25.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 200/1

—

izsaka nožēlu par to, ka Komisija nav publicējusi paredzamo rīcības plānu par mobilitāti pilsētās, tādējādi iespējami ierobežojot pilsētvides mobilitātes politikas potenciālu;

—

atzinīgi vērtē daudzās jaunās ierosmes ES līmenī pilsētvides politikas jomā un ES piešķirto finansējumu, ar ko jau atbalstīta virkne iniciatīvu pilsētvidē, un tādēļ uzskata, ka jāpapildina zaļā grāmata un jāpaplašina pilsētvides mobilitātes politikas politiskais aspekts;

—

uzsver, cik svarīgi ir izveidot atbilstoša finansējuma mehānismu, kā arī mehānismus, lai nodrošinātu efektīvu partnerību. RK tādēļ atbalsta modeli, ar kuru saskaņā pilsētvides mobilitātes plānus īsteno, izmantojot ilgtspējīgus un ilgtermiņa publiskos-publiskos / publiskos-privātos vai mobilitātes nolīgumus;

—

aicina Komisiju izveidot finanšu instrumentu, kas veicinātu mobilitātes plānu īstenošanu pilsētu un lielpilsētu teritorijās. Šādam finanšu instrumentam vajadzētu būt tieši pieejamam reģioniem un pilsētu teritorijām neatkarīgi no dalībvalsts apstiprinājuma. Par mobilitātes plāniem atbildīgām jābūt pašām pilsētām;

—

aicina Eiropas Komisiju pievienot vērtību, finansējot stimulējošus pasākumus, veicināšanas programmas un paraugprakses apmaiņu. RK atzinumā par zaļo grāmatu izteikts ierosinājums izveidot sistēmu, kas būtu līdzvērtīga ES Zilā karoga sistēmai, un attiecīgo balvu, pamatojoties uz īpašiem rādītājiem, piešķirtu pilsētu teritorijām, kurās ir maz piesārņojuma un nav satiksmes pārslogojuma.

Galvenais ziņotājs

:

sers Albert Bore, Birmingemas pilsētas padomes loceklis (UK/PSE)

1.

izsaka nožēlu par to, ka Komisija nav publicējusi paredzamo rīcības plānu par mobilitāti pilsētās, tādējādi iespējami ierobežojot pilsētvides mobilitātes politikas potenciālu;

2.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta ierosmi izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu un tā lēmumu apspriesties ar Reģionu komiteju;

3.

atzinīgi vērtē daudzās jaunās ierosmes ES līmenī pilsētvides politikas jomā un ES piešķirto finansējumu, ar ko jau atbalstīta virkne iniciatīvu pilsētvidē, un tādēļ uzskata, ka jāpapildina zaļā grāmata un jāpaplašina pilsētvides mobilitātes politikas politiskais aspekts. Ņemot vērā iespējamo labumu, ko pastiprināta un ilgtspējīga mobilitāte pilsētās un lielpilsētās var sniegt ES iedzīvotāju dzīves kvalitātes paaugstināšanā pilsētu teritorijās, dekarbonizācijā, atkarības no izrakteņu kurināmā samazināšanā un ekonomikas konkurētspējas jomā, ES vajadzētu atjaunot centienus minētajā politikas jomā. Jāizstrādā saskaņota politika un, atbilstoši subsidiaritātes principam, ES jāuzņemas atbalsta funkcijas attiecībā uz vietējā un reģionālajā līmenī veiktajiem pasākumiem, veicinot paraugprakses izplatību, pieredzes apmaiņu un pētniecības un tehnoloģijas attīstību;

4.

atzīst, ka ES jau sniedz ievērojamu atbalstu pētniecībai saistībā ar mobilitāti pilsētās, sabiedriskā transporta reglamentēšanā un vides jautājumos. RK atbildē uz Komisijas zaļo grāmatu par mobilitāti pilsētās tika uzsvērta ilgtermiņa pievienotā vērtība, ko iespējams gūt, popularizējot tāda veida pilsētvides mobilitātes plānus, kādi jau izveidoti, piemēram, Francijas un Vācijas pilsētās, lai tos plašāk pieņemtu pilsētas visā Eiropas Savienībā kā līdzekli pilsētu satiksmes pārslogotības un vides piesārņojuma problēmu risināšanai; iestājas par pilsētu ciešāku iesaisti ES atbalstītajos pētniecības projektos attiecībā uz mobilitāti pilsētās, sabiedriskā transporta vadību un vides jautājumiem. To var panākt, atbilstoši pielāgojot pētniecības programmas;

5.

uzsver, cik svarīgi ir izveidot atbilstoša finansējuma mehānismu, kā arī mehānismus, lai nodrošinātu efektīvu partnerību. RK tādēļ atbalsta modeli, ar kuru saskaņā pilsētvides mobilitātes plānus īsteno, izmantojot ilgtermiņa publiskos-publiskos / publiskos-privātos vai mobilitātes nolīgumus. Šādiem mobilitātes nolīgumiem vajadzētu spēt piesaistīt līdzekļus no privātā sektora, vietējām, reģionālajām un valsts programmām;

6.

uzskata, ka ES uzdevums ir, cieši sadarbojoties ar Eiropas Investīciju banku, izstrādāt inovatīvus finanšu instrumentus, ar kuriem varētu finansēt ilgtspējīgai mobilitātei vajadzīgo infrastruktūru un investēt transportlīdzekļos ar zemu oglekļa emisijas līmeni. Lai gan iniciatīvas minētajās jomās tiek vērtētas atzinīgi, ir vajadzīga radikāla pāreja no atsevišķiem paraugprojektiem uz to plašu īstenošanu visā ES. Mobilitātes nolīgumi veicinātu partneru spēcīgas apvienības, kas spētu uzņemties risku saistībā ar liela apmēra komercaizdevumiem, kuri vajadzīgi ilgtspējīgu transporta infrastruktūru izveidei plašā mērogā;

7.

atbalsta Eiropas Parlamenta ziņojuma projektā iekļautos ieteikumus, ka finanšu plānā 2014.–2020. gadam būtu jāizskata tāda Eiropas finanšu instrumenta iespējamība, kas dotu iespēju līdzfinansēt

8.

aicina Komisiju izveidot finanšu instrumentu, kas veicinātu mobilitātes plānu īstenošanu pilsētu un lielpilsētu teritorijās. Šādam finanšu instrumentam vajadzētu būt tieši pieejamam reģioniem un pilsētu teritorijām neatkarīgi no dalībvalsts apstiprinājuma. Par mobilitātes plāniem atbildīgām jābūt pašām pilsētām. Vietējā un reģionālajā līmenī projekti bieži ir atkarīgi no publiskā un privātā sektora ieguldījuma pareiza sadalījuma, un minētā procesa veicināšana būtu ES kompetencē;

9.

aicina Eiropas Komisiju pievienot vērtību, finansējot stimulējošus pasākumus, veicināšanas programmas un paraugprakses apmaiņu. RK atzinumā par zaļo grāmatu izteikts ierosinājums izveidot sistēmu, kas būtu līdzvērtīga ES Zilā karoga sistēmai, un attiecīgo balvu, pamatojoties uz īpašiem rādītājiem, piešķirtu pilsētu teritorijām, kurās ir maz piesārņojuma un nav satiksmes pārslogojuma.

10.

Efektīvas un ilgtspējīgas transporta sistēmas pilsētās ievērojami veicina pilsētu, reģionu un visas ES konkurētspēju. Lai gan subsidiaritātes principa piemērošana liek secināt, ka šādu sistēmu izveide ir attiecīgo vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē, ES uzdevums ir popularizēt paraugpraksi, veicināt kopīgas mācības, paātrināt tehnoloģiju tālāknodošanu un nodrošināt ieviesto tehnoloģiju savietojamību tādā apmērā, kāds vajadzīgs, lai atvieglotu transportlīdzekļu brīvu kustību starp dalībvalstīm.

11.

Apstākļos, kad vispārējā recesija padziļinās un Eiropas uzņēmējsabiedrības cīnās par to, lai saglabātu tirgus daļu aizvien konkurējošākos globālajos tirgos, ES jārāda piemērs un jāiesaistās, lai pierādītu, ka pilsētu infrastruktūras, kas paredzēta iedzīvotāju un preču pārvietošanai, kvalitāte nodrošina Eiropas uzņēmumu priekšrocības attiecībā pret globālajiem konkurentiem, nevis samazina minēto uzņēmumu konkurētspēju. Tādēļ ir ļoti svarīgi saglabāt stimulu, ko radīja Zaļās grāmatas par mobilitāti pilsētās publicēšana 2007. gada septembrī, kā arī, lai ES veiktu konkrētus pasākumus minētajā jomā.

12.

atbalsta esošās statistikas un datu bāzu pilsētvides jomā tūlītēju pārskatīšanu, izvērtēšanu un saskaņošanu, lai novērtētu modernizācijas nepieciešamību;

13.

atbalsta Eiropas interneta portāla un foruma par mobilitāti pilsētās tūlītēju izveidi, lai veicinātu informācijas, paraugprakses un jauninājumu apmaiņu un izplatīšanu, jo īpaši ilgtspējīga transporta veicināšanas jomā;

14.

atbalsta priekšlikumu ieviest Eiropas gada balvu, lai izteiktu atzinību par izcilām un plaši izmantojamām iniciatīvām un projektiem, bet iesaka izveidot sistēmu, kas būtu līdzvērtīga ES Zilā karoga sistēmai, un attiecīgo balvu, pamatojoties uz īpašiem rādītājiem, piešķirtu pilsētu teritorijām, kurās ir maz piesārņojuma un nav satiksmes pārslogojuma;

15.

atbalsta jaunās CIVITAS iniciatīvas izstrādi, bet iesaka pēc iespējas pārskatīt un pilnveidot mehānismus CIVITAS projektu ietvaros radīto zināšanu un jauninājumu plašai pārņemšanai;

16.

principā atbalsta to, ka jāpalielina automatizētas transporta sistēmas (ITS) pētniecības un izstrādes programmas finansējums, tomēr atzīst, ka sistēmu integrācijas un savietojamības pasākumu īstenošana rada ievērojamas problēmas;

17.

stingri atbalsta pilsētu transporta integrētu plānu (mobilitātes plānu pilsētās) veicināšanu, bet, paturot prātā iespējamās problēmas saistībā ar subsidiaritāti, uzskata, ka, ja ES uzdevums ir veicināt šādu plānu izstrādi, popularizējot un izplatot paraugpraksi, lēmumu par minēto plānu izstrādi pieņem attiecīgās pilsētas un reģioni, lai iekļautu plašākas zonas, no kurām iedzīvotāji dodas uz darbu;

18.

stingri atbalsta priekšlikumu, ka Eiropas sniegtais finansējums un līdzfinansējums pilsētu transporta projektiem ir atkarīgs no integrētu mobilitātes plānu īstenošanas, papildinot ES veiktos pasākumus minēto plānu izstrādes veicināšanai;

19.

noteikti atbalsta to, lai tiktu izstrādātas pamatnostādnes ES piešķirtajam stimulēšanas finansējumam esošo reģionālās politikas instrumentu ietvaros, koordinējot valstu un reģionālos ieguldījumus, darbus un projektus, kas saistīti ar piepilsētas satiksmi un cilvēku pārvietošanos uz darbu no attālākiem rajoniem, ja šādi ieguldījumi atbilst ES mērķiem vides, sociālajā un ekonomikas jomā, tajā skaitā veicina visu transporta veidu izmantošanu. Komiteja atbalsta arī Eiropas finanšu instrumenta iekļaušanu 2014.–2020. gada finanšu plānā, dodot iespēju līdzfinansēt pilsētu transporta plānus, finansējot nevis projektus, bet gan rezultātus, kas atbilst ES mērķiem vides un sociāli ekonomiskajā jomā, un lūdz izskatīt iespēju, lai neliela apjoma eksperimentālām iniciatīvām būtu pieejams iepriekšējs finansējums. Komiteja iesaka arī izveidot vērienīgākus instrumentus, lai varētu nodrošināt lielāka apjoma finansējumu pilsētu transporta plānu izstrādei ar nosacījumu, ka ir noslēgti publiski-publiski / publiski-privāti vai nolīgumi par mobilitāti pilsētvidē, kas piesaista līdzekļus no privātā sektora, vietējām, reģionālajām un valsts programmām;

20.

atzinīgi vērtē pieredzes par tarifu integrāciju (ieskaitot viedkartes) izpētes sākšanu un atbalstītu turpmākus pētījumus par intermodālas informācijas (ieskaitot informāciju par integrētu satiksmi ar velosipēdu/vilcienu/autobusu) sniegšanu ES konurbācijās, kā arī rosina izpētīt viedkaršu savstarpējas izmantojamības iespējas, lai tās turpmāk varētu izmantot kā biļetes, kas derīgas vairākās Eiropas Savienības lielpilsētu teritorijās;

21.

atbalsta aicinājumu Komisijai izstrādāt ziņojumu par tarifikāciju pilsētās un pamatnostādnes par minēto tarifikāciju un ceļa nodevām, lai iekļūtu lielajās pilsētās un pilsētu centros. Lai gan sarežģījumi saistībā ar minēto pasākumu ir ievērojami, tam tomēr ir arī vērā ņemamas priekšrocības, jo īpaši saskaņotu transporta plānu veicināšanā un virzībā uz “vienas pieturas” intermodālajām maksājumu sistēmām;

22.

stingri atbalsta Eiropas iniciatīvas ieviešanu iekārtu standartizācijā un sertificēšanā attiecībā uz drošību, ērtumu (troksnis, vibrācija u.c.), tīklu savietojamību, pieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem, ilgtspējīgu transportu un videi nekaitīgu dzinēju tehnoloģiju, kas balstās uz oglekļa emisijas auditu;

23.

noteikti atbalsta to, ka Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā atbrīvoto apropriāciju ievērojamu daļu piešķir pašreizēju ieguldījumu pilsētu transportā finansējumam un projektiem, kurus var finansēt nekavējoties, ja šādi ieguldījumi atbilst ES mērķiem vides un sociāli ekonomiskajā jomā;

24.

aicina Eiropas Komisiju veicināt lielāku saskaņotību vietējā līmenī ar pārējām ES politikām, piemēram, saistībā ar vidi, pilsētu ilgtspējīgu attīstību, pasažieru un preču transportu neapdzīvotos rajonos, klimata pārmaiņām un reģionālo attīstību;

25.

atkārtoti aicina izveidot ES līmeņa mehānismu pārskatu sniegšanai par sasniegumiem pilsētu transporta plānu īstenošanā, lai sniegtu piemērus pārējām pilsētām. Minētais process būtu jāsāk ar ES finansētu pētījumu, kurā salīdzinātas pilsētas visā ES un to īstenotie pasākumi, lai mazinātu sastrēgumus, panāktu uzlabojumus vides jomā un nodrošinātu ilgtspējīgākus transporta veidus.

25.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 200/5

—

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpaši svarīga loma Eiropas pētniecības telpas (ERA) īstenošanā;

—

uzsver, ka Eiropas Komisijai un dalībvalstīm būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, kas ļautu efektīvi un pilnībā iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības ar ERA saistītu iniciatīvu pārvaldībā;

—

atzīst ES un tās kaimiņvalstu sadarbības nepieciešamību zinātnes un tehnoloģiju jomā. Šajā ziņā būtu jāparedz kaimiņvalstu līdzdalība ne tikai ES pētniecības pamatprogrammā, bet arī citos ERA aspektos, piemēram, pētniecības programmu un infrastruktūras koordinēšanā, zināšanu apmaiņas principu ieviešanā un atvieglotas pētnieku mobilitātes sekmēšanā;

—

vēlas, lai Septītās pamatprogrammas, struktūrfondu un Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammas līdzekļu izmantošana tiktu saskaņota, jo, kā minēts iepriekšējos RK atzinumos, tas ir svarīgi nolūkā nodrošināt ES konkurētspēju un kohēzijas politikas, pētniecības politikas, kā arī inovācijas politikas savstarpēju sinerģiju valsts un reģionālajā līmenī.

Ziņotājs

:

Lahti pilsētas mērs Jyrki Myllyvirta kgs (FI/PPE)

1.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpaši svarīga loma Eiropas pētniecības telpas (ERA) īstenošanā. Tās ir galvenie dalībnieki reģionos notiekošās pētniecības un jauninājumu stratēģijas izstrādāšanā, tās bieži pārvalda pētniecības iestādes un atbalsta jauninājumiem labvēlīgu vidi, jo tām ir nepieciešamā pieredze. Turklāt parasti pilsētām vai reģionālajām pašvaldībām ir atzīta juridiskā kompetence un savs pētniecības budžets, vai arī tās citādi būtiski sekmē un līdzfinansē pētniecības un izstrādes darbu. Efektīva vietējā un reģionālā līmeņa iestāžu sistēma ir būtisks faktors veiksmīgu un rezultatīvu pētniecības pasākumu plānošanā un ieviešanā;

2.

tādēļ vietējās un reģionālās pašvaldības ir vienas no galvenajiem ieinteresētajiem, lai padziļinātu politikas un iniciatīvas, kas vērstas uz ERA padziļināšanu un ievērojamāku paplašināšanu, jo īpaši tajā paredzēto virzību uz spēcīgu pētniecības un augstākās izglītības iestāžu darbību, kuras pamatā ir jauninājumiem labvēlīga vide, starptautiskā sadarbība un saskaņota pētnieciskā darbība;

3.

uzsver pilsētu un reģionu īpašo nozīmi jauninājumiem labvēlīgas vides attīstīšanā. To politika ne tikai būtiski ietekmē Eiropas pētniecības telpas izveidi no zinātnieku mobilitātes viedokļa, jo zinātniekus piesaista tikai daudzpusīga, toleranta un jauninājumiem labvēlīga vide, bet pilsētas ir arī pētniecības infrastruktūras izveides virzītājspēks. Šajā sakarā jāatzīmē vietējās inovācijas politika, tehnoloģiju centri, uzņēmējdarbības inkubatori, zinātnes parki un riska kapitāla fondi (1);

4.

uzskata, ka izvirzītā iniciatīva ir svarīgs ieguldījums Eiropas pētniecības telpas padziļināšanā un paplašināšanā. Komiteja savā atzinumā “Eiropas pētniecības telpa – jaunas perspektīvas” (1) atzīmēja nepieciešamību īstenot pasākumus Eiropas pētniecības telpas izveides procesa paātrināšanai, kas būtu solis uz priekšu, lai padarītu Eiropas ekonomiku par viskonkurētspējīgāko ekonomiku pasaulē (2);

5.

uzsver, ka Eiropas Komisijai un dalībvalstīm būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, kas ļautu efektīvi un pilnībā iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības ar ERA saistītu iniciatīvu pārvaldībā (2). Zināšanām un inovācijai jākļūst par tautsaimniecības virzītājspēku; vietējo un reģionālo pašvaldību aktīva līdzdalība ERA pozitīvi ietekmēs ražīgumu un konkurētspēju;

6.

norāda uz pilsētu un reģionu īpaši svarīgo nozīmi starptautiskajā sadarbībā zinātnes un tehnoloģiju jomā. savas pētniecības politikas ietvaros ievērojami veicina Eiropas ieguldījumu pētniecībā un dinamiskas Eiropas Pētniecības telpas izveidi, veicot plānošanas, strukturālus un likumdošanas atbalsta pasākumus (1);

7.

atzinīgi vērtē paziņojumu, jo īpaši norādot uz tā mērķi stiprināt ES zinātnisko un tehnoloģisko pamatu, sekmēt tās rūpniecības konkurētspēju un palīdzēt risināt vispasaules problēmas, ņemot vērā atbildīgu attieksmi pret norisēm visā pasaulē;

8.

atgādina Eiropas Komisijai, ka Komiteja cieši sekos, lai tiktu ievērots līdzdarbības princips attiecībā uz pilsētām, “visām dalībvalstīm un iesaistītajām valstīm, kā arī ieinteresētajām personām, piemēram universitātēm, pētniecības organizācijām, pilsonisko sabiedrību un uzņēmējiem, kas būtu aktīvi jāiesaista Eiropas pētniecības telpas pārvaldībā” (3), kā arī tiktu norādīts uz subsidiaritātes principu un “mainīgās ģeometrijas” principu;

9.

atzīst ES un tās kaimiņvalstu sadarbības nepieciešamību zinātnes un tehnoloģiju jomā. Šajā ziņā būtu jāparedz kaimiņvalstu līdzdalība ne tikai ES pētniecības pamatprogrammā (4), bet arī citos ERA aspektos, piemēram, pētniecības programmu un infrastruktūras koordinēšanā, zināšanu apmaiņas principu ieviešanā un atvieglotas pētnieku mobilitātes sekmēšanā (5);

10.

uzsver, ka zinātnes un tehnoloģiju jomā svarīga ir sadarbība ar kaimiņvalstīm, kurām arī var būt liela ietekme uz reģionālo attīstību Eiropas Savienībā. Tas var attiekties uz Krieviju, kurai ir ievērojama zinātnes un tehnoloģiju kapacitāte, bet arī uz Austrumeiropu, Balkānu valstīm un ES neietilpstošām Vidusjūras reģiona valstīm;

11.

atzinīgi vērtē pasākumus, kas Septīto pamatprogrammu un Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammu (CIP) dara pieejamu kaimiņvalstīm, tādējādi piešķirot minētajām programmām papildu teritoriālo dimensiju;

12.

atgādina EPT ekspertu grupas secinājumus (6) par valstu un reģionu ieinteresēto personu pieaugošo nozīmi būtiski jaunu Eiropas iniciatīvu (piemēram, ERA-NET tīkli, Eurostars, Eiropas Tehnoloģijas institūts vai Joint Technology un Cluster) izstrādāšanā;

13.

vēlas, lai Septītās pamatprogrammas, struktūrfondu un Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammas līdzekļu izmantošana tiktu saskaņota, jo, kā minēts iepriekšējos RK atzinumos, tas ir svarīgi nolūkā nodrošināt ES konkurētspēju un kohēzijas politikas, pētniecības politikas, kā arī inovācijas politikas savstarpēju sinerģiju valsts un reģionālajā līmenī (7);

14.

noteikti uzsver, ka Eiropas pētniecības, apmācības un inovācijas spējas ir jāstiprina, atbalstot pētniecības infrastruktūru, pētniecību MVU, ar pētniecību saistītu reģionālo kopu vajadzībām, lai atbrīvotu pētniecības potenciālu ES “konverģences” reģionos, risinātu “zinātnes” un sabiedrības “jautājumus” un sekmētu “horizontālos” pasākumus starptautiskās sadarbības jomā (8);

15.

atbalsta inovācijas jēdziena plašu skaidrojumu, kas aptver sociālās un humanitārās zinātnes un to produktīvo mijiedarbību ar pilsētu un reģionu kultūru attiecīgajās teritorijās;

16.

norāda, ka pētniecības iestāžu un starptautisko tīklu līmenī kritiskās masas sasniegšanas mērķis ir atkarīgs no pētījuma temata, jomas un dalībniekiem. Attiecībā uz starptautiskajām partnerībām nevajadzētu piemērot pieeju “viens risinājums der visiem”;

17.

atgādina par zaļajā grāmatā (5) noteikto mērķi atrast pienācīgs līdzsvars starp iestāžu un konkurējošo finansējumu. Saskaņā ar iepriekšējos atzinumos pausto viedokli par līdzīgiem jautājumiem Komiteja aicina turpināt debates par pienācīgu līdzsvaru starp pētniecības iestāžu pamatfinansējumu un uz konkurenci balstītu finansējumu;

18.

kā uzsvērts tās iepriekš paustajā nostājā (1), Komiteja uzskata, ka rezultatīvāka ir zinātnieku un viņu komandu veikta interesantu un noderīgu pētniecības tematu izvēle un horizontālu tīklu izveide (augšupēja pieeja), nevis šo procesu stingra pārvaldīšana no augšas, tādējādi veidojot formālu sadarbību;

19.

aicina izveidot efektīvu daudzlīmeņu pārvaldības sistēmu, lai nodrošinātu politikas saskaņotību attiecībā uz programmām, kurās ir iesaistīti vairāki līmeņi un vairākas ieinteresētās puses (7);

20.

pilnībā piekrītot tam, ka būtisks faktors starptautiskajā sadarbībā zinātnes un tehnoloģiju jomā ir pētnieku mobilitāte, Komiteja uzsver šādus aspektus:

21.

uzsver nepieciešamību piesaistīt augsta līmeņa zinātniekus no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, un tādēļ uzsver ES mobilitātes veicināšanas programmu, piemēram, programmas “Marija Kirī”, nozīmi, un atzinīgi vērtē atbalsta pasākumus, kas atsevišķos reģionos ir veikti, īstenojot zinātnieku atgriešanās veicināšanas programmas (1);

22.

piekrīt Pētniecības padomes 2008. gada 30. maija secinājumiem, kuros tā Komisiju un dalībvalstis aicina atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības, tām pieprasot, būvējot un ieviešot mūsdienīgas pētniecības infrastruktūras. Tādēļ Komiteja ir ieteikusi

23.

uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību svarīgo nozīmi kopīgo pētniecības programmu – arī tādu, kurās iesaistītas trešās valstis – izstrādē, jo tās vistiešāk saskaras ar īpašajiem vietējiem apstākļiem gan zinātnisko tehnoloģiju, gan uzņēmējdarbības jomā, un līdz ar to arī pārzina sadarbības nosacījumus stratēģiskajās jomās (2). Vairāki Eiropas reģioni jau piedalās un sekmīgi piemēro pētniecības programmu saskaņošanas un sadarbības instrumentus, piemēram, ERA-NET projektos. Ne tikai dalībvalstis, bet arī pilsētas un reģionālās pašvaldības būtu jāiesaista sadarbības līgumu sekmēšanā kopējās plānošanas ietvaros (2);

24.

norāda, ka paziņojumā nav ņemti vērā vietējie un reģionālie aspekti un Eiropas Komisija tajā nav sniegusi ietekmes novērtējumu. Šis atzinums attiecas un vietējo un reģionālo pašvaldību kompetenci un tajā īpaši uzsvērta starptautiskās sadarbības zinātnes un tehnoloģiju jomā nozīme attiecībā uz pilsētām un reģioniem.

