30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/1

1.1

Komiteja stingri atbalsta visas iniciatīvas, kas palīdz izstrādāt tādu Kopienas politiku ilgtspējīgas ražošanas un ilgtspējīga patēriņa jomā, kura pilnībā integrēta citās Kopienas politikas jomās, ar mērķi:

1.2

Saistībā ar ilgtspējīgas attīstības un patēriņa pamatprincipu īstenošanu Komiteja iesaka definēt jēdzienus “ekoloģisks ražojums/pakalpojums” un “ekoloģisks patēriņš”, pamatojoties uz skaidriem vides kritērijiem, rādītājiem un standartiem, kas paver iespējas jauninājumiem un uzlabojumiem, kā arī noteikt, ka minētajām definīcijām jābūt spēkā visā ES un atzītām starptautiskā mērogā.

1.3

Komiteja rosina Eiropas rūpniecības, kā arī izplatīšanas un pakalpojumu nozares uzņēmumus skaidri apliecināt, ka tie īstenos visas nozares aptverošu pieeju, izvirzot pakāpeniskus un pārbaudāmus mērķus. Šāda pieeja nozīmē, ka jāņem vērā visi trīs ilgtspējības aspekti, proti, ekoloģiskais, ekonomiskais un sociālais aspekts, savukārt par atbilstību vides prasībām visā “kalpošanas laikā” jādomā jau ražojuma izstrādes posmā, izvirzot arvien augstākus mērķus attiecībā uz kvalitāti, jauninājumiem un patērētāju apmierinātību.

1.4

Komiteja iesaka uzņēmumiem, publiskām un privātām struktūrām vairāk kopīgi izmantot pieejamos Kopienas un valstu instrumentus, lai cik vien iespējams paplašinātu pētniecību tādā jomā kā “videi nekaitīgas” tehnoloģijas un ražojumi.

1.5

Komiteja uzsver, ka tehnisko standartu, kas attiecas uz ekoloģiskiem ražojumiem un ražošanas metodēm, izstrādes process ir jāpilnveido un jāpaātrina.

1.6

Komiteja norāda — visā iekšējā tirgū ir jānodrošina, ka ekoloģisko ražojumu marķēšanas sistēmās ir noteikti skaidri kritēriji un vienādas minimālās prasības. Tas jādara, lai patērētāji, izvēloties ekoloģiskus ražojumus vai pakalpojumus, netiktu maldināti, kā arī nodrošinātu vienādas pārbaudes visā ES un ekoloģisku ražojumu brīvas aprites pamatprincipa ievērošanu. Līdztekus valstu un nozaru marķējuma sistēmām jāturpina ieviest arī Eiropas ekomarķējums (“Ekopuķīte”).

1.7

Komiteja uzskata, ka svarīgi ir stiprināt“ražojumu dimensiju” vides vadības sistēmās, lai to plašāk izmantotu ražotāji un izplatītāji un lai to varētu vieglāk pielāgot vietējo pašvaldību vadības sistēmām, kā arī, lai tā veidotu sinerģiju ar citiem ilgtspējīgas attīstības veicināšanai paredzētajiem instrumentiem.

1.8

Pēc Komitejas domām, jāatbalsta EMAS (Vides vadības un audita sistēma) plašāks pielietojums. Tas izdarāms, īstenojot gan fiskālus un finansiālus, gan veicināšanas un mārketinga pasākumus, nosakot administratīvus atvieglojumus, atzīstot, ka līdzdalība EMAS“liecina par izciliem sasniegumiem” starptautiskā mērogā, kā arī veicot pasākumus, lai atbalstītu mazo uzņēmumu pakāpenisku iesaistīšanos minētajā sistēmā.

1.9

EESK uzskata, ka būtiska nozīme ir tam, lai ražojuma īpašības vērtētu kopumā, ņemot vērā ne tikai vides aizsardzības kritērijus, bet arī citus svarīgus aspektus, piemēram, ražojuma īpašības, kas nozīmīgas patērētājiem un ražotājiem un raksturo to no rentabilitātes, drošības, funkcionalitātes un veselības aizsardzības viedokļa. Jāņem vērā arī resursu un materiālu racionāla izmantošana, loģistika, novatorisms, noiets, spēja paplašināt patērētāju izvēles iespējas, kalpošanas ilgums un sociālie aspekti.

1.10

Komiteja iesaka pilnveidot “videi nekaitīgu” publisko iepirkumu ( Green public procurememnt — GPP ), nosakot “ekoloģisku” ražojumu tehniskās specifikācijas (jāsāk ar ražojumiem, kuru nelabvēlīgā ietekme uz vidi ir vislielākā), ražojumu vai pakalpojumu aprakstā iekļaujot izmaksas to kalpošanas laikā, tiešsaistē izveidojot attiecīgu datu bāzi, pielāgojot EK publiskā iepirkuma direktīvas un iekļaujot tajās norādes uz standartiem, EMS sistēmām, ekomarķējumu un ekoloģisku izstrādi, kā arī publicējot valstu rīcības plānus “videi nekaitīga” publiskā iepirkuma ieviešanai.

1.11

Komiteja vēlreiz uzsver, cik liela nozīme ir tam, lai juridisko pamatu veidotu EK Līguma 153. pants, kas, pēc Komitejas domām, ir vispiemērotākais, lai panāktu augsta līmeņa patērētāju aizsardzību un nodrošinātu viņu tiesības uz pilnvērtīgu, nesagrozītu, pienācīgu, saprotamu un savlaicīgu informāciju.

1.12

Lai tuvinātos pašregulējuma sistēmai, pēc Komitejas domām, būtu jāizstrādā rīcības kodekss, kā tas jau paredzēts Direktīvā 2005/29/EK, lai nepieļautu ar vides aizsardzību saistītu argumentu negodprātīgu izmantošanu reklāmas nolūkos un maldinošu reklāmu. Vienlaikus jāstrādā, lai izveidotu ekoloģisko nodokļu sistēmu un tiesisko regulējumu. EESK iesaka noteikt, ka argumentiem, kas saistīti ar vides aizsardzību, jābūt apliecinātiem ar ticamu un atzītu marķējumu.

1.13

Komiteja uzskata, ka papildu tiesvedībai, kurai būtu jābūt visiem pieejamai, jāveido arī elastīgas, efektīvas un ar zemām izmaksām saistītas ārpustiesas pārraudzības un arbitrāžas iestādes, kuras risinātu patērētājus interesējošos jautājumus un kuru darbība raisītu uzticību, jo tās nodrošinātu ražojumu atbilstību ekoloģiskajiem standartiem un tirgū nonākušo ražojumu atbilstību vides ilgtspējības principiem.

1.14

Tā kā pašlaik spēkā esošie noteikumi, kas attiecas uz patērētājiem sniedzamo informāciju un ilgtspējīgiem ražojumiem izvirzītajām prasībām, ir atšķirīgi, Komiteja uzskata, ka steidzami ir jāizveido vienota un skaidri definēta pamatsistēma, pieņemot “Eiropas hartu ilgtspējīgam patēriņam un ilgtspējīgai ražošanai iekšējā tirgū”.

2.1

Kopienas ekomarķējuma piešķiršanas sistēmas (1) mērķis ir veicināt tādu ražojumu izplatību, kuru ietekme uz vidi visā to lietošanas laikā ir neliela, kā arī sniegt patērētājiem precīzu un zinātniski pamatotu informāciju. Šis marķējums neattiecas uz pārtikas produktiem un dzērieniem, medikamentiem un medicīnā izmantojamu aparatūru (2), kā arī uz bīstamiem vai kaitīgiem (3) ražojumiem un vielām.

2.1.1

Videi nekaitīgu ražojumu izstrāde, ražošana, izplatīšana un patēriņš ir ES vides politikas neatņemama sastāvdaļa, kā tas noteikts Sestās vides rīcības programmas (4) mērķos un prioritātēs, kas īstenojami līdz 2010. gadam. Komiteja vairākkārt paudusi viedokli par minēto programmu, kurā izsmeļoši aprakstīti pasākumi, kas sekmētu ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanu.

2.1.2

Līdztekus citām svarīgām Kopienas iniciatīvām īpaša nozīme pašlaik ir arī integrētai produktu politika (IPP) (5), par kuru Komiteja vairākkārt paudusi savu viedokli (6). Minētā politika attiecas uz visiem ražojumiem un pakalpojumiem, kas ietekmē vidi.

2.1.3

Lai integrētā produktu politika būt efektīva, ir jārada stimuli ražotājiem ražot videi nekaitīgus ražojumus, kā arī jārosina patērētāji šādus ražojumus iegādāties. Šajā nolūkā var izmantot šādus instrumentus:

2.1.4

Atzinīgi vērtējama arī pamatdirektīva (8), ko pieņēma 2005. gadā, lai ieviestu jaunu tiesisko regulējumu attiecībā uz enerģiju patērējošu ražojumu izstrādi.

2.1.5

Pirmie pamatdirektīvas ieviešanas noteikumi stāsies spēkā 2008. gadā. Pašlaik tiek apspriesti pasākumi, kas skars 20 ražojumu grupas (tostarp apgaismes sistēmas, datorus un veļas mazgājamās mašīnas); atbilstošus pasākumus attiecībā 14 grupām (tostarp ielu un biroju apgaismojuma sistēmām) noteiks līdz 2008. gada beigām, savukārt attiecībā uz pārējām grupām, piemēram, privāti lietojamām apgaismojuma sistēmām, tos noteiks līdz 2009. gada beigām.

2.1.6

Sestajā vides rīcības programmā (9) noteiktas piecas prioritāras stratēģiskās rīcības jomas: spēkā esošo vides aizsardzības tiesību aktu efektīva ieviešana, vides jautājumu iekļaušana citās politikas jomās, sadarbība ar tirgus dalībniekiem, iedzīvotāju iesaistīšana, rosinot viņus mainīt savus ieradumus un atbalstot šādu cilvēku pieprasījumu, kā arī vides aspektu ievērošana, pieņemot lēmumus teritoriālās plānošanas un teritorijas izmantošanas jomā.

2.1.7

ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, ko Eiropadome pārskatīja 2006. gadā, iekļauta vispārēja norāde, ka “ilgtspējīga ražošana un attīstība” ir viens no svarīgākajiem problēmjautājumiem, kas jārisina, samazinot ekonomiskās un sociālās attīstības ietekmi uz ekosistēmu. Eiropadome ierosinājusi arī jaunu rīcības plānu minētajā jomā.

2.1.8

Ziņojumā (10) par stratēģijas īstenošanu (2007. gads) minēts, ka visaptverošs un ticams ilgtspējīga patēriņa un ilgtspējīgas ražošanas novērtējums gandrīz nav iespējams. Kaut gan ilgtspējīgu ražojumu un pakalpojumu daudzums strauji palielinās un aplēses liecina, ka ikgadējais enerģijas ietaupījums sasniedz aptuveni 60 miljardus EUR, ekomarķējumu saņēmušo ražojumu skaits vēl joprojām ir neliels. Tas pats sakāms arī par EMAS iesaistījušos uzņēmumu skaitu. Tikai 14 dalībvalstis ir pieņēmušas valsts rīcības plānus “videi nekaitīga” publiskā iepirkuma jomā, un tikai 21 dalībvalsts ir sagatavojusi ceļvedi Vides tehnoloģiju rīcības plāna (ETAP) (11) īstenošanai.

2.2

No otras puses, tehnisko standartu jomā jau pirms ilgāka laika ir sākta attiecīgu pasākumu īstenošana, lai jaunajos tehniskajos standartos iekļautu arī vides aspektus, piemēram, Eiropas Standartizācijas komitejā (CEN) ir pieņemti “regulējoši noteikumi vides jautājumu risināšana”, kuri CEN struktūrām jāievēro, izstrādājot vides specifikācijas. Ja attiecīgais standarts ir izstrādāts saskaņā ar “jauno pieeju”, varam uzskatīt, ka nodrošināta atbilstība attiecīgās ES direktīvas pamatprasībām. Vēl viens panākums minētajā jomā ir vides vadības sistēmas ISO 14001 izveidošana.

2.3

Eiropas Vides aģentūra 2007. gada 10. oktobrī publicēja ceturto ziņojumu “Vide Eiropā” (12), kurā viena nodaļa veltīta tematam “Ilgtspējīgs patēriņš un ražošana”.

2.4

Savukārt Eiropas Komisija ikgadējā ziņojumā par Lisabonas stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai īstenošanas gaitu 2007. gadā īpaši uzsvērusi klimata pārmaiņu, ekoloģisko jauninājumu, energoefektivitātes, atjaunojamo enerģijas avotu un enerģētikas tirgu nozīmi.

2.5

Visbeidzot, Eiropadomes sanāksme, kas 2007. gada 8. un 9. martā notika Briselē, īpašu uzmanību veltīja vides un klimata pārmaiņu jautājumiem, savukārt Vides ministru padome 2007. gadā uzsvēra, ka ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija un Lisabonas stratēģija izaugsmei un nodarbinātībai papildina viena otru un Lisabonas stratēģijai ir īpaša nozīme ilgtspējīgas attīstības stratēģijas prioritāro mērķu sasniegšanā. Padome arī uzsvēra, ka vides aspekti ir jāņem vērā visās politikas jomās. Sanāksmē, kas notika 2007. gada decembrī, Eiropadome vēlreiz stingri uzsvēra minētās pamatnostādnes (13).

2.6

Viens no Komisijas 2008. gada darba programmas (14) galvenajiem mērķiem ir panākt, lai Eiropas Savienības uzmanības centrā būtu tieši iedzīvotāji. Novērtējot pašreizējo situāciju sociālajā jomā un vienlaicīgi gatavojot iekšējā tirgus pārskatu, pastāvīgu uzmanību paredzēts veltīt tam, lai Savienības iedzīvotāji gūtu pēc iespējas lielāku labumu no iekšējā tirgus.

2.7

EESK vairākkārt aicinājusi (15) izmantot EK Līguma 153. pantu kā juridisko pamatu, lai panāktu augstu patērētāju aizsardzības līmeni un stiprinātu viņu tiesības saņemt pilnvērtīgu (16), nesagrozītu, precīzu, pienācīgu, saprotamu, pārskatāmu un savlaicīgu informāciju.

2.7.1

Kas attiecas uz sekundāriem tiesību aktiem, patērētāju tiesības uz informāciju ir noteiktas Direktīvā 2005/29/EK (17), kuras priekšmets ir tāda “uzņēmēju negodīga komercprakse”, kas kaitē patērētāju saimnieciskajām interesēm. Pielikumā uzskaitīta virkne tādas komercprakses piemēru, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, piemēram, “uzticības zīmju, kvalitātes zīmju vai līdzīgu zīmju izmantošana bez vajadzīgās atļaujas iegūšanas”.

2.8

Komiteja tomēr ir pārliecināta, ka Kopienas līmenī ir spēkā pretrunīgi tiesību akti, kas nosaka pamatprasības attiecībā uz patērētāju informēšanu un ilgtspējīgiem ražojumiem, un uzskata, ka ir svarīgi izstrādāt “Eiropas hartu ilgtspējīgam patēriņam un ilgtspējīgai ražošanai iekšējā tirgū”.

2.8.1

Pēc Komitejas domām, ja minētās hartas un Direktīvā 2005/29/EK paredzētā pašregulējuma kodeksa piemērošana izrādītos nesekmīga, būtu jāizskata citas iespējas, piemēram, attiecīgās jomas regulējuma pilnīgāka saskaņošana vai arī īpašu un tieši piemērojamu Kopienas noteikumu ieviešana.

3.1

Komiteja uzskata, ka nekavējoties ir jāizstrādā skaidras un precīzas definīcijas tādiem jēdzieniem kā “ilgtspējīgs ražojums”, “ilgtspējīga izstrāde, ražošana un izplatīšana” un “ilgtspējīgs patēriņš”, lai visā ES teritorijā un visā Eiropas Ekonomikas zonā varētu pārbaudīt, vai dalībvalstīs/reģionos patiešām arī tiek ievēroti Kopienas tiesību un normatīvie akti, kā arī brīvprātīgas vienošanās, kurās iekļautas atsauces uz šādām definīcijām.

3.2

Šīs starptautiskā līmenī vispāratzītās definīcijas nav nemainīgs lielums, un tādēļ pašsaprotams ir fakts, ka tās tiek nepārtraukti uzlabotas. Pēc Komitejas domām, līdztekus minētajām definīcijām noteikti ir jāizstrādā:

3.2.1

Komiteja uzskata, ka iepriekš ierosinātajām definīcijām, kuras papildinātu attiecīgi rādītāji un standarti, ir būtiska nozīme, lai īstenotu efektīvu Kopienas politiku, kas ļautu informētajiem patērētājiem savā rīcībā un izvēlē ievērot ilgtspējīgas attīstības principus, tādējādi sekmējot videi nekaitīgas ražošanas attīstību.

3.3

Komisija pati ir uzsvērusi, ka “Eiropas rūpniecība jau ir izdevīgā pozīcijā, lai izmantotu sava stingrā stāvokļa priekšrocības jauno izstrādājumu, pakalpojumu un uz vides tehnoloģijām balstītu procesu tirgū. Bez tam Eiropas uzņēmumi kļūst arvien jutīgāki pret vides rādītājiem kā daļu no to korporatīvās sociālās atbildības pieejas” (21).

3.3.1

Komiteja atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija šajā sakarā paredzējusi stimulēt zemas oglekļa koncentrācijas un energoefektīvu tehnoloģiju, ražojumu un pakalpojumu attīstību un komercializāciju, izveidot dinamisku iekšējo tirgu, kā arī radīt zemas oglekļa koncentrācijas un energoefektīvu tehnoloģiju, ražojumu un pakalpojumu globālo tirgu.

3.3.2

Komiteja vēlreiz norāda uz nesen pieņemtā atzinumā pausto viedokli, ka “izcili sasniegumi zinātnes un tehnikas jomā, kā arī šo sasniegumu pārvēršana konkurētspējīgā ekonomikas jaudā ir izšķiroši nosacījumi, lai nodrošinātu mūsu nākotni, piemēram, attiecībā uz enerģētiku un ar klimatu saistītajām problēmām, lai saglabātu un uzlabotu mūsu pašreizējo stāvokli globālajā vidē un lai varētu uzlabot nevis apdraudēt Eiropas sociālo modeli” (22).

3.3.3

Komiteja uzskata, ka jāīsteno integrētāka pieeja, lai pārvarētu grūtības un šķēršļus, kas Eiropas, valstu, reģionālam un vietējam līmenim, kā arī atsevišķiem tirgus dalībniekiem neļauj kopīgi un saskaņoti izmantot visus pieejamos finanšu instrumentus (23), lai izstrādātu videi draudzīgas un efektīvas tehnoloģijas un novatoriskus lietojumus, kuri pavērtu ceļu īpaši ilgtspējīgiem procesiem, ražojumiem un pakalpojumiem.

3.3.4

Pēc Komitejas domām, koordinācijas un tehniskās palīdzības nolūkā ir vajadzīga visu ģenerāldirektorātu īstenota Kopienas iniciatīva, lai optimizētu pieejamo Kopienas, Eiropas un valstu instrumentu kopīgu izmantošanu un tādējādi Eiropas Pētniecības un inovācijas telpā cik vien iespējams pastiprinātu uzņēmumu, kā arī valsts un privāto iestāžu uz vides aizsardzību vērstos pūliņus pētniecības un inovācijas jomā.

3.3.5

Komitejas (24), Komisijas, Padomes un Eiropas Parlamenta dokumentos vairākkārt ir norādīts, cik būtiski ir samazināt birokrātisko slogu, kas gulstas uz uzņēmumiem (it īpaši, maziem un vidējiem uzņēmumiem), lai tie savas ekonomiskās un sociālās spējas varētu izmantot darba apstākļu, kā arī ražošanas un organizācijas struktūru ilgtspējīgā modernizēšanā.

3.4

Lai veicinātu videi nekaitīgu ražošanas metožu izmantošanu, 1997. gadā ES ieviesa ekoloģisko marķējumu ražojumiem un vēlāk arī pakalpojumiem. Laika gaitā šī marķējuma sistēma tika pilnveidota, un pašlaik ir izplatīti publiski marķējumi, kas liecina par vairāku kritēriju izpildi un tiek piešķirti dažāda veida ražojumiem un pakalpojumiem (25).

3.4.1

Pēc Komitejas domām, šāda situācija var radīt apjukumu ne tikai ražotāju, bet jo īpaši arī Eiropas patērētāju vidē. Minētais trūkums ir jānovērš, visā Eiropā nosakot kopīgus obligātos kritērijus, saskaņā ar kuriem marķējums ir obligāti jāreģistrē un jānovērtē, minēto pienākumu uzticot ārējai un neatkarīgai apliecinātājiestādei.

3.4.2

Eiropas kopīgais marķējums var pastāvēt vienlaikus un nekonkurēt ar dažādās valstīs un nozarēs lietoto marķējumu, ko patērētāji reizēm pazīst labāk nekā Eiropas marķējumu. Turklāt starptautiskajā līmenī vajadzētu saskaņot veiksmīgu marķējumu kā, piemēram, “enerģijas zvaigzni” (“Energy Star”).

3.4.3

Marķējumam jābūt ticamam un jāraisa patērētājos paļāvība. Tādēļ, lai panāktu augstāku ticamības pakāpi, šāda marķējuma standartu noteikšana un tirgus uzraudzība būtu jāuztic (visām) iesaistītajām personām.

3.4.4

Varētu apsvērt ražojumu vai pakalpojumu marķējumu, kas norādītu to radītās oglekļa emisijas daudzumu.

3.5

Arī saistībā ar EMAS sistēmu, kas ļauj dalībniekiem, kuri vēlas parādīt, ka tie uzlabo savas darbības vides aspektus, brīvprātīgi pievienoties Kopienas vides vadības un audita sistēmai, tādējādi apliecinot, ka tie vēlas ievērot vides standartus un ieviest vides vadības sistēmu, Komiteja vēlētos norādīt, ka pēc ISO 14001 standarta pieņemšanas ir iespējams nostiprināt “ražojumu dimensiju” vides vadības sistēmās, lai veicinātu tās izplatību ražotāju un izplatītāju vidū, lai to labāk pielāgotu procesu vadībai vietējās pašvaldībās un lai tā kļūtu atvērtāka, kas nodrošinātu sinerģiju ar citiem instrumentiem ilgtspējīgas attīstības veicināšanai.

3.5.1

Komiteja uzskata, ka būtu jāsekmē EMAS izplatība arī starptautiskā līmenī, veicot finansiālus, fiskālus, optimizējošus un administratīvus pasākumus, rīkojot veicināšanas un reklāmas kampaņas, kā arī atzīstot, ka līdzdalība EMAS“liecina par izciliem sasniegumiem”. Savukārt maziem un vidējiem uzņēmumiem, it īpaši tiem, kas iesaistīti rūpniecības kopās, jānodrošina vienkāršākas un pakāpeniskas piekļuves iespējas.

3.6

Pēc Komitejas domām, ļoti svarīgi ir izveidot “videi nekaitīgu” ražojumu un pakalpojumu tirgu, paredzot virkni atvieglojumu un izveidojot instrumentus, lai piedāvātāju vidē sekmētu inovācijas procesu un patērētāju vidē izplatītu atbilstošu informāciju vai stimulētu videi nekaitīgu ražojumu iegādi.

3.6.1

Lai nodrošinātu iekšējā tirgus konkurētspēju, ražojumu raksturošanā jāņem vērā ne tikai ekoloģiskie, bet arī citi nozīmīgi kritēriji, piemēram, to ekonomiskie rādītāji no patērētāju un ražotāju viedokļa, to drošība un funkcionalitāte, to enerģijas patēriņš, loģistika, noiets, rādītāji, kas raksturo to ietekmi uz veselību un novatorismu, to ietekme uz patērētāju izvēles paplašināšanos, to kalpošanas laiks un nodošana atkritumos, kā arī sociālie aspekti.

3.6.2

Svarīgi, lai ekoloģiskā ražošana un ekoloģisko pakalpojumu nozare ļoti aktīvi atbalstītu pētniecību, izstrādi un jauninājumus.

3.7

Pēc Komitejas domām, Eiropas Standartizācijas komitejai (CEN), Eiropas Elektrotehnikas standartizācijas komitejai (CENELEC) un Eiropas Telekomunikāciju standartu institūtam (ETSI) ir jāuzņemas īpaša atbildība un jāpilnveido tehniskās standartizācijas process, tādējādi veicinot ražojumu ekoloģisko ilgtspējību. (26)

3.7.1

Komiteja jau uzsvērusi, ka “ekoloģiski tehnisku normu pielietošana nav jāveicina no augšas, bet tai jābalstās uz plašu atzinību, ko bauda ekoloģiski nekaitīgi produkti, un jāatbilst pilsoņu un patērētāju vajadzībām” (27).

3.8

Publisko pasūtījumu piešķiršanas jomā nozīmīga ir Direktīva 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (28), kā arī Komisijas skaidrojošam paziņojumam par Kopienas tiesību aktiem, kas attiecināmi uz publisko iepirkumu, un iespējām integrēt vides jautājumus publiskā iepirkuma jomā (29).

3.8.1

Komiteja uzskata, ka publiskie pasūtījumi, kas veido aptuveni 16 % no Kopienas IKP, būtiski ietekmē videi nekaitīgu ražojumu izplatību, un tā rosina veikt pasākumus, lai mudinātu par līgumu slēgšanu atbildīgās iestādes izmantot iespējas, kas pastāv tādā jomā kā “videi nekaitīgs” publiskais iepirkums (“Green Public Procurement”).

3.8.2

Nobeiguma ziņojumā par “videi nekaitīgu” publisko iepirkumu Eiropā (30) (2006. gads) minēts, ka tā izplatību kavē šādi būtiski šķēršļi: videi nekaitīgu ražojumu izmaksas ir augstākas, īpaši tādēļ, ka trūkst informācijas par izmaksām “kalpošanas laikā”, vides zināšanas ir nepietiekamas, arī tādēļ, ka tiešsaistē nav izveidota atbilstīga un viegli pieejama datu bāze, specifikācijas un pasūtījumu piešķiršanas kritēriji, kā arī videi nekaitīgu ražojumu definīcijas un standarti ir neskaidri, uzņēmumu vadītāji un politiķi nesniedz pietiekamu atbalstu, trūkst informācijas un apmācības iespējas ir nepietiekamas.

3.8.3

Komiteja tādēļ iesaka pārliecinoši definēt, ko nozīmē “videi nekaitīgi” ražojumi, skaidri aprakstot visas nozīmīgākās tehniskās prasības, kas attiecas uz šādiem ražojumiem, iekļaut specifikācijās attiecīgā ražojuma vai pakalpojuma izmaksas visā kalpošanas laikā, izveidot datu bāzi par “videi nekaitīgu” iepirkumu Eiropā (“European GPP knowledge Database”) (31), EK direktīvās, kas attiecas uz publisko iepirkumu, iekļaut ISO standarta 14004 un vides vadības sistēmu noteiktās prasības, kā arī norādes uz ekoloģisko marķējumu un videi nekaitīgu izstrādi, informēt sabiedrību par valstu rīcības plāniem “videi nekaitīga” iepirkuma procedūru ieviešanai, veltīt īpašu uzmanību ražojumiem, kuru ietekme uz vidi ir vislielākā.

3.9

Eiropā plaši izplatīta ir “godīgas tirdzniecības” ideja. Jautājumi, kas skar godīgu un ētisku tirdzniecību, jau ilgu laiku ir EESK uzmanības lokā, un tie sīki analizēti atzinumā REX/196  (32). Komiteja uzskata, ka ilgtspējīgs patēriņš nav iedomājams bez godīgas un ētiskas tirdzniecības.

3.10

Ilgtspējīga patēriņa pamatelements ir izglītošana, un EESK uzsver, ka tā ir jāsāk jau skolas vecumā. Savukārt patērētājiem jebkurā laikā jābūt pieejamai informācijai par izvēlētajiem ražojumiem un pakalpojumiem, kā arī to ietekmi uz vidi. Minētā informācija jāsniedz patērētājiem interesantā veidā, un tai jābūt viegli uztveramai un saprotamai.

