ISSN 1725-5201

doi:10.3000/17255201.CE2009.295.lav

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 295E

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

52. sējums
2009. gada 4. decembris


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

Eiropas Parlaments2008.—2009. GADA SESIJA2008. gada 2.—4. septembra sēdesPIEŅEMTIE TEKSTIŠīs sesijas sēžu protokoli ir publicēti OV C 275 E, 30.10.2008.

 

 

REZOLŪCIJAS

 

Eiropas Parlaments

 

Otrdiena, 2008. gada 2. septembris

2009/C 295E/01

Zivsaimniecība un akvakultūra Eiropas piekrastes zonu integrētas pārvaldības kontekstā
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par zivsaimniecību un akvakultūru Eiropas piekrastes zonu integrētas pārvaldības kontekstā (2008/2014(INI))

1

2009/C 295E/02

Dublinas sistēmas novērtējums
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par Dublinas sistēmas novērtējumu (2007/2262(INI))

4

2009/C 295E/03

Atsevišķi mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas jautājumi
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par dažiem mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas jautājumiem (2007/2258(INI))

10

2009/C 295E/04

Koordinēta stratēģija, lai uzlabotu cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par koordinētu stratēģiju, lai uzlabotu cīņu pret izvairīšanos no krāpšanas nodokļu jomā (2008/2033(INI))

13

2009/C 295E/05

2011. gada pasludināšana par Eiropas brīvprātīgā darba gadu
Eiropas Parlamenta deklarācija par to, lai 2011. gadu pasludinātu par Eiropas brīvprātīgā darba gadu

19

2009/C 295E/06

Lielāka uzmanība jaunatnes iespēju nodrošināšanai ES politikas jomās
Deklarācija par lielāku uzmanību jaunatnes iespēju nodrošināšanai ES politikas jomās

21

2009/C 295E/07

Ārkārtas sadarbība pazudušu bērnu meklēšanā (rakstiska deklarācija)
Eiropas Parlamenta deklarācija par ārkārtas sadarbību pazudušu bērnu meklēšanā

23

 

Trešdiena, 2008. gada 3. septembris

2009/C 295E/08

Gruzija
Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par stāvokli Gruzijā

26

2009/C 295E/09

Eiropas līgumtiesību modelis
Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par kopīgu Eiropas līgumtiesību modeli

31

2009/C 295E/10

Eiropas ombuda īpašais ziņojums Eiropas Parlamentam, pamatojoties uz projektu ieteikumam Eiropas Komisijai saistībā ar sūdzību 3453/2005/GG
Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par Eiropas ombuda īpašo ziņojumu pēc Komisijas ieteikuma projekta saistībā ar sūdzību 3453/2005/GG (2007/2264(INI))

33

2009/C 295E/11

Sieviešu un vīriešu līdztiesība
Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par Sieviešu un vīriešu līdztiesību — 2008. gads (2008/2047(INI))

35

2009/C 295E/12

Dzīvnieku klonēšana pārtikas ieguves nolūkā
Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par dzīvnieku klonēšanu pārtikas ieguves nolūkā

42

2009/C 295E/13

Kā tirdzniecība un reklāma ietekmē sieviešu un vīriešu līdztiesību
Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par to, kā tirdzniecība un reklāma ietekmē sieviešu un vīriešu līdztiesību (2008/2038(INI))

43

 

Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris

2009/C 295E/14

Palestīniešu ieslodzītie Izraēlas cietumos
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par Izraēlas cietumos ieslodzīto palestīniešu situāciju

47

2009/C 295E/15

ES sankciju kā daļas no ES rīcības un politikas cilvēktiesību jomā novērtējums
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par ES sankciju izvērtēšanu, kas ir daļa no ES pasākumiem un stratēģijām cilvēktiesību jomā (2008/2031(INI))

49

2009/C 295E/16

Mātes un bērna veselības uzlabošana
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par situāciju attiecībā uz māšu mirstību saistībā ar gaidāmo ANO augsta līmeņa sanāksmi par Tūkstošgades attīstības mērķiem, kas notiks 2008. gada 25. septembrī

62

2009/C 295E/17

Pakalpojumu tirdzniecība
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par pakalpojumu tirdzniecību (2008/2004(INI))

67

2009/C 295E/18

Eiropas ostu politika
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par Eiropas ostu politiku (2008/2007(INI))

74

2009/C 295E/19

Kravu pārvadājumi Eiropā
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par kravu pārvadājumiem Eiropā (2008/2008(INI))

79

2009/C 295E/20

Termiņa vidusposma pārskats par Eiropas Vides un veselības rīcības plānu 2004.—2010. gadam
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par termiņa vidusposma pārskatu par Eiropas Vides un veselības rīcības plānu 2004.—2010. gadam (2007/2252(INI))

83

2009/C 295E/21

Valsts apvērsums Mauritānijā
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par valsts apvērsumu Mauritānijā

89

2009/C 295E/22

Irāna
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par sodīšanu ar nāvi Irānā

92

2009/C 295E/23

Albīnu slepkavības Tanzānijā
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par albīnu slepkavībām Tanzānijā

94

 

 

EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI

 

Eiropas Parlaments

 

Otrdiena, 2008. gada 2. septembris

2009/C 295E/24

Apakškomiteju priekšsēdētāju iesaistīšana (182. panta interpretācija)
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra lēmums par Parlamenta Reglamenta 182. panta interpretāciju par apakškomiteju priekšsēdētāju iesaistīšanu

97

 

 

Eiropas Parlaments

 

Otrdiena, 2008. gada 2. septembris

2009/C 295E/25

Programmas Jaunatne darbībā izveide laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam ***I
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1719/2006/EK, ar ko izveido programmu Jaunatne darbībā laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam (COM(2008)0056 — C6-0057/2008 — 2008/0023(COD))

98

P6_TC1-COD(2008)0023Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 2. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. … /2008/EK, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1719/2006/EK, ar ko izveido programmu Jaunatne darbībā laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam

98

2009/C 295E/26

Programmas Kultūra izveide (2007.—2013. gads) ***I
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1855/2006/EK, ar ko izveido programmu Kultūra (2007.—2013. gads) (COM(2008)0057 — C6-0058/2008 — 2008/0024(COD))

99

P6_TC1-COD(2008)0024Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 2. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. …/2008/EK, ar kuru groza Lēmumu 1855/2006/EK, ar ko izveido programmu Kultūra (2007.—2013.)

99

2009/C 295E/27

Programmas Eiropa pilsoņiem izveide laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam, lai sekmētu aktīvu Eiropas pilsonību ***I
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1904/2006/EK, ar ko laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam izveido programmu Eiropa pilsoņiem, lai sekmētu aktīvu Eiropas pilsonību (COM(2008)0059 — C6-0060/2008 — 2008/0029(COD))

100

P6_TC1-COD(2008)0029Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 2. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. …/2008/EK, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1904/2006/EK, ar ko laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam izveido programmu Eiropa pilsoņiem, lai sekmētu aktīvu Eiropas pilsonību

100

2009/C 295E/28

Rīcības programmas izveide mūžizglītības jomā ***I
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1720/2006/EK, ar ko izveido rīcības programmu mūžizglītības jomā (COM(2008)0061 — C6-0064/2008 — 2008/0025(COD))

101

P6_TC1-COD(2008)0025Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 2. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. …/2008/EK, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1720/2006/EK, ar ko izveido rīcības programmu mūžizglītības jomā

101

2009/C 295E/29

Partnerības un sadarbības nolīguma Protokola starp EK un Uzbekistānu noslēgšana, lai ņemtu vērā Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos ES *
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par priekšlikumu Padomes un Komisijas lēmumam par Partnerības un sadarbības nolīguma Protokola noslēgšanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Uzbekistānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (COM(2007)0117 — C6-0213/2008 — 2007/0044(CNS))

102

2009/C 295E/30

Eiropas Kopienas un Kirgizstānas Partnerības un sadarbības nolīguma Protokola noslēgšana, lai ņemtu vērā Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos ES *
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par priekšlikumu Padomes un Komisijas lēmumam par Partnerības un sadarbības nolīguma Protokola noslēgšanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Kirgizstānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (COM(2007)0133 — C6-0228/2008 — 2007/0047(CNS))

102

2009/C 295E/31

Eiropas Kopienas un Tadžikistānas Partnerības un sadarbības nolīguma Protokola noslēgšana, lai ņemtu vērā Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos ES *
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par priekšlikumu Padomes un Komisijas lēmumam par Partnerības un sadarbības nolīguma Protokola noslēgšanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Tadžikistānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (COM(2007)0143 — C6-0254/2008 — 2007/0050(CNS))

103

2009/C 295E/32

Melnkalnes atsevišķās saistības attiecībā uz Serbijas un Melnkalnes Savienībai (Bijušajai Dienvidslāvijas Federatīvajai Republikai) piešķirtajiem ilgtermiņa aizdevumiem *
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko nosaka atsevišķas saistības Melnkalnei un proporcionāli samazina Serbijas saistības par ilgtermiņa aizdevumiem, ko Kopiena ir piešķīrusi Serbijas un Melnkalnes valstu savienībai (Bijusī Dienvidslāvijas Federatīvā Republika) atbilstīgi Padomes Lēmumam 2001/549/EK un Lēmumam 2002/882/EK (COM(2008)0228 — C6-0221/2008 — 2008/0086(CNS))

104

2009/C 295E/33

Bioloģiskā ražošana un bioloģisko produktu marķēšana *
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu (COM(2008)0314 — C6-0219/2008 — 2008/0097(CNS))

104

2009/C 295E/34

Zveja Indijas okeāna dienvidu daļā *
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, ka Eiropas Kopienas vārdā noslēdz Nolīgumu par zveju Indijas okeāna dienvidu daļā (COM(2007)0831 — C6-0047/2008 — 2007/0285(CNS))

105

2009/C 295E/35

2008. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 5/2008 projekts
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par Eiropas Savienības 2008. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 5/2008 projektu, III iedaļa — Komisija (11571/2008 — C6-0294/2008 — 2008/2161(BUD))

106

2009/C 295E/36

Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls *
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosmi, lai pieņemtu Padomes Lēmumu par Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu (5620/2008 — C6-0074/2008 — 2008/0802(CNS))

107

2009/C 295E/37

Spriedumu savstarpējas atzīšanas principa piemērošana *
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Slovākijas Republikas, Apvienotās Karalistes un Vācijas Federatīvās Republikas ierosmi, lai pieņemtu Padomes Pamatlēmumu par aizmuguriski pieņemtu nolēmumu izpildi un grozījumiem Padomes Pamatlēmumā 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, Padomes Pamatlēmumā 2005/214/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz finansiālām sankcijām, Padomes Pamatlēmumā 2006/783/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu konfiskācijas rīkojumiem un Pamatlēmumā 2008/…/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (5598/2008 — C6-0075/2008 — 2008/0803(CNS))

120

2009/C 295E/38

Vīzu informācijas sistēmas (VIS) izmantošana Šengenas Robežu kodeksa ietvaros ***I
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 562/2006 attiecībā uz Vīzu informācijas sistēmas (VIS) izmantošanu Šengenas Robežu kodeksa ietvaros (COM(2008)0101 — C6-0086/2008 — 2008/0041(COD))

148

P6_TC1-COD(2008)0041Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 2. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. …/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 562/2006 attiecībā uz Vīzu informācijas sistēmas (VIS) izmantošanu Šengenas Robežu kodeksa ietvaros

148

2009/C 295E/39

Eurojust stiprināšana un Lēmuma 2002/187/TI grozīšana *
Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija, ņemot vērā Beļģijas Karalistes, Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Spānijas Karalistes, Francijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Austrijas Republikas, Polijas Republikas, Portugāles Republikas, Slovēnijas Republikas, Slovākijas Republikas un Zviedrijas Karalistes ierosmi, lai pieņemtu Padomes Lēmumu par Eurojust stiprināšanu, un ar ko groza Lēmumu 2002/187/TI (5613/2008 — C6-0076/2008 — 2008/0804(CNS))

149

 

Trešdiena, 2008. gada 3. septembris

2009/C 295E/40

Vielu un maisījumu klasificēšana, marķēšana un iepakošana ***I
Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu, un ar ko groza Direktīvu 67/548/EEK un Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (COM(2007)0355 — C6-0197/2007 — 2007/0121(COD))

163

P6_TC1-COD(2007)0121Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 3. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. …/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu, ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK, un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006

163

2009/C 295E/41

Vielu un maisījumu klasificēšana, marķēšana un iepakošana (Direktīvu76/768/EEK, 88/378/EEK, 1999/13/EK un 2000/53/EK, 2002/96/EK, 2004/42/EK pielāgošana) ***I
Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko groza Padomes Direktīvu 76/768/EEK, 88/378/EEK, 1999/13/EK un Direktīvu 2000/53/EK, 2002/96/EK un 2004/42/EK, lai pielāgotu tās Regulai (EK) Nr. … par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu, un ar ko groza Direktīvu 67/548/EEK un Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (COM(2007)0611 — C6-0347/2007 — 2007/0212(COD))

164

P6_TC1-COD(2007)0212Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 3. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/ …/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 76/768/EEK, 88/378/EEK, 1999/13/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/53/EK, 2002/96/EK un 2004/42/EK, lai pielāgotu tās Regulai (EK) Nr. … par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu

164

2009/C 295E/42

Vielu un maisījumu klasificēšana, marķēšana un iepakošana (Regulas (EK) Nr. 648/2004 pielāgošana) ***I
Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 648/2004, lai pielāgotu to Regulai (EK) Nr. … par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu, un ar ko groza Direktīvu 67/548/EEK un Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (COM(2007)0613 — C6-0349/2007 — 2007/0213(COD))

165

2009/C 295E/43

Tipa apstiprinājums ar ūdeņradi darbināmiem transportlīdzekļiem ***I
Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, kas attiecas uz tipa apstiprinājumu ar ūdeņradi darbināmiem mehāniskiem transportlīdzekļiem un ar ko groza Direktīvu 2007/46/EK (COM(2007)0593 — C6-0342/2007 — 2007/0214(COD))

165

P6_TC1-COD(2007)0214Eiropas parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 3. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. …/2008, kas attiecas uz tipa apstiprinājumu ar ūdeņradi darbināmiem mehāniskiem transportlīdzekļiem un ar ko groza Direktīvu 2007/46/EK

166

 

Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris

2009/C 295E/44

Rīcības kodekss attiecībā uz datorizētām rezervēšanas sistēmām ***I
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par rīcības kodeksu datorizētām rezervēšanas sistēmām (COM(2007)0709 — C6-0418/2007 — 2007/0243(COD))

167

P6_TC1-COD(2007)0243Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 4. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. …/2008 par rīcības kodeksu datorizētām rezervēšanas sistēmām un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 2299/89

167

2009/C 295E/45

Vidusāzijas valstu atbilstība saskaņā ar Padomes Lēmumu 2006/1016/EK *
Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par Vidusāzijas valstu atbilstību saskaņā ar Padomes Lēmumu 2006/1016/EK, ar ko Eiropas Investīciju bankai paredz Kopienas garantiju attiecībā uz zaudējumiem, ko var radīt ārpus Kopienas īstenotiem projektiem piešķirti aizdevumi un aizdevumu garantijas (COM(2008)0172 — C6-0182/2008 — 2008/0067(CNS))

168

Izmantoto simbolu saraksts

*

Apspriežu procedūra

**I

Sadarbības procedūra: pirmais lasījums

**II

Sadarbības procedūra: otrais lasījums

***

Piekrišanas procedūra

***I

Koplēmuma procedūra: pirmais lasījums

***II

Koplēmuma procedūra: otrais lasījums

***III

Koplēmuma procedūra: trešais lasījums

(Procedūras veids ir noteikts saskaņā ar Komisijas piedāvāto juridisko pamatu.)

Politiski grozījumi: jaunais vai grozītais teksts ir norādīts treknā slīprakstā; svītrojumi ir apzīmēti ar simbolu ▐.

Dienestu izdarīti tehniski labojumi un pielāgojumi: jaunais vai grozītais teksts ir norādīts parastā slīprakstā; svītrojumi ir apzīmēti ar simbolu ║.

LV

 


Eiropas Parlaments2008.—2009. GADA SESIJA2008. gada 2.—4. septembra sēdesPIEŅEMTIE TEKSTIŠīs sesijas sēžu protokoli ir publicēti OV C 275 E, 30.10.2008.

REZOLŪCIJAS

Eiropas Parlaments

Otrdiena, 2008. gada 2. septembris

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/1


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Zivsaimniecība un akvakultūra Eiropas piekrastes zonu integrētas pārvaldībaskontekstā

P6_TA(2008)0382

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par zivsaimniecību un akvakultūru Eiropaspiekrastes zonu integrētas pārvaldības kontekstā (2008/2014(INI))

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 30. maija ieteikumu 2002/413/EK par integrētas piekrastes zonas apsaimniekošanas īstenošanu Eiropā (1),

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 7. jūnija paziņojumu ar nosaukumu “Ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei. Integrētās piekrastes zonas pārvaldības (IPZP) Eiropā novērtējums” (COM(2007)0308),

ņemot vērā Padomes 2006. gada 27. jūlija Regulu (EK) Nr. 1198/2006 par Eiropas Zivsaimniecības fondu (2),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras vides stratēģijas pamatdirektīva) (3), un Komisijas 2005. gada 24. oktobra paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam ar nosaukumu “Jūras vides aizsardzības un saglabāšanas tematiskā stratēģija” (COM(2005)0504),

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. oktobra paziņojumu ar nosaukumu “Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika” (COM(2007)0575),

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 15. jūnija rezolūciju par piekrastes zvejniecību un piekrastes zvejniecības kopienu problēmām (4),

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 9. marta paziņojumu par zvejniecības nozares ekonomiskās situācijas uzlabošanu (COM(2006)0103) un Parlamenta 2006. gada 28. septembra rezolūciju par šo tematu (5),

ņemot vērā Komisijas 2002. gada 19. septembra paziņojumu ar nosaukumu “Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģija” (COM(2002)0511),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta pētījumu “Reģionu atkarība no zvejniecības” (6),

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A6-0286/2008),

A.

tā kā integrēta piekrastes zonas apsaimniekošana (IPZA) nav tikai vides politikas daļa, bet arī pastāvīgs process nolūkā uzlabot piekrastes zonu ekonomiskos un sociālos apstākļus un nodrošināt visu attiecīgo reģionu saimniecisko darbību, piemēram, zvejas un akvakultūras, ilgtspējīgu attīstību;

B.

tā kā IPZA īstenošana ir ilgtermiņa pasākums un lielāko daļu valstu stratēģiju, kuras pieņēma saistībā ar iepriekš minēto ieteikumu, sāka īstenot tikai 2006. gadā;

C.

tā kā piekrastes zonu apsaimniekošanu līdz šim veica vidēji ilgā laikā, neņemot vērā to, ka ir runa par sarežģītām dabas ekosistēmām, kuras laika gaitā mainās;

D.

tā kā pieņemtie lēmumi un pasākumi attiecās uz atsevišķu darbību un ar tiem nevarēja risināt piekrastes zonu degradācijas problēmu kopumā;

E.

tā kā pašreizējā plānošana līdz šim ir bijusi vairāk vērsta uz sauszemi un nav ņemta vērā atsevišķu piekrastes darbību ietekme uz citām tajā pašā reģionā veiktajām darbībām;

F.

tā kā ir paredzams, ka valstu IPZA stratēģiju īstenošana neizmaksās dārgi un turklāt radīs ievērojamus finansiālus ieguvumus;

G.

tā kā plānošanas un īstenošanas pasākumos nav izdevies pienācīgi iekļaut visas nozares, lai risinātu piekrastes zonu problēmas, un tādējādi tiek apdraudētas atsevišķu nozaru intereses;

H.

tā kā saskaņotas pārvaldības politikas īstenošanā jāplāno, kā piekrastes zonas izmanto iedzīvotāji, kā tās tiek izmantotas tūrismā un tautsaimniecībā, kā arī šo zonu ainavas un vides aizsardzība;

I.

tā kā vēl nav izdevies panākt IPZA iestāžu efektīvu koordināciju, izņemot atsevišķus gadījumus;

J.

tā kā atsevišķos gadījumos, lai īstenotu IPZA veicināšanas politiku, ir vajadzīgi liela apjoma izdevumi, kurus nevar segt vietējās kopienas, un tādēļ šo politiku uzdod īstenot augstākos administratīvos līmeņos, kavējot tās īstenošanu;

K.

tā kā, ņemot vērā daudzu piekrastes procesu pārrobežu raksturu, ir nepieciešama reģionāla saskaņošana un sadarbība, tostarp pat ar trešām valstīm;

L.

tā kā zveja un akvakultūra ir divas tipiskākās piekrastes darbības, kuras ir atkarīgas no piekrastes ūdeņu kvalitātes;

M.

tā kā akvakultūrā vēl nav panākts tāds tehnoloģijas attīstības līmenis, kurš dotu iespēju intensīvu zveju veikt tālu no piekrastes zonām;

N.

tā kā ir jāņem vērā būtiskā loma, kāda no zvejas atkarīgajos reģionos ir sievietēm, un tas, ka līdz šim šī loma ir par maz atzīta;

O.

tā kā piekrastes zveja veido 80 % no Kopienas zvejas flotes un veicina piekrastes kopienu saimniecisko un sociālo kohēziju, kā arī to kultūras tradīciju saglabāšanu;

P.

tā kā zvejniecība pati par sevi nav piesārņojuma avots, bet tā cieš no piesārņojuma, kuru rada citas piekrastes zonās veiktās darbības, tādējādi apdraudot zvejniecības dzīvotspēju;

Q.

tā kā zvejai un akvakultūrai ir liela saimnieciskā un sociālā nozīme, jo ar šīm darbībām nodarbojas galvenokārt piekrastes reģionos ar trauslu ekonomiku, un daudzi šie reģioni ir mazāk attīstīti un nevar nodrošināt iedzīvotājiem alternatīvas darba iespējas;

R.

tā kā tīra un vesela jūras vide dos ieguldījumu zvejniecības produkcijas pieaugumā, uzlabojot šīs nozares nākotnes izredzes;

S.

tā kā akvakultūra stingri balstās uz ilgtspējīgas attīstības principu un jebkura ietekme uz vidi ir atrunāta Kopienas noteikumos;

T.

tā kā situācijā, kad zivju krājumi samazinās, bet pasaulē pieprasījums pēc zivīm un čaulgliemjiem palielinās, pastāvīgi pieaug akvakultūras nozīme Eiropā;

U.

tā kā visas dalībvalstis vēl nav pabeigušas teritoriālplānojumus, ievērojot IPZA principus, lai līdzsvaroti attīstītu darbības šajās zonās;

V.

tā kā piekrastes zonās notiek asa konkurences cīņa par platībām, un akvakultūras saimniecībām un zvejniekiem ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā citiem lietotājiem;

W.

tā kā attālākie reģioni, kuri ir minēti EK Līguma 299. panta 2. punktā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantā, var pieprasīt īpašas saskaņotas valsts IPZA stratēģijas izveidi un IPZA atbilstīgu pielāgošanu ES līmenī,

1.

uzsver zvejniecības un akvakultūras saimniecisko un sociālo nozīmi piekrastes reģionos un prasa, lai tie saņemtu palīdzību saistībā ar integrētu piekrastes zonas apsaimniekošanu;

2.

uzsver, ka ir jānodrošina, lai zivsaimniecības un akvakultūras nozares iesaistītos un aktīvi piedalītos starptautiskās jūras apvienībās, un mudina Komisiju veicināt šo procesu;

3.

uzsver, ka Eiropas Zivsaimniecības fonds var dot ieguldījumu IPZA pasākumu ilgtermiņa finansēšanā, jo tas atbalsta darbības, kuras veicina zvejas reģionu ilgtspējīgu attīstību;

4.

norāda, ka ir jāprecizē attiecīgo piekrastes zonu administratīvo iestāžu kompetence un jāizveido saskaņota stratēģija, lai šīs iestādes varētu būt efektīvākas;

5.

atzīst, ka pastāv grūtības ar piekrastes zonu administratīvo iestāžu darbības koordinēšanu, un aicina Komisiju, uzraugot IPZA īstenošanu, pēc apspriešanās ar dalībvalstīm vēlreiz pārbaudīt, vai vispār ir nepieciešams izveidot koordinējošu iestādi;

6.

uzsver, ka IPZA plānošanas un virzības pasākumos ir jāiesaista zvejniecības un akvakultūras nozares pārstāvji (paturot prātā, ka viņu iesaistīšanās ilgtspējīgas attīstības stratēģijās palielinās viņu produktu pievienoto vērtību), un atgādina, ka šādas kopīgas darbības var atbalstīt Eiropas Zivsaimniecības fonds;

7.

atzīst sieviešu svarīgo lomu no zivsaimniecības atkarīgajos reģionos un mudina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai dažādajos Eiropas Zivsaimniecības fonda posmos (tostarp izstrādes, īstenošanas, uzraudzības un izvērtēšanas posmos) veicinātu un iekļautu iespēju vienlīdzības principu, kā to paredz Regulas (EK) Nr. 1198/2006 11. pants;

8.

prasa kompetentajām iestādēm ciešāk sadarboties reģionālā līmenī, apmainoties ar informāciju par piekrastes zonu stāvokli, kā arī pieņemt kopējas stratēģijas, lai uzlabotu vietējo jūras ekosistēmu ekoloģisko stāvokli;

9.

aicina attālāko reģionu valstu un reģionālās valdības sagatavot saskaņotas IPZA stratēģijas, lai nodrošinātu piekrastes reģionu ilgtspējīgu attīstību;

10.

saistībā ar iepriekš minēto uzsver, cik nozīmīga ir atbilstīga teritorijas plānošana;

11.

akvakultūra ar mērķi atjaunot populāciju ir pamatlīdzeklis, lai panāktu vides saglabāšanu atsevišķās piekrastes zonās, un tāpēc tā ir jāveicina, jāsekmē un finansiāli jāatbalsta;

12.

uzsver to, cik liela ir akvakultūras nozīme pārtikas rūpniecībā, lai dažas ES piekrastes kopienas attīstītos sociālā un tautsaimnieciskā ziņā;

13.

uzskata, ka saskaņā ar jaunajām jūras politikas pamatnostādnēm zivsaimniecības un akvakultūras nozares ir transversālā veidā jāiekļauj visās ar jūru saistītajās rīcībās, kuras notiek piekrastes zonās, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību;

14.

uzsver, ka ir jāizveido un jāīsteno stratēģijas, lai pielāgotos draudiem, ar kuriem sastopas piekrastes zonās, tostarp klimata pārmaiņām, pilnīgi ņemot vērā ietekmi uz zvejniecību un akvakultūru;

15.

uzskata, ka ir jāturpina datu, tostarp datu par bioloģiskās daudzveidības un zivju krājumu stāvokli, vākšanas centieni, lai varētu apmainīties ar informāciju un to izmantot nolūkā veikt salīdzinošu pētījumu;

16.

uzskata, ka akvakultūras jomā ir jāveic lielāki pētījumi nolūkā ieviest audzēšanas sistēmas, kuru pamatā ir slēgta intensīvā audzēšana;

17.

ierosina, ka IPZA ir jādod prioritāte tiem akvakultūras projektiem, kuros izmanto neizsīkstošos enerģijas avotus un kuros nenodara kaitējumu reģioniem, kurus aizsargā ES tiesību akti vides jomā;

18.

aicina Komisiju, apspriežoties ar dalībvalstīm, noteikt precīzu grafiku, kurā jāpārbauda IPZA īstenošanas virzība Eiropas Savienībā;

19.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


(1)  OV L 148, 6.6.2002., 24. lpp.

(2)  OV L 223, 15.8.2006., 1. lpp.

(3)  OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.

(4)  OV C 300 E, 9.12.2006., 504. lpp.

(5)  OV C 306 E, 15.12.2006., 417. lpp.

(6)  IP/B/PECH/ST/IC/2006-198.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/4


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Dublinas sistēmas novērtējums

P6_TA(2008)0385

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par Dublinas sistēmas novērtējumu (2007/2262(INI))

2009/C 295 E/02

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Padomes 2003. gada 18. februāra Regulu (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (Dublinas regula) (1),

ņemot vērā Padomes 2000. gada 11. decembra Regulu (EK) Nr. 2725/2000 par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi, lai efektīvi piemērotu Dublinas Konvenciju (Eurodac regula), (2)

ņemot vērā Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/83/EK par minimālajiem standartiem un statusu, lai trešo valstu pilsoņus vai bezvalstniekus atzītu par bēgļiem vai personām, kam kādā citā veidā vajadzīga starptautiska aizsardzība, un par sniegtās aizsardzības apjomu (3),

ņemot vērā Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvu 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (Uzņemšanas direktīva) (4),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 862/2007 par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību, kā arī lai atceltu Padomes Regulu (EEK) Nr. 311/76 attiecībā uz statistikas vākšanu par ārvalstu darba ņēmējiem (5),

ņemot vērā Padomes secinājumus par dalībvalstu policijas un tiesību aizsardzības iestāžu, kā arī Eiropola piekļuvi Eurodac  (6),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. maija Lēmumu Nr. 573/2007/EK, ar ko laikposmam no 2008. līdz 2013. gadam izveido Eiropas Bēgļu fondu kā daļu no Vispārīgās programmas “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” un atceļ Padomes Lēmumu 2004/904/EK (7),

ņemot vērā tā 2006. gada 6. aprīļa rezolūciju par situāciju ar bēgļu nometnēm Maltā (8),

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumus par tās apmeklējumiem vairāku dalībvalstu aizturēšanas centros,

ņemot vērā 2007. gada 21. jūnija rezolūciju par patvērumu: Praktiskā sadarbība, kopējā Eiropas patvēruma sistēmā pieņemto lēmumu kvalitāte (9),

ņemot vērā tā 2008. gada 16. janvāra rezolūciju: Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām (10),

ņemot vērā tā 2008. gada 13. marta rezolūciju par Irānas pilsoņa Seyed Mehdi Kazemi lietu (11),

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A6-0287/2008),

A.

tā kā katram patvēruma meklētājam ir tiesības uz viņa pieteikuma individuālu un pilnīgu izskatīšanu;

B.

tā kā patvēruma tiesību akti un prakse joprojām ir ļoti atšķirīgi dažādās valstīs un tā rezultātā attieksme pret patvēruma meklētājiem dažādās Dublinas sistēmas valstīs ir atšķirīga;

C.

tā kā Dublinas sistēma sakņojas tādos priekšnoteikumos kā savstarpēja uzticēšanās un drošība un, ja šie priekšnoteikumi netiek izpildīti, t. i., ja ir nopietnas nepilnības datu vākšanā vai nesaskaņas lēmumu pieņemšanas procesā dažās dalībvalstīs, cieš visa sistēma;

D.

tā kā ir pierādījumi, ka dažas dalībvalstis negarantē efektīvu piekļuvi procedūrai, lai noteiktu bēgļa statusu;

E.

tā kā dažas dalībvalstis efektīvi nepiemēro Uzņemšanas direktīvu vai nu attiecībā uz patvēruma pieteikuma iesniedzējiem, kas gaida nosūtīšanu uz citu dalībvalsti saskaņā ar Dublinas regulu, vai atgriešanās punktā uz atbildīgo dalībvalsti;

F.

tā kā dažas dalībvalstis personas, uz kurām attiecas Dublinas sistēma, sistemātiski ievieto aizturēšanas vietās;

G.

tā kā augstais atkārtotu pieprasījumu līmenis un zemais veikto nosūtīšanu līmenis ir Dublinas sistēmas trūkumu rādītājs un liecina par to, ka ir nepieciešams ieviest Eiropas patvēruma sistēmu;

H.

tā kā pareiza Dublinas regulas īstenošana var arī izraisīt nevienlīdzīgu atbildības par personām, kas meklē aizsardzību, sadalījumu par sliktu dažām dalībvalstīm, kuras ir jo īpaši pakļautas migrācijas plūsmām vienkārši to ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ;

I.

tā kā Komisijas novērtējumā atklāts, ka 2005. gadā 13 dalībvalstīm ar ārējām robežām bija jārisina pieaugošās problēmas, ko rada Dublinas sistēma,

J.

tā kā dienvidu dalībvalstīm nākas pieņemt patvēruma pieteikumus no nelegāliem imigrantiem, kurus izglābj, kad tie ceļā uz Eiropu nonāk briesmās;

K.

tā kā dienvidu dalībvalstīm nākas pieņemt patvēruma pieteikumus no nelegāliem imigrantiem, kas nesaņem nekādu palīdzību no trešām valstīm, kurām saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem ir pienākums sniegt šādu palīdzību;

L.

tā kā dalībvalstis var nebūt ieinteresētas ievērot saistības par nelegālo ieceļotāju reģistrēšanu Eurodac datu bāzē, jo tas var radīt patvēruma pieteikumu skaita pieaugumu, kas tām būs jāizskata;

M.

tā kā Dublinas regula rada sistēmu, kas ir paredzēta, lai noteiktu par prasības izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, bet kas netika sākotnēji ieviesta kā sloga sadalīšanas mehānisms un tāpēc tā nedarbojas kā šāds mehānisms;

N.

tā kā ir svarīgi, lai jebkādu Dublinas sistēmas novērtējumu papildinātu konkrēts, pastāvīgs, taisnīgs un funkcionāls sloga sadalīšanas mehānisms;

O.

tā kā Dublinas sistēmas pirmās ierašanās valsts kritērijs ir radījis lielu spiedienu uz dalībvalstīm ar ārējām robežām;

P.

tā kā kandidātu bēgļa statusa atzīšanas līmenis dažu trešo valstu valstspiederīgajiem dalībvalstīm svārstās no apmēram 0 % līdz 90 %;

Q.

tā kā ir būtiski, lai personas, kas iesniedz prasību, valodā, ko tās saprot, tiek pilnā mērā informētas par Dublinas procesu un tā iespējamās sekām;

R.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 2. punktā ir noteikts, ka visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmām kārtām jāņem vērā bērna intereses;

S.

tā kā, lai gan ģimenes vienotība ir minēta pirmā to kritēriju hierarhijā, ko piemēro Dublinas regulā, šis nosacījums bieži netiek piemērots;

T.

tā kā pastāv acīmredzams precizitātes trūkums statistikas datos par nosūtīšanām, jo tie nenorāda, piemēram, pieprasījumu pēc atbildības uzņemšanās par patvēruma pieteikuma iesniedzēju, pamatojoties uz nelegālu robežas šķērsošanu, procentuālo attiecību vai attiecību starp “uzņemties atbildību” un “pieņemt atpakaļ” pieprasījumiem;

U.

tā kā 2005. gadā deviņas no jaunajām dalībvalstīm paziņoja, ka ir reģistrējušas vairāk “ieradušos personu” nosūtīšanu saskaņā ar Dublinas regulu, un tā kā dalībvalstis, kurām nav Eiropas Savienības ārējās sauszemes robežas, paziņoja, ka reģistrējušas vairāk “izbraukušo personu” nosūtīšanu;

V.

tā kā Komisija nav spējusi novērtēt Dublinas sistēmas izmaksas un tā kā tie ir svarīgi dati, lai varētu novērtēt tās efektivitāti;

W.

tā kā Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksme Luksemburgā 2007. gada 12. un 13. jūnijā aicināja Komisiju cik ātri vien iespējams iesniegt grozījumu Eurodac regulai, lai pie zināmiem nosacījumiem ļautu dalībvalstu policijai un tiesību aizsardzības iestādēm, kā arī Eiropolam piekļūt Eurodac datubāzei, kas sākotnēji bija iecerēta kā instruments Dublinas regulas īstenošanai,

Sistēmas efektivitāte un atbildības dalīšana

1.

ir cieši pārliecināts, ka, ja vien visā Eiropas Savienībā netiks panākts apmierinošs un saskaņots aizsardzības līmenis, tad Dublinas sistēmai vienmēr būs neapmierinoši rezultāti gan no tehniskā, gan humānā viedokļa, un patvēruma meklētājiem arī turpmāk būs likumīgi iemesli vēlēties iesniegt savu pieteikumu konkrētā dalībvalstī, lai varētu izmantot valsti, ar visizdevīgāko lēmuma pieņemšanu;

2.

ir cieši pārliecināts, ka, nepastāvot patiesi kopējai Eiropas patvēruma sistēmai un vienotai procedūrai, Dublinas sistēma joprojām būs netaisnīga gan patvēruma meklētājiem, gan dažām dalībvalstīm;

3.

atkārtoti apstiprina steidzamo vajadzību uzlabot lēmumu pieņemšanas procesa kvalitāti un saskaņotību; ir pārliecināts, ka Eiropas Patvēruma atbalsta birojam varētu būt nozīmīga loma šajā sakarā, piemēram, sniedzot apmācību par augstiem kopējiem standartiem un nodrošinot speciālistu atbalsta grupas;

4.

prasa Komisijai izskatīt veidus, kā nodrošināt ANO Augsto komisāru bēgļu lietās (UNHCR) ar tiešu finansējumu, papildinot uz projektu pamatotu finansējumu, lai dotu ļautu tam paplašināt tā uzraudzības un konsultatīvo darbu ES un turpināt izstrādāt metodes, kas paredzētas, lai atbalstītu valstu iestādes to centienos uzlabot savas lēmumu pieņemšanas kvalitāti;

5.

prasa Komisijai iesniegt priekšlikumus sloga sadalīšanas mehānismiem, ko varētu ieviest, lai palīdzētu atvieglot neproporcionālo nastu, kas varētu tikt uzkrauta noteiktām dalībvalstīm, jo īpaši dalībvalstīm ar ārējām robežām, bet kas neiekļaujas Dublinas sistēmā;

6.

prasa Komisijai, kamēr nav ieviesti Eiropas sloga sadalīšanas mehānismi, plānot paredzēt mehānismus, kas nav finanšu mehānismi, saskaņā ar Dublinas regulu, lai novērstu negatīvās sekas, ko tās piemērošana rada mazajām dalībvalstīm pie Eiropas Savienības ārējām robežām;

7.

prasa Komisijai nodrošināt saistošu mehānismu, lai apturētu patvēruma pieteikuma iesniedzēju nosūtīšanas uz dalībvalsti, kas negarantē pilnīgu un taisnīgu viņu prasību izskatīšanu, un veikt sistemātiskus pasākumus pret šādām dalībvalstīm;

8.

aicina Komisiju izveidot patiesas divpusējas darba attiecības ar trešām valstīm, lai atvieglotu sadarbību un nodrošinātu, ka šādas trešās valstis pilda savas starptautiskās juridiskās saistības, atbilstīgi Ženēvas 1951. gada 28. jūlija Konvencijai par bēgļu statusu un attiecībā uz personu glābšanu jūrā;

Prasību iesniedzēju tiesības

9.

prasa Komisijai jaunajā regulā ieviest skaidrākus un stingrākus nosacījumus attiecībā uz līdzekļiem, ar kādiem personas, kas meklē aizsardzību, tiek informētas par Dublinas regulas ietekmi, un izskatīt standarta informatīvās lapas sagatavošanu, ko varētu pārtulkot noteiktā skaitā valodu un izplatīt visās dalībvalstīs, un kam jāņem vērā arī individuālais lasītprasmes līmenis;

10.

prasa Komisijai grozīt Dublinas regulas 19. un 20. pantu par “atbildības uzņemšanos un atpakaļuzņemšanu” tā, lai nodrošinātu pieteikumu iesniedzējus ar automātiskām tiesībām uz atbildes lēmuma nodot atbildību citai dalībvalstij saskaņā ar Dublinas regulu pārsūdzību tiesā ar lēmuma izpildi atliekošu iedarbību;

11.

atkārtoti apstiprina, ka neizraidīšanas principam ir jāpaliek par vienu no jebkuras patvēruma sistēmas stūrakmeņiem Eiropas Savienības līmenī, un uzstāj, ka Dublinas regulas ieviešanai nekādā gadījumā nav jānoved pie tā, ka prasība procedūras noteikumu dēļ tiek slēgta un netiek atkārtoti atvērta pilnīgai un taisnīgai sākotnējās prasības izskatīšanai pēc nosūtīšanas saskaņā ar Dublinas procesu; uzskata, ka tam ir jābūt skaidri noteiktam šajā regulā;

12.

uzskata, ka starp dalībvalstīm ir jāuzlabo dalīšanās ar informāciju par nosūtīšanām, jo īpaši attiecībā uz īpašu medicīnisko aprūpi, kas nepieciešama nosūtāmajām personām;

13.

prasa Komisijai izskatīt iespēju personām, uz kurām attiecas nosūtīšana uz citu dalībvalsti saskaņā ar Dublinas sistēmu, tikt nosūtītām uz šo personu izcelsmes valsti, tikai pēc šīs personas tieša pieprasījuma un pilnībā ievērojot procesuālās tiesības;

Ģimenes apvienošanās un bērna interešu princips

14.

iesaka, lai Eiropas Savienības līmenī tiktu pieņemts kopēju pamatnostādņu kopums par vecuma noteikšanu, lai neskaidrības gadījumā priekšroka tiktu dotu bērnam;

15.

atgādina, ka visos lēmumos saistībā ar bērniem vissvarīgākajām ir jābūt bērna interesēm; uzstāj, ka nepilngadīgos bez pavadības nekad nedrīkst aizturēt vai nosūtīt uz citu dalībvalsti, izņemot gadījumus, kad tas notiek ģimenes apvienošanās nolūkā, un, ja šāda nosūtīšana izrādās nepieciešama, bērns ir pienācīgi jāpārstāv un jāpavada visas procedūras laikā; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas nodomu papildus paskaidrot Dublinas noteikumu piemērojamību attiecībā uz nepilngadīgajiem bez pavadības;

16.

pauž nožēlu, ka ģimenes locekļa definīcija saskaņā ar pašreizējo regulu ir pārāk ierobežojoša, un prasa Komisijai paplašināt pašreizējo definīciju, lai iekļautu vismaz visus tuvus radiniekus un ilglaicīgus partnerus, jo īpaši tos, kuriem nav citas ģimenes atbalsta, un pieaugušus bērnus, kas nespēj rūpēties paši par sevi;

17.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu paplašināt Dublinas regulas jomu, lai iekļautu papildu aizsardzību, jo tas ļautu papildu aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem apvienoties ar ģimenes locekļiem, kuriem ir piešķirts šis aizsardzības veids vai kuri to prasa citā dalībvalstī;

Aizturēšana

18.

prasa Komisijai pievienot nosacījumu, kas ierobežo Dublinas prasītāju ieslodzīšanu kā pēdējo līdzekli, tādējādi precizējot nosacījumus, uz kuru pamata aizturēšanu var veikt, kā arī tos procesuālos drošības pasākumus, kuri ir jānodrošina;

19.

prasa Komisijai Dublinas regulā skaidri norādīt, ka Dublinas prasītājiem ir tiesības uz tādiem pašiem uzņemšanas nosacījumiem kā citiem patvēruma meklētājiem saskaņā ar Uzņemšanas direktīvu, kuras 3. panta 1. punktā ir norādīti vispārēji nosacījumi, īpaši attiecībā uz materiālajiem uzņemšanas apstākļiem, veselības aprūpi, pārvietošanās brīvību un nepilngadīgo izglītību;

Humānā un suverenitātes klauzula

20.

uzskata, ka humānā klauzula, kas ietverta Dublinas regulas 15. pantā, piešķir Dublinas sistēmai ievērojamu elastīgumu, taču tā būtu jāpiemēro plašāk, lai novērstu nevajadzīgas grūtības ģimenēm atšķirtības dēļ;

21.

uzskata, ka gadījumos, kad patvēruma meklētājs ir īpaši mazaizsargātā stāvoklī nopietnas slimības, invaliditātes, vecuma vai grūtniecības dēļ, un tādēļ viņš vai viņa ir atkarīgs/a no radinieka palīdzības, kas atrodas citas dalībvalsts teritorijā, kura nav atbildīga par pieteikuma izskatīšanu, viņam vai viņai pēc iespējas ir jāļauj apvienoties ar šo radinieku; prasa Komisijai apsvērt 15. panta 2. punkta humānās klauzulas atbilstīgo nosacījumu noteikšanu par obligātiem;

22.

uzskata, ka tādām organizācijām kā Sarkanais Krusts vai Sarkanais Pusmēness ir jāievieš proaktīvs pienākums meklēt ģimenes locekļus;

23.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu labāk precizēt apstākļus un procedūras suverenitātes klauzulas piemērošanai, īpaši, lai ieviestu nosacījumu par patvēruma meklētāja piekrišanu;

Datu vākšana un Eurodac

24.

pauž bažas par pretrunām un trūkumiem datu vākšanā, kas atklāti Komisijas novērtējumā par Dublinas sistēmu, jo īpaši saistībā ar pirkstu nospiedumu reģistrēšanu visiem nelegālajiem ieceļotājiem pie Eiropas Savienības robežām, kas izraisa nopietnas šaubas par sistēmas derīgumu; uzskata, ka iepriekšminētā Regula (EK) Nr. 862/2007 par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību sniegs ieinteresētajām personām precīzāku ainu par Dublinas sistēmas un citu Kopienas instrumentu starptautiskai aizsardzībai darbību;

25.

pauž bažas par to, ka pašlaik nav pieejams neviens Dublinas sistēmas izmaksu novērtējums; prasa Komisijai šo problēmu novērst, jo tā ir svarīgs šīs sistēmas novērtēšanas faktors;

26.

ar interesi atzīmē Komisijas paustās bažas attiecībā uz to datu vākšanu un kvalitāti, kas nosūtīti uz Eurodac Centrālo vienību, kā arī attiecībā uz pienākuma dzēst konkrētus datus un noteikumu par personas datu aizsardzību neievērošanu; uzskata, ka šīs kļūdas, kas izraisa jautājumu par Eurodac uzticamību, ir pienācīgi jārisina, pirms ir paredzēta jebkāda cita šīs datubāzes izmantošana;

27.

uzskata, ka katrai dalībvalstij slēgtā sarakstā ir jāprecizē aģentūras un iestādes, kurām ir piekļuve Eurodac datubāzei un kādam nolūkam, lai nepieļautu jebkādu nelikumīgu datu izmantošanu;

28.

uzsver, ka piekļuves Eurodac datubāzei piešķiršana dalībvalstu policijai un tiesību aizsardzības iestādēm, kā arī Eiropolam, rada risku, ka informācija var nonākt trešās valstīs, kam varētu būt negatīva ietekme uz patvēruma meklētājiem un viņu ģimenēm; ir pārliecināts, ka tas varētu arī palielināt patvēruma meklētāju aizskaršanas risku;

*

* *

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.


(1)  OV L 50, 25.2.2003., 1. lpp.

(2)  OV L 316, 15.12.2000., 1. lpp.

(3)  OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp.

(4)  OV L 31, 6.2.2003., 18. lpp.

(5)  OV L 199, 31.7.2007., 23. lpp.

(6)  2807. Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksme Luksemburgā, 2007. gada 12. un 13. jūnijā.

(7)  OV L 144, 6.6.2007., 1. lpp.

(8)  OV C 293 E, 2.12.2006., 301. lpp.

(9)  OV C 146 E, 12.6.2008., 364. lpp.

(10)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0012.

(11)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0107


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/10


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Atsevišķi mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas jautājumi

P6_TA(2008)0386

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par dažiem mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas jautājumiem (2007/2258(INI))

2009/C 295 E/03

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Daži mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas jautājumi” (COM(2007)0207) (“Komisijas ziņojums”),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. maija Direktīvu 2000/26/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (Ceturtā direktīva par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu) (1),

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0249/2008),

A.

tā kā personu brīva pārvietošanās ES, it īpaši ņemot vērā divas nesenās paplašināšanās kārtas un atbilstīgo Šengenas valstu grupas paplašināšanos, ir izraisījusi tādu personu un transportlīdzekļu skaita palielināšanos, kuri šķērso valstu robežas darījumu veikšanas vai privātos nolūkos;

B.

tā kā ES ir nepieciešami skaidri, precīzi un iedarbīgi mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas tiesību akti, lai nodrošinātu aizsardzību ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām;

C.

tā kā Ceturtajā direktīvā par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu ir pausts aicinājums Komisijai sniegt ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei gan par to, kā tiek īstenoti un cik iedarbīgi ir sodi, kas noteikti valstī attiecībā uz pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru, gan arī par sodu atbilstību, un nepieciešamības gadījumā iesniegt priekšlikumus;

D.

tā kā Komisijas ziņojumā ir izpētīti sodu noteikumi dalībvalstīs, atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmas efektivitāte un tas, cik pieejama ir juridisko izdevumu brīvprātīgā apdrošināšana, kuru papildus var izmantot ceļu satiksmes negadījumu potenciālie upuri;

E.

tā kā Ceturtās direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu 4. panta 6. punktā ir noteikta pamatota piedāvājuma procedūra, saskaņā ar kuru ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām ir tiesības pieprasīt kompensāciju atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvim, kurš pārstāv apdrošinātāju un ir iecelts cietušās personas mītnes valstī;

F.

tā kā ir paredzētas sankcijas, ja trīs mēnešu laikā ceļu satiksmes negadījumā cietusī persona nesaņem pamatotu atbildi no apdrošinātāja;

G.

tā kā vēl ir nepieciešams skaidrojums par to, kā darbojas šis noteikums;

H.

tā kā Komisijai, īstenojot ES politiku, pilnībā ir jāņem vērā paplašināšanās un, galvenokārt, salīdzinoši augstās mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas izmaksas jaunajās dalībvalstīs;

I.

tā kā dalībvalstīs ir īstenoti atšķirīgi sodu noteikumi attiecībā uz pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru;

J.

tā kā pēc apspriešanās ar valstu iestādēm, tostarp jauno dalībvalstu iestādēm, ir kļuvis skaidrs, ka pašreizējie sodu noteikumi valstīs, kurās tie ir spēkā, ir atbilstīgi un ka visā ES tos īsteno efektīvi;

K.

tā kā dažas dalībvalstis tomēr neparedz īpašas sankcijas un paļaujas tikai uz apdrošinātāju pienākumu maksāt likumā paredzētos procentus par kompensācijas summu, ja pamatots piedāvājums vai pamatota atbilde nav sniegta triju mēnešu laikā;

L.

tā kā vairākumā jauno dalībvalstu atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēma ir salīdzinoši labi zināma;

M.

tā kā Komisija, lai noskaidrotu pilsoņu informētības līmeni par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmu, apspriedās tikai ar dalībvalstīm un apdrošināšanas nozares pārstāvjiem un šajās apspriedēs pietiekami neiesaistīja pilsoņus un patērētāju organizācijas, t. i., puses, kas ir visvairāk ieinteresētas, lai sistēma kārtīgi darbotos;

N.

tā kā liekākajā daļā dalībvalstu mehānisko transportlīdzekļu izraisītajos ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām ir pieejama juridisko izdevumu apdrošināšana saistībā ar juridiskajām izmaksām, kas radītas minētajām personām; tā kā vairāk nekā 90 % no visām lietām tiek nokārtotas ārpustiesas ceļā un juridiskos izdevumus atlīdzina daudzās dalībvalstīs; tā kā juridisko izdevumu apdrošinātāji turklāt ir jau paredzējuši apdrošinājumu visās pārrobežu lietās uz vairākiem gadiem un ir izveidojuši arī nodaļas, lai apstrādātu prasības no ārvalstīm un sekmētu to ātru izskatīšanu;

O.

tā kā joprojām ir jārisina jautājums par to, vai šādas pamatotas juridiskās izmaksas būtu jāsedz ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu visās dalībvalstīs;

P.

turklāt, tā kā pamatotas juridiskās izmaksas, kuras sedz ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, nepārprotami nodrošina labāku aizsardzību patērētājiem Eiropā un vairo to uzticību;

Q.

tā kā apdrošināšanas tirgus jaunajās dalībvalstīs nepārtraukti pilnveidojas; tā kā vairākās no šīm dalībvalstīm juridisko izdevumu apdrošināšana tomēr ir relatīvi jauns produkts, kurš jāreklamē, jo sabiedrības informētība par juridisko izdevumu apdrošināšanu ir salīdzinoši niecīga;

R.

tā kā ar juridisko izmaksu obligāto apdrošināšanu būtu jāsekmē patērētāju uzticība sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai, it īpaši gadījumos, kad ir vajadzīga tiesiskā aizsardzība, jo daudzās jaunajās dalībvalstīs patērētājus uztrauc augstā juridisko pakalpojumu maksa, kuru segtu obligātā apdrošināšana;

S.

tā kā juridisko izdevumu obligātā apdrošināšana radīs papildu un daudz sarežģītāka darba slodzi tiesu iestādēs, kā arī, iespējams, tiks kavēta strīdu izšķiršana un nepamatotu prasību skaits procentuāli palielināsies;

T.

tā kā sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai un juridisko izdevumu apdrošināšanai ir atšķirīgi mērķi un tā kā arī to izmantošana atšķiras, proti, sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšana ļauj patērētājam segt izmaksas saistībā ar prasībām, kas vērsta pret viņu pēc ceļu satiksmes negadījuma, savukārt juridisko izdevumu apdrošināšana sedz juridisko pakalpojumu izmaksas, kas saistītas ar prasības celšanu pret trešo personu pēc ceļu satiksmes negadījuma;

U.

tā kā valstu iestāžu, apdrošināšanas nozares pārstāvju un patērētāju organizāciju rīkotās sabiedriskās kampaņas ir svarīgas, lai valstu tirgus spētu pilnveidoties,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu un uzsver to, cik svarīgi apspriežu norisē par ES politikas izstrādi šajā jomā ir pilnībā un efektīvi iesaistīt visas ieinteresētās personas, it īpaši patērētājus;

2.

tādēļ prasa, lai patērētāju organizācijas, kuras pārstāv galvenokārt ceļu satiksmes negadījumos cietušās personas, regulāri iesaistītos dalībvalstīs spēkā esošo sistēmu efektivitātes novērtēšanas procesā;

3.

atzinīgi vērtē tiesību aktu izvērtēšanu pēc to spēkā stāšanās, lai pārliecinātos, vai likumi darbojas kā paredzēts, un lai konstatētu to neparedzētu nepareizu piemērošanu;

4.

uzsver, ka ir būtiski palielināt patērētāju uzticību mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas politikai saistībā ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kuri Eiropas Savienībā šķērso dalībvalstu robežas, turklāt jo īpaši svarīgi tas ir transportlīdzekļu vadītājiem no vecajām dalībvalstīm, kuri ceļo uz jaunajām dalībvalstīm un otrādi;

5.

uzskata, patērētāju uzticība mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanai palielināsies, ja tiks sekmēti pašreizējie tiesiskie un tirgus virzītie risinājumi, ar kuriem patērētājs tiek aizsargāts;

6.

uzskata, ka dalībvalstis ir atbildīgas arī par valsts apdrošināšanas sistēmu labu darbību saistībā ar ES tiesību aktiem par pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru un par ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām radītajām juridiskajām izmaksām;

7.

aicina Komisiju turpināt cieši uzraudzīt tirgus mehānismu efektīvu darbību un regulāri ziņot Parlamentam par šo jautājumu;

8.

uzskata, ka apdrošinātājam izvirzītā prasība maksāt likumā paredzētos procentus kavējuma gadījumā nav sodīšanas paņēmiens un ka Komisijai šī iemesla dēļ ir jāīsteno lielāka uzraudzība un šajā sakarā jāveic attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka visās dalībvalstīs tirgu darbība ir raita un patērētāji tiek efektīvi aizsargāti;

9.

uzsver, ka ir jāstiprina darba attiecības starp Komisiju, valstu iestādēm, apdrošināšanas nozares pārstāvjiem un patērētājiem, lai regulāri tiktu sniegti precīzi dati par izpildes sistēmām valstīs;

10.

uzsver, ka ir ne tikai jāņem vērā vispārējā ES pieeja attiecībā uz sankcijām, bet arī ir jāpiemēro subsidiaritātes princips, un ka nav nepieciešams saskaņot valstīs spēkā esošos sodu noteikumus;

11.

uzskata, ka valstu regulatīvās iestādes ir piemērotākas, lai patērētājiem nodrošinātu augstāko iespējamo aizsardzības līmeni valstu tirgū;

12.

tādēļ, atsaucoties uz pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru, iesaka ļaut dalībvalstīm pašām noteikt sankcijas un izvēlēties piemērotāko soda veidu un stingrības pakāpi;

13.

aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu sodu piemērošanu gadījumos, kad nav ievērots triju mēnešu termiņš, kurā jāsniedz argumentēta atbilde uz prasību atlīdzināt zaudējumus vai arī argumentēts atlīdzības piedāvājums;

14.

uzskata, ka ir lietderīgi pirms sodu piemērošanas uzmanīgi apsvērt apdrošināšanas sabiedrību kavēšanās iemeslus, īpaši ņemot vērā tos iemeslus, kuri nav atkarīgi no šīm sabiedrībām; pauž cerību, ka Komisija turpinās uzraudzīt dalībvalstu tirgus, piedāvājot palīdzību tām valstu iestādēm, kuras lūdz Komisijas atbalstu;

15.

atkārto, ka ir svarīgi vairot pilsoņu uzticību atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmai un popularizēt to, organizējot sabiedriskās kampaņas un īstenojot citus atbilstīgus pasākumus;

16.

aicina dalībvalstis un Komisiju vairot patērētāju uzticību, īstenojot atbilstīgus pasākumus, lai palielinātu informētību par dalībvalstu apdrošināšanas informācijas centriem un veicinātu šo centru izmantošanu, proti, pieprasot, lai apdrošinātāji informācijā, kura jāsniedz pirms līguma noslēgšanas, ietvertu informācijas centra kontaktinformāciju attiecīgajā dalībvalstī;

17.

turklāt aicina dalībvalstis no apdrošinātājiem pieprasīt, lai tie papildus informācijai, kas jāsniedz pirms līguma slēgšanas, patērētājiem sniegtu izsmeļošu informāciju par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmas darbību, tās izmantošanas iespējām un priekšrocībām, ko minētā sistēma sniedz apdrošinātajai pusei;

18.

mudina Komisiju turpināt uzraudzīt sistēmas darbību un gadījumos, kad tas nepieciešams vai kad valstu iestādes lūdz palīdzību, veikt koordinējošas darbības un sniegt palīdzību;

19.

turklāt uzskata, ka saistībā ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu juridisko izdevumu obligātā apdrošināšana radīs nepārprotamu bremzējošu efektu prasību atrisināšanai ārpustiesas ceļā, palielinās tiesā izskatāmo lietu skaitu un, visbeidzot, nepamatoti palielināsies darba slodze tiesās, tādējādi radot pašreizējā un topošā juridisko izdevumu brīvprātīgas apdrošināšanas tirgus darbības destabilizācijas draudus;

20.

tādēļ uzskata, ka iespējamo priekšrocību varētu būt mazāk nekā negatīvo seku, kuras rada juridisko izdevumu obligātās apdrošināšanas iekļaušana sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā;

21.

mudina Komisiju kopā ar dalībvalstīm veikt turpmākos nepieciešamos pasākumus, lai, galvenokārt jaunajās dalībvalstīs, palielinātu informētību par tiesiskās aizsardzības apdrošināšanu, kā arī citiem apdrošināšanas produktiem, īpašu uzmanību pievēršot patērētāju informēšanai par priekšrocībām, kuras sniedz iespēja iegādāties un izmantot viena vai cita veida apdrošināšanu;

22.