25.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 200/9

—

atzīst, ka tūrisms dod lielu ieguldījumu visu dalībvalstu IKP veidošanā, pat ja tūrisma kā uzņēmējdarbības jomas nozīme un pienesums valsts ekonomikā un vietējā un reģionālajā attīstībā dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras;

—

atzīst, ka tūrisma nozare saskaras ar daudzām problēmām, galvenokārt saistībā ar ekonomikas lejupslīdi. Tādēļ aktuāla ir nepieciešamība stimulēt tūrisma nozari un atbalstīt tajā notiekošo uzņēmējdarbību, īpaši ņemot vērā tūrisma sociālo dimensiju nodarbinātības un sociālās un reģionālās kohēzijas jomā;

—

uzsver, ka tūrisma attīstībai jābūt ilgtspējīgai, lai netiktu izšķērdēti dabas resursi un radīts kaitējums videi. Attiecīgo teritoriju dabas bagātības jāaizsargā, to izmantošanā ņemot vērā videi draudzīgu, ilgtspējīgu tūrisma attīstību ar mērķi sargāt un uzlabot vidi, to saglabāt nākamajām paaudzēm, kā arī radīt apstākļus jaunu darbavietu izveidei.

Ziņotājs

:

Konstantinos Tatsis kgs (Grieķija, PPE) Dramas, Kavalas un Ksanti apvienotās prefektūras priekšsēdētājs

1.

atzīst, ka tūrisms dod lielu ieguldījumu visu dalībvalstu IKP veidošanā, pat ja tūrisma kā uzņēmējdarbības jomas nozīme un pienesums valsts ekonomikā un vietējā un reģionālajā attīstībā dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras;

2.

norāda, ka tūrisms ir nozīmīgs ienākumu avots daudzu reģionu ekonomikā, bet līdz šim tā Kopienas dimensija ir bijusi ļoti ierobežota. Vienlaikus atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Atjauninātā ES tūrisma politika – veidojot spēcīgāku Eiropas tūrisma partnerību” un paziņojumu “Noturīgas un konkurētspējīgas Eiropas tūrisma nozares programma”;

3.

pauž gandarījumu, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību (Lisabonas līguma) jaunajā 195. pantā tūrisms ir atzīts par ES komplementāras darbības jomu, un tāpēc izsaka cerību, ka Lisabonas līguma ratifikācija panākama iespējami īsā laikā, lai nodrošinātu stabilu juridisko pamatu ES darbībai minētajā jomā;

4.

norāda uz tūrisma nozīmi un tūrisma nozares lomu, kas ir svarīga daudzējādā ziņā, ievērojami sekmējot Eiropas ekonomikas attīstību kopumā, kā arī daudzu dalībvalstu tautsaimniecības attīstību un to IKP pieaugumu. Tajā pašā laikā tūrismam papildus izglītojošai, saturīgi pavadīta brīvā laika vai atpūtas funkcijai ir svarīga nozīme nodarbinātībā, tā kā daudzas profesijas ir atkarīgas no tūristu plūsmām un daudzu profesiju pārstāvji ir nodarbināti tūrisma infrastruktūrā un ar to saistītās darba vietās;

5.

norāda uz tūrisma nozīmi plašākas sociālās kohēzijas veicināšanā, sniedzot reģioniem attīstības un uzņēmumu veidošanas iespējas; īpaši tas attiecas uz reģioniem, kuriem nav citu labklājības gūšanas avotu, lai daļu radušos ienākumu izplatītu visā sabiedrībā. Apgabalos, kur pastāvīgi samazinās iedzīvotāju skaits un kuriem ir saimnieciskas grūtības, augoša tūrisma nozare dažos gadījumos var pat atgriezeniski ietekmēt negatīvas attīstības tendenci un sekmēt nepieciešamās strukturālās pārmaiņas;

6.

uzskata, ka vairāk jāuzsver tūrisma lielā nozīme Eiropas sabiedriskās apziņas attīstībā, jo tas sekmē Eiropas iedzīvotāju mobilitāti. Tūrisma ieguldījums šādas apziņas veidošanā, patiecoties iedzīvotāju saskarsmei un kontaktiem citās dalībvalstīs, ar citām sociālām kultūrām un citādām valstīm, nostiprina daudzveidības uztveri, vienlaikus sekmējot Eiropas kopības apziņu. Iedzīvotāju mobilitāte, ko nodrošina tūrisma attīstība Eiropas reģionos, ir būtiska Eiropas pilsoniskuma jēdziena uztverē;

7.

atzīmē, ka tūrisma attīstība ir tieši saistīta ar tādām jomām kā vide un kultūra. Attiecībā uz vidi ir svarīgi veicināt ilgtspējīga un noturīga tūrisma attīstības politikas, lai vidi izmantotu, vienlaikus to aizsargājot. Attiecībā uz kultūru tūrisms ļauj izmantot mūsdienu kultūras sniegumu un novērtēt Eiropas kultūras mantojama bagātību;

8.

uzsver, ka reģionālajā līmenī tūrisms nodrošina stabilas darba vietas un palīdz saglabāt un veicināt nodarbinātību, ievērojami sekmējot Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanu nodarbinātības jomā;

9.

atzīst, ka tūrisma nozare saskaras ar daudzām problēmām, galvenokārt saistībā ar ekonomikas lejupslīdi. Tādēļ aktuāla ir nepieciešamība stimulēt tūrisma nozari un atbalstīt tajā notiekošo uzņēmējdarbību, īpaši ņemot vērā tūrisma sociālo dimensiju nodarbinātības un sociālās un reģionālās kohēzijas jomā;

10.

uzsver, ka tūrisma attīstībai jābūt ilgtspējīgai, lai netiktu izšķērdēti dabas resursi un radīts kaitējums videi. Attiecīgo teritoriju dabas bagātības jāaizsargā, to izmantošanā ņemot vērā videi draudzīgu, ilgtspējīgu tūrisma attīstību ar mērķi sargāt un uzlabot vidi, to saglabāt nākamajām paaudzēm, kā arī radīt apstākļus jaunu darbavietu izveidei;

11.

norāda, ka reģionālā līmeņa teritoriālā plānošana tūrisma jomā ir instruments, lai panāktu optimālu līdzsvaru starp uzņēmējdarbības attīstību un dabas vides izmantošanu, katrā reģionā novēršot dabas un enerģijas resursu izšķērdēšanu. Dažos reģionos jau tagad ir noteikts maksimālais viesu mītņu skaits, un tiek ierosināts šādu praksi apspriest paraugprakses apmaiņas ietvaros. Šajā sakarā Komiteja iesaka noteikt konkrētus maksimālās robežas noteikšanas kritērijus, ņemot vērā reģionālās attīstības mērķus, sociālās vajadzības un papildu darba vietu radīšanas iespējas;

12.

norāda, ka tūrisma jomā konkurence izpaužas trijos aspektos. Vispirms ir ārējā konkurence starp dažādu valstu tūrisma objektiem Eiropas Savienībā un ārpus tās robežām. Tad ir iekšējā konkurence starp dažādiem tūrisma objektiem Eiropas Savienībā. Visbeidzot pastāv konkurence starp dažādiem tūrisma objektiem vienas valsts ietvaros. Ikvienai no minētajām konkurences formām ir savas īpatnības, kas prasa atšķirīgu pieeju;

13.

atzīmē, ka tūrisma sezonālais raksturs ir vēl viena problēma, ar ko nozare saskaras reģionos. Ņemot vērā problēmas raksturu, tās risinājums nav meklējams valsts, bet gan reģionālā līmenī, jo sezonalitāte ir saistīta ar konkrētām sociālām un reģionālām īpatnībām, kas tiešā veidā ietekmē tūristu plūsmas. Savukārt valsts mērogā tūrisma produktus var attīstīt un dažādot daudzējādā veidā atkarībā no sezonām;

14.

atzīst, ka tūrisms pamatā ir pakalpojumu sniegšanas nozare, kam ir raksturīga spēcīga konkurence un klientu pieprasījums pēc kvalitātes. Tāpēc šajā nozarē ir vajadzīgs augsti kvalificēts un pienācīgi izglītots darbaspēks;

15.

atzīmē, ka jānostiprina uzņēmumi, kas darbojas tūrisma jomā, lai tie spētu piesaistīt augsti kvalificētu un izglītotu darbaspēku. Tādējādi tūrisms visā Eiropā iegūtu lielāku dinamiku, un tiktu radīta iespēja ievērojami uzlabot viesiem pieejamos pakalpojumus, padarot Eiropas tūrisma objektus pievilcīgākus;

16.

uzsver vajadzību atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus, pamatojoties uz Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktā minēto principu “vispirms domāt par mazākajiem”. Tūrisma nozarē galvenokārt darbojas tieši MVU. Tāpēc to darbības tiesiskajam regulējumam vajadzētu būt tiem labvēlīgākam, un būtu jāveic tieši pasākumi, lai saglabātu esošās darba vietas un radītu jaunas nodarbinātības iespējas;

17.

norāda, ka tūrisma nozare būtu jānostiprina Eiropas Savienības vispārējās attīstības politikas ietvaros, ņemot vērā ES attīstības pamatprioritātes un instrumentus;

18.

iesaka īstenot publiskas un privātas iniciatīvas, kas ļauj uzlabot gaisa un jūras satiksmi starp Eiropas reģioniem, tādējādi ES iedzīvotājiem nodrošinot lielāku mobilitāti;

19.

atzīmē, ka ilgtspējīgas izaugsmes ietvaros vides apsaimniekošana un aizsardzība ir viens no diviem galvenajiem attīstības pīlāriem;

20.

norāda, ka otrs attīstības pīlārs ir tūrisma sociālās dimensijas stiprināšana, tiecoties aizsargāt nodarbinātību un ievērojot vajadzību pārdalīt tūrisma radītos ieņēmumus plašas sabiedrības interesēs;

21.

tādēļ ierosina īstenot iniciatīvas, kas vērstas uz nodarbinātības veicināšanu tūrisma jomā, tostarp strādājošo izglītošanas programmas, pasākumus, lai saistītu tūrismu un vidi un veicinātu ilgtspējīgu tūrisma attīstību, sniegtu atbalstu jaunu tehnoloģiju ieviešanai reģionālajos tūrisma pakalpojumos, tos saistot ar kultūru un plaši izplatītiem pakalpojumiem, veicinātu Eiropas līmeņa tūrisma objektu tīklu veidošanu ar mērķi aizsargāt vidi, akcentēt vietējos ražojumus, uzlabot pakalpojumu sniegšanu un veicināt tādu uzņēmējdarbības praksi, kas sekmē plašāku sociālo attīstību un visas sabiedrības labklājības vairošanu vietējā līmenī;

22.

norāda, ka pastāvošā prakse un Kopienas pasākumi, piemēram, izmēģinājuma projekts sociālā tūrisma jomā Eiropā un iniciatīva “Labākie tūrisma objekti” (EDEN) būtu jāpastiprina un vairāk jāvirza uz nozares specifiku. Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē, ka ik gadu tiek izvēlētas vairākas kategorijas, tās pārnesot no gada uz gadu, lai satura izmaiņas neietekmētu procesa nepārtrauktību gadu gaitā; Komiteja aicina arī Komisiju veikt vietējo un reģionālo pašvaldību pārrobežu un starpreģionālās sadarbības veicināšanas pasākumus, lai popularizētu kopīgos tūrisma produktus;

23.

uzsver vajadzību sekmēt alternatīvas tūrisma formas, lai izmantotu visas pieejamās iespējas, radītu jaunus pakalpojumus un veicinātu jaunus produktus;

24.

ierosina sekmēt Eiropas ilgtspējīgas tūrisma attīstības modeli, balstoties uz programmu, kas ietvertu kultūras integrēšanu tūrisma piedāvājumā, vides aizsardzību, Eiropas tūrisma piedāvājuma konkurētspējas veicināšanu, gaisa un jūras satiksmes uzlabošanu starp reģioniem, uzņēmējdarbības rosināšanu un jaunu tehnoloģiju ieviešanu;

25.

ierosina pastiprināt Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (CEDEFOP) nozīmi saiknes nodrošināšanā ar reģionālajām pašvaldībām, un aicināt to turpināt izvērtēt tūrisma jomā nepieciešamās prasmes, pamatojoties uz reģionu vajadzībām un mērķiem, lai paplašinātu nodarbinātības iespējas un uzlabotu sniedzamo pakalpojumu kvalitāti;

26.

ierosina izmanot Eiropas pieredzi vietējo nodarbinātības rīcības plānu ieviešanā un, izmantojot par paraugu 89 teritoriālos nodarbinātības izmēģinājuma līgumus, izstrādāt reģionālā līmeņa plānus, sadarbojoties vietējām un reģionālajām pašvaldībām, viesnīcu, atpūtas un kultūras nozares pārstāvjiem, šo nozaru darbinieku pārstāvjiem un Eiropas alternatīvā tūrisma nozares sociālajiem dalībniekiem, lai reģionālā līmenī izveidotu saskaņotu nodarbinātības atbalsta politiku tūrisma nozarē. Komiteja iesaka šajos plānos iekļautajiem pasākumiem paredzēt struktūrfondu atbalstu;

27.

ierosina veikt pasākumus, lai uz laiku samazinātu reģionālo lidostu nodokļus, tādējādi veicinot to darbību un nostiprinot tiešo satiksmi ar galvenajiem tūristu plūsmas avotiem.

25.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 200/13

—

atzinīgi vērtē EK priekšsēdētāja Barroso kga nepārprotamās norādes G-20 sammitā Londonā 2009. gada 2. aprīlī, kur viņš uzsvēra, ka ekonomikas atveseļošanas sekmēšanai ir svarīgi īstenot piecus šādus koordinētus pasākumus: fiskālu stimulu koordinēšana pasaules mērogā; ilgtspējīga pieprasījuma veicināšana, lai sekmētu uzticēšanos; treškārt, nepieciešamība sekmēt globālu pārvaldību; ceturtkārt, nepieciešamība veicināt tirdzniecību, kā arī attīstību un klimata pārmaiņu apkarošanu;

—

tā kā ir paredzams, ka krīze dažādus reģionus ietekmēs atšķirīgi, Komiteja uzsver teritoriālās kohēzijas mērķa nozīmi, ņemot vērā ierosinātos pasākumus saglabāt vai radīt darba vietas un veicināt ekonomisko aktivitāti;

—

atbalsta Eiropas Savienības ieceri sniegt vērienīgu atbalstu, lai panāktu ekonomikas atveseļošanu, palielinot pirktspēju un īstenojot konkrētus pasākumus nozīmīgākajās Lisabonas stratēģijas jomās (konkurētspēja un inovācija, ilgtspējīga attīstība un sociālā kohēzija).

Ziņotājs

:

Ziemeļreinas–Vestfālenes landtāga loceklis Dietmar Brockes kgs (DE/ALDE)

1.

pauž īpašas bažas par saimnieciskā stāvokļa straujo pasliktināšanos ES dalībvalstīs, reģionos un pašvaldību teritorijās, kā arī faktu, ka smaga krīze ir skārusi visas pasaules ekonomiku;

2.

pauž gandarījumu, ka Eiropas Komisija rīkojusies operatīvi un nākusi klajā ar ekonomikas atveseļošanas plānu, reaģējot uz pasaules finanšu un ekonomikas krīzi, un atzīmē, ka izaugsmes prognozes, kas ir plāna pamatā, ekonomikas attīstības dēļ jau bija samazina;

3.

atzinīgi vērtē EK priekšsēdētāja Barroso kga nepārprotamās norādes G-20 sammitā Londonā 2009. gada 2. aprīlī, kur viņš uzsvēra, ka ekonomikas atveseļošanas sekmēšanai ir svarīgi īstenot piecus šādus koordinētus pasākumus: fiskālu stimulu koordinēšana pasaules mērogā; ilgtspējīga pieprasījuma veicināšana, lai sekmētu uzticēšanos; treškārt, nepieciešamība sekmēt globālu pārvaldību; ceturtkārt, nepieciešamība veicināt tirdzniecību, kā arī attīstību un klimata pārmaiņu apkarošanu;

4.

uzsver, ka pasaules finanšu un ekonomikas krīze ir pārbaudījums tirgus ekonomikai un tādēļ aicina visas par ekonomikas jomu atbildīgās puses pārliecinoši un nosvērti reaģēt uz krīzi un iedzīvotājos veicināt optimismu ar labas prakses piemēriem;

5.

ļoti kritiski vērtē finanšu kapitāla sektora neapdomīgo rīcību, izmantojot kredītus biržas spekulācijās, garantējot kredītus (nodrošinātās parādsaistības, uz aktīviem balstīti vērtspapīri) un veicot kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas darījumus, kā arī kontroles trūkums no valstu, Eiropas un starptautisko uzraudzības iestāžu un institūciju puses un nepietiekamais regulējums finanšu jomā;

6.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis turpmākajās diskusijās par pasaules jauno finansiālo kārtību iestāties par pienācīgu un efektīvu finanšu sistēmas pārveidi (investīciju banku, riska ieguldījumu fondu un privātā kapitāla fondu darbība), lai nepieļautu tik neapdomīgas rīcības atkārtošanos. Veidojot šādu sistēmu,

7.

pauž stingru pārliecību, ka reālajai ekonomikai un tās finanšu sistēmai jākalpo cilvēkiem; uzskata, ka regulējums un kontrole, it īpaši Bāzeles II noteikumi, jāattiecina uz visiem finanšu sistēmas dalībniekiem, tostarp riska ieguldījumu fondiem, privāto kapitāla vērtspapīru fondiem un citām neregulētām finanšu struktūrām;

8.

uzskata, ka strukturāla un fundamentāla pasaules finanšu sistēmas reforma ir tikpat svarīga kā ekonomikas atbalsta pasākumi, ko veic ES un dalībvalstis saistībā ar pašreizējo ekonomisko krīzi; atjaunota uzticība finanšu tirgiem kopumā novērsīs tirgus ekonomikas ilgstošu diskreditāciju. Šādu uzticēšanos var atgūt tikai ar skaidriem, efektīviem, saprotamiem un labi izskaidrotiem pasākumiem finanšu tirgu nestabilitātes pārvarēšanai;

9.

uzskata, ka ārkārtas situācijā ir jāīsteno īpaši pasākumi; jārīkojas nekavējoties, jāatsakās no līdzšinējā domāšanas veida, stingri jāievēro pārskatītie Māstrihtas kritēriji, kā arī elastīgāk jāpiemēro Stabilitātes un izaugsmes pakta kritēriji publisko finanšu jomā (noteikumi par valsts parādu un budžeta deficītu);

10.

tā kā ir paredzams, ka krīze dažādus reģionus ietekmēs atšķirīgi, Komiteja uzsver teritoriālās kohēzijas mērķa nozīmi, ņemot vērā ierosinātos pasākumus saglabāt vai radīt darba vietas un veicināt ekonomisko aktivitāti;

11.

atzīmē, ka dalībvalstu un to pašvaldību pakalpojumi ir galvenā publisko pakalpojumu daļa, kas vistiešāk ietekmē iedzīvotāju spēju pārdzīvot pasaules ekonomisko krīzi, un ievērojamais budžeta samazinājums dalībvalstīs neļaus pašvaldībām pilnībā nodrošināt patstāvīgo funkciju izpildi. Tomēr arī šādos apstākļos Eiropas Savienībā un dalībvalstīs jāsaglabā tiesiskuma principi, kas veido pamatu iedzīvotāju uzticībai publiskajai varai;

12.

atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Komisija nav kavējusies un rīkojusies apņēmīgi, izstrādājot Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu, lai apturētu ekonomisko lejupslīdi;

13.

uzsver, ka ES dalībvalstīm šajos krīzes apstākļos jārīkojas kā vienotai kopienai un tās nedrīkst atgriezties pie nacionālistiskas un protekcionistiskas politikas;

14.

tāpēc uzsver, ka jāuzlabo koordinācija ES līmenī un Eiropai jārīkojas izlēmīgi, nodrošinot kopīgu pamatu rīcībai, lai dalībvalstis varētu īstenot ekonomiskajai situācijai un to budžeta iespējām atbilstošus pasākumus. Komiteja uzskata, ka tas, ka dažu dalībvalstu valdības iespaido vietējo pašvaldību pamata funkcijas, samazina jo īpaši šo dalībvalstu, bet arī visas Eiropas Savienības spēju sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus un palielina atšķirības starp dažādiem Eiropas reģioniem;

15.

atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumus par ieguldījumiem enerģētikas un platjoslas savienojumu infrastruktūras projektos, lai īstenotu ES Ekonomikas atveseļošanas plānu, ko Eiropadome apstiprināja 2008. gada decembrī un 2009. gada martā. RK tomēr uzskata, ka, ņemot vērā Komisijas ierobežotās iespējas elastīgi lemt par neizlietotajiem ES budžeta līdzekļiem un pārlieku ilgās sarunas ar dalībvalstīm par šo līdzekļu izmantošanu, ir nepieciešama ES budžeta strukturāla reforma, it īpaši, lai palielinātu tā elastīgumu. Komiteja uz to ir norādījusi arī atzinumā par budžeta vidusposma pārskatīšanu (1);

16.

atbalsta Eiropas Savienības ieceri sniegt vērienīgu atbalstu, lai panāktu ekonomikas atveseļošanu, palielinot pirktspēju un īstenojot konkrētus pasākumus nozīmīgākajās Lisabonas stratēģijas jomās (konkurētspēja un inovācija, ilgtspējīga attīstība un sociālā kohēzija);

17.

atzinīgi vērtē 19. un 20. marta Eiropadomes apņemšanos sekmēt atjaunināto Lisabonas stratēģiju izaugsmei un nodarbinātībai un uzsver pašreizējā darba jautājumā par izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas nākotni pēc 2010. gada īpašo nozīmi. Komiteja tādēļ atgādina, ka RK ir nolēmusi uzsākt konsultācijas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām par izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas nākotni pēc 2010. gada (2);

18.

atzinīgi vērtē to, ka 19. un 20. marta Eiropadome ir atzinusi, ka prioritārs uzdevums ir novērst krīzes sociālo ietekmi, “sekmējot nodarbinātību, it īpaši veicinot jaunu prasmju, kas nepieciešamas jaunā darba vietā, apguvi, […], sekmējot solidaritāti un dodot iespēju sociālās aizsardzības sistēmām pilnībā pildīt savu automātiskas stabilizēšanas uzdevumu” (secinājumu 19. punkts);

19.

izsaka nožēlu, ka Eiropadome tās pēdējās sanāksmes laikā 2009. gada 19. un 20. martā Briselē skaidri neatzina vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi cīņā ar ekonomikas krīzi;

20.

uzskata, ka Komisijai starptautiskajās sarunās jācenšas panākt pasaules finanšu sistēmas pārstrukturēšana un stabilizēšana, lai nodrošinātu tās ilgtspējību;

21.

uzskata, ka publisko ieguldījumu un finansiālo atvieglojumu programmām, kuru mērķis ir veicināt ekonomikas atveseļošanu, jāsekmē arī pāreja uz “zemas oglekļa emisijas” ekonomiku, un aicina Komisiju un dalībvalstis šādu mērķi izvirzīt arī ekonomikas atveseļošanas plānos un programmās. Pašreizējā ekonomikas krīze nedrīkst apdraudēt ES mērķus klimata jomā pēc 2012. gada;

22.

rosina dalībvalstis nekavējoties izstrādāt nacionālos ekonomikas atveseļošanas plānus un piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus to īstenošanai, ja vien tās šādus plānus jau neīsteno;

23.

izstrādājot valstu ekonomikas atveseļošanas plānus, rūpīgi jānovērtē plānos paredzēto taupības pasākumu ietekme uz valsts sociālo un ekonomisko stāvokli ilgtermiņā. Nepārdomāta taupīšana – arī centieni ietaupīt nedaudz līdzekļu – var radīt lielākus zaudējumus nekā ieguvumus, turklāt zaudējumi ilgtermiņā var pat palielināties; no otras puses, jāņem vērā arī parādu sloga ietekme uz valsts budžeta veidošanas iespējām, tādēļ ir jāpārbauda jebkādu izdevumu nepieciešamība un ekonomiskā pamatotība;

24.

uzstāj, ka Eiropas struktūrfondu līdzekļi ir jāpiešķir, lai paātrinātu ieguldījumus un modernizētu Eiropas infrastruktūru;

25.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt priekšlikumus, kā palielināt elastību ES struktūrfondu līdzekļu piešķiršanas procesā un novērst šķēršļus, kas pašlaik kavē piekļuvi līdzfinansējumam, ko piešķir publiskais un privātais sektors;

26.

rosina Komisiju izvērtēt, vai tuvākajā laikā, pieņemot izņēmuma noteikumus tiesību aktos, kas attiecas uz finanšu, ekonomikas un budžeta jomu, nevarētu likvidēt mehānismus, kuri pašreizējos apstākļos, iespējams, padziļina krīzi;

27.

aicina dalībvalstis, it īpaši euro zonas dalībvalstis, izpētīt iespēju izveidot visaptverošu Eiropas aizdevumu, ko kopīgi garantētu visas dalībvalstis;

28.

atbalsta Komisijas neseno priekšlikumu padarīt elastīgāku Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondu, lai šo instrumentu varētu efektīvi izmantot, lai mazinātu krīzes negatīvo ietekmi uz darba tirgu. Komiteja šajā sakarā atgādina, ka tā daudzas pārmaiņas, ar kurām tagad nākusi klajā Komisija, jau ir ierosinājusi sākotnējā atzinumā par EGAF 2006. gadā, un atzinīgi vērtē to, ka šie ieteikumi tagad ir ņemti vērā;

29.

norāda, ka reģionālās un vietējās pašvaldības īsteno daudzus iedzīvotājiem nozīmīgus attīstības projektus un projektus publiskās infrastruktūras uzlabošanai; ES pašvaldību pārziņā ir viena trešdaļa valsts izdevumu un vairāk nekā divas trešdaļas valsts ieguldījumu;

30.

vēlas vērst uzmanību uz to, ka pēdējos gados daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības ir iesaistījušās pārrobežu izpirkumnomas darījumos, attīstot būtisku infrastruktūru, un daudzi no tiem pašreiz ir apdraudēti, ņemot vērā finanšu krīzi un nepietiekamo informāciju, kas bija daudzu šādu darījumu pamatā. Daudzas šādas shēmas ir saistītas ar nekvantificējamiem finanšu un tiesiskiem riskiem, un tādēļ ir nepieciešami saskaņoti pasākumi, lai ierobežotu no šīm shēmām izrietošo problēmu iespējamo ļoti negatīvo ietekmi uz iedzīvotājiem;

31.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā faktu, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga nozīme ekonomikas krīzes pārvarēšanā. Komiteja aicina dalībvalstis izvairīties no tiešas līdzekļu samazināšanas vietējām pašvaldībām, jo to ienākumi jau ir samazinājušies ekonomikas krīzes dēļ;

32.