3.11

EESK uzskata, ka Kopienas tiesību akti, kas attiecas uz ilgtspējīgu ražošanu un ilgtspējīgu patēriņu, ir jākonsolidē un jāvienkāršo, lai tie būtu patērētājiem un ražotājiem saprotamāki un vieglāk pieejami. “Īstenojot principu “mazāk tiesību aktu un labāka likumdošana”, jāpanāk konsolidēts un saskaņots vides jomas regulējums, kas nodrošina tiesisko paļāvību un pārredzamību saistībā ar nepieciešamo pielāgošanos rūpniecības pārmaiņām un ir orientēts uz to, kā labāk aizsargāt dabas resursus un vidi un pasaules tirgos izmantot ilgtspējīgus un konkurētspējīgus tehnoloģiskos jauninājumus. Jārada apstākļi, lai MVU būtu spējīgi segt ar atbilstības nodrošināšanu saistītās izmaksas, nezaudējot konkurences priekšrocību” (33).

3.12

Tādā jomā kā “videi nekaitīgu” ražojumu reklāma būtu lietderīgi pastiprināt Kopienas pasākumus maldinošas reklāmas un negodīgas tirdzniecības prakses  (34) novēršanai. Apzīmējumus “ekoloģisks” un “bioloģisks” ļoti bieži lieto kā tirdzniecības instrumentus, lai palielinātu noietu ražojumiem un pakalpojumiem, kuri patiesībā neatšķiras no citiem ražojumiem un pakalpojumiem un kuriem nav pievienota papildu vērtība.

3.12.1

Tādēļ Komiteja uzskata, ka rīcība kodeksu izstrāde, kas paredzēta Direktīvā 2005/29/EK, varētu būt īpaši nozīmīgs pašregulējuma elements, lai novērsu ar vides aizsardzību saistītu argumentu nepamatotu izmantošanu reklāmas nolūkos. Minētajos kodeksos jāiekļauj šādi kritēriji:

3.12.2

Pēc Komitejas domām, jāveido arī elastīgas, efektīvas un ar zemām izmaksām saistītas ārpustiesas pārraudzības un arbitrāžas iestādes, kuras risinātu patērētājus interesējošos jautājumus un kuru darbība raisītu uzticību, jo tās nodrošinātu ražojumu atbilstību ekoloģiskajiem standartiem un tirgū nonākušo ilgtspējīgo ražojumu atbilstību ilgtspējīgas attīstības principiem. Minētā atbilstība būtiski ietekmē patērētāju izvēli. Tām nebūtu jāaizvieto tiesvedību, kurai vajadzētu jābūt visiem pieejamai.

3.13

Lai aizsargātu patērētāju tiesības iegādāties videi nekaitīgus ražojumus, Komiteja uzskata, ka īpaši svarīgi ir izstrādāt Eiropas Hartu par ilgtspējīgu patēriņu un ilgtspējīgu ražošanu. Minētajā hartā jāiekļauj šādi elementi:

3.13.1

Ņemot vērā jautājuma nozīmīgumu, EESK ierosina sarīkot konferenci par Eiropas hartu ilgtspējīgam patēriņam un ražojumiem, aicinot piedalīties arī Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju.

30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/8

1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, kurš paredzēts vecāku cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanai, izmantojot jaunās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas. AAL var būt viens no līdzekļiem, kurš efektīvi un primāri nodrošinās dzīves kvalitāti ne tikai vecākiem cilvēkiem, bet ikvienai personai, kura nespēj uzturēties savā dzīvesvietā sakarā ar veselības problēmām.

1.2

EESK izsaka pārliecību, ka pieejai attiecībā uz šādu pētniecību un izstrādi IKT jomā pirmām kārtām būtu jānodrošina, ka saņēmēju vajadzības tiek pilnībā saprastas, ņemtas vērā un risinātas. Tādēļ šai pieejai vajadzētu būt “augšupējai”, pirmām kārtām apzinot lietotāju vajadzības un pēc tam attiecīgi veicot pētniecību un izstrādi.

1.3

EESK uzskata, ka viena no galvenajām AAL ieinteresētajām pusēm ir persona, kura galu galā gūs labumu no šīs tehnoloģijas. Tādēļ ir svarīgi ne tikai saprast šādu cilvēku vajadzības, bet arī sagatavot šos cilvēkus šādas tehnoloģijas lietošanai un tos iesaistīt tehnoloģijas izstrādāšanā un testēšanā.

1.3.1

Šis ir arī viens no iemesliem, kuru dēļ EESK uzskata par svarīgām ES politikas, kuras saistītas ar mūžizglītību un e-iekļaušanu (eInclusion). Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka Komisijai būtu arī jānodrošina kompleksa pieeja attiecībā uz AAL un iepriekš minētajām politikām.

1.4

EESK uzskata, ka pirmām kārtām šī programma, vairāk nekā jebkura cita pētniecības un izstrādes programma, tiek uztverta kā ļoti “humāna”. Tā patiešām ir pētniecības programma, bet pievēršas sociālajiem apstākļiem, kādi visnotaļ bieži rodas problemātiskā dzīves stadijā.

1.5

EESK uzskata, ka četras būtiskās jomas, kurām vienlaicīgi saskaņā ar AAL programmu būtu jāpievērš uzmanība, ir: lietotāju vajadzības, lietotāju drošība, veselības un sociālās organizācijas (kopā ar apvienībām, kuras pārstāv profesionāļus šajās nozarēs) un izmantojamā tehnoloģija.

1.6

EESK uzsver, ka jāpievērš pienācīga uzmanība ētikas un privātuma aspektiem saskaņā ar starptautiskajām vadlīnijām, tādēļ atzinīgi vērtē to, ka šādu jautājumu nozīmība ir atzīta Komisijas paziņojumā.

2.1

Komisijas priekšlikums ir vērsts uz šādiem konkrētiem mērķiem:

2.2

Šis priekšlikums seko Komisijas uzsāktajam rīcības plānam par pilnvērtīgām vecumdienām informācijas sabiedrībā. Šis rīcības plāns tiek aplūkots kā galvenā sastāvdaļa, pievēršoties sociālām un ekonomiskām problēmām, ar kurām Eiropa saskaras demogrāfisko izmaiņu rezultātā. Tiek prognozēts, ka Eiropas iedzīvotāju skaits vecumā no 65 līdz 80 gadiem pieaugs par aptuveni 40 % laikposmā no 2010. līdz 2030. gadam (1). IKT tiek aplūkots kā līdzeklis, ar kura palīdzību šajā vecumā varētu uzlabot dzīves kvalitāti, palielināt patstāvību un saglabāt veselību.

2.3

Komisija paredz uzsākt 6 gadu programmu “Interaktīva automatizēta dzīves vide” (AAL), kas saskaņā ar FP7 papildina IKT programmu sabiedrībai, kura noveco, un arī Konkurētpējas un inovāciju programmu (CIP). AAL programma 2008.–2013. gadam saņems finansējumu aptuveni 300 milj. euro apmērā, kas veidojas no Kopienas un dalībvalstu finansējuma vienādās daļās.

2.4

AAL programmas tiesiskais regulējums ir balstīts uz Līguma 169. pantu. 169. pants ļauj Eiropas Kopienas piedalīties pētniecības programmās, kuras kopīgi veic vairākas dalībvalstis, ieskaitot līdzdalību struktūrās, kuras izveidotas nacionālo programmu izpildei. Šis konkrētais tiesiskais regulējums ir izraudzīts AAL programmai, lai sasniegtu lielāku efektivitāti šajā pētniecības jomā, maksimāli izmantojot pārrobežu zināšanu potenciālu; dalībvalstīm uzņemoties saistības daļēji finansēt šo pētniecību; nodrošinot saskaņotu pieeju šim jautājumam Eiropas līmenī; reāli nodrošinot iekšējā tirgū saderīgus IKT risinājumus novecošanās jomā.

3.1

Iepriekšējā 169. panta iniciatīva, atsaucoties uz Komisijas priekšlikumu par klīniskajiem pētījumiem Āfrikā EDCTP (Eiropas un jaunattīstības valstu partnerība klīnisko pētījumu jomā), ir parādījusi, cik svarīga nozīme ir tam, ka iesaistītās dalībvalstis uzņemas skaidras saistības projekta vairākgadu finansēšanā. AAL programma faktiski paredz 50-50 finansējumu no ES līdzekļiem un valstu līdzekļiem.

3.2

Sagatavošanas darbs šai programmai tika veikts laikposmā no 2004. gada 1. septembra līdz 2006. gada 31. decembrim, īstenojot īpašo atbalsta pasākumu projektu “Interaktīva automatizēta dzīves vide” saskaņā ar FP6 IST (Informācijas sabiedrības tehnoloģijas) prioritāti. Tika izveidots partneru konsorcijs no šādām dalībvalstīm: Austrija, Vācija, Francija, Somija, Itālija, Beļģija un Šveice. Partneri bija no privātā sektora, publiskā sektora un universitātes.

3.3

AAL apvienotās programmas juridiskā struktūra ir AAL apvienība. Šo apvienību pašlaik veido pārstāvji no 21 dalībvalstīm. Kā augšupēji vērstai programmai, tai ir izveidoti vairāki kontaktpunkti dalībvalstīs, kuri pārstāv minēto apvienību.

4.1

EESK atzinīgi vērtē šo AAL iniciatīvu saskaņā ar 169. pantu. It īpaši mēs atzīstam, ka iniciatīvā ir pilnībā ņemtas vērā Eiropas iedzīvotāju demogrāfiskās tendences.

4.1.1

EESK uzskata, ka, lai veicinātu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju tajās dalībvalstīs, kurās nav pietiekošas infrastruktūras šī priekšlikuma īstenošanai, šādu “īpašu pasākumu” pieņemšana saskaņā ar ES Līguma 159. pantu būtu nepieciešama, lai novērstu galvenās reģionālās disproporcijas Eiropas Savienībā.

4.2

EESK uzskata, ka iniciatīvai jāapskata vairāk nekā viena iespēja, lai veidotu izmēģinājuma sistēmas, kuru mērķis ir demonstrēt koncepcijas pareizību. Ir ļoti svarīgi, lai šī iespēja piesaistītu plašu ieinteresēto dalībnieku loku, kas ir nepieciešams, lai šai iniciatīvai būtu noturīgs rezultāts.

4.2.1

Galvenās ieinteresētās puses ir AAL galīgie labuma guvēji. AAL ir galvenokārt paredzēta novecojošu cilvēku patstāvības pagarināšanai un arī, lai nodrošinātu, ka šī iedzīvotāju kategorija varētu dzīvot mājās pēc iespējas ilgāku laiku. Vajadzētu atcerēties, ka iniciatīva neaprobežojas tikai ar novecošanās sektoru, bet arī attiecas uz ikvienu personu, kurai veselības stāvokļa dēļ ir grūtības patstāvīgi dzīvot savās telpās. Šai iniciatīvai ir jānodrošina, lai šī pētniecība patiesi būtu vērsta uz ieinteresēto pušu vajadzībām un prasībām.

4.3

Vēl viena svarīga ieinteresētā puse ir veselības un labklājības organizācijas. Šai iniciatīvai jāņem vērā to organizatoriskās vajadzības. EESK iesaka sekmēt iespējas šīm organizācijām pievērst citu ieinteresēto dalībnieku uzmanību tādiem jautājumiem kā sistēmu integrācija un sadarbspēja, lai iniciatīva būtu sekmīga.

4.4

Būtu ļoti ieteicams, ka šīs iniciatīvas ietvaros veidojamās sistēmas lietotāji iesaistītos darbā kā galvenās ieinteresētās puses no paša sākuma. EESK iesaka konsorcijiem maksimāli atbalstīt uz lietotāju koncentrētas metodes, piemēram, līdzdalības projektu to attīstības metodoloģijai, sevišķi, lai veicinātu iekārtu un lietotāja interfeisu efektīvu lietojamību. Komiteja arī iesaka saskaņā ar starptautiskajām pamatnostādnēm ņemt vērā ētiskos un privātuma aspektus.

4.5

EESK atzīst saistības, kuras MVU paredzētas priekšlikuma projektā un atbalsta rūpniecības organizāciju kā galveno ieinteresēto pušu atzīšanu, kuras var atbalstīt inovatīvus, uz tirgu orientētus biznesa modeļus, kuri parāda pārdomātus un skaidrus ceļus uz izmantošanu. It īpaši mēs iesakām atzīt, ka MVU var dot ieguldījumu tādā pētniecībā, kurai ir īsāks laiks no sākotnējās izstrādes līdz pabeigšanai (2+ gadi).

4.5.1

Mēs rosinām atzīt, ka MVU dažkārt ir tehnoloģiski dinamiski, un tiem piemīt potenciāls ieviest tirgū jaunās tehnoloģijas un biznesa modeļus ātrāk nekā lielajiem uzņēmumiem vai veselības un labklājības organizācijām. Šī MVU iezīme ir īpaši būtiska šajā iniciatīvā. Tādējādi saskaņota partnerība starp lielajiem uzņēmumiem un MVU sniegtu abpusēju labumu.

4.6

AAL ir vērsta uz to, lai atbalstītu cilvēkus, sniedzot tiem iespēju dzīvot ilgāk mājās. Lai sasniegtu šo mērķi, ir vajadzīgs plašs sensoru, enerģijas pārveidotāju, lietotāja interfeisu, procesoru un komunikācijas aprīkojuma klāsts, ko bieži vien var nodrošināt tikai ar daudzu dažādu Eiropas MVU palīdzību.

4.7

Attiecībā uz visām ieinteresēto dalībnieku grupām mēs šajā iniciatīvā atbalstām pasākumus, kuri veicina daudzdisciplīnu tīklu starp tehnologiem, ārstiem un citu veselības un sociālās labklājības organizāciju personālu, un it īpaši starp lietotājiem, gan mājas iemītniekiem, gan to vietējiem aprūpētājiem un tuviniekiem.

4.8

Eiropas inovācijas sistēmas kontekstā, šai iniciatīvai ir iespēja pieņemt jaunus inovācijas modeļus, kuri atvērtā veidā atspoguļo pašreizējo progresu un lietotāja inovāciju, kas virza progresu uz Lisabonas stratēģijas sasaisti ar jaunu Eiropas inovācijas sistēmu, kas vairāk orientēta uz lietotāju.

4.9

EESK apstiprina, ka ir svarīgi, ka šī iniciatīva ir vienlīdz pieejama visiem organizāciju veidiem visās dalībvalstīs.

4.10

Turklāt jāveicina piedalīties visas valstu valdības. Lai sniegtu ieguldījumu AAL programmā, pašlaik ir piekritušas koordinēt kopējus pasākumus Austrija, Beļģija, Kipra, Dānija, Somija, Francija, Vācija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Itālija, Nīderlande, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Spānija un Zviedrija, kā arī Izraēla, Norvēģija un Šveice.

4.11

EESK izsaka bažas par to, ka dažas valstis nepiedalās sakarā ar pētniecības līdzfinansēšanas izmaksām. Šādām valstīm būtu jānodrošina iespēja iesaistīties programmas norisē jebkurā tās stadijā, ja tās izpilda programmas prasības (galvenokārt attiecībā uz līdzfinansēšanu).

4.12

EESK atzīst, ka AAL var veicināt sociālās aprūpes sistēmas izmaksu samazināšanos. Tomēr tā vēlreiz atkārto, ka AAL darbības mērķis ir nevis izmaksu samazināšana, bet gan efektīva dzīves kvalitātes nodrošināšana noteiktai iedzīvotāju kategorijai. Izmaksu samazināšana ir pozitīvi akceptētas sekas.

5.1

EESK pauž pārliecību, ka AAL programmai vajadzētu galveno uzmanību pievērst šādu trīs nozaru specifikai: lietotājam, veselības organizācijām un izmantotajai tehnoloģijai.

5.2

Labuma guvējs un galvenā ieinteresētā puse galvenokārt ir vecāki cilvēki. Tas ir pats svarīgākais, ka programma galveno uzmanību pievērš gala lietotāju vajadzībām. Iekrišana lamatās tādējādi, ka lietotāji tikai tiks izmantoti pētniecības vidēs, lai pārbaudītu pētniecību, diemžēl var izveidot inovāciju, kas faktiski neatbilst galvenā labuma saņēmēja vajadzībām. Tādēļ jāatceras par lietotāju vajadzībām, kas ietver: minimālas dzīves veida izmaiņas, mobilitāti, izvēli, uzlabotu dzīves kvalitāti un cieņu pret privātumu.

5.3

Jāatceras arī, ka vecāki cilvēki, iespējams, ir tā iedzīvotāju kategorija, kura cieš no e-atstumtības (izslēgšana no līdzdalības elektronisko sakaru izmantošanā) un tāpēc “digitālajai plaisai” jābūt pārvaramai. Turklāt būtiska ir savienojamība un tāpēc būtu jāpieliek pūles, lai visiem reģioniem, it īpaši lauku reģioniem būtu pieejams interneta pieslēgums (gan fiziskā, gan finansiālā aspektā).

5.3.1

Būtiski ir tas, lai:

5.3.2

Tādēļ EESK ir cieši pārliecināta, ka AAL jābūt orientētai uz augšupēju pieeju. Visam procesam vajadzētu būt vērstam uz lietotāju vajadzībām, nevis uz pašu tehnoloģiju. Būtu jāveic pilnīgs pētījums, lai noteiktu visu vajadzību spektru, no kurām dažas var identificēt kā: vajadzību būt saskarē ar cilvēkiem, it īpaši augošā vecumā (šajā sakarā balss pārraides pakalpojumi, izmantojot interneta protokolu (VOIP), piemēram, SKYPE, kā arī e-pasts ir sevi pierādījuši kā efektīvi un lēti līdzekļi), intereses trūkums sekot strauji augošām tehnoloģiskām izmaiņām, prasmi apgūt tehnoloģiskas pārmaiņas, gatavību izmantot šādas tehnoloģijas. Turklāt lietotāji būtu jāiesaista šādu sistēmu radīšanā, ieviešanā un vērtēšanā.

5.4

Veselības aprūpes un labklājības organizācijas un to pārstāvji, kā arī lietotāju ģimenes locekļi ir tie, kuri izmantos šīs tehnoloģijas, lai nodrošinātu aprūpi labuma guvējiem. Ir būtiski, ka šādas organizācijas tiek iesaistītas dažādās pētījuma stadijās, lai nodrošinātu gala produkta atbilstību šādu organizāciju darbības sistēmai. Var paredzēt, ka, lai īstenotu jaunās AAL tehnoloģijas, būs vajadzīgs uzsākt organizatoriskās izmaiņas, tādēļ ir ļoti svarīgi, ka sociālās labklājības organizācijas ir gatavas šādām izmaiņām un pārcietīs tās vismierīgākajā veidā, lai maksimalizētu AAL tehnoloģiju potenciālu.

5.4.1

Visā sociālās labklājības procesā, pat AAL ietvaros, patiešām svarīgs faktors ir aprūpētājs. Tādejādi paradigmas maiņa jāparedz ne tikai organizācijas līmenī, bet arī aprūpētāja līmenī, lai nodrošinātu, ka persona, kurai ir tiešais kontakts ar personu, kurai vajadzīgs AAL, ir ne tikai kompetenta šādās tehnoloģijās, bet patiešām ticēs šādu tehnoloģiju izmantošanai, lai arī turpmāk iedvesmotu personas uzticību šādiem instrumentiem kā labākas dzīves kvalitātes līdzekļiem.

5.4.2

EESK arī uzskata, ka veselības sistēmu vajadzētu rūpīgi pārskatīt, lai nodrošinātu ne vien organizatorisko gatavību AAL ieviešanai, bet arī veselības un sociālās aprūpes organizāciju spēju aprūpēt lielāku cilvēku skaitu mājas apstākļos.

5.4.3

Turklāt līdz ar AAL pieņemšanu, ir vēl jo svarīgāk uzlabot sadarbību un koordināciju starp veselības un sociālajām organizācijām. Lai uzlabotu šādu sadarbību, arī šajā ziņā par instrumentu var kalpot tehnoloģijas, tomēr svarīgāks ir vajadzības uzstādījums un vēlēšanās sadarboties.

5.5

Paredzēts, ka AAL sistēmas būs kompleksas, tāpēc vienam no galvenajiem mērķiem šajā programmā jābūt sadarbspējai. Inovācijai un tehnoloģijām jābūt plaša mēroga, pielāgotām, integrētām un proaktīvām.

5.6

EESK uzskata, ka Komisijai vajadzētu arī nodrošināt integrētu pieeju attiecībā uz AAL un tādām politikām kā mūžizglītība. Faktiski apmācībai minēto politiku ietvaros vajadzētu būt vērstai arī uz AAL programmas ieinteresētajām pusēm, jo apmācība ir šādas tehnoloģijas sekmīgas izmantošanas neatņemama sastāvdaļa.

30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/11

1.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir sistemātiski pārskatījusi daudzas sarežģītas direktīvas un tās apvienojusi vienā precīzā dokumentā, vienlaikus ņemot vērā noteikumus, kas regulē pārstrādātās daļas. ES tiesiskajā regulējumā nevajadzētu pievērst uzmanību vienīgi tādai uzraudzības politikai, kas pievēršas kapitāla nozīmei apdrošināšanas pakalpojumu (kuri no Eiropas uzņēmumu un iedzīvotāju viedokļa ir svarīgi arī daudzējādā citādā ziņā) nodrošināšanā. Tādēļ EESK vēlas savlaicīgi izteikt viedokli par jaunajām tendencēm patērētāju un (pār)apdrošināšanas sabiedrību attiecībās, it īpaši, ņemot vērā Komisijas nesenās iniciatīvas attiecībā uz finanšu pakalpojumiem privātpersonām un vidējiem un mazajiem uzņēmumiem.

EESK aicina Komisiju turpināt saskaņot apdrošinājuma ņēmēju un apdrošināšanas sabiedrību attiecību tiesiskos aspektus, ko pašreiz analizē Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāta vadītās iniciatīvas “Vienotas atskaites sistēma” (common framework of reference) ietvaros.

1.2.

EESK īpaši atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto direktīvu “Maksātspēja II”, kā arī pozitīvi vērtē pirms direktīvas izstrādes notikušās plašās konsultācijas. Komisijas pieeja atbilst tās noteiktajiem labāka tiesiskā regulējuma principiem. Konsultējoties par šādām reformām, tomēr ir pienācīgi jāņem vērā arī darba ņēmēju un patērētāju viedoklis, kurus neapšaubāmi interesē konsultāciju rezultāti. EESK aicina Komisiju izveidot attiecīgu forumu, kas līdzinātos FINUSE forumam un kur varētu norisināties šādas konsultācijas.

1.3.

EESK atzinīgi vērtē ekonomisku pieeju, kā pamatā ir risku apzināšana, lai novērtētu prasības attiecībā uz apdrošināšanas sabiedrību maksātspējas kapitālu, kā arī “kopējās ekonomiskās bilances pieeju”, kuras pamatā ir aktīvu un pasīvu visaptverošs ekonomisks novērtējums, lai izvērtētu finanšu stāvokli. Šādas pieejas mērķis ir precīzi apzināt patiesos riskus un uzņēmumos īstenojamos risku mazinošos pasākumus. Minētā pieeja ir ekonomiskā ziņā korekta, un tā ļauj izvairīties arī no tiesību aktu atšķirīgas interpretācijas un vienlaikus ļauj nodrošināt atbilstošu aizsardzības līmeni visiem apdrošinājuma ņēmējiem Eiropā neatkarīgi no uzņēmuma tiesiskā statusa, lieluma vai atrašanās vietas.

1.4.

EESK īpaši atzinīgi vērtē trīs pīlāru pieejas ieviešanu sistemātiskas uzraudzības īstenošanai; minētā pieeja izstrādāta atbilstoši banku nozarē piemērojamajiem kapitāla pietiekamības noteikumiem “Bāzele II”, vienlaikus ņemot vērā apdrošināšanas jomas īpatnības. Komiteja vēlas uzsvērt, ka no apdrošināšanas sabiedrību kvalitatīvas uzraudzības viedokļa svarīgi jauni pasākumi ir uzraudzības kontroles procesa ieviešana un kvalitatīvu prasību noteikšana (II pīlārs), tādu principu ieviešana, kas regulē uzraudzības vajadzībām nepieciešamās informācijas sniegšanu un informācijas publiskošanu (III pīlārs), kā arī uz risku vērstu kapitāla prasību noteikšana.

1.5.

EESK atzinīgi vērtē tādas maksātspējas sistēmas ieviešanu, kuras pamatā ir divas kapitāla prasības, proti, maksātspējas kapitāla prasība (SCR) un minimālā kapitāla prasība (MCR), kam ir atšķirīgi mērķi. SCR atspoguļo kapitāla apjomu, kas uzņēmumam būtu jānodrošina normālas darbības apstākļos, savukārt, ja uzņēmuma kapitāla apjoms samazinās zem MCR līmeņa, jāuzsāk maksimālie uzraudzības pasākumi. Komiteja atzinīgi vērtētu II līmeņa regulu, lai precizētu SCR vienkāršota aprēķina kritērijus (108. pants), kā arī apstākļus, kādos izvirzāma prasība nodrošināt maksātspējas papildu kapitālu.

1.6.

EESK uzskata, ka MCR un SCR aprēķiniem ir jābūt cieši saistītiem un tādējādi to pamatā jābūt uz risku vērstai pieejai, lai attiecīgi varētu īstenot pakāpeniskus uzraudzības pasākumus, tādējādi nodrošinot, lai attiecīgās apdrošināšanas sabiedrības, kā arī uzraudzības iestādes rīcībā būtu pietiekami ilgs laika posms piemērotu pasākumu īstenošanai un situācijas stabilizēšanai pēc SCR prasību pārkāpšanas.

1.7.

EESK atzinīgi vērtē ierosinātajā direktīvā iekļauto proporcionalitātes principu, kas visām apdrošināšanas sabiedrībām ļautu piemērot Regulu “Maksātspēja II”. Komiteja atzinīgi vērtētu II līmeņa regulu, lai precizētu vispārējo proporcionalitātes principu (28. panta 3. punkts) un tādējādi precīzāk pielāgotu prasības un, nepieciešamības gadījumā, korektīvus pasākumus; tas tomēr nenozīmē, ka nav jāņem vērā iepriekš izstrādātie tiesību akti. EESK iesaka minēto principu efektīvi un konsekventi piemērot visā Eiropā, nodrošinot efektīvas sistēmas administratīva vai, nepieciešamības gadījumā, tiesas procesa uzsākšanai, lai garantētu minētā principa piemērošanu.

1.8.

EESK īpaši ierosina Komisijai saglabāt apdrošināšanas tirgus daudzveidību, ņemot vērā mazo un vidējo apdrošināšanas sabiedrību, kā arī kopējo apdrošināšanas sabiedrību un kooperatīvo apdrošināšanas biedrību nozīmi. Ņemot vērā, ka tās darbojas tirgus nišās, Komiteja uzskata, ka ļoti svarīgi ir pieļaut zināmas atkāpes no standarta pieejas, piemēram, dodot iespēju izmantot pašu datus, kas ir daudz piemērotāki. Nopietni jāanalizē un jāapsver kopējo apdrošināšanas sabiedrību iespējas aicināt savus locekļus iesaistīties to maksātspējas statusa uzlabošanā, kā tas jau notiek praksē.

1.9.

EESK atzīst apdrošināšanas grupu uzraudzības nozīmi; lai arī to skaits ir salīdzinoši neliels, tām ir liela nozīme ES apdrošināšanas tirgū. Komiteja uzskata, ka grupu uzraudzības ieviešana ir nozīmīgs solis, kas ļaus visām par grupu uzraudzību atbildīgajām iestādēm, kā arī citām iesaistītajām uzraudzības iestādēm uzlabot izpratni par visas grupas riska profilu. Ieteicams pēc iespējas saskaņot uzraudzības iestāžu darbību un nodrošināt iespējami labāku pārredzamību, kā arī skaidru kompetenču sadali starp minētajām iestādēm.

1.10.

