31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/1

1.1

Atzinumos par CO2 emisiju samazināšanu Komiteja vienmēr ir paudusi stingru atbalstu visām Komisijas iniciatīvām, kuru mērķis ir nodrošināt konkrēto un pārredzamo robežvērtību ievērošanu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, kā nozīmīgam ieguldījumam cīņā pret klimata pārmaiņām.

1.2

Komiteja piekrīt ierosinātās regulas mērķiem, kas paredz pakāpeniski samazināt CO2 emisijas, lai, uzlabojot dzinēju tehnoloģiju, līdz 2012. gadam panāktu emisijas robežvērtību 130 g CO2/km.

1.3

Saskaņā ar Komisijas 2007. gada 7. februāra paziņojumu Komiteja vēlas, lai visas ieinteresētās puses, izmantojot integrētu pieeju, darītu visu iespējamo, lai līdz 2012. gadam sasniegtu mērķi 120 g CO2/km, un aicina Padomi un Eiropas Parlamentu nekavējoties apstiprināt visus tiesību aktus, kas varētu mazināt klimata pārmaiņu sekas.

1.3.1

EESK piekrīt Eiropas Parlamenta norādei, ka sākot ar 2020. gadu būs jāatrod drosmīgāki risinājumi, un iesaka Komisijai noteikt ilgtermiņa mērķus.

1.4

Komiteja īpaši aicina nekavējoties apstiprināt priekšlikumu direktīvai par vieglo automobiļu aplikšanu ar nodokļiem (COM(2005) 261 galīgā redakcija) un pilnveidot Direktīvu 1999/64/EK par CO2 emisiju marķēšanu, un aicina Komisiju saskaņot un ierosināt iniciatīvas par reklāmu un tirdzniecības metodēm automobiļu nozarē, lai popularizētu automašīnas ar ekonomisku degvielas patēriņu.

1.5

Izvēlētā iespēja, proti, atbilstoša tiesību akta pieņemšana, ir priekšnoteikums, lai pabeigtu pirmo posmu, kurā automobiļu ražotāji uzņēmās brīvprātīgas saistības, kas tomēr bija nepietiekamas, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, pat ja tās ievērojami veicināja vieglo automobiļu CO2 emisiju samazināšanu.

1.6

Atbalstot ierosināto stratēģiju un tās īstenošanu, Komiteja prasa veikt konkrētus pasākumus, kas nodrošinātu pienācīgu līdzsvaru starp vides aizsardzības pasākumiem, darba vietu saglabāšanu rūpniecības nozarē, kurā nodarbināti 13 miljoni algotu darbinieku, un šīs nozares, kuras stratēģiskais nozīmīgums Eiropas ekonomikā ir nenoliedzams, uzņēmumu konkurētspējas saglabāšanu.

1.7

Komiteja atzinīgi vērtē izvēlēto instrumentu, proti, regulu, jo tā nodrošina pieņemto lēmumu tūlītēju izpildi, līdz ar to novēršot iespējamos konkurences izkropļojumus. Lai saglabātu un stiprinātu Eiropas Savienības uzņēmumu konkurētspēju globalizētā tirgū un lai atsevišķiem nozares uzņēmumiem nerastos nepamatotas priekšrocības, ir uzmanīgi jāizvērtē un plašāk jāinformē par ierosināto pasākumu termiņiem un to konkrētajiem aspektiem.

1.8

Šim mērķim Komiteja ierosina Komisijai izskatīt iespēju aizstāt emisiju robežvērtību noteikšanas pašreizējo sistēmu, pēc kuras emisiju robežvērtību nosaka, pamatojoties uz transportlīdzekļa masu (Japānā spēkā esošie noteikumi), un dziļāk izpētīt iespējas aizstāt to ar citiem rādītājiem, piemēram, transportlīdzekļa balstvirsmu, kas jau tiek piemērots kravas autotransportam Amerikas Savienotajās Valstīs un kuru aprēķina, reizinot to masu ar attālumu starp riteņiem.

1.9

Komiteja prasa pievērst lielāku uzmanību lineārās funkcijas slīpumam (t.i., līknes slīpumam %), jo tas tieši ietekmēs izmaksu sadalījumu starp ražotājiem. Ietekmes novērtējuma kopsavilkuma dokumentā [SEC(2007) 1724] Komisija norāda, ka “saskaņā ar sākotnējās izpētes rezultātiem, lai nodrošinātu līdzsvarotību kritēriju piemērošanā, līknes slīpumam jābūt no 50 līdz 80 grādiem” un atzīmē, ka ietekmes novērtējums par tik nozīmīgu tematu ir jāizstrādā sīkāk. Nosakot 60° līknes slīpumu, problēmas netiks atrisinātas, un daži ražotāji šo izvēli, ko tie uzskata par netaisnīgu un nelīdzsvarotu, iespējams, apstrīdēs. Komiteja iesaka, lai galīgā robežvērtība, kas nedrīkst radīt priekšrocības vai ierobežojumus, tiktu noteikta tikai pēc visu iespēju sīkākas izpētes.

1.10

Otrs aspekts, kas būtu uzmanīgi jāizvērtē, ir sodanaudas maksājumi, kas paredzēti šajā atzinumā aplūkojamās regulas 7. pantā. Komiteja atbalsta sodanaudas ieviešanu, jo tai nepārprotami būs preventīva ietekme, tomēr uzskata, ka, ņemot vērā sodanaudas summas progresīvo raksturu, Eiropas rūpniecība noteiktajos termiņos nespēs pielāgot ražošanas procesu noteiktajai robežvērtībai. Šķiet, ka minētie pasākumi ir nelīdzsvaroti salīdzinājumā ar citās nozarēs paredzētajiem pasākumiem, kā arī nozares mērogā starp mazajiem, vidējiem un lielajiem automobiļu ražotājiem, jo tie lielākā mērā skar tieši mazos un vidējos uzņēmumus.

1.11

Komiteja uzskata, ka sodanaudas apmērs pakāpeniski ievērojami palielināsies un atspoguļosies uz ražošanas procesa gala produkcijas izmaksām, kuras būs jāsedz pircējam, un radīs konkurences izkropļojumus, kā arī kavēs automobiļu parka atjaunošanu. Komiteja aicina Komisiju nodrošināt, lai no sodanaudas iegūtie līdzekļi tiktu izmantoti automobiļu ražošanas nozarē, lai veicinātu piesārņojumu radošo automobiļu aizstāšanu un lai izvērstu informācijas kampaņas, kas rosinātu pircēju automobiļa iegādes brīdī pievērst lielāku uzmanību emisiju rādītājiem, un lai daļēji segtu ievērojamos līdzekļus, kas nepieciešami pētniecībai un izstrādei.

1.12

Tā kā pētniecības un izstrādes rezultātiem varētu būt svarīga nozīme, Komiteja uzskata, ka zinātniskajiem pētījumiem ir izšķiroša loma nozares turpmākajā attīstībā, pamatojoties uz pieņēmumu, ka pēc pirmā posma, kurā progresu varēs panākt ar pašreizējo tehnoloģiju, var pamatoti cerēt, ka nākotnē pašreizējā tehnoloģija vairs netiks izmantota, bet gan aizstāta ar augstāka līmeņa tehnoloģiju.

1.13

Komiteja uzskata, ka pētniecība prasa ievērojamus līdzekļus un ilgstošu mērķtiecīgu darbu, sākot ar dalībvalstīs, universitātēs un dažādu līmeņu tehnoloģiju izcilības centros jau uzsākto iniciatīvu saskaņošanu, paredzot un rosinot nozares ražošanas uzņēmumu tiešu līdzdalību.

1.14

Komiteja uzskata, ka, uzsākot kopīgu tehnoloģiju ierosmi (KTI) automobiļu ražošanas nozarē, šim mērķim būs iespējams mobilizēt visas zinātniskās aprindas.

1.15

Komiteja norāda, ka ietekmes novērtējums, šķiet, nav pietiekami sīki izstrādāts; to atzīmēja arī Ietekmes novērtējuma padome. Dokumentā SEC(2007) 1725 ir prasīts noskaidrot, kādas varētu būt priekšlikuma sekas uz Eiropas automobiļu parka sastāvu, skaidrojot iespējamās atšķirības starp iepriekšējas izpētes un Tremove modeļa rezultātiem. Turklāt dokumentā norādīts, ka papildus jāpēta arī citi būtiski mainīgie rādītāji, piemēram, degvielas cena vai autonomais masas palielinājums (AMI), un jāsaskaņo pētījumi un vērtējumi par reģionālo ietekmi, jo īpaši attiecībā uz automobiļu ražošanas nozares komplektējošo daļu piegādātājiem un starptautisko konkurētspēju.

1.16

Lai nodrošinātu stratēģijas veiksmīgu īstenošanu, Komiteja uzskata, ka jāveic konkrēti pasākumi šīs nozares rūpnieciskās struktūras atbalstam un aizsardzībai Eiropā, lai saglabātu un, ja iespējams, stiprinātu uzņēmumu pašreizējo konkurētspēju un saglabātu kvalitatīvas darbavietas šajā nozarē. EESK uzskata, ka būtu vēlama “pakāpeniska īstenošana”, kas paredz līdz 2012. gadam sasniegt ne mazāk kā 80 % no galīgās robežvērtības un pakāpeniski palielināt šo īpatsvaru, lai 2015. gadā to sasniegtu pilnībā.

1.17

Lai sasniegtu mērķus vides aizsardzības jomā un saglabātu konkurētspēju, Komiteja uzskata, ka ir būtiski svarīgi stingri un obligātā kārtā attiecināt maksimāli pieļaujamās emisijas rādītājus uz visiem ārpus ES ražotiem pasažieru automobiļiem, kas laisti Eiropas tirgū. Minētie rādītāji jāpiemēro arī importētiem automobiļiem.

1.18

Tā kā šis priekšlikums ir tikai viens no pirmajiem soļiem ceļā uz vides problēmu risināšanu transporta nozarē, Komiteja prasa Komisijai nekavējoties izstrādāt jaunus tiesību aktus vieglo kravas automobiļu, smagā kravas autotransporta un divriteņu mehānisko transportlīdzekļu CO2 emisiju samazināšanai, apkopojot visus datus par minēto transportlīdzekļu emisijām.

1.19

Komiteja atzīmē, ka automobiļu ražošanas nozares politika neapšaubāmi ir nozīmīga, tomēr ar to vien nepietiek — ir vajadzīgi plašāki centieni vispārējās transporta politikas jomā. Tomēr nozares politika skaidri iezīmē šī sektora virzību uz mērķiem, kurus jau īsteno citas Eiropas rūpniecības nozares.

1.20

Komiteja uzsver un pauž vēlmi, lai paralēli šai nozarei paredzētajiem pasākumiem tiktu sasniegti arī transporta pieprasījuma jomā noteiktie mērķi. Komiteja uzskata, ka ir jāīsteno aktīva politika, kas paredz arvien lielākas pārvadājumu tirgus daļas pārnesi uz pārvadājumu veidiem, kuros siltumnīcefekta gāzu emisijas ir mazākas, piemēram, dzelzceļu, upju transportu vai sabiedrisko transportu, priekšroku dodot transportlīdzekļiem ar zemu CO2 emisijas līmeni.

1.21

EESK neatbalsta Regulas 9. pantā iekļauto priekšlikumu par pagaidu atbrīvojumu tā pašreizējā formulējumā, jo tas ir pretrunā ar vienlīdzīgu attieksmi pret ražotājiem. Komiteja uzskata, ka ir būtiski svarīgi nepieļaut, lai tiesību aktu piemērošana radītu priekšrocības, kas apdraud godīgu konkurenci.

1.22

EESK iesaka izstrādāt modeli, kurā CO2 aprēķinā būtu iekļautas visas ar automobiļu ražošanu saistītās emisijas. Ir jāņem vērā CO2 emisijas visā automobiļa ekspluatācijas periodā.

1.23

Lai sasniegtu noteikto robežvērtību, ir jāuzsāk debates par dzīvesveidu — tematu, kuram Komiteja nesen veltījusi vairākus atzinumus. Pastāv uzskats, ka turpinoties automobiļu skaita pieaugumam, to gabarītu palielinājumam un dodot priekšroku automobiļiem, kas rada lielāku siltumnīcefekta gāzu un slāpekļa oksīda emisiju daudzumu, nebūs iespējams sasniegt mērķi — samazināt CO2 emisijas par 20 %. To nedrīkst pieļaut.

2.1

ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām, kas Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 1993. gada 15. decembra Lēmumu Nr. 94/69/EK, nosaka visām iesaistītajām pusēm izstrādāt un īstenot programmas ar mērķi mazināt klimata pārmaiņu sekas.

2.2

Lai šo prasību izpildītu, Komisija laika gaitā ir izstrādājusi virkni tiesību aktu, kas starptautiskajās sarunās 2007. gada janvārī ļāva Eiropas Savienībai ierosināt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu par 30 % salīdzinājumā ar 1990. gada rādītājiem, un līdz 2020. gadam panākt samazinājumu 20 % apmērā. Vēlāk šos mērķus apstiprināja Padome un Eiropas Parlaments.

2.3

Pārbaudes par katru nozari atsevišķi liecina, ka kopumā no 1990. līdz 2004. gadam siltumnīcefekta gāzu emisijas ir samazinājušās aptuveni par 5 %, bet transporta nozarē emisiju apjoms minētajā periodā pieaudzis par 26 %.

2.4

Šis secinājums apliecina, ka ir nepieciešami atbilstoši tiesību akti, lai arī automobiļu nozarē nodrošinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanās vispārējo tendenci, īpašu uzmanību pievēršot pasažieru automobiļiem, jo šajā kategorijā situācija ir kritiska, proti, tā veido 12 % no oglekļa dioksīda (CO2) emisiju kopapjoma, kas, kā zināms, ir siltumnīcefektu izraisošo gāzu galvenā sastāvdaļa.

2.5

Automobiļu ražošanas nozarē noticis ievērojams tehnoloģiskais progress, kura rezultātā, ietaupot degvielu, CO2 emisijas samazinājās par 12,4 %, taču, nepārtraukti palielinoties transporta pieprasījumam un automobiļu gabarītiem, šim samazinājumam nebija pozitīvu rezultātu un transporta radīto siltumnīcefekta gāzu emisijas pat palielinājās.

2.6

Ņemot vērā šo attīstības tendenci, pastāv iespēja, ka gadījumā, ja netiks īstenotas īpašas iniciatīvas, jaunu automobiļu parks nevarēs sasniegt vidējo emisiju robežvērtību, proti, 120 g CO2 uz kilometru.

3.1

Kopienas stratēģija CO2 emisiju samazināšanai sāka veidoties 1995. gadā un tās pamatā bija šādi elementi:

3.2

Eiropas Automobiļu ražotāju apvienība (ACEA) 1998. gadā apņēmās līdz 2008. gadam samazināt jauno pārdoto automobiļu emisiju vidējo rādītāju līdz 140 g CO2/km; tādas pašas saistības līdz 2009. gadam uzņēmās Japānas Automobiļu ražotāju apvienība (JAMA) un Korejas Automobiļu ražotāju apvienība (KAMA).

3.3

Ņemot vērā šo apņemšanos, Komisija izstrādāja ieteikumus 1999/125/EKK, 2000/303/EK un 2000/304/EK par brīvprātīgu vienošanos ar ACEA, KAMA un JAMA. Attiecībā uz emisiju kontroli Komisija apstiprināja Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumu Nr. 1753/2000/EK, ar kuru izveido jauno pasažieru automobiļu vidējo CO2 īpatnējo emisiju uzraudzības programmu.

3.4

Komisija 2007. gada 7. februārī vienlaikus pieņēma divus paziņojumus par automobiļu nozari:

3.5

Uzsverot progresu, kas panākts, lai līdz 2008.–2009. gadam sasniegtu mērķi 140 g CO2/km, abos dokumentos norādīts, ka bez papildu pasākumiem nevarēs sasniegt jaunu automobiļu emisijas robežvērtību 120 g CO2/km.

3.6

Paziņojumos ierosināts pieņemt integrētu pieeju, kurā iekļauti divi aspekti:

3.7

Minētajos paziņojumos Komisija arī norāda, ka attiecībā uz jaunu automobiļu parkam noteikto vidējo rādītāju ir jāņem vērā šādi faktori:

3.8

Konkurētspējas Padomes un Transporta Padomes ierosinātā un apstiprinātā regulējuma pamatā ir pārliecība, ka visi automobiļu ražotāji aktīvāk pievērsīsies vides prasībām atbilstošāku pasažieru automobiļu ražošanai, vienlaikus cenšoties panākt iespējami lielāku efektivitāti izmaksu ziņā.

3.9

Tas nozīmē, ka CO2 emisiju samazināšana jāīsteno saskaņā ar integrētu pieeju, kurā iesaistīti visi dalībnieki. Tādēļ šķiet lietderīgi izstrādāt likumdošanas iniciatīvu, kas nodrošinātu izvirzīto mērķu īstenošanu, saglabājot automobiļu rūpniecības vispārējo konkurētspēju.

4.1

Šajā atzinumā aplūkotā priekšlikuma (COM(2007) 865) mērķis ir “samazināt vieglo automobiļu CO2 emisijas” un līdz 2012. gadam sasniegt emisiju robežvērtību 130 g CO2/km. To piemēro M1 kategorijas mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kas minēti Direktīvas Nr. 2007/46/EK II pielikumā, un Regulas (EK) Nr. 715/2007 2. panta 2. punktā minētajiem transportlīdzekļiem, kas ES reģistrēti pirmo reizi un pirms tam nav bijuši reģistrēti ārpus Kopienas.

4.2

Priekšlikums, kas iekļaujas integrētā pieejā, tiks papildināts ar citiem pasākumiem ar mērķi panākt papildu samazinājumu par 10 g CO2/km, lai sasniegtu paziņojumā COM(2007) 19 izvirzīto Kopienas mērķi 120 g CO2/km.

4.3

Lai noteiktu CO2 emisiju līmeni, regulā ņemti vērā šādi aspekti:

4.4

Ierosinātajā regulā arī paredzēts:

4.5

Komisija apstiprina, ka regulas projekts atbilst Eiropas Savienības mērķiem un politikām un ka tas izstrādāts plašu konsultāciju ar visām ieinteresētajām pusēm rezultātā, iekļaujot tajā arī Eiropas klimata pārmaiņu programmas (grupa “Cars 21”) ietvaros izveidotās darba grupas tiešo ieguldījumu.

4.6

Juridiskais pamats. Priekšlikuma juridiskais pamats ir Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 95. pants, kas šajā gadījumā šķiet vispiemērotākais, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem dalībniekiem un vienlaikus arī augstu veselības un vides aizsardzības līmeni.

4.7

Subsidiaritātes un proporcionalitātes princips. Priekšlikumā ir ievēroti abi principi; pat ja priekšlikums nav Kopienas ekskluzīvā kompetencē, tas novērš šķēršļus iekšējā tirgū un, pateicoties Kopienas līmenī pieņemtajiem tiesību aktiem, veicina pasākumus, kas nepieciešami, lai saskaņotā veidā mazinātu pasažieru automobiļu ietekmi uz klimata pārmaiņām.

4.8

Juridiskā instrumenta izvēle. Komisija uzskata, ka priekšlikums regulai ir vispiemērotākais risinājums, lai nodrošinātu pieņemto noteikumu tūlītēju ievērošanu, novēršot konkurences izkropļojumus, kas varētu ietekmēt iekšējo tirgu.

4.9

Uzraudzība. Dati par jauno pasažieru automobiļu radītajām oglekļa dioksīda emisijām, ko mēra pēc Kopienā saskaņotas metodikas, kas noteikta ar Regulu (EK) Nr. 715/2007, ir jāapkopo katrai dalībvalstij un pēc tam tie jāiesniedz Komisijai 6. pantā paredzētajā kārtībā.

4.10

Atbilstības sertifikāts. Saskaņā ar Direktīvu Nr. 2007/46/EK ražotājs katram pasažieru automobilim izsniedz atbilstības sertifikātu, kas kļūs par obligātu dokumentu, uz kura pamata dalībvalstis ļaus reģistrēt un lietot jaunu pasažieru automobili (ar dažiem 9. pantā paredzētiem izņēmumiem).

4.11

Maksa par pārsniegtajām emisijām. Regulas 7. pantā paredzēts, ka no 2012. gada ražotājam vai uzņēmumu grupas administratoram ir jāmaksā sodanauda par pārsniegtajām emisijām. Pēc 2012. gada sodanaudas apmērs ievērojami pieaugs. No sodanaudas iegūtie līdzekļi tiks pārskaitīti Eiropas Savienības budžeta ieņēmumos.

5.1

Eiropas Parlamenta 2007. gada 24. oktobrī pieņemtajā rezolūcijā atzinīgi novērtēta Komisijas stratēģija un ierosināts emisiju samazināšanas mērķus piemērot jau no 2011. gada, lai 2015. gadā tehnoloģiju attīstības rezultātā sasniegtu emisijas robežvērtību 125 g CO2/km. Eiropas Parlaments uzsvēra otro posmu, nosakot mērķi līdz 2020. gadam sasniegt robežvērtību 95 g CO2/km un paužot vēlmi līdz 2025. gadam samazināt šo robežvērtību līdz 70 g CO2/km, kā arī veikt rezultātu novērtējumu 2016. gadā.

6.1

Patērētāju rīcības modelis ir būtisks faktors, lai gūtu pozitīvus rezultātus pasažieru automobiļu CO2 emisiju samazināšanas jomā. Šajā sakarā Komisija paredz pieņemt grozījumu Direktīvā 1999/94/EK attiecībā uz patērētāju informēšanu par degvielas ietaupījumu, lai palielinātu patērētāju ieguldījumu izvirzīto mērķu īstenošanā.

7.1

Tāpat kā iepriekšējos atzinumos par Komisijas ierosinātajiem tiesību aktu priekšlikumiem CO2 emisiju samazināšanai Komiteja vēlreiz apliecina atbalstu visām Kopienas iniciatīvām, kuru mērķis ir noteikt konkrētas robežvērtības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, jo tas ir svarīgs faktors cīņā pret klimata pārmaiņām.

7.2

Komiteja piekrīt regulā ierosinātajiem mērķiem, pauž savu viedokli par tiem un prasa Eiropas Parlamentam un Padomei nekavējoties apstiprināt visus tiesību aktus, kas varētu mazināt pašreiz notiekošo klimata pārmaiņu sekas.

7.3

EESK aicina ES iestādes nekavējoties apstiprināt priekšlikumu direktīvai COM(2005) 261 par pasažieru automobiļu aplikšanu ar nodokļiem, tādējādi sekmējot izvirzītā mērķa sasniegšanu, rosinot uzņēmumus aktīvākai līdzdalībai, kā arī iespējami īsākā laikā pilnveidot Direktīvu 1999/94/EK par patērētāju informēšanu par CO2 emisijām, saskaņot un ierosināt iniciatīvas par reklāmu un tirdzniecības metodēm automobiļu ražošanas nozarē, paredzot pasākumus, lai popularizētu automobiļus ar ekonomisku degvielas patēriņu un lai aizliegtu lielu piesārņojumu radošu automobiļu reklāmu.

7.4

Šajā konkrētajā gadījumā Komiteja uzskata, ka, izvēloties līguma 95. pantu par ierosinātās regulas juridisko pamatu, ir izdarīta pareiza izvēle, jo tas nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi pret visiem dalībniekiem, vienlaikus nodrošinot arī augstu veselības un apkārtējās vides aizsardzības līmeni.

7.5

Komiteja atzinīgi vērtē juridiskā instrumenta, proti, regulas, izvēli, jo tas ir piemērotākais, lai nodrošinātu pieņemto noteikumu tūlītēju ievērošanu, izvairoties no iespējamiem konkurences izkropļojumiem. Šķiet, ka turpmāk, noslēdzoties automobiļu rūpniecības brīvprātīgo saistību periodam, jādarbojas tieši šajā virzienā, jo minētās saistības nebija pietiekamas izvirzīto mērķu sasniegšanai, lai gan tām bija pozitīvi rezultāti, mazinot pasažieru automobiļu CO2 emisijas.

7.6

Komiteja atbalsta ierosinājumu samazināt CO2 emisijas līdz 130 g/km, veicot uzlabojumus dzinēju tehnoloģijā, tomēr pauž nožēlu, ka sākotnēji izvirzītais mērķis līdz 2012. gadam samazināt emisijas līdz 120 g CO2/km vairs, šķiet, nav īstenojams. Komiteja atzīst, ka Komisija ierosina panākt šo mērķi citā veidā, izmantojot integrētu pieeju, kurā paredzēti arī augstāki standarti riepām, patērētāju informētības palielināšana, ekobraukšanas veicināšana (1) un, jo īpaši, biodegvielas plašāka izmantošana. Tomēr Komiteja to neuzskata par piemērotu alternatīvu, jo arvien biežāk izskan šaubas par biodegvielas izmantošanas iespējām un lietderību transporta nozarē.

7.7

Lai turpmākajos gados samazinātu transportlīdzekļu CO2 emisiju rādītājus, Komiteja iesaka Komisijai jau tagad izvirzīt jaunus mērķus autobūves nozares uzņēmumiem. Komiteja uzskata, ka savlaicīgi nosakot arvien stingrākas emisijas robežvērtības turpmākajiem gadiem, tiek skaidri norādīts, kādi standarti būs jāievēro nākotnē, un līdz ar to Eiropas rūpniecība varēs atbilstoši pielāgot savus ražošanas plānus.

7.8

Komiteja uzskata, ka, ievērojot šo robežvērtību, automobiļu rūpniecības nozare sniegs ievērojamu ieguldījumu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā transporta nozarē, jo līdz ar to šajā periodā CO2 emisijas samazināsies par 400 miljoniem tonnu.

7.9

Lai nodrošinātu minēto robežvērtību ievērošanu, kā arī ilgtermiņā paredzētās robežvērtības, Komiteja uzskata, ka jāveic ievērojami ieguldījumi pētniecībā un izstrādē, kas sekmētu dalībvalstu, universitāšu un nozares tehnoloģiju izcilības centru īstenoto iniciatīvu saskaņošanu un koordinēšanu, paredzot arī automobiļu ražošanas uzņēmumu tiešu līdzdalību.

7.9.1

EESK vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību, ka būtu jāievieš ienākuma atbalsta pasākumi, tostarp nodokļu atlaides, daudzbērnu ģimenēm, kas ir spiestas izmantot lielgabarīta automobiļus. Jānoskaidro arī situācija ES austrumu daļas dalībvalstu tirgū, kur vidējais automobiļu ekspluatācijas periods ir ļoti ilgs un kur tiek pārdoti lietoti vai vairākkārt lietoti automobiļi, kas piesārņo visvairāk. Šajās dalībvalstīs būtu jāveic atbilstoši pasākumi, lai veicinātu lietoto automobiļu nomaiņu. Jāsaprot, ka valstis ar zemāku ienākumu uz vienu iedzīvotāju nevarēs izmantot emisiju vispārējas samazināšanas rezultātā radušās priekšrocības, jo ienākumu līmenis neļauj iegādāties jaunus, efektīvākus automobiļus, jo tie neapšaubāmi ir arī dārgāki.

7.10

Tuvākajos gados, protams, mērķus varēs sasniegt, balstoties uz pašreizējo tehnoloģiju, taču nākotnē jāparedz “pašreizējo tehnoloģiju aizstāšanas” procesi, kas nodrošinās pāreju uz augstāku tehnoloģisku līmeni.

