ISSN 1725-5201

doi:10.3000/17255201.C_2009.211.lav

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 211

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

52. sējums
2009. gada 4. septembris


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

I   Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

 

ATZINUMI

 

Reģionu komiteja

 

80. plenārsesija 2009. gada 17. un 18. jūnijā

2009/C 211/01

Reģionu komitejas Baltā grāmata par daudzlīmeņu pārvaldību

1

2009/C 211/02

Reģionu komitejas atzinums Viens gads kopš Lisabonas: Āfrikas un ES partnerība darbībā un ES, Āfrika un Ķīna: virzība uz trīspusēju dialogu un sadarbību

28

2009/C 211/03

Reģionu komitejas atzinums Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2008.–2009. gadā. Potenciālās kandidātvalstis

34

2009/C 211/04

Reģionu komitejas atzinums Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2008. un 2009. gadā – kandidātvalstis

37

2009/C 211/05

Reģionu komitejas atzinums vispārējās pieejas migrācijas jautājumiem nostiprināšana: koordinācijas, saskanības un sinerģijas uzlabošana

43

2009/C 211/06

Reģionu komitejas atzinums jauns impulss, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos

47

2009/C 211/07

Reģionu komitejas atzinums bioatkritumu apsaimniekošana Eiropas Savienībā

54

2009/C 211/08

Reģionu komitejas rezolūcija par eiropas atbildi uz krīzi autobūves nozarē pieņemta 2009. gada 18. jūnijā

59

2009/C 211/09

Reģionu komitejas rezolūcija par klimata pārmaiņām ceļš uz Kopenhāgenu pieņemta 2009. gada 18. jūnijā

61

 

III   Sagatavošanā esoši tiesību akti

 

Reģionu komiteja

 

80. plenārsesija 2009. gada 17. un 18. jūnijā

2009/C 211/10

Reģionu komitejas atzinums jūras un piekrastes pakete

65

2009/C 211/11

Reģionu komitejas atzinums Kopienas zivsaimniecības kontroles sistēma

73

2009/C 211/12

Reģionu komitejas atzinums Nediskriminācija un vienlīdzīgas iespējas. Vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošana

90

LV

 


I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi

ATZINUMI

Reģionu komiteja

80. plenārsesija 2009. gada 17. un 18. jūnijā

4.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/1


REĢIONU KOMITEJAS BALTĀ GRĀMATA PAR DAUDZLĪMEŅU PĀRVALDĪBU

(2009/C 211/01)

Reģionu komiteja uzsāk vispārēju apspriešanos, lai apzinātu vietējo un reģionālo pašvaldību, apvienību un ieinteresēto pušu viedokļus, un aicina tās iesniegt Komitejai piezīmes par to, kā Eiropā vislabāk īstenot daudzlīmeņu pārvaldību. Piezīmes var nosūtīt līdz 2009. gada 30. novembrim uz adresi:

Comité des régions de l'Union européenne

Cellule de prospective

Bureau VMA 0635

Rue Belliard/Belliardstraat 101

1040 Bruxelles/Brussel

BELGIQUE/BELGIË

vai pa e-pastu: governance@cor.europa.eu.

Reģionu komitejas pašiniciatīvas atzinums

“Reģionu komitejas baltā grāmata par daudzlīmeņu pārvaldību”

Baltā grāmata izstrādāta, apliecinot gribu “veidot Eiropu partnerībā”, un tajā izvirzīti divi galvenie stratēģiskie mērķi: veicināt līdzdalību Eiropas norisēs un pastiprināt Kopienas rīcības efektivitāti. Iedzīvotāju interese par Eiropas vēlēšanām samazinās, tomēr piederību Eiropas Savienībai vairums uztver kā priekšrocību globalizācijas problēmu risināšanā. Tas liek pārskatīt politisko rīcību, pamatojoties uz daudzlīmeņu pārvaldības principiem un mehānismiem.

REĢIONU KOMITEJA

uzskata, ka daudzlīmeņu pārvaldība ir Eiropas Savienības, dalībvalstu, reģionālo un vietējo pašvaldību saskaņota un uz partnerattiecībām balstīta rīcība, lai izstrādātu un īstenotu Eiropas Savienības politiku. Šī pārvaldība paredz dažādu pārvaldes līmeņu kopīgu atbildību un balstās uz visām demokrātiskās leģitimitātes izpausmēm un dažādu iesaistīto dalībnieku pārstāvību;

iesaka katru Kopienas stratēģisko reformu papildināt ar reģionālo rīcības plānu, kas būtu saskaņots starp Eiropas Komisiju un Reģionu komiteju un kurā būtu paredzēti politiskie mehānismi, lai veicinātu līdzdalību pieņemtās politikas īstenošanā un novērtēšanā, un kuram būtu pievienots decentralizētas saziņas plāns;

iesaka ieviest atbilstošus instrumentus līdzdalības demokrātijas atbalstam, jo īpaši saistībā ar Lisabonas stratēģiju, sociālo programmu, Gēteborgas stratēģiju un tādu mehānismu izstrādi kā, piemēram, “Vietējā darba kārtība 21”, kas ir līdzdalības un integrācijas mehānismi, kuri ļauj izstrādāt ilgtermiņa stratēģiskos plānus;

iesaka stiprināt partnerības praksi gan vertikāli, iesaistoties “vietējām un reģionālajām pašvaldībām, valsts valdībai un Eiropas Savienībai”, gan horizontāli, piedaloties “vietējām un reģionālajām pašvaldībām un pilsoniskajai sabiedrībai”, jo īpaši saistībā ar sociālo dialogu;

aicina Komisiju un ES dalībvalstis reformēt atklāto koordinācijas metodi, lai to padarītu iekļaujošāku, sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām izstrādājot līdzdalības pārvaldības rādītājus un teritoriālos rādītājus un padarot to efektīvāku ar kvantificējamiem mērķiem un vienkāršāku ar tās uzraudzības mehānismu samazināšanu;

iesaka sistematizēt teritoriālās ietekmes analīzi, iesaistot politisko lēmumu pieņemšanas pirmajos posmos dažādos ieinteresētos dalībniekus, lai izvērtētu Kopienas likumdošanas un neleģislatīvo priekšlikumu ietekmi uz reģionu ekonomiku, sociālo jomu un vidi;

apņemas iesniegt priekšlikumus, lai atbalstītu eksperimentus vietējā un reģionālajā līmenī dažās Eiropas Savienības darbības jomās, piemēram, saistībā ar izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju, sociālo programmu, integrācijas politiku, inovācijas politiku, kohēzijas politiku, ilgtspējīgu attīstību un civilo aizsardzību;

iesaka ieviest Eiropas teritoriālos līgumus, kas dotu iespēju brīvprātīgi sadarboties dažādiem kompetentiem pārvaldības līmeņiem, lai attiecīgi pielāgotu Eiropas Savienības svarīgāko mērķu un politisko prioritāšu īstenošanas pasākumus, pamatojoties uz partnerību ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām, un aicina šādā procesā ieinteresētās vietējās un reģionālās pašvaldības savu interesi apliecināt uzsāktajās apspriedēs par šīs baltās grāmatas īstenošanu.

Ziņotāji

:

Flandrijas parlamenta loceklis Luc Van den Brande kgs (BE/PPE)

Denkerkas mērs Michel Delebarre kgs (FR/PSE)

SATURS

1.

Ievads.

2.

Veidot Eiropu partnerībā.

3.

Veicināt līdzdalību Eiropas procesos.

4.

Pastiprināt Kopienas rīcības efektivitāti.

5.

Baltās grāmatas īstenošana un īstenošanas uzraudzības pasākumi.

“Ir daudzi mērķi, ko mēs nevaram sasniegt vienatnē – tie ir īstenojami tikai kopīgiem spēkiem. Eiropas Savienība, dalībvalstis un to reģionu un vietējās pašvaldības dala uzdevumus savā starpā.”  (1)

1.   Ievads.

Pārvaldība ir viens no Eiropas integrācijas procesa sekmīgas īstenošanas pamatprincipiem. Eiropa būs spēcīga, tās iestādes leģitīmas, tās politika efektīva un tās iedzīvotāji jutīsies iesaistīti un uzklausīti tad, ja tās pārvaldības veids nodrošinās dažādo pārvaldes līmeņu sadarbību, lai īstenotu Kopienas programmu un risinātu globālas problēmas.

Valstu un valdību vadītāji to ir apstiprinājuši 2007. gada 25. marta Berlīnes deklarācijā. Atzīstot daudzlīmeņu pārvaldības nozīmi, viņi pieņēma Eiropas redzējumu un koncepciju, ko Reģionu komiteja pirms dažām dienām bija formulējusi savā Romas deklarācijā (2).

Eiropas Savienībā pašlaik gandrīz 95 000 vietējo un reģionālo pašvaldību ir ievērojamas pilnvaras tādās svarīgās nozarēs kā izglītība, vide, ekonomikas attīstība, teritorijas plānošana, transports, sabiedriskie pakalpojumi un sociālā politika un tās sniedz savu ieguldījumu Eiropas demokrātijas un pilsoniskuma attīstībā (3).

Gan tuvums iedzīvotājiem, gan pārvaldības daudzveidība vietējā un reģionālajā līmenī ir Eiropas Savienībai patiesi nozīmīgas vērtības. Tomēr, neraugoties uz pēdējos gados panākto ievērojamo progresu, atzīstot minēto pašvaldību nozīmi Eiropas norisēs, joprojām ir daudz jāsasniedz gan Kopienas līmenī, gan dalībvalstīs. Attīstība būs pakāpeniska, taču patlaban ir vajadzīgi reāli centieni, lai novērstu tādu administratīvo kultūru, kas kavē notiekošo decentralizācijas procesu.

Pašreizējā globālajā krīzē uzskatāmi atklājas labas pārvaldības svarīgā nozīme, jo īpaši Eiropas līmenī, un nepieciešamība šādā pārvaldībā un Kopienas stratēģiju īstenošanā aktīvi iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības, ņemot vērā, ka tās īsteno vairāk nekā 70 % Kopienas tiesību aktu; tādēļ tām ir būtiska loma Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna īstenošanā. Turklāt laikā, kad samazinās publisko finanšu līdzekļu apjomi, var rasties mēģinājumi renacionalizēt kopīgo politiku un centralizēt līdzekļus, lai gan, tieši otrādi, globalizācijas dēļ daudzlīmeņu pārvaldība kļūst arvien piemērotāka.

Eiropas Savienības spēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem pasaulē būtībā ir atkarīga no dalībvalstu spējas reaģēt, rīkoties un sadarboties. Tāpēc ir svarīgi Eiropas Savienībā ieviest pārvaldības modeli, kas vienlaikus atbilstu tādiem aspektiem kā:

arvien plašāka globalizācija un daudzpolāras pasaules veidošanās, kas nosaka Eiropas Savienībā risināmās problēmas;

Eiropas integrācijas procesa turpināšana, atceļot robežas, apvienojot tirgus un tuvinot iedzīvotājus, vienlaikus ievērojot valstu suverenitāti un saglabājot identitāti.

Lai nodrošinātu Eiropas modeļa pastāvēšanu un attīstību tagad un nākotnē, ir ļoti svarīgi mazināt divus galvenos riskus, kas saistīti ar globalizāciju:

dažādu sabiedrību vienādošanu – dažādība ir vērtība, kas jāveicina;

pieaugošu nevienlīdzību dalībvalstīs un starp tām – solidaritāte ir vērtība, kas jāaizstāv.

Reģionu komitejas politiskā iniciatīva ir izvirzīta laikā, kad Eiropas integrācijas procesā ir pienācis pārejas un pārmaiņu laiks. Kopienas programmu nākamajiem gadiem raksturo Eiropas Parlamenta vēlēšanas un Eiropas Komisijas sastāva atjaunošana, pāreja uz jaunu institucionālo struktūru un Eiropas Savienības budžeta pārskatīšana, kā arī vispasaules krīzes tiešās un netiešās sekas.

Turpmāko mēnešu laikā Eiropas Savienībai būs jānosaka, jāpārskata un jāpielāgo Kopienas stratēģijas, lai risinātu nopietnas vispārējas problēmas, un jāievieš jauni instrumenti minēto stratēģiju īstenošanai. Šajā nākamajā posmā Eiropas pārvaldībā jāizstrādā jauna pieeja, kas izpaustos gan metodoloģijā un priekšlikumu saturā, gan arī Kopienas rīcības ietekmē.

Daudzlīmeņu pārvaldība būtībā kalpo Eiropas Savienības galveno politisko mērķu sasniegšanai: iedzīvotāju Eiropa, ekonomikas izaugsme un sociālais progress, ilgtspējīga attīstība un Eiropas Savienības kā vispasaules dalībnieka nozīme. Tā stiprina Eiropas Savienības demokrātisko dimensiju un paaugstina tās norišu efektivitāti. To tomēr nepiemēro visām Eiropas Savienības politikas jomām, bet, ja piemēro, tas ne vienmēr notiek simetriski vai viendabīgi.

Reģionu komitejas pieeja un izvirzītie ieteikumi izstrādāti, pamatojoties uz spēkā esošajiem līgumiem, bet tie ietver arī Lisabonas līguma, ar ko teritoriālā dimensija, jo īpaši teritoriālā kohēzija, ir iekļauta Eiropas integrācijas procesā un ir pastiprināti daudzlīmeņu pārvaldības mehānismi, spēkā stāšanās perspektīvu.

Reālas daudzlīmeņu pārvaldības ieviešana Eiropā vienmēr ir bijusi Reģionu komitejas stratēģiskā prioritāte. Šodien tā ir kļuvusi par vienu no Eiropas labas pārvaldības nosacījumiem (4). Šajā baltajā grāmatā tiek ņemta vērā minētā prioritāte, tajā ir ierosinātas skaidras politiskās iespējas Eiropas pārvaldības uzlabošanai un ir ieteikti konkrēti mehānismi un instrumenti, kas būtu izmantojami visos Eiropas lēmumu pieņemšanas procesa posmos. Tajā ir noteikti rīcības un diskusiju virzieni, kas iedzīvotāju interesēs varētu atvieglot Kopienas politikas izstrādi un īstenošanu (5), tiek pieņemtas saistības tos attīstīt, kā arī sniegti kopīgas pārvaldības piemēri. Turklāt šī baltā grāmata ir Reģionu komitejas pirmais ieguldījums Pārdomu grupas darbā, kurai Eiropadome uzdevusi palīdzēt ES efektīvāk un ilgtermiņā (proti, laika posmā no 2020. līdz 2030. gadam) paredzēt un risināt problēmas, par sākumpunktu pieņemot 2007. gada 25. marta Berlīnes deklarāciju.

Šī baltā grāmata iekļaujas proaktīvā politiskajā pieejā, kuras mērķis ir “veidot Eiropu partnerībā”. Tajā ir izvirzīti divi galvenie stratēģiskie mērķi – veicināt līdzdalību Eiropas norisēs un pastiprināt Kopienas rīcības efektivitāti. Iedzīvotāju interese par Eiropas vēlēšanām samazinās, tomēr piederību Eiropas Savienībai vairums uztver kā priekšrocību globalizācijas problēmu risināšanā. Tas liek pārskatīt politisko rīcību, pamatojoties uz daudzlīmeņu pārvaldības principiem un mehānismiem.

2.   Veidot Eiropu partnerībā.

Eiropas Savienības spēja pildīt savas funkcijas un sasniegt Kopienas mērķus ir atkarīga no tās institucionālās struktūras, taču galvenokārt no tās pārvaldības veida. Kopienas darbības leģitimitāti, efektivitāti un publisko atpazīstamību nodrošina visu dalībnieku ieguldījums. Minēto var panākt tad, ja reģionālās un vietējās pašvaldības ir īsti “partneri”, nevis tikai starpnieki. Partnerība ir kas vairāk nekā tikai dalība un konsultēšanās. Tā veicina dažādo dalībnieku aktīvāku pieeju un lielāku atbildību. Tādēļ daudzlīmeņu pārvaldībai ir jānodrošina institucionālas pārvaldības un uz partnerību balstītas pārvaldības līdzsvars (6). Tāpēc jāveicina un jāstimulē Eiropas Savienības politiskās un administratīvās kultūras attīstība. Šķiet, ka to vēlas arī Eiropas iedzīvotāji.

I.   Iedzīvotāji un kopīga pārvaldība – Eirobarometra aptaujas rezultāti (7)

Īpašajā, 2009. gada februārī publicētajā ziņojumā par Eirobarometra aptauju Nr. 307 par reģionālo un vietējo pašvaldību nozīmi un ietekmi, ir uzsvērts tas, ka Eiropas iedzīvotājiem kopīga pārvaldība šķiet pašsaprotama. Šajā aptaujā, kurā 2008. gada rudenī piedalījās 27 000 Eiropas iedzīvotāju 27 dalībvalstīs, gūtie rezultāti liecina par iedzīvotāju uzskatu, ka valstu politiskie pārstāvji, Eiropas Parlamenta deputāti un reģionālie un vietējie politiskie pārstāvji vienlīdz pārliecinoši spēj aizstāvēt savas intereses Eiropas līmenī. (29 % uzticas savas valsts politiskajiem pārstāvjiem, 26 % – saviem Eiropas Parlamenta deputātiem, un 21 % – reģionālajiem un vietējiem pārstāvjiem).

Ziņojums apstiprina to, ka iedzīvotāji vēlas tādu Eiropu, kura labāk atbilstu viņu ikdienas realitātei un kuras pamatā būtu viņu reģionālo un vietējo pārstāvju darbība. Būtībā 59 % iedzīvotāju uzskata, ka reģionālās un vietējās pašvaldības netiek pietiekami ņemtas vērā Kopienas lēmumu pieņemšanas procesā.

Ziņojums liecina par viņu ticību vietējai un reģionālai demokrātijai. Uz to norāda viņu uzticības līmenis vietējiem un reģionālajiem vēlētajiem pārstāvjiem (50 %) salīdzinājumā ar uzticību savas valsts valdībai (34 %) un Eiropas Savienībai (47 %).

Visbeidzot, šis Eirobarometra pētījums liecina, ka ir jāīsteno decentralizētas saziņas stratēģijas – 26 % Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka vietējie un reģionālie vēlētie pārstāvji spēj vislabāk izskaidrot Eiropas politikas ietekmi viņu dzīvē (28 % uzskata, ka to vislabāk spēj valsts politiskie pārstāvji, bet 21 % – ka Eiropas Parlamenta deputāti).

Reģionu komiteja uzskata, ka daudzlīmeņu pārvaldība ir Eiropas Savienības, dalībvalstu, reģionālo un vietējo pašvaldību saskaņota un uz partnerattiecībām balstīta rīcība, lai izstrādātu un īstenotu Eiropas Savienības politiku. Šī pārvaldība paredz dažādu pārvaldes līmeņu kopīgu atbildību un balstās uz visām demokrātiskās leģitimitātes izpausmēm un dažādu iesaistīto dalībnieku pārstāvību. Izmantojot integrētu pieeju, tā sekmē dažādu pārvaldības līmeņu līdzdalību Kopienas politikas un tiesību aktu izstrādē ar dažādu mehānismu (apspriešanās, teritoriālās ietekmes analīze u. c.) starpniecību.

Daudzlīmeņu pārvaldība ir dinamisks process ar horizontālu un vertikālu dimensiju, kas nemazina politisko atbildību, bet tieši otrādi – veicina kopīgu līdzdalību lēmumu īstenošanā, ja mehānismi un instrumenti ir piemēroti un atbilstoši izmantoti. Tādējādi daudzlīmeņu pārvaldība ir uzskatāma par politisku darbību nevis juridisku instrumentu, un to nevar saistīt tikai ar kompetences sadali.

Eiropas Komisija 2001. gadā savā Baltajā grāmatā par daudzlīmeņu pārvaldību (8) noteica piecus principus, kas ir labas pārvaldības pamatā: atklātība, līdzdalība, atbildība, efektivitāte un saskaņotība. Daudzlīmeņu pārvaldība nodrošina minēto principu īstenošanu, tos paplašina un papildina.

Daudzlīmeņu pārvaldības ieviešanas pamatā ir subsidiaritātes principa ievērošana, kas nepieļauj to, ka lēmumi tiek koncentrēti vienā vienīgā pārvaldes līmenī, un kas nodrošina, ka politika tiek izstrādāta un piemērota visatbilstošākajā līmenī. Subsidiaritātes principa ievērošana un daudzlīmeņu pārvaldība viena no otras nav šķirama – pirmā attiecas uz dažādo pārvaldes līmeņu kompetenci, bet otrā uzsver to mijiedarbību.

Eiropas Savienība balstās uz kopējām pamatvērtībām un pamattiesībām, kas ir kopīgas politiskās kultūras izveides pamatā Eiropas Savienības līmenī. Subsidiaritāte, proporcionalitāte, tuvums, partnerība, līdzdalība, solidaritāte un savstarpēja lojalitāte ir strukturējoši principi, kas ir Kopienas darbības iedvesmas avots un virzītājspēks. Tie veido pamattiesību aizsardzības Eiropas modeli, kurā ietverta arī reģionālo un vietējo pašvaldību autonomija un daudzveidības ievērošana. Lai veicinātu un aizsargātu šo modeli, visiem pārvaldes līmeņiem ir jāuzņemas kopīga atbildība.

Reģionu komiteja turklāt sniedz savu ieguldījumu vienošanās memoranda noslēgšanā starp Eiropas Savienību un Eiropas Padomi, lai panāktu visas Eiropas mēroga vienprātību par daudzlīmeņu pārvaldību, kas balstās uz demokrātijas vērtībām un principiem un konstitucionālajām pamattiesībām (9).

Daudzlīmeņu pārvaldība nav tikai Eiropas un valsts līmeņa mērķu īstenošana ar vietēja vai reģionāla mēroga pasākumu starpniecību, bet tā ir jāsaprot arī kā process, ar kuru reģionālo un vietējo pašvaldību mērķi tiek iekļauti Eiropas Savienības stratēģijā. Daudzlīmeņu pārvaldībai būtu arī jāstiprina un jāpilnveido reģionālo un vietējo pašvaldību kompetence valsts līmenī un jāveicina to līdzdalība Eiropas politiku koordinēšanā, tādējādi atvieglojot Kopienas politikas izstrādi un īstenošanu.

Nosacījumi labai daudzlīmeņu pārvaldībai būtībā ir meklējami pašās dalībvalstīs. Lai gan Eiropā notiek nepārprotama virzība uz decentralizāciju, pat ja ne vienmērīga, taču katrā ziņā vispārēja, tomēr nosacījumi šai kopīgajai pārvaldībai nav pilnībā izpildīti. Konsultēšanās, koordinēšanas, sadarbības un novērtēšanas mehānismu principi, kas ieteikti Kopienas līmenī, ir pirmām kārtām jāpiemēro pašās dalībvalstīs.

Lai uz resursiem balstītas Eiropas sabiedrības pamatstruktūras pakāpeniski virzītos tādas sabiedrības virzienā, kas balstās uz zināšanām, ir nepieciešams novērtēt pārvaldības veidus, ar kuriem nākotnē būtu jādod priekšroka horizontālākai globālai un iekļaujošai pieejai, kas ļautu pieņemt mērķtiecīgāku Kopienas stratēģiju un īstenot koordinētu un integrētu kopīgo politiku. Eiropas Savienības budžetā būtu jāatspoguļo panākumi virzībā uz integrāciju, izstrādājot un finansējot Kopienas politikas, kā arī Kopienas līmeņa eksperimentālus pasākumus.

Kopienas metodei ir jāpaliek par Eiropas pārvaldības stūrakmeni  (10). Tā līdz šim ir nodrošinājusi sekmīgu Eiropas integrācijas procesu, taču ir jābūt arī iespējai to pielāgot, lai tā arī turpmāk būtu efektīvas un pārredzamas politiskās struktūras modelis.

Lai praksē ieviestu daudzlīmeņu pārvaldību, Reģionu komiteja

apņemas

ierosināt saskaņošanas procesu, lai izstrādātu Eiropas Savienības Daudzlīmeņu pārvaldības hartu, kurā būtu noteikti principi un nosacījumi vienotai un kopīgai izpratnei par Eiropas pārvaldību, ievērojot subsidiaritātes principu, un kura kalpotu par pamatu vietējai un reģionālajai pārvaldībai un decentralizācijas procesam dalībvalstīs, kandidātvalstīs un kaimiņvalstīs un kura garantētu politisko gribu respektēt reģionālo un vietējo pašvaldību autonomiju un to iesaistīšanos Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā;

veicināt pamattiesību aizsardzību dažādos līmeņos un šajā nolūkā sadarboties ar Pamattiesību aģentūru, lai sekmētu un izplatītu labas prakses piemērus, kas izstrādāti vietējā un reģionālajā līmenī (11);

iesaistīties Kopienas debatēs un turpmākajās sarunās, lai aizstāvētu vērienīgu Kopienas budžetu, kurā būtu paredzēti līdzekļi, kas vajadzīgi, lai savlaicīgi risinātu globālās problēmas un īstenotu integrētu un koordinētu stratēģiju, un kurš kalpotu par balstu un sviru partnerattiecībām, ko ar līgumiem izveidotu starp dažādajiem publiskajiem līmeņiem;

iesaka

katru Kopienas stratēģisko reformu papildināt ar reģionālo rīcības plānu, kas būtu saskaņots starp Eiropas Komisiju un Reģionu komiteju un kurā būtu paredzēti politiskie mehānismi, lai veicinātu līdzdalību pieņemtās politikas īstenošanā un novērtēšanā, un kuram būtu pievienots decentralizētas saziņas plāns. Šāds solis ļautu pavērst atpakaļ pašreizējo procesu, kas reģionālās un vietējās pašvaldības pārāk bieži neiekļauj Kopienas rīcības izstrādes posmā;

dalībvalstu izstrādātajos izaugsmes un stabilitātes paktos, kā arī šo paktu novērtējumā, ko veic Eiropas Komisija, pilnībā ņemt vērā reģionālo un vietējo finanšu kvantitatīvo un kvalitatīvo dimensiju, kā arī vietējās un reģionālās pašvaldības ciešāk iesaistīt publisko izdevumu kontrolē.

3.   Veicināt līdzdalību Eiropas procesos.

Iedzīvotāju iesaistīšanās Eiropas procesos ir Eiropas demokrātijas uzticamības priekšnosacījums. Eiropas pilsoniskums un Eiropas pārvaldība veidojas uz līdzdalības pamata. Tai ir divas dimensijas: pārstāvības demokrātija, kas ir tās pamats, un līdzdalības demokrātija, kura to papildina. Laba Eiropas pārvaldība nozīmē, ka vēlētās amatpersonas un pilsoniskās sabiedrības dalībnieki sadarbojas kopējo interešu labā. Reģionālās un vietējās pašvaldības ir neapstrīdams demokrātiskās leģitimitātes avots. Būdamas tieši atbildīgas iedzīvotāju priekšā, tās Eiropas Savienībā pārstāv demokrātiskās leģitimitātes lielāko daļu un īsteno nozīmīgu daļu politisko pilnvaru. Tāpēc daudzlīmeņu pārvaldībā Eiropas valstu valdību dažādo līmeņu institucionālā atzīšana ar atbilstošu mehānismu starpniecību ir jāsavieno ar politisko sadarbību un Eiropas publiskās atpazīstamības sekmēšanu.

Nostiprināt institucionālo pārstāvību

Reģionālo un vietējo pašvaldību institucionālā pārstāvība, kas tika garantēta Māstrihtas līgumā, ir laika gaitā nostiprināta, pateicoties secīgām institucionālām reformām. Lisabonas līguma stāšanās spēkā ļaus Eiropas Savienībai atzīt daudzlīmeņu pārvaldības nozīmi savā darbībā. Šajā sakarā reģionālo un vietējo pašvaldību pārstāvības un ietekmes stiprināšana Kopienas lēmumu pieņemšanas procesā ir jānosaka par prioritāti gan Reģionu komitejā, gan Eiropas Savienības Padomes darbībā. Kopš 1994. gada Līgumi ir devuši reģioniem iespēju atbilstoši attiecīgajām valstu konstitucionālajām struktūrām piedalīties Eiropas Savienības Padomes darbā. Šī tiešā līdzdalība ļauj attiecīgo reģionu pārstāvjiem iekļauties dalībvalstu delegācijās, pilnvaro tos vadīt valsts delegāciju un, vajadzības gadījumā, uzņemties Padomes prezidentūras pienākumus.

Lai praksē ieviestu daudzlīmeņu pārvaldību, Reģionu komiteja

apņemas

nostiprināt – saskaņā ar savu pamatuzdevumu deklarāciju – savu politiskās asamblejas statusu, savu iesaistīšanos augšējos posmos lēmumu pieņemšanas procesā saistībā ar Eiropas stratēģijas un Kopienas tiesību aktu izstrādi, subsidiaritātes principa ievērošanas uzraudzību atbilstoši Lisabonas līguma būtībai un saturam, Kopienas politikas teritoriālās ietekmes novērošanu un savu lomu līdzdalības demokrātijas veicināšanā Eiropā;

attīstīt šajā nolūkā starpiestāžu attiecības ar Eiropas Komisiju, lai pārskatītu sadarbības līgumu, ar Eiropas Parlamentu saistībā ar nākamā sasaukuma politisko programmu un, visbeidzot, ar Eiropas Savienības Padomi, lai saskaņotu reģionālo un vietējo vēlēto pārstāvju politiskās rīcības saistībā ar Eiropas lēmumu izstrādi un īstenošanu starpvaldību dinamiku;

turpināt savu tuvināšanos valstu parlamentārajām asamblejām un reģionālajām likumdošanas asamblejām, jo īpaši saistībā ar subsidiaritātes uzraudzību;

lūdz dalībvalstis

to sistemātiski iesaistīt oficiālajās un neoficiālajās Padomes sanāksmēs, kas veltītas tām Kopienas politikas jomām, uz kurām attiecas obligāta apspriešanās ar Reģionu komiteju vai kuras konkrēti attiecas uz reģionālajām un vietējām pašvaldībām atbilstoši to kompetencei;

ļaut izmantot piekļuvi Padomes dokumentiem, tāpat kā to dara pārējās Eiropas iestādes, kuras piedalās Kopienas tiesību aktu izstrādē;

aicina dalībvalstis

ieviest – gadījumos, kad nav iespējams nodrošināt oficiālu pārstāvību Padomē vai tās sagatavošanas komisijās, – iekšēju saskaņošanu un koordinēšanu ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām, rodot tām iespēju elektroniski piekļūt pie attiecīgās dalībvalsts ES tiesību aktu projektu izstrādes uzraudzības sistēmas, lai ne tikai ņemtu vērā to kompetenci saistībā ar valsts nostājas izstrādāšanu, bet arī sniegtu tām iespēju piedalīties subsidiaritātes uzraudzībā;

nostiprināt un papildināt jau pastāvošos mehānismus valstu nostājas noteikšanai un to oficiālai pārstāvībai Padomē, lai tie būtu pilnīgā saskaņā ar kompetenču sadali, kas noteikta attiecīgajā konstitucionālajā sistēmā.

Organizēt politisko sadarbību

Daudzlīmeņu pārvaldība nozīmē, ka starp visiem pārvaldes līmeņiem un iestādēm pastāv savstarpēja lojalitāte kopīgu mērķu sasniegšanai. Institucionālajai struktūrai ir ārkārtīgi liela nozīme, taču ar to vien nepietiek, lai nodrošinātu labu pārvaldību. Tās priekšnoteikums ir laba sadarbība starp dažādiem pārvaldes līmeņiem un iestādēm – šai sadarbībai jābalstās uz savstarpēju uzticību, nevis uz dažādu politisko un demokrātisko identitāšu pretstatījumu.

Iekļaujošāka un elastīgāka starpiestāžu sadarbība un dažādo pārvaldes līmeņu pastāvīgāka politiskā sadarbība stiprinātu Eiropas demokrātiju; īpaši svarīga nozīme ir Eiropas politiskajām partijām, lai stiprinātu Eiropas politisko jomu un tādējādi palīdzētu attīstīt daudzlīmeņu pārvaldības politisko kultūru.

Ņemot vērā Reģionu komitejas un Eiropas parlamenta politisko raksturu, ir loģiska to cieša sadarbība, lai stiprinātu Eiropas integrācijas procesa demokrātisko leģitimitāti – vienlaikus gan attiecībā uz Eiropas politiskajām grupām un apvienībām, gan uz to dažādajām pārdomu struktūrām (12).

Parlamentu sadarbība sevi arvien vairāk apliecina kā demokrātiskās leģitimitātes un Eiropas tiesību aktu izstrādes procesa būtiska sastāvdaļa. Daudzlīmeņu pārvaldība ir mehānisms, kas ļauj šajā procesā labāk iesaistīt arī visas vietējās un reģionālās pašvaldības. Jo īpaši Lisabonas līgumā ietvertā agrās brīdināšanas sistēma paredz reģionālajiem parlamentiem un reģionālajām likumdošanas asamblejām iespēju tieši piedalīties subsidiaritātes principa piemērošanas novērtēšanā.

Lisabonas līguma priekšlikums attiecas uz visām dalībvalstīm, taču to var īstenot dažādos veidos. Tādēļ RK mudina dalībvalstis, kuru parlamentos nav pārstāvētas teritoriālās pašvaldības, paredzēt iespēju tās iesaistīt subsidiaritātes principa ievērošanas uzraudzībā.

Lai praksē ieviestu daudzlīmeņu pārvaldību, Reģionu komiteja

apņemas

stiprināt politisko un institucionālo sadarbību ar Eiropas Parlamentu, lai veicinātu to, ka Kopienas rīcības izstrādē un īstenošanā tiek ņemtas vērā iedzīvotāju intereses;

atbalstīt izmēģinājuma iniciatīvu “Vietējo un reģionālo pārstāvju Erasmus programma” un šajā nolūkā sadarboties ar Eiropas Parlamentu, Padomi un Eiropas Komisiju minētās programmas konceptuālajā un praktiskajā izstrādē, kā arī sekmēt to, lai tiktu īstenotas apmācības un pieredzes un labas prakses apmaiņas programmas, kas paredzētas vietējiem un reģionālajiem pārstāvjiem;

aicina

vietējo un reģionālo vēlēto pārstāvju padomes rīkot īpašas sesijas, kas veltītas Eiropas integrācijai un Eiropas politikai, un savās debatēs iesaistīt pārstāvjus no dažādām Eiropas iestādēm, kas iesaistītas kopīgajā pārvaldībā.

Pilsētas mēru pakts ir paraugs tam, kā pilsētas un reģionus aktīvi iesaistīt Eiropas Savienības stratēģisko mērķu īstenošanā, un tas būtu jāizmanto arī citās jomās, piemēram, nodarbinātības un sociālās integrācijas vai sociālās atstumtības politikas jomā.

II.   Pilsētas mēru pakts – iesaistīties un sadarboties cīņā pret klimata pārmaiņām

Pilsētas mēru pakts ir politiska iniciatīva, kuras mērķis ir vienot Eiropas pilsētu mērus kopīga mērķa īstenošanā, proti, līdz 2020. gadam samazināt CO2 emisijas: par 20 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, par 20 % uzlabot energoefektivitāti un enerģijas patēriņā izmantot 20 % atjaunojamās enerģijas.

Pilsētas un reģioni ir atbildīgi par vairāk nekā pusi no visām siltumnīcefekta gāzu emisijām, ko rada enerģijas izmantošana cilvēku darbībā. Tādēļ bija svarīgi izveidot atbilstošu sistēmu pilsētu, reģionu un dalībvalstu atbildīguma palielināšanai cīņā pret klimata pārmaiņām.

Parakstot šo paktu, pilsētu mēri brīvprātīgi uzņemas saistības īstenot rīcības plānu ilgtspējīgai enerģijas izmantošanai savā kopienā. Pakts sniedz iespēju izveidot novatorisku eksperimentu tīklu, veicināt labas prakses apmaiņu un palielināt iedzīvotāju un vietējo sociālekonomiskās jomas dalībnieku informētību par ilgtspējīgu enerģijas izmantošanu.

Reģionu komiteja paralēli Eiropas Komisijai gatavojas šīs iniciatīvas attīstīšanai un ierosina to attiecināt arī uz reģionālajām pašvaldībām. Nepieciešams, lai pilsētu rīcības plāni iekļautos reģionālo un valstu plānu kontekstā.

Lai paaugstinātu Pilsētas mēru pakta efektivitāti, ir arī būtiski, lai pēc politiskās mobilizācijas uz vietas sekotu konkrētas atbildes Eiropas politikas un finansējuma ziņā – vietējām kopienām un reģioniem, kas vēlas veikt ieguldījumus energoefektivitātes un atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanas veicināšanas programmās, jābūt viegli pieejamiem Eiropas Investīciju bankas aizdevumiem.

P.S.: Pilsētas mēru paktu 2009. gada martā bija parakstījušas gandrīz 470 Eiropas pilsētas un daudzas citas ir izteikušas nodomu to darīt.

Reģionālās un vietējās pašvaldības ir pakāpeniski kļuvušas par Eiropas Savienības ārpolitikas un paplašināšanās stratēģijas neaizstājamām dalībniecēm. Nedubultojot atbilstošos mehānismus Kopienas līmenī, empīriskā pieeja, kas izmantota reģionālo un vietējo pašvaldību starptautisko attiecību attīstīšanā, tās ir šodien padarījusi par globalizācijas dalībniecēm.

Pievienotā vērtība, ko rada vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalība paplašināšanās procesā, tika pierādīta iepriekšējās paplašināšanās kārtās un tai jākalpo par paraugu pašreizējās stratēģijas īstenošanā, lai radītu dinamisku virzību uz noturīgu demokrātiju vietējā un reģionālajā līmenī  (13), (14).

Daudzlīmeņu pārvaldības piemērotību apliecina arī pārliecinoši piemēri reģionālajā pieejā Eiropas kaimiņattiecību politikai (Vidusjūras dimensija, Austrumu partnerība, Melnās jūras reģiona valstu sinerģija, Ziemeļu dimensija), kā arī plaša mēroga Eiropas kaimiņattiecību politikā (ietverot tālos reģionus), kas jāatbalsta ar efektīvu sadarbību vietējā un reģionālajā līmenī. Tādas iniciatīvas kā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību asambleja (ARLEM), kas iekļauta Vidusjūras Savienības pārvaldības struktūrā, Eiropas Komisijas ierosinātā Austrumeiropas un Dienvidkaukāza vietējo un reģionālo pašvaldību asambleja Austrumu partnerības jautājumos vai arī Reģionu komitejas ierosinātais Ziemeļu dimensijas pastāvīgais teritoriālais forums kaimiņattiecību politikai var nodrošināt efektīvu un integrētu dinamismu.

III.   Reģionālās un vietējās pašvaldības – Vidusjūras Savienības partneri

Lai atjaunotajām Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerattiecībām piešķirtu teritoriālo dimensiju un tajās nodrošinātu reģionālo un vietējo politisko pārstāvību, Reģionu komiteja ir nolēmusi izveidot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību asambleju (ARLEM).

Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu un valdību vadītāji, kas 2008. gada 13. jūlijā tikās Parīzē, pauda atbalstu Reģionu komitejas politiskajai iniciatīvai. ARLEM mērķis ir šīs partnerattiecības papildināt ar reģionālo un vietējo dimensiju un tādējādi nodrošināt reģionālo un vietējo kopienu atbilstošu pārstāvību un līdzdalību tās pārvaldībā. Tā ļauj teritoriālajām kopienām sasniegt konkrētus rezultātus un šīs partnerattiecības padarīt par realitāti iedzīvotājiem.

ARLEM sastāvā ir vienāds skaits reģionālo un vietējo pārstāvju no ES un tās Vidusjūras partnervalstīm un to ir paredzēts atzīt par Vidusjūras Savienības jaunās pārvaldības struktūras konsultatīvu asambleju. Tā sekmēs arī vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību konkrētos projektos daudzās jomās, piemēram, uzņēmumu attīstības, vides, enerģētikas, transporta, izglītības, kultūras, migrācijas, veselības un decentralizētas sadarbības jomā. Veicinot labas prakses apmaiņu, tā sekmē teritoriālo sadarbību un piedāvā jaunas iespējas dialogam.

Turklāt vietējo un reģionālo pašvaldību sistemātiska sadarbība palīdz attīstīt un bagātināt tradicionālo daudzpusību, ko raksturo sadarbība starp valstu valdībām un Apvienoto Nāciju Organizāciju. Ņemot vērā iepriekšminēto, Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma (ANO AP) ir izveidojusi “novatorisku partnerattiecību forumu” (15).

Daudzlīmeņu pārvaldība paredz ne vairs nozaru, bet gan teritoriālu pieeju attīstības stratēģijai, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus, pretstatā ierobežojumiem, kas raksturīgi pārlieku centralizētām, nozaru un vertikālām pieejām, kuras pārāk ilgi izmantotas attīstības atbalstam (16). Turklāt pilsētu diplomātija ir vēl viena politiskās sadarbības svira Eiropas Savienības ārējās darbības jomā, kuru nevajadzētu ignorēt, jo tā ļauj pārvarēt ievērojamus diplomātiskos un politiskos šķēršļus.

Pilsētu sadraudzības un pierobežu reģionu sadarbības projekti ir kļuvuši par svarīgu instrumentu pievienošanās un pirmspievienošanās procesā un kaimiņattiecību politikā. Globalizācijas kontekstā tie ļauj nostiprināt Eiropas integrācijas vērtības, attīstot jaunas solidaritātes formas (17).

Atzīstot teritoriālās pārvaldības un decentralizētas sadarbības ieguldījumu, starptautiskās un Eiropas iestādes pēdējo gadu laikā ir stiprinājušas reģionālo un vietējo pašvaldību lomu globālajā pārvaldībā  (18).

Lai praksē ieviestu daudzlīmeņu pārvaldību, Reģionu komiteja

apņemas

novērtēt vietējo un reģionālo pašvaldību gūto pieredzi saistībā ar iepriekšējām paplašināšanās kārtām, ņemot vērā Komitejas darba grupas sadarbībai ar Rietumbalkāniem, darba grupas sadarbībai ar Turciju un darba grupas sadarbībai ar Horvātiju, kā arī ES un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas Apvienotās konsultatīvās komitejas sniegto atbalstu;

attīstīt vietējo un reģionālo asambleju politisko un darbības potenciālu Eiropas kaimiņattiecību politikas atbalstam; šajā sakarībā uzsver lielo nozīmi, kāda ir iestāžu sadarbībai un koordinācijai ar pārējiem pastāvošajiem mehānismiem;

izveidot un vadīt – sadarbībā ar Eiropas Komisiju – “decentralizētas sadarbības biržu” interneta portāla veidā, lai ar virtuāliem līdzekļiem organizētu informācijas apmaiņu starp Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas aktīvi darbojas sadarbības un attīstības jomā, tādējādi veicinot Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību un attīstības valstu projektu atbilstību (19);

stiprināt savu tādas Eiropas Savienības institucionālas struktūras statusu, kuras kompetencē ir vietējās un reģionālās demokrātijas attīstība saistībā ar Eiropas Savienības ārpolitiku vēlēšanu novērošanas misijās Eiropā un trešās valstīs, un šajā nolūkā stiprināt savu sadarbību ar Eiropas Komisiju un Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresu;

aicina Eiropas Komisiju

apsvērt tādas brīvprātīgas politiskas hartas par vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu paplašināšanās procesā pieņemšanu, kas kalpotu par kopīgu pamatu pirmspievienošanās palīdzības instrumenta izveidei vietējo un reģionālo pašvaldību vajadzībām un ļautu stiprināt pārrobežu sadarbību un kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu reģionālo un vietējo struktūru institucionālo un administratīvo kapacitāti (20).

Sekmēt līdzdalības demokrātiju

Pārvaldība aizvien vairāk tiek strukturēta sadarbības tīklos un veicina horizontālās sadarbības dinamiku. Šāda attīstība sekmē to, ka tiek ņemti vērā daudzie aktīvie sadarbības tīkli, kas vietējā un reģionālā līmenī darbojas Eiropā un pasaulē. Uzdevums, kas, ņemot vērā viedokļu dažādību, jāveic Reģionu komitejai, ir tos savienot ar Kopienas lēmumu pieņemšanas procesu, lai veicinātu kopīgās politikas sekmīgu īstenošanu un iedzīvotāju līdzdalību.

IV.   Atvērto durvju dienas – Eiropas Reģionu un pilsētu nedēļa.

Reģionu komiteja un Eiropas Komisijas REGIO ģenerāldirektorāts katru gadu Briselē Eiropas Reģionu un pilsētu nedēļas ietvaros rīko Atvērto durvju dienas. Iestāžu partnerattiecību ietvaros, piedaloties arī Eiropas Savienības prezidējošajai valstij un Eiropas Parlamentam, šajā pasākumā tiekas vairāk nekā 7 000 dalībnieku un gandrīz 250 partneru. Atvērto durvju dienu oficiālie partneri ir, pirmkārt, reģioni un to sadarbības biroji Briselē un, otrkārt, vietējā līmeņa partneri, piemēram, vietējās biedrības un pētniecības iestādes. Minētie partneri ir galvenie, kas rīko daudzos seminārus, darbseminārus un lielu daļu programmas Atvērto durvju dienu laikā.

Pasākumos, semināros, darba grupās, plašsaziņas līdzekļiem paredzētos pasākumos vai izstādēs, kas veltītas ar Kopienas programmu vai reģionālo un vietējo pašvaldību Eiropas prioritātēm saistītam tematam, piedalās ne tikai Eiropas valstu, reģionālie un vietējie politiķi, bet arī speciālisti un pārstāvji no sociālekonomiskajām aprindām, arodbiedrībām, finanšu struktūrām un pilsoniskās sabiedrības.

Papildus šim notikumam Briselē pasākumus rīko arī partnerības pilsētās un reģionos, tādējādi veicinot pieredzes apmaiņu, sadarbības tīklu veidošanu un ideju un pieredzes salīdzināšanu (21).

Vietējo un reģionālo pašvaldību tīkli, organizācijas un asociācijas veicina reģionālo un vietējo pašvaldību mobilizēšanu Kopienas lēmumu pieņemšanas procesā un to iesaistīšanu teritoriālās sadarbības praktiskajos mehānismos (22). Kopš Reģionu komitejas izveides sadarbība, kas nodibināta ar galvenajām Eiropas un valstu līmeņa vietējo un reģionālo pašvaldību apvienībām un noteiktiem tematiskajiem tīkliem, ir ļāvusi nodrošināt Komitejas un minēto organizāciju institucionālās lomas komplementaritāti. Turpinot savu darbu un veicinot baltajā grāmatā izvirzītos mērķus un pasākumus, Reģionu komiteja centīsies darboties partnerībā ar Eiropas reģionālo un vietējo pašvaldību apvienībām.

Turklāt daudzlīmeņu pārvaldība ir piemērota aktīva pilsoniskuma veicināšanai un nodrošina decentralizētas saziņas politiku, kas labāk atbilst reālām un neatliekamām iedzīvotāju vēlmēm, palīdzot pakāpeniski tuvināt iedzīvotājus Kopienas iestādēm un politikas veidotājiem.

Decentralizētas saziņas par Eiropu galvenais mērķis ir veicināt Eiropas dimensijas integrāciju politiskajā pārvaldībā vietējā un reģionālajā līmenī, uzlabot sadarbību ar vietējiem un reģionālajiem plašsaziņas līdzekļiem un atvieglot jaunas un novatoriskas komunikācijas tehnoloģijas, īpaši web 2.0 izmantošanu vietējā un reģionālajā līmenī. Turklāt šāda saziņa veicinās politisku debašu un atklātu sanāksmju par Eiropas jautājumiem rīkošanu vietējā un reģionālajā līmenī un tādējādi sekmēs aktīvu pilsoniskumu, rosinot iedzīvotājus piedalīties Eiropas lietās.

Lai praksē ieviestu daudzlīmeņu pārvaldību, Reģionu komiteja

apņemas

izstrādāt ilgtspējīgu pieeju sadarbībai ar attiecīgajiem tīkliem vietējā un reģionālajā līmenī, kuri Eiropas sabiedrībā veicina politiskās, ekonomikas, sociālās un kultūras jomas sadarbību un mijiedarbību, un ņemt vērā labas prakses piemērus saistībā ar līdzdalību vietējā un reģionālajā līmenī;

veicināt to, lai tiktu ieviestu reāla decentralizētas saziņas politika, kuras nozīme tika atzīta Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas un Padomes kopīgajā deklarācijā “Partnerība informācijas sniegšanai par Eiropu” (23), kas balstās uz institucionālo dalībnieku politiskajām saistībām iedzīvināt pastāvīgas debates par Eiropas jautājumiem Eiropas pilsētās un reģionos un sniegt pārskatu par Kopienas līmenī pieņemtajiem lēmumiem;

izstrādāt rīcības plānu, kurā saziņas līdzekļi tiktu diferencēti atkarībā no izvirzītajiem mērķiem un attiecīgajām politiskajām jomām, lai izveidotu sinerģiju starp saziņu par stratēģiju un kopīgo politiku un to izskaidrošanu iedzīvotājiem vietējā un reģionālajā līmenī, un iesniegt atbilstošus ieteikumus Starpiestāžu informācijas grupai (SIG) (24);

ierosināt metodes un instrumentus izmantošanai vietējā un reģionālajā līmenī, lai samazinātu saziņas deficītu un sekmēt to, lai vietējie un reģionālie plašsaziņas līdzekļi plašāk informētu par Eiropas Savienības politikas ietekmi uz iedzīvotāju ikdienas dzīvi, un stiprināt savu potenciālu attiecībā uz saziņu, informēšanu un līdzdalību Eiropas jautājumos, balstoties uz jaunajiem saziņas līdzekļiem un jo īpaši web 2.0 instrumentu;

iesaka

ieviest atbilstošus instrumentus līdzdalības demokrātijas atbalstam, jo īpaši saistībā ar Lisabonas stratēģiju, sociālo programmu, Gēteborgas stratēģiju un tādu mehānismu izstrādi kā, piemēram, “Vietējā darba kārtība 21”, kas ir līdzdalības un integrācijas mehānismi, kuri ļauj izstrādāt ilgtermiņa stratēģiskos plānus (25);

pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā izpētīt RK, vietējo un reģionālo pašvaldību un citu ES iestāžu sadarbības iespējas ar nolūku attīstīt Eiropas pilsoniskās iniciatīvas instrumentu, lai izmantotu tā potenciālu sekmēt patiesi eiropeiskas politiskas debates un tādējādi pilnveidot ES daudzlīmeņu pārvaldības sistēmas leģitimitāti;

pastiprināt Eiropas iedzīvotāju pilsonisko izglītošanu, balstoties uz reģionālo un vietējo pašvaldību kompetenci;

prasa Eiropas Komisijai

apsvērt jaunus parametrus tās Eiropas iedzīvotāju viedokļa novērtējumam ( Eurobarometer ), kuros tiktu ņemta vērā reģionālo un vietējo pašvaldību reāla iesaistīšanās Eiropas Savienības darbībā un kopīgās stratēģijas un politikas īstenošanā;

aicina

dalībvalstis ieviest e-pārvaldību, kas būtu iekļaujošāka attiecībā uz reģioniem un pilsētām, bet reģionus un pilsētas aicina ar to saziņas politiku un e-pārvaldības sistēmu veicināt informētību par Eiropas Savienības sasniegumiem un tās nozīmi iedzīvotājiem;

Kopienas iestādes ieviest Web 2.0 tipa saziņas stratēģiju un izmantot jaunās biedrošanās tīmekļa vietnes, piemēram, You tube, EU tube.

4.   Pastiprināt Kopienas rīcības efektivitāti.

Daudzlīmeņu pārvaldības mērķis ir stiprināt Kopienas rīcību jomās, kas visvairāk satrauc Eiropas iedzīvotājus. Tā kā Eiropas Savienība ir vienota telpa, jebkura Kopienas iejaukšanās tiešā veidā ietekmē dalībvalstis un iedzīvotājus. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt Kopienas mērķu un tās politiku teritoriālās ietekmes saskaņotību. Tādēļ šīs baltās grāmatas ieteikumu mērķis ir palīdzēt labāk pielāgot Kopienas mērķus konkrētām un daudzveidīgām pārvaldības un plānošanas situācijām, ar kurām sastopas vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvji, īstenojot Kopienas politikas galvenās jomas.

