ISSN 1725-5201

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 224

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

51. sējums
2008. gada 30. augusts


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

III   Sagatavošanā esoši tiesību akti

 

EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA

 

445. plenārā sesija, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā

2008/C 224/01

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Videi draudzīga ražošana

1

2008/C 224/02

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Kopienas piedalīšanos pētniecības un attīstības programmā, kuras mērķis ir uzlabot vecāku cilvēku dzīves kvalitāti, izmantojot jaunās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), un kuru īsteno vairākas dalībvalstisCOM(2007) 329 galīgā redakcija — 2007/0116 (COD)

8

2008/C 224/03

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā Maksātspēja IICOM(2007) 361 galīgā redakcija — 2007/0143 (COD)

11

2008/C 224/04

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Kopienas dalību vairāku dalībvalstu īstenotā pētniecības un attīstības programmā, kuras mērķis ir atbalstīt pētniecībā un attīstībā iesaistītos MVUCOM(2007) 514 galīgā redakcija — 2007/0188 (COD)

18

2008/C 224/05

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Pārvarēt aizspriedumus par neveiksmīgu uzņēmējdarbību — Otras iespējas politika. Lisabonas partnerības izaugsmei un darbavietām īstenošanaCOM(2007) 584 galīgā redakcija

23

2008/C 224/06

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Starptautiskais publiskais iepirkums

32

2008/C 224/07

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu

35

2008/C 224/08

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (kodificēta versija) COM(2008) 98 galīgā redakcija — 2008/0037 (COD)

39

2008/C 224/09

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Zaļā grāmata Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūruCOM(2007) 551 galīgā redakcija

39

2008/C 224/10

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Komisijas paziņojums Kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plānsCOM(2007) 607 galīgā redakcija

46

2008/C 224/11

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu

50

2008/C 224/12

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai Rīcības kodekss datorizētām rezervēšanas sistēmāmCOM(2007)709 galīgā redakcija

57

2008/C 224/13

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido daudzgadu Kopienas programmu to bērnu aizsardzībai, kuri izmanto internetu un citas saziņas tehnoloģijasCOM(2008) 106 galīgā redakcija — 2008/0047(COD)

61

2008/C 224/14

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju tehniskajām apskatēmCOM(2008) 100 galīgā redakcija — 2008/0044 (COD)

66

2008/C 224/15

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un padomei — Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas SavienībāCOM(2007) 414 galīgā redakcija

67

2008/C 224/16

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas ATZINUMS par tematu Priekšlikums Padomes regulai, ar kuru izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zvejuCOM(2007) 602 galīgā redakcija — 2007/0223(CNS)

72

2008/C 224/17

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu

77

2008/C 224/18

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par jauniem pārtikas produktiem un par Regulas (EK) Nr. XXX/XXXX grozīšanu (vienotā procedūra)COM(2007) 872 galīgā redakcija — 2008/0002 (COD)

81

2008/C 224/19

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas ATZINUMS par tematu Priekšlikums Padomes Direktīvai, ar ko vienkāršo informācijas norādīšanas un publicēšanas procedūras veterinārijas un zootehnikas jomā un groza Direktīvas 64/432/EEK, 77/504/EEK, 88/407/EEK, 88/661/EEK, 89/361/EEK, 89/556/EEK, 90/427/EEK, 90/428/EEK, 90/429/EEK, 90/539/EEK, 91/68/EEK, 92/35/EEK, 92/65/EEK, 92/66/EEK, 92/119/EEK, 94/28/EK, 2000/75/EK, Lēmumu 2000/258/EK un Direktīvas 2001/89/EK, 2002/60/EK un 2005/94/EKCOM(2008) 120 galīgā redakcija — 2008/0046 (CNS)

84

2008/C 224/20

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz ekstrakcijas šķīdinātājiem, ko izmanto pārtikas produktu un pārtikas sastāvdaļu ražošanā (pārstrādāta redakcija) COM(2008)154 — 2008/0060 (COD)

87

2008/C 224/21

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — darba kvalitātes un produktivitātes uzlabošana — Kopienas stratēģija par drošību un veselības aizsardzību darbā no 2007. līdz 2012. gadamCOM(2007) 62 galīgā redakcija

88

2008/C 224/22

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas jomā — izmantojot priekšrocības un iespējas un nodrošinot darba ņēmēju aizsardzībuCOM(2007) 304 galīgā redakcija

95

2008/C 224/23

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Jauniešu mobilitātes veicināšana Eiropā — praktiskie aspekti un pasākumu plānošana

100

2008/C 224/24

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas Eiropas gadu (2010)COM(2007) 797 galīgā redakcija — 2007/0278 (COD)

106

2008/C 224/25

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas ATZINUMS par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu 1719/2006/EK, ar ko izveido programmu Jaunatne darbībā laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadamCOM(2008) 56 galīgā redakcija — 2008/0023 (COD)

113

2008/C 224/26

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu 1720/2006/EK, ar ko izveido rīcības programmu mūžizglītības jomāCOM(2008) 61 galīgā redakcija — 2008/0025 (COD)

115

2008/C 224/27

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Euro sniegto priekšrocību un ieguvumu novērtējums

116

2008/C 224/28

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz apdrošināšanas un finanšu pakalpojumiem groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmuCOM(2007) 747 galīgā redakcija

124

2008/C 224/29

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu ES un Serbijas attiecības — pilsoniskās sabiedrības loma

130

LV

 


III Sagatavošanā esoši tiesību akti

EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA

445. plenārā sesija, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā

30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/1


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Videi draudzīga ražošana”

(2008/C 224/01)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2007. gada 16. februārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Videi draudzīga ražošana”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2008. gada 6. maijā. Ziņotāja — Darmanin kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 445. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē), vienbalsīgi pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Komiteja stingri atbalsta visas iniciatīvas, kas palīdz izstrādāt tādu Kopienas politiku ilgtspējīgas ražošanas un ilgtspējīga patēriņa jomā, kura pilnībā integrēta citās Kopienas politikas jomās, ar mērķi:

iespējamās problēmas pārvērst par iespējām, lai ES uzņēmumi spētu konkurēt pasaules tirgū, izvēloties videi nekaitīgas ražošanas metodes, kas paredz izmantot “ekoloģiskus” produktus un pakalpojumus, kurus visi ES patērētāji var viegli atpazīt;

izveidot “ekoloģisku ražojumu un pakalpojumu tirgu”, lai šādi ražojumi un pakalpojumi atbilstu skaidrām un vienotām definīcijām un lai tie patiešām būtu pieejami visās dalībvalstīs;

veicināt Eiropas iedzīvotāju izpratni par atbildīgu un no vides aizsardzības viedokļa “inteliģentāku” patēriņu un videi nekaitīgas rīcības modeļiem, jau sākumskolās atbilstošas pūles veltot informēšanai, apmācībai un izglītībai;

izmantot stratēģiskāku pieeju, lai ietekmētu uzņēmēju, politiķu, patērētāju un visu iedzīvotāju pieņemtos lēmumus un nodrošinātu vienotus Kopienas pamatprincipus, kas palīdzētu novērst tirgus sadrumstalotību, ko ir veicinājuši atšķirīgi noteikumi un maldinoši reklāmas saukļi par minēto ražojumu ekoloģisko kvalitāti un par atbilstošajām ražošanas un izplatīšanas sistēmām;

nodrošināt patērētāju izvēles tiesību aizsardzību un to, lai ražotāji un izplatītāji ievērotu vides aizsardzības noteikumus un garantētu tirdzniecībā nonākušo ražojumu atbilstību ekoloģiskās ilgtspējības prasībām;

nodrošināt, lai atbildību par ilgtspējīga patēriņa veicināšanai paredzētās politikas īstenošanu un ar to saistīto lēmumu pieņemšanu uzņemtos visas pilsoniskās sabiedrības grupas un organizācijas: ražotāji, izplatītāji, patērētāji, pedagogi, publiskās pārvaldes iestādes, vides un patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas, sociālie partneri.

1.2

Saistībā ar ilgtspējīgas attīstības un patēriņa pamatprincipu īstenošanu Komiteja iesaka definēt jēdzienus “ekoloģisks ražojums/pakalpojums” un “ekoloģisks patēriņš”, pamatojoties uz skaidriem vides kritērijiem, rādītājiem un standartiem, kas paver iespējas jauninājumiem un uzlabojumiem, kā arī noteikt, ka minētajām definīcijām jābūt spēkā visā ES un atzītām starptautiskā mērogā.

1.3

Komiteja rosina Eiropas rūpniecības, kā arī izplatīšanas un pakalpojumu nozares uzņēmumus skaidri apliecināt, ka tie īstenos visas nozares aptverošu pieeju, izvirzot pakāpeniskus un pārbaudāmus mērķus. Šāda pieeja nozīmē, ka jāņem vērā visi trīs ilgtspējības aspekti, proti, ekoloģiskais, ekonomiskais un sociālais aspekts, savukārt par atbilstību vides prasībām visā “kalpošanas laikā” jādomā jau ražojuma izstrādes posmā, izvirzot arvien augstākus mērķus attiecībā uz kvalitāti, jauninājumiem un patērētāju apmierinātību.

1.4

Komiteja iesaka uzņēmumiem, publiskām un privātām struktūrām vairāk kopīgi izmantot pieejamos Kopienas un valstu instrumentus, lai cik vien iespējams paplašinātu pētniecību tādā jomā kā “videi nekaitīgas” tehnoloģijas un ražojumi.

1.5

Komiteja uzsver, ka tehnisko standartu, kas attiecas uz ekoloģiskiem ražojumiem un ražošanas metodēm, izstrādes process ir jāpilnveido un jāpaātrina.

1.6

Komiteja norāda — visā iekšējā tirgū ir jānodrošina, ka ekoloģisko ražojumu marķēšanas sistēmās ir noteikti skaidri kritēriji un vienādas minimālās prasības. Tas jādara, lai patērētāji, izvēloties ekoloģiskus ražojumus vai pakalpojumus, netiktu maldināti, kā arī nodrošinātu vienādas pārbaudes visā ES un ekoloģisku ražojumu brīvas aprites pamatprincipa ievērošanu. Līdztekus valstu un nozaru marķējuma sistēmām jāturpina ieviest arī Eiropas ekomarķējums (“Ekopuķīte”).

1.7

Komiteja uzskata, ka svarīgi ir stiprināt“ražojumu dimensiju” vides vadības sistēmās, lai to plašāk izmantotu ražotāji un izplatītāji un lai to varētu vieglāk pielāgot vietējo pašvaldību vadības sistēmām, kā arī, lai tā veidotu sinerģiju ar citiem ilgtspējīgas attīstības veicināšanai paredzētajiem instrumentiem.

1.8

Pēc Komitejas domām, jāatbalsta EMAS (Vides vadības un audita sistēma) plašāks pielietojums. Tas izdarāms, īstenojot gan fiskālus un finansiālus, gan veicināšanas un mārketinga pasākumus, nosakot administratīvus atvieglojumus, atzīstot, ka līdzdalība EMAS“liecina par izciliem sasniegumiem” starptautiskā mērogā, kā arī veicot pasākumus, lai atbalstītu mazo uzņēmumu pakāpenisku iesaistīšanos minētajā sistēmā.

1.9

EESK uzskata, ka būtiska nozīme ir tam, lai ražojuma īpašības vērtētu kopumā, ņemot vērā ne tikai vides aizsardzības kritērijus, bet arī citus svarīgus aspektus, piemēram, ražojuma īpašības, kas nozīmīgas patērētājiem un ražotājiem un raksturo to no rentabilitātes, drošības, funkcionalitātes un veselības aizsardzības viedokļa. Jāņem vērā arī resursu un materiālu racionāla izmantošana, loģistika, novatorisms, noiets, spēja paplašināt patērētāju izvēles iespējas, kalpošanas ilgums un sociālie aspekti.

1.10

Komiteja iesaka pilnveidot “videi nekaitīgu” publisko iepirkumu ( Green public procurememnt GPP ), nosakot “ekoloģisku” ražojumu tehniskās specifikācijas (jāsāk ar ražojumiem, kuru nelabvēlīgā ietekme uz vidi ir vislielākā), ražojumu vai pakalpojumu aprakstā iekļaujot izmaksas to kalpošanas laikā, tiešsaistē izveidojot attiecīgu datu bāzi, pielāgojot EK publiskā iepirkuma direktīvas un iekļaujot tajās norādes uz standartiem, EMS sistēmām, ekomarķējumu un ekoloģisku izstrādi, kā arī publicējot valstu rīcības plānus “videi nekaitīga” publiskā iepirkuma ieviešanai.

1.11

Komiteja vēlreiz uzsver, cik liela nozīme ir tam, lai juridisko pamatu veidotu EK Līguma 153. pants, kas, pēc Komitejas domām, ir vispiemērotākais, lai panāktu augsta līmeņa patērētāju aizsardzību un nodrošinātu viņu tiesības uz pilnvērtīgu, nesagrozītu, pienācīgu, saprotamu un savlaicīgu informāciju.

1.12

Lai tuvinātos pašregulējuma sistēmai, pēc Komitejas domām, būtu jāizstrādā rīcības kodekss, kā tas jau paredzēts Direktīvā 2005/29/EK, lai nepieļautu ar vides aizsardzību saistītu argumentu negodprātīgu izmantošanu reklāmas nolūkos un maldinošu reklāmu. Vienlaikus jāstrādā, lai izveidotu ekoloģisko nodokļu sistēmu un tiesisko regulējumu. EESK iesaka noteikt, ka argumentiem, kas saistīti ar vides aizsardzību, jābūt apliecinātiem ar ticamu un atzītu marķējumu.

1.13

Komiteja uzskata, ka papildu tiesvedībai, kurai būtu jābūt visiem pieejamai, jāveido arī elastīgas, efektīvas un ar zemām izmaksām saistītas ārpustiesas pārraudzības un arbitrāžas iestādes, kuras risinātu patērētājus interesējošos jautājumus un kuru darbība raisītu uzticību, jo tās nodrošinātu ražojumu atbilstību ekoloģiskajiem standartiem un tirgū nonākušo ražojumu atbilstību vides ilgtspējības principiem.

1.14

Tā kā pašlaik spēkā esošie noteikumi, kas attiecas uz patērētājiem sniedzamo informāciju un ilgtspējīgiem ražojumiem izvirzītajām prasībām, ir atšķirīgi, Komiteja uzskata, ka steidzami ir jāizveido vienota un skaidri definēta pamatsistēma, pieņemot “Eiropas hartu ilgtspējīgam patēriņam un ilgtspējīgai ražošanai iekšējā tirgū”.

2.   Pašreizējais stāvoklis un perspektīvas

2.1

Kopienas ekomarķējuma piešķiršanas sistēmas (1) mērķis ir veicināt tādu ražojumu izplatību, kuru ietekme uz vidi visā to lietošanas laikā ir neliela, kā arī sniegt patērētājiem precīzu un zinātniski pamatotu informāciju. Šis marķējums neattiecas uz pārtikas produktiem un dzērieniem, medikamentiem un medicīnā izmantojamu aparatūru (2), kā arī uz bīstamiem vai kaitīgiem (3) ražojumiem un vielām.

2.1.1

Videi nekaitīgu ražojumu izstrāde, ražošana, izplatīšana un patēriņš ir ES vides politikas neatņemama sastāvdaļa, kā tas noteikts Sestās vides rīcības programmas (4) mērķos un prioritātēs, kas īstenojami līdz 2010. gadam. Komiteja vairākkārt paudusi viedokli par minēto programmu, kurā izsmeļoši aprakstīti pasākumi, kas sekmētu ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanu.

2.1.2

Līdztekus citām svarīgām Kopienas iniciatīvām īpaša nozīme pašlaik ir arī integrētai produktu politika (IPP) (5), par kuru Komiteja vairākkārt paudusi savu viedokli (6). Minētā politika attiecas uz visiem ražojumiem un pakalpojumiem, kas ietekmē vidi.

2.1.3

Lai integrētā produktu politika būt efektīva, ir jārada stimuli ražotājiem ražot videi nekaitīgus ražojumus, kā arī jārosina patērētāji šādus ražojumus iegādāties. Šajā nolūkā var izmantot šādus instrumentus:

videi nekaitīgāku produktu ražošanas atbalstam paredzēti pasākumi nodokļu jomā;

vides aspektu ievērošana publiskā iepirkuma procedūrā (7);

izpratnes par kalpošanas ilgumu veicināšana;

brīvprātīgu instrumentu, piemēram, ekomarķēšanas, EMAS (Vides vadības un audita sistēma), EPD (Ražojumu vides deklarācijas), “videi nekaitīga” publiskā iepirkuma u.c., ieviešana un to izmantošanas sekmēšana;

patērētāju informēšana, lai viņi “ražojumus izvēlētos pārdomāti” (iegāde, lietošana, atbrīvošanās no atkritumiem).

2.1.4

Atzinīgi vērtējama arī pamatdirektīva (8), ko pieņēma 2005. gadā, lai ieviestu jaunu tiesisko regulējumu attiecībā uz enerģiju patērējošu ražojumu izstrādi.

2.1.5

Pirmie pamatdirektīvas ieviešanas noteikumi stāsies spēkā 2008. gadā. Pašlaik tiek apspriesti pasākumi, kas skars 20 ražojumu grupas (tostarp apgaismes sistēmas, datorus un veļas mazgājamās mašīnas); atbilstošus pasākumus attiecībā 14 grupām (tostarp ielu un biroju apgaismojuma sistēmām) noteiks līdz 2008. gada beigām, savukārt attiecībā uz pārējām grupām, piemēram, privāti lietojamām apgaismojuma sistēmām, tos noteiks līdz 2009. gada beigām.

2.1.6

Sestajā vides rīcības programmā (9) noteiktas piecas prioritāras stratēģiskās rīcības jomas: spēkā esošo vides aizsardzības tiesību aktu efektīva ieviešana, vides jautājumu iekļaušana citās politikas jomās, sadarbība ar tirgus dalībniekiem, iedzīvotāju iesaistīšana, rosinot viņus mainīt savus ieradumus un atbalstot šādu cilvēku pieprasījumu, kā arī vides aspektu ievērošana, pieņemot lēmumus teritoriālās plānošanas un teritorijas izmantošanas jomā.

2.1.7

ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, ko Eiropadome pārskatīja 2006. gadā, iekļauta vispārēja norāde, ka “ilgtspējīga ražošana un attīstība” ir viens no svarīgākajiem problēmjautājumiem, kas jārisina, samazinot ekonomiskās un sociālās attīstības ietekmi uz ekosistēmu. Eiropadome ierosinājusi arī jaunu rīcības plānu minētajā jomā.

2.1.8

Ziņojumā (10) par stratēģijas īstenošanu (2007. gads) minēts, ka visaptverošs un ticams ilgtspējīga patēriņa un ilgtspējīgas ražošanas novērtējums gandrīz nav iespējams. Kaut gan ilgtspējīgu ražojumu un pakalpojumu daudzums strauji palielinās un aplēses liecina, ka ikgadējais enerģijas ietaupījums sasniedz aptuveni 60 miljardus EUR, ekomarķējumu saņēmušo ražojumu skaits vēl joprojām ir neliels. Tas pats sakāms arī par EMAS iesaistījušos uzņēmumu skaitu. Tikai 14 dalībvalstis ir pieņēmušas valsts rīcības plānus “videi nekaitīga” publiskā iepirkuma jomā, un tikai 21 dalībvalsts ir sagatavojusi ceļvedi Vides tehnoloģiju rīcības plāna (ETAP) (11) īstenošanai.

2.2

No otras puses, tehnisko standartu jomā jau pirms ilgāka laika ir sākta attiecīgu pasākumu īstenošana, lai jaunajos tehniskajos standartos iekļautu arī vides aspektus, piemēram, Eiropas Standartizācijas komitejā (CEN) ir pieņemti “regulējoši noteikumi vides jautājumu risināšana”, kuri CEN struktūrām jāievēro, izstrādājot vides specifikācijas. Ja attiecīgais standarts ir izstrādāts saskaņā ar “jauno pieeju”, varam uzskatīt, ka nodrošināta atbilstība attiecīgās ES direktīvas pamatprasībām. Vēl viens panākums minētajā jomā ir vides vadības sistēmas ISO 14001 izveidošana.

2.3

Eiropas Vides aģentūra 2007. gada 10. oktobrī publicēja ceturto ziņojumu “Vide Eiropā” (12), kurā viena nodaļa veltīta tematam “Ilgtspējīgs patēriņš un ražošana”.

2.4

Savukārt Eiropas Komisija ikgadējā ziņojumā par Lisabonas stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai īstenošanas gaitu 2007. gadā īpaši uzsvērusi klimata pārmaiņu, ekoloģisko jauninājumu, energoefektivitātes, atjaunojamo enerģijas avotu un enerģētikas tirgu nozīmi.

2.5

Visbeidzot, Eiropadomes sanāksme, kas 2007. gada 8. un 9. martā notika Briselē, īpašu uzmanību veltīja vides un klimata pārmaiņu jautājumiem, savukārt Vides ministru padome 2007. gadā uzsvēra, ka ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija un Lisabonas stratēģija izaugsmei un nodarbinātībai papildina viena otru un Lisabonas stratēģijai ir īpaša nozīme ilgtspējīgas attīstības stratēģijas prioritāro mērķu sasniegšanā. Padome arī uzsvēra, ka vides aspekti ir jāņem vērā visās politikas jomās. Sanāksmē, kas notika 2007. gada decembrī, Eiropadome vēlreiz stingri uzsvēra minētās pamatnostādnes (13).

2.6

Viens no Komisijas 2008. gada darba programmas (14) galvenajiem mērķiem ir panākt, lai Eiropas Savienības uzmanības centrā būtu tieši iedzīvotāji. Novērtējot pašreizējo situāciju sociālajā jomā un vienlaicīgi gatavojot iekšējā tirgus pārskatu, pastāvīgu uzmanību paredzēts veltīt tam, lai Savienības iedzīvotāji gūtu pēc iespējas lielāku labumu no iekšējā tirgus.

2.7

EESK vairākkārt aicinājusi (15) izmantot EK Līguma 153. pantu kā juridisko pamatu, lai panāktu augstu patērētāju aizsardzības līmeni un stiprinātu viņu tiesības saņemt pilnvērtīgu (16), nesagrozītu, precīzu, pienācīgu, saprotamu, pārskatāmu un savlaicīgu informāciju.

2.7.1

Kas attiecas uz sekundāriem tiesību aktiem, patērētāju tiesības uz informāciju ir noteiktas Direktīvā 2005/29/EK (17), kuras priekšmets ir tāda “uzņēmēju negodīga komercprakse”, kas kaitē patērētāju saimnieciskajām interesēm. Pielikumā uzskaitīta virkne tādas komercprakses piemēru, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, piemēram, “uzticības zīmju, kvalitātes zīmju vai līdzīgu zīmju izmantošana bez vajadzīgās atļaujas iegūšanas”.

2.8

Komiteja tomēr ir pārliecināta, ka Kopienas līmenī ir spēkā pretrunīgi tiesību akti, kas nosaka pamatprasības attiecībā uz patērētāju informēšanu un ilgtspējīgiem ražojumiem, un uzskata, ka ir svarīgi izstrādāt “Eiropas hartu ilgtspējīgam patēriņam un ilgtspējīgai ražošanai iekšējā tirgū”.

2.8.1

Pēc Komitejas domām, ja minētās hartas un Direktīvā 2005/29/EK paredzētā pašregulējuma kodeksa piemērošana izrādītos nesekmīga, būtu jāizskata citas iespējas, piemēram, attiecīgās jomas regulējuma pilnīgāka saskaņošana vai arī īpašu un tieši piemērojamu Kopienas noteikumu ieviešana.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1

Komiteja uzskata, ka nekavējoties ir jāizstrādā skaidras un precīzas definīcijas tādiem jēdzieniem kā “ilgtspējīgs ražojums”, “ilgtspējīga izstrāde, ražošana un izplatīšana” un “ilgtspējīgs patēriņš”, lai visā ES teritorijā un visā Eiropas Ekonomikas zonā varētu pārbaudīt, vai dalībvalstīs/reģionos patiešām arī tiek ievēroti Kopienas tiesību un normatīvie akti, kā arī brīvprātīgas vienošanās, kurās iekļautas atsauces uz šādām definīcijām.

3.2

Šīs starptautiskā līmenī vispāratzītās definīcijas nav nemainīgs lielums, un tādēļ pašsaprotams ir fakts, ka tās tiek nepārtraukti uzlabotas. Pēc Komitejas domām, līdztekus minētajām definīcijām noteikti ir jāizstrādā:

vides rādītāji  (18), lai sekotu līdzi attīstības tendencēm ar dažādu robežlielumu palīdzību, kas ļautu noteikt, vai ražošanas procesi, ražojumi un pakalpojumi, kā arī izplatīšanas sistēmas ir “ilgtspējīgas”;

vides aizsardzības prasībām atbilstoši Kopienas tehniskie standarti (tie varētu būt saskaņoti ar ISO standartiem), Eiropas standartizācijas procesā pilnībā integrējot vides aspektus. Komiteja jau vairākkārt uzsvērusi (19), ka ražojumiem, ražošanas procesiem, izplatīšanas sistēmām un pakalpojumiem ir jāatbilst šādiem standartiem saskaņā ar Kopienas attiecīgajās direktīvās (20) paredzētajiem atbilstības noteikumiem.

3.2.1

Komiteja uzskata, ka iepriekš ierosinātajām definīcijām, kuras papildinātu attiecīgi rādītāji un standarti, ir būtiska nozīme, lai īstenotu efektīvu Kopienas politiku, kas ļautu informētajiem patērētājiem savā rīcībā un izvēlē ievērot ilgtspējīgas attīstības principus, tādējādi sekmējot videi nekaitīgas ražošanas attīstību.

3.3

Komisija pati ir uzsvērusi, ka “Eiropas rūpniecība jau ir izdevīgā pozīcijā, lai izmantotu sava stingrā stāvokļa priekšrocības jauno izstrādājumu, pakalpojumu un uz vides tehnoloģijām balstītu procesu tirgū. Bez tam Eiropas uzņēmumi kļūst arvien jutīgāki pret vides rādītājiem kā daļu no to korporatīvās sociālās atbildības pieejas” (21).

3.3.1

Komiteja atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija šajā sakarā paredzējusi stimulēt zemas oglekļa koncentrācijas un energoefektīvu tehnoloģiju, ražojumu un pakalpojumu attīstību un komercializāciju, izveidot dinamisku iekšējo tirgu, kā arī radīt zemas oglekļa koncentrācijas un energoefektīvu tehnoloģiju, ražojumu un pakalpojumu globālo tirgu.

3.3.2

Komiteja vēlreiz norāda uz nesen pieņemtā atzinumā pausto viedokli, ka “izcili sasniegumi zinātnes un tehnikas jomā, kā arī šo sasniegumu pārvēršana konkurētspējīgā ekonomikas jaudā ir izšķiroši nosacījumi, lai nodrošinātu mūsu nākotni, piemēram, attiecībā uz enerģētiku un ar klimatu saistītajām problēmām, lai saglabātu un uzlabotu mūsu pašreizējo stāvokli globālajā vidē un lai varētu uzlabot nevis apdraudēt Eiropas sociālo modeli” (22).

3.3.3

Komiteja uzskata, ka jāīsteno integrētāka pieeja, lai pārvarētu grūtības un šķēršļus, kas Eiropas, valstu, reģionālam un vietējam līmenim, kā arī atsevišķiem tirgus dalībniekiem neļauj kopīgi un saskaņoti izmantot visus pieejamos finanšu instrumentus (23), lai izstrādātu videi draudzīgas un efektīvas tehnoloģijas un novatoriskus lietojumus, kuri pavērtu ceļu īpaši ilgtspējīgiem procesiem, ražojumiem un pakalpojumiem.

3.3.4

Pēc Komitejas domām, koordinācijas un tehniskās palīdzības nolūkā ir vajadzīga visu ģenerāldirektorātu īstenota Kopienas iniciatīva, lai optimizētu pieejamo Kopienas, Eiropas un valstu instrumentu kopīgu izmantošanu un tādējādi Eiropas Pētniecības un inovācijas telpā cik vien iespējams pastiprinātu uzņēmumu, kā arī valsts un privāto iestāžu uz vides aizsardzību vērstos pūliņus pētniecības un inovācijas jomā.

3.3.5

Komitejas (24), Komisijas, Padomes un Eiropas Parlamenta dokumentos vairākkārt ir norādīts, cik būtiski ir samazināt birokrātisko slogu, kas gulstas uz uzņēmumiem (it īpaši, maziem un vidējiem uzņēmumiem), lai tie savas ekonomiskās un sociālās spējas varētu izmantot darba apstākļu, kā arī ražošanas un organizācijas struktūru ilgtspējīgā modernizēšanā.

3.4

Lai veicinātu videi nekaitīgu ražošanas metožu izmantošanu, 1997. gadā ES ieviesa ekoloģisko marķējumu ražojumiem un vēlāk arī pakalpojumiem. Laika gaitā šī marķējuma sistēma tika pilnveidota, un pašlaik ir izplatīti publiski marķējumi, kas liecina par vairāku kritēriju izpildi un tiek piešķirti dažāda veida ražojumiem un pakalpojumiem (25).

3.4.1

Pēc Komitejas domām, šāda situācija var radīt apjukumu ne tikai ražotāju, bet jo īpaši arī Eiropas patērētāju vidē. Minētais trūkums ir jānovērš, visā Eiropā nosakot kopīgus obligātos kritērijus, saskaņā ar kuriem marķējums ir obligāti jāreģistrē un jānovērtē, minēto pienākumu uzticot ārējai un neatkarīgai apliecinātājiestādei.

3.4.2

Eiropas kopīgais marķējums var pastāvēt vienlaikus un nekonkurēt ar dažādās valstīs un nozarēs lietoto marķējumu, ko patērētāji reizēm pazīst labāk nekā Eiropas marķējumu. Turklāt starptautiskajā līmenī vajadzētu saskaņot veiksmīgu marķējumu kā, piemēram, “enerģijas zvaigzni” (“Energy Star”).

3.4.3

Marķējumam jābūt ticamam un jāraisa patērētājos paļāvība. Tādēļ, lai panāktu augstāku ticamības pakāpi, šāda marķējuma standartu noteikšana un tirgus uzraudzība būtu jāuztic (visām) iesaistītajām personām.

3.4.4

Varētu apsvērt ražojumu vai pakalpojumu marķējumu, kas norādītu to radītās oglekļa emisijas daudzumu.

3.5

Arī saistībā ar EMAS sistēmu, kas ļauj dalībniekiem, kuri vēlas parādīt, ka tie uzlabo savas darbības vides aspektus, brīvprātīgi pievienoties Kopienas vides vadības un audita sistēmai, tādējādi apliecinot, ka tie vēlas ievērot vides standartus un ieviest vides vadības sistēmu, Komiteja vēlētos norādīt, ka pēc ISO 14001 standarta pieņemšanas ir iespējams nostiprināt “ražojumu dimensiju” vides vadības sistēmās, lai veicinātu tās izplatību ražotāju un izplatītāju vidū, lai to labāk pielāgotu procesu vadībai vietējās pašvaldībās un lai tā kļūtu atvērtāka, kas nodrošinātu sinerģiju ar citiem instrumentiem ilgtspējīgas attīstības veicināšanai.

3.5.1

Komiteja uzskata, ka būtu jāsekmē EMAS izplatība arī starptautiskā līmenī, veicot finansiālus, fiskālus, optimizējošus un administratīvus pasākumus, rīkojot veicināšanas un reklāmas kampaņas, kā arī atzīstot, ka līdzdalība EMAS“liecina par izciliem sasniegumiem”. Savukārt maziem un vidējiem uzņēmumiem, it īpaši tiem, kas iesaistīti rūpniecības kopās, jānodrošina vienkāršākas un pakāpeniskas piekļuves iespējas.

3.6

Pēc Komitejas domām, ļoti svarīgi ir izveidot “videi nekaitīgu” ražojumu un pakalpojumu tirgu, paredzot virkni atvieglojumu un izveidojot instrumentus, lai piedāvātāju vidē sekmētu inovācijas procesu un patērētāju vidē izplatītu atbilstošu informāciju vai stimulētu videi nekaitīgu ražojumu iegādi.

3.6.1

Lai nodrošinātu iekšējā tirgus konkurētspēju, ražojumu raksturošanā jāņem vērā ne tikai ekoloģiskie, bet arī citi nozīmīgi kritēriji, piemēram, to ekonomiskie rādītāji no patērētāju un ražotāju viedokļa, to drošība un funkcionalitāte, to enerģijas patēriņš, loģistika, noiets, rādītāji, kas raksturo to ietekmi uz veselību un novatorismu, to ietekme uz patērētāju izvēles paplašināšanos, to kalpošanas laiks un nodošana atkritumos, kā arī sociālie aspekti.

3.6.2

Svarīgi, lai ekoloģiskā ražošana un ekoloģisko pakalpojumu nozare ļoti aktīvi atbalstītu pētniecību, izstrādi un jauninājumus.

3.7

Pēc Komitejas domām, Eiropas Standartizācijas komitejai (CEN), Eiropas Elektrotehnikas standartizācijas komitejai (CENELEC) un Eiropas Telekomunikāciju standartu institūtam (ETSI) ir jāuzņemas īpaša atbildība un jāpilnveido tehniskās standartizācijas process, tādējādi veicinot ražojumu ekoloģisko ilgtspējību. (26)

3.7.1

Komiteja jau uzsvērusi, ka “ekoloģiski tehnisku normu pielietošana nav jāveicina no augšas, bet tai jābalstās uz plašu atzinību, ko bauda ekoloģiski nekaitīgi produkti, un jāatbilst pilsoņu un patērētāju vajadzībām” (27).

3.8

Publisko pasūtījumu piešķiršanas jomā nozīmīga ir Direktīva 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (28), kā arī Komisijas skaidrojošam paziņojumam par Kopienas tiesību aktiem, kas attiecināmi uz publisko iepirkumu, un iespējām integrēt vides jautājumus publiskā iepirkuma jomā (29).

3.8.1

Komiteja uzskata, ka publiskie pasūtījumi, kas veido aptuveni 16 % no Kopienas IKP, būtiski ietekmē videi nekaitīgu ražojumu izplatību, un tā rosina veikt pasākumus, lai mudinātu par līgumu slēgšanu atbildīgās iestādes izmantot iespējas, kas pastāv tādā jomā kā “videi nekaitīgs” publiskais iepirkums (“Green Public Procurement”).

3.8.2

Nobeiguma ziņojumā par “videi nekaitīgu” publisko iepirkumu Eiropā (30) (2006. gads) minēts, ka tā izplatību kavē šādi būtiski šķēršļi: videi nekaitīgu ražojumu izmaksas ir augstākas, īpaši tādēļ, ka trūkst informācijas par izmaksām “kalpošanas laikā”, vides zināšanas ir nepietiekamas, arī tādēļ, ka tiešsaistē nav izveidota atbilstīga un viegli pieejama datu bāze, specifikācijas un pasūtījumu piešķiršanas kritēriji, kā arī videi nekaitīgu ražojumu definīcijas un standarti ir neskaidri, uzņēmumu vadītāji un politiķi nesniedz pietiekamu atbalstu, trūkst informācijas un apmācības iespējas ir nepietiekamas.

3.8.3

Komiteja tādēļ iesaka pārliecinoši definēt, ko nozīmē “videi nekaitīgi” ražojumi, skaidri aprakstot visas nozīmīgākās tehniskās prasības, kas attiecas uz šādiem ražojumiem, iekļaut specifikācijās attiecīgā ražojuma vai pakalpojuma izmaksas visā kalpošanas laikā, izveidot datu bāzi par “videi nekaitīgu” iepirkumu Eiropā (“European GPP knowledge Database”) (31), EK direktīvās, kas attiecas uz publisko iepirkumu, iekļaut ISO standarta 14004 un vides vadības sistēmu noteiktās prasības, kā arī norādes uz ekoloģisko marķējumu un videi nekaitīgu izstrādi, informēt sabiedrību par valstu rīcības plāniem “videi nekaitīga” iepirkuma procedūru ieviešanai, veltīt īpašu uzmanību ražojumiem, kuru ietekme uz vidi ir vislielākā.

3.9

Eiropā plaši izplatīta ir “godīgas tirdzniecības” ideja. Jautājumi, kas skar godīgu un ētisku tirdzniecību, jau ilgu laiku ir EESK uzmanības lokā, un tie sīki analizēti atzinumā REX/196  (32). Komiteja uzskata, ka ilgtspējīgs patēriņš nav iedomājams bez godīgas un ētiskas tirdzniecības.

3.10

Ilgtspējīga patēriņa pamatelements ir izglītošana, un EESK uzsver, ka tā ir jāsāk jau skolas vecumā. Savukārt patērētājiem jebkurā laikā jābūt pieejamai informācijai par izvēlētajiem ražojumiem un pakalpojumiem, kā arī to ietekmi uz vidi. Minētā informācija jāsniedz patērētājiem interesantā veidā, un tai jābūt viegli uztveramai un saprotamai.

3.11

EESK uzskata, ka Kopienas tiesību akti, kas attiecas uz ilgtspējīgu ražošanu un ilgtspējīgu patēriņu, ir jākonsolidē un jāvienkāršo, lai tie būtu patērētājiem un ražotājiem saprotamāki un vieglāk pieejami. “Īstenojot principu “mazāk tiesību aktu un labāka likumdošana”, jāpanāk konsolidēts un saskaņots vides jomas regulējums, kas nodrošina tiesisko paļāvību un pārredzamību saistībā ar nepieciešamo pielāgošanos rūpniecības pārmaiņām un ir orientēts uz to, kā labāk aizsargāt dabas resursus un vidi un pasaules tirgos izmantot ilgtspējīgus un konkurētspējīgus tehnoloģiskos jauninājumus. Jārada apstākļi, lai MVU būtu spējīgi segt ar atbilstības nodrošināšanu saistītās izmaksas, nezaudējot konkurences priekšrocību” (33).

3.12

Tādā jomā kā “videi nekaitīgu” ražojumu reklāma būtu lietderīgi pastiprināt Kopienas pasākumus maldinošas reklāmas un negodīgas tirdzniecības prakses  (34) novēršanai. Apzīmējumus “ekoloģisks” un “bioloģisks” ļoti bieži lieto kā tirdzniecības instrumentus, lai palielinātu noietu ražojumiem un pakalpojumiem, kuri patiesībā neatšķiras no citiem ražojumiem un pakalpojumiem un kuriem nav pievienota papildu vērtība.

3.12.1

Tādēļ Komiteja uzskata, ka rīcība kodeksu izstrāde, kas paredzēta Direktīvā 2005/29/EK, varētu būt īpaši nozīmīgs pašregulējuma elements, lai novērsu ar vides aizsardzību saistītu argumentu nepamatotu izmantošanu reklāmas nolūkos. Minētajos kodeksos jāiekļauj šādi kritēriji:

reklāma, kurā izmantoti ar vides aizsardzību saistīti argumenti, nedrīkst radīt sabiedrībā nepamatotu satraukumu par vides problēmām, un šādas reklāmas nolūkos nedrīkst izmantot patērētāju neinformētību par minētajiem jautājumiem;

reklāma nedrīkst mudināt uz tādu izturēšanos, kas kaitē vides aizsardzībai, vai attēlot šādu izturēšanos, nevērtējot to kritiski;

reklāma nedrīkst sniegt nepatiesu informāciju par reklamētā ražojuma ietekmi uz vidi, maldinot patērētājus par minēto ietekmi vai to noklusējot;

ražojuma vai pakalpojuma pozitīvo raksturojumu no ietekmes uz vidi viedokļa nedrīkst bez īpaša pamatojuma piedēvēt citiem attiecīgā uzņēmuma piedāvātajiem ražojumiem vai pakalpojumiem;

ja attiecīgā ražojuma vai pakalpojuma ietekme uz vidi ir atkarīga no īpašiem izmantošanas vai lietošanas nosacījumiem vai metodēm, vai arī īpašiem apstākļiem tā kalpošanas laikā, reklāmā uz to ir jānorāda saprotamā veidā vai patērētāji ir nepārprotami jārosina meklēt attiecīgu informāciju;

ar vides aizsardzību saistītus argumentus vai saukļus reklāmas nolūkos drīkst izmantot, pamatojoties vienīgi uz objektīviem tehniskiem un zinātniskiem kritērijiem. Ja reklāmas patiesība tiek apšaubīta, reklāmas devējam tās pareizība ir jāpierāda, iesniedzot neatkarīgas iestādes vai eksperta atzinumu;

informējot par vielām, kas reklamētajam ražojumam pievienotas vai kas vairs netiek iekļautas tā sastāvā, lai mainītu attiecīgā ražojuma ietekmi uz vidi, skaidri un konkrēti ir jānorāda uz minētās ietekmes veidu un apmēru;

saistībā ar ietekmi uz vidi lietotie apzīmējumi vai simboli nedrīkst radīt nepareizu vai maldinošu priekšstatu par to nozīmi. Tie nedrīkst arī radīt nepareizus priekšstatus par saistību ar ekoloģisko marķējumu, kas oficiāli tiek lietots konkrētās valstīs, ģeogrāfiskās zonās vai tautsaimniecības nozarēs. Reklamētā ražojuma lietotāju rekomendācijas un ieteikumus reklāmā drīkst izmantot, lai tikai informētu par attiecīgā ražojuma ekoloģiskajām īpašībām, pamatojoties uz konkrētiem un pārbaudāmiem faktiem, kā tas minēts ceturtajā ievilkumā no beigām.

3.12.2

Pēc Komitejas domām, jāveido arī elastīgas, efektīvas un ar zemām izmaksām saistītas ārpustiesas pārraudzības un arbitrāžas iestādes, kuras risinātu patērētājus interesējošos jautājumus un kuru darbība raisītu uzticību, jo tās nodrošinātu ražojumu atbilstību ekoloģiskajiem standartiem un tirgū nonākušo ilgtspējīgo ražojumu atbilstību ilgtspējīgas attīstības principiem. Minētā atbilstība būtiski ietekmē patērētāju izvēli. Tām nebūtu jāaizvieto tiesvedību, kurai vajadzētu jābūt visiem pieejamai.

3.13

Lai aizsargātu patērētāju tiesības iegādāties videi nekaitīgus ražojumus, Komiteja uzskata, ka īpaši svarīgi ir izstrādāt Eiropas Hartu par ilgtspējīgu patēriņu un ilgtspējīgu ražošanu. Minētajā hartā jāiekļauj šādi elementi:

atbildība par ilgtspējīgu patēriņu ir jāuzņemas visām pilsoniskās sabiedrības grupām un organizācijām: ražotājiem, izplatītājiem, patērētājiem, pedagogiem, valsts iestādēm, patērētāju un vides aizsardzības organizācijām, sociālajiem partneriem;

politika ilgtspējīga patēriņa un ilgtspējīgas ražošanas veicināšanai ir jāintegrē citās nozīmīgās ES politikas jomās, konsultējoties gan ar patērētāju un vides aizsardzības organizācijām, gan ar ražotāju, tirgotāju un izplatītāju organizācijām, kā arī citām interešu grupām;

Eiropas rūpniecībai un ražotājiem ir jāuzņemas īpaša atbildība par to, lai ilgtspējīgs patēriņš patiešām būtu iespējams visā ražojuma kalpošanas laikā (“no šūpuļa līdz kapam”), kā arī izplatīšanas un pakalpojumu nozarē;

Eiropas Savienība ir atbildīga par to, lai tiktu izveidota vienota, skaidra, saskaņota un saprotama visu attiecīgo ES tiesību normu sistēma, vienlaikus nostiprinot patērētāju tiesības, kā arī nodrošinot lietotāju interesēm atbilstošus un bezmaksas līdzekļus minēto tiesību netraucētai īstenošanai praksē;

elementi, kas varētu papildināt spēkā esošos tiesību normas un būt dalībvalstu kompetencē;

elementi, kuri varētu papildināt spēkā esošās tiesību normas un kurus varētu izveidot pašregulējuma ceļā (35), minētajā procesā iesaistoties ieinteresētām personām no privātā sektora, patērētāju apvienībām (36), vides organizācijām (37) un uzņēmumu pārstāvjiem;

ES un dalībvalstu valdības ir atbildīgas par dinamisku, pārbaudāmu un vienoti īstenojamu pasākumu veicināšanu šādās jomās: videi draudzīgi konstruktīvie risinājumi visa veida ražojumiem, ticams ekoloģiskais marķējums visā ES, plaši izplatītas vides vadības sistēmas, starptautiski atzītu un tehniskā ziņā progresīvu ekoloģisko standartu izstrāde un ieviešana, īpašas un saistošas tehniskās un ekoloģiskās prasības publiskā iepirkuma procedūrās, ekoloģiskā marķējuma nepamatota izmantošana reklāmas nolūkos, godīga tirdzniecība un starptautiskā sadarbība ilgtspējīga patēriņa veicināšanai;

jāpaātrina pētniecība un tehnoloģiju izstrāde, kā arī progresīvu lietojumu ieviešana, kas sekmētu ilgtspējīgu ražošanu un ilgtspējīgu patēriņu, piešķirot gan publiskos līdzekļus Kopienas un dalībvalstu līmenī, gan arī privātos līdzekļus atbilstoši EPT (38) izvirzītajam mērķim panākt, ka pētniecība un izstrādē tiek ieguldīti 3 % no IKP;

visu ilgtspējīgā patēriņā ieinteresēto sabiedrības grupu informēšana, izglītošana un apmācīšana, kā arī pārvaldes iestāžu un ieinteresēto organizāciju darbības uzlabošana;

jāizstrādā publiski pieejami rādītāji, metodes un datu bāzes, lai visos līmeņos varētu novērtēt sasniegumus ceļā uz ilgtspējīgu patēriņu;

jāveicina pētniecība tādā jomā kā videi draudzīga patērētāju izturēšanās, lai noskaidrotu, kas jādara, lai patēriņa modeļi kļūtu ilgtspējīgāki.

3.13.1

Ņemot vērā jautājuma nozīmīgumu, EESK ierosina sarīkot konferenci par Eiropas hartu ilgtspējīgam patēriņam un ražojumiem, aicinot piedalīties arī Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju.

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 17. jūlija Regula (EK) Nr. 1980/2000, ar kuru tiek pārskatīta Kopienas ekomarķējuma piešķiršanas sistēma.

(2)  Direktīva 93/42/EEK.

(3)  Direktīva 67/548/EEK.

(4)  COM(2001) 31 galīgā redakcija.

(5)  COM(2003) 302 galīgā redakcija un Zaļā grāmata, COM(2001) 68 galīgā redakcija.

(6)  OV C 80, 30.3.2004.

(7)  COM(2002) 412 galīgā redakcija, 17.7.2002., un Direktīva 2004/18/EK, 31.3.2004.

(8)  Direktīva 2005/32/EEK (OV L 191, 22.7.2005.). Lēmums 2000/729/EK, Lēmums 2000/730/EK un Lēmums 2000/731/EK (OV L 293, 22.11.2000.).