7.11

Lai to panāktu, Komisija uzskata, ka zinātnisko aprindu plašāka mobilizēšana ir iespējama, uzsākot kopīgu tehnoloģiju ierosmi (KTI), kas balstās uz līdzfinansējuma shēmu, ko līdzvērtīgā apmērā nodrošina no Eiropas Savienības budžeta un no uzņēmumu līdzekļiem; šāda shēma nesen tika ierosināta tādās svarīgās nozarēs kā ūdeņraža un kurināmā elementi, aeronautika un gaisa transports, jauni medikamenti, datorsistēmas un nanoelektronika.

7.12

Komiteja pauž atbalstu regulas 7. pantā paredzētajām sankcijām gadījumā, ja netiks ievērotas 2012. gadam noteiktās robežvērtības, jo piekrīt, ka tām būs preventīva iedarbība, un uzskata, ka papildus sankcijām automobiļu ražošanas nozarē jāparedz šādi pasākumi:

7.13

Tomēr Komiteja uzskata, ka minētās sankcijas (un to progresīvais raksturs) neatbilst Eiropas rūpniecības kapacitātei pielāgot ražošanas procesus jaunajām prasībām. Ņemot vērā šo sankciju lielos apmērus, tās visticamāk sadārdzinās gala produkcijas cenu, kas var kļūt par konkurences izkropļošanas faktoru un nostādīt nozari neizdevīgā situācijā salīdzinājumā ar citām nozarēm. Jāatrod risinājums, lai līdzsvarotu šos izdevumus, ņemot vērā vidējās izmaksas, kas gulstas uz citām ražošanas nozarēm, ko skar CO2 emisiju samazināšana.

7.14

Komiteja ierosina Komisijai noskaidrot, vai nebūtu iespējams robežvērtības noteikšanas pašreizējo sistēmu, kas balstās uz automobiļu masu, aizstāt ar citiem parametriem, piemēram, balstvirsmu, ko aprēķina reizinot tā masu ar attālumu starp riteņiem.

7.15

Lineārās funkcijas slīpums (t.i., līknes slīpums %) ietekmēs izmaksu sadalījumu starp ražotājiem, kā arī rezultātus vides aizsardzības jomā. Jo vairāk slīpums tuvojas 100 %, jo mazāki būs lielo automobiļu ražotāju izdevumi. Savukārt, ja slīpums tuvāks nullei, būs jāiegulda lielāks darbs, lai sasniegtu mērķus (80 % slīpums pieļauj 6g virsnormas emisiju, bet 20 % slīpums — tikai 1,5 g). Komisija iesaka 60 % slīpumu, kas pieļauj 4,6 g virsnormas emisiju. Komiteja lūdz Komisijai nopietni izvērtēt minēto priekšlikumu, lai nepieļautu tādas regulas pieņemšanu, kas sniedz priekšrocības vai kaitē kādam Eiropas uzņēmumam.

7.16

Ja Komisija saskaņā ar tās pašreizējo nostāju izvēlēsies robežvērtību noteikt pēc masas, līknes slīpuma pārskatīšana 2010. gadā zaudēs jēgu, bet masas palielinājums būs jāņem vērā, sākot no 2013. gada.

7.17

Komiteja prasa Komisijai nekavējoties izstrādāt jaunus tiesību aktus, kas sekmētu vieglo kravas automobiļu, smagā kravas autotransporta un divriteņu mehānisko transportlīdzekļu CO2 emisiju samazināšanu, apkopojot visus ticamos un pārbaudītos datus par minēto transportlīdzekļu emisijām.

7.18

Līdzās nozīmīgajiem vides aizsardzības aspektiem Komiteja aicina Komisiju nopietni izvērtēt, kādas būs šīs sarežģītās procedūras ieviešanas sekas uz trīspadsmit miljoniem nodarbināto, kas šobrīd strādā automobiļu ražošanas nozarē. Ņemot vērā naftas cenas kāpumu un patērētāju vēlmi tērēt mazāk naudas degvielai, ES automobiļu ražotāji, ražojot efektīvākas un mazākas automašīnas, palielinātu konkurētspēju un līdz ar to veicinātu nodarbinātību ES.

7.19

Komiteja uzskata, ka ir jāuzsāk konkrēti un atbilstoši pētniecības pasākumi jaunu, novatorisku un efektīvu tehnoloģiju jomā, lai saglabātu un, ja iespējams, stiprinātu Eiropas automobiļu rūpniecības pašreizējo konkurētspēju, kā arī kvalitatīvas darbavietas šajā nozarē.

7.20

Komiteja uzskata, ka svarīgs faktors minētājā procesā ir sistemātiska un obligāta emisiju robežvērtības piemērošana visiem pasažieru automobiļiem, kas laisti Eiropas tirgū, bet ražoti ārpus Kopienu teritorijas un kuru cena aprēķināta, balstoties uz importu.

7.21

Komiteja atzīmē, ka 2010. gadā paredzētajiem progresa ziņojumiem būs svarīga nozīme, lai izvērtētu stratēģiju kopumā, un prasa iesaistīt Komiteju šo periodisko novērtējumu procesā, lai sniegtu atzinumu par tiem.

7.22

Komiteja uzskata, ka ietekmes novērtējums nav pietiekami sīki izstrādāts. Ņemot vērā šī jautājuma nozīmīgumu, Komiteja iesaka ietekmes novērtējumos dziļāk izvērtēt atsevišķus būtiskus aspektus.

7.23

Dokumentā SEC(2007) 1725 prasīts noskaidrot priekšlikuma ietekmi uz Eiropas automobiļu parku un uz robežvērtības ievērošanu, skaidrojot iespējamās atšķirības starp iepriekšējo pētījumu un Tremove modeļa (2) rezultātiem, kā arī dziļāk analizēt atsevišķus mainīgos rādītājus, piemēram, degvielas cenu vai autonomo masas palielinājumu (AMI), un noskaidrot reģionālo ietekmi, īpaši uz nodarbinātību; visbeidzot dokumentā ieteikts veikt papildu novērtējumu no starptautiskās konkurētspējas viedokļa attiecībā uz automobiļu ražošanas nozares komplektējošo daļu piegādātājiem. Komiteja piekrīt minētajiem ieteikumiem un pauž cerību, ka ietekmes novērtējums tiks padziļināts un papildināts.

7.24

Komiteja uzsver, ka jāpapildina pasākumi, kas paredzēti transporta pieprasījuma samazināšanas politikas stiprināšanai, novirzot arvien lielāku pārvadājumu tirgus daļu no autotransporta uz pārvadājumu veidiem, kas rada mazāk siltumnīcefekta gāzu emisiju, piemēram, dzelzceļu, upju transportu, sabiedrisko transportu utt.

7.25

EESK neatbalsta Regulas 9. pantā iekļauto priekšlikumu par pagaidu atbrīvojumu. Minētais pants tā pašreizējā formulējumā ir pretrunā principam par vienlīdzīgu attieksmi pret ražotājiem un līdz ar to rada konkurences izkropļojumus šajā tirgus segmentā, ko veido līdzīga produkcija ar vienādām īpašībām. Komiteja uzskata, ka atbrīvojums jāpiešķir visiem ražotājiem (neatkarīgi no tā, vai tie ir saistīti ar citiem ražotājiem), kas konkurē šajā nelielajā (0,2 %) tirgus segmentā.

7.26

Kā norādīja Eiropas Parlaments, arī EESK iesaka Komisijai noteikt ilgtermiņa mērķus: sākot ar 2020. gadu būs jāatrod drosmīgāki risinājumi, īpašu uzmanību pievēršot to īstenošanas iespējām. Jāturpina samazināt emisijas, viennozīmīgi apliecinot vēlmi turpināt šo darbu.

7.27

Komiteja iesaka izstrādāt modeli, saskaņā ar kuru CO2 emisiju aprēķinā būtu iekļautas visas ar automobiļu ražošanu saistītās emisijas. Piemēram, dažās valstīs daudzas automobiļu komplektējošās daļas tiek importētas no tālienes, tādējādi palielinot emisijas, ko rada automobiļi pirms to nodošanas ekspluatācijā. Jāņem vērā CO2 emisijas visā automobiļu ekspluatācijas periodā, iekļaujot arī CO2 emisijas, kas rodas automobiļu izjaukšanas procesā.

7.28

Vairākos nesen pieņemtajos atzinumos Komiteja aicināja Komisiju uzsākt debates par dzīvesveidu. Komiteja pauž atbalstu ierosinātajiem mērķiem, tomēr norāda, ka gadījumā, ja pasažieru automobiļu, kravas autotransporta un citu transporta veidu, kuriem ir augsts siltumnīcefekta gāzu un NOx emisiju līmenis, skaits turpinās pieaugt tikpat strauji kā šobrīd un ja Komisijas prognozes par emisiju pieaugumu īstenosies, nebūs iespējams panākt CO2 izmešu samazināšanu par 20 %, kā tas paredzēts Komisijas jaunākajos priekšlikumos.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/8

1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu pārskatīt direktīvu par rotaļlietu drošumu, lai arī tā ir novēlota un nav pietiekami vērienīga.

1.2

EESK atzīmē, ka direktīvas pamatā esošais ietekmes novērtējums izstrādāts 2004. gadā, un tajā nav ņemtas vērā visas ES dalībvalstis.

1.3

Ņemot vērā ar rotaļlietām saistīto trauksmes signālu skaita pieaugumu, kā to apliecina RAPEX 2007. gada ziņojums, EESK pauž neizpratni, ka ietekmes novērtējumā nav pārliecinoši norādīta ne pašreizējās direktīvas saikne ar rotaļlietām saistītiem nelaimes gadījumiem, kuros cietuši bērni, ne arī izskatāmā priekšlikuma iespējamā ietekme uz šādu negadījumu skaitu un to smaguma pakāpi nākotnē. Tam vajadzētu būt pašreizējās iniciatīvas būtiskākajam problēmjautājumam un svarīgākajam pamatojumam.

1.4

Komisija atzīst, ka Eiropas Savienībā trūkst uzticamu statistikas datu par rotaļlietu izraisītiem nelaimes gadījumiem vai arī šie dati ir nepilnīgi, tādēļ EESK iesaka Komisijai sadarbībā ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm izveidot atbilstošu statistiskās informācijas sistēmu par šādiem nelaimes gadījumiem, līdzīgi tai, kas jau izveidota citās tiesību sistēmās, un būtu pieejama visiem ražošanas un tirdzniecības ķēdes dalībniekiem, lai novērstu nelaimes gadījumus (1).

1.5

EESK uzskata, ka priekšlikuma juridiskajam pamatam jābūt ne vien Līguma 95. pantam, bet drīzāk gan 153. pantam, jo bērnu aizsardzībai salīdzinājumā ar rotaļlietu pārrobežu tirdzniecības sekmēšanu ir primāra nozīme.

1.6

Ņemot vērā jaunās likumdošanas iniciatīvas darbības jomu un tās raksturu, kā arī dalībvalstu pieredzi pašreizējās direktīvas piemērošanā, EESK uzskata, ka regula būtu piemērotāks instruments nekā direktīva ar nosacījumu, ka tiek piemērots pilnīgas saskaņošanas princips.

1.7

EESK atzinīgi vērtē priekšlikuma tehnisko un juridisko saskaņotību, tā struktūru un kopumā atbalsta šādus jaunus pasākumus, tostarp

1.8

EESK pauž nožēlu, ka nav aplūkoti vai ir nepietiekami aplūkoti vairāki būtiski aspekti, piemēram:

1.9

Tādējādi Komiteja aktīvi aicina Komisiju pārskatīt priekšlikumu atbilstoši šā atzinuma ieteikumiem, lai to padarītu par patiesi efektīvu bērnu aizsardzības un drošības instrumentu.

1.10

Komiteja aicina Eiropas Parlamentu un Padomi ņemt vērā atzinumā sniegtos ierosinājumus un ieteikumus un iekļaut tos likumdošanas procedūrā, kuras mērķis ir jaunas direktīvas pieņemšana.

2.1

Septiņdesmitajos gados Eiropas Komisija pirmo reizi paziņoja par nodomu izstrādāt likumdošanas iniciatīvu rotaļlietu drošuma jomā, ierosinot vairākus priekšlikumus, kuri vēlāk politiskās vienprātības trūkuma dēļ tika atsaukti. Pēc Padomes 1986. gada 23. jūnija rezolūcijas (2) par patērētāju tiesību aizsardzību un drošību Komisija sagatavoja jaunu priekšlikumu, kurā pausta nepieciešamība Eiropas līmenī saskaņot rotaļlietu definīciju, to ražošanas standartus, galvenās drošuma prasības, nosacījumus laišanai tirgū un garantijas, ar ko apliecina, ka tās bērniem nav bīstamas.

2.2

Direktīva 88/378/EK (3), kas publicētā 1988. gada 3. maijā, ir viena no pirmajām likumdošanas iniciatīvām, kurā izmantota tehniskās saskaņošanas un standartizācijas “jaunā pieeja”, kuras pamatā ir Padomes 1985. gada 7. maija rezolūcija (4).

2.3

EESK izstrādāja atzinumu par minēto direktīvas priekšlikumu (5) un to novērtēja atzinīgi, paužot nožēlu vienīgi par tā ieilgušo sagatavošanu. Pamatojoties uz atziņu, ka rotaļlietai jābūt drošai un ka bērns ir neaizsargāts pret apdraudējumu un tālab bērniem nepieciešama īpaša aizsardzība, Komiteja norādīja, ka jautājums par rotaļlietu drošumu ir jāskata plašākā nozīmē saistībā ar direktīvu par produktu drošību (6).

2.4

Vēlāk 1988. gada direktīvā ieviesti vairāki grozījumi (7), no kuriem būtiskākie izdarīti ar 1993. gada 22. jūlija Direktīvu 93/68/EEK (8) un Komisijas paziņojumu par tās piemērošanu (9).

2.5

Divas direktīvas par produktu vispārēju drošību pieņemtas un publicētas 1992. un 2001. gadā; tajās rotaļlietu drošums skatīts vispārīgi (10), turklāt 2001. gada direktīvā īpaši uzsvērtas “līgumā izdarītās izmaiņas, īpaši 152. pantā par sabiedrības veselību un 153. pantā par patērētāju tiesību aizsardzību, ņemot vērā piesardzības principu”.

2.6

Divdesmit gadus pēc 1988. gada direktīvas publicēšanas Komisija ierosina jaunu direktīvu, saprotot, ka spēkā esošie tiesību akti ir novecojuši, ka jāprecizē un jāpielāgo mūsdienu apstākļiem direktīvas darbības joma un tajā izmantotie jēdzieni, ka ir būtiski svarīgi nodrošināt noteikumu atbilstību nesen ierosinātajam vispārējam tiesiskajam regulējumam (11) preču tirdzniecības jomā, un galvenokārt, ka direktīvas transponēšanas un īstenošanas rezultātā daudzās dalībvalstīs novērotas nopietnas nepilnības un atšķirības tās piemērošanā, un tās ir jānovērš.

2.7

Izskatāmā priekšlikuma pamatā ir trīs būtiski tehniski pētījumi, kas uzskatāmi par priekšlikuma neatņemamu sastāvdaļu. Divi no tiem attiecas uz prasībām, kas noteiktas atsevišķām bīstamām vielām, un to izmantošanu rotaļlietu ražošanā; trešais pētījums ir vispārējs ietekmes novērtējums, par kuru 2004. gadā izstrādāts galīgais ziņojums.

2.8

Ar šo priekšlikumu Komisija paredz īstenot šādus mērķus (īsumā):

3.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, lai arī tā ir novēlota, jo šobrīd pārskatāmā direktīva izstrādāta pirms vairāk nekā 20 gadiem; kopš tā laika būtiski mainījušies gan rotaļlietu ražošanas un tirdzniecības parametri un metodes, gan rotaļlietu lietotāju gaume un ieradumi. EESK uzskata, ka izskatāmā priekšlikuma mērķi varēja būt tālejošāki, iekļaujot tajā ar neseniem notikumiem saistītās problēmas, par kurām ir informēta sabiedrība un kurām veltītā kritika sniegta ne vien patērētāju tiesību aizsardzības komisāres runās un nostājā, bet arī EP 2007. gada septembra rezolūcijā, kuras saturu Komiteja atbalsta (12). Tādēļ Komiteja izsaka nožēlu, ka apspriedēs ar EESK nepiedalījās arī Veselības un patērētāju tiesību aizsardzības ģenerāldirektorāta (DG SANCO) pārstāvji (minētais ģenerāldirektorāts nebija tieši iesaistīts šā dokumenta sagatavošanā).

3.2

Komiteju pārsteidz arī fakts, ka ietekmes novērtējums, kas ir izskatāmā priekšlikuma pamatā, izstrādāts pirms vairāk nekā četriem gadiem, turklāt tajā nav ņemta vērā situācija visās ES dalībvalstīs. Jāatzīmē, ka nav arī skaidrības, cik lielā mērā šis novērtējums ņemts vērā un cik plašas bija konsultācijas ar patērētāju pārstāvjiem un ģimenēm, kā arī viņu līdzdalība priekšlikuma izstrādē.

3.3

Tā kā Komisija ir atzinusi nepilnības direktīvas transponēšanā un piemērošanā, EESK neizprot, kādēļ tā nav uzņēmusies iniciatīvu, lai nodrošinātu Kopienas tiesību aktu pienācīgu ievērošanu.

3.4

EESK uzskata, ka, ņemot vērā Komisijas norādītos trūkumus un nepilnības statistikas jomā, ir praktiski neiespējami izdarīt objektīvus secinājumus ne par faktisko situāciju, ne arī ierosināto pasākumu efektivitāti. Ir zināms, ka Eiropas rotaļlietu tirgus, kas 2002. gada mazumtirdzniecības cenu izteiksmē lēšams 17,3 miljardos euro, un kurā imports veido vairāk par 9 miljardiem euro, ir ienesīgs sektors, kurā darbojas ap 2000 uzņēmumu, galvenokārt MVU, un kurā nodarbināto skaits pārsniedz 100 000. (13)

3.5

Ņemot vērā izskatāmā priekšlikuma būtību, EESK uzskata, ka par juridisko pamatu jāuzskata ne vien 95. pants, bet arī 153. pants, jo priekšlikuma darbības joma attiecas ne vien uz iekšējā tirgus veidošanu, bet galvenokārt uz īpaši neaizsargātu patērētāju grupu, kuru nekādā gadījumā nevar uzskatīt par “vidusmēra patērētāju”.

3.6

Tā kā bērni ir rotaļlietu netiešie patērētāji, jo rotaļlietas viņi neiegādājas paši, bet tās viņu rīcībā nodod vecāki vai citi pieaugušie, Komisijai priekšlikuma tekstā vajadzētu paust stingrāku nostāju par šīs patērētāju grupas informēšanu un izglītošanu.

3.7

Komisija ir izvēlējusies pilnīgas saskaņošanas principu, tomēr Komiteja atkārtoti pauž stingru pārliecību, ka regulas izvēle šajā gadījumā būtu bijusi efektīvāka nekā direktīva, jo tā nepārprotami nodrošinātu juridisko noteiktību un drošību un ļautu izvairīties no kavēšanās un nepilnībām direktīvas transponēšanā un atšķirībām tās piemērošanā, kā tas notika pašreizējās direktīvas gadījumā (14).

3.8

Ņemot vērā šī temata būtību, situācijas nemitīgo attīstību un nejaušu kļūmju iespējamību, par ko skaidri liecina Mattel un Fisher Price gadījumi, kā arī satraucošos datus par trauksmes signālu saistībā ar rotaļlietām skaita pieaugumu (kā norādīts RAPEX 2007. gada ziņojumā), un ka rotaļlietu nozarē ir vislielākais paziņojumu skaits (31 %) (15), Komiteja būtu vēlējusies, lai izskatāmajā priekšlikumā būtu ņemta vērā iepriekšējā pieredze, piemēram, neveiksmīgā uzraudzības sistēma pēc produktu laišanas tirgū, un tiktu izstrādāta vieglāk izmantojama un piemērojama direktīva, kas varētu palīdzēt izveidot drošāku rotaļlietu tirgu. Tas nozīmē, ka šaubu gadījumā visas rotaļlietas, kuras pamatoti var uzskatīt par bīstamām, pat ja risks ir neliels un neesam par to pilnīgi pārliecināti, ir jāaizliedz, ņemot vērā bērnu neparedzamo uzvedību. Tomēr šāda pieeja netika piemērota.

3.9

Jautājumā par “CE” marķējumu EESK atkārtoti pauž savu nostāju, kas jau formulēta atzinumā par ražojumu tirdzniecības vienotu sistēmu, proti, ka “neuzticēšanās “CE” marķējumam rada neuzticēšanos sistēmai kopumā un liek šaubīties par tiesību aktu atbilstīgumu jaunās pieeju ietvaros” (16).

Tādēļ EESK aicina Komisiju saskaņot izskatāmā priekšlikuma galīgo redakciju ar pieņemto dokumentu, kurā iekļauti visi priekšlikumi par iepriekš minēto vienoto sistēmu (17).

3.10

EESK pilnībā atbalsta EP ierosinājumu ieviest rotaļlietu drošuma sertifikātu, ko piešķirtu neatkarīgas iestādes, un pauž nožēlu, ka priekšlikumā nav pilnībā ņemti vērā visi EP 2007. gada septembra rezolūcijā minētie ieteikumi. Uzklausot arī MVU problēmas, EESK uzskata, ka šajos uzņēmumos ražoto un tirgoto rotaļlietu drošums nedrīkst būt zemāks, bet atbilstības novērtēšanas procedūrās izmantotajiem līdzekļiem jābūt atbilstīgiem MVU, īpaši attiecībā uz precēm, kas netiek ražotas sērijveidā vai tiek ražotas nelielā sērijā (18).

3.11

EESK uzskata, ka rotaļlietu ražošanā jāaizliedz izmantot visas noteiktajā kārtībā par iespējami bīstamām atzītās ķīmiskās vielas, šim mērķim izmantojot tādu tiesisko sistēmu, ko atbildīgās iestādes var viegli ieviest, kas ir samērīga, līdzsvarota un kuras prasības ražotāji spēj izpildīt.

3.12

EESK atzinīgi vērtē Komisijas nesen pieņemto lēmumu par magnētiskajām rotaļlietām, tomēr pauž nožēlu, ka direktīvas priekšlikumā šis jautājums pat nav skarts; Komisijas reakcija, neraugoties uz magnētisko rotaļlietu izraisīto nelaimes gadījumu nopietnību, nav pietiekami stingra, jo tā aprobežojas vienīgi ar “aicinājumu” dalībvalstīm nodrošināt, ka rotaļlietai ir pievienots “brīdinājums”.

3.13

EESK uzskata, ka precīzāk jādefinē sankciju līmenis un to būtība, kā to Komisija jau darījusi jomās, kurās nelikumīgas rīcības radītā kaitējuma sekas no sociālā viedokļa ir daudz mazākas.

3.14

Kopumā EESK izsaka nožēlu, ka šajā gadījumā netiek izmantota izdevība nodrošināt Eiropas bērniem vismaz tādu aizsardzības līmeni, kādu nodrošina, tai skaitā pēc ražotāju iniciatīvas, atsevišķās dalībvalstīs un citās valstīs, kurās dažas rotaļlietas ir aizliegtas, kā tas minēts EP nesen pasūtītajā pētījumā (19).

3.15

EESK apzinās, ka rotaļlietu ražošanā pastāv ļoti liela starptautiskā konkurence. Tādēļ Komiteja aicina Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un Padomi ņemt vērā nozares konkurētspēju, ieviešot grozījumus likumdošanas procesā saistībā ar minētās direktīvas pieņemšanu. Mērķis nav mazināt rotaļlietu drošuma standartus uz patērētāju, īpaši bērnu, tiesību aizsardzības rēķina, bet gan nodrošināt starptautiskās tirdzniecības noteikumu stingru ievērošanu, lai Eiropas uzņēmumiem nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus.

3.16

EESK aicina Komisiju ņemt vērā sociālās problēmas saistībā ar rotaļlietu ražošanu, īpaši trešās valstīs, kur nepieņemamos apstākļos ilgas darba stundas tiek nodarbināti bērni, kuri katru dienu ir tiešā saskarē ar toksiskām un ļoti bīstamām vielām, un šajā sakarā rosina Komisiju pieņemt stingru nostāju “ekoloģisku” un “ētisku” rotaļlietu atbalstam.

—

produkta iepakojums, īpaši, ja tas iepakots plastmasas maisiņā;

—

iespējamība, ka var atdalīties rotaļlietas atsevišķas daļas un bērns tās var norīt;

—

rotaļlietu īpašības, ja rotaļlietas ir salauztas.

—

izskaidrot, ka zīme nav jāizmanto un jāuztver kā marķēšanas vai etiķetēšanas sistēma patēriņam, ne arī kā kvalitātes garantija vai apstiprināšanas apliecinājums, ko sniedz neatkarīga trešā persona, bet vienīgi kā apliecinājums par produkta atbilstību prasībām un tehnisks dokuments, par kura iesniegšanu iestādēm un patērētājiem pilna atbildība jāuzņemas ražotājiem vai importētājiem;

—

racionalizēt dažādas atbilstības novērtēšanas procedūras;

—

nostiprināt “CE” marķējuma juridisko aizsardzību, reģistrējot to kā kolektīvu zīmi, kas ļaus iestādēm ātri iejaukties un apkarot tās ļaunprātīgu izmantošanu, bet saglabāt iespēju papildus izmantot valstu zīmes;

—

nostiprināt tirgus uzraudzības mehānismus un muitas kontroles uz robežām;

—

rosināt ražotājus un patērētājus apsvērt, kāda varētu būt brīvprātīga rīcības kodeksa pozitīvā un negatīvā ietekme uz Eiropas un valstu kvalitātes zīmju un marķējumu (brīvprātīgu vai ne) izplatīšanās efektivitāti, kā arī to saikne ar “CE” marķējumu”.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/15

1.1.

EESK uzsver, ka Lisabonas stratēģija ir nozīmīga, lai palīdzētu saglabāt vienotā tirgus priekšrocības un veicināt tā attīstību un konsolidāciju.

1.2.

Sekmīgi funkcionējošs, konkurētspējīgs un jauninājumiem draudzīgs vienotais tirgus Eiropai ir būtisks, lai vislabāk varētu izmantot ar globalizāciju saistītās priekšrocības, vienlaikus saglabājot labklājības standartus. Šajā sakarā EESK ir nobažījusies par nesenajiem Eiropas Kopienu Tiesas spriedumiem saistībā ar darba ņēmēju pārcelšanu, kuras ietekmi uz Kopienas acquis sociālo politiku tā pašlaik analizē (1).

1.3.

Lai attīstītu vienoto tirgu, EESK uzsver, ka ir svarīgi veicināt un kapitalizēt zinātniskās pētniecības un inovāciju rezultātus, sniegt atbalstu valstīs esošajiem tehnoloģiju piegādātājiem, lai Eiropas līmenī veicinātu novatoriskus produktus un tehnoloģijas, kā arī sekmēt pētniecības rezultātu izplatīšanu un starptautisku izmantošanu. Vienotais tirgus ir nozīmīgākais instruments, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķus. Tā mērķis ir būt izdevīgam patērētājiem, veicināt ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību, pakāpeniski novēršot šķēršļus, kas kavē personu, preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti, pat ja daudzi šķēršļi vēl paliek. Vienlaikus tomēr jāatzīmē, ka daudzi šķēršļi vēl joprojām pastāv. Ciešākas integrācijas priekšrocības nav noliedzamas.

1.4.