EESK atzinīgi vērtē tāda neobligāta režīma ieviešanu, kas grupām dod iespēju veicināt kapitāla pārvaldību grupas līmenī, uzlabojot kapitāla mobilitāti grupā un nodrošinot praktisku un pārredzamu sistēmu, lai tās varētu izmantot ar diversifikācijas efektu noteikšanu grupu līmenī saistītās priekšrocības, neietekmējot kapitāla prasības meitasuzņēmumiem. Būs jāapsver jautājums par meitasuzņēmumu patieso kapitāla apjomu, jo daļu no tā nosegs, izmantojot nevis skaidru naudu vai līdzvērtīgus citus līdzekļus, bet gan grupas deklarācijas. Komiteja atzīmē, ka grupu līmenī diversifikācijas efektus var noteikt tikai tad, ja SCR aprēķinā izmanto standarta metodi, un ar priekšlikumu jādod iespēja diversifikācijas efektus grupu līmenī noteikt arī bez grupas atbalsta.

1.11.

EESK iesaka novērtēt ierosinātā neobligātā režīma ietekmi uz konkurenci vietējā līmenī, patērētāju aizsardzības līmeni parastās un krīzes situācijās (tam nevajadzētu būt zemākam kā bankrota gadījumā), kā arī precizēt juridiskus un praktiskus jautājumus, tostarp drošību, veicot līdzekļu pārrobežu pārvedumus starp dažādiem vienas grupas uzņēmumiem, proti, valsts līmenī noteiktos iespējamos juridiskos ierobežojumus kapitāla pārvedumiem (grupas atbalsts) uz meitasuzņēmumu, kas atrodas citā dalībvalstī.

1.12.

EESK izsaka cerību, ka II līmeņa iestādes ņems vērā kvantitatīvā ietekmes novērtējuma (QIS4), kas tika izstrādāts šā atzinuma pieņemšanas laikā, ceturtā posma rezultātus.

1.13.

EESK uzskata, ka direktīva jāpiemēro saskaņoti, izvairoties no papildu prasībām, kas nav paredzētas ES tiesību aktos (goldplating), vai atšķirīgām politikām, kuras izriet no iespēju dažādības; šāda attīstība kavētu vienotas un sistemātiskas politikas īstenošanu visā vienotajā tirgū.

1.14.

EESK aicina Komisiju nodrošināt uzraudzības pasākumu prognozējamību, lai apdrošināšanas sabiedrībām garantētu riska un maksātspējas politikas attīstībai vajadzīgo drošības līmeni.

1.15.

Lai īstenotu direktīvu “Maksātspēja II”, EESK atzīst riska mazināšanas pasākumu nozīmi, piemēram, uzticamas informācijas apmaiņa starp apdrošināšanas sabiedrībām un apdrošināšanas fondiem. Tie atvieglo piekļuvi pie tirgus jauniem un maziem uzņēmumiem un tiem ļauj uzlabot veiktspēju, kā arī samazināt riska robežu attiecībā uz apdrošināšanas iemaksām. Komiteja tādēļ aicina Komisiju apsvērt šo sakarību, pārskatot Grupu atbrīvojuma regulu apdrošināšanas jomā.

1.16.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas un iesaistīto Lamafalisī (Lamfalussy) komiteju vadošo lomu, ko tās uzņēmās šajā reformu procesā, veicinot paraugprakses piemērošanu un izpratnes veidošanas pasākumus visā Eiropas tirgū. Ierosinātā direktīva ir patiess salīdzinājuma pamats, izstrādājot daudzus citus tiesību aktus un attīstot citas finanšu pakalpojumu jomas. Konsultējoties par šādām reformām, tomēr ir lielā mērā jāņem vērā arī darba ņēmēju un patērētāju viedoklis, ko neapšaubāmi interesē konsultāciju rezultāti. EESK aicina Komisiju izveidot attiecīgu forumu, kas līdzinātos FINUSE forumam un kur varētu norisināties šādas konsultācijas.

1.17.

EESK aicina Komisiju uzlabot citiem līdzīgu finanšu pakalpojumu sniedzējiem paredzētos maksātspējas noteikumus, tos pielāgojot “Maksātspēja II” direktīvai saskaņā ar “līdzvērtīgi riski, līdzvērtīgi noteikumi” principu un neskatoties uz šo pakalpojumu sniedzēju darbības specifiku. Ņemot vērā finanšu tirgu neprognozējamību, patērētājiem vai šo pakalpojumu izmantotājiem jānodrošina tāda pati uzlabota aizsardzība pret uzņēmumu maksātnespēju. Attiecībā uz maksātspējas kapitāla prasībām ir būtiski nodrošināt vienlīdzīgus nosacījumus arī tādēļ, lai finanšu tirgū veicinātu godīgu konkurenci.

1.18.

Direktīvas “Maksātspēja II” principi jāņem vērā, ieviešot jaunus maksātspējas standartus, piemēram, pārskatot PKUI (IORP) (2) direktīvu 2008. gadā, it īpaši attiecībā uz privāto pensiju fondu, kas darbojas Eiropas Savienībā, pienākumiem.

2.1.

Ar pašreizējo direktīvas priekšlikumu par jaunu maksātspējas sistēmu “Maksātspēja II”, kas paredzēta privātajām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, tiek ieviests pārskatīts režīms, lai nodrošinātu apdrošinājuma ņēmēju un saņēmēju labāku aizsardzību, padziļinātu ES vienotā apdrošināšanas tirgus integrāciju un uzlabotu ES apdrošināšanas nozares kopumā, kā arī atsevišķu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību konkurētspēju starptautiskā mērogā. Vienlaikus jāatzīmē, ka priekšlikumā ir apkopotas dažādos laika posmos izstrādātās direktīvas apdrošināšanas jomā, tās iekļaujot vienā pārstrādātā direktīvā. Minētais režīms attiecas gan uz apdrošināšanas, gan pārapdrošināšanas sabiedrībām.

2.2.

Detalizēti un pastāvīgi konsultējoties ar visām iesaistītajām pusēm, Komisija un Lamfalisī komitejas, kuru sastāvā ietilpst likumdevēji un uzraudzības iestādes, uzņēmās vadošo lomu, lai izstrādātu vadošās pieejas globālā vidē, it īpaši finanšu pakalpojumu jomā. Tādēļ “Maksātspēja II” ir viena no pārdomātākajām pasaules sistēmām, kas regulē apdrošināšanas sabiedrību maksātspēju, un līdz ar to Eiropas tiesību sistēma kļūst daudz progresīvāka nekā citas tiesību sistēmas. Konsultējoties par šādām reformām, tomēr ir lielā mērā jāņem vērā arī darba ņēmēju un patērētāju viedoklis, ko neapšaubāmi interesē konsultāciju rezultāti. EESK aicina Komisiju izveidot attiecīgu forumu, kas līdzinātos FINUSE forumam un kur varētu norisināties šādas konsultācijas.

3.1.

Ierosinātā maksātspējas režīma mērķis ir uzlabot Eiropas apdrošināšanas tirgus finansiālo stabilitāti un rentabilitāti. Šādā veidā varētu uzlabot gan ES apdrošināšanas nozares kopējo konkurētspēju, gan arī atsevišķu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību konkurētspēju, kā arī patērētāju drošību. Uzticams apdrošināšanas tirgus būtiski ietekmē Eiropas Savienības sociālo un ekonomisko attīstību.

3.2.

Apdrošināšana, pirmkārt un galvenokārt, ir individuāls un kolektīvs aizsardzības instruments. Apdrošināšanas pakalpojumus izmanto privātās mājsaimniecības, MVU, lielie uzņēmumi, apvienības un valsts iestādes. Apdrošināšanas sabiedrības uzņemas saistības gan attiecībā uz apdrošinājuma ņēmējiem, gan arī trešām pusēm un apdrošināšanas sabiedrību faktiskajiem klientiem. EESK īpaši apzinās apdrošināšanas nozares ietekmi uz Eiropas iedzīvotāju ikdienas dzīvi. Apdrošināšanas sabiedrības darbojas ne tikai tirgus nišā, kuras specifika ir apdrošināšana nāves gadījumā, bet tām ir liela nozīme arī krājnoguldījumu nodrošināšanā. Apdrošināšanas sabiedrības piedalās sociālās nodrošināšanas shēmu — piemēram, pensiju sistēmas (Ziemeļu valstis), ar negadījumiem darba vietā saistīto kompensāciju sistēmas (BE, FI, PT) un valsts veselības aizsardzības sistēmu (IE, NL) — pārvaldībā, un šajā procesā bieži tiek iesaistīti darba ņēmēju pārstāvji. Apdrošināšanas sabiedrības nodrošina darbinieku pabalstus, kuru nozīme strauji palielinās no darba ņēmēju, kas ir svarīga interešu grupa, viedokļa. Minētās sabiedrības, dažkārt iedibinot (pār)apdrošināšanas sabiedrību un valdības partnerības, nodrošina aizsardzību pret jauniem riskiem, piemēram, dabas katastrofām, terorismu, kā arī lauksaimniecības riskiem.

3.3.

Apdrošināšanas tirgus ne tikai ievērojami sekmē ekonomiku kopumā, veicinot iniciatīvu un savstarpējo uzticēšanos, bet ir arī nozīmīgs ekonomikas faktors, jo šajā nozarē Eiropā ir nodarbināti gandrīz miljons darba ņēmēju (3). Komisija uzskata, ka apdrošināšanas sabiedrībām un uzraudzības iestādēm ierosinātās direktīvas īstenošanai būs nepieciešami papildu ieguldījumi 2 līdz 3 miljardu euro apmērā. Paredzams, ka šo ieguldījumu ļoti liela daļa tiks investēta cilvēkkapitālā, lai vietējā līmenī radītu ilgstošas darba vietas augsti kvalificētiem darbiniekiem (piemēram, riska pārvaldītāji, aktuāri, IKT eksperti un atbilstības novērtēšanas speciālisti). EESK uzskata, ka, veicot šādus ieguldījumus, ieguvējas būs visas interešu grupas, tostarp patērētāji un apdrošināšanas pakalpojumu saņēmēji.

3.4.

Papildus apdrošināšanas nozarē tieši nodarbinātajiem darba ņēmējiem vēl viens miljons darba ņēmēju tiek nodarbināti, apdrošināšanas pakalpojumus piedāvājot ar aģentu un mākleru, kā arī ar viņu darbinieku starpniecību.

Ņemot vērā, ka apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību investīcijas pārsniedz 6,5 miljardus euro  (4), tās ir nozīmīgi institucionālie investori. Tie ir atbildīgi par individuālo iemaksu pārvēršanu finanšu aktīvos proporcionāli attiecīgajiem riskiem, kā arī par apdrošinājuma ņēmēju un saņēmēju drošību vidējā termiņā un ilgtermiņā.

3.5.

Mājsaimniecības, MVU, lielie uzņēmumi, apvienības un publiskās iestādes veic iemaksas vairāk nekā 5 % apmērā no IKP dzīvības apdrošināšanai (5) un mazāk nekā 3 % apmērā cita veida apdrošināšanai. Pat stabilos tirgos apdrošināšanas nozares izaugsme vairumā gadījumu pārsniedz ekonomikas izaugsmi kopumā. Apdrošināšanas sabiedrību investīciju apjoms pārsniedz 50 % no IKP (6) (puse no tiem fiksēto ienākumu fondi un aizdevumi (7)), savukārt minēto sabiedrību kopējo mainīgo investīciju apjoms līdzinās ceturtdaļai no Eiropas vērtspapīru tirgus kapitalizācijas vērtības (8).

3.6.

Neskatoties uz to, ka pēdējā laikā ir apvienojušās daudzas apdrošināšanas sabiedrības, Eiropā vēl joprojām ir apmēram 5 000 šāda veida sabiedrību (9). Lielām finanšu grupām var būt dažādi meitasuzņēmumi dažādās valstīs. Ņemot vērā apdrošināšanas grupu struktūru, tās var aptvert dažādus darbības veidus apdrošināšanas nozarē (pārapdrošināšana, dzīvības un nedzīvības apdrošināšana, apdrošināšanas starpniecība), vai arī tās var izvērst darbību finanšu pakalpojumu jomā (tostarp bankas — banku apdrošināšana — ķīlas). Turklāt grupas sastāvā var ietilpt ne tikai mātes un meitas uzņēmumi, bet arī kopuzņēmumi, kontrolakciju sabiedrības utt. Lielāko 20 grupu rīcībā ir apmēram puse no Eiropā veikto iemaksu ieņēmumiem (10). Ievērojamu tirgus daļu ir pārņēmušas savstarpējās un kooperatīvās apdrošināšanas sabiedrības. Kooperatīvās sabiedrības bieži ir saistītas ar daudzām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un to rīcībā ir 30 % no kopējiem Eiropā veikto iemaksu ieņēmumiem (11).

3.7.

Pašreizējā finansiālā krīze, kas saistīta ar augstas riska pakāpes hipotekārajiem kredītiem ASV, liecina, ka nepieciešami pamatoti un pārdomāti maksātspējas standarti, kas apdrošināšanas sabiedrībām dod iespēju izpildīt saistības pat nelabvēlīgos apstākļos. Šo mērķi var sasniegt ar noteikumu, pārvaldības metožu un stresa testu palīdzību.

4.1.

Komisija saskaņā ar programmu “Labāks tiesiskais regulējums” detalizēti un rūpīgi izstrādāja direktīvu “Maksātspēja II”, vienlaikus ņemot vērā noteikumus, kas attiecas uz tās pārstrādātajām daļām. Pateicoties vairākkārtējiem kvalitatīviem un kvantitatīviem ietekmes novērtējumiem un konsultācijām, apdrošināšanas nozares un uzraudzības iestādēm bija iespēja vērst uzmanību uz daudzām problēmām, kas tika ņemtas vērā. Turklāt ir paredzēts veikt atkārtotu detalizētu izpēti un konsultācijas.

4.2.

Komisijas priekšlikums ir tā dēvētā “Lamfalisī” direktīva, kuras pamatā ir finanšu pakalpojumu jomā piemērojamā Lamafalisī četru līmeņu struktūra. Direktīvas 1. līmeņa noteikumi nosaka principus, kas nodrošina pamatu 2. līmeņa pasākumu īstenošanai un sniedz norādījumus uzraudzības pasākumu konverģencei procesa 3. līmenī. Šīs jaunās pieejas mērķis ir panākt jaunā režīma tūlītēju apstiprināšanu, lai atspoguļotu pārmaiņas tirgū, starptautiskās tendences grāmatvedības un (pār)apdrošināšanas regulējumā, tehnoloģiju attīstību, neseno pieredzi un jaunās metodoloģijas. Direktīvā iekļaujot detalizētus aprēķinus, negatīvi tiktu ietekmēta šā inovatīvā likumdošanas procesa būtība. Šādi aprēķini būtu piemērotāki 2. un 3. līmenī.

4.3.

Gan banku jomā piemērojamo kapitāla pietiekamības pamatnoteikumu “Bāzele II”, gan jaunā apdrošināšanas režīma pamatā ir trīs pīlāri, vienlaikus atspoguļojot apdrošināšanas jomas īpatnības. I pīlārs (74.–142. pants) nosaka kvantitatīvas finanšu prasības, II pīlārs (27.–34., 36.–38., 40.–49., 181.–183. pants) attiecas uz uzraudzības kontroles procesu, savukārt III pīlārs (35., 50.–55. pants) regulē uzraudzības vajadzībām nepieciešamās informācijas sniegšanu un informācijas publiskošanu. Visi trīs pīlāri ir savstarpēji saistīti un papildinoši, lai sasniegtu sistēmas mērķus. Rūpīgi ir jāapsver jautājums par dažādos pīlāros iekļauto noteikumu savstarpējo saikni.

4.4.

Pārskatot pašreizējo maksātspējas režīmu, tika pārstrādātas arī 13 (pār)apdrošināšanas direktīvas, tās apvienojot vienā vienkāršotā direktīvā, kurā ir iekļauti jaunie maksātspējas noteikumi. Lai ierosināto direktīvu uzlabotu, tajā ir iekļauti vairāki savstarpēji saistīti pakārtotas nozīmes grozījumi. Aktualitāti zaudējušie panti ir svītroti, un svītrotas ir arī aktualitāti zaudējušās pantu daļas.

5.1.

Pēdējo 30 gadu laikā izstrādājot daudzas ES direktīvas, tika izveidots Eiropas (pār)apdrošināšanas tirgus, ko regulē kopīgi noteikumi, tostarp savstarpējas atzīšanas un izcelsmes valsts kontroles principi. Tādējādi izveidojās tirgus, kas ir atvērts uzņēmējiem no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, un direktīvas ES apdrošināšanas sabiedrības rosināja izvērst darbību tirgos ārpus ES, visvairāk Ziemeļamerikā, Āzijā un valstīs, ko var uzskatīt par nākamajām iespējamajām ES dalībvalstīm.

5.2.

Maksātspējas jomā ierosinātā vadošā regulējuma mērķis ir nodrošināt apdrošinātāju finansiālo stabilitāti un spēju pretoties nelabvēlīgiem apstākļiem, lai viņi attiecībā uz apdrošinājuma ņēmējiem varētu izpildīt līgumā noteiktās saistības un garantēt finanšu sistēmas stabilitāti. Vienlaikus tomēr ir jāatzīmē, ka šāda palielināta aizsardzība ir jāgarantē šo finanšu pakalpojumu visiem izmantotājiem. Apdrošināšanas regula neattiecas uz visiem tirgus dalībniekiem, tostarp darba devēju pensiju nodrošināšanas iestādēm vai krājsabiedrībām un investīciju iestādēm.

5.3.

Saskaņoti maksātspējas noteikumi rada uzticību ne tikai patērētāju, bet arī uzraudzības iestāžu vidū. Šāda uzticība ir izšķirīgs faktors, lai Eiropas tirgu, kura pamatā ir savstarpējas atzīšanas un izcelsmes valsts kontroles principi, realizētu praksē. Pašreizējie ES līmenī izstrādātie maksātspējas noteikumi (Maksātspēja I) ir novecojuši. Tajos netiek ņemti vērā specifiski riski, kam pakļautas apdrošināšanas sabiedrības, tādējādi sabiedrībām ar atšķirīgiem riska profiliem maksātspējas jomā nosakot vienādas prasības. Turklāt pašreizējos maksātspējas noteikumos galvenā uzmanība ir pievērsta finansiālo prasību izpildei, pamatojoties uz noteikumu ievērošanu nevis labu pārvaldību, un tajos nav pievērsta pienācīga uzmanība grupu uzraudzībai. Turklāt saskaņā ar pašreizējo ES tiesisko pamatu dalībvalstīm ir pārlieku lielas iespējas piemērot savus noteikumus, tādejādi nelabvēlīgi ietekmējot starpvalstu operāciju uzraudzības efektivitāti un līdzvērtīgus konkurences nosacījumus. Ņemot vērā iepriekš minēto, pašreizējais režīms vairs neatbilda aktuālajai situācijai, ko ietekmēja attīstības tendences apdrošināšanas nozarē, starptautiskā mērogā un starpnozaru līmenī. Direktīvas priekšlikumā noteikto jauno maksātspējas standartu pamatā ir pieeja, ko ir attīstījuši uzņēmumi, kas apzinās riskus, kā arī dažādu valstu uzraudzības iestādes.

5.4.

Pretēji “Maksātspēja I” režīmam reformā galvenā uzmanība ir pievērsta nevis noteikumiem, kas neņem vērā uzņēmumu īpašus riska profilus, bet gan uzņēmuma riska pārvaldības patiesajai kvalitātei, kā arī principiem un mērķiem.

Turklāt tās mērķis ir saskaņot uzraudzības praksi Eiropas ekonomikas zonā.

5.5.

Jaunās sistēmas galvenais mērķis ir uzraudzības iestādes un apdrošināšanas sabiedrības nodrošināt ar pārdomātiem maksātspējas instrumentiem, lai attiecīgi reaģētu ne tikai uz neparedzētiem gadījumiem attiecībā uz apdrošināšanas riskiem (piemēram, plūdi, vētras vai lielas autokatastrofas), bet arī uz tirgus risku, kredītrisku, kā arī operatīvajiem riskiem. Saskaņā ar jauno sistēmu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību rīcībā jābūt kapitālam, kas ir proporcionāls to kopējam maksātnespējas riskam, ņemot vērā ne tikai kvantitatīvus elementus, bet arī kvalitatīvus aspektus, kas ietekmē uzņēmuma riska profilu. Jāatzīmē, ka pašreizējie tiesību akti šādu prasību neparedz.

5.6.

Jaunās sistēmas pamatā ir uz ekonomiskiem riskiem orientēta pieeja, kuras mērķis ir nodrošināt pienācīgu uzmanību patiesajiem riskiem un riska mazināšanas pasākumiem, tādejādi novēršot tiesību aktu iespējamu atšķirīgu interpretāciju, kas var negatīvi ietekmēt un mazināt apdrošinājuma ņēmēju aizsardzību. Tas arī nozīmē, ka attiecībā uz kapitālu izvirzītās prasības ļaus optimāli iedalīt kapitālu un rosinās labāku iekšējo pārvaldību attiecībā uz riskiem.

5.7.

Otrkārt, sistēmas “Maksātspēja II” noteikumos ir uzsvērts, ka apdrošināšanas sabiedrību vadības iestādes ir atbildīgas par stabilas riska pārvaldības nodrošināšanu, un minētās sistēmas mērķis ir apdrošināšanas nozarē veicināt labu praksi šajā jomā. Apdrošināšanas sabiedrībām galvenā uzmanība būs jāpievērš risku aktīvai apzināšanai, izvērtēšanai un pārvaldībai, kā arī jāņem vērā iespējamā turpmākā attīstība, piemēram, jauni uzņēmējdarbības plāni vai tādu katastrofu iespējamība, kas var ietekmēt viņu finansiālo stāvokli. Turklāt saskaņā ar ierosināto reformu minētajām sabiedrībām, izmantojot “Pašu riska un maksātspējas novērtējumu” (PRMN) un ņemot vērā visus riskus, būs jānovērtē savas kapitāla vajadzības. Savukārt saskaņā ar Uzraudzības pārbaudes procesu (UPP) uzraudzības iestāžu uzmanības centrā vairs nebūs tādi jautājumi kā noteikumu ievērošana un kapitāla uzraudzība, bet gan apdrošināšanas sabiedrību patiesā riska profila, riska pārvaldības un pārvaldības sistēmu novērtēšana, izmantojot, piemēram, agrās brīdināšanas mehānismus un stresa testus. Jaunie noteikumi veicina arī uzraudzības iestāžu sadarbību un konverģenci, piemēram, palielinot Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraudzītāju komitejas (CEIOPS) nozīmi. Tas ir solis ceļā uz finanšu pakalpojumu sniedzēju saskaņotāku uzraudzību, un EESK to vērtē atzinīgi.

5.8.

Trešais nozīmīgais aspekts ir centieni uzlabot apdrošināšanas grupu uzraudzību ar grupas uzraudzības iestāžu starpniecību izcelsmes zemē. Grupu uzraudzība nodrošinās pienācīgu uzmanību grupas mēroga riskiem un veicinās grupu efektīvāku sadarbību, vienlaikus visiem apdrošinājuma ņēmējiem garantējot augstu aizsardzības līmeni. Grupas uzraudzības iestādei būs īpaši uzdevumi, ko tā veiks ciešā sadarbībā ar attiecīgo valstu uzraudzības iestādēm; turklāt tā būs atbildīga par lēmumu pieņemšanu noteiktos jautājumos. Vietējās uzraudzības iestādes tiek rosinātas aktīvi iesaistīties uzraudzības iestāžu kolēģijas darbā, jo tās ir tiesīgas piedalīties koplēmumu procedūrā kamēr izdodas pieņemt kopīgu lēmumu. Lai to panāktu, jāpiemēro cita pieeja, kas ļautu apzināt tendences ekonomikas jomā un šādu grupu potenciālu attiecībā uz riska dažādošanu.

5.9.

Ceturtkārt, direktīva “Maksātspēja II” veicina labāku pārskatāmību un objektivitāti gan attiecībā uz uzņēmuma sniegto informāciju par tā finansiālo stāvokli un ar to saistītajiem riskiem, gan arī attiecībā uz uzraudzības kontroles procesu. Patlaban dalībvalstis vēl joprojām piemēro dažādus uzraudzības modeļus, tādējādi ir iespējama tiesību aktu atšķirīga interpretācija. Ņemot vērā Eiropas politiku šajā jomā un to apdrošināšanas sabiedrību, kas pašreiz cenšas piekļūt jauniem valsts mēroga tirgiem, vajadzības, ir svarīgi nodrošināt ne tikai uzraudzības pasākumu objektivitāti un pārskatāmību, bet arī to prognozējamību un labu dokumentāciju.

6.1.1.

Lai apdrošināšanas sabiedrībām noteiktu kvantitatīvas prasības, jaunā režīma pamatā ir visaptveroša “kopējās ekonomiskās bilances pieeja”, kas paredz, ka visus aktīvus (12) un pasīvus novērtē atbilstoši tirgus tendencēm un visus ar tiem saistītos kvantitatīvi nosakāmos riskus precīzi atspoguļo kapitāla prasībās. Aktīvu un pasīvu novērtēšana, ņemot vērā to tirgus vērtību, nodrošina objektīvu un saskaņotu novērtēšanu. Turklāt tādējādi tiek nodrošināta katras ar tiem saistītās izvēles iespējas pareiza vērtība. Reālistiska uz nākotni orientēta novērtēšana ir visefektīvākā aizsardzība pret iespējamu neobjektīvu vērtējumu, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt visu iesaistīto pušu tiesības.

6.1.2.

Sakarā ar novērtēšanu īpaša nozīme ir piešķirta tehnisko rezervju aprēķināšanai, proti, saistībām pret apdrošinājuma ņēmējiem un citiem šo pakalpojumu saņēmējiem. Tirgus tendencēm atbilstoša tehnisko rezervju novērtējuma pamatā ir “visprecīzākās vērtības” aprēķins, kas atbilst naudas plūsmu iespējamajam vidējam apjomam, ņemot vērā naudas laika vērtību, tostarp riska rezerves summu. Ar šādas pieejas palīdzību jānodrošina tehnisko rezervju kopējās vērtības atbilstība summai, ko varētu pieprasīt trešā puse, lai pārņemtu apdrošināšanas portfeli un izpildītu attiecīgās saistības. Aprēķinot tehniskās rezerves, jāizmanto finanšu tirgos iegūtā informācija, kā arī plaši pieejami dati par apdrošināšanas riskiem, un aprēķini jāveic saskaņā ar šo informāciju.

6.1.3.

Attiecībā uz kapitāla prasībām jāatzīmē, ka jaunajā maksātspējas sistēmā ir paredzētas divas kapitāla prasības, proti, maksātspējas kapitāla prasība (SCR) un minimālā kapitāla prasība (MCR), kam ir atšķirīgi mērķi un kuras ir attiecīgi aprēķināmas.

6.1.4.

SCR nosaka kapitāla apjomu, kas apdrošinātājam jānodrošina normālos darbības apstākļos, pretējā gadījumā pastiprināti tiks piemēroti uzraudzības pasākumi. Tas ļauj pakāpeniski pastiprināt uzraudzību pirms kapitāla apjoms ir samazinājies līdz MCR, tādējādi apdrošinājuma ņēmējiem un saņēmējiem pamatoti garantējot, ka apdrošinātājs savas saistības izpildīs paredzētajā termiņā. No tehniskā viedokļa SCR ir jānosaka un jāaprēķina tā, lai attiecīgais kapitāla apjoms uzņēmumam ļautu segt nozīmīgus neparedzētus zaudējumus, ņemot vērā šādu zaudējumu iespējamību noteiktā laika posmā (0,5 % gadā).

6.1.5.

Ja kapitāla apjoms samazinājies līdz MCR, uzraudzības iestādes nepieciešamības gadījumā veic maksimālos uzraudzības pasākumus. Aprēķinot MCR, jāparedz pietiekama amplitūda salīdzinājumā ar SCR, lai uzraudzības iestādēm nodrošinātu pietiekamas iespējas samērīgai pakāpeniskai uzraudzībai.