(9)  OV L 242, 10.9.2002.

(10)  Ziņojums par ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, 2007. gads.

(11)  Skatīt 18. zemsvītras piezīmi.

(12)  ISBN 978-92-9167-932-4- EVA, Kopenhāgena, 2007. gads.

(13)  Eiropadomes sanāksme 2007. gada 14. decembrī Briselē.

(14)  COM(2007) 640 galīgā redakcija.

(15)  OV C 108, 30.4.2004.

(16)  OV C 175, 27.7.2007.; OV C 44, 16.2.2008.

(17)  Direktīva 2005/29/EK (OV L 149, 11.6.2005.).

(18)  Skatīt ANO izdevumu “Indicators of Sustainable Development. Framework and Methodologies”, 1996. gads.

(19)  OV C 48, 21.2.2002., 112. lpp., OV C 117, 30.4.2004., OV C 74, 23.3.2005.

(20)  Kopā 2006. gada CENELEC (Eiropas Elektrotehnikas standartizācijas komiteja) tiešsaistē veido datu bāzi par

CENELEC standartos ieļautajiem vides aspektiem.

(21)  COM(2007) 374 galīgā redakcija, 4.7.2007.

(22)  OV C 325, 30.12.2006.

(23)  Eiropas un starptautiskajā mērogā iespējams izmantot daudzus instrumentus (Septītā pamatprogramma, Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma, struktūrfondi, Eiropas Investīciju banka, i2i, EUREKA, LEED-OECD, Eiropas Attīstības bankas padome u.c.), taču to kopīgu izmantošanu apgrūtina atšķirīgās metodes un procedūras, īstenošanas grafika nesaskaņotība un koordinācijas trūkums (“simultaneous engineering”) dažādu pasākumu īstenošanā.

(24)  Skatīt atzinumu OV C 120, 16.5.2008., 66. lpp., ziņotājs — Pezzini kgs.

(25)  Piemēram, visā Eiropā izmatotais marķējums “Ekopuķīte” (http://europa.eu.int/comm/environment/ecolabel/index_en.htm) un galvenokārt Skandināvijas valstīs pazīstamais “Ziemeļu gulbis” (http://www.svanen.nu/Eng/default.asp). Vācijā izmanto marķējumu “Zilais eņģelis” (http://blauer-engel.de/englisch/navigation/body_blauer_engel.htm), savukārt Nīderlandē pazīstams marķējums “Gaišais ziediņš” (http://www.flowercampaign.org). Izveidoti arī publiski un vienam vides aspektam veltīti ekomarķējumi, piemēram, “Energy Star”. Plaši izplatītas ir arī privātas marķējuma programmas, piemēram, IFOAM (International Federation of Organic Agricultural Movements) biomarķējuma programma (http://ec.europa.eu/environemt/emas/index_en.htm).

(26)  OV C 74, 23.3.2005.

(27)  Turpat.

(28)  OV L 134, 30.4.2004.

(29)  COM(2001) 274 galīgā redakcija, OV C 333, 28.11.2001.

(30)  Green Public Procurement in Europe 2006Conclusions and recommendations. Virage Milieu & Management bv, Korte Spaarne 31, 2011 AJ Haarlem, the Netherlands (http://europa.eu.int/comm/environment/gpp).

(31)  Norādot arī uz European Platform for Life-Cycle for the environmental performance of products, technologies and services.

(32)  “Ētiskas tirdzniecības un patēriņa sistēmas”, ziņotājs — Adams kgs, OV C 28, 3.2.2006.

(33)  OV C 120, 16.5.2008., 66. lpp., ziņotājs — Pezzini kgs.

(34)  Direktīva 2005/29/EK (OV L 149, 11.6.2005.).

(35)  Skatīt Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 22. un 23. punktu, OV C 321, 31.12.2003.

(36)  Skatīt EESK atzinumu, kura 3.5. punktā Komiteja aplūko dažādas pazīmes, kas raksturo “patērētājus pārstāvošas apvienības”, tādējādi cenšoties izstrādāt vienotu minētā jēdziena definīciju (OV C 185, 8.8.2006.).

(37)  EESK uzskata, ka jāveicina pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana to jautājumu risināšanā, kas skar ilgtspējīgu attīstību (4.2.6. punkts atzinumā OV C 120, 16.5.2008., 33. lpp.).

(38)  EPT — Eiropas Pētniecības telpa.


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/8


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Kopienas piedalīšanos pētniecības un attīstības programmā, kuras mērķis ir uzlabot vecāku cilvēku dzīves kvalitāti, izmantojot jaunās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), un kuru īsteno vairākas dalībvalstis”

COM(2007) 329 galīgā redakcija — 2007/0116 (COD)

(2008/C 224/02)

Padome 2007. gada 10. jūlijā saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 169. un 172. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Kopienas piedalīšanos pētniecības un attīstības programmā, kuras mērķis ir uzlabot vecāku cilvēku dzīves kvalitāti, izmantojot jaunās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), un kuru īsteno vairākas dalībvalstis”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 6. maijā. Ziņotāja — Darmanin kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 445. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē), vienbalsīgi pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, kurš paredzēts vecāku cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanai, izmantojot jaunās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas. AAL var būt viens no līdzekļiem, kurš efektīvi un primāri nodrošinās dzīves kvalitāti ne tikai vecākiem cilvēkiem, bet ikvienai personai, kura nespēj uzturēties savā dzīvesvietā sakarā ar veselības problēmām.

1.2

EESK izsaka pārliecību, ka pieejai attiecībā uz šādu pētniecību un izstrādi IKT jomā pirmām kārtām būtu jānodrošina, ka saņēmēju vajadzības tiek pilnībā saprastas, ņemtas vērā un risinātas. Tādēļ šai pieejai vajadzētu būt “augšupējai”, pirmām kārtām apzinot lietotāju vajadzības un pēc tam attiecīgi veicot pētniecību un izstrādi.

1.3

EESK uzskata, ka viena no galvenajām AAL ieinteresētajām pusēm ir persona, kura galu galā gūs labumu no šīs tehnoloģijas. Tādēļ ir svarīgi ne tikai saprast šādu cilvēku vajadzības, bet arī sagatavot šos cilvēkus šādas tehnoloģijas lietošanai un tos iesaistīt tehnoloģijas izstrādāšanā un testēšanā.

1.3.1

Šis ir arī viens no iemesliem, kuru dēļ EESK uzskata par svarīgām ES politikas, kuras saistītas ar mūžizglītību un e-iekļaušanu (eInclusion). Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka Komisijai būtu arī jānodrošina kompleksa pieeja attiecībā uz AAL un iepriekš minētajām politikām.

1.4

EESK uzskata, ka pirmām kārtām šī programma, vairāk nekā jebkura cita pētniecības un izstrādes programma, tiek uztverta kā ļoti “humāna”. Tā patiešām ir pētniecības programma, bet pievēršas sociālajiem apstākļiem, kādi visnotaļ bieži rodas problemātiskā dzīves stadijā.

1.5

EESK uzskata, ka četras būtiskās jomas, kurām vienlaicīgi saskaņā ar AAL programmu būtu jāpievērš uzmanība, ir: lietotāju vajadzības, lietotāju drošība, veselības un sociālās organizācijas (kopā ar apvienībām, kuras pārstāv profesionāļus šajās nozarēs) un izmantojamā tehnoloģija.

1.6

EESK uzsver, ka jāpievērš pienācīga uzmanība ētikas un privātuma aspektiem saskaņā ar starptautiskajām vadlīnijām, tādēļ atzinīgi vērtē to, ka šādu jautājumu nozīmība ir atzīta Komisijas paziņojumā.

2.   Komisijas priekšlikuma būtība

2.1

Komisijas priekšlikums ir vērsts uz šādiem konkrētiem mērķiem:

veicināt inovatīvu, uz IKT balstītu pilnvērtīgu vecumdienu nodrošināšanai paredzētu izstrādājumu un pakalpojumu rašanos, tādējādi uzlabojot vecāko cilvēku dzīves kvalitāti un samazinot veselības un sociālās aprūpes izmaksas;

uzlabot nosacījumus rūpniecības izmantošanai, nodrošinot saskaņotu Eiropas sistēmu, lai attīstītu kopīgas pieejas, sekmētu lokalizāciju un samazinātu pakalpojumu izmaksas;

izveidot un efektīvi izmantot “kritisko masu” pētniecībai, izstrādei un inovācijai ES līmenī pilnvērtīgu vecumdienu nodrošināšanai paredzēto tehnoloģiju un pakalpojumu jomā.

2.2

Šis priekšlikums seko Komisijas uzsāktajam rīcības plānam par pilnvērtīgām vecumdienām informācijas sabiedrībā. Šis rīcības plāns tiek aplūkots kā galvenā sastāvdaļa, pievēršoties sociālām un ekonomiskām problēmām, ar kurām Eiropa saskaras demogrāfisko izmaiņu rezultātā. Tiek prognozēts, ka Eiropas iedzīvotāju skaits vecumā no 65 līdz 80 gadiem pieaugs par aptuveni 40 % laikposmā no 2010. līdz 2030. gadam (1). IKT tiek aplūkots kā līdzeklis, ar kura palīdzību šajā vecumā varētu uzlabot dzīves kvalitāti, palielināt patstāvību un saglabāt veselību.

2.3

Komisija paredz uzsākt 6 gadu programmu “Interaktīva automatizēta dzīves vide” (AAL), kas saskaņā ar FP7 papildina IKT programmu sabiedrībai, kura noveco, un arī Konkurētpējas un inovāciju programmu (CIP). AAL programma 2008.–2013. gadam saņems finansējumu aptuveni 300 milj. euro apmērā, kas veidojas no Kopienas un dalībvalstu finansējuma vienādās daļās.

2.4

AAL programmas tiesiskais regulējums ir balstīts uz Līguma 169. pantu. 169. pants ļauj Eiropas Kopienas piedalīties pētniecības programmās, kuras kopīgi veic vairākas dalībvalstis, ieskaitot līdzdalību struktūrās, kuras izveidotas nacionālo programmu izpildei. Šis konkrētais tiesiskais regulējums ir izraudzīts AAL programmai, lai sasniegtu lielāku efektivitāti šajā pētniecības jomā, maksimāli izmantojot pārrobežu zināšanu potenciālu; dalībvalstīm uzņemoties saistības daļēji finansēt šo pētniecību; nodrošinot saskaņotu pieeju šim jautājumam Eiropas līmenī; reāli nodrošinot iekšējā tirgū saderīgus IKT risinājumus novecošanās jomā.

3.   Komisijas priekšlikuma pamats

3.1

Iepriekšējā 169. panta iniciatīva, atsaucoties uz Komisijas priekšlikumu par klīniskajiem pētījumiem Āfrikā EDCTP (Eiropas un jaunattīstības valstu partnerība klīnisko pētījumu jomā), ir parādījusi, cik svarīga nozīme ir tam, ka iesaistītās dalībvalstis uzņemas skaidras saistības projekta vairākgadu finansēšanā. AAL programma faktiski paredz 50-50 finansējumu no ES līdzekļiem un valstu līdzekļiem.

3.2

Sagatavošanas darbs šai programmai tika veikts laikposmā no 2004. gada 1. septembra līdz 2006. gada 31. decembrim, īstenojot īpašo atbalsta pasākumu projektu “Interaktīva automatizēta dzīves vide” saskaņā ar FP6 IST (Informācijas sabiedrības tehnoloģijas) prioritāti. Tika izveidots partneru konsorcijs no šādām dalībvalstīm: Austrija, Vācija, Francija, Somija, Itālija, Beļģija un Šveice. Partneri bija no privātā sektora, publiskā sektora un universitātes.

3.3

AAL apvienotās programmas juridiskā struktūra ir AAL apvienība. Šo apvienību pašlaik veido pārstāvji no 21 dalībvalstīm. Kā augšupēji vērstai programmai, tai ir izveidoti vairāki kontaktpunkti dalībvalstīs, kuri pārstāv minēto apvienību.

4.   Vispārējas piezīmes

4.1

EESK atzinīgi vērtē šo AAL iniciatīvu saskaņā ar 169. pantu. It īpaši mēs atzīstam, ka iniciatīvā ir pilnībā ņemtas vērā Eiropas iedzīvotāju demogrāfiskās tendences.

4.1.1

EESK uzskata, ka, lai veicinātu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju tajās dalībvalstīs, kurās nav pietiekošas infrastruktūras šī priekšlikuma īstenošanai, šādu “īpašu pasākumu” pieņemšana saskaņā ar ES Līguma 159. pantu būtu nepieciešama, lai novērstu galvenās reģionālās disproporcijas Eiropas Savienībā.

4.2

EESK uzskata, ka iniciatīvai jāapskata vairāk nekā viena iespēja, lai veidotu izmēģinājuma sistēmas, kuru mērķis ir demonstrēt koncepcijas pareizību. Ir ļoti svarīgi, lai šī iespēja piesaistītu plašu ieinteresēto dalībnieku loku, kas ir nepieciešams, lai šai iniciatīvai būtu noturīgs rezultāts.

4.2.1

Galvenās ieinteresētās puses ir AAL galīgie labuma guvēji. AAL ir galvenokārt paredzēta novecojošu cilvēku patstāvības pagarināšanai un arī, lai nodrošinātu, ka šī iedzīvotāju kategorija varētu dzīvot mājās pēc iespējas ilgāku laiku. Vajadzētu atcerēties, ka iniciatīva neaprobežojas tikai ar novecošanās sektoru, bet arī attiecas uz ikvienu personu, kurai veselības stāvokļa dēļ ir grūtības patstāvīgi dzīvot savās telpās. Šai iniciatīvai ir jānodrošina, lai šī pētniecība patiesi būtu vērsta uz ieinteresēto pušu vajadzībām un prasībām.

4.3

Vēl viena svarīga ieinteresētā puse ir veselības un labklājības organizācijas. Šai iniciatīvai jāņem vērā to organizatoriskās vajadzības. EESK iesaka sekmēt iespējas šīm organizācijām pievērst citu ieinteresēto dalībnieku uzmanību tādiem jautājumiem kā sistēmu integrācija un sadarbspēja, lai iniciatīva būtu sekmīga.

4.4

Būtu ļoti ieteicams, ka šīs iniciatīvas ietvaros veidojamās sistēmas lietotāji iesaistītos darbā kā galvenās ieinteresētās puses no paša sākuma. EESK iesaka konsorcijiem maksimāli atbalstīt uz lietotāju koncentrētas metodes, piemēram, līdzdalības projektu to attīstības metodoloģijai, sevišķi, lai veicinātu iekārtu un lietotāja interfeisu efektīvu lietojamību. Komiteja arī iesaka saskaņā ar starptautiskajām pamatnostādnēm ņemt vērā ētiskos un privātuma aspektus.

4.5

EESK atzīst saistības, kuras MVU paredzētas priekšlikuma projektā un atbalsta rūpniecības organizāciju kā galveno ieinteresēto pušu atzīšanu, kuras var atbalstīt inovatīvus, uz tirgu orientētus biznesa modeļus, kuri parāda pārdomātus un skaidrus ceļus uz izmantošanu. It īpaši mēs iesakām atzīt, ka MVU var dot ieguldījumu tādā pētniecībā, kurai ir īsāks laiks no sākotnējās izstrādes līdz pabeigšanai (2+ gadi).

4.5.1

Mēs rosinām atzīt, ka MVU dažkārt ir tehnoloģiski dinamiski, un tiem piemīt potenciāls ieviest tirgū jaunās tehnoloģijas un biznesa modeļus ātrāk nekā lielajiem uzņēmumiem vai veselības un labklājības organizācijām. Šī MVU iezīme ir īpaši būtiska šajā iniciatīvā. Tādējādi saskaņota partnerība starp lielajiem uzņēmumiem un MVU sniegtu abpusēju labumu.

4.6

AAL ir vērsta uz to, lai atbalstītu cilvēkus, sniedzot tiem iespēju dzīvot ilgāk mājās. Lai sasniegtu šo mērķi, ir vajadzīgs plašs sensoru, enerģijas pārveidotāju, lietotāja interfeisu, procesoru un komunikācijas aprīkojuma klāsts, ko bieži vien var nodrošināt tikai ar daudzu dažādu Eiropas MVU palīdzību.

4.7

Attiecībā uz visām ieinteresēto dalībnieku grupām mēs šajā iniciatīvā atbalstām pasākumus, kuri veicina daudzdisciplīnu tīklu starp tehnologiem, ārstiem un citu veselības un sociālās labklājības organizāciju personālu, un it īpaši starp lietotājiem, gan mājas iemītniekiem, gan to vietējiem aprūpētājiem un tuviniekiem.

4.8

Eiropas inovācijas sistēmas kontekstā, šai iniciatīvai ir iespēja pieņemt jaunus inovācijas modeļus, kuri atvērtā veidā atspoguļo pašreizējo progresu un lietotāja inovāciju, kas virza progresu uz Lisabonas stratēģijas sasaisti ar jaunu Eiropas inovācijas sistēmu, kas vairāk orientēta uz lietotāju.

4.9

EESK apstiprina, ka ir svarīgi, ka šī iniciatīva ir vienlīdz pieejama visiem organizāciju veidiem visās dalībvalstīs.

4.10

Turklāt jāveicina piedalīties visas valstu valdības. Lai sniegtu ieguldījumu AAL programmā, pašlaik ir piekritušas koordinēt kopējus pasākumus Austrija, Beļģija, Kipra, Dānija, Somija, Francija, Vācija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Itālija, Nīderlande, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Spānija un Zviedrija, kā arī Izraēla, Norvēģija un Šveice.

4.11

EESK izsaka bažas par to, ka dažas valstis nepiedalās sakarā ar pētniecības līdzfinansēšanas izmaksām. Šādām valstīm būtu jānodrošina iespēja iesaistīties programmas norisē jebkurā tās stadijā, ja tās izpilda programmas prasības (galvenokārt attiecībā uz līdzfinansēšanu).

4.12

EESK atzīst, ka AAL var veicināt sociālās aprūpes sistēmas izmaksu samazināšanos. Tomēr tā vēlreiz atkārto, ka AAL darbības mērķis ir nevis izmaksu samazināšana, bet gan efektīva dzīves kvalitātes nodrošināšana noteiktai iedzīvotāju kategorijai. Izmaksu samazināšana ir pozitīvi akceptētas sekas.

5.   Īpašas piezīmes

5.1

EESK pauž pārliecību, ka AAL programmai vajadzētu galveno uzmanību pievērst šādu trīs nozaru specifikai: lietotājam, veselības organizācijām un izmantotajai tehnoloģijai.

5.2

Labuma guvējs un galvenā ieinteresētā puse galvenokārt ir vecāki cilvēki. Tas ir pats svarīgākais, ka programma galveno uzmanību pievērš gala lietotāju vajadzībām. Iekrišana lamatās tādējādi, ka lietotāji tikai tiks izmantoti pētniecības vidēs, lai pārbaudītu pētniecību, diemžēl var izveidot inovāciju, kas faktiski neatbilst galvenā labuma saņēmēja vajadzībām. Tādēļ jāatceras par lietotāju vajadzībām, kas ietver: minimālas dzīves veida izmaiņas, mobilitāti, izvēli, uzlabotu dzīves kvalitāti un cieņu pret privātumu.

5.3

Jāatceras arī, ka vecāki cilvēki, iespējams, ir tā iedzīvotāju kategorija, kura cieš no e-atstumtības (izslēgšana no līdzdalības elektronisko sakaru izmantošanā) un tāpēc “digitālajai plaisai” jābūt pārvaramai. Turklāt būtiska ir savienojamība un tāpēc būtu jāpieliek pūles, lai visiem reģioniem, it īpaši lauku reģioniem būtu pieejams interneta pieslēgums (gan fiziskā, gan finansiālā aspektā).

5.3.1

Būtiski ir tas, lai:

tehnoloģija neaizstātu tiešo kontaktu ar aprūpētāju vai ārstniecības personām,

uzmanības centrā būtu profilaktiskā aprūpe un pašaprūpe,

viens no galvenajiem mērķiem būtu sociālā iekļaušana,

AAL būtu integrēta personas dzīves veidā un kopā ar citiem pakalpojumiem.

ņemot vērā lietotāju specifiku, izmantojamā tehnoloģija būtu droša un lietotājdraudzīga.

5.3.2

Tādēļ EESK ir cieši pārliecināta, ka AAL jābūt orientētai uz augšupēju pieeju. Visam procesam vajadzētu būt vērstam uz lietotāju vajadzībām, nevis uz pašu tehnoloģiju. Būtu jāveic pilnīgs pētījums, lai noteiktu visu vajadzību spektru, no kurām dažas var identificēt kā: vajadzību būt saskarē ar cilvēkiem, it īpaši augošā vecumā (šajā sakarā balss pārraides pakalpojumi, izmantojot interneta protokolu (VOIP), piemēram, SKYPE, kā arī e-pasts ir sevi pierādījuši kā efektīvi un lēti līdzekļi), intereses trūkums sekot strauji augošām tehnoloģiskām izmaiņām, prasmi apgūt tehnoloģiskas pārmaiņas, gatavību izmantot šādas tehnoloģijas. Turklāt lietotāji būtu jāiesaista šādu sistēmu radīšanā, ieviešanā un vērtēšanā.

5.4

Veselības aprūpes un labklājības organizācijas un to pārstāvji, kā arī lietotāju ģimenes locekļi ir tie, kuri izmantos šīs tehnoloģijas, lai nodrošinātu aprūpi labuma guvējiem. Ir būtiski, ka šādas organizācijas tiek iesaistītas dažādās pētījuma stadijās, lai nodrošinātu gala produkta atbilstību šādu organizāciju darbības sistēmai. Var paredzēt, ka, lai īstenotu jaunās AAL tehnoloģijas, būs vajadzīgs uzsākt organizatoriskās izmaiņas, tādēļ ir ļoti svarīgi, ka sociālās labklājības organizācijas ir gatavas šādām izmaiņām un pārcietīs tās vismierīgākajā veidā, lai maksimalizētu AAL tehnoloģiju potenciālu.

5.4.1

Visā sociālās labklājības procesā, pat AAL ietvaros, patiešām svarīgs faktors ir aprūpētājs. Tādejādi paradigmas maiņa jāparedz ne tikai organizācijas līmenī, bet arī aprūpētāja līmenī, lai nodrošinātu, ka persona, kurai ir tiešais kontakts ar personu, kurai vajadzīgs AAL, ir ne tikai kompetenta šādās tehnoloģijās, bet patiešām ticēs šādu tehnoloģiju izmantošanai, lai arī turpmāk iedvesmotu personas uzticību šādiem instrumentiem kā labākas dzīves kvalitātes līdzekļiem.

5.4.2

EESK arī uzskata, ka veselības sistēmu vajadzētu rūpīgi pārskatīt, lai nodrošinātu ne vien organizatorisko gatavību AAL ieviešanai, bet arī veselības un sociālās aprūpes organizāciju spēju aprūpēt lielāku cilvēku skaitu mājas apstākļos.

5.4.3

Turklāt līdz ar AAL pieņemšanu, ir vēl jo svarīgāk uzlabot sadarbību un koordināciju starp veselības un sociālajām organizācijām. Lai uzlabotu šādu sadarbību, arī šajā ziņā par instrumentu var kalpot tehnoloģijas, tomēr svarīgāks ir vajadzības uzstādījums un vēlēšanās sadarboties.

5.5

Paredzēts, ka AAL sistēmas būs kompleksas, tāpēc vienam no galvenajiem mērķiem šajā programmā jābūt sadarbspējai. Inovācijai un tehnoloģijām jābūt plaša mēroga, pielāgotām, integrētām un proaktīvām.

5.6

EESK uzskata, ka Komisijai vajadzētu arī nodrošināt integrētu pieeju attiecībā uz AAL un tādām politikām kā mūžizglītība. Faktiski apmācībai minēto politiku ietvaros vajadzētu būt vērstai arī uz AAL programmas ieinteresētajām pusēm, jo apmācība ir šādas tehnoloģijas sekmīgas izmantošanas neatņemama sastāvdaļa.

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  COM(2007) 329 galīgā redakcija.


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/11


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā Maksātspēja II”

COM(2007) 361 galīgā redakcija — 2007/0143 (COD)

(2008/C 224/03)

Padome 2007. gada 31. oktobrī saskaņā ar Eiropas Kopienas Dibināšanas līguma 47. panta 2. punktu un 251. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā — Maksātspēja II” (1).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 6. maijā. Ziņotājs — Robyns de Schneidauer kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 445. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē), ar 67 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ieteikumi

1.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir sistemātiski pārskatījusi daudzas sarežģītas direktīvas un tās apvienojusi vienā precīzā dokumentā, vienlaikus ņemot vērā noteikumus, kas regulē pārstrādātās daļas. ES tiesiskajā regulējumā nevajadzētu pievērst uzmanību vienīgi tādai uzraudzības politikai, kas pievēršas kapitāla nozīmei apdrošināšanas pakalpojumu (kuri no Eiropas uzņēmumu un iedzīvotāju viedokļa ir svarīgi arī daudzējādā citādā ziņā) nodrošināšanā. Tādēļ EESK vēlas savlaicīgi izteikt viedokli par jaunajām tendencēm patērētāju un (pār)apdrošināšanas sabiedrību attiecībās, it īpaši, ņemot vērā Komisijas nesenās iniciatīvas attiecībā uz finanšu pakalpojumiem privātpersonām un vidējiem un mazajiem uzņēmumiem.

EESK aicina Komisiju turpināt saskaņot apdrošinājuma ņēmēju un apdrošināšanas sabiedrību attiecību tiesiskos aspektus, ko pašreiz analizē Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāta vadītās iniciatīvas “Vienotas atskaites sistēma” (common framework of reference) ietvaros.

1.2.

EESK īpaši atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto direktīvu “Maksātspēja II”, kā arī pozitīvi vērtē pirms direktīvas izstrādes notikušās plašās konsultācijas. Komisijas pieeja atbilst tās noteiktajiem labāka tiesiskā regulējuma principiem. Konsultējoties par šādām reformām, tomēr ir pienācīgi jāņem vērā arī darba ņēmēju un patērētāju viedoklis, kurus neapšaubāmi interesē konsultāciju rezultāti. EESK aicina Komisiju izveidot attiecīgu forumu, kas līdzinātos FINUSE forumam un kur varētu norisināties šādas konsultācijas.

1.3.

EESK atzinīgi vērtē ekonomisku pieeju, kā pamatā ir risku apzināšana, lai novērtētu prasības attiecībā uz apdrošināšanas sabiedrību maksātspējas kapitālu, kā arī “kopējās ekonomiskās bilances pieeju”, kuras pamatā ir aktīvu un pasīvu visaptverošs ekonomisks novērtējums, lai izvērtētu finanšu stāvokli. Šādas pieejas mērķis ir precīzi apzināt patiesos riskus un uzņēmumos īstenojamos risku mazinošos pasākumus. Minētā pieeja ir ekonomiskā ziņā korekta, un tā ļauj izvairīties arī no tiesību aktu atšķirīgas interpretācijas un vienlaikus ļauj nodrošināt atbilstošu aizsardzības līmeni visiem apdrošinājuma ņēmējiem Eiropā neatkarīgi no uzņēmuma tiesiskā statusa, lieluma vai atrašanās vietas.

1.4.

EESK īpaši atzinīgi vērtē trīs pīlāru pieejas ieviešanu sistemātiskas uzraudzības īstenošanai; minētā pieeja izstrādāta atbilstoši banku nozarē piemērojamajiem kapitāla pietiekamības noteikumiem “Bāzele II”, vienlaikus ņemot vērā apdrošināšanas jomas īpatnības. Komiteja vēlas uzsvērt, ka no apdrošināšanas sabiedrību kvalitatīvas uzraudzības viedokļa svarīgi jauni pasākumi ir uzraudzības kontroles procesa ieviešana un kvalitatīvu prasību noteikšana (II pīlārs), tādu principu ieviešana, kas regulē uzraudzības vajadzībām nepieciešamās informācijas sniegšanu un informācijas publiskošanu (III pīlārs), kā arī uz risku vērstu kapitāla prasību noteikšana.

1.5.

EESK atzinīgi vērtē tādas maksātspējas sistēmas ieviešanu, kuras pamatā ir divas kapitāla prasības, proti, maksātspējas kapitāla prasība (SCR) un minimālā kapitāla prasība (MCR), kam ir atšķirīgi mērķi. SCR atspoguļo kapitāla apjomu, kas uzņēmumam būtu jānodrošina normālas darbības apstākļos, savukārt, ja uzņēmuma kapitāla apjoms samazinās zem MCR līmeņa, jāuzsāk maksimālie uzraudzības pasākumi. Komiteja atzinīgi vērtētu II līmeņa regulu, lai precizētu SCR vienkāršota aprēķina kritērijus (108. pants), kā arī apstākļus, kādos izvirzāma prasība nodrošināt maksātspējas papildu kapitālu.

1.6.

EESK uzskata, ka MCR un SCR aprēķiniem ir jābūt cieši saistītiem un tādējādi to pamatā jābūt uz risku vērstai pieejai, lai attiecīgi varētu īstenot pakāpeniskus uzraudzības pasākumus, tādējādi nodrošinot, lai attiecīgās apdrošināšanas sabiedrības, kā arī uzraudzības iestādes rīcībā būtu pietiekami ilgs laika posms piemērotu pasākumu īstenošanai un situācijas stabilizēšanai pēc SCR prasību pārkāpšanas.

1.7.

EESK atzinīgi vērtē ierosinātajā direktīvā iekļauto proporcionalitātes principu, kas visām apdrošināšanas sabiedrībām ļautu piemērot Regulu “Maksātspēja II”. Komiteja atzinīgi vērtētu II līmeņa regulu, lai precizētu vispārējo proporcionalitātes principu (28. panta 3. punkts) un tādējādi precīzāk pielāgotu prasības un, nepieciešamības gadījumā, korektīvus pasākumus; tas tomēr nenozīmē, ka nav jāņem vērā iepriekš izstrādātie tiesību akti. EESK iesaka minēto principu efektīvi un konsekventi piemērot visā Eiropā, nodrošinot efektīvas sistēmas administratīva vai, nepieciešamības gadījumā, tiesas procesa uzsākšanai, lai garantētu minētā principa piemērošanu.

1.8.

EESK īpaši ierosina Komisijai saglabāt apdrošināšanas tirgus daudzveidību, ņemot vērā mazo un vidējo apdrošināšanas sabiedrību, kā arī kopējo apdrošināšanas sabiedrību un kooperatīvo apdrošināšanas biedrību nozīmi. Ņemot vērā, ka tās darbojas tirgus nišās, Komiteja uzskata, ka ļoti svarīgi ir pieļaut zināmas atkāpes no standarta pieejas, piemēram, dodot iespēju izmantot pašu datus, kas ir daudz piemērotāki. Nopietni jāanalizē un jāapsver kopējo apdrošināšanas sabiedrību iespējas aicināt savus locekļus iesaistīties to maksātspējas statusa uzlabošanā, kā tas jau notiek praksē.

1.9.

EESK atzīst apdrošināšanas grupu uzraudzības nozīmi; lai arī to skaits ir salīdzinoši neliels, tām ir liela nozīme ES apdrošināšanas tirgū. Komiteja uzskata, ka grupu uzraudzības ieviešana ir nozīmīgs solis, kas ļaus visām par grupu uzraudzību atbildīgajām iestādēm, kā arī citām iesaistītajām uzraudzības iestādēm uzlabot izpratni par visas grupas riska profilu. Ieteicams pēc iespējas saskaņot uzraudzības iestāžu darbību un nodrošināt iespējami labāku pārredzamību, kā arī skaidru kompetenču sadali starp minētajām iestādēm.

1.10.

EESK atzinīgi vērtē tāda neobligāta režīma ieviešanu, kas grupām dod iespēju veicināt kapitāla pārvaldību grupas līmenī, uzlabojot kapitāla mobilitāti grupā un nodrošinot praktisku un pārredzamu sistēmu, lai tās varētu izmantot ar diversifikācijas efektu noteikšanu grupu līmenī saistītās priekšrocības, neietekmējot kapitāla prasības meitasuzņēmumiem. Būs jāapsver jautājums par meitasuzņēmumu patieso kapitāla apjomu, jo daļu no tā nosegs, izmantojot nevis skaidru naudu vai līdzvērtīgus citus līdzekļus, bet gan grupas deklarācijas. Komiteja atzīmē, ka grupu līmenī diversifikācijas efektus var noteikt tikai tad, ja SCR aprēķinā izmanto standarta metodi, un ar priekšlikumu jādod iespēja diversifikācijas efektus grupu līmenī noteikt arī bez grupas atbalsta.

1.11.

EESK iesaka novērtēt ierosinātā neobligātā režīma ietekmi uz konkurenci vietējā līmenī, patērētāju aizsardzības līmeni parastās un krīzes situācijās (tam nevajadzētu būt zemākam kā bankrota gadījumā), kā arī precizēt juridiskus un praktiskus jautājumus, tostarp drošību, veicot līdzekļu pārrobežu pārvedumus starp dažādiem vienas grupas uzņēmumiem, proti, valsts līmenī noteiktos iespējamos juridiskos ierobežojumus kapitāla pārvedumiem (grupas atbalsts) uz meitasuzņēmumu, kas atrodas citā dalībvalstī.

1.12.

EESK izsaka cerību, ka II līmeņa iestādes ņems vērā kvantitatīvā ietekmes novērtējuma (QIS4), kas tika izstrādāts šā atzinuma pieņemšanas laikā, ceturtā posma rezultātus.

1.13.

EESK uzskata, ka direktīva jāpiemēro saskaņoti, izvairoties no papildu prasībām, kas nav paredzētas ES tiesību aktos (goldplating), vai atšķirīgām politikām, kuras izriet no iespēju dažādības; šāda attīstība kavētu vienotas un sistemātiskas politikas īstenošanu visā vienotajā tirgū.

1.14.

EESK aicina Komisiju nodrošināt uzraudzības pasākumu prognozējamību, lai apdrošināšanas sabiedrībām garantētu riska un maksātspējas politikas attīstībai vajadzīgo drošības līmeni.

1.15.

Lai īstenotu direktīvu “Maksātspēja II”, EESK atzīst riska mazināšanas pasākumu nozīmi, piemēram, uzticamas informācijas apmaiņa starp apdrošināšanas sabiedrībām un apdrošināšanas fondiem. Tie atvieglo piekļuvi pie tirgus jauniem un maziem uzņēmumiem un tiem ļauj uzlabot veiktspēju, kā arī samazināt riska robežu attiecībā uz apdrošināšanas iemaksām. Komiteja tādēļ aicina Komisiju apsvērt šo sakarību, pārskatot Grupu atbrīvojuma regulu apdrošināšanas jomā.

1.16.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas un iesaistīto Lamafalisī (Lamfalussy) komiteju vadošo lomu, ko tās uzņēmās šajā reformu procesā, veicinot paraugprakses piemērošanu un izpratnes veidošanas pasākumus visā Eiropas tirgū. Ierosinātā direktīva ir patiess salīdzinājuma pamats, izstrādājot daudzus citus tiesību aktus un attīstot citas finanšu pakalpojumu jomas. Konsultējoties par šādām reformām, tomēr ir lielā mērā jāņem vērā arī darba ņēmēju un patērētāju viedoklis, ko neapšaubāmi interesē konsultāciju rezultāti. EESK aicina Komisiju izveidot attiecīgu forumu, kas līdzinātos FINUSE forumam un kur varētu norisināties šādas konsultācijas.

1.17.

EESK aicina Komisiju uzlabot citiem līdzīgu finanšu pakalpojumu sniedzējiem paredzētos maksātspējas noteikumus, tos pielāgojot “Maksātspēja II” direktīvai saskaņā ar “līdzvērtīgi riski, līdzvērtīgi noteikumi” principu un neskatoties uz šo pakalpojumu sniedzēju darbības specifiku. Ņemot vērā finanšu tirgu neprognozējamību, patērētājiem vai šo pakalpojumu izmantotājiem jānodrošina tāda pati uzlabota aizsardzība pret uzņēmumu maksātnespēju. Attiecībā uz maksātspējas kapitāla prasībām ir būtiski nodrošināt vienlīdzīgus nosacījumus arī tādēļ, lai finanšu tirgū veicinātu godīgu konkurenci.

1.18.

Direktīvas “Maksātspēja II” principi jāņem vērā, ieviešot jaunus maksātspējas standartus, piemēram, pārskatot PKUI (IORP) (2) direktīvu 2008. gadā, it īpaši attiecībā uz privāto pensiju fondu, kas darbojas Eiropas Savienībā, pienākumiem.

2.   Ievads

2.1.

Ar pašreizējo direktīvas priekšlikumu par jaunu maksātspējas sistēmu “Maksātspēja II”, kas paredzēta privātajām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, tiek ieviests pārskatīts režīms, lai nodrošinātu apdrošinājuma ņēmēju un saņēmēju labāku aizsardzību, padziļinātu ES vienotā apdrošināšanas tirgus integrāciju un uzlabotu ES apdrošināšanas nozares kopumā, kā arī atsevišķu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību konkurētspēju starptautiskā mērogā. Vienlaikus jāatzīmē, ka priekšlikumā ir apkopotas dažādos laika posmos izstrādātās direktīvas apdrošināšanas jomā, tās iekļaujot vienā pārstrādātā direktīvā. Minētais režīms attiecas gan uz apdrošināšanas, gan pārapdrošināšanas sabiedrībām.

2.2.

Detalizēti un pastāvīgi konsultējoties ar visām iesaistītajām pusēm, Komisija un Lamfalisī komitejas, kuru sastāvā ietilpst likumdevēji un uzraudzības iestādes, uzņēmās vadošo lomu, lai izstrādātu vadošās pieejas globālā vidē, it īpaši finanšu pakalpojumu jomā. Tādēļ “Maksātspēja II” ir viena no pārdomātākajām pasaules sistēmām, kas regulē apdrošināšanas sabiedrību maksātspēju, un līdz ar to Eiropas tiesību sistēma kļūst daudz progresīvāka nekā citas tiesību sistēmas. Konsultējoties par šādām reformām, tomēr ir lielā mērā jāņem vērā arī darba ņēmēju un patērētāju viedoklis, ko neapšaubāmi interesē konsultāciju rezultāti. EESK aicina Komisiju izveidot attiecīgu forumu, kas līdzinātos FINUSE forumam un kur varētu norisināties šādas konsultācijas.

3.   Vispārīga informācija

3.1.

Ierosinātā maksātspējas režīma mērķis ir uzlabot Eiropas apdrošināšanas tirgus finansiālo stabilitāti un rentabilitāti. Šādā veidā varētu uzlabot gan ES apdrošināšanas nozares kopējo konkurētspēju, gan arī atsevišķu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību konkurētspēju, kā arī patērētāju drošību. Uzticams apdrošināšanas tirgus būtiski ietekmē Eiropas Savienības sociālo un ekonomisko attīstību.

3.2.

Apdrošināšana, pirmkārt un galvenokārt, ir individuāls un kolektīvs aizsardzības instruments. Apdrošināšanas pakalpojumus izmanto privātās mājsaimniecības, MVU, lielie uzņēmumi, apvienības un valsts iestādes. Apdrošināšanas sabiedrības uzņemas saistības gan attiecībā uz apdrošinājuma ņēmējiem, gan arī trešām pusēm un apdrošināšanas sabiedrību faktiskajiem klientiem. EESK īpaši apzinās apdrošināšanas nozares ietekmi uz Eiropas iedzīvotāju ikdienas dzīvi. Apdrošināšanas sabiedrības darbojas ne tikai tirgus nišā, kuras specifika ir apdrošināšana nāves gadījumā, bet tām ir liela nozīme arī krājnoguldījumu nodrošināšanā. Apdrošināšanas sabiedrības piedalās sociālās nodrošināšanas shēmu — piemēram, pensiju sistēmas (Ziemeļu valstis), ar negadījumiem darba vietā saistīto kompensāciju sistēmas (BE, FI, PT) un valsts veselības aizsardzības sistēmu (IE, NL) — pārvaldībā, un šajā procesā bieži tiek iesaistīti darba ņēmēju pārstāvji. Apdrošināšanas sabiedrības nodrošina darbinieku pabalstus, kuru nozīme strauji palielinās no darba ņēmēju, kas ir svarīga interešu grupa, viedokļa. Minētās sabiedrības, dažkārt iedibinot (pār)apdrošināšanas sabiedrību un valdības partnerības, nodrošina aizsardzību pret jauniem riskiem, piemēram, dabas katastrofām, terorismu, kā arī lauksaimniecības riskiem.

3.3.

Apdrošināšanas tirgus ne tikai ievērojami sekmē ekonomiku kopumā, veicinot iniciatīvu un savstarpējo uzticēšanos, bet ir arī nozīmīgs ekonomikas faktors, jo šajā nozarē Eiropā ir nodarbināti gandrīz miljons darba ņēmēju (3). Komisija uzskata, ka apdrošināšanas sabiedrībām un uzraudzības iestādēm ierosinātās direktīvas īstenošanai būs nepieciešami papildu ieguldījumi 2 līdz 3 miljardu euro apmērā. Paredzams, ka šo ieguldījumu ļoti liela daļa tiks investēta cilvēkkapitālā, lai vietējā līmenī radītu ilgstošas darba vietas augsti kvalificētiem darbiniekiem (piemēram, riska pārvaldītāji, aktuāri, IKT eksperti un atbilstības novērtēšanas speciālisti). EESK uzskata, ka, veicot šādus ieguldījumus, ieguvējas būs visas interešu grupas, tostarp patērētāji un apdrošināšanas pakalpojumu saņēmēji.

3.4.

Papildus apdrošināšanas nozarē tieši nodarbinātajiem darba ņēmējiem vēl viens miljons darba ņēmēju tiek nodarbināti, apdrošināšanas pakalpojumus piedāvājot ar aģentu un mākleru, kā arī ar viņu darbinieku starpniecību.

Ņemot vērā, ka apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību investīcijas pārsniedz 6,5 miljardus euro  (4), tās ir nozīmīgi institucionālie investori. Tie ir atbildīgi par individuālo iemaksu pārvēršanu finanšu aktīvos proporcionāli attiecīgajiem riskiem, kā arī par apdrošinājuma ņēmēju un saņēmēju drošību vidējā termiņā un ilgtermiņā.

3.5.

Mājsaimniecības, MVU, lielie uzņēmumi, apvienības un publiskās iestādes veic iemaksas vairāk nekā 5 % apmērā no IKP dzīvības apdrošināšanai (5) un mazāk nekā 3 % apmērā cita veida apdrošināšanai. Pat stabilos tirgos apdrošināšanas nozares izaugsme vairumā gadījumu pārsniedz ekonomikas izaugsmi kopumā. Apdrošināšanas sabiedrību investīciju apjoms pārsniedz 50 % no IKP (6) (puse no tiem fiksēto ienākumu fondi un aizdevumi (7)), savukārt minēto sabiedrību kopējo mainīgo investīciju apjoms līdzinās ceturtdaļai no Eiropas vērtspapīru tirgus kapitalizācijas vērtības (8).

3.6.

Neskatoties uz to, ka pēdējā laikā ir apvienojušās daudzas apdrošināšanas sabiedrības, Eiropā vēl joprojām ir apmēram 5 000 šāda veida sabiedrību (9). Lielām finanšu grupām var būt dažādi meitasuzņēmumi dažādās valstīs. Ņemot vērā apdrošināšanas grupu struktūru, tās var aptvert dažādus darbības veidus apdrošināšanas nozarē (pārapdrošināšana, dzīvības un nedzīvības apdrošināšana, apdrošināšanas starpniecība), vai arī tās var izvērst darbību finanšu pakalpojumu jomā (tostarp bankas — banku apdrošināšana — ķīlas). Turklāt grupas sastāvā var ietilpt ne tikai mātes un meitas uzņēmumi, bet arī kopuzņēmumi, kontrolakciju sabiedrības utt. Lielāko 20 grupu rīcībā ir apmēram puse no Eiropā veikto iemaksu ieņēmumiem (10). Ievērojamu tirgus daļu ir pārņēmušas savstarpējās un kooperatīvās apdrošināšanas sabiedrības. Kooperatīvās sabiedrības bieži ir saistītas ar daudzām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un to rīcībā ir 30 % no kopējiem Eiropā veikto iemaksu ieņēmumiem (11).

3.7.

Pašreizējā finansiālā krīze, kas saistīta ar augstas riska pakāpes hipotekārajiem kredītiem ASV, liecina, ka nepieciešami pamatoti un pārdomāti maksātspējas standarti, kas apdrošināšanas sabiedrībām dod iespēju izpildīt saistības pat nelabvēlīgos apstākļos. Šo mērķi var sasniegt ar noteikumu, pārvaldības metožu un stresa testu palīdzību.

4.   Likumdošanas pieeja

4.1.

Komisija saskaņā ar programmu “Labāks tiesiskais regulējums” detalizēti un rūpīgi izstrādāja direktīvu “Maksātspēja II”, vienlaikus ņemot vērā noteikumus, kas attiecas uz tās pārstrādātajām daļām. Pateicoties vairākkārtējiem kvalitatīviem un kvantitatīviem ietekmes novērtējumiem un konsultācijām, apdrošināšanas nozares un uzraudzības iestādēm bija iespēja vērst uzmanību uz daudzām problēmām, kas tika ņemtas vērā. Turklāt ir paredzēts veikt atkārtotu detalizētu izpēti un konsultācijas.

4.2.

Komisijas priekšlikums ir tā dēvētā “Lamfalisī” direktīva, kuras pamatā ir finanšu pakalpojumu jomā piemērojamā Lamafalisī četru līmeņu struktūra. Direktīvas 1. līmeņa noteikumi nosaka principus, kas nodrošina pamatu 2. līmeņa pasākumu īstenošanai un sniedz norādījumus uzraudzības pasākumu konverģencei procesa 3. līmenī. Šīs jaunās pieejas mērķis ir panākt jaunā režīma tūlītēju apstiprināšanu, lai atspoguļotu pārmaiņas tirgū, starptautiskās tendences grāmatvedības un (pār)apdrošināšanas regulējumā, tehnoloģiju attīstību, neseno pieredzi un jaunās metodoloģijas. Direktīvā iekļaujot detalizētus aprēķinus, negatīvi tiktu ietekmēta šā inovatīvā likumdošanas procesa būtība. Šādi aprēķini būtu piemērotāki 2. un 3. līmenī.

4.3.

Gan banku jomā piemērojamo kapitāla pietiekamības pamatnoteikumu “Bāzele II”, gan jaunā apdrošināšanas režīma pamatā ir trīs pīlāri, vienlaikus atspoguļojot apdrošināšanas jomas īpatnības. I pīlārs (74.–142. pants) nosaka kvantitatīvas finanšu prasības, II pīlārs (27.–34., 36.–38., 40.–49., 181.–183. pants) attiecas uz uzraudzības kontroles procesu, savukārt III pīlārs (35., 50.–55. pants) regulē uzraudzības vajadzībām nepieciešamās informācijas sniegšanu un informācijas publiskošanu. Visi trīs pīlāri ir savstarpēji saistīti un papildinoši, lai sasniegtu sistēmas mērķus. Rūpīgi ir jāapsver jautājums par dažādos pīlāros iekļauto noteikumu savstarpējo saikni.