Pasākumu pakete, ko Komisija ierosinājusi saistībā ar vienotā tirgus pārskatu, ir labs pamats, lai atkārtoti stiprinātu vienoto tirgu, bet tās veiksmīga īstenošana lielā mērā būs atkarīga no valdību un sociālo partneru spējas un vēlmes uzņemties atbildību un nodrošināt nepieciešamos resursus, lai šo mērķi reāli īstenotu.

1.5.

Viens no nozīmīgākajiem uzdevumiem ir pastāvošo tiesību aktu un standartu pareiza un vienota piemērošana. Ietekmes novērtējumi, administratīvā sloga un tiesību aktu atbilstības nodrošināšanas izmaksu, ko rada iekšējā tirgus nodokļu fragmentācija, samazināšana, kā arī labākas konsultācijas ar sociālajiem partneriem un iesaistītajām pusēm, it īpaši MVU, ir būtiski pasākumi, lai uzlabotu izpratni par mērķiem normatīvo aktu jomā un apzinātu risinājumus, kuru pamatā nav tiesību akti.

1.6.

Mazie un vidējie uzņēmumi sniedz būtisku ieguldījumu, lai nodrošinātu vienotā tirgus efektīvu darbību. Dažādiem MVU ir īpaši svarīga nozīme pakalpojumu jomā un tiem ir galvenā loma, lai sociālajā jomā rastu ES ekonomikai labvēlīgus risinājumus. Mazās uzņēmējdarbības aktā (The Small Business Act) un MVU hartā ir atzīta šo uzņēmumu nozīme ES un dalībvalstu politikas procesā un institūciju darbībā. EESK tomēr uzskata, ka lielāka uzmanība jāvelta MVU nozīmei politikas īstenošanas procesā, it īpaši to ieguldījumam ekonomikas, vides un sociālās politikas mērķu sasniegšanā.

1.7.

EESK uzsver, ka Eiropas globalizācijas pielāgošanas fonds ir svarīgs solidaritātes instruments, kas sniegs īpašu atbalstu un palīdzēs atrast citu darbu strādājošajiem, kuri, mainoties globālās tirdzniecības sistēmai, zaudējuši darbu. Lai arī atzinīgi ir vērtējams fakts, ka šis mehānisms attiecas uz darba ņēmējiem MVU, Komiteja tomēr pauž nožēlu, ka tas neattiecas uz pašnodarbinātajiem, kas tiks pakļauti tādām pašām pārmaiņām.

1.8.

EESK aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pietiekamus resursus, lai uzlabotu vienotā tirgus noteikumu piemērošanu. Turklāt ir jāattīsta iniciatīvas, lai nodrošinātu sinerģiju starp vienotā tirgus politiku, konkurences politiku, kā arī sociālo un vides politiku, kas ir nozīmīgas sekmīgai vienotā tirgus darbībai.

1.9.

Komisijas un dalībvalstu uzdevums ir nodrošināt, lai jaunajās regulējošajās iniciatīvās, kuru uzdevums ir veicināt vienotā tirgus netraucētu darbību, tiktu ņemta vērā ietekme ne vien uz Eiropas uzņēmumu konkurētspēju, bet arī sekas sociālajā un vides jomā. Lai uzņēmumiem un patērētājiem nodrošinātu saskaņotību un tiesisko noteiktību un izvairītos no jaunām, savstarpēji pretrunīgām iniciatīvām, jaunajiem priekšlikumiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir Kopienas vai valsts līmenī, būtu jānokārto “savietojamības ar vienotā tirgus principiem tests” (2), kā arī tie jāizvērtē no sociālo seku aspekta.

1.10.

Jānodrošina vienkārša un iedzīvotājiem un uzņēmumiem pieejama piekļuve tiesībaizsardzības iestādēm, kā arī kompensāciju un strīdu risināšanas mehānismiem. Šajā sakarā ir labāk jāattīsta strīdu risināšanas ārpustiesas mehānismi.

1.11.

EESK atzinīgi vērtē 2007. gada 20. novembra paziņojuma par vispārējas nozīmes pakalpojumiem mērķi “konsolidēt ES sistēmu, kas piemērojama vispārējas nozīmes pakalpojumiem, tostarp sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem, nodrošinot konkrētus risinājumus konkrētam problēmām” un “sektoru un tematiskas darbības”.

1.12.

Tā kā ES primārajos tiesību aktos vai līgumos ir atzīts, ka vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi kopumā ir viena no ES “kopīgajām vērtībām” un sekmē tās “sociālo un teritoriālo kohēziju”, pasākumus noteiktās jomās (ņemot vērā katras jomās īpašās iezīmes) ir jāapvieno ar tematiskiem pasākumiem.

1.13.

Ņemot vērā atšķirības, kas primārajos tiesību aktos ir noteiktas starp pakalpojumiem ar tautsaimniecisku nozīmi un pakalpojumiem bez tās, kā arī nepieciešamību nodrošināt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu kopējo principu ievērošanu, Protokolā par vispārējas nozīmes pakalpojumiem norādīts, ka aplūkojamo koncepciju un sistēmu precizēšanas process šobrīd ir svarīgāks nekā jebkad, lai turpmāk nodrošinātu šādu pakalpojumu neatkarību no individuālas tiesību aktu vai tiesu pieejas katrā atsevišķā gadījumā.

1.14.

Neskatoties uz Eiropas Parlamenta atkārtoto prasību nodrošināt patiesu tiesisko noteiktību attiecībā uz vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem, paziņojumā par vispārējas nozīmes pakalpojumiem izteiktie priekšlikumi aprobežojas vienīgi ar atbildēm uz “bieži uzdotiem jautājumiem”, kas neapšaubāmi būs lietderīgi, bet nav tiesiski saistoši.

1.15.

Tādēļ EESK ierosina piemērot daudzpusīgu un pakāpenisku pieeju, apvienojot nozaru un tematiskus aspektus, kuras rezultāts būtu likumdošanas iniciatīvu pieņemšana (kur nepieciešams), un/vai šo principu un noteikumu pielāgošana dažādām attiecīgajām jomām (transversāla, tematiska pieeja).

2.1.

Apspriežamajā Komisijas dokumentu paketē ir ierosināta virkne iniciatīvu, kuru pamatā ir pieci darba dokumenti un divi paziņojumi par vispārējas nozīmes pakalpojumiem un vienotā tirgus sociālo dimensiju (3).

2.2.

EESK ir izstrādājusi atzinumus par visiem šiem jautājumiem (4). Tā nesen pieņēma pašiniciatīvas atzinumu par vienotā tirgus ārējo dimensiju un pašreiz gatavo atzinumu par tā sociālo un vides dimensiju (5).

3.1.

Komiteja atzinīgi vērtē faktu, ka dokumentā COM(2007) 724 (galīgā redakcija) īpaša uzmanība ir pievērsta patērētāju un MVU iespēju palielināšanai, lai viņi labāk varētu izmantot vienotā tirgus priekšrocības, realizēt savas vēlmes un risināt savas problēmas. Tādēļ atzinīgi ir vērtējama pieeja, ka, īstenojot vienotā tirgus politiku, īpaša uzmanība jāpievērš jomām, kas attiecas uz patērētāju ikdienu, piemēram, enerģija, telekomunikācijas, mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumi, vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība.

3.2.

Turpmākās vienotā tirgus politikas veiksmīgums būs atkarīgs no dalībvalstu un Komisijas kopējās spējas uzlabot tā darbību. Vienotais tirgus ir “projekts, kas attīstītās” un par to jānes dalīta atbildība. Dalībvalstīm par vienoto tirgu jāuzņemas lielāka atbildība. Valstu iestādes bieži vien nepilda savus pienākumus attiecībā uz vienotā tirgus pārvaldību, tādējādi radot jaunus šķēršļus, kas mazina uzticību vienotā tirgus idejai. Vairāk jāatzīst sociālo partneru svarīgā nozīme vienotā tirgus principu atbalstīšanā.

3.2.1.

Komisijas mērķis ir piešķirt lielāku nozīmi pareizai piemērošanai. Jāizveido instrumenti, lai nodrošinātu tiesību aktu labāku darbību praksē. Lai atvieglotu piemērošanu, būtiski ir nodrošināt Kopienas tiesību aktu savlaicīgu un pareizu transponēšanu un administratīvo vienkāršošanu. Pakalpojumu direktīvas pareiza transponēšana ir īpaši svarīga, lai sasniegtu tajā izvirzītos mērķus radīt darba vietas un veicināt izaugsmi.

3.3.

Jānodrošina vienkārši un ātri risinājumi problēmām, ar ko iedzīvotāji un uzņēmumi saskaras vienotajā tirgū, un šim jautājumam arī turpmāk jābūt prioritāram. Īpaši lietderīgs instruments ir SOLVIT tīkls, kas, diemžēl, netiek pietiekami izmantots, ņemot vērā trūkstošās zināšanas par sistēmu un tās lietderību un atbilstošu resursu trūkumu, it īpaši valstu līmenī. Ikviena iniciatīva šīs situācijas uzlabošanai, tostarp pasākumi, lai nodrošināti pietiekamus cilvēku un finanšu resursus SOLVIT centros, ir īpaši atbalstāmi, tāpat arī iniciatīvas to darbības paplašināšanai.

3.4.

EESK atbalsta Komisijas nodomu pilnveidot un efektivizēt tiesību aktu pārkāpumu izskatīšanas sistēmu, prioritāti piešķirot pārkāpumu gadījumiem, kas rada vislielāko risku un ir ekonomiski nozīmīgi, vienlaikus neietekmējot pastāvošo soda pasākumu efektivitāti.

3.5.

Vēl daudz ir jāpaveic tādā jomā kā vietēji ražotu produktu un importētu produktu tirgus uzraudzība. Dalībvalstu iestādēm un Eiropas Komisijai šajā jomā jāveic attiecīgi pasākumi.

3.6.

EESK atzinīgi vērtētu to, ja Komisija lielāku uzmanību pievērstu atbalstam mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, MVU politiku sasaistot ar Eiropas Savienības mērķiem sociālajā un vides jomā, un beidzot atceltu visus valstu noteiktos ar tarifiem nesaistītos šķēršļus, tostarp šķēršļus brīvai kapitāla apritei un darbaspēka pārvietošanās brīvībai (6).

3.7.

Vispārīgāk runājot, vēl joprojām ir būtiski, lai Komisija arī turpmāk pildītu savu īpašo uzdevumu nodrošināt līguma principu ievērošanu un izmantotu savas iniciatīvas tiesības, lai nodrošinātu vienotā tirgus netraucētu darbību.

3.8.

EESK atbalsta viedokli, ka svarīgi pastāvīgi pielikt pūles, lai turpinātu samazināt izmaksas, kuru cēlonis ir vienotā tirgus fiskālā fragmentācija; šo mērķi var sasniegt, veicinot Kopienas tiesību aktus, kas sekmēs pārrobežu pasākumu attīstīšanu un nodrošinās vienotā tirgus konsolidāciju.

4.1.

EESK atzinīgi vērtē mērķi nodrošināt “iekļaujošāku politikas veidošanu” un vēlmi “paplašināt ieinteresēto pušu līdzdalību”. Būtiska nozīme ir sistemātiskiem ietekmes novērtējumiem.

4.2.

Izstrādājot ietekmes novērtējumu, būtiski ir konsultēties ar reprezentatīvām iesaistītajām pusēm. Ietekmes novērtējumi ir jāpārbauda neatkarīgai un ārējai ekspertu komisijai, kuru sastāvā ietilpst attiecīgā tiesību akta tiešo izmantotāju grupas.

4.3.

Turklāt ir jānodrošina administratīvā sloga uzņēmumiem samazināšana, vienlaikus negatīvi neietekmējot sociālos jautājumus.

4.4.

Lai uzņēmumiem un patērētājiem nodrošinātu saskaņotību un tiesisko noteiktību un izvairītos no jaunām iniciatīvām, kas rada jaunus šķēršļus, būtu jāievieš “savietojamības ar vienotā tirgus principiem tests”, ko papildinātu sociālo seku novērtējums (7), lai izvērtētu gan ES, gan valsts līmeņa jaunos priekšlikumus. Neskaidri juridiskie teksti, ko bieži īsteno un interpretē dažādi, izraisa pretrunas Kopienas tiesību aktos.

4.5.

Īpaši svarīgi aspekti ir uzlabota informācija un pilnīgāki dati par vienotā tirgus principu praktisku piemērošanu. Komisijai lielāka uzmanība jāvelta tam, lai atklātu informāciju par tām dalībvalstīm, kas nepilda savus pienākumus, un atbalstītu sociālo partneru darbību, padarot ziņošanas procesu dalībvalstīs saskaņotāku un pārskatāmāku.

5.1.

EESK atbalsta Komisijas viedokli, ka globalizācija ir īpašs dinamisma un konkurētspējas avots un ka vienotā tirgus piedāvātās iespējas būtu jāizmanto, lai risinātu ar globalizāciju saistītos uzdevumus.

5.2.

Tirgus liberalizācija pamatoti tiek uzskatīta par ES stratēģijas šajā jomā pirmo pīlāru. Dohas sarunu kārtas noslēgšana, izvirzot vērienīgus mērķus, kā arī Global Europe iniciatīvas ietvaros uzsākto sarunu par plašiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem pabeigšana liecinās, ka ES ir sasniegusi savus mērķus.

5.3.

Regulējuma un standartu jautājumi aizvien vairāk ietekmē uzņēmumu spēju darboties starptautiskajā mērogā. Eiropas standartizācijas organizāciju, piemēram, CEN, CENELEC un ETSI uzdevums ir sadarbībā ar konsultatīvajām iestādēm, piemēram, NORMAPME  (9), nodrošināt, lai šādi standarti būtu pieejami visiem uzņēmumiem, it īpaši mazajiem uzņēmumiem, visā ES un attīstības valstīs.

5.4.

Komisija pamatoti uzsver nepieciešamību starptautiskā mērogā uzlabot sadarbību regulējuma jomā, nodrošināt noteikumu vienādību un konverģenci. Jāizvirza ilgtermiņa mērķis “Visur vienādas pārbaudes, vienādi standarti”.

5.5.

Ar ES regulējumu jāuztur konkurētspēja. Pārlieku lielo slogu uz ES uzņēmumiem nekompensēs ES normu atzīšana starptautiskā mērogā. Sadarbība regulējuma jomā ar partnervalstīm nebūs veiksmīga, ja nebūs atklātības un inovatīvas attieksmes pret citām pieejām.

5.6.

EESK atzinīgi vērtē apņemšanos ES normas salīdzināt ar starptautisko paraugpraksi, it īpaši ar ES nozīmīgāko tirdzniecības partneru paraugpraksi. Salīdzinošā novērtēšana sistemātiski jāiekļauj ES ietekmes novērtējumos un Eiropas Savienībai jābūt atvērtai regulējuma jomā sadarboties ar nozīmīgiem tirdzniecības partneriem. Eiropas Savienībai ir jāpieņem oficiāli atzīti starptautiski standarti atbilstības novērtēšanai.

5.7.

Jāveicina ES iniciatīvas, kuru mērķis ir globālā mērogā uzņemties vadošo lomu normu noteikšanā un augstas kvalitātes, uz zinātniskiem secinājumiem pamatotu starptautisku standartu attīstīšanā rūpniecības izstrādājumiem un pārtikas produktiem. Kopīgi standarti jāapvieno ar kopīgiem mērķiem regulējuma jomā. Tādēļ Komiteja iesaka lielāku uzmanību pievērst divpusējiem nolīgumiem un tīkliem starp starptautiskām reglamentējošām iestādēm.

5.8.

Eiropas Savienībai arī turpmāk jāatbalsta brīvā tirdzniecība, vienlaikus nodrošinot atbilstošu tirgus uzraudzību, lai nepieļautu nedrošu produktu importu. Komisijai tomēr jānodrošina, lai šos pasākumus un privāto standartu jaunās sistēmas neizmantotu protekcionisma nolūkā (10).

6.1.

Komiteja atbalsta uzskatu, ka ar sociālās dimensijas palīdzību varēs uzlabot vienotā tirgus darbību atbilstoši Izaugsmes un nodarbinātības stratēģijai un ņemot vērā tās īpašo uzsvaru uz pārdomātu MVU politiku.

6.2.

Tā kā darba tirgus integrācija ir vislabākais līdzeklis pret sociālo atstumtību, Eiropas darbaspēka potenciālai labākai izmantošanai ātri mainīgā sabiedrībā jābūt Komisijas plāna “Iespējas, piekļuve un solidaritāte” nozīmīgākajam elementam. Komisijai ir jāsadarbojas ar sociālajiem partneriem, lai nodrošinātu šīs pieejas piemērošanu it īpaši attiecībā uz neaizsargātām, imigrantu un mazākumtautību grupām.

6.3.

Lai risinātu ar globalizāciju, tehnoloģiju pārmaiņām un situāciju sociālajā un vides jomā saistītos jautājumus, jāīsteno politikas, lai sasniegtu mērķus sociālajā jomā, palielinot nodarbinātības līmeni, un radītu labvēlīgus apstākļus augstas produktivitātes izaugsmei.

6.4.

EESK savā atzinumā (11) ir pievērsusies jautājumam par to, ka visās ES politikās ir svarīgi iekļaut elastdrošības (flexicurity) principu (12). MVU un it īpaši pašnodarbinātajiem ir galvenā loma darba tirgus elastīguma nodrošināšanā. Tādēļ labāk ir jāizprot MVU loma sociālās politikas nodrošināšanā.

7.1.

Lai attīstītu vienoto tirgu, EESK uzsver, ka svarīgi ir veicināt un kapitalizēt zinātniskās pētniecības un inovāciju rezultātus, sniegt atbalstu valstīs esošajiem tehnoloģiju piegādātājiem, lai Eiropas līmenī veicinātu inovatīvus produktus un tehnoloģijas, kā arī sekmēt pētniecības rezultātu izplatīšanu un izmantošanu dažādās valstīs. Eiropas inovatīvo spēju lielā mērā var ietekmēt vienotā tirgus kvalitāte. Eiropas līmenī ir jākoordinē MVU klasteru, lielo uzņēmumu, pētniecības institūtu, augstskolu un jaunā Eiropas Inovāciju un tehnoloģijas institūta centieni pētniecības un izstrādes jomā.

7.2.

Lai veicinātu Eiropas inovatīvo spēju, būtiski ir panākt progresu ceļā uz patentu sistēmu, kas būtu konkurētspējīgāka tiesiskās noteiktības izmaksu ziņā. Tādēļ jāpanāk progress attiecībā uz Eiropas kopīgu tiesisko regulējumu patentu jomā, kas visiem uzņēmumiem garantētu augstāko kvalitāti, izmaksu efektivitāti un uzticamību, kā arī Kopienas patentu, kas atbilstu šiem kritērijiem un dotu labumu it īpaši MVU. Papildus tam, jāgarantē intelektuālā īpašuma tiesību efektīva aizsardzība, Eiropas un starptautiskā līmenī īstenojot attiecīgus pasākumus, lai apkarotu aizvien biežāk izplatīto viltošanu un pirātismu.

7.3.

Jauninājumi sociālās politikas pārvaldības jomā jāattiecina uz dažādām sociālās ekonomikas organizācijām (piemēram, kooperatīviem), kas pakalpojumu sniegšanu var tuvināt to izmantotājiem, ja pastāv piemērota regulatīvā uzraudzība.

7.4.

Jaunajai vienotā tirgus politikai jābūt visnozīmīgākajam faktoram vides ziņā ilgtspējīgas globālas ekonomikas izveidē.

8.1.

Lai nodrošinātu vienotā tirgus sekmīgu darbību, nozīmīgs faktors ir līdzsvarota patērētāju aizsardzības politika. EESK uzskata, ka patērētājiem ir galvenā nozīme attiecībā uz Komisijas izstrādāto jauno redzējumu attiecībā uz patiesi iekļaujošu vienoto tirgu. Lielāka uzmanība jāvelta patērētāju pieredzei tirgū, piemēram, izmantojot ietekmes novērtējumus, vai iekļaujot patērētāju intereses Lisabonas darba kārtībā.

8.2.

Galvenā uzmanība jāpievērš tam, lai izveidotu vienu kopējo tirgu, kur ieguvēji būtu gan patērētāji, gan uzņēmumi, kā arī pakalpojumu nozares iespējamajai nozīmei ekonomikā, uzlabojot kvalitāti un palielinot patērētāju uzticību. Jānodrošina, lai patērētāji varētu efektīvi piekļūt Eiropas Savienībā piedāvātajām precēm un pakalpojumiem un uzņēmumi varētu savas preces un pakalpojumus piedāvāt visā ES tikpat vienkārši kā vietējā tirgū. Lai nodrošinātu šādus visiem izdevīgus apstākļus, lietderīgi pasākumi ir saskaņošana un savstarpēja atzīšana (13).

9.1.

EESK vairākos atzinumos (15) ir paudusi bažas par juridisko nenoteiktību saistībā ar vispārējas nozīmes pakalpojumiem.

9.2.

Paziņojumā ir skaidrota īpašā Vispārējas nozīmes pakalpojumu protokola, kas tiks pievienots Lisabonas līgumam, loma: saskaņā ar Komisijas dokumentu protokols paredzēts, lai izveidotu vienotu sistēmu, kas noteiks ES rīcību un kalpos par stingru pamatu vispārējas nozīmes pakalpojumu definēšanai (16).

9.3.

No otras puses, paziņojumā par vispārējas nozīmes pakalpojumiem tikai starp citu ir sniegta atsauce uz Lisabonas līguma jauno, 16. pantu, neanalizējot tā ietekmi, kaut arī tas ievieš jaunu tiesisko pamatu vispārējas tautsaimnieciskās nozīmes pakalpojumiem, piešķirot Padomei un Parlamentam pilnvaras ar regulu palīdzību, atbilstīgi parastajai likumdošanas procedūrai noteikt principus un noteikumus, lai vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi pildītu savus uzdevumus.

9.4.

Ar Lisabonas līguma jauno 16. pantu efektīvi ieviešot principu, ka vispārējas nozīmes uzdevumu izpilde ir prioritāra, būs iespējams samazināt biežo prasību skaitu Eiropas Kopienu Tiesā.

9.5.

Lisabonas līgumā ir paredzēti daudzi jauninājumi, īpaši augstāk minētais 16. pants un vispārēja atsauce uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem un vispārējas nozīmes ar ekonomiku nesaistītiem pakalpojumiem. Saskaņā ar subsidiaritātes principu tas palīdz pārvirzīt jautājumu par vispārējas nozīmes pakalpojumiem uz Kopienas rīcības jomu.

9.6.

Tādēļ EESK uzskata, ka jaunais Lisabonas līgums (LESD 16. pants un Vispārējas nozīmes pakalpojumu protokols) ir tikai sākums jaunai pieejai, lai panāktu lielāku tiesisko drošību un vienotāku regulējumu valstu un Kopienas vispārējas nozīmes pakalpojumu sistēmu jomā.

9.7.

Vispārējas nozīmes pakalpojumu protokols līdzinās rokasgrāmatai par vispārējas nozīmes pakalpojumiem, gan ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, gan ar ekonomiku nesaistītiem pakalpojumiem, tomēr tajā nav risinājuma problēmai, kā atšķirt abas minētās kategorijas.

9.8.

Ietverot primārajos tiesību aktos atšķirību starp ekonomiskiem un ar ekonomiku nesaistītiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem, kā arī vajadzību nodrošināt vispārējas nozīmes pakalpojumu darbības kopējo principu ievērošanu, Vispārējas nozīmes pakalpojumu protokolā parādīts, ka aplūkojamo jēdzienu un sistēmu precizēšanas process šobrīd ir svarīgāks nekā jebkad, lai uzņēmumiem un iestādēm, kas atbild par minēto pakalpojumu vadību, un šo pakalpojumu izmantotājiem piedāvātu tiesisku drošību.

9.9.

Paziņojumā par vispārējas nozīmes pakalpojumiem ierosināts “konsolidēt ES sistēmu, kas piemērojama vispārējas nozīmes pakalpojumiem, tostarp sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem, nodrošinot konkrētus risinājumus konkrētam problēmām” un “sektoru un tematiskas darbības”.

9.10.

Šādā darbībā, protams, būtu jāņem vērā katras attiecīgās nozares raksturīgās pazīmes. Tomēr, tā kā primārajos tiesību aktos ir atzīts, ka vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi kopumā ir viena no ES “kopīgajām vērtībām” un sekmē tās “sociālo un teritoriālo kohēziju”, ir nepieciešams kombinēt nozaru un tematiskas darbības (ņemot vērā katrai nozarei un katram tematam raksturīgu pieeju).

9.11.

Tādēļ EESK ierosina daudzpusīgu un pakāpenisku pieeju, kombinējot nozaru un tematiskus aspektus, kas novestu pie tiesību aktu pieņemšanas, kur tie nepieciešami, un/vai šo principu un noteikumu pielāgošanas dažādajos attiecīgajās nozarēs (transversāla, tematiska pieeja).

10.1.

EESK uzsver ka Lisabonas stratēģija ir nozīmīga, lai palīdzētu saglabāt vienotā tirgus priekšrocības un veicināt tā attīstību un konsolidāciju.

10.2.

Komisija ir ieviesusi vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu jēdzienu un to izklāstījusi savā Baltajā grāmatā par vispārējas nozīmes pakalpojumiem un divos paziņojumos (17), kā arī “Komisijas dienestu darba dokumentā” (18).

10.3.

Paziņojumā nav ietverta vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu definīcija, toties ir norādīta atšķirība starp divām lielām vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu grupām: pirmkārt, obligātās sociālās apdrošināšanas sistēmas un papildu sistēmas; un, otrkārt, “citi pakalpojumi, kurus sniedz tieši personai”.

10.4.

Komisijas piesardzīgā pieeja liecina, cik grūti ir klasificēt vispārējas nozīmes sociālos pakalpojumus, jo tie pilda specifiskus un ļoti dažādus uzdevumus, kas cieši sakņojas valsts un pat vietējos kolektīvajos ieradumos.

10.5.

Konsultācijās par 2003. gada Zaļo grāmatu lielākā daļa minētās nozares dalībnieku (vietējās pašvaldības, uzņēmēji, pakalpojumu izmantotāju pārstāvji) uzsvēra, ka Kopienas tiesību aktu jomā, ko piemēro viņiem raksturīgo iezīmju dēļ, viņi izjūt paaugstinātu juridisko nenoteiktību, sevišķi sakarā ar uzdevumu sniegt pakalpojumus. Viņi skaidroja, ka ir nokļuvuši “pelēkā zonā”, kas traucē viņu darbu. Rezultātā

10.6.

Tomēr Komisija neseko šai pieejai, līdz ar to tā nonāk acīmredzamā pretrunā ar tās atbalstīto nozaru pieeju, un tagad tās priekšlikumi aprobežojas ar atbilžu virkni uz “bieži uzdotiem jautājumiem” un interaktīvu informācijas dienestu, kas noteikti būs lietderīgi, bet nebūs juridiski saistoši.

10.7.

Lai atsauktos uz aicinājumiem ieviest juridisko noteiktību, citastarp atbilstīgi LESD 16. pantam, kas paver jaunas izredzes saistībā ar vispārējas tautsaimnieciskās nozīmes pakalpojumu vietu un lomu Eiropas Savienībā, ietverot arī vispārējas nozīmes sociālos pakalpojumus, ir jāturpina jēdzienu, kā arī vispārējas nozīmes darbībām piemērojamo Kopienas sistēmu precizēšana.

11.1.

