ISSN 1725-5201

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 27

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

52. sējums
2009. gada 3. februāris


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

III   Sagatavošanā esoši tiesību akti

 

EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA

 

446. plenārā sesija, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā

2009/C 027/01

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, kas attiecas uz tipa apstiprinājumu ar ūdeņradi darbināmiem mehāniskiem transportlīdzekļiem un ar ko groza Direktīvu 2007/46/EKCOM(2007) 593 galīgā redakcija — 2007/0214 (COD)

1

2009/C 027/02

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Dažādi politiski pasākumi, izņemot atbilstoša finansējuma piešķiršanu, kuru mērķis ir veicināt mazo un vidējo uzņēmumu izaugsmi un attīstībuv

7

2009/C 027/03

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Noturīgas un konkurētspējīgas Eiropas tūrisma nozares programmaCOM(2007) 621 galīgā redakcija

12

2009/C 027/04

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Baltā grāmata par ES hipotekāro kredītu tirgu integrācijuCOM(2007) 807 galīgā redakcija

18

2009/C 027/05

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Būvniecības nozares attīstība Eiropā

22

2009/C 027/06

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Attīstības tendences uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē Eiropā

26

2009/C 027/07

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kosmētikas līdzekļiem (pārstrādāta redakcija)COM(2008) 49 galīgā redakcija — 2008/0035 (COD)

34

2009/C 027/08

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2001/82/EK un Direktīvu 2001/83/EK attiecībā uz pārmaiņām zāļu tirdzniecības atļauju nosacījumosCOM(2008) 123 galīgā redakcija — 2008/0045 (COD)

39

2009/C 027/09

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinuma par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par vienkāršām spiedtvertnēm (kodificēta versija) COM(2008) 202 galīgā redakcija — 2008/0076 (COD).

41

2009/C 027/10

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Ceļā uz dzelzceļu tīklu, kurā prioritāte ir kravu pārvadājumiemCOM(2007) 608 galīgā redakcija

41

2009/C 027/11

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums par Eiropas ostu politikuCOM(2007) 616 galīgā redakcija

45

2009/C 027/12

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Autotransports — pašnodarbināto autovadītāju darba laiks

49

2009/C 027/13

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — Eiropas Energotehnoloģiju Stratēģiskais Plāns (ETS-Plāns).Ceļā uz zemas oglekļa emisijas nākotniCOM(2007) 723 galīgā redakcija

53

2009/C 027/14

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Klimata pārmaiņas un lauksaimniecība Eiropā

59

2009/C 027/15

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai pilnveidotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmuCOM(2008) 16 galīgā redakcija — 2008/0013 COD

66

2009/C 027/16

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadamCOM(2008) 17 galīgā redakcija — 2008/0014 (COD)

71

2009/C 027/17

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par ģeoloģisko oglekļa dioksīda uzglabāšanu un Padomes Direktīvu 85/337/EEK un 96/61/EK, Direktīvu 2000/60/EK, 2001/80/EK, 2004/35/EK, 2006/12/EK un Regulas (EK) Nr. 1013/2006 grozīšanuCOM(2008) 18 galīgā redakcija — 2008/0015 (COD)

75

2009/C 027/18

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izdara grozījumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem un bateriju un akumulatoru atkritumiem attiecībā uz 6. panta 2. punktu par bateriju un akumulatoru laišanu tirgūCOM(2008) 211 galīgā redakcija — 2008/0081 (COD)

81

2009/C 027/19

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Ar enerģiju nesaistīta kalnrūpniecība Eiropā

82

2009/C 027/20

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Minoritāšu integrācija — romi

88

2009/C 027/21

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Plašākai pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai trešo valstu valstspiederīgo integrācijas politikas veicināšanā Kopienas līmenī paredzēta foruma struktūras, organizācijas un darbības elementi

95

2009/C 027/22

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Jauna ES sociālās politikas rīcības programma

99

2009/C 027/23

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Padomes direktīvai par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkosCOM(2007) 637 galīgā redakcija — 2007/0228 (CNS)

108

2009/C 027/24

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Padomes direktīvai par apvienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu apvienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, kā arī par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīCOM(2007) 638 galīgā redakcija — 2007/0229 (CNS)

114

2009/C 027/25

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas radošuma un inovācijas gadu (2009)COM(2008) 159 galīgā redakcija — 2008/0064 (COD)

119

2009/C 027/26

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Labāka integrācija iekšējā tirgū kā galvenais faktors kohēzijas un izaugsmes nodrošināšanai salās

123

2009/C 027/27

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Uztvertās un faktiskās inflācijas atšķirību iemesli

129

2009/C 027/28

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Pilsoniskās sabiedrības loma ES pirmsiestāšanās palīdzības programmās Albānijas Republikā

140

2009/C 027/29

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Pilsoniskās sabiedrības organizāciju tīklu izveide Melnās jūras reģionā

144

2009/C 027/30

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Kā saskaņot valstu un Eiropas dimensiju, veidojot izpratni par Eiropu?

152

LV

 


III Sagatavošanā esoši tiesību akti

EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA

446. plenārā sesija, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā

3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/1


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, kas attiecas uz tipa apstiprinājumu ar ūdeņradi darbināmiem mehāniskiem transportlīdzekļiem un ar ko groza Direktīvu 2007/46/EK”

COM(2007) 593 galīgā redakcija — 2007/0214 (COD)

(2009/C 27/01)

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu 2007. gada 14. novembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par tipa apstiprinājumu ar ūdeņradi darbināmiem mehāniskiem transportlīdzekļiem un ar ko groza Direktīvu 2007/46/EK”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 11. jūnijā. Ziņotājs — Iozia kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. jūlijā, ar 117 balsīm par un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK apstiprina ierosinātās regulas (COM(2007) 593 galīgā redakcija) saturu un atzinīgi novērtē saskaņotu standartu noteikšanu, lai apstiprinātu ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu tipu Kopienas līmenī. Tā atbalsta izvēli, lai visās dalībvalstīs būtu spēkā vienota Kopienas procedūra, jo tas ir daudz vienkāršāk un ne tik apgrūtinoši kā 27 dažādas tipa apstiprinājuma sistēmas, kas ļautu notikt negodīgai konkurencei un veicinātu sadrumstalotību iekšējā tirgū.

1.2.

Šā pasākuma nozīmība ir skaidra: kaut arī pastāv cerības uz ievērojamu izaugsmi ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu tirdzniecībā, tiem nav tipa apstiprinājuma ne valsts, ne Eiropas līmenī. Ja atsevišķas dalībvalstis ir pieņēmušas pagaidu noteikumus, tad tie ievērojami atšķiras viens no otra.

1.3.

Regula ir jāapstiprina ātri, jo tā nodrošinās noteiktu kritēriju kopumu nozares uzņēmumiem, un tas nodrošinās lielākas investīcijas, kas nepieciešamas ar ūdeņradi saistītas tehnoloģijas attīstībai. EESK atbalstīja šo stratēģisko izvēli jaunākajos atzinumos par šo tēmu, norādot, ka neatkarīgi no nepārtrauktajiem ierobežojumiem, būs jārisina ar ūdeņradi saistītās problēmas nākotnē.

1.4.

Šo Kopienas saskaņošanas standartu izveide ir arī svarīgs elements lietotāju drošības garantēšanai. Uzticības veidošana ir ārkārtīgi svarīga, ņemot vērā paredzamo šīs tehnoloģijas izmantojuma pieaugumu. Saskaņā ar Komisijas prognozēm līdz 2020. gadam ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu skaitam vajadzētu sasniegt vienu miljonu.

1.5.

Svarīgs piemērs, kas apstiprina šā mērķa pamatotību un reālu iespēju to sasniegt, ir pastāvīgi pieaugošais taksometru ar hibrīdu degvielas padeves sistēmu daudzums Ņujorkas ielās, kur pozitīva pilsētvides politika apvieno vides aizsardzību ar tirgus likumiem. Tas skaidri parāda, ka mākslīgas barjeras celšana šādas tehnoloģijas attīstībai bieži slēpj savtīgas intereses.

1.6.

Šā mērķa sasniegšana ir ļoti svarīga, jo vienīgi, pieņemot izšķirošu lēmumu par fosilā kurināmā aizstāšanu, varēs turpināt rīkoties saskaņā ar ES ilgtspējīgas attīstības politiku un cīņu pret klimata pārmaiņām. Šo mērķi var sasniegt, pamazām pārejot pie ūdeņraža, otrās paaudzes biodegvielas un citu atjaunojamo kurināmo izmantošanas.

1.7.

Lai varētu sniegt nopietnu atbalstu, šīs ilgtermiņa stratēģijas prasībās būs iekļauti īpaši pasākumi tehnoloģisko pētījumu jomā. Tādēļ EESK aicina īstenot mērķtiecīgas pētniecības programmas, sākot ar ātru COM(2007) 571 ierosinātās regulas apstiprināšanu, kas paredz kopīgas tehnoloģijas iniciatīvas (KTI) izveidi, kuras pamatā ir kurināmā elementu un ūdeņraža kopuzņēmums (1). Komiteja atzinīgi vērtē un uzskata par lietderīgām pētījumu programmas, kuru mērķis ir atrast jaunus veidus, kā ražot un izmantot ūdeņradi. Tā pievienojas uzņēmēju un to pētniecības iestāžu, kas aktīvi darbojas ūdeņraža nozarē, aicinājumam Padomei un Parlamentam paātrināt vajadzīgo ierosinājumu apstiprināšanu.

1.8.

EESK mudina Komisiju sākt darbu pie jaunā tīkla pārklājuma sadales jautājuma pārbaudes, jo droša un efektīva uzglabāšana un atbilstīga sadales sistēma ir galvenais elements ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu izplatīšanai.

1.9.

Sākotnējo rīcību vajadzētu koncentrēt uz sašķidrinātās naftas gāzes un metāna izplatīšanu visā Kopienā, jo daudzās ES valstīs tie ir retums vai arī nav nemaz, bet tie piedāvā visātrāko veidu un reālu cerību, kā samazināt atkarību no degvielām, kuru pamatā ir ogleklis. Šāds aizsākums uzglabāšanas un izplatīšanas jomā sekmēs jaunāku, drošāku un efektīvāku tehnoloģiju, kas tuvākajā nākotnē varētu atvieglot gāzu maisījuma un ūdeņraža piegādes vidējo posmu, līdz notiks pilnīga pāreja uz ūdeņraža izplatīšanu.

1.10.

Ir jāveic pasākumi, lai atjaunotu potenciālo lietotāju uzticību un izkliedētu šaubas, kuras joprojām saistītas ar ūdeņraža izmantošanu. Ir jāplāno plašas informācijas programmas ar skaidri noteiktu vēstījumu, lai pārliecinātu sabiedrību, ka šī tehnoloģija jau ir sasniegusi parasto transportlīdzekļu pašreizējo drošības līmeni.

1.11.

EESK piekrīt, ka vispiemērotākais izmantojamais juridiskais instruments ir regula, jo tā nozares ražotājiem nosaka līmeni, kurā jādarbojas, nodrošinot, ka standarti, kas tajā ir noteikti, tiek ieviesti vienlaicīgi visās dalībvalstīs.

1.12.

EESK apstiprina ierosinājumu sagatavot un ieviest pamatstandartus, veicot komitejas procedūru. Tā atzinīgi novērtē arī vienošanās par pārejas periodu attiecībā uz visu standartu pilnīgu piemērošanu; tas, atkarībā no sarežģītības, varētu būt vajadzīgs ražotājiem.

1.13.

EESK atzinīgi novērtē Eiropas klātbūtni Globālajā koordinācijas grupā (GKG), kura cenšas izveidot tipa apstiprināšanas standartus pasaules līmenī, un uzskata, ka Eiropas iesaistīšanās ir svarīga. Tomēr tā uzsver arī to, ka centieni rast vienošanos pasaules līmenī nedrīkst kavēt Eiropas likumdošanas procedūru. Tā kā Eiropai ir pašai savs juridiskais instruments un pieredze Kopienas standartu piemērošanā, tas stiprinās Eiropas klātbūtni visās pasaules organizācijās un nodrošinās to, lai starptautisko noteikumu izveide ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu jomā būtu kas vairāk, nekā tikai vērā ņemama atsauce.

1.14.

Pieredze, kas gūta no tā, ka pastāv likumdošana Kopienas līmenī, un pašreiz notiekošo tehnoloģijas pētījumu nozīmīgie rezultāti varētu palīdzēt veicināt to uzņēmumu konkurētspēju, kuri jau darbojas automobiļu nozarē, ar nosacījumu, ka lielākā daļa nākotnes tirgus ir balstīta uz jaunas tehnoloģijas un kurināmā.

1.15.

EESK uzskata, ka tam visam ir vajadzīgi drosmīgi un savlaicīgi lēmumi, kā arī tālredzīgs stratēģisks redzējums, kas vērsts uz nākotnes scenāriju, kurā ar laiku ūdeņradim būs lielākā un noteicošā loma.

1.16

EESK aicina Komisiju pārskatīt priekšlikumu marķēt ar ūdeņradi darbināmus transportlīdzekļus, tādējādi tos diskriminējot, norādot to “bīstamību”, kaut arī to drošības testu rezultāti ir līdzvērtīgi ar citu degvielu darbināmu transportlīdzekļu testiem. EESK par piemērotāku alternatīvu šādam marķējumam uzskata iespēju norādīt degvielas tipu visiem transportlīdzekļiem, padarot tos skaidri atpazīstamus.

1.17

Apstākļos, kad nav ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu izplatīšanas tīkla, EESK iesaka ieviest tipa apstiprinājumu maziem riforminga blokiem ūdeņraža pārstrādei no metāna (nelielas energoražotnes vai līdzīgas iekārtas). Tas iezīmētu pirmo reālo soli ceļā uz ūdeņraža pieprasījumu jau drīzumā, kamēr galīgais mērķis varētu būt ūdeņraža ražošana no atjaunojamiem resursiem vai biodrogām fotolīzes vai elektrolīzes procesā, lietojot no atjaunojamiem avotiem iegūtu elektroenerģiju.

2.   Ievads

2.1.

Apspriežamās regulas (COM (2007) 593 galīgā redakcija) izejas punkts ir tāds, ka nav nekādu Eiropas standartu, kuri regulētu ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu tipa apstiprinājumu, lai gan prognozes liecina, ka šādu automobiļu tirgus pieaugs.

2.2.

Tāpat nav arī noteikumu, kas šo nozari regulētu atsevišķās ES dalībvalstīs.

Nevienā no pašreizējiem tiesību aktiem, kas regulē transportlīdzekļa tipa apstiprinājumu, nav iekļauti nekādi vispārīgi standarti ar ūdeņradi darbināmiem transportlīdzekļiem daļēji tāpēc, ka tie ļoti atšķiras no automobiļiem, kuri darbojas ar tradicionālo degvielu.

2.3.

Dažas dalībvalstis ir pieņēmušas pagaidu noteikumus, kuri ievērojami atšķiras cits no cita. Ja šāda situācija turpināsies, tipa apstiprināšanas procedūras, kas attīstās atsevišķās dalībvalstīs, atšķirsies. Rezultātā iekšējais tirgus neizbēgami tiks sadrumstalots un tiks izkropļoti konkurences noteikumi. Tādējādi samazināsies šīs tehnoloģijas reālās iespējas ievērojami veicināt vides uzlabošanu.

2.4.

Tādēļ šis regulas projekts paredzēts, lai nodrošinātu pareizu iekšējā tirgus darbību un novērstu transportlīdzekļu apriti atsevišķās dalībvalstīs saskaņā ar atšķirīgiem tipa apstiprināšanas standartiem, kas izraisītu neatbilstību starp atsevišķām procedūrām un veicinātu mākslīgus šķēršļus tirdzniecībai Eiropā.

2.5.

Tādējādi ūdeņraža tehnoloģija un ar to saistītās iniciatīvas drīzāk tiktu traucētas, nekā veicinātas, lai gan šī ir viena no ievērojamākajām pieejamajām alternatīvām fosilajai degvielai, kas joprojām veido 98 % no sabiedriskā un privātā transporta un 50 % no primārās enerģijas avotiem, un šis skaitlis var pieaugt līdz 73 %, ja vien netiks pieņemts skaidrs lēmums veikt izmaiņas.

2.6.

Šī regula kopā ar lielām nozares pētniecības programmām, kas iekļautas Septītajā pamatprogrammā, ir svarīgs solis pretī iespējai sagatavot ūdeņraža izmantošanu līdz drošam līmenim, kas panākts, izmantojot tradicionālo tehnoloģiju, un var veicināt potenciālo lietotāju atbalstu.

2.7.

Saskaņoti standarti Kopienas līmenī ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu tipa apstiprināšanai neapšaubāmi būs izšķirošs solis uz to, lai nostiprinātu lietotāju pārliecību par drošību. Veicināt iedzīvotāju uzticību ūdeņraža lietošanai ir ļoti svarīgi, ja ir jāpastiprina to automobiļu laišana tirgū, kuri izmanto alternatīvu degvielu ar zemu siltumnīcas efektu izraisošas gāzes emisijas daudzumu — tas ir svarīgi, lai varētu aizsargāt vidi pareizi un praktiski.

3.   Komisijas priekšlikums

3.1.

Regulas projekta mērķis ir noteikt ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu tipa apstiprinājuma standartus, kas būtu spēkā visā ES.

3.2.

Ar to tiek grozīta Pamatdirektīva 2007/46/EK, iekļaujot M1-M2-M3 un N1-N2-N3 (2) kategorijas ar ūdeņradi darbināmus transportlīdzekļus visās EK automobiļu tipa apstiprinājuma procedūrās un iekļaujot ar ūdeņradi darbināmus transportlīdzekļus visās ar tipa apstiprinājumu saistītās direktīvās un regulās.

3.3.

Ierosinājuma juridiskais pamats ir Līguma 95. pants.

Ierosinājumā pilnībā ievērots subsidiaritātes princips, jo politiskos mērķus, kas pieņemti Kopienas līmenī, dalībvalstis nevar sasniegt individuāli. Turklāt procedūra novērš šķēršļu veidošanos vienotajā tirgū.

Tajā saglabāts arī proporcionalitātes princips, kura mērķis ir vienotā tirgus vienmērīga, nepārtraukta darbība un augsts sabiedrības drošības un vides aizsardzības līmenis.

3.4.

Komisija ierosina izmantot regulu, jo tas nodrošinās noteikumu stāšanos spēkā visās dalībvalstīs, un tajā pašā laikā nebūs jāgaida, līdz tie tiks ieviesti valsts likumdošanā. Tādā veidā varēs arī izvairīties no tipa apstiprināšanas standartu pieņemšanas kavēšanās un novērst risku, ka noteikumi to iestrādāšanas laikā varētu ievērojami mainīties.

3.5.

Ierosinājums ir ticis kārtīgi pārbaudīts, konsultējoties ar visām ieinteresētajām pusēm. Sākot ar “Ūdeņraža darba grupu”, pētījumā iesaistījās valstu pārvaldes iestādes, automobiļu ražotāji, automobiļu rezerves daļu piegādātāji un rūpniecības asociācijas.

3.6.

Četras tēmas, kas tika apskatītas, bija šādas:

nemainīt politiku, t. i., esošās situācijas saglabāšana;

tiesību akti dalībvalstu līmenī;

tiesību akti Eiropas Savienības līmenī;

nenormatīva pieeja, t. i., pašregulācija.

3.7.

Tika iecelts konsultants, kas apkopoja atbildes par drošību, tehnoloģiju un dažādu iespēju relatīvās izmaksas. Rezultātus izvērtēja lielākie automobiļu nozares uzņēmumi, kuri strādā ar ūdeņraža tehnoloģiju.

3.8.

No šā plašā konsultāciju procesa ir skaidrs, ka labākais rīcības plāns būtu likumdošana Kopienas līmenī, kas izveidotu tipa apstiprināšanas procedūru visiem ar ūdeņradi darbināmiem transportlīdzekļiem.

3.9.

Lai pamatotu šo izvēli, Komisija piedāvāja pētījumu (3), kas pārliecina, ka Eiropas tipa strikta apstiprināšanas process ir vienkāršākais un lētākais veids, ņemot vērā to, cik teorētiski varētu izmaksāt 27 dažādi tipa apstiprināšanas standarti katrā atsevišķā dalībvalstī.

3.10.

Konsultanta novērtējums tika iesniegts Komisijai, kura izveidoja šo ierosinājumu, pamatojoties uz iepriekšējām konsultācijām, tādā veidā uzsākot institucionālu procesu.

3.11.

Komisija uzskata, ka standarti, kas būs noteikti šajā regulā, piedāvās ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu lietotājiem vajadzīgās garantijas attiecībā uz drošību un sniegs ievērojamu labumu vides aizsardzībai.

3.12.

Galamērķis ir tāds, ka 36 mēnešus pēc regulas stāšanās spēkā, ūdeņraža sistēmām, visām sastāvdaļām, kas ir kontaktā ar ūdeņradi, un izmantotajiem materiāliem, ir pilnībā jāatbilst šajā regulā noteiktajiem standartiem.

4.   Uzklausīšanas sanāksme

4.1.

Uzklausīšanas sanāksmē, kurā piedalās Komisijas pārstāvji, zinātnieki, ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu izstrādē iesaistītu ražotāju pārstāvji, Eiropas apvienības, patērētāji un kurināmā elementa ražotāji, izskanēja vērtīgas idejas un informācija par pēdējiem tehnoloģijas sasniegumiem.

4.2.

Tajā uzsvēra sabiedrības informētības un atsevišķu pasākumu nozīmīgumu, piemēram, vairākus gadus Romā notiekošais (H2 Roma) pasākums, kurā sabiedrību iepazīstina ar ražotājiem, demonstrē tehnoloģijas izstrādi un vairo izpratni par tehnoloģiju, ko vairums iedzīvotāju līdz šim uzskatījuši par bīstamu. Klātesošie bija ieinteresēti EESK — kultūras vidutājas — lomā.

4.3.

Gan ražotāji, gan patērētāji uzsvēra, ka ir vajadzīga liela paļāvība par šo transportlīdzekļu drošumu, par glabāšanas un izplatīšanas iespējām, kā arī par ūdeņraža resursiem. Pētījumiem būtu nepieciešams lielāks atbalsts. Viņi atzinīgi vērtēja nesenās Eiropas ierosmes veicināt kurināmo elementu, lemjot par finansējumu kopīgas tehnoloģijas iniciatīvai.

4.4.

Neatkarīgi testi ir parādījuši, ka ar ūdeņradi darbināmie transportlīdzekļi bez uzpildīšanas jau var nobraukt līdz pat 600 km. Nākamās pārbaudes tiek gatavotas.

4.5

Kā parādīja noklausīšanās, ar ūdeņradi darbināmi transportlīdzekļi pašlaik ir tehnoloģiska realitāte. Tomēr pietrūkst ekonomisko un sociālo nosacījumu, lai tos varētu tirgot. Tipa apstiprinājuma regulējums novērsīs sākotnējos šķēršļus.

5.   Vispārējas piezīmes

5.1.

EESK apstiprina šīs regulas saturu un atzinīgi novērtē saskaņotu standartu noteikšanu ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu tipa apstiprinājumam Kopienas līmenī. Tas ir solis uz priekšu, jo šā brīža situācijā likumdošanas trūkums izkropļo konkurenci un sadrumstalo iekšējo tirgu. Ir svarīgi, lai regulu apstiprinātu ātri arī drošības un vides aizsardzības apsvērumu dēļ.

5.2.

EESK atzīst, ka noteikta modeļa trūkums neizbēgami attur vajadzīgās nozīmīgās investīcijas tehnoloģijas attīstībai, lai ūdeņradi varētu izmantot kā degvielu nākotnes automobiļos.

5.3.

Regula varētu būt saskaņā ar ES ilgtspējīgas attīstības politiku un cīņu pret klimata izmaiņām, kas ir pamatā Komitejas iniciatīvām un ir nozīmīgs atbalsts Lisabonas stratēģijas pamatmērķiem.

5.4.

EESK ir pārliecināta — ja vien ar ūdeņradi darbināmi transportlīdzekļi neattīstīsies ļoti ātri un plašā mērogā un fosilā degviela pamazām netiks aizvietota, vides ieguvumi būs ļoti ierobežoti un tādējādi nenozīmīgi. Tā apgalvo, ka ūdeņraža, otrās paaudzes biodegvielas un citu atjaunojamo degvielu izmantošana varētu padarīt iespējamu vides ilgtspēju un veidotu nopietnu pamatu cīņā pret klimata pārmaiņām.

5.5.

EESK apgalvo, ka ejamais ceļš, lai mainītu pašreizējo tendenci, — kad enerģijas pieprasījums, pirmkārt, tiek apmierināts ar fosilo degvielu, kas šobrīd veido 85–90 % no pasaules enerģijas piegādes, — veicinās ūdeņraža izmantošanu un pētījumus ūdeņraža un kurināmā elementu jomā. Visos nākotnes iespēju pētījumos ir jāņem vērā fakts, ka turpmākā fosilās degvielas izmantošana būs saistīta ar tās trūkumu un nepārtrauktu cenu pieaugumu.

5.6.

EESK nesen pieņemtajā atzinumā (4) pilnībā atbalstīja Komisijas ierosinājumu (COM(2007) 571 galīgā redakcija) piešķirt aptuveni EUR 470 miljonus kopīgai tehnoloģijas iniciatīvai (KTI) “degvielas elementiem un ūdeņradim”, kas ļaus Komisijai, dalībvalstīm un rūpniecībai ieguldīt dažādus resursus plašā pētniecības iniciatīvā, lai uzsāktu programmas, kuru mērķis būtu stratēģiskās diversifikācijas un enerģijas nākotnes pieejamības nozares.

5.7.

Nākamajā atzinumā par enerģijas maisījumu transportā (5) EESK “uzskata, ka ievērojams finansējuma palielinājums pētniecībai ūdeņraža ražošanas un lietošanas jomā (…) būtu ļoti svarīgs” un “no to uzņēmējdarbības un pētniecības centru puses, kas aktīvi darbojas ūdeņraža izmantošanā, aicina Padomi un Parlamentu paātrināt ierosinājuma apstiprināšanas procesu”.

5.8.

Kurināmā elementi ir enerģijas pārveidotāji, kas ievērojami samazina siltumnīcas efektu izraisošu gāzu un citu piesārņojuma elementu rašanos. Attiecībā uz biomasas apstrādi EESK šajā pašā atzinumā uzmanīgi aplūko jaunākos sasniegumus jauna kurināmā elementu katalizatora izstrādē, kas ir ļoti daudzsološa tehnoloģija tīras enerģijas piegādei transportlīdzekļiem.

5.9.

Uzsverot, ka ūdeņraža izmantošana, pamazām aizvietojot fosilo degvielu, ir vajadzīga un vēlama, Komiteja norāda, ka mērķi ieviest ar ūdeņradi darbināmus transportlīdzekļus apritē nevar sasniegt bez ievērojamām investīcijām visās ar to saistītajās pētniecības jomās. Šā iemesla dēļ EESK vēlētos redzēt pētniecības programmas ar mērķi saliedēt šo stratēģiju.

5.10.

Komiteja uzskata, ka, lai gan šā procesa lielās izmaksas ir problēma, tehnoloģijas attīstībai šajā jomā nedrīkst ļaut kļūt lēnākai. Tā cieši uzrauga visas programmas, kuru mērķis ir meklēt jaunus ekoloģiski draudzīgus veidus, kā ražot ūdeņradi, ņemot vērā, ka esošās metodes, kur 90 % ūdeņraža tiek iegūti no metāna, pamatā ir enerģijas avots, kura daudzums ir ievērojams, taču ne bezgalīgs.

5.11.

EESK uzsver, ka, izvērtējot katras tehnoloģijas attīstības izmaksas, lielākās nepieciešamās summas būtu jāvērtē ne tikai saistībā ar plašo privāto transportlīdzekļu nozari, bet arī no stratēģiskas, uz nākotni vērstas perspektīvas, ņemot vērā nākotnes ieguvumus, kas varētu rasties, plašāk izmantojot ūdeņradi, piemēram, sabiedriskajam un privātajam transportam, kravas transportam, vilcieniem un ūdens transportam, pēc iespējas vairāk izmantojot ūdeņradi elektrostacijās, lai gan tā ir vēl tālāka perspektīva.

5.12.

EESK ir pilnīgi pārliecināta, ka tad, ja šīs lielās pētniecības programmas attīstīsies vēlamajā veidā un saņems vajadzīgo politisko un finanšu atbalstu no visām ieinteresētajām pusēm, ir ļoti liela iespēja samērā ātri uz ceļiem ieraudzīt daļēji vai pilnībā ar ūdeņradi darbināmus transportlīdzekļus.

5.13.

Konkrēts šīs pozitīvās tendences piemērs ir pastāvīgi pieaugošais taksometru ar hibrīdu degvielas padeves sistēmu daudzums Ņujorkas ielās, kur pozitīva pilsētvides politika apvieno vides aizsardzību ar tirgus likumiem. Tas skaidri parāda, ka mākslīgas barjeras celšana šādas tehnoloģijas attīstībai bieži slēpj savtīgas intereses.

5.14.

Visos atzinumos par šo tēmu EESK ir atbalstījusi izvēli izmantot ūdeņradi, kas neatkarīgi no šobrīd zināmajiem ierobežojumiem ir nākotnes izaicinājums. Komiteja cieši uzrauga nesen ieplānotās iniciatīvas, kas izmanto dažādas ražošanas un piegādes tehnoloģijas, un veido pamatu ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu izmantošanai nākotnē.

5.15.

Tādēļ EESK vēlas vēlreiz mudināt Komisiju pārbaudīt alternatīvas degvielas izplatības tīkla pārklājuma jautājumu, sākot ar saspiestu dabasgāzi, kas Eiropā ir izplatīta nelielā mērogā dažās dalībvalstīs, bet citās tās nav nemaz, ar dažiem pozitīviem izņēmumiem, tostarp Poliju.

5.16.

Uzglabāšanas un izplatības joma ir konkrēts mērķtiecīgu pētījumu piemērs šajā nozarē. Inovatīvas tehnoloģijas nepieciešamība gāzes sadales jomā ir fundamentāls un ļoti nozīmīgs jautājums jauno transportlīdzekļu izplatīšanas ziņā — gan dažādu gāzu iespējamā maisījuma pārejas fāzē, gan saistībā ar galīgo mērķi panākt ūdeņraža degvielas izmantošanu.

5.17.

Vēl efektīvākas un drošākas sadales sistēmas ir ļoti nepieciešamas, izmantojot pieredzi, kas iegūta divās rūpnīcās, kas šobrīd darbojas Eiropā — Mantovā (Itālijā) un Minhenē (Vācijā) — un kas virza pētījumus pretī aizvien modernākām sistēmām, kuras vērstas uz augstu drošības un vides aizsardzības standartu sasniegšanu.

5.18.

Šo iemeslu dēļ EESK uzskata, ka augsta drošības un efektivitātes līmeņa sasniegšana gāzveida kurināmā glabāšanā un sadalē šajā fāzē ir ļoti svarīga, un tādēļ ir nepieciešama plaša sašķidrinātās naftas gāzes un metāna rūpnīcu izplatīšanas programma visā Eiropā. Tas ir mērķis, kas steidzami jāīsteno, ja runa ir par atkarības samazināšanu no kurināmā, kas ir uz oglekļa bāzes, kā pārejas fāzi pirms ūdeņraža izplatīšanas galīgā posma. Tehnoloģijas, kas nepieciešamas gāzes un ūdeņraža uzglabāšanai un sadalei, ir ļoti līdzīgas, un tāpēc pirmo attīstība neizbēgami veicinās arī ūdeņraža attīstību.

5.19.

EESK apzinās, ka ūdeņraža lietošana joprojām rada problēmas, ja runa ir par izmaksām un atsevišķu elementu drošību. Vairākās valstīs veiktie detalizētie testi liecina, ka agrāk atklātās nepilnības iespējams pilnībā pārvarēt, nodrošinot ūdeņraža lietošanas drošību tajā pašā līmenī kā ierastajai tehnoloģijai. Šā mērķa sasniegšana un lielu informācijai paredzētu programmu uzsākšana varētu palīdzēt veidot nākotnes lietotāju uzticību, kas ir ļoti svarīga šīs tehnoloģijas izmantošanas pilnīgai uzsākšanai.

5.20.

Šā iemesla dēļ ir ļoti svarīgi, lai šo uz ūdeņradi balstīto stratēģiju papildinātu informatīva programma, lai tādējādi risinātu un pārvarētu to potenciālo lietotāju šā brīža šaubas, kuri uzskata ūdeņradi par augsta riska produktu.

5.21.

Pareizi izplatītai informatīvajai programmai ir jāietver skaidrs ziņojums — ūdeņraža tehnoloģija jau ir sasniegusi tradicionālo transportlīdzekļu pašreizējo drošības līmeni, arī ceļu satiksmes negadījumos. Tas ir svarīgi, lai Komisija paredzējums, ka līdz 2020. gadam uz Kopienas ceļiem būs 1 miljons transportlīdzekļu (Ietekmes novērtējums, 34. lpp), būtu ticams.

5.22.

Šī regula, kas Kopienas līmenī nosaka saskaņotus standartus ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu tipa apstiprinājumam, ir pirmais solis ceļā uz šādas saskaņas veidošanu. Būtisku iemeslu dēļ ir jāuzsver, ka šīs degvielas izmantošanai ir ļoti liela nozīme vides aizsardzībā, jo tā nerada ne siltumnīcas efektu izraisošu gāzi, ne piesārņojumu, kura pamatā ir ogleklis.

5.23.

EESK piekrīt regulas izvēlei kā priekšlikuma juridiskajam instrumentam, jo tā rada darba lauku nozares ražotājiem, jo visi standarti, kas tajā iekļauti, tiek nekavējoties piemēroti visās dalībvalstīs.

5.24.

EESK apstiprina ierosinājumu sagatavot un ieviest pamatstandartus, veicot komitejas procedūru. Tā atzinīgi novērtē arī vienošanās par pārejas periodu; tas atspoguļo tehnoloģijas sarežģītību, kas ražotājiem reizēm būs jāpiemēro.

5.25.

EESK atbalsta un uzskata par svarīgu Eiropas piedalīšanos kopā ar Japānu un ASV Globālajā koordinācijas grupā (GKG), kuras mērķis ir apstiprināt visai pasaulei kopīgu ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu tipa apstiprināšanas procedūru.

5.26.

Tomēr risinājuma meklēšana šajā līmenī nedrīkst kavēt Kopienas likumdošanas procesu, jo laiks, kas vajadzīgs, lai panāktu vienošanos pasaules mērogā, ir ilgāks nekā šīs regulas termiņš. Tiešām, tiklīdz ES būs īpašs likumdošanas instruments un sava īstenošanas pieredze, tai būs lielāka ietekme GKG un tā varēs novērst centienus pieņemt noteikumus, kuru pamatā būtu tikai šobrīd pieejamā pieredze, piemēram, Japānas pieredze.

5.27.

Nopietna Eiropas klātbūtne pasaules lēmumu pieņemšanas organizācijās ir svarīga arī tamdēļ, lai saglabātu lielāko transportlīdzekļu ražotāju, kuri darbojas Eiropas līmenī, augsto konkurētspēju, ko nedrīkst zaudēt līdz ar attīstību tirgū, kurā svarīga ir spēcīga, savlaicīga un uz modernas tehnoloģijas balstīta klātbūtne, lai nākotnē iegūtu lielāko tirgus daļu.

5.28.

Lai gan tipa apstiprinājums ir tikai viens rādītājs vispārējā procesā, tas ir nozīmīgs solis ceļā uz alternatīvu degvielu pieejamību, kas var atbrīvot Eiropu no fosilā kurināmā atkarības un sniegt lielus ieguvumus apkārtējai videi, gatavojot mūs laikam, kad agrāk vai vēlāk šis resurss lēnām, bet noteikti beigsies.

5.29.

Tam visam ir nepieciešami drosmīgi lēmumi un ilgtermiņa stratēģiska perspektīva, kuras mērķis ir gan šā brīža, gan nākotnes scenārijs, kurā ūdeņradim ir atvēlēta galvenā loma.

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  OV C 204, 9.8.2008., 19. lpp.

(2)  

M1 automobiļi izstrādāti pasažieru transportam, maksimāli ar astoņiem sēdekļiem, neskaitot vadītāja sēdekli.

M2 automobiļi izstrādāti pasažieru transportam, ar vairāk nekā astoņiem sēdekļiem, neskaitot vadītāja sēdekli un svaru ne lielāku par 5 tonnām.

M3 automobiļi izstrādāti pasažieru transportam, ar vairāk nekā astoņiem sēdekļiem, neskaitot vadītāja sēdekli un svaru, kas lielāks par 5 tonnām.

N1 automobiļi izstrādāti preču transportam, ar svaru, kas nav lielāks par 3,5 tonnām.

N2 automobiļi izstrādāti preču transportam, ar svaru, kas ir lielāks par 3,5 tonnām, bet ne lielāks par 12 tonnām.

N3 automobiļi izstrādāti preču transportam, ar svaru, kas ir lielāks par 12 tonnām.

(3)  TRL Ltd.: Komisijas konsultants tehniskos un zinātniskos jautājumos.

(4)  OV C 204, 9.8.2008., 19. lpp.

(5)  CESE 1104/2007 (TEN/297), 1.4. punkts. Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/7


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Dažādi politiski pasākumi, izņemot atbilstoša finansējuma piešķiršanu, kuru mērķis ir veicināt mazo un vidējo uzņēmumu izaugsmi un attīstībuv”

(2009/C 27/02)

Ekonomikas ministrs Andrej VIZJAK kgs 2007. gada 20. septembrī nākamās prezidentvalsts Slovēnijas vārdā aicināja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Dažādi politiski pasākumi, izņemot finansējuma piešķiršanu, kuru mērķis ir veicināt mazo un vidējo uzņēmumu izaugsmi un attīstību”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 11. jūnijā. Ziņotājs — Cappellini kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlijā sēdē), ar 122 balsīm par un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK uzskata, ka Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts (EMUA), kuru tā vairākkārt rosinājusi izstrādāt, ļaus atjaunināt Eiropas Mazo uzņēmumu hartu un ievērojami veicināt mazo uzņēmumu potenciālu, kā arī pārbaudīt ES iestāžu un dalībvalstu patieso vēlmi apliecināt stingru un noturīgu MVU un mikrouzņēmumu atbalsta politiku.

1.2.

Šī politika jāīsteno ne tikai ekonomisko grūtību periodā, kad politiskās aprindas no jauna pievērš uzmanību MVU un mikrouzņēmumiem, lai palielinātu darba vietu skaitu un mazinātu bezdarba rādītājus; tai jākļūst par vispusīgu ilgtermiņa atbalsta politiku uzņēmumu konkurētspējas sekmēšanai.

1.3.

EESK ierosina desmit pamatpasākumus MVU atbalstam un to attīstības veicināšanai, nodrošinot to darbībai labvēlīgu vidi, kā arī Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akta atbalstam, lai tas nebūtu vienīgi politiska deklarācija, proti:

labi pārzināt dažādu Eiropas MVU kategoriju struktūru, to attīstību un vajadzības horizontālā un nozaru līmenī, ņemot vērā iekšējā tirgus vietējo, ārējo un pārrobežu aspektu, publicējot ikgadējos ziņojumus;

iekļaut MVU dimensiju visās Kopienas politikās un likumdošanas procesā;

īstenot administratīvās vienkāršošanas stratēģiju visos līmeņos un ieviest jaunu konsultāciju metodi ar dažādām MVU kategorijām un ar MVU pārstāvošajām starpnieku organizācijām;

nodrošināt, ka visos likumdošanas līmeņos ņemtas vērā dažādas MVU kategorijas, to vajadzības, un piemērots princips “Vispirms padomā par mazajiem uzņēmumiem”;

nodrošināt, ka tiesību aktos ņemti vērā četri pamatprincipi — vispusīgs ietekmes novērtējums, proporcionalitāte, “only once” princips, aizsardzība, tostarp ievērojami paplašinot SME Envoy (t.i., MVU pārstāvja) pilnvaras un izveidojot MVU ombudu iekšējam tirgum;

atbalstīt palīdzības un konsultāciju pasākumus, ko veic MVU pārstāvošās starpnieku organizācijas;

atsākt uzņēmumu sadarbības, uzņēmumu organizāciju apmaiņas programmas, kā arī izveidot MVU atbalsta dienestu tīklu;

īstenot pastāvīgu un paplašinātu politiku inovāciju veicināšanai mikrouzņēmumos;

vienkāršot un sekmēt MVU piekļuvi Eiropas Savienības programmām;

uzsākt uzņēmumu īpašumtiesību nodošanas — pārņemšanas atbalsta politikas īstenošanu.

1.4.

EESK aicina piemērot EMUA kā juridiski saistošu instrumentu visos līmeņos.

1.5.

Komiteja aicina ar EMUA palīdzību sekmēt MVU sociālo partneru dialogu, lai nodrošinātu vislabvēlīgākos darba apstākļus radošuma un inovācijas veicināšanai, īpašu uzmanību pievēršot darba drošības uzlabošanai un efektīvai riska analīzei.

2.   Izpētes atzinuma pamatojums

2.1.

Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) Eiropas Savienības ekonomikā ir būtiska nozīme, jo tie ir galvenais faktors, lai nodrošinātu izaugsmi un nodarbinātību ES līmenī un lai risinātu globalizācijas radītās jaunās problēmas. MVU atbalsta politikas īstenošanas no 2005. līdz 2007. gadam novērtējuma rezultāti liecina, ka, piemērojot principu “Vispirms padomā par mazajiem uzņēmumiem”, ir panākts ievērojams progress gan Kopienas, gan valstu līmenī.

2.2.

Eiropas Komisija norādīja uz nepieciešamību pilnībā izmantot MVU izaugsmes un darba vietu radīšanas potenciālu, kā arī to inovācijas kapacitāti. Šī nostāja atspoguļota 2007. gada 11. decembrī pieņemtajā ziņojumā par Lisabonas izaugsmes un nodarbinātības atjaunināto stratēģiju. Šajā sakarā tika ierosināts Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akta (EMUA) koncepts, kura galvenais mērķis būtu noteikt konkrētus principus un pasākumus Eiropas MVU vides attīstībai, pilnībā ievērojot to dažādību. Šo iniciatīvu atzinīgi novērtēja 2007. gada decembra Eiropadomes sanāksmē, savukārt Komisijas mērķis ir 2008. gada jūnijā nākt klajā ar priekšlikumu.

2.3.

Šajā sakarā jāatgādina, ka EESK nesen ir izstrādājusi vai pašreiz izstrādā vairākus citus atzinumus par MVU atbalsta politiku, tostarp:

“Attīstības tendences uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē Eiropā” (INT/412 — ziņotājs: Calleja kgs) (tiek izstrādāts),

“Pētniecības un attīstības programma MVU” (INT/379 — ziņotājs: Cappellini kgs),

“MVU politikas vidusposma pārskats” (INT/392 — ziņotājs: Burns kgs) (tiek izstrādāts),

“Starptautiskais publiskais iepirkums” (INT/394 — ziņotājs: Malosse kgs),

“Mikrokredīts” (INT/423 — ziņotājs: Pezzini kgs) (tiek izstrādāts).

2.4.

Padomes prezidentvalsts Slovēnija lūdz EESK sagatavot politiska rakstura ierosinājumus MVU izaugsmes veicināšanai. Tas nozīmē, ka EESK nav jāizstrādā jauns tehnisku pasākumu saraksts, kuru mērķis būtu MVU individuāla izaugsme, bet gan jāierosina strukturētāka politika un novatoriska pieeja MVU atbalsta jomā.

2.5.

Prezidentvalsts Slovēnija īpaši uzsver divas prioritātes:

a)

nodrošināt, lai visi MVU, neatkarīgi no to lieluma, darbības, nozares un ražošanas veida, spētu risināt būtiskās problēmas, ko radīs rūpniecības, klimata un demogrāfiskās pārmaiņas, kā arī risināt sociālās problēmas un jautājumus saistībā ar tirgu pārstrukturēšanu globalizācijas ietekmē, izmaiņām preču un pakalpojumu izplatīšanā, standartizācijā un sertifikācijā;

b)

nodrošināt, lai jautājumos, kas skar MVU darbību, tie būtu cieši iesaistīti politiskās izvēles, darbības prioritāšu noteikšanas un likumdošanas lēmumu pieņemšanas procesos visos līmeņos.

2.6.

Prezidentvalsts Slovēnija lūdz EESK sagatavot atzinumu saistībā ar Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akta projekta izstrādi.

3.   Vispārējas piezīmes

3.1.

EESK iepriekšējos atzinumos minēts, ka MVU atbalsta jomā panākts ievērojams progress, īpaši attiecībā uz piekļuvi finansējumam un administratīvo vienkāršošanu. Komiteja ar gandarījumu atzīmē, ka Eiropas iestādes būtiski mainījušas nostāju par labu mazajiem uzņēmumiem, un pauž cerību, ka šādu nostāju nepamato vienīgi pašreizējie sarežģītie ekonomiskie un sociālie apstākļi. Lai arī minētie panākumi ir nenoliedzami, tomēr pēdējos gados īstenotajām politikām raksturīgas vairākas nepilnības.

3.2.

EESK uzskata, ka Eiropas Mazo uzņēmumu harta nav sasniegusi tās stratēģiskos mērķus, jo tā nav juridiski saistoša un tā drīzāk ir palikusi vienkāršas politiskas deklarācijas līmenī. Jāpastiprina hartas īstenošana gan dalībvalstu, gan reģionālajā līmenī, kā arī jāatsāk ikgadējo novērtējumu un ieteikumu sniegšana dalībvalstīm.

3.3.

Turklāt bieži tiek minēts, ka sadarbību ar dažādu kategoriju MVU var ievērojami uzlabot; EESK uzskata, ka Eiropas, valstu un reģionālajā līmenī ir jāiedibina jauna dialoga kultūra, kas ļautu nostiprināt un oficiālā līmenī īstenot sadarbību starp iestādēm un starpnieku organizācijām, kas pārstāv dažādas MVU kategorijas.

4.   Īpašas piezīmes

4.1.   Radīt jaunu, MVU attīstībai labvēlīgu vidi

Ņemot vērā pašreizējo situāciju, būtiskās problēmas, kas būs jārisina MVU, gan arī nepieciešamību efektīvi īstenot 2008. gada pavasara Eiropadomes sanāksmē pieņemto Lisabonas atjaunināto stratēģiju un sniegt atbalstu Komisijas ierosmēm MVU konkurētspējas uzlabošanai, EESK pilnībā atbalsta prezidentvalsts centienus īstenot novatorisku MVU atbalsta politiku, kuras pamatā būtu EMUA.

4.2.   Eiropas projekts MVU un mikrouzņēmumu atbalstam

EESK iesaka Kopienas iestādēm turpmāk neorientēties vienīgi uz strauji augošiem uzņēmumiem, starptautisko nostāju un dažādiem izcilības principiem, kā rezultātā netiek izmantotas priekšrocības, ko no Kopienas pasākumiem varētu gūt miljoniem mazo uzņēmumu, kas nodrošina vērtības, inovāciju, darba vietas un stabilitāti reģionos. Komiteja aicina visu līmeņu valsts iestādes atjaunināt MVU atbalsta politiku, īstenojot Eiropas mēroga projektu, kurā apvienots vidējo, mazo un mikrouzņēmumu saimnieciskais potenciāls, lai nodrošinātu Eiropas Savienībai nepieciešamo izaugsmi un darba vietas. Šim projektam ir arī jāveicina un jānostiprina dialogs ar sociālajiem un ekonomiskajiem partneriem, un MVU pārstāvošajām organizācijām par jaunām, nozīmīgām Kopienā risināmām problēmām (klimata un demogrāfiskās pārmaiņas, imigrācija, vide, enerģētika u.c.), kas skars arī MVU. Minētajam projektam, kas vienlaikus balstās uz strauji augošiem uzņēmumiem, vietējām saimnieciskām un “tradicionālām” darbībām, ir jānodrošina, lai Eiropas Savienība īstenotu nelielu uzņēmumu atbalsta politiku un lai ES dalībvalstu izaugsme tiktu balstīta arī uz vietējo saimniecisko darbību, īpašu uzmanību pievēršot pieciem prioritāriem pasākumiem.

4.2.1.

Pārzināt un informēt par dažādu MVU kategoriju iezīmēm. Ikvienas Kopienas politikas pamatā jābūt skaidri noteiktiem kritērijiem, kas ļautu apzināt situāciju. MVU jēdziens ietver ļoti dažādas uzņēmumu iezīmes, kategorijas vai veidus (viena īpašnieka uzņēmums, uzņēmējsabiedrība, uzņēmums, kurā nav neviena algota darbinieka vai kurā ir līdz 250 darbiniekiem, amatniecības un tirdzniecības uzņēmumi, sociālās jomas vai brīvo profesiju uzņēmumi), kuru darbības jomas, apstākļi un vajadzības ir ļoti atšķirīgas. Dati par dažādām MVU kategorijām bieži vien ir nepilnīgi vai arī to nav vispār. Analīzes, ko veica iepriekšējais Eiropas MVU novērošanas centrs, bieži vien atspoguļoja būtiskākos rādītājus. EESK pauž gandarījumu, ka Uzņēmējdarbības ĢD ir atjaunojis novērošanas centra darbību un aicina:

uzsākt plašu ekonomisko, tai skaitā nozaru, pētījumu programmu par dažādu MVU kategoriju stāvokli un vajadzībām, tostarp valsts un reģionālajā līmenī, kā arī sadarbībā ar attiecīgajām pārstāvošajām organizācijām veikt statistikas datu analīzi,

veicināt pētniecības un izpētes pasākumus, ko Eiropas, valstu, vietējā un reģionālā līmeņa uzņēmumu organizācijas veic sadarbībā ar pētniecības centriem, universitātēm un dalībvalstīm.

4.2.2.

Iekļaut MVU dimensiju visās Kopienas politikās: Lai arī politiskās deklarācijās pausts atbalsts mazajiem uzņēmumiem, EESK secina, ka visu līmeņu likumdevējiem vai nu reālās situācijas nepārzināšanas dēļ, vai arī vienkāršošanas nolūkā, joprojām ir izteikta tendence sistematizēt liela uzņēmuma modeli un piemērot “bonzai” principu, proti, ka viss, kas nāk par labu lielam uzņēmumam, nāk par labu arī mazam uzņēmumam. Šāda teorētiska pieeja vienotam ekonomiskajam modelim ir pretrunā ar uzņēmējdarbības formu un kultūru daudzveidību, kā rezultātā vairāk nekā 90 % Eiropas uzņēmumu uzskata, ka Kopienas politikās viņu intereses netiek ņemtas vērā. EESK īpaši vērš Kopienas iestāžu un dalībvalstu uzmanību uz to, ka pašreiz mazie un mikrouzņēmumi ir Kopienas tautsaimniecības un nodarbinātības galvenais faktors, bet, pretēji to gribai, šie uzņēmumi var kļūt par vājo punktu, jo dažādu līmeņu valsts iestādes nepievērš tiem pietiekamu uzmanību. Aicinot konkretizēt EMUA, Komiteja sagaida, ka visās politikās, programmās un sarunās, tostarp sociālā dialoga un starptautisko attiecību ietvaros Kopienas, valsts un reģionālajā līmenī, obligāti tiktu ņemtas vērā dažādu MVU kategoriju vajadzības un īpatnības.

4.2.3.

Turpināt administratīvās vienkāršošanas politiku: EESK rosina Komisiju aktīvāk īstenot Kopienas tiesību aktu vienkāršošanu un jo īpaši aicina Kopienas iestādes un dalībvalstis īstenot efektīvāku vienkāršošanas politiku, pamatojoties uz šādiem pieciem punktiem:

īstenot reālu politiku “Vispirms padomā par mazajiem uzņēmumiem”;

vienkāršot, bet neatbrīvot no atbildības: EESK apšauba sistemātisko izņēmumu, kas attiecināmi uz mazajiem uzņēmumiem, pamatotību un efektivitāti, un priekšroku dod īstenošanas proporcionalitātei, kā arī tiešai sadarbībai ar attiecīgo MVU organizācijām;

regulāri iesaistīt MVU kategorijas pārstāvošās organizācijas Kopienas, valsts un reģionālās likumdošanas procesā, kā arī veidot ciešāku sadarbību ar EESK un Reģionu komiteju;

sistematizēt principu “Only once” visos līmeņos un pakāpēs;

sagatavot praktiskas rokasgrāmatas un skaidrojošus dokumentus par pieņemtajiem tiesību aktiem, lai tos labāk izprastu un vieglāk transponētu.

4.2.4.

Atbalstīt starpnieku organizāciju veiktos atbalsta un konsultāciju pasākumus. Sniedzot visiem MVU tehnisku palīdzību, kas prasa īpašu kompetenci, ko nevar nodrošināt jaunais Eiropas uzņēmumu tīkls (Enterprise Europe Network), starpnieku organizācijām, kas pārstāv dažādas MVU kategorijas, ir būtiska nozīme Kopienas politiku sekmīgā īstenošanā. Neaizvietojama ir to nozīme informācijas un palīdzības sniegšanā uzņēmumiem, tādējādi ļaujot pielāgot tiesību aktus katra konkrētā uzņēmuma īpatnībām un īstenot tiesību aktus mikroekonomikas un vietējā līmenī, tostarp mikrouzņēmumiem tuvākajā līmenī. EESK uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai valsts iestādes visos līmeņos īstenotu mērķtiecīgu politiku starpnieku organizāciju darbības atbalsta jomā un ka MVU interesējošajās Kopienas programmās būtu skaidri jāparedz šo organizāciju atbalsta pasākumi. EESK arī aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionus ņemt vērā secinājumus, kas pieņemti Štutgartē notikušajā Eiropas Amatniecības un mazo uzņēmumu ceturtajā konferencē.

4.2.5.

No jauna uzsākt uzņēmumu sadarbības un organizāciju apmaiņas programmas. EESK aicina Komisiju atsākt īstenot uzņēmumu reģionālās sadarbības programmas, kas iepriekš apliecinājušas savu lietderību; ir jāatbalsta arī starpnieku organizāciju īstenotie pasākumi vai arī jāizveido struktūrvienības minētās sadarbības veicināšanai.

4.3.   Izstrādāt efektīvu Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu

4.3.1.

EESK atzinīgi vērtē Padomes un Komisijas nostāju, ar ko atbalsta Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akta izstrādi, vēl jo vairāk tādēļ, ka Komiteja jau vairākkārt ir aicinājusi izstrādāt EMUA (1). Komiteja uzskata, ka EMUA efektivitāti var panākt, ievērojot šādus nosacījumus:

4.3.1.1.

īstenojot EMUA, visos līmeņos ir jāpanāk iespējami labvēlīga vide MVU un mikrouzņēmumiem un jārod konkrēti risinājumi dažādām problēmām, ar ko MVU saskaras to darbības laikā, tai skaitā saistībā ar īpašumtiesību nodošanu vai pārņemšanu; šajā sakarā EMUA nedrīkst negatīvi ietekmēt MVU strādājošo darba apstākļus, bet gan, pateicoties uzsāktajām iniciatīvām, tam efektīvāk jānodrošina MVU darbinieku interešu aizstāvība;

4.3.1.2.

tam ir jāsniedz reāla pievienotā vērtība un tas nedrīkst aprobežoties vienīgi ar esošajām programmām vai dažādu pašreiz uzsākto pasākumu koordinēšanu;

4.3.1.3.

akts nedrīkst kļūt par vēl vienu nodomu deklarāciju, piemēram, kā tas diemžēl bija Eiropas Mazo uzņēmumu hartas gadījumā, un aprobežoties tikai ar Kopienas iestāžu un dalībvalstu politiskajām saistībām; Eiropas MVU un mikrouzņēmumi ir pelnījuši labāku attieksmi, turklāt EESK uzskata, ka juridiska statusa piešķiršana EMUA apliecinātu ES vēlmi izvērst aktīvāku darbību MVU un mikrouzņēmumu atbalsta jomā;

4.3.1.4.

EMUA jābūt juridiski saistošam visā tā kopumā lēmumu pieņemšanas procesā Eiropas, valsts un reģionālajā līmenī un tas jāattiecina uz visu līmeņu valsts iestādēm, savukārt tā īstenošanai jābūt dalībvalstu kompetencē (2);

4.3.1.5.

tas jāpiemēro visās Kopienas politikās, iekļaujot MVU dimensiju visās politikās un izstrādājot visaptverošu pieeju, ar ko nodrošina, ka tiek pienācīgi ņemti vērā visi politiskie aspekti un jauno noteikumu ietekme uz dažādām MVU kategorijām.

4.3.2.

EESK aicina iekļaut EMUA piecus nozīmīgākos politiskos pasākumus, kas ļautu nodrošināt, ka tiesību akti neierobežo dažādu MVU kategoriju attīstību un konkurētspēju.

4.3.2.1.