ņemot vērā šo kontekstu, uzskata, ka valstu regulatīvajām iestādēm ir izšķiroša nozīme citu dalībvalstu paraugprakses pārņemšanā un īstenošanā;

23.

tādēļ aicina Komisiju palielināt patērētāju aizsardzību, galvenokārt pieprasot, lai dalībvalstis mudinātu to regulatīvās iestādes un apdrošināšanas valsts uzņēmumus vairāk sniegt informāciju par juridisko izdevumu brīvprātīgas apdrošināšanas pieejamību;

24.

uzskata, ka pirms līguma slēgšanas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu varētu sniegt informāciju par iespēju iegūt juridisko izdevumu apdrošināšanu;

25.

aicina dalībvalstis mudināt valsts regulatīvās iestādes un starpniekiestādes, lai tās informē patērētājus par iespējamo risku un brīvprātīgo papildu apdrošināšanu, kas varētu patērētājam nodrošināt tādas priekšrocības kā juridisko izdevumu apdrošināšana, palīdzības apdrošināšana un apdrošināšana pret zādzību;

26.

aicina tās dalībvalstis, kuras nav izveidojušas alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas prasību apmierināšanai, apsvērt šādu sistēmu ieviešanu, ņemot vērā citu dalībvalstu paraugpraksi;

27.

prasa, lai Komisija pēc Romas II regulas (2) pieņemšanas pāragri neinterpretētu pētījumu rezultātus par miesas bojājumu diferencēšanu, kuri varētu ieteikt uz apdrošināšanu balstītu risinājumu un līdz ar to attiecīgus grozījumus Ceturtajā direktīvā par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu;

28.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.


(1)  OV L 181, 20.07.2000., 65. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.).


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/13


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Koordinēta stratēģija, lai uzlabotu cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā

P6_TA(2008)0387

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par koordinētu stratēģiju, lai uzlabotu cīņu pret izvairīšanos no krāpšanas nodokļu jomā (2008/2033(INI))

2009/C 295 E/04

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 31. maija paziņojumu par nepieciešamību izveidot savstarpēji koordinētu stratēģiju, lai uzlabotu cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (COM(2006)0254),

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 23. novembra paziņojumu par vairākiem nozīmīgiem aspektiem, kas ir noderīgi, izstrādājot ES stratēģiju krāpšanas apkarošanai PVN jomā (COM(2007)0758),

ņemot vērā Komisijas 2004. gada 16. aprīļa ziņojumu par administratīvās sadarbības mehānismu izmantošanu cīņā pret krāpšanos ar PVN (COM(2004)0260),

ņemot vērā Padomes secinājumus pēc tās sanāksmēm 2008. gada 14. maijā, 2007. gada 5. jūnijā, 2006. gada 28. novembrī un 2006. gada 7. jūnijā,

ņemot vērā Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 8/2007 par administratīvo sadarbību pievienotās vērtības nodokļa jomā (1),

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 25. oktobra paziņojumu par nodokļu un muitas politikas ieguldījumu Lisabonas stratēģijā (COM(2005)0532),

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 22. februāra paziņojumu par PVN sistēmas izmaiņas pasākumiem, lai apkarotu krāpšanu (COM(2008)0109),

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 17. marta priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, lai apkarotu nodokļu krāpniecību, kas saistīta ar Kopienas iekšējiem darījumiem, un priekšlikumu Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1798/2003, lai apkarotu nodokļu krāpniecību, kas saistīta ar Kopienas iekšējiem darījumiem (COM(2008)0147),

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantu,

ņemot vērā Padomes 2008. gada 14. maija sanāksmes secinājumus par nodokļu jautājumiem saistībā ar nolīgumiem, kas Kopienai un tās dalībvalstīm jānoslēdz ar trešām valstīm,

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0312/2008),

A.

tā kā krāpšana nodokļu jomā rada nopietnas sekas dalībvalstu budžetiem un Eiropas Savienības resursu sistēmai, tās rezultātā tiek pārkāpti godīga un pārredzama nodokļu režīma principi, un tā var izraisīt konkurences traucējumus, tādējādi negatīvi ietekmējot iekšējā tirgus darbību; tā kā krāpšana nodokļu jomā godīgiem uzņēmumiem rada neizdevīgus konkurences nosacījumus, un zaudētos nodokļu ieņēmumus galu galā kompensē Eiropas nodokļu maksātāji, maksājot cita veida nodokļus;

B.

tā kā krāpšana nodokļu jomā apdraud taisnīgumu un taisnīgu nodokļu uzlikšanu, jo zaudētos publisko finanšu ienākumus bieži vien kompensē nodokļu pieaugums, ko izjūt vienkāršākie un godīgākie nodokļu maksātāji, kuriem nav iespējas vai vēlmes pārkāpt vai neievērot savas nodokļu maksāšanas saistības;

C.

tā kā pārrobežu tirdzniecības paplašināšanās, ko veicināja iekšējā tirgus izveidošana, izraisījusi arvien lielāku skaitu darījumu, kur nodokļa uzlikšanas vieta un PVN maksātājas personas reģistrācijas vieta atrodas divās dažādās dalībvalstīs;

D.

tā kā, izmantojot pašreizējās nodokļu sistēmas sadrumstalotību un nepilnības, krāpšanai nodokļu jomā saistībā ar pārrobežu darījumiem ir parādījušies jauni veidi, piemēram, “karuseļveida” krāpniecība jeb “pazudušā tirgotāja” darījumi Kopienas iekšienē, un tā kā ir vajadzīgas izmaiņas PVN piemērošanā;

E.

tā kā krāpšana un izvairīšanās no PVN maksāšanas ietekmē Eiropas Savienības budžeta finansējumu, jo šo pārkāpumu rezultātā palielinās vajadzība pēc dalībvalstu pašu resursiem, kuru pamatā ir nacionālais kopienākums;

F.

tā kā krāpšanas apkarošana, kas lielākoties ietilpst dalībvalstu kompetencē, ir problēma, kuru nav iespējams atrisināt atsevišķas valsts mērogā;

G.

tā kā globalizācija rada arvien lielākas starptautiska līmeņa grūtības cīņā pret krāpšanu nodokļu jomā, ņemot vērā trešās valstīs reģistrētu uzņēmumu arvien lielāko iesaistīšanos “karuseļveida” krāpniecībā, elektroniskās tirdzniecības ekspansiju un pakalpojumu tirgus globalizāciju; tā kā šie faktori rada ievērojamus šķēršļus starptautiskās sadarbības uzlabošanai, jo īpaši PVN jomā;

H.

tā kā nodokļu krāpšanas apjoms Eiropas Savienībā ir saistīts ar šobrīd pastāvošo PVN pārejas sistēmu, kas, būdama pārāk sarežģīta, apgrūtina Kopienas iekšienē veikto darījumu izsekošanu un rada lielāku neskaidrību, tādējādi paverot iespējas ļaunprātīgai rīcībai;

I.

tā kā, pārbaudot iespējas apkarot nodokļu krāpšanu, Komisijai un dalībvalstīm, cik vien iespējams, jācenšas izvairīties no tādiem pasākumiem, kas uzņēmumiem un nodokļu iestādēm varētu radīt nesamērīgi lielu administratīvo slogu vai diskriminēt tirgotājus;

J.

tā kā Komisija un Revīzijas palāta ir konsekventi paziņojušas, ka sistēma dalībvalstu savstarpējai informācijas apmaiņai par Kopienas iekšējo preču piegādi nenodrošina būtisku un savlaicīgu informāciju, lai varētu efektīvi apkarot krāpšanos ar PVN; tā kā minētā apstākļa dēļ ir vajadzīgi skaidrāki un saistošāki noteikumi par sadarbību starp dalībvalstīm un Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF);

K.

tā kā dalībvalstu nodokļu sistēmu pienācīgai darbībai ir visai svarīgi izmantot visas pieejamās tehnoloģijas, tostarp vajadzīga arī PVN un akcīzes nodokļu datu elektroniska uzglabāšana un pārsūtīšana; tā kā ikvienā dalībvalstī ir jāuzlabo nosacījumi apmaiņai ar elektroniski uzglabātiem datiem un dalībvalstu tiešai piekļuvei šādiem datiem; tā kā dalībvalstu nodokļu iestādēm jāapstrādā personas dati, pienācīgi ievērojot noteiktos mērķus un ar attiecīgās personas apzinātu piekrišanu vai citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos;

L.

tā kā tirgotāji bieži vien var iegūt tikai nepilnīgu informāciju par savu klientu PVN maksātāja statusu;

M.

tā kā nodokļu krāpšanas atklāšanas līdzekļi jāstiprina, vienlaikus īstenojot spēkā esošos tiesību aktus, kas attiecas uz palīdzību nodokļu iekasēšanā, nodokļu režīmu vienlīdzību un to noderību uzņēmumiem,

ES stratēģija cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā

1.

atzīmē, ka ES stratēģijas mērķim cīņā pret krāpšanu nodokļu jomā jābūt to zaudējumu novēršanai, kas rodas saistībā ar krāpšanu nodokļu jomā, nosakot jomas, kurās var uzlabot gan ES tiesību aktus, gan administratīvo sadarbību starp dalībvalstīm, efektīvi samazinot krāpšanu nodokļu jomā un, cik vien iespējams, neradot lieku slogu nodokļu administrācijām un nodokļu maksātājiem;

2.

aicina dalībvalstis beidzot pievērst atbilstošu uzmanību cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā;

3.

atgādina, ka ilgtermiņa risinājums efektīvai cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā joprojām ir tādas PVN sistēmas izveide, kuras pamatā ir izcelsmes princips, proti, ar PVN apliekamiem darījumiem starp dalībvalstīm nodokli iekasētu izcelsmes valstī, nevis piemērotu nulles procenta likmi; atzīmē, ka, piemērojot izcelsmes principu, iekšējā tirgū tirgotām precēm nebūtu vajadzīgs atbrīvojums no PVN un pēc tam to aplikšana ar nodokli galamērķa valstī; atgādina — lai nodrošinātu uz izcelsmes principu balstītas PVN sistēmas darbību, ir vajadzīga starpniecības sistēmas izveide, kā minēts Komisijas sākotnējā priekšlikumā 1987. gadā;

4.

pauž nožēlu, ka dažu dalībvalstu bloķējošā attieksme pēdējo desmit gadu laikā pārvilkusi svītru jebkurai efektīvai ES stratēģijai cīņā pret krāpšanu nodokļu jomā;

5.

pauž nožēlu, ka, neskatoties uz daudzpusīgu analīzi, prasībām un iebildumiem, Padome līdz šim nav pieņēmusi efektīvu stratēģiju cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā;

6.

mudina Komisiju, neskatoties uz pēdējo gadu desmitu neveiksmēm, turpināt aktīvi meklēt problēmas risinājumu;

Vispārīgi jautājumi — krāpšanas nodokļu jomā apjoms un sekas

7.

atzīst, ka ar krāpšanu nodokļu jomā saistīto kopējo (tiešo un netiešo) nodokļu zaudējumu apmērs tiek lēsts no 200 miljardiem EUR līdz 250 miljardiem EUR, kas atbilst 2—2,25 % Eiropas Savienības IKP, tostarp 40 miljardi EUR ir saistīti ar krāpšanu PVN jomā, kas pēc aprēķiniem veido 10 % no PVN ieņēmumiem, 8 % no kopējiem alkoholisko dzērienu akcīzes nodokļa ieņēmumiem 1998. gadā un 9 % no kopējiem tabakas izstrādājumu akcīzes nodokļa ieņēmumiem; tomēr pauž nožēlu par to, ka nav pieejami precīzi skaitļi, jo dalībvalstu ziņojumu standarti ir ļoti atšķirīgi;

8.

aicina veidot visās dalībvalstīs vienotus datu pārskatus kā pamatu pārskatāmībai un valsts līmeņa pasākumiem cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā;

9.

pauž nožēlu par to, ka dalībvalstu līmenī apkopotu datu trūkuma dēļ nav iespējams nedz pienācīgi uzzināt patieso problēmas mērogu, nedz attiecīgi novērtēt pārmaiņu — gan pozitīvu, gan negatīvu — pārraudzību;

10.

aicina Komisiju apsvērt jautājumu par saskaņotu Eiropas sistēmu datu apkopošanai un statistikas sagatavošanai par krāpšanu nodokļu jomā, lai varētu iespējami precīzi novērtēt šā fenomena patieso apjomu;

11.

atgādina, ka ēnu ekonomiku nevar likvidēt bez piemērotu stimulu mehānismu ieviešanas; turklāt iesaka, ka dalībvalstīm, izmantojot Lisabonas pārskatu, ir jāsniedz ziņojumi par to, kādus panākumus tās guvušas cīņā pret ēnu ekonomiku;

Pašreizējā PVN sistēma un tās trūkumi

12.

atzīmē, ka krāpšana PVN jomā izraisa īpašas bažas attiecībā uz iekšējā tirgus darbību, jo tai ir tieša pārrobežu ietekme, tā ir saistīta ar ievērojamiem ieņēmumu zaudējumiem un tai ir tieša ietekme uz ES budžetu;

13.

atkārtoti uzsver, ka pašreizējā PVN sistēma, ko ieviesa 1993. gadā, bija paredzēta tikai kā pārejas sistēma un ka Parlaments ir lūdzis Komisiju līdz 2010. gadam nākt klajā ar ieteikumiem galīgajam lēmumam par piemērojamo PVN sistēmu;

14.

apgalvo, ka personu pārvietošanās brīvība un brīva preču, pakalpojumu un kapitāla aprite iekšējā tirgū kopš 1993. gada, kā arī mazizmēra lielas vērtības preču ražošanas tehnoloģiju attīstība kopumā arvien vairāk apgrūtina cīņu pret krāpšanu PVN jomā, un to vēl vairāk saasina pašreizējās sistēmas sarežģītība un sadrumstalotība, kas apgrūtina darījumu izsekojamību un paver vēl vairāk iespēju ļaunprātīgai rīcībai;

15.

atzīmē, ka pieaug “pazudušā tirgotāja” krāpšanas gadījumu skaits, kā arī PVN sistēmas ļaunprātīga izmantošana noziedzīgos grupējumos, kuri izstrādā uz sistēmas trūkumiem balstītas shēmas; uzsver Eurojust ierosināto lietu saistībā ar “karuseļveida” krāpniecību ar PVN, kurā iesaistītas 18 dalībvalstis un kopējais izkrāpto nodokļu apjoms tiek lēsts ap 2,1 miljardiem euro;

16.

atbalsta Komisijas centienus pašos pamatos mainīt pašreizējo PVN sistēmu; atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis tagad uzskata šo jautājumu par prioritāti, un mudina tās būt gatavām šajā jomā veikt nopietnus pasākumus;

17.

uzskata, ka pašreizējā sistēma ir novecojusi un ka tā kardināli jāmaina, nenoslogojot godīgus uzņēmumus ar birokrātiskām prasībām; uzskata, ka status quo saglabāšana neatrisina problēmu;

Alternatīvas pastāvošajai PVN sistēmai

Apgrieztās nodokļu iekasēšanas mehānisms

18.

atzīmē, ka apgrieztās nodokļu iekasēšanas sistēmā PVN maksā pircējs vai pakalpojumu saņēmējs, nevis piegādātājs; atzīst, ka šīs sistēmas priekšrocība ir iespēja nepieļaut iesaistīšanos “pazudušā tirgotāja” krāpšanā, nosakot, ka par PVN nomaksu ir atbildīgs pircējs, kam piegādā preces, vai pakalpojumu saņēmējs;

19.

atzīmē, ka dubultā PVN sistēmas izveide kavētu efektīvu iekšējā tirgus darbību un radītu vēl sarežģītāku vidi, kas varētu bremzēt ieguldījumus uzņēmējdarbībā, ko savukārt ilgtermiņā varētu pārvarēt tikai ar obligātas vispārinātas apgrieztās nodokļu iekasēšanas sistēmas palīdzību, nevis ar brīvprātīgu vai izvēlētu piegāžu atlases sistēmu;

20.

atzīmē arī to, ka apgrieztās nodokļu iekasēšanas sistēma nepieļauj maksājumu pa daļām un kopējais PVN tiek maksāts tikai piegādes ķēdes beigu posmā, atkāpjoties no pašregulējoša PVN kontroles mehānisma; brīdina, ka var parādīties jauni krāpšanas veidi, arī palielināti nodokļu zaudējumi mazumtirdzniecības līmenī un ļaunprātīga PVN reģistrācijas numuru izmantošana, un ka šādas krāpšanas apkarošana, ieviešot papildu pārbaudes, varētu radīt papildu administratīvo slogu godīgiem tirgotājiem; tāpēc mudina ievērot piesardzību un nopietni apsvērt apgrieztās nodokļu iekasēšanas sistēmas ieviešanu; tomēr atzīmē, ka robežvērtības piemērošana, lai ierobežotu ar nodokli neaplikta galapatēriņa risku, var palīdzēt cīņā pret krāpšanu un uzskata, ka Padomes ierosinātā 5 000 EUR robežvērtība ir pamatota;

Izmēģinājuma projekts

21.

saglabājot piesardzību un kritisku attieksmi, atzīmē, ka izmēģinājuma projekts var dalībvalstīm palīdzēt labāk izprast risku, kas saistīts ar apgrieztās nodokļu iekasēšanas mehānismu, un mudina Komisiju un dalībvalstis noteikt pienācīgas garantijas, lai nodrošinātu, ka izmēģinājuma projekta darbības laikā nedz dalībvalsts, kura piedalās projektā, nedz jebkura cita dalībvalsts netiek pakļauta lielam riskam;

Kopienas iekšējo preču piegāžu aplikšana ar nodokļiem

22.

uzskata, ka vislabākais risinājums, apkarojot ar pārrobežu piegādēm saistītu krāpšanu PVN jomā, ir tādas sistēmas ieviešana, kurā Kopienas iekšējo piegāžu atbrīvojums no PVN ir aizstāts ar 15 % nodokļa likmi; atzīmē, ka šīs sistēmas darbībai būtu labāk, ja dažādās un sarežģītās samazinātās likmes tiktu būtiski vienkāršotas, līdz minimālam līmenim samazinot administratīvo slogu uzņēmumiem un nodokļu iestādēm; atzīmē, ka atsevišķi PVN likmju samazinājumi, kas ieviesti pirms 1992. gada, rūpīgi jāizskata un jānovērtē, vai tie ir ekonomiski pamatoti;

23.

atzīst, ka sakarā ar diferencētām PVN likmēm Kopienas iekšējo piegāžu aplikšana ar nodokli būs saistīta ar maksājumu līdzsvarošanas nepieciešamību starp dalībvalstīm; uzskata, ka šādu līdzsvarošanu varētu veikt ar starpniecības centra palīdzību, kas atvieglotu ieņēmumu nodošanu no vienas dalībvalsts uz citu; uzsver, ka starpniecības centra darbība tehniski ir iespējama;

24.

uzskata, ka decentralizētu starpniecības centru sistēma būtu piemērotāka un ka to varētu izveidot ātrāk, jo tā dalībvalstīm dotu iespēju divpusējās sarunās vienoties par svarīgiem aspektiem, ņemot vērā šo valstu tirdzniecības bilanci, to PVN sistēmas darbības līdzību, kontroles mehānismus un savstarpēju uzticēšanos;

25.

uzsver, ka piegādi saņemošās dalībvalsts nodokļu administrācijas pienākums ir iekasēt PVN no sava piegādātāja un, izmantojot starpniecības sistēmu, nodot to tās valsts nodokļu administrācijai, kurā noticis Kopienas iekšējais pirkums; atzīst, ka starp nodokļu administrācijām jādibina savstarpējas uzticēšanās attiecības;

Administratīvā sadarbība un savstarpējā palīdzība PVN, akcīzes nodokļa un tiešo nodokļu jomā

26.

uzsver, ka dalībvalstis vienas pašas nevar apkarot pārrobežu krāpšanu nodokļu jomā; uzskata, ka informācijas apmaiņa un sadarbība dalībvalstu starpā un ar Komisiju gan pēc būtības, gan tempa ziņā ir bijusi nepietiekama, lai efektīvi apkarotu krāpšanu nodokļu jomā; uzskata, ka tieša saziņa starp vietējiem un valsts līmeņa krāpšanas apkarošanas birojiem nav nedz pietiekami attīstīta, nedz īstenota, un rezultātā vērojama neefektivitāte, nepietiekama administratīvās sadarbības struktūru izmantošana un novēlota saziņa;

27.

uzstāj — lai aizsargātu savus nodokļu ieņēmumus, kas saistīti ar iekšējo tirgu, visām dalībvalstīm ir jāveic līdzīgi pasākumi pret nodokļu nemaksātājiem, neatkarīgi no tā, kur radušies ieņēmumu zaudējumi; aicina Komisiju ierosināt iespējamos mehānismus, lai dalībvalstu starpā veicinātu šādu sadarbību;

28.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par grozījumu veikšanu Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (2) un Padomes 2003. gada 7. oktobra Regulā (EK) Nr. 1798/2003 par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļu jomā (3), lai no 2010. gada paātrinātu informācijas apkopošanu un apmaiņu par Kopienas iekšējiem darījumiem; atzīst, ka ierosinātie noteikumi par ziņojumiem viena mēneša robežās radīs papildu administratīvo slogu uzņēmumiem, kas sniedz tikai tādus pakalpojumus, uz kuriem šie noteikumi pašlaik neattiecas, tomēr atzīst, ka tas ir vajadzīgs, lai izvairītos no “karuseļveida” krāpniecības dažu pakalpojumu jomā;

29.

mudina Padomi ātri pieņemt ierosinātos pasākumus un aicina Komisiju iesniegt papildu priekšlikumus par visu dalībvalstu automatizētu pieeju dalībvalstu datiem, kas nav sensitīvi un kas attiecas uz šo valstu nodokļu maksātājiem (uzņēmējdarbības nozare, atsevišķi dati par apgrozījumu utt.), kā arī par tādu procedūru saskaņošanu, kas attiecas uz PVN maksātāju reģistrāciju un izslēgšanu no reģistra, lai nodrošinātu, ka fiktīvus nodokļu maksātājus ātri identificē un izslēdz no reģistra; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāuzņemas atbildība par savu datu atjaunināšanu, jo īpaši saistībā ar izslēgšanu no reģistra un fiktīvo nodokļu maksātāju reģistrāciju;

30.

atgādina, ka Lisabonas stratēģijas ieviešanu varētu kavēt “nodokļu paradīzes”, ja tās liks pārmērīgi pazemināt nodokļu likmes un kopumā mazinās nodokļu ieņēmumus;

31.

uzsver arī to, ka, pastāvot budžeta disciplīnai, jebkāda nodokļu bāzes samazināšana apdraudēs dalībvalstu spēju panākt atbilstību grozītajam Stabilitātes un izaugsmes paktam;

32.

uzsver — lai likvidētu “nodokļu paradīzes”, cita starpā ir vajadzīga trīspusēja stratēģija: risināt jautājumu par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, paplašināt darbības jomu Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīvai 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem (4) un pieprasīt, lai ESAO ar savu dalībvalstu palīdzību piemērotu sankcijas neatsaucīgām “nodokļu paradīzēm”;

Izvairīšanās no nodokļu maksāšanas

33.

pauž nožēlu, ka dalībvalstis, izmantojot arvien jaunas atrunas un vilcināšanās taktiku, kavē Direktīvas 2003/48/EK grozīšanu, un aicina Komisiju, neskatoties uz pretestību, iespējami drīz nākt klajā ar priekšlikumiem;

34.

uzsver, ka grozījumiem Direktīvā 2003/48/EK par uzkrājumu procentu nodokli ir jānovērš dažādi šīs direktīvas trūkumi un nepilnības, kas neļauj atklāt izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpnieciskas darbības nodokļu jomā;

35.

aicina Komisiju izpētīt Direktīvas 2003/48/EK par uzkrājumu procentu nodokli iespējamos grozījumu variantus, izskatot arī iespēju paplašināt direktīvas darbības jomu attiecībā uz juridisko personu veidiem un finanšu ieņēmumu avotiem;

36.

mudina Eiropas Savienību arī turpmāk iekļaut darba kārtībā “nodokļu paradīžu” likvidāciju visā pasaulē, ņemot vērā negatīvās sekas, ko “nodokļu paradīzes” rada dalībvalstu nodokļu ieņēmumiem; aicina Padomi un Komisiju izmantot Eiropas Savienības kā tirdzniecības lielvaras ietekmi, risinot sarunas par tirdzniecības un sadarbības nolīgumiem ar “nodokļu paradīžu” valdībām, lai pārliecinātu tās atcelt nodokļu noteikumus un praksi, kas veicina izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpniecību; atzinīgi vērtē Padomes 2008. gada 14. maija ieteikumus, kas sperts kā pirmais solis, tirdzniecības nolīgumos iekļaut klauzulu par labu pārvaldību nodokļu jautājumos; prasa Komisijai turpmākajās sarunās par tirdzniecības nolīgumiem nekavējoties nākt klajā ar šādu klauzulu;

*

* *

37.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


(1)  OV C 20, 25.1.2008., 1. lpp.

(2)  OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.

(3)  OV L 264, 15.10.2003., 1. lpp.

(4)  OV L 157, 26.6.2003., 38. lpp.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/19


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
2011. gada pasludināšana par Eiropas brīvprātīgā darba gadu

P6_TA(2008)0389

Eiropas Parlamenta deklarācija par to, lai 2011. gadu pasludinātu par Eiropas brīvprātīgā darba gadu

2009/C 295 E/05

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa rezolūciju par brīvprātīgā darba nozīmi ekonomiskajā un sociālajā kohēzijā (1),

ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju rezolūciju (2007. gada 16. novembris) par kopīgu mērķu īstenošanu saistībā ar jauniešu brīvprātīgām darbībām (2),

ņemot vērā Reglamenta 116. pantu,

A.

tā kā brīvprātīgu darbu veic vairāk nekā 100 miljoni dažādu tautību Eiropas iedzīvotāju dažādā vecumā ar dažādiem reliģiskajiem uzskatiem;

B.

tā kā 2007. gadā publicētais Eirobarometra pētījums atklāja, ka trīs no desmit Eiropas iedzīvotājiem veic brīvprātīgu darbu un gandrīz 80 % aptaujāto uzskata, ka brīvprātīgajam darbam ir svarīga nozīme Eiropas demokrātijas dzīvē (3);

C.

tā kā brīvprātīgā darba sektors saskaņā ar aplēsēm veido 5 % no dalībvalstu kopējā iekšējā kopprodukta un attīsta inovatīvas darbības, lai noteiktu sabiedrības vajadzības, uzklausītu tās un atbilstīgi rīkotos;

D.

tā kā Eiropas Brīvprātīgo centrs, Eiropas Jaunatnes forums, Brīvprātīgo pakalpojumu organizāciju apvienība, Pasaules Skautu kustības organizācija, “Sarkanā krusta” Eiropas Savienības birojs, organizācijas “volonteurope”, Eiropas veco ļaužu platforma (AGE), “Solidar”, “Caritas Europa”, “ENGAGE”, “Johanniter International”, Eiropas Sporta nevalstiskā organizācija un citas organizācijas, kopā pārstāvot tūkstošiem organizāciju, kurās iesaistīti miljoni brīvprātīgo, ir aicinājušas Eiropas iestādes pasludināt 2011. gadu par Eiropas brīvprātīgā darba gadu,

1.

aicina Komisiju ar visu ES institūciju atbalstu pasludināt 2011. gadu par Eiropas brīvprātīgā darba gadu;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem Komisijai un Padomei.

Parakstīja

Adamos Adamou, Gabriele Albertini, Jim Allister, Alexander Alvaro, Jan Andersson, Georgs Andrejevs, Alfonso Andria, Laima Liucija Andrikienė, Emmanouil Angelakas, Roberta Angelilli, Stavros Arnaoutakis, Francisco Assis, Elspeth Attwooll, Marie-Hélène Aubert, Margrete Auken, Liam Aylward, Mariela Velichkova Baeva, Enrique Barón Crespo, Alessandro Battilocchio, Katerina Batzeli, Edit Bauer, Jean Marie Beaupuy, Zsolt László Becsey, Angelika Beer, Ivo Belet, Jean-Luc Bennahmias, Rolf Berend, Pervenche Berès, Sergio Berlato, Giovanni Berlinguer, Thijs Berman, Adam Bielan, Guy Bono, Josep Borrell Fontelles, Victor Boștinaru, Catherine Boursier, Bernadette Bourzai, John Bowis, Sharon Bowles, Emine Bozkurt, Iles Braghetto, Mihael Brejc, Frieda Brepoels, André Brie, Elmar Brok, Danutė Budreikaitė, Kathalijne Maria Buitenweg, Ieke van den Burg, Colm Burke, Philip Bushill-Matthews, Cristian Silviu Bușoi, Simon Busuttil, Jerzy Buzek, Martin Callanan, Mogens Camre, Luis Manuel Capoulas Santos, Marie-Arlette Carlotti, Giorgio Carollo, Paulo Casaca, Michael Cashman, Carlo Casini, Françoise Castex, Giuseppe Castiglione, Pilar del Castillo Vera, Jorgo Chatzimarkakis, Zdzisław Kazimierz Chmielewski, Ole Christensen, Sylwester Chruszcz, Philip Claeys, Luigi Cocilovo, Carlos Coelho, Richard Corbett, Giovanna Corda, Titus Corlățean, Jean Louis Cottigny, Michael Cramer, Corina Crețu, Gabriela Crețu, Brian Crowley, Marek Aleksander Czarnecki, Ryszard Czarnecki, Daniel Dăianu, Dragoș Florin David, Chris Davies, Bairbre de Brún, Jean-Luc Dehaene, Panayiotis Demetriou, Gérard Deprez, Proinsias De Rossa, Marielle De Sarnez, Marie-Hélène Descamps, Harlem Désir, Albert Deß, Mia De Vits, Jolanta Dičkutė, Koenraad Dillen, Giorgos Dimitrakopoulos, Alexandra Dobolyi, Beniamino Donnici, Den Dover, Avril Doyle, Mojca Drčar Murko, Petr Duchoň, Andrew Duff, Árpád Duka-Zólyomi, Constantin Dumitriu, Michl Ebner, Lena Ek, Saïd El Khadraoui, James Elles, Maria da Assunção Esteves, Edite Estrela, Harald Ettl, Jill Evans, Robert Evans, Göran Färm, Richard Falbr, Markus Ferber, Emanuel Jardim Fernandes, Francesco Ferrari, Elisa Ferreira, Ilda Figueiredo, Petru Filip, Hélène Flautre, Alessandro Foglietta, Hanna Foltyn-Kubicka, Glyn Ford, Janelly Fourtou, Armando França, Duarte Freitas, Ingo Friedrich, Urszula Gacek, Michael Gahler, Milan Gaľa, Gerardo Galeote, Vicente Miguel Garcés Ramón, Eugenijus Gentvilas, Georgios Georgiou, Bronisław Geremek, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Adam Gierek, Maciej Marian Giertych, Neena Gill, Ioannis Gklavakis, Bogdan Golik, Ana Maria Gomes, Donata Gottardi, Genowefa Grabowska, Dariusz Maciej Grabowski, Vasco Graça Moura, Nathalie Griesbeck, Lissy Gröner, Elly de Groen-Kouwenhoven, Mathieu Grosch, Lilli Gruber, Ignasi Guardans Cambó, Ambroise Guellec, Pedro Guerreiro, Umberto Guidoni, Zita Gurmai, Fiona Hall, David Hammerstein, Małgorzata Handzlik, Gábor Harangozó, Malcolm Harbour, Marian Harkin, Rebecca Harms, Joel Hasse Ferreira, Satu Hassi, Anna Hedh, Jeanine Hennis-Plasschaert, Esther Herranz García, Jim Higgins, Jens Holm, Milan Horáček, Richard Howitt, Ján Hudacký, Stephen Hughes, Alain Hutchinson, Filiz Hakaeva Hyusmenova, Monica Maria Iacob-Ridzi, Sophia in 't Veld, Mikel Irujo Amezaga, Ville Itälä, Lily Jacobs, Anneli Jäätteenmäki, Stanisław Jałowiecki, Mieczysław Edmund Janowski, Lívia Járóka, Elisabeth Jeggle, Rumiana Jeleva, Anne E. Jensen, Romana Jordan Cizelj, Jelko Kacin, Filip Kaczmarek, Gisela Kallenbach, Othmar Karas, Sajjad Karim, Ioannis Kasoulides, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Piia-Noora Kauppi, Tunne Kelam, Glenys Kinnock, Evgeni Kirilov, Ewa Klamt, Wolf Klinz, Dieter-Lebrecht Koch, Silvana Koch-Mehrin, Eija-Riitta Korhola, Miloš Koterec, Holger Krahmer, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Ģirts Valdis Kristovskis, Urszula Krupa, Wiesław Stefan Kuc, Jan Jerzy Kułakowski, Sepp Kusstatscher, Zbigniew Krzysztof Kuźmiuk, Joost Lagendijk, Jean Lambert, Alexander Graf Lambsdorff, Vytautas Landsbergis, Esther De Lange, Anne Laperrouze, Romano Maria La Russa, Vincenzo Lavarra, Henrik Lax, Johannes Lebech, Bernard Lehideux, Lasse Lehtinen, Jörg Leichtfried, Jo Leinen, Katalin Lévai, Janusz Lewandowski, Bogusław Liberadzki, Marcin Libicki, Eva Lichtenberger, Alain Lipietz, Pia Elda Locatelli, Andrea Losco, Caroline Lucas, Sarah Ludford, Astrid Lulling, Elizabeth Lynne, Linda McAvan, Arlene McCarthy, Mary Lou McDonald, Mairead McGuinness, Edward McMillan-Scott, Jamila Madeira, Eugenijus Maldeikis, Toine Manders, Ramona Nicole Mănescu, Vladimír Maňka, Thomas Mann, Marian-Jean Marinescu, Catiuscia Marini, Sérgio Marques, Maria Martens, David Martin, Jean-Claude Martinez, Miguel Angel Martínez Martínez, Jan Tadeusz Masiel, Antonio Masip Hidalgo, Marios Matsakis, Yiannakis Matsis, Maria Matsouka, Manolis Mavrommatis, Hans-Peter Mayer, Erik Meijer, Íñigo Méndez de Vigo, Emilio Menéndez del Valle, Marianne Mikko, Miroslav Mikolášik, Gay Mitchell, Nickolay Mladenov, Claude Moraes, Eluned Morgan, Luisa Morgantini, Elisabeth Morin, Roberto Musacchio, Cristiana Muscardini, Joseph Muscat, Sebastiano (Nello) Musumeci, Riitta Myller, Pasqualina Napoletano, Michael Henry Nattrass, Robert Navarro, Cătălin-Ioan Nechifor, Bill Newton Dunn, Annemie Neyts-Uyttebroeck, James Nicholson, Angelika Niebler, Lambert van Nistelrooij, Ljudmila Novak, Vural Öger, Jan Olbrycht, Seán Ó Neachtain, Gérard Onesta, Janusz Onyszkiewicz, Ria Oomen-Ruijten, Dumitru Oprea, Miroslav Ouzký, Siiri Oviir, Doris Pack, Maria Grazia Pagano, Borut Pahor, Justas Vincas Paleckis, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Marco Pannella, Pier Antonio Panzeri, Dimitrios Papadimoulis, Georgios Papastamkos, Neil Parish, Aldo Patriciello, Vincent Peillon, Alojz Peterle, Maria Petre, Markus Pieper, Sirpa Pietikäinen, João de Deus Pinheiro, Józef Pinior, Mirosław Mariusz Piotrowski, Umberto Pirilli, Hubert Pirker, Paweł Bartłomiej Piskorski, Lapo Pistelli, Gianni Pittella, Zita Pleštinská, Anni Podimata, Zdzisław Zbigniew Podkański, Samuli Pohjamo, Lydie Polfer, Mihaela Popa, Nicolae Vlad Popa, Miguel Portas, Vittorio Prodi, John Purvis, Luís Queiró, Reinhard Rack, Alexander Radwan, Bilyana Ilieva Raeva, Poul Nyrup Rasmussen, Karin Resetarits, José Ribeiro e Castro, Marco Rizzo, Bogusław Rogalski, Zuzana Roithová, Raül Romeva i Rueda, Dariusz Rosati, Wojciech Roszkowski, Libor Rouček, Paul Rübig, Heide Rühle, Leopold Józef Rutowicz, Eoin Ryan, Aloyzas Sakalas, Katrin Saks, Antolín Sánchez Presedo, Manuel António dos Santos, Sebastiano Sanzarello, Amalia Sartori, Jacek Saryusz-Wolski, Toomas Savi, Luciana Sbarbati, Christel Schaldemose, Pierre Schapira, Agnes Schierhuber, Margaritis Schinas, Frithjof Schmidt, Olle Schmidt, Pál Schmitt, Elisabeth Schroedter, Inger Segelström, Esko Seppänen, Czesław Adam Siekierski, José Albino Silva Peneda, Brian Simpson, Kathy Sinnott, Marek Siwiec, Nina Škottová, Alyn Smith, Csaba Sógor, Bogusław Sonik, María Sornosa Martínez, Sérgio Sousa Pinto, Jean Spautz, Bart Staes, Grażyna Staniszewska, Margarita Starkevičiūtė, Dirk Sterckx, Struan Stevenson, Catherine Stihler, Ulrich Stockmann, Dimitar Stoyanov, Robert Sturdy, Margie Sudre, David Sumberg, László Surján, Eva-Britt Svensson, József Szájer, István Szent-Iványi, Konrad Szymański, Hannu Takkula, Charles Tannock, Andres Tarand, Salvatore Tatarella, Britta Thomsen, Marianne Thyssen, Silvia-Adriana Țicău, Gary Titley, Patrizia Toia, László Tőkés, Ewa Tomaszewska, Witold Tomczak, Jacques Toubon, Antonios Trakatellis, Kyriacos Triantaphyllides, Claude Turmes, Evangelia Tzampazi, Feleknas Uca, Vladimir Urutchev, Inese Vaidere, Nikolaos Vakalis, Frank Vanhecke, Johan Van Hecke, Anne Van Lancker, Ioannis Varvitsiotis, Armando Veneto, Donato Tommaso Veraldi, Bernadette Vergnaud, Cornelis Visser, Oldřich Vlasák, Diana Wallis, Graham Watson, Henri Weber, Manfred Weber, Anja Weisgerber, Åsa Westlund, Anders Wijkman, Glenis Willmott, Iuliu Winkler, Janusz Wojciechowski, Anna Záborská, Zbigniew Zaleski, Mauro Zani, Andrzej Tomasz Zapałowski, Stefano Zappalà, Tomáš Zatloukal, Tatjana Ždanoka, Gabriele Zimmer, Marian Zlotea, Jaroslav Zvěřina, Tadeusz Zwiefka


(1)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0131.

(2)  OV C 241, 20.9.2008., 1. lpp.

(3)  “Eiropas Sociālā realitāte”, Speciālais Eirobarometrs 273, Wave 66.3.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/21


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Lielāka uzmanība jaunatnes iespēju nodrošināšanai ES politikas jomās

P6_TA(2008)0390

Deklarācija par lielāku uzmanību jaunatnes iespēju nodrošināšanai ES politikas jomās

2009/C 295 E/06

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Reglamenta 116. pantu,

A.

tā kā Komisija tās Baltajā grāmatā “Jauns impulss Eiropas jaunatnei” (COM(2001)0681), kuru Parlaments pārbaudīja tā 2002. gada 14. maija rezolūcijā (1), noteikusi mērķi pievērst lielāku uzmanību jaunatnei visās politikas jomās, jo īpaši attiecībā uz izglītību un mūžizglītību, nodarbinātību, sociālo integrāciju, veselību, jaunatnes patstāvību, mobilitāti, pamattiesībām un nediskrimināciju;

B.

tā kā 2005 gada 22. un 23. marta Eiropadome pieņēma Eiropas Jaunatnes paktu kā vienu no līdzekļiem Lisabonas mērķu īstenošanai, un 2008. gada martā atkārtoti apstiprināja savu apņēmību, uzsverot nepieciešamību ieguldīt jaunatnē tagad un arī nākotnē;

C.

tā kā Komisija 2007. gada 5. septembra paziņojumā “Sekmēt jaunatnes pilnīgu iesaistīšanos izglītībā, nodarbinātībā un sabiedrībā” (COM(2007)0498) ir apliecinājusi nepieciešamību risināt ar jaunatni saistītos jautājumus;

D.

tā kā Parlaments ir pieņēmis tā 2007. gada 19. jūnija rezolūciju par reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz pasākumiem jaunu sieviešu ģimenes dzīves un studiju laika posma apvienošanai Eiropas Savienībā (2) un 2008. gada 21. februāra rezolūciju par Eiropas demogrāfisko nākotni (3), kuros uzsvērta nepieciešamība pievērst lielāku uzmanību jaunatnei,

1.

aicina Komisiju apsvērt, kāda būs turpmāko likumdošanas priekšlikumu ietekme uz jaunatni, un iekļaut gan šos apsvērumus, gan arī rezultātus, ko devis strukturētais dialogs ar jaunatnes organizācijām šo priekšlikumu gatavošanā, jo īpaši tajās politikas jomās, kas minētas A. apsvērumā;

2.

aicina dalībvalstis Lisabonas nacionālo reformu programmu īstenošanā pievērst uzmanību jaunatnei un ņemt vērā ar jaunatni saistītos jautājumus attiecīgajās politikas jomās;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem Padomei, Komisijai un Eiropas Jaunatnes forumam.

Parakstīja

Adamos Adamou, Vincenzo Aita, Gabriele Albertini, Alexander Alvaro, Jan Andersson, Georgs Andrejevs, Alfonso Andria, Laima Liucija Andrikienė, Emmanouil Angelakas, Roberta Angelilli, Kader Arif, Stavros Arnaoutakis, Francisco Assis, John Attard-Montalto, Elspeth Attwooll, Jean-Pierre Audy, Margrete Auken, Liam Aylward, Pilar Ayuso, Peter Baco, Maria Badia i Cutchet, Mariela Velichkova Baeva, Enrique Barón Crespo, Alessandro Battilocchio, Katerina Batzeli, Jean Marie Beaupuy, Zsolt László Becsey, Ivo Belet, Jean-Luc Bennahmias, Monika Beňová, Giovanni Berlinguer, Thijs Berman, Šarūnas Birutis, Sebastian Valentin Bodu, Herbert Bösch, Guy Bono, Victor Boștinaru, Bernadette Bourzai, John Bowis, Sharon Bowles, Emine Bozkurt, Iles Braghetto, Mihael Brejc, Frieda Brepoels, Jan Březina, André Brie, Danutė Budreikaitė, Kathalijne Maria Buitenweg, Wolfgang Bulfon, Udo Bullmann, Ieke van den Burg, Colm Burke, Niels Busk, Cristian Silviu Bușoi, Philippe Busquin, Simon Busuttil, Jerzy Buzek, Luis Manuel Capoulas Santos, David Casa, Paulo Casaca, Michael Cashman, Carlo Casini, Giuseppe Castiglione, Jean-Marie Cavada, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Luigi Cocilovo, Carlos Coelho, Daniel Cohn-Bendit, Richard Corbett, Dorette Corbey, Giovanna Corda, Titus Corlățean, Thierry Cornillet, Jean Louis Cottigny, Michael Cramer, Jan Cremers, Gabriela Crețu, Brian Crowley, Magor Imre Csibi, Marek Aleksander Czarnecki, Daniel Dăianu, Joseph Daul, Dragoș Florin David, Chris Davies, Antonio De Blasio, Bairbre de Brún, Arūnas Degutis, Jean-Luc Dehaene, Panayiotis Demetriou, Marie-Hélène Descamps, Albert Deß, Christine De Veyrac, Mia De Vits, Jolanta Dičkutė, Alexandra Dobolyi, Beniamino Donnici, Bert Doorn, Brigitte Douay, Avril Doyle, Mojca Drčar Murko, Petr Duchoň, Bárbara Dührkop Dührkop, Árpád Duka-Zólyomi, Constantin Dumitriu, Michl Ebner, Lena Ek, Saïd El Khadraoui, Maria da Assunção Esteves, Edite Estrela, Harald Ettl, Jill Evans, Göran Färm, Richard Falbr, Carlo Fatuzzo, Claudio Fava, Emanuel Jardim Fernandes, Francesco Ferrari, Elisa Ferreira, Ilda Figueiredo, Petru Filip, Věra Flasarová, Alessandro Foglietta, Hanna Foltyn-Kubicka, Nicole Fontaine, Glyn Ford, Brigitte Fouré, Janelly Fourtou, Juan Fraile Cantón, Armando França, Monica Frassoni, Duarte Freitas, Milan Gaľa, Vicente Miguel Garcés Ramón, Iratxe García Pérez, Patrick Gaubert, Jean-Paul Gauzès, Eugenijus Gentvilas, Georgios Georgiou, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Claire Gibault, Ioannis Gklavakis, Ana Maria Gomes, Donata Gottardi, Vasco Graça Moura, Martí Grau i Segú, Louis Grech, Nathalie Griesbeck, Lissy Gröner, Elly de Groen-Kouwenhoven, Matthias Groote, Mathieu Grosch, Françoise Grossetête, Lilli Gruber, Ignasi Guardans Cambó, Ambroise Guellec, Pedro Guerreiro, Zita Gurmai, Cristina Gutiérrez-Cortines, Fiona Hall, David Hammerstein, Benoît Hamon, Małgorzata Handzlik, Marian Harkin, Rebecca Harms, Joel Hasse Ferreira, Satu Hassi, Anna Hedh, Gyula Hegyi, Jeanine Hennis-Plasschaert, Jim Higgins, Jens Holm, Mary Honeyball, Milan Horáček, Stephen Hughes, Alain Hutchinson, Filiz Hakaeva Hyusmenova, Sophia in 't Veld, Ville Itälä, Carlos José Iturgaiz Angulo, Lily Jacobs, Anneli Jäätteenmäki, Mieczysław Edmund Janowski, Anne E. Jensen, Dan Jørgensen, Pierre Jonckheer, Romana Jordan Cizelj, Jelko Kacin, Filip Kaczmarek, Gisela Kallenbach, Othmar Karas, Ioannis Kasoulides, Piia-Noora Kauppi, Metin Kazak, Tunne Kelam, Glenys Kinnock, Ewa Klamt, Dieter-Lebrecht Koch, Silvana Koch-Mehrin, Jaromír Kohlíček, Maria Eleni Koppa, Miloš Koterec, Sergej Kozlík, Guntars Krasts, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Wolfgang Kreissl-Dörfler, Ģirts Valdis Kristovskis, Wiesław Stefan Kuc, Jan Jerzy Kułakowski, Sepp Kusstatscher, Zbigniew Krzysztof Kuźmiuk, Joost Lagendijk, André Laignel, Alain Lamassoure, Jean Lambert, Vytautas Landsbergis, Esther De Lange, Anne Laperrouze, Henrik Lax, Johannes Lebech, Stéphane Le Foll, Roselyne Lefrançois, Bernard Lehideux, Lasse Lehtinen, Jörg Leichtfried, Jo Leinen, Marcin Libicki, Eva Lichtenberger, Marie-Noëlle Lienemann, Alain Lipietz, Pia Elda Locatelli, Caroline Lucas, Sarah Ludford, Florencio Luque Aguilar, Elizabeth Lynne, Marusya Ivanova Lyubcheva, Jules Maaten, Linda McAvan, Arlene McCarthy, Mary Lou McDonald, Mairead McGuinness, Edward McMillan-Scott, Jamila Madeira, Ramona Nicole Mănescu, Vladimír Maňka, Mario Mantovani, Catiuscia Marini, Helmuth Markov, Sérgio Marques, Maria Martens, David Martin, Miguel Angel Martínez Martínez, Jan Tadeusz Masiel, Marios Matsakis, Yiannakis Matsis, Manolis Mavrommatis, Manuel Medina Ortega, Erik Meijer, Íñigo Méndez de Vigo, Emilio Menéndez del Valle, Marianne Mikko, Miroslav Mikolášik, Claude Moraes, Javier Moreno Sánchez, Luisa Morgantini, Elisabeth Morin, Roberto Musacchio, Joseph Muscat, Sebastiano (Nello) Musumeci, Riitta Myller, Pasqualina Napoletano, Robert Navarro, Cătălin-Ioan Nechifor, Catherine Neris, Angelika Niebler, Ljudmila Novak, Raimon Obiols i Germà, Vural Öger, Jan Olbrycht, Seán Ó Neachtain, Gérard Onesta, Dumitru Oprea, Josu Ortuondo Larrea, Siiri Oviir, Borut Pahor, Justas Vincas Paleckis, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Vladko Todorov Panayotov, Pier Antonio Panzeri, Dimitrios Papadimoulis, Atanas Paparizov, Georgios Papastamkos, Neil Parish, Ioan Mircea Pașcu, Aldo Patriciello, Vincent Peillon, Maria Petre, Sirpa Pietikäinen, Rihards Pīks, João de Deus Pinheiro, Józef Pinior, Umberto Pirilli, Hubert Pirker, Paweł Bartłomiej Piskorski, Gianni Pittella, Francisca Pleguezuelos Aguilar, Zita Pleštinská, Anni Podimata, Samuli Pohjamo, Bernard Poignant, José Javier Pomés Ruiz, Mihaela Popa, Nicolae Vlad Popa, Miguel Portas, Christa Prets, Pierre Pribetich, Vittorio Prodi, John Purvis, Luís Queiró, Reinhard Rack, Bilyana Ilieva Raeva, Miloslav Ransdorf, Poul Nyrup Rasmussen, Karin Resetarits, José Ribeiro e Castro, Teresa Riera Madurell, Frédérique Ries, Karin Riis-Jørgensen, Maria Robsahm, Bogusław Rogalski, Zuzana Roithová, Raül Romeva i Rueda, Dagmar Roth-Behrendt, Libor Rouček, Paul Rübig, Heide Rühle, Leopold Józef Rutowicz, Eoin Ryan, Tokia Saïfi, Aloyzas Sakalas, Katrin Saks, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Antolín Sánchez Presedo, Manuel António dos Santos, Sebastiano Sanzarello, Salvador Domingo Sanz Palacio, Amalia Sartori, Gilles Savary, Toomas Savi, Luciana Sbarbati, Christel Schaldemose, Agnes Schierhuber, Carl Schlyter, Frithjof Schmidt, Pál Schmitt, Elisabeth Schroedter, Inger Segelström, Adrian Severin, José Albino Silva Peneda, Brian Simpson, Csaba Sógor, Søren Bo Søndergaard, Bogusław Sonik, María Sornosa Martínez, Sérgio Sousa Pinto, Jean Spautz, Bart Staes, Grażyna Staniszewska, Gabriele Stauner, Petya Stavreva, Dirk Sterckx, Catherine Stihler, Ulrich Stockmann, Theodor Dumitru Stolojan, Dimitar Stoyanov, Daniel Strož, Margie Sudre, Eva-Britt Svensson, Hannes Swoboda, József Szájer, István Szent-Iványi, Csaba Sándor Tabajdi, Antonio Tajani, Hannu Takkula, Andres Tarand, Britta Thomsen, Marianne Thyssen, Silvia-Adriana Țicău, Gary Titley, Patrizia Toia, László Tőkés, Ewa Tomaszewska, Witold Tomczak, Jacques Toubon, Antonios Trakatellis, Catherine Trautmann, Kyriacos Triantaphyllides, Claude Turmes, Evangelia Tzampazi, Feleknas Uca, Vladimir Urutchev, Nikolaos Vakalis, Johan Van Hecke, Anne Van Lancker, Ioannis Varvitsiotis, Donato Tommaso Veraldi, Bernadette Vergnaud, Alejo Vidal-Quadras, Kristian Vigenin, Oldřich Vlasák, Dominique Vlasto, Johannes Voggenhuber, Sahra Wagenknecht, Graham Watson, Henri Weber, Renate Weber, Åsa Westlund, Jan Marinus Wiersma, Anders Wijkman, Glenis Willmott, Iuliu Winkler, Janusz Wojciechowski, Corien Wortmann-Kool, Francis Wurtz, Luis Yañez-Barnuevo García, Anna Záborská, Zbigniew Zaleski, Mauro Zani, Tatjana Ždanoka, Dushana Zdravkova, Marian Zlotea, Jaroslav Zvěřina, Tadeusz Zwiefka


(1)  OV C 180 E, 31.7.2003., 145. lpp.