4.4.

Pārskatot pašreizējo maksātspējas režīmu, tika pārstrādātas arī 13 (pār)apdrošināšanas direktīvas, tās apvienojot vienā vienkāršotā direktīvā, kurā ir iekļauti jaunie maksātspējas noteikumi. Lai ierosināto direktīvu uzlabotu, tajā ir iekļauti vairāki savstarpēji saistīti pakārtotas nozīmes grozījumi. Aktualitāti zaudējušie panti ir svītroti, un svītrotas ir arī aktualitāti zaudējušās pantu daļas.

5.   Vispārēji aspekti.

5.1.

Pēdējo 30 gadu laikā izstrādājot daudzas ES direktīvas, tika izveidots Eiropas (pār)apdrošināšanas tirgus, ko regulē kopīgi noteikumi, tostarp savstarpējas atzīšanas un izcelsmes valsts kontroles principi. Tādējādi izveidojās tirgus, kas ir atvērts uzņēmējiem no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, un direktīvas ES apdrošināšanas sabiedrības rosināja izvērst darbību tirgos ārpus ES, visvairāk Ziemeļamerikā, Āzijā un valstīs, ko var uzskatīt par nākamajām iespējamajām ES dalībvalstīm.

5.2.

Maksātspējas jomā ierosinātā vadošā regulējuma mērķis ir nodrošināt apdrošinātāju finansiālo stabilitāti un spēju pretoties nelabvēlīgiem apstākļiem, lai viņi attiecībā uz apdrošinājuma ņēmējiem varētu izpildīt līgumā noteiktās saistības un garantēt finanšu sistēmas stabilitāti. Vienlaikus tomēr ir jāatzīmē, ka šāda palielināta aizsardzība ir jāgarantē šo finanšu pakalpojumu visiem izmantotājiem. Apdrošināšanas regula neattiecas uz visiem tirgus dalībniekiem, tostarp darba devēju pensiju nodrošināšanas iestādēm vai krājsabiedrībām un investīciju iestādēm.

5.3.

Saskaņoti maksātspējas noteikumi rada uzticību ne tikai patērētāju, bet arī uzraudzības iestāžu vidū. Šāda uzticība ir izšķirīgs faktors, lai Eiropas tirgu, kura pamatā ir savstarpējas atzīšanas un izcelsmes valsts kontroles principi, realizētu praksē. Pašreizējie ES līmenī izstrādātie maksātspējas noteikumi (Maksātspēja I) ir novecojuši. Tajos netiek ņemti vērā specifiski riski, kam pakļautas apdrošināšanas sabiedrības, tādējādi sabiedrībām ar atšķirīgiem riska profiliem maksātspējas jomā nosakot vienādas prasības. Turklāt pašreizējos maksātspējas noteikumos galvenā uzmanība ir pievērsta finansiālo prasību izpildei, pamatojoties uz noteikumu ievērošanu nevis labu pārvaldību, un tajos nav pievērsta pienācīga uzmanība grupu uzraudzībai. Turklāt saskaņā ar pašreizējo ES tiesisko pamatu dalībvalstīm ir pārlieku lielas iespējas piemērot savus noteikumus, tādejādi nelabvēlīgi ietekmējot starpvalstu operāciju uzraudzības efektivitāti un līdzvērtīgus konkurences nosacījumus. Ņemot vērā iepriekš minēto, pašreizējais režīms vairs neatbilda aktuālajai situācijai, ko ietekmēja attīstības tendences apdrošināšanas nozarē, starptautiskā mērogā un starpnozaru līmenī. Direktīvas priekšlikumā noteikto jauno maksātspējas standartu pamatā ir pieeja, ko ir attīstījuši uzņēmumi, kas apzinās riskus, kā arī dažādu valstu uzraudzības iestādes.

5.4.

Pretēji “Maksātspēja I” režīmam reformā galvenā uzmanība ir pievērsta nevis noteikumiem, kas neņem vērā uzņēmumu īpašus riska profilus, bet gan uzņēmuma riska pārvaldības patiesajai kvalitātei, kā arī principiem un mērķiem.

Turklāt tās mērķis ir saskaņot uzraudzības praksi Eiropas ekonomikas zonā.

5.5.

Jaunās sistēmas galvenais mērķis ir uzraudzības iestādes un apdrošināšanas sabiedrības nodrošināt ar pārdomātiem maksātspējas instrumentiem, lai attiecīgi reaģētu ne tikai uz neparedzētiem gadījumiem attiecībā uz apdrošināšanas riskiem (piemēram, plūdi, vētras vai lielas autokatastrofas), bet arī uz tirgus risku, kredītrisku, kā arī operatīvajiem riskiem. Saskaņā ar jauno sistēmu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību rīcībā jābūt kapitālam, kas ir proporcionāls to kopējam maksātnespējas riskam, ņemot vērā ne tikai kvantitatīvus elementus, bet arī kvalitatīvus aspektus, kas ietekmē uzņēmuma riska profilu. Jāatzīmē, ka pašreizējie tiesību akti šādu prasību neparedz.

5.6.

Jaunās sistēmas pamatā ir uz ekonomiskiem riskiem orientēta pieeja, kuras mērķis ir nodrošināt pienācīgu uzmanību patiesajiem riskiem un riska mazināšanas pasākumiem, tādejādi novēršot tiesību aktu iespējamu atšķirīgu interpretāciju, kas var negatīvi ietekmēt un mazināt apdrošinājuma ņēmēju aizsardzību. Tas arī nozīmē, ka attiecībā uz kapitālu izvirzītās prasības ļaus optimāli iedalīt kapitālu un rosinās labāku iekšējo pārvaldību attiecībā uz riskiem.

5.7.

Otrkārt, sistēmas “Maksātspēja II” noteikumos ir uzsvērts, ka apdrošināšanas sabiedrību vadības iestādes ir atbildīgas par stabilas riska pārvaldības nodrošināšanu, un minētās sistēmas mērķis ir apdrošināšanas nozarē veicināt labu praksi šajā jomā. Apdrošināšanas sabiedrībām galvenā uzmanība būs jāpievērš risku aktīvai apzināšanai, izvērtēšanai un pārvaldībai, kā arī jāņem vērā iespējamā turpmākā attīstība, piemēram, jauni uzņēmējdarbības plāni vai tādu katastrofu iespējamība, kas var ietekmēt viņu finansiālo stāvokli. Turklāt saskaņā ar ierosināto reformu minētajām sabiedrībām, izmantojot “Pašu riska un maksātspējas novērtējumu” (PRMN) un ņemot vērā visus riskus, būs jānovērtē savas kapitāla vajadzības. Savukārt saskaņā ar Uzraudzības pārbaudes procesu (UPP) uzraudzības iestāžu uzmanības centrā vairs nebūs tādi jautājumi kā noteikumu ievērošana un kapitāla uzraudzība, bet gan apdrošināšanas sabiedrību patiesā riska profila, riska pārvaldības un pārvaldības sistēmu novērtēšana, izmantojot, piemēram, agrās brīdināšanas mehānismus un stresa testus. Jaunie noteikumi veicina arī uzraudzības iestāžu sadarbību un konverģenci, piemēram, palielinot Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraudzītāju komitejas (CEIOPS) nozīmi. Tas ir solis ceļā uz finanšu pakalpojumu sniedzēju saskaņotāku uzraudzību, un EESK to vērtē atzinīgi.

5.8.

Trešais nozīmīgais aspekts ir centieni uzlabot apdrošināšanas grupu uzraudzību ar grupas uzraudzības iestāžu starpniecību izcelsmes zemē. Grupu uzraudzība nodrošinās pienācīgu uzmanību grupas mēroga riskiem un veicinās grupu efektīvāku sadarbību, vienlaikus visiem apdrošinājuma ņēmējiem garantējot augstu aizsardzības līmeni. Grupas uzraudzības iestādei būs īpaši uzdevumi, ko tā veiks ciešā sadarbībā ar attiecīgo valstu uzraudzības iestādēm; turklāt tā būs atbildīga par lēmumu pieņemšanu noteiktos jautājumos. Vietējās uzraudzības iestādes tiek rosinātas aktīvi iesaistīties uzraudzības iestāžu kolēģijas darbā, jo tās ir tiesīgas piedalīties koplēmumu procedūrā kamēr izdodas pieņemt kopīgu lēmumu. Lai to panāktu, jāpiemēro cita pieeja, kas ļautu apzināt tendences ekonomikas jomā un šādu grupu potenciālu attiecībā uz riska dažādošanu.

5.9.

Ceturtkārt, direktīva “Maksātspēja II” veicina labāku pārskatāmību un objektivitāti gan attiecībā uz uzņēmuma sniegto informāciju par tā finansiālo stāvokli un ar to saistītajiem riskiem, gan arī attiecībā uz uzraudzības kontroles procesu. Patlaban dalībvalstis vēl joprojām piemēro dažādus uzraudzības modeļus, tādējādi ir iespējama tiesību aktu atšķirīga interpretācija. Ņemot vērā Eiropas politiku šajā jomā un to apdrošināšanas sabiedrību, kas pašreiz cenšas piekļūt jauniem valsts mēroga tirgiem, vajadzības, ir svarīgi nodrošināt ne tikai uzraudzības pasākumu objektivitāti un pārskatāmību, bet arī to prognozējamību un labu dokumentāciju.

6.   Detalizēta analīze

6.1.   Finansiālās prasības (I pīlārs).

(74.–142. pants).

6.1.1.

Lai apdrošināšanas sabiedrībām noteiktu kvantitatīvas prasības, jaunā režīma pamatā ir visaptveroša “kopējās ekonomiskās bilances pieeja”, kas paredz, ka visus aktīvus (12) un pasīvus novērtē atbilstoši tirgus tendencēm un visus ar tiem saistītos kvantitatīvi nosakāmos riskus precīzi atspoguļo kapitāla prasībās. Aktīvu un pasīvu novērtēšana, ņemot vērā to tirgus vērtību, nodrošina objektīvu un saskaņotu novērtēšanu. Turklāt tādējādi tiek nodrošināta katras ar tiem saistītās izvēles iespējas pareiza vērtība. Reālistiska uz nākotni orientēta novērtēšana ir visefektīvākā aizsardzība pret iespējamu neobjektīvu vērtējumu, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt visu iesaistīto pušu tiesības.

6.1.2.

Sakarā ar novērtēšanu īpaša nozīme ir piešķirta tehnisko rezervju aprēķināšanai, proti, saistībām pret apdrošinājuma ņēmējiem un citiem šo pakalpojumu saņēmējiem. Tirgus tendencēm atbilstoša tehnisko rezervju novērtējuma pamatā ir “visprecīzākās vērtības” aprēķins, kas atbilst naudas plūsmu iespējamajam vidējam apjomam, ņemot vērā naudas laika vērtību, tostarp riska rezerves summu. Ar šādas pieejas palīdzību jānodrošina tehnisko rezervju kopējās vērtības atbilstība summai, ko varētu pieprasīt trešā puse, lai pārņemtu apdrošināšanas portfeli un izpildītu attiecīgās saistības. Aprēķinot tehniskās rezerves, jāizmanto finanšu tirgos iegūtā informācija, kā arī plaši pieejami dati par apdrošināšanas riskiem, un aprēķini jāveic saskaņā ar šo informāciju.

6.1.3.

Attiecībā uz kapitāla prasībām jāatzīmē, ka jaunajā maksātspējas sistēmā ir paredzētas divas kapitāla prasības, proti, maksātspējas kapitāla prasība (SCR) un minimālā kapitāla prasība (MCR), kam ir atšķirīgi mērķi un kuras ir attiecīgi aprēķināmas.

6.1.4.

SCR nosaka kapitāla apjomu, kas apdrošinātājam jānodrošina normālos darbības apstākļos, pretējā gadījumā pastiprināti tiks piemēroti uzraudzības pasākumi. Tas ļauj pakāpeniski pastiprināt uzraudzību pirms kapitāla apjoms ir samazinājies līdz MCR, tādējādi apdrošinājuma ņēmējiem un saņēmējiem pamatoti garantējot, ka apdrošinātājs savas saistības izpildīs paredzētajā termiņā. No tehniskā viedokļa SCR ir jānosaka un jāaprēķina tā, lai attiecīgais kapitāla apjoms uzņēmumam ļautu segt nozīmīgus neparedzētus zaudējumus, ņemot vērā šādu zaudējumu iespējamību noteiktā laika posmā (0,5 % gadā).

6.1.5.

Ja kapitāla apjoms samazinājies līdz MCR, uzraudzības iestādes nepieciešamības gadījumā veic maksimālos uzraudzības pasākumus. Aprēķinot MCR, jāparedz pietiekama amplitūda salīdzinājumā ar SCR, lai uzraudzības iestādēm nodrošinātu pietiekamas iespējas samērīgai pakāpeniskai uzraudzībai.

6.1.6.

Praksē aprēķinot SCR, apdrošinātājs var izmantot vai nu standarta formulu vai arī savu iekšējo modeli, ko apstiprinājušas uzraudzības iestādes. Standarta formula attiecīgi atspoguļo riska mazināšanas tehnikas un diversifikācijas efektus, kā arī pieejamajā kapitālā neiekļauto bilances elementu spēju līdzsvarot zaudējumus. Ņemot vērā, ka ierosinātajā direktīvā paredzētā pieeja ir orientēta uz risku, standarta aprēķinu (daļēji vai pilnībā) var aizvietot ar iekšējo modeli, ja to atļāvusi uzraudzības iestāde un ja tas labāk atspoguļo uzņēmuma riska profilu. Tas ir svarīgs stimuls, lai uzņēmumos veicinātu risku rūpīgu apzināšanu un vadību, kā arī augsti kvalificētu darbinieku apmācību un nolīgšanu.

6.1.7.

Turklāt labu iekšējo pārvaldību var veicināt, ieguldījumu politikā piemērojot piesardzības principu, kas ļautu mākslīgi neierobežot ieguldījumus, vienlaikus nosakot augstus kvalitātes standartus un precīzi aprēķinot visus materiālos riskus, lai noteiktu kapitāla nodrošinājuma apjomu.

6.1.8.

Ņemot vērā prasību sarežģītību, ir svarīgi atzīmēt, ka pašreizējā priekšlikumā ir iekļauti noteikumi, kas nodrošina I pīlāra prasību samērīgu un pārraugāmu īstenošanu. Tas ir īpaši svarīgi no mazo un vidējo apdrošināšanas sabiedrību viedokļa. Proporcionalitātes princips attiecas nevis uz uzņēmumiem aktuālo risku apjomu, bet gan to veidu un sarežģītību. Ja mazo un vidējo uzņēmumu riska profils līdzinās citu uzņēmumu riska profilam, uz tiem attiecas salīdzināmie vispārējie uzraudzības principi, un to klientiem un pakalpojumu izmantotājiem tiek garantēts tāds pats aizsardzības līmenis.

6.2.   Uzraudzības kontrole un kvalitātes prasības (II pīlārs).

(27.–34., 36.–38., 40.–49., 181.–183. pants).

6.2.1.

Komisijas priekšlikumā “Maksātspēja II” ir noteiktas uzraudzības un uzraudzības kontroles procedūras un instrumenti, tostarp uzraudzības iestāžu pilnvaras, kā arī noteikumi, kas regulē valsts līmeņa uzraudzības iestāžu sadarbību un veicina uzraudzības konverģenci. Papildus tam II pīlāra noteikumos ir paredzētas kvalitātes prasības uzņēmumiem, proti, attiecībā uz to vadības sistēmu, tostarp iekšējās kontroles sistēmas efektivitāti, riska pārvaldības sistēmu, aktuāra funkcijām, iekšējo auditu, atbilstības funkciju un noteikumiem par ārpakalpojumiem.

6.2.2.

Uzraudzības instrumentu mērķis apzināt uzņēmumus, kuru finanšu stāvoklis, organizatoriskā struktūra vai citas pazīmes var būt augstāka riska profila cēlonis un kam īpašos apstākļos var izvirzīt prasību nodrošināt lielāku maksātspējas kapitālu nekā SCR un/vai īstenot pasākumus, lai samazinātu attiecīgos riskus.

6.2.3.

Iepriekšminētais proporcionalitātes princips attiecas arī uz uzraudzības kontroli. Uzraudzības iestādēm ir jāizmanto savas pilnvaras, ņemot vērā risku, kam pakļauti noteikti uzņēmumi, apjomu, veidu un sarežģītības pakāpi, lai izvairītos no pārliekas uzraudzības; tas īpaši attiecas uz mazām un vidējām apdrošināšanas sabiedrībām, kas vienīgi nelielā mērā ir pakļautas riskam.

6.2.4.

Priekšlikuma “Maksātspēja II” mērķis ir uzlabot kvalitatīvo novērtējumu, ko uzraudzības iestādes veic, lai noteiktu uzņēmuma riska profilu. Svarīgi ir nodrošināt, lai uzraudzības iestādes saskaņotu savus pasākumus un lēmumus dažādās valstīs, dažādos uzņēmumos, kā arī saskaņotu darbības laika grafiku. Atkārtoti ir jāatzīmē, ka ir svarīgi nodrošināt uzraudzības pasākumu pārskatāmību, objektivitāti un prognozējamību. Tas ir īpaši svarīgi gadījumos, kad uzņēmumi piemēro iekšējos modeļus.

6.3.   Uzraudzības vajadzībām sniedzamā informācija un informācijas publiskošana (III pīlārs).

(35., 50.–55. pants).

6.3.1.

Nodrošinot pārredzamību un uzņēmumiem publiskojot informāciju par savu finansiālo situāciju un riskiem, var sekmēt tirgus disciplīnu. Turklāt apdrošināšanas sabiedrību pienākums ir uzraudzības iestādēm sniegt kvantitatīvu un kvalitatīvu informāciju, kas tām ir nepieciešama, lai veiktu efektīvu kontroli un sniegtu norādījumus.

6.3.2.

Uzraudzības vajadzībām un publiskošanai paredzētās informācijas saskaņošana ir jaunā režīma svarīga sastāvdaļa, jo steidzami ir jānodrošina konverģence, lai visā Eiropā nodrošinātu informācijas vienotu formātu un saturu. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz starptautiskām grupām.

6.4.   Grupu uzraudzība.

(210.–268. pants).

6.4.1.

Pašreizējos ES tiesību aktos grupu uzraudzībai, salīdzinājumā ar atsevišķu uzņēmumu uzraudzību, ir vienīgi papildinoša nozīme. Atsevišķu uzņēmumu uzraudzības procesā netiek ņemts vērā, vai attiecīgā juridiskā persona ietilpst (piemēram, meitasuzņēmums) vai neietilpst kādas grupas sastāvā. Tādējādi grupas uzraudzību kā papildu procedūru veic pēc atsevišķu uzņēmumu uzraudzības, lai novērtētu tikai to, kā grupas locekļu attiecības ietekmē attiecīgo uzņēmumu. Šā iemesla dēļ ES pašreizējā maksātspējas režīmā nav ņemta vērā apdrošināšanas sabiedrību reālā saimnieciskā situācija un fakts, ka daudzos gadījumos riska pārvaldības pasākumus īsteno nevis atsevišķu uzņēmumu, bet grupu līmenī. Priekšlikuma “Maksātspēja II” mērķis ir rast piemērotāku risinājumu grupu uzraudzības jomā, proti, izmainīt atsevišķu uzņēmumu un grupu uzraudzības procedūru, ņemot vērā virkni nosacījumu.

6.4.2.

Katrai apdrošināšanas grupai paredzēts nozīmēt vienu uzraudzības iestādi, kas uzņemas galveno atbildību par visiem ar grupas uzraudzību saistītajiem galvenajiem jautājumiem (grupas maksātspēja, grupas iekšējie darījumi, riska koncentrācija, riska pārvaldība un iekšējā kontrole). Minētās iestādes un atsevišķu uzņēmumu uzraudzības iestāžu pienākums ir pastāvīgi apmainīties ar būtisku informāciju vai citu attiecīgo informāciju pēc pieprasījuma. Turklāt pirms nozīmīgu lēmumu pieņemšanas grupas uzraudzības iestādei un attiecīgajām atsevišķu uzņēmumu uzraudzības iestādēm ir savstarpēji jāapspriežas, un attiecīgajām uzraudzības iestādēm ir jādara viss iespējamais, lai panāktu vienošanos. Tomēr gadījumos, kad jāapstiprina grupas iekšējais modelis, galīgo lēmumu pieņem grupas uzraudzības iestāde (kā tas notiek arī banku jomā). Šo noteikumu mērķis ir nodrošināt uzraudzības iestāžu izpratni par visas grupas riska profilu, tādējādi apdrošinājuma ņēmējiem, neskatoties uz to, kura grupas locekļa pakalpojumus viņi izmanto, nodrošinot paaugstinātu aizsardzības līmeni.

6.4.3.

Ar priekšlikumu uzlabo gan grupu uzraudzības procesu, gan arī ievieš inovatīvu režīmu grupu atbalstam. Grupas, kas vēlas veicināt kapitāla pārvaldību grupas līmenī, var iesniegt pieprasījumu to uzraudzībai grupas atbalsta režīmā. Grupas, kas saņem šādu atļauju, noteiktos apstākļos daļu no meitasuzņēmuma SCR (nevis MCR) var nosegt, deklarējot grupas atbalstu (mātes uzņēmuma finansiālas, juridiskas saistības meitasuzņēmumu nepieciešamības gadījumā nodrošināt ar kapitālu). Lai grupas atbalsta režīms būtu efektīvs, priekšlikumā ir paredzētas tikai dažas papildu atkāpes no atsevišķu uzņēmumu uzraudzības noteikumiem. Ja piemēro grupas atbalsta režīmu, stresa apstākļos (viena uzņēmuma SCR nav pietiekams) ir paredzēta īpaša procedūra, proti, atsevišķu uzņēmumu uzraudzības iestāžu un grupas uzraudzības iestādes saskaņoti pasākumi.

6.4.4.

Tā kā saskaņā ar grupu atbalsta režīmu meitasuzņēmumu SCR kapitāls var būt citu grupas dalībnieku rīcībā, minētais režīms apdrošināšanas sabiedrības nodrošina ar praktisku un pārskatāmu līdzekli, kas ļauj izmantot ar grupu diversifikācijas efektiem saistītās priekšrocības; turklāt uz atsevišķiem meitasuzņēmumiem attiecas tādas pašas kapitāla prasības, kas tiem būtu jāpilda arī tad, ja tie nebūtu grupas dalībnieki. Tādēļ jānodrošina atbilstoša uzraudzība, lai nodrošinātu iespēju nepieciešamības gadījumā nekavējoties pārvest kapitālu. Informāciju par grupas atbalsta deklarācijām un to izmantošanu publisko gan mātes uzņēmums, gan arī attiecīgais meitasuzņēmums.

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  Pēc pārstrādāšanas — COM(2008) 119 galīgā redakcija. Šajā atzinumā punktu numerācija atbilst ierosinātās direktīvas jaunākajai versijai.

(2)  Papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūcijas.

(3)  Avots: Eiropas Apdrošināšanas komiteja (Comité Européen des Assurances), Eiropas apdrošināšana skaitļos (European Insurance in Figures), 2007. Šī informācija atspoguļo 2006. gada beigās pieejamos datus.

(4)  Skat. 2. zemsvītras piezīmi.

(5)  Skat. 2. zemsvītras piezīmi.

(6)  Skat. 2. zemsvītras piezīmi.

(7)  Skat. 2. zemsvītras piezīmi.

(8)  Skat. 2. zemsvītras piezīmi.

(9)  Skat. 2. zemsvītras piezīmi.

(10)  Skat. 2. zemsvītras piezīmi.

(11)  Avots: AISAM

(12)  ES apdrošināšanas sabiedrību nozīmīgākie aktīvi ir obligācijas (37 %), akcijas (31 %) un aizdevumi (15 %). Avots: Comité europèen des assurances, European Insurance in figures, 2007.


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/18


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Kopienas dalību vairāku dalībvalstu īstenotā pētniecības un attīstības programmā, kuras mērķis ir atbalstīt pētniecībā un attīstībā iesaistītos MVU”

COM(2007) 514 galīgā redakcija — 2007/0188 (COD)

(2008/C 224/04)

Eiropas Savienības Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 172. pantu 2007. gada 11. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Kopienas dalību vairāku dalībvalstu īstenotā pētniecības un attīstības programmā, kuras mērķis ir atbalstīt pētniecībā un attīstībā iesaistītos MVU”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma. Ziņotājs — Cappellini kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 445. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maija (29. maija sēdē), vienbalsīgi pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK), kas atbalsta kopīgās programmas Eurostars mērķus, uzsver nepieciešamību ņemt vērā MVU dažādos veidus, lielumu un nozares, pieņemot jauno ES Pētniecības, izstrādes un inovāciju politiku un programmas, kas vērstas un pārorientētas uz MVU patiesajām vajadzībām.

1.2

EESK atzinīgi vērtē dalībvalstu priekšlikumu izveidot kopīgu programmu Eurostars, kuras mērķis ir atbalstīt tā sauktos “pētniecībā un izstrādē iesaistītos MVU”, un norāda, ka programmai jābūt pieejamai visiem MVU, kas darbojas programmas dalībvalstīs un vēlas piedalīties inovāciju procesos.

1.3

EESK uzsver, ka jāparedz instrumenti, kas ļautu programmā iesaistīt visas EUREKA dalībvalstis, kas nepiedalās kopīgajā programmā Eurostars.

1.4

EESK pauž bažas par kopīgajā programmā Eurostars paredzēto atbilstības kritēriju, (1) kas ierobežo pētniecībā un izstrādē iesaistīto MVU iesaistīšanos programmā, nosakot, ka “pētniecības pasākumos nepieciešams ieguldīt 10 % vai vairāk no pilnas darba slodzes ekvivalenta vai gada apgrozījuma”. Kaut arī minētais ierobežojums attiecas tikai uz pētniecībā un izstrādē iesaistītajiem MVU, kas ierosina īstenot projektu (projekta vadītāji), šāda “pētniecībā un izstrādē iesaistītu MVU” definīcija, kuras pamatā ir sistematizēti rādītāji, šķiet, neņem vērā visus dažādos “neapzināto zināšanu” (2) veidus, taču daudziem augsti inovatīvajiem procesiem ir īpaši raksturīgas “slēptās zināšanas” (3).

1.5

Tāpēc EESK atkārtoti izsaka atbalstu principam, ka projektu priekšlikumu konkurencei jābūt godīgai, un tādēļ projektu atlase jāveic, ņemot vērā to satura kvalitāti, organizatorisko kompetenci pētniecības un izstrādes jomā un saskanību ar programmas mērķiem, neliedzot līdzdalības iespējas daudziem inovatīviem MVU, kuri vēlas pieteikties programmai Eurostars. Finansējums jāparedz arī mācību programmām, lai sagatavotu profesionālus vadītājus, kas spēj nodrošināt pētniecības ceļā izstrādāto tehnoloģiju pārtapšanu pieprasītos produktos.

1.6

Tāpēc EESK rosina saskaņā ar attiecīgajām kopīgās programmas Eurostars procedūrām izveidot īpašu budžeta pozīciju starptautiskām iniciatīvām, kuras īsteno dalībvalstis sadarbībā ar MVU organizācijām, kas vēlas atbalstīt MVU noderīgas informācijas izplatīšanu par Eurostars projektiem plašākam MVU lokam. Vēl viens veids, kā pavērt “plašākas iespējas” programmas Eurostars veiksmīgā darbībā ieinteresētajiem MVU, ir kopīgas datu bāzes un nozares daudzvalodu tīmekļa platformu izveide un atbalstīšana, kas jāveic MVU organizācijām un sociālajiem partneriem.

1.7

EESK pauž bažas par kritērijiem, kas nosaka, kādam jābūt MVU ieguldījumam, lai segtu pētniecības un izstrādes projektu kopējās izmaksas. Jāprecizē, ka pašlaik kopīgajā programmā Eurostars paredzēts — MVU ir kopīgi jāiegulda vismaz 50 % no pētniecības un izstrādes projekta izmaksām. Tā kā šis kritērijs liegs daudziem uz tirgu orientētiem MVU iespēju piedalīties programmā, Eurostars programmas starpposma novērtējuma gaitā jāapsver iespēja samazināt šo barjeru līdz 25 % (4).

1.8

Vēlāk programmas ietekmes novērtējuma un rezultātu izplatīšanas posmā programmā iesaistītajām valstīm un ES dalībvalstu iestādēm jāņem vērā ES, katras valsts MVU organizāciju un citu pētniecībā ieinteresēto pušu izteiktās bažas. Regulāras pārbaudes, ko veic ES padomdevēja grupa MVU, pētniecības un izstrādes jautājumos, varētu kļūt par pastāvīgu tehnisko konsultāciju instrumentu dalībvalstīm un citām ES un valsts līmeņa iestādēm. Jāpiebilst, ka uzraudzības, ieviešanas un rezultātu izplatīšanas posmā EESK Iekšējā tirgus novērošanas centrs sadarbībā ar interešu grupu “Mazie un vidējie uzņēmumi” varētu veikt konsultatīvā locekļa funkcijas padomdevēja grupā.

1.9

EESK uzsver, ka kopīgā programma Eurostars ir jāievieš pārredzami un bez birokrātijas, lai MVU būtu vieglāk iegūt informāciju, piedalīties un, jo īpaši, iesaistīties turpmākos pasākumos ar saistītajām iestādēm, kas ieinteresētas pētniecībā un izstrādē. Savukārt projektu finansēšana būtu jāveic vienreizēja maksājuma veidā, un gadījumos, kad vienreizējs maksājums nav iespējams saskaņā ar valstu programmām, jāveic vienotas likmes maksājums.

1.10

Lai Eurostars programmas ieviešana būtu efektīva, jāstiprina reģionālie inovāciju tīkli, kas spētu sniegt vienas pieturas aģentūras pakalpojumus un atbalstīt inovatīvus MVU, nodrošinot minētajiem uzņēmumiem vienkāršu piekļuvi Eiropas finansējumam pētniecības un izstrādes jomā. Piemēram, lai palielinātu informētību par īpašām finansēšanas programmām pētniecībā un izstrādē iesaistītiem MVU, jāpadziļina un labāk jākoordinē sadarbība starp EUREKA [starptautiska sadarbības veicināšanas programma] tīkliem, citām valsts/privātām iestādēm un MVU organizācijām, kas darbojas ES, valstu un reģionu līmenī. Finansējums jāpiešķir virknei pasākumu, kurus rīkotu MVU pārstāvošas organizācijas, lai informētu MVU un ieinteresētās organizācijas par inovācijas nozīmi un svarīgumu, kā arī tās ietekmi uz ES nākotni.

1.11

Eurostars programmā (5) jāparedz, ka projektu atlases rezultāti pa MVU nozarēm ir jāpublicē internetā ar Eureka tīkla starpniecību. Jāsagatavo arī īss saraksts, kurā apkopoti piemēroti un īpaši novatoriski projekti, kuriem nav piešķirts finansējums. Šāds saraksts norādītu publiskajiem un privātajiem ieguldītājiem, ka programmai nepieciešami papildu līdzekļi.

1.12

Efektīvai koordinācijai starp valsts iestādēm, kuru pārziņā ir MVU, pētniecības un attīstības politika, kā arī EUREKA, ir jābūt sistemātiskai un jāatbilst MVU organizāciju un citu ieinteresēto pušu (tostarp privāto un valsts pētniecības iestāžu) vajadzībām. EESK aicina iesaistītās Eiropas iestādes, dalībvalstis, ES prezidentvalstis Slovēniju un Franciju nodrošināt, lai koordinācija tiek veikta saskaņā ar MVU vēlmēm un programmas mērķiem.

1.13

Saistībā ar MVU iesaistīšanos programmās, lai saņemtu finansējumu pētniecībai un izstrādei, un kopīgajā programmā Eurostars EESK rosina saīsināt periodu no priekšlikuma iesniegšanas brīža līdz ES apstiprinājuma saņemšanai, tādējādi mudinot MVU iesniegt projektus.

1.14

EESK uzsver — lai uzlabotu un palielinātu MVU iespējas saņemt finansējumu pētniecībai un izstrādei, Eiropas Komisijai ir jāizpēta, vai neizmantotos līdzekļus, kas MVU Septītās pamatprogrammas īpašajā programmā “Sadarbība” paredzēti MVU (15 % no “tematiskām prioritātēm” paredzētā budžeta Sestajā pamatprogrammā), nevarētu novirzīt uz īpašo programmu “Iespējas” (CRAFT u. c.), kas ir vairāk orientēta uz MVU.

1.15

EESK lūdz lielāku uzmanību pievērst neproporcionāli lielajam normatīvajam slogam, kas apgrūtina MVU un kas dažkārt ir līdz desmit reizēm lielāks nekā lielo uzņēmumu normatīvais slogs (6). Jāsamazina arī pārvaldības izmaksas un jāvienkāršo iesniegšanas procedūras tiem MVU, kas piedalās pētniecības un izstrādes programmās kopā ar Eiropas un starptautiskajiem partneriem. EESK arī vēlētos, lai tiktu atrisināts jautājums par intelektuālā īpašuma tiesībām un Eiropas patentiem (7), jo pašreizējā situācija traucē konkurētspējai un inovācijām Eiropā. Pieejama patentēšanas sistēma un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība (8) ir arī svarīgs nemateriāls līdzeklis, lai nostiprinātu partnerattiecības starp uzņēmumiem, kas iesaistās starptautiskos projektos.

2.   Atzinuma pamatojums

2.1

Eiropas Mazo uzņēmumu hartā, ko 2000. gadā apstiprināja ES valstu vadītāji, norādīts, ka Eiropas mazie uzņēmumi ir galvenais inovāciju, nodarbinātības, kā arī sociālās un vietējās integrācijas virzītājspēks (9). Eiropas Komisija 2007. gada oktobrī arī paziņoja, ka sagatavos “Mazās uzņēmējdarbības aktu Eiropai” (SBA) (10), kurā paredzēs virkni pasākumu, kas sekmēs uzņēmējdarbību un tās kultūru, kā arī paplašinās iespējas iegūt kvalifikāciju (11). Komisija 2008. gadā izskatīs arī vairākas iniciatīvas attiecībā uz MVU (12), lai veicinātu to iesaistīšanos ES programmās.

2.2

Ņemot vērā minētos apsvērumus, Komisija izstrādājusi priekšlikumu izveidot īpašu kopīgo programmu Eurostars. Programma, kas izstrādāta saskaņā ar EK līguma 169. pantu, ir saskaņota ar Septītajā pētniecības pamatprogrammā paredzētajiem “pētniecības pasākumiem MVU vajadzībām” un tos papildinās. Programmas vadība uzticēta EUREKA. Programmu kopīgi ierosināja 22 dalībvalstis un piecas EUREKA dalībvalstis (Islande, Izraēla, Norvēģija, Šveice un Turcija). Pašlaik Eurostars programmā piedalās 30 valstis: Austrija, Beļģija, Kipra, Čehijas Republika, Dānija, Igaunija, Somija, Francija, Vācija, Grieķija, Ungārija, Islande, Īrija, Izraēla, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Spānija, Zviedrija, Šveice, Turcija, Apvienotā Karaliste.

2.3

Septītajā pamatprogrammā paredzēti daudzi pasākumi, kas ierosināti Sestās pamatprogrammas pārskatīšanas gaitā (13), lai mazinātu plaisu, kas izveidojusies MVU atbalsta politikā. Septītajā pamatprogrammā iekļauta stratēģija, kas orientēta uz MVU un ietver gan kvalitatīvus, gan kvantitatīvus pasākumus, lai stimulētu darbību valsts un reģionālā mērogā. Tās mērķis ir veidot uzņēmumu kopas un tīklus, uzlabot visas Eiropas mazo uzņēmumu sadarbību, izmantojot informācijas tehnoloģijas, izplatīt labās prakses piemērus par sadarbības līgumiem un atbalstīt sadarbību starp mazajiem uzņēmumiem (14).

2.4

Eiropas Savienībā reģistrēti 23 miljoni MVU, kuri veido 99 % no visiem uzņēmumiem un divas trešdaļas no Eiropas apgrozījuma un kuriem ir svarīga nozīme ilgtspējīgas attīstības veicināšanā (15). Tomēr, lai šie uzņēmumi kļūtu konkurētspējīgāki, to darbība ir jāracionalizē un tiem ir jāapvienojas. Tiem jāveido vienots veselums, kam piemīt kritiskā masa, lai tie spētu izmantot riska kapitāla fondus, zinātnes parkus, inkubatorus un reģionālo politiku inovācijas jomā (16).

2.5

Ziņojumā “Flash Eurobarometer” arī uzsvērts, ka MVU izaugsmi var kavēt eiropiešiem raksturīgā nevēlēšanās riskēt un uzņēmējdarbības gara trūkums (17). Tāpēc īpaši svarīgi ir palielināt uzņēmēju profesijas prestižu un sabiedrībā palielināt izpratni par viņu būtisko nozīmi, nodrošinot jauninājumu izstrādi un ieviešanu, ekonomikas attīstību un vispārēju labklājību. Tikai aktīvi un idejām bagāti uzņēmēji, kuri apzinās savu atbildību un kuriem radītas vislabākās iespējas apliecināt sevi, spēs īstenot Lisabonas stratēģijas mērķus (18).

2.6

Taču īpašie pasākumi, kurus dalībvalstis īsteno MVU atbalstīšanai, ne vienmēr sekmē un atbalsta starptautisku sadarbību pētniecības jomā un tehnoloģiju nodošanu. Ņemot vērā tirgū notiekošās pārmaiņas un vērtību ķēžu internacionalizāciju, Eiropas MVU šobrīd ir jāpielāgojas spēcīgai globālai konkurencei, pastāvīgi iesaistoties inovācijas procesos pat plašākā starptautiskā mērogā. Ar kopīgo programmu Eurostars jāatbalsta MVU, kā arī valsts un/vai privātās pētniecības iestādes, kas sniedz īpašu ieguldījumu, lai atbalstītu pētniecības un izstrādes projektus, izplatītu to rezultātus, nodotu zināšanas un palīdzētu tās iegūt. Jo īpaši jāatbalsta tie projekti, kuros darbojas iestādes, MVU grupas un/vai atsevišķi MVU, kuri parasti retāk iesaistās šādās programmās vai kuriem ir grūti tām piekļūt. EESK uzsver, ka ieguldījumi kopīgajā programmā Eurostars ir palielināti un minētais fakts ir īpaši nozīmīgs visām EUREKA dalībvalstīm, īpaši tām, kas nesen pievienojušās ES un bauda starptautiskās sadarbības priekšrocības.

2.7

Kopīgā programma Eurostars paredzēta pētniecībā un izstrādē iesaistītiem MVU, galvenokārt atbalstot uz tirgu orientētus pētniecības un izstrādes projektus un starptautiskus projektus ar vairākiem partneriem (ar vismaz diviem neatkarīgiem projektu dalībniekiem no dažādām iesaistītajām valstīm). Svarīgs programmas aspekts ir augšupējās pieejas izmantošana, kas dod iespēju “pētniecībā un izstrādē iesaistītiem MVU” uzņemties iniciatīvu un ieviest uzņēmējdarbībā stratēģiskas nozīmes inovācijas. Tādējādi MVU var kontrolēt un ietekmēt veikto pētījumu rezultātus, ņemot vērā komerciālās iespējas.

3.   Kopīgās programmas Eurostars mērķi

3.1

Dalība pētniecības un izstrādes programmās saskaņā ar Līguma 169. pantu nozīmē, ka iesaistītās ES dalībvalstis saskaņo valstu pētniecības programmas, apņemoties īstenot kopīgu pētniecības programmu. Pamatojoties uz 169. pantu, kas veido juridisko pamatu, Komisija ir noteikusi četras iespējamās iniciatīvas. Viena no tām ir kopīgā pētniecības programma Eurostars, kas paredzēta MVU un to partneriem.

3.2

Programmu Eurostars veido projekti, kurus ierosinājuši viens vai vairāki MVU, kas dibināti iesaistītajās valstīs un aktīvi darbojas pētniecības un izstrādes jomā. Projektus var īstenot jebkurā zinātnes un tehnoloģiju jomā (taču tiem jābūt ar civiliem mērķiem). Projektiem ir jābūt vērstiem uz sadarbību, un tajos jābūt iesaistītiem vismaz diviem dalībniekiem no divām dažādām programmā Eurostars iesaistītajām valstīm, kas piedalās dažādos pasākumos, kuri saistīti ar pētniecību, tehnoloģiju attīstību, demonstrējumiem, apmācību un attiecīgās informācijas izplatīšanu. MVU projektiem raksturīgs īss īstenošanas periods. Projekta maksimālais ilgums ir trīs gadi, un divu gadu laikā pēc projekta pabeigšanas pētniecības produktam jābūt gatavam ieviešanai tirgū.

3.3

Kopīgā programma Eurostars var būtiski palielināt Kopienas finansējuma radīto sviras efektu. Iesaistītās dalībvalstis un piecas EUREKA valstis (Islande, Izraēla, Norvēģija, Šveice un Turcija) ieguldīs 300 miljonus EUR. Papildu tam Kopiena piešķirs vienu trešdaļu no programmā iesaistīto valstu ieguldījuma, un tādējādi programmas budžetu veidos publiskais finansējums 400 miljonu EUR apmērā. Pieņemot, ka no programmas līdzekļiem tiks finansēti no 50–75 % attiecīgā projekta izmaksu, programmas “EUROSTARS” īstenošanas gaitā varētu piesaistīt no 133 līdz 400 miljoniem EUR papildu privāto finansējumu (sviras efekts). Iespējamā programmas līdzekļu daļa attiecīgā projekta īstenošanā ir aprēķināta, pieņemot, ka vidējās katra Eurostars projekta izmaksas ir 1,4 miljoni EUR. Ja vidējā finansējuma likme ir 50 %, publiskā finansējuma daļa katrā projektā ir 0,7 miljoni EUR un kopējais programmas budžets ir 400 miljonu EUR, iespējams atbalstīt 565 projektus.

3.4

Tāpēc Kopienas ieguldījums nodrošina nepieciešamo finansējumu jau pašā pētniecības un izstrādes projekta sākumā, kad inovatīvie pasākumi ir saistīti ar samērā lielu risku un pastāv iespēja, ka neizdosies piesaistīt tikai privātos investorus (19). Publiskais finansējums, ko Kopiena piešķir programmai Eurostars, iedrošinās pētniecībā un izstrādē iesaistītos MVU aktīvāk meklēt privāto finansējumu, lai izstrādātu inovatīvus produktus vai pakalpojumus.

3.5

Finansējuma sakarā jāpiebilst, ka jāapsver iespēja dalībvalstīs noteikt nodokļu atvieglojumus ieguldījumiem pētniecība un izstrādē. Šādi atvieglojumi ieinteresētu ieguldītājus, jo sliktākajā gadījumā viņi gūtu labumu vismaz no minētajiem atvieglojumiem. Vēl viena finansēšanas iespēja ir atbalsts MVU.

3.6

Taču pastāv bažas, ka daudzi MVU nevarēs iesaistīties ES iniciatīvā inovācijas procesa veicināšanai, kas ļautu palielināt konkurētspēju. Programmā Eurostars paredzēts, ka projektus var ierosināt pētniecībā iesaistītie MVU, kas pētniecības pasākumiem novirza vismaz 10 % no to apgrozījuma vai no pilnas darba slodzes ekvivalenta. Kaut arī minētais ierobežojums attiecas uz projekta vadītāju, tas var kavēt daudzus mazus uzņēmumus iesniegt inovatīvus projektus. Tādējādi iespējams, ka programma piesaistīs tikai jau stabilus augsto tehnoloģiju uzņēmumus, kam ir pieejami daudzi citi atbilstošāki finansējuma veidi.

3.7

Turklāt dažās ES valstīs pētniecības un izstrādes izmaksas ļoti bieži ir iekļautas darbības izmaksās, un tāpēc tās nav iespējams izdalīt atsevišķi (20). Tāpēc ESAO (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) izmantotajai pētniecības un izstrādes rādītāju definīcijai ir savi trūkumi, kad to piemēro inovatīviem un maziem uzņēmumiem, jo netiek ņemta vērā pasākumu daļa, kas raksturota kā “neapzinātās zināšanas”, kuras ir grūti izteikt skaitliski. (21)

3.8

ESAO arī uzskata, ka “augsto tehnoloģiju nozarei” pieskaitāmi uzņēmumi, kas pētniecībai un izstrādei velta vairāk nekā 4 % no apgrozījuma. Pat rūpnieciski attīstītajās valstīs šī nozare veido aptuveni 3 % no IKP, kas nozīmē, ka 97 % no visas saimnieciskās darbības un lielākā daļa inovatīvo procesu notiek nozarēs, ko ESAO apzīmē kā “vidēji augsta tehnoloģiskā līmeņa” vai “zema tehnoloģiskā līmeņa” nozares (22). Skaitļi liecina, ka liela daļa inovatīvu uzņēmumu nevarēs piedalīties programmā, ja piekļuvi programmas finansējumam ierobežo noteikums, ka pētniecībā un izstrādē jāiegulda 10 % no apgrozījuma. Tādējādi minētā Eiropas iniciatīva neveicinās pozitīvu attieksmi pret inovācijas procesu.

3.9

EESK tāpēc uzskata, ka projekti ir jāatlasa, ņemot vērā to kvalitāti un atbilstību programmas mērķiem, un prasība novirzīt pētniecībai un izstrādei vismaz 10 % no apgrozījuma ir jāatceļ.

3.10

Vēl viena programmas Eurostars prasība nosaka, ka pētniecībā un izstrādē iesaistītajiem MVU ir jāspēj īstenot lielākā daļa pētniecības un izstrādes darba. Nevajadzētu kavēt sadarbību ar citiem partneriem, kas var būt citi MVU, vietējās [uzņēmumu] kopas, lieli uzņēmumi, kas vēlas piedalīties programmas mērķu īstenošanā, pētniecības iestādes un universitātes. Noteikumu kopumā jāparedz arī, ka pētniecībā un izstrādē iesaistītie MVU ir jāizvieto universitāšu/trešā līmeņa izglītības iestāžu teritorijā, lai padziļinātu to sadarbību, kas būtu izdevīgi abām pusēm.

3.11

Runājot par attiecīgajām iemaksām, ko veic programmā Eurostars iesaistītie inovatīvie MVU, ir noteikti jāprecizē, ka tieši pētniecībā un izstrādē iesaistītie MVU ir tie, kuriem kopīgi ir jāsedz vismaz 50 % no pētniecības un izstrādes projekta izmaksām. Tomēr arī šāds kritērijs var liegt dalību programmā daudziem uz tirgu orientētiem MVU, un tāpēc, veicot programmas Eurostars starpposma novērtējumu, jāapsver, vai šo slieksni nevar samazināt līdz 25 % (23).