Nodrošināt, ka Kopienas tiesību aktu izstrādē visos līmeņos tiek ņemta vērā dažādu MVU kategoriju īpatnības un vajadzības. Tādēļ jāizstrādā pamatnoteikums, ko piemēro visos lēmumu pieņemšanas līmeņos un kas paredz, ka tiesību aktu priekšlikumi ir jāizstrādā, ņemot vērā MVU, īpaši mikrouzņēmumu, vajadzības un vēlmes, un piemērojot principu “Vispirms padomā par mazajiem uzņēmumiem”, īpašu uzmanību pievēršot pašnodarbinātajām personām, kas pārstāv vairāk nekā pusi no Eiropas uzņēmumiem. Saskaņā ar Konkurētspējas padomes sanāksmē 2006. gada 13. martā izteikto prasību īpaša uzmanība jāvelta regulārām konsultācijām ar MVU pārstāvošajām organizācijām, kā arī šo organizāciju ekspertu dalībai visās reģionālā, valsts un Eiropas līmeņa konsultatīvajās komitejās, kurās izskata jautājumus, kas varētu skart MVU darbību.

Šajā sakarā EESK aicina katrā Komisijas ģenerāldirektorātā iecelt vienu darbinieku, kas būtu atbildīgs par MVU un kura uzdevums būtu uzraudzīt, lai tiesību aktos un ĢD īstenotajās programmās tiktu iekļautas MVU un mikrouzņēmumu prioritātes un vēlmes.

4.3.2.2.

Nodrošināt tiesību aktu atbilstību pamatprincipiem. EESK uzskata, ka tiesību aktu, programmu, kolektīvo vai individuālo MVU atbalsta iniciatīvu efektivitāti visos līmeņos nosaka četri principi, kas būtu jāiekļauj EMUA un sistemātiski jāpiemēro Eiropas, valstu un reģionālajā līmenī:

regulāri veikt ietekmes novērtējumus attiecībā uz MVU: nevienu tiesību aktu nedrīkstētu pieņemt, ja iepriekš nav veikts ietekmes novērtējums par to, kā attiecīgais tiesību akts ietekmēs dažādas uzņēmumu kategorijas attiecīgajā nozarē, novērtējot tiešo un netiešo ekonomisko un sociālo ietekmi, piemēram, administratīvo slogu, informācijas un ieguldījumu obligātās izmaksas, kā arī iespējamās priekšrocības;

proporcionalitātes princips : tiesību aktos būtu jāparedz tikai visnepieciešamākie nosacījumi, kas jāievēro MVU; tiesību aktu piemērošanas nosacījumi jāpielāgo attiecīgo uzņēmumu īpatnībām un atšķirībām, kā arī to spējai šos nosacījumus īstenot;

only once princips: MVU uzdevums ir nodrošināt ražošanu, nevis sniegt administratīvos pakalpojumus; tiem nedrīkst piemērot deklarācijas un administratīvas procedūras par vienu un to pašu tematu vairāk kā vienu reizi, savukārt attiecīgo administratīvo iestāžu uzdevums ir nodrošināt šīs informācijas pieejamību visām minētajām iestadēm; principu “only once” varētu piemērot vienas pieturas aģentūras, kas piemēro principu “viens uzņēmējs — viens starpnieks”, izmantojot starpnieku organizāciju atbalstu, kurām jau ir pieredze valsts līmenī;

aizsardzības princips : nevar pieņemt tiesību aktu, ja tas ir pretrunā MVU attīstībai un ja tas var kavēt MVU konkurētspēju. Jebkurš jauns tiesību akta izstrādes priekšlikums, ja par to nav veikts vispusīgs ietekmes novērtējums vai ja atklājas, ka ierosinātie pasākumi ir pretrunā MVU sociāli ekonomiskajai attīstībai, ir jāaptur.

EESK atzīmē, ka administratīvajām procedūrām jābūt pilnībā pārredzamām, nodrošinot MVU piekļuvi jebkuriem administratīviem datiem, kas uz tiem attiecas, un iespēju tos mainīt, ja nepieciešams.

4.3.2.3.

Īstenot paplašinātu un saskaņotu politiku inovācijas sekmēšanai. EESK aicina Komisiju, dalībvalstis, vietējā un reģionālā līmeņa politiskos pārstāvjus sniegt atbalstu ne tikai inovācijai augsto tehnoloģiju nozarē, bet arī īstenot aktīvāku politiku, iekļaujot inovācijas veicināšanas pasākumu programmās zemo un vidējo tehnoloģiju nozari un ar tehnoloģiju nesaistītu inovāciju, kas raksturīga MVU, īpaši mikrouzņēmumiem.

Jaunais Eiropas Uzņēmumu konsultāciju tīkls vien nespēs nodrošināt efektīvu atbalstu visiem uzņēmumiem, kuriem ir inovācijas potenciāls. Tādēļ EESK aicina EMUA izvirzīt šādas prioritātes:

rosināt MVU nozares sociālos partnerus uzsākt dialogu ar mērķi izveidot labvēlīgu darba vidi radošas pieejas un inovācijas sekmēšanai;

atbalstīt padomnieka amata vietas izveidi MVU, mazo un mikrouzņēmumu starpnieku organizācijās uzņēmumam tuvākajā līmenī, kā arī atbalstīt uzņēmēju un darba ņēmēju mērķtiecīgu apmācību, lai veiksmīgi īstenotu inovāciju, izmantojot jaunas iespējas, ko sniedz tirgos notiekošie pārmaiņu procesi;

izstrādāt vismazāko uzņēmumu situācijai atbilstošus finanšu instrumentus, kuros paredzēti arī atbalsta pasākumi darba ņēmējiem;

rosināt dalībvalstis un reģionus kopīgi ar MVU organizācijām iesaistīties tehnoloģisku un ar tehnoloģiju nesaistītu jauninājumu, ko ievieš MVU un jo īpaši mikrouzņēmumos, apzināšanas kampaņā.

4.3.2.4.

Paplašināt piekļuvi Kopienas programmām. EESK uzskata, ka sarežģītās administratīvās procedūras un daudzveidīgas prasības arvien vairāk apgrūtina vai pat liedz mazo uzņēmumu līdzdalību Kopienas programmās. Rodas paradoksāla situācija, kad starpnieku organizācijas arvien retāk izrāda interesi par minētajām programmām. Piemēram, pašreizējie juridiskie ierobežojumi neļauj īstenot novatoriskus pasākumus, atbalstīt eksperimentālos pilotprojektus, līdz ar to liedzot ES īstenot daudzus inovāciju priekšlikumus. EESK uzskata, ka jāpārskata principi un pasākumi: šis darbs būs apjomīgs, tādēļ šā atzinuma mērķis nav ierosināt konkrētos vajadzīgos grozījumus, bet gan aicināt Komisiju EMUA ietvaros cieši sadarboties ar MVU pārstāvošajām organizācijām, lai izstrādātu jaunus nosacījumus programmu izstrādei un līdzdalībai tajās vietējā un reģionālajā līmenī.

Šajā sakarā ar struktūrfondu palīdzību jāsekmē MVU piekļuve publiskajam iepirkumam, īpaši vismazāk attīstītajos reģionos (3).

4.3.2.5.

Atvieglot un sekmēt uzņēmumu īpašumtiesību nodošanupārņemšanu. EESK īpaši uzsver problēmas saistībā ar uzņēmumu, īpaši pilsētu un lauku mazo ražošanas uzņēmumu un pakalpojumu sniedzēju īpašumtiesību nodošanu un pārņemšanu: to darbības iespējama, bet ne neizbēgama, pārtraukšana negatīvi ietekmēs minēto reģionu saimniecisko aktivitāti un stāvokli nodarbinātības jomā. Pirmkārt, jāveicina pārdevēju un tirgotāju tuvināšanas shēmu izstrāde un atvieglojumi finanšu un nodokļu jomā, otrkārt, jārosina uzņēmēji sekmīgāk īstenot kapitalizāciju, lai nemazinātos uzņēmuma aktīvu vērtība.

Uzņēmējdarbības īpatnības atsevišķās zonās, piemēram, lauku rajonos, liek attīstīt tādas jaunas metodes kā publiskā un privātā sektora partnerība.

4.4.   EMUA pamatā jābūt juridiski saistošam instrumentam

4.4.1.

Lai nodrosinātu EMUA efektivitāti, EESK aicina Padomi un Parlamentu pieņemt minētos noteikumus kā juridiski saistošu dokumentu Eiropas, valstu un reģionālajā līmenī.

4.4.2.

Šajā sakarā EESK uzskata, ka reizi gadā Kopienas un valstu līmenī ir jānovērtē EMUA un MVU atbalsta politiku īstenošana un jāsniedz pārskats par panākto progresu; šis ikgadējais ziņojums ir jāiekļauj atsevišķā nodaļā saistībā ar Lisabonas stratēģijas īstenošanu.

4.4.3.

Pamatojoties uz šiem ziņojumiem, Komisija varēs sniegt ieteikumus EMUA un MVU atbalsta politiku īstenošanas jomā gan dalībvalstīm, gan reģioniem, un uz to pamata izstrādāt savu nostāju.

4.4.4.

EESK prasa ikgadējo novērtējumu rezultātā, ja tas nepieciešams, pielāgot vai pārskatīt EMUA un MVU atbalsta politikas.

4.4.5.

EESK iesaka Komisijai un Padomei iesaistīt EMUA izstrādē un īstenošanā MVU kategorijas pārstāvošās organizācijas.

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  Skatīt EESK atzinumu par tematu “Uzņēmumu, tostarp MVU, potenciāls (Lisabonas stratēģija)” (OV C 256, 27.10.2007., 8. lpp.).

(2)  Skatīt atzinumu par tematu “Starptautiskais publiskais iepirkums” (OV C 224, 30.8.2008., 32. lpp.), kurā EESK iebilst pret “kvotu sistēmas ieviešanu ES pēc ASV Small Business Act parauga”.

(3)  Sk. atzinumu CESE 571/2008 fin, kas šobrīd tiek izstrādāts (INT/394).


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/12


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums “Noturīgas un konkurētspējīgas Eiropas tūrisma nozares programma””

COM(2007) 621 galīgā redakcija

(2009/C 27/03)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2007. gada 9. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums — Noturīgas un konkurētspējīgas Eiropas tūrisma nozares programma”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2008. gada 13. jūnijā. Ziņotājs — MENDOZA CASTRO kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (10. jūlija sēdē) ar 108 balsīm par un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ļoti atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Noturīgas un ilgtspējīgas Eiropas tūrisma nozares programma” un atbalsta Komisijas apņemšanos saskaņotā veidā nostiprināt tūrisma politiku un stratēģiju nākamajiem gadiem, izmantojot minēto programmu, kuras mērķis ir šo stratēģiju un politiku piemērot ikdienas dzīvē. Jaunā politika jau izvirzīta Komisijas paziņojumā “Atjauninātā ES tūrisma politika: veidojot spēcīgāku Eiropas tūrisma partnerību”.

1.2.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas centienus īsi apkopot daudzus un ļoti nozīmīgus dokumentus, atzinumus un debates. Uzdevums labi saprotamā veidā plašai publikai darīt zināmus tūrisma noturības grupas un ziņojumu sagatavojušo ekspertu darba, kā arī vēlākā posmā veikto konsultāciju ar sabiedrību rezultātus ir izpildīts veiksmīgi.

1.3.

EESK atbalsta gan to, ka jaunās tūrisma politikas pamatā ir atjaunotā Lisabonas stratēģija, gan arī vispārējos izvirzītos mērķus, proti, uzlabot konkurētspēju un ilgtspējību un jo īpaši saimniecisko labklājību, sociālo līdztiesību un kohēziju un vides un kultūras aizsardzību.

1.4.

EESK piekrīt arī Komisijas paziņojumā minētajām problēmām un piedāvātajiem līdzekļiem to risināšanai. Ieteiktajā metodoloģijā paredzēta visu ieinteresēto pušu iesaistīšanās, izmantojot dažādas sadarbības un “konkurējošas sadarbības” formas, līdzdarbību uzskatot par jaunās tūrisma politikas un tās ieviešanas programmas galveno elementu. Komisijas paziņojumā minēto problēmu nozīmīgums ir skaidri saprotams, un pastāvīgi veiktie pētījumi par siltumnīcefekta gāzu negatīvo ietekmi uz ilgtspējību turpmāk jāizmanto kā programmas pamatelements.

1.5.

Komiteja uzskata, ka Komisijas pieeja, ar kuru saskaņā tā apņemas jauno politiku īstenot, izmantojot ieinteresēto pušu dialogu, sadarbību, atbalsta pasākumus un koordināciju, ir atbilstoša. Noturīgas un konkurētspējīgas Eiropas tūrisma nozares programma ir konkrētas metodoloģijas un visām Eiropas tūrismā iesaistītajām pusēm piedāvāto īstenošanas instrumentu turpmāka virzība. Komiteja tomēr uzskata, ka Komisija ar Uzņēmējdarbības ĢD starpniecību var iesaistīties aktīvāk, un tai būtu jāuzņemas vairāku Eiropas mēroga iniciatīvu īstenošanas vadība. Tādas iniciatīvas ir, piemēram, sociālais tūrisms, tūrisms visiem, apmācība tūrisma jomā. Jo īpaši Komisijai un pārējām iestādēm tūrisma noturības veicināšanā un šā mērķa īstenošanai paredzētās programmas pasākumos ir jācenšas plašāk iesaistīt mazos, vidējos un mikrouzņēmumus. EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izvirzīt “Izcilākos Eiropas tūrisma galamērķus”, uzskatot to par labu praksi un panākumu piemēru.

1.6.

EESK atkārtoti ierosina veicināt Eiropas Tūrisma foruma izveidi un pastiprināti sekmēt diskusijas un pētījumu par Eiropas Tūrisma padomes un Eiropas Tūrisma aģentūras izveidi. Abas minētās struktūras varbūt varētu organizēt tūrisma forumus, kuros tiktos tūrisma pakalpojumu sniedzēji un dažādas ieinteresētās puses, lai pilnveidotu un izplatītu informāciju par noturīgu un konkurētspējīgu tūrismu, uzraudzītu atbilstību tūrisma politikai un Eiropas tūrisma programmai un jo īpaši mēģinātu noteikt attīstības tendences tūrisma nozarē, kā arī paredzētu nepieciešamos pasākumus. Jo īpaši abu struktūru darbības mērķis varētu būt klimata pārmaiņas, to negatīvā ietekme uz tūrismu un problēmu risinājumi.

1.7.

EESK ļoti atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos uzlabot pieejamo finanšu instrumentu izmantošanu. Komiteja uzskata, ka jo īpaši sociālā tūrisma jomā ir jau izveidojies pietiekams pamats, lai uzsāktu pārrobežu pieredzes apmaiņu izmēģinājuma projekta veidā. Šādu pasākumu piemēri varētu būt sociālais tūrisms un tūrisms visiem, cilvēkresursu attīstība, tūrisma produktu pilnveidošana un to ieviešana tirgū. Komiteja uzskata, ka minētajās jomās jau ir uzkrāta pietiekama pieredze, lai apkopotu pārrobežu pieredzi, īstenojot izmēģinājuma projektus.

1.8.

EESK ar gandarījumu atzīmē Tūrisma dienaskārtībā 21 ieguldītā darba rezultātus, kas atspoguļoti Komisijas paziņojumā “Noturīgas un konkurētspējīgas Eiropas tūrisma nozares programma” un kuri papildina un konsolidē vispārējo Eiropas tūrisma ilgtspējības politiku. Tehniskā dokumentācija, ko izstrādājusi šim mērķim izveidotā komisija, pamato un papildina Komisijas paziņojumu, tādēļ abi dokumenti jāskata kopumā.

1.9.

Attiecībā uz statistiku EESK atzinīgi vērtē Komisijas uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus — ko lūdz arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja — par tūrisma novērošanas centru tīkla izveidi, kas varētu ne vien sniegt datus par nozari, bet arī stratēģisku un uz nākotni vērstu redzējumu, lai varētu paredzēt un plānot turpmāko darbību.

1.10.

EESK ir gatava turpināt darbu tūrisma jomā atbilstoši Komisijas paziņojumā minētajām nostādnēm, un aicina pārējās Eiropas iestādes, dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības un ieinteresētās puses — uzņēmumus un arodbiedrības –, kā arī plašu sabiedrību iesaistīties tūrisma, kas ir Eiropas nākotnei svarīgas universālas tiesības un stratēģiski nozīmīga saimnieciska darbība, izpratnē un atbalstā. Tāpat nepieciešama visu ieinteresēto un patērētāju rīcība, lai tūrisma nozari padarītu noturīgāku un konkurētspējīgāku.

1.11.

Lai gan Komisijas paziņojumā ir ņemti vērā tūrismam raksturīgi sociāli kritēriji un elementi, EESK izsaka nožēlu, ka nav nekādas atsauces uz Eiropas pilsoniskuma jēdzienu un tā faktisku pastāvēšanu; tūrisma jomā var darīt daudz vairāk nekā līdz šim, lai šis jēdziens apvienotu dažādas kultūras un sociālās grupas, un mūsu visu pienākums ir to veicināt un attīstīt. Kultūras daudzveidība un atšķirības, valodu, dabas un kultūras mantojums dažādās ES dalībvalstīs ir Eiropas valstu liela bagātība, ko var izmantot un kas ir jāizmanto, lai viens otru labāk iepazītu un veidotu plašāku izpratni par mūsu kā Eiropas iedzīvotāju tiesībām. Kultūra ir otrs aspekts, kam Eiropas līmenī ir jāvelta liela uzmanība debatēs un dokumentos par tūrismu, ņemot vērā iespējamo tūrisma un kultūras sinerģiju, kā jau norādīts citā Komitejas atzinumā.

1.12.

Lai uzlabotu tūrisma nozares noturīgumu un konkurētspēju, svarīgi ņemt vērā tūrisma galamērķu īpašās iezīmes. Komiteja iesaka ņemt vērā to dalībvalstu īpašās iezīmes, kuras lielā mērā ir atkarīgas no tūrisma. Izstrādājot politikas un priekšlikumus tūrisma jomā, pienācīgi jāpievēršas dažādu reģionu vajadzībām. Komisijas ietekmes novērtējumos būtu jāņem vērā iespējamo nesamērīgo ietekmi dažādos reģionos un nozarēs, piemēram, tādos galamērķos kā salas, kas lielā mērā vai pilnīgi atkarīgas no gaisa transporta, un kur nav pieejams neviens cits transporta veids.

1.13.

EESK uzskata, ka Komisijas paziņojumā sīki apskatītie principi un vērtības attiecībā uz noturību, sociālo labklājību, konkurētspēju, sadarbību, partnerību, rentabilitāti, drošību, nodarbinātības kvalitāti, utt. veido Eiropas tūrisma modeli ne tāpēc, ka tas būtu noteikumu kopums, bet gan tādēļ, ka minētie principi un vērtības vispārēji piemēro visā Eiropas Savienībā.

1.14.

EESK aicina Komisiju turpināt kopīgus centienus, kas virzīti uz to, lai Eiropas līmenī apliecinātu tūrisma jomā apgūtās zināšanas un prasmes nolūka kvantitatīvi un kvalitatīvi uzlabot darba vietas tūrisma nozarē. Jāatbalsta Europass atzīšana visā Eiropā (Eiropas Savienībā, EBTA/EEZ un kandidātvalstīs), lai vienkāršā un skaidri saprotamā veidā apliecinātu to darba ņēmēju kompetences un kvalifikāciju, kuri darba dēļ vēlas pārcelties uz citām Eiropas valstīm.

2.   Komisijas paziņojums

Lai labāk novērtētu un izprastu, ko Komisija vēlas paziņot visām attiecīgajā nozarē ieinteresētajām pusēm un iestādēm Eiropā, sniedzam īsu paziņojuma kopsavilkumu, apskatot galvenos izvirzītos jautājumus.

2.1.   Paziņojuma ievads

2.1.1.

Panākt noturīguma un konkurētspējas līdzsvaru. Komisijas paziņojuma ievada I daļā pirmām kārtām atzīta tūrisma svarīgā un stratēģiskā nozīme Eiropas ekonomikā, pamatojoties ne tikai uz kvantitatīviem rādītājiem, bet arī uz spēju radīt vairāk darbavietu, lai tādējādi sasniegtu atjaunotās Lisabonas stratēģijas mērķi. Ir lietderīgi minēt gaidāmo tūrisma pieprasījuma pieaugumu par apmēram 3 %, kas skaidri liecina par stabilu ieguldījumu nodarbinātības mērķu īstenošanā, bet kas atsevišķos gadījumos un ilgtermiņā var apdraudēt ierobežojumus, kas jāparedz, lai nodrošinātu ilgtspējību.

2.1.2.

Konkurētspēja un noturīgums: divi savietojami nosacījumi. Komisijas paziņojumā skaidri norādīts, ka konkurētspēja ir atkarīga no ilgtspējības un tūrisma pieredzes kvalitātes un ir minēta tieša atsauce uz klimata pārmaiņu diktētajām prasībām tūrisma nozarei. Uzņēmumu sociālā atbildība var sniegt izšķirošu ieguldījumu, tiem izstrādājot pasākumus, lai pielāgotos un cīnītos ar klimata pārmaiņām, vienlaikus veicinot inovāciju un tūrisma produktu vērtību pasaulē, kas saskaras ar nopietnām globālām problēmām.

2.2.

Programmas saturs. Komisija paziņojumā ierosina izveidot jaunu līdzsvaru starp tūristu labklājību, vidi un uzņēmumu un tūrisma galamērķu konkurētspēju. Šis līdzsvars jāpanāk, iesaistoties visiem ieinteresētajiem.

2.2.1.

Mērķi un risināmie uzdevumi. Komisijas paziņojumā kā vadlīnijas visām ieinteresētajām pusēm ir izvirzīti trīs pamatmērķi programmas īstenošanai, proti, saimnieciskā labklājība, sociālā vienlīdzība un kohēzija un vides aizsardzība.

Komisijas paziņojumā norādīti ļoti svarīgi uzdevumi, kas jārisina, lai sasniegtu minētos mērķus:

dabas un kultūras resursu noturīga pārvalde,

vismazākais iespējamais piesārņojums un vismazākā iespējamā resursu izmantošana,

pārmaiņu vadība sabiedrības labklājības interesēs,

pieprasījuma sezonas rakstura samazināšana,

cīņa pret transporta ietekmi uz vidi,

tūrisma pieejamība visiem,

nodarbinātības kvalitāte tūrisma nozarē,

tūristu un kopienu, kurās piedāvā tūrisma pakalpojumus, drošības nodrošināšana.

Šis problēmjautājumu loks ir atvērts un mainīgs, un tūrisma nozarē ieinteresētajām pusēm tas pastāvīgi jāaktualizē, jānosaka prioritātes un jāvada, savstarpēji sadarbojoties.

2.2.2.

Rīcības pamats. Komisija paziņojumā uzsvērts — lai sasniegtu mērķus un risinātu problēmjautājumus, jāveic saskaņoti pasākumi, īstenojot sadarbību un tūrisma galamērķu, uzņēmumu un tūristu atbildīgu pārvaldību, kā arī izvirzīti nosacījumi, kas nepieciešami, lai panāktu šādu saskaņotību.

2.2.3.

Principi. Komisijas paziņojumā kopumā ir izvirzīti deviņi principi, kas jāievēro, lai izveidotu noturīgu un konkurētspējīgu tūrisma nozari. Trīs no tiem ir jāuzsver īpaši:

ievērot ierobežojumus, ko var noteikt attiecībā uz uzņemšanas kapacitāti, tūrisma objektiem vai tūristu plūsmu skaitam;

izstrādāt attīstības ātrumu un ritmu, kas jebkurā attiecīgajā laikā ir atbilstošs pieejamajiem dabas, kultūras un sociālajiem resursiem,

plānot ilgtermiņā, jo tas ir priekšnoteikums, lai panāktu noturīguma un konkurētspējas līdzsvaru.

2.3.

Virzīties uz priekšu kopā. Komisija šajā nodaļā uzsver nepieciešamību visām nozarē iesaistītajām pusēm apvienot centienus un darboties brīvprātīgi un pastāvīgi. Ierosinātā modeļa pamatā ir subsidiaritātes principa ievērošana, proti pasākumus pēc iespējas veic paši galamērķi, bet ar valsts un Eiropas līmeņa atbalstu. Komisijas paziņojumā tādēļ ir uzsvērta gan dažādo tūrisma nozarē ieinteresēto pušu, gan Eiropas Komisijas loma saskaņā ar Līgumu.

2.3.1.

Ieinteresēto personu loma. Paziņojumā, ņemot vērā Tūrisma noturības grupas secinājumus, norādīti plaši pienākumi un īpaši uzdevumi trijās darbības jomās: galamērķi, uzņēmumi un tūristi. Īpaši norādīta nepieciešamība izplatīt mikrouzņēmumiem būtisko informāciju par nepieciešamību panākt noturīguma un konkurētspējas līdzsvaru.

2.3.2.

Eiropas Komisijas loma. Komisija atzīst savus darbības pienākumus saskaņā ar Līgumu un apņemas uzsākt un veicināt dažādas iniciatīvas Kopienas līmenī programmas ietvaros un ārpus tās. Citu iniciatīvu starpā īpaša uzmanība jāpievērš četrām pasākumu grupām:

ieinteresēto pušu mobilizēšana zināšanu radīšanā un apmaiņā ar tām, visos gadījumos ievērojot noturības un konkurētspējas līdzsvaru. Eiropas tūrisma forums ir labs ideju un pieredzes apmaiņas piemērs,

Eiropas izcilāko tūrisma galamērķu veicināšana un atbalstīšana kā paraugprakses piemērs un to galamērķu tīkla publicēšana, kuri apņēmušies nodrošināt noturību un konkurētspēju,

dažādu ES finanšu instrumentu izmantošana; Komisija apņemas izplatīt informāciju par to labāku izmantošanu tūrisma jomā,

noturības un konkurētspējas iekļaušana Komisijas politikas virzienos un šo principu piemērošana visdažādākajās teritorijās ar ļoti atšķirīgām vajadzībām un problēmām: piekrastes reģionos, kalnu apgabalos, lauku rajonos un pilsētu zonās.

2.4.   Paziņojuma secinājumi

Komisijas paziņojuma noslēgumā izteikta pārliecība par visu tūrismā ieinteresēto publiskā un privātā sektora dalībnieku vispārējās sadarbības nepieciešamību saistībā ar programmas pieņemšanu un praktisko īstenošanu. Jāatkārto, ka ieteikums izveidot visu līmeņu sadarbību ir priekšnoteikums, lai uzlabotu konkurētspēju, kas ilgtermiņā nodrošinās Eiropas tūrisma pievilcību un noturību. Komisija paredz programmā paredzēto rīcības plānu sākt 2011. gadā. Tādējādi Komisijas mērķis, izstrādājot paziņojumu, ir skaidri noteikts.

3.   Vispārējās piezīmes

3.1.

Tūrisma un tā stratēģisko nozīmi Eiropas ekonomikā gan formāli, gan neformāli ir atzinušas visas Eiropas iestādes, tādējādi pastiprinot tā lomu, darot zināmu šo vēstījumu visiem ieinteresētajiem puses un sekmējot nozares attīstību. Tūrisms ir nozīmīgs ne tikai tautsaimniecībai, bet tam ir arī ievērojama sociāla nozīme, veidojot pilsonisku Eiropu. Lai gan paziņojums veicina tūrisma nozares atzīšanu, vēl aizvien ir daudz jāpaveic, lai gan šobrīd, gan nākotnē nodrošinātu tūrisma centrālo nozīmi Eiropas politikā.

3.2.

Jo īpaši jānorāda, ka jaunajā Lisabonas līgumā atzīta tūrisma nozīme Eiropā un Eiropas Savienībai sniegtas plašākas iespējas, lai palīdzētu attīstīt šo nozari. Līgumā ir noteikts ES pienākums un pilnvaras atbalstīt, koordinēt vai papildināt dalībvalstu pasākumus un radīt labvēlīgu vidi uzņēmējdarbības attīstībai šajā nozarē, kā arī veicināt labas prakses apmaiņu.

3.3.

Tūrisma jautājumus ir risinājušas dažādas ES iestādes:

Eiropas Parlamentā vairākkārt pieņemtas rezolūcijas un par ļoti dažādām tūrisma formām, kā arī to ietekmi uz nodarbinātību un ekonomiku; Būtu lietderīgi minēt rezolūcijas par tematiem “Tūrisms un attīstība” un “Ilgtspējīga tūrisma jaunas perspektīvas un jaunas problēmas”.

Eiropas Savienības Padomē tūrisma jautājumi risināti dažādi, izmantojot secinājumus un rīcības plānus galvenokārt tādēļ, lai uzsvērtu tūrisma noturības, konkurētspējas un darbavietu izveides spējas nepieciešamību. Īpaši būtu jānorāda uz 2006. gada 7. jūlija Eiropadomes sanāksmes secinājumiem par Komisijas paziņojumu par ES jauno tūrisma politiku, kuru Padome atzinīgi novērtē un aicina Komisiju aktīvi iesaistīties dažādu politiku koordinēšanā.

Eiropas Komisija vairākos paziņojumos, jo īpaši 2006. gada marta paziņojumā, noteikusi ES jauno tūrisma politiku: izveidot, nostiprināt un veicināt Eiropas Tūrisma forumus, organizēt konferences par dažādiem jautājumiem, kā, piemēram, sociālais tūrisms un Eiropas tūrisma programma 21, kā arī izstrādāt eksperimentālu projektu par tematu “Izcilākie Eiropas tūrisma galamērķi”, atzīstot un veicinot ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs īstenoto labāko praksi.

Reģionu komiteja cita starpā izstrādājusi šādus atzinumus atbilstoši Komisijas paziņojumiem: “Sadarbības programma Eiropas tūrisma nākotnei” un “Pamatnostādnes Eiropas tūrisma ilgtspējībai”.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vienmēr bijusi un ir īpaši ieinteresēta tūrismā, par ko liecina vairāk nekā 11 atzinumi, kas pieņemti no 1999. gada līdz šim brīdim, aktīva līdzdalība dažādos Komisijas organizētos Eiropas tūrisma forumos, līdzdalība daudzās konferencēs par dažādiem tūrisma jautājumiem, piemēram, Pasaules tūrisma dienas atzīmēšanā 2006. gadā Leonā. Īpaši jāatzīmē EESK sadarbība ar citām iestādēm saistībā ar visām to uzsāktajām iniciatīvām tūrisma jomā.

3.4.

Šis EESK atzinums ir paredzēts, lai novērtētu Komisijas paziņojuma sniegto ieguldījumu gan politikā, gan ierosinātajā tās pārvaldības veidā, un tajā arī ir iekļauti ierosinājumi, lai papildinātu ja ne pašu dokumentu, tad vismaz debates par to.

3.5.

Tāpat kā EESK atzinumā INT/317 par Komisijas paziņojumu par atjaunināto tūrisma politiku, arī šajā atzinumā vēlamies vēlreiz uzsvērt un konkretizēt šādus aspektus:

visiem iedzīvotājiem ir tiesības uz tūrismu, kā tas noteikts Pasaules tūrisma ētikas kodeksā, un tūrismā jāievēro labas prakses piemērošanas pienākums;

tūrisms ir tiesības, kas arī rada tiešu un netiešu bagātību un ienākumus, jo īpaši mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, veidojot stratēģiski nozīmīgu nozari, kas Eiropā izrādījusies stabila;

nozares operatoru piedāvāto pakalpojumu kvalitāte un lietotāju atbildība pret vietējām kopienām ir vērtības, kas jāsaglabā kā tūrisma ilgtspējīgas pastāvēšanas pamats,

tūrisms pozitīvi ietekmē vai tam būtu pozitīvi jāietekmē vietējā un reģionālā ekonomika, kā arī sociālie, kultūras un vides apstākļi un pilsētvide, tādējādi tas ir instruments, lai iepazītu citas kultūras un dzīves un uzvedības veidus; tas arī ir reģionālās sadarbības līdzeklis,

tūrisms ir dinamiska nozare un būtisks nodarbinātības avots gan šodien, gan nākotnē, un tam piemīt spēja radīt kvalitatīvas, stabilas darbavietas, nodrošinot sociālās tiesības;

tūrismam piemīt tādas problēmas kā pārmērīgs cilvēku pieplūdums un sezonalitāte, kā rezultātā zūd konkurētspēja,

mēs atzīstam “Noturīgas un konkurētspējīgas Eiropas tūrisma nozares programmas” praktisko nozīmi, jo tajā ir skaidri formulēts skatījums un izvirzīti tālejoši mērķi;

Eiropas tūrisma modelis ir iekšēja nepieciešamība, un to varētu izmantot kā vispārēju atsauci, ja tā pamatā nav noteikumi, bet gan uz tādas vērtības kā kvalitāte, noturība, pieejamība, utt., ko brīvi izmanto tūrisma galamērķi un visi iesaistītie;

Eiropas tūrisma modeli veido un papildina tūrisma galamērķu dažādība, dažādās pieejas un dažādas tūrisma formas;

šis Komitejas atbalstītais Eiropas tūrisma modelis ir piemērots instruments, lai sekmētu mieru un tautu savstarpējo sapratni.

4.   Īpašas piezīmes

4.1.

Komisijas paziņojumā skaidri izklāstīts priekšlikums par nepieciešamību panākt noturības un konkurētspējas līdzsvaru, kā arī veidi, lai to īstenotu praksē. Visu iepriekš minēto apkopojot diezgan īsā paziņojumā, neapšaubāmi veikts nopietns darbs, sistematizējot izmantoto materiālu un analizējot daudzus dokumentus, atzinumus un diskusijas. Jāuzsver, ka tādējādi sasniegts galvenais mērķis: skaidra informācija sabiedrībai par Komisijas galvenajiem uzskatiem saistībā ar tūrisma nozares nākotni un pasākumiem, kas veicami šajā sarežģītajā nozarē.

4.2.

Paziņojumā izklāstītais programmas pamatojums šķiet atbilstošs, jo novērtēta gan tūrisma saimnieciskā ietekme un spēja veidot darba vietas jauniešiem, gan arī nepieciešamais noturības un konkurētspējas līdzsvars, kam ilgtermiņā ir pozitīva savstarpējā ietekme. Ietekmes novērtējums par tādiem jautājumiem kā dažādu darbību un reģionu radītās oglekļa emisijas vai ierobežojumi saistībā ar pārvadājumiem un uzņemšanu ir galvenie aspekti, lai veidotu un saglabātu dažādu aspektu līdzsvaru. Vispārējais atzinums, ka tūrisma attīstības apjoms un ritms ir ierobežots, ir būtisks, lai panāktu noturīguma un konkurētspējas līdzsvaru.

4.3.

Varbūt būtu bijis lietderīgi Komisijas paziņojumā sīkāk analizēt to, kā tūrisma nozīme atspoguļota jaunajā Lisabonas līgumā, lai redzētu, kā tas saistās ar programmu un kāda ir tā nozīme Eiropas jaunās tūrisma politikas ieviešanā. Nevajadzētu aizmirst, ka valstis un reģioni vairākkārt uzsvēruši savu vēlmi saglabāt atbildību par tūrismu, bet neatsakoties no Eiropas Savienība iniciējošās un koordinējošās darbības atsevišķos kopīgos aspektos, kas ļauj uzlabot Eiropas tūrisma nozares konkurētspēju. Piemēram, Eiropas Interneta portāla izveide un uzturēšana, lai veicinātu Eiropu kā tūrisma galamērķi, jau ir lietderīgs līdzeklis, lai ES valstis varētu piedāvāt Eiropu kā daudzveidīgu un īpašu tūrisma galamērķi.

4.4.

Komisijas paziņojumā minētās problēmas un mērķi noteikti ir svarīgākie, ar kuriem saskarsies tūrisma nozare tuvāko gadu desmitu laikā. Bez šaubām, galvenie problēmjautājumi, proti, noturība un konkurētspējas uzlabošana ir pietiekami plaši, lai aptvertu citas svarīgas problēmas, piemēram, kvalitātes uzlabošana, sezonalitātes samazināšana vai tūrisma darbinieku prasmju uzlabošana — arī šie jautājumi ir iekļauti programmā.

4.5.

Komisijas paziņojumā vairākkārt izteikts aicinājums sadarboties, jo, kā norādīts atjaunotajā tūrisma politikā, partnerības nostiprināšana tiek piedāvāta kā tās ass un pamats. Īpaši svarīgi ir uzsvērt arodbiedrību un darba devēju organizāciju nozīmi, kas jāiekļauj sadarbības procesos, aicinot piedalīties visās diskusijās un forumos, kā arī vispārējos pasākumos nozares darbības uzlabošanai. Līdzīgā veidā būtu lietderīgi veicināt pastāvīgus tūrisma galamērķu un pilsētu tīklus, kurus motivētu kopīgs mērķis uzlabot noturību un konkurētspēju. Komiteja atzinīgi vērtē izcilu tūrisma galamērķu sekmēšanu, uz uzskata, ka šajā koncepcijā noteikti būtu jāiekļauj atbilstoši darba un sociālo attiecību risinājumi, kā arī arodbiedrību un darba devēju organizāciju līdzdalība kā veidu, lai uzlabotu tūrisma galamērķu noturību un konkurētspēju.

Ārkārtīgi svarīga loma to pilnvaru ietvaros ir patērētāju organizācijām.

4.6.

Komisija apņemas īstenot jauno politiku, balstoties uz sadarbību, īpašiem atbalsta pasākumiem un ieinteresēto pušu darbības koordināciju. Programmā skaidri formulēts, ka visām ieinteresētajām pusēm būtu jāuzņemas lielāka atbildība. Saskaņā ar EESK viedokli, Uzņēmējdarbības ĢD ir vissvarīgākā loma visu to Eiropas politiku koordinēšanā, kas tieši vai netieši ietekmē ar tūrismu un dažādos tūrisma galamērķus, kuriem arī ir savas īpašas iezīmes.

4.7.

Komiteja arī uzskata, ka Komisijai jāuzņemas aktīvāka loma, lai īstenotu Eiropas mēroga iniciatīvas, tostarp Eiropas līmeņa pārrobežu sociālo tūrismu. Tādēļ EESK vairākkārt ir ierosinājusi un vēlreiz ierosina izveidot Eiropas Tūrisma forumu un turpināt pārdomas un pētījumu iespēju izveidotu Eiropas Konsultatīvo tūrisma padomi un Eiropas Tūrisma aģentūru, kas sniegtu informāciju un īstenotu pasākumus saistībā ar politiku un pasākumiem Eiropas tūrisma jomā. Turklāt Komiteja ierosina Komisijai veicināt pētījumus tehnoloģisko platformu izveidei tūrisma nozarē, lai varētu uzlabot tūrisma komercializāciju, jo īpaši ņemot vērā starptautiskā tūrisma sekmēšanas iespējas un iespējamo jauno tūristu izcelsmes valstis (Ķīna, Indija, Krievija u.c.).

4.8.

Komiteja uzskata, ka Komisijas paziņojumā gan no patērētāju, gan uzņēmumu un nozares dalībnieku viedokļa nepietiekami atspoguļota Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) nozīme atjauninātajā tūrisma “scenārijā”. Uz minēto tehnoloģiju uzlabošanu virzītajiem pētniecības un attīstības centieniem tūrisma jomā jābūt nākamo gadu prioritātei. Šie centieni neapšaubāmi uzlabos tūrisma galamērķu, uzņēmumu un tūristu labāku pārvaldību, pakāpeniski sasniedzot vēlamo līdzsvaru.

4.9.

Neapšaubāmā vēlēšanās izstrādāt konkrētus pasākumus un jo īpaši uzlabot pieejamo Eiropas finanšu instrumentu izmantošanu ir svarīga, bet būtu nepieciešams ierosināt un ieviest programmu, kas virzīta uz galveno, paziņojumā konkrēti noteikto Eiropas tūrisma mērķu īstenošanu. Jānodrošina visu tūrismam tieši vai netieši piešķirto līdzekļu efektīva izmantošana paredzēto mērķu sasniegšanai.

4.10.

Lai saprastu Komisijas paziņojumu, jāņem vērā Tūrisma noturības grupas ziņojums: tas ir dokuments, kas sniedzis ievērojamu ieguldījumu programmas izstrādē, jo īpaši saistībā ar visu nozares ieinteresēto pušu lomas noteikšanu. Pazīstamu nozares ekspertu centieni vairāku mēnešu garumā acīmredzami devuši ļoti labus rezultātus un sniedz visaptverošu un praktisku pieeju virknei jautājumu saistībā ar noturību un konkurētspēju.

4.11.

Komisijas paziņojumā nav skaidri norādīta tūrisma statistikas loma. Nepieciešama konkrēta sadarbība tūrisma statistikas jomā, lai varētu uzraudzīt programmas īstenošanu un jo īpaši pievērstu lielāku uzmanību tādiem rādītājiem kā noturība, konkurētspēja un nodarbinātība.

4.12.

Komisijas paziņojumā skaidri noteikta nepieciešamība iekļaut noturīgas un konkurētspējīgas tūrisma politikas visās Komisijas un ES politikās, lai nodrošinātu programmā noteikto mērķu sasniegšanu.

4.13.

Kā jau norādīts EESK atzinumā par Katovices deklarāciju, kā arī atzinumā par tematu “Tūrisms un kultūra: divi virzītājspēki izaugsmes veicināšanai”, atzinumā par jauno tūrisma politiku un citos EESK dokumentos, būtu nepieciešams īstenot informatīvās kampaņas, lai izglītotu un motivētu visus Eiropas iedzīvotājus, bet jo īpaši jaunatni.

4.14.

Komiteja uzskata, ka izšķiroša nozīme ir gan formālajai izglītībai, gan apmācībai darba vietā, lai tā atbilstu uzņēmumu vajadzībām un uzlabotu nodarbinātības iespējas. Kompetenču un prasmju atzīšanai Eiropas līmenī jābūt instrumentam, kas palīdz tūrisma nozarē radīt vairāk un labākas darba vietas.

4.15.

Lai uzlabotu Eiropas tūrisma nozares noturību un konkurētspēju, jāņem vērā tūrisma galamērķu īpatnības. Komiteja iesaka, lai, izstrādājot politikas un priekšlikumus, tiktu pievērsta uzmanība to dalībvalstu īpašajām iezīmēm, kas lielā mērā atkarīgas no tūrisma, un lai pienācīgi tiktu ņemtas vērā dažādu reģionu vajadzības. Vienlaikus būtu jāatzīmē, ka tūrismam uz attāliem galamērķiem var būt spēcīga ietekme uz klimata pārmaiņām ar tālo maršrutu radītās ietekmes uz vidi un emisiju starpniecību. Iespējams, ka lielāka uzmanība turpmāk būs jāvelta, lai rastu galamērķus, kas atrodas tuvāk izbraukšanas vietai un kurus var sasniegt, radot mazāku daudzumu oglekļa emisiju.

Briselē, 2008. gada 10. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinuma

Nodaļas atzinumu grozīja ar šādu pilnsapulces pieņemtu grozījumu, kurš tomēr ieguva tikai vienu ceturtdaļu nodoto balsu.

“4.15.

Lai uzlabotu Eiropas tūrisma nozares noturību un konkurētspēju, jāņem vērā tūrisma galamērķu īpatnības. Komiteja iesaka, lai, izstrādājot politikas un priekšlikumus, tiktu pievērsta uzmanība to dalībvalstu īpašajām iezīmēm, kas lielā mērā atkarīgas no tūrisma, un lai pienācīgi tiktu ņemtas vērā dažādu reģionu vajadzības.

Balsojuma rezultāti:

Par: 48 Pret: 43 Atturas: 16


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/18


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Baltā grāmata par ES hipotekāro kredītu tirgu integrāciju”

COM(2007) 807 galīgā redakcija

(2009/C 27/04)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2007. gada 18. decembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Baltā grāmata par ES hipotekāro kredītu tirgu integrāciju”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 11. jūnijā. Ziņotājs — Grasso kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlija sēdē), ar 123 balsīm par, 1 balsīm pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Komisija kārtējo reizi lūdz Komitejai atzinumu par hipotekāro kredītu tirgu integrāciju apdzīvojamā un komerciālā nekustamā īpašuma iegādei. Runa ir par “Balto grāmatu par ES hipotekāro kredītu tirgu integrāciju”.

1.2

Parasti Baltā grāmata ir gandrīz pabeigts un strukturēts politiskā novērtējuma rezultāts par to, “kas jādara”. Tomēr šoreiz tā nav. Komisijai jāizskata daudzi, vēl neskaidri jautājumi, piemēram, par kopieguldījumu fondiem, līdzekļu devējiem, produktu sasaistīšanu u.c. Kopumā ir ņemti vērā 14 aspekti.

1.3

Tātad Baltā grāmata neatspoguļo pabeigtu procesu. Gluži pretēji — reālās un ievērojamās sarežģītības dēļ tas joprojām ir atklāts process. Tātad, kāpēc vajadzīgs vēl viens atzinums, ja Baltā grāmata ne ar ko jaunu nepapildina Zaļo grāmatu, kas jau bija EESK atzinuma temats?

1.4

Tā ir problēma, par kuru diskutē jau daudzus gadus, tomēr Komisija nespēj rast risinājumu un pieņemt reālu lēmumu, kas ļautu likvidēt kultūras, juridiskus, administratīvus u.c. šķēršļus, kurus EESK uzskata par patiesajiem šķēršļiem Komisijas izvirzīto mērķu sasniegšanā.

1.5

EESK atzinums par Zaļo grāmatu (1), ko pieņēma 2005. gada decembra plenārsesijā, tikai vienai balsij atturoties, joprojām ir aktuāls.

1.6

Baltā grāmata vēl joprojām atspoguļo lielu sadrumstalotību nozarē, kas izriet no kultūras, juridiskām, tiesiskām, kā arī ētiskām un sociālām īpatnībām, kas raksturo nekustamā īpašuma, īpaši mājokļa iegādi dažādās ES valstīs.

1.7

Lai gan principā EESK šaubās par konkrētām iespējām integrēt un saskaņot hipotekārā kredīta tirgu ES ar pilnīgi atšķirīgām īpatnībām un pazīmēm (Burani kga 2005. gada 15. decembra atzinums (2)), tā tomēr uzskata par lietderīgiem Komisijas centienus izveidot “noteikumus” gan kā ieteikumus rīcības kodeksiem (tā dēvētās paraugprakses), gan kā juridiski saistošus noteikumus.

1.8

Tomēr iniciatīvu varētu vērtēt kā nesamērīgu, ja tās mērķis būtu apšaubīt tikpat pozitīvās iespējas, kas jau šobrīd piedāvā hipotekārā kredīta tirgus pašregulāciju.

1.9

EESK ierosina, lai starplaikā, kad tas šķiet lietderīgi, Komisija padziļināti pārbauda jautājumus (piemēram, kredītu reģistri, tirgus pieejamība, izpratnes finanšu jautājumos veicināšana u.c.), kuros nav pārmērīgu grūtību.

1.10

EESK uzskata, ka Komisijas pasākumi ir pārāk virzīti uz iespējamajiem ieguvumiem īstermiņā, kas rastos pēc ierosināto jauno noteikumu ieviešanas. EESK uzskata, ka minētie noteikumi ir balstīti uz nedaudz nepilnīgām hipotekārā kredīta tirgus skaidrošanas shēmām. Saskaņā ar pieeju, kas vērsta uz rezultātiem īsā laika posmā, šīs rīcības mērķis ir samazināt hipotekāro aizņēmumu finansēšanas izmaksas, neņemot vērā faktiskās priekšrocības, ko Kopienas iedzīvotāji varētu iegūt no finansēšanas produktu pašreizējā piedāvājuma un no jauninājumiem šajā jomā.

1.11

EESK uzskata (kā jau tika uzsvērts Burani kga atzinumā), ka Komisijas ierosinātajā regulatīvajā shēmā ir tikai nedaudz ņemta vērā nemitīgā tirgus attīstība, tādēļ Komiteja ir nobažījusies par sekām, kas ilgtermiņā radītu zaudējumus vājākajiem līgumslēdzējiem, proti, patērētājiem, kuriem vajadzīga aizsardzība.

1.12

EESK atzinīgi vērtē faktu, ka pašreizējos hipotekārā kredīta noteikumus saista ar vajadzību aizsargāt patērētāju. Šie nodomi ir atzinīgi vērtējami un atbalstāmi, ja tie vērsti uz izpratnes finanšu jautājumos veicināšanu hipotekārā kredīta jomā. Līdz ar to uzslavu ir pelnījusi Komisijas vēlme pastiprināt pārredzamības noteikumus, lai labāk aizsargātu patērētājus.

1.13

Vienlaikus tomēr šķiet, ka par katru cenu noteikt vispārīgus noteikumus riska novērtēšanai saistībā ar kredīta ņēmēju, ir grūti un riskanti.

1.14

EESK uzskata, ka sarunu par kredīta piešķiršanu posmā ir gan jāaizsargā patērētājs, gan arī kredītņēmējam jāapzinās sava atbildība pret aizdevēju.

2.   Komisijas dokumenta kopsavilkums

2.1

Par “ietekmes novērtējumu” dēvētais 2007. gada 18. decembrī publicētais dokuments (SEC(2007) 1683) papildina Balto grāmatu par Kopienas hipotekāro kredītu tirgus integrāciju. Dokumentam ir trīs pielikumi attiecīgi par (i) hipotekāro kredītu tirgus īpašībām; (ii) procedūrām vai procesiem; (iii) ietekmes novērtējumi konkrētās jomās.

2.2

Lai gan dokumentā (SEC(2007) 1684) ir sniegts lielisks ietekmes novērtējuma kopsavilkums, ir vērts īsi minēt dažus galvenos dokumenta punktus, par kuriem EESK jāizstrādā jauns atzinums:

tajā ir atspoguļota ļoti sadrumstalota situācija, kas izriet no kultūras, tiesiskajām, bet galvenokārt no ētiskām un sociālām vērtībām, kas raksturo nekustamā īpašuma iegādi dažādās ES valstīs;

tajā uzsvērti visi problēmas jutīgie aspekti, arī ekonomiskie un finansiālie apsvērumi. ņemot vērā nekustamā īpašuma tirgus nozīmi ES valstu atšķirīgajās ekonomikās, kā arī hipotekāro ieguldījumu devums bankas nozares rentabilitātē;

tajā ir uzsvērts, ka pašreizējās sadrumstalotības situācijā varētu būt nepieciešams “izstrādāt jaunu tiesību aktu”, lai palielinātu tirgus integrāciju.

2.3

Tātad Komisijas dokuments atkārto punktus, kas jau ir analizēti iepriekšējā Zaļajā grāmatā par hipotekāro kredītu. Citādi nemaz nevarēja būt, jo jaunais dokuments ir par hipotekārā kredīta tirgus integrāciju un par jau minētajiem ietekmes novērtējumiem.

2.4

EESK jau ir paudusi savu viedokli 2005. gada 15. decembra atzinumā par Zaļo grāmatu (ziņotājs — Burani kgs). Minētā dokumenta saturs pilnībā atbilst EESK nostājai aplūkojamajā jautājumā. Šajā atzinumā EESK koncentrējas uz diviem Komisijas pievienotajiem punktiem:

izsaka savu viedokli par Komisijas ierosinātajiem plānotajiem pasākumiem saistībā ar ietekmes novērtējumu, kas izriet no Baltās grāmatas (3);

izstrādā priekšlikumus, kā pieprasījusi Komisija, kad tā secina, ka plašu pārraudzības un novērtēšanas programmu varēs izstrādāt tikai pēc detalizētu priekšlikumu iesniegšanas (4).

3.   EESK piezīmes par Balto grāmatu

3.1

Baltā grāmata skar plašu problēmu loku, kas jārisina un par kurām EESK tika lūgts izstrādāt atzinumu. Runa ir par šādiem 11 tematiem:

1)

nepieciešamā produkta izvēle;

2)

kredīta pirmstermiņa atmaksa;

3)

produktu sasaistīšana;

4)

kredītu reģistri;

5)

nekustamo īpašumu novērtējumi;

6)

nekustamā īpašuma piespiedu izsoles procedūras;

7)

valstu kredītu reģistri;

8)

piemērojamais tiesiskais regulējums;

9)

noteikumi par mainīgām procentu likmēm un par tā saucamajām augļošanas likmēm;

10)

hipotekārā kredīta finansēšana;

11)

finanšu un pakalpojumu iestādes, kas nav bankas.

3.2   Piezīmes par dažādiem ietekmes novērtējuma punktiem

3.2.1

Informācija pirms līgumsaistību uzņemšanās. Lai novērstu informācijas trūkumu pirms līgumsaistību uzņemšanās, EESK uzskata, ka hipotekārā kredīta jomā ir svarīga informācijas un īpašo zināšanu apmaiņa un izplatīšana. Tomēr tas nedrīkst radīt iedzīvotājiem papildu izmaksas.

3.2.1.1

Plašāks informācijas klāsts un finanšu jautājumu izpratnes veicināšana ir nosacījumi, lai efektīvi novērtētu izmaksu un ieguvumu samēru riska situācijās. Labākais iespējamo pārmērīgo risku novēršanas instruments ir nodrošināt, lai līgumslēdzējas puses apzinātos riskus, kuriem tās ir pakļautas.

3.2.1.2

EESK noteikti uzsver to, ka regulējumam un noteikumiem jāattiecas uz informācijas aprites kārtību un iespējamām sankcijām to neievērošanas gadījumā. Tomēr Komiteja uzskata, ka, bez papildu nosacījumiem uzliekot sic et simpliciter saistības tikai vienai līgumslēdzējai pusei, sekas būs saistību uzlikšana otrai pusei.

3.2.2

Rīcības kodeksi. EESK uzskata, ka jāveido stimuli, lai sekmētu pievienošanos brīvprātīgiem rīcības kodeksiem.

3.2.2.1

Tas ļautu kredīta ņēmējam labāk izprast iespējamo risku un apzināt iespējas iegūt izdevīgus finansēšanas noteikumus.

3.2.2.2

Ierosinātais instruments varētu būt prasība kredītņēmējam atbildēt uz virkni tipveida jautājumu, lai novērtētu savas spējas pildīt finansiālas saistības vidējā termiņā un ilgtermiņā.

3.2.3

Izmaksu likme. EESK uzskata, ka kredītiestāžu pienākums ir norādīt operācijas kopējās izmaksas, tās sadalot dažādās sastāvdaļās, norādot arī apliekamo mainīgo lielumu.

3.2.4

Konsultācija. Attiecībā uz konsultāciju EESK uzskata, ka konsultācijas pakalpojumiem, kas cieši saistīti ar hipotekārā finansējuma operācijām, jāizmanto neatkarīgi cenu noteikšanas mehānismi, kuri jāprecizē operācijas izdevumu aprēķinā.

3.2.5   Kredīta pirmstermiņa atmaksa

3.2.5.1

Piemērojamība. Attiecībā uz kredīta pirmstermiņa atmaksas problēmu, jāatšķir šādi gadījumi: (i) pilnīga vai daļēja kredīta pirmstermiņa atmaksa; (ii) kredīta atmaksa, kas saistīta ar iespēju vienoties ar citām finanšu iestādēm par izdevīgākiem izmaksu nosacījumiem.

Pirmajā gadījumā EESK uzskata, ka ir svarīgi vienmēr atļaut arī daļēju kredīta pirmstermiņa atmaksu;

otrajā gadījumā tā uzskata, ka finansēšanas līgums jānodod citai finanšu iestādei.

3.2.5.2

Izdevumi. Runājot par kredīta pirmstermiņa atmaksas izdevumiem, Komiteja uzskata, ka tie jāaprēķina, pamatojoties uz matemātiskām formulām, kas obligāti jāizskaidro līgumattiecībās. Klientam jāuzņemas izdevumu segšana vienīgi finansējuma brīvprātīgas atmaksas gadījumā. Līguma cesijas gadījumā izdevumi jāsedz jaunajai finanšu iestādei.

3.2.6

Sasaistīti produkti. Sasaistītu produktu pārdošanai, lai tā būtu ar tiesisku spēku, jābalstās galvenokārt uz spēju pierādīt sasaistīšanas reālo lietderību. EESK uzskata, ka ir iespējams atrisināt šo problēmu, nosakot aizdevējam pienākumu iesniegt aprēķinu par izmaksām un ieguvumiem un dodot kredīta ņēmējam atbilstošu laiku, vajadzības gadījumā arī pēc finansēšanas līguma parakstīšanas, lai pieņemtu lēmumu, vai priekšlikums ir pieņemams.

3.2.7

Kredītu reģistri. Šajā sakarā EESK piekrīt prasībai izveidot Eiropas reģistru. Pieeju šim reģistram noteiktu īpaši tiesību akti par privātās dzīves aizsardzību. EESK uzskata, ka Eiropas kredītu reģistra izveidošana veicinās konkurenci starp hipotekāro kredītu aizdevējiem visā Eiropā. Jebkurā gadījumā jāatvieglo pārrobežu piekļuve katras dalībvalsts reģistriem, vienkāršojot informācijas sniegšanas procedūras.

3.2.8

Nekustamā īpašuma novērtējumi. Pieņemts uzskatīt, ka nekustamā īpašuma novērtēšana ir sarežģītāka nekā vispārējs finansiālais novērtējums. Nekustamā īpašuma īpatnības (sevišķi tā nekustīgums) nosaka tā lietderību. Papildus tam tā novērtēšanu ietekmē ārējie faktori, kas saistīti ar atrašanās vietu, piemēram:

ģeogrāfiskās apvidus īpatnības;

transporta pakalpojumi,

iedzīvotāju blīvums u.c.