vērš uzmanību uz paraugpraksi dažās dalībvalstīs, kas, neskatoties uz ekonomisko situāciju, ir atradušas iespējas atbalstīt vietējās pašvaldības, tām piešķirot papildu aizdevumus un finansējumu, lai kompensētu aizvien lielāko nepieciešamību pašvaldībās sniegt sabiedriskus pakalpojumus;

33.

norāda, ka līdzšinējie centieni nodrošināt budžeta konsolidāciju, ja tā panākta, ierobežojot valsts neto ieguldījumus, ir samazinājuši valsts kapitāla apjomu; tāpēc pašlaik valsts ieguldījumi, it īpaši vietējā un reģionālajā līmenī, ir jāpalielina; tie jānovirza publiskajai infrastruktūrai, ceļiem, bērnudārziem, skolām, augstskolām, slimnīcām, platjoslas savienojumu izveidei, energoefektivitātes paaugstināšanai; no otras puses, jāpastiprina tādi centieni nodrošināt budžeta konsolidāciju, kuru mērķis ir samazināt patēriņa izdevumus, lai tādējādi izvairītos no parādiem un saglabātu turpmāko paaudžu rīcības iespējas;

34.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par noteikumiem mikrokredītu piešķiršanai Eiropas Savienībā. Šajā priekšlikumā jāparedz mikrokredītu piešķiršanas pamatnosacījumi, lai novērstu jebkādus konkurences izkropļojumus un atvieglotu mikrokredītu pārrobežu pieejamību un līdzfinansējumu no ES budžeta. Reģionu komiteja atbalsta iniciatīvu Jasmine, ar kuru Eiropas Komisija un Eiropas Investīciju banka nāca klajā 2008. gada septembrī;

35.

uzsver, ka ES ekonomikas atveseļošanas pasākumi, ievērojot subsidiaritātes principu, ir jāīsteno visos līmeņos; kopumā atbalstāmi ir papildu pasākumi, kurus var ātri īstenot, lai īsā laikā palielinātu pieprasījumu; lietderīgs risinājums būtu arī ES piešķirto līdzekļu izmaksāšana avansā, lai ātrāk varētu sākt pasākumu īstenošanu;

36.

norāda tomēr, ka pasākumiem jāsniedz labums arī ilgākā termiņā un jābūt efektīviem, kā tas paredzēts Lisabonas stratēģijā; gan pasākumu, gan turpmākās izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas;

37.

lūdz Komisiju vienkāršot nelielo pasūtījumu piešķiršanas kārtību, kurai ir jābūt elastīgākai, it īpaši reģionālajās un vietējās pašvaldībās, lai līdzekļus varētu piešķirt ātrāk un MVU un amatniecības uzņēmumi ātrāk saņemtu pasūtījumus, kas ļautu saglabāt darbavietas;

38.

atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija ierosinājusi paātrināt un atvieglot struktūrfondu līdzekļu izlietošanu dalībvalstīs; ja minētā kārtība netiks būtiski vienkāršota, no struktūrfondiem finansētos infrastruktūras projektus nevarēs raiti īstenot un tiem paredzētos līdzekļus nevarēs savlaicīgi izmaksāt;

39.

norāda, ka Eiropas Komisijai aktīvāk jādarbojas šajā jomā un, iespējams, kopumā jāmaina kohēzijas politikas institucionālā struktūra, lai vienkāršotu minētās politikas īstenošanas procedūras (vadība, pārraudzība, kontrole) un tās kļūtu elastīgākas, tādējādi veicinot un paātrinot ieguldījumus;

40.

rosina Komisiju atbalstīt kopīgos (un arī uz kohēzijas nodrošināšanu vērstos) pūliņus, meklējot atbildi uz jautājumu, kā programmās varētu piedalīties finansiālā ziņā vāji attīstītas pašvaldības. Jāapsver jautājums par to, vai jānosaka jaunas līdzfinansējuma likmes, kas atvieglotu ES finansējuma izmantošanu;

41.

tāpēc aicina Komisiju veikt pasākumus, lai atbalstītu vietējās un reģionālās pašvaldības un MVU, nodrošinot atbilstošu līdzfinansējumu vai atvieglojot tā pieejamību. Kaut gan RK atzinīgi vērtē iniciatīvu palielināt avansa maksājumus ES projektiem, pieredze liecina, ka minētā iniciatīva nav īpaši efektīva, jo būtiska līdzfinansējuma saņemšana pašlaik ir apgrūtināta;

42.

uzsver, ka jāapsver īpaši vietējā un reģionālā līmeņa atbalsta pasākumi reģioniem, kuros ir straujāks bezdarba pieaugums. Šajā kontekstā būtu jāapsver dalībvalstu reģionālā atbalsta shēmu kartes iespējama pārskatīšana;

43.

uzsver, ka jāizvēlas tādi pasākumi, kas sniedz labumu maziem un vidējiem uzņēmumiem;

44.

pauž cerību, ka Komisija, aprēķinot garantiju slieksni atbalsta piešķiršanai, it īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, ņems vērā finanšu krīzes ietekmi; uzsver, ka noturīgs un visaptverošs (finansiālais) atbalsts jāsniedz kredītgarantiju un riska kapitāla finansēšanas shēmām, lai MVU varētu vieglāk piekļūt vajadzīgajiem līdzekļiem. Tas ir ļoti svarīgi pašreizējā krīzes situācijā, kas šos uzņēmumus īpaši ietekmē;

45.

uzskata, ka jāsniedz atbalsts, palielinot finansējumu profesionālās apmācības un kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumiem, un aicina Komisiju apsvērt iespējas, kā palielināt elastību, lai līdzekļus no reģionālās attīstības programmām varētu novirzīt Eiropas Sociālā fonda prioritātēm, piemēram, pārkvalifikācijai un bezdarba samazināšanai;

46.

norāda uz līdz šim veiksmīgi izmantotajiem instrumentiem, piemēram, konsultāciju sniegšanu, kā arī sadarbības tīkliem un informācijas centriem, kas ļauj efektīvi atbalstīt grūtībās nonākušus uzņēmumus; jāparedz pasākumi, kas sniedz labumu galvenokārt maziem un vidējiem uzņēmumiem, kurus, neraugoties uz stabilo pamatu, skārusi ekonomikas krīze; tieši MVU pēc krīzes pārvarēšanas sekmēs straujāku izaugsmi;

47.

rosina ES Komisiju jūnijā apkopot rezultātus un pārbaudīt, cik efektīvi bijuši Kopienas un dalībvalstu līmenī īstenotie pasākumi, un vai jāizstrādā vēl viena programma;

48.

ierosina novērtēt pasākumu īstenošanu reģionos, īpašu uzmanību veltot labas prakses piemēriem;

49.

pilnvaro priekšsēdētāju nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei un ES Padomes prezidentvalstij;

50.

vērš Eiropas Komisijas uzmanību uz nepieciešamību nodrošināt, lai visas dalībvalstis noteikti ievērotu Eiropas vietējo pašvaldību hartu.

25.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 200/18

—

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu, kurā jau nosaukumā ir skaidri atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību loma starptautiskajā sadarbībā ar attīstības valstīm;

—

ar gandarījumu konstatē, ka paziņojumā iekļauta lielākā daļa punktu, kurus tā uzsvērusi 2005., 2007. un 2008. gada atzinumos par minēto tematu;

—

uzsverot vietējo un reģionālo pašvaldību specifisko ieguldījumu, atzīst nepieciešamību visos līmeņos saskaņot sadarbības pasākumus un vēlas, lai tiktu panākts progress, pilnībā iesaistot attīstības valstu vietējās un reģionālās pašvaldības attīstības un sadarbības politikā;

—

atzinīgi vērtē un pieņem priekšlikumu Eiropas iestādēs būt par kontaktpunktu strukturētam dialogam ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām attīstības jautājumos, jo minētais priekšlikums pilnībā atbilst Līgumos noteiktajai Komitejas lomai;

—

apņemas veikt nepieciešamos pasākumus, lai kopā ar Eiropas Komisiju rīkotu ikgadējas decentralizētas sadarbības sanāksmes, uzaicinot tajās piedalīties “visus sadarbības pasākumos iesaistītos dalībniekus” Eiropas līmenī, un ierosina tās rīkot kā turpinājumu kādai no RK plenārsesijām, ja iespējams, pirmo sanāksmi varētu organizēt līdz 2009. gada beigām;

—

partnerībā ar Komisiju plāno izveidot un vadīt decentralizētas sadarbības “biržu” – tīmekļa vietni, kas būtu virtuāls turpinājums ikgadējām decentralizētas sadarbības sanāksmēm;

—

ierosina izstrādāt dokumentus, kuros ņemta vērā vietējo un reģionālo pašvaldību nepieciešamība būt informētām par ES attīstības politiku;

—

norāda, ka ir jāzina “kas, kur un ko dara”, lai izvairītos no darbības pārklāšanās un lai attiecīgo darbu varētu pamatot ar pieejamo informāciju.

Ziņotājs

:

Christophe Rouillon kgs (FR/PSE) Coulaines mērs

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu, kurā jau nosaukumā ir skaidri atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību loma starptautiskajā sadarbībā ar attīstības valstīm;

2.

atzinīgi vērtē arī Komisijas rīcību, vispirms atzīstot minēto lomu un pēc tam pakāpeniski saskaņojot Eiropas attīstības politikas un vietējo pašvaldību decentralizētas sadarbības savstarpējo saikni. Turklāt Komisija ierosina vairākas metodes, ar kuru palīdzību ļaut reģionālajām un vietējām pašvaldībām arī praksē pildīt attīstības līdzdalībnieču lomu;

3.

uzsver, ka pēc izskatāmā paziņojuma publicēšanas 2008. gadā no 15. līdz 17. novembrim Strasbūrā notika trešās “Eiropas Attīstības dienas”. Pasaules ekonomiskās krīzes apstākļos minētajā pasākumā īpaša uzmanība bija veltīta vietējai attīstības dimensijai, tā bija iespēja vairākos veidos iepazīstināt plašu sabiedrību ar vietējo un reģionālo pašvaldību daudzveidīgu pasākumu klāstu: notika dokumenta “Eiropas Sadarbības harta vietējās pārvaldības atbalstam”, kas ir Komisijas paziņojuma pavaddokuments, oficiāla prezentācija un izplatīšana, tika oficiāli sākta jaunā vietējo un reģionālo pašvaldību attīstības platforma, kuras izveidi Reģionu komiteja bija ierosinājusi 2005. gada novembra atzinumā, kā arī svinīgā ceremonijā, kurā piedalījās attīstības un humānās palīdzības komisārs un Reģionu komitejas priekšsēdētājs, novērtēta decentralizētas attīstības sadarbība un sadraudzība (dvīņošana);

4.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir iepazīstinājusi ar vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījumu attīstības un vietējās pārvaldības procesā un ir balstījusies uz konkrētiem piemēriem (tas ir jauninājums), lai parādītu tā daudzveidību un bagātību;

5.

ar gandarījumu konstatē, ka paziņojumā iekļauta lielākā daļa punktu, kurus RK uzsvērusi jau 2005., 2007. un 2008. gada atzinumos par reģionālo un vietējo pašvaldību sadarbību attīstības jomā;

6.

nevēlas lieki atkārtot visus decentralizētas sadarbības aspektus, kurus tā jau analizējusi agrāk. Tādēļ tā vienkārši norāda, ka decentralizētai sadarbībai ir raksturīgs gan atšķirīgs juridiskais pamats Eiropas Savienības dalībvalstīs, gan liela pievienotā vērtība attīstības procesā pasaulē; tās efektivitātes pamatā ir vietējo vēlēto pārstāvju klātbūtne uz vietas, pēc iespējas tuvāk palīdzības saņēmēju iedzīvotāju vajadzībām. Decentralizētā sadarbībā iesaistītās vietējās un reģionālās pašvaldības gūst lielāku pieredzi, kas tām piešķir īpaši vērtīgas padomdevēju un ekspertu spējas, lai cīnītos pret nabadzību un veicinātu Tūkstošgades attīstības mērķu (1) īstenošanu;

7.

norāda arī, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jābūt nozīmīgai lomai starptautiskajā sadarbībā, lai stiprinātu demokrātisko pārvaldību vietējā līmenī. RK tādēļ atzinīgi vērtē to, ka Komisijas paziņojums ir papildināts ar 3. punktā minētajā “Eiropas hartā vietējās pārvaldības atbalstam” noteiktajiem intervences principiem un jomām. Tā aicina plaši izplatīt minēto dokumentu, kura pamatā ir dalībvalstīs un attīstības valstu partneru veikto konsultāciju rezultāti un kurā galvenokārt uzsvērta nepieciešamība saskaņot gan dažādu vietēja līmeņa dalībnieku rīcību, gan rīcību starp visiem intervences līmeņiem (vietējā, valsts un pasaules līmenī);

8.

īpaši uzsver, ka papildus demokrātiskajai pārvaldībai, kas veicina ieinteresēto iedzīvotāju līdzdalību, spēcīgs vietējās attīstības faktors ir arī vietējo pašvaldību sadarbība, aptverot daudzas intervences jomas un nodrošinot valsts un privāto dalībnieku iesaistīšanos. Tā var arī stimulēt ražošanas, tirdzniecības uzņēmumu un ekonomisko darbību, kurā ņemtas vērā iedzīvotāju intereses un vide, organizāciju. Jo īpaši lietderīgi ir attīstīt minēto dimensiju neizdevīgākā stāvoklī esošos lauku apgabalos, jo tas ļauj cīnīties gan pret nabadzību, gan aizceļošanu uz pilsētām vai vēlēšanos nelegāli emigrēt uz ārzemēm;

9.

atzinīgi vērtē to, ka paziņojumā uzsvērta vietējo un reģionālo pašvaldību loma sabiedrības informēšanā par attīstības jautājumiem un nabadzības apkarošanu pasaulē. Nenoliedzami, ka informēšanai var būt lielāka ietekme, ja tās pamatā ir kādas vietējās pašvaldības Eiropā sadarbība ar attīstības valsts vienu vai vairākām pašvaldībām. Šādi informēšanas pasākumi ir lielisks piemērs apvienību un pašvaldību partnerībām attīstības jomā, jo to pamatā ir tādu vietējo apvienību sadarbība, kurās iesaistās attīstības jautājumos ieinteresēti iedzīvotāji. Turklāt, palielinot plašas sabiedrības interesi par attīstības neatliekamību, pašvaldības var arī sekmēt labāku imigrantu integrāciju. Šādi solidaritātes un savstarpējas dalīšanās pasākumi var sniegt iespēju imigrantiem no jauna novērtēt savas izcelsmes valsts kultūru un pārvarēt sajūtu, ka ir zaudētas saites ar dzimto zemi;

10.

norāda uz vairākiem aspektiem, kas, pēc RK ieskatiem, ir būtiski, lai labāk definētu vietējo un reģionālo pašvaldību lomu Eiropas attīstības politikas īstenošanā;

11.

ir neizpratnē par paziņojumā iekļauto decentralizētas sadarbības definīciju (ievada ierāmējums paziņojuma 3. lpp.). Agrāk Komisija uzskatīja, ka decentralizēta sadarbība ir sadarbība vietējā līmenī neatkarīgi no daudzo tās īstenošanā iesaistīto dalībnieku veida. Tādēļ RK vēlas atgādināt, ka tās izpratnē decentralizēta sadarbība ir sadarbība, kurā iesaistītas vienīgi (stricto sensu) vietējās pašpārvaldes iestādes;

12.

aicina Komisiju atzīt, ka decentralizēta sadarbība ir būtisks faktors arī dabas vides aizsardzībā un uzlabošanā un ka vietējā līmenī decentralizēta sadarbība ir atbilde uz pašreizējām globālajām bažām sakarā ar klimata pārmaiņu izraisītajām problēmām un vienlaikus nodrošina iespēju informēt par tām skartos iedzīvotājus;

13.

vēlas uzsvērt, ka atsauce uz vietējo un reģionālo pašvaldību finansiālo ieguldījumu Oficiālās attīstības palīdzībā (OAP) nedrīkst mazināt to kvalitatīvā ieguldījuma nozīmi. Vietējo un reģionālo pašvaldību veikto pasākumu pievienotā vērtība pirmām kārtām izriet no tā, ka to darbībā vietējā līmenī tiek veikta, pamatojoties uz brīvprātīgām partnerībām, nevis saistībām, kuras uzņēmusies valsts. Kā piemēru varētu minēt mazas pašvaldības, kuru rīcībā nav lielu finanšu līdzekļu, bet kuras veic nozīmīgus un atbilstīgus pasākumus;

14.

atkārtoti uzsver, ka vietējo pašvaldību sadarbība ir vispārējas stratēģijas par pasaules bagāto un nabadzīgo reģionu solidaritāti vietējā dimensija. Tādēļ pašvaldības ir spējušas apvienoties un izveidot grupas, balstoties uz dažādiem tiesiskajiem pamatiem. Centieni īstenot šādu sadarbību ir atzinīgi novērtēti Eiropas Savienības Ministru padomes 2008. gada 10. novembra secinājumos par izskatāmo Komisijas paziņojumu;

15.

atzīst nepieciešamību visos līmeņos saskaņot sadarbības pasākumus attīstības jomā un uzskata, ka Parīzes deklarācija par palīdzības efektivitāti liecina par būtisku progresu. Tādēļ RK gaida, lai Komisija ar tās delegāciju saņēmējvalstīs starpniecību censtos vispirms sekmēt lietderīgu kontaktu veidošanu, ievērojot subsidiaritātes principu un ņemot vērā pašvaldību darbības īpatnības;

16.

lai nodrošinātu labāku pārvaldību, līdzdalība (2) sadarbības un attīstības stratēģiju un politiku īstenošanā ir viens no būtiskākajiem Parīzes deklarācijas principiem. RK īpaši uzsver minēto principu un uzskata, ka tā īstenošanai decentralizēta sadarbība ir īpaši piemērota, pateicoties tās pamatā esošajam tuvumam iedzīvotājiem; tādēļ vēlas, lai tiktu pilnībā panākta attīstības valstu vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana attīstības un sadarbības politikas pasākumos;

17.

ar lielu interesi pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumus atzīt praksē vietējo un reģionālo pašvaldību kā attīstības līdzdalībnieču lomu un vēlas izteikt šādas piezīmes:

18.

īpaši atbalsta Komisijas priekšlikumu, lai RK kopā ar vietējām pašvaldībām organizētu dialogu par attīstību; tas atbilst pastāvīgajiem pašvaldību centieniem pēdējo gadu laikā, lai tās atzītu ne tikai par dalībniekiem, bet arī par pilntiesīgiem sarunu partneriem “starptautisku daudzpusēju un divpusēju līdzekļu devēju grupās”;

19.

atzinīgi vērtē un atbalsta Komisijas priekšlikumu kļūt par atbalsta punktu Eiropas iestādēs, jo minētais priekšlikums pilnībā atbilst Līgumā noteiktajai RK lomai, t.i., paust Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību viedokli;

20.

apņemas veikt nepieciešamos pasākumus, lai kopā ar Eiropas Komisiju rīkotu paziņojumā ierosinātās ikgadējas decentralizētas sadarbības sanāksmes, un atbalsta ierosinājumu, lai sanāksmēs “piedalītos visi sadarbības pasākumos iesaistītie dalībnieki” Eiropas līmenī; līdztekus citiem dalībniekiem Eiropas Komisiju varētu pārstāvēt gan attiecīgie ģenerāldirektorāti, gan vairākas Komisijas delegācijas, kas vada Eiropas sadarbību valstu līmenī un kuras pārstāvētu dažādus pasaules reģionus. Sanāksmēs piedalītos ne tikai RK, bet arī Eiropas un attīstības valstu vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī to apvienību pārstāvji. Reģionu komiteja atkārtoti aicina Eiropas Komisiju piešķirt tai finansiālu atbalstu papildus pašas RK līdzekļiem. Lai Reģionu komitejas locekļi varētu aktīvi piedalīties sanāksmju debatēs, būtu vēlams tās rīkot kā turpinājumu kādai no RK plenārsesijām; ja iespējams, pirmo sanāksmi varētu organizēt līdz 2009. gada beigām.

21.

Reģionu komiteja atzinīgi vērtē Komisijas projektu par “darbības pamatnostādņu” izstrādi, tomēr tā jautā, vai minētās pamatnostādnes būtu jāattiecina uz Komisijas delegācijām valstīs, lai labāk vadītu to attiecības ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, vai arī tikai uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Jebkurā gadījumā RK atzinīgi vērtē visus dokumentus, kurā precizēti dažādu dalībnieku uzdevumi, kaut arī tikai to darbības koordinēšanai;

22.

ja minētās “pamatnostādnes” attieksies uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, RK uzskata, ka tajās jāņem vērā decentralizētas sadarbības īpatnības un pieredze, ko šajā jomā jau guvušas vietējās pašvaldības. Jo RK uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības būtu nevis “jāvada”, bet gan jāņem vērā to nepieciešamība saņemt informāciju un jāpalīdz tām izprast ES attīstības politikas mērķus, loģiku un mehānismus, kā arī leksiku, ar ko sarežģītības dēļ bieži vien nodarbojas tikai speciālisti;

23.

tādēļ tā ierosina izstrādāt dokumentus, kas būtu Komisijas un vietējo un reģionālo pašvaldību saskaņota darba rezultāts. Ir svarīgi, lai minētos dokumentus, pateicoties atbilstīgam saturam un skaidram izteiksmes veidam, varētu plaši izmantot un lai tajos būtu autentiski atspoguļots Reģionu komitejai uzticētais strukturētais dialogs. Tas ļautu pašvaldībām labāk iekļauties Eiropas attīstības dinamikā un tās starptautiskajā vidē, jo īpaši tad, ja to rīcībā ir tikai nelielas komandas sadarbības īstenošanai;

24.

norāda, ka jau pirmajā atzinumā par šo tematu RK ir uzskatījusi par prioritāti noteikt decentralizētas sadarbības pasākumus. Ir jāzina, “kas, kur un ko dara”, lai varētu ne tikai novērtēt ieguvumus no minētā sadarbības veida, bet arī mudināt to dalībvalstu pašvaldību darbības tuvināšanu, kuras darbojas vienā un tajā pašā teritorijā, vai arī, rūpējoties par savstarpēju papildināmību, sadalīt veicamos pasākumus atbilstoši saņēmēju pašvaldību interesēm;

25.

pauž gandarījumu, ka 2008. gada 10. novembra secinājumos par Komisijas paziņojumu Padome mudina Komisiju turpināt darbu šajā jomā, “pamatojoties uz pieejamo informāciju”. Faktiski datu bāzēs ir atrodama informācija, kuru pēc savas iniciatīvas sniegušas dažas dalībvalstis vai arī Barselonā izveidotais novērošanas centrs, kurš cita starpā apkopo informāciju par Eiropas un Latīņamerikas attiecībām;

26.

jau ir uzsvērusi, ka neatliekami un steidzami jāatzīst jau esošās decentralizētas sadarbības attiecības, lai veicinātu informācijas apmaiņu un jaunu partnerību veidošanu saskaņā ar attīstības valstu vietējo pašvaldību vēlmēm, jo minētajām pašvaldībām jāpilda jauni uzdevumi, kas izriet no decentralizācijas politikas aizvien plašākās īstenošanas. Tādēļ Komiteja vēlas norādīt, ka pēc iespējas jāsamazina risks radīt jukas un sadrumstalotību, kas varētu rasties, ja, veidojot jaunas partnerības, neņemtu vērā esošās, un kuras sekmētu nevis labas pārvaldības pamatā esošo saskaņošanu, bet gan darbības pārklāšanos, kas tieši būtu jānovērš;

27.

ierosina, lai minētās “jaunās partnerības” būtu vērstas uz kvalitāti, un atzinīgi vērtē atbalstu iepriekšējā RK atzinumā izteiktajam priekšlikumam izveidot instrumentu informācijas apmaiņas veicināšanai: paziņojumā minētā decentralizētas sadarbības “birža” būtu jāuzskata par instrumentu, kas nodrošina pastāvīgu dialogu ar un starp visu decentralizētā sadarbībā iesaistīto pasaules reģionu vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tādēļ RK, sadarbojoties ar Eiropas Komisiju, plāno izveidot un vadīt tā saucamo “biržu” – tīmekļa vietni, kas būtu virtuāls turpinājums ikgadējām decentralizētas sadarbības sanāksmēm. Veidojot minēto informācijas “biržu”, Komiteja ņems vērā pašreizējās iniciatīvas, lai izvairītos no darbības pārklāšanās;

28.

apzinās, ka ne visas saites starp Eiropas un attīstības valstu vietējām pašvaldībām vārda tiešā nozīmē ir decentralizēta sadarbība, kas palīdz partnerattiecībās iesaistītajai pašvaldībai veidot tās attīstību saskaņā ar labas pārvaldības principu;

29.

piekrīt uzskatam, ka “draudzīgas” attiecības varētu izvērsties par nozīmīgāku darbību, ja visas vietējās pašvaldības labāk pārzinātu decentralizētas sadarbības iespējas. Būdama Eiropas iestāde, kas pārstāv Eiropas vietējās pašvaldības visos līmeņos, RK uzskata, ka tai var būt centrālā loma un ka tā var sekmēt vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību attīstības veicināšanā, veicot reālus decentralizētas sadarbības pasākumus, kas, ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību partnerību vajadzības, dažkārt var izpausties kā tehniska rakstura īslaicīga apmaiņa;

30.

kā uzsvērts jau pirmajā RK atzinumā par decentralizētu sadarbību, uzskata, ka partnervalstu vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvības organizācijām vai valstiskajām apvienībām ir galvenā loma. Tās ne tikai veido saiknes un nodrošina apmaiņu starp vietējiem vēlētiem pārstāvjiem, kas saskaras ar līdzīgām problēmām, bet var arī veidot dialogu ar centrālajām valdībām, lai noteiktu stratēģiskās prioritātes, pienācīgi ņemot vērā vietējos attīstības līmeņus;

31.

tādēļ iesaka veicināt šādu organizāciju un apvienību izveidi un strukturēšanu, tostarp atbalstīt reģionālo grupējumu izveidi, un aicina mobilizēt spēkus minētā mērķa sasniegšanai ar to līdzinieku dalībvalstīs vai Eiropas Savienības atbalstu;

32.

noteikt iesaka rūpēties par priekšlikuma tekstā un Eiropas Savienības atbalsta programmās noteikto principu saskaņotību neatkarīgi no tā, kurā pasaules reģionā tie piemērojami un kāds Eiropas sadarbības instruments tiek izmantots. Piemēram,

33.

uzskata, ka Komisijas dokuments kopumā ir liels solis uz priekšu; vēlas uzsvērt Komisijas pozitīvo attieksmi pret vietējo un reģionālo pašvaldību īstenoto decentralizēto sadarbību; ir pārliecināta, ka noteikti jāturpina uzturēt pastāvīgu, konstruktīvu dialogu ar visiem iesaistītajiem dalībniekiem, lai pienācīgi atbalstītu gan Eiropas, gan saņēmējvalstu vietējo pašvaldību iesaistīšanos sadarbībā un attīstībā. Tādēļ RK pauž vēlmi un ir gatava pilnībā pildīt savas saistības, būdama Eiropas iestāde, kas apvieno un pārstāv Eiropas vietējās pašvaldības visos teritoriālajos līmeņos.