Atbilstošu instrumentu izvēle ir ārkārtīgi svarīgs kritērijs Kopienas metodes efektivitātes nodrošināšanai un Eiropas pārvaldības standartu attīstības panākšanai, lielāku nozīmi piešķirot diferenciācijai un specializācijai. Līdzekļu saskaņošana dažādos pārvaldības līmeņos tādējādi nodrošina Kopienas darbību konsekvenci. Lai mazinātu negatīvās sekas, kas visbiežāk izpaužas kā lēmumu pieņemšanas pilnvaru koncentrācija, rīcības izkliedētība un rezultātu samazināšanās, ir jāattīsta apspriešanās, izmēģinājumu un teritoriālās ietekmes novērtējuma procesi, atklātā koordinācijas metode, juridiskie instrumenti līgumu slēgšanai, piemēram, teritoriālie līgumi vai Eiropas teritoriālās sadarbības grupa. Šie mehānismi un līdzekļi ir jauns veids, kā sasniegt Eiropas Savienības stratēģiskos mērķus.

Izstrādāt un īstenot partnerībā kopīgo politiku

Šo elastīgas pārvaldības modeli, izmantojot dažādus mehānismus, var sekmīgi pielāgot dažādām kopīgām politikām atkarībā no to iezīmēm. Kohēzijas politika ir viens no svarīgākajiem daudzlīmeņu pārvaldības labas prakses piemēriem, un vides politika ir viena no jomām, kurās izmēģināti noteikti mehānismi un prakse.

V.   Eiropas kohēzijas politika – sviras efekts Kopienas politikās.

Jau divdesmit gadus kohēzijas politika pastāvīgi pierāda savu pievienoto vērtību un, pateicoties konkrētu projektu īstenošanai, ir kļuvusi par Eiropas solidaritātes piemēru iedzīvotājiem. Laika gaitā tā ir attīstījusies: tā tika radīta saistībā ar vienotā tirgus izveidi, lai nodrošinātu mazāk attīstīto reģionu attīstību, un tā ļāva mazināt sociālekonomiskās atšķirības, ko izraisīja Eiropas Savienības secīgās paplašināšanās kārtas, un ir kļuvusi par svarīgu līdzekli, kas atbalsta izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas īstenošanu visās Eiropas Savienības vietās. Nesen to izmantoja, lai sniegtu atbalstu Eiropas ekonomiskas atveseļošanas plānam.

Eiropas kohēzijas politikai, kurai pašlaik ir paredzēta trešā daļa Kopienas budžeta, piemīt reāls finansiālās sviras un ciešākas starpiestāžu partnerības efekts, izmantojot publisko un privāto partnerību un Eiropas Investīciju bankas finanšu instrumentus. Eiropas kohēzijas politikas sviras efekts izpaužas arī tās spējā Eiropas līmenī veicināt vietējās, reģionālās un valsts līmeņa attīstības stratēģisko prioritāšu sinerģiju.

Vēl viens būtisks sviras efekts saistībā ar struktūrfondu izmantošanu attiecas uz publisko pārvaldes iestāžu institucionālās kapacitātes stiprināšanu. Stimulējot to pārvaldības kapacitāti un Eiropas mērogā liekot saskaņot to piemērotās procedūras, kohēzijas politika ir veicinājusi Kopienas politiku īstenošanu. Visbeidzot, pateicoties ieguvumiem, ko sniedz publisko iestāžu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju partnerība un sadarbība, kohēzijas politika ir ļāvusi pieņemt vispārējus risinājumus attiecībā uz dažādām Eiropas Savienībā pastāvošām situācijām.

Lai definētu plašāku teritoriālās kohēzijas koncepciju, ņemot vērā jaunos uzdevumus, kas jārisina reģioniem un vietējām pašvaldībām (globalizācija, klimata pārmaiņas, enerģētiskā drošība, imigrācija…), nepieciešams, lai konkrētie mērķi, kam paredzēti Eiropas fondi, tiktu noteikti, ievērojot elastīgumu un ņemot vērā katras teritorijas īpatnības un tās konkurētspējas un ilgtspējas stratēģiju.

Turklāt politikas jomās, kurās nav skaidri noteiktas ES kompetences, bet kurās Kopienas politikām tomēr ir nozīme, piemēram, mājokļu politikā un vairākās vispārējas nozīmes pakalpojumu nozarēs, daudzlīmeņu pārvaldība piešķir lielāku elastīgumu kompetences sadalei un tādējādi ļauj sasniegt kopīgos mērķus, vienlaikus ņemot vērtā dalībvalstu konstitucionālās un administratīvās uzbūves daudzveidību.

Lai praksē ieviestu daudzlīmeņu pārvaldību, Reģionu komiteja

apņemas

plānot un ierosināt iniciatīvas ar mērķi izplatīt labas prakses piemērus partnerības jomā, kuras būtu saistītas ar vietējo, reģionālo, valsts līmeņa un supranacionālo politisko prioritāšu noteikšanu dalībvalstīs, un atbalstīt visas iniciatīvas, ko dalībvalstis, Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija izvirza, lai principu, kurš paredz partnerību ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām, piemērotu ne vien politikas īstenošanas stadijā, bet jo īpaši arī tās izstrādes laikā;

ierosināt starpiestāžu mehānismus, kas pastiprinās Eiropas kohēzijas politikas novērtēšanas politisko un stratēģisko raksturu, valstu un reģionālajā līmenī izstrādātos ziņojumus apkopojot Eiropas līmeņa analīzē un perspektīvā;

iesaka

stiprināt partnerības praksi gan vertikāli, iesaistoties “vietējām un reģionālajām pašvaldībām, valsts valdībai un Eiropas Savienībai”, gan horizontāli, piedaloties “vietējām un reģionālajām pašvaldībām un pilsoniskajai sabiedrībai”, jo īpaši saistībā ar sociālo dialogu, nodrošinot iedzīvotāju līdzdalību ar tādu šim mērķim paredzētu struktūru starpniecību, kuras izveido attiecīgās publiskās iestādes, īpaši tās, kas ģeogrāfiskā tuvuma dēļ un saskaņā ar subsidiaritātes principu atrodas vistuvāk iedzīvotājiem. Izmantojot šo līdzdalību, dažādas sociālās grupas varēs sagatavot novērtējumus, atzinumus un ieteikumus par aspektiem, kas attiecas uz Kopienas publiskajām iniciatīvām;

vienkāršot un racionalizēt administratīvās procedūras, lai izveidotu tādas juridiskās, administratīvās un finanšu sistēmas, kas sekmētu inovāciju, un izstrādāt jaunus instrumentus, lai veicinātu reģionālo inovāciju un paplašinātu finansēšanas veidus (riska kapitāls, uzņēmējdarbības mecenāti, mikrokredīti u.c.);

stiprināt vietējo un reģionālo pašvaldību administratīvo kapacitāti, lai nodrošinātu projektu kompetentu pārvaldību un sekmētu labas prakses piemēru apmaiņu Eiropas Savienībā reģionālās pārvaldības jomā;

prasa Eiropas Komisijai

izpētīt katrā gadījumā atsevišķi iespējas pilnveidot Kopienas politiku ciešākas partnerības sekmēšanai;

veicināt struktūrfondu, nozaru programmu un programmu lauku attīstības sekmēšanai, koordināciju;

novērtēt progresu struktūrfondu pārvaldības vienkāršošanā un decentralizācijā laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam, īpašu uzmanību pievēršot administratīvo izmaksu samērīgumam ar darbības veidu un apjomu, kā arī to ietekmei uz reģionālajām un vietējām pašvaldībām.

Koordinēt Eiropas norises

Lai uzlabotu Eiropas pārvaldību un ES stratēģiju īstenošanu, ļoti svarīga ir, pirmkārt, dažādo pārvaldības līmeņu saskaņota darbība un, otrkārt, politikas jomu un instrumentu saskaņošana. Šādas saskaņošanas būtisko nepieciešamību nosaka ekonomikas krīze un ir panāktā vienošanās par steidzamu, saskaņotu reakciju ES līmenī, kā arī pašreizējās grūtības nodrošināt kopīgu rīcību koordinācijas un savstarpējas uzticēšanās trūkuma dēļ. Krīze tādējādi ir Eiropas integrācijas procesa tests. Uzmanības centrā ir Eiropas Savienības spēja koordinēt politisko rīcību ekonomikas atveseļošanas atbalstam, lai ierosinātu līdzsvarotāku ilgtspējīgas attīstības un teritoriālās kohēzijas alternatīvu, pateicoties dažādo dalībnieku sadarbībai un reģionālo un vietējo pašvaldību tiešai iesaistīšanai, kā arī publiskās un privātās partnerības izmantošanai (26). Eiropas integrācijas mehānismi, izmantojot Kopienas metodi un koordinētu starpvaldību sadarbību, jāsaskaņo, pamatojoties uz Eiropas izaugsmes atjaunošanas finansiālajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem un teritoriālajiem instrumentiem un uz labāku krīzes pārvaldības (papildu elastība saistībā ar Eiropas struktūrfondiem, Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonds, EIB atbalsts u.c.) un krīzes pārvarēšanas (inovācijas politika, rūpniecības politika u.c.) politikas koordināciju (26).

Kopienas metode var vislabāk nodrošināt daudzlīmeņu pārvaldības ieviešanu. Tomēr, neapstrīdot tās pārsvaru, jomās, kurās Eiropas Savienībai ir tikai koordinācijas vai atbalsta pilnvaras, jau vairākus gadus tiek izmantota atklātā koordinācijas metode, kuras mērķis ir papildināt Kopienas metodi, kas balstās uz “institucionālo trijstūri” un Komisijas ekskluzīvo likumdošanas iniciatīvu. Izmantota atsevišķos gadījumos, šī metode, kurā ievērots subsidiaritātes princips, veicina sadarbību, labas prakses apmaiņu un palīdz noteikt kopīgus mērķus un pamatprincipus dalībvalstīs.

Tomēr, ievērojot tās sākotnējos mērķus, atklātā koordinācijas metode vēl nav devusi iecerēto pievienoto vērtību un nav izrādījusies apmierinoša reģionālajām un vietējām pašvaldībām, kas nav pietiekami iesaistītas. Minētās pašvaldības savukārt uzskata, ka to varētu paplašināt, piemērojot arī citās darbības jomās, ar nosacījumu, ka tā kļūst iekļaujošāka.

VI.   Reģionu komitejas Lisabonas stratēģijas īstenošanas uzraudzības forums.

Reģionu komiteja 2006. gadā izveidoja Lisabonas stratēģijas īstenošanas uzraudzības forumu, kas šodien aptver vairāk nekā simts reģionu un pilsētu no 26 dalībvalstīm. Šis apmaiņas un novērtēšanas tīkls uzrauga reģionālā un vietējā līmeņa iesaistīšanu Lisabonas stratēģijas pārvaldībā un tās saikni ar kohēzijas politiku.

Savā uzraudzības ziņojumā “Īstenot Lisabonas stratēģijas mērķus ar koordinētu un integrētu teritoriālo politiku” tā uzsver, ka visiem attiecīgajiem pārvaldības līmeņiem ir jāstiprina savu politisko programmu sinhronizācija un koordinācija un ir jāievieš plašāks juridisko instrumentu klāsts.

Eiropas reģionu un pilsētu sammita laikā, kas 2009. gada 5.–6. martā notika Prāgā, Reģionu komiteja uzsāka konsultēšanos par jauno stratēģiju izaugsmei un nodarbinātībai, lai panāktu, ka reģionālās un vietējās pašvaldības piedalās tās izstrādes pirmajos posmos. (www.lisbon.cor.europa.eu).

Lai uzlabotu apstākļus uzņēmumiem un jo īpaši MVU, Reģionu komiteja ir iecerējusi izveidot novatorisku balvu, kas paredzēta, lai izceltu tos Eiropas Savienības reģionus, kuros ir visaktīvākā uzņēmējdarbība. Katru gadu piešķiramais nosaukums “Eiropas reģions ar aktīvāko uzņēmējdarbību” mudinās reģionus izstrādāt stratēģisku plānu ilgtspējīgām ilgtermiņa ekonomiskajām un sociālajām reformām, ko plaši atbalstītu vietējie iedzīvotāji un ieinteresētās puses.

Reģionu komiteja tādējādi vēlas dot papildu stimulu, lai pēc Lisabonas stratēģijas īstenošanas uzsāktu jaunu izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju, vienlaikus vispārēji ieviešot Eiropas Savienības “Mazās uzņēmējdarbības akta” desmit principus vietējā un reģionālajā līmenī.

Lisabonas stratēģijai nenoliedzami trūkst koordinācijas un tajā ir ietverta vienīgi lejupēja pieeja. Lisabonas paradokss, uz ko norādīja Reģionu komitejas LSUF, liecina, ka reģionālo un vietējo pašvaldību iesaistīšanas līmenis nav bijis pietiekams, un uzsver to, ka ir steidzami jāīsteno decentralizētāka Kopienas izaugsmes un nodarbinātības stratēģija, kas balstās uz reģionu un pilsētu potenciālu, kas, pateicoties savai kompetencei, ir inovācijas, pētniecības un izglītības galvenie virzītājspēki Eiropā (27).

Eiropas ekonomiskas atveseļošanai ir jāīsteno arī Eiropas “Mazās uzņēmējdarbības aktā” paredzētie mērķi un jāizveido partnerība ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām (28).

Lai praksē ieviestu daudzlīmeņu pārvaldību, Reģionu komiteja

apņemas

izskatīt viedokļus par teritorializētu atklāto koordinācijas metodi un noteikt Kopienas rīcības jomas, kurās atklātā koordinācijas metode būtu vispiemērotākā reģionālajām un vietējām pašvaldībām, it īpaši domājot par migrācijas un integrācijas, inovācijas un izglītības politiku;

iesniegt Eiropadomei 2010. gada martā rezultātus par konsultācijām ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām par izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas nākotni;

prasa

dalībvalstīm atbalstīt atklātās koordinācijas metodi ar reģionālajiem vai vietējiem rīcības plāniem un otrādi – nodrošināt, ka reģionālos un vietējos plānus ņem vērā valsts līmeņa plānos un par tiem tiek noslēgti rakstveida daudzlīmeņu nolīgumi; un tādēļ prasa, lai Eiropas Komisija atzītu reģionālo un vietējo kontaktpunktu pastāvēšanu saistībā ar atklātās koordinācijas metodes uzraudzību;

aicina Komisiju un dalībvalstis

reformēt atklāto koordinācijas metodi, lai to padarītu iekļaujošāku, sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām izstrādājot līdzdalības pārvaldības rādītājus un teritoriālos rādītājus  (29);

noteikt – ciešā sadarbībā ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām – šķēršļus vienotā tirgus piemērošanai, ar kuriem pašlaik saskaras reģioni, pilsētas un kopienas, kā arī atbilstošus risinājumus vienotā tirgus pielāgošanai pašreizējam ekonomikas un sociālajam stāvoklim;

Lisabonas stratēģijas laikposmam pēc 2010. gada pārskatīšanā atbilstoši iesaistīt reģionus un vietējās pašvaldības.

Izstrādāt integrētu politiku

Integrēta pieeja ir kopīgās politikas efektivitātes garantija. Tai ir vertikāla dimensija, kas ļauj nodrošināt labāku koordināciju un sadarbību starp dažādajiem pārvaldības līmeņiem, un horizontāla dimensija, kurai ir vajadzīga nozaru politiku saskaņota īstenošana, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību un nodrošinātu sinerģiju ar pārējām atbilstošajām Eiropas Savienības politikām.

Tādēļ teritoriālās kohēzijas kā Kopienas mērķa īstenošanai ir svarīga nozīme kopīgās politikas nākotnei. Teritoriālās kohēzijas piemērošanas jomā ir jāņem vērā trīs dimensijas: pirmkārt, koriģējošā dimensija, “samazinot pastāvošās atšķirības”, lai visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu dzīvesvietas nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi būtiskiem publiskajiem pakalpojumiem, otrkārt, preventīvā dimensija, “vairāk saskaņojot (…) nozaru politikas, kam ir teritoriāla ietekme”, lai vienmēr tiktu izmantots mazāk attīstīto reģionu endogeno resursu potenciāls” un, treškārt, stimulējošā dimensija, ko īsteno, sekmējot reģionu sadarbību un uzlabojot “teritoriālo integrāciju”.

Teritoriālā kohēzija, kas līdz ar Lisabonas līgumu kļūst par kompetenci, kura sadalīta starp Eiropas Savienību un dalībvalstīm, ir jāiekļauj visās nozaru politikās un tai ir jākļūst par daudzlīmeņu pārvaldības izpausmi. Arī pilsētu pārvaldībai ir svarīga nozīme ilgtspējīgas attīstības stratēģiju īstenošanā pilsētu teritorijās ne vien tādēļ, lai koordinētu visus pārvaldības līmeņus, bet arī lai iesaistītu vietējos dalībniekus. Pilsētu pārvaldībā atbilstoši integrētai pieejai ir jārisina jautājumi, kas saistīti ar trim ilgtspējīgas attīstības pīlāriem – vide, ekonomika un sociālie jautājumi —, lai nodrošinātu patiesu sociālo un teritoriālo kohēziju. Lai sekmētu integrētu un saskaņotu pieeju, ir jāņem vērā arī citas kopīgās politikas. Turklāt lauku teritorijām nepieciešamas integrētas stratēģijas, kuru pamatā ir daudzlīmeņu pārvaldība un kas virzītas uz teritoriju ilgtspējīgu attīstību un konkurētspēju. Minētās stratēģijas ietvers līdzekļus, kas ļauj kompensēt nelabvēlīgus dabas apstākļus, kuri jāpārvar šādās teritorijās, kā arī pilsētu un lauku teritoriju nelīdzsvarotību.

VII.   Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika.

Integrētas jūrniecības politikas izstrāde ES ir viens no retajiem piemēriem tam, kā, pamatojoties uz teritoriālo tipoloģiju, Eiropas līmenī tiek mēģināts īstenot kopīgu pieeju vairākās nozaru politikās. Šis process, ko 2006. gadā uzsāka ar zaļo grāmatu un vēlāk turpināja ar zilo grāmatu, ir apliecinājis attiecīgo reģionālo un vietējo dalībnieku plašo iesaistīšanos, lai panāktu integrētu pieeju jūras baseinu pārvaldībā: transports, vide, atjaunojamie enerģijas avoti un ekonomikas attīstība ir dažas no nozarēm, uz kurām attiecas politika, kas radās saistībā ar vēlmi integrēt horizontāli visas prasības, kuras attiecas uz ilgtspējīgu attīstību un drošību mūsu jūrām, ko beidzot atzina par dabīgiem un ekonomiski ļoti svarīgiem resursiem Eiropas kontinentam.

Šis mērķis ir jāpapildina ar atbilstošiem mehānismiem, kas ļautu stiprināt integrētas jūrniecības politikas redzējuma vienojošo iedarbību. Šajā ziņā Reģionu komiteja uzskata, ka ir nepieciešams pārskatīt ES finansēšanas mehānismu, lai to padarītu par vienkāršotu sistēmu, kurā visi jūrniecības jautājumi – vai to lielākā daļa – būtu apkopoti Eiropas piekrastes un salu fondā, un ka ir jāizveido Eiropas jūrniecības forums, kurā tiktu iesaistītas reģionālās un vietējās pašvaldības un attiecīgie dalībnieki, lai būtu pieejams instruments, kas spēj palīdzēt sadalīt kompetenci un izplatīt labas prakses piemērus.

Pilnveidot pastiprinātu konsultēšanās kultūru

Kopš 2002. gada ir veikti pasākumi, lai attīstītu pastiprinātu konsultēšanās kultūru, kas ir atbalstīta Baltajā grāmatā par daudzlīmeņu pārvaldību, kurā ir atzīts, ka “pirms tiesību aktu izstrādes notikušais konsultāciju process var sekmēt labāku likumdošanu, kas ir pieņemta īsākā laikposmā un kuru ir vieglāk īstenot un piemērot”.

Dialogs, kas risinās starp Eiropas Komisiju un ieinteresētajām pusēm pirms iepazīstināšanas ar priekšlikumiem un politisko iniciatīvu pieņemšanas, izpaužas dažādos veidos:

konsultēšanās tiesību aktu izstrādes ietvaros, galvenokārt ar Reģionu komiteju, jo tā pārstāv reģionālās un vietējās pašvaldības;

nozaru konsultēšanās mehānismi, kuros ņem vērā Kopienas rīcības īpašos nosacījumus dažādās politikas jomās;

saskaņota konsultēšanās procesa izveidošana ar obligātajiem noteikumiem par konsultēšanos;

strukturēts dialogs ar vietējo un reģionālo pašvaldību apvienībām.

Lai praksē ieviestu daudzlīmeņu pārvaldību, Reģionu komiteja

apņemas

attīstīt sadarbību ar Eiropas Komisiju un vietējo un reģionālo pašvaldību Eiropas un valstu līmeņa apvienībām, īstenojot strukturētu dialogu Eiropas Komisijas tiesību aktu izstrādes programmas sagatavošanas posmā;

sadarboties ar citām ES iestādēm, izstrādājot efektīvu savas darbības ietekmes novērtējuma sistēmu, lai nostiprinātu savu lomu kā padomdevēja institūcija saskaņā ar Līgumu un lai apliecinātu savu pievienoto vērtību ES lēmumu pieņemšanas procesā;

prasa Eiropas Komisijai

sniegt pārskatu par to, kas darīts saistībā ar tās politiskajiem ieteikumiem mutisku jautājumu un rakstveida jautājumu formā.

Tiesību aktu labāka izstrāde

Likumdošanas procesa koordinācijai, kas ierosināta rīcības programmā “Tiesību aktu labāka izstrāde” un atbalstīta iestāžu nolīgumā “Tiesību aktu labāka izstrāde”, ko 2003. gadā pieņēma Eiropas Parlaments, Padome un Eiropas Komisija, ir pilnībā jāņem vērā reģionālo un vietējo pašvaldību ieguldījums un juridiskie un politiskie instrumenti, kurus tās iekļauj savā stratēģijā tiesību aktu uzlabošanai.

Saskaņā ar spēkā esošajiem līgumiem un līdz Lisabonas līguma spēkā stāšanās dienai spēkā esošie iekšējie noteikumi un Kopienas mehānismi ļauj īstenot saskaņotu un koordinētu pieeju subsidiaritātes principa ievērošanas uzraudzībai un kontrolei. Turklāt vairākās dalībvalstīs ir uzsāktas iekšējās reformas, ar ko tiek nostiprināta reģionālo likumdošanas asambleju iesaistīšanās mehānismos, kuri atbalstīti Lisabonas līguma Protokolā par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu un kontroli, lai tās darbotos kā savas valsts parlamentārā mehānisma sastāvdaļa vai kā valsts parlamenta palātas. Šī pieeja, respektējot valstu konstitucionālās struktūras, būtu jāpaplašina.

Turklāt būtu jāsekmē reģionālo un vietējo pašvaldību spēja izvērtēt Kopienas tiesību aktus, lai stiprinātu tiesisko paļāvību Eiropas Savienībā un lai sekmētu Kopienas tiesību aktu pareizu transponēšanu. Šajā sakarā reģionālo un vietējo pašvaldību plašākas iesaistīšanas nepieciešamību pamato tas, ka Kopienas direktīvām vai regulām dažādās dalībvalstīs var būt ļoti atšķirīga iedarbība atkarībā no to iekšējās teritoriālās organizācijas, reģionālo un vietējo pašvaldību autonomijas pakāpes un to kompetences apjoma. Grūtības, ar ko nācās saskarties, transponējot “Atkritumu poligonu” direktīvu (30) un direktīvu par būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (31), ir svarīgi piemēri, kas raksturo vajadzību reģionālās un vietējās pašvaldības iesaistīt visā Kopienas tiesību aktu izstrādes procesā (32).

Ietekmes novērtējumi par Kopienas tiesību aktu priekšlikumiem ir svarīgs instruments, kas ļauj izstrādāt labāku tiesisku regulējumu Kopienas līmenī. Ietekmes novērtējumā jāpievērš uzmanība tiesību aktu īstenošanai un piemērošanai. Tādēļ ir svarīgi, lai pašreizējos Komisijas ietekmes novērtējumos īpašu uzmanību pievērstu jauno tiesību aktu teritoriālajam aspektam. Lai labāk novērtētu teritoriālo aspektu, Komisijas dienestiem agrīnajā stadijā jāparedz jauno tiesību aktu ietekme uz reģioniem un vietējām pašvaldībām. Šajā jomā Reģionu komitejai var būt svarīga loma.

VIII.   Reģionu komitejas subsidiaritātes uzraudzības tīkls – atbilstošs instruments, ar ko stiprināt demokrātisko atbildību un līdzdalību Eiropas Savienības likumdošanas procesā.

Subsidiaritātes principa mērķis ir nodrošināt, lai jomās, kur Kopienai nav ekskluzīvas kompetences, lēmumus pieņemtu visatbilstošākajā līmenī. Tādēļ šajās jomās ir jāveic pārbaudes, lai pārliecinātos, ka, ņemot vērā valsts, reģionālajā vai vietējā līmenī pieejamās iespējas, Kopienas rīcība ir pamatota.

Reģionu komitejas izveidotais subsidiaritātes uzraudzības tīkls, kurā patlaban ir 96 dalībnieki (reģionālās un vietējās pašvaldības, valstu un reģionālie parlamenti, vietējo un reģionālo pašvaldību apvienības), veic tiešsaistes konsultēšanos, izmantojot savu tīmekļa vietni. Tam ir šādi mērķi:

rīkot konsultācijas ar tīkla partneriem par Eiropas Komisijas dokumentiem un priekšlikumiem, kas ļauj analizēt subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu un novērtēt ierosināto pasākumu ietekmi. To darot, tīkls veicina saziņu starp reģionālajām un vietējām pašvaldībām un Reģionu komiteju attiecībā uz Eiropas likumdošanas procesu;

kalpot par informācijas punktu, kas reģionālajām un vietējām pašvaldībām ļauj ātrāk piekļūt informācijai, kura tām interesē saistībā ar ES un kura tām nodrošina papildu kanālu sava viedokļa paušanai;

palīdzēt Reģionu komitejai paplašināt savu konsultēšanās bāzi, ļaujot tai piekļūt Eiropas reģionu un pilsētu politiskajām un administratīvajām struktūrām un nododot šos resursus tās referentu rīcībā;

iesaistīt subsidiaritātes uzraudzības tīkla dalībniekus turpmākajos pētījumos par Komisijas priekšlikumu teritoriālo ietekmi, turklāt agrīnā pirmslikumdošanas procesa stadijā.

Lai praksē ieviestu daudzlīmeņu pārvaldību, Reģionu komiteja

apņemas

pastiprināt savu iesaistīšanos rīcības plāna “Tiesību aktu labāka izstrāde” uzraudzībā un izstrādāt savu iekšējo politiku un konsultēšanos, izmantojot interaktīvus forumus, lai iegūtu uzticamu informāciju par to, kā vietējā un reģionālā dimensija tiek ņemta vērā tiesību aktu izstrādē;

no savas puses stiprināt starpiestāžu attiecības ar Padomi, Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu visā likumdošanas procesa laikā;

izstrādāt kopā ar valstu parlamentiem un reģionālajām likumdošanas asamblejām “modus operandi, lai visu dalībvalstu reģionālo un vietējo pašvaldību nostāju varētu paust gan ex ante stadijā, gan izmantojot agrās brīdināšanas sistēmu (33);

sniegt ieguldījumu darbā, ko veic augsta līmeņa grupa administratīvo izmaksu samazināšanas jautājumos, kuras sastāvā ir neatkarīgas ieinteresētās puses, paust savu nostāju par ierosinājumiem, ko tā izvirzīs, un tad paredzēt izveidot Vietējo un reģionālo pašvaldību augsta līmeņa grupu;

prasa

iestāžu nolīgumu “Tiesību aktu labāka izstrāde”, kas noslēgts starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Eiropas Komisiju, papildināt ar vienošanās protokolu ar Reģionu komiteju par noteiktu novērtēšanas un konsultēšanās mehānismu ieviešanu;

prasa Eiropas Komisijai

turpināt centienus vienkāršot normatīvo vidi, jo īpaši saistībā ar kohēzijas politiku, un valstu rīcības plānos attiecībā uz tiesību aktu vienkāršošanu iekļaut reģionālo sadaļu;

nodrošināt reģionālajām un vietējām pašvaldībām atvieglotu piekļuvi komitoloģijai un ekspertu grupām, kurām uzdots īstenot rīcības plānu “Tiesību aktu labāka izstrāde” (34), (35);

aicina dalībvalstis

ieviest reģionālo un vietējo pašvaldību konsultēšanas mehānismu, lai atvieglotu Eiropas tiesību aktu transponēšanu;

nodrošināt, lai, transponējot un ieviešot Kopienas tiesību aktus, tiktu ievērota iekšējā kompetenču sadale;

Eiropadomē turpināt izstrādāt Reģionālās demokrātijas hartas priekšlikumu.

Novērtēt Kopienas rīcības teritoriālo ietekmi

Novērtēšanas mehānismi ļauj noteikt, vai lēmumi tiek pieņemti un piemēroti atbilstošajā līmenī, noteikt piemērotus politiskos instrumentus, kā arī Kopienas darbības jomas un to nozīmi. Svarīgi uzdevumi ir teritoriālās ietekmes jēdziena definēšana, tādu kopīgu mērķu noteikšana, kurus varētu pielāgot teritoriālajām īpatnībām, un atbilstošu kvantitatīvo un kvalitatīvo rādītāju izstrāde. Šajā ziņā rodas arī iespēja konkretizēt teritoriālās kohēzijas principa saturu.

Lai praksē ieviestu daudzlīmeņu pārvaldību, Reģionu komiteja

apņemas

stiprināt sadarbību ar Eiropas Komisiju saistībā ar sadarbības līguma īstenošanu, lai normatīvā procesa agrīnā stadijā nosūtītu reģionālo un vietējo pašvaldību motivētus atzinumus par Komisijas priekšlikumu ietekmes analīzi;

izveidot – ar Eiropas Komisijas ietekmes analīzes komitejas atbalstu – tehniska rakstura “augsta līmeņa grupu” ar uzdevumu novērtēt svarīgāko Kopienas politisko virzienu teritoriālo ietekmi, lai veiktu pasākumus, ar kuriem varētu pilnveidot tiesību aktus, vienkāršot administratīvās procedūras un veicināt to, ka iedzīvotāji akceptē Kopienas politiku;

iesaka

sistematizēt teritoriālās ietekmes analīzi, iesaistot politisko lēmumu pieņemšanas pirmajos posmos dažādos attiecīgos dalībniekus, lai izvērtētu Kopienas likumdošanas un neleģislatīvo priekšlikumu ietekmi uz reģionu ekonomiku, sociālo jomu un vidi;

stiprināt teritoriālās ietekmes novērtēšanas mehānismus gadījumos, kad sākotnējiem priekšlikumiem likumdošanas procesa gaitā tiek ierosinātas būtiskas izmaiņas;

veicināt ex post novērtēšanas apstākļus, lai pārbaudītu atsevišķu direktīvu vietējo un reģionālo ietekmi, ES tiesību aktu transponēšanu un īstenošanu reģionālajā un vietējā līmenī un ņemtu vērā to Komisijas ietekmes novērtējuma ziņojumā;

ka Eiropas un valstu statistikai būtu jāatspoguļo teritoriālās realitātes dažādība, lai tādējādi varētu precīzāk novērtēt politikas ietekmi uz reģioniem;

aicina Eiropas Komisiju

nodrošināt, ka tās dažādajos progresa ziņojumos, kas paredzēti, lai izvērtētu attīstību noteiktās politiskajās jomās, kurām ir liela nozīme Eiropas integrācijā, tiktu iekļauts daudzlīmeņu pārvaldības mainīgais, lai novērtētu Kopienas rīcības reālo ietekmi, un šajā sakarā uzsver vajadzību pastiprināt iekšējā tirgus attīstības ceļveža reģionālo un vietējo dimensiju.

Attīstīt teritoriālās sadarbības potenciālu

Lai sasniegtu ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķus, ir jāpastiprina teritoriālā sadarbība. Nākamo gadu laikā ir jāpieliek nopietnas pūles, lai veicinātu vertikālu un horizontālu partnerību, kuras pamatā ir starptautiskās sadarbības politiskā, tiesiskā un finanšu sistēma, ļaujot izveidot sadarbību starp vairākiem reģioniem dažādās Eiropas valstīs.

Sadarbība noteiktā ģeogrāfiskajā reģionā ļauj politiskajām iestādēm un dažādu līmeņu pārvaldēm sadarboties un attīstīt kopīgas intereses, uzlabojot iedzīvotāju dzīves apstākļus un apvienojot resursus un prasmes.

Ņemot vērā Eiropas teritoriālās sadarbības grupas paredzamo konsolidāciju un tās noteikumu pārskatīšanu, Reģionu komiteja izsaka priekšlikumus, lai palielinātu minētā instrumenta pievienoto vērtību.

IX.   Eiropas teritoriālās sadarbības grupa (ETSG).

ETSG ir jauns Kopienas juridiskais instruments (Regula (EK) Nr. 1082/2006), kura mērķis ir stabilizēt teritoriālo sadarbību starp dažādajiem pārvaldības līmeņiem un pāri robežām un kurš ir īpaši atbilstīgs attiecībā uz teritoriālās kohēzijas politikas stiprināšanu. Pašlaik Eiropā tiek veidotas apmēram trīsdesmit ETSG un sešas grupas jau ir izveidotas.

Daudzlīmeņu pārvaldības dimensija ir viens no galvenajiem aspektiem ETSG ieviešanas, izveides un pārvaldības procesā. ETSG ļauj atbilstoši mainīgai institucionālajai ģeometrijai un atkarībā no to kompetences līmeņa iesaistīt publiskās iestādes un veicināt paplašinātas partnerattiecības ar sociālekonomiskas jomas dalībniekiem. Nozares, kurās var izmantot ETSG, atbilstoši tikko gūtajai pieredzei, ir dažādas: no veselības līdz civilajai aizsardzībai, no ekonomikas attīstības līdz dabas resursu aizsardzībai un veicināšanai, no izglītības līdz pētniecības un inovācijas politikai u.c.

Reģionu komiteja kopā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un dalībvalstīm strādā pie tā, lai optimizētu minētā instrumenta potenciālu un atvieglotu publisku saziņas, informācijas, analīzes, pētniecības un ekspertu tīkla telpas izveidi.

Eiropas Savienības iekšējā stratēģija vērsta arī uz makroreģionu attīstību. Šī novatoriskā pieeja tomēr prasa lielu saskaņotību tās izstrādē un integrācijā Eiropas procesos un katrā ziņā ir jāatbalsta, izmantojot tādu daudzlīmeņu pārvaldību, ko raksturo jauna veida partnerība, kurā tuvināti Eiropas Savienības iekšpolitikas un ārpolitikas stratēģijas pasākumi. Baltijas jūras reģiona stratēģijas īstenošanā gūtā pieredze, drīzumā paredzamā Donavas stratēģijas īstenošana, tālajiem reģioniem paredzētā plaša mēroga kaimiņattiecību plāna iespējas – visam tam būs būtiska nozīme, lai noteiktu makroreģionu atbilstību saistībā ar Eiropas pārvaldību, teritoriālās sadarbības attīstību un teritoriālās kohēzijas mērķi.

X.   Stratēģija Baltijas jūras reģionam.

Stratēģija Baltijas jūras reģionam ir paredzēta sadarbības atjaunošanai šajā jūras baseinā, lai uzlabotu reģiona ekoloģisko stāvokli, atbalstītu tā ekonomikas ilgtspējīgu attīstību, paaugstinātu tā pieejamības pakāpi un drošības līmeni. Šī integrētā līdzdalības stratēģija, kas vēl tiek izstrādāta, ir lielisks paraugs daudznozaru politikas īstenošanai, kuru veic daudzi dalībnieki un kas paredzēta Eiropas makroreģionam. Tās mērķis ir integrēt dažādos plānošanas un finansēšanas virzienus Eiropas, valstu un vietējā līmenī, paredzot iespēju panākt sviras efektu uz kohēzijas politikas programmām kā atskaites punktu.

Šīs stratēģijas sekmīguma pakāpe būs atkarīga no pārvaldības. Stratēģijas attīstībai ir nepieciešama daudzlīmeņu pieeja ar pastiprinātu sadarbību Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmenī, kā arī pārrobežu līmenī un starp publisko un privāto sektoru (36).

Lai praksē ieviestu daudzlīmeņu pārvaldību, Reģionu komiteja

apņemas

novērtēt makroreģionālās attīstības stratēģiju atbilstību, ņemot vērā reģionālo un vietējo pašvaldību iesaistīšanu to plānošanas, izstrādes, īstenošanas, paziņošanas iedzīvotājiem un novērtēšanas posmos, kā arī to attiecīgajos rīcības plānos, un šajā gadījumā prasīt pietiekamas dotācijas Kopienas budžetā, lai nodrošinātu atbilstošus resursus un finansēšanas mehānismus;

sadarboties ar Eiropas Komisiju, dalībvalstīm un pārējām attiecīgajām iestādēm, lai īstenotu plašu saziņu un operatīvo atbalstu saistībā ar jaunu ETSG izveidi, kā arī saistībā ar labas prakses apmaiņu starp tām ETSG, kas jau ir izveidotas;

sniegt savu ieguldījumu saistībā ar Regulas 1082/2006 par ETSG iespējamo pārskatīšanu, pamatojoties uz savas ekspertu grupas pieredzi (37), jo īpaši, lai nodrošinātu sociālekonomikas jomas partneru plašāku integrāciju, atvieglotu īstenošanu uz ES ārējām robežām, padarītu elastīgākas ieviešanas procedūras, iekļautu atsauci galvenajos Eiropas normatīvajos dokumentos, uz kuriem lielā mērā attiecas pārrobežu dimensija (piem., pārrobežu veselības aprūpe), paredzētu stimulējošus pasākumus, tostarp juridiskus, ekonomiskus un finansiālus stimulus vai nu Eiropas, vai valstu līmenī un veicinātu minētā instrumenta iekļaušanu Kopienas tiesību sistēmā Eiropā;

iesaka

piešķirt papildu resursus teritoriālās sadarbības trīs sadaļām, jo tā sniedz neapstrīdamu ieguldījumu Eiropas integrācijas procesā;

prasa

Eiropas Komisijai savā nākamajā ziņojumā par ETSG regulas novērtēšanu/pārskatīšanu paziņot veidus, kādos tā paredz pilnībā izmantot minēto juridisko instrumentu;

Eiropas Komisijai un dalībvalstīm pastiprināt informēšanu par minēto instrumentu, ievērojami paplašinot iekšējo informēšanu ģenerāldirektorātos un ministrijās, uzsverot tā pievienoto vērtību;

dalībvalstīm lojāli sadarboties ar reģioniem un vietējām pašvaldībām Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) izveidē, lai tās tiktu dibinātas un darbotos pilnīgā saskaņā ar Regulas 1082/2006 principiem un noteikumiem.

Veicināt novatoriskas un uz partnerību balstītas pārvaldības metodes

Saimnieciskās, tehnoloģiskās un sociālās pārmaiņas liek attīstīties mentalitātei un praksei. Kopienas metode ir pelnījusi, lai to bagātinātu ar novatorisku un eksperimentālu praksi, kurā izmantotu pieredzi un zināšanas, kas ir reģionālajiem un vietējiem vēlētajiem pārstāvjiem, kuriem nākas visbiežāk īstenot kopējās politikas un piemērot Kopienas tiesību aktus.

Šajā ziņā eksperimentēšana ir labas pārvaldības instruments, kas ļauj īstenot pasākumus nelielā mērogā, novērtējot to ietekmi saistībā ar potenciālu īstenošanu plašākā mērogā, ja rezultāti ir pārliecinoši, un pamatot politisko lēmumu pieņēmēju lēmumus ar jau pārbaudītiem datiem attiecībā uz to teritoriālo ietekmi.

Turklāt līgumu slēgšana, kas saistībā ar Kopienas reģionālo politiku ir ļāvusi panākt to, ka valsts, reģionālie un vietējie līmeņi Eiropas stratēģiskās prioritātes sāk uzskatīt par savām, un ir pastiprinājusi īstenoto politiku koordinēšanu, kā arī to administratīvo kapacitāti, būtu jāpaplašina, piemērojot to arī citās Eiropas politikas jomās.

Lai praksē ieviestu daudzlīmeņu pārvaldību, Reģionu komiteja

apņemas

iesniegt priekšlikumus, lai atbalstītu eksperimentēšanu vietējā un reģionālajā līmenī dažās Eiropas Savienības darbības jomās, piemēram, saistībā ar izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju, sociālo programmu, integrācijas politiku, inovācijas politiku, kohēzijas politiku, ilgtspējīgu attīstību un civilo aizsardzību;

attīstīt rīcības virzienus, lai biežāk izmantotu kontrolētas eksperimentēšanas metodi un izvērtētu kopējo politiku, jo īpaši kopējās lauksaimniecības politikas, plašu reformu ietekmi;

aizstāvēt perspektīvu slēgt mērķlīgumus, kā tika paredzēts 2001. gadā, ierosinot aktualizēt īstenošanas politisko un juridisko kārtību, jo īpaši ar elastīgu un dažādotu trīspusēju instrumentu palīdzību; tādēļ sevišķi svarīgi ir pilnībā ņemt vērā dalībvalstu institucionālo un procesuālo autonomiju ne tikai attiecībā uz Kopienas tiesību aktu transponēšanu, bet galvenokārt attiecībā uz to īstenošanu;

iesaka

ieviest Eiropas teritoriālos līgumus, kas dotu iespēju brīvprātīgi sadarboties dažādiem kompetentiem pārvaldības līmeņiem, lai attiecīgi pielāgotu Eiropas Savienības svarīgāko mērķu un politisko prioritāšu īstenošanas pasākumus, pamatojoties uz partnerību ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām (38);

paredzēt, ka Eiropas teritoriālie līgumi ietver arī kādas Eiropas Savienības iestādes vai aģentūras saistības, valstu iestāžu vai vienas vai vairāku vietējo un reģionālo pašvaldību saistības, sasniedzamo Eiropas politisko mērķu identificēšanu, to iespējamās konkrētās izpausmes attiecīgajā teritorijā, uzraudzības sistēmu un, visbeidzot, tādas budžeta struktūras noteikšanu, kurā būtu apvienoti dažādo pušu ieguldījumi, kas nepieciešami tā īstenošanai;

aicina

vērst pārdomas par Eiropas teritoriālo līgumu finansēšanas jautājumu sinerģiju virzienā, kas iespējamas starp pastāvošajām budžeta pozīcijām attiecīgajās jomās un struktūrfondiem Eiropas līmenī, no vienas puses, un pieejamajām budžeta pozīcijām vietējā, reģionālajā un valsts līmenī, no otras puses, un to darīt, neveidojot Kopienas reģionālās politikas papildu finanšu instrumentu, nedz arī prasot šim nolūkam papildu finanšu līdzekļus;

un aicina šādā procesā ieinteresētās vietējās un reģionālās pašvaldības savu interesi apliecināt uzsāktajās apspriedēs par šīs baltās grāmatas īstenošanu.

5.   Baltās grāmatas īstenošana un īstenošanas uzraudzības pasākumi.

Publiskojot šo balto grāmatu, Reģionu komiteja ir uzņēmusies iniciatīvu iesniegt savu Kopienas metodes koncepciju, kas balstās uz pārvaldību, kurā vietējās un reģionālās pašvaldības iesaistās Kopienas politiku izstrādē un īstenošanā. Minētā koncepcija pamatojas uz progresu, kas panākts pēc Eiropas Komisijas 2001. gadā pieņemtās Baltās grāmatas par Eiropas pārvaldību publicēšanas, un tajā ir izklāstīti uzdevumi un problēmas saistībā ar kopīgu pārvaldību Eiropā. Vairāklīmeņu pārvaldības Eiropas kultūras attīstība ir nepārtraukts uzdevums. Tādēļ RK regulāri novērtēs progresu, kas sasniegts tās īstenošanā, un ik pēc trīs gadiem sniegs ziņojumu par daudzlīmeņu pārvaldības stāvokli Eiropas Savienībā.

Reģionu komiteja pēc baltās grāmatas publiskošanas uzsāks apspriedes ar Kopienas iestādēm, lai konkretizētu izklāstītos virzienus un saistības.

Tā arī uzsāk vispārēju konsultēšanos, lai apkopotu pašvaldību, apvienību un ieinteresēto pušu viedokļus, un aicina tās iesniegt tai savus apsvērumus par labāko veidu, kā Eiropā ieviest daudzlīmeņu pārvaldību. Komentārus var sūtīt līdz 2009. gada 30. novembrim uz šādu adresi:

Comité des régions de l'Union européenne

Cellule de prospective

Bureau VMA 0635

Rue Belliard/Belliardstraat 101

1040 Bruxelles/Brussel

BELGIQUE/BELGIË

vai pa e-pastu: governance@cor.europa.eu (39).

Reģionu komiteja, pamatojoties uz vispārējo konsultāciju rezultātiem un atziņām, kas tiks iegūtas, apspriežoties ar iestādēm un ieinteresētajām pusēm, izstrādās rīcības plānu savu ieteikumu īstenošanai.

Briselē, 2009. gada 17. jūnijā

Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Luc VAN DEN BRANDE


(1)  Deklarācija saistībā ar Romas līgumu parakstīšanas piecdesmito gadadienu, Berlīne, 2007. gada 25. marts.

(2)  Reģionu komitejas Deklarācija Eiropai, DI/CdR 55/2007 fin.

(3)  Teritoriālās kopienas pārstāv:

16 % no 27 valstu Eiropas Savienības IKP,

1/3 no publiskajiem izdevumiem,

2/3 no publisko ieguldījumu kopsummas,

56 % no publiskā sektora darba vietām (skaitļi: Dexia, http://www.dexia.be/fr/particulier/press/pressrelease20090205-localauthorities.htm).

(4)  Savā 2008. gada 17. septembra ziņojumā par “pārvaldību un partnerību reģionālās politikas jomā valstu, reģionu un projektu līmenī A6-0356/2008” Eiropas Parlaments “aicina Reģionu komiteju veikt pasākumus, lai attīstītu pārvaldības praksi gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi”.

(5)  Šīs baltās grāmatas izstrādes procesā ieguldījumu sniedza arī akadēmisko aprindu pārstāvji, piedaloties Reģionu komitejas semināros (www.cor.europa.eu/ateliers), un par to notika sākotnēja apspriešanās ar galvenajām Eiropas teritoriālo kopienu asociācijām.

(6)  Eiropas Parlamenta ziņojums par “pārvaldību un partnerību reģionālās politikas jomā valstu, reģionu un projektu līmenī A6-0356/2008”.

(7)  Eirobarometrs: Reģionu komiteja: http://www.cor.europa.eu/ un Eiropas Komisija: http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/eb_special_en.htm.

(8)  Eiropas Komisijas Baltā grāmata, COM(2001) 428 galīgā redakcija.

(9)  Reģionu komiteja un Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību padome šajā nolūkā sadarbojas saskaņā ar sadarbības nolīgumu.

(10)  Savā Baltajā grāmatā par Eiropas pārvaldību Eiropas Komisija kā metodi, ko izmantot nākotnē, bija ierosinājusi atjaunotu Kopienas metodi, norādot, ka “ir jārīkojas tā, lai Komisija ierosinātu un īstenotu politiku, lai Padome un Parlaments lemtu un lai valstu un reģionālie dalībnieki iesaistītos Eiropas Savienības politiskajā procesā”, COM(2001) 428 galīgā redakcija.

(11)  Ziņojumā “Padarīt Pamattiesību hartu par realitāti”, ko Reģionu komiteja pasūtīja Birmingemas Universitātei, ir izvirzīti pirmie ierosinājumi attiecībā uz to, lai veicinātu pilsoņu informētību par viņu tiesībām, un ir aprakstīti labas prakses piemēri, ko izmanto teritoriālās kopienas, CdR 776/2008.

(12)  Savā atzinumā par “Eiropas Parlamenta jauno lomu un atbildību, īstenojot Lisabonas līgumu”, Eiropas Parlamenta Reģionālās attīstības komiteja uzsver savu attiecību svarīgumu ar Reģionu komiteju, PE 404.556 v02-00 (30.05.2008.).

(13)  Reģionu komitejas atzinums par tematu “Vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalības pievienotā vērtība paplašināšanas procesā”, CdR 93/2008 fin.

(14)  Apvienoto pilsētu un vietējo pašvaldību asociācija (CGLU) regulāri publisko ziņojumus par decentralizāciju un vietējo demokrātiju pasaulē.

(15)  ART GOLD ir starptautiskās sadarbības iniciatīva, ar kuru Apvienoto Nāciju Organizācijas dažādo aģentūru (ANO AP, UNESCO, UNIFEM, FENU, PVO, UNORS un citas) programmas un darbības tiek apvienotas jauna daudzpusīguma veidošanā.

(16)  Reģionu asociāciju globālais forums (FOGAR) un ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ir parakstījuši saprašanās memorandu.

(17)  Eiropas Pašvaldību un reģionu padome (CCRE) ir izveidojusi interneta portālu pilsētu sadraudzības projektu veicināšanai. www.twinning.org.

(18)  Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vietējās pašpārvaldes iestādes: attīstības līdzdalībnieces”, SEC(2008) 2570.

(19)  Reģionu komitejas atzinuma projekts “Vietējās pašvaldības: attīstības veicināšanas dalībnieces”, CdR 312/2008 rev. 1.

(20)  Reģionu komitejas atzinums par tematu “Vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalības pievienotā vērtība paplašināšanas procesā”, CdR 93/2008 fin.

(21)  http://ec.europa.eu/regional_policy/conferences/od2009/index.cfm.

(22)  

Eiropas Reģionu asambleja (ARE) ir ieviesusi starpreģionu sadarbības programmu, kuras mērķis ir attīstīt Eiropas apziņu, veicināt reģionu Eiropu un mobilizēt reģionālos uzņēmumus stažieru uzņemšanai.

Kalnu reģionu pārstāvju asociācija (AEM) izstrādā projektu, kas paredz kalnu reģionu sadarbību saistībā ar programmu INTERREG.

Eiropas Pierobežu reģionu asociācija (ARFE) ir izveidojusi pārrobežu reģionu tīklu labas prakses apmaiņai, lai izstrādātu konkrētus priekšlikumus, ko var īstenot saistībā ar Kopienas programmām.

(23)  Partnerība informācijas sniegšanai par Eiropu: Eiropas Parlamenta 2008. gada 9. oktobra lēmums un Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas un Padomes kopīgā deklarācija (P6Ta(2008) 0463).

(24)  Reģionu komiteja jau tagad Reģionu komitejas locekļiem un reģionālajām un vietējām pašvaldībām piedāvā rīku kopumu, lai pilsoņiem skaidrotu Eiropas Savienības politiku, CdR 234/2008 fin.

(25)  Pēc iniciatīvas, ko 2002. gadā izvirzīja Johannesburgas sammitā par ilgtspējīgu attīstību, Eiropas Perifēro piejūras reģionu konference (CRPM) un FOGAR (Reģionu asociāciju globālais forums) ir kļuvuši par aktīviem dalībniekiem reģionālo pašvaldību tīklā ilgtspējīgas attīstības jomā (nrg 4SD).

(26)  Eiropas reģionu un pilsētu sammita secinājumi, Prāga, 2009. gada 5.–6. marts, CdR 86/2009 fin.

(27)  EUROCITIES ar Eiropas Komisijas atbalstu saskaņā ar Sesto pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammu īsteno projektu, kas veicina labas prakses, speciālo zināšanu un piemērošanas apmaiņu ilgtspējīgas pilsētattīstības jomā.

(28)  Reģionu komitejas atzinums par tematu “Vispirms domāt par mazākajiem”. Prioritāte MVU un “Eiropas “Mazās uzņēmējdarbības” akts”, 2009. gada 12. un 13. februāris, CdR 246/2008 fin.

(29)  “Reģionu komiteja aicina izstrādāt jaunus instrumentus un jo īpaši indikatorus atkarībā no vajadzības īstenot teritoriālo kohēziju, tostarp ar infrareģionālu analīzi.” Reģionu komitejas atzinums par 4. ziņojumu par kohēziju (CdR 274/2008 fin).