Līdz ar to apvienot vienā īpašā nekustamā īpašuma novērtēšanas formulā visus novērtējuma kritērijus ir īsta utopija.

3.2.8.1

Nekustamā īpašuma vērtēšanas kritēriji. Ņemot vērā nekustamā īpašuma vērtēšanas sarežģītību iepriekš minēto iemeslu dēļ, EESK neuzskata, ka būtu lietderīgi izmantot īpašu, universālu formulu. Tās vietā EESK ierosina izstrādāt tā dēvētās paraugprakses vietējā līmenī, kā arī nostiprināt prasību, lai vērtēšanu veiktu profesionāļi, kurus sertificējušas kompetentas profesionālās asociācijas un kas uzņemas arī atbildību par sniegtā priekšlikuma godīgumu.

3.2.8.2

Ar nekustamo īpašumu saistīto risku novērtēšana. EESK uzskata, ka papildus nekustama īpašuma novērtēšanai ir jāpārbauda nekustamā īpašuma vērtības svārstības, lai labāk novērtētu garantiju, ko sniedz nekustamais īpašums. Šajā sakarā EESK ierosina izmantot instrumentus, kurus jau lieto finanšu tirgus dalībnieki un kas daudzos gadījumos ir iekļauti arī citos Kopienas tiesību aktos, piemēram, riskam pakļautās vērtības (5) metodes.

3.2.9

Tirgus pieejamības procedūras. Ja hipotekāro finansējumu iedala kredītā nekustamā īpašuma iegādei un prasībā pret kredītņēmēju, tad jānošķir arī persona, kas gūst finansiālu labumu no nekustamā īpašuma, un īpašnieks, kas nodrošina oficiālas garantijas.

3.2.10

Piemērojamais tiesiskais regulējums. EESK uzskata, ka iespēja starp dažādajiem dalībvalstu civilajiem un nodokļu noteikumiem izvēlēties izdevīgākos, kalpo kā stimuls tirgus integrācijai, kas citādi nav panākama.

3.2.10.1

Līdz ar to EESK principiāli atbalsta dažādu dalībvalstīs spēkā esošo tiesisko regulējumu saglabāšanu, dodot iespēju līgumslēdzējam izvēlēties tādu tiesisko regulējumu, kas palīdz samazināt finansēšanas operācijas kopējās izmaksas, kā tas jau ir paredzēts Romas konvencijā (6).

3.2.11

Augļošanas likmes. Runājot par šo tematu, EESK apstiprina agrāk atzinumā pausto nostāju, sevišķi sakarā ar ārkārtīgi lielām grūtībām pareizi noteikt, kad procentu likmes uzskatāmas par augļošanu, piemērojot tā dēvētā patēriņa kredīta noteikumus. Tomēr EESK uzsver, ka labākā aizsardzība pret augļošanu ir informācija. Līdz ar to EESK ierosina izveidot plaša mēroga komunikācijas instrumentus par riska prēmiju kategorijām, kuras piemēro kredīta ņēmēju dažādām riska grupām.

3.2.12

Hipotekārā kredīta pārfinansēšana. EESK uzskata, ka Baltajā grāmatā pausto nostāju, kuras mērķis ir dažādi pārfinansēšanas noteikumi atkarībā no starpnieku subjektīvās būtības (nošķirot bankas un iestādes, kas nav bankas), ir pārāk viegli apiet.

3.2.12.1

Finanšu un pakalpojumu iestādes, kas nav bankas. Hipotekārā kredīta finansēšana jāveic finanšu iestādei, kas ir licencēta un kurā tiek veiktas kontroles. Starpniecības struktūru (piemēram, konsultāciju uzņēmumu) atbalsts un palīdzība ir atļauta ar nosacījumu, ka to veic kvalificētas iestādes, pat ja tās nav kredītiestādes.

4.   EESK priekšlikumi, kas jāattīsta

4.1

Nesenā aizdevumu ar visaugstākajiem procentiem (subprime) krīze Amerikā parādīja, ka nekustamā īpašuma cenu svārstības līdz ar nepietiekamu klienta riska novērtēšanu sakarā ar tādu likmju nenomaksāšanu, kas ir pārāk augstas attiecībā pret garantijā nodotā nekustamā īpašuma vērtību, var izraisīt ievērojamas finanšu krīzes, kas var destabilizēt visu sistēmu. Tādēļ, veicot jebkādu darbību Kopienas līmenī, ir jāņem vērā šī pieredze, kā arī iepriekšējā punktā aplūkotie jautājumi.

4.2

Baltajā grāmatā ierosinātā iespējamā 28. hipotekārā kredīta regulējuma sistēmas ieviešana, lai papildinātu dalībvalstīs darbojošās sistēmas, varētu veicināt Kopienas hipotekārā kredīta tirgu lielāku integrāciju, tādējādi paplašinot līgumslēdzēju izvēles iespējas, bet neradot apstākļus finanšu sistēmas destabilizācijai, ņemot vēra aizdevumu ar visaugstākiem procentiem (subprime) krīzi.

4.3

Gadās, ka nekustamā īpašuma, sevišķi mājokļa, iegādes izvēli nosaka emocionāli (subjektīvi) faktori, kuriem nav nekā kopīga ar pareizu un racionālu (objektīvu) īpašuma novērtējumu. Līdz ar to jebkura pasākuma efektivitāte, ko ierosina Komisija ar mērķi regulēt hipotekāro kredītu tirgu, nevar būt nodalīta no objektīvu vai subjektīvu kritēriju kopuma.

4.4

Būtu interesanti izstrādāt priekšlikumu, ko EESK analizētu padziļināti un kura pamatā būtu hipotekārā kredīta skaidrošanas shēmas pieņemšana, katru finansēšanas operāciju iedalot divu pasīvu komponenšu portfelī:

pirmā komponente ir (ar aktīviem nodrošināta) tā īpašuma finansēšana, kura vērtību nosaka tirgus cena un iespējamās nekustamā īpašuma vērtības svārstības;

otrā komponente ir mērķorientēta finansēšana (personīgais aizdevums), kura vērtību nosaka kredītņēmēja ekonomiskās un finansiālās spējas un perspektīvas.

4.5

Divdaļīgas shēmas (dubultās hipotēkas) pieņemšana varētu sniegt dažas priekšrocības, kas vēl padziļināti jāanalizē, bet tās varētu būt šādas:

ar darījuma racionālo daļu (ar aktīviem nodrošināta finansēšana) saistīto risku novērtējuma vienkāršošana, salīdzinājumā ar riskiem, kas izriet no kredītņēmēja maksātspējas (personīgais mērķfinansējums);

iespēja noteikt pārredzamas cenas atkarībā no dažādām riska situācijām, kas raksturo finansēšanas operācijas abas komponentes (īpašuma objektīvais finansējums un subjektīvais finansējums personai);

negatīvās ietekmes uz finanšu sistēmu samazināšana, ja likmes nenomaksā pārāk liels kredītņēmēju skaits, atšķirībā no nesenajām smagajām sekām finanšu tirgū (tā dēvētā aizdevumu ar visaugstākajiem procentiem krīze).

4.6

EESK cer, ka Komisija iespējami drīzāk pabeigs minēto procesu, izrādot vairāk apņēmības un radot apstākļus, lai institucionālo aspektu nodalīšana būtu iespējamās 28. sistēmas ieviešanas pamatā.

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  OV C 65, 17.3.2006., 113. lpp. Ziņotājs — Burani kgs.

(2)  OV C 65, 17.3.2006., 113. lpp. Ziņotājs — Burani kgs.

(3)  Skat. Baltās grāmatas 2. pielikumu, atteikumu un angļu versijas 5. lpp.

(4)  Skat. Baltās grāmatas 2. pielikums, 8. punkts.

(5)  Skat. Investīciju apkalpošanas direktīva, ko pazīst arī kā MIFID direktīvu (Markets in Financial Instruments Directive — Finanšu instrumentu tirgu direktīvu) Nr. 2004/39/EK, ko pieņēma 2004. gada 21. aprīlī un kas stājās spēkā 2004. gada 30. aprīlī, kad to publicēja OV.

(6)  Skat. COM(2005) 650, 2005. gada 15. decembrī.


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/22


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Būvniecības nozares attīstība Eiropā”

(2009/C 27/05)

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece, komisāre institucionālo attiecību un komunikācijas stratēģijas jautājumos Margot Wallström kdze un Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks, komisārs uzņēmējdarbības un rūpniecības jautājumos Günter Verheugen kgs 2007. gada 6. decembrī aicināja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Būvniecības nozares attīstība Eiropā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 13. jūnijā. Ziņotājs — Huvelin kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (10. jūlija sēdē), ar 57 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi

1.1.

Pretēji daudzu ieinteresēto uzskatam, būvniecības nozares attīstību vairāk ietekmēs nevis tai piešķirtais publiskais finansējums (pat ja konsekventāka plānošana arī turpmāk būtu neapstrīdama priekšrocība), bet gan kompetento iestāžu spēja attīstīt visiem piemērojamu tiesisko regulējumu, nodrošinot lielāku konkurences pārskatāmību un jebkura lieluma uzņēmumu potenciāla un prasmju efektīvāku izmantošanu.

1.2.

Ņemot vērā minēto, šajā atzinumā formulētie galvenie ieteikumi ir šādi:

visīsākajā iespējamā laikā ar regulas palīdzību ieviest vienotas konkursa procedūras, nodrošinot pasūtītājiem, tostarp publiskajām iestādēm, iespējami plašākas un precīzi noteiktas iespējas izvēlēties attiecīgajām vajadzībām vispiemērotākos līguma noteikumus;

būvniecības nozares speciālistiem regulējumā piedāvāt plašas iespējas, kas tiem ļautu sniegt ievērojamu ieguldījumu ilgtspējīgas attīstības mērķa sasniegšanā: ņemot vērā kopējās izmaksas, izmantojot dažādu līmeņu publiskā un privātā sektora partnerību un finansējumu atkarībā no paredzamajiem rezultātiem; gan mazi, gan lieli uzņēmumi šobrīd ir gatavi iesaistīties un gūt panākumus;

popularizēt būvniecības nozari, lai padarītu to pievilcīgāku skolu jauniešu vidū un rosināt viņu interesi par šo nozari;

ievērojami veicināt apmācību profesijās, kuras Eiropā pārstāv ievērojamu daļu to darbavietu, kurus neskar pārvietošanās;

veicināt ilgtspējīgu būvniecību ES;

uzturēt veselīgu tautsaimniesko vidi un sekmēt nodarbinātības apstākļus, kas atbilst iedzīvotāju vajadzībām valstīs, kurās viņi strādā;

veicināt Eiropas konkurētspēju.

1.3.

Tikai ar šādiem nosacījumiem Eiropa varēs sagatavoties tuvākajā laikā paredzamajai ārējai konkurencei.

2.   Ievads (pašreizējā situācija)

2.1.

Saskaņā ar Lisabonas darba kārtību Eiropas komisāri Margot Wallström un Günter Verheugen2007. gada 6. decembra vēstulē aicināja EESK izstrādāt izpētes atzinumu, lai noskaidrotu, vai tiesību akti būvniecības nozarē un uzņēmumiem sniegto pakalpojumu nozarē “veido viendabīgu kopumu, vai tie ir pielāgoti pašreizējām un nākotnē gaidāmajām pārmaiņām, un cik lietderīga būtu šo nozaru normatīvo aktu vienkāršošana, racionalizācija un modernizācija. Jāprecizē, ka izpēte aptvertu tiesību aktus minētajās nozarēs, bet arī citus tiesību aktus, kas ietekmē to attīstību (veselības aprūpe, darba drošība, apkārējās vides aizsardzība u.c.) un iekļautu ar šīm nozarēm saistītās likumīgās intereses”.

2.2.

Tādēļ atzinuma izstrādes pieprasījumā minētie jautājumi jāskata rūpīgi un metodiski, jo izpētes joma ir ļoti plaša un vairāki ārējie eksperti Komisijas uzdevumā par šo tematu jau sagatavojuši pētījumus.

2.3.

Šajā atzinumā tomēr apskatīti tikai tā pieprasītāja norādītie aspekti, proti, izmaiņas būvniecības nozares tiesību aktos vai reglamentējošos noteikumos un to vienkāršošana, kas stratēģiskā un objektīvā nozares skatījumā varētu veicināt efektīvāku tās darbību un attīstību.

2.4.

Tādēļ, lai sniegtu skaidru priekšstatu par būvniecības nozares profesijām un vidi, kurās tās darbojas, kā arī par tām piemītošajiem ierobežojumiem, atzinumā ietverti daži lietderīgi fakti par šo nozari.

3.   Būvniecības nozare Eiropas Savienības tautsaimniecībā

3.1.

Būvniecības nozares, kurā darbojas 2,7 miljoni uzņēmumu, rādītāji Eiropas Savienības 27 dalībvalstīs 2006. gadā bija šādi:

 

2006

Būvniecības nozares bruto pievienotās vērtības īpatsvars IKP

10,5 %

Būvniecībā nodarbināto atalgojuma īpatsvars nozares bruto pievienotajā vērtībā

54,5 %

Būvniecības bruto ieguldījuma pamatkapitālā īpatsvars kopējā bruto ieguldījumā pamatkapitālā

50,5 %

Būvniecības nozarē nodarbināto īpatsvars visās nozarēs nodarbināto kopskaitā (1)

7,2 %

3.2.   Daži fakti

3.2.1.

Tā kā būvniecība ir darbība, ka nav pārvietojama, tai ir svarīga nozīme gan, veidojoties Eiropas izaugsmes turpmākajām tendencēm, gan Eiropas rūpniecības struktūrā.

3.2.2.

Būvniecības produkcijas struktūra un saistība ar noteiktu ģeogrāfisku vietu katras valsts teritorijā, kā arī ciešā saikne ar vietējo dzīvi, nozīmē, ka tai ir sociāla un pilsoniska nozīme, kas jāņem vērā un jāveicina.

3.2.3.

Visbeidzot, būvniecībai ir būtiska nozīme arī pasākumos, kas saistīti ar ilgtspējīgu attīstību:

gan kā būtiskai ieguldījumu īstenotājai šajā jomā (mājokļi, ēkas vispār, transports, enerģijas ražošana, u.c.);

gan arī pielāgojot darba metodes, tostarp būvniecības materiālus, ilgtspējīgas attīstības vajadzībām un prasībām.

3.2.4.

Vispārējais nozares stāvokļa apraksts nebūs pilnīgs, ja neminēsim faktu, ka priekšstats par būvniecības nozares profesijām vēl joprojām ir daļēji negatīvs, neraugoties uz pēdējo 30 gadu laikā veiktajiem nozares profesiju pārstāvju centieniem to uzlabot. Minētais secinājums ir jāņem vērā atzinumā, jo tas ir saistīts ar

pieeju, kas izmantota dažās valstīs pieņemtajos dokumentos, kuros paredzēti līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas noteikumi un pasākumi nelegālās nodarbinātības jomā,

grūtībām piesaistīt šīm profesijām jauniešus (tiešā pievilcība) un viņus apmācīt (vispārējās izglītības sistēmas neuzticība attiecībā uz būvniecības nozari).

3.2.5.

Šo profesiju specifika, ņemot vērā gan klientu vajadzības, gan arī dažādus tehniskus aspektus nosaka, ka pašlaik un arī turpmākajos gados attiecīgais tirgus būs ļoti sadrumstalots, tādēļ tajā vienlaikus darbosies amatnieki un mazie, vidējie un lielie uzņēmumi.

Šajā sakarā jāpārskata priekšstats par lielu uzņēmumu, kura darbība saistīta tikai ar lieliem pasūtījumiem, un jāsecina, ka visā Eiropā pasūtījumi, kuru vērtība pārsniedz 20 miljonus euro, veido tikai 2 līdz 5 % no būvniecības tirgus kopapjoma.

3.2.6.

Šā iemesla dēļ Eiropas lielās uzņēmumu grupas, kas bieži vien darbojas pasaules mērogā, galvenokārt apvieno mazas un vidējas struktūras, kuras izveidotas vietējā līmenī un darbojas tādos pašos konkurences apstākļos kā vietējie neatkarīgie MVU.

3.2.7.

Šīs nozares lielākie uzņēmumi Eiropā parasti ir attīstījušies atšķirīgi no tā sauktā Amerikas modeļa, t.i., integrējot līdzekļus, lai pašu spēkiem uzturētu un attīstītu savu zinātību, aizstāvot tiesības uz inteliģentu pieeju un dalību koncepciju izstrādē.

3.2.8.

Pateicoties šādai pieejai, Eiropas uzņēmumi pasaules tirgū ieņēmuši nozīmīgu vietu. Šis modelis, kas orientēts uz koncepcijas un izpildes integrāciju, ne vienmēr ir lielo grupu privilēģija, bet to var piemērot un tas jāpiemēro dažāda lieluma uzņēmumiem.

4.   Daži pamatprincipi

4.1.

Šajā Eiropas Komisijas pieprasītajā izpētes atzinumā jāskata ne tikai tiesību aktu vienkāršošanas iespēja, bet arī jāierosina pasākumi, kas ļautu:

nodrošināt efektīvu pārredzamību un iespēju vienlīdzību piedāvājumu konkursu procedūrās;

īstenot pāreju no pagātnē pārmantotās neuzticības uz uzticības un partnerattiecību kultūru;

ņemt vērā ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu un vispārējās izmaksas visā būvju pastāvēšanas laikā;

ievērot intelektuālā īpašuma tiesības;

iepirkuma ietvaros minēt minimālos nodarbinātības standartus, kā arī paredzēt kontroles un sodus par pārkāpumiem;

mazināt administratīvās izmaksas, pēc iespējas ierobežojot regulējumu un procedūras, bet saglabājot drošības aspektus un līgumslēdzēju galvenās tiesības.

4.2.

Ja neņem vērā tirgus apjoma svārstības, kas šajā atzinumā netiek skatītas, minēto aspektu iekļaušanai tiesību aktos vajadzētu nodrošinātu būvniecības nozares uzņēmumu normālu attīstību, tādējādi ievērojot konsekventu sociālo politiku (darbavieta — drošība — atalgojums) un ļaujot uzlabot nozares pievilcīgumu dažādu ieinteresēto skatījumā (jaunieši, vecāki, pasniedzēji u.c.).

5.   Galvenie priekšlikumi

5.1.

Komiteja ierosina kompetentajām iestādēm savus centienus galvenokārt vērst uz šādiem aspektiem:

līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru vienkāršošana un vienādošana, lai vienlaikus nodrošinātu pārskatāmību un līdzekļu un kompetenču optimizāciju;

atbalsts inovācijai, atrisinot, piemēram, ideju un variantu intelektuālā īpašuma tiesību problēmu;

darba ņēmēju sākotnējā apmācība un tālākizglītība;

rosināt izmaiņas, sekmējot nozares popularizēšanu, kura nodrošina jauniešus ar darbavietām;

sociālās jomas noteikumi attiecībā uz darba apstākļiem un labu darba drošības un veselības aizsardzības praksi;

ilgtspējīga attīstība šī jēdziena plašākajā nozīmē; tā ir joma, kurā būvniecības uzņēmumiem ir būtiska nozīme un kurā tiem jāuzņemas jauna atbildība.

5.2.   Līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru vienkāršošana un vienādošana

5.2.1.

Darbības virzieni varētu būt šādi:

pārveidot noteikumus publiskā iepirkuma jomā, pieņemot regulu, kas aizstātu pašreiz spēkā esošās direktīvas ar mērķi procedūras reāli vienādot Eiropas līmenī un nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus;

sistemātiskāk izvēlēties labākos, nevis lētākos piedāvājumus;

paredzēt iesaistītajām pusēm stingrākus konkursa dialoga noteikumus, lai tas būtu patiess labākā risinājuma iegūšanas līdzeklis, nevis ideju un intelektuālā īpašuma sistemātiska piesavināšanās;

veicināt pieeju “no koncepcija līdz izpildei”, kas jau sākot no koncepcijas posma ļautu apvienot uzņēmumu zinātību un koncepcijas autoru radošās spējas;

plašāk izmantot vispārējos līgumus (būvniecības — ekspluatācijas vai valsts un privātā sektora partnerības līgumus), ievērojot ilgtspējīgas attīstības prasības, sagatavot un organizēt piemērotus pasākumus, vēršoties pret atsevišķi valstu dempinga mēģinājumiem Eiropas tirgū;

ieviest saskaņotus standartus un metodes, lai novērstu valstīs pastāvošos tehniskos šķēršļus un izveidotu vienotu Eiropas tirgu;

ņemt vērā mazo un vidējo uzņēmumu vajadzības, lai nodrošinātu to darbības ilgtspējību, darbavietu saglabāšanu un nepieļautu nozares pārāk lielu sazarošanos.

Iepriekš minētā saraksta sakarā ir skaidri jāapzinās, ka aicinājums ieviest izmaiņas tiesību aktos nenozīmē piedāvāt jau gatavus risinājumus, bet gan nodrošināt līgumslēdzējiem pilnīgu tādu līdzekļu kopumu, kurus viņi var izmantot atbilstoši savām vajadzībām.

5.2.2.

Kopumā šiem grozījumiem vai pielāgojumiem ir jāsekmē pārskatāmība un privāto, publisko vai jaukto struktūru iespēju vienlīdzība un skaidri jānorāda, ka jebkādi saimnieciski darījumi ir iespējami, tikai pamatojoties uz konkursu un oficiālu līgumu.

5.3.   Inovācija un intelektuālais īpašums

5.3.1.

Būvniecības nozares īpatnība ir tāda, ka tās produkti vienmēr ir “prototipi”. Tādēļ ir nepieciešami Kopienas tiesību akti intelektuālā īpašuma aizsardzībai, ņemot vērā aizsargājamo ideju specifisko raksturu: šīs idejas parasti rodas saistībā ar konkrētu piedāvājumu konkursu un var neatkārtoties sistemātiski. Lai konkursu procedūrās aizsargātu tehnisko ideju tiesības, Eiropas līmenī būtu jāizstrādā atbilstoši tiesību akti, kuros būtu noteiktas piedāvājumu konkursa dalībnieku tiesības.

5.4.   Apmācība

5.4.1.

Vairāku dalībvalstu būvniecības nozares profesionālie darbinieki ir diezgan vispārīgi secinājuši, ka kopumā vairumā dalībvalstu izglītības sistēmas visos apmācības līmeņos tikai ļoti daļēji apmierina profesijas vajadzības. Tādēļ ne tikai jāuzlabo profesijas pārstāvju saikne ar valstu izglītības sistēmām, bet arī jādomā par rosinošiem pasākumiem Eiropas līmenī, piemēram:

atbalstīt tādu tiesību aktu izstrādi, kas attiecas uz apmācību celtniecības un būvdarbu jomā Eiropā (visu līmeņu apmācības sertifikācijas savstarpēja atzīšana un atbilstība);

sekmēt cilvēkresursu novērtēšanas īstenošanu praksē, veicinot tālākizglītību. Būvniecības nozarē vērojamā zināmā spriedze mazina nozares popularitāti jauniešu vidū, kas saistīts arī informācijas trūkumu par karjeras iespējām. Pieredze ir ļoti vajadzīga, jo šai profesijai nepieciešama augsta, pat ļoti augsta kvalifikācija un labas pamatzināšanas. Šis aspekts būtu jānovērtē uzņēmumiem, sniedzot tajos strādājošajiem gan tālākizglītības, gan karjeras izaugsmes iespējas;

paplašināt Erasmus sistēmu, attiecinot to arī uz Eiropas celtniecības nozares speciālistu apmācību dažādos līmeņos, balstoties uz jau iegūto pieredzi, kas īstenota ļoti nelielā mērogā (ar ESF atbalstu trijās nozarēs — krāsošanas, akmeņkaļa profesijā un vecu ēku renovēšanas darbos);

attīstīt Eiropas augstskolas, kas sagatavo celtniecības un būvdarbu speciālistus, un atzīt Eiropas amatnieka statusu;

Eiropā attīstīt projektu vadītāju skolas, lai privātā un publiskā sektora uzņēmumu klienti labāk pārzinātu līgumus un uzņēmumu darbību;

Eiropā attīstīt starpuzņēmumu tālākizglītības struktūras;

Eiropā veicināt prasmes (piemēram, valodas).

5.5.   Sociālie noteikumi, darba drošība un veselības aizsardzība

5.5.1.

Pašreiz spēkā esošajiem noteikumiem ir bijusi ļoti pozitīva ietekme. Tie ir ievērojami ietekmējuši darba metodes būvniecības nozarē. Tomēr vajadzētu

sekmēt labas prakses apmaiņu darba drošības un veselības aizsardzības jomā,

apkarot nelegālo darbu, ieviešot Eiropas mēroga sankciju instrumentus (piekļuve datu bāzēm un to savstarpējais saslēgums, darba ņēmēju identifikācijas zīmes un sistēmas) un pielāgotus nodokļu pasākumus (piemēram, pazeminātas likmes PVN),

atvieglot REACH regulas ieviešanu;

atvieglot darbaspēka pārvietošanos bez sociālā dempinga (atzīt citās valstīs jau ieviestās formalitātes par darbaspēka norīkošanu) un nodrošināt Eiropas darba ņēmējiem iespēju atgriezties savā izcelsmes valstī;

nodrošināt naudas sodu piedziņas iespēju visās ES valstīs;

panākt, lai jebkāda veida darba ņēmēju mobilitātes pamatā būtu tās valsts nosacījumu ievērošana, kurā darbs tiek veikts.

5.6.   Ilgtspējīga attīstība

5.6.1.

Ņemot vērā klimata sasilšanu un globāla mēroga problēmas, būvniecības nozares speciālistiem, kā jau minēts iepriekš, ir ievērojama loma. Viņi ir gatavi uzņemties atbildību, ja regulējums un veicināšanas pasākumi dos viņiem iespēju sniegt pievienoto vērtību Eiropas tirgū un izplatīt savu pieredzi citās pasaules valstīs, kur, kā zināms, vēl jāpaveic liels un būtisks darbs, lai veikto pasākumu rezultātus izjustu visi.

5.6.2.

Lai to panāktu, būtu nepieciešams:

noteikumos par ES atklāto konkursu ieviest kopējo izmaksu pieeju (investīciju darbības laikā) un noteikt labākā piedāvājums definīciju, iespējams, atsaucoties uz ilgtspējīgas attīstības kritēriju. Līdz ar to attīstītāji savā izvēlē varētu pilnībā ņemt vērā ilgtspējīgas attīstības dimensiju;

veicināt publiskā un privātā sektora partnerības procedūras, kuras pēc savas būtības jau ietver koncepciju, realizāciju un ekspluatāciju un kuras varētu būt visefektīvākais kopējo izmaksu optimizācijas līdzeklis;

pārkārtot dažas finansiālā atbalsta formas, visās dalībvalstīs tās orientējot uz plašo enerģētiskās atjaunināšanas jomu;

atbalstīt apjomīgus publisko būvju un ēku atjaunošanas projektus;

veicināt ekoloģisko kvartālu izveidi un to nozīmes atzīšanu (izstrādāt Kopienas marķējumu, finansiālus stimulus u.c.).

5.6.3.

Gan ēku, gan celtniecības, gan transporta jomā būvuzņēmumi, ja tiem tiek dota iespēja piedalīties “koncepcijas-realizācijas-ekspluatācijas” procesā no sākuma līdz beigām, var sniegt izšķirošu ieguldījumu, piemēram, nodrošinot vajadzīgās darbības finansējumu atbilstoši to spējai pārvaldīt vispārējās izmaksas un investīciju finansējumu, nākotnē izmantojot energotaupības pasākumus.

5.7.   Būvniecības nozares MVU

5.7.1.

Atšķirībā no citu nozaru MVU, būvniecības nozares mazo un vidējo uzņēmumu problēma būtiski nav saistīta ar piekļuvi kādam konkrētam tirgum (skatīt 2.2.5. punktu).

5.7.2.

Tādēļ nozares profesiju pārstāvji ierosinātās un Eiropas Savienības iestāžu noraidītās “kvotas” uzskata par nepamatotām; turklāt abu ieinteresēto pušu iesniegtie rādītāji Eiropas valstīs kopumā ir ievērojami pārsniegti.

5.7.3.

Šā iemesla dēļ MVU problēma papildus “Mazo uzņēmumu aktā” skatītajiem jautājumiem ir galvenokārt jārisina, izmantojot

pārdomātus uzņēmumu nodošanas risinājumus,

atbalsta pasākumus vai savstarpējus pakalpojumus, vai finansējuma līdzekļus, kas, nepārkāpjot konkurences noteikumus, nodrošina iespēju vienlīdzību, tostarp attiecībā uz MVU piekļuvi sarežģītiem darījumiem (PPP un ilgtspējīgas attīstības jomā);

risinājumus, kas paredzēti, lai atvieglotu MVU piekļuvi standartizācijai un normām.

Briselē, 2008. gada 10. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  Būvniecības nozarē nodarbināti 30,4 % no visiem rūpniecībā nodarbinātajiem. Avots: Eurostat un Eiropas Būvniecības nozares federācija (FIEC).


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/26


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Attīstības tendences uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē Eiropā”

(2009/C 27/06)

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece un komisāre iestāžu sadarbības un komunikācijas stratēģijas lietās Margot Wallström kdze un Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks un komisārs uzņēmumu un rūpniecības lietās Günter Verheugen kgs 2007. gada 6. decembrī lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju sagatavot atzinumu par tematu

“Attīstības tendences uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē Eiropā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 11. jūnijā. Ziņotājs — Calleja kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlija sēdē), ar 135 balsīm par, 2 balsīm pret un 12 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ievads

1.1.

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece un komisāre iestāžu sadarbības un komunikācijas stratēģijas lietās Margot Wallström kdze un Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks un komisārs uzņēmumu un rūpniecības lietās Günter Verheugen kgs lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju kā iepriekšējā atzinuma (1), kurā analizēti uzņēmējdarbības pakalpojumi un nozares, turpinājumu un papildu analīzi sagatavot izpētes atzinumu par uzņēmējdarbības pakalpojumiem.

1.1.1.

Šajā pētījumā jāpatur prātā lielā nozīme, kādu Eiropas Komisija piešķir Lisabonas stratēģijai, lai saglabātu un uzlabotu Eiropas nozares konkurētspēju, pārvaldot pārmaiņu procesu sociālā līmenī pieņemamā veidā un saskaņā ar Eiropas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un sociālajā aspektā veicinot reprezentatīvu sociālo partneru sarunas atbilstošā līmenī.

1.1.2.

Šo mērķu sasniegšanai jānotiek līdztekus ar nozares tiesiskā regulējuma vienkāršošanu — politisko prioritāti, kas ir viens no Komisijas rūpniecības politikas pamatprincipiem.

1.1.3.

Turklāt šo rūpniecības politiku raksturo integrēta pieeja, kurā ņemtas vērā dažādu nozaru vajadzības.

2.   Secinājumu un ieteikumu kopsavilkums

2.1.   Pakalpojumu nozares nozīmīguma atzīšana ekonomikas un sociālajā attīstībā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka steidzami nepieciešamas patiesas pārmaiņas un jāpievērš lielāka uzmanība pakalpojumiem, kurus vairs nevar uzskatīt tikai par ražojošās nozares papildinājumu. Sabiedrība piedzīvo lielas pārmaiņas, un pakalpojumi ir šo pārmaiņu centrā. Eiropas Komisijai tādēļ ir jāatzīst minētās tendences un jāpiešķir tām lielāka nozīme.

2.2.   Svarīgākie pasākumi

Ņemot vērā iespējamo pasākumu plašo klāstu, kāds ir ar uzņēmējdarbības pakalpojumiem saistītās politikas jomās, ir ārkārtīgi svarīgi noteikt šādu pasākumu prioritāti. Nepieciešama strauja virzība, lai sasniegtu Kopienas Lisabonas stratēģijā 2008.-2010. gadam izvirzītos 10 galvenos mērķus. Minētie mērķi tiešā un netiešā veidā ietekmē pakalpojumu turpmāko attīstību. EESK uzskata, ka minētās prioritātes jānosaka šādā secībā:

Rīcība attiecībā uz politiku uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā un augsta līmeņa grupa. Ieteicams izveidot augsta līmeņa grupu par uzņēmējdarbības pakalpojumiem, lai veiktu nozares dziļāku analīzi, izvērtētu pašreizējo politiku atbilstību, noteiktu un novērtētu efektīvākās un veiksmīgākās no tām, kuras ietekmē uzņēmējdarbības pakalpojumus, kā arī izstrādātu konkrētus pasākumus politikas jomā, pievēršoties galvenajiem trūkumiem un vajadzībām. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš dažādu uzņēmējdarbības pakalpojumu apakšnozaru ļoti atšķirīgajam raksturam, lai noteiktu, kurām no tām politikā jāpievērš galvenā uzmanība un kādā līmenī (reģiona, valsts vai ES) ir pamatoti veikt politikas pasākumu.

Darba tirgus politikas uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē. Nozares līmenī no sociālā viedokļa nepieciešama to problēmu padziļināta analīze, ko izraisa uzņēmējdarbības pakalpojumu un ražošanas mijiedarbībā radušies jaunie nodarbinātības veidi. Šādā analīzē jāiekļauj izglītība, apmācība un mūžizglītība, kā arī darbinieku, tai skaitā ārpakalpojumos iesaistīto darbinieku, darba apstākļi. Lai panāktu minēto mērķi, būtu jāveicina sociālais dialogs nozares līmenī un šajā sakarā jāizstrādā darba kārtība, lai apspriestu konkrētās darba apstākļu un darba atrašanas iespēju izmaiņas to strukturālo pārmaiņu rezultātā, kuras ietekmē uzņēmējdarbības pakalpojumus.

Uzņēmējdarbības pakalpojumi inovāciju politikās. Spēcīgs atbalsts būtu jāsniedz pētniecības un izstrādes un inovāciju programmu, kā arī pasākumu pakalpojumu inovācijām sekmēšanai. Lielāka uzmanība jāpievērš tādām jomām kā organizatoriski jauninājumi, jo īpaši zināšanu ietilpīgi uzņēmējdarbības pakalpojumi (KIBS) un inovāciju pārvaldība.

Uzņēmējdarbības pakalpojumu standartu izstrāde. Jāatbalsta uzņēmumi, lai tie pēc izsmeļošām apspriedēm ar uzņēmējdarbības pakalpojumu izmantotājiem pašregulācijas ceļa noteiktu attiecīgos standartus. Svarīgi ir nodrošināt CEN un tās partneru (atklātais forums) atbalstu, lai izplatītu sekmīgas inovācijas rezultātus, jo īpaši ātri un neformālā ceļā panākot vienprātību.

Veicināt pakalpojumu zinātni kā jaunu disciplīnu izglītībā un apmācībā.

Iekšējais tirgus un regulējums, kas ietekmē uzņēmējdarbības pakalpojumus. EESK ir izveidojusi sarakstu ar jomām, kurās jāstrādā vienkāršošanas, izskaidrošanas un reglamentējošā sloga samazināšanas virzienā, nemazinot esošās prasības par veselību un drošību darba vietā, kā arī darba ņēmēju pārstāvību. Citu jomu starpā norādīts, ka nav veikts Pakalpojumu direktīvas ietekmes novērtējums uz uzņēmējdarbības pakalpojumiem, un tam jāvelta lielākas pūles, jo īpaši pēc tam, kad direktīva jau ir transponēta valstu tiesību aktos. Novērtējumā jānorāda arī iespējamie turpmākie pasākumi attiecībā uz atvērtāku tirdzniecību un konkurenci paplašinātās ES iekšējā tirgū.

Turpmāki uzņēmējdarbības pakalpojumu statistikas uzlabojumi. Ieteicams panākt dalībvalstu ciešāku sadarbību, lai pilnveidotu statistiku par uzņēmējdarbības pakalpojumiem un, jo īpaši, lai iegūtu vairāk informācijas par pakalpojumu darbības rezultātiem un ietekmi uz dalībvalstu ekonomiku, kas valdībām ir nepieciešams instruments, lai palīdzētu nozarei attīstīt tās potenciālu. NACE 74. nodaļas jaunākie grozījumi tomēr joprojām nenodrošina vajadzīgo informāciju, lai iegūtu nozīmīgus datus par uzņēmējdarbības pakalpojumiem.

3.   Vispārējas piezīmes

3.1.

Pamatojums. EESK 2006. gada septembrī apstiprinātajā CCMI/035 pašiniciatīvas atzinumā ierosināts pievērst lielāku uzmanību uzņēmējdarbības pakalpojumiem tā ieguldījuma dēļ, ko tie sniedz Eiropas ražošanas nozaru darbībā. Minētajā atzinumā paskaidrota mijiedarbība starp pakalpojumiem un ražošanu, kā arī to ietekme uz sociālajiem un ekonomiskajiem rādītājiem — nodarbinātību, ražīgumu un konkurētspēju. To pieņēma par izejas punktu šim turpmākajam darbam un uzņēmējdarbības pakalpojumu papildu analīzei. Šo atzinumu būtu ieteicams sākt, definējot uzņēmējdarbības pakalpojumus kā pakalpojumu kopumu, kas to starpieguldījumu vērtības dēļ ietekmē ražošanas kvalitāti un efektivitāti, papildinot vai aizstājot iekšpakalpojumus (Rubalcaba un Kox, 2007). Minētajai definīcijai ir daži kopīgi aspekti ar NACE rev.1 (72.-74. kods) un NACE jaunajā redakcijā (69.-72., 77., 78., 80.-82. kods) iekļauto definīciju, kā arī ar 1. diagrammā attēloto pakalpojumu dažādo kategoriju apkopojumu. Uzņēmējdarbības pakalpojumi iedalās divās lielās kategorijās.

Zināšanu ietilpīgi uzņēmējdarbības pakalpojumi (piem., IT un datorpakalpojumi, konsultēšana vadībzinībās, grāmatvedība, nodokļu un juridiskas konsultācijas, tirgdarbība un sabiedriskās domas aptauja, tehniskie un inženierpakalpojumi, personāla administrācija, kvalifikācijas celšana un personāla pieņemšana darbā);

Operatīvie uzņēmējdarbības pakalpojumi (piem., apsardzes dienests, apkopes un tīrīšanas pakalpojumi, administrācija un lietvedība, pagaidu darbinieku pieņemšana, zvanu centri, mutiskā un rakstiskā tulkošana).

Šā atzinuma mērķis ir vairot minētās nozares atpazīstamību, palīdzēt tai attīstīties bez šķēršļiem un palīdzēt paaugstināt Eiropas ekonomikas konkurētspēju pasaules tirgū.

3.2.

Pakalpojumu un uzņēmējdarbības pakalpojumu nozīmīgums. Pakalpojumi ieņem arvien lielāku vietu iedzīvotāju un profesionāļu pasaules uztverē, kā arī uzņēmumos, reģionos un valstīs. Pakalpojumi lielā mērā nosaka ekonomikas un sociālo sistēmu jauno pieprasījumu un piedāvājumu. Lai gan pakalpojumi ir daudzu saimnieciskās un sociālās dzīves aspektu daļa, daudzi no tiem nav iekļauti statistikā. Tradicionālais sadalījums ražojošās nozarēs, neskatoties uz to, ka ir nepilnīgs un slēpj spēcīgas savstarpējās sakarības ekonomikas sektorā, ļauj mums provizoriski novērtēt galveno saimniecisko darbību nozīmīgumu. Pakalpojumiem kā tautsaimniecības nozarei ir arvien lielāka nozīme Eiropā, lai gan kopējā nodarbinātībā to daļa (70 %) ir mazāka kā Amerikas Savienotajās Valstīs (80 %), tomēr tā ir lielāka kā Japānā (67 %). Visās trijās minētajās teritorijās tieši uzņēmējdarbības pakalpojumu apakšnozare ir augusi ļoti strauji, līdz ar to palielinot tās daļu kopējā nodarbinātībā. Uz uzņēmumiem, kuru galvenā darbība ir uzņēmējdarbības pakalpojumi, attiecināmi 10-12 % kopējās nodarbinātības un pievienotās vērtības. Ja sniegtos uzņēmējdarbības pakalpojumus uzskata par sekundāru darbību, nodarbinātības procentuālais līmenis būtu daudz augstāks. Eiropā 2004. gadā vadošās valstis uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā bija Beniluksa valstis, Apvienotā Karaliste, Francija un Vācija. Laikā no 1995. gada līdz 2004. gadam dažās valstīs, piem., Ungārijā, Polijā, Austrijā, Latvijā un Maltā, uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē vērojama būtiska izaugsme. Tas liek domāt, ka starp dažām ES valstīm notiek zināms konverģences process. Skaitļi par attiecīgajām valstīm atspoguļo nodarbinātību tikai tajos uzņēmumos, kuru galvenā darbība ir uzņēmējdarbības pakalpojumi. Lielākā daļa šādu uzņēmumu ir mazie un vidējie uzņēmumi.

3.3.

Uzņēmējdarbības tendenču novērtējums. EESK ir atkārtoti novērtējusi stāvokli, ņemot vērā pārmaiņas, kas notikušas pēc iepriekšējā 2006. gada septembra atzinuma CCMI/035, un ar gandarījumu atzīmē, kā uzņēmējdarbības pakalpojumu nozīmīgums ražošanā ir palielinājis to nozīmīgumu arī Komisijas pieņemtajos lēmumos.

Paziņojumā “Rūpniecības politikas termiņa vidusposma pārskats. Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (2), kas izdots pēc iepriekš minētā EESK atzinuma, ieteikts veikt sīku pētījumu par pakalpojumu nozarēm un to konkurences analīzi, kā arī par ietekmi uz konkurenci rūpniecībā. Vajadzības gadījumā būtu veicama nozaru turpmākā uzraudzība. Rezultātā tiktu noteikti visi konkurētspējas paaugstināšanas šķēršļi un novērstas iespējamās tirgus neveiksmes, kas varētu pamatot pasākumus konkrētu problēmu risināšanai atsevišķās rūpniecības un/vai pakalpojumu nozarēs. Šogad Eiropas Komisija veic minēto padziļināto analīzi, un līdz gada beigām tai vajadzētu publicēt rezultātus.

Komisijas darba dokumenta “Ceļā uz Eiropas stratēģiju inovāciju veicināšanai pakalpojumu jomā — problēmas un svarīgākie jautājumi saistībā ar turpmāko darbību” (3) publicēšana 2007. gada jūlijā, Eiropas foruma ar uzņēmējdarbību saistītiem pakalpojumiem izveidošana 2008. gada februārī un gaidāmais paziņojums par pakalpojumu inovācijām (paredzēts 2008. gada beigās) kopumā var veidot nozīmīgu soli ceļā uz pakalpojumu reālu integrāciju ES inovāciju politikās.

Direktīva par pakalpojumiem iekšējā tirgū (4), kas jāievieš vēlākais līdz 2009. gada 28. decembrim, būs ievērojams pagrieziena punkts virzībā uz patiesu iekšējo tirgu pakalpojumiem, ja direktīvas noteikumi tiks transponēti dalībvalstu tiesību aktos, nodrošinot, lai tiktu piemērotas tās valsts darba tiesības un koplīgumi, kurā tiek sniegts attiecīgais pakalpojums. Gan uzņēmēji, gan patērētāji varēs pilnībā izmantot ar minēto direktīvu sniegtās iespējas. Atbalstot tirdzniecību un ieguldījumus starp ES valstīm, tai būtu arī jāveicina uzņēmējdarbības pakalpojumu tirgus darbība un jāsniedz jaunas iespējas ražojošiem uzņēmumiem izvēlēties vairāk, labākus vai lētākus pakalpojumus. Jaunām konkurences priekšrocībām, izmantojot uzņēmējdarbības pakalpojumus, vajadzētu paaugstināt nodarbinātības līmeni, ražīgumu un ekonomiskos rādītājus.

3.4.

Papildu pasākumi, kas veicina uzņēmējdarbības pakalpojumus. Papildus lieliem pašlaik notiekošiem ES pasākumiem, lai veicinātu uzņēmējdarbības pakalpojumu integrāciju rūpniecības politikā un inovāciju politikā, un iespējamai Iekšējā tirgus direktīvas radītai ietekmei ir arī citi Komisijas pasākumi, kas netieši atbalsta uzņēmējdarbības pakalpojumu lomu ražošanā:

Eurostat ir veicis NACE klasifikācijas pārskatīšanu, lai iegūtu vairāk datu par pakalpojumiem.

Eiropas uzņēmu tīkls uzņēmējdarbības un uzņēmumu izaugsmes vecināšanai ES tika izveidots, apvienojot Eiropas informācijas centru un Inovāciju rosināšanas centru tīklus un līdz ar to radot vairāk kā 500 kontaktpunktus uzņēmējiem ES (5). Tie palīdzēs MVU un līdz ar to lielam vairākumam uzņēmējdarbības pakalpojumu sniedzēju.

Kopš 2005. gada Eiropas Komisija ir izvirzījusi priekšlikumus par vienkāršošanu un birokrātijas samazināšanu. Jaunākais priekšlikums, kas izvirzīts 2008. gadā, attiecas uz administratīvā sloga operatīvu samazināšanu (6). Tās ir labas ziņas MVU, kuri tāpēc, ka ir mazi, īpaši izjūt lielo administratīvo slogu.

Sociālo partneru uzsāktajā dialogā ir apspriests Komisijas dokuments: “Ceļā uz kopīgiem elastīguma un sociālās drošības principiem: vairāk un labākas darba vietas, izmantojot elastīgumu un drošību” (7), un panākta zināma virzība uz priekšu. Tam būtu jāatvieglo elastdrošības koncepcijas ieviešana Eiropā, pielāgojot to atbilstoši atšķirīgiem apstākļiem katrā dalībvalstī. Saistībā ar dinamiskiem uzņēmējdarbības pakalpojumiem sociālo partneru saskaņota elastdrošība var būt lietderīga, lai vienlaikus radītu lielāku skaitu un labākas darba vietas. Lai ES darbība, reaģējot uz globalizācijas radītajām problēmām, būtu sekmīga, jāiesaista sociālie partneri.

Komisijas publicētais dokuments “Par standartizācijas ieguldījuma inovācijā palielināšanu Eiropā” (8), kas citu iniciatīvu starpā rosina rūpniecības nozari un citas ieinteresētās puses pastiprināt sadarbību standartu izstrādē, ieviešanā un lietošanā, tā atbalstot inovācijas saistībā ar ilgtspējīgu rūpniecības politiku.

3.5.

Uzņēmējdarbības pakalpojumu nozares galvenās vajadzības. Neskatoties uz pasākumu, kas saistīti ar pakalpojumiem, pašreizējo progresu, ir jāapsver galvenās nepilnības un vajadzības. Pašreizējā Eiropas politikas sistēma ir izteikti orientēta uz ražojošo rūpniecību, lai gan pakalpojumi veido ievērojami lielāku tautsaimniecības segmentu un veicina uzņēmējdarbības un sociālās dzīves jebkura aspekta izaugsmi.

3.5.1.

Vairums horizontālo un nozaru iniciatīvu saskaņā ar ES rūpniecības politiku gan valstu, gan ES līmenī ir vērstas uz ražojošo rūpniecību, neskatoties uz uzņēmējdarbības pakalpojumu būtisko lomu tajā. Tādēļ steidzami jāizstrādā līdzsvarota ES politika, kurā nav pārāk zemu novērtēta uzņēmējdarbības pakalpojumu nozīme Eiropas ražošanas vispārējā konkurētspējā un tautsaimniecībā kopumā. Uz jebkurām saimnieciskās darbības nozarēm vērstajām horizontālajām politikām jābūt patiešām horizontālām un jāatbilst uzņēmumu un darbinieku vajadzībām jaunajā pakalpojumu ekonomikā, kur ražošanas un pakalpojumu nozares ir savstarpēji cieši saistītas, kā tiešu sinerģijas rezultātu radot Eiropas ekonomikai jaunas iespējas pasaules tirgū. Daudzas ES politikas iniciatīvas, kas veido rūpniecības politiku, jāpielāgo un jāpiemēro pakalpojumiem. Tas attiecas uz šādiem jautājumiem: pilnībā funkcionējošs iekšējais pakalpojumu tirgus, starptautiskā tirdzniecība, valsts atbalsta noteikumi, darba tirgus, pasākumi sociālajā jomā, apmācība un reģionālā politika, pētniecība un izstrāde, inovācijas, standartizācija, uzņēmējdarbība un labāka statistika un informācija, vajadzības gadījumā ņemot vērā pakalpojumu īpašās vajadzības. Tas nenozīmē, ka visām politikām jābūt vertikāli orientētām uz pakalpojumiem. Tas drīzāk nozīmē, ka jāizpēta un jāizanalizē visu šo politiku ietekme un, attiecīgā gadījumā, jāveic īpaši pasākumi.

3.5.2.

Dažas galvenās vajadzības var konstatēt šādās jomās.

Uzņēmējdarbības pakalpojumi rūpniecības politikās. Pēc uzņēmējdarbības pakalpojumu nesenās iekļaušanas un notiekošās izpētes lielāka uzmanība jāpievērš konkrētajiem apstākļiem, kādos pakalpojumu izmantošanai ir labvēlīga ietekme uz rūpniecības rezultātiem, piemēram, pakalpojumu loma rūpniecības konkurētspējā un ražīgumā no ekonomikas viedokļa. Lai stātos pretī globālajai konkurencei, Eiropai jāiegulda jauninājumos, zināšanās, izstrādē, loģistikā, mārketingā un citos uzņēmējdarbības pakalpojumos, citiem vārdiem sakot, visā globālajā vērtību ķēdē.

Uzņēmējdarbības pakalpojumi nodarbinātības un apmācības politikā. Lielākā daļa profesiju ir pakalpojumos, un tā būs arī turpmāk. (Politikas veidotājiem nevajadzētu aizmirst, ka 20 % no ražojošās nozares starpposma ieguldījumiem iegūst no pakalpojumiem). Tādēļ globālo ārpakalpojumu/uzņēmējdarbības pārvietošanas ietekme uz pakalpojumu profesijām (līdz 30 % saskaņā ar OECD 2006. gada pētījumu) mudina dalībvalstis pastiprināt pareizās prasmes un kvalifikācijas, kas ļaus nozarei stāties pretī globālajai konkurencei.

Uzņēmējdarbības pakalpojumi inovācijas un produktivitātes politikās. Pakalpojumu jauninājumu veicināšana ir būtiska, lai ar kvalitātes aspektu palīdzību pastiprinātu rūpniecības konkurētspēju. Pakalpojumu jauninājumi nozīmīgi un pozitīvi ietekmē kvalitāti, nodarbinātību un mijiedarbību ar klientiem. Vienlaikus uzņēmējdarbības pakalpojumi var nodrošināt augstas kvalitātes nodarbinātību labos darba apstākļos un zināšanu ietilpīgu vidi; šādos gadījumos darbinieki sniedz savu ieguldījumu, lai pakalpojumu inovācijas būtu iespējamas un sekmīgas. Pakalpojumu jauninājumi uzņēmumam var dot iespēju konkurēt, atrodoties labākā stāvoklī, un darbiniekiem radīt jaunas darba iespējas. Pakalpojumu jauninājumu radītie ieguvumi būtu jāvirza uz to, lai novērstu gausu produktivitātes pieaugumu uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē. Zemi produktivitātes pieauguma rādītāji joprojām dominē vairumā valstu, pat tad, ja statistiskās novērtēšanas problēmu dēļ pārāk zemu novērtēts uzņēmējdarbības pakalpojumu ieguldījums kopējā ražīguma pieaugumā.

Uzņēmējdarbības pakalpojumi un iekšējais tirgus. Uzdevums ir radīt Eiropas tirgu pakalpojumiem un tādējādi dot iespēju ES iegūt izšķirošu lomu globalizācijas procesā, ņemot vērā visus apstākļus, kuri ietekmē tirgus un konkurētspēju. Nepieciešama īpaša turpmāka izpēte par Pakalpojumu direktīvas transponēšanu dalībvalstīs un tās ietekmi uz uzņēmējdarbības pakalpojumiem.

Uzņēmējdarbības pakalpojumi un reģioni. Daudzos reģionos uzņēmējdarbības pakalpojumu ieguldījums ir zems, jo tie koncentrēti lielās pilsētās un reģiona teritorijās ar augstiem ienākumiem. Reģiona līmenī ir svarīgi veicināt gan uzņēmējdarbības pakalpojumu pieprasījumu, gan piedāvājumu, maksimāli izmantojot pastāvošos tīklus, kuri spēj palielināt dažādu vietējo dalībnieku sinerģiju.

Uzņēmējdarbības pakalpojumi un citas ar tiem saistītās politikas. Ir divu veidu politikas, kas saistītas ar uzņēmējdarbības pakalpojumiem: galvenokārt reglamentējošas politikas (iekšējais tirgus, konkurence, labāka reglamentēšana, publiskais iepirkums) un galvenokārt nereglamentējošas politikas (inovācija, prasmes, kvalitāte un nodarbinātība, standarti, uzņēmumi un MVU, reģionālās politikas, zināšanas un statistika). Īpaša uzmanība būtu jāpievērš standartu lomai, jaunajai pakalpojumu zinātnes nozarei un statistikai.

3.6.

Uzņēmējdarbības pakalpojumu un mērķtiecīgu politikas pasākumu mijiedarbība. Pieredze liecina, kā eksperimentāli visaptveroši pasākumi var mijiedarboties, ļaujot uzņēmējdarbības pakalpojumiem spēcīgi attīstīties, lai tie būtu gatavi turpmākajiem uzdevumiem. Jāņem vērā sinerģija un mijiedarbība starp dažādiem politikas veidiem.

3.7.

Izstrādājot konkrētas ES politikas, ir nepieciešams ekonomiskais pamatojums, lai veicinātu uzņēmējdarbības pakalpojumu nozari. Tas atspoguļots Kox un Rubalcaba nesenajā pētījumā (Business services in European Economic Growth, 2007). Atbalstot pētījuma argumentus, priekšplānā izvirzīti galvenokārt tirgus un sistēmiski trūkumi, piemēram, informācijas asimetriskums un papildu sekas.

3.8.

Lisabonas stratēģija 2008.-2010. gadam. Ar uzņēmējdarbības pakalpojumiem saistītās politikas var būt lietderīgas saistībā ar priekšlikumiem Kopienas Lisabonas stratēģijai 2008.-2010. gadam (COM(2007) 804 galīgā redakcija). Lielākā daļa no desmit galvenajiem mērķiem, kas jāsasniedz līdz 2010. gadam, tieši vai netieši ietekmē pakalpojumus:

3.8.1.

Līdz 2008. gada vidum Komisija ierosinās atjauninātu darba kārtību sociālajā jomā un palīdzēs mazināt profesionālo iemaņu trūkumu. Nozīmīgus trūkumus un vajadzības var konstatēt lielākajā daļā uzņēmējdarbības pakalpojumu, kuros ir vajadzīgs ļoti liels darbinieku skaits. EESK atzinumā par tematu “Prioritāro kategoriju nodarbinātība (Lisabonas stratēģija)” (9) atzīmēja, ka Lisabonas stratēģijas vērienīgie nodarbinātības mērķi sasniegti tikai daļēji, un atzina, ka daudzām pēdējos gados radītajām jaunajām darba vietām, jo īpaši sievietēm paredzētajām, ir raksturīga nepilna darba slodze. Vecāka gadagājuma darbinieki joprojām saskaras ar izteiktu piemērotu vakanču trūkumu, un galvenokārt jauni cilvēki atrod netipiskus (nestandarta) nodarbinātības veidus, dažreiz bez pienācīgas tiesiskās un sociālās aizsardzības. EESK atzinumā uzsvērts, ka atbilstoši elastdrošības principam jānodrošina augsta sociālās drošības pakāpe, aktīvas darba tirgus politikas, izglītība, tālākizglītība un apmācība.

3.8.2.

Komisija šogad jau ir izvirzījusi priekšlikumus par kopēju imigrācijas politiku. Tas var ietekmēt augsti kvalificētu darbinieku tādās jomās kā zināšanu ietilpīgi uzņēmējdarbības pakalpojumi un mazāk kvalificētu darbinieku tādās jomās kā apkopes un tīrīšanas pakalpojumi vai apsardzes dienests imigrāciju.

3.8.3.

Komisija pieņems Likumu par mazajiem uzņēmumiem, lai atraisītu MVU izaugsmes potenciālu visā to dzīves ciklā. Uzņēmējdarbības pakalpojumi ir nozare, kurā ir visaugstākais uzņēmumu veidošanas un slēgšanas līmenis, tādēļ būtu lietderīgi īpašu uzmanību pievērst jaunajiem MVU. Atzinumā par tematu “Uzņēmējdarbības, jo īpaši MVU, potenciāls” (10) EESK ir ieteikusi mērķtiecīgākas un uzlabotas, integrētas pamatnostādnes MVU izaugsmei un nodarbinātībai 2008.-2010. gadam. MVU arī izmantos priekšrocības, ko sniegs ES administratīvā sloga samazināšana 2012. gadā.

3.8.4.

Kopiena nostiprinās vienoto tirgu, palielinās konkurenci pakalpojumu jomā. Jau minētajā EESK atzinumā INT/324 citētas sūdzības par nepilnīgu vienoto tirgu, jo īpaši to, ka dalībvalstis lēni ievieš direktīvas, par administratīvo slogu un darbaspēka mobilitātes trūkumu. MVU tie ir lieli šķēršļi, kas jāpārvar.