(2)  OV C 146 E, 12.6.2008., 112. lpp.

(3)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0066.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/23


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Ārkārtas sadarbība pazudušu bērnu meklēšanā (rakstiska deklarācija)

P6_TA(2008)0391

Eiropas Parlamenta deklarācija par ārkārtas sadarbību pazudušu bērnu meklēšanā

2009/C 295 E/07

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Reglamenta 116. pantu,

A.

tā kā bērnu nolaupīšana ir viens no visnecilvēciskākajiem noziegumiem;

B.

tā kā šādu noziegumu skaits Eiropā arvien pieaug un tas var būt saistīts ar upuru transportēšanu pāri valstu robežām;

C.

tā kā iespējas glābt nolaupīta bērna dzīvību, laikam ritot, arvien samazinās;

D.

tā kā nav kopējas Eiropas brīdināšanas sistēmas bērnu pazušanas gadījumos un arī daudzās Eiropas Savienības dalībvalstīs nav šādas vietējās vai valsts mēroga sistēmas,

1.

aicina dalībvalstis ieviest brīdināšanas sistēmu par bērnu pazušanu, kuras iedarbināšanas gadījumā būtu nekavējoties jāsniedz attiecīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, robežsardzes, muitas un tiesībaizsardzības iestādēm:

detalizēta informācija par pazudušo bērnu, ja iespējams, arī viņa fotogrāfija, ja tāda ir pieejama;

par konkrēto pazušanas gadījumu un/vai par iespējamo(-ajiem) aizvedēju (-eim);

telefona numuru, uz kuru jāzvana, lai sniegtu informāciju (116 000, kur tas ir izveidots);

2.

aicina dalībvalstis noslēgt sadarbības nolīgumus ar visām robežvalstīm, lai nodrošinātu iespēju ātri izziņot trauksmi visās atbilstīgajās teritorijās;

3.

aicina attīstīt kopīgu organizāciju, kas sniegtu palīdzību dalībvalstu struktūrām un apmācītu tās;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem Padomei un Komisijai.

Parakstīja

Adamos Adamou, Vittorio Agnoletto, Vincenzo Aita, Gabriele Albertini, Jim Allister, Alexander Alvaro, Georgs Andrejevs, Emmanouil Angelakas, Roberta Angelilli, Stavros Arnaoutakis, Richard James Ashworth, Robert Atkins, John Attard-Montalto, Elspeth Attwooll, Marie-Hélène Aubert, Margrete Auken, Liam Aylward, Mariela Velichkova Baeva, Paolo Bartolozzi, Domenico Antonio Basile, Gerard Batten, Alessandro Battilocchio, Katerina Batzeli, Jean Marie Beaupuy, Christopher Beazley, Zsolt László Becsey, Ivo Belet, Irena Belohorská, Jean-Luc Bennahmias, Sergio Berlato, Thijs Berman, Slavi Binev, Sebastian Valentin Bodu, Herbert Bösch, Jens-Peter Bonde, Vito Bonsignore, Graham Booth, Mario Borghezio, Costas Botopoulos, Catherine Boursier, Bernadette Bourzai, John Bowis, Sharon Bowles, Iles Braghetto, Mihael Brejc, Frieda Brepoels, André Brie, Danutė Budreikaitė, Paul van Buitenen, Kathalijne Maria Buitenweg, Udo Bullmann, Ieke van den Burg, Colm Burke, Philip Bushill-Matthews, Niels Busk, Cristian Silviu Bușoi, Philippe Busquin, Simon Busuttil, Jerzy Buzek, Milan Cabrnoch, Martin Callanan, Mogens Camre, Marco Cappato, Marie-Arlette Carlotti, Giorgio Carollo, David Casa, Paulo Casaca, Michael Cashman, Carlo Casini, Giuseppe Castiglione, Giusto Catania, Jorgo Chatzimarkakis, Giles Chichester, Ole Christensen, Fabio Ciani, Derek Roland Clark, Luigi Cocilovo, Carlos Coelho, Richard Corbett, Giovanna Corda, Titus Corlățean, Thierry Cornillet, Paolo Costa, Jean Louis Cottigny, Paul Marie Coûteaux, Michael Cramer, Gabriela Crețu, Brian Crowley, Marek Aleksander Czarnecki, Hanne Dahl, Daniel Dăianu, Chris Davies, Bairbre de Brún, Panayiotis Demetriou, Gérard Deprez, Proinsias De Rossa, Marielle De Sarnez, Marie-Hélène Descamps, Harlem Désir, Albert Deß, Nirj Deva, Christine De Veyrac, Mia De Vits, Giorgos Dimitrakopoulos, Alexandra Dobolyi, Beniamino Donnici, Bert Doorn, Brigitte Douay, Den Dover, Avril Doyle, Mojca Drčar Murko, Petr Duchoň, Bárbara Dührkop Dührkop, Andrew Duff, Árpád Duka-Zólyomi, Constantin Dumitriu, Michl Ebner, Lena Ek, James Elles, Edite Estrela, Jill Evans, Jonathan Evans, Robert Evans, Nigel Farage, Markus Ferber, Emanuel Jardim Fernandes, Francesco Ferrari, Ilda Figueiredo, Petru Filip, Roberto Fiore, Věra Flasarová, Hélène Flautre, Alessandro Foglietta, Hanna Foltyn-Kubicka, Glyn Ford, Brigitte Fouré, Janelly Fourtou, Milan Gaľa, Elisabetta Gardini, Giuseppe Gargani, Evelyne Gebhardt, Georgios Georgiou, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Maciej Marian Giertych, Neena Gill, Ioannis Gklavakis, Ana Maria Gomes, Donata Gottardi, Genowefa Grabowska, Louis Grech, Nathalie Griesbeck, Lissy Gröner, Elly de Groen-Kouwenhoven, Mathieu Grosch, Françoise Grossetête, Lilli Gruber, Ignasi Guardans Cambó, Ambroise Guellec, Pedro Guerreiro, Catherine Guy-Quint, Fiona Hall, Benoît Hamon, Małgorzata Handzlik, Gábor Harangozó, Malcolm Harbour, Marian Harkin, Joel Hasse Ferreira, Satu Hassi, Christopher Heaton-Harris, Anna Hedh, Roger Helmer, Jeanine Hennis-Plasschaert, Jim Higgins, Mary Honeyball, Richard Howitt, Ján Hudacký, Ian Hudghton, Stephen Hughes, Jana Hybášková, Filiz Hakaeva Hyusmenova, Sophia in 't Veld, Iliana Malinova Iotova, Mikel Irujo Amezaga, Marie Anne Isler Béguin, Caroline Jackson, Lily Jacobs, Anneli Jäätteenmäki, Lívia Járóka, Anne E. Jensen, Romana Jordan Cizelj, Ona Juknevičienė, Jelko Kacin, Filip Kaczmarek, Syed Kamall, Sajjad Karim, Ioannis Kasoulides, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Piia-Noora Kauppi, Robert Kilroy-Silk, Glenys Kinnock, Evgeni Kirilov, Wolf Klinz, Dieter-Lebrecht Koch, Maria Eleni Koppa, Eija-Riitta Korhola, Guntars Krasts, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Wolfgang Kreissl-Dörfler, Ģirts Valdis Kristovskis, Urszula Krupa, Sepp Kusstatscher, Zbigniew Krzysztof Kuźmiuk, Joost Lagendijk, Alain Lamassoure, Jean Lambert, Alexander Graf Lambsdorff, Vytautas Landsbergis, Anne Laperrouze, Romano Maria La Russa, Vincenzo Lavarra, Henrik Lax, Johannes Lebech, Kurt Lechner, Bernard Lehideux, Klaus-Heiner Lehne, Jo Leinen, Jean-Marie Le Pen, Bogusław Liberadzki, Marcin Libicki, Pia Elda Locatelli, Andrea Losco, Caroline Lucas, Sarah Ludford, Astrid Lulling, Elizabeth Lynne, Marusya Ivanova Lyubcheva, Jules Maaten, Linda McAvan, Arlene McCarthy, Mary Lou McDonald, Mairead McGuinness, Edward McMillan-Scott, Jamila Madeira, Toine Manders, Ramona Nicole Mănescu, Marian-Jean Marinescu, Catiuscia Marini, David Martin, Jan Tadeusz Masiel, Véronique Mathieu, Yiannakis Matsis, Mario Mauro, Manolis Mavrommatis, Erik Meijer, Marianne Mikko, Gay Mitchell, Viktória Mohácsi, Claude Moraes, Eluned Morgan, Luisa Morgantini, Philippe Morillon, Elisabeth Morin, Jan Mulder, Roberto Musacchio, Cristiana Muscardini, Joseph Muscat, Sebastiano (Nello) Musumeci, Pasqualina Napoletano, Robert Navarro, Cătălin-Ioan Nechifor, Catherine Neris, Bill Newton Dunn, Annemie Neyts-Uyttebroeck, James Nicholson, null Nicholson of Winterbourne, Vural Öger, Seán Ó Neachtain, Gérard Onesta, Dumitru Oprea, Josu Ortuondo Larrea, Miroslav Ouzký, Siiri Oviir, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Pier Antonio Panzeri, Dimitrios Papadimoulis, Atanas Paparizov, Georgios Papastamkos, Neil Parish, Aldo Patriciello, Vincent Peillon, Maria Petre, Willi Piecyk, Rihards Pīks, João de Deus Pinheiro, Józef Pinior, Umberto Pirilli, Lapo Pistelli, Gianni Pittella, Zita Pleštinská, Rovana Plumb, Guido Podestà, Anni Podimata, Samuli Pohjamo, Lydie Polfer, José Javier Pomés Ruiz, Mihaela Popa, Pierre Pribetich, Vittorio Prodi, Jacek Protasiewicz, John Purvis, Luís Queiró, Reinhard Rack, Bilyana Ilieva Raeva, Miloslav Ransdorf, Poul Nyrup Rasmussen, Karin Resetarits, José Ribeiro e Castro, Frédérique Ries, Karin Riis-Jørgensen, Giovanni Rivera, Giovanni Robusti, Bogusław Rogalski, Zuzana Roithová, Luca Romagnoli, Dagmar Roth-Behrendt, Libor Rouček, Martine Roure, Heide Rühle, Leopold Józef Rutowicz, Eoin Ryan, Tokia Saïfi, Aloyzas Sakalas, Manuel António dos Santos, Amalia Sartori, Jacek Saryusz-Wolski, Toomas Savi, Christel Schaldemose, Margaritis Schinas, György Schöpflin, Jürgen Schröder, Inger Segelström, Adrian Severin, José Albino Silva Peneda, Brian Simpson, Kathy Sinnott, Peter Skinner, Nina Škottová, Alyn Smith, Søren Bo Søndergaard, Bogusław Sonik, Jean Spautz, Bart Staes, Grażyna Staniszewska, Margarita Starkevičiūtė, Dirk Sterckx, Struan Stevenson, Catherine Stihler, Dimitar Stoyanov, Daniel Strož, Robert Sturdy, Margie Sudre, David Sumberg, Konrad Szymański, Hannu Takkula, Charles Tannock, Andres Tarand, Salvatore Tatarella, Britta Thomsen, Silvia-Adriana Țicău, Jeffrey Titford, Gary Titley, Patrizia Toia, László Tőkés, Ewa Tomaszewska, Witold Tomczak, Antonios Trakatellis, Kyriacos Triantaphyllides, Claude Turmes, Evangelia Tzampazi, Feleknas Uca, Vladimir Urutchev, Inese Vaidere, Nikolaos Vakalis, Frank Vanhecke, Anne Van Lancker, Geoffrey Van Orden, Daniel Varela Suanzes-Carpegna, Ari Vatanen, Yannick Vaugrenard, Armando Veneto, Riccardo Ventre, Donato Tommaso Veraldi, Bernadette Vergnaud, Alejo Vidal-Quadras, Cornelis Visser, Oldřich Vlasák, Dominique Vlasto, Diana Wallis, Graham Watson, Manfred Weber, Renate Weber, Åsa Westlund, Anders Wijkman, Glenis Willmott, Iuliu Winkler, Janusz Wojciechowski, Corien Wortmann-Kool, Anna Záborská, Jan Zahradil, Iva Zanicchi, Stefano Zappalà, Tatjana Ždanoka, Dushana Zdravkova, Vladimír Železný, Gabriele Zimmer, Marian Zlotea, Jaroslav Zvěřina, Tadeusz Zwiefka


Trešdiena, 2008. gada 3. septembris

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/26


Trešdiena, 2008. gada 3. septembris
Gruzija

P6_TA(2008)0396

Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par stāvokli Gruzijā

2009/C 295 E/08

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Gruziju, un jo īpaši 2006. gada 26. oktobra rezolūciju par stāvokli Dienvidosetijā (1) un 2007. gada 29. novembra (2) un 2008. gada 5. jūnija (3) rezolūcijas par stāvokli Gruzijā,

ņemot vērā 2007. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas nostiprināšanu (4), 2008. gada 17. janvāra rezolūciju par efektīvāku ES politiku attiecībā uz Dienvidkaukāzu (5) un rezolūciju par Melnās jūras reģionālās politikas pieeju (6),

ņemot vērā Eiropas Kaimiņattiecību politikas rīcības plānu, kas pieņemts kopīgi ar Gruziju un kurā ir iekļauta apņemšanās sadarboties, lai panāktu Gruzijas iekšējo konfliktu noregulējumu,

ņemot vērā 2008. gada 16. jūnija Padomes Vienoto rīcību 2008/450/KĀDP par Eiropas Savienības turpmāku ieguldījumu konflikta noregulējuma procesā Gruzijā/Dienvidosetijā (7) un Padomes citas iepriekšējās vienotās rīcības par šo jautājumu,

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par ES un Krievijas attiecībām, īpaši 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi 2008. gada 26. un 27. jūnijā Hantimansijskā (8),

ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2008. gada 13. augusta ārkārtas sanāksmes secinājumus par stāvokli Gruzijā,

ņemot vērā 2008. gada 1. septembrī Briselē notikušās Eiropadomes ārkārtas sanāksmes secinājumus (9),

ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas S/RES/1781 (2007) un S/RES/1808 (2008), kurās atbalstīta Gruzijas teritoriālā integritāte un līdz 2008. gada 15. oktobrim pagarināts ANO novērošanas misijas mandāts Gruzijā (UNOMIG),

ņemot vērā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Pastāvīgās Padomes 2008. gada 19. augusta Lēmumu Nr. 861 par militāro novērotāju skaita palielināšanu EDSO misijā Gruzijā,

ņemot vērā 2008. gada 3. aprīlī Bukarestē notikušās NATO augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju un 2008. gada 19. augustā notikušās NATO Padomes sanāksmes rezultātus,

ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.

tā kā ES atkārtoti apliecina atbalstu Gruzijas neatkarībai, suverenitātei un teritoriālajai integritātei tās starptautiski atzītajās robežās;

B.

tā kā Krievijas pilsoņu pasu izsniegšana iedzīvotājiem Dienvidosetijā un atbalsts separātistu kustībai vienlaikus ar pastiprinātām separātistu militārajām darbībām ciematos, kuros dzīvo Gruzijas iedzīvotāji, kā arī Krievijas plaša mēroga militārie manevri pie Gruzijas robežas 2008. jūlijā palielināja spriedzi Dienvidosetijā;

C.

tā kā pēc vairākām pieaugoša sasprindzinājuma nedēļām, kuru laikā notika pušu bruņotas sadursmes, un Dienvisodetijas separātistu bruņoto spēku rīkotajām provokācijām, detonējot spridzekļus, izraisot sadursmes, kurās gāja bojā cilvēki, apšaudot Gruzijas teritoriju ar kājnieku ieročiem un artilēriju, kā rezultātā gāja bojā daudzi civiliedzīvotāji un vēl vairāk tika ievainoti, 2008. gada naktī no 7. uz 8. augustu Gruzijas armija uzsāka negaidītu artilērijas uzbrukumu Chinvali, kam sekoja sauszemes uzbrukums, kurā tika izmantoti gan tanki, gan kājnieki, lai atgūtu kontroli pār Dienvidosetiju;

D.

tā kā Krievija, kas bija veikusi ilgstošu militāru sagatavošanos, nekavējoties atbildēja ar masīvu pretuzbrukumu, ievedot tankus un sauszemes bruņoto spēku vienības, bombardējot Gruzijā vairākas teritorijas, tostarp Gori pilsētu, un bloķējot Gruzijas Melnās jūras ostas;

E.

tā kā apmēram 158 000 cilvēku krīzes dēļ bija spiesti doties bēgļu gaitās, pamest mājas un tagad viņiem ir jāsniedz palīdzība un jāatbalsta viņu centieni atgriezties iepriekšējā dzīvesvietā; tā kā atgriešanos nedrošu padara kasešu bumbas, nesprāgusī munīcija un kājnieku mīnas, kā arī Krievijas brīdinājumi un nevēlēšanās sadarboties;

F.

tā kā Krievijas militārās operācijas radīja nopietnus postījumus infrastruktūrai Gruzijā un tā kā ir nepieciešama humānā palīdzība;

G.

tā kā starptautiskie cilvēktiesību speciālisti un militārie analītiķi ir dokumentāli konstatējuši, ka Krievijas bruņotie spēki Gruzijā ir pielietojuši kasešu bumbas, kas konflikta zonās ir atstājušas tūkstošiem nesprāgušas munīcijas vienību; tā kā arī Gruzija atzinusi, ka Dienvidosetijā Roki tuneļa tuvumā ir izmantojusi kasešu bumbas;

H.

tā kā Gruzijas un Krievijas prezidenti 2008. gada 12. augustā, pamatojoties uz ES kā starpnieka īstenotajiem centieniem tūlītējai karadarbības pārtraukšanai, apņēmās ievērot vienošanos izvest Gruzijas un Krievijas bruņotos spēkus pozīcijās, kādas tiem bija līdz 2008. gada 7. augustam un uzsākt starptautiskas sarunas par starptautisku mehānismu, kas nekavējoties jāizveido, lai sagatavotu konflikta miermīlīgu un ilgstošu atrisinājumu;

I.

tā kā NATO 2008. gada 19. augustā pārtrauca regulāras attiecības augstākajā līmenī ar Krieviju, paziņojot, ka Krievijas militārā darbība bijusi “nesamērīga” un “neatbilstoša” tās miera uzturēšanas uzdevumam Gruzijas daļās un ka nevar turpināt normālas attiecības, kamēr Krievijas karaspēks atrodas Gruzijā;

J.

tā kā Krievija 2008. gada 22. augustā izveda tankus, artilēriju un simtiem karavīru no ieņemtajām pozīcijām visdziļāk Gruzijas teritorijā, bet joprojām kontrolē pieeju ostas pilsētai Poti dienvidos no Abhāzijas, un Krievijas valdība paziņoja, ka paturēs karaspēku drošības zonā ap Dienvidosetiju, izvietojot astoņus kontrolposteņus, kurus kontrolēs Krievijas karaspēks;

K.

tā kā Krievijas parlamenta augšpalāta 2008. gada 25. augustā pieņēma rezolūciju, lūdzot prezidentam atzīt no Gruzijas atdalījušos Abhāzijas un Dienvidosetijas apgabalu neatkarību, kurai 2008. gada 26. augustā sekoja prezidenta Dmitrija Medvedeva lēmums, ka Krievija oficiāli atzīs šos divus apgabalus kā neatkarīgas valstis,

L.

tā kā šim konfliktam būs tālejošas sekas attiecībā uz reģiona stabilitāti un drošību, kas neaprobežosies tikai ar tiešajām attiecībām starp visām konfliktā iesaistītajām pusēm, iespējams negatīvi ietekmējot ES un Krievijas attiecības, Eiropas Kaimiņattiecību politiku, Melnās jūras reģionu un vēl tālākus reģionus;

M.

tā kā Eiropas Savienībai saistībā ar Gruzijas krīzi ir jāsaglabā pilnīga politiskā vienotība un jāpauž vienots viedoklis, jo īpaši attiecībās ar Krieviju; tā kā virzība uz miermīlīgu un stabilu Gruzijas un Kaukāza reģiona konfliktu noregulējumu liks gan vispusīgi pārskatīt ES kaimiņattiecību politiku, gan plašāk iesaistīties šajā reģionā, turklāt sadarbībā ar visām Eiropas un starptautiskajām organizācijām, jo īpaši EDSO;

N.

tā kā pagājušajā nedēļā Gruzijas valdība pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Krieviju un Krievijas Federācija atbildēja ar to pašu,

1.

uzskata, ka šos konfliktus Kaukāzā nevar atrisināt ar militāru spēku un asi nosoda visus tos, kas ķērās pie spēka pielietošanas un vardarbības, lai Gruzijas separātiskajās teritorijās Dienvidostijā un Abhāzijā mainītu pastāvošo situāciju;

2.

aicina Krieviju ievērot Gruzijas Republikas suverenitāti un teritoriālo vienotību, kā arī starptautiski atzīto robežu neaizskaramību, un tāpēc asi nosoda Krievijas Republikas lēmumu atzīt no Gruzijas atdalījušos Dienvidosetijas un Abhāzijas apgabalu neatkarību kā rīcību, kas ir pretrunā starptautiskajām tiesībām;

3.

norāda, ka jebkādam lēmumam par Dienvidosetijas un Abhāzijas galīgo statusu jāpamatojas uz starptautisko tiesību pamatprincipu ievērošanu, tostarp uz Eiropas Drošības un sadarbības konferences 1975. gada Nobeiguma akta (Helsinku Nobeiguma akta) ievērošanu, īpaši attiecībā uz bēgļu atgriešanos un viņu īpašuma tiesību ievērošanu un minoritāšu tiesību garantēšanu un ievērošanu;

4.

nosoda Krievijas nepieņemamo un neproporcionālo militāro darbību un iebrukumu dziļi Gruzijas teritorijā, kas pārkāpj starptautiskās tiesības; uzsver, ka Krievijai nav nekādu likumīgu iemeslu iebrukt Gruzijā, okupēt tās daļas un apdraudēt demokrātiskas valsts valdības varu;

5.

izsaka nožēlu par cilvēku bojāeju un ciešanām, ko izraisījusi visu konfliktā iesaistīto pušu neprognozētā spēka izmantošana;

6.

pauž dziļas bažas par Krievijas mīnu postījumu ietekmi uz Gruzijas sociālo un ekonomisko darbību, īpaši attiecībā uz dzelzceļa tilta uzspridzināšanu 2008. gada 16. augustā pie Kaspi galvenajā dzelzceļa līnijā no Tbilisi uz Poti un degvielas kravas vilciena, kas caur Poti veda naftu eksportēšanai no Kazahstānas, uzspridzināšanu 2008. gada 24. augustā; uzsver, ka ar abām darbībām tiek pārkāpta apņemšanās ievērot pamieru;

7.

atkārtoti apstiprina savu principiālo uzskatu, ka nevienai trešai valstij nav veto tiesību pret citas valsts neatkarīgu lēmumu pievienoties jebkurai starptautiskai organizācijai vai aliansei vai tiesību destabilizēt demokrātiski ievēlētu valdību;

8.

uzsver, ka Eiropas un Krievijas partnerattiecības ir jābalsta uz Eiropas sadarbības pamatnoteikumu ievērošanu, kuru īsteno darbos, nevis tikai vārdos;

9.

atzinīgi vērtē to, cik efektīvi un ātri ES prezidentūra reaģēja uz šo konfliktu un kādu vienotību demonstrēja dalībvalstis, uzņemoties vidutāja lomu abu pušu starpā un palīdzot tām noslēgt pamiera plānu; šajā sakarā atzinīgi vērtē iepriekšminētās Eiropadomes ārkārtas sanāksmes secinājumus;

10.

īpaši mudina Krieviju ievērot visas saistības saskaņā ar panākto un ES diplomātisko centienu rezultātā parakstīto vienošanos par karadarbības pārtraukšanu, sākot ar pilnīgu un tūlītēju karaspēka izvešanu no pašas Gruzijas, kā arī samazinot militāro klātbūtni Dienvidosetijā un Abhāzijā, atstājot šajos divos apgabalos tikai Krievijas miera uzturētāju vienību tādā apjomā, kāds tas bija pirms konflikta sākšanās; nosoda Krievijas iebrukuma karaspēka un iesaistīto algotņu plaši īstenoto marodierismu;

11.

pieprasa steidzami veikt neatkarīgu starptautisku izmeklēšanu, lai konstatētu faktus un viestu lielāku skaidrību attiecībā uz vairākiem apgalvojumiem;

12.

prasa Gruzijai, kas ir ratificējusi Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, un arī Krievijas iestādēm sniegt atbalstu un pilnībā sadarboties ar Starptautiskās Krimināltiesas prokurora biroju tā veiktajā izmeklēšanā par traģiskajiem notikumiem un uzbrukumiem civiliedzīvotājiem, kas notika konflikta laikā, lai varētu noteikt atbildību un saukt vainīgos pie atbildības;

13.

aicina Krievijas un Gruzijas varas iestādes sniegt pilnīgu informāciju par teritorijām, kurās bruņotie spēki nometa kasešu bumbas, lai nekavējoties varētu uzsākt atmīnēšanas operācijas un nepieļautu, ka turpmāk cieš nevainīgi civiliedzīvotāji, un atvieglotu pārvietoto personu drošu atgriešanos;

14.

aicina ES, NATO un šo organizāciju dalībvalstis balstīties uz kopēju nostāju un izmantot visas iespējas, lai pārliecinātu Krievijas valdību ievērot starptautiskās tiesības, kas ir nepieciešams priekšnosacījums, lai šī valsts varētu ieņemt nozīmīgu lomu starptautiskajā sabiedrībā; atgādina Krievijai, ka tā, būdama ANO veto tiesību izmantotāja, ir atbildīga par miera saglabāšanu pasaulē;

15.

aicina Padomi un Komisiju pārskatīt savu politiku attiecībā uz Krieviju, ja Krievija nepilda savas saistības saskaņā ar vienošanos par pamieru; tāpēc atbalsta Eiropadomes lēmumu atlikt partnerības un sadarbības nolīguma sarunas līdz brīdim, kamēr Krievijas karaspēks tiek atsaukts uz pozīcijām, kādās tas atradās līdz 2008. gada 7. augustam;

16.

aicina Komisiju ierosināt nolīgumus par vīzu režīma atvieglojumiem un atpakaļuzņemšanu ar Gruziju vismaz tādā pašā apjomā, kā attiecībās ar Krieviju;

17.

aicina dalībvalstis pārskatīt attieksmi pret vīzu pieprasījumiem no Dienvidosetijas un Abhāzijas saimnieciskās darbības veikšanai;

18.

stingri nosoda gruzīnu piespiedu pārvietošanu no Dienvidosetijas un Abhāzijas un pieprasa Dienvidosetijas un Abhāzijas de facto varas iestādēm garantēt pārvietoto civiliedzīvotāju drošu atgriešanos saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām;

19.

atzinīgi vērtē EDSO iniciatīvu palielināt neapbruņoto novērotāju skaitu; aicina turpināt nostiprināt EDSO misiju Gruzijā, nodrošinot pilnīgu pārvietošanos brīvību visā valstī, un mudina ES dalībvalstis sniegt ieguldījumu šajos centienos;

20.

aicina Eiropas Savienību sniegt būtisku ieguldījumu paredzētajā starptautiskajā konfliktu risināšanas mehānismā, un tāpēc atzinīgi vērtē Eiropadomes lēmumu papildus ANO un EDSO misijām izvietot arī EDAP (Eiropas Došības un aizsardzības politikas) novērošanas misiju un lūgt ANO vai EDSO mandātu EDAP miera misijai;

21.

atzinīgi vērtē ES aktīvo un konsekvento atbalstu visiem starptautiskajiem centieniem rast miermīlīgu un noturīgu konflikta risinājumu, jo īpaši Padomes apņemšanos atbalstīt ANO, EDSO un citus konflikta atrisināšanas centienus; īpaši atzinīgi vērtē lēmumu iecelt ES īpašo pārstāvi Gruzijas krīzes jautājumos;

22.

atzinīgi vērtē Komisijas piešķirto steidzamo humāno palīdzību civiliedzīvotājiem EUR 6 miljonu apmērā, taču tā jāpapildina ar turpmākiem līdzekļiem, pamatojoties uz palīdzības saņēmēju vajadzībām; atzīmē, ka pēckonflikta periodā steidzami nepieciešama atjaunošanas palīdzība;

23.

atzinīgi vērtē Padomes lēmumu sasaukt starptautisku palīdzības sniedzēju konferenci Gruzijas atjaunošanai, un mudina Padomi un Komisiju izskatīt iespēju pieņemt plašu ES plānu, lai finansiāli atbalstītu kara skarto Gruzijas apgabalu atjaunošanu un nodrošinātu plašāku ES klātbūtni šajā valstī un visā reģionā;

24.

aicina visas konfliktā iesaistītās puses nodrošināt pilnīgu un neierobežotu piekļuvi humānās palīdzības sniegšanai upuriem, tostarp gūstekņiem un iekšzemē pārvietotajām personām;

25.

uzskata, ka Gruzijas un citu Dienvidkaukāza reģiona neatrisināto konfliktu noregulējuma meklējumos varētu palīdzēt konfliktu risināšanas mehānismu internacionalizācija; tāpēc iesaka, lai Eiropas Savienība sasauc “Kaukāza miera konferenci” kā šī procesa svarīgāko sastāvdaļu; uzskata, ka šādā konferencē jāapspriež starptautiskās garantijas pilsonisko un politisko tiesību pilnīgai ievērošanai un starptautiskā tiesiskuma loma demokrātijas veicināšanā; uzsver, ka konferencē jādod vārds arī tām Kaukāza reģiona grupām, kuras līdz šim nav tikušas pārstāvētas vai kurām bijušas liegtas iespējas paust savu viedokli;

26.

aicina Padomi un Komisiju turpināt pilnveidot Eiropas kaimiņattiecību politiku, to labāk pielāgojot austrumu partneru vajadzībām, tostarp pastiprinot ES iesaistīšanos Melnās jūras reģionā, tālāk attīstot Eiropas Parlamenta priekšlikumu par Eiropas ekonomikas zonu plus vai Zviedrijas un Polijas priekšlikumu veidot Austrumu partnerību, un jo īpaši paātrināt brīvās tirdzniecības zonas izveidi attiecībā uz Gruziju, Ukrainu un Moldovas Republiku; norāda, ka liberalizējot ES vīzu politiku ir jāņem vērā, ka uz Krieviju šajā ziņā attiecas labāki nosacījumi, nekā uz šīm valstīm;

27.

uzsver to, ka daudzas problēmas Dienvidkaukāza reģionā ir savstarpēji saistītas, un ka ir nepieciešams visaptverošs risinājums stabilitātes pakta veidā, kurā iesaistītos arī svarīgākās ieinteresētās personas no ārienes; uzsver nepieciešamību pastiprināt sadarbību ar kaimiņvalstīm Melnās jūras reģionā, izveidojot īpašu institucionālu un daudzpusēju mehānismu, piemēram, Savienību Melnajai jūrai, un rīkojot starptautisku drošības un sadarbības konferenci par Dienvidkaukāza reģionu; tādēļ lūdz Komisiju iesniegt Parlamentam un Padomei īpašu priekšlikumu par daudzpusēja mehānisma izveidi Melnās jūras reģionam, ietverot tajā arī Turciju un Ukrainu; uzskata, ka visa reģiona stabilitātes interesēs un lai nodrošinātu enerģijas plūsmas, ir jāiesaista arī kaimiņvalstis, piemēram, Kazahstāna;

28.

atgādina, ka 2008. gada 3. aprīļa augstākā līmeņa sanāksmē Bukarestē NATO vienojās, ka Gruzija kļūs par Alianses locekli;

29.

uzsver Gruzijas nozīmi ES energoapgādes drošības uzlabošanā, nodrošinot alternatīvu maršrutu enerģijas tranzītam pa Krievijas teritoriju; uzskata, ka ir ļoti svarīgi efektīvi aizsargāt esošo infrastruktūru, piemēram, BTC cauruļvadu, un aicina Komisiju piedāvāt Gruzijai visu nepieciešamo palīdzību šī uzdevuma īstenošanai; sagaida, ka ES stingri ievēros politiskās un budžeta saistības saistībā ar Nabuko cauruļvada būvi, jo tas atzīts par ES prioritāro projektu, un šis cauruļvads šķērsos Gruzijas teritoriju un ir uzskatāms par visnopietnāko alternatīvu tiem projektiem, kuri uzsākti sadarbībā ar Krieviju, un kuri visi var vēl palielināt ES dalībvalstu ekonomisko un politisko atkarību no Krievijas;

30.

aicina Padomi un Komisiju turpināt centienus, lai pieņemtu ES kopēju enerģētikas politiku, kas cita starpā pievērstu uzmanību vajadzībai dažādot piegādes avotus;

31.

uzskata, ka sadarbība Dienvidkaukāzā nedrīkst nozīmēt ES un Krievijas savstarpēji izslēdzošu ietekmju zonu jeb tā saukto “interešu sfēru” veidošanos;

32.

uzskata, ka ES loma pašreizējā krīzē apliecina nepieciešamību stiprināt Eiropas ārpolitiku, aizsardzības un drošības politiku, un uzskata, ka atbilstošs paņēmiens šī uzdevuma īstenošanai ir Lisabonas līgums, tostarp Augstā pārstāvja amata izveide, solidaritātes klauzula un ES energoapgādes drošības politika;

33.

uzsver nepieciešamību nodrošināt stabilitāti Dienvidkaukāza reģionā un aicina Armēnijas un Azerbaidžānas valdības sniegt savu ieguldījumu šī mērķa sasniegšanā, ievērojot visas starptautiskās saistības;

34.

atkārtoti apstiprina principu, ka labākā garantija stabilitātei visā Dienvidkaukāza reģionā ir plurālistiska un demokrātiska pārvaldība, kurā darbojas opozīcijas partijas un tiek ievērotas cilvēktiesības un pilsoņu tiesības;

35.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Gruzijas prezidentam un parlamentam, Krievijas Federācijas prezidentam un parlamentam, NATO, EDSO un Eiropas Padomei.


(1)  OV C 313 E, 20.12.2006., 429. lpp.

(2)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0572.

(3)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0253.

(4)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0538.

(5)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0016.

(6)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0017.

(7)  OV L 157, 17.6.2008., 110. lpp.

(8)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0309.

(9)  Eiropas Savienības Padome, dokuments 12594/08.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/31


Trešdiena, 2008. gada 3. septembris
Eiropas līgumtiesību modelis

P6_TA(2008)0397

Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par kopīgu Eiropas līgumtiesību modeli

2009/C 295 E/09

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā 2007. gada 12. decembra rezolūciju par Eiropas Savienības līgumtiesībām (1),

ņemot vērā 2006. gada 7. septembra rezolūciju par Eiropas līgumtiesībām (2),

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 23. marta rezolūciju par Eiropas līgumtiesībām un acquis pārskatīšanu: turpmākā virzība (3),

ņemot vērā Parlamenta 1989. gada 26. maija rezolūciju (4), 1994. gada 6. maija rezolūciju (5), 2001. gada 15. novembra rezolūciju (6) un 2003. gada 2. septembra rezolūciju (7),

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 25. jūlija ziņojumu “Otrais progresa ziņojums par kopējo modeli” (COM(2007)0447),

ņemot vērā 2008. gada 18. aprīļa Tieslietu un iekšlietu Ministru padomes pausto nostāju,

ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.

tā kā akadēmiskais kopīgā Eiropas līgumtiesību modeļa projekts (8) tika iesniegts Komisijai 2007. gada beigās;

B.

tā kā kopīgā Eiropas līgumtiesību modeļa projektu patlaban novērtē dažu akadēmisku grupu tīkls, tostarp “Association Henri Capitant des Amis de la Culture Juridique Francaise” un “Société de législation comparée”, kas jau ir publicējušas “Principes contractuels communs” un “Terminologie contractuelle commune (9);

C.

tā kā Komisija ir uzsākusi starptautisku atlases procedūru, lai noteiktu, kuras kopējā Eiropas līgumtiesību projekta daļas tiks iekļautas nākamajā dokumentā, piemēram, Komisijas Baltajā grāmatā par kopīgu modeli (KM);

D.

tā kā kopēja līgumsaistību modeļa projekts ir galvenokārt akadēmisks dokuments savukārt iespējamā to daļu atlase, kas jāiekļauj nākamajā Komisijas dokumentā, ir ļoti politisks pasākums,

1.

atzinīgi vērtē kopējā līgumtiesību modeļa projekta iesniegšanu un sagaida galīgo akadēmisko kopējā līgumtiesību projektu, kas jāiesniedz Komisijai līdz 2008. gada beigām;

2.

aicina Komisiju iesniegt precīzu un pārskatāmu plānu par to, kā tiks organizēta un saskaņota atlases procedūra, lai sagatavotu Komisijas dokumentu, jo īpaši attiecībā uz iesaistītajiem Ģenerāldirektorātiem (ĢD);

3.

aicina Komisiju nodrošināt, lai kopīgā līgumtiesību modeļa projekts būtu pieejams pēc iespējas vairākās valodās, lai nodrošinātu tā pieejamību visiem ieinteresētajiem dalībniekiem;

4.

aicina Komisiju izskatīt projekta nodošanu Tiesiskuma, brīvības un drošības ĢD, pilnīgi iesaistot visu citus attiecīgos ĢD, jo KM pārsniedz patērētāju līgumtiesības, kā arī, lai nodrošinātu nepieciešamos materiālus un cilvēku resursus;

5.

uzsver, ka Komisijas dokuments būs Eiropas Savienības iestāžu un visu ieinteresēto dalībnieku lēmumu pamats attiecībā uz KM turpmākajiem mērķiem, tā saturu un saistošo ietekmi, sākot no nesaistoša tiesību instrumenta līdz Eiropas līgumtiesību fakultatīva instrumenta pamatam;

6.

uzskata, ka neatkarīgi no KM turpmākā veidola, jāievieš pasākumi, lai nodrošinātu, ka tas tiek regulāri atjaunināts, lai tiktu ņemtas vērā izmaiņas dalībvalstu līgumtiesībās;

7.

norāda, ka pieņemot jebkādu lēmumu par KM saturu, Komisijai jāņem vērā Padomes 2008. gada 18. aprīļa paziņojums par to, ka KM jābūt labākas likumdošanas instrumentam, ar ko izveido nesaistošas pamatnostādnes tiesību aktu izstrādātājiem, kas pielietojamas Kopienā;

8.

iesaka šādā gadījumā, veidot pēc iespējas plašāka mēroga KM, kā arī to, ka šajā posmā vajadzētu saglabāt visu saturu vai materiālus;

9.

atkārtoti uzsver, ka neseno darbsemināru par KM rezultāti jāatspoguļo visās atlases procedūrās; uzsver, ka turpmākajām apspriedēm jābūt plašām un tām jāgarantē līdzsvarots attiecīgo dalībnieku;

10.

iesaka attiecīgās KM daļas iekļaut jebkurā turpmākajā Komisijas tiesību aktu priekšlikumā vai paziņojumā saistībā ar līgumtiesībām, lai nodrošinātu, ka Kopienas likumdevējs tās ņem vērā, ja KM daļas izmanto kā nesaistošu tiesību normu;

11.

norāda, ka pieņemot lēmumu par KM saturu, Komisijai jāpatur prātā, ka KM var būt kas vairāk nekā tikai tiesību instruments un var kļūt par fakultatīvu instrumentu;

12.

iesaka, ja turpmākais KM, iespējams, būs fakultatīvs instruments, tā darbību attiecināt uz tām jomām, kurās Kopienas likumdevējs ir aktīvi darbojies vai, iespējams, aktīvi darbosies tuvākajā nākotnē, vai tām jomām, kuras cieši saistītas ar līgumtiesībām; iesaka visus fakultatīvo instrumentu pamatā izmantot kopīgā Eiropas līgumtiesību modeļa projektu, uzskata, ka jebkurā gadījumā jānodrošina, ka fakultatīvā instrumenta vispārējā saskaņotība atlases procesā netiktu apdraudēta;

13.

uzstāj, ka ar Parlamentu jāapspriežas un tas jāiesaista visās atlases procedūrās, kuru rezultātā tiks izstrādāts nākamais Komisijas dokuments par KM;

14.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.


(1)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0615.

(2)  OV C 305 E, 14.12.2006., 247. lpp.

(3)  OV C 292 E, 1. 12.2006., 109. lpp.

(4)  OV C 158, 26.6.1989., 400. lpp.

(5)  OV C 205, 25.7.1994., 518. lpp.

(6)  OV C 140 E, 13.6.2002., 538. lpp.

(7)  OV C 76 E, 25.3.2004., 95. lpp.

(8)  Von Bar, Clive, Schulte-Nölke et al. (red.). Principles, Definitions and Model Rules of European Private Law — Draft Common Frame of Reference (DCFR), 2008.

(9)  B. Fauvarque-Cosson, D. Mazeaud. Krājuma Droit privé comparé et européen 6. un 7. sējums, 2008.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/33


Trešdiena, 2008. gada 3. septembris
Eiropas ombuda īpašais ziņojums Eiropas Parlamentam, pamatojoties uz projektu ieteikumam Eiropas Komisijai saistībā ar sūdzību 3453/2005/GG

P6_TA(2008)0398

Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par Eiropas ombuda īpašo ziņojumu pēc Komisijas ieteikuma projekta saistībā ar sūdzību 3453/2005/GG (2007/2264(INI))

2009/C 295 E/10

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Eiropas ombuda īpašo ziņojumu Eiropas Parlamentam,

ņemot vērā EK līguma 195. panta 1. punkta otro daļu un 211. pantu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi, (1), un it īpaši tā 3. panta 7. punktu,

ņemot vērā Komisijas 2002. gada 20. marta paziņojumu par atgriezenisko saikni ar sūdzību iesniedzējiem attiecībā uz Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (COM(2002)0141) (2),

ņemot vērā Reglamenta 195. panta 2. punkta pirmo teikumu,

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A6-0289/2008),

A.

tā kā EK līguma 195. pants pilnvaro Eiropas ombudu saņemt sūdzības no jebkura Eiropas Savienības pilsoņa attiecībā uz gadījumiem, kad Kopienas iestāžu vai struktūru darbībā ir pieļauta kļūda pārvaldē;

B.

tā kā pilsoņu iesniegtās sūdzības ir svarīgs informācijas avots par iespējamiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem;

C.

tā kā saskaņā ar EK līguma 211. pantu Komisija, pildot savu līgumu ievērošanas sargātāja lomu, ir atbildīga par to, ka tiek nodrošināta atbilstīga Līguma noteikumu un iestāžu īstenoto pasākumu piemērošana;

D.

tā kā saskaņā ar EK līguma 226. panta 1. daļu, ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi Līgumā noteiktās saistības, tai par šo jautājumu ir “jāsniedz” pamatots atzinums pēc tam, kad tā attiecīgajai dalībvalstij ir devusi iespēju iesniegt savus novērojumus, un tā kā saskaņā ar šī panta otro daļu, ja attiecīgā dalībvalsts Komisijas noteiktā laika periodā neievēro atzinumu, Komisija “drīkst” nodot lietu izskatīšanai Tiesā;

E.

tā kā ombuds savā lēmumā par sūdzību 995/98/OV jau ir uzsvēris, ka, pat ja Komisija izmanto pilnvaras rīkoties pēc sava ieskata attiecībā uz pārkāpumu procedūru sākšanu, uz šīm tiesībām nekādā gadījumā neattiecas juridiskie ierobežojumi, “kā noteikts Eiropas Kopienu Tiesas tiesu praksē, kas, piemēram, izvirza prasību, ka administratīvajām iestādēm jārīkojas konsekventi un godprātīgi, jāizvairās no diskriminācijas, jārīkojas atbilstīgi proporcionalitātes, vienlīdzības un likumiskās paļāvības principiem, kā arī jāievēro cilvēktiesības un pamatbrīvības”;

F.

tā kā Komisija ir uzsvērusi, ka šī loma ir būtiska Eiropas pilsoņu interesēm, un ir atzinusi tiesiskuma nozīmīgumu šajā sakarā (3);

G.

tā kā Komisija apstiprina, ka tās iepriekšminētais 2002. gada 20. marta paziņojums nosaka tādus administratīvos aktus sūdzību iesniedzēju vajadzībām, kurus Komisija apņemas ievērot gadījumos, kad tā izskata sūdzību un novērtē attiecīgo pārkāpumu;

H.

tā kā ombuds uzskata, ka Komisijas nespēja izlemt par konkrētu nostāju attiecībā uz sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumiem ir kļūda pārvaldē;

I.

tā kā ombuda ieteikums Komisijai ir pēc iespējas ātrāk un rūpīgāk izskatīt sūdzību iesniedzēja sūdzību,

1.

atbalsta Eiropas ombuda ieteikumu Komisijai;

2.

uzsver, ka veidam, kādā Komisija izskata pilsoņu iesniegtās sūdzības, kurās ir atsauce uz dalībvalstu pieļautu Kopienas tiesību aktu pārkāpumu, vienmēr ir jābūt saskaņā ar labas pārvaldības principu;

3.

norāda, ka savā iepriekšminētajā 2002. gada 20. marta paziņojumā Komisija ir uzņēmusies noteiktas saistības attiecībā uz sūdzību par pārkāpumiem izskatīšanu;

4.

norāda, ka Komisija savā paziņojumā ir minējusi, ka parasti tā nolems, vai uzsākt pārkāpumu procedūru vai slēgt lietu, viena gada laikā no sūdzības reģistrēšanas datuma un ka tā rakstiski informēs sūdzības iesniedzēju gadījumos, kad šis laika ierobežojums tiks pārsniegts;

5.

apstiprina, ka grūtos un sarežģītos gadījumos Komisijas veiktām izmeklēšanām var būt vajadzīgs vairāk nekā viens gads; tomēr uzskata, ka viena gada ierobežojuma pārsniegšana ir attaisnojama tikai gadījumos, kad izmeklēšana tiešām turpinās;

6.

atzīmē, ka pašreizējā lietā attiecībā uz Vācijas valdības nespēju pienācīgi piemērot Darba laika direktīvu (4) Komisija plānoja izskatīt sūdzību, ņemot vērā savu priekšlikumu direktīvas grozījumam, un nolēma sagaidīt, kad tiks pabeigta ar citām Kopienas iestādēm risināmā diskusija par tās priekšlikumu;

7.

atgādina, ka priekšlikums tika iesniegts 2004. gada septembrī un ka nekas neliecina, ka Komisija kopš tā laika ir veikusi turpmākus pasākumus, lai turpinātu savu izmeklēšanu;

8.

atzīmē, ka tā vietā, lai pieņemtu vienu no diviem iespējamiem lēmumiem — uzsākt oficiālu pārkāpumu procedūru vai slēgt lietu — Komisija atturējās veikt jebkādu turpmāku rīcību attiecībā uz savu izmeklēšanu;

9.

uzskata, ka Kopienas tiesību aktos nav paredzēta iespēja neņemt vērā pašreizējos tiesību aktus un spriedumus, pamatojoties uz to, ka tiek izskatīti jauni noteikumi; norāda, ka Komisija arī nespēja izskatīt sūdzībā minētos jautājumus, kas neattiecas uz ierosinātajām piemērojamās direktīvas izmaiņām;

10.

apzinās, ka Komisijai ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz visiem posmiem sūdzību un pārkāpumu procedūru pārvaldībā, jo īpaši attiecībā uz lietas nodošanu izskatīšanai Tiesā, taču norāda, ka EK līguma 226. pants nosaka, ka Komisijai ir jāierosina pirmstiesas posms, ja tā uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi Līgumā noteiktās saistības;

11.

uzskata, ka uz rīcības brīvību arī attiecas juridiskie ierobežojumi, ko paredz administratīvo tiesību aktu vispārīgie principi, kā noteikts Eiropas Kopienu Tiesas judikatūrā, un ka šīs pilnvaras nedrīkst pārsniegt robežas, ko Komisija pati noteikusi iepriekšminētajā 2002. gada 20. marta paziņojumā;

12.

atkārtoti pauž bažas par nepamatotu un pārmērīgi ilgu laiku — bieži vairāku gadu garumā —, kas Komisijai vajadzīgs, lai īstenotu un noslēgtu pārkāpumu procedūras, un neapmierinātību par to, ka dalībvalstis bieži neievēro Tiesas lēmumus; uzskata, ka tas apdraud Kopienas tiesību aktu formulēšanas uzticamību un saskaņotu piemērošanu un diskreditē ES mērķus;

13.

vēlreiz uzsver dalībvalstu galveno lomu, pareizi īstenojot Kopienas tiesību aktus, un uzsver to, ka praktiskā piemērošana ir izšķiroša, lai pastiprinātu Eiropas Savienības saistības pret saviem pilsoņiem;

14.

lūdz Komisijai iesniegt sarakstu, uzskaitot dalībvalstis, kuru tiesību akti neatbilst visiem Darba laika direktīvas noteikumiem, un norādot pasākumus, ko tā veic šajā sakarā; mudina Komisiju saskaņā ar savām prerogatīvām nekavējoties rīkoties visos gadījumos un visās dalībvalstīs, kurās direktīvas transponēšana vai piemērošana neatbilst likumdevēja un Eiropas Kopienu Tiesas noteikumiem;

15.

mudina Komisiju nekavējoties izanalizēt jauno Vācijas tiesību aktu, kas tika pieņemts 2004. gada 1. janvārī un stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī, lai noteiktu, vai tas ir saskaņā ar visiem Darba laika direktīvas noteikumiem un piemērojamajiem Tiesas spriedumiem; uzsver, ka Komisijai ir jāpārbauda šīs direktīvas īstenošanas apstākļi;

16.

atzīmē, ka Komisija ir nesen pārskatījusi savas pamatnostādnes par pārkāpumu procedūrām; no šī dokumenta saprot, ka vispirms pastāvīgajiem pārstāvjiem un dalībvalstīm tiks iesniegts lēmumu saraksts un ka preses paziņojumi par pieņemtajiem pārkāpumu lēmumiem var tikt publicēti oficiālās pieņemšanas dienā; tomēr līdz šim nav informēts nedz Parlaments, nedz tā atbildīgās komitejas;

17.

atkārtoti un steidzami aicina Komisiju pilnībā informēt visos procedūras posmos Parlamentu un īpaši tā Lūgumrakstu komiteju par lēmumiem attiecībā uz pārkāpumu dokumentiem;

18.

uzsver, ka saskaņā ar EK līguma 230. pantu Parlaments ir tiesīgs uzsākt tiesvedību Eiropas Kopienu Tiesā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Padome un Komisija, un ka Parlaments atbilstīgi Līguma 201. pantam ir pilnvarots kontrolēt Komisijas darbības;

19.

turklāt mudina visas dalībvalstis ņemt vērā iepriekšminēto un pilnībā piemērot visus noteikumus attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darbā, pamatojoties uz principu, saskaņā ar kuru šaubu gadījumā ir jāizvēlas strādājošo veselībai un drošībai labvēlīgākā interpretācija (in dubbio pro operario);

20.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas ombudam.


(1)  OV L 113, 4.5.1994., 15. lpp.

(2)  OV C 244, 10.10.2002., 5. lpp.

(3)  Komisijas 2002. gada 11. decembra paziņojums “Labāka Kopienas tiesību aktu piemērošanas uzraudzība” (COM(2002)0725).

(4)  Direktīva 2003/88/EK, ar kuru tika atcelta un aizstāta Direktīva 93/104/EK (OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp.).