25.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 200/23

—

atzinīgi vērtē to, ka Eiropadome ir lūgusi Eiropas Komisiju izstrādāt Baltijas jūras reģiona stratēģiju. Daudzu iemeslu dēļ tieši Baltijas jūras reģions ir vispiemērotākais, lai īstenotu izmēģinājuma projektu, proti, Eiropas Savienības iekšēju stratēģiju viena makroreģiona mērogā un padziļinātu sadarbību ar ārpuskopienas valstīm, Baltijas jūras reģiona stratēģiju saistot ar Ziemeļu dimensiju;

—

uzsver, ka Baltijas jūras stratēģijā jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī tai jāatspoguļo iedzīvotāju viedoklis, un uzskata, ka Krievija un Norvēģija būtu jāiesaista gan Baltijas jūras reģiona stratēģijas izstrādē, gan tās īstenošanā; lai stratēģija būtu efektīva, tā jāsaista ar Ziemeļu dimensiju;

—

aicina Padomi izvirzīt kopīgus mērķus un paredzēt pasākumus saistībā ar stratēģijas īstenošanu, kā arī pieņemt attiecīgus lēmumus. Visi lēmumi tiktu sagatavoti darba grupā, kuru vadītu Komisija un kuras sastāvā ietilptu Baltijas jūras reģiona valstu valdību, Eiropas Komisijas un vietējā un reģionālā līmeņa vēlētie pārstāvji, kā arī Eiropas Parlamenta deputāti un vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvji, kurus izvēlētos arī no Reģionu komitejas locekļu vidus;

—

ierosina sekmēt šo darbu, izmantojot Baltijas jūras reģiona forumu, kas notiktu reizi gadā. Minētais forums vienotu daudzas ieinteresētās personas, kuras izvēlētos pēc tādiem pašiem principiem, ko piemēroja, rīkojot ieinteresēto personu konferenci sakarā ar Baltijas jūras stratēģijas izstrādi, lai apspriestu tās virzību un rīcības programmas īstenošanu.

Ziņotājs

:

Skåne reģiona padomes priekšsēdētāja vietnieks Uno Aldegren kgs (SE/PSE)

1.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropadome ir lūgusi Eiropas Komisiju izstrādāt Baltijas jūras reģiona stratēģiju. Daudzu iemeslu dēļ tieši Baltijas jūras reģions ir vispiemērotākais, lai īstenotu izmēģinājuma projektu, proti, Eiropas Savienības iekšēju stratēģiju viena makroreģiona mērogā un padziļinātu sadarbību ar ārpuskopienas valstīm, Baltijas jūras reģiona stratēģiju saistot ar Ziemeļu dimensiju;

2.

atzinīgi vērtē ieceri apsvērt līdzīgas makroreģionāla mēroga iniciatīvas un stratēģijas arī Melnās jūras, Donavas un Ziemeļu jūras/Lamanša kanāla reģionam, lai tādejādi izveidotu daudzpusējas sadarbības pamatsistēmu, ar kuras palīdzību varētu uzlabot līdzšinējās sadarbības formas. Komiteja norāda uz 2007. gadā pieņemto atzinumu par Melnās jūras reģionu un pašlaik gatavoto atzinumu par Donavas reģionu. Izstrādājot citas stratēģijas, ir svarīgi kā paraugu izmantot Baltijas jūras reģionu, nodot tālāk Baltijas jūras reģionā gūto pieredzi un sekmēt turpmākās sadarbības padziļināšanos;

3.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme, lai sasniegtu visus Eiropas Komisijas izvirzītos stratēģijas mērķus;

4.

secina, ka astoņas no deviņām Baltijas jūras reģiona valstīm ir Eiropas Savienības dalībvalstis un tādējādi gandrīz visa Baltijas jūras piekraste ietilpst ES teritorijā. Astotā valsts, proti, Krievija, no ģeopolitiskā un ekonomikas viedokļa raugoties, Eiropas Savienībai ir īpaši svarīga. Tas attiecas arī uz Norvēģiju, kas ir Eiropas ekonomikas zonas dalībvalsts un jau ilgstoši ir nozīmīgs Baltijas jūras reģiona valstu sadarbības partneris. No vides aizsardzības viedokļa Baltijas jūras baseinam nozīmīga ir arī Baltkrievija un Ukraina;

5.

secina, ka Baltijas jūras reģionā ir vairāki īpaši jautājumi, kurus var sekmīgi risināt reģionālajā līmenī. Baltijas jūra ir jūtīga, sekla iekšējā jūra ar iesāļu ūdeni. Tā ir viena no pasaules iekšējām jūrām, kuras ūdeņos vērojama visintensīvākā satiksme. Piemēram, kopš 1995. gada energoresursu pārvadājumu apjoms Somu jūras līcī ir palielinājies septiņas reizes un sasniedz apmēram 140 miljonu tonnu gadā. No saimnieciskā viedokļa raugoties, Baltijas jūras reģiona valstu vidū pastāv ievērojamas atšķirības, un reģionā ir augsts ekonomikas dinamikas līmenis;

6.

norāda uz īpaši lielajām teritoriālajām atšķirībām minētajā reģionā. Ziemeļzviedrijā un Somijā atrodas apgabali, kuros ir ļoti neliels iedzīvotāju blīvums un kuri atrodas tālu no Centrāleiropas tirgiem. Baltijas jūras dienvidu piekrastē ir Eiropas standartiem atbilstošs iedzīvotāju blīvums, un attālums līdz noieta tirgiem Centrāleiropā ir mazāks;

7.

uzsver, ka Baltijas jūras reģionā atrodas Eiropas Savienībai nozīmīgas izejvielas, piemēram, dažādas rūdas un meža resursi, un, ja ņem vērā Krieviju un Norvēģiju, arī nafta un gāze;

8.

uzsver, ka Baltijas jūras stratēģijā jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī tai jāatspoguļo iedzīvotāju viedoklis;

9.

uzskata, ka Krievija un Norvēģija būtu jāiesaista gan Baltijas jūras reģiona stratēģijas izstrādē, gan tās īstenošanā. Lai stratēģija būtu efektīva, tā jāsaista ar Ziemeļu dimensiju. Veidojot saikni ar Ziemeļu dimensiju, Baltijas jūras reģiona stratēģija aptvers arī Barenca jūras reģionu;

10.

uzsver, ka pēdējos divdesmit gados norit plaša sadarbība visos līmeņos, tostarp veidojot dziļākas attiecības starp robežreģioniem un partnerpilsētām. Tas ir viens no Baltijas jūras reģiona stratēģijas pamatelementiem, kas būtu jāizmanto arī centienos izveidot skaidrāku un kopīgu Baltijas jūras reģiona identitāti, kura ir svarīgs priekšnoteikums stratēģijas sekmīgai īstenošanai;

11.

kopumā secina, ka Baltijas jūras reģionā pastāv īpašas iespējas un izaicinājumi, lai ES sadarbībā ieviestu makroreģionālu dimensiju. Šīs dimensijas pamatā ir pārliecība, ka pozitīva attīstība vienā reģiona daļā nenotiek uz citu reģiona daļu attīstības rēķina vai, citiem vārdiem sakot, ilgtspējīga izaugsme “nav spēle, kuras iznākums ir nulle”. Taču makroreģionālajai dimensijai nevajadzētu veicināt konkurējošu pārvaldības apgabalu veidošanos, kas liktu apšaubīt acquis communautaire: Eiropas mērķis nav kļūt par dažādu konkurējošu iekšēju tirgu kopumu;

12.

uzskata, ka Baltijas jūras reģiona stratēģija var būt viens piemērs no teritoriālās kohēzijas politikas īstenošanas viedokļa;

13.

uzsver, ka Eiropas Komisijas noteiktā stratēģijas virzība nepārprotami liecina, ka ilgtspējīgas attīstības pamatā ir trīs pīlāri, proti, ekoloģiskā, ekonomiskā un sociālā ilgtspējība. Taču Baltijas jūras reģionā īpaša nozīme ir arī enerģētikas jautājumiem, un tas stratēģijā ir jāatspoguļo. Droša un ekoloģiski ilgtspējīga piekļuve enerģijai būtiski ietekmē reģiona attīstības noturību;

14.

norāda, ka Baltijas jūras reģiona stratēģijas būtiskai sastāvdaļai jābūt Eiropas jūrniecības politikas īstenošanai šajā reģionā. Īstenojot stratēģiju, būtu jāveicina mērķis Baltijas jūras reģionu izveidot par Eiropas jūrniecības paraugprakses reģionu, kā to ir iecerējušas vairākas Baltijas jūras reģiona organizācijas un Baltijas jūras reģiona parlamentārā konference. Eiropas jūrniecības politikas integrējošā pieeja pilnībā atbilst Baltijas jūras reģiona stratēģijas starpnozaru pieejai, un tās būtu saskaņoti jāīsteno;

15.

atbalsta sešu Baltijas jūras reģiona organizāciju (1) priekšlikumu par piecu punktu rīcības plānu “Videi draudzīga kuģošana Baltijas jūrā”. Turklāt šis priekšlikums ir piemērots, lai atspoguļotu Baltijas jūras stratēģijas integrējošo pieeju un risinātu vienu no nopietnākajām reģiona problēmām, proti, samazinātu aizvien lielāko kaitīgu emisiju daudzumu, ko rada kuģi. Tādēļ iesakām atbalstīt šo priekšlikumu kā paraugprojektu paredzētā stratēģijas rīcības plāna ietvaros;

16.

norāda, ka daudzi labi piemēri liecina par vietējo partnerību nozīmi pozitīvas saimnieciskās un sociālās attīstības veicināšanā. Tādēļ, īstenojot Baltijas jūras stratēģiju, jāveicina vietējā un reģionālā partnerība starp sociālās ekonomikas jomas pārstāvjiem, privātajiem uzņēmumiem un vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

17.

uzskata, ka Komisijas izvirzītie Baltijas jūras reģiona stratēģijas mērķi, proti, vides ilgtspējība, saimnieciski attīstīts reģions, pieejams, pievilcīgs un drošs reģions, ir atbalstāmi, vienlaikus tomēr norāda, ka tie ir ļoti vispārīgi. Tādēļ īpaša uzmanība būs jāpievērš prioritāšu un rīcības plāna svarīgāko jautājumu noteikšanai. Stratēģijas sekmīgā īstenošanā izšķiroša nozīme būs attiecīgo pārvaldes iestāžu sadarbībai, kā arī spējai izveidot daudzlīmeņu pārvaldības sistēmas, kas dod iespēju stratēģijas īstenošanā iesaistīt vietējo un reģionālo līmeni;

18.

uzsver – lai cilvēki Baltijas jūras stratēģiju uztvertu kā kopīgu projektu un atbildību, jāturpina attīstīt saikni, kas vieno Baltijas jūras krastā dzīvojošās tautas. To jāpanāk, īstenojot pārrobežu projektus, kuros iesaistīti iedzīvotāji, īpaši jaunieši. Viens no pasākumiem būtu mūsu kopīgās vēstures izpratnes pētīšana un palielināšana, kopīgi sagatavojot grāmatu par Baltijas jūras reģiona vēsturi. Tās mērķis būtu veidot un stiprināt kopēju Baltijas jūras reģiona identitāti;

19.

norāda, ka Baltijas jūras reģionā eksistē daudzas makroreģionālas un valstu līmeņa stratēģijas dažādās politikas jomās. Daudzi piemēri arī liecina par sekmīgiem projektiem kādā konkrētā jomā. Lai Baltijas jūras stratēģija radītu pievienoto vērtību, jānodrošina visaptveroša teritoriālā un politiskā pieeja, kā arī integrēta un efektīva stratēģijas īstenošana;

20.

uzsver, ka stratēģijas sekmīgas īstenošanas priekšnoteikums ir Eiropas, makroreģionālā, valsts, reģionālā un vietējā līmeņa dalībnieku plaša līdzdalība stratēģijas izstrādē un īstenošanā;

21.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas rīkotās plašās konsultācijas par Baltijas jūras reģiona stratēģiju. Tika organizētas lietderīgas konferences un sarunu forumi. Minētie pasākumi liecināja par plašu un dziļu interesi par jautājumiem, kas ir saistīti ar Baltijas jūras tematiku; šī interese ir svarīgs resurss, ko var izmantot stratēģijas īstenošanas procesā. Pasākumu rezultāti liecina par to, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir galvenā nozīme visu, kopumā četru, izvirzīto mērķu sasniegšanā;

22.

uzsver, ka Baltijas jūras reģiona stratēģija būs sekmīga, ja tiks nodrošināti līdzekļi tās īstenošanai. Ja pieņems lēmumu, ka šim mērķiem netiks piešķirti jauni līdzekļi, tie ir jāiegūst, pārstrukturējot pieejamos līdzekļus. Drīzumā jāizstrādā šajā jautājumā piemērojamā pieeja, un šajā procesā jāņem vērā Baltijas jūras reģiona stratēģijas mērķi un vajadzības. Vairākās politikas jomās notiek izvērtēšana vai diskusijas par reformām, un šajā procesā ir jāņem vērā Baltijas jūras stratēģijas aspekti;

23.

norāda, ka grūtības ir pienācīgi jānovērtē, neskatoties uz plašo vienprātību par problēmām un nepieciešamajiem pasākumiem to pārvarēšanai. Rodas iespaids, ka nav vēlēšanās veidot jaunas institūcijas un piešķirt jaunus līdzekļus. Biežāk izskan ierosinājums, ka efektīvāk jāizmanto jau pastāvošās struktūras un resursi. Lai arī šī pieeja ir atbalstāma, RK tomēr norāda, ka tas nav attaisnojums, lai atteiktos no pārstrukturēšanas un jauniem centieniem. Tādēļ politiskā vadība un skaidra atbildības pārņemšana ir īpaši nepieciešama;

24.

uzsver, ka stratēģijas izstrādāšanai, tās īstenošanas apspriešanai un piemērotu lēmumu pieņemšanai ir vajadzīgas platformas un forumi, lai arī pausts viedoklis, ka nevajadzētu veidot jaunas struktūras un organizācijas;

25.

aicina Padomi izvirzīt kopīgus mērķus un paredzēt pasākumus saistībā ar stratēģijas īstenošanu, kā arī pieņemt attiecīgus lēmumus. Visi lēmumi tiktu sagatavoti darba grupā, kuru vadītu Komisija un kuras sastāvā ietilptu Baltijas jūras reģiona valstu valdību, Eiropas Komisijas un vietējā un reģionālā līmeņa vēlētie pārstāvji, kā arī Eiropas Parlamenta deputāti un vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvji, kurus izvēlētos arī no Reģionu komitejas locekļu vidus;

26.

ierosina sekmēt šo darbu, izmantojot Baltijas jūras reģiona forumu, kas notiktu reizi gadā. Minētais forums vienotu daudzas ieinteresētās personas, kuras izvēlētos pēc tādiem pašiem principiem, ko piemēroja, rīkojot ieinteresēto personu konferenci sakarā ar Baltijas jūras stratēģijas izstrādi, lai apspriestu tās virzību un rīcības programmas īstenošanu. Ikgadējās tikšanās laikā būtu jāsniedz ziņojums par turpmākajiem pasākumiem un rezultātiem, un tajā ir jāiekļauj reģionāla mēroga rādītāji un piemēri. Attiecīgie atbildīgie par konkrētām jomām sagatavotu ziņojumu. Vides jomā, piemēram, ziņojumu sniegtu Helsinku komisija (HELCOM). Šajā forumā būtu pārstāvēta arī Krievija un Norvēģija;

27.

uzskata, ka Reģionu komitejai jābūt pastāvētai Baltijas jūras reģiona forumā un Komitejā vajadzētu izveidot iekšēju struktūru Baltijas jūras jautājumos;

28.

uzsver – neraugoties uz to, ka Baltijas jūras reģiona stratēģija ir paredzēta ES dalībvalstīm, kas atrodas minētajā reģionā, Krievijai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu sekmīgu stratēģijas īstenošanu lielākajā daļā tajā ietverto politikas jomu. Tāpēc, lai risinātu konkrētus stratēģijas jautājumus, ar Krieviju jāveido uz līdzvērtīgām attiecībām balstīts dialogs, kas papildinātu Ziemeļu dimensijas visaptverošo oficiālo dialogu;

29.

norāda, ka visās Baltijas jūras reģiona valstīs, uz kurām attiecas stratēģija, tiks iecelts valdības vadošs pārstāvis, kas ir īpaši atbildīgs par stratēģijas īstenošanu. Viņš var darboties arī kā kontaktpersona. Šis modelis varētu līdzināties modelim, ko kopš 2005. gada izmanto Lisabonas stratēģijas īstenošanai;

30.

norāda, ka no Baltijas jūras reģiona stratēģijā paredzētos projektus īstenos, izmantojot izveidotās struktūrfondu struktūras. Baltijas jūras reģiona stratēģijas prioritātes tiks ņemtas vērā, nosakot finansēšanas kritērijus, un lēmumu pieņemšanas struktūra kontrolēs rezultātus. Īpašs uzdevums būs tādu stratēģisku projektu (virzītājprojektu) veicināšana, kuru mērķis ir stiprināt Baltijas jūras reģiona perspektīvu jautājumos, kas ir īpaši nozīmīgi stratēģijas sekmīgai īstenošanai. Turklāt šiem projektiem jābūt īpaši pamanāmiem sabiedrībā un jāatspoguļo mērķis Baltijas jūras reģionu izveidot par paraugreģionu;

31.

uzsver, ka projektiem būs svarīga nozīme stratēģijas īstenošanā, un tādēļ izvirzītas augstas prasības, lai to dalībnieki un ieinteresētās puses, orientējoties uz rezultātu, efektīvi mācītos no pieredzes, kas gūta sekmīgu projektu īstenošanas gaitā. To, kā šādu pieeju varētu piemērot, atspoguļo Zviedrijas piemērs, proti, Zviedrijas valsts stratēģijā struktūrfondu izmantošanai no 2007. līdz 2013. gadam ir iekļauts uzdevums mācīties no pieredzes;

32.

iesaka plašāk iesaistīt organizācijas, kas darbojas Baltijas jūras reģionā; tās, piemēram, varētu iesaistīties Baltijas jūras reģiona foruma darbā. Šīs organizācijas atspoguļo sadarbības tradīcijas, kas reģionā izveidojušās gandrīz 20 gadu laikā. Tās sniedz daudzus labus piemērus, kas atspoguļo, kā valstis, kas robežojas ar ES, konstruktīvi un sekmīgi sadarbojas Baltijas jūras reģionā;

33.

norāda, ka daudzās reģiona pilsētu partnerības ir piemērs, kas liecina par sadarbību Baltijas jūras reģionā. No vienas puses, tā ir būtiska iespēja padziļināti sadarboties pašvaldību un reģionālā līmeņa nozīmīgākajos jautājumos, no otras puses, tā ir platforma, kurā tiekas iedzīvotāji no reģiona dažādām daļām. Šīs tikšanās dod iespēju nodibināt kontaktus un kopīgi uzkrāt pieredzi un palielināt izpratni. Tādējādi veidojas kopīgs redzējums attiecībā uz vēsturi, mērķiem un problēmām;

34.

iesaka, ka Baltijas jūras reģiona foruma dalībniekiem jāuztic īpašs uzdevums, proti, viņiem jāizplata zināšanas un jāinformē iedzīvotāji par Baltijas jūras reģiona stratēģiju; ja nav nodrošināta iedzīvotāju aktīva iesaistīšanās un līdzdalība, nevar veidoties kopīga apziņa, kas ir vajadzīga;

35.

uzsver, ka Baltijas jūras reģiona stratēģijai jāizriet no esošajām stratēģijām un iniciatīvām, kas ir aktīvi jāīsteno. Tas pirmām kārtām attiecas uz Helsinku komitejas (HELCOM) Baltijas jūras rīcības plānu un Jūras stratēģijas pamatdirektīvu. Turklāt HELCOM programmas priekšrocība ir tā, ka to atbalsta Krievija;

36.

uzsver, ka vissvarīgākajam mērķim vajadzētu būt ilgtspējīgai attīstībai, kuras pamatā ir Lisabonas stratēģijas un Gēteberogas stratēģijas trīs pīlāri, proti, ekonomiskā, sociālā un vides ilgtspējība. Turklāt stratēģijā ir skaidri jānorāda, ka ilgtspējīga attīstība nav “spēle ar nulles iznākumu”, kurā ir tikai ieguvēji un zaudētāji. Jāsaglabā kopējā perspektīva un jāvadās no tā, kā dažādas politikas jomas mijiedarbojas un kopīgi veido ilgtspējīgas attīstības pamatu;

37.

uzsver, ka vides jautājumus nedrīkst atstāt novārtā, neskatoties uz pēdējā laikā vērojamo dramatisko ekonomiskās situācijas pasliktināšanos Baltijas jūras reģionā;

38.

uzskata, ka no vides ilgtspējības mērķa viedokļa ir īpaši skaidri redzams, cik svarīgi ir Baltijas jūras reģiona stratēģijā iesaistīt Krieviju un Baltijas jūras baseina valstis, tostarp Baltkrieviju un Ukrainu – šajā sakarā var minēt tādus jautājumus kā notekūdeņu attīrīšana, transports, enerģijas izmantošana, Kaļiņingrada un Sankt-Pēterburga;

39.

iesaka, ka, īstenojot pasākumus vides jomā, būtu jācenšas Baltijas jūras reģionu izveidot par paraugreģionu šajā jomā un par vides ilgtspējības “paraugprakses reģionu”;

40.

uzskata, ka Baltijas jūras īpaša problēma ir tās seklums un ierobežotais savienojums ar okeānu. Tās ūdens ir salīdzinoši auksts, un tādēļ ķīmiskie elementi izšķīst vienīgi ilgākā laika posmā. Iesāļā ūdens un aukstā klimata dēļ ierobežota ir arī sugu daudzveidība. Ūdens apmaiņai ir vajadzīgs ilgs laiks. Kopumā var secināt, ka paiet ilgs laiks, kamēr samazinās ķīmisko elementu daudzums vai arī notiek pielāgošanās pārlieku lielajam piesārņojumam;

41.

norāda, ka piekrastes apgabalu zemes izmantošanas plāni jāizstrādā, ņemot vērā Baltijas jūras reģiona sešu reģionālo organizāciju un tīklu (Baltijas jūras valstu subreģionālās sadarbības tīkla (BSSSC), B7 Baltijas jūras salu tīkla, Baltijas jūras valstu eiroreģiona, Baltijas jūras reģiona attīstības foruma, Eiropas Perifēro piejūras reģionu konferences (PPRK) Baltijas jūras komisijas un Baltijas jūras pilsētu apvienības (UBC)) priekšlikumu. Vienlaikus jāņem vērā attiecīgo reģionu kompetence plānošanas jomā un pilnībā jāievēro subsidiaritātes princips;

42.

uzskata, ka klimatam kaitējošu gāzu emisijas jāsamazina, izmantojot atjaunojamus un videi draudzīgas enerģijas avotus, kā arī gaisu efektīvāk attīrot no gāzēm. Sauszemes, jūras un gaisa transporta līdzekļu emisiju apjoms jāsamazina līdz ilgtermiņā pieņemamam līmenim;

43.

norāda, ka viena no nopietnākajām Baltijas jūras reģiona vides problēmām ir pārlieku lielais piesārņojums. Īstenojot HELCOM rīcības plānu, līdz 2021. gadam Baltijas jūrā jānodrošina labs vides stāvoklis. No eitrofikācijas viedokļa raugoties tas ir tālejošs mērķis. Iesākumā nozīmīgus rezultātus var gūt ar pasākumiem, kas neprasa pārāk augstas izmaksas, proti, pievēršoties lielākajiem piesārņojuma avotiem. Pēc tam attiecīgie pasākumi tomēr radīs augstākas robežizmaksas, un ilgtspējību nodrošināt būs sarežģītāk;

44.

uzsver, ka sakarā ar pašreiz notiekošo kopējās lauksaimniecības politikas pārbaudi skaidri jānosaka un jāņem vērā tās ietekme uz vidi. Vēl viens ieteicams pasākums ir aizliegums mazgāšanas līdzekļos izmantot fosfātus. Šādu pieeju jau piemēro Vācijā, Zviedrijā un citās dalībvalstīs, galvenokārt attiecībā uz mājsaimniecības veļas mazgāšanas līdzekļiem. Jāpārskata 1998. gada 22. jūnija Direktīva 98/34/EK un 2004. gada 31. marta Regula (EK) Nr. 648/2004, lai Eiropas līmenī aizliegtu fosfātu izmantošanu visos mazgāšanas līdzekļos, ieskaitot rūpnieciskos mazgāšanas līdzekļus un līdzekļus, kas tiek izmantoti trauku mazgājamās mašīnās. Labus rezultātus varētu arī sasniegt, notekūdeņus efektīvāk attīrot no fosfātiem;

45.

uzsver, ka jūras satiksme būtiski veicina un arī turpmāk veicinās Baltijas jūras reģiona ekonomisko integrāciju. Izmantojot šīs priekšrocības, tomēr ir jārisina aizvien lielākās problēmas vides jomā. HELCOM rīcības plāns ir labs pamats šāda veida iniciatīvām, un šajā jomā varētu īstenot vairākus pasākumus, kam nav nepieciešamas augstas izmaksas. Galvenokārt ir jāsamazina sēra un slāpekļa oksīdu emisiju apjoms. Gdaņskā 2008. gada oktobrī notikušajā sarunu forumā tika izskatīti vairāki priekšlikumi, tostarp aizliegums izmantot kuģus, kas neatbilst spēkā esošajām prasībām drošības jomā (neatbilst standartiem). Varētu ieviest arī emisiju tiesību tirdzniecības sistēmu, kas piemērojama attiecībā uz kuģu radītajām sēra un slāpekļa oksīdu emisijām, vienlaikus ņemot vērā sauszemes transporta jomā izmantoto modeli. Vajadzētu arī aizliegt izmantot varu kuģu un laivu apstrādei pret rūsu. Turklāt būtu jānodrošina, lai kuģi, kas atrodas ostā, vienkāršāk varētu izmantot elektrību no sauszemes avotiem;