3.8.5.

Kopiena īstenos “piekto brīvību” (zinību brīvu apriti) un izveidos reālu Eiropas pētniecības telpu. Zināšanu ietilpīgiem uzņēmējdarbības pakalpojumiem var būt liela nozīme šīs Lisabonas stratēģijas prioritātes īstenošanā.

3.8.6.

Kopiena pilnveidos pamatnosacījumus inovācijām. EESK ir izstrādājusi atzinumu arī par tematu “Ieguldījumi un inovācijas” (11). Atzinumā ietvertais galvenais vēstījums ir tāds, ka Eiropai jāpaliek priekšgalā pētniecībā, tehnoloģijas attīstībā un inovācijās un ir nepieciešams lielāks finansējums no ES budžeta, jāuzlabo izglītojošās struktūras un attiecīgā gadījumā jānosaka stingrāki standarti; jāveido attīstībai un jauninājumiem labvēlīgs sociālais klimats; jārada vajadzīgie apstākļi un jāpieņem lēmumi, kas investoriem dotu pietiekamu komerciālo pārliecību un optimismu ieguldīt savu kapitālu jaunā uzņēmējdarbībā Eiropā; jāpaaugstina informētība par fundamentālo pētījumu lielo nozīmi, un jāieaudzina uzņēmēja gars tajos, kuri vēlas veikt jauninājumus un uzņemties riskus, pieņemot zināmu kļūdu un zaudējumu līmeni, kas neizbēgami nāk kopā ar risku. EESK analizēja arī tiesisko un sociālo vidi inovatīvai uzņēmējdarbībai un inovācijām labvēlīgam tirgum.

3.8.7.

Kopiena sekmēs uz ilgtspējīgāku ražošanu un patēriņu vērstu rūpniecības politiku. Šajā prioritātē var iekļaut uzņēmējdarbības pakalpojumus uzņēmumiem, kas darbojas vides jomā.

3.8.8.

Kopiena risinās divpusējas sarunas ar galvenajiem tirdzniecības partneriem par jaunām starptautiskās tirdzniecības un ieguldījumu iespējām, un izveidos kopīgu regulējuma un standartu telpu.

4.   Pasākumu prioritātes noteikšana, atbalstot uzņēmējdarbības pakalpojumus

Tā kā ar uzņēmējdarbības pakalpojumiem ir saistīta plaša politikas joma, jānosaka pasākumu prioritāte. EESK uzskata, ka prioritātēm vajadzētu būt šādā secībā:

4.1.

1. prioritāte: Eiropas Komisijai uzņēmumu un rūpniecības politikas ietvaros jāizveido augsta līmeņa grupa uzņēmējdarbības pakalpojumu jautājumos, lai nodrošinātu, ka pasākumos vairāk tiek ņemti vērā pakalpojumi un to mijiedarbība ar rūpniecību un saimniecisko darbību kopumā. Augsta līmeņa grupas galvenie mērķi varētu būt šādi:

Uzņēmējdarbības pakalpojumu vajadzību, ieskaitot atšķirīgu un ļoti dažādu uzņēmējdarbības pakalpojumu apakšnozaru vajadzības, padziļināta analīze.

To spēkā esošo politiku atbilstības pārbaude, kuras ietekmē uzņēmējdarbības pakalpojumus, un konkrētu politikas pasākumu izstrāde attiecīgajā līmenī (reģiona, valsts vai ES).

Ieteikt stratēģiskos mērķus, kas jāsasniedz PTO sarunās par GATS, uzsvaru liekot uz pasākumiem, kas nepieciešami, lai mazie un vidējie pakalpojumu uzņēmumi varētu eksportēt savus pakalpojumus.

Noteikt un sagrupēt politikas ieinteresētās puses jomās ar ļoti ierobežotu vai sadrumstalotu pārstāvniecību.

Izveidot Eiropas Uzņēmējdarbības pakalpojumu novērošanas centru, lai uzraudzītu ar ES politikas pasākumiem īstenoto pasākumu rezultātus; un izplatīt paraugpraksi. Novērošanas centra locekļiem jābūt EESK, arodbiedrību, uzņēmumu apvienību pārstāvjiem un uzņēmējdarbības pakalpojumu ekspertiem.

4.2.

2. prioritāte: Būtu jāveicina īpaši uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarei veltīts sociālais dialogs, lai apspriestu un formulētu ieteikumus par:

jaunām nodarbinātības iespējām,

mūžizglītību,

ārpakalpojumu un uzņēmējdarbības pārvietošanas problēmām,

prasmju trūkuma konstatēšanu,

nepilnas slodzes darbu un tāldarbu,

elastdrošību uzņēmējdarbības pakalpojumos (šo tematu EESK jau ir vispārīgi izklāstījusi savā nesenajā atzinumā — SOC/283),

personāla trūkumu zināšanu ietilpīgos uzņēmējdarbības pakalpojumos (KIBS) un imigrācijas lomu,

mobilitāti.

Šāda nozares sociālā dialoga īstenošana un efektivitāte (piemēram, vienošanos atzīšana un organizatorisks atbalsts) īstenībā būs tomēr atkarīga no tā, vai to atzīs reprezentatīvas darba ņēmēju un darba devēju apvienības Eiropas līmenī.

4.3.

3. prioritāte: Pētniecība un izstrāde un pakalpojumu inovācijas:

Uzņēmējdarbības pakalpojumu inovāciju veidu analīze un to ietekme uz ražīgumu un sociālo un ekonomikas izaugsmi;

Zināšanu ietilpīgu uzņēmējdarbības pakalpojumu (KIBS) loma pakalpojumu inovāciju izstrādē;

IKT izstrāžu un pakalpojumu inovāciju saikne;

Pētniecības un izstrādes un inovāciju programmu padziļināta analīze, lai novērtētu stāvokli uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā;

Elastīgu (“plāno”) ražošanas tehnoloģiju izmantošana pakalpojumos;

Pakalpojumu inovāciju un citu iespējamo politikas pasākumu loma zināšanu ietilpīgos pakalpojumos reģionālajā līmenī; Inovāciju politikas izmantošana uzņēmējdarbības pakalpojumu pieprasījuma un piedāvājuma veicināšanai.

4.4.

4. prioritāte: Standartu izstrāde. Pakalpojumu standartu izstrāde ir bijusi lēna. To galvenokārt virza pieprasījums. Uzņēmējdarbības pakalpojumu sniedzējiem ir strukturālas problēmas. Lielākā daļa no tiem ir mazi uzņēmumi, kas savās valstīs nepieder pie reprezentatīvām organizācijām, un tas atspoguļojas arī Eiropas līmenī, kur šī kategorija nevienā Eiropas organizācijā nav labi pārstāvēta. Tādēļ vienīgais veids, kā uzlabot stāvokli, ir mobilizēties lietotājiem, lai izteiktu savas prasības. Uzņēmējdarbības pakalpojumu tirgus ļoti iegūtu no skaidri noteiktiem standartiem šajā jomā. Standartu izstrāde var būt lietderīga, lai:

papildinātu vai pat aizstātu regulējumu;

uzlabotu kvalitāti un stimulētu konkurenci;

palīdzētu samazināt asimetrisku informāciju tirgū, kurā trūkst pārredzamības, gan pakalpojumu sniedzēju, gan lietotāju interesēs;

nodrošinātu salīdzināmību, kad lietotājs saskaras ar kādu no dažādiem piedāvājumiem un tam jāpieņem lēmums attiecībā uz to;

plašāk popularizētu pētniecības un izstrādes un inovāciju programmu rezultātus, tā veicinot jauninājumus, lai uzlabotu pakalpojumu kvalitāti;

samazinātu strīdu skaitu, precizējot pakalpojumu sniedzēju un izmantotāju tiesības un pienākumus;

izvairīties no sociālajiem konfliktiem tādējādi, ka pakalpojumu sniedzēji un lietotāji ievēro spēkā esošās darba tiesības un vajadzības gadījumā attiecīgajā līmenī risina sarunas par darba koplīguma slēgšanu;

veicinātu apjomradītus ietaupījumus mazos uzņēmumos, sniedzot līdzīgus pakalpojumus dažādās ES dalībvalstīs, tādējādi palīdzot samazināt šķēršļus tirgus integrācijai;

izveidotu veselīgu eksporta nozari un palīdzētu pakalpojumu publisko iepirkumu konkursu jomā un apakšuzņēmēju izmantošanā pakalpojumu sniegšanai.

4.5.

5. prioritāte: Uzņēmējdarbības pakalpojumu statistikas pilnveidošana. Politikas pasākumi ir atkarīgi no pašreizējo tendenču analīzes, ko var novērtēt tikai ar skaidras un mērķtiecīgas statistikas palīdzību. Acīmredzamais apmierinoša ražīguma pieauguma trūkums salīdzinājumā ar ASV daļēji varētu būt radies neuzticamas statistikas dēļ, kas balstīta uz metodoloģiju ražošanas rezultātu novērtēšanai. Sīkāk izstrādātai uzņēmējdarbības pakalpojumu statistikai nepietiek tikai ar Eurostat lēmumu, bet ir jāsadarbojas valstu valdībām, lai izmainītu statistikas datu vākšanas metodes. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš uzņēmējdarbības pakalpojumu lomas novērtēšanai citu rūpniecības un pakalpojumu nozaru vidū.

4.6.

6. prioritāte: Pakalpojumu zinātne.

Pakalpojumu zinātne (jeb pakalpojumu zinātne, pārvaldība un attīstība, SSME) ir jauna topoša disciplīna, kas aptver daudzveidīgās un sadrumstalotās pieejas pakalpojumu jomā: pakalpojumu ekonomika, pakalpojumu pārvaldība, pakalpojumu realizācija un pakalpojumu attīstība. Pakalpojumu pētnieki un uzņēmumi ir atzinuši, ka visas šīs jomas ir jāveicina un labāk jāintegrē. Pakalpojumu zinātnē labs piemērs ir pakalpojumu attīstība. Tā ir īpaša tehniska disciplīna, kas nodarbojas ar pakalpojumu produktu sistemātisku attīstību un izstrādi, izmantojot piemērotus modeļus, metodes un instrumentus. Lai gan “pakalpojumu attīstība” ietver arī pakalpojumu pārvaldību, viens no tās galvenajiem mērķiem ir jaunu pakalpojumu produktu izveide. Tajā pašā laikā “pakalpojumu attīstības” jomā ietilpst arī attīstības sistēmu izveide, vai, citiem vārdiem sakot, pētniecības un izstrādes un inovācijas vispārējās pārvaldības ar pakalpojumiem saistītie jautājumi. Integrēta pieeja preču, programmatūras un pakalpojumu vienotai izstrādei kļūs par vispāratzītu iezīmi.

Fundamentāli pētījumi par jauniem uzņēmējdarbības modeļiem, metodēm un instrumentiem dos pakalpojumu zinātnei vērtīgu atbalstu. Visbeidzot, pieaugošā pakalpojumu standartu saskaņošana veicinās jaunu pakalpojumu specifikāciju un efektīvu attīstību (12).

Pakalpojumu attīstība ir viena no jaunajām pakalpojuma sektora jomām, ko ievērojami pilnveidojusi zinātniskā izpēte Eiropā. Ciešāka integrācija starptautiskajos tīklos un patstāvīgas pakalpojumu attīstības nozares sistemātiska pilnveidošanās ir ļoti nozīmīga, lai nākotnē saglabātu vadošo lomu šajā jomā (13).

4.7.

7. prioritāte: Iekšējais tirgus un uzņēmējdarbības pakalpojumu regulējums.

Regulējošā loga samazināšana un vienkāršošana. Ir vairāki ierobežojoši faktori, kas darbojas pret uzņēmējdarbības pakalpojumu uzņēmumiem un padara veltīgas to pūles palielināt savu ražīgumu un darboties citās dalībvalstīs. To skaitā ir problēmas, kas saistītas ar darbaspēka mobilitāti un izglītības kvalifikāciju atzīšanu. Regulējuma apjoms un sarežģītība pēdējos gados ir palielinājusies, palielinot slogu arī mazajiem pakalpojumu sniedzējiem. Vissvarīgākie jautājumi, kuriem jāpievērš uzmanība, ir šādi:

Uzņēmumu izveidošana un tālāknodošana. Jauna uzņēmuma izveidošanai vai esoša uzņēmuma īpašumtiesību nodošanai patērētais laiks un nauda MVU ir pārmērīgi liela.

Šķēršļi pakalpojumu eksportam. Tiem MVU, kas vēlas eksportēt pakalpojumus, pārāk dārgi ir resursi, kuri nepieciešami, lai atrastu noteikumus, kas attiecas uz to uzņēmējdarbību, un izmantotu konsultācijas. Jāturpina starptautiskās tirdzniecības sarunas, lai Eiropas pakalpojumu sniedzējiem likvidētu nevajadzīgus šķēršļus ārējos uzņēmējdarbības pakalpojumu tirgos. Komisijas izveidotā tirgus pieejamības datu bāze palīdzēs noteikt šādus šķēršļus.

Ierobežojumi attiecībā uz vairākdisciplīnu sadarbību. Šķēršļus, kādi ir profesionāliem pakalpojumu sniedzējiem tirgus pieejamībā, var likvidēt, kad stāsies spēkā Pakalpojumu direktīva.

ES tiesību aktu nepilnīga transponēšana, kā arī atšķirīgi tiesību akti dalībvalstīs. Pat tad, ja noteikumi nav tieši pret iekšējo tirgu, liela daudzveidība ES dalībvalstu vidū kavē tirgus integrāciju.

Publiskais iepirkums un noteikumi par konkurenci starp sabiedriskajiem un valsts uzņēmumiem par publiskā iepirkuma līgumiem.

Šķēršļi, kas kavē pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm. Aizsardzības pozīcija, ko profesionālās apvienības pieņem savos statūtos, lai neļautu darboties profesionāļiem no citām dalībvalstīm.

Augsti kvalificētu darbinieku pārcelšana. Grūtības pārcelt darbiniekus uz citām dalībvalstīm, pat amatos ar ļoti augstu kvalifikāciju. EESK atzinums par darba ņēmēju pārcelšanu var sniegt dažus ieteikumus šajā saistībā (14).

Kvalifikāciju atzīšana. Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, ko pieņēma 2005. gada 7. septembrī, transponēšanas termiņš bija 2007. gada 20. oktobris. Tas nozīmēja iepriekš spēkā esošo piecpadsmit direktīvu profesionālo kvalifikāciju atzīšanas jomā aizstāšanu. Tagad tai jāpanāk patiesa vispusīga Kopienas sistēmas modernizācija, ar kvalifikāciju elastīgāku un automātisku atzīšanu veicinot ES uzņēmējdarbības pakalpojumu tirgus attīstību. Šobrīd Eiropas Komisijas iniciatīva ar nosaukumu IMI ir uzskatāma par praktisku metodi, ko iestādes un darba devēji var izmantot, lai centrālajā datu bāzē pārbaudīt atbildīgo iestādi (reģiona vai valsts līmenī katrā dalībvalstī), kura pilnvarota izdot kompetences un kvalifikāciju sertifikātus, un pārliecināties šādu sertifikātu autentiskumu.

Pakalpojumu direktīvas transponēšana. Būtu lietderīgi veikt uzņēmējdarbības pakalpojumu nozaru analīzi, lai vislabāk izmantotu jauno tiesisko regulējumu, jo īpaši atlikušo šķēršļu konstatēšanai Pakalpojumu direktīvas transponēšanas laikā un pēc tās. Tas būs analīzes priekšmets, sākot ar 2010. gadu, lai varētu novērtēt transponēšanas virzību uz priekšu un stingri uzraudzīt veidu, kā tas tiek darīts. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš ietekmei uz uzņēmējdarbības pakalpojumu sniedzēju saimniecisko darbību. Iekšēja tirgus informācijas sistēmas var sniegt lietderīgu informāciju saistībā ar valstu atšķirīgo regulējumu uzraudzību un turpmāku vienkāršošanu.

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  OV C 318/2006, 23.12.2006., 4. lpp., CCMI/035.

(2)  COM(2007) 374, 2007. gada 4. jūlijs.

(3)  SEC(2007) 1059, 2007. gada 27. jūlijs.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/123/EK.

(5)  Paziņojums presei IP/08/192, 2008. gada 7. februāris.

(6)  Memo/08/12, 2008. gada 10. marts.

(7)  COM(2007) 359 galīgā redakcija.

(8)  COM(2008) 133 galīgā redakcija, 2008. gada 11. marts.

(9)  OV C 256, 27.10.2007., 93. lpp., (SOC/251).

(10)  OV C 256, 27.10.2008., 10. lpp., (INT/324).

(11)  OV C 256, 27.10.2007, 17. lpp., (INT/325).

(12)  Hans-Jorg Bullinger, Klaus-Peter Fahnrich, Thomas Meiren publikācija “Service engineeringmethodical development of new service products”.

(13)  Thomas Meiren, Fraunhofer Institute for Industrial Engineering, Štutgarte, Vācija.

(14)  Skat. CESE 995/2008 (SOC/282) 29.5.2008. OV C 224, 30.8.2008., 95. lpp.


PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinuma

Nodaļas atzinumu grozīja ar šādu pilnsapulces pieņemtu grozījumu, kurš tomēr ieguva tikai vienu ceturtdaļu nodoto balsu.

2.2. punkta otrais ievilkums:

“—

Darba tirgus politikas uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē. Nozares līmenī no sociālā viedokļa nepieciešama to problēmu padziļināta analīze, ko izraisa uzņēmējdarbības pakalpojumu un ražošanas mijiedarbībā radušies jaunie nodarbinātības veidi. Šādā analīzē jāiekļauj izglītība, apmācība un mūžizglītība, kā arī darbinieku, tai skaitā ārpakalpojumos iesaistīto darbinieku, darba apstākļi. Lai panāktu minēto mērķi, būtu jāpaplašina sociālā dialoga darba kārtība, iekļaujot konkrētās darba apstākļu un darba atrašanas iespēju izmaiņas to strukturālo pārmaiņu rezultātā, kuras ietekmē uzņēmējdarbības pakalpojumus.”

Balsošanas rezultāts:

87 balsis par, 35 — pret, 13 atturas.


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/34


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kosmētikas līdzekļiem (pārstrādāta redakcija)”

COM(2008) 49 galīgā redakcija — 2008/0035 (COD)

(2009/C 27/07)

ES Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu 2008. gada 13. janvārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kosmētikas līdzekļiem (pārstrādāta redakcija)”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 11. jūnijā. Ziņotājs — Krawczyk kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlija sēdē), ar 126 balsīm par un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Komiteja atbalsta regulas projektā izvirzītos mērķus, kā arī Direktīvas 76/768/EEK pārstrādāšanu regulā.

1.2

Komiteja vērš uzmanību uz to, ka ir paredzamas ievērojamas izmaksas, jo īpaši MVU, izpildot jaunās prasības par ražošanas praksi, drošuma novērtējumu un produkta informatīvo dokumentāciju, kā arī visām attiecīgajām pārbaudēm.

1.3

Komiteja uzskata par lietderīgu samazināt šo negatīvo finansiālo ietekmi uz MVU, piemēram, nosakot, ka produkta informatīvā dokumentācija un drošuma novērtējums atbilstoši jaunajām prasībām jāsagatavo par tiem kosmētikas līdzekļiem, kurus pirmo reizi laiž tirgū.

1.3.1

Komiteja atbalsta 36 mēnešu laika posmu, kas paredzēts, lai minētā regula stātos spēkā. Attiecībā uz produktu informatīvās dokumentācijas aktualizēšanu un drošuma novērtēšanu Komiteja tomēr iesaka paredzēt 24 mēnešu papildu pārejas periodu pēc regulas stāšanās spēkā.

1.4

Komiteja atzinīgi vērtē diferencēta režīma ieviešanu, pamatojoties uz riska novērtējumu kancerogēnām, mutagēnām vai reproduktīvajai funkcijai toksiskām vielām (“KMR”). Aizliegums par šādu vielu izmantošanu būtu jāsaglabā.

2.   Priekšvārds

2.1

Direktīvas galvenais mērķis (Direktīva 76/768/EEK) ir patērētāju veselības aizsardzība, vienlaikus saskaņojot kopējā tirgū spēkā esošās tiesību normas kosmētikas līdzekļu jomā. Pašreizējās tirgus situācijas novērtējums liecina, ka Direktīvas 76/768/EEK grozījumi un to nekonsekventā transponēšana dalībvalstīs ir radījusi daudzas juridiskās neskaidrības un nekonsekvences. Minētā iemesla dēļ ir radīts administratīvais slogs un nevajadzīgas izmaksas gan kompetentajām iestādēm, gan nozarei, neveicinot kosmētikas līdzekļu drošumu.

2.2

Par Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīvas 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (“Kosmētikas direktīva”) vienkāršošanu ir paziņots Komisijas paziņojumā “Kopienas Lisabonas programmas īstenošana — normatīvās vides vienkāršošanas stratēģija”, Komisijas politikas 2007. gada stratēģijā un Komisijas likumdošanas un darba programmā 2007. gadam. Komisija ierosināja vienkāršot direktīvu par kosmētikas līdzekļiem, to pārstrādājot, kas ir likumdošanas paņēmiens, kurš dod iespēju kodificēt tiesību aktu un tā grozījumus, kā arī ieviest būtiskas izmaiņas.

2.3

Pamatojoties uz atsauksmēm, kas iegūtas 2006. gadā uzsāktajā publiskajā apspriešanā, kā arī uz vairākiem Komisijas pētījumiem, Komisija pirms regulas priekšlikuma (pārstrādāta redakcija) izstrādāšanas sagatavoja plašu ietekmes novērtējumu (1).

2.4

ES kosmētikas līdzekļu nozares raksturīga iezīme ir MVU. ES 97 % no visiem kosmētikas līdzekļu ražošanas uzņēmumiem ir MVU, un 80 % no tiem strādā mazāk par 19 darbiniekiem. MVU nodarbina apmēram divas trešdaļas no visiem strādājošajiem, kas tieši nodarbināti kosmētikas līdzekļu ražošanas nozarē ES.

2.5

Ja runājam par nodarbinātību, tad Eiropā kosmētikas līdzekļu ražošanā nodarbināti apmēram 150 000 cilvēku. Kopš 1999. gada Eiropā kosmētikas līdzekļu ražošanas nozarē nepārtraukti tiek radītas jaunas darba vietas (pieaugums par 1,2 % gadā).

2.6

Bez tiešās nodarbinātības kosmētikas līdzekļu nozarei ir raksturīga ievērojama netieša ietekme uz nodarbinātību, kā, piemēram, mazumtirdzniecība, izplatīšana un transports. Tiek lēsts, ka ar kosmētikas līdzekļu nozares starpniecību netieši ir radītas apmēram 350 000 darba vietas.

2.7

Tieši tādēļ, analizējot šā priekšlikuma ietekmi, ir jāņem vērā ES kosmētikas nozarē darbojošos MVU ieinteresētība un viedoklis.

2.8

Kosmētikas līdzekļu Kopienas iekšējais eksports kopš 1999. gada katru gadu ir palielinājies par apmēram 5 %gadā apjoma ziņā un par 6,5 % gadā vērtības ziņā.

2.9

Kosmētikas ražošana ir starptautisks uzņēmējdarbības veids, kurā Eiropai ir ļoti liela nozīme. Minētās nozares globālais raksturs ir īpaši nozīmīgs ES kā neto eksportētājai. Kosmētisko līdzekļu eksporta apjoms 2005. gadā ārpus ES veidoja 16 miljardus euro un imports — 4,4 miljardus euro.

2.10

Dažādās ES dalībvalstīs situācija ir atšķirīga. Poliju var minēt kā vienu piemēru. Šajā valstī liela daļa kosmētikas līdzekļu ražošanas uzņēmumu vēl ir neatkarīgi, un minētajā nozarē darbojas vairāk nekā 400 uzņēmumu, lielākoties MVU. Polijas kosmētikas tirgus, kura apjoms 2006. gadā palielinājās par 8,2 % un 2007. gadā — par 7,2 % un kuram vēl aizvien ir liels izaugsmes potenciāls, ir labs piemērs stabilai izaugsmei, kādu vairs nevar novērot 5 lielākajās ekonomiski attīstītajās ES valstīs (Lielbritānijā, Vācijā, Francijā, Itālijā un Spānijā).

3.   Ievads

Direktīva par kosmētikas līdzekļiem ir ļoti sīki izstrādāts un preskriptīvs tiesību akts. Pēc Kosmētikas direktīvas publicēšanas 1976. gadā tā grozīta 56 reizes, un tādēļ radusies juridiska neskaidrība un nekonsekvence, kā arī definīciju kopas pilnīgs trūkums.

3.1

Ierosinātajai Padomes Direktīvas 76/768/EEK pārstrādātajai redakcijai ir šādi galvenie mērķi:

likvidēt juridiskās neskaidrības un nekonsekvences, kas radušās daudzo grozījumu rezultātā;

novērst atšķirīgu transponēšanu dalībvalstīs, kas nevis veicina kosmētikas līdzekļu drošumu, bet palielina regulējuma slogu un administratīvās izmaksas;

vienkāršot un apvienot noteiktas administratīvās procedūras, kā, piemēram, ziņošanu un kosmētikas līdzekļu iedarbības uzraudzības sistēmu, kā arī administratīvo sadarbību tirgus uzraudzības jomā;

nodrošināt ES tirgū laisto kosmētikas līdzekļu drošumu, jo īpaši ņemot vērā inovācijas minētajā nozarē;

saglabāt noteikumus attiecībā uz testēšanu ar dzīvniekiem, ko 2003. gadā pievienoja direktīvai par kosmētikas līdzekļiem, izdarot tās grozījumus septīto reizi;

ieviest skaidras minimālās prasības kosmētikas līdzekļu drošuma novērtējumam;

ieviest iespēju izņēmuma gadījumos regulēt 1. un 2. kategorijas KMR vielu izmantošanu, pamatojoties uz to faktiski radīto risku.

Regulas priekšlikuma projekta galvenie aspekti ir šādi:

3.2

Komisijas priekšlikumā ir saglabāta Direktīvas 76/768/EEK darbības joma, un kosmētikas līdzekļa definīcija nav izmainīta. Eiropas Komisijas veiktās sabiedriskās apspriešanas laikā lielākā daļa ieinteresēto pušu atbalstīja Direktīvas 76/768/EEK pārstrādāšanu regulā.

3.3

Jaunas definīcijas ir ierosinātas tādiem terminiem kā, piemēram, ražotājs, importētājs, pieejamība tirgū, laišana tirgū, saskaņoti standarti, atlikumi, konservanti, krāsvielas, ultravioletā starojuma filtri, nevēlama ietekme, nopietna nevēlama ietekme, līdzekļa atsaukšana un izņemšana no apgrozības. Taču nav ierosināta jauna “kosmētikas līdzekļu” definīcija.

3.4

Ieviesta koncepcija par Kopienas apstiprinātu atbildīgo personu, kā arī ir raksturota atbildība gadījumos, kad kosmētikas līdzekļus piegādā patērētājam no valsts, kas atrodas ārpus ES, piemēram, ar interneta starpniecību.

3.5

Ieviesti “jaunas pieejas” principi: atsauce uz saskaņotiem standartiem tiesību aktos attiecībā uz labu ražošanas praksi, paraugu ņemšanu un analīzi, kā arī sūdzībām par kosmētikas līdzekļiem.

3.6

Noteiktas minimālās prasības kosmētikas līdzekļa drošuma novērtējumam un informatīvajai dokumentācijai (produkta dokumentācija). Regulas projekta I pielikumā iekļauts ierosinājums par kosmētikas līdzekļa drošuma ziņojumu. Kosmētikas līdzekļa drošuma novērtējums pamatojas uz tā sastāvdaļu toksikoloģiskās iedarbības raksturojumu.

3.7

Pašreizējā režīma, kas balstās uz bīstamību, vietā ierosināts ieviest diferencētu režīmu, pamatojoties uz kancerogēnu, mutagēnu vai reproduktīvajai funkcijai toksisku vielu (“KMR”) riska (bet ne bīstamības) izvērtējumu. Kopumā saglabāts aizliegums attiecībā uz 1. un 2. kategorijas KMR vielu izmantošanu. Jaunā pieeja, ievērojot stingrus nosacījumus, tomēr pieļauj izmantot 1. un 2. kategorijas KMR vielas, ja atzīts, ka tās var droši izmantot kosmētikā.

3.8

Saglabāta vispārējā stratēģija attiecībā uz testēšanas ar dzīvniekiem aizliegumu, kā arī galīgo termiņu grafiki par aizliegumu reklamēt kosmētikas produktus, kuru sastāvdaļas vai sastāvdaļu kombinācijas ir testētas ar dzīvniekiem.

3.9

Noteikta vienota pieeja nevēlamas iedarbības un nopietnas nevēlamas iedarbības pārvaldībai. Dati par nevēlamu iedarbību un nopietnu nevēlamu iedarbību tiks iekļauti Ziņojumā par kosmētikas līdzekļu drošumu, un sabiedrību informēs par šo jautājumu. Bez tam informācija par nopietnu nevēlamu iedarbību nekavējoties tiks sniegta kompetentajām iestādēm.

3.10

Izteikts ierosinājums izveidot vienkāršotu, centralizētu elektronisko saskarni kosmētikas līdzekļu paziņošanai vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmā. Līdz šim pirms kosmētikas līdzekļa laišanas tirgū katra dalībvalsts atsevišķi bija atbildīga par paziņošanu. Informācijas apjoms dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs. Turklāt pašreiz dažās dalībvalstīs tiek pieprasīta atsevišķi paziņojumi toksikoloģijas centriem.

3.11

Pastiprināta kompetento iestāžu sadarbība administratīvajā jomā un labas administratīvās prakses piemērošana.

4.   Vispārējas piezīmes

4.1

Komiteja atbalsta regulas projektā izvirzītos mērķus — atsevišķu administratīvu procedūru vienkāršošanu un apvienošanu —, vienlaikus nodrošinot patērētāju augstu aizsardzības līmeni. Regulas priekšlikums viennozīmīgi ir atzīstams par pārredzamu. Tajā iekļautās tiesību normas dod iespēju precizēt iepriekšējās juridiskās neskaidrības, kas radīja atšķirības interpretācijā un piemērošanā.

4.2

Direktīvas 76/768/EEK pārstrādāšana regulā nodrošinās tiesību normu vienādu piemērošanu, veicinot produktu brīvu apriti kopējā tirgū un vienkāršojot administratīvās procedūras ES tirgos.

4.3

Lai gan administratīvo procedūru vienkāršošana varētu samazināt atsevišķas izmaksas (piemēram, informēšanu par kosmētikas līdzekļiem un paziņojumus toksikoloģijas centriem), paredzams, ka ievērojamas izmaksas radīsies MVU, lai izpildītu jaunās prasības par produkta informatīvās dokumentācijas saturu un nodrošinātu atbilstību saskaņotajam standartam EN ISO 22716 (GMP). Būtu jāuzsver, ka saskaņā ar pašreizējām tiesību normām nav jāsniedz tik sīki toksikoloģiskie dati, kādi paredzēti regulas priekšlikumā.

4.4

Paredzams, ka papildizmaksas saistībā ar regulā izklāstītajām prasībām lielā mērā būs atkarīgas no uzņēmuma lieluma. Vislielākās izmaksas, kas saistītas ar informatīvo dokumentāciju un līdzekļa drošuma novērtējumu, pirmām kārtām radīsies mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas līdz šim sagatavoja tikai pamatdatus, kā noteikts spēkā esošajos tiesību aktos.

Attiecībā uz lielām starptautiskām korporācijām nav sagaidāma ievērojama izmaksu paaugstināšanās, ņemot vērā uzņēmumu ilglaicīgo pieredzi, kompetenci, cilvēkresursus, tehnisko nodrošinājumu un pieeju trešo pušu zinātībai. Lieliem kosmētisko līdzekļu ražošanas uzņēmumiem, kas izplata ražojumus vairākos ES tirgos, centralizēta Eiropas mēroga paziņošanas sistēma neapšaubāmi vienkāršos iepriekšējās administratīvās procedūras. Daļēji samazināsies ar šādu paziņošanu saistītās izmaksas. Turklāt starptautiskajos uzņēmumos jau ir ieviestas paziņošanas sistēmas par izmantotajiem pamatsastāviem (formulas).

4.5

MVU paredzams ievērojams izmaksu pieaugums saistībā ar labu ražošanas praksi, drošuma novērtējumu un produkta dokumentāciju, kā arī visu attiecīgo pārbaužu veikšanu.

Saistībā ar pētījumiem, dokumentāciju un drošuma novērtējumu vien izmaksas MVU var palielināties pat par 100 % katrai jaunai formulai, kas tiek laista tirgū. Tas ievērojami sadārdzinās MVU ražošanas izmaksas un ietekmēs produktu mazumtirdzniecības cenu, un līdz ar to arī patērētāju intereses.

Jāatceras, ka MVU ražo kosmētikas līdzekļus ievērojami mazākā apjomā nekā lielie starptautiskie koncerni, kuri kosmētikas līdzekļus pārdod lielos daudzumos. Tādējādi pētniecības, dokumentācijas un drošuma novērtējuma izmaksas vienam līdzeklim MVU būs daudz augstākas.

Saskaņā ar Komisijas sagatavoto ietekmes novērtējumu šādas izmaksas var būt nepiemērotas dalībvalstīs, kurās ir daudz mazo un vidēju uzņēmumu, kā, piemēram, Spānijā, Itālijā, Polijā un Bulgārijā.

4.6

Būtu lietderīgi samazināt negatīvo finansiālo ietekmi uz MVU, piemēram, nosakot, ka produkta dokumentācija un drošuma novērtējums atbilstoši jaunajiem noteikumiem jāsagatavo produktiem, kas pirmo reizi tiek laisti tirgū. Produktiem, kas jau ir tirgū, būtu nepieciešams pagarināt pārejas periodu produkta informatīvās dokumentācijas aktualizēšanai un drošuma novērtēšanai.

4.6.1

Komiteja atbalsta 36 mēnešu laika posmu, kas paredzēts, lai minētā regula stātos spēkā. Attiecībā uz produktu informatīvās dokumentācijas aktualizēšanu un drošuma novērtēšanu Komiteja tomēr iesaka paredzēt 24 mēnešu papildu pārejas periodu pēc regulas stāšanās spēkā.

4.7

Komiteja atzinīgi vērtē definīciju kopas izveidi. Tas atvieglos regulas noteikumu interpretāciju un palīdzēs novērst juridisko neskaidrību un nekonsekvenci. Kosmētikas līdzekļu jauna definīcija tomēr nav ierosināta. Kosmētikas līdzekļu ražošanas nozare ir ļoti inovatīva, un katru gadu tirgū tiek laisti jaunu efektivitātes līmeņu un kategoriju produkti. Tas var radīt problēmas saistībā ar produktu klasifikāciju (kosmētikas līdzekļi, farmaceitiski produkti u.c.) un t.s. robežproduktiem. Tādēļ ir jāuzsāk izglītojošas un informatīvas kampaņas, kā arī jāpastiprina tirgus uzraudzība minētajā jomā.

4.8

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka ir ieviests “atbildīgās personas” jēdziens. Iespēja noteikt atbildīgo personu, kura var būt arī kāds cits uzņēmējs, ne tikai ražotājs, ir lietderīga un atbilst tādām pašreizējām tirgus metodēm kā ārpakalpojumi un privātais marķējums. Noteikumos par atbildīgo personu paredzēta atbildība gadījumos, kad līdzekļus laiž tirgū no valstīm, kas atrodas ārpus ES, piemēram, izmantojot Internetu.

4.9

Bez tam Komiteja uzskata, ka būtu jādefinē arī citi jēdzieni, lai nodrošinātu juridisko noteiktību, īpaši ņemot vērā, ka attiecīgais normatīvais instruments ir regula. Tas jo īpaši attiecas uz tādiem jēdzieniem kā “smaržviela” un “aktīvā viela”.

4.10

Komiteja atzinīgi vērtē elektroniskās saskarnes izveidi informēšanai par kosmētikas līdzekļiem un pamatformulas paziņošanai toksikoloģijas centriem. Tas neapšaubāmi vienādos administratīvās procedūras ES tirgū.

4.11

Komiteja atbalsta jaunās pieejas principu iekļaušanu tiesību aktos par kosmētikas līdzekļiem. Saskaņotu standartu piemērošana, ko uzņēmēji un kompetentās iestādes varētu izmantot brīvprātīgi, sniedz iespēju apvienot izmantotās metodoloģijas. Saskaņoti standarti ir labs piemērs pašregulācijai, kas ir gan lietderīga, gan tiek labprāt izmantota kosmētikas ražošanas nozarē. Komitejai tomēr ir iebildumi pret jaunās pieejas principu nekritisku piemērošanu. Patērētāju veselības un drošības jautājumi ir jāiekļauj attiecīgo regulu darbības jomā.

4.12

Komiteja atzinīgi vērtē atsauci uz saskaņotiem standartiem saistībā ar sūdzībām par kosmētikas līdzekļiem. Saskaņotie standarti tomēr būtu jāpiemēro metodēm, kas ļauj efektīvi novērtēt sniegtās informācijas ticamību, bet nevis attiecībā uz pašu sūdzību. Rezultātus varētu izvērtēt ar drošām un reproducējamām metodēm. Turklāt saskaņotajos standartos ir jāņem vērā zinātnes un tehnoloģiju attīstība un minētā jautājuma plašais apjoms.

4.13

Komiteja atzinīgi vērtē diferencēta režīma ieviešanu, pamatojoties uz riska novērtējumu kancerogēnām, mutagēnām vai reproduktīvajai funkcijai toksiskām vielām (“KMR”), kuras ir minētas Direktīvā 67/548/EEK (12. panta 2. punkts). Aizliegums izmantot šādas vielas būtu jāsaglabā. Tomēr pašreizējā sistēma ir balstīta uz bīstamību (piemēram, vielas būtiskajām īpašībām), neņemot vērā devu un iedarbības veidu. Tā rezultātā var gadīties, ka automātiski aizliegs izmantot, piemēram, etanolu (t.i., alkoholu), to pārklasificējot kā 1. vai 2. kategorijas KRM vielu, neraugoties uz to, ka etanola izmantošana kosmētikas līdzekļos ir droša. Regulas projektā paredzēts, ka 1. un 2. kategorijas KRM vielas drīkst izmantot kā kosmētikas līdzekļu sastāvdaļas vienīgi gadījumos, kad vienlaikus tiek ievēroti trīs nosacījumi (12. panta 2. punkts). Tomēr viens no minētajiem nosacījumiem paredz, ka vielai jābūt legāli izmantojamai pārtikā un uzturā. Bet ļoti iespējami ir gadījumi, kad vielu, kas ir klasificēta kā 1. vai 2. kategorijas KRM viela un kuru uzskata par droši izmantojamu kosmētikas līdzekļos, nav atļauts izmantot pārtikas produktos (piemēram, formaldehīds, borskābe, utt.). Noteikumi aizliedz šādas vielas izmantošanu kosmētikas līdzekļu ražošanā.

4.14

Komiteja ir informēta par pārejas periodu produkta dokumentācijas pielāgošanai un drošuma novērtējumam tiem produktiem, kas jau ir tirgū (34. pants). Projektā nav noteikts, vai noteikumus par pārejas periodu piemēro tikai tiem produktiem, kas tiek laisti tirgū, vai arī tiem produktiem, kas jau ir tirgū. Vienāda pārejas perioda noteikšana (36 mēneši) visiem produktiem, ieskaitot tos, kas jau ir tirgū, var radīt situāciju, ka produkti, kuri legāli laisti tirgū, ir jāatsauc, jo tiem nav atjaunināts marķējums vai informatīvā dokumentācija. Komiteja atbalsta 36 mēnešu laika posmu, kas paredzēts, lai minētā regula stātos spēkā. Attiecībā uz produktu informatīvās dokumentācijas aktualizēšanu un drošuma novērtēšanu Komiteja tomēr iesaka paredzēt 24 mēnešu papildu pārejas periodu pēc regulas stāšanās spēkā.

Dokumentā SEC(2008) 117, kurā ir iekļauts ietekmes novērtējums, Eiropas Komisija norāda: “Visi pieejamie statistikas dati liecina, ka blakusparādību skaits kosmētikas produktu lietošanas rezultātā ir ļoti neliels. (…) Turklāt kopš direktīvas par kosmētikas līdzekļiem stāšanās spēkā kosmētikas nozarē nav bijis plašu krīžu saistībā ar drošumu, kā tas ir noticis, piemēram, pārtikas nozarē.”

5.   Īpašas piezīmes

5.1

Komiteja ir informēta par atsevišķiem Komisijas priekšlikumā iekļautiem noteikumiem, ko būtu grūti ievērot. Visbūtiskākie ietver datu apjomu, kas nepieciešams produktu informatīvajai dokumentācijai un drošuma novērtējumam (7. pants un I pielikums).

5.2

Saskaņā ar 7. pantu kosmētikas līdzekļu drošuma novērtējums jāveic neatkarīgai trešai pusei, kas nav attiecīgā uzņēmuma darbinieks.

5.3

7. panta 3. punktā jēdziens “neklīniski pētījumi par drošumu” ir neskaidrs. Atbilstoši pieejamajai informācijai dažādas ES dalībvalstis minēto formulējumu interpretē dažādi. Saskaņā ar Polijas kompetento iestāžu izmantoto interpretāciju klīniskie testi ir tie, ko veic medikamentiem. Tādā gadījumā pētījumi, kuros brīvprātīgie piedalās kosmētikas līdzekļu testēšanā (dermatoloģiskie testi, atbilstības testi, instrumentālie testi), nav uzskatāmi par klīniskajiem testiem. Tomēr tos nevar uzskatīt arī par neklīniskiem pētījumiem regulas priekšlikuma 7. panta 3. punkta nozīmē. Saskaņā ar Direktīvas 2004/10/EK noteikumiem laba laboratorijas prakse nav jāpiemēro testiem, kuros piedalās cilvēki.

5.4

Turklāt prasība, ka visas toksikoloģiskās pārbaudes un analīzes, kas nepieciešamas drošuma novērtējumam, jāveic atbilstoši labas laboratorijas prakses principam, neļauj izmantot lielāko daļa datu, kuri iekļauti toksikoloģijas datubāzēs un zinātniskajās publikācijās, kas ir vērtīgs informācijas avots. Pat nesenajās zinātniskajās publikācijās ļoti reti ir iespējams atrast laboratoriju, kas veic attiecīgos testus, deklarāciju par atbilstību (vai neatbilstību) labai laboratorijas praksei.

5.5

Grūtības var rasties izpildot I pielikuma 2. un 4. punkta noteikumus par iesaiņojamā materiāla tīrības un noturīguma novērtējumu, sastāvdaļu savstarpējās iedarbības novērtējumu un produkta noturīguma ietekmes uz tā drošumu novērtējumu, kā arī perioda par līdzekļa izmantošanu pēc iesaiņojuma atvēršanas noteikšanu, jo nav kopīgi pieejamas un atzītas metodoloģijas, piemēram, Eiropas standarti, vai zinātnisku publikāciju. Līdz ar to minētie dati šobrīd nav pieejami.

5.5.1

Komiteja atzinīgi vērtē I pielikuma saturu (kosmētikas līdzekļa drošuma ziņojums) attiecībā uz minimālajām prasībām par datiem un veicamajiem testiem, sagatavojot produkta informatīvo dokumentāciju. Minētais paaugstinās dokumentācijas kvalitāti, veicinās tirgus uzraudzību un tādējādi veicinās arī patērētāju drošību.

5.6

NOAEL (No Observed Adverse Effect Level jeb apjoms, līdz kuram nenovēro nelabvēlīgu ietekmi) noteikšana, kas nepieciešama līdzekļa minimālā drošuma līmeņa aprēķināšanai, daudzām vielām nav pieejama. Lai izpildītu prasību par NOAEL noteikšanu, radīsies nepieciešamība veikt izmēģinājumus ar dzīvniekiem, tādējādi pārkāpjot ES politiku par alternatīvo metožu izmantošanas veicināšanu. Tas arī ir pretrunā ar 14. panta noteikumiem (izmēģinājumi ar dzīvniekiem).

5.6.1

Tādēļ jaunajos noteikumos būtu ieteicams precīzi noteikt, kādi kosmētikas līdzekļos izmantoto vielu testi jāveic ražotājam, lai konstatētu iespējamos riskus, kas apdraud patērētājus.

5.7

Komiteja nepiekrīt, ka sastāvdaļu sarakstu var norādīt tikai uz iepakojuma (15. panta g) apakšpunkts), ja iespējams, tas būtu jānorāda uz paša produkta (taras, kurā līdzeklis iepildīts).

5.8

Komiteja uzskata, ka uz kosmētikas līdzekļiem jābūt īpašām norādēm par to, vai attiecīgo produktu drīkst lietot bērni, skaidri un ļoti uzskatāmi norādot minimālo vecumu, kā arī, vai produkts jāglabā bērniem nepieejamā vietā.

5.9

Tāpat arī Komiteja uzskata, ka regulā skaidri jāparedz, ka uz kosmētisko līdzekļu tālpārdošanu attiecināmi tieši tādi paši nosacījumi, proti, informācija, kas jānorāda uz produkta etiķetēm un iepakojumiem, kad to tirgo veikalā.

5.10

Komiteja atbalsta paaugstināto prasību par kompetento iestāžu sadarbību administratīvajā jomā un labas administratīvās prakses piemērošanu.

5.11

Komiteja atbalsta priekšlikumu labot iepriekšējos pielikumus, kur minēts to vielu saraksts, kas ir aizliegtas kosmētikas līdzekļu ražošanā vai kuras ir atļauts izmantot ar ierobežojumiem, papildinot ar CAS un EINECS numuriem, kā arī izveidojot kosmētisko līdzekļu sastāvdaļu elektronisku uzskaiti.

5.12

Direktīvas 76/768/EEK iepriekšējā I pielikuma anulēšana vērtējama pozitīvi. Iepriekšējam sarakstam, kurā iekļauts dalījums kategorijās, bija vairāk gadījuma raksturs, un tajā bija iekļauti kategoriju grupu atkārtojumi, piemēram “dekoratīvās kosmētikas pūderi” un “kosmētikas līdzekļi dekoratīvās kosmētikas uzklāšanai un noņemšanai”. Turklāt iepriekšējais saraksts jau ir novecojis, tajā nav pieejamas jaunu produktu kategorijas, kas ir tirgū, kā, piemēram, pašlīmējošās pretcelulīta uzlīmes un dekoratīvās kosmētikas noņemšanas salvetes ar aktīvām vielām.

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  COM(2008) 49 galīgā redakcija — 2008/0025 (COD).


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/39


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2001/82/EK un Direktīvu 2001/83/EK attiecībā uz pārmaiņām zāļu tirdzniecības atļauju nosacījumos”

COM(2008) 123 galīgā redakcija — 2008/0045 (COD)

(2009/C 27/08)

Eiropas Savienības Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu 2008. gada 3. aprīlī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2001/82/EK un Direktīvu 2001/83/EK attiecībā uz pārmaiņām zāļu tirdzniecības atļauju nosacījumos”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 11. jūnijā. Ziņotājs — Cedrone kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlija sēdē), ar 127 balsīm par un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu direktīvai (COM(2008) 123 galīgā redakcija), ar ko groza Direktīvu 2001/82/EK un Direktīvu 2001/83/EK, jo ar to nodrošina, ka tiek saskaņoti noteikumi par visu zāļu laišanu apgrozībā neatkarīgi no atļauju izsniegšanas kārtības.

1.2.

Vienādu kritēriju piemērošana visām zālēm papildus līdzīgiem kvalitātes, drošuma un labvērtības kritērijiem ļauj nodrošināt augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni un efektīvu iekšējā tirgus darbību. Tajā pašā laikā uzņēmumi tiek atbrīvoti no nevajadzīga administratīvā un finansiālā sloga.

1.3.

EESK aizvien ir atbalstījusi un arī turpmāk atbalstīs Komisijas pasākumus, lai paaugstinātu zāļu drošumu, kas ir ļoti svarīgs cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzības faktors.

1.4.

EESK atbalsta pilnvaru piešķiršanu Komisijai, lai tā varētu Regulas (EK) Nr. 1084/2003 noteikumus neatkarīgi no atļaujas piešķiršanas kārtības attiecināt uz izmaiņām, kas veiktas pēc atļaujas saņemšanas, tādējādi novēršot iespējamos šķēršļus zāļu brīvai apritei, un uzsver turpmāko pasākumu, kuri būs jānosaka Komisijai, nozīmīgumu.

1.5.

Šajā sakarā EESK vēlreiz apstiprina savu stingru pārliecību, ka pēc iespējas ātrāk jāizveido iekšējais tirgus arī tajās nozarēs, kurās tas vēl nav izdarīts vai ir tikai daļēji izveidots.

2.   Vispārīga informācija

2.1.

Eiropas Komisija 2001. gadā būtiski reformēja tiesisko regulējumu par zālēm, iesniedzot divus īpašus tiesību aktus, proti, Direktīvu 2001/82/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz veterinārajām zālēm, un Direktīvu 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (1).

2.2.

Ar minētajiem tiesību aktiem turpināja visaptverošo reformu, ko uzsāka 1993. gadā, saskaņā ar Regulu Nr. 2309/93 izveidojot Eiropas Zāļu aģentūru (EMEA) un ieviešot jaunu kārtību zāļu tirdzniecības atļauju piešķiršanai un uzraudzībai (2).

2.3.

Pamatojoties uz preču brīvas apgrozības principu, minētajā regulā bija paredzētas divas zāļu tirdzniecības atļauju piešķiršanas procedūras, kas ir spēkā kopš 1995. gada 1. janvāra:

a)

“centralizēta” kārtība, uz kuru pamatojoties EMEA veic atļauju piešķiršanu tirdzniecībai visā Kopienas teritorijā un kas ir obligāta biotehnoloģiski iegūtām zālēm un fakultatīva jaunām zālēm;

b)

valsts mēroga jeb tā sauktā “decentralizētā” kārtība, saskaņā ar kuru attiecīgās valstu iestādes turpina piešķirt atļaujas. Minētā kārtība ļauj piemērot arī īpašus savstarpējas atzīšanas noteikumus, kas vienā dalībvalstī atļautās zāles ļauj pārdot arī pārējās dalībvalstīs.

2.4.

Izmantojot minēto zāļu tirdzniecības atļauju piešķiršanas kārtību, bija jānodrošina pareizs ieguvumu un apdraudējumu novērtējums, kā arī jānosaka stingri kvalitātes, drošuma un efektivitātes kritēriji, lai garantētu ES iedzīvotāju un dzīvnieku veselības aizsardzību.

2.5.

Pateicoties īpašiem noteikumiem par zāļu lietošanas izraisīto blakusparādību uzraudzības sistēmu, Direktīvā 2001/82/EK un Direktīvā 2001/83/EK ir nostiprinātas attiecīgas obligātās saistības, lai, veicot biežākas pārbaudes un izmantojot stingrākus un konkrētākus kritērijus attiecībā uz pienākumu informēt par nevēlamām blakusparādībām, nodrošinātu augstāku sabiedrības veselības aizsardzības līmeni.

2.6.

Komisija, regulāri pārbaudot zāļu tirdzniecības atļauju piešķiršanas sistēmas darbību, ir konstatējusi problēmas, kad izmaiņas tiek veiktas pēc valsts mēroga atļauju piešķiršanas. Zāļu tirdzniecības atļaujas 80 % gadījumu piešķir dalībvalstis.

2.7.

Izmaiņas dalībvalstu piešķirtajās atļaujās veic saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1084/2003 un Regulu (EK) Nr. 1085/2003, kuras aptver tikai tādus aspektus kā ražošanas process, iepakojums un ražotāja adrese, tomēr neattiecas uz tādiem svarīgiem aspektiem kā jaunas terapeitiskas indikācijas vai izmaiņas ievadīšanas veidā.

2.8.

No iepriekš teiktā izriet, ka dažādās valstīs atšķiras procedūras, ko veic pēc sākotnējās atļaujas piešķiršanas, tādēļ iespējams, ka vienam un tam pašam produktam piemēro dažādus noteikumus un klasifikāciju. Tas neļauj nodrošināt vienādu veselības aizsardzības līmeni, jo vienu un to pašu zāļu terapeitiskā klasifikācija vai izmantojums var būt atšķirīgs, un tādēļ Eiropas Savienībā var rasties (dažos gadījumos mākslīgs) šķērslis zāļu brīvai apritei.

3.   Komisijas priekšlikums

3.1.

Lai novērstu atšķirīgus nosacījumus attiecībā uz vienām un tām pašām zālēm, Komisija nolēma ierosināt tiesību aktu, ar ko groza Direktīvu 2001/82/EK un Direktīvu 2001/83/EK, lai Regulas (EK) Nr. 1084/2003, kuru līdz šim zālēm piemēroja tikai saskaņā ar centralizētu procedūru, darbības jomu attiecinātu uz visām zālēm neatkarīgi no to tirdzniecības atļauju izsniegšanas kārtības.

3.2.

Priekšlikums ir viens no tiesību aktu vienkāršošanas iniciatīvām, kas minētas Komisijas 2008. gada likumdošanas un darba programmas 2. pielikumā. Tas ir tiesību akts, ar ko tikai groza vairākus Direktīvas 2001/82/EK un Direktīvas 2001/83/EK pantus, lai Regulas (EK) Nr. 1084/2003 noteikumus attiecinātu uz visām zālēm.

3.3.

Ja pašreizējā situācija nemainīsies, radīsies nevajadzīgs administratīvais un finansiālais slogs uzņēmumiem, kas vēlas veikt komercdarbību vairākās ES dalībvalstīs. Minētajiem uzņēmumiem katrā dalībvalstī jārēķinās ar dažādiem noteikumiem un atšķirīgiem administratīvajiem norādījumiem, kas var radīt arī mākslīgus šķēršļus preču brīvai apgrozībai.

3.4.

Priekšlikums skar tikai tiesisko aspektu, un ar to groza Regulas (EK) Nr. 1084/2003 juridisko pamatu, piešķirot Komisijai pilnvaras mainīt minētās regulas darbības jomu, lai efektīvi saskaņotu noteikumus par atļauju piešķiršanu.

3.5.

Komisija uzsver, ka par minēto tiesību aktu grozījumu notika plaša apspriešanās ar visām ieinteresētajām pusēm un ka spēkā esošo tiesību aktu grozīšana, kas izraudzīta no vairākām iespējām, ir vispiemērotākais veids, lai saskaņotu noteikumus par prasībām pēc zāļu laišanas apgrozībā un nodrošinātu augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni un tiesību aktu konsekvenci.

3.6.

Priekšlikums, ar ko groza virkni pantu, balstās uz EK dibināšanas līguma 95. pantu, kas paredz koplēmuma procedūras izmantošanu, un atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principam.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1.

EESK atbalsta priekšlikumu, ar ko groza Direktīvu 2001/82/EK un Direktīvu 2001/83/EK, jo minētie grozījumi ļauj saskaņot noteikumus par visu zāļu tirdzniecības atļaujām, nodrošina augsta sabiedrības veselības aizsardzības līmeņa saglabāšanos un efektīvu iekšējā tirgus darbību, kā arī vienlaikus atbrīvo uzņēmumus no nevajadzīga administratīvā un finansiālā sloga.

4.2.

Tāpat kā agrākajos atzinumos par šo tematu EESK atbalsta un pat aicina īstenot Komisijas pasākumus, lai paaugstinātu zāļu drošumu, kas ir ļoti svarīgs cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzības faktors.

4.3.

Priekšlikums dod iespēju, veicot vienkāršus grozījumus tiesību aktos, saskaņot prasības attiecībā uz visām zālēm neatkarīgi no to tirdzniecības atļauju izsniegšanas kārtības un tajā pašā laikā novērst jaunus iespējamos šķēršļus zāļu brīvai apritei.

4.4.

EESK, atbalstot juridiskā pamata grozījumus, gaida, kad tiks pabeigts pašlaik izstrādājamais tiesību akts, paredzot, ka tam būs ļoti liela nozīme farmācijas nozares nākotnē.

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  OV L 311, 29.11.2001.

(2)  OV L 214, 24.8.1993.


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/41


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinuma par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par vienkāršām spiedtvertnēm” (kodificēta versija)

COM(2008) 202 galīgā redakcija — 2008/0076 (COD).

(2009/C 27/09)

Eiropas Savienības Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu 2008. gada 26. maijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par vienkāršām spiedtvertnēm” (kodificēta versija).

Tā kā Komiteja pilnībā atbalsta priekšlikumu un nevēlas izteikt papildu piezīmes, Komiteja 446. plenārajā sesijā 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlija sēdē) ar 142 balsīm par un 6 atturoties, nolēma sniegt pozitīvu atzinumu par minēto priekšlikumu.

 

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/41


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ceļā uz dzelzceļu tīklu, kurā prioritāte ir kravu pārvadājumiem”

COM(2007) 608 galīgā redakcija

(2009/C 27/10)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2007. gada 18. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Ceļā uz dzelzceļu tīklu, kurā prioritāte ir kravu pārvadājumiem”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2008. gada 5. jūnijā. Ziņotājs — Buffetaut kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (10. jūlija sēdē), ar 111 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi

1.1

EESK piekrīt Komisijas veiktajam stāvokļa novērtējumam dzelzceļa kravu pārvadājumu jomā Eiropas Savienībā un uzskata, ka Komisijas priekšlikumi ir atbalstāmi, pat ja salīdzinājumā ar veicamo uzdevumu tie ir pieticīgi.