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/35


Trešdiena, 2008. gada 3. septembris
Sieviešu un vīriešu līdztiesība

P6_TA(2008)0399

Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par Sieviešu un vīriešu līdztiesību — 2008. gads (2008/2047(INI))

2009/C 295 E/11

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā EK līguma 2. pantu, 3. panta 2. punktu un 141. pantu,

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 23. janvāra ziņojumu Padomei, Eiropas Parlamenta un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, kā arī Reģionu komitejai par sieviešu un vīriešu līdztiesību 2008. gadā (Komisijas ziņojums “Sieviešu un vīriešu līdztiesība — 2008. gads”) (COM(2008)0010), kā arī ikgadējos iepriekšējos ziņojumus (COM(2001)0179, COM(2002)0258, COM(2003)0098, COM(2004)0115, COM(2005)0044, COM(2006)0071 un COM(2007)0049),

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 1. marta paziņojumu “Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006—2010” (COM(2006)0092),

ņemot vērā Padomes 2000. gada 20. decembra Lēmumu 2001/51/EK, ar ko izveido programmu attiecībā uz dzimumu līdztiesības pamatstratēģiju Kopienā (2001.—2005.) (1),

ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu (2), jo īpaši tās 16. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu, ko pieņēma Briseles Eiropadomes sanāksmē 2006. gada 23.—24. martā,

ņemot vērā kopējo deklarāciju, kuru 2005. gada 4. februārī pieņēma dalībvalstu ministri, kas atbildīgi par dzimumu līdztiesības politiku,

ņemot vērā tā 2004. gada 9. marta rezolūciju par profesionālās, ģimenes un privātās dzīves apvienošanu (3),

ņemot vērā 2006. gada 24. oktobra rezolūciju par sieviešu imigrāciju: imigranšu loma un vieta Eiropas Savienībā (4),

ņemot vērā 2007. gada 26. aprīļa rezolūciju par sieviešu ar invaliditāti stāvokli Eiropas Savienībā (5),

ņemot vērā 2007. gada 13. marta rezolūciju par Ceļvedi sieviešu un vīriešu līdztiesībā (2006—2010) (6),

ņemot vērā tā 2007. gada 19. jūnija rezolūciju par reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz pasākumiem jaunu sieviešu ģimenes dzīves un studiju laika posma apvienošanai Eiropas Savienībā (7),

ņemot vērā tā 2007. gada 27. septembra rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2007 (8),

ņemot vērā 2008. gada 17. janvāra rezolūciju par sieviešu lomu rūpniecībā (9),

ņemot vērā 2008. gada 12. marta rezolūciju par sieviešu stāvokli ES lauku apvidos (10),

ņemot vērā tā 2008. gada 13. marta rezolūciju par cietumā ieslodzīto sieviešu īpašo situāciju un vecāku atrašanās ieslodzījumā ietekmi uz sociālo un ģimenes dzīvi (11),

ņemot vērā padomdevējas komitejas par iespēju vienlīdzību sievietēm un vīriešiem 2007. gada 22. marta atzinumu par atšķirīgu atalgojuma līmeni,

ņemot vērā Dzimumu līdztiesības darbības plānu, ko 2005. gada 22. martā pieņēma Eiropas sociālie partneri,

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A6-0325/2008),

A.

tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viens no ES pamatprincipiem, kas atzīts Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un tā kā, neskatoties uz nozīmīgo progresu šajā jomā, joprojām pastāv nevienlīdzība starp sievietēm un vīriešiem;

B.

tā kā vardarbība pret sievietēm ir nopietns šķērslis sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanā un ir viens no visizplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas nepazīst ne ģeogrāfiskus, ne ekonomiskus, ne sociālus šķēršļus, un tā kā to sieviešu skaits, kas ir cietušas no vardarbības, ir satraucošs;

C.

tā kā termins “vardarbība pret sievietēm” apzīmē visus pret sieviešu dzimuma personām vērstos vardarbības aktus, kas sievietēm nodara vai var nodarīt kaitējumu vai fiziskas, seksuālas vai psiholoģiskas ciešanas, tostarp draudus par šādiem aktiem, brīvības ierobežošanu vai patvaļīgu atņemšanu gan sabiedriskajā, gan privātajā dzīvē;

D.

tā kā sieviešu tirdzniecība seksuālai izmantošanai ir nepieņemams cilvēktiesību pārkāpums, jo tas ir modernās verdzības veids, kas ir cieši saistīts ar citiem noziedzības veidiem un kas kaitē visiem centieniem, kurus īsteno, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību;

E.

tā kā elastīgas uzņēmējdarbības politikas veicināšanai darba tirgū nav jābūt vērstai galvenokārt uz uzņēmumu vai pārvaldes iestāžu vajadzībām, bet elastības politikai ir pirmkārt jāattiecas uz laiku, kas sievietēm un vīriešiem vajadzīgs, lai veiktu savus pienākumus ģimenē;

F.

tā kā Eiropas nodarbinātības stratēģijā vēl joprojām nav īpašu pamatnostādņu attiecībā uz dzimumiem, ne iespēju vienlīdzības pīlāra;

G.

tā kā sieviešu un vīriešu nodarbinātības līmeņa atšķirības norāda gan uz kvalitatīvām, gan kvantitatīvām atšķirībām starp sievietēm un vīriešiem;

H.

tā kā atalgojuma atšķirības kopš 2003. gada ir saglabājušās 15 % apmērā un kopš 2000. gada tās ir pamazinājušās tikai par vienu procentu punktu;

I.

tā kā nozaru un profesiju segregācija starp sievietēm un vīriešiem nemazinās un dažās valstīs pat pieaug;

J.

tā kā sieviešu līdzdalība lēmumu pieņemšanā ir izšķirošs sieviešu un vīriešu līdztiesības rādītājs un tā kā sieviešu skaits uzņēmumu un universitāšu vadošajos amatos joprojām ir mazs un pavisam lēni palielinās politikā un pētniecībā;

K.

tā kā joprojām pastāvošie stereotipi izglītībā un nodarbinātībā attiecībā uz sievietēm kavē nevienlīdzības izskaušanu;

L.

tā kā Lisabonas programmas izaugsmes kāpināšanas un sociālās tirgus ekonomikas veicināšanas mērķus var īstenot tikai tad, ja darba tirgū gan pilsētās, gan laukos pilnībā tiek izmantots nozīmīgais sieviešu cilvēkresursu potenciāls;

M.

tā kā pastāv “piespiedu” nepilnas slodzes darba risks, jo īpaši sievietēm, kas tām bieži vien tiek uzspiests, tāpēc ka nav pieejamu bērnu aprūpes struktūru;

N.

tā kā izaicinājumi un grūtības vairāk ietekmē sievietes, nekā vīriešus, jo īpaši nodarbinātības kvalitāte, nepilnas slodzes darbs, līgumi uz ierobežotu laiku, “palīdzība” dzīvesbiedram tādās jomās kā lauksaimniecība vai zveja un mazi ģimenes uzņēmumi, veselība un aizsardzība darbavietā un maternitātes aizsardzība, kā arī augstāks nabadzības risks;

O.

tā kā gan vīriešiem, gan sievietēm nodarbinātības līmenis ir zemāks lauku apgabalos; tā kā turklāt noteikts skaits sieviešu nekad nav aktīvas oficiālajā darba tirgū un šī iemesla dēļ viņas nekad netiek reģistrētas kā bezdarbnieces un netiek ņemtas vērā bezdarba statistikā, kas rada īpašas finansiālās un juridiskās problēmas attiecībā uz maternitātes un slimības atvaļinājumu pieejamību, pensijas tiesību iegūšanu un sociālās drošības pieejamību, kā arī laulības šķiršanas gadījumā; tā kā lauku apgabalus smagi ietekmē kvalitatīvu darbavietu trūkums;

P.

tā kā dažu sieviešu grupu — to, kuras bieži saskaras ar vairākām grūtībām un riskiem vienlaicīgi un dubultu diskrimināciju, it īpaši invalīdu, sieviešu ar apgādībā esošām personām, vecāka gadagājuma sieviešu, minoritātēm piederošo sieviešu, migrējušo sieviešu un ieslodzīto sieviešu — apstākļi pasliktinās;

Q.

tā kā starp sievietēm un vīriešiem joprojām pastāv atšķirības visos citos aspektos, kas saistīti ar profesionālās vides kvalitāti, piemēram, profesionālās un ģimenes dzīves saskaņošanā, tāda darba organizācijā, kas pilnībā neizmanto personu spējas, kā arī veselības un darba drošības jomā; tā kā to sieviešu nodarbinātības līmenis, kuras audzina bērnus, sasniedz tikai 62,4 %, salīdzinot ar 91,4 % attiecībā uz vīriešiem; tā kā sieviešu līdzdalību darba tirgū joprojām raksturo augsts un pieaugošs nepilnas slodzes darba līmenis — 31,4 % sieviešu 27 dalībvalstu ES 2007 salīdzinājumā ar 7,8 % vīriešu, bet 76,5 % visu nepilnas slodzes darbinieku ir sievietes; tā kā arī pagaidu darba līgumus biežāk slēdz ar sievietēm (15,1 % jeb par vienu procentu punktu vairāk nekā ar vīriešiem); tā kā ilgtermiņa bezdarbs joprojām biežāk raksturīgs sievietēm (4,5 %) nekā vīriešiem (3,5 %);

R.

tā kā nabadzības risks sievietēm ir augstāks nekā vīriešiem, jo īpaši tām, kas vecākas par 65 gadiem (21 % jeb par pieciem procentu punktiem vairāk nekā vīriešiem);

S.

tā kā profesionālās un privātās dzīves saskaņošana vēl joprojām ir neatrisināts jautājums gan attiecībā uz sievietēm, gan vīriešiem;

T.

tā kā sociālajiem partneriem ir nozīmīga loma rīcības noteikšanā un efektīvā īstenošanā vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā Eiropas, nacionālajā, reģionālajā, nozaru un korporatīvajā līmenī;

U.

tā kā ģimenes un mājas pienākumu dalīšana starp vīriešiem un sievietēm, jo īpaši uzsverot vecāku un paternitātes atvaļinājuma izmantošanu, ir nepieciešams priekšnosacījums sieviešu un vīriešu līdztiesības veicināšanai un īstenošanai; tā kā maternitātes un bērna kopšanas atvaļinājuma neiekļaušana kopējā darba stāža aprēķināšanā ir diskriminējoša un rada sievietēm neizdevīgāku stāvokli darba tirgū;

V.

tā kā bērnu aprūpes, veco ļaužu un citu apgādībā esošu personu aprūpes pakalpojumu pieejamība ir būtiska, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu līdzdalību darba tirgū, izglītībā un apmācībā;

W.

tā kā struktūrfondu noteikumi nosaka, ka dalībvalstīm un Komisijai jānodrošina, ka dažādos fondu īstenošanas posmos tiek veicināta vīriešu un sieviešu līdztiesība un dzimumu līdztiesības integrēšana,

1.

atzinīgi vērtē iepriekš minēto Komisijas ziņojumu par līdztiesību un atkārtoti pauž savu viedokli par vīriešu un sieviešu vienādo iespēju politikas divējādo raksturu ES līmenī, kas, no vienas puses, nodrošina sieviešu un vīriešu līdztiesību visās politikas jomās (dzimumu perspektīvas integrācija) un, no otras puses, paredz pasākumus sieviešu diskriminācijas mazināšanai, tostarp izpratnes veicināšanas kampaņas, labas prakses apmaiņu, dialogu ar pilsoņiem un valsts — privātās partnerības iniciatīvas;

2.

uzsver vardarbības pret sievietēm apkarošanas nozīmīgumu sieviešu un vīriešu līdztiesības sasniegšanā, tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju veikt saskaņotu rīcību šajā jomā, kā arī mudina Komisiju apsvērt jaunu pasākumu iespējamu ieviešanu, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm;

3.

aicina Komisiju un dalībvalstis apvienot to centienus cīņā pret organizēto noziedzību un cilvēktirdzniecības tīkliem, kā arī pieņemt jaunus normatīvos, administratīvos, izglītības, sociālos un kultūras pasākumus, lai mazinātu pieprasījumu prostitūcijas jomā;

4.

aicina dalībvalstis nekavējoties ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par cilvēktirdzniecības apkarošanu;

5.

uzskata, ka sieviešu līdzdalība lēmumu pieņemšanā vietējā, valsts un ES līmenī nav pietiekama; tādēļ aicina Komisiju, dalībvalstis un politiskās partijas apsvērt rīcību situācijas uzlabošanai; šajā sakarībā norāda, ka vēlēšanu kvotu izmantošana pozitīvi ietekmē sieviešu pārstāvību;

6.

norāda uz saistību starp sieviešu līdzdalību politikā un lēmumu pieņemšanā un viņu līdzdalību NVO un pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pasākumus, kas veicina šādu līdzdalību;

7.

uzsver, cik svarīgi ir aktīvi iesaistīt sievietes arodbiedrībās, par galvenajiem uzdevumiem nosakot sieviešu aizsardzību darba vietās un viņu tiesību nodrošināšanu;

8.

atzīmē, ka ir svarīgi, lai sievietēm būtu kontrole attiecībā uz viņu seksuālo un reproduktīvo tiesību ievērošanu; tāpēc atbalsta pasākumus un darbības, lai uzlabotu sieviešu piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības dienestiem, un paaugstinātu viņu izpratni par savām tiesībām un pieejamajiem dienestiem;

9.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai īstenotu integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai visās sociālās, nodarbinātības un sociālās drošības politikas jomās, jo sevišķi elastdrošības stratēģijā, un apkarot visu veidu diskrimināciju;

10.

atbalsta Eiropas Sociālā fonda un programmā PROGRESS 2007.—2013. gadam ieteiktos pasākumus, lai uzlabotu sieviešu situāciju darba tirgū un palīdzētu apkarot diskrimināciju;

11.

pauž bažas par progresa trūkumu attiecībā uz sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirībām pēdējos gados; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt stratēģijas un pasākumus šajā jomā, un, ja vajadzīgs, sadarbībā ar sociālajiem partneriem ieviest jaunus pasākumus, vai jaunas pieejas pašreizējo pasākumu īstenošanā situācijas uzlabošanai; šajā kontekstā atbalsta Iespēju vienlīdzības padomdevējas komisijas priekšlikumu pastiprināt šajā jomā piemērojamos Eiropas tiesību aktus, nosakot darba devējiem pienākumu veikt algu auditus un izstrādāt rīcības plānus, lai novērstu algu atšķirības; uzsver nepieciešamību pēc saskaņotas rīcības, it īpaši Eiropas izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas jaunā cikla un elastdrošības kopējo principu kontekstā;

12.

pauž bažas par sieviešu neizdevīgo stāvokli darba tirgū, kas nozīmē, ka viņas iegūst mazāk tiesību attiecībā uz pensiju un citiem sociālajiem maksājumiem, jo īpaši tajās sistēmās, kurās minētās tiesības ir cieši saistītas ar attiecīgās personas iemaksām vai profesionālajiem ienākumiem; tāpēc aicina dalībvalstis aktīvi rīkoties, lai ieviestu noteikumus attiecībā uz labklājību un nodarbinātību, nodrošinātu piekļuvi darbam, kurā ievēro tiesības, dažādās nozarēs, tādējādi nodrošinot, ka darbinieki (jo īpaši sievietes) saņem pienācīgu atalgojumu un viņām būtu tiesības uz veselības aprūpi un drošību darbā, uz sociālo aizsardzību un brīvību darboties arodapvienībās, kas būtu ieguldījums sieviešu un vīriešu diskriminācijas izskaušanai darbavietā;

13.

aicina dalībvalstis sniegt Komisijai atbalstu attiecībā uz kontroli, ko tā veic par valsts pasākumu īstenošanu, lai novērtētu līdztiesības principa ievērošanu jo īpaši attiecībā uz juridiskajām tiesībām, kā arī pensijas un sociālās drošības režīmiem;

14.

aicina Kopienas iestādes un dalībvalstis pasludināt 22. februāri par Starptautisko algu vienlīdzības dienu;

15.

pauž bažas par pastāvīgu sieviešu un vīriešu izglītības līmeņa, no vienas puses, un situācijas darba tirgū, no otras puses, nesaskaņotību, sievietēm saņemot zemāku atalgojumu, nedrošākas darba vietas un piedzīvo lēnāku virzību karjerā, lai gan sieviešu izglītības rādītāji ir augstāki nekā vīriešiem; mudina Komisiju un dalībvalstis izpētīt šīs situācijas iemeslus un rast risinājumu;

16.

iesaka dalībvalstīm aktīvi veicināt vienlīdzīgu attieksmi pret audzēkņiem un veikt pasākumus, lai apkarotu ar darbu saistītu segregāciju, kas joprojām pastāv izglītības jomā, kur skolotāju sieviešu procentuālā attiecība pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma līmenī ievērojami pārsniedz procentuālo attiecību vidējās izglītības līmenī, kas ievērojami vairāk piesaista skolotājus vīriešus ar augstākas atzinības, atalgojuma un sabiedriskā stāvokļa piedāvājumu;

17.

ierosina Komisijai apsvērt iespēju pieņemt pasākumus sieviešu un vīriešu iedrošināšanai studēt zinātnes un tehnoloģiju priekšmetus, lai palielinātu profesionāļu nodrošinājumu atbilstošajā jomā un apmierinātu izteikto pieprasījumu;

18.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt turpmākus pasākumus, lai uzlabotu sieviešu piekļuvi un dalību darba tirgū jo īpaši tajās nozarēs, kurās viņas joprojām nav pietiekami pārstāvētas, piemēram, augstās tehnoloģijas, pētniecība, zinātnes un inženierija, kā arī sieviešu nodarbinātības kvalitāti, it īpaši īstenojot mūžizglītības un mūžapmācības programmas visos līmeņos; mudina Komisiju un dalībvalstis izmantot Eiropas struktūrfondus šī mērķa sasniegšanai;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst uzmanību tām dzīvesbiedrēm, kuras palīdz amatniecībā, tirdzniecībā, lauksaimniecībā, zvejniecībā un mazajos ģimenes uzņēmumos gan no dzimumu līdztiesības aspekta, gan ņemot vērā to, ka sievietes ir neaizsargātākā situācijā nekā vīrieši; aicina Komisiju nekavējoties iesniegt priekšlikumu, lai grozītu Direktīvu 86/613/EEK par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu pret pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, to skaitā lauksaimniecībā nodarbinātiem, un par pašnodarbinātu grūtnieču un māšu aizsardzību, (12) lai novērstu netiešo diskrimināciju un attīstītu vienlīdzīgas attieksmes pienākumu un uzlabotu to dzīvesbiedru, kuri palīdz otram dzīvesbiedram, tiesisko situāciju;

20.

aicina dalībvalstis attīstīt kopīpašuma juridisko pamatu, lai nodrošinātu sieviešu tiesību lauksaimniecībā pilnīgu atzīšanu, pienācīgu aizsardzību sociālā nodrošinājuma jomā un viņu darba atzīšanu;

21.

mudina dalībvalstis veicināt sieviešu uzņēmējdarbību rūpniecības nozarē un sievietēm, kuras dibina uzņēmumus, sniegt finansiālu palīdzību un nodrošināt profesionālas konsultācijas struktūras, kā arī atbilstošu apmācību;

22.

aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību tam, lai pašnodarbinātām sievietēm būtu piekļuve ar maternitāti saistītiem pakalpojumiem;

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību tam, ka pieaug oficiāli pašnodarbināto skaits, bet kurus īstenībā var iekļaut kategorijā “ekonomiski atkarīgie darba ņēmēji”;

24.

aicina dalībvalstis atzīt uzņēmumus, kuri veic pasākumus, lai veicinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību, kā arī atvieglotu profesionālās dzīves un privātās dzīves līdzsvaru, lai sekmētu labas prakses piemērus šajā jomā;

25.

aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt par prioritāti un veltīt īpašu uzmanību neaizsargātākām sieviešu grupām, it īpaši invalīdēm, sievietēm ar apgādībā esošām personām, vecāka gadagājuma sievietēm, ieceļotāju un mazākumtautību sievietēm, ieslodzītām sievietēm, un attīstīt mērķtiecīgus pasākumus viņu vajadzību apmierināšanai;

26.

aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt un īstenot pasākumus, kas nepieciešami, lai palīdzētu sievietēm ar invaliditāti virzīties sociālās, profesionālās, kultūras un politikas dzīves jomās, kurās viņas joprojām nav pietiekami pārstāvētas;

27.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt sieviešu migrantu piekļuvi izglītībai un nodarbinātībai, pieņemot pasākumus, lai apkarotu divkāršo diskrimināciju, no kuras viņām jācieš darba tirgū, un izveidojot labvēlīgus apstākļus, kas nepieciešami, lai viņas varētu piekļūt darba tirgum un saskaņot savu profesionālo dzīvi un privāto dzīvi, kā arī nodrošināt piemērotu arodapmācību;

28.

atzinīgi vērtē Komisijas un sociālo partneru apspriedes, kuru mērķis ir uzlabot normatīvo un nenormatīvo pamatu profesionālās, ģimenes un privātās dzīves apvienošanai; sagaida šo apspriežu analīzi un no tām izrietošus priekšlikumus jo īpaši priekšlikumus attiecībā uz dzemdību atvaļinājumu un tā iekļaušanu kopējā darba stāža aprēķināšanā, bērna kopšanas atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājumu, adopcijas atvaļinājumu un atvaļinājumu viņu apgādībā esošu personu kopšanai; turklāt uzskata, ka pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu var uzlabot attiecībā uz šādiem aspektiem: tādu stimulēšanas pasākumu ieviešanu, kas sekmētu to, ka tēvi izmanto vecāku atvaļinājumu, to darba ņēmēju tiesību nostiprināšanu, kuri izmanto vecāku atvaļinājumu, tā ilguma palielināšanu un darba samaksu atvaļinājuma laikā;

29.

uzsver, ka jebkādai politikai profesionālās dzīves un ģimenes dzīves saskaņošanas jomā jābalstās uz indivīdu brīvas izvēles principa un jābūt pielāgotai dažādiem dzīves posmiem;

30.

aicina dalībvalstis ierosināt konkrētus pasākumus, lai apkarotu sieviešu un vīriešu nevienlīdzību, ko izraisa pārtrauktie nodarbinātības modeļi, kuri jo īpaši radušies maternitātes atvaļinājuma dēļ vai atvaļinājuma apgādājamā kopšanai dēļ, un samazināt negatīvo ietekmi uz profesionālo darbību, darba samaksu un tiesībām uz pensiju;

31.

atzīmē, ka profesionālās un privātās un ģimenes dzīves saskaņošana ir viens no pamatfaktoriem nodarbinātības palielināšanai un aicina Komisiju apkopot un izplatīt labāko praksi attiecībā uz efektīvu profesionālās un privātās dzīves līdzsvaru un lielāku vīriešu līdzdalību ģimenes dzīvē;

32.

mudina Komisija un dalībvalstis sekmēt vīriešu līdzdalību dzimumu līdztiesības politikas īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz profesionālās dzīves, privātās dzīves un ģimenes dzīves saskaņošanu;

33.

aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes uzlabot bērnu un apgādībā esošu personu aprūpes pakalpojumu izveidi un labāku pieejamību atbilstīgi Barselonas mērķiem, kā arī nodrošināt šo pakalpojumu pieejamības saskaņotību ar sieviešu un vīriešu, kuru apgādībā ir bērni vai citas personas, pilnu darba laiku;

34.

aicina atbildīgos uzņēmumu vadītājus ieviest elastīgus ģimenes politikas pasākumus darbaspēka vadības plānā, lai atvieglotu darbinieku atgriešanos darbā pēc pārtraukuma nodarbinātībā;

35.

vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz nabadzības feminizāciju, kad sievietes, it īpaši vecāka gadagājuma sievietes un vientuļās mātes, ir pakļautas izolēšanas un nabadzības riskam, kā arī mudina tās ieviest pasākumus šīs tendences novēršanai;

36.

lūdz Komisiju un dalībvalstis izveidot apmācības un īstenošanas instrumentus, kas ļauj visām iesaistītajām pusēm integrēt sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzības perspektīvu to attiecīgajās kompetences jomās, tostarp, novērtējot politikas specifisko ietekmi uz sievietēm un vīriešiem;

37.

mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes efektīvi izmantot spēkā esošos instrumentus, piemēram, rokasgrāmatas dzimumu perspektīvas integrācijai, Komisijas īstenotajā nodarbinātības politikā;

38.

mudina dalībvalstis nodrošināt to amatpersonu atbilstošu apmācību dzimumu līdztiesības jomā, kuras ir atbildīgas par Kopienas programmu ieviešanu valsts, reģionālajā un vietējā līmenī;

39.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vairākus kvantitātes un kvalitātes rādītājus, kā arī vajadzības gadījumā ticamu, pieejamu, salīdzināmu statistiku par dzimumiem, lai izmantotu, pārraugot Lisabonas stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai ieviešanu, lai ņemtu vērā dzimuma dimensiju un nodrošinātu atbilstošu politikas ieviešanu un pārraudzību;

40.

atzinīgi vērtē Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta izveidošanu un valdes locekļu iecelšanu, kas ir nodrošinājusi institūtu ar lēmumu pieņemšanas struktūru; taču pauž bažas par institūta direktora iecelšanas termiņu un mudina Komisiju labot šo situāciju;

41.

prasa, lai Komisija ar Eiropas Sieviešu un vīriešu līdztiesības institūta palīdzību turpmākajos gada ziņojumos par sieviešu un vīriešu līdztiesību iekļautu faktus un statistiku no kandidātvalstīm un iespējamajām kandidātvalstīm;

42.

aicina dalībvalstis mudināt visus iedzīvotājus nodarboties ar sportu un dzīvot veselīgi, atceroties, ka attiecībā uz sportu sieviešu līdzdalības rādītāji ir zemāki;

43.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


(1)  OV L 17, 19.1.2001., 22. lpp.

(2)  OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp.

(3)  OV C 102 E, 28.4.2004., 492. lpp.

(4)  OV C 313 E, 20.12.2006., 118. lpp.

(5)  OV C 74 E, 20.3.2008., 742. lpp.

(6)  OV C 301 E, 13.12.2007., 56. lpp.

(7)  OV C 146 E, 12.6.2008., 112. lpp.

(8)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0423.

(9)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0019.

(10)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0094.

(11)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0102.

(12)  OV L 359, 19.12.1986., 56. lpp.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/42


Trešdiena, 2008. gada 3. septembris
Dzīvnieku klonēšana pārtikas ieguves nolūkā

P6_TA(2008)0400

Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par dzīvnieku klonēšanu pārtikas ieguvesnolūkā

2009/C 295 E/12

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.

tā kā Protokolā par dzīvnieku aizsardzību un labturību tiek prasīts, lai Kopiena un dalībvalstis, izstrādājot un īstenojot lauksaimniecības un pētniecības politiku, pilnībā ievērotu dzīvnieku labturības prasības;

B.

tā kā ir konstatēts, ka klonēšanas procesā pārstādīto embriju un klonēto dzīvnieku izdzīvošanas procents ir zems, jo daudzi klonētie dzīvnieki nobeidzas agrīnā dzīves posmā sirds un asinsvadu nepietiekamības, imūndeficīta, aknu funkcijas mazspējas, elpošanas problēmu, nieru un skeleta un muskuļu sistēmas anomāliju dēļ;

C.

tā kā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) savā atzinumā 2008. gadā secināja, ka klonu mirstība un saslimstība ir augstāka nekā dzimumvairošanās ceļā iegūtiem dzīvniekiem un zaudējumi un sarežģījumi vēlos grūsnības termiņos varētu ietekmēt surogātmāšu labturību;

D.

tā kā pašreizējais ciešanu un veselības problēmu līmenis, kas vērojams dzīvnieku surogātmāšu un dzīvnieku klonu vidū, izvirza Eiropas ētikas grupai jautājumu, vai ir ētiska dzīvnieku klonēšanu pārtikas ieguves nolūkā, un grupa nesaskata pārliecinošu argumentāciju, kas attaisnotu pārtikas ieguvi no kloniem un to pēcnācējiem;

E.

tā kā Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvā 98/58/EK par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (1) ir noteikts, ka “nedrīkst praktizēt tādu dabisku vai mākslīgu vairošanu vai dzīvnieku vaislošanas paņēmienus, kas izraisa vai var izraisīt ciešanas un savainojumus jebkuram no attiecīgajiem dzīvniekiem” (Pielikums, 20. punkts);

F.

tā kā klonēšana ievērojami samazinātu mājlopu populācijas ģenētisko daudzveidību, palielinot varbūtību, ka visu ganāmpulku iznīcina slimības, pret ko tas ir uzņēmīgs;

G.

tā kā 2008. gada 24. jūlijā EFSA publicēja zinātnisku atzinumu par to, kā dzīvnieku klonēšana ietekmē pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku veselību un labturību un vidi, kurā secināts, ka lielas daļas klonu veselība un labturība ir nopietni apdraudēta, bieži vien smagā un fatālā veidā;

H.

tā kā klonēšanas galvenais mērķis ir iegūt daudzas kopijas no ātraudzīgiem dzīvniekiem vai dzīvniekiem ar augstiem produktivitātes rādītājiem, bet jau tradicionālās selektīvās pavairošanas rezultātā rodas problēmas ar kājām saistīti traucējumi, kā arī sirds un asinsvadu sistēmas traucējumi ātraudzīgām cūkām, un paralīze, mastīts un pāragra kaušana (izbrāķēšanas dēļ) augstas produktivitātes liellopiem; un tā kā ātraudzīgāko un produktīvāko dzīvnieku klonēšanas rezultātā veselības un labturības problēmas vēl pieaugs;

I.

tā kā līdztekus tam, ka nav pietiekami izpētīts, kāda ietekme ir dzīvnieku klonēšanai pārtikas ieguves nolūkā, tā nopietni apdraud Eiropas lauksaimniecības modeļa tēlu un saturu, kurš balstās uz produkcijas kvalitāti, vides saudzēšanas principiem un stingru dzīvnieku labturības nosacījumu ievērošanu,

1.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus, ar kuriem aizliedz pārtikas ieguves nolūkā i) klonēt dzīvniekus, ii) turēt lauku saimniecībās klonētus dzīvniekus vai to pēcnācējus, iii) tirgot tādus gaļas un piena produktus, ko iegūst no klonētiem dzīvniekiem vai to pēcnācējiem, un iv) ievest klonētus dzīvniekus, to pēcnācējus, spermu un klonētu dzīvnieku vai to pēcnācēju embrijus, kā arī gaļas un piena produktus, kas iegūti no klonētiem dzīvniekiem vai to pēcnācējiem, ņemot vērā EFSA un EGE (Eiropas Grupas zinātnes un jauno tehnoloģiju ētikas jautājumos) ieteikumus;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.


(1)  OV L 221, 8.8.1998., 23. lpp.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/43


Trešdiena, 2008. gada 3. septembris
Kā tirdzniecība un reklāma ietekmē sieviešu un vīriešu līdztiesību

P6_TA(2008)0401

Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par to, kā tirdzniecība un reklāma ietekmēsieviešu un vīriešu līdztiesību (2008/2038(INI))

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā EK līgumu un jo īpaši tā 2. pantu, 3. panta 2. punktu un 152. pantu,

ņemot vērā Kopienas tiesību kopumu sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jomā,

ņemot vērā ceturtās Pasaules Sieviešu konferences 1995. gada 15. septembrī Pekinā pieņemto rīcības programmu un EP 2000. gada 18. maija rezolūciju par Pekinā pieņemtās rīcības programmas izpildi (1),

ņemot vērā Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvu 89/552/EEK par dažu tādu noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos saistībā ar audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumu nodrošināšanu (Audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumu direktīva) (2),

ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (3),

ņemot vērā Komisijas Ceļvedi sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006—2010 (COM(2006)0092) un ar to saistīto ietekmes novērtējumu (SEC(2006)0275),

ņemot vērā 1997. gada 25. jūlija rezolūciju par sieviešu diskrimināciju reklāmā (4),

ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju 1557 (2007) par sievietes tēla atveidi reklāmā,

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu, kas 2006. gada 23. un 24. martā pieņemts Briseles Eiropadomē,

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A6-0199/2008),

A.

tā kā socializācija (skolā, ģimenē un sociālajā un kultūras vidē) ir process, kura gaitā veidojas identitāte, vērtības, pārliecība un attieksme, indivīdiem iegūstot savu vietu un lomu sabiedrībā, kurā viņi uzaug; tā kā identifikācijas jēdziens ir būtisks, lai saprastu, kā šis process risinās;

B.

tā kā vairāk centienu jāvelta, lai no agrīna vecuma veicinātu saprātīgu un atbildīgu televīzijas un jauno tehnoloģiju izmantošanu gan skolā, gan mājās;

C.

tā kā reklāma, kas sniedz diskriminējošus un/vai degradējošus vēstījumus, kuri pamatojas uz dzimumu, kā arī visu veidu dzimumu stereotipi veido šķēršļus modernas un līdztiesīgas sabiedrības izveidē;

D.

tā kā stereotipi var iespaidot uzvedību, kas arī ir identifikācijas paudēja;

E.

tā kā reklāma un mārketings atspoguļo kultūru un turklāt veicina tās veidošanu;

F.

tā kā reklāma ir tirgus ekonomikas sastāvdaļa un ir viens no realitātes aspektiem, ar kuru ikviens sastopas ikdienas dzīvē;

G.

tā kā reklāma dažreiz var sniegt sieviešu un vīriešu dzīves atveidojumu kariķētā veidā;

H.

tā kā plašsaziņas līdzekļos joprojām plaši izplatīta diskriminācija dzimuma dēļ; tā kā dzimumu stereotipus reklāmā un plašsaziņas līdzekļos var uzskatīt par šādas diskriminācijas daļu;

I.

tā kā dzimumu stereotipi reklāmā tādējādi atbalso nevienlīdzīgo varas sadalījumu starp dzimumiem;

J.

tā kā pret dzimumu stereotipiem sabiedrībā jāvēršas visos līmeņos, lai veicinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību un sadarbību gan privātajā, gan sabiedriskajā jomā;

K.

tā kā, sākot no pašiem pirmajiem bērna socializācijas gadiem, dzimumu stereotipi var radīt dzimumu diskrimināciju, kura pastiprina sieviešu un vīriešu nevienlīdzību mūža garumā un sekmē uz dzimumu attiecinātu klišeju parādīšanos;

L.

tā kā dzimumu stereotipu koncepcija kavē attīstību un darba tirgū sekmē dalīšanu profesijās pēc dzimuma, parasti sievietēm pelnot mazāk salīdzinājumā ar vīriešiem;

M.

tā kā centienos izvairīties no dzimumu stereotipu iesakņošanās ir jāiesaista visa sabiedrība kopumā; tā kā atbildība par to jāuzņemas visiem;

N.

tā kā jānovērš barjeras, kas traucē vīriešu un sieviešu pozitīva tēla atveidi visās sociālās situācijās;

O.

tā kā bērni ir īpaši neaizsargāta iedzīvotāju grupa, kas tic ne tikai autoritātēm, bet arī mītiskiem tēliem, TV programmām, bilžu grāmatām, tostarp mācību materiāliem, TV spēlēm, rotaļlietu reklāmām utt.; tā kā bērni mācās, imitējot un atdarinot to, ar ko iepriekš saskārušies; tā kā tādēļ dzimumu stereotipi reklāmā ietekmē indivīda attīstību un uzsver uztveri, ka pēc dzimuma nosaka, kas personai ir iespējams un kas nav;

P.

tā kā dažādu plašsaziņas līdzekļu reklāma veido daļu no mūsu ikdienas dzīves; tā kā ir īpaši svarīgi, ka uz TV reklāmu attiecas pašreizējie ētikas un/vai juridiski saistoši noteikumi un/vai rīcības kodeksi, lai novērstu diskrimininējošu vai pazemojošu informāciju, kas balstās uz dzimumu stereotipus izplatošu reklāmu un kūdīšanu uz vardarbību;

Q.

tā kā atbildīgai reklāmai var būt pozitīva ietekme uz sabiedrības viedokli tādos jautājumos kā “ķermeņa tēls”, “dzimumu lomas” un ko uzskatīt par “normālu”; tā kā reklāma var būt spēcīgs līdzeklis, lai apstrīdētu stereotipus un šo problēmu risinātu,

1.

uzsver nozīmi, kāda ir vienādu iespēju sniegšanai sievietēm un vīriešiem personības attīstībai neatkarīgi no dzimuma;

2.

atzīmē — lai gan ir pieņemtas vairākas Kopienas programmas dzimumu līdztiesības veicināšanai, joprojām ir plaši izplatīti stereotipi attiecībā uz vīriešiem un sievietēm;

3.

atzīmē, ka turpmāks pētījums palīdzētu izskaidrot saikni starp dzimumu stereotipiem reklāmā un dzimumu nevienlīdzību;

4.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis izmantot un izplatīt iepriekšminēto pētījumu un tā rezultātus;

5.

uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis pildītu pienākumus, ko tās uzņēmušās ar iepriekšminēto Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu;

6.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis ievērot pamatnostādnes, kas pieņemtas saistībā ar dažādām Kopienas programmām, piemēram, EQUAL, un pamatnostādnēm, kurās galvenā uzmanība pievērsta dzimumu līdztiesībai;

7.

aicina Padomi un Komisiju uzraudzīt, kā tiek īstenoti pašreizējie Kopienas tiesību aktu noteikumi par diskrimināciju dzimuma dēļ un kūdīšanu uz naidu dzimuma dēļ;

8.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis izstrādāt izpratnes veicināšanas pasākumus pret apvainojumiem, kas balstīti uz dzimumaizspriedumiem, kā arī pret degradējošu sievietes un vīriešu atveidojumu reklāmā un mārketingā;

9.

aicina dalībvalstis pētīt jautājumu par sievietes un vīriešu tēlu reklāmā un mārketingā;

10.

norāda, ka mārketingā izmantotie stereotipi ir vērsti gan uz pieaugušajiem, gan uz bērniem, un uzsver, ka stereotipi reklāmā bērnu televīzijas programmās ir īpaša problēma to iespējamās ietekmes uz dzimumu socializāciju dēļ, un tā rezultātā — arī uz bērnu uzskatiem par sevi, viņu ģimenes locekļiem un ārpasauli;

11.

uzsver, ka centieni izskaust dzimumu stereotipus plašsaziņas līdzekļos un reklāmā jāpapildina ar izglītojošām stratēģijām un pasākumiem, lai veidotu izpratni no agrīna vecuma un attīstītu kritisko domāšanu no pusaudžu vecuma;

12.

uzsver būtisko lomu, kāda jāuzņemas izglītības sistēmai, attīstot bērnos kritiskās domāšanas spējas attiecībā uz tēliem un plašsaziņas līdzekļiem kopumā, lai novērstu nevēlamu dzimumu stereotipu iesakņošanos tirdzniecībā un reklāmā;

13.

atzīmē — lai sasniegtu dzimumu līdztiesību, jālauž tradicionālie uzskati par dzimumu lomām;

14.

vērš īpašu uzmanību uz to, ka no mācību grāmatām, rotaļlietām, video un datorspēlēm, interneta un jaunajām informācijas un saziņas tehnoloģijām (IST), kā arī no dažādu veidu plašsaziņas līdzekļu reklāmas jāizskauž vēstījumi, kuros pazemota cilvēka cieņa un ar kuriem izplata dzimumu stereotipus;

15.

ar īpaši dziļām bažām atzīmē, ka redzamā vietā un viegli pieejami bērniem ir seksuālu pakalpojumu sludinājumi publikācijās, piemēram, vietējos laikrakstos, un kuros pastiprināti stereotipi par sievietēm kā priekšmetiem;

16.

atzīmē, ka jāīsteno pastāvīgi mācību pasākumi plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem un sadarbībā ar viņiem — izpratnes veidošanas pasākumi sabiedrībai par dzimumu stereotipu kaitīgo ietekmi;

17.

vērš uzmanību uz to, ka aizvien vairāk televīziju un jaunās tehnoloģijas izmanto bērni un pusaudži un to sāk darīt ļoti agrīnā vecumā, un ka pieaug televīzijas skatīšanās bez uzraudzības;

18.

atzīmē, ka reklāmas un mārketinga sniegtais ideāla ķermeņa atspoguļojums var nelabvēlīgi ietekmēt pašnovērtējumu sievietēm un vīriešiem, īpaši pusaudzēm un tām, kuras ir uzņēmīgas pret tādiem ēšanas traucējumiem kā anoreksija (anorexia nervosa) un bulīmija (bulimia nervosa); aicina reklāmas devējus rūpīgi apsvērt ārkārtīgi tievu sieviešu tēlu izmantošanu produktu reklāmā;

19.

aicina dalībvalstis ar atbilstīgiem līdzekļiem nodrošināt, ka tirdzniecībā un reklāmā ievēro cilvēka cieņu un personas integritāti un ka tās nav ne tieši, ne netieši diskriminējošas, tās nesatur kūdīšanu uz naidu dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ, un tajā nav materiāla, novērtējot kontekstā, kurš sankcionētu, veicinātu vai slavinātu vardarbību pret sievietēm;

20.

atzinīgi vērtē darbu, ko plašsaziņas līdzekļu regulatori dažās dalībvalstīs jau paveikuši, lai izpētītu dzimumu stereotipu ietekmi, un mudina regulatorus visās dalībvalstīs apmainīties ar paraugpraksi šajā jomā;

21.

atgādina Komisijai, ka iepriekšminētajā Direktīvā 2004/113/EK, kad to sākotnēji ierosināja Komisija, tika skarts diskriminācijas jautājums saistībā ar plašsaziņas līdzekļiem; aicina Komisiju pastiprināt centienus pret šāda veida diskrimināciju;

22.

uzsver, ka plašsaziņas līdzekļos un reklāmas pasaulē jāsniedz pozitīvi piemēri, ievērojot dzimumu aspektu, lai parādītu, ka izmaiņas ir iespējamas un vēlamas; uzskata, ka dalībvalstīm jāizveido oficiāls apbalvojums, ko piešķir reklāmas veidotāji savas jomas darbiniekiem, un apbalvojums, ko piešķir sabiedrība, lai atzīmētu reklāmu, kura vislabāk lauž stereotipus un atveido pozitīvus vai statusu apstiprinošus sieviešu un vīriešu tēlus un viņu attiecības;

23.

uzsver, ka jāizplata dzimumu līdztiesības principi plašsaziņas līdzekļos, izmantojot publikācijas un programmas, kas veidotas atšķirīgām vecuma grupām, lai popularizētu paraugpraksi un ievērotu dzimumu atšķirības;

24.

uzsver, ka nepieciešamas pastāvīgas debates par reklāmu un mārketingu un to lomu dzimumu stereotipu izveidē un saglabāšanā;

25.

aicina dalībvalstis, lai veicinātu dzimumu līdztiesības kultūru ar piemērotām izglītojošām programmām, izstrādāt un uzsākt izglītojošas iniciatīvas, kuras veidotas iecietības garā un kurās izvairās no visu veidu stereotipiem;

26.

uzsver, ka jāizskauž ar dzimumu saistīti aizspriedumi;

27.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


(1)  OV C 59, 23.2.2001., 258. lpp.

(2)  OV L 298, 17.10.1989., 23. lpp.

(3)  OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.

(4)  OV C 304, 6.10.1997., 60. lpp.


Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/47


Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris
Palestīniešu ieslodzītie Izraēlas cietumos

P6_TA(2008)0404

Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par Izraēlas cietumos ieslodzīto palestīniešu situāciju

2009/C 295 E/14

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Tuvajiem Austrumiem,

ņemot vērā komisāres Benita Ferrero-Waldner2008. gada 9. jūlija paziņojumu Parlamentam par palestīniešu ieslodzīto stāvokli Izraēlas cietumos,

ņemot vērā ES un Izraēlas Asociācijas nolīgumu un ES un Izraēlas Asociācijas padomes 2008. gada 16. jūnijā notikušās astotās sanāksmes rezultātus,

ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavoja Eiropas Parlamenta ad hoc delegācija pēc vizītes Izraēlā un palestīniešu teritorijās (no 2008. gada 30. maija līdz 2. jūnijam), un tā secinājumus,

ņemot vērā Ženēvas konvencijas, jo īpaši 1949. gada 12. augusta Ceturto Ženēvas konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā, jo īpaši tās 1. līdz 12. pantu, 27. pantu, 29. līdz 34. pantu, 47. pantu, 49. pantu, 51. pantu, 52. pantu, 53. pantu, 59. pantu, 61. līdz 77. pantu un 143. pantu,

ņemot vērā 1966. gada ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

ņemot vērā Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas 2007. gada ziņojumu un jo īpaši tā sadaļu par okupētajām palestīniešu teritorijām,

ņemot vērā Sabiedriskās komitejas pret spīdzināšanu Izraēlā 2006., 2007. un 2008. gada ziņojumus, kas sagatavoti ar Eiropas Komisijas un vairāku dalībvalstu finansiālo atbalstu,

ņemot vērā attiecīgās ANO rezolūcijas par konfliktu Tuvajos Austrumos,

ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.

tā kā pēdējos gados Izraēlā ir notikuši daudzi terora akti ar mērķi nogalināt civiliedzīvotājus un tā kā Izraēlas iestādes ir veikušas vairākus pasākumus, lai novērstu šos terora aktus, tostarp aizdomās turamo palestīniešu kaujinieku apcietināšanu, taču ar terorisma apkarošanu nav attaisnojami humanitāro tiesību pārkāpumi;

B.

tā kā šobrīd Izraēlas cietumos un aizturēšanas centros atrodas vairāk nekā 11 000 palestīniešu, tostarp vairāki simti sieviešu un bērnu, un tā kā lielākā daļa šo ieslodzīto tikuši apcietināti okupētajās palestīniešu teritorijās;

C.

tā kā ANO Konvencijā par bērna tiesībām noteikts, ka par bērnu uzskata personu līdz 18 gadu vecumam, un Izraēla ir parakstījusi šo konvenciju; tā kā tomēr saskaņā ar okupētajās palestīniešu teritorijās spēkā esošajiem Izraēlas militārajiem noteikumiem palestīniešu bērnus uzskata par pieaugušiem no 16 gadu vecuma, un nereti viņus tur nepiemērotos ieslodzījuma apstākļos;

D.

tā kā 2008. gada 25. augustā Izraēlas valdība atbrīvoja 198 palestīniešus, šādi parādot savu labo gribu un sekmējot abpusēju uzticēšanos, un tā kā turpinās abu pušu sarunas, lai panāktu visaptverošāka nolīguma noslēgšanu par citu ieslodzīto atbrīvošanu;

E.

tā kā Izraēlas un Libānas valdība nesen veica pasākumus, lai apmainītu ieslodzītos pret Izraēlas karavīru mirstīgajām atliekām;

F.

tā kā aptuveni tūkstotis ieslodzīto tiek turēti Izraēlas cietumos, pamatojoties uz “administratīviem lēmumiem par aizturēšanu”, un šiem ieslodzītajiem ir pārsūdzības tiesības, taču nav uzrādītas apsūdzības, viņi nav tiesāti un viņiem nav tiesību uz aizstāvību; tā kā šādus “administratīvus lēmumus par aizturēšanu” var gadiem ilgi pagarināt, un vairākos gadījumos tas arī ticis darīts;

G.

tā kā ziņojumos par stāvokli cilvēktiesību jomā norādīts, ka pret ieslodzītajiem palestīniešiem pielieto vardarbību un spīdzināšanu;

H.

tā kā lielākajai daļai palestīniešu ieslodzīto, kurus tur cietumos Izraēlas teritorijā, nereti ir neiespējami vai ļoti grūti īstenot tiesības uz ģimenes locekļu apmeklējumiem, lai gan Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja ir lūgusi Izraēlu tās nodrošināt;

I.

tā kā politisko ieslodzīto jautājumam ir nopietnas politiskas, sociālas un humanitāras sekas un 48 Palestīniešu Likumdošanas padomes deputātu un citu pašvaldības amatpersonu apcietināšana būtiski ietekmē okupētās palestīniešu teritorijas politisko attīstību; tā kā ieslodzīto dažādu frakciju palestīniešu politisko vadītāju 2006. gada maijā pieņemtais “ieslodzīto dokuments” ir sekmējis nacionālo izlīgumu un veicinājis nacionālās vienotības valdības izveidi;

J.

tā kā atbilstoši 2. pantam Eiropas Savienības un Izraēlas Asociācijas nolīgumā Eiropas Kopienu un Izraēlas attiecību pamatā ir cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošana, kas ir būtisks šā nolīguma elements; tā kā ES un Izraēlas Rīcības plānā cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošana ir skaidri uzsvērta kā viena no abu pušu kopīgajām vērtībām,

1.

atzinīgi vērtē Izraēlas valdības neseno lēmumu atbrīvot ievērojamu skaitu palestīniešu ieslodzīto, jo tas ir labvēlīgs žests, lai stiprinātu palestīniešu pašpārvaldi un atjaunotu abpusējas uzticēšanās gaisotni;

2.

aicina Hamas un Izraēlu veikt līdzīgus pasākumus, lai nekavējoties atbrīvotu Izraēlas armijas kaprāli Gilad Shalit;

3.

uzsver, ka gan palestīniešu sabiedrību, gan Izraēlas un palestīniešu konfliktu būtiski ietekmē jautājums par ieslodzītajiem palestīniešiem, un šajā sakarā aicina atbrīvot lielu daļu ieslodzīto palestīniešu, kā arī nekavējoties atbrīvot ieslodzītos Palestīniešu Likumdošanas padomes deputātus, tostarp deputātu Marwan Barghouti, jo tas būtu pozitīvs solis, lai izveidotu savstarpējas uzticēšanās gaisotni, kas nepieciešama būtisku panākumu sasniegšanai miera sarunās;

4.

atbalsta Izraēlas likumīgās bažas par drošību; uzskata, ka attieksmē pret visiem ieslodzītajiem ir pilnā mērā jāievēro tiesiskums, jo tas ir ļoti svarīgs demokrātiskai valstij;

5.

aicina Izraēlu nodrošināt, lai tiktu ievēroti obligātie aizturēšanai piemērojamie standarti, izskatīt visu ieslodzīto lietas tiesā, izbeigt “administratīvā ieslodzījuma” piemērošanu un veikt atbilstošus pasākumus attiecībā uz nepilngadīgajiem un ieslodzīto apmeklējumiem, stingri ievērojot starptautiskos standartus, tostarp Konvenciju par bērna tiesībām un ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem;

6.

pauž bažas par ieslodzīto palestīniešu sieviešu un citu mazāk aizsargātu ieslodzīto stāvokli, jo tiek ziņots par vardarbīgu izturēšanos pret šiem ieslodzītajiem un viņu nespēju piekļūt veselības aprūpes pakalpojumiem;

7.

aicina Palestīniešu pašpārvaldi veikt visus iespējamos pasākumus, lai novērstu vardarbību un terora aktus, jo īpaši tādus, kuros iesaistīti bijušie ieslodzītie un it sevišķi bērni;

8.

pauž pārliecību, ka ES un Izraēlas turpmākās attiecības jāveido saskaņā ar to, kā Izraēla pilda visas starptautisko tiesību saistības;

9.

atzinīgi vērtē ES un Izraēlas Asociācijas padomes astotās sanāksmes lēmumu izveidot pastāvīgu Cilvēktiesību apakškomiteju, kas aizstās pašreizējo Darba grupu cilvēktiesību jautājumos; aicina aktīvi apspriesties ar cilvēktiesību organizācijām un nevalstiskajām organizācijām, kas darbojas Izraēlā un okupētajās palestīniešu teritorijās, un pilnībā iesaistīt šīs organizācijas, lai novērtētu Izraēlas sasniegumus to saistību izpildē, kuras valsts ir uzņēmusies atbilstoši starptautisko tiesību aktiem;

10.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Izraēlas valdībai, Knesetam, Palestīniešu pašpārvaldes priekšsēdētājam, Palestīnas Likumdošanas padomei, Augstajam pārstāvim kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Kvarteta īpašajam sūtnim Tuvajos Austrumos, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, ANO Augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/49


Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris
ES sankciju kā daļas no ES rīcības un politikas cilvēktiesību jomā novērtējums

P6_TA(2008)0405

Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par ES sankciju izvērtēšanu, kas ir daļa no ES pasākumiem un stratēģijām cilvēktiesību jomā (2008/2031(INI))

2009/C 295 E/15

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

ņemot vērā visas Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību konvencijas un to fakultatīvos protokolus,

ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un divus tā fakultatīvos protokolus,

ņemot vērā ANO Statūtus un jo īpaši to 1. un 25. pantu un VII nodaļas 39. un 41. pantu,

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (Eiropas Cilvēktiesību konvencija) un tās protokolus,

ņemot vērā Parīzes Hartu par jaunu Eiropu (Parīzes Harta),

ņemot vērā 1975. gada Konferences par drošību un sadarbību Eiropā noslēguma aktu (Helsinku Noslēguma akts),

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3., 6., 11., 13., 19., 21., 29. un 39. pantu un Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (EK Līgums) 60., 133., 296., 297., 301. un 308. pantu,

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesību stāvokli pasaulē,

ņemot vērā tā iepriekšējās debates un steidzamības rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma neievērošanas gadījumiem,

ņemot vērā 1996. gada 20. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanas iekļaušanu nolīgumos starp Kopienu un trešām valstīm (1),

ņemot vērā Eiropas Kopienas un tās dalībvalstu starptautiskās saistības, tostarp tās, kas iekļautas PTO nolīgumos,

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (“Kotonū Nolīgums”) (2), un jo īpaši tā 8., 9., 33., 96. un 98. pantu, un minētā nolīguma grozījumus (3),

ņemot vērā Padomes 2004. gada 22. janvāra dokumentu “Ārlietu padomnieku darba grupas Sankciju struktūras izveide (RELEX/Sankcijas) (5603/2004)”,

ņemot vērā Padomes 2004. gada 7. jūnija“Pamatprincipus par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu” (10198/1/2004),

ņemot vērā Padomes “Pamatnostādnes par ierobežojošu pasākumu (sankciju) īstenošanu un novērtēšanu saistībā ar ES Kopējo ārpolitiku un drošības politiku”, ko pēdējo reizi pārskatīja 2005. gada 2. decembrī (15114/2005),

ņemot vērā Padomes 2007. gada 9. jūlija dokumentu “ES paraugprakse ierobežojošu pasākumu efektīvai īstenošanai”(11679/2007),

ņemot vērā Kopējo nostāju 96/697/KĀDP par Kubu (4), ko Padome pieņēma 1996. gada 2. decembrī,

ņemot vērā Padomes kopīgo nostāju 2001/930/KĀDP par terorisma apkarošanu (5) un 2001/931/KĀDP par īpašu pasākumu piemērošanu, lai apkarotu terorismu (6), kas abas pieņemtas 2001. gada 27. decembrī, un Padomes 2001. gada 27. decembra Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (7),

ņemot vērā Padomes kopējo nostāju 2002/402/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Usamu Bin Ladenu, Al-Qaida organizācijas un Taliban locekļiem un citiem indivīdiem, grupām, uzņēmumiem un struktūrām, kas ar tām saistīti (8), un Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Usamu Bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban (9), kas pieņemtas 2002. gada 27. maijā,

ņemot vērā Eiropas Savienības Kopējo militāro preču sarakstu (10),

ņemot vērā tā 2002. gada 25. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Eiropas Savienības lomu cilvēktiesību ievērošanas un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs (11),

ņemot vērā tā 2006. gada 14. februāra rezolūciju par Cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos (12),

ņemot vērā visus nolīgumus starp Eiropas Savienību un trešām valstīm un šajos nolīgumos iekļautās cilvēktiesību klauzulas,

ņemot vērā 1982. gada 11. oktobra rezolūciju par nozīmi un ietekmi, kas ekonomiskām sankcijām, jo īpaši tirdzniecības embargo un boikotiem, ir Eiropas Ekonomikas Kopienas ārējās attiecībās (13),

ņemot vērā rezolūciju par sankciju un jo īpaši embargo ietekmi uz to valstu iedzīvotājiem, kurām šos pasākumus piemēro (14), ko 2001. gada 1. novembrī Briselē (Beļģija) pieņēma ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja,

ņemot vērā 2007. gada 6. septembra rezolūciju par cilvēktiesību dialogu un apspriežu norisi ar trešām valstīm (15),

ņemot vērā Rezolūciju 1597 (2008) un Ieteikumu 1824 (2008) par Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes un Eiropas Savienības “melnajiem sarakstiem”, kuru 2008. gada 23. janvārī pieņēma Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja,

ņemot vērā Lisabonas Līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, kas parakstīts Lisabonā 2007. gada 13. decembrī un kas, domājams, stāsies spēkā 2009. gada 1. janvārī,

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu, Attīstības komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas un atzinumus (A6-0309/2008),

A.

tā kā Līguma par ES 11. pantā cilvēktiesību ievērošana ir atzīta par vienu no kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķiem un tā kā Līguma par Eiropas Savienību jaunais 21. pants, ko ieviestu ar Lisabonas Līguma 1. panta 24. punktu, nosaka, ka “Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi, attīstību un paplašināšanos un kurus tā tiecas veicināt visā pasaulē, proti, demokrātija, tiesiskums, universāls un nedalāms cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību ievērošana”;

B.