“Lai izstrādātu piemērotas reģionālās stratēģijas un politikas pasākumus, jārada atbilstīgi instrumenti, kas valstu politikās ļautu ņemt vērā teritoriālās atšķirības (piemēram, ienākumi uz vienu iedzīvotāju, ņemot vērā pārvedumus, kas papildina IKP uz vienu iedzīvotāju, ienākumi no nodokļiem, dažādu pakalpojumu pieejamība (transports, energoapgāde, veselības aprūpe, izglītība), demogrāfiskā struktūra un apdzīvotība (dati par iedzīvotāju izkliedētību, novecošanās pakāpi un atkarības līmeni), vai pat izstrādāt sabiedrības attīstības kopējos rādītājus”. Atzinums par Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju (CdR 274/2008 fin).

(30)  Padomes 1999. gada 26. aprīļa Direktīva 1999/31/EK par atkritumu poligoniem, OV L 182, 16.07.1999., 1.–19. lpp.; Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīva 2006/12/EK par atkritumiem, OV L 114, 27.04.2006., 9.–21. lpp.

(31)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, OV L 134, 30.04.2004., 114.–240. lpp.

(32)  Eiropas Publiskās administrācijas institūtam (EIPA) tika pasūtīts pētījums par tematu “Kopienas tiesību aktu ietekme vietējā līmenī”, kurā tiks izskatīti šie divi gadījumi no prakses un ar kura rezultātiem iepazīstinās Augsta līmeņa grupu Eiropas Savienības pārvaldības jautājumos Zviedrijas prezidentūras laikā 2009. gada oktobrī.

(33)  Eiropas Reģionālo likumdošanas asambleju konference (CALRE) ir tehniskā un politiskā līmenī izveidojusi tīklu subsidiaritātes principa īstenošanas uzraudzībai.

(34)  Augsta līmeņa grupas vietējās pārvaldības jautājumos semināra ziņojums (Bjarica, 2008. gada 14.–16. septembris).

(35)  Eiropas reģionu prezidentu asociācija, kam ir likumdošanas pilnvaras (REGLEG), organizē labas prakses apmaiņu attiecībā uz to ekspertu līdzdalību komitoloģijas procedūrā un Komisijas ekspertu grupās, kā arī Padomes darba grupās, kuri pārstāv reģionus, kam ir likumdošanas pilnvaras.

(36)  Reģionu komitejas atzinums par tematu “Vietējo un reģionālo pašvaldību loma jaunajā Baltijas jūras stratēģijā”, CdR 381/2008 fin.

(37)

uzraudzīt un ieviest regulas noteikumus dalībvalstu līmenī;

atvieglot pieredzes apmaiņu par ETSG izveidi teritoriālajā līmenī un dalīties ar zināšanām par labas prakses piemēriem, kas uz to attiecas;

uzraudzīt un ieviest regulas noteikumus dalībvalstu līmenī;

atvieglot pieredzes apmaiņu par ETSG izveidi teritoriālajā līmenī un dalīties ar zināšanām par labas prakses piemēriem, kas uz to attiecas;

noteikt ETSG iespējamo izmantošanu kā teritoriālās attīstības instrumentu;

(37)

uzraudzīt un ieviest regulas noteikumus dalībvalstu līmenī;

atvieglot pieredzes apmaiņu par ETSG izveidi teritoriālajā līmenī un dalīties ar zināšanām par labas prakses piemēriem, kas uz to attiecas;

noteikt ETSG iespējamo izmantošanu kā teritoriālās attīstības instrumentu;

uzraudzīt un ieviest regulas noteikumus dalībvalstu līmenī;

atvieglot pieredzes apmaiņu par ETSG izveidi teritoriālajā līmenī un dalīties ar zināšanām par labas prakses piemēriem, kas uz to attiecas;

noteikt ETSG iespējamo izmantošanu kā teritoriālās attīstības instrumentu;

uzlabot saziņu attiecībā uz iespējām un problēmām saistībā ar ETSG teritoriālajā līmenī. Tīmekļa vietne: www.cor.europa.eu/egtc.htm.

(37)

uzraudzīt un ieviest regulas noteikumus dalībvalstu līmenī;

atvieglot pieredzes apmaiņu par ETSG izveidi teritoriālajā līmenī un dalīties ar zināšanām par labas prakses piemēriem, kas uz to attiecas;

noteikt ETSG iespējamo izmantošanu kā teritoriālās attīstības instrumentu;

uzlabot saziņu attiecībā uz iespējām un problēmām saistībā ar ETSG teritoriālajā līmenī. Tīmekļa vietne: www.cor.europa.eu/egtc.htm.

(38)  Reģionu komitejas atzinums par tematu “Eiropas teritoriālo līgumu ieviešana – priekšlikums pārskatīt trīspusējās vienošanās un nolīgumus”, CdR 135/2006 fin.

(39)  Baltās grāmatas īstenošanas uzraudzības procesu papildinās Reģionu komitejas semināru darbības: www.cor.europa.eu/egtc.htm.


4.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/28


Reģionu komitejas atzinums “Viens gads kopš Lisabonas: Āfrikas un ES partnerība darbībā” un “ES, Āfrika un Ķīna: virzība uz trīspusēju dialogu un sadarbību”

(2009/C 211/02)

REĢIONU KOMITEJA

pauž gandarījumu par Eiropas un Āfrikas pušu dalībnieku paveikto kopš 2007. gada decembrī sākta ES un Āfrikas valstu partnerība; uzsver, ka ir jāturpina, jāpaātrina, jāstiprina un jāpaplašina astoņu partnerību ietvaros uzsāktās iniciatīvas;

ierosina iesaistīt Reģionu komiteju to grupu darbā, kas atbild par tematisko partnerību īstenošanu, īpaši Tūkstošgades attīstības mērķu, klimata pārmaiņu, migrācijas, mobilitātes un nodarbinātības jomā; uzsver, ka Eiropas Savienībai nepieciešami statistikas un novērtējuma instrumenti saistībā ar decentralizētas sadarbības pasākumiem, ko īsteno vietējās un reģionālās pašvaldības; atgādina, ka Decentralizētas sadarbības konferencei jābūt piemērotam forumam, kur noris Komisijas un RK dialogs, un kā tā ietvaros īpaša vērība jāpievērš ES un Āfrikas valstu partnerībai;

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ES, Āfrika un Ķīnas sadarbību un norāda, ka pašreiz Āfrikas attīstības palīdzības politikā ES un Ķīnai ir atšķirīgi mērķi un metodes; tieši šo atšķirību dēļ ir nepieciešama ciešāka sadarbība, nodrošinot, lai tiktu ievēroti augstie kritēriji labas pārvaldības un cilvēktiesību ievērošanas jomā;

uzskata, ka nekavējoties jāparedz nosacījumi Āfrikas, Eiropas un Ķīnas vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanai ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusējā dialogā, tostarp sadarbības tematu noteikšanā;

sakarā ar ekonomikas un finanšu krīzi uzsver nepieciešamību saglabāt un palielināt Āfrikas attīstības palīdzībai paredzēto līdzekļu apjomu.

Ziņotājs

:

Jean-Louis DESTANS kgs (FR/PES)

Eure departamenta padomes priekšsēdētājs

Atsauces dokumenti

Viens gads kopš Lisabonas: Āfrikas un ES partnerība darbībā

COM(2008) 617 galīgā redakcija

ES, Āfrika un Ķīna: virzība uz trīspusēju dialogu un sadarbību

COM(2008) 654 galīgā redakcija

I.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

A.   Vispārīgas piezīmes.

Par ES un Āfrikas valstu partnerību

1.

atzinīgi vērtē to, ka publicēts Eiropas Komisijas paziņojums “Viens gads kopš Lisabonas: Āfrikas un ES partnerība darbībā”, kurā izvērtēti rīcības plāna 2008.–2010. gadam īstenošanas pirmajā gadā gūties rezultāti un tajā ietvertās astoņas nozaru partnerības, kuru mērķis ir konkretizēt ES un Āfrikas valstu kopējo stratēģiju;

2.

pauž gandarījumu par Eiropas un Āfrikas pušu dalībnieku paveikto kopš 2007. gada decembrī sākta kopējā stratēģija, jo tas ļāvis izveidot pamatu partnerībai un sadarbībai, kas aptvers “ne tikai attīstības politiku”, “ne tikai Āfriku” un “ne tikai iestādes”;

3.

uzsver, ka, neraugoties uz gūtajiem panākumiem, ir jāturpina, jāpaātrina, jāstiprina un jāpaplašina astoņu partnerību ietvaros uzsākto iniciatīvu īstenošana. Eiropas Savienības un Āfrikas valstu attīstības un sadarbības stratēģija sniegs gaidītos rezultātus tikai tad, ja tās īstenošanā pastāvīgi un aktīvi iesaistīsies abas puses. Stratēģijas īstenošanas pirmajā gadā gūtajiem rezultātiem jābūt par stimulu, lai dalībnieki no Eiropas un Āfrikas valstīm pastiprinātu centienus un sekmētu stratēģijas veiksmīgu īstenošanu ilgtermiņā;

4.

pauž gandarījumu par 2008. gada 21. novembrī pieņemto ES un Āfrikas Savienības kopīgo ziņojumu, kurā iekļauti Eiropas Komisijas secinājumi;

5.

ar interesi ir iepazinusies ar Komisijas ziņojumu, kurā ietverts ne tikai pārskats, bet arī iekļauti ieteikumi turpmākiem pasākumiem, lai

pārvarētu grūtības, kas radušās rīcības plāna īstenošanas gaitā;

sekmētu visu dalībnieku iesaistīšanos;

izstrādātu visaptverošu un transversālu pieeju attiecībā uz Āfrikas kontinentu;

veicinātu koordināciju un ES un Āfrikas valstu sadarbību starptautiskajās iestādēs;

plašāk informētu par partnerības mērķiem un rezultātiem, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību un Eiropas un Āfrikas iedzīvotāju aktīvāku līdzdalību;

6.

uzsver, ka Reģionu komiteja un ES un Āfrikas vietējās un reģionālās pašvaldības neapšaubāmi un atzīti var sniegt būtisku pievienoto vērtību gan attiecībā uz ieteikumiem kopumā, gan arī trim partnerības pīlāriem, īpaši tiem, kuros paredzēta partnerība “ne tikai attīstībai” un “ne tikai iestādēm” un ka tāpēc Komisijas paziņojumā šim aspektam būtu vajadzējis veltīt lielāku uzmanību;

Par ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusējo dialogu un sadarbību

7.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “ES, Āfrika un Ķīna – virzība uz trīspusēju dialogu un sadarbību” un uzsver, ka panāktais progress ir pirmais solis ceļā uz ciešāku sadarbību Āfrikas atbalstam;

8.

uzskata, ka ES un Ķīnas sadarbībai ir būtiska nozīme Āfrikas kontinenta nākotnē. ES un Ķīna ir izveidojusi divpusējas partnerattiecības ar Āfrikas valstīm; ES ir pirmā, bet Ķīna – trešā Āfrikas tirdzniecības partnere un tās ir galvenās tiešo investīciju ieguldītājas šajā kontinentā;

9.

uzskata, ka šī trīspusēja pieeja jāizmanto, ņemot vērā arī pārējās pasaules valstis, tostarp lielās valstis ar strauju ekonomikas izaugsmi;

10.

norāda, ka pašreiz Āfrikas attīstības palīdzības politikas jomā ES un Ķīnai ir atšķirīgi mērķi un metodes; tieši šo atšķirību dēļ ir nepieciešama ciešāka sadarbība;

11.

aicina Āfrikas Savienību, Āfrikas valstis, to vietējās un reģionālās pašvaldības aktīvi iesaistīties sadarbības tematu noteikšanā un trīspusējā dialoga uzsākšanā. Šim dialogam jābūt plašākam nekā tikai Eiropas un Ķīnas politiku saskaņošana;

12.

mudina Āfrikas kontinenta, valstu, reģionālā un vietējā līmeņa atbildīgos darbiniekus izteikt sadarbības priekšlikumus jomās, kas, viņuprāt, visvairāk sekmētu Āfrikas attīstību;

13.

norāda, ka šajā sakarā jāpiemēro elastīga un pragmatiska pieeja, lai apzinātu visas iespējamās sadarbības jomas, neizslēdzot dažas jomas a priori;

14.

uzsver, ka svarīga nozīme ir sadarbībai “vides un dabas resursu ilgtspējīgas apsaimniekošanas” jomā, ņemot vērā energoresursu intensīvas izmantošanas politikas virzienus Āfrikā;

15.

pauž neizpratni, ka Komisijas ierosinātajos sadarbības tematos nav piešķirta lielāka prioritāte sadarbībai veselības aizsardzībā, izglītībā un pētniecībā, jo tās ir jomas kurām ir būtiska nozīme Āfrikas attīstībā ilgtermiņā un kuras ir noteiktas par prioritārām darbības jomām ANO un ES un Āfrikas valstu partnerības ietvaros, un aicina Komisiju izteikt konkrētākus priekšlikumus minētajās jomās;

16.

iesaka izvēlēties Āfrikas Savienību par trīspusējo attiecību priviliģētu partneri, lai sekmētu visaptverošu un saskaņotu pieeju, kurā pārvarēta valstu savstarpējā šķelšanās;

17.

atzinīgi vērtē 2009. gada maija ES un Ķīnas sammitu Prāgā un aicina Padomi

pievērsties ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusējās sadarbības jautājumam, lai konkretizētu Komisijas priekšlikumus;

veselības aizsardzības, izglītības un pētniecības nozarē pastiprināt sadarbības iespējas;

ņemt vērā Āfrikas valstu dalībnieku priekšlikumus;

18.

uzsver, ka Eiropas Savienībai, īstenojot Āfrikas attīstības atbalsta politiku gan ES un Āfrikas divpusējās, gan ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusējas sadarbības ietvaros, jānodrošina, lai tiktu ievēroti tās augstie kritēriji labas pārvaldības un cilvēktiesību ievērošanas jomā;

19.

uzskata, ka tas jāsaprot kā dinamisks un progresīvs nosacījums, lai varētu ņemt vērā gūtos panākumus un Āfrikas valstu uzsākto politiku labas pārvaldības un cilvēktiesību aizsardzības veicināšanai;

20.

uzsver, ka ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusēja sadarbība nenozīmē vienīgi pielāgošanos Ķīnas mērķiem un metodēm, jo šāda pieeja ne vienmēr būs atbilstoša ES principiem un vērtībām un Āfrikas interesēm ilgtermiņā; tomēr jāmeklē arī kopīgas intereses;

21.

pauž pārliecību, ka ilgtermiņā Reģionu komitejai un Eiropas, Āfrikas un Ķīnas vietējām un reģionālajām pašvaldībām būs svarīga loma, konkretizējot ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusējo dialogu, kas vēl jāīsteno, kaut arī ES un Āfrikas, Āfrikas un Ķīnas, ES un Ķīnas divpusējās attiecībās vērojams progress;

22.

uzskata, ka trīspusējas sadarbības un trīspusējā dialoga īstenošanas nosacījumi jāsaskaņo un jāpielāgo attiecīgā reģiona vai teritorijas saimnieciskajiem un sociālajiem apstākļiem un ka šo nosacījumu noteikšanā jāiesaista ES, Āfrikas un Ķīnas vietējās un reģionālās pašvaldības;

23.

norāda, ka jāizstrādā trīspusējā dialoga un sadarbības īstenošanas uzraudzības un kontroles instrumenti, lai nodrošinātu visu iesaistīto pušu saistību ievērošanu;

Ekonomikas un finanšu krīzes ietekme

24.

pauž bažas par starptautiskās ekonomikas un finanšu krīzes sekām Āfrikas valstīs, jo šobrīd uzmanības fokusā ir stāvoklis attīstītajās valstīs;

25.

pauž satraukumu, ka attīstības valstīm joprojām piešķirta otršķirīga nozīme. Piemēram, Āfrikas valstis ir satriecoši maz pārstāvētas G20 augstākā līmeņa sanāksmē, un tādēļ tās nevar ietekmēt starptautiskos lēmumus par ekonomikas krīzes pārvarēšanu, neraugoties uz to, ka krīzei ir pastiprināta, tieša un netieša ietekme minētajā kontinentā;

26.

atgādina, ka nestabilo sociālo un ekonomikas modeļu dēļ krīzei ir pastiprināta, tieša un netieša ietekme Āfrikas kontinentā. Tiešā ietekme izpaužas tā, ka pasaules ekonomikas lejupslīdes rezultātā samazinās Āfrikas valstu izejvielu eksporta apjoms, strauji krītas ārvalstu ieguldījumu apjoms, ierobežoto kredītu dēļ palielinās pārtikas krīzes risks un zūd ienākumi sakarā ar to, ka samazinās līdzekļi, ko pārskaita Āfrikas valstu izcelsmes emigranti, kas attīstītajās valstīs zaudējuši darbu. Netiešā ietekme galvenokārt izpaužas kā attīstības atbalsta apjoma samazināšanās un attīstīto valstu līdzekļu pārorientēšana uz attiecīgo valstu ekonomikas attīstības veicināšanu;

27.

atgādina, ka pēc SVF prognozēm ekonomikas krīzes rezultātā palēnināsies Āfrikas valstu ekonomikas izaugsme, kas 2009. gadā nepārsniegs 3 % salīdzinājumā ar pēdējos piecos gados reģistrēto vidējo izaugsmes rādītāju 6 %, un tiks bremzēta Āfrikas valstu saimnieciskā, politiskā un sociālā stāvokļa pakāpeniska uzlabošana;

28.

uzskata, ka Āfrikas valstīs krīze būs vēl dziļāka, jo tām nav stabilas sociālās politikas, un ka tā var pārtapt humanitārā, politiskā un sociālā krīzē, kas var ietekmēt reģiona stabilitāti un radīt jaunus konfliktus;

29.

tādēļ īpaši uzsver ES un Āfrikas valstu partnerības un ES, Āfrikas un Ķīnas sadarbības projekta nozīmi, ka arī nepieciešamību saglabāt un palielināt Āfrikas attīstības palīdzībai paredzēto līdzekļu apjomu;

30.

pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis jau ir paziņojušas par līdzekļu samazināšanu attīstības palīdzībai, un tādēļ krīzi Āfrikā papildinās vēl viena krīze;

31.

apstiprina, ka šajā grūtajā finanšu situācijā vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme, jo tās ne tikai sniedz nozīmīgu finansiālu atbalstu, bet arī nodod zināšanas, pieredzi un sadarbojas konkrētu projektu ietvaros;

B.   Vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme ES un Āfrikas valstu partnerībā.

Vietējo un reģionālo pašvaldību īpašās iezīmes

32.

ar gandarījumu atzīmē, ka ES un Āfrikas valstu partnerībā ņemta vērā pilsoniskā sabiedrība un netradicionālie dalībnieki, un atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, kura mērķis ir uzsākt konsultācijas ar nozīmīgiem neinstitucionāliem dalībniekiem, proti, pilsoniskās sabiedrības, akadēmisko aprindu un privātā sektora pārstāvjiem, nodrošinot tiem iespēju aktīvi piedalīties kopējās stratēģijas īstenošanā un uzraudzībā;

33.

atgādina Komisijai, ka jāatšķir vietējās un reģionālās pašvaldības un pilsoniskā sabiedrība, ka Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir aktīvas attiecības ar Āfrikas valstu pašvaldībām, ka tās sadarbojas tādās jomās kā izglītība, komunālie pakalpojumi (ūdensapgāde un atkritumu apsaimniekošana), infrastruktūra, transports, sakari, vietējās ekonomikas attīstība un atbalsts vietējā līmeņa pārvaldībai; īstenojot šos projektus, vietējās un reģionālās pašvaldības ir uzkrājušas zināšanas, prasmes un pieredzi Āfrikas saimnieciskajai, sociālajai un politiskajai attīstībai nozīmīgās jomās;

34.

pauž pārliecību, ka ES un Āfrikas valstu partnerībā lielāka nozīme jāpiešķir vietējām un reģionālajām pašvaldībām un lietderīgi jāizmanto to pieredze;

35.

uzskata, ka Komisijas iepriekšējos paziņojumos, īpaši paziņojumā “Vietējās pašpārvaldes iestādes: attīstības līdzdalībnieces”, nepārprotami atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme starptautiskajā sadarbībā, kas virzīta uz attīstības valstīm; ka “Eiropas Attīstības dienas” no 2008. gada 15. novembra līdz 17. novembrim deva iespēju vietējām un reģionālajām iestādēm un Reģionu komitejai apliecināt to ieguldījumu sadarbībā attīstības veicināšanai un nepieciešamību nodrošināt tām līdzdalības iespējas Eiropas un starptautiskajā līmenī to kompetences jomās;

36.

uzskata, ka jau atzītā vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme jāņem vērā visās ES sadarbības stratēģijās, īpaši attiecībā uz Āfriku un ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusējo dialogu;

37.

prasa Komisijai paplašināt konsultāciju ar pilsonisko sabiedrību un netradicionālajiem dalībniekiem, tajā ietverot arī vietējās un reģionālās iestādes, kas ir nozīmīgi partneri, kā arī to pārstāvošās starptautiskās apvienības, nodrošinot tādējādi Eiropas un Āfrikas valstu vietējo un reģionālo iestāžu līdzdalību attīstības politiku izstrādē;

38.

apņemas veicināt un atbalstīt Āfrikas vietējo un teritoriālo pašvaldību centienus nodrošināt koordināciju valsts un vietējā līmenī, lai stiprinātu strukturētu dialogu ar RK, ES un Āfrikas valstu vietējām un reģionālajām iestādēm;

Vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana partnerībā

39.

uzskata, ka Eiropas un Āfrikas vietējās un reģionālās pašvaldības jāiesaista ES un Āfrikas valstu partnerībā trīs līmeņos:

sadarbības politiku izstrādē kopā ar Reģionu komiteju, to iesaistot partnerības īstenošanas ceļveža izstrādē;

sadarbības projektu īstenošanā, lai nodrošinātu ES, Āfrikas Savienības, valstu, vietējo un reģionālo pašvaldību iniciatīvu labāku koordinēšanu;

partnerības īstenošanas pārraudzībā un novērtēšanā, lai veicinātu sabiedrības līdzdalību un iedzīvotāju atbalstu;

40.

tādēļ ierosina iesaistīt Reģionu komiteju to grupu darbā, kas atbild par tematisko partnerību īstenošanu un kuru darbā piedalās īpaši iesaistīto dalībvalstu, Komisijas un Padomes sekretariāta pārstāvji. Reģionu komiteja atgādina, ka tā darbojas demokrātiskas pārvaldības un cilvēktiesību aizsardzības grupā un ka Komiteja jāiesaista arī citās partnerībās, kurās vietējās un reģionālās pašvaldības var sniegt nozīmīgu ieguldījumu, proti, Tūkstošgades attīstības mērķu, klimata pārmaiņu, migrācijas, mobilitātes un nodarbinātības jomā;

41.

norāda, ka šobrīd nav precīzu, sīki izstrādātu un visaptverošu datu par vietējo un reģionālo pašvaldību kopējo ieguldījumu sadarbībai attīstības jomā, ne arī par prioritārajām sadarbības jomām un tajās iesaistītajiem cilvēkresursiem; ka šai informācijai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu minēto iniciatīvu saskaņotību un papildināmību ar ES un Āfrikas valstu partnerības mērķiem;

42.

tādēļ uzsver, ka Eiropas Savienībai jāizstrādā statistikas un novērtējuma instrumenti decentralizētas sadarbības pasākumiem, ko Āfrikā īsteno Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības, ņemot vērā, ka vietējo un reģionālo pašvaldību darbība nav vērtējama vienīgi pēc finanšu kritērijiem, jo tās sniedz būtisku nemateriālo palīdzību;

43.

pauž gandarījumu, ka Komisija atbalsta decentralizētas sadarbības “biržas” izveidi, lai veicinātu informācijas apmaiņu un jaunu vietējo partnerību veidošanos decentralizētas sadarbības ietvaros, turpinot jau uzsāktos pasākumus;

44.

pauž gatavību sadarbībā ar Komisiju veidot un attīstīt šādu “biržu” tīmekļa vietnes veidā, kas zināmā mērā būtu Decentralizētas sadarbības ikgadējās konferences turpinājums;

45.

atgādina, ka Decentralizētas sadarbības konference ir piemērots forums, kur noris dialogs, stratēģiskas un politiskas debates par decentralizētas sadarbības pasākumiem; un ka tādēļ īpaša vērība jāpievērš ES un Āfrikas attiecībām, lai veicinātu Eiropas un Āfrikas vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbības kultūru, precīzāk apzinātu vietējās attīstības problēmas un izstrādātu stratēģiskās pamatnostādnes saistībā ar ES un Āfrikas valstu partnerību;

Āfrikas vietējo un reģionālo pašvaldību plašāka iesaistīšana partnerībā

46.

uzskata, ka ES un Āfrikas valstu partnerībā jāiesaista ne tikai Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības;

47.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme attīstības problēmu risināšanā, ņemot vērā uzsākto decentralizācijas procesu un intensīvo urbanizāciju Āfrikā, kā arī ekonomikas un finanšu krīzes sekas, kas vispirms izpaudīsies vietējā līmenī;

48.

uzskata, ka centienos panākt attīstības politiku lielāku efektivitāti un saskaņotību jāņem vērā Āfrikas vietējo un reģionālo pašvaldību iesaiste;

49.

tādēļ aicina Komisiju apspriesties ne tikai ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, netradicionālajiem dalībniekiem un Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām, bet arī ar Āfrikas vietējām un reģionālajām pašvaldībām un tās pārstāvošajām starptautiskajām apvienībām;

50.

mudina Āfrikas vietējo pašvaldību starptautiskās apvienības palielināt koordināciju ar Āfrikas Savienību un Āfrikas valstīm, lai pastiprinātu valsts un vietējā līmenī veikto pasākumu sinerģiju;

51.

uzsver, ka Eiropas un Āfrikas vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga nozīme, lai veidotu iedzīvotāju izpratni par attīstības problēmjautājumiem, iesaistot konkrētajos sadarbības projektos vietējās apvienības un iedzīvotājus, kurus ieinteresē attīstības jautājumi; un ka tās tādējādi sekmē partnerības veiksmīgu īstenošanu, kas lielā mērā ir atkarīga no ziemeļu un dienvidu tautu atbalsta sadarbības un attīstības mērķiem;

Partnerība demokrātiskas pārvaldības un cilvēktiesību jautājumos

52.

atgādina, ka patiesi demokrātisku pārvaldību var panākt tikai ar vietējo un reģionālo pašvaldību efektīvu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā;

53.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ar to īstenotajiem projektiem stiprina demokrātiju un veicina labas pārvaldības politiku izstrādi, par ko liecina Eiropas hartā vietējās pārvaldības atbalstam iekļautie principi un pamatnostādnes;

54.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, pateicoties sadarbībai ikdienas problēmu risināšanai paredzēto projektu ietvaros, vairo uzticēšanos vietējai demokrātijai;

55.

uzsver decentralizētas sadarbības principa nozīmi attīstības politikas reformā, ar kuru saskaņā labāka pārvaldība ir sekmīgas attīstības politikas noteicošais faktors, un ka labas pārvaldības būtisks aspekts ir atzinums, ka labākos lēmumus pieņem iedzīvotājiem iespējami vistuvākajā līmenī;

Partnerība Tūkstošgades attīstības mērķu jomā

56.

norāda, ka daudzām ES vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir izveidotas uz attīstības tematiku balstītas attiecības ar līdzvērtīgām struktūrām Āfrikas valstīs. Līdz ar to tām ir pieredze tādās jomās kā izglītība, veselības aizsardzība, pētniecība, komunālie pakalpojumi (ūdensapgāde un atkritumu apsaimniekošana), mazapjoma zveja un akvakultūra, infrastruktūra, transports, sakari, vide, lauku attīstība, reģionālās ekonomikas attīstība, vietējo pašvaldību attīstības atbalsts un politikas decentralizācija;

57.

atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības veicina tā finanšu un stratēģiskā pamata stiprināšanu, kas ļaus īstenot Tūkstošgades attīstības mērķus, sniedzot nemateriālu palīdzību un piešķirot līdzekļus sadarbības projektiem ar Āfrikas un citu attīstības valstu partneriem;

58.

aicina Komisiju piešķirt lielāku finansējumu vietējo un reģionālo pašvaldību veiktajiem sadarbības pasākumiem attīstības jomā un plašāk informēt par šo pasākumu finansēšanas instrumentiem un programmām, jo konkrētiem projektiem piešķirtie līdzekļi tiek ieguldīti vietējā līmenī, tādējādi tieši un mazāk birokrātiskā veidā sekmējot vietējo apstākļu uzlabošanu;

59.

apņemas iepazīstināt vietējās un reģionālās pašvaldības ar attīstības programmu “Nevalstiskie dalībnieki un vietējās pašvaldības attīstības procesā”, lai tās pilnībā izmantotu minētās programmas potenciālu un, vajadzības gadījumā, sadarbībā ar Komisiju ierosinātu pārskatīt programmas noteikumus, lai vienkāršotu vietējām un reģionālajām pašvaldībām tās izmantošanu;

Partnerība klimata pārmaiņu jomā

60.

atzinīgi vērtē, ka partnerībā klimata pārmaiņu jautājumos ņemts vērā vietējais līmenis, īpaši iniciatīvā “Zaļā siena Sahārai”, un uzsver, ka pasākumi jāpielāgo vietējai situācijai un īpašajām vajadzībām, jo dažādās valstīs un pat vienas valsts robežās tās var būt krasi atšķirīgas;

61.

uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību īstenotā decentralizētā sadarbība attīstības jomā, ņemot vērā sadarbības jomu plašo klāstu un tajā iesaistīto publiskā un privāta sektora dalībnieku daudzveidību, ir spēcīgs vietējās un reģionālās attīstības faktors;

62.

uzskata, ka tādējādi vietējās un reģionālās pašvaldības var stimulēt ražošanas un tirdzniecības ķēdes organizāciju vai saimniecisko darbību, ievērojot iedzīvotāju un vides aizsardzības intereses;

Partnerība migrācijas, mobilitātes un nodarbinātības jomā

63.

vēlas uzsvērt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības vistiešāk saskaras ar imigrāciju – gan saistībā ar problēmām, ko rada nelegālā imigrācija (ieceļotāju uzņemšana, migrācijas pārvaldība, nelegālā nodarbinātība, noziedzība un drošība pilsētās), gan ar pakalpojumiem, ko tām jāsniedz iedzīvotājiem (veselības aprūpe, izglītība utt.), un integrācijas politiku.

64.

norāda, ka vietējo un reģionālo pašvaldību, sevišķi to, kuras īpaši saskaras ar migrācijas problēmām un tās sekām, pieredze pārrobežu un starptautiskās sadarbības jomā var būt noderīga, lai rastu risinājumus ar migrāciju un mobilitāti saistītiem jautājumiem;

Citi partnerības veidi

65.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var sniegt pievienoto vērtību arī cita veida partnerībā un ka tās var sniegt būtisku ieguldījumu, jo atrodas iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī; tādēļ uzsver:

saistībā ar partnerību mieram un drošībai ir svarīgi veicināt jebkurus pasākumus, kuru mērķis ir veidot iedzīvotāju izpratni par konfliktiem Eiropā vai Āfrikā un informēt viņus par jautājumiem, kas attiecas uz bēgļiem;

saistībā ar partnerību enerģētikas jomā ir jāveicina decentralizētas sadarbības pasākumi, īpaši atjaunojamu enerģijas avotu un atkritumu samazināšanas jautājumos, īstenojot mikroprojektus vai pasākumus ar mērķi iesaistīt visus dalībniekus cīņā pret patvaļīgu uzvedību, piemēram, lai samazinātu sadzīves atkritumu apjomu;

saistībā ar partnerību zinātnes, informācijas sabiedrības un kosmosa jomā īpaša uzmanība jāvelta tādu vietējas ierosmes projektu veicināšanai, kas paredzēti digitālās plaisas mazināšanai;

66.

ņemot vērā iepriekšminēto, uzskata, ka Komisijai prioritārā kārtībā jāsniedz finansiāls atbalsts decentralizētas sadarbības pasākumiem, kas atbilst ES un Āfrikas valstu partnerības mērķiem;

C.   Vietējo un reģionālo pašvaldību loma ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusējā dialogā un sadarbībā.

67.

uzskata, ka nekavējoties jāparedz nosacījumi Āfrikas, Eiropas un Ķīnas vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanai ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusējā dialogā, tostarp sadarbības tematu noteikšanā;

68.

uzskata, ka trīspusējā dialoga ietvaros jāpaplašina sadarbības tematika, ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzi, īpaši tādās jomās, kas parasti ir pašvaldību kompetencē, proti, izglītība, ūdensapgāde, pilsētu transports, atkritumu apsaimniekošana, enerģija un ilgtspējīga attīstība un kurām ir svarīga nozīme Āfrikas attīstībai ilgtermiņā un Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā;

69.

atgādina par Eiropas, Āfrikas un Ķīnas vietējo un reģionālo pašvaldību strukturālajām atšķirībām kompetences, skaitliskā sastāva un budžeta ziņā, un šā iemesla dēļ tās pēc iespējas ātrāk jāiesaista partnerībā, lai veicinātu kopīga darba kultūras veidošanos;

70.

neapstrīd, ka dialogam jānotiek starp kontinentiem, reģioniem un valstīm, bet uzskata, ka tas jāveido arī vietējā līmenī;

71.

apņemas veicināt ES, Āfrikas un Ķīnas vietējo un reģionālo pašvaldību trīspusējās sadarbības projektus, izmantojot jau nodibinātos kontaktus un atbalstot jaunu partneru apzināšanu un jaunus pasākumus decentralizētas sadarbības ietvaros.

Briselē, 2009. gada 17. jūnijā

Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Luc VAN DEN BRANDE


4.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/34


Reģionu komitejas atzinums “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2008.–2009. gadā. Potenciālās kandidātvalstis”

(2009/C 211/03)

REĢIONU KOMITEJA

aicina Eiropas Komisiju minētajos ziņojumos sīkāk aplūkot reformu procesu un vietējo un reģionālo pašvaldību iesaisti paplašināšanās procesā. Valstu ziņojumos lielāku uzmanību varētu pievērst jautājumam par decentralizācijas īstenošanu saskaņā ar acquis un vietējo pašvaldību sasniegtajam progresam;

aicina Eiropas Komisiju atbalstīt programmas, kuru mērķis ir informēt iedzīvotājus par problēmjautājumiem, ieguvumiem un ietekmi, ko to ikdienas dzīvē radīs iestāšanās ES;

aicina Eiropas Komisiju panākt vīzu režīma ātrāku atcelšanu valstīm, kuras nesen panākušas progresu to attiecīgo kritēriju izpildē, kas noteikti šo valstu ceļvežos;

aicina ES dalībvalstis turpināt sniegt atbalstu vietējām pašvaldībām potenciālajās kandidātvalstīs, lai tajās attīstītu objektīvu un atbildīgu valsts civildienestu un uzlabotu tā veiktspēju;.

aicina visas potenciālās kandidātvalstis īstenot papildu centienus, lai pieņemtu Eiropas vērtības, reformas un dialogu kā samierināšanās līdzekli;

atgādina, ka potenciālajām kandidātvalstīm tikai tad piešķirams kandidātvalsts statuss, kad tās būs panākušas progresu atbilstoši noteiktajiem kritērijiem.

Ziņotājs

:

Gordon Keymer kgs (UK/PPE)

Tandridge apgabala padomes loceklis

Atsauces dokuments

“Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2008.–2009. gadā”

COM(2008) 674 galīgā redakcija

I.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

A.   Vispārēji ieteikumi

Vispārējā norise un grafiks

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas dokumentā “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2008.–2009. gadā” ietvertos ziņojumus par kandidātvalstīm;

2.

aicina Eiropas Komisiju minētajos ziņojumos sīkāk aplūkot reformu procesu un vietējo un reģionālo pašvaldību iesaisti paplašināšanās procesā. Valstu ziņojumos lielāku uzmanību varētu pievērst jautājumam par decentralizācijas īstenošanu saskaņā ar acquis un vietējo pašvaldību sasniegtajam progresam;

3.

norāda, ka potenciālo kandidātvalstu vietējās un reģionālās pašvaldības ir samērā attālinātas no paplašināšanās procesa un pilnībā neizmanto tā sniegtās priekšrocības, kas neizbēgami ietekmē attiecīgo valstu iedzīvotājus. Aicina Eiropas Komisiju atbalstīt programmas, kuru mērķis ir informēt iedzīvotājus par problēmjautājumiem, ieguvumiem un ietekmi, ko to ikdienas dzīvē radīs iestāšanās ES;

4.

norāda, ka pastāv pretruna starp tiešu personisku kontaktu veicināšanu, no vienas puses, un stingra vīzu režīma piemērošanu, no otras puses. Aicina Eiropas Komisiju panākt vīzu režīma ātrāku atcelšanu valstīm, kuras nesen panākušas progresu attiecīgo kritēriju izpildē, kas noteikti šo valstu ceļvežos;

5.

aicina ES dalībvalstis turpināt sniegt atbalstu vietējām pašvaldībām potenciālajās kandidātvalstīs, lai tajās attīstītu objektīvu un atbildīgu valsts civildienestu un uzlabotu tā veiktspēju;

6.

aicina Eiropas Komisiju palīdzēt potenciālo kandidātvalstu valdībām pārvarēt pašreizējo finanšu un ekonomikas krīzi, jo tai neizbēgami būs tieša ietekme uz vietējām pašvaldībām un iedzīvotājiem;

7.

aicina ES dalībvalstis turpināt atbalstīt paplašināšanās procesu, jo tas “kalpo tādām ES stratēģiskajām interesēm kā stabilitāte, drošība un konfliktu novēršana” (1);

8.

aicina visas potenciālās kandidātvalstis īstenot papildu centienus, lai pieņemtu Eiropas vērtības, reformas un dialogu kā samierināšanās līdzekli. Īpaši aicina potenciālās kandidātvalstis turpināt strādāt pie divpusēju jautājumu, tostarp robežu strīdu, risināšanas un nodrošināt bēgļu un iekšzemē pārvietoto personu atgriešanos. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir valsts pārvaldes līmenis, kas šādas pārmaiņas var īstenot visefektīvāk;

9.

atbalsta sauszemes transporta tīklu izveidi un reģionālu lidostu atdzimšanu, ņemot vērā iespējamos ieguvumus, ko tās sniegtu nodarbinātības un reģionu pieejamības ziņā, tūrismā un līdzsvarotākas reģionālās ekonomikas attīstībā un atjaunošanā;

10.

atgādina, ka potenciālajām kandidātvalstīm tikai tad piešķirams kandidātvalsts statuss, kad tās būs panākušas progresu atbilstoši noteiktajiem kritērijiem;

B.   Konkrētas piezīmes par katru potenciālo kandidātvalsti

Albānija

11.

atzinīgi vērtē to, ka starp ES dalībvalstīm un Albāniju ir pabeigts Stabilizācijas un asociācijas nolīguma ratifikācijas process;

12.

atzinīgi vērtē to, ka līdz šim centrālās valdības kompetencē esošie jautājumi par PVN, vietējiem nodokļiem, ūdens piegādi un sanitāro apstrādi, kā arī sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju deleģēti vietējām pašvaldībām. Tomēr pauž bažas par vietējo pašvaldību spēju tikt galā ar šiem jaunajiem pienākumiem;

13.

uzskata, ka steidzami jāuzlabo vietējo pašvaldību un to apvienību veiktspēja un, it sevišķi, Valsts pārvaldes departamenta veiktspēja, jo tas centrālajā valdībā atbild par stratēģiju izstrādi vietējo pašvaldību administratīvajām reformām;

14.

norāda, ka jo īpaši jāturpina uzlabot pašvaldību līmeņa finanšu iestāžu veiktspēja, jo nodokļu un valsts ieņēmumu iekasēšana vietējā līmenī ir ļoti ierobežota, un pauž cerību, ka minētie jautājumi tiks risināti gaidāmajā fiskālajā decentralizācijā;

Bosnija un Hercegovina

15.

atzinīgi vērtē to, ka Bosnija un Hercegovina ir noslēgusi Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu ar ES, un aicina Bosnijas un Hercegovinas valsts pārvaldes iestādes turpināt darbu, lai pildītu minētajā nolīgumā noteiktās saistības atbilstīgi izstrādātajam īstenošanas rīcības plāna projektam;

16.

atzinīgi vērtē to, ka Bosnijā un Hercegovinā nesen notikušās pašvaldību vēlēšanas atbilda labas prakses starptautiskajiem standartiem. Tomēr norāda, ka iedzīvotāju vidū vēl aizvien pastāv ievērojama nodalīšanās pēc etniskās piederības;

17.

atzinīgi vērtē nesen abās valsts daļās veiktās vietējo pašvaldību reformas, lai pārveidotu vietējās likumdevējas iestādes atbilstoši Eiropas Vietējo pašvaldību hartas noteikumiem un Venēcijas komisijas ieteikumiem;

18.

ar nožēlu konstatē saziņas trūkumu starp abu valsts daļu valdībām par pievienošanās Eiropas Savienībai aspektiem, kas ir negatīvi ietekmējis reformu ātrumu un nenodrošina vietējām pašvaldībām pienācīgu informācijas plūsmu;

19.

norāda, ka saziņa starp abu Bosnijas un Hercegovinas daļu pašvaldībām ir laba, un aicina Eiropas Komisiju turpināt sniegt atbalstu “kopīgiem projektiem”, jo īpaši vietējo pašvaldību un to apvienību veiktspējas jomā;

Melnkalne

20.

atzinīgi vērtē Melnkalnes pieteikumu kandidātvalsts statusa iegūšanai un aicina ES dalībvalstis pilnvarot Eiropas Komisiju uzsākt novērtēšanas procesu;

21.

aicina Eiropas Komisiju atbalstīt vērienīgo infrastruktūras projektu, kas paredz Ziemeļu–Dienvidu automaģistrāles izbūvi, jo tas būtiski uzlabotu arī vietējo kopienu attīstību;

22.

norāda uz vietējo pašvaldību ierobežoto administratīvo kapacitāti un uzskata, ka jāuzlabo gan vietējo pašvaldību, gan Pašvaldību savienības (Melnkalnes vietējo pašvaldību apvienība) veiktspēja, un aicina Eiropas Komisiju atbalstīt pieredzes un prasmju apmaiņu par projektiem starp līdzīgu cilvēku grupām;

Serbija

23.

atzinīgi vērtē to, ka Serbijas valdība arvien vairāk konsultējas ar Pilsētu un pašvaldību pastāvīgo konferenci (Serbijas vietējo pašvaldību apvienība) un ka konferencē ir izveidots ES integrācijas departaments, kura uzdevums būs izstrādāt rīcības plānu par vietējo pašvaldību iekļaušanu pievienošanās procesā;

24.

aicina Serbijas valdību turpināt decentralizāciju. Šai sakarā apsveicama būtu pašvaldību īpašuma tiesību jautājuma atrisināšana. Šobrīd Serbijas vietējām pašvaldībām nepieder to īpašumi;

25.

aicina Eiropas Komisiju un Serbijas valdību turpināt atbalstīt vietējo pašvaldību veiktspējas uzlabošanu, nodrošinot papildu finansējumu un apmācības, lai palīdzētu tām tikt galā ar pieaugošo uzdevumu un pienākumu kopumu;

26.

aicina Eiropas Komisiju turpināt sniegt atbalstu vietējo pašvaldību veiktspējas uzlabošanas programmām, piemēram, Serbijas Pilsētu un pašvaldību pastāvīgās konferences īstenotajai programmai “Apmaiņa”;

Kosova (atbilstīgi ANO Drošības padomes Rezolūcijai Nr. 1244)

27.

atzinīgi vērtē dažādu starptautisko un vietējo organizāciju veikto darbu, lai sekmētu labāku nākotni Kosovai, un uzskata, ka viens no galvenajiem šķēršļiem demokrātiskas pārvaldības izveidošanai Kosovā ir nepietiekamā decentralizācija;

28.

uzskata, ka Kosovas iedzīvotājiem nepieciešami konkrēti uzlabojumi. Jo īpaši reģionos, kuros sagaidāma bēgļu un iekšzemē pārvietoto cilvēku atgriešanās, jāturpina sabiedriskā transporta un transporta tīklu attīstīšana;

29.

uzskata, ka Kosovā jāīsteno vairāk pasākumu, kas veicina uzticību starp dažādām etniskajām grupām, un iedzīvotāji jāmudina piedalīties vietējo lēmumu pieņemšanas procesos. Īpašas bažas raisa iedzīvotāju zemā aktivitāte pašvaldību vēlēšanās.

Briselē, 2009. gada 17. jūnijā

Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Luc VAN DEN BRANDE


(1)  COM(2008) 674 galīgā redakcija.


4.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/37


Reģionu Komitejas atzinums “paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2008. un 2009. gadā – kandidātvalstis”

(2009/C 211/04)

REĢIONU KOMITEJA

pilnībā atbalsta kandidātvalstu īstenotos pasākumus un reformas, lai panāktu atbilstību pievienošanās kritērijiem;

uzsver paplašināšanās procesa nozīmīgumu stabilitātes un demokrātiskas attīstības veicināšanā kandidātvalstīs un apzinās tā pievienoto vērtību Eiropas Savienībai;

vērš uzmanību uz labu kaimiņattiecību un reģionālās sadarbības svarīgo nozīmi stabilizācijas un pievienošanās procesā. Komiteja aicina kandidātvalstis pastiprināt centienus, lai mierīgā ceļā atrisinātu nenokārtotos jautājumus ar kaimiņvalstīm un tādējādi varētu rast visām pusēm pieņemamus risinājumus. Šiem centieniem jāpiešķir prioritāra nozīme;

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības un to apvienības jāiesaista pievienošanās procesā jau no paša sākuma, jo tās ar savām zināšanām un pieredzi var sniegt jaunu un papildu ieguldījumu paplašināšanās procesā;

iesaka pastiprināt sadarbību starp dalībvalstu un kandidātvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām un uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai dalībvalstīs un kandidātvalstīs veicinātu sabiedrības atbalstu pievienošanās procesam.

Ziņotāja

:

Jasmina Vidmar kdze (SL/ALDE)

Mariboras pilsētas padomes locekle

Atsauces dokuments

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2008. un 2009. gadā – kandidātvalstis”

COM(2008) 674 galīgā redakcija

I.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ.

REĢIONU KOMITEJA

1.

pilnībā atbalsta kandidātvalstu īstenotos pasākumus un reformas, lai panāktu atbilstību pievienošanās kritērijiem;

2.

uzsver paplašināšanās procesa nozīmīgumu stabilitātes un demokrātiskas attīstības veicināšanā kandidātvalstīs un apzinās tā pievienoto vērtību Eiropas Savienībai;

3.

atzinīgi vērtē sasniegumus, kas gūti, kandidātvalstīs īstenojot virkni reformu, kuras stiprina tiesiskumu un modernizē ekonomiskās un sociālās struktūras;

4.

uzskata, ka kandidātvalstis jārosina turpināt darbu un izmantot visas savas iespējas reformu īstenošanā, lai nodrošinātu sekmīgu un ātrāku pievienošanās procesa norisi;

5.

atzinīgi vērtē centienus uzlabot paplašināšanās procesa kvalitāti un pārredzamību, tostarp kritērijus, kas noteikti, lai atvērtu un noslēgtu sarunu sadaļas;

6.

vērš uzmanību uz labu kaimiņattiecību un reģionālās sadarbības svarīgo nozīmi stabilizācijas un pievienošanās procesā. Komiteja aicina kandidātvalstis pastiprināt centienus, lai mierīgā ceļā atrisinātu nenokārtotos jautājumus ar kaimiņvalstīm un tādējādi varētu rast visām pusēm pieņemamus risinājumus. Šiem centieniem jāpiešķir prioritāra nozīme;

7.

atzinīgi vērtē Horvātijas vispārējos sasniegumus, pieņemot un īstenojot ceļā uz Eiropas Savienību nepieciešamās reformas, un uzskata, ka pievienošanās sarunu noslēguma posmu būtu iespējams uzsākt atbilstoši ierosinātajam grafikam, proti, līdz 2009. gada beigām, ja Horvātija izpildīs nepieciešamos kritērijus;

8.

uzsver, ka Horvātijai jāturpina veikt uzlabojumus tādās jomās kā tiesu sistēmas reforma, cīņa ar korupciju un organizēto noziedzību, minoritāšu tiesību nodrošināšana, bēgļu atgriešanās atbalstīšana un sadarbība ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai;

9.

atzīmē Bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas sasniegumus, īstenojot tiesu sistēmas un policijas reformas un Stabilizācijas un asociācijas nolīguma nosacījumus, kā arī tās centienus etniski daudzveidīgas sabiedrības veidošanā;

10.

ņem vērā, ka Bijušajai Dienvidslāvijas Republikai Maķedonijai nav izdevies pilnībā nodrošināt atbilstību politiskajiem kritērijiem, kā norādīts Eiropas Komisijas progresa ziņojumā par 2008. gadu; atzinīgi vērtē to, ka 2009. gada sākumā notikušās prezidenta un vietējā līmeņa vēlēšanas bija brīvas un godīgas un noritēja atbilstoši lielākajai daļai starptautisko standartu; tāpēc uzskata, ka būtu jānosaka datums, kad Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija varētu uzsākt sarunas par pievienošanos ES ar noteikumu, ka būs izpildīti nepieciešamie nosacījumi;

11.

