ciešu un efektīvu koordināciju un administratīvo sadarbību starp valdību izpildaģentūrām, darba inspekcijām un sociālajiem partneriem, sociālā nodrošinājuma pārvaldēm un nodokļu administrācijas iestādēm;

13.

uzsver, ka dalībvalstu tiesību sistēmās nedeklarēta nodarbinātība ir definēta dažādi un ka visām dalībvalstīm kopīga definīcija palīdzētu novērst neskaidrības attiecībā uz šīs parādības statistikas rādītājiem; šajā sakarā atzīmē, ka Komisijas ziņojumā izmantoto definīciju, kas atšķir likumīgu un nelikumīgu darbu, var izmantot kā sākumpunktu, ņemot vērā, ka dažādās dalībvalstīs šīs parādības apmērs kvalitatīvi un kvantitatīvi atšķiras;

14.

norāda, ka pasākumi, kas ieviesti, lai cīnītos pret nedeklarētu darbu, atklās arī nepilnības saistībā ar legālu nodarbinātību, kas pamatojas uz likumīgu līgumu;

15.

mudina dalībvalstis labāk īstenot spēkā esošos tiesību aktus darba tiesību jomā un darba standartus, kuri paredzēti, lai cīnītos pret nedeklarētu nodarbinātību; uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāuzņemas lielāka loma ciešākas un labākas sadarbības un koordinācijas veidošanā starp valsts darbaspēku un inspektoriem sociālo jautājumu jomā;

16.

norāda, ka ēnu ekonomikas īpatsvaru nevar samazināt, neīstenojot atbilstošus veicināšanas pasākumus; uzskata, ka saistībā ar Lisabonas stratēģijas rezultātu pārskatu dalībvalstīm ir jāziņo, kādi panākumi ir sasniegti, samazinoties ēnu ekonomikas apmēram;

17.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus, lai izstrādātu vispārpieņemtas metodes nedeklarētas nodarbinātības aprēķinam, kura pamatā ir datu kopums, kas sadalīts pa dzimumiem un nozarēm, ņemot vērā būtiski atšķirīgo apmēru, kādā vīrieši un sievietes ir iesaistīti nedeklarētā darbā daudzās nozarēs, un radīto netiešo ietekmi uz vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirību;

18.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi Eiropas līmenī iedibināt struktūru, kurai, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, jāvāc vajadzīgā informācija, lai izveidotu ticamu datubāzi par stāvokli nedeklarētas nodarbinātības jomā ES, ņemot vērā dzimumu līdztiesību un jo īpaši sieviešu stāvokli;

19.

uzsver, ka sievietes nav lielākā daļa no nedeklarētu darbu strādājošo skaita, taču sieviešu ir krietni vairāk nekā vīriešu dažās “tradicionāli sieviešu” nodarbinātības nozarēs, piemēram, mājsaimniecību, viesnīcu, restorānu, veselības aprūpes pakalpojumu nozarēs, kurās raksturīgs zemāks kvalifikācijas līmenis, sliktāka darba drošība un zemāks atalgojums, kā arī zemāks vai nepietiekams sociālās apdrošināšanas līmenis, tāpēc sievietes nodarbinātības jomā bieži vien ir īpaši neaizsargātas;

20.

aicina Komisiju apsvērt tādas datubāzes izveidi, kurā reģistrē dažādas pieejas un metodikas, kuras dalībvalstis izmanto nedeklarētas nodarbinātības apjoma noteikšanai un kuras ir paredzētas, lai dalītos pieredzē, nodotu zināšanas un novērtētu īstenoto pasākumu pamatotību un piemērotību to īstenošanai citās dalībvalstīs;

21.

aicina Komisiju izstrādāt politiku, kurā paredzēti gan vispārēji pasākumi, gan nozaru pasākumi, lai novērstu nedeklarētu nodarbinātību, un to darīt, pilnībā iesaistot darba devējus un darbiniekus un it īpaši pievēršot uzmanību visvairāk skartajām nozarēm, piemēram, viesnīcu un ēdināšanas nozarei, lauksaimniecībai, mājsaimniecības pakalpojumiem un celtniecībai; vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz specifisko situāciju mājsaimniecību pakalpojumu nozarē, kurā strādā ievērojams skaits sieviešu, kuras ir trešo valstu valstspiederīgās un kuras daudzos gadījumos Eiropas Savienībā neuzturas likumīgi;

22.

atzīmē, ka nedeklarētu darbu var novērst, atzīstot valstu darba drošības standartus un nosacījumus saskaņā ar divpusējiem un trīspusējiem nolīgumiem starp dalībvalstīm un sociālajiem partneriem, un ka šos centienus stiprinātu sadarbība un informācijas apmaiņa darba devējiem un darbiniekiem;

23.

aicina dalībvalstis mazināt nedeklarētas nodarbinātības ekonomisko pievilcību, nodrošinot, lai to nodokļu un sociālās aizsardzības sistēmas būtu pēc iespējas vienkāršākas, pārredzamākas un pieejamākas un lai tiktu izstrādāta iedarbīga politika, paredzot vairāk un labāku darbavietu radīšanu;

24.

aicina Komisiju, lai tā ierosina dalībvalstīm noteikt atsevišķu statusu dzīvesbiedriem vai ģimenes locekļiem, kas palīdz ģimenes uzņēmumos, tā nodrošinot šo cilvēku obligātu iesaistīšanos sociālās apdrošināšanas sistēmā, kā jau Eiropas Parlaments ir aicinājis tā 1997. gada 21. februāra rezolūcijā par to personu stāvokli, kas palīdz pašnodarbinātiem dzīvesbiedriem (15);

25.

norāda, ka ģimene pēc būtības ir kā ģimenes uzņēmums un ka ir jāapsver iespēja atzīt netipisku ģimenes darbu un to obligāti iekļaut sociālās apdrošināšanas sistēmā;

26.

uzskata, ka jebkādai dalībvalstu ekonomiskās politikas un nodokļu, un sociālās aizsardzības sistēmu reformai ir jābūt integrētai un jāņem vērā nedeklarētas nodarbinātības galvenie iemesli;

27.

aicina dalībvalstis nodrošināt spēcīgu stimulāciju tiem, kas apņemas nedeklarētu nodarbinātību pārveidot par oficiālu ekonomisku darbību, un uzskata, ka netipiskiem līgumiem var būt vērā ņemama nozīme, lai palīdzētu cilvēkiem atteikties veikt nedeklarētu darbu;

28.

aicina dalībvalstis ieviest bargus sodus tiem darba devējiem, kuri, neskatoties uz nekādiem piedāvātajiem atvieglojumiem, turpina nelegāli nodarbināt darbiniekus;

29.

mudina dalībvalstis izmantot tām pieejamos politiskos instrumentus, apvienojot preventīvus pasākumus un sankcijas, lai nedeklarētu nodarbinātību padarītu likumīgu, un, ja iespējams, koordinēt šo instrumentu izmantošanu, lai iekšējā tirgū panāktu lielāku saskaņu;

30.

atzīmē sociālo partneru lielo nozīmi daudzās dalībvalstīs cīņā pret nedeklarētu nodarbinātību un aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt lielāku atbalstu un vairāk mudināt darba devēju organizācijas un arodbiedrības uz šo cīņu; ar bažām atzīmē, ka nedeklarēta darba darītāji bieži vien zina, ka viņus neaizsargā ne svarīgi tiesību akti par veselību un drošību, ne tiesību akti par minimālo atalgojumu un ka viņiem nav iespēju iestāties arodbiedrībā; jo īpaši prasa nodrošināt spēkā esošo tiesību aktu par minimālo atalgojumu labāku īstenošanu katrā dalībvalstī un mudina tās dalībvalstis, kurās pašlaik nav noteikts pienācīgs minimālais atalgojums, sarunās ar sociālajiem partneriem un saskaņā ar valstī piemēroto praksi noteikt minimālā atalgojuma apmēru;

31.

pamatojoties uz vairāku dalībvalstu pieredzi un attiecīgajā līmenī vienojoties ar sociālajiem partneriem, prasa izvērtēt un veicināt jaunus pasākumus, ar kuriem sekmēt legālu nodarbinātību, lai nedeklarēta darba darītājiem dotu iespēju darīt darbu, nepārkāpjot likumu un atbilstīgi pašreizējiem attiecīgo jomu reglamentējošiem pasākumiem, kuri ir bijuši iedarbīgi;

32.

vērš uzmanību uz Beļģijā, Vācijā un Francijā spēkā esošajām pakalpojumu čeku sistēmām, saskaņā ar kurām ģimenes var iegādāties mājsaimniecības pakalpojumus par zemāku cenu un vienlaikus nomaksāt arī sociālās apdrošināšanas iemaksas un nodokļus, izmantojot šādus čekus;

33.

pauž stingru pārliecību, ka, pārveidojot nedeklarēta darba attiecības par likumam atbilstīgām attiecībām, vienmēr ir jāparedz pienākums veikt maksājumus, ar to saprotot, ka dalībvalstis var īstenot pasākumus, ar kuriem sekmē nepieciešamos maksājumus, kas jāveic darba devējiem;

34.

aicina dalībvalstis, īstenojot politisku rīcību nelikumīgas nodarbinātības sakārtošanas jomā, apsvērt dažādas nozarēm piemērotas pieejas;

35.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu uzsākt tiesvedību Eiropas Kopienu Tiesā pret tām dalībvalstīm, kuras savos tiesību aktos vēl nav ieviesušas jaunajās dalībvalstīs iegūto kvalifikāciju automātisku atzīšanu; aicina dalībvalstis nekavējoties izpildīt minētās saistības;

36.

aicina tās dalībvalstis, kas attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā ir piemērojušas pārejas perioda pasākumus, atvērt savu darba tirgu darba ņēmējiem no jaunajām dalībvalstīm, jo pat daļēji darba tirgus piekļuves ierobežojumi, kas turklāt ir pretrunā Eiropas Savienības pamatprincipiem, var palielināt nedeklarētu nodarbinātību un radīt teritoriālu nevienlīdzību; šajā kontekstā uzskata, ka ir būtiski īstenot darba ņēmēju vienlīdzīgu tiesību principu un novērst negodīgu konkurenci un sociālo dempingu;

37.

uzskata, ka to darba ņēmēju gadījumā, kuri gūst labumu no tiesībām brīvi pārvietoties, nedeklarēts darbs var notikt neziņas dēļ par attiecīgajiem noteikumiem; tādēļ aicina dalībvalstis sākt sabiedrības informācijas kampaņas, lai palielinātu darba ņēmēju un darba devēju informētību par šo jautājumu;

38.

uzskata, ka, vienkāršojot vai samazinot administratīvo sloga un procedūras it īpaši attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem, varētu samazināt nedeklarētu nodarbinātību un sekmēt uzņēmējdarbību Eiropas Savienībā;

39.

aicina attiecīgās valstu iestādes veicināt e-pārvaldes un reģistrēšanās tiešsaistē izmantošanu un apmainīties ar atzīto praksi, lai samazinātu reģistrēšanās un administratīvo procedūru izmaksas un sarežģītību uzņēmējiem un jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, piemēram, samazinot nodokļu deklarācijas veidlapu skaitu, ko panāk, izmantojot vienreizēju datu ievadīšanu, viena veida maksājumu veidlapas un vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmu;

40.

uzskata, ka ir tiešā veidā jāievieš efektīvas pārbaudes uz vietas un sankcijas un ka dalībvalstīm ir jāpiešķir nepieciešamā rīcības brīvība, lai apturētu nedeklarētu nodarbinātību;

41.

pieprasa, lai darbuzņēmēji tiktu uzskatīti par līdzatbildīgiem par jebkādiem pārkāpumiem, ko izdarījuši apakšuzņēmēji, kuri ar darbuzņēmēji ir saistīti, pamatojoties uz savstarpēji noslēgtu apakšuzņēmuma līgumu;

42.

uzsver, ka nedeklarētas nodarbinātības gadījumu skaitu apakšuzņēmumu tīklā varētu samazināt, ja valsts tiesību aktu sistēmā darbuzņēmējiem un projektu vadītājiem tiktu noteikts pienākums rīkoties atbildīgi un godīgi;

43.

aicina dalībvalstis, sociālos partnerus un citus svarīgākos darba tirgus dalībniekus izmantot uzņēmumu sociālās atbildības (USA) pieeju un citas līdzīgas pieejas, lai cīnītos pret nedeklarētu nodarbinātību;

44.

lai cīnītos pret nelikumīgu nodarbinātību un nodokļu ieņēmumu samazināšanos, aicina dalībvalstis izmantot novatoriskas metodes, kuru pamatā ir īpaši dažādām uzņēmējdarbības nozarēm raksturīgi rādītāji un kritēriji; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstu savstarpējo apmaiņu ar paraugpraksi cīņā pret nedeklarētu darbu;

45.

norāda, ka vienīgi represīva politika, ja vien tai neseko labāka koordinācija starp dalībvalstīm, var koncentrēt nedeklarētu nodarbinātību mazāk strukturētās valstīs un mazāk reglamentētās tautsaimniecības nozarēs;

46.

stingri atbalsta nolīgumu slēgšanu reģionālā, valsts un vietējā līmenī, pakāpeniski un pa nozarēm risinot jautājumu par nelikumīgu nodarbinātību un veicinot tādus pasākumus, kas nodrošina efektīvus risinājumus, no kuriem labumu gūst sabiedrība kopumā;

47.

šajā sakarā aicina Komisiju piedāvāt dalībvalstīm un cīņā pret nedeklarētu nodarbinātību iesaistītajām ieinteresētajām sociālās un ekonomiskās jomas pusēm “paktu par ziņošanu par nedeklarētas nodarbinātības gadījumiem”, lai būtu iespējams pakāpeniski atklāt nedeklarētas nodarbinātības gadījumus; uzskata, ka šajā paktā jānosaka ierobežots pārejas periods, kura laikā netiktu piemēroti sodi, savukārt stingrākas sankcijas tiktu piemērotas šā pārejas perioda beigās;

48.

prasa veikt stingrākus pasākumus, lai cīnītos pret nelikumīgu pieņemšanu darbā visos uzņēmumos neatkarīgi no tā, kur tie veic darbību, un atzīmē, ka Padomes 2005. gada 24. februāra Pamatlēmums Nr. 2005/214/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz finansiālām sankcijām (16) varētu uzlabot situāciju;

49.

lai veicinātu pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programmas īstenošanu un Kopienas tiesību aktu piemērošanu, prasa lielāku un efektīvāku darba tiesību un darba jomā spēkā esošo noteikumu ievērošanu, it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (17) ievērošanu, pamatojoties uz šīs direktīvas atbilstīgu interpretāciju, kas maina pašreizējo tendenci interpretēt to tādā veidā, kas pazemina attieksmi pret darba ņēmējiem līdz minimālajiem pamatstandartiem;

50.

aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 96/71/EK un jo īpaši pastiprināt administratīvo sadarbību un informācijas apmaiņu starp atbildīgajām valstu iestādēm (darba inspekcijām, nodokļu administrācijām un sociālās drošības organizācijām) ar mērķi nepieļaut nedeklarētu nodarbinātību un risināt šīs problēmas;

51.

atbalsta ciešāku saikņu veidošanu starp valstu darba inspekcijām un pasākumus, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu Kopienas līmenī, risinot ar nedeklarētu nodarbinātību saistītas problēmas;

52.

aicina dalībvalstis ieviest stingrākas kontroles procedūras un rūpīgākas pārbaudes, kas vairākās valstīs ir kļuvušas paviršākas;

53.

izsaka cerību, ka Eiropas Savienībai varētu būt lielāka nozīme labākas sadarbības un koordinācijas starp darba inspekcijām veicināšanā, palielinot inspekcijas dienestu ekonomiskos un tehnoloģiskos līdzekļus, pastiprinot pasākumus, uz kuriem pamatojoties sadarbojas darba inspekcijas, un izstrādājot kopīgi lietojamas IKT sistēmas saskaņā ar datu aizsardzības tiesību aktiem; šajā kontekstā aicina Komisiju veikt priekšizpēti par iespēju veidot pastāvīgu Kopienas struktūrvienību, kas koordinētu pārrobežu sadarbību, tādējādi apkopojot dalībvalstu centienus cīnīties pret nedeklarētu nodarbinātību;

54.

prasa ciešāk sadarboties un dalīties ar informāciju starp dalībvalstīm, lai izpētītu nedeklarētās nodarbinātības parādību, norādot iegūtos un nesasniegtos rezultātus;

55.

aicina Komisiju apsvērt, vai ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (18) izveidotās sistēmas, tostarp vienotie kontaktpunkti, ir lietderīgi un noderīgi cīņā pret nedeklarētu nodarbinātību;

56.

atzinīgi vērtē augsta līmeņa komitejas izveidi, kurai uzdots palīdzēt dalībvalstīm labas prakses noteikšanā un apmaiņā attiecībā uz tiesību aktu par darbā norīkotiem darbiniekiem kontroli un uzlabošanu;

57.

atbalsta stingrāku reakciju uz neapdrošinātu nodarbinātību un pasākumus, lai veicinātu sadarbību un viedokļu un paraugprakses apmaiņu starp ES arodbiedrībām;

58.

uzskata, ka darba devēji, darba ņēmēji, nedeklarēta darba iespējamie izmantotāji un visas sabiedriskās organizācijas vairāk jāizglīto par risku un izmaksām, kas saistītas ar nedeklarētu darbu, un par priekšrocībām, ko sniedz likumīga nodarbinātība;

59.

aicina Komisiju un dalībvalstis sākt informācijas kampaņu darba devējiem un darba ņēmējiem, lai pievērstu uzmanību obligātajiem Kopienas noteikumiem un nelikumīgas nodarbinātības negatīvajām sekām uz publiskajām finansēm, valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu, godīgu konkurenci, ekonomikas efektivitāti un pašu darba ņēmēju stāvokli;

60.

prasa veikt pastāvīgas kampaņas cīņā pret nedeklarētu nodarbinātību, informēšanas un izglītošanas iniciatīvas Kopienas, valstu un vietējā līmenī, iesaistot tajās sociālās jomas darbiniekus, valsts uzņēmumus, tirdzniecības kameras un nodarbinātības centrus, izglītības iestādes, vietējās varas iestādes un dažādas uzraudzības un sodu iestādes;

61.

uzskata, ka pastāvīgās kampaņas ir jāpapildina ar dažādiem pasākumiem, kas pieņemti, lai popularizētu likumības, kvalitatīva darba un likumīgas uzņēmējdarbības kultūru un aicina dalībvalstis, attiecīgās valstu iestādes un pilsoniskās sabiedrības organizācijas apvienot centienus un radīt apstākļus nedeklarētas nodarbinātības izskaušanai, un mainīt sabiedrības uzskatus;

62.

uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpiešķir vairāk publiskā finansējuma sabiedrības izpratnes veidošanai, tostarp, izmantojot Eiropas Sociālā fonda līdzekļus vai Kopienas Nodarbinātības un sociālās solidaritātes programmu “Progress”; ierosina, ka izpratnes veidošanas pasākumos jāvērš uzmanība uz sankcijām, izmaksām, apdraudējumiem, ko rada nedeklarēta nodarbinātība, un ieguvumiem no likumīgām darba attiecībām, jo šāda izpratnes veidošana ir saskaņā ar Lisabonas stratēģiju attiecībā uz izaugsmi; aicina sociālos partnerus aktīvāk iesaistīties šajā norisē;

63.

aicina visas dalībvalstis parakstīt starptautisku konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;

64.

uzskata, ka, lai cīnītos pret nedeklarētas nodarbinātības parādību, jāizveido vietējā un Kopienas līmeņa plānošanas instrumenti, kas ļautu gan īstenot ekonomiskā un sociālā atbalsta un attīstības politiku, gan uzraudzības un sodu pasākumus;

65.

aicina Komisiju izvērtēt iespēju cīņu pret nedeklarētu nodarbinātību papildināt ar finanšu politiku, kurā noteikts atbalsts reģionāliem un vietējiem plāniem;

66.

aicina Komisiju izstrādāt dalībvalstīs īstenojamu izmēģinājuma projektu, ņemot vērā dažu dalībvalstu paraugpraksi un līdzīgus modeļus tam, kādu ar projektu “2 Plus” izstrādāja Luksemburgā (kuram līdzfinansējumu nodrošināja Eiropas Sociālais fonds saskaņā ar tā programmas 3. mērķi), lai ar tālāk tekstā minētajiem paņēmieniem ierobežotu nedeklarētu darbu un padarītu to nepievilcīgu:

67.

uzskata, ka saistībā ar nedeklarētas nodarbinātības parādību būtu vēlams pētīt un novērtēt iespēju izmantot valsts atbalstu, uz kuru neattiecas paziņošanas pienākums, plaši interpretējot “darbavietu radīšanas” jēdzienu un “likumīgu darbavietu radīšanas” nozīmi; atzīmē, ka nedeklarēts darbs nav līdzvērtīgs reālam darbam un tādēļ aicinājums to legalizēt varētu būt “atbalsts darbavietu radīšanai”;

68.

norāda, ka sieviešu stāvoklis darba tirgū kopumā ir nestabilāks, kas bieži ir ar ģimeni saistītu ierobežojumu rezultāts, padarot grūtāku piekļuvi oficiālā darba tirgum un veicinot to, ka tiek pieņemts pienācīgi neapmaksāts un nedeklarēts darbs, kā arī ierobežojot tiesības strādāt sevis cienīgu darbu — tiesības, ko tik dedzīgi aizstāv Starptautiskā Darba organizācija, — jo īpaši mājsaimniecēm, valstī nelegāli ieceļojušām sievietēm un sievietēm, kuras reizēm strādā vienlaikus gan pienācīgi neapmaksātu, gan nedeklarētu darbu;

69.

uzskata, ka politika, kuru īstenojot grūtniecības atvaļinājumu un bērna kopšanas atvaļinājumu uzskaita kā darba laiku un par to maksā algu, mazinās ar ģimeni saistītu ierobežojumu negatīvās sekas un palīdzēs sieviešu profesionālās karjeras attīstībai un arī darba tirgus pareizai darbībai;

70.

prasa finansēt pētījumu projektus darba drošības un veselības aizsardzības jomā un preventīvus veicināšanas pasākumus veselības un drošības darbavietā kultūras izplatīšanai, īpaši minot nozares, kurās ir vislielākais negadījumu risks un kurās galvenokārt sastopama nedeklarēta nodarbinātība; uzskata, ka ir jāizpēta saistība starp negadījumiem darba vietā un nelegālu nodarbinātību, pamatojoties uz informāciju par nāves gadījumiem;

71.

uzskata, ka piemērota apmācību politika ir sākumpunkts cīņā pret nedeklarētu nodarbinātību;

72.

iesaka panākt valsts, reģionāla un vietēja līmeņa vienošanos, piedaloties sociālajām iestādēm un darba devēju organizācijām, ar mērķi noteikt pienākumu pārraudzīt un pakāpeniski izskaust nedeklarētu nodarbinātību;

73.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus paredzēt sodus tiem darba devējiem, kuri nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuru uzturēšanās nav likumīga, tomēr pauž nožēlu par to, ka nav pasākumu, ar kuriem cīnīties pret to trešo valstu valstspiederīgo izmantošanu, kuri nelikumīgi uzturas ES;

74.

uzsver to būtisko ietekmi uz nedeklarētu nodarbinātību, kādu rada iepriekš minētais Komisijas priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko ievieš sankcijas pret darba devējiem, kas izmanto trešo valstu pilsoņu, kuri nelikumīgi uzturas Eiropas Savienībā, pakalpojumus, un pauž bažas par to, ka tiek ieviesti represīvi pasākumi, pirms ir noteikta jebkāda kopēja noteikumu un politikas sistēma par tiesisku piekļuvi darba tirgum;