6.1.6.

Praksē aprēķinot SCR, apdrošinātājs var izmantot vai nu standarta formulu vai arī savu iekšējo modeli, ko apstiprinājušas uzraudzības iestādes. Standarta formula attiecīgi atspoguļo riska mazināšanas tehnikas un diversifikācijas efektus, kā arī pieejamajā kapitālā neiekļauto bilances elementu spēju līdzsvarot zaudējumus. Ņemot vērā, ka ierosinātajā direktīvā paredzētā pieeja ir orientēta uz risku, standarta aprēķinu (daļēji vai pilnībā) var aizvietot ar iekšējo modeli, ja to atļāvusi uzraudzības iestāde un ja tas labāk atspoguļo uzņēmuma riska profilu. Tas ir svarīgs stimuls, lai uzņēmumos veicinātu risku rūpīgu apzināšanu un vadību, kā arī augsti kvalificētu darbinieku apmācību un nolīgšanu.

6.1.7.

Turklāt labu iekšējo pārvaldību var veicināt, ieguldījumu politikā piemērojot piesardzības principu, kas ļautu mākslīgi neierobežot ieguldījumus, vienlaikus nosakot augstus kvalitātes standartus un precīzi aprēķinot visus materiālos riskus, lai noteiktu kapitāla nodrošinājuma apjomu.

6.1.8.

Ņemot vērā prasību sarežģītību, ir svarīgi atzīmēt, ka pašreizējā priekšlikumā ir iekļauti noteikumi, kas nodrošina I pīlāra prasību samērīgu un pārraugāmu īstenošanu. Tas ir īpaši svarīgi no mazo un vidējo apdrošināšanas sabiedrību viedokļa. Proporcionalitātes princips attiecas nevis uz uzņēmumiem aktuālo risku apjomu, bet gan to veidu un sarežģītību. Ja mazo un vidējo uzņēmumu riska profils līdzinās citu uzņēmumu riska profilam, uz tiem attiecas salīdzināmie vispārējie uzraudzības principi, un to klientiem un pakalpojumu izmantotājiem tiek garantēts tāds pats aizsardzības līmenis.

6.2.1.

Komisijas priekšlikumā “Maksātspēja II” ir noteiktas uzraudzības un uzraudzības kontroles procedūras un instrumenti, tostarp uzraudzības iestāžu pilnvaras, kā arī noteikumi, kas regulē valsts līmeņa uzraudzības iestāžu sadarbību un veicina uzraudzības konverģenci. Papildus tam II pīlāra noteikumos ir paredzētas kvalitātes prasības uzņēmumiem, proti, attiecībā uz to vadības sistēmu, tostarp iekšējās kontroles sistēmas efektivitāti, riska pārvaldības sistēmu, aktuāra funkcijām, iekšējo auditu, atbilstības funkciju un noteikumiem par ārpakalpojumiem.

6.2.2.

Uzraudzības instrumentu mērķis apzināt uzņēmumus, kuru finanšu stāvoklis, organizatoriskā struktūra vai citas pazīmes var būt augstāka riska profila cēlonis un kam īpašos apstākļos var izvirzīt prasību nodrošināt lielāku maksātspējas kapitālu nekā SCR un/vai īstenot pasākumus, lai samazinātu attiecīgos riskus.

6.2.3.

Iepriekšminētais proporcionalitātes princips attiecas arī uz uzraudzības kontroli. Uzraudzības iestādēm ir jāizmanto savas pilnvaras, ņemot vērā risku, kam pakļauti noteikti uzņēmumi, apjomu, veidu un sarežģītības pakāpi, lai izvairītos no pārliekas uzraudzības; tas īpaši attiecas uz mazām un vidējām apdrošināšanas sabiedrībām, kas vienīgi nelielā mērā ir pakļautas riskam.

6.2.4.

Priekšlikuma “Maksātspēja II” mērķis ir uzlabot kvalitatīvo novērtējumu, ko uzraudzības iestādes veic, lai noteiktu uzņēmuma riska profilu. Svarīgi ir nodrošināt, lai uzraudzības iestādes saskaņotu savus pasākumus un lēmumus dažādās valstīs, dažādos uzņēmumos, kā arī saskaņotu darbības laika grafiku. Atkārtoti ir jāatzīmē, ka ir svarīgi nodrošināt uzraudzības pasākumu pārskatāmību, objektivitāti un prognozējamību. Tas ir īpaši svarīgi gadījumos, kad uzņēmumi piemēro iekšējos modeļus.

6.3.1.

Nodrošinot pārredzamību un uzņēmumiem publiskojot informāciju par savu finansiālo situāciju un riskiem, var sekmēt tirgus disciplīnu. Turklāt apdrošināšanas sabiedrību pienākums ir uzraudzības iestādēm sniegt kvantitatīvu un kvalitatīvu informāciju, kas tām ir nepieciešama, lai veiktu efektīvu kontroli un sniegtu norādījumus.

6.3.2.

Uzraudzības vajadzībām un publiskošanai paredzētās informācijas saskaņošana ir jaunā režīma svarīga sastāvdaļa, jo steidzami ir jānodrošina konverģence, lai visā Eiropā nodrošinātu informācijas vienotu formātu un saturu. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz starptautiskām grupām.

6.4.1.

Pašreizējos ES tiesību aktos grupu uzraudzībai, salīdzinājumā ar atsevišķu uzņēmumu uzraudzību, ir vienīgi papildinoša nozīme. Atsevišķu uzņēmumu uzraudzības procesā netiek ņemts vērā, vai attiecīgā juridiskā persona ietilpst (piemēram, meitasuzņēmums) vai neietilpst kādas grupas sastāvā. Tādējādi grupas uzraudzību kā papildu procedūru veic pēc atsevišķu uzņēmumu uzraudzības, lai novērtētu tikai to, kā grupas locekļu attiecības ietekmē attiecīgo uzņēmumu. Šā iemesla dēļ ES pašreizējā maksātspējas režīmā nav ņemta vērā apdrošināšanas sabiedrību reālā saimnieciskā situācija un fakts, ka daudzos gadījumos riska pārvaldības pasākumus īsteno nevis atsevišķu uzņēmumu, bet grupu līmenī. Priekšlikuma “Maksātspēja II” mērķis ir rast piemērotāku risinājumu grupu uzraudzības jomā, proti, izmainīt atsevišķu uzņēmumu un grupu uzraudzības procedūru, ņemot vērā virkni nosacījumu.

6.4.2.

Katrai apdrošināšanas grupai paredzēts nozīmēt vienu uzraudzības iestādi, kas uzņemas galveno atbildību par visiem ar grupas uzraudzību saistītajiem galvenajiem jautājumiem (grupas maksātspēja, grupas iekšējie darījumi, riska koncentrācija, riska pārvaldība un iekšējā kontrole). Minētās iestādes un atsevišķu uzņēmumu uzraudzības iestāžu pienākums ir pastāvīgi apmainīties ar būtisku informāciju vai citu attiecīgo informāciju pēc pieprasījuma. Turklāt pirms nozīmīgu lēmumu pieņemšanas grupas uzraudzības iestādei un attiecīgajām atsevišķu uzņēmumu uzraudzības iestādēm ir savstarpēji jāapspriežas, un attiecīgajām uzraudzības iestādēm ir jādara viss iespējamais, lai panāktu vienošanos. Tomēr gadījumos, kad jāapstiprina grupas iekšējais modelis, galīgo lēmumu pieņem grupas uzraudzības iestāde (kā tas notiek arī banku jomā). Šo noteikumu mērķis ir nodrošināt uzraudzības iestāžu izpratni par visas grupas riska profilu, tādējādi apdrošinājuma ņēmējiem, neskatoties uz to, kura grupas locekļa pakalpojumus viņi izmanto, nodrošinot paaugstinātu aizsardzības līmeni.

6.4.3.

Ar priekšlikumu uzlabo gan grupu uzraudzības procesu, gan arī ievieš inovatīvu režīmu grupu atbalstam. Grupas, kas vēlas veicināt kapitāla pārvaldību grupas līmenī, var iesniegt pieprasījumu to uzraudzībai grupas atbalsta režīmā. Grupas, kas saņem šādu atļauju, noteiktos apstākļos daļu no meitasuzņēmuma SCR (nevis MCR) var nosegt, deklarējot grupas atbalstu (mātes uzņēmuma finansiālas, juridiskas saistības meitasuzņēmumu nepieciešamības gadījumā nodrošināt ar kapitālu). Lai grupas atbalsta režīms būtu efektīvs, priekšlikumā ir paredzētas tikai dažas papildu atkāpes no atsevišķu uzņēmumu uzraudzības noteikumiem. Ja piemēro grupas atbalsta režīmu, stresa apstākļos (viena uzņēmuma SCR nav pietiekams) ir paredzēta īpaša procedūra, proti, atsevišķu uzņēmumu uzraudzības iestāžu un grupas uzraudzības iestādes saskaņoti pasākumi.

6.4.4.

Tā kā saskaņā ar grupu atbalsta režīmu meitasuzņēmumu SCR kapitāls var būt citu grupas dalībnieku rīcībā, minētais režīms apdrošināšanas sabiedrības nodrošina ar praktisku un pārskatāmu līdzekli, kas ļauj izmantot ar grupu diversifikācijas efektiem saistītās priekšrocības; turklāt uz atsevišķiem meitasuzņēmumiem attiecas tādas pašas kapitāla prasības, kas tiem būtu jāpilda arī tad, ja tie nebūtu grupas dalībnieki. Tādēļ jānodrošina atbilstoša uzraudzība, lai nodrošinātu iespēju nepieciešamības gadījumā nekavējoties pārvest kapitālu. Informāciju par grupas atbalsta deklarācijām un to izmantošanu publisko gan mātes uzņēmums, gan arī attiecīgais meitasuzņēmums.

30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/18

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK), kas atbalsta kopīgās programmas Eurostars mērķus, uzsver nepieciešamību ņemt vērā MVU dažādos veidus, lielumu un nozares, pieņemot jauno ES Pētniecības, izstrādes un inovāciju politiku un programmas, kas vērstas un pārorientētas uz MVU patiesajām vajadzībām.

1.2

EESK atzinīgi vērtē dalībvalstu priekšlikumu izveidot kopīgu programmu Eurostars, kuras mērķis ir atbalstīt tā sauktos “pētniecībā un izstrādē iesaistītos MVU”, un norāda, ka programmai jābūt pieejamai visiem MVU, kas darbojas programmas dalībvalstīs un vēlas piedalīties inovāciju procesos.

1.3

EESK uzsver, ka jāparedz instrumenti, kas ļautu programmā iesaistīt visas EUREKA dalībvalstis, kas nepiedalās kopīgajā programmā Eurostars.

1.4

EESK pauž bažas par kopīgajā programmā Eurostars paredzēto atbilstības kritēriju, (1) kas ierobežo pētniecībā un izstrādē iesaistīto MVU iesaistīšanos programmā, nosakot, ka “pētniecības pasākumos nepieciešams ieguldīt 10 % vai vairāk no pilnas darba slodzes ekvivalenta vai gada apgrozījuma”. Kaut arī minētais ierobežojums attiecas tikai uz pētniecībā un izstrādē iesaistītajiem MVU, kas ierosina īstenot projektu (projekta vadītāji), šāda “pētniecībā un izstrādē iesaistītu MVU” definīcija, kuras pamatā ir sistematizēti rādītāji, šķiet, neņem vērā visus dažādos “neapzināto zināšanu” (2) veidus, taču daudziem augsti inovatīvajiem procesiem ir īpaši raksturīgas “slēptās zināšanas” (3).

1.5

Tāpēc EESK atkārtoti izsaka atbalstu principam, ka projektu priekšlikumu konkurencei jābūt godīgai, un tādēļ projektu atlase jāveic, ņemot vērā to satura kvalitāti, organizatorisko kompetenci pētniecības un izstrādes jomā un saskanību ar programmas mērķiem, neliedzot līdzdalības iespējas daudziem inovatīviem MVU, kuri vēlas pieteikties programmai Eurostars. Finansējums jāparedz arī mācību programmām, lai sagatavotu profesionālus vadītājus, kas spēj nodrošināt pētniecības ceļā izstrādāto tehnoloģiju pārtapšanu pieprasītos produktos.

1.6

Tāpēc EESK rosina saskaņā ar attiecīgajām kopīgās programmas Eurostars procedūrām izveidot īpašu budžeta pozīciju starptautiskām iniciatīvām, kuras īsteno dalībvalstis sadarbībā ar MVU organizācijām, kas vēlas atbalstīt MVU noderīgas informācijas izplatīšanu par Eurostars projektiem plašākam MVU lokam. Vēl viens veids, kā pavērt “plašākas iespējas” programmas Eurostars veiksmīgā darbībā ieinteresētajiem MVU, ir kopīgas datu bāzes un nozares daudzvalodu tīmekļa platformu izveide un atbalstīšana, kas jāveic MVU organizācijām un sociālajiem partneriem.

1.7

EESK pauž bažas par kritērijiem, kas nosaka, kādam jābūt MVU ieguldījumam, lai segtu pētniecības un izstrādes projektu kopējās izmaksas. Jāprecizē, ka pašlaik kopīgajā programmā Eurostars paredzēts — MVU ir kopīgi jāiegulda vismaz 50 % no pētniecības un izstrādes projekta izmaksām. Tā kā šis kritērijs liegs daudziem uz tirgu orientētiem MVU iespēju piedalīties programmā, Eurostars programmas starpposma novērtējuma gaitā jāapsver iespēja samazināt šo barjeru līdz 25 % (4).

1.8

Vēlāk programmas ietekmes novērtējuma un rezultātu izplatīšanas posmā programmā iesaistītajām valstīm un ES dalībvalstu iestādēm jāņem vērā ES, katras valsts MVU organizāciju un citu pētniecībā ieinteresēto pušu izteiktās bažas. Regulāras pārbaudes, ko veic ES padomdevēja grupa MVU, pētniecības un izstrādes jautājumos, varētu kļūt par pastāvīgu tehnisko konsultāciju instrumentu dalībvalstīm un citām ES un valsts līmeņa iestādēm. Jāpiebilst, ka uzraudzības, ieviešanas un rezultātu izplatīšanas posmā EESK Iekšējā tirgus novērošanas centrs sadarbībā ar interešu grupu “Mazie un vidējie uzņēmumi” varētu veikt konsultatīvā locekļa funkcijas padomdevēja grupā.

1.9

EESK uzsver, ka kopīgā programma Eurostars ir jāievieš pārredzami un bez birokrātijas, lai MVU būtu vieglāk iegūt informāciju, piedalīties un, jo īpaši, iesaistīties turpmākos pasākumos ar saistītajām iestādēm, kas ieinteresētas pētniecībā un izstrādē. Savukārt projektu finansēšana būtu jāveic vienreizēja maksājuma veidā, un gadījumos, kad vienreizējs maksājums nav iespējams saskaņā ar valstu programmām, jāveic vienotas likmes maksājums.

1.10

Lai Eurostars programmas ieviešana būtu efektīva, jāstiprina reģionālie inovāciju tīkli, kas spētu sniegt vienas pieturas aģentūras pakalpojumus un atbalstīt inovatīvus MVU, nodrošinot minētajiem uzņēmumiem vienkāršu piekļuvi Eiropas finansējumam pētniecības un izstrādes jomā. Piemēram, lai palielinātu informētību par īpašām finansēšanas programmām pētniecībā un izstrādē iesaistītiem MVU, jāpadziļina un labāk jākoordinē sadarbība starp EUREKA [starptautiska sadarbības veicināšanas programma] tīkliem, citām valsts/privātām iestādēm un MVU organizācijām, kas darbojas ES, valstu un reģionu līmenī. Finansējums jāpiešķir virknei pasākumu, kurus rīkotu MVU pārstāvošas organizācijas, lai informētu MVU un ieinteresētās organizācijas par inovācijas nozīmi un svarīgumu, kā arī tās ietekmi uz ES nākotni.

1.11

Eurostars programmā (5) jāparedz, ka projektu atlases rezultāti pa MVU nozarēm ir jāpublicē internetā ar Eureka tīkla starpniecību. Jāsagatavo arī īss saraksts, kurā apkopoti piemēroti un īpaši novatoriski projekti, kuriem nav piešķirts finansējums. Šāds saraksts norādītu publiskajiem un privātajiem ieguldītājiem, ka programmai nepieciešami papildu līdzekļi.

1.12

Efektīvai koordinācijai starp valsts iestādēm, kuru pārziņā ir MVU, pētniecības un attīstības politika, kā arī EUREKA, ir jābūt sistemātiskai un jāatbilst MVU organizāciju un citu ieinteresēto pušu (tostarp privāto un valsts pētniecības iestāžu) vajadzībām. EESK aicina iesaistītās Eiropas iestādes, dalībvalstis, ES prezidentvalstis Slovēniju un Franciju nodrošināt, lai koordinācija tiek veikta saskaņā ar MVU vēlmēm un programmas mērķiem.

1.13

Saistībā ar MVU iesaistīšanos programmās, lai saņemtu finansējumu pētniecībai un izstrādei, un kopīgajā programmā Eurostars EESK rosina saīsināt periodu no priekšlikuma iesniegšanas brīža līdz ES apstiprinājuma saņemšanai, tādējādi mudinot MVU iesniegt projektus.

1.14

EESK uzsver — lai uzlabotu un palielinātu MVU iespējas saņemt finansējumu pētniecībai un izstrādei, Eiropas Komisijai ir jāizpēta, vai neizmantotos līdzekļus, kas MVU Septītās pamatprogrammas īpašajā programmā “Sadarbība” paredzēti MVU (15 % no “tematiskām prioritātēm” paredzētā budžeta Sestajā pamatprogrammā), nevarētu novirzīt uz īpašo programmu “Iespējas” (CRAFT u. c.), kas ir vairāk orientēta uz MVU.

1.15

EESK lūdz lielāku uzmanību pievērst neproporcionāli lielajam normatīvajam slogam, kas apgrūtina MVU un kas dažkārt ir līdz desmit reizēm lielāks nekā lielo uzņēmumu normatīvais slogs (6). Jāsamazina arī pārvaldības izmaksas un jāvienkāršo iesniegšanas procedūras tiem MVU, kas piedalās pētniecības un izstrādes programmās kopā ar Eiropas un starptautiskajiem partneriem. EESK arī vēlētos, lai tiktu atrisināts jautājums par intelektuālā īpašuma tiesībām un Eiropas patentiem (7), jo pašreizējā situācija traucē konkurētspējai un inovācijām Eiropā. Pieejama patentēšanas sistēma un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība (8) ir arī svarīgs nemateriāls līdzeklis, lai nostiprinātu partnerattiecības starp uzņēmumiem, kas iesaistās starptautiskos projektos.

2.1

Eiropas Mazo uzņēmumu hartā, ko 2000. gadā apstiprināja ES valstu vadītāji, norādīts, ka Eiropas mazie uzņēmumi ir galvenais inovāciju, nodarbinātības, kā arī sociālās un vietējās integrācijas virzītājspēks (9). Eiropas Komisija 2007. gada oktobrī arī paziņoja, ka sagatavos “Mazās uzņēmējdarbības aktu Eiropai” (SBA) (10), kurā paredzēs virkni pasākumu, kas sekmēs uzņēmējdarbību un tās kultūru, kā arī paplašinās iespējas iegūt kvalifikāciju (11). Komisija 2008. gadā izskatīs arī vairākas iniciatīvas attiecībā uz MVU (12), lai veicinātu to iesaistīšanos ES programmās.

2.2

Ņemot vērā minētos apsvērumus, Komisija izstrādājusi priekšlikumu izveidot īpašu kopīgo programmu Eurostars. Programma, kas izstrādāta saskaņā ar EK līguma 169. pantu, ir saskaņota ar Septītajā pētniecības pamatprogrammā paredzētajiem “pētniecības pasākumiem MVU vajadzībām” un tos papildinās. Programmas vadība uzticēta EUREKA. Programmu kopīgi ierosināja 22 dalībvalstis un piecas EUREKA dalībvalstis (Islande, Izraēla, Norvēģija, Šveice un Turcija). Pašlaik Eurostars programmā piedalās 30 valstis: Austrija, Beļģija, Kipra, Čehijas Republika, Dānija, Igaunija, Somija, Francija, Vācija, Grieķija, Ungārija, Islande, Īrija, Izraēla, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Spānija, Zviedrija, Šveice, Turcija, Apvienotā Karaliste.

2.3

Septītajā pamatprogrammā paredzēti daudzi pasākumi, kas ierosināti Sestās pamatprogrammas pārskatīšanas gaitā (13), lai mazinātu plaisu, kas izveidojusies MVU atbalsta politikā. Septītajā pamatprogrammā iekļauta stratēģija, kas orientēta uz MVU un ietver gan kvalitatīvus, gan kvantitatīvus pasākumus, lai stimulētu darbību valsts un reģionālā mērogā. Tās mērķis ir veidot uzņēmumu kopas un tīklus, uzlabot visas Eiropas mazo uzņēmumu sadarbību, izmantojot informācijas tehnoloģijas, izplatīt labās prakses piemērus par sadarbības līgumiem un atbalstīt sadarbību starp mazajiem uzņēmumiem (14).

2.4

Eiropas Savienībā reģistrēti 23 miljoni MVU, kuri veido 99 % no visiem uzņēmumiem un divas trešdaļas no Eiropas apgrozījuma un kuriem ir svarīga nozīme ilgtspējīgas attīstības veicināšanā (15). Tomēr, lai šie uzņēmumi kļūtu konkurētspējīgāki, to darbība ir jāracionalizē un tiem ir jāapvienojas. Tiem jāveido vienots veselums, kam piemīt kritiskā masa, lai tie spētu izmantot riska kapitāla fondus, zinātnes parkus, inkubatorus un reģionālo politiku inovācijas jomā (16).

2.5

Ziņojumā “Flash Eurobarometer” arī uzsvērts, ka MVU izaugsmi var kavēt eiropiešiem raksturīgā nevēlēšanās riskēt un uzņēmējdarbības gara trūkums (17). Tāpēc īpaši svarīgi ir palielināt uzņēmēju profesijas prestižu un sabiedrībā palielināt izpratni par viņu būtisko nozīmi, nodrošinot jauninājumu izstrādi un ieviešanu, ekonomikas attīstību un vispārēju labklājību. Tikai aktīvi un idejām bagāti uzņēmēji, kuri apzinās savu atbildību un kuriem radītas vislabākās iespējas apliecināt sevi, spēs īstenot Lisabonas stratēģijas mērķus (18).

2.6

Taču īpašie pasākumi, kurus dalībvalstis īsteno MVU atbalstīšanai, ne vienmēr sekmē un atbalsta starptautisku sadarbību pētniecības jomā un tehnoloģiju nodošanu. Ņemot vērā tirgū notiekošās pārmaiņas un vērtību ķēžu internacionalizāciju, Eiropas MVU šobrīd ir jāpielāgojas spēcīgai globālai konkurencei, pastāvīgi iesaistoties inovācijas procesos pat plašākā starptautiskā mērogā. Ar kopīgo programmu Eurostars jāatbalsta MVU, kā arī valsts un/vai privātās pētniecības iestādes, kas sniedz īpašu ieguldījumu, lai atbalstītu pētniecības un izstrādes projektus, izplatītu to rezultātus, nodotu zināšanas un palīdzētu tās iegūt. Jo īpaši jāatbalsta tie projekti, kuros darbojas iestādes, MVU grupas un/vai atsevišķi MVU, kuri parasti retāk iesaistās šādās programmās vai kuriem ir grūti tām piekļūt. EESK uzsver, ka ieguldījumi kopīgajā programmā Eurostars ir palielināti un minētais fakts ir īpaši nozīmīgs visām EUREKA dalībvalstīm, īpaši tām, kas nesen pievienojušās ES un bauda starptautiskās sadarbības priekšrocības.

2.7

Kopīgā programma Eurostars paredzēta pētniecībā un izstrādē iesaistītiem MVU, galvenokārt atbalstot uz tirgu orientētus pētniecības un izstrādes projektus un starptautiskus projektus ar vairākiem partneriem (ar vismaz diviem neatkarīgiem projektu dalībniekiem no dažādām iesaistītajām valstīm). Svarīgs programmas aspekts ir augšupējās pieejas izmantošana, kas dod iespēju “pētniecībā un izstrādē iesaistītiem MVU” uzņemties iniciatīvu un ieviest uzņēmējdarbībā stratēģiskas nozīmes inovācijas. Tādējādi MVU var kontrolēt un ietekmēt veikto pētījumu rezultātus, ņemot vērā komerciālās iespējas.

3.1

Dalība pētniecības un izstrādes programmās saskaņā ar Līguma 169. pantu nozīmē, ka iesaistītās ES dalībvalstis saskaņo valstu pētniecības programmas, apņemoties īstenot kopīgu pētniecības programmu. Pamatojoties uz 169. pantu, kas veido juridisko pamatu, Komisija ir noteikusi četras iespējamās iniciatīvas. Viena no tām ir kopīgā pētniecības programma Eurostars, kas paredzēta MVU un to partneriem.

3.2

Programmu Eurostars veido projekti, kurus ierosinājuši viens vai vairāki MVU, kas dibināti iesaistītajās valstīs un aktīvi darbojas pētniecības un izstrādes jomā. Projektus var īstenot jebkurā zinātnes un tehnoloģiju jomā (taču tiem jābūt ar civiliem mērķiem). Projektiem ir jābūt vērstiem uz sadarbību, un tajos jābūt iesaistītiem vismaz diviem dalībniekiem no divām dažādām programmā Eurostars iesaistītajām valstīm, kas piedalās dažādos pasākumos, kuri saistīti ar pētniecību, tehnoloģiju attīstību, demonstrējumiem, apmācību un attiecīgās informācijas izplatīšanu. MVU projektiem raksturīgs īss īstenošanas periods. Projekta maksimālais ilgums ir trīs gadi, un divu gadu laikā pēc projekta pabeigšanas pētniecības produktam jābūt gatavam ieviešanai tirgū.

3.3

Kopīgā programma Eurostars var būtiski palielināt Kopienas finansējuma radīto sviras efektu. Iesaistītās dalībvalstis un piecas EUREKA valstis (Islande, Izraēla, Norvēģija, Šveice un Turcija) ieguldīs 300 miljonus EUR. Papildu tam Kopiena piešķirs vienu trešdaļu no programmā iesaistīto valstu ieguldījuma, un tādējādi programmas budžetu veidos publiskais finansējums 400 miljonu EUR apmērā. Pieņemot, ka no programmas līdzekļiem tiks finansēti no 50–75 % attiecīgā projekta izmaksu, programmas “EUROSTARS” īstenošanas gaitā varētu piesaistīt no 133 līdz 400 miljoniem EUR papildu privāto finansējumu (sviras efekts). Iespējamā programmas līdzekļu daļa attiecīgā projekta īstenošanā ir aprēķināta, pieņemot, ka vidējās katra Eurostars projekta izmaksas ir 1,4 miljoni EUR. Ja vidējā finansējuma likme ir 50 %, publiskā finansējuma daļa katrā projektā ir 0,7 miljoni EUR un kopējais programmas budžets ir 400 miljonu EUR, iespējams atbalstīt 565 projektus.

3.4

Tāpēc Kopienas ieguldījums nodrošina nepieciešamo finansējumu jau pašā pētniecības un izstrādes projekta sākumā, kad inovatīvie pasākumi ir saistīti ar samērā lielu risku un pastāv iespēja, ka neizdosies piesaistīt tikai privātos investorus (19). Publiskais finansējums, ko Kopiena piešķir programmai Eurostars, iedrošinās pētniecībā un izstrādē iesaistītos MVU aktīvāk meklēt privāto finansējumu, lai izstrādātu inovatīvus produktus vai pakalpojumus.

3.5

Finansējuma sakarā jāpiebilst, ka jāapsver iespēja dalībvalstīs noteikt nodokļu atvieglojumus ieguldījumiem pētniecība un izstrādē. Šādi atvieglojumi ieinteresētu ieguldītājus, jo sliktākajā gadījumā viņi gūtu labumu vismaz no minētajiem atvieglojumiem. Vēl viena finansēšanas iespēja ir atbalsts MVU.