tā kā sankcijas tiek piemērotas, īstenojot konkrētus kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 11. pantā un kas cita starpā ietver cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas, demokrātijas, tiesiskuma un labas pārvaldības veicināšanu;

C.

tā kā iepriekšminētie Pamatprincipi par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu ir pirmais pragmatiskais dokuments, kas nosaka sistēmu, ar kuru saskaņā ES piemēro sankcijas, lai gan ES šādas sankcijas piemēro kopš 1980. gadu sākuma un jo īpaši pēc Līguma par ES stāšanās spēkā 1993. gadā; tā kā šis dokumentus oficiāli nosaka, ka sankcijas ir KĀDP instruments, un tādējādi ir uzskatāms par sākuma punktu ES politikai sankciju jomā;

D.

tā kā šīs sankciju politikas pamatā galvenokārt ir šādi pieci mērķi: aizsargāt Eiropas Savienības kopīgās vērtības, galvenās intereses, neatkarību un integritāti saskaņā ar ANO Statūtu principiem; visos veidos nostiprināt Eiropas Savienības drošību; saglabāt mieru un nostiprināt starptautisko drošību saskaņā ar ANO un Helsinku Noslēguma akta principiem un Parīzes Hartas mērķiem, tostarp attiecībā uz ārējām robežām; veicināt starptautisko sadarbību; attīstīt un nostiprināt demokrātiju un tiesiskumu, un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

E.

tā kā pieaug starptautiskais konsenss attiecībā uz to, ka ikviens smags un apzināts pārkāpums pret vidi rada kaitējumu starptautiskajam mieram un drošībai un ir uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu;

F.

tā kā ES ir apņēmusies sistemātiski piemērot sankcijas, par ko ANO Drošības padome pieņēmusi lēmumu saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu, un vienlaikus piemēro autonomas sankcijas, ja nav ANO Drošības padomes mandāta, gadījumos, kad ANO Drošības padomei nav pilnvaru rīkoties vai tai rīkoties neļauj vienošanās trūkums starp tās locekļiem; šajā sakarā uzsverot gan ANO, gan ES pienākumu piemērot sankcijas atbilstīgi starptautiskajām tiesībām;

G.

tā kā ES sankciju politika tādējādi ietver ANO Drošības padomes sankcijas, bet tās apjoms un mērķi ir plašāki nekā ANO Drošības padomes politikai (starptautiskais miers un drošība);

H.

tā kā sankcijas ir viens no tiem instrumentiem, ko ES var izmantot, lai īstenotu savu cilvēktiesību politiku; atgādinot, ka sankciju izmantošanai jāatbilst kopējai Eiropas Savienības stratēģijai šajā jomā, tai jābūt pēdējam mēģinājumam prioritāšu sarakstā, lai sasniegtu KĀDP konkrētos mērķus; tā kā sankciju efektivitāte ir atkarīga no to vienlaicīgas piemērošanas visās dalībvalstīs;

I.

tā kā ne starptautiskās tiesības, ne ES/EK tiesību akti neietver autoritatīvu definīciju par to, kas ir sankcija; tā kā tomēr saskaņā ar KĀDP sankcijas vai ierobežojošus pasākumus uzskata par pasākumiem, ar kuriem pilnībā vai daļēji pārtrauc diplomātiskās vai ekonomiskās attiecības ar vienu vai vairākām trešām valstīm un kuru mērķis ir panākt izmaiņas noteiktās darbībās vai politikā, piemēram, saistībā ar starptautisko tiesību aktu vai cilvēktiesību pārkāpumiem vai politiku, saskaņā ar ko trešo valstu valdības, nevalstiskas struktūras, fiziskas vai juridiskas personas neievēro tiesiskumu vai demokrātijas principus;

J.

tā kā ierobežojošie pasākumi ietver tādus dažādus pasākumus kā ieroču embargo, tirdzniecības sankcijas, finansiālās/ekonomiskās sankcijas, aktīvu iesaldēšanu, lidojumu aizliegumus, uzņemšanas ierobežojumus, diplomātiskās sankcijas, sporta un kultūras pasākumu boikotus un sadarbības pārtraukšanu ar kādu trešo valsti;

K.

tā kā atbilstīgi ES vispārējai praksei šajā rezolūcijā termini “sankcijas” un “ierobežojoši pasākumi” tiek lietoti ar vienādu nozīmi; tā kā šajā rezolūcijā ir pieņemta definīcija, kas attiecīgajiem pasākumiem sniegta Kotonū Nolīguma 96. pantā (16);

L.

tā kā pašām ES sankcijām ir dažādi juridiskie pamati atkarībā no ierobežojošo pasākumu konkrētā veida un no tā, kāda veida juridiskās attiecības pastāv ar attiecīgo trešo valsti, kā arī no attiecīgajām nozarēm un mērķiem; tā kā šie faktori nosaka gan procedūru sankciju pieņemšanai — kam bieži, bet ne vienmēr ir nepieciešama KĀDP kopējā nostāja un tādējādi vienprātība Padomē —, gan normatīvo procedūru, kas jāievēro, lai sankcijas padarītu juridiski saistošas un piemērojamas, un tā kā parasti izmanto to procedūru, kas izklāstīta EK Līguma 301. pantā;

M.

tā kā aizliegumi un ieroču embargo ir kļuvuši par visbiežāk piemērotajām KĀDP sankcijām un ir viens no pirmajiem pasākumiem ES sankciju secībā; tā kā abi šie pasākumi ir vienīgie, ko tiešā veidā īsteno dalībvalstis, tā apstākļa dēļ, ka tiem nav nepieciešami īpaši sankciju tiesību akti saskaņā ar EK Līgumu; tā kā, no otras puses, finansiālajām sankcijām (aktīvu iesaldēšana) un tirdzniecības sankcijām ir nepieciešama īpašu sankciju tiesību aktu pieņemšana,

N.

tā kā saskaņā ar vienu no iepriekš minētajiem Pamatprincipiem par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu, kā arī saskaņā ar attiecīgajām pamatnostādnēm mērķtiecīgas sankcijas ir noteikti vēlamas pretstatā vispārīgākām sankcijām, pirmkārt tādēļ, ka tās ļauj novērst iespējamas kaitīgas sekas attiecībā uz plašākām cilvēku grupām, un otrkārt tādēļ, ka tās tiešā veidā skar atbildīgās personas vai personas, kurām pieder vara, un tādējādi tās var būt efektīvākas attiecībā uz politikas izmaiņu panākšanu;

O.

tā kā ir pasākumi, ko nesauc par “sankcijām”, lai gan Padome tos pieņēmusi prezidentūras secinājumos, un kas tajā pašā laikā atšķiras no citiem ierobežojošiem pasākumiem, kuri minēti kā KĀDP līdzeklis;

P.

tā kā ekonomiskās attiecības starp ES un trešām valstīm bieži vien regulē nozaru divpusēji vai daudzpusēji nolīgumi, kuri Eiropas Savienībai, piemērojot sankcijas, ir jāievēro; tā kā, attiecīgos gadījumos Eiropas Savienībai attiecīgais nolīgums tādēļ ir jāaptur vai jādenonsē pirms ekonomisko sankciju piemērošanas, kuras nav saderīgas ar tiesībām, kas attiecīgajai trešai valstij piešķirtas ar pastāvošo nolīgumu;

Q.

tā kā attiecības starp ES un trešām valstīm bieži vien regulē divpusēji vai daudzpusēji nolīgumi, kuri ļauj vienai no pusēm veikt atbilstošus pasākumus gadījumos, ja otra puse ir pārkāpusi kādu būtisku nolīguma sastāvdaļu, proti, cilvēktiesību, demokrātijas principu un tiesiskuma ievērošanu (cilvēktiesību klauzula), — šajā ziņā labs piemērs ir Kotonū nolīgums;

R.

tā kā ierobežojošu pasākumu ieviešanai un īstenošanai ir jābūt saskaņā ar cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām, tostarp taisnīgu procesu un tiesībām uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kā arī samērīgumu, un saistībā ar tiem ir jāparedz atbilstoši atbrīvojumi, lai ņemtu vērā to personu humānās pamatvajadzības, pret kurām vērsti šādi pasākumi, piemēram, piekļuve pamatizglītībai, dzeramajam ūdenim, kā arī primārajai veselības aprūpei un pamata medikamentiem; tā kā saistībā ar sankciju režīmu ir pilnībā jāņem vērā Ženēvas Konvencijā, Konvencijā par bērnu tiesībām, Paktā par ekonomiskajām, sociālajām un politiskajām tiesībām noteiktie standarti, kā arī ANO rezolūcijas saistībā ar civiliedzīvotāju un bērnu aizsardzību bruņotajos konfliktos;

S.

tā kā uzticamība ES un tās atsevišķām dalībvalstīm tiek kompromitēta, kad ES sankcijas šķietami netiek ievērotas, un tā kā Roberts Mugabe tika uzaicināts piedalīties ES un Āfrikas samitā Lisabonā 2007. gada 8.—9. decembrī par spīti tam, ka viņam bija oficiāli aizliegts uzturēties visās ES dalībvalstu teritorijās saskaņā ar 2004. gada 19. februāra Kopējo nostāju 2004/161/KĀDP, ar ko tika atjaunoti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz Zimbabvi (17), kurā jaunākie ierobežojumi ieviesti ar 2008. gada 18. februāra Kopējo nostāju 2008/135/KĀDP (18),

Vispārēji apsvērumi ceļā uz efektīvu ES sankciju politiku

1.

pauž nožēlu par to, ka līdz pat šai dienai nav veikts neviens vērtējums, ne ietekmes pētījums par ES sankciju politiku un ka tādēļ ir ārkārtīgi grūti noteikt to ietekmi un efektivitāti uz vietas un izdarīt vērā ņemamus secinājumus; aicina Padomi un Komisiju veikt šādu novērtējumu; tomēr uzskata, ka sankciju politika, ko izmanto pret Dienvidāfriku, ir izrādījusies efektīva, jo tā palīdzēja izbeigt aparteīdu;

2.

uzskata, ka atšķirīgie juridiskie pamati ES sankciju politikas īstenošanai, kuri paredz dažādus lēmumu pieņemšanas, īstenošanas un kontroles līmeņus, rada šķēršļus ES sankciju politikas pārskatāmībai un konsekvencei un tādējādi arī tās uzticamībai;

3.

uzskata, lai sankcijas būtu efektīvas, ir nepieciešams, lai Eiropas un starptautiskā sabiedriskā doma, kā arī to valstu sabiedriskā doma, kurās tiek gaidītas izmaiņas, uzskatītu, ka to piemērošana ir leģitīma; uzsver, ka apspriešanās ar Parlamentu lēmuma pieņemšanas procesā pastiprina šo leģitimitāti;

4.

atzīmē arī, ka sankcijām var būt simboliska nozīme, paužot ES morālo nosodījumu un tādējādi veicinot tās ārpolitikas uzskatāmības un uzticamības nostiprināšanu; tomēr brīdina, ka, pārlieku uzsverot ideju par sankcijām kā simboliskiem pasākumiem, tās var pilnībā zaudēt savu vērtību;

5.

uzskata, ka sankciju izmantošana jāparedz tādas iestāžu vai nevalstisku struktūru, vai fizisku un juridisku personu rīcības gadījumos, kas rada nopietnu kaitējumu personu drošībai un tiesībām, vai gadījumos, kad tiek konstatēts, ka trešās puses dēļ ir izsmeltas un izlietotas visas līgumiskās un/vai diplomātiskās attiecības;

6.

uzskata, ka jebkāda apzināta un nelabojama vides pasliktināšana ir apdraudējums drošībai, kā arī smags cilvēktiesību pārkāpums; šajā sakarībā prasa, lai Padome un Komisija jebkādu apzinātu un nelabojamu kaitējumu videi iekļautu starp iemesliem, kuru dēļ var pieņemt sankcijas;

7.

atzīst, ka kopumā ES sankciju instrumenti tiek piemēroti elastīgi un saskaņā ar to, kas vajadzīgs katrā atsevišķā gadījumā; tomēr pauž nožēlu par to, ka ES savu sankciju politiku bieži vien ir piemērojusi nekonsekventi, izturoties pret trešām valstīm atšķirīgi, lai gan to rīcība cilvēktiesību un demokrātijas jomā ir līdzīga, un tādējādi izraisījusi kritiku par “dubultstandartu” izmantošanu;

8.

uzskata, ka Eiropas Savienības sankciju piemērošanā un novērtēšanā cilvēktiesību pārkāpumiem principā ir jābūt svarīgākiem par jebkādu kaitējumu, ko sankciju piemērošana izraisa Eiropas Savienības un tās pilsoņu tirdzniecības interesēm;

9.

pauž nožēlu, ka iekšējās nesaskaņas ES par politiku, kāda politika nepieciešama attiecībā uz to vai citu valsti, piemēram, Kubu, vai dalībvalstu atturīgā attieksme, lai nesadusmotu lielos darījumu partnerus, piemēram, Krieviju, noveda pie tā, ka prezidentūras secinājumos tika pieņemtas tikai “neoficiālas sankcijas”, kas izsaka to, ka Eiropas Savienības sankciju piemērošana ir nelīdzsvarota un nekonsekventa; tomēr atzīst, ka pasākumi, kas iekļauti Padomes secinājumos, piemēram, nolīgumu parakstīšanas atlikšana ar dažām valstīm, piemēram, Serbiju, var būt spiediens uz trešām valstīm, lai tās pilnībā sadarbotos ar starptautiskajiem mehānismiem;

10.

atgādina, ka saistībā ar Kubu iepriekšminētā 1996. gadā pieņemtā kopējā nostāja, kas tiek periodiski atjaunota, atspoguļo to plānu, kas veicinās mierīgu pāreju uz demokrātiju, joprojām ir spēkā un neizraisa Eiropas Savienības iestāžu domstarpības; pauž nožēlu, ka līdz šim nav panākti nekādi nozīmīgi uzlabojumi cilvēktiesību jomā; atzīmē Padomes 2008. gada 20. jūnija Lēmumu atcelt neoficiālās sankcijas pret Kubu, vienlaikus pieprasot visu politisko ieslodzīto tūlītēju beznosacījumu atbrīvošanu, atvieglot piekļuvi cietumiem, kā arī ratificēt un īstenot Starptautisko pilsoņu un politisko brīvību paktu; atzīmē, ka Padome pēc gada lems, vai tā turpina politisko dialogu ar Kubu, atkarībā no tā ir vai nav būtiski uzlabojumi cilvēktiesību jomā; atgādina, ka Padomes nostāja ir saistoša arī Eiropas Savienībai attiecībā uz dialogu ar Kubas valsts iestādēm, kā arī ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem; atkārtoti pauž savu nostāju attiecībā uz A. Saharova balvas laureātiem, Oswaldo Payá Sardiñas un grupu, kas zināma kā “Damas de Blanco” (Sievietes baltā);

11.

uzskata, ka argumentu par sankciju “neefektivitāti” nevar izmantot, lai tās atceltu, šī neefektivitāti jāizmanto pašas sankcijas pārorientēšanai un pārvērtēšanai; turklāt uzskata, ka tam, vai sankcijas turpināt vai ne, ir jābūt atkarīgam tikai un vienīgo no tā, vai ir sasniegti sankciju mērķi, savukārt to veidu var pastiprināt vai mainīt atkarībā no to novērtējuma; uzskata, ka šim nolūkam sankcijas vienmēr ir jāpapildina ar skaidriem novērtēšanas kritērijiem;

12.

uzskata, ka sankciju efektivitāte jāanalizē vairākos līmeņos — gan pasākumu tiešās efektivitātes līmenī, proti, attiecībā uz spēju ietekmēt to personu privāto vai profesionālo darbību, pret kurām tie vērsti kā pret konkrēta režīma locekļiem, vai spēju ietekmēt paša konkrētā režīma darbību, gan to politiskās efektivitātes līmenī, proti, attiecībā uz to, vai attiecīgie pasākumi ir piemēroti, lai veicinātu to darbību vai politiku izbeigšanu vai mainīšanu, kuru dēļ tie tika pieņemti;

13.

uzskata, ka sankcijas efektivitāte ir atkarīga no ES spējas to saglabāt visu laika posmu, un šajā saistībā pauž nožēlu par tādu noteikumu kā “termiņa izbeigšanās klauzulu” izmantošanu, kas paredz sankciju automātisku atcelšanu;

14.

neatbalsta vispārīgu, nekritisku sankciju piemērošanu jebkādām valstīm, jo šādas pieejas rezultātā de facto tiek pilnībā izolēti iedzīvotāji; uzskata, ja vien tās nav saskaņotas ar citiem politiskajiem instrumentiem, ekonomiskās sankcijas var būt sekmīgas tikai, ja ir lielas grūtības veicināt politiskās reformas attiecīgajā režīmā; tādēļ uzsver, ka jebkāda sankciju piemērošana pret valsts iestādēm ir sistemātiski jāpapildina ar atbalstu attiecīgās valsts pilsoniskajai sabiedrībai;

Sankcijas kā daļa no vispārējas cilvēktiesību stratēģijas

15.

norāda, ka lielāko daļu ES sankciju piemēro drošības apsvērumu dēļ; tomēr uzsver, ka cilvēktiesību pārkāpumiem jābūt pietiekamam pamatam sankciju piemērošanai, jo arī tie apdraud drošību un stabilitāti;

16.

norāda, ka sankciju galvenais mērķis ir panākt politikas vai darbību izmaiņas atbilstoši KĀDP kopīgās nostājas mērķiem vai Padomes pieņemtajiem secinājumiem, vai starptautiskiem lēmumiem, kas ir sankciju pamatā;

17.

uzsver, ka Padome, pieņemot iepriekšminētos Pamatprincipus par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu, ir uzņēmusies saistības izmantot sankcijas kā daļu no visaptverošas un integrētas politiskas pieejas; šajā sakarībā uzsver, ka šāda pieeja vienlaikus paredz politisko dialogu, stimulus un nosacījumus un ka tā varētu kā galējo līdzekli ietvert arī piespiedu pasākumu izmantošanu, kā noteikts Pamatprincipos; uzskata, ka cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas, vispārējo preferenču sistēma un attīstības atbalsts jāizmanto kā šādas visaptverošas un integrētas politiskās pieejas rīki;

18.

uzsver, ka cilvēktiesību klauzulas īstenošanu nevar uzskatīt par pilnīgi autonomu vai vienpusēju ES sankciju, jo tā tiešā veidā izriet no attiecīgā divpusējā vai daudzpusējā nolīguma, kas nosaka savstarpējas saistības ievērot cilvēktiesības; uzskata, ka atbilstoši pasākumi, kas veikti saskaņā ar šo klauzulu, attiecas tikai un vienīgi uz konkrētā nolīguma īstenošanu, nodrošinot katrai pusei likumīgu pamatu apturēt vai atcelt nolīgumu; tādēļ uzskata, ka cilvēktiesību klauzulu īstenošana un autonomas vai vienpusējas sankcijas katrā ziņā ir savstarpēji papildinoši aspekti;

19.

tādēļ atzinīgi vērtē cilvēktiesību klauzulu sistemātisku iekļaušanu un uzstāj, lai konkrēts īstenošanas mehānisms tiktu ietverts visos jaunos divpusējos nolīgumos, tostarp īpašos nozaru nolīgumos, ko paraksta ar trešām valstīm; šajā sakarā atgādina ieteikumu nozīmi, kas pieņemti, lai efektīvāk un sistemātiski iekļautu klauzulu, proti, mērķu un atsauces kritēriju noteikšanā, kā arī regulārā novērtēšanā, atkārtoti pauž aicinājumu ieviest cilvēktiesību klauzulas, izmantojot pārskatāmākas pušu, tostarp Parlamenta un pilsoniskās sabiedrības apspriežu procedūras, sīki izklāstot izmantojamos politiskos un juridiskos mehānismus gadījumā, ja izteikta prasība pārtraukt divpusēju sadarbību atkārtotiem un/vai sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, neievērojot starptautiskās tiesības; atbalsta Kotonū nolīgumā izveidoto procedūras modeli par rīcību smagu cilvēktiesību, demokrātisko principu un tiesiskuma pārkāpumu gadījumos; uzskata, ka intensīva politiskā dialoga (Kotonū nolīguma 8. pants) un apspriežu (Kotonū nolīguma 96. pants) sistēma pirms un pēc attiecīgu pasākumu pieņemšanas vairākos gadījumos ir bijusi veiksmīgs līdzeklis reālās situācijas uzlabošanai;

20.

mudina Komisiju un dalībvalstis neierosināt brīvās tirdzniecības nolīgumus un/vai asociācijas nolīgumus (arī tad, ja ir iekļautas cilvēktiesību klauzulas) ar to valstu valdībām, kurās saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību Augstā pārstāvja biroja ziņojumiem ir izdarīti milzīgi cilvēktiesību pārkāpumi;

21.

uzskata, ka atbilstīgu vai ierobežojošu pasākumu nepiemērošana tādā situācijā, ko raksturo pastāvīgi cilvēktiesību pārkāpumi, nopietni apdraud Savienības cilvēktiesību stratēģiju, sankciju politiku un uzticamību;

22.

uzskata, ka sankciju politika būs daudz efektīvāka, ja to iekļaus konsekventā cilvēktiesību stratēģijā; atgādina savu prasību Padomei un Komisijai katrā valsts stratēģijas dokumentā un visos tāda paša veida dokumentos iekļaut konkrētu stratēģiju attiecībā uz cilvēktiesībām un stāvokli demokrātijas jomā;

23.

uzskata, ka sankciju piemērošanas gadījumā cilvēktiesību dialogos un apspriešanās procesos ir katrā ziņā sistemātiski jāiekļauj diskusijas par progresu, kas panākts, īstenojot mērķus un kritērijus, kuri noteikti ierobežojošo pasākumu pieņemšanas laikā; vienlaikus uzskata, ka mērķi, kas sasniegti dialogos par cilvēktiesībām un apspriešanās procesos, nekādā gadījumā nevar aizstāt to mērķu sasniegšanu, kuri ir attiecīgo sankciju pamatā;

Starptautiskās sabiedrības koordinēta rīcība

24.

uzskata, ka koordinētai starptautiskās sabiedrības rīcībai ir spēcīgāka ietekme nekā izkliedētai un nevienmērīgai valstu vai reģionālo struktūru rīcībai; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka ES sankciju politikas pamatā arī turpmāk jābūt domai par priekšroku ANO režīmam;

25.

aicina Padomi, ja nav ANO Drošības padomes sankciju, sadarboties ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis un kas piemēro sankcijas, dalīties ar informāciju, un koordinēt rīcību starptautiskā līmenī, lai novērstu izvairīšanos no sankcijām, un maksimāli palielinātu ES un citu sankciju efektivitāti un īstenošanu atbilstīgi starptautiskajām tiesībām;

26.

uzskata, ka ES ir jāmēģina sadarboties ar citām reģionālajām organizācijām, piemēram, Āfrikas Savienību un Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociāciju (ASEAN), lai veicinātu cilvēktiesības un nodrošinātu ar sankcijām saistītu darbību koordināciju;

27.

aicina ES sistemātiski attīstīt dialogu ar valstīm, kas nepiemēro sankcijas, lai panāktu kopēju nostāju attiecībā uz ierobežojošajiem pasākumiem, jo īpaši reģionālā līmenī; norāda, kā liecina Birmas/Mjanmas gadījums, ka sankcijas bieži nenodrošina vajadzīgās izmaiņas politikā vai darbībās, ja starptautiskā sabiedrība nav vienota un ja to īstenošanā nav iesaistīti nozīmīgākie dalībnieki;

28.

aicina Padomi un Komisiju to politisko dialogu darba kārtībā, kurus īsteno ar valstīm, kas nepiemēro sankcijas, sistemātiski iekļauj jautājumu par to lomu un ietekmi uz attiecīgo režīmu vai nevalstiskajiem dalībniekiem, pret kuriem vērstas sankcijas, neatkarīgi no tā, vai tie ir indivīdi, organizācijas vai arī uzņēmumi;

29.

uzskata, ka brīvās tirdzniecības nolīguma parakstīšanas perspektīva ar reģionu, kurā ir valsts, pret kuru vērstas sankcijas, jāizmanto kā “burkāns” un spiediena izdarīšanas līdzeklis un ka jebkurā gadījumā šāds nolīgums nedrīkst attiekties uz valsti, kurai piemēro sankciju režīmu;

Skaidru lēmumu pieņemšanas procesu, mērķu, kritēriju un pārskatīšanas mehānismu izveide

30.

uzsver nepieciešamību veikt padziļinātu analīzi par katru konkrēto situāciju pirms sankciju pieņemšanas, lai novērtētu dažādu sankciju potenciālo ietekmi un noteiktu, kuras no tām ir visefektīvākās, ņemot vērā visus pārējos būtiskos faktorus un līdzīgu pieredzi; uzskata, ka šāda iepriekšēja analīze ir pamatota vēl jo vairāk tādēļ, ka pēc tam, kad sankciju process jau ir uzsākts, ir grūti spert soli atpakaļ, nekaitējot ES uzticamībai vai tā atbalsta izpausmei, kas Eiropas Savienībai jāsniedz iedzīvotājiem trešā valstī, pret kuru vērstas sankcijas, ņemot vērā šīs valsts iestāžu iespēju izmantot ES lēmumu savā labā; šajā sakarā atzīmē pašreizējo praksi, saskaņā ar kuru ierosināto sankciju piemērotību, veidu un efektivitāti apspriež Padomē, pamatojoties uz attiecīgās valsts misiju vadītāju novērtējumu, un aicina šādā novērtējumā iekļaut neatkarīga eksperta ziņojumu;

31.

tomēr uzsver, ka šādu analīzi nedrīkst izmantot, lai aizkavētu sankciju pieņemšanu; šajā sakarā uzsver, ka divu posmu procedūra sankciju piemērošanai saskaņā ar KĀDP nodrošina steidzamas politiskas reakcijas iespēju, sākotnēji pieņemot kopējo nostāju, ko sagatavo pēc padziļinātas regulas analīzes, kurā precizēts sankciju konkrētais veids un piemērošanas joma;

32.

aicina juridiskajos instrumentos sistemātiski iekļaut skaidrus un konkrētus kritērijus kā nosacījumus sankciju atcelšanai; jo īpaši uzstāj, ka, pamatojoties uz neatkarīgu ekspertīzi, ir jāizveido atskaites kritēriji un ka tos nedrīkst laika gaitā grozīt atbilstoši politiskajām pārmaiņām Padomē;

33.

aicina Padomi un Komisiju izveidot sankciju pārskatīšanas tipveida procesu, jo īpaši ieviešot tādu pārskatīšanas klauzulu sistemātisku iekļaušanu, kas paredz sankciju režīma pārskatīšanu, pamatojoties uz noteiktajiem kritērijiem un novērtējumu par to, vai ir sasniegti izvirzītie mērķi; norāda uz to, ka deklarācijas par nodomu vai vēlmi ieviest noteiktas procedūras, kas varētu nodrošināt pozitīvus rezultātus, jāvērtē atzinīgi, bet uzsver, ka, novērtējot sankcijas, tās nekādā gadījumā nedrīkst aizstāt reāla un patiesa progresa sasniegšanu, lai tiktu izpildīti konkrētie kritēriji;

34.

uzskata, ka Ķīnai piemērotais ieroču embargo ilustrē ES saskaņotību un konsekvenci, ņemot vērā to, ka lēmumu par šo embargo sākotnēji pieņēma pēc slaktiņa Tjaņmeņas laukumā 1989. gadā un ka ES līdz šim nav saņēmusi nekādus paskaidrojumus par šo slaktiņu, un ka tādēļ nav iemesla atcelt šo embargo;

35.

aicina Ārlietu padomnieku darba grupas “Sankciju” struktūru (RELEX/Sankcijas) pilnībā īstenot savu mandātu; jo īpaši uzsver, ka pirms sankciju pieņemšanas ir jāveic iepriekšēja izpēte un ka pēc to pieņemšanas regulāri jāsniedz atjaunināta informācija par notiekošajām izmaiņām, un ir jāattīsta paraugprakse attiecībā uz ierobežojošu pasākumu īstenošanu un piemērošanu;

36.

atzīst, ka valstīm, tāpat kā starptautiskām un reģionālām organizācijām ir jāuzņemas atbildība par starptautisku prettiesisku rīcību piemērojot sankcijas un uzsver, šajā sakarā, ka ir nepieciešams tiesisks kontroles mehānisms, lai garantētu sankciju īstenošanu saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem un humanitārajām tiesībām;

37.

prasa iesaistīt Parlamentu visās sankciju procesa stadijās: lēmumu pieņemšanas procesā par sankcijām, attiecīgajai situācijai vispiemērotāko sankciju atlasē, kā arī kritēriju noteikšanā un to izpildes novērtēšanā saskaņā ar pārskatīšanas mehānismu un sankcijas atcelšanu;

Mērķtiecīgas sankcijas kā efektīvāks instruments?

38.

pauž nožēlu par to, ka novērtējuma trūkuma dēļ nav iespējams spriest par mērķtiecīgu pasākumu efektivitāti, taču atzīst ES spēcīgos humānos apsvērumus, kuru dēļ tā ir atteikusies no vispārējām ekonomiskām sankcijām, kā agrāk tika darīts Irākas gadījumā, un izmanto mērķtiecīgākas, “viedas” sankcijas, kas vērstas uz to, lai panāktu maksimālu ietekmi uz tiem, kuru rīcību tā vēlas ietekmēt, vienlaikus līdz minimumam samazinot humāno ietekmi vai negatīvas sekas personām, pret kurām attiecīgās sankcijas netiek vērstas, vai kaimiņvalstīm;

39.

uzskata, ka ir ārkārtīgi maza iespēja, ka ekonomiskās sankcijas izolēti no citiem politiskajiem instrumentiem varētu piespiest režīmu, pret kuru tās vērstas, īstenot ievērojamas politiskās izmaiņas; turklāt uzsver, ka tālejoši ekonomiski ierobežojumi var izraisīt pārāk lielas ekonomiskās un humānās palīdzības izmaksas, un tādēļ atgādina savu aicinājumu piemērot rūpīgāk izstrādātas un mērķtiecīgākas ekonomiskās sankcijas, kas izstrādātas tā, lai pirmkārt skartu galvenos to režīmu līderus, pret kuriem vērstas sankcijas, un tos, kas izdarījuši cilvēktiesību pārkāpumus;

40.

uzsver, ka jebkurām ekonomiskajām sankcijām vispirms un galvenokārt ir jāattiecas uz tām nozarēm, kurās nav intensīva nodarbinātība un kuras mazāk ietekmē mazos un vidējos uzņēmumus, kas ir nozīmīgi ekonomikas attīstībai un ienākumu pārdalei;

41.

atbalsta mērķtiecīgu finansiālu sankciju izmantošanu pret attiecībā uz to režīmu galvenajiem līderiem, pret kuriem vērstas sankcijas, lai tās tiešā veidā skartu to personu ienākumus, kam piemērotas sankcijas; uzsver, ka šīs sankcijas ir jāpapildina ar atbilstīgiem pasākumiem pret ES uzņēmējiem, kas sadarbojas ar šādām personām; uzsver, ka mērķtiecīgas preču sankcijas, kas vērstas pret konkrētu vai svarīgu režīma ienākumu avotu, rada risku, ka var rasties plašākas sekas, kas vienādā mērā skar arī iedzīvotājus, un var veicināt “melnās ekonomikas” attīstību;

42.

uzskata, ka ekonomiskās un finanšu sankcijas, pat ja tās ir mērķtiecīgas, ir jāpiemēro visām fiziskajām un juridiskajām personām, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību ES, tostarp trešo valstu pilsoņiem, kā arī ES pilsoņiem vai juridiskajām personām, kas ir reģistrētas vai izveidotas saskaņā ar ES dalībvalsts tiesību aktiem un kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību ārpus ES;

43.

aicina ierobežot “ārkārtas atbrīvojumu” piemērošanu aktīvu iesaldēšanai; aicina izveidot īpašu procedūru iebildumu iesniegšanai gadījumā, ja kāda dalībvalsts vēlas piešķirt atbrīvojumu no aktīvu iesaldēšanas, jo šādas procedūras trūkums mazina ierobežojošo pasākumu efektivitāti, tā kā dalībvalstīm par šādu atbrīvojumu ir tikai iepriekš jāpaziņo Komisijai;

44.

aicina rīkoties, lai pilnveidotu ES mērķtiecīgo finansiālo sankciju piemērošanu, lai nodrošinātu, ka šādi pasākumi praksē visaptveroši liedz noteiktajām personām un struktūrām piekļūt visiem finanšu pakalpojumiem ES jurisdikcijā, tostarp tiem, kas šķērso ES norēķinu centrus vai kādā citādā veidā izmanto finanšu pakalpojumus ES jurisdikcijā; uzsver, ka ir nepieciešama lielāka elastība saistībā ar sankciju sarakstu izplatīšanu ES un dalībvalstīs visām tām personām, uz kurām attiecas pienākumi, kas noteikti trešajā Naudas atmazgāšanas direktīvā (19); ierosina katrai dalībvalstij iecelt vienu iestādi, kas būtu atbildīga par šīs informācijas izplatīšanu;

45.

aicina Padomi pastiprināt sadarbību ar SWIFT vadību un akcionāriem Eiropā, lai panāktu labākus rezultātus to kontu iesaldēšanā, kuri iekļauti “melnajos sarakstos”, un nepieļautu naudas pārskaitījumus no/uz šādiem kontiem;

46.

aicina Padomi un Komisiju izskatīt iespējas un veidus, kā konstruktīvā veidā izmantot to iestāžu ienākumu iesaldēšanu, pret kurām vērstas sankcijas, piemēram, tos piešķirot cilvēktiesību pārkāpumu upuriem vai attīstības vajadzībām atbilstīgi ANO Hartas VII sadaļai;

47.

atzīmē, ka ieroču embargo ir sankciju veids, kas paredzēts, lai izbeigtu ieroču un militārā aprīkojuma plūsmu uz konfliktu apgabaliem vai režīmiem, kas tos varētu izmantot iekšējai apspiešanai vai agresijai pret kādu ārvalsti, kā noteikts Rīcības kodeksā par ieroču eksportu;

48.

aicina starp dalībvalstīm un Komisiju koordinēt sadarbību attiecībā uz ES ieroču embargo īstenošanu, kurus piemēro katra dalībvalsts;

49.

aicina dalībvalstis pieņemt kopēju nostāju par ieroču embargo, kas pastāvošo Rīcības kodeksu par ieroču eksportu padarītu juridiski saistošu;

50.

mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis turpināt darbu, lai pilnveidotu ANO uzraudzības un īstenošanas iespējas, un pauž atbalstu viedoklim, ka ir jāizveido pastāvīga ANO grupa, kas vērtētu tirdzniecību ar konfliktu izraisošām precēm un saistībā ar tiem piemēroto sankciju vērtību;

51.

atgādina, ka ierobežojumi attiecībā uz uzņemšanu (ceļošanas aizliegumi, vīzu aizliegumi) ir viens no pirmajiem soļiem ES sankciju secībā, kas paredz aizliegumu “melnajos sarakstos” iekļautajām personām vai nevalstiskām struktūrām piedalīties oficiālās ES sanāksmēs, kā arī aizliegumu doties uz ES privātu iemeslu dēļ;

52.

ar bažām atzīmē, ka tas, kā dalībvalstis ievēro ES vīzu aizliegumus, nav bijis pilnībā apmierinoši; aicina dalībvalstis pieņemt kopēju pieeju, ceļojumu ierobežošanas un attiecīgo izņēmuma klauzulu piemērošanā;

Cilvēktiesību ievērošana, mērķtiecīgas sankcijas piemērojot cīņā pret terorismu

53.

atzīmē, ka gan par autonomām ES pretterorisma sankcijām, gan par ES īstenotām ANO Drošības padomes pretterorisma sankcijām ir ierosinātas vairākas lietas EK Tiesā un Pirmās instances tiesā;

54.

atgādina dalībvalstu pienākumu sankcijas izstrādāt saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktu, kurš nosaka, ka Eiropas Savienībai ir jāievēro pamattiesības, ko nodrošina Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām; uzsver, ka pašreizējās “melnā saraksta’” veidošanas procedūras gan ES, gan ANO līmenī juridiskās noteiktības un tiesiskās aizsardzības līdzekļu aspektā ir nepilnīgas; mudina Padomi izdarīt visus nepieciešamos secinājumus un pilnīgi piemērot visus Pirmās instances tiesas spriedumus attiecībā uz ES autonomajām sankcijām;

55.

aicina Padomi un Komisiju pārskatīt pašreizējo procedūru iekļaušanai “melnajā sarakstā” un svītrošanai no tā, lai tiktu ievērtas “melnajā sarakstā” iekļauto personu un struktūru procesuālās un materiālās cilvēktiesības, jo īpaši starptautiskās normas attiecībā uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu iespēju neatkarīgā un objektīvā tiesā un taisnīgu izskatīšanu tiesā, tostarp tiesības tikt informētiem par apsūdzību, kas izvirzīta pret konkrētu personu vai struktūru kā arī par pieņemtajiem nolēmumiem un tiesībām uz kompensāciju par jebkādiem cilvēktiesību pārkāpumiem; šajā pašā sakarībā prasa, lai ES dalībvalstis veicinātu šādu pārskatīšanu ANO mehānismos ar mērķi nodrošināt pamattiesību ievērošanu, kad tiek piemērotas mērķtiecīgas sankcijas cīņā pret terorismu;

56.

uzskata, ka Līguma par ES darbību, 75. pants būtu izdevība, kas Eiropas Parlamentam ir jāizmanto, lai novērstu trūkumus, kuri pašlaik pastāv attiecībā uz iekļaušanu “melnajā sarakstā”, un pauž atbalstu visam Parlamenta pašreizējam darbam, ko paredzēts iekļaut 2009. gada likumdošanas programmas darba kārtībā;

57.

pauž nožēlu par to, ka neviena tiesībsargājošā struktūra nevar izvērtēt “melno sarakstu” atbilstību, jo pierādījumi, kuru dēļ iekļauj “melnajā sarakstā”, balstās galvenokārt uz informāciju, kas ir slepeno dienestu rīcībā, kuri ipso facto darbojas slepeni; tomēr uzskata, ka šāda būtiska piesardzība nav jāpārveido par nesodāmību starptautisko tiesību pārkāpumu gadījumos; šajā sakarā aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu parlamentāro kontroli pār slepeno dienestu darbu; uzskata šajā sakarā, ka ir nepieciešams Parlamentu iesaistīt dalībvalstu jau esošās Izlūkošanas struktūru uzraudzības komiteju konferences darbā;

58.

tomēr atkārtoti norāda, ka pretterorisma sarakstu sistēma, ja tā ievēro jaunāko EK tiesas praksi, ir efektīvs instruments ES pretterorisma politikā;

59.

uzsver, ka terorisms apdraud drošību un brīvību, un tādēļ mudina Padomi pārskatīt un atjaunināt teroristisko organizāciju sarakstu, ņemot vērā to darbību visos kontinentos;

Dažāda sankciju politika

60.

atzīmē, ka ES vienmēr sekmējusi pozitīvu pieeju sankciju pielietošanā, lai sekmētu izmaiņas; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi piešķirt prioritāti integrētiem vispārējiem pasākumiem, izmantojot progresīvu spiediena un pamudinājumu stratēģiju;

61.

uzskata, ka atvērtības politika un sankciju politika viena otru neizslēdz; tādēļ uzskata, ka ES sankciju politika var palīdzēt uzlabot cilvēktiesību ievērošanu valstī, uz kuru attiecas sankcija, ja tā tiek pārskatīta ar skaidru nolūku ieviest pozitīvas rīcības politiku; šajā sakarībā atzīmē sankciju ciklu, ko laikā no 2007. gada novembra līdz 2008. gada aprīlim piemēroja Uzbekistānai: lai gan Padome vienu gadu turpināja piemērot sankcijas, kas tika noteiktas par to, ka netika pildīti sākotnējie kritēriji attiecībā uz Andižānas slaktiņa izmeklēšanu un cilvēktiesību ievērošanu, tā tomēr nolēma apturēt vīzu aizlieguma īstenošanu, dodot Uzbekistānas valdībai sešus mēnešus, lai izpildītu noteiktu cilvēktiesību kritēriju kopumu, un draudot automātiski atjaunot vīzu aizliegumu; atzīmē, ka saistību un sankciju apvienošana radīja dažas pozitīvas izmaiņas, pateicoties iespējamajai sankciju automātiskai atjaunošanai un precīzu nosacījumu noteikšanai; uzsver, ka jāspēj šos nosacījumus izpildīt ierobežotā termiņā un ka tiem jābūt saistītiem ar vispārējo sankciju režīmu; tomēr pauž nožēlu, ka nav bijušas pozitīvas izmaiņas un ka joprojām netiek veidota sadarbība ar Uzbekistānas valdību;

62.

mudina, lai saskaņā ar daudzpusīgu stratēģiju sankcijas tiktu sistemātiski papildinātas ar pastiprinātiem pozitīviem pasākumiem, kas paredzēti, lai sniegtu atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, cilvēktiesību aizstāvjiem un visu veidu projektiem, kas veicina cilvēktiesības un demokrātiju; aicina nodrošināt, lai tematiskās programmas un instrumenti (Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību iniciatīva (20), nevalstiskie dalībnieki, ieguldījumi cilvēkos) pilnā mērā veicinātu šī mērķa sasniegšanu;

63.

aicina Padomi un Komisiju izmantot iespēju, ko sniedz Lisabonas Līguma ratifikācija un tai sekojošā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveide, lai nodrošinātu atbilstības palielināšanu starp dažādajiem ES ārējās darbības instrumentiem, kas ir galvenais aspekts ES sankciju politikas efektivitātes panākšanai nākotnē;

Ieteikumi attiecībā uz ES iestādēm un dalībvalstīm

64.

aicina Padomi un Komisiju veikt ES sankciju politikas visaptverošu un padziļinātu novērtējumu, lai noteiktu politikas ietekmi un nepieciešamos pasākumus tās stiprināšanai; mudina Padomi un Komisiju iesniegt šādu pasākumu programmu; aicina Padomi un Komisiju novērtēt sankciju ietekmi uz minēto valstu attīstības politiku un uz ES tirdzniecības politiku;

65.

aicina Komisiju nodrošināt to, lai attīstības atbalsta stratēģijas, kuras nosaka Attīstības sadarbības instruments (ASI) un Eiropas Attīstības fonds (EAF), atbilstu esošajiem sankciju režīmiem un cilvēktiesību dialogiem; aicina Komisiju nodrošināt, lai nosacījumi atbalstam no vispārējā budžeta, tostarp tā sauktajiem Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) līgumiem, būtu nepārprotami saistīti ar cilvēktiesību un demokrātijas kritērijiem;

66.

aicina Padomi un Komisiju izmantot iespēju, ko sniedz Lisabonas Līguma ratifikācija, Savienības augstā pārstāvja ārlietu un drošības politikas jautājumos iecelšana — kurš vienlaikus būs arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks un Ārlietu Padomes priekšsēdētājs — un tam sekojošā EĀDD izveide, lai ES ārējo darbību padarītu konsekventāku un saskaņotāku, uzlabotu to ES attiecīgo dienestu pieredzi, kuri strādā sankciju jomā, un pastiprinātu sadarbību starp dažādajiem dienestiem;

67.

vienlaikus aicina īstenot ciešāku sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm un Komisiju, lai nodrošinātu ierobežojošo pasākumu konsekventāku un efektīvāku īstenošanu;

68.

aicina dalībvalstis, kas ir ANO Drošības padomes locekles, sistemātiski censties panākt, lai ES noteiktās sankcijas tiktu atzītas starptautiskā līmenī, saskaņā ar Līguma par ES 19. pantu;

69.

aicina dalībvalstis, kad tās darbojas ANO Drošības padomē, nepārkāpt saistības, ko tās uzņēmušās attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību konvenciju;

70.

uzdod tā parlamentārajām struktūrvienībām, jo īpaši pastāvīgajām un ad hoc delegācijām, izmantot savus sakarus ar parlamentiem valstīs, kas nepiemēro sankcijas, lai veicinātu izpratni par ES īstenotajiem sankciju režīmiem, kas attiecas uz attiecīgo reģionu, un izskatītu iespējas veikt saskaņotas darbības cilvēktiesību veicināšanai;

71.

aicina Komisiju izveidot neatkarīgu ekspertu tīklu, lai atbilstīgi situācijai Padomei iesniegtu vispiemērotākos ierobežojošos pasākumus, sagatavotu regulārus ziņojumus par izmaiņām, pamatojoties uz noteiktajiem kritērijiem un mērķiem, kā arī, ja nepieciešams, ieteiktu veidu, kā uzlabot sankciju ieviešanu; uzskata, ka šāda tikla izveide uzlabos pārskatāmību un diskusijas par sankcijām vispār, kā arī stiprinās sankciju ieviešanu un pastāvīgu pārraudzību īpašos gadījumos; vienlaikus uzskata, ka Komisijai jādarbojas vairāk proaktīvi, nosakot skaidru ES sankciju politiku;

72.

uzskata, ka ES sankciju politikas leģimitāte, kas ir svarīga un jūtīga KĀDP sastāvdaļa, ir jānostiprina, Parlamentu iesaistot visās procedūras stadijās saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu, un jo īpaši sankciju izstrādē un īstenošanā, sistemātiski apspriežoties ar Padomi un Komisiju un saistībā ar to sniegtiem ziņojumiem; uzskata, ka Parlaments ir arī jāiesaista uzraudzībā par to, kā tie, kuriem piemērotas sankcijas, pilda noteiktos kritērijus; uzdod Cilvēktiesību apakškomitejai sistematizēt un pārraudzīt darbu šajā jomā attiecībā uz visām sankcijām, kuru mērķi un kritēriji ir saistīti ar cilvēktiesībām;

*

* *

73.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes ģenerālsekretāriem.


(1)  OV C 320, 28.10.1996., 261. lpp.

(2)  OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.

(3)  OV L 209, 11.8.2005., 27. lpp.

(4)  OV L 322, 12.12.1996., 1. lpp.

(5)  OV L 344, 28.12.2001., 90. lpp.

(6)  OV L 344, 28.12.2001., 93. lpp.

(7)  OV L 344, 28.12.2001., 70. lpp.

(8)  OV L 139, 29.5.2002., 4. lpp.

(9)  OV L 139, 29.5.2002., 9. lpp.

(10)  OV C 98, 18.4.2008., 1. lpp.

(11)  OV C 131 E, 5.6.2003., 147. lpp.

(12)  OV C 290 E, 29.11.2006., 107. lpp.

(13)  OV C 292, 8.11.1982., 13. lpp.

(14)  OV C 78, 2.4.2002., 32. lpp.

(15)  OV C 187 E, 24.7.2008., 214. lpp.

(16)  2000. gada 23. jūnija Kotonū Nolīguma 96. pants ir šāds:

“Pamatelementi: apspriežu procedūra un atbilstoši pasākumi, kas attiecas uz cilvēktiesībām, demokrātijas principiem un tiesiskumu

1.

Šā panta nozīmē termins “Puse” attiecas uz Kopienu un Eiropas Savienības dalībvalstīm, no vienas puses, un katru ĀKK valsti, no otras puses.

2.

a)

Ja, neskatoties uz politisko dialogu, kas regulāri notiek starp Pusēm, kāda Puse uzskata, ka otra Puse nav izpildījusi pienākumu, kas izriet no cilvēktiesību, demokrātijas principu un tiesiskuma ievērošanas, kas minēts 9. panta 2. punktā, tā, izņemot īpaši steidzamos gadījumos, sniedz otrai Pusei un Ministru padomei būtisku informāciju, kas nepieciešama situācijas pamatīgai pārbaudei, lai meklētu Pusēm pieņemamu risinājumu. Šim nolūkam tā uzaicina otru Pusi organizēt apspriedes, kas pievēršas pasākumiem, kurus attiecīgā puse veikusi vai kuri tai jāveic, lai uzlabotu situāciju.

Apspriedes veic līmenī un veidā, kas tiek uzskatīts par vispiemērotāko risinājuma atrašanai. Apspriedes sākas ne vēlāk kā 15 dienas pēc uzaicinājuma un turpinās ar savstarpēju vienošanos noteiktu laika periodu atkarībā no pārkāpuma veida un smaguma. Jebkurā gadījumā apspriedes turpinās ne ilgāk kā 60 dienas.

Ja apspriedes nenoved pie abām Pusēm pieņemama risinājuma, ja apspriede tiek noraidīta, vai īpašas steidzamības gadījumos var veikt atbilstošus pasākumus. Šos pasākumus atceļ, tiklīdz vairs nepastāv iemesli to veikšanai.

b)

Termins “īpašas steidzamības gadījumi” attiecas uz kāda no 9. panta 2. punktā minētā pamatelementa īpaši nopietnu un smagu pārkāpumu izņēmuma gadījumiem, kuri prasa tūlītēju rīcību. Puse, kas izmanto īpašas steidzamības procedūru, par to informē atsevišķi otru Pusi un Ministru padomi, ja vien tai ir laiks to darīt.

c)

“Atbilstoši pasākumi”, kas minēti šajā pantā, ir pasākumi, ko veic saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem un kas ir samērīgi ar pārkāpumu. Izvēloties šos pasākumus, priekšroka jādod pasākumiem, kuri vismazāk traucē šā nolīguma piemērošanu. Apturēšana tiek saprasta kā pasākums ļaunākajā gadījumā.

Ja pasākumi tiek veikti īpašas steidzamības gadījumos, par tiem nekavējoties ziņo otrai Pusei un Ministru padomei. Pēc attiecīgās Puses pieprasījuma tad var sasaukt apspriedes, lai pamatīgi pārbaudītu situāciju un, ja iespējams, atrastu risinājumus. Šīs apspriedes veic atbilstīgi pasākumiem, kas izklāstīti a) punkta otrajā un trešajā daļā.”

(17)  OV L 50, 20.2.2004., 66. lpp.

(18)  OV L 43, 19.2.2008., 39. lpp.

(19)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīva 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV L 309, 25.11.2005., 15. lpp.).

(20)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1889/2006 par finanšu instrumenta izveidi demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē (OV L 386, 29.12.2006., 1. lpp.).