75.

atzīmē Padomes direktīvas priekšlikumā iekļautos uzlabojumus attiecībā uz vienotu pieprasījuma procedūru vienotas uzturēšanās atļaujas izsniegšanai, kas ļauj trešo valstu valstspiederīgajiem dzīvot un strādāt dalībvalsts teritorijā un ievieš kopēju tiesību pamatu darba ņēmējiem no trešām valstīm, kas legāli dzīvo dalībvalstī (COM(2007)0638), tomēr pauž nožēlu, ka vēl daudz kas darāms, lai nodrošinātu tiesības, kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23.—27. pantā;

76.

aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai samazinātu īpašo nedeklarēti nodarbināto imigrantu apdraudējumu;

77.

uzskata, ka nelikumīgā situācijā nonākušu ieceļotāju nodarbinātības jautājums ir sarežģīta problēma, kuru nevar atrisināt, izmantojot tikai sankcijas pret darba devējiem, bet ir vajadzīgi arī plaša mēroga starpnozaru pasākumi; turklāt uzskata, ka ir jāgarantē atbilstība Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamatnostādnēm attiecībā uz atbalstu viesstrādniekiem, kuri cenšas nodrošināt savu tiesību ievērošanu;

78.

uzskata, ka, lai izskaustu nedeklarētu nodarbinātību, ir vajadzīga globāla pieeja, ņemot vērā to, ka neatkarīgi no tā, vai darbinieki ir legāli vai nelegāli imigranti, ir jāsaglabā un jāsekmē to iebraukušo darba ņēmēju tiesības, kurus nodarbina darba devēji;

79.

uzskata, ka nelegālo imigrantu nedeklarētas nodarbinātības apkarošana var būt efektīva tikai tad, ja tiek atvērti legālas imigrācijas kanāli, lai Eiropas Savienību nodrošinātu ar tai nepieciešamo darbaspēku no trešām valstīm neatkarīgi no tā, vai tas ir augsti kvalificēts vai ne tik kvalificēts darbaspēks;

80.

uzskata, ka cīņu pret ēnu ekonomikas apjoma palielināšanos un it īpaši pret nelegālo ieceļotāju izmantošanu darbā var pamatot ne tikai ar repatriācijas politiku, bet arī ar instrumentiem un mehānismiem, ar kuriem novērš un cīnās pret migrējošo darba ņēmēju ekspluatēšanu, paredzot cilvēka pamattiesību atzīšanu un ievērošanu;

81.

aicina visas dalībvalstis steidzami parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par rīcību pret cilvēku tirdzniecību;

82.

aicina dalībvalstis noteikt vai pastiprināt piemērotus tiesību aktus, lai mudinātu imigrantus, kas ir izmantošanas upuri, ziņot par savu stāvokli, kas jo īpaši sekmētu efektīvāku nedeklarētas nodarbinātības apkarošanu;

83.

atbalsta apvienotu finanšu, nodokļu un darba pārbaužu procedūras, lai cīnītos pret nedeklarētu nodarbinātību;

84.

aicina Komisiju Kopienas līmenī sekmēt administratīvo sadarbību un labas prakses apmaiņu cīņā pret ēnu ekonomiku;

85.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

15.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 9/11

A.

tā kā Nicas 2000. gada 7.—9. decembra Eiropadome noteica mērķi līdz 2010. gadam sasniegt ievērojamu un izmērojamu nabadzības un sociālās atstumtības samazinājumu; tā kā jāuzlabo centieni, lai sasniegtu šo mērķi;

B.

tā kā Lisabonas Eiropadome 2000. gada 23.—24. martā vienojās līdz 2010. gadam Eiropā izskaust bērnu nabadzību;

C.

tā kā Nicas Eiropadome 2000. gada 7.—9. decembrī aicināja dalībvalstis nodrošināt 1992. gada ieteikuma izpildes pārbaudi attiecībā uz minimālajiem garantētajiem līdzekļiem, kas jānodrošina sociālās aizsardzības sistēmām;

D.

tā kā Padomes Ieteikumā 92/441/EEK ir atzītas “cilvēka pamattiesības uz pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi”;

E.

tā kā 1989. gada Kopienas Hartā par strādājošo sociālajām pamattiesībām tiek atzītas darba ņēmēju tiesības uz taisnīgu atalgojumu; tā kā 1993. gadā Parlaments un Komisija risināja jautājumu par nepieciešamību izstrādāt koordinētu politiku attiecībā uz minimālo algu, lai īstenotu darba ņēmēju tiesības uz atalgojumu, kas ir “pietiekams pienācīga dzīves līmeņa nodrošināšanai”;

F.

tā kā 2001. gadā, kad Savienība uzsāka saistības nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanā, 55 miljoni cilvēku Savienībā dzīvoja uz nabadzības riska robežas zemo ienākumu dēļ (ES 15 dalībvalstīs aptuveni 15 % iedzīvotāju); tā kā 2005. gadā šis rādītājs ir pieaudzis līdz 78 miljoniem (16 % ES 25 dalībvalstu iedzīvotāju);

G.

tā kā pastāvīgā darba samaksas atšķirība starp dzimumiem liek sievietēm būt sliktākā situācijā attiecībā uz nabadzības novēršanu;

H.

tā kā, nesaņemot visus sociālos pabalstus, nabadzības risks Savienībā, jo īpaši sievietēm, palielinātos no 16 % līdz 40 % vai 25 %, atskaitot pensijas maksājumus;

I.

tā kā īsāka, lēnāka un sliktāk apmaksāta sieviešu profesionālā karjera ietekmē arī risku sievietēm nonākt nabadzībā, jo īpaši sievietēm pēc 65 gadiem (21 % jeb par 5 procentpunktiem vairāk nekā vīriešiem);

J.

tā kā bērni un jaunieši ir gandrīz viena trešā daļa Savienības iedzīvotāju un 19 miljoni bērnu dzīvo uz nabadzības riska robežas, un no kuriem daudzi ir atšķirti no ģimenes tās nabadzības dēļ; tā kā ir sarežģīta saikne starp nabadzību, vecāku pienākumiem un bērnu labklājību atšķirīgos sociālos apstākļos, tostarp bērnu aizsardzībā pret visu veidu ļaunprātīgu izmantošanu;

K.

tā kā jo īpaši galēja nabadzība un sociāla atstumtība ir visu cilvēktiesību pārkāpums;

L.

tā kā ievērojama Savienības iedzīvotāju daļa joprojām ir sociāli atstumta, jo viena no piecām personām dzīvo standartiem neatbilstošā mājoklī un katru dienu aptuveni 1,8 miljoni cilvēku meklē pajumti speciālās bezpajumtniekiem paredzētās patversmēs, 10 % iedzīvotāju dzīvo mājsaimniecībās, kur nevienam nav darba, ilgtermiņa bezdarbs tuvojas 4 %, 31 miljons jeb 15 % darba ņēmēju saņem ārkārtīgi zemas algas, 8 % jeb 17 miljoni darba ņēmēju, lai gan ir nodarbināti, saskaras ar zemu ienākumu radītu nabadzību, kā arī agri skolu pametušo īpatsvars ir vairāk nekā 15 % un joprojām pastāv “digitālā plaisa” (44 % ES iedzīvotāju nav nekādu datorprasmju vai interneta lietošanas prasmju);

M.

tā kā nabadzība un nevienlīdzība neproporcionāli skar sievietes; tā kā vidējie sieviešu ienākumi ir tikai 55 % vīriešu ienākumu; tā kā nabadzība vecumā īpaši un nesamērīgāk skar sievietes; tā kā ir nepieņemami, ka kvalitatīvu pakalpojumu nepieejamība palielina nabadzības risku sievietēm;

N.

tā kā reģionālajām un vietējām varas iestādēm jau tagad ir ievērojama atbildība par vispārējo sabiedrisko pakalpojumu un pabalstu nodrošināšanu, taču vienlaikus tās izjūt ierobežota valsts budžeta spiedienu;

O.

tā kā ieguldījumi bērnos un jauniešos palīdz vairot ekonomisko labklājību visiem un palīdz pārraut trūkuma loku un tā kā ir būtiski novērst problēmas un iejaukties, tiklīdz tās ir identificētas, lai saglabātu bērnu izredzes dzīvē;

P.

tā kā nabadzība un bezdarbs ir saistīts ar sliktu veselības stāvokli un nepietiekamu veselības aprūpes pieejamību tādu faktoru dēļ kā nepilnvērtīgs uzturs, sliktāki dzīves apstākļi nabadzīgā vidē, nepiemērots mājoklis un stress;

Q.

tā kā nevienlīdzības, nabadzības un sociālās atstumtības sekas ir savstarpēji saistītas, un tāpēc dalībvalstu līmenī ir jāizstrādā saskaņota stratēģija, kurā tiktu pievērsta uzmanība ne tikai ienākumiem un bagātībai, bet arī tādiem jautājumiem kā, piemēram, nodarbinātība, izglītība, veselības aprūpes pakalpojumi, informācijas sabiedrība, kultūra un transports, kā arī nākamo paaudžu dzīves izredzes;

R.

tā kā laikposmā no 2000. gada līdz 2005. gadam nevienlīdzība ienākumu sadalījumā Savienībā (S20/S80 rādītājs) ievērojami pieaugusi — no 4,5 līdz 4,9 saskaņā ar Eiropas Savienības statistikas par ienākumiem un dzīves apstākļiem datiem (EU-SILC), kad 2005. gadā 20 % bagātāko Eiropas iedzīvotāju saņēma gandrīz 5 reizes augstākus ienākumus nekā pārējie 80 % iedzīvotāju;

S.

tā kā pēc ieslodzījuma, nenodrošinot pienācīgu rehabilitāciju un izglītību, bieži vien seko vienīgi turpmāka sociāla atstumtība un bezdarbs;

T.

tā kā 16 % Savienības strādājošo iedzīvotāju kopskaita ir invalīdi (2002. gada Eurostat dati); tā kā invalīdu, tostarp cilvēku ar garīgās veselības traucējumiem, vecāka gadagājuma cilvēku un etnisko minoritāšu bezdarba līmenis visā Savienībā joprojām ir nepieņemami augsts; tā kā 500 000 invalīdu joprojām dzīvo lielās slēgtās pastāvīgas uzturēšanās iestādēs,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas pieeju aktīvas integrācijas īstenošanai; uzskata, ka par aktīvas sociālās integrācijas politikas galveno mērķi jāizvirza pamattiesību īstenošana, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāji dzīvo cilvēka cienīgu dzīvi un piedalās sabiedrības dzīvē un darba tirgū;

2.

uzskata, ka ar aktīvas integrācijas politiku mērķtiecīgi jāietekmē nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas process gan attiecībā uz nodarbinātajiem (“strādājošie nabagi”), gan tiem, kuri nestrādā algotu darbu; atbalsta Komisijas viedokli, ka vēl aptverošākas pieejas pamatā, risinot aktīvas integrācijas mērķus, jābūt tādiem kopējiem principiem kā:

3.

uzskata, ka jāpaplašina un jāaktualizē Padomes Ieteikums 92/441/EEK, ņemot vērā Savienības sociālās realitātes analīzes rezultātus un ierosināto visaptverošo pieeju aktīvai integrācijai, kā arī to, ka minētajā ieteikumā būtu pienācīgi jāievēro tādu jaunu sociālu risku parādīšanās, kas saistīti ar demogrāfiskām izmaiņām, zināšanu sabiedrību un pakalpojumu ekonomiku;

4.

atbalsta Komisijas viedokli, ka vēl aptverošākā pieejā aktīvai integrācijai būtu jāpiegriež īpaša uzmanība arī bērnu nabadzības izskaušanai, tādas nevienlīdzības likvidēšanai, kas attiecas uz veselības aprūpes pieejamību un ārstēšanās rezultātiem, nabadzības un sociālās atstumtības problēmas risināšanai saistībā ar valsts un privātām pensijām un pensionēšanos, kā arī pienācīgas un augstas kvalitātes ilgtermiņa aprūpes nodrošināšanai;

5.

norāda, ka vairākumā ES dalībvalstu (no 27 valstīm) darbojas valsts minimālo ienākumu shēmas, taču dažās tādu nav; mudina dalībvalstis, lai īstenotu sociālo integrāciju, nodrošināt garantētu minimālo ienākumu shēmu, kā arī rosina tās apmainīties ar paraugpraksi; atzīst, ka sociālās palīdzības sniegšanas gadījumā dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, lai pilsoņi izprastu un spētu izmantot savas tiesības;

6.

pauž dziļu nožēlu, ka dažās dalībvalstīs netiek ievērots Padomes Ieteikums 92/441/EEK, kurā atzītas “cilvēka pamattiesības uz pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi”;

7.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka vairākumā dalībvalstu sociālās palīdzības līmeņi ir jau zem nabadzības riska robežas; uzstāj, ka ienākumu atbalsta shēmu galvenajam mērķim ir jābūt tādam, lai cilvēki varētu izkļūt no nabadzības un lai viņi varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi; aicina Komisiju pārbaudīt, vai beznosacījumu pamatienākumi visiem iedzīvotājiem būtu efektīvs veids, kā apkarot nabadzību;

8.

aicina Komisiju sniegt sīki izstrādātu pārskatu par to, vai dalībvalstu noteikumi labklājības jomā (tostarp minimālās ienākumu shēmas un attiecīgie pabalsti, bezdarbs, invaliditāte un apgādnieka zaudējuma pabalsti, likumā noteiktās un papildu pensiju sistēmas, priekšlaicīgas pensionēšanās pabalsti) nodrošina ienākumus, kuri ir virs Savienības nabadzības riska robežas, proti, 60 % vidējo izlīdzināto ienākumu apjomā valstī;

9.

iesaka Komisijai apsvērt vienotas metodes izveidi, lai aprēķinātu iztikas minimuma apjomu un dzīves dārdzību (preču un pakalpojumu grozs), lai nodrošinātu nabadzības robežas salīdzināmu noteikšanu un definētu nepieciešamās sociālās intervences kritērijus;

10.

norāda, ka risks nonākt galējā nabadzībā sievietēm ir lielāks nekā vīriešiem; norāda, ka pastāvīgā nabadzības feminizācijas tendence Eiropas sabiedrībā mūsdienās parāda to, ka pašreizējās sociālās aizsardzības sistēmas un daudzas Eiropas Savienības sociālās, ekonomiskās un nodarbinātības politikas pamatnostādnes nav izstrādātas, lai apmierinātu sieviešu vajadzības un risinātu sieviešu darba atšķirības; uzsver, ka sieviešu nabadzība un sociālā atstumtība Eiropā prasa specifisku, dažādu un dzimumiem atbilstīgu politisko atbildes reakciju;

11.

norāda, ka adekvātas minimālo ienākumu shēmas ir būtisks priekšnosacījums tādai Eiropas Savienībai, kuras pamatā ir sociālais taisnīgums un vienlīdzīgas iespējas visiem; aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgus minimālos ienākumus bezdarba laikā un darbavietu maiņas laikā, īpašu uzmanību pievēršot tām sieviešu grupām, kurām ir papildu pienākumi;

12.

aicina Padomi atbalstīt ES mērķi attiecībā uz minimālo ienākumu shēmām un ienākumu shēmu aizvietošanu ar uz iemaksām balstītām shēmām, lai nodrošinātu ienākumu atbalstu vismaz 60 % vidējo izlīdzināto ienākumu apjomā valstīs, un turklāt vienoties par termiņu, kad šim mērķim visās dalībvalstīs jābūt sasniegtam;

13.

uzskata, ka risks nonākt nabadzībā sievietēm ir lielāks nekā vīriešiem, it īpaši vecumā, jo sociālās drošības sistēmu pamatā bieži ir nepārtraukta algota darba princips; prasa veidot tādas individualizētas tiesības saņemt pienācīgus minimālos ienākumus, kas nav atkarīgas no iemaksām, kuras saistītas ar darbu;

14.

uzskata, ka nabadzības problēma, kas skar jau nodarbinātas personas, neatspoguļo taisnīgus darba apstākļus, un prasa pievērst īpašu uzmanību, lai labotu šo stāvokli tā, ka atalgojums kopumā un īpaši minimālās algas — neatkarīgi no tā, vai tās noteiktas tiesību aktos vai darba koplīgumā, — var nodrošināt pienācīgas kvalitātes dzīves līmeni;

15.

aicina Padomi atbalstīt ES mērķi noteikt minimālās algas (tiesību aktos, darba koplīgumos valsts, reģionālajā un nozaru līmenī), lai nodrošinātu, ka atalgojums ir vismaz 60 % attiecīgo (valsts, nozaru u. c.) vidējo algu apjoma, un turklāt vienoties par termiņu, līdz kuram visās dalībvalstīs šis mērķis ir jāsasniedz;

16.

norāda, ka sociālās integrācijas veicināšanai minimālo ienākumu shēmas būtu jāpapildina ar tādu atbalstošu pasākumu kopumu kā pasākumi sociālās integrācijas veicināšanai, piemēram, saistībā ar mājokļiem, ar atbalstu izglītībai, apmācībai, profesionālai pārkvalifikācijai un mūžizglītībai, kā arī pareizas ekonomikas pārvaldības un ienākumu atbalsta shēmu izveidei, lai palīdzētu segt izmaksas personām un mājsaimniecībām, — tā, lai apmierinātu dzīvošanas un mūžizglītības vajadzības, sevišķu vērību veltot palīdzībai vientuļiem cilvēkiem, vienvecāka ģimenēm un lielām [daudzbērnu] ģimenēm;

17.

aicina dalībvalstis izpētīt savas ienākumu atbalsta shēmas, kuras bieži vien ir sarežģītas un neskaidras un kurām var būt savas īpatnības (un kuras var būt gan minimālās ienākumu shēmas un attiecīgie pabalsti, gan ienākumu shēmu aizvietošana ar uz iemaksām balstītām shēmām vai citas), lai uzlabotu to pieejamību, iedarbīgumu un efektivitāti;

18.

uzskata, ka dalībvalstīm jānodrošina tādi mērķtiecīgi papildu pabalsti nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošām iedzīvotāju grupām (piemēram, invalīdiem vai hroniskiem slimniekiem, vientuļajiem vecākiem vai daudzbērnu ģimeņu mājsaimniecībām), ar kuriem sedz speciālas izmaksas, tostarp saistībā ar individuālu atbalstu, īpašu aprīkojumu izmantošanu un medicīnisku vai sociālu aprūpi, nosakot citstarp finansiālā ziņā pieejamu medikamentu cenu līmeni neaizsargātākajām sociālajām grupām; uzsver, ka jānodrošina pienācīgas invaliditātes un vecuma pensijas;

19.

atzīst, ka ir nevienlīdzīgs ienākumu sadalījums pašnodarbināto personu vidū un ka viena ceturtā daļa pašnodarbināto personu dzīvo zem nabadzības līmeņa, un tāpēc jāsniedz institucionalizēts atbalsts uzņēmējiem, lai izvairītos no nabadzības slazdiem;

20.

uzsver nozīmīgumu, kāds ir vispusīgai pieejai bērnu materiālai nodrošinātībai un labklājībai, un kuras pamatā ir ANO Konvencija par bērna tiesībām (UNRC), lai ģimenes, jo īpaši lielas [daudzbērnu] ģimenes, varētu gūt labumu no pietiekamiem ienākumiem un nodrošināt saviem bērniem piemērotu mājokli un uzturu, kā arī pienācīgas kvalitātes veselības, sociālos un izglītības pakalpojumus, ņemot vērā bērnu harmonisku attīstību gan fiziskajā, gan personības izaugsmes ziņā; taču atzīst, ka bērnu pamatvajadzībām būtu jāpiešķir prioritāte pār dalībvalstu finansiāliem apsvērumiem;

21.

aicina ES iestādes, dalībvalstis un organizētās pilsoniskās sabiedrības apvienības nodrošināt, lai bērnu līdzdalība vienmēr tiek organizēta saskaņā ar drošas un jēgpilnas līdzdalības pamatprincipiem;

22.

vērš uzmanību uz šādām visaptverošas pieejas dimensijām:

23.

aicina Komisiju apsvērt bērnu nabadzības un sociālās atstumtības problēmu plašākā ES politikas kontekstā, risinot tādus jautājumus kā imigrācija, invaliditāte, diskriminācija, bērnu aizsardzība pret visu veidu sliktu izturēšanos un ļaunprātīgu izmantošanu, bērnu un pieaugušo aprūpētāji, vīriešu un sieviešu līdztiesība, ģimenes atbalsts, aktīva sociālā integrācija, aprūpe un izglītība kopš agrīna vecuma, mūžizglītība, kā arī darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošana;

24.

aicina Komisiju un dalībvalstis efektīvi īstenot vienādas samaksas par vienādu sociālas vērtības darbu principu un veikt sociālās aizsardzības sistēmu īpašu analīzi un reformu, un izstrādāt ES pamatnostādnes, lai reformētu sociālās aizsardzības sistēmas no dzimumu vienlīdzības skatupunkta, tostarp individualizējot tiesības uz sociālo nodrošinājumu, pielāgojot sociālo aizsardzību un pakalpojumus mainīgajām ģimenes struktūrām, kā arī nodrošinot, lai sociālās aizsardzības sistēmas labāk novērš sieviešu nestabilo situāciju un apmierina neaizsargātāko sieviešu grupu vajadzības;

25.

aicina Komisiju uzlabot salīdzinošo novērtēšanu un uzraudzību saistībā ar atklāto koordinācijas metodi, izstrādāt kopējus rādītājus un vākt salīdzināmus kvalitatīvus datus un ilgtermiņa statistikas informāciju par bērnu stāvokli, kas attiektos uz visaptverošās metodes visiem aspektiem, lai cīnītos pret bērnu nabadzību un sociālo atstumtību, tostarp attiecībā arī uz bērnu un ģimeņu mājokļiem, tā, lai spētu uzraudzīt bērnu labklājību;

26.

mudina Eiropas Kopienu Statistikas biroju izveidot saikni ar rādītāju kopumu, kas tiek izstrādāts, lai pārraudzītu ES pasākumu ietekmi uz bērnu tiesībām un labklājību, un ko uzdevusi veikt Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra; norāda uz nepieciešamību pēc Komisijas, Pamattiesību aģentūras un dalībvalstu kopīgiem centieniem strādāt sadarbībā ar attiecīgajām ANO aģentūrām, starptautiskajām organizācijām un pētniecības centriem, lai uzlabotu salīdzinošu statistikas datu apkopošanu saistībā ar bērnu situāciju Savienībā, nepieciešamību, ko Parlaments minējis tā iepriekšminētajā 2008. gada 16. janvāra rezolūcijā; aicina dalībvalstis veikt visus iespējamos pasākumus, lai ievērotu 2008. gada 17. janvārī pieņemtajā Sociālās aizsardzības komitejas ziņojumā par bērnu nabadzību un labklājību pausto ieteikumu, kurā uzsvērts, ka dalībvalstīm ir jāpārskata dažādie datu avoti, kas ir pieejami valsts un vietējā līmenī, par bērniem neaizsargātās situācijās;

27.

mudina dalībvalstis sākt piemērot preventīvas sistēmas, lai noskaidrotus kritiskas situācijas, piemēram, kad vecāki var zaudēt mājokli, pēkšņas bērnu izņemšanas no skolas gadījumos vai gadījumos, kad paši vecāki bērnībā cietuši no ļaunprātīgas izmantošanas; aicina dalībvalstis, piemērojot mehānismus riska grupu atbalsta nodrošināšanai, īstenot aktīvu politiku ar mērķi nepieļaut bērnu izstāšanos no skolas agrīnā vecumā;

28.