3.6

Taču pastāv bažas, ka daudzi MVU nevarēs iesaistīties ES iniciatīvā inovācijas procesa veicināšanai, kas ļautu palielināt konkurētspēju. Programmā Eurostars paredzēts, ka projektus var ierosināt pētniecībā iesaistītie MVU, kas pētniecības pasākumiem novirza vismaz 10 % no to apgrozījuma vai no pilnas darba slodzes ekvivalenta. Kaut arī minētais ierobežojums attiecas uz projekta vadītāju, tas var kavēt daudzus mazus uzņēmumus iesniegt inovatīvus projektus. Tādējādi iespējams, ka programma piesaistīs tikai jau stabilus augsto tehnoloģiju uzņēmumus, kam ir pieejami daudzi citi atbilstošāki finansējuma veidi.

3.7

Turklāt dažās ES valstīs pētniecības un izstrādes izmaksas ļoti bieži ir iekļautas darbības izmaksās, un tāpēc tās nav iespējams izdalīt atsevišķi (20). Tāpēc ESAO (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) izmantotajai pētniecības un izstrādes rādītāju definīcijai ir savi trūkumi, kad to piemēro inovatīviem un maziem uzņēmumiem, jo netiek ņemta vērā pasākumu daļa, kas raksturota kā “neapzinātās zināšanas”, kuras ir grūti izteikt skaitliski. (21)

3.8

ESAO arī uzskata, ka “augsto tehnoloģiju nozarei” pieskaitāmi uzņēmumi, kas pētniecībai un izstrādei velta vairāk nekā 4 % no apgrozījuma. Pat rūpnieciski attīstītajās valstīs šī nozare veido aptuveni 3 % no IKP, kas nozīmē, ka 97 % no visas saimnieciskās darbības un lielākā daļa inovatīvo procesu notiek nozarēs, ko ESAO apzīmē kā “vidēji augsta tehnoloģiskā līmeņa” vai “zema tehnoloģiskā līmeņa” nozares (22). Skaitļi liecina, ka liela daļa inovatīvu uzņēmumu nevarēs piedalīties programmā, ja piekļuvi programmas finansējumam ierobežo noteikums, ka pētniecībā un izstrādē jāiegulda 10 % no apgrozījuma. Tādējādi minētā Eiropas iniciatīva neveicinās pozitīvu attieksmi pret inovācijas procesu.

3.9

EESK tāpēc uzskata, ka projekti ir jāatlasa, ņemot vērā to kvalitāti un atbilstību programmas mērķiem, un prasība novirzīt pētniecībai un izstrādei vismaz 10 % no apgrozījuma ir jāatceļ.

3.10

Vēl viena programmas Eurostars prasība nosaka, ka pētniecībā un izstrādē iesaistītajiem MVU ir jāspēj īstenot lielākā daļa pētniecības un izstrādes darba. Nevajadzētu kavēt sadarbību ar citiem partneriem, kas var būt citi MVU, vietējās [uzņēmumu] kopas, lieli uzņēmumi, kas vēlas piedalīties programmas mērķu īstenošanā, pētniecības iestādes un universitātes. Noteikumu kopumā jāparedz arī, ka pētniecībā un izstrādē iesaistītie MVU ir jāizvieto universitāšu/trešā līmeņa izglītības iestāžu teritorijā, lai padziļinātu to sadarbību, kas būtu izdevīgi abām pusēm.

3.11

Runājot par attiecīgajām iemaksām, ko veic programmā Eurostars iesaistītie inovatīvie MVU, ir noteikti jāprecizē, ka tieši pētniecībā un izstrādē iesaistītie MVU ir tie, kuriem kopīgi ir jāsedz vismaz 50 % no pētniecības un izstrādes projekta izmaksām. Tomēr arī šāds kritērijs var liegt dalību programmā daudziem uz tirgu orientētiem MVU, un tāpēc, veicot programmas Eurostars starpposma novērtējumu, jāapsver, vai šo slieksni nevar samazināt līdz 25 % (23).

3.12

Jāprecizē arī saistība ar citiem finanšu instrumentiem, kas iekļauti Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammā(CIP). Finansēšanas programmai arī jābūt elastīgākai un pielāgotai MVU vajadzībām, ņemot vērā pozitīvo pieredzi ar garantiju fondiem pētniecībai un izstrādei, lai uzņēmumi varētu plānot savu darbību ilgtermiņā.

3.13

Labāks tiesiskais regulējums, sistemātiski konsultējoties ar MVU organizāciju pārstāvjiem un citām ieinteresētajām pusēm, samazinās darbības izmaksas un riskus, palielinās peļņu un riska kapitāla plūsmu, kā arī uzlabos riska kapitāla tirgus darbību. Lielākie ieguvēji no tā būs inovatīvi MVU. Minētais finansējums papildinās valsts atbalstu ļoti agrīnos (sākotnējos) posmos, kad pētniecības rezultāti vēl nav pārvērsti par peļņas avotu.

3.14

Komisija ir apņēmusies īstenot pasākumus, lai palielinātu pārrobežu ieguldījumus, ko veic riska kapitāla fondi (24). Eiropā riska kapitāls ir sadrumstalots, un darbības vide katrā no 27 dalībvalstīm ir atšķirīga. Tas nelabvēlīgi ietekmē gan finansējuma iegūšanu, gan ieguldījumu veikšanu.

3.15

Tāpēc ir jāuzlabo vide riska kapitāla ieguldījumiem, un dalībvalstīm ir jāstimulē privātie investori, lai tie iesaistītos starptautiskos pētniecības projektos (25), kā arī ir jāveicina MVU uzņēmējdarbības atbalsta pakalpojumi ar mērķi atbalstīt uzņēmumus, kas sekmīgi pārvarējuši darbības sākumposmu.

4.1

Programmas Eurostars mērķis ir atbalstīt MVU, nodrošinot vajadzīgo tehnoloģisko, rūpniecisko, juridisko un organizatorisko pamatu, kāds vajadzīgs plašai Eiropas mēroga sadarbībai starp dalībvalstīm lietišķās pētniecības un jauninājumu jomā. Līdz ar to palielināsies pētniecībā un izstrādē iesaistīto MVU spējas ieviest tirgū jaunus un konkurētspējīgus produktus, procesus un pakalpojumus.

4.2

Starptautisks projekts var palīdzēt izvairīties no inovatīvu projektu dublēšanas, un tā ir iespēja īstenot vienotu politiku un rīkoties operatīvi, lai samazinātu administratīvo slogu (26). Programma Eurostars var iedrošināt daudzus MVU izmantot starptautiskas sadarbības iespējas ar nosacījumu, ka tie varēs ierosināt projektus un tos vadīt. Tomēr dalība integrētos projektos un izcilības tīklos ir rūpīgi jāplāno, lai izvairītos no problēmām projekta īstenošanā.

4.3

Jāatbalsta ne tikai pētniecība un izstrāde, bet arī jāapsver, kā valdības daudz tiešāk var atbalstīt inovācijas procesu, nodrošinot atbilstošu infrastruktūru. Izveidotas ļoti daudzas pētniecības “iestādes” (apvienības vai pētniecības organizācijas), kuru uzdevums ir atbalstīt inovācijas procesu, īpaši mazos un vidējos uzņēmumos. Darbojas arī zinātnes parki, “science shops”, inkubatori, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī zināšanu nodošanas organizācijas. Tās sniedz nozīmīgu atbalstu jauniem augsto tehnoloģiju MVU un pat tradicionāliem uzņēmumiem, kas plāno pāriet uz inovatīvu stratēģiju izmantošanu. ES prezidentvalstij Slovēnijai un nākamajai prezidentvalstij Francijai jāapsver, kā programmas Eurostars koordinēšanu varētu izvērst Eiropas Savienībā un valstu līmenī, tās vadību uzticot vispiemērotākajam līmenim, izvairoties no funkciju dubultošanās un novēršot neskaidrības, kuras rada esošā iestāžu struktūra.

4.4

EESK jau vairākkārt ir paudusi viedokli, ka daudz vairāk līdzekļu no ES struktūrfondiem būtu jāizmanto kopīgas zinātnes infrastruktūras attīstībai, kas īpaši pielāgota MVU. Šim mērķim ļoti izdevīgi būtu izmantot Eiropas Investīciju bankas finansējumu (27).

30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/23

1.1.

Kopš 2001. gada Komisija ir pievērsusies neveiksmīgas uzņēmējdarbības nelabvēlīgajai ietekmei. Īpaši tā uzsvērusi vajadzību uzlabot bankrota procedūras. Ievērojot ierobežotās pilnvaras minētajā jomā, pati Komisija vienīgi apkopoja datus par neveiksmīgas uzņēmējdarbības juridiskajām sekām un sekām sociālajā jomā, tādējādi vienkāršojot labas prakses apzināšanu un izplatīšanu, kā arī izstrādājot savlaicīga brīdinājuma instrumentus, lai ar to palīdzību mazinātu aizspriedumus pret neveiksmēm.

1.2.

EESK atbalsta Komisijas īpašo uzmanību, ko tā veltījusi vajadzībai pārvarēt aizspriedumus pret neveiksmīgu uzņēmējdarbību. Lai pilnībā izmantotu ES uzņēmējdarbības potenciālu un izveidotu jaunus, dinamiskus uzņēmumus, ir ārkārtīgi svarīgi dalībvalstīs radīt labus priekšnoteikumus uzņēmējdarbībai. Sabiedrības atzinība, kas ir ļoti svarīga veiksmīgas uzņēmējdarbības gadījumā, būtu jāapvieno ar politiku, kura sniedz otru iespēju uzņēmējiem, kas ir cietuši neveiksmi.

1.3.

Patiess ir Komisijas apgalvojums, ka tirgus ekonomikai ir raksturīga gan uzņēmējdarbības uzsākšana, gan arī panākumi un neveiksmes uzņēmējdarbībā. Komisija pamatoti uzsver, ka, trūkstot sabiedrības izpratnei par uzņēmējdarbību, grūtības vai neveiksmes uzņēmējdarbībā netiek uztvertas kā saimnieciskās darbības normāls aspekts, ne arī kā iespēja atkārtoti uzsākt uzņēmējdarbību. Šāda uztvere ES ir jāmaina. Jo aizspriedumaināka ir attieksme pret agrāk piedzīvotu bankrotu, jo lielākam riskam var tikt pakļauts jaunizveidots uzņēmumus, turklāt šāds risks ietekmē arī visas uzņēmuma darbībā iesaistītās personas.

1.4.

ASV ar tiesiskā regulējuma palīdzību cenšas panākt debitoru, kreditoru un sabiedrības kopējo interešu līdzsvarotību. EESK uzskata, ka arī dalībvalstu tiesību akti jāizstrādā, lai panāktu tādu pašu līdzsvaru. Maksātnespēja un nenomaksātas parādsaistības var radīt lielas grūtības kreditoriem un veicināt viņu pašu maksātnespēju. Uzņēmuma atbrīvošana no parādu nastas, lai tādējādi tam dotu otru iespēju, var izrādīties sevišķi netaisnīga pret kreditoriem. Ar maksātnespējas tiesību aktiem jācenšas panākt vajadzīgais līdzsvars.

1.5.

No sabiedrības viedokļa vislabākais risinājums varētu būt uzņēmuma pilnīga vai daļēja saglabāšana. Turklāt, ja uzņēmums ir potenciāli dzīvotspējīgs, tad visas iesaistītās personas iegūtu arī, ja maksātnespējas administratoriem izdotos glābt uzņēmumu, tādējādi saglabājot nodarbināto darba vietas. Ja bankrotējis uzņēmējs atsāk uzņēmējdarbību, viņš rada jaunas darba vietas. Abos minētajos gadījumos nodarbinātībai, protams, ir labvēlīga ietekme uz sabiedrību kopumā.

1.6.

Uzņēmējdarbības neveiksmes var rasties dažādu apstākļu dēļ pat tad, ja uzņēmējam ir vislabākie nodomi. Uzņēmējdarbības uzsākšanas posmā var neizdoties izveidot dzīvotspējīgu uzņēmumu. Arī pēc uzņēmuma izveides nepilnīgs uzņēmējdarbības modelis joprojām var būt iemesls turpmākām neveiksmēm. No otras puses, uzņēmēju pieļauto kļūdu un arī no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ neveiksmi var ciest arī potenciāli dzīvotspējīgi uzņēmumi. Šādu uzņēmumu darbību var atjaunot to pārņēmēji, un tas arī jādara, saglabājot lielāko daļu darba vietu.

1.7.

Svarīgi ir nodalīt uzņēmumu un tā vadītājus. Vadītāji var bankrotēt, jo uzņēmuma pārņēmējs cenšas pasargāt uzņēmumu un darbiniekus. Uzņēmumam ciešot neveiksmi, bankrotēt var arī pats uzņēmējs, ja viņš ir devis nodrošinājumu bankai, pat gadījumā, ja viņa rīcība nav bijusi krāpnieciska. Komisijas uzmanība ir veltīta tieši šiem godīgajiem uzņēmējiem. Ja šādiem uzņēmējiem ir izdevies izveidot veiksmīgu uzņēmumu, taču vēlāk viņi nonāk grūtībās pieredzes trūkuma vai vienkārši neveiksmes dēļ, viņi ir pelnījuši otru iespēju; tautsaimniecībai viņu prasmes ir vajadzīgas. Maz ticams, ka citu uzņēmēju, kuru neveiksmes iemesls ir kompetences un tālredzības trūkums, pieredze varētu būt noderīga tautsaimniecībai pat tad, ja viņi spētu atrast finansētājus. Ne visi bankrotējušie uzņēmēji ir pelnījuši otru iespēju.

1.8.

Komisijas iniciatīva ir palīdzējusi aizsākt reformu visā ES. Daudzas dalībvalstis jau ir guvušas zināmus impulsus no labas prakses un Eiropas mērogā apkopotajiem politiskajiem secinājumiem. Aptuveni trešdaļa dalībvalstu ir jau ieplānojušas reformēt savus tiesību aktus maksātnespējas jomā. Tomēr gandrīz pusei ES dalībvalstu vēl tikai jāveic pirmie soļi šajā virzienā. Tā kā Komisijas pilnvaras šajā jomā ir ierobežotas, EESK aicina Komisiju izmantot visas tai pieejamās iespējas, lai mudinātu dalībvalstu finanšu ministrus rīkoties. EESK uzskata, ka dalībvalstu īstenotais progress kopumā ir neapmierinošs.

1.9.

EESK pilnībā atbalsta visas piezīmes, kas paziņojumā paustas par maksātnespējas tiesību aktiem, protams, ja šie tiesību akti būs apmierinoši arī pēc to galīgās pieņemšanas. Tās attiecas uz tādu bankrotu oficiālu atzīšanu, kas nav saistīti ar krāpniecisku darbību, parādsaistību agrīnu dzēšanu un juridisko ierobežojumu samazināšanu, tiesībspējas anulēšanu un aizliegumu noteikšanu paātrinātās procedūrās. Mērķis būtu panākt, ka vidēji šāda tiesvedība ilgst ne vairāk par divpadsmit mēnešiem.

1.10.

EESK uzskata, ka visām dalībvalstīm obligāti pēc iespējas ātrāk jāaktualizē savi tiesību akti maksātnespējas jomā. Papildus izmaiņām tiesību aktos ļoti svarīga ir bankrota lietu ātra izskatīšana tiesu instancēs. Tiesvedības procesam jābūt labi organizētam. Šādas izmaiņas ir Otrās iespējas programmas būtisks elements.

1.11.

Otrs paziņojumā ietvertais vēstījums ir aktīvs atbalsts grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Tā pati par sevi nav Otrās iespējas programmas daļa. Tā ir programma, kas izstrādāta, lai izvairītos no bankrotiem, kā arī saglabātu uzņēmumus un darba vietas. Ceturtajā sadaļā uzskaitīta virkne piemēru ar uzņēmējdarbības neveiksmēm, no kurām varēja izvairīties. Tādēļ paziņojuma nolūks ir izvairīties no novēršamām neveiksmēm, izmantojot savlaicīgu brīdināšanu, nodrošinot īslaicīgu finansējumu un padomdevēju pakalpojumus.

1.12.

Minēto programmu būtībā nevar izmantot vairums MVU, jo tajā ir tikai nedaudz mehānismu grūtībās nonākušu uzņēmumu proaktīvai apzināšanai katrā dalībvalstī, pie kam dalībvalstīs ir vairāki desmiti tūkstoši MVU. Dalībvalstis tomēr tiek aicinātas pēc iespējas lietderīgāk izmantot pieejamos mehānismus, piemēram, PVN administrēšanas iestāžu izmantošana Francijā, lai tādējādi savlaicīgi brīdinātu par uzņēmumu iespējamajām naudas plūsmas problēmām. Komisija pauž viedokli, ka atbalsta pasākumiem jābūt vērstiem uz bankrota novēršanu, ekspertu konsultācijām un savlaicīgu iejaukšanos. Problēmas rodas, ja vadītāji neapzinās, ka viņu uzņēmumi ir nonākuši grūtībās. Dalībvalstu valdībām būs jāstrādā ar grāmatvedības profesijas un MVU atbalsta organizāciju, lai attīstītu tādus proaktīvus pasākumus, kas piemēroti attiecīgo valstu MVU kultūrai.

1.13.

Nav šaubu, ka vissvarīgākais paziņojuma ieteikums ir saistīts ar maksātnespējas tiesību aktu reformu. Tas ir galvenais pasākums, bez kura neizdosies uzsākt Otrās iespējas programmu.

1.14.

Dažus paziņojuma mazsvarīgākus ieteikumus var īstenot, neizdarot izmaiņas maksātnespējas tiesību aktos. Pārējos Komisijas ierosinātos mazsvarīgākos pasākumus varēs īstenot tikai tad, kad būs grozīti tiesību akti. Neizdarot izmaiņas maksātnespējas tiesību aktos, neizdosies īstenot Komisijas paziņojuma galveno ieceri.

1.15.

EESK uzskata, ka katrai dalībvalstij būtu jāreaģē uz minēto paziņojumu un jāiekļauj attiecīgi priekšlikumi savos Lisabonas stratēģijas valsts plānos (piemērojama 15. pamatnostādne).

2.1.

Kopš 2001. gada Komisija ir pievērsusies neveiksmīgas uzņēmējdarbības negatīvajām sekām. Tā jo īpaši ir uzsvērusi vajadzību pilnveidot bankrota procedūras. Ņemot vērā savu ierobežoto kompetenci minētajā jomā, Komisija ir vienīgi apkopojusi datus par neveiksmīgas uzņēmējdarbības juridiskajām un sociālajām sekām, tādējādi vienkāršojot labas prakses apzināšanu un izplatīšanu, kā arī izstrādājot savlaicīga brīdinājuma instrumentus, lai ar to palīdzību mazinātu aizspriedumus pret neveiksmēm.

2.2.

Tas palīdzēja aizsākt reformu visā ES. Daudzas dalībvalstis jau ir guvušas ierosmi no labas prakses un no Eiropas mērogā apkopotiem secinājumiem šajā politikas jomā. Apmēram viena trešdaļa dalībvalstu jau ieplānojušas veikt reformas valsts maksātnespējas tiesību aktu jomā. Tomēr gandrīz pusei no ES valstīm vēl joprojām jāsper pirmie soļi šajā virzienā. Lai gan Komisijas pilnvaras šajā jomā ir ierobežotas, EESK aicina Komisiju izmantot visas pieejamās iespējas, lai rosinātu dalībvalstu finanšu ministrus rīkoties. EESK uzskata, ka dalībvalstu panākumi kopumā ir neapmierinoši.

Y

Pasākumi notiek

(Y)

Pasākumi ir paredzēti/ notiek daļēji

N

Pasākumi nenotiek

2.3.

Šī A tabula pārņemta no paziņojuma. Ceturtā līdz sestā aile attiecināma uz maksātnespējas tiesību aktu reformu. Ļoti skaidri redzams, ka dalībvalstis ir ļoti aktīvas tiesību aktu izstrādē, tomēr vienlaicīgi secināms, ka ļoti nedaudzās valstīs pārskatītie tiesību akti stājušies spēkā. Ja kopējais valstu skaits attiecīgajās ailēs norādītu uz spēkā esošajiem tiesību aktiem, tad šie skaitļi būtu nevis 12–15–17–17, bet gan 6–6–5–10. Tas liecina par vājiem panākumiem 27 dalībvalstīs. Pasīva rīcība vai bezdarbība neapšaubāmi kaitē uzņēmējdarbībai dalībvalstīs, jo līdz vajadzīgo izmaiņu ieviešanai iespējamās neveiksmes ir nopietns šķērslis uzņēmumu darbībai.

2.4.

Vēl viena raksturīga iezīme ir tā, ka sešās tabulas ailēs par tiesību aktiem pārsvarā norādīts, ka pasākumi nenotiek. Tas ir nedaudz pārsteidzoši, jo, lai arī lielākajā daļā dalībvalstu maksātnespējas tiesību akti vēl nav grozīti, tās tomēr varēja īstenot citus mazsvarīgākus pasākumus.

2.5.

Lai būtu iespēja salīdzināt, EESK lūdza Komisiju nodrošināt tabulā par ES valstīm iekļautajiem datiem atbilstošus datus arī par ASV. Turpinājumā atrodami paskaidrojumi par ASV datiem.

2.6.

ASV kodeksā redzama pavisam atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar lielāko daļu, ja ne visām dalībvalstīm. Tiesiskā situācijā lielākajā daļā dalībvalstu šobrīd parāda, cik maza ir izpratne par minēto jautājumu. Maksātnespējas tiesību aktu izmaiņām patērētais laiks atklāj to, ka ES nav izpratusi lietas būtību. Attieksmes maiņa paātrinās jaunu tiesību aktu ieviešanu. Tāpat arī bez attieksmes maiņas neizdosies īstenot mazsvarīgākus pasākumus.

2.7.

19. gadsimtā aizspriedumi pret neveiksmīgu uzņēmējdarbību bija tik lieli, ka varēja kļūt par iemeslu uzņēmēja pašnāvībai. Lai arī 21. gadsimtā pašnāvību ir mazāk, sociālie aizspriedumi joprojām pastāv. ES iedzīvotājiem jāsaprot, ka uzņēmēju darbība ir lietderīga pat gadījumā, ja viņi cieš neveiksmi. No dažām neveiksmēm nav iespējams izvairīties. Nedaudz mazāk par trim ceturtdaļām (73 %) no 1998. gadā Spānijā, Somijā, Itālijā, Luksemburgā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē nodibinātajiem 931 435 uzņēmumiem pastāvēja ilgāk par diviem gadiem. Nedaudz mazāk kā puse (49,1 %) šo uzņēmumu pastāvēja vismaz piecus gadus, proti, tie darbojās vēl 2003. gadā.

2.8.

Patiess ir Komisijas apgalvojums, ka tirgus ekonomikai ir raksturīga gan uzņēmējdarbības uzsākšana, gan arī panākumi un neveiksmes uzņēmējdarbībā. Komisija pamatoti uzsver, ka, trūkstot sabiedrības vispārējai izpratnei par uzņēmējdarbību, grūtības vai neveiksmes uzņēmējdarbībā netiek uztvertas kā saimnieciskās darbības normāls aspekts, ne arī kā iespēja atkārtoti uzsākt uzņēmējdarbību. Šāda uztvere ES ir jāmaina. Jo aizspriedumaināka ir attieksme pret agrāk piedzīvotu bankrotu, jo lielākam riskam var tikt pakļauts jaunizveidots uzņēmumus, turklāt šīs risks ietekmē arī visas uzņēmuma darbībā iesaistītās personas.

2.9.

ASV ar tiesiskā regulējuma palīdzību cenšas panākt debitoru, kreditoru un sabiedrības kopējo interešu līdzsvarotību. EESK uzskata, ka arī dalībvalstu tiesību akti jāizstrādā, lai panāktu tādu pašu līdzsvaru. Kā norādīts šī dokumenta 4. punktā, maksātnespēja un nenomaksātas parādsaistības var radīt lielas grūtības kreditoriem un veicināt viņu pašu maksātnespēju. Uzņēmuma atbrīvošana no parādu nastas, lai tādējādi tam dotu otru iespēju, var izrādīties sevišķi netaisnīga pret kreditoriem. Ar maksātnespējas tiesību aktiem jācenšas panākt vajadzīgais līdzsvars.

2.10.

No sabiedrības viedokļa vislabākais risinājums varētu būt uzņēmuma pilnīga vai daļēja saglabāšana. Ja uzņēmums ir potenciāli dzīvotspējīgs, ieguvējas būs visas iesaistītās puses.

2.11.

Darba ņēmēju interešu aizsardzība ir nodrošināta vairākos veidos. Dalībvalstis ir ieviesušas Maksātnespējas direktīvu, kas maksātnespējas gadījumā paredz izmaksas darbiniekiem. Ja maksātnespējas administratoriem izdodas glābt maksātnespējīgo uzņēmumu, tad darba ņēmēju darba attiecības turpinās. Ja bankrotējis uzņēmējs atsāk uzņēmējdarbību, viņš rada jaunas darba vietas. Abos minētajos gadījumos nodarbinātībai, protams, ir labvēlīga ietekme uz sabiedrību kopumā.

3.1.1.

Pirmais solis cīņai ar neveiksmīgas uzņēmējdarbības negatīvajām sekām ir šī jautājuma publiska apspriešana. ES sabiedrības liela daļa bankrotu neatkarīgi no tā iemesliem bieži uzskata par krimināli sodāmu darbību. Lai izskaustu šo kļūdaino pieņēmumu, pozitīvs ieguldījums jānodrošina plašsaziņas līdzekļiem. Jāpanāk šādi mērķi:

3.2.1.

Pēc bankrota atsākot uzņēmējdarbību, varētu rasties juridiskas grūtības. Daudzās valstīs bankrota tiesību akti paredz vienādu attieksmi, neraugoties uz to, vai bankrots ir krāpniecisks jeb bezatbildīgs, vai arī neveiksmīgas uzņēmējdarbības iemesls nav bijusi īpašnieka vai vadītāja rupja kļūda, proti, bankrots ir godprātīgs un attaisnots.

3.2.2.

Daudzi noteikumi paredz ierobežojumus, aizliegumus vai tiesībnespēju, pamatojoties vienīgi uz faktu, ka pastāv bankrota tiesvedība. Šāda automātiska pieeja neņem vērā riskus, kas ikdienā pastāv uzņēmējdarbībā, un nozīmē pieņēmumu, ka bankrotējusi persona ir zaudējusi sabiedrības uzticību un paļāvību. Kardināli jāpārskata ES maksātnespējas tiesību aktu koncepcija. Galvenie aspekti ir šādi:

3.3.1.

Aizspriedumi pret neveiksmīgu uzņēmējdarbību ir viens no iemesliem, kādēļ daudzi grūtībās nonākuši MVU līdz pēdējam brīdim slēpj savas problēmas. Lai izvairītos no bankrota, būtiski svarīga ir savlaicīga rīcība, un daudzos gadījumos sanācija ir labāks risinājums nekā likvidācija. Galvenie aspekti ir šādi:

3.4.1.

Publiskais atbalsts nav pietiekami vērsts uz galvenajiem risināmajiem jautājumiem — resursiem, attiecīgām prasmēm un psiholoģiskajai palīdzība, kas ir svarīgi uzņēmējiem, sākot uzņēmējdarbību otrreiz. Galvenais traucēklis atkārtotai uzņēmējdarbības uzsākšanai ir resursu, proti, finanšu līdzekļu trūkums. Jāīsteno šādi mērķi:

3.5.

Visbeidzot, lai pilnībā izmantotu ES uzņēmējdarbības potenciālu un izveidotu dinamiskus uzņēmumus, ir ārkārtīgi svarīgi dalībvalstīs radīt labus priekšnoteikumus uzņēmējdarbībai. Sabiedrības atzinība, kas ir ļoti svarīga veiksmīgas uzņēmējdarbības gadījumā, būtu jāapvieno ar politiku, kura sniedz otru iespēju uzņēmējiem, kas ir cietuši neveiksmi.