3.12

Jāprecizē arī saistība ar citiem finanšu instrumentiem, kas iekļauti Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammā(CIP). Finansēšanas programmai arī jābūt elastīgākai un pielāgotai MVU vajadzībām, ņemot vērā pozitīvo pieredzi ar garantiju fondiem pētniecībai un izstrādei, lai uzņēmumi varētu plānot savu darbību ilgtermiņā.

3.13

Labāks tiesiskais regulējums, sistemātiski konsultējoties ar MVU organizāciju pārstāvjiem un citām ieinteresētajām pusēm, samazinās darbības izmaksas un riskus, palielinās peļņu un riska kapitāla plūsmu, kā arī uzlabos riska kapitāla tirgus darbību. Lielākie ieguvēji no tā būs inovatīvi MVU. Minētais finansējums papildinās valsts atbalstu ļoti agrīnos (sākotnējos) posmos, kad pētniecības rezultāti vēl nav pārvērsti par peļņas avotu.

3.14

Komisija ir apņēmusies īstenot pasākumus, lai palielinātu pārrobežu ieguldījumus, ko veic riska kapitāla fondi (24). Eiropā riska kapitāls ir sadrumstalots, un darbības vide katrā no 27 dalībvalstīm ir atšķirīga. Tas nelabvēlīgi ietekmē gan finansējuma iegūšanu, gan ieguldījumu veikšanu.

3.15

Tāpēc ir jāuzlabo vide riska kapitāla ieguldījumiem, un dalībvalstīm ir jāstimulē privātie investori, lai tie iesaistītos starptautiskos pētniecības projektos (25), kā arī ir jāveicina MVU uzņēmējdarbības atbalsta pakalpojumi ar mērķi atbalstīt uzņēmumus, kas sekmīgi pārvarējuši darbības sākumposmu.

4.   Kopīgās programmas Eurostars koordinēšanas uzlabošana.

4.1

Programmas Eurostars mērķis ir atbalstīt MVU, nodrošinot vajadzīgo tehnoloģisko, rūpniecisko, juridisko un organizatorisko pamatu, kāds vajadzīgs plašai Eiropas mēroga sadarbībai starp dalībvalstīm lietišķās pētniecības un jauninājumu jomā. Līdz ar to palielināsies pētniecībā un izstrādē iesaistīto MVU spējas ieviest tirgū jaunus un konkurētspējīgus produktus, procesus un pakalpojumus.

4.2

Starptautisks projekts var palīdzēt izvairīties no inovatīvu projektu dublēšanas, un tā ir iespēja īstenot vienotu politiku un rīkoties operatīvi, lai samazinātu administratīvo slogu (26). Programma Eurostars var iedrošināt daudzus MVU izmantot starptautiskas sadarbības iespējas ar nosacījumu, ka tie varēs ierosināt projektus un tos vadīt. Tomēr dalība integrētos projektos un izcilības tīklos ir rūpīgi jāplāno, lai izvairītos no problēmām projekta īstenošanā.

4.3

Jāatbalsta ne tikai pētniecība un izstrāde, bet arī jāapsver, kā valdības daudz tiešāk var atbalstīt inovācijas procesu, nodrošinot atbilstošu infrastruktūru. Izveidotas ļoti daudzas pētniecības “iestādes” (apvienības vai pētniecības organizācijas), kuru uzdevums ir atbalstīt inovācijas procesu, īpaši mazos un vidējos uzņēmumos. Darbojas arī zinātnes parki, “science shops”, inkubatori, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī zināšanu nodošanas organizācijas. Tās sniedz nozīmīgu atbalstu jauniem augsto tehnoloģiju MVU un pat tradicionāliem uzņēmumiem, kas plāno pāriet uz inovatīvu stratēģiju izmantošanu. ES prezidentvalstij Slovēnijai un nākamajai prezidentvalstij Francijai jāapsver, kā programmas Eurostars koordinēšanu varētu izvērst Eiropas Savienībā un valstu līmenī, tās vadību uzticot vispiemērotākajam līmenim, izvairoties no funkciju dubultošanās un novēršot neskaidrības, kuras rada esošā iestāžu struktūra.

4.4

EESK jau vairākkārt ir paudusi viedokli, ka daudz vairāk līdzekļu no ES struktūrfondiem būtu jāizmanto kopīgas zinātnes infrastruktūras attīstībai, kas īpaši pielāgota MVU. Šim mērķim ļoti izdevīgi būtu izmantot Eiropas Investīciju bankas finansējumu (27).

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  http://www.eurostars-eureka.eu/

(2)  Hartmut Hirsch-Kreinsen, “Low-Tech” Innovations, Industry and Innovation, 2008. gada februāris.

(3)  Izmēģinājuma projekts: http://www.pilot-project.org

(4)  A6-0064/2008 (priekšlikuma grozījums), Eiropas Parlaments, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja, 2008. gads.

(5)  http://ec.europa.eu/research/sme-techweb/index_en.cfm?pg=results

(6)  Paraugi neproporcionāli liela MVU normatīvā sloga samazināšanai, Eiropas Komisija, 2007. gada maijs, Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāts.

(7)  The Cost Factor in Patent Systems (Izmaksu faktors patentu sistēmās), Université Libre de Bruxelles, darba dokuments WP-CEB 06-002, Brisele, 2006. gads, skatīt no 17. lpp.

(8)  Eiropas patentu sistēmas stiprināšana, COM(2007) 165.

(9)  Eiropas Mazo uzņēmumu harta, Eiropadomes 2000. gada 19. un 20. jūnija sanāksme Feirā (Feira).

(10)  Mazo un vidējo uzņēmumu būtiskā nozīme, lai veicinātu lielāku izaugsmi un vairāk darbavietu. Mūsdienīgās MVU politikas pārskats, COM(2007) 592 galīgā redakcija, 4.10.2007.

(11)  Luc Hendrickx, UEAPME expectations on the proposal for a European Small Business Act, 14.12.2007.

(12)  http://ec.europa.eu/enterprise/entrepreneurship/sba_en.htm

(13)  OV C 234, 22.9.2005., 14. lpp., UEAPME Position Paper on a successor to the 6th Framework Programme for R&D, 2005. gada janvāris.

(14)  Mūsdienīgās MVU politikas pārskats, COM(2007) 592, 4.10.2007.

(15)  Kopienas Lisabonas programmas īstenošana: MVU izaugsmes finansēšana — Eiropas pievienotā vērtība, COM(2006) 349, 29.6.2006.

(16)  Zinātne un tehnoloģijas — Eiropas nākotnes pamats, COM(2004) 353 16.6.2004.

(17)  Eiropas MVU novērošanas centrs, Flash Eurobarometer 196, 2007. gada maijs.

(18)  “Ieguldījumi zināšanās un inovācijā”, OV C 256, 27.10.2007., 8. lpp.

(19)  “Annual Survey of Pan-European Private Equity & Venture Capital Activity”, 2004. gads.

(20)  The 2007 EU R&D Investment Scoreboard(Ziņojums par ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē 2007. gadā), 20. lpp., Apvienotais pētniecības centrs (APC) un Pētniecības ģenerāldirektorāts (DG RTD).

(21)  H. Hirsch-Kreinsen, “Low-Technology”: A forgotten sector in innovation policy, Dortmundes Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultāte, 15.3.2006.; UAPME (Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu apvienība), “Towards an Innovation Policy for Crafts, Trades and SMEs”, 27.10.2004.

(22)  Towards an Innovation Policy for Crafts, Trades and SMEs, UEAPME, 27.10.2004.

(23)  Eiropas Parlaments, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja, A6-0064/2008.

(24)  Komisija ierosina pasākumus, lai palielinātu pārrobežu investīcijas, izmantojot riska kapitāla fondus, IP/08/15, 7.1.2008.

(25)  MVU izaugsmes finansēšana — Eiropas pievienotā vērtība, COM(2006) 349, 29.6.2006.

(26)  Eiropas Komisijas priekšlikumi administratīvā sloga samazināšanai 2008. gadā (European Commission proposals for administrative burden reductions in 2008), MEMO/08/152, 10.3.2008.

(27)  OV C 65, 17.3.2006., OV C 256, 27.10.2007., 17. lpp.


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/23


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Pārvarēt aizspriedumus par neveiksmīgu uzņēmējdarbību — Otras iespējas politika. Lisabonas partnerības izaugsmei un darbavietām īstenošana””

COM(2007) 584 galīgā redakcija

(2008/C 224/05)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2007. gada 5. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Pārvarēt aizspriedumus par neveiksmīgu uzņēmējdarbību — Otras iespējas politika. Lisabonas partnerības izaugsmei un darbavietām īstenošana””.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 6. maijā. Ziņotājs — Morgan kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 445. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē), ar 70 balsīm par un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Kopš 2001. gada Komisija ir pievērsusies neveiksmīgas uzņēmējdarbības nelabvēlīgajai ietekmei. Īpaši tā uzsvērusi vajadzību uzlabot bankrota procedūras. Ievērojot ierobežotās pilnvaras minētajā jomā, pati Komisija vienīgi apkopoja datus par neveiksmīgas uzņēmējdarbības juridiskajām sekām un sekām sociālajā jomā, tādējādi vienkāršojot labas prakses apzināšanu un izplatīšanu, kā arī izstrādājot savlaicīga brīdinājuma instrumentus, lai ar to palīdzību mazinātu aizspriedumus pret neveiksmēm.

1.2.

EESK atbalsta Komisijas īpašo uzmanību, ko tā veltījusi vajadzībai pārvarēt aizspriedumus pret neveiksmīgu uzņēmējdarbību. Lai pilnībā izmantotu ES uzņēmējdarbības potenciālu un izveidotu jaunus, dinamiskus uzņēmumus, ir ārkārtīgi svarīgi dalībvalstīs radīt labus priekšnoteikumus uzņēmējdarbībai. Sabiedrības atzinība, kas ir ļoti svarīga veiksmīgas uzņēmējdarbības gadījumā, būtu jāapvieno ar politiku, kura sniedz otru iespēju uzņēmējiem, kas ir cietuši neveiksmi.

1.3.

Patiess ir Komisijas apgalvojums, ka tirgus ekonomikai ir raksturīga gan uzņēmējdarbības uzsākšana, gan arī panākumi un neveiksmes uzņēmējdarbībā. Komisija pamatoti uzsver, ka, trūkstot sabiedrības izpratnei par uzņēmējdarbību, grūtības vai neveiksmes uzņēmējdarbībā netiek uztvertas kā saimnieciskās darbības normāls aspekts, ne arī kā iespēja atkārtoti uzsākt uzņēmējdarbību. Šāda uztvere ES ir jāmaina. Jo aizspriedumaināka ir attieksme pret agrāk piedzīvotu bankrotu, jo lielākam riskam var tikt pakļauts jaunizveidots uzņēmumus, turklāt šāds risks ietekmē arī visas uzņēmuma darbībā iesaistītās personas.

1.4.

ASV ar tiesiskā regulējuma palīdzību cenšas panākt debitoru, kreditoru un sabiedrības kopējo interešu līdzsvarotību. EESK uzskata, ka arī dalībvalstu tiesību akti jāizstrādā, lai panāktu tādu pašu līdzsvaru. Maksātnespēja un nenomaksātas parādsaistības var radīt lielas grūtības kreditoriem un veicināt viņu pašu maksātnespēju. Uzņēmuma atbrīvošana no parādu nastas, lai tādējādi tam dotu otru iespēju, var izrādīties sevišķi netaisnīga pret kreditoriem. Ar maksātnespējas tiesību aktiem jācenšas panākt vajadzīgais līdzsvars.

1.5.

No sabiedrības viedokļa vislabākais risinājums varētu būt uzņēmuma pilnīga vai daļēja saglabāšana. Turklāt, ja uzņēmums ir potenciāli dzīvotspējīgs, tad visas iesaistītās personas iegūtu arī, ja maksātnespējas administratoriem izdotos glābt uzņēmumu, tādējādi saglabājot nodarbināto darba vietas. Ja bankrotējis uzņēmējs atsāk uzņēmējdarbību, viņš rada jaunas darba vietas. Abos minētajos gadījumos nodarbinātībai, protams, ir labvēlīga ietekme uz sabiedrību kopumā.

1.6.

Uzņēmējdarbības neveiksmes var rasties dažādu apstākļu dēļ pat tad, ja uzņēmējam ir vislabākie nodomi. Uzņēmējdarbības uzsākšanas posmā var neizdoties izveidot dzīvotspējīgu uzņēmumu. Arī pēc uzņēmuma izveides nepilnīgs uzņēmējdarbības modelis joprojām var būt iemesls turpmākām neveiksmēm. No otras puses, uzņēmēju pieļauto kļūdu un arī no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ neveiksmi var ciest arī potenciāli dzīvotspējīgi uzņēmumi. Šādu uzņēmumu darbību var atjaunot to pārņēmēji, un tas arī jādara, saglabājot lielāko daļu darba vietu.

1.7.

Svarīgi ir nodalīt uzņēmumu un tā vadītājus. Vadītāji var bankrotēt, jo uzņēmuma pārņēmējs cenšas pasargāt uzņēmumu un darbiniekus. Uzņēmumam ciešot neveiksmi, bankrotēt var arī pats uzņēmējs, ja viņš ir devis nodrošinājumu bankai, pat gadījumā, ja viņa rīcība nav bijusi krāpnieciska. Komisijas uzmanība ir veltīta tieši šiem godīgajiem uzņēmējiem. Ja šādiem uzņēmējiem ir izdevies izveidot veiksmīgu uzņēmumu, taču vēlāk viņi nonāk grūtībās pieredzes trūkuma vai vienkārši neveiksmes dēļ, viņi ir pelnījuši otru iespēju; tautsaimniecībai viņu prasmes ir vajadzīgas. Maz ticams, ka citu uzņēmēju, kuru neveiksmes iemesls ir kompetences un tālredzības trūkums, pieredze varētu būt noderīga tautsaimniecībai pat tad, ja viņi spētu atrast finansētājus. Ne visi bankrotējušie uzņēmēji ir pelnījuši otru iespēju.

1.8.

Komisijas iniciatīva ir palīdzējusi aizsākt reformu visā ES. Daudzas dalībvalstis jau ir guvušas zināmus impulsus no labas prakses un Eiropas mērogā apkopotajiem politiskajiem secinājumiem. Aptuveni trešdaļa dalībvalstu ir jau ieplānojušas reformēt savus tiesību aktus maksātnespējas jomā. Tomēr gandrīz pusei ES dalībvalstu vēl tikai jāveic pirmie soļi šajā virzienā. Tā kā Komisijas pilnvaras šajā jomā ir ierobežotas, EESK aicina Komisiju izmantot visas tai pieejamās iespējas, lai mudinātu dalībvalstu finanšu ministrus rīkoties. EESK uzskata, ka dalībvalstu īstenotais progress kopumā ir neapmierinošs.

1.9.

EESK pilnībā atbalsta visas piezīmes, kas paziņojumā paustas par maksātnespējas tiesību aktiem, protams, ja šie tiesību akti būs apmierinoši arī pēc to galīgās pieņemšanas. Tās attiecas uz tādu bankrotu oficiālu atzīšanu, kas nav saistīti ar krāpniecisku darbību, parādsaistību agrīnu dzēšanu un juridisko ierobežojumu samazināšanu, tiesībspējas anulēšanu un aizliegumu noteikšanu paātrinātās procedūrās. Mērķis būtu panākt, ka vidēji šāda tiesvedība ilgst ne vairāk par divpadsmit mēnešiem.

1.10.

EESK uzskata, ka visām dalībvalstīm obligāti pēc iespējas ātrāk jāaktualizē savi tiesību akti maksātnespējas jomā. Papildus izmaiņām tiesību aktos ļoti svarīga ir bankrota lietu ātra izskatīšana tiesu instancēs. Tiesvedības procesam jābūt labi organizētam. Šādas izmaiņas ir Otrās iespējas programmas būtisks elements.

1.11.

Otrs paziņojumā ietvertais vēstījums ir aktīvs atbalsts grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Tā pati par sevi nav Otrās iespējas programmas daļa. Tā ir programma, kas izstrādāta, lai izvairītos no bankrotiem, kā arī saglabātu uzņēmumus un darba vietas. Ceturtajā sadaļā uzskaitīta virkne piemēru ar uzņēmējdarbības neveiksmēm, no kurām varēja izvairīties. Tādēļ paziņojuma nolūks ir izvairīties no novēršamām neveiksmēm, izmantojot savlaicīgu brīdināšanu, nodrošinot īslaicīgu finansējumu un padomdevēju pakalpojumus.

1.12.

Minēto programmu būtībā nevar izmantot vairums MVU, jo tajā ir tikai nedaudz mehānismu grūtībās nonākušu uzņēmumu proaktīvai apzināšanai katrā dalībvalstī, pie kam dalībvalstīs ir vairāki desmiti tūkstoši MVU. Dalībvalstis tomēr tiek aicinātas pēc iespējas lietderīgāk izmantot pieejamos mehānismus, piemēram, PVN administrēšanas iestāžu izmantošana Francijā, lai tādējādi savlaicīgi brīdinātu par uzņēmumu iespējamajām naudas plūsmas problēmām. Komisija pauž viedokli, ka atbalsta pasākumiem jābūt vērstiem uz bankrota novēršanu, ekspertu konsultācijām un savlaicīgu iejaukšanos. Problēmas rodas, ja vadītāji neapzinās, ka viņu uzņēmumi ir nonākuši grūtībās. Dalībvalstu valdībām būs jāstrādā ar grāmatvedības profesijas un MVU atbalsta organizāciju, lai attīstītu tādus proaktīvus pasākumus, kas piemēroti attiecīgo valstu MVU kultūrai.

1.13.

Nav šaubu, ka vissvarīgākais paziņojuma ieteikums ir saistīts ar maksātnespējas tiesību aktu reformu. Tas ir galvenais pasākums, bez kura neizdosies uzsākt Otrās iespējas programmu.

1.14.

Dažus paziņojuma mazsvarīgākus ieteikumus var īstenot, neizdarot izmaiņas maksātnespējas tiesību aktos. Pārējos Komisijas ierosinātos mazsvarīgākos pasākumus varēs īstenot tikai tad, kad būs grozīti tiesību akti. Neizdarot izmaiņas maksātnespējas tiesību aktos, neizdosies īstenot Komisijas paziņojuma galveno ieceri.

1.15.

EESK uzskata, ka katrai dalībvalstij būtu jāreaģē uz minēto paziņojumu un jāiekļauj attiecīgi priekšlikumi savos Lisabonas stratēģijas valsts plānos (piemērojama 15. pamatnostādne).

2.   Ievads

2.1.

Kopš 2001. gada Komisija ir pievērsusies neveiksmīgas uzņēmējdarbības negatīvajām sekām. Tā jo īpaši ir uzsvērusi vajadzību pilnveidot bankrota procedūras. Ņemot vērā savu ierobežoto kompetenci minētajā jomā, Komisija ir vienīgi apkopojusi datus par neveiksmīgas uzņēmējdarbības juridiskajām un sociālajām sekām, tādējādi vienkāršojot labas prakses apzināšanu un izplatīšanu, kā arī izstrādājot savlaicīga brīdinājuma instrumentus, lai ar to palīdzību mazinātu aizspriedumus pret neveiksmēm.

2.2.

Tas palīdzēja aizsākt reformu visā ES. Daudzas dalībvalstis jau ir guvušas ierosmi no labas prakses un no Eiropas mērogā apkopotiem secinājumiem šajā politikas jomā. Apmēram viena trešdaļa dalībvalstu jau ieplānojušas veikt reformas valsts maksātnespējas tiesību aktu jomā. Tomēr gandrīz pusei no ES valstīm vēl joprojām jāsper pirmie soļi šajā virzienā. Lai gan Komisijas pilnvaras šajā jomā ir ierobežotas, EESK aicina Komisiju izmantot visas pieejamās iespējas, lai rosinātu dalībvalstu finanšu ministrus rīkoties. EESK uzskata, ka dalībvalstu panākumi kopumā ir neapmierinoši.

A TABULA. PAŠREIZĒJAIS STĀVOKLIS DALĪBVALSTĪS

Y

Pasākumi notiek

(Y)

Pasākumi ir paredzēti/ notiek daļēji

N

Pasākumi nenotiek

 

Informācija/ izglītība

Visaptveroša stratēģija

Informācija par attaisnojošu tiesas spriedumu

Samazināti ierobežojumi u.t.t.

Labāks tiesiskais režīms attaisnota bankrota gadījumā

Īss parādu dzēšanas termiņš un/vai parādu atlaišana

Tiesvedības saskaņošana

Atbalsta veicināšana

Sadarbības veicināšana

Dialogs ar finanšu sektoru

Kopā Y+(Y)

Beļģija

N

N

(Y)

(Y)

Y

(Y)

N

N

N

N

4

Bulgārija

N

N

N

N

N

N

N

N

N

N

0

Čehijas Republika

N

N

N

N

N

N

(Y)

N

N

N

1

Dānija

N

N

N

Y

(Y)

Y

(Y)

N

N

N

4

Vācija

(Y)

N

N

Y

Y

(Y)

N

N

N

N

4

Igaunija

N

N

N

N

N

(Y)

(Y)

N

N

N

2

Īrija

N

N

N

N

N

Y

Y

N

N

N

2

Grieķija

N

N

N

Y

(Y)

(Y)

Y

N

N

N

4

Spānija

N

N

N

N

Y

Y

Y

N

N

N

3

Francija

N

N

N

N

(Y)

N

Y

N

(Y)

N

3

Itālija

N

N

N

Y

Y

(Y)

(Y)

N

N

N

4

Kipra

N

N

(Y)

(Y)

N

(Y)

(Y)

N

N

N

4

Latvija

N

N

N

N

N

N

(Y)

N

N

N

1

Lietuva

N

N

N

Y

(Y)

Y

(Y)

N

N

N

4

Luksemburga

N

N

N

N

N

N

N

Y

N

N

1

Ungārija

N

N

N

N

N

N

N

N

N

N

0

Malta

N

N

N

(Y)

(Y)

N

N

N

N

N

2

Nīderlande

(Y)

N

N

N

(Y)

(Y)

N

N

N

(Y)

4

Austrija

N

(Y)

N

(Y)

(Y)

(Y)

Y

(Y)

(Y)

N

7

Polija

N

N

N

N

(Y)

(Y)

Y

N

N

N

3

Portugāle

N

N

N

N

N

N

N

N

N

N

0

Rumānija

N

N

N

(Y)

(Y)

N

Y

N

N

N

3

Slovēnija

N

N

N

N

N

(Y)

N

N

N

N

1

Slovākija

N

N

N

N

N

N

N

N

N

N

0

Somija

N

N

N

Y

N

(Y)

Y

Y

N

N

4

Zviedrija

N

N

N

N

Y

(Y)

Y

N

N.

N

3

Apvienotā Karaliste

N

N

Y

Y

Y

Y

Y

N

N

N

5

Kopā Y+(Y)

2

1

3

12

15

17

17

3

2

1

 

Amerikas Savienotās Valstis

N

N

N

Y

(Y)

Y

Y

N

N

N

4

2.3.

Šī A tabula pārņemta no paziņojuma. Ceturtā līdz sestā aile attiecināma uz maksātnespējas tiesību aktu reformu. Ļoti skaidri redzams, ka dalībvalstis ir ļoti aktīvas tiesību aktu izstrādē, tomēr vienlaicīgi secināms, ka ļoti nedaudzās valstīs pārskatītie tiesību akti stājušies spēkā. Ja kopējais valstu skaits attiecīgajās ailēs norādītu uz spēkā esošajiem tiesību aktiem, tad šie skaitļi būtu nevis 12–15–17–17, bet gan 6–6–5–10. Tas liecina par vājiem panākumiem 27 dalībvalstīs. Pasīva rīcība vai bezdarbība neapšaubāmi kaitē uzņēmējdarbībai dalībvalstīs, jo līdz vajadzīgo izmaiņu ieviešanai iespējamās neveiksmes ir nopietns šķērslis uzņēmumu darbībai.

2.4.

Vēl viena raksturīga iezīme ir tā, ka sešās tabulas ailēs par tiesību aktiem pārsvarā norādīts, ka pasākumi nenotiek. Tas ir nedaudz pārsteidzoši, jo, lai arī lielākajā daļā dalībvalstu maksātnespējas tiesību akti vēl nav grozīti, tās tomēr varēja īstenot citus mazsvarīgākus pasākumus.

2.5.

Lai būtu iespēja salīdzināt, EESK lūdza Komisiju nodrošināt tabulā par ES valstīm iekļautajiem datiem atbilstošus datus arī par ASV. Turpinājumā atrodami paskaidrojumi par ASV datiem.

Samazināti ierobežojumi — Y. ASV netiek piemēroti nekādi no ES plaši izmantotajiem ierobežojumiem (piemēram, aizliegums bankrotējušai personai ieņemt uzņēmuma vadītāja amatu vai kļūt par pilnvaroto, kā arī kredīta apjoma ierobežojumi). Būtībā, ASV Bankrota kodeksa 525. sadaļā noteikts, ka personu nedrīkst diskriminēt, pamatojoties vienīgi uz to, ka attiecīgā persona ir vai ir bijusi iesaistīta bankrota tiesvedībā.

Labāks tiesiskais regulējums — (Y). Tāpat kā ES valstīs arī ASV nav garantēta atbrīvošana no parādiem pārkāpumu, krāpnieciskas rīcības u. tml. gadījumos. Nepastāv īpaši “labāki noteikumi”.

Īss parādu dzēšanas termiņš — Y. Nav noteikts īpašs laika periods, kurā bankrotējušais saglabā šo statusu līdz viņš tiek atbrīvots no parādiem.

Uzlabotas procedūras — Y. Visvairāk izmantotās bankrota procedūras ir 7. nodaļā aprakstītā likvidācija vai bankrots. Parasti šīs procedūras izdodas pabeigt trīs līdz četru mēnešu laikā. Lai izvairītos no vairāku pieteikumu iesniegšanas, 7. nodaļas noteikumus nav atļauts izmantot, ja persona to jau darījusi iepriekšējo sešu gadu laikā.

2.6.

ASV kodeksā redzama pavisam atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar lielāko daļu, ja ne visām dalībvalstīm. Tiesiskā situācijā lielākajā daļā dalībvalstu šobrīd parāda, cik maza ir izpratne par minēto jautājumu. Maksātnespējas tiesību aktu izmaiņām patērētais laiks atklāj to, ka ES nav izpratusi lietas būtību. Attieksmes maiņa paātrinās jaunu tiesību aktu ieviešanu. Tāpat arī bez attieksmes maiņas neizdosies īstenot mazsvarīgākus pasākumus.

2.7.

19. gadsimtā aizspriedumi pret neveiksmīgu uzņēmējdarbību bija tik lieli, ka varēja kļūt par iemeslu uzņēmēja pašnāvībai. Lai arī 21. gadsimtā pašnāvību ir mazāk, sociālie aizspriedumi joprojām pastāv. ES iedzīvotājiem jāsaprot, ka uzņēmēju darbība ir lietderīga pat gadījumā, ja viņi cieš neveiksmi. No dažām neveiksmēm nav iespējams izvairīties. Nedaudz mazāk par trim ceturtdaļām (73 %) no 1998. gadā Spānijā, Somijā, Itālijā, Luksemburgā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē nodibinātajiem 931 435 uzņēmumiem pastāvēja ilgāk par diviem gadiem. Nedaudz mazāk kā puse (49,1 %) šo uzņēmumu pastāvēja vismaz piecus gadus, proti, tie darbojās vēl 2003. gadā.

2.8.

Patiess ir Komisijas apgalvojums, ka tirgus ekonomikai ir raksturīga gan uzņēmējdarbības uzsākšana, gan arī panākumi un neveiksmes uzņēmējdarbībā. Komisija pamatoti uzsver, ka, trūkstot sabiedrības vispārējai izpratnei par uzņēmējdarbību, grūtības vai neveiksmes uzņēmējdarbībā netiek uztvertas kā saimnieciskās darbības normāls aspekts, ne arī kā iespēja atkārtoti uzsākt uzņēmējdarbību. Šāda uztvere ES ir jāmaina. Jo aizspriedumaināka ir attieksme pret agrāk piedzīvotu bankrotu, jo lielākam riskam var tikt pakļauts jaunizveidots uzņēmumus, turklāt šīs risks ietekmē arī visas uzņēmuma darbībā iesaistītās personas.

2.9.

ASV ar tiesiskā regulējuma palīdzību cenšas panākt debitoru, kreditoru un sabiedrības kopējo interešu līdzsvarotību. EESK uzskata, ka arī dalībvalstu tiesību akti jāizstrādā, lai panāktu tādu pašu līdzsvaru. Kā norādīts šī dokumenta 4. punktā, maksātnespēja un nenomaksātas parādsaistības var radīt lielas grūtības kreditoriem un veicināt viņu pašu maksātnespēju. Uzņēmuma atbrīvošana no parādu nastas, lai tādējādi tam dotu otru iespēju, var izrādīties sevišķi netaisnīga pret kreditoriem. Ar maksātnespējas tiesību aktiem jācenšas panākt vajadzīgais līdzsvars.

2.10.

No sabiedrības viedokļa vislabākais risinājums varētu būt uzņēmuma pilnīga vai daļēja saglabāšana. Ja uzņēmums ir potenciāli dzīvotspējīgs, ieguvējas būs visas iesaistītās puses.

2.11.

Darba ņēmēju interešu aizsardzība ir nodrošināta vairākos veidos. Dalībvalstis ir ieviesušas Maksātnespējas direktīvu, kas maksātnespējas gadījumā paredz izmaksas darbiniekiem. Ja maksātnespējas administratoriem izdodas glābt maksātnespējīgo uzņēmumu, tad darba ņēmēju darba attiecības turpinās. Ja bankrotējis uzņēmējs atsāk uzņēmējdarbību, viņš rada jaunas darba vietas. Abos minētajos gadījumos nodarbinātībai, protams, ir labvēlīga ietekme uz sabiedrību kopumā.

3.   Komisijas paziņojuma kopsavilkums

3.1.   Publiskais tēls, izglītība un plašsaziņas līdzekļi.

3.1.1.

Pirmais solis cīņai ar neveiksmīgas uzņēmējdarbības negatīvajām sekām ir šī jautājuma publiska apspriešana. ES sabiedrības liela daļa bankrotu neatkarīgi no tā iemesliem bieži uzskata par krimināli sodāmu darbību. Lai izskaustu šo kļūdaino pieņēmumu, pozitīvs ieguldījums jānodrošina plašsaziņas līdzekļiem. Jāpanāk šādi mērķi:

a)

informācijas pasākumos un izglītības programmās jāpopularizē priekšrocības, ko sniedz atkārtota uzņēmējdarbības uzsākšana, tādējādi apliecinot to, ka mācīšanās procesam, pētīšanai un atklāšanai parasti ir raksturīgi vairāki mēģinājumi;

b)

plašsaziņas līdzekļiem jāpalīdz nošķirt bankrota un krāpšanas jēdzienus un jāpopularizē atjaunotas uzņēmējdarbības priekšrocības, tādējādi plašā sabiedrībā uzlabojot darbību atsākušu uzņēmēju tēlu un uzsverot minēto uzņēmēju pieredzi;

c)

sīkāk apspriežot minēto jautājumu ar visām iesaistītajām personām, jāapzina visi aspekti, kas saistīti ar aizspriedumiem pret neizdevušos uzņēmējdarbību.

3.2.   Maksātnespējas tiesību aktu nozīme.

3.2.1.

Pēc bankrota atsākot uzņēmējdarbību, varētu rasties juridiskas grūtības. Daudzās valstīs bankrota tiesību akti paredz vienādu attieksmi, neraugoties uz to, vai bankrots ir krāpniecisks jeb bezatbildīgs, vai arī neveiksmīgas uzņēmējdarbības iemesls nav bijusi īpašnieka vai vadītāja rupja kļūda, proti, bankrots ir godprātīgs un attaisnots.

3.2.2.

Daudzi noteikumi paredz ierobežojumus, aizliegumus vai tiesībnespēju, pamatojoties vienīgi uz faktu, ka pastāv bankrota tiesvedība. Šāda automātiska pieeja neņem vērā riskus, kas ikdienā pastāv uzņēmējdarbībā, un nozīmē pieņēmumu, ka bankrotējusi persona ir zaudējusi sabiedrības uzticību un paļāvību. Kardināli jāpārskata ES maksātnespējas tiesību aktu koncepcija. Galvenie aspekti ir šādi:

a)

ārkārtīgi svarīgi ir radīt atbilstošu vidi, kurā tiek atzīta uzņēmēja neveiksmes iespēja un jaunas uzņēmējdarbības uzsākšanas iespēja, atbilstoši aizsargājot visu iesaistīto personu intereses. Bankrota tiesību aktos skaidri jānošķir krāpnieciska un attaisnota bankrota gadījumi;

b)

uzņēmējiem, kas nebankrotē savas vainas dēļ, būtu jānodrošina iespēja saņemt oficiālu tiesas spriedumu, kas apliecina, ka viņi nav vainojami krāpnieciskā darbībā un ir attaisnoti. Šādam spriedumam jābūt publiski pieejamam;

c)

maksātnespējas tiesību aktos, ievērojot noteiktus kritērijus, jāparedz agrīna atlikušo parādu dzēšana;

d)

jāsamazina juridiski ierobežojumi, tiesībspējas anulēšana vai aizliegumi;

e)

tiesvedība jāvienkāršo un jāpaātrina, tādējādi saglabājot bankrotējušā uzņēmuma maksimālo aktīvu vērtību pirms resursu pārdalīšanas. Parastā gadījumā tiesvedības ilgums nedrīkstētu pārsniegt vienu gadu.

3.3.   Aktīva palīdzība grūtībās nonākušiem uzņēmumiem.

3.3.1.

Aizspriedumi pret neveiksmīgu uzņēmējdarbību ir viens no iemesliem, kādēļ daudzi grūtībās nonākuši MVU līdz pēdējam brīdim slēpj savas problēmas. Lai izvairītos no bankrota, būtiski svarīga ir savlaicīga rīcība, un daudzos gadījumos sanācija ir labāks risinājums nekā likvidācija. Galvenie aspekti ir šādi:

a)

maksātnespēju pavisam likvidēt nav iespējams, bet agrīna palīdzība dzīvotspējīgiem uzņēmumiem palīdzēs maksātnespēju skaitu samazināt līdz minimumam. Atbalsta pasākumiem jābūt vērstiem uz bankrota novēršanu, ekspertu konsultāciju sniegšanu un savlaicīgu iejaukšanos;

b)

uzmanība jāpievērš atbalsta pieejamībai, jo grūtībās nonākuši uzņēmumi nevar atļauties dārgas konsultācijas;

c)

pilnībā jāizmanto ES un Eiropas uzņēmējdarbības organizāciju sniegtās sadarbības tīkla iespējas;

d)

maksātnespējas tiesību aktiem ir jāsniedz iespēja pārveidot un atveseļot uzņēmumu, nevis jākoncentrējas vienīgi uz to likvidāciju.

3.4.   Aktīva palīdzība uzņēmējiem, kuri atsāk uzņēmējdarbību.

3.4.1.

Publiskais atbalsts nav pietiekami vērsts uz galvenajiem risināmajiem jautājumiem — resursiem, attiecīgām prasmēm un psiholoģiskajai palīdzība, kas ir svarīgi uzņēmējiem, sākot uzņēmējdarbību otrreiz. Galvenais traucēklis atkārtotai uzņēmējdarbības uzsākšanai ir resursu, proti, finanšu līdzekļu trūkums. Jāīsteno šādi mērķi:

a)

novēršot traucējumus, kas liedz piekļūt attiecīgām publiskā finansējuma shēmām, attiecīgām iestādēm jānodrošina pietiekami finanšu līdzekļi atkārtotas uzņēmējdarbības uzsākšanai;

b)

bankām un finanšu iestādēm jāpārskata ļoti piesardzīgā attieksme pret darbību atsākušiem uzņēmējiem, kuras pamatā bieži ir negatīvi kredītreitingi. Komisija plāno šo jautājumu iekļaut banku un MVU apaļā galda diskusijas darba kārtībā;

c)

ES valstīm ir jānodrošina tas, lai attaisnotu bankrotējušo personu vārdi neparādītos banku nozares sarakstos par personām, kuru kredīta saņemšanas tiesības ir ierobežotas;

d)

atbildīgajiem par publisko pasūtījumu jābūt informētiem, ka publiskā iepirkuma direktīvas nepieļauj mazāk labvēlīgu attieksmi pret personām, ko agrāk skāris attaisnots bankrots;

e)

darbību atsākušiem uzņēmējiem jānodrošina pienācīgs psiholoģiskais un tehniskais atbalsts, kā arī īpašas apmācības un kursi;

f)

attiecīgajām iestādēm jāveicina potenciālo uzņēmējdarbības atsācēju, sadarbības partneru un investoru sakari, lai tādējādi būtu iespējas sniegt atbalstu šiem uzņēmējiem.

3.5.

Visbeidzot, lai pilnībā izmantotu ES uzņēmējdarbības potenciālu un izveidotu dinamiskus uzņēmumus, ir ārkārtīgi svarīgi dalībvalstīs radīt labus priekšnoteikumus uzņēmējdarbībai. Sabiedrības atzinība, kas ir ļoti svarīga veiksmīgas uzņēmējdarbības gadījumā, būtu jāapvieno ar politiku, kura sniedz otru iespēju uzņēmējiem, kas ir cietuši neveiksmi.

4.   Vispārējas piezīmes

4.1.

EESK atbalsta Komisijas pievēršanos vajadzībai pārvarēt aizspriedumus pret neveiksmīgu uzņēmējdarbību. Patiess ir Komisijas apgalvojums, ka tirgus ekonomikai ir raksturīga gan uzņēmējdarbības uzsākšana, gan arī panākumi un neveiksmes. Komisija pamatoti uzsver, ka, trūkstot sabiedrības izpratnei par uzņēmējdarbību, grūtības vai neveiksmes uzņēmējdarbībā netiek uztvertas kā saimnieciskās darbības normāls aspekts, ne arī kā iespēja atkārtoti uzsākt uzņēmējdarbību.

4.2.

EESK tomēr uzskata, ka, lai arī daudzi no paziņojumā iekļautajiem norādījumiem ir katrā ziņā vajadzīgi, daļa no tiem tomēr nešķiet sevišķi pārliecinoši. Komitejas iebildumi ir uzsvērti šā atzinuma 4. un 5. punkta vairākos apakšpunktos.

4.3.

Uzņēmējdarbības nolūks un mērķis ir izveidot uzņēmumu, kas dod peļņu un kuram ir izaugsmes iespējas. Uzņēmēji ievieš jauninājumus, lai apmierinātu tās klientu vajadzības, ko nav izdevies apmierināt vai kuras nav apmierinātas visefektīvākajā veidā.

4.4.

Uzņēmējs šādi var saskatīt iespēju uzņēmējdarbībai. Piemēram, Londonā kāds uzņēmējs saskatīja iespēju Apvienotās Karalistes un Indijas importa/eksporta tirdzniecībai, tādējādi apmierinot abu valstu vajadzības. Šādi tika aizpildīta brīva tirgus niša. Citi uzņēmēji brīvas tirgus nišas aizpilda, piemēram, atverot restorānus vai frizētavas apdzīvotās vietās, kur šādiem pakalpojumiem nav pietiekama piedāvājuma.

4.5.

Amazon ir lielisks piemērs, kā efektīvāk apmierināt vajadzības. Grāmatnīcas joprojām darbojas, jo tās izmanto cilvēki, kuriem ir laiks un vēlme pašķirstīt grāmatu klātienē. Amazon klientu loks ir pircēji, kas grāmatas vēlas iegādāties citādā veidā.

4.6.

Daži uzņēmēji uzsāk uzņēmējdarbību, lai izmantotu zinātnes un tehnoloģiju sasniegumus. Šādas uzņēmējdarbības pirmsākumi parasti meklējami universitātēs, pētniecības institūtos vai ar zinātni saistītos uzņēmumos. Četri Londonas universitātes profesori nodibināja uzņēmumu, lai sniegtu medicīnisko izmeklējumu rezultātā iegūto attēlu analīzes pakalpojumus, izmantojot patentētu programmatūru, lai ar tās palīdzību uzlabotu veidus, kā izvērtēt izstrādājamo medikamentu terapeitisko iedarbību. Šīs uzņēmējdarbības pamatā ir intelektuālā īpašuma tiesības uz minēto programmatūru. Vienu no profesoriem iecēla par uzņēmuma vadītāju, un šādi viņš cenšas izprast, vai viņš var vai nevar būt uzņēmējs.

4.7.

Lai uzņēmējs būtu veiksmīgs, viņam pirmām kārtām jānodrošina trīs nosacījumi. Pirmkārt, viņam vai viņai jābūt vajadzīgajām zināšanām un pieredzei, lai precīzi novērtētu tirgus iespējas un zinātību uzņēmējdarbības ieceres īstenošanai, kas var būt, piemēram, jauna restorāna atvēršana, ceļojumu pakalpojumu tiešsaistes aģentūra vai zinātnes jauna veida izmantošanu. Jebkura uzņēmuma izveides pirmajā posmā ir jāpārbauda ieceres dzīvotspēja patiesajos apstākļos. Tas nozīmē izstrādāt preci vai pakalpojumu, par kuru klienti būtu gatavi maksāt tik augstu cenu, kas ir vajadzīga, lai uzņēmumus varētu gūt peļņu un segt tā darbības izdevumus. Daudzi, kas vēlētos būt uzņēmēji, nespēj izdarīt tieši to. Citi spēj mācīties no savām kļūdām un atsākt uzņēmējdarbību. Citi nekad nespēs labot kļūdas.

4.8.

Otrs nosacījums ir finansējums. Daži jaunie uzņēmumi jau pašā sākumā ir pietiekami pievilcīgi investoriem. Lielākā daļa riska kapitāla investoru neiesaistīsies uzņēmuma finansēšanā, kamēr uzņēmējs nebūs savu ieceri pietiekami konkretizējis. Mums gan šobrīd ir EIB ierosinātā riska kapitāla shēma, tomēr tās jauda būs ierobežota. Finansējumu parasti piešķir atsevišķās daļās. Ja pēc pirmās finansējuma daļas piešķiršanas izdodas sasniegt labus rezultātus, tad turpmāko finansējumu saņemt ir ievērojami vieglāk.

4.9.

Lielākajā daļā gadījumu finansējumu darbības sākuma posmā piešķir ģimene vai draugi. Pieejami ir arī banku aizdevumi, taču tiem vajadzīgs nodrošinājums. Ja uzņēmumam nav nekādu īpašumu, tad banka kā nodrošinājumu izmanto paša uzņēmēja īpašumu. Nopietns lēmums uzņēmējam, ģimenei un draugiem jāpieņem gadījumā, ja viņi personīgi galvo par aizdevumu. Nodrošinājums parasti nepieciešams arī pēc darbības sākuma posma, jo privātiem uzņēmumiem parasti jāpaļaujas uz banku atbalstu līdz pat brīdim, kamēr šie uzņēmumi to kapitāla daļas kotē biržā. Ja banka izmanto savas tiesības rīkoties ar nodrošinājumu, uzņēmējs var zaudēt savu mājokli. Šajos apstākļos nodokļu un sociālās nodrošināšanas saistības stāvokli var tikai pasliktināt.

4.10.

Komitejas atzinumos par tematu “Nodokļu atvieglojumi pētniecībai un izstrādei” (1) mēs esam aicinājuši dalībvalstis piešķirt nodokļu atvieglojumus privātpersonām, kas investē uzņēmumos, kuri uzsāk darbību. Neapšaubāmi, šādi nodokļu atvieglojumi uzņēmējiem atvieglotu jauno uzņēmumu kapitalizēšanu.

4.11.

Pēc darbības sākuma posma uzņēmējs ir atkarīgs no trešās neatņemamās panākumu sastāvdaļas, proti, dzīvotspējīga uzņēmējdarbības modeļa. Tas ir uzņēmuma izaugsmes galvenais nosacījums. Modelis atkarīgs no uzņēmējdarbības elementus aptverošo rādītāju kopuma. Pārdošanas ieņēmumu un ražošanas izmaksu starpība ir bruto segums, kas pēc citu izdevumu atrēķināšanas veido peļņu pirms nodokļu nomaksas, kam jābūt pietiekamai darbības uzturēšanai un bankas aizdevumu atmaksai. Ja uzņēmējdarbības modelis nav darboties spējīgs vai ja uzņēmuma vadībai trūkst prasmju vai pieredzes organizēt tirdzniecību un citus procesus, lai šo modeli īstenotu, tad tie, kas bankām snieguši garantijas, ir pakļauti bankrota draudiem. Protams, ka šāds bankrots ir pamācoša pieredze. Ja uzņēmējs ir apguvis visu, kas nepieciešams veiksmīgam uzņēmējdarbības modelim, viņam ir iespējas atsākt uzņēmējdarbību.

4.12.

Sākotnēji veiksmīgus uzņēmējdarbības modeļus vienmēr apdraud izmaiņas, kas saistītas ar darbiniekiem, klientiem, tehnoloģijām un konkurentiem. Pēc veiksmīgas uzņēmuma izveides uzņēmēji pastāvīgi saskaras ar dažādām pārmaiņām, īpaši tas sakāms par uzņēmējdarbību, kurā izmanto tehnoloģijas. Pārmaiņu pārbaudi neizturējušie uzņēmēji var gūt mācību no gūtās pieredzes. Citi, sevišķi īpašnieki otrajā vai trešajā paaudzē, šādu pieredzi varbūt neizmantos, lai mācītos.

4.13.

Lai ieviestu darboties spējīgu uzņēmējdarbības modeli, ļoti liela nozīme ir uzņēmējam un viņa darbiniekiem. Jo īpaši svarīgas ir iemaņas finanšu vadības jomā. Labs uzņēmums var būt pārāk veiksmīgs un iesaistīties neadekvāti daudzos darījumos, nonākot situācijā, kas tas vairs nespēj apmaksāt visus rēķinus. Šādos gadījumos uzņēmuma pārvaldi var nodot kreditoriem. Šāds uzņēmums piedāvā vislabākās iespējas veiksmīgi atjaunot darbību.

4.14.

Finansiāls risks pastāv arī gadījumos, kad lielākie klienti nepilda saistības un neapmaksā savus rēķinus, tādējādi liedzot uzņēmējam iespēju apmaksāt viņa rēķinus un mudinot banku izmantot tās tiesības uz ieķīlāto īpašumu. Saskaņā ar Komisijas apkopoto statistiku katra ceturtā maksātnespējas gadījuma iemesls ir kavēti maksājumi. Šādā gadījumā darbības atjaunošana var būt iespējama. Nelielu un jaunu uzņēmumu neaizsargātību labi apzinās kā dalībvalstu valdības, tā arī Komisija. Minētais jautājums ir risināts Kavētu maksājumu direktīvā, un tas atkārtoti tiks apskatīts gaidāmajā Likumā par mazajiem uzņēmumiem.