mudina dalībvalstis, kuras vēl nav to veikušas, nodot pašvaldībām pilnvaras izveidot un vadīt sistēmas, lai palīdzētu grūtībās nonākušiem bērniem, un nodrošināt, ka tās ir pēc iespējas efektīvākas;

29.

atbalsta Komisijas viedokli — lai sasniegtu labākos rezultātus bērnu nabadzības izskaušanā, ir jāpanāk līdzsvars starp daudzveidīgu modernu ģimeņu struktūru izveides mērķiem un mērķiem bērnu tiesību īstenošanā;

30.

aicina Komisiju veicināt labi līdzsvarotu dažādu jomu politiku, kura ir atbilstīgi finansēta un kurai izvirzīti skaidri mērķi un uzdevumi, ņemot vērā dalībvalstu īpatnības un īpaši pievēršoties savlaicīgas intervences pasākumiem;

31.

aicina dalībvalstis stiprināt savstarpēju mācīšanās procesu un uzraudzību par to, cik sekmīgi vai nesekmīgi tiek īstenota politika bērnu nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanā;

32.

uzsver, cik svarīga ir integrēta visaptveroša ģimeņu politika, ar kuru ne tikai paredz aktīvu integrāciju, bet arī risina visus bērnu un ģimenes labklājības aspektus un izskauž bērnu nabadzību un sociālo atstumtību Savienībā;

33.

aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi par bērnu līdzdalību un veicināt viņu iesaistīšanu to lēmumu pieņemšanā, kas saistīti ar viņu nākotni, jo bērnu līdzdalība ir labākais veids, kā veicināt bērna nākotnes izredzes;

34.

atzinīgi vērtē Komisijas un dalībvalstu saistības īstenot ANO Konvenciju par bērna tiesībām; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot skaidru saikni starp bērnu tiesību aizsardzības programmu un bērnu nabadzības un atstumtības izskaušanas programmu, jo bērnu nabadzība un iespēju atņemšana ir cilvēka pamattiesību pārkāpums; mudina dalībvalstis, izstrādājot sociālās integrācijas stratēģijas, ņemt vērā konvencijas komitejas ieteikumus, atbildot uz valstu iesniegtajiem īstenošanas pārskatiem un nevalstisko organizāciju alternatīvajiem ziņojumiem;

35.

norāda, ka pakalpojumu un maksājumu atvieglojumu ziņā vienvecāka ģimenēm nedrīkst būt sliktāki apstākļi kā pāriem ar bērniem;

36.

mudina dalībvalstis izstrādāt valsts stratēģijas bērnu nabadzības samazināšanai un izskaušanai, piemērojot diferencētu pieeju, kurā ņemtas vērā nabadzības līmeņa atšķirības atkarībā no attiecīgā reģiona un bērnu vecuma;

37.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visiem bērniem un ģimenēm, tostarp tiem, kas dzīvo nabadzībā un ir sociāli atstumti, ir pieejami kvalitatīvi sociālās aprūpes pakalpojumi, kuru sniedzēji skaidri apzinās nabadzības ietekmi uz ģimenēm, tostarp saistībā ar paaugstinātu risku un ietekmi uz bērnu ļaunprātīgu izmantošanu un sliktu izturēšanos pret bērniem;

38.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka nodarbinātība ir labākais veids, kā izvairīties no nabadzības un sociālās atstumtības, taču tā ne vienmēr ir garantija, jo saskaņā ar oficiālajiem statistikas datiem 8 % darba ņēmēju Savienībā draud nabadzība; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis efektīvi īstenot Direktīvu 2000/78/EK;

39.

aicina dalībvalstis efektīvāk īstenot pašreizējos Kopienas tiesību aktus nodarbinātības un sociālo lietu jomā;

40.

norāda, ka 20 miljonus cilvēku, jo īpaši sievietes, Savienībā ietekmē strādājošo nabadzība, t. i., 6 % no kopējā iedzīvotāju skaita un 36 % strādājošo draud strādājošo nabadzība; aicina dalībvalstis vienoties par minimālās algas tiesību aktiem kā aktīvās integrācijas neatņemamu elementu;

41.

uzsver, ka nepilna laika darba īpatsvars Savienībā sievietēm ir 31 %, bet vīriešiem — 7,4 %; uzsver, ka nepilnas slodzes nodarbinātība sievietēm bieži vien ir tikai niecīgs un margināls darbs pusslodzē ar zemu atalgojumu un nepietiekamu sociālo aizsardzību; norāda, ka tādēļ sievietēm ir lielāks risks nonākt nabadzībā, it īpaši vecumā, jo pensijas no nepilna darba laika darba ļoti bieži nav pietiekamas, lai dzīvotu neatkarīgu dzīvi;

42.

uzskata, ka nelabvēlīgākos apstākļos dzīvojošu iedzīvotāju grupu aktīvai iekļaušanai darba tirgū nepieciešami šādi īpaši pasākumi:

43.

uzskata, ka “darbam jāatmaksājas” politikai būtu jārisina problēmas, kuru dēļ iedzīvotāji darba tirgus zemākatalgotajā segmentā nokļūst zemas darba samaksas slazdā un ciklā, kad periodiski strādā par zemu darba samaksu vai negūst ienākumus, un saistībā ar kurām personu nedrošas, zemi atalgotas, zemas kvalitātes darbavietas, darbavietas ar zemu ražīgumu mijas ar bezdarbu un/vai pasivitāti; uzsver, ka, risinot bezdarba un sociālo pabalstu jautājumus, pirmām kārtām nepieciešama elastdrošības pieeja; uzskata, ka sociālās labklājības sistēmām aktīvi jāmotivē cilvēki meklēt jaunas darba iespējas, vienlaikus mudinot viņus būt atvērtiem pārmaiņām un samazinot viņiem ienākumu zaudējumus, un nodrošinot izglītības iespējas; mudina politikas veidotājus “darbam jāatmaksājas” politikas izstrādē izmantot elastdrošības koncepciju;

44.

aicina dalībvalstis pārskatīt “aktivizēšanas politiku”, kura balstās uz pārāk ierobežotiem noteikumiem un nosacījumiem par tiesībām uz pabalstiem to saņēmējiem un kura piespiež cilvēkus nodarboties ar zemas kvalifikācijas darbu, ar kuru nevar nodrošināt pienācīgas kvalitātes dzīves līmeni;

45.

iesaka, ka jāatrod līdzsvars starp personu individuālo atbildību un sociālā atbalsta nodrošināšanu, lai dotu iespēju ikvienam dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un līdzdarboties sabiedrībā;

46.

uzsver Padomes nostāju, ka aktīva darba tirgus politikai jāveicina “labs darbs” un augšupejoša sociāla mobilitāte un jānodrošina priekšnoteikumi regulārai, ienesīgai nodarbinātībai ar atbilstīgu sociālo aizsardzību un pienācīgas kvalitātes darba apstākļiem, un atalgojumu;

47.

uzsver potenciālu, kāds ir sociālai ekonomikai, sociāliem uzņēmumiem, bezpeļņas sektoram un valsts nodarbinātības sektoram, lai sniegtu atbalstītas nodarbinātības iespējas un darba vidi mazāk aizsargātām grupām, un kurš ir jāizpēta un pilnībā jāatbalsta dalībvalstīs un saskaņā ar Kopienas politiku (Eiropas Sociālo fondu, reģionālajiem un kohēzijas fondiem utt.);

48.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka attiecībā uz tām personām, kuras dažādu iemeslu dēļ (piemēram, nopietnas invaliditātes, vecuma vai nespējas, pastāvīgas nabadzības un iepriekšējo paaudžu nabadzības un/vai diskriminācijas ietekmes, ģimenes vai aprūpes pienākumu sloga vai iespēju trūkuma, kas saistīts ar vietējo teritoriju, dēļ) nespēj strādāt, aktīvas integrācijas politikā jāparedz ienākumu atbalsts un atbalstoši pasākumi, lai novērstu nabadzību un sociālo atstumtību un sniegtu iespēju šīm personām dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un līdzdarboties sabiedrībā;

49.

aicina dalībvalstis samazināt fiskālo spiedienu ne tikai uz zemāku ienākumu guvējiem, bet arī attiecībā uz tiem, kam ir vidēji ienākumi, lai darba ņēmēji neiekļūtu zema atalgojuma slazdos un lai ierobežotu nereģistrēta darba veikšanu;

50.

vērš uzmanību uz sociālajām izmaiņām Eiropā, kuras ietekmē mājsaimniecību sociālo raksturu; prasa ņemt vērā šīs izmaiņas, lai darba tirgū nojauktu barjeras nestrādājošiem partneriem, gadījumos, kad kopā dzīvo neprecēts pāris;

51.

uzskata, ka sociālajai ekonomikai un sociālajiem uzņēmumiem jānodrošina pienācīgas kvalitātes darba apstākļi un atalgojums un jāveicina arī dzimumu līdztiesības un nediskriminācijas politika (piemēram, attiecībā uz atšķirību izskaušanu sieviešu un vīriešu darba samaksā, darba koplīgumu ievērošanu, minimālo algu maksāšanu un vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanu);

52.

atzīmē — lai gan ir apsveicama virzība uz plašāku dalību augstākajā izglītībā, dalībvalstis jāmudina saglabāt un ieviest stažēšanos darbā; aicina dalībvalstis izstrādāt saskaņotas politikas nostādnes attiecībā uz stažēšanos, sniedzot obligātās garantijas un pienācīgu atalgojumu, kā arī cīnīties pret pašreizējām tendencēm pārvērst darbu par neapmaksātu praksi;

53.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt saskaņotu pieeju profesionālās orientācijas procesam dalībvalstu izglītības sistēmās visā Savienībā, pamatojoties uz līdzīgām praktisko mācību programmām, kas dotu iespēju jauniešiem apgūt arodapmācību viņu izvēlētajā profesijā karjeras attīstības gaitā; norāda, ka mācību sistēmām būtu jāpamatojas uz diplomu un apliecību par arodizglītību savstarpēju atzīšanu un tajās būtu jāiekļauj valodu apmācība nolūkā novērst saziņas barjeras Savienībā; uzskata, ka pārkvalificēšanās pasākumiem būtu jārada līdzsvars starp emocionālo un profesionālo labklājību, lai profesionāla pārkvalificēšanās netiktu uzskatīta par apgrūtinājumu vai šķērsli profesionālai izaugsmei;

54.

vērš uzmanību uz to, ka jāveicina jauniešu, vecāku cilvēku un migrantu aktīva integrācija visos centienos, lai izveidotu iekļaujošu darba tirgu; aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis izstrādāt steidzamu pasākumu kopumu, lai cīnītos pret nereģistrētu darbu, piespiedu bērnu darbu un darba ņēmēju ļaunprātīgu ekspluatāciju un lai noskaidrotu maldinošos pārpratumus, kas radušies, jaucot ekonomisko migrāciju ar patvēruma meklēšanu, kā arī abus iepriekš minētos ar nelegālo imigrāciju; aicina dalībvalstis izstrādāt tiesību aktus, lai novērstu mazāk aizsargātu darba ņēmēju ekspluatāciju piespiedu darbā, kā arī parakstīt un ratificēt ANO Konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;

55.

atzinīgi vērtē Komisijas viedokli, ka obligātajām un papildu sociālās nodrošināšanas sistēmām, veselības aprūpes pakalpojumiem un vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem jābūt profilaktiskiem un sociāli saliedējošiem, tiem jāsekmē sociālā iekļaušana un jāaizstāv pamattiesības; norāda, ka jānodrošina kvalitatīvas, pieejamas un izmaksu ziņā pieņemamas ilgtermiņa aprūpes pilnveidošana tiem, kam tā ir nepieciešama, un atbalsts aprūpētājiem; aicina dalībvalstis noteikt problēmas, ar ko saskaras aprūpētāji, kuri bieži vien ir spiesti palikt ārpus darba tirgus, un risināt šīs problēmas;

56.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka visiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem, tostarp ar tīkliem saistītu nozaru pakalpojumiem, piemēram, transporta, telekomunikāciju, enerģētikas un citiem komunālajiem un finanšu pakalpojumiem, jāierāda nozīmīga vieta, lai nodrošinātu sociālo un teritoriālo kohēziju, un tiem jāsekmē aktīva integrācija;

57.

uzsver, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības uz piekļuvi precēm un pakalpojumiem, un tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas horizontālas direktīvas priekšlikumu, ar ko papildina Direktīvu 2000/78/EK un aptver visu veidu diskrimināciju, kuras iemesli minēti EK līguma 13. pantā, un ar kuru palīdzētu ne tikai nodarbinātībā, bet arī citās dzīves jomās cīnīties pret diskrimināciju invaliditātes, vecuma, reliģijas vai pārliecības, vai dzimumorientācijas dēļ; vienlaikus uzskata, ka būtu jāpastiprina centieni saistībā ar pašreizējo Kopienas direktīvu īstenošanu diskriminācijas novēršanas jomā;

58.

aicina dalībvalstis apsvērt sociālu iepriekšnoteiktu tarifu ieviešanu neaizsargātām iedzīvotāju grupām, piemēram, enerģijas un sabiedriskā transporta jomā, un iespēju radīšanu mikrokredītu saņemšanai, lai veicinātu aktīvu integrāciju, kā arī bezmaksas veselības aprūpi un izglītības iespējas iedzīvotājiem, kuriem ir materiālas grūtības;

59.

mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt saistības universālo pakalpojumu sniegšanai (piemēram, telekokomunikāciju un pasta pakalpojumu jomā), lai uzlabotu piekļuvi būtiskiem pakalpojumiem un to finansiālu pieejamību un lai sekmētu arī saistības mērķtiecīgiem sabiedriskiem pakalpojumiem, tādējādi risinot mazāk aizsargātu un nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošu iedzīvotāju grupu vajadzības;

60.

aicina Padomi vienoties par ES mēroga saistībām, lai līdz 2015. gadam atrisinātu bezpajumtniecības problēmu, un prasa dalībvalstīm izstrādāt integrētas politikas pamatnostādnes, lai nodrošinātu piekļuvi kvalitatīviem un izmaksu ziņā pieejamiem mājokļiem visiem; mudina dalībvalstis izstrādāt “plānus ārkārtas situācijai ziemā”, iekļaujot tos plašākā stratēģijā bezpajumtniecības problēmas risināšanā, kā arī izveidot aģentūras, kas sniegtu palīdzību un risinātu mājokļu jautājumus iedzīvotāju grupām, kuras skar diskriminācija; iesaka vākt salīdzināmus datus par bezpajumtniecības un trūcīgu mājokļu problēmas apjomu; aicina Komisiju izstrādāt vienotu ES pamatdefinīciju attiecībā uz bezpajumtniecību un sniegt ikgadējus aktualizētus datus par pasākumiem, ko dalībvalsis veikušas, lai izbeigtu bezpajumtniecības problēmu, un par gūtajiem rezultātātiem;

61.

mudina dalībvalstis līdz 2012. gadam samazināt bērnu nabadzību par 50 %, samazinājuma novērtējumā ņemot vērā rādītājus, kuri nav vienīgi ekonomiska rakstura, un kas būtu pirmās saistības virzībā uz bērnu nabadzības izskaušanu Savienībā, kā arī piešķirt pietiekamus resursus, lai sasniegtu šo mērķi; uzskata, ka rādītājos, pēc kuriem novērtē šo samazinājumu, būtu īpaši jāņem vērā arī to ģimeņu bērni, kuras dzīvo galējā nabadzībā;

62.

uzsver svarīgumu, kāds ir tādu integrētu pakalpojumu veicināšanai, kuri risinātu nabadzības un sociālās atstumtības daudzējādos jautājumus, piemēram, saikni starp nabadzību un bezpajumtniecību, vardarbību, veselību un garīgo veselību, izglītības līmeni, sociālo integrāciju un integrāciju sabiedrībā, piekļuves trūkumu informācijas tehnoloģijām un infrastruktūrai un “digitālās plaisas” paplašināšanos;

63.

aicina dalībvalstis piemērot principu par veselības aspektu iekļaušanu visās politikas jomās un izstrādāt integrētu sociālo un veselības aizsardzības politiku, lai cīnītos pret nevienlīdzību saistībā ar veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, profilaksi un ārstēšanās rezultātiem, jo īpaši attiecībā uz mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām un tiem, kuriem šie pakalpojumi ir visgrūtāk sasniedzami;

64.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt brīvprātīgu darbību un palīdzēt sociāli integrēties cilvēkiem, kuri zaudējuši vietu darba tirgū vai tajā vairs nepiedalās;

65.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija pievēršas jautājumam par pakalpojumu labāku sasniedzamību (pieejamību un finansiālā ziņā iespējamu piekļuvi) un labāku kvalitāti (izmantotāju iesaistīšana, uzraudzība, izpildes novērtējums, labi darba apstākļi, vienlīdzība saistībā ar darbā pieņemšanas politiku un pakalpojumu sniegšanu, pakalpojumu un attiecīgu fizisku infrastruktūru koordinācija un integrācija);

66.

aicina dalībvalstis uzlabot sabiedrisko pakalpojumu koordināciju, jo īpaši saiknes starp bērniem un pieaugušajiem paredzētiem pakalpojumiem; mudina dalībvalstis saistībā ar bērnu audzināšanu ieviest mācības vecākiem dažādās jomās, kurās vecākiem trūkst zināšanu nabadzības dēļ, un nodrošināt, ka bērnu palīdzības līnijām ir pietiekami resursi; uzsver, ka sabiedrisko pakalpojumu sistēmai, kura paredzēta bērniem un ģimenēm, ir jānodrošina, ka pareizas struktūras, stimuli, darba izpildes vadības sistēmas, finansējuma plūsmas un darbaspēks darbojas un ka attiecīgajiem darbiniekiem ir atbilstīgās prasmes, zināšanas un pārliecība, nodrošinot labāku profilaksi un agrīnu intervenci, un ka pakalpojumi apmierina to izmantotāju, it īpaši mazāk aizsargātu ģimeņu, vajadzības;

67.

aicina dalībvalstis pievērst lielāku uzmanību tam, ka dotāciju samazināšana īpašiem pakalpojumiem, piemēram, līdzekļiem skolas pusdienām, bezmaksas mācību materiāliem un skolas autobusiem, kā arī būtiskām brīvā laika un ārpusskolas mācību iespējām, varētu tieši izraisīt sociālo atstumtību, jo īpaši bērniem no sociāli neaizsargātām ģimenēm; uzsver, ka dalībvalstīm jānodrošina vienādas integrācijas iespējas visiem bērniem, izmantojot aktīvu sporta politiku skolās un piekļuvi informācijas tehnoloģijām; aicina Komisiju vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu sarakstā iekļaut tādus pakalpojumus bērniem kā bērnu aprūpe, skolas transports un skolēnu ēdināšana;

68.

atzinīgi vērtē invalīdu neievietošanu speciālās iestādēs, taču atzīmē, ka tāpēc jāveicina vispusīga kvalitatīva vietējās kopienas atbalsta un atbilstīga aprūpes pakalpojumu līmeņa nodrošināšana, atbalstot neatkarīgu dzīvošanu, kā arī tiesības uz individuālu palīdzību, tiesības kontrolēt personīgo budžetu un pilnvērtīgu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē;

69.

uzsver, ka dalībvalstīm jāveicina visaptverošu vietējā, reģionālā un valsts līmeņa novecošanas stratēģiju izstrāde un īstenošana;

70.

uzskata, ka vairāk centienu gan dalībvalstu, gan ES līmenī jāvelta tam, lai apzinātu, izpētītu vardarbību ģimenē, kā arī bērnu un vecāku cilvēku ļaunprātīgu izmantošanu un vērstos pret to;

71.

aicina dalībvalstis izstrādāt konstruktīvāku pieeju narkotiku apkarošanas politikai, vairāk uzsverot izglītību un atkarības ārstēšanu, nevis kriminālsankcijas;

72.

aicina dalībvalstis piešķirt prioritāti tādiem valsts pasākumiem veselības aprūpes jomā, ar kuriem mērķtiecīgi cenšas novērst nevienlīdzību, kāda attiecībā uz veselības stāvokli un veselības aprūpes pieejamības līmeni ir daudzu etnisko minoritāšu kopienās;

73.

atzīmē, ka alkohola un narkotisko lietošana var izraisīt noziedzību, bezdarbu un sociālo atstumtību visās dalībvalstīs; uzskata, ka tāpēc ir nepieņemami, ka daudziem vienīgais ceļš kā piekļūt šādai ārstēšanai un padomiem ved cauri cietuma sistēmai;

74.

uzsver, ka ir daudzas invaliditātes formas, tostarp kustību traucējumi, redzes traucējumi, dzirdes traucējumi, garīgās veselības problēmas, hroniskas slimības un mācīšanās spēju traucējumi; uzsver, ka cilvēkiem ar vairākām invaliditātes formām ir īpaši lielas problēmas — tāpat kā cilvēkiem, kurus diskriminē vairākos veidos;

75.

prasa izbeigt garīgi slimo un personu ar mācīšanās spēju traucējumiem stigmatizāciju, veicināt garīgo veselību un labklājību un veikt preventīvus pasākumus attiecībā uz garīgiem traucējumiem, kā arī piešķirt lielākus līdzekļus ārstēšanai un aprūpei;

76.

aicina dalībvalstis īstenot likumdošanu cilvēku tirdzniecības un diskriminācijas izskaušanas jomā un jo īpaši parakstīt, ratificēt un īstenot Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību;

77.

mudina dalībvalstis nodrošināt patvēruma politiku, kas balstītos uz cilvēktiesībām, saskaņā ar ANO Konvenciju par bēgļa statusu un citām attiecīgajām cilvēktiesībām, vienlaikus pieliekot pūles, lai pārtrauktu patvēruma meklētāju atkarību no pabalstiem, ļaujot viņiem strādāt, un apsvērt legālu imigrācijas ceļu attīstību;

78.

pauž nožēlu, ka Komisijas kopīgajā 2008. gada ziņojumā par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju nav pietiekami uzsvērta stratēģija nabadzības izskaušanai un sociālās atstumtības pārvarēšanai;

79.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka aktīvas integrācijas pieejai jāveicina integrēts īstenošanas process ES, dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmenī, iesaistot visus atbilstīgos dalībniekus (sociālos partnerus, NVO, vietējās un reģionālās iestādes utt.) un arī jānodrošina pašu iedzīvotāju, kuri atrodas nelabvēlīgos apstākļos, aktīva līdzdalība stratēģiju izstrādē, pārvaldībā, īstenošanā un novērtēšanā;

80.

uzsver, ka vajadzīga vienotu pasākumu sistēma Eiropas mērogā, lai novērstu jebkādus ļaunprātīgas izmantošanas veidus attiecībā uz minoritātēm, invalīdiem un gados vecākiem cilvēkiem un sodītu par šādu rīcību, īstenojot konkrētu pārrobežu darbību, lai uzlabotu šo iedzīvotāju neaizsargāto stāvokli, tostarp materiālā ziņā;

81.

aicina Padomi un Komisiju pievērst pastiprinātu uzmanību nabadzības izskaušanai un sociālās integrācijas veicināšanai saistībā ar 2008.—2012. gada Sociālo programmu; prasa skaidrāku apņemšanos saistībā ar atklātās koordinācijas metodes sociālajā aizsardzībā un sociālajā integrācijā nākamo ciklu, ieviešot jaunu, dinamisku un iedarbīgu Kopienas stratēģiju, kurā izvirzīti nozīmīgi mērķi un paredzēti efektīvi instrumenti un uzraudzības mehānismi, kas vērsti uz nabadzības, sociālās atstumtības un nevienlīdzības izskaušanu; aicina Padomi un Komisiju risināt problēmas attiecībā uz dažādiem koordinācijas procesiem (Lisabonas stratēģija, ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija, sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas atklātā koordinācijas metode) tā, lai nodrošinātu skaidru apņemšanos virzīties uz nabadzības izskaušanu, un visos minētajos procesos veicināt sociālo integrāciju;