Komiteja atzinīgi vērtē izvirzītos mērķus paziņojumā “Iespējas, pieejamība un solidaritāte — īstenojot jaunu sociālo redzējumu 21. gadsimta Eiropai” (21), kas vēršas pie ES iedzīvotājiem, pilsoniskās sabiedrības un uzņēmējiem, tostarp MVU, un ir pamatots ar Eiropas galvenajiem instrumentiem — vienoto tirgu, Lisabonas izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju un Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju.

11.2.

Pašreizējās pārmaiņas Eiropas sabiedrībā (27 valstu ES ar 500 miljoniem iedzīvotāju sastopas ar demogrāfiskām pārmaiņām, globalizāciju, tehnoloģijas progresu, kā arī ekonomisko attīstību) var piedāvāt jaunas nodarbinātības iespējas un prasmes, tomēr pielāgošanās pārmaiņām joprojām ietver bezdarba un atstumtības risku.

11.3.

EESK atbalsta nozīmīgāku ES lomu, atvieglojot, paredzot un sekmējot šādas strukturālas izmaiņas, vienlaikus veicinot Eiropas vērtības globālā līmenī. Paziņojumā iezīmēts jauns uz “dzīves izredzēm” vērsts sociālais redzējums 21. gadsimtā Eiropā un mēģināts pilnīgot konsultāciju procesu, kas noslēdzās 2008. gada 15. februārī. Debatēs par sociālajām pārmaiņām un Eiropas sociālās realitātes jēdzienu citastarp iesaistījās Eiropas politikas padomdevēju birojs, kā arī dalībvalstis un ES iestādes. EESK atzinīgi vērtē izvirzīto mērķi nodrošināt, lai minēto debašu noslēguma secinājumi sniegtu ieguldījumu, gatavojot atjaunoto Sociālo programmu, kas jāiesniedz 2008. gadā, un tajos ņemtu vērā Lisabonas līgumā noteikto jauno iestāžu sistēmu.

—

Iespējas — lai sekmīgi uzsāktu dzīvi, īstenotu savas spējas un iespējami labāk izmantotu novatoriskas, atklātas un mūsdienīgas Eiropas piedāvātās iespējas.

—

Piekļuve — jauni un efektīvāki veidi, kā iegūt izglītību, virzīties uz priekšu darba tirgū, saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi un sociālo aizsardzību, kā arī piedalīties kultūras un sabiedrības dzīvē.

—

Solidaritāte — sekmēt sociālo kohēziju un sociālo ilgtspēju, nodrošināt, lai neviens nav atstumts.

11.4.2.1.

EESK piekrīt Komisijai, ka nav vienas pieejas, kas derētu visai Eiropai, un ka kopīgo uzdevumu risināšanai vajadzīga vienota rīcība, ko aktīvi atbalsta iedzīvotāji.

11.4.2.2.

Sociālās atstumtības apkarošana un dzīves līmeņa uzlabošana, radot cilvēkiem jaunas iespējas, ir izšķirīga, lai sekmētu ekonomisko izaugsmi un mazinātu nepilnību risku labklājības nodrošināšanas sistēmā. Uzticēšanās un paļāvība ir būtiskas, lai nodrošinātu progresu, modernizāciju un atvērtību pārmaiņām.

1)

jaunatnē: ņemot vērā jaunās pārmaiņas sabiedrībā un jaunu, uz jauninājumiem un tehnoloģiju balstītu ekonomiku, jāpievērš lielāka uzmanība izglītībai un profesionālajai kvalifikācijai; ieguldījumi jaunatnē labvēlīgi ietekmē gan ekonomisko attīstību, gan sociālo kohēziju. Lisabonas stratēģijā izglītība ir izvirzīta Eiropas sociālās un ekonomiskās sistēmas centrā: zināšanām Eiropā jākalpo par konkurētspējas sviru pasaules mērogā;

2)

karjeras attīstības iespējās: dinamiskas ekonomikas un darba tirgus apstākļos vajadzīgi elastīgi darba tirgus noteikumi un augsti sociālie standarti (skatīt “elastdrošība”);

3)

ilgākā mūžā un veselīgākā dzīvesveidā: mūža ilguma palielināšanās ir slogs sociālās aizsardzības sistēmām, bet tā rada arī jaunas ekonomiskās iespējas jaunu pakalpojumu, preču un tehnoloģiju jomās. ES vajadzētu rosināt jaunajās sociālajās politikās izmantot minētās iespējas un novērst pašreizējo aizsardzības sistēmu vājās vietas;

4)

dzimumu līdztiesībā: jauni ekonomikas modeļi veido jaunas sociālās sistēmas. Tā, piemēram, darba politika būtu konsekventi jāpielāgo jaunajām dzimumu līdztiesības prasībām. Dažos Komisijas priekšlikumos risināti jautājumi par darba algu atšķirībām, nodokļu sistēmām un ģimenei draudzīgām praksēm darba vietā;

5)

aktīvā iekļaušanā un diskriminācijas novēršanā: nesen notikušajās paplašināšanas kārtās dalībvalstu un reģionu starpā atklājās dziļas ekonomiskas un sociālas atšķirības. Eiropas Komisija cenšas sekmēt jaunu kohēzijas politiku, kas balstīta uz dažādības pieņemšanu, aktīvu iekļaušanu, līdztiesības veicināšanu un diskriminācijas izskaušanu;

6)

mobilitātē un sekmīgā integrācijā: vienotais tirgus ir izraisījis aizvien pieaugošu iedzīvotāju mobilitāti, kas ietekmē arī MVU. Tādēļ vajadzīga jauna, uz integrāciju balstīta ES mēroga pieeja;

7)

iedzīvotāju līdzdalībā, kultūrā un dialogā: minētie aspekti sociālajā kohēzijā ir ļoti nozīmīgi, tomēr tiem vajadzīgi arī saimnieciskie resursi, kas saistīti ar jauninājumiem un tehnoloģisko attīstību.

11.4.4.1.

EESK uzsver: kaut arī minēto politiku jomas galvenokārt ir dalībvalstu kompetencē, ES un sociālajiem partneriem ir nozīmīga loma ar šīm politikām saistīto pasākumu un reformu vadībā un atbalstīšanā. Galvenais instruments ir acquis communautaire, īpaši attiecībā uz paplašināšanās un kohēzijas politikām, Lisabonas līgumu un Pamattiesību hartu.

11.4.4.2.

EESK piekrīt šādām Paziņojumā ietvertajām piecām stratēģijām:

—

“Vienotais tirgus: pārskats par ieguvumiem” (SEC(2007) 1521),

—

“Uzlabotas vienotā tirgus politikas instrumenti” (SEC(2007) 1518),

—

“Jaunās metodoloģijas ieviešana produktu, tirgus un sektora uzraudzībai: pirmā sektora izvērtēšanas rezultāti” (SEC(2007) 1517),

—

“Vienotā tirgus apskata ārējā dimensija” (SEC(2007) 1519),

—

“Iniciatīvas finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības jomā” (SEC(2007) 1520).

—

paziņojums par tematu “Vispārējas nozīmes pakalpojumi, tostarp vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi: jauns Eiropas uzdevums” (COM(2007) 725 galīgā redakcija) un vairāki Komisijas darba dokumenti (SEC(2007) 1514, SEC(2007) 1515, SEC(2007) 1516),

—

paziņojums par tematu “Iespējas, pieejamība un solidaritāte — īstenojot jaunu sociālo redzējumu 21. gadsimta Eiropai” (COM(2007) 726 galīgā redakcija).

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/23

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas, kā mērķis ir sniegt pastiprinātu atbalstu mikrouzņēmumu dibināšanai un izaugsmei, uzņēmējdarbības nostiprināšanai un stimulēšanai, lai palielinātu Kopienas ražošanas un nodarbinātības pamatdaudzumu, lai panāktu konkurētspējas pieaugumu, lielāku kohēziju un labāku uz zināšanām balstītu ekonomiku saskaņā ar atjauninātās Lisabonas stratēģijas mērķiem.

1.2

Atzinīgi vērtējot iniciatīvu, kuras mērķis ir izveidot jaunu kopienas struktūru mikrokredīta atbalstam, Komiteja vienkāršu dalībvalstu stimulēšanu novērtē kā nepietiekamu, ņemot vērā, ka ārpusbanku nozare, izņemot ES banku direktīvas, daudzās dalībvalstīs balstās uz nepilnīgu juridisko pamatu un ļoti dažādiem pamatnoteikumiem.

1.3

Komiteja uzskata, ka sociāli atbildīgu mikroieguldījumu izmēģinājuma projekts, kurā Eiropas tīklā sadarbojas banku un ārpusbanku mikrokredīta iestādes, īstenojot sociāli atbildīgu ieguldījumu saprašanās memorandus ar individuālām iestādēm un ar arodapvienību atbalstu varētu būt vērsts galvenokārt uz tiem dalībniekiem, kuriem ir nelielas iespējas saņemt bankas aizdevumu, lai

1.4

Komiteja ir pārliecināta, ka jauno tehnoloģiju novatoriskais pielietojums mikrokredīta jomā ļaus palielināt mikrofinansēšanas darbības lauku ar tīkla palīdzību, vienlaicīgi palielinot arī konkurenci un samazinot lietotāju izmaksas.

1.5

Tāpat Komiteja uzskata, ka atbalsta darbībai mikrokredītam ir jānotiek kopā ar apmācību, lai atvieglotu attīstību un izaugsmi tirgū, lai izvairītos no sociālās atstumtības un turpinātu īstenot Lisabonas stratēģijas mērķus.

1.6

Komiteja atzīst, ka izmaiņas, kas saistītas ar mikrokredīta atbalsta institucionālo sistēmu un tiesisko regulējumu ir galvenokārt dalībvalstu kompetencē un tiek īstenotas, izmantojot mehānismus, kas ir integrēti Lisabonas procesa pārvaldības ikgadējā ciklā. Tomēr ir vajadzīga rīcība, lai paplašinātu Eiropas kritēriju sistēmu, jo īpaši:

1.7

Komiteja šaubās par priekšlikumu par Kopienas atbalsta struktūras veidošanu EIF JEREMIE departamentā. Šis risinājums neļaus panākt optimālu iniciatīvas pārredzamību un ierobežos tās nozīmi dažādu esošo iniciatīvu koordinēšanā, neļaujot tehniskā atbalsta darbības papildināt ar citām darbībām. Tādēļ Komiteja uzskata, ka vajadzētu radīt neatkarīgu departamentu, kas varētu darboties kā mikrokredītu fonds.

1.8

Šīs jaunās struktūras sniegtajam finansējumam un tehniskajam atbalstam nevajadzētu attiekties vienīgi uz jaunajām mikrofinanšu iestādēm un ārpusbanku mikrofinanšu iestādēm, bet uz visām iestādēm, lai novērstu konkurences kropļojumus.

1.9

ES MFI vajadzētu paredzēt arī pasākumus, lai pastiprinātu sociālo dialogu un dažādu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju dialogu, kā arī optimāli izmantotu ES paraugprakšu apmaiņas tīklus, piemēram, Eiropas Mikrofinansējuma tīklu, Mikrofinansējuma centru Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm un Eiropas Mikrofinansējuma platformu.

1.10

Komiteja uzskata, ka MFI iniciatīvai jāpalielina darba devēju apvienību loma, pārbaudot kredīta pieprasītāju uzticamību un kompetenci, izveidojot stingru attiecību un uzticēšanās potenciālu un nodrošinot apmācības, konsultācijas un citus atbalsta veidus, lai veicinātu pašu kredītņēmēju spējas un samazinātu birokrātisko slogu īpaši attiecībā uz uzņēmējdarbības plāna izstrādi.

1.11

Tāda mikrokredītu fonda izveide, kas darbotos savstarpējā saistībā ar finanšu iestādēm, valsts pārvaldes iestādēm (2), arodapvienībām un kooperatīviem, kā arī garantijas sabiedrībām (kredītkooperatīviem), varētu būt nozīmīga, vēršot finanšu inženieriju uz “sociālas kredīta pārvaldes” veidiem.

1.12

Sociāls skatījums uz kredītu, kas varētu būt mikrokredītu fonda izveides pamatā, ir cieši saistīts ar uzņēmumu sociālās atbildības un ar labākas, visaptverošākas nodarbinātības principiem.

1.13

Atbalsts EMAS sertifikācijai par atbilstību vides aizsardzības prasībām var būt labs līdzeklis, kā veicināt uzņēmējdarbības sociālo izaugsmi un atvieglot apzinīgu mikrokredītu fonda līdzekļu piešķiršanu.

2.1

2007. gada aprīlī Eiropas MVU observatorija norādīja, ka galvenais Eiropas MVU procesu un produktu jauninājumu šķērslis Eiropas MVU ir piekļuve kredītam, kam līdzās pastāv kvalificēta personāla atrašanas grūtības, kurpretim lielo uzņēmumu problēmas galvenokārt ir saistītas ar cilvēkresursiem.

2.2

Galvenie konstatētie trūkumi tirgū ir sākumkapitāla trūkums, līdzekļu piedāvājuma nepietiekamība un pieprasījuma neatbilstība. Šie jautājumi tika skarti Komisijas paziņojumā “Īstenot Kopienas Lisabonas programmu: MVU izaugsmes finansēšana — Eiropas pievienotā vērtība” (3), par kuru Komitejai vairākkārt bija iespēja sniegt paskaidrojumus (4).

2.3

EESK lika pievērst īpašu uzmanību tam, ka vajadzētu “pastiprināt politikas, kas ir paredzētas uzņēmumu dibināšanas un attīstīšanas atvieglošanai, jo īpaši attiecībā uz uzņēmumu izveidei vajadzīgo izmaksu un laika samazināšanu, pasākumiem, kas paredz atvieglot piekļuvi riska kapitālam, uzņēmēja amata apmācības programmu skaita palielināšanai, pasākumiem, kas ir paredzēti, lai atvieglotu piekļuvi sabiedriski lietderīgiem pakalpojumiem un tīkliem, un to palīdzības pakalpojumu tīkla blīvuma pastiprināšanai, kas ir paredzēti mazajiem uzņēmumiem” (5).

2.3.1

Tāpat kā iepriekšējos atzinumos (6), Komiteja uzsver, ka “kooperatīvi, savstarpēji saistīti uzņēmumi un savstarpējās sabiedrības (“mutuals”), kā arī jaunizveidoti novatoriski uzņēmumi un mikrouzņēmumi var veicināt ES konkurētspējas un novatorisko iespēju uzlabošanu”.

2.4

Tā atzīmēja arī, ka “piekļuves vienkāršošana finanšu tirgiem ir būtisks jautājums” un ka “vajadzētu iedrošināt bankas un pārējos attiecīgos finanšu dalībniekus, piemēram, riska kapitāla fondus, pozitīvāk attiekties pret riska uzņemšanos” (7).

2.5

2007. gada rudenī Komisija izsludināja vairāku iniciatīvu izpēti MVU interesēs, tostarp attiecībā uz Eiropas iniciatīvu jaunai mikrokredīta atbalsta struktūras izveidei (8).

2.6

Mikrokredīts parasti tiek uzskatīts par finanšu instrumentu, kas būtiski ietekmē uzņēmējdarbības veicināšanu, ekonomisko attīstību un produktīvu sociālo iekļaušanu, bet kam joprojām ir daudz trūkumu un nepilnību. Tas saistīts ar grūtībām attiecībā uz investīciju piesaistīšanu uzņēmuma sākumkapitālā, jo īpaši gadījumos, kad prasītājs ir bezdarbnieks, ir nesen imigrējis, pieder pie mazākumtautības vai dzīvo konverģences reģionā.

2.7

Vēl viena problēma ir saistīta ar to, ka finanšu iestāde var samazināt pašizmaksu attiecībā uz darījumu fiksētajām izmaksām, piemēram, informācijas vākšanu, novērtēšanu vai aizdevumu uzraudzību. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad mikrofinansējumu piešķir pašnodarbinātajiem un MVU, kas nav pietiekami pārskatāmi un kam ir ierobežota spēja sniegt finanšu iestādei piemērotu informāciju.

2.8

Pēc starptautiskās definīcijas mikrokredīts atbilst “neliela apjoma aizdevumiem, kas ir mazāki par EUR 25 000 Eiropā (9) un USD 100 000 Amerikas Savienotajās Valstīs un kas ir paredzēts personām ar zemiem ienākumiem, kurām parasti nav pieejas bankas kredītiem, jo viņu maksātspēja tiek uzskatīta par nepietiekamu, un/vai šādu aizdevumu pārvaldes izmaksas tiek vērtētas kā pārāk augstas” (10). Patēriņa kredīts neietilpst mikrokredīta definīcijā.

2.9

Komiteja piekrīt Komisijai, ka mikrokredīts ir nozīmīgs, īstenojot Lisabonas stratēģiju izaugsmei un nodarbinātībai, kā arī veicinot sociālo integrāciju. Ir svarīgi, lai mikrokredīts saglabātu galveno lomu pašnodarbinātības veicināšanā un mikrouzņēmumu attīstībā un neaprobežotos tikai ar sociālo palīdzību.

2.10

Pēc Komitejas domām, mikrokredītam ES jārisina problēmas, ko atklāj tirgus nepilnības, lai uzņēmējiem garantētu piekļuvi kredītam, kas vajadzīgs, lai uzsāktu vai veicinātu ekonomiski dzīvotspējīgas darbības, tostarp saskaņā ar atbalsta un sadarbības politiku attīstības jomā (11).

2.11

Kopienas mērogā atbalsta EIF (12) atbalstītā konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma (CIP) — “Mikrokredīta garantija” ir garantijas mehānisms mikrokredītam, ko vietējās iestādes piešķir mikrouzņēmumiem (13). Tomēr šobrīd nepastāv specifiski Eiropas tiesību akti par mikrokredītu, izņemot to, kas attiecas uz bankas mikrokredīta nozari, kas ir pakļauta Eiropas banku regulējumam (14); uz mikrokredītu attiecas arī dažādas Kopienas programmas un iniciatīvas (15).

2.12

Turklāt, mikrokredīta nozare dalībvalstīs tiek dažādi reglamentēta un vadīta. Tikai divās dalībvalstīs mikrofinanšu ārpusbanku nozarē ir īpaši tiesību akti (16), lai gan četrās citās dalībvalstīs ir tiesību akti, kas aizliedz augļotāja aizdevumus (17).

2.13

Pavasara Eiropadomes sanāksmē cita starpā tika uzsvērts, ka vajadzētu piešķirt tūlītēju prioritāti “vieglākai pieejai finansējumam, tostarp izmantojot ES esošos finanšu instrumentus” (18), un “veicināt lielāku dalību darba tirgū kopumā, un cīnīties pret segmentāciju, lai garantētu aktīvu sociālo iekļaušanu”.

2.14

Komiteja uzskata, ka tiesiskais regulējums un lielāks atbalsts varētu labvēlīgi ietekmēt jaunu produktīvu uzņēmumu rašanos un veicināt to nostiprināšanos, izvairoties no marginalizācijas riska un izslēgšanas no ražošanas sistēmas, kas var radīt sociāla un krimināla rakstura nelabvēlīgas situācijas, piemēram, augļošanu.

3.1

Komisija formulē divus darbības virzienus:

4.1

Mikrokredīts darbojas kā sociālās iekļaušanās svira un ļauj personām un uzņēmumiem, kas ir ekonomiski vāji un izslēgti no parastās banku sistēmas, piekļūt finanšu resursiem, kas ir izšķirīgi ienesīgu darbību izveidē un attīstīšanā.

4.2

Kopienas mērogā ar “Mazās uzņēmējdarbības aktu Eiropai” (19), kā izvirzītais mērķis ir noteikt konkrētus principus un pasākumus, lai uzlabotu Eiropas MVU vidi, vajadzētu spēt noteikt un novērst šķēršļus mazāku uzņēmumu potenciāla atbrīvošanai, veicot maksimālu vienkāršošanu, uzlabojot pieeju kredītam un sniedzot piemērotus noteikumus enerģētikas un vides jomā.

4.3

Komiteja uzskata, ka vajadzētu labāk koordinēt attiecīgo instrumentu virkni, izmantojot bijušajos un esošajos ar mikrokredītu saistītajos instrumentos gūto pieredzi, kā norādīts pašā Komisijas Paziņojumā (20):

4.3.1

Komiteja uzskata, ka, nosakot jaunās Kopienas mikrokredīta iniciatīvas, būtu pienācīgi jāņem vērā pozitīvā pieredze, kas gūta, izstrādājot un vairākus gadus praksē piemērojot EuropeAid ģenerāldirektorāta izstrādāto ES un ĀKK mikrofinansējuma pamatprogrammu.

4.4.1

Kopš astoņdesmito gadu sākuma (24) finanšu iestādes, jo īpaši, pateicoties apsvērumiem un ieteikumiem, kas radušies pēc pārrunām “Eiropas Amatniecības un mazo uzņēmumu konferencēs” (25), dalībvalstīs ir veicinājušas un atbalstījušas finanšu inženieriju (26).

4.4.2

Vajadzība veikt konkrētas darbības, lai atvieglotu kredīta pieejamību un palīdzētu organizēt finanšu inženieriju, lika Komisijai un EIB, arī Eiropas mazo uzņēmumu organizāciju spiediena rezultātā, izveidot EIF (27), kas pēc sākotnējas īsas darbības saziņas tīklu (28) atbalsta jomā pievērsās dažādu veidu garantijām, lai sekmētu mikrouzņēmumu un MVU atbalsta pasākumus, kas bija bieži saistīti ar finanšu inženieriju.

4.4.3

Pateicoties Komisijas daudzgadu programmām, kas ir paredzētas mikrouzņēmumiem, MVU, sadarbībai un nesenajai UJP (29) īpašajai programmai, finanšu inženierija attīstījās šādi:

4.4.4

Komiteja vairākkārt ir atzinīgi novērtējusi pasākumus, ko jo īpaši pēdējo piecpadsmit gadu laikā ir veikusi Komisija, EIB un EIF, lai atbalstītu mazos uzņēmumus. Komiteja ir atzinusi EIB grupas MVU sniegtā atbalsta paplašināšanu un modernizāciju (32), tomēr tā uzskata, ka varētu pielikt lielākas pūles, citastarp, izmantojot programmas, par kurām jāvienojas ar:

4.4.5

Dalībvalstu līmenī varētu izveidot mikrokredītu fonda tīklu, kuram būtu EIB nodrošināti apgrozības fondi un EIF papildu garantijas un kas darbotos vairākos līmeņos. Reģionālā (NUTS II) un pašvaldību (NUTS III) līmenī krājaizdevumu sabiedrības (kur tās pastāv) (33) varētu nodrošināt kredītu piešķiršanas struktūru. Krājaizdevumu sabiedrībām jau ir ievērojama pieredze attiecībā uz sākumkapitālu un ar pietiekamu riska kapitālu, ko garantē EIF, tās varētu sniegt aizdevuma garantijas.

4.4.5.1

Šo jauno priekšlikumu vajadzētu precizēt, ņemot vērā mikrokredītu fonda izveidošanu, ko veic EIB un Eiropas Komisija. Minētās iniciatīvas mērķis ir atbalstīt mikrofinansējuma iestādes visā Eiropā, nodrošinot finanšu līdzekļus (atbalsti, aizdevumi, mezzanine vai pašu kapitāla instrumenti), kā arī tehnisko palīdzību. EIF būtu jānodrošina minētais mikrokredītu fonds ar sākotnējo kapitālu EUR 40 miljonu apjomā (no tiem EUR 20 miljoni EIB finansējuma). Komiteja uzskata, ka EIF turpmāk varētu arī pārvaldīt fondu.

4.4.6

Mikrokredīts varētu būt pietiekams, lai iegādātos vienkāršas iekārtas un aprīkojumu, kas ir vajadzīgs uzņēmuma dibināšanai, vai lai atjaunotu mikrouzņēmumā vienmēr vajadzīgo aprīkojumu (34).

4.4.6.1

Komiteja uzskata, ka īpaša uzmanība jāvelta mikrokredīta piešķiršanai sievietēm — uzņēmējām. Šajos gadījumos lielāka uzmanība jāpievērš kredīta elastībai, noteikumiem un piešķiršanas kritērijiem, lai izvairītos no objektīvu apstākļu radīšanas, kas veicina sociālo un psiholoģisko krīzi, kura var saasināties šādos gadījumos:

4.4.6.2

Mikrokredīta, kas veicina sieviešu nodarbinātību, finansēšanas kārtībā un pārvaldībā pirmām kārtām jāņem vērā prioritātes saistībā ar to, lai sievietēm dotu iespēju uzņemties vai atgūt ražīgu sociālo un ekonomisko lomu sabiedrībā ar mērķi celt pašapziņu, kā arī nostiprināt uzņēmējdarbības kultūras attīstību un spēju uzņemties lielāku atbildību un riskus.

4.4.7

Mikrokredītiem vajadzētu sniegt arī iespējas jauniem cilvēkiem, kas vēlas sākt savu uzņēmējdarbību, kuriem ir pietiekama profesionālā kvalifikācija, bet nav finansiālo iespēju.

4.4.7.1

Sākotnējo garantiju aizdevumam, kuru jebkurā gadījumā piešķir finanšu iestāde (kas var būt banka vai cita iestāde), veido iegādātais aprīkojums. Tomēr Eiropas mikrokredītu fonds stimulētu finanšu iestādes nebūt tik stingrām, piešķirot kredītus (35): tā kā fondam vajadzētu būt ar finansēm, pieredzi un spēju vajadzības gadījumā iejaukties, iesaistot EIF, krājaizdevumu sabiedrības un aroda apvienības nolūkā palīdzēt atmaksāt aizdevumus, tam jābūt arī gatavam un spējīgam sekmēt augstākos stabilitātes, ražošanas veicināšanas un diversifikācijas, pārredzamības un augļošanas apkarošanas standartus (36).

4.4.8

Izpētes par mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu maksātnespēju pēdējo desmit gadu laikā galvenajās Eiropas valstīs parāda, ka maksātnespējas gadījumi nepārsniedz 4 % no piešķirtajiem aizdevumiem (37). Tas nozīmē, ka, ņemot vērā to, ka procenti ir zemāki par 5 %, koeficients, ko var izmantot, lai garantētu finanšu iestādes piešķirto kredītu, ir 20.

4.4.9

Ņemot vērā koeficientu, kas ir 20, un bankas garantiju, kas nosedz 50 % no katra debitora maksātnespējas, garantijas iestāde, kam ir riska kapitāls viena miljona eiro apmērā, varētu nodrošināt 40 miljonus eiro lielus aizdevumus lielam uzņēmēju skaitam. (38)

4.4.9.1

2007. gadā, pateicoties garantiju piešķiršanai, “garantijas iestāžu” sistēma ļāva finansēt Itālijas amatniecības uzņēmumus aptuveni 6 miljardu eiro apmērā.

4.4.10

ES 27 dalībvalstīs katru gadu rodas aptuveni 500 000 jaunu uzņēmumu. To uzņēmumu skaits, kas katru gadu izzūd, ir nedaudz zemāks (39). 99 % no gada laikā dibinātajiem uzņēmumiem ir MVU, un vismaz 240 000 no tiem sastāv tikai no īpašnieka (40).

4.4.11

Ja atgriežamies pie 4.4.9. punktā minētā piemēra, ar 1 miljonu eiro lielu riska kapitālu un finanšu inženieriju, izmantojot Mikrokredīta daļu, varētu nodrošināt aizdevumu 25 miljonu eiro apmērā 1 600 000 mazajiem uzņēmumiem.

4.5.1

Kā jau minēts, kredīts ir galvenais ekonomiskās un sociālās attīstības, kā arī “sociālas tirgus ekonomikas” veidošanas instruments.