46.

norāda, ka arī notekūdeņu attīrīšana ir svarīga joma, kurā var panākt uzlabojumus, un šajā jomā svarīga nozīme ir pašvaldībām un reģioniem. Šajā sakarā var norādīt uz “ūdens izmantotāju partnerību” (Water Users Partnership), kuras mērķis ir ūdens resursu labāka pārvaldība; uz šo partnerību ir vērsis uzmanību Baltijas jūras valstu eiroreģions, sniedzot ieguldījumu konsultācijās par Baltijas jūras stratēģiju;

47.

uzsver, ka zvejas resursi ne tikai jāsaglabā pašreizējā apjomā, bet arī jāatjauno. Šo resursu apsaimniekošanas pamatā ir jābūt videi labvēlīgiem principiem, kas pielāgoti Baltijas jūras jūtīgajai ekosistēmai. Šajā sakarā uzsver, ka Baltijas jūras zvejas resursu specifiskās īpašības ir atzītas 2005. gada 21. decembra Regulā (EK) Nr. 2187/2005, ar ko nosaka tehniskus pasākumus zvejas resursu saglabāšanai Baltijas jūrā, Beltos un Zunda šaurumā; norāda galvenokārt uz to, ka minētā regula, kas tika pieņemta pēc plašām apspriedēm ar ieinteresētajām personām, sākot no 2006. gada 1. janvāra ir ievērojami vienkāršojusi Baltijas jūras zvejas resursu pārvaldību un ir ļāvusi nomainīt zvejas resursu daudzpusēju pārvaldību Baltijas jūras piekrastes valstīs, kuras ir iekļautas Starptautiskās Baltijas jūras Zvejniecības komisijā, ar divpusēju pārvaldību (Eiropas Savienība un Krievijas Federācija);

48.

vērš uzmanību uz to, ka tūrismam kā vienam no ekonomiski attīstīta Baltijas jūras reģiona pamatelementiem ir jābūt ilgtspējīgam arī vides ziņā. Tūristu vidū valda priekšstats, ka Baltijas jūras reģiona iezīme ir labi saglabāta un dabai tuva vide, kas ir reģiona pievilcības pamatā; vienlaikus tomēr jāatzīmē, ka tūrisms var kaitēt videi un negatīvi ietekmēt reģiona pievilcību;

49.

secina, ka Baltijas jūras reģionā pēc ilgāka posma, kurā bija vērojama strauja ekonomikas izaugsme, ir sākusies spēcīga ekonomikas lejupslīde. Steidzami jāīsteno attiecīgi pasākumi, vienlaikus tomēr saglabājot Baltijas jūras stratēģijas pamatā esošo stratēģisko perspektīvu. Ekonomikas attīstība ir nedalāmi saistīta ar pārmaiņām, un, neskatoties uz to, ka aktuālas problēmas aizēno stratēģisko perspektīvu, vispārējās problēmas, proti, demogrāfiskā attīstība un starptautiskā konkurence globalizācijas apstākļos, joprojām ir aktuālas;

50.

uzsver, ka jāturpina darbs, lai Baltijas jūras reģionā efektīvi un koordinēti īstenotu iekšējā tirgus koncepciju. Tas ir svarīgs faktors no Baltijas jūras reģiona saimnieciskās attīstības viedokļa. Tirdzniecības un birokrātijas radītie šķēršļi visvairāk ietekmē mazos un vidējos uzņēmumus. Noteikumu atšķirīgās interpretācijas dēļ pastāv draudi, kas izveidosies jauni reģionāla mēroga šķēršļi tirdzniecībai. Attiecīgo valstu pārvaldes iestādēs un tiesu sistēmās jāuzlabo zināšanas par iekšējo tirgu. Svarīgi ir arī forumi, kas dod iespēju rast kopīgu viedokli un dalīties pieredzē. Šajā sakarā jānorāda uz tiešsaistes tīklu SOLVIT (http://ec.europa.eu/solvit/), kas ir kontaktpunkts, kad jārisina problēmas, kuras radušās, piemērojot iekšējā tirgus darbību regulējošos tiesību aktus;

51.

uzsver, ka uzņēmumu, galvenokārt mazo un vidējo uzņēmumu, darbība ir Baltijas jūras reģiona saimnieciskās attīstības priekšnoteikums. Tādēļ ir jāveicina uzņēmējdarbības iniciatīva un uzņēmējdarbība. Jāpaplašina MVU iespējas piekļūt riska kapitālam;

52.

iesaka, ka būtu jāpieliek centieni, lai uzlabotu piekļuvi riska, galvenokārt sākuma kapitālam (seed money) uzņēmumu dibināšanai. Turklāt ir jāīsteno pasākumi, lai stiprinātu uzņēmējdarbības iniciatīvu, galvenokārt jauno uzņēmēju vidū;

53.

secina, ka, dibinot jaunus uzņēmumus, priekšplānā bieži izvirzās jautājums par jauninājumu saimniecisko izmantošanu neatkarīgi no to tehniskās sarežģītības. Komiteja tādēļ iesaka Baltijas jūras reģiona stratēģijas ietvaros apspriest tādus jautājumus kā koordinēta klasteru politika, koordinētas jauninājumu sistēmas, jauninājumu programmas un stratēģiski projekti. Jāuzlabo dalībnieku iespējas ne tikai savā, bet arī citās Baltijas jūras reģiona valstīs pieprasīt līdzekļus pētniecībai un izstrādei;

54.

norāda, ka attieksme pret uzņēmējdarbību veidojas ļoti agri. Tādēļ jaunieši ir jārosina nodarboties ar uzņēmējdarbību, un šim jautājumam uzmanība jāvelta skolās, universitātēs un citās augstskolās;

55.

ierosina, ka Baltijas jūras stratēģijā iesaistītajām valstīm ir jāizstrādā kopīga programma, lai reģionā veicinātu ilgtspējīgu tūrismu. Tādēļ īpaši vajadzētu uzsvērt dabas un vides vērtību, kā arī bagāto kultūras un vēstures mantojumu;

56.

norāda, ka Baltijas jūras reģionā ir lieli izejvielu, it īpaši minerālu un koksnes resursi. Jāapsver, vai nebūtu jāizstrādā tieši Baltijas jūras reģionam paredzēta stratēģija minerālvielu resursu jomā, ņemot vērā priekšlikumu Direktīvai, ar ko izveido pamatnostādnes augsnes aizsardzībai (COM(2006) 232 galīgā redakcija) (sk. RK atzinumu CdR 321/2006), kā arī nosaka kopīgus mērķus attiecībā uz augsnes aizsardzību un ļauj dalībvalstīm pašām izvēlēties, kā tos sasniegt (pienākums gūt rezultātus, bet izvēles iespējas attiecībā uz izmantotajiem instrumentiem). Lai attīstītu ekonomiku, svarīgi ir nodrošināt šo izejvielu resursu ilgtspējīgu un efektīvu ieguvi un izmantošanu. Tāpēc izvirzītas augstas prasības infrastruktūras jomā, lai nodrošinātu transporta ilgtspējību;

57.

secina, ka enerģijas jautājumiem ir un būs svarīga nozīme Baltijas jūras reģiona ekonomikas attīstības veicināšanā. Lai arī centieni palielināt energoefektivitāti ir svarīgi, izšķiroša nozīme ir drošai un stabilai enerģijas (arī elektroenerģijas) apgādei. Vēsturisku apstākļu dēļ Baltijas valstis vēl joprojām ir saistītas ar Krievijas elektroenerģijas tīklu. Tās ir jāiekļauj Ziemeļu un Eiropas valstu elektroenerģijas tīklā, un tām jākļūst par ES un Baltijas jūras reģiona enerģijas tirgus sastāvdaļu. Lai to īstenotu, ir nepieciešami pieslēgumi, noteikumu pielāgojumi un ieguldījumi infrastruktūrā;

58.

uzsver, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir Baltijas jūras reģiona valstu integrācijas svarīga sastāvdaļa. Svarīgi ir konsekventi īstenot personu brīvas pārvietošanās principu;

59.

atbalsta Baltijas jūras arodbiedrību tīkla (BASTUN) nostāju, ka Baltijas jūras reģiona stratēģijā ir jāiekļauj sociālā dimensija. Īstenojot stratēģiju, reģionā jāveido taisnīgs un labi funkcionējošs darba tirgus. Pienācīgi darba apstākļi ir nozīmīgs reģiona konkurētspējas aspekts. Tā ir aizvien nozīmīgāka priekšrocība, lai piesaistītu labi kvalificētu darbaspēku;

60.

uzsver, ka zināšanām un tā dēvētajai “piektajai brīvībai”, proti, zināšanu brīvai apritei būs svarīga nozīme, lai turpmāk stiprinātu konkurētspēju un veicinātu ekonomikas attīstību. Svarīgs aspekts ir studentu mobilitāte Baltijas jūras reģionā. Tomēr jāatzīmē, ka pašreiz reģionā tā nav izplatīta parādība. Tikai nedaudzi jaunieši vēlas studēt Baltijas jūras reģiona valstīs, neskatoties uz to, ka tas būtu svarīgi no padziļinātas saimnieciskās integrācijas viedokļa. Studijas Baltijas jūras reģiona valstīs acīmredzot netiek uzskatītas par karjeru veicinošu faktoru. Baltijas jūras stratēģijas nozīmīgs uzdevums ir analizēt šīs parādības cēloņus un iespējamos pasākumus, lai studijas kādā citā Baltijas jūras reģiona valstī būtu pievilcīga alternatīva. Tas attiecas uz tādiem jautājumiem kā apmācību kvalitāte un, iespējams, valodu zināšanas;

61.

uzskata, ka pētnieku un pētījumu rezultātu mobilitāte ir svarīgs Baltijas jūras reģiona attīstību veicinošs faktors. Lai sekmētu pētnieku mobilitāti, ļoti liela nozīme ir interesantiem projektiem un finansējumam. Jāattīsta dažādu ieinteresēto personu sadarbība, proti, gan sadarbība starp universitātēm un citām augstskolām, gan arī starp akadēmisko aprindu, ekonomikas un publiskās jomas pārstāvjiem Triple-Helix modeļa ietvaros;

62.

uzskata, ka centieni Baltijas jūras reģionu izveidot par pieejamu un pievilcīgu reģionu jāorientē gan uz fizisko infrastruktūru (piemēram, transporta sistēma), gan arī uz infrastruktūru, kuras pamatā ir zināšanas un kura sekmē zināšanu, informācijas, pakalpojumu utt. nodošanu. Turklāt īpaša uzmanība jāpievērš valstīs pastāvošo struktūru un sistēmu apvienošanai reģionālā tīklā. Pašlaik pastāv tendence infrastruktūru plānot vienīgi attiecīgo valstu teritorijās. Būtu jāizvirza mērķis izveidot integrētu Baltijas jūras reģionu, un to var sasniegt, austrumu–rietumu perspektīvai pievēršot tikpat lielu uzmanību kā ziemeļu–dienvidu perspektīvai. Transporta koridori austrumu–rietumu virzienā nodrošina piekļuvi tirgum arī valstīs, kas atrodas austrumos un dienvidaustrumos no Baltijas jūras reģiona;

63.

norāda, ka Baltijas jūras reģions strukturāli ir ļoti neviendabīgs, proti, pastāv lielas atšķirības starp ļoti reti apdzīvotājiem ziemeļu apgabaliem un blīvāk apdzīvotājiem dienvidu apgabaliem. Ziemeļu apgabalos apdzīvotas vietas šķir lieli attālumi un transporta tīkls nav labi attīstīts; jāuzlabo Baltijas valstu un visattālāko Ziemeļu reģionu savienojums ar Baltijas jūras reģiona centrālajiem apgabaliem un tie jāiekļauj TEN-T tīklā. Nekavējoties jāuzlabo veiktspēja dzelzceļa jomā;

64.

iesaka turpmāk aktīvāk nekā līdz šim kopīgi plānot pārrobežu transporta plūsmas, lai veicinātu integrāciju. Tā, piemēram, ja dzelzceļa transportu vairāk analizē no kopīgām pozīcijām un koordinētāk interpretē ES direktīvas dzelzceļa transporta jomā, var rēķināties ar labāk organizētāku transporta plūsmu;

65.

norāda, ka Baltijas jūras reģiona transporta sistēmas īpatnība ir tā, ka visiem transporta līdzekļiem būs līdzvērtīga nozīme. Transportēšana notiks pa sauszemes un jūras ceļiem, piemēram, preču transportēšana pa dzelzceļu un īsiem jūras maršrutiem, kā arī ar gaisa transporta līdzekļiem. Tādēļ ir jāizveido transporta koridori, kas nodrošina dažādu transporta veidu netraucētu mijiedarbību (savstarpēju izmantojamību). Tas ir vērienīgs mērķis loģistikas jomā, un ne mazāk svarīgi ir arī ilgtspējības aspekti;

66.

uzsver, ka svarīgs uzdevums būs pastāvošo sistēmu labāka izmantošana. Jāapzina un jārisina ar kapacitāti saistītās problēmas. Starptautiskās, valstu, reģionālās un vietējās transporta sistēmas ir savstarpēji jāsavieno;

67.

uzskata, ka aktīvi jāattīsta TEN-T projekta pārrobežu daļas, vienlaikus ņemot vērā tādus jautājumus kā izmantojamības uzlabošana un sadarbība konkurētspējīgos loģistikas tīklos;

68.

uzsver – neraugoties to, ka sauszemes un jūras transports būs nozīmīgākie preču transportēšanas un lielā mērā arī personu pārvietošanās veidi, jāņem vērā arī gaisa transporta nozīme no reģiona iedzīvotāju mobilitātes viedokļa. Noteikti ir jāturpina attīstīt arī gaisa transporta infrastruktūra; tas attiecas arī uz reģionālajām lidostām;

69.

norāda uz tilta pār Öresund upi nozīmi, proti, tas ir ieguldījums infrastruktūrā un reģionā veicina ekonomikas attīstību un ir devis iespēju novērst kapacitātes problēmu. Ļoti liela nozīme būtu arī Fehmarnbelt tiltam, un šis projekts ir steidzami jāīsteno;

70.

norāda, ka jāveicina ne tikai ieguldījumi fiziskajā infrastruktūrā, bet arī funkcionējošas un integrētas uz zināšanām balstītas infrastruktūras attīstīšana, proti, prioritāra nozīme jāpiešķir IKT. Šādi ieguldījumi būs īpaši svarīgi, lai turpmāk nodrošinātu konkurētspēju un attīstību, un ieguldījumi jāveic gan programmatūrā, gan iekārtās. No iekārtu attīstīšanas viedokļa raugoties, reģionā jāturpina izvērst platjoslas savienojumus, un tas varētu kļūt par stratēģisku projektu. Vajadzētu izveidot reģionāla mēroga uzraudzības iestādi, lai nodrošinātu pārredzamību un koordināciju. Svarīgs aspekts ir piedāvātāju neitralitāte, lai platjoslas savienojumu attīstīšana nebūtu saistīta ar piedāvātāju un tādējādi neveidotos vietēji vai reģionāli monopoli. “Nefizisko infrastruktūru” veido, piemēram, kopīgi standarti, piemēram, elektroniskai identifikācijai visā Baltijas jūras reģionā. Tas ir priekšnoteikums tirdzniecībai ar pakalpojumiem, kuru pamatā ir IT;

71.

norāda, ka Baltijas jūra ir viena no pasaules jūrām, kuras ūdeņos vērojama visintensīvākā satiksme, un tās tas būs arī turpmāk. Pašreiz tās ūdeņus ik dienas šķērso vairāk nekā 2 000 kuģu. Lai arī ir vērojama ekonomikas recesijas ietekme, kuģu satiksme principā palielināsies. Turklāt Apvienoto Nāciju organizācijas Starptautiskā jūrniecības organizācija (IMO) ir noteikusi, ka Baltijas jūra, izņemot Krievijas teritoriālos ūdeņus, ir īpaši jūtīgs jūras apgabals (Particularly Sensitive Sea Area – PSSA), kas savukārt paver iespēju īstenot aizsardzības pasākumus attiecībā uz transportu Baltijas jūrā;

72.

vērš uzmanību uz to, ka sakarā ar lielāko satiksmes plūsmu palielinās nepieciešamība būt gataviem kopīgi īstenot pasākumus un palielināt rīcībspēju. Principā nav jājautā, vai Baltijas jūrā notiks lielāks negadījums, bet gan, kad tas būs. Šāda negadījuma sekas būtu jūtamas visās valstīs, un tādēļ ir jābūt gataviem kopīgi īstenot attiecīgus pasākumus un palielināt rīcībspēju;

73.

atbalsta ideju izveidot koordinētu sistēmu, lai sagatavotos attiecīgu pasākumu īstenošanai, un koordinētu struktūru, kas dotu iespēju efektīvi rīkoties. Jau no paša sākuma jāiesaista vietējais un reģionālais līmenis. Komiteja iesaka īstenot Baltijas jūras galveno rīcības plānu (Baltic Master Project Action Plan), izmantojot tādus elementus kā preventīva gatavības plānošana, piekrastes apgabalu plānošanas attīstīšana un pastiprināšana visā Baltijas jūras reģionā, kā arī kuģu satiksmes labāka pārraudzība Baltijas jūrā. Komiteja norāda uz Regulu par vienkārša korpusa naftas tankkuģiem (2) un atzinīgi vērtē trešo kuģošanas drošības tiesību aktu paketi (sauktu arī par “Erika III” paketi), kuru Eiropas Parlaments pieņēma 2009. gada 11. martā. Minētie tiesību akti stāsies spēkā 2012. gadā, un tie aptvers ne tikai kompensāciju pasažieriem, bet arī pārbaudes, zvejas kuģu aprīkošanu ar automātiskās identifikācijas sistēmām (AIS), valsts kontroli ostās, kuģu apdrošināšanu, nelaimes gadījumu izmeklēšanu un tās iestādes noteikšanu, kura būs atbildīga par avarējušu kuģu uzņemšanu patvēruma vietās. Komiteja uzsver, ka satiksmes kontrole, kas tiek veikta Somu jūras līcī, ir jāveic arī visā Baltijas jūrā. Turklāt Komiteja iesaka izveidot kopīgu atbilstības uzraudzības mehānismu;

74.

uzsver, ka svarīga joma, kurai Baltijas jūras reģiona stratēģijā jāvelta uzmanība, ir iedzīvotāju veselība. Problēmas var rasties, jauniešiem no laukiem ātro ekonomisko pārmaiņu ietekmē pārceļoties uz dzīvi pilsētās. Lielās atšķirības starp iedzīvotāju grupām, kuras nabadzība var skart pat vēl vairāk (piemēram, bērni), vēl joprojām ir liela sociāla problēma. Citas reģionālā līmenī koordinējamas un risināmas sociālas problēmas ir sociālā atstumtība, kas ir viens no alkoholisma un narkomānijas cēloņiem, un veselības problēmas nepareiza dzīvesveida dēļ;

75.

uzskata, ka īpaši svarīgi ir ar veselību saistītos jautājumus risināt kopīgi ar tām Baltijas jūras reģiona valstīm, kas robežojas ar ES. Krievija, Baltkrievija un Ukraina saskaras ar daudzām problēmām sabiedrības veselības jomā. Svarīgam pamatam šo jautājumu risināšanā ir jābūt Ziemeļu dimensijai un tās attiecīgajai platformai “Ziemeļu dimensijas partnerība sabiedrības veselības un labklājības jautājumos” (NDPHS). Minētajai partnerībai jābūt svarīgam sākumpunktam, un vairāk ir jāapzinās tās nozīme;

76.

norāda uz to, ka NDPHS galvenajai prioritātei jābūt infekcijas slimību izplatības apkarošanai. Šajā sakarā var minēt, piemēram, HIV/AIDS, tuberkulozi, kā arī tādu problēmu kā mikroorganismi, uz kuriem neiedarbojas antibiotikas. Vēl vienai prioritātei jābūt sociālās labklājības uzlabošanai;

77.

norāda uz to, ka Baltijas jūras reģiona drošību nopietni apdraud organizētā noziedzība. Noziedzīgie grupējumi savā darbībā izmanto aizvien izsmalcinātākas metodes un aizvien biežāk aptver vairākas valstis. Tādēļ Baltijas jūras reģiona valstīm kopīgi ir jāīsteno pasākumi, lai reģionā apkarotu organizēto noziedzību, narkotiku un cilvēku tirdzniecību. Tas būtu jāuzsver Baltijas jūras reģiona stratēģijā. Dažādu reģiona valstu policija jau sadarbojas, iesaistoties grupā, kura mērķis ir organizētās noziedzības apkarošana Baltijas jūras reģionā (Task Force on Organised Crime in the Baltic Sea Region – BSTF). Šajā sadarbībā iesaistās arī Norvēģija, Islande, Krievija, kā arī Eiropas Policijas birojs (Europol) un Starptautiskā kriminālās policijas organizācija (Interpol). Īstenojot Baltijas jūras reģiona stratēģiju, šī sadarbība ir jāpastiprina, tādējādi papildinot arī Eiropas Savienības mērogā notiekošo sadarbību;

78.

uzsver, ka ir jāaizsargā svarīgākie infrastruktūras elementi, proti, struktūras vai sistēmas, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu svarīgākās sabiedriskās funkcijas, iedzīvotāju veselības aprūpi, drošību un saimniecisko vai sociālo labklājību. Traucējumi šo struktūru darbībā vai to darbības pārtraukšana var radīt smagas sekas. Šajā sakarā var minēt tādas būtiskas jomas kā transports, energoapgāde un informācijas apmaiņa, kuru darbības nodrošināšanai ir nepieciešama funkcionējoša infrastruktūra.

25.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 200/31

—

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību lomu Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) ietvaros saistībā ar Austrumu partnerību (AP). Tas galvenokārt būs pašvaldību ieguldījums teritoriālajā attīstībā, ekonomisko attiecību uzlabošanā, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas pilnveidošanā, mobilitātes atvieglošanā un to sniegtais atbalsts savstarpējas saskarsmes veidošanā;

—

nolēmusi attīstīt ciešāku sadarbību ar Austrumu partnerības valstīm. Austrumeiropas un Dienvidkaukāza vietējo un reģionālo pašvaldību asamblejas, kas būtu institucionāls forums dialogam un sadarbībai, izveide varētu būt oficiālas sadarbības mērķis īstermiņā pēc tam, kad veiksmīgi ir attīstīti konkrētas un praktiskas sadarbības veidi;

—

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ja iespējams, jau no paša sākuma kopīgi ar valsts līmeņa pārvaldes iestādēm jāiesaistās tādu divpusēju asociācijas nolīgumu, stratēģisku dokumentu un rīcības plānu izstrādē, kurus Eiropas Savienība noslēdz ar AP valstīm, īpaši Eiropas kaimiņattiecību politikas ietvaros saistībā ar nacionālo indikatīvo programmu sagatavošanu, īstenošanu un novērtēšanu;

—

rosina veicināt ES un AP valstu reģionālo un vietējo pašvaldību attiecību padziļināšanu, izmantojot Eiropā jau izveidotās institucionālās platformas regulāram politiskam dialogam un kopīgi īstenojot konkrētus projektus, lai nākotnē kopīgi varētu izveidot Austrumeiropas un Dienvidkaukāza vietējo un reģionālo pašvaldību asambleju (EaP LRA).