4.15.

Daži uzņēmumi nav vainojami to piedzīvotajā neveiksmē, jo noteiktus iemeslus nav iespējams paredzēt, piemēram, 2001. gada 11. septembra notikumu ietekme vai ekstremālu dabas apstākļu ietekme. Pat šādā gadījumā, iepriekš prognozējot, apdrošināšana būtu varējusi mazināt triecienu. Tādēļ organizācijām, kas atbalsta mazos uzņēmumus, būtu jāiepazīstina uzņēmēji ar priekšrocībām, kuras var sniegt piesardzības līdzekļi.

4.16.

Kopumā jāsecina, ka uzņēmums var nonākt grūtībās visdažādākajos veidos pat tad, ja uzņēmējam ir vislabākie nodomi. Pašā darbības sākuma posmā atjaunot uzņēmumu var neizdoties. Arī pēc minētā posma nepilnīgs uzņēmējdarbības modelis var nozīmēt, ka uzņēmumam nav nākotnes. Turklāt iespējami dzīvotspējīga uzņēmējdarbība var neizdoties uzņēmēju pieļauto kļūdu un arī no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ. Šādus uzņēmumus to pārņēmēji var glābt, un tas arī noteikti jādara, saglabājot arī lielāko daļu darba vietu.

4.17.

Ir svarīgi nodalīt uzņēmumu un tā vadītājus. Vadītāji var bankrotēt, jo uzņēmuma pārņēmējs cenšas pasargāt uzņēmumu un darbiniekus. Uzņēmumam ciešot neveiksmi, var bankrotēt arī uzņēmējs, ja viņš devis nodrošinājumu bankai, pat gadījumā, ja šis uzņēmējs nav vainojams krāpnieciskās darbībās. Komisijas uzmanība ir veltīta tieši šiem godīgajiem uzņēmējiem. Maz ticams, ka citu uzņēmēju, kuru neveiksmes iemesls ir kompetences un tālredzības trūkums, pieredze varētu būt noderīga tautsaimniecībai pat tad, ja viņi spētu atrast finansētājus. Ne visi bankrotējušie uzņēmēji ir pelnījuši otru iespēju.

5.   Īpašas piezīmes

5.1.   Publiskais tēls, izglītība un plašsaziņas līdzekļi.

5.1.1.

Nozīmīgākais dalībvalstu valdību vēstījums plašai sabiedrībai neapšaubāmi izpaudīsies maksātnespējas tiesību aktu grozījumu formā. Ja tiesību aktos būs ietverts nepārprotams atbalsts uzņēmēju otrai iespējai, tas izskanēs arī plašsaziņas līdzekļos.

5.1.2.

Turklāt valdības var strādāt ar tām organizācijām un iestādēm, kuras cieši sadarbojas ar uzņēmējiem. Vistiešāk iesaistīta ir grāmatvedības profesija, jo tā var palīdzēt paust arī MVU pārstāvības organizāciju un atsevišķu tirgotāju viedokli.

5.1.3.

Paziņojumā izteikta iecere par atzinības programmu veiksmīgiem uzņēmējdarbības atsācējiem. Ja iepriekšminētās organizācijas pārņemtu šādu praksi, par to visdrīzāk atzinīgi izteiktos arī plašsaziņas līdzekļi.

5.2.   Maksātnespējas tiesību aktu nozīme.

5.2.1.

EESK pilnībā atbalsta visas paziņojumā ietvertās piezīmes par maksātnespējas tiesību aktiem, protams, ja šie tiesību akti būs apmierinoši arī pēc to galīgās pieņemšanas. Šīs piezīmes ir sīki apskatītas atzinuma 3.2. punktā un ietver ar krāpniecisku darbību nesaistītu bankrotu oficiālu atzīšanu, parādsaistību agrīnu dzēšanu un juridisko ierobežojumu samazināšanu, tiesībspējas anulēšanu un aizliegumu noteikšanu paātrinātās procedūrās. Mērķis būtu panākt, ka vidēji šāda tiesvedība ilgst ne vairāk par divpadsmit mēnešiem.

5.2.2.

EESK uzskata, ka obligāti nepieciešams, lai visas dalībvalstis pēc iespējas ātrāk pabeigtu savu maksātnespējas tiesību aktu pārskatīšanu. Papildus izmaiņām tiesību aktos ļoti svarīga ir bankrota lietu ātra izskatīšana tiesu instancēs. Tiesvedības procesam jābūt labi organizētam. Šādas izmaiņas ir Otrās iespējas programmas būtisks elements.

5.3.   Aktīva palīdzība grūtībās nonākušiem uzņēmumiem.

5.3.1.

Šis ir otrs paziņojumā ietvertais vēstījums. Tā pati par sevi nav Uzņēmējdarbības atsākšanas programmas daļa. Tā ir programma, kas izstrādāta, lai izvairītos no bankrotiem un pasargātu uzņēmumus un darba vietas. Tādēļ paziņojuma nolūks ir izvairīties no novēršamām neveiksmēm, izmantojot savlaicīgu brīdināšanu, nodrošinot īslaicīgu finansējumu un padomdevēju pakalpojumus.

5.3.2.

Problemātiski ir vienīgi tas, ka minēto programmu būtībā nevar izmantot vairums MVU, jo tajā ir tikai nedaudz mehānismu grūtībās nonākušu uzņēmumu proaktīvai apzināšanai katrā dalībvalstī, pie kam dalībvalstīs ir vairāki desmiti tūkstošu MVU. Dalībvalstis tomēr tiek aicinātas pēc iespējas lietderīgāk izmantot pieejamos mehānismus, piemēram, PVN administrēšanas iestāžu izmantošana Francijā, lai tādējādi savlaicīgi brīdinātu par uzņēmumu iespējamajām naudas plūsmas problēmām. Komisija pauž viedokli, ka atbalsta pasākumiem jābūt vērstiem uz bankrota novēršanu, ekspertu konsultācijām un savlaicīgu iejaukšanos. Problēmas rodas, ja vadītāji neapzinās, ka viņu uzņēmumi ir nonākuši grūtībās. Dalībvalstu valdībām būs jāstrādā ar grāmatvedības profesijas un MVU atbalsta organizāciju, lai attīstītu tādus proaktīvus pasākumus, kas piemēroti attiecīgo valstu MVU kultūrai.

5.3.3.

EESK ar šādu atbalstu saistītās grūtības nekādā ziņā nevērtē pārlieku zemu. Valdības iejaukšanās, lai mainītu tirgus spēku ietekmi, var izrādīties neproduktīva un apdraudēt tirgus mehānismus.

5.3.4.

Publiskām sabiedrībām ar ierobežotu atbildību ir noteikts divkāršs pienākums, proti, jābūt savlaicīgi sagatavotiem grāmatvedības pārskatiem un grāmatvežiem un vadītājiem jāapliecina, ka uzņēmuma stāvoklis ir pietiekami labs, lai tas varētu izpildīt savas saistības. Šādu noteikumu, īpaši par savlaicīgu grāmatvedības pārskatu sagatavošanu, attiecināšana uz visiem uzņēmumiem uzlabotu agrīnās brīdināšanas sistēmu.

5.3.5.

EESK atzinīgi vērtē pastiprinātas uzmanības veltīšanu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, cik vien tas iespējams, jo tādējādi var nodrošināt iespējas darba vietu saglabāšanai un nodarbinātības ilgtspējai.

5.4.   Aktīva palīdzība uzņēmējiem, kuri atsāk uzņēmējdarbību.

5.4.1.

Divpadsmit līdz septiņpadsmit dalībvalstis jau ir grozījušas maksātnespējas tiesību aktus vai arī turpina to darīt, savukārt neviena dalībvalsts neīsteno nekādus pasākumus saistībā ar šajā apakšpunktā minētajiem Komisijas ieteikumiem.

5.4.2.

Tik zemas dalībvalstu aktivitātes iemesls ir tas, ka arī šajā gadījumā var uzskatīt, ka atsevišķi priekšlikumi nav savienojami ar tirgus spēkiem. Tas īpaši sakāms par priekšlikumiem, kuros bankām ieteikts būt mazāk piesardzīgām un atbildīgajām iestādēm radīt atbalsta tīklus darbību atjaunojošiem uzņēmumiem.

5.4.3.

Jārod iespēja priekšlikumus, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē, proti, publiskā finansējuma shēmas, kredītu pieejamība attaisnotu bankrotu gadījumā un publiskais iepirkums, bez īpašiem šķēršļiem īstenot pat vēl pirms izdarīti grozījumi maksātnespējas tiesību aktos.

5.4.4.

Tiem, kas piedāvā apmācību uzņēmējiem, jābūt iespējai piedāvāt apmācību arī uzņēmējdarbības pārņēmējiem, ja tam rastos pieprasījums.

5.5.   Citi Komisijas priekšlikumi.

5.5.1.

EESK ar gandarījumu pauž atbalstu Komisijas otrās iespējas politikas ietvaros jaunizveidotajai tīmekļa vietnei http://ec.europa.eu/sme2chance. Tā piedāvās īpašu palīdzību organizācijām, kuras iesaistītas dalībvalstu otrās iespējas politikas iniciatīvu veicināšanā.

5.5.2.

MVU veltītajā pavasara pasākumā, kas notiks 2009. gadā, Komisija pievērsīsies atkārtotas darbības uzsākšanas un otrās iespējas jautājumiem. EESK vēlētos, lai šī iniciatīva būtu papildu impulss Otrās iespējas programmas “mazsvarīgākajiem” elementiem.

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  OV C 10, 15.1.2008.


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/32


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Starptautiskais publiskais iepirkums”

(2008/C 224/06)

Valsts sekretārs Eiropas lietās Jean-Pierre Jouyet kgs 2007. gada 25. oktobrī Padomes nākamās prezidentvalsts Francijas vārdā aicināja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Starptautiskais publiskais iepirkums”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 6. maijā. Ziņotājs — Malosse kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 445. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē), ar 70 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ieteikumi

1.1.

EESK aicina Eiropas Komisiju neatlaidīgi turpināt darbu, lai panāktu publiskā iepirkuma tirgus lielāku atvērtību, un nodrošināt pārskatāmības, vienādas attieksmes, sociālās un ekoloģiskās atbildības principu ievērošanu.

1.2.

EESK iesaka Eiropas Komisijai Publiskā iepirkuma nolīguma (PIN) pārskatīšanas sarunās stingri iebilst pret atsevišķu līgumslēdzēju valstu protekcionisma pasākumiem.

1.3.

Oficiālās attīstības palīdzības 'jomā EESK atbalsta pakāpenisku un savstarpēju atteikšanos no “saistītā atbalsta” sistēmām un uzskata, ka šajā gadījumā par galvenajiem kritērijiem jāizvirza efektivitāte un pārskatāmība.

1.4.

Eiropas Savienības līmenī EESK atbalsta lielāku pārskatāmību un mūsdienīgus līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas un piedāvājumu publicēšanas nosacījumus. Tādēļ EESK iebildīs pret to, lai tiktu paredzēti jebkādi augstāki sliekšņi Eiropas direktīvu par pārskatāmību piemērošanai. EESK atbalsta Eiropas Komisijas paziņojumu, kura mērķis ir palielināt to publisko iepirkumu pārskatāmību, kuru vērtība ir zemāka par direktīvās noteiktajiem sliekšņiem.

1.5.

EESK iebilst pret ASV “Small Business Act” parauga kvotu piemērošanu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem Eiropas Savienībā, bet uzskata, ka būtu lietderīgi izstrādāt Eiropas MVU veltītu “ceļvedi”, kurā būtu paredzēti konkrēti projekti, darba grafiks un daudzgadu budžets un kas būtu orientēts uz inovāciju un uzņēmumu dibināšanu, tostarp tādās svarīgās jomās kā energoefektivitāte un vides aizsardzība.

1.6.

Ceļvedis būtu efektīvāks un vieglāk ieviešams, ja to papildinātu gan informācijas sistēmas, kuras balstītos uz MVU kā uz “dabiskiem” starpniekiem, gan arī pārredzami un atbilstīgi konsultāciju mehānismi un vienkārši Eiropas juridiskie instrumenti.

1.7.

Konkrētajos projektos un pasākumos vienmēr, kad tas iespējams, būtu jāpiemēro princips “domāt vispirms par mazajiem”, piemēram, visas administratīvās formalitātes būtu nokārtojamas “vienā reizē”. Tas jādara, lai administratīvās un tehniskās procedūras plānotu, pielāgojoties mazo uzņēmumu izmēram un īpatnībām, un lai tās atbilstu mērķim samazināt šādu uzņēmumu slogu.

2.   Pamatojums

2.1.

Eiropas Savienības nākamā prezidentvalsts Francijas vārdā Francijas valsts sekretārs Eiropas lietās oficiālā vēstulē vērsās pie EESK ar aicinājumu izstrādāt izpētes atzinumu par tematu “Starptautiskais publiskais iepirkums”.

2.1.1.

Minētajā aicinājumā skaidri norādīts uz sarunām, kas noris, lai pārskatītu Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Publiskā iepirkuma nolīgumu, ko noslēgušas 12 valstis (1) un Eiropas Savienība (18 valstīm ir novērotājas statuss).

2.1.2.

Francijas valdība 2007. gada rudenī pauda satraukumu par Eiropas Savienības pārāk dāsno piedāvājumu, jo dažas valstis (ASV, Koreja un Japāna) piekļuvi publiskajam iepirkumam ierobežo ar klauzulām, kas nosaka, ka atsevišķi šādi iepirkumi pieejami tikai šo valstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

2.2.

Francijas nostāja, ko atbalstīja vairākas dalībvalstis, paredzēja vai nu labāku piekļuvi šo valstu publiskajam iepirkumam saskaņā ar pārskatīto PIN, vai līdzīgu ierobežojumu piemērošanu Eiropas Savienībā, tādējādi atbalstot Eiropas MVU.

2.3.

Pašreiz PIN attiecas uz publisko iepirkumu sliekšņiem, kas ir līdzīgi tiem, kuri noteikti Eiropas Savienības iekšējo direktīvās (2), līdz ar to reāli nodrošinot 12 PIN līgumslēdzēju valstu uzņēmumiem iespēju piedalīties visos Eiropas Savienības publisko iepirkumu konkursos virs šiem sliekšņiem.

2.4.

EESK jau ir paudusi viedokli par publiskā iepirkuma tirgus atvēršanu Eiropas Savienībā, īpaši izsakot nožēlu par uzņēmumu nepietiekamo pārrobežu dalību publiskajā iepirkumā Eiropas Savienībā (3).

3.   Starptautiskajā līmenī

3.1.

Var uzskatīt, ka Eiropas Savienības publiskā iepirkuma tirgus ir plaši atvērts starptautiskajai konkurencei. To pašu var sacīt par arvien lielāko skaitu publisko iepirkumu, kurus Eiropas Savienība finansē attīstības palīdzības ietvaros (ES ir galvenā attīstības palīdzības sniedzēja pasaulē). Tomēr EESK pauž nožēlu, ka dalībvalstīs attīstības palīdzība dažkārt tiek saistīta ar līgumslēgšanas tiesību piešķiršanu palīdzības sniedzējas valsts uzņēmumiem. (4)

3.2.

Dažās mūsu partnervalstīs ir izveidotas daudzas un dažādas aizsardzības sistēmas (piemēram, Buy American vai Small Business Act Amerikas Savienotajās Valstīs) un sistemātiski tiek piemērotas “saistītā” atbalsta programmas. Ņemot vērā, ka ES ir daudz uzņēmumu, tai skaitā arī MVU, kas pasaules mērogā ir vadošie tādās nozarēs kā celtniecība, būvdarbi, alternatīvās enerģijas avotu izmantošana un vides aizsardzība, Eiropas Savienības publiskā iepirkuma tirgus atvēršana starptautiskajai konkurencei ir jāuzskata par priekšrocību.

3.3.

Small Business Act paredz ne tikai MVU atbalsta pasākumus, bet arī to, ka 25 % federālā publiskā iepirkuma tiek rezervēti Amerikas Savienoto Valstu MVU.

3.4.

Attiecībā uz PIN (Publiskā iepirkuma nolīgums) pārskatīšanu EESK uzskata — lai gan ir jāuzsver savstarpējības princips, ES nevajadzētu veikt tādus protekcionisma pasākumus, kādus īsteno mūsu konkurenti, jo tas neveicinātu tirgu atvērtību konkurencei, kam jābūt vispārējam ES mērķim.

3.5.

Turklāt šis mērķis jāattiecina ne tikai uz PIN līgumslēdzējām pusēm, bet arī uz valstīm, kurās publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām trūkst pārskatāmības un kuras Eiropas uzņēmumiem parasti nav pieejamas.

3.6.

EESK dažos iepriekšējos atzinumos jau ir izteikusi domu par iespēju uzņēmumiem no valstīm, kas vēl joprojām veic protekcionisma pasākumus, uz laiku liegt piedalīties PIN ietvaros organizētajos iepirkumos, ko finansē no Eiropas fondu līdzekļiem.

3.7.

EESK uzsver, ka sarunās, jo īpaši saistībā ar divpusējiem nolīgumiem ar valstīm, kas nav ratificējušas Kioto protokolu vai SDO konvencijas vai kas tās nepiemēro, vai piemēro slikti, ir jāņem vērā SDO konvencijās noteikto vides aizsardzības noteikumu un minimālo sociālo standartu ievērošanas jautājumi (kā arī attiecīgajās valstīs piemērojamie sociālo partneru starpnozaru, nozaru un uzņēmumu darba koplīgumi).

4.   Eiropas Savienībā

4.1.

Eiropas Komisija ir paziņojusi, ka pēc ASV parauga tā varētu ierosināt Eiropas Small Business Act, kurā MVU nebūtu noteiktas īpašas publiskā iepirkuma kvotas, kā tas ir ASV, bet kas atvieglotu MVU dalību publiskā iepirkuma tirgū un plašākā nozīmē piedāvātu konkrētus pasākumus MVU atbalstam.

4.2.

Patiesībā jautājums par kvotu piešķiršanu MVU Eiropas Savienībā nav aktuāls, jo uzskata, ka aptuveni 42 % gadījumu (Komisijas novērtējums) publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības Eiropas Savienībā (2005. gada dati) piešķirtas uzņēmumiem, kas atbilstīgi Kopienas terminoloģijai kvalificēti kā MVU. (5)

4.3.

Lai pēc iespējas efektīvāk izmantotu publisko finanšu līdzekļus, Eiropas Savienībā ir jāveicina publiskā iepirkuma Eiropas dimensija. Kaut arī ievērojami pieaudzis tādu līgumu skaits, kurus var slēgt citu ES valstu uzņēmumi, to pārstāvji norāda, ka trūkst pārskatāmības un atbilstošas informācijas, kas ļautu piedalīties pārrobežu publiskā iepirkuma konkursos. Sūdzības ir galvenokārt par publiskā iepirkuma līgumiem, kuru sliekšņi ir zemāki, nekā tas nepieciešams, lai piemērotu ES direktīvas, kas prasa publicēšanu Eiropas līmenī. Uzņēmēji arī pauž nožēlu par sarežģītajām ES direktīvu transponēšanas procedūrām, kas ne vienmēr ir pārskatāmas (termiņi, kavēšanās u.tml.) un bieži vien direktīvas tiek papildinātas ar vairākiem īpašiem valstu noteikumiem. EESK atzīst, ka publiskā iepirkuma jomā ir vajadzīgs regulējums, tomēr aicina nodrošināt lielāku pārskatāmību un juridisko drošību.

4.4.

EESK uzskata, ka sliekšņi, kurus pārsniedzot piemēro atvērtības, pārskatāmības un publiskošanas principu, uzņēmumiem, it īpaši vismazākajiem, nodrošina vislabāko iespēju piedalīties publiskā iepirkuma procedūrās. Eiropas Savienībā visvairāk sūdzību no MVU ir par atvērtības trūkumu publiskajos iepirkumos, kuros līguma vērtība ir zemāka par ES direktīvu piemērošanas slieksni, un kuros tomēr būtu jāievēro vienādas attieksmes un nediskriminācijas pēc valstspiederības princips.

4.5.

Lai gan Eiropas uzņēmēju apvienības neatbalsta ideju par kvotu ieviešanu “ASV gaumē”, tomēr tās atzīst apņēmīgas atbalsta politikas nozīmi, jo īpaši attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumiem, kuru vērtība ir zemāka par Eiropas Savienības direktīvu piemērošanas slieksni, kā arī uz līgumiem, kas saistīti ar jaunām tehnoloģijām, energoefektivitāti un vides aizsardzību.

4.6.

EESK stingri atbalsta ideju par Eiropas MVU “ceļvedi”, kurā būtu ietverta virkne precīzu un saistošu noteikumu, kurus papildina darba grafiks un finansēšanas plāns. Tajā tiktu ņemta vērā Eiropas mazo uzņēmumu atbalsta politikas īstenošanas divdesmit gados gūtā pieredze, 2000. gada jūnija Eiropadomes sanāksmē Santa Marija de Feirā pieņemtā Eiropas Mazo uzņēmumu harta, kā arī 2007. gada aprīlī Štutgartē notikušās konferences secinājumi par amatniecību un mazajiem uzņēmumiem.

4.7.

Visatbilstošākie pasākumi varētu būt šādi.

4.7.1.   Tiesību aktu priekšlikumi un to pieņemšanas termiņš:

publiskā iepirkuma līgumslēgšanas tiesību piešķīrēju iestāžu rīcības kodekss, kas rosinātu interesi par iespēju vismazākajiem uzņēmumiem piedalīties publiskā iepirkuma konkursos un sekmētu labu praksi procedūru vienkāršošanas un dematerializācijas jomā;

vienoti Eiropas pasākumi, piemēram, Kopienas patents vai Eiropas mazo un vidējo uzņēmumu statūti (Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas pašiniciatīvas atzinums par tematu “Eiropas uzņēmuma statūti mazajiem un vidējiem uzņēmumiem”, 21.3.2002.), kuru mērķis ir vienkāršot Eiropas Savienības tiesisko regulējumu un nostiprināt uzņēmumu “Eiropas identitāti”,

Direktīvas par maksājumu termiņiem nostiprināšana, kā to prasa EESK (6).

4.7.2.   Sistēmas informācijas nodrošināšanai par publisko iepirkumu un to ieviešanas termiņi:

atbalstīt un izstrādāt informācijas un starpniecības sistēmas pārrobežu publiskā iepirkuma jomā un izveidot uzņēmumu tīklu, efektīvi izmantojot jauno Eiropas tīklu “Eiropa, uzņēmumi, tīkls” un atbalstot MVU apvienību vietējās iniciatīvas.

izmantojot pastāvošās un uzņēmēju atzītās struktūras, atbalstīt līgumslēgšanas tiesību elektroniskās piešķiršanas, uzņēmumu apvienošanas tīklā, pārrobežu publiskā iepirkuma informācijas portālu un vienas pieturas aģentūru izveides izmēģinājuma projektus.

4.7.3.   Eiropas līmeņa pasākumi, piešķirot atbilstošus līdzekļus:

lai sekmētu MVU dalību publiskā iepirkuma konkursos, izveidot finanšu inženierijas shēmu garantiju un galvojuma fonda un kredīta apdrošināšanas veidā, šim nolūkam izmantojot Eiropas struktūrfondus;

uzsākt MVU paredzētas Eiropas apmācības un izmēģinājuma programmas energoefektivitātes un vides aizsardzības jomā (jo īpaši būvniecības nozarē); Šī jaunā pasākuma finansēšanai varētu izmantot Eiropas fondu atlikumu, ko katru gadu pārskaita atpakaļ dalībvalstīm;

paplašināt mehānismus, lai veicinātu MVU dalību Eiropas Savienības pētniecības pasākumos un programmās (priekšizpētes subsīdijas, kopīgi pētniecības pasākumi) un mudinātu dalībvalstis īstenot līdzīgus pasākumus valsts mērogā, jo īpaši ar jaunajām tehnoloģijām saistītās nozarēs, tai skaitā aizsardzības un veselības aprūpes nozarē.

4.7.4.   Konsultāciju un starpniecības procedūras:

pārskatīt Eiropas Komisijas konsultāciju un novērtējuma procedūras, kurās bieži vien nav ņemta vērā Eiropas tautsaimniecības patiesā struktūra, ko lielā mērā veido MVU: nostiprināt “MVU ietekmes novērtējumus”, sistemātiskāk pieprasīt EESK izpētes atzinumus, vairāk iesaistīt pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijas;

lai izveidotu efektīvu Eiropas MVU brīdinājuma, starpniecības un atbalsta tīklu, stiprināt EEN (Europe, Enterprises, Network) tīklu, kurā darbojas vairāk nekā 600 tādās vietējās struktūrās izveidotu kontaktpunktu, kuras pazīst ES vietējā līmeņa ekonomikas dalībnieki, kā arī nostiprināt pastāvošās uzņēmumu organizācijas.

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  Kanāda, Koreja, ASV, Honkonga (Ķīna), Islande, Izraēla, Japāna, Lihtenšteina, Norvēģija, Aruba (Nīderlande), Singapūra, Šveice.

(2)  Direktīva 2004/18/EK un 2004/17/EK, 31.3.2004.

(3)  OV C 287, 22.9.1997.

(4)  Saistītais atbalsts — Annamaria La Chimia, “Effectiveness and legality issues in development aid procurement for EU Member States”, European Current Law, 2008. gada marts.

(5)  OV C 241, 7.10.2002.

(6)  OV C 407, 28.12.1998.


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/35


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza atsevišķus tiesību aktus, kuriem piemēro EK līguma 251. pantā minēto procedūru, lai pielāgotu tos Padomes Lēmumam 1999/468/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK, attiecībā uz regulatīvo kontroles procedūru” (pirmā daļa)

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza atsevišķus tiesību aktus, kuriem piemēro EK līguma 251. pantā minēto procedūru, lai pielāgotu tos Padomes Lēmumam 1999/468/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK, attiecībā uz regulatīvo kontroles procedūru. Pielāgošana regulatīvajai kontroles procedūrai” (otrā daļa)

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza atsevišķus tiesību aktus, kuriem piemēro EK līguma 251. pantā minēto procedūru, lai pielāgotu tos Padomes Lēmumam 1999/468/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK, attiecībā uz regulatīvo kontroles procedūru. Pielāgošana regulatīvajai kontroles procedūrai” (trešā daļa)

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza atsevišķus tiesību aktus, kuriem piemēro EK līguma 251. pantā minēto procedūru, lai pielāgotu tos Padomes Lēmumam 1999/468/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK, attiecībā uz regulatīvo kontroles procedūru. Pielāgošana regulatīvajai kontroles procedūrai” (ceturtā daļa)

COM(2007) 741 galīgā redakcija — 2007/0262 (COD)

COM(2007) 824 galīgā redakcija — 2007/0293 (COD)

COM(2007) 822 galīgā redakcija — 2007/0282 (COD)

COM(2008) 71 galīgā redakcija — 2008/0032 (COD)

(2008/C 224/07)

Padome 2008. gada 21. janvārī, 2008. gada 24. janvārī un 2008. gada 4. martā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza atsevišķus tiesību aktus, kuriem piemēro EK līguma 251. pantā minēto procedūru, lai pielāgotu tos Padomes Lēmumam 1999/468/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK, attiecībā uz regulatīvo kontroles procedūru” (pirmā daļa)

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza atsevišķus tiesību aktus, kuriem piemēro EK līguma 251. pantā minēto procedūru, lai pielāgotu tos Padomes Lēmumam 1999/468/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK, attiecībā uz regulatīvo kontroles procedūru. Pielāgošana regulatīvajai kontroles procedūrai” (otrā daļa)

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza atsevišķus tiesību aktus, kuriem piemēro EK līguma 251. pantā minēto procedūru, lai pielāgotu tos Padomes Lēmumam 1999/468/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK, attiecībā uz regulatīvo kontroles procedūru. Pielāgošana regulatīvajai kontroles procedūrai” (trešā daļa)

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza atsevišķus tiesību aktus, kuriem piemēro EK līguma 251. pantā minēto procedūru, lai pielāgotu tos Padomes Lēmumam 1999/468/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK, attiecībā uz regulatīvo kontroles procedūru. Pielāgošana regulatīvajai kontroles procedūrai” (ceturtā daļa)

Komitejas Birojs 2007. gada 11. decembrī, 2008. gada 15. janvārī un 2008. gada 11. martā uzdeva Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu par šo jautājumu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 445. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē), iecēla Pezzini kgu par galveno ziņotāju un vienbalsīgi pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka komitoloģijas sistēmā ievieš regulatīvo procedūru ar kontroli un četros dokumentos apkopotās direktīvas un regulas ierosināts pielāgot minētajai procedūrai.

1.2

Komiteja konstatē, ka Komisijas priekšlikums steidzami grozīt atsevišķus tiesību aktus (1) atbilst Lēmumam 2006/512/EK un kopīgajai deklarācijai gan par sarakstu, kurā minēti pēc iespējas ātrāk saskaņojamie tiesību akti, gan arī par laika ierobežojumu atcelšanu Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru izmantošanas gadījumā.

1.3

Komiteja iesaka savlaicīgi, proti, pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, pieņemt regulas, ar ko tiesību aktus pielāgo Lēmumam 2006/512/EK.

1.4

Komiteja atgādina, ka Lisabonas līgumā ir noteikta jauna tiesību aktu hierarhija, izšķirot leģislatīvus aktus, deleģētus aktus un īstenošanas aktus, un Parlamentam un Padomei ir piešķirtas vienlīdzīgas tiesības noteikt minēto tiesību aktu kontroles kārtību.

1.5

Komiteja uzsver, ka svarīgi ir šādi aspekti:

Eiropas Parlamenta (EP) pilnīga līdzdalība;

minēto procedūru uzlabošana un vienkāršošana;

plašākas informācijas sniegšana Eiropas Parlamentam, ja runa ir par komitejām un pasākumiem, kas veikti visos iepriekšējos procedūras posmos;

apstiprinājums par laika ierobežojumu atcelšanu tādu ieviešanas pilnvaru gadījumā, kas paredzētas saskaņā ar koplēmuma procedūru un Lamfalisī (Lamfalussy) procedūru pieņemtajos tiesību aktos.

1.6

Komiteja uzsver, ka ir svarīgi, lai komitoloģijas procedūra būtu pēc iespējas pārredzamāka un saprotamāka ES iedzīvotājiem, jo īpaši šo tiesību aktu tiešajiem adresātiem.

1.7

Komiteja atgādina, ka pilnībā jāpiemēro Lisabonas līguma 8.a pants, kas paredz lēmumu pieņemšanu iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, tādējādi nodrošinot pilnīgu informācijas pieejamību iedzīvotājiem un pilsoniskajai sabiedrībai.

1.8

Komiteja aicina izvērtēt jaunās procedūras piemērošanas ietekmi un Parlamentam, Padomei un Komitejai regulāri ziņot par iedarbību, pārredzamību un informācijas izplatīšanu.

2.   Ievads

2.1

Padome 2006. gada 17. jūlijā (2) grozīja lēmumu, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību, līdzšinējo sistēmu (3) papildinot ar jaunu procedūru — regulatīvo procedūru ar kontroli. Šī procedūra likumdevējam sniegs iespēju iebilst pret tādu “gandrīz tiesību aktu” pieņemšanu, t.i., vispārēja rakstura pasākumu pieņemšanu, kas “groza” nebūtiskus koplēmuma procedūrā pieņemta pamatakta noteikumus, katru reizi, kad likumdevējs uzskatīs, ka ar projektu tiek pārsniegtas tiesību pamataktā paredzētās ieviešanas pilnvaras vai ka projekts neatbilst attiecīgā tiesību akta mērķim vai saturam, vai arī nav ievēroti subsidiaritātes un proporcionalitātes principi.

2.2

Runa ir par tipisku pasākumu komitoloģijas procesā — jēdziens, ar ko apzīmē procedūras, kas saskaņā ar EK dibināšanas līguma 202. pantu Komisijai ļauj izmantot tai piešķirtās tiesības īstenot Kopienas tiesību aktus, t.i., Parlamenta un Padomes vai tikai Padomes tiesību aktus, kuri pieņemti saskaņā ar vienu no EK dibināšanas līgumā paredzētajām lēmumu pieņemšanas procedūrām (apspriešanās, koplēmuma procedūra, sadarbība, piekrišana).

2.3

Piecas komitoloģijas procedūras (apspriešanās, pārvaldība, reglamentēšana, reglamentēšana ar kontroli un aizsardzības pasākumi) ir noteiktas Padomes Lēmumā 1999/468/EK, kas grozīts ar Lēmumu 2006/512/EK, un paredz, ka īstenošanas pasākumu projektus Komisija iesniedz komitejām, kurās darbojas dalībvalstu ierēdņi.

2.4

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija 2006. gada oktobrī pieņēma kopīgu deklarāciju (4), kurā ir uzskaitīti dažādi spēkā esoši tiesību akti, kas pirmām kārtām jāpielāgo ar jaunās procedūras starpniecību. Atzinīgi vērtējams ir tas, ka pieņemts Padomes Lēmums 2006/512/EK, ar ko Lēmumā 1999/468/EK iekļauj jaunu procedūru (tā saukto regulatīvo procedūru ar kontroli), kas likumdevējam ļauj kontrolēt, kā tiek pieņemti “kvazinormatīvi” pasākumi, ar ko īsteno saskaņā ar koplēmuma procedūru pieņemtus tiesību aktus.

2.5

Neraugoties uz likumdevēju iestāžu īpašajām tiesībām, Parlaments un Padome atzīst, ka atbilstīgi labas likumdošanas principiem jānodrošina, ka Komisijai piešķir ieviešanas pilnvaras bez laika ierobežojuma. Tomēr gadījumā, ja nepieciešami pielāgojumi, minētās iestādes uzskata, ka, nosakot klauzulu, kas paredz Komisijas priekšlikumu iesniegšanu, lai pārskatītu vai atceltu noteikumus saistībā ar ieviešanas pilnvaru piešķiršanu, varētu pastiprināt likumdevēja veikto kontroli.

2.6

Tiklīdz jaunā procedūra stājas spēkā, to piemēro tādu “kvazinormatīvu” pasākumu gadījumā, kas paredzēti tiesību aktos, kurus pieņem saskaņā ar koplēmuma procedūru; tas attiecas arī uz tiesību aktiem, ko turpmāk pieņems finanšu pakalpojumu jomā (Lamfalisī tiesību akti (5)).

2.7

Lai jauno procedūru attiecinātu uz spēkā esošiem tiesību aktiem, kas pieņemti ar koplēmuma procedūru, tie ir jāpielāgo ar attiecīgo procedūru starpniecību, lai Lēmuma 1999/468/EK 5. pantā paredzētās regulatīvās procedūras vietā izmantotu regulatīvo procedūru ar kontroli ikreiz, kad runa ir par pasākumiem, uz ko attiecas šī procedūra.

2.8

Komisija 2006. gada decembrī pieņēma attiecīgus 25 priekšlikumus (6), par kuriem Komiteja ir izstrādājusi atzinumu (7).

2.8.1

Ja pamataktā, kas pieņemts saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru, paredzēts pieņemt vispārīgus pasākumus, ar ko groza nebūtiskus minētā tiesību akta noteikumus, tostarp svītrojot dažus nebūtiskus noteikumus vai papildus iekļaujot jaunus nebūtiskus noteikumus, tad šādus pasākumus pieņem atbilstīgi regulatīvajai procedūrai ar kontroli.

2.8.2

Pieņemamo pasākumu projektu Komisijas pārstāvis iesniedz regulatīvajai kontroles komitejai, kurā ir pārstāvētas dalībvalstis un kuras priekšsēdētājs ir Komisijas pārstāvis.

2.8.3

Ja Komisijas paredzētie pasākumi atbilst komitejas atzinumam, tad izmanto šādu procedūru:

Komisija nekavējoties iesniedz pasākumu projektu kontrolei Eiropas Parlamentā un Padomē;

Eiropas Parlaments, lēmumu pieņemot ar deputātu vairākumu, vai Padome, lēmumu pieņemot ar kvalificētu balsu vairākumu, var iebilst pret attiecīgā Komisijas projekta pieņemšanu, tomēr abām minētajām iestādēm jāpamato savs lēmums;

ja Parlaments vai Padome trīs mēnešu laikā pēc priekšlikuma iesniegšanas pauž iebildumus pret pasākumu projektu, tad šos pasākumus Komisija nepieņem. Šādā gadījumā Komisija var iesniegt komitejai priekšlikumu projektu, kas ir grozīts, vai likumdošanas priekšlikumu, kurš izstrādāts, pamatojoties uz Līgumu;

ja šā termiņa beigās ne Eiropas Parlaments, ne Padome neiebilst pret pasākumu projektu, Komisija pieņem pasākumus.

2.8.4

Ja Komisijas paredzētie pasākumi neatbilst komitejas atzinumam vai atzinums netiek sniegts, tad izmanto šādu procedūru:

Komisija nekavējoties iesniedz Padomei priekšlikumu par pieņemamajiem pasākumiem un tajā pašā laikā to nosūta Eiropas Parlamentam;

divu mēnešu laikā pēc priekšlikuma saņemšanas Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem lēmumu par to;

ja šā termiņa beigās Padome ar kvalificētu balsu vairākumu iebilst pret ierosinātajiem pasākumiem, tad tos nepieņem. Šādā gadījumā Komisija Padomei var iesniegt grozītu priekšlikumu vai likumdošanas priekšlikumu, kurš izstrādāts, pamatojoties uz Līgumu;

ja Padome paredz pieņemt ierosinātos pasākumus, tad tā nekavējoties tos iesniedz Eiropas Parlamentam. Ja Padome nepieņem lēmumu iepriekšminētajā termiņā, t.i., divu mēnešu laikā, Komisija nekavējoties iepazīstina Parlamentu ar pasākumiem;

četru mēnešu laikā pēc priekšlikuma saņemšanas Parlaments, lēmumu pieņemot ar absolūtu balsu vairākumu, var iebilst pret attiecīgo pasākumu pieņemšanu, ja tā lēmums pieņemts šādu iemeslu dēļ:

ierosinātie pasākumi pārsniedz ieviešanas pilnvaras, kas paredzētas pamataktā,

pasākumi neatbilst pamatakta mērķim vai saturam,

nav ievērots subsidiaritātes vai proporcionalitātes princips;

ja šā termiņa beigās Parlaments iebilst pret ierosinātajiem pasākumiem, tad tos nepieņem. Šādā gadījumā Komisija var iesniegt komitejai priekšlikumu projektu, kas ir grozīts, vai likumdošanas priekšlikumu, kurš izstrādāts, pamatojoties uz Līgumu;

ja šā termiņa beigās Parlaments neiebilst pret ierosinātajiem pasākumiem, tos pieņem attiecīgi Padomei vai Komisija.

2.9

Pašreizējie priekšlikumi regulām paredz pielāgot tiesību aktus, kas pieņemti saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru, atbilstīgi šādās jomās piemērojamām procedūrām: lauksaimniecība, nodarbinātība, humanitārā palīdzība, uzņēmumu politika, vide, Eiropas statistika, iekšējais tirgus, veselība un patērētāju aizsardzība, enerģētika un transports, kā arī informācijas sabiedrība.

3.   Eiropas Komisijas priekšlikumi

3.1

Ar Komisijas priekšlikumiem paredz grozīt regulas un direktīvas (8), uz ko attiecas Līguma 251. pantā noteiktā procedūra, lai tās pielāgotu jaunajām procedūrām, kuras ievieš ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK, kas grozīts ar Lēmumu 2006/512/EK.

3.2

Atbilstīgi Kopienas politikas prioritātei uzlabot regulējumu (9) runa ir to, ka jāveic pielāgojumi un grozījumi saskaņā ar EK dibināšanas līguma 251. pantu, lai pareizi piemērotu attiecīgo tiesību aktu.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1

Komiteja pilnībā atbalsta likumdošanas un īstenošanas instrumentu nošķiršanu, kas paredzēta Lisabonas līgumā un kas ļaus no jauna definēt deleģētus aktus, sekmēt Kopienas tiesiskā regulējuma vienkāršošanu un pilnveidošanu (10) un Parlamentam ļaus arī turpmāk demokrātiskā veidā kontrolēt Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras.

4.2

Tādēļ Komiteja atbalsta, ka komitoloģijas sistēmā ievieš regulatīvo procedūru ar kontroli, kas ļauj Padomei un Eiropas Parlamentam kontrolēt un veikt iespējamos grozījumus īstenošanas noteikumos, ko Komisija pieņēmusi gadījumos, kad ar tiesību aktu tai ir piešķirtas ieviešanas pilnvaras konkrētās jomās. Komisija tomēr nedrīkst grozīt tiesību aktu saturu.

4.3

Komiteja iesaka savlaicīgi, proti, pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, pieņemt regulas par četros dokumentos apkopoto direktīvu un regulu pielāgošanu Lēmumam 2006/512/EK.

4.4

Komiteja atgādina, ka Lisabonas līgumā ir noteikta jauna tiesību aktu hierarhija, izšķirot leģislatīvus aktus, deleģētus aktus un īstenošanas aktus (11), tomēr saglabājot pašreizējos terminus (direktīvas, regulas un lēmumi). Parlamentam un Padomei būs vienlīdzīgas tiesības noteikt deleģētu un īstenošanas aktu kontroles kārtību (komitoloģija) (12).

4.5

Komiteja uzsver, ka svarīgi ir šādi aspekti:

pilnībā jāpiedalās EP, kam ir tiesības pēdējā instancē noraidīt lēmumu;

jāvienkāršo komitoloģijas procedūras un jāsamazina to skaits;

jāsniedz plašāka informācija Eiropas Parlamentam, ja runa ir par komitejām un pasākumiem, kas veikti visos iepriekšējos procedūras posmos;

Padomei jāapspriežas ar EP, ja īstenošanas akta projekts nodots Padomei tādēļ, ka radies konflikts starp Komisiju un ekspertu komiteju;

lielāka nozīme jāpiešķir Eiropas Parlamentam saskaņošanas procedūrā, kas notiek ar EP un Padomes līdzdalību, ja EP sniedz negatīvu atzinumu;

jāapstiprina laika ierobežojumu atcelšana tādu ieviešanas pilnvaru gadījumā, kas paredzētas saskaņā ar koplēmuma procedūru un Lamfalisī procedūru pieņemtajos tiesību aktos.

4.6

Saskaņā ar agrāk teikto Komiteja vēlreiz apstiprina, ka “komitoloģijas procedūrām, kurās iesaistās vienīgi Komisijas un dalībvalstu pārstāvji un kuras atkarībā no izveidotās komitejas veida ir paredzētas pārvaldībai, konsultācijai vai noteikumu ieviešanai, kas izriet no tiesību aktu uzraudzības un piemērošanas, jābūt pārredzamākām un saprotamākām Eiropas teritorijā dzīvojošām personām, īpaši tām, uz kurām šie akti attiecas” (13).

4.7

Šajā sakarā Komiteja atgādina, ka pilnībā jāpiemēro Lisabonas līguma 8. a pants, kas paredz lēmumu pieņemšanu iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, tādējādi nodrošinot, ka Kopienas tiesību akti ir pēc iespējas pārredzamāki un pieejamāki iedzīvotājiem un pilsoniskajai sabiedrībai.

4.8

EESK uzskata, ka jāizvērtē jaunās procedūras piemērošanas ietekme un Parlaments, Padome un Komiteja regulāri jāinformē par to, cik iedarbīga, pārredzama un izplatīta ir lietotājiem draudzīga pieejamā informācija par visiem deleģētiem Kopienas tiesību aktiem, lai varētu uzraudzīt to īstenošanu, kas nozīmē gan reglamentēšanu, gan arī pareizu ieviešanu.

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  COM(2006) 901 galīgā redakcija līdz COM(2006) 926 galīgā redakcija.

(2)  Lēmums 2006/512/EK (OV L 200, 22.7.2006.).

(3)  Lēmums 1999/468/EK (OV L 184, 17.7.1999.).

(4)  OV C 255, 21.10.2006.

(5)  Tā sauktā Lamfalisī procedūra ir lēmumu pieņemšanas procedūra, ko izmanto, lai pieņemtu un īstenotu Kopienas tiesību aktus finanšu pakalpojumu jomā (vērtspapīri, bankas un apdrošināšana). Minētā procedūra paredz galvenokārt četrus lēmumu pieņemšanas posmus:

pirmais posms ir pats likumdošanas process (regulu un direktīvu pieņemšana saskaņā ar koplēmuma procedūru). Ja runa ir par vērtspapīru jomu, šajā posmā Komisija pirms likumdošanas priekšlikuma izvirzīšanas konsultējas ar Eiropas Vērtspapīru komiteju (EVK), kurā ir pārstāvji no katras dalībvalsts;

otrajā posmā runa ir par īstenošanas noteikumiem, ko, pamatojoties uz tiesību aktā piešķirtajām pilnvarām, Komisija izstrādā saskaņā ar regulatīvo procedūru (tagad — regulatīvā procedūra ar kontroli). Šajā posmā Komisija, pamatojoties uz tehnisko atzinumu, ko izstrādā Eiropas Vērtspapīru regulatoru komiteja (EVRK), kurā ir pārstāvētas attiecīgās dalībvalstu reglamentējošās un uzraudzības iestādes, sagatavo īstenošanas pasākumu projektu un to iesniedz Eiropas Vērtspapīru komitejai (EVK), kura sniedz savu atzinumu;

trešajā lēmumu pieņemšanas posmā, ja runa par vērtspapīru jomu, EVRK neformāli saskaņo dalībvalstu reglamentējošo un uzraudzības iestāžu pasākumus vērtspapīru jomā, lai nodrošinātu pirmajos divos posmos pieņemto noteikumu vienotu un saskaņotu īstenošanu;

ceturtajā lēmumu pieņemšanas posmā ar dalībvalstu leģislatīvo un administratīvo pasākumu starpniecību notiek Kopienas tiesību aktu īstenošana un to uzraudzība no Eiropas Komisijas puses.

(6)  COM(2006) 901 galīgā redakcija līdz COM(2006) 926 galīgā redakcija.

(7)  EESK 2007. gada 14. marta atzinums CESE 418/2007 (ziņotājs — Retureau kgs).

(8)  Sal. COM(2007) 740 galīgā redakcija, 6. punkts “Kopējais saraksts”.

(9)  Sal. EESK 2005. gada 28. septembra atzinums CESE 1068/2005 (ziņotājs — Retureau kgs) un EESK 2005. gada 6. oktobra atzinums CESE 1069/2005 (ziņotājs — Van Iersel kgs).

(10)  Sal. EP 2008. gada 18. februāra ziņojums par Lisabonas līgumu, ziņotāji — Íñigo Méndez De Vigo kgs (PPE/DE, ES) un Richard Corbett kgs (PSE, UK).