1.2

Komiteja uzskata, ka stāvokļa uzlabošanai nepieciešams:

nevis vienkāršs transporta pakalpojumu piedāvājums, bet vairāk loģistikas pakalpojumu piedāvājums,

samazināt izmaksas, lai varētu piedāvāt konkurētspējīgas cenas,

uzlabot pakalpojumu uzticamību,

pēc iespējas samazināt pārvadājuma laiku no iekraušanas vietas līdz galamērķim,

paredzēt piedāvājuma elastīgumu un ātru reaģēšanu satiksmes traucējumu gadījumā.

1.3   Patiesi loģistikas pakalpojumi

Pamatdoma ir padarīt klientam vienkāršu to, kas pēc savas būtības dzelzceļa pārvadājumu nozarē ir sarežģīts. To var panākt ar efektīvu klientu vajadzību pārrraudzību, precīzu un drošu informāciju, privāto vagonu plašāku piedāvājumu un pakalpojuma, tostarp iekraušanas un izkraušanas nodrošināšanu visa maršruta garumā.

1.4   Izmaksu samazināšana

1.4.1

Nolūkā samazināt izmaksas, ir jāturpina darbs, lai Eiropā nodrošinātu dzelzceļa sistēmu savstarpēju izmantojamību un tehnisko aspektu saskaņotību. Vēsturiski katrs tīkls ir izstrādājis savus iekšējos noteikumus, regulējuma un drošības sistēmas. Pakāpeniski ir jāpanāk visu sistēmu konverģence un iespējami īsākā laikā jāievieš Eiropas Dzelzceļa transporta pārvaldības sistēma ERTMS (European Rail Trafic Management System).

1.4.2

Veicot atbilstošus ieguldījumus, ikreiz, kad tas iespējams, pakāpeniski jāsaskaņo rādītāji par dzelzceļa infrastruktūras gabarītiem, vilcienu sastāvu garumu, kāpumu un nogāzēm, slodzi uz asi, lai tos pielāgotu kravu pārvadājumiem, kā tas notiek, piemēram, ASV.

1.4.3

Lielāka konkurence un tirgus atvērtība sekmētu augstāku efektivitāti un produktivitāti. Šis jautājums ir saistīts ar vilcienu vadītāju sagatavošanu. Jaunie operatori, kas ienāk tirgū, var saskarties ar kvalificēta darbaspēka trūkumu. Tādēļ, lai risinātu minēto problēmu un izveidotu jaunas, augsti kvalificētiem darbiniekiem paredzētas darba vietas, ir jānodrošina attiecīgi apmācību kursi.

1.4.4

Lai nodrošinātu brīvas un neizkropļotas konkurences apstākļus, jāpārskata infrastruktūras pārvaldītāju veiktā izmaksu sadale dažādiem tirgus dalībniekiem, tāpat būtu labāk jāsadala tās ārējās izmaksas, kas attiecas uz konkurējošiem pārvadājumu veidiem.

1.4.5

Lai varētu izdarīt secinājumus no apkopotās pieredzes un labas prakses piemēriem, ir jāizvērtē un jāatbalsta tādas iniciatīvas kā Betuwe line, projekts New Opera vai FERRMED.

1.5   Lielāka pakalpojumu uzticamība

1.5.1

Būtu jāizstrādā saistoši līgumu noteikumi par obligātu kompensāciju klientiem nekvalitatīvu pakalpojumu gadījumā, kas varētu būt stimuls, lai uzlabotu pakalpojumu kvalitāti.

1.5.2

Nepieciešami pasākumi, kas virzīti uz to, lai uzlabotu dažādu pakalpojuma elementu kvalitāti un uzticamību. Tas attiecas gan uz ritošo sastāvu, gan uz signalizāciju, sliežu ceļiem un informācijas sistēmām.

1.5.3

Lielāku uzticamību var arī panākt, rezervējot kravas pārvadājumiem piemērotus sliežu ceļu posmus, piemēram, izstrādājot noteikumus, kas paredz kravas pārvadājumu prioritāti satiksmes traucējumu gadījumā uz šiem sliežu ceļiem, bet neaizmirstot par visu lietotāju intersēm. Piemēram, varētu paredzēt manevrāšanas iespējas, ņemot vērā satiksmes laikposmus un kustības sarakstus.

1.6   Pārvadājums no iekraušanas vietas līdz galamērķim iespējami īsā laikā

1.6.1

Viens no biežākajiem pārmetumiem par dzelzceļa kravu pārvadājumiem ir garie maršruti un laikietilpīgums. Lai stāvokli uzlabotu, kravu pārvadājumu maršruti jāplāno tā, lai tajos būtu iespējami mazāk pieturu (vai nebūtu nevienas pieturas) un netiktu traucēta citu vilcienu satiksme; satiksmes traucējumu gadījumā operatīvās pārvaldes līmenī priekšroka pēc iespējas biežāk būtu jādod kravu pārvadājumiem. Jāparedz arī ātrvilcieni kravu pārvadājumiem nakts stundās.

1.6.2

Tāpat jāveic ieguldījumi, lai infrastruktūru pielāgotu lielākam ātrumam, vienlaikus ņemot vērā to, ka konkrētajā dzelzceļa posmā lielāks ātrums samazina pieļaujamo slodzi uz asi. Lai gan dzelzceļa kravu pārvadājumu pašreizējais ātrums jāpalielina, tomēr būtiskākais ir nodrošināt vilcienu sastāvu stabilu ātrumu. Mērens bet pastāvīgs ātrums ir efektīvāks par apstāšanos un kustības atsākšanu, kas rada kavēšanos.

1.7   Elastīguma ieviešana

1.7.1

Vilcienu satiksmes pārvaldībā sen pieņemtie principi un metodes, saskaņā ar kurām priekšroku dod pasažieru vilcieniem iepriekš noteiktās teorētiskos maršrutos, netieši, bet reāli ietekmē to, ka “kravas vilcienam atejot ar nelielu nokavēšanos (piemēram, par desmit minūtēm), galapunktā tas ierodas ar lielu nokavēšanos (vairākas stundas vai pat dienu vēlāk)”.

1.7.2

Līdz ar tehnoloģiju attīstību vidējā un ilgtermiņā būs iespējams nodrošināt kravas vilcienu kustības nepārtrauktību reālajā laikā, nevis izmantojot teorētiski iepriekš noteiktu maršrutu kā vienīgo atsauci. Izmantojot ERTMS pēdējā posmā iekļauto “slīdošā sastāva” konceptu, varēs palielināt tādu vilcienu skaitu, kas pārvietojas vienā infrastruktūrā, un ātrāk reaģēt traucējumu gadījumos. Lai tas notiktu, visām dalībvalstīm ir jāiegulda ERTMS sistēmās, lai pēc iespējas ātrākā laikā nodrošinātu dažādu valstu tīklu savietojamību un to ekspluatācijas nepārtrauktību.

1.7.3

Tomēr nepieciešami arī ieguldījumi vājo vietu novēršanā un iekraušanas un izkraušanas platformu jaudas palielināšanā, tādējādi nodrošinot transporta sistēmu savstarpēju izmantojamību.

1.7.4

Jautājums par šķirotavām, iekraušanas un izkraušanas stacijām ir būtisks, bet tas ir saistīts ar sekundārajiem tīkliem attiecīgajā teritorijā. Lai dzelzceļa kravu pārvadājumi būtu patiesi konkurētspējīgi, kravas ir jānogādā iespējami tuvāk klientam.

1.8   Kravu pārvadājumiem paredzēts tīkls

1.8.1

Kaut gan šobrīd ir pāragri ierosināt Eiropas kravu pārvadājumiem paredzēta tīkla izveidi, atsevišķs tīkls būtu labākais veids, kā sekmēt kravu pārvadājumus pa dzelzceļu, uzlabojot to uzticamību un precizitāti, samazinot izmaksas un piegādes laiku. Nraugoties uz to, ka vēl nepastāv lieli kontinentāli kravu pārvadājumu tīkli, tuvākā nākotnē kravu pārvadājumu transporta koridorus varētu veidot, tajos iekļaujot arvien vairāk kravu pārvadājumiem paredzētu posmu, kas savieno īpaši ekonomiski aktīvus centrus, kā to apliecina Betuwe line, kas savieno Roterdamas ostu ar Vāciju, veiksmīgais piemērs. Tādēļ visām dalībvalstīm patiesi jāiesaistās tādu politiku īstenošanā un tiesību aktu ieviešanā, kas veicina dzelzceļa konkurētspējas uzlabošanu.

2.   Pašreizējais stāvoklis

2.1   Satraucošs secinājums

2.1.1

Lai gan kravu pārvadājumu apjoms periodā no 1995. līdz 2005. gadam pieaudzis par 2,8 % gadā, dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgus daļa nepārtraukti samazinājās, līdz 2005. gadā nostabilizējās aptuveni 10 % apmērā no kravu pārvadājumu kopapjoma, kas ir viszemākais rādītājs kopš 1945. gada.

2.1.2

Komisija uzskata, ka šāds stāvoklis izveidojies uzticamības trūkuma, nepietiekamas kapacitātes, neapmierinošas informācijas pārvaldības, laikietilpīguma un elastības trūkuma dēļ. Taču, neraugoties uz minētajiem trūkumiem, pašreizējā ekonomiskajā stāvoklī, ko raksturo tirdzniecības darījumu pieaugums, sastrēgumi uz autoceļiem, degvielas cenu kāpums un vides prasību stingrāka ievērošana, ir iespējami jauni risinājumi.

2.1.3

Līdz šim Kopiena centusies attīstīt dzelzceļa pārvadājumus, nosakot trīs politikas virzienus:

dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgus liberalizācija un veco uzņēmumu pārstrukturēšana;

savstarpējās tehniskās izmantojamības veicināšana un kopēju drošības noteikumu izstrāde;

dzelzceļa tīkla noteikšana Eiropas Transporta tīkla ietvaros.

2.1.4

Jāsecina, ka gūtie rezultāti, jo īpaši starpvalstu pārvadājumu jomā, ir nepietiekami.

2.2   Kopējās transporta politikas attīstība

2.2.1

Baltās grāmatas “Eiropas transporta politika līdz 2010. gadam” mērķis bija panākt pāreju no kravas pārvadājumiem pa autoceļiem uz pārvadājumiem pa dzelzceļu, un tā paredzēja “vairākveidu pārvadājumu satiksmes koridorus, kuros prioritāte būtu kravu pārvadājumiem”. Kā zināms, 2006. gadā pārskatot Balto grāmatu, tika ņemtas vērā šā tālejošā mērķa īstenošanas reālās iespējas un izstrādāta komodalitātes koncepcija, neatsakoties no nepieciešamības sekmēt tāda dzelzceļa tīkla izveidi, kurā prioritāte ir kravu pārvadājumiem.

2.2.2

Komisijas paziņojumā šī ideja ir plašāk attīstīta, nosakot trīskāršu mērķi: samazināt pārvadājumu laiku, uzlabot uzticamību un satiksmes kapacitāti tīklā, kas izveidots, pamatojoties uz pastāvošajiem Eiropas tīkliem.

3.   Komisijas priekšlikumi

3.1

Komisija norāda uz iniciatīvam, kas uzsāktas, lai uzlabotu vai veicinātu kravu pārvadājumus pa dzelzceļu: savstarpējās izmantojamības un informācijas izstrāde (Europtirails), infrastruktūru izbūve (Betuwe line), koridoru struktūru izveide. Minētās iniciatīvas tomēr nav bijušas pietiekošas.

3.2

Formāli tiek ierosinātas trīs iespējas: saglabāt pašreizējo stāvoklis, īstenot jaunus pasākumus nolūkā izveidot uz kravu pārvadājumiem orientētu tīklu vai arī īstenot īpašu programmu ar mērķi izveidot kravu pārvadājumiem paredzētu Eiropas dzelzceļu tīklu.

3.3

Komisija saskaņā ar antīkās filozofijas principiem izvēlas “zelta vidusceļu” un atsakās no pirmās iespējas, jo tā nav pietiekami tālejoša, un no trešās — tādēļ, ka tā ir pārāk vērienīga.

3.4   Ierosinātie pasākumi

3.4.1

Izveidojot starpvalstu koridorus, Komisijas vēlas attīstīt uz kravu pārvadājumiem orientētu tīklu. Tādēļ vajadzētu noteikt satiksmes koridorus, kuros ir atbilstoša infrastruktūra, vienlaikus ieviešot efektīvu pārvaldības un ekspluatācijas sistēmu. Taču šo projektu var īstenot tikai tad, ja dalībvalstis tajā iesaistās kā infrastruktūru pārvaldītāji.

3.4.2

Lai to panāktu, Komisija sakarā ar 2008. gadā plānoto pirmās dzelzceļa paketes pārstrādi paredz virkni likumdošanas pasākumu, kā arī veicinošus pasākumus un finansējumu no jau pastāvošajām programām.

3.4.3

Tādējādi Komisija ierosina juridiski definēt uz kravu pārvadājumiem orientētus koridorus, rosināt dalībvalstis un infrastruktūru pārvaldītājus veidot uz kravau pārvadājumiem orientētus koridorus un rast šīm struktūrām finansējumu pastāvošo programmu ietvaros.

3.4.4

Viens no pārmetumiem attiecībā uz dzelzceļa kravu pārvadājumiem ir pakalpojumu zemā kvalitāte un nepietiekama klientu informēšana. Komisija vēlas īstenot efektīvu kvalitātes un pārredzamības politiku un ierosina pieņemt tiesību aktu par kvalitātes rādītāju publicēšanu. Komisija arī paredz publicēt ziņojumu par pasākumiem, ko operatori veikuši dzelzceļa pārvadājumu kvalitātes uzlabošanai.

3.4.5

Atsevišķi tīkla posmi, jo īpaši Eiropas Savienības centrālajā daļā, ir pārslogoti, un turpmākajos gados situācija var kļūt vēl kritiskāka. Tālab ir jāveic ieguldījumi, lai uzlabotu infrastruktūras jaudu, jo īpaši attiecībā uz vilciena sastāva garumu, gabarītiem, slodzi uz asi un maksimālo ātrumu. Ieguldījumiem ir jābūt mērķtiecīgiem un saskaņotiem. Komisija iesaka satiksmes koridoru pārvaldītājiem izstrādāt ieguldījumu plānus un meklēt finansējumu pastāvošo programmu ietvaros.

3.4.6

Netraucēta satiksme un dzelzceļa kravu pārvadājumu efektivitāte ir saistīta arī ar sliežu ceļu sadali kravu pārvadājumiem. Par sliežu ceļu piešķiršanu pašreiz lemj katrs pārvaldītājs saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts noteikumiem. Lai sliežu ceļu posmi būtu uzticami un efektīvi, ir jāsaskaņo sliežu ceļu piešķiršanas noteikumi.

3.4.7

Tādēļ Komisija vēlas ierosināt tiesību aktus par sliežu ceļu piešķiršanu starptautiskā līmenī un par kravu pārvadājumiem piešķiramo prioritāti, jo īpaši satiksmes traucējumu gadījumā.

3.4.8

Lai nodrošinātu efektīvus kravu pārvadājumus, ir nepieciešami termināļi un šķirošanas stacijas, taču pēdējos gados sakarā ar nekustamā īpašuma spiedienu minēto termināļu un staciju skaitam pilsētu teritorijā ir tendence samazināties.

3.4.9

Lasot Komisijas priekšlikumus, var skaidri saprast, ka to sekmīgums būs atkarīgs no dalībvalstu un dzelzceļa nozares dalībnieku veiktajiem pasākumiem un viņu aktivitātes.

3.5   Vispārīgas piezīmes

3.5.1

Komisijas pārskats par stāvokli dzelzceļa kravu pārvadājumu jomā nevedina uz īpašām piezīmēm, bet tikai apstiprina jau zināmos trūkumus šajā nozarē. Stāvokļa uzlabošanai atbildīgajām iestādēm un uzņēmumiem ir jāmobilizē ne tikai politiskā griba un dinamiska uzņēmējdarbība, bet arī finanses.

3.5.2

Tā noteikti ir plāna vājā puse. Komisija ierosina vairākus tiesību aktu priekšlikumus, bet neparedz papildu līdzekļus. Tiesību aktu priekšlikumi bez šaubām ir noderīgi, bet ar to vien nepietiek. Finansējums, kas nepieciešams plāna īstenošanai, ir jārod pastāvošo programmu ietvaros. Lēmumu pieņemšana šajā jautājumā nebūs viegla un tas būs grūti pārvaldāms, jo kādā jomā pieņemties pasākumi ietekmēs citas jomas.

3.5.3

Plāna veiksmīgai īstenošanai nepieciešama apņēmīga dalībvalstu un pārvaldes uzņēmumu iesaistīšanās, taču dalībvalstīm bieži vien nav līdzekļu vai arī tām ir citas prioritātes dzelzceļa nozarē, un pārvaldes uzņēmumu finansiālais stāvoklis ne vienmēr ir labs, neraugoties uz to, ka tie izmatojuši priekšrocības, kad tīklus ar augstām uzturēšanas izmaksām nodalīja no ekspluatācijas.

3.6   Īpašas piezīmes

3.6.1

Uz kravu pārvadājumiem orientētu starpvalstu satiksmes koridoru izveide noteikti ir galvenais priekšnoteikums kravu pārvadājumu attīstībai, taču mēs labi zinām, ka līdz šim kravas tikušas “upurētas” pasažieru pārvadājumiem. Tādēļ būtu vajadzīga sava veida kultūras revolūcija, dalībvalstīm pieņemot saistošus mērķus, piešķirot finansējumu un paturot prātā sabiedrībā valdošo viedokli, ka pasažieru vilcienu prioritāte nav apstrīdama. Tādēļ jautājums būtībā ir par tīklu optimālu pārvaldību un uz kravu pārvadājumiem orientētu tīklu noteikšanu, vienlaikus nemazinot pasažieru pārvadājumu kvalitāti un precizitāti. Izveidotojot starpvalstu koridorus, būtu jāņem vērā veco un jauno ES dalībvalstu dzelzceļu platums, izmantojamais ritošais sastāvs, kravu plūsma ES kandidātvalstīs un trešās valstīs un Krievijas anklāva esamība Kaļiņingradas reģionā.

3.6.2

Informācijai un pārredzamībai neapšaubāmi ir būtiska nozīme, tomēr klients pieņem lēmumu, pamatojoties galvenokārt uz cenām, pakalpojumu uzticamību, pārvadājumu ātrumu, atvieglotu piekļuvi termināļiem, iekraušanai un izkraušanai. Tādēļ pakalpojumu kvalitātei ir izšķiroša nozīme un tā ir atkarīga, pirmkārt, no dzelzceļa satiksmes organizācijas sistēmām un, otrkārt, no veikto ieguldījumu apjoma.

3.6.3

Saistībā ar dzelzceļa kravu pārvadājumu konkurētspēju parasti pastāv uzskats, ka šis pārvadājumu veids paredzēts noteiktai preču kategorijai, piemēram, apjomīgām smagsvara kravām. Ir jāizvērtē iespēja palielināt klientu daudzveidību, ko var panākt, piemēram, izmantojot konteinerus un tādējādi veicinot tirgus paplašināšanu un lielāku konkurētspēju apstākļos, kad pieaug degvielas cenas un arvien lielāka vērība tiek pievērsta ilgtspējīgai attīstībai.

3.6.4

Attiecībā uz finansējumu Komisijas dokuments nav pārliecinošs, jo īpašs finansējums nav paredzēts un piedāvātais risinājums liek veikt grūtu izvēli pastāvošā finansējuma ietvaros.

Briselē, 2008. gada 10. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/45


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums par Eiropas ostu politiku”

COM(2007) 616 galīgā redakcija

(2009/C 27/11)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2007. gada 18. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums par Eiropas ostu politiku”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 8. maijā. Ziņotājs — Simons kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlija sēdē), ar 122 balsīm par un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi

1.1

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu par ostu jauno politiku, kurā galvenokārt ierosināti pasākumi, kam ir tiesiski nesaistošu noteikumu raksturs. EESK atbalsta arī to, ka galvenā uzmanība ir pievērsta stabilas vides izveidei investīciju jomā, ostu ilgtspējīgai attīstībai, sociāli labvēlīgas vides izveidei ostās un Līguma noteikumu konsekventai piemērošanai.

1.2

Eiropas ostu vide kļūst daudzveidīgāka, ņemot vērā attiecīgo ostu skaitu un ostu darbības un sniegto pakalpojumu apjomu. EESK iesaka ar ES ostu politikas starpniecību atbalstīt šādu uz tirgu orientētu attīstību, nodrošinot, ka visas Eiropas ostas spēj pilnībā un ilgtspējīgi izmantot savu potenciālu.

1.3

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu attīstīt dzelzceļa kravu pārvadājumu tīklu un aicina dalībvalstis piešķirt prioritāti tādu liela mēroga projektu īstenošanai, kuros paredzēti pārrobežu dzelzceļu infrastruktūras savienojumi ar ostām, vienlaikus nekaitējot pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu.

1.4

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt pamatnostādnes, lai likvidētu neskaidrības saistībā ar to Kopienas vides tiesību aktu īstenošanu, kas attiecas uz ostu attīstību, un iesaka publicēt tās līdz 2008. gada beigām.

1.5

Eiropas Komisijai būtu jāpastiprina pasākumi, lai atvieglotu ostām piemērojamās administratīvās procedūras. Šajā sakarā EESK atzinīgi vērtē Komisijas nodomu 2008. gadā iesniegt iniciatīvu par Eiropas Jūras transporta telpas bez šķēršļiem izveidi. Komisijai un jo īpaši dalībvalstīm būtu jāturpina muitas dienestu modernizācija, piešķirot minētajai jomai lielāku politisko prioritāti.

1.6

EESK piekrīt Komisijai, ka līdzvērtīgus konkurences apstākļus ostām var uzlabot, izstrādājot pamatnostādnes valsts atbalsta sniegšanai un nodrošinot finanšu pārskatu pārredzamību. Paziņojumā iekļautie norādījumi par ostu koncesijām, tehniskajiem un navigācijas pakalpojumiem un darba kopfondiem kopumā arī ir lietderīgi un skaidri. Visbeidzot, Komisijai būtu jāveic turpmāki pasākumi ES un kaimiņos esošo trešo valstu ostu godīgas konkurences nodrošināšanai.

1.7

EESK atzinīgi vērtē Komisijas mērķi veicināt un pastiprināt pilsētu un tajās esošo ostu sadarbību. Komiteja īpaši aicina Komisiju organizēt atbilstīgu pētījumu par ostu ietekmi uz ekonomiku un sociālo jomu.

1.8

EESK atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu atbalstīt Eiropas sociālos partnerus attiecībā uz Eiropas nozaru dialoga komitejas izveidi ostu sektorā.

2.   Ievads

2.1

Pēdējos desmit gados EESK ir aktīvi piedalījusies debatēs par kopēju ES ostu politiku. Ņemot vērā jūras ostu ļoti lielo nozīmi ES sociāli ekonomiskajā attīstībā, labklājībā un kohēzijā, šādai kopējai politikai ir ievērojama pievienotā vērtība.

2.2

EESK ir pieņēmusi atzinumus par Zaļo grāmatu par jūras ostām un jūras transporta infrastruktūru COM(1997) 678 (1), kā arī par Komisijas divām likumdošanas iniciatīvām atvērt ostu pakalpojumu tirgus Eiropas jūras ostās (2). Bez tam Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2007. gada 26. aprīlī pieņēma pašiniciatīvas atzinumu par tematu “ES kopējā ostu politika” (3). Ņemot vērā pretrunīgo gaisotni, kas bija raksturīga debatēm par Ostu pakalpojumu direktīvu, šajā atzinumā galvenā uzmanība ir pievērsta tiem Eiropas jūras ostu politikas aspektiem, par kuriem ostu nozarē ieinteresētās puses spēja vienoties.

3.   Eiropas Komisijas paziņojums par Eiropas ostu politiku

3.1

Eiropas Komisija 2007. gada 18. oktobrī publicēja paziņojumu par Eiropas ostu politiku. Paziņojums ir izstrādāts pēc gadu ilgajām ieinteresēto pušu apspriedēm, kuru ietvaros notika divas konferences un seši tematiski darbsemināri. Paziņojumā ir izskatīta Komisijas vispārējā stratēģija jūrniecības politikas jomā, un tas ir jaunās kravu pārvadājumu programmas daļa.

3.2

Eiropas jaunās ostu politikas mērķis ir sagatavot ES ostu sistēmu ES transporta vajadzību iespējamo problēmu risināšanai. Saskaņā ar Komisijas viedokli ostu sistēmai izvirzās šādas problēmas: pieprasījums pēc starptautiskā transporta, tehnoloģiju izstrāde, siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana un klimata pārmaiņas, ostu, pilsētu un ostu nozarē ieinteresēto pušu dialoga izveide un, visbeidzot, nepieciešamība saskaņot ostu attīstību un pārvaldību ar pārredzamības, konkurences un vispārējiem Kopienas noteikumiem.

3.3

Paziņojumā iekļautie priekšlikumi politikas jomā būtībā ir Līguma noteikumu interpretācijas un rīcības plāna, kurā paredzēti turpmākie pasākumi, kam galvenokārt ir tiesiski nesaistošu noteikumu raksturs, kombinācija.

3.4

Minētie pasākumi ir šādi:

ostu darbība un iekšzemes savienojumi,

jaudas paplašināšana, respektējot vidi,

modernizācija,

līdzvērtīgi konkurences apstākļi — skaidrība investoriem, uzņēmējiem un lietotājiem,

ostu un pilsētu strukturēts dialogs,

darbs ostās.

4.   Vispārējas piezīmes

4.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, jo tajā ir atzīta jūras ostu stratēģiskā nozīme Eiropas ārējā un iekšējā tirdzniecībā, kā arī to ieguldījums ekonomikas attīstībā un nodarbinātības veicināšanā.

4.2

EESK īpaši atbalsta to, ka Komisija neierosina nekādus intervences pasākumus, bet galveno uzmanību — saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību noteikumiem — pievērš stabilas vides izveidei investīciju jomā, ostu ilgtspējīgai attīstībai, sociāli labvēlīgas vides izveidei ostās.

4.3

EESK ar gandarījumu atzīmē, ka Komisija izmanto gan tiesiski nesaistošus noteikumus kā alternatīvu tiesību aktiem, gan individuālu pieeju.

4.4

EESK tomēr ir daudz īpašu piezīmju un ieteikumu par Komisijas paziņojuma dažādajām nodaļām.

5.   Īpašas piezīmes

5.1   Ekonomika un problēmas Eiropas ostu sistēmā

5.1.1

EESK atzīmē Komisijas secinājumu, ka konteinerkravu aprite pašreiz ir koncentrēta dažās Eiropas ziemeļrietumu ostās. Tomēr būtu jāatzīst tendence iesaistīt Eiropas konteinerpārvadājumu tirgū aizvien lielāku skaitu ostu, nevis novirzīt pārvadājumus tikai caur dažām ostām. Vislielākā izaugsme 2006. gadā attiecināma galvenokārt uz nelielām un vidējām ostām, kas atrodas Eiropas dažādās ostu zonās. Aizvien pieaug ģeogrāfiski attālu ostu savstarpējā konkurence (4). Ar ES ostu politikas starpniecību iespējams atbalstīt minētās norises, nodrošinot, ka visas Eiropas ostas spēj pilnībā un ilgtspējīgi izmantot savu potenciālu.

5.1.2

Papildus Komisijas noteikto problēmu uzskaitījumam EESK uzsver Eiropas ostu un kuģniecības nozarei raksturīgo globalizāciju un konsolidāciju. Tas sevišķi ir pamanāms konteinerpārvadājumu tirgū, bet tāpat arī ro-ro tipa pārvadājumu, tradicionālo kravas pārvadājumu un beztaras kravas pārvadājumu tirgū. Eiropas jūras ostas sadarbojas ar starptautiskām kuģniecības grupām, un ir izveidojušās lielas termināļu operatoru grupas, kas šobrīd sniedz pakalpojumus vairākās Eiropas ostās. Ostu vadības uzdevums ir nodrošināt šādu globālu uzņēmēju iesaistīšanu, kā arī atbilstību ostas attīstības mērķiem, ievērojot attiecīgās Eiropas Savienības politikas.

5.2   Ostu darbība un iekšzemes savienojumi

5.2.1

EESK piekrīt Komisijai, ka ostu un ostu jaudu pieaugošā pieprasījuma apmierināšanas pirmajam variantam vajadzētu būt ostu esošo iekārtu un piekļuves ceļu izmantošanas optimizācijai. EESK piekrīt arī tam, ka, pirms paredzēt jaunu infrastruktūru būvi, būtu jāveic pilna izmaksu un guvumu analīze. Tajā būtu jāņem vērā saimnieciski, sociāli un ekoloģiski apsvērumi, tā kā minētie apsvērumi ir ES Lisabonas stratēģijas pīlāri.

5.2.2

Kā minēts iepriekš, tirgū jau ir novērojama tendence dažādot Eiropas ostu vidi. Vajadzētu veicināt augšupējas pieejas piemērošanu, saskaņā ar ko projektu priekšlikumus izstrādā ostu vadības struktūrvienības sadarbībā ar reģionālajām pašvaldībām vai, attiecīgā gadījumā, valsts iestādēm. Tas, protams, nemaina to, ka ES jāturpina izstrādāt mērķus un noteikt pamatnostādnes.

5.2.3

Komisija tomēr var izmantot Eiropas Transporta tīkla 2010. gada termiņa vidusposma pārskatīšanu, lai palīdzētu likvidēt vājās vietas ostu savienojumos ar iekšzemi. Tas tomēr būtu darāms, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem.

5.2.4

EESK bez tam atkārto savu aicinājumu Komisijai pastiprināt centienus, lai likvidētu atlikušās vājās vietas iekšzemes transporta jomā, izmantojot vispārējos transporta politikas instrumentus, īpaši attiecībā uz iekšzemes kuģošanu un dzelzceļa kravu pārvadājumiem. Dzelzceļš joprojām rada nopietnus kavēkļus ostu optimālai darbībai un to iekļaušanai loģistikas ķēdēs. Šajā sakarā EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu attīstīt dzelzceļa kravu pārvadājumu tīklu un aicina dalībvalstis piešķirt prioritāti tādu liela mēroga projektu īstenošanai, kuros paredzēti pārrobežu dzelzceļu infrastruktūras savienojumi ar ostām, vienlaikus nekaitējot pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu.

5.3   Jaudas palielināšana, respektējot vidi

5.3.1

EESK ļoti atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu publicēt vadlīnijas par Kopienas ar vidi saistīto tiesību aktu piemērošanu ostu attīstībā. Tas būs nozīmīgs progress, lai likvidētu neskaidrības, kas izriet no spēkā esošajiem ES tiesību aktiem, piemēram, Putnu direktīvas, Biotopu direktīvas un Ūdens pamatdirektīvas. Ņemot vērā jautājuma steidzamību, EESK iesaka publicēt minētās vadlīnijas līdz 2008. gada beigām.

5.3.2

EESK aicina Komisiju apsvērt arī papildu pasākumus, lai nostiprinātu ostu attīstības projektu juridisko statusu un vienkāršotu spēkā esošos tiesību aktus, kā sīkāk izklāstīts EESK pašiniciatīvas atzinumā (5).

5.3.3

Skaidri norādot, ka piesārņotas nogulsnes ir pienācīgi jāattīra, EESK iesaka arī, ka līdz tādu likumdošanas iniciatīvu pieņemšanai, kas attieksies uz ūdenstilpju un nogulšņu apsaimniekošanu, kā, piemēram, Atkritumu apsaimniekošanas direktīva un Ūdens pamatdirektīvas papilddirektīva (6), jāatzīst, ka nekaitīgas nogulsnes nav uzskatāmas par atkritumiem un ka uz tām neattiecas piesārņotu nogulšņu attīrīšana tāpēc, ka bagarēšana nerada ūdenstilpes piesārņojumu.

5.3.4

Visbeidzot, EESK piekrīt Komisijas priekšlikumam par kuģu atkritumu pieņemšanas iekārtu nodrošināšanu ostās un gaisā izmesto gāzu emisiju samazināšanu. EESK iesaka ekonomisku stimulu piemērošanu ar ostu nodevu starpniecību vislabāk veikt pēc attiecīgās ostas pārvaldes struktūras ieskatiem, jo šādi pasākumi ietekmētu ostu finanšu struktūru, kas Eiropā ir ļoti atšķirīga.

5.4   Modernizācija

5.4.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas nodomu 2008. gadā iesniegt likumdošanas iniciatīvu par Eiropas Jūras transporta telpas bez šķēršļiem izveidi un norāda uz konkrētām piezīmēm, ko tā jau izteikusi vairākos iepriekšējos atzinumos (7).

5.4.2

EESK vēlreiz atkārto ieteikumu, ka ES būtu jāturpina modernizēt muita un jānodrošina muitas, jūras drošības, vispārējās drošības, veselības aizsardzības un vides kvalitātes politiku pienācīga koordinācija un saskaņošana, kā arī jānodrošina, lai valdību kompetencē esošie pienākumi nepieņemamā veidā netiktu uzlikti ostām.

5.4.3

EESK atbalsta vienotas nodokļu deklarācijas (single window) izstrādāšanu un “e-jūrniecības”, “e-muitas” un “e-frakta” iniciatīvu ieviešanu. Vienlaikus Komiteja uzskata, ka uz IKT balstītiem risinājumiem vajadzētu būt rentabliem arī mazām un vidējām ostām.

5.4.4

Visbeidzot, saistībā ar efektivitātes paaugstināšanu EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu līdz 2009. gada beigām izstrādāt vispārēju Eiropas rādītāju kopumu ar noteikumu, ka tie respektē komercnoslēpumu. Šie rādītāji, kas pamatojas uz gaisa, piekrastes un kombinētā dzelzceļa transporta nozarē izmantotajiem rādītājiem, jāpielāgo ostu vajadzībām, piemēram, lai novērtētu ostu iekārtu darbību, sadarbību starp ostām un iekšzemes savienojumu apvienošanu.

5.5   Līdzvērtīgi konkurences apstākļi — skaidrība investoriem, uzņēmējiem un lietotājiem

5.5.1

EESK piekrīt Komisijas viedoklim par ostu iestāžu nozīmi un ostu pārvaldības sistēmu dažādību Eiropā. Komiteja sevišķi uzsver, ka ostu iestādes svarīgus uzdevumus var veikt labāk, ja tām ir nodrošināta pietiekama autonomija un jo īpaši finansiālā autonomija.

5.5.2

Komiteja atzinīgi vērtē arī Komisijas paziņojumu 2008. gadā pieņemt pamatnostādnes par valsts atbalstu ostām. Šajā sakarā EESK norāda uz publiskā finansējuma izmantošanas ostās pamatprincipiem, ko tā ir izstrādājusi savā 2007. gada 26. aprīļa pašiniciatīvas atzinumā.

5.5.3

EESK ir gandarīta arī tāpēc, ka Komisija ir akceptējusi tās ieteikumu Direktīvā 2006/111/EK noteiktās normas par pārskatāmību attiecināt uz visām tirdzniecības ostām neatkarīgi no to ikgadējā apgrozījuma.

5.5.4

Vienā no pašiniciatīvas atzinumiem EESK ieteica vadlīnijas par atlases procedūru, piem., konkursu un citu pieņemamu instrumentu, izmantošanu, koncesiju un zemes nomas līgumu nosacījumiem, kā arī vadlīnijas par to ostu pakalpojumu juridisko statusu, kuri ir publiski pakalpojumi, piemēram, ostu vispārējās drošības jomā.

5.5.5

Komisija uz to ir atbildējusi, paziņojumā par ostu politiku iekļaujot norādījumus par koncesiju izmantošanu un tehniskajiem un navigācijas pakalpojumiem. EESK uzskata, ka Komisijas sniegtā Līguma noteikumu un Tiesas prakses interpretācija ir lietderīga un skaidra. EESK tomēr uzsver, ka tehnisko un navigācijas pakalpojumu kopīga iezīme ir to saistība ar navigācijas drošību, un tieši šī iezīme pamato to, minētie pakalpojumi būtu klasificējami kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi.

5.5.6

Saprātīgai koncesiju politikai būtu jānodrošina iekšēja konkurence ostās, kā arī termināļu operatoru optimāla darbība un iesaistīšanās. EESK iesaka Komisijai regulāri pārskatīt par koncesijām sniegtos norādījumus, lai nodrošinātu to faktisku atbilstību iepriekš minētajiem mērķiem, kā arī iekļautu tajos pietiekami stingrus kopīgus elementus, lai ostu iestādēm garantētu līdzvērtīgus konkurences apstākļus. Pēdējais minētais apstāklis ir īpaši svarīgs, ņemot vērā kravu pārvadājumu tirgū notiekošo konsolidāciju, kā norādīts iepriekš.

5.5.7

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu sniegt palīdzību, izplatot informāciju par labāko praksi attiecībā uz ostu maksājumu pārskatāmību. EESK ir stingri pārliecināta, ka ostu maksājumi jānosaka atbilstoši vietējiem apstākļiem katrā ostā, tā lai tie optimāli atbilstu attiecīgās ostas izmantotāju prasībām un ostas vispārējām interesēm.

5.5.8

Visbeidzot, EESK izsaka gandarījumu par to, ka Komisija ir ņēmusi vērā Komitejas ieteikumu pievērsties negodīgas konkurences izpausmēm ES kaimiņos esošo trešo valstu ostās. Ar pievienošanās un ārējo attiecību politikas starpniecību Komisijai vajadzētu pastiprināt arī pasākumus, vēršoties pret politisku ambīciju izraisītiem konkurences izkropļojumiem, piemēram, Turcijas embargo pret kuģiem, kas peld zem Kipras karoga, un kuģiem, kuri nāk no Kipras ostām, Turcijas un Grieķijas problēmas Egejas jūrā, kā arī Baltijas valstu un Krievijas robežu šķērsošanas problēmas.

5.6   Strukturēta dialoga izveide starp ostām un lielajām pilsētām

5.6.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas mērķi veicināt un pastiprināt pilsētu un tajās esošo ostu sadarbību. Ostu integrācija pilsētās un pilsētas dzīve apvienojumā ar tās iedzīvotāju dziļu izpratni, ieinteresētību un pat lepnumu par ostas darbību ir būtiski svarīgi nosacījumi ostu ilgtspējīgai attīstībai. EESK tādēļ īpaši atbalsta sinerģiju ar tūrismu, atpūtu un izklaidi, kultūras mantojumu un kultūru vispār.

5.6.2

EESK uzsver arī to, ka nav ticamu datu par tiešo un netiešo nodarbinātību ostās un par Eiropas ostu sniegto pievienoto vērtību. Rodas iespaids, ka, piemēram, paziņojumā izmantotie dati par nodarbinātību lielā mērā neatbilst faktiskajam stāvoklim. Tāpēc EESK aicina Komisiju organizēt pienācīgu pētījumu minētajā jomā.

5.6.3

Visbeidzot, EESK atbalsta Komisijas nodomu izvērtēt drošības pasākumu ietekmi uz ostu pieejamību un sniegt norādījumus, kā saskaņot abus problemātiskos jautājumus.

5.7   Darbs ostās

5.7.1

EESK ir uzsvērusi vajadzību veicināt labus un drošus darba apstākļus un vidi, kā arī konstruktīvas darba attiecības ostās. Komiteja ar gandarījumu atzīmē, ka Komisija savā paziņojumā par ostu politiku velta ievērojamu uzmanību minētajam jautājumam.

5.7.2

EESK atkārtoti izsaka viedokli, ka ostās notiekošo darba procesu efektivitāte ir atkarīga gan no drošības, gan arī no stabilitātes, ko, neraugoties uz tehnoloģisko progresu, lielā mērā nosaka cilvēka faktors. Tas izskaidro, kādēļ ostās ir vajadzīgs kvalificēts un labi apmācīts darbaspēks gan krastā, gan arī uz kuģiem. EESK ir norādījusi, ka sociālajiem partneriem būtu piešķirama liela nozīme minēto apstākļu radīšanā un saglabāšanā un ka Eiropas līmenī tieši Komisijai, veicinot sociālo dialogu, būtu jāatbalsta viņu ieguldījums.

5.7.3

EESK tādēļ ir gandarīta, ka Komisija ir nolēmusi atbalstīt Eiropas sociālos partnerus attiecībā uz Eiropas nozaru sociālā dialoga komitejas izveidi ostās, kā paredzēts Komisijas Lēmumā 98/500/EK.

5.7.4

EESK atbalsta Komisijas nodomu izveidot valstu savstarpēji atzītu sistēmu ostu strādnieku apmācībai, bet iesaka vispirms salīdzināt jau esošās dažādās ostu strādnieku profesionālās kvalifikācijas sistēmas. To varētu veikt Eiropas sociālā dialoga ietvaros.

5.7.5

Visbeidzot, EESK piekrīt Komisijai, ka stingri jāuzrauga, kā ievieš gan Kopienas, gan Starptautiskās Darba organizācijas noteikumus par ostu strādnieku drošību un veselības aizsardzību, un ka jāuzlabo statistika par nelaimes gadījumiem darbā. Tomēr EESK arī mudina visos līmeņos veikt pasākumus attiecīgajos forumos, lai panāktu drošības un veselības stāvokļa turpmāku uzlabošanu.

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  OV C 407, 28.12.1998.

(2)  EESK atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par ostu pakalpojumu tirgus pieejamību”, COM(2001) 35 galīgā redakcija, OV C 48, 21.2.2001., 122. lpp., un COM(2004) 654 galīgā redakcija, OV C 294, 25.11.2005., 25. lpp.

(3)  OV C 168, 20.7.2007., 57. lpp.

(4)  Ilgākā laika posmā Eiropas konteinerpārvadājumu tirgus daļa Hamburgas — Havras zonas ostās ir samazinājusies no 61 % 1975. gadā līdz 48 % 2003. gadā, turpretī Vidusjūras zonas ostu tirgus daļa ir dubultojusies no 18 % 1975. gadā līdz 36 % 2003. gadā. Bez tam konteinerpārvadājumu ostu koncentrācijas līmenis (piemērojot Gini koeficientu) Eiropā kopš 1990. gada pastāvīgi ir pazeminājies, tādējādi norādot uz piekļuves punktu Eiropas tirgum skaita palielināšanos. Vislielākā izaugsme konteinerpārvadājumu ostu nozarē 2006. gadā (relatīvi) bija vērojama mazo un vidējo ostu sektorā dažādos Eiropas reģionos (Amsterdama, Siniša, Rauma, Konstanca, Kotka, Tallina, Brēmerhāfene, Zēbrige un Gdiņa). Avots: Antverpenes Transporta un jūrniecības pārvaldības institūts (ITMMA)/Antverpenes universitāte. Pilnīgi pretējs stāvoklis ir, piem., ASV, kur tajā pašā laika posmā ostu koncentrācijas līmenis ir krasi paaugstinājies. Avots: Notteboom T. (2007), Tirgus pārskats par Eiropas jūras ostu nozari, izmantojot Eurostat un atsevišķu ostu sniegtos datus.

(5)  Skat. OV C 168, 20.7.2007., 57. lpp. atzinuma “ES kopīga ostu politika” 4. iedaļu.

(6)  Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atkritumiem (COM(2005) 667) un priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par vides kvalitātes standartiem ūdens resursu politikas jomā un ar ko groza Direktīvu 2000/60/EK (COM(2006) 397).

(7)  OV C 168, 20.7.2007., 50. lpp., atzinums par Komisijas paziņojumu “Ceļā uz turpmāko ES jūrniecības politiku — Eiropas redzējums okeāniem un jūrām”, COM(2006) 275 galīgā redakcija.

OV C 168, 20.7.2007., 57. lpp.

OV C 151, 17.6.2008., 20. lpp.

OV C 168, 20.7.2007., 68. lpp.


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/49


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Autotransports — pašnodarbināto autovadītāju darba laiks”

(2009/C 27/12)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Birojs saskaņā ar Reglamenta 29. pantu 2007. gada 20. novembrī nolēma sagatavot papildu atzinumu par tematu:

“Autotransports — pašnodarbināto autovadītāju darba laiks”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 5. jūnijā. Ziņotājs bija Chagas kgs (1), kuru aizstāja Curtis kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlija sēdē), ar 121 balsīm par, 14 balsīm pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi

1.1.

EESK uzskata, ka Direktīvas 2002/15/EK darbības jomā jāiekļauj visi pašnodarbinātie autovadītāji, kā tas ir paredzēts tās 2. pantā (sākot ar 2009. gada 23. martu).

1.2.

Lai iekļautu pašnodarbinātos autovadītājus, dalībvalstīm pareizi jātransponē Direktīva, īpaši pašnodarbināto autovadītāju definīcija.

1.3.

EESK uzskata, ka šī iekļaušana ir nepieciešama, lai veicinātu satiksmes drošību, nodrošinātu godīgu konkurenci un uzlabotu pašnodarbināto autovadītāju un transportlīdzekļu apkalpes locekļu darba apstākļus, īpaši viņu fizisko un garīgo veselību. Jāsaprot, ka direktīvas 3. panta a-2 punktā noteiktie vispārējie administratīvie uzdevumi darba laika definīcijā nav iekļauti.

1.4.

EESK uzskata, ka, lai izveidotu Eiropas autotransporta iekšējo tirgu, jānodrošina godīga konkurence, efektīvi un konkrēti piemērojot noteikumus sociālo tiesību jomā autotransporta nozarē. Tiesību aktu par darba laiku atšķirīga piemērošana transportlīdzekļu apkalpes locekļiem un pašnodarbinātajiem autovadītājiem veicina negodīgu konkurenci. Tādēļ EESK uzskata, ka ir nepieņemami direktīvas darbības jomā iekļaut vienīgi “viltus pašnodarbinātos” autovadītājus.

1.5.

Lai novērstu iespējamās grūtības, īstenojot pašnodarbināto autovadītāju iekļaušanu, EESK ierosina veicināt dažādu transporta ķēdes dalībnieku līdzatbildību, kā tas ir paredzēts Regulā par autovadītāju darba un atpūtas laiku.

1.6.

EESK norāda, ka dažādu valsts iestāžu sadarbības veicināšana Eiropas līmenī ir pamatnosacījums direktīvas efektīvai piemērošanai.

1.7.

Komiteja uzskata, ka, iekļaujot pašnodarbinātos autovadītājus direktīvas darbības jomā, jācenšas neradīt viņiem nevajadzīgu administratīvo slogu.

2.   Ievads

2.1.

EESK ir veikusi plašu darbu un guvusi lielu pieredzi Eiropas satiksmes drošības politikas jomā. EESK jaunākajā pašiniciatīvas atzinumā “Eiropas ceļu satiksmes drošības politika un profesionāli autovadītāji — drošas un nodrošinātas stāvvietas” (TEN/290) (2) kā ceļu infrastruktūras politikas sastāvdaļu izskatīja svarīgo jautājumu par profesionālajiem autovadītājiem paredzētajām atpūtas zonām. Pašnodarbināto autovadītāju darba laiks ir vēl viens būtisks jautājums, kas papildina atzinumu par drošām un nodrošinātām stāvvietām. Eiropas līmenī vēl nav atbilstīgi aplūkoti dažādi ekonomiskie, sociālie un drošības aspekti. Papildu atzinums ir izstrādāts, pamatojoties uz Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par sekām, ko rada pašnodarbināto autovadītāju izslēgšana no Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvas 2002/15/EK par autotransporta apkalpes locekļu darba laika organizēšanu darbības jomas, COM(2007) 266 galīgā redakcija.

2.2.

Direktīvas 2002/15/EK mērķis ir noteikt minimālās prasības darba laika organizēšanai, lai aizsargātu autotransporta apkalpes locekļu veselību un drošību, uzlabotu ceļu satiksmes drošību un saskaņotu konkurences nosacījumus. Direktīva ir stājusies spēkā 2002. gada 23. martā, un dalībvalstīm trīs gadu laikā līdz 2005. gada 23. martam bija jāīsteno direktīvas noteikumi par transportlīdzekļa apkalpes locekļiem. Direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka šī direktīva jāpiemēro pašnodarbinātajiem autovadītājiem no 2009. gada 23. marta. Vienlaikus Komisijai bija jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei un, pamatojoties uz minēto ziņojumu, pēc tam jāizstrādā tiesību akta priekšlikums.

2.3.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes galīgo vienošanos par šo direktīvu ir paredzēts, ka Komisijai vēlākais divus gadus pirms minētās dienas, proti, 2007. gada 23. martā, jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums, kurā jāizvērtē, kā pašnodarbināto autovadītāju izslēgšana no direktīvas darbības jomas ir ietekmējusi ceļu satiksmes drošību, konkurences apstākļus, profesijas struktūru un sociālos aspektus. Ziņojumā būtu jāņem vērā transporta nozares struktūras un autopārvadātāju darba apstākļi dalībvalstīs.

2.4.

Pamatojoties uz minēto ziņojumu, Komisijai jāierosina vai nu a) kārtība, kādā direktīvas darbības jomā jāiekļauj pašnodarbinātie autovadītāji, kas veic tikai iekšzemes autopārvadājumus un uz kuriem attiecas īpaši ierobežojumi, vai arī b) neiekļaut pašnodarbinātos autovadītājus direktīvas darbības jomā.

2.5.

Direktīvas 7. panta 2. punktā ir arī noteikts, ka Komisijai vēlākais līdz 2007. gada 23. martam jāsagatavo divu gadu ziņojums par direktīvas īstenošanu, kurā jānovērtē direktīvas noteikumu par nakts darbu sekas.

3.   Komisijas ziņojums

3.1.

Komisija norāda, ka ziņojumā ir sniegts vispārējs pārskats par to, kā dalībvalstis īsteno direktīvu, norādītas iespējamās sekas gadījumā, ja no direktīvas darbības jomas izslēgtu pašnodarbinātos autovadītājus, un izvērtētās direktīvas noteikumu par nakts darbu sekas.

3.2.

Pirmais secinājums ir, ka vairākumam dalībvalstis nav izdevies transponēt direktīvu tam paredzētajā trīs gadu periodā. Tādēļ Komisija uzskata, ka tā nevar publicēt pirmo divu gadu ziņojumu, ar kuru tai bija jāiepazīstina 2007. gada martā.

3.3.

Aplūkojot pašnodarbināto autovadītāju izslēgšanas sekas, Komisija norāda iemeslus, kādēļ tā ir ierosinājusi pašnodarbināto autovadītāju iekļaušanu: Regulā par darba un atpūtas laiku nav šāda autovadītāju iedalījuma; lai novērstu sadrumstalotību, mudinot autovadītājus kļūt par “(viltus) pašnodarbinātajiem”; lai nodrošinātu godīgu konkurenci un uzlabotu satiksmes drošību un darba apstākļus autotransporta nozarē.

3.4.

Pamatojoties uz ārējo konsultantu izstrādātā ziņojuma secinājumiem, Komisija atzīst, ka nogurums un tā sekas uz satiksmes drošību var skart visus autovadītājus — gan transportlīdzekļa apkalpes locekļus, gan pašnodarbinātos autovadītājus. Konsultantu ziņojumā ir arī uzsvērts, ka pašnodarbinātie autovadītāji strādā ilgāk nekā transportlīdzekļu apkalpes locekļi un ka abu minēto kategoriju darbinieki strādā vairāk nekā citās nozarēs nodarbinātie.

3.5.

Konsultantu ziņojumā ir secināts, ka, “darba laika saīsināšana bez šaubām varētu palīdzēt samazināt nogurumu”, “tomēr tā varētu radīt augstāku stresa līmeni, jo pašnodarbinātais autovadītājs, lai uzturētu rentabilitāti, cenšas īsākā laikā izdarīt vairāk, kas savukārt var izraisīt lielāku nogurumu un negadījumus.”. Šķiet, Komisija atbalsta minēto viedokli.

3.6.

Jautājumā par konkurences nosacījumiem Komisija ņem vērā ziņojuma secinājumus, kuros norādīts, ka pašnodarbināto izslēgšana no direktīvas darbības jomas veicinātu pašreizējo sadrumstalotību un ka tā būtiski neietekmētu konkurenci nozarē. Turpretim ar iekļaušanu palielinātu izmaksas un saīsinātu darba laiku, tādējādi būtiski samazinot pašnodarbināto autovadītāju konkurences priekšrocības kravas pārvadājumu nozarē. Šķiet, Komisija atbalsta viedokli, ka direktīva jāpiemēro vienīgi “viltus pašnodarbinātajiem” autovadītājiem.

3.7.

Komisija arī uzskata, ka, pat ja “ekonomisku apsvērumu dēļ pašnodarbināto autovadītāju izslēgšana no direktīvas darbības jomas varētu būt vēlama, to izslēgšanas vai iekļaušanas iespējamās sociālās sekas ir mazāk acīmredzamas. Izslēgšana neļauj risināt veselības aizsardzības un darba drošības problēmas; savukārt iekļaušana pašnodarbinātajiem autovadītājiem var radīt papildu stresu un administratīvā darba slodzi un vienlaikus samazināt to ienākumus”.

3.8.

Noslēgumā Komisija secina, ka pašnodarbināto autovadītāju iekļaušana direktīvas darbības jomā varētu radīt viņiem lielāku stresu un finansiālas grūtības, tā būtu grūti īstenojama un līdz ar to neefektīva.

3.9.

Komisija secina, ka, novērtējot direktīvas par nakts darbu noteikumu sekas, būtu rūpīgāk jāizvērtē regulas piemērošanas kontroles aspekts.

4.   Vispārējās piezīmes

4.1.

EESK pieņem zināšanai Komisijas ziņojumu par sekām, ko izraisa pašnodarbināto autovadītāju izslēgšana no direktīvas par autotransporta apkalpes locekļu darba laika organizēšanu darbības jomas.

4.2.

Vairāki sociālie partneri uzskata, ka pašnodarbināto autovadītāju izslēgšana no direktīvas darbības jomas ir izraisījusi konkurences izkropļojumus autotransporta nozarē, šī iemesla dēļ EESK nesen izstrādātajā atzinumā par Transporta baltās grāmatas vidusposma pārskatu (TEN 257, ziņotājs Barbadillo Lopez kgs) (3), ir formulējusi šādu prasību:

“Sociālajās normās attiecībā uz autotransportu jāsaglabā vienlīdzīga attieksme pret strādājošajiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātie, un tādēļ 2002. gada 11. marta Direktīvas 15/2002 nosacījumi par darba laika organizēšanu strādājošajiem, kas veic mobilas darbības uz autoceļiem, nekavējoties un bez pārejas posma jāpiemēro pašnodarbinātām personām, jo šīs Direktīvas mērķis ir ceļu drošība, konkurences izkropļojumu novēršana un labāku darba apstākļu veicināšana.” (4.3.1.2. punkts.)

4.3.

Tādēļ EESK nopietni apšauba secinājumus par satiksmes drošību, konkurences nosacījumiem un sociālajiem aspektiem, kas iekļauti pētījuma rezultātos.

4.4.

EESK uzskata, ka Direktīvas 2002/15/EK darbības jomā jāiekļauj pašnodarbinātie autovadītāji, ja vēlas veicināt godīgu konkurenci un uzlabot transportlīdzekļu apkalpes locekļu un pašnodarbināto autovadītāju darba apstākļus, īpaši viņu fizisko un garīgo veselību.

4.5.

Pārmērīgi ilgs darba laiks ievērojami veicina nogurumu un iemigšanu pie stūres, un līdz ar to ir pretrunā ar satiksmes drošību. Godīga konkurence izveidojas, ja cenās, kuras lielie uzņēmumi, kas organizē kravu pārvadājumus un izplatīšanu, nosaka apakšuzņēmējiem, atspoguļojas tas, kā nozarē ir ievēroti sociālie tiesību akti gan attiecībā uz transportlīdzekļu apkalpes locekļiem, gan pašnodarbinātajiem autovadītājiem.

4.6.

Nevar apgalvot, ka pašnodarbināto autovadītāju izslēgšana no Direktīvas 2002/15/EK darbības jomas neizraisīs lielāku stresu, jo pašnodarbinātie autovadītāji būs pakļauti darba uzdevuma devēju spiedienam samazināt cenas. Viņiem būs jāstrādā vairāk, lai nodrošinātu to pašu ienākumu līmeni, kaitējot satiksmes drošībai, savai veselībai un darba un ģimenes dzīves līdzsvaram, kas jau tagad ir nestabils.

4.7.

Tomēr EESK uzskata, ka priekšnosacījums pašnodarbināto autovadītāju iekļaušanai Direktīvas 2002/15/EK darbības jomā ir pareiza šīs direktīvas, īpaši pašnodarbināto autovadītāju definīcijas, transponēšana.

4.8.

Komisijai kā “Līgumu sargam” jārūpējas, lai dalībvalstis pareizi transponētu “pašnodarbināto autovadītāju” definīciju saskaņā ar Direktīvas 3. e) pantu (4). Ja dalībvalstis vēlas vērsties pret “viltus pašnodarbinātajiem” autovadītājiem, pirmais priekšnosacījums, kas jāizpilda, ir pareizi jātransponē direktīva.