ņem vērā Turcijas pūliņus, lai veiktu reformas pamatbrīvību un tiesiskuma jomā, un aicina Turciju rīkoties konstruktīvi, atbalstot centienus panākt vienošanos Kipras apvienošanas jautājumā;

12.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības un to apvienības jāiesaista pievienošanās procesā jau no paša sākuma, jo tās ar savām zināšanām un pieredzi var sniegt jaunu un papildu ieguldījumu paplašināšanās procesā;

13.

atzinīgi vērtē līdzšinējo pozitīvo pārrobežu sadarbību starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām un aicina šo sadarbību pastiprināt, jo tā veicina ne tikai labklājību, bet arī tiešu saziņu un labāku savstarpējo sapratni starp ES dalībvalstu un citu valstu iedzīvotājiem. Šajā sakarā uzsver Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) piedāvātās iespējas un tādēļ aicina atbildīgās valsts iestādes veikt vajadzīgos pasākumus, lai ļautu kandidātvalstu partneriem piedalīties turpmākajā ETSG darbā, kā tas noteikts Regulā (EK) 1082/2006;

14.

atzinīgi vērtē uzlaboto koordināciju starp pirmspievienošanās instrumenta un citu starptautisku finanšu institūciju un līdzekļu devēju atbalsta mehānismiem un uzskata, ka, turpinot saskaņot dažādos atbalsta mehānismus, varēs uzlabot to efektivitāti;

15.

iesaka pastiprināt sadarbību starp dalībvalstu un kandidātvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām un uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai dalībvalstīs un kandidātvalstīs veicinātu publisko atbalstu pievienošanās procesam;

16.

atzīst, ka darbā ar kandidātvalstīm Komitejai svarīgi ir izmantot esošos vietējo pašvaldību tīklus, piemēram, NALAS (Eiropas Dienvidaustrumu valstu vietējo pašvaldību apvienību tīkls). NALAS iesaistīšana varētu veicināt koordināciju un pieredzes apmaiņu starp RK darba grupām un attiecīgā reģiona apvienoto konsultatīvo komiteju, ļaujot salīdzināt integrācijas norises un decentralizācijas pasākumus šajā reģionā;

HORVĀTIJA

Horvātijas sasniegumi ceļā uz dalību ES

17.

atzinīgi vērtē to, ka drīzumā tiks uzsākts noslēguma posms pievienošanās sarunās ar Horvātiju ar nosacījumu, ka tā izpildīs dalības kritērijus; mudina Horvātiju paātrināt reformu veikšanu vairākās būtiskās jomās;

18.

uzskata, ka sasniegumi cīņā ar korupciju ir gūti, pateicoties uzlabojumiem tiesiskajā regulējumā un Korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanas biroja veiktajiem pasākumiem. Komiteja tomēr atzīmē, ka korupcija vēl joprojām ir nopietna problēma, un tādēļ iesaka īstenot papildu pasākumus, lai uzlabotu koordināciju un neatkarīgu uzraudzību, kā arī palielinātu korupcijas apkarošanas iestāžu administratīvo veiktspēju;

19.

atzinīgi vērtē plašsaziņas līdzekļu brīvības un plurālisma juridiskās garantijas un vispārējo atzīšanu. Komiteja ar bažām ir sekojusi gadījumiem, kad notikuši fiziski uzbrukumi, izteikti draudi un īstenots politisks spiediens uz attiecīgajiem žurnālistiem. Atzīmē, ka ir veikti daži atbilstoši pasākumi un aicina iestādes īstenot papildu pasākumus, lai žurnālistiem garantētu drošu darba vidi un sekmētu brīvu un neatkarīgu informācijas sniegšanu;

20.

atzīmē, ka Horvātija sadarbojas ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai, un aicina Horvātijas iestādes nodrošināt tribunālam piekļuvi arī pārējiem pieprasītajiem dokumentiem;

21.

mudina Horvātiju atrisināt robežjautājumus ar Slovēniju, Serbiju, Melnkalni, Bosniju un Hercegovinu. Atzinīgi vērtē Horvātijas un Slovēnijas gatavību ar Eiropas Komisijas palīdzību atrisināt savus robežjautājumus atbilstīgi ANO statūtos noteiktajam principam par strīdu atrisināšanu ar mierīgiem līdzekļiem;

22.

uzskata, ka konstitucionālā likuma par mazākumtautībām īstenošana, kā arī rīcības plāna pieņemšana ir svarīgi pasākumi tāda tiesiska regulējuma ieviešanā, kas dod iespēju mazākumtautību grupas integrēt sabiedrībā. Komiteja uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt atbilstošu informāciju, finanšu resursus un administratīvu atbalstu, lai minēto likumu varētu sekmīgi īstenot vietējā un reģionālajā līmenī;

23.

uzskata, ka jautājumā par bēgļu un iekšzemē pārvietotu personu atgriešanos ir gūti zināmi sasniegumi, un uzsver, ka līdztekus piemērotu dzīves apstākļu nodrošināšanai jāīsteno papildu pasākumi, lai uzlabotu piekļuvi darba tirgum un dažos apgabalos samazinātu naidīgumu pret bēgļiem, tādējādi nodrošinot to, lai bēgļi un iekšzemē pārvietotas personas pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties un integrēties;

Vietējo un reģionālo pašvaldību veiktspējas palielināšana

24.

atzinīgi vērtē Eiropas Vietējo pašvaldību hartas ratifikāciju, taču uzskata, ka jāveic papildu pasākumi, lai pilnībā īstenotu tās noteikumus;

25.

atzinīgi vērtē uzlabojumus valsts pārvaldes tiesiskajā regulējumā un uzskata, ka Valsts civildienesta likuma pieņemšana ir nozīmīgs solis ceļā uz civildienesta depolitizēšanu, labāku pārvaldi un ierēdņu tiesību un pienākumu noteikšanu;

26.

atzīmē, ka, pieņemot lēmumus par tiesību aktiem un īstenošanas noteikumiem, kas regulē vietējo un reģionālo pašvaldību darba metodes, finansējumu un struktūru, nav nodrošināta vietējo un reģionālo pašvaldību un to apvienību pietiekama līdzdalība. Komiteja aicina valsts iestādes noteikt kārtību, kas dotu iespēju nodrošināt pašvaldību atbilstošu pārstāvību likumdošanas procesā;

27.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības un to apvienības jāiesaista Kopienas acquis īstenošanā un regulāri jāinformē par sasniegumiem ceļā uz dalību ES. Komiteja uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir labi jāsagatavo, lai tās nākotnē varētu uzņemties ar dalību Eiropas Savienībā saistītos pienākumus, kā arī izmantot tās priekšrocības;

28.

vērš uzmanību uz decentralizācijas plāna izstrādes aizkavēšanos un uzsver, ka svarīgi ir paaugstināt vietējās pārvaldes iestāžu veiktspēju, lai sekmīgi deleģētu kompetenci reģionālajam un vietējam varas līmenim;

29.

atzīmē, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām pieejamie resursi nav pietiekami, lai paveiktu daudzos un sarežģītos uzdevumus, kas saistīti ar nepieciešamību steidzami īstenot decentralizāciju. Tādēļ Komiteja iesaka īstenot attiecīgus pasākumus, lai uzlabotu vietējo un reģionālo pašvaldību finansiālo stāvokli;

30.

uzskata, ka jāuzlabo tiesiskais regulējums, kas nosaka pašvaldību savstarpējo sadarbību, lai pašvaldības varētu sadarboties, izmantojot ar decentralizāciju saistītās iespējas;

31.

atbalsta vietējo un reģionālo pašvaldību apvienību iniciatīvu, kas paredz pārveidot darba grupu par apvienotu konsultatīvu komiteju, lai uzlabotu savstarpējo dialogu starp Horvātijas un dalībvalstu pašvaldībām;

BIJUSĪ DIENVIDSLĀVIJAS REPUBLIKA MAĶEDONIJA

Bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas sasniegumi ceļā uz dalību ES

32.

atzinīgi vērtē sasniegumus noteiktās jomās un Stabilizācijas un asociācijas nolīguma noteikumu izpildē un rosina Bijušo Dienvidslāvijas Republiku Maķedoniju nodrošināt atbilstību politiskajiem kritērijiem un pilnībā īstenot pievienošanās partnerības nozīmīgākās prioritātes. Komiteja iesaka noteikt datumu iestāšanās sarunu uzsākšanai, ja tiks izpildīti visi nepieciešamie kritēriji, tostarp labu kaimiņattiecību uzturēšana;

33.

uzskata, ka jaunās programmas cīņai ar korupciju un rīcības plāna pieņemšana attaisnos cerības un sekmēs sasniegumus korupcijas apkarošanā. Komiteja tomēr norāda, ka korupcija vēl joprojām ir plaši izplatīta parādība, un tādēļ aicina īstenot papildu pasākumus korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanai;

34.

uzskata, ka Ohridas pamatnolīgums ir garantija, ka Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija ievēros etnisko mazākumtautību tiesības, un atzinīgi vērtē sasniegumus, ko sekmējusi valodu likuma pieņemšana. Minētais likums regulē un paplašina mazākumtautību valodu pielietojumu. Komiteja tomēr pauž nožēlu, ka nav panākts lielāks progress romu kopienas tiesību jautājumā, un vērš uzmanību uz vairākkārtējiem romu diskriminācijas gadījumiem. Tā aicina īstenot turpmākus pasākumus, lai uzlabotu romu sociālo integrāciju un samazinātu diskrimināciju;

35.

atzinīgi vērtē vienošanos ar Bijušo Dienvidslāvijas Republiku Maķedoniju par atvieglotu vīzu režīmu un atpakaļuzņemšanas līgumu un nešaubās, ka kritēriju izpildē panāktais progress būs pietiekams, lai varētu iesniegt priekšlikumus par vīzu režīma atcelšanu Bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas pilsoņiem;

36.

aicina uzturēt labas kaimiņattiecības un atkārtoti pauž atbalstu ANO īpašā pārstāvja Matthew Nimetz centieniem risināt ar valsts nosaukumu saistītos jautājumus. Pēc notikušajām vēlēšanām mudina jauno valsts prezidentu panākt kompromisa vienošanos starp Bijušo Dienvidslāvijas Republiku Maķedoniju un Grieķiju attiecībā uz valsts nosaukumu. Aicina Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas valsts iestādes izvairīties no tādu pasākumu īstenošanas, kas varētu apdraudēt centienus panākt abpusēji pieņemamu risinājumu saistībā ar valsts nosaukumu. Šis jautājums tomēr nedrīkst ietekmēt lēmumu par pievienošanās sarunu uzsākšanu, taču tam būs ievērojama nozīme pievienošanās procesa laikā;

37.

uzskata, ka ir gūti zināmi sasniegumi jautājumā par dzimumu līdztiesību, un atzinīgi vērtē to, ka daudzās vietējās pašvaldībās ir izveidotas vienlīdzīgu iespēju komitejas. Komiteja aicina īstenot turpmākus pasākumus, lai nepieļautu vardarbību ģimenē, seksuālo vardarbību, samazinātu diskrimināciju un nodrošinātu līdztiesīgu piedalīšanos vēlēšanās;

38.

pieņem zināšanai, ka vietējā līmenī ir izveidotas komisijas etnisko attiecību jautājumos, bet apzinās ar pilnvaru neskaidrību un finanšu resursu trūkumu saistītās grūtības. Komiteja aicina iestādes novērst šķēršļus, kas kavē minēto komisiju darbību;

Vietējo pašvaldību veiktspējas palielināšana

39.

atzinīgi vērtē to, ka turpinās finanšu decentralizācija un aizvien vairāk samazinās vietējo pašvaldību parāds, kā arī pieaug ienākumi no nodokļiem. Komiteja tomēr norāda, ka pieejamie resursi nav pietiekami, lai nodrošinātu vietējā līmenī īstenoto pasākumu augstu kvalitāti;

40.

atzinīgi vērtē likuma par reģionālo attīstību pieņemšanu un aicina atvēlēt atbilstošus finanšu līdzekļus līdzsvarotas reģionālās attīstības nodrošināšanai un izveidot reģionālās attīstības padomes. Komiteja uzsver, ka ir svarīgi uzlabot iespējas, lai paplašinātu sadarbību starp dažādām administratīvām struktūrām;

41.

vērš uzmanību uz nepieciešamību nodrošināt efektīvāku un konsekventāku dialogu starp valsts varas iestādēm un vietējām pašvaldībām tādās jomās kā izglītība, valsts īpašumi un citās jomās, kas ir svarīgas no pašvaldību attīstības un darbības viedokļa, un iesaka sekmēt šo dialogu;

42.

uzsver, ka ir svarīgi izveidot piemērotus instrumentus, lai palielinātu vietējo pašvaldību veiktspēju un uzlabotu vietējās pārvaldes pārredzamību;

43.

atzīmē, ka decentralizācija turpinās, un uzskata, ka tā ir jāpaātrina. Komiteja norāda, ka gadījumā, ja, plānojot kompetenču un pienākumu decentralizāciju, netiks paredzēti atbilstoši finanšu līdzekļi, pazemināsies uzdevumu izpildes un pakalpojumu kvalitāte. Komiteja tādēļ pauž cerību, ka tiks nodrošināti nepieciešamie finanšu līdzekļi paredzēto uzdevumu īstenošanai;

44.

ņem vērā likumprojektu par pašvaldību sadarbību un iesaka to pieņemt pēc iespējas ātrāk;

45.

uzskata, ka ir gūti zināmi sasniegumi saistībā ar valsts pārvaldes reformu, un uzsver, ka ir svarīgi izveidot piemērotus instrumentus, lai palielinātu vietējo pašvaldību veiktspēju un padarītu vietējās pārvaldes darbību pārredzamāku;

46.

ņem vērā veiktās izmaiņas valsts sistēmā apmācības koordinēšanai, kā arī pieņemto apmācības stratēģiju vietējā un reģionālā līmeņa ierēdņiem. Komiteja uzskata, ka ir svarīgi apmācības sistēmā iesaistīt vietējo pašvaldību apvienību (ZELS), lai nodrošinātu ierēdņu sekmīgu un kvalitatīvu apmācību;

47.

atzinīgi vērtē to, ka vairāk nekā 70 pašvaldības ir pieņēmušas ierēdņu rīcības kodeksus, kuros paredzēts, ka viņiem jāievēro augsti darba standarti, un aicina arī pārējās pašvaldības pēc iespējas drīzāk sekot šim piemēram;

TURCIJA

Turcijas sasniegumi ceļā uz dalību ES

48.

atzinīgi vērtē valdības apņemšanos turpināt pievienošanās procesu un pauž cerību, ka tiks izstrādātas efektīvas politiskas un konstitucionālas reformas, kas Turciju tuvinās starptautiskajiem un Eiropas standartiem. Komiteja uzskata, ka ir nepieciešami papildu centieni, lai nodrošinātu cieņu pret daudzveidību un problēmas tiktu risinātas dialoga un kompromisa ceļā;

49.

atzīmē, ka cīņā ar korupciju un organizēto noziedzību ir gūti vienīgi nelieli sasniegumi, un uzsver: lai panāktu uzlabojumus, politiskā līmenī ir pilnībā jāatbalsta pamatdokumentu pieņemšana un atbilstošas institucionālās sistēmas izveide;

50.

uzsver, ka, ņemot vērā ES sniegto ievērojamo finansiālo atbalstu Turcijai, lai palīdzētu tai tikt galā ar ārkārtīgi pieaugušo nelegālo imigrantu skaitu, kas caur tās teritoriju ieplūst Eiropas Savienībā, sarunas par ES un Turcijas atpakaļuzņemšanas nolīgumu joprojām ir prioritāte. Sarunas būtu jāuzsāk pēc iespējas ātrāk, lai iespējami īsā laikā noslēgtu vienošanos. Komiteja atzīmē arī to, ka šai sakarā īpaši svarīga ir spēkā esošo divpusējo nolīgumu ar dalībvalstīm atbilstīga un efektīva īstenošana;

51.

uzsver, ka jāpaātrina cilvēktiesību un brīvību aizsardzības starptautisko instrumentu ratifikācija, un pauž cerību, ka konstitucionālā tiesa pēc iespējas ātrāk pieņems lēmumu; Komiteja arī aicina izveidot ombudu;

52.

atzinīgi vērtē pūliņus uzlabot vārda brīvības aizsardzību, taču uzsver, ka jāpaātrina šo tiesību aktos veikto grozījumu īstenošana un jānovērš visi ierobežojumi un šķēršļi, kas skar preses un pulcēšanās brīvību;

53.

atzinīgi vērtē televīzijas apraides uzsākšanu kurdu valodā un ieceri uzsākt apraidi arī armēņu valodā. Vērš uzmanību uz to, ka nav pilnībā nodrošināta atbilstība ES standartiem kultūras, reliģiskās daudzveidības, mazākumtautību tiesību ievērošanas un aizsardzības jomā. Komiteja tādēļ pauž cerību, ka tiks veikti attiecīgi tiesiski un praktiski pasākumi ceļā uz mazākumtautību tiesību pilnīgu atzīšanu;

54.

uzsver, ka sieviešu līdztiesības princips jāīsteno praksē gan politiskajā un izglītības jomā, gan nodrošinot piekļuvi darba tirgum un veselības aprūpes pakalpojumiem, un aicina īstenot pašvaldību likuma noteikumus, kas paredz izveidot noteiktu skaitu patvēruma vietu, lai sievietes aizsargātu pret vardarbību ģimenē un goda aizstāvēšanas slepkavībām;

55.

uzsver, ka sabiedriskās drošības un kārtības nodrošināšanā drīkst iesaistīt vienīgi tiesiskas valsts struktūras un īstenot tiesiskus pasākumus. Uzsver, ka spēka pielietošanas monopolam jāpieder valstij un ka valsts iestāžu tiesības pielietot spēku nedrīkst tikt nodotas civiliedzīvotāju grupām;

56.

uzsver nepieciešamību rast konstruktīvu risinājumu Kipras jautājumā, pamatojoties uz ANO Drošības padomes rezolūcijām un Eiropas Savienības pamatprincipiem. Komiteja atzinīgi vērtē abu kopienu vadītāju atkārtoto apņemšanos rast risinājumu sarunu ceļā un atbalsta abu Kipras kopienu vadītāju pašreizējās tiešās sarunas;

57.

saistībā ar Grieķijas un Turcijas attiecībām uzsver, ka Turcija ir apņēmusies veicināt labas kaimiņattiecības, un tādēļ aicina Turcijas valdību veikt pasākumus, lai visas nenokārtotās domstarpības atrisinātu mierīgiem līdzekļiem un saskaņā ar ANO statūtiem, citām attiecīgajām starptautiskajām konvencijām, divpusējiem nolīgumiem un saistībām;

Vietējo pašvaldību veiktspējas palielināšana

58.

uzsver, ka ir svarīgi pēc iespējas agrāk iesaistīt vietējās pašvaldības pievienošanās procesā, kā arī nepieciešamo reformu un tiesību aktu pielāgošanas plānošanā un īstenošanā, un iesaka nodrošināt pietiekamu informāciju un koordināciju starp vietējo un valsts līmeni;

59.

atzinīgi vērtē likuma par pašvaldībām grozījumu pieņemšanu un pauž cerību, ka tas dos iespēju tām efektīvāk darboties un organizēt darbu;

60.

atzinīgi vērtē to, ka, pieņemot likumu par pašvaldību ieņēmumu palielinājumu un īstenojot likumus par vietējo pārvaldi, ir uzlabojies pašvaldību finansiālais stāvoklis, un pauž cerību, ka arī turpmāk tiks īstenotas iniciatīvas pašvaldību finansiālajam atbalstam, lai tās varētu efektīvāk pildīt savus pienākumus;

61.

izsaka nožēlu, ka nav panākts progress jautājumā par valsts pārvaldes pamatlikuma pieņemšanu, un vērš uzmanību uz decentralizācijas svarīgumu, lai sabiedrības interesēs nodrošinātu labu pārvaldību;

62.

uzskata, ka arī turpmāk jāpieliek pūles, lai pilsētu padomes varētu efektīvāk darboties kā forumi, kas nodrošina sabiedrības līdzdalību vietējās pašpārvaldes lēmumu pieņemšanā;

63.

uzsver decentralizācijas nozīmi un to, ka ir svarīgi stiprināt vietējo pašvaldību spēju veikt tām uzticētos pienākumus, kā arī uzlabot pārskatatbildību un pārredzamību;

64.

izsaka nožēlu par nesenajām vardarbīgajām sadursmēm, kas notika pēdējo vietējo pašvaldību vēlēšanu laikā, it īpaši kurdu apdzīvotajos reģionos, un kurās gāja bojā vairāki cilvēki, un aicina atbildīgās iestādes turpmāk darīt visu iespējamo, lai vēlēšanas noritētu brīvi, demokrātiski, pārredzami un mierīgi;

65.

atkārtoti uzsver nepieciešamību izveidot RK un Turcijas apvienotu konsultatīvu komiteju, kas būtu nozīmīgs mehānisms, lai dalītos pieredzē un zināšanās un apmainītos ar informāciju par vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību pievienošanās procesā.

Briselē, 2009. gada 17. jūnijā

Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Luc VAN DEN BRANDE


4.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/43


Reģionu Komitejas atzinums “vispārējās pieejas migrācijas jautājumiem nostiprināšana: koordinācijas, saskanības un sinerģijas uzlabošana”

(2009/C 211/05)

REĢIONU KOMITEJA

uzskata, ka reģionālās un vietējās pašvaldības ir ļoti cieši saistītas ar migrācijas politikas izstrādi, īstenošanu, novērtēšanu un pārraudzību un tāpēc tās ir nozīmīgi sadarbības partneri minētās politikas izstrādē;

uzsver, ka gan dalībvalstīm, gan Kopienas iestādēm jāveicina iestāžu partnerība;

uzskata, ka vairāk uzmanības jāvelta vietējo un reģionālo pašvaldību darbības uzlabošanai, jo tām ir svarīga nozīme migrācijas politikas izstrādē un pārvaldībā un it īpaši sadarbības stiprināšanā ar trešo valstu iestādēm, kas atbildīgas par nodarbinātību un migrāciju; RK atbalstījusi šādu pieeju jau agrāk pieņemtos atzinumos;

uzsver, ka migrācijas jautājumu risināšanā jāiesaista jau izveidotie instrumenti un struktūras, piemēram, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību asambleja (ARLEM), Eiropas Padome un citi tīkli, kas darbojas šajā jomā;

uzsver, ka migranti ciešāk jāintegrē mītnes valstu sabiedrībā, jo migrantiem ir svarīga nozīme gan izcelsmes valstu, gan mītnes valstu attīstībā;

uzsver arī, ka kopīgi pūliņi jāvelta ārējo robežu pārvaldības uzlabošanai, it īpaši pie jūras robežām dienvidos un reģionos, kuros ieceļo ļoti daudz migrantu, kas atrodas kritiskā humānā situācijā;

uzsver, ka paziņojumā izvirzīto mērķu sasniegšanā svarīga nozīme ir imigrācijas sadarbības koordinatoru tīklam; vienlaikus lūdz Komisiju nodrošināt, ka kompetentās vietējā un reģionālā līmeņa iestādes var gūt labumu, piedaloties minētajā tīklā notiekošajā paraugprakses un informācijas apmaiņā;

atzinīgi vērtē faktu, ka vispārējā pieeja attiecināta uz citiem reģioniem un valstīm, piemēram, Āzijas, Latīņamerikas un Karību jūras baseina valstīm, un rosina Eiropas Komisiju turpināt šo virzību, kā arī uzsver, ka jānosaka kārtība, kā veidojams dialogs ar šiem reģioniem, tādējādi radot priekšnosacījumus ciešākai sadarbībai un koordinācijai arī ar Āfrikas valstīm un dienvidu un dienvidaustrumu reģioniem, kas robežojas ar Eiropas Savienību.

Ziņotājs

:

Zarasai rajona padomes mērs Arnoldas Abramavičius kgs (LT/PPE)

Atsauces dokuments

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vispārējās pieejas migrācijas jautājumiem nostiprināšana: koordinācijas, saskanības un sinerģijas uzlabošana”

COM(2008) 611 galīgā redakcija

I.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ.

REĢIONU KOMITEJA

Vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme

1.

uzskata, ka reģionālās un vietējās pašvaldības ir ļoti cieši saistītas ar migrācijas politikas izstrādi, īstenošanu, novērtēšanu un pārraudzību un tāpēc tās ir nozīmīgi sadarbības partneri minētās politikas izstrādē;

2.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir kopīgas un/vai ekskluzīvas pilnvaras minētajā jomā; tāpēc dalībvalstīm un Eiropas Komisijai būtu obligāti jāapspriežas ar pašvaldībām gan pirms tiesību aktu izstrādes, gan to apspriešanas posmā, iesaistot Reģionu komiteju;

3.

uzsver, ka gan dalībvalstīm, gan Kopienas iestādēm jāveicina iestāžu partnerība;

4.

uzskata, ka vairāk uzmanības jāvelta vietējo un reģionālo pašvaldību darbības uzlabošanai, jo tām ir svarīga nozīme migrācijas politikas izstrādē un pārvaldībā un it īpaši sadarbības stiprināšanā ar trešo valstu iestādēm, kas atbildīgas par nodarbinātību un migrāciju; RK atbalstījusi šādu pieeju jau agrāk pieņemtos atzinumos (1);

5.

pauž nožēlu, ka vietējo un reģionālo pašvaldību īpašā nozīme migrācijas jomā notiekošajā pārrobežu sadarbībā netiek pietiekami novērtēta;

6.

norāda, ka precīzāk jānovērtē tādas ierosmes kā izpēte, lai izstrādātu jaunas zinātniskas metodes informācijas par migrācijas plūsmām vākšanai un apmaiņai, kā arī novērtētu integrācijas politiku un tās radīto finansiālo un administratīvo slogu vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

7.

rosina Eiropas Komisiju veltīt pūles, lai uzlabotu ticamas, aktuālas, kvantitatīvas un kvalitatīvas informācijas vākšanu un izplatīšanu, jo šāda informācija ir svarīgākais izziņas avots, izstrādājot katras dalībvalsts “imigrācijas profilu”;

8.

atbalsta viedokli, ka noteikti jānorāda uz nepieciešamību palielināt cilvēkresursus un finanšu resursus spēkā esošo tiesību aktu īstenošanas uzraudzībai, kurai ir īpaša nozīme, lai uzlabotu normatīvo vidi;

9.

uzskata, ka Komisijas iecerētais atbalsts vietējām organizācijām, kas strādā ar migrantiem viņu izcelsmes valstīs, ir jāpielāgo vietējiem un reģionālajiem apstākļiem, lai palielinātu informētību par iespējām izcelsmes valstīs; tāpēc Komiteja iesaka iesaistīt partnervalstu un citu ārpuskopienas valstu vietējās un reģionālās pašvaldības un to apvienības kopīgā migrācijas politikas īstenošanā;

10.

uzsver, ka migrācijas jautājumu risināšanā jāiesaista jau izveidotie instrumenti un struktūras, piemēram, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību asambleja (ARLEM), Eiropas Padome un citi tīkli, kas darbojas šajā jomā;

11.

iesaka migrācijas politikas izstrādes procesā īstenot visaptverošu pieeju, Eiropas Komisijas paziņojumā skaidri norādot visus attiecīgos dalībniekus, kuri vietējā, reģionālajā un valsts līmenī piedalās politikas izstrādē un nodrošina tās efektīvu īstenošanu;

12.

norāda, ka 2009. gadā Prāgā notikušā Reģionu un pilsētu samita secinājumos iekļauts aicinājums migrācijas un integrācijas jomā īstenot integrētu un visaptverošu pieeju, kuras pamatā ir vietējo un reģionālo pašvaldību veikums;

13.

uzskata, ka kopīga Eiropas migrācijas politika nedrīkst kavēt dalībvalstis pieņemt liberālākus noteikumus jomās, kurās dalībvalstis šādu rīcību uzskata par pamatotu;

Vispārējās pieejas migrācijas jautājumiem nostiprināšana

Vispārīgi ieteikumi

14.

uzskata, ka ES migrācijas politika būtībā ir transversāls un daudzpusējs uzdevums, par kuru kopīga atbildība jāuzņemas Eiropas Savienībai, dažādajiem pārvaldības līmeņiem dalībvalstīs un ārpuskopienas valstīm; tām jāsadarbojas, ievērojot demokrātijas, subsidiaritātes, solidaritātes un savstarpējās uzticēšanās principu un īpašos apstākļus dažādās reģionālajās un vietējās pašvaldībās, kā arī respektējot cilvēktiesības un ES pamatvērtības;

15.

atzinīgi vērtē apņemšanos īstenot saskaņotu un vispārēju pieeju migrācijas jautājumiem, īpašu uzmanību veltot ES dalībvalstu, ārpuskopienas valstu un reģionu politiskajam dialogam un praktiskajai sadarbībai, taču jānodrošina saskanība ar ES sociālās, ekonomikas un attīstības politikas vispārējiem mērķiem;

16.

uzsver, ka joprojām spēkā ir ES dokumentos (2) jau noteiktās pamatnostādnes, it īpaši attiecībā uz trīs darbības virzieniem (legālās migrācijas laba pārvaldība, cīņa pret nelegālo migrāciju, migrācijas un attīstības saikne) un to līdzsvarotu īstenošanu;

17.

norāda, ka Eiropas Komisijas paziņojuma projektā uzsvērta vienīgi Eiropas un valsts līmeņa nozīmība. Komiteja uzsver, ka vairāk uzmanības jāvelta vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmei vispārējās migrācijas politikas īstenošanā;

18.

rosina vairāk uzmanības veltīt imigrantēm, kuras ir īpaši neaizsargātas; šim jautājumam veltītu atzinumu Reģionu komiteja pieņēma 2007. gadā (CdR 296/2007);

19.

atbalsta 2008. gada decembrī pieņemtos ES Padomes secinājumus (3) un norāda, ka finansējuma piešķiršana ir labāk jāsaskaņo, lai nodrošinātu paredzēto pasākumu savlaicīgu īstenošanu; iesaka piešķirt Kopienas līdzekļus, lai uzlabotu sadarbību starp ES un migrantu izcelsmes valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

Legālā ekonomiskā migrācija un mobilitāte

20.

piekrīt viedoklim, ka mobilitātei arī turpmāk jābūt vienam no legālās migrācijas pamatelementiem, un uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāturpina veicināt mobilitāte, tajā skaitā paplašinot sāktos izmēģinājuma projektus, kas saistīti ar mobilitātes partnerību, piemēram, partnerību ar Moldovas Republiku un Kaboverdes Republiku;

21.

rosina vākt informāciju par pastāvīgajām migrācijas plūsmām, cieši iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, un izplatīt minēto informāciju interaktīvajos portālos, piemēram, topošajā ES Imigrācijas portālā, Eiropas Darba ņēmēju mobilitātes portālā, Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklā, Eiropas Pētnieku mobilitātes portālā un Eiropas Migrācijas tīklā, tādējādi cenšoties panākt, ka migrācijas politikas izstrādē tiek atbilstoši ņemtas vērā vietējās un reģionālās īpatnības;

22.

atbalsta Komisijas priekšlikumus atbalstīt ierosmes, kuru mērķis ir rast elastīgākus un efektīvākus risinājumus saistībā ar migrantu piekļuvi darba tirgum, tostarp apzināt, vai īstenojamas jaunas iniciatīvas tādās jomās kā pensiju tiesību pārnešana, ārzemēs iegūtu diplomu atzīšana un migrantu sociālā integrācija;

23.

uzsver, ka migranti ciešāk jāintegrē mītnes valstu sabiedrībā, jo migrantiem ir svarīga nozīme gan izcelsmes valstu, gan mītnes valstu attīstībā;

24.

atzinīgi vērtē migrācijas “novērošanas punktu” tīkla izveidi, kas paredzēta Vispārējo lietu padomes 2008. gada 8. decembrī pieņemtajos secinājumos; tādējādi “migrācijas profilu” nozīme pieaug, jo tie ir kļuvuši par vienu no svarīgākajiem ES kopējās migrācijas politikas instrumentiem; minēto novērošanas punktu darbā tieši jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, kurām aktīvi jāpiedalās to izveidē un pasākumu īstenošanā;

Cīņa pret nelegālo migrāciju

25.

atzinīgi vērtē faktu, ka pagarinātas Eiropas Aģentūras operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām pilnvaras sniegt atbalstu ārpuskopienas valstīm robežu kontroles jomā, kā tas ierosināts RK atzinumā CdR 210/2008;

26.

atbalsta Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā pausto ieceri apsvērt, vai iespējams izveidot Eiropas Robežsardzes sistēmu;

27.

uzsver, ka Eiropas Komisijas paziņojumā jānorāda uz vietējo un reģionālo pašvaldību, kuras saskaras ar migrantu pieplūdumu, iesaistīšanu ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienību darbībā;

28.

uzsver, ka kopīgi pūliņi jāvelta ārējo robežu pārvaldības uzlabošanai, it īpaši pie jūras robežām dienvidos un reģionos, kuros ieceļo ļoti daudz migrantu, kas atrodas kritiskā humānā situācijā;

29.

uzsver, ka paziņojumā izvirzīto mērķu sasniegšanā svarīga nozīme ir imigrācijas sadarbības koordinatoru tīklam; lūdz arī Komisiju nodrošināt, ka kompetentās vietējā un reģionālā līmeņa iestādes var gūt labumu, piedaloties minētajā tīklā notiekošajā paraugprakses un informācijas apmaiņā;

30.

atbalsta Komisijas priekšlikumu piešķirt prioritāti Vagadugu rīcības plānam, lai cīnītos pret cilvēku, jo īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecību, ņemot vērā, ka vietējām un reģionālām apvienībām ir īpaša nozīme tādu stratēģiju un rīcības plānu īstenošanā, kuru mērķis ir apkarot cilvēku tirdzniecību;

Migrācija un attīstība

31.

atbalsta mērķsadarbības programmas, kurās iesaistīti ES dalībvalstu un migrantu izcelsmes valstu publiskā un privātā un privātā sektora darba devēji un iestādes un kuru mērķis ir cirkulārās migrācijas veicināšana un cīņa pret intelektuālā darbaspēka emigrāciju; rosina vietējās un reģionālās pašvaldības izmantot savu vērtīgo pieredzi un zināšanas, lai palīdzētu migrantiem iekļauties izcelsmes valsts darba tirgū;

32.

atbalsta Komisijas priekšlikumu sīkāk analizēt intelektuālā darbaspēka emigrācijas mērogu un ietekmi; šādu konkrētu lūgumu vietējās un reģionālās pašvaldības izteica jau RK atzinumā CdR 296/2007;

33.

uzsver, ka jāturpina pūliņi, lai izpētītu, kāda ir klimata pārmaiņu un migrācijas saikne;

34.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības sekmē ekonomikas un demokrātijas attīstību, kā arī labu pārvaldību attiecīgajā teritorijā; tās ir jāiesaista migrācijas jomā notiekošās sadarbības programmu izstrādē un īstenošanā;

35.

atzinīgi vērtē ES un ANO kopīgo migrācijas un attīstības ierosmi (Joint Migration and Development Initiative), kuras mērķis ir atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas un vietējās pašvaldības, kas cenšas sekmēt migrācijas un attīstības mijiedarbību, lai cik iespējams palielinātu efektu, ko rada vietējo un reģionālo spēku apvienošana;

36.

uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana sadarbības tīklos un platformās (šo procesu varētu sekmēt nacionālās un reģionālās apvienības), kā arī ārpuskopienas valstu vietējo un reģionālo pašvaldību un apvienību iesaistīšana būtiski palielinātu sadarbības efektivitāti tādās jomās kā tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku apmācība, mērķsadarbības programmas, datu vākšana un izplatīšana, migrācijas plūsmu uzraudzība un līdzīgos pasākumos;

37.

uzsver, ka svarīgi ir izveidot vietējo un reģionālo pašvaldību un apvienību pastāvīgas sadarbības, dialoga un apmaiņas platformas, it īpaši Vidusjūras ziemeļu, dienvidu un austrumu piekrastē; Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību asamblejas izveide ir piemērs, no kura turpmāk var mācīties;

38.

uzsver, ka pastāvīgāka uzmanība jāvelta diasporu nozīmei un ietekmei uz izcelsmes valstu attīstību, piemēram, pārskaitot ienākumus uz minētajām valstīm un veicinot apvienību veidošanos un to sadarbību;

Ģeogrāfiska pieeja

39.

atbalsta ES Padomes viedokli (4), ka dažādos ģeogrāfiskos reģionos jāveido trīspusējs dialogs, kurā piedalās izcelsmes, tranzīta un mītnes valstis, un uzskata, ka šis viedoklis ir jāapsver, turpinot lietot un pilnveidojot jau izveidotos instrumentus, piemēram, mobilitātes partnerību, divpusējos kanālus, tādus sadarbības satvarus kā Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopiena (ECOWAS) un Rabātas process, izmēģinājuma projektus saistībā ar mobilitātes partnerību un citus instrumentus, savukārt konkrētie instrumenti un līdzekļi ir jādažādo, ņemot vērā reģionu un ārpuskopienas valstu praktiskās vajadzības un iespējas;

40.

atzinīgi vērtē faktu, ka vispārējā pieeja attiecināta uz citiem reģioniem un valstīm, piemēram, Āzijas, Latīņamerikas un Karību jūras baseina valstīm, un rosina Eiropas Komisiju turpināt šo virzību, kā arī uzsver, ka jānosaka kārtība, kā veidojams dialogs ar šiem reģioniem, tādējādi radot priekšnosacījumus ciešākai sadarbībai un koordinācijai arī ar Āfrikas valstīm un dienvidu un dienvidaustrumu reģioniem, kas robežojas ar Eiropas Savienību.

Briselē, 2009. gada 17. jūnijā

Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Luc VAN DEN BRANDE


(1)  RK atzinums “Kopēja imigrācijas politika Eiropai”, 210/2008 fin.

(2)  COM(2007) 248 galīgā redakcija; COM(2007) 780 galīgā redakcija; COM(2008) 359 galīgā redakcija; Eiropas Savienības Padome “Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakta”, Nr. 13440/08, ASIM 72, Brisele, 24.09.2008., Limas Deklarācija, 2008. gada 18. maijs.

(3)  Eiropas Savienības Padomes (Vispārējās lietas un ārējās attiecības) 2914. sanāksme, Brisele, 2008. gada 8. decembris.

(4)  Eiropas Savienības Padomes (Vispārējās lietas un ārējās attiecības) 2914. sanāksme, Brisele, 2008. gada 8. decembris, 22. punkts.


4.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/47


Reģionu komitejas atzinums “jauns impulss, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos”

(2009/C 211/06)

REĢIONU KOMITEJA

norāda, ka politikas, kas izstrādātas, lai līdz 2010. gadam apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, nav bijušas sekmīgas, tādēļ nepieciešama proaktīva stratēģija, kas jāatspoguļo sistemātiskā pieejā un jāatbalsta ļoti ilgā termiņā, daudz ilgāk par 2010. gadu. Minētajā stratēģijā cieši jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības un dalībvalstīm tām jānodrošina atbilstīgi juridiskie un finanšu līdzekļi;

aicina Eiropas Savienību, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības izveidot stingru ekoloģisko nosacījumu sistēmu subsīdiju un atbalsta piešķiršanai. Mudina Komisiju iedrošināt dalībvalstis gan pārskatīt to nodokļu sistēmas, gan arī pielāgot valsts atbalsta līdzekļus, lai vairāk atbalstītu bioloģisko daudzveidību;

uzskata, ka vairākumā valstu jāstabilizē Natura 2000 tīkls, un šajā saistībā aicina dalībvalstis uzņemties atbildību par tām piederošām jūras teritorijām un pazemes ūdeņu krājumiem. Nepieciešams īstenot atbilstīgu dabas mantojuma pārvaldību, tostarp iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības un privātīpašniekus;

uzskata, ka steidzami jāizveido ekoloģiskais tīkls, patiesa dabas infrastruktūra, un aicina darīt visu iespējamo, lai bioloģisko daudzveidību kaitīgi neietekmētu pasākumi, kuri veikti, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju. Turklāt Komiteja uzskata, ka invazīvo sugu apkarošanas stratēģija būs efektīva tikai tad, ja to īstenos Eiropas līmenī;

uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas stratēģija varēs būt sekmīga tikai tad, ja to atbalstīs visi iedzīvotāji, un mudina kvalitatīvu informēšanas un apmācības programmu ieviešanā iesaistīt vietējās un reģionālā pašvaldības, sniedzot tām arī vajadzīgo atbalstu.

Ziņotājs

:

René Souchon kgs (FR/PSE), Overņas reģiona padomes priekšsēdētājs

Atsauces dokumenti

Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “EK bioloģiskās daudzveidības rīcības plāna īstenošanas vidusposma novērtējums”,

COM(2008) 864 galīgā redakcija,

un

Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ceļā uz Eiropas Savienības stratēģiju par invazīvajām sugām”,

COM(2008) 789 galīgā redakcija

I.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ.

REĢIONU KOMITEJA

1.

pamatojoties uz zinātnieku un pētnieku atzinumiem konstatē, ka augu un dzīvnieku sugas izzūd daudz ātrāk nekā jebkad, kopš uz Zemes ir dzīvība;

2.

konstatē, ka bioloģiskajai daudzveidībai ir primāra nozīme cilvēces izdzīvošanā, nākamajām paaudzēm, bet jau arī pašreizējai paaudzei izmantojot ekosistēmu nodrošinātos pakalpojumus;

3.

norāda uz klimata ietekmi uz dzīvo sugu dinamiku un sadalījumu jau šodien;

4.

norāda, ka cilvēks nespēj dzīvot vidē, kas sastāv tikai no minerāliem, tādēļ secina, ka bioloģiskās daudzveidības izmaiņas vai sairšana izraisīs dramatiskas sekas cilvēcei;

5.

konstatē, ka jau vērojama negatīva sociāla un saimnieciska ietekme, kuru rada bioloģiskās daudzveidības zaudēšana un ekosistēmu pakalpojumu izmantošanas samazināšanās;

6.

norāda, ka bioloģiskās daudzveidības sairšanas nopietnākie konstatētie iemesli ir augsnes mākslīga pārveidošana, dabas zonu izkliedētība un eksotisku augu un dzīvnieku sugu izplatīšanās, lauksaimniecības intensifikācija, klimata pārmaiņas un dažāda veida piesārņojums;

7.

konstatē, ka bioloģiskā daudzveidība jāpārvalda un jāsaglabā reģionālajā un vietējā līmenī, lai to varētu aizsargāt kopumā, un atzīst, ka visu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā iesaistīto vietējā līmeņa dalībnieku, jo īpaši uzņēmumu, apvienību, lauku zemes īpašnieku un apsaimniekotāju, zinātnieku, politikas veidotāju, vietējo un reģionālo pašvaldību, līdzdalībai ir būtiska nozīme;

Vispārīgas piezīmes un vietējo un reģionālo pašvaldību loma

8.

uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības zaudēšana tāpat kā klimata pārmaiņas var izraisīt ārkārtīgi smagas sekas;

9.

norāda, ka politikas, kas izstrādātas, lai līdz 2010. gadam apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, ir bijušas neveiksmīgas, iemesls tam ir pasākumu un izmantoto līdzekļu lielā neatbilstība izvirzītajiem mērķiem;

10.

tomēr konstatē, ka daži konkrēti pasākumi ir bijuši sekmīgi, piemēram, dažu augu un dzīvnieku sugu (grifi, ūdri, melngalvas tumšzosis (Branta bernicla) u.c.) un dzīvotņu (Reinzemes aluviālie meži, Temza utt.) saglabāšanas plāni, atsevišķās iezīmētās teritorijās piemērotie pārvaldības plāni;

11.

uzskata, ka stratēģijām un programmām, kuru mērķis ir nodrošināt ekosistēmu pakalpojumu un bioloģiskās daudzveidības ilgtspējīgu saglabāšanu vai kuras to veicina, neatliekami vajadzīgs jauns stimuls (piemēram, Eiropas Ainavu konvencijas īstenošana visās dalībvalstīs), lai iesaistītie līdzekļi nestu taustāmus rezultātus;

12.

tāpēc uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības cieši jāiesaista gan programmu izstrādē, gan īstenošanā, tādēļ saistībā ar ilgtspēju tām jānodrošina attiecīgo pienākumu pildīšanai atbilstīgi juridiskie un finansiālie līdzekļi;

13.

atzīmē, ka sabiedrības attieksmi pret dabas resursiem un vidi (resursu izmantošana un ekspluatācija, zemes un teritoriju izmantošana utt.) galvenokārt nosaka dabas nozīme kultūras tradīcijās; Komiteja aicina ES kultūrā veidot jaunu bioloģiskās daudzveidības redzējumu, vispārējā pieejā pilnībā ietverot ētikas jautājumus, kas īpaši saistīti ar dabai piemītošo vērtību, cilvēces mantojumu, kā arī utilitārāku pieeju, kuras fokusā ir ekosistēmu nodrošinātie pakalpojumi;

14.

norāda, ka bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu saglabāšana (aizsardzība pret augsnes eroziju, notekūdeņu attīrīšana u.c.) liek izvēlēties brīvprātīgu stratēģiju, kas jāatspoguļo sistemātiskā pieejā (proti, saskaņojot visus dažādos, dinamiski savstarpēji saistītos elementus) un kura jāatbalsta ļoti ilgā termiņā, daudz ilgāk par 2010. gadu. Minētajā stratēģijā cieši jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības;

15.

pauž vēlmi, lai bioloģiskās daudzveidības saglabāšana arī ilgstoši pēc 2010. gada būtu vienojošs teritoriālās plānošanas un teritoriju pārvaldības elements gan pilsētās, gan laukos;

16.

pauž vēlmi, lai bioloģiskās daudzveidības saglabāšana kļūtu par Eiropas Savienības politiku, stratēģiju un programmu pamatelementu arī ilgi pēc 2010. gada. Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, padarot to par horizontālu, citos jautājumos iekļautu tematu, jākļūst par vadmotīvu, kas nodrošina dažādu teritoriālās plānošanas un teritoriju izmantošanas politiku nepieciešamo konkrēto saskaņotību, un prasa Komisijas direktorātu ciešu sadarbību un vietējo un reģionālo pašvaldību būtisku iesaisti;

17.

pauž gandarījumu par dalībvalstu un Komisijas izstrādātās metodes stingrību, Komisijas sagatavoto vidusposma apkopojošo novērtējumu par stāvokli bioloģiskās daudzveidības jomā un par rīcības programmu īstenošanu; minētās metodes pamatā ir dalībvalstu pašnovērtējumi par projektu īstenošanu, kurus Komisija apkopojusi, sniedzot visaptverošu un konsekventu redzējumu;

18.

pauž gandarījumu par Eiropas Parlamenta 2009. gada 3. februārī vienprātīgi pieņemto rezolūciju (2008/2210(INI)), kurā atzīta nepieciešamība izveidot Eiropas aizsargājamo dabas teritoriju (neskartas dabas zonu, proti, cilvēku darbības rezultātā maz pārveidotu apgabalu) tīklu, un atzinīgi vērtē to, ka 2009. gada 27. un 28. maijā prezidējošā valsts Čehijas Republika rīkoja konferenci “Neskartas dabas zonas un plašas dabisko biotopu teritorijas Eiropā”;

19.

atzīmē, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu ilgtspējīgai saglabāšanai nepieciešami vietēja līmeņa pasākumi un visaptveroša pieeja, ko nosaka tādu ekosistēmu darbība, kas pārsniedz administratīvās robežas un no kurām īpaši atkarīgi iedzīvotājiem sniegtie pakalpojumi;

20.

aicina dalībvalstis stingri piemērot Stratēģiskās direktīvas par ietekmes uz vidi novērtējumu (SEA) (Direktīva 2001/42/EK) un Direktīvas par ietekmes uz vidi novērtējumu (EIA) (Direktīva 85/337/EK) noteikumus, kā arī Natura 2000 noteikto kārtību, lai pēc iespējas samazinātu spiedienu uz apkārtējo vidi un bioloģisko daudzveidību;

21.

uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas stratēģijā jāizvirza tālejoši mērķi, lai varētu apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Tādēļ tajā jāiekļauj saimnieciskais un finansiālais aspekts un jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī īpašnieki. Attiecīgās stratēģijas jāizstrādā un jāīsteno dabisko sistēmu dažādajos līmeņos, lai nodrošinātu to konsekvenci un visu iesaistīto pušu līdzdalību;

22.

aicina Eiropas Savienību, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības izveidot tādu stingru subsīdiju un atbalsta piešķiršanas ekoloģisko nosacījumu sistēmu, kuras pamatā ir konkrēti rādītāji, kas pašlaik tiek pilnveidoti SEBI-2010 ietvaros, ņemot vērā bioloģisko daudzveidību un tās mijiedarbību ar citām jomām;

23.

aicina Komisiju iedrošināt dalībvalstis gan pārskatīt nodokļu sistēmas, gan arī pielāgot uzņēmumiem un pašvaldībām paredzētos valsts atbalsta līdzekļus, lai tādējādi vairāk atbalstītu bioloģisko daudzveidību, piemēram, samazināt PVN bioloģiskās lauksaimniecības produktiem vai arī produktiem, kas ražoti Natura 2000 teritorijās. Tādēļ ir vēlams:

23.1.

pirmkārt, samazināt vai pat atcelt tādas nodevas un nodokļus, kā arī subsīdijas, kas sekmē bioloģiskajai daudzveidībai nelabvēlīgu darbību, lai panāktu valstī spēkā esošo likumu un noteikumu saskaņotību bioloģiskās daudzveidības aizsardzības jomā;

23.2.

otrkārt, nostiprināt subsīdijas un plašāk pielietot tādus atbrīvojumus no nodokļiem, kas sekmē bioloģiskajai daudzveidībai labvēlīgu darbību;

24.

aicina Komisiju bioloģiskās daudzveidības un attiecīgo ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanas prasības iekļaut ne tikai iedzīvotāju veselības un labklājības kritērijos, bet arī pašreizējās Eiropas līmeņa pārdomās par IKP aprēķināšanā izmantoto kritēriju pārskatīšanu (tajā ir ņemtas vērā tikai finanšu plūsmas, bet ne uzkrātā kapitāla nozīme); piemēram, izdevumi par darbu, kas veicams gadījuma rakstura vai cita piesārņojuma novēršanai, būtu nevis jāpierēķina, kā to pašlaik dara, bet jāatvelk;

25.

uzstājīgi aicina arī ilgstoši pēc 2010. gada turpināt pasākumus, kas sākti, lai novērstu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

26.

uzskata, ka ekonomikas krīze, kuras pārvarēšanai jāveic plaši pārstrukturēšanas pasākumi, liek pilnībā tajos ietvert bioloģiskās daudzveidības aspektus. Minētā vides temata lielā nozīme būtu vairāk jāņem vērā visos teritoriālās pārvaldības līmeņos un jo īpaši arī visā saimnieciskajā darbībā;

Bioloģiskā daudzveidība Eiropas Savienībā

27.

uzsver, ka Eiropas līmenī nepieciešama enerģiska un konsekventa rīcība, ko īsteno visos vietējos un reģionālajos līmeņos, īpaši reģionos, tādējādi nodrošinot pēc iespējas lielāku tuvumu iedzīvotājiem;

28.

uzsver iniciatīvas oriģinalitāti un spēku, kas piemīt iniciatīvai Natura 2000, kuras īstenošanā aktīvi iesaistījušies zinātnieki un politiķi un kuras mērķis ir nodrošināt dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka ir jau zināmas Natura 2000 teritorijas, kas veido aptuveni 20 % no Eiropas teritorijas;

29.

tomēr uzskata, ka vairākumā valstu jāstabilizē īpašu aizsargājamo teritoriju (Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu aizsardzību) un īpašas aizsardzības teritoriju (Direktīva 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību) tīkls: tā kā pietrūkst zinātnisku atsauces datu, grūti novērtēt Natura 2000 sauszemes teritoriju atbilstību direktīvās par dzīvotņu un putnu aizsardzību noteiktajiem kritērijiem. Komiteja arī aicina dalībvalstis uzņemties atbildību gan par tām piederošām jūras teritorijām, gan par pazemes ūdeņu krājumiem;

30.

uzsver, ka īpaši svarīga nozīme ir estuāru ekosistēmām, kas ir galvenā dzīvotne gan saldūdens, gan sālsūdens ekosistēmu bioloģiskajai daudzveidībai, un aicina veltīt tām ļoti lielu uzmanību, vismaz Natura 2000 teritorijās veicot obligātu vispusīgu apsaimniekošanas plānošanu;

31.

uzsver, ka augsnes kvalitātei un tās bioloģiskajai daudzveidībai jāvelta vislielākā uzmanība; augsne ir vienīgā Zemes ekoloģiskā daļa, pa kuru iziet visas matērijas un enerģijas plūsmas, kas ir ekosistēmu, tātad sugu, dinamikas neatņemams faktors. Attiecīgajā direktīvā, kas pašlaik tiek izstrādāta, ir būtiski jāpastiprina bioloģiskās daudzveidības aspekts;

32.

aicina pievērst īpašu uzmanību gruntsūdeņu līmeņa un kvalitātes saglabāšanai, tā kā tiem ir ļoti svarīga nozīme gan augsnes bioloģiskās kvalitātes un daudzveidības nodrošināšanā (īpaši lauksaimniecībā), gan iedzīvotāju apgādē ar dzeramo ūdeni;

33.

pauž vēlmi, lai tiktu nostiprinātas ekspertu, neatkarīgi no tā, vai viņi nāk no zinātniskām organizācijām vai citādām apvienībām, un politikas veidotāju darba attiecības: lai lēmumi un programmu īstenošana attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības ilgtspējīgas saglabāšanas mērķi būtu efektīvi; tie ir atkarīgi gan no zinātnes ekspertu, gan par teritoriju pārvaldību atbildīgo darbinieku kompetences;

34.

uzskata, ka pilnīgu ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības ilgtspējīgā saglabāšanā Natura 2000 teritorijas varēs sniegt tikai tad, ja tiks īstenota atbilstīga dabas mantojuma pārvaldība, tostarp iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības un privātīpašniekus; konstatējums, ka, iespējams, puse Eiropas nozīmes sugu un vairāk nekā trīs ceturtdaļas dzīvotņu ir nelabvēlīgā saglabāšanas stāvoklī, pierāda, ka neatliekami jāorganizē šādu teritoriju ad hoc pārvaldība;

35.

uzskata, ka Natura 2000 tīkls un neskartas dabas teritorijas pilnībā jāiekļauj bioloģiskās daudzveidības teritoriālās aizsardzības stratēģijās, ko īsteno dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības;

36.

aicina steidzami izveidot ekoloģisku tīklu, patiesu dabas infrastruktūru, kas, arī pilsētās un piepilsētas lauku teritorijās, prioritāri nodrošina Natura 2000 teritoriju un neskartas dabas teritoriju funkcionālu savienošanu, mobilizējot dažādas vietējās un reģionālās pašvaldības, tostarp un jo īpaši reģionus. Minētā ekoloģiskā infrastruktūra jāievēro pašreizējā un turpmākajā lineārajā teritoriju plānošanā (autoceļi, dzelzceļi u.c.), lai teritorijas nesadrumstalotu, un tā jāiekļauj jaunajā Kopējā lauksaimniecības politikā;

37.

konstatē, ka Natura 2000 teritoriju bioloģiskā daudzveidība, ņemot vērā bioloģiskās daudzveidības funkcionālās īpašības, ir pakļauta ļoti stipram spiedienam no apkārtējām teritorijām, un uzskata, ka Natura 2000 teritoriju perifērijas zonu pārvaldība un ekspluatācija jāveic tā, lai tās ilgstoši veicinātu bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un ekosistēmu pakalpojumus teritoriju iekšienē;

38.

uzsver, ka būtiski jāpārskata un jānostiprina zivsaimniecības (KZP) un lauksaimniecības (KLP) politikas un jāizstrādā mežu politika, pilnībā iekļaujot tajā bioloģiskās daudzveidības prasības un atbalsta piešķiršanas vides nosacījumu principus;

39.

aicina Direktīvas 2008/1/EK 1. pielikumā par piesārņojuma samazināšanu un novēršanu iekļaut jūras ūdens un saldūdens akvakultūras metodes, īpaši, ja tās ir intensīvas;

40.

ierosina pārskatīt ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu kritērijus: katrā attiecīgajā kultūrā pieņemtajā praksē jāiekļauj bioloģiskās daudzveidības prasības un to mijiedarbības dinamika;

41.

pauž gandarījumu par Eiropas Savienības Ministru padomes lēmumu (2.3.2009.) par piesardzības principa piemērošanu ģenētiski modificētu augu audzēšanā (Florences harta, parakstīta 4.02.2005.), kuru tā vēlas piemērot arvien stingrāk, nodrošinot lielāku pārredzamību atbilstoši ar Orhūsas konvencijai (parakstīta 25.06.1998.);

42.

pauž bažas par sekām, kuras var izraisīt energokultūras, piemēram, agrodegvielas ražošanai: tām būs vajadzīgas lielākas platības, bet tas savukārt veicinās atmatu un neskarto teritoriju izmantošanu, piemēram, līdz ar prasības par zemes atstāšanu atmatā atcelšanu kopš 2008. gada rudens, kā arī veicina atmežošanu dienvidu valstīs, tādēļ iesaka Komisijai veikt novērtējumu par biodegvielas ražošanas ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, vidi un ekosistēmām;

43.

atzīmē, ka sugas, ekosistēmas un attiecīgās matērijas plūsmas šķērso administratīvās, arī valstu robežas, tādēļ konstatē, ka ir tādas Natura 2000 teritorijas, ko sadala valsts robeža; tāpēc ierosina Eiropas līmenī izstrādāt pārrobežu teritoriju marķējumu vai statusu (Natura 2000, pārrobežu dabas rezervāti vai reģionālie parki), lai nodrošinātu saskaņotu atbildību par bioloģisko daudzveidību un attiecīgajām ekosistēmām;

44.

uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas stratēģija varēs būt sekmīga tikai tad, ja tajā iesaistīsies visi iedzīvotāji: sākot no vienkārša iedzīvotāja līdz ekonomikas vadītājiem un par teritoriju pārvaldību atbildīgajiem darbiniekiem; Tas ietver informēšanas programmu un kvalitatīvu apmācību, tostarp izmantojot vismūsdienīgākās saziņas metodes (internets), kā arī skolas mācību programmas; tā veikšanai jāpiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, īpaši reģioni, kas ir vistuvāk iedzīvotājiem, un jāsniedz attiecīgs atbalsts;

45.

ierosina apliecināt atzinību par pasākumiem, kas labvēlīgi ietekmē bioloģisko daudzveidību un tās dinamisko mijiedarbību, tos darot plaši zināmus;

Īpaši invazīvās sugas

46.

pauž gandarījumu, ka Komisija piešķir lielu uzmanību problēmai, ko izraisa eksotiskas sugas kas kļuvušas invazīvas un nopietni apdraud vietējo bioloģisko daudzveidību;

47.

atkārtoti ierosina steidzami risināt invazīvo sugu jautājumu (CdR 159/2006 galīgā redakcija) un izstrādāt brīvprātīgu un konkrētu stratēģiju, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības; uzskata, ka obligāti jāizstrādā ad hoc direktīva;

48.

uzskata, ka invazīvo sugu apkarošanas stratēģija būs efektīva tikai tad, ja tā būs īstenota Eiropas līmenī; tas ietver saskaņotu un aktīvu dalībvalstu līdzdalību, tostarp, piemērojamo noteikumu izstrādē, kā arī dalībvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanos, lai īstenotu invazīvo sugu apkarošanas pasākumus; uzskata, ka invazīvo sugu uzraudzības, profilakses un iznīcināšanas pasākumus varēs visefektīvāk īstenot reģionālajā līmenī;

49.

konstatē, ka nav piemērotu noteikumu, kaut arī citās jomās ir izstrādāti īpaši Eiropas līmeņa tiesību akti, kas ir atbilstīgs līmenis, lai kontrolētu eksotisku augu un dzīvnieku sugu ieviešanu;

50.

pauž nožēlu par valsts līmeņa noteikumu un veikto pasākumu dažādību, kas būtiski kavē invazīvo eksotisko sugu apkarošanas stratēģiju efektīvu īstenošanu, un aicina dalībvalstis pieņemt saskaņotu noteikumu kopumu;

51.

uzskata, ka steidzami jānosaka stingras kontroles pasākumi, vismaz brīvprātīgi pasākumi, svešzemju sugu importam Eiropas teritorijā, taču pievērš uzmanību attiecīgo lēmumu pamatojumam, un ierosina būt ļoti modriem ētikas jautājumos;

ES bioloģiskā daudzveidība pasaulē

52.

atzīst, ka Eiropas Savienība ir īpaši atbildīga par pasaules bioloģisko daudzveidību gan no vēsturiskā viedokļa, gan tās saimnieciskās darbības dēļ, tāpēc tai ir pienākums būt par paraugu;

53.