4.1.

EESK atbalsta Komisijas pievēršanos vajadzībai pārvarēt aizspriedumus pret neveiksmīgu uzņēmējdarbību. Patiess ir Komisijas apgalvojums, ka tirgus ekonomikai ir raksturīga gan uzņēmējdarbības uzsākšana, gan arī panākumi un neveiksmes. Komisija pamatoti uzsver, ka, trūkstot sabiedrības izpratnei par uzņēmējdarbību, grūtības vai neveiksmes uzņēmējdarbībā netiek uztvertas kā saimnieciskās darbības normāls aspekts, ne arī kā iespēja atkārtoti uzsākt uzņēmējdarbību.

4.2.

EESK tomēr uzskata, ka, lai arī daudzi no paziņojumā iekļautajiem norādījumiem ir katrā ziņā vajadzīgi, daļa no tiem tomēr nešķiet sevišķi pārliecinoši. Komitejas iebildumi ir uzsvērti šā atzinuma 4. un 5. punkta vairākos apakšpunktos.

4.3.

Uzņēmējdarbības nolūks un mērķis ir izveidot uzņēmumu, kas dod peļņu un kuram ir izaugsmes iespējas. Uzņēmēji ievieš jauninājumus, lai apmierinātu tās klientu vajadzības, ko nav izdevies apmierināt vai kuras nav apmierinātas visefektīvākajā veidā.

4.4.

Uzņēmējs šādi var saskatīt iespēju uzņēmējdarbībai. Piemēram, Londonā kāds uzņēmējs saskatīja iespēju Apvienotās Karalistes un Indijas importa/eksporta tirdzniecībai, tādējādi apmierinot abu valstu vajadzības. Šādi tika aizpildīta brīva tirgus niša. Citi uzņēmēji brīvas tirgus nišas aizpilda, piemēram, atverot restorānus vai frizētavas apdzīvotās vietās, kur šādiem pakalpojumiem nav pietiekama piedāvājuma.

4.5.

Amazon ir lielisks piemērs, kā efektīvāk apmierināt vajadzības. Grāmatnīcas joprojām darbojas, jo tās izmanto cilvēki, kuriem ir laiks un vēlme pašķirstīt grāmatu klātienē. Amazon klientu loks ir pircēji, kas grāmatas vēlas iegādāties citādā veidā.

4.6.

Daži uzņēmēji uzsāk uzņēmējdarbību, lai izmantotu zinātnes un tehnoloģiju sasniegumus. Šādas uzņēmējdarbības pirmsākumi parasti meklējami universitātēs, pētniecības institūtos vai ar zinātni saistītos uzņēmumos. Četri Londonas universitātes profesori nodibināja uzņēmumu, lai sniegtu medicīnisko izmeklējumu rezultātā iegūto attēlu analīzes pakalpojumus, izmantojot patentētu programmatūru, lai ar tās palīdzību uzlabotu veidus, kā izvērtēt izstrādājamo medikamentu terapeitisko iedarbību. Šīs uzņēmējdarbības pamatā ir intelektuālā īpašuma tiesības uz minēto programmatūru. Vienu no profesoriem iecēla par uzņēmuma vadītāju, un šādi viņš cenšas izprast, vai viņš var vai nevar būt uzņēmējs.

4.7.

Lai uzņēmējs būtu veiksmīgs, viņam pirmām kārtām jānodrošina trīs nosacījumi. Pirmkārt, viņam vai viņai jābūt vajadzīgajām zināšanām un pieredzei, lai precīzi novērtētu tirgus iespējas un zinātību uzņēmējdarbības ieceres īstenošanai, kas var būt, piemēram, jauna restorāna atvēršana, ceļojumu pakalpojumu tiešsaistes aģentūra vai zinātnes jauna veida izmantošanu. Jebkura uzņēmuma izveides pirmajā posmā ir jāpārbauda ieceres dzīvotspēja patiesajos apstākļos. Tas nozīmē izstrādāt preci vai pakalpojumu, par kuru klienti būtu gatavi maksāt tik augstu cenu, kas ir vajadzīga, lai uzņēmumus varētu gūt peļņu un segt tā darbības izdevumus. Daudzi, kas vēlētos būt uzņēmēji, nespēj izdarīt tieši to. Citi spēj mācīties no savām kļūdām un atsākt uzņēmējdarbību. Citi nekad nespēs labot kļūdas.

4.8.

Otrs nosacījums ir finansējums. Daži jaunie uzņēmumi jau pašā sākumā ir pietiekami pievilcīgi investoriem. Lielākā daļa riska kapitāla investoru neiesaistīsies uzņēmuma finansēšanā, kamēr uzņēmējs nebūs savu ieceri pietiekami konkretizējis. Mums gan šobrīd ir EIB ierosinātā riska kapitāla shēma, tomēr tās jauda būs ierobežota. Finansējumu parasti piešķir atsevišķās daļās. Ja pēc pirmās finansējuma daļas piešķiršanas izdodas sasniegt labus rezultātus, tad turpmāko finansējumu saņemt ir ievērojami vieglāk.

4.9.

Lielākajā daļā gadījumu finansējumu darbības sākuma posmā piešķir ģimene vai draugi. Pieejami ir arī banku aizdevumi, taču tiem vajadzīgs nodrošinājums. Ja uzņēmumam nav nekādu īpašumu, tad banka kā nodrošinājumu izmanto paša uzņēmēja īpašumu. Nopietns lēmums uzņēmējam, ģimenei un draugiem jāpieņem gadījumā, ja viņi personīgi galvo par aizdevumu. Nodrošinājums parasti nepieciešams arī pēc darbības sākuma posma, jo privātiem uzņēmumiem parasti jāpaļaujas uz banku atbalstu līdz pat brīdim, kamēr šie uzņēmumi to kapitāla daļas kotē biržā. Ja banka izmanto savas tiesības rīkoties ar nodrošinājumu, uzņēmējs var zaudēt savu mājokli. Šajos apstākļos nodokļu un sociālās nodrošināšanas saistības stāvokli var tikai pasliktināt.

4.10.

Komitejas atzinumos par tematu “Nodokļu atvieglojumi pētniecībai un izstrādei” (1) mēs esam aicinājuši dalībvalstis piešķirt nodokļu atvieglojumus privātpersonām, kas investē uzņēmumos, kuri uzsāk darbību. Neapšaubāmi, šādi nodokļu atvieglojumi uzņēmējiem atvieglotu jauno uzņēmumu kapitalizēšanu.

4.11.

Pēc darbības sākuma posma uzņēmējs ir atkarīgs no trešās neatņemamās panākumu sastāvdaļas, proti, dzīvotspējīga uzņēmējdarbības modeļa. Tas ir uzņēmuma izaugsmes galvenais nosacījums. Modelis atkarīgs no uzņēmējdarbības elementus aptverošo rādītāju kopuma. Pārdošanas ieņēmumu un ražošanas izmaksu starpība ir bruto segums, kas pēc citu izdevumu atrēķināšanas veido peļņu pirms nodokļu nomaksas, kam jābūt pietiekamai darbības uzturēšanai un bankas aizdevumu atmaksai. Ja uzņēmējdarbības modelis nav darboties spējīgs vai ja uzņēmuma vadībai trūkst prasmju vai pieredzes organizēt tirdzniecību un citus procesus, lai šo modeli īstenotu, tad tie, kas bankām snieguši garantijas, ir pakļauti bankrota draudiem. Protams, ka šāds bankrots ir pamācoša pieredze. Ja uzņēmējs ir apguvis visu, kas nepieciešams veiksmīgam uzņēmējdarbības modelim, viņam ir iespējas atsākt uzņēmējdarbību.

4.12.

Sākotnēji veiksmīgus uzņēmējdarbības modeļus vienmēr apdraud izmaiņas, kas saistītas ar darbiniekiem, klientiem, tehnoloģijām un konkurentiem. Pēc veiksmīgas uzņēmuma izveides uzņēmēji pastāvīgi saskaras ar dažādām pārmaiņām, īpaši tas sakāms par uzņēmējdarbību, kurā izmanto tehnoloģijas. Pārmaiņu pārbaudi neizturējušie uzņēmēji var gūt mācību no gūtās pieredzes. Citi, sevišķi īpašnieki otrajā vai trešajā paaudzē, šādu pieredzi varbūt neizmantos, lai mācītos.

4.13.

Lai ieviestu darboties spējīgu uzņēmējdarbības modeli, ļoti liela nozīme ir uzņēmējam un viņa darbiniekiem. Jo īpaši svarīgas ir iemaņas finanšu vadības jomā. Labs uzņēmums var būt pārāk veiksmīgs un iesaistīties neadekvāti daudzos darījumos, nonākot situācijā, kas tas vairs nespēj apmaksāt visus rēķinus. Šādos gadījumos uzņēmuma pārvaldi var nodot kreditoriem. Šāds uzņēmums piedāvā vislabākās iespējas veiksmīgi atjaunot darbību.

4.14.

Finansiāls risks pastāv arī gadījumos, kad lielākie klienti nepilda saistības un neapmaksā savus rēķinus, tādējādi liedzot uzņēmējam iespēju apmaksāt viņa rēķinus un mudinot banku izmantot tās tiesības uz ieķīlāto īpašumu. Saskaņā ar Komisijas apkopoto statistiku katra ceturtā maksātnespējas gadījuma iemesls ir kavēti maksājumi. Šādā gadījumā darbības atjaunošana var būt iespējama. Nelielu un jaunu uzņēmumu neaizsargātību labi apzinās kā dalībvalstu valdības, tā arī Komisija. Minētais jautājums ir risināts Kavētu maksājumu direktīvā, un tas atkārtoti tiks apskatīts gaidāmajā Likumā par mazajiem uzņēmumiem.

4.15.

Daži uzņēmumi nav vainojami to piedzīvotajā neveiksmē, jo noteiktus iemeslus nav iespējams paredzēt, piemēram, 2001. gada 11. septembra notikumu ietekme vai ekstremālu dabas apstākļu ietekme. Pat šādā gadījumā, iepriekš prognozējot, apdrošināšana būtu varējusi mazināt triecienu. Tādēļ organizācijām, kas atbalsta mazos uzņēmumus, būtu jāiepazīstina uzņēmēji ar priekšrocībām, kuras var sniegt piesardzības līdzekļi.

4.16.

Kopumā jāsecina, ka uzņēmums var nonākt grūtībās visdažādākajos veidos pat tad, ja uzņēmējam ir vislabākie nodomi. Pašā darbības sākuma posmā atjaunot uzņēmumu var neizdoties. Arī pēc minētā posma nepilnīgs uzņēmējdarbības modelis var nozīmēt, ka uzņēmumam nav nākotnes. Turklāt iespējami dzīvotspējīga uzņēmējdarbība var neizdoties uzņēmēju pieļauto kļūdu un arī no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ. Šādus uzņēmumus to pārņēmēji var glābt, un tas arī noteikti jādara, saglabājot arī lielāko daļu darba vietu.

4.17.

Ir svarīgi nodalīt uzņēmumu un tā vadītājus. Vadītāji var bankrotēt, jo uzņēmuma pārņēmējs cenšas pasargāt uzņēmumu un darbiniekus. Uzņēmumam ciešot neveiksmi, var bankrotēt arī uzņēmējs, ja viņš devis nodrošinājumu bankai, pat gadījumā, ja šis uzņēmējs nav vainojams krāpnieciskās darbībās. Komisijas uzmanība ir veltīta tieši šiem godīgajiem uzņēmējiem. Maz ticams, ka citu uzņēmēju, kuru neveiksmes iemesls ir kompetences un tālredzības trūkums, pieredze varētu būt noderīga tautsaimniecībai pat tad, ja viņi spētu atrast finansētājus. Ne visi bankrotējušie uzņēmēji ir pelnījuši otru iespēju.

5.1.1.

Nozīmīgākais dalībvalstu valdību vēstījums plašai sabiedrībai neapšaubāmi izpaudīsies maksātnespējas tiesību aktu grozījumu formā. Ja tiesību aktos būs ietverts nepārprotams atbalsts uzņēmēju otrai iespējai, tas izskanēs arī plašsaziņas līdzekļos.

5.1.2.

Turklāt valdības var strādāt ar tām organizācijām un iestādēm, kuras cieši sadarbojas ar uzņēmējiem. Vistiešāk iesaistīta ir grāmatvedības profesija, jo tā var palīdzēt paust arī MVU pārstāvības organizāciju un atsevišķu tirgotāju viedokli.

5.1.3.

Paziņojumā izteikta iecere par atzinības programmu veiksmīgiem uzņēmējdarbības atsācējiem. Ja iepriekšminētās organizācijas pārņemtu šādu praksi, par to visdrīzāk atzinīgi izteiktos arī plašsaziņas līdzekļi.

5.2.1.

EESK pilnībā atbalsta visas paziņojumā ietvertās piezīmes par maksātnespējas tiesību aktiem, protams, ja šie tiesību akti būs apmierinoši arī pēc to galīgās pieņemšanas. Šīs piezīmes ir sīki apskatītas atzinuma 3.2. punktā un ietver ar krāpniecisku darbību nesaistītu bankrotu oficiālu atzīšanu, parādsaistību agrīnu dzēšanu un juridisko ierobežojumu samazināšanu, tiesībspējas anulēšanu un aizliegumu noteikšanu paātrinātās procedūrās. Mērķis būtu panākt, ka vidēji šāda tiesvedība ilgst ne vairāk par divpadsmit mēnešiem.

5.2.2.

EESK uzskata, ka obligāti nepieciešams, lai visas dalībvalstis pēc iespējas ātrāk pabeigtu savu maksātnespējas tiesību aktu pārskatīšanu. Papildus izmaiņām tiesību aktos ļoti svarīga ir bankrota lietu ātra izskatīšana tiesu instancēs. Tiesvedības procesam jābūt labi organizētam. Šādas izmaiņas ir Otrās iespējas programmas būtisks elements.

5.3.1.

Šis ir otrs paziņojumā ietvertais vēstījums. Tā pati par sevi nav Uzņēmējdarbības atsākšanas programmas daļa. Tā ir programma, kas izstrādāta, lai izvairītos no bankrotiem un pasargātu uzņēmumus un darba vietas. Tādēļ paziņojuma nolūks ir izvairīties no novēršamām neveiksmēm, izmantojot savlaicīgu brīdināšanu, nodrošinot īslaicīgu finansējumu un padomdevēju pakalpojumus.

5.3.2.

Problemātiski ir vienīgi tas, ka minēto programmu būtībā nevar izmantot vairums MVU, jo tajā ir tikai nedaudz mehānismu grūtībās nonākušu uzņēmumu proaktīvai apzināšanai katrā dalībvalstī, pie kam dalībvalstīs ir vairāki desmiti tūkstošu MVU. Dalībvalstis tomēr tiek aicinātas pēc iespējas lietderīgāk izmantot pieejamos mehānismus, piemēram, PVN administrēšanas iestāžu izmantošana Francijā, lai tādējādi savlaicīgi brīdinātu par uzņēmumu iespējamajām naudas plūsmas problēmām. Komisija pauž viedokli, ka atbalsta pasākumiem jābūt vērstiem uz bankrota novēršanu, ekspertu konsultācijām un savlaicīgu iejaukšanos. Problēmas rodas, ja vadītāji neapzinās, ka viņu uzņēmumi ir nonākuši grūtībās. Dalībvalstu valdībām būs jāstrādā ar grāmatvedības profesijas un MVU atbalsta organizāciju, lai attīstītu tādus proaktīvus pasākumus, kas piemēroti attiecīgo valstu MVU kultūrai.

5.3.3.

EESK ar šādu atbalstu saistītās grūtības nekādā ziņā nevērtē pārlieku zemu. Valdības iejaukšanās, lai mainītu tirgus spēku ietekmi, var izrādīties neproduktīva un apdraudēt tirgus mehānismus.

5.3.4.

Publiskām sabiedrībām ar ierobežotu atbildību ir noteikts divkāršs pienākums, proti, jābūt savlaicīgi sagatavotiem grāmatvedības pārskatiem un grāmatvežiem un vadītājiem jāapliecina, ka uzņēmuma stāvoklis ir pietiekami labs, lai tas varētu izpildīt savas saistības. Šādu noteikumu, īpaši par savlaicīgu grāmatvedības pārskatu sagatavošanu, attiecināšana uz visiem uzņēmumiem uzlabotu agrīnās brīdināšanas sistēmu.

5.3.5.

EESK atzinīgi vērtē pastiprinātas uzmanības veltīšanu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, cik vien tas iespējams, jo tādējādi var nodrošināt iespējas darba vietu saglabāšanai un nodarbinātības ilgtspējai.

5.4.1.

Divpadsmit līdz septiņpadsmit dalībvalstis jau ir grozījušas maksātnespējas tiesību aktus vai arī turpina to darīt, savukārt neviena dalībvalsts neīsteno nekādus pasākumus saistībā ar šajā apakšpunktā minētajiem Komisijas ieteikumiem.

5.4.2.

Tik zemas dalībvalstu aktivitātes iemesls ir tas, ka arī šajā gadījumā var uzskatīt, ka atsevišķi priekšlikumi nav savienojami ar tirgus spēkiem. Tas īpaši sakāms par priekšlikumiem, kuros bankām ieteikts būt mazāk piesardzīgām un atbildīgajām iestādēm radīt atbalsta tīklus darbību atjaunojošiem uzņēmumiem.

5.4.3.

Jārod iespēja priekšlikumus, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē, proti, publiskā finansējuma shēmas, kredītu pieejamība attaisnotu bankrotu gadījumā un publiskais iepirkums, bez īpašiem šķēršļiem īstenot pat vēl pirms izdarīti grozījumi maksātnespējas tiesību aktos.

5.4.4.

Tiem, kas piedāvā apmācību uzņēmējiem, jābūt iespējai piedāvāt apmācību arī uzņēmējdarbības pārņēmējiem, ja tam rastos pieprasījums.

5.5.1.

EESK ar gandarījumu pauž atbalstu Komisijas otrās iespējas politikas ietvaros jaunizveidotajai tīmekļa vietnei http://ec.europa.eu/sme2chance. Tā piedāvās īpašu palīdzību organizācijām, kuras iesaistītas dalībvalstu otrās iespējas politikas iniciatīvu veicināšanā.

5.5.2.

MVU veltītajā pavasara pasākumā, kas notiks 2009. gadā, Komisija pievērsīsies atkārtotas darbības uzsākšanas un otrās iespējas jautājumiem. EESK vēlētos, lai šī iniciatīva būtu papildu impulss Otrās iespējas programmas “mazsvarīgākajiem” elementiem.

30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/32

1.1.

EESK aicina Eiropas Komisiju neatlaidīgi turpināt darbu, lai panāktu publiskā iepirkuma tirgus lielāku atvērtību, un nodrošināt pārskatāmības, vienādas attieksmes, sociālās un ekoloģiskās atbildības principu ievērošanu.

1.2.

EESK iesaka Eiropas Komisijai Publiskā iepirkuma nolīguma (PIN) pārskatīšanas sarunās stingri iebilst pret atsevišķu līgumslēdzēju valstu protekcionisma pasākumiem.

1.3.

Oficiālās attīstības palīdzības 'jomā EESK atbalsta pakāpenisku un savstarpēju atteikšanos no “saistītā atbalsta” sistēmām un uzskata, ka šajā gadījumā par galvenajiem kritērijiem jāizvirza efektivitāte un pārskatāmība.

1.4.

Eiropas Savienības līmenī EESK atbalsta lielāku pārskatāmību un mūsdienīgus līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas un piedāvājumu publicēšanas nosacījumus. Tādēļ EESK iebildīs pret to, lai tiktu paredzēti jebkādi augstāki sliekšņi Eiropas direktīvu par pārskatāmību piemērošanai. EESK atbalsta Eiropas Komisijas paziņojumu, kura mērķis ir palielināt to publisko iepirkumu pārskatāmību, kuru vērtība ir zemāka par direktīvās noteiktajiem sliekšņiem.

1.5.

EESK iebilst pret ASV “Small Business Act” parauga kvotu piemērošanu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem Eiropas Savienībā, bet uzskata, ka būtu lietderīgi izstrādāt Eiropas MVU veltītu “ceļvedi”, kurā būtu paredzēti konkrēti projekti, darba grafiks un daudzgadu budžets un kas būtu orientēts uz inovāciju un uzņēmumu dibināšanu, tostarp tādās svarīgās jomās kā energoefektivitāte un vides aizsardzība.

1.6.

Ceļvedis būtu efektīvāks un vieglāk ieviešams, ja to papildinātu gan informācijas sistēmas, kuras balstītos uz MVU kā uz “dabiskiem” starpniekiem, gan arī pārredzami un atbilstīgi konsultāciju mehānismi un vienkārši Eiropas juridiskie instrumenti.

1.7.

Konkrētajos projektos un pasākumos vienmēr, kad tas iespējams, būtu jāpiemēro princips “domāt vispirms par mazajiem”, piemēram, visas administratīvās formalitātes būtu nokārtojamas “vienā reizē”. Tas jādara, lai administratīvās un tehniskās procedūras plānotu, pielāgojoties mazo uzņēmumu izmēram un īpatnībām, un lai tās atbilstu mērķim samazināt šādu uzņēmumu slogu.

2.1.

Eiropas Savienības nākamā prezidentvalsts Francijas vārdā Francijas valsts sekretārs Eiropas lietās oficiālā vēstulē vērsās pie EESK ar aicinājumu izstrādāt izpētes atzinumu par tematu “Starptautiskais publiskais iepirkums”.

2.1.1.

Minētajā aicinājumā skaidri norādīts uz sarunām, kas noris, lai pārskatītu Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Publiskā iepirkuma nolīgumu, ko noslēgušas 12 valstis (1) un Eiropas Savienība (18 valstīm ir novērotājas statuss).

2.1.2.

Francijas valdība 2007. gada rudenī pauda satraukumu par Eiropas Savienības pārāk dāsno piedāvājumu, jo dažas valstis (ASV, Koreja un Japāna) piekļuvi publiskajam iepirkumam ierobežo ar klauzulām, kas nosaka, ka atsevišķi šādi iepirkumi pieejami tikai šo valstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

2.2.

Francijas nostāja, ko atbalstīja vairākas dalībvalstis, paredzēja vai nu labāku piekļuvi šo valstu publiskajam iepirkumam saskaņā ar pārskatīto PIN, vai līdzīgu ierobežojumu piemērošanu Eiropas Savienībā, tādējādi atbalstot Eiropas MVU.

2.3.

Pašreiz PIN attiecas uz publisko iepirkumu sliekšņiem, kas ir līdzīgi tiem, kuri noteikti Eiropas Savienības iekšējo direktīvās (2), līdz ar to reāli nodrošinot 12 PIN līgumslēdzēju valstu uzņēmumiem iespēju piedalīties visos Eiropas Savienības publisko iepirkumu konkursos virs šiem sliekšņiem.

2.4.

EESK jau ir paudusi viedokli par publiskā iepirkuma tirgus atvēršanu Eiropas Savienībā, īpaši izsakot nožēlu par uzņēmumu nepietiekamo pārrobežu dalību publiskajā iepirkumā Eiropas Savienībā (3).

3.1.

Var uzskatīt, ka Eiropas Savienības publiskā iepirkuma tirgus ir plaši atvērts starptautiskajai konkurencei. To pašu var sacīt par arvien lielāko skaitu publisko iepirkumu, kurus Eiropas Savienība finansē attīstības palīdzības ietvaros (ES ir galvenā attīstības palīdzības sniedzēja pasaulē). Tomēr EESK pauž nožēlu, ka dalībvalstīs attīstības palīdzība dažkārt tiek saistīta ar līgumslēgšanas tiesību piešķiršanu palīdzības sniedzējas valsts uzņēmumiem. (4)

3.2.

Dažās mūsu partnervalstīs ir izveidotas daudzas un dažādas aizsardzības sistēmas (piemēram, Buy American vai Small Business Act Amerikas Savienotajās Valstīs) un sistemātiski tiek piemērotas “saistītā” atbalsta programmas. Ņemot vērā, ka ES ir daudz uzņēmumu, tai skaitā arī MVU, kas pasaules mērogā ir vadošie tādās nozarēs kā celtniecība, būvdarbi, alternatīvās enerģijas avotu izmantošana un vides aizsardzība, Eiropas Savienības publiskā iepirkuma tirgus atvēršana starptautiskajai konkurencei ir jāuzskata par priekšrocību.

3.3.

Small Business Act paredz ne tikai MVU atbalsta pasākumus, bet arī to, ka 25 % federālā publiskā iepirkuma tiek rezervēti Amerikas Savienoto Valstu MVU.

3.4.

Attiecībā uz PIN (Publiskā iepirkuma nolīgums) pārskatīšanu EESK uzskata — lai gan ir jāuzsver savstarpējības princips, ES nevajadzētu veikt tādus protekcionisma pasākumus, kādus īsteno mūsu konkurenti, jo tas neveicinātu tirgu atvērtību konkurencei, kam jābūt vispārējam ES mērķim.

3.5.

Turklāt šis mērķis jāattiecina ne tikai uz PIN līgumslēdzējām pusēm, bet arī uz valstīm, kurās publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām trūkst pārskatāmības un kuras Eiropas uzņēmumiem parasti nav pieejamas.

3.6.

EESK dažos iepriekšējos atzinumos jau ir izteikusi domu par iespēju uzņēmumiem no valstīm, kas vēl joprojām veic protekcionisma pasākumus, uz laiku liegt piedalīties PIN ietvaros organizētajos iepirkumos, ko finansē no Eiropas fondu līdzekļiem.

3.7.

EESK uzsver, ka sarunās, jo īpaši saistībā ar divpusējiem nolīgumiem ar valstīm, kas nav ratificējušas Kioto protokolu vai SDO konvencijas vai kas tās nepiemēro, vai piemēro slikti, ir jāņem vērā SDO konvencijās noteikto vides aizsardzības noteikumu un minimālo sociālo standartu ievērošanas jautājumi (kā arī attiecīgajās valstīs piemērojamie sociālo partneru starpnozaru, nozaru un uzņēmumu darba koplīgumi).

4.1.

Eiropas Komisija ir paziņojusi, ka pēc ASV parauga tā varētu ierosināt Eiropas Small Business Act, kurā MVU nebūtu noteiktas īpašas publiskā iepirkuma kvotas, kā tas ir ASV, bet kas atvieglotu MVU dalību publiskā iepirkuma tirgū un plašākā nozīmē piedāvātu konkrētus pasākumus MVU atbalstam.

4.2.

Patiesībā jautājums par kvotu piešķiršanu MVU Eiropas Savienībā nav aktuāls, jo uzskata, ka aptuveni 42 % gadījumu (Komisijas novērtējums) publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības Eiropas Savienībā (2005. gada dati) piešķirtas uzņēmumiem, kas atbilstīgi Kopienas terminoloģijai kvalificēti kā MVU. (5)

4.3.

Lai pēc iespējas efektīvāk izmantotu publisko finanšu līdzekļus, Eiropas Savienībā ir jāveicina publiskā iepirkuma Eiropas dimensija. Kaut arī ievērojami pieaudzis tādu līgumu skaits, kurus var slēgt citu ES valstu uzņēmumi, to pārstāvji norāda, ka trūkst pārskatāmības un atbilstošas informācijas, kas ļautu piedalīties pārrobežu publiskā iepirkuma konkursos. Sūdzības ir galvenokārt par publiskā iepirkuma līgumiem, kuru sliekšņi ir zemāki, nekā tas nepieciešams, lai piemērotu ES direktīvas, kas prasa publicēšanu Eiropas līmenī. Uzņēmēji arī pauž nožēlu par sarežģītajām ES direktīvu transponēšanas procedūrām, kas ne vienmēr ir pārskatāmas (termiņi, kavēšanās u.tml.) un bieži vien direktīvas tiek papildinātas ar vairākiem īpašiem valstu noteikumiem. EESK atzīst, ka publiskā iepirkuma jomā ir vajadzīgs regulējums, tomēr aicina nodrošināt lielāku pārskatāmību un juridisko drošību.