82.

aicina Komisiju, Sociālās aizsardzības komiteju un dalībvalstis noteikt īpašus dzimumu līdztiesības uzdevumus un mērķus, lai cīnītos pret nabadzību un sociālo atstumtību, tostarp politisku pasākumu kopumu, lai sniegtu atbalstu tām sieviešu grupām, kuras saskaras ar lielāku nabadzības un sociālās atstumtības risku, piemēram, netradicionālajām un viena vecāka ģimenēm, imigrantēm, sievietēm bēgļiem un etnisko minoritāšu sievietēm, vecākām sievietēm un invalīdēm;

83.

rosina sociālos partnerus turpināt centienus, kas jau sākti saistībā ar Eiropas sociālo partneru kopējo analīzi un 2006.—2008. gada darba programmu attiecībā uz nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošu personu integrēšanu darba tirgū; uzskata, ka ir nepieciešama labāka pārvaldība, lai koordinētu sociālo partneru veicamos pasākumus, kas saistīti ar darba tirgu, no vienas puses, un plašāku pilsonisko dialogu (NVO utt.) par sociālo integrāciju, no otras puses;

84.

atbalsta Komisijas viedokli, ka, ņemot vērā Ieteikuma 92/441/EEK un sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas atklātās koordinācijas metodes aktualizēšanu, jāizstrādā atbilstīgi rādītāji un visaptverošas valstu sistēmas attiecībā uz datu par nabadzību un sociālo atstumtību vākšanu un analīzi (piemēram, statistikas dati par vidējo izmantojamo ienākumu apjomu, mājsaimniecības patēriņu, cenu līmeni, minimālām algām, minimālo ienākumu shēmām un atbilstošiem pabalstiem); uzskata, ka sociālās integrācijas stratēģiju uzraudzībai un īstenošanas novērtēšanai, kā arī dalībvalstu progresa ziņojumiem jāparāda, vai ikvienā dalībvalstī tiek ievērotas pamattiesības uz pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību, lai dotu cilvēkiem iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi;

85.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Atjaunotas saistības veidot sociālu Eiropu — stiprināt atklāto koordinācijas metodi sociālajai aizsardzībai un sociālajai integrācijai” (COM(2008)0418), kurā ierosināts stiprināt sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas AKM, uzlabojot tās redzamību un darba metodes un stiprinot tās un citu politikas jomu mijiedarbību; īpaši atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus noteikt mērķus, lai samazinātu nabadzību (kopumā, bērnu nabadzību, strādājošo nabadzību un pastāvīgu ilgtermiņa nabadzību) un lai nodrošinātu minimālu ienākumu līmeni, izmantojot pensiju shēmas, un veselības aprūpes pieejamību un kvalitāti (samazinot bērnu mirstību, uzlabojot veselību un palielinot dzīves ilgumu utt.);

86.

aicina dalībvalstis īstenot efektīvus pasākumus, lai sasniegtu Barselonas mērķus attiecībā uz bērnu aprūpes pakalpojumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt ieteikumus, kā apmierināt vajadzību pēc aprūpes pakalpojumiem Eiropā (īpaši attiecībā uz bērnu un citu apgādājamo personu aprūpes organizēšanu un finansēšanu), tostarp nosakot precīzus mērķus un rādītājus, lai līdz 2015. gadam visā Savienībā nodrošinātu bērnu aprūpes iespējas 90 % bērnu no dzimšanas līdz obligātajam skolas vecumam un pietiekamu aprūpes līmeni citām apgādājamām personām; uzsver, ka visiem pakalpojumiem būtu jāatbilst tādiem kritērijiem kā pieņemama cena, pieejamība un laba kvalitāte, lai bērnu audzināšana un apgādājamo personu aprūpe vairs nebūtu īpašs “nabadzības riska faktors” sievietēm;

87.

uzsver, ka vistālāk no darba tirgus esošajām personām būtu jāgūst vairāk labuma no tādām Kopienas programmām kā Eiropas Sociālais fonds un EQUAL iniciatīva; aicina Komisiju, pamatojoties uz sociālās integrācijas rādītājiem, novērtēt struktūrfondu ieguldījumu atklātās koordinācijas metodes mērķu izpildē un mudināt izmantot jaunās Eiropas Sociālā fonda (ESF) regulas un “Progress” programmas noteikumus, lai atbalstītu aktīvas integrācijas pasākumus un izpētītu iespējas izmantot ESF finanšu līdzekļus vai paredzētu īpašu finansējumu Kopienas iniciatīvai šajā jomā; uzskata, ka tas veicinās arī labas prakses tīklu izveidi cīņā ar nabadzību un rosinās pieredzes apmaiņu dalībvalstu vidū;

88.

aicina Komisiju un dalībvalstis apņemties veikt efektīvu darbību saistībā ar nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas Eiropas gada pasākumiem, ar kuriem būtu jāīsteno būtisks solis uz priekšu ilgtermiņa centienos cīņā ar nabadzību;

89.

aicina Komisiju atbalstīt saprātīgu un drošu bērnu līdzdalību visos jautājumos, kas viņus ietekmē, nodrošinot, ka visiem bērniem ir vienlīdzīgas iespējas tikt iesaistītiem;

90.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Sociālās aizsardzības komitejai.

15.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 9/26

A.

tā kā ES emitentiem prasa konsolidēto finanšu pārskatu sagatavošanā piemērot starptautiskos grāmatvedības standartus;

1.

atzīmē, ka IASCF ir ierosinājusi izveidot uzraudzības grupu, uzskata, ka uzraudzības grupai ir jābūt pilnvarotai ieteikt kandidātus kā pārvaldītājus un jābūt atbildīgai par pārvaldītāju izvēli, ievērojot saskaņotu kandidātu izvirzīšanas procedūru;

2.

aicina uzraudzības grupu iesaistīties IASB darba kārtības izveidē, lai nodrošinātu pārredzamību un pārskatatbildību; atzīst, ka turpmāku grāmatvedības standartu noteikšanas procesam ir jānotiek bez nevajadzīgas iejaukšanās un jāveic pilnībā konsultējoties ar visām ieinteresētajām pusēm, tostarp ieguldītājiem;

3.

pauž šaubas attiecībā uz uzraudzības grupas izveides iespēju šajā stadijā pirms IASB pārvaldības pārskatīšanas konsultāciju procesa otrā posma uzsākšanas un bez skaidra priekšstata par saikni, kas jāizveido starp uzraudzības grupu un IASCF konstitūciju;

4.

atzīmē, ka uzraudzības grupai ir jāatspoguļo līdzsvars starp pasaules nozīmīgākajām valūtu zonām, kultūru daudzveidība, attīstīto un jaunās tirgus ekonomikas valstu intereses un starptautiskās iestādes, kurām ir pārskatatbildības prasības attiecībā pret valsts varas iestādēm un aktīvi jāiesaistās finanšu pārskatu pārredzamības sekmēšanā, kā arī kapitāla tirgu izveides un efektīvas funkcionēšanas veicināšanā, kas ir garantija, lai izvairītos no procikliskuma un nodrošinātu finanšu tirgu stabilitāti un novērstu sistēmisku risku; uzskata, ka Bāzeles Komiteja būtu arī jāiekļauj uzraudzības grupā; atzīmē un apstiprina, ka ir ierosināts, lai sākumā uzraudzības grupas sastāvā būtu:

5.

pauž nožēlu, ka ar Eiropas Parlamentu nav apspriesta starptautiskās grāmatvedības padomdevēju grupas izveide;

6.

uzskata, ka uzraudzības grupā ir jābūt arī ES finanšu tirgus regulatoriem; uzsver, ka uzraudzības grupā nevienu iestādi nedrīkst pārstāvēt vairāk nekā viens pārstāvis;

7.

norāda uz uzraudzības grupas institucionālā mehānisma sarežģītību; uzsver, ka ir nepieciešams, lai uzraudzības grupai būtu efektīvi sadarbības mehānismi, tā lai nodrošinātu uzraudzības grupas darbību un izpildītu tās galvenos pienākumus; uzsver, ka uzraudzības grupas locekļiem ir jābūt pietiekamām kompetencēm, lai nodrošinātu, ka viņus var uzskatīt par politiski atbildīgiem;

8.

pauž bažas, ka daži no ieteiktajiem uzraudzības grupas locekļiem nepieprasa iekšzemes emitentiem piemērot IFRS; uzskata, ka līdzdalība uzraudzības grupā tikai tad būs efektīva, ja apņemsies ieviest IFRS kā iekšzemes standartu; uzsver, ka uzraudzības grupā nevienu iestādi nedrīkst pārstāvēt vairāk kā viens pārstāvis;

9.

atzīst, ka IASCF priekšlikumā arī paredz paplašināt IASB sastāvu par 2 locekļiem, kopā sasniedzot 16 locekļus; uzskata, ka paplašināšana ir pieņemama, jo tā varētu panākt līdzsvarotāku IASB, īpaši, ja IASCF priekšlikumu grozīja, lai nodrošinātu paralēlu attieksmi pret pasaules nozīmīgākajām valūtu zonām;

10.

prasa, lai saprašanās memorandu noslēdz starp Parlamentu, Padomi un Komisiju, tā lai noteiktu likumdevēju asociācijas nosacījumus uzraudzības grupas darbā, ja šāda grupa tiek izveidota šajā stadijā;

11.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai un Eiropas Vērtspapīru regulatoru komitejai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

15.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 9/28

A.

tā kā pēc tam, kad Baltkrievijas iestādes laikposmā no 2008. gada 16. līdz 20. augustam atbrīvoja politieslodzītos Aleksandru Kozuļinu, Sergeju Parsjukeviču un Andreju Kimu, Baltkrievijā apcietinājumā neatrodas neviens starptautiski atzīts politieslodzītais;

B.

tā kā politieslodzīto atbrīvošanu Eiropas Savienībā uzskatīja par nozīmīgu soli ceļā uz demokrātijas pamatvērtību, cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu Baltkrievijā un tādējādi tika izpildīts viens no priekšnosacījumiem, lai pārskatītu tos ierobežojošos pasākumus, kas pašlaik tiek piemēroti attiecībā uz dažiem vadošajiem politiķiem Baltkrievijā, kā arī lai pakāpeniski atjaunotu attiecības ar Baltkrieviju;

C.

tā kā 2008. gada 10. jūlijā prezidents Aleksandrs Lukašenko publiski aicināja vēlēšanas organizēt atklāti un demokrātiski un to apstiprināja, 2008. gada 29. augustā uzstājoties televīzijā un apsolot, ka vēlēšanas būs tik godīgas, kā vēl nekad;

D.

tā kā 2008. gada 28. septembrī paredzēto parlamenta vēlēšanu demokrātisku norisi un plurālismu Eiropas Savienībā uzskatīja par vēl vienu iespēju Baltkrievijai parādīt, ka tā ievēro demokrātiskas vērtības un Eiropas standartus;

E.

tā kā šajā kontekstā ES atzinīgi novērtēja EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) novērotāju ierašanos, uzsvēra, cik svarīgi ir nodrošināt šiem novērotājiem efektīvu piekļuvi visiem vēlēšanu procesa posmiem, tostarp balsu skaitīšanai, kā arī īpaši norādīja, cik svarīgi ir nodrošināt opozīcijas tiesības gan attiecībā uz balotēšanos vēlēšanās, gan arī attiecībā uz piekļuvi vēlēšanu uzraudzības komisijām un plašsaziņas līdzekļiem;

F.

tā kā ES, ja vēlēšanas noritētu bez starpgadījumiem, bija gatava sākt pārskatīt ierobežojošos pasākumus attiecībā uz Baltkrievijas vadītājiem, kā arī pieņemt pozitīvus un konkrētus pasākumus, lai pakāpeniski atjaunotu attiecības ar Baltkrieviju;

G.

tā kā Baltkrievijas Apvienoto demokrātisko spēku (ADS) prasība par to, lai valdība iesaistītos atklātā dialogā par vēlēšanu procesu, palika neievērota; tā kā opozīcijas kandidāti pauda bažas par vēlēšanu procesa godīgumu, minot viņu neuzticību balsošanas procesam un sagaidāmajai balsu skaitīšanas gaitai;

H.

tā kā EDSO vēlēšanu novērošanas misija tās provizoriskajos secinājumos norādīja, ka, neskatoties uz dažiem nenozīmīgiem uzlabojumiem, 2008. gada 28. septembra vēlēšanās galu galā netika ievēroti starptautiskie standarti: tās notika stingri kontrolētos apstākļos, pirmsvēlēšanu kampaņa bija tikko pamanāma un balsu skaitīšana un rezultātu apkopošana no dažādiem vēlēšanu iecirkņiem nebija pārredzama;

I.

tā kā opozīcija, kura neieguva nevienu no 110 vietām, paziņoja, ka vēlēšanas bija farss, pauda bažas, ka prezidenta A. Lukašenko “flirts” ar demokrātiju ir beidzies, un aicināja ES un ASV neatzīt vēlēšanu rezultātus;

J.

tā kā Baltkrievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Lidija Jermošina paziņoja, ka vēlēšanas bija “brīvas un godīgas”;

K.

tā kā vēlāk vēlēšanu dienā Minskā protestēja apmēram 800 opozīcijas atbalstītāju,

1.

pauž gandarījumu par to, ka politieslodzītie Aleksandrs Kozuļins, Sergejs Parsjukevičs un Andrejs Kims tika atbrīvoti; tomēr joprojām sagaida, ka viņi varēs izmantot visas pilsoņu tiesības, ko Baltkrievijas Republikas konstitūcija garantē visiem Baltkrievijas pilsoņiem;

2.

pauž vilšanos par to, ka Baltkrievijas demokrātiskajā attīstībā netika īstenoti nozīmīgi sasniegumi, uz ko Baltkrievijas pilsoņu interesēs cerēja ES, un ka, neskatoties uz dažiem nenozīmīgiem uzlabojumiem, 2008. gada 28. septembra parlamenta vēlēšanās Baltkrievijā galu galā netika ievēroti starptautiskie standarti;

3.

uzskata, ka Baltkrievijā ievēlētā parlamenta demokrātiskā leģitimitāte ir apšaubāma;

4.

pauž bažas par to, ka opozīcijas rīkoto 2008. gada 28. septembra mītiņu Minskā Iekšlietu ministrija raksturoja kā sabiedriskās kārtības rupju pārkāpumu, kā arī par ziņojumiem, ka informācija par mītiņu tiks iesniegta Ģenerālprokuratūrai juridiska novērtējuma veikšanai; aicina Baltkrievijas iestādes ievērot tādas pamattiesības kā pulcēšanās brīvība un vārda brīvība, kas noteiktas Baltkrievijas konstitūcijā;

5.

norāda — lai gan ES ir ņēmusi vērā vairāku demokrātiskās opozīcijas aktīvistu neseno atbrīvošanu un cerējusi, ka vēlēšanu organizācija uzlabosies, pastāvīgā nespēja sarīkot brīvas un taisnīgas vēlēšanas arī turpmāk kavēs Baltkrievijas attīstību un būs nopietna problēma Baltkrievijas un Eiropas Savienības attiecībās;

6.

aicina Baltkrievijas valdību apstiprināt paziņojumus par tās gatavību uzlabot sadarbību ar ES un radīt labvēlīgākus apstākļus apspriežu uzsākšanai starp ES un Baltkrieviju;

7.

šajā sakarā aicina Baltkrievijas valdību censties panākt, lai nākotnē tiktu organizētas patiesi demokrātiskas vēlēšanas atbilstoši starptautiskajiem demokrātijas standartiem, ieviešot izmaiņas vēlēšanu likumā un praksē, piemēram:

8.

aicina Baltkrievijas valdību ievērot cilvēktiesības:

lai tādējādi izbeigtu valsts pašas izraisītu izolāciju no pārējās Eiropas un ievērojami uzlabotu ES un Baltkrievijas attiecības;

9.

atgādina, ka 2006. gada 21. novembrī Eiropas Savienība paziņoja par gatavību Eiropas kaimiņattiecību politikas ietvaros atjaunot attiecības ar Baltkrieviju un tās iedzīvotājiem, tiklīdz Baltkrievijas valdība pierādīs, ka tā ievēro demokrātiskas vērtības un Baltkrievijas iedzīvotāju pamattiesības;

10.

aicina Padomi un Komisiju turpināt dialogu ar Baltkrieviju un izstrādāt politiku attiecībā uz Baltkrieviju, ievērojot striktu pozitīvu nosacītību, pamatojoties uz pakāpenisku pieeju un izmantojot standartus, grafikus, pārskatīšanas klauzulu un atbilstošus finanšu resursus;

11.

aicina Padomi un Komisiju apsvērt iespēju selektīvi pārskatīt un uz laiku atcelt pastāvošos ierobežojos pasākumus, lai tādējādi sniegtu labumu parastajiem iedzīvotājiem un veicinātu brīvas sabiedrības attīstību;

12.

aicina Padomi un Komisiju neatcelt aizliegumu par vīzu izsniegšanu tām personām, kas tieši iesaistītas demokrātisku vēlēšanu standartu un cilvēktiesību pārkāpumos; aicina apsvērt iespēju uz sešiem mēnešiem atcelt šo sankciju citiem ierēdņiem, ja vien šajā laikā pirms pilnīgas ieviešanas tiek grozīts 2008. gada jūnija beigās pieņemtais ierobežojošais likums par plašsaziņas līdzekļiem;

13.

aicina Padomi un Komisiju veikt turpmākus pasākumus, lai atvieglotu un liberalizētu vīzu procedūras Baltkrievijas pilsoņiem, jo šādi pasākumi ir būtiski, lai īstenotu ES politikas attiecībā uz Baltkrieviju galveno mērķi, proti, tiešu personisko kontaktu atvieglošanu un pastiprināšanu, kā arī valsts demokratizāciju; šajā sakarā mudina Padomi un Komisiju apsvērt iespēju samazināt maksu par vīzām tiem Baltkrievijas pilsoņiem, kuri iebrauc Šengenas zonā, jo tas ir vienīgais veids, kā nepieļaut Baltkrievijas un tās pilsoņu aizvien lielāku izolāciju; aicina Baltkrievijas iestādes pārtraukt izceļošanas vīzu izsniegšanu tās pilsoņiem, jo īpaši bērniem un studentiem;

14.

aicina Padomi un Komisiju apsvērt iespēju Baltkrievijai selektīvi piemērot Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instrumentu (2), kā arī Eiropas cilvēktiesību un demokrātijas instrumentu (3), sniedzot lielāku atbalstu Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai, un jo īpaši palielināt finansiālo atbalstu neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, nevalstiskajām organizācijām un ārzemēs studējošiem Baltkrievijas studentiem; atzinīgi vērtē Komisijas sniegto finansiālo atbalstu Baltkrievijas Eiropas humanitārajai universitātei, kas darbojas trimdā Viļņā (Lietuvā); aicina Padomi un Komisiju pieprasīt, lai Baltkrievijas valdība, demonstrējot labu gribu un pozitīvas pārmaiņas, ļautu Eiropas humanitārajai universitātei, kas darbojas trimdā Viļņā, legāli atgriezties Baltkrievijā un atsākt darbību Minskā tās turpmākajai attīstībai piemērotos apstākļos; aicina Padomi un Komisiju sniegt finansiālu atbalstu Baltkrievijas neatkarīgās televīzijas kanālam “Belsat”;

15.

aicina Padomi un Komisiju apsvērt pasākumus, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, tirdzniecību, ieguldījumus, enerģētikas un transporta infrastruktūru, kā arī ES un Baltkrievijas pārrobežu sadarbību, tādējādi šajā kontekstā veicinot Baltkrievijas iedzīvotāju labklājību, kā arī viņu spēju brīvi sazināties ar ES un ceļot uz ES;

16.

pauž nožēlu par Baltkrievijas iestāžu lēmumu pēdējo gadu laikā vairākkārt nepiešķirt ieceļošanas vīzas Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu deputātiem; aicina Baltkrievijas iestādes neradīt turpmākus šķēršļus, kas Eiropas Parlamenta delegācijai attiecībām ar Baltkrieviju liegtu apmeklēt valsti;

17.

atzinīgi vērtē Baltkrievijas iestāžu vēlmi nodrošināt valsts neatkarību un teritoriālo integritāti;

18.

atzinīgi vērtē to, ka, neskatoties uz ievērojamu spiedienu, Baltkrievijas iestādes līdz šim ir izvēlējušās neatzīt Dienvidosetijas un Abhāzijas vienpusēji pasludināto neatkarību;

19.

nosoda to, ka Baltkrievija ir vienīgā Eiropas valsts, kurā pretēji Eiropas vērtībām joprojām tiek piemērots nāvessods;

20.

uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, EDSO Parlamentārajai asamblejai un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai, Neatkarīgo valstu sadraudzības sekretariātam, kā arī Baltkrievijas valdībai.

15.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 9/31

A.

tā kā 2008. gada jūlija beigās tika apturētas PTO ministru sarunas, kurās bija paredzēts slēgt Dohas sarunu kārtu par attīstību;

B.

tā kā 2008. gada jūlijā Ženēvā sarunas izjuka; tā kā atsevišķos jautājumos tika sasniegti zināmi panākumi, tomēr citi jautājumi, kas būtu svarīgi galīgās kārtības noteikšanai, netika iekļauti nolīguma projektā;

C.

tā kā sarunu gaitā ir jāpatur prātā jaunattīstības valstu, jo īpaši vismazāk attīstīto valstu, intereses un visu PTO dalībvalstu apņemšanās piedalīties Dohas sarunu kārtā par attīstību;

D.

tā kā nespēja pabeigt Dohas sarunu kārtu veicinātu pašreizējo pasaules ekonomikas nedrošību un varētu apdraudēt daudzpusējās tirdzniecības sistēmas uzticamību, kā rezultātā kļūtu aktuālāki divpusējie un reģionālie tirdzniecības nolīgumi,

1.

pauž dziļu nožēlu un nopietnas bažas par strupceļu, kādā ievirzījās PTO ministru sarunas jūlija sanāksmēs;

2.

atkārtoti apliecina savu apņemšanos īstenot daudzpusēju pieeju tirdzniecības politikā un sekmēt PTO spēju nodrošināt visaptverošu, mērķtiecīgu un līdzsvarotu iznākumu attiecībā uz starptautisko tirdzniecību, pilnībā ņemot vērā ANO Tūkstošgades attīstības mērķus;

3.

ir pārliecināts, ka pašreizējos ekonomiskās un finanšu krīzes apstākļos sekmīga Dohas sarunu kārtas noslēgšana būtu stabilizējošs faktors;

4.

uzskata, ka neatkarīgi no panāktā saistībā ar Dohas attīstības programmu PTO kopā ar citām starptautiskajām organizācijām konsekventi un steidzami ir jārisina jaunās globālās problēmas, ar kurām ir saistīta arī tirdzniecība, piemēram, nodrošinātība ar pārtiku, energoapgāde, atbalsts tirdzniecībai un klimata pārmaiņas;

5.

pilnībā apzinās sarežģījumus, kas saistīti ar vienoto saistību principu; atzinīgi vērtē līdz šim sarunās panākto, jo tas veidos nozīmīgu un konsolidētu pamatu nākamajā sanāksmē Dohas sarunu kārtas turpināšanai un sekmīga iznākuma panākšanai;

6.

aicina ES un ASV, kā arī G20 valstis kā jaunus un nozīmīgus ekonomikas dalībniekus uzņemties saistības pašreizējās sarunās, pilnībā ievērot Dohas attīstības sarunu kārtas garu un visādā veidā censties iespējami drīz panākt vienošanos; vēlreiz uzsver to, ka ir svarīgi nošķirt jaunattīstības valstis un jaunās tirgus ekonomikas valstis;

7.

aicina Indiju un ASV rast politisku risinājumu jautājumā par īpašu aizsardzības mehānismu piemērošanas nosacījumiem, lai nodrošinātu pienācīgu līdzsvaru starp tirdzniecībai un nodrošinātībai ar pārtiku svarīgiem aspektiem un tādējādi dotu iespēju Ženēvā turpināt Dohas attīstības programmas sarunas par citiem neatrisinātajiem jautājumiem;

8.

aicina attīstītās un veiksmīgākās jaunattīstības valstis pievienoties ES iniciatīvai “Viss, izņemot ieročus”, piedāvājot vismazāk attīstītajām valstīm piekļuvi tirgum pilnīgi bez nodokļiem un kvotām; uzsver arī tirdzniecības atbalsta sistēmas “Aid for Trade” nozīmību;

9.

uzskata, ka jaunattīstības valstīm, it īpaši vismazāk attīstītajām valstīm, ir jādod priekšroka Dohas attīstības programmas sarunās, kurās jautājums par attīstību ir visu apsvērumu pamatā;

10.

uzskata, ka ar Dohas attīstības programmu saistītās grūtības liecina par nepieciešamību, Dohas sarunu kārtai beidzoties, steidzamības kārtā izskatīt jautājumu par PTO reformu, lai padarītu tās darbību efektīvāku un pārredzamāku, palielinātu tās demokrātisko leģitimitāti, pārskatatbildību, pārredzamību un integrāciju plašākā pasaules pārvaldības sistēmā; uzskata, ka deputātiem vēl jo aktīvāk un rūpīgāk jāveic starptautiskās tirdzniecības jomas kontrole;

11.

atgādina, ka ir jānodrošina mērķtiecīgs tehniskais atbalsts un veiktspējas palielināšana, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm efektīvi iesaistīties Dohas attīstības programmā;

12.

aicina Komisiju un Padomi panākt vienošanos saskaņā ar Lisabonas līguma pamatprincipiem, lai nodrošinātu Parlamenta pilntiesīgu līdzdalību ES sarunās par starptautisko tirdzniecību;

13.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī PTO ģenerāldirektoram.