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/62


Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris
Mātes un bērna veselības uzlabošana

P6_TA(2008)0406

Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par situāciju attiecībā uz māšu mirstību saistībā ar gaidāmo ANO augsta līmeņa sanāksmi par Tūkstošgades attīstības mērķiem, kas notiks 2008. gada 25. septembrī

2009/C 295 E/16

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā 2000. gada septembrī ANO augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtos Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM),

ņemot vērā Eiropadomes jūnija sanāksmē pieņemto ES rīcības programmu TAM sasniegšanai un tajā norādītos starpposma mērķus 2010. gadam,

ņemot vērā augsta līmeņa sanāksmi par Tūkstošgades attīstības mērķiem, kas 2008. gada 25. septembrī notiks ANO mītnē, Ņujorkā,

ņemot vērā Komisijas ziņojumu “ES Tūkstošgades attīstības mērķi 2000—2004” (SEC(2005)0456),

ņemot vērā 2004. gada 16.—17. decembra Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumus, kurā pausta Eiropas Savienības pilnīga apņemšanās pildīt tūkstošgades attīstības mērķus un īstenot saskaņotu politiku,

ņemot vērā ANO 1959. gada 20. novembra Deklarāciju par bērna tiesībām, ar kuru saskaņā “[bērnam] un viņa mātei nodrošināma īpaša kopšana un aizsardzība, arī pirms un pēc dzemdībām”, un ANO 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām, ar kuru saskaņā parakstītājvalstīm jānodrošina “mātēm pienācīgus pakalpojumus veselības aizsardzībā pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodā”,

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Dzimumu līdztiesība un sieviešu lomas pastiprināšana attīstības sadarbībā” (COM(2007)0100),

ņemot vērā Āfrikas un ES kopējo stratēģiju, kas pieņemta 2007. gada Lisabonas ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē,

ņemot vērā 2008. gada 13. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību un sieviešu lomas pastiprināšanu attīstības sadarbībā (1),

ņemot vērā 2005. gada 12. aprīļa rezolūciju par Eiropas Savienības lomu Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) (2) sasniegšanā un 2007. gada 20. jūnija rezolūciju par Tūkstošgades attīstības mērķiem — pusceļš (3),

ņemot vēra 2005. gada 17. novembra rezolūciju par Āfrikas attīstības stratēģiju (4) un 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par ES un Āfrikas pašreizējām attiecībām (5),

ņemot vērā ANO ceturtās Pasaules sieviešu konferences Pekinā 1995. gada septembrī pieņemto deklarāciju un rīcības platformu, kā arī sekojošajās ANO Pekina +5 un Pekina +10 īpašajās sesijās attiecīgi 2000. gada 10. jūnijā un 2005. gada 11. martā pieņemtos rezultātu dokumentus attiecībā uz turpmāko rīcību un iniciatīvām, lai īstenotu Pekinas deklarāciju un rīcības platformu,

ņemot vērā Padomes un Eiropas Savienības dalībvalstu valdību pārstāvju kopīgo paziņojumu, ko pieņēma Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgajā sanāksmē par Eiropas Savienības attīstības politiku: “Eiropas konsenss” (Eiropas konsenss par attīstību) (6), un ņemot vērā Eiropas konsensu par humāno palīdzību (7),

ņemot vērā ANO Iedzīvotāju fonda 2005. un 2006. gada ziņojumus par pasaules iedzīvotāju stāvokli, kuru nosaukumi ir “Apsolītā līdztiesība: Dzimumu vienlīdzība, reproduktīvā veselība un Tūkstošgades attīstības mērķi” (2005) un “Cerību ceļi. Sievietes un starptautiskā migrācija” (2006),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (Attīstības sadarbības instruments (DCI)) (8),

ņemot vērā Protokolu par sieviešu tiesībām Āfrikas hartai par cilvēka un tautas tiesībām, kas pazīstams arī kā “Maputu protokols”, kas stājās spēkā 2005. gada 25. novembrī un Āfrikas Savienības 2006. gada septembra veselības ministru sanāksmes ārkārtas sesijā pieņemto Maputu rīcības plānu, lai uzsāktu īstenot kontinenta politikas pamatnostādnes 2007.—2010. gadam seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes un tiesību jomā,

ņemot vērā 1994. gada septembrī Kairā notikušo ANO starptautisko konferenci par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD), tajā pieņemto galīgo rīcības programmu, kā arī turpmākos 1999. gadā pieņemtos dokumentus, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Kairā un piecās īpašās sesijās par turpmākiem pasākumiem, īstenojot 1999. gadā pieņemto rīcības programmu (ICPD+5),

ņemot vērā Briseles rīcības programmu un ieteikumus veselības jomā ilgtspējīgai attīstībai, kurus Briselē 2007. gada oktobrī pieņēma Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas veselības ministru pirmajā sanāksmē,

ņemot vērā ANO Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kurš ir spēkā kopš 1976. gada 3. janvāra, jo īpaši šā pakta 12. pantu,

ņemot vērā Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas vispārējo komentāru Nr. 14 par ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12 pantu (“Tiesības uz augstāko iespējamo veselības aprūpes līmeni”),

ņemot vērā ANO Konvenciju par sieviešu visa veida diskriminācijas novēršanu, kas stājās spēkā 1981. gada 3. septembrī,

ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.

tā kā mātes veselība ir TAM joma, kurā panākta vismazākā attīstība, un tādēļ 5. TAM ir viens no tiem mērķiem, ko, visticamāk, neizdosies sasniegt līdz 2015. gadam, jo īpaši Āfrikā dienvidos no Sahāras tuksneša un Dienvidāzijā;

B.

tā kā katru gadu vairāk nekā pusmiljons sieviešu mirst grūtniecības vai dzemdību laikā, un 99 % gadījumu tas notiek jaunattīstības valstīs; tā kā pēdējo 20 gadu laikā rādītāji Āfrikā dienvidos no Sahāras tuksneša tikpat kā nav uzlabojušies, māšu mirstībai šajā reģionā samazinoties par 0,1 % gadā, un viena no katrām sešpadsmit sievietēm riskē ar to, ka zaudēs dzīvību grūtniecības vai dzemdību laikā; tā kā māšu mirstība ir visdramatiskākā nevienlīdzības izpausme veselības jomā pasaulē;

C.

tā kā papildus ģeogrāfiskai nevienlīdzībai pieredze un pētījumi māšu mirstības jomā liecina par ievērojamām māšu mirstības rādītāju atšķirībām atkarībā no pārticības, rases un tautības, dzīves vietas pilsētā vai laukos, izglītības līmeņa un pat lingvistiskā vai reliģiskā dalījuma valstīs, tai skaitā rūpnieciski attīstītajās valstīs, padarot šīs atšķirības par lielāko nevienlīdzības rādītāju visā sabiedrības veselības statistikas datu kopumā;

D.

tā kā G8 apstiprināja pasākumu kopumu veselības aprūpes jomā, ar kuru saskaņā apmācīs un pieņems darbā 1,5 miljonus veselības aprūpes darbiniekus Āfrikā un 80 % māšu nodrošinās apmācīta veselības aprūpes darbinieka palīdzību dzemdību laikā; tā kā šajā pasākumu kopumā cita starpā paredzēta apņemšanās palielināt veselības aprūpes darbinieku skaitu līdz 2,3 uz 1 000 cilvēkiem 36 Āfrikas valstīs, kurās jūtams būtisks šo darbinieku trūkums; tā kā tomēr nav runas par 10 miljardiem ASV dolāru, kuri pēc pilsoniskās sabiedrības aktīvistu domām būtu nepieciešami, lai katru gadu glābtu sešu miljonu māšu un bērnu dzīvības;

E.

tā kā māšu mirstība un saslimstība ir ārkārtas veselības problēma pasaules mērogā — katru gadu dzemdībās mirst aptuveni 536 000 sieviešu, turklāt vienai no katrām divdesmit sievietēm bijušas smagas komplikācijas, sākot no hroniskām infekcijām līdz tādām invaliditāti izraisošām traumām kā fistulas vai invaliditātei, kas saglabājas visu mūžu;

F.

tā kā nav nekāds noslēpums, kāpēc sievietes mirst grūtniecības un dzemdību laikā, jo māšu mirstības cēloņi tāpat kā līdzekļi to novēršanai ir skaidri un labi zināmi;

G.

tā kā māšu mirstības iemeslus var novērst, nodrošinot atbilstošu aprūpi mātēm, piekļuvi efektīviem kontracepcijas līdzekļiem, legāliem un drošiem abortiem;

H.

tā kā māšu mirstību var novērst, ieviešot ģimenes plānošanas metodes un palielinot piekļuvi tām, sniedzot un nodrošinot piekļuvi drošiem un kvalitatīviem māšu aprūpes pakalpojumiem, jo īpaši grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā un dzemdību komplikāciju gadījumos, kā arī uzlabojot sieviešu veselības stāvokli, uzturu un vietu sabiedrībā;

I.

tā kā šajā profilaktiskajā pieejā ir ietverta sieviešu un veselības aprūpes speciālistu apmācība, kas palīdz atpazīt grūtniecības un dzemdību komplikāciju simptomus un sameklēt piemērotu aprūpi, virkne piemērotu veselības iestāžu, kuras var sasniegt pieņemamā laika posmā, izmantojot pieejamo infrastruktūru un transporta līdzekļus, un piemērota aprūpe, kura pieejama šajās arī lauku apvidos ātri sasniedzamajās veselības iestādēs, kuru nodrošina apmācīts personāls ar efektīvu pārvaldi un kuras sniegšanai ir pieejama elektrība, ūdens un medikamenti;

J.

tā kā saskaņā ar vairākām starptautiskām cilvēktiesību saistībām, tai skaitā ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, pieļaujot novēršamu māšu nāvi, tiek pārkāptas sieviešu un nepilngadīgu meiteņu tiesības uz dzīvību un tā kā māšu mirstības un saslimstības iemesli var būt saistīti ar citu cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp viņu tiesībām uz augstāko sasniedzamo fiziskās un garīgās veselības aprūpi, kā arī tiesībām uz nediskriminēšanu attiecībā uz piekļuvi veselības pamataprūpei;

K.

tā kā tiesības uz pašnoteikšanos seksuālajā un reproduktīvajā jomā ietver tiesības noslēgt laulības, veidot ģimeni un labprātīgi veidot seksuālās attiecības, kā arī tiesības neciest no seksuālās vardarbības un ietekmes;

L.

tā kā valdībām ir pienākums vai nu pašām vai, uzticot to citiem, sniegt veselības aprūpes pakalpojumus, nodrošinot iedzīvotāju tiesību uz veselību, un tā kā ir pasākumi situācijas uzlabošanai māšu veselības aprūpē, kurus var veikt pat valdības ar ierobežotiem līdzekļiem;

M.

tā kā māšu mirstības un dzemdību traumu pamatcēloņi visticamāk ir nevis praktiski vai strukturāli, bet visdrīzāk liecina par zemo vērtību un statusu, kas tiek piešķirts sievietēm, kuras kopumā ir sabiedrības neaizsargātākā daļa, un tā kā tiek atzīts, ka valstīs ar līdzīgu ekonomiskās attīstības līmeni tiek novērots, ka jo augstāks ir sievietes statuss sabiedrībā, jo zemāks ir māšu mirstības rādītājs;

N.

tā kā sievietes grūtniecības un dzemdību laikā ir īpaši neaizsargātas dažādu diskriminācijas veidu dēļ, kuru skaitā ir vīriešu un sieviešu nevienlīdzība ģimenē, tradicionālās paražas, kas apdraud sievietes, vardarbība pret sievietēm, tradīcijas neļaut sievietēm kontrolēt savu reproduktīvo veselību un reproduktīvo tiesību izmantošanu, atteikšanās no jaundzimušām meitenēm un stereotipi par sievietēm kā galvenokārt tikai mātēm un aprūpētājām; tā kā Konvenciju par sieviešu visa veida diskriminācijas novēršanu (CEDAW) ir ratificējušas visas ES dalībvalstis;

O.

tā kā ANO Ģenerālā asambleja, kā vispārēju starptautiskās sabiedrības Tūkstošgades mērķi, ir iekļāvusi “vispārēju piekļuvi reproduktīvai veselībai līdz 2015. gadam” Tūkstošgades attīstības mērķu sarakstā 5. TAM, lai samazinātu māšu mirstību;

P.

tā kā starptautiskā sabiedrība starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību apņēmās piešķirt papildu līdzekļus, nosakot “reproduktīvo veselību” (tai skaitā ģimenes plānošanu un veselības aprūpes pakalpojumus mātēm) par galveno prioritāti starptautiskās attīstības centienos;

Q.

tā kā kopējais līdzekļu devēju piešķirtais finansējums ģimenes plānošanai nevis tiek palielināts, bet ir daudz mazāks par atbalstu 1994. gadā, samazinoties no 723 miljoniem dolāru 1995. gadā līdz 442 miljoniem dolāru 2004. gadā dolāru absolūtā izteiksmē;

R.

tā kā ES ir regulāri un konsekventi (pēdējo reizi iepriekš minētajā ES rīcības programmā TAM sasniegšanai) paudusi apņemšanos sasniegt 5. TAM noteikto rādītāju;

S.

tā kā par spīti šai smagajai problēmai un cilvēktiesību pārkāpumiem, māšu veselības aprūpe starptautiskajā dienas kārtībā ierindojas tālu aiz pasākumiem atsevišķu slimību apkarošanai un tā rezultātā māšu mirstības jautājums ir kļuvis margināls, savukārt augstā HIV izplatības līmeņa dēļ darbs pie māšu mirstības un saslimstības samazināšanas ir apstājies vai pasliktinājies,

1.

pauž spēcīgas bažas par faktu, ka māšu mirstība (5. TAM) ir vienīgais TAM, uz kuru attiecībā rādītāji, jo īpaši Āfrikā dienvidos no Sahāras tuksneša un Dienvidāzijā, ne tikai nav uzlabojušies kopš 2000. gada, bet ir tādi paši kā pirms divdesmit gadiem;

2.

atzīmē, ka līdztekus izglītībai iespēju sniegšana sievietēm ievērojami veicina 5. TAM (mātes veselība) īstenošanas uzlabošanu;

3.

aicina Padomi un Komisiju pirms ANO augstākā līmeņa sanāksmes par TAM sarindot darbības prioritāšu secībā, lai sasniegtu 5. TAM (mātes veselības uzlabošana);

4.

aicina Padomi un Komisiju samazināt atšķirību starp māšu mirstības rādītājiem rūpnieciski attīstītajās un jaunattīstības valstīs, palielinot ieguldījumus un darbības veselības aprūpes personāla cilvēkresursu uzlabošanai un piešķirot lielākus līdzekļus un stingrāk apņemoties stiprināt veselības aprūpes sistēmas un pamata veselības aprūpes infrastruktūras, tai skaitā piešķirot līdzekļus kontrolei, uzraudzībai, pamata sabiedrības veselības pakalpojumiem, vietējās kopienas darbībām un citu nepieciešamu atbalsta funkciju izpildei;

5.

aicina Padomi un Komisiju pastiprināt centienus, lai izskaustu novēršamu māšu mirstību un saslimstību, izstrādājot “ceļvežus” un rīcības plānus, tos īstenojot un regulāri novērtējot, lai samazinātu globālo māšu mirstības un saslimstības nastu, un attiecībā uz tiem ievērot ilgtspējīgu pieeju, kas balstās uz taisnīgumu, sistemātiskumu un cilvēktiesībām un ko pienācīgi atbalsta un veicina ar stingriem institucionāliem mehānismiem un finansējumu;

6.

aicina Padomi un Komisiju saistībā ar primāro aprūpi paplašināt mātes veselības pakalpojumu sniegšanas jomu, balstoties uz koncepciju, ka jāsniedz sievietei iespēja izvēlēties, pamatojoties uz informāciju, kā arī izglītojot par drošu mātes stāvokli, un galveno vērību pievēršot efektīvai pirmsdzemdību aprūpei, mātes uztura programmām, piemērotai palīdzībai dzemdībās, kurā izvairās pārmērīgi izmantot ķeizargriezienus un sniedz neatliekamu palīdzību sarežģītos gadījumos, dienestiem, kas izskata ar grūtniecības, dzemdību un abortu komplikācijām saistītus jautājumus, kā arī pēcdzemdību aprūpei un ģimenes plānošanai;

7.

aicina Padomi un Komisiju veicināt piekļuvi vispusīgai informācijai un pakalpojumiem seksuālās un reproduktīvās veselības jomā visām sievietēm;

8.

aicina Padomi un Komisiju izstrādāt jaunus un pilnveidot jau iedibinātos rādītājus un standartus, lai samazinātu māšu mirstību (arī izmantojot oficiālās attīstības palīdzības finansējumu), un izveidot uzraudzības un pārskatatbildības mehānismus, kas varētu sekmēt pastāvīgu pašreizējo politikas jomu un programmu uzlabojumu;

9.

aicina Padomi un Komisiju nodrošināt to, ka reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumi ir tādi, kurus var atļauties, kuri ir pieejami un kuriem ir augsta kvalitāte, kā arī piešķirt visus iespējamos līdzekļus politikai un programmām, kas risina māšu mirstības problēmu;

10.

aicina Padomi un Komisiju nodrošināt ticamu un savlaicīgu datu apkopojumu, pēc kura vadīties, īstenojot pasākumus māšu mirstības un saslimstības novēršanai;

11.

aicina Padomi un Komisiju nodrošināt apmācību, veikstpējas palielināšanu un infrastruktūru pietiekamam skaitam apmācītu dzemdību speciālistu un radīt visām grūtniecēm piekļuvi šādiem speciālistiem, kā arī nodrošināt to, ka šis mērķis/ rezultāts tiek ietverts “ceļvežos” un valstu rīcības plānos;

12.

aicina valsts veselības programmās proporcionāli palielināt tādas darbības kā HIV noteikšana pirms grūtniecības un tās laikā, ar HIV inficētu grūtnieču antiretrovirāla ārstēšana un HIV profilakses pasākumi, piemēram, informācijas kampaņas un izglītošana;

13.

mudina ES paturēt vadošo lomu centienos atbalstīt tiesības uz seksuālo un reproduktīvo veselību, turpinot tādā pašā apjomā finansēt starptautiskās konferences par iedzīvotājiem (ICPD) rīcības programmas īstenošanu, un pauž nožēlu par faktu, ka, lai gan Āfrikā dienvidos no Sahāras tuksneša ir augstākie māšu mirstības rādītāji, tur ir arī zemākais kontraceptīvo līdzekļu izmantošanas rādītājs pasaulē (19 %) un 30 % no visām mātēm šajā reģionā mirst nedrošu abortu dēļ;

14.

uzskata, ka, lai līdz 2015. gadam sasniegtu TAM mērķus par vispārēju piekļuvi reproduktīvai veselībai, ES finansējuma apjoms ir jāpalielina, jo pretējā gadījumā sievietes turpinās mirt grūtniecības un ar to saistītu iemeslu dēļ;

15.

aicina Padomi un Komisiju izstrādāt programmas un politiku, lai saistībā ar veselību ietekmējošiem pamatfaktoriem risinātu būtiskus jautājumus māšu mirstības novēršanai, piemēram, attiecībā uz līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā par veselības jautājumiem, informāciju par seksuālo un reproduktīvo veselību, lasīt- un rakstītprasmi, uzturu, nediskriminēšana un sociālās normas, kas atrodas dzimumu līdztiesības pamatā;

16.

aicina Komisiju un Padomi turpināt darbu pie māšu mirstības samazināšanas, aktīvi iesaistīties tādos forumos pasaulē kā “Countdown to 2015”, lai apmainītos ar paraugpraksi attiecībā uz programmām un politikām šajā jomā un veicinātu to, ka uzlabojuma temps tiek saglabāts;

17.

mudina ES dalībvalstis neizvairīties no apņemšanās piešķirt finansējumu TAM, tai skaitā 5. TAM, izpildei un aicina Padomes prezidentūru uzņemties vadību un rādīt piemēru, nodrošinot to, ka ir pieejams pietiekams, prognozējams finansējums un ka tiek pieliktas lielākas pūles, lai glābtu dzīvības;

18.

atgādina ES dalībvalstu saistības līdz 2015. gadam sasniegt OAP/NKI 0,7 % līmenī un aicina tās dalībvalstis, kuras pašreiz atpaliek no šā rādītāja, daudzkāršot centienus;

19.

aicina tās valstis, kuras vēl nav ieviesušas tādu bīstamu darbību un tradīciju aizliegumu kā sieviešu dzimumorgānu apgraizīšana, veikt attiecīgus pasākumus un šajā jautājumā atbalstīt informācijas kampaņas;

20.

lūdz Komisiju nodrošināt to, ka TAM nolīgumi galvenokārt tiek slēgti veselības un izglītības sektoros;

21.

pauž nožēlu par kontracepcijas līdzekļu izmantošanas aizliegumu, ko propagandē baznīcas, jo prezervatīvu lietošana ir ļoti svarīga, lai izsargātos no slimībām un nevēlamas grūtniecības;

22.

nosoda ASV pieņemto noteikumu, kurš liedz ārvalstu NVO, kas saņem ASV Starptautiskās attīstības aģentūras USAID finansējumu ģimeņu plānošanas nolūkiem, izmantot savu, ne ASV, finansējumu, lai nodrošinātu legāla aborta pakalpojumus, medicīniskas konsultācijas vai nosūtījumus aborta veikšanai;

23.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Parlamentu savienībai un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Attīstības palīdzības komitejai.


(1)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0103.

(2)  OV C 33 E, 9.2.2006., 311. lpp.

(3)  OV C 146 E, 12.6.2008., 232. lpp.

(4)  OV C 280 E, 18.11.2006., 475. lpp.

(5)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0483.

(6)  OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.

(7)  OV C 25, 30.1.2008., 1. lpp.

(8)  OV L 378, 27.12.2006., 41. lpp.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/67


Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris
Pakalpojumu tirdzniecība

P6_TA(2008)0407

Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par pakalpojumu tirdzniecību (2008/2004(INI))

2009/C 295 E/17

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (VVPT), kas stājās spēkā 1995. gada janvārī,

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Globālā Eiropa — konkurence pasaulē. Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567),

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Globālā Eiropa: spēcīgāka partnerība, lai Eiropas eksportētājiem sniegtu piekļuvi tirgum” (COM(2007)0183,

ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam par ekonomisko partnerattiecību nolīguma parakstīšanu un pagaidu piemērošanu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un CARIFORUM valstīm, no otras puses (COM(2008)0155),

ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam par ekonomisko partnerattiecību nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un CARIFORUM valstīm, no otras puses (COM(2008)0156),

ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju “Eiropa globalizācijas kontekstā — konkurētspējas ārējie aspekti” (1),

ņemot vērā 2008. gada 19. februāra rezolūciju par ES stratēģiju, lai Eiropas uzņēmumiem nodrošinātu piekļuvi tirgum (2),

ņemot vērā 2007. gada 13. decembra rezolūciju par tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām ar Koreju (3),

ņemot vērā 2008. gada 8. maija rezolūciju par tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām ar Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociāciju (ASEAN)  (4),

ņemot vērā 2006. gada 4. aprīļa rezolūciju par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO Ministru konferences Honkongā (5),

ņemot vērā 2006. gada 12. oktobra rezolūciju par ES ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām ar Mercosur saistībā ar sarunām par starpreģionālo asociācijas nolīgumu (6),

ņemot vērā 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par ES un ASV transatlantiskajām ekonomiskajām attiecībām (7),

ņemot vērā 2005. gada 13. oktobra rezolūciju par ES un Ķīnas tirdzniecības attiecību perspektīvām (8),

ņemot vērā 2006. gada 28. septembra rezolūciju par ES ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām ar Indiju (9),

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A6-0283/2008),

A.

tā kā Eiropas Savienība ir viskonkurētspējīgākā pakalpojumu tirgus dalībniece; tā kā Eiropas Savienība ir vislielākais eksportētājs un pakalpojumu sniedzējs pasaulē, nodrošinot vairāk nekā 28 % no pasaules kopējā eksporta, un tāpēc tā ir ļoti ieinteresēta jaunu preču, pakalpojumu un ieguldījumu tirgu atvēršanā;

B.

tā kā 2007. gadā ES 25 pakalpojumu nozares īpatsvars IKP bija vairāk nekā 75 %; tā kā pakalpojumu nozares īpatsvars IKP 2007. gadā Ziemeļamerikā bija 78 %, Āfrikā — 52 % un Āzijā — 60 %;

C.

tā kā pakalpojumu tirdzniecība līdz šim veidojusi 25 % no pasaules tirdzniecības kopapjoma; tā kā nozarei ir milzīgs potenciāls un tajā tiek radīts vairāk darbavietu nekā jebkurā citā ekonomikas nozarē;

D.

tā kā kvalitatīvas nodarbinātības attīstība ir saistīta ar darbavietu skaita pieaugumu; atzīmē, ka tieši pakalpojumu nozarē tiek radīts visvairāk nepilnas slodzes darbavietu un ka šīs nozares attīstības nolūkā ir jāņem vērā Starptautiskās darba organizācijas (SDO) ieteikumi;

E.

tā kā daudzpusējas tirdzniecības sistēma, ko pārstāv Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), joprojām ir visefektīvākā sistēma godīgas un vienlīdzīgas preču un pakalpojumu tirdzniecības panākšanai globālā mērogā, izstrādājot atbilstošus noteikumus un nodrošinot to ievērošanu; tā kā attiecībā uz PTO lomu saistībā ar Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (VVPT) ir jāņem vērā pakalpojumu nozares atšķirīgais raksturs, kura dēļ nav viegli kvantitatīvi noteikt tā liberalizācijas pakāpi vai atlikušās barjeras tirdzniecībai;

F.

tā kā VVPT ir daudzpusēja pamatsistēma pakalpojumu tirdzniecības regulēšanai un tai tādai ir jābūt; tā kā tā neaizliedz valstīm un it īpaši ES vest sarunas par divpusējiem nolīgumiem ar tālejošākiem īpašo saistību sarakstiem, tomēr tām jāņem vērā tas, ka divpusēji nolīgumi var negatīvi ietekmēt daudzpusējās sistēmas attīstību un nozīmi;

G.

tā kā efektīva pakalpojumu infrastruktūra ir viens no ekonomikas sekmīgas attīstības priekšnoteikumiem; tā kā pasaules līmeņa pakalpojumu pieejamība palīdz preču un pakalpojumu eksportētājiem un ražotājiem jaunattīstības valstīs gūt labumu no savas konkurētspējas; tā kā daudzas jaunattīstības valstis, pamatojoties uz ārvalstu ieguldījumiem un kompetenci, ir spējušas sekmīgi konkurēt arī starptautiskos pakalpojumu tirgos; tā kā pakalpojumu liberalizācija tādējādi ir kļuvusi par vienu no pamatelementiem daudzās attīstības stratēģijās;

H.

tā kā tirdzniecības šķēršļi un ar valsts iekšpolitiku saistītie ierobežojumi (“behind-the-border” barriers) ne vien ierobežo preču tirdzniecību, bet arī būtiski ietekmē pakalpojumu tirdzniecību un publisko iepirkumu;

I.

tā kā, atverot pakalpojumu tirgu, ir skaidri jānošķir rūpnieciski attīstītās valstis un jaunattīstības valstis, kā arī katra atsevišķā jaunattīstības valstis, lai ņemtu vērā to dažādos attīstības līmeņus;

J.

tā kā dažām jaunattīstības valstīm un it īpaši vismazāk attīstītajām valstīm ir jānostiprina sava pārvaldība un jāizveido efektīvas institūcijas un infrastruktūra tirdzniecības veicināšanai un pakalpojumu tirgu paplašināšanai;

K.

tā kā ir svarīgi, lai Parlamentam būtu savlaicīga piekļuve dokumentiem, kas saistīti ar dažādajām Komisijai piešķirtajām sarunu pilnvarām,

Vispārējas piezīmes

1.

atzīmē, ka starptautiskai tirdzniecībai, kas vērsta uz attīstību un nabadzības samazināšanu, ir jāveicina arī sociālais progress un kvalitatīva nodarbinātība; tirdzniecības noteikumiem jāatbilst SDO sociālajiem standartiem; līdzsvarotai tirdzniecībai visu interesēs ir būtiski pasākumi nolūkā apkarot visu veidu ekspluatāciju darbavietā (aizliedzot piespiedu darbu un it īpaši bērnu darbu) un arodbiedrību brīvību ievērošana; vēlreiz apstiprina nepieciešamību pārskatīt tirdzniecības un sociālo jautājumu mijiedarbību;

2.

vērš uzmanību uz Eiropas Savienības pakalpojumu sniedzēju ārējās konkurētspējas augsto līmeni; aicina Komisiju tirdzniecības sarunās turpināt gan pakalpojumu tirgus piekļuves pakāpenisku un savstarpēju atvēršanu, gan tādas politikas īstenošanu, kura paredz noteikumu pastiprinātu pārredzamību un paredzamību, ko papildina stingri noteikumi un sankcijas cīņai pret korupciju un monopolu izveidi, lai nolīguma abu parakstītājpušu iedzīvotājiem un uzņēmējiem būtu pieejams plašāks pakalpojumu klāsts;

3.

pilnībā atzīst pastāvošo atšķirību starp dažādajiem pakalpojumu veidiem, it īpaši nepieciešamību izšķirt komercpakalpojumus un nekomerciāla rakstura pakalpojumus; uzsver nepieciešamību pēc diferencētas pieejas vispārējas nozīmes pakalpojumu tirgu atvēršanā;

4.

atgādina, ka Komisijai saistību sarakstu apspriešanā jāņem vērā dažādās dalībvalstu un jaunattīstības valstu intereses un dažādu iedzīvotāju kategoriju ekonomiskā stāvokļa atšķirības;

5.

uzskata, ka pakalpojumu iekšējā tirgus efektīva darbība ir svarīga Eiropas uzņēmumu konkurētspējai pasaulē; uzsver, ka šajā sakarībā ir svarīgi savlaicīgi un pareizi īstenot un transponēt Kopienas tiesību aktus, tai skaitā Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (10);

6.

uzsver, ka pakalpojumu nozare daudzos gadījumos var sniegt risinājumu vides problēmām, un uzskata, ka pakalpojumi ir viens no svarīgākajiem ES zinātības eksporta pievienotās vērtības elementiem; uzsver, ka pakalpojumu nozares nozīme ir jāņem vērā, izstrādājot ilgtspējīgas attīstības politiku;

7.

atzinīgi vērtē Komisijas uzsvaru uz to, ka ir jānodrošina, lai globalizācijas pozitīvā ietekme sasniegtu patērētājus; uzsver, ka apvienojumā ar augstu patērētāju aizsardzības līmeni godīgai konkurencei pakalpojumu jomā ir izšķiroša nozīme, lai patērētājiem nodrošinātu izdevīgumu, ko sniedz liberalizētais Eiropas Savienības tirgus;

8.

pauž pārliecību, ka pakalpojumiem ir svarīga nozīme ikvienā ekonomikā, un uzskata, ka tāpēc pakalpojumu tirgus pieejamības paplašināšana, ņemot vērā dažādos ekonomikas procesus, ir svarīga ne tikai rūpnieciski attīstītām, bet arī jaunattīstības valstīm;

9.

uzsver, ka Eiropas Savienībai, pieprasot pakalpojumu nozares regulēšanas atcelšanu un liberalizāciju, ir jāņem vērā dažādās attīstības pakāpes, un tāpēc uzsver, ka ES nevar un tai nevajadzētu citām valstīm uzspiest “visiem viens” modeli;

10.

uzskata, ka sekmīgu rezultātu nodrošināšanas nolūkā jaunas pakalpojumu nozares liberalizācija, it īpaši jaunattīstības valstīs, jebkurā gadījumā ir jāveic vienlaikus ar jaunu noteikumu un pārraudzības un īstenošanas mehānismu ieviešanu, lai mazinātu negatīvo ietekmi uz iedzīvotājiem un vidi un ierobežotu jebkādu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un koncentrāciju jāievieš pakāpeniski un vienlaikus ar nepieciešamajiem palīgpasākumiem; jāierobežo līdz pakalpojumiem, kuru liberalizācija tiek uzskatīta par nepieciešamu un kurus nevar nodrošināt;

11.

apzinās, ka no jauna ierosinātās disciplīnas attiecībā uz iekšzemes regulēšanu VVPT tiks pievienotas pielikuma veidā, kā dēļ būs jāgroza šī vienošanās;aicina Komisiju pastāvīgi informēt Parlamentu par VVPT iekšzemes regulēšanas darba grupas darbu un saskaņā ar koplēmuma procedūru iesniegt Parlamentam visus lēmumus par grozījumiem VVPT;

12.

atzīst valstu suverenitāti un līdz ar to arī to tiesības regulēt visas pakalpojumu jomas, it īpaši sabiedriskos pakalpojumus, neatkarīgi no tā, vai tās ir uzņēmušās saistības VVPT ietvaros, tomēr ar nosacījumu, ka visi attiecīgie noteikumi tiek izstrādāti saskaņā ar VVPT VI pantu par iekšzemes regulēšanu; uzskata, ka pakalpojumu tirgu efektīvai darbībai nepieciešami skaidri un juridiski nepārprotami noteikumi;

13.

pieļauj domu, ka ieguvumi efektivitātes jomā saistībā ar tirgu atvēršanu pakalpojumu konkurencei, to papildinot ar iekšzemes regulatīviem pasākumiem, ļautu mazāk attīstītām valstīm nodrošināt saviem pilsoņiem plašāku pakalpojumu loku; uzsver nozīmi, kāda ir vispārēji pieejamiem un ilgtspējīgiem pakalpojumiem par pieejamām cenām un ar augstas kvalitātes standartiem;

14.

uzsver nepieciešamību pēc noteikumiem un standartiem liberalizācijas pārvaldībai; mudina saprātīgi un objektīvi ievērot vides un kvalitātes standartus, neradot nevajadzīgus šķēršļus tirdzniecībai;

15.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir publicējusi Kopienas priekšlikumu kopumu saistībā ar pašreizējām VVPT sarunām; tomēr uzskata, ka Komisijai pašreizējā notikumu attīstība būtu sīkāk jāapspriež ar Parlamentu un tā atbilstīgajām komitejām;

16.

norāda, ka pakalpojumu tirdzniecība lielā mērā ir pieredzes nodošana starp valstīm un ka tādēļ pakalpojumu brīva tirdzniecība ir ikvienas attīstības stratēģijas svarīga daļa, jo tā ļauj ātri un efektīvi nodot plašu zinātību;

17.

atzīst, ka bieži vien problēmas, kas saistītas ar godīgumu un pārredzamību pakalpojumu sniegšanā dažās jaunattīstības valstīs, tiek radītas ar attīstīto valstu uzņēmumu līdzdalību;

18.

prasa Komisijai sīku pārskatu par tādām specifiskām pakalpojumu nozarēm kā programmatūras, filmu, loģistikas un finanšu pakalpojumi, kuriem ir svarīga nozīme atsevišķās jaunattīstības valstīs un kurus sniedz un izplata visā pasaulē; turklāt prasa Komisijai detalizēti analizēt šo nozaru attīstības ietekmi uz Eiropas pakalpojumu tirgu;

19.

prasa Komisijai sīku pārskatu par nozīmīgiem datizraces dienestiem, kas darbojas pasaules mērogā; turklāt prasa Komisijai sīku informāciju par pakalpojumu sniegšanas vietu, operatoriem, apjomu un kvalitāti šajā nozarē;

Dohas sarunu kārta par attīstību un VVPT

20.

atgādina VVPT XIX pantu, kas paredz, ka PTO dalībvalstis, lai pakāpeniski sasniegtu augstāku liberalizācijas līmeni, iesaistās secīgās sarunu kārtās, kas sākas ne vēlāk kā piecus gadus pēc attiecīgā PTO nolīguma spēkā stāšanās datuma un pēc tam periodiski turpinās; atgādina, ka šādas sarunas notiek saskaņā ar vienotu saistību principu un tāpēc tās jālīdzsvaro ar interesēm, kas izvirzītas citās sarunu jomās;

21.

atgādina, ka VVPT principi neaizliedz ne privatizāciju, ne atsevišķu regulējošo mehānismu atcelšanu; tāpēc uzsver, ka ikviena valsts var brīvi liberalizēt jebkuru pakalpojumu nozari; uzsver, ka VVPT saistību sarakstos ir norādītas katras PTO dalībvalsts ierobežojošās saistības pakalpojumu tirdzniecības jomā un ka ikviena PTO dalībvalsts var brīvi atvērt savu tirgu ārpus VVPT saistībām ar nosacījumu, ka tiek ievērots vislielākās labvēlības režīma princips vai VVPT II vai V pants par ekonomisko integrāciju;

22.

atgādina, ka Dohas sarunu kārtā par attīstību galvenā uzmanība jāpievērš attīstībai un līdz ar to sarunām par pakalpojumu tirdzniecību gan jāatbilst ES interesēm, gan arī jāveicina visnabadzīgāko valstu ekonomiskā izaugsme;

23.

uzsver nepieciešamību nodrošināt jaunattīstības valstīm politiskās rīcības iespējas attiecībā uz savstarpīguma līmeni tirdzniecības atvēršanā, ļaujot tām pašām lemt par liberalizācijas pakāpi un tās īstenošanas ātrumu;

24.

atzīmē jaunattīstības valstu neatlaidīgo prasību ES un ASV uzlabot priekšlikumus attiecībā uz 4. režīmu; uzskata, ka jāatrod pareizais līdzsvars, lai apmierinātu abu pušu prasības; prasa, lai Komisija to informē par jebkādām izmaiņām sākotnējos pieprasījumos;

Divpusējie un reģionālie nolīgumi

25.

mudina pašreiz un nākotnē apspriežamajos divpusējos un reģionālajos tirdzniecības nolīgumos noteikt skaidras un tālejošas saistības; uzsver, ka ir svarīgi tajos iekļaut noteikumus par cilvēktiesībām un sociālajiem standartiem;

26.

atzīmē rezultātus, kas sasniegti Ekonomiskās partnerības nolīgumā (EPN) ar ĀKK reģiona valstu Karību forumu (CARIFORUM); uzskata, ka pakalpojumu tirdzniecība ir viens no attīstību veicinošiem faktoriem ar nosacījumu, ka ir ieviesti pareizi un pārredzami iekšzemes noteikumi pakalpojumu pārvaldībai; aicina uz to, lai visiem tiktu nodrošināti vispārēji, pieejami un ilgtspējīgi augstas kvalitātes sabiedriskie pakalpojumi par pieņemamām cenām;

27.

atzīmē, ka CARIFORUM EPN ieguldījumiem veltītā nodaļa ārvalstu ieguldītājiem nodrošina cerēto peļņu, pateicoties saistībām, kas šajā nolīgumā tika iekļautas;

28.

it īpaši atbalsta vienošanos par 4. režīmu ES un CARIFORUM nolīgumā; uzskata šo vienošanos par vienu no līdzekļiem, kā novērst “smadzeņu aizplūdi”;

29.

attiecībā uz sarunām par ES un ASEAN valstu brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN) uzskata, ka tajos nolīguma aspektos, kas ietekmē publisko iepirkumu, ieguldījumus un pakalpojumus, jāņem vērā ASEAN dalībvalstu atšķirīgais attīstības līmenis un jāievēro visu dalībnieku tiesības regulēt sabiedriskos pakalpojumus, it īpaši tos, kuri saistīti ar pamatvajadzībām, — tam tomēr nevajadzētu atturēt privātos uzņēmumus no tukšuma aizpildīšanas gadījumos, kad attiecīgā valsts nav spējīga sniegt iedzīvotāju pieprasītos pakalpojumus;

30.

attiecībā uz sarunām par ES un Korejas BTN apzinās ārvalstu uzņēmumu grūtības piekļūt Korejas pakalpojumu, tostarp banku, apdrošināšanas, telekomunikāciju, ziņu aģentūru pakalpojumu un juridisko konsultāciju, tirgum; mudina Komisiju, kad tā risinās šo jautājumu sarunās par BTN, ņemt vērā ES pieaugošās bažas par iespējamo krīzi banku un apdrošināšanas nozarē, ja tās liberalizācija notiks bez pareiza un pārredzama iekšējā regulējuma;

31.

attiecībā uz sarunām par ES un Indijas BTN uzsver nozīmi, kāda ir ES partnerattiecībām ar Indiju, un nepieciešamību panākt tālejošu nolīgumu ar būtiskām un plašām saistībām un pēc iespējas mazākiem ierobežojumiem attiecībā uz Indijas tirgus pieejamību visos piegāžu režīmos; norāda, ka pakalpojumu tirdzniecības liberalizācijai jāaptver vismaz 90 % gan nozares pārklājuma, gan tirdzniecības apjoma ziņā saskaņa ar VVPT V panta prasību par būtisku aptvērumu; uzsver, ka īpaši stingri ierobežojumi ir tādās jomās kā finanšu pakalpojumi, vērtspapīri, grāmatvedība, telekomunikācijas, apgāde, pasta un kurjerpakalpojumi un juridiskie pakalpojumi;

32.

attiecībā uz sarunām par ES un Persijas līča Sadarbības padomes BTN pauž bažas par pārredzamības un pārskatatbildības līmeni finanšu pakalpojumu un it īpaši valsts ieguldījumu fondu veikto ieguldījumu jomā;

Specifiski nozaru jautājumi

33.

atzīmē, ka neviena no PTO dalībvalstīm vēl nav uzņēmusies saistības ūdens apgādes jomā; uzsver, ka gadījumā, ja kāda valsts uzņemtos šādas saistības, tai netiktu liegtas tiesības pēc saviem ieskatiem noteikt kvalitātes, drošības un tarifu līmeni vai citus politikas mērķus un ka ārvalstu un vietējiem piegādātājiem piemērotu tos pašus noteikumus;

34.

uzsver kultūras pakalpojumu, piemēram, audiovizuālo, mūzikas un publicēšanas pakalpojumu, nozīmi gan Eiropas Savienības ekonomikā, gan arī attiecībā uz mūsu tirdzniecības partneriem; tāpēc aicina Komisiju nodrošināt līdzsvaru kultūras pakalpojumu tirdzniecībā, vienlaikus ievērojot intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību;

35.

uzsver, ka daudzu jaunattīstības valstu ekonomikā lielu ieguldījumu dod tūrisma nozare; tāpēc uzskata par būtiski svarīgu Eiropas Savienības atbalstu, kas tiek sniegts, izmantojot sadarbību attīstības jomā un tehnisko palīdzību;

36.

uzskata, ka, pamatojoties uz iepriekš pieņemtu pareizu un pārredzamu iekšzemes regulējumu, piesardzīga un pakāpeniska finanšu pakalpojumu tirgus atvēršana jaunattīstības valstīs var nodrošināt iedzīvotājiem un uzņēmējiem piekļuvi finanšu līdzekļiem, kas nepieciešami darbavietu radīšanai un nabadzības mazināšanai vietējā līmenī, jo tādējādi viņi vairs nav spiesti paļauties uz valsts monopoliem vai institūcijām;

37.

uzskata, ka savas ārējās konkurētspējas palielināšanas nolūkā Eiropas Savienībai jāveic tirdzniecības politikas pasākumi, lai pastiprinātu elektronisko darījumu un tirdzniecības drošību, kā arī lai uzlabotu datu aizsardzību;

38.

norāda, ka pakalpojumi, it īpaši finanšu pakalpojumi, ietekmē daudzas kompetenču jomas, un uzsver, ka šī rezolūcija attiecas galvenokārt uz pakalpojumu tirdzniecību, tas ir, uz tirgus pieejamības nodrošināšanu, brīvprātīgi atverot tirgus ar pieprasījuma un piedāvājuma sarunu metodes palīdzību; iesaka, lai finanšu pārraudzība, regulēšana un citi jautājumi, kas saistīti ar finanšu pakalpojumu dažādiem aspektiem, tiktu risināti atbilstīgā forumā;

39.

stingri atbalsta Komisijas viedokli, ka piekļuve tirgum un pakalpojumu brīva tirdzniecība ir būtiski svarīga komponente Lisabonas programmā izaugsmei un nodarbinātībai; uzsver, ka atvērti tirgi kopā ar līdzsvarotu, regulētu un brīvu pakalpojumu tirdzniecību sniegs labumu visām iesaistītajām dalībvalstīm un reģioniem;

40.

atzīmē, ka Eiropas uzņēmumi starptautiskā mērogā kļūst arvien aktīvāki, ka pasaules ekonomikas vispārējo izaugsmi lielā mērā nosaka trešās valstis un ka tādēļ labāka piekļuve tirgum veicinātu Eiropas Savienības konkurētspēju;

41.

uzskata, ka pakalpojumu tirdzniecība ir nepieciešams papildinājums preču tirdzniecībai, tomēr tās abas vajadzētu uzskatīt par savstarpēji nošķirtām;

42.

uzskata, ka pakalpojumu ekonomika ir kļuvusi par ESAO valstu ekonomiku kvantitatīvi nozīmīgāko jomu un ka apjomīgāka pakalpojumu tirdzniecība un pieejamība veicinās ekonomikas izaugsmi un veicinās uzņēmējdarbības izaugsmi un attīstību, uzlabojot citu nozaru rezultatīvos rādītājus, jo pakalpojumi sniedz nozīmīgu starpieguldījumu, it īpaši arvien vairāk savstarpēji saistītā globalizētā pasaulē;

43.

atzīst, ka pašlaik notiekošajā PTO Dohas Attīstības programmas sarunu kārtā pakalpojumu tirgus pieejamības nodrošināšana ir sarežģīts jautājums; aicina Komisiju turpināt izstrādāt līdzsvarotu kopumu ar plašu pakalpojumu piedāvājumu, it īpaši finanšu jomā, kurā šai Eiropas Savienības nozarei ir konkurētspējīgas speciālās zināšanas un liels izaugsmes potenciāls; norāda, ka jānodrošina atbilstība noteikumiem un standartiem, lai novērstu beztarifu šķēršļus, kas pakalpojumu jomā varētu būt jutīga tēma;

44.

aicina Komisiju tirdzniecības sarunās pilnībā ņemt vērā vispārējas nozīmes pakalpojumus un tirgus atvēršanas iespējamo ietekmi uz šo pakalpojumu sniegšanu;

45.

atzīmē, ka finanšu pakalpojumu jomā ES ir viens no atvērtākajiem tirgiem pasaulē, tomēr uzsver, ka Eiropas Savienībai aktīvāk un līdzsvarotāk jāpiedalās sarunās par pakalpojumu tirdzniecību un jāīsteno atklātības, attīstības un savstarpīguma principi;

46.

uzsver, ka kompetentajām finanšu pakalpojumu iestādēm ir būtiski sekot līdzi attīstībai Eiropas un pasaules finanšu pakalpojumu tirgos; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot atbilstīgos reglamentējošos noteikumus Eiropā, kā arī intensificēt Eiropas Savienības un tās tirdzniecības partneru regulējošo iestāžu dialogu nolūkā mazināt tirdzniecības šķēršļus;

47.

aicina Komisiju izskatīt trešo valstu īstenoto ārzonu praksi, kas apdraud savstarpēji izdevīgu tirgus atvēršanu;

48.

aicina dalībvalstis kopā ar Komisiju strādāt pie integrētākas un saskaņotākas tirdzniecības politikas, it īpaši ieguldījumu jomā; norāda, ka dalībvalstīm nevajadzētu pārspīlēt ārzemju ieguldījumu risku, bet censties sasniegt efektīvu savas ekonomikas atvērtību un izmantot kopīgu pieeju valsts ieguldījumu fondiem; atzīmē nepieciešamību izvērtēt tādus jautājumus kā piegādes pasūtījumu drošums, it īpaši attiecībā uz ārzemju valsts uzņēmumu ieguldījumiem enerģijas nozarē, un atgādina, ka šādu novērtējumu nevajadzētu izmantot kā aizsardzības pasākumu;

49.

saistībā ar atbilstību Eiropas Savienības konkurences noteikumiem vērš Komisijas uzmanību uz iespējamu risku savstarpīguma trūkuma dēļ PTO nolīgumā par publisko iepirkumu;

50.

aicina Komisiju stingrāk vērsties pret viltošanu, it īpaši internetā, tostarp veicinot labāku sadarbību starp dalībvalstu attiecīgajām kompetentajām iestādēm un uzlabojot viltošanas uzraudzības un novērtēšanas līdzekļus; turklāt prasa Komisijai iesniegt Parlamentam un Padomei priekšlikumu, kura mērķis būtu nodrošināt Kopienu un tās dalībvalstis ar Eiropas līmeņa kvalitatīviem un statistikas datiem par viltošanu, it īpaši internetā;

51.

piekrīt Komisijas stingrajam atbalstam daudzpusējām tirdzniecības sarunām, bet atzīmē, ka iekšējās tirdzniecības pakalpojumiem, īpaši attiecībā uz finanšu pakalpojumiem, brīvās tirdzniecības līgumi būtu piemērotāki, lai panāktu piekļuvi tirgum; uzskata, ka tad, kad būs jāvienojas par pilnīgu ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ar ĀKK valstīm galīgo redakciju, tie varētu attiekties ne tikai uz precēm, bet arī uz pakalpojumiem un ieguldījumiem, bet ar nosacījumu, ka šīs valstis to vēlas;

52.

uzsver, ka efektīva piekļuve finanšu pakalpojumu tirgiem rada labākas iespējas konkurencei, pārredzamībai un diversifikācijai; atzīmē, ka it īpaši jaunajās tirgus ekonomikas valstīs efektīva piekļuve tirgum varētu veicināt straujāku vietējā finanšu tirgus attīstību, kas savukārt būtu izdevīgi uzņēmumu dibināšanai, kā arī nodrošinātu patērētājiem lielāku produktu izvēli un to labāku kvalitāti;

53.

paužot bažas par ĀKK valstu vājo finansiālo, administratīvo un institucionālo veiktspēju, aicina Komisiju, slēdzot un īstenojot tirdzniecības nolīgumus ar valstīm, kuras tiek uzskatītas par nodokļu oāzēm, nodrošināt starptautiskā līmenī pieņemto finanšu pakalpojumu nozares regulēšanas un uzraudzības standartu ievērošanu;

54.

uzskata, ka piekļuve finanšu pakalpojumiem (mikrokredītiem, banku kontu atvēršanai, banku pamatpakalpojumiem, hipotekārajiem kredītiem, izpirkumnomai un faktūrkreditēšanai, apdrošināšanai, pensijām un vietējiem un starptautiskiem pārskaitījumiem) ir īpaši nepieciešama jaunattīstības valstu iedzīvotājiem, lai viņi varētu iesaistīties ekonomikas pamatdarbībās, un tāpēc aicina Komisiju sekmēt piekļuvi finanšu pakalpojumu tirgum jaunattīstības valstīs un veicināt pamatotu regulējumu piesardzības nolūkā, konkurētspējīgu tirgu attīstību un izglītību finanšu pakalpojumu jomā;

*

* *

55.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Pasaules Tirdzniecības organizācijai un tās dalībvalstīm.


(1)  OV C 102 E, 24.4.2008., 128. lpp.

(2)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0053.

(3)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0629.

(4)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0195.

(5)  OV C 293 E, 2.12.2006., 155. lpp.

(6)  OV C 308 E, 16.12.2006., 182. lpp.

(7)  OV C 298 E, 8.12.2006., 235. lpp.

(8)  OV C 233 E, 28.9.2006., 103. lpp.

(9)  OV C 306 E, 15.12.2006., 400. lpp.

(10)  OV L 376, 29.12.2006., 36. lpp.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/74


Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris
Eiropas ostu politika

P6_TA(2008)0408

Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par Eiropas ostu politiku (2008/2007(INI))

2009/C 295 E/18

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas ostu politiku (COM(2007)0616),

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļā uz turpmāko ES jūrniecības politiku: Eiropas redzējums okeāniem un jūrām” (COM(2006)0275),

ņemot vērā tā 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par turpmāko Eiropas Savienības jūrniecības politiku: Eiropas redzējums okeāniem un jūrām (1),

ņemot vērā tā 2008. gada 11. marta rezolūciju par ilgtspējīgu transporta politiku Eiropā, ņemot vērā Eiropas enerģētikas un vides politiku (2).,

ņemot vērā Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvu 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību (3),

ņemot vērā Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (4),

ņemot vērā Padomes 1999. gada 26. aprīļa Direktīvu 1999/31/EK par atkritumu poligoniem (5),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (6),

ņemot vērā EK līguma 299. panta 2. punktu,

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A6-0308/2008),

A.

tā kā jautājums par piekļuvi ostas pakalpojumu tirgum ir jautājums, par ko Parlamentā notika debates, mudinot Komisiju veikt plašu apspriešanos ar iesaistītajām pusēm;

B.

tā kā iepriekš minētajā Komisijas paziņojumā par Eiropas ostu politiku netiek piedāvāti jauni pasākumi attiecībā uz piekļuvi ostas pakalpojumu tirgum;

C.

tā kā šīs nozares starptautiskās dimensijas dēļ tai ir piemērota Kopienas līmeņa Eiropas ostu politika, kurā tiek izmantotas ostu relatīvās ģeopolitiskās priekšrocības;

D.

tā kā ostas ir svarīgas ne vien jūras, upju un starpmodālajam transportam Eiropā, bet tām piemīt arī ekonomiskā nozīme, tās ir darbavietu avots un iedzīvotāju integrācijas faktors;

E.

tā kā, ņemot vērā tās mērķus palielināt jūras transporta konkurētspēju un sniegt augstas kvalitātes mūsdienīgus pakalpojumus, Eiropas ostu politikai būtu jāveicina šādu četru principu ievērošana: drošība, ātra apkalpošana, zemas izmaksas un draudzīgums pret vidi;

F.

tā kā Eiropas ostām nākotnē būs jārisina vairākas problēmas, jo īpaši tādās jomās kā vide, globalizācija, ilgtspējīga attīstība, nodarbinātība un sociālie apstākļi, jo īpaši attiecībā uz drošību un mūžizglītību, finansēm, piekļuvi tirgum un pārvaldību, kā arī pret konkurenci vērstiem un diskriminējošiem pasākumiem, ko attiecīgos ģeogrāfiskos tirgos veic valstis, kas nav Eiropas Savienībā;

G.

tā kā Eiropā nav potenciālu teritoriju ostu attīstībai, kā arī ir maz dabisko dzīvotņu un tās ir trauslas, uzsver, ka likumdevējam ir jāpanāk līdzsvars un juridiskā skaidrība attiecībā uz vides, ekonomiskajiem un sociālajiem pienākumiem;

H.

tā kā Eiropas ostu nozarē pastāv ievērojamas atšķirības un nākamajos gados ir paredzama spēcīga izaugsme;

I.

tā kā Panamas kanāla paplašināšanas rezultātā varētu pastiprināties pašreiz vērojamā tendence attiecībā uz kuģu izmēra palielināšanos;

J.

tā kā ir svarīgi, lai ostām būtu mūsdienīga infrastruktūra un efektīvi savienojumi ar iekšzemi un salām,

1.

atzinīgi vērtē iepriekš minēto Komisijas paziņojumu par Eiropas ostu politiku;

2.

pauž gandarījumu par Komisijas pieeju šī paziņojuma izstrādes laikā, jo īpaši par plašo apspriešanās procesu, kas tika īstenots, gatavojot paziņojumu;

3.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija koncentrējas uz mazāk stingriem tiesiskiem pasākumiem, piemēram, vadlīniju publicēšanu un administratīvu šķēršļu atcelšanu;

4.

uzsver ostu nozares ārkārtīgi lielo nozīmi ES ekonomiskajā, tirdzniecības, sociālajā, vides un stratēģiskajā ziņā;

5.

uzskata, ka Komisijas loma ir būtiska, lai nodrošinātu, ka visas Eiropas ostas pilnā mērā spēj sasniegt savu potenciālu;

6.

atbalsta Komisijas ieceri publicēt vadlīnijas par Kopienas ar vidi saistīto tiesību aktu piemērošanu, attīstot ostas un to infrastruktūru, ar galveno mērķi aizsargāt jūras vidi un ap ostām esošās teritorijas; mudina Komisiju publicēt šīs vadlīnijas līdz 2008. gada beigām;

7.

uzskata, ka ir iespējama ostu un dabas ilgtspējīga līdzāspastāvēšana, jo dabas izpostīšana bieži rada ekonomiskus zaudējumus citām nozarēm, piemēram, tūrismam, lauksaimniecībai un zivsaimniecībai, un tāpēc aicina transporta komisāru cieši sadarboties ar vides komisāru ES tiesību aktu un vadlīniju par ostu un vides jautājumiem izstrādē un ieviešanā;

8.

uzskata, ka šo vadlīniju mērķim jābūt novērst juridisko neskaidrību, ko rada dažas direktīvas vides jomā, un tādējādi patiesi risināt ar vides politiku saistītos jautājumus, ņemot vērā ostu īpašo raksturu Savienībā;

9.

uzsver nepieciešamību iesaistīt ostu un pašvaldību iestādes plānu izstrādē, lai nodrošinātu upju baseinu un jūras ostu ūdens kvalitāti saskaņā ar Direktīvu 2000/60/EK;

10.

vērš uzmanību uz vajadzību reģionālajām iestādēm atbalstīt centienus samazināt kuģu, kā arī sauszemes un gaisa transporta radīto CO2 emisiju, izstrādājot gaisa kvalitātes nodrošināšanas plānus un ievērojot Marpol konvenciju un Padomes 1996. gada 27. septembra Direktīvu 96/62/EK par apkārtējā gaisa kvalitātes novērtēšanu un pārvaldību (7);

11.

uzsver vajadzību veidot integrētu Eiropas politiku, kas, attīstot iestāžu, nozaru un reģionu partnerību, veicinās reģionu konkurētspēju un teritoriālo kohēziju visā teritorijā, ņemot vērā sociālos, vides, ekonomiskos un drošības aspektus;

12.

atzīmē, ka Komisija ir norūpējusies par jūras tirdzniecības satiksmes plūsmu sadali Eiropā, kā arī norāda uz ostu nozares dažādību un mazo un vidējo ostu izaugsmi Eiropā; turklāt uzskata, ka Komisijai ir jāņem vērā paredzamās lielās izmaiņas, ko starptautiskajos jūras pārvadājumos ienesīs tehnoloģiju un ekonomikas attīstība, Panamas kanāla paplašināšana un kuģu izmēra un jaudas palielināšana, kurām neapšaubāmi būs ievērojama ietekme uz šo nozari;

13.

vērš uzmanību uz Eiropas ostu attīstības teritoriālo dimensiju, it īpaši uz ostu blakusreģionu pārrobežu sadarbības un koordinācijas nepieciešamību; uzsver Eiropas kaimiņattiecību politikas un reģionālās stratēģijas nozīmi Vidusjūras, Baltijas jūras un Melnās jūras reģionos; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot sarakstu, kurā tiktu problemātiskās vājās vietas starp Eiropas Savienības un kaimiņvalstu ostām;

14.

aicina Komisiju sistemātiski uzraudzīt to jauno tehnoloģiju un vadības metožu attīstību, kas tiek starptautiski izmantotas ostās un kuģu apkalpošanā, kravu, pasažieru un sauszemes transporta termināļos, lai veicinātu politikas un ierosinājumus attīstīt Kopienas ostas un palielinātu to efektivitāti un ražīgumu, kas dotu labumu sev un lietotājiem;

15.

uzskata, ka ir nepieciešama tehnoloģiju nomaiņa, lai starpniekostas varētu tikt galā ar pieaugošo satiksmi, kas atstās nozīmīgu finansiālo ietekmi uz attiecīgajiem reģioniem; uzskata, ka tādēļ šiem reģioniem jādod iespēja izmantot Eiropas struktūrfondus, it īpaši, lai finansētu tehnoloģiski modernu iekārtu iegādi, radītu darba vietas jauninājumu jomā un atjaunotu pilsētu zonas, kas atbrīvojas pēc ostu darbību pārvietošanas uz teritorijām ārpus pilsētas robežām;

16.

uzskata, ka Kopienas jūrniecības nozares tiesiskā regulējuma, kas izriet no starptautiskā tiesiskā regulējuma, juridiskā noteiktība ir atkarīga no Erika III kuģniecības tiesību aktu paketes ātras pieņemšanas;

17.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt Eiropas ostu sadarbību; šajā sakarā arī uzsver ostu lomu tām pieguļošo teritoriju ekonomikā; šajā ziņā uzsver, ka ostu saskaņota attīstība ir ES integrētas jūrniecības politikas pamatelements;

18.

uzsver to, ka ostas ietekmē iekšzemes iedzīvotāju sociālos apstākļus un kultūru, un uzskata, ka ir būtiski uzlabot sabiedrības informētību par ostu kā attīstības veicinātāju nozīmi;

19.

uzskata, ka jūras un upju transportu nevar aplūkot šķirti no sauszemes un gaisa transporta un ka saiknei ar iekšzemi ir ļoti liela nozīme ostas komerciālajām sekmēm, un tāpēc jāveido sadarbība starp ostām, iekšzemes loģistikas platformām un “sausajām ostām”; apzinoties to, arī uzskata, ka, lai nodrošinātu saskaņotu un patiesu transporta politiku, ostām gan Eiropas transporta tīklos, gan paredzamajos Kopienas zaļajos koridoros ir jāpiedalās ar dažādiem transporta veidiem, kas nodrošinātu transporta jaudas labāku izmantošanu kabotāžas un upju transporta jomā, kā arī to savienojumus ar sauszemes un gaisa transporta veidiem;

20.

tādēļ atbalsta Kopienas ieceri 2010. gadā Eiropas transporta tīkla vidusposma pārskatā (8). izvērtēt ostu savienojumus ar iekšzemi, lai noteiktu šā brīža stāvokli, vajadzības un ietekmi uz līdzsvarotu satiksmes plūsmu sistēmu;

21.

uzskata, ka vienam no mērķiem Eiropas transporta tīkla vidusposma pārskatam 2010. gadā jābūt jūras un upju transporta integrācijai ar sauszemes transportu caur Eiropas ostām;

22.

aicina attiecīgās reģionālās varasiestādes īstenot plašāku vairākveidu pārvadājumu politiku, lai nodrošinātu, ka papildus automaģistrālēm, vairāk pārvadājumu tiek veikti pa dzelzceļu un iekšējiem ūdensceļiem, lai ostu teritorijas efektīvāk saistītu ar Eiropas transporta tīkliem un nodrošinātu ostām efektīvākus sakarus ar iekšzemi, jo īpaši izmantojot dzelzceļu un iekšējos ūdensceļus;

23.

atzīmē, ka ES ostas konkurē ar trešo valstu ostām, kurām bieži nav jāievēro tādi paši noteikumi kā Eiropas ostām, un arī saskaras ar diskriminējošu ekonomikas politiku, ko īsteno ES kaimiņvalstis, piemēram, piemērojot diskriminējošu tarifu politiku;

24.

aicina Komisiju no jauna izpētīt ostu drošības jautājumus un ņemt vērā pieaugošās izmaksas attiecībā uz Eiropas ostu konkurētspēju;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri veikt pētījumu par problēmām, kas Eiropas ostām rodas šajā jomā, un aicina Komisiju apsvērt šo problēmu reģistra izveidi, lai konkrētā veidā risinātu jautājumus, kuri saistīti ar problēmām, ko rada konkurence ar to valstu ostām, kas nav ES, un pret konkurenci vērstie un diskriminējošie pasākumi, ko veic ES kaimiņvalstis;

26.

uzsver vajadzību attīstīt sadarbību ar trešajām valstīm, lai izstrādātu un iesniegtu programmas blakus esošo ostu attīstībai, koordinēšanai un zināšanu apmaiņai starp tām;

27.

uzskata, ka Komisijai būtu jāizskata iespēja izveidot Kopienas programmu attiecībā uz transporta kuģu atjaunošanu un jo īpaši to kuģu atjaunošanu, kuri paredzēti kabotāžai un upju transportam;

28.

uzskata, ka jaunās tehnoloģijas, jo īpaši informācijas tehnoloģija, ir pamatelementi, kas Eiropas ostām, kuras jau tagad izjūt spiedienu, ko rada konkurence ar trešo valstu ostām, kā arī — dažu ostu gadījumā — to, ka trūkst teritorijas ostu attīstībai, ļauj palielināt efektivitāti un rentabilitāti;

29.

mudina Komisiju un dalībvalstis ar attiecīgo struktūru palīdzību paātrināt kuģu tālvadības loča vadības sistēmu ieviešanu, lai palielinātu satiksmes vadības efektivitāti un drošību ostās, kā arī reida teritorijās;

30.

mudina Komisiju turpināt pētījumus un inovācijas šajā nozarē, īstenojot Savienības pamatprogrammas, un aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pētījumus tādās jomās kā drošība, lai pēc iespējas samazinātu negadījumu skaitu, un loģistika, lai uzlabotu teritorijas izmantošanu ostās, kā arī vide, lai cita starpā samazinātu CO2 emisijas un atkritumu radīto piesārņojumu;

31.

aicina Komisiju un dalībvalstis Starptautiskajā jūrniecības organizācijā atbalstīt ierosinājumus, lai līdz 2020. gadam aizstātu esošo degvielu ar dīzeļdegvielu, un iespēju iekļaut jūrniecības nozari emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā;

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi atbalstīt “meklēšanas un glābšanas”(SAR) flotes un citu SAR struktūrvienību ostās pastāvīgu uzlabošanu saskaņā ar SOLAS (cilvēku dzīvības aizsardzība uz jūras) konvenciju un SAR konvenciju un turpināt uzlabot sadarbību starp jūras glābšanas koordinācijas centriem;

33.

uzskata, ka ir jāturpina programmu “tīrs kuģis” un “tīra osta” izstrāde;

34.

aicina Komisiju un šo nozari veicināt to, ka kuģniecības uzņēmumi samazina tukšu konteineru pārvadājumu skaitu un šo jaudu izmanto pilnībā, un atbalsta šajā nolūkā veiktās iniciatīvas (piemēram, ar pētniecības programmām), ņemot vērā klientu patiesās un īpašās vajadzības, kā arī ietekmes uz vidi samazināšanu;

35.