Galvenais ziņotājs

:

István Sértő-Radics kgs (HU/ALDE), Uszka mērs

1.

uzsver Austrumu partnerības (AP) tālākās attīstības nozīmi Eiropas kaimiņattiecību politikā (EKP). Atšķirības starp EKP valstīm un jaunākajām politiskajām norisām šajās valstīs, neatbilstība starp gaidīto un īstenību, debates par paplašināšanu, ES stratēģiskās attiecības ar Krieviju, kā arī prasība līdztekus Barselonas procesam izveidot Austrumu dimensiju, proti, Savienību Vidusjūrai, bija iemesli, kāpēc Zviedrija un Polija izvirzīja priekšlikumu par AP. Kaimiņvalstis, kas jāņem vērā, attīstot Austrumu partnerību, ir Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Moldova un Ukraina. Izņemot Baltkrieviju, visas minētās valstis ir Eiropas Padomes locekles. Eiropas Komisija ir izstrādājusi priekšlikumu, par ko lems Austrumu partnerības sammitā 2009. gada pavasarī. AP galvenais uzdevums būs veicināt pārrobežu vai reģionu sadarbību un iestāžu darba uzlabošanu, savukārt vietējās un reģionālās pašvaldības no savas puses var sniegt ieguldījumu attiecību veidošanā un Eiropas integrācijas veicināšanā, lai sekmētu pašreizējās EKP trūkumu novēršanu;

2.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību lomu EKP ietvaros saistībā ar AP. Tas galvenokārt būs pašvaldību ieguldījums teritoriālajā attīstībā, ekonomisko attiecību uzlabošanā, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas pilnveidošanā, mobilitātes atvieglošanā un to sniegtais atbalsts savstarpējas saskarsmes veidošanā;

3.

atzinīgi vērtē dažu pasākumu un iniciatīvu panākumus, kā arī to, ka EKP ir balstīta uz esošiem partnerības un sadarbības nolīgumiem, kas ir attiecību juridiskais pamats. Uz minētā pamata ir pieņemti ES un partnervalstu divpusēji EKP rīcības plāni, kuros noteikta politisko un ekonomisko reformu darba kārtība. Reformu virzībai piedāvātie stimuli ir lielāka integrācija Eiropas programmās un tīklos, turpmāka palīdzība un plašāka piekļuve tirgum. EKP galvenie principi ir diferenciācija, līdzdalība un reģionālā integrācija, tomēr tā aptver virkni valstu ar dažādām problēmām, tādēļ ir vajadzīga mērķtiecīgāka pieeja;

4.

piekrīt priekšlikumā izteiktajam aicinājumam padziļināt esošo divpusējo sadarbību, atvieglojot vīzu režīmu, izveidojot brīvās tirdzniecības zonu, vairāk atbalstot nozaru reformas, veidojot intensīvākus tiešus personiskos kontaktus, pieņemot jaunus rīcības plānus, kuros iekļauti skaidri kritēriji un atsauces uz Eiropas standartu ievērošanu, un slēdzot tālejošākus nolīgumus, kas aizstās partnerattiecību un sadarbības nolīgumus. Eiropas Komisijas priekšlikumā izteikts arī aicinājums papildus Ziemeļu dimensijai un Melnās jūras reģiona sinerģijas iniciatīvai stiprināt daudzpusēju sadarbību, kurai jābūt vērstai uz konkrētiem projektiem. Priekšlikumā ir noteikts, ka prioritārās jomas ir politika un drošība, robežu pārvaldība un pārvietošanās pāri robežām, ekonomika un finanses, vide un sociālā joma;

5.

piekrīt arī Eiropas Komisijas priekšlikumam padziļināt ekonomisko integrāciju, izveidojot padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonas atkarībā no partnervalstu dalības PTO, veicināt mobilitāti, atvieglojot vīzu režīmu un izveidojot robežu pārvaldību, paaugstināt energoapgādes drošību, atzīstot savstarpēju energoatkarību, atbalstīt ekonomisko un sociālo attīstību, veidojot reģionālas un starptautiskas programmas. Lai sekmētu daudzpusēju sadarbību, Austrumu partnerība kalpos kā forums informācijas apmaiņai, kopīgu pasākumu organizēšanai un modernizācijas veicināšanai. Daudzpusēja sadarbība ir plānota valdības un ministriju līmenī, kā arī ar tematisku platformu palīdzību, lai izvirzītu mērķus un novērtētu gūtos panākumus. Paredzēts izveidot platformas, kas veicina demokrātiju, labu pārvaldību un stabilitāti, ekonomikas integrāciju, energoapgādes drošību un cilvēku saskarsmi;

6.

neskarot noteikumu, kas tika formulēts, kad pieņēma finanšu plānu, saskaņā ar kuru 2/3 no EKP finansējuma būtu piešķirami dienvidiem un 1/3 – austrumiem, atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu palielināt finansējumu no EUR 450 miljoniem 2008. gadā līdz EUR 785 miljoniem 2013. gadā. Tas nozīmētu papildu līdzekļus EUR 350 miljonu apjomā un EUR 250 miljonu novirzīšanu EKP reģionālajām programmām no 2007. līdz 2013. gadam. Austrumu partnerības iniciatīvu paredzēts sākt 2009. gada pavasarī īpašā Austrumu partnerības sammitā. Līdz tam laikam ir spēkā iepriekšējā EKP un tās instruments;

7.

atzīmē, ka Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instruments (EKPI), kas attiecas arī uz Krieviju, ir elastīgāks un balstīts uz politiskiem kritērijiem, kā arī vērsts uz ilgtspējīgu attīstību un tuvināšanu ES politikām un standartiem. 2007.–2013. gada budžeta periodam ir piešķirti aptuveni EUR 12 miljardi. Tas ir finansējuma palielinājums kopumā par 32 %, tomēr jāatgādina, ka 62 % no šā finansējuma ir paredzēti dienvidu kaimiņvalstīm un tikai 38 % – kaimiņvalstīm austrumos. Pārrēķinot līdzekļus uz vienu iedzīvotāju, atšķirība ir mazāka, tomēr centieni stiprināt Austrumu dimensiju nav pārāk izteikti;

8.

atzīmē arī, ka valstu programmas EKPI ietvaros ir izvērstas valstu stratēģijas dokumentos un finansējums ir piešķirts atbilstoši nacionālajām indikatīvajām programmām. Valstu stratēģijas dokumentos norādītas katras partnervalsts trīs līdz četras prioritātes; tomēr visos dokumentos ir ietverta atsauce uz administratīvās veiktspējas uzlabošanu un labu pārvaldību. Visu partnervalstu nacionālajās indikatīvajās programmās pie mērķa “Tiesiskuma ievērošana” vietējām un reģionālajām pašvaldībām vajadzētu būt norādītām kā apakškategorijai. Vēl viens aspekts, kas mazina EKP ietekmi uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ir tas, ka valstu stratēģijas dokumentos un nacionālajās indikatīvajās programmās ir minēti tieši personiski kontakti, bet tie aprobežojas gandrīz tikai ar izglītības un pētniecības jomu. Pārrobežu sadarbības programmas liecina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām šajā jomā var būt nozīmīga loma, un tas būtu jāatzīst;

9.

atzīmē arī, ka EKPI pārrobežu sadarbības stratēģijas dokumentā 2007.–2013. gadam Eiropas Komisija noteikusi četras sadarbības jomas: ekonomiskā un sociālā attīstība, kopīgas problēmas vides, sabiedrības veselības un organizētas noziedzības apkarošanas jomā, robežu pārvaldība un cilvēku savstarpējie kontakti. Būtu jāparedz vietējo un reģionālo pašvaldību cieša iesaistīšana, un tas nozīmē arī, ka plašāka sadarbība jāizvērš vietējā mērogā, lielāks atbalsts jāsniedz vietējo un reģionālo pašvaldību veiktspējas uzlabošanai un prioritāra nozīme jāpiešķir pasākumiem, lai uzlabotu dzīves apstākļus pierobežas reģionos;

10.

norāda, ka vairākām reģiona valstu problēmām, tādām kā starptautisku transporta koridoru izveide, pārrobežu vides problēmu pārvaldība, robežu un migrācijas pārvaldība, cīņa ar terorismu un starptautisku organizēto noziedzību, iedzīvotāju sadarbības pasākumi, ir pārrobežu raksturs, un dažkārt tās iespējams efektīvi risināt tikai vietēja līmeņa sadarbības ietvaros. Tādēļ saskaņā ar ES EKPI Austrumu reģionālās stratēģijas dokumentu 2007.–2013. gadam, partnervalstu sadarbībai, kā arī sadarbībai starp Eiropas Kopienu un partnervalstīm būtu jāsaņem palīdzība kopīgo mērķu sasniegšanai EKP ietvaros, ja vietējā līmenī sniegtajai palīdzībai ir nepārprotamas priekšrocības.

11.

ir pārliecināta, ka tādas – gan ES, gan AP valstu – iniciatīvas, kuras tiek īstenotas tikai diplomātiskā līmenī, nenodrošinās ilgtspējīgus risinājumus, kamēr debašu centrā nebūs jautājums par vietējo demokrātiju, proti, gan tās pastiprināšanu, gan arī tiešu sadarbību starp ES un AP valstu reģioniem un pilsētām;

12.

tādēļ atzinīgi vērtē faktu, ka starpreģionu programma sekmē EKP efektīvu īstenošanu un tās mērķis ir pakāpeniski stiprināt dialogu un sadarbību starp ES un tās kaimiņvalstīm, kā arī pašu kaimiņvalstu starpā saskaņā ar EKPI Starpreģionu programmas stratēģijas dokumentu 2007.–2013. gadam. Vietējo dalībnieku sadarbības veicināšana ietvers pieredzes apmaiņu par EKP programmām, un tās mērķis ir stiprināt demokrātisku pārvaldību un ilgtspējīgu reģionālo un vietējo attīstību. Galvenā uzmanība ir pievērsta augšupējai pieejai partnerību noteikšanā un izvēršanā, daudzpusējos projektos un rezultātu izplatīšanā citās vietējās partnervalstu pašvaldībās;

13.

uzsver, ka AP būtu jāveicina pāreja no līdzšinējās starpvaldību sadarbības sistēmas uz projektu, kas paredz iedzīvotāju dialogu un jo īpaši ES un AP valstu sadarbību, apvienojot to vietējās un reģionālās pašvaldības praktisku un saskaņotu projektu īstenošanai, kas ir vispārējas, uz iedzīvotāju vajadzībām un solidaritāti balstītas stratēģijas daļa;

14.

uzskata, ka viens no priekšnoteikumiem, lai ES un AP valstu sadarbība un partnerības stiprināšana EKP ietvaros būtu sekmīga, ir jaunu, norises paātrinošu jautājumu noteikšana, lai iedzīvotāji labāk izprastu praktiskās priekšrocības, principu deklarācijas pārvēršot konkrētos pasākumos, un tas nozīmē, ka jāiesaista vietējā un reģionālajā līmenī ievēlētie vadītāji un jānodrošina saprotama un aktīva komunikācija;

15.

norāda, ka vietējo un reģionālo pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības efektīvāku līdzdalību sabiedriskajā politikā bieži kavē vāji attīstītā vietējā demokrātija un patiesa decentralizācijas procesa trūkums AP valstīs;

16.

secina arī, ka decentralizācija un vietējā pārvaldība, kuras pamatā ir līdzdalība, ne vienmēr ir sistemātiski saistītas. Dažās valstīs gan ES, gan ārpus tās vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir kopīga problēma – panākt aktīvāku dalību vēlēšanās un sekmēt iedzīvotāju līdzdalību, kā arī iesaistīt apvienības stratēģiju izstrādē un lielu pilsētvides vai reģionālās attīstības projektu sagatavošanā;

17.

apliecina vietējo un reģionālo pašvaldību gatavību un apņēmību sniegt ieguldījumu AP. Tās pārvaldību nevajadzētu uzņemties tikai valstu valdībām un Eiropas Komisijai. AP būtu jāiesaistās plašākai pilsoniskajai sabiedrībai un dažādiem dalībniekiem. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām, uzņēmējiem un NVO (gan ES, gan partnervalstīs) jākļūst par AP procesa neatņemamu sastāvdaļu;

18.

tāpat kā iepriekšējos atzinumos par šo tematu, uzsver, ka ir svarīgi iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, lai tās pilnībā piedalītos Austrumu parnerības un EKP plānošanā, īstenošanā un uzraudzībā/novērtēšanā. Tas jo īpaši attiecas uz jomām, kurās vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir plašas un tiešas pilnvaras;

19.

tādēļ atkārtoti aicina atzīt vietējās un reģionālās pašvaldības par galvenajiem partneriem EKP, kā arī saistībā ar AP;

20.

atzīst AP decentralizētajā sadarbībā iesaistīto dažādo valsts, Eiropas un starptautiskā līmeņa vietējo un reģionālo pašvaldību tīklu un apvienību nozīmi un pieredzi, kā arī to lietpratību un zināšanas par situāciju vietējā līmenī. Tādēļ ir jāapvieno centieni un jāsaskaņo decentralizētas sadarbības projektu un AP mērķi, lai sasniegtu labākus rezultātus;

21.

uzskata, ka EKP mērķis atbalstīt pārmaiņu procesu kaimiņvalstīs atbilst ES principiem. Galvenais EKP mērķis ir bijis plašāks nekā kopējai ārējai un drošības politikai (KĀDP) un ES ārējām attiecībām ar trešām valstīm. EKP partnervalstīm tika pavērta perspektīva piedalīties ES integrētajā četru brīvību telpā, ja tās īstenos attiecīgo ES acquis, kaut arī tas nenozīmē perspektīvu kļūt par ES dalībvalsti;

22.

atbalsta AP valstu politikas, ekonomikas un nozaru modernizāciju, kurai ir paredzēti tādi jauni institūti kā jaunais partnerības instruments un nozaru instrumenti;

23.

atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Komisija uzaicinājusi RK iesaistīties AP, it īpaši to tematisko platformu darbībā, kas sekmēs demokrātiju, labu pārvaldību un stabilitāti un cilvēku saskarsmi;

24.

ir nolēmusi attīstīt ciešāku sadarbību ar Austrumu partnerības valstīm. Austrumeiropas un Dienvidkaukāza vietējo un reģionālo pašvaldību asamblejas, kas būtu institucionāls forums dialogam un sadarbībai, izveide varētu būt oficiālas sadarbības mērķis īstermiņa pēc tam, kad veiksmīgi ir attīstīti konkrētas un praktiskas sadarbības veidi;

25.

aicina Eiropas Komisiju pārskatīt nacionālo indikatīvo programmu sagatavošanas norisi, ko ES būtu jāapspriež ar katru AP valsti, pamatojoties uz valsts vajadzībām un spējām un ievērojot abu pušu intereses. Plānošana valsts līmenī kopīgi jāveic partnervalsts valdībai un Eiropas Komisijai, un Eiropas Komisijai būtu jāsadarbojas ar partnervalstīm nacionālo indikatīvo programmu īstenošanas programmu sagatavošanā;

26.

tādēļ aicina partnerus nodrošināt nacionālo indikatīvo programmu prioritāšu un mērķu pakāpenisku īstenošanu, turklāt būtu jāpārveido ES un partnervalstu komunikācijas mehānisms. Tādējādi, lai AP kļūtu par efektīvāku politiku, regulāri ziņojumi un informatīvas sanāksmes būtu jānosaka par obligātām, un šo procesu vajadzētu uzraudzīt kontroles struktūrvienībai;

27.

atzinīgi vērtē faktu, ka Austrumu partnerībā galvenā uzmanība pievērsta mobilitātei, bet uzskata, ka Komisijas priekšlikums nav pietiekami skaidrs attiecībā uz paredzēto Mobilitates un drošības paktu (skat. paziņojuma 3.3. punktu) saturu; tāpēc aicina Komisiju labāk izskaidrot minēto priekšlikumu, lai AP valstis skaidri zina un saprot, kas jādara un ko tās var sagaidīt no ES;

28.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta nodomu pieņemt Eiropas Komisijas priekšlikumu un pilnībā iekļaut “EuroNest” asambleju Austrumu partnerībā;

29.

atbalsta uzraudzības funkcijas piešķiršanu RK un AP vietējo un reģionālo pašvaldību asamblejai, īpaši attiecībā uz ES un AP valstu kopīgo apakškomiteju darba uzraudzību, jo apakškomitejas risina jautājumus, kas saistīti ar tematiskajām platformām, kuras sekmēs demokrātiju, labu pārvaldību un stabilitāti un cilvēku saskarsmi, tajā skaitā sociālās un ekonomikas attīstības, reģionālās attīstības, pārrobežu sadarbības, administratīvo reformu un AP valstu decentralizācijas jautājumus;

30.

mudina AP pārvaldības struktūras atzīt vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi ne tikai politiskajā līmenī, bet arī tās formāli un praktiski iesaistīt sadarbības procesā un AP;

31.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ja iespējams, jau no paša sākuma kopīgi ar valsts līmeņa pārvaldes iestādēm jāiesaistās tādu divpusēju asociācijas nolīgumu, stratēģisku dokumentu un rīcības plānu izstrādē, kurus Eiropas Savienība noslēdz ar AP valstīm, īpaši Eiropas kaimiņattiecību politikas ietvaros saistībā ar nacionālo indikatīvo programmu sagatavošanu, īstenošanu un novērtēšanu;

32.

tādēļ aicina AP valstu valdības izveidot mehānismus, lai veidotu strukturētu dialogu un konsultētos ar reģionālā un vietējā līmeņa dalībniekiem, sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību, iesaistot vietējo un reģionālo pašvaldību tīklus un apvienības;

33.

uzskata, ka esošie EKP nozaru instrumenti (tematiskais dialogs, līdzdalība Kopienas programmās un aģentūrās un nozaru nolīgumi) jāsaskaņo ar Austrumu partnerības priekšlikumu, ko īstumā varētu izteikt šādi: “līgumiskas nozaru attiecības, kas balstītas uz diviem pamatprincipiem – obligātu tuvināšanos attiecīgajām ES nozaru acquis normām un piekļuvi ES nozaru programmām un iestādēm”. Vienai no pamatidejām vajadzētu būt, ka Austrumu partnerības ietvaros noslēgts nozaru nolīgums piedāvā attiecīgajai valstij novērotāja statusu, jo tas pilnībā atbilst deklarētajai nepieciešamībai stiprināt ES saistības pret tās Austrumu kaimiņvalstīm un otrādi;

34.

jo īpaši ierosina, ka gan jaunajam partnerattiecību instrumentam, gan nozaru instrumentiem jābūt neatņemamai sastāvdaļai AP noteikumu paketē, ko ES apspriedīs individuāli ar katru partnervalsti. Minētā AP instrumentu pakete būtu pamats dažādu AP instrumentu saskaņošanai un pārredzamai novērtēšanai. AP valstīm būtu jānosaka pārredzami un skaidri kritēriji, lai Austrumu partnerības ietvaros tās varētu novērtēt savu attīstību salīdzinājumā ar ES;

35.

vēlas paplašināt un padziļināt ES un AP valstu vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbību, kurai jākļūst par ES un Austrumeiropas valstu attiecību būtisku sastāvdaļu. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir neaizstājamas dažādās AP politikas jomās, tādās kā laba pārvaldība, administratīvās reformas un decentralizācija, sociālā un ekonomikas attīstība, reģionālā attīstība un kohēzijas politika, pārrobežu sadarbība, vides aizsardzība, sabiedriskās kārtības jautājumi, dabas un cilvēku darbības radītu katastrofu novēršana un reaģēšana uz tām, sadarbība kultūras jomā, tūrisms, kā arī skolēnu un studentu apmaiņa;

36.

rosina sākt dialogu ar Eiropas Komisiju, lai noteiktu veidus, kā iesaistīt AP valstu vietējās un reģionālās pašvaldības visaptverošajā iestāžu darba uzlabošanas programmā. Tās mērķis ir uzlabot Austrumu partneru administratīvo veiktspēju, tādēļ tai būtu jāaptver visas attiecīgās sadarbības nozares, tostarp nozares, kurās vietējās un reģionālās pašvaldības ir neaizstājamas. Turklāt RK sadarbībā ar AP valstu partneriem vajadzētu sagatavot savu plānu par to, kā sniegt ieguldījumu visaptverošās iestāžu darba uzlabošanas programmas īstenošanā;

37.

ir nolēmusi sniegt nozīmīgu ieguldījumu AP īstenošanā AP valstu ekonomikas un sociālās attīstības jomā. RK būtu jāatbalsta Komisijas priekšlikums parakstīt saprašanās memorandu par reģionālo politiku ar Austrumu partneriem, kura mērķis ir uzlabot to vietējā un reģionālā līmeņa administratīvo veiktspēju. To varētu apvienot ar visaptverošās iestāžu darba uzlabošanas programmu un RK programmu par pasākumiem un/vai sadarbību ar partneriem AP valstu vietējās un reģionālajās pašvaldībās. Sadarbībai vajadzētu būt vērstai uz dalīšanos ar paraugpraksi un pieredzi, ko ES ieguvusi reģionālās attīstības un kohēzijas politikas jomā;

38.

ir arī apņēmusies sadarbībā ar AP valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām palīdzēt un/vai konsultēt Eiropas Komisiju un valstu valdības, kad tās nosaka reģionālās attīstības izmēģinājuma programmas AP valstu vietējās un reģionālās attīstības vajadzību apmierināšanai, pamatojoties uz ES kohēzijas politikas modeli. RK būtu arī jāuzsāk sarunas ar AP valstu partneriem, lai atbalstītu to tiešu sadarbību ar ES reģioniem un mudinātu tos piedalīties pašreizējās starptautiskajās programmās Dienvidaustrumeiropā, Centrāleiropā un Ziemeļeiropā. RK būtu arī jāmudina AP valstu vietējās un reģionālās pašvaldības izmantot AP piedāvātās jaunās iespējas saistībā ar EKPI finansētiem projektiem pārrobežu sadarbībai pie AP valstu robežām;

39.

sāks sarunas ar Eiropas Komisiju, lai konkretizētu savu līdzdalību tematiskajās platformās, kas sekmēs demokrātiju, labu pārvaldību un stabilitāti, kā arī cilvēku saskarsmi. Lai atbalstītu AP tematisko platformu darbu (trešais darbības līmenis), RK būtu jāizveido vairākas īpašas darba grupas (AP ceturtais darbības līmenis), kas risinātu jautājumus, kuri ir cieši saistīti ar vietējo un reģionālo pašvaldību darba kārtības prioritātēm. Eiropas Komisija savukārt varētu aicināt vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjus piedalīties tematisko platformu un/vai darba grupu darbā, ja tas ir lietderīgi un/vai nepieciešams. Lai konkretizētu RK lomu minēto divu tematisko platformu darbā, kā arī panāktu labāku koordināciju ar Komisiju, ir vajadzīga turpmāka diskusija;

40.

palīdzēs Eiropas Komisijai izstrādāt programmu vietējo pašvaldību apmācībai un to tīkla izveidei, lai stiprinātu administratīvo veiktspēju un veicinātu vietējās pārvaldības reformu atbilstīgi tematiskajai platformai, kas sekmēs demokrātiju, labu pārvaldību un stabilitāti. RK izstrādās un piedāvās savus priekšlikumus par īpašu AP kultūras programmu, kuru paredzēts uzsākt atbilstīgi tematiskajai platformai, kas sekmēs cilvēku saskarsmi. RK sāks diskusiju ar Komisiju par savu iespējamo līdzdalību tematiskajās platformās, kas sekmēs ekonomisko integrāciju un konverģenci ar ES politikas virzieniem un energoapgādes drošību, jo minētajās politikas jomās ir nepilnīgas darba programmas, kurās vietējās un reģionālās pašvaldības varētu sniegt vērtīgu ieguldījumu;

41.

īpaši apsver iespēju sniegt ieguldījumu vadošajā iniciatīvā saistībā ar dabas un cilvēku darbības radītu katastrofu novēršanu, sagatavošanos tām un reaģēšanu uz tām, lai pilnveidotu katastrofu pārvaldības spēju vietējā, reģionālajā un valsts līmenī. RK sāks diskusiju ar partneriem AP valstīs par vietējo un reģionālo pašvaldību iespējamo ieguldījumu minētās vadošās iniciatīvas īstenošanā;

42.

rosina veicināt ES un AP valstu reģionālo un vietējo pašvaldību attiecību padziļināšanu, izmantojot Eiropā jau izveidotās institucionālās platformas regulāram politiskam dialogam un kopīgi īstenojot konkrētus projektus, lai nākotnē kopīgi varētu izveidot Austrumeiropas un Dienvidkaukāza vietējo un reģionālo pašvaldību asambleju (EaP LRA);

43.

mudina Eiropas Komisiju saskaņot, koordinēt un cieši saistīt jauno pieeju ar līdzšinējām dažādām Kopienas programmām, projektiem un instrumentiem, lai izmantotu attiecīgo pieredzi, izvairītos no darbības pārklāšanās un veicinātu pozitīvu virzību;

44.

uzskata, ka lielākas atbildības uzticēšana vietējo un reģionālo pašvaldību vēlētajiem pārstāvjiem sekmēs vairāklīmeņu pārvaldības veidošanu, iesaistot dažādu līmeņu pārvaldes iestādes valsts un attīstības politiku izstrādāšanā, pieņemšanā, ieviešanā un izvērtēšanā;

45.

ierosina projektu īstenošanā iesaistīt vietējos cilvēkresursus, kā arī tehniskos un akadēmiskos resursus un panākt iedzīvotāju pēc iespējas lielāku līdzdalību, lai viņi justos kā sadarbības procesa un attiecīgo projektu līdzdalībnieki;

46.

uzskata, ka iniciatīvai jābūt atvērtai, lai tajā varētu iesaistīties ārpuskopienas valstis, galvenokārt Krievijas Federācija un Turcija, kuras varētu piedalīties tematisko platformu darbā, darba grupās vai projektos, izskatot katru gadījumu atsevišķi un tikai tad, ja ir panākta vienošanās, ka tas būtu lietderīgi kopējo interešu par attiecīgo tēmu, ģeogrāfiskā tuvuma vai pastāvošo ekonomisko saikņu dēļ;

47.

lūdz priekšsēdētāju iesniegt šo atzinumu ES prezidentūrai, Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, kā arī AP valstu vadītājiem.

25.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 200/37

—

atzinīgi vērtē to, kādā veidā ar programmas palīdzību izdevies pilnveidot Komisijas darbu sociālās politikas jomā. Atjauninātās programmas un tajā ierosināto pasākumu pamatā galvenokārt ir Komisijas jau uzsāktais sagatavošanas darbs. Tādējādi sociālajā programmā iekļauts salīdzinoši maz jaunu iniciatīvu ES sociālās politikas atpazīstamības vai būtiskā satura palielināšanai;

—

uzsver sociālās un reģionālās kohēzijas nozīmīgumu, lai varētu sasniegt pārskatītajā Lisabonas stratēģijā izvirzītos mērķus, un norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpaša nozīme, lai to veicinātu;

—

uzsver, ka pasākumi ekonomikas un sociālajā jomā ne vienmēr papildina un bagātina cits citu, drīzāk jācenšas pastāvīgi nodrošināt šajos pasākumos izmantoto līdzekļu un izvirzīto mērķu efektīvu un abpusēju līdzsvaru. Sevišķi svarīgi tas ir šobrīd, kad pasaules ekonomikas straujas pārmaiņas rada aizvien lielāku nedrošības sajūtu iedzīvotājos;

—

norāda, ka pastāvīga uzmanība jāveltī ES rīcībpolitiku sociālajai ietekmei. Piemēram, ES iekšējā tirgus radītā sociālā ietekme reizēm bijusi grūti paredzama, un ne vienmēr ir izdevies atbilstoši sagatavoties;

—

aicina Komisiju apkopot daudzdimensiju salīdzināmas pētniecības atziņas par iespējām paaugstināt labklājības sistēmu efektivitāti un īpaši vērš uzmanību uz vispārējo stāvokli vietējās un reģionālajās pašvaldībās, jo tieši tās ir sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu galvenās sniedzējas.