15.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 9/33

A.

tā kā ūdens trūkuma un sausuma problēma nav ģeogrāfiski saistīta tikai ar Eiropas Savienību, bet ir globāla problēma, un tai ir starptautiska ietekme; tā kā jau radušies starptautiski konflikti par ūdeni un palielinās risks, ka tie varētu kļūt biežāki;

B.

tā kā ūdens ir nepieciešams dzīvības nodrošināšanai un tas ir kopējs īpašums, kuru nedrīkst uzskatīt par vienkāršu preci; tā kā ūdens resursu politika jāveido tā, lai visiem nodrošinātu taisnīgu piekļuvi ūdenim, tostarp saglabātu šo resursu arī nākamajām paaudzēm;

C.

tā kā ūdens trūkums un sausums ES ir ievērojama problēma ar sociālu, ekonomisku un vides ietekmi un tiek lēsts, ka sausuma izraisītie kopējie zaudējumi ES līmenī pēdējo 30 gadu laikā ir EUR 100 miljardi;

D.

tā kā ar ūdens trūkuma un sausuma problēmu jau saskaras vairākas ES daļas, un aptuveni piektā daļa ES iedzīvotāju dzīvo valstīs, kurās pastāv bažas par ūdens resursu samazināšanos;

E.

tā kā pārtuksnešošanās, kas dažādi ietekmē Kopienas valstis, padara nabadzīgāku dabas vidi un izraisa augsnes degradāciju un tādējādi — tās lauksaimnieciskās vērtības zaudējumu;

F.

tā kā ūdens trūkums un sausums nav vienlīdz izteikts visos ES reģionos, bet vairāk skar dienvidu dalībvalstis;

G.

tā kā pastāv ievērojamas reģionālas atšķirības ūdens trūkuma un sausuma radīto problēmu izpausmēs; tā kā šo problēmu risināšanas pasākumus vislabāk ir izstrādāt, izmantojot reģionālu pieeju;

H.

tā kā pēdējo 30 gadu laikā radušās ūdens trūkuma un sausuma problēmas kļūst aizvien biežākas un nopietnākas, un klimata pārmaiņas var pasliktināt situāciju, veicinot ārkārtēju hidroloģisku parādību pieaugumu gan ES iekšienē, gan ārpus tās, un iespējami ietekmējot gan ūdens resursu kvalitāti, gan kvantitāti;

I.

tā kā ūdens izmantošanas veidu tendences nav ilgtspējīgas, jo ES vēl arvien nelietderīgi iztērē 20 % ūdens nepietiekamas efektivitātes dēļ;

J.

tā kā intensīva sausuma periodi un arvien mazāks nokrišņu daudzums palielina mežu ugunsgrēku risku, ko apliecināja nesenie postošie ugunsgrēki Eiropas dienvidos;

K.

tā kā nav veikts visaptverošs, tehniski un zinātniski pamatots novērtējums par ūdens daudzumu ES; tā kā ļoti ierobežoti ir pieejamie dati par reģionālo līmeni un par sezonālajām svārstībām;

L.

tā kā ūdens trūkumu var izraisīt gan dabas apstākļi un cilvēka darbība, gan abu šo faktoru mijiedarbība, vai nu pārmērīgi izmantojot dabiskos krājumus, vai pasliktinot ūdens kvalitāti; tā kā ūdens nepareiza izmantošana ir viens no pārtuksnešošanās cēloņiem;

M.

tā kā tūrisms vēl vairāk palielina pieprasījumu pēc ūdens, jo īpaši vasaras mēnešos un Eiropas dienvidu piekrastes apgabalos;

N.

tā kā ir liela nozīme ir iedzīvotāju izpratnes veidošanai un atbilstīgas informācijas nodrošināšanai ar dažādiem pasākumiem, piemēram, informēšanas un izglītošanas kampaņām, jo tādējādi var veicināt uzvedības un ieradumu maiņu un ūdens taupīšanas un efektīvas ūdens izmantošanas kultūras veidošanos;

O.

tā kā valsts ūdens apgāde ir sabiedriskais pamatpakalpojums, kas saistīts ar sabiedrības veselību un tādēļ šo apgādi nedrīkst pārtraukt;

P.

tā kā ūdens trūkums un sausums ir sarežģīta vides problēma, kas jārisina ciešā saistībā un kontekstā ar citām vides problēmām;

Q.

tā kā lauksaimniecība kā ražošanas nozare saskaras ar ūdens trūkuma un sausuma sekām, vienlaikus īstenojot svarīgu lomu pieejamo ūdens resursu ilgtspējīgā apsaimniekošanā;

R.

tā kā daudzfunkcionālai lauksaimniecībai ES ir svarīga loma ainavu, bioloģiskās daudzveidības un tīra ūdens saglabāšanā, un tādēļ tai ir vajadzīgs finansiāls atbalsts konkrētiem pasākumiem, kā arī zinātniski ieteikumi par ūdens apsaimniekošanu;

S.

tā kā ūdens trūkums un sausums ir būtisks faktors, kas ietekmē lauksaimniecības izejvielu cenu pieaugumu; tā kā ir jānodrošina pārtikas piegādes stabilitāte;

T.

tā kā lauksaimniecībā ir vajadzīgs liels ūdens daudzums un tā kā tādēļ tā ir atkarīga no ūdensapgādes, lauksaimniecībai kā atbildīgai nozarei ir jābūt iekļautai integrētās reģionālās ūdens apsaimniekošanas sistēmās attiecībā uz līdzsvarotu ūdens izmantošanu, ūdens izšķērdēšanas apturēšanu, pielāgotu ainavas un lauksaimniecības kultūru plānošanu, kā arī ūdens aizsardzību pret piesārņošanu;

U.

tā kā sausums veicina noteiktu augu kaitēkļu izplatīšanos, izraisot ievērojamu ražas samazināšanos;

V.

tā kā Komisijas Ceturtajā ziņojumā par ekonomisko un sociālo kohēziju (COM(2007)0273) atzīts, ka klimata pārmaiņas, jo īpaši sausums un ūdens trūkums, ir viena no jaunajām problēmām, kam ir plaša teritoriāla ietekme un kuru nāksies risināt ar kohēzijas politiku, jo tā šobrīd skārusi jau 11 % iedzīvotāju un 17 % Eiropas Savienības teritorijas,

1.

atzinīgi vērtē paziņojumu un atbalsta ierosināto pirmo politikas iespēju kopumu rīcībai, tomēr pauž nožēlu, ka tā darbības joma attiecas tikai uz ES un tās dalībvalstīm; atgādina, ka ūdens trūkums un sausums ir starptautiska problēma un tādēļ nepieciešama arī atbilstoša rīcība;

2.

uzsver — tā kā upju baseini ir starpreģionāli un tie šķērso valstu robežas, var rasties nopietna pārrobežu ietekme uz augšteces un lejteces reģioniem, un tādēļ ir būtiski nepieciešams, lai dalībvalstis, kā arī vietējās un reģionālās varas iestādes sadarbotos, risinot ūdens trūkuma un sausuma problēmas, tādējādi nodrošinot ilgtspējīgu un taisnīgu ūdens resursu izmantošanu; uzskata, ka ūdens trūkuma un sausuma problēmas īpašā rakstura dēļ nepieciešama saskaņota rīcība ES un dalībvalstu līmenī, kā arī reģionālās un vietējās varas līmenī;

3.

pauž nožēlu, ka Komisija izvēlas veicināt tikai vispārīgus mērķus, ierosinot vien nedaudzus konkrētus pasākumus un neizstrādājot precīzu grafiku to īstenošanai reģionos, kurus apdraud ūdens trūkums un sausums; pauž nožēlu, ka trūkst reālistisku mērķu un laika mērķu to sasniegšanai, un netiek pietiekami uzsvērta nepieciešamība rīkoties ciešā sadarbībā ar valsts, reģionālajām un vietējām varas iestādēm; aicina Komisiju iesniegt pastāvīgu programmu, it īpaši aicina sagatavot 2009. gada progresa ziņojumu un pārskatīt un attīstīt Eiropas Savienības stratēģiju;

4.

uzsver reģionu nozīmi, veicinot tehnoloģiskus jauninājumus ūdens saimniecības jomā, ņemot vērā to, ka efektīva ūdens izmantošana būs aizvien izšķirošāks faktors konkurētspējas nodrošināšanai; tādēļ mudina reģionālās varas iestādes apsvērt reģionu sadarbību valsts un starptautiskā līmenī, informācijas apmaiņu un stratēģisku partnerību, lai organizētu efektīvu reģionālu ūdens apsaimniekošanu;

5.

aicina reģionālās un vietējās varas iestādes efektīvi izmantot lielās iespējas, ko piedāvā struktūrfondi, un ieguldīt līdzekļus esošo infrastruktūru un tehnoloģiju uzlabošanā vai atjaunošanā (jo īpaši reģionos, kur ūdens resursi tiek izšķērdēti ūdensvadu noplūžu dēļ), tostarp jo īpaši ieguldīt tīrās tehnoloģijās, kas nodrošinātu efektīvu ūdens izmantošanu un kuras varētu saistīt ar integrēto ūdens resursu apsaimniekošanu, jo īpaši, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar ūdens efektīvu izmantošanu (attiecībā uz taupīšanu un atkārtotu izmantošanu) rūpniecības un lauksaimniecības nozarēs, kā arī mājsaimniecību patēriņā;

6.

atgādina, ka šajā sakarā finansējums infrastruktūrām jāpiešķir, ņemot vērā īstenošanas pasākumus, lai uzlabotu augstas kvalitātes ūdens apsaimniekošanu un nodrošinājumu atbilstīgi pašreizējām vajadzībām;

7.

atgādina, ka ūdens resursu apsaimniekošanā priekšroka jādod uz pieprasījumu orientētai pieejai; tomēr uzskata, ka ES ūdens resursu apsaimniekošanā jāīsteno holistiska pieeja, apvienojot pieprasījuma pārvaldības pasākumus un pasākumus, lai optimizētu pašreizējos resursus ūdens ciklā, kā arī pasākumus jaunu resursu radīšanai, un ka šādā pieejā jāintegrē vides, sociālie un ekonomiskie apsvērumi;

8.

atzīmē, ka ir jāapsver arī pasākumi, kas attiecas uz piedāvājumu, ņemot vērā to, ka jāsasniedz ekonomiski un ekoloģiski iedarbīgākie risinājumi, rodot optimālu līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu un nodrošinot, ka notiek nepārtraukta ūdens piegāde iedzīvotājiem, tostarp arī sausuma periodā, turklāt atbilstoši ilgtspējīgas attīstības principam; uzskata, ka jāsekmē rīcība, lai izveidotu efektīvu ūdens resursu izmantošanas veidu hierarhiju, un ka ūdens trūkuma problēmas risinājums nevar būt konstrukciju būve ūdens novirzīšanai lielos attālumos; taču uzsver nozīmi, kāda var būt piedāvājuma pasākumiem attiecībā uz ūdens trūkuma un sausuma visvairāk skartajiem reģioniem, un kuri var būt gan tradicionāli risinājumi, piemēram, infrastruktūras būve ūdensteču regulēšanai, gan arī alternatīvi un novatoriski risinājumi, piemēram, notekūdeņu ilgtspējīga atkārtota izmantošana vai ūdens atsāļošana;

9.

uzsver Eiropas lauksaimnieku ieguldījumu cīņā pret augsnes eroziju un pārtuksnešošanos un prasa atzīt Eiropas ražotāju izšķirīgo nozīmi veģetācijas aizsardzībā pastāvīga sausuma ietekmētajos vai vēja sapūsto smilšu apdraudētajos reģionos; uzsver pastāvīgi audzēto graudaugu, augļu dārzu un vīnogulāju, pļavu, ganību un mežu nozīmi ūdens uzkrāšanā;

10.

uzsver ūdens apsaimniekošanas lielo nozīmi kalnainās teritorijās un aicina Komisiju mudināt vietējās un reģionālās iestādes veidot solidaritāti starp apgabaliem, kas atrodas augstāk kalnos un apgabaliem, kas atrodas kalnu piekājē;

11.

atgādina saikni starp klimata pārmaiņām, ūdens trūkumu un sausumu un integrētiem teritoriāliem centieniem vietējo ūdens resursu uzturēšanai un saglabāšanai attiecīgajā teritorijā un pauž dziļas bažas par iespējamo ietekmi uz sabiedrības veselību; aicina ņemt vērā iespējamo ietekmi uz ūdens resursiem, ja tiek izstrādāti politikas virzieni cīņai ar klimata pārmaiņām; aicina veikt padziļinātu izpēti par biodegvielas nozares attīstības un ūdens resursu pieejamības savstarpējo saistību; tāpat prasa veikt īpašu novērtējumu iekārtām, kurām ir liels ūdens resursu patēriņš; uzsver nepieciešamību iekļaut ūdens resursu jautājumu visās politikas jomās un radīt patiesi integrētu pieeju tā risināšanā, aptverot visus ES finanšu un juridiskos instrumentus; uzsver, ka procesā ir jāiesaista visi politiskie līmeņi (valsts, reģionālais un vietējais);

12.

uzskata, ka būtu jāveido saikne starp ūdens trūkumu un sausumu no vienas puses, un klimata pārmaiņām un ar tām saistītajām attiecīgajām stratēģijām no otras puses, paturot prātā, ka centieni attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām kā svarīgākie uzdevumi jāintegrē arī Ūdens pamatdirektīvas īstenošanas pasākumos;

13.

mudina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka mežu izciršana un neierobežota pilsētu attīstība saasina pieaugošo ūdens trūkuma problēmu; aicina dalībvalstis un attiecīgās varas iestādes ņemt vērā ar ūdens resursiem saistītus apsvērumus, plānojot teritorijas apsaimniekošanu, jo īpaši attiecībā uz ekonomisko darbību jutīgos upju baseinos, tostarp uz salām un attālākajos reģionos; uzsver, ka jebkurai ūdens piegādei, neatkarīgi no tās patēriņa mērķa, jāatbilst taisnīgas ūdens tarifikācijas principam, tādējādi veicinot to, ka jo īpaši uzņēmumi efektīvāk izmanto ūdeni;

14.

uzsver, ka Kopienas budžeta prioritāšu pārskatīšanā lielāka loma jāpiešķir vides pasākumiem, jo īpaši tiem politikas virzieniem, kuru mērķis ir apkarot klimata pārmaiņu sekas, tostarp sausumu un ūdens trūkumu, nodrošinot, ka ir pieejami vajadzīgie papildu resursi;

15.

prasa Komisijai ņemt vērā starpnozaru saikni starp klimata pārmaiņu sociālo un ekonomisko ietekmi uz zemes izmantošanu un enerģijas izmaksām saistībā ar klimata pārmaiņām; mudina ES izmantot objektīvus un ekonomiskus rādītājus, veicot jebkādu ūdens izmantošanas novērtējumu;

16.

atzīst, ka ūdens trūkums un sausums tieši ietekmē ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; uzstāj, ka šī problēma atbilstoši jāņem vērā, izstrādājot turpmāko kohēzijas politiku, un tās risināšanā jābūt pieejamiem visiem nepieciešamajiem budžeta pasākumiem un citiem instrumentiem;

17.

norāda uz to, ka reģionu ekonomisko situāciju, konkurētspējas un attīstības iespējas nosaka vairāku vides jautājumu kopums, kas minēts paziņojumā;

18.

atzīst, ka Ūdens pamatdirektīva ir nozīmīga kā sistēma, ar kuras palīdzību panākt labvēlīgāku stāvokli attiecībā uz visiem Eiropas ūdeņiem, veicinot reģionālo sadarbību, ilgtspējīgu ūdens izmantošanu un pieejamo ūdens resursu aizsardzību, vienlaikus samazinot plūdu un sausuma nelabvēlīgo ietekmi, un aicina Komisiju un visas dalībvalstis pilnībā īstenot direktīvas noteikumus un nodrošināt, ka pasākumi attiecībā uz ūdens trūkumu un sausumu nelabvēlīgi neietekmē ūdens kvalitātes mērķus;

19.

uzsver, ka jāprecizē definīcija “pastāvīgs sausums” (Ūdens pamatdirektīvas kontekstā) un šīs problēmas saistība ar Ūdens pamatdirektīvas vides mērķu sasniegšanu sausuma periodos un pēc šādiem periodiem; norāda, ka ūdens trūkums un sausums ir saistītas, taču atšķirīgas problēmas, un tādēļ attiecībā uz tām būtu jāpiemēro dažādas stratēģijas;

20.

uzsver, ka pastāv cieša saikne starp sausumu, augsnes eroziju, pārtuksnešošanos un mežu ugunsgrēkiem;

21.

uzskata, ka Ūdens pamatdirektīvā paredzētajos upju baseinu apsaimniekošanas plānos ir jāintegrē arī sausuma un citu hidrometeoroloģisku katastrofu pārvaldība un jāizveido krīžu vadība, kas pielāgota to upju baseinu konkrētajām vajadzībām, kuras apdraud ūdens trūkums un sausums, paredzot arī pārrobežu sadarbību, sabiedrības līdzdalību un agrīnās brīdināšanas sistēmu darbību dažādos, proti, Eiropas, valstu, reģionālos un vietējos līmeņos; uzsver, ka jāizvairās radīt aizsprostojumus upju dabiskajam plūdumam nolūkā samazināt plūdus, un mudina veikt plašāku ietekmes novērtējumu attiecībā uz ūdens dabiskā plūduma pārtraukšanu;

22.

uzsver mežu svarīgo lomu ūdens ciklā un arī to, kāda nozīme ūdens resursu ilgtspējīgā apsaimniekošanā ir mežu, zālaugu un lauksaimniecības kultūru platību līdzsvaram; jo īpaši uzsver nozīmi, kāda ir augsnēm ar lielu organisko vielu saturu un kāda nozīme ir piemērotas augsekas izmantošanai; brīdina, ka arvien lielāka zemes izmantošana ir drauds lauksaimniecībai, pārtikas nodrošinājumam un ūdens resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai;

23.

uzsver, ka pārtuksnešošanās ir cieši saistīta ar mežsaimniecību; mudina vairāk izmantot apmežošanu, lai nepieļautu virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu ārkārtējas plūsmas vai mazinātu tās, un lai apkarotu augsnes degradāciju un eroziju;

24.

iesaka, lai Kopienas civilās aizsardzības mehānismā tiktu iekļauti noteikumi par pasākumiem galēja sausuma izraisītas krīzes situācijās;

25.

uzsver, ka svarīga nozīme ir gruntsūdens pieejamā daudzuma atkārtotai novērtēšanai visā ES un noteikumiem, kas regulē šī ūdens izmantošanu, jo galvenais mērķis ir nodrošināt gruntsūdens resursu racionālu izmantošanu atbilstīgi katras attiecīgās valsts vajadzībām;

26.

norāda, ka Komisija nerisina daudzos reģionos sastopamās problēmas, kas saistītas ar notekūdeņu neattīrīšanu;

27.

uzsver, ka nedrīkst aizmirst par nepieciešamību aizsargāt gruntsūdens resursus, ja tos iekļaus vispārējā ūdens resursu apsaimniekošanā;

28.

aicina Padomi, dalībvalstis, reģionālās un vietējās varas iestādes arī citās politikas jomās ņemt vērā minētajā ziņojumā pausto, lai tādējādi novērstu nevēlamu ietekmi uz ūdens resursu saglabāšanu;

29.

uzsver, ka pieredze visā pasaulē liecina par to, ka upju novirzīšana noved pie neglābjama kaitējuma ekoloģijai un hidromorfoloģiskajiem apstākļiem, un tas var nozīmēt, ka cilvēki ir spiesti pamest savas mājas, kā arī pārcelt uzņēmējdarbību, tādējādi graujot ekonomisko un sociālo kohēziju; aicina dalībvalstis nepieļaut upju baseinu bojāšanu un pilnībā ievērot prasības, kas noteiktas Ūdens pamatdirektīvas 1. un 4. pantā, un aicina Komisiju piešķirt ES finansējumu tikai tiem projektiem, kuros pilnībā ievērotas šīs prasības;

30.

mudina Padomi nevilcinoties pieņemt lēmumu par ierosināto regulu, ar kuru izveido ES Solidaritātes fondu (COM(2005)0108), lai nodrošinātu lielāku skaidrību attiecībā uz kritērijiem un atbilstīgajiem gadījumiem, tostarp sausumu, un tādējādi dotu iespēju efektīvāk, elastīgāk un straujāk risināt dabas stihijas izraisītā kaitējuma problēmas, paturot prātā arī to, ka Parlaments pieņēma savu nostāju jau 2006. gada 18. maijā (4);

31.

atzinīgi vērtē to, ka ūdens taupīšana ir Komisijas galvenā prioritāte, risinot ūdens trūkuma un sausuma problēmu; šajā sakarā mudina Komisiju nodrošināt, lai struktūrfondu izmantošana nebūtu pretrunā šai prioritātei, nosakot ilgtspējīgu ūdens resursu apsaimniekošanu par vienu no kritērijiem, kas jāievēro projektos, kā arī pirms struktūrfondu finansējuma piešķiršanas pārliecināties par to, ka vietējās un reģionālās iestādes pilnībā izmanto iespējas taupīt ūdeni un ievēro Ūdens pamatdirektīvas prasības;

32.

gadījumā, ja ūdenstece šķērso vairāk nekā vienu dalībvalsti, uzskata par nepieciešamu īstenot starpreģionālu un starpvalstu sadarbību saskaņotai ūdensteču pārvaldībai, jo īpaši saistībā ar zemkopību;