(11)  Līguma par Eiropas Savienības darbību 249.–249. d pants.

(12)  Līguma par Eiropas Savienības darbību 249. b un 249. c pants.

(13)  Atzinums OV C 161, 13.7.2007., 48. lpp., (ziņotājs — Retureau kgs).


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/39


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību” (kodificēta versija)

COM(2008) 98 galīgā redakcija — 2008/0037 (COD)

(2008/C 224/08)

2008. gada 22. aprīlī saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu Eiropas Padome nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību” (kodificēta versija).

Tā kā priekšlikuma saturs ir pilnībā pieņemams un attiecībā uz to nav nepieciešami nekādi Komitejas komentāri, Komiteja 445. plenārsesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē), ar 80 balsīm par un 3 atturoties, nolēma sniegt pozitīvu atzinumu par ierosināto dokumentu.

 

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/39


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Zaļā grāmata “Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru””

COM(2007) 551 galīgā redakcija

(2008/C 224/09)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2007. gada 25. septembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Zaļā grāmata “Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru””.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2008. gada 8. maijā. Ziņotājs — Hernández Bataller kgs, līdzziņotājs — Barbadillo López kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 445. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē), vienbalsīgi pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

EESK uzskata, ka jānosaka pilsētu mobilitātes politikas prioritātes, jo īpaši saistībā ar pilsētu plānošanu, informācijas sabiedrību un informācijas tehnoloģijām, kā arī labu praksi, īpaši pievēršoties gājēju un riteņbraucēju zonu izveidei, kā arī integrētas pieejas izmantošanai infrastruktūras jautājumos.

1.2

EESK atbalsta Komisiju un pauž cerību, ka tā sekmēs mobilitāti veicinošus pasākumus Kopienas līmenī, galvenokārt dodot priekšroku augstas kvalitātes kolektīvajam transportam un pasažieru drošībai, kā arī veicinot riteņbraukšanu un kājāmiešanu.

1.3

Tādēļ, pamatojoties uz konsekventu un racionālu teritorijas un pilsētvides plānošanu, jāveic atbilstīga un koncentrēta pilsētu plānošana, lai samazinātu individuālo motorizēto transporta līdzekļu pieprasījumu.

1.4

EESK uzskata, ka neatkarīgi no citiem paredzētajiem pasākumiem, jāgroza Direktīva 85/377/EKK un Direktīva 2001/42/EK, ņemot vērā šajā atzinumā paustās piezīmes.

1.5

EESK atbalsta, lai, veicot publiskos iepirkumus, tiktu sekmēti “zaļie pirkumi” infrastruktūrām, ko finansē no Eiropas programmām, un lai pastāvošie šķēršļi tiktu novērsti.

1.6

Eiropas pilsētu mobilitātes novērošanas centra izveidei būtu pievienotā vērtība, jo tas ļautu apkopot datus un tiktu veicināta pieredzes apmaiņa.

1.7

EESK uzskata, ka Eiropas līmenī ir jānosaka vispārējs regulējums, kas ļauj saskaņot tarifu noteikšanas kritērijus un statistikas datus.

2.   Ievads

2.1

Pēdējos gados kopumā ir strauji pieaugusi satiksmes intensitāte kā pilsētās, tā arī ārpus tām un bieži bija vērojamas būtiskas pārmaiņas transporta veidu sadalījumā: gan absolūtā, gan salīdzinošā izteiksmē cilvēki arvien biežāk izmanto automašīnas un arvien retāk — sabiedrisko transportu.

2.2

Eiropas Komisija, 2006. gadā iepazīstinot ar Transporta baltās grāmatas vidusposma pārskatu (1), paziņoja par savu nodomu publicēt zaļo grāmatu par pilsētas transportu (2); pēdējos mēnešos tā ir veikusi plašu sabiedrisko apspriešanu, kurā arī EESK ir paudusi savu viedokli.

2.2.1

EESK uzskata, ka Kopienas rīcība pilsētas mobilitātes jomā ir nepieciešama un lietderīga, un uzskata, ka lēmumu pieņemšanai Kopienas līmenī (3) ir Eiropas pievienotā vērtība, kas var izpausties dažādos obligātos vai neobligātos pasākumos.

3.   Zaļās grāmatas “Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru” kopsavilkums

3.1

Komisijas organizētā apspriešana apstiprināja lielās cerības uz to, ka tiks izstrādāta patiesa Eiropas pilsētu mobilitātes politika.

3.2

Jaunās pilsētu mobilitātes koncepcijas pamatā ir optimāls visu transporta veidu izmantojums, kā arī komodalitāte starp dažādiem kolektīvā transporta veidiem (vilciens, tramvajs, metro, autobuss, taksometrs) un dažādiem individuālās pārvietošanās veidiem (automašīna, velosipēds, iešana kājām u.c.).

3.3

Pilsētu mobilitāti uzskata par svarīgu izaugsmes un nodarbinātību veicinošu faktoru, kas būtiski ietekmē ilgtspējīgu attīstību ES.

3.4

Eiropas pievienotā vērtība varēs izpausties dažādos veidos: sekmējot paraugprakses apmaiņu visos līmeņos (vietējā, reģionālajā un valstu); nosakot un vajadzības gadījumā saskaņojot vienotu standartu definīcijas, sniedzot finansiālo palīdzību tiem, kam tā visvairāk nepieciešama, atbalstot pētījumus, kuru rezultātā izstrādātie lietojumi uzlabo vidi un mobilitātes drošību, vienkāršojot tiesību aktus un dažos gadījumos atceļot spēkā esošos noteikumus un ieviešot jaunus.

3.5

Zaļās grāmatas 25 jautājumos ir aplūkotas iespējas, kā pilsētas var risināt grūtības saistībā ar raitāku satiksmi, veidot ekoloģiskākas pilsētas; nodrošināt viedāku, pieejamāku un drošāku pilsētas transportu, radīt jaunu pilsētu mobilitātes kultūru un piešķirt tam nepieciešamos līdzekļus. Diemžēl Komisija neizvirza priekšlikumus par pilsēttransportam paredzētu konkrētu vertikālu un horizontālu pasākumu klāstu.

4.   Atbildes uz Zaļajā grāmatā uzdotajiem jautājumiem

Mēs esam tiekušies atbildēt uz visiem Komisijas formulētajiem jautājumiem.

4.1   1. jautājums. Vai būtu jāievieš “progresīvās pilsētas” nosaukums, kuru piešķirtu pilsētām, tādējādi paužot atzinību par ieguldītajiem centieniem sastrēgumu novēršanā un dzīves apstākļu uzlabošanā?

4.1.1

EESK uzskata, ka varētu ieviest marķēšanas sistēmu, kurā ir ņemtas vērā jau esošās sistēmas un kas būtu ar tām savietojama.

4.1.2

Kopienas līmenī Komisijai būtu objektīvi jāizskata konkrēti efektivitātes rādītāji, plānošana un attīstība, izveidojot saskaņotu pamatprincipu kopumu.

4.1.3

Tāpat varētu izveidot veicinošas brīvprātīgas kvalitātes atzīšanas sistēmas, kas līdzinās, piemēram, tūrisma politikā izmantotajām sistēmām.

4.1.4

Jebkurā gadījumā ieviesto sistēmu pamatā jābūt objektīviem un pārskatāmiem kritērijiem, tās ir regulāri jāizvērtē un vajadzības gadījumā jāpārskata, kā arī jānodrošina to pietiekama publicitāte.

4.2   2. jautājums. Kādi pasākumi jāievieš, lai iešana kājām un braukšanu ar velosipēdu būtu reāla alternatīva privātā auto izmantošanai?

4.2.1

Ņemot vērā to īpatsvaru mobilitātē, kopumā “iešanu kājām” un braukšanu ar velosipēdu nevar uzskatīt par alternatīvu privātā transportlīdzekļa lietošanai, izņemot gadījumu, ja darbavieta ir ļoti tuvu dzīvesvietai un meteoroloģiskie apstākļi ir piemēroti. Turklāt braukšana ar velosipēdu nav universāls pārvietošanās veids, jo to nevar izmantot cilvēki ar ierobežotām pārvietošanās spējām, cilvēki ar invaliditāti, mazi bērni un vecāka gadagājuma cilvēki. Tomēr dažās pilsētās iešana kājām vai braukšana ar velosipēdu kopā ar kolektīvo transportu var būt alternatīvs risinājums.

4.2.2

Pašvaldībām būtu jāizstrādā ilgtspējīga pilsētas transporta plāni, kuros tiktu paredzēta veloceliņu ierīkošana, par obligātu mērķi izvirzot tādu videi draudzīgu transporta veidu izmantošanu, kas atbilst minimālajām Eiropas prasībām, kuras vēl jānosaka. Šajos plānos jārisina jautājums par situācijām, kas apdraud gājēju drošību, un jācenšas izvairīties no pretrunām starp dažādiem transporta veidiem.

4.2.3

Lai to panāktu, būtu jāievieš kvantitatīvs mērķis nolūkā palielināt sabiedriskā transporta un velosipēdu izmantotāju, kā arī kājāmgājēju skaitu. Ja šāda veida plāni nav izstrādāti, pašvaldībām nevajadzētu piešķirt finansiālu palīdzību no Kopienas fondiem. Komisijai būtu arī jāpārbauda, kā minētajos plānos ir ņemtas vērā zaļās zonas un veloceliņi.

4.3   3. jautājums. Kas būtu jādara, lai sekmētu pāreju no viena transporta veida uz citu ilgtspējīgāku transportu pilsētās?

4.3.1

Risinājumi galvenokārt ir atkarīgi no pilsētu lieluma (platības un iedzīvotāju skaita), jo būtu jāuzsver, ka piesārņojums rodas ne tikai transporta, bet arī slikta teritoriālā plānojuma dēļ.

4.3.2

Ņemt vērā problēmu un tās iespējamos risinājumus pilsētu un teritoriālajā plānošanā; pilsētu nomalēs izveidot drošas sabiedriskās autostāvvietas; kolektīvajam transportam izveidot ceļu tīklus, kas savstarpēji savienotu dažādus transporta veidus (stāvvietas, dzelzceļš un metro), būvēt terminālus savietojamības sekmēšanai, lai atvieglotu pārsēšanos, kā arī uzlabot pakalpojumu kvalitāti, padarot kolektīvo transportu pievilcīgu lietotājiem.

4.3.3

Attiecībā uz kravu pārvadājumiem Komisijai būtu jāveicina paraugprakses apmaiņa pilsētu loģistikas jomā, piemēram, Itālijas pilsētā Sjēnā atļaujas kravu pārvadājumiem tiek izsniegtas tikai uz noteiktu laiku.

4.4   4. jautājums. Kā varētu vēl lielākā mērā sekmēt tīru un energoefektīvu tehnoloģiju izmantojumu pilsētas transportā?

4.4.1

Transportam piemērojot tādu jaunu tehnoloģiju iegādi, ieviešanu un izmantošanu veicinošu nodokļu politiku, kas ļauj samazināt piesārņojumu un taupīt enerģiju.

4.4.2

Vācot informāciju par vides stāvokli pilsētās: aprēķinot transporta radītās emisijas uz vienu iedzīvotāju un organizējot ikgadējas rezultātu izplatīšanas kampaņas.

4.5   5. jautājums. Kā varētu sekmēt vides prasībām atbildošu iepirkumu veikšanu?

4.5.1

Veicinot “zaļo pirkumu” izmantošanu, piešķirot līdzekļus infrastruktūrām, ko finansē no Eiropas programmām, un novēršot pastāvošos šķēršļus. (4)

4.5.2

Kopienas līmenī būtu jānosaka vienoti noteikumi, vajadzības gadījumā tos saskaņojot.

4.6   6. jautājums. Vai jāievieš kritēriji un vadlīnijas “zaļo zonu” definēšanai un ar tām saistītajiem ierobežojošiem pasākumiem? Kā vislabāk nodrošināt šādu zonu atbilstību brīvās aprites principam? Vai attiecībā uz “zaļo zonu” izveides noteikumiem, kurus nosaka vietējā mērogā, būtu jāparedz to pārrobežu īstenošana?

4.6.1

EESK uzskata, ka piekļuve minētajām zonām būtu būtiski jāierobežo. Tomēr ir jāveic saskaņošana, lai novērstu situāciju, kad tiesību aktos pastāvošo atšķirību dēļ tiek ierobežota personu pārvietošanās brīvība un nevajadzīgi mazināta mobilitāte pilsētās.

4.7   7. jautājums. Kā būtu iespējams veicināt ekoloģisku braukšanas veidu?

4.7.1

Obligātajās autovadītāju apmācības programmās sākotnējās kvalifikācijas iegūšanai un tālākajā apmācībā būtu jāpievērš atbilstīga uzmanība ekoloģiskam braukšanas veidam, kā arī jānosaka nodokļu samazinājums uzņēmumiem, kas veic braukšanas veida kontroles un novērtēšanas pasākumus. Varētu grozīt direktīvu par transportlīdzekļu vadīšanas atļaujām, lai iekļautu minētos kritērijus.

4.8   8. jautājums. Vai būtu jāizstrādā labāki ceļotāju informācijas pakalpojumi?

4.8.1

Jā, attiecībā uz pasažieru drošību, transporta gaidīšanas laiku un galamērķiem, pasažieru izturēšanos ārkārtas situācijās, kā arī uz visām satiksmes iespējām un apstākļiem.

4.9   9. jautājums. Kādas turpmākas darbības būtu vajadzīgas, lai nodrošinātu ITS lietojumu saskarnes un savietojamības standartizāciju pilsētās? To īstenojot, kādas būtu prioritārās rīcības jomas?

4.9.1

Jānodrošina dažādu ITS (viedo transporta sistēmu) pilnīga savstarpēja atbilstība, lai varētu izmantot dažādas tehnoloģijas, jo īpaši attiecībā uz dažādām braukšanas biļetēm, kas atvieglotu pārsēšanos un paātrinātu piekļuvi transportlīdzekļiem, tādējādi palielinot ceļošanas ātrumu sabiedriskajā transportā. Būtiski svarīgi ir veidot tādas ITS, kurās var integrēt jaunas tehnoloģijas, lai tādējādi tās ātri nenovecotu un atbilstīgi atmaksātos.

EESK uzskata, ka satiksmes uzlabošanai un labākai transporta organizācijai būtu jāizmanto informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

4.10   10. jautājums. Attiecībā uz ITSkā varētu uzlabot informācijas un paraugprakses apmaiņu starp visām iesaistītajām personām?

4.10.1

ITS jomā publicējot digitālu labas prakses katalogu, ko regulāri atjaunotu un kas būtu pieejams tiešsaistē.

4.11   11. jautājums. Kā Eiropas pilsētās varētu uzlabot kolektīvā transporta kvalitāti?

4.11.1

Ar tarifu integrācijas sistēmas palīdzību izveidojot dažādas kolektīvā transporta pakalpojumu koordinācijas struktūras, nodrošinot labāku ritošo sastāvu (kas rada mazāku piesārņojumu un ir piemērots cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanas iespējām), palielinot reisu skaitu un biežumu, lai samazinātu gaidīšanas laiku pasažieriem, izveidojot autobusu platformas (lielāka drošība, ērtība un ātrums, mazāks enerģijas patēriņš, kas nozīmē piesārņojuma samazināšanos), būvējot terminālus, lai atvieglotu pārsēšanos, uzlabojot nozarē strādājošo apmācību, labāk informējot un izglītojot pasažierus, veidojot infrastruktūras, lai atbilstīgi regulētu tranzīta satiksmi pilsētās, būvējot stāvlaukumus “noliec un brauc!” (park-and-ride), kā arī veicinot to izmantošanu, ar luksoforu palīdzību nosakot prioritātes sabiedriskajam transportam, izveidojot piemērotas un drošas pasažieru iekāpšanas un izkāpšanas vietas.

4.11.2

Viens no efektīvākajiem instrumentiem šajā jautājumā būtu mobilitāti veicinošu plānu, programmu un projektu ietekmes novērtējums.

4.11.3

Šajā sakarā jānorāda uz Eiropas Tiesas spriedumu (C-332/04) par ietekmes uz vidi novērtējuma trūkumu kādam tirdzniecības un atpūtas centra būvniecības projektam pilsētas zonā — konkrētajā gadījumā nepieciešamību veikt ietekmes uz vidi novērtējumu noteica prognozes par centra lietotāju skaitu, kam būtu piekļuve ar privāto transportu.

4.11.4

Tādēļ spēkā esošajās direktīvās varētu ieviest trīs veidu grozījumus.

4.11.4.1

Pirmkārt, Direktīvas 85/337/EKK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu III pielikumā ir paredzēti kritēriji, kas jāpiemēro dalībvalstīm, lai noteiktu dažu projektu ievērojamu ietekmi uz vidi.

Mēs ierosinām III pielikuma 1. punktā iekļaut jaunu ievilkumu, skaidri norādot uz mobilitātes kartes izmantošanu (paredzamo lietotāju skaitu, dzīvesvietu…).

4.11.4.2

Otrkārt, direktīvas IV pielikumā ir noteikts, kāda informācija noteikti jāiekļauj vides ziņojumā.

EESK ierosina:

a)

IV pielikuma 4. punktā iekļaut jaunu ievilkumu vai arī grozīt trešo ievilkumu, īpaši minot emisijas, kuras rada objektu lietotāju transportlīdzekļi;

b)

papildināt IV pielikuma 5. punktu, paredzot izvērtēt ne tikai projekta izpildi, bet arī objektu turpmāku darbību un stāvokļa uzlabošanas pasākumus saistībā ar objektu lietotāju transportlīdzekļu radītajām emisijām.

Visbeidzot, atbilstīgi minētajam būtu jāgroza Direktīvas 85/337/EKK III pielikuma 1. punkts un IV pielikuma 4. un 5. punkti.

4.11.4.3

Treškārt, Direktīvā 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vides novērtējumu varētu iekļaut līdzīgus grozījumus (vides ziņojumā iekļaujamie obligātie kritēriji un informācija par mobilitāti un transporta veidiem). Šajā gadījumā atbilstīgi norādītajam jāņem vērā plānu ietekme uz mobilitāti, galvenokārt I pielikuma f) punktā un II pielikuma 2. punktā.

4.12   12. jautājums. Vai vajadzētu pilsētās izveidot braukšanas joslas, kas būtu speciāli paredzētas kolektīvajam transportam?

4.12.1

Jā, minētais līdzeklis ir pilnīgi nepieciešams un tas ievērojami ietekmē mobilitāti. Veidojot kolektīvajam transportam paredzētas braukšanas joslas un platformas, tiek nodrošināta lielāka drošība, ātrums, sastrēgumu samazināšana, mazāks enerģijas patēriņš, kā arī lielākas ērtības pasažieriem. Minētais līdzeklis palīdz privāto automobiļu lietotājus piesaistīt kolektīvajam transportam.

4.13   13. jautājums. Vai Eiropas harta par pasažieru tiesībām un pienākumiem kolektīvajā transportā būtu vajadzīga?

4.13.1

Pasažieru tiesību un pienākumu nostiprināšanai ir būtiska nozīme, lai tiktu uzlabota kolektīvā transporta pakalpojumu kvalitāte (biežums, precizitāte, ērtības visām pasažieru kategorijām, drošība, cenu politika utt.). Komiteja uzsvērti atbalsta hartas pieņemšanu, taču vienmēr ņemot vērā katra atsevišķa transporta veida iezīmes, īpaši tad, ja tie kopīgi izmanto infrastruktūras.

4.13.2

Ņemot vērā tiesību normu sadrumstalotību dažādos tiesību aktos un attiecībā uz dažādiem transporta veidiem, visas kolektīvā transporta pasažieru tiesības un pienākumi būtu jāapvieno “tiesību hartā”, paredzot dalībvalstīm arī iespēju to papildināt un, īstenojot pašregulāciju, noteikt rīcības kodeksus (5), kuru ir parakstījuši ekonomikas dalībnieki un organizēta pilsoniskā sabiedrība (patērētāju, vides, darba devēju, arodbiedrību apvienības utt.). EESK uzsver, ka ir būtiski svarīgi nodrošināt dialogu starp minētajām apvienībām un kolektīvā transporta uzņēmumiem, galvenokārt, lai uzlabotu pakalpojumu kvalitāti.

Tādējādi Kopienas līmenī tiktu pārstrādātas un konsolidētas dažādos tiesību aktos noteiktās tiesības, savukārt dalībvalstis un pilsoniskās sabiedrības organizācijas veiktu papildu pasākumus. EESK uzsver, ka ir jāizveido elastīgi un vienkārši instrumenti un mehānismi, kas nodrošina pasažieru tiesību efektīvu ievērošanu.

4.14   14. jautājums. Kādi būtu iespējamie pasākumi, lai gan pētījumos, gan pilsētu mobilitātes plānošanā sekmīgāk integrētu pasažieru un kravu pārvadājumus?

4.14.1

Izstrādājot lielpilsētu mobilitātes plānus, būtu jāņem vērā gan pasažieru, gan kravas transports, un jāpanāk sekmīga kravu piegādes loģistika, neierobežojot personu mobilitāti.

4.14.2

Tādēļ ir jāpalielina tā personāla skaits, kas pārrauga vietas, kuras paredzētas iekraušanas uz izkraušanas operāciju veikšanai.

4.14.3

Izveidot mehānismus, kas atvieglo un uzlabo kārtību, kādā tiek ziņots par pārkāpumiem, lai nepareizi novietots transportlīdzeklis pēc iespējas ātrāk atbrīvotu rezervēto vietu, kuru atkal varētu izmantot paredzētajā nolūkā.

4.14.4

Izveidot efektīvus mehānismus pārkāpēju sodīšanai, sākot ar transportlīdzekļa aizvešanu līdz soda faktiskai samaksāšanai.

4.14.5

Veikt iedzīvotāju informēšanas un izpratnes veidošanas kampaņas, lai nodrošinātu sabiedrības atbalstu un veicinātu sadarbību izvirzīto mērķu sasniegšanā. Viens no minētās kampaņas mērķiem būtu panākt tirdzniecības uzņēmumu īpašnieku līdzdalību iekraušanas un izkraušanas vietu pārraudzībā, pārliecinot viņus, ka transportlīdzekļu novietošana neatļautās vietās var kaitēt viņu uzņēmuma darbībai.

4.14.6

Ierobežot stāvēšanas laiku kravas iekraušanai un izkraušanai paredzētajās vietās, pielāgojot to vairumā gadījumu nepieciešamajam kravas izkraušanai un iekraušanai izmantotajam laikam. Varētu paredzēt iespēja lūgt īpašas atļaujas pagarināt stāvēšanas laiku — tādējādi ņemot vērā to, ka zināma veida transportam, piemēram, transportam, kas nodrošina pārcelšanās pakalpojumus, preču iekraušanai un izkraušana ir laikietilpīgāka. Varētu arī noteikt konkrētas laika nišas kravu iekraušanai un izkraušanai.

4.15   15. jautājums. Kā iespējams panākt sekmīgāku pilsētu un starppilsētu transporta koordinēšanu un zemes ierīcību? Kāda veida organizatoriskā struktūru būtu piemērota?

Izmantojot atbilstīgu koordināciju turpmāk minētajās jomās.

a)

Koordinācija starp dažādam struktūrām:

transporta koordinācijas struktūru izveide dažās Eiropas pilsētās ir ļoti sekmīgi veicinājusi transporta koordinēšanu un plānošanu, attīstot kvalitatīvus un efektīvus pakalpojumus;

lai nodrošinātu transporta veidu savstarpēju koordināciju, ir jāievieš lielāka pārskatāmība par izmaksu sadalījumu starp dažādiem kolektīvā transporta veidiem;

starppilsētu transporta dienestiem būtu jānodrošina nepieciešamās infrastruktūras transporta veidu savienošanai, lai atvieglotu dažādu kolektīvo transporta veidu izmantošanu ar pārsēšanos, tādējādi tiktu novērsta situācija, kad pasažierim starp diviem transporta veidiem būtu jāizmanto papildu transports.

b)

Saskaņošana ar plānošanas instrumentiem:

konkrētu plānu un projektu ietekmes uz mobilitāti novērtējuma izstrāde ir Tiesas 2006. gada 16. marta spriedumā noteikta prasība (lieta C-332/04): prasības izstrādāt neviennozīmīga projekta vides novērtējumu pamatā galvenokārt bija projekta paredzamā ietekme uz mobilitāti. Minētais kritērijs tomēr vēl nav iekļauts pozitīvajās tiesībās.

Tādēļ jāveic īpaši grozījumi Kopienas normatīvajos aktos par vides novērtējumu, lai ietekmes novērtējumos iekļautu arī plānu un projektu ietekmi uz mobilitāti. Jo īpaši Komiteja ierosina ieviest grozījumus, kas minēti atbildē uz 11. jautājumu.

Reģionālajām pašvaldībām konsekventi jāveic stratēģiskā teritoriālā plānošana, lai zemi izmantotu racionāli.

4.16   16. jautājums. Kas būtu turpmāk jādara, lai palīdzētu pilsētām risināt ar ceļu satiksmes drošību un personisko drošību saistītās problēmas pilsētu transportā?

4.16.1

Ceļu satiksmes drošība: lai uzlabotu drošību, Eiropas līmenī veicināt labu praksi un intensīvāku un strukturētāku dialogu par jaunajām tehnoloģijām ar ieinteresētajām pusēm reģionālajā un vietējā līmenī, kā arī ar dalībvalstīm, jo īpaši attiecībā uz ITS. Paaugstināt profesionālo transportlīdzekļu vadītāju apmācības līmeni. Būtu arī jāveic preventīvi pasākumi, lai pārrobežu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi nepaliktu nesodīti.

4.16.2

Individuālā aizsardzība: lai veicinātu labu praksi, būtu jānodrošina lielāka policijas klātbūtne sabiedriskajā transportā, galvenokārt nakts stundās un reisos uz rajoniem ar lielākiem konfliktsituāciju un sociālās atstumtības rādītājiem, kā arī jāizmanto informācijas tehnoloģijas un jānodrošina informācija pasažieriem.

4.17   17. jautājums. Kā operatorus un iedzīvotājus varētu labāk informēt par priekšrocībām, kuras attiecībā uz drošību var sniegt progresīvas infrastruktūru pārvaldības un transportlīdzekļu tehnoloģijas?

4.17.1

Izglītojot iedzīvotājus, organizējot informācijas un izglītības kampaņas, kas galvenokārt virzītas uz jauniešiem. Arī izmantojot pasākumus, kas nodrošina to, lai kontroles instrumentus pilsētās plaši izmantotu attiecībā uz visiem ceļu lietotājiem. EESK uzskata, ka kopumā ļoti svarīgi ir pieņemt pasākumus, lai stiprinātu kultūras un sabiedrības izglītības aspektus visos jautājumos, kas saistīti ar pilsētu mobilitāti.

4.18   18. jautājums. Vai būtu jāizstrādā pilsētu videi piemērotas automātisko radaru iekārtas, un vai šādu iekārtu izmantojums būtu jāsekmē?

4.18.1

Atkarībā no sasniedzamajiem mērķiem, vienmēr jātiecas pēc mobilitātes uzlabošanas un transporta plūsmas ātruma optimizācijas. Veicināt labu praksi, lai palielinātu drošību un sekmētu viedo sistēmu izmantošanu.

4.19   19. jautājums. Vai video novērošana ir piemērots veids drošības uzlabošanai pilsētu transportā?

4.19.1

Pamatojoties uz jaunajām tehnoloģijām, kolektīvajā transportā izveidot avārijas sistēmas, lai varētu brīdināt ārkārtas dienestus par vandālisma aktiem vai nelaimes gadījumiem transportlīdzeklī, kā arī pārraidīt attēlu un skaņu no notikuma vietas.

4.19.2

Jāveic atbilstīgi pasākumi, lai novērstu iejaukšanos privātajā dzīvē, tādējādi nodrošinot katras personas pamattiesību ievēršanu.

4.20   20. jautājums. Vai visām iesaistītajām personām būtu jāsadarbojas jaunas Eiropas mobilitātes kultūras izveidošanā? Kā paraugu izvēloties Eiropas Ceļu satiksmes drošības pētījumu centru, vai būtu lietderīga iniciatīva šīs sadarbības sekmēšanai izveidot Eiropas Pilsētu mobilitātes pētījumu centru?

4.20.1

Jauna pilsētu mobilitātes kultūra nozīmē Eiropas iestāžu, dalībvalstu, reģionālo un vietējo iestāžu, kā arī organizētas pilsoniskās sabiedrības organizāciju sadarbību.

4.20.2

Eiropas pilsētu ilgtspējīgas mobilitātes novērošanas centra izveide būtu lietderīga un tam būtu pievienotā vērtība, jo tas dotu iespēju apkopot datus, sekot izmaiņām transporta pieprasījumā un veicināt pieredzes apmaiņu. Tas arī ļautu labāk apzināties mobilitātes problēmas un piemērot atbilstīgas politikas to risināšanai.

Eiropas līmenī būtu jāsaskaņo pilsētu parametru noteikšanas pasākumi. EESK uzskata, ka vienotu kritēriju paredzēšana minētajā jomā ir lietderīga.

4.21   21. jautājums. Kā tādus esošus finanšu instrumentus kā struktūrfondi un kohēzijas fonds iespējams sekmīgāk un konsekventāk izmantot, lai atbalstītu integrētu un ilgtspējīgu pilsētas transportu?

4.21.1

Nosakot par mērķi pilsētu mobilitātes fondu uzlabošanu un pakāpeniski pārejot uz tīrām pilsētas kolektīvā transporta ierīcēm (zems patēriņš un emisiju līmenis), un panākot lielāku rentabilitāti par katru ieguldīto euro.

EESK atbalsta izglītībai un pētniecībai paredzētā finansējuma palielināšanu.

4.21.2

Vienlaikus jāsamazina finanšu ieguldījumi, nosakot objektīvas skalas, kas ļautu pašvaldībai izvēlēties visrentablāko risinājumu, lai pilsētas iedzīvotājiem piedāvātu kvalitatīvu transportu par saprātīgām cenām. Par prioritāti būtu jāatzīst efektivitāte un sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas pienākumu izpilde.

4.22   22. jautājums. Kā ekonomiski instrumenti, jo īpaši tirgus instrumenti varētu sekmēt tīrāku un energoefektīvāku pilsētas transportu?

4.22.1

Pieprasot “zaļo” klauzulu iekļaušanu līgumos par iekārtu iegādi saistībā ar infrastruktūru projektiem, kurus finansē Eiropas programmu ietvaros.

4.22.2

Cita iespēja būtu kādā COM dokumentā iekļaut darba dokumenta “Zaļais iepirkums. Videi draudzīga publiskā iepirkuma rokasgrāmata” [SEC(2004) 1050] kritērijus, pievienojot “zaļo” publisko iepirkumu attiecībā uz transporta aprīkojumu.

Līdz ar iepirkumiem Interneta tīklā nelielu piegādes furgonu — gandrīz individuālu automobiļu — parks strauji palielinās, tādēļ šajā jomā varētu paredzēt ierobežojumus. Tādu individuālo automobiļu kā kolektīvā transporta automobiļu tirgū pārmaiņas ir vērstas uz vides aizsardzību. Būtu jāatbalsta tīrāku automobiļu (degviela, dzinēji) iegāde un jāatzīst pircēju attiecīgs finansiāls ieguldījums, tādēļ politikās, kas nosaka piekļuvi pilsētu centriem, jāpiemēro īpašs režīms viņu automobiļiem.

4.23   23. jautājums. Kā ar pētniecības mērķpasākumiem varētu mazināt pilsētām raksturīgos šķēršļus un attīstīt pilsētu satiksmi?

4.23.1

Skaidri nosakot, kādiem projektiem ir piešķirams publiskais Kopienas finansējums, un izvirzot obligātu nosacījumu (atbilstīga kontrole) īstenot (noteiktā termiņā) šo projektu mērķus, lai projektu neizpildes gadījumā būtu iespējams atgūt piešķirto finansējumu.

4.24   24. jautājums. Vai pilsētās būtu jāievieš maksa par pilsētas infrastruktūru izmantošanu? Vai šajā jomā būtu jāizveido vispārējs regulējumu un/vai vadlīnijas? Vai ienākumi no šādām sistēmām būtu jāparedz kolektīvā pilsētas transporta uzlabošanai? Vai ārējās izmaksas būtu jāinternalizē?

4.24.1

Eiropas līmenī būtu jāpastāv vispārējai normai, kas būtu jāizstrādā, saskaņojot tarifu aprēķināšanas kritērijus un izvērtējot pieļaujamo robežu kolektīvā transporta tīkla blīvumam.

4.24.2

EESK tomēr uzskata, ka tarifu vai ceļu nodokļu sistēmas saistībā ar piekļuvi pilsētas centram tiek ieviestas vispārējās interesēs un tām ir tūlītēji pieņemami rezultāti, taču tās var diskriminēt iedzīvotājus ar zemiem ienākumiem, turklāt tai ir niecīga atturoša ietekme uz iedzīvotājiem ar lieliem ienākumiem.

Vietējām pašvaldībām ir jāveic pasākumi iespējamo negatīvo seku novēršanai, piemēram, jāveicina kolektīvā transporta izmantošana vai jāparedz pazemināta tarifa biļetes.

4.24.3

Alternatīvs risinājums ar “horizontālu ietekmi” uz visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu ienākumiem, būtu “ceļa nodokļa” noteikšana piekļuves punktos. Tomēr tā mērķis nebūtu iekasēt noteiktu naudas summu, bet gan autovadītājiem piešķirt pilsētā nobraucamo kilometru kvotas. Tiktu “normēta” piekļuve (kilometri/laika vienība), tātad vajadzētu “izvēlēties” un pārvaldīt privātā transporta maršrutus pilsētā. Būtu tomēr jāņem vērā, ka arī tas var kļūt par diskriminējošu faktoru pēc dzīvesvietas, izcelsmes vietas un galamērķa.

4.24.4

Protams, tās būtu zonas, kas tiktu noteiktas papildus “zonām ar zemu satiksmes blīvumu”, kurās kolektīvā un privātā transporta satiksme būtu praktiski ierobežota.

4.25   25. jautājums. Vai ilgtermiņā varētu paredzēt Eiropas programmu tīra un energoefektīva pilsētas transporta finansēšanai?

4.25.1

Pievienotā vērtība ir milzīga un grūti aprēķināma, ja ņem vērā psihiskās un fiziskās veselības faktorus un laika vērtību cilvēkiem (aspekts, kas mainās atkarībā no ceļā pavadītā laika daudzuma, ceļojot no dzīvesvietas līdz darba vietai un otrādi, un kurš kopā ar darbalaiku izraisa virkni negatīvu faktoru).

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  COM(2006) 314 galīgā redakcija, Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam “Eiropas dinamisma saglabāšana — ilgtspējīga attīstība mūsu kontinentā. Eiropas Komisijas 2001. gadā publicētās Transporta baltās grāmatas vidusposma pārskats”.

(2)  Atzinums par tematu “Transports pilsētu un lielpilsētu teritorijās”, OV C 168, 27.7.2007., 74. lpp., (ziņotājs — Ribbe kgs).

(3)  Ņemot vērā Kopienu dibināšanas līguma 30. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu un Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas starpiestāžu 1993. gada 25. oktobra nolīgumu.

(4)  Skat. tematu EKT “Concordia BUS” un tajā izmantotos kritērijus.

(5)  Skatīt atzinumu par tematu “Komisijas paziņojums “Virzība uz Eiropas Enerģijas patērētāju tiesību hartu””; ziņotājs — Iozia kgs; OV C 151, 17.6.2008.


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/46


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Komisijas paziņojums “Kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plāns””

COM(2007) 607 galīgā redakcija

(2008/C 224/10)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2007. gada 18. oktobrī nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums “Kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plāns””.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 8. maijā. Ziņotājs — Retureau kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 445. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē), ar 99 balsīm par, 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto rīcības plānu un vēlas saņemt pieprasījumu par atzinuma izstrādi saistībā ar 2010. gadā paredzēto starpposma ziņojumu, lai novērtētu panākto progresu un noteiktu problēmas, kas vēl jārisina.

1.2

EESK piekrīt viedoklim, ka salīdzinošā novērtēšana, kas veikta ciešā sadarbībā ar nozares pārstāvjiem, būtu noderīga intermodāliem termināļiem, tai skaitā ostām un lidostām. Tā kā sauszemes termināļu, jūras ostu, lidostu un iekšējo ūdensceļu ostu raksturīgās iezīmes ir atšķirīgas, salīdzinošo novērtēšanu var veikt pēc stingri noteiktiem kritērijiem, kas izstrādāti kā vispārīgas atsauces vērtības Eiropas līmenī un kuras var pielāgot vietējā līmenī.

1.3

Pārvadājumu cenu noteikšana atkarībā no izmantotā transporta veida pietiekami neatspoguļo ne attiecīgā transporta faktisko ietekmi uz infrastruktūrām, vidi un energoefektivitāti, ne arī izmaksas sociālajā, teritoriālajā un sabiedriskajā aspektā.

1.4

Ar salīdzinošai novērtēšanai paredzēto salīdzināšanas un novērtēšanas instrumentu palīdzību būs jāveic izmantojamo transporta tīklu salīdzināšana ilgtspējības aspektā, lai veicinātu sabalansēta cenu noteikšanas mehānisma ieviešanu un izstrādātu regulējošu sistēmu, uz kuru pamatojoties, loģistikā priekšroka tiks dota efektīvākajam un ilgtspējīgākajam transporta veidam atbilstīgi pārvadājamās kravas veidam un transporta pieejamībai.

1.5

Lai nodrošinātu lietotāju un visas sabiedrības vajadzībām atbilstošu efektīvu pārvadājumu loģistiku, pēc iespējas ātrāk ir jāievieš jau pieejamās jaunās tehnoloģijas, jāsekmē jauni pētījumi, pastāvīgi jārūpējas par personāla apmācību un kvalifikācijas paaugstināšanu, kā arī jāuzlabo darba apstākļi. Vienlaikus ir efektīvāk jāizmanto esošās infrastruktūras, kā arī cilvēkresursi, materiālie un finanšu resursi, kas ieguldīti transporta un loģistikas nozarē. Jāpopularizē šīs nozares profesijas un jārada interese par tām. Šim mērķim būs nepieciešami jauni ieguldījumi. Jāsekmē minēto profesiju prestižs un pievilcīgums. Lai paātrinātu jauno dalībvalstu integrācijas gaitu un sekmētu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu politiku un kaimiņattiecību politiku, vajadzīgi jauni ieguldījumi. Pirms tādu ieguldījumu veikšanas, kas atmaksāsies ļoti ilga laika periodā, ir jāizvērtē pieprasījuma attīstība ilgtermiņa perspektīvā.

1.6

Jānostiprina drošība uz ceļiem, jo īpaši teritorijās, kas robežojas ar trešām valstīm.

1.7

ES jūras robežu tagad veido arī Baltijas un Melnā jūra, kas savienota ar nozīmīgo Donavas ūdensceļu, kura attīstība būtu jāveicina. No Eiropas ostām tiek nosūtīti 90 % tirdzniecības apjoma ar trešām valstīm un 40 % ES iekšējā tirdzniecības apgrozījuma. Tajās strauji attīstās loģistikas darbība. Taču vēl nepieciešami vairāki uzlabojumi. Īpaša uzmanība jāveltī ostu sauszemes infrastruktūru modernizēšanai, lai dažādotu transporta veidus un plašāk izmantotu kombinētos pārvadājumus. Ir jāuzlabo arī pārkraušanas metodes un organizēšana. Jāpanāk arī sabalansētāks ostu izvietojums un to papildināmība ar sauszemes platformām.

1.8

Komiteja atbalsta jauno tehnoloģiju izmantošanu, pētījumus visās jomās, kas varētu uzlabot pārvadājumus (infrastruktūra, transportlīdzekļi, pārkraušanas iekārtas, darba organizācija un apstākļi u.c.), apņēmību izstrādāt tehniskos standartus, kā arī komunikācijas un ziņojumapmaiņas standartus, lai sekmētu komodalitātes attīstību un vienmērīgu satiksmi, ciešāku saikni starp ražošanas un tirdzniecības apjoma un pārvadājumu skaita pieaugumu, jo pārvadājumu skaits turpinās pieaugt. Būtiska nozīme šajā jomā ir loģistikas ķēžu efektivitātes uzlabošanai.

1.9

Jāturpina pētījumi individuālā un sabiedriskā pasažieru un kravu pārvadājumu transporta motoru, to energoefektivitātes, kā arī nefosilo degvielu jomā.

1.10

Pilsētu transporta loģistikas jomā nekavējoties jāveic pasākumi, lai novērstu lielpilsētu ekonomikas pakāpenisku lejupslīdi un ievērojamu efektivitātes pazemināšanos sakarā ar sastrēgumos pavadīto laiku, kas iedzīvotājiem un uzņēmumiem ir neproduktīvs un rada piesārņojumu. Lai panāktu ceļu efektīvāku izmantošanu un novērstu iedzīvotāju un uzņēmumu tendenci pamest lielpilsētas, lai pārceltos uz pilsētu perifērijām un tālākām apdzīvotām vietām, pilsētvidē ir jāpiemēro globāla pieeja, kurā ņemtas vērā individuālā un sabiedriskā pasažieru un kravu pārvadājumu transporta vajadzības.

1.11

Rīcības plāns ir orientēts uz enerģijas ilgtspējīgu izmantošanu, energoefektivitāti un intermodalitāti, un tajā noteiktie termiņi liecina, ka attiecīgās politikas īstenošana jāuzsāk nekavējoši. Komisijas priekšlikumos priekšroka tiek dota sadarbībai un dialogam, nevis ierobežojumiem. Ir jāpierāda, ka šāda izvēle būs efektīva. Rīcības plāna veiksmīga īstenošana būs atkarīga no transporta nozares dalībnieku spējas pielāgoties pilsoniskās sabiedrības izvirzītajam prasībām.

2.   Komisijas priekšlikumi

2.1   Ievads.

2.1.1

Komisija 2006. gada 28. jūnijā publicēja paziņojumu “Kravu pārvadājumu loģistika Eiropā — ilgtspējīgas mobilitātes izšķirošais faktors” (1). Tajā uzsvērta loģistikas nozīme, tādu ilgtspējīgu pārvadājumu nodrošināšanā, kas rada mazāk piesārņojuma un ir videi patiesi nekaitīgi. Lai sagatavotu Eiropas kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plānu, pēc paziņojuma publicēšanas notika apspriešana, kuras rezultātā 2007. gada 18. oktobrī publicēts paziņojums par rīcības plānu (2).

2.1.2

Komisija paredzēja iekļaut loģistikas dimensiju Eiropas Savienības transporta politikā, lai samazinātu neatrisināto vājo vietu skaitu, taupīgāk izmantotu energoresursus, efektīvāk izmantotu infrastruktūras un transportlīdzekļu komodalitātes un intermodalitātes iespējas, aizsargātu vidi, mazinātu negatīvo ietekmi uz to un veicinātu nepārtrauktu personāla apmācību.

2.1.3

Komitejai uzticēts izstrādāt atzinumu par minēto rīcības plānu, kurā noteikti mērķi un to īstenošanas grafiks, ka arī norādīts, ka ir jāsekmē jauno informācijas tehnoloģiju izmantošana, lai uzlabotu transporta loģistikas efektivitāti atbilstoši pārvadājamās kravas veidam (gabalkravas, pakas, konteineri). Lai nodrošinātu loģistikas nozares darbinieku atbilstošu kvalifikāciju un veicinātu viņu mobilitāti, ir paredzēta loģistikas speciālistu sertifikācijas sistēma.

2.1.4

Komisija jau 2006. gadā uzsvēra, ka ir grūti precīzi noteikt stāvokli Eiropas loģistikas tirgū, jo trūkst attiecīgu statistikas datu. Uzskata, ka loģistika veido 10 % līdz 15 % no pārvadājumu izmaksām.

2.1.5

Komisija paziņojumā ierosināja izveidot Eiropas līmeņa kravas pārvadājumu loģistikas sistēmu un orientēt darbību uz dažādām jomām. Rīcības plānā noteikti konkrēti pasākumi un to īstenošanas termiņi no 2008. līdz 2012. gadam. Tas nozīmē, ka termiņi ir ļoti īsi:

vājo vietu apzināšana un novēršana;

informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) izmantošana (uzraudzība un reģistrācija) ar Galileo sistēmu, LRIT (kuģu tāldarbības identifikācijas un uzraudzības sistēma), SIF, AIS (automātiskā identifikācijas sistēma), SafeSeaNet un Dzelzceļa kravu pārvadājumu telemātikas lietojumprogrammu sistēma (TAF) un Eiropas Dzelzceļa satiksmes vadības sistēma (ERMTS) viedo tehnoloģiju ieviešana, piemēram, augstfrekvenču identifikācijas (RFID) marķējuma izstrāde un standartizācija (3);

ziņojumapmaiņas un komunikācijas pasaules līmeņa standarti;

pētniecība (7. pamatprogramma);

savstarpējā izmantojamība un savietojamība;

kvalificētu loģistikas nozares darbinieku sagatavošana;

Eiropas līmeņa novērtējums (“benchmarking”), kura rādītāji un metodes vēl ir jāizstrādā;

infrastruktūras politika: esošo infrastruktūru uzturēšana un efektīva izmantošana un jauni ieguldījumi, tostarp progresīvo tehnoloģiju jomā;

augstvērtīgi rezultāti, pateicoties sociālajam dialogam, atbilstošai sadarbībai un regulējumam;

vairākveidu pārvadājumu ķēžu veicināšana un vienkāršošana, un ar to saistītie iekraušanas standarti.

2.1.6

Rīcības plānā, kas publicēts 2007. gadā, ir sīkāk izstrādāti jau agrāk noteikto pasākumu mērķi un to īstenošanas termiņi.

2.1.7

Paziņojumā “Eiropas dinamisma saglabāšana — ilgtspējīga attīstība mūsu kontinentā” (4), kas publicēts sakarā ar 2001. gada Transporta Baltās grāmatas vidusposma pārskatu un Baltās grāmatas pārskatīšanu (5), Komisija īpašu uzmanību pievērsa “viedās mobilitātes” koncepcijai, kas ietver pārvadājumu loģistiku un viedās transporta sistēmas (VTS); arī rīcības plānā šim tematam veltīta īpaša uzmanība.

2.2   E-krava un viedās transporta sistēmas.

2.2.1

Pašlaik pieejamo un turpmāko IKT vispārējs lietojums var ievērojami uzlabot kravas pārvadājumu loģistiku, taču ir jāatrisina tādas problēmas kā standartizācija, lietotāju prasmes, reglamentējoši vai cita veida šķēršļi dokumentu pārvēršanai elektroniskā formātā, datu drošība un privātuma aizsardzība.