Ziņotājs

:

Veikko Kumpumäki (FI/PSE), Laplandes reģionālās padomes loceklis

1.

atzinīgi vērtē to, kādā veidā ar programmas palīdzību izdevies pilnveidot Komisijas darbu sociālās politikas jomā. Atjauninātās programmas un tajā ierosināto pasākumu pamatā galvenokārt ir Komisijas jau uzsāktais sagatavošanas darbs. Tādējādi sociālajā programmā iekļauts salīdzinoši maz jaunu iniciatīvu ES sociālās politikas atpazīstamības vai būtiskā satura palielināšanai;

2.

uzsver, ka ES sociālās realitātes vērtējumam rīkotā sabiedriskā apspriešana palīdzēja izdarīt secinājumu, ka sabiedrības uzticēšanās ES zināmā mērā ir atkarīga no Eiropas uzticamas sociālās politikas, kas ir Eiropas sociālā modeļa būtisks elements. Veidot šādu uzticēšanos ir svarīgi, lai nodrošinātu progresu, modernizāciju un atvērtību pārmaiņām;

3.

uzsver sociālās un reģionālās kohēzijas nozīmīgumu, lai varētu sasniegt pārskatītajā Lisabonas stratēģijā izvirzītos mērķus, un norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpaša nozīme, lai to veicinātu;

4.

uzsver, ka pasākumi ekonomikas un sociālajā jomā ne vienmēr papildina un bagātina cits citu, drīzāk jācenšas pastāvīgi nodrošināt šajos pasākumos izmantoto līdzekļu un izvirzīto mērķu efektīvu un abpusēju līdzsvaru. Sevišķi svarīgi tas ir šobrīd, kad pasaules ekonomikas straujas pārmaiņas rada aizvien lielāku nedrošības sajūtu iedzīvotājos;

5.

norāda, ka pastāvīga uzmanība jāveltī ES rīcībpolitiku sociālajai ietekmei. Piemēram, ES iekšējā tirgus radītā sociālā ietekme reizēm bijusi grūti paredzama, un ne vienmēr ir izdevies atbilstoši sagatavoties;

6.

uzskata, ka svarīgs ir sociālajā programmā paustais viedoklis par sociālo pamatmērķu nemainīgumu un ES apņemšanos veicināt sabiedrības kohēziju, integrāciju un vienotību;

7.

norāda, ka sociālā politika uzskatāma ne tikai par elastīguma un pārmaiņu līdzekli, bet arī par elementu, kas nodrošina un pilnveido sabiedrības saskaņotu attīstību;

8.

pieļauj vajadzību pēc plašākas sociālās programmas un atzīst, ka šajā ziņā būtisks aspekts ir mūžizglītība. Tomēr mācības būtu jāuztver ne tikai kā konkurētspēju uzlabojošs līdzeklis, bet jānovērtē arī to ievērojamā sociālā nozīme. Līdzās atsevišķu personu iespējām gūt panākumus jānodrošina arī to cilvēku sociālā aizsardzība un integrācija, kas bijuši mazāk veiksmīgi;

9.

uzsver dažādu iedzīvotāju grupu, paaudžu un reģionu solidaritātes nozīmīgumu. Būtu jāizvērš debates par izmaiņām iedzīvotāju vecuma struktūrā, kā arī par labklājības sistēmu piemērotību un ilgtspējību, tajās iekļaujot visas vecuma un iedzīvotāju grupas, turklāt īpaša uzmanība būtu jāveltī arī cilvēku ar invaliditāti un daļēju invaliditāti aktīvai līdzdalībai;

10.

aicina Komisiju apkopot daudzdimensiju salīdzināmas pētniecības atziņas par iespējām paaugstināt labklājības sistēmu efektivitāti un īpaši vērš uzmanību uz vispārējo stāvokli vietējās un reģionālajās pašvaldībās, jo tieši tās ir sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu galvenās sniedzējas;

11.

atbalsta sadarbības paplašināšanu Eiropā, lai tādējādi veicinātu imigrantu integrāciju, un uzsver, ka šajā darbā var izmantot vietējo un reģionālo pašvaldību speciālās zināšanas;

12.

attiecībā uz trim vispārējiem, savstarpēji saistītiem mērķiem atzīmē, ka

13.

atzīmē, ka vietējais un reģionālais līmenis var sniegt ievērojamu ieguldījumu jauninājumos un attīstībā atbilstoši ES vajadzībām. Jārod iespēja vietējo un reģionālo pašvaldību zināšanas izmantot atjauninātajā sociālajā programmā;

14.

atzinīgi vērtē bērniem un jauniešiem paredzēto pasākumu kopumu un īpaši uzsver vajadzību pēc preventīviem pasākumiem šajā jomā;

15.

atzīmē, ka vērtējot un uzlabojot izglītības sistēmu kvalitāti, līdzās bērnu sasniegumiem mācībās būtu jāuzsver arī viņu labklājības, drošības un labsajūtas aspekti. Tāpat arī īpaša uzmanība jāveltī skolotāju pedagoģiskajām iemaņām un līdztiesības mērķim visos izglītības līmeņos;

16.

aicina atklāto koordinācijas metodi izmantot, lai izvērtētu un izstrādātu labus vietējā un reģionālā līmeņa risinājumus un praksi un lai izplatītu informāciju, dodot iespēju minētos risinājumus un praksi pielietot plašāk; šajā sakarā RK atgādina, ka atklātā koordinācijas metode ir brīvprātīgas dalībvalstu sadarbības veids;

17.

atzīmē, ka nepietiek tikai ar izaugsmi un nodarbinātību, lai izveidotu sociāli taisnīgu sabiedrību, tam vajadzīga arī efektīva un atbildīga sociālā politika visos līmeņos;

18.

uzsver nepieciešamību apkopot un izplatīt apjomīgu un daudzveidīgu informāciju, lai varētu veidot efektīvus elastdrošības modeļus;

19.

uzsver, ka jācenšas panākt mūžizglītības atbilstību visu vecuma un iedzīvotāju grupu interesēm un tās pieejamību visiem un ka tādēļ vēl ir vajadzīga visaptveroša iedzīvotāju izpratnes veidošana, un ka augstvērtīgas pieaugušo izglītības attīstībai vajadzīga visu valdības līmeņu un dažādu iesaistīto struktūru plaša sadarbība. Profesionālās apmācības jomā īpaši svarīgi nodrošināt to, ka izglītība palīdz apgūt darba dzīvē vajadzīgās iemaņas un, ja nepieciešams, izglītības sistēma spēj nekavējoties reaģēt uz vajadzībām izglītības jomā. Iespēju robežās izglītības vajadzības jāprognozē sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

20.

norāda uz to, ka sabiedrībai ir vajadzīgi arī kvalificēti speciālisti ar aprūpes prasmēm, kuras tādēļ būtu arī jānorāda sociālajā programmā pieminētajā “mūsdienīgu iemaņu spektrā”;

21.

uzsver, ka ir vajadzīgas jaunas izglītības formas, kas apvieno darbu un mācības, un aicina publiskās iestādes, darba devējus un citas personas iesaistīties atklātā diskusijā par viņu atbildību par tādu izglītību, kas ļauj apvienot darbu un mācības;

22.

īpaši uzsver mērķi uzlabot gan darba dzīves kvalitāti, gan arī darba ražīgumu un uzskata, ka ir svarīgi izplatīt informāciju par attiecīgiem pētījumiem un paraugpraksi;

23.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos nodrošināt, lai neveidotos pretrunas starp Līgumā noteiktajām pamatbrīvībām un pamattiesību aizsardzību, un aicina Komisiju iepazīties arī ar vietējo un reģionālo pašvaldību gūto pieredzi šajā jomā;

24.

atzīmē, ka, analizējot un veidojot Eiropas veselības aizsardzības sistēmas, lielāka uzmanība jāpievērš to darbības aspektiem, ieskaitot pakalpojumu un darbaspēka plānošanas iespējas, kvalitāti un pieejamību. Svarīgākie partneri šo centienu īstenošanā ir vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras ir publisko sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu galvenās nodrošinātājas;

25.

īpaši atzinīgi vērtē Komisijas ieceri panākt, lai vienotais tirgus un konkurences noteikumi sekmētu augstvērtīgu un vispārpieejamu sociālo pakalpojumu attīstību. Ar to jāsaprot stingrs juridiskais pamats vispārējas nozīmes pakalpojumu jomā, kā arī nepieciešamo kanālu izveide atklātām diskusijām un lēmumiem jautājumos, kas saistīti ar sociālo pakalpojumu atbilstību vienotā tirgus noteikumiem. Būtu sistemātiski jāsalīdzina vietējā un reģionālā līmeņa pieredze, lai nodrošinātu informācijas pietiekamu pieejamību un paraugprakses plašāku izmantošanu. Tomēr šim pienākumam nav jārada apjomīgi ziņošanas pienākumi dalībvalstīm un līdz ar to nesamērīgs administratīvā sloga palielinājums pašvaldībām;

26.

ES cīņā ar nabadzību un sociālo atstumtību iesaka īpašu uzmanību veltīt sociālajām tiesībām un solidaritātei, kā arī nopietni apsvērt, vai pārtikas programmām un pārtikas rezervju veidošanai (food banks) ir vieta 21. gadsimta Eiropas labklājības telpā;

27.

uzskata, ka ir svarīgi veicināt dzimumu līdztiesību, novērst atšķirības sieviešu un vīriešu darba samaksā un nodrošināt darba un ģimenes dzīves saskaņošanas iespējas;

28.

atbalsta jaunās politikas prioritāti – nediskrimināciju —, uzsverot Eiropas Savienības ievērojamo potenciālu uzņemties vadošu lomu šajā jomā;

29.

atbalsta programmas visaptverošu darbības jomu, kas ļauj apvienot dažādu nozaru pasākumus; tomēr aicina Komisiju nodrošināt, ka šāda pieeja neapdraud pievēršanos tradicionālās sociālās politikas nozīmīgākajām problēmām, piemēram, pieaugošajām atšķirībām ienākumu jomā, aizvien lielākajai nevienlīdzībai, un neaizēno pasākumus, kas nepieciešami to risināšanai;

30.

atzīmē ka, lielāka uzmanība jāpievērš tam, ka programmā paredzētos pasākumus raksturo bieži vien ļoti dažādi un dažkārt arī pretrunīgi aspekti. Piemēram, mobilitātes veicināšanas jomā uzmanība būtu jāveltī arī problēmām, kas saistītas ar jauniešu pārcelšanos uz citu dzīves vietu, tādējādi atsevišķās teritorijās radot nevēlamas izmaiņas iedzīvotāju vecuma struktūrā. Komiteja uzsver vajadzību aizsargāt “nemobilo” iedzīvotāju daļu un nodrošināt vienlīdzīgas iespējas mazāk pievilcīgās teritorijās. Tāpat arī jāņem vērā tādi apstākļi kā lielāku mobilitātes iespēju ietekme uz vidi;

31.

uzsver, ka atklātā koordinācijas metode – tāpat kā pārējās Eiropas sociālajā politikā izmantotās metodes – būtu jāattīsta, ņemot vērā katras dalībvalsts sociālās politikas vajadzības, kuras vislabāk izprotamas praktiskā darbā vietējā un reģionālajā līmenī. Tā kā dalībvalstis un apstākļi to reģionos ir ļoti dažādi, varētu būt sarežģīti izvirzīt kvantitatīvus sociālās politikas mērķus. Atklātā koordinācijas metode Eiropas līmenī būtu jāuzlabo, to galvenokārt izmantojot atsevišķu svarīgu jautājumu risināšanā, uzlabojot ziņojumu sniegšanas un pētniecības darbu, kā arī palielinot vietējo un reģionālo pašvaldību īpašo zināšanu nozīmi koordinācijas norišu īstenošanā un sagatavošanā. Tādējādi varētu būtiski palielināt minētās metodes ietekmi un atpazīstamību un līdz ar to Eiropas sociālās politikas kvalitāti; jāatzīmē, ka sociālā politika ir Eiropas integrācijas projekta nozīmīgs elements. Šobrīd atklātās koordinācijas metodes un vietējo un reģionālo pašvaldību saikne joprojām ir pārāk vāja;

32.

uzsver Eiropas līmeņa sociālā dialoga nozīmi un potenciālu, sagatavojot un īstenojot programmā paredzētās iniciatīvas vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī, un uzskata, ka ir svarīgi pilnveidot šo dialogu.

25.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 200/41

—

pauž nožēlu, ka nav ierosināts neviens priekšlikums, lai ieviestu saistošu likumdošanas instrumentu ar mērķi paaugstināt energoefektivitāti par 20 %;

—

uzsver iespējamos risinājumus, kuros rūpnieciskās darbības apvienotas ar enerģijas ražošanu (zaudētā siltuma reģenerācija, atdzesēšana, enerģijas ražošana, poliģenerācijas un koģenerācijas metodes u.c.);

—

norāda, ka svarīga nozīme Eiropas Savienībā ir reģionālo un vietējo enerģijas aģentūru veiktajam darbam. Tās ir stratēģiski partneri Eiropas enerģētikas politikas īstenošanā un Eiropas Savienībai būtu vairāk jāatbalsta un jānovērtē to darbs;

—

uzsver, ka svarīgi ir paātrināt struktūrfondu līdzekļu izmantošanu ēku energoefektivitātes paaugstināšanai;

—

atbalsta Eiropas Komisijas iniciatīvu atļaut pastāvīgi piemērot pazeminātas PVN likmes mājokļu nozarē, tostarp mājokļu rekonstrukcijai,

—

atbalsta Eiropas Komisijas, Eiropas Investīciju Bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas centienus izstrādāt finanšu instrumentus energoefektivitātes uzlabošanai un norāda, ka viens no svarīgākajiem uzdevumiem minēto finanšu instrumentu izstrādē ir nodrošināt to pieejamību vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai atbalstītu tās kā svarīgākos dalībniekus Direktīvas par ēku energoefektivitāti piemērošanā.

Ziņotājs

:

Bastidonne mērs Jean-Louis Joseph kgs (FR/PSE)

1.

uzskata, ka Eiropas Savienības enerģētikas politikas problēmu risināšanai ir svarīga nozīme ES pašreizējā un turpmākajā attīstībā, iedzīvotāju dzīvē un ar klimata pārmaiņām saistīto jautājumu risināšanā pasaules līmenī. Komiteja norāda, ka vietējās un reģionālās iestādes ir nozīmīgi partneri Eiropas enerģētikas politikas sekmīgā izstrādē, plānošanā un īstenošanā. Tādēļ Komiteja pauž nožēlu, ka otrajā stratēģiskajā pārskatā nav pietiekami ņemta vērā reģionālo un vietējo iestāžu loma;

2.

atzīst, ka svarīga nozīme ir energoapgādes drošībai, kurai otrajā stratēģiskajā pārskatā ir pievērsta īpaša uzmanība un kura politiskā ziņā ir ļoti jutīgs jautājums. Komiteja arī atzīst, ka situācija energoapgādes drošības jomā dalībvalstīs ir atšķirīga. Minētās atšķirības, kas radušās arī vēsturisku iemeslu dēļ, jānovērš ar saskaņotu rīcību Eiropas līmenī, lai tādējādi mazinātu nelīdzsvarotību, veidotu ciešākas partnerattiecības un mazinātu risku Eiropas Savienībā kopumā;

3.

atzīst, ka pēc pirmā stratēģiskā pārskata publicēšanas ir panākts liels progress, piemēram, nosakot “3X20” mērķus, un veikti pirmie tiesiskie pasākumi, kas apstiprināti ar neseno Parlamenta un Padomes vienošanos par “Klimata un enerģētikas paketi”;

4.

uzskata, ka, pat ja gūti ievērojami panākumi, tas ir tikai sākums. Tādēļ ir svarīgi, lai “3X20” mērķi arī turpmāk būtu Eiropas Savienības enerģētikas politikas galvenā prioritāte, lai nodrošinātu uzsāktajā darbībā gūto panākumu saskaņotību un kontinuitāti;

5.

uzsver, ka enerģētikas jomā Eiropas Savienībai īpaša uzmanība jāvelta energoefektivitātei. Komiteja norāda uz trias energetica modeli, kurā pēc to efektivitātes dilstošā secībā sakārtotas politikas, kas ļauj mazināt enerģijas patēriņa ietekmi uz klimatu: energoefektivitāte, atjaunojamu enerģijas avotu veicināšana un fosilo enerģijas avotu izmantošanas optimizēšana. Energoefektivitāte ir ne tikai viens no svarīgākajiem “3X20” mērķiem, bet tai ir arī būtiska nozīme energoapgādes drošības palielināšanā. Tomēr Komiteja pauž nožēlu, ka energoefektivitāte ir vienīgais no trim “3X20” mērķiem, par kuru nav izstrādāts saistošs likumdošanas instruments;

6.

atzinīgi vērtē otrajā stratēģiskajā pārskatā Komisijas ierosinātos energoefektivitātes pasākumus (piemēram, Direktīvas par ēku energoefektivitāti pārskatīšanu – sk. zemāk), taču pauž nožēlu, ka

7.

uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību svarīgo lomu energoefektivitātes nodrošināšanā. Šajā sakarā

8.

attiecībā uz 6 projektiem, kurus Eiropas Savienība noteikusi par prioritāriem, Komiteja nepauž savu viedokli par to būtību, bet norāda, ka

9.

uzsver, ka Eiropas enerģētikas sistēmas pārveidošanai par decentralizētāku sistēmu, ir nepieciešami lieli ieguldījumi, sadarbība ar vietējām un reģionālajām iestādēm un to lomas plašāka atzīšana enerģētikas politikas īstenošanā;

10.

attiecībā uz nodaļu, kas veltīta vietējiem energoresursiem, Komiteja uzsver, ka

11.

atzinīgi vērtē dokumenta “Paziņojums par finansējuma piešķiršanu enerģētikas tehnoloģijām ar zemām oglekļa emisijām” izstrādi. Tā kā minētajā paziņojumā tiks ņemti vērā ieņēmumi, kas gūti Direktīvas par emisiju kvotu tirdzniecības shēmu pārskatīšanas rezultātā, Komiteja norāda uz atzinumu, kurā “iesaka, lai vismaz 30 % no ieņēmumiem, kas gūti, izsolot kvotas, valstis piešķir vietējām un reģionālajām pašvaldībām atjaunojamās enerģijas izmantošanas un patēriņa energoefektivitātes veicināšanai […]” (3).

12.

atzinīgi vērtē priekšlikumu izstrādāt politisku programmu līdz 2030. gadam un redzējumu līdz 2050. gadam. Stratēģiskās pamatnostādnes, lēmumus par ieguldījumiem un infrastruktūras projektus var efektīvi plānot tikai ilgtermiņā. Pārsteidz tas, ka nepilnīgajā tematu sarakstā redzējumam līdz 2050. gadam, tematam “Oglekļa emisijas samazināšana Eiropas elektroenerģijas ražošanā līdz 2050. gadam”, šķiet, ir piešķirta prioritāte, jo tiek ierosināts to izskatīt nākamajā enerģētikas tehnoloģiju stratēģiskajā plānā. Minētais temats, neapšaubāmi, ir svarīgs un daudzsološs, bet arī citi temati ir tikpat neatliekami vai pat steidzamāk risināmi. Redzējums līdz 2050. gadam jāizstrādā kā visaptveroša stratēģija, nevis jāpievērš uzmanība tikai dažiem prioritāriem tematiem.

13.

atzinīgi vērtē Direktīvas par ēku energoefektivitāti pārskatīšanas principu;

14.

uzsver, ka steidzami jāveic vērienīgi pasākumi ēku energoefektivitātes jomā, jo tie sniedz šādas priekšrocības:

15.

uzsver, ka minētie jautājumi jārisina nekavējoties, un aicina Padomi un Parlamentu steidzami pieņemt tālejošus lēmumus šajā jomā; vienlaikus aicina dalībvalstis nepieļaut novēlošanos direktīvas transponēšanā un piemērošanā, kā tas bija minētās direktīvas pirmās redakcijas gadījumā;

16.

lai sekmētu enerģētikas jomā pieņemto mērķu īstenošanu, Komisijai būtu jāizstrādā programma paraugprakses apmaiņai starp dalībvalstīm un to vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī pieredzes apmaiņai tehnisko risinājumu un publisko iepirkumu izmantošanai energoefektivitātes veicināšanas jomā;

17.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga nozīme minētās direktīvas īstenošanā, jo

18.

uzskata, ka ierosinātā pārskatīšana stiprinās vairākus direktīvas aspektus. Komiteja īpaši atzinīgi vērtē

19.

vēlas uzsvērt, ka ir svarīgi pilnveidot direktīvu, ņemot vērā līdzšinējo piemērošanas pieredzi pēc tās rūpīgas analīzes un izvērtēšanas. Būtu jāizvērtē arī energoefektivitātes sertifikātu nozīme un to saturs. Elastīgas pieejas izvēle varētu sekmēt pieredzes trūkuma radīto problēmu risināšanu;

20.

uzskata, ka ierosinātā “salīdzinošā metode izmaksu ziņā optimāla minimālo energoefektivitātes prasību līmeņa aprēķināšanai” var būt par efektīvu salīdzinošas novērtēšanas instrumentu Eiropas līmenī. Komiteja aicina Komisiju minētās metodes izstrādē ņemt vērā visus ārējos aspektus, piemēram, bezdarbības izmaksas (nelabvēlīga ietekme uz vidi, veselību, konkurētspēju u.c. nepietiekamu ieguldījumu dēļ energoefektivitātes jomā), kā arī energoefektivitātes paaugstināšanas jomā veikto ieguldījumu pozitīvo ietekmi (darba vietu radīšana, labklājības nodrošināšana, atbalsts pētniecībai, energoapgādes neatkarība, ēku kvalitāte un ilgtspējība u.c.);

21.

uzskata, ka atsevišķos gadījumos jāizmanto iespēja palielināt ēku energoefektivitāti bez ieguldījumiem, piemēram, uzlabojot apsaimniekošanu un nodrošinot ēkas izmantotāju līdzdalību. Šajā jomā sekmīgi darbojas daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības;

22.

uzsver nepieciešamību sniegt sabiedrībai vispusīgu informāciju par rentabilitātes aprēķināšanā izmantotajiem parametriem, kas norādīti energoefektivitātes sertifikātā, lai skaidri izprastu veikto aprēķinu un dotu iedzīvotājiem iespēju atkārtoti izvērtēt energoefektivitātes pasākumu rentabilitāti, ņemot vērā jaunus aspektus (enerģijas cenu attīstību, valsts un pašvaldību piešķirtās subsīdijas, iekārtu ekspluatācijas termiņu utt.);

23.

uzsver, ka lietderīgs ir arī jaunais ierosinājums noteikt dalībvalstīm prasību sagatavot ziņojumus (tostarp 5. panta 2. punktā un 9. panta 3. punktā). Lai minētie ziņojumi būtu precīzi, direktīvā būtu jānosaka vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalība to sagatavošanā;

24.

norādot uz RK atzinumu “Atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas veicināšana” (4), atzinīgi vērtē, ka minētajā direktīvā iekļauti koordinācijas elementi ar citiem svarīgiem Eiropas tiesību aktiem šajā jomā, piemēram, Energopakalpojumu direktīvu (2006/32/EK), kā arī ar pašreizējiem un turpmākajiem priekšlikumiem par publisko iepirkumu, kurā ievērotas vides prasības. Minētie koordinācijas elementi nostiprina saskaņotību kopumā un atvieglo dalībvalstīm uzlikto prasību izpildi, apvienojot dažādos ziņojumus, kas tām jāizstrādā

25.

atzinīgi vērtē mērķi palielināt ēku skaitu, “kurās ir nulles vai zema līmeņa CO2 emisija un primārās enerģijas patēriņš”, kā arī publiskā sektora nozīmīgo lomu šajā jomā;

26.

tomēr norāda, ka direktīvas mērķis ir nodrošināt energotaupību, lai mazinātu ietekmi uz vidi. Nosakot definīciju par “ēkām, kurās ir nulles vai zema līmeņa CO2 emisija un primārās enerģijas patēriņš” (ēkas ar nulles vai zema līmeņa oglekļa dioksīda emisiju un primārās enerģijas patēriņu), nedrīkst dot priekšroku ēkām ar zemu CO2 emisijas līmeni salīdzinājumā ar ēkām, kurās ir zems enerģijas patēriņš. Turklāt vienmēr priekšroka jādod redzējumam par vispārēju ietekmi uz vidi, nevis vienīgi CO2 emisiju kritērijam;

27.

uzsver, ka prasība veikt energoefektivitātes sertifikātu kvalitātes kontroli un izstrādāt pārbaudes ziņojumus ir gan lietderīga, gan grūti īstenojama. Šai prasībai būs izšķiroša nozīme, lai būtiski uzlabotu ēku kvalitāti Eiropā;

28.

uzsver, ka jautājumam par veicamo darbu īstenošanas laiku būs ievērojama nozīme saistībā ar Energotaupības direktīvas vispārējo ietekmi. Tādēļ Komiteja

29.

uzsver, ka direktīvas īstenošana prasīs arī lielu darbu apmācības jomā. Šajā sakarā Komiteja ierosina iekļaut tajā noteikumu, kas paredz, ka

30.

attiecībā uz speciālistu apmācību uzsver, ka reģionālajā un vietējā līmenī veiksmīgi īstenotas būvniecības nozares dalībniekiem paredzētas iniciatīvas, kuru ietvaros izveidotas dažādu speciālistu (santehniķu, mūrnieku, elektriķu utt.) diskusiju grupas viedokļu apmaiņai par attiecīgo speciālistu mijiedarbību ēkas būvniecībā. Minētā pieredze ir labvēlīgi ietekmējusi būvniecības procesa kvalitāti kopumā un līdz ar to arī ēku kvalitāti. Grupās, kurās apsprieda energoefektivitātes jautājumus, tika rasti efektīvi un inovatīvi risinājumi, pateicoties dažādu speciālistu sadarbībai;

31.

uzsver nepieciešamību pienācīgi novērtēt reālās sākotnējās izmaksas saistībā ar šo direktīvu, lai izstrādātu stimulējošus finanšu instrumentus direktīvas atbalstam un tās ātrākai īstenošanai. Tādēļ Komiteja

25.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 200/51

—

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu izstrādāt programmu MEDIA Mundus;

—

uzskata, ka paplašinātas starptautiskās sadarbības programmas izstrāde un īstenošana audiovizuālajā nozarē nolūkā stiprināt kultūras un tirdzniecības sakarus starp Eiropas un trešo valstu kinematogrāfijas nozarēm, ir atbilstošs risinājums pašreizējos apstākļos, kad pasaules līmenī notiek pārmaiņas audiovizuālajā nozarē;

—

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var ievērojami sekmēt audiovizuālo darbu radīšanu vietējā un reģionālajā līmenī, jo šie darbi būtiski papildina audiovizuālo darbu klāstu un aktīvi veicina kultūras daudzveidību un kultūru dialogu;

—

uzsver, ka audiovizuālajai nozarei ir ne tikai būtiska nozīme izaugsmes, konkurētspējas un nodarbinātības sekmēšanā, bet arī vietējās un reģionālās kultūras identitātes un daudzveidības saglabāšanā un veicināšanā. Pateicoties šai iezīmei, audiovizuālā nozare var būt galvenais faktors, lai veicinātu Eiropas sociālās vērtības un nodrošinātu demokrātiskas sabiedrības efektīvu darbību, jo audiovizuālie darbi var būtiski sekmēt Eiropas identitātes veidošanu.