33.

atgādina, ka teju 20 % ūdens ES tiek zaudēti tā neefektīvas izmantošanas dēļ, un uzsver, ka vajadzīgi lieli ieguldījumi tehniskā progresa uzlabošanai visās tautsaimniecības nozarēs (pievēršot īpašu uzmanību tām nozarēm, kurās visintensīvāk izmanto ūdeni, un tām, kurās ir iespējami ievērojamākie ūdens ietaupījumi); norāda, ka nepareiza ūdens resursu apsaimniekošana ir problēma, kas ietekmē ūdens trūkumu un kam var būt nelabvēlīgas sekas sausuma periodos, taču tā neizraisa sausumu, kas ir dabas parādība;

34.

ierosina Komisijai iekļaut taupīgu ūdens izmantošanu kā vienu no kritērijiem nosacījumu sistēmā ES fondu subsīdiju saņemšanai, jo ūdens trūkuma un sausuma problēma ir cieši saistīta ar ūdens izšķērdīgu izmantošanu;

35.

mudina ES atbalstīt tehnoloģijas, labas prakses apmaiņu un jaunievedumus, ar kuriem novērst intensīvu ūdens un enerģijas izmantošanu un kuru mērķis ir palielināt ūdens izmantošanas efektivitāti;

36.

aicina Komisiju izpētīt iespēju, kā mudināt pilsētu tīklus ūdens resursu ilgtspējīgai izmantošanai, tiem apmainoties ar labāko pieredzi, piemēram, ūdens atkārtotā izmantošanā, taupīšanā un ūdens izmantošanas efektivitātes uzlabošanā, kā arī kopīgi realizējot izmēģinājumu demonstrējumu projektus, jo jāņem vērā, ka noplūdes dēļ ūdens zudumi komunālajos ūdensapgādes tīklos pilsētu centros var pārsniegt 50 %; turklāt aicina vietējās pašvaldības uzlabot novecojušos ūdensapgādes tīklus;

37.

uzsver, ka 40 % ES izmantotā ūdens varētu ietaupīt; aicina veikt konkrētus pasākumus un radīt finanšu stimulus efektīvākas un ilgtspējīgākas ūdens izmantošanas veicināšanai; turklāt prasa pēc iespējas visur uzstādīt mērīšanas ierīces ūdens patēriņa uzskaitei, lai mudinātu ūdens taupīšanu, atkārtotu izmantošanu, efektīvu un racionālu ūdens izmantošanu; mudina problēmas visvairāk skartās dalībvalstis daļu struktūrfondu izmantot projektiem, ar kuriem uzlabo ūdens izmantošanu un nodrošina ūdens taupīšanu; mudina iestādes upju baseinu dalībvalstīs veikt izmaksu un ieguvumu analīzi par alternatīviem ūdens resursu apsaimniekošanas pasākumiem visās nozarēs;

38.

uzsver, ka jācīnās pret ūdens izšķērdēšanu un jāpanāk līdzsvars ūdens izmantošanā, jo īpaši veicot ūdens atkārtotu izmantošanu, un paturot prātā ūdens daudzveidīgās vērtības, proti, bioloģisko, sociālo, vides, simbolisko un kultūras, kā arī ainavisko un tūrisma aspektu;

39.

atgādina, ka Ūdens pamatdirektīvas 9. panta 1. punktā paredzēts, ka “Dalībvalstis ievēro ūdens pakalpojumu izmaksu, tostarp vides aizsardzības un resursu izmaksu atgūšanas principu (…) jo īpaši saskaņā ar principu, ka maksā piesārņotājs” un līdz 2010. gadam nodrošina “to, ka ūdens cenu politika pienācīgi stimulē lietotājus izmantot ūdens resursus lietderīgi (…) [un] dažādu ekonomikas sektoru (…) pienācīgu ieguldījumu ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanā”;

40.

uzskata, ka lai gan ūdens resursu apsaimniekošanas politikai jābalstās uz “piesārņotājs maksā” principu, tajā ir jābūt arī papildu pasākumiem, lai pārtrauktu ievērojamos zudumus, kuri rodas bojātu iekārtu, nepiemērotu kultūraugu un lauksaimniecības sistēmu dēļ;

41.

uzsver, ka ievērojami uzlabot ūdens izmantošanas efektivitāti var dažu valstu lauksaimniecības nozarē; cer, ka kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) “veselības pārbaudē” ņems vērā šo problēmu un ierosinās konkrētus pasākumus, lai veicinātu ilgtspējīgāku ūdens izmantošanu, izmantojot ierosmes vislabāko pieejamo risinājumu un tehnoloģiju izmantošanai, jo īpaši atbalstu lauku attīstībai, kā arī piemērojot savstarpējās atbilstības principu, ieviešot “piesārņotājs maksā” un “lietotājs maksā” principu, un izmantojot lauku attīstības programmas; uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta pasākumi ūdens resursu apsaimniekošanas uzlabošanai lauksaimniecībā, sekmējot apūdeņošanas sistēmu modernizāciju, lai samazinātu ūdens patēriņu, un jāpastiprina pētniecība šajā jomā;

42.

uzsver to, ka vides programmām saskaņā ar KLP otro pīlāru ir svarīga loma, rosinot tādu lauksaimniecības paņēmienu izmantošanu, ar kuriem var nodrošināt ūdens resursu ilgtspēju un tīrību;

43.

norāda, ka biodegvielas ražošana palielinās pieprasījumu pēc liela ūdens daudzuma, un uzsver, ka rūpīgi jāuzrauga biodegvielas izmantošanas ietekme un regulāri jāpārskata Eiropas Savienības un dalībvalstu politika biodegvielas jomā;

44.

norāda, ka galvenie ūdens izmantotāji (piemēram, spēkstacijas) nepatērē ūdeni, bet atgriež to ūdens ciklā pēc izmantošanas attiecīgos procesos; uzsver, ka pēc šādas izmantošanas paaugstinās ūdens temperatūra, kam ir nopietna ietekme uz virszemes ūdens pieejamību, ekoloģiskajām sistēmām un sabiedrības veselību; norāda, ka šī ietekme jāņem vērā;

45.

atgādina, ka patērētāju rīcībai ir liela nozīme, cenšoties panākt ūdens resursu ilgtspējīgu izmantošanu ES, tādēļ aicina ES uzsākt sabiedrisku informēšanas un izglītošanas kampaņu iedzīvotāju informētības palielināšanai par šo jautājumu un konkrētas rīcības sekmēšanai;

46.

norāda Komisijai uz to, ka patērētājus varētu mudināt taupīgāk izmantot ūdeni, ja būtu izstrādāta efektīva ūdens cenu politika, kurā atspoguļotos ūdens patiesā vērtība;

47.

uzsver, ka reģionālajām un vietējām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir ļoti svarīga loma izpratnes veidošanas kampaņu un izglītošanas pasākumu rīkošanā;

48.

aicina Komisiju, kā arī dalībvalstu reģionus un pilsētas veicināt ūdens taupīšanas tradīciju veidošanos ES, popularizējot lietus ūdens savākšanu un uzsākot sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņas par ūdens taupīšanu, piemēram, ar piemērotām izglītības programmām; aicina Komisiju veicināt labas prakses apmaiņu starp reģioniem, pilsētām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, galveno uzmanību pievēršot ūdens taupīšanas pasākumiem (tostarp lietus un notekūdeņu attīrīšanai), kā arī pasākumiem, lai uzlabotu ūdens patēriņa efektivitāti un pārvaldītu sausuma riskus;

49.

uzskata par nepieciešamu veicināt informācijas, izpratni veicinošas un apmācības kampaņas ražotājiem, lai dotu patiesu ieguldījumu ūdens resursu ilgtspējīgas pārvaldības nodrošināšanā;

50.

uzskata, ka piemērots līdzeklis ilgtspējīgāka ūdens patēriņa panākšanā būtu ūdens patēriņa marķēšanas sistēma, līdzīgi, kā šāda sistēma jau darbojas attiecībā uz energoefektivitāti, taču uzsver, ka:

51.

mudina pēc iespējas ēku būvniecības standartos ieviest kritērijus attiecībā uz ūdens efektīvu izmantošanu;

52.

mudina visas iesaistītās personas izveidot brīvprātīgu sistēmu ilgtspējīgas ūdens resursu apsaimniekošanas marķēšanai un izstrādāt brīvprātīgas ūdens taupīšanas programmas dažādās tautsaimniecības nozarēs (piemēram, lauksaimniecībā, tūrismā, ražošanā);

53.

uzskata, ka ūdenim ir jāpaliek sabiedriskam labumam un valstu suverenitātes pamatelementam, kam jābūt pieejamam ikvienam par taisnīgām cenām sociālā un vides jomā, ņemot vērā katras valsts īpašo stāvokli un dažādās lauksaimniecības sistēmas, kā arī zemkopības sociālo lomu;

54.

aicina Komisiju apsvērt iespēju 2009. gadā finansēt pētniecības, datu apkopošanas un apsekošanas izmēģinājuma projektu, kura mērķis būtu izstrādāt profilaktiskus pasākumus, lai apturētu Eiropas pārtuksnešošanos un stepes veidošanos, cenšoties novērst eroziju, vēja ārdošo darbību, lauksaimniecības un bioloģiskās daudzveidības zaudējumus, palielināt augsnes aizsardzību un auglību un tās spēju aizturēt ūdeni, kā arī tās oglekļa sekvestrācijas spējas; atgādina, cik svarīgi ir apkopot ticamus un pārredzamus datus, lai politika varētu būt patiesi efektīva;

55.

atzinīgi vērtē Eiropas Sausuma novērošanas centra un agrīnās brīdināšanas sistēmas izveidi; uzsver, ka ir svarīgi rīkot paplašinātas diskusijas par to pamatmērķiem, budžetu un organizāciju;

56.

aicina Komisiju veicināt Eiropas Sausuma novērošanas centra darbības uzsākšanu saistībā ar Eiropas Vides aģentūru, un uzsver, ka centram ir jāpapildina valstu dati ar standartizētu reģionālo un vietējo sezonālo informāciju par nokrišņiem un nozaru patēriņu, lai veicinātu saprātīgu, stratēģisku lēmumu pieņemšanu;

57.

uzsver ar humusu bagātas augsnes, pielāgotas augsekas un mežu, zālaugu un lauksaimniecības kultūru platību līdzsvara nozīmi ūdens ilgtspējīgā apsaimniekošanā; brīdina, ka zemes izmantošanas palielināšanās apdraud lauksaimniecību, pārtikas nodrošinājumu un ilgtspējīgu ūdens apsaimniekošanu;

58.

aicina Komisijai atbalstīt dalībvalstis to teritoriju apmežošanā, kuras ir cietušas no cikliska sausuma un ugunsgrēkiem, ņemot vērā šādu teritoriju bioklimatu un ekoloģiskās īpašības, un cer, ka lauku un pilsētas ainavas rehabilitācija tiks uztverta kā īpašas nozīmes jautājums, kam ir pienācīga saistība ar konkrētām vietējām iezīmēm;

59.

uzskata, ka ūdens trūkums un cikliskais sausums ir saasinājis ugunsgrēku radīto posto un to nopietnību, palielinot daudzu tādu Dienvideiropas valstu mežiem raksturīgo sugu trauslumu un šo sugu iznīcības risku, kurām meži bieži vien ir galvenā dabiskā vide;

60.

uzsver, ka Eiropas lauksaimniecības plānošanā ir jāņem vērā visbiežākie un nopietnākie vides apdraudējumi, kā arī ūdens trūkums un sausums, un tādēļ efektīvam krīžu pārvaldības mehānismam ir jābūt vienam no KLP pamatelementiem;

61.

uzskata, ka mežu un lauksaimnieciskās ražošanas vērtība vides jomā ir jāpārvērtē sakarā ar klimata pārmaiņām, jo ir ārkārtīgi svarīgi siltumnīcefekta gāzu emisiju pieaugumu līdzsvarot ar mežu platību paplašināšanu, bet mežu devums oglekļa absorbēšanā ir jāņem vērā visos politikas virzienos, kas paredzēti siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai;

62.

atbalsta Komisijas apņemšanos turpināt akcentēt ūdens trūkuma un sausuma problēmu starptautiskā līmenī, jo īpaši saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju cīņai ar pārtuksnešošanos un Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām;

63.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

15.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 9/41

A.

tā kā Komisija 2007. gada 10. oktobrī publicēja paziņojumu “Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika” (COM(2007)0575) (Zilā grāmata);

B.

tā kā Augstais pārstāvis un Eiropas Komisija 2008. gada 14. martā izdeva Eiropadomei adresētu politikas dokumentu “Klimata pārmaiņas un starptautiskā drošība”;

C.

tā kā Arktikas reģiona ģeopolitiskā un stratēģiskā nozīme pieaug, un to simbolizē Krievijas karoga novietošana virs jūras gultnes Ziemeļpolā 2007. gada augustā;

D.

ņemot vērā ANO Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), kuru ASV Senāts vēl nav ratificējis un kuras tekstā nav īpaši ņemti vērā pašreizējie apstākļi saistībā ar klimata pārmaiņām un unikālās sekas, ko rada ledus kušana arktiskajās jūrās,

E.

tā kā nesenajā Arktikas reģiona valstu parlamentāriešu konferencē piedalījās Eiropas Parlamenta, Kanādas, Dānijas, Grenlandes, Islandes, Somijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Krievijas un ASV ievēlētie pārstāvji, lai apspriestu kuģošanas drošības, veselības aprūpes, vides aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības jautājumus;

F.

tā kā Arktikas reģionā pašlaik netiek piemēroti nekādi īpaši formulēti daudzpusēji normatīvie akti vai noteikumi, jo nekad netika gaidīts, ka šis reģions kļūs par kuģojamu ūdensceļu vai komerciāli izmantojamu teritoriju;

G.

tā kā pēdējos gados jūras satiksme arktiskajos ūdeņos ir kļuvusi ievērojami intensīvāka, jo arvien lielāka ir interese par jūras urbumu platformu izvietošanu, gan par aizvien biežāku kruīza kuģu satiksmi, kā arī par iespējām, ko piedāvā Ziemeļu—rietumu kuģu ceļš;

H.

tā kā Arktikas reģionā varētu atrasties aptuveni 20 % pasaules neizpētīto gāzes un naftas krājumu;

I.

tā kā 2008. gadsa maijā piecas arktiskās zonas valstis (Dānija, Kanāda, Norvēģija, Krievija un ASV) pieņēma Ilulisatas deklarāciju;

J.

tā kā Komisija pilnībā piedalījās Ziemeļu Ministru padomes 2008. gada 9. un 10. septembrī Ilulisatā (Grenlandē) organizētajā konferencē “Arktika — mūsu kopējā problēma”, un tā kā Parlaments atzīmē priekšsēdētaja secinājumus attiecībā uz šo konferenci;

K.

tā kā iepriekšminetajā konferencē par Arktiku tika pievērsta uzmanība arī klimata pārmaiņām šajā reģionā un to ietekmei uz vietējiem iedzīvotājiem, kā arī iespējamiem veidiem, kā pielāgoties šai ietekmei;

L.

tā kā globālās sasilšanas līmenis Arktikas reģionā ir daudz augstāks nekā pārējā pasaulē un pēdējos simts gados palielinājies par 2 °C salīdzinājumā ar vidēji 0,6 °C citviet pasaulē;

M.

tā kā klimatisko apstākļu pārmaiņas Arktikas reģionā jau ir tādas, ka inuīti, piemēram, vairs nevar medīt tradicionālajā veidā, jo ledus ir pārāk plāns, lai noturētu ragavas, un tā kā pastāv risks, ka izzudīs savvaļas faunas dzīvnieku, piemēram, polārlāču, valzirgu un polāro lapsu, dzīvotnes;

N.

tā kā trīs no Eiropas Savienības dalībvalstīm un divas ES kaimiņvalstis, kam ir ciešas partnerattiecības ar ES, pamatojoties uz EEZ līgumu, ir Arktikas reģiona valstis, un tas nozīmē, ka Eiropas Savienība un tās asociētās valstis veido vairāk nekā pusi no Arktikas padomes loceklēm;

1.

pauž nopietnas bažas par klimata pārmaiņu ietekmi uz šā reģiona pamatiedzīvotāju dzīvi gan saistībā ar vispārējo vides stāvokli (polārā ledus kušana, mūžīgā sasaluma atkušana, jūras ūdens līmeņa paaugstināšanās, plūdi), gan ar dabiskajiem biotopiem (polārā ledus sarukšana rada barības atrašanas problēmas polārlāčiem), un uzsver, ka, pieņemot jebkādu starptautisku lēmumu par šīm problēmām, ir pilnībā jāiesaista un jāņem vērā visas tautas un visas valstis Arktikas reģionā;

2.

atgādina, ka 20. gadsimtā gaisa temperatūra Arktikas reģionā paaugstinājusies par apmēram 5 °C un ka tādējādi temperatūra Arktikas reģionā paaugstinājusies desmit reizes ātrāk nekā reģistrētā vidējā virsmas temperatūra pasaulē; uzsver, ka nākamajos simts gados tiek prognozēta turpmāka temperatūras paaugstināšanās par apmēram 4—7 °C; tāpēc uzskata, ka jābeidz uzstādīt diagnozes un nekavējoties jāsāk rīkoties;

3.

uzsver, ka Arktikas reģionā dzīvojošās dzīvnieku sugas un cilvēku kopienas izveidojušas ārkārtīgi specifiskus paņēmienus kā pielāgoties šā reģiona skarbajiem apstākļiem un tāpēc šo apstākļu straujas pārmaiņas padara tās īpaši neaizsargātas; pauž nopietnas bažas par valzirgiem, polārlāčiem, roņiem un citiem jūras zīdītājiem, kuru atpūta, barošanās, medīšana un vairošanās ir atkarīga no ledus jūrā un kurus īpaši apdraud klimata pārmaiņas;

4.

atzinīgi vērtē Fērbenksā, Aļaskā, 2008. gada 14. augustā notikušās Arktikas reģiona valstu astotās parlamentāriešu konferences pārskatu;

5.

atzinīgi vērtē Tālo Ziemeļu iekļaušanu ES Ziemeļu dimensijas politikā, tomēr pauž pārliecību, ka jāturpina veicināt izpratni par Arktikas reģiona nozīmi pasaules mērogā, izveidojot atsevišķu ES politiku Arktikas reģionā;

6.

uzsver, ka Arktikas reģions lielā mērā ietekmē pasaules klimatu, un pauž cerību, ka atbalsts, ko patlaban sniedz pētniecībai šajā reģionā, tiks turpināts arī pēc Starptautiskā polārā gada;

7.

ar lielu interesi gaida nākamo Komisijas paziņojumu par politiku Arktikas reģionā un cer, ka tajā būs noteikti pamatprincipi nozīmīgai ES politikai attiecībā uz Arktikas reģionu; aicina Komisiju paziņojumā iekļaut vismaz šādus jautājumus:

8.

aicina Komisiju savā darba kārtībā iekļaut enerģētikas un drošības politiku Arktikas reģionā un īpaši savā gaidāmajā paziņojumā iekļaut priekšlikumus par piemērotiem Eiropas Savienības un arktiskās zonas valstu sadarbības jautājumiem un procedūrām, it īpaši klimata pārmaiņu, ilgstpējīgas attīstības, energoresursu piegādes drošības un kuģošanas drošības jomā;

9.

norāda uz to, ka ES būtu jāatvēl īpaša vieta Arktikas reģionam tā ietekmes uz klimatu pasaulē un unikālās dabiskās vides dēļ, gatavojot savu nostāju COP 15 ANO konferencei par klimata izmaiņām, kas paredzēta 2009. gadā Kopenhāgenā;

10.

uzskata, ka jūras satiksmei šajā reģionā (tirdzniecības un tūrisma mērķiem, kā arī saistībā ar jūras urbumu platformām) ne tuvu netiek piemēroti tādi obligātie starptautiskie drošības noteikumi, kādi ir spēkā citos starptautiskos ūdeņos, gan attiecībā uz cilvēku dzīvi, gan vides aizsardzību, un mudina Komisiju iespējami drīz nodrošināt to, ka Starptautiskās jūrniecības organizācijas (SJO) noteikumos tiek veikti atbilstīgi grozījumi;

11.

uzsver enerģētikas politikas ārējos aspektus un to, ka Arktikas reģions tiek ņemts vērā, nosakot Eiropas enerģētikas politiku, kā 2007. gada martā ierosināja Eiropas Padome;

12.

atbalsta Arktikas padomi tās centienos saglabāt Arktikas reģionu kā zema saspīlējuma teritoriju, kas ir atvērta starptautiskai sadarbībai, lai ļautu pilnībā attīstīt šā reģiona potenciālu turpmākā enerģijas piegādē, pamatojoties uz ilgtspējīgas vides principiem;

13.

aizvien pauž īpašas bažas par vēl arvien notiekošo sāncensību par dabas resursiem Arktikas reģionā, kuras rezultātā var rasties draudi ES drošībai un starptautiskajai drošībai kā tādai;

14.

mudina Komisiju aktīvi darboties Arktikas reģionā, vismaz kā pirmo soli pieņemot novērotāja statusu Arktikas padomē, un uzskata, ka tai būtu jāizveido birojs, kura pārziņā būtu šā reģiona jautājumi;

15.

ierosina, ka Komisijai jābūt gatavai panākt to, ka tiek uzsāktas starptautiskas sarunas par starptautiska līguma noslēgšanu Arktikas reģiona aizsardzībai, iedvesmojoties no Līguma par Antarktiku, ko papildina 1991. parakstītais Madrides protokols, bet ievērojot to, ka Arktika atšķirībā no Antarktikas ir apdzīvota un tāpēc jāņem vērā Arktikas reģiona tautu un valstu tiesības un vajadzības;

16.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu, Norvēģijas, Islandes, Krievijas, Kanādas un Amerikas Savienoto Valstu valdībām, kā arī reģionālajā sadarbībā iesaistītajām pusēm.