2.2.2

Īstenojot koncepciju “e-krava”, nākotnē varētu izveidot sistēmu “lietiskais internets” (katru kravas veidu — gabalkravas, pakas, sīkpakas, konteinerus var apzīmēt un identificēt ar aktīvu vai pasīvu “tiešsaistes marķējumu”, kuru aktivizē ar augstfrekvences ierīces palīdzību); “lietiskais internets” nodrošinās kravas datu automātisku un vienkāršotu pārsūtīšanu (atrašanās vieta, informācija par kravas veidu un apjomu, muitas un citi paziņojumi). Pašreizējās sistēmas jāattīsta, lai ieviestu minēto jauno internetu, kas balstās uz kravu identifikāciju.

2.2.3

Komisija 2008. gadā plāno vērienīgu pētniecības projektu, kuras pamatā ir ceļvedis viedo transporta sistēmu un transporta loģistikas tehnoloģiju izvēršanai.

2.3   Nākotnes perspektīvas.

2.3.1

Rīcības plāna mērķis ir sniegt atbalstu preču pārvadājumu loģistikai, uzlabot efektivitāti un izaugsmi ilgtermiņā, risinot tādas problēmas kā satiksmes noslogotība, piesārņojums un troksnis, CO2 emisijas, atkarība no fosilā kurināmā. Līdztekus šiem pasākumiem sadarbībā ar dalībvalstīm ir jāizstrādā ilgtermiņa perspektīva ar mērķi izveidot kopīgu pamatu ieguldījumiem turpmākajās kravas pārvadājumu sistēmās.

2.3.2

Eiropas Komisija 2010. gadā ziņos par progresu, kas panākts rīcības plāna īstenošanā.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1

ES paplašināšana, arvien straujāka tirdzniecības globalizācija, jaunas ekonomikas lielvalstis (ne tika Ķīna) un uzņēmumu pārvietošana ir būtiski tirdzniecības attīstības faktori. Tirdzniecības pieaugums ir straujāks nekā ražošanas kāpums. Komisija 2001. gada Baltajā grāmatā ierosināja “nošķirt” transportu un izaugsmi. Ir pienācis laiks pārskatīt šo jautājumu, lai atjaunotu “apvienošanu” un “paralēlismu”. Baltajā grāmatā, ko pārskatīja 2006. gadā (6), loģistika, kurā iekļauti dažādi pārvadājumu veidi un dalībnieki (transporta plūsmu organizētāji, transporta uzņēmumi, lietotāji, valstu, Kopienas un starptautiskās iestādes) un kas balstās uz jaunajām informācijas, iepakojuma un pārkraušanas tehnoloģijām, var būt tirdzniecības aprites un preču pārvadājumu racionalizācijas un efektivitātes noteicošais faktors.

3.2

Lai nodrošinātu loģistikas ķēdes pasaules mērogā, modālo sistēmu fiziskām un elektroniskām saiknēm ir jābūt pilnībā integrētām, lai izvēlētos visefektīvāko transporta veidu vai to kombināciju, kā arī lai uzlabotu loģistiku, nosakot tai mērķi “vienlaikus” sasniegt “trīskāršu” efektivitāti: ekonomiskajā, sociālajā un vides aspektā (tostarp energoefektivitātes aspektā).

3.3

Pārvadājumu plānošana parasti ir laikietilpīga un tai raksturīga vairāku dalībnieku sadarbība. Ieguldījumi transporta infrastruktūrā un loģistikas platformās ir ilgtermiņa ieguldījumi, kas prasa lielus izdevumus ne tikai jūras un iekšzemes navigācijas ostās un lidostās, bet arī “sauszemes ostās” vai kombinētā transporta infrastruktūrās. Tā kā tieši ar šīm platformām saistās visvairāk problēmu, ir jāmeklē steidzami, stabili un ilgtspējīgi risinājumi. Komiteja uzskata, ka vispirms ir optimāli jāizmanto esošās infrastruktūras, un to var panākt ar informācijas un pieredzes apmaiņas palīdzību. Tomēr esošo infrastruktūru efektīva izmantošana un jauno tehnoloģiju izmantošana nebūs pietiekama. Jauni ieguldījumi ir “jāplāno” vidējā un ilgtermiņā.

3.4

Jaunas, ilgākam laikam paredzētas infrastruktūras ir jāveido atbilstoši ilgtermiņa vajadzībām un tikai tad, ja komodalitāti nevar nodrošināt ar esošajām infrastruktūrām. Piemēram, kravas piekabju pārvadāšana pa dzelzceļu var būt alternatīvs risinājums pastāvošā autoceļu tīkla paplašināšanai vai jaunu autoceļu būvei. Attiecīgajā plānošanā ir jāiesaista visi loģistikas ķēdes dalībnieki: Kopienas iestādes, valstu un reģionālās pārvaldes iestādes, ražotāji, izplatītāji un citi kravas nosūtītāji, loģistikas un transporta uzņēmumi, kā arī sociālie partneri. Jādod iespēja iedzīvotājiem piedalīties sākotnējās debatēs un apspriešanā par šiem jautājumiem, un viņu viedoklis ir nopietni jāņem vērā.

3.5

Plānošanas mērķis ir izveidot ilgtermiņa partnerību, kas nodrošina infrastruktūru stabilitāti ilgtermiņā (kā ekonomiskajā, tā arī vides un sociālajā aspektā). Rīcības plānam jāiekļaujas Eiropas Telpiskas attīstības perspektīvā un tā mērķis ir sekmēt strukturētākus, saskaņotākus un pastāvīgākus ieguldījumus transporta nozarē saistībā ar ražošanas un komercdarbību, teritoriālplānojuma un pilsētvides programmām (tostarp, lai novērstu loģistikas platformu “izkliedētību” un sasteigtu pārvietošanu ar augstām izmaksām, atsevišķu maģistrāļu un zonu noslogotību, kā arī to zonu izolētību, kurās trūkst transporta savienojumu, vai arī tie nav pietiekami attīstīti).

3.6

Paredzams, ka iekraušanas vienību jaunie standarti attiecībā uz kravas maksimālo svaru un izmēriem neapšaubāmi atvieglos pārkraušanu. Ņemot vēra to, ka sauszemes pārvadājumos galvenokārt izmanto autoceļus, šie standarti nedrīkst radīt pārslogotību, kuras rezultātā tiek bojātas infrastruktūras un mazināta autotransporta drošība. Minētajiem standartiem ir jāsekmē komodalitāte.

3.7

Sakarā ar 2003. gada priekšlikumu par jaunu intermodālu pārkraušanas vienību Komiteja īsumā norāda, ka divu dažādu vienību kombinēšana no loģistikas viedokļa ir īpaši sarežģīta. Abi šķēršļi kopā (velkoņu izmēri un šīs sistēmas nenoteiktās izmaksas) jau tagad liek secināt, ka šī sistēma netiks izmantota. Turklāt pret to iebilst iekšzemes ūdeņu navigācijas un autotransporta nozares pārstāvji.

4.   Īpašas piezīmes

4.1

Komiteja vēlas saņemt atzinuma pieprasījumu par Komisijas 2010. gadā plānoto progresa ziņojumu par rīcības plānu un iespējamām problēmām, kas radušās tā īstenošanas gaitā.

4.2

Lietiskais internets neapšaubāmi būs viens no līdzekļiem, kā uzlabot transporta loģistikas efektivitāti un klientiem sniegto pakalpojumu kvalitāti. Taču, ņemot vērā “nosaukumu interneta” pieredzi, Komiteja vēlas noskaidrot, kādas kontroles procedūras un instrumenti ir nepieciešami, lai “nosauktu” kravas; vēsturiski ir izveidojies, ka par “nosaukumu interneta” kontroli ir atbildīga ASV Federālā tirdzniecības ministrija. Komiteja uzskata, ka “lietiskais internets”, ņemot vērā tā ekonomisko nozīmi un tirdzniecības galvenokārt starpreģionālo raksturu, ir jāveido uz vairāku iestāžu bāzes (piemēram, reģionālajām vai vietējām iestādēm, kas atbildīgas par nosaukumiem), un tā galīgo kontroli nevajadzētu veikt vienai vienīgai iestādei, kas atrodas ārpus ES robežām. Komiteja atbalsta iespēju nodrošināt Eiropas līmeņa pārvaldību datu bāzu nosaukumu veidošanas un pārvaldības jomā, kā arī tehnisko standartu noteikšanas jomā.

4.2.1

Komiteja pauž gandarījumu par to, ka Komisija iekļāvusi loģistikas attīstību atjaunotajā Lisabonas izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā. Taču, balstoties uz pieredzi, Komiteja aicina Komisiju nekavējoties novērst kavēšanos jauno tehnoloģiju piemērošanas jomā, jo īpaši Galileo programmas ietvaros.

4.3

Komiteja uzskata, ka “lietiskais internets”, ņemot vērā tā ekonomisko nozīmi un tirdzniecības galvenokārt starpreģionālo raksturu, ir jāveido uz vairāku iestāžu bāzes (piemēram, reģionālajām vai vietējām iestādēm, kas atbildīgas par nosaukumiem), un tā galīgo kontroli nevajadzētu veikt vienai vienīgai iestādei, kas atrodas ārpus ES robežām.

4.4

Ir skaidri jānosaka privātuma un profesionālās dzīves aizsardzības problēmas, kas saistītas ar informācijas līdzekļu diversifikāciju kravas satura noteikšanai, ar informācijas noplūdi kriminālajām aprindām (jāņem vērā arī muitas un apdrošināšanas procedūras), tās uzraudzībai, nosūtītāju, starpnieku un saņēmēju identifikācijai ar mērķi veicināt viedās transporta sistēmas un ar tām saistītās informācijas tehnoloģijas.

4.5

Tas jo īpaši attiecas uz loģistiku e-tirdzniecības nozarē.

4.6

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos “modernizēt” loģistikas nozari, ieviešot nozares darbinieku “definēšanas” un “sertificēšanas” sistēmu, un vēlas, lai šī sistēma sniegtu augstu pievienoto vērtību.

4.7

Komiteja pauž gandarījumu par Komisijas ierosinājumu sadarbībā ar sociālajiem partneriem izstrādāt kvalifikācijas un apmācības kritērijus. Šajā sakarā Komiteja pauž cerību, ka iegūtā kvalifikācija un prasmes tiks tālāk attīstītas ar mūžizglītības palīdzību un ka tajās tiks ņemts vērā progress zinātnes jomā. Ar gandarījumu jāatzīmē, ka Komisija risina jautājumu par šo sertifikātu un prasmju savstarpēju atzīšanu.

4.8

Loģistikas efektivitāti var palielināt, plaši pielietojot jaunās tehnoloģijas, vienkāršojot administratīvās procedūras, apmainoties ar pieredzi, attīstot prasmes, iemaņas un komodalitāti. Tomēr Komiteja vēlas uzsvērt, ka šiem pasākumiem būs pozitīvs rezultāts tikai tad, ja transporta un loģistikas nozarē tiks ievērota Komisijas 2001. gada Baltajā grāmatā noteiktā vairākveidu un kombinēto pārvadājumu līdzsvarotība un “reglamentētā konkurence”, kuras īstenošana saistās ar transporta izmaksu pārskatīšanu, kā arī vairākveidu un kombinēto pārvadājumu konkurences noteikumu saskaņošana ES robežās.

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  COM(2006) 336 galīgā redakcija.

(2)  COM(2007) 607 galīgā redakcija.

(3)  Skatīt izpētes atzinumu par tematu “Radiofrekvenču identifikācija (RFID)” (ziņotājs — Morgan kgs, OV C 256, 27.10.2007., 66.–72. lpp.), un Lisabonā 2007. gada 15. un 16. novembrī notikušās konferences secinājumus (prezidentvalsts Portugāles tīmekļa vietnē).

(4)  COM(2006) 314 galīga redakcija, 22.6.2006.

(5)  Skatīt Komitejas atzinumus par Transporta balto grāmatu “Eiropas transporta politika līdz 2010. gadam — laiks izlemt” (COM(2001) 370, 12.9.2001.) un par vidusposma pārskatu “Eiropas dinamisma saglabāšana — ilgtspējīga attīstība mūsu kontinentā. Transporta baltās grāmatas vidusposma pārskats” (COM(2006) 314, 22.6.2006.).

(6)  Eiropas Komisijas 2001. gadā publicētās Transporta baltās grāmatas vidusposma pārskats “Eiropas dinamisma saglabāšana. Ilgtspējīga attīstība mūsu kontinentā” (COM(2006) 314 galīgā redakcija, 22.6.2006.).


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/50


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izdara grozījumus Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvā 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu un Direktīvā 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu”

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izdara grozījumus Direktīvā 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvā 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē un Regulā (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā”

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izveido Eiropas Elektronisko sakaru tirgus iestādi”

COM(2007) 697 galīgā redakcija — 2007/0247 (COD)

COM(2007) 698 galīgā redakcija — 2007/0248 (COD)

COM(2007) 699 galīgā redakcija — 2007/0249 (COD)

(2008/C 224/11)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu 2007. gada 10. decembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izdara grozījumus Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvā 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu un Direktīvā 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu”

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izdara grozījumus Direktīvā 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvā 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē un Regulā (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā”

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izveido Eiropas Elektronisko sakaru tirgus iestādi”

Par dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 8. maijā. Ziņotājs — Hernández Bataller kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 445. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē), ar 80 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK atbalsta Komisijas mērķus nodrošināt vislielāko ieguvumu lietotājiem elektronisko sakaru tirgū, rūpēties, lai netiktu traucēta, ne arī ierobežota konkurence, rosināt efektīvas investīcijas infrastruktūrās un sekmēt inovācijas, veicinot radiofrekvenču un numerācijas resursu efektīvu pārvaldību un izmantošanu.

1.2.

Tā kā elektronisko komunikāciju nozarē ir augsts tehnoloģisko inovāciju līmenis un ļoti dinamiski tirgi, EESK atzinīgi vērtē regulējumu elektronisko sakaru jomā un ierosinātās izmaiņas, kuru pamatā ir šādi aspekti:

1.2.1.

decentralizētas regulācijas princips dalībvalstīs, ar ko valstu iestādēm uzdod pārraudzīt tirgus saskaņā ar kopīgiem principiem un procedūrām. Tas VRI (valsts regulatīvajām iestādēm) nodrošina lielāku neatkarību, uzlabo to ikdienas pārvaldību un dod lielāku rīcības brīvību, garantējot VRI pašu finanšu resursus, pietiekamus cilvēkresursus un palielinot to izpildes pilnvaras, lai panāktu regulējuma efektīvāku piemērošanu;

1.2.2.

iekšējā tirgus konsolidācija, piešķirot Komisijai konkrētas pilnvaras starpvalstu tirgos, kas pārsniedz dalībvalstu kompetenci;

1.2.3.

viendabīgāki tiesību akti, ko var panākt, modernizējot dažus noteikumus, lai tos pielāgotu tehnoloģiju un tirgus attīstībai, un svītrojot noteikumus, kuri ir novecojuši, atkārtojas vai kļuvuši lieki;

1.2.4.

efektīvas radiofrekvenču spektra pārvaldības stratēģijas izstrāde, lai izveidotu vienotu Eiropas informācijas telpu;

1.2.5.

funkcionāla nošķiršana, ko izņēmuma gadījumos ar Komisijas piekrišanu nosaka VRI, lai panāktu pilnīgi līdzvērtīgu piekļuves produktu piedāvājumu visiem nākamā tirgus posma operatoriem, tostarp paša vertikāli integrētā operatora struktūrvienībām, kas darbojas nākamajā tirgus posmā;

1.2.6.

efektīva un ticama informācija elektronisko sakaru tīklos. Tādēļ iestādei jāiesaistās piemērotu tehnisku un organizatorisku drošības pasākumu saskaņošanā, sniedzot speciālistu ieteikumus;

1.2.7.

patērētāju tiesību stiprināšana saistībā ar attiecīgajiem līgumu aspektiem, informācijas pārskatāmību un publicēšanu, pakalpojumu pieejamību, informācijas un neatliekamās palīdzības pakalpojumiem un numuru pārnesamību. Priekšlikumos tomēr nav nodrošināts pietiekami augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis, kādu paredz Patērētāju tiesību aizsardzības līgums, jo tajos nav ņemti vērā tādi aspekti kā klientiem sniegto pakalpojumu regulēšana, minimālās kvalitātes prasības, soda piemērošanas noteikumi, ne arī termināļu, ne pakalpojumu kopējais iepirkums;

1.2.8.

lielāka privātās dzīves aizsardzība, pat ja visi priekšlikumi nav tik mērķtiecīgi, kā, piemēram, aizsardzībā pret surogātpastu. EESK uzskata, ka būtu jānosaka prasība, ka patērētājam iepriekš jāsniedz nepārprotama piekrišana komerciālās informācijas saņemšanai.

1.3.

Komiteja atzinīgi vērtē termināliekārtu iekļaušanu regulējuma darbības jomā, lai uzlabotu e-pieejamību galalietotājiem ar invaliditāti. Tā arī atbalsta noteikumu, ka universālā pakalpojuma jomā līdz ar citiem pasākumiem jāievieš lietotājiem ar invaliditāti paredzēti saistoši pasākumi, ar ko atvieglo viņu piekļuvi publiski pieejamiem telefona pakalpojumiem, tostarp neatliekamās palīdzības, uzziņu dienestiem un abonentu sarakstiem, uz viņiem attiecinot tieši tādus pašus nosacījumus kā uz pārējiem galalietotājiem.

1.4.

Svarīga nozīme ir vienkāršošanai un administratīvā sloga samazināšanai, jo lielāks elastīgums spektra pārvaldībā operatoriem atvieglos administratīvās procedūras un spektra lietošanu. EESK uzskata, ka dalībvalstīm jānosaka daži tehniski izņēmumi un plašāki izņēmumi, lai saskaņā ar valstu un Kopienas tiesību aktiem sasniegtu vispārēju interešu mērķus kultūras un valodu daudzveidības, vārda brīvības un komunikācijas līdzekļu pluralitātes jomā, kā arī sociālās un teritoriālās kohēzijas, sabiedrības drošības veicināšanā, ņemot vērā dalībvalstu tehniskās, sociālās, kultūras un politiskās vajadzības.

1.5.

Izveidojot no Komisijas neatkarīgu struktūrvienību — Eiropas Elektronisko sakaru tirgus iestādi, kas nostiprina VRI pilnvaras, var veicināt efektīvu Komisijas un valstu regulatīvo iestāžu sadarbību jautājumos, kas sekmē Eiropas mēroga saskaņotību, piemēram, tirgus, novērtējumu un risinājumu noteikšanu, radiofrekvenču spektra lietošanas saskaņošanu vai pārrobežu tirgu noteikšanu.

2.   Ievads

2.1.

Elektronisko sakaru tirgus reforma ir apstiprināta 2002. gadā, kā rezultātā ir izveidota elektronisko sakaru (iekļaujot gan satelītu un virszemes tīklus, gan fiksētos un bezvadu sakarus) normatīvā sistēma, kas ietver Pamatdirektīvu, Piekļuves direktīvu, Atļauju izsniegšanas direktīvu, Direktīvu par vispārējiem pakalpojumiem, personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko sakaru nozarē.

2.2.

Minētās normatīvās sistēmas mērķis ir atvieglot jaunienācējiem operatoriem piekļuvi esošajai infrastruktūrai, sekmēt ieguldījumus alternatīvajās infrastruktūrās, kā arī nodrošināt patērētājiem lielākas izvēles iespējas un zemākas cenas.

2.3.

Pašreizējā regulatīvā modeļa pamatā ir decentralizētas regulācijas princips dalībvalstīs, uzdodot valstu iestādēm īstenot tirgu pārraudzību saskaņā ar kopīgiem principiem un procedūrām.

2.4.

Regulējumā ir paredzēts minimālais saskaņošanas līmenis, īstenošanas pasākumu noteikšanu atstājot valsts regulatīvo iestāžu (VRI) vai dalībvalstu kompetencē.

2.5.

Pamatdirektīvas mērķis ir pakāpeniski samazināt nozares ex ante īpašo noteikumu skaitu, jo konkurence tirgū palielinās; to īsteno ar Komisijas ieteikumu, kurā nosaukti produktu un pakalpojumu tirgi, kuros ir attaisnojama ex ante regulējuma piemērošana.

2.5.1.

Jebkuras ex ante regulējošas darbības mērķis ir apmierināt patērētāju intereses un nodrošināt mazumtirdzniecības tirgu konkurētspēju. Kā uzsvērts Komisijas 2007. gada 17. decembra ieteikumā, “attiecīgo tirgu” noteikšanas kritēriji laika gaitā var mainīties, jo produktu un pakalpojumu iezīmes attīstās, un mainās arī pieprasījuma un piedāvājuma aizvietošanas iespējas (1).

3.   Komisijas priekšlikumi

3.1.

Komisija ierosina spēkā esošo Eiropas tiesību aktu elektronisko sakaru jomā (turpmāk “regulējums”) vispārēju pārskatīšanu, iesniedzot vienlaikus

divus priekšlikumus direktīvām, ar ko groza Pamatdirektīvu, Piekļuves direktīvu, Atļauju izsniegšanas direktīvu un Direktīvu par universālo pakalpojumu un privātās dzīves aizsardzību;

priekšlikumu regulai, ar ko izveido Eiropas Elektronisko sakaru tirgus iestādi (turpmāk — “Iestāde”).

3.2.

Kopumā minēto priekšlikumu mērķis ir izveidot “grozītu” Eiropas regulējumu elektronisko sakaru jomā, pielāgojot to valstu regulatīvo iestāžu, operatoru, produktu un pakalpojumu lietotāju prasībām.

3.3.

Priekšlikumu mērķis noteikt digitālās ekonomikas konsekventu “grozītu normatīvo sistēmu”, kurā ir izmantoti iekšējā tirgus attīstības sasniegumi. Priekšlikumi attiecas uz šādiem aspektiem.

3.4.

Priekšlikums grozīt Pamatdirektīvu, piekļuves direktīvu un Atļauju izsniegšanas direktīvu

a)

nodrošina, ka radiofrekvenču spektra pārvaldības jomā dalībvalstis konsultējas ar ieinteresētajām pusēm, ja tās vēlas noteikt izņēmumus tehnoloģiju un pakalpojumu neitralitātes principa piemērošanā, tostarp arī gadījumā, ja īsteno vispārēju interešu mērķus;

b)

palielina tiesību aktu konsekvenci, racionalizējot tirgus analīzes procedūras daudzos elementus, tostarp atļauj Komisijai veikt tirgus analīzi, ja VRI būtiski kavējas savu pienākumu pildīšanā;

c)

nostiprina tīklu drošību un integritāti, nosakot stingrākus pienākumus saistībā ar integritātes prasībām, kas attiecas ne tikai uz telefona, bet arī uz mobilo sakaru un IP tīkliem;

d)

nostiprina ieinteresēto pušu juridiskās garantijas, nosakot dažādus VRI neatkarības kritērijus, lēmumu pārsūdzēšanas tiesības un iespēju apturēt VRI pieņemtos pasākumus, lai steidzamības gadījumā nepieļautu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu;

e)

ņem vērā neaizsargāto grupu vajadzības, nosakot termināliekārtu tehniskās prasības, lai uzlabotu e-pieejamību galalietotājiem invalīdiem, un atjauno VRI mērķus, kas attiecas uz gados vecākiem lietotājiem un lietotājiem ar īpašām sociālajām vajadzībām;

f)

ar Komisijas iepriekšēju piekrišanu pilnvaro VRI noteikt funkcionālo nošķiršanu;

g)

izveido kopīgu atlases procedūru;

h)

nostiprina VRI izpildes pilnvaras, ar ko VRI atļauj piemērot īpašus nosacījumus vispārējām atļaujām, lai nodrošinātu pieejamību galalietotājiem ar invaliditāti, garantētu autortiesību un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību un sniegtu valsts iestāžu paziņojumus iedzīvotājiem par nenovēršamiem draudiem;

3.5.

Priekšlikums, ar ko groza tiesību aktus par universālo pakalpojumu, elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu lietotāju tiesībām, personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko sakaru jomā, un sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā, balstās uz jau sasniegto Komisijas likumdošanas pieejā minētajā nozarē.

3.5.1.

Šajā sakarā ir atzīts, ka nevar apmierināt visu iedzīvotāju vajadzības un aizsargāt lietotāju tiesības vienīgi, nodrošinot konkurenci, tādēļ ir iekļauti īpaši noteikumi par universālā pakalpojuma un lietotāju tiesību aizsardzību, kā arī personas datu aizsardzību.

3.5.2.

Jo īpaši tas attiecas uz cenu lielāku pārskatāmību un galalietotājiem paredzētās informācijas publiskošanu, uzliekot operatoriem saistības publicēt salīdzināmu, atbilstīgu, viegli pieejamu un atjauninātu informāciju, un pilnvarojot VRI prasīt, ka operatori pilda minētās saistības.

3.5.3.

Priekšlikums paredz pasākumus numuru pārnesamībai, kas ļauj patērētājiem viegli mainīt pakalpojumu sniedzējus (maksimālais termiņš pakalpojumu sniedzēju maiņai ir viena darbadiena, pilnvaro VRI novērst situāciju, kad operatori nepilda savus pienākumus); pilnveido prasību sniegt informāciju par personu atrašanās vietas noteikšanu, kuras zvana uz neatliekamās palīdzības dienestiem, ko īsteno ar dažādu pasākumu starpniecību, piemēram, izvirzot prasību nodot informāciju zvanu saņēmējām iestādēm, utt.

3.5.4.

Dalībvalstīm paredzēto “iespēju” veikt īpašus pasākumus lietotājiem ar invaliditāti aizstāj ar skaidri noteiktu pienākumu tos īstenot, kā arī piešķir pilnvaras VRI pieprasīt, lai operatori publicētu informāciju, kas interesē lietotājus ar invaliditāti.

3.5.5.

Priekšlikums VRI paredzēs pilnvaras nepieļaut pakalpojuma kvalitātes pasliktināšanos, nosakot tīkla lietotājiem piedāvāto apraides pakalpojumu minimālo kvalitātes līmeni, un uzraudzīt mazumtirdzniecības tarifus, ja neviens uzņēmums nav izraudzīts par universālā pakalpojuma sniedzēju.

3.5.6.

Tiks veikti arī pasākumi, lai nodrošinātu, ka lietotāji saņem informāciju gan par drošības pārkāpumiem, kā rezultātā dati ir zuduši vai ir apdraudēti, gan par drošības pasākumiem, ko viņi var piemērot, lai var mazinātu radušos kaitējumu.

3.5.7.

Priekšlikumā iekļauts aizliegums izmantot spiegprogrammatūras un citas kaitīgas programmatūras neatkarīgi no veida, kā tās ir instalētas lietotāja iekārtā, un paredzēts pastiprināt cīņu pret nepieprasītiem komercziņojumiem, nosakot iespēju pakalpojuma sniedzējiem uzsākt tiesvedību pret surogātpasta izplatītājiem.

3.6.

Visbeidzot jāaplūko priekšlikums par “Iestādes” izveidi. Minētā iestāde būs Eiropas Parlamenta pakļautībā, tajā būs regulatoru valde, kuras sastāvā būs visu ES dalībvalstu valsts regulatīvo iestāžu vadītāji; iestāde aizstās Eiropas Regulatoru grupu (ERG) (2).

3.6.1.

“Iestāde” sniegs Komisijai konsultācijas jautājumos par noteiktu lēmumu pieņemšanu, tā būs ES mēroga tehnisks centrs elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu jomā un pārņems Eiropas Tīklu un Informācijas drošības aģentūras (ETIDA) funkcijas.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus, kas izstrādāti, lai rastu risinājumus jautājumā par regulējuma nepieciešamību un Eiropas elektronisko sakaru tirgus pārvaldību.

4.1.1.

Komiteja atbalsta Komisijas mērķi atvērt elektronisko sakaru tirgus konkurencei un veicināt investīcijas ātrgaitas tīklos (tostarp visās fiksētajās, mobilajās un satelītu tehnoloģijās) (3), un mērķi labāk nodrošināt nākotnes internetu, t.i., semantisko un objektu tīmekli, lai audiovizuālo pakalpojumu digitalizācijas apstākļos iekšējā tirgū nodrošinātu radiofrekvenču spektra pārvaldību. Tas ir patērētāju un uzņēmumu vispārējās interesēs, jo tiem ir vajadzīga piekļuve augstas tehniskās kvalitātes (“atbilstīgiem”) sakaru tīkliem un pakalpojumiem.

4.1.2.

Komiteja konstatē, ka elektronisko sakaru nozares regulējuma spēkā esošie noteikumi ir ļāvuši:

gūt ievērojamus panākumus, veidojot atvērtākus un dinamiskākus tirgus, kā uzsvērts Komisijas 12. ziņojumā par regulējumu elektronisko sakaru jomā;

cīnīties pret lielo nevienlīdzību, kas pastāv operatoru starpā, un bijušo valsts monopolu priekšrocībām.

4.2.

Atzinīgi vērtējams arī tas, ka priekšlikumos paredzētais regulējums attiecas arī uz elektronisko sakaru jomu un līdz ar to uz visiem pārraides tīkliem un attiecīgu pakalpojumu sniegšanu.

4.3.

EESK atzinīgi vērtē ne tikai jau minētos uzlabojumus saistībā ar tīri tehniskiem aspektiem un pārvaldību, bet arī daudzus noteikumus, kuru mērķis ir galvenokārt nostiprināt elektronisko sakaru lietotāju tiesības, kā arī operatoru garantijas procesuālo tiesību un administratīvajā jomā, kas nodrošina to efektīvu īstenošanu valsts līmenī (iesaistīto personu tiesības tikt uzklausītiem, lēmumu pamatojums, lēmuma izpildes apturēšana un lēmumu pārsūdzēšanas tiesības). Minēto garantiju iekļaušana atbilst “tiesībām uz labu pārvaldību”, kuras ir noteiktas Pamattiesību hartas 41. pantā.

4.4.

EESK jo īpaši atbalsta iepriekšējos atzinumos formulētās un priekšlikumos iekļautās prasības, kas skar

dalībvalstu pienākumu veikt īpašus pasākumus lietotājiem ar invaliditāti (4), lai īstenotu Eiropas pamattiesību hartā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par invalīdu tiesībām noteiktos mērķus;

vispārējos principus radiofrekvenču spektra pārvaldībā, kas ir sabiedrības interesēs un kura jāveic, ņemot vērā ekonomiskos, sociālos un vides faktorus; turklāt tiem jānodrošina ne vien tehnoloģiju un pakalpojumu neitralitāte, bet arī kultūru un valodu daudzveidība, vārda brīvība, plašsaziņas līdzekļu plurālisms un jāņem vērā visu dalībvalstu tehniskās, sociālās, kultūras un politiskās vajadzības (5).

4.4.1.

Lai saglabātu kultūru un valodu daudzveidību, svarīgi panākt, lai elektroniskajos tekstos neizmainītos diakritiskās zīmes un kirilicā, grieķu vai citā alfabētā lietotie burti; nav pieļaujams, ka ar šādiem burtiem rakstītās īsziņas jāapmaksā dārgāk.

4.5.

Komiteja arī atbalsta Komisijas priekšlikumus, kuros skatīti šādi aspekti:

a)

tirgus analīzes procedūru vienkāršošana, kas atvieglo administratīvo slogu VRI un samazina administratīvās izmaksas operatoriem;

b)

drošības un tīkla integritātes uzlabošana, lai nodrošinātu uzticamu elektronisko sakaru izmantošanu;

c)

VRI neatkarības nostiprināšana, pēc iespējas ierobežojot citu valsts iestāžu iespējamo ietekmi uz VRI ikdienas pārvaldību, nodrošinot to, ka tai ir savs neatkarīgs budžets un pietiekami cilvēkresursi.

5.   Īpašas piezīmes

5.1.

Tā kā Komisijas priekšlikumu mērķis ir, pirmkārt, veikt valstu tiesību aktu “tuvināšanas pasākumus” elektronisko sakaru jomā un, otrkārt, izveidot jaunu pārvalstu struktūru, EESK vēlas uzsvērt, ka minēto priekšlikumu juridiskais pamats ir Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 95. pants.

5.1.1.

Nenoliedzami, ka minētais pants var būt atbilstīgs un pietiekams juridiskais pamats, lai attaisnotu noteikto mērķu īstenošanu (6), taču saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi Komisijai būtu jārūpējas, lai šajā sakarā pieņemtie noteikumi reāli ietekmētu valstu tiesību aktus (ieviešot tajos grozījumus) un pārvalstu līmenī pilnībā regulētu visus aspektus, kas nostiprina elektronisko sakaru lietotāju un patērētāju tiesības, kā arī priekšlikumos paredzētās juridiskās un procesuālās garantijas (7).

5.1.2.

Kopumā nevajadzētu pieļaut, ka, pieņemot jauno pārvalstu regulējumu elektronisko sakaru jomā, tiktu ieviesti tikai maznozīmīgi labojumi spēkā esošajos tiesību aktos.

5.1.3.

Iepriekšējā piezīme attiecas arī uz “Iestādes” izveidi, tās pastāvēšana ir pilnībā attaisnojama, ja tā spēs veicināt daudzo ierosināto pasākumu vienotu un efektīvu piemērošanu, par kuriem tā būs atbildīga, ņemot vērā tai piešķirtās īpašās pilnvaras.

5.1.4.

Iestādes izveide atbilst funkcionālās subsidiaritātes principam, jo

d)

tās uzdevums ir novērst pašreizējo maz strukturēto un uz neefektīviem mehānismiem balstītu sadarbību, kas sadrumstalo iekšējo tirgu;

e)

tā nenodrošina nosacījumu vienlīdzību operatoriem, kas darbojas dažādās dalībvalstīs, un

f)

tā liedz patērētājam gūt priekšrocības, kuras nodrošinātu konkurence un pārrobežu pakalpojumi.

5.1.5.

Iestādes izveide atbilst arī proporcionalitātes principam, jo piedāvā līdzekļus Komisijas un valsts regulatoru efektīvai sadarbībai jautājumos, kuros Eiropā jāievēro konsekvence.

5.2.

Iestādei būtu jākļūst par īpašu VRI sadarbības forumu to pienākumu veikšanā saskaņā ar tiesisko regulējumu.

5.2.1.

EESK pauž cerību, ka būs veikts paredzētais “Iestādes” darbības novērtējums, lai pārliecinātos, ka minētās iestādes darbības pamatā ir pārredzamība, atbildība un neatkarība un ka ir paplašinātas VRI pilnvaras, dodot tām pārliecinošu un pārredzamu pamatojumu Kopienas tiesību aktos.

5.3.

Attiecībā uz paredzamā regulējuma tiesisko pieeju jāatzīst, ka iekšējā tirgū ir lietderīgi piemērot gan nozares regulējuma īpašos kritērijus, gan brīvas konkurences principus un noteikumus (8). Jo īpaši svarīgi tas ir šajā nozarē, kur jāīsteno ex ante administratīvi pasākumi, tostarp attiecīgo tirgu vispusīga ekonomiska analīze, kas nav nepieciešama citās iekšējā tirgus nozarēs (9).

5.3.1.

Tā kā konkurence tirgū palielinās, EESK atbalsta regulējumā izvirzīto mērķi pakāpeniski samazināt nozares ex ante īpašo noteikumu skaitu, kas atbilst Komisijas pakāpeniski īstenotajai pieejai, piemēram, 2007. gada 17. decembra ieteikumā. EESK pauž cerību, ka, ņemot vērā elektronisko sakaru tirgu dinamiku, produktu un pakalpojumu iezīmju attīstību un aizvietošanas iespēju maiņu, šādi pasākumi nebūs jāveic.

5.3.2.

EESK uzskata, ka “funkcionāla nošķiršana” ir ārkārtējs pasākums, kas jāveic tikai izņēmuma gadījumos. Tikai VRI jābūt pilnvarām noteikt minēto pasākumu pēc iepriekšējas Komisijas piekrišanas, kurai ir jāprasa jaunās iestādes viedoklis.

5.3.3.

Šādu risinājumu varētu uzskatīt par pamatotu, ja vairākos attiecīgajos tirgos nebūtu izdevies panākt efektīvu nediskriminējošu attieksmi un ja būtu mazas izredzes vai arī nekādu izredžu panākt infrastruktūras konkurenci pieņemamā laikā pēc tam, kad ir izmēģināts viens vai vairāki tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kurus iepriekš uzskatīja par piemērotiem.

5.4.

Tomēr priekšlikuma īpašie noteikumi elektronisko sakaru nozarē neskar daudzus jautājumus, kas attiecas, pirmkārt, uz brīvas konkurences kritēriju efektīvu un pārredzamu piemērošanu, ko veic operatori un pakalpojumu sniedzēji visu Eiropu aptverošajā tirgū, un, otrkārt, dažiem svarīgiem lietotāju tiesību aspektiem.

5.5.

Vispirms būs jāprecizē jēdziena “valsts drošība” nozīme, jo saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 3. a panta otrā punkta pēdējo ievilkumu, kas ir grozīts ar Lisabonas līgumu, vienīgi dalībvalstis ir atbildīgas par valsts drošības saglabāšanu.

5.5.1.

Nereglamentētu tiesību atzīšana dos lielāku rīcības brīvību dalībvalstīm, kad būs jānosaka iemesli un pasākumi, kuriem drošības apsvērumu dēļ varēs paredzēt izņēmumus attiecīgajos Komisijas priekšlikumos iekļauto nozares noteikumu un principu, kā arī konkurences tiesību īstenošanā.

5.5.2.

Pašlaik elektronisko sakaru nozarē ir piemēroti valstu noteikumi, kas dod dalībvalstīm brīvību pieņemt lēmumus par elektronisko sakaru tīklu, pakalpojumu, iekārtu un ierīču noteikšanu un veikt svarīgus valsts aizsardzības un sabiedrības drošības aizsardzības pasākumus (10). Šajā sakarā EESK norāda, ka būtu lietderīga atsauce uz “Galileo” projekta īstenošanu.

5.6.

Lai saglabātu ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju, veidojot jaunas tīklu infrastruktūras, jo īpaši tā saucamos “jaunās paaudzes” tīklus, valstu iestādēm saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un demokrātijas principiem jāveicina ekonomikas un sociālā attīstība un augsts nodarbinātības līmenis, nodrošinot līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību, lai panāktu augsta tehnoloģiska līmeņa elektronisko sakaru tirgus attīstību.

5.6.1.

Intervences pasākumiem jāveicina valsts, īpaši vietējo pašvaldību, finansējums jaunās paaudzes tīklu izvēršanai nākotnē, nodrošinot, lai netiktu pārkāpts tehnoloģiskās neitralitātes princips vai arī, ievērojot proporcionalitātes principu, tiktu novērsta nevajadzīga tīklu resursu dublēšanās.

5.7.

Jānorāda, ka atsevišķos gadījumos būtu jāveic īpašs novērtējums gan par to, kā Komisijas ierosinātais regulējums ietekmē lietotāju tiesības uz piekļuvi vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumiem, (11) — kas ir ne tikai ES Pamattiesību hartas 36. pantā paredzētās pamattiesības, bet to noteiks Līguma par Eiropas Savienību 16. pantā un Līgumiem pievienotais 9. protokols —, gan brīvas konkurences aizsardzību, kas nebūs atrunāta Lisabonas līguma 3. pantā minētajos īpašajos mērķos, bet būs ad hoc regulējuma formā, kā tas paredzēts līgumiem pievienotajā protokolā par iekšējo tirgu un konkurenci.

5.7.1.

EESK atzinīgi vērtē, ka priekšlikumā par universālo pakalpojumu dalībvalstīs ir paredzēts izveidot konsultāciju mehānismu, lai lēmumu pieņemšanas procesā atbilstīgi ņemtu vērā patērētāju intereses, tomēr pauž nožēlu, ka neviens no noteikumiem neattiecas uz organizētas pilsoniskās sabiedrības nozīmi konsultācijās, kā arī tās līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā, ko veic kompetentās pārvalstu struktūras, lai noteiktu atbilstīgus pasākumus, kuri nodrošina vienotu un efektīvu konsultāciju mehānisma piemērošanu ES.

5.7.2.

EESK gaida priekšlikumu par universālo pakalpojumu, ar kuru Komisijai būtu jāiepazīstina šā gada laikā, lai Komiteja varētu paust savu galīgo viedokli. EESK pagaidām atkārtoti uzsver principus, kas ir piemērojami minētajā jomā (12), proti,

a)

piekļuve kvalitatīviem pakalpojumiem par taisnīgām, atbilstīgām un pieejamām cenām;

b)

ātra un publiska piekļuve platjoslas internetam, moderniem informācijas un elektronisko sakaru pakalpojumiem visos reģionos;

c)

visiem patērētājiem garantēta piekļuve neatkarīgi no viņu ienākumiem, ģeogrāfiskās atrašanās vietas un tiesības uz tarifu izlīdzināšanu;

d)

visu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēju taisnīgs un nediskriminējošs ieguldījums, lai saglabātu un attīstītu universālo pakalpojumu;

e)

īpaši, paredzami un pietiekami mehānismi, kas nodrošina universālā pakalpojuma saglabāšanu un izvēršanu, ņemot vērā tehnoloģijas un sociālās pārmaiņas;

f)

papildu principi, kurus VRI ir atzinušas par nepieciešamiem sabiedrības interešu aizsardzībā;

g)

“Foruma” vai “Elektronisko sakaru novērošanas centra” izveide Kopienas līmenī, lai ņemtu vērā visu ekonomikas, sociālo un citu organizētas pilsoniskās sabiedrības dalībnieku viedokli.

5.7.3.

Direktīvā būtu jāaplūko šādi universālā pakalpojuma aspekti:

a)

nepieciešamība regulēt operatoru sniegtos pakalpojumus klientiem, tostarp paredzēt iespēju noteikt kvalitātes prasības minētajā jomā, kad pakalpojumi sāk degradēties;

b)

soda piemērošanas noteikumu izstrāde, lai nodrošinātu lielāku juridisko noteiktību;

c)

līguma grozīšana;

d)

minimālās kvalitātes prasības dažās jomās, dodot iespējas VRI, ja tās to vēlas, noteikt minimālās kvalitātes prasības visiem pakalpojumiem;

e)

detalizēti rēķini un īpaša tarifa pakalpojumi, piemērojot principu, ka par visiem pakalpojumiem, kas nav elektronisko sakaru pakalpojumi, rēķinos jāsniedz detalizēta informācija;

f)

līgumu noteikumos termināļu un pakalpojumu kopējam iepirkumam jābūt pārredzamākam.

5.7.4.

Patērētāju tiesību aizsardzības uzlabošana, kas ir paredzēta priekšlikumā par universālo pakalpojumu, nenodrošina pietiekami augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, ko nosaka Kopienas dibināšanas līguma 153. pants, jo nav ievērots vispārējais princips, ar kuru saskaņā abonentiem ir tiesības lauzt beztermiņa līgumu ar tīklu nodrošinātājiem vai elektronisko sakaru dienestiem bez soda piemērošanas.

5.7.5.

Tomēr patērētāju tiesību aizsardzība ir uzlabota šādās jomās:

informācija par cenām ar pārredzamiem, atjauninātiem vai salīdzināmiem tarifiem, un arī sniegto pakalpojumu veidiem;

Regulas 2006/2004 reforma, kas nodrošina starptautiskās sadarbības iespējas, lai novērstu nevēlamas darbības, piemēram, pikšķerēšanu (13), cyberstalking un spoofing.

5.8.

EESK uzskata, ka priekšlikumā ir sperts solis uz priekšu salīdzinājumā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem par privātās dzīves aizsardzību elektronisko sakaru jomā, un aicina Komisiju nostiprināt sakaru un to datu konfidencialitāti, kas pārraidīti publiskajos komunikāciju tīklos un izmantojot publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus, ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas praksē izmantotos kritērijus (14).

5.8.1.

EESK uzskata, ka ir jānostiprina regulējums par pamattiesībām elektronisko sakaru jomā, piemēram, privātās dzīves aizsardzība, personas datu aizsardzība, komunikāciju noslēpums, konfidencialitāte, kā arī atsevišķi ar intelektuālo īpašumu saistīti aspekti.

5.8.2.

Drošības jomā (15) jāpieņem atbilstīgi pasākumi, kas garantē tīklu drošību (16) un pietiekami drošu šifrētas informācijas lietošanu, lai palielinātu privātās dzīves aizsardzību.

5.8.3.

Atzinīgi vērtējama direktīvas piemērošana arī publiskiem sakaru tīkliem, kuros var izmantot datu vākšanas un identifikācijas ierīces (tostarp bezkontakta ierīces, kā radiofrekvenču identifikācijas ierīces, RFID) (17).

5.9.

EESK atkārtoti uzsver (18), ka, lai novērstu nepieprasītus komercziņojumus (spam), tiesību aktos ir skaidri jānosaka princips, ka patērētājam iepriekš jāsniedz nepārprotama piekrišana to saņemšanai, turklāt priekšroka jādod patērētāja interesēm. Tādēļ būtu jāizvērtē visi iespējamie pasākumi, lai nodrošinātu minētā principa īstenošanu un, vajadzības gadījumā, noteiktu efektīvas, atbilstīgas un preventīvas sankcijas.

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  OV L 344, 28.12.2007., 65. lpp.

(2)  Izveidota saskaņā ar Komisijas Lēmumu 2002/627/EK, 29.7.2002., ko pēdējo reizi grozīja ar Komisijas 2007. gada 6. decembra lēmumu, OV L 323, 8.12.2007., 43. lpp.

(3)  Skat. EESK atzinumu OV C 44, 16.2.2008., 50. lpp. Ziņotājs — Retureau kgs.

(4)  EESK atzinums 810/2007.

(5)  EESK atzinums OV C 151, 17.6.2008., 25. lpp.

(6)  Eiropas Kopienu tiesas 2006. gada 2. maija spriedums, lieta C-436/03.

(7)  Turpat, 44. un 45. juridiskais pamatojums.

(8)  Skat. BAVASSO, A, “Electronics Communications: A New Paradigm for European Regulation”, CML Rev. 41, 2004, 110 u.s. lpp.

(9)  “The Integration of Competition Law Principles in the New European Regulatory Framework for Electronics Communications”, World Competition, 26, 2003, 497. lpp.

(10)  Detalizētāks minēto jautājumu novērtējums atrodams MOREIRO GONZÁLEZ, Carlos J., Valsts drošības noteikumi (“Las cláusulas de Seguridad Nacional”).

(11)  Skat. EESK atzinumu 267/2008 (pieņemts 2008. gada 14. februārī), ziņotājs — Hencks kgs.

(12)  EESK 2001. gada 28. februārī un 1. martā pieņemtais atzinums, OV C 139, 11.05.2001., 15. lpp. 15.

(13)  Krāpšanas veids, kad ar viltu iegūst personas bankas rekvizītus, lai piekļūtu personas bankas kontam un novirzītu finanšu līdzekļus.

(14)  Skat., galvenokārt Eiropas Kopienu Tiesas 2008. gada 29. janvāra spriedumu (lieta C-275-06).