4.5.2

Tādēļ ir pakāpeniski radusies un izveidojusies jauna kredīta koncepcija, atbilstoši kurai kredītu vairs neuzskata tikai par attiecībām starp klientu un finanšu iestādi, bet gan par instrumentu ar augstu sociālo vērtību, jo tas ir saistīts ar labāku kvalitāti, drošākām darbavietām un ekonomisko attīstību.

4.5.3

Šajā jaunajā, plašākajā perspektīvā ar kredīta piešķiršanu saistītais risks ir jāsadala daudziem dalībniekiem.

4.5.4

Kredīta riska dalīšana starp vairākām iestādēm:

4.5.5

Sociālās vērtības dēļ kredīta piešķiršana aizvien vairāk ir jāpakļauj uzņēmumu sociālās atbildības principam un līdz ar to uzņēmējiem ir jāatzīst un atbilstoši jāīsteno ilgtspējīgas attīstības vērtības.

4.5.6

EMAS sertifikācija par atbilstību vides aizsardzības prasībām finanšu inženierijā būtu vispiemērotākais sertifikācijas veids saistībā ar aizdevuma sociālo funkciju (41).

4.5.7

Pēdējo gadu laikā tikai daži desmiti tūkstoši uzņēmumu ir spējuši izmantot Kopienas finanšu instrumentus (42), parādot lielo atšķirību starp veidu, kā iepazīstina ar problēmu, un sasniegtajiem rezultātiem. Tāpēc jāapsver konkrētas iespējas, kā ar attiecīgu sistēmu palīdzību panākt finanšu iestāžu aktīvāku iesaistīšanos un kā sasniegt labākus rezultātus.

4.5.8

Eiropadomes ārkārtas sanāksme Luksemburgā 1997. gada 20. un 21. novembrī bija veltīta tikai nodarbinātības jautājumiem, un tika pieņemts lēmums par trīs konkrētām iniciatīvām uzņēmumu konkurētspējas saglabāšanai tirgū, kā arī izteikts aicinājums Komisijai izstrādāt priekšlikumus uzņēmējdarbības veicināšanai un nodarbinātības paaugstināšanai šajā jomā. Trīs konkrētās iniciatīvas bija šādas: Eiropas tehnoloģiju mehānisms (ETM) darbības uzsākšanai, Joint European Venture (Eiropas kopuzņēmuma) programma un MVU garantiju mehānisms. Divas no šīm iniciatīvām, proti, Eiropas tehnoloģiju mehānisms darbības uzsākšanai un MVU garantiju mehānisms, bija paredzētas, lai atvieglinātu kredīta pieejamību.

4.5.8.1

Līdz 2005. gada beigām vairāk nekā 277 000 MVU bija izmantojuši izaugsmes un nodarbinātības programmu un daudzgadu programmu (43).

4.5.8.2

MVU garantiju mehānisms ir viena no galvenajām MVU Eiropas programmām (44).

4.5.9

No mikrouzņēmumiem (23 miljoni uzņēmumu Eiropā) un mazajiem uzņēmumiem (1,1 miljons Eiropā), no kuriem 90 % ir individuālie uzņēmumi un personālsabiedrības, tikai 5 % vai 6 % izmanto riska kapitālu.

4.5.10

Tādēļ Komiteja uzskata, ka ir jāatrod tādi kredīta atbalsta veidi, kas būtu piemēroti arī personālsabiedrībām, kā tas ir attiecībā uz finanšu inženierijas instrumentiem, lai izvairītos no tā, ka šo sabiedrību darbība paliek margināla un tādējādi aizkavē mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu finansiālo izaugsmi.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/29

1.1

Priekšlikuma mērķis ir grozīt Padomes Direktīvu 76/769/EEK, tajā papildus iekļaujot dihlormetāna (DCM) kā krāsas noņēmēju būtiskas sastāvdaļas rūpnieciskās, profesionālās un sadzīves lietošanas ierobežojumus.

1.2

Šis ir pēdējais šāds grozījums Padomes Direktīvā 76/769/EEK pirms tās aizstāšanas 2009. gada 1. jūnijā ar Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (REACH).

1.3

EESK atzīst būtiskās zinātniska un politiska rakstura grūtības, ar ko sastopas Komisija, ierosinot un panākot vienošanos par proporcionālu un izmaksu ziņā efektīvu grozījumu, kurš saskaņā ar Direktīvas 76/769/EEK prasībām paredz iekšējā tirgus saglabāšanu, vienlaikus nodrošinot augsta līmeņa cilvēku veselības un vides aizsardzību.

1.4

EESK atzīst, ka ir neapstrīdami pierādījumi tam, ka DCM augstās gaistamības rezultātā iespējamās augstās tvaiku koncentrācijas dēļ ir iespējami samaņas zuduma un nāves gadījumi. To cēlonis var būt slikti rūpnieciskie apstākļi, tostarp nepietiekama ventilācija. Pierādījumi par nopietnu pastāvīgu risku patērētājiem saistībā ar epizodisku lietošanu sadzīves apstākļos ir mazāk pārliecinoši. Tādēļ priekšlikums par pārdošanas aizliegumu ir nesamērīgs un, ņemot vērā zināmos, bet līdz šim skaitliskā izteiksmē nenovērtētos riskus saistībā ar alternatīvu produktu un procesu lietošanu, nav sagaidāms, ka kopumā tas varētu samazināt nelaimes gadījumu biežumu, kas nav visai liels.

1.5

EESK arī norāda, tāpat kā Komisijas pieaicinātie konsultanti, ka ar DCM saistītos apdraudējumus pilnībā neaptver esošās piktogrammas vai risku un drošības frāzes. Tas pats attiecas uz risku bērniem, kas ir biežāk iespējams sadzīves apstākļos. Tā cēlonis ir marķējuma sistēmas nepilnības, nevis paši produkti vai iesaistītie cilvēki. Tādēļ situācijas risināšanai tiek sniegti ieteikumi attiecībā uz iepakojumu un marķējumu.

1.6

Ir konstatētas arī citas problēmas, pirmām kārtām tas, ka nav saskaņotu profesionālās pakļaušanas iedarbībai robežvērtību un pamatnostādņu vai noteikumu par labu rūpniecības praksi. Šajā ziņā Vācijas TRGS 612 ir lielisks piemērs.

1.7

Komisija, Eiropas Parlaments un dalībvalstis tiek aicinātas pievērsties arī virknei citu vispārīgu jautājumu cerībā, ka var panākt vienošanos. Ja tas netiks darīts, var rasties iekšējā tirgus sadrumstalotība. Lietotāji gan darba vietās, gan ārpus tām joprojām būs apdraudēti.

2.1

Kā jau minēts iepriekš, Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), stāsies spēkā 2009. gada 1. jūnijā. Ar to atcels un aizstās vairākas pašlaik spēkā esošas Padomes un Komisijas regulas un direktīvas, tostarp Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīvu 76/769/EEK attiecībā uz dažu bīstamu vielu un preparātu tirgū laišanas un lietošanas ierobežojumiem.

2.2

Padomes Direktīvas Nr. 76/769/EEK I. pielikumā ir uzskaitīti dažu bīstamu vielu un preparātu tirgū laišanas un lietošanas ierobežojumi, par kuriem panākta vienošanās un kuri ieviesti pēdējo 30 gadu laikā. Minētie ierobežojumi 2009. gada 1. jūnijā kļūs par Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (REACH) XVII pielikuma stūrakmeni.

2.3

Padomes Direktīvas Nr. 76/769/EEK agrākie grozījumi (piemēram, lai ieviestu jaunus ierobežojumus) tika veikti ar direktīvām, kuras bija jāīsteno dalībvalstīm. Tomēr šis Komisijas priekšlikums paredz lēmumu, kas stāsies spēkā nekavējoties, nevis direktīvu. Tādējādi tas nebūs jātransponē valstu tiesību aktos, kuri citādi būtu jāatceļ 2009. gada 1. jūnijā, kad stāsies spēkā Regula (EK) Nr. 1907/2006 (REACH).

2.4

Pēc tam uz visiem turpmākiem priekšlikumiem par bīstamu vielu vai preparātu tirgū laišanas un lietošanas ierobežojumiem attieksies Regula (EK) Nr. 1907/2006 (REACH).

2.5

Lēmums ierobežot noteiktu vielu (un to saturošu preparātu) laišanu tirgū un lietošanu galvenokārt izriet no konkrētu “prioritāro vielu” novērtējumiem, ko nosaka dalībvalstis un publicē četros prioritārajos sarakstos laikposmā no 1994. līdz 2000. gadam, kā to paredz Padomes Regula (EEK) Nr. 793/93.

2.6

Tāpat arī tika veikts vairāku šajos sarakstos neiekļauto vielu ietekmes novērtējums uz cilvēka veselību un vidi un/vai sniegti priekšlikumi ierobežot to laišanu tirgū un lietošanu, jo pēc atsevišķu dalībvalstu pieprasījuma tika izskatītas jaunas problēmas. DCM ietilpst šajā sadaļā. Vairākas dalībvalstis dažādu iemeslu dēļ jau ir ieviesušas vai mēģinājušas ieviest ierobežojumus attiecībā uz tā lietošanu, īpaši kā krāsas noņēmēju sastāvdaļai. Savukārt citas dalībvalstis uzskata, ka tas ir nesamērīgi, dārgi un lietotājiem var radīt nevēlamus rezultātus. Par labu vai par sliktu abām nostājām liecina daži pierādījumi (vai to trūkums).

2.7

Priekšlikuma pirmā pilnīgā izskatīšana Padomē notika jūnija sākumā. Ja turpmāko mēnešu laikā tiks panākts kompromiss, priekšlikums tiks virzīts tālāk, kā plānots. Pretējā gadījumā priekšlikums cietīs neveiksmi. Šajā gadījumā krāsas noņēmēju uz DCM bāzes iekšējais tirgus paliks sadrumstalots un var kļūt vēl sadrumstalotāks. Tad DCM tiktu vērtēts saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (REACH), ņemot vērā tā lietošanu krāsas noņemšanai kā vienu no iedarbības veidiem. Ir pilnīgi neskaidrs, kāds tam varētu būt iznākums un kad varētu tikt sniegts galīgais ieteikums.

3.1

DCM ir bezkrāsains halogenizēts alifātisks ogļūdeņraža savienojums ar zemu viršanas temperatūru un saldenu smaržu. To daudzus gadus plaši izmanto kā spēcīgu šķīdinātāju ar zemu uzliesmošanas temperatūru farmācijas izstrādājumu, aerosolu un adhezīvu ražošanā, kā arī citos procesos, piemēram, kā krāsu noņēmēju, metālu attaukošanas līdzekli un ekstrakcijas šķīdinātāju pārtikas izstrādājumiem.

3.2

Kaut gan to uzskata par vienu no drošākajiem zemas molekulmasas halogenizētajiem ogļūdeņražiem, DCM lietošanā tomēr jāievēro piesardzība. To Eiropā klasificē kā 3. kategorijas kancerogēnu vielu, t.i., “vielu, kas rada bažas iespējamās kancerogēnās ietekmes dēļ uz cilvēku, bet par kurām pieejamā informācija nav pietiekama, lai izdarītu apmierinošu vērtējumu”. Tādēļ tai jāpiemēro R40 frāze (“ierobežoti pierādījumi par kancerogēnu iedarbību”). Tā ir arī prioritāra viela saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu.

3.3

Tomēr lielākas bažas rada tās spēcīgā narkotiskā ietekme, nomācot centrālo nervu sistēmu un izraisot bezsamaņu vai nāvi. Tas ir izraisījis virkni nelaimes un nāves gadījumu, kas galvenokārt saistīti ar nedrošiem darba apstākļiem un pārmērīgu ietekmi, parasti pie atvērtām tvertnēm rūpnieciskajā vai liela apjoma profesionālajā lietošanā. Lietošana noslēgtās sistēmās, ja tas ir tehniski iespējams, novērš šos riskus.

3.4

DCM ražošanas apjoms Eiropā (ražotnēs, kas atrodas Vācijā, Francijā, Itālijā, Spānijā, Nīderlandē, Apvienotajā Karalistē un Rumānijā) pakāpeniski samazinās citu produktu ieviešanas rezultātā. No Eiropā patlaban ražotajām 240 000 tonnām aptuveni 100 000 tonnu tiek eksportētas. 30–50 % atlikušā apjoma nonāk farmācijas nozarē un 10–20 % tirdzniecībā kā “pirmatnējais DCM” krāsu noņēmējos. Pārstrādātais DCM no farmācijas rūpniecības veido tonnāžas izteiksmē līdzīgu apjomu. Šis priekšlikums attiecas vienīgi uz DCM kā krāsu noņēmēja lietošanu.

3.5

Krāsu noņemšana ir pazīstama vairumam mājsaimnieku kā pamatprocess koksnes, metāla, akmens un ģipša priekšmetu un virsmu saglabāšanai un apstrādei iekštelpās un āra apstākļos. Ir arī virkne vairāk specializētu noieta tirgu, tostarp mākslas priekšmetu restaurācija, grafiti noņemšana un lielu kustīgu objektu, piemēram, vilcienu un lidmašīnu pārkrāsošana.

3.6

Krāsu noņēmējus var nosacīti iedalīt 3 kategorijās: “rūpnieciskie” (t.i., ar pastāvīgu lietojumu lielos apjomos ražošanas objektos); “profesionālie” (dažāda profila speciālisti objektos, celtnieki un dekoratori) un “patērētājiem paredzētie” (indivīdi, kas sadzīves apstākļos epizodiski veic ar mājokļa uzturēšanu saistītus darbus).

3.7

Faktiskais negadījumu skaits katrā no minētajām grupām ir grūti nosakāms. Ņemot vērā, ka DCM pārdozēšanas simptomi ir līdzīgi sirds mazspējas simptomiem, šādu gadījumu uzskaite var būt (vai nebūt) nepilnīga. Dati, ko Komisijai snieguši RPA konsultanti, uzrāda pēdējo 20 gadu laikā Eiropā 3–4 negadījumus gadā saistībā ar krāsas noņēmēju uz DCM bāzes lietošanu, no kuriem 1 bija nāves gadījums. Nāves gadījumi bija koncentrēti Francijā (6), Vācijā (6) un Apvienotajā Karalistē (5), ar nāvi nesaistīti negadījumi bija koncentrēti Apvienotajā Karalistē (36), Zviedrijā (12) un Francijā (6). Dienvideiropā reģistrēts tikai viens negadījums RPA pētījumā ietvertajā laikposmā (1930.–2007.g.) — nāves gadījums rūpniecībā Spānijā 2000. gadā. Būtiska nozīme var būt vietējiem klimatiskajiem apstākļiem un darba paņēmieniem. Siltos laika apstākļos logi mēdz būt vienmēr atvērti, tiek nodrošināta laba ventilācija, un riski ir nebūtiski; aukstākos klimatiskajos apstākļos var būt pretēji.

3.8

Nāves gadījumu īpatsvars rūpniecisko un profesionālo lietotāju vidū ir vienāds. Ar nāvi nesaistīto negadījumu lielākā daļa attiecas uz “profesionāļu” kategorijā iekļautajiem lietotājiem. Reģistrētajiem nāves gadījumiem visbiežāk par iemeslu bijusi nepietiekama ventilācija, nepiemēroti individuālie aizsardzības līdzekļi, jo īpaši, lielu atvērtu tvertņu tuvumā.

3.9

Iespējams patērētāja (vai profesionāļa) nāves gadījums 1993. gadā Francijā tagad nevar tikt pārbaudīts, un tāpēc šo būtisko datu kopu var apstrīdēt. Otrs patērētāja nāves gadījums ir reģistrēts Nīderlandē 1960. gadā. Arī citi faktori var būt svarīgi.

3.10

Katrā ziņā pastāv alternatīvas uz DCM bāzes ražotiem krāsas noņēmējiem. Tos var kopumā iedalīt 3 grupās: “fiziskas/mehāniskas iedarbības” krāsas noņēmēji (smilšpapīrs, skrāpji, kompresori); “pirolītiskas vai termālas iedarbības” krāsas noņēmēji (krāsnis, pārkarsēta verdošā slāņa iekārtas, pūšanas iekārtas vai karstuma stobri) un “ķīmiskas iedarbības” krāsas noņēmēji (spēcīgi šķīdinātāji, tostarp DCM, kodīgi, galvenokārt sārmaini, šķidrumi vai pastas, kā arī uz skudrskābes vai ūdeņraža peroksīda bāzēti maisījumi). Katrs no minētajiem procesiem var darboties un tikt izraudzīts noteiktos apstākļos. Tie visi var radīt zināmu risku — saistībā ar daļiņu iedarbību, karstumu, uguni, eksplozijām, acu vai ādas kairinājumiem, vai arī noņemamo pārklājumu sastāvu, galvenokārt svina saturu krāsās, kas izmantotas līdz 1960. gadam. Attiecībā uz daudzkāršiem slāņiem, kuru vecums ir 100 un vairāk gadu, uz seniem, bet joprojām izmantojamiem un pieprasītiem sadzīves priekšmetiem, vai jūtīgām virsmām, ko nedrīkst bojāt, ir vajadzīga vairāk nekā viena pieeja un noteikta eksperimentācijas pakāpe.

3.11

Nav sniegti dati par iepriekš minētajās 3 grupās ietilpstošo dažādo alternatīvu kopējo īpatsvaru tirgū vai par izmaksu atšķirībām uz vienu m2 noņemtas krāsas. DCM joprojām tiek uzskatīts par visplašāk lietojamo šķīdinātāju, īpaši patēriņa sektorā, kurā izplatīta ir arī nātrija hidroksīda lietošana. Pat ķimikāliju grupā salīdzinoša izmaksu novērtēšana ir problemātiska. Kopumā ir atzīts, ka krāsas noņēmēji uz DCM bāzes apjoma aspektā ir lētāki nekā konkurējošie produkti. Šī priekšrocība var zust, ja tiek ņemtas vērā ar aizsardzības līdzekļiem (ja tie tiek lietoti) un atkritumu apsaimniekošanu (ja tā tiek attiecināta) saistītās izmaksas.

3.12

Kopējās izmaksas nosaka arī apstrādes ilgums. Lēnākas, bet maigākas iedarbības produkti un procesi sadārdzina darbu izmaksas un samazina peļņu. Šķīdinātāji ar augstākiem viršanas parametriem ļauj vienā reizē noklāt lielāku platību, taču iedarbības laiks ir ilgāks. Attiecībā uz patērētājiem īslaicīgu iedarbību aizstāj ilglaicīgāka iedarbība un potenciāli lielāks kaitējums mājas apstākļos. (RPA pieņēmums, ka patērētājiem laika izjūta ir mazāka, “jo tie parasti veic krāsas noņemšanas darbus savā brīvajā laikā”, ir visnotaļ diskutējams.). Attiecībā uz visiem lietotājiem svarīgu nozīmi iegūs jaunas darba metodes un pārmaiņas darbu plūsmā. Rūpnieciskajiem lietotājiem jebkura pāreja uz produktiem, kuri bāzēti uz ūdens, samazina ventilācijas izmaksas, bet būtiski palielina tvertņu un cauruļvadu izmaksas, lai samazinātu koroziju. Ņemot vērā visus minētos mainīgos lielumus, ir ārkārtīgi grūti prognozēt sekas, kādas var radīt attiecīgo apstrādes veidu ierobežošana. Šajā ziņā īpaši apdraudēti ir patērētāji, un ir maz ticams, ka, ņemot vērā pretrunīgos viedokļus valdību līmenī, pieejamās alternatīvu produktu vai procesu izvēles iespējas patiešām atbildīs viņu interesēm.

3.13

Viena no izplatītākajām DCM kā šķīdinātāja alternatīvām ir metil-2-pirolidons (NMP), kas ir nesen klasificēts kā 2. kategorijas reproduktīvajai veselībai toksiska viela, kā rezultātā to saturošus izstrādājumus aizliegs pārdot patērētājiem (bet ne profesionālajiem vai rūpnieciskajiem lietotājiem). Citi šķīdinātāji, piemēram, 1,3-dioksolāns, ir viegli uzliesmojoši.

3.14

Sistēmas, kas balstītas uz divbāziskajiem esteriem (DBE) — dimetiladipāta, sukcināta un glutarāta savienojumi — patlaban šķiet visperspektīvākās alternatīvas, un maz liecina par to, ka tās varētu radīt būtiskas problēmas cilvēku veselībai vai videi. Arī dimetilsulfoksīds (DMSO) un benzilspirts šķiet relatīvi “droši”. Tomēr tas, vai lietotāji minētos produktus uzskatīs par rentabliem, ir atkarīgs no daudziem faktoriem, un nevar garantēt, ka lietotāji izšķirsies par labu “drošo” alternatīvo produktu plašākai lietošanai.

3.15

Katrā ziņā skaidrs ir tas, ka vienotas, pilnībā pieņemamas pieejas nav un ka nepareiza rīcība var izraisīt pašreizējā relatīvi zemā reģistrēto negadījumu skaita pieaugumu. Problemātiski ir rast tādu risinājumu, kas apmierinātu visas puses, īpaši dalībvalstis ar dažādu pieredzi un ar visnotaļ pamatotu stingru turēšanos noteiktās pozīcijās.

4.1

Komisijas priekšlikuma mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību un vidi, vienlaikus saglabājot iekšējo tirgu dihlormetānam, īpaši kā krāsas noņēmēju būtiskai sastāvdaļai rūpnieciskajā, profesionālajā un sadzīves lietošanā.

4.2

Priekšlikuma mērķis ir aizliegt krāsas noņēmēju uz DCM bāzes pārdošanu plašai sabiedrībai un profesionāļiem, izņemot īpaši apmācītas personas, ko ir licencējušas dalībvalstu kompetentās iestādes. Pārdošana rūpniecības uzņēmumiem būtu iespējama vienīgi tad, ja nodrošināti aizsardzības pasākumi, piemēram, efektīva ventilācija un piemēroti individuālie aizsardzības līdzekļi. Visiem izstrādājumiem uz DCM bāzes jābūt neizdzēšami marķētiem ar norādi “Tikai rūpnieciskai un profesionālai lietošanai” (un, domājams, tikai attiecīgi licencētām personām).

4.3

Jaunus krāsas noņēmējus uz DCM bāzes nedrīkst laist tirgū, lai piegādātu plašai sabiedrībai vai profesionāļiem pēc 12 mēnešiem kopš šā lēmuma spēkā stāšanās. Visas piegādes abām minētajām grupām būtu aizliedzamas pēc turpmākajiem 12 mēnešiem.

4.4

Šis lēmums stātos spēkā trešajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

4.5

Priekšlikumam pievienots paskaidrojuma raksts un Komisijas darba dokuments (ietekmes novērtējums). Papildu materiāli ir pieejami ietekmes novērtējumos, ko Komisijai snieguši ārējie konsultanti (RPA, TNO) vai ziņojumos par noteiktiem tematiem (ETVAREAD par tvaika izolatoru efektivitāti). Tos savukārt ir izskatījusi attiecīgā zinātniskā komiteja (SCHER). Nav oficiāla ES riska novērtējuma ziņojuma (RNZ), tā kā DCM neviena no ieinteresētajām pusēm nav definējusi kā prioritāti, neraugoties uz jau izteiktajām bažām.

4.6

Arī dažas ES dalībvalstis (kā arī citi lielākie ekonomiskie un tirdzniecības parteri, piemēram, Šveice un ASV) ir veikušas pētījumus, atbalstot noteiktas un nereti visnotaļ pretrunīgas regulatīvās un politiskās nostājas. Attiecīgās rūpniecības nozares ir sakrājušas apjomīgus datus par dažādu produktu un procesu iespējamajiem riskiem un salīdzinošajām priekšrocībām; nav pārsteidzoši, ka tie ir pretrunīgi. Citu ieinteresēto dalībnieku piezīmes tika apkopotas Eiropas Veselības un drošības nedēļas “Būvēt drošībā” laikā (2004. gadā) pēc Dānijas Krāsotāju apvienības rīkotās ekspertu konferences. Kā norādīja RPA 2007. gada aprīlī, BEUC, EMCEF un ETUC vēl nav izteikušas savu oficiālo nostāju.

5.1

EESK atzīst grūtības, ar ko sastopas Komisija, ierosinot proporcionālu un izmaksu ziņā efektīvu grozījumu Direktīvai 76/769/EEK par DCM kā šķīdinātāja krāsu noņemšanai lietošanu. Ir relatīvi maz reģistrētu un pārbaudītu negadījumu. Šādu gadījumu uzskaite var būt (vai nebūt) nepilnīga. Esošā likumdošana ne vienmēr ir ievērota un attiecībā uz marķēšanu varētu būt nepietiekama. Pastāv alternatīvi produkti un procesi, taču tie nav izvērtēti un visi ir saistīti ar risku. Ir pamatoti iemesli dalībvalstu viedokļu atšķirībām. Nav garantiju tam, ka kopējais rezultāts būs labvēlīgs jebkurai no visvairāk ietekmētajām grupām.

5.2

EESK arī atzīst, ka acīmredzamu laika ierobežojumu dēļ šī ir pēdējā iespēja ieviest pasākumus iepriekš minētās direktīvas ietvaros. Ja netiek panākta vienošanās par dalībvalstu un Eiropas Parlamenta kopēju nostāju, un ierosinātais lēmums (vai jebkāda tā variācija) netiek pieņemts un īstenots, nebūs turpmākas rīcības līdz visu DCM lietojumu izvērtēšanai saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (REACH).

5.3

EESK izsaka pārliecību, ka šāda kavēšanās ir nevajadzīga un nevēlama, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt vidi un lietotāju veselību darba vietā un ārpus tās. EESK arī uzskata, ka visnotaļ nevēlama būtu iekšējā tirgus sadrumstalošana šī vai jebkura cita jautājuma dēļ. Visām iesaistītajām pusēm jāapzinās nepieciešamība panākt vienošanos. Mērķim vajadzētu būt kontrolēt riskus, nevis nomainīt vienu riska faktoru ar citu.

5.4

Šajā sakarā EESK norāda, ka DCM var droši ražot, uzglabāt, transportēt un lietot slēgtās sistēmās. DCM nav ugunsnedrošs un neveicina piezemes ozona veidošanos. Tomēr atvērtās sistēmās, piemēram, krāsu noņemšanā, DCM neapšaubāmi ir saistīts ar problēmām, ko rada tā gaistamība (tas ātri iztvaiko), radīto tvaiku blīvums (tie sakrājas zemākajā punktā vai vietās, kur nav nodrošināta pietiekama ventilācija), un tam ir narkotiska iedarbība (izraisa bezsamaņu un nāvi). Visi minētie faktori rada paaugstinātu risku bērniem. DCM klasificē kā 3. kategorijas kancerogēnu vielu, un šis potenciālais risks nosaka jebkura DCM saturoša produkta marķējumu.

5.5

RPA, kā arī citi ir atzīmējuši, kas tas ir gan maldinoši, gan nepietiekami lietotāju pienācīgai aizsardzībai darba vietā un ārpus tās. Saskaņā ar esošo likumdošanu nav paredzētas riska frāzes (R-frāzes), drošības frāzes (S-frāzes) vai piktogrammas, vai arī tām atbilstošas norādes saskaņā ar pārskatīto ANO Ķīmisko vielu klasifikācijas un marķēšanas globāli harmonizēto sistēmu, kas pienācīgi brīdinātu par narkotisko iedarbību (un tās izraisītu nāves risku) un, vēl jo vairāk, par nopietnu risku bērniem (kas noteikti attiecas uz daudziem produktiem un procesiem sadzīves apstākļos).