15.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 9/44

A.

tā kā dažas dalībvalstis informāciju, kas atbilstoši Regulai (EEK) Nr. 3820/85 tiek prasīta par kontroles un īstenošanas darbību 2003.—2004. gadā, neiesniedza noteiktajā termiņā un tādēļ Komisijas ziņojums (COM(2007)0622) par to, kā šajā laikā īstenota minētā regula, tika iesniegts ar pusotra gada nokavēšanos;

B.

tā kā vidējais reģistrēto pārkāpumu skaits saglabājas stabils, tomēr dažās dalībvalstīs reģistrēto pārkāpumu kopskaits ir ievērojami pieaudzis, turklāt pārkāpumu skaits attiecībā uz pārtraukuma un atpūtas laikposmiem kopumā ir palielinājies, bet attiecībā uz transportlīdzekļa vadīšanas laiku — samazinājies;

C.

tā kā nākamajā divgadu ziņojumā pirmoreiz jābūt datiem par to, kā tiek īstenota Direktīva 2002/15/EK;

D.

tā kā vispārēju interešu labā ir pareizi jāpiemēro noteikumi par darba laiku un transportlīdzekļa vadīšanas un atpūtas laikposmiem gan autotransporta apkalpes locekļiem, gan pašnodarbinātiem autovadītājiem;

E.

tā kā Direktīvas 2002/15/EK mērķis ir noteikt obligāto prasību minimumu attiecībā uz darba laika organizēšanu, lai labāk aizsargātu to personu drošību un veselību, kas ir autotransporta apkalpes locekļi, uzlabot drošību uz autoceļiem un tuvināt konkurences nosacījumus;

F.

tā kā Direktīva 2002/15/EK stājās spēkā 2002. gada 23. martā un dalībvalstu rīcībā bija trīs gadi līdz 2005. gada 23. martam, lai ieviestu šīs direktīvas nosacījumus, un tā kā vairākumam dalībvalstu vēl nav izdevies transponēt direktīvu paredzētajā trīs gadu pārejas periodā;

G.

tā kā divus gadus pēc perioda, kas bija noteikts kā pārejas periods Direktīvas 2002/15/EK transponēšanai, vēl arvien ir dalībvalstis, kuras nav transponējušas visus šīs direktīvas nosacījumus;

H.

tā kā pašnodarbināti autovadītāji vismaz līdz 2009. gada 23. martam ir izslēgti no Direktīvas 2002/15/EK darbības jomas;

I.

tā kā Komisija savā ziņojumā par sekām pašnodarbināto autovadītāju izslēgšanai no jomas, kurā darbojas Direktīva 2002/15/EK, izklāsta gan pašnodarbinātu autovadītāju iekļaušanas, gan izslēgšanas priekšrocības un trūkumus, neizdarot gala secinājumus;

J.

tā kā Parlaments ir vairākkārt paudis savu nostāju, nosakot, ka ir nepieciešams novērst pretlikumīgu praksi šajā nozarē, ka daudzus darba ņēmējus kļūdaini pieskaita pašnodarbināto autovadītāju kategorijai;

K.

tā kā ir nepieciešams izvairīties no atšķirībām starp dalībvalstīm un veicināt lojālu konkurenci autotransporta jomā, iekļaujot tajā pašnodarbinātus autovadītājus;

L.

tā kā attiecībā uz Regulas (EEK) Nr. 3820/85 darbības jomu ir svarīgi saglabāt konsekvenci transportlīdzekļu vadīšanas un atpūtas laikposmu noteikumos, neradot atšķirības starp autovadītājiem;

M.

tā kā darbalaika ierobežošanai autotransporta jomā ir daudz plašāka pozitīva ietekme uz satiksmes drošību, ja tajā tiek iekļauti pašnodarbināti autovadītāji;

N.

tā kā pašnodarbinātu autovadītāju iekļaušana nekādā ziņā nesamazina viņu spējas un nepieciešamību veikt administratīvus pienākumus vai vadīt uzņēmumu, jo saskaņā ar Direktīvas 2002/15/EK mērķiem darba laiks ir ierobežots vienīgi attiecībā tieši uz darbībām autotransporta jomā;

O.

tā kā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā sociālās jomas pārstāvji ir pārliecinoši piekrituši iekļaut pašnodarbinātus autovadītājus, lai tādējādi nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem šajā nozarē, izvairītos no konkurences izkropļojumiem un veicinātu darba apstākļu uzlabošanu;

P.

tā kā Eiropas Kopienu Tiesa daudz kategoriskāk ir skaidri noteikusi, ka EK līguma 71. pants veido pietiekamu juridisko pamatu Direktīvas 2002/15/EK piemērošanai attiecībā uz pašnodarbinātiem autovadītājiem, tādējādi veicinot satiksmes drošības mērķu sasniegšanu un konkurences nosacījumu tuvināšanos;

Q.

tā kā iepriekšminētais Komisijas paziņojums un ziņojums par to, kādas sekas ir pašnodarbinātu transportlīdzekļu vadītāju izslēgšanai no Direktīvas 2002/15/EK darbības jomas, atspoguļoja pastāvīgas bažas par dažu dalībvalstu acīmredzamu kavēšanos Direktīvas 2002/15/EK, kā arī citu transporta jomas sociālo tiesību aktu transponēšanā un piemērošanā;

R.

tā kā, pat ja dažas dalībvalstis vēl nav transponējušas Direktīvu 2002/15/EK, ziņojumiem reizi divos gados par šo nosacījumu piemērošanu jābūt iesniegtiem saskaņā ar direktīvā noteikto grafiku,

1.

pauž nožēlu, ka joprojām vērojama liela dažādība Regulas (EEK) Nr. 3820/85 piemērošanā un īstenošanā; atzīmē, ka dalībvalstīm jāpalielina centieni, lai nodrošinātu, ka uzlabotie sociālie noteikumi tiek īstenoti efektīvi un vienveidīgi;

2.

pauž bažas par Direktīvas 2002/15/EK transponēšanas un īstenošanas nepilnībām un kavēšanos dažās dalībvalstīs; lūdz šādām dalībvalstīm ātri sniegt skaidrojumu un komentārus attiecībā uz iemesliem, kā arī norādes, kādi šķēršļi joprojām varētu saglabāties;

3.

norāda, ka Direktīva 2002/15/EK nosaka obligāto prasību minimumu un tās transponēšana nedrīkst pazemināt darba ņēmēju aizsardzības līmeni vai samazināt atbilstību labvēlīgākiem nosacījumiem atsevišķās dalībvalstīs, ko paredz vispārēji nodarbinātības tiesību akti vai koplīgumi;

4.

aicina dalībvalstis paātrināt transponēšanas procesu un ar vislielāko rūpību īstenot sociālos tiesību aktus transporta jomā vispārējās interesēs, lai nodrošinātu pilsoņu satiksmes drošību, kā arī autovadītāju veselību un drošību, un ieviestu nepārprotamus nosacījumus godīgai konkurencei;

5.

pieprasa Komisijai, kā tas bija paredzēts, ik pēc diviem gadiem sagatavot ziņojumus par īstenošanu, kurus prasa saskaņā ar Direktīvu 2002/15/EK, pat ja vēl ir dalībvalstis, kuras šo direktīvu nav transponējušas valsts tiesību aktos;

6.

pauž bažas par pārkāpumu augsto vidējo rādītāju, jo īpaši pasažieru transportā, un sagaida, lai dalībvalstis uzlabotu noteikumu īstenošanu; aicina dalībvalstis pastiprināt apvienotās iniciatīvas, lai veicinātu informācijas un personāla apmaiņu, kā arī saskaņotas pārbaudes;

7.

aicina Komisiju izrādīt visstingrāko nostāju, ja dalībvalstis pārkāpj Eiropas tiesību aktu transporta jomā sociālos aspektus, noteikumu neievērošanas gadījumā nodrošināt piespiedu pasākumus un rīkoties preventīvi, piemērojot tiesu praksi, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu stingru Eiropas Kopienas tiesību aktu ievērošanu;

8.

aicina Komisiju līdz 2008. gada oktobrim saskaņā ar komitoloģijas procedūru, kas noteikta Regulā (EK) Nr. 561/2006, ierosināt pamatnostādnes vienotai pārkāpumu definēšanai un klasificēšanai;

9.

aicina, lai Komisija, sagatavojot oficiālo ietekmes analīzi, atbilstošu prioritāti piešķirtu satiksmes drošības sociālajai dimensiju, kā arī autovadītāju un citu ceļu satiksmes dalībnieku drošībai un veselībai saistībā ar citiem apsvērumiem, ņemot vērā likumdošanas priekšlikumu, ar kuru groza Direktīvu 2002/15/EK, kā tas paredzēts tās 2. panta 1. punktā;

10.

aicina, lai Komisija, izstrādājot iepriekšminēto oficiālo ietekmes novērtējumu, ņemtu vērā kravas automašīnu vadītāju smagos darba apstākļus uz Eiropas autoceļiem, ko rada nepietiekama piekļuve atbilstošām atpūtas vietām, neraugoties uz to, ka Regulas (EK) Nr. 561/2006 12. pantā ir skaidri atzīta pietiekama daudzuma drošu un apsargātu atpūtas vietu nozīme profesionāliem autovadītājiem visā ES autoceļu tīklā; tādēļ aicina Komisiju turpināt izmēģinājuma projektu par drošām un apsargātām stāvvietām, ko uzsāka Eiropas Parlaments, ņemot vērā pasākumus, kas ieteikti Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumā par tematu “Eiropas satiksmes drošības politika un profesionāli transportlīdzekļu vadītāji — drošas un nodrošinātas stāvvietas” (8);

11.

pieprasa Komisijai iepriekšminētajā oficiālajā ietekmes novērtējumā pilnībā ņemt vērā Parlamenta nostāju un pamatojumu par labu pašnodarbinātu autovadītāju pilnīgai iekļaušanai Direktīvas 2002/15/EK darbības jomā;

12.

pieprasa, lai Komisija, sagatavojot oficiālo ietekmes novērtējumu, ņemtu vērā vispārējo atzinumu, kas izteikts par transporta jomu attiecībā uz iespēju iekļaut pašnodarbinātus autovadītājus, un uzskata, ka būtu ārkārtīgi grūti no juridiskā aspekta konstatēt “nepatiesi” pašnodarbinātus autovadītājus, kā arī sākt vajāšanu, nemaz nerunājot par praktiskajiem un birokrātiskajiem šķēršļiem, kuri jāpārvar, lai šis jēdziens netiktu masveidā izmantots ar nolūku pārsniegt darba dienas ierobežojumus;

13.

pieprasa Komisijai laikus ierosināt attiecīgos pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka 2009. gada 23. martā Direktīva 2002/15/EK var pilnībā stāties spēkā, ieskaitot visus tās elementus, un ka tās darbības joma tiek arī attiecināta uz pašnodarbinātiem autovadītājiem;

14.

aicina Komisiju nodrošināt, lai tiek steidzami pabeigti ietekmes novērtējumi, lai bez turpmākas kavēšanās var pabeigt objektīvu analīzi par to, kādas pārmaiņas ir jāizskata, ja tādas ir;

15.

aicina Komisiju pārskatīt katrā dalībvalstī satiksmes inspekcijas procedūras un iesniegt par to ziņojumu Parlamentam; aicina Komisiju gadījumā, ja atklāj tādas procedūras, kas ierobežo preču vai personu brīvu kustību, pārskatīt pašreizējos tiesību aktus un ierosināt grozījumus, lai nodrošinātu vienotas satiksmes inspekcijas procedūras;

16.

aicina dalībvalstis un Komisiju daudz ātrāk iesniegt informāciju un uz tās pamata sagatavotos ziņojumus, lai bez liekas kavēšanās varētu veikt nepieciešamās tiesību aktu korekcijas, kas izriet no īstenošanas analīzes;

17.

uzskata, ka šie dati par pārkāpumiem vēlreiz apliecina nepieciešamību steidzami veikt tiesību aktu pielāgojumus; tādēļ, ņemot vērā Direktīvu 2006/22/EK, kas stājās spēkā 2006. gada maijā, un Regulu (EK) Nr. 561/2006, kas stājās spēkā 2007. gada aprīlī, pauž pārliecību, ka noteikumi turpmāk tiks īstenoti stingrāk un tas notiks vienoti;

18.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

15.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 9/48

A.

tā kā notiek Direktīvu 2006/48/EK un 2006/49/EK pārskatīšana un tiek gaidīts priekšlikums par kredītvērtējuma aģentūrām;

B.

tā kā Komisija nav ņēmusi vērā Parlamenta iepriekšējos pieprasījumus, tostarp tos, kas iekļauti iepriekš minētajās rezolūcijās, un tā kā ieteikumi, kā uzlabot finanšu tirgu uzraudzību, ir iekļauti pielikumā;

C.

tā kā finanšu uzraudzība ir atpalikusi no tirgus integrācijas un finanšu tirgu vispārējās attīstības, kas pieprasa spēkā esošā regulējuma un uzraudzības sistēmu atjaunināšanu, lai labāk pārvaldītu sistēmiskos riskus, nodrošinātu finanšu stabilitāti, sasniegtu ES mērķus un palīdzētu īstenot finanšu vispārēju pārvaldību;

D.

tā kā jebkuram Parlamenta likumdošanas ierosinājumam ir jāpamatojas uz kādu no principiem un pielikumā izklāstītajiem ieteikumiem jābūt izstrādātiem, apspriežoties ar uzraudzības iestādēm, finanšu tirgu dalībniekiem un citām attiecīgajām institūcijām;

E.

tā kā veidojas aizvien vairāk Viseiropas struktūru, kuras darbojas vairākās dalībvalstīs; tā kā daudzu valsts iestāžu vienotas darbības rezultātā process ir kļuvis komplicētāks un vairs nav skaidri nošķirtas atbildības, it īpaši par makrolīmeņa uzraudzību un krīžu pārvaldību;

F.

tā kā pašreizējā finanšu krīze, kuru sāka ASV augsta riska hipotekārie kredīti un no tiem atvasināti pakalpojumi, ir izplatījusies pa visu pasauli, jo tirgi top aizvien integrētāki, kas aizvien pārliecinošāk norāda, ka spēkā esošais tirgus regulējums un uzraudzība nav pietiekami saskanīgi nedz ES, nedz starptautiskā līmenī; tā kā tādēļ finanšu tirgus regulējuma un uzraudzības reforma ir vērtējama atzinīgi;

G.

tā kā šī krīze ir novedusi pie kreditēšanas samazinājuma, kas nozīmē augstākas kredītu cenas daudziem tirgus dalībniekiem; tā kā pašreizējais satricinājums finanšu tirgos ir negatīvi ietekmējis ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību;

H.

tā kā kapitāla tirgu starpniecība un jauni finanšu instrumenti ir nodrošinājuši ieguvumus, bet globālā līmenī radījuši arī jaunus sistēmiska riska avotus;

I.

tā kā “aizdevumu tālākpārdošanas” modelis ir veicinājis konkurenci un sadalījis risku; tā kā minētais modelis tomēr ir vājinājis stimulus novērtēt un uzraudzīt risku un ir veicinājis bezrūpību darījumos;

J.

tā kā nepienācīga darbība, piemēram, riska neatbilstīga pārvaldība, bezatbildīga aizdevumu izsniegšana, pārmērīgs parāds (finanšu svira), bezrūpīga rīcība un pēkšņa skaidras naudas līdzekļu izņemšana rada ievērojamu risku finanšu iestādēm un var apdraudēt finanšu stabilitāti;

K.

tā kā tādu novatorisku metožu dēļ, ko izstrādāja, lai mazinātu risku mikrolīmenī, un kas bija atbilstīgas regulējuma prasībām, varētu veidoties riska koncentrācija un sistēmisks risks;

L.

tā kā jānovērš kaitīga regulatīvā patvaļa;

M.

tā kā banku darbība Eiropā aizvien vairāk iegūst pārrobežu raksturu un pieaug nepieciešamība saskaņoti vērsties pret nelabvēlīgiem triecieniem, kā arī efektīvi risināt jautājumus, kas saistīti ar sistēmiskiem riskiem, ir pēc iespējas jāsamazina dalībvalstu režīmu atšķirības; tā kā nepieciešams veikt turpmākus pētījumus papildus pētījumiem, ko šajā jomā jau veikusi Komisija, un pēc iespējas drīzāk izdarīt grozījumus Direktīvā 94/19/EK, lai visā Eiropas Savienībā nodrošinātu vienādu banku noguldījumu aizsardzības līmeni, saglabātu finansiālo stabilitāti un noguldītāju uzticību, un izvairītos no konkurences traucējumiem;

N.

tā kā jānodrošina atbilstīgs pārredzamības līmenis sabiedrībai, investoriem un uzraudzības iestādēm;

O.

tā kā kompensācijas shēmām, kuras atspoguļo individuālu un korporatīvu veikumu, nav jāatlīdzina pārmērīga īstermiņa riska uzņemšanās uz nepieciešamā ilgtermiņa veikuma un piesardzības rēķina;

P.

tā kā ir jārisina un jāuzrauga interešu konflikti, ko var radīt uzņēmējdarbības modelis, kuru izmanto finanšu iestādes, kredītvērtējuma aģentūras, kā arī revīzijas un juridisko pakalpojumu uzņēmējsabiedrības;

Q.

tā kā kredītvērtējuma aģentūru neveiksmes attiecībā uz sarežģītiem strukturētiem finanšu produktiem un tirgus dalībnieku maldīgais priekšstats par kredītvērtējumiem radīja būtiskas negatīvas ārējās sekas un neskaidrību tirgū; tā kā ir jāpārskata kredītvērtējuma aģentūru procedūras;

R.

tā kā kredītvērtējuma aģentūru piedāvātie pašregulācijas risinājumi vēl nav pārbaudīti un ar tiem, iespējams, nepietiek, lai šīs aģentūras spētu būt galvenais finanšu sistēmas elements;

S.

tā kā kopumā noderīgajai tirgus integrācijai papildus jāīsteno pienācīgi integrēta pieeja uzraudzībai, izvairoties arī no nevajadzīgas birokrātijas un darbojoties saskaņā ar labākas likumdošanas politiku;

T.

tā kā Komisijai jāveic likumdošanas priekšlikuma vispārējs ietekmes novērtējums;

U.

tā kā ES ir nepieciešams konsekventāks, efektīvāks, pareizi īstenots, bet ne pārlieku apgrūtinošs regulējums un uzraudzība, lai samazinātu finanšu krīzes risku nākotnē un nodrošinātu vienlīdzīgus apstākļus pārrobežu konkurencei un visiem tirgus dalībniekiem; tā kā Eiropas Savienībai vajadzētu būt līderei starptautiskā mērogā un tai būtu jāstiprina sava regulējuma un uzraudzības konsekventa īstenošana un konverģence;

V.

tā kā ir vajadzīga vispārēja pašreizējā ES regulējuma un uzraudzības noteikumu pārskatīšana un pasākumi, lai uzlabotu globālo uzraudzības sadarbību, kas attiecas uz kapitāla atbilstības regulējumu, pārredzamību un pārvaldību, kuri ir galvenie priekšnosacījumi efektīviem un saskaņotiem regulatīvajiem un uzraudzības noteikumiem;

W.

tā kā uzraudzības veids ir jāpielāgo uzņēmējdarbības specifikai un tiem uzņēmējdarbības aspektiem, kas jau tiek regulēti; tā kā finanšu tirgus uzraudzībai un konkrētu finanšu iestāžu uzraudzībai ir atšķirīgi mērķi;

X.

tā kā priekšlikumos ir jāņem vērā “Maksātspēja II” direktīvas priekšlikuma apspriešanas process, kā arī Direktīvu 2006/48/EK un 2006/49/EK pārskatīšana;

Y.

tā kā, īstenojot sadarbību uzraudzības jomā, ir jāņem vērā trešo valstu dimensija saistībā ar starptautisku grupējumu uzraudzību, jo vairums, ja ne visi, lielie finanšu grupējumi Eiropas Savienībā cita starpā pārstāv arī trešo valstu intereses;

Z.

tā kā atbilstīgi Padomes 2008. gada 3. jūnija, 2007. gada 4. decembra un 2007. gada 9. oktobra secinājumiem jau tiek izstrādāta plaša darba programma, lai mērķtiecīgi uzlabotu ES uzraudzības iestāžu sadarbību; tā kā ES un citur pasaulē tiek sagatavotas apjomīgas darba programmas, lai izprastu tirgus satricinājuma cēloņus un uz to atbilstīgi reaģētu;

AA.

tā kā līdz 2008. gada rudenim jāizveido viedo grupa, kurā sadarbotos dažādas ieinteresētās personas, kā uzraudzības iestādes, regulatori, nozares pārstāvji, un kura izstrādātu uzraudzības redzējumu ilgākam laikposmam; tā kā šai grupai jāuzdod izstrādāt projektu un ceļvedi kardinālākai ilgtermiņa reformai ar mērķi nodrošināt pilnīgu institucionālo integrāciju; tā kā līdzās finanšu uzraudzības projektēšanai grupai jāpievēršas arī tādiem ar integrētu finanšu un uzraudzības sistēmu saistītiem aspektiem kā vienots finanšu uzraudzības noteikumu krājums, noguldījumu garantiju sistēma un kopējs maksātnespējas režīms,

1.

prasa Komisijai, pamatojoties uz EK līguma 44. pantu, 47. panta 2. punktu, 55. pantu, 95. pantu, 105. panta 6. punktu, 202. pantu, 211. pantu vai 308. pantu, līdz 2008. gada 31. decembrim iesniegt Parlamentam likumdošanas priekšlikumu vai priekšlikumus par jautājumiem, kas risināti turpmāk tekstā minētajos sīki izstrādātajos ieteikumos;

2.

apstiprina, ka šajos ieteikumos ievērots subsidiaritātes princips un pilsoņu pamattiesības;

3.

uzskata, ka attiecīgā gadījumā priekšlikuma vai priekšlikumu finansiālās sekas ir jāsedz no ES budžeta dotācijām;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju, kā arī pievienotos detalizētos ieteikumus Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

15.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 9/56

A.

tā kā veselība ir viena no visdārgākajām lietām, tā kā mūsu mērķis ir veselība visiem un tā kā mums ir jānodrošina augsts veselības līmenis;

B.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā ir noteikts, ka ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes dēļ, bet 35. pantā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz profilaktisko veselības aprūpi un ārstniecību un ka ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis;

C.

tā kā veselības aprūpes sfēras sasniegumu rezultātā arvien vairāk cilvēku dzīvo ilgāk;

D.

tā kā pieaugošais saslimšanu skaits ar vēzi, diabētu, sirds un asinsvadu slimībām, reimatismu, garīgām slimībām, liekais svars un aptaukošanās kopā ar nepietiekamu uzturu un neatbilstošu uzturu, HIV/AIDS, sliktā vides kvalitāte un tādu dažu slimību atkārtota parādīšanās, kuras saistītas ar pieaugošo sociālo nevienlīdzību, kā arī jaunas slimības arvien vairāk apdraud veselību Eiropas Savienībā un ārpus tās robežām, tādējādi palielinot nepieciešamību pēc profilakses, oficiālu un neoficiālu veselības pakalpojumu sniegšanas un rehabilitācijas;

E.

tā kā jauni draudi veselībai, kuriem ir pārrobežu raksturs, piemēram, pandēmijas, jaunas lipīgās slimības, tropiskās slimības un bioloģiskais terorisms, kā arī klimata izmaiņas un globalizācijas sekas, it īpaši attiecībā uz ūdeni, pārtiku, nabadzības palielināšanos un migrāciju, kā arī jau pastāvošie draudi veselībai, piemēram, vides piesārņojums kļūst arvien nopietnāki;

F.

tā kā atbalstošas veselības aprūpes sistēmas ir būtisks Eiropas sociālā modeļa elements un tā kā vispārējas nozīmes sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi veic vispārējas nozīmes uzdevumus, tādējādi sniedzot lielu ieguldījumu sociālā taisnīguma un sociālās kohēzijas jomā;

G.

tā kā iedzīvotāju novecošanās maina slimību modeļus, tādējādi palielinot nepieciešamību pēc oficiālu un neoficiālu veselības pakalpojumu sniegšanas, un apgrūtina veselības sistēmu ilgtspējību, un tā kā tādēļ īpaša uzmanība jāvelta tam, lai tiktu sniegts atbalsts pētījumiem un jauninājumiem, ko veic gan valsts, gan privātais sektors, un tā kā ir nepieciešama stingra stratēģija, lai atbalstītu dzīves pirmos posmus, jo īpaši dažās dalībvalstīs;

H.

tā kā starp dalībvalstīm un dalībvalstīs ir būtiskas atšķirības veselības aprūpes sistēmā;

I.

tā kā pilsoņi arvien vairāk gaida dalībvalstu kopēju un efektīvu politiku veselības jomā;

J.

tā kā vienlaikus ir jārespektē dalībvalstu kompetence veselības jomā un to brīvība lemt, kāda veida veselības pakalpojumus tās uzskata par atbilstošiem sniegt, stingri ievērojot subsidiaritātes principu, tostarp respektējot atšķirīgās pārvaldības sistēmas un konkrētās pieejas, ko dalībvalstis izvēlējušās, integrējot valsts un privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu;

K.

tā kā ētisku apsvērumu gadījumā lemt par to, vai konkrēts pakalpojums ir veselības pakalpojums, paliek dalībvalstu kompetencē;

L.