Ziņotājs

:

Ioannis Sgouros (EL/PSE), Atēnu prefekts

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu izstrādāt programmu MEDIA Mundus;

2.

tādēļ atbalsta Komisijas iesniegto “priekšlikumu par atbalsta programmu sadarbības veicināšanai starp Eiropas audiovizuālās nozares profesionāļiem un nozares profesionāļiem trešās valstīs, lai nodrošinātu savstarpēju labumu visiem dalībniekiem”;

3.

uzskata, ka paplašinātas starptautiskās sadarbības programmas izstrāde un īstenošana audiovizuālajā nozarē nolūkā stiprināt kultūras un tirdzniecības sakarus starp Eiropas un trešo valstu kinematogrāfijas nozarēm, ir atbilstošs risinājums pašreizējos apstākļos, kad pasaules līmenī notiek pārmaiņas audiovizuālajā nozarē saistībā ar tehnoloģiju attīstību un strukturāliem trūkumiem, kas kavē Eiropas audiovizuālo darbu izplatīšanu trešo valstu tirgū un neļauj Eiropas audiovizuālajai nozarei attīstīties pasaules mērogā, tādējādi apdraudot tās konkurētspēju;

4.

uzsver, ka ir nepieciešama starptautiskā sadarbība audiovizuālajā nozarē, kā arī jāsaglabā un jāveicina kultūras un tās izpausmju daudzveidība, kā norādīts UNESCO konvencijā, ko Eiropas Savienība un 13 tās dalībvalstis ir ratificējušas 2006. gada 18. decembrī;

5.

piekrīt, ka Eiropas Komisijas lēmums ir īpaši nozīmīgs, jo pašreizējās ES programmas audiovizuālās nozares atbalsta jomā (MEDIA 2007, Euromed Audiovisual II vai ES un ĀKK programma kino atbalstam) nesniedz risinājumus visām problēmām, kas saistītas ar audiovizuālās nozares straujo internacionalizāciju, vai nu tāpēc, ka šīs programmas ir izstrādātas sadarbībai Eiropas Savienības robežās, vai arī tāpēc, ka tās orientētas uz attīstības politikas, nevis nozares politikas vajadzībām;

6.

uzskata, ka pozitīvās atsauksmes, kas saņemtas no nozares speciālistiem atklātas apspriešanas laikā internetā no 2008. gada 10. aprīļa līdz 25. jūnijam, apliecina, ka programma MEDIA Mundus ir vajadzīga;

7.

uzskata arī par būtisku, ka atklātas apspriešanas rezultātā tika secināts, ka programmā jāiekļauj arī apmācība, kopražojumu un audiovizuālo darbu izplatīšanas veicināšana un kinematogrāfijas kultūras veidošana;

8.

piekrīt ietekmes novērtējumā iekļautajam secinājumam, ka “jauna instrumenta radīšana ir visefektīvākais veids, kā sasniegt vispārējos un īpašos mērķus un reaģēt uz izaicinājumiem, kas izriet no audiovizuālo tirgu internacionalizācijas”;

9.

piekrīt, ka programma MEDIA Mundus sekmēs Eiropas audiovizuālās nozares konkurētspēju starptautiskajā tirgū un vienlaikus palielinās Eiropas nozīmi pasaules kultūrā un politikā; piekrīt, ka šī programma ievērojami veicinās audiovizuālo darbu izplatību pasaulē, tādējādi nodrošinot patērētājiem plašāku izvēli un ievērojami veicinot kultūras daudzveidību;

10.

pauž pārliecību, ka informācijas apmaiņa par tirgus norisēm un pieredzes apmaiņa sekmēs audiovizuālās nozares konkurētspēju Eiropā un trešās valstīs, un vienlaikus pieaugs skatītāju pieprasījums pēc kultūras daudzveidības;

11.

norāda, ka kopražojumu veicināšanas mērķis ir īpaši svarīgs, jo nozares speciālisti publiskajā apspriešanā to izvirzīja par prioritāti;

12.

uzsver arī, ka attiecībā uz dalībvalstīm, kurās audiovizuālā nozare ir vāji attīstīta, jāpiemēro labvēlības princips; tāpēc uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš valstīm, kurās audiovizuālo darbu apjoms ir neliels un kurās pastāv dažādi šķēršļi, kas saistīti ar ģeogrāfiskā stāvokļa un valodas īpatnībām;

13.

īpaši uzsver programmas MEDIA Mundus nozīmi kultūras daudzveidības un kultūru dialoga veicināšanā Eiropas un starptautiskajā līmenī un norāda, ka minēto iemeslu dēļ MEDIA Mundus atšķiras no citām Kopienas programmām audiovizuālās nozares atbalstam, jo šīs programmas mērķi ir orientēti uz starptautisku sadarbību, lai veicinātu audiovizuālās nozares konkurētspēju pasaulē;

14.

atzinīgi vērtē veidu, kā darbojas programma, kuras pamatā ir savstarpējā izdevīguma princips, kas izstrādāts sadarbībā ar nozares speciālistiem trešās valstīs;

15.

uzskata, ka sadarbības rezultātā radīto darbu finansēšanas nosacījumi ir apmierinoši un nodrošina darbu iekļaušanu starptautiskajā apritē;

16.

tomēr apšauba nosacījumu, ka “katrā projektā jābūt vismaz trim partneriem”;

17.

norāda, ka darbu finansēšanas jomā, iesniedzot priekšlikumus un veidojot un izmantojot sadarbības tīklus, kā arī sagatavojot ziņojumus, iespēju robežās jāsamazina birokrātiskās procedūras un obligātās formalitātes;

18.

norāda, ka finansējamo darbu atlases procedūrai jābūt pilnībā pārredzamai un, ja nepieciešams, jānosaka precīzāki vērtēšanas kritēriji;

19.

norāda, ka, sekmējot iniciatīvas visu audiovizuālajā nozarē iesaistīto dalībnieku sadarbībai un to iesaistīšanai tīklos, MEDIA Mundus ir atbilstīgs instruments, lai pārvarētu Eiropas kinematogrāfijas nozares sadrumstalotību, un jo īpaši tādēļ uzskata, ka šī programma būs arī lieliska iespēja, lai stimulētu mazo un vidējo uzņēmumu darbību;

20.

uzskata, ka tādējādi lielāka uzmanība jāpievērš specializētu darba vietu radīšanai un speciālistu labākai sagatavošanai programmēšanas jomā, darbu pārraidīšanas, izplatīšanas un starptautiskās tirdzniecības metožu, kā arī audiovizuālo darbu popularizēšanas jomā;

21.

pauž pārliecību, ka informācijas un zinātības (know-how) apmaiņa starp speciālistiem ievērojami sekmē sadarbības tīklu izveidi, piekļuvi ārvalstu tirgiem, ilgtermiņa sadarbības veidošanu, un līdz ar to stiprina gan Eiropas televīzijas konkurētspēju, gan Eiropas nozīmi pasaules kultūrā un politikā;

22.

uzskata, ka programmai MEDIA Mundus būs izšķiroša nozīme, lai uzlabotu audiovizuālo darbu starptautisko apriti un palielinātu skatītāju pieprasījumu pēc audiovizuāliem darbiem, kuriem raksturīga liela kultūras daudzveidība;

23.

minētajā sakarā norāda, ka audiovizuālo darbu plašākai demonstrēšanai un to ekskluzīvajām pirmizrādēm būs pozitīva nozīme;

24.

tādēļ uzskata, ka MEDIA Mundus var būt stimuls, lai kinoteātru īpašnieki kā Eiropā, tā arī trešās valstīs abpusēji uzlabotu kino programmu piedāvājumu un audiovizuālo darbu demonstrēšanas nosacījumus, piemēram, pagarinot to demonstrēšanas periodu, uzlabojot to reklāmu un palielinot pirmizrāžu skaitu;

25.

uzskata, ka līdzīgi būtu iespējams palielināt un uzlabot Eiropas audiovizuālā satura pārraidīšanas nosacījumus trešās valstīs un trešo valstu audiovizuālā satura pārraidīšanu Eiropas kanālos;

26.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienība prioritāru nozīmi piešķir jauniešiem, kas ir Eiropas audiovizuālās nozares nākotne. Pateicoties jaunu, talantīgu režisoru darbu popularizēšanai, MEDIA Mundus nodrošina jaunu talantu apzināšanu, jaunās paaudzes mobilitāti, veicina Eiropas un starptautisko tirgu pārzināšanu, tādējādi īstenojot praksē uz zināšanām balstītu ekonomiku un kultūru dialogu;

27.

norāda, ka jauno režisoru nozīme skaidri apliecina, ka MEDIA Mundus varētu būt gan apmācības programma, gan arī veicināt, lai jaunieši lielākā skaitā apmeklētu audiovizuālu darbu demonstrāciju;

28.

uzskata arī, ka audiovizuālā nozare sniedz būtisku ieguldījumu uz radošumu un zināšanām balstītā Eiropas ekonomikā un ka tai ir svarīga nozīme kultūras daudzveidības un plurālisma veicināšanā;

29.

uzsver, ka kultūras joma neapšaubāmi sekmē Lisabonas mērķu īstenošanu, tomēr to nedrīkst vērtēt vienīgi ekonomikas aspektā, jo kultūrai ir būtiska nozīme arī dinamiskas un ilgtspējīgas vides izveidē, kas ir iedzīvotāju labklājības un pašapliecināšanās noteicošais faktors (1);

30.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var ievērojami sekmēt audiovizuālo darbu radīšanu vietējā un reģionālajā līmenī, jo minētie darbi būtiski papildina audiovizuālo darbu klāstu un aktīvi veicina kultūras daudzveidību un kultūru dialogu;

31.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, sekmējot vietējā un reģionālajā līmenī radītos audiovizuālos darbus, apvienojumā ar valstu produkciju var līdzsvarot trešo valstu filmu masu produkciju;

32.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var uzņemties svarīgu pienākumu gan izglītības un apmācības jomā, gan sniegt finansiālu atbalstu kultūras iestādēm un kultūras jomā iesaistītajiem dalībniekiem;

33.

norāda, ka šādā veidā vietējās un reģionālās pašvaldības var arī sekmēt mazo un vidējo uzņēmumu darbību, stiprinot Eiropas sadrumstalotās audiovizuālās nozares konkurētspēju un vienlaikus nodrošinot minēto uzņēmumu rentabilitāti;

34.

uzskata arī, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var sniegt arī ieguldījumu, lai sagatavotu jaunus audiovizuālā satura radītājus un ieinteresētu jauniešus biežāk apmeklēt audiovizuālo darbu demonstrējumus, kas popularizē kultūras daudzveidību un kultūru dialogu;

35.

tādēļ uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var izšķiroši sekmēt gan audiovizuālo darbu radīšanu vietējā un reģionālajā līmenī, gan spēcīgas Eiropas identitātes veidošanu, īpaši jauniešu vidū;

36.

uzskata, ka vietējās un reģionālās iestādes, organizējot festivālus, tematiskus pasākumus un mācību seminārus, var ievērojami sekmēt iniciatīvas un īstenot svarīgu lomu, lai audiovizuālā nozare būtu galvenais faktors kultūras jomā, multikulturālas Eiropas identitātes un izpratnes par kinematogrāfiju veidošanā, īpaši jauniešu vidū;

37.

tādēļ ierosina piešķirt programmai MEDIA Mundus plašāku dimensiju, iekļaujot 7. pantā īpašu norādi par vietējo un reģionālo pašvaldību lomu Eiropas audiovizuālā tirgus konkurētspējas palielināšanā, izmantojot šim mērķim paredzētas programmas un pasākumus. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi atbalstīt un atjaunot MEDIA desks tīklu, kas darbojas reģionālajā līmenī un nodrošina Eiropas iedzīvotājiem svarīgāko informāciju par visām norisēm audiovizuālajā nozarē;

38.

tostarp atzīmē, ka saistībā ar iepriekšminētajām piezīmēm būtu lietderīgi plašāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības dažādu audiovizuālās nozares tīklu sadarbībā un sniegt atbalstu reģionālajiem kopuzņēmumiem, īpaši tiem, kuru darbība saistīta ar audiovizuālo darbu radīšanu un izplatīšanu;

39.

norāda, ka no iepriekšminētajām piezīmēm var secināt, ka audiovizuālajai nozarei ir ne tikai būtiska nozīme izaugsmes, konkurētspējas un nodarbinātības sekmēšanā, bet arī vietējās un reģionālās kultūras identitātes un daudzveidības saglabāšanā un veicināšanā. Pateicoties šai iezīmei, audiovizuālā nozare var būt galvenais faktors, lai veicinātu Eiropas sociālās vērtības un nodrošinātu demokrātiskas sabiedrības efektīvu darbību, jo audiovizuālie darbi var būtiski sekmēt Eiropas identitātes veidošanu;

40.

uzskata, ka izskatāmā programma ir īpaši nozīmīga, jo tā apvieno kultūras veicināšanu un atbalstu konkurētspējai (un līdz ar to – Eiropas audiovizuālās nozares vērtībai tirdzniecības un ekonomikas jomā), jo tā salīdzinājumā ar MEDIA International, kuru varētu uzskatīt par aizsākumu MEDIA Mundus programmas izstrādei, Eiropas audiovizuālajai nozarei piešķir plašāku un tālejošāku starptautisko dimensiju;

41.

norāda, ka programmas ierobežotais termiņš (no 2011. līdz 2013. gadam) un budžets (EUR 15 miljoni, no kuriem EUR 13,5 miljoni paredzēti pasākumiem) nebūs pietiekams, lai īstenotu lielu skaitu iniciatīvu vai pasākumu;

42.

tomēr uzskata un pauž cerību, ka programmai būs nozīmīgi un pozitīvi rezultāti, kas nodrošinās tās turpmāko attīstību un papildu līdzekļu piešķiršanu tai nākotnē;

43.

norāda, ka lielāka uzmanība jāpievērš programmas komunikācijas stratēģijai, un uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām var būt izšķiroša loma minētās stratēģijas izplatīšanā. Šajā sakarā īpaša nozīme, šķiet, ir MEDIA desks tīkla sadarbībai ar audiovizuālās nozares profesionālo darbinieku apvienībām un organizācijām, kā arī ar Eiropas Kinematēku apvienību (ACE), Filmu arhīvu starptautisko federāciju (FIAF) un valstu kinematogrāfijas arhīviem;

44.

uzsver, ka īpaša vērība, ja ne tūlīt, tad vismaz programmas nākamajā posmā jāpievērš MEDIA Mundus tālākizglītības dimensijai, attiecinot to ne tikai uz speciālistu sagatavošanu, bet arī uz studentiem. Šo mērķi var sasniegt, veidojot sadarbību ar citām MEDIA programmām un MEDIA desks birojiem, kas izvērsuši līdzīgu darbību citu programmu ietvaros, kā arī ar kinematogrāfijas institūtiem un studiju nodaļām, kinematogrāfijas arhīvu fondiem, kuriem ir saikne ar šīs nozares studentiem, pētniekiem un speciālistiem. Pasākumi tālākizglītības jomā un tematiski darba semināri var būt noderīgs informācijas avots un vērtīga iespēja šīs nozares speciālistiem no Eiropas Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm tikties un iepazīt viens otru.

25.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 200/58

—

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu turpināt iepriekšējās programmas, izmantojot turpinājuma programmu sadarbspējas risinājumiem Eiropas valstu pārvaldes iestādēm (programmu ISA),

—

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāiesaistās plašā sadarbībā, lai uzlabotu valsts pārvaldes iestāžu sadarbspēju un publisko pakalpojumu sniegšanas efektivitāti;

—

uzsver, ka programma nedrīkst izolēt Eiropas valstu pārvaldes iestādes no ārpasaules, un ierosina izstrādāt sadarbspējas standartus, pamatojoties uz plašu starptautisku sadarbību;

—

atzīmē, ka reģionu un vietējo pašvaldību pieredzes apmaiņa par paraugpraksi būtu ne tikai noderīga, bet tai vajadzētu būt nozīmīgai programmas ISA sastāvdaļai.

Ziņotāja

:

Veronica Ionita kdze (RO/PPE), Gorgota mērs

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu turpināt iepriekšējās programmas IDA (datu apmaiņa starp pārvaldes iestādēm) un IDABC (Eiropas elektroniskās pārvaldības pakalpojumu savietojamības nodrošināšana valsts pārvaldes iestādēm, uzņēmumiem un iedzīvotājiem), izmantojot turpinājuma programmu sadarbspējas risinājumiem Eiropas valstu pārvaldes iestādēm (programmu ISA). Abas sākotnējās programmas neapšaubāmi ir bijušas ļoti noderīgas informācijas apmaiņā starp valsts pārvaldes iestādēm, un jaunā programma noteikti sekmēs vietējo un reģionālo attīstību, atvieglojot viedokļu un pieredzes apmaiņu dažādās jomās, piemēram, nodarbinātības, zvejniecības, lauksaimniecības, veselības aprūpes, patērētāju aizsardzības, kā arī tieslietu un iekšlietu jomās;

2.

atbilstīgi i2010 – Eiropas informācijas sabiedrības stratēģijai – uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi, jo tās ir vietējā līmeņa ekonomiskās izaugsmes virzītājspēks;

3.

uzskata, ka atbilstoši priekšlikumam vietējās un reģionālās pašvaldības ir uzskatāmas ne tikai par Eiropas e-pakalpojumu izmantotājiem, bet arī par nozīmīgiem pakalpojumu sniedzējiem;

4.

uzskata, ka Eiropas Komisijai vairāk jāpievēršas sakaru tīkla veidošanai starp Eiropas visu līmeņu valsts pārvaldes iestādēm un, ņemot vērā iepriekšējos sarežģījumus atšķirīgo kultūras un politikas aspektu, valodas barjeras vai finansiālo grūtību dēļ, sakaru tīkla veidošana būtu jāatzīst dalībvalstu valsts līmenī;

5.

tādēļ uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāiesaistās plašā sadarbībā, lai uzlabotu valsts pārvaldes iestāžu sadarbspēju un publisko pakalpojumu sniegšanas efektivitāti;

6.

uzsver, ka programma nedrīkst izolēt Eiropas valstu pārvaldes iestādes no ārpasaules, un ierosina izstrādāt sadarbspējas standartus, pamatojoties uz plašu starptautisku sadarbību;

7.

norāda, ka ar iepriekšējo programmu IDABC ir saistītas vairākas Kopienas programmas (IST, eTEN, e-saturs). Sadarbībā ar pašreizējām programmām (7. pamatprogramma, CIP, struktūrfondi) varētu apgūt vērtīgus resursus;

8.

atzīmē, ka reģionu un vietējo pašvaldību pieredzes apmaiņa par paraugpraksi būtu ne tikai noderīga, bet tai vajadzētu būt nozīmīgai programmas ISA sastāvdaļai;

9.

aicina Eiropas Komisiju pamatīgāk pārbaudīt programmas ISA mērķu un pasākumu saistību ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

10.

mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis paredzēt līdzekļu piešķīrumu centrālajām, vietējām un reģionālajām pašvaldībām ISA programmas īstenošanai, tostarp līdzekļus ierēdņu apmācībai. Tādējādi ar minētās programmas palīdzību būs iespējams labāk apmierināt Eiropas iedzīvotāju vajadzības.

25.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 200/63

—

saistībā ar ierosinātajiem pasākumiem labāk definēt vietējo un reģionālo pašvaldību lomu atbilstīgi tām paredzētajiem uzdevumiem valstu likumos, kas nosaka veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu;

—

precīzāk definēt principus, kas nosaka iedzīvotāju un to apvienību līdzdalību programmu izstrādē un lēmumu pieņemšanā saistībā ar riska pārvaldību;

—

iekļaut veselības aprūpes iestāžu apstiprināšanas, akreditācijas un sertifikācijas sistēmās atsauci uz procesiem, rādītājiem un standartiem riska pārvaldības un pacientu drošības jomā;

—

noteikt specifiskus tiesiskās un juridiskās aizsardzības veidus, lai veselības aprūpes darbiniekus mudinātu ziņot par kļūdām, starpgadījumiem un situācijām, kuras gandrīz izraisīja negadījumus;

—

iekļaut riska pārvaldības un pacientu drošības jautājumus universitāšu studiju programmās un tālākizglītības programmās ārstiem un citiem veselības aprūpes speciālistiem;

—

iekļaut papildu ieteikumus, lai pastiprinātu dažādu zinātnisko komiteju aizsākto darbu, kas virzīts uz reglamentējošu un procesuālu instrumentu noteikšanu īpaši attiecībā uz zāļu lietošanas drošumu.

Ziņotājs

:

Piero Marrazzo kgs (IT/PSE), Lacijas reģiona priekšsēdētājs

1.

uzsver, ka tā vairākkārt ir paudusi viedokli un izrādījusi interesi par šo jautājumu, kā arī aicinājusi Komisiju izvirzīt konkrētus priekšlikumus, ņemot vērā, ka “strukturēta un saskaņota Eiropas līmeņa sadarbība ar nolūku veikt pieredzes apmaiņu, dalīties zināšanās un vienkāršot ar veselības tehnoloģiju attīstību saistītos pasākumus būtu neapstrīdama vērtība dalībvalstīm” (sk. atzinumu CdR 153/2004 fin);

2.

norāda, ka citas organizācijas, piemēram, PVO, ESAO un Eiropas Padome, jau ir izskatījušas un risinājušas veselības drošības jautājumu;

3.

atzīst, ka Komisijas priekšlikums iekļaujas minētajā kontekstā un ļauj ievērojami veicināt dalībvalstu reālu iesaistīšanos šā jautājuma risināšanā. Tajā ir uzsvērts, ka subsidiaritāte ir svarīgs faktors pilnīgai problēmas izprašanai un izcils instruments risinājumu meklēšanā;

4.

uzskata, ka Komisijas pieeja, kuras pamatā ir dalībvalstu sadarbības nostiprināšana, izmantojot Komisijas paziņojumu un Padomes ieteikumu, atbilst Reģionu komitejas paustajam ierosinājumam;

5.

atzīst, ka Komisijas paziņojums un priekšlikums Padomes ieteikumam par pacientu drošību ir pareizi orientēts uz to, ka visām ES dalībvalstīm jāuzņemas politiskās saistības, proti, ar Komisijas atbalstu individuāli vai kolektīvi jāpiemēro ierosinātais ieteikums un jāpieņem konkrēti pasākumi, lai uzlabotu pacientu drošību;

6.

uzskata, ka priekšlikuma galvenie elementi ir saistīti galvenokārt ar šādiem aspektiem:

7.

atzīst, ka iniciatīva nesamazina dalībvalstu kompetenci veselības jomā, jo Padomes ieteikums ir juridisks instruments, kas dalībvalstīm dod atbilstošu brīvību tāpat kā līdz šim organizēt to veselības sistēmas valsts, reģionālajā un vietējā līmenī;

8.

pieņem zināšanai, ka saskaņā ar vairākiem ziņojumiem Eiropas iedzīvotāji uzskata, ka diagnozes un terapijas procesu drošums un risks tikt pakļautam nepareizai ārstēšanai ir viena no lielākajām problēmām ne vien saistībā ar savu veselību un tuvinieku veselību, bet arī ar sabiedrības drošību vispār;

9.

uzsver, ka daudzos valstu likumos ir noteikts, ka tieši vietējās un reģionālās pašvaldības atbild par veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, un tāpēc tās ir sevišķi ieinteresētas uzlabot veselības aprūpes sistēmu drošību un kvalitāti;

10.

uzskata, ka nepareizas ārstēšanas negatīvās sekas tieši ietekmē iedzīvotāju uztveri par sniegto pakalpojumu kvalitāti un drošumu. Daudzās valstīs tie ir viens no galvenajiem faktoriem, uz ko pamatojoties iedzīvotāji vērtē vietējo un reģionālo pašvaldību darba efektivitāti;

11.

uzskata, ka aizvien biežākie nepareizas ārstēšanas gadījumi, par ko liecina tiesas prāvu skaita palielināšanās, ir ne vien ētiska, sociāla un veselības aprūpes problēma, bet arī, ņemot vērā apdrošināšanas polišu pieaugošās izmaksas, kā arī aizvien pieaugošos izdevumus par iedzīvotājiem radušos zaudējumu atlīdzību, ekonomiska problēma pašvaldībām, kuras ir tieši atbildīgas par veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu;

12.

tāpēc uzskata, ka, lai gan daudzās pacientu drošības un veselības apdraudējumu novēršanas jomās jau ir specifiskas nozares iniciatīvas (zāļu un medicīnisko iekārtu drošums, antibakteriālā rezistence u.c.), tāda iniciatīva, kas izklāstīta priekšlikumā un ieteikumā, ir ļoti lietderīga, jo tā vērsta uz integrētas pieejas noteikšanu, lai samazinātu daudzos iespējamos nepareizas ārstēšanas cēloņus;

13.

uzskata, ka priekšlikumā un ieteikumā minētie ierosinājumi un principi atbilst attiecībā uz veselības jomu iepriekš formulētajām Reģionu komitejas prasībām, proti, ievērojot subsidiaritātes principu, sekmēt paraugprakses apmaiņu pacientu drošības jomā un veicināt atšķirību samazināšanu attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un kvalitāti;

14.

uzskata, ka, uzsverot un pastiprinot dažus aspektus, kuriem Reģionu komiteja pievērš sevišķu uzmanību, tālāk norādītie ieteikuma grozījumi un papildinājumi var sniegt vērtīgu ieguldījumu tā īstenošanā. Tās konkrētie ieteikumi ir šādi:

a)

Saistībā ar ierosinātajiem pasākumiem labāk definēt vietējo un reģionālo pašvaldību lomu atbilstīgi tām paredzētajiem uzdevumiem valstu likumos, ar ko nosaka veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu;

c)

saskaņot tehniskos noteikumus par datu vākšanu un pārsūtīšanu;

d)

apstiprināšanas, akreditācijas un sertifikācijas sistēmās iekļaujot ne tikai elementus, kas saistīti ar strukturāliem standartiem vai tehnisko aprīkojumu, bet arī principus, kuri uzliek par pienākumu izmantot paraugpraksi, tiktu sniegtas konkrētas garantijas pacientu drošībai.

a)

Iedzīvotāju un to apvienību līdzdalība kļūst obligāta ne tikai konsultatīvo iestāžu, bet arī izpildvaras iestāžu darbā;

b)

ir lietderīgi izstrādāt un saskaņot kārtību, kādā notiek komunikācija ar pacientu tad, kad jāsaņem apzināta piekrišana; līdzīgi tas jau ir paredzēts, ja jāsniedz informācija par zāļu lietošanu.

c)

Zināšanas un iemaņas saistībā ar riska pārvaldības metodēm jāizplata sistemātiski un konkrēti ar universitāšu studiju programmu starpniecību. Tas ir galvenais faktors, kas ļauj apzināties un veidot pieredzi pacientu drošības jomā.

2)

Saistībā ar ierosinātajiem pasākumiem labāk definēt vietējo un reģionālo pašvaldību lomu atbilstīgi tām paredzētajiem uzdevumiem valstu likumos, ar ko nosaka veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu.

3)

Ņemot vērā problēmas svarīgumu, ES pasākumi problēmas risināšanai būtu jāīsteno ātrāk.