5.6

Arī uzsvars uz iespējamo, bet līdz šim nepierādīto kancerogēno risku ir maldinošs. SCHER atzinumā par ETVAREAD ziņojumu par tvaika izolatoriem norādīts, ka metaboliskais mehānisms pelēm nav tāds pats kā cilvēkiem un tādējādi DCM, vadoties no sniegtajiem pierādījumiem, nav uzskatāms par kancerogēnu. Ir maz pierādījumu, kas balstīti uz faktisko lietojumu. Divu svarīgu epidemioloģisku pētījumu rezultāti par grupām, kuras pakļautas DCM iedarbībai, vēl tiek gaidīti. Grupas Eiropas Savienībā var būt bijušas pakļautas arī citu kancerogēnu, piemēram, stirola iedarbībai. RPA nav sniegusi pierādījumus par faktiskajiem riskiem saistībā ar DCM iedarbību, lietojot kā krāsu noņēmēju. Šajos apstākļos prasītā R68 frāze (“iespējams neatgriezenisku seku risks”) nav vispiemērotākā.

5.7

Jāatzīmē arī, ka RPA sniegtā negadījumu statistika par laikposmu no 1930. līdz 2007. gadam skaidri parāda, ka bīstama ir stipri pārmērīga DCM ietekme, galvenokārt ļoti sliktu darba apstākļu rezultātā. Atbilstoši dati par alternatīviem procesiem un produktiem nav savākti. Tas, kādā mērā šos datus var attiecināt uz “profesionālajiem” vai “sadzīves” lietojumiem, ir visnotaļ diskutējams. Indikācijas par rūpniecības procesā izraisītām hroniskām (ilglaicīgām) sekām uz veselību var (vai nevar) būt attiecināmas uz akūtām (īstermiņa) iedarbībām uz patērētājiem; negadījumu statistika, uz ko varētu attiecināt iepriekš minēto, ir grūtāk izvērtējama.

5.8

Pētījumos arī tika akcentēts atbilstīgu profesionālās pakļaušanas iedarbībai robežvērtību trūkums attiecībā uz darba vietām visā ES. Robežvērtības vienai un tai pašai vielai (DCM) ievērojami atšķiras dažādās dalībvalstīs un attiecībā pret dažādām vielām (piemēram, DCM attiecībā pret DBE vai DMSO). Ražotājiem jāatzīst savs pienākums rūpēties par saviem darbiniekiem; regulatoriem jānodrošina skaidrs, konsekvents un uz datiem balstīts tiesiskais regulējums, lai to panāktu.

5.9

Šajā sakarā EESK atzīmē Vācijas Darba un sociālo lietu ministrijas izstrādātos Tehniskos noteikumus par bīstamajām vielām TRGS 612 attiecībā uz DCM bāzes ražotu krāsas noņēmēju alternatīvām (2006. gada februāra versijā). Tas varētu būt modelis, no kura vadīties, lai nodrošinātu drošību darba vietā, un tas ir ievērojami sīkāk izstrādāts nekā pašreizējais Komisijas priekšlikums.

5.10

Vairumā gadījumu būtu jāvadās no šādas jautājumu hierarhijas: (a) vai varat padarīt savu procesu drošāku ar aizvietošanas palīdzību? (b) ja nē, tad kāpēc? un (c) vai esat veikuši visu nepieciešamo, lai padarītu savu darba vietu drošu? Būtu pilnībā jāatzīst visi potenciālie riski, kā arī labumi, saistībā ar alternatīvo procesu un produktu izmantošanu. Pirmām kārtām jābūt attiecīgam vērtējumam par sagaidāmajiem rezultātiem, ko var radīt jebkurš lēmums izņemt ievērojamu materiālu daudzumu no tirgus; ko tādā gadījumā darīs lietotāji un vai viņu izvēle nāks par labu viņu personiskajai drošībai?

5.11

Piemēram, dalībvalstī, kurā jau ieviests aizliegums produktiem uz DCM bāzes, kas attiecas gan uz rūpnieciskajiem, gan profesionālajiem lietotājiem, aizliegti ir DCM saturoši produkti, nevis pats DCM. Joprojām ir iespējams uz vietas pagatavot stipras iedarbības krāsu noņēmēju, sajaucot DCM ar metanolu. Šādi iegūtais produkts ir lētāks, taču tam trūkst virsmas aktīvo vielu un tvaika izolatoru, kas palielina pareizi izgatavota produkta efektivitāti un drošību. Tāpēc šāds iznākums būtu nevēlams.

5.12

Kā atzīmēja RPA un Komisija, atšķirības starp dažādām lietotāju kategorijām ir grūti pierādāmas vai nodrošināmas reālajā dzīvē. Vienīgā reālā atšķirība ir tā, ka noteiktā ražošanas objektā notiekošām liela apjoma pastāvīgām krāsu noņemšanas operācijām ir vajadzīgas lielas atklātas ķimikāliju tvertnes, kurās iegremdē attiecīgos izstrādājumus; ārpus ražošanas objektiem notiekošas operācijas nav balstītas uz iegremdēšanu un tāpēc nav saistītas ar lielām atklātām tvertnēm. Vienā objektā izvietotas ražotnes ir ietvertas citās direktīvās, piemēram, par šķīdinātāju emisijām un notekūdeņu kvalitāti, kas būtu stingru jānodrošina; ārpus ražošanas objektiem notiekošas operācijas ir vairāk atkarīgas no indivīdu rūpības un veselā saprāta. Darba devējs ir atbildīgs par to, lai tiktu ievērota pienācīga rūpība, nodrošinot iespējami labāku darba vidi iesaistītajiem darbiniekiem.

5.13

Arī “profesionāļu” kategorijā būtu nodalāmi tie, kas ir nodarbināti specializētās tīrīšanas operācijās (piemēram, grafiti noņemšana, fasāžu restaurācija, vilcienu un lidmašīnu pārkrāsošana), un tie, kam tikai epizodiski nākas nodarboties ar krāsu noņemšanu (celtnieki dekoratori un “patērētāji”) kā nepieciešamiem, bet laikietilpīgiem priekšdarbiem. Pēdējās no minētajām grupām vajadzības, iespējas un riski ir identiski, un uz tiem būtu attiecināma vienāda pieeja.

5.14

Visbeidzot, ir ierosināts priekšlikums apmācīt un licencēt noteiktus operatorus, kā iespējams risinājums, lai panāktu kompromisu starp dažādajiem viedokļiem. Tomēr būtu grūti pielīdzināt uz DCM bāzētu krāsas noņēmēju lietošanu, piemēram, azbesta novākšanai vai kodolatkritumu apsaimniekošanai, kam katrā ziņā ir vajadzīgas licences. Ņemot vērā šādas sistēmas ieviešanas un pārraudzības izmaksas, ir grūti saskatīt, kā šis priekšlikums varētu apmierināt konkrēto personu vajadzības.

6.1

Ņemot vērā iepriekš teikto, EESK neuzskata konkrēto priekšlikumu par samērīgu vai par tādu, kas varētu novest pie negadījumu skaita samazināšanās darba vietās vai ārpus tām. Ievērojot būtiskās faktiskās un politiskās atšķirības starp dalībvalstīm, jāapsver un bez turpmākas kavēšanas jāievieš citas pieejas.

6.2

Tas varētu iekļaut izmaiņas krāsas noņēmēju uz DCM bāzes iepakojumā un marķēšanā, lai pēc iespējas samazinātu negadījumu riskus un pievērstu uzmanību reālajām briesmām. Pārdošana jebkurai personai, kura pastāvīgi nenodarbojas ar krāsu noņemšanu ražošanas objektos vai ārpus tiem, neatkarīgi no tā, vai minētā persona ietilpst profesionāļu vai patērētāju kategorijā, būtu jāierobežo līdz maksimālajam daudzumam 1 l uz vienu iepakojuma vienību un pirkumu. Iepakojumam jābūt nodrošinātam ar bērniem nepieejamu aizdari, kā to paredz esošās vai jaunās ES regulas un direktīvas un/vai EN-ISO standarti 8317:2004 un 862:2005. Lietderīgi būtu arī šauri kakliņi, lai ierobežotu izplūdi, tomēr to efektivitāti mazina pastāvīgā nepieciešamība šo produktu izliet uzklāšanai ar otu. Ražotājiem būtu aktīvi jāveido jaunas un drošākas piegādes sistēmas, ja tie vēlas ilgtermiņā nodrošināt minēto produktu izmantojamību. Apjoma pārdošanā visiem pārējiem “rūpnieciskajiem” vai “profesionālajiem” lietotājiem pārdodamajiem daudzumiem vajadzētu būt ne mazākiem par 20 litriem. Ražotājiem un piegādātājiem būtu jāatzīst savs pienākums ievērot attiecīgu rūpību un nodrošināt pietiekamu informāciju un apmācību, lai nodrošinātu drošu lietošanu un likvidēšanu jebkuros lietošanas apstākļos.

6.3

Papildus jau esošajām būtu steidzami jāizstrādā jaunas piktogrammas un R un S frāzes attiecībā uz narkotisko iedarbību un brīdinājumi par briesmām bērniem. Uz DCM bāzētiem krāšu noņēmējiem (un citiem produktiem ar līdzīgu iedarbību) atbilstošais teksts attiecībā uz visiem lietotājiem varētu būt aptuveni šāds: “Narkotiska viela: augstā koncentrācijā izraisa bezsamaņu un nāvi”; “Nelietot bērnu un neaizsargātu pieaugušo klātbūtnē”; “Nelietot noslēgtā telpā: tvaikiem ir smacējoša iedarbība”. Tas ir pamatots ar pierādījumiem un atbilst faktiskajām vajadzībām. Minētās frāzes nedrīkstētu pazust starp citiem mazāk svarīgiem brīdinājumiem. Efektīvs brīdinājums un nepārprotama piktogramma par nepieciešamību aizsargāt bērnus varētu panākt lielāku efektu nekā daudzi komplicēti padomi. Pašreizējā S2 frāze (“Sargāt no bērniem”) šajā ziņā ir nepietiekama.

6.4

Lai sekmētu darba drošības turpmāko uzlabošanu, neapšaubāmi, visā ES jāievieš arī profesionālās pakļaušanas iedarbībai robežvērtības, kas ir standartizētas un savstarpēji saskaņotas. Tas būtu uzskatāms kā pozitīvs REACH programmas rezultāts turpmāko gadu laikā.

6.5

Laba darba prakse un visu esošo kontroles mehānismu stingra ievērošana neapšaubāmi ir viens no galvenajiem faktoriem risku pārvaldībā gan darba vietās, gan ārpus tām. Ražotāji un mazumtirgotāji ir līdzatbildīgi par labu padomu sniegšanu un par to, lai plašas sabiedrības locekļi un citi neregulāri bīstamo materiālu vai procesu lietotāji varētu ievērot attiecīgos ieteikumus. Drošības norādījumi un aprīkojums būtu jāveicina ar tādu pašu entuziasmu un aktivitāti kā materiāli, attiecībā uz kuriem tie ir nepieciešami.

6.6

Vācijas TRGS 612 izmantotajai pieejai būtu jāveido pamats kontroles sistēmai visas ES mērogā. Papildu tehniskos norādījumus par ventilāciju vai atkritumu likvidēšanu var pievienot pēc vajadzības. Būtu jāpublicē un jāizplata paraugprakses piemēri.

6.7

ASV notiekošie pētījumi par ilglaicīgu DCM iedarbību būtu jāpabeidz pēc iespējas drīzākā laikā un to rezultāti jāiesniedz SCHER izvērtēšanai. Būtu jāizvērtē iespējas apzināt piemērotas grupas pētījumiem Eiropā.

6.8

Būtu jāveic arī sistemātiska ar krāsu noņemšanu saistīto risku izvērtēšana, lai attiecībā uz visiem produktiem un procesiem varētu veikt salīdzinošu novērtējumu. Tas sekmētu labāku izpratni par to salīdzinošajiem iedarbības rādītājiem un riskiem, kā arī iespēju lietotājiem izdarīt apzinātāku izvēli darba vietā un ārpus tās. Tomēr nevienam no šiem priekšlikumiem nevajadzētu kavēt iepriekš minēto kontroles pasākumu pieņemšanu.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/35

1.1

EESK atbalsta direktīvas saturu un uzskata, ka šis pasākums ir vēl viens solis uz priekšu administratīvās vienkāršošanas stratēģijas ietvaros saskaņā ar paziņojumā “Labāka regulējuma Eiropas Savienībā stratēģisks pārskats” paredzēto.

1.2

Šis novērtējums ir turpinājums pozitīvajam vērtējumam, ko paudis EESK Vienotā tirgus novērošanas centrs, kas daudzos atzinumos vienmēr atbalstījis uzņēmējdarbības tiesību jomā veiktos administratīvo procedūru vienkāršošanas pasākumus. Tas uzskata, ka, samazinot uzņēmumu izdevumus, šādas iniciatīvas, ja tās neapdraud citu iesaistīto pušu interešu aizsardzību, ievērojami veicina Eiropas uzņēmumu konkurētspēju.

1.3

EESK uzsver, ka izvērtējamā priekšlikuma, ar ko groza Direktīvu 68/151/EEK (pirmā uzņēmumu tiesību direktīva) un Direktīvu 89/666/EEK (vienpadsmitā uzņēmumu tiesību direktīva), mērķis ir administratīvā sloga vienkāršošana un samazināšana tādās jutīgās jomās kā dažu veidu uzņēmumu publicēšanas un tulkošanas pienākumi, kuri bieži vieni ir nesamērīgi un dažkārt nepamatoti.

1.4

EESK atbalsta ierosinātos pasākumus, kurus var īstenot, veicot nelielus grozījumus Kopienas acquis, un kuri papildus tam, ka samazina uzņēmumu administratīvo slogu, kā to apliecina veiktais ietekmes novērtējums, novērš iespēju radīt nepamatotus šķēršļus preču un pakalpojumu brīvai apritei ES.

1.5

Tādēļ EESK pozitīvi vērtē minētos pasākumus un pievienojas Padomei, aicinot Komisiju nākotnē ierosināt jaunus pasākumus ar mērķi samazināt nepamatotu slogu, kas vēl pastāv dažās nozarēs un kurš, nesniedzot lietotājiem nekādu pievienoto vērtību, apgrūtina uzņēmumus un mazina to spējas risināt ar pasaules mēroga konkurenci saistītās problēmas.

1.6

EESK iesaka Komisijai mudināt dalībvalstis turpināt uzņēmumu administratīvā darba vienkāršošanu, visus datus, kas saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un noteikumiem ir publicējami, darot pieejamus internetā.

2.1

Veikusi virkni 2005. gadā uzsāktu novērtējumu un ņemot vērā principu, ka nelietderīgi izdevumi bremzē Kopienas tautsaimniecisko darbību un ierobežo uzņēmumu konkurētspēju, Komisija sāka īstenot tiesību aktu vienkāršošanas programmu, lai samazinātu uzņēmumu administratīvos izdevumus un pienākumus, kas izriet no spēkā esošajiem tiesību aktiem.

2.2

Komisija 2006. gada 14. novembrī publicēja paziņojumu ar zīmīgu nosaukumu — “Labāks regulējums Eiropas Savienībā” (1) un darba dokumentu “Administratīvo izmaksu novērtēšana un administratīvā sloga samazināšana Eiropas Savienībā” (2). Abās iniciatīvās uzsvērta nepieciešamība panākt konkrētas saimnieciskās priekšrocības uzņēmumiem, ja šāda vienkāršošana iespējama, negatīvi neietekmējot attiecīgās informācijas izmantotājus.

2.3

Minēto stratēģisko virzību vēlāk nostiprināja 2007. gada marta rīcības programmā administratīvā sloga samazināšanai (3), nosakot mērķi līdz 2012. gadam attiecīgās izmaksas samazināt par 25 %. Programma vēl nav publicēta Oficiālajā Vēstnesī.

2.4

Izmantojot paātrinātu procedūru, 2007. gada martā tika pieņemti vairāki priekšlikumi ar mērķi samazināt administratīvo slogu, un 2007. gada 10. jūlijā Komisija publicēja paziņojumu, kurā bija ietverti vienkāršošanas priekšlikumi uzņēmējdarbības tiesību, grāmatvedības un revīzijas jomā (4).

2.5

Eiropadome 2008. gada 13. un 14. marta sanāksmē aicināja Komisiju turpināt strādāt šajā virzienā un izvirzīt jaunus vienkāršošanas priekšlikumus (5).

2.6

Minētajos apstākļos ir izvirzīts izvērtējamais priekšlikums direktīvai par publicēšanas un tulkošanas pienākumu uzņēmējdarbības tiesībās, paredzot informēšanas pienākuma samazināšanu un/vai atcelšanu, ja tas nesniedz pievienoto vērtību lietotājiem.

3.1

Komisija norāda, ka izvērtējamās direktīvas mērķis ir nostiprināt Eiropas uzņēmumu konkurētspēju, samazinot un/vai atceļot administratīvos pienākumus, kas paredzēti spēkā esošajos noteikumos un kuri ne tikai neatbilst attiecīgās informācijas lietotāju prasībām, bet arī veido nelietderīgus papildu izdevumus uzņēmumiem.

3.2

Priekšlikumā Direktīvā 68/151/EEK (pirmajā direktīvā) un Direktīvā 89/666/EEK (vienpadsmitajā direktīvā) paredzēti grozījumi attiecībā uz publicēšanas un tulkošanas pienākumiem, dibinot dažu veidu uzņēmumus.

3.3

Priekšlikumā salīdzinājumā ar Direktīvas 68/151/EEK (par uzņēmējdarbības tiesībām) 3. panta 4. punktā paredzēto ir noteikts jauns obligātais pienākums. Šā panta grozījuma mērķis ir atcelt dažus no pašreizējiem pienākumiem publicēt valstu oficiālajos izdevumos informāciju par uzņēmuma dibināšanu un tā gada pārskatus, kas saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem jāpublicē katru gadu.

3.4

Šī vienkāršošana nenozīmē pievienotās vērtības samazināšanu lietotājiem, kuriem dalībvalstis nodrošina piekļuvi nepieciešamajai informācijai, jo uzņēmumu reģistra informācija ir pieejama tiešsaistē, pateicoties arvien plašākai elektronisko līdzekļu izmantošanai.

3.5

Dalībvalstīm jāparedz elektroniskā piekļuve informācijai hronoloģiskā secībā un tās var izvirzīt papildu noteikumus tikai tad, ja to izpilde uzņēmumiem nerada lielākas izmaksas.

3.6

Attiecībā uz Direktīvu 89/666/EEK (vienpadsmitā direktīva) par uzņēmējdarbības tiesībām, priekšlikumā paredzēts mainīt pašreizējo praksi, saskaņā ar kuru uzņēmumam, kas reģistrē jaunu filiāli, jānodrošina arī visu paša uzņēmuma lietas dokumentu tulkojumi.

3.7

Jaunajā 4. pantā paredzēts, ka dokumenti jāpublicē vienā no Kopienas oficiālajām valodām, minot, ka ir pietiekami tulkojumu apstiprināt saskaņā ar procedūru, ko atzīst jebkuras dalībvalsts iestādes. Apstiprinājums jāatzīst visām dalībvalstīm; atbilstoši mērķim cik vien iespējams samazināt tulkošanas un apstiprināšanas izmaksas tās nedrīkst izvirzīt citas formālas prasības kā 1. un 2. punktā paredzētās.

3.8

Salīdzinot ar iepriekšējām direktīvām, jaunās direktīvas juridiskais pamats netiek grozīts, tādējādi tas ir Līguma 44. panta 2. punkta g) apakšpunkts. Turklāt Komisija uzskata, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes princips ir ievērots un pamatots.

3.9

Komisija norāda, ka paredzētos grozījumus un ietekmes novērtējumu rūpīgi izvērtējušas un vispārēji atbalsta plaši pārstāvētas ieinteresētās puses (110 ieinteresētās puses no 22 dalībvalstīm). Minētie pozitīvie rezultāti ir publiskoti Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāta (DG MARKT) tīmekļa vietnē.

3.10

Saskaņā ar Komisijas veiktajiem aprēķiniem, kas iekļauti ietekmes novērtējumā, ietaupījumi saistībā ar gada pārskatu publicēšanu būtu aptuveni 410 miljonu euro gadā un aptuveni 200 miljonu euro gadā saistībā ar reģistros izdarīto izmaiņu publicēšanu. Tulkošanas un apstiprināšanas izmaksu ietaupījums būtu aptuveni 22 miljoni euro.

4.1

Vairākos Vienotā tirgus novērošanas centra sagatavotajos atzinumos EESK atzinīgi vērtējusi administratīvo procedūru vienkāršošanas iniciatīvu, kas izvirzīta paziņojumā “Labāka regulējuma Eiropas Savienībā stratēģisks pārskats”.

4.2

Komiteja savos atzinumos pilnībā atbalsta šo programmu, kas sniedz konkrētu ieguldījumu Eiropas uzņēmumu konkurētspējas palielināšanā, samazinot uzņēmumu izdevumus, kuri uzņēmējdarbības tiesību jomā šķiet lielā mērā novecojuši un pārmērīgi. Ierosinātie pasākumi tomēr neapdraud citu iesaistīto pušu interešu aizsardzību.

4.3

EESK uzsver, ka šī programma, ietekmējot tādas jutīgas jomas kā publicēšanas un tulkošanas pienākumi, ne vien ļauj ievērojami samazināt izdevumus, kā to parāda ietekmes novērtējums, bet palielina Eiropas dimensijas ticamību, novēršot jebkādu iespējamo vēlmi radīt mākslīgus un nepamatotus šķēršļus preču un pakalpojumu brīvai apritei ES.

4.4

Komiteja pieņem zināšanai, ka jau uzsāktās iniciatīvas ir pieņemtas, rūpīgi izvērtējot sasniedzamos mērķus un veltot pienācīgu uzmanību subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošanai, kā arī padziļināti apspriežoties ar visām ieinteresētajām pusēm.

4.5

Tādēļ Komiteja atbalsta ierosinātās direktīvas saturu, uzskatot to par atzīstamu panākumu vispārējās stratēģijas ietvaros, un, pilnībā atbalstot Padomi, aicina Komisiju rīkoties citās nozarēs un jomās, kurās nepieciešami vienkāršošanas pasākumi, lai samazinātu daudzos pienākumus, kas vēl apgrūtina uzņēmumu darbu.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/37

1.1

EESK atzinīgi vērtē to, ka Ceturtajā uzņēmējdarbības tiesību direktīvā mazajiem uzņēmumiem paredzētie izņēmumi ir attiecināti arī uz vidējiem uzņēmumiem, tādējādi samazinot uzņēmumiem informēšanas slogu.

1.2

EESK atzinīgi vērtē arī ierosinātos Septītās direktīvas grozījumus, kas precizē mijiedarbību starp šīs direktīvas un Starptautisko finanšu pārskatu standartu konsolidētajiem noteikumiem.

1.3

EESK īpaši atzinīgi vērtē to, ka ir sasniegts mērķis vienkāršot finanšu pārskatus: pārskatu lietotājiem nav būtiska informācijas zuduma, un citas ieinteresētās personas šis priekšlikums pamatā neskar. Ierosinātā vienkāršošana ir orientēta uz MVU un finanšu informācijas lietotāju vajadzībām.

1.4

Patlaban trūkst pētījumu un apstiprinošu pierādījumu attiecībā uz lietotāju vajadzībām, kuras dažādās ES dalībvalstīs var būt atšķirīgas. Pirms ieviest turpmākus grozījumus attiecībā uz finansiālajām prasībām MVU, būtu jāizvērtē pašreizējais stāvoklis Ceturtajā un Septītajā direktīvā paredzēto iespēju izmantošanā. Šajā izpētē būtu jāiekļauj (a) esošo iespēju izmantošana, (b) dalībvalstu sniegtā motivācija, skaidrojot konkrēto iespēju izvēli, un (c) pārskats par dalībvalstu sekmēm savu mērķu sasniegšanā.

1.5

Tādēļ EESK iesaka veikt izpēti šajā jomā, nodrošinot pamatu racionāliem politikas priekšlikumiem nākotnē.

1.6

Grāmatvedības prasības bija viena no pirmajām Eiropas līmenī saskaņotajām likumdošanas jomām. EESK atgādina, ka tas ir viens no galvenajiem elementiem kopējā tirgus izveidē, un uzsver harmonizācijas nozīmi līdzvērtīgu noteikumu nodrošināšanā ES.

1.7

MVU veiktās pārrobežu tirdzniecības apjoms ES pieaug. Tāpēc ir svarīgi pilnveidot finanšu pārskatu sistēmu un noteikumu harmonizāciju, lai (a) veicinātu šo tirdzniecības izaugsmi un (b) radītu līdzvērtīgus spēles noteikumus.

2.1

Savos 2007. gada 8. un 9. marta secinājumos Eiropadome uzsvēra, ka administratīvā sloga samazināšana ir svarīgs Eiropas ekonomikas stimulēšanas pasākums, jo īpaši ņemot vērā ieguvumus, ko tas dotu maziem un vidējiem uzņēmumiem.

2.2

Tā uzsvēra, ka ir vajadzīgi kopīgi Eiropas Savienības un dalībvalstu centieni, lai samazinātu administratīvo slogu, vienkāršojot grāmatvedības noteikumus attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; šādu pasākumu tiesiskais pamats būtu Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 44. panta 1. punkts (1).

2.3

Grāmatvedība un revīzija tika atzītas par jomu, kurā samazināt uzņēmumiem Kopienā administratīvo slogu (2).

2.4

Īpaša uzmanība tika pievērsta tam, lai papildus atvieglotu mazo un vidējo uzņēmumu pārskatu sniegšanu.

2.5

Iepriekš tika veikti vairāki grozījumi, lai ļautu uzņēmumiem, kuri ietilpst Direktīvas 78/660/EEK un Direktīvas 83/349/EEK darbības jomā, izmantot grāmatvedības uzskaites metodes atbilstīgi Starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem (SFPS).

2.6

Ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada Regulu (EK) Nr. 1606/2002 par starptautisko grāmatvedības standartu piemērošanu (3), uzņēmumiem, kuru vērtspapīri tiek kotēti jebkuras dalībvalsts regulētā tirgū, jāsagatavo konsolidēti pārskati atbilstīgi SFPS; un tādējādi tie ir atbrīvoti no lielākās daļas Direktīvu 78/660/EEK un 83/349/EEK prasībām. Tomēr maziem un vidējiem uzņēmumiem Kopienā minētās direktīvas joprojām ir pamats pārskatu sagatavošanai.

2.7

Uz maziem un vidējiem uzņēmumiem bieži attiecina tos pašus noteikumus ko uz lielajiem uzņēmumiem, bet to īpašās pārskatu vajadzības gandrīz nav novērtētas. Jo īpaši pieaugošais informācijas sniegšanas prasību skaits rada šiem uzņēmumiem problēmas. Daudzie pārskata sagatavošanas noteikumi rada finansiālu slogu un var kavēt efektīvu kapitāla izmantošanu produktīviem nolūkiem.

2.8

Regulas (EK) Nr. 1606/2002 piemērošana ir radījusi vajadzību precizēt saistību starp Direktīvā 83/349/EEK un SFPS noteiktajiem pārskatu standartiem.

2.9

Ja dibināšanas izdevumus var uzskatīt par bilances aktīviem, Direktīvas 78/660/EEK 34. panta 2. punktā noteikts, ka šādi izdevumi jāpaskaidro pārskata pielikumā.

2.10

Mazos uzņēmumus saskaņā ar minētās direktīvas 44. panta 2. punktu var atbrīvot no minētās prasības sniegt informāciju. Lai samazinātu nevajadzīgu administratīvo slogu, būtu jānodrošina iespēja atbrīvot arī vidējos uzņēmumus no šādām informācijas atklāšanas prasībām.