4.4.

EESK uzskata, ka sliekšņi, kurus pārsniedzot piemēro atvērtības, pārskatāmības un publiskošanas principu, uzņēmumiem, it īpaši vismazākajiem, nodrošina vislabāko iespēju piedalīties publiskā iepirkuma procedūrās. Eiropas Savienībā visvairāk sūdzību no MVU ir par atvērtības trūkumu publiskajos iepirkumos, kuros līguma vērtība ir zemāka par ES direktīvu piemērošanas slieksni, un kuros tomēr būtu jāievēro vienādas attieksmes un nediskriminācijas pēc valstspiederības princips.

4.5.

Lai gan Eiropas uzņēmēju apvienības neatbalsta ideju par kvotu ieviešanu “ASV gaumē”, tomēr tās atzīst apņēmīgas atbalsta politikas nozīmi, jo īpaši attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumiem, kuru vērtība ir zemāka par Eiropas Savienības direktīvu piemērošanas slieksni, kā arī uz līgumiem, kas saistīti ar jaunām tehnoloģijām, energoefektivitāti un vides aizsardzību.

4.6.

EESK stingri atbalsta ideju par Eiropas MVU “ceļvedi”, kurā būtu ietverta virkne precīzu un saistošu noteikumu, kurus papildina darba grafiks un finansēšanas plāns. Tajā tiktu ņemta vērā Eiropas mazo uzņēmumu atbalsta politikas īstenošanas divdesmit gados gūtā pieredze, 2000. gada jūnija Eiropadomes sanāksmē Santa Marija de Feirā pieņemtā Eiropas Mazo uzņēmumu harta, kā arī 2007. gada aprīlī Štutgartē notikušās konferences secinājumi par amatniecību un mazajiem uzņēmumiem.

4.7.

Visatbilstošākie pasākumi varētu būt šādi.

—

publiskā iepirkuma līgumslēgšanas tiesību piešķīrēju iestāžu rīcības kodekss, kas rosinātu interesi par iespēju vismazākajiem uzņēmumiem piedalīties publiskā iepirkuma konkursos un sekmētu labu praksi procedūru vienkāršošanas un dematerializācijas jomā;

—

vienoti Eiropas pasākumi, piemēram, Kopienas patents vai Eiropas mazo un vidējo uzņēmumu statūti (Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas pašiniciatīvas atzinums par tematu “Eiropas uzņēmuma statūti mazajiem un vidējiem uzņēmumiem”, 21.3.2002.), kuru mērķis ir vienkāršot Eiropas Savienības tiesisko regulējumu un nostiprināt uzņēmumu “Eiropas identitāti”,

—

Direktīvas par maksājumu termiņiem nostiprināšana, kā to prasa EESK (6).

—

atbalstīt un izstrādāt informācijas un starpniecības sistēmas pārrobežu publiskā iepirkuma jomā un izveidot uzņēmumu tīklu, efektīvi izmantojot jauno Eiropas tīklu “Eiropa, uzņēmumi, tīkls” un atbalstot MVU apvienību vietējās iniciatīvas.

—

izmantojot pastāvošās un uzņēmēju atzītās struktūras, atbalstīt līgumslēgšanas tiesību elektroniskās piešķiršanas, uzņēmumu apvienošanas tīklā, pārrobežu publiskā iepirkuma informācijas portālu un vienas pieturas aģentūru izveides izmēģinājuma projektus.

—

lai sekmētu MVU dalību publiskā iepirkuma konkursos, izveidot finanšu inženierijas shēmu garantiju un galvojuma fonda un kredīta apdrošināšanas veidā, šim nolūkam izmantojot Eiropas struktūrfondus;

—

uzsākt MVU paredzētas Eiropas apmācības un izmēģinājuma programmas energoefektivitātes un vides aizsardzības jomā (jo īpaši būvniecības nozarē); Šī jaunā pasākuma finansēšanai varētu izmantot Eiropas fondu atlikumu, ko katru gadu pārskaita atpakaļ dalībvalstīm;

—

paplašināt mehānismus, lai veicinātu MVU dalību Eiropas Savienības pētniecības pasākumos un programmās (priekšizpētes subsīdijas, kopīgi pētniecības pasākumi) un mudinātu dalībvalstis īstenot līdzīgus pasākumus valsts mērogā, jo īpaši ar jaunajām tehnoloģijām saistītās nozarēs, tai skaitā aizsardzības un veselības aprūpes nozarē.

—

pārskatīt Eiropas Komisijas konsultāciju un novērtējuma procedūras, kurās bieži vien nav ņemta vērā Eiropas tautsaimniecības patiesā struktūra, ko lielā mērā veido MVU: nostiprināt “MVU ietekmes novērtējumus”, sistemātiskāk pieprasīt EESK izpētes atzinumus, vairāk iesaistīt pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijas;

—

lai izveidotu efektīvu Eiropas MVU brīdinājuma, starpniecības un atbalsta tīklu, stiprināt EEN (Europe, Enterprises, Network) tīklu, kurā darbojas vairāk nekā 600 tādās vietējās struktūrās izveidotu kontaktpunktu, kuras pazīst ES vietējā līmeņa ekonomikas dalībnieki, kā arī nostiprināt pastāvošās uzņēmumu organizācijas.

30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/35

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza atsevišķus tiesību aktus, kuriem piemēro EK līguma 251. pantā minēto procedūru, lai pielāgotu tos Padomes Lēmumam 1999/468/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK, attiecībā uz regulatīvo kontroles procedūru” (pirmā daļa)

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza atsevišķus tiesību aktus, kuriem piemēro EK līguma 251. pantā minēto procedūru, lai pielāgotu tos Padomes Lēmumam 1999/468/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK, attiecībā uz regulatīvo kontroles procedūru. Pielāgošana regulatīvajai kontroles procedūrai” (otrā daļa)

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza atsevišķus tiesību aktus, kuriem piemēro EK līguma 251. pantā minēto procedūru, lai pielāgotu tos Padomes Lēmumam 1999/468/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK, attiecībā uz regulatīvo kontroles procedūru. Pielāgošana regulatīvajai kontroles procedūrai” (trešā daļa)

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza atsevišķus tiesību aktus, kuriem piemēro EK līguma 251. pantā minēto procedūru, lai pielāgotu tos Padomes Lēmumam 1999/468/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK, attiecībā uz regulatīvo kontroles procedūru. Pielāgošana regulatīvajai kontroles procedūrai” (ceturtā daļa)

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka komitoloģijas sistēmā ievieš regulatīvo procedūru ar kontroli un četros dokumentos apkopotās direktīvas un regulas ierosināts pielāgot minētajai procedūrai.

1.2

Komiteja konstatē, ka Komisijas priekšlikums steidzami grozīt atsevišķus tiesību aktus (1) atbilst Lēmumam 2006/512/EK un kopīgajai deklarācijai gan par sarakstu, kurā minēti pēc iespējas ātrāk saskaņojamie tiesību akti, gan arī par laika ierobežojumu atcelšanu Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru izmantošanas gadījumā.

1.3

Komiteja iesaka savlaicīgi, proti, pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, pieņemt regulas, ar ko tiesību aktus pielāgo Lēmumam 2006/512/EK.

1.4

Komiteja atgādina, ka Lisabonas līgumā ir noteikta jauna tiesību aktu hierarhija, izšķirot leģislatīvus aktus, deleģētus aktus un īstenošanas aktus, un Parlamentam un Padomei ir piešķirtas vienlīdzīgas tiesības noteikt minēto tiesību aktu kontroles kārtību.

1.5

Komiteja uzsver, ka svarīgi ir šādi aspekti:

1.6

Komiteja uzsver, ka ir svarīgi, lai komitoloģijas procedūra būtu pēc iespējas pārredzamāka un saprotamāka ES iedzīvotājiem, jo īpaši šo tiesību aktu tiešajiem adresātiem.

1.7

Komiteja atgādina, ka pilnībā jāpiemēro Lisabonas līguma 8.a pants, kas paredz lēmumu pieņemšanu iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, tādējādi nodrošinot pilnīgu informācijas pieejamību iedzīvotājiem un pilsoniskajai sabiedrībai.

1.8

Komiteja aicina izvērtēt jaunās procedūras piemērošanas ietekmi un Parlamentam, Padomei un Komitejai regulāri ziņot par iedarbību, pārredzamību un informācijas izplatīšanu.

2.1

Padome 2006. gada 17. jūlijā (2) grozīja lēmumu, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību, līdzšinējo sistēmu (3) papildinot ar jaunu procedūru — regulatīvo procedūru ar kontroli. Šī procedūra likumdevējam sniegs iespēju iebilst pret tādu “gandrīz tiesību aktu” pieņemšanu, t.i., vispārēja rakstura pasākumu pieņemšanu, kas “groza” nebūtiskus koplēmuma procedūrā pieņemta pamatakta noteikumus, katru reizi, kad likumdevējs uzskatīs, ka ar projektu tiek pārsniegtas tiesību pamataktā paredzētās ieviešanas pilnvaras vai ka projekts neatbilst attiecīgā tiesību akta mērķim vai saturam, vai arī nav ievēroti subsidiaritātes un proporcionalitātes principi.

2.2

Runa ir par tipisku pasākumu komitoloģijas procesā — jēdziens, ar ko apzīmē procedūras, kas saskaņā ar EK dibināšanas līguma 202. pantu Komisijai ļauj izmantot tai piešķirtās tiesības īstenot Kopienas tiesību aktus, t.i., Parlamenta un Padomes vai tikai Padomes tiesību aktus, kuri pieņemti saskaņā ar vienu no EK dibināšanas līgumā paredzētajām lēmumu pieņemšanas procedūrām (apspriešanās, koplēmuma procedūra, sadarbība, piekrišana).

2.3

Piecas komitoloģijas procedūras (apspriešanās, pārvaldība, reglamentēšana, reglamentēšana ar kontroli un aizsardzības pasākumi) ir noteiktas Padomes Lēmumā 1999/468/EK, kas grozīts ar Lēmumu 2006/512/EK, un paredz, ka īstenošanas pasākumu projektus Komisija iesniedz komitejām, kurās darbojas dalībvalstu ierēdņi.

2.4

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija 2006. gada oktobrī pieņēma kopīgu deklarāciju (4), kurā ir uzskaitīti dažādi spēkā esoši tiesību akti, kas pirmām kārtām jāpielāgo ar jaunās procedūras starpniecību. Atzinīgi vērtējams ir tas, ka pieņemts Padomes Lēmums 2006/512/EK, ar ko Lēmumā 1999/468/EK iekļauj jaunu procedūru (tā saukto regulatīvo procedūru ar kontroli), kas likumdevējam ļauj kontrolēt, kā tiek pieņemti “kvazinormatīvi” pasākumi, ar ko īsteno saskaņā ar koplēmuma procedūru pieņemtus tiesību aktus.

2.5

Neraugoties uz likumdevēju iestāžu īpašajām tiesībām, Parlaments un Padome atzīst, ka atbilstīgi labas likumdošanas principiem jānodrošina, ka Komisijai piešķir ieviešanas pilnvaras bez laika ierobežojuma. Tomēr gadījumā, ja nepieciešami pielāgojumi, minētās iestādes uzskata, ka, nosakot klauzulu, kas paredz Komisijas priekšlikumu iesniegšanu, lai pārskatītu vai atceltu noteikumus saistībā ar ieviešanas pilnvaru piešķiršanu, varētu pastiprināt likumdevēja veikto kontroli.

2.6

Tiklīdz jaunā procedūra stājas spēkā, to piemēro tādu “kvazinormatīvu” pasākumu gadījumā, kas paredzēti tiesību aktos, kurus pieņem saskaņā ar koplēmuma procedūru; tas attiecas arī uz tiesību aktiem, ko turpmāk pieņems finanšu pakalpojumu jomā (Lamfalisī tiesību akti (5)).

2.7

Lai jauno procedūru attiecinātu uz spēkā esošiem tiesību aktiem, kas pieņemti ar koplēmuma procedūru, tie ir jāpielāgo ar attiecīgo procedūru starpniecību, lai Lēmuma 1999/468/EK 5. pantā paredzētās regulatīvās procedūras vietā izmantotu regulatīvo procedūru ar kontroli ikreiz, kad runa ir par pasākumiem, uz ko attiecas šī procedūra.

2.8

Komisija 2006. gada decembrī pieņēma attiecīgus 25 priekšlikumus (6), par kuriem Komiteja ir izstrādājusi atzinumu (7).

2.8.1

Ja pamataktā, kas pieņemts saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru, paredzēts pieņemt vispārīgus pasākumus, ar ko groza nebūtiskus minētā tiesību akta noteikumus, tostarp svītrojot dažus nebūtiskus noteikumus vai papildus iekļaujot jaunus nebūtiskus noteikumus, tad šādus pasākumus pieņem atbilstīgi regulatīvajai procedūrai ar kontroli.

2.8.2

Pieņemamo pasākumu projektu Komisijas pārstāvis iesniedz regulatīvajai kontroles komitejai, kurā ir pārstāvētas dalībvalstis un kuras priekšsēdētājs ir Komisijas pārstāvis.

2.8.3

Ja Komisijas paredzētie pasākumi atbilst komitejas atzinumam, tad izmanto šādu procedūru:

2.8.4

Ja Komisijas paredzētie pasākumi neatbilst komitejas atzinumam vai atzinums netiek sniegts, tad izmanto šādu procedūru:

2.9

Pašreizējie priekšlikumi regulām paredz pielāgot tiesību aktus, kas pieņemti saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru, atbilstīgi šādās jomās piemērojamām procedūrām: lauksaimniecība, nodarbinātība, humanitārā palīdzība, uzņēmumu politika, vide, Eiropas statistika, iekšējais tirgus, veselība un patērētāju aizsardzība, enerģētika un transports, kā arī informācijas sabiedrība.

3.1

Ar Komisijas priekšlikumiem paredz grozīt regulas un direktīvas (8), uz ko attiecas Līguma 251. pantā noteiktā procedūra, lai tās pielāgotu jaunajām procedūrām, kuras ievieš ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK, kas grozīts ar Lēmumu 2006/512/EK.

3.2

Atbilstīgi Kopienas politikas prioritātei uzlabot regulējumu (9) runa ir to, ka jāveic pielāgojumi un grozījumi saskaņā ar EK dibināšanas līguma 251. pantu, lai pareizi piemērotu attiecīgo tiesību aktu.

4.1

Komiteja pilnībā atbalsta likumdošanas un īstenošanas instrumentu nošķiršanu, kas paredzēta Lisabonas līgumā un kas ļaus no jauna definēt deleģētus aktus, sekmēt Kopienas tiesiskā regulējuma vienkāršošanu un pilnveidošanu (10) un Parlamentam ļaus arī turpmāk demokrātiskā veidā kontrolēt Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras.

4.2

Tādēļ Komiteja atbalsta, ka komitoloģijas sistēmā ievieš regulatīvo procedūru ar kontroli, kas ļauj Padomei un Eiropas Parlamentam kontrolēt un veikt iespējamos grozījumus īstenošanas noteikumos, ko Komisija pieņēmusi gadījumos, kad ar tiesību aktu tai ir piešķirtas ieviešanas pilnvaras konkrētās jomās. Komisija tomēr nedrīkst grozīt tiesību aktu saturu.

4.3

Komiteja iesaka savlaicīgi, proti, pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, pieņemt regulas par četros dokumentos apkopoto direktīvu un regulu pielāgošanu Lēmumam 2006/512/EK.

4.4

Komiteja atgādina, ka Lisabonas līgumā ir noteikta jauna tiesību aktu hierarhija, izšķirot leģislatīvus aktus, deleģētus aktus un īstenošanas aktus (11), tomēr saglabājot pašreizējos terminus (direktīvas, regulas un lēmumi). Parlamentam un Padomei būs vienlīdzīgas tiesības noteikt deleģētu un īstenošanas aktu kontroles kārtību (komitoloģija) (12).

4.5

Komiteja uzsver, ka svarīgi ir šādi aspekti:

4.6

Saskaņā ar agrāk teikto Komiteja vēlreiz apstiprina, ka “komitoloģijas procedūrām, kurās iesaistās vienīgi Komisijas un dalībvalstu pārstāvji un kuras atkarībā no izveidotās komitejas veida ir paredzētas pārvaldībai, konsultācijai vai noteikumu ieviešanai, kas izriet no tiesību aktu uzraudzības un piemērošanas, jābūt pārredzamākām un saprotamākām Eiropas teritorijā dzīvojošām personām, īpaši tām, uz kurām šie akti attiecas” (13).

4.7

Šajā sakarā Komiteja atgādina, ka pilnībā jāpiemēro Lisabonas līguma 8. a pants, kas paredz lēmumu pieņemšanu iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, tādējādi nodrošinot, ka Kopienas tiesību akti ir pēc iespējas pārredzamāki un pieejamāki iedzīvotājiem un pilsoniskajai sabiedrībai.

4.8

EESK uzskata, ka jāizvērtē jaunās procedūras piemērošanas ietekme un Parlaments, Padome un Komiteja regulāri jāinformē par to, cik iedarbīga, pārredzama un izplatīta ir lietotājiem draudzīga pieejamā informācija par visiem deleģētiem Kopienas tiesību aktiem, lai varētu uzraudzīt to īstenošanu, kas nozīmē gan reglamentēšanu, gan arī pareizu ieviešanu.

—

pirmais posms ir pats likumdošanas process (regulu un direktīvu pieņemšana saskaņā ar koplēmuma procedūru). Ja runa ir par vērtspapīru jomu, šajā posmā Komisija pirms likumdošanas priekšlikuma izvirzīšanas konsultējas ar Eiropas Vērtspapīru komiteju (EVK), kurā ir pārstāvji no katras dalībvalsts;

—

otrajā posmā runa ir par īstenošanas noteikumiem, ko, pamatojoties uz tiesību aktā piešķirtajām pilnvarām, Komisija izstrādā saskaņā ar regulatīvo procedūru (tagad — regulatīvā procedūra ar kontroli). Šajā posmā Komisija, pamatojoties uz tehnisko atzinumu, ko izstrādā Eiropas Vērtspapīru regulatoru komiteja (EVRK), kurā ir pārstāvētas attiecīgās dalībvalstu reglamentējošās un uzraudzības iestādes, sagatavo īstenošanas pasākumu projektu un to iesniedz Eiropas Vērtspapīru komitejai (EVK), kura sniedz savu atzinumu;

—

trešajā lēmumu pieņemšanas posmā, ja runa par vērtspapīru jomu, EVRK neformāli saskaņo dalībvalstu reglamentējošo un uzraudzības iestāžu pasākumus vērtspapīru jomā, lai nodrošinātu pirmajos divos posmos pieņemto noteikumu vienotu un saskaņotu īstenošanu;

—

ceturtajā lēmumu pieņemšanas posmā ar dalībvalstu leģislatīvo un administratīvo pasākumu starpniecību notiek Kopienas tiesību aktu īstenošana un to uzraudzība no Eiropas Komisijas puses.

30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/39

30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/39

1.1

EESK uzskata, ka jānosaka pilsētu mobilitātes politikas prioritātes, jo īpaši saistībā ar pilsētu plānošanu, informācijas sabiedrību un informācijas tehnoloģijām, kā arī labu praksi, īpaši pievēršoties gājēju un riteņbraucēju zonu izveidei, kā arī integrētas pieejas izmantošanai infrastruktūras jautājumos.

1.2

EESK atbalsta Komisiju un pauž cerību, ka tā sekmēs mobilitāti veicinošus pasākumus Kopienas līmenī, galvenokārt dodot priekšroku augstas kvalitātes kolektīvajam transportam un pasažieru drošībai, kā arī veicinot riteņbraukšanu un kājāmiešanu.

1.3

Tādēļ, pamatojoties uz konsekventu un racionālu teritorijas un pilsētvides plānošanu, jāveic atbilstīga un koncentrēta pilsētu plānošana, lai samazinātu individuālo motorizēto transporta līdzekļu pieprasījumu.

1.4

EESK uzskata, ka neatkarīgi no citiem paredzētajiem pasākumiem, jāgroza Direktīva 85/377/EKK un Direktīva 2001/42/EK, ņemot vērā šajā atzinumā paustās piezīmes.

1.5

EESK atbalsta, lai, veicot publiskos iepirkumus, tiktu sekmēti “zaļie pirkumi” infrastruktūrām, ko finansē no Eiropas programmām, un lai pastāvošie šķēršļi tiktu novērsti.

1.6

Eiropas pilsētu mobilitātes novērošanas centra izveidei būtu pievienotā vērtība, jo tas ļautu apkopot datus un tiktu veicināta pieredzes apmaiņa.

1.7

EESK uzskata, ka Eiropas līmenī ir jānosaka vispārējs regulējums, kas ļauj saskaņot tarifu noteikšanas kritērijus un statistikas datus.

2.1

Pēdējos gados kopumā ir strauji pieaugusi satiksmes intensitāte kā pilsētās, tā arī ārpus tām un bieži bija vērojamas būtiskas pārmaiņas transporta veidu sadalījumā: gan absolūtā, gan salīdzinošā izteiksmē cilvēki arvien biežāk izmanto automašīnas un arvien retāk — sabiedrisko transportu.

2.2

Eiropas Komisija, 2006. gadā iepazīstinot ar Transporta baltās grāmatas vidusposma pārskatu (1), paziņoja par savu nodomu publicēt zaļo grāmatu par pilsētas transportu (2); pēdējos mēnešos tā ir veikusi plašu sabiedrisko apspriešanu, kurā arī EESK ir paudusi savu viedokli.

2.2.1

EESK uzskata, ka Kopienas rīcība pilsētas mobilitātes jomā ir nepieciešama un lietderīga, un uzskata, ka lēmumu pieņemšanai Kopienas līmenī (3) ir Eiropas pievienotā vērtība, kas var izpausties dažādos obligātos vai neobligātos pasākumos.

3.1

Komisijas organizētā apspriešana apstiprināja lielās cerības uz to, ka tiks izstrādāta patiesa Eiropas pilsētu mobilitātes politika.

3.2

Jaunās pilsētu mobilitātes koncepcijas pamatā ir optimāls visu transporta veidu izmantojums, kā arī komodalitāte starp dažādiem kolektīvā transporta veidiem (vilciens, tramvajs, metro, autobuss, taksometrs) un dažādiem individuālās pārvietošanās veidiem (automašīna, velosipēds, iešana kājām u.c.).

3.3

Pilsētu mobilitāti uzskata par svarīgu izaugsmes un nodarbinātību veicinošu faktoru, kas būtiski ietekmē ilgtspējīgu attīstību ES.

3.4

Eiropas pievienotā vērtība varēs izpausties dažādos veidos: sekmējot paraugprakses apmaiņu visos līmeņos (vietējā, reģionālajā un valstu); nosakot un vajadzības gadījumā saskaņojot vienotu standartu definīcijas, sniedzot finansiālo palīdzību tiem, kam tā visvairāk nepieciešama, atbalstot pētījumus, kuru rezultātā izstrādātie lietojumi uzlabo vidi un mobilitātes drošību, vienkāršojot tiesību aktus un dažos gadījumos atceļot spēkā esošos noteikumus un ieviešot jaunus.

3.5

Zaļās grāmatas 25 jautājumos ir aplūkotas iespējas, kā pilsētas var risināt grūtības saistībā ar raitāku satiksmi, veidot ekoloģiskākas pilsētas; nodrošināt viedāku, pieejamāku un drošāku pilsētas transportu, radīt jaunu pilsētu mobilitātes kultūru un piešķirt tam nepieciešamos līdzekļus. Diemžēl Komisija neizvirza priekšlikumus par pilsēttransportam paredzētu konkrētu vertikālu un horizontālu pasākumu klāstu.

4.1.1

EESK uzskata, ka varētu ieviest marķēšanas sistēmu, kurā ir ņemtas vērā jau esošās sistēmas un kas būtu ar tām savietojama.

4.1.2

Kopienas līmenī Komisijai būtu objektīvi jāizskata konkrēti efektivitātes rādītāji, plānošana un attīstība, izveidojot saskaņotu pamatprincipu kopumu.

4.1.3

Tāpat varētu izveidot veicinošas brīvprātīgas kvalitātes atzīšanas sistēmas, kas līdzinās, piemēram, tūrisma politikā izmantotajām sistēmām.

4.1.4

Jebkurā gadījumā ieviesto sistēmu pamatā jābūt objektīviem un pārskatāmiem kritērijiem, tās ir regulāri jāizvērtē un vajadzības gadījumā jāpārskata, kā arī jānodrošina to pietiekama publicitāte.

4.2.1

Ņemot vērā to īpatsvaru mobilitātē, kopumā “iešanu kājām” un braukšanu ar velosipēdu nevar uzskatīt par alternatīvu privātā transportlīdzekļa lietošanai, izņemot gadījumu, ja darbavieta ir ļoti tuvu dzīvesvietai un meteoroloģiskie apstākļi ir piemēroti. Turklāt braukšana ar velosipēdu nav universāls pārvietošanās veids, jo to nevar izmantot cilvēki ar ierobežotām pārvietošanās spējām, cilvēki ar invaliditāti, mazi bērni un vecāka gadagājuma cilvēki. Tomēr dažās pilsētās iešana kājām vai braukšana ar velosipēdu kopā ar kolektīvo transportu var būt alternatīvs risinājums.

4.2.2

Pašvaldībām būtu jāizstrādā ilgtspējīga pilsētas transporta plāni, kuros tiktu paredzēta veloceliņu ierīkošana, par obligātu mērķi izvirzot tādu videi draudzīgu transporta veidu izmantošanu, kas atbilst minimālajām Eiropas prasībām, kuras vēl jānosaka. Šajos plānos jārisina jautājums par situācijām, kas apdraud gājēju drošību, un jācenšas izvairīties no pretrunām starp dažādiem transporta veidiem.

4.2.3

Lai to panāktu, būtu jāievieš kvantitatīvs mērķis nolūkā palielināt sabiedriskā transporta un velosipēdu izmantotāju, kā arī kājāmgājēju skaitu. Ja šāda veida plāni nav izstrādāti, pašvaldībām nevajadzētu piešķirt finansiālu palīdzību no Kopienas fondiem. Komisijai būtu arī jāpārbauda, kā minētajos plānos ir ņemtas vērā zaļās zonas un veloceliņi.

4.3.1

Risinājumi galvenokārt ir atkarīgi no pilsētu lieluma (platības un iedzīvotāju skaita), jo būtu jāuzsver, ka piesārņojums rodas ne tikai transporta, bet arī slikta teritoriālā plānojuma dēļ.

4.3.2

Ņemt vērā problēmu un tās iespējamos risinājumus pilsētu un teritoriālajā plānošanā; pilsētu nomalēs izveidot drošas sabiedriskās autostāvvietas; kolektīvajam transportam izveidot ceļu tīklus, kas savstarpēji savienotu dažādus transporta veidus (stāvvietas, dzelzceļš un metro), būvēt terminālus savietojamības sekmēšanai, lai atvieglotu pārsēšanos, kā arī uzlabot pakalpojumu kvalitāti, padarot kolektīvo transportu pievilcīgu lietotājiem.

4.3.3

Attiecībā uz kravu pārvadājumiem Komisijai būtu jāveicina paraugprakses apmaiņa pilsētu loģistikas jomā, piemēram, Itālijas pilsētā Sjēnā atļaujas kravu pārvadājumiem tiek izsniegtas tikai uz noteiktu laiku.

4.4.1

Transportam piemērojot tādu jaunu tehnoloģiju iegādi, ieviešanu un izmantošanu veicinošu nodokļu politiku, kas ļauj samazināt piesārņojumu un taupīt enerģiju.

4.4.2

Vācot informāciju par vides stāvokli pilsētās: aprēķinot transporta radītās emisijas uz vienu iedzīvotāju un organizējot ikgadējas rezultātu izplatīšanas kampaņas.