4.9.

Lai iekļautu pašnodarbinātos autovadītājus direktīvas darbības jomā, direktīvā jāievieš grozījums. Grozījumam jāattiecas uz dažādu transporta ķēdes dalībnieku līdzatbildību. Regulas par darba un atpūtas laiku (5) 10. panta 4. punktā ir noteikts, ka “uzņēmumi, kravu nosūtītāji, ekspeditori, ceļojumu operatori, galvenie uzņēmēji, apakšuzņēmēji un transportlīdzekļu vadītāju aģentūras nodrošina, ka līgumā noteiktie pārvadājumu grafiki ir saskaņā ar šīs regulas noteikumiem”. Minētā līdzatbildība jāparedz, arī piemērojot tiesību aktus par darba laiku. Tas nodrošinātu transportlīdzekļu apkalpes locekļu un pašnodarbināto autovadītāju vienlīdzību; pašnodarbinātie autovadītāji, kas noslēdz apakšlīgumus, ir pakļauti spiedienam samazināt cenas, pagarinot darba laiku. Tādējādi varētu novērst negodīgu konkurenci, kas nodara zaudējumus transportlīdzekļu apkalpes locekļiem.

4.10.

EESK uzskata, ka nav īpaši pamatoti pētījuma secinājumi par papildu stresu, ko izraisītu pašnodarbināto autovadītāju iekļaušana direktīvas darbības jomā. Konsultantu lietotā darba laika definīcija nav skaidra. Ja pašnodarbinātajiem autovadītājiem darba laikā jāveic gan administratīvais darbs, gan pārvadājumu pārvalde, kas transportlīdzekļu apkalpes locekļiem nav jādara, tas patiesi izraisa papildu stresu. Ja darba laikā viņi veic tādu pašu darbu kā transportlīdzekļu apkalpes locekļi, nav saprotams, kādēļ pašnodarbinātajiem autovadītājiem būtu jāizjūt lielāks stress nekā transportlīdzekļu apkalpes locekļiem. Jāsaprot, ka direktīvas 3. panta a-2 punktā noteiktie vispārējie administratīvie uzdevumi darba laika definīcijā nav iekļauti.

4.11.

Ja darba laika samazināšana sekmē noguruma samazinājumu, bet izraisa stresu, pašnodarbinātie autovadītāji ir spiesti izvēlēties mazāko ļaunumu. EESK uzskata, ka priekšroka jādod satiksmes drošībai un ka nogurums, kas ir ilga darba laika, tostarp transportlīdzekļa vadīšanas laika, sekas, var kļūt par satiksmes (ne)drošības cēloni neatkarīgi no tā, vai tas ir pašnodarbināts autovadītājs, vai transportlīdzekļa apkalpes loceklis.

4.12.

Turklāt pētījumā nav minēts (un Komisija pieņem pētījumā paustos argumentus), ka autovadītāji var turpināt izjust stresu un ka tas var palielināties arī tad, ja viņus neiekļaus direktīvā, jo darba uzdevuma devēji izmantos šo iespēju, lai izdarītu spiedienu un prasītu samazināt cenas vēl vairāk.

4.13.

Komisija uzsver, ka Padome nav piekritusi nekādām prasībām par darba laika noteikumu izpildes obligātām sistemātiskām pārbaudēm. EESK, tāpat kā Komisija, pauž par to nožēlu, taču uzskata, ka tas nav attaisnojums, lai neattiecinātu tiesību aktus uz pašnodarbinātajiem autovadītājiem. Tas, ka pašnodarbināto autovadītāju darba laiku ir grūti kontrolēt, nedrīkst kļūt par iemeslu kontroles atcelšanai. Tādēļ transporta ķēdes dalībnieku atbildībai tiesību aktu piemērošanā ir svarīga nozīme. Ja izrādītos, ka dažādu transporta ķēdes dalībnieku līgumi noslēgti tā, ka nav iespējams noteikt vidējo darba laiku 48 stundu apmērā, tiesību aktu attiecināšana uz pašnodarbinātajiem autovadītājiem dotu iespēju aizsargāt viņus pret pārmērīgi ilgu vadīšanas un darba laiku.

4.14.

EESK uzskata, ka, lai izveidotu Eiropas autotransporta iekšējo tirgu, jānodrošina godīga konkurence, efektīvi un reāli piemērojot autotransporta nozarē noteikumus sociālo tiesību jomā. Nosakot atšķirīgus noteikumus transportlīdzekļu apkalpes locekļiem un pašnodarbinātajiem autovadītājiem, lai piemērotu tiesību aktus par darba laiku, veicina negodīgu konkurenci. Tādēļ EESK uzskata, ka ir nepieņemami direktīvas darbības jomā iekļaut tikai “viltus pašnodarbinātos” autovadītājus.

4.15.

EESK vēlas arī uzsvērt, ka vairākas dalībvalstis, kurās ir atšķirīgas autopārvadājumu tirgus struktūras, piemēram, Igaunija (maz pašnodarbināto autovadītāju) un Slovākija (aptuveni 70 % pašnodarbināto autovadītāju), ir nolēmušus Direktīvas 2002/15/EK darbības jomā iekļaut pašnodarbinātos autovadītājus. Ja pašlaik tas jau tiek darīts dalībvalstu līmenī, EESK pauž neizpratni, kāpēc ekonomisku apsvērumu dēļ Komisija nevēlas iekļaut pašnodarbinātos autovadītājus Direktīvas 2002/15/EK darbības jomā.

4.16.

Komisija ar terminu “sociālie aspekti” pilnīgi pamatoti saprot ne tikai transportlīdzekļa apkalpes locekļu un pašnodarbināto autovadītāju veselības aizsardzību, drošību un darba apstākļus, bet arī darba samaksu un darba un privātās dzīves līdzsvaru.

4.17.

Komisija uzskata, ka “pašnodarbināto autovadītāju izslēgšana sniedz viņiem plašas iespējas pārvaldīt savu darbību un gūt lielus ienākumus, vienlaikus ieguldot vairāk laika un enerģijas, lai šāda darbība nestu peļņu”.

4.18.

EESK norāda, ka pašnodarbināto autovadītāju darba laika definīcija nav skaidra un tajā nav iekļauti vispārēji administratīvie uzdevumi. Tādēļ EESK pauž neizpratni, ka pašnodarbināto autovadītāju augstāki ienākumi būtu izskaidrojami ar viņu izslēgšanu no darba laika direktīvas darbības jomas.

4.19.

EESK norāda, ka dažādu valsts iestāžu sadarbības veicināšana Eiropas līmenī ir pamatnosacījums direktīvas efektīvai piemērošanai.

4.20.

Komiteja uzskata, ka, iekļaujot pašnodarbinātos autovadītājus direktīvas darbības jomā, jācenšas viņiem neradīt nevajadzīgu administratīvo slogu.

4.21.

Pirms tiesību akta priekšlikuma izstrādes Komisija līdzās minētajam pētījumam vēlas veikt padziļinātu ietekmes novērtējumu, kurā būtu jāņem vērā jauni dokumenti, piemēram, jaunā regula par transportlīdzekļa vadīšanas laiku un atpūtu. Veicot ietekmes novērtējumu, Komisija ir paredzējusi neiekļaut īstos pašnodarbinātos autovadītājus nozarē pieņemto tiesību aktu par darba laiku darbības jomā. EESK apšauba vēl viena ietekmes novērtējuma pievienoto vērtību.

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  Atkāpies no amata.

(2)  OV C 175, 27.7.2007, 88.-90. lpp.

(3)  OV L 161, 16.12.2006., 89. lpp.

(4)  3. e) pants: “pašnodarbinātais autovadītājs” ir ikviens, kura galvenā nodarbošanās ir veikt pasažieru vai kravu komercpārvadājumus Kopienas tiesību aktu nozīmē, saskaņā ar Kopienas licenci vai jebkuru citu profesionālu atļauju veikt iepriekšminētos pārvadājumus, kam ir tiesības strādāt sev un kas nav piesaistīts darba devējam ar darba līgumu vai ar jebkura cita veida darba hierarhijas attiecībām, kas neorganizē attiecīgas darbības, kura ienākumi ir tieši atkarīgi no gūtās peļņas un kas personiski vai sadarbībā ar citiem pašnodarbinātiem autovadītājiem veido komerciālas attiecības ar dažādiem pasūtītājiem.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulas (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85.


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/53


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — Eiropas Energotehnoloģiju Stratēģiskais Plāns (ETS-Plāns).Ceļā uz zemas oglekļa emisijas nākotni”

COM(2007) 723 galīgā redakcija

(2009/C 27/13)

Komisija 2007. gada 22. novembrī saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — Eiropas Energotehnoloģiju Stratēģiskais Plāns (ETS-Plāns).“Ceļā uz zemas oglekļa emisijas nākotni”.”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 5. jūnijā. Ziņotājs — Zbořil kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlija sēdē), ar 127 balsīm par un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un papildu darba dokumentus un piekrīt analīzei un nostājai attiecībā uz energotehnoloģijām. Bez pamatotas energotehnoloģiju attīstības stratēģijas, jebkura doma par klimata izmaiņu ierobežošanu ir nopietni apdraudēta. Tādēļ Komiteja ETS plāna pieņemšanu vērtē pozitīvi.

1.2.

Paziņojumā ievērojuma nozīme piešķirta enerģētikas politikas galvenajam elementam — drošai enerģijas piegādei, kas ir gan dzīvotspējīga, gan sociāli, gan vides ziņā ilgtspējīga. Piegādes drošība nozīmē ne tikai piegāžu fizisku pieejamību, bet arī to pieejamību par sociāli pieņemamām cenām.

1.3.

Komisija paziņojumā visnotaļ pamatoti izvirza energotehnoloģiju attīstību klimata izmaiņu ierobežošanas pasākumu priekšplānā pozīcijā, kas atbilst secinājumiem, kurus pieņēma Pušu 13. konferencē (COP 13) Bali 2007. gada decembrī (1).

1.4.

Komisijas paziņojums pilnīgi pamatoti vērš uzmanību uz laika īpašo nozīmi, īstenojot ierosināto stratēģiju (ETS-Plānu), ja ES vēlas izpildīt 2007. gada marta apņemšanos līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju daudzumu.

1.5.

Lai paātrinātu attīstību un jauno energotehnoloģiju praktisko pielietojumu, ir vajadzīgs daudz mērķtiecīgāks un efektīvāks mehānisms, kurā ir iekļauts valsts finansējuma, rūpniecības, universitāšu un pētniecības potenciāls, un jāveicina sinerģija starp tiem. Ciešāk jāsadarbojas starptautiskā līmenī, lai izvairītos no pētniecības pasākumu fragmentācijas.

1.6.

EESK ļoti pozitīvi vērtē nostāju, ko Komisija ir paudusi savā paziņojumā, proti, ka ir jāveicina finanšu resursu, un jo īpaši cilvēkresursus, mobilizēšana visos četros līmeņos: privātajā sektorā, dalībvalstu līmenī, Kopienas līmenī un visā pasaulē. Komiteja uzsver, ka viens no cilvēkresursu mobilizācijas svarīgiem priekšnoteikumiem ir tas, ka visas ieinteresētās puses pienācīgi veicina zinātnisko un tehnisko izglītību.

1.7.

Stratēģiskajā plānā ir ne vien jānosaka prioritātes ES līmenī, bet arī konkrēti mērķi dalībvalstu līmenī atbilstīgi to iespējām un pieredzei, kā arī jāparedz pietiekams publiskais finansējums (ES un dalībvalstu), optimāls pētniecības un izstrādes spēju pielietojums un privātā sektora iesaistīšana, ko iedrošina pietiekams stimuls no enerģētikas tirgus puses, kā arī citi tiesiski un finanšu instrumenti.

1.8.

Komiteja uzskata, ka būtu ļoti nepatīkami, ja neapšaubāmi svarīgāko klimata izmaiņu ierobežošanas instrumentu — attīstības un energotehnoloģiju piemērošanas stratēģiju — aizēnotu citi aspekti, kuriem, objektīvi spriežot, būtu tikai jānodrošina šai attīstībai vajadzīgā atbalsta un veicināšanas sistēma (Eiropas emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ES ETS), atbalsts atjaunojamās enerģijas avotu izmantošanai, Trešā enerģētikas pakete utt.). Vienīgi patiesa pāreja uz efektīvākām visu enerģijas veidu ieguves un patēriņa tehnoloģijām var nodrošināt reālu siltumnīcas efektu radošo gāzu emisiju daudzuma samazinājumu.

1.9.

Šā brīža neapmierinošās situācijas analīze ir ļoti kodolīga un piemērota, jo tā diezgan precīzi norāda uz organizatoriskām un administratīvām problēmām, kuras sabiedrībai būtu jārisina vienlaikus ar zinātniskajām un tehnoloģiskajām problēmām.

1.10.

Komiteja iesaka ES līmenī pievērst uzmanību tehnoloģijām, kuras izmanto atjaunojamo, tīro enerģiju apkurei un jaunākajai enerģijas sadales un uzglabāšanas infrastruktūrai, un tām nodrošināt pienācīgu atbalstu. Tomēr pagaidām daži atjaunojamās enerģijas veidi ir ļoti dārgi un tādi paliks arī turpmāk. Diemžēl pietiekama uzmanība nav pievērsta tehnoloģijām, kas veicina energoefektivitāti galapatēriņa posmā, tīra fosilā kurināmā tehnoloģijām, kodolenerģijai (gan kodolskaldīšana, gan kodolsintēze) un kodolatkritumu drošai uzglabāšanai. Nedrīkst aizmirst, ka daudzas valstis ir atkarīgas no fosilā kurināmā un kodolenerģijas un ka šī atkarība saglabāsies arī tuvākajā nākotnē.

1.11.

EESK uzskata, ka būtiski svarīga ir privātā sektora ievērojama iesaistīšanās. ES un dalībvalstu valdībām ir jānodrošina tam vajadzīgā vide, ne tikai nosakot enerģētikas politikas principus, prioritātes un mērķus, bet arī izstrādājot instrumentus, ar kuru palīdzību tos sasniegt.

1.12.

Galvenais ir izstrādāt tirgus noteikumus enerģētikas nozarē un tajos ņemt vērā arī ārējus faktorus, tostarp visu enerģijas veidu cenā iekļaut arī sociālās izmaksas. ES un dalībvalstīm, iespējams, būs jārada tiesiska un finanšu vide, lai nodrošinātu valsts un privātā finansējuma labāku kombinēšanu enerģētikas pētniecības un attīstības jomā ar mērķi izmantot vairāk resursu.

1.13.

Katras dalībvalsts iespējas izmantot atjaunojamās enerģijas resursus un būt iesaistītai energotehnoloģiju attīstības programmās būtu jāvērtē, ņemot vērā to dabiskās vides un fiziski pieejamos resursus.

1.14.

Attīstīto energotehnoloģiju progress patērētājam būtu jāizmanto ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Stratēģiska enerģētikas pētniecības un attīstības koordinēšana, kas veido satura un plānošanas prioritātes Kopienas un dalībvalstu līmenī, līdz ar vajadzīgo operatīvo mehānismu, piemēram, pārvaldības, uzraudzības un informācijas plūsmas sistēmām, var ievērojami attīstīties, sasniedzot vēlamos mērķus.

1.15.

Paplašinot sadarbību jauno energotehnoloģiju pētniecības un attīstības jomā ārpus Kopienas robežām, pirms jaunu līgumu slēgšanas prioritāte būtu jāpiešķir tam, kā vislabāk izmantot jau esošās institūcijas, nolīgumus un vienošanās, jo īpaši tās, kuru lietderība ir apstiprinājusies.

1.16.

ETS-Plāns ir Eiropas ekonomikas galvenā stratēģiskā pieeja to tehnoloģiju attīstībai un īstenošanai, kuras nepieciešamas klimata izmaiņu ierobežošanai, samazinot siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas līdz 2020. gadam un tālāk līdz 2050. gadam.

2.   Ievads

2.1.

Komisija 2007. gada 22. novembrī publicēja priekšlikumu Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskais plāns (ETS-Plāns) COM (2007) 723 — “Ceļā uz zemas oglekļa emisijas nākotni”, kā arī darba dokumentus “Pilns ietekmes novērtējums” (SEC (2007) 1508, “Ietekmes novērtējuma kopsavilkums” SEC (2007) 1509, “Tehnoloģijas kartēšana” SEC(2007) un “Kapacitātes kartēšana” SEC(2007) 1511. Šis dokumentu kopums veido pamatu ETS-Plāna un pieejamo un mobilizējamo resursu pamatmērķu sasniegšanai. Kopā tie veido neatlaidīgu aicinājumu īstenot ciešāku un koordinētāku sadarbību pētniecības un izstrādes jomā visos līmeņos (2).

2.2.

Tā ir stratēģiska pieeja vienā no svarīgākajām jomām (ja ne pašā svarīgākajā), proti, mazināt klimata izmaiņas, samazinot siltumnīcas efektu radošo gāzu emisiju daudzumu — konkrēti, par 20 % ES līdz 2020. gadam un, iespējams, par 30 %, ja pasaules kopiena pievienotos ES iniciatīvai. Šos pamatmērķus cīņā pret klimata izmaiņām Eiropas Padome 2007. gada 9. martā noteica līdz ar Eiropas Enerģētikas politikas galveno politisko saturu.

2.3.

Lai stabilizētu oglekļa dioksīda koncentrāciju atmosfērā līdz pieņemamam līmenim, vajadzīgs ievērojams progress energotehnoloģiju jomā. Jautājums nav par to, vai nepieciešami jauninājumi — protams, ir. Jautājums ir par to, kādā mērā politikai jābūt vērstai uz šādu jauninājumu stimulēšanu? (3)? Apmierinātībai ar “pašreiz pieejamām tehnoloģijām” var būt bīstamas sekas, savukārt rūpīgi izstrādāts un īstenots ETS plāns ir galvenā iespēja sasniegt izvirzītos samazinājuma mērķus.

3.   Komisijas dokumenti

3.1.

Eiropai ir jārīkojas jau tagad un vienoti, lai ražotu ilgtspējīgu, drošu un konkurētspējīgu enerģiju. Izmantojamās tehnoloģijas ir ļoti svarīgas, lai īstenotu enerģētikas politiku atbilstoši Eiropas mērķiem, kurus 2007. gada 9. martā pieņēma Eiropadome. Lai varētu īstenot šos mērķus, mums ir jāsamazina tīrās enerģijas izmaksas un ātri augošās zema oglekļa patēriņa tehnoloģiju nozares priekšplānā jāizvirza ES rūpniecība. Ilgtermiņā tehnoloģiju jaunās paaudzes ir jāattīsta, veicot ievērojamus atklājumus pētniecības jomā, lai varētu sasniegt lielākus mērķus, piemēram, līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcas efektu radošo gāzu emisiju daudzumu par 60-80 %.

3.2.

Šābrīža tendences un to projekcija nākotnē norāda, ka mēs vel neesam uz īstā ceļa, lai sasniegtu enerģētikas politikas mērķus. Resursu vieglā pieejamība ir ne tikai veicinājusi atkarību no fosilā kurināmā, bet arī neveicina interesi par inovācijām un investīcijām jaunās energotehnoloģijās. Valsts un privātais enerģijas resursu pētniecības budžets ES ir ievērojami samazinājies kopš brīža, kad 20. gadsimta astoņdesmitajos gados bija sasniegts kulminācijas punkts enerģijas cenu šoka dēļ. Tā rezultātā pastāvīgi ir pārāk maz ieguldījumu jaudas un infrastruktūru attīstībā. Ja ES valstu valdības tagad investētu vismaz tikpat, cik 1980. gadā, kopējie ES valsts izdevumi energotehnoloģiju attīstībai būtu četras reizes lielāki par šā brīža investīciju līmeni aptuveni 2,5 miljardu eiro apmērā gadā.

3.3.

Turklāt tirgus spēju pieņemt jaunās energotehnoloģijas kavē arī enerģijas produkta veids. Šo inovācijām nelabvēlīgo sistēmu vēl papildina tiesiski un administratīvi šķēršļi. Tādēļ valsts starpniecība, lai atbalstītu inovācijas enerģētikas jomā, ir gan vajadzīga, gan attaisnojama.

3.4.

Lielākie pasaules līmeņa dalībnieki — Amerikas Savienotās Valstis un Japāna, kā arī valstis ar strauji augošu ekonomiku, piemēram, Ķīna, Indija un Brazīlija — saskaras ar līdzīgām problēmām un tāpēc pastiprina savus centienus. To tirgus apjoms, investīciju un pētniecības iespējas ievērojami pārspēj vairuma dalībvalstu iespējas. Sadrumstalotība, daudzas nesaistītas pētniecības stratēģijas un zemkritiska kapacitāte joprojām ir galvenās ES pētniecības bāzi raksturojošās iezīmes. Ja mēs atpaliksim pasaules intensīvajā konkurencē par zema oglekļa līmeņa tehnoloģiju tirgu, mums, iespējams, būs jāpaļaujas uz importētajām tehnoloģijām, palaižot garām milzīgas komerciālas iespējas ES uzņēmējdarbībai.

3.5.

Pāreja uz zema oglekļa patēriņa ekonomiku aizņems vairākas desmitgades un skars visas ekonomikas nozares, taču mēs nevaram atļauties kavēties. Lēmumiem, kas tiks pieņemti turpmākajos 10-15 gados, būs liela ietekme uz enerģijas drošību, klimata izmaiņām un Eiropas izaugsmi un nodarbinātību.

3.6.

Pirmkārt, mums ir jāveic pakāpeniskas izmaiņas enerģijas konversijas, piegādes un gala lietošanas efektivitātē. Transporta, celtniecības un rūpniecības nozarēs pieejamās tehnoloģiju iespējas ir jāpārvērš uzņēmējdarbības iespējās. Mums ir pilnībā jāizmanto informācijas un komunikācijas tehnoloģiju potenciāls un organizatoriskas inovācijas, kā arī jāizmanto valsts politika un tirgus instrumenti, (4) lai apmierinātu pieprasījumu un paplašinātu tirgu.

3.7.

Komisijas publicētajos dokumentos norādīts, ka vairākas tehnoloģijas, ar kuru palīdzību iespējams sasniegt 2020. gada mērķus ir jau pieejamas vai atrodas pēdējos izstrādes posmos.. Tomēr arī tad, ja stāvokli vērtē optimistiski, joprojām spēkā ir princips, ka pieejamo tehnoloģiju izmantošanā ļoti svarīgs ir laika faktors un ka kopumā zema oglekļa patēriņa tehnoloģijas joprojām ir dārgas, un ka tām ir grūti pārvarēt šķēršļus, lai iekļūtu tirgū. Tādēļ ir vajadzīga paralēla pieeja: pastiprināti pētījumi, lai samazinātu izmaksas un uzlabotu veikumu; kā arī proaktīvi atbalsta pasākumi, lai radītu uzņēmējdarbības iespējas, stimulētu tirgus attīstību un pārvarētu netehnoloģiskās barjeras, kuras traucē efektīvu un zema oglekļa patēriņa tehnoloģiju inovācijām un tirgus attīstībai.

Lai spētu sasniegt 2050. gada mērķi, proti, sāktu praksē izmantot tehnoloģiju, kas nerada oglekļa dioksīdu, mums, panākot būtisku progresu pētniecībā, ir jāizstrādā jaunas paaudzes tehnoloģija. Pat tad, ja daļai šo tehnoloģiju līdz 2020. gadam būs tikai pavisam neliela ietekme, ir ļoti svarīgi pastiprināt centienus jau šodien, lai pēc iespējas ātrāk varētu nodrošināt to izmantošanas iespējas.

3.8.

Pasākumus, kas veikti pēdējo gadu laikā, var izmantot par pamatu tālākai ES rīcībai: i) Eiropas tehnoloģiskās platformas izveidei, ii) Eiropas Pētniecības telpas (EPT) tīkla instrumenta izmantojumam dalībvalstu kopējām pētniecības programmām, un iii) sadarbībai starp pētniecības centriem specifiskās jomās, izmantojot izcilības tīklus. ETS-Plāns koncentrēs, stiprinās un saliedēs kopējos Eiropas centienus ar mērķi sekmēt inovācijas modernākajās Eiropas zema oglekļa patēriņa tehnoloģijās. ETS-Plāns ierosina nodrošināt šādus rezultātus: i) jaunu kopējo stratēģisko plānošanu, ii) efektīvāku īstenošanu, iii) resursu palielinājumu un iv) jaunu un pastiprinātu pieeju starptautiskajai sadarbībai.

3.9.

Jaunā darba pieeja Kopienas līmenī paredz ietverošus, dinamiskus un elastīgus līdzekļus šā procesa vadīšanai, prioritāšu noteikšanai un darbību ierosināšanai — kolektīvu pieeju stratēģiskai plānošanai. Ieinteresētajām personām ir jāuzsāk komunikācija un jāpieņem lēmumi strukturētākā, uz uzdevumu orientētā veidā, iecerot un veicot uzdevumus sadarbībā ar EK. Lai labāk vadītu ETS-Plāna īstenošanu, nostiprinot valstu, Eiropas un starptautiska līmeņa darba saskaņotību, Komisija 2008. gadā izveidos stratēģisko energotehnoloģiju rīcības grupu. 2009. gada pirmajā pusē Komisija organizēs Eiropas energotehnoloģiju augstākā līmeņa sanāksmi.

3.10.

Efektīvai stratēģiskai plānošanai rīcības grupā ir nepieciešama regulāra un ticama informācija un dati. Komisija izveidos plaši pieejamu informācijas un zināšanu pārvaldības sistēmu. Tajā būs ietverta “tehnoloģiju kartēšana” un “kapacitātes kartēšana”, kuras ir izstrādājis Komisijas apvienotais pētniecības centrs (5).

3.11.

Lai paātrinātu attīstību un tirgus ieviešanas procesus, mums vajadzīgi koncentrētāki un spēcīgāki mehānismi, kuri varētu veicināt un līdzsvarot valsts, Eiropas rūpniecības nozaru un zinātnieku potenciālo iesaistīšanos. Mehānismi ir šādi: i) Eiropas rūpniecības iniciatīvas, ii) Eiropas enerģētikas pētniecības alianse, un iii) Eiropas nākotnes enerģētikas tīkli un sistēmas.

3.12.

Lielākas koncentrēšanās un koordinēšanas veicināšana starp dažādām finansēšanas shēmām un avotiem palīdzēs pilnveidot investīcijas, palielināt jaudu un nodrošināt tehnoloģiju finansējuma nepārtrauktību dažādās to attīstības fāzēs. Ir jāatrisina divas problēmas: jāmobilizē papildu finanšu resursi pētījumiem un saistītajām infrastruktūrām, rūpnieciska mēroga demonstrēšanai un projektiem, kas saistīti ar tehnoloģiju ieviešanu tirgū; un izglītība un apmācība, lai nodrošinātu pietiekami daudz kvalitatīvu cilvēkresursu, kas varētu izmantot visas tehnoloģiju iespējas, kuras radīs Eiropas enerģētikas politika.

3.13.

Komisija 2008. gada beigās plāno iesniegt paziņojumu par zema oglekļa izmantojuma tehnoloģiju finansēšanu. Labāk jākoordinē dalībvalstu rīcība cilvēkresursu bāzu palielināšanai, lai tādējādi maksimāli palielinātu sinerģiju un mobilitāti šajā nozarē.

3.14.

ETS-Plānā paredzēto pasākumu rezultātā būtu jānostiprina starptautiskās sadarbības stratēģija. Mums ir arī jānodrošina ES un starptautisko forumu vienots viedoklis, kad tas ir nepieciešams, lai panāktu saliedētāku un stiprāku partnerību.

3.15.

Šobrīd energotehnoloģiju inovāciju procesa pamatā ir valstu programmas un iniciatīvas, izmantojot valstu resursus, lai īstenotu valstu mērķus un ieceres. Šis modelis būtu piemērots sen pagājušajam laikam, kad enerģija bija lētam, nevis oglekļa ierobežošanai. Lai varētu īstenot krasas pārmaiņas enerģijas jomā, kas būs nepieciešamas 21. gadsimtā, ir jāveido jauna politika.

4.   Vispārējas piezīmes

4.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un papildu darba dokumentus un piekrīt analīzei un aprakstam par energotehnoloģiju pozīciju. Būtisks starptautisks uzdevums ir reaģēšana uz pasaules klimata izmaiņu risku, vienlaikus turpinot apmierināt nobriedušo ekonomiku lielo enerģijas pieprasījumu un attīstības ekonomiku aizvien pieaugošo enerģijas pieprasījumu. Ja nav rūpīgi izstrādātas stratēģijas, un ja netiek izmantotas ekonomiskākas un efektīvākas tehnoloģijas, klimata pārmaiņu ierobežošana ir grūti iedomājama.

4.2.

Paziņojums piešķir ievērojumu nozīmi enerģētikas politikas galvenajam elementam — drošai enerģijas piegādei, kas ir gan dzīvotspējīga, gan sociāli, gan vides ziņā noturīga. Piegādes drošība nozīmē ne tikai fizisku piegāžu pieejamību, bet arī to pieejamību par sociāli pieņemamām cenām.

4.3.

Komisijas paziņojums pamatoti izvirza energotehnoloģiju attīstību klimata izmaiņu ierobežošanas pasākumu priekšplānā, un šāda nostāja atspoguļo secinājumus, kurus pieņēma Pušu 13. konferencē (COP 13) Bali 2007. gada decembrī (6). Sadarbība šajā jomā šobrīd un nākotnē arī ir jāiekļauj Eiropas prioritātēs, un jo īpaši, ņemot vērā Eiropas ekonomikas potenciālās iespējas, ko nodrošina vajadzīgo tehnoloģiju izplatība.

4.4.

Komisijas paziņojums pilnīgi pamatoti vērš uzmanību uz laika īpašo nozīmi ierosinātās stratēģijas (ETS-Plāna) ieviešanā, ja ES vēlas izpildīt 2007. gada marta apņemšanos līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcas efektu radošo gāzu emisiju daudzumu. Ja vien netiks paātrināta organizācija un stratēģiskās pamata pieejas tehnoloģiju attīstībai galīgā analīze (tostarp, pieņemot galvenos stratēģiskos attīstības un pētniecības virzienus ASV un Japānā), nebūs iespējams efektīvi koncentrēt centienus un resursus, lai pabeigtu pirmo posmu līdz 2020. gadam, nemaz nerunājot par otro posmu līdz 2050. gadam.

4.5.

Ja ES vēlas paātrināt attīstību un jauno energotehnoloģiju praktisko izmantojumu, tai ir vajadzīgs daudz mērķtiecīgāks un efektīvāks mehānisms, kurā ir iekļauts valsts finansējuma, rūpniecības un pētniecības potenciāls, un jāveicina sinerģija starp tiem. Eiropai ir spēcīgi nacionālie enerģētikas pētniecības institūti, kā arī lieliskas pētnieku komandas, kuras strādā universitātēs un specializētos centros. Diemžēl viņu darbs netiek koordinēts, un līdz šim sadarbības vadībai izmantotie instrumenti ir bijuši nepiemēroti. Šā potenciāla pilnīga izpēte ir ļoti svarīga ierosinātā plāna panākumu nodrošināšanai. Plašāka sadarbība vajadzīga arī starptautiskā līmenī.

4.6.

EESK augstu novērtē nostāju, kuru Komisija ir ieņēmusi savā paziņojumā par to, ka ir jāveicina finanšu resursu, bet pirmām kārtām — cilvēkresursu mobilizēšana visos četros līmeņos: privātajā sektorā, dalībvalstu līmenī, Kopienas līmenī un visā pasaulē. Līdz šim nesaskaņotās prioritātes un ieilgušās procedūras ir kavējušas finansējuma mobilizēšanu. Ierosinātajam ETS-plānam ir jāveicina attieksmes maiņa un jāpaātrina lēmumu pieņemšanas process. Kaut arī cilvēkresursu mobilizēšana, kas nekad nav bijis ātrs process, arī ir daļa no Lisabonas stratēģijas, centieni atrast cilvēkresursus, kas vajadzīgi ierosināto stratēģiju īstenošanai, joprojām ir neatbilstoši un pārāk lēni. Pirmais priekšnosacījums cilvēkresursu mobilizēšanai ir pārrobežu atbalsts zinātnes un tehnoloģiju izglītībā.

4.7.

EESK norāda, ka ir ļoti svarīgi vienoties ne tikai par enerģētikas politikas redzējumu, prioritātēm un mērķiem, bet arī par energotehnoloģiju stratēģisko plānu.

4.8.

Komiteja uzskata, ka būtu ļoti nepieļaujami, ja neapšaubāmi svarīgāko klimata izmaiņu ierobežošanas instrumentu — attīstības un energotehnoloģiju izmantošanas stratēģiju — aizēnotu citi aspekti, kuriem, objektīvi spriežot, būtu tikai jānodrošina svarīga atbalsta sistēma šai attīstībai (Eiropas emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ES ETS), atbalsts atjaunojamās enerģijas avotu izmantošanai, Trešā enerģētikas pakete utt.). Vienīgi patiesa pāreja uz efektīvākām visu enerģijas veidu ieguves un patēriņa tehnoloģijām var panākt reālu siltumnīcas efektu radošo gāzu emisiju daudzuma samazinājumu. Viens no tehnoloģiju attīstības finansējuma avotiem varētu būt ES ETS piešķīrumu izsole, ņemot vērā to, ka ir pieņemts ierosinājums ieviest šo procedūru. Tomēr minētais finansējuma avots nekādā gadījumā nedrīkstētu būt vienīgais, jo īpaši tādēļ, ka tas būs pieejams tikai no 2013. gada.

5.   Īpašas piezīmes

5.1.

Šā brīža neapmierinošās situācijas analīze ir ļoti kodolīga un konsekventa, jo tā precīzi norāda uz organizatoriskām un administratīvām problēmām, kuras sabiedrībai būtu jārisina vienlaikus ar zinātniskajām un tehnoloģiskajām problēmām.

5.2.

Ar energotehnoloģijām saistīto ES dokumentu pamatā ir priekšnoteikums, ka nav vienas vienīgas energotehnoloģijas, ne arī atsevišķas no tām, kuras varētu būtiski ietekmēt progresu enerģijas jomā un palīdzēt sasniegt noteiktos mērķus. Gluži pretēji, to ir daudz, un rezultātus varēs panākt, vienīgi aptverot tās visas. Nevienu no tām, kas šķiet perspektīvas, nedrīkst atstāt rūpīgi nepārbaudītas. Tomēr agrīnākā stadijā būtu jāatsakās no tehnoloģijām, kuras nav pietiekami daudzsološas, tādējādi nepieļaujot līdzekļu izšķiešanu. Būtu jādod visām dalībvalstīm un pat reģioniem iespēja noteikt savas prioritātes, kas atbilst apstiprinātai stratēģijai, to kompetencei, īstenošanas iespējām un pieredzei.

5.3.

Dokumenti šajā jautājumā ES līmenī iesaka pievērst uzmanību tehnoloģijām, kuras izmanto atjaunojamu, tīru siltumenerģiju (tostarp siltumu elektrības ražošanai), un jaunākajai enerģijas sadales un uzglabāšanas infrastruktūrai. EESK atbalsta šīs prioritātes. Tomēr nedrīkst atstāt novārtā “tīras” fosilā kurināmā izmantošanas tehnoloģijas, kuras arī turpmāk un ilgstošā laikposmā būs galvenais enerģijas avots, kā arī kodolenerģijas ieguves (gan kodolskaldīšanas, gan kodolsintēzes) un kodolatkritumu uzglabāšanas tehnoloģijas, kam arī turpmāk ir jābūt būtiskai ES pētniecības un attīstības portfeļa sastāvdaļai.

5.4.

EESK piekrīt, ka enerģijas tirgum līdz šim nav izdevies nodrošināt enerģētikas politikas veidotājus, valdības un privātus investorus ar skaidru informāciju par to, cik svarīgi ir attīstīt jaunas energotehnoloģijas, jo dažādu enerģijas un kurināmā veidu cenā nav pilnībā ietverti visi ārējie faktori, tostarp sociālās izmaksas. Tāpēc ES līmenī joprojām nav vienošanās par enerģijas pētniecības un attīstības prioritātēm, kā arī par finansējumu un cita veida instrumentiem šo prioritāšu atbalstam.

5.5.

EESK uzskata, ka stratēģiskajā plānā ir jānosaka prioritātes ne vien ES līmenī, bet arī ātri un saskaņoti jānosaka īpašas prioritātes dalībvalstu līmenī, jāparedz pietiekama finansējuma piešķiršana no dalībvalstu un ES budžeta, efektīvs pētniecības un attīstības iespēju izmantojums un privātā sektora iesaistīšana, ko sekmētu piemērots stimuls no enerģētikas tirgus puses, kā arī citi tiesiski un finanšu instrumenti. Ir ļoti svarīgi piesaistīt arī privāto sektoru. ES un dalībvalstu valdībām tam ir jānodrošina vajadzīgā vide, ne tikai nosakot enerģētikas politikas principus, prioritātes un mērķus, bet arī izstrādājot praktiskus instrumentus, ar kuru palīdzību tos sasniegt.

5.6.

Galvenais ir izstrādāt tirgus noteikumus enerģētikas nozarē un tajos ņemt vērā arī ārējus faktorus, tostarp visu enerģijas veidu cenā iekļaut arī sociālās izmaksas. Tādējādi tirgus savlaicīgi dos signālus privātajiem investoriem un uzņēmējiem par nepieciešamajām tehnoloģiju izmaiņām, lai varētu nodrošināt visefektīvāko dažādu enerģijas avotu izmantojumu. ES un dalībvalstīm, iespējams, būs jārada tiesiska un finanšu vide, tostarp brīvprātības mehānisms, lai labāk nodrošinātu valsts un privātā finansējuma kombinēšanu enerģētikas pētniecības un attīstības jomā ar mērķi izmantot vairāk resursu.

5.7.

Dažām valstīm ar labvēlīgiem dabas apstākļiem ir labas izredzes ātrāk nodrošināt progresu atjaunojamo enerģijas avotu izmantojuma jomā. Tomēr ir arī tādas dalībvalstis, kurās nav atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanai vajadzīgo dabas apstākļu vai kurās tā nav rentabla. Katras dalībvalsts iespējas izmantot atjaunojamās enerģijas resursus un būt iesaistītai energotehnoloģiju attīstības programmās būtu jāvērtē, ņemot vērā to dabisko vidi un fiziski pieejamos resursus.

5.8.

Komiteja uzskata, ka prioritātes, kuras ir noteiktas Komisijas paziņojumā par ETS-Plānu, ir nedaudz ierobežotas, jo īpaši attiecībā uz atjaunojamās enerģijas resursiem. Tās neapšaubāmi ir svarīgas enerģijas piegāžu drošuma palielināšanai, samazinot dalībvalstu atkarību no importa, un ilglaicīgai attīstībai. Tomēr pagaidām daži atjaunojamās enerģijas veidi ir ļoti dārgi, un tādi paliks arī turpmāk. Tāpat enerģētikas tirgus integrācija nav tikai politisks un organizatorisks jautājums, tā prasīs arī attiecīgus pētījumus un attīstību — piemēram, “viedo” tīklu jomā.

5.9.

Nedrīkst aizmirst, ka daudzas valstis ir atkarīgas no fosilā kurināmā un kodolenerģijas un ka šī atkarība saglabāsies arī tuvākajā nākotnē. Šāda situācija ir arī trešās valstīs, un tāpēc ES būtu jākoncentrē savi centieni, lai paātrinātu energotehnoloģiju pētījumus un attīstību. Šā iemesla dēļ EESK uzskata, ka ES prioritātēm nav jābūt vērstām tikai un vienīgi uz atjaunojamas enerģijas izmantošanas tehnoloģijām un ka ne mazāk uzmanības jāpievērš tehnoloģijām, kas veicina energoefektivitāti galapatēriņa posmā, kā arī “tīrām” tehnoloģijām, kurās izmanto fosilo kurināmo (tostarp — oglekļa savākšanas un izmantošanas tehnoloģijām). ES ir īpaša pētījumu un attīstības dienas kārtība un režīms attiecībā uz kodolenerģiju. Tomēr jāuzsver, ka liela nozīme ir pētniecībai un izstrādei kodolenerģijas jomā, proti, kodolskaldīšanai un nākotnē varbūt arī kodolsintēzei, kā arī pētniecībai un izstrādei saistībā ar kodolspēkstaciju ekspluatācijas termiņu un to drošumu, jo tās ir svarīgs energoapgādes drošības garants un palīdz samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju ES.

5.10.

Gluži tāpat kā moderno elektrotehnoloģiju progress, arī centieni taupīt enerģiju gan tās transformācijas, gan patēriņa laikā var sniegt lielu ieguldījumu ilgtspējīgā attīstībā.. ES līmenī labāku finanšu un cilvēkresursu izmantojumu šajā plašajā jomā var atvieglot pareizi iecerēta un veikta stratēģiska enerģētikas pētniecības un attīstības koordinēšana, kas veido satura un plānošanas prioritātes Kopienas un dalībvalstu līmenī līdz ar vajadzīgo operatīvo mehānismu, piemēram, pārvaldības, uzraudzības un informācijas plūsmas sistēmām. Tāpat būtiska nozīme būs arī efektīvai procedūru un iekārtu standartizācijai.

5.11.

Paplašinot sadarbību jauno energotehnoloģiju pētniecības un attīstības jomā ārpus Kopienas robežām, pirms jaunu līgumu slēgšanas prioritāte būtu jāpiešķir tam, kā vislabāk izmantot jau esošās institūcijas, nolīgumus un vienošanās, jo īpaši tās, kas ir izrādījušās noderīgas.

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  Sk. ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām iesaistīto pušu konferences 13. sanāksmes lēmumu — Bali rīcības plānu.

(2)  EESK publicēja daudzus ļoti noderīgus atzinumus šajā jautājumā, piemēram, OV C 241, 7.10.2002., 13. lpp. Pētniecība un enerģētika, kas joprojām ir ļoti būtisks.

(3)  Skat. Pielke, R.Jr at al, Dangerous assumptions, Nature, Vol. 452/3,. 531., 532. lpp., 2008. gada 3. aprīlis

(4)  COM(2007)140, 28.3.2007., Zaļā grāmata par tirgus instrumentiem.

(5)  Sk. Komisijas komandas darba dokumentus SEC(2007)1510 “Tehnoloģiju kartēšana” un SEC(2007)1511 “Kapacitātes kartēšana”.

(6)  Sk. ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām iesaistīto pušu konferences 13. sanāksmes lēmumu — Bali rīcības plānu.


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/59


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Klimata pārmaiņas un lauksaimniecība Eiropā”

(2009/C 27/14)

Francijas prezidentūra saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2007. gada 25. oktobra vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Saistība starp klimata pārmaiņām un lauksaimniecību Eiropā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 4. jūnijā. Ziņotājs — Ribbe kgs, līdzziņotājs — Wilms kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlija sēdē), ar 94 balsīm par, 30 balsīm pret un 13 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Komitejas secinājumu un ieteikumu kopsavilkums

1.1.

Francijas prezidentūra 2007. gada 25. oktobra vēstulē lūdza EESK izstrādāt izpētes atzinumu par tematu “Saistība starp klimata pārmaiņām un lauksaimniecību Eiropas līmenī”. Turklāt Komiteja tika aicināta pievērsties arī biodegvielas problemātikai.

1.2.

EESK izsaka nopietnas bažas par negatīvo ietekmi, ko klimata pārmaiņas varētu radīt Eiropas lauksaimniecībā un līdz ar to arī daudzu lauku apvidu ekonomiskajā sniegumā. Turklāt visvairāk varētu ciest Dienvideiropa, jo īpaši, ņemot vērā ilgākus paredzamos sausuma periodus, rodoties situācijai, kad pietrūks ūdens. Tie varētu izraisīt pat pilnīgu lauksaimniecības darbību sabrukumu. Taču arī citos Eiropas reģionos klimata pārmaiņu dēļ, piemēram, periodiski ievērojami mainoties nokrišņu daudzumam, lauksaimniekiem būtu jācīnās ar nopietnām problēmām. Turklāt ir iespējamas problēmas, pastiprinoties augu slimībām un kaitēkļu invāzijām.

1.3.

Tāpēc politikas veidotājiem jārīkojas ātri, un klimata aizsardzības politika ir jāintegrē visās citās politikas jomās.

1.4.

Lauksaimniecība nav tikai klimata pārmaiņu upuris, bet arī siltumnīcefekta gāzu emisiju veicinātāja; te runa nav par CO2 emisijām, bet gan par metānu un slāpekļa oksīdu, kas rodas zemes izmantošanas izmaiņu un pašu lauksaimnieciskās ražošanas dēļ. EESK aicina Komisiju rūpīgāk izvērtēt, kā dažādi lauksaimnieciskas izmantošanas veidi atšķiras pēc to ietekmes uz klimatu, lai pēc tam lemtu par politikas variantiem, piemēram, atbalsta politikas jomā. Šajā sakarā Komiteja atbalsta Komisijas paziņojumu nākotnē lielākā mērā integrēt klimata aizsardzību kopējā lauksaimniecības politikā.

1.5.

Lauksaimniecība var dot būtisku ieguldījumu klimata aizsardzībā, tostarp pievēršot uzmanību tam, lai ne tikai saglabātu zemē vēl esošos oglekļa krājumus, bet, mērķtiecīgi radot trūdvielas, tos pat palielinātu, samazinot enerģijas patēriņu un dabiskā un videi nekaitīgā ražošanā sagatavojot biomasu enerģijas iegūšanas nolūkiem.

1.6.

Pašreiz izstrādātā ES nākotnes stratēģija biodegvielu jomā, kas saskaņā ar Komisijas datiem būs lielā mērā orientēta uz lauksaimniecības izejvielu importu, EESK šķiet nepiemērots līdzeklis, lai ekonomiski efektīvā veidā vienlaicīgi īstenotu klimata aizsardzības mērķus un lauksaimniecībā izveidotu jaunas darbavietas, kā arī radītu papildu ienākumus. Tieši pretēji — šīs stratēģijas biodegvielu jomā vietā būtu jāizstrādā jauna labi pārdomāta stratēģija biomasas jomā, kas nav balstīta uz importu, bet gan daudz vairāk nekā līdz šim mēģina pārvērst lauksaimniecības blakusproduktus/atkritumus izmantojamā enerģijā un lauksaimniekiem piešķir aktīvu lomu jaunizveidojamos decentralizētos enerģijas ciklos.

2.   Atzinuma galvenie aspekti un pamatojums

2.1.

Lauksaimniecība ir ekonomikas nozare, kas ir visvairāk atkarīga no dabas apstākļiem (un līdz ar to arī no klimata apstākļiem) un kas tos izmanto, maina vai veido.

2.2.

Tās princips ir saules enerģijas sistemātiska izmantošana augu fotosintēzes rezultātā, lai uztura vai barības veidā iegūtu cilvēkiem izmantojamu enerģiju. Ar fotosintēzi piesaistītā enerģija jau sen tika izmantota arī kā siltuma avots (piemēram, biomasa koksnes veidā).

2.3.

Klimatiskie apstākļi, kas Eiropā līdz šim bija lauksaimniecībai labvēlīgi, ir izšķirošs faktors ļoti atšķirīgi strukturētajai un daudzveidīgajai lauksaimniecībai. Tas nozīmē arī to, ka klimatisko apstākļu izmaiņas ietekmētu lauksaimniecību un ar to saistītās ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās reģionu struktūras.

3.   Vispārīgas piezīmes

Lauksaimniecība kā klimata pārmaiņu upuris.

3.1.

Klimata pārmaiņas, jo īpaši paredzamais temperatūras pieaugums un vēl jo vairāk izmainītais nokrišņu daudzums, postoši ietekmēs lauksaimniecību noteiktos Eiropas reģionos. Īpaši Dienvideiropā ilgstošs lietus trūkums un sausums, kā ietekmē var veidoties tuksneši, lauksaimniecisko ražošanu, iespējams, padarīs neiespējamu. Turklāt lielas lauksaimniecības zemju platības var skart ugunsgrēki (1). Šo reģionu ekonomikai draud pamatīgi satricinājumi. Saskaņā ar zinātniskajiem pētījumiem klimata pārmaiņas ietekmēs kaitēkļus un slimības, kas ievērojami samazinās pārtikai vissvarīgāko kultūraugu ražīgumu. Slimību ierosinātāju dzīves cikla izmaiņas izraisīs:

minēto ierosinātāju ģeogrāfiskās izplatības izmaiņas;

izmaiņas saistībā ar slimību iedarbību un nopietnību; un

izmaiņas slimību kontroles stratēģijā.

3.2.

Šajā sakarā EESK norāda uz dažādām Komisijas publikācijām un iniciatīvām par šo tematu, tostarp uz paziņojumu “Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā” (2) un tajā ietvertajām koncepcijām un plāniem, uz Zaļo grāmatu “Adaptācija klimata pārmaiņām,” kā arī uz to, ka Komisija ir uzsvērusi nepieciešamību izstrādāt lietderīgas zemes izmantošanas stratēģijas. Turklāt daudzās valstīs tiek īstenoti attiecīgi pasākumi.

3.3.

Šķiet, vairums iedzīvotāju un politikas veidotāju nevar pat iedomāties iespējamās sekas, ja, piemēram, Dienvideiropā būtu jāpārtrauc lielu zemes platību lauksaimnieciska izmantošana sakarā ar ūdensapgādes nepietiekamību un ekstremāliem temperatūras apstākļiem. Tas negatīvi ietekmēs nodarbinātību skartajos reģionos sakarā ar izmaiņām zemes lietošanā.

3.4.

No šāda viedokļa EESK aicina visus lēmumu pieņēmējus darīt visu iespējamo, lai ar visaptverošu un intensīvu klimata aizsardzības programmu pēc iespējas samazinātu negatīvo ietekmi uz lauksaimniecību. Turklāt ir svarīgi, lai tiktu veikti pasākumi lauksaimniecības pielāgošanai klimata pārmaiņām. Lauksaimniecības nozarei ātri un efektīvi jāpielāgojas nākotnē sagaidāmajām klimata pārmaiņām, jo lauksaimniecības turpmākās darbības iespēja ir atkarīga no šo pasākumu izdošanās.

3.4.1.

Saskaņā ar jaunākajiem ESAO un FAO ziņojumiem pētniecībai un jauninājumiem jābūt galvenajiem faktoriem cīņā pret klimata pārmaiņām. Pielāgošanas pasākumos jāparedz jaunu, klimata pārmaiņām labāk pielāgotu augu sugu un šķirņu veicināšana. Šajā ziņā īpaši svarīga nozīme ir progresam augu un dzīvnieku materiāla uzlabošanas jomā.

Lauksaimniecības loma klimata pārmaiņu izraisīšanā

3.5.

EESK uzskata, ka jādiskutē ne tikai par klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi uz lauksaimniecību, bet jāņem vērā arī lauksaimniecības loma klimata pārmaiņu izraisīšanā, kā arī jāveic pasākumi, lai samazinātu klimatam kaitējošo lauksaimniecības ietekmi. Turklāt jāņem vērā dažādos veidus, kā lauksaimniecības nozare var sniegt ieguldījumu cīņā pret klimata pārmaiņām.

3.6.

Komiteja atbalsta to, ka Komisija paziņojumā par “Lauksaimniecības politikas “veselības pārbaudi”” (3) klimata politiku ir minējusi kā vienu no 4 KLP jaunajiem “uzdevumiem.”

3.7.

Saskaņā ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) datiem, ar lauksaimniecību saistītās siltumnīcefekta gāzu emisijas veido 10 līdz 12 % no kopējā apjoma. Lauksaimniecības loma globālajās siltumnīcefekta gāzu emisijās tiek vērtēta no 8,5 līdz 16,5 miljardiem CO2e (4) tonnu, kas veido 17 līdz 32 % no kopējā apjoma (5).

3.8.

Eiropā lauksaimniecības daļa siltumnīcefekta gāzu emisijās ir daudz mazāka nekā pasaules mērogā. Saskaņā ar Komisijas vērtējumu, balstoties uz IPCC aprēķinu metodiku, tā ir 9 %. No 1990. gada ES-27 lauksaimniecība varēja samazināt emisijas par 20 %, ES-15 — par 11 % (6). Tomēr IPCC aprēķinu metodikā nav iekļautas emisijas, ko rada zemes lietojuma izmaiņas, enerģijas patēriņš mēslojuma un augu aizsardzības līdzekļu ražošanai un traktortehnikas izmantojamā degviela. Tā, piemēram, Komisija lauksaimniecības daļu emisijās Vācijā novērtē 6 % apmērā, turpretī federālā valdība min 11 līdz 15 %, jo tās aprēķinā tiek iekļautas visas lauksaimniecības izraisītās emisijas.

Lauksaimniecības izraisīto siltumnīcefekta gāzu atšķirīgā nozīme

3.9.

CO2 neto emisijās lauksaimniecības loma ir niecīga. Tā primārais iemesls ir tāds, ka augi vispirms uzņem CO2 un pārveido organiskā masā. Pēc biomasas izmantošanas sākotnēji piesaistītais ogleklis atkal tiek atbrīvots kā CO2. Tādējādi pastāv lielā mērā noslēgts oglekļa cikls.

3.10.

Saskaņā ar IPCC 4. novērtējuma ziņojumu (7) pārsvarā tās ir metāna un slāpekļa oksīda emisijas, kas saistībā ar klimatu lauksaimniecībā jāizvērtē vispirms. Uz lauksaimniecību attiecas apmēram 40 % no visām CH4 un N2O emisijām Eiropā, un klimata aspektā tās ir īpaši būtiskas. Siltumnīcefekta rašanās iespējamība no slāpekļa oksīda ir apm. 296 reizes un no metāna — 23 reizes lielāka nekā no CO2.

3.11.

Būtībā ir četri ar lauksaimniecību saistīti faktori, kas īpaši ietekmē klimatu:

a)

mežu, purvu, mitru platību vai ganību pārveidošana par aramzemi,

b)

siltumnīcefekta gāzes, kas rodas no lauksaimniecībā izmantojamās zemes un lauksaimniecības dzīvniekiem,

c)

enerģijas patēriņš lauksaimniecības uzņēmumos un ar tiem saistītajās jomās, tostarp degvielas un kurināmā, minerālmēslu un pesticīdu, kā arī citu apstrādes enerģiju veidā (8), kā arī

d)

biomasas ražošana enerģijas iegūšanai.

3.12.

Globālā mērogā lielākā nozīme ir līdz šim lauksaimniecībā neizmantotu platību pārveidošanai par lauksaimniecības zemēm. Tā ir daudz būtiskāka par siltumnīcefekta gāzēm, kas rodas no ražošanas, kā arī par enerģijas izmantošanu lauksaimniecībā. Ikviena pārveidošana par aramzemi izraisa siltumnīcefekta gāzu atbrīvošanos, jo aramzemē — izņemot tuksnešus un pustuksnešus, kā arī apbūves platības — ir saistīta vidēji vismazākā oglekļa (9) daļa.

3.13.

Tāpēc pasaules mērogā ļoti nozīmīgas ir debates par tropisko lietusmežu izciršanu Amazones baseinā un Indonēzijā. EESK norāda, ka tur notiekošajai plašajai izciršanai ir zināmā mērā saistība ar Eiropu un Eiropas lauksaimniecību (10).

Zemes izmantošanas/oglekļa krājumu izmaiņas

3.14.

Liela problēma ir tā, ka Eiropā aizvien ik dienas lielas platības sablīvējas un līdz ar to zūd lauksaimnieciskajai ražošanai un kā potenciālas oglekļa krātuves. EESK pauž nožēlu, ka vēl aizvien nav pieņemta iecerētā direktīva par augsnes aizsardzību, kas šajā gadījumā varētu dot būtisku ieguldījumu.

3.15.

Ir sešas lielas oglekļa krātuves (11), kas jāizvērtē saistībā ar klimatu. Lauksaimniecība vispirms attiecas uz virszemes biomasu un augsni. Tā kā lauksaimniecības princips ir katru gadu novākt saražoto biomasu, lauksaimniecība nerada nekādas nozīmīgas jaunas virszemes oglekļa krātuves biomasas veidā.

3.16.

Mežu, purvu un ganību pārveidošana par aramzemi izraisa zemē saistītā oglekļa atbrīvošanos. Līdz ar to uz Eiropas lauksaimniecību attiecas tas, ka visas platības, kurās vēl ir lieli oglekļa krājumi, ir jāsaglabā. Šim nolūkam ar piemērotiem atbalsta instrumentiem jārada stimuli, lai tiktu izmantotas atbilstīgas apsaimniekošanas metodes.

3.17.

Ņemot vērā pašreizējās zināšanas, tikai klimata aizsardzības nolūkos purviem un mežiem tieši jāparedz pārveidošanas aizliegums.

3.18.

Pēdējās desmitgadēs Eiropā ir īstenota plaša ganību pārveidošana par aramzemi, kas joprojām nav apturēta, kaut arī pastāv dažādi noteikumi (12), bet gan drīzāk pastiprinās, ņemot vērā pieaugošo agroenerģijas izmantošanu dažos reģionos.

3.19.