2.11

Direktīva 78/660/EEK nosaka informēšanas prasības attiecībā uz apgrozījuma sadalījumu pa darbības jomām un ģeogrāfiskajiem tirgiem. Prasība attiecas uz visiem uzņēmumiem, bet mazos uzņēmumus saskaņā ar minētās direktīvas 44. panta 2. punktu var atbrīvot no šā pienākuma. Lai samazinātu nevajadzīgu administratīvo slogu, būtu jānodrošina iespēja atbrīvot arī vidējos uzņēmumus no minētās informēšanas prasības.

2.12

Saskaņā ar Direktīvu 83/349/EEK mātesuzņēmumam jāsagatavo konsolidēti pārskati pat tad, ja tā vienīgajam meitasuzņēmumam vai visiem meitasuzņēmumiem kopā nav būtiskas nozīmes Direktīvas 83/349/EEK 16. panta 3. punkta izpratnē. Tādējādi šie uzņēmumi tiek iekļauti Regulas (EK) Nr. 1606/2002 darbības jomā un tiem ir jāsagatavo konsolidēti finanšu pārskati saskaņā ar SFPS. Šo prasību uzskata par apgrūtinošu, ja mātesuzņēmumam ir tikai nebūtiski meitasuzņēmumi.

2.13

Tāpēc būtu jānodrošina iespēja atbrīvot mātesuzņēmumu no pienākuma sastādīt konsolidētus pārskatus un konsolidētu gada pārskatu, ja minētā mātesuzņēmuma visi meitasuzņēmumi gan atsevišķi, gan kopumā uzskatāmi par nebūtiskiem.

2.14

Tā kā šīs direktīvas mērķis — mazināt administratīvo slogu, kas saistīts ar vidēju uzņēmumu informācijas sniegšanas un konsolidētu pārskatu sastādīšanas pienākumiem — nav pienācīgi sasniedzams dalībvalstīm rīkojoties atsevišķi, un tādējādi tā apjoma un rezultātu dēļ mērķis ir labāk sasniedzams Kopienas līmenī, Kopiena var paredzēt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu.

2.15

Saskaņā ar turpat izklāstīto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredzētā darbība nepārsniedz to, kas ir vajadzīga, lai sasniegtu minētos mērķus.

2.16

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK.

3.1

Direktīvas 78/660/EEK (Ceturtā uzņēmējdarbības tiesību direktīva) (4) grozījumu mērķis ir vienkāršot vidējo uzņēmumu finanšu pārskatus (5) un īstermiņa perspektīvā atbrīvot tos no finanšu pārskatu sloga. Šīm izmaiņām vajadzētu sekmēt administratīvā sloga samazinājumu, nezaudējot būtisku informāciju.

3.2

Direktīvas 83/349/EEK (Septītā uzņēmējdarbības tiesību direktīva) (6) grozījuma mērķis ir precizēt šīs direktīvas un Starptautisko finanšu pārskatu standartu konsolidēto noteikumu mijiedarbību.

3.3.1

Diskusiju par to, kā panākt būtiskus regulatīvā sloga samazinājumus MVU Ceturtās un Septītās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas ietvaros EK uzsāka savlaicīgi, vienlaikus ar konsultāciju procesu, ņemot vērā mērķi nodrošināt MVU uzplaukumu Eiropas vienotajā tirgū. MVU regulatīvā sloga problēmu pastāvīgi rada sākotnējie noteikumi, kas paredzēti lieliem uzņēmumiem. Šādi noteikumi nav nepieciešami attiecībā uz MVU un nereti rada ievērojamu administratīvo un izmaksu slogu.

3.4.1

Ir svarīgi, lai diskusijas pievērstos ne tikai finanšu pārskatu prasību “vienkāršošanai”, bet arī “nozīmībai” attiecībā uz MVU pretstatā lielām biržā kotētām sabiedrībām. Debates par vienkāršošanu ir orientētas uz izmaksām, savukārt debates par nozīmību — uz finanšu pārskatu sniegtajiem ieguvumiem un uz konkrētajiem lietotājiem un to vajadzībām.

3.4.2

“Grāmatvedības direktīvas” vienkāršošanai jābalstās uz MVU un pārskatu lietotāju faktiskajām vajadzībām. Lai finanšu pārskati būtu lietderīgi un būtiski, Eiropas MVU finanšu pārskatu sistēmas attīstībā izšķirīga nozīme ir lietotāju un to vajadzību apzināšanai. Lietotāji ir daudzveidīgi: finanšu iestādes (reitingi), valsts iestādes (nodokļi, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana) u.c.

3.4.3

Svarīgi ir arī tas, ka paši MVU ir nozīmīgi finanšu informācijas lietotāji, piemēram, kā piegādātāji un citu MVU līgumpartneri, situācijās, kad ir nepieciešama kredītspējas novērtēšana.

3.4.4

Vienkāršojot grāmatvedības noteikumus attiecībā uz MVU, ir svarīgi veikt rūpīgu ietekmes novērtējumu, tostarp izvērtējot finanšu pārskatu sniegtos ieguvumus, kā arī izmaksu/administratīvos slogus. Šādos ietekmes novērtējumos būtu jāņem vērā iemesli, kuru dēļ sākotnēji ieviestas finanšu pārskatu prasības, un iesaistīto personu intereses (pārredzamība u.c.), ko tām vajadzēja aizsargāt.

3.5.1

MVU pārrobežu tirdzniecības apjoms (7) ES pieaug. Tāpēc ir svarīgi pilnveidot finanšu pārskatu sistēmu un noteikumu harmonizāciju, lai (a) veicinātu šo tirdzniecības izaugsmi un (b) radītu līdzvērtīgus spēles noteikumus. Tas varētu prasīt mazāk izvēles variantu un virzību uz maksimālu harmonizāciju, piemēram, finanšu informācijas publiskošanas un šādas informācijas publiskās pieejamības jomā.

3.6.1

Starptautisko grāmatvedības standartu padomes (SGSP) MVU projekts izrietēja no standartu izstrādātāju, grāmatvežu un citu ieinteresēto personu prasībām radīt alternatīvu pilna apjoma Starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem (SFPS). SGSP, kas sākotnēji nevēlējās uzņemties šo projektu, tika pārliecināta, ka minēto ieinteresēto personu vairākums vēlas, lai tas tiktu īstenots, un ka tikai SGSP piemīt vajadzīgā uzticamība un autoritāte, lai radītu kvalitatīvus un piemērojamus grāmatvedības standartus. Tomēr šī projekta sākumpunkts bija pilna apjoma SFPS, kas paredzēti biržā kotētām sabiedrībām.

3.6.2

Pilna apjoma SFPS tika izstrādāti, orientējoties uz biržā kotētu sabiedrību finanšu pārskatu izmantošanu un akcionāru vajadzībām. Kā minēts iepriekš, MVU finanšu pārskati biežāk tiek izmantoti iekšējai vai neformālai lietošanai (saistībā ar piegādātājiem, līgumslēdzējiem, finanšu iestādēm u.c.), nevis saistībā ar juridiskiem vai cita veida pienākumiem atskaitīties plašam lietotāju lokam.

3.6.3

SFPS vai citu jaunu noteikumu, kas balstīti uz biržā kotētām sabiedrībām paredzētajiem, obligāta piemērošana MVU radītu būtiskus administratīvus slogus un finansiālas izmaksas, kas būtu lielāki nekā jebkura pozitīva ietekme. Arī ciešā saikne starp gada pārskatiem un nodokļu deklarācijām liktu MVU dažādās dalībvalstīs veikt divkāršus finanšu pārskatus, kas tādējādi vēl vairāk palielinātu administratīvo slogu.

3.7.1

Attiecībā uz iespējām panākt Grāmatvedības direktīvu noteikumu vienkāršojumus attiecībā uz MVU, kas galvenokārt izpaužas kā šajās direktīvās paredzēto iespēju paplašinājumi, pirms jaunu direktīvu ieviešanas ir svarīgi izvērtēt, kā šīs iespējas darbojas dalībvalstīs. Turklāt EESK iesaka sistemātiski visos līmeņos piemērot principu “tikai vienreiz” (8).

3.7.2

Pirms ieviest turpmākus grozījumus attiecībā uz finansiālajām prasībām MVU, būtu jāizvērtē pašreizējais stāvoklis Ceturtajā un Septītajā direktīvā paredzēto iespēju izmantošanā. Šajā izpētē būtu jāiekļauj (a) esošo iespēju izmantošana, (b) dalībvalstu sniegtā iespēju izvēles motivācija un (c) pārskats par dalībvalstu sekmēm savu mērķu sasniegšanā.

3.7.3

Būtiska problēma pašreizējā situācijā ir “lejupējā” pieeja, kas (a) rada administratīvu slogu MVU un (b) mazina finanšu pārskatu sistēmu un standartu piemērotību šiem uzņēmumiem (1. piezīme). Nākotnē, pārskatot finanšu pārskatu sistēmu ES, šī problēma būtu jārisina, izmantojot “augšupēju” pieeju. Šāda pieeja būtu vērsta uz MVU un citu ieinteresēto pušu vajadzībām, kā arī balstīta uz lietotāju un viņu vajadzību apzināšanu, kā ierosināts iepriekš minētajos priekšlikumos.

—

CESE 952/2006“Normatīvās vides vienkāršošanas stratēģija” (INT/296), OV C 309, 16.12.2006., 18. lpp.;

—

CESE 89/2007“Pārskats par vienoto tirgu” (INT/332), OV C 93, 27.4.2007., 25. lpp.;

—

CESE 1187/2008“Politiskie pasākumi MVU atbalstam” (INT/390) (vēl nav publicēts OV);

—

CESE 979/2008“Starptautiskais publiskais iepirkums” (INT/394) (vēl nav publicēts OV).

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/41

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/41

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/42

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/42

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/43

1.1

EESK atzinīgi novērtēja Eiropadomes 2007. gada plānus klimata aizsardzības jomā, kuri tostarp bija jāīsteno ar minēto direktīvu.

1.2

Tā nepārprotami atbalsta Komisijas izteikumus, ka vēlamā atjaunojamo enerģijas avotu (turpmāk tekstā — AEA) izmantošana ir lietderīga ne tikai klimata politikā, bet tai ir vai var būt arī acīmredzami pozitīva ietekme uz enerģijas piegādes drošumu, reģionālās un vietējās attīstības iespējām, reģionālo un vietējo attīstību, eksporta izredzēm, sociālo kohēziju un nodarbinātības iespējām, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī neatkarīgiem enerģijas ražotājiem.

1.3

No šāda viedokļa EESK atbalsta direktīvas projektu un attiecībā uz atjaunojamajiem enerģijas avotiem izvirzīto 20 % mērķi. Komiteja uzskata, ka AEA ne tikai veicina klimata aizsardzību, bet ir arī pareizs stratēģisks uzstādījums enerģētikas politikas jomā, kas palīdzēs sasniegt lielāku enerģētisko neatkarību un tātad arī augstāku apgādes drošumu.

1.4

Cieši saistīti un savstarpēji papildinoši ir šajā projektā apskatītie mērķi, proti, “CO2 samazināšana par 20 % līdz 2020. gadam” un uzdevums “kopējā enerģijas patēriņā panākt AEA īpatsvaru 20 % apjomā”, kuru paredzēts īstenot ar citu direktīvu palīdzību (1). Tai pašā laikā tie uzskatāmi par diviem neatkarīgiem mērķiem. Vēl jo vairāk tādēļ, ka dažu AEA ietekme klimata izpratnē ne vienmēr ir viennozīmīgi labvēlīga (sk. 6. punktu “Agrodegvielas”).

1.5

Tā kā noteikti nepieciešamā mūsu enerģētiskās sistēmas pārveide būs saistīta ar lielām investīciju izmaksām, jāpievērš uzmanība tam, lai dalībvalstīm tiktu piedāvāta būtiska rīcības brīvība, lai tās vienmēr varētu aktīvāk darboties jomās, kurās, vērtējot no klimata aizsardzības un darba vietu radīšanas aspekta, ar mazākajām izmaksām var panākt lielāko labumu.

1.6

EESK uzsver, ka tā noteikti atzīst vajadzību plašāk izmantot AEA un apzinās, ka vidējā termiņā un ilgtermiņā ir jāpanāk daudz lielāks skaitlis nekā līdz 2020. gadam iecerētie 20 %, lai sasniegtu Padomes augstos mērķus (CO2 emisiju samazinājums par 60–80 % un lielāka enerģētiskā neatkarība).

1.7

EESK secina, ka stratēģiskais lēmums, kas paredz dīzeļdegvielas vai benzīna daļēju aizstāšanu ar agrodegvielām, ir viens no neefektīvākajiem un dārgākajiem klimata aizsardzības pasākumiem un pašlaik nozīmē finanšu līdzekļu ļoti nepareizu sadali. EESK nevar saprast, kādēļ politiski visvairāk jāatbalsta tieši dārgākie pasākumi, jo īpaši ņemot vērā, ka līdzās ekonomiskiem jautājumiem neatbildēti ir ļoti daudzi vides un sociālie jautājumi (sk. 6. punktu). Tāpēc tā neatbalsta atsevišķo mērķi par agrodegvielu 10 % īpatsvaru.

1.8

Atzinīgi novērtēts tas, ka ES plāno izstrādāt ilgtspējas kritērijus agrodegvielām. Tomēr projektā formulētie ekoloģiskie kritēriji nav pietiekami plaši, sociālie jautājumi vispār netiek izskatīti, un līdz ar to šajā aspektā direktīvas projekts ir nepietiekams (2).

2.1

Direktīvā paredzēts noteikt vispārējus saistošus mērķus attiecībā uz AEA plašāku izmantošanu. Līdz 2020. gadam tiek plānots panākt AEA 20 % īpatsvaru ES kopējā enerģijas patēriņā, kā arī visām dalībvalstīm obligāti jāsasniedz vismaz 10 % biodegvielas (3) īpatsvars transporta nozarē (4).

2.2

Eiropā 20 % īpatsvara mērķis jāsasniedz, īstenojot obligāti nosakāmus valstu individuālos mērķus, kas ir norādīti I pielikuma A daļā. Turklāt valstu rīcības plānos dalībvalstīm jānosaka mērķi elektrības, apkures/dzesēšanas un transporta/agrodegvielu nozarēs, kā arī attiecīgie pasākumi, lai sasniegtu šos mērķus.

2.3

Direktīva ir balstīta uz 2007. gada pavasara Eiropas Padomes sanāksmes laikā pieņemtajiem lēmumiem. Pamatojums ir tāds, ka, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, ir jācenšas novērst klimata pārmaiņas. Tajā pašā laikā tiek norādīts, ka tieši “atjaunojamo enerģijas avotu jomai īpaši raksturīga spēja .. izmantot vietējos un decentralizētos enerģijas avotus, kā arī stimulēt pasaules klases augsto tehnoloģiju nozares”.

2.4

Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju atjaunojamie enerģijas avoti “lielākoties ir vietējie resursi, tie nav atkarīgi no ierasto enerģijas avotu pieejamības nākotnē, un to decentralizētā būtība mūsu ekonomikas vairāk aizsargā no nepastāvīgas energoapgādes”. Tātad energoapgādes drošums līdz ar klimata aizsardzību, jauninājumiem un ekonomikas attīstību ir vēl viens būtisks Komisijas pamatojums.

2.5

Komisija argumentē, ka “atjaunojamo enerģijas avotu un tehnoloģiju tirgus paplašināšanai ir … acīmredzama pozitīva ietekme uz enerģijas piegādes drošumu, reģionālās un vietējās attīstības iespējām, reģionālo un lauku apvidu attīstību, eksporta izredzēm, sociālo kohēziju un nodarbinātības iespējām, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī neatkarīgiem enerģijas ražotājiem”.

2.6

Direktīvā ir noteikti ne tikai minētie kvantitatīvie mērķi, bet tostarp ir regulēta arī:

2.7

Pieņemot jauno direktīvu, tiks atcelta Direktīva 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus — direktīvā bija paredzēts sasniegt līdzšinējo mērķi “līdz 2010. gadam sasniegt no atjaunojamiem enerģijas avotiem ražotas elektrības 21 % īpatsvaru kopējā elektrības patēriņā”, kā arī Direktīva 2003/30/EK par biodegvielas un citu atjaunojamo veidu degvielas izmantošanas veicināšanu transportā — direktīvā bija noteikts mērķis līdz 2010. gadam sasniegt 5,75 % biodegvielas īpatsvaru.

3.1

Eiropadome 2007. gadā ir “apliecinājusi, ka pilnīgām emisijas samazināšanas saistībām jābūt pasaules mēroga oglekļa dioksīda tirgus mugurkaulam. Attīstītajām valstīm jāturpina uzņemties vadība, apņemoties kolektīvi līdz 2020. gadam samazināt savas siltumnīcefekta gāzu emisijas par 30 % salīdzinājumā ar 1990. gadu. Turklāt līdz 2050. gadam tām jācenšas samazināt savas emisijas par 60 līdz 80 % salīdzinājumā ar 1990. gadu”.

3.2

Iesniegtais direktīvas projekts ir šā lēmuma īstenošanas sastāvdaļa. EESK atbalsta Eiropadomes lēmumus par klimatu un uzsver, ka enerģijas taupīšanai un efektivitātei jābūt augstākajai prioritātei. Plašāka AEA izmantošana skars visas nozares; to noteiks ne tikai klimata pārmaiņas, bet vidējā termiņā un ilgtermiņā tā būs nepieciešama kaut vai tikai paredzamās fosilo resursu samazināšanās dēļ. Arī šobrīd vērojamais fosilo enerģijas veidu straujais cenu kāpums veicinās to, ka daudzu AEA izmantošana ātrāk kļūs rentabla.

3.3

EESK ļoti atzinīgi vērtē to, ka Komisija paskaidrojošā tekstā izvērtē ne tikai klimata aspektus, bet būtisku nozīmi piešķir arī energoapgādes drošuma un darba vietu jautājumiem. Vairākkārt tiek uzsvērts, cik svarīgas decentralizētās energoapgādes struktūras var būt, piemēram, reģionu ekonomiskajam sniegumam un lauku apvidiem (2.4. un 2.5. punkts). Komiteja tam pilnībā piekrīt. Tomēr tā uzskata, ka tieši šajos aspektos atsevišķas AEA stratēģijas noteikti jāizvērtē daudz diferencētāk, nekā tas ir bijis līdz šim.

3.4

EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka Eiropas vadošā loma, attīstot un ieviešot AEA, pozitīvi ietekmē gan klimata politiku, gan perspektīvā sniedz priekšrocības Eiropai kā vietai uzņēmējdarbības veikšanai. Direktīvas projekts ir nepārprotams enerģētikas, vides un rūpniecības politikas signāls arī pasaules valstu sabiedrībai, ņemot vērā paredzētās starptautiskās sarunas par klimata jautājumiem.

3.5

Faktiskais “sloga sadalījums,” citiem vārdiem sakot, attiecīgais valstu ieguldījums, lai Eiropā samazinātu CO2 emisijas kopumā par 20 %, ir noteikts “Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumam par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcefekta gāzu samazināšanas jomā līdz 2020. gadam,” (COM(2008) 17 galīgā redakcija) un “Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai pilnveidotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu” (COM(2008) 16 galīgā redakcija).

3.6

Uzdevumu līdz 2020. gadam sasniegt AEA 20 % īpatsvaru EESK no politikas stratēģijas viedokļa uzskata par lietderīgu, kā arī par tehniski un ekonomiski īstenojamu, turklāt tādējādi iespējams ātrāk pievērsties jaunai enerģētikas politikai, kuras pamatā vairs nav fosilās enerģijas izmantošana. Tāpat tā uzskata, ka var sasniegt valstu individuālos mērķus, jo valstīm tiek piedāvātas visai elastīgas iespējas (papildu kvotu iegāde, līdzdalība projektos u.c.). Ir skaidrs, ka enerģētiskās sistēmas pārveide nav iespējama, neieguldot nekādus līdzekļus un neveicot strukturālas izmaiņas. Jāiegulda ne tikai tādās elektrostacijās, kas ražo no atjaunojamiem enerģijas avotiem, bet arī enerģijas uzglabāšanas tehnoloģijās un spējā izlīdzināt saražotās enerģijas plūsmu tādos gadījumos, kad ir nepietiekams vēja stiprums vai trūkst saules apgaismojuma, kā arī Eiropas Savienībā jāattīsta starptautiskas elektrības līnijas. Mēs nesasniegsim plānoto, ja koncentrēsimies tikai uz enerģijas ražošanu.

3.7

Piemēram, Vācija atbalsta elektrības ražošanu no atjaunojamiem enerģijas avotiem saskaņā ar Enerģijas apgādes likumu (Einspeisungsgesetz); ekoloģiski ražotās elektrības īpatsvars pašlaik ir 15 %, papildu izmaksas, kas augstāko enerģijas cenu dēļ jāsedz patērētājiem ir apm. 3,5 miljardi euro gadā. Šeit gan nav ņemts vērā labums, ko gūst tautsaimniecība jaunu darba vietu, nepieļauta kaitējuma videi vai jaunu nodokļu ieņēmumu veidā.

3.8

Lai mērķu sasniegšanai vajadzīgās izmaksas būtu pēc iespējas mazākas, direktīvā ir paredzēts, ka valstu individuālos mērķus var sasniegt arī, pasākumus AEA izmantošanai atbalstot citās valstīs. Garantējot izcelsmi, ir iespējams arī no AEA iegūtās elektrības imports. Tas, pēc EESK domām, ir visumā lietderīgi. Tomēr Komiteja atbalsta to dalībvalstu prasību, kuras šo tirdzniecību grib organizēt, saglabājot apstiprinājuma tiesības, lai varētu novērst to, ka kādas valsts (5) finansētu atbalstu AEA izmantošanai varētu izlietot, lai ietaupītu izmaksas citā valstī.

4.1

EESK uzskata, ka ir pareiza Komisijas pieeja trijām nozarēm, kurās būs nozīme AEA (proti, elektrības, apkures un dzesēšanas, kā arī transporta jomā), noteikt kopēju mērķi, nevis trīs atsevišķus individuālus mērķus. Līdz ar to dalībvalstīm tiek atļauts kombinēt pasākumus trijās atsevišķās nozarēs tā, lai tās sasniegtu noteikto kopējo valsts mērķi.

4.2

Šis elastīgums tomēr tiek ļoti ierobežots, ja vienai no trim nozarēm pakārtotai jomai, proti, dīzeļdegvielas un benzīna aizstāšanai transporta nozarē, jāizvirza savs vispārēji saistošs mērķis.

5.1

Agrodegvielām Komisija piešķir īpašu nozīmi.

5.2

Daudzos pētījumos, kas pēdējo mēnešu laikā ir publicēti par agrodegvielām, tiek norādīts, ka biomasa pretstatā saules enerģijai ir ierobežots resurss, un neizbēgami radīsies konkurences situācijas zemes izmantošanas jomā, konkurējot ar pārtikā lietojamu augu ražošanu vai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Cik liela būs šī konkurence — tas vēl ir strīdīgs jautājums. Līdz ar to līdz brīdim, kad regulējoši iejaucas politika, ļoti precīzi stratēģiski jāapsver, kurā izmantošanas jomā vislietderīgāk jāizmanto kāds AEA veids. Turklāt ļoti precīzi jānovērtē ietekme.

5.3

Vācijas Federālās lauksaimniecības ministrijas Zinātniskā komiteja 2007. gada novembrī publicētajā Ieteikumā par biomasas izmantošanu enerģijas ieguvē pauda viedokli, ka ilgtermiņā saules un vēja enerģija būs dominējoši AEA, tostarp tāpēc, ka salīdzinājumā ar biomasu tām ir ievērojami lielāks potenciāls. Šī institūcija norāda trīs turpmāk minētos iemeslus:

5.4

Ja ir maz esošo dabas resursu un pāreja uz jaunām, atjaunojamām un pēc iespējas decentralizētām energoapgādes struktūrām ir saistīta ar salīdzinoši lieliem ieguldījumiem, jo īpaši jāievēro princips koncentrēt finanšu resursus efektīvākajās klimata aizsardzības stratēģijās.

5.5

Taču ES mērogā daži no izskatāmajiem un daļēji valsts atbalstītajiem bioenerģijas virzieniem, proti, agrodegvielas, kā arī biogāzes ražošana no kukurūzas, ir saistīti ar ļoti lielām izmaksām, lai izvairītos no CO2  (6) emisijām (no 150 līdz vairāk nekā 300 eiro par tonnu CO2).

5.6

Citos bioenerģijas virzienos, piemēram, biogāzes ražošanā no kūtsmēsliem (vislabāk saistīta ar koģenerāciju), kombinētajā elektrības un siltuma ražošanā no šķeldas (no koksnes pārstrādes atlikumiem vai rotācijas jaunaudžu plantācijām), kā arī šķeldas dedzināšanā esošajās lielajās spēkstacijās, izmaksas, lai izvairītos no emisijām, ir tikai 50 eiro par tonnu CO2  (7).

5.7

Eiropas Komisijas Kopīgais pētniecības centrs secina, ka, lai panāktu siltumnīcefekta gāzu samazināšanu uz hektāru, šķidro agrodegvielu ražošanas vietā daudz efektīvāk ir izmantot biomasu elektrības ražošanai (8). Modernas biomasas spēkstacijas ir gandrīz tikpat efektīvas kā iekārtas, kas izmanto fosilo kurināmo, jo, ražojot siltumu un elektrību, 1 megadžouls (MJ) biomasas aizstāj apmēram 0,95 MJ fosilās enerģijas. Energoefektivitāte, pārvēršot biomasu šķidrajā degvielā transporta vajadzībām, parasti ir tikai 30–40 %. Līdz ar to transporta nozarē 1 MJ biomasas aizstāj tikai apmēram 0,35 līdz 0,45 MJ jēlnaftas.

5.8

Ražojot agrodegvielas, var novērst apmēram 3 t CO2 emisiju uz hektāru, 6.6. punktā minētajiem bioenerģiju virzieniem — vairāk nekā 12 t CO2 uz hektāru.

5.9

Ņemot to vērā, EESK rodas jautājums, kāpēc Komisija katrā ziņā grib noteikt mērķi panākt agrodegvielu īpatsvaru 10 % apmērā. Tā atgādina par to, ka Eiropadome pavasarī ir paskaidrojusi, ka šis mērķis jāīsteno “ekonomiski efektīvā veidā” un jāizpilda trīs priekšnoteikumi, proti, lai

5.10

Attiecībā uz ilgtspējīguma jautājumu ir vairāk nekā atbilžu (sk. arī 9. punktu), un otrās paaudzes agrodegvielas vēl nav pieejamas. Līdz ar to nav izpildīti vismaz divi no trim Eiropadomes minētajiem kritērijiem, kas Komisijai tomēr neliedz vēlēties noteikt 10 % mērķi.

5.11

Tā cita starpā pamato to ar argumentiem, ka no visām ekonomikas nozarēm transporta nozarē ir visātrākais siltumnīcefekta gāzu pieaugums un agrodegvielas “ražot pašlaik izmaksā dārgāk nekā citus atjaunojamo enerģijas avotu veidus, tādēļ to ražošanu diez vai varētu attīstīt bez īpašām prasībām”.

5.12

EESK nevar piekrist šim pamatojumam.