īpaši pievērš uzmanību potenciālo invazīvo sugu (dabīgo vai ģenētiski modificētu) lielajam izplatīšanās riskam sakarā ar tirgu atvēršanu; tādēļ neatlaidīgi aicina visos starptautiskās tirdzniecības līgumos iekļaut bioloģiskās daudzveidības aizsardzības prasības;

54.

aicina dalībvalstis uzņemties pilnīgu atbildību par tām piederošām sauszemes un jūras teritorijām, kas atrodas ārpus Eiropas robežām, galvenokārt, apgabaliem — pat ļoti tāliem —, kuros pastāv īpaša dzīvo sugu daudzveidība un savdabīgas ekosistēmas;

55.

aicina atbalstīt reģionu starptautisko sadarbību, lai atbalstītu pasākumus, tostarp saimnieciskus un pedagoģiskus pasākumus, kas veicina bioloģiskās daudzveidības ilgtspējīgu aizsardzību līmenī, kurā reģioni būtu gan to īstenošanas veicinātāji, gan atbalstītāji;

56.

uzsver, cik svarīgi ir izveidot starptautisku ekspertu komisiju bioloģiskās daudzveidības jomā, kas balstītos uz jau esošajām organizācijām, piemēram, Eiropas Bioloģiskās daudzveidības tematisko centru, IUCN (Starptautiskā dabas un dabas resursu saglabāšanas savienība) vai IPBES (pašlaik tiek veidots);

Bioloģiskā daudzveidība un klimata pārmaiņas

57.

konstatē, ka klimata apstākļiem ir izšķirīga ietekme uz sugām un ekosistēmām, tātad uz bioloģisko daudzveidību, tāpēc – piemēram, attiecībā uz ekoloģiski nedrošām sistēmām – priekšroka dodama sistēmiskai pieejai, nevis pieejai, pamatojoties uz atsevišķām sugām. Ieguldījumi dabiskā vidē varētu veicināt jaunu ekosistēmu attīstību;

58.

aicina darīt visu iespējamo, lai bioloģisko daudzveidību kaitīgi neietekmētu pasākumi, kas veikti, lai novērstu siltumnīcefekta gāzu emisijas;

59.

uzskata, ka preces, galvenokārt pārtikas produkti, jāražo pēc iespējas tuvāk to patēriņa vietai, lai, pirmkārt, samazinātu enerģijas izdevumus gariem maršrutiem, un, otrkārt, palielinātu valstu neatkarību un pašnodrošinājumu ar pārtiku;

60.

vienlaikus, norādot uz sugu ietekmi uz siltumnīcefekta gāzu, galvenokārt CO2, plūsmām pasaulē, aicina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas programmās ņemt vērā siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu, piemēram, saglabājot tādas CO2 patērējošas un O2 ražojošas dzīvotnes kā meža dzīvotnes un mitrzemes (purvi, kūdrāji u.c.);

61.

konstatē, ka atjaunojas interese par mežu, kuru atkal uzskata par atjaunojamās enerģijas avotu, un uzsver nepieciešamību neieviest šajā jomā jaunu praksi (vienveidīga meža audzēšana, saīsināti ekspluatācijas cikli u.c.), kas nelabvēlīgi ietekmētu bioloģisko daudzveidību;

62.

uzsver, ka pašreizējās investīcijās un pasākumos atjaunojamās enerģijas veidu ražošanai, kas rada izmaiņas biotopos vai negatīvi ietekmē bioloģisko daudzveidību (jo īpaši mini spēkstacijas un hidroelektrostacijas) būtu jāizmanto dabas resursi, vienlaikus ievērojot atbilstību pamatkritērijiem, kas nodrošina upju vides potenciālās bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un nepārtrauktību. Ja bioloģiskās daudzveidības pamatkritēriju ievērošanas dēļ samazinās pasākumu apjoms, nekādā gadījumā nedrīkst piešķirt tiesības saņemt valsts atbalstu kā kompensāciju, jo bioloģiskās daudzveidības ievērošana ir obligāta prasība. Pilnībā jāsaglabā arī ekoloģiskais koridors, kuru veido ūdens plūsma un plūdiem pakļauta zeme, lai iedzīvotāji netiktu izolēti;

Zināšanu bāze

63.

uzsver, ka nepieciešamas drošas zināšanas par bioloģisko daudzveidību, tās veselības stāvokli un ekosistēmu funkcionalitāti un jānodrošina minēto zināšanu pieejamība pēc iespējas plašākai sabiedrībai;

64.

uzsver, ka svarīga nozīme ir pētniecībai dabaszinātnēs un ekoloģijā; Tādēļ jārada pilnībā aizsargātu teritoriju un/vai neskartu teritoriju tīkls, lai izveidotu dabas pārmaiņu novērošanas centru, galvenokārt ņemot vērā klimata pārmaiņas;

65.

ierosina veikt pētījumus, kuru mērķis ir labāk novērtēt un analizēt bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu nodrošināto pakalpojumu reālo vērtību (kultūras, saimniecisko); minētie pētījumi kopīgi jāveic dažādu attiecīgo nozaru zinātniekiem, lai izstrādātu sistemātisku pieeju nolūkā izveidot visaptverošu redzējumu, kurā ņemti vērā gan dabas, gan kultūras elementi;

66.

uzsver, ka valstu un reģionālajā līmenī jānosaka un labi jāidentificē bioloģiskās daudzveidības sarukšanas ar to saistīto ekosistēmu pakalpojumu samazināšanās svarīgākie iemesli, lai izstrādātu un īstenotu efektīvas saglabāšanas stratēģijas;

67.

uzsver, ka noteikti jāizstrādā un jāpilnveido Eiropas līmenī saskaņotu atbilstīgu rādītāju kopums (piemēram, SEBI-2000 indikatori), lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības attīstības, tās veselības un ekosistēmu funkcionalitātes operatīvu uzraudzību;

68.

aicina dalībvalstis atjaunot un atjaunināt izglītību, galvenokārt augstāko izglītību, dabaszinātnēs, īpaši attiecībā uz darbu dabiskā vidē un sugu un ekosistēmu noteikšanā;

69.

aicina dalībvalstis iekļaut bioloģiskās daudzveidības kursu augstākās tehniskās izglītības un arodapmācības programmās (teritoriālplānojums, lauksaimniecība, infrastruktūru būvniecība, ekonomika, pilsētu plānojums utt.);

Galvenie atbalsta pasākumi

70.

uzsver, ka valstīm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām neatliekami jāpiešķir nepieciešamie cilvēku, tehniskie un finanšu resursi ilgtspējīgu programmu īstenošanai, proti, ietverot laikposmu pēc 2010. gada, lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības aizsardzību ilgtermiņā;

71.

prasa piešķirt lielākus attiecīgos finanšu līdzekļus un vienkāršot to iegūšanas procedūru – nesamazinot ieguvumus attiecībā uz bioloģisko daudzveidību —, piemēram, LIFE+ programmas īstenošanai, un aicina arī ERAF, ELFLA un EZF fondu labāk izmantot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai;

72.

pauž vēlmi, lai finanšu palīdzības piešķiršanā tiktu stingri piemēroti vides nosacījumi, pamatojoties uz kritērijiem, kuros iekļauti konkrēti un ticami rādītāji, piemēram, SEBI-2010 indikatori;

73.

īpaši uzsver, ka Komisijas, dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību administratīvajām un loģistikas darba grupām cieši jāsadarbojas, sākot ar projekta izstrādi, lai izveidotu sistēmisku pieeju (saskaņota pieeja, kurā ņemts vērā dažādu elementu kopums un to dinamiskā mijiedarbība);

74.

uzsver nepieciešamību steidzami īstenot zinātniskās pētniecības programmas, galvenokārt dabaszinātnēs un ekoloģijā, ar mērķi iegūt nepieciešamās zināšanas, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, un atzīmē, ka ir svarīgi, lai zinātnisko prasmju attīstības un karjeras virzības programmas gan dabaszinātnēs, gan sociālajās zinātnēs (izmantojot, piemēram, Eiropas stipendijas) tiktu orientētas uz bioloģiskās daudzveidības tematiku;

75.

uzsver, cik svarīgi rīkot īpaši skolēniem, studentiem un jauniešiem vispār paredzētus izglītojošus pasākumus, kuru mērķis ir panākt iedzīvotāju, proti, visu sociālo grupu izpratni par bioloģiskās daudzveidības problēmām un atbalstu to risināšanā. Minētie pasākumi būtu jāveic, balstoties uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas ir vistuvāk iedzīvotājiem;

Pārraudzība

76.

atgādina, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas politikas konkrēti rezultāti ir gaidāmi ilgtermiņā, laika posmā pēc 2010. gada un pat pēc 2020. gada; tādēļ divos gados paveiktā darba novērtējumā varēs skatīt tikai pasākumu īstenošanas efektivitāti;

77.

neatlaidīgi atgādina, ka bioloģiskās daudzveidības novērtējumā nav jābalstās tikai uz dzīvo sugu skaitu, taču pilnībā jāiekļauj sugu mijiedarbība, ekosistēmu sarežģītība un funkcionalitāte;

78.

aicina vides apvienības izmantot pieredzi, kas gūta saistībā ar pārmaiņu bioloģiskās daudzveidības jomā uzraudzību un brīdināšanu par tām, un darīt to pieejamu vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

79.

aicina izveidot galveno “Bioloģiskās daudzveidības novērošanas centru” (tas varētu būt Eiropas Dabas aizsardzības un bioloģiskās daudzveidības tematiskā centra daļa), turpinot pieeju, kas izmantota, sagatavojot pašreizējo vidusposma pārskatu. Būtu vēlams, lai informāciju tam sniegtu valstu iekšējie, reģionālie un vietējie novērošanas centri.

Briselē, 2009. gada 18. jūnijā

Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Luc VAN DEN BRANDE


4.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/54


Reģionu komitejas atzinums “bioatkritumu apsaimniekošana Eiropas Savienībā”

(2009/C 211/07)

REĢIONU KOMITEJA

uzskata, ka pasākumi un ierobežojumi attiecībā uz bioatkritumu apsaimniekošanu būtu jānosaka dalībvalstu līmenī. Kompetentajām iestādēm, kas daudzās dalībvalstīs ir vietējās un reģionālās pašvaldības, jābūt iespējai brīvi izvēlēties vietējām vajadzībām piemērotas, videi nekaitīgas un efektīvas bioatkritumu apsaimniekošanas metodes;

uzsver, ka vispārējais mērķis ir panākt bioatkritumu rašanās maksimālu novēršanu. RK rosina veikt izglītojošas kampaņas, lai ierobežotu pārtikas produktu nonākšanu atkritumos, veicinātu perspektīvu pilsētu plānošanu, “viedo dārzkopību” (“smart gardening”) un kompostēšanu individuālajās mājsaimniecībās, kā arī apsvērt publiskā iepirkuma kā svarīga instrumenta izmantošanu;

uzskata, ka valstu pasākumi bioatkritumu apglabāšanas ierobežošanai līdz ES noteiktajiem apmēriem apvienojumā ar ES atbalstu ieguldījumiem infrastruktūrā paātrinās pāreju no bioatkritumu apglabāšanas poligonos uz citiem, ilgtspējīgākiem bioatkritumu apstrādes veidiem;

aicina nodrošināt bioatkritumu dalīto savākšanu, lai cita starpā varētu nodrošināt bioatkritumu kvalitāti. Bioatkritumu savākšanas formas jānosaka, ņemot vērā vietējos apstākļus, un dalībvalstīs jāievieš kā viens no līdzekļiem bioatkritumu apsaimniekošanas attīstībai;

uzskata, ka atkritumu dalītās savākšanas un otrreizējās pārstrādes mērķi un formas ir jānosaka ES līmenī, savukārt katrai dalībvalstij būtu jānodrošina iespēja konkretizēt minētos mērķus, ņemot vērā savus apstākļus un vajadzības. Neleģislatīvi mērķi ES līmenī jāizvirza pakāpeniski, jo mēslojuma ražošanā jānodrošina bioatkritumu apstrādes kvalitāte. uzskata, ka attiecībā uz videi un cilvēku veselībai bīstamām vielām visā Eiropas Savienībā jānosaka vienādi kvalitātes standarti no bioatkritumiem ražotam kompostam un kompostam pielīdzināmiem produktiem.

Ziņotāja

:

Mona-Lisa NORRMAN kdze (SE/PSE) Jämtland lēnes sapulces locekle

Atsauces dokuments

Zaļā grāmata par bioatkritumu apsaimniekošanu Eiropas Savienībā

COM(2008) 811 galīgā redakcija

I.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgas piezīmes

1.

atzinīgi vērtē Zaļo grāmatu un tajā izvirzīto vispārējo mērķi likvidēt saikni starp ekonomikas izaugsmi un atkritumu apjomu pieaugumu Eiropas Savienībā. Tas ir arī svarīgs ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas mērķis, kas paredz apvienot augstus vides standartus un sociālo kohēziju ar ilgtspējīgu un dinamisku ekonomiku;

2.

norāda, ka atkritumu rašanās un atkritumu apsaimniekošana kā Eiropas Savienībā, tā arī pasaulē ir vides un veselības problēma, un tam parasti ir tieša ietekme uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas atbild par atkritumu apsaimniekošanu. Komiteja uzskata, ka visi atkritumu apsaimniekošanā iesaistītie dalībnieki ir atbildīgi par to, lai tiktu nodrošināts augsts vides un cilvēku veselības aizsardzības līmenis. Saskaņā ar EK Līguma 86. panta 2. punktu atkritumu apsaimniekošana ir pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi;

3.

norāda, ka vispārējais mērķis ir panākt atkritumu rašanās maksimālu novēršanu. ES iestādēm un dalībvalstīm jārūpējas par šī vispārējas nozīmes mērķa īstenošanu saskaņā ar EK Līguma 16. pantu;

4.

norāda, ka atkritumu transportēšana veido ievērojamu daļu pārvadājumu apjomu Eiropas Savienībā, radot klimata problēmas, kas ir jārisina. Tāpēc bioatkritumu apsaimniekošana jāveic saskaņā ar EK Līguma 174. panta 2. punktā minēto principu, ka vislielākā uzmanība jāvelta vides degradācijas cēloņu novēršanai. Tāpat bioatkritumu apsaimniekošanā būtu jāņem vērā transporta un infrastruktūras aspekti. Svarīgs instruments šī darba īstenošanā ir atkritumu apsaimniekošanas plānu izstrādāšana saskaņā ar Direktīvu 2008/98/EK;

5.

atzīmē, ka zaļā grāmata attiecas uz daudzām politikas jomām: atkritumu apsaimniekošanu, klimatu, enerģētiku, transportu, lauksaimniecību, patēriņu un pārtikas produktu ražošanu, kā arī konkurenci un personu pārvietošanās brīvību. Komiteja sagaida, ka Komisija, izstrādājot atkritumu apsaimniekošanas turpmāko attīstību, vadās no EK Līguma 6. panta un ņem vērā vides aizsardzības aspektus attiecīgajās politikas jomās, kuras ir saistītas ar bioatkritumu apsaimniekošanu;

6.

uzskata, ka ir svarīgi veicināt pirmām kārtām vietējā bioatkritumu tirgus attīstību. Nepieciešams atzīt, ka bioatkritumi ir nozīmīgs dabisks resurss, lai veidotu kompostu, kas ir svarīgs augsnes ražīguma nodrošināšanai, kā arī, lai samazinātu tāda mākslīgā mēslojuma izmantošanu, kura ražošana saistīta ar intensīvu enerģijas patēriņu, un lai palielinātu augsnes spēju saglabāt mitrumu (tādējādi novēršot appludināšanu). Pēc RK domām bioatkritumu tirgum jābūt balstītam uz EK Līgumā minētajiem pamatprincipiem – piesardzības un preventīvās darbības principu, kā arī uz principu, ka maksā piesārņotājs. Tas ir svarīgs priekšnoteikums, lai nodrošinātu Komisijas turpmāko priekšlikumu par bioatkritumu apsaimniekošanu atbilstību iedzīvotāju cerībām un vēlmēm attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas problēmu pienācīgu risināšanu. Ir vajadzīga bioatkritumu tirgus tālāka attīstība un analīze, lai tas nebūtu nedz pārsātināts, nedz nepietiekami piesātināts no valstu un ES perspektīvas viedokļa. Šajā jomā dalībvalstu izstrādātie atkritumu apsaimniekošanas plāni ir svarīgi instrumenti;

7.

ir vienisprātis ar Komisiju par to, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm atkritumu apsaimniekošanas metožu izvēlē jāvadās no vietējiem un reģionālajiem apstākļiem. Tas ir svarīgs priekšnoteikums, lai tiktu izstrādātas vietējiem apstākļiem pielāgotas, videi nekaitīgas un efektīvas bioatkritumu apsaimniekošanas metodes. Cita starpā jāņem vērā šādi būtiski faktori: klimats, ģeoloģija, augsnes stāvoklis, pieprasījums pēc komposta, enerģētika, iedzīvotāju blīvums, atkritumu daudzums, fiziskie apstākļi, piemēram, infrastruktūra u.c., kā arī vietējā līmeņa iesaiste un atbildīgo iestāžu dialogs ar pārējiem iesaistītajiem dalībniekiem un īpaši – ar iedzīvotājiem. Šajā jomā varam pārliecināties, cik svarīga ir subsidiaritātes, vietējās pašpārvaldes un tuvuma iedzīvotājiem principa nozīme ES mērķu īstenošanā;

8.

atzīmē, ka zaļajā grāmatā bioatkritumi ir definēti saskaņā ar direktīvas par atkritumiem 3. panta 4. punktu. RK piekrīt Komisijas apsvērumiem par to, ka pārāk plašas bioatkritumu definīcijas piemērošana varētu apgrūtināt atkritumu rašanās novēršanu un bioatkritumu efektīvu apsaimniekošanu. Komiteja aicina Komisiju veikt zaļajā grāmatā ierosinātās definīcijas ietekmes novērtējumu;

9.

atgādina, ka publiskās infrastruktūras veidošana bioatkritumu apsaimniekošanai ir nozīmīgs uzdevums gan publiskajam, gan privātajam sektoram. Valstu, reģionālā un vietējā līmeņa iestāžu izstrādātie atkritumu apsaimniekošanas plāni ir instrumenti darbotiesspējīgas atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūras izveidei. Ir svarīgi, lai atkritumu apsaimniekošanas plāni būtu saskaņoti ar citiem sabiedrības attīstības plāniem. Atkritumu apsaimniekošanas plāni cita starpā būtu izmantojami bioatkritumu apsaimniekošanas monitoringam dalībvalstīs un kā instruments pieredzes apmaiņai;

10.

uzskata, ka vietējiem apstākļiem pielāgotu, videi nekaitīgu un efektīvu bioatkritumu apsaimniekošanas metožu attīstībai ir nepieciešami ekonomiski stimuli un pastiprināti ieguldījumi pētniecības un izstrādes veicināšanā. RK iestājas par ES finansējuma piešķiršanu vietējiem apstākļiem pielāgotas infrastruktūras un tirgu attīstībai, lai veicinātu bioatkritumu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. ES finansējumam šajā jomā jābūt balstītam uz salīdzinošo novērtējumu, saistītam ar atbilstošu pētniecību un orientētam uz sociāli ekonomiskajiem principiem;

Piezīmes par Eiropas Komisijas iniciatīvu

1. jautājums: Atkritumu rašanās novēršana.

11.

secina, ka lieli bioatkritumu daudzumi saskaņā ar zaļajā grāmatā sniegto definīciju rodas pārtikas produktu ražošanas procesā un patēriņa rezultātā. Lielbritānijā 35 % iegādāto pārtikas produktu nonāk atkritumos. Attiecībā uz iepirkšanās paradumiem arvien vairāk izpaužas tendence lielos daudzumos iegādāties “ātri pagatavojamus produktus”, kā arī lietošanai gatavus izstrādājumus un pusfabrikātus laika un naudas līdzekļu taupīšanas nolūkā. RK rosina veikt izglītojošas kampaņas, lai veicinātu gan ražotāju, gan patērētāju apziņu par patēriņa, ražošanas, izmaksu, atkritumu veidošanās, vides un veselības kopsakarībām. Būtu jāpievēršas tam, lai pārtikas produktu ražošanā, tirdzniecībā, sabiedriskajā ēdināšanā, veselības aprūpes iestādēs, skolās u.c. mazāk pārtikas produktu nonāktu atkritumos. Komiteja aicina pastiprināt pētniecības un izstrādes darbu ilgtspējīgas ražošanas un patēriņa jomās;

12.

rosina uzsākt iniciatīvu, lai veicinātu izpratni un informētību par kopsakarībām starp ES tiesisko regulējumu, ekonomikas veicināšanu un darbības metodēm lauksaimniecības un pārtikas ražošanas jomā un bioatkritumu veidošanos;

13.

uzskata, ka pilsētu perspektīvajā plānošanā svarīga dimensija ir “ilgtspējīgu pilsētu” attīstība, radot priekšnoteikumus ilgtspējīgam patēriņam un ilgtspējīgai ražošanai. Piemērs tam ir pārtikas veikalu izvietošana dzīvojamajos rajonos kā alternatīva šādu veikalu izvietošanai ārpus dzīvojamajiem rajoniem. Uz mazākiem telpiskajiem mērogiem orientēta pieeja pilsētplānošanā veicina ilgtspējīgākus iepirkšanās paradumus un bioatkritumu rašanās novēršanu;

14.

uzskata, ka būtu jāattīsta un ar pētniecības un izstrādes palīdzību jāatbalsta “viedās dārzkopības” (“smart gardening”) koncepcija. Kompostēšanā iegūto kompostu izmantojot vietējo dārzu, parku un apstādījumu kopšanai, samazinās atkritumu transportēšanas izdevumi, tiek iegūta augstākas kvalitātes produkcija un nodrošināta efektīvāka bioatkritumu apsaimniekošana. Pēc iespējas būtu jāveicina kompostēšana individuālajās mājsaimniecībās, lai veidotu vietējos bioatkritumu aprites ciklus un tādējādi veicinātu iedzīvotāju līdzdalību;

15.

norāda, ka publiskais iepirkums, kas veido 14 % ES IKP, ir svarīgs instruments bioatkritumu rašanās novēršanas veicināšanā. būtu jārosina iniciatīvas, lai attīstītu dialogu starp publisko sektoru un preču un pakalpojumu ražotājiem bioatkritumu aprites un apsaimniekošanas jomā. Būtu jāturpina pilnveidot tehniskā aprīkojuma iepirkumu procedūras pārtikas jomā, lai produkti un pakalpojumi tiktu attīstīti sadarbībā starp ražotājiem un patērētājiem;

2. jautājums: Bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma, ko atļauts apglabāt poligonos, ierobežošana.

16.

RK atzīmē, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir ieguldījušas ievērojama apjoma finanšu līdzekļus, izstrādājušas attiecīgas ilgtermiņa stratēģijas un izveidojušas partnerības, lai panāktu atbilstību ES vides prasībām, it īpaši Atkritumu poligonu direktīvas (1999/31/EK) prasībām. Pašvaldību veikums ir jāņem vērā, apsverot turpmākās iniciatīvas bioatkritumu jomā, tādējādi nodrošinot, ka tas netiek apdraudētas;

17.

atgādina, ka administratīvie, politiskie, ekonomiskie, ģeogrāfiskie un klimatiskie nosacījumi 27 dalībvalstīs ir visnotaļ atšķirīgi. Tāpēc lēmumus par iespējamiem ierobežojumiem un pasākumiem bioatkritumu apsaimniekošanas jomā būtu ieteicams pieņemt dalībvalstu līmenī;

18.

norāda, ka neatkarīgi no tā, vai dalībvalstis organisko materiālu aprites jomā pievēršas bioatkritumu kompostēšanai, anaerobajai pārstrādei, biogāzes ražošanai vai enerģētisku vērtību saturošu bioatkritumu sadedzināšanai, un neatkarīgi no tā, vai šīs saistības veic privātā vai publiskā sektora dalībnieki, šie pasākumi ir saistīti ar augstām izmaksām kapitālieguldījumu un/vai lielu maksājumu par atkritumu apsaimniekošanu veidā;

19.

norāda, ka valstu līmenī ir izmantojama pozitīva pieredze attiecībā uz tiesisko regulējumu bioatkritumu apglabāšanas ierobežošanai līdz ES Atkritumu poligonu direktīvā noteiktajiem apmēriem. Zviedrijā kopš 2002. gada bija noteikts aizliegums poligonos apglabāt uzliesmojošus un kopš 2005. gada – organiskos atkritumus. Šie noteikumi ir lielā mērā veicinājuši bioatkritumu apglabāšanas samazināšanos un bioatkritumu apstrādi augstākā atkritumu hierarhijas pakāpē;

20.

uzsver, ka valstu līmeņa pasākumi, lai ierobežotu bioatkritumu apglabāšanu poligonos, un ieguldījumi infrastruktūrā varētu paātrināt pāreju no apglabāšanas uz citiem, ilgtspējīgākiem bioatkritumu apstrādes veidiem. Valstis ar labākajiem administratīvajiem, politiskajiem un ekonomiskajiem nosacījumiem ir labi sagatavotas šādai pārejai, savukārt citām valstīm šajā jomā var būt nepieciešama palīdzība. Lai šo pāreju īstenotu, ES ir jānodrošina, lai vietējās un reģionālās pašvaldības, kas atbild par bioatkritumu apsaimniekošanu – pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi – vajadzības gadījumā varētu veikt ieguldījumus savās iekārtās bez ES konkurenci un iekšējo tirgu reglamentējošo normatīvo aktu radītiem šķēršļiem. Komiteja uzskata, ka vajadzīgi papildu pasākumi, lai samazinātu poligonos apglabāto atkritumu daudzumu, ierobežojot organisko vielu, kuru fermentācija norit ātri, daudzumu apglabātajos atkritumos un ieviešot vielu stabilitātes prasību, kā arī ekonomiski pasākumi, piemēram, sodi par atkritumu apglabāšanu poligonos (maksa par apglabājamo atkritumu daudzumu);

3. jautājums: Bioatkritumu apsaimniekošanas iespēja.

21.

norāda, ka enerģijas un siltuma, komposta izmantošanas un biogāzes ražošanas pieprasījums būtu jānosaka, vadoties no vietējiem un reģionāliem apstākļiem. Tāpēc bioatkritumu apsaimniekošanas metožu izvēlei jānotiek vietējā vai reģionālajā līmenī;

22.

uzsver, ka kompetentajām iestādēm – daudzās dalībvalstīs tās ir vietējās un reģionālās pašvaldības – kompetences un atbildības robežās jāplāno atkritumu apsaimniekošana un jāizvēlas vispiemērotākie apstrādes pasākumi; jāizveido arī tām paredzēti juridiski un finanšu instrumenti, lai tās varētu veikt minēto pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi plānošanu. Konkurences noteikumi un iekšējā tirgus darbību regulējošie noteikumi nedrīkst būt šķērslis lēmumiem par reģionālo sadarbību vai sadarbību ar privātā sektora pārstāvjiem. Komisijai jānodrošina līdzsvars starp brīvu apriti un vides aizsardzības un klimata pārmaiņu ierobežošanas apsvērumiem. Komisijas priekšlikumam par šo tematu vajadzētu būt balstītam uz piesardzības principu, atkritumu rašanās novēršanas principu, kā arī uz principu, ka maksā piesārņotājs. Arī aprites cikla analīze ir svarīgs instruments, lai izveidotu visaptverošu pamatu lēmumu pieņemšanai;

23.

uzsver, ka ES tālejošie mērķi klimata jomā prasa modernu tehnoloģiju izstrādi atjaunojamās enerģijas ieguvei un ražošanai. Biogāzes ražošana no bioatkritumiem samazina to apglabāšanu poligonos. Lai no bioatkritumiem ražotu biogāzi pilnībā izmantotu kā ilgtspējīgu enerģijas avotu vietējā līmenī, tā jāražo pietiekamā daudzumā, kā arī jānodrošina tās efektīva sadale;

24.

norāda, ka joprojām netiek izmantots milzīgs potenciāls siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai vietējā transporta nozarē. Cita starpā to ietekmē stingrākas ekoloģiskās prasības publiskajos iepirkumos. Biogāze ir šī potenciāla sastāvdaļa un aptver šādas jomas:

koplietošanas transports, izmantojot ar biogāzi darbināmus, energoefektīvus transportlīdzekļus;

ar biogāzi darbināmi transportlīdzekļi un darba mašīnas;

ar biogāzi darbināmu transportlīdzekļu parki;

ar biogāzi darbināmi taksometri;

25.

konstatē, ka, lai izvēlētos, kā apstrādāt bioatkritumus, kas netiek apglabāti poligonos, jāveic rūpīga aprites cikla analīze. Jāizstrādā analīzes metodes, un analīze jāveic, ņemot vērā pašlaik aktuālās problēmas;

4. jautājums: Enerģijas reģenerācija no bioatkritumiem.

26.

uzskata, ka ir svarīgi, lai bioatkritumu sadedzināšana būtu apvienota ar enerģijas ieguvi kā perspektīvu alternatīvu atkritumu hierarhijā. Bioatkritumu sadedzināšana ir alternatīva mēslojuma ražošanai gadījumos, kad nav iespējas nodrošināt bioatkritumu (piemēram, nešķirojot savāktu atkritumu, kuru sastāvā ir arī bioatkritumi) kvalitāti;

27.

norāda, ka daudzās dalībvalstīs vietējā līmenī ir izveidota visaptveroša infrastruktūra centralizētai siltumapgādei, tostarp, izmantojot atkritumu sadedzināšanas procesus. Tā kā pieprasījums pēc siltuma, dzesēšanas pakalpojumiem un elektroenerģijas palielinās, minētā infrastruktūra tiek paplašināta un pielāgota vajadzībām, kuras rada atkritumu daudzuma pieaugums;

5. jautājums: Bioatkritumu otrreizēja pārstrāde.

28.

uzskata, ka no vides aizsardzības viedokļa dažādo atkritumu veidu dalītās savākšanas un otrreizējās pārstrādes mērķi ir lietderīgs risinājums, kas veicina attīstību arī tādā jomā kā bioatkritumu apsaimniekošana. Tas, kādiem jābūt minētajiem mērķiem un kādos ietvaros tie būtu risināmi, ir jānosaka ES līmenī, savukārt katrai dalībvalstij būtu jānodrošina iespēja konkretizēt minētos mērķus, ņemot vērā apstākļus un vajadzības, kas izveidojušās vietējās pašvaldībās, reģionos un valstī. Neleģislatīvi mērķi ES līmenī jāizvirza pakāpeniski, jo mēslojuma ražošanā jānodrošina bioatkritumu apstrādes kvalitāte. Tas iespējams tikai, ja mēslojuma ražošanai izmanto sašķirotas izejvielas, piemēram, bioatkritumu dalītās savākšanas procesā. Attiecīgo tehnoloģiju un loģistikas izstrādei ir vajadzīgs laiks, kā arī valstu un Eiropas līmenī ir nepieciešami ieguldījumi pētniecības un izstrādes jomā;

29.

uzskata, ka bioatkritumu apstrādē un izmantošanā ir jāievēro piesardzības princips – pirmām kārtām, lai nodrošinātu cilvēku veselības aizsardzību, ņemot vērā bioatkritumu netiešu nonākšanu pārtikas aprites/pārtikas pārstrādes ķēdē un to izmantošanu importētā pārtikā un dzīvnieku barībā;

30.

uzsver, ka lauksaimniecībā izmantojamo platību mēslošanas intensitāte dažādās valstīs ir atšķirīga, jo to nosaka ģeoloģiskie apstākļi, attiecīgais augsnes tips un zemes izmantošanas veids. Tāpēc jāņem vērā vietējie un reģionālie apstākļi arī, lemjot par bioatkritumu izmantošanu;

31.

uzskata, ka būtu lietderīgi apvienot mēslojuma un biogāzes ražošanu, mēslošanai izmantojot biogāzes ražošanas procesā radušos atlikumus. Kā izejvielu mēslojuma vai biogāzes ražošanai var izmantot ne tikai zaļajā grāmatā definētos bioatkritumus, bet arī mežsaimniecības vai lauksaimniecības atlikumus, kūtsmēslus, notekūdeņu dūņas vai citus bioloģiski noārdāmus atkritumus, piemēram, dabiskās šķiedras, papīru un kokapstrādes atlikumus; uzsver, ka visu veidu bioatkritumu integrētā apsaimniekošanā svarīga nozīme ir sistēmiskai pieejai, kas balstīta uz visaptverošu redzējumu, iekļaujot visus ilgtspējīgas attīstības aspektus;

6. jautājums: Komposta/digestāta izmantošanas kāpināšana.

32.

aicina nodrošināt bioatkritumu dalīto savākšanu, lai cita starpā varētu nodrošināt bioatkritumu kvalitāti. Tomēr bioatkritumu savākšanas formas jānosaka, ņemot vērā vietējos apstākļus, un dalībvalstīs jāievieš kā viens no līdzekļiem bioatkritumu apsaimniekošanas attīstībai;

33.

Komiteja uzskata, ka gadījumos, kad auglības uzlabošanai jāpaaugstina organisko vielu saturs augsnē, labākais bioatkritumu apsaimniekošanas veids ir atkritumu savākšana, izmantojot šķirošanas metodi, un turpmākā apstrāde ar anaerobās sadalīšanas un sadalījušos vielu kompostēšanas vai citu procesu palīdzību, iegūstot augstas kvalitātes kompostu un tādējādi sekmīgi reģenerējot materiālus un enerģiju;

34.

norāda, ka iemesli, kādēļ bioatkritumus neizmanto mēslošanai, galvenokārt saistīti ar iespējām nodrošināt bioatkritumu kvalitāti. Vēl viens svarīgs aspekts ir saistīts ar iedzīvotāju/patērētāju uzticēšanos un izpratni, ka jāveicina efektīva aprites ekonomika un jāizmanto tās sniegtās iespējas;

35.

uzskata, ka attiecībā uz videi un cilvēku veselībai bīstamām vielām visā Eiropas Savienībā jānosaka vienādi kvalitātes standarti no bioatkritumiem ražotam kompostam un kompostam pielīdzināmiem produktiem. Jāņem vērā arī, kādam mērķim kompostu un kompostam pielīdzināmus produktus paredzēts izmantot un kādā stāvoklī ir augsne, ko paredzēts mēslot, kā arī komposta daudzums un koncentrācija. Viens no risinājumiem varētu būt ar kompostu un kompostam pielīdzināmiem produktiem apstrādājamās augsnes iedalījums kategorijās atkarībā no tās kvalitātes; Kvalitātes standarti no bioatkritumiem ražotajiem produktiem ir iedalāmi divās kategorijās:

no bioatkritumiem iegūtie produkti, ar kuriem mēslo augsni, kas kalpo pārtikas ražošanai,

no bioatkritumiem iegūtie produkti, ar kuriem mēslo augsni parkos, apstādījumos un mežos;

36.

norāda, ka viens no pasākumiem, lai veicinātu bioatkritumu izmantošanu mēslošanai, ir norādes par bioatkritumu sastāvā esošajām vielām, īpaši attiecībā uz tādu komponentu kā humusa un barības vielu saturu;

37.

secina, ka kompostu izmanto augsnes kvalitātes uzlabošanai galvenokārt tāpēc, ka jāpalielina augu barības vielu krājumi aramzemē un citos augsnes veidos. Vietējās vajadzības un apstākļi dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgi. Tāpēc, izdarot izvēli, vai garantētas kvalitātes bioatkritumus izmantot aramzemē un citos augsnes veidos vai ražot enerģiju sadedzināšanas procesā, ir svarīgi ņemt vērā vietējās vajadzības un apstākļus;

7. jautājums: Regulējums, kas attiecas uz ražotņu darbības standartiem.

38.

iesaka, lai prasības attiecībā uz bioatkritumu apstrādes ražotnēm tiktu pielāgotas ne tikai spēkā esošajiem vides aizsardzības normatīviem, bet arī vietējiem un reģionālajiem apstākļiem un vajadzībām;

8. jautājums: Bioatkritumu apsaimniekošanas metožu priekšrocības un trūkumi.

39.

uzskata, ka, lai noskaidrotu dažādu bioatkritumu apsaimniekošanas metožu priekšrocības un trūkumus, jāturpina pūliņi pētniecības un izstrādes jomā, īpašu uzmanību veltot jaunu apstrādes metožu izstrādei. Pētniecībai jāaptver visi bioatkritumu apsaimniekošanas aspekti no patēriņa un ražošanas līdz tehnoloģiskajiem faktoriem un vides drošībai.

Briselē, 2009. gada 18. jūnijā

Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Luc VAN DEN BRANDE


4.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/59


Reģionu komitejas rezolūcija par eiropas atbildi uz krīzi autobūves nozarē

pieņemta 2009. gada 18. jūnijā

(2009/C 211/08)

REĢIONU KOMITEJA,

izprotot autobūves nozares krīzes nopietnību,

1.

izsaka bažas par autobūves nozares krīzes teritoriālo ietekmi, jo tā skar ES autobūves nozari kopumā un ietekmē reģionus dažādos veidos,

2.

uzsver minētās krīzes radīto rezonanses efektu uz piegādes ķēdēm, MVU un kopienām visās vietējās un reģionālajās pašvaldībās,

3.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību apņemšanos noteikt un īstenot pasākumus krīzes seku mazināšanai,

ES ieguldījums, reaģējot uz krīzi autobūves nozarē

4.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta šā gada 25. marta rezolūciju par autobūves nozares turpmāko attīstību,

5.

uzsver, ka autobūves nozarei ir īpaša nozīme Eiropas iekšzemes kopprodukta (IKP) veidošanā, izpētē, izstrādē un inovācijā (RDI) un nodarbinātībā un ka tā ir viens no galvenajiem tautsaimniecības balstiem vairākos Eiropas reģionos,

6.

aicina Eiropas Komisiju izstrādāt priekšlikumu par kopīgu Eiropas līmeņa pieeju autobūves nozarei, plaši iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī sociālās jomas dalībniekus un ieinteresētās puses un ņemot vērā esošās strukturālās problēmas,

7.

uzsver protekcionisma radītos draudus ekonomikas krīzes apstākļos,

8.

norāda, cik svarīgi ir veikt pasākumus, lai saglabātu darba vietas un mazinātu krīzes sociālās sekas uz darba ņēmējiem un tās skartajiem nodarbinātības rajoniem, jo īpaši paplašinot un atvieglojot pieeju Eiropas sociālajam fondam un Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondam, un uzsver, ka ar kvalifikācijas paaugstināšanas starpniecību jāveicina darba ņēmēju nodarbinātības iespējas,

9.

izsaka nožēlu, ka esošie instrumenti nav piemēroti, lai reaģētu uz specifiskajām problēmām, kādas ir radušās MVU un jo īpaši autobūves nozares piegādātājiem neatkarīgi no minēto uzņēmumu lieluma,

10.

pieprasa pilnveidot juridisku un finansēšanas mehānismu ieviešanu Eiropas līmenī, lai nodrošinātu, ka MVU pilnībā var izmantot jau esošās, kā arī jaunas finansējuma iespējas,

11.

aicina Eiropas Komisiju veicināt autobūves nozarē īpaši specializējušos reģionu tīkla veidošanu, izmantojot iniciatīvu “Reģioni ekonomikas pārmaiņām” vai jebkuru citu teritoriālās vai tehniskās sadarbības instrumentu,

Virzībā uz videi nekaitīgāku autobūves nozari

12.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu par videi draudzīgu automobiļu iniciatīvu, kurā ievērots ilgtspējīgas attīstības princips un ar ko veicina reģionu iesaistīšanos pētniecības un inovācijas pasākumu koordinēšanā minētajā jomā,

13.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt pietiekamu publisko finansējumu, lai jo īpaši atbalstītu visus pasākumus pētniecības, izstrādes un inovācijas jomā, ekoloģiski nekaitīgas tehnoloģijas un autobūves nozarē strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanu,

14.

mudina visas ieinteresētās puses veicināt iniciatīvas, kuru rezultātā tiek atjaunoti autoparki, un palielināt skaitu informatīvām kampaņām par energoefektīvu transportlīdzekļu saimnieciskajām un ekoloģiskajām priekšrocībām,

Veicināt konstruktīvu dialogu ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām

15.

pieprasa ievērot iekšējā tirgus noteikumus, kā arī valsts un/vai reģionālās politikas savstarpēju konsekvenci, piemēram, attiecībā uz valsts patēriņa kredītu sistēmām,

16.

apstiprina, ka jāpadziļina un jāpaplašina pašreizējais dialogs un diskusijas par autobūves nozares nākotni un, vajadzības gadījumā, jāveicina jaunu nozaru veidošana,

Krīzes teritoriālās dimensijas atbilstoša novērtēšana

17.

aicina Eiropas Komisiju iekļaut Reģionu komitejas pārstāvjus augsta līmeņa grupā “Cars 21”,

18.

uzsver, ka vajadzīgi uzticami un salīdzināmi dati par autobūves nozari,

19.

prasa, lai dalībvalstis vairāk apspriestos ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, nosakot pasākumus autobūves nozares atbalstam, piemēram, nodrošinot minēto pašvaldību līdzdalību konstruktīvā dialogā ar automašīnu ražotājiem, piegādātājiem, darba ņēmēju organizācijām un attiecīgās valsts vai Eiropas līmeņa iestādēm,

20.

prasa, lai autobūves nozare uzsāktu dialogu ar darba ņēmēju organizācijām vietējā un reģionālajā līmenī; pieprasa organizēt sarunas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām pirms svarīgu un ārkārtēju lēmumu pieņemšanas, ja šādi lēmumi varētu spēcīgi vai neparedzēti ietekmēt ikvienas attiecīgās teritorijas sociālekonomisko struktūru,

Turpmākā virzība

21.

aicina RK attiecīgo komisiju apspriest Eiropas atbildi uz krīzi autobūves nozarē,

22.

aicina ES visas vietējās un reģionālās pašvaldības modernizēt savus autoparkus un atbalstīt no tām atkarīgo organizāciju vai līgumpartneru autoparku atjaunošanu, lai samazinātu kaitīgās emisijas, veicinātu pieprasījumu pēc jaunām tehnoloģijām un dotu nepārprotamu signālu piegādātājiem savās teritorijās,

23.

lūdz Komitejas priekšsēdētāju nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Savienības prezidējošajām valstīm.