ļoti atzinīgi vērtē Komisijas ieceri iesniegt normatīvo priekšlikumu par tādas Eiropas jūras satiksmes telpas izveidošanu, kurā nav šķēršļu, un uzskata, ka šāda priekšlikuma mērķim jābūt nodrošināt godīgu konkurenci starp jūras transportu un sauszemes transportu Eiropas Savienībā;

36.

iesaka, ka preces, kam Kopienā nokārtotas muitas formalitātes, Kopienā tuvsatiksmes kuģošanā jāatbrīvo no jebkādas muitas kontroles, un arī aicina, ciktāl iespējams, izveidot atsevišķas ostu zonas Kopienas iekšējiem pārvadājumiem un starptautiskajiem pārvadājumiem, kā arī vienkāršot iekšējo transportu, standartizēt un identificēt īpašus konteinerus;

37.

aicina Komisiju pārskatīt un uzlabot politikas, lai attīstītu un uzlabotu tuvsatiksmes kuģošanu;

38.

aicina Komisiju izskatīt iespēju konteineriem Kopienā ieviest vienotu transporta dokumentu, lai racionalizētu administratīvās procedūras;

39.

aicina Komisiju izpētīt valsts institūciju finanšu plūsmas uz Eiropas tirdzniecības ostām, lai noteiktu iespējamus konkurences kropļojumus, un vadlīnijās par valsts atbalstu izskaidrot, kuri no ostu iestādēm sniegtajiem atbalsta veidiem ir uzskatāmi par valsts atbalstu; uzskata, ka valsts iestāžu iespējamie ieguldījumi ostu attīstībā nav uzskatāmi par valsts atbalstu gadījumos, kad tie ir tieši paredzēti, lai uzlabotu vidi un mazinātu sastrēgumus, kā arī mazinātu autoceļu izmantošanu preču pārvadāšanai; jo īpaši tad, kad to uzskata par būtisku, lai nodrošinātu ekonomisku, sociālu un teritoriālu vienotību (piemēram, salās), izņemot gadījumus, kad tas dod labumu tikai vienam lietotājam vai operatoram;

40.

mudina Komisiju 2008. gadā publicēt vadlīnijas par valsts atbalstu ostām un uzskata, ka šajās vadlīnijās ir jāiekļauj pati ostu teritorija, nodalot pieejas infrastruktūru no aizsardzības infrastruktūras, ar projektiem saistītu infrastruktūru no suprastruktūras, bet nenodalot dažādas ostu kategorijas;

41.

atbalsta to, ka tiks paplašināti pienākumi nodrošināt pārredzamību, kurus nosaka Komisijas 2006. gada 16. novembra Direktīva 2006/111/EK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī par dažu uzņēmumu finanšu pārredzamību (9), taču aicina Komisiju apsvērt iespēju noteikt mazāku gada ieņēmumu minimālo slieksni, nevis absolūtu pienākumu;

42.

īpaši atzīmē Komisijas veikto analīzi par ostu koncesijām un aicina Komisiju ņemt vērā to, ka ostu iestādēm šajā jomā ir nepieciešama zināma elastība, jo īpaši attiecībā uz to koncesiju pagarināšanu, kuras saistītas ar lieliem ieguldījumiem, tomēr uzskata, ka šo elastību nedrīkst izmantot, lai ostās kavētu konkurenci;

43.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi saglabāt līdzsvaru starp pakalpojumu brīva apriti un ostu īpašajām prasībām, tajā pašā laikā uzverot vajadzību valsts un privātajam sektoram sadarboties ostu modernizēšanā;

44.

mudina izmantot saskaņā ar kohēzijas politiku paredzētās Eiropas teritoriālās sadarbības programmas, kā arī saskaņā ar ES kaimiņattiecību un paplašināšanās politiku paredzētās sadarbības programmas, bet arī mudina Komisiju, dalībvalstis un attiecīgās reģionālās iestādes pēc iespējas īstenot pārrobežu stratēģiju, lai, līdzfinansējot ostu infrastruktūras attīstību, izmantotu esošo jaudu;

45.

ļoti atbalsta nozīmi, kāda ir bezpeļņas tresta ostām ar vietēju kapitālu, un mudina vietējās, reģiona, valsts un Eiropas iestādes rīkoties, lai nepieļautu to nolaistību, jo sociālās, rekreatīvās un tūrisma priekšrocības, ko ostas sniedz apkārtējām kopienām, pārsniedz to sākotnējo ekonomisko funkciju;

46.

vēlas īpaši uzsvērt, ka jebkurās diskusijās par Eiropu un tās jūrniecības politiku, lai tās būtu sekmīgas, ir jāapspriež Eiropas izklaides un atpūtas nozares lielā nozīme saistībā ar vietējās ekonomikas attīstību, jo ostas ir ne tikai skatlogs uz iekšzemi un iedarbīgs līdzeklis, kas aicina apskatīt ostu un tās apkārtni, bet arī būtisks vietējās uzņēmējdarbības veicinātājs;

47.

atzinīgi vērtē uzsvaru uz dialogu ostu nozarē; mudina izveidot Eiropas sociālā dialoga komiteju un uzskata, ka tai būtu jāizskata ar ostām saistīti jautājumi, tostarp attiecībā uz darba ņēmēju tiesībām, koncesijām un Starptautiskās Darba organizācijas 1979. gada Konvenciju Nr. 152 par drošību un higiēnu ostas kravu apstrādes darbos;

48.

uzsver, cik svarīgi ir atbalstīt ostu darbinieku apmācību un nodrošināt to visaugstākajā iespējamajā līmenī; atbalsta Komisijas vēlmi nodrošināt ostu darbiniekiem savstarpēji atzītu pamatkvalifikāciju, lai šajā nozarē veicinātu elastību; ņemot to vērā, uzskata, ka vispirms vajadzētu salīdzināt dažādās spēkā esošās ostas darbinieku profesionālās kvalifikācijas sistēmas; tomēr uzskata, ka šī pamatkvalifikācija nedrīkst dalībvalstī samazināt ostas darbinieku kvalifikācijas vidējo līmeni;

49.

ierosina risināt profesionālās kvalifikācijas un mūžizglītības tēmu kopā ar veidojamās Eiropas sociālā dialoga komitejas sociālajiem partneriem;

50.

mudina Komisiju veicināt labas prakses vispārēju apmaiņu ostu nozarē, bet jo īpaši attiecībā uz inovācijām un darbinieku apmācību, lai uzlabotu pakalpojumu kvalitāti, konkurētspēju un piesaistīto investīciju līmeni;

51.

atzinīgi vērtē Eiropas jūras dienas noteikšanu 20. maijā, jo īpaši atbalsta “atvērto durvju” dienas noteikšanu, kas sabiedrībai ļautu labāk izprast ostu nozares darbu un nozīmi;

52.

mudina Komisiju saskaņā ar Parlamenta 2008. gada 8. maija Rezolūciju par Transatlantisko Ekonomikas padomi (10). turpināt centienus nodrošināt, ka ASV noteikums veikt 100 % ASV paredzēto kravu skenēšanu tiktu mainīts, lai nodrošinātu tādu sadarbību, kas pamatojas uz “atzīto uzņēmēju” un drošības standartu, kurus ir apstiprinājusi Pasaules muitas organizācija (C-TPAT, SAFE), abpusēju atzīšanu; aicina Komisiju izvērtēt potenciālās izmaksas, kuras uzņēmējiem un ES ekonomikai radītu 100 % ASV paredzēto jūras kravu konteineru skenēšana, kā arī tā potenciālo ietekmi uz muitas darbību;

53.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


(1)  OV C 175 E, 10.7.2008., 531. lpp.

(2)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0087

(3)  OV L 103, 25.4.1979., 1. lpp.

(4)  OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.

(5)  OV L 182, 16.7.1999., 1. lpp.

(6)  OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.

(7)  OV L 296, 21.11.1996., 55. lpp.

(8)  Sal.: 19. pants Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Regulā (EK) Nr. 680/2007, ar ko paredz vispārējus noteikumus Kopienas finansiāla atbalsta piešķiršanai Eiropas transporta un enerģētikas tīklu jomā (OV L 162, 22.6.2007., 1. lpp.)

(9)  OV L 318, 17.11.2006., 17. lpp.

(10)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0192


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/79


Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris
Kravu pārvadājumi Eiropā

P6_TA(2008)0409

Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par kravu pārvadājumiem Eiropā (2008/2008(INI))

2009/C 295 E/19

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Komisijas paziņojumus “ES kravu pārvadājumu programma — kravas pārvadājumu efektivitātes, integrācijas un ilgtspējības uzlabošana Eiropā” (COM(2007)0606), “Kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plāns” (COM(2007)0607), “Ceļā uz dzelzceļa tīklu, kurā prioritāte ir kravu pārvadājumiem” (COM(2007)0608) un “Par daudzgadu līgumiem dzelzceļa infrastruktūras kvalitātes jomā” (COM(2008)0054),

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Kravu pārvadājumu loģistika Eiropā — ilgtspējīgas mobilitātes izšķirošais faktors” (COM(2006)0336),

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas dzelzceļa kontroles, vadības un signalizācijas sistēmas ERTMS/ETCS izvietošanu (COM(2005)0298),

ņemot vērā 2007. gada 29.—30. novembra/3. decembra Padomes secinājumus par Komisijas paziņojumu “Kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plāns”, kā arī 2008. gada 7. aprīļa Padomes secinājums par Komisijas paziņojumu “Ceļā uz dzelzceļa tīklu, kurā prioritāte ir kravu pārvadājumiem”,

ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu “Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru” (COM(2007)0551),

ņemot vērā 2007. gada 5. septembra rezolūciju par kravu pārvadājumu loģistiku Eiropā — ilgtspējīgas mobilitātes izšķirošo faktoru (1),

ņemot vērā 2008. gada 9. jūlija rezolūciju par tēmu “Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru” (2).,

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A6-0326/2008),

A.

tā kā transporta nozare ES rada teju 30 %, bet pilsētās — pat 40 % CO2 emisiju, tā kā CO2 emisijas laikā starp 1990. un 2005. gadu ir palielinājušās par 26 %, neraugoties uz dažiem centieniem tehnisko uzlabojumu un jauninājumu jomā, savukārt citās nozarēs ar nozīmīgiem ieguldījumiem (kas mērāmi miljardos euro) ir izdevies panākt šo emisiju samazināšanos par 10 %;

B.

tā kā ilgtspējīgi un efektīvi kravu pārvadājumi Eiropā ir ļoti svarīgi, lai veidotu sekmīgu un konkurētspējīgu ekonomiku, apmierinātu patērētāju vajadzības, radītu ievērojamu daudzumu darbavietu, kā arī sekmētu Eiropas iedzīvotāju labklājību;

C.

tā kā saskaņā ar prognozi Komisijas Baltajā grāmatā “Eiropas transporta politika 2010. gadam: laiks pieņemt lēmumu” (COM(2001)0370) laika posmā no 2000. līdz 2020. gadam paredzams kravu pārvadājumu apjoma pieaugums par 50 % (tonnkilometros), un tā kā kravu pārvadājumi laikā no 1995. līdz 2005. gadam jau palielinājušies par 30 % straujāk nekā iekšzemes kopprodukts; tā kā transporta nozares izaugsmi lielākoties sekmēja straujāks autotransporta un gaisa transporta pārvadājumu pieaugums, salīdzinot ar citiem transporta veidiem;

D.

tā kā ilgtspējīgi un efektīvi risinājumi loģistikas un dzelzceļa kravu pārvadājumu sistēmu jomā, kā arī visu transporta veidu iesaistīšana vairākveidu pārvadājumu sistēmā sniedz ne tikai saimnieciskus un drošības uzlabojumus, bet arī atbilst tiem Eiropas Savienības mērķiem klimata pārmaiņu un energotaupības jomā, kuri jāsasniedz laika posmā līdz 2020. gadam;

E.

tā kā šo uzdevumu izpildei ES un dalībvalstīm būtu jāizvirza noteiktas saskaņotas prioritātes, resursi jākoncentrē ierobežotam skaitam pasākumu kravu pārvadājumu ilgtspējas un vairākveidu pārvadājumu jomā un jāņem vērā paaugstināta riska reģioni, jo budžeta resursi šobrīd ir nepietiekami;

F.

tā kā būtu labāk jāattīsta Eiropas transporta koridoru tīkls, balstoties uz jau pastāvošajiem tīkliem, esošajām struktūrām un tehnoloģijām, kā arī attiecībā uz visiem kravu pārvadājumu veidiem integrējot arī “zaļos” transporta koridorus ar to tālejošajiem ilgtspējīgajiem vides kritērijiem;

G.

tā kā minētajam Kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plānam jāveicina kravu pārvadājumu darbība Eiropā un ārpus tās gan visu Eiropas uzņēmumu, gan Eiropas kopējās konkurētspējas labā,

1.

uzsver, ka Eiropas kravu pārvadājumu sistēmām ir jāveic steidzami uzdevumi, lai palielinātu Eiropas kravu pārvadājumu efektīvu integrāciju un ilgtspējību, sniedzot lielāku ieguldījumu mobilitātes un energoefektivitātes uzlabošanā, degvielas patēriņa, piesārņojošu vielu emisiju un ārējo izmaksu samazināšanā, un tāpēc atzinīgi vērtē iepriekš minētos Komisijas paziņojumus un Padomes secinājumus; mudina Komisiju, dalībvalstis un nozari nākotnē atbalstīt tādu kravu pārvadājumu politiku, kura mobilitātes, vides, klimata, tautsaimniecības, drošības un sociālo vajadzību ziņā būtu ilgtspējīgāka, veicinot arvien efektīvāku loģistikas sistēmu izmantošanu pakāpeniskajā integrācijā, kas paplašinātajā Eiropas Savienībā tiek īstenota attiecībā uz prioritārajiem pārrobežu dzelzceļa kravu koridoriem, mezglu punktiem un parastajiem tīkliem, kā arī veicinot principu “maksā izmantotājs” un “maksā piesārņotājs” attiecināšanu uz visiem transporta veidiem;

2.

atbalsta Komisijas viedokli par to, ka vairākveidu pārvadājumu kombinēšana un intermodalitāte ir galvenie nosacījumi, lai attīstītu ilgtspējīgus un efektīvus kravu pārvadājumus Eiropā;

3.

tomēr konstatē, ka ES pilnvaras un līdzekļi attiecībā uz kravu pārvadājumu tirgus uzlabošanu ir ierobežoti; atzīmē, ka tīkla svarīgākos posmus jau šobrīd izmanto pilnībā; tāpēc mudina par galvenajiem Eiropas dzelzceļa kravu koridoriem atbildīgos transporta ministrus pievērsties jautājumam par ieguldījumiem infrastruktūrā un vienoties vismaz par valstu ieguldījumu plānu saskaņošanu attiecībā uz šiem koridoriem;

4.

pauž pārliecību, ka attiecībā uz kravu pārvadājumu loģistiku pilsētās ir nepieciešama īpaša pieeja; cer, ka diskusijas par jau minēto pilsētu mobilitātei veltīto Zaļo grāmatu un Kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plānu varētu nodrošināt labas prakses apmaiņu starp pilsētām, lai rastu ilgtspējīgus kravu pārvadājumu risinājumus pilsētās;

5.

tāpēc pieprasa, lai Komisija vēlākais līdz 2008. gada beigām ierosina programmu par sadarbības stiprināšanu starp dalībvalstīm, kuras atbildīgas par projektiem šajā jomā, un lai Komisija sekmē un izvērtē risinājumus, kā pārvarēt pašreizējos kavēkļus, pievēršot īpašu uzmanību kravu pārvadājumiem un ņemot vērā loģistikas nozares sniegto pievienoto vērtību;

6.

atbalsta ierosinājumu par kravu pārvadājumiem paredzētu transporta tīklu, tā vajadzībām izmantojot pašreizējos tradicionālos transporta tīklus, kuri kļūst arvien pieejamāki, pateicoties sasniegumiem attiecībā uz ātrgaitas vilcieniem;

7.

uzsver, ka dzelzceļa kravu tīkli būtu jābalsta uz tirgus vajadzībām visvairāk piemērotajiem kravu koridoriem, ņemot vērā esošos ERTMS (Eiropas dzelzceļu satiksmes pārvaldības sistēma) koridorus un TEN-T (Eiropas transporta) tīklu (t. i. nepieciešamības gadījumā to paplašinot, lai iekļautu īpašas teritorijas, kurās rodas liela apjoma satiksmes plūsma, piemēram, ostas); uzskata, ka vietās, kur tas vēl nav izdarīts, ir jāieceļ “koridoru augsta līmeņa koordinatori”; aicina par ERTMS sistēmu atbildīgo Eiropas Dzelzceļa aģentūru nodrošināt šo maršrutu savstarpējo izmantojamību;

8.

sagaida, ka Komisija atbilstoši ES tiesību aktiem, saviem mērķiem un automatizētām transporta sistēmām definēs “zaļos koridorus” kā mobilitātes un vairākveidu pārvadājumu kombinēšanas paraugprojektus kravu plūsmas novirzīšanai uz videi draudzīgiem transporta veidiem un attiecībā uz vispārējā negadījumu skaita, pārliekas noslogotības, trokšņa, vietēja mēroga toksiska un netoksiska piesārņojuma, CO2 emisiju, izmantotās zemes apjoma un enerģijas patēriņa samazināšanu, kā arī atjaunojamo enerģijas avotu (jo īpaši vēja un saules enerģijas) izmantošanas palielināšanu;

9.

šajā sakarā mudina Komisiju un dalībvalstis piedāvāt spēcīgākus stimulus, lai uzlabotu visu transporta veidu ekoloģisko efektivitāti un veicinātu transporta veidu efektīvākās kombinācijas, tādējādi panākot iespējami mazāku ietekmi uz vidi, jo īpaši “zaļajos koridoros”;

10.

ierosina atbalstīt reģionālās plānošanas, ražošanas procesu un tirgus struktūru integrāciju pat līdz vispārējai satiksmes intensitātes samazināšanai, kā arī veicināt īsākus maršrutus un pielāgotus braukšanas ātrumus kravu pārvadājumos; uzskata, ka kravu pārvadājumos vajadzētu izvairīties no laikietilpīgās un energoietilpīgās “brauc un stāvi” satiksmes, lietojot datorizētu braukšanas ātruma saskaņošanu;

11.

par prioritāti uzskata spēkā esošo tiesību aktu pienācīgu īstenošanu un nostiprināšanu attiecībā uz bīstamu un piesārņojošu kravu pārvadājumiem;

12.

rosina Komisiju un dalībvalstis pasteidzināt paraugprakses apmaiņu pārrobežu paaugstināta riska kalnu reģionos un aglomerācijās, kā arī pilsētās, ņemot vērā ierosinājumus minētajā rezolūcijā par mobilitāti pilsētās, kā arī pieredzi, kas gūta CIVITAS programmā par tīrāku un labāku transportu pilsētās, pastiprinot loģistikas aspektu;

13.

prasa Komisijai ES līdzfinansējumu galvenokārt izmantot dzelzceļa infrastruktūras, vairākveidu pārvadājumu mezglu punktu un visu citu kravu pārvadājumu veidu efektivitātes;

14.

aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā 2009. gadā gaidāmo Eiropas Savienības budžeta pārskatīšanu un jau sākt apsvērt transporta nozares vietu šajā budžetā, lai nepieļautu pagātnes kļūdu atkārtošanos un nodrošinātu pietiekamus nākotnes ieguldījumus stratēģiski svarīgā infrastruktūrā, tādējādi sekmējot to mērķu sasniegšanu, ko Eiropas Savienība sev izvirzījusi ilgtspējīgas attīstības un emisiju samazināšanas jomā;

15.

uzsver, ka efektīvam kravu transportam Eiropā ārkārtīgi svarīga ir savstarpēji savietojama ceļu nodevu sistēma;

16.

par svarīgu transporta infrastruktūras elementu uzskata labākus jūras un iekšējo ūdensceļu ostu savienojumus ar iekšzemes dzelzceļa un ceļu tīklu; uzsver iekšējo platformu un sauso doku svarīgo lomu;

17.

pauž pārliecību par iekšējo ūdensceļu iespējām saistībā ar kravu pārvadājumiem un aicina Komisiju nodrošināt NAIADES rīcības programmas atbilstošu īstenošanu attiecībā uz iekšējo ūdensceļu transporta veicināšanu Eiropā;

18.

uzsver, ka var elastīgi un ātri piesaistīt ieguldījumus iekšzemes termināliem, un tādējādi pārvarēt iespējamās sastrēgumu vietas kopējā vairākveidu pārvadājumu ķēdē;

19.

aicina piešķirt stratēģisku nozīmi stabilu vairākveidu pārvadājumu standartu ievērošanai vai ieviešanai attiecībā uz transportlīdzekļu, konteineru un termināļu izmēriem un svaru, lai novirzītu kravu pārvadājumu loģistiku uz dzelzceļu un ilgtspējīgiem ūdensceļiem, šādi samazinot infrastruktūras izmaksas;

20.

konstatē, ka bieži nav pietiekami standartizēti dažādie horizontālās tehnikas veidi, kam būtu jāsekmē vienkārša kravu pārkraušana no autotransporta dzelzceļa vagonos, kā arī pārkraušana gadījumos, kad jāveic pāreja no viena sliežu platuma uz citu; tāpēc prasa starptautiskajām un Eiropas iestādēm standartizēt šos tehnikas veidus, lai panāktu lielāku efektivitāti un izmaksu samazināšanu; šajā sakarā uzsver, cik svarīgi ir ātri pieņemt vairākveidu pārvadājumu kravas vienības pasaules standartu;

21.

aicina Komisiju pamatnostādnes attiecībā uz atbalstu vides jomā un atbalstu dzelzceļa transportam izstrādāt tā, lai tiktu atviegloti ieguldījumi ilgstspējīgos kravu pārvadājumos pa dzelzceļu; šajā sakarā uzsver, cik stratēģiski svarīgs ir līdzfinansējums attiecībā uz trokšņa samazināšanu arī tā rašanās vietā (kravas vagonu pārbūve), kā tas jau notiek saistībā ar ritošā sastāva aprīkošanu atbilstoši Eiropas dzelzceļu satiksmes pārvaldības sistēmai;

22.

pauž pārliecību, ka infrastruktūras pārvaldība un pakalpojumu sniegšana jāveic pārrobežu līmenī, nediskriminējošā un pārredzamā veidā, lai varētu nodrošināt efektīvu, savstarpēji izmantojamu un netraucētu kravu loģistiku; šajā sakarā uzsver, cik svarīgi ir turpināt pilnveidot iekšējo transporta tirgu attiecībā uz visiem transporta veidiem; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par “Eiropas jūras transporta telpas bez šķēršļiem” izveidi un atbalsta ierosinājumu par vienotu pārvadājumu dokumentu un “vienotu koordinācijas punktu” visiem transporta veidiem;

23.

uzsver, ka tikai veiksmīgi strādājošs kravas autopārvadājumu iekšējais tirgus var palīdzēt padarīt transportu efektīvāku un samazināt tukšbraucienu skaitu; aicina Komisiju strikti īstenot Eiropas tiesību aktus par starptautiskajiem kravas autopārvadājumiem un kabotāžu; atzīst, ka dalībvalstīm noteiktos apstākļos ir tiesības ierobežot kabotāžu, taču aicina Komisiju, pildot savus Līguma sarga pienākumus, stingri iebilst pret nesamērīgiem ierobežojumiem un sankcijām, kuras dažas dalībvalstis šajā sakarā piemēro ārzemju pārvadātājiem;

24.

mudina Komisiju daudzgadu līgumos dzelzceļa infrastruktūras kvalitātes jomā iekļaut pamatnoteikumus attiecībā uz Eiropas mēroga minimālajiem kvalitātes standartiem; iesaka dalībvalstīm līdzekļu piešķiršanu dzelzceļa infrastruktūras būvniecībai, paplašināšanai un uzturēšanai saistīt ar šiem kvalitātes standartiem, un uzskatīt to par nedalāmu kopumu, lai šādi veicinātu efektivitāti un izmaksu samazinājumu;

25.

aicina Komisiju uzraudzīt un veicināt efektīvu un konsekventu paraugprakses piemērošanu attiecībā uz daudzgadu līgumiem dzelzceļa infrastruktūras kvalitātes jomā; aicina Komisiju pamatoties uz minēto paziņojumu COM(2008)0054 un izstrādāt veidu, kā ciešā sadarbībā ar infrastruktūras pārvaldītājiem veikt infrastruktūras pakalpojumu salīdzinošo novērtēšanu un svarīgāko darbības rādītāju publicēšanu;

26.

mudina Komisiju sagatavot stingrākus ierosinājumus attiecībā uz daudzgadu līgumiem dzelzceļa infrastruktūras kvalitātes un jaudas jomā (pamatojoties uz Direktīvas 2001/14/EK (3). 6. panta pašreizējās īstenošanas pārredzamu uzraudzību); šajā sakarā aicina Komisiju mudināt dalībvalstis īstenot šīs daudzgadu finansēšanas programmas, lai dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājiem nodrošinātu finansiālu stabilitāti attiecībā uz nepieciešamajiem uzturēšanas un atjaunošanas darbiem (ieskaitot attiecīgu publisku finansējumu);

27.

aicina Komisiju atbalstīt projektus par ātrgaitas līniju daudzveidīgu izmantošanu, piemēram, nelielu kravu transportēšanai;

28.

iesaka Komisijai izveidot pārskatu par tiem preču vagoniem Eiropas Savienībā, kuri aprīkoti ar satelītnavigācijas līdzekļiem, lai tā pārbaudītu šo sistēmu savstarpējo pārrobežu izmantojamību un savietojamību ar jau esošām tehniskām sistēmām, ieviest jauno vagonu savstarpēji izmantojamu satelītnavigāciju un veicināt esošo vagonu aprīkošanu ar šādām sistēmām; atbalsta paraugprakses pārņemšanu attiecībā uz iekraušanas paņēmieniem, tādējādi vairākveidu pārvadājumu ķēdi no tās sākuma līdz pārkraušanas vai izkraušanas beigām veidojot tā, lai sekmētu visas nozares iespējami lielāko efektivitāti;

29.

uzsver, ka ir nepieciešams standartizēt un vienkāršot administratīvās procedūras kravu pārvadājumu tirgū iesaistītajās iestādēs, vienlaikus vienkāršojot muitas noteikumus un procedūras uz robežām; īpaši atzinīgi vērtē lēmumu par Eiropas jūras transporta telpas bez šķēršļiem izveidi, mudina Komisiju lūgt attiecīgās starptautiskās asociācijas un organizācijas vairākveidu pārvadājumiem izstrādāt vienotu dokumentu;

30.

uzsver, ka augstskolas nepiedāvā labas izglītības iespējas loģistikas jomā, tāpēc aicina dalībvalstis piešķirt pilnīgu prioritāti augstākajai izglītībai un tālākizglītībai loģistikas un kravu pārvadājumu nozarē;

31.

mudina Komisiju atbalstīt projektus, zinātnisko izpēti un darbības attiecībā uz standartizētām informācijas plūsmām, lai nodrošinātu dažādu transporta veidu integrāciju un savietojamību datu apstrādes līmenī;

32.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


(1)  OV C 187 E, 24.7.2008., 154. lpp.

(2)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0356

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīva 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksājumu iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu un drošības sertifikāciju (OV L 75, 15.3.2001., 29. lpp.)


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/83


Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris
Termiņa vidusposma pārskats par Eiropas Vides un veselības rīcības plānu 2004.—2010. gadam

P6_TA(2008)0410

Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par termiņa vidusposma pārskatu par Eiropas Vides un veselības rīcības plānu 2004.—2010. gadam (2007/2252(INI))

2009/C 295 E/20

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par termiņa vidusposma pārskatu par Eiropas Vides un veselības rīcības plānu 2004.—2010. gadam (COM(2007)0314),

ņemot vērā 2005. gada 23. februāra rezolūciju par Eiropas Vides un veselības rīcības plānu 2004.—2010. gadam (1),

ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2007. gada 27. jūlija paziņojumu “Veselības risku novērtēšanas principi attiecībā uz bērniem, kas pakļauti ķīmisku vielu iedarbībai”,

ņemot vērā EK līguma 152. un 174. pantu, kurā ir paredzēts augsts cilvēka veselības un vides aizsardzības līmenis,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Lēmumu Nr. 1350/2007/EK, ar ko izveido otro Kopienas rīcības programmu veselības aizsardzības jomā (2008.—2013. gadam) (2),

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A6-0260/2008),

A.

tā kā kopš 2003. gada Eiropas Savienība savu veselības aizsardzības politiku balsta uz ciešāku sadarbību starp veselības, vides un pētniecības nozarēm, kas beidzot ļauj cerēt uz konsekventas un integrētas Eiropas stratēģijas ieviešanu vides veselības jomā;

B.

tā kā Savienības pirmā vides un veselības rīcības plāna 2004.—2010. gadam ietvaros (COM(2004)0416) pašlaik īstenotās vadlīnijas, proti, izstrādāt rādītājus, izstrādāt integrētu uzraudzību, vākt un novērtēt svarīgos datus, kā arī paplašināt pētījumus, ļaus labāk saprast mijiedarbību starp piesārņojuma avotiem un to ietekmi uz veselību, lai gan tās ir acīmredzami nepietiekamas, lai samazinātu ar vides faktoriem saistīto slimību pieaugošo skaitu;

C.

tā kā ir gandrīz neiespējami sastādīt termiņa vidusposma bilanci iepriekšminētajam rīcības plānam, jo tajā nav noteikts skaidrs un skaitļos izteikts mērķis, turklāt rīcības plānam paredzētais kopējais budžets nav precīzi nosakāms un ir katrā ziņā nepietiekams tā efektīvai īstenošanai;

D.

tā kā veselības programmā (2008—2013) ir noteikts mērķis ietekmēt tradicionālos veselību noteicošos faktorus — pārtiku, atkarību no smēķēšanas, alkohola un narkotiku lietošanu, tad šajā rīcības plānā (2004—2010) būtu jāpievēršas vairākiem jauniem uzdevumiem veselības uzlabošanas jomā un jāņem vērā svarīgi vides faktori, kas ietekmē cilvēka veselību, kā piemēram, āra un iekštelpu gaisa kvalitāte, elektromagnētiskie viļņi, nanodaļiņas un bīstamas ķīmiskās vielas (vielas, kas klasificētas kā kancerogēnas, mutagēnas vai toksiskas reproduktīvajai funkcijai (CMR), endokrīnās sistēmas darbības traucējumu izraisītāji), kā arī riskam, ko rada klimata pārmaiņas;

E.

tā kā elpošanas ceļu slimības ir otrajā vietā Eiropas Savienībā starp nāves cēloņiem un saistībā ar incidenci, prevalenci un izmaksām un tās ir galvenais par 5 gadiem jaunāku bērnu nāves cēlonis, un tās turpina attīstīties īpaši āra un iekštelpu gaisa piesārņojuma dēļ;

F.

tā kā atmosfēras piesārņojums, īpaši tas, kurš saistīts ar sīkām daļiņām un ar ozonu augsnes līmenī, ir nopietns apdraudējums cilvēka veselībai, kas ietekmē bērnu pareizu attīstību un samazina dzīves ilgumu Eiropas Savienībā (3);

G.

tā kā attiecībā uz pilsētas vides veselību, jo īpaši attiecībā uz gaisu iekštelpās, Kopienai, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, ir aktīvāk jācīnās pret iekštelpu piesārņojumu, jo vidusmēra Eiropas iedzīvotājs 90 % laika pavada telpās;

H.

tā kā PVO 2004. un 2007. gada ministriju konferencēs par vidi un veselību ir uzsvērta kombinētā kompleksā saikne starp ķīmisko piesārņotāju ietekmi un noteiktu skaitu hronisku kaišu un slimību, īpaši attiecībā uz bērniem; tā kā šīs problēmas ir ņemtas vērā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmas (ANVP) un Starpvaldību foruma par ķīmisko vielu drošību (SFĶD) oficiālajos dokumentos;

I.

tā kā ir arvien vairāk zinātnisku pierādījumu, ka dažus vēža veidus, piemēram, urīnpūšļa, kaulu, plaušu, ādas, krūts vēzi un arī citus izraisa ne vien ķīmisko vielu iedarbība, radiācija, gaisa pārnēsātas daļiņas, bet arī citi vides faktori;

J.

tā kā paralēli šīm problemātiskajām izmaiņām vides veselības jomā pēdējo gadu laikā ir parādījušās jaunas slimības vai slimību sindromi, tādi kā multipla hipersensibilitāte pret ķīmiskām vielām, zobu amalgamas sindroms, elektromagnētiskā hipersensibilitāte, veselībai nelabvēlīgu ēku sindroms vai bērnu uzmanības deficīts un hiperaktivitāte (Attention deficit and hyperactivity syndrome);

K.

tā kā piesardzības princips kopš 1992. gada ir skaidri ierakstīs līgumā un Eiropas Kopienu Tiesa ir vairākkārt precizējusi šī Kopienas tiesību principa saturu un darbības jomu, jo tas ir viens no Kopienas vides un veselības aizsardzības politikas pamatiem (4).;

L.

tā kā Komisijas 2000. gada 2. februāra paziņojumā par piesardzības principa izmantošanu (COM(2000)0001) izvirzītie kritēriji ir ārkārtīgi stingri un pat neīstenojami;

M.

tā kā cilvēka biomonitorings ir nozīmīgs līdzeklis, lai noteiktu, cik lielā mērā Eiropas iedzīvotāji ir pakļauti piesārņojuma ietekmei un tā kā vairākkārt ir izteikta vēlme paātrināt biomonitoringa programmas ieviešanu Savienības mērogā gan Eiropas Parlamenta jau iepriekšminētās 2005. gada 23. februāra rezolūcijas 3. punktā, gan arī Padomes 2007. gada 20. decembra secinājumos par vidi;

N.

tā kā ir pilnībā atzīts, ka klimata izmaiņas var būtiski ietekmēt vairāku slimību smagumu un incidenci un ka īpaši biežie karstuma uzplūdi, plūdi un ugunsgrēki, kas ir visbiežāk sastopamās dabas katastrofas ES, var izraisīt slimību skaita palielināšanos, radīt sliktus higiēniskos apstākļus un jaunus nāves gadījumus, bet paralēli jāatzīst, ka pasākumi, kuri paredzēti klimata pārmaiņu seku mazināšanai pozitīvi ietekmē veselību;

O.

tā kā klimata pārmaiņām būs ievērojama ietekme uz cilvēka veselību, cita starpā veicinot noteiktu infekcijas un parazitāru slimību uzliesmojumu galvenokārt temperatūras un mitruma izmaiņu dēļ un tās ietekmes dēļ, kas šīm izmaiņām būs uz ekosistēmām, dzīvniekiem, augiem, kukaiņiem, parazītiem, protozojiem, mikrobiem un vīrusiem;

P.

tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (5) un tai pakārtotajās direktīvās ir iekļautas skaidras ūdens masu veselības saglabāšanas un atjaunošanas normas;

Q.

tā kā vides veselības medicīna ir jauna medicīnas nozare, kuras pamatā vairākās dalībvalstīs joprojām ir pārāk fragmentāra un nevienmērīga universitārā izglītība un kura tādēļ Eiropas Savienībā būtu jāatbalsta un jāveicina;

R.

tā kā to personu skaits, kuras cieš vides faktoru dēļ, pieaug un ir jāveic epidemioloģijas apkopošana, lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par slimībām, kuras pilnībā vai daļēji izraisa vides faktori,

1.

atzīst Komisijas ieguldītos pūliņus šajā jomā kopš rīcības plāna uzsākšanas 2004. gadā, galvenokārt informācijas ķēdes uzlabošanā attiecībā uz vidi un veselību, Eiropas pētījumu integrāciju un paplašināšanu šajā nozarē un sadarbību ar tādām specializētām starptautiskām organizācijām kā PVO;

2.

uzskata tomēr, ka šāds rīcības plānas jau iedīglī ir lemts daļējai neveiksmei, jo tas paredzēts tikai kā jau pastāvošo Kopienas politiku papildinājums un nebalstās uz preventīvu politiku, kuras mērķis būtu samazinātu to slimību skaitu, kuras saistītas ar vides faktoriem un tam trūkst skaidra un skaitļos izteikta mērķa;

3.

vērš Komisijas uzmanību uz to, ka viena programma jau ir īstenota PVO vadībā un ka PVO dalībvalstis saistībā ar to izstrādāja savus valsts un vietējos vides veselības rīcības plānus, kuros ir ietverti specifiski mērķi un īstenošanas plāni; tāpēc iesaka Komisijai izskatīt šo PVO programmu kā iespējamu modeli, kas varētu kalpot par paraugu Eiropas Savienībai nākotnē;

4.

izsaka dziļu nožēlu par to, ka Komisija, precīzāk, tās Pētniecības ģenerāldirektorāts, nav nodrošinājis pienācīgu finansējumu cilvēka biomonitoringam 2008. gadā, lai Savienībā izveidotu saskanīgu pieeju cilvēka biomonitoringam, kā tā bija apņēmusies dalībvalstu un Parlamenta priekšā;

5.

tāpat arī aicina Komisiju līdz 2010. gadam sniegt atbildi par diviem pamata mērķiem, ko tā izvirzīja 2004. gadā, un izstrādāt un ieviest praktiski īstenojamu saziņas stratēģiju saistībā ar šiem mērķiem, proti, pirmkārt, pievērst iedzīvotāju uzmanību vides piesārņojumam un tā ietekmei uz veselību, un, otrkārt, pārskatīt un pielāgot Eiropas risku samazināšanas politiku;

6.

stingri iesaka Komisijai un dalībvalstīm ievērot saistības attiecībā uz Kopienas tiesību aktu piemērošanu;

7.

atgādina, ka, vērtējot vides faktoru ietekmi uz veselību, par pamatu ir jāņem mazāk aizsargātas grupas, piemēram, grūtnieces, zīdaiņi, bērni un gados vecāki cilvēki;

8.

aicina īpašu uzmanību pievērst mazāk aizsargātām grupām, ko piesārņojošās vielas skar visvairāk, ieviešot pasākumus, lai samazinātu saskarsmi ar piesārņojošām vielām veselības aizsardzības iestāžu un skolu iekštelpās, pieņemot iekštelpu gaisa kvalitātes pārvaldības labas prakses kodeksu;

9.

mudina Komisiju, izstrādājot priekšlikumus par tiesību aktu pārskatīšanu, nevājināt pastāvošos tiesību aktus lobiju un reģionālo vai starptautisko organizāciju ietekmē;

10.

atgādina, ka ES ir jāizmanto pastāvīga, dinamiska un elastīga pieeja rīcības plānam; uzskata, ka Eiropas Savienībai ir svarīgi izveidot īpašu ekspertīzi vides veselības jomā, kas būtu pārredzama, multidisciplināra un neviennozīmīga, tādējādi ļaujot reaģēt uz sabiedrības vispārējo neuzticību oficiālām aģentūrām un ekspertu komitejām; norāda, ka ir svarīgi atbalstīt veselības speciālistu apmācību īpaši ar labas prakses apmaiņas palīdzību Kopienas līmenī;

11.

uzsver, ka pēdējie gadi bijuši nozīmīgi ar reāliem panākumiem vides politikā īpaši saistībā ar gaisa piesārņojuma samazināšanu, ūdens kvalitātes uzlabošanu, atkritumu savākšanas un pārstrādes politiku, ķīmisko vielu kontroli un degvielas ar svina piejaukumu aizliegumu, taču tai pat laikā konstatē, ka Eiropas politikai joprojām ir raksturīgs globālas un preventīvas stratēģijas trūkums un netiek piemērots piesardzības princips;

12.

prasa tāpēc, lai Komisija saistībā ar Eiropas Kopienu Tiesas jurisprudenci pārskata kritērijus, ko tā izvirzījusi iepriekšminētajā paziņojumā un kuri attiecas uz piesardzības principa piemērošanu, lai šis rīcības un drošības princips, kura pamatā ir pagaidu un samērīgu pasākumu īstenošana, kļūtu par Kopienas politikas kodolu veselības un vides jomā;

13.

uzskata, ka pierādīšanas pienākuma par preces nekaitīgumu pāreja uz ražotāju vai importētāju ļautu veicināt uz profilaksi balstītu politiku, kā ir noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulā (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru (6), un šajā sakarā mudina Komisiju attiecināt šīs saistības uz Kopienas tiesību aktiem par uz visiem produktiem; uzskata, ka ir jāvairās biežāk izmantot izmēģinājumus ar dzīvniekiem, piemērojot rīcības plānu un ka ir rūpīgi jāizskata iespēja izstrādāt un izmantot alternatīvas metodes;

14.

atkārto lūgumu Komisijai nekavējoties ierosināt konkrētus pasākumus par iekštelpu gaisa kvalitāti, kas nodrošinātu augstu iekštelpu vides drošības un veselības līmeni, jo īpaši pārskatot Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvu 89/106/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz būvizstrādājumiem (7), un iesniegt priekšlikumu par pasākumiem, lai palielinātu ēku energoefektivitāti, kā arī to ķīmisko sastāvdaļu drošību un nekaitīgumu, kuras ietilpst aprīkojuma un mēbeļu sastāvā;

15.

iesaka Komisijai ar mērķi samazināt kaitīgo ietekmi uz vides veselību, lai tā mudina dalībvalstis ar nodokļu atlaidēm un/vai citiem ekonomiskiem stimuliem pārliecināt tirgus dalībniekus uzlabot iekštelpu gaisa kvalitāti un samazināt saskarsmi ar elektromagnētisko starojumu ēkās, filiālēs un birojos;

16.

iesaka Komisijai izstrādāt atbilstošas minimālās prasības, lai nodrošinātu iekštelpu gaisa kvalitāti jaunceļamās ēkās;

17.

iesaka, ka, piešķirot individuālu Eiropas Savienības atbalstu, Komisijai vajadzētu pievērst uzmanību iekštelpu gaisa kvalitātei, saskarsmei ar elektromagnētisko starojumu un sevišķi apdraudētu sabiedrības grupu veselībai attiecīgajos projektos līdzīgi tam, kā tā pievērš uzmanību vides aizsardzības kritērijiem;

18.

aicina saskaņā ar jaunākajām zinātnes atziņām noteikt vides kvalitātes standartus prioritārām vielām ūdens jomā un tos regulāri atjaunināt līdz ar zinātnisko atzinumu maiņu;

19.

uzsver, ka dažas dalībvalstis ir veiksmīgi ieviesušas mobilās analīžu laboratorijas vai “zaļās ambulances”, lai nodrošinātu ātru un uzticamu diagnostiku attiecībā uz vides piesārņojumu sabiedriskajās un privātajās telpās; uzskata, ka Komisija varētu izplatīt šo praksi dalībvalstīs, kurās vēl nav izveidots šāds tiešas iejaukšanās modelis piesārņotajā zonā;

20.

pauž satraukumu par konkrētu tiesību normu neesamību, kas nodrošinātu to patēriņa produktu nekaitīgumu, kuri satur nanodaļiņas, un par Komisijas bezrūpīgo attieksmi pret nepieciešamību pārskatīt tiesisko regulējumu par nanodaļiņu izmantošanu patēriņa produktos, ņemot vērā to, ka tirgū parādās arvien lielāks skaits patēriņa produktu, kas satur nanodaļiņas;

21.

kā ārkārtīgi nozīmīgu vērtē starptautisko Bioiniciatīvas ziņojumu (8) par elektromagnētiskajiem laukiem, kurā apkopoti vairāk nekā 1 500 pētījumi par šo tēmu un secinājumos apskatīts kaitējums veselībai, ko var izraisīt mobilās telefonijas, piemēram, mobilā telefona radītais starojums, UMTS-Wifi-Wimax-Bluetooth starojums un fiksētās līnijas telefons DECT;

22.

konstatē, ka ierobežojumi, līdz kuriem ir atļauts pakļaut sabiedrību elektromagnētiskam laukam ir novecojuši, jo tie nav pielāgoti pēc Padomes 1999. gada 12. jūlija Ieteikuma 1999/519/EK par ierobežojumiem plašas sabiedrības pakļaušanai elektromagnētiskajiem laukiem (0 Hz līdz 300 GHz) (9), turklāt attiecībā uz šiem ierobežojumiem acīmredzami nav ņemta vērā informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstība, kā arī Eiropas Vides Aģentūras rekomendācijas vai vēl stingrākās emisiju normas, ko pieņēmušas, piemēram, Beļģija, Itālija vai Austrija, un ka saistībā ar šiem ierobežojumiem nav ņemtas vērā mazāk aizsargātas grupas, piemēram, grūtnieces, zīdaiņi un bērni;

23.

tādēļ prasa Padomei grozīt ieteikumu 1999/519/EK, lai ņemtu vērā valstu paraugprakses un noteiktu arī stingrākas iedarbības robežvērtības visām iekārtām, kas izstaro elektromagnētiskos viļņus frekvencē starp 0,1 MHz un 300 GHz;

24.

ļoti nopietni uztver dažādos draudus veselībai, ko ir izraisījusi klimata sasilšana Savienības teritorijā, un aicina uz ciešāku sadarbību starp PVO, valstu kontroles iestādēm, Komisiju un Eiropas Slimību novēršanas un kontroles centru, lai nostiprinātu agrās brīdināšanas sistēmu un tādejādi ierobežotu klimata izmaiņu negatīvo seku ietekmi uz veselību;

25.

uzsver, ka šo rīcības plānu varētu pilnveidot, ja tajā iekļautu arī klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi uz cilvēka veselību, izstrādājot efektīvus pielāgošanās pasākumus Kopienas līmenī, piemēram:

sistemātiskas sabiedrības izglītošanas un informēšanas programmas;

pielāgošanās pasākumu saistībā ar klimata pārmaiņām iekļaušana sabiedrības veselības stratēģijās un programmās, piemēram, lipīgas un nelipīgas slimības, darba ņēmēju veselība un cilvēka veselībai bīstamas dzīvnieku slimības;

pienācīga uzraudzība ar mērķi agrīnā stadijā noteikt iespējamus slimību uzliesmojumus;

ar veselības jautājumiem saistītas agrās brīdināšanas un reaģēšanas sistēmas;

vides datu uzraudzības tīklu koordinācija ar sanitārās uzraudzības tīkliem;

26.

aicina dalībvalstis un Komisiju pienācīgi reaģēt uz tādiem jauniem klimata pārmaiņu izraisītiem apdraudējumiem kā lielāka jaunu vīrusu un neatklātu patogēnu klātbūtne un šajā nolūkā ieviest jaunas patogēnu ierobežošanas tehnoloģijas, kas samazinātu zināmus un neatklātus vīrusus un citus patogēnus, ko pārnēsā ar asinīm;

27.

pauž nožēlu, ka paziņojuma “20 un 20 līdz 2020. gadam — Eiropas iespējas saistībā ar klimata pārmaiņām” (COM(2008)0030) pašreizējā izmaksu, ieguvumu un ietekmes novērtējumā tiek ņemta vērā tikai pozitīvā ietekme uz veselību, ko rada gaisa piesārņojuma samazināšana, līdz 2020. gadam par 20 % samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas; aicina Komisiju nodrošināt, lai steidzami ietekmes novērtējuma ietvaros tiktu izskatīti un modelēti saistītie (sekundārie) ieguvumi attiecībā uz veselību atkarībā no pasākumu vēriena saskaņā ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes ieteikumiem līdz 2020. gadam par 25 %, 40 % vai pat par 50 % un vairāk samazināt mājsaimniecību siltumnīcefekta emisijas;

28.

aicina Komisiju pievērst uzmanību nopietnajām garīgās veselības problēmām, ņemot vērā pašnāvību skaitu Eiropas Savienībā, un paredzēt vairāk resursu atbilstošu profilakses pasākumu un terapiju izstrādei;

29.

atgādina, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāsniedz atbalsts PVO Bērnu vides un veselības rīcības plānam Eiropā, lai to veicinātu gan ar ES, gan ar divpusējas attīstības politikas palīdzību un lai veicinātu līdzīgus procesus ārpus PVO Eiropas reģiona;

30.

aicina Komisiju savā otrajā rīcības plānā iekļaut iniciatīvu SCALE ( Science, Children, Awareness, Legal instrument, Evaluation), kuras mērķis ir samazināt saskarsmi ar piesārņotājiem kā noteikts Eiropas Vides un veselības stratēģijā (COM(2003)0338);

31.

aicina Komisiju izstrādāt un piedāvāt instrumentus, kas sekmētu novatorisku risinājumu izstrādi un izplatīšanu, kā uzsvērts Lisabonas darba kārtībā, lai mazinātu lielākos veselības apdraudējumus, ko rada vides faktori;

32.

mudina Padomi nekavējoties pieņemt lēmumu par priekšlikumu regulai par ES Solidaritātes fonda izveidi, jo Parlaments savu nostāju pieņēma jau 2006. gada 18. maijā (10); uzskata, ka jaunā regula, kas kopā ar citiem pasākumiem pazeminās ES Solidaritātes fonda spēkā stāšanās sliekšņus, nodrošinās iespēju daudz efektīvāk, elastīgāk un ātrāk novērst kaitējumu, ko radījušas dabas vai cilvēka izraisītas katastrofas; uzsver, ka šāds finanšu instruments ir ļoti svarīgs jo īpaši pastāvot uzskatam, ka nākotnē dabas katastrofas notiks biežāk, daļēji klimata pārmaiņu dēļ;

33.

iesaka, Komisijai, ņemot vērā to, ka MVU ir ļoti svarīga saimnieciska loma Eiropā, sniegt tehnisko atbalstu MVU, kas tiem ļautu un palīdzētu ievērot stingros tiesību aktus vides veselības jomā un tos mudinātu veikt citas izmaiņas, kas ir pozitīvas no vides veselības viedokļa un izraisa uzņēmumu darbības maiņu;

34.

iesaka Komisijai līdz 2010. gadam un gaidot vides un veselības rīcības plāna “otro kārtu” pārorientēt iniciatīvu uz mazākaizsargātajām iedzīvotāju grupām un izstrādāt jaunas riska novērtēšanas metodes, ņemot vērā svarīgāko faktoru — bērnu, grūtnieču un gados vecāku cilvēku īpašo neaizsargātību;

35.

tāpēc mudina Komisiju un dalībvalstis atzīt profilakses un piesardzības principa priekšrocības un izstrādāt un piemērot rīkus, kas ļauj paredzēt un novērst potenciālu vides un veselības apdraudējumu; iesaka Komisijai noteikt šā rīcības plāna “otrās kārtas” izmaksas un paredzēt atbilstošu finansējumu, ņemot vērā lielāku skaitu konkrētu pasākumu, kuru mērķis ir samazināt vides ietekmi uz veselību un īstenot profilakses un piesardzības pasākumus;

36.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī PVO.