5.12.1

Ir pareizi, ka transporta nozarē siltumnīcefekta gāzu emisijas ir kļuvušas nekontrolējamas. Tomēr, pēc EESK domām, problēmu neatrisina stingrākas izplūdes gāzu robežvērtības un 10 % dīzeļdegvielas un benzīna aizvietošana; tādējādi pat neizdosies kompensēt emisiju pieaugumu, kas, attīstoties transporta nozarei, turpmākajos gados skars vidi.

5.12.2

Komiteja vairākkārt ir norādījusi, ka šī problēma jārisina, piemērojot satiksmes noslogojuma mazināšanas politiku un transporta izmaiņas par labu klimatam nekaitīgiem transportlīdzekļiem — dzelzceļam, sabiedriskajiem transportlīdzekļiem un kuģiem.

5.12.3

Tehniski motorizēto privāto transportlīdzekļu nākotni EESK saredz nevis iekšdedzes dzinējos, bet gan elektriskajās piedziņās, izmantojot AEA. Lai automašīna VW Golf varētu nobraukt 10 000 km, saskaņā ar EMPA  (9) aprēķiniem biodīzeļdegvielas saražošanai būtu vajadzīga raža, ko gada laikā var iegūt no 2062 kvadrātmetru aramzemes platībā izaudzēta rapša. Turpretim saules kolektori 10 000 km nobraukšanai vajadzīgo enerģiju iegūtu 37 kvadrātmetru platībā gada laikā, kas ir tikai aptuveni sešdesmitā daļa no nepieciešamās rapša lauka platības.

5.12.4

Tātad stratēģiskais lēmums, kas paredz dīzeļdegvielas vai benzīna aizstāšanu ar agrodegvielām, ir viens no neefektīvākajiem un dārgākajiem klimata aizsardzības pasākumiem un pašlaik nozīmē finanšu līdzekļu ļoti nepareizu sadali. EESK nevar saprast, kādēļ politiski visvairāk jāatbalsta tieši dārgākie pasākumi, jo īpaši ņemot vērā to, ka papildu ekonomiskiem jautājumiem pilnīgi neatbildēti ir ļoti daudzi vides un sociālie jautājumi.

5.12.5

Līdz ar to EESK nepiekrīt Komisijas izteikumam, ka “… aizvien plašāka biodegvielas izmantošana transporta nozarē ir viens no efektīvākajiem paņēmieniem”, lai risinātu problēmas.

5.13

Ņemot vērā to, ka Komisija tiecas atļaut agrodegvielas tad, ja salīdzinājumā ar fosilās naftas degvielām tās ietekmēs siltumnīcefekta gāzu samazināšanos vismaz par 35 %, 10 % mērķis izraisīs to, ka motorizēto transportlīdzekļu radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas, saglabājoties tādai pašai transportlīdzekļu izplatībai, samazināsies tikai par 3,5 %. Tā kā transports rada ceturto daļu no kopējā siltumnīcefekta gāzu piesārņojuma, tad visu piesārņotāju kopīgi radīto siltumnīcefekta gāzu ietaupījuma potenciāls būtu tikai 1 %! Tas ir līmenis, kas nav samērojams ar finanšu izdevumiem un ar saistītajiem riskiem.

5.14

Pat uzskatot, ka biomasas izmantošana transporta nozarei paredzēto agrodegvielu ražošanai ir lietderīga, būtu jākoncentrējas uz pilnīgu efektivitāti. Tomēr no direktīvas VII pielikuma izriet, ka biomasas pārveidošana esterī vai etanolā nav pareiza pieeja. Jo ikviena (rūpnieciska) molekulāra pārveide ir saistīta ar enerģijas izmantošanu un līdz ar to arī ar tās zudumu. Lietderīgāk būtu iegūto biomasu izmantot tieši — bez rūpnieciski ķīmiskas pārveides.

5.15

To, ka tas ir tehniski iespējams, pierāda daži traktoru ražotāji, kas jau piedāvā dzinējus, ko var darbināt ar tīru augu eļļu.

5.16

No VII pielikuma izriet, ka ar šo tehnoloģiju var sasniegt lielāko siltumnīcefekta gāzu ietaupījumu: tīras rapšu eļļas izmantošana standartā ietaupa 55 % siltumnīcefekta gāzu, agrodīzeļdegviela no rapša — tikai 36 %, kviešu etanols — 0 % salīdzinājumā ar degvielām no fosilās naftas. EESK nav saprotams, kāpēc Komisija neuzsver šī veida īpašo lietderīgumu, jo īpaši ņemot vērā to, ka šādi visagrāk varētu rasties decentralizētās energoapgādes struktūras un līdz ar to darba vietas lauksamniecībā un lauku apvidos.

5.17

EESK uzskata, ka laba stratēģija būtu, piemēram, veicināt tīras augu eļļas, ko var iegūt, piemēram, no dabai nekaitīgām jauktajām kultūrām, izmantošanu lauksaimniecībā un, piemēram, pašvaldību transportlīdzekļos vai ūdens transportā (10). Tā lauksaimnieki varētu tieši iesaistīties reģionālo enerģijas ciklu attīstībā un gūt tiešu labumu. Turpretī saskaņā ar agrodegvielu stratēģiju viņiem jākļūst par lētu izejvielu ražotājiem naftas uzņēmumu vajadzībām, ja vispār tiks izmantotas Eiropas ražotāju radītās izejvielas.

6.1

Komisija paredz, ka lielākā daļa agrodegvielām nepieciešamās biomasas tiks audzēta reģionos ārpus ES, kur ir labvēlīgāks klimats. Tomēr naftas importa aizstāšana ar biomasas importu nenozīmē mazāku atkarību no importa, bet gan tikai šīs atkarības diversifikāciju.

6.2

Nopietns jaunas ES enerģētikas politikas mērķis nevar būt vienas atkarības nomaiņa ar citu.

6.3

Tieši pretēji — jaunajā AEA stratēģijā jāuzsver decentralizēti, uz vietas vai reģionos pieejami avoti. Te var būt nozīme arī bioenerģijām, un tai arī jābūt, tomēr ne tām bioenerģijām, kas apskatītas agrodegvielu stratēģijā.

7.1

Komisija raksta, ka AEA ir “visai līdzvērtīgs tradicionālās enerģijas avotu aizstājējs, ko piegādā, izmantojot pašu infrastruktūru un loģistikas sistēmas”. EESK uzskata, ka tas ir maldīgs secinājums: AEA no decentralizētām struktūrām daļēji diametrāli pretēji atšķiras no “tradicionālajiem” enerģijas avotiem, kas drīzāk rodas no centralizēti organizētām lielām struktūrām.

7.2

Agrodegvielu stratēģija, kas balstīta uz enerģijas importu un piejaukšanu dīzeļdegvielai un benzīnam, izmanto “tradicionālās”, proti, pasaules līmeņa naftas koncernu centralizēti organizētās struktūras. Līdz ar to tā rada pamatu to ražošanas un sadales struktūrām, kas pilnībā ir naftas nozares interesēs. Toties Eiropā gandrīz vairs netiek veidotas jaunas darba vietas (11).

7.3

Turpretī, pievēršoties energoefektīvākām metodēm, piemēram, šķeldas izmantošana siltuma vai elektrības ražošanā, reģionos audzētas tīras augu eļļas vai biogāzes piegāde transportlīdzekļiem vai reģioniem, kuros nav dabasgāzes tīkla, saules enerģijas decentralizētu tehnoloģiju izmantošana u.c., ir iespējami jauni, reģionāli organizējami ražošanas un noieta veidi, kam ir liels darba vietu radīšanas potenciāls.

7.4

Saules siltumenerģijas gadījumā un decentralizēti izmantojot saules paneļu enerģiju, (enerģijas) patērētāji paši saražo lielāko daļu sev vajadzīgās enerģijas, kas pierāda to, ka uz AEA balstīta energoapgāde ir organizēta citādi nekā pašreizējā energoapgādes struktūra.

7.5

Arī citi pasākumi, piemēram, lai paaugstinātu energoefektivitāti un taupītu enerģiju, jau būvniecības posmā var radīt simtiem tūkstošu darba vietu mazos un vidējos uzņēmumos. Kā piemērus var minēt ēku siltumizolēšanu, saules un vēja spēkstaciju uzstādīšanu vai biogāzes iekārtu būvniecību. Politikai jārūpējas par to, lai tieši šis potenciāls arī tiktu izmantots, jo direktīvā paredzētā agrodegvielu stratēģija nav efektīvākais veids.

7.6

Citiem vārdiem sakot, arī attiecībā uz darba vietu jautājumu obligāti nepieciešama ļoti precīza un daudz diferencētāka dažādo AEA izvērtēšana. Faktiski AEA var veicināt un atbalstīt reģionālo ekonomiku struktūras, kā arī vienlaicīgi dot ieguldījumu lielo centralizēto struktūru nostiprināšanā.

7.7

Būtībā tas pats attiecas uz valstīm, kurās tiek audzēta biomasa agrodegvielu ražošanai. Par atbalstu attīstībai atbildīgā Vācijas Federālā ministrija 2008. gada marta darba dokumentā “Attīstības politikas pozīcija agrāro degvielu jautājumā” secina, ka jaunattīstības valstu ekonomikas, vides aizsardzības un sociālai attīstībai uz eksportu orientētas biomasas masveida ražošanas stratēģija “kā reakcija uz strauji pieaugušo attīstīto valstu pieprasījumu ir saistīta ar lieliem riskiem un nerada darba vietas”, taču biomasas izmantošana decentralizētas energoapgādes nolūkiem, tās ražošanā iesaistot arī mazos lauksaimniecības uzņēmumus, jāvērtē visumā pozitīvi.

8.1

EESK atbalsta to, ka Komisija plāno ieviest ilgtspējas kritērijus arī agrodegvielu ražošanai. Tas ir būtisks solis uz priekšu, tomēr Komiteja uzskata iesniegto priekšlikumu par pilnīgi nepietiekamu.

8.2

Komisija aizvien uzsver, cik svarīgs ilgtspējīgas attīstības politikā ir līdzsvars starp ekonomikas, vides un sociālo pīlāru. Tomēr kaut vai tikai tāpēc, ka iepriekšminēto kritēriju kontekstā vispār nav apskatīti sociālie jautājumi, EESK uzskata, ka direktīvas projekts nekādā ziņā neveicina pārdomātas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas vai agrodegvielu kritēriju īstenošanu. Tieši pretēji — šajā aspektā direktīvas projekts pilnībā jāpārstrādā.

8.3

Turklāt EESK būtu būtiski, lai netiešo zemes izmantošanas izmaiņu dēļ tiktu izstrādāti efektīvi ekoloģiskie un sociālie kritēriji ne tikai agrodegvielām, bet gan visiem importētajiem lauksaimniecības produktiem, tostarp lopbarībai.

8.4

Tāpat ir maldīgi domāt, ka, nosakot konkrētu termiņu (šeit — 2008. gada janvāris), piemēram, pirmatnējos mežus vai kūdrājus varētu pasargāt no pārveidošanas agrodegvielas ražošanai. Tā priekšnoteikums būtu gan funkcionējoša kadastru sistēma, gan efektīva pārvaldes un kontroles sistēma. Kā liecina pieredze, vairumā strauji augošu un jaunattīstības valstu šo abu priekšnoteikumu nav.

8.5

EESK uzskata, ka 15. panta 3. un 4. punktā minētie kritēriji nav pietiekami, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un izvairītos no tā, ka tiek izmantotas zemes ar lieliem oglekļa krājumiem. Lai saglabātu bioloģisko daudzveidību, svarīgi ir daudz vairāk faktoru, nekā tikai 3. punkta a) līdz c) apakšpunktā minētās zemes platības. Tas pats attiecas uz 4. punkta a) un b) apakšpunktā minētajiem oglekļa krājumiem.

8.6

VII pielikuma B daļā Komisija ir uzskaitījusi “to nākotnes biodegvielu aplēstās tipiskās un standartvērtības”, kas tirgū vēl nav pieejamas vai ir pieejamas nelielā daudzumā. EESK uzskata, ka vajadzētu strādāt nevis ar aplēstām vērtībām, bet gan tikai ar dokumentāri pierādāmām vērtībām.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/49

1.1

EESK atbalsta Komisijas paziņojumā minētos mehānismus, kas ļauj veicināt oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas (CCS — carbon capture and storage) demonstrējumus spēkstacijās, taču rūpes sagādā finansēšanas spēja un skaidru finansēšanas iespēju trūkums vidējā termiņā (2010–2020) un ilgtermiņā (pēc 2020. gada).

1.2

Būtu jānodrošina, ka Komisijas finansiālo spēju trūkumu daļēji iespējams kompensēt ar ieņēmumiem, ko dod ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēma (ETS), piemēram, pēc 2013. gada izsolē pārdodot enerģētikas nozares emisiju kvotas. Svarīgi piebilst, ka ES līmenī līdz šim nav ierosināta ne konkrēta finansēšanas sistēma, ne arī nepieciešamais nodrošinājums.

1.3

Svarīgi, lai vēlākais līdz 2009. gada beigām būtu skaidri un vispāratzīti finansiālie nosacījumi. Vienīgi tā tiks nodrošināts finansiālais pamats, kas ļaus uzsākt vērienīgu CCS demonstrēšanas objektu, kuriem jābūt darba gatavībā 2015. gadā, sagatavošanu.

1.4

Sākot ar 2013. gadu, no ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) gūto ieņēmumu iekasēšana kā daļa no pārskatītās ETS direktīvas īstenošanas pasākumiem būtu jāveic attiecīgās valsts līmenī.

1.5

Komisijas ideja par to, ka valstu emisiju kvotu izsoles rīkotu ES ETS ietvaros un 20 % no kopējiem ienākumiem novirzītu pasākumiem, lai atbalstītu CO2 emisijas samazināšanu, ir pilnīgi neatbilstīga un nozīmē finansiālo iespēju izniekošanu. Dalībvalstis būtu uzstājīgi jāaicina pilnībā pārskatīt savu nostāju attiecībā uz ienākumiem no ES ETS un visus šos ienākumus novirzīt zemas oglekļa emisijas un oglekļa emisiju neradošai tehnoloģijai, konkrētu summu piešķirot CCS vajadzībām. Tādā veidā var būt pieejami miljardi euro, kā Komisijai pašlaik trūkst, bet kas vajadzīgi, lai atbalstītu agrīnus un vērienīgus CCS demonstrējumus.

1.6

Komisijai būtu jāizstrādā plāns, kurā būtu definēta Eiropas Rūpniecības iniciatīvas struktūra un nozīme, un jānodrošina, ka tā papildina citas iniciatīvas, taču netiek īstenota vienlaikus ar tādām iniciatīvām kā projekti, ko atbalsta Septītā pamatprogramma, Eiropas Tehnoloģijas platforma par nulles emisiju līmeņa fosilā kurināmā spēkstacijām (ETP–ZEP) un Eiropas vadošā programma.

1.7

EESK atbalsta vajadzību pēc vienotas CO2 transportēšanas un uzglabāšanas infrastruktūras Eiropā. Transportēšanas sistēma Eiropas mērogā ir nepieciešama, lai savienotu dalībvalstis, kas pašas nav spējīgas valsts mērogā izveidot uzglabāšanas infrastruktūru.

1.8

Tā kā transportēšana ir nozīmīga, lai izveidotu vērienīgu CCS infrastruktūru, varētu atzīt akronīma CCTS lietošanu (oglekļa uztveršana, transportēšana un uzglabāšana, t.i., iekļaut transportēšanu (Carbon Capture Transport and Storage)).

2.1

CCS pievienotās vērtības ķēdes vispārējā attīstība, tostarp CO2 uztveršana, transportēšana un uzglabāšana, vēl arvien paliek agrīnā stadijā un dažos gadījumos pat tikai izstrādes posmā. No otras puses, arvien progresīvāki kļūst līdzekļi, ar kuriem paaugstina tradicionālo spēkstaciju tehnisko efektivitāti. Ņemot vērā steidzamo vajadzību pēc spēkstaciju jaudas palielināšanas nākamajās desmitgadēs, EESK iesaka rīkoties pragmatiski un vienlaicīgi attīstīt un izmantot abas metodes. Lai arī efektivitātes paaugstināšanu lielā mērā var noteikt tirgus, spēkstacijām, kas izmanto CCS tehnoloģiju, un infrastruktūrai gan demonstrācijas, gan tirgū ieviešanas posmā ir vajadzīgs papildu atbalsts.

2.2

CCS tehnoloģija attīstās divos virzienos, pirmkārt, kā integrēta spēkstaciju tehnoloģija, kas ļauj uztvert CO2 pirms ogļu sadegšanas, un, otrkārt, kā tā sauktā pēcdedzināšanas tehnoloģija, kad CO2 izskalo no dūmiem pēc sadegšanas (CO2 izskalošana). Otro metodi, atbilstīgi pilnveidojot, var izmantot jaunās spēkstacijās ar augstu lietderības koeficientu, ja tās ir atbilstīgi projektētas (t.i., tajās var izmantot CO2 uztveršanas metodi). Minētajām metodēm kopīgs ir tas, ka atdalītais CO2 jānogādā no spēkstacijas uz piemērotu uzglabāšanas vietu.

2.3

Lai iegūtu sabiedrības un politisku atbalstu, svarīgs ir drošas un ilgstošas CO2 uzglabāšanas jautājums. Gala rezultātā šis aspekts ir galvenais vides jautājums saistībā ar minēto tehnoloģiju (2).

2.4

Aomori pilsētā (Japānā) 2008. gada 9. jūnijā notikušajā sanāksmē astoņas rūpnieciski attīstītākās valstis (G8) vienojās līdz 2010. gadam uzsākt 20 vērienīgus oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas (CCS) demonstrācijas projektus, lai atbalstītu tehnoloģijas izstrādi un samazinātu izmaksas saistībā ar CCS plašu izmantošanu pēc 2020. gada.

2.5

G8 sanāksmē piedalījās pārstāvji no Lielbritānijas, Kanādas, Itālijas, Japānas, Francijas, Vācijas, Krievijas, Amerikas Savienotajām Valstīm, Ķīnas, Indijas un Dienvidkorejas.

2.6

Lai atbalstītu G8 saistības CCS jomā, ASV Enerģētikas departaments apsolīja FutureGen programmas ietvaros piešķirt finansējumu, lai CCS tehnoloģiju vairāk izmantotu komerciāliem mērķiem paredzētā integrētās gazifikācijas kombinētajā ciklā (IGCC) vai citās modernās “tīru ogļu” tehnoloģijas spēkstacijās. ASV finansē arī septiņas reģionālās partnerības oglekļa sekvestrācijas jomā, lai demonstrētu, cik efektīva ir oglekļa dioksīda vērienīga ģeoloģiskā uzglabāšana ilgtermiņā.

2.7

G8 paziņojums attiecībā uz CCS atbilst Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA) ieteikumam izmantot CCS tehnoloģiju kā vienu no risinājumiem, lai līdz 2050. gadam uz pusi samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas.

3.1

CO2 uztveršanas un uzglabāšanas (CCS) metodes ir pašreizējās un topošās tehnoloģijas būtisks elements, un ar to starpniecību iespējams panākt CO2 emisiju samazinājumu līdz līmenim, kāds ir nepieciešams pēc 2020. gada plānoto mērķu sasniegšanai (3).

3.2

CCS plaša izmantošana spēkstacijās pēc 10–15 gadiem varētu kļūt rentabla, tādēļ 2020. gadā vai neilgi pēc tam CCS varētu būt pilnvērtīgs elements sistēmā, kuras pamatā ir Emisiju kvotu tirdzniecības sistēma (ETS), un spēcīgs instruments, kas palīdzēs samazināt enerģijas ražošanā izmantotā fosilā kurināmā radītās CO2 emisijas.

3.3

Taču tas nenotiks, ja nekavējoties netiks uzsākti vajadzīgie sagatavošanās pasākumi. Īpaši vajadzīga ir agrīna CCS tehnoloģijas demonstrēšana, lai minētā tehnoloģija, kas visā pasaulē jau ir izstrādāta un tiek izmantota citās iekārtās, tiktu adekvāti pielāgota plašai izmantošanai enerģijas ražošanā.

3.4

Eiropadome 2007. gada martā apstiprināja un 2008. gada martā apstiprināja vēlreiz Komisijas nodomu sekmēt 12 demonstrējumu spēkstaciju celtniecību un to darbības uzsākšanu līdz 2015. gadam. Šajās spēkstacijās demonstrētu ilgtspējīgu fosilā kurināmā tehnoloģiju izmantošanu komerciālā enerģijas ražošanā.

3.5

Šis paziņojums papildina Komisijas priekšlikumu direktīvai par CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu (ar direktīvu izveido CCS tiesisko regulējumu ES), un pašreizējā paziņojumā tiek tālāk izskatīti ar CCS saistītie pasākumi, kuru mērķis ir izveidot struktūru, kas koordinētu un efektīvi atbalstītu vērienīgus CCS demonstrējumus, un radīt vajadzīgos apstākļus ievērojamiem rūpnieciskiem ieguldījumiem vairākās ražotnēs.

3.6

Eiropā pēc integrēta politikas regulējuma izstrādes obligāti pēc iespējas drīzāk jāuzsāk CCS demonstrēšanas pasākumi, tostarp mērķtiecīgi pētniecības un izstrādes pasākumi un darbības sabiedrības izpratnes un atbalsta veicināšanai. Eiropas Komisija uzskata, ka demonstrējumu aizkavēšanās par 7 gadiem un līdzīgi novēlota CCS ieviešana starptautiskajā mērogā nozīmētu, ka visā pasaulē līdz 2050. gadam rastos vairāk nekā 90 Gt potenciāli novēršamu CO2 emisiju (4) (līdzvērtīgs CO2 emisiju apjoms ES rodas vairāk nekā 20 gados).

3.7

Skaidras un nopietnas saistības, ko uzņēmusies Eiropas rūpniecība un kuras Komisija atbalsta ar stimulu un garantiju starpniecību, ir izšķirošs faktors, ja ieguldījumi jāpiešķir no publiskiem līdzekļiem. Pirmām kārtām tām dalībvalstīm, kas arī turpmāk savā enerģijas bilancē vēlas lielā mērā izmantot ogles, jāīsteno atbalsta pasākumi CCS agrīnai demonstrēšanai.

3.8

Paziņojumā minēti šķēršļu divi galvenie veidi:

Komisijas dokumentā norādīts, ka ES ir iespēja uzņemties vadošo lomu starptautiskā mērogā.

3.9

Izmantojot ierosināto Eiropas rūpniecības iniciatīvu, vajadzētu apvienot to dalībnieku pūles, kas pirmie ierosina darbību demonstrēšanas projektu tīklā. Minētais tīkls palīdzētu apmainīties ar pieredzi un informāciju, palielinātu sabiedrības izpratni un nodrošinātu pamatu tādas politikas izstrādei, kas ļautu izveidot pilnīgu CCS vērtības ķēdi. Turklāt tiek plānots, ka ierosinātā Eiropas rūpniecības iniciatīva palīdzēs piesaistīt arī valstu un starptautiskos līdzekļus.

3.10

Komisija apgalvo, ka tā var sniegt tikai nelielu atbalstu un tāpēc koncentrējas uz to, lai rosinātu pirmos iniciatorus nodrošināt sev finansējumu un piesaistītu attiecīgo valstu un starptautisko NVO līdzekļus.

3.11

Ir precizētas trīs rīcības jomas:

Turklāt tiek norādīts, ka, jo ilgāk enerģētikas nozare kavēsies uzsākt CCS tehnoloģijas izmantošanu, jo vairāk politikas veidotāji slieksies apsvērt obligātus pasākumus.

3.12

Tiek analizēta nepieciešamība pēc kopīgas CO2 transportēšanas un uzglabāšanas infrastruktūras Eiropas mērogā. Paredzēts pārskatīt pamatnostādnes par Eiropas enerģētikas tīklu (TEN-E), lai tajās ņemtu vērā CCS.

4.1

Pildot Padomes 2007. gada marta lēmumus par klimata pārmaiņām un draudiem energoapgādes drošībai, Komisija ierosināja virkni pasākumu atsevišķu dokumentu veidā, lai sasniegtu Padomes lēmumos izvirzītos mērķus. Šie pasākumi ir virzīti uz energoefektivitāti, atjaunīgo enerģijas avotu veicināšanu un attiecīgas inovatīvās tehnoloģijas izstrādi un izmantošanu. Par katru no minētajiem pasākumiem Komiteja ir izstrādājusi atsevišķu atzinumu (5).

4.2

Šajā sakarā viens no svarīgākajiem jautājumiem ir tādu metožu izstrāde, kas ļautu ilgtspējīgā veidā mazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, kuras rodas, izmantojot fosilo kurināmo, un tieši tas tiek izskatīts šajā atzinumā.

4.3

Šis atzinums saistīts ar Komitejas atzinumu (6) par tādu pašu tehnoloģiju un Komisijas priekšlikumu direktīvai par ģeoloģisko oglekļa dioksīda uzglabāšanu.

5.1

Komisija paziņojumā vairākkārt uzsver, ka, lai tās plānu īstenošana būtu veiksmīga, savlaicīgi jāapliecina, ka, pirmkārt, ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmai (ES ETS) būs liela nozīme, un, otrkārt, pastāv iespēja gūt reālu komerciālo peļņu. Protams, ES ETS sola pirmajiem iniciatoriem reālu komerciālo peļņu. Tomēr tas var izrādīties par vēlu, ja Komisija līdz 2009. gada beigām nenodrošinās skaidrus galīgajā redakcijā izstrādātus pamatnoteikumus par ES ETS pēc 2012. gada.

Pēc 2009. gada rūpniecībai būs nepieciešams stabils pamats, kas ļauj pieņemt lēmumus par ieguldījumiem, lai sāktu projektēt un būvēt pirmos CCS objektus, kuri būtu darba gatavībā 2015. gadā. Šis aspekts nav bijis pietiekami uzsvērts, jo īpaši ņemot vērā to, ka pašlaik trūkst skaidrības par ES ETS un Komisija ir izvirzījusi nenoteiktas prasības rūpniecībai un valstu valdībām, kuru pasivitāte neļauj atrisināt finansējuma jautājumu.

5.2

ES ETS ir patiešām nozīmīgs oglekļa tirdzniecības risinājums, kas var izrādīties ļoti efektīvs, tomēr vienīgi tajā gadījumā, ja šo sistēmu stingri pārvalda un par emisijas kvotu nosaka tādu cenu, kas ievērojami pārsniedz papildizmaksas, kuras rada oglekļa dioksīda emisijas mazināšanas pasākumi. Ja Komisija neizstrādās skaidrus noteikumus par izsoļu kārtību un mērogu, kā arī par tajās iegūto ienākumu pienācīgu izmantošanu un ja tā neveiks uzraudzības funkciju, potenciālie ieguldītāji pārāk lielu neskaidrību dēļ varētu sliekties uz nogaidošu nostāju.

5.3

Kopīga CO2 transportēšanas un uzglabāšanas infrastruktūra Eiropā patiesi būtiski atvieglotu vērienīgu CCS ieviešanu visā Eiropā. Dažas dalībvalstis, iespējams, nevar uzbūvēt pašas savus uzglabāšanas kompleksus (7). Iespēju robežās jāizmanto esošā infrastruktūra, kas vairs netiek izmantota, vai arī jāintegrē jaunās iekārtas citā infrastruktūrā. Tā kā transportēšana ir nozīmīga, EESK ieteiktu lietot akronīmu CCTS (Carbon Capture Transport and Storage — oglekļa uztveršana, transportēšana un uzglabāšana), lai īpaši ņemtu vērā transportēšanu, kaut arī akronīms CCS ir jau zināms un atzīts visā pasaulē.