Briselē, 2009. gada 18. jūnijā

Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Luc VAN DEN BRANDE


4.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/61


Reģionu komitejas rezolūcija par klimata pārmaiņām “ceļš uz Kopenhāgenu”

pieņemta 2009. gada 18. jūnijā

(2009/C 211/09)

KLIMATA PĀRMAIŅAS – IZAICINĀJUMS VIETĒJĀM UN REĢIONĀLAJĀM PAŠVALDĪBĀM

Reģionu komiteja

1.

atgādina, ka klimata pārmaiņas ir viena no lielākajām politikas problēmām, kas cilvēcei ir jārisina. Šajā sakarā galvenā loma cīņā ar klimata pārmaiņām jāuzņemas vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo īpaši tādēļ, ka tās visbiežāk sedz attiecīgās sociālās un saimnieciskās izmaksas;

2.

uzsver , ka ekonomikas krīze nedrīkst būt arguments pūliņu mazināšanai, bet, tieši otrādi, cīņā ar klimata pārmaiņām ir jārīkojas enerģiskāk. Ekonomikas krīze būtu jāuzskata par iespēju vairot tehnisko zinātību un izvērst pasākumus klimata pārmaiņu jautājuma risināšanai;

3.

uzsv e r , ka daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības jau dod būtisku ieguldījumu Eiropas klimata un enerģētikas politikas iniciatīvu sekmēšanā un tām ir nozīmīga loma, īstenojot attiecīgo politiku ar pasākumiem sabiedriskā transporta, satiksmes un enerģētikas infrastruktūras, mājokļu, teritoriālās plānošanas, energoefektivitātes un saziņas ar iedzīvotājiem jomā;

4.

uzsver , ka Eiropas reģioni ir neaizsargāti pret klimata pārmaiņām, un norāda, ka to spēja pielāgoties ir ļoti atšķirīga, jo īpaši sociāli ekonomiskās attīstības, dabas apstākļu un iedzīvotāju blīvuma atšķirību dēļ; kalnu reģioni, piekrastes zonas, tālākie un salu reģioni un daudzi pustuksnešu reģioni Vidusjūras baseinā ir tikai daži no reģioniem, kas ir visneaizsargātākie pret klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi;

5.

ir pārliecināta , ka klimata pārmaiņu mazināšanai veltīto politikas pasākumu izmaksas būs ievērojami zemākas nekā paredzētās klimata pārmaiņu izmaksas;

6.

uzskata , ka efektīva politika klimata jomā varētu novērst sociālo nevienlīdzību, kuru izraisījušas klimata pārmaiņas;

7.

uzsver , ka pāreja uz ekonomiku bez oglekļa emisijām ir nozīmīgs solis izaugsmes un darba vietu radīšanas procesā, jo īpaši vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

TURPMĀKĀ RĪCĪBA STARPTAUTISKAJĀS SARUNĀS PAR KLIMATU

8.

mudina Eiropas Savienību pielikt lielākas pūles visaugstākajā politiskajā līmenī, lai panāktu lielāku starptautisko vienprātību cīņā pret klimata pārmaiņām un nodrošinātu, ka vienošanās laikposmam pēc Kioto protokola darbības termiņa beigām balstās uz vērienīgiem, pārredzamiem un juridiski saistošiem emisiju samazināšanas mērķiem;

9.

uzsver, ka jānodrošina RK pārstāvība ES delegācijā pušu konferencē COP15 saistībā ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) 2009. gada decembrī Kopenhāgenā, paužot Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību viedokli;

10.

izsaka bažas par to, ka ad hoc darba grupas ilgtermiņa sadarbībai saskaņā ar Konvenciju (AWG-LCA) jaunākajā sarunu dokumenta projektā ir atzīta vietēja līmeņa centienu nozīme, pielāgojoties klimata pārmaiņām, taču nav ņemta vērā tā loma klimata pārmaiņu mazināšanā un ilgtermiņa redzējuma izstrādē par to, kā cīnīties ar klimata pārmaiņām;

VISPĀRĪGI IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

11.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis piemērot subsidiaritātes principu, klimata pārmaiņu jautājumos izstrādājot un apspriežot jaunu politiku, kas var būtiski ietekmēt vietējās un reģionālās pašvaldības un to iedzīvotājus, un, nosakot pienākumus dažādos un atšķirīgos līmeņos, nodrošināt pietiekamus finanšu un cilvēkresursus;

12.

uzsver, ka ir jāuzsāk aktīvas informatīvas kampaņas, ko pilnībā atbalsta vietējās un reģionālās pašvaldības, kurām ir tieša saziņa ar iedzīvotājiem;

13.

tādēļ atzinīgi vērtē ES apņemšanos atbalstīt to pasākumu sinerģiju, kuru mērķis ir pielāgošanās klimata pārmaiņām un to seku mazināšana saskaņā ar Lisabonas programmu un Gēteborgas nolīgumu, tomēr aicina jaunajā Lisabonas stratēģijā pēc 2010. gada atkāpties no pašreizējās nostājas, kad notiek trīs paralēli procesi, un rīkoties atbilstoši vienotai attīstības programmai, kurā noteikta Eiropas Savienības rīcība sociālajā, ekonomikas un vides jomā;

14.

iesaka saskaņoti investēt vides prasībām atbilstošā infrastruktūrā: plašāks informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) izmantojums pārvaldē; vecu publisku un privātu ēku energoefektīva atjaunošana; jauni transporta veidi. Jāsekmē arī energoefektīva apgaismojuma, apkures un dzesēšanas izmantošana. Svarīgi ir arī izmantot zaļo publisko iepirkumu un uzlabot energoapgādes drošību;

15.

uzskata , ka pielāgošanās klimata pārmaiņām un to mazināšana kā skaidri formulēts mērķis jāiekļauj visās esošajās ES politikas programmās, tostarp ES lauksaimniecības un lauku attīstības politikā, ieskaitot atmežošanas novēršanu, transporta, bioloģiskās daudzveidības, ūdens resursu un atkritumu apsaimniekošanas, kā arī finansējuma programmās, piemēram, kohēzijas politikas jomā;

16.

aicina pārskatīt ES budžetu, programmas, rīcībpolitikas un jo īpaši galvenos tiesību aktus laikposmam pēc 2013. gada, jo klimata pārmaiņu dēļ mainīsies dažādi kritēriji;

17.

lai sagatavotu piemērotas politiskas atbildes uz klimata pārmaiņām, iesaka apsvērt, vai būtu jāizstrādā jauni ilgtspējas vērtēšanas rādītāji, ko izmantot par kritērijiem jaunās paaudzes struktūrfondos;

18.

uzsver , ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir pilnībā jāiesaista valstu klimata pārmaiņu stratēģiju un rīcības plānu koncepcijā, izstrādē, pieņemšanā un īstenošanā;

19.

atkārtoti apstiprina pilnīgu politisko atbalstu Pilsētas mēru paktam, ko Eiropas Komisija kopā ar Reģionu komiteju izstrādāja kā pilsētu atbildi uz globālo sasilšanu un kurā pilsētu mēri oficiāli apņemas samazināt CO2 emisiju, sasniedzot tālejošākus mērķus par ES līdz 2020. gadam izvirzītajiem mērķiem, un aicina paplašināt Pakta darbību, lai tam varētu pievienoties visas ieinteresētās vietējā līmeņa iestādes; mudina izvērst Pilsētas mēru paktu un piešķirt pienācīgus resursus vietējo pašvaldību konkrētajām vajadzībām piemērotu zināšanu ieguvei un stratēģiju izstrādei;

PIELĀGOŠANĀS

20.

iesaka Kopienas budžetu veidot tā, ka Eiropas visas vietējās un reģionālās pašvaldības ir vienlīdz labi sagatavotas klimata pārmaiņām un tām ir pietiekami līdzekļi, lai novērstu klimata pārmaiņu cēloņus un pielāgotos pārmaiņu izraisītajām sekām, kas īpaši svarīgi ir vissmagāk skartajiem iedzīvotājiem un ekonomikas jomas dalībniekiem;

KLIMATA PĀRMAIŅU SEKU MAZINĀŠANA

21.

ir pārliecināta, ka princips “piesārņotājs maksā” jāpiemēro visās Kopienas politikās, kas saistītas ar vides aizsardzību un klimatu, internalizējot preču un pakalpojumu vides izmaksas;

22.

atzinīgi vērtē jaunajā ES siltumnīcefekta gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā (ES ETS) iekļauto principu, ar ko nosaka tehnoloģiski augstāk attīstītu dalībvalstu (kuru rūpniecības nozarēs panākta augstāka energoefektivitāte) sadarbību un solidaritāti ar mazāk attīstītām valstīm (kuru tautsaimniecības patērē vairāk enerģijas un kuru ekonomikas izaugsme jāveicina);

23.

uzskata , ka, neraugoties uz līdzšinējiem panākumiem, joprojām jāpalielina ES ETS pārredzamība un uzticamība ilgākā laika posmā, kā arī jāņem vērā ierosināto pasākumu sociālā un ekoloģiskā ietekme, jo īpaši vietējā un reģionālajā līmenī;

24.

iesaka veltīt pienācīgu uzmanību reģionālās attīstības politikas prasībām un atzīmē, ka daudzas rūpniecības iekārtas, lai panāktu oglekļa tirgus lielāku darbības efektivitāti un pārredzamību, varētu pilnībā pārstrukturēt, lai atbrīvotos no mazāk efektīvām un krīzes situācijā jau nonākušām rūpniecības iekārtām; tādēļ aicina veikt pasākumus ar mērķi atbalstīt atjaunotni rūpniecībā un tajā iesaistīto darba ņēmēju pārkvalifikāciju;

25.

atzīmē , ka līdztekus emisiju kvotu tirdzniecības sistēmai vēl daudz kas jādara, galvenokārt, lai pārietu uz videi nekaitīgāku transporta veidu izmantošanu; aicina valstu valdības paplašināt dzelzceļu un ūdensceļu infrastruktūru un vispārēji veicināt vairākveidu pārvadājumus;

26.

ņemot vērā Eiropas transporta nozares lielo atkarību no naftas, izsaka nožēlu , ka Otrajā stratēģiskajā enerģētikas pārskatā līdztekus energoefektivitātes tiesību aktu kopumam nav izvirzīts neviens priekšlikums transporta efektivitātes uzlabošanai, jo īpaši tādās jomās kā dzelzceļš un citi sabiedriskā transporta veidi, energoefektīvi transportlīdzekļi, automobiļu koplietojums, ekoloģiska braukšana, velotransporta veicināšana utt.;

27.

uzskata , ka enerģētikas politika un klimata aizsardzības politika ir cieši saistītas un tās ir jākoordinē, jo Eiropā 80 % CO2 emisiju rodas enerģijas ražošanas procesā;

28.

izsaka nožēlu par to, ka 2008. gada klimata pārmaiņu un enerģētikas tiesību aktu kopumā nav noteikts saistošs mērķis energoefektivitātes jomā, kas ir trūkstošais posms pasākumos, lai panāktu nepieciešamo CO2 samazinājumu;

29.

norāda, ka pēdējos gados ES pilsētu un reģionu panākumi CO2 emisiju un enerģijas patēriņa samazināšanā ir bijuši ļoti atšķirīgi. Būtu jāņem vērā patēriņa un ražošanas atšķirīgā energoietilpība un ar to saistītā situācija dalībvalstīs siltumnīcefekta gāzu emisiju jomā, jo īpaši atšķirības lauku un pilsētu teritorijās;

30.

uzskata, ka reģionāli rīcības plāni klimata pārmaiņu un/vai ilgtspējīgas enerģētikas jomās varētu nodrošināt saikni starp vietējām un valsts iniciatīvām, ar kurām jāievieš praktiski instrumenti mērķu sasniegšanai; jānodrošina arī attiecīgs finansējums;

31.

līdztekus ES struktūrfondu izmantojumam iesaka paredzēt papildu resursus un pasākumus, kas ir piemēroti līdzekļi adaptācijas politikas sekmēšanai, kā arī pasākumus klimata pārmaiņu seku mazināšanai, piemēram, energotaupību un atjaunojamo energoresursu izmantošanu, lai uzlabotu ēku energoefektivitāti un samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju. Tādā veidā tiktu pastiprināts atbalsts Eiropas klimata politikai;

32.

aicina palielināt finansējumu, lai pētītu oglekļa uztveršanas tehnoloģijas, kas būtu jāizmanto kopā ar citiem klimata pārmaiņu seku mazināšanas pasākumiem, lai panāktu siltumnīcefekta gāzu emisiju nepieciešamo kraso samazinājumu;

33.

vēlas nodrošināt, lai atjaunojamās enerģijas visu līmeņu ražotājiem, tostarp mazajiem uzņēmumiem, būtu pieejamas atbalsta shēmas, un ir pārliecināta, ka konsekvences labad atjaunojamās enerģijas atbalsta mērķim jābūt degizrakteņu izmantošanas samazināšanai;

MAZĀK AIZSARGĀTU IEDZĪVOTĀJU AIZSARDZĪBA

34.

norāda , ka, veicinot ilgtspējīgu energoapgādi un energoefektivitāti, Pilsētas mēru pakts var rosināt pilsētas un reģionus īstenot pārmaiņas, lai vismazāk aizsargātos iedzīvotājus, jo īpaši iedzīvotājus ar zemiem un fiksētiem ienākumiem, pasargātu no sekām, ko izraisa augstas energoresursu cenas un degvielas trūkums. Tomēr jārīkojas pārdomāti, lai izvairītos no subsīdijām enerģijas izmantošanai un ļautu nodrošināt spēcīgus stimulus ar mērķi paaugstināt energoefektivitāti un pēc iespējas samazināt enerģijas patēriņu;

35.

stingri atbalsta nepieciešamību pasargāt sabiedrībā vismazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas pret enerģijas avotu, īpaši elektroenerģijas, tarifu iespējamo pieaugumu, tostarp palīdzot viņiem paaugstināt mājokļu energoefektivitāti;

uzdod Komitejas priekšsēdētājam iesniegt šo rezolūciju ES prezidējošajām valstīm Čehijai un Zviedrijai, Eiropas Komisijai, dalībvalstīm un partneriem ANO.

Briselē, 2009. gada 18. jūnijā

Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Luc VAN DEN BRANDE


PIELIKUMS

Nesen pieņemtie RK atzinumi, kas tieši vai netieši saistīti ar klimata pārmaiņu jautājumu

“Ekonomikas atveseļošanas plāns un reģionālo un vietējo pašvaldību nozīme”CdR 12/2009 fin

“Enerģētikas stratēģiskais pārskats un ēku energoefektivitāte”CdR 8/2009 fin

“Zaļā grāmata par teritoriālo kohēziju”CdR 274/2008 fin

“Piektais progresa ziņojums par ekonomisko un sociālo kohēziju”CdR 273/2008 fin

“Reģionu ieguldījums Eiropas mērķu sasniegšanā klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā, īpašu uzmanību pievēršot Pilsētas mēru paktam”CdR 241/2008 fin

“Energoefektivitātes paaugstināšana ar informācijas un sakaru tehnoloģijām”CdR 254/2008 fin

RK perspektīvas atzinums “Lisabonas izaugsmes un nodarbinātības stratēģija”CdR 245/2008 fin

“Komisijas priekšlikumi par tiesību aktu izstrādi pēc kopējās lauksaimniecības politikas “veselības pārbaudes””CdR 162/2008 fin

“Siltumnīcefekta gāzu emisiju kvotu tirdzniecība”CdR 161/2008 fin

“Atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas veicināšana”CdR 160/2008 fin

Perspektīvas atzinums “Reģionālo un vietējo pašvaldību ieguldījums Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības stratēģijā”CdR 85/2008 fin

“Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika”CdR 22/2008 fin

“Eiropas elektroenerģijas un gāzes tirgi: trešā tiesību aktu pakete”CdR 21/2008 fin

“Budžeta reforma, pārmaiņas Eiropā”CdR 16/2008 fin

“Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā”CdR 313/2007 fin

“Stratēģija nomaļajiem reģioniem: sasniegumi un nākotnes perspektīvas”CdR 309/2007 fin

“Zaļā grāmata par pilsētas transportu”CdR 236/2007 fin

“Kopējās lauksaimniecības politikas “veselības pārbaude””CdR 197/2007 fin

“Adaptācija klimata pārmaiņām Eiropā. ES rīcības varianti”CdR 118/2007 fin

“Enerģētikas pakete”CdR 111/2007 fin

“Globālo klimata pārmaiņu ierobežošana līdz 2 grādiem pēc Celsija” un “Aviācijas nozares iekļaušana emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā”CdR 110/2007 fin


III Sagatavošanā esoši tiesību akti

Reģionu komiteja

80. plenārsesija 2009. gada 17. un 18. jūnijā

4.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/65


Reģionu Komitejas atzinums “jūras un piekrastes pakete”

(2009/C 211/10)

REĢIONU KOMITEJA,

uzskata, ka Eiropas jūrniecības politikā nepieciešama vispārēja un starpnozaru pieeja, pamatojoties uz jūras teritoriālo plānošanu, kuras mērķis risināt ar pastiprinātu jūras izmantošanu saistītos jautājumus un sekmēt dažādu interešu saskaņotu līdzāspastāvēšanu ierobežotā un vienlaikus jutīgā telpā;

uzskata, ka šādai plānošanai nepieciešams jauninošs pārvaldības instruments, kura pamatā ir daudzlīmeņu pārvaldība un subsidiaritātes princips. Tādēļ Komiteja atgādina par teritoriālo pašvaldību būtisko nozīmi jūras teritoriālajā plānošanā, jo tās finansē noteiktas politikas un atrodas vistuvākajā līmenī, lai vislabāk organizētu dažādu jūras izmantošanas veidu saskaņotu līdzāspastāvēšanu;

atzinīgi vērtē darbu, ko Komisijas paveikusi jūrniecības plānošanā, kā arī tās gribu izstrādāt kopējus Eiropas līmeņa principus un uzskata, ka Eiropas Savienības nozīme normatīvu noteikšanā attiecībā uz metodēm un principiem varētu palielināties, jo īpaši pamatojoties uz spēkā esošajām reģionālajām konvencijām;

atbalsta Komisijas vēlmi pabeigt vienotā tirgus izveidi, lai jūras transportu padarītu pievilcīgāku un konkurētspējīgāku, bet pauž nožēlu, ka konkrētie ieteiktie risinājumi galvenokārt skar tikai saimniecisko dimensiju. RK aicina pilnībā ņemt vērā sociālos un vides aspektus;

atkārtoti uzsver prasību diskusijās par nākamo finanšu shēmu 2014.–2020. gadam izskatīt ES finanšu shēmas pārskatīšanas iespēju, lai izveidotu vienkāršotu un vienotu sistēmu visu ar jūrniecību saistīto jautājumu risināšanai Eiropas piekrastes reģionu un salu fonda ietvaros;

uzskata, ka ir pareizi precizēt jūras maģistrālēm sniedzamo finanšu atbalstu, bet būtu lietderīgi izvirzīt tālejošāku mērķi un vispārēji novērtēt to, kāda veida operācijām un investīcijām var piešķirt Eiropas subsīdijas, jo līdzšinējie pasākumi nav nesuši vēlamos rezultātus, īpaši attiecībā uz pakalpojumu īstermiņa noturību.

Ziņotājs

:

Michel Delebarre kgs (FR/PSE), Denkerkas mērs

Atsauces dokumenti

Ceļvedis jūras teritoriālajai plānošanai: kopēju principu sasniegšana Eiropas Savienībā, COM(2008) 791 galīgā redakcija, Komisijas 2008. gada 25. novembra paziņojums.

Stratēģiskie mērķi un rekomendācijas ES jūras transporta politikai 2018. gada perspektīvā, COM(2009) 8 galīgā redakcija, Komisijas 2009. gada 21. janvāra paziņojums.

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par ziņošanas formalitātēm kuģiem, kuri pienāk Kopienas dalībvalstu ostās vai atiet no tām, kā arī par Direktīvas 2002/6/EK atcelšanu, COM(2009) 11 galīgā redakcija, 21.01.2009.

Paziņojums un rīcības plāns ar mērķi izveidot Eiropas jūras transporta telpu bez šķēršļiem, COM(2009) 10 galīgā redakcija, 21.01.2009.

Paziņojums, kurā izklāstīti norādījumi par valsts atbalstu, kas papildina Kopienas finansējumu jūras maģistrāļu izveidei (2008/C 317/8).

I.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ.

REĢIONU KOMITEJA

1.

atzīst, ka Komisija ir guvusi ievērojamus panākumus, un atzinīgi vērtē to, ka ir efektīvi īstenots rīcības plāns un saglabāta integrēta pieeja. Komiteja uzskata, ka Eiropas jūrniecības politikā nepieciešama vispārēja un starpnozaru pieeja, kas “ietver cilvēka attiecību ar jūrām un okeāniem visus aspektus” (1);

2.

atgādina, ka Eiropas Savienības piekrastes reģionos un pilsētās dzīvo gandrīz puse Eiropas iedzīvotāju (2), un to ieguldījums Eiropas kopproduktā ir aptuveni 40 %. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir dažādas kompetences jomās, kas saistītas ar jūrniecības politiku, un tām ir atbilstīgas iespējas, lai sekmētu vairāku nozaru politiku koordinēšanu vietējā līmenī. Turklāt piekrastes teritoriju pašvaldībām ir īpaša atbildība piejūras zonu apsaimniekošanā: tām jāpārvalda spriedze, ko izraisa ar piejūras un jūras zonu izmantošanu saistītie konflikti un jāparedz ilgtspējīga attīstība un nodarbinātības līmenis, kas ir saskaņā ar nepieciešamo jūras vides aizsardzību. Tādēļ tās ir apguvušas īpašas zināšanas šāda veida teritoriju integrētā stratēģiskā plānošanā, ietverot tik dažādas politikas kā transporta, ostu apsaimniekošanas, drošības, pilsētattīstības, jūras teritoriālās plānošanas, profesionālās apmācības un kompleksas piekrastes teritoriju pārvaldības politiku;

3.

apstiprina, ka nepieciešama tāda pārvaldība, kurā tiešāk iesaistīti vietējie un reģionālie dalībnieki, lai labi varētu īstenot Eiropas jūrniecības politiku. Jūrniecības politikas pārvaldība, pamatojoties uz patiesām partnerattiecībām un ietverot visus lēmumu pieņemšanas līmeņus un pilsonisko sabiedrību, ļaus pietiekami agri noteikt iespējamos konfliktus un atrast vietējiem apstākļiem pielāgotus risinājumus;

4.

piekrīt Komisijas paziņojumā par jūrniecības pārvaldības vadlīnijām (3) paustajam viedoklim, ka piekrastes reģioni ne vien gūst labumu no integrētas pieejas jūrniecības politikai, bet šādas pieejas trūkums var radīt arī negatīvas sekas;

5.

uzskata, ka jāizveido daudzpusīga saikne starp teritoriālās kohēzijas mērķi un integrētās jūrniecības politikas attīstību, lai nodrošinātu saskaņotāku reģionālo attīstību piekrastes un salu zonās, iekšzemē un iekšzemes ostās un lai labāk saskaņotu turpmāko finansējumu īpašiem pasākumiem minētajos reģionos;

6.

šajā sakarā uzsver prasību diskusijās par nākamo finanšu shēmu 2010.–2020. gadam izskatīt iespēju “pārskatīt Eiropas Savienības finansēšanas mehānismu, lai izveidotu vienkāršotu un apvienotu sistēmu visu vai vairuma ar jūrniecību saistīto jautājumu risināšanai Eiropas piekrastes reģionu un salu fonda ietvaros” (4);

7.

pilnībā atbalsta Komisijas sākto projektu, kura mērķis ir izveidot tādu datu bāzi par projektiem jūras reģionos, kurā būs iekļauta informācija par visiem Kopienas līdzekļu saņēmējiem, un uzskata, ka tāda datu bāze ir nepieciešama, lai nodrošinātu pārredzamību šajā jomā un veicinātu labas prakses apmaiņu; Komiteja vēlas iesaistīties minētās datu bāzes, kas būtu jāizveido līdz 2010. gadam, pārvaldībā;

Jūras teritoriālā plānošana  (5)

8.

atzinīgi vērtē ceļvedi un atbalsta Komisijas priekšlikumus par desmit plānošanas principu izstrādi, kuri ar laiku varētu kļūt par kopējiem plānošanas principiem, ko piemēro visās dalībvalstīs;

9.

atbalsta Komisijas centienus izstrādāt integrētu politiku, to izklāstot zilajā grāmatā, kas sniedz skaidru priekšstatu par jūras un piekrastes resursu pārvaldību visā Eiropā. Komiteja mudina Komisiju turpināt šo darbu un precizēt, kāda ir jūras teritoriālās plānošanas saikne ar citiem Eiropas Savienības sāktajiem pasākumiem, galvenokārt Direktīvu 92/43/EEK par dabisko biotopu, savvaļas dzīvnieku un augu aizsardzību, ūdens pamatdirektīvu, jūras vides stratēģijas pamatdirektīvu un Padomes un Parlamenta ieteikumu par piekrastes zonu integrētu pārvaldību. Jūras teritoriālajai plānošanai vajadzētu palielināt minēto tiesību aktu sinerģiju, lai novērstu iespējamos pārpratumus un pārklāšanos;

10.

uzskata, ka pirms detalizētas teritoriālās plānošanas pasākumiem nepieciešams veikt stratēģiskas pārdomas un organizēt pārvaldību. Stratēģiskās pārdomas ir būtisks plānošanas procesa posms, jo tās ļauj saskaņot mērķus un līdzekļus un virzīt plānošanu. Šis kopīgās strukturēšanas posms ļaus noteikt principus un pamatvirzienus, kā arī prioritātes, kas nepieciešamas, lai izstrādātu plānus un panāktu vajadzīgos kompromisus;

11.

lai izdotos noteikt teritoriālās plānošanas stratēģiskās pamatnostādnes, jāievieš jauninošs pārvaldības līdzeklis, kura pamatā ir daudzlīmeņu pārvaldība un subsidiaritātes ievērošana. Tam noteikti jādarbojas vairākos līmeņos, no jūras baseina līdz vietējam līmenim. Komiteja arī norāda: lai gan Komisijas uz ekosistēmām balstīto pieeju atbalsta ar konsensu (6), tā var nebūt piemērota visu veidu jūrniecības darbībai. Tādēļ RK vēlas, lai Komisija savos turpmākajos priekšlikumos iekļautu jūras baseinu vai reģionālās jūras līmeni, kas ir pietiekami plašs, lai novērstu minēto pretrunu;

12.

uzsver, ka jūras teritoriālās plānošanas mērķis ir aptvert visu veidu darbību jūras telpā, neievērojot valstu robežas, lai panāktu labāku atbilstību patiesajām ekosistēmām; tādēļ jūras teritoriālā plānošana ir būtisks integrētas jūrniecības politikas līdzeklis; Komiteja uzskata, ka šāda līdzekļa ieviešana ir nepieciešama, lai ņemtu vērā jūras izmantošanas intensifikāciju un sekmētu konfliktējošu interešu līdzsvarotu līdzāspastāvēšanu ierobežotā un jutīgā telpā, tomēr norāda, ka jūras transportā jārisina jautājums par plānotas jūras teritorijas un jūras brīvas izmantošanas principa savienošanu saskaņā ar Starptautiskās jūrniecības organizācijas konvencijām;

13.

atzīst, ka jūras teritoriālā plānošana ir piemērots līdzeklis, lai saskaņotu visu veidu darbības vajadzības un vislabāk izmantotu jūras, ievērojot ekosistēmu ilgtspējīgu aizsardzību. Skaidri un visiem zināmi noteikumi sekmēs ilgtermiņa investīcijas, tādējādi veicinot jūrniecības darbības veidu ieguldījumu konkurētspējas mērķu sasniegšanā un izaugsmes un nodarbinātības sekmēšanā atbilstoši Lisabonas stratēģijai. Tādēļ Komiteja vēlas, lai Komisija varētu paredzēt pēc iespējas sīkākus kompromisu principus nolūkā nodrošināt procesu caurskatāmību, pieņemot iepriekš zināmus, ciešā sadarbībā ar jūras reģioniem noteiktus un pietiekami elastīgus noteikumus, kas ļauj ņemt vērā jūras baseinu īpatnības;

14.

atzinīgi vērtē Komisijas paveikto jūrniecības plānošanas jomā un tās gribu izstrādāt kopīgus Eiropas līmeņa principus; uzskata, ka Eiropas Savienībai jāapliecina iniciatora un koordinatora loma un ka 2009. gadā Komisijas organizētais konsultāciju process ļaus uzlabot sapratni par uzdevumiem un ierosināt pamatnostādnes, kas var sekmēt kopīgas pieejas pieņemšanu. Tādēļ iesaka Komisijai pēc konsultācijām izstrādāt balto grāmatu;

15.

uzskata, ka Eiropas Savienības nozīme normatīvu noteikšanā attiecībā uz metodēm un principiem varētu palielināties, lai nodrošinātu patiesu jūrniecības plānošanas koordināciju iesaistītajās valstīs. Tādēļ RK atgādina par pieredzi, ko jau izmanto dažos reģionos, proti, Vidusjūras reģionā Barselonas konvencijas par jūras vides aizsardzību ietvaros, un konkrētāk, 7. protokola ietvaros, ar kuru attiecīgās dalībvalstis nolēmušas kopīgi pārvaldīt Vidusjūras piekrastes zonas, pieņemot saistošus instrumentus. Eiropas Savienība var ne tikai sekmēt kopīgu pieeju jūras teritoriālajā plānošanā, bet arī palīdzēt, lai pastāvošās reģionālās konvencijas katrā jūras baseinā iekļautos tādos ilgtspējīgas un integrētas jūrniecības attīstības plānos, kas saistīti ar katru attiecīgo jūras reģionu;

16.

uzstājīgi mudina Komisiju katrā jūras baseinā atbalstīt izmēģinājuma projektus, lai pārbaudītu ieteikto principu atbilstību reģionālo jūru daudzveidībai; Komiteja atgādina, ka šajā instrumentā pilnībā jāiekļauj vistālākie reģioni, kas veido arī lielu daļu Eiropas jūras teritorijas;

17.

uzsver teritoriālo pašvaldību lielo nozīmi jūras teritoriālajā plānošanā, jo tās ir ne tikai atsevišķu politiku finansētājas, bet arī atrodas vistuvākajā līmenī, lai vislabāk organizētu dažādu izmantošanas veidu saskaņotu līdzāspastāvēšanu. Jūras un piekrastes zonās izveidotajām partnerībām un jau pastāvošajiem jūrniecības tīkliem ir būtiska nozīme, jo tie veicina jūras teritoriālās plānošanas attīstību un īstenošanu dalībvalstīs. Lai gan par teritoriālo ūdeņu un EEZ (7) pārvaldību visbiežāk atbild dalībvalstis, teritoriālās pašvaldības saskaņā ar savām kompetencēm un pilnvarām atbild par ūdens apsaimniekošanu un dažreiz par ostu pārvaldes iestāžu vai aizsargājamo zonu valdību. Teritoriālās pašvaldības vispārēji atbild par to, lai tiktu sekmēta līdzsvarota un solidāra attīstība, no kuras nebūtu atdalīta jūras teritorija;

18.

uzsver arī vajadzību jūras un sauszemes plānošanu veikt kopīgi un saskaņoti, lai pareizi pārvaldītu sauszemes un jūras saskarsmi, jo īpaši piekrastes joslā. Minētā sakarā atgādina par kompleksās piekrastes teritorijas pārvaldības (KPTP) ietvaros veikto darbu;

19.

atgādina, ka Eiropas reģioni un pilsētas jau ir sākuši pārrobežu sadarbības iniciatīvas, īpaši Interreg programmu ietvaros, kas tām ļauj īstenot kopīgus projektus saistībā ar jūras telpas pārvaldību. Tāpat uzskata, ka ETSG pilnīgi varētu piedāvāt izdevīgas sadarbības iespējas;

20.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir izveidojusi Eiropas jūras novērojumu un datu tīklu, kura rezultātā 2009. gadā vajadzētu izdot Eiropas jūru atlanta prototipu, un cer, ka gaidāmais atlants būs pieejams, izmantojot 2009. gada februārī prezentēto rīku Google Ocean;

21.

pauž nožēlu, ka Komisijas nepietiekami pievēršas subsidiaritātes jautājumam. Šobrīd Komisijas priekšlikums pamatā ir vairāku tiesisko aktu kopums, tostarp to, kas attiecas uz transporta politiku un ilgtspējīgu attīstību. Vienlaikus, pamatojoties uz Nicas līgumu, teritoriju apsaimniekošanas politikas līdz šim tika apsvērtas kā ekskluzīva dalībvalstu kompetences joma. Tomēr, ja spēkā stāsies Lisabonas līgums, un saskaņā ar teritoriālās kohēzijas jauno mērķi būs jāskata, piemēram, jautājums par to, vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 352. pants (kurš atbilst EKDL (Nicas līguma) 308. pantam) var būt juridiskais pamats turpmākajiem likumdošanas pasākumiem jūras teritoriālās plānošanas jomā;

Jūras transports

22.

uzskata, ka jūras transports ir būtisks Eiropas ekonomikas elements, ienākumu un darbavietu avots, zinātības un tehnoloģisko iespēju izpausme un vides veiktspējas un konkurētspējas faktors, bet vienlaikus jāņem vērā, ka nepieciešami arī īpaši pasākumi jūrniecības drošības jomā. Tā loma ilgtspējīgas ekonomikas attīstībā ir konsekventi jāveicina, izskaužot pastāvošos trūkumus salīdzinājumā ar citiem transporta veidiem, kā arī paredzot piemērotas vides prasības. Lai gan jūras transportu īpaši ietekmē finanšu ekonomikas riski, tas joprojām ir ļoti svarīgs reālās ekonomikas attīstības faktors. Tāpat, tiklīdz reālā ekonomika sāks atveseļoties, Eiropas ostām vajadzēs spēt atbilst jūrniecības nozares vajadzībām, piedāvājot attiecīgu aprīkojumu un pakalpojumus. Pēdējās desmitgades laikā Eiropas ostu iekārtas nav uzlabotas tādā pašā ritmā kā vairumā pasaules ostu, jo īpaši Āzijā. Noteikti jāpanāk arī ilgtspējīgai attīstībai atbilstīgs Eiropas ostu infrastruktūru līmenis, lai nākotnē tās varētu ieņemt pienācīgu vietu pasaules tirdzniecībā;

23.

atbalsta gribu pabeigt vienotā tirgus izveidi, lai jūras transports kļūtu pievilcīgāks un konkurētspējīgāks; tomēr pauž nožēlu, ka konkrētie pasākumi galvenokārt ir virzīti tikai uz minētā mērķa sasniegšanu un īpaši vēlas, lai pilnībā tiktu ņemti vērā sociālie un vides aspekti;

24.

uzsver, ka jūras transporta politika jāsaprot kā visas attiecīgās loģistikas ķēdes sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka ostas jāuzskata par neatņemamu posmu, pārvadājot preces no kādas vietas Eiropas Savienības telpā uz citu vai arī starptautiskajā telpā un izmantojot dažādus transporta veidus. Tādējādi ostas nav jāuzskata par vienkāršu sākuma vai gala punktu, bet gan par izšķirošu elementu pārvadājumos starp diviem gala punktiem;

25.

uzstāj uz nepieciešamību padarīt ostas par patiesiem atsauces punktiem pārvadājumu ķēdes virtuālajā pārvaldībā, dodot tām iespēju paredzēt preču plūsmas pārvaldību. Tas nozīmē, ka informātikas sistēmas, kas ļauj optimizēt transporta un loģistikas pakalpojumus, sekojot precēm reālajā laikā, nedrīkst tikt pārtrauktas, veicot tranzītu ostās; tādēļ jāattīsta vai, kur tās vēl nav, jāveido ostu izmantošanas sistēmu savstarpējā savietojamība un savietojamība ar iekšējām platformām;

26.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos jūras transportu apgrūtinošo administratīvo un muitas ierobežojumu pakāpi pielāgot citiem transporta veidiem. Piemēram, ir pavisam nereāli saskaņā ar jūras maģistrāļu koncepciju paredzēt autotransporta kravu novirzīšanu uz jūru, ja formalitātes lielu kravas automašīnu uzbraukšanai un nobraukšanai no kuģa potenciālajiem lietotājiem vēl arvien ir pārmērīgi apgrūtinošas. Tāpēc šis regulējums būtu jāsamazina tādējādi, lai tas atbilstu jūras transporta īpašajiem apstākļiem (jūru atvērtība un no tās izrietošā robežu nenoteiktība ostās, īpašs jūras vides apdraudējums avāriju gadījumos u.c.);

Jūrniecības stratēģija 2018  (8)

27.

atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumus dokumentā skartajos galvenajos jautājumos, proti:

atbalstīt jūras starptautiskās tirdzniecības norisi taisnīgos apstākļos, ievērojot vispārējus noteikumus,

atbalstīt jūrniecības profesijas (apmācība, kvalifikācija, profesionalitāte ...) un ievērot Starptautiskās darba organizācijas noteikumus par taisnīgu attieksmi pret jūrniekiem, viņu dzīves apstākļiem un atalgojumu,

virzīties uz jūras transportu bez atkritumiem un emisijām un minēto pieeju pilnībā ietvert ilgtspējīgas attīstības principā,

ilgstoši nodrošināt jūras pārvadājumu drošību un aizsardzību, ievērojot pieņemtos noteikumus un izstrādājot preventīvus pasākumus;

28.

Komiteja tomēr nav pārliecināta par Eiropas Savienības spēju minētos ieteikumus īstenot, jo tie aptver ļoti plašu jomu. Tādēļ iesaka Komisijai paredzēt problēmjautājumu pakārtotību un noteikt prioritārās rīcības pasākumus, pēc iespējas īsā laikā, bet noteikti līdz 2009. gada beigām, kopā ar dalībvalstīm un visām ieinteresētajām personām izstrādājot sīku ceļvedi;

29.

pauž nožēlu, ka konkrētie priekšlikumi attiecas tikai uz tirdzniecības darījumu liberalizāciju konkurētspējas un ražīguma interesēs. Komiteja konstatē, ka vides aizsardzība vai labāku sociālo normu nodrošināšana jūrniekiem aprobežojas ar svarīgu principu pasludināšanu, bet nav izstrādāts konkrētu pasākumu kalendārais grafiks;

30.

uzsver, ka jūras transports ir ilgtspējīgs pārvadājumu veids, kuram ir izšķirošs ieguldījums cīņā pret klimata pārmaiņām un atmosfēras piesārņojumu un vispārīgāk – videi draudzīga transporta ieviešanā. Komiteja uzskata, ka tādas transporta sistēmas izstrāde, kurā vairāk ņemta vērā vides aizsardzība, ir politiska prioritāte. Kravu novirzīšana uz jūras transportu ļauj apmierināt gan pieaugošo pieprasījumu pēc pārvadājumiem (pasažieru un preču), gan prasības, kas saistītas ar cīņu pret klimata pārmaiņām. RK jo īpaši pauž nožēlu, ka starptautiskais jūras transports vēl nav iekļauts Kioto protokola mehānismos un siltumnīcefekta gāzu samazināšanas grafikā. Tādēļ Komiteja mudina Starptautisko jūrniecības organizāciju drīzumā, 2009. gada decembrī Kopenhāgenā notiekošās ANO klimata konferences ietvaros ierosināt tādus saistošus noteikumus par siltumnīcefekta gāzu emisiju, kas neatkarīgi no piederības valsts būtu piemērojami visiem kuģiem, par galīgo mērķi izvirzot šādu noteikumu pieņemšanu 2011. gadā. Eiropas Komisijai vajadzētu atbalstīt vienotu un pārredzamu vides sertifikātu ieviešanu kuģiem un ostām, piemēram, Kuģu vides indeksu (ESI, Envirenmental Ship Index), ko izstrādā Pasaules ostu klimata iniciatīvas ietvaros (WPCI, World Ports Climate Initiative). Lai pēc iespējas novērstu Eiropas jūrniecībai neizdevīgus konkurences apstākļus, Eiropas Savienībai par prioritāti tomēr jāizvirza tas, lai jebkādus saistošus noteikumus apstiprinātu starptautiskā līmenī. Turklāt būtu jāizvērtē ietekme, kāda varētu būt diferencētu ostu nodevu ieviešanai atkarībā no kuģu radītā vides piesārņojuma;

31.

uzsver, ka mērķis jūras transportu pielāgot vides prasībām, nozīmē arī to, ka jāveic ne tikai pasākumi kuģu ietekmes uz vidi samazināšanai, bet jānovērtē un jāsamazina arī ostu un loģistikas aprīkojuma ietekme uz vidi. Tādēļ norāda: lai gan Eiropas ostu konkurētspējas nodrošināšanai nepieciešams paātrināt uz ostu attīstību virzītas procedūras, tas nedrīkst mazināt ietekmes uz vidi kvalitāti. Tāpat jānosaka arī precīzs regulējums, kas nepieļauj atšķirīgu skaidrojumu, kā rezultātā varētu rasties konkurences izkropļojumi. Jūrniecības, ostu un loģistikas darbības veidu laba integrācija pilsētattīstībā jāuzskata par Eiropas jūrniecības politikas pilnvērtīgu mērķi;

32.

uzskata, ka jūras transportam jābūt priekšzīmīgam videi draudzīgam transportam, tādēļ aicina Eiropas Savienību izteikti atbalstīt pētniecību un inovāciju, lai uzlabotu kuģu un ostu vides veiktspēju. Piemēram, būtu jāņem vērā jautājums par kuģu radītā piesārņojuma novēršanu;

33.

norāda, ka ieteikumu īstenošanai nepieciešams piesaistīt ievērojamus līdzekļus un aicina Komisiju novērtēt ierosināto instrumentu izmaksas, precizēt iespējamos finansējuma avotus un ieteikt, kā to sadalīt dažādām ieinteresētajām pusēm. Komiteja uzskata, ka jūras transports, kas ir ekoloģiski ilgtspējīgāks kā autotransports, būtu vairāk jāatbalsta, sniedzot Kopienas finansējumu, un aicina Eiropas Savienību veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu vajadzīgos Kopienas finanšu līdzekļus;

34.

pieprasa, lai turpmāk, pārskatot Eiropas Transporta tīklu, Eiropas budžeta, struktūrfondu, Eiropas Transporta tīkla (TEN-T) un Marko Polo programmas ietvaros varētu palielināt ostu investīciju un to savienojumu ar iekšzemi prioritātes līmeni. Kompromisi, kas panākti valstu un Komisijas sarunās ir radījuši nelīdzsvarotību, kas jūrniecībai un ostām nav labvēlīga. Eiropas ostu kartei nākotnē jābūt līdzsvarotākai starp ostu kategorijām (mazo un vidējo ostu interešu atzīšana, lai uzlabotu pieejamību) un starp reģioniem (centrs, tālie reģioni). Tas jāpanāk, iesaistot visus Kopienas finanšu instrumentus;

35.

uzskata, ka mērķis saglabāt dažādu transporta veidu taisnīgas konkurences noteikumus nozīmē internalizēt ārējās izmaksas (jo īpaši vides jomā) un ka, tam nenotiekot, tirgus noteikumi vien jūras transporta plūsmu regulēt nevar;

36.

atgādina arī par diferencēta atbalsta nozīmi Kopienas teritorijā esošajām salu zonām, kuru konkurētspēja un dalība starptautiskajā un Eiropas iekšējā tirdzniecībā ir lielā mērā atkarīga no šī transporta veida. Atkārtoti uzsver savu vēlmi, lai “ES salu reģioni tiktu efektīvi savienoti ar “jūras maģistrālēm” nolūkā uzlabot to piekļuvi vienotajam tirgum” (9);

37.

atbalsta priekšlikumu izveidot īpašu darba grupu, lai atrastu pareizo līdzsvaru starp ES jūrnieku nodarbinātības nosacījumiem un Eiropas flotes konkurētspēju. Komiteja iesaka paplašināt tās uzdevumu loku, iekļaujot “sociālo prasību” līmeņa definēšanu, lai cilvēka faktoru padarītu par pilnvērtīgu attīstības faktoru; Komiteja uzskata, ka kuģu komandu apmācība, profesionālisms, dzīves un darba apstākļi ir visu uz jūrniecības pakalpojumu konkurētspēju virzīto pasākumu, kā arī jūrniecības drošības un aizsardzības un vides pasākumu panākumu atslēga. Tādēļ Komiteja aicina Eiropas Savienību izveidot īpašu mehānismu nodarbinātības aģentūru (jeb komandu komplektēšanas aģentūru) uzraudzībai un kontrolei, pamatojoties uz Starptautiskās Darba organizācijas konvenciju noteikumiem; līdzīgs mehānisms ir izveidots mācību centriem, pamatojoties uz Starptautisko konvenciju par jūrnieku sagatavošanu, diplomēšanu un sardzes pildīšanu (STCW);

38.

uzsver un piekrīt Komisijai, ka visās jūrniecības nozarēs būtiski ir apmācības nodrošināšanas jautājumi, un atbalsta šajā sakarā izteiktos priekšlikumus. Īpaši atzinīgi vērtē ierosinājumu izveidot ERASMUS programmai līdzīgu programmu jūrniecības jomā un aicina Komisiju rūpīgi izstrādāt minēto priekšlikumu, lai precizētu tā noteikumus un piemērošanas jomu;

39.

uzskata, ka priekšlikumi par cilvēkresursiem, kompetenci un zinātību jūrniecībā jāattiecina uz visu jūrniecības nozari, tostarp tās sauszemes aktivitātēm, proti darbavietām ostās vai darbavietām, kas saistītas ar loģistiku un uzdevumiem pirms un pēc pārvadājuma veikšanas. Tādēļ ir vēlams Eiropas līmenī noteikt tādas labas prakses pamatprincipus, ko visi tiecas īstenot, bet paredzēt arī ierobežojumus, kuri liedz, piemēram, pašapkalpošanos pārkraušanas operāciju gadījumā. Tāda sistēma ir iespējama tikai tad, ja to katrā ostā piemēro, ievērojot elastīgumu. Direktīvas par ostas pakalpojumu liberalizāciju divkāršā noraidīšana atgādina par to, ka jebkāda pēc būtības neelastīga likumdošanas iniciatīva ir nolemta neveiksmei;

40.

aicina Komisiju precizēt līdzekļus, kas paredzēti, lai novērstu ostu konkurences izkropļojumus, ieviešot Eiropas direktīvu noteikumus, īpaši saistībā ar drošības pasākumiem;

41.

aicina Komisiju precizēt līdzekļus, kas paredzēti, lai novērstu konkurences izkropļojumus starp ostām saistībā ar Eiropas direktīvās paredzēto pasākumu ieviešanu, īpaši drošības jomā;

42.

atbalsta priekšlikumus par jūrniecības drošību un norāda uz ievērojamajiem panākumiem attiecīgo jautājumu saskaņošanā; Komiteja uzsver, ka Eiropas Parlamenta nesen pieņemtā 3. jūrniecības pakete (Erika III) liecina par spēju saskaņot jūras transporta noteikumus. Komiteja pauž bažas par jaunu risku, kam pakļauts jūras transports un kuru avārijas gadījumā galvenokārt rada konteinerkuģi vai tankkuģi ķimikāliju pārvadāšanai, jo īpaši tādēļ, ka kuģu izmēri tiek palielināti, un aicina Komisiju precizēt, kādi minēto risku novēršanas pasākumi jau ir pieņemti vai tiek plānoti;

43.

uzskata, ka jūras šaurumiem, kurus izmantoto lielā daļā pasaules pārvadājumu, vajadzīga īpaša pieeja, lai labāk pārvaldītu telpu, kas pakļauta ievērojamam riskam, ar kuru tieši saskaras vietējie dalībnieki. Jūras negadījuma sekas tādā lielā jūras šaurumā kā, piemēram, Padekalē būtu ļoti nopietnas gan saimnieciskā, gan vides ziņā ne tikai attiecīgajos jūras reģionos, bet arī visā Eiropā;

44.

norāda, ka valstu muitas un veterinārās kontroles prakse paver konkurences izkropļojumu iespēju un tādēļ vēlas, lai Komisijas vairāk kontrolētu direktīvu transponēšanu, nodrošinot pareizu to skaidrojumu;

45.

uzsver jūrniecības politikas ārējās dimensijas nozīmi, īpaši transporta nozarē; Komiteja uzskata, ka saskaņojot darbības noteikumus kuģošanai zem dažādu Eiropas valstu karogiem, varētu nostiprināt Eiropas Savienības pozīciju Starptautiskajā jūrniecības organizācijā un tas būtu papildu solis, lai panāktu jūras transporta noteikumu pasaules līmeņa saskaņošanu. Tādēļ Komiteja vēlas, lai ES uzstājīgāk darītu zināmu savu nostāju starptautiskajās organizācijās (SJO, PTO un SDO) un jūras transports varētu attīstīties caurskatāmākas un taisnīgākas konkurences apstākļos; Komiteja atbalsta Komisijas centienus saskaņot dalībvalstu nostāju SJO un aicina atzīt Eiropas Savienības novērotāja statusu minētajā organizācijā;

46.

nav pārliecināta, ka jūras stratēģijas īstenošanai noteikts atbilstošs laikposms, proti no 2009. līdz 2018. gadam. Aicina to (vēlāk) pielāgot jaunās Lisabonas stratēģijas laikposmam pēc 2010. gada kalendārajam grafikam;

Jūras telpa bez šķēršļiem

47.

atbalsta mērķi atcelt vai vienkāršot visas administratīvās procedūras vai daļu to procedūru, kas traucē tuvsatiksmes kuģošanas attīstību Eiropas Savienības robežās, vienlaikus garantējot augstu drošības un vides aizsardzības līmeni;

48.

atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi izveidot tādu jūras transporta telpu bez šķēršļiem, kas ļauj īstenot iekšējo tirgu jūras transporta nozarē, bet pauž nožēlu, ka nav minēta kopīga jūras telpa, kas nozīmē vairāk nekā administratīvo un fiskālo šķēršļu atcelšanu kuģiem, kas pārvietojas starp Eiropas ostām;

49.

vēlas, lai pilnībā tiktu ņemti vērā sociālie aspekti un lai Eiropas Savienība panāktu to, ka tiek labāk ievēroti starptautiskie darba tiesību un vides aizsardzības noteikumi, tādējādi nodrošinot taisnīgus konkurences apstākļus pasaules līmenī. Tādēļ uzskata, ka Komisijas ierosinātie pasākumi ir tikai pirmais solis patiesi kopīgas jūras telpas īstenošanā. Šajā sakarā Komiteja atzinīgi vērtē pasākumus, kas paredzēti Komisijas 2009. gada 21. janvāra paziņojumā, un aicina Komisiju drīzumā darīt zināmus kopīgās jūras telpas izveides nākamos posmus;

50.

atzinīgi vērtē ieteiktās pamatnostādnes par noteikumu vienkāršošanu, saskaņošanu, vienu administratīvo kontaktpunktu un elektronisko datu pārraidi; Komiteja uzskata, ka kuģiem kas reģistrēti ar kādas dalībvalsts karogu un pārvietojas starp divām Eiropas Savienības ostām, nevajadzētu noteikt stingrākus dokumentācijas noteikumus kā citiem transporta veidiem, ja vien tas nav pretrunā ar jūras transportam raksturīgiem drošības aspektiem;

51.

uzsver pasākumus, kas jau sākti, lai vienkāršotu deklarēšanas un dematerializēšanas formalitātes; atzinīgi vērtē vēlmi turpināt administratīvo, īpaši muitas, veterināro un fitosanitāro procedūru vienkāršošanu un saskaņošanu starp dalībvalstīm;

52.

pauž nožēlu par Komisijas neveiksmīgo formulējumu, saskaņā ar kuru “loča pakalpojumi var radīt nopietnas problēmas”. Atgādina par loča pakalpojumiem nozīmi saistībā ar kuģošanas drošību ostās un piekļuvi ostām. Tādēļ Komiteja aicina ES un dalībvalstis regulējumu par atvieglojumiem saistībā ar atbrīvojumu no pienākuma izmantot loča pakalpojumus, izstrādāt ļoti rūpīgi;

53.

aicina Komisiju veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu izkropļojumus, kas rodas, atšķirīgi skaidrojot jau saskaņotās piemērojamās procedūras;

54.

atzinīgi vērtē mērķi izveidot vienu administratīvo kontaktpunktu, bet norāda, ka būs vajadzīgas lielas investīcijas, lai aprīkotu visus attiecīgos nozares dalībniekus; Komiteja uzskata, ka Eiropas tīkls SafeSeaNet ir prioritāte, lai racionalizētu un paātrinātu dokumentu apmaiņu starp jūras transporta dalībniekiem, tāpat uzskata, ka jāatbalsta ostu pašvaldību aprīkošana, lai nodrošinātu dokumentu apmaiņas sistēmu efektivitāti un minētā Eiropas tīkla sekmīgumu. Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz dažu ierosināto pasākumu ietekmi mazās un vidēja lieluma ostās un aicina paredzēt rīcību, lai minētie pasākumi neradītu konkurences izkropļojumus, kaitējot Eiropas ostu tīkla līdzsvaram;

Valsts atbalsts, kas papildina Kopienas finansējumu jūras maģistrāļu izveidei  (10)

55.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija precizējusi jautājumus, kas saistīti ar valsts atbalsta mehānismu, kurš papildina Kopienas finansējumu jūras maģistrāļu izveidei. Komiteja uzsver publisko iestāžu sniegtās finansiālās palīdzības izšķirošo ieguldījumu tuvsatiksmes kuģošanas attīstībā. Komiteja atgādina, ka mērķis atvieglot autoceļu noslogojumu un mazināt kravas transporta radīto ietekmi uz vidi pilnīgi pamato to, ka jūras maģistrālu projektiem jāsniedz publisko iestāžu atbalsts. Tādēļ tas, ka tiek atzīta iespēja sniegt valsts atbalstu valsts, reģionālā vai vietējā līmenī jāvērtē atzinīgi, bet nav jāuzskata, ka tas ir apmierinošs risinājums nepietiekamā jūras maģistrālēm atvēlētā Eiropas līmeņa finansējuma apstākļos;

56.

pauž nožēlu, ka Komisijas kritēriji, izskatot projektus, galvenokārt atbilst pakalpojuma īstermiņa dzīvotspējas prasībām, kaut gan to ir ļoti grūti panākt īsā laikā, pirmkārt, ievērojamā sākotnējā ieguldījuma dēļ, otrkārt, nenoteiktības par kuģu piekraušanu dēļ – kā to apliecina pieredze pārvadājumos starp Tulonas un Čivitavekijas (Roma) ostām laikā no 2005. gada līdz 2008. gadam;

57.

pauž bažas par to, ka nav veiktas vispārējas pārdomas par darbībām un ieguldījumiem, kam var piešķirt Eiropas atbalstu, jo pēdējos gados īstenotie pasākumi nav nesuši gaidītos rezultātus. Daži ierosinātie finansējuma mehānismi ir ne tikai sarežģīti, bet arī nepiemēroti vai ļoti maz lietderīgi, ņemot vērā vajadzības, kas rodas, sākot jūras maģistrāles pakalpojumu;

58.

iesaka, lai kuģus, kurus būvējis vai iegādājies kāds kuģu satiksmes operators un kuri piesaistīti kādai jūras maģistrālei, izņēmuma kārtā varētu uzskatīt par infrastruktūras daļu, kaut gan tie pārvietojas. Šādus kuģus varēs subsidēt tāpat kā dažas autoceļu un dzelzceļu investīcijas. Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru un jo īpaši spriedumiem Ferring (lieta C-53/00) un Altmark (lieta C-280/00) lietā finansiālais atbalsts par šādu kuģu ekspluatāciju nedrīkstētu pārsniegt finanšu kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi. Ar jūras maģistrāļu koncepciju saistītie vides aspekti liek paredzēt īpašus noteikumus. Iespējamās sekas pārvadājumu novirzīšanai no sauszemes uz jūru nevar paredzēt, to neīstenojot praksē. Tādēļ doma par iepriekšēju finansējuma novirzīšanu, paredzot pārvadājumu novirzīšanu, nešķiet neatbilstoša;

59.

vēlas, lai privātie operatori (rēderi, loģistikas pakalpojumu sniedzēji, pārvadātāji), kuru loma jūras maģistrāļu koncepcijas īstenošanā ir izšķiroša, tiktu pilnībā iesaistīti un uzklausīti, veicot padziļinātu to iemeslu analīzi, kas viņus kavē pieņemt lēmumu par jūras maģistrāles pakalpojuma sākšanu;

60.

tādēļ iesaka, lai dalībvalstu izveidotie tuvsatiksmes kuģošanas veicināšanas biroji (valstu kompetences centri) būtu vairāk atzīti un to uzdevumi tiktu nostiprināti. Tas nozīmē, ka jāpalielina tiem piešķirtie cilvēkresursi un finanšu līdzekļi, piemēram, saistībā ar partnerības līgumiem ar vietējām, jūrniecībā iesaistītajām pašvaldībām un to privātajiem transporta ķēdes dalībniekiem: rēderiem, loģistikas pakalpojumu sniedzējiem, kravu nosūtītājiem;

61.

uzskata, ka valsts atbalsta režīmu, kas papildina Kopienas finansējumu jūras maģistrāļu izveidei, skaidrības labad varēja iekļaut dokumentā par Kopienas pamatnostādnēm attiecībā uz valsts atbalstu jūras transportam;

62.

plašākā izpratnē aicina Komisiju izpētīt iespēju jūras maģistrāļu attīstības jomā vispārēji saskaņot valsts atbalsta un Kopienas finansējuma sniegšanas noteikumus;

63.

piekrīt Komisijai, ka “ir ļoti svarīgi, lai potenciālie priekšlikumu iesniedzēji varētu rēķināties ar iepriekš noteiktu publiskā finansējuma apjomu”; tādēļ norāda, ka klauzulas par atmaksāšanu var arī būt ierobežojums ekonomikas dalībniekiem, kuriem jārēķinās ar risku atmaksāt finanšu palīdzības summas par projektiem, kuri nav bijuši sekmīgi. Komiteja atbalsta to, ka valsts atbalsts jūras maģistrālēm sniedzams ar nosacījumu, ka tiek īstenoti konkrēti mērķi, bet iesaka Komisijai izskatīt iespēju jūras maģistrāļu projektu īstenošanā paredzēt pakāpeniskus mērķus, kas noteiktu finanšu palīdzības saņemšanu no publiskajām iestādēm;

64.

aicina Komisiju plaši un ne tikai oficiālajās publikācijās izplatīt informāciju, lai operatoriem palīdzētu izprast tās politikas pamatotību, un vienlaikus darīt zināmu tās stingro apņemšanos īstenot pārvadājumu novirzīšanu no autoceļiem uz jūru, izmantojot pieņemtos pasākumus un vienlaikus raugoties, lai tiktu novērsti klaji konkurences izkropļojumi un pilnīgi tiktu ievēroti pasludinātie ilgtspējīgas attīstības mērķi;

Ziņošanas formalitātes kuģiem, kuri pienāk Kopienas dalībvalstu ostās un/vai atiet no tām

65.

atzīst, ka administratīvo procedūru vienkāršošana vispārēji ieviešot elektronisko informācijas pārraidi un racionalizējot ziņošanas formalitātes palīdz uzlabot jūras transporta pievilcību;

66.

norāda, ka šie pasākumi labvēlīgi ietekmēs vides un kuģošanas drošību, tiklīdz tie ļaus atbrīvot kuģu komandas no administratīvajiem uzdevumiem, lai koncentrētos uz dežūras uzdevumu veikšanu. Datu elektroniskā pārraide, kas cita starpā ļauj iestādēm reālajā laikā iegūt nepieciešamo informāciju, lai, notiekot negadījumiem, izvēlētos atbilstošus pasākumus;

67.

atzinīgi vērtē pakāpeniskas harmonizācijas procesa izvēli, jo tas nodrošina atbilstību Starptautiskās jūrniecības organizācijas grafikam, kas ir atbilstošs līmenis; to apliecina ieteiktā Eiropas pagaidu veidlapa, kuras mērķis ir saskaņot pieprasīto informāciju par drošību līdz laikam, kad tiks ieviesta saskaņota starptautiska veidlapa; Reģionu komiteja tādēļ atbalsta prasību Eiropas Savienības dalībvalstu delegācijām Konvencijas par starptautiskās jūras satiksmes atvieglošanu (FAL) sanāksmēs “sniegt savu ieguldījumu, lai nodrošinātu, ka FAL konvencijā paredzētās veidlapas un Eiropas Kopienas tiesību aktos paredzētās veidlapas saskan”;

68.

atbalsta mērķi līdz 2013. gada 15. februārim ieviest vispārēju elektronisko datu apmaiņas sistēmu, bet norāda, ka būs jāveic ievērojamas investīcijas, lai nodrošinātu attiecīgu visas jūras transporta ķēdes aprīkošanu. Informācijas pārraides sistēmu izstrādes izmaksas mazajām ostām ir ievērojamas, tādēļ Komiteja aicina Komisiju precizēt, kāds finansiālais atbalsts var tikt sniegts minētā sakarā;

69.

piekrīt Komisijai, ka formalitāšu un administratīvās dokumentācijas vienkāršošanai un saskaņošanai ir liela nozīme tuvsatiksmes jūras pārvadājumu sekmēšanā. Komiteja atzinīgi vērtē FAL veidlapu atcelšanu kuģiem, kas pārvietojas starp Eiropas Savienības ostām. Starptautiskais kuģu un ostas iekārtu aizsardzības kodekss (ISPS) būtu pēc iespējas jāpielāgo, ņemot vērā tuvsatiksmes kuģošanas operatoru darbības īpatnības;

70.

pauž nožēlu, ka nav ņemts vērā nelegālās imigrācijas apkarošanas jautājums, kas dažās zonās jūtami palēnina darbības procedūras un rada lielus izdevumus;

71.