(1)  OV C 304 E, 1.12.2005., 264. lpp.

(2)  OV L 301, 20.11.2007., 3. lpp.

(3)  Ziņojums “Vide Eiropā — ceturtais novērtējums. Kopsavilkums” Eiropas Vides aģentūra (10.10.2007.)

(4)  2003. gada 23. septembra spriedums lietā C-192/01, Komisija/Dānija, Recueil, I-9693 lpp.; 2004. gada 7. septembra spriedums lietā C-127/02, Landelijke Vereniging tot Behoud van de Waddenzee un Nederlandse Vereniging tot Bescherming van Vogels, Krājums, I-7405 lpp

(5)  OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.

(6)  OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp. Labota versija OV L 136, 29.5.2007., 3. lpp.

(7)  OV L 40, 11.2.1989., 12. lpp.

(8)  Šo ziņojumu publicējusi neatkarīgu zinātnieku grupa 2007. gada 31. augustā. Sīkāku informāciju sk.: www.bioinitiative.org

(9)  OV L 199, 30.7.1999., 59. lpp.

(10)  OV C 297 E, 7.12.2006., 331. lpp.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/89


Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris
Valsts apvērsums Mauritānijā

P6_TA(2008)0411

Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par valsts apvērsumu Mauritānijā

2009/C 295 E/21

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā tā priekšsēdētāja, Padomes prezidentūras, kas pārstāv Eiropas Savienību, Kopējās ārējās un drošības politikas Augstā pārstāvja, Eiropas Komisijas, ANO Drošības padomes, Āfrikas Savienības, Rietumāfrikas valstu ekonomikas savienības un Starptautiskās Frankofonijas organizācijas paziņojumus pēc valsts apvērsuma Mauritānijā,

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja Rietumāfrikā Said Djinnit otro vizīti Mauritānijā kopš valsts apvērsuma,

ņemot vērā ĀS dibināšanas aktu, kurā nosodīts jebkurš mēģinājums ar spēku pārņemt varu,

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.

tā kā valsts apvērsums Mauritānijā notika 2008. gada 6. augustā, kad Mauritānijas prezidentu Sidi Mohamed Ould Cheikh Abdallahi gāza augsti stāvošu ģenerāļu grupa, kurus viņš bija atcēlis no amata tajā pašā dienā;

B.

tā kā starptautiskie novērotāji, tostarp novērotāji no Eiropas Savienības un konkrēti Eiropas Parlamenta nosūtītās vēlēšanu novērošanas misijas, uzskatīja par godīgām un pārredzamām 2006. gada novembrī un decembrī notikušās parlamenta vēlēšanas un 2007. gada janvārī notikušās senāta vēlēšanas, kā arī prezidenta Sidi Mohamed Ould Cheikh Abdallahi ievēlēšanu 2007. gada martā, garantējot šo vēlēšanu likumību;

C.

tā kā vairāk nekā divas trešdaļas Mauritānijas parlamenta deputātu ir parakstījuši atbalsta deklarāciju apvērsuma vadītājam Mohamed Ould Abdel Aziz un pārējiem ģenerāļiem; tā kā 2008. gada jūnijā likumdevēji nobalsoja par neuzticību, mudinot prezidentu Sidi Mohamed Ould Cheikh Abdallahi nekavējoties veikt izmaiņas viņa valdības sastāvā, tā kā 49 deputāti atkāpās no amata pēc tam, kad prezidents Sidi Mohamed Ould Cheikh Abdallahi iecēla 12 valdības ministrus, kuri bija strādājuši īpaši nepopulārā iepriekšējā režīma laikā;

D.

tā kā lēmumus par Mauritānijas politisko, ekonomisko un sociālo nākotni var pieņemt tikai ievēlētie tautas pārstāvji un tā kā demokrātija paredz līdzsvaru starp izpildvaru un likumdošanas varu, abām šīm varām gūstot labumu no likumīgām vēlēšanām;

E.

tā kā valsts apvērsums degradējoši iejaucas ekonomikā un sabiedrībā un tā kā attīstība ir labākā veiksmes un demokrātijas garantija;

F.

atzīstot panākumus, kas sasniegti attiecībā uz bēgļu atgriešanos un tiesību akta pieņemšanu, lai valstī atzītu verdzību par kriminālnoziegumu;

G.

tā kā ES no 10. Eiropas Attīstības fonda ir sniegusi palīdzību EUR 156 000 000 apmērā pārejai uz demokrātiju un “atbalsta programmai” laika posmā no 2008. līdz 2013. gadam, papildinot jau esošo palīdzību un kopš 1985. gada piešķirtos EUR 335 000 000;

H.

tā kā Pasaules Banka ir apturējusi 175 000 000 ASV dolāru vērtu palīdzību Mauritānijai un tā kā šo maksājumu apturēšana skars 17 valsts projektus Mauritānijā, kā arī tās līdzdalību Pasaules Bankas reģionālajos projektos, konkrēti lauku attīstības, veselības, izglītības, infrastruktūras un ceļu būves jomā;

I.

tā kā demokrātiska Mauritānija būtu stabilitātes centrs īpaši jutīgā apakšreģionā, kas ir iezīmīgs, no vienas puses, ar Salāfistu sludinātāju un kaujinieku grupas (GSPC), kas ir kļuvusi par Al-Qaeda, klātbūtni Sahārā pie ziemeļaustrumu robežas ar Alžīriju un Mali un, no otras puses, ar tuaregu sacelšanos;

J.

tā kā “konstitucionālajam rīkojumam”, saskaņā ar kuru hunta nosaka savas pilnvaras un kurš ļauj izdodot pārvaldes dekrētus, nav nekāda juridiska pamata,

1.

nosoda militāro valsts apvērsumu, ko veica Mauritānijas ģenerāļi un kas ir otrais apvērsums šajā valstī triju gadu laikā, un ar ko ir pārkāpta konstitucionālā likumība un demokrātiskie un starptautiski apstiprinātie vēlēšanu rezultāti; pauž nožēlu par atpakaļ sperto soli, ņemot vērā būtiskos panākumus demokrātijas un tiesiskas valsts attīstībā pēdējo gadu laikā Mauritānijā; aicina pārtraukt pašreizējo politisko spriedzi Mauritānijā ar institucionālās sistēmas starpniecību, kas izveidota pārejas laikā uz demokrātiju, un cik vien drīz iespējams atjaunot konstitucionālo kārtību un civilo pārvaldi;

2.

prasa nekavējoties atbrīvot prezidentu Sidi Mohamed Ould Cheikh Abdallahi, kā arī premjerministru Yahya Ould Ahmed el-Waghef un pārējos valdības locekļus, kas joprojām atrodas mājas apcietinājumā dažādās valsts vietās;

3.

aicina pilnībā ievērot Mauritānijas prezidenta un parlamenta pilnvaru konstitucionālo likumību, kas paredz, ka prezidenta un parlamenta līdzāspastāvēšanas mehānismus un līdzsvaru starp izpildvaru un likumdošanas varu reglamentē konstitūcija, kuru var grozīt, lai nodrošinātu lielāku stabilitāti, vienīgi atbilstīgi tās noteikumiem pēc plašām debatēm, kurās piedalās visi politiskie spēki;

4.

uzskata, ka godīgām un atklātām debatēm starp galvenajiem politiskajiem spēkiem ir jānosaka konstitucionālās metodes un formas, kas vajadzīgas, lai apturētu krīzi;

5.

pauž gandarījumu par bēgļu atgriešanos, tiesību akta pieņemšanu, ar ko padara par kriminālnoziegumu verdzību, un tiesību akta priekšlikumu plašsaziņas līdzekļu liberalizācijai un pauž nožēlu par demokrātisku līdzekļu trūkumu, lai risinātu problēmas saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumu sekām, un 1990. gadā notikušajām represijām pret Mauritānijas melnādainajiem iedzīvotājiem, neskatoties uz prezidenta solījumiem izveidot izmeklēšanas komiteju;

6.

prasa, lai bēgļiem, kas ir atgriezušies Mauritānijā, tiktu atjaunotas viņu tiesības, atdodot viņiem atņemto īpašumu;

7.

prasa, lai Mauritānijas tautu, ko jau ir īpaši skārusi ekonomiskā un pārtikas krīze, neizmantotu kā ķīlnieci pašreizējā krīzē, un prasa Eiropas Komisijai ieviest atbalsta programmu pilsoniskajai sabiedrībai ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta starpniecību;

8.

pieņem zināšanai militārās huntas paziņojumu par jaunām prezidenta vēlēšanām, taču pauž nožēlu par to, ka pretēji huntai, kas bija pie varas no 2005. līdz 2007. gadam, nav bijušas nekādas apņemšanās nodrošināt neitralitāti vēlēšanās; prasa militārajiem spēkiem, kas ir pie varas, nekavējoties apņemties noteikt grafiku, lai atjaunotu demokrātiskās iestādes, sadarbībā ar politiskajiem spēkiem;

9.

atbalsta ĀF centienus, lai saprātīgi atrisinātu krīzi;

10.

prasa Komisijai uzsākt politisko dialogu atbilstīgi Partnerattiecību nolīguma starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem un EK, ko parakstīja 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (1) un grozīja 2005. gada 24. jūnijā Luksemburgā (Kotonū nolīgums) 8. pantam, lai atjaunotu konstitucionālo likumību, un informēt Parlamentu par šā dialoga rezultātiem, ja tas nav veiksmīgs, aicina no jauna aktivizēt Kotonū nolīguma 96. pantu, kas varētu novest pie palīdzības apturēšanas, izņemot pārtikas un humāno palīdzību;

11.

prasa Padomes prezidentūrai turpināt uzraudzīt politisko situāciju šajā valstī, cieši sadarbojoties ar Āfrikas Savienību, un garantēt ES valstspiederīgo drošību;

12.

prasa pēc iespējas drīzāk nosūtīt parlamentāriešu delegāciju, kas tiktos ar kolēģiem un piedāvātu atbalstu, lai apturētu krīzi;

13.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai un dalībvalstu valdībām, kā arī Āfrikas Savienības iestādēm, Rietumāfrikas valstu ekonomikas savienībai, Starptautiskajai Frankofonijas organizācijai un ANO Drošības padomei.


(1)  OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/92


Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris
Irāna

P6_TA(2008)0412

Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par sodīšanu ar nāvi Irānā

2009/C 295 E/22

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irānu, īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām, jo īpaši tā 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par nepilngadīgo likumpārkāpēju sodīšanu ar nāvi Irānā (1),

ņemot vērā prezidentūras 2008. gada 13. jūnija deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par nāvessoda izpildi Mohammad Hassanzadeh,

ņemot vērā prezidentūras 2008. gada 18. jūlija deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par nāvessoda piemērošanu Irānā,

ņemot vērā prezidentūras 2008. gada 29. jūlija deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par nāvessoda izpildi 29 cilvēkiem Evinas cietumā Irānā,

ņemot vērā Prezidentūras 2008. gada 25. augusta deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par Reza Hejazi pakāršanu,

ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes prezidentūras paziņojumus 2008. gada 19. un 28. augustā par gaidāmo nāvessoda izpildi Behnood Shojaee un Bahman Soleimanian,

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas un it īpaši 2007. gada 18. decembra Rezolūciju A/RES/62/168 par cilvēktiesību situāciju Irānas Islāma Republikā un šajā pašā dienā pieņemto Rezolūciju A/RES/62/149 par moratoriju nāvessoda izpildei,

ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu un Konvenciju par bērna tiesībām, kam Irāna ir pievienojusies,

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.

tā kā saskaņā ar Amnesty international sniegtajiem datiem līdz šim izpildīto nāvessodu skaits Irānā šajā gadā ir sasniedzis vismaz 191 izpildītu nāvessodu, bet 2007. gadā Irānā tika izpildīts 371 nāvessods — vairāk kā jebkur pasaulē, izņemot Ķīnu, lai gan Irānas iedzīvotāju skaits ir 18 reizes mazāks nekā Ķīnas;

B.

tā kā Evinas cietumā Teherānā 2008. gada 27. jūlijā 29 cilvēkiem vienlaicīgi tika izpildīts nāvessods;

C.

tā kā 2008. gada 10. jūnijā 16 gadus vecajam Irānas kurdam Mohammad Hassanzadeh tika izpildīts nāvessods par noziegumu, ko viņš izdarīja 14 gadu vecumā; tā kā 2008. gada 22. jūlijā nāvessodu izpildīja nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem Hassan Mozafari un Rahman Shahidi, un 2008. gada 19. augustā 19 gadus vecais Reza Hejazi tika pakārts par iespējams izdarītu slepkavību, kad viņam bija 15 gadu; tā kā 2008. gada 26. augustā 19 gadus vecajam Behnam Zare izpildīja nāvessodu par noziegumu, ko viņš bija izdarījis 15 gadu vecumā, tādējādi viņam kļūstot jau par sesto nepilngadīgo likumpārkāpēju, kuram 2008. gadā vien Irānā jau izpildīts nāvessods;

D.

tā kā nedz Behnam Zare ģimenei, nedz Reza Hejazi ģimenei, nedz arī viņu advokātiem netika paziņots par nāvessoda izpildes laiku un vietu, kas ir pretrunā Irānas likumiem;

E.

tā kā nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem Amir Marollahi, Behnood Shojaee, Mohammed Fadaei un Bahman Soleimanian neizbēgami draud nāvessoda izpilde;

F.

tā kā nepilngadīgo likumpārkāpēju sodīšanu ar nāvi aizliedz starptautiskie tiesību akti, kā tas noteikts Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. panta 5. punktā un Konvencijā par bērna tiesībām; tā kā neraugoties uz Irānas juridiskajām saistībām, uz nāvi ir notiesāti vēl vismaz 130 nepilngadīgi likumpārkāpēji;

G.

tā kā mazākumtautību tiesību aizstāvjus aizvien vairāk apdraud iespēja tikt sodītiem ar nāvi, kā tas bija Yaghoub Mehrnehad lietā, kurš pēc tautības bija beludžs, Taisnības balss jaunatnes asociācijas izpilddirektors, kuru 2008. gada 4. augustā sodīja ar nāvi par to, ka viņš publiski vērsās pret vietējām amatpersonām, pieprasot, lai tās atbildētu par savu neizdarību;

H.

tā kā citu mazākumtautību tiesību aktīvistu, kurdu skolotāju Farzad Kamangar bez pierādījumiem notiesāja uz nāvi par bruņošanos nolūkā gāzt valsts varu;

I.

tā kā atzīšanās bieži vien tiek iegūtas spīdzinot, bez advokātu klātbūtnes, un tiesas nolēmumi neatbilst pat vis minimālākajiem taisnīgas tiesas standartiem;

J.

tā kā 2008. gada 5. augustā Irānas tiesu iestāžu vadītājs paziņoja par to, ka tiek apturēta nomētāšana ar akmeņiem kā nāvessoda izpildes veids, kas nozīmē, ka 10 sievietes, kurām bija piespriests šāds nāvessods, netiks nomētātas ar akmeņiem;

K.

tā kā ir pamats bažām, ka Irānas opozīcijas locekļiem, kas ir pārgrupēti un tiek aizsargāti Ashraf nometnē Irākas ziemeļos saskaņā ar Ceturtās Ženēvas konvencijas 27. pantu ASV vadīto daudznacionālo spēku aizsardzībā, var draudēt izraidīšana un piespiedu atgriešana Irānā, kur viņi var tikt nežēlīgi vajāti, vai pat, iespējams, notiesāti ar nāvi,

1.

pauž visdziļākās skumjas par nesen notikušo nepilngadīgo likumpārkāpēju sodīšanu ar nāvi Irānā, kas padara šo valsti par vienīgo pasaulē, kur vēl aizvien 2008. gadā notiek šāda briesmīga un necilvēcīga sodīšana;

2.

īpašu uzmanību pievērš Soghra Najafpour liktenim, kas gandrīz visus 19 savas dzīves pēdējos gadus pavadījusi ieslodzījumā, gaidot nāvessoda izpildi, par noziegumu, kas tika izdarīts, kad viņai bija 13 gadi;

3.

aicina tiesu iestāžu vadītāju Ayatollah Mahmoud Hashemi Sharoudi sistemātiski aizstāt nāvessodu nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem ar citu soda veidu un lūdz Irānas varas iestādes jo īpaši nepieļaut Amir Marollahi, Behnood Shojaee, Mohammed Fadaei un Bahman Soleimanian sodīšanu ar nāvi;

4.

asi nosoda to, ka Irānā pieaug izpildīto nāvessodu skaits un mudina Irānas varas iestādes noteikt moratoriju nāvessodam izmantošanai, ar mērķi atcelt nāvessodu saskaņā ar ANO Ģenerālajā asamblejā 2007. gada 18. decembrī pieņemto rezolūciju;

5.

atkārto savu aicinājumu Irānas parlamenta (Majlis) deputātiem nekavējoties izdarīt grozījumus tiesību aktos, lai nodrošinātu, ka nevienam, kas izdarījis noziegumu pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas netiek izpildīts nāvessods, kā arī, lai palielinātu vecumu, no kura iestājās juridiskā atbildība, atbilstīgi starptautiskajiem standartiem;

6.

atbalsta likumdošanas centienus Irānā, kuru mērķis ir ieviest atsevišķu juridisku un tiesu sistēmu nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem un aicina Irānas parlamentu ietvert pasākumus, kuru mērķis būtu izglītot un sociāli integrēt nepilngadīgos likumpārkāpējus; aicina Komisiju atbalstīt Irānas varas iestādes jebkurā to lūgumā pēc starptautiskas sadarbības šajā jomā;

7.

asi nosoda to Irānas pilsoņu vajāšanu un ieslodzīšanu, kuri aizstāv cilvēktiesības un cīnās par nāvessoda atcelšanu, un kurus bieži apsūdz “darbībās, kas vērstas pret valsts drošību”; jo īpaši aicina bez nosacījumiem atbrīvot Emadeddin Baghi un Mohammad Sadegh Kabovand, kā arī aizstāt nāvessodu ar citu soda veidu Farzad Kamangar, un atkārtoti izmeklēt viņa lietu;

8.

atzinīgi vērtē neseno paziņojumu par to, ka tiek apturēts nāvessoda veids nomētājot ar akmeņiem; tomēr pauž bažas par to, ka kriminālkodeksa reformas priekšlikumā, kuru pašlaik izskata parlamentā, nomētāšana ar akmeņiem tiek saglabāts kā soda veids par noteiktiem laulības pārkāpšanas veidiem un aicina Majlis deputātus panākt, lai nomētāšana ar akmeņiem tiktu pilnīgi atcelta;

9.

aicina Irākas un ASV varas iestādes neatgriezt ar varu Irānā nevienu Irānas opozīcijas pārstāvi, bēgli un patvēruma meklētāju, kuram draudētu vajāšana un jo īpaši strādāt sadarbībā ar ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos un citiem, lai panāktu apmierinošu un ilgtermiņa risinājumu attiecībā uz to cilvēku situāciju, kuri pašlaik atrodas Ashraf nometnē;

10.

aicina iesniegt nākamajai ANO Ģenerālajai asamblejai rezolūciju, kurā prasa visām valstīm, kas joprojām piemēro nāvessodu, darīt ANO ģenerālsekretāram un sabiedrībai zināmu visu informāciju par nāvessoda piemērošanas gadījumiem, atceļot valsts noslēpumu saistībā ar nāvessodu, kas arī ir viens no cēloņiem, kura dēļ pieaug nāvessoda piemērošanas gadījumu skaits;

11.

aicina, lai jaunā rezolūcija paredz ģenerālsekretāra īpašā sūtņa amatu, kura uzdevums būtu uzraudzīt situāciju, nodrošinot maksimālu pārredzamību nāvessoda piemērošanas sistēmā un veicinot iekšēju procesu, kas vērsts uz to, lai tiktu īstenota ANO rezolūcija par nāvessoda izpildes moratoriju;

12.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Irānas Islāma Republikas parlamentam un valdībai, Padomei, Komisijai, KĀDP Augstajam pārstāvim, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei, ANO Augstajam pārstāvim bēgļu jautājumos, kā arī ASV valdībai un Irākas valdībai.


(1)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0314


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/94


Ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris
Albīnu slepkavības Tanzānijā

P6_TA(2008)0413

Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūcija par albīnu slepkavībām Tanzānijā

2009/C 295 E/23

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem,

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

ņemot vērā Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, kuru pieņēma 1981. gada 27. jūnijā un kura stājās spēkā 1986. gada 21. oktobrī,

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par Bērna tiesībām, kuru pieņēma 1989. gada 20. novembrī un kura stājās spēkā 1990. gada 2. septembrī, un kura ir saistoša un piemērojama bez izņēmumiem,

ņemot vērā ANO 1992. gada 18. decembra Deklarāciju par personu, kas pieder pie nacionālajām vai etniskajām, reliģiskajām vai lingvistiskām minoritātēm, tiesībām,

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.

tā kā saskaņā ar NVO un plašsaziņas līdzekļu ziņojumiem, kuros izklāstīto informāciju ir apstiprinājusi Tanzānijas valdība, Viktorijas ezera rajonā, it īpaši tādos reģionos kā Mwanza, Shinyanga un Mara, kur dzīvo liels skaits albīnu, kopš 2008. gada marta ir nogalināti un sakropļoti vismaz 25 albīni, tostarp bērni;

B.

tā kā minētie trīs reģioni ir bēdīgi slaveni ne tikai ar albīnu slepkavībām, bet arī ar tādu cilvēku nogalināšanu, kurus uzskata par raganām vai burvjiem; tā kā bieži vien pietiekams attaisnojums tam, lai saniknotu cilvēku pūlis nogalinātu cilvēku, ir tikai baumas par šā cilvēka nodarbošanos ar maģiju;

C.

tā kā, pamatojoties uz Tanzānijas varas iestāžu pausto informāciju, albīnu nogalināšanu veic pūšļotāju (sangomu) algotas organizētas noziedznieku bandas;

D.

tā kā plašsaziņas līdzekļos ir ziņots, ka Daresalamā ir arestētas 173 personas, tostarp liels skaits sangomu un viņu klientu, kuras tur aizdomās par saistību ar albīnu slepkavošanu Tanzānijā;

E.

tā kā valsts policija ir darījusi zināmu, ka sangomas pārdod atsevišķas albīnu ķermeņa daļas un viņu asinis kalnračiem un zvejniekiem, kuri tic, ka albīnu ķermeņu daļas nesīs tiem veiksmi, veselību un laimi;

F.

tā kā šie slepkavošanas gadījumi albīnu kopienā ir izraisījuši lielu neizpratni un bailes, jo viņi jūtas ļoti nedroši, un, vairoties no iespējamā apdraudējuma, baidās palikt vienatnē, kā arī kaut kur iet vai ceļot vienatnē;

G.

tā kā 36 % Tanzānijas iedzīvotāju dzīvo zem valstī noteiktās nabadzības robežas; tā kā pieejamība veselības aprūpes sistēmai ir ļoti ierobežota un tāpēc iedzīvotāji parasti vēršas pēc palīdzības pie sangomām vai dziedniekiem;

H.

tā kā albīni ir mazākums un pret albīniem vērsta diskriminācija ir nopietna problēma visā Subsahāras Āfrikā; tā kā pasaulē vienam cilvēkam no katriem 20 000 cilvēku ir albīnisms;

I.

tā kā, pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas (UNDP) veikto pētījumu, gandrīz puse no visiem vecākiem, kuriem bērni ir albīni, ir jutuši pazemojumu, dzimstot šādam bērnam; tā kā sievietes, kurām ir albīnisms, izjūt diskrimināciju no citu sieviešu puses, un tā kā sievietes, kurām ir piedzimuši bērni-albīni, bieži vien tiek izsmietas, pret viņām izturas noraidoši un diskriminē darba tirgū; tā kā aptuveni divas trešdaļas aptaujāto vecāku apgalvoja, ka viņu bērniem-albīniem ir bijusi vajadzīga īpaša veselības aprūpe un tā ir bijusi dārga, savukārt puse no aptaujātajiem vecākiem teica, ka viņu bērniem ir nopietnas problēmas ar redzi; tā kā tomēr 83 % no vecākiem apgalvoja, ka bērnu-albīnu sekmes skolā ir tādas pašas kā citiem bērniem, kuriem nav albīnisma,

1.

stingri nosoda albīnu slepkavības Tanzānijā un spekulatīvo tirdzniecību ar albīnu ķermeņu daļām;

2.

atzinīgi vērtē to, ka Tanzānijas prezidents Jakaya Mrisho Kikwete ir izteicis nosodījumu albīnu slepkavošanai un ir solījis netaupīt pūles, lai novērstu šādus noziegumus; uzsver, ka solītais ir jāapliecina ar paveikto;

3.

izsaka atzinību par prezidenta Jakaya Mrisho Kikwete lēmumu iecelt parlamenta deputāta amatā Al-Shymaa Kway-Geer, kas tādējādi ir kļuvusi par pirmo albīni, kas sākusi darbu Tanzānijas parlamentā; šādu lēmumu Tanzānijas prezidents pieņēma, jo Al-Shymaa Kway-Geer ir apņēmības pilna cīnīties pret diskrimināciju, ko izjūt gan viņa, gan citi albīni;

4.

atbalsta un atzinīgi vērtē Tanzānijas valdības līdz šim veiktos pasākumus, piemēram, albīnu skaita apzināšanu un tādas policijas nodaļas izveidi, kas nodrošina eskortu bērniem-albīniem; atbalsta Tanzānijas parlamenta deputātu prasību, lai valdība turpinātu veikt pasākumus, ar kuriem būtu iespējams risināt problēmas cēloni un izbeigt jebkāda veida diskrimināciju pret albīniem;

5.

aicina Tanzānijas varasiestādes, pašvaldību iestādes un visu pilsonisko sabiedrību savstarpēji sadarboties, lai aizsargātu visus albīnus; mudina Tanzānijas valdību uz tūlītēju rīcību, lai uzlabotu sabiedrības informētību un sniegtu informāciju par jautājumiem, kas saistīti ar albīnismu; uzskata, ka šādi pasākumi jāīsteno galvenokārt lauku rajonos, kur cilvēki nav pietiekami izglītoti un ir daudz māņticīgāki;

6.

atzinīgi vērtē to, ka iepriekšējā mēnesī ir arestētas 173 personas, ko tur aizdomās par saistību ar albīnu slepkavībām Tanzānijā; stingri mudina valsts iestādes arī turpmāk rīkoties ātri un nodot tiesai personas, kas atbildīgas par albīnu slepkavībām;

7.

ar nožēlu atzīmē, ka žurnālistei Vicky Ntetema, kas veica izmeklēšanu šajā jautājumā, nākas slēpties pēc nāves draudu saņemšanas par to, ka viņa ir atklājusi sangomu un policistu saistību ar albīnu slepkavībām; mudina Tanzānijas valsts iestādes sākt Vicky Ntetema celtās apsūdzības rūpīgu un neatkarīgu izmeklēšanu;

8.

pauž atzinību un atbalstu Tanzānijas Albīnu asociācijai par tās veikto darbu un sniegto palīdzību albīnu kopienai; aicina Komisiju aktīvi atbalstīt minēto asociāciju un tās aicinājumu akadēmisko aprindu pārstāvjiem, reliģiskajiem līderiem un cilvēktiesību aizstāvjiem informēt sabiedrību par to, ka albīnu slepkavošana ir sociāli un morāli nepieņemama rīcība;

9.

aicina Komisiju atbalstīt UNDP centienus uzlabot albīnu stāvokli Āfrikā un aizsargāt tos;

10.

uzskata, ka vislabākais veids, kā aizsargāt Tanzānijas albīnu tiesības, ir garantēt viņiem līdzvērtīgu piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei saskaņā ar integrācijas politiku un nodrošināt viņiem pienācīgu sociālo un tiesisko aizsardzību;

11.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt Tanzānijas valdības, NVO un pilsoniskās sabiedrības centienus formulēt stratēģiju, lai, pamatojoties uz nediskrimināciju un sociālo integrāciju, risinātu jautājumu par albīnu vajadzībām, tiesībām un to, kā nodrošināt vienlīdzīgas iespējas darba tirgū;

12.

prasa uzlabot veselības aprūpes darbinieku apmācību un rīkot skolotājiem un vecākiem paredzētus seminārus, lai mudinātu viņus censties pasargāt bērnus-albīnus no saules, jo daudzi albīni mirst no ādas vēža, pat nesasnieguši 30 gadu vecumu;

13.

uzstāj, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka veselības aprūpei paredzētos līdzekļus izlieto Tanzānijas visnabadzīgāko iedzīvotāju vajadzībām; uzsver, ka steidzami jānodrošina veselības aprūpes pieejamība lauku un attālos rajonos;

14.

aicina Padomi un Komisiju stingri uzraudzīt, kā Tanzānijā tiek ievērotas albīnu cilvēktiesības;

15.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Āfrikas Savienībai, Tanzānijas valdībai un parlamentam, ANO ģenerālsekretāram, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas un ĀKK Padomes līdzpriekšsēdētājiem.


EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI

Eiropas Parlaments

Otrdiena, 2008. gada 2. septembris

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/97


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Apakškomiteju priekšsēdētāju iesaistīšana (182. panta interpretācija)

P6_TA(2008)0388

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra lēmums par Parlamenta Reglamenta 182. panta interpretāciju par apakškomiteju priekšsēdētāju iesaistīšanu

2009/C 295 E/24

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja 2008. gada 22. jūlija vēstuli,

ņemot vērā Reglamenta 201. pantu,

1.

pieņem šādu turpmāk izklāstītu Reglamenta 182. panta 1. punkta interpretāciju:

Šis punkts neliedz galvenās komitejas priekšsēdētājam iesaistīt apakškomiteju priekšsēdētājus prezidija darbā vai ļaut apakškomiteju priekšsēdētājiem vadīt debates par jautājumiem, ar kuriem specifiski strādā attiecīgā apakškomiteja — šis punkts to tiešām atļauj, ja vien šī procedūra pilnībā ir iesniegta prezidijam izskatīšanai un tai ir saņemta prezidija piekrišana.

2.

uzdod tā priekšsēdētājam informēšanas nolūkā nosūtīt šo lēmumu Padomei un Komisijai.


Eiropas Parlaments

Otrdiena, 2008. gada 2. septembris

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/98


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Programmas “Jaunatne darbībā” izveide laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam ***I

P6_TA(2008)0369

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1719/2006/EK, ar ko izveido programmu “Jaunatne darbībā” laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam (COM(2008)0056 — C6-0057/2008 — 2008/0023(COD))

2009/C 295 E/25

(Koplēmuma procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2008)0056),

ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 149. panta 4. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0057/2008),

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A6-0274/2008),

1.

apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.

prasa Komisijai vēlreiz iesniegt savu priekšlikumu, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
P6_TC1-COD(2008)0023

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 2. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. … /2008/EK, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1719/2006/EK, ar ko izveido programmu “Jaunatne darbībā” laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta pirmā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam Nr. 1349/2008/EK.)


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/99


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Programmas “Kultūra” izveide (2007.—2013. gads) ***I

P6_TA(2008)0370

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1855/2006/EK, ar ko izveido programmu “Kultūra” (2007.—2013. gads) (COM(2008)0057 — C6-0058/2008 — 2008/0024(COD))

2009/C 295 E/26

(Koplēmuma procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2008)0057),

ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 151. panta 5. punkta pirmo ievilkumu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0058/2008),

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A6-0273/2008),

1.

apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.

prasa Komisijai vēlreiz iesniegt savu priekšlikumu, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
P6_TC1-COD(2008)0024

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 2. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. …/2008/EK, ar kuru groza Lēmumu 1855/2006/EK, ar koizveido programmu “Kultūra” (2007.—2013.)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta pirmā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam Nr. 1352/2008/EK.)


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/100


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Programmas “Eiropa pilsoņiem” izveide laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam, lai sekmētu aktīvu Eiropas pilsonību ***I

P6_TA(2008)0371

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1904/2006/EK, ar ko laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam izveido programmu “Eiropa pilsoņiem”, lai sekmētu aktīvu Eiropas pilsonību (COM(2008)0059 — C6-0060/2008 — 2008/0029(COD))

2009/C 295 E/27

(Koplēmuma procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2008)0059),

ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu, kā arī 151. un 308. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0060/2008),

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A6-0275/2008),

1.

apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.

prasa Komisijai vēlreiz iesniegt savu priekšlikumu, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
P6_TC1-COD(2008)0029

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 2. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. …/2008/EK, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1904/2006/EK, ar ko laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam izveido programmu Eir“opa pilsoņiem”, lai sekmētu aktīvu Eiropas pilsonību

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta pirmā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam Nr. 1358/2008/EK.)


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/101


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Rīcības programmas izveide mūžizglītības jomā ***I

P6_TA(2008)0372

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1720/2006/EK, ar ko izveido rīcības programmu mūžizglītības jomā (COM(2008)0061 — C6-0064/2008 — 2008/0025(COD))

2009/C 295 E/28

(Koplēmuma procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2008)0061),

ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu, 149. panta 4. punktu un 150. panta 4. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0064/2008),

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A6-0276/2008),

1.

apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.

prasa Komisijai vēlreiz iesniegt savu priekšlikumu, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
P6_TC1-COD(2008)0025

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 2. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. …/2008/EK, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1720/2006/EK, ar ko izveido rīcības programmu mūžizglītības jomā

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta pirmā lasījuma nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam Nr. 1357/2008/EK.)


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/102


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Partnerības un sadarbības nolīguma Protokola starp EK un Uzbekistānu noslēgšana, lai ņemtu vērā Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos ES *

P6_TA(2008)0373

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par priekšlikumu Padomes un Komisijas lēmumam par Partnerības un sadarbības nolīguma Protokola noslēgšanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Uzbekistānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (COM(2007)0117 — C6-0213/2008 — 2007/0044(CNS))

2009/C 295 E/29

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā priekšlikumu Padomes un Komisijas lēmumam (COM(2007)0117),

ņemot vērā Partnerības un sadarbības nolīgumu ar Uzbekistānas Republiku,

ņemot vērā EK līguma 44. panta 2. punktu, 47. panta 2. punkta pēdējo teikumu un 55. pantu, 57. panta 2. punktu, 71. pantu, 80. panta 2. punktu, 93., 94., 133. un 181.a pantu, kā arī 300. panta 2. punkta otro teikumu,

ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 101. pantu,

ņemot vērā Bulgārijas un Rumānijas Pievienošanās akta 6. panta 2. punktu,

ņemot vērā EK līguma 300. panta 3. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0213/2008),

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu un 83. panta 7. punktu,

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A6-0306/2008),

1.

apstiprina Protokola noslēgšanu;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu un Uzbekistānas Republikas valdībām un parlamentiem.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/102


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Eiropas Kopienas un Kirgizstānas Partnerības un sadarbības nolīguma Protokola noslēgšana, lai ņemtu vērā Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos ES *

P6_TA(2008)0374

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par priekšlikumu Padomes un Komisijas lēmumam par Partnerības un sadarbības nolīguma Protokola noslēgšanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Kirgizstānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (COM(2007)0133 — C6-0228/2008 — 2007/0047(CNS))

2009/C 295 E/30

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā priekšlikumu Padomes un Komisijas lēmumam (COM(2007)0133),

ņemot vērā Partnerības un sadarbības nolīgumu ar Kirgizstānas Republiku,,

ņemot vērā EK līguma 44. panta 2. punktu, 47. panta 2. punkta pēdējo teikumu un 55. pantu, 57. panta 2. punktu, 71. pantu, 80. panta 2. punktu, 93., 94., 133. un 181.a pantu, kā arī 300. panta 2. punkta otro teikumu,

ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 101. pantu,

ņemot vērā Bulgārijas un Rumānijas Pievienošanās akta 6. panta 2. punktu,

ņemot vērā EK līguma 300. panta 3. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0228/2008),

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu, 83. panta 7. punktu un 43. panta 1. punktu,

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A6-0307/2008),

1.

apstiprina Protokola noslēgšanu;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu un Kirgizstānas Republikas valdībām un parlamentiem.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/103


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Eiropas Kopienas un Tadžikistānas Partnerības un sadarbības nolīguma Protokola noslēgšana, lai ņemtu vērā Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos ES *

P6_TA(2008)0375

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par priekšlikumu Padomes un Komisijas lēmumam par Partnerības un sadarbības nolīguma Protokola noslēgšanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Tadžikistānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (COM(2007)0143 — C6-0254/2008 — 2007/0050(CNS))

2009/C 295 E/31

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā priekšlikumu Padomes un Komisijas lēmumam (COM(2007)0143),

ņemot vērā Partnerības un sadarbības nolīgumu ar Tadžikistānas Republiku,

ņemot vērā EK līguma 44. panta 2. punktu, 47. panta 2. punkta pēdējo teikumu un 55. pantu, 57. panta 2. punktu, 71. pantu, 80. panta 2. punktu, 93., 94., 133. un 181.a pantu, kā arī 300. panta 2. punkta otro teikumu,

ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 101. pantu,

ņemot vērā Bulgārijas un Rumānijas Pievienošanās akta 6. panta 2. punktu,

ņemot vērā EK līguma 300. panta 3. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0254/2008),

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu, 83. panta 7. punktu un 43. panta 1. punktu,

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A6-0320/2008),

1.

apstiprina nolīguma slēgšanu;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu un Tadžikistānas Republikas valdībām un parlamentiem.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/104


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Melnkalnes atsevišķās saistības attiecībā uz Serbijas un Melnkalnes Savienībai (Bijušajai Dienvidslāvijas Federatīvajai Republikai) piešķirtajiem ilgtermiņa aizdevumiem *

P6_TA(2008)0376

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko nosaka atsevišķas saistības Melnkalnei un proporcionāli samazina Serbijas saistības par ilgtermiņa aizdevumiem, ko Kopiena ir piešķīrusi Serbijas un Melnkalnes valstu savienībai (Bijusī Dienvidslāvijas Federatīvā Republika) atbilstīgi Padomes Lēmumam 2001/549/EK un Lēmumam 2002/882/EK (COM(2008)0228 — C6-0221/2008 — 2008/0086(CNS))

2009/C 295 E/32

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2008)0228),

ņemot vērā EK līguma 308. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0221/2008),

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu un 43. panta 1. punktu,

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A6-0281/2008),

1.

apstiprina Komisijas priekšlikumu;

2.

aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam;

3.

prasa uzsākt saskaņošanas procedūru, kas paredzēta 1975. gada 4. marta Kopīgajā deklarācijā, ja Padome ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam;

4.

prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/104


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Bioloģiskā ražošana un bioloģisko produktu marķēšana *

P6_TA(2008)0377

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu (COM(2008)0314 — C6-0219/2008 — 2008/0097(CNS))

2009/C 295 E/33

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2008)0314),

ņemot vērā EK līguma 37. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0219/2008),

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu un 43. panta 1. punktu,

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A6-0311/2008),

1.

apstiprina Komisijas priekšlikumu;

2.

aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam;

3.

prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/105


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Zveja Indijas okeāna dienvidu daļā *

P6_TA(2008)0378

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, ka Eiropas Kopienas vārdā noslēdz Nolīgumu par zveju Indijas okeāna dienvidu daļā (COM(2007)0831 — C6-0047/2008 — 2007/0285(CNS))

2009/C 295 E/34

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2007)0831),

ņemot vērā EK līguma 37. pantu un 300. panta 2. punkta pirmo daļu,

ņemot vērā EK līguma 300. panta 3. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0047/2008),

ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

ņemot vērā Reglamenta 51. un 35. pantu un 83. panta 7. punktu,

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A6-0315/2008),

1.

apstiprina grozīto priekšlikumu Padomes regulai un apstiprina nolīguma noslēgšanu;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

KOMISIJAS IEROSINĀTAIS TEKSTS

GROZĪJUMS

Grozījums Nr. 1

Lēmuma priekšlikums

1. atsauce

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 37. pantu saistībā ar 300. panta 2. punkta pirmās daļas pirmo teikumu un 300. panta 3. punkta pirmo daļu,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 37. pantu saistībā ar 300. panta 2. punkta pirmās daļas pirmo teikumu un 300. panta 3. punkta otro daļu,


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/106


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
2008. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 5/2008 projekts

P6_TA(2008)0379

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūcija par Eiropas Savienības 2008. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 5/2008 projektu, III iedaļa — Komisija (11571/2008 — C6-0294/2008 — 2008/2161(BUD))

2009/C 295 E/35

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā EK līguma 272. pantu un Euratom līguma 177. pantu,

ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (1)., un it īpaši tās 37. un 38. pantu,

ņemot vērā Eiropas Savienības 2008. gada vispārējo budžetu, ko galīgi apstiprināja 2007. gada 13. decembrī (2).,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (3).,

ņemot vērā Eiropas Savienības 2008. gada budžeta grozījuma Nr. 5/2008 provizorisko projektu, ar ko Komisija iepazīstināja 2008. gada 18. jūnijā (COM(2008)0381),

ņemot vērā budžeta grozījuma Nr. 5/2008 projektu, ko Padome sagatavoja 2008. gada 22. jūlijā (11571/2008 — C6-0294/2008),

ņemot vērā Reglamenta 69. pantu un tā IV pielikumu,

ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A6-0328/2008),

1.

apstiprina budžeta grozījuma Nr. 5/2008 projektu bez grozījumiem;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.


(1)  OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp.

(2)  OV L 71, 14.3.2008., 1. lpp.

(3)  OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp.


4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/107


Otrdiena, 2008. gada 2. septembris
Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls *

P6_TA(2008)0380

Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra normatīvā rezolūcija par Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosmi, lai pieņemtu Padomes Lēmumu par Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu (5620/2008 — C6-0074/2008 — 2008/0802(CNS))

2009/C 295 E/36

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosmi (5620/2008),

ņemot vērā ES līguma 34. panta 2. punkta c) apakšpunktu,

ņemot vērā ES līguma 39. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0074/2008),

ņemot vērā Reglamenta 93. un 51. pantu,

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A6-0292/2008),

1.

apstiprina grozīto Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosmi;

2.

aicina Padomi atbilstīgi grozīt tekstu;

3.

aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam;

4.

prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosmi;

5.

aicina Padomi un Komisiju pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā piešķirt prioritāti jebkādiem turpmākiem priekšlikumiem, lai grozītu šo lēmumu saskaņā ar Deklarāciju Nr. 50 attiecībā uz Protokola par pārejas noteikumiem 10. pantu, kas ir jāpievieno Līgumam par Eiropas Savienību, Līgumam par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumam;

6.

pauž apņēmību turpmāk izskatīt jebkādus šādus priekšlikumus, izmantojot steidzamības procedūru saskaņā ar 5. punktā minēto procedūru un ciešā sadarbībā ar valstu parlamentiem;

7.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas valdībām.

14 DALĪBVALSTU IEROSINĀTAIS TEKSTS

GROZĪJUMS

Grozījums Nr. 1

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

7. apsvērums

(7)

Ir jāstiprina Eiropas Savienības dalībvalstu tiesiskā sadarbība, un tālab ir jāļauj Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla un Eurojust kontaktpunktiem tieši un daudz efektīvāk sazināties jebkurā laikā, izmantojot drošu tālsakaru tīklu ,

(7)

Ir jāstiprina Eiropas Savienības dalībvalstu tiesiskā sadarbība, un tālab ir jāļauj Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla un Eurojust kontaktpunktiem tieši un daudz efektīvāk sazināties jebkurā laikā, izmantojot drošus telekomunikāciju savienojumus ,

Grozījums Nr. 2

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

7.a apsvērums (jauns)

 

(7a)

Attiecībā uz personas datu apstrādi būtu jāpiemēro Padomes pamatlēmums /…/TI par to personas datu aizsardzību (1), kurus izmanto policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās, kurš nodrošina atbilstīgu datu aizsardzības līmeni. Dalībvalstīm savos tiesību aktos būtu jānodrošina personas datu aizsardzības līmenis, kas ir vismaz līdzvērtīgs tam, kāds paredzēts Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvencijā par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automatizētu apstrādi un tās 2001. gada 8. novembra Papildprotokolā, un tādējādi būtu jāņem vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 1987. gada 17. septembra Ieteikums Nr. R (87) par personas datu izmantošanu policijā, kas ir spēkā arī tad, ja dati nav apstrādāti automātiski.

Grozījums Nr. 3

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

2. pants — 3. punkts

3.   Katrā dalībvalstī līdztekus kontaktpunktu izveidei ieceļ attiecīgās valsts korespondentu, kas darbojas Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklā.

3.   Katrā dalībvalstī no kontaktpunktu vidus ieceļ attiecīgās valsts korespondentu Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklā, kā arī attiecīgās valsts informācijas kontaktpunktu .

Grozījums Nr. 4

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

2. pants — 4. punkts

4.   Katra dalībvalsts nodrošina, lai tās kontaktpunkti darbotos saistībā ar tiesu sadarbību krimināllietās, un viņiem būtu pietiekamas tādas Eiropas Savienības valodas zināšanas, kura nav attiecīgās valsts valoda, jo ir jāspēj sazināties ar citu dalībvalstu kontaktpunktiem. Pirms izraudzīties jaunu kontaktpunktu, dalībvalstis var lūgt attiecīgās valsts korespondenta atzinumu.

4.   Katra dalībvalsts nodrošina, lai tās kontaktpunkti darbotos saistībā ar tiesu sadarbību krimināllietās, un viņiem būtu pietiekamas tādas Eiropas Savienības valodas zināšanas, kura nav attiecīgās valsts valoda, jo ir jāspēj sazināties ar citu dalībvalstu kontaktpunktiem. Izraugoties kontaktpunktus, dalībvalstis ievēro kritērijus, kuri noteikti Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktu atlases pamatnostādnēs.

Grozījums Nr. 5

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

2. pants — 4.a punkts (jauns)

 

4.     a Dalībvalstis arī nodrošina, ka to kontaktpunktiem ir pietiekami resursi, lai pienācīgi pildītu kontaktpunkta uzdevumus.

Grozījums Nr. 6

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

2. pants — 5. punkts

5.   Ja kādā Eiropas Savienības dalībvalstī ir iecelti Vienotā rīcībā 96/277/TI minētie tiesneši koordinatori un viņu pienākumi ir tādi paši kā pienākumi, kas ar 4. pantu ir uzticēti kontaktpunktiem, saskaņā ar 10. pantu viņus ar Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu un drošu tālsakaru tīklu saista tā dalībvalsts, kura katrā attiecīgā gadījumā ieceļ tiesnešus koordinatorus saskaņā ar attiecīgās valsts noteiktām procedūrām.

5.   Ja kādā Eiropas Savienības dalībvalstī ir iecelti Vienotā rīcībā 96/277/TI minētie tiesneši koordinatori un viņu pienākumi ir tādi paši kā pienākumi, kas ar 4. pantu ir uzticēti kontaktpunktiem, saskaņā ar 10. pantu viņus ar Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu un drošiem telekomunikāciju savienojumiem saista tā dalībvalsts, kura katrā attiecīgā gadījumā ieceļ tiesnešus koordinatorus saskaņā ar attiecīgās valsts noteiktām procedūrām.

Grozījums Nr. 7

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

2. pants — 7. punkts

7.   Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam ir sekretariāts, kas ir atbildīgs par tīkla pārvaldīšanu sadarbībā un saziņā ar Padomes prezidentvalsti. Sekretariāts var pārstāvēt tīklu saziņā ar prezidentvalsti.

7.   Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam ir sekretariāts, kas ir atbildīgs par tīkla pārvaldīšanu.

Grozījums Nr. 8

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

3. pants — b) apakšpunkts

b)

organizē regulāras dalībvalstu pārstāvju sanāksmes saskaņā ar 5. , 6. un 7. pantā izklāstītajām procedūrām;

b)

organizē regulāras dalībvalstu pārstāvju sanāksmes saskaņā ar 5. un 6. pantā izklāstītajām procedūrām;

Grozījums Nr. 9

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

3. pants — c) apakšpunkts

c)

nepārtraukti sniedz konkrētu atjauninātu pamatinformāciju, jo īpaši — saskaņā ar 8. , 9. un 10. pantā izklāstītajām procedūrām un izmantojot attiecīgu tālsakaru tīklu .

c)

nepārtraukti sniedz konkrētu atjauninātu pamatinformāciju, jo īpaši — izmantojot IT instrumentu saskaņā ar 8. un 9. pantā izklāstītajām procedūrām , kā arī nodrošina drošus telekomunikāciju savienojumus saskaņā ar 10. pantu.

Grozījums Nr. 10

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

4. pants — virsraksts

Kontaktpunktu, arī attiecīgo valstu korespondentu funkcijas

Kontaktpunktu, valstu korespondentu un informācijas kontaktpunktu funkcijas

Grozījums Nr. 11

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

4. pants — 1. punkts

1.   Kontaktpunkti , arī attiecīgo valstu korespondenti, ir aktīvi starpnieki, kuru uzdevums ir atvieglināt dalībvalstu tiesisko sadarbību, jo īpaši — apkarojot smagus noziegumus. Tos izmanto, lai vietējas tiesu iestādes un citas kompetentas iestādes attiecīgā valstī, kā arī citu valstu kontaktpunkti, vietējas tiesu iestādes un citas kompetentas iestādes varētu izveidot vispiemērotākos tiešus kontaktus.

Vajadzības gadījumā kontaktpunktu pārstāvji var ceļot, lai saskaņā ar attiecīgo administrāciju nolīgumiem tiktos ar citu dalībvalstu kontaktpunktu pārstāvjiem.

1.   Kontaktpunkti ir aktīvi starpnieki, kuru uzdevums ir atvieglināt dalībvalstu tiesisko sadarbību, jo īpaši — apkarojot smagus noziegumus. Tos izmanto, lai vietējas tiesu iestādes un citas kompetentas iestādes attiecīgā valstī, kā arī citu valstu kontaktpunkti, vietējas tiesu iestādes un citas kompetentas iestādes varētu izveidot vispiemērotākos tiešus kontaktus.

Vajadzības gadījumā kontaktpunktu pārstāvji var ceļot, lai tiktos ar citu dalībvalstu kontaktpunktu pārstāvjiem un apspriestu noderīgu pieredzi un problēmas, jo īpaši saistībā ar tīkla darbību attiecīgajās dalībvalstīs .

Grozījums Nr. 12

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

4. pants — 2. punkts

2.   Kontaktpunkti , arī attiecīgo valstu korespondenti, sniedz juridisku un praktisku informāciju, kas vajadzīga viņu valsts tiesu iestādēm, citu valstu kontaktpunktiem un vietējām tiesu iestādēm, lai ļautu tām sagatavot konstruktīvu tiesiskās sadarbības lūgumu vai kopumā uzlabotu tiesisko sadarbību.

2.   Kontaktpunkti sniedz juridisku un praktisku informāciju, kas vajadzīga viņu valsts tiesu iestādēm, citu valstu kontaktpunktiem un vietējām tiesu iestādēm, lai ļautu tām sagatavot konstruktīvu tiesiskās sadarbības lūgumu vai kopumā uzlabotu tiesisko sadarbību.

Grozījums Nr. 13

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

4. pants — 3. punkts

3.   Kontaktpunkti, arī valstu korespondenti sadarbībā ar Eiropas Tiesiskās apmācības tīklu attiecīgā līmenī kompetentu savas dalībvalsts iestāžu vārdā organizē apmācības pasākumus par tiesisko sadarbību.

3.   Kontaktpunkti savā (kontaktpunktu) līmenī iesaistās , ja nepieciešams — sadarbībā ar Eiropas Tiesiskās apmācības tīklu —, apmācības pasākumu par tiesisko sadarbību organizēšanā kompetentu savas dalībvalsts iestāžu labā un veicina to .

Grozījums Nr. 14

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

4. pants — 3.a punkts (jauns)

 

3.a     Kontaktpunkti uzlabo tiesiskās sadarbības koordinēšanu gadījumos, kad saistībā ar vairākiem kādas dalībvalsts tiesu iestāžu lūgumiem ir vajadzīga koordinēta rīcība citā dalībvalstī.

Grozījums Nr. 15

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

4. pants — 3.b punkts (jauns)

 

3.b     Papildus to 1.—3.a punktā minētajiem kontaktpunkta uzdevumiem valstu korespondenti:

a)

attiecīgajā dalībvalstī ir atbildīgi par jautājumiem, kas saistīti ar tīkla iekšēju darbību, tostarp informācijas pieprasījumu un dalībvalstu kompetento iestāžu atbilžu koordinēšanu;

b)

atbild par kontaktiem ar Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla sekretariātu, tostarp piedalīšanos 6. pantā minētajās sanāksmēs;

c)

pēc attiecīgās dalībvalsts pieprasījuma sniedz atzinumu par jaunu kontaktpunktu izveidi.

Grozījums Nr. 16

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

4. pants — 3.c punkts (jauns)

 

3.c     Valsts informācijas kontaktpunkti papildus to 1.—3. punktā minētajiem kontaktpunkta uzdevumiem nodrošina, ka 8. pantā norādīto informāciju par attiecīgo dalībvalsti sniedz un atjaunina atbilstoši 9. pantam.

Grozījums Nr. 17

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

5. pants — nosaukums

Kontaktpunktu

regulāro sanāksmju mērķi

Kontaktpunktu

plenārsēdes

Grozījums Nr. 18

Slovēnijas Republikas, Francijas Republikas, Čehijas Republikas, Zviedrijas Karalistes, Spānijas Karalistes, Beļģijas Karalistes, Polijas Republikas, Itālijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Slovākijas Republikas, Igaunijas Republikas, Austrijas Republikas un Portugāles Republikas ierosme

5. pants — 1. punk