Ganību palielinātās pārveidošanas par aramzemi iemesls ir fakts, ka no aramzemes lauksaimnieki iegūst būtiski lielāku bruto segumu. Platību pārveidošana par ganībām ir darbietilpīgāka, un uz augstu ražīgumu orientētie liellopi ar parastu zāli vairs nedod “vēlamos” rezultātus. Tiem ir paredzēta “augsta ražīguma barība”, ko gan var saražot tikai ar daudz lielāku enerģijas patēriņu.

3.20.

EESK rūpīgi novēros, kā vides un lauksaimniecības politika pārvarēs šo apstākli, piemēram, likumdošanas priekšlikumos par lauksaimniecības politikas “veselības pārbaudi”. Komiteja aicina organizēt aktīvas debates par to, kā dabas aizsardzības interesēm atbilstoši un klimatu saudzējoši zemes izmantošanas veidi varētu kļūt ekonomiski pievilcīgi lauksaimniekiem.

Siltumnīcefekta gāzes no lauksaimniecības ražošanas

3.20.1.

Gan sintētiskā, gan organiskā slāpekļa mēslojuma izmantošana ir klimatam ārkārtīgi kaitējošā slāpekļa oksīda galvenais avots. Vienmēr, kad tiek lietotas lielākas slāpekļa devas, pastāv risks, ka augi tās neuzņems pietiekami ātri vai pilnīgi un slāpekļa oksīds izdalīsies apkārtējā vidē. Līdz šim vides politikā uzmanība pamatā tika pievērsta virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu piesārņojumam, pašlaik ar klimatu saistīto jautājumu diskusiju centrā nonāk jauns arguments, lai kritiskāk izvērtētu barības vielu ciklus.

3.20.2.

Klimata pētnieks prof. Crutzen, veicot pētījumu par slāpekļa oksīda emisijām biodīzeļdegvielas, ko iegūst no rapša, ražošanas ķēdē (13), secināja, ka rapša metilestera ietekme uz klimatu tikai minerālmēslu radīto lielo slāpekļa oksīda emisiju dēļ noteiktos apstākļos var būt pat kaitīgāka nekā dīzeļdegvielas ražošana no naftas.

3.20.3.

Cits, apjoma ziņā mazāk nozīmīgs slāpekļa oksīda emisiju avots rodas, augsnē noārdoties organiskajai masai, jo īpaši zemkopībā.

3.20.4.

Metāns, ko rada lauksaimniecība, Eiropā vispirms rodas no atgremotājiem, jo īpaši liellopiem. EESK apzinās, ka metāna piesārņojumam, ko rada liellopi, ir pasaules mērogā pieaugoša nozīme (14) un ka, pieaugot dzīvnieku skaitam, šī problēma palielināsies visā pasaulē. Tomēr Eiropā pēdējos gados liellopu skaits ir samazinājies (15), un Eiropa šajā jomā ir neto importētāja.

3.21.

Kopumā gaļas patēriņam ir būtiska nozīme attiecībā uz klimatu. Ir vajadzīgas apmēram 10 augu kalorijas, lai saražotu vienu dzīvnieku izcelsmes kaloriju. Pieaugot gaļas patēriņam, jāsagatavo aizvien vairāk lopbarības, kam nepieciešams enerģijas patēriņš, un palielinās spiediens no lauksaimniecības platībām iegūt lielāku ražu. Eiropa ar savu salīdzinoši lielo gaļas patēriņu importē lielu daļu lopbarības, kuras sagatavošana (piemēram, sojas ieguve Amazones baseinā) bieži izraisa ārkārtējas problēmas. Tādēļ EESK izsakās arī par Eiropas stratēģijas olbaltumvielu jomā izstrādi un īstenošanu.

3.22.

Nozīme ir ne tikai saražotajam gaļas daudzumam, bet arī dzīvnieku audzēšanas veidam. Gaļu un pienu var iegūt, piemēram, ar energoekstensīvo ganību izmantošanu, kad veģetācijas periodā govis izmanto ganības, kuru nozīme klimata aizsardzībā līdz šim nebija pietiekami novērtēta. Taču gaļu un pienu var iegūt arī uzņēmumos, kas strādā ar lielu enerģijas patēriņu, atsakās no ganībām un dzīvniekus pamatā baro ar kukurūzas skābbarību vai citiem enerģētiski bagātiem lopbarības augiem.

Enerģijas patēriņš lauksaimniecībā

3.23.

Lauksaimniecības priekšrocība, proti, pārveidot saules enerģiju tieši izmantojamā augu enerģijā, aizvien samazinās, ja ražošanas procesā tiek ieguldīts vairāk enerģijas no fosilajiem enerģijas avotiem vai cilvēki mazāk tieši izmanto augu produktus, bet gan “apstrādājot” pārveido tos dzīvnieku produktos.

3.24.

Kamēr, piemēram, bioloģiski saimniekojoši uzņēmumi atsakās izmantot rūpnieciski ražotus ūdenī šķīstošus minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus, pasliktinās tos izmantojošās tradicionālās lauksaimniecības enerģijas un klimata bilance.

3.24.1.

Daži salīdzinošie pētījumi par izejvielu un enerģijas budžetu lauksaimniecībā, kā arī par oglekļa uzkrāšanu pierāda, ka bioloģiskajai lauksaimniecībai nepieciešams vidēji mazāks enerģijas un slāpekļa patēriņš nekā tradicionālajai lauksaimniecībai. Pat pieņemot, ka tradicionālā lauksaimniecība vidēji gūst lielākus ienākumus, bioloģiskajai lauksaimniecībai ir mazāks siltumnīcas efekta potenciāls (16). Tāpēc, piemēram, Vācijas federālā valdība, atbalstot bioloģisko lauksaimniecību, saredz lielāku ieguldījumu klimata aizsardzībā (17).

3.24.2.

Savukārt citi pētījumi sniedz daļēji atšķirīgus rezultātus.

3.25.

Tādēļ EESK aicina Komisiju, ņemot vērā joprojām nepilnīgos un pretrunīgos datus, veikt precīzu analīzi par to, kā dažādi lauksaimnieciskas un nelauksaimnieciskas izmantošanas veidi atšķiras pēc to ietekmes uz klimatu, lai pēc tam lemtu par politikas variantiem, piemēram, atbalsta politikas jomā.

Lauksaimniecības loma klimata pārmaiņu problēmu risināšanā

3.26.

Līdz ar to lauksaimniecība var dot daudzveidīgu ieguldījumu, lai emitētu mazāku siltumnīcefekta gāzu daudzumu, nekā tas ir šobrīd. Cita starpā šis ieguldījums var būt atteikšanās no mežu, purvu, mitru platību un ganību pārveidošanas aramzemē, kā arī slāpekļa oksīda un metāna emisiju samazināšana, saudzīgāk apstrādājot zemi un veidojot pēc iespējas ilgstošāku augsnes segu (secīgo kultūru audzēšana), izmantojot vairākposmu augu sekas (piem., lai mazinātu kaitēkļu problēmu) un piemērotas mēslojuma devas u. c.

3.27.

Enerģijas patēriņš ilgu laiku netika uzskatīts par problēmu, jo enerģija bija pieejama ļoti lēti. EESK uzskata, ka nākotnē lielāka uzmanība jāvelta īpaši energoefektīviem apsaimniekošanas veidiem, kā arī tie vairāk jāatbalsta. Bioloģiskā lauksaimniecība un tā sauktā mazieguldījumu lauksaimnieciskā ražošana (piem., ekstensīvā ganību izmantošana) var sniegt ieguldījumu šajā jomā.

3.28.

Daudzsološus rezultātus ir devuši mēģinājumi tā sauktajā “jaukto kultūru audzēšanā”. Turklāt vienā un tajā pašā laukā, piemēram, tiek audzētas labības šķirnes kopā ar pākšaugiem un eļļas augiem, un tādējādi daudz mazāk jāizmanto mēslojums un pesticīdi, vienlaicīgi palielinot bioloģisko daudzveidību un veicinot humusa veidošanos.

3.29.

Izšķiroša nozīme klimata aizsardzībā ir organisko atkritumu apsaimniekošanai. Jo īpaši aramzemēs turpmāk jāpievērš lielāka uzmanība tam, lai sasniegtu pēc iespējas stabilu un augstu humusa saturu — priekšnoteikums ir bieža augu sekas maiņa. EESK lūdz Komisiju kopā ar dalībvalstu pētniecības iestādēm izvērtēt veiktos pētījumus un, ja nepieciešams, organizēt jaunus pētījumus, lai šajā ziņā atrastu un atbalstītu vislabāko metodi.

3.30.

Turklāt jāpievērš uzmanība arī jautājumam, kāda nozīme jāpiešķir tradicionālajai kūtsmēslu lietošanai. Tāpat jānoskaidro, vai tā sauktā pilnīgā augu izmantošana, kas ir plānota biodegvielu 2. paaudzē, eventuāli nekaitē humusa veidošanas mērķiem.

4.   Bioenerģija/biodegvielas, ko iegūst no lauksaimniecības

4.1.

Francijas prezidentūra ir lūgusi EESK šajā atzinumā ietvert arī “Biodegvielu” tematu. Šī vēlme labprāt tiek ievērota, tomēr Komiteja norāda arī uz saviem atzinumiem (18) par šo tematu, kuros tā detalizēti ir pamatojusi savu ļoti kritisko attieksmi pret pašlaik izskatāmo stratēģiju biodegvielu jomā.

4.2.

Ņemot vērā lielo CO2 izmešu daudzumu, izmantojot ogles, naftu un dabasgāzi, ir pamatoti sākts domāt par to, lai intensīvāk tieši izmantotu augu enerģiju. EESK būtībā pozitīvi vairākkārt ir izteikusies par bioenerģiju izmantošanu, tomēr vēlreiz vēlas norādīt uz pamatprincipiem, ko tā uzskata par nepieciešamiem.

4.2.1.

EESK uzsver, ka tiesības uz pietiekamu uzturu ir skaidri jāatzīst kā plašāko cilvēktiesību svarīga sastāvdaļa. Salīdzinājumā ar enerģijas ražošanu priekšroka jādod galveno pārtikas produktu ražošanai.

4.2.2.

Turklāt ir būtiski, lai kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību audzēšanai netiktu izmantotas platības, kas pašlaik ir vai nu lielas oglekļa krātuves, vai kurām ir centrāla nozīme bioloģiskās daudzveidības ziņā. EESK atbalsta Komisijas atzinumu, ka uz kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību audzēšanu jāattiecas ilgtspējas kritērijiem. Uz jautājumu, vai direktīvas “Atjaunojamie enerģijas avoti” projektā ietvertie ilgtspējības kritēriji ir pietiekami, vai arī tie jāvērtē kā nepietiekami, EESK detalizēti izteiksies atzinumā par minēto direktīvas projektu. Vispār EESK uzskata, ka atbilstīgiem ilgtspējas kritērijiem būtībā jāattiecas uz visām degvielām, neņemot vērā izcelsmi, kā arī uz lopbarību.

4.2.3.

Jau tikai lauksaimniecības atkritumproduktu un, piemēram, biomasas, kas rodas, sakopjot ainavas, izmantošanai Eiropā ir liels enerģētiskais potenciāls, kas pašlaik tiek izmantots nosacīti, jo ekonomiski vairāk atmaksājas kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību speciāla (energointensīva) audzēšana. Šajā ziņā veicināšanas politika līdz šim bija nepareizi novērtēta.

4.2.4.

Izmantojot bioenerģiju, jāpievērš uzmanība maksimālai efektivitātei. Nav lietderīgi, piemēram, ražot biogāzi no kukurūzas, kas izaudzēta energointensīvā veidā, jo netiek izmantots siltums, kas rodas, iegūstot strāvu. Līdz ar to uzreiz zūd apmēram 2/3 no faktiski iegūtās enerģijas.

4.2.5.

Mūsdienās kultūraugus ar augstu enerģētisko vērtību nereti vispirms saražo ar lielu enerģijas patēriņu un pēc tam iegūtos augus vai eļļas pārstrādā turpmākā rūpnieciskā procesā, tāpat izmantojot daudz enerģijas. Tas rada daudzu biodegvielu zemas vai pat negatīvas neto enerģijas un klimata bilances ar graujošu ietekmi.

4.2.6.

Tāpēc Komisijas Kopīgais pētniecības centrs (KPC) savā pētījumā “Biodegvielas Eiropas kontekstā” (“Biofuels in the European Context”) apšauba, vai vispār tiks sasniegts Komisijas mērķis ar 10 % biodegvielu piejaukumu samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Citu pētījumu (19) secinājumi ir līdzīgi.

4.2.7.

KPC pētījumā arī tiek izteikts būtisks apsvērums, kas, pēc EESK domām, jāpieņem par politikas principu. Iegūtā biomasa būtu jāizmanto tur, kur tā dod vislielāko labumu. Atslēgvārds ir “efektivitāte” (20). Kādā veidā rūpnieciski jāizmaina molekulārās struktūras augiem ar lielu enerģijas patēriņu, ja tās ir piemērotas arī tiešai enerģētiskai izmantošanai? KPC izklāsta, ka stacionāras termoelektrocentrāles vai elektrostacijas ES patērē tikpat daudz naftas kā transportlīdzekļi ar dīzeļdzinēju. Ja tajās izmantotu kultūraugus ar augstu enerģētisko vērtību, ar 1 MJ biomasas varētu aizvietot apmēram 0,95 MJ fosilās naftas; taču, izmantojot tos satiksmes sektorā, 1 MJ biomasas aizvieto tikai 0,35 līdz 0,45 MJ jēlnaftas.

4.2.8.

Tomēr transporta nozares radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu var samazināt, izmantojot transportlīdzekļus ar elektromotoru, ko darbina ar elektroenerģiju, kuru saražo, sadedzinot biomasu.

4.3.

Atzinumā “Dažādu enerģijas veidu izmantošana transporta nozarē” (21) EESK norāda, ka iekšdedzes dzinējs transporta nozarē tiks aizvietots ar elektropiedziņu. Komiteja uzskata, ka nav jēgas izmantot augu enerģiju tikpat neefektīvi, kā tas ir biodegvielas jomā.

4.4.

Empa  (22) salīdzinošajā pētījumā tika aprēķināts: lai automašīna VW Golf varētu nobraukt 10 000 km, biodīzeļdegvielas saražošanai nepieciešamais rapsis būtu jāaudzē 2062 kvadrātmetru aramzemes platībā. Turpretī saules baterijas10 000 km nobraukšanai vajadzīgo enerģiju iegūtu 37 m2 platībā, kas ir tikai aptuveni sestā daļa no nepieciešamās rapša lauka platības.

4.5.

Jāizvērtē arī augu eļļas “pārstrādes” lietderība, lai to varētu izmantot iekšdedzes dzinējos. Kāpēc dzinējus nepielāgo augu molekulārajai struktūrai? Pa šo laiku ir konstruēti dzinēji, kas ir paredzēti, piemēram, traktoriem un kravas automašīnām, ko var darbināt ar tīru augu eļļu un kas atbilst visām ES noteiktajām un iecerētajām izplūdes gāzu robežvērtībām. Šādas inovācijas būtu intensīvāk jāatbalsta.

4.6.

Šiem dzinējiem nepieciešamās eļļas var iegūt no jauktajām kultūrām, tās var pārstrādāt reģionos un izmantot decentralizēti. Citiem vārdiem sakot, ar videi nekaitīgām un klimatu saudzējošām “low-input metodēm” zemnieki var saražot enerģiju ne tikai pašu vajadzībām, bet arī izveidot jaunus reģionālus enerģijas ciklus. Energoietilpīgi rūpnieciski pārstrādes procesi ir lieki!

4.7.

Tāpēc EESK uzskata, ka Eiropai nav vajadzīga stratēģija tikai biodegvielu jomā, bet gan labāk pārdomāta Eiropas stratēģija biomasas jomā, kas var būt klimatu saudzējošāka un radīt vairāk jaunas darbavietas nekā pašlaik izskatāmā stratēģija biodegvielu jomā, kura lielā mērā būs orientēta uz kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību importu.

5.   Nodarbinātība saistībā ar klimatu saudzējošo lauksaimniecību un lauksaimniecības politiku

5.1.

No vienas puses, klimata pārmaiņas rada apdraudējumu lauksaimniecībai noteiktās Eiropas daļās, taču, no otras puses, tās var nozīmēt iespēju lauksaimniecībai un Eiropas darba ņēmējiem, ja lauksaimniecība nopietni uztvers un pasteidzinās savu lomu klimata politikas pārorientēšanā.

5.2.

Tāpat kā līdz šim lauksaimniecība ir nozīmīgs darba devējs ES. Paziņojumā Komisija ir sīki izklāstījusi nodarbinātības attīstību lauku apvidos (23). Tā ir norādījusi, ka, neņemot vērā drīzāk niecīgo lauksaimniecības darba daļu, šim sektoram ir liela nozīme lauku reģionos. Līdz 2014. gadam tā paredz nodarbinātības (kā pilna laika ekvivalenta) samazināšanos lauksaimniecībā no pašreizējiem 10 miljoniem par 4-6 miljoniem nodarbināto.

5.3.

Pa šo laiku daudzās Eiropas valstīs tiek prognozēts kvalificēta darbaspēka trūkums; jo īpaši trūks tādu darbinieku, kas uzņēmumos spētu ieņemt vadošus amatus vai rīkoties ar sarežģītu tehniku. Esošo darbavietu nepietiekamā pievilcība vēl vairāk veicina speciālistu trūkumu. Komiteja jau ir skaidri norādījusi par šādu notikumu virzību un kvalitatīvu diskusiju nepieciešamību nodarbinātības jomā (24).

Potenciālās darbavietas saistībā ar bioenerģiju

5.4.

Videi nekaitīgi ražotas biomasas potenciāls enerģētikas mērķiem Eiropā tika pētīts Eiropas Vides aģentūras pētījumā 2006. gadā. Pieaugot biomasai no atkritumiem (piemēram, no mājsaimniecības atkritumiem) un no mežsaimniecības, 2030. gadā varētu saražot 15-16 % no prognozētā primārās enerģijas patēriņa ES-25 vajadzībām. Līdz ar to lauku apvidos varētu nodrošināt vai pat radīt no jauna 500 000 līdz 600 000 darbavietas.

5.5.

Jautājumā par to, vai un cik jaunas darbavietas tiks radītas, ražojot bioenerģiju, izšķiroša nozīme ir stratēģijas izvēlei. Vācijas Federālās lauksaimniecības ministrijas Zinātniskā komiteja sagaida lielāku efektu attiecībā uz darbavietām un klimata aizsardzību, ja uzsvars tiks likts uz “bioenerģijas ražošanu koģenerācijas iekārtās vai apkures sistēmās, kas izmanto šķeldu, kā arī biogāzi no kūtsmēsliem un pārpalikumiem.” Turpretī, ja bioenerģijas veicināšana izraisīs dzīvnieku audzēšanas aizstāšanu vai, kā izskatās, biodegvielu ražošana būs atkarīga no importa, nodarbinātības saldo lauku apvidos būs negatīvs.

5.6.

To, ka noteiktu bioenerģijas veidu ražošana ekonomiski, ekoloģiski un sociāli var atmaksāties arī lauksaimniecībā un reģionālajā darba tirgū, pierāda piemēri, kad ir izdevusies pārorientēšanās uz slēgtiem bioenerģijas cikliem: Murekas [Mureck] Gisinga [Güssing] (Austrija) vai Jīnde [Jühnde] (Vācija) pašvaldībās līdz pat 170 % ir sasniegts nodrošinājuma līmenis ar atjaunojamiem enerģijas avotiem. Šo iespaidīgo ekoloģisko bilanci papildina pozitīvs efekts vietējā darba tirgū (amatniecībā), turklāt vēl nav ierēķinātas to lauksaimnieku darbavietas, kuri piegādā izejvielas (25).

5.7.

Tā kā ir paredzams, ka nākotnē palielināsies ienākumu un labklājības atšķirības starp urbanizētajiem centriem un lauku apvidiem, nodarbinātības politikas ziņā lauku apvidiem jāvelta īpaša uzmanība. Kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību ilgtspējīga ražošana un to pārveidošana enerģijā var nodrošināt un radīt darbavietas laukos, jo attiecīgajā reģionā saglabājas pievienotās vērtības radīšana.

Nodarbinātības lauksaimniecībā kvalitātes nodrošināšana

5.8.

Klimata aizsardzības mērķi var sasniegt tikai ar kvalificētu darbaspēku. Šim nolūkam uzņēmumiem jāpiedāvā darba ņēmējiem attiecīgas tālākās izglītības iespējas.

Sociālo standartu noteikšana un nodrošināšana

5.9.

Saskaņā ar vispārēju viedokli turpinās palielināties pieprasījums pēc biomasas, kas importēta no jaunattīstības un strauji augošajām valstīm, un tā nozīme pieaugs. Turklāt iespējamās izmaksu priekšrocības netiks gūtas, iznīcinot ekoloģiskos un sociālos dzīves pamatus ražotājvalstīs. Tāpēc, ražojot bioenerģiju, jāņem vērā Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) nodarbinātības un darba aizsardzības normatīvi (26).

Darba ņēmēju un arodbiedrību līdzdalība

5.10.

Strukturālas lauksaimniecības izmaiņas izšķiroši ietekmēs darbavietu kvalitāti un darba ņēmēju ienākumus. Tādēļ šajos izmaiņu procesos jāiesaista nodarbinātie un arodbiedrības. Tā kā indivīdu tiešas iesaistes lēmumu pieņemšanā modeļi Eiropā ļoti atšķiras, vairāk jāievēro lauksaimniecībā nodarbināto vēlmes piedalīties esošajās Eiropas un valstu struktūrās. Tas jādara jo īpaši tāpēc, ka ar šo komunikāciju un ideju apmaiņas palīdzību var nodrošināt un saglabāt darbavietas.

5.11.

Kopš 1999. gada pastāvošā Eiropas Sociālā dialoga komiteja lauksaimniecībā kā reprezentatīva sociālo partneru grupa nodarbinātības un jaunu lauksaimniecības uzdevumu turpmākas attīstības jautājumos ir kvalificēta ekspertu un konsultatīva padome. EESK iesaka Komisijai nostiprināt šīs komitejas funkcijas, arī ņemot vērā klimata politiku. Valstu līmenī būtu jāsekmē sociālo partneru kā ekspertu līdzdalība Lauku attīstības uzraudzības komitejās par klimatam būtiskiem jautājumiem lauksaimniecībā.

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  Piemēram, 2007. gada ugunsgrēki Grieķijā, kad tika iznīcinātas olīvkoku plantācijas.

(2)  COM(2007) 414, 18.7.2007., par ko EESK izstrādā atzinumu NAT 370 (OV C 224, 30.8.2008., 67. lpp.).

(3)  COM(2007) 722 galīgā redakcija, 18.2.2007, EESK atzinums CESE 988/2008, pieņemts 29.5.2008.

(4)  CO2e = oglekļa ekvivalents.

(5)  Cool Farming: Climate impacts of agriculture and mitigation potential, Greenpeace pētījums, 2007. gada decembris.

(6)  Avots: Eiropas Vides aģentūra, Eiropas Vides aģentūras (EVA) ziņojums 5/2007.

(7)  IPCC WG III Chapter 8 (2007), Agriculture.

(8)  Tostarp attiecībā uz lopbarību.

(9)  Pēc jūrām augsne ir otra lielākā oglekļa krātuve. Daži skaitļi šajā sakarā (turklāt EESK ir zināms, ka daļēji var būt lielas atšķirības): aramzeme satur aptuveni 60 t oglekļa uz hektāru, ganības vai mežu zemes — divreiz vairāk (mežu gadījumā papildus jāvērtē kokos uzkrātais oglekļa daudzums), vienā purva hektārā ir uzkrātas līdz 1 600 t oglekļa.

(10)  Piemēram, sojas kā Eiropas lauksaimniecības dzīvnieku barības ražošana, palmu vai jatropha eļļas ražošana enerģijas nolūkiem (“bioloģiskās” degvielas).

(11)  Naftas, ogļu un gāzes krājumi, virszemes biomasa, augsnē uzkrātais ogleklis, kā arī okeāni.

(12)  Sk., piemēram, “Savstarpējās atbilstības kritērijus”.

(13)  N 2 O release from agro-biofuel production negates global warming reduction by replacing fossil fuels, publicēts: Atmos. Chem. Phys. Discuss., 7, 11191–11205, 2007.

(14)  Apm. 3,3 mljd. t CO2e gadā.

(15)  Liellopu skaits pasaulē: 1 297 milj. dzīvnieku (1990. g.), 1 339 milj. dzīvnieku (2004. g.), ES (25): 111,2 milj. dzīvnieku (1990. g.), 86,4 milj. dzīvnieku (2004. g.), Ķīnā: 79,5 milj. dzīvnieku (1990. g.), 106,5 milj. dzīvnieku (2004. g.).

(16)  Skat. brošūru “Klimaschutz und Öko-Landbau” in: Ökologie & Landbau, Heft 1/2008.

(17)  Federālās valdības atbilde uz frakcijas Alianse 90/Zaļie pieprasījumu par tematu “Lauksaimniecība un klimata aizsardzība,” izdevums Nr. 16/5346, 13. punkts.

(18)  OV C 44, 16.2.2008, 34. lpp., kā arī atzinums TEN/338 par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas veicināšanu”, COM(2008) 19 galīgā redakcija, sagatavošanā.

(19)  Piem., Vācijas Federālās lauksaimniecības ministrijas Zinātniskā konsultatīvā padome.

(20)  OV C 162, 25.6.2008., 72. lpp.

(21)  OV C 162, 25.6.2008., 52. lpp.

(22)  Empa ir materiālo zinātņu un tehnoloģiju pētniecības institūts, piederīgs Šveices Federālajam tehnoloģiju institūtam (ETH) Cīrihē.

(23)  COM(2006) 857 galīgā redakcija “Nodarbinātība lauku reģionos: atšķirību izlīdzināšana.”

(24)  OV C 120, 16.5.2008., 25. lpp.

(25)  Sīkāk skat. tīmekļa vietnē www.seeg.at

(26)  www.ilo.org/public/german/region/eurpro/bonn/ilo_kernarbeitsnormen.htm


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/66


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai pilnveidotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu”

COM(2008) 16 galīgā redakcija — 2008/0013 COD

(2009/C 27/15)

Eiropas Savienības Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 175. pantu 2008. gada 13. februārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai pilnveidotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 4. jūnijā. Ziņotājs — Adams kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlija sēdē), ar 124 balsīm par, 2 balsīm pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) vērtība tiks mērīta pēc tā, kā tā ietekmē Eiropas SEG emisijas un tās saistību un paraugu, kā stimulēt globālu rīcību un/vai attīstīties par visaptverošu pasaules mēroga shēmu. Šajā kontekstā:

virzība uz kvotu izsoles plašāku ieviešanu ir atzinīgi vērtējama kā atbilstoša principam “piesārņotājs maksā”, novēršot virspeļņas gūšanas iespējas, veicinot un finansējot zema oglekļa satura tehnoloģijas un produktus, kā arī sekmējot inovāciju;

pasākumi, lai aizsargātu noteiktas lielas energoietilpīgas rūpniecības nozares un pakašnozares, kas ir jutīgas pret starptautisku konkurenci, ir jāapsver vienīgi tad, ja nav noslēgts spēkā esošs starptautisks nolīgums par klimata izmaiņām, kas paredz tādu pašu slogu attiecīgajām nozarēm visas pasaules mērogā, lai novērstu “oglekļa noplūdes”. ES ETS nedrīkst negatīvi ietekmēt ES rūpniecības konkurētspēju;

regula par izsolēm būtu jāpieņem pēc iespējas drīzāk, lai novērstu liekas neskaidrības;

Komisijai vajadzēt virzīt priekšlikumus par to, kā panākt saistības attiecībā uz pāreju no 20 % uz 30 % samazinājuma mērķi starptautiskā nolīgumā;

būtu jādara viss iespējamais, lai izveidotu kopīgu platformu ar maksimālā apjoma noteikšanas un tirdzniecības sistēmām ASV un citās ESAO valstīs;

jūras transports būtu jāiekļauj ETS, ja Starptautiskā Jūrniecības organizācija steidzami nepiedāvās efektīvus ierosinājumus.

1.2.

ETS jāveicina zema oglekļa ekonomika un klimata aizsardzība, adaptācija un klimata pārmaiņu samazināšana.

Piešķirot bezmaksas kvotas, stingri jāpiemēro salīdzinošā novērtēšana un uz rezultātiem orientēti mērķi.

Vismaz 50 % kvotu tirdzniecības ieņēmumu būtu jānovirza 10.3.a-f pantā minēto pasākumu atbalstam.

Būtu jānovērš potenciāli šķēršļi, kas varētu ierobežot koģenerācijas (CHP) un efektīvu rajonu apkures sistēmu lomu un attīstību.

Mežu kā oglekļa “sūkļu” izmantošanas, mežu izciršanas un zemes lietošanas jautājumiem būtu jāpievēršas vairāk nekā to paredz Komisijas pakete.

1.3.

ETS būtu jāsamazina birokrātiskie šķēršļi un jāpanāk skaidrība un pārredzamība.

Priekšlikumā ierosinātajiem pasākumiem, uz kuriem patlaban ir attiecināts komitoloģijas process, ir steidzami jāpievērš uzmanība un jāvieš skaidrība.

Komisijai būtu jāapsver izslēgšanas robežas palielināšana no 10 000 līdz 25 000 tonnām attiecībā uz mazajām iekārtām, ar nosacījumu, ka tiek nodrošināti atbilstoši kompensācijas pasākumi.

1.4.

ETS būtu uzskatāma par taisnīgu ES ietvaros, tajā pat laikā atzīstot akūto nepieciešamību industrializēties nesen sākušajām valstīm un mazāk attīstītajām valstīm panākt ilgtspējīgu attīstību un nabadzības samazināšanos.

Jāapsver sloga līdzsvarošana starp nozarēm, kuras ietver ETS, un tām, kuras ir ārpus šīs sistēmas.

Būtu jāpārskata kopīgas īstenošanas (KĪ) mehānisma vai Tīras attīstības mehānisma (TAM) kredītu izmantošanas ierobežošana bez starptautiska nolīguma.

Jārod risinājums iespējamām grūtībām tajās Austrumeiropas dalībvalstīs, kuru elektroapgāde tiek veikta galvenokārt no Krievijas, nevis ES.

2.   Ievads

2.1.

Emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS) izveidoja 2003. gada oktobrī ar Direktīvu 2003/87/EK. ETS mērķis ir kontrolēt klimata pārmaiņas veicinošus faktorus, jo īpaši antropogēnās siltumnīcas efektu izraisošās gāzes (SEG), piedāvājot ekonomiskus stimulus emisiju samazināšanai. Tā ir emisiju maksimālā apjoma noteikšanas un tirdzniecības sistēma, kurā ir noteikts piesārņojošas vielas (galvenokārt CO2) pieļaujamās emisijas ierobežojums jeb maksimālais apjoms. ETS ir ES nozīmīgākais SEG ierobežošanas mehānisms, un salīdzinājumā ar tiešajiem nodokļiem vai tiešo regulēšanu tam ir dota priekšroka.

3.   Vispārīgie principi

3.1.

Pašlaik ETS attiecas uz vairāk nekā 10 000 iekārtu enerģētikas un rūpniecības nozarē, kas kopumā rada 40 % ES SEG. Iekārtām tiek piešķirtas emisijas atļaujas ex ante, un tām ir jāiesniedz tāds kvotu (vai kredītu) skaits, kas ļauj emitēt noteiktu SEG daudzumu, kurš ir ekvivalents to faktiskajai emisijai. Kopējais kvotu un kredītu daudzums nedrīkst pārsniegt maksimālo apjomu un tādējādi ir ierobežots līdz šim līmenim. Uzņēmumiem, kas rada vairāk SEG, nekā tiem ir piešķirtas emisijas atļaujas, jāpērk kredīti no tiem, kuri piesārņo mazāk, vai izsolēs jāiegādājas jaunas atļaujas.

3.2.

Kvotu nodošanu sauc par tirdzniecību. Būtībā jebkurš emitētājs šajā sistēmā maksā par piesārņojumu, savukārt pārdevējs tiek atalgots par to, ka ir samazinājis emisiju daudzumu vairāk nekā vajadzīgs. Teorētiski, tādā veidā tie, kas bez grūtībām un ar vismazākajiem izdevumiem spēj samazināt emisiju daudzumu, to arī izdarīs, panākot piesārņojuma samazinājumu par sabiedrībai visizdevīgākajām izmaksām. ETS viena “kvota” atbilst tiesībām noteiktā laika posmā emitēt vienu tonnu oglekļa dioksīda — citu SEG izmešus pārrēķina CO2 ekvivalentā.

3.3.

Kredītus no emisiju taupīšanas projektiem trešās valstīs dalībvalstis var atļaut izmantot tāpat kā kvotas. Šiem projektiem ir jābūt atzītiem saskaņā ar Kioto kopīgas īstenošanas (KĪ) mehānismu vai Tīras attīstības mehānismu (TAM).

4.   ETS tirdzniecības periodi

4.1.   Pirmais ETS tirdzniecības periods (1.1.2005.–31.12.2007.).

4.1.1.

Pirmajā apguves fāzē tika izveidota emisiju tirdzniecības infrastruktūra, tomēr sistēmas efektivitāte bija ļoti ierobežota, jo dalībvalstis piešķīra pārāk daudz kvotu (pirmajam un otrajam posmam dalībvalstis ir izveidojušas valstu sadales plānus (VSP), kuros noteikts emisiju kopējais apjoms un tas, cik kvotu piešķirts katrai iekārtai). Pirmajam tirdzniecības periodam bija raksturīgas lielas kvotu cenas svārstības, kas tā beigās izraisīja oglekļa dioksīda emisijas cenas sabrukumu.

4.1.2.

Parādījās nopietna ETS kritika, kas bija vērsta pret sākotnējām piešķiršanas metodēm un ieņēmumu izlietojumu, maksimālo apjomu, taisnīguma nodrošināšanas, sarežģītības, uzraudzības un īstenošanas problēmām un risku, ka sistēma var veicināt vislielāko emisijas apjomu radošās nozarēs strādājošu uzņēmumu pārcelšanu uz valstīm, kurās nav regulējuma emisiju jomā, Tika apšaubīta arī KĪ/TAM kredītu vērtība un uzticamība un kritizēts tas, ka sistēmas dēļ palielinās ražošanas izmaksas. Kļuva skaidrs, ka šīs problēmas ir jāatrisina, pārskatot ETS, lai sistēma iegūtu gan nozares, gan NVO uzticību.

4.2.   Otrais ETS tirdzniecības periods (1.1.2005.–31.12.2012.).

4.2.1.

Šī fāze attiecas uz visām 27 dalībvalstīm un sakrīt ar Kioto protokola pirmo saistību periodu un prasību samazināt SEG emisijas apjomu. Līdz šim kvotu cenai ir bijusi stabila pieauguma tendence tādā apjomā, kas ievērojami stimulē emisijas samazināšanas pasākumus. Pašreizējā (2008. gada maija) tirdzniecības cena ir aptuveni €25 par tonnu. Šajā laikā Komisija ir veikusi sistemātisku novērtējumu par dalībvalstu ierosinātajiem maksimālajiem apjomiem, balstoties uz pārbaudītām emisijām, un rezultātā ETS nozaru emisijām maksimālais apjoms ir noteikts caurmērā 6,5 % zem 2005. gada līmeņa. Otrajā tirdzniecības periodā ir bijušas citas nelielas sistēmas izmaiņas, tomēr emisiju radītāji aktīvi turpina reaģēt un piemēroties. Datu pārbaudes un tirdzniecības pieredze joprojām tiek uzkrāta, kas, lielākoties, apstiprina shēmas pamatkoncepciju.

4.3.   Trešais ETS tirdzniecības periods 2013.–2020. gads.

4.3.1.

Komisija ierosina būtiskas izmaiņas ETS, kas stāsies spēkā šajā fāzē. Tas ir iemesls, kādēļ tiek grozīta Direktīva 2003/87/EK.

5.   Ierosinātās direktīvas, ar kuru veic grozījumus, kopsavilkums

5.1.

Lai gan ES ETS radīja pasaules lielāko vienoto oglekļa tirgu (1), sākotnējā pārlieku dāsnā (bezmaksas) kvotu piešķiršana VSP bija šķērslis, un acīmredzot neatbilstoši ETS nozaru emisiju efektīvas samazināšanas mērķiem visā ES. Stingru SEG samazināšanas saistību kontekstā pārskatītā ETS tiek uzskatīta par ļoti svarīgu, nodrošinot ilgtermiņa oglekļa cenu signālu, veicinot iniciatīvas zema oglekļa līmeņa investīcijām un pārvēršot Eiropu par zema SEG līmeņa ekonomiku.

5.2.

Grozījumi:

ievieš vienu emisijas kvotu maksimālo apjomu 27 valstu maksimālo apjomu vietā — VSP vairs nepastāvēs;

ievērojami palielina to kvotu proporciju, kuras tiek izsolītas, un saskaņo noteikumus par brīvu piešķiršanu, lai veicinātu oglekļa efektīvas tehnoloģijas;

nodod daļu izsoles tiesību, pamatojoties uz ienākumiem uz vienu iedzīvotāju;

saskaņo galvenās definīcijas un uzlabo juridisko un tehnisko skaidrību;

iekļauj jaunas nozares (petroķīmiju, amonjaku un alumīniju) un jaunas SEG (slāpekļa oksīds un perfluorogļūdeņradis), palielinot pārsegumu par 6 %;

ļauj mazākas iekārtas izslēgt no ETS saskaņā ar kompensēšanas pasākumiem;

formulē noteikumus KĪ/TAM projektu kredītu izmantošanai.

5.3.

Sākot ar 2013. gadu kvotas katru gadu samazināsies (2), līdz 2020. gadam samazinot SEG ES ETS nozarē par 21 % salīdzinājumā ar 2005. gadu. Šis samazināšanas process ceturtajā fāzē (2021.–2028. gadam) tiks turpināts tādā pašā līmenī. Tajā pašā laikā izsolīto kvotu proporcija tiks palielināta, sākot ar 60 % 2013. gadā. Ir ierosināts, lai elektrības ražošanas nozare nesaņemtu brīvus piešķīrumus un tādējādi tiktu noteikta prasība iegādāties visas kvotas izsolē vai sekundārajā tirgū, sākot ar 2013. gadu, līdz 2020. gadam pilnībā pārtraucot bezmaksas kvotu piešķiršanu arī citās nozarēs. Izņēmums būs nozares, kurām ir būtisks “oglekļa noplūdes” risks — pārvietošana uz valstīm bez līdzīgiem emisiju ierobežojumiem. Šādām nozarēm var būt bezmaksas kvotas līdz pat 100 %. Šis lēmums tiks pieņemts 2011. gadā. Dalībvalstis veiks izsoli, un tās tiks aicinātas, nevis piespiestas, investēt ienākumus klimatam draudzīgās politikās.

5.4.

Ir ieviesta noteiktība par to, ka KĪ/TAM kredītus (no trešajām valstīm), ko tagad var iegādāties ES operatori, varēs izmantoto līdz 2020. gadam. Šajā periodā izmantojamas kopējais daudzums ir vienāds ar daudzumu, kāds piešķirts izmantošanai otrajā tirdzniecības periodā, t.i., 1,4 miljardi kvotu, kas atbilst vienai trešdaļai kopējā samazināšanas apjoma. ES palielinot savus samazināšanas apmērus starptautiskā klimata pakta kontekstā, 50 % papildu apjomu var panākt ar KĪ/TAM projektu kredītu palīdzību.

5.5.

Lai gan kredīti no zemes lietošanas (piemēram, tādi oglekļa “sūkļi” kā meži) nebūs atļauti, tomēr iekšzemes kredītus no emisiju taupīšanas shēmām, kuras neietver ETS, varētu atļaut, ja vien būs paredzēti taisnīgi noteikumi.

5.6.

ES ETS ir sagatavoti noteikumi, lai veidotu saikni ar citām tirdzniecības sistēmām, kas veicinātu visas pasaules sistēmas attīstību.

5.7.

Atkarībā no tā, kad tiks noslēgts starptautisks nolīgums, kvotu apjoms saskaņā ar ETS tiks samazināts saskaņā ar šo līgumu, bet TAM atkārtošanās joma tiks paplašināta.

5.8.

Tiks izveidots 5 % kvotu nodrošinājums jaunajām iekārtām, kas ienāks sistēmā pēc 2013. gada. Iespējams, ka šīs lidmašīnu emisijas kļūs par daļu no ETS līdz otrā perioda beigām, bet uz to attiecas atsevišķs priekšlikums (3).

5.9.

Nav nekādu noteikumu, lai iekļautu jūras transportu ETS.

6.   Vispārīgas piezīmes

6.1.

ES ETS nav ne akadēmisks uzdevums, ne “zaļās” nodokļu politikas veids. Tā apvieno brīvā tirgus piekļuves elementus ar noteikumiem un vispārējām norādēm, kas veidotas un precizētas politiskā procesā. Individuāli uzņēmumi drīkst paši izvēlēties, kā un vai samazināt emisiju daudzumu, un tiem būtu jāizvēlas vislētākais veids, kas atbilst piesārņojuma regulai. Tādēļ ETS svarīgākā loma ir izstrādāt iniciatīvas, kas samazinātu piesārņojuma mazināšanas mērķa sasniegšanas izmaksas. EESK atbalsta šādu pieeju.

6.2.

Pašreizējais piesārņojuma mazināšanas mērķis — līdz 2050. gadam stabilizēt SEG apjomu atmosfērā ap 450–550 ppm; tas varētu izmaksāt aptuveni 1 % no pasaules IKP. Ja rīcība nebūtu efektīva, pasaules IKP samazinātos par 20 % (4). Tomēr nepārtraukto pierādījumu un pētījumu plūsma (5) liecina par SEG apjomu pieaugumu, planētas absorbcijas spējas samazināšanos un liek nopietni apšaubīt to, vai samazināšanas mērķi ir adekvāti.

6.3.

ETS mērķis ir kļūt par noteicošu līderi globālu centienu ziņā. Šis process notiek globālā vidē, kurā atmosfēra ir daļa vispasaules vispārīgās preces. Tāpēc sistēmas novērtējums nedrīkst izslēgt tās mijiedarbību un ietekmi uz vispasaules piesārņojuma avotiem.

6.4.

Jāatzīmē, ka ASV likumdošana, ko paredz ieviest jaunā administrācija, ir orientēta uz līdzīgu emisiju maksimālā apjoma noteikšanas un tirdzniecības sistēmu. Kopīgā ASV/ES programma, kā arī sasaiste ar citām ESAO valstu sistēmām būtu nozīmīgs solis virzībā uz globālu sistēmu.

6.5.

Tāpēc EESK pievērsa īpašu uzmanību ETS lomai, nodrošinot taisnīgu un pastāvīgu ietekmi uz SEG samazināšanu visā pasaulē. Vai tas liecina, ka Eiropas rīcība ir gan uzticama, gan efektīva? Šajā kontekstā ir jāsaka, ka ES mērķis līdz 2020. gadam samazināt SEG emisijas par 20 %, salīdzinot ar 1990. gada līmenī (kas ir ETS un sloga sadales ierosinājumu pamatā), ir mazāks par 25–40 % samazinājumu industriālajām valstīm, ko ES ierosināja Klimata pārmaiņu konferencē Bali 2007. gada decembrī. Komisija balstās uz mērķiem, par kuriem panākta vienošanās Eiropadomes 2007. gada pavasara sanāksmē, bet paliek neizrunāts jautājums, vai tiešām šāds samazinājuma līmenis ir pietiekams, lai sasniegtu pasaules mēroga mērķus, vai arī tas ir tikai maksimālais samazinājums, ko iespējams pieņemt, ņemot vērā dalībvalstu īstermiņa politiski un ekonomiski pamatotās intereses. EESK secina, ka savāktie pierādījumi par klimata izmaiņām paredz jaunu mērķu noteikšanu, lai panāktu lielāku SEG emisiju samazinājumu.

6.6.

EESK atbalsta virzību uz kvotu tirdzniecības plašāku ieviešanu. Izsole atbilst principam “piesārņotājs maksā”, novēršot virspeļņas gūšanas iespējas, veicinot un finansējot zema oglekļa satura tehnoloģijas un produktus, tādējādi sekmējot inovāciju.

6.7.

Patlaban ir daudzi neatrisinātas problēmas, kas skar Eiropas uzņēmējdarbību kopumā. Tās ir galvenokārt saistītas ar pārskatītu ETS, kas rada neizdevīgus konkurences apstākļus, īpaši industrializēties nesen sākušajām valstīm ārpus ES. Šādas valstis ne bez pamata apgalvo, ka jāņem vērā divu gadsimtu laikā notikušās Rietumu industrializācijas norises un ar tam saistītās SEG emisijas, kā arī vēlme atbrīvot plašus iedzīvotāju slāņus no nabadzības. Šādu jautājumu risināšanai globāla nolīguma ietvaros ir nepieciešams, lai tas gūtu patērētāju un rūpniecības nozaru atbalstu un izpratni ESAO valstīs.

7.   Īpašas piezīmes

7.1.

Ja ES ETS kļūs par vispasaules standartu oglekļa tirdzniecībā, tad ir svarīgi, lai šī shēma būtu pēc iespējas spēcīgāka un efektīvāka. Tādēļ EESK ierosina:

7.1.1.

bezmaksas kvotu piešķiršana noteiktām lielām energoietilpīgām rūpniecības nozarēm, kas ir jutīgas pret starptautisku konkurenci, ir jāapsver vienīgi tad, ja nav noslēgts spēkā esošs starptautisks nolīgums par klimata izmaiņām, kas paredz tādu pašu slogu attiecīgajām nozarēm visas pasaules mērogā. ES ETS nedrīkst negatīvi ietekmēt ES rūpniecības konkurētspēju.

7.1.2.

Pēc iespējas agrāk būtu jāpieņem lēmums attiecībā uz nozarēm, kuras oglekļa noplūdes riska dēļ saņems bezmaksas kvotas. Šīs nozares tiks apzinātas līdz 2010. gada jūnijam, tomēr lēmums saistībā ar direktīvu būtu jāpieņem agrāk, lai izvairītos no neskaidrībām investīciju vidē un lai attiecīgās nozares varētu sagatavot vajadzīgos ilgtermiņa plānus.

7.1.3.

Kaut gan izsolēm vajadzētu būt galvenajai kvotu piešķiršanas metodei, gandrīz nav nekādu norāžu par to, kā šādas izsoles būtu organizējamas. Atsauce uz regulas par izsolēm ieviešanu tikai līdz 2010. gada 31. decembrim rada papildu nenoteiktību visiem ES ETS dalībniekiem, ņemot vērā paredzamos apjomīgos ieguldījumus enerģētikas nozarē.

7.1.4.

Jāapsver sloga līdzsvarošana starp nozarēm, kuras ietver ETS, un tām, kuras ir ārpus šīs sistēmas. EESK jautā, vai samazināšanas pienākumu sadale starp nozarēm, kuras ietver ETS (-21 % salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni) un citiem (-10 % salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni), ir taisnīga. Pētījumi (6) atklāj, ka dažās nozarēs, kuras nav ietvertas ETS, jo īpaši divās lielākajās — celtniecība un transports, ir iespēja samazināt emisiju daudzumu līdz nulles vai pat negatīvām izmaksām. Turklāt tās ir nozares, kurās oglekļa noplūdes risks ir salīdzinoši mazs vai tā nav nemaz. Piedevām celtniecības nozarei ir liels potenciāls radīt darbavietas ES.

7.1.5.

Visas kvotas, kas tiks piešķirtas gaisa transportam, kad tas pievienosies shēmai, ir jāizsola (7).

7.1.6.

Ņemot vērā pieaugošo SEG daudzumu kuģniecībā (1,12 miljardi tonnu visā pasaulē — divas reizes vairāk emisiju nekā aviācijā (8)), Komisijai ir jāpiedāvā pasākumi, kā iesaistīt kuģniecību ETS, ja Starptautiskā Jūrniecības organizācija steidzami nepiedāvās efektīvus ierosinājumus.

7.1.7.

Ieņēmumi, kas gūti, izsolot kvotas, kas saskaņā ar pašreizējiem aprēķiniem līdz 2020. gadam varētu būt EUR 50 miljardi gadā, ir daudz vairāk jāizmanto klimata aizsardzības, atvieglojuma un piemērošanas pasākumiem, īpaši pievēršoties mazāk aizsargātām, mazattīstītām valstīm, kā arī veicinot pētniecību un izstrādi. Ierosinājumā (3. panta 10. punkts) piedāvāto 20 % piešķiršana ir nepietiekama, un tie nevar pietiekami stimulēt pāreju uz zema oglekļa ekonomiku. EESK iesaka tam novirzīt vismaz 50 % ieņēmumu. Būtu jāpievērš uzmanība mežsaimniecības atbalstam un mežu izciršanas novēršanai, apmežošanai ES un ārpus tās, lai nodrošinātu efektīvu oglekļa “sūkļu” darbību.

7.1.8.

Priekšlikumā ierosinātajiem pasākumiem, uz kuriem patlaban ir attiecināts komitoloģijas process, ir steidzami jānodrošina lielāka skaidrība un pārredzamība.

7.1.9.

Komisijai būtu jāapsver izslēgšanas robežas palielināšana no 10 000 līdz 25 000 tonnām attiecībā uz mazajām iekārtām, ar nosacījumu, ka tiek nodrošināti atbilstoši kompensācijas pasākumi.

7.1.10.

Būtu vajadzīga skaidrāka norāde par to, kā gadījumā, ja tiek panākts attiecīgs starptautisks nolīgums, ES varētu izpildīt saistības attiecībā uz CO2 samazinājuma palielināšanu no 20 % uz 30 %.

7.1.11.

Lai novērstu negatīvu ietekmi uz koģenerācijas (CHP) lomu un attīstību, dalībvalstis tiek aicinātas pārskatīt valsts garantētos tarifus.

7.1.12.

Attiecībā uz rajonu apkuri būtu jāveic pasākumi, lai novērstu šķēršļus šādu efektīvu programmu piemēriem.

7.1.13.

Jārod risinājums iespējamām grūtībām tajās Austrumeiropas dalībvalstīs, kuru elektroapgāde tiek veikta galvenokārt no Krievijas, nevis ES.

7.1.14.

Šis ierosinājums ierobežot iespēju izmantot KĪ/TAM kredītus pirms starptautiskā nolīguma noslēgšanas būtu jāpārskata, jo īpaši, ņemot vērā nelabvēlīgo ietekmi uz starptautiskā kapitāla attīstību, no kā tiek finansēts šādu programmu tirgus.

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  Pasaules Banka, Oglekļa tirgus stāvoklis un tendences, 2007. gada maijs.

(2)  No 1 974 miljoniem tonnu CO2 līdz 1 720 miljoniem tonnu.

(3)  EESK atzinums: OV C 175, 27.7.2007., 47. lpp.

(4)  Stern pārskats 2006.

(5)  Pēc novērošanas centra Mauna Loa Havaju salās datiem, CO2 līmenis atmosfērā jau tagad ir 387 ppm līmenī, kas ir visaugstākais pēdējo 650 000 gadu laikā.

(6)  Vattenfall/McKinsey, The Climate Map

http://www.vattenfall.com/www/ccc/ccc/Gemeinsame_Inhalte/DOCUMENT/567263vattenfall/P0271636.pdf

(7)  Saskaņā ar Komisijas iepriekšējiem ierosinājumiem, OV C 175., 27.7.2007.

(8)  SJO ziņojums 2008. gada februārī.


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/71


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam”

COM(2008) 17 galīgā redakcija — 2008/0014 (COD)

(2009/C 27/16)

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 175. pantu 2008. gada 11. februārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu:

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 4. jūnijā. Ziņotājs — Morkis kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlija sēdē), ar 116 balsīm par, 2 balsīm pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   EESK piezīmju un ieteikumu kopsavilkums

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu, saskaņā ar kuru klimata pārmaiņu novēršanas nolūkā dalībvalstis tiek aicinātas veikt kopīgus pasākumus, lai pildītu Kopienas saistības samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas no avotiem, uz kuriem neattiecas Direktīva 2003/87/EK (avoti, kas nav ES emisiju kvotu tirdzniecības shēma (ES ETS)) laikā no 2013. līdz 2020. gadam.

1.2.

Komiteja atzīst un atbalsta ES vadošo lomu starptautiskajās sarunās par saistībām vides un klimata aizsardzības jomā. ES, pildot savas saistības, ir paraugs citām valstīm un varētu tās mudināt veikt līdzīgus pasākumus.

1.3.

Komiteja uzskata, ka pilsoniskā sabiedrība var dot nozīmīgu ieguldījumu minētā lēmuma īstenošanā un attiecīgo valstu saistību izpildē. Dalībvalstīm būtu jādara vairāk, lai sekmētu Kopienas iniciatīvas, kas paredzētas siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, kā arī jāizstrādā šādu iniciatīvu atbalsta pasākumi.

Pilsoniskā sabiedrība kopumā varētu kļūt par galveno minētā lēmuma īstenotāju. Tādēļ ikvienā dalībvalstī jāizplata plašāka informācija par Lēmumā ietvertajām prasībām un noteiktajiem īstenošanas līdzekļiem.

Lielāka uzmanība jāpievērš izglītojošām kampaņām, kas paredzētas, lai veicinātu sabiedrības informētību un izpratni par nepieciešamību veikt pasākumus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai.

Būtiski ir arī apmācīt speciālistus un sekmēt sabiedrības informētību energotaupības, vides aizsardzības un klimata pārmaiņu jautājumos.

1.4.

Komiteja uzskata, ka pasākumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai jāīsteno tādā veidā, lai aizsargātu un pat paaugstinātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju ilgtermiņa perspektīvā. Neizsīkstošie enerģijas avoti un energoefektīvi produkti un to ražošanas veidi pasaulē tiks pieprasīti aizvien vairāk, un Eiropai ir labas iespējas uzlabot konkurētspēju, kļūstot par pasaules mēroga līderi daudzās šajās jomās. Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir jāatbalsta šāda pētniecība un izstrāde.

1.5.

Atbilstoši ierosinātā Lēmuma 3. panta 3. punkta noteikumiem katra dalībvalsts drīkst iepriekš iztērēt 2 % no siltumnīcefekta gāzu emisijas limita, kas tai noteikts nākamajā gadā, bet dalībvalstis, kuru emisiju apjomi ir mazāki par paredzēto limitu, radušos emisiju samazinājumu atlikumu drīkst pārnest uz nākamo gadu. Šis noteikums ir pārlieku stingrs, jo viens gads ir pārāk īss laiks, un tādējādi nav iespējama elastība, kas vajadzīga liela mēroga projektu īstenošanai un labu rezultātu gūšanai. Tas ir īpaši svarīgi mazajām dalībvalstīm, kas īsteno vērienīgus SEG samazināšanas projektus.

Komisija ierosina, ka ikvienai dalībvalstij vajadzētu izstrādāt plānu, lai sasniegtu savus mērķus. Vidējais ikgadējais SEG emisiju daudzums laikā no 2013. līdz 2020. gadam nedrīkstētu pārsniegt vidēju emisiju apjomu 2005. gadā. Komiteja uzskata, ka, lai šos plānus sekmīgi īstenotu, svarīgi ir regulāri veikt uzraudzību valsts un Eiropas līmenī, lai precīzi konstatētu atšķirības un īstenotu labojošus pasākumus.

1.6.

Komiteja uzskata, ka lai sekmētu Kopienas saistību kopējo rentabilitāti, dalībvalstīm ir jābūt iespējai nodot daļu no SEG emisiju kvotām citai dalībvalstij.

1.7.

Komiteja uzskata, ka izmantojot elastīgus līdzekļus projektos, kas paredzēti tīras attīstības mehānisma kopīgai īstenošanai, jāatrod nepieciešamais līdzsvars starp siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas pasākumiem ES līmenī un solidaritāti attiecībā uz emisiju samazināšanas pasākumu ieviešanu jaunattīstības valstīs. Tomēr elastīgu līdzekļu izmantošana būtu pieļaujama tikai tad, ja tie patiešām samazina SEG emisijas pasaulē. Tie nedrīkstētu stimulēt to, ka SEG tiek novirzītas no ES uz ārpuskopienas valstīm.

1.8.

Komiteja atbalsta pieņemtās saistības un kopīgus dalībvalstu pasākumus. Komiteja arī uzskata, ka sabiedrībai jābūt labāk informētai par principiem, kas ir kopīgo pasākumu pamatā. Organizējot kopīgo darbu, jāveic katras atsevišķas valsts konkrēto apstākļu izvērtējums, emisiju samazināšanas izmaksas un ietekme uz attiecīgās valsts konkurētspēju un attīstību. Ar Lēmumu par dalībvalstu kopīgiem pasākumiem būtu jāpanāk, lai emisiju samazināšanas izmaksu attiecība pret attiecīgās valsts IKP būtu vienāda visās valstīs.

1.9.

Komiteja aicina Komisiju ieviest automātisku atbilstības režīmu, piemēram soda naudu par tonnu, līdzīgi kā tas noteikts ETS.

2.   Ievads: Komisijas dokuments

2.1.

Eiropas Komisija 2008. gada 23. janvārī iepazīstināja ar priekšlikumu paketi klimata pārmaiņu apkarošanai un atjaunojamas enerģijas izmantošanas veicināšanai.