4.5.1

Veicinot “zaļo pirkumu” izmantošanu, piešķirot līdzekļus infrastruktūrām, ko finansē no Eiropas programmām, un novēršot pastāvošos šķēršļus. (4)

4.5.2

Kopienas līmenī būtu jānosaka vienoti noteikumi, vajadzības gadījumā tos saskaņojot.

4.6.1

EESK uzskata, ka piekļuve minētajām zonām būtu būtiski jāierobežo. Tomēr ir jāveic saskaņošana, lai novērstu situāciju, kad tiesību aktos pastāvošo atšķirību dēļ tiek ierobežota personu pārvietošanās brīvība un nevajadzīgi mazināta mobilitāte pilsētās.

4.7.1

Obligātajās autovadītāju apmācības programmās sākotnējās kvalifikācijas iegūšanai un tālākajā apmācībā būtu jāpievērš atbilstīga uzmanība ekoloģiskam braukšanas veidam, kā arī jānosaka nodokļu samazinājums uzņēmumiem, kas veic braukšanas veida kontroles un novērtēšanas pasākumus. Varētu grozīt direktīvu par transportlīdzekļu vadīšanas atļaujām, lai iekļautu minētos kritērijus.

4.8.1

Jā, attiecībā uz pasažieru drošību, transporta gaidīšanas laiku un galamērķiem, pasažieru izturēšanos ārkārtas situācijās, kā arī uz visām satiksmes iespējām un apstākļiem.

4.9.1

Jānodrošina dažādu ITS (viedo transporta sistēmu) pilnīga savstarpēja atbilstība, lai varētu izmantot dažādas tehnoloģijas, jo īpaši attiecībā uz dažādām braukšanas biļetēm, kas atvieglotu pārsēšanos un paātrinātu piekļuvi transportlīdzekļiem, tādējādi palielinot ceļošanas ātrumu sabiedriskajā transportā. Būtiski svarīgi ir veidot tādas ITS, kurās var integrēt jaunas tehnoloģijas, lai tādējādi tās ātri nenovecotu un atbilstīgi atmaksātos.

EESK uzskata, ka satiksmes uzlabošanai un labākai transporta organizācijai būtu jāizmanto informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

4.10.1

ITS jomā publicējot digitālu labas prakses katalogu, ko regulāri atjaunotu un kas būtu pieejams tiešsaistē.

4.11.1

Ar tarifu integrācijas sistēmas palīdzību izveidojot dažādas kolektīvā transporta pakalpojumu koordinācijas struktūras, nodrošinot labāku ritošo sastāvu (kas rada mazāku piesārņojumu un ir piemērots cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanas iespējām), palielinot reisu skaitu un biežumu, lai samazinātu gaidīšanas laiku pasažieriem, izveidojot autobusu platformas (lielāka drošība, ērtība un ātrums, mazāks enerģijas patēriņš, kas nozīmē piesārņojuma samazināšanos), būvējot terminālus, lai atvieglotu pārsēšanos, uzlabojot nozarē strādājošo apmācību, labāk informējot un izglītojot pasažierus, veidojot infrastruktūras, lai atbilstīgi regulētu tranzīta satiksmi pilsētās, būvējot stāvlaukumus “noliec un brauc!” (park-and-ride), kā arī veicinot to izmantošanu, ar luksoforu palīdzību nosakot prioritātes sabiedriskajam transportam, izveidojot piemērotas un drošas pasažieru iekāpšanas un izkāpšanas vietas.

4.11.2

Viens no efektīvākajiem instrumentiem šajā jautājumā būtu mobilitāti veicinošu plānu, programmu un projektu ietekmes novērtējums.

4.11.3

Šajā sakarā jānorāda uz Eiropas Tiesas spriedumu (C-332/04) par ietekmes uz vidi novērtējuma trūkumu kādam tirdzniecības un atpūtas centra būvniecības projektam pilsētas zonā — konkrētajā gadījumā nepieciešamību veikt ietekmes uz vidi novērtējumu noteica prognozes par centra lietotāju skaitu, kam būtu piekļuve ar privāto transportu.

4.11.4

Tādēļ spēkā esošajās direktīvās varētu ieviest trīs veidu grozījumus.

4.11.4.1

Pirmkārt, Direktīvas 85/337/EKK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu III pielikumā ir paredzēti kritēriji, kas jāpiemēro dalībvalstīm, lai noteiktu dažu projektu ievērojamu ietekmi uz vidi.

Mēs ierosinām III pielikuma 1. punktā iekļaut jaunu ievilkumu, skaidri norādot uz mobilitātes kartes izmantošanu (paredzamo lietotāju skaitu, dzīvesvietu…).

4.11.4.2

Otrkārt, direktīvas IV pielikumā ir noteikts, kāda informācija noteikti jāiekļauj vides ziņojumā.

EESK ierosina:

Visbeidzot, atbilstīgi minētajam būtu jāgroza Direktīvas 85/337/EKK III pielikuma 1. punkts un IV pielikuma 4. un 5. punkti.

4.11.4.3

Treškārt, Direktīvā 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vides novērtējumu varētu iekļaut līdzīgus grozījumus (vides ziņojumā iekļaujamie obligātie kritēriji un informācija par mobilitāti un transporta veidiem). Šajā gadījumā atbilstīgi norādītajam jāņem vērā plānu ietekme uz mobilitāti, galvenokārt I pielikuma f) punktā un II pielikuma 2. punktā.

4.12.1

Jā, minētais līdzeklis ir pilnīgi nepieciešams un tas ievērojami ietekmē mobilitāti. Veidojot kolektīvajam transportam paredzētas braukšanas joslas un platformas, tiek nodrošināta lielāka drošība, ātrums, sastrēgumu samazināšana, mazāks enerģijas patēriņš, kā arī lielākas ērtības pasažieriem. Minētais līdzeklis palīdz privāto automobiļu lietotājus piesaistīt kolektīvajam transportam.

4.13.1

Pasažieru tiesību un pienākumu nostiprināšanai ir būtiska nozīme, lai tiktu uzlabota kolektīvā transporta pakalpojumu kvalitāte (biežums, precizitāte, ērtības visām pasažieru kategorijām, drošība, cenu politika utt.). Komiteja uzsvērti atbalsta hartas pieņemšanu, taču vienmēr ņemot vērā katra atsevišķa transporta veida iezīmes, īpaši tad, ja tie kopīgi izmanto infrastruktūras.

4.13.2

Ņemot vērā tiesību normu sadrumstalotību dažādos tiesību aktos un attiecībā uz dažādiem transporta veidiem, visas kolektīvā transporta pasažieru tiesības un pienākumi būtu jāapvieno “tiesību hartā”, paredzot dalībvalstīm arī iespēju to papildināt un, īstenojot pašregulāciju, noteikt rīcības kodeksus (5), kuru ir parakstījuši ekonomikas dalībnieki un organizēta pilsoniskā sabiedrība (patērētāju, vides, darba devēju, arodbiedrību apvienības utt.). EESK uzsver, ka ir būtiski svarīgi nodrošināt dialogu starp minētajām apvienībām un kolektīvā transporta uzņēmumiem, galvenokārt, lai uzlabotu pakalpojumu kvalitāti.

Tādējādi Kopienas līmenī tiktu pārstrādātas un konsolidētas dažādos tiesību aktos noteiktās tiesības, savukārt dalībvalstis un pilsoniskās sabiedrības organizācijas veiktu papildu pasākumus. EESK uzsver, ka ir jāizveido elastīgi un vienkārši instrumenti un mehānismi, kas nodrošina pasažieru tiesību efektīvu ievērošanu.

4.14.1

Izstrādājot lielpilsētu mobilitātes plānus, būtu jāņem vērā gan pasažieru, gan kravas transports, un jāpanāk sekmīga kravu piegādes loģistika, neierobežojot personu mobilitāti.

4.14.2

Tādēļ ir jāpalielina tā personāla skaits, kas pārrauga vietas, kuras paredzētas iekraušanas uz izkraušanas operāciju veikšanai.

4.14.3

Izveidot mehānismus, kas atvieglo un uzlabo kārtību, kādā tiek ziņots par pārkāpumiem, lai nepareizi novietots transportlīdzeklis pēc iespējas ātrāk atbrīvotu rezervēto vietu, kuru atkal varētu izmantot paredzētajā nolūkā.

4.14.4

Izveidot efektīvus mehānismus pārkāpēju sodīšanai, sākot ar transportlīdzekļa aizvešanu līdz soda faktiskai samaksāšanai.

4.14.5

Veikt iedzīvotāju informēšanas un izpratnes veidošanas kampaņas, lai nodrošinātu sabiedrības atbalstu un veicinātu sadarbību izvirzīto mērķu sasniegšanā. Viens no minētās kampaņas mērķiem būtu panākt tirdzniecības uzņēmumu īpašnieku līdzdalību iekraušanas un izkraušanas vietu pārraudzībā, pārliecinot viņus, ka transportlīdzekļu novietošana neatļautās vietās var kaitēt viņu uzņēmuma darbībai.

4.14.6

Ierobežot stāvēšanas laiku kravas iekraušanai un izkraušanai paredzētajās vietās, pielāgojot to vairumā gadījumu nepieciešamajam kravas izkraušanai un iekraušanai izmantotajam laikam. Varētu paredzēt iespēja lūgt īpašas atļaujas pagarināt stāvēšanas laiku — tādējādi ņemot vērā to, ka zināma veida transportam, piemēram, transportam, kas nodrošina pārcelšanās pakalpojumus, preču iekraušanai un izkraušana ir laikietilpīgāka. Varētu arī noteikt konkrētas laika nišas kravu iekraušanai un izkraušanai.

a)

Koordinācija starp dažādam struktūrām:

b)

Saskaņošana ar plānošanas instrumentiem:

4.16.1

Ceļu satiksmes drošība: lai uzlabotu drošību, Eiropas līmenī veicināt labu praksi un intensīvāku un strukturētāku dialogu par jaunajām tehnoloģijām ar ieinteresētajām pusēm reģionālajā un vietējā līmenī, kā arī ar dalībvalstīm, jo īpaši attiecībā uz ITS. Paaugstināt profesionālo transportlīdzekļu vadītāju apmācības līmeni. Būtu arī jāveic preventīvi pasākumi, lai pārrobežu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi nepaliktu nesodīti.

4.16.2

Individuālā aizsardzība: lai veicinātu labu praksi, būtu jānodrošina lielāka policijas klātbūtne sabiedriskajā transportā, galvenokārt nakts stundās un reisos uz rajoniem ar lielākiem konfliktsituāciju un sociālās atstumtības rādītājiem, kā arī jāizmanto informācijas tehnoloģijas un jānodrošina informācija pasažieriem.

4.17.1

Izglītojot iedzīvotājus, organizējot informācijas un izglītības kampaņas, kas galvenokārt virzītas uz jauniešiem. Arī izmantojot pasākumus, kas nodrošina to, lai kontroles instrumentus pilsētās plaši izmantotu attiecībā uz visiem ceļu lietotājiem. EESK uzskata, ka kopumā ļoti svarīgi ir pieņemt pasākumus, lai stiprinātu kultūras un sabiedrības izglītības aspektus visos jautājumos, kas saistīti ar pilsētu mobilitāti.

4.18.1

Atkarībā no sasniedzamajiem mērķiem, vienmēr jātiecas pēc mobilitātes uzlabošanas un transporta plūsmas ātruma optimizācijas. Veicināt labu praksi, lai palielinātu drošību un sekmētu viedo sistēmu izmantošanu.

4.19.1

Pamatojoties uz jaunajām tehnoloģijām, kolektīvajā transportā izveidot avārijas sistēmas, lai varētu brīdināt ārkārtas dienestus par vandālisma aktiem vai nelaimes gadījumiem transportlīdzeklī, kā arī pārraidīt attēlu un skaņu no notikuma vietas.

4.19.2

Jāveic atbilstīgi pasākumi, lai novērstu iejaukšanos privātajā dzīvē, tādējādi nodrošinot katras personas pamattiesību ievēršanu.

4.20.1

Jauna pilsētu mobilitātes kultūra nozīmē Eiropas iestāžu, dalībvalstu, reģionālo un vietējo iestāžu, kā arī organizētas pilsoniskās sabiedrības organizāciju sadarbību.

4.20.2

Eiropas pilsētu ilgtspējīgas mobilitātes novērošanas centra izveide būtu lietderīga un tam būtu pievienotā vērtība, jo tas dotu iespēju apkopot datus, sekot izmaiņām transporta pieprasījumā un veicināt pieredzes apmaiņu. Tas arī ļautu labāk apzināties mobilitātes problēmas un piemērot atbilstīgas politikas to risināšanai.

Eiropas līmenī būtu jāsaskaņo pilsētu parametru noteikšanas pasākumi. EESK uzskata, ka vienotu kritēriju paredzēšana minētajā jomā ir lietderīga.

4.21.1

Nosakot par mērķi pilsētu mobilitātes fondu uzlabošanu un pakāpeniski pārejot uz tīrām pilsētas kolektīvā transporta ierīcēm (zems patēriņš un emisiju līmenis), un panākot lielāku rentabilitāti par katru ieguldīto euro.

EESK atbalsta izglītībai un pētniecībai paredzētā finansējuma palielināšanu.

4.21.2

Vienlaikus jāsamazina finanšu ieguldījumi, nosakot objektīvas skalas, kas ļautu pašvaldībai izvēlēties visrentablāko risinājumu, lai pilsētas iedzīvotājiem piedāvātu kvalitatīvu transportu par saprātīgām cenām. Par prioritāti būtu jāatzīst efektivitāte un sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas pienākumu izpilde.

4.22.1

Pieprasot “zaļo” klauzulu iekļaušanu līgumos par iekārtu iegādi saistībā ar infrastruktūru projektiem, kurus finansē Eiropas programmu ietvaros.

4.22.2

Cita iespēja būtu kādā COM dokumentā iekļaut darba dokumenta “Zaļais iepirkums. Videi draudzīga publiskā iepirkuma rokasgrāmata” [SEC(2004) 1050] kritērijus, pievienojot “zaļo” publisko iepirkumu attiecībā uz transporta aprīkojumu.

Līdz ar iepirkumiem Interneta tīklā nelielu piegādes furgonu — gandrīz individuālu automobiļu — parks strauji palielinās, tādēļ šajā jomā varētu paredzēt ierobežojumus. Tādu individuālo automobiļu kā kolektīvā transporta automobiļu tirgū pārmaiņas ir vērstas uz vides aizsardzību. Būtu jāatbalsta tīrāku automobiļu (degviela, dzinēji) iegāde un jāatzīst pircēju attiecīgs finansiāls ieguldījums, tādēļ politikās, kas nosaka piekļuvi pilsētu centriem, jāpiemēro īpašs režīms viņu automobiļiem.

4.23.1

Skaidri nosakot, kādiem projektiem ir piešķirams publiskais Kopienas finansējums, un izvirzot obligātu nosacījumu (atbilstīga kontrole) īstenot (noteiktā termiņā) šo projektu mērķus, lai projektu neizpildes gadījumā būtu iespējams atgūt piešķirto finansējumu.

4.24.1

Eiropas līmenī būtu jāpastāv vispārējai normai, kas būtu jāizstrādā, saskaņojot tarifu aprēķināšanas kritērijus un izvērtējot pieļaujamo robežu kolektīvā transporta tīkla blīvumam.

4.24.2

EESK tomēr uzskata, ka tarifu vai ceļu nodokļu sistēmas saistībā ar piekļuvi pilsētas centram tiek ieviestas vispārējās interesēs un tām ir tūlītēji pieņemami rezultāti, taču tās var diskriminēt iedzīvotājus ar zemiem ienākumiem, turklāt tai ir niecīga atturoša ietekme uz iedzīvotājiem ar lieliem ienākumiem.

Vietējām pašvaldībām ir jāveic pasākumi iespējamo negatīvo seku novēršanai, piemēram, jāveicina kolektīvā transporta izmantošana vai jāparedz pazemināta tarifa biļetes.

4.24.3

Alternatīvs risinājums ar “horizontālu ietekmi” uz visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu ienākumiem, būtu “ceļa nodokļa” noteikšana piekļuves punktos. Tomēr tā mērķis nebūtu iekasēt noteiktu naudas summu, bet gan autovadītājiem piešķirt pilsētā nobraucamo kilometru kvotas. Tiktu “normēta” piekļuve (kilometri/laika vienība), tātad vajadzētu “izvēlēties” un pārvaldīt privātā transporta maršrutus pilsētā. Būtu tomēr jāņem vērā, ka arī tas var kļūt par diskriminējošu faktoru pēc dzīvesvietas, izcelsmes vietas un galamērķa.

4.24.4

Protams, tās būtu zonas, kas tiktu noteiktas papildus “zonām ar zemu satiksmes blīvumu”, kurās kolektīvā un privātā transporta satiksme būtu praktiski ierobežota.

4.25.1

Pievienotā vērtība ir milzīga un grūti aprēķināma, ja ņem vērā psihiskās un fiziskās veselības faktorus un laika vērtību cilvēkiem (aspekts, kas mainās atkarībā no ceļā pavadītā laika daudzuma, ceļojot no dzīvesvietas līdz darba vietai un otrādi, un kurš kopā ar darbalaiku izraisa virkni negatīvu faktoru).

30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/46

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto rīcības plānu un vēlas saņemt pieprasījumu par atzinuma izstrādi saistībā ar 2010. gadā paredzēto starpposma ziņojumu, lai novērtētu panākto progresu un noteiktu problēmas, kas vēl jārisina.

1.2

EESK piekrīt viedoklim, ka salīdzinošā novērtēšana, kas veikta ciešā sadarbībā ar nozares pārstāvjiem, būtu noderīga intermodāliem termināļiem, tai skaitā ostām un lidostām. Tā kā sauszemes termināļu, jūras ostu, lidostu un iekšējo ūdensceļu ostu raksturīgās iezīmes ir atšķirīgas, salīdzinošo novērtēšanu var veikt pēc stingri noteiktiem kritērijiem, kas izstrādāti kā vispārīgas atsauces vērtības Eiropas līmenī un kuras var pielāgot vietējā līmenī.

1.3

Pārvadājumu cenu noteikšana atkarībā no izmantotā transporta veida pietiekami neatspoguļo ne attiecīgā transporta faktisko ietekmi uz infrastruktūrām, vidi un energoefektivitāti, ne arī izmaksas sociālajā, teritoriālajā un sabiedriskajā aspektā.

1.4

Ar salīdzinošai novērtēšanai paredzēto salīdzināšanas un novērtēšanas instrumentu palīdzību būs jāveic izmantojamo transporta tīklu salīdzināšana ilgtspējības aspektā, lai veicinātu sabalansēta cenu noteikšanas mehānisma ieviešanu un izstrādātu regulējošu sistēmu, uz kuru pamatojoties, loģistikā priekšroka tiks dota efektīvākajam un ilgtspējīgākajam transporta veidam atbilstīgi pārvadājamās kravas veidam un transporta pieejamībai.

1.5

Lai nodrošinātu lietotāju un visas sabiedrības vajadzībām atbilstošu efektīvu pārvadājumu loģistiku, pēc iespējas ātrāk ir jāievieš jau pieejamās jaunās tehnoloģijas, jāsekmē jauni pētījumi, pastāvīgi jārūpējas par personāla apmācību un kvalifikācijas paaugstināšanu, kā arī jāuzlabo darba apstākļi. Vienlaikus ir efektīvāk jāizmanto esošās infrastruktūras, kā arī cilvēkresursi, materiālie un finanšu resursi, kas ieguldīti transporta un loģistikas nozarē. Jāpopularizē šīs nozares profesijas un jārada interese par tām. Šim mērķim būs nepieciešami jauni ieguldījumi. Jāsekmē minēto profesiju prestižs un pievilcīgums. Lai paātrinātu jauno dalībvalstu integrācijas gaitu un sekmētu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu politiku un kaimiņattiecību politiku, vajadzīgi jauni ieguldījumi. Pirms tādu ieguldījumu veikšanas, kas atmaksāsies ļoti ilga laika periodā, ir jāizvērtē pieprasījuma attīstība ilgtermiņa perspektīvā.

1.6

Jānostiprina drošība uz ceļiem, jo īpaši teritorijās, kas robežojas ar trešām valstīm.

1.7

ES jūras robežu tagad veido arī Baltijas un Melnā jūra, kas savienota ar nozīmīgo Donavas ūdensceļu, kura attīstība būtu jāveicina. No Eiropas ostām tiek nosūtīti 90 % tirdzniecības apjoma ar trešām valstīm un 40 % ES iekšējā tirdzniecības apgrozījuma. Tajās strauji attīstās loģistikas darbība. Taču vēl nepieciešami vairāki uzlabojumi. Īpaša uzmanība jāveltī ostu sauszemes infrastruktūru modernizēšanai, lai dažādotu transporta veidus un plašāk izmantotu kombinētos pārvadājumus. Ir jāuzlabo arī pārkraušanas metodes un organizēšana. Jāpanāk arī sabalansētāks ostu izvietojums un to papildināmība ar sauszemes platformām.

1.8

Komiteja atbalsta jauno tehnoloģiju izmantošanu, pētījumus visās jomās, kas varētu uzlabot pārvadājumus (infrastruktūra, transportlīdzekļi, pārkraušanas iekārtas, darba organizācija un apstākļi u.c.), apņēmību izstrādāt tehniskos standartus, kā arī komunikācijas un ziņojumapmaiņas standartus, lai sekmētu komodalitātes attīstību un vienmērīgu satiksmi, ciešāku saikni starp ražošanas un tirdzniecības apjoma un pārvadājumu skaita pieaugumu, jo pārvadājumu skaits turpinās pieaugt. Būtiska nozīme šajā jomā ir loģistikas ķēžu efektivitātes uzlabošanai.

1.9

Jāturpina pētījumi individuālā un sabiedriskā pasažieru un kravu pārvadājumu transporta motoru, to energoefektivitātes, kā arī nefosilo degvielu jomā.

1.10

Pilsētu transporta loģistikas jomā nekavējoties jāveic pasākumi, lai novērstu lielpilsētu ekonomikas pakāpenisku lejupslīdi un ievērojamu efektivitātes pazemināšanos sakarā ar sastrēgumos pavadīto laiku, kas iedzīvotājiem un uzņēmumiem ir neproduktīvs un rada piesārņojumu. Lai panāktu ceļu efektīvāku izmantošanu un novērstu iedzīvotāju un uzņēmumu tendenci pamest lielpilsētas, lai pārceltos uz pilsētu perifērijām un tālākām apdzīvotām vietām, pilsētvidē ir jāpiemēro globāla pieeja, kurā ņemtas vērā individuālā un sabiedriskā pasažieru un kravu pārvadājumu transporta vajadzības.

1.11

Rīcības plāns ir orientēts uz enerģijas ilgtspējīgu izmantošanu, energoefektivitāti un intermodalitāti, un tajā noteiktie termiņi liecina, ka attiecīgās politikas īstenošana jāuzsāk nekavējoši. Komisijas priekšlikumos priekšroka tiek dota sadarbībai un dialogam, nevis ierobežojumiem. Ir jāpierāda, ka šāda izvēle būs efektīva. Rīcības plāna veiksmīga īstenošana būs atkarīga no transporta nozares dalībnieku spējas pielāgoties pilsoniskās sabiedrības izvirzītajam prasībām.

2.1.1

Komisija 2006. gada 28. jūnijā publicēja paziņojumu “Kravu pārvadājumu loģistika Eiropā — ilgtspējīgas mobilitātes izšķirošais faktors” (1). Tajā uzsvērta loģistikas nozīme, tādu ilgtspējīgu pārvadājumu nodrošināšanā, kas rada mazāk piesārņojuma un ir videi patiesi nekaitīgi. Lai sagatavotu Eiropas kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plānu, pēc paziņojuma publicēšanas notika apspriešana, kuras rezultātā 2007. gada 18. oktobrī publicēts paziņojums par rīcības plānu (2).

2.1.2

Komisija paredzēja iekļaut loģistikas dimensiju Eiropas Savienības transporta politikā, lai samazinātu neatrisināto vājo vietu skaitu, taupīgāk izmantotu energoresursus, efektīvāk izmantotu infrastruktūras un transportlīdzekļu komodalitātes un intermodalitātes iespējas, aizsargātu vidi, mazinātu negatīvo ietekmi uz to un veicinātu nepārtrauktu personāla apmācību.

2.1.3

Komitejai uzticēts izstrādāt atzinumu par minēto rīcības plānu, kurā noteikti mērķi un to īstenošanas grafiks, ka arī norādīts, ka ir jāsekmē jauno informācijas tehnoloģiju izmantošana, lai uzlabotu transporta loģistikas efektivitāti atbilstoši pārvadājamās kravas veidam (gabalkravas, pakas, konteineri). Lai nodrošinātu loģistikas nozares darbinieku atbilstošu kvalifikāciju un veicinātu viņu mobilitāti, ir paredzēta loģistikas speciālistu sertifikācijas sistēma.

2.1.4

Komisija jau 2006. gadā uzsvēra, ka ir grūti precīzi noteikt stāvokli Eiropas loģistikas tirgū, jo trūkst attiecīgu statistikas datu. Uzskata, ka loģistika veido 10 % līdz 15 % no pārvadājumu izmaksām.

2.1.5

Komisija paziņojumā ierosināja izveidot Eiropas līmeņa kravas pārvadājumu loģistikas sistēmu un orientēt darbību uz dažādām jomām. Rīcības plānā noteikti konkrēti pasākumi un to īstenošanas termiņi no 2008. līdz 2012. gadam. Tas nozīmē, ka termiņi ir ļoti īsi:

2.1.6

Rīcības plānā, kas publicēts 2007. gadā, ir sīkāk izstrādāti jau agrāk noteikto pasākumu mērķi un to īstenošanas termiņi.

2.1.7

Paziņojumā “Eiropas dinamisma saglabāšana — ilgtspējīga attīstība mūsu kontinentā” (4), kas publicēts sakarā ar 2001. gada Transporta Baltās grāmatas vidusposma pārskatu un Baltās grāmatas pārskatīšanu (5), Komisija īpašu uzmanību pievērsa “viedās mobilitātes” koncepcijai, kas ietver pārvadājumu loģistiku un viedās transporta sistēmas (VTS); arī rīcības plānā šim tematam veltīta īpaša uzmanība.

2.2.1

Pašlaik pieejamo un turpmāko IKT vispārējs lietojums var ievērojami uzlabot kravas pārvadājumu loģistiku, taču ir jāatrisina tādas problēmas kā standartizācija, lietotāju prasmes, reglamentējoši vai cita veida šķēršļi dokumentu pārvēršanai elektroniskā formātā, datu drošība un privātuma aizsardzība.

2.2.2

Īstenojot koncepciju “e-krava”, nākotnē varētu izveidot sistēmu “lietiskais internets” (katru kravas veidu — gabalkravas, pakas, sīkpakas, konteinerus var apzīmēt un identificēt ar aktīvu vai pasīvu “tiešsaistes marķējumu”, kuru aktivizē ar augstfrekvences ierīces palīdzību); “lietiskais internets” nodrošinās kravas datu automātisku un vienkāršotu pārsūtīšanu (atrašanās vieta, informācija par kravas veidu un apjomu, muitas un citi paziņojumi). Pašreizējās sistēmas jāattīsta, lai ieviestu minēto jauno internetu, kas balstās uz kravu identifikāciju.

2.2.3

Komisija 2008. gadā plāno vērienīgu pētniecības projektu, kuras pamatā ir ceļvedis viedo transporta sistēmu un transporta loģistikas tehnoloģiju izvēršanai.

2.3.1

Rīcības plāna mērķis ir sniegt atbalstu preču pārvadājumu loģistikai, uzlabot efektivitāti un izaugsmi ilgtermiņā, risinot tādas problēmas kā satiksmes noslogotība, piesārņojums un troksnis, CO2 emisijas, atkarība no fosilā kurināmā. Līdztekus šiem pasākumiem sadarbībā ar dalībvalstīm ir jāizstrādā ilgtermiņa perspektīva ar mērķi izveidot kopīgu pamatu ieguldījumiem turpmākajās kravas pārvadājumu sistēmās.

2.3.2