Turklāt Komiteja aicina visas dalībvalstis pilnībā pieņemt Starptautiskās konvencijas par meklēšanu un glābšanu jūrā (SAR) un Starptautiskās konvencijas par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS) noteikumus. Minētās konvencijas paredz visai starptautiskajai kopienai kopīgus noteikumus par glābšanas un pirmās palīdzības sniegšanas pienākumu kuģu avārijās cietušajiem vai jūrniekiem, kam draud kuģa bojāeja vai kuri ir atstāti Eiropas teritoriālajos ūdeņos. Komiteja tomēr uzskata, ka šo noteikumu pieņemšanai jānotiek kopā ar solidaritātes mehānismu izveidošanu Eiropas Savienības līmenī, jo nelegālās imigrācijas pa jūru pārvaldība nevar būt tikai to Eiropas Savienības valstu atbildība, kuru piekrastēs ierodas imigranti. Komiteja vienlaikus uzsver, ka jūrā briesmās nonākušu imigrantu un bēgļu meklēšanas un glābšanas operāciju uzlabošanas darbs ir tikai viens aspekts, kam jāpievēršas, risinot plašo nelegālās, pa jūru notiekošās imigrācijas problēmu.

Briselē, 2009. gada 17. jūnijā

Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Luc VAN DEN BRANDE


(1)  Skat. CdR 22/2008“Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika”, 1. punkts.

(2)  Iedzīvotāji 50 km joslā no jūras vai okeāna.

(3)  “Vadlīnijas integrētai pieejai jūrniecības politikas jomā: ceļā uz labākas prakses izmantošanu integrētā jūrniecības pārvaldībā un apspriedēs ar ieinteresētajām personām”, COM(2008) 395 galīgā redakcija.

(4)  Skat. CdR 22/2008 14. punktu.

(5)  COM(2008) 791 galīgā redakcija.

(6)  Pamatdirektīvā par jūras vides stratēģiju.

(7)  Ekskluzīvās ekonomikas zonas.

(8)  COM(2009) 8 galīgā redakcija.

(9)  Skat.CdR 119/2006“Eiropas Komisijas 2001. gadā publicētās Baltās grāmatas par transporta politiku vidusposma pārskats”, 4.4. punkts.

(10)  Skat. 2008/C 317/8.


4.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/73


Reģionu komitejas atzinums “kopienas zivsaimniecības kontroles sistēma”

(2009/C 211/11)

REĢIONU KOMITEJA

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas dokumentu par kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) kontroles sistēmas visaptverošu reformu un aicina Padomi un Eiropas Komisiju ņemt vērā dažādu flotu un zvejas rajonu atšķirības un raksturīgās īpašības;

uzskata, ka zvejas noteikumu ievērošanas kultūru iespējams sekmēt tikai tad, ja kontroles pasākumi ir īstenoti, pamatojoties uz dialogu un vienošanos, nevis izmantojot lejupēju pieeju. Komiteja atzinīgi vērtē jaunos regulas noteikumus par dalībvalstu pienākumu sasniegt kopējās zivsaimniecības politikas mērķus, tomēr uzskata, ka būtu rūpīgi jāapsver šādu pasākumu proporcionalitāte. Tāpēc RK nepieņem atteikumu kvotu pārcelšanai vai apmaiņai;

aicina precizēt jauno noteikumu par atpūtas zveju darbības jomu saistībā ar licencēm un atļauju piešķiršanu. Ja šāda zveja netiks regulēta, tā varētu apdraudēt atjaunošanas plānos minētos zivju krājumus. Regulā noteiktajiem pasākumiem tomēr jābūt proporcionāliem un samērīgiem;

pauž sevišķas bažas par sīkzvejas ilgtspēju un rentabilitāti un tādēļ aicina precizēt jaunos noteikumus, kas nosaka, ka uz kuģiem, kuru garums ir 10–15 metri, jāuzstāda kuģu satelītnovērošanas sistēma, jākārto elektroniskais zvejas žurnāls un jāaizpilda elektroniska izkraušanas deklarācija. Noraida visu zvejas kuģu, kuru lielākais garums pārsniedz 15 metrus, aprīkošanu ar automātiskās identifikācijas sistēmu un aicina atbrīvot no dzinēja jaudas sertificēšanas visus kuģus, kuru garums nepārsniedz 10 m un kuri izmanto vienīgi statiskus zvejas rīkus.

Ziņotājs

:

sers Simon Day (UK/PPE) Devonas grāfistes padomes loceklis

Atsauces dokumenti

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par priekšlikumu Padomes regulai, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem (COM(2008) 718 galīgā redakcija)

Priekšlikums Padomes regulai, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu ievērošanu (COM(2008) 721 galīgā redakcija – 2008/0216 (CNS))

I.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas dokumentu par kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) kontroles sistēmas pārbaudi, jo pašreizējā kontroles sistēma ir neefektīva, dārga, sarežģīta un nenodrošina vēlamos rezultātus;

2.

atbalsta izvirzītos mērķus: vienkāršošana, saskaņošana, efektīvākas kontroles procedūras ar zemākām izmaksām, noteikumu ievērošanas kultūras attīstīšana;

3.

uzskata, ka ir vajadzīga visaptveroša reforma un ka 3. iespēja, proti, jauna regula, ir visreālistiskākais risinājums;

A.   Reģionālās un vietējās dimensijas interešu ievērošana

4.

aicina Padomi un Eiropas Komisiju ņemt vērā dažādu flotu un zvejas rajonu atšķirības un raksturīgās īpašības, kā teikts priekšlikuma 18. apsvērumā;

5.

aicina pievērst īpašu uzmanību vajadzībām, kādas ir perifēriem piejūras reģioniem, kuri ir sevišķi atkarīgi no zivsaimniecības. Jānodrošina elastīgums un iespēja veikt īpašus pasākumus, kas atbilst konkrētajiem apstākļiem un attiecīgajam reģionam (1);

6.

uzsver, ka KZP decentralizācijā, kuras izpausme ir reģionālo konsultatīvo padomju(RAC) izveide un Eiropas Komisijas Zivsaimniecības un jūrlietu ĢD pārstrukturēšana, uzmanība jāpievērš aizvien augošai nepieciešamībai izvērst jaunās politikas pamatnostādnes par kontroli pēc reģionālo jūru principa. Tādēļ Eiropas Komisijai ir vajadzīga lielāka veiktspēja, lai varētu ņemt vērā reģionālajā modelī ietverto daudzveidību;

7.

vērš uzmanību uz izmaiņām, kādas līdz ar jauno zivsaimniecības kontroles sistēmas ieviešanu būs jāņem vērā vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas atbild par zivsaimniecības kontroli. Jauno sistēmu var veiksmīgi īstenot vietējā līmenī tikai tad, ja dalībvalstis ir pareizi sadalījušas jaunos pienākumus starp visiem iesaistītajiem administratīvajiem līmeņiem. Tādēļ ir vajadzīgi pietiekami finanšu līdzekļi un cilvēkresursi, lai nodrošinātu stabilas organizatoriskās struktūras, kuru rīcībā ir pietiekami līdzekļi kontrolei un noteikumu ievērošanas kultūras veicināšanai un šo līdzekļu koordinētas izmantošanas mehānismi;

B.   Jauna, kopīga pieeja kontrolei un inspekcijai

Vispārīgi noteikumi

8.

atbalsta to, ka ir precizēti attiecīgie pienākumi, kas jāuzņemas dalībvalstīm un reģioniem, Komisijai un Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūrai (KZKA), lai novērstu uzdevumu dubultošanos. Eiropas Komisija turpinās veikt nepieciešamos uzraudzības pasākumus, lai nodrošinātu, ka zivsaimniecības noteikumi ir vienādi ievēroti visos reģionos;

9.

atzinīgi vērtē jaunos noteikumus par zivsaimniecības kontroles stratēģisku plānošanu, mērķu taktisku izvirzīšanu un paraugu ņemšanas stratēģiju, ieskaitot sistemātisku riska analīzi. Lai novērstu jaunā instrumenta nesaskaņotu piemērošanu, RK atbalsta uzraudzības iestāžu palīdzību, izstrādājot vienotas riska pārvaldības metodes visos līmeņos, kā paredzēts, piemēram, attiecībā uz KZKA 112. pantā;

10.

sevišķi atzinīgi vērtē jaunās dalībvalstu saistības, proti, katrā dalībvalstī (5. panta 5. punkts) jāizveido viena iestāde, kas atbild par visu kontroles instrumentu efektīvu koordinēšanu visos līmeņos;

Administratīvā sloga un izmaksu samazināšana

11.

paredz, ka par 30 % samazināsies darbības izmaksas, tādējādi palielinot dalībvalstu un reģionu kontroles sistēmu rentabilitāti, ja vien pilnībā tiks izmantotas modernas tehnoloģijas un racionalizētas kontroles sistēmas. Ja šāds samazinājums tomēr netiks īstenots, ikviens jauns finansiālais slogs, kas uzlikts dalībvalstīm un reģioniem, jāsedz no ES budžeta, it īpaši, ņemot vērā dažādu dalībvalstu un reģionu neproporcionālo atbildību kopējā zivsaimniecības politikā salīdzinājumā ar to kvotām;

12.

aicina Padomi uzsvērt, ka rentabilitāti var panākt, piekrastes valstīs izveidojot publiskas struktūras, kas zivsaimniecības pārvaldību labāk saskaņo ar jūrniecības darbību, piemēram, piekrastē esošām ES dalībvalstīm un kaimiņreģioniem izveidojot kopīgas zivsaimniecības kontroles inspekcijas;

13.

nesen izteica priekšlikumu, ka zivsaimniecības inspekcijām jāuztic tādi uzdevumi kā vides inspekcija, robežkontrole, glābšanas dienests un civilā aizsardzība (2), un atzinīgi vērtē jaunos noteikumus, ar ko izveido integrētu kuģošanas pārraudzības tīklu. (4. pants, 112. pants (17. g pants par KZKA pilnvarām));

Plašāka moderno tehnoloģiju izmantošana

14.

piesardzīgi vērtē to, ka priekšlikumā ierosināts vairāk izmantot modernās tehnoloģijas un efektīvas datu validācijas sistēmas, ieskaitot kuģu satelītnovērošanas un citas piemērotas un rentablas sistēmas (9.–11. pants); tas daļēji jau minēts agrākā RK ieteikumā (3). Lai gan elektroniska uzraudzība ir svarīgs elements, kas nodrošina rentablu zivsaimniecību, īstenošanas un pārvaldības sistēmām nebūtu jādubultojas. Iekārtām būtu jābūt proporcionālām attiecībā pret kuģa izmēru un ceļojuma ilgumu un vietu. RK izsaka īpašas bažas par to, ka automātiskās identificēšanas sistēma (AIS) ir paredzēta kuģošanas drošībai, taču nav piemērota zivsaimniecības kontrolei;

15.

tehnoloģijas tiek pastāvīgi pilnveidotas, un tādēļ RK pieprasa nodrošināt, ka regulā ir ņemta vērā turpmākā tehniskā attīstība un paredzēts efektīvs regulēšanas mehānisms, kas ļauj pielāgoties tehniskajām izmaiņām. Tā aicina vietējās un reģionālās pašvaldības un ražotāju organizācijas iesaistīties izmēģinājuma projektos par izsekojamības nodrošināšanas līdzekļiem, piemēram, ģenētisko analīzi (13. panta 1. punkts);

Zivsaimniecības un tirdzniecības uzraudzība

16.

uzsver, ka arī turpmāk jāveic kontroles jūrā, jo tā ir vienīgā metode, kā var pienācīgi inspicēt zvejas rīkus, tehniskos resursu saglabāšanas pasākumus, linuma acu izmēru u.c. – jautājumi, uz ko bieži vien attiecas noteikumi par zivsaimniecības ietekmi uz vidi;

17.

atbalsta divkāršu pieeju, ar ko cenšas panākt līdzsvaru starp pārbaudēm jūrā un uz sauszemes. Tajā būtu jāaptver: a) uzlabojumi saistībā ar atbilstīgām un efektīvām pārbaudēm jūrā un b) uzlabota kontrole un inspekcija uz sauszemes, uzmanību pievēršot svarīgām ostām, un uzlabojumi importēto zivju kontroles jomā. Uzticamāku izkraušanas datu sniegšana ir ļoti svarīga krājumu novērtēšanas procesā;

18.

tā kā flotes pārvaldība arī turpmāk būs svarīgs KZP elements, RK atzinīgi vērtē jaunos dzinēja jaudas uzraudzības, sertifikācijas un kontrolpārbaudes instrumentus, izņemot kuģiem, kuru garums nepārsniedz 10 m un kas izmanto vienīgi statiskus zvejas rīkus(30.–32. pants);

19.

pauž sevišķas bažas par sīkzvejas ilgtspēju un rentabilitāti un tādēļ aicina precizēt jaunos noteikumus, kas nosaka, ka uz kuģiem, kuru garums ir 10–15 metri, jāuzstāda kuģu satelītnovērošanas sistēma (9. pants), jākārto elektroniskais zvejas žurnāls (14. pants) un jāaizpilda elektroniska izkraušanas deklarācija (21. pants), taču jāpiebilst, ka dalībvalstis var piešķirt atbrīvojumus. Lai mazajiem kuģiem palīdzētu izpildīt jaunos noteikumus, RK aicina paplašināt atbrīvojumus vai palielināt ES un valstu finansējumu šim nolūkam;

20.

aicina vietējā/reģionālajā līmenī uzsākt brīvprātīgus, subsidētus projektus saistībā ar iepriekš minēto vai līdzīgu novērošanas sistēmu uzstādīšanu uz kuģiem, kas īsāki par 10/15 metriem, lai, piemēram, pārvaldītu aizsargājamās jūras teritorijas un aizsardzības zonas;

21.

piekrīt, ka dalībvalstīm un reģioniem, izmantojot paraugu ņemšanas plānu, būtu jānovēro mazi kuģi, kas īsāki par 10 metriem, lai tādējādi nodrošinātu pienācīgu kontroles līmeni. RK aicina precizēt noteikumus par paraugu ņemšanas plāniem, kuriem jābūt “pēc iespējas [..] standartizētiem reģionos” (16. panta 2. punkts un 22. panta 2. punkts);

22.

atzinīgi vērtē jaunos, kopīgos standartus par tirdzniecības uzraudzību, kuru mērķis ir nodrošināt izkrāvumu pilnīgu izsekojamību. Tas ļauj samazināt nelegālus zivju izkrāvumus un atbilstīgi informēt patērētājus par produkciju katrā tirdzniecības posmā (51. pants);

Daudzgadu plānu un tehnisko pasākumu īpaša uzraudzība

23.

aicina nodrošināt, ka vietējās un reģionālās kontroles iestādes un ieinteresētās puses ir minētas “apstiprināto ostu” definīcijā (34. pants) un iesaistītas katram daudzgadu plānam piemērojamo nacionālo un reģionālo kontroles programmu izstrādē (36. pants);

24.

atkārtoti aicina uzlabot tehnisko pasākumu kontroli, lai samazinātu un pat novērstu izmetumus un tajā pašā laikā ņemtu vērā vietējos apstākļus, un radītu stimulus (4). Nav nekāda labuma no tā, ka tiek kavēta nepieciešamo izmetumu atgriešana jūrā, un tādēļ būtu jāreģistrē tikai aplēses par daudzumu;

25.

atzinīgi vērtē jauno, modernizēto kuģu satelītnovērošanas sistēmu, ko ierosināts izmantot jūras aizsargājamajās teritorijās (39. pants) un kas publiskām iestādēm nodrošina labākus instrumentus pārvaldības pienākumu veikšanai minētajās teritorijās. Aizsargājamās jūras teritorijas tomēr būtu skaidri jādefinē, un to mērķim būtu jābūt labi pazīstamam, lai nodrošinātu, ka tiek novēroti tikai tie kuģi, kam nav atļauts zvejot minētajās teritorijās;

Atpūtas zvejas uzraudzība

26.

aicina Padomi precizēt darbības jomu, uz ko attiecas jaunais 47. pants par atpūtas zveju. Ja šāda zveja netiks regulēta, piemēram, profesionālas zvejas tūrisma dēļ vai rūpnieciskās zvejas aizlieguma laikā, tā varētu apdraudēt atjaunošanas plānos minētos zivju krājumus;

C.   Noteikumu ievērošanas kultūra.

27.

aicina regulas 5. apsvērumā iekļaut skaidrāku atsauci uz to, ka jānostiprina arī visu ieinteresēto pušu pieņemto zvejas noteikumu ievērošanas kultūra. Šāda kultūra būtu jāuzskata par stūrakmeni jebkurā efektīvā kontroles sistēmas reformā;

28.

uzskata, ka noteikumu ievērošanas kultūru iespējams sekmēt tikai tad, ja kontroles pasākumi ir īstenoti, pamatojoties uz dialogu un vienošanos, nevis izmantojot lejupēju pieeju. Jāizveido saskaņota partnerība starp zvejniekiem, kontroles iestādēm, pētniecības iestādēm, NVO un zivrūpniecību, kā arī reģionālajām konsultatīvajām padomēm un vietējām grupām, kas izveidotas saskaņā ar Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) 4. pīlāru, lai atbalstītu šāda veida sadarbību. RK ir uzsvērusi, ka zvejniekiem jāuzņemas atbildība par zvejas uzraudzību un zvejas tiesībām (5).

29.

aicina Eiropas Komisiju ieguldīt pēc iespējas lielāku darbu, lai nodrošinātu, ka noteikumu ievērošanas kultūru respektē visi starptautiskie partneri, kā arī pārējos ūdeņos, kuros veic darbību ES kuģi;

30.

uzskata, ka pirmām kārtām jāvienkāršo zivsaimniecības kontroles noteikumi (6), un atzinīgi vērtē Komisijas būtisko veikumu šajā sakarā. Tas ļauj samazināt administratīvo slogu, kas gulstas uz publiskajām iestādēm un privāto sektoru, un atvieglo noteikumu izpildes uzraudzību. Tas palielina arī ieinteresēto pušu uzticēšanos, tādējādi sekmējot noteikumu ievērošanas kultūru;

Saskaņotu preventīvo sankciju ieviešana

31.

atzinīgi vērtē to, ka ievieš saskaņotas un preventīvas administratīvās sankcijas par smagiem pārkāpumiem (82. pants), kā arī izveido soda punktu sistēmu (84. pants), kuras piemērošana ļauj apturēt vai anulēt zvejas atļauju, un rada pārkāpumu valsts reģistrus (85. pants);

32.

uzskata, ka tas viss atspoguļo agrākos RK aicinājumus saskaņot preventīvos un soda pasākumus (7) un palīdz labot pašreizējās sistēmas patvaļīgo raksturu, aptur “noziedznieks maksā” politiku un samazina pārkāpēju pārcelšanos uz dalībvalstīm, kurās ir mazāki sodi;

33.

aicina dalībvalstis un reģionus saskaņot sankcijas par pārkāpumiem, kas veikti starptautiskajos zvejas rajonos, piemēram, starptautiskās aizsargājamās jūras teritorijās;

34.

atzīst, ka jāaicina izmantot subsīdijas kā sankciju elementu papildus soda naudai, lai kuģiem, kam ir vairāki nopietni pārkāpumi, atteiktu piešķirt valsts atbalstu vai subsīdijas. Noteikumu ievērošanas kultūras nostiprināšanu varētu lielā mērā sekmēt pozitīvi stimuli, piemēram, papildu “dienas jūrā” vai citi atvieglojumi, kas savukārt pieprasītu iesaistīšanos tādos pasākumos kā selektīvāku zvejas rīku izmantošana, atbalsts zvejas lieguma noteikšanai reāllaikā, līdzdalība krājumu novēršanas plānos u.c.;

Sadarbība starp dalībvalstīm, ar Eiropas Komisiju un KZKA

35.

atzinīgi vērtē pastiprinātos noteikumus, ar ko paredz uzlabot zvejas kontroles iestāžu sadarbību dalībvalstīs/reģionos un to sadarbību ar Komisiju, kā arī modernu pieeju datu apmaiņai. KZKA būtu jāuzņemas svarīga loma minētās pieejas sekmēšanā;

36.

ņem vērā progresu, kas panākts saistībā ar kopīgu jūras izmantošanas plānu izstrādi. Līdzīgs progress tomēr nav panākts attiecībā uz inspekcijām uz sauszemes. Jāizveido sadarbība ar atbildīgajiem dienestiem trešās valstīs un jānodrošina, ka to rīcībā ir nepieciešamie līdzekļi un pilnvaras;

37.

uzskata, ka jāveido jaunas un drošas tīmekļa vietnes datu apmaiņai (106.–108. pants) un ka sistemātiskas visu pieejamo datu kontrolpārbaudes (102. pants) palielinās Eiropas Komisijas spēju izvērtēt to, cik labi dalībvalstis faktiski ir īstenojušas KZP;

38.

jau agrāk ir atbalstījusi Eiropas Zivsaimniecības inspekcijas izveidi (8) un tādēļ atzinīgi vērtē Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūras (KZKA) pilnvaru paplašināšanu, kā paredzēts ierosinātās regulas 112. pantā. RK tomēr aicina nodrošināt, ka KZKA atbalsts, ko piešķirt valsts, reģionālajām un vietējām zvejas kontroles iestādēm, paredzēts kontroles standartizēšanai un inspekcijas procedūrām jūrā un uz sauszemes, nacionālo apmācības standartu pārbaudīšanai, darbsemināru un semināru vadīšanai, kā arī palīdzības dienesta nodrošināšanai, kad dalībvalstīm, reģionālajām konsultatīvajām padomēm vai profesionālajām organizācijām varētu būt jautājumi par regulas darbības jomu un saturu;

D.   KZP noteikumu faktiska piemērošana.

Jauni pārraudzības un inspekciju standarti

39.

atzīst, ka jāpaaugstina ne tikai sankciju līmenis, bet arī inspekciju un uzraudzības iestāžu piemēroto kontroles sistēmu efektivitāte. RK šajā sakarā atzinīgi vērtē jaunos noteikumus par pārraudzības un novērošanas sistēmu standartizāciju, kā arī pārraudzības un novērotāju ziņojumu atbilstību (61.–64. pants);

40.

atbalsta dalībvalstīm piešķirto iespēju inspicēt savus kuģus vai citu dalībvalstu kuģus (tagad arī piekrastes ūdeņos līdz 12 jūras jūdžu attālumā), kā arī veikt inspekcijas citas dalībvalsts teritorijā (71.–73. pants). RK aicina vietējās un reģionālās kontroles iestādes, kas darbojas pierobežā, radīt sinerģiju, veidojot ciešu sadarbību pārbaužu jomā un ātri piemērojot atļaujas piešķiršanas kārtību, kas izklāstīta 72. pantā;

Komisijas pilnvaru palielināšana vērtēšanas, vadības un kontroles jomā

41.

atbalsta dažu pašreizējo Eiropas Komisijas pilnvaru izmantošanas palielināšanu, ja tā ir paredzēta, lai nodrošinātu līdzvērtīgus nosacījumus pārbaudēm, taču primārā atbildība par KZP kontroli arī turpmāk jāuzņemas dalībvalstīm. RK piesardzīgi vērtē Eiropas Komisijai piešķirtās papildu pilnvaras veikt autonomas inspekcijas (90. pants) un dalībvalstu kontroles sistēmu revīziju (92. pants). No otras puses, jāprecizē, cik plašas ir jaunās pilnvaras, kas Eiropas Komisijai piešķirtas, lai dalībvalstīs, kurās ir konstatētas nepilnības, izstrādātu īpašu kontroles rīcības plānu, kas ļauj uzlabot KZP īstenošanu (94. panta 4. punkts);

42.

aicina Eiropas Komisiju izvairīties no mikrolēmumu pieņemšanas tendences. Šajā sakarā RK apšauba, vai ir lietderīgi nodot Komisijai pilnvaras par zvejas liegumu noteikšanu reāllaikā (26. pants), lai gan tas varētu nākt par labu sugām, ko apdraud pārzveja;

43.

uzsver, ka papildu pilnvaru piešķiršana būtu jāveic, pamatojoties uz pārskatītu sadarbību ar dalībvalstīm, kā arī Eiropas Komisijas dienestu sadarbību saistībā ar Zivsaimniecības un jūrlietu ĢD un KZKA veiktspējas uzlabošanu un lielāku institucionālo saskaņotību ar Eiropas Komisijas Vides ĢD;

Pasākumi, lai nodrošinātu noteikumu izpildi dalībvalstīs

44.

atzīst, ka slikta īstenošana vienā dalībvalstī var negatīvi ietekmēt kopējo zivju resursu, jo īpaši migrējošo zivju sugu, pareizu pārvaldību. RK piebilst, ka gadījumā, kad dalībvalsts nepilda pienākumus, pašlaik vienīgais Komisijas rīcībā esošais instruments ir pienākumu neizpildes procedūra, kas ir ļoti ilgstoša un negarantē sankcijas;

45.

šajā sakarā atzinīgi vērtē jaunos regulas noteikumus par dalībvalstu pienākumu sasniegt kopējās zivsaimniecības politikas mērķus, kā arī zvejas liegumu noteikšanu attiecīgajām zvejas vietām pēc Komisijas iniciatīvas (96. pants) un tādus finansiālos pasākumus pret dalībvalstīm kā Kopienas finansiālās palīdzības apturēšana un anulēšana (95. pants). RK tomēr pauž bažas par to, ka plašākas iespējas atvilkt kvotas (98. pants) un atteikt kvotu pārcelšanu (99. pants) var nozīmēt, ka Komisija varētu vienpusēji mainīt samērā stabilo kopējās pieļaujamās nozvejas apmēru un dalībvalstu kvotas;

46.

uzskata, ka būtu rūpīgi jāapsver šādu pasākumu proporcionalitāte. RK pauž bažas, ka izmaksas būs jāuzņemas ES piekrastes reģioniem un to zivrūpniecībai, nevis dalībvalstīm;

47.

aicina Eiropas Komisiju arī turpmāk paralēli veidot ciešāku sadarbību, kas uzsākta ar jaunajiem saprašanās memorandiem, kuri parakstīti ar dažām dalībvalstīm un kuros skaidri definēti kritēriji zivsaimniecības kontroles sistēmu uzlabošanai attiecīgajās dalībvalstīs. Vietējās un reģionālās kontroles iestādes būtu jāiesaista minēto memorandu izstrādē.

II.   IETEIKUMI GROZĪJUMIEM

1. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 29. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

(29)

Jāpiešķir Komisijai pilnvaras noteikt zvejas liegumu, ja dalībvalsts kvota vai KPN ir pilnībā apgūta. Lai nodrošinātu to, ka dalībvalstis sasniedz kopējās zivsaimniecības politikas mērķus, Komisijai jābūt pilnvarotai arī veikt kvotu atvilkumus un atteikt kvotu pārcelšanu vai kvotu apmaiņu.

(29)

Jāpiešķir Komisijai pilnvaras noteikt zvejas liegumu, ja dalībvalsts kvota vai KPN ir pilnībā apgūta. Lai nodrošinātu to, ka dalībvalstis sasniedz kopējās zivsaimniecības politikas mērķus, Komisijai jābūt pilnvarotai arī veikt kvotu atvilkumus un atteikt kvotu pārcelšanu vai kvotu apmaiņu.

Pamatojums

RK atzīst, ka būtu jāsoda dalībvalsts, kas flotei atļauj atkārtoti pārsniegt kvotas vai kas neveic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu ievērošanu. Tomēr šādos mehānismos nebūtu jāiekļauj kvotu atvilkšana un kvotu pārcelšanas vai kvotu apmaiņas atteikšana, jo tas neskartu dalībvalsti, kas neievēro noteikumus, bet gan kuģus, kuri nemaz nav iesaistīti pārkāpumos, un kvotu apmaiņas gadījumā pat citas dalībvalstis, kam nav nekāda sakara ar attiecīgo pārkāpumu. Turklāt šādi pasākumi nozīmētu, ka Komisija var vienpusēji mainīt samērā stabilo situāciju dalībvalstīs.

2. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 4. panta 21. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

(21)

kuģu satelītnovērošanas sistēmas dati” ir zvejas kuģa identifikācijas, ģeogrāfiskās atrašanās vietas, datuma, laika, kursa un ātruma dati, kurus uz zvejas kuģiem uzstādītas satelītnovērošanas iekārtas pārraida karoga valsts zvejas uzraudzības centram;

(21)

kuģu satelītnovērošanas sistēmas dati” ir zvejas kuģa identifikācijas, ģeogrāfiskās atrašanās vietas, datuma, laika, kursa un ātruma dati, kurus uz zvejas kuģiem uzstādītas satelītnovērošanas vai līdzīgas sauszemes novērošanas iekārtas pārraida karoga valsts zvejas uzraudzības centram;

Pamatojums

No definīcijas izriet, ka, neraugoties uz atbilstīgām pārbaudēm, nav iespējams izmantot mazāk dārgas, bet tikpat efektīvas kuģu novērošanas sistēmas, kas ir piemērotākas zvejas kuģiem, kuru lielākais garums ir no 10 līdz 15 m un kuri darbību veic pietiekami tuvu sauszemes novērošanas sistēmām. RK groza minēto definīciju un attiecīgos 9. panta apakšpunktus (sk. 8. grozījumu).

3. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, jauns 4. panta punkts pēc 24. punkta

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

 

“smags pārkāpums” ir uzvedības veids, kas sevišķi negatīvi ietekmē KZP noteikumu pareizu piemērošanu, jo īpaši tādās jomās kā krājumu saglabāšana, zvejas darbības uzraudzība un zvejniecības produktu tirdzniecība, un tās darbības, kas minētas Padomes Regulas (EK) Nr. 1005/2008 42. panta 1. punktā.

Pamatojums

RK mēģina precizēt, kādi pārkāpumi tiek uzskatīti par “smagiem” pārkāpumiem, uz ko attiecas 82. pants. Lielāka uzmanība būtu jāpievērš atšķirīgajai interpretācijai dalībvalstīs, un pēc iespējas būtu jāsaskaņo attiecīgi kritēriji.

4. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, jauns 4. panta punkts pēc 24. punkta

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

 

“izsoļu nams” ir privāta vai juridiska persona, kas reģistrēta un pilnvarota kā zivju izsoles nams, kur zivis pārdod vairāksolīšanā vai uzreiz pārdod reģistrētiem pircējiem.

Pamatojums

RK atzīmē, ka nav ierosināta “izsoļu nama” definīcija, bet 52. pantā ir minēta prasība, ka zināmi krājumi vispirms jāpārdod izsoļu namā. Minētās regulas kontekstā “izsole” nebūtu jāsaprot tikai kā “vairāksolīšana”.

5. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, jauns 4. panta punkts pēc 24. punkta

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

 

atpūtas zveja ” ir zveja, kas nav rūpnieciska un autorizēta zveja, bet gan plaša mēroga atpūtas zveja ar nelicencētu kuģi un kuģiem atklātā jūrā, un atpūtas zvejā iegūst zivju krājumus, kas iekļauti daudzgadu plānā.

Pamatojums

47. pantā ir runa par atpūtas zveju. Komisijai jāpārstrādā 47. pants, bet RK ierosina “atpūtas zvejas” definīciju, lai precizētu pašreizējo priekšlikuma kontekstu.

Nekomerciāla atpūtas zveja parasti tomēr nozīmē jebkuru zvejas darbību jūras ūdeņos, ieskaitot, piemēram, zveju sporta nolūkā, amatierzveju un sacensības, kuras notiek uz kuģa, kam nav vajadzīga Kopienas zvejas licence saskaņā ar Komisijas 2005. gada 3. augusta Regulu (EK) Nr. 1281/2005.

6. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 5. panta 6. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

6.   Padomes Regulā (EK) Nr. 1198/2006 paredzēto Eiropas Zivsaimniecības fonda ieguldījumu un Kopienas finansiālo ieguldījumu Padomes Regulas (EK) Nr. 861/2006 8. panta a) punktā minētajos pasākumos izmaksā ar nosacījumu, ka dalībvalstis ir izpildījušas pienākumu nodrošināt to, ka tiek ievēroti un izpildīti kopējā zivsaimniecības politikā paredzētie saglabāšanas, kontroles, inspekcijas un prasību izpildes noteikumi, kas saistīti ar finansētajiem pasākumiem vai ietekmē to efektivitāti, un šajā nolūkā izveidot un uzturēt efektīvu inspekcijas, uzraudzības, pārraudzības un noteikumu izpildes režīmu.

6.   Padomes Regulā (EK) Nr. 1198/2006 paredzēto Eiropas Zivsaimniecības fonda ieguldījumu un Kopienas finansiālo ieguldījumu Padomes Regulas (EK) Nr. 861/2006 8. panta a) punktā minētajos pasākumos izmaksā ar nosacījumu, ka dalībvalstis ir izpildījušas pienākumu nodrošināt to, ka tiek ievēroti un izpildīti kopējā zivsaimniecības politikā paredzētie saglabāšanas, kontroles, inspekcijas un prasību izpildes noteikumi, kas saistīti ar finansētajiem pasākumiem vai ietekmē to efektivitāti, un šajā nolūkā izveidot un uzturēt efektīvu inspekcijas, uzraudzības, pārraudzības un noteikumu izpildes režīmu.

Pamatojums

RK uzskata, ka labāks regulējums nozīmē gan stimulus, gan sodus. Ja netiek nodrošināta pilnīga KZP noteikumu ievērošana, būtu atbilstīgi jārīkojas, tikai nopietnus pārkāpumus izskatot attiecīgajā juridiskajā līmenī. Nav pieņemams, ka EZF maksājumus veic atkarībā no tā, vai ir pilnībā izpildīti pienākumi kontroles ziņā. Minētais punkts rad lielu juridisko nenoteiktību. (sk. 95. pantu).

7. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 9. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

1.   Dalībvalstīs darbojas kuģu satelītnovērošanas sistēma, lai efektīvi uzraudzītu ar to karogu peldošo zvejas kuģu zvejas darbības (neatkarīgi no kuģa atrašanās vietas) un zvejas darbības dalībvalstu ūdeņos. Dalībvalstis nodrošina šo datu pareizības regulāru uzraudzību un ātri rīkojas ikreiz, kad konstatē, ka dati ir nepareizi.

1.   Dalībvalstīs darbojas kuģu satelītnovērošanas sistēma un attiecīgā gadījumā sauszemes novērošanas sistēma, lai efektīvi uzraudzītu ar to karogu peldošo zvejas kuģu zvejas darbības (neatkarīgi no kuģa atrašanās vietas) un zvejas darbības dalībvalstu ūdeņos. Dalībvalstis nodrošina šo datu pareizības regulāru uzraudzību un ātri rīkojas ikreiz, kad konstatē, ka dati ir nepareizi.

Pamatojums

Skatīt 3. grozījumu.

8. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 10. pants

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

10. pants

Automātiskās identifikācijas sistēma

1.   Zvejas kuģim, kura lielākais garums pārsniedz 15 metrus, jābūt aprīkotam ar automātiskās identifikācijas sistēmu, ko uztur darbībā un kas atbilst veiktspējas standartiem, ko Starptautiskā Jūrniecības organizācija izstrādājusi atbilstīgi 1974. gada SOLAS konvencijas aktuālās redakcijas V nodaļas 2.4.5. iedaļas 19. noteikumam.

2.   Dalībvalstis izmanto automātiskās identifikācijas sistēmas datus, lai veiktu kontrolpārbaudi ar citiem pieejamiem datiem saskaņā ar 102. un 103. pantu. Šādā nolūkā dalībvalstis nodrošina to, ka automātiskās identifikācijas sistēmas dati par zvejas kuģiem, kas peld ar to karogu, ir pieejami to valsts zivsaimniecības kontroles iestādēm. Dalībvalstis nodrošina minēto datu pareizības regulāru uzraudzību un ātri rīkojas ikreiz, kad konstatē, ka dati ir nepareizi.

10. pants

Automātiskās identifikācijas sistēma

1.   Zvejas kuģim, kura lielākais garums pārsniedz 15 metrus, jābūt aprīkotam ar automātiskās identifikācijas sistēmu, ko uztur darbībā un kas atbilst veiktspējas standartiem, ko Starptautiskā Jūrniecības organizācija izstrādājusi atbilstīgi 1974. gada SOLAS konvencijas aktuālās redakcijas V nodaļas 2.4.5. iedaļas 19. noteikumam.

2.   Dalībvalstis izmanto automātiskās identifikācijas sistēmas datus, lai veiktu kontrolpārbaudi ar citiem pieejamiem datiem saskaņā ar 102. un 103. pantu. Šādā nolūkā dalībvalstis nodrošina to, ka automātiskās identifikācijas sistēmas dati par zvejas kuģiem, kas peld ar to karogu, ir pieejami to valsts zivsaimniecības kontroles iestādēm. Dalībvalstis nodrošina minēto datu pareizības regulāru uzraudzību un ātri rīkojas ikreiz, kad konstatē, ka dati ir nepareizi.

Pamatojums

Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) Starptautiskajā konvencijā par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS) ir izvirzīta prasība par automātiskās identifikācijas sistēmas uzstādīšanu uz starptautiskiem ceļojuma kuģiem, kuru bruto tilpību (BT) ir 300 t vai vairāk, un uz visiem pasažieru kuģiem neatkarīgi no lieluma.

Tagad 40 000 kuģi pasaulē ir aprīkoti ar automātiskās identifikācijas sistēmu, lai uzlabotu kuģošanas drošumu un starptautiskā jūras transporta nozares drošību. Ar automātiskās identifikācijas sistēmu aprīkojot visus zvejas kuģus, kuru lielākais garums pārsniedz 15 metrus, tiktu neapšaubāmi bagātināta sistēma un tās efektivitāte kuģošanas drošības jomā tiktu mazināta.

9. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 14. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

1.   Neskarot īpašus noteikumus, kapteiņi Kopienas zvejas kuģiem, kuru lielākais garums pārsniedz 10 metrus, kārto zvejas žurnālu, kurā reģistrē kuģu darbības un jo īpaši ieraksta visus nozvejotos un uz kuģa paturētos katras sugas īpatņu daudzumus, kas pārsniedz 15 kg dzīvsvara ekvivalenta, datumu un attiecīgo ģeogrāfisko apgabalu, kurā šīs nozvejas iegūtas, norādot apakšapgabalu un rajonu vai apakšrajonu vai, attiecīgā gadījumā, statistisko taisnstūri, kurā piemēro nozvejas limitus atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem, un izmantotos zvejas rīkus. Zvejas žurnālā reģistrē arī jūrā izmesto katras sugas īpatņu daudzumus. Par zvejas žurnālā reģistrēto datu pareizību atbild kapteinis.

1.   Neskarot īpašus noteikumus, kapteiņi Kopienas zvejas kuģiem, kuru kuģa kopgarums pārsniedz 10 metrus, kārto papīra formātā zvejas žurnālu, kurā reģistrē kuģu darbības un jo īpaši ieraksta visus nozvejotos un uz kuģa paturētos katras sugas īpatņu daudzumus, kas pārsniedz 15 50 kg dzīvsvara ekvivalenta, datumu un attiecīgo ģeogrāfisko apgabalu, kurā šīs nozvejas iegūtas, norādot apakšapgabalu un rajonu vai apakšrajonu vai, attiecīgā gadījumā, statistisko taisnstūri, kurā piemēro nozvejas limitus atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem, un izmantotos zvejas rīkus. Zvejas žurnālā reģistrē arī jūrā izmesto katras sugas īpatņu daudzumus. Novērtēšanas mērķiem zvejas žurnālā var reģistrēt aplēses par jūrā izmesto katras sugas īpatņu daudzumu. Par zvejas žurnālā reģistrēto datu pareizību atbild kapteinis.

Pamatojums

RK uzskata, ka juridiskās skaidrības labad jāpievieno vārdu savienojums “papīra formātā”, ņemot vērā 15. panta grozījumu.

RK uzskata, ka minētajā pantā iekļautie kvantitatīvie ierobežojumi rada jaunu un ārkārtēju slogu zvejas kuģu kapteiņiem un ka izmetumu reģistrēšana nekādi neietekmē zvejas iespēju izmantošanu. Padomes Regulā (EEK) Nr. 2847/93 teikts, ka “jūrā atlaistos daudzumus var reģistrēt novērtēšanas mērķiem”. RK iesaka izmantot minēto tekstu.

10. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 14. panta 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

3.   Zvejas žurnālā reģistrētais uz kuģa paturēto zivju daudzums (kilogramos) drīkst būt aprēķināts ar pielaidi līdz 5 %

3.   Zvejas žurnālā reģistrētais uz kuģa paturēto zivju daudzums (kilogramos) drīkst būt aprēķināts ar pielaidi līdz 5 12 % to sugu gadījumā, kam ir noteikta kopējā pieļaujamā nozveja (KPN) un kvotas.

Pamatojums

Komiteja atzīmē, ka pielaides vērtība ir patvaļīgi izvēlēts skaitlis, kas nav zinātniski pamatots. MRAG veiktie praktiskie izmēģinājumi uz zvejas kuģiem pierādīja, ka robežvērtības var būt ļoti atšķirīgas atkarībā no dažiem savstarpēji saistītiem faktoriem. Lai tiktu pieņemta viena robežvērtība, tai jābūt iedarbīgai un samērīgai attiecībā pret uzraudzības prasībām. RK uzskata, ka ierosinātā pielaides vērtība nav praktiski īstenojama. Būtu jāpieņem kompromiss starp pašreizējo sistēmu un krājumu atjaunošanai paredzēto pielaides vērtību. Regulai būtu jāattiecas tikai uz sugām, kam ir noteikta KPN.

11. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 15. panta 1. un 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

15. pants

Zvejas žurnāla datu elektroniskā reģistrēšana un pārraidīšana

1.   Kapteinis Kopienas zvejas kuģim, kura lielākais garums pārsniedz 10 metrus, elektroniski reģistrē zvejas žurnāla informāciju un vismaz reizi dienā elektroniski nosūta to karoga dalībvalsts kompetentajai iestādei.

2.   Kopienas zvejas kuģiem, kuru garums pārsniedz 15 metrus, bet lielākais garums nepārsniedz 24 metrus, 1. punktu piemēro no 2011. gada 1. jūlija, un Kopienas zvejas kuģiem, kuru garums pārsniedz 10 metrus, bet lielākais garums nepārsniedz 15 metrus, – no 2012. gada 1. janvāra. Kopienas kuģus, kuru lielākais garums nepārsniedz 15 metrus, var atbrīvot no 1. punkta prasībām, ja tie:

a)

darbojas tikai karoga dalībvalsts teritoriālajos ūdeņos vai

b)

nekad nepavada jūrā ilgāk par 24 stundām, skaitot no jūrā iziešanas brīža līdz atgriešanās brīdim ostā.

15. pants

Zvejas žurnāla datu elektroniskā reģistrēšana un pārraidīšana

1.   Kapteinis Kopienas zvejas kuģim, kura lielākais kopgarums pārsniedz 10 15 metrus, elektroniski reģistrē zvejas žurnāla informāciju un vismaz reizi dienā elektroniski nosūta to karoga dalībvalsts kompetentajai iestādei.

2.   Kopienas zvejas kuģiem, kuru garums pārsniedz 15 metrus, bet lielākais garums nepārsniedz 24 metrus, 1. punktu piemēro no 2011. gada 1. jūlija, un Kopienas zvejas kuģiem, kuru garums pārsniedz 10 metrus, bet lielākais garums nepārsniedz 15 metrus, – no 2012. gada 1. janvāra. Kopienas kuģus, kuru lielākais garums nepārsniedz 15 metrus, var atbrīvot no 1. punkta prasībām, ja tie:

a)

darbojas tikai karoga dalībvalsts teritoriālajos ūdeņos vai

b)

nekad nepavada jūrā ilgāk par 24 stundām, skaitot no jūrā iziešanas brīža līdz atgriešanās brīdim ostā.

Pamatojums

Komiteja uzskata, ka zvejas kuģi, kuru lielākais garums ir no 10 līdz 15 m, nav pietiekami lieli, lai uz tiem varētu droši un rentabli izmantot elektroniskos zvejas žurnālus.

12. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 17. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

1.   Neskarot īpašus noteikumus, kas ietverti daudzgadu plānos, Kopienas zvejas kuģu kapteiņi vai viņu pārstāvji vismaz 4 stundas pirms paredzamā ostā ierašanās laika paziņo turpmāk norādīto informāciju tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kuras ostu vai izkraušanas vietu tie vēlas izmantot, ja vien kompetentās iestādes nav devušas atļauju agrākai ienākšanai ostā:

a)

kuģa identifikācija;

b)

apstiprinātās galamērķa ostas nosaukums un ostā ieiešanas nolūks, piemēram, izkraušana, pārkraušana citā kuģī, pakalpojumu izmantošana;

c)

zvejas atļauja vai, attiecīgā gadījumā, atļauja palīdzēt zvejas darbībās vai pārkraut citā kuģī zvejas produktus;

d)

zvejas reisa datumi un apgabali, kuros gūtas nozvejas;

e)

paredzamais ostā ierašanās datums un laiks;

f)

uz kuģa paturētie daudzumi pa sugām, arī tad, ja nozvejas apjoms ir nulle;

g)

katras sugas daudzumi, kas jāizkrauj vai jāpārkrauj citā kuģī.

1.   Neskarot īpašus noteikumus, kas ietverti daudzgadu plānos, Kopienas zvejas kuģu kapteiņi vai viņu pārstāvji uz Kopienas zvejas kuģa, kura kopgarums pārsniedz 15 metrus, vismaz 4 stundas pirms paredzamā ostā ierašanās laika paziņo turpmāk norādīto informāciju tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kuras ostu vai izkraušanas vietu tie vēlas izmantot, ja vien kompetentās iestādes nav devušas atļauju agrākai ienākšanai ostā:

a)

kuģa identifikācija;

b)

apstiprinātās galamērķa ostas nosaukums un ostā ieiešanas nolūks, piemēram, izkraušana, pārkraušana citā kuģī, pakalpojumu izmantošana;

c)

zvejas atļauja vai, attiecīgā gadījumā, atļauja palīdzēt zvejas darbībās vai pārkraut citā kuģī zvejas produktus;

d)

zvejas reisa datumi un apgabali, kuros gūtas nozvejas;

e)

paredzamais ostā ierašanās datums un laiks;

f)

uz kuģa paturētie daudzumi pa sugām, arī tad, ja nozvejas apjoms ir nulle;

g)

katras sugas daudzumi, kas jāizkrauj vai jāpārkrauj citā kuģī.

Pamatojums

Komiteja uzskata, ka zvejas kuģi, kuru lielākais garums ir līdz 15 m, nav pietiekami lieli, lai pieprasītu, ka drošības apsvērumu dēļ jāsniedz paziņojums 4 stundas pirms paredzamā ostā ierašanās laika. Nav saprotama prasība par nenozvejotā daudzuma reģistrēšanu.

13. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 21. panta 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

2.   Neskarot īpašus noteikumus, kas ietverti daudzgadu plānos, tāda Kopienas zvejas kuģa kapteinis vai viņa pārstāvis, kura lielākais garums pārsniedz 10 metrus, 2 stundās pēc izkraušanas beigām izkraušanas deklarācijas datus elektroniski nosūta karoga dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

2.   Neskarot īpašus noteikumus, kas ietverti daudzgadu plānos, tāda Kopienas zvejas kuģa kapteinis vai viņa pārstāvis, kura kopgarums pārsniedz 10 metrus, 2 48 stundās pēc izkraušanas beigām izkraušanas deklarācijas datus elektroniski, ja kuģa kopgarums pārsniedz 15 metrus, vai citādi papīra formātā nosūta karoga dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

Pamatojums

Komiteja atzīmē, ka kapteinis atbild par izkraušanas deklarācijā minētās informācijas pareizību un ka tādēļ būtu jāveic nozvejas šķirošana un svēršana. Šāda apgrūtinoša prasība var radīt būtiskas izmaksas izkraušanas ostām, kurās nav iespēju rīkot izsoles, un jo īpaši mazākiem kuģiem, kas veic izkraušanu perifēros piejūras reģionos. Padomes Regulā (EEK) Nr. 2847/93 minētais intervāls ir 48 stundas. RK ierosina izmantot minēto tekstu.

14. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 23. panta 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

1.   Visas nozvejas, kuras Kopienas zvejas kuģi nozvejojuši no krājuma vai krājumu grupas, kam noteiktas kvotas, atskaita no karoga dalībvalsts kvotas par katru attiecīgo krājumu vai krājumu grupu neatkarīgi no izkraušanas vietas.

3.   Visas nozvejas Visus izkrāvumus, kurus kuras Kopienas zvejas kuģi nozvejojuši no krājuma vai krājumu grupas, kam noteiktas kvotas, atskaita no karoga dalībvalsts kvotas par katru attiecīgo krājumu vai krājumu grupu neatkarīgi no izkraušanas vietas.

Pamatojums

RK atzīmē, ka, lai gan dalībvalstu kvotas iegūst, salīdzinot tā sauktās kopējās pieļaujamās nozvejas daudzumus, daudzums ir un būtu arī turpmāk jāaprēķina izkraušanas vietā un pirmās pārdošanas laikā. Izmetumi nebūtu jāatskaita no dalībvalstu kvotām.

15. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 23. panta 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

3.   Dalībvalstu iestādes oficiāli apstiprina jaunus dzinējus, rezerves dzinējus un tehniski modificētus dzinējus, apliecinot, ka tie nevar radīt lielāku jaudu par dzinēja sertifikātā norādīto. Šādus apstiprinājumus izdod tikai tad, ja dzinējs nevar radīt jaudu, kas lielāka par norādīto.

3.   dalībvalstu iestādes oficiāli apstiprina jaunus dzinējus, rezerves dzinējus un tehniski modificētus dzinējus, izņemot attiecībā uz kuģiem, kas nepārsniedz 10 metru garumu un izmanto vienīgi statiskus zvejas rīkus, apliecinot, ka tie nevar radīt lielāku jaudu par dzinēja sertifikātā norādīto. Šādus apstiprinājumus izdod tikai tad, ja dzinējs nevar radīt jaudu, kas lielāka par norādīto.

Pamatojums

Nav pamatoti sertificēt dzinēja jaudu zvejas kuģos, ko vairumā gadījumu izmanto maza mēroga piekrastes zvejniecībai. Tādēļ kuģi, kas nepārsniedz 10 metru garumu un izmanto vienīgi statiskus zvejas rīkus, jāatbrīvo no šīs prasības. Dzinēja ražotāja specifikācija jāuzskata par pietiekamu. Tikai zvejojot ar trali dzinēja jauda izšķirīgi ietekmē zvejas efektivitāti.

16. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 37. panta 2. punkta sākums

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

2.   Zvejniecībās, kurās darbojoties ir atļauts turēt uz kuģa vairāk nekā divu veidu zvejas rīkus, neizmantotos zvejas rīkus uzglabā tā, lai tie nebūtu gatavi tūlītējai lietošanai, saskaņā ar šādiem nosacījumiem:

1.   Zvejniecībās, kurās darbojoties ir atļauts turēt uz kuģa vairāk nekā divu vai vairāku veidu zvejas rīkus, neizmantotos zvejas rīkus uzglabā tā, lai tie nebūtu gatavi tūlītējai lietošanai, saskaņā ar šādiem nosacījumiem:

Pamatojums

RK uzskata, ka tā varētu būt kļūda priekšlikuma tekstā. Otrs rīks vai vairāki neizmantoti rīki būtu droši jāuzglabā.

17. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 40. panta 1. un 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

40. pants

Tranzīts caur aizsargājamu jūras teritoriju

1.   Visiem zvejas kuģiem ir atļauts tranzītā šķērsot aizsargājamu jūras teritoriju, ja tiek ievēroti šādi nosacījumi:

a)

visi zvejas rīki, kas atrodas uz kuģa, tranzīta laikā ir droši nostiprināti un uzglabāti; un

b)

ātrums tranzīta laikā ir ne mazāk kā 6 mezgli.

2.   Kopienas zvejas kuģu kapteiņi, kuri grasās tranzītā šķērsot aizsargājamu jūras teritoriju, tranzīta ziņojumā nosūta karoga dalībvalsts un piekrastes dalībvalsts iestādēm šādus datus:

a)

kuģa vārds, ārējās identifikācijas zīme, radio izsaukuma signāls un kuģa kapteiņa vārds, uzvārds;

b)

tā kuģa ģeogrāfiskās atrašanās vietas koordinātas, uz ko attiecas paziņojums;

c)

datums un laiks katrreiz, kad kuģis ieiet aizsargājamā jūras teritorijā;

d)

datums un laiks katrreiz, kad kuģis iziet no aizsargājamas jūras teritorijas.

40. pants

Tranzīts caur aizsargājamu jūras teritoriju

1.   Visiem zvejas kuģiem, kuriem citādi nav atļaujas zvejot šajā teritorijā, ir atļauts tranzītā šķērsot aizsargājamu jūras teritoriju, ja tiek ievēroti šādi nosacījumi:

a)

visi zvejas rīki, kas atrodas uz kuģa, tranzīta laikā ir droši nostiprināti un uzglabāti; un

b)

ātrums tranzīta laikā ir ne mazāk kā 6 mezgli.

2.   Kopienas zvejas kuģu kapteiņi, kuri grasās tranzītā šķērsot aizsargājamu jūras teritoriju vai kuriem ir atļauja zvejot tajā, tranzīta ziņojumā nosūta karoga dalībvalsts un piekrastes dalībvalsts iestādēm šādus datus:

a)

kuģa vārds, ārējās identifikācijas zīme, radio izsaukuma signāls un kuģa kapteiņa vārds, uzvārds;

b)

tā kuģa ģeogrāfiskās atrašanās vietas koordinātas, uz ko attiecas paziņojums;

c)

datums un laiks katrreiz, kad kuģis ieiet aizsargājamā jūras teritorijā;

d)

datums un laiks katrreiz, kad kuģis iziet no aizsargājamas jūras teritorijas.

Pamatojums

RK pauž lielas bažas par aizsargājamo jūras teritoriju juridisko statusu, kas definēts 4. pantā un izklāstīts 39. un 40. pantā. Saskaņā ar priekšlikumā teikto aizsargājamām jūras teritorijām ir tāds pats statuss kā “lieguma zonai”. Tranzīta noteikumiem būtu jāattiecas tikai uz tiem kuģiem, kas nav saņēmuši atļauju saskaņā ar 7. panta c) punktu. RK apšauba 39. pantā minētās prasības attiecībā uz uzraudzību, kā arī 4. un 40. panta formulējumu un ierosina grozījumu.

18. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 41. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

1.   Zvejas kuģa kapteinis reģistrē visus izmetumus, kuru apjoms pārsniedz 15 kg dzīvsvara ekvivalenta, un šo informāciju, ja iespējams, elektroniski paziņo savām kompetentajām iestādēm.

1.   Zvejas kuģa kapteinis novērtēšanas mērķiem zvejas žurnālā var reģistrēt visus izmetumus, kuru apjoms pārsniedz 15 kg dzīvsvara ekvivalenta, un šo informāciju, ja iespējams, elektroniski paziņo savām kompetentajām iestādēm aplēses par jūrā izmesto katras sugas īpatņu daudzumu.

Pamatojums

Padomes Regulā (EEK) Nr. 2847/93 teikts, ka “jūrā atlaistos daudzumus var reģistrēt novērtēšanas mērķiem”. RK iesaka izmantot grozīto tekstu. Nebūtu lietderīgi prasīt, ka jāreģistrē visi izmetumi, kuru apjoms pārsniedz 15 kg, un ka par to jāsniedz informācija kompetentajām iestādēm. RK uzskata, ka nepieciešamie izmetumi būtu nekavējoties jāatgriež jūrā, lai nodrošinātu maksimālu izdzīvošanas iespēju.

19. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 47. pants

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

 

 

1.   Atpūtas zveja, ko no daudzgadu plānā ietverta krājuma ar kuģi veic Kopienas ūdeņos, ir atļauta tikai tad, ja minētajam kuģim ir karoga dalībvalsts izdota atļauja.

2.   Karoga dalībvalsts reģistrē nozvejas, kas atpūtas zvejā iegūtas no daudzgadu plānā ietverta krājuma.

3.   Daudzgadu plānā ietvertu sugu nozvejas, kas iegūtas atpūtas zvejā, atskaita no attiecīgajām karoga dalībvalsts kvotām. Attiecīgās dalībvalstis nosaka to daļu no šādām kvotām, ko var apgūt tikai atpūtas zvejā.

4.   Atpūtas zvejā iegūtu nozveju tirdzniecība ir aizliegta, izņemot gadījumus, kad to dara labdarības nolūkos.

 

 

1.   Atpūtas zveja, ko no daudzgadu plānā ietverta krājuma ar nelicencētu kuģi veic Kopienas ūdeņos, ir atļauta tikai tad, ja minētajam kuģim ir karoga dalībvalsts izdota atļauja.

2.   Karoga dalībvalsts reģistrē nozvejas, kas atpūtas zvejā iegūtas no daudzgadu plānā ietverta krājuma.

3.   Daudzgadu plānā ietvertu sugu nozvejas, kas iegūtas atpūtas zvejā, atskaita no attiecīgajām karoga dalībvalsts kvotām. Attiecīgās dalībvalstis nosaka to daļu no šādām kvotām, ko var apgūt tikai atpūtas zvejā.

4.   Atpūtas zvejā iegūtu nozveju tirdzniecība ir aizliegta, izņemot gadījumus, kad to dara labdarības nolūkos.

Pamatojums

RK ierosina atpūtas zvejas definīciju 4. panta 27. punktā. Ierosinātajā tekstā ir precizēta nostāja attiecībā uz licencēm un atļauju piešķiršanu.

Kā norādīts ieteikumu politikas jomā 26. punktā, ja šāda zveja netiks regulēta, piemēram, profesionālas zvejas tūrisma dēļ vai rūpnieciskās zvejas aizlieguma laikā, tā varētu apdraudēt atjaunošanas plānos minētos zivju krājumus. Tomēr 3. un 4. punkta svītrošana nodrošina regulā noteikto pasākumu proporcionalitāti un samērīgumu.

20. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 52. panta 2. un 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

2.   Citus zvejas produktus pārdod tikai izsoļu namā vai dalībvalstu pilnvarotām struktūrām vai personām.

3.   Pircēju, kurš iegādājas zvejas produktus no zvejas kuģa pirmajā pārdošanā, reģistrē tās dalībvalsts iestādēs, kurā notiek pirmā pārdošana. Reģistrācijas nolūkā katru pircēju identificē atbilstīgi viņa PVN maksātāja numuram valsts datubāzē.

2.   Citus zvejas produktus pārdod tikai izsoļu namā vai dalībvalstu pilnvarotām struktūrām vai personām.

3.   Pircēju, kurš iegādājas zvejas produktus no zvejas kuģa pirmajā pārdošanā, reģistrē tās dalībvalsts iestādēs, kurā notiek pirmā pārdošana. Reģistrācijas nolūkā katru pircēju identificē atbilstīgi viņa reģistrācijas numuram vai PVN maksātāja numuram valsts datubāzē.

Pamatojums

RK uzskata, ka PVN numurs ne vienmēr varētu būt atbilstīgs, taču reģistrācijas numuru piešķir dalībvalsts.

21. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 53. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

1.   Visi reģistrētie pircēji, kas iegādājas zvejas un akvakultūras produktus, nodrošina to, ka visas saņemtās partijas tiek nosvērtas uz kompetento iestāžu apstiprinātiem svariem. Svēršanu veic pirms zivju šķirošanas, apstrādes, glabāšanas noliktavā un pārvešanas no izkraušanas vietas vai atkārtotas pārdošanas.

1.   Visi reģistrētie pircēji, kas iegādājas zvejas un akvakultūras produktus, nodrošina to, ka visas saņemtās partijas visu saņemto partiju reprezentatīvi paraugi tiek nosvērtas i uz kompetento iestāžu apstiprinātiem svariem. Svēršanu veic pirms zivju šķirošanas laikā, taču pirms apstrādes, glabāšanas noliktavā un pārvešanas no izkraušanas vietas vai atkārtotas pārdošanas.

Pamatojums

RK pauž bažas, ka tad, ja jāsver katra zivju kaste, nevajadzīga pārvietošana un kavēšanās varētu negatīvi ietekmēt zivju kvalitāti.

22. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 53. panta 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

3.   Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis var atļaut svērt svaigas zivis pēc to pārvešanas no izkraušanas vietas, ja minētās zivis nevarēja nosvērt pēc izkraušanas un ja tās ir pārvestas uz galamērķi dalībvalsts teritorijā, kas atrodas ne tālāk kā 20 kilometrus no izkraušanas vietas.

3.   Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis var atļaut svērt svaigas zivis pēc to pārvešanas no izkraušanas vietas, ja minētās zivis nevarēja nosvērt pēc izkraušanas un ja tās ir pārvestas uz galamērķi dalībvalsts teritorijā, kas atrodas ne tālāk kā 20 100 kilometrus no izkraušanas vietas.

Pamatojums

RK pauž bažas, ka Komisija varētu ierosināt nevajadzīgi apgrūtinošas prasības nozarei, tādējādi mazinot stimulus sekmēt noteikumu ievērošanas kultūru.

23. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 54. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

1.   Reģistrēti pircēji, reģistrēti izsoļu nami vai citas struktūras vai personas, kas ir atbildīgas par dalībvalstī izkrauto zvejas produktu pirmo laišanu tirgū, 2 stundās pēc pirmās pārdošanas elektroniski nosūta pārdošanas zīmi tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā notiek pirmā pārdošana. Ja šī dalībvalsts nav tā kuģa karoga valsts, kurš izkrāva zivis, tā nodrošina to, ka pēc attiecīgās informācijas saņemšanas karoga dalībvalsts kompetentajām iestādēm tiek nosūtīta pārdošanas zīmes kopija. Par pārdošanas zīmes pareizību atbild minētie pircēji, izsoļu nami, struktūras vai personas.

1.   Reģistrēti pircēji, reģistrēti izsoļu nami vai citas struktūras vai personas, kas ir atbildīgas par dalībvalstī izkrauto zvejas produktu pirmo laišanu tirgū, 2 48 stundās pēc pirmās pārdošanas elektroniski nosūta pārdošanas zīmi tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā notiek pirmā pārdošana. Ja šī dalībvalsts nav tā kuģa karoga valsts, kurš izkrāva zivis, tā nodrošina to, ka pēc attiecīgās informācijas saņemšanas karoga dalībvalsts kompetentajām iestādēm tiek nosūtīta pārdošanas zīmes kopija. Par pārdošanas zīmes pareizību atbild minētie pircēji, izsoļu nami, struktūras vai personas.

Pamatojums

Zivju tirdzniecībā uzmanība jāpievērš kvalitātei, un būtu jāsaīsina laiks, ko prasa piegāde patērētājam. RK uzskata, ka nav lietderīgi no 48 līdz 2 stundām samazināt intervālu starp pirmo pārdošanu un deklarāciju nosūtīšanu iestādēm.

24. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 82. panta 2. un 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

2.   Turklāt attiecībā uz visiem smagajiem pārkāpumiem, kuru smagumu nevar sasaistīt ar pārkāpuma rezultātā iegūto zvejas produktu vērtību, dalībvalstis nodrošina to, ka fiziskā persona, kas izdarījusi smagu pārkāpumu, vai juridiskā persona, ko uzskata par atbildīgu smagā pārkāpumā, ir sodāma ar administratīvo sodu, kura mazākais apjoms ir vismaz EUR 5 000 un lielākais – vismaz EUR 300 000 par katru smago pārkāpumu. Karoga dalībvalsti tūlīt informē par uzlikto sankciju.

3.   Ja 5 gadu laikā tiek atkārtoti izdarīts smags pārkāpums, dalībvalsts uzliek administratīvo sodu, kura mazākais apjoms ir vismaz EUR 10 000 un lielākais – vismaz EUR 600 000.

2.   Turklāt attiecībā uz visiem smagajiem pārkāpumiem, kuru smagumu nevar sasaistīt ar pārkāpuma rezultātā iegūto zvejas produktu vērtību, dalībvalstis nodrošina to, ka fiziskā persona, kas izdarījusi smagu pārkāpumu, vai juridiskā persona, ko uzskata par atbildīgu smagā pārkāpumā, ir sodāma ar administratīvo sodu, kura mazākais maksimālais apjoms ir vismaz EUR 5 000 un lielākais – vismaz EUR 300 000 par katru smago pārkāpumu. Karoga dalībvalsti tūlīt informē par uzlikto sankciju.

3.   Ja 5 gadu laikā tiek atkārtoti izdarīts smags pārkāpums, dalībvalsts uzliek administratīvo sodu, kura mazākais maksimālais apjoms ir vismaz EUR 10 000 un lielākais – vismaz EUR 600 000.

Pamatojums

RK uzskata, ka katrā dalībvalstī tiesas vara nosaka maksimālo soda apjomu. Vārds “vismaz” nav vajadzīgs savienojumā ar vārdu “maksimālais”. Konsekvences labad RK piebilst, ka 76. pantā runa ir tikai par “vienu gadu”.

25. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 99. pants

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

99. pants

Kvotu pārcelšanas atteikums

Komisija var atteikt dalībvalstij iedalīto krājumu kvotu pārcelšanu uz nākamo gadu saskaņā ar 3. pantu Padomes 1996. gada 6. maija Regulā (EK) Nr. 847/96, kas ievieš papildu nosacījumus ikgadējai kopējās pieļaujamās nozvejas (KPN) un kvotu pārvaldei, ja:

a)

vienā no diviem iepriekšējiem gadiem attiecīgā dalībvalsts ir pārzvejojusi pārceļamo kvotu vai

b)

kvota ir noteikta krājumam, kam piemēro daudzgadu plānu, vai šīs kvotas apguvi veic saistībā ar krājumu, kam piemēro daudzgadu plānu, un minētās dalībvalsts flote vienā no iepriekšējiem pieciem gadiem ir pārzvejojusi vai nu minēto kvotu, vai arī kvotas, kas noteiktas krājumiem, kuriem piemēro daudzgadu plānu un saistībā ar kuriem ir veikta nozveja no attiecīgā krājuma, vai

c)

attiecīgā dalībvalsts neveic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu attiecīgā krājuma zvejas iespēju pienācīgu pārvaldību, konkrēti, tā neizmanto datorizētu validācijas sistēmu, kas minēta 102. pantā, vai nepietiekami izmanto sistēmas, kas nodrošina datus šādai validācijas sistēmai.

99. pants

Kvotu pārcelšanas atteikums

Komisija var atteikt dalībvalstij iedalīto krājumu kvotu pārcelšanu uz nākamo gadu saskaņā ar 3. pantu Padomes 1996. gada 6. maija Regulā (EK) Nr. 847/96, kas ievieš papildu nosacījumus ikgadējai kopējās pieļaujamās nozvejas (KPN) un kvotu pārvaldei, ja:

a)

vienā no diviem iepriekšējiem gadiem attiecīgā dalībvalsts ir pārzvejojusi pārceļamo kvotu vai

b)

kvota ir noteikta krājumam, kam piemēro daudzgadu plānu, vai šīs kvotas apguvi veic saistībā ar krājumu, kam piemēro daudzgadu plānu, un minētās dalībvalsts flote vienā no iepriekšējiem pieciem gadiem ir pārzvejojusi vai nu minēto kvotu, vai arī kvotas, kas noteiktas krājumiem, kuriem piemēro daudzgadu plānu un saistībā ar kuriem ir veikta nozveja no attiecīgā krājuma, vai

c)

attiecīgā dalībvalsts neveic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu attiecīgā krājuma zvejas iespēju pienācīgu pārvaldību, konkrēti, tā neizmanto datorizētu validācijas sistēmu, kas minēta 102. pantā, vai nepietiekami izmanto sistēmas, kas nodrošina datus šādai validācijas sistēmai.

Pamatojums

RK pauž lielas bažas par to, ka kvotu pārcelšanas atteikums ir minēts kā sods. Pastāv risks, ka Komisija varētu vienpusēji mainīt samērā stabilo kopējās pieļaujamās nozvejas (KPN) apmēru un dalībvalstu kvotas.

26. grozījums

Priekšlikums Padomes regulai, 100. pants

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

100. pants

Kvotu apmaiņas atteikums

Komisija var liegt iespēju veikt kvotu apmaiņu atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 2371/2002 20. panta 5. punktam:

a)

ja runa ir par kvotām, saistībā ar kurām vienā no diviem iepriekšējiem gadiem notikusi pārzveja, par vairāk nekā 10 % pārsniedzot kvotas, kas pieejamas vienai no attiecīgajām dalībvalstīm, vai

b)

ja attiecīgā dalībvalsts neveic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu attiecīgo krājumu zvejas iespēju pienācīgu pārvaldību, jo īpaši neizmanto datorizētu validācijas sistēmu, kas minēta 102. pantā, vai nepietiekami izmanto sistēmas, kas nodrošina datus šādai validācijas sistēmai.

100. pants

Kvotu apmaiņas atteikums

Komisija var liegt iespēju veikt kvotu apmaiņu atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 2371/2002 20. panta 5. punktam:

a)

ja runa ir par kvotām, saistībā ar kurām vienā no diviem iepriekšējiem gadiem notikusi pārzveja, par vairāk nekā 10 % pārsniedzot kvotas, kas pieejamas vienai no attiecīgajām dalībvalstīm, vai

b)

ja attiecīgā dalībvalsts neveic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu attiecīgo krājumu zvejas iespēju pienācīgu pārvaldību, jo īpaši neizmanto datorizētu validācijas sistēmu, kas minēta 102. pantā, vai nepietiekami izmanto sistēmas, kas nodrošina datus šādai validācijas sistēmai.

Pamatojums

RK pauž lielas bažas par to, ka kvotu apmaiņas atteikums ir minēts kā sods. Pastāv risks, ka Komisija varētu vienpusēji mainīt samērā stabilo kopējās pieļaujamās nozvejas (KPN) apmēru un dalībvalstu kvotas.

Briselē, 2009. gada 18. jūnijā

Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Luc VAN DEN BRANDE


(1)  CdR 22/2008 fin, CdR 258/2006 fin, CdR 153/2001 fin.

(2)  CdR 22/2008 fin, CdR 258/2006 fin.

(3)  CdR 258/2006 fin.

(4)  CdR 22/2008 fin, CdR 252/2004 fin, CdR 189/2002 fin, CdR 153/2001 fin.

(5)  CdR 189/2002 fin.

(6)  CdR 153/2001 fin.

(7)  CdR 258/2006 fin, CdR 189/2002 fin, CdR 153/2001 fin.

(8)  CdR 153/2001 fin.


4.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/90


Reģionu komitejas atzinums “Nediskriminācija un vienlīdzīgas iespējas. Vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošana”

(2009/C 211/12)

REĢIONU KOMITEJA

atbalsta Komisijas no jauna izteikto apņemšanos iesniegt jaunus priekšlikumus, lai īstenotu vienlīdzīgas attieksmes principu, saskaņā ar kuru diskriminācija reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ nav pieļaujama: stingri atbalsta principu, ka diskriminācijai reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ nav vietas izglītotā sabiedrībā, kurā tiek ievērotas pamattiesības;

uzskata nediskriminācijas principa integrēšanu un indivīda labklājību par būtiskām prioritātēm Eiropai, kas ES paplašināšanās procesa, migrācijas, sociālo pārmaiņu, piemēram, demogrāfiskās novecošanas, un jaunu ģimenisko attiecību tendenču ietekmē kļūst arvien daudzveidīgāka;

atkārtoti norāda, ka nediskriminācijas principa integrēšana iespējama tikai ar efektīvu vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību; kā galvenajiem pakalpojumu sniedzējiem (it īpaši veselības aizsardzības, sociālo pakalpojumu un izglītības jomā) tām ir būtiska nozīme, apzinot un sniedzot informāciju par sabiedrības mazāk aizsargāto grupu aktuālajām vajadzībām;

uzsver, ka visās reģionālajās pašvaldībās ir nepieciešams izveidot struktūrvienību, kas uzrauga tiesību un vienlīdzīgu iespēju ievērošanu, piemērojot vienlīdzīgu iespēju principu praksē un īstenojot visus reģionālos pasākumus, ko daļēji finansē no ES līdzekļiem.

Ziņotāja

:

Claudette Abela Baldacchino kdze (MT/PSE), Qrendi vietējās padomes mēra vietniece

Atsauces dokumenti

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Nediskriminācija un vienlīdzīgas iespējas. No jauna izteikta apņemšanās”

COM(2008) 420 galīgā redakcija

Priekšlikums Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas

COM(2008) 426 galīgā redakcija

I.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ.

REĢIONU KOMITEJA

1.

atbalsta Komisijas no jauna izteikto apņemšanos iesniegt jaunus priekšlikumus, lai īstenotu vienlīdzīgas attieksmes principu, saskaņā ar kuru diskriminācija reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ nav pieļaujama: stingri atbalsta principu, ka diskriminācijai reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ nav vietas izglītotā sabiedrībā, kurā tiek ievērotas pamattiesības;

2.

uzskata nediskriminācijas principa integrēšanu un indivīda labklājību par būtiskām prioritātēm Eiropai, kas ES paplašināšanās procesa, migrācijas, sociālo pārmaiņu, piemēram, demogrāfiskās novecošanas, un jaunu ģimenisko attiecību tendenču ietekmē kļūst arvien daudzveidīgāka;

3.

uzsver, ka, neraugoties uz pēdējā desmitgadē gūtajiem ievērojamajiem panākumiem, apkarojot diskrimināciju dzimuma, invaliditātes un rases dēļ, ir jāpaplašina aizsardzība pret diskrimināciju, attiecinot to uz visām 13. pantā ietvertajām jomām;

4.

atbalsta Komisijas no jauna izteikto apņemšanos iesniegt jaunus priekšlikumus vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanai neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, rases, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas un uzsver, ka tai jābūt balstītai uz Eiropas kopīgo vērtību atzīšanu un ievērošanu;

5.

norāda, ka ir jāapsver, vai nediskriminācijas principa integrēšanu iespējams panākt, pieņemot tiesību aktus, kas nodrošina gan pienācīgu piemērošanu, gan saskaņotus politiku un procedūru pielāgojumus;

6.

norāda, ka izpratnes veidošana un izglītošana, īpaši daudzveidības jomā, ir svarīgi stratēģiski pasākumi sociālo attiecību uzlabošanai un sociālās kohēzijas nostiprināšanai;

7.

atzīst plašsaziņas līdzekļu īpašo nozīmi objektīvu diskusiju veicināšanā un informēšanā par daudzveidību, kā arī uzsver plašsaziņas līdzekļu īpašo atbildību sociālās kohēzijas veicināšanā, pozitīvi atspoguļojot daudzveidību;

RK un vietējā un reģionālā līmeņa nozīme

8.

atkārtoti norāda, ka nediskriminācijas principa integrēšana iespējama tikai ar efektīvu vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību; kā galvenajiem pakalpojumu sniedzējiem (it īpaši veselības aizsardzības, sociālo pakalpojumu un izglītības jomā) tām ir būtiska nozīme, apzinot un sniedzot informāciju par sabiedrības mazāk aizsargāto grupu aktuālajām vajadzībām;

9.

uzsver, ka visās reģionālajās pašvaldībās ir nepieciešams izveidot struktūrvienību, kas uzrauga tiesību un vienlīdzīgu iespēju ievērošanu, piemērojot praksē vienlīdzīgu iespēju principu un īstenojot visus reģionālos pasākumus, ko daļēji finansē no ES līdzekļiem;

10.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības kā sabiedrībai tuvākās pārvaldes iestādes, būdamas atbildīgas par iedzīvotāju ikdienas dzīves galveno sociālo un ekonomisko aspektu nodrošināšanu, ir piemērotas, lai praktiski īstenotu direktīvas priekšlikumā minētās vērtības un mehānismus;

11.

uzskata, ka vienlīdzības un nediskriminācijas principu iekļaušana sabiedrībā kopumā ir panākama, vienīgi sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību un visos valsts pārvaldes līmeņos īstenojot integrācijas politiku;

12.

atzīmē, ka jāīsteno un jākoordinē efektīva un konkrēta rīcība vienlīdzīgas attieksmes veicināšanai visos pārvaldes līmeņos; norāda, ka dialogs, izmantojot mediāciju, ir efektīvs instruments, kas ļauj iedzīvotājiem un iestādēm veidot jaunas sociālās attiecības, padarot vienlīdzīgu attieksmi par reālu iespēju;

Subsidiaritāte, proporcionalitāte un labāks regulējums

13.

uzsver vietējās un reģionālās decentralizācijas un subsidiaritātes principa svarīgo nozīmi, lai panāktu iedzīvotāju, īpaši to, kuri var būt pakļauti diskriminācijai, aktīvāku līdzdalību un efektīvāku iesaistīšanos politiku un programmu izstrādē un īstenošanā;

14.

atgādina par vajadzību ievērot proporcionalitātes principu attiecībā uz likumīgu atlīdzību un izpildes noteikumiem, piemēram, sankciju ierobežojumi un pierādīšanas pienākums;

15.

norāda, ka priekšlikumā nav skaidri precizēta direktīvas darbības joma attiecībā uz diskrimināciju vecuma dēļ. Virknes sabiedrisko pakalpojumu un tiesību piešķiršana ir atkarīga no vecuma, ko bieži piemēro kā objektīvu kritēriju gan tiesību aktos, gan arī pārvaldes jomā. Direktīvas pašreizējais formulējums varētu padarīt šādus normatīvos un administratīvos aktus par juridiski apšaubāmiem vai pat prettiesiskiem;

16.

uzsver, ka ir jāsamazina administratīvais slogs un jāņem vērā ierosinātās direktīvas ietekme uz ekonomikas norišu dalībniekiem, piemēram, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī patērētājiem;

17.

atzīmē, ka ar direktīvas priekšlikumu netiek apstrīdēta valstu kompetence noteikt attiecības starp valsti un baznīcu vai citām ar to saistītām organizācijām un iestādēm, lemt par izglītības saturu un izglītības sistēmas organizēšanu un pieņemt tiesību aktus par laulības vai ģimenes stāvokļa atzīšanu, reproduktīvajām tiesībām, adopciju un līdzīgiem jautājumiem;

Tiesiskā regulējuma uzlabošana

18.

atzīst nepieciešamību apsvērt, vai ir vajadzīgi stingrāki ES tiesību akti par diskriminācijas novēršanu, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi un aizsardzību visiem cilvēkiem, kas dzīvo un/vai strādā Eiropā;

19.

pieņem zināšanai mērķi praksē panākt mazāk aizsargāto grupu pilnīgu vienlīdzību izglītības, sociālās aizsardzības, sociālo pabalstu, kā arī preču un pakalpojumu pieejamības jomā;

20.

ja tas vēl nav nodrošināts, aicina īstenot tos tiesību aktus, ar kuriem aizliedz fizisku vai seksuālu vardarbību un izmantošanu;

21.

norāda, ka ir vajadzīgas atbilstošas juridiskās procedūras, lai aizsargātu minoritāšu grupas pret vardarbību un uzbrukumiem neaizsargātības dēļ;

22.

atzīmē, ka tiesiskā aizsardzība ir īpaši svarīga, taču atkārtoti norāda, ka vēlamāka ir izlīgumu panākšana, izmantojot mediāciju, kurai ir izglītojoša un audzinoša funkcija attiecībā uz iedzīvotājiem un kas ļauj iestādēm un pakalpojumu sniedzējiem sekmēt pārmaiņas un uzlabojumus;

23.

aicina Komisiju un citas atbildīgās iestādes stiprināt un veicināt ne tikai mediācijas mehānismu, jo īpaši, sociālās un kultūras mediācijas mehānismu vietējā un reģionālajā līmenī, bet arī pakalpojumu sniedzēju un to darbinieku starpkultūru prasmes, it īpaši sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas sektorā;

24.

norāda, ka daudzās dalībvalstīs joprojām ir izplatīta cilvēku tirdzniecība un sieviešu un bērnu izmantošana komerciālos nolūkos un ka šī modernā verdzības forma apdraud Eiropas kopīgās vērtības un cilvēka pamattiesības;

25.

atkārtoti norāda, ka jāpastiprina un efektīvāk jāīsteno iedarbīgi pasākumi šādu nepieņemamu darbību apkarošanai; atbalsta arī piemērotus pakalpojumus un metodes, lai informētu migrantus, jo īpaši sievietes un bērnus, par krāpnieciskām darbībām un izmantošanu imigrācijas jomā; mudina veidot ciešākus sadarbības tīklus, vietējā un reģionālajā līmenī izmantojot kopīgu pieeju un stratēģijas; iesaka sniegt upuriem sociālo atbalstu, ko galvenokārt nodrošina ar neatkarīgu organizāciju un apvienību palīdzību;

26.

norāda uz to, ka saskaņā ar direktīvas priekšlikuma 3. pantu diskriminācijas aizliegums ir attiecināms arī uz visām personām privātajā sektorā, un, tā kā varētu rasties interpretācijas problēmas, uzskata, ka būtu jāsniedz minētā jēdziena definīcija. Izstrādājot definīciju, jāņem vērā, ka īpašuma tiesības un ar tām saistītā privāttiesību autonomija ir konstitucionāli aizsargāta dalībvalstu un ES līmenī;

27.

norāda, ka, izvērtējot, kādos gadījumos konstatētais slogs uzskatāms par nesamērīgu, jāņem vērā arī dažādās vajadzības cilvēkiem ar invaliditāti neatkarīgi gan no invaliditātes veida (fiziska, garīga, psihiska vai sensoriska), gan arī no invaliditātes pakāpes;

Politikas instrumentu efektivitātes paaugstināšana

28.

atgādina, ka, lai efektīvi cīnītos pret sarežģītām, daudzējādām un daudzveidīgām diskriminācijas formām, līdztekus tiesību aktiem par diskriminācijas novēršanu jāizstrādā arī politikas instrumenti, kas vērsti pret nevienlīdzīgu attieksmi, stereotipiem un nomelnošanu;

29.

uzsver, ka direktīvas priekšlikumā galvenā uzmanība būtu jāvelta vienlīdzības principa iekļaušanai visās jomās, lai nodrošinātu, ka, izstrādājot valsts politiku, analizējot tās ietekmi un veidojot iedzīvotāju izpratni, ir ņemti vērā visi diskriminācijas veidi;

30.

uzsver, ka jautājums par vienlīdzīgu attieksmi jāiekļauj visos plānos, rīcībpolitikās un programmās, un vērš uzmanību uz ievērojamo nozīmi, kāda ir iekļaušanas instrumentiem, jo īpaši konsultācijām ar visām ieinteresētajām personām un sabiedrībā mazāk pārstāvētajām grupām, kā arī to tiešai iesaistīšanai;

31.

uzskata, ka pārmaiņu veicināšanai ir jāveido Eiropas līmeņa sociālais dialogs ar nevalstiskajām un citām pārstāvības organizācijām, jo, kopīgi daloties ar zināšanām, prasmēm un paraugpraksi, iespējams apzināt dažādas sociālās situācijas un risinājumus;

32.

uzskata, ka iespēja sadarboties ar Eiropas Padomes Sociālās kohēzijas komiteju ļaus panākt efektīvu vienlīdzības principa iekļaušanu visās jomās, un atzinīgi vērtē Komisijas un Eiropas Padomes kopīgi izveidotās Starpkultūru kompetenču darba grupas darbību sociālo pakalpojumu jomā;

33.

uzsver iekļautības nozīmīgumu vietējām un reģionālajām pašvaldībām un uzskata, ka īpaši pasākumi ir svarīgi, lai personām un sabiedrības grupām, ko apdraud sociāla atstumtība, nodrošinātu vienlīdzīgu un taisnīgu piekļuvi precēm un pakalpojumiem;

34.

mudina lietderīgi izmantot struktūrfondos pieejamos instrumentus, lai atbalstītu pasākumus sociālās integrācijas veicināšanai un sekmētu darba tirgus, preču un pakalpojumu pieejamību, kā arī stiprinātu līdzdalību sabiedrībā kopumā;

35.

atbalsta izpratnes veicināšanas programmas, kuru mērķis ir informēt ieinteresētās puses par to tiesībām un pienākumiem, kā arī vērsties pret diskrimināciju un aizskaršanu;

36.

atzinīgi vērtē daudzās dalībvalstīs ieviestos pakalpojumus, kas pieejami visiem bērniem, lai informētu un izglītotu viņus par viņu tiesībām; aicina visas dalībvalstis nodrošināt šādas iespējas bērniem un uzsver nepieciešamību izglītot bērnus jo īpaši par saistību starp viņu tiesībām un pienākumiem;

37.

uzskata, ka ir nepieciešama plašāka informācija par neaizsargāto iedzīvotāju grupu problēmām un vajadzībām, jo īpaši par nepilngadīgiem imigrantiem bez pavadošām personām, cilvēku tirdzniecību, bērnu tiesībām, darba ņēmējiem ar zemiem ienākumiem un mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, kā arī diskrimināciju reliģijas/pārliecības vai seksuālās orientācijas dēļ;

38.

uzskata, ka datu vākšana par vienlīdzības jautājumiem ir svarīga, lai veidotu vispusīgu priekšstatu par pašreizējo situāciju attiecībā uz diskriminācijas problēmām; atbalsta vienotu datu vākšanas un analīzes kritēriju izstrādi, lai varētu iegūt drošus un salīdzināmus statistikas datus un informāciju bez liekas papildu birokrātijas;

Mērķtiecīgu un atbilstošu pasākumu izstrādāšana

39.

atbalsta konkrētus, katram atsevišķajam diskriminācijas veidam pielāgotus risinājumus, jo diskriminācijas veidi ir savstarpēji ļoti atšķirīgi;

40.

norāda, ka daži iedzīvotāji vairākās dalībvalstīs vēl aizvien sastopas ar dažādiem diskriminējošiem šķēršļiem, proti, nav viņu vajadzībām atbilstošas veselības aprūpes, pensiju sistēmu un pensionēšanās mehānismu, kā arī nav pieejamas dažādas ekonomiski izdevīgas preces un pakalpojumi sakarā ar grūtībām lietot modernās tehnoloģijas, piem., internetu;

41.

aicina publiskos un privātos pakalpojumu sniedzējus nodrošināt pakalpojumu sniegšanu lietotājiem draudzīgā veidā, ievērojot cieņu un atbilstoši individuālajām spējām, vienlaikus sniedzot adekvātu informāciju par tehnoloģiskiem aspektiem;

42.

atkārtoti norāda, ka ar direktīvas priekšlikumu jānodrošina arī lielāka sieviešu aizsardzība ārpus darba tirgus, jo seksuāla uzmākšanās, izmantošana un vardarbība pastāvīgi apdraud sievietes cieņu un drošību;

43.

uzskata, ka dzimuma stereotipu dēļ, kā arī ņemot vērā pastāvošos strukturālos un kultūras šķēršļus formālajā izglītībā, plašsaziņas līdzekļos un politikā, sievietes joprojām ir pakļautas augstākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam; to ietekmē arī darba samaksas atšķirības starp dzimumiem, kā arī sievietēm nelabvēlīgāki sociālās nodrošināšanas noteikumi un pensiju tiesības;

44.

aicina izstrādāt tiesību aktus un politiku pret homofobiju (jo īpaši naidu kurinošiem izteikumiem un naida izraisītiem noziegumiem), šķēršļiem mājokļa pieejamībai, tiešu diskrimināciju veselības aprūpes pakalpojumos, kā arī iebiedēšanu un aizskaršanu izglītības iestādēs, darbavietās un profesionālajā apmācībā;

45.

uzsver, ka jāuzlabo homoseksuālu, biseksuālu un transseksuālu personu sociālā integrācija un līdzdalība sabiedrībā kopumā;

46.

uzskata, ka cilvēkiem ar invaliditāti un mazāk aizsargātām personām jānodrošina labākas piekļuves, uzturēšanās un līdzdalības iespējas izglītības un arodapmācības iestādēs, veselības aprūpes iestādēs, mājokļos, transportā, veikalos, brīvā laika pavadīšanas vietās, kā arī atbilstoša piekļuve citām precēm un pakalpojumiem, ievērojot proporcionalitāti, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi un izvairītos no nevajadzīgas birokrātijas un sūdzību izskatīšanas procedūru ļaunprātīgas izmantošanas;

47.

norāda, ka cilvēki ar garīgās veselības problēmām biežāk tiek sociāli atstumti un pakļauti stereotipiem, tādēļ Komiteja aicina dalībvalstis šīm grupām veltīt īpašu uzmanību un pielikt lielākas pūles, lai sniegtu atbalstu cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām. Īpaši bērniem ar garīgās veselības traucējumiem būtu jānodrošina viņu vajadzībām atbilstošs atbalsts;

48.

uzsver, ka indivīdiem un grupām, kas cieš no diskriminācijas, būtu jāpievērš pienācīga uzmanība un jāsniedz nepieciešamais atbalsts, lai atvieglotu grūtības izglītības ieguves un turpināšanas jomā, kā arī saistībā ar apmācību, brīvā laika pavadīšanu un kultūras pasākumiem; minētie aspekti ir sociālās līdzdalības pamatelementi;

Daudzējādas diskriminācijas problēmas risināšana

49.

uzskata, ka Eiropas tiesību aktos jāpievērš nopietnāka uzmanība daudzējādas diskriminācijas jautājumam, pirmām kārtām to skaidri definējot, lai aizsargātu un ņemtu vērā to sabiedrības grupu un indivīdu vajadzības, kuri ir pakļauti daudzējādas diskriminācijas riskam (migranti, it īpaši sievietes un bērni, romu tautības bērni, nepilngadīgie patvēruma meklētāji bez pavadošām personām, cilvēki ar invaliditāti, cilvēki ar garīgās veselības problēmām, gados vecāki cilvēki no etniskajām minoritātēm u.c.);

50.

aicina vietējo un reģionālo pašvaldību politikas jomās veicināt un atbalstīt īpašus līdztiesības nodrošināšanas centrus un novērošanas centrus, kuri būtu kompetenti aptvert visus diskriminācijas veidus un aizsargāt to cilvēku tiesības, kuri vairāku personīgu rakstura vai identitātes iezīmju dēļ var tikt pakļauti daudzējādai diskriminācijai, sniegt atbalstu cietušajiem, veikt aptaujas, publicēt ziņojumus par daudzējādas diskriminācijas jautājumu un veikt citas funkcijas direktīvas priekšlikumā minētajās jomās;

Kvalitatīvas nodarbinātības pieejamība

51.

norāda, ka diskriminācija var kavēt indivīda spēju pilnīgu izmantošanu un tādēļ pastāv risks, ka viņam būs jāveic mazapmaksāts darbs, kas savukārt apgrūtina preču un pakalpojumu pieejamību, piemēram, izglītības un mājokļu jomā, tādējādi radot nabadzību un sociālo atstumtību;

52.

uzsver, ka šķēršļi algotas darba vietas iegūšanai ir viens no nevienlīdzības un sociālās atstumtības galvenajiem cēloņiem un ka bieži vien nestabilās un mazapmaksātās darba vietās strādā neaizsargātā stāvoklī esoši cilvēki, piemēram, gados jauni vai vecāki darba ņēmēji, migranti un cilvēki ar invaliditāti;

53.

atbalsta brīvprātīgas hartas un citus stimulus, kas mudinātu uzņēmumus pievērsties nediskrimināciju un vienlīdzīgas iespējas veicinošām darba metodēm, piemēram, izmantot daudzveidības pārvaldību uzņēmumos, jo tas sniedz priekšrocības ne tikai darba devējiem, bet arī darba ņēmējiem un klientiem;

54.

uzskata, ka nediskriminācijas un vienlīdzīgu iespēju visiem pamatprincipi ir universāli, tomēr aicina pievērst sevišķu uzmanību bērnu un romu īpaši neaizsargātajam stāvoklim Eiropā;

Romu sociālā iekļaušana

55.

atkārto, ka ir nepieciešams sekmēt romu līdzdalību un atzīt viņu ieguldījumu nodarbinātībā un apmācībā, kā arī kopējo atbildību, lai uzlabotu viņu piekļuvi precēm un pakalpojumiem, piemēram, attiecībā uz mājokļiem un veselības aprūpi, mazinātu viņu risku tikt pakļautiem nabadzībai un vardarbībai, kā arī ļaunprātīgai izmantošanai, kā arī, aizsargāt romu bērnus no veselības problēmām, iesaistīšanas bērnu prostitūcijā, seksuālas vardarbības un bērnu tirdzniecības;

56.

norāda, ka ir svarīgi īstenot speciālus pasākumus, lai samazinātu un novērstu romu diskrimināciju, kā arī veicinātu vienlīdzīgu attieksmi pret romiem un paātrinātu viņu sociālo integrāciju;

57.

aicina efektīvi izmantot Eiropas Sociālo fondu, lai izstrādātu un īstenotu šādus pasākumus: konstruktīvas izpratnes veicināšanas kampaņas par romu tautības pārstāvju sabiedriskā ieguldījuma nozīmi, papildu darba vietu radīšanas programmas, analfabētisma likvidēšanas kampaņas, profesionālās izglītības veicināšana, vidējās un augstākās izglītības stipendijas, romu vajadzībām atbilstoši pakalpojumi (piemēram, veselības aprūpes pakalpojumu sievietēm) un citi pakalpojumi, kas nepieciešami romu bērnu sociālajai integrācijai, piemēram, labi organizēti aprūpes pakalpojumi un aizsardzība, kā arī profesionālā izglītība (it īpaši valodu apguve);

58.

iesaka Komisijai stiprināt centienus cīņā pret diskrimināciju dzimuma dēļ tādās jomās kā izglītība, veselības aprūpe, sociālie pakalpojumi un sociālā aizsardzība; aicina nodrošināt vienāda līmeņa aizsardzību pret diskrimināciju jebkādu iemeslu dēļ. Komisijai būtu jāiesniedz vajadzīgo pasākumu praktiskās īstenošanas grafiks;

Reģionu komitejas ieteikumi

59.

uzskata, ka izglītībā, nodarbinātībā un plašsaziņas līdzekļos izplatītie stereotipi ir būtisks šķērslis vienlīdzīgas attieksmes un sociālās integrācijas nodrošināšanai, un mudina tos izskaust. Svarīgi ir nodrošināt, lai bērni jau agrīnā vecumā iemācītos draudzēties ar skolas biedriem no citām etniskām vai reliģiskām minoritātēm, kā arī bērniem ar invaliditāti un iemācītos viņus cienīt;

60.

uzskata, ka papildus direktīvas priekšlikumā minētajiem ieteikumiem būtu jāorganizē arī praktiski mācību semināri un konferences ieinteresētajām personām, lai informētu par vienlīdzības principa integrēšanas pasākumiem ar mērķi panākt vienlīdzīgu attieksmi;

61.

uzsver, ka ir svarīgi apmācīt dažādu nozaru speciālistus (ārstus, skolotājus, plašsaziņas līdzekļos strādājošos u.c.) un visu līmeņu publisko iestāžu, kā arī pakalpojumu nozares personālu starpkultūru prasmēs un sociālā un kultūras mediācijā, lai panāktu diskriminējošas, aizvainojošas un neiejūtīgas uzvedības izskaušanu, vērstos pret stereotipiem un informētu minētos profesionāļus par atšķirīgo personu īpašajām vajadzībām;

62.

pauž bažas par migrantiem – vīriešiem un sievietēm —, jo viņi ir pakļauti augstākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam, ņemot vērā netaisnīgo izmantošanu darba vietās, un uzskata, ka mazākumtautību izglītošana (it īpaši valodu prasmē) un arodapmācība mudinātu migrantus – vīriešus un sievietes – meklēt labākas darba vietas;

63.

pauž īpašas bažas par sievietēm migrantēm, jo viņas ir pakļautas riskam tikt fiziski vai seksuāli ietekmētas, lai piespiestu strādāt, stāties laulībā vai nodarboties ar prostitūciju; viņām ir jāapzinās faktiskā situācija un apdraudējumi iespējamajās uzņemošajās valstīs, lai viņas nekļūtu par cilvēku tirdzniecības upuriem, kā arī tālāk jāsekmē sieviešu migranšu aizsardzība un integrācija, lai efektīvi nodrošinātu viņu cilvēktiesību ievērošanu;

64.

ierosina izveidot īpašu fondu nepilngadīgajiem imigrantiem bez pavadošām personām, tādējādi atbalstot par viņiem atbildīgos reģionus, lai piedāvātu šiem nepilngadīgajiem tādas pašas iespējas kā citiem attiecīgā vecuma bērniem un integrētu viņus vietējā sabiedrībā, izvairoties no divkāršas diskriminācijas tādēļ, ka viņi ir nepilngadīgi un imigranti;

65.

norāda, ka patvēruma meklēšana ir problēma ar ekonomisku un sociālu ietekmi, tāpēc tā ir risināma, pirmām kārtām sekmējot patvēruma meklētāju, īpaši nepilngadīgo un jauniešu, sociālo integrāciju un nodrošinot vienlīdzīgas iespējas piekļūt precēm un pakalpojumiem;

66.

atbalsta aktīvās izglītības un apmācības programmu īstenošanu, lai veicinātu nediskriminēšanas principa ievērošanu un vienlīdzīgas iespējas un palīdzētu sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus, pastāvīgi atjaunojot iegūtās prasmes un sekmējot mūžizglītību;

67.

norāda, ka sabiedrības grupām ar dažādām vajadzībām nepieciešami tām pielāgoti pasākumi, piemēram, profesionālā izglītība romiem, migrantiem un gados vecākiem bezdarbniekiem, lai sekmētu viņu iekļaušanos darba tirgū, informātikas kursi gados vecākiem cilvēkiem, lai uzlabotu viņu patērētāju un iepirkšanās iespējas, analfabētisma likvidēšanas kampaņas trūcīgām sievietēm un bērniem lauku rajonos, palīdzība cilvēkiem ar invaliditāti, darba ņēmējiem ar zemiem ienākumiem un viņu bērniem u.c.;

68.

uzsver, ka ir jārīko sabiedrības informēšanas un izpratnes veicināšanas kampaņas, lai pievērstu visas sabiedrības uzmanību direktīvas priekšlikumā minētajiem ieteikumiem, informējot iesaistītās personas par viņu tiesībām un pienākumiem un izskaidrojot konkrētos pasākumus un procedūras, ko īsteno, lai sniegtu palīdzību cietušajiem;

69.

uzsver līdztiesības nodrošināšanas iestāžu un organizāciju, kas pārstāv diskriminācijas un nevienlīdzīgas attieksmes riskam pakļauto sabiedrības grupu intereses, būtisko nozīmi informācijas izplatīšanā, galvenokārt izplatot kultūras īpatnības respektējošus un specifiskām grupām paredzētus materiālus, īstenojot informatīvas kampaņas un konferences tiešsaistē, un norāda, ka informācijai jābūt skaidri vērstai uz konkrētām grupām;

70.

atkārtoti norāda, ka direktīvas priekšlikuma īstenošanai ir vajadzīgi atbilstoši finanšu un cilvēkresursi (galvenokārt no PROGRESS fonda līdzekļiem), lai varētu aptvert visus diskriminācijas veidus;

71.

aicina visas vietējās un reģionālās pašvaldības veicināt nediskrimināciju vietējā un reģionālajā līmenī, sekmējot cilvēktiesību ievērošanu un veidojot uzticību konstruktīva dialoga ceļā, kas paver cilvēkiem plašākas iespējas, veicina sabiedrības demokratizāciju, vienlaikus mazinot polarizāciju un stiprinot sociālo kohēziju. Turklāt Reģionu komitejai būtu jāveicina izpratne par daudzveidību, akcentējot tās dinamisko raksturu kā inovācijas un radošuma, progresa un vispārējas labklājības avotu, kas saskan ar cilvēktiesību, tiesiskuma un demokrātijas pamatvērtībām.

Briselē, 2009. gada 18. jūnijā

Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Luc VAN DEN BRANDE