tā kā arodveselība un darba drošība ir veselības joma, kurā Eiropas Savienībai nepārprotami ir kompetence rīkoties;

M.

tā kā ir jomas, kurās dalībvalstis nevar efektīvi darboties vienatnē un tā kā ES mērķis ir kopēja veselības politika, ar ko tā var radīt pievienoto vērtību (piemēram, informācijas un labas prakses apmaiņu);

N.

tā kā ieguldījumi veselības aprūpes jomā ir būtiski cilvēku attīstībai un netieši ietekmē dažādās ekonomikas nozares;

O.

tā kā trūkst skaidrības par dažādu darba virzienu un darba programmu skaitu veselības jomā;

P.

tā kā slimību profilakses iespējas joprojām netiek izmantotas;

Q.

tā kā rezistence pret antibiotikām palielinās un antibiotikas kļūst arvien mazāk noderīgas; tā kā rezistences līmeņi Eiropas Savienība atšķiras, tādēļ ka pastāv atšķirīga attieksme pret antibiotiku lietošanu un kontroli (dažās dalībvalstīs antibiotiku patēriņš ir 3 līdz 4 reizes lielāks nekā citās dalībvalstīs); tā kā rezistence pret antibiotikām ir Eiropas problēma, jo notiek bieža pārvietošanās, tostarp tūrisms, palielinot rezistentu baktēriju izplatīšanās risku, un tādēļ ir jāuzrauga antibiotiku nepareiza izmantošana un jāveicina antibiotiku piesardzīga lietošana; tā kā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ESPKC) darbojas kā atbilstīgā šo aktivitāšu koordinēšanas aģentūra;

R.

tā kā 40 % no veselības aprūpes izdevumiem ir saistīti ar neveselīgu dzīvesveidu (kas rodas, piemēram, no alkohola un tabakas lietošanas, mazkustības un slikta ēdiena);

S.

tā kā efektīva veselības un darba drošības aizsardzība var novērst nelaimes gadījumus darbā, ierobežot arodslimību izplatību un samazināt to personu skaitu, kas ieguvušas pastāvīgu darbnespēju ar darbu saistītu iemeslu dēļ;

T.

tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/37/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar kancerogēnu vai mutagēnu iedarbību darbā (15), nepietiekami aizsargā ES pilsoņus to darbavietās pret risku tikt pakļautiem tādu vielu iedarbībai, kas ir toksiskas viņu reproduktīvajai funkcijai,

U.

tā kā nepietiekams uzturs, kas skar ievērojamu skaitu ES pilsoņu, tostarp apmēram 40 % no slimnīcu pacientiem un no 40 % līdz 80 % no gados vecākiem cilvēkiem aprūpes iestādēs, Eiropas veselības aprūpes sistēmām izmaksā tādas pašas summas kā aptaukošanās un liekais svars;

V.

tā kā veselību ietekmē ne tikai alkohols, tabaka, kustību trūkums, ēdienkarte un tamlīdzīgi ārējie faktori un tā kā tādēļ lielāka uzmanība jāvelta daudzu slimību psihosomatiskajam aspektam un dziļākajiem cēloņiem, kas ir pamatā to cilvēku pieaugošajam skaitam, kuri cieš no depresijas un citiem garīgās veselības traucējumiem;

W.

tā kā dalībvalstīm ir jāturpina sniegt palīdzību cilvēkiem, kuri cieš no hroniskām slimībām un/vai invaliditātes, lai tos pēc iespējas lielākā mērā varētu integrēt sabiedrībā;

X.

tā kā daudzās dalībvalstīs augošais pieprasījums pēc veselības aprūpes pakalpojumiem rada neatliekamu vajadzību aktīvi rīkoties, lai pieņemtu un noturētu darbā veselības aprūpes speciālistus, un lai nodrošinātu atbalsta pakalpojumus apgādājamo personu radiniekiem un draugiem, kuri viņus aprūpē bez atalgojuma;

Y.

tā kā ES veselības aprūpes stratēģijā vairāk uzmanības ir jāpievērš ilgtermiņa aprūpei ar jaunu tehnoloģiju palīdzību, rūpēm par cilvēkiem, kas cieš no hroniskām kaitēm, mājas aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar fizisko vai garīgo invaliditāti un pakalpojumu nodrošināšanai šo cilvēku aprūpētājiem, un tā kā šajā sakarā ir jācenšas panākt veselības aprūpes pakalpojumu un sociālo pakalpojumu sinerģiju,

1.

atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas Balto grāmatu par ES veselības stratēģiju 2008.—2013. gadam un atbalsta tajā noteiktās vērtības, principus, stratēģiskos mērķus un konkrēto rīcību;

2.

aicina Komisiju pārskatīt darbu, kas tiek veikts veselības jomā, lai noteiktu, kuri darba virzieni rada vērtību Kopienai un dalībvalstīm; aicina Komisiju, īstenojot šo pasākumu, noteikt, kuras darba metodes un prakse palielina dalībvalstu veselības jomā veiktā darba vērtību un kuras ir jākoordinē labāk;

3.

uzskata, ka, ņemot vērā jaunos draudus veselībai, pret veselību ir jāizturas kā pret nozīmīgu Lisabonas stratēģijas politikas jautājumu, kas ietver nepieciešamību nodrošināt pilsoņiem piekļuvi pieņemamai veselības aprūpei augstākā iespējamā kvalitātē, lai nodrošinātu veselīgu un konkurētspējīgu darbaspēku;

4.

pauž nožēlu par to, ka Baltajā grāmatā nav noteikti konkrēti kvantitatīvi un izmērāmi mērķi, kuru sasniegšana sniegtu uzskatāmus rezultātus, un iesaka pieņemt šādus mērķus;

5.

uzsver, ka veselības aprūpei ir nepieciešams efektīvas politikas atbalsts visās jomās un visos līmeņos dalībvalstīs un ES (“Veselība visās politikas jomās”), un globālā līmenī;

6.

uzsver, cik būtiska nozīme ir tam, lai plašāk tiktu atzītas cilvēku tiesību lemt par jautājumiem, kas skar viņu veselību un tās aprūpi, un bērnu tiesības uz veselības aizsardzību bez jebkādiem nosacījumiem saskaņā ar vispārējo universāluma, vienlīdzības un solidaritātes principu;

7.

atzīmē, ka saskaņā ar PVO datiem pastāvīgi pieaugošais hronisko slimību, un jo īpaši insultu un sirds slimību, gadījumu skaits arvien vairāk pārsniedz saslimšanas ar infekcijas slimībām skaitu;

8.

iesaka kā daļu no slimību profilakses centieniem plaši pieņemt praksi veikt novērtējumus par ietekmi uz veselību, jo dažādu līmeņu lēmumu pieņemšanas struktūru, vietējo un reģionālo iestāžu, kā arī valstu parlamentu, lēmumu ietekmi uz cilvēku veselību var izmērīt;

9.

uzsver, ka rīcības plāniem būtu jo īpaši jāpievēršas konkrētu slimību cēloņiem un epidēmiju un pandēmiju izplatības samazināšanai; norāda, ka pastāv arī ar dzimumu saistītas problēmas, piemēram, prostatas vēzis vīriešiem un dzemdes kakla vēzis sievietēm, un ka attiecībā uz tām jāizstrādā konkrētas politikas nostādnes;

10.

ierosina pagarināt ESPKC pilnvaras attiecībā uz nelipīgām slimībām;

11.

ierosina Komisijai par prioritāru mērķi noteikt neizbēgamās nevienlīdzības mazināšanu veselības aprūpē starp dalībvalstīm un dalībvalstīs, kā arī starp dažādām sabiedrības sociālajām grupām un slāņiem, tostarp vīriešiem un personām ar garīgās veselības problēmām; tomēr aicina dalībvalstis pilnībā īstenot tādus Kopienas tiesību aktus kā Pārskatāmības direktīvu (16);

12.

uzsver, ka pasākumiem nevienlīdzības mazināšanai veselības aprūpē jāietver mērķtiecīga veselības aprūpes veicināšana, sabiedrības izglītošana un profilakses programmas;

13.

uzskata, ka slimību profilakses pasākumi un vakcinācijas kampaņas gadījumos, kad ir pieejami iedarbīgi līdzekļi, ir ievērojami jāpaplašina; tādēļ mudina Komisiju izstrādāt tālejošu profilakses pasākumu plānu visam šim piecu gadu periodam; piekrīt, ka izdevumi veselības jomā, jo īpaši slimību profilakses pasākumiem un agrīnai slimību diagnosticēšanai nav vienīgi izdevumi, bet tajā pašā laikā arī ieguldījumi, ko varētu novērtēt veselīgas dzīves gados, kas ir viens no Lisabonas strukturālajiem rādītājiem;

14.

uzsver faktu, ka veselība ir pilnīgas fiziskas, garīgas un sociālas labklājības stāvoklis, nevis vienkārši stāvoklis, kad cilvēks nejūtas slims vai novārdzis;

15.

uzsver, ka piekļuve uzticamai, neatkarīgai un salīdzināmai informācijai par veselīgu uzvedību, slimībām un ārstēšanas iespējām ir priekšnosacījums efektīvai slimību profilakses stratēģijai;

16.

uzsver, ka slimību profilakses vēlme nedrīkst sabiedrībā izraisīt tādu gaisotni, kas liegtu dzimt bērniem ar hroniskām slimībām vai invaliditāti; aicina Komisiju veicināt konkrētu atbalstu tādu bērnu vecākiem, kuri cieš no hroniskām slimībām un/vai kuriem ir invaliditāte;

17.

uzsver arī, ka, lai veicinātu ieguldījumus veselībā, ir svarīgi izmērīt līdz šim veikto ieguldījumu efektivitāti un publiskot secinājumus;

18.

uzsver, ka ir jāīsteno labi organizētas, aptverošas un efektīvas kontroles programmas, lai atvieglotu slimību agrīnu atklāšanu un tūlītēju ārstēšanu, tādējādi samazinot ar tām saistīto mirstību un saslimstību;

19.

uzskata, ka pilsoņu tiesībām uz piekļuvi veselības aprūpei un viņu atbildībai par savu veselību ir jābūt pamatprincipam saistībā ar ES, kas nosaka augstus veselības un pārtikas nekaitīguma standartus visā cilvēka dzīves laikā, un aicina veikt turpmākus ieguldījumus pētījumos par veselības izglītību, lai noteiktu vispiemērotāko stratēģiju, ar kuru šo problēmu varētu risināt dažādās iedzīvotāju grupās; mudina visas sabiedrības daļas piekopt veselīgu dzīvesveidu;

20.

uzsver, ka jēdziens “veselīgs dzīvesveids” (t. i., veselīga ēdienkarte, narkotiku nelietošana un pietiekama fiziskā aktivitāte) ir jāpapildina ar psiholoģisko aspektu (t. i., līdzsvarotu pieeja darbam un ģimenes dzīvei); apgalvo, ka veselīgs dzīvesveids ietver labu garīgo un fizisko veselību un ka šiem faktoriem ir liela nozīme arī konkurētspējīgas ekonomikas saglabāšanā;

21.

cer, ka Komisija veltīs īpašu uzmanību veselības sistēmu ilgtspējībai un līdz ar to arī farmaceitiskās rūpniecības nozīmei un atbildībai;

22.

atzinīgi vērtē nodomu definēt veselības pamatvērtības un izveidot veselības indikatoru sistēmu (valsts un vietējā līmenī), kā arī veicināt programmas veselības izglītības jomā un programmas veselības problēmu profilaksei;

23.

uzsver, ka aizliegums padarīt cilvēka ķermeni un tā daļas kā tādas par finansiālas peļņas avotu, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3. pantā, ir jāuzskata par pamatprincipu veselības jomā, jo īpaši šūnu, audu un orgānu donoru un transplantācijas jomā;

24.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu, kas atbilst sauklim “veselība visiem”, veicināt veselību un slimību profilaksi visās vecuma grupās; uzsver nepieciešamību izvirzīt pamatjautājumus, kas saistīti ar veselības aprūpi, piemēram, uzturs, aptaukošanās, nepietiekams uzturs, fiziskas aktivitātes, alkohola, narkotiku un tabakas patēriņš, vides riski, tostarp gaisa piesārņojums gan darba vietā, gan mājās, un, ievērojot vīriešu un sieviešu līdztiesības principu, sniegt atbalstu veselīgai novecošanai un mazināt hronisku slimību izraisītās grūtības;

25.

mudina Komisiju īstenot aptverošāku pieeju attiecībā uz uzturu un noteikt nepietiekamu uzturu, kā arī aptaukošanos par vienu no galvenajām prioritātēm veselības jomā, ikreiz, kad vien iespējams, iekļaujot to Kopienas finansētās pētniecības, izglītības un veselības veicināšanas iniciatīvās un ES līmeņa partnerībās;

26.

aicina Komisiju un dalībvalstis ES veselības stratēģijas ietvaros censties izstrādāt pamatnostādnes par kopēju invaliditātes definīciju, kurā varētu iekļaut personas ar hroniskām slimībām vai vēzi, un vienlaikus aicina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, pēc iespējas ātrāk rīkoties, lai šīs personas iekļautu valstī noteiktajā invaliditātes definīcijā;

27.

turklāt aicina par prioritāru uzskatīt uzdevumu nodrošināt to, ka personām ar invaliditāti ir vienlīdzīga pieeja veselības aprūpei un ka šī aspekta atspoguļošanai tiek piešķirts finansējums;

28.

prasa īstenot efektīvus pasākumus, lai apkarotu rezistenci pret antibiotikām, ieskaitot pasākumus, kas noteiktu, ka antibiotikas var saņemt tikai ar recepti, pamatnostādnes to lietošanas ierobežošanai tikai gadījumos, kad antibiotiku lietošana tiešām ir nepieciešama, centienus uzlabot marķieru testus, lai veicinātu antibiotiku piesardzīgāku lietošanu, un, ja vajadzīgs, higiēnas kodeksus; aicina pievērst īpašu uzmanību pret meticilīnu resistentajai Staphylococcus aureus baktērijai; norāda, ka ESPKC ir jāpārrauga un jāvērtē pamatnostādņu un kodeksu piemērošana;

29.

vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz nepieciešamību atbalstīt pētījumus un veicināt hronisku slimību profilaksi, agrīnu diagnosticēšanu un atbilstošu ārstēšanu, lai nodrošinātu slimnieku labklājību un dzīves kvalitāti;

30.

atzīst arī aprūpētāju svarīgo nozīmi veselības un veselības pakalpojumu sniegšanas jomā un tādēļ prasa pievērst uzmanību politikas nostādnēm, kas atbalsta aprūpētājus un aizsargā viņu veselību papildus to personu veselībai, kuras viņi aprūpē;

31.

atzīmē, ka, lai ES sekmētu veselības aprūpes speciālistu mobilitāti un nodrošinātu pacientu drošību, ir ļoti svarīgi veikt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un to attiecīgajām veselības aprūpes speciālistu regulatīvajām iestādēm;

32.

ES veselības stratēģijas ietvaros aicina Eiropas Savienībā efektīvāk īstenot paraugprakses apmaiņu visās veselības aprūpes jomās, jo īpaši attiecībā uz izmeklēšanas programmām un bīstamu slimību, piemēram, vēža, diagnostiku un ārstēšanu;

33.

uzskata, ka ES vajadzētu vairāk rīkoties, lai veselības aprūpes darbiniekus aizsargātu pret nelaimes gadījumiem vai ievainojumiem darbā tajās jomās, kurās šo vajadzību pamato ar zinātniskiem vai medicīniskiem faktiem;

34.

mudina Komisiju projektā, ko tā gatavo, lai grozītu Direktīvu 2004/37/EK, iekļaut reproduktīvajai funkcijai toksiskas vielas;

35.

apstiprina rīcību, ko aicināts īstenot Parlamenta iepriekšminētajā 2008. gada 15. janvāra rezolūcijā un mudina Komisiju ņemt vērā Parlamenta viedokli un veikt ierosinātos pasākumus, un nākt klajā ar nepieciešamajām iniciatīvām, kurām jāietver:

36.

pauž nožēlu, ka, neraugoties uz Parlamenta atkārtotajiem un konkrētajiem lūgumiem, Komisija vēl nav ierosinājusi grozīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. septembra Direktīvu 2000/54/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar bioloģisku aģentu iedarbību darba vietā (17), lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar nopietno risku, kuru veselības aprūpes darbiniekiem rada darbs ar adatām un citiem asiem medicīniskiem instrumentiem; aicina Komisiju paātrināt ietekmes novērtējuma pabeigšanu ar konkursu (2007/S 139-171103) un aicina vēl pirms pašreizējā Parlamenta sastāva pilnvaru termiņa beigām pieņemt atbilstošu grozījumu saskaņā ar tā iepriekš minēto 2006. gada 6. jūlija rezolūciju;

37.

uzskata, ka arī Kopienas vides tiesību aktu nepietiekama piemērošana negatīvi ietekmē ES pilsoņu veselības stāvokli;

38.

uzsver, ka noteiktās situācijās ES pilsoņi saskaras ar tādām veselības problēmām kā gaisa piesārņojums, kas rada ievērojamus draudus veselībai, ietekmējot bērnu pareizu attīstību un samazinot mūža ilgumu ES (18);

39.

uzskata, ka pasākumi veselīga dzīvesveida veicināšanai ģimenēs, skolās, slimnīcās, aprūpes iestādēs, darba un atpūtas vietās ir būtiski, lai panāktu veiksmīgu slimību profilaksi un labu garīgo veselību; atzīst, ka ģimenei ir ārkārtīgi svarīga nozīme “veselīga dzīvesveida” modeļa izveidē, ko bieži vien turpina ievērot turpmākajā dzīvē;

40.

vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz ANO Bērnu tiesību konvencijas 3. pantu, kas aicina likumdevējas iestādes uzskatīt bērnu intereses par primāru apsvērumu, nodrošinot nepieciešamos priekšnoteikumus pēcdzemdību atvaļinājumam un bērna kopšanas atvaļinājumam un veselības aizsardzību un piekļuvi veselības pakalpojumiem pēcdzemdību periodā, īpaši ņemot vērā to, kā vecāku klātbūtne un gādība, kā arī barošana ar krūti ietekmē zīdaiņa garīgo un fizisko attīstību;

41.

uzsver nepieciešamību uzlabot grūtnieču un barojošu māšu veselības aprūpi un informētību par risku, kas saistīts ar alkohola, narkotiku un tabakas lietošanu grūtniecības un barošanas laikā;

42.

uzsver nepieciešamību padziļināt sabiedrības izpratni par reproduktīvo un seksuālo veselību, lai novērstu nevēlamas grūtniecības un seksuāli transmisīvo slimību izplatību un mazinātu sociālās un veselības problēmas, ko rada neauglība;

43.

atbalsta pasākumus, kas vērsti pret konkrētām slimībām, un uzskata, ka, lielākas efektivitātes panākšanai ir nepieciešams rast piemērotas darba metodes un organizācijas veidus, kā uzlabot sadarbību starp iestādēm;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt ieguldījumu, ko integrēta sociālā un veselības politika (sociāli svarīgu veselības pakalpojumu sniegšana) varētu radīt modernai pieejai veselības veicināšanai un aizsardzībai, jo īpaši iedzīvotāju vismazāk aizsargātajām grupām, piemēram, maziem bērniem un tiem, kas nespēj sevi uzturēt;

45.

uzskata, ka ES ir arvien lielāka uzmanība jāpievērš saviem pētniecības programmu centieniem attiecībā uz svarīgām, bet bieži vien novārtā atstātām pacientu grupām, piemēram, pacientiem ar garīgās veselības problēmām un vīriešiem;

46.

aicina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar ES veselības stratēģiju vairāk izpētīt, no vienas puses, sinerģiju starp zinātnisko un tehnisko pētniecību, jo īpaši attiecībā uz jauniem pētniecības veidiem tajās medicīnas jomās, kuras pašlaik netiek pietiekami finansētas, un, no otras puses, jaunu medicīnas nozaru un terapiju veidu attīstību, lai šie terapijas veidi būtu pieejamas ikvienam, jo tie var ļoti labvēlīgi ietekmēt ES iedzīvotāju veselības stāvokli un palielināt sistēmas efektivitāti;

47.

atzinīgi vērtē pieeju, ko Komisija ierosināja, lai efektīvi apkarotu zāļu viltošanu, un mudina Komisiju veicināt starptautiskas konvencijas izstrādi par šo tematu vai papildu protokola pievienošanu ANO Konvencijai par starptautisko organizēto noziedzību (Palermo konvencija);

48.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt ieguldījumus izcilības centru izveidē katrai svarīgai slimību grupai, kuri kalpotu par uzziņu, informācijas un konsultāciju punktiem pacientiem un viņu ģimenēm, ārstiem, veselības aprūpes jomā strādājošajiem, nozarei un citiem;

49.

norāda, ka daudzās dalībvalstīs reģionālās un vietējās veselības aprūpes iestādes bieži ir atbildīgas par plānošanu, vadību, darbību un attīstību veselības aprūpes sektorā un bieži vien ir finansiāli atbildīgas par šo sektoru; tām ir plašas zināšanas un izpratne par veselības aprūpes sektoru un tās ir nozīmīgas partneres veselības politikas formulēšanā un piemērošanā;

50.

aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt atzīto pozitīvo ietekmi, kāda piemīt termālās ārstniecības kursiem attiecībā uz atveseļošanos un pieaugušo un gados vecāku cilvēku veselības saglabāšanu;

51.

aicina Komisiju atbalstīt e-veselības projektu, jaunu veselības aprūpes tehnoloģiju, kā arī lietotāju vajadzībām atbilstošu jauninājumu un medicīnisko ierīču izveidi;

52.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot strukturizētu sadarbības mehānismu ES līmenī un nodibināt ciešāku sadarbību starp ieinteresētajām pusēm, iesaistot pilsonisko sabiedrību; uzsver nepieciešamību partnerībā iekļaut darba devēju un darba ņēmēju organizācijas;

53.

aicina dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās iestādes izmantot sadarbības mehānismu, lai uzlabotu labas prakses apmaiņu; aicina Komisiju aktīvi rīkoties un izstrādāt pamatnostādnes un ieteikumus, pamatojoties uz šādiem labas prakses piemēriem;

54.

piekrīt, ka ES veselības stratēģijā noteiktie pasākumi līdz pašreizējā finanšu perioda beigām (2007.—2013.) ir jāatbalsta, nepiešķirot papildu budžetu, bet izmantojot tikai esošos finanšu instrumentus;

55.

aicina Komisijai ieteikt dalībvalstīm, kad tās formulē valsts veselības stratēģiju, iekļaut prioritātes, kuras jāīsteno citos projektos, kas nav saistīti tikai ar sabiedrības veselības jomu;

56.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

15.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 9/65

A.

tā kā saziņa ir svarīga gan pārstāvības, gan līdzdalības demokrātijas sastāvdaļa;

B.

tā kā viena no ES demokrātijas elementu priekšrocībām ir Eiropas līmeņa saziņas struktūras, kas vieno iestādes un pilsoņus;

C.

tā kā Eiropas Parlamenta vēlēšanās un ES referendumos gūtā pieredze liecina, ka izpratne un interese par ES jautājumiem veicina līdzdalību, bet informācijas trūkums to mazina; to vēlreiz apstiprināja saistībā ar Īrijas referendumu veiktie pētījumi;

D.

tā kā informācijas sniegšanai par Eiropas Savienību ir vajadzīga ES iestāžu un dalībvalstu politiska apņemšanās visos līmeņos,

1.

apstiprina šim lēmumam pievienoto kopīgo deklarāciju attiecībā uz partnerību informācijas sniegšanā par Eiropu un nolemj to pievienot Reglamentam; aicina šo deklarāciju publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

2.

uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un tā pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.