2.2.

Komisijas priekšlikuma mērķis ir īstenot vienošanos, ko panāca 2007. gada 8. un 9. marta Eiropadomes sanāksmē un saskaņā ar kuru Eiropas Savienība ir uzņēmusies saistības līdz 2020. gadam par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gadu samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, kā arī līdz 2020. gadam panākt, lai 20 % patērētās enerģijas veidotu atjaunojamie enerģijas resursi.

2.3.

Pasākumu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai iedala ES ETS un ārpus ETS sektoros. Komisija ierosina šādu pieeju: līdz 2020. gadam 21 % samazinājums ES ETS sektorā salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni; Aptuveni 10 % samazinājums salīdzinājumā ar 2005. gadu sektoros, uz kuriem nav attiecināma ES ETS. Kopumā minētie samazinājumi veidos — 14 % samazinājumu salīdzinājumā ar 2005. gadu, kas ir vienāds ar — 20 % samazinājumu salīdzinājumā ar 1990. gadu.

2.4.

Padome ir paziņojusi par vēl tālejošākiem mērķiem, pie noteikuma, ka tiks parakstīts pasaules līmeņa visaptverošs līgums par laika periodu pēc 2012. gada un ka citas attīstītās valstis arī uzņemsies pielīdzināmas saistības emisiju samazināšanas jomā, un ja labākā ekonomiskā stāvoklī esošās jaunattīstības valstis apņemsies sniegt ieguldījumi atbilstoši savām spējām un atbildībai. Ņemot vērā šos rādītājus, Kopienai būtu līdz 2020. gadam jāmazina siltumnīcefekta gāzu emisijas par 30 %.

2.5.

Šis lēmums nosaka dalībvalstu ieguldījumu Kopienas pieņemto saistību izpildē laika posmā no 2013. gada līdz 2020. gadam siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā no avotiem, uz kuriem neattiecas Direktīva 2003/87/EK (no avotiem, kas nav ietverti ES ETS).

2.6.

Šajā lēmumā paredzēti noteikumi, ar kuriem nosaka dalībvalstu ieguldījumu Kopienas siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas saistību izpildē laikā no 2013. līdz 2020. gadam.

2.7.

Komisijas pauž nostāju, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas pasākumi ir jāveic dalībvalstīm kopīgi, ņemot vērā katras valsts ekonomiskos rādītājus un IKP uz vienu iedzīvotāju. Dalībvalstīm, kam patlaban ir nosacīti zems IKP uz vienu iedzīvotāju un tādējādi augsta IKP pieauguma iespējas, 2020. gadā pieļaujams lielāks siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoms nekā 2005. gadā.

2.8.

Ņemot vērā ierosināto diferenciāciju, Komisija iesaka atsevišķām valstīm noteikt zināmus ierobežojumus, tomēr nevienai valstij nedrīkst izvirzīt prasību samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas 2020. gadā par vairāk nekā 20 % salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni un nevienai valstij nedrīkst atļaut palielināt siltumnīcefekta gāzu emisijas 2020. gadā par vairāk nekā 20 % virs 2005. gada līmeņa.

2.9.

Komisija norāda, ka katrai dalībvalstij līdz 2020. gadam ir jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas no avotiem, uz kuriem neattiecas Direktīva 2003/87/EK, par tik daudz procentiem salīdzinājumā ar 2005. gadu, kas katrai valstij norādīts minētā lēmuma pielikumā.

2.10.

Komisija uzskata, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai būtu jānotiek katru gadu laikā no 2013. līdz 2020. gadam. Tomēr ir paredzēts zināms elastīgums, proti, katrai dalībvalstij ir atļauts iepriekš iztērēt 2 % no siltumnīcefekta gāzu emisijas limita, kas katrai attiecīgai valstij noteikts nākamajā gadā. Dalībvalstīm, kuru emisiju apjomi ir mazāki par paredzēto limitu, ir atļauts radušos emisiju samazinājumu atlikumu pārnest uz nākamo gadu.

2.11.

Ikvienai dalībvalstij ik gadus lineāri jāierobežo siltumnīcefekta gāzu emisijas, lai nodrošinātu, ka šīs emisijas nepārsniedz maksimālo līmeni, kas attiecīgajai dalībvalstij 2020. gadā noteikts pielikumā.

2.12.

Lai nodrošinātu dalībvalstīm elastīgumu savu saistību izpildē, kā arī veicinātu ilgtspējīgu attīstību trešajās valstīs, jo īpaši jaunattīstības valstīs, kā arī lai nodrošinātu investoru pārliecību, Komisija iesaka dot dalībvalstīm iespēju turpināt izmantot TAM kredītus, lai nodrošinātu šo kredītu tirgu arī pēc 2012. gada.

2.13.

Lai šāds tirgus būtu, kā arī lai nodrošinātu tālāku siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu ES un tādējādi veicinātu Kopienas atjaunojamās enerģijas, enerģētiskās drošības, inovāciju un konkurētspējas mērķu sasniegšanu, ir ierosināts atļaut dalībvalstīm — līdz nākotnē tiks panākta starptautiska vienošanās par klimata pārmaiņām — ik gadus izmantot kredītus no trešajās valstīs īstenotiem siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas projektiem 3 % apmērā no katras dalībvalsts emisiju apjoma 2005. gadā no avotiem ārpus ES ETS. Šis maksimālais daudzums ir ekvivalents trešdaļai no 2020. gadā sasniedzamā samazinājuma. Dalībvalstīm ir jāsaņem atļauja nodot šī ierobežojuma neizmantoto daļu citai dalībvalstij.

2.14.

Pēc tam, kad būs noslēgts starptautisks nolīgums par klimata pārmaiņām, dalībvalstīm ir jāpieņem emisiju samazināšanas kredīti tikai no tām valstīm, kas šo nolīgumu ratificējušas un ievēro kopīgu pieeju.

2.15.

Pēc tam, kad Kopiena būs noslēgusi starptautisku nolīgumu par klimata pārmaiņām, dalībvalstu emisiju limiti ir jāpārskata, pamatojoties uz jaunajām Kopienas saistībām siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā, kas noteiktas šajā līgumā.

2.16.

Dalībvalstis savos ikgadējos ziņojumos, kas tiek iesniegti saskaņā ar Lēmuma 280/2004/EK 3 pantu, ziņo par ikgadējām emisijām, kas radušās 3. panta ieviešanas rezultātā, kā arī par kredītu izmantošanu saskaņā ar 4. pantu. Dalībvalstis iesniedz arī atjauninātu ziņojumu par plānoto progresu līdz 2016. gada jūlijam.

3.   Vispārējas piezīmes

3.1.

Komisijas iniciatīva, saskaņā ar kuru klimata pārmaiņu novēršanas nolūkā dalībvalstis tiek aicinātas veikt kopīgus pasākumus, lai pildītu Kopienas saistības samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas no avotiem, uz kuriem neattiecas Direktīva 2003/87/EK (avoti, kas nav ES emisiju kvotu tirdzniecības shēma (ES ETS)) laikā no 2013. līdz 2020. gadam ir nozīmīgs posms saistībā ar klimata pārmaiņu apkarošanu pieņemto lēmumu kopumā.

3.2.

Komiteja ir pārliecināta, ka minētais lēmums palīdzēs Kopienai veikt tās uzdevumus vides aizsardzības un klimata pārmaiņu jomā. Ar Kopienas politikas palīdzību šajā jomā ir jānodrošina ievērojams siltumnīcefekta gāzu samazinājums, nosakot obligātas prasības dalībvalstīm, kā arī veicot stingras atbilstības pārbaudes.

3.3.

Vienlaikus Komiteja vēlas vērst uzmanību uz faktu, ka Parlamenta un Padomes lēmuma par kopīgiem pasākumiem siltumnīcefekta gāzu samazināšanai efektivitāte pilnībā ir atkarīga no enerģētikas un klimata pārmaiņu dokumentu paketes divām sastāvdaļām, proti, no direktīvas par atjaunojamiem enerģijas avotiem un no ES ETS direktīvas. Tas nozīmē, ka tām ir jāveido tieša sinerģija; jebkādi grozījumi vienā no dokumentiem, ietekmēs arī pārējos.

3.4.

Ja tiks parakstīt starptautisks nolīgums, Kopienas saistības būs attiecīgi jāpielāgo. Lielas cerības tiek saistītas ar 2007. gada decembrī Bali (Indonēzija) uzsāktajām sarunām, kam, iespējams, būs būtiska nozīme pasaules mērogā veikto pasākumu jomā līdz 2020. gadam. Būtu ļoti lietderīgi noslēgt minētās sarunas un Klimata pārmaiņu konferencē, kas notiks 2009. gadā Kopenhāgenā, un nodrošināt nolīguma par klimata aizsardzību parakstīšanu. Paredzams, ka progress šajā jautājumā tiks panākts klimata jautājumiem veltītā sammitā, kas notiks Poznaņā (Polija) pirms minētās konferences.

3.5.

Labi, ka ES šajās sarunās ir uzņēmusies vadošo lomu. ES, pildot savas saistības, ir paraugs citām valstīm un varētu tās mudināt veikt līdzīgus pasākumus. Kaut arī jaunās ekonomiskās lielvalstis, piemēram, Ķīna, Indija un Brazīlija, saprotamu iemeslu dēļ nav noskaņotas samazināt emisijas, tās var ierobežot emisiju pieaugumu attiecībā pret ekonomisko izaugsmi. EESK rosina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai panāktu starptautiska nolīguma (pēc Kioto) parakstīšanu, ar kuru attīstītajām valstīm būtu pienākums līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 30 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; Tas atbilstu Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes 4. ziņojumam, kurā lēsts, ka līdz 2020. gadam vajadzīgs 25-40 % samazinājums salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, lai globālā sasilšana nepārsniegtu 2° C, salīdzinot ar līmeni pirms rūpniecības laikmeta. Ja šādu starptautisku vienošanos panāks, protams, būs nepieciešams atgriezties pie šā un citiem priekšlikumiem, kas ietilpst Komisijas enerģētikas un klimata pārmaiņu paketē, lai sašaurinātu un precizētu tajā izvirzīto mērķi. Tāpēc ir svarīgi, lai visas ieinteresētās puses atzīto to, ka plānošana, pamatojoties uz 2020. gadam izvirzītajiem mērķiem, ir tikai pirmais solis un ka laika gaitā — iespējams, jau 2020. gadā vai vēlāk, — būs vajadzīgi precizēti mērķi.

3.6.

Komiteja uzskata, ka pasākumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai būtu jāīsteno tā, lai saglabātu un pat sekmētu Eiropas ekonomikas konkurētspēju ilgtermiņa perspektīvā. Pasaulē būs arvien lielāks pieprasījums pēc atjaunojamās enerģijas izstrādes, kā arī pēc energoefektīviem ražojumiem un ražošanas metodēm, un Eiropai ir konkurētspējīgas priekšrocības, lai tā iegūtu vadošas pozīcijas pasaulē daudzās no minētajām jomām. Minētajai attīstībai vajadzīgs ES un dalībvalstu atbalstu pētniecībai un izstrādei. Būtiski ir arī apmācīt speciālistus un sekmēt sabiedrības informētību energotaupības, vides aizsardzības un klimata pārmaiņu jautājumos.

3.7.

Komiteja uzskata, ka pilsoniskā sabiedrība var dot nozīmīgu ieguldījumu minētā lēmuma īstenošanā un attiecīgo valstu saistību izpildē. Dalībvalstīm būtu jādara vairāk, lai sekmētu Kopienas iniciatīvas, kas paredzētas siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, kā arī jāizstrādā šādu iniciatīvu atbalsta pasākumi.

Pilsoniskā sabiedrība kopumā varētu kļūt par galveno minētā lēmuma īstenotāju. Tādēļ ikvienā dalībvalstī jāizplata plašāka informācija par Lēmumā ietvertajām prasībām un īstenošanas līdzekļiem.

Lielāka uzmanība jāpievērš izglītojošām kampaņām, kas paredzētas, lai sekmētu sabiedrības informētību un izpratni par nepieciešamību samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas.

Būtiski ir arī apmācīt speciālistus un sekmēt sabiedrības informētību energotaupības, vides aizsardzības un klimata pārmaiņu jautājumos.

4.   Īpašas piezīmes

4.1.

Komiteja uzskata, ka izmantojot elastīgus instrumentus projektos, kas paredzēti tīras attīstības mehānisma kopīgai īstenošanai, jāatrod nepieciešamais līdzsvars starp siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas pasākumiem ES līmenī un solidaritāti attiecībā uz emisiju samazināšanas pasākumu ieviešanu jaunattīstības valstīs. Tomēr elastīgu instrumentu izmantošana ir piemērota tikai tad, ja tie patiešām samazina SEG emisijas. Tie nedrīkstētu veicināt SEG novirzīšanu no ES uz ārpuskopienas valstīm.

4.2.

Lai nodrošinātu šo TAM kredītu tirgus pastāvēšanu pēc 2012. gada, ir svarīgi, lai dalībvalstis varētu turpināt izmantot šos kredītus. Komiteja pauž bažas par sertificēta emisiju samazinājuma kvalitāti, kas izriet no TAM, un ierosina valstīm, kuras veic ieguldījumus (projektos, kas uzsākti pirms 2013. gada) un vēlas arī turpmāk izmantot sertificēta emisiju samazinājuma priekšrocības. Jautājumā par jauniem TAM projektiem, kas ieplānoti, lai sekmētu dalībvalstu ieguldījumu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas pasākumos, būtu jāapsver tikai tie projekti, kuru pamatā ir tikai labāko pieejamo metožu izmantošana.

4.3.

Komisija atsaucas vienīgi uz vispārēju principu, ka valstīm, kurām ir augsts IKP uz vienu iedzīvotāju, būtu jāuzņemas stingrākas emisiju samazināšanas saistības, savukārt valstīm, kurās IKP uz vienu iedzīvotāju ir zemāks, minētās saistības nebūtu tik stingras. Ļoti iespējams, ka darba un pasākumu apjoms, kas nepieciešams, lai sasniegtu vienu un to pašu emisiju samazinājumu, dažādās valstīs būs atšķirīgs, pat ja tām ir relatīvi vienāds IKP uz vienu iedzīvotāju. Organizējot kopīgo darbu, jāveic katras atsevišķas valsts konkrēto apstākļu izvērtējums, emisiju samazināšanas izmaksas un ietekme uz attiecīgās valsts konkurētspēju un attīstību. Ar Lēmumu par dalībvalstu kopīgiem pasākumiem būtu jāpanāk, lai emisiju samazināšanas izmaksu attiecība pret attiecīgās valsts IKP būtu vienāda visās valstīs.

4.4.

Komiteja vēlas vērst uzmanību arī uz nekonsekvenci Lēmuma tekstā. Komisija ierosina dalībvalstu veikto siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas pasākumu novērtēšanai kā atskaites punktu izmantot 2005. gadu, bet kā perioda noslēgumu — 2020. gadu. Lēmuma 3. punkta 2. apakšpunkta otrajā rindkopā teikts, ka katrai dalībvalstij ik gadu lineāri jāierobežo siltumnīcefekta gāzu emisijas. Vienlaikus tā paša punkta pirmajā rindkopā teikts, ka ikviena dalībvalsts raugās, lai tās kopējās siltumnīcefekta gāzu emisijas 2013. gadā no avotiem, kas nav ietverti Direktīvā 2003/87/EK, nepārsniedz šīs dalībvalsts vidējās ikgadējās siltumnīcefekta gāzu emisijas no šiem avotiem 2008., 2009. un 2010. gadā, par kurām ziņots un kuras pārbaudītas saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK un 280/2004/EK. Tas nozīmē, ka 2008., 2009. un 2010. gadi noteikti kā atsauces periodi situācijas novērtēšanai 2013. gadā.

4.5.

Atbilstoši ierosinātā Lēmuma 3. panta 3. punkta noteikumiem katra dalībvalsts drīkst iepriekš iztērēt 2 % no siltumnīcefekta gāzu emisijas limita, kas tai noteikts nākamajā gadā, bet dalībvalstis, kuru emisiju apjomi ir mazāki par paredzēto limitu, radušos emisiju samazinājumu atlikumu drīkst pārnest uz nākamo gadu. Šis noteikums ir pārlieku stingrs, jo viens gads ir pārāk īss laiks, tādējādi nav iespējama elastība, kas vajadzīga liela mēroga projektu īstenošanai un labu rezultātu gūšanai. Tas ir īpaši svarīgi mazajām dalībvalstīm, kas īsteno vērienīgus SEG samazināšanas projektus.

Komisija ierosina, ka ikvienai dalībvalstij ir jāsagatavo savs plāns, lai sasniegtu attiecīgās valsts mērķus. Vidējais ikgadējais SEG emisiju daudzums laikā no 2013. līdz 2020. gadam nedrīkstētu pārsniegt vidējo emisiju apjomu 2005. gadā. Komiteja uzskata, ka ir svarīgi minēto plānu īstenošanu regulāri uzraudzīt gan valstu, gan Eiropas līmenī, lai savlaicīgi varētu apzināt neatbilstības un tās novērst.

4.6.

Komiteja uzskata, ka lai sekmētu Kopienas saistību kopējo rentabilitāti, dalībvalstīm jābūt iespējai nodot daļu no SEG emisiju kvotām citai dalībvalstij.

4.7.

Komiteja aicina Komisiju ieviest automātisku atbilstības režīmu, piemēram soda naudu par tonnu, līdzīgi kā tas noteikts ETS.

4.8.

Arī attiecībā uz projektu vienmērīgu ģeogrāfisko sadalījumu 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumi pietiekami precīzi nenosaka pasākumu piemērošanu kredītu iegādei.

4.9.

Lai īstenotu Lēmumu, Komisijai ir jānodrošina dalībvalstīm norādes darbībai, instrumentus un citus pasākumus. Piemērots pirmais pasākums būtu rokasgrāmata, kurā ietverti ES jau sekmīgi gūto rezultātu piemēri.

4.10.

Lai sasniegtu Lēmumā izvirzīto mērķi, Komiteja iesaka dalībvalstīm izmantot struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļus projektiem, kas nerada vai pat samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas.

4.11.

Lai iegūtu līdzekļus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai no citiem sektoriem ārpus ES ETS, EESK iesaka nākamajos emisiju kvotu valsts sadales plānos emisijas vienības piešķirt izsoles kārtībā. Daļu no iegūtajiem līdzekļiem varētu piešķirt to tautsaimniecības nozaru sekmēšanai, kas veic pasākumus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai. Atlikusī daļa būtu jānovirza solidaritātes fondam jaunattīstības valstīm un jāpiešķir klimata pārmaiņu pielāgošanas projektiem šajās valstīs.

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Dimitris DIMITRIADIS


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/75


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par ģeoloģisko oglekļa dioksīda uzglabāšanu un Padomes Direktīvu 85/337/EEK un 96/61/EK, Direktīvu 2000/60/EK, 2001/80/EK, 2004/35/EK, 2006/12/EK un Regulas (EK) Nr. 1013/2006 grozīšanu”

COM(2008) 18 galīgā redakcija — 2008/0015 (COD)

(2009/C 27/17)

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 175. pantu 2008. gada 8. februārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par ģeoloģisko oglekļa dioksīda uzglabāšanu un Padomes Direktīvu 85/337/EEK un 96/61/EK, Direktīvu 2000/60/EK, 2001/80/EK, 2004/35/EK, 2006/12/EK un Regulas (EK) Nr. 1013/2006 grozīšanu”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 4. jūnijā. Ziņotājs — Wolf kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlija sēdē), ar 138 balsīm par, 1 balsi pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

Saturs

1.

Kopsavilkums un secinājumi.

2.

Ievads.

3.

Komisijas priekšlikums.

4.

Vispārīgas piezīmes.

5.

Īpašas piezīmes.

1.   Kopsavilkums un secinājumi

1.1

Fosilo enerģijas avotu izmantošanas (sadedzināšanas) procesā radušās oglekļa dioksīda (CO2) uztveršana un ilgtermiņa uzglabāšana (CCScarbon capture and storage) dotu būtisku ieguldījumu klimata aizsardzībā. Tādēļ jācenšas paātrināt šīs metodes izstrādi un iespējami agrāku ieviešanu.

1.2

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto direktīvu, kas ir nepieciešams priekšnosacījums, lai pilnveidotu un izmantotu oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu (CCS), un piekrīt minētās direktīvas saturam.

1.3

Direktīvā ir minēti būtiski aspekti un piedāvāti risinājumi. Pirmām kārtām tie attiecas uz jautājumiem saistībā ar cilvēku un vides drošību, kā arī ar to saistīto atbildību. Līdz ar to direktīva veicina arī atbalstu no pilsoņu puses un ņem vērā viņu vajadzību pēc drošības.

1.4

Viss CCS pievienotās vērtības radīšanas process, tajā skaitā CO2 uztveršana, transportēšana un uzglabāšana, ir agrīnā, daļēji vēl tikai izpētes stadijā. Šis fakts jāņem vērā direktīvas noteikumos, un tāpēc jāveic izmaiņas dažos tās punktos.

1.5

Tāpat, lai nodrošinātu pirmo projektu ātru īstenošanu, daži direktīvas punkti jāpārveido tā, lai tos varētu ērtāk izmantot gan attiecīgās valsts iestādes, gan uzņēmumi, kas vēlas ieguldīt līdzekļus, kā arī lai ļautu tiem droši plānot un lai tos aicinātu darboties. Tas attiecas, piemēram, uz atbildības precizēšanu un finansiālā nodrošinājuma veidu un apjomu.

2.   Ievads

2.1

Ņemot vērā Padomes 2007. gada marta lēmumus par klimata aizsardzību un energoapgādes drošību, atsevišķu dokumentu veidā Komisija ir ierosinājusi virkni pasākumu, lai sasniegtu Padomes lēmumos izvirzītos mērķus. Pasākumos galvenā uzmanība ir pievērsta energoefektivitātei, atjaunīgo energoresursu popularizēšanai, kā arī atbilstīgu inovatīvu tehnoloģiju izstrādei un izmantošanai. Par šo jautājumu Komiteja ir izstrādājusi īpašus atzinumus (1).

2.2

Šajā kontekstā svarīga nozīme ir arī metodēm, ar kurām ilgtermiņā var samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, kas rodas, izmantojot fosilos enerģijas avotus. Par to ir runa šajā atzinumā, kas attiecas uz Komisijas priekšlikumu direktīvai par ģeoloģisko oglekļa dioksīda (CO2) uzglabāšanu.

2.3

Šo atzinumu papildina Komitejas atzinums par Komisijas paziņojumu (2)“Atbalsts agrīniem demonstrējumiem par ilgtspējīgu enerģijas ražošanu no fosilā kurināmā”, kurā runa ir par to pašu metodi.

3.   Komisijas priekšlikums

3.1

Pamatojoties uz faktu, ka starptautiskā līmenī pieaugošais pieprasījums pēc enerģijas avotiem, paredzams, pārsvarā tiks segts, pateicoties fosilajai degvielai, un ņemot vērā mērķi līdz 2050. gadam pasaulē samazināt CO2 emisiju par 50 % un rūpnieciski attīstītajās valstīs par 60–80 %, Komisija uzskata, ka maksimāli jāizmanto visas iespējas, lai samazinātu emisiju. Tādēļ svarīga nozīme ir CO2 uztveršanai un uzglabāšanai (saīsināti CCS  (3)).

3.2

Pēc Eiropas Padomes 2007. gada marta aicinājuma izstrādātais pašreizējais Komisijas priekšlikums ir viena iespēja, kā sasniegt mērķi, proti, radīt nepieciešamo tehnisko, ekonomisko un tiesisko sistēmu CCS ieviešanai videi nekaitīgā veidā. Turklāt runa ir vispirms par tiesiskā regulējuma izstrādi, pamatojoties uz EK dibināšanas līguma 175. panta 1. punktu. Ar pašreizējo priekšlikumu vienkāršo arī tiesību aktus un administratīvos noteikumus, ko piemēro Eiropas Savienība vai atsevišķas valstu iestādes.

3.3

Turklāt tiek ņemti vērā vai attiecīgi grozīti spēkā esošie noteikumi, piemēram, Direktīva 96/61/EK, 85/337/EEK, 2004/35/EK un 2003/87/EK.

3.4

Tālāk tekstā runa ir par Komisijas priekšlikuma konkrēto saturu.

3.4.1

Pirmajā nodaļā aprakstīts priekšmets, mērķi un darbības joma, kā arī minētas definīcijas.

3.4.2

Otrajā nodaļā runa ir par uzglabāšanas vietu izvēli un izpētes atļaujām. Dalībvalstis nosaka, kuras teritorijas var izmantot uzglabāšanai un kādi ir izpētes atļauju piešķiršanas noteikumi.

3.4.3

Trešajā nodaļā runāts par uzglabāšanas atļaujām un to iegūšanas nosacījumiem, kā arī par EK Komisijas pilnvarām. Būtisks ir ietekmes uz vidi novērtējums, tostarp iespējamo seku novērtējums un sabiedriskā apspriešana.

3.4.4

Ceturtajā nodaļa izklāstīta darbība, slēgšanas un pēcslēgšanas saistības, tajā skaitā CO2 pieņemamības kritēriji, monitorings un ziņošanas pienākums, inspekcijas, pasākumi nopietnu pārkāpumu un/vai noplūžu gadījumā, slēgšanas un pēcslēgšanas saistības un finansiālā nodrošinājuma sniegšanu.

3.4.5

Piektajā nodaļā runa ir par transporta un uzglabāšanas tīklu pieejamību.

3.4.6

Sestajā nodaļā minēti vispārīgi noteikumi par kompetentajām iestādēm, pārrobežu sadarbību, sodiem, ziņošanu EK Komisijai, grozījumiem un atbilstīgajām komitoloģijas procedūrām.

3.4.7

Septītajā nodaļā apkopoti grozījumi, kas jāveic citos tiesību aktos, kā arī nepieciešamie pielāgojumi tiesību aktos par ūdens un atkritumu jomu. Tāpat ir definēti papildu noteikumi par atļauju piešķiršanu jaunām spēkstacijām.

3.4.8

Precīzi kritēriji par vietu raksturojumu un riska novērtējumu ir apkopoti I pielikumā. II pielikumā minēti precīzi kritēriji attiecībā uz monitoringa prasībām. EK Komisija var grozīt pielikumus, taču Eiropas Parlamentam ir tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanā.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1

Komiteja vairākkārt ir norādījusi (4), ka enerģijas pieejamība ir būtisks modernas sociālās tautsaimniecības faktors un priekšnoteikums, lai apmierinātu pamatprasības. Turklāt īpaša nozīme ir pastiprinātai jaunāko tehnoloģiju izstrādei (5).

4.2

Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto direktīvu, kas ir nepieciešams priekšnosacījums, lai pilnveidotu un izmantotu oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu kā metodi minētā mērķa sasniegšanai, un piekrīt minētās direktīvas saturam.

4.3

Šajā sakarā Komiteja ir norādījusi (6), ka fosilais kurināmais, kā ogles, nafta un dabasgāze, pašlaik ir gan Eiropas, gan pasaules energoapgādes pamatresurss (7), un arī tuvākajos gadu desmitos tas, iespējams, nezaudēs savu nozīmi.

4.4

Tas nav pretrunā izvirzītajam mērķim strauji kāpināt atjaunīgo energoresursu īpatsvaru, jo, pat ņemot vērā, ka Eiropas Savienība (8) līdz 2020. gadam vēlas palielināt atjaunīgo energoresursu īpatsvaru līdz vismaz 20 %, vēl daudzus gadu desmitus pastāvēs ievērojams pieprasījums pēc enerģijas no citiem avotiem, lai apmierinātu pieprasījumu pēc atlikušajiem 80 % un līdz 2050. gadam — pēc vēl aizvien trūkstošajiem 50 %.

4.5

Atjaunīgo energoresursu gadījumā līdz šim tikai hidroenerģiju un biomasu (9) var izmantot elektrības ražošanai atbilstīgi pieprasījumam, jo vēja un saules enerģijas izmantošanu ierobežo to atkarība no laika apstākļiem. Tomēr jāpieliek lielas pūles, lai arī turpmāk veicinātu to pilnveidošanu un izmantošanu, kā arī izstrādātu adekvātas un lētas uzkrāšanas iespējas. Tas tomēr ir atsevišķa Komitejas atzinuma temats.

4.6

No tā var secināt, ka, lai apmierinātu pamatvajadzības, papildinot un/vai aizstājot kodolenerģiju (10), arī turpmāk būs jāizmanto liels daudzums spēkstaciju, kam nepieciešams fosilais kurināmais. Lai izlīdzinātu svārstīgo vēja enerģijas īpatsvaru, jāpalielina pietiekami ātri regulējamu spēkstaciju skaits, nodrošinot pietiekamu — gan pozitīvu, gan negatīvu — rezerves jaudu.

4.7

Lai nodrošinātu maksimālu jaudu un rezerves jaudu, vispirms jāizmanto gāzes spēkstacijas un ūdens spēkstaciju sūkņu stacijas. Tomēr ūdens spēkstaciju izmantošanas potenciāls ar uzkrājumu veidošanu sūkņu stacijās ir ierobežots, jo tām nepieciešamie ainavu resursi pārsvarā jau tiek izmantoti.

4.8

Pamatvajadzību un vidējas nozīmes vajadzību apmierināšanai līdzās atomelektrostacijām pārsvarā izmanto ogļu spēkstacijas. Dalībvalstīs, kas atteikušās no atomelektrostaciju izmantošanas, ogļu izmantošanai elektroenerģijas ražošanā ir vēl jo lielāka nozīme.

4.9

Tādēļ arī šajā gadījumā, kad izmanto ogles, jārada iespējami mazāk CO2. Šajā sakarā var minēt divus attīstības virzienus, kuriem ir nepieciešams atšķirīgs tehniskais nodrošinājums un kuriem ir dažāda ietekme: pirmkārt, tās ir spēkstacijas ar augstāku lietderības koeficientu, un, otrkārt, tās ir ar CCS iekārtām (11) aprīkotas spēkstacijas, kurās lielākā daļa darbības procesā radītā CO2 vairs nenonāk atmosfērā, taču šeit jārēķinās ar jūtamu efektivitātes zudumu, lai nodrošinātu papildu enerģiju CCS vajadzībām. Turklāt jāpilnveido metodes, lai ģeoloģiski uztvertu CO2, kas rodas rūpnieciskās ražošanas procesos.

4.10

CCS metode, tajā skaitā CO2 uztveršana, transportēšana un uzglabāšana, vēl joprojām ir agrīnā, daļēji pat vēl izpētes stadijā. Lai gan pakāpeniski paaugstinās tradicionālo spēkstaciju lietderības koeficients, pamazām tomēr tiek sasniegta fizisko iespēju robeža. Ņemot vērā steidzamo vajadzību pēc spēkstaciju jaudas palielināšanas nākamajā desmitgadē, Komiteja iesaka rīkoties pragmatiski un vienlaicīgi attīstīt abas tehnoloģijas. Lai arī lietderības koeficienta kāpināšanu var noteikt tirgus, spēkstacijām, kas izmanto CCS metodes, un to infrastruktūrām gan demonstrācijas, gan tirgū ieviešanas posmā ir vajadzīgs papildu atbalsts.

4.11

CCS metode attīstās vairākos virzienos, pirmkārt, kā integrēta spēkstaciju tehnoloģija, kas ļauj uztvert CO2 pirms ogļu sadegšanas, ja izmanto ogļu gazificēšanas procesu, vai ļauj vispirms uzkrāt CO2 un pēc tam uztvert, ja izmanto kurināmā oksidēšanas (oxyfuel) metodi, un, otrkārt, kā tā sauktā pēcdedzināšanas tehnoloģija, kad CO2 izskalo no dūmiem pēc sadegšanas (CO2 izskalošana). Otro metodi, atbilstīgi pilnveidojot, var izmantot jaunās spēkstacijās ar augstu lietderības koeficientu, ja tās ir atbilstīgi pielāgotas (t.i., tajās var izmantot CO2 uztveršanas metodi). Minētajām tehnoloģijām kopīgs ir tas, ka atdalītais CO2 jānogādā no spēkstacijas uz piemērotu uzglabāšanas vietu.

4.12

CO2 var uzglabāt tikai šim nolūkam piemērotos, drošos ģeoloģiskos veidojumos. Pamatojoties uz pašreizējās izpētes rezultātiem, šim nolūkam pārsvarā var izmantot dziļus sālsūdens nesējslāņus (saline Aquifere), iztukšotas naftas un gāzes ieguves vietas, savukārt izmantotas ogļraktuves ir mazāk piemērotas. Lai izvairītos no noplūdēm, liela nozīme ir pilnībā nebojātam krātuves pārsegumam (jābūt iespējami maz savienojuma kanālu ar virszemi).

4.13

Ja krātuves vieta izvēlēta, pamatojoties uz direktīvā ieteiktajiem nosacījumiem, un ierīkošanas darbi veikti profesionāli, ar uzglabāšanu saistītie apdraudējumi ir minimāli. Ja izvēlas atbilstošu uzglabāšanas veidojumu, pēkšņa CO2 noplūde lielā daudzumā ir gandrīz neiespējama (12). Tāpat jāizslēdz apdraudējums iespējamu pazemes grūdienu dēļ, jo maksimālais uzglabāšanas spiediens jānosaka tā (13), lai uzglabāšanas un pārseguma iežu slānis nesalūst, jo tas kalpo mērķtiecīgai CO2 uzglabāšanai.

4.14

Lai iegūtu sabiedrības un politisku atbalstu, svarīgs ir drošas un ilgstošas CO2 uzglabāšanas jautājums.

4.15

Tādēļ Komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai Komisija, taču pirmām kārtām dalībvalstis un potenciālie uzņēmēji pilnībā informētu iedzīvotājus par visiem šīs jaunās metodes aspektiem un iesaistītu viņus pārredzamā dialogā par attiecīga lēmuma pieņemšanu. Šajā sakarā jāizstrādā atbilstīgas procedūras.

4.16

Šīs nodaļas beigās Komiteja vēlas vērst uzmanību uz vēl vienu preventīvu pasākumu. Tas saistīts ar iespēju, ka tālā nākotnē varētu palielināties pieprasījums pēc CO2. Patlaban nav iespējams paredzēt, vai to varētu izmantot kā ķīmisko pamatelementu, vai arī kā “dabisku” mainīgo lielumu ilgtermiņa klimatiskajā ciklā (14). Tādēļ, lai nodrošinātu ilgtspēju, Komiteja iesaka kā preventīvu papildpasākumu veikt oglekļa dioksīdu uzglabāšanu, taču vienlaikus uzglabāšanas plānā apsvērt vismaz daļējas tā atgūšanas iespēju vai izstrādāt dokumentus par iespējām, kā oglekli atgūt atpakaļ no īpašiem uzglabāšanas kompleksiem. Protams, prioritāte ir pēc iespējas lielāka krātuves drošība un necaurlaidība.

4.17

Komiteja kopumā atzinīgi vērtē iesniegto Komisijas priekšlikumu direktīvai un nākamajā nodaļā pauž savu nostāju par dažiem direktīvas punktiem.

5.   Īpašas piezīmes

5.1

Direktīvas priekšlikums ietver būtiskus un nepieciešamus noteikumus, lai CCS iekārtu apsaimniekotājiem nodrošinātu vajadzīgo tiesisko regulējumu, turklāt tikai atsevišķās vietās tie ir plašāki nekā nepieciešams.

5.2

Daži noteikumi vēl jāprecizē, lai būtu iespējama to īstenošana un nodrošināta juridiskā noteiktība.

5.3

Ja runa ir par emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, uztvertais un uzkrātais CO2 saskaņā ar Komisijas priekšlikumu jāuzskata par “neemitētu”, un tāpēc nav vajadzīgi CO2 sertifikāti (23. apsvērumā minētā norāde uz Direktīvu 2003/87/EK). Tas varētu būt labs — kaut arī demonstrācijas posmā vēl nepietiekams — tirgus stimuls veikt ieguldījumus CCS iekārtās.

5.3.1

Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē priekšlikumu par iesaistīšanu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, jo uz tirgus attiecībām balstīta pieeja noteikti ir vērtīgāka nekā pienākums izmantot CCS, vēl jo vairāk tāpēc, ka CCS paņēmiena pašreizējā attīstības stadijā šāds pienākums būtu pāragrs.

5.3.2

Savukārt būtu pareizi, ja, būvējot jaunas spēkstacijas, būtu pienākums paredzēt pietiekami daudz vietas CO2 uztveršanas un kompresijas iekārtām (32. pants par Direktīvas 2001/80/EK 9. a punkta pielāgošanu). Tomēr arī šie pasākumi, kas paaugstinātu izmaksas, būtu jāapvieno ar tirgus ekonomikai atbilstošiem stimuliem (15) (piemēram, izdevīgāki CO2 sertifikāti, daļu no izsoles ienākumiem, kas gūti emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, izmantot CCS atbalstam).

5.4

Lai izvairītos no tā, ka uzglabāšanas iespējas tiek nevajadzīgi ierobežotas, Komisijas priekšlikuma 2. panta 3. punktā formulētajam aizliegumam vajadzētu attiekties nevis uz “uzglabāšanu ģeoloģiskos veidojumos”, bet gan uz “uzglabāšanas vietām”, jo saskaņā ar 3. panta 4. punktā minēto ģeoloģiska veidojuma definīciju tas var bez problēmām pārsniegt 2. panta 1. punktā definēto teritoriju. Tai pat laikā uzglabāšanas vietas paplašināšanas iespējas ir ievērojami mazākas. Papildiespējas uzglabāšanai varētu iegūt ar “atvērtības klauzulu”, kas paredz uzticamu līgumisku vienošanos iespēju ar valstīm ārpus Eiropas Savienības.

5.5

Uzglabāšanas vietas definīcijai saskaņā ar 3. panta 3. punktu vajadzētu attiekties tikai uz to “ģeoloģiskā veidojuma” daļu, “ko izmanto CO2 ģeoloģiskajai uzglabāšanai” (par ģeoloģisku veidojumu var uzskatīt vairāku miljonu km2 platību virsmas ziņā, bet par “uzglabāšanas vietu” var saukt tikai kādu tās daļu). Pilnīgi iespējams, ka vienā ģeoloģiskā veidojumā var atrasties un droši vien arī atradīsies vairākas uzglabāšanas vietas.

5.6

Saskaņā ar Komisijas priekšlikuma 4. panta 1. punktu tiesības izvēlēties atbilstīgas uzglabāšanas vietas paliek katras valsts ziņā. Tādēļ vajadzētu precizēt, ka CO2 uzglabāšanai atbilstīgas vietas tiešām drīkst noteikt pašas dalībvalstis, ja vien nepastāv būtiski iemesli to neatļaut.

5.7

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka ierosinātajos noteikumos ir iekļauta maksimālas drošības prasība. Tas ir nepieciešams gan cilvēku, vides un klimata aizsardzībai (16), gan arī lai nodrošinātu emisijas kvotu tirdzniecības integritāti.

5.7.1

To var panākt ar mūsdienu un tehniskās attīstības līmenim atbilstīgu monitoringa sistēmu. Tas dalībvalstīm jāņem vērā, izsniedzot attiecīgās atļaujas (17).

5.7.2

Monitoringa sistēmu uzdevums ir nodrošināt, ka procesi uzglabāšanas vietā tiek pēc iespējas labāk izprasti un īstenoti (mērījumi pie zemes virsmas vai tuvu tai nesniedz pietiekamu informāciju). Tādēļ izmantojamie modeļi iespēju robežās būtu jāpārbauda un jāsertificē, izmantojot divas neatkarīgas simulāciju un modelēšanas sistēmas.

5.7.3

Noplūdes definīcijai vajadzētu būt šādai: “CO2 izplūde no uzglabāšanas kompleksa ir izplūde, ko var pierādīt ar jaunākajām tehniskās attīstības līmenim atbilstīgām kontroles sistēmām.” Nav iespējams nodrošināt absolūtu necaurlaidību (100 %), un izplūdi nevarētu pierādīt tādēļ, ka CO2 no zemes izdalās dabiskā ceļā. Turklāt tas nav nepieciešams ne drošības apsvērumu dēļ, ne klimata aizsardzības (18) nolūkā. Minētā definīcija, kas orientēta uz jaunāko tehniskās attīstības līmeni, veicinātu monitoringa sistēmu pakāpenisku pilnveidošanu, ko sekmētu arī CCS attīstība, un veicinātu dinamisku drošības līmeņa paaugstināšanos.

5.7.4

Ja nākotnē izrādītos, ka ikdienas darbībā nepieciešams noteikt pieļaujamās noplūdes robežvērtību, varētu izvēlēties vērtību, kas neapdraud drošību un klimatu un tādējādi neietekmē emisijas sertifikātu sistēmu, tātad pieļaujamā noplūde varētu būt, piemēram, 0,1 %/100a.

5.8

Komisijas 5. panta 3. punktā piedāvātais izpētes atļauju derīguma termiņš ir pārāk īss. Pieredze liecina, ka pat optimālos apstākļos ir nepieciešami vismaz četri gadi, lai izpildītu izpētei nepieciešamo darba programmu. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka izpēte jāpārtrauc tikai tāpēc, ka ir pagājis noteiktais termiņš, ieskaitot tā pagarinājumu, pat tad, ja trūkst vēl tikai dažu datu. Tādēļ jāparedz elastīgi noteikumi, kuros ņemti vērā attiecīgie vietējie apstākļi, bet kuri tai pat laikā apsaimniekotājam nosaka prasību mērķtiecīgi īstenot izpētes programmu, lai novērstu potenciālo uzglabāšanas vietu blokādi novilcinātas izpētes dēļ.

5.9

Lai izpētītu potenciālo uzglabāšanas vietu, nepieciešama zinātība, kvalificēts personāls, laiks un nauda, tomēr panākumi nekad nav garantēti. Ja uzņēmuma apņemšanās nebūtu saistīta ar paredzamo krātuves izmantošanu, zustu būtisks stimuls veikt izpēti. Tādēļ Komisijas 5. panta 4. punktā paredzētie noteikumi būtu jāpapildina ar pirmtiesībām uz krātuves izmantošanu, piemēram, pievienojot šādu teikumu (kā jau teikts debatēs): “Pēc minētā termiņa CO2 uzglabāšanas izpētes atļaujai būtu jākļūst par CO2 uzglabāšanas atļauju vai arī tā jāatceļ visā teritorijā, uz kuru tā attiecas.”

5.10

Atzinīgi vērtējams tas, ka paredzēts sagatavot korektīvo pasākumu plānu, taču šis plāns (9. panta 6. punkts un 16. panta 1. punkts) būtu jāmaina atbilstīgi grozītajai noplūžu definīcijai (3. panta 5. punkts).

5.11

Komisijas ierosinātie 6.–9. panta noteikumi reglamentē uzglabāšanas atļauju pieprasīšanu, kā arī uzglabāšanas atļauju priekšnoteikumus un saturu. No tiem var secināt, ka ģeoloģiskajā veidojumā var darboties vairāki apsaimniekotāji.

5.11.1

Komiteja atzinīgi vērtē nediskriminējošas piekļuves principu. Tomēr sarežģījumi var rasties ar atbildības norobežošanu tādos jautājumos kā atbildība par noplūdēm un atbildības uzlikšana valstij.

5.11.2

Iepriekšminētā iemesla dēļ vajadzētu būt spēkā noteikumam, ka vienā uzglabāšanas kompleksā atļauju var saņemt tikai viens kompleksa apsaimniekotājs. Līdz ar to būtu skaidrs, kas uzņemas atbildību. Nediskriminējošu krātuves pieejamību nodrošina arī ar 20. panta noteikumiem.

5.12

Saskaņā ar Komisijas priekšlikumu atbildīgā valsts iestāde pirms galīgās atļaujas izsniegšanas (10. un 18. pants) informē Komisiju un gaida tās atzinumu, kas būtu jāsaņem sešu mēnešu laikā. Komisijas atzinums jāņem vērā, izsniedzot atļauju, vai, ja viedoklis atšķiras, iestāde sniedz pamatojumu Komisijai.

5.12.1

Ierosinātais regulējums tikai novilcinātu laiku un radītu lielāku administratīvo slogu. Turklāt tas neatbilst subsidiaritātes principam.

5.12.2

Tādēļ Komiteja iesaka direktīvas noteikumus grozīt tā, lai, no vienas puses, nodrošinātu pietiekami vienādas procedūras dalībvalstīs, taču lai, no otras puses, novērstu nevajadzīgu kavēšanos un pietiekami ņemtu vērā subsidiaritātes principu. Viena no iespējām būtu noteikt, ka valsts iestādes tikai informē Komisiju par atļauju piešķiršanas procesu. Pārkāpumu gadījumā Komisijas rīcībā būtu pārbaudīts instruments — pienākumu neizpildes procedūra saskaņā ar EK dibināšanas līguma 226. pantu. Līdz ar to 10. panta teksts varētu būt šāds: “Kompetentā valsts iestāde paziņo Komisijai par lēmumu izsniegt uzglabāšanas atļauju, lai Komisija varētu to izvērtēt.”

5.13

Komiteja uzskata, ka valsts iestādēm ir nepieciešami efektīvi instrumenti un tām jāveic arī pastāvīgas kontroles, lai krātuvju drošību garantētu jebkurā brīdī. Komiteja apšauba, vai to var panākt, ik pēc pieciem gadiem veicot uzglabāšanas atļaujas papildu pārbaudi, ko ierosinājusi Komisija. Šāda pārbaude negarantētu papildu drošību, toties radītu papildu administratīvo slogu visām iesaistītajām pusēm.

5.14

Komisijas priekšlikuma 18. pantā ir izvirzītas augstas prasības, kad runa ir par to, ka atbildību par krātuvi uzliek attiecīgajai dalībvalstij. Tas ir pareizs lēmums, un Komiteja to vērtē atzinīgi.

5.14.1

Ierosinātās direktīvas 18. panta 1. punktā prasīts, lai visi pieejamie pierādījumi liecinātu par to, ka CO2 bez noplūdes tiks uzglabāts neierobežoti ilgu laiku. Tā kā absolūta necaurlaidība nav iespējama, nevar prasīt arī tās nodrošināšanu. Tādēļ Komiteja norāda uz savām piezīmēm 5.7.3. un 5.7.4. punktā.

5.14.2

Lai neradītu nepārvaramu šķērsli atbildības uzlikšanas gadījumā, tekstam būtu jābūt šādam: “[…] tuvākajā laikā (19) noplūdes nav gaidāmas” (saskaņā ar 5.7.3. punktā minēto definīciju).

5.15

Lai atvērtu krātuvi un uzsāktu tās darbību, uzņēmumam saskaņā ar Komisijas priekšlikumu jāpierāda finansiālais nodrošinājums (19. pants). Komiteja tam piekrīt un turklāt atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis nosaka nodrošinājuma veidu.

5.15.1

Tomēr Komisija uzskata, ka prasība šo nodrošinājumu garantēt pilnā apjomā jau pirms pieteikuma iesniegšanas nav atbilstīga. Finansiālais nodrošinājums būtu jāorientē drīzāk uz vajadzībām attiecīgi projekta īstenošanas gaitai. Pretējā gadījumā vēl vairāk samazināsies jau tā nepietiekamais finansiālais stimuls, lai uzņēmumi ieguldītu šajā jaunajā tehnoloģijā.

5.15.2

Ja notiek noplūde, kas varētu ietekmēt klimatu, jāiegādājas papildu emisijas sertifikāti. Šāda noplūde nav gaidāma, ņemot vērā detalizētās pārbaudes pirms krātuvju apsaimniekošanas atļauju saņemšanas. Tādēļ šādā gadījumā pietiekams finansiālais nodrošinājums ir pierādījums, ka atbilstīgi līdzekļi ir pieejami arī krātuves apsaimniekotāja maksātnespējas gadījumā. Augstākas prasības, ņemot vērā šāda gadījuma mazo iespējamību, neadekvāti apgrūtinātu uzņēmumu iespējas veikt ieguldījumus.

5.16

Saskaņā ar I pielikumu paredzētie uzglabāšanas vietu raksturošanas un novērtēšanas pasākumi daļēji skar arī pētījumu un izstrādes jomu. Lai tos varētu īstenot praksē, arī šajā gadījumā jāatsaucas uz “tehnisko līmeni”, izstrādājot pieteikuma dokumentus.

5.17

Būtu jāprecizē biosfēras jēdziens I pielikumā un sadaļā par potenciālo uzglabāšanas vietu riska novērtējumu. Biosfēra, ko nedrīkst negatīvi ietekmēt, nozīmē ne tikai biosfēru virs zemes, bet arī biosfēru līdz pat dzeramūdens slānim (saldūdens nesējslānis).

5.18

Būtu jānoskaidro arī ekspertu grupas sastāvs un darba metodes šajā grupā, kas atbild par pastāvīgu pielikuma pārskatīšanu.

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  CESE 1201/2008, CESE 1202/2008, CESE 1203/2008 — 9.7.2008, Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

(2)  COM(2008) 13 galīgā redakcija.

(3)   CCS C arbon C apture and S torage (t.i., oglekļa (oglekļa dioksīda) uztveršana un uzglabāšana). Dokumentā TEN/340CESE 562/2008 izteikts priekšlikums tā vietā lietot saīsinājumu CCTS C arbon C apture, T ransport and S equestratio (oglekļa uztveršana, transportēšana un uzglabāšana). Šajā atzinumā tiks tomēr izmantots saīsinājums CCS .

(4)  Piem., OV C 162, 25.6.2008., 72. lpp.

(5)  Skat. CESE 1199/2008 — 9.7.2008, Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

(6)  Piem., CESE 6437/2005, kā arī neseno atzinumu CESE 1246/2007, Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

(7)  Sākotnēji CCS metodi paredzēts izmantot elektrības ražošanā no fosilā kurināmā. Eiropas Savienībā pašlaik aptuveni 30 % elektrības iegūst atomelektrostacijās, kas praktiski neizdala CO2.

(8)  Padomes 2007. gada marta lēmums.

(9)  Biomasa pozitīvi ietekmē CO2 emisijas bilanci (tikai) tad, ja enerģijas patēriņš ražošanas, transportēšanas un pārstrādes vajadzībām nepārsniedz iegūtās enerģijas daudzumu. Ja biomasas spēkstaciju aprīko ar CCS iekārtām, saskaņā ar Emisijas kvotu tirdzniecības direktīvas 24. panta 1. punktu spēkstacijai var piešķirt attiecīgu atbalstu.

(10)  Proti, dalībvalstīs, kuras ir nolēmušas (vairs) neražot kodolenerģiju.

(11)  Skat. arī CESE 1246/2007, Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

(12)  Jo tikai tad pastāvētu draudi tuvējā apkārtnē dzīvojošiem cilvēkiem: CO, atšķirībā no CO2, nav toksisks, CO2 koncentrācija gaisā ir bīstama dzīvībai tikai gadījumā, ja tā pārsniedz 8 % (pašreizējais vidējais CO2 īpatsvars gaisā ir apmēram 380 ppm (ppm — miljondaļas)).

(13)  Atšķirībā no ģeotermiskās enerģijas izmantošanas.

(14)  Pateicoties ledus urbumiem, ir iegūti dati par globālo klimata attīstību pēdējos 600 000 gados. No tiem izriet, ka pagātnē siltie un ledus laikmeti ir periodiski mainījušies aptuveni ik pēc 100 000 gadiem, virzoties pa trajektoriju, kas līdzīga zāģa zobiem un atbilst CO2 daudzuma izmaiņām atmosfērā. Tā kā jau ilgāku laiku valda siltais laikmets, t.i., temperatūra ir sasniegusi zāģa zoba augšējo daļu, un iepriekšējais siltais laikmets ir beidzies pirms vairāk nekā 100 000 gadiem, tad tuvākajā nākotnē iespējama atkal pakāpeniska globālās temperatūras un CO2 daudzuma pazemināšanās, ja vien pašreizējā siltumnīcefekta gāzu emisija, ko izraisa cilvēku darbība, neradītu tieši pretēju efektu.

(15)  Skat. OV C 162, 25.6.2008., 72. lpp. vispārīgo ieteikumu 3.3. punktu.

(16)  Bieži vien arī “veselības, drošības un vides aizsardzības prasība”, angliski Health, Security, Environment (HSE).

(17)  Skat. arī ierosinātās direktīvas 13. panta 2. punktu un II pielikumu.

(18)  Pretējā gadījumā jāuzrāda emisijas sertifikāti (emisijas kvotu tirdzniecības sistēma).

(19)  Komiteja norāda, ka Komisijas priekšlikumā lietotais vārdu savienojums “neierobežoti ilgā laikā” acīmredzami ir maldinošs un pretrunīgs.


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/81


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izdara grozījumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem un bateriju un akumulatoru atkritumiem attiecībā uz 6. panta 2. punktu par bateriju un akumulatoru laišanu tirgū”

COM(2008) 211 galīgā redakcija — 2008/0081 (COD)

(2009/C 27/18)

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. panta 1. punktu un 251. pantu 2008. gada 22. maijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izdara grozījumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem un bateriju un akumulatoru atkritumiem attiecībā uz 6. panta 2. punktu par bateriju un akumulatoru laišanu tirgū”.

Tā kā Komiteja bez piebildēm apstiprina priekšlikuma saturu un jau ir izteikusi savu viedokli par minēto jautājumu agrāk izstrādātā atzinumā 655/2004-2003/0282 COD, kas pieņemts 2004. gada 28. aprīlī (1), tā 446. plenārsesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlija sēdē), ar 138 balsīm par, 1 balsīm pret un 3 atturoties, pieņēma lēmumu sniegt atzinumu, apstiprinot ierosināto dokumentu, un atsaukties uz iepriekš minētajā atzinumā pausto nostāju.

 

Briselē, 2008. gada 9. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  EESK atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par baterijām un akumulatoriem un bateriju un akumulatoru atkritumiem”, OV C 117, 30.4.2004.


3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/82


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ar enerģiju nesaistīta kalnrūpniecība Eiropā”

(2009/C 27/19)

2008. gada 17. janvārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Ar enerģiju nesaistīta kalnrūpniecība Eiropā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija pieņēma savu atzinumu 2008. gada 24. jūnijā. Ziņotājs — Fornea kgs, līdzziņotājs — Pop kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 446. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 9. un 10. jūlijā (9. jūlija sēdē), ar 135 balsīm par, 1 balsīm pret un 10 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Galvenie pīlāri izejvielu nākotnes piegāžu drošībai Eiropā ir: vietējās piegādes, starptautiskās piegādes, veiktspējas palielināšana un resursu efektivitāte.

Izejmateriālu vietējās piegādes politikā integrētas pieejas veidā jāņem vērā rūpniecība, vides politika un teritoriālā plānošana. Labākā prakse šajā jomā būtu jāpaplašina arī jaunās potenciālās jomās. Vietējo resursu pieejamība dalībvalstīs ir jāveicina, nodrošinot nepieciešamo līdzsvaru starp vides un rūpniecības attīstības politiku, kā arī saskaņotus mehānismus, kas veicina attīstību un vides aizsardzību ieguves vietās, kuras tiek paplašinātas, un jaunās ieguves vietās, ja tās, no vienas puses, ir ekonomiski izdevīgas un sociāli pieņemamas un lietderīgas un, no otras puses, ekoloģiski ilgtspējīgas.

ES un dalībvalstīm būtu rūpīgi jāizvērtē globalizācijas ietekme uz derīgo izrakteņu starptautisko piegādi visos gadījumos, kad izejvielu importam no ārvalstīm ir pārsvars. Apsverot investīciju politiku un rūpniecības pārvietošanu, ir jāievēro Eiropas vides un sociālie standarti. Jāgarantē izejvielu pieejamība Eiropas lietotājiem, un jāmazina ES stratēģiskā atkarība.

Veiktspējas palielināšana Eiropas ar enerģiju nesaistītajā ieguves industrijā ir saistīta ar daudziem problēmjautājumiem, piemēram, administratīvie šķēršļi, nepieciešamība uzlabot nozares tēlu, nepieciešamība pēc kvalificēta darbaspēka, pārvaldības metodes, izglītība un apmācība.

Eiropas Komisijai un dalībvalstīm ir jāsadarbojas, lai paaugstinātu resursu ieguves procesu efektivitāti, kas ir atkarīga arī no panākumiem citās derīgo izrakteņu ieguves nozarēs un jomās.

1.2.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut paziņojumā, ko tās gatavo, šādus ieteikumus (detalizētākus ieteikumus skat. 3.2. punktā):

labāks regulējums, uzlabojot normatīvu bāzi un atļauju sistēmu; paraugprakses apmaiņa plānošanas politikas jomā; pārmērīga administratīvā sloga samazināšana atļauju izsniegšanas jomā; izpētes pasākumu veicināšana; ilgtspējīgas attīstības veicināšana, paplašinot esošās ieguves vietas un meklējot jaunas derīgo izrakteņu atradnes (1);

derīgo izrakteņu ieguves un vides aizsardzības interešu ciešāka saskaņošana, izplatot paraugpraksi Natura 2000 jomā, atbalstot tuvuma principa ievērošanu transporta jomā, lai samazinātu piesārņojumu un izmaksas, ka arī uzlabojot resursu pieejamību (2);