(15)  EESK gatavo atzinumu (INT/417) DT R/CESE 480/2008 par maksāšanas līdzekļu viltošanas un krāpšanas apkarošanu.

(16)  Skat. atzinumu “Tīklu un informācijas drošība”, ziņotājs — Retureau kgs, OV C 48 21.2.2002., 20. lpp.

(17)  Skat. atzinumu “Radiofrekvenču noteikšana” (RFDI), ziņotājs — Morgan kgs, OV C 256, 27.10.2007., 66. lpp.

(18)  2001. gada 24. un 25. janvārī pieņemts atzinums, OV C 123, 25.4.2001., 53. lpp.


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/57


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai “Rīcības kodekss datorizētām rezervēšanas sistēmām””

COM(2007)709 galīgā redakcija

(2008/C 224/12)

Padome 2007. gada 5. decembrī saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 71. un 80. panta 2. punktu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par rīcības kodeksu datorizētām rezervēšanas sistēmām”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 8. maijā. Ziņotājs — McDonogh kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 445. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē), ar 75 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ieteikumi

EESK piekrīt Komisijas ieteikumiem un vērtē tos atzinīgi, taču iesaka veikt šādus papildu pasākumus:

1.1

jāievieš tiesību akti, kas paredz ES vecāko pārvadātāju pilnīgu atteikšanos no DRS (datorizētu rezervēšanas sistēmu) īpašumtiesībām, kā arī jāparedz pasākumi, lai aizkavētu aviopārvadātāju turpmākus tiešus vai netiešus ieguldījumus DRS sistēmās;

1.2

jāsaglabā noteikumi, kas regulē vecāko pārvadātāju darbību, līdz šīs aviosabiedrības būs attiekušās no DRS īpašumtiesībām;

1.3

jāatceļ piedāvājuma neitralitātes noteikumi. Tā kā pasažieru vai korporatīvo klientu izvēle un rīcība atšķiras, pamatpiedāvājuma izteikšana nav īpaši lietderīga, savukārt neitralitātes noteikumus, sniedzot tiešsaistes pakalpojumus, ievēro reti vai Rīcības kodekss uz tiem neattiecas;

1.4

lidojuma cenas piedāvājumā vienmēr jāiekļauj visi nodokļi, nodevas un papildu maksas, tajā skaitā maksa par DRS izmantošanu. Jānodrošina arī lidojuma informācijas pārskatāmība, it īpaši gadījumos, kad vērojama maldinoša prakse, piemēram, kodu koplietošana, un patērētājiem nepārprotami jānorāda, kuri pārvadātāji veic attiecīgo lidojumu;

1.5

ceļojumu aģentūrām un aviosabiedrībām jādod iespēja brīvi risināt sarunas ar DRS operatoriem par MIDT (“Market Information Data Tapes” — tirdzniecības informācijas datu ieraksti) datu izmantošanas un iegādes iespējām;

1.6

jāpieņem stingrāki datu aizsardzības noteikumi, it īpaši, lai aizsargātu ne tikai pasažierus, bet arī visus datu subjektus, kuru dati iekļauti pasažieru vārdu reģistrā (PNR — “Passenger Name Record”);

1.7

jāpanāk Rīcības kodeksa noteikumu par personas datu aizsardzību izpilde, it īpaši aviosabiedrību rīcībā esošo personas datu nodošana trešām valstīm (uzņēmumiem un valdības iestādēm) ir jāregulē Eiropas Savienības līmenī, noslēdzot divpusējus līgumus ar trešo valstu valdībām un atsakoties no nolīgumiem, kas nav tiesiski saistoši;

1.8

jāievieš jauni noteikumi, kas paredz, ka uz visiem PNR, ko izveido DRS abonenti, attiecas Rīcības kodeksa panti par personas datu aizsardzību. Tie jāattiecina arī uz aviosabiedrībām, kas PNR datu bāžu uzturēšanu nodod DRS pakalpojumu sniedzējiem, kā arī uz ceļojumu aģentūrām, ceļojumu rīkotājiem un komercsabiedrībām;

1.9

jāatceļ noteikumi, kas paredz, ka abonentiem par vēlmi pārtraukt līgumu ar DRS operatoru ir jāpaziņo trīs mēnešus pirms līguma pārtraukšanas;

1.10

oficiāli jāatzīst, ka DRS operatori ir atbildīgi par datu apstrādi. Tas attiecas ne vien uz datiem par aviosabiedrību un dzelzceļa pakalpojumu izmantošanu, bet arī uz datiem par viesnīcu rezervāciju, automašīnu īri, ceļojumiem ar prāmi, apdrošināšanu un citiem šajās sistēmās iekļautajiem datiem;

1.11

jāveicina jaunu operatoru ienākšana DRS tirgū, tādējādi palielinot konkurenci sistēmu izplatītāju vidū. Ieguvēji būs abonenti un patērētāji, jo pakalpojumu un tehnoloģiju kvalitāte uzlabosies un konkurence pozitīvi ietekmēs cenu noteikšanu;

1.12

dzelzceļa pakalpojumu sniedzēji jārosina izplatīt savu piedāvājumu ar DRS starpniecību, tādējādi veicinot videi nekaitīgāku transporta veidu izmantošanu ES.

2.   Ievads

2.1

Komisija 2007. gada 15. novembrī ierosināja pārskatīt DRS rīcības kodeksu Nr. 2299/89. Minēto regulu izstrādāja, lai novērstu konkurences izkropļojumus īpašā tirgū, kurā nav pietiekami piemērot vienīgi vispārējus konkurences noteikumus. Tajā laikā DRS bija vienīgais efektīvais līdzeklis, ar kura palīdzību patērētāji varēja piekļūt ceļojumu informācijai. DRS piederēja aviosabiedrībām, kas tās kontrolēja.

2.2

DRS ir datorizētas sistēmas, ko izmanto, lai uzglabātu, atjaunotu un izplatītu ceļojumu informāciju, kā arī rezervētu ceļojumus.

2.2.1

Pašlaik darbojas četras DRS, proti, SABRE, Galileo, Worldspan un Amadeus. Tās visas pieder ASV, izņemot Amadeus, kas pieder Eiropai. Lai gan Galileo un Worldspan 2007. gadā apvienojās, tie joprojām darbojas kā atsevišķi uzņēmumi.

2.3

DRS darbības apstākļi ir pilnībā mainījušies.

2.3.1

Lielākā daļa aviosabiedrību, izņemot Air France, Lufthansa un Iberia  (1), ir pārdevušas savas DRS akcijas.

2.3.2

Attīstoties internetam, DRS vairs nav vienīgais pieejamais līdzeklis, lai rezervētu aviobiļetes. Tā kā visās Eiropas Savienības valstīs internets kļūst aizvien pieejamāks (2) un uzlabojas tehnoloģijas ceļojumu rezervēšanai tiešsaistē, DRS nozīme samazināsies un tas vairs nebūs vienīgais avots, kur iegūstama informācija par ceļojumiem.

2.4

Amerikas Savienoto Valstu DRS tirgū no 2004. gada tika atcelti ierobežojumi, vecākiem pārvadātājiem pilnībā atsakoties no DRS īpašumtiesībām. Kopš tā laika rezervēšanas izmaksas ir samazinājušās par 20-30 %. Eiropas Savienības pārvadātājiem ir grūti konkurēt ar ASV pārvadātājiem, jo ES pārvadātājiem nav iespēju vienoties par izdevīgākiem līgumiem ar DRS pakalpojumu sniedzējiem.

2.5

Tā kā spēkā ir Rīcības kodekss, Eiropas DRS tirgū joprojām dominē tikai daži uzņēmumi (oligopols), un galveno dalībnieku iespējas panākt sev vēlamo sarunu rezultātu nav vienādas. DRS operatori darbojas tirgū, kurā noiets ir garantēts, un šīm sistēmām ir īpaša nozīme ceļojuma aģentūru darbībā, savukārt aviosabiedrības ir palielinājušas savu ietekmi, attīstot biļešu izplatīšanu internetā.

2.6

Valda uzskats — ja attiecīgajā nozarē nav pieņemti īpaši noteikumi, nelikumīgas darbības, piemēram, cenu noteikšanu novērš Eiropas Savienības vispārējie konkurences noteikumi (tas tomēr neattiecas uz vecāko pārvadātāju darbību regulējošajiem noteikumiem).

3.   Analīze

3.1   Vecākie pārvadātāji.

3.1.1

Aviosabiedrības ar DRS īpašumtiesībām dēvē par “vecākajiem pārvadātājiem”. Vecāko pārvadātāju darbību regulējošo noteikumu atcelšana būtu pārlieku bīstama, jo trim no vislielākajām Eiropas aviolīnijām (Iberia, Lufthansa un Air France) pieder liela daļa Amadeus akciju. Konkurences izkropļojumu risks ir pārāk liels, un dominējošais stāvoklis iekšējā tirgū joprojām apdraud citu DRS un pārvadātāju, kam DRS nepieder, darbību.

3.1.2

Eiropas Savienībai jānosaka, ka aviosabiedrības (pašreiz un turpmāk) nedrīkst būt DRS īpašnieces vai akcionāres.

3.1.3

Pilnīga DRS un aviosabiedrību vai citu transporta pakalpojumu sniedzēju īpašumtiesību nodalīšana liegs vecākajiem pārvadātājiem iespēju noslēgt slepenas vienošanās vai rīkoties pretēji godīgas konkurences principiem. Tādā gadījumā Rīcības kodeksa vienkāršošanu varētu turpināt, atceļot daudzās normas, kas iekļautas Komisijas priekšlikumā 709-2007 un attiecas uz vecākajiem pārvadātājiem. Tādā rīcība sniegtu labumu ceļojumu izplatīšanas tirgum kopumā, jo DRS un aviosabiedrības konkurētu uz vienādiem nosacījumiem bez aizdomām vai bailēm par ļaunprātīgu izmantošanu.

3.1.4

Līdz šā mērķa sasniegšanai ir jāsaglabā 10. panta īpašie noteikumi par vecākajiem pārvadātājiem, lai novērstu konkurences izkropļojumus.

3.2   Informācijas atspoguļošanas neitralitāte — tiešsaistes un tradicionālās ceļojumu aģentūras.

3.2.1

Kodekss nodrošina, ka visi DRS lidojumu piedāvājumi ir neitrāli un ir sarindoti bez aizspriedumiem vai diskriminācijas. Ceļojumu aģentiem ir jāinformē klienti par lidojumu iespējām lidojuma ilguma secībā, sākot no īsākā lidojuma (pēc beznolaišanās tiešajiem lidojumiem nākamie ir tiešie lidojumi un netiešie lidojumi). Tomēr klienti var pieprasīt piedāvājumu sarindot saskaņā ar viņu individuālajām vajadzībām.

3.2.2

Mūsdienu tirgū saglabāt piedāvājuma neitralitāti ir praktiski neiespējami, jo īpaši tādēļ, ka uz tiešsaistes izplatīšanas kanāliem, piemēram, lidsabiedrību tīmekļu vietnēm un uzņēmumu pašrezervēšanas sistēmām, neitralitātes noteikumi neattiecas.

3.2.3

Tirgus pieprasījums nodrošina, ka klientam būs pieejami visi pārvadātāji, pat DRS piederošo tiešsaistes aģentūru, piemēram, Lastminute.com un ebookers, piedāvājumā parasti ir pieejama informācija par visu aviosabiedrību rezervējamām biļetēm, pat ja piedāvājumu izkārtojums ir subjektīvs.

3.2.4

Tīmekļa vietnes ceļojumu cenu salīdzināšanai (3) par attiecīgu samaksu piedāvā pārvadātājiem vai ceļojumu aģentūrām iespēju atrasties meklēšanas rezultātu pirmajā pozīcijā neatkarīgi no to piedāvātās cenas vai lidojuma laika. Patērētāji var sarindot lidojumus secībā, ņemot vērā dažādus kritērijus, piemēram, kopējo cenu, izlidošanas laiku, aviopārvadātāju vai lidojuma ilgumu. Tādēļ patērētājiem principā nav liegta pieeja neitrālai informācijai, jo informācija kā tāda ir pieejama. Patērētājs izvēlēsies to iespēju, kas viņam ir vispiemērotākā.

3.2.5

Uzņēmumos informāciju par lidojumiem atspoguļo, neievērojot neitralitātes principu, bet gan atkarībā no tā, kāda ir attiecīgā uzņēmuma komandējumu politika, lidojumu cenas un izvēlētais aviopārvadātājs.

3.2.6

Atceļot noteikumus par piedāvājuma neitralitāti, aviopārvadātāji varētu “nopirkt pirmo pozīciju” DRS piedāvājumos. Tomēr maz ticams, ka mazie aviopārvadātāji zaudēs nozīmīgu tirgus daļu iepriekš minēto iemeslu dēļ, jo patērētāji veiks izvēli, pamatojoties uz ceļojumu vajadzībām, nevis ņemot vērā piedāvājuma izkārtojumu. To var pielīdzināt Google meklējumu rezultātiem, kur informācija ir brīvi pieejama, kamēr noteikti pakalpojuma sniedzēji var maksāt par atrašanās vietu. Kādēļ ceļojumu nozarei vajadzētu citādus noteikumus?

3.2.7

Tādēļ būtu jāatceļ 5. pants par informācijas atspoguļošanu. Tā nav jāregulē, jo tirgus spēku mijiedarbība un patērētāju izvēle nodrošinās pieejamās ceļojumu informācijas godīgu atspoguļošanu.

3.2.8

Patērētāju interesēs pēc iespējas jānodrošina lidojumu cenu pārredzamība, tostarp attiecībā uz visiem nodokļiem, maksām, nodevām un DRS maksām, ko pievieno sākotnējai cenai. Tas ļaus izvairīties no aviosabiedrību piedāvājuma subjektivitātes, iekļaujot piemaksas tikai pirkšanas procesa vēlākā stadijā.

3.3   MIDT noteikumi.

3.3.1

MIDT apkopo sīku informāciju par ceļojumu aģentūru un lidsabiedrību globālajām rezervēšanas darbībām. DRS apkopo šo informāciju un pārdod to lidsabiedrībām. MIDT nodrošina lidsabiedrības ar vērtīgu un to konkurētspējai nozīmīgu informāciju, tostarp informāciju par ceļojumu aģentūru veiktajiem pasūtījumiem, ienākumiem un ceļojumu plānošanas sistēmu.

3.3.2

Aizliegums — tiešā vai netiešā veidā — iegūt informāciju par ceļojumu aģentūrām ļautu nodrošinātu vienādas iespējas aviosabiedrībām un ceļojumu aģentūrām, atbilstu patērētāju interesēm un sniegtu labumu tirgum kopumā. Šādā veidā rastos tiešas vai netiešas priekšrocības visiem tirgus dalībniekiem. Tā kā MITD datus var iegūt arī no citiem avotiem, piemēram, IATA (Starptautiskā gaisa transporta asociācija), abonentiem jāpiešķir tiesības brīvi vienoties par datu izmantošanu sarunās ar DRS operatoriem, lai pārlieku nemazinātu šīs informācijas vērtību.

3.3.3

Jāpapildina 7. pants, nosakot, ka aviosabiedrības un abonenti var brīvi risināt sarunas ar DRS operatoriem par MIDT datu iegādi.

3.4   DRS abonentu noteikumi.

3.4.1

Pašlaik spēkā esošie noteikumi mēģina aizsargāt ceļojumu aģentūras, proti, tās var pārtraukt līgumu ar DRS, paziņojot par to trīs mēnešus iepriekš.

3.4.2

Komiteja iesaka atcelt 6. panta 2. punktu, tādējādi ieinteresētajām pusēm dodot iespēju brīvi risināt sarunas.

3.5   Uzturēšanas līgumi.

3.5.1

Lai novērstu labvēlības statusa piešķiršanu vadošām lidsabiedrībām un jo īpaši vecākajiem pārvadātājiem, uzturēšanas noteikumi nebūtu jāiekļauj DRS līgumos. Ja vecākie pārvadātāji atsakās no DRS īpašumtiesībām, šo noteikumu var atcelt.

3.6   Datu aizsardzība.

3.6.1

PNR ir dokuments, ko izveido DRS operators, kad pasažieris ir rezervējis lidojumu, braucienu ar vilcienu, viesnīcu, noīrējis automašīnu, noslēdzis apdrošināšanu vai veicis citas ar ceļošanu saistītas darbības. Šajā dokumentā iekļautā informācija ir ļoti jūtīga, un tādēļ uz to ir jāattiecina stingri datu aizsardzības noteikumi. PNR ir norādīts pasažiera vārds, kontaktinformācija, dzimšanas datums, personīgā izvēle, kas var atklāt personas reliģisko piederību (piemēram, košera pieprasījums), informācija par personu, kas apmaksā biļetes, kredītkartes dati, informācija par draugiem, ģimenes locekļiem vai kolēģiem, kas dodas tajā paša ceļojumā, ceļojuma aģenta vārds un kontaktinformācija. Ja ceļojošā persona ir uzņēmuma pārstāvis, PNR dokumentā bieži tiek iekļauti kodi, kas norāda, kurš departaments vai klients apmaksā ceļojuma izdevumus, vai arī tos apmaksā arodbiedrība. Ir iespējams izveidot gan ceļojošo personu, gan citu subjektu, kas izmanto rezervēšanas sistēmu, detalizētu profilu, un Eiropas Savienības uzdevums ir nodrošināt šo personu datu aizsardzību kā paredzēts Rīcības kodeksā.

3.6.2

Rīcības kodeksa noteiktumus par datu aizsardzību DRS operatori sistemātiski pārkāpj, ja

a)

datus no ES nodod trešajai valstij;

b)

personīga rakstura informāciju apstrādā bez datu subjekta piekrišanas;

c)

DRS operatoru rīcībā esošo informāciju apstrādā mērķiem, kas nav saistīti ar rezervēšanu.

3.6.3

Turklāt šādā viedā tiek pārkāpta arī ES Direktīva 95/46 EK (kas papildina Rīcības kodeksa noteikumus par personas datu aizsardzību), jo tā paredz, ka DRS operatoram, kas atbildīgs par datu apstrādi, pirms personas datu atklāšanas ir jāsaņem attiecīgās personas piekrišana un ka minētos datus nedrīkst nodot valstīm, kuras neietilpst ES, izņemot, ja attiecīgā valsts var nodrošināt līdzvērtīgu datu aizsardzības līmeni. ASV nav likuma par personas datu aizsardzību, un ASV valdība un uzņēmumi var izveidot ceļotāju no ES profilu, pamatojoties uz viņu sniegtajiem datiem, un šos datus var neierobežoti saglabāt. Šajā sakarā var, piemēram, minēt ASV sistēmu APIS (Advanced Passenger Informations), kas paredz, ka datus par ceļotājiem no ES apstrādā ASV valdība, lai varētu izsniegt ieceļošanas atļauju.

3.6.4

Datu aizsardzības noteikumi ir jāpastiprina, it īpaši, lai aizsargātu ne tikai pasažierus, bet visus datu subjektus, kas izmanto PNR.

3.6.5

Eiropas Savienībai ir jāstiprina Rīcības kodeksa noteikumi par datu aizsardzību, it īpaši noteikumi, kas regulē, kā PNR iekļautos personu datus DRS operatori nodod trešām valstīm. Šajā jomā ir jānoslēdz divpusēji līgumi ar trešo valstu valdībām. Pašreizējie nolīgumi starp ASV un ES nav efektīvi un tiesiski saistoši.

3.6.6

Jāievieš jauni noteikumi, kas paredz, ka uz visiem PNR, ko izveido DRS abonenti, attiecas Rīcības kodeksa panti par personas datu aizsardzību. Tie jāattiecina arī uz aviosabiedrībām, kas PNR datu bāžu uzturēšanu nodod DRS pakalpojumu sniedzējiem, kā arī uz ceļojumu aģentūrām, ceļojumu organizētājiem, uzņēmumiem un visām rezervēšanas sistēmām, kas savienotas ar DRS.

4.   Secinājumi un turpmākie pasākumi.

4.1

Rīcības kodeksa vienkāršošanas mērķis ir izveidot pašreizējai situācijai atbilstošāku ekonomisko vidi, kurā DRS konkurē ar cenām un pakalpojumu kvalitāti, vienlaicīgi nodrošinot patērētāju intereses kā galveno prioritāti.

4.2

Uzmanīgi jāpārrauga arī, kā minētā cenu noteikšanas brīvība ietekmē piedāvājumu apvienošanas pakāpi (piemēram, jauni dzelzceļa pārvadātāji vai zemo izmaksu pārvadātāji). Apvienojot dzelzceļa un zemo izmaksu pārvadātāju piedāvājumu ar DRS starpniecību, klientiem būs nodrošinātas zemākas cenas (un vairāk iespēju) ceļojumiem uz īsa/vidēja attāluma gala mērķiem. Tādējādi cenu konkurence starp iesaistītajiem pārvadātājiem varētu saasināties, un vidējā termiņā vai ilgtermiņā lidojumu cenas varētu kopumā pazemināties. Tas būtu liels ieguvums klientiem, kas saņem informāciju no DRS pakalpojumu sniedzējiem.

4.3

Jāveicina dzelzceļa piedāvājuma iekļaušana DRS, jo tas ir galvenais faktors, lai samazinātu gaisa transporta ietekmi uz apkārtējo vidi un veicinātu “videi nekaitīgākus” ceļošanas veidus.

4.4

Jāpārrauga, kāda ietekme būs noteikumu par informācijas atspoguļošanas neitralitāti atcelšanai. Tirgus spēkiem būtu jānovērš jebkāda — tostarp arī vecāko pārvadātāju — rīcība, kas kavē konkurenci. Kodeksa regulējošais mērķis nav panākt, ka vienīgais, konsolidētais un neitrālais informācijas avots ir DRS. Šādai rīcībai nebūtu jēgas, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, it īpaši interneta pavērtās iespējas.

4.5

Jāpievērš uzmanība arī tam, kāda būs ierosināto Rīcības kodeksa grozījumu sociāli ekonomiskā ietekme uz maziem un vidējiem uzņēmumiem, tostarp aviopārvadātājiem un ceļojumu aģentiem, kuri, iespējams, visvairāk cietīs no DRS tirgu regulējošo noteikumu atcelšanas.

4.6

Eiropas Savienībai ir jāinformē sabiedrība par personas datu, kas nepieciešami rezervēšanai, izmantošanu. Daudzi iedzīvotāji nav informēti par DRS sistēmām un par to, kā izmanto viņu ievadīto informāciju. Ja šādus pasākumus neīstenos, datu subjektu tiesībām piekļūt saviem datiem (kā tas ierosināts Rīcības kodeksā) nebūs nozīmes. Līdz šim pasažieri nav pieprasījuši DRS sistēmām sniegt ar viņiem saistīto informāciju, jo viņi nezina, kas ar to notiek. Ja šāda iespēja būtu, viņi to noteikti izmantotu.

4.7

Konsultāciju procesā plašāk jāiesaista interešu grupas, piemēram, patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas un datu aizsardzības eksperti, kas nav tieši iesaistīti ceļojumu izplatīšanā. Tādējādi Eiropas Savienībā varēs gūt objektīvāku priekšstatu par DRS tirgu.

4.8

Jāanalizē tehnoloģiskie sasniegumi tādā jomā kā ceļojumu rezervēšana tiešsaistē. DRS un citi tūrisma nozares uzņēmumi veikuši ļoti nozīmīgus uzlabojumus no pieejamības un rezervēšanas viedokļa, kā arī posmā pēc rezervācijas. Šie uzlabojumi tiešsaistes tehnoloģijā paplašinās patērētāju iespējas un, iespējams, ka turpmāk būs vajadzīgas tiesiska rakstura izmaiņas.

4.9

Tehnoloģiju attīstība turpinās, un ASV lidsabiedrības jau ir tieši savienotas ar ceļojumu aģentūrām (apejot DRS). Tas nozīmē, ka pārmaiņas DRS vidē turpināsies. Atkarība no DRS pakalpojumu sniedzējiem samazinās, savukārt patērētāju, ceļojumu aģentu un lidsabiedrību iespējas arvien paplašinās.

4.10

Jaunu dalībnieku ienākšana tirgū ir jāveicina. Konkurences palielināšana Eiropas Savienības tirgū, kurā dominē tikai daži uzņēmumi (oligopols), veicinās DRS tirgus attīstību. Kopš noteikumu atcelšanas ASV tirgū ir parādījušies jauni DRS pakalpojumu sniedzēji (4), kuri izmanto jaunas tehnoloģijas un piedāvā aviosabiedrībām ļoti izdevīgus pakalpojumus par zemākām izmaksām.

4.11

Jānovērtē, kā izplatīšanas izmaksu samazināšanās ietekmē biļešu cenas un konkurenci ar ASV pārvadātājiem gan iekšējā, gan pasaules tirgū.

4.12

Pēc diviem vai trijiem gadiem Kodekss ir jāpārskata, lai novērtētu vecāko pārvadātāju stāvokli, personas datu aizsardzības noteikumu īstenošanu un situāciju tirgū un lai apspriestos ar citām interešu grupām, pirms pieņemt lēmumu par Kodeksa pārstrādāšanu.

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  Šiem uzņēmumiem pieder 46,4 %.Amadeus akciju.

(2)  Pašlaik visu ES dalībvalstu vidējais radītājs ir 50 % .

(3)  Piemēram, Kelkoo (http://www.kelkoo.fr).

(4)  Piemēram, G2 Switchworks un Farelogix, kuras dēvē arī par jaunajām DRS (“GDS New Entrants”).


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/61


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido daudzgadu Kopienas programmu to bērnu aizsardzībai, kuri izmanto internetu un citas saziņas tehnoloģijas”

COM(2008) 106 galīgā redakcija — 2008/0047(COD)

(2008/C 224/13)

Padome 2007. gada 7. aprīlī saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 153. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu:

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido daudzgadu Kopienas programmu to bērnu aizsardzībai, kuri izmanto internetu un citas saziņas tehnoloģijas”.

Birojs 2008. gada 11. martā lūdza Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētajai nodaļu sagatavot Komitejas dokumentu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 445. plenārajā sesijā 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē) iecēla Sharma kdzi par galveno ziņotāju un vienbalsīgi pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē Komisijas paveikto darbu bērnu aizsardzības jautājumos attiecībā uz “tiešsaistes tehnoloģijām” (1), īpaši norādot, ka ar sociālo partneru kampaņu palīdzību, jo īpaši NVO un Komisijas ikgadējām drošas interneta lietošanas dienām, vidējais izpratnes līmenis iedzīvotāju vidū ir pieaudzis.

1.2

Lai uzsvērtu šos jautājumus, EESK ir izstrādājusi daudzus atzinuma projektus (2). Turklāt tā iesaka piemērot starptautiskas partnerības pieeju, kas veicinātu:

1.2.1

datu starptautisku koplietošanu un ideju apkopošanu valdībās, tiesībaizsardzības iestādēs, Hotlines (karsto ziņojumu līnijās), bakās un finanšu/kredītkaršu iestādēs, bērnu, kas bijuši ļaunprātīgas izmantošanas upuri, palīdzības centros, bērnu labklājības organizācijās, interneta nozarē;

1.2.2

ES un/vai starptautiskas darba grupas, kas tiekas katru ceturksni, lai sekmētu datu, ekspertīzes un labas prakses apmaiņu starp ieinteresētajām pusēm, tostarp Hotline, tiesībaizsardzības iestādēm, valdībām un jo īpaši starptautisko interneta industriju;

1.2.3

Hotline starptautiska un Eiropas labas prakses modeļa noteikšana un veicināšana attiecībā uz cīņu pret bērnu seksuālās izmantošanas saturu internetā;

1.2.4

visu esošo un turpmāko Hotline pārbaudi, ņemot vērā pašreizējo pieņemto labo praksi un Hotline darbības novērtējumu, ņemot vērā jaunos labas prakses modeļus;

1.2.5

pēc Hotline pārbaudes — programmas resursu racionalizēšanu un līdzekļu piešķiršanu turpmāk;

1.2.6

Hotline līdzdalību Eiropas datu bāzes projektā;

1.2.7

Hotline un citu nozīmīgu organizāciju partnerattiecības ar valsts domēnu vārdu reģistriem, lai izsvītrotu no saraksta domēnu vārdus, kas atbalsta bērnu seksuālo izmantošanu vai nodrošina piekļuvi šāda veida saturam;

1.2.8

vienotus centienus, lai palielinātu informētību par problēmām, kas saistītas ar krāpniecisku uzmākšanos (grooming) bērniem internetā ļaunprātīgas izmantošanas nolūkā un kiberterorizēšanu (cyber-bullying) (3), un dotu norādes attiecīgajai varas iestādei un bērnu labdarības iestādēm, ja nepieciešams;

1.2.9

tādu atbalsta procedūru ieviešanu, kas paredzētas analīžu veicējiem un tiem, kas, strādājot Hotline vidē, aplūko attēlus;

1.2.10

darbu pie tā, lai nodrošinātu tiesiskā regulējumā saskaņošanu šajā jomā visās dalībvalstīs;

1.2.11

tīkla biroja izveidi Komisijas līmenī, kas darbotos kā neatkarīgs konsultants, koordinētu izpēti, pārskatītu programmas īstenošanu un ieteikumu izpildi;

1.2.12

ikgadēja “ekspertu” paneļa izveidi, lai uzlabotu zināšanu nodošanu;

1.2.13

jauniešu foruma izveidi, lai nodrošinātu, ka bērnu un jauniešu viedokļi un pieredze tiek ņemti vērā izpētē un turpmākajā programmas īstenošanā;

1.2.14

fondu, piemēram, Daphne, un Drošāka interneta programmu līdzekļu proaktīva izmantošana, sadarbojoties dažādām iestādēm;

1.2.15

sakaru izveidi ar attiecīgajām ASV iestādēm, lai Amerikas Savienotajās Valstīs ierobežotu tāda materiāla izcelsmi, kam ir bērnu seksuālās izmantošanas saturs, un izveidotu datu apmaiņas sistēmu starp ASV un Eiropu.

1.3

Izveidojot partnerību, var uzlabot kompetenci, pēc iespējas efektīvi dalīties zināšanās un efektīvi piešķirt līdzekļus. Vissvarīgāk, ka tā garantē ieinteresēto pušu un sociālo partneru līdzdalību vispārējos ES pasākumos, kuru mērķis ir samazināt tiešsaistes materiālu ar nelegālu saturu skaitu un ierobežot piekļuvi tiem.

2.   Vispārējas piezīmes par Komisijas priekšlikumu

2.1

Internets un komunikāciju tehnoloģijas (turpmāk tekstā — tiešsaistes tehnoloģijas) (4) bija paredzētas un plānotas kā komunikācijas līdzeklis akadēmiķiem un pētniekiem, tomēr tagad tās izmanto mājās, skolās, uzņēmumos un valsts pārvaldes iestādēs lielākajā daļā pasaules.

2.2

Bērni ir aktīvi tiešsaistes tehnoloģiju izmantotāji, un šo tehnoloģiju ietekme arvien pieaug. Taču, neskatoties uz to priekšrocībām, proti, interaktivitāte un līdzdalība tiešsaistes vidē, viņi saskaras arī ar dažiem nopietniem riskiem:

a)

tiešs kaitējums kā seksuālās izmantošanas upuriem, kas tiek dokumentēta fotogrāfijās, kinofilmās vai audio failos un izplatīta tiešsaistē (bērnu ļaunprātīgas izmantošanas materiāls),

b)

seksuālās izmantošanas materiāla pastāvīga izplatīšana, atkārtoti skatot ļaunprātīgas izmantošanas ierakstus, ko nodrošina plašā izplatīšana tiešsaistē un globālā pieejamība,

c)

tiešs kontakts ar tām personām, kas draudzīgi izturas pret bērniem, lai viņus seksuāli izmantotu (krāpnieciska uzmākšanās bērniem internetā ar nelikumīgiem mērķiem (“grooming”)),

d)

bērni ir iebiedēšanas upuri tiešsaistes vidē (“kiberterorizēšana”).

2.3

Papildu tendences (skatīt 1. pielikumu (5)) ir šādas:

a)

jauno tehnoloģiju ātra un dinamiska attīstība, kas aizvien vairāk tiek veidotas, izmantojot digitālo konverģenci, ātrākus izplatīšanas kanālus, mobilo internetu, Web 2.0., Wi-Fi piekļuvi un citus jaunus satura formātus un tiešsaistes tehnoloģiskos pakalpojumus;

b)

ļoti mazu bērnu-upuru izmantošana un pārciestās seksuālās izmantošanas ārkārtējais smagums;

c)

problēmas apjoms, proti, to publiski pieejamu tīmekļa vietņu skaits, kas atspoguļo bērnu seksuālo izmantošanu, proti, aptuveni 3 000 tīmekļa vietnes gadā, kuru izcelsme ir dažādas pasaules valstis un kas atvieglo pieeju daudziem simtiem tūkstošu bērnu seksuālās izmantošanas attēlu;

d)

jaunākie dati par bērnu seksuālās izmantošanas reģionālo tīklu īpašniekiem liecina, ka lielākās daļas šāda veida materiālu izcelsmes vieta ir ASV;

e)

jaunākie dati liecina, ka bērnu seksuālās izmantošanas tiešsaistes saturs regulāri tiek pārvietots no viena izcelsmes uzņēmuma uz citu un no vienas izcelsmes valsts uz citu, lai izvairītos no atklāšanas un likvidēšanas, tādējādi sarežģījot izmeklēšanu tikai attiecīgās valsts līmenī;

f)

tādu starptautisku pasākumu trūkums, kas attiektos uz domēnu vārdu reģistru, lai izsvītrotu no saraksta tos domēnus, kas atbalsta bērnu seksuālo izmantošanu vai nodrošina piekļuvi šāda veida saturam;

g)

saglabājušās un, iespējams, aizvien lielākās atšķirības paaudžu uzskatos par tiešsaistes tehnoloģiju izmantošanu jauniešu vidū un viņu riska uztveri, no vienas puses, un pieaugušo izpratne par to izmantošanu, no otras puses;

h)

bērnu seksuālās izmantošanas materiāla publisko izplatīšanu var samazināt, industrijai brīvprātīgi bloķējot šādu pakalpojumu sniedzēju individuālās tīmekļa vietnes (URL);

i)

priekšrocības, kas saistītas ar valstu ieteikumiem attiecībā uz tādiem tiešsaistes līdzekļiem kā produktu filtrēšana, meklētājprogrammu drošības izvēle un tamlīdzīgi.

2.4

Interneta lietotāju, jo īpaši bērnu, aizsardzība pret pakļaušanu nelegālajam un “kaitīgajam” saturam un darbībām tiešsaistē un nelegālā satura izplatīšanas ierobežošana ir pastāvīga problēma, kas jārisina politiķiem un likumdevējiem, nozarei, tiešajiem lietotājiem un jo īpaši vecākiem, aprūpētājiem un skolotājiem.

2.5

No juridiskā viedokļa ir būtiski izšķirt, kas, no vienas puses, ir nelegāls un kas, no otras puses, ir kaitīgs, jo tam ir nepieciešamas atšķirīgas metodes, stratēģijas un līdzekļi. Tas, kas tiek uzskatīts par nelegālu, katrā valstī var atšķirties, ir definēts ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem un šo jautājumu izskata tiesībaizsardzības iestādes, citas valdības iestādes un attiecīgās Hotline.

2.6

EESK aicina visās dalībvalstīs saskaņot tiesību aktus un tos ieviest valsts līmenī, iekļaujot, kā minimums, šādu informāciju, kā norādīts Eiropas Padomes Kibernoziegumu konvencijā (6):

a)

kas ir uzskatāms par bērnu seksuālās izmantošanas materiālu?

b)

bērnu seksuālās izmantošanas materiāla upuru vecumam jābūt līdz 18 gadiem,

c)

bērnu seksuālās izmantošanas tiešsaistes materiāla turēšanu un skatīšanu/lejupielādēšanu definēt kā pārkāpumu, par ko paredz bargu apcietinājuma sodu.

2.7

Lai gan visā Eiropā ir izveidoti noteikti standarti, kas izskaidro juridiskos jautājumus, izmantojot dažādus ieteikumus un direktīvas, ir jānoskaidro, vai šo pieredzi dalībvalstīs izmanto praksē.

2.8

“Kaitīgs” saturs attiecas uz saturu, kuru vecāki, skolotāji un citi pieaugušie uzskata par potenciāli kaitīgu bērniem. Šāda satura definīcijas dažādās valstīs un kultūrās atšķiras un var aptvert tematiku sākot no pornogrāfijas un varmācības līdz rasisma, ksenofobijas, agresīvas runas un mūzikas, pašsakropļošanās, anoreksijas un pašnāvības vietnēm. Tādēļ EESK atzīst, ka ir grūti izveidot starptautiskas partnerattiecības attiecībā uz šādu materiālu, taču nacionālos pasākumus varētu veikt, lai palielinātu informētību par līdzekļiem, metodēm un tehnoloģijām un tādējādi aizsargātu bērnus no šādu vietņu apmeklēšanas.

2.9

ES viena no pirmajām (kopš 1996. gada) ir veikusi pasākumus attiecībā uz bērnu aizsardzību tiešsaistē, un galvenās iniciatīvas ir bijušas vairākas Drošāka interneta programmas (Drošāka interneta rīcības plāns 1999.–2004. gads, Drošāks internets plus 2004.–2008. gads). Komisija pieņēma paziņojumu par Drošāka interneta plus programmas īstenošanu 2005.–2006. gadā. (7) Turklāt ietekmes novērtējums laika posmā starp 2007. gada aprīli un jūliju (8) apstiprināja, ka īstenotie pasākumi ir bijuši efektīvi, uzsverot, ka tie jāpielāgo, ņemot vērā jaunās interneta tehnoloģijas un aktīvo noziedzību šajā jomā.

2.10

Jaunās programmas mērķis ir veicināt interneta un citu komunikāciju tehnoloģiju drošāku izmantošanu, īpaši bērnu vidū, un, lai cīnītos pret nelegālo saturu un nelegālām un “kaitīgām” darbībām tiešsaistē, atvieglot sadarbību, pieredzes un paraugprakses apmaiņu visos līmeņos par jautājumiem, kas attiecas uz bērnu drošību tiešsaistē, tādejādi nodrošinot Eiropas ieguldījumu.

2.11

Programmai ir četri pasākumi, kas veicina starptautisko sadarbību, kura ir neatņemama katra pasākuma sastāvdaļa:

a)

nelegāla satura samazināšana un kaitīgu darbību bloķēšana tiešsaistē,

b)

tiešsaistes drošākas vides veicināšana,

c)

sabiedrības izpratnes nodrošināšana,

d)

zināšanu bāzes izveide.

2.12

Tomēr EESK aicina izstrādāt definīcijas un juridiskos skaidrojumus jēdzieniem “kaitīgs” un “darbības”, it īpaši apsverot to transponēšanu valsts tiesību aktos. Jāprecizē Hotlines loma, kas nepārbauda aizdomīgās personas un kurām nav nepieciešamās pilnvaras to darīt. (Skatīt 2. pielikumu (9)).

3.   Starptautisks modelis

3.1

Internets nepieder lielām starptautiskām korporācijām, kas kontrolē tā saturu, un nav to pārvaldībā. To veido simtiem miljonu lapu, kuras izliek liels skaits izdevēju, sarežģījot nelegālā satura uzraudzību un kontroli. Lai samazinātu nelegāla satura iespējamību, tomēr ir iespējams veikt pasākumus gan vietējā, gan valsts un starptautiskajā līmenī (tostarp kibertelpā), ja visas ieinteresētās puses sadarbosies.

3.2

Interneta uzraudzības organizācija “Internet Watch Foundation” 2007. gadā identificēja 2 755 bērnu seksuālās izmantošanas tīmekļa pamatvietnes, kuru izcelsme bija starptautiska; 80 % no šīm tīmekļa vietnēm ir komerciālas operācijas, kuras, lai izvairītos no to atklāšanas, bieži tiek pārvietotas no viena izcelsmes uzņēmuma un reģiona uz citu (10). Šīs taktikas, kuras saistītas ar starptautisko noziegumu sarežģīto būtību, nozīmē, ka tikai vienoti globāli pasākumi, iesaistot tiesībsargājošās iestādes, valdības un starptautisko tiešsaistes nozari, padarīs šo tīmekļa vietņu, to satura un atbalstošo organizāciju izpēti efektīvu.

3.3

Lai nodrošinātu bērnu aizsardzību, EESK atzīst, ka ir vajadzīga “partnerības pieeja”. Sociālajiem partneriem, tostarp valdībai, tiešsaistes industrijai, tiesībaizsardzības aģentūrām, bērnu aizsardzības labdarības iestādēm, uzņēmumu pārstāvjiem, NVO, kā arī patērētāju organizācijām un sabiedrībai ir jāsadarbojas, lai vērstu uzmanību uz draudiem un riskiem, vienlaicīgi ļaujot jauniešiem izmantot šā jaunā socializēšanās, mācīšanās un jauninājumu līdzekļa priekšrocības.

3.4

Internetu var uzskatīt par dzīves kvalitātes uzlabotāju daudziem cilvēkiem, bet it īpaši jauniešiem, vecākiem cilvēkiem un daudziem invalīdiem. Tas ir unikāls saziņas līdzeklis, un arvien vairāk šajās dienās tas darbojas kā “sociālais tīkls”. Ņemot vērā dzīves stila, ģimenes un nodarbinātības modeļu mainīgo dinamiku, rodas neatkarīgāki vai izolētāki laika periodi. Tāpēc lietotāju, sevišķi neaizsargāto lietotāju, un jo īpaši bērnu, aizsardzība ir prioritāte, kas nav vienīgi to personu atbildība, kas tieši atbildīgas par bērnu.

3.5

Jaunu tehnoloģiju un pakalpojumu attīstība ir galvenais elements, kas veicina inovācijas uzņēmumos un globālo izaugsmi. Jaunieši bieži ir pirmie, kuri apzinās šīs iespējas un izmanto jauninājumus. Tomēr attīstības blakusefekts ir ļaunprātīga izmantošana, un tā ir pieaugoša problēma. Gan nozares, gan ieinteresēto pušu pašregulējošām iestādēm ir dziļas zināšanas par šīm tehnoloģijām un iespējām izstrādāt pretpasākumus, lai cīnītos pret šo ļaunprātīgo izmantošanu. Zināšanu apmaiņa, patērētāju informēšana un norādes par to, kā ziņot par šādām tīmekļa vietnēm, un līdzekļu iedalīšana, ja tas nepieciešams, ir interneta uzņēmumu būtisks pienākums un korporatīvi sociālā atbildība, lai likvidētu šādu ļaunprātīgu izmantošanu, it īpaši saistībā ar bērnu ļaunprātīgu izmantošanu.

3.6

Ar bērnu seksuālo izmantošanu saistītā materiāla izplatīšana tiešsaistē ir nopietna problēma, un attiecībā uz šīs problēmas apjomu un vērienu ir izteikti daudzi pieņēmumi. Tomēr, kā atzīts Komisijas ziņojumā, visās ES dalībvalstīs trūkst statistiskās informācijas. Lai ierobežotu bērnu seksuālās izmantošanas materiāla izplatīšanu, jānovēro tīmekļa vietņu darbība un aktivitātes, lai sniegtu informāciju pilnvarotajām iestādēm un starptautiskajām tiesībaizsardzības iestādēm un tādējādi likvidētu šādus materiālus un izsekotu to izplatītājus.

3.7

Šādas organizācijas jāizveido valstīs, un, lai formulētu stratēģijas, tām regulāri jātiekas ar ES Komisiju. Lai atvieglotu starptautisko tiesībaizsardzības iestāžu sadarbību, lietderīgi būtu izveidot platformu ES līmenī ar interneta nozares, valdības, banku, finanšu/kredītkaršu iestāžu, NVO, izglītības, darba devēju un darbinieku pārstāvniecību, lai veiktu ātru analīzi un nodrošinātu efektīvu darbību visā Eiropas Savienībā, ietverot informācijas izplatīšanu ārpus ES robežām.

3.8

Lai pastiprinātu zināšanu nodošanu, jāatbalsta ideja par ES ekspertu ikgadēju sanāksmi, kuras dalībnieki pievērstos tehnoloģiju attīstības jautājumiem, psihosociālajiem faktoriem un tiesībaizsardzībai. Šajās sanāksmēs gūtie secinājumi tiktu izplatīti visām Eiropas Savienības dalībvalstīm un platformas biedriem ar nolūku tos pieņemt, apvienot vai izmantot valsts un vietējā līmenī.

3.9

Komisijas līmenī izveidojot “tīkla biroju”, kas pēta projektus ne tikai no Eiropas, bet visas pasaules mērogā, tiktu sniegts atbalsts platformai, lai nodrošinātu, ka zināšanas, tostarp statistika, tiek atjauninātas, izplatot informāciju par tādiem efektīviem pasākumiem, kas paredzēti šo jautājumu risināšanai un var tikt ātri pārsūtīti aktīvajiem partneriem. Tīkla biroja uzdevums būtu arī pārbaudes un kontroles. Turklāt birojs varētu darboties kā neatkarīgs Hotline konsultants un pārskatīt pieteikumus jaunajiem projektiem, lai novērstu padarītā darba dubultošanos un nodrošinātu līdzekļu efektīvu un produktīvu izmantošanu. Birojs varētu ierosināt arī iedibināt partnerattiecības. Tīkla biroja uzdevums būtu reaģēt uz jaunajām problēmām, ņemot vērā to attīstības ātrumu.

3.10

“Jauniešu foruma” izveide būtu vērtīgs ieguldījums jauniešu iesaistīšanā un informācijas izplatīšanā sociālajos tīklos, kurus izmantotu tie, kuri ir visvieglāk ievainojami. Jauniešiem ir pašiem sava valoda, un viņi bieži negrib paklausīt autoritātēm, taču pozitīvi uztver padomus no to vienaudžiem savā sociālajā vidē. Ir jāņem vērā bērnu tiesības, un tāpēc procesā jāiesaista jaunieši.

3.11

Ir vajadzīgs efektīvs modelis, kas paredz, ka ieinteresētajām pusēm jādalās ar informāciju, lai pielāgotos jauniem un topošiem interneta kriminalitātes veidiem visā pasaulē un zināšanu apmaiņai.

4.   Pamatnostādnes Hotline īstenošanai

4.1

Hotline labas prakses modelis ir šāds:

4.1.1

Hotline analītiķi, kas ir apmācīti un atzīti speciālisti nelegāla tiešsaistes materiāla atpazīšanā;

4.1.2

Hotline analītiķi, kuri ir kompetenti potenciāli nelegāla tiešsaistes materiāla izsekošanā;

4.1.3

praksē attaisnojusies partnerattiecību pieeja, iesaistot visas nozīmīgākās valsts ieinteresētās puses, tostarp valdību, bankas, finanšu/kredītkaršu iestādes, tiesībaizsardzības iestādes, ģimenes organizācijas, bērnu labdarības organizācijas un it īpaši interneta industriju;

4.1.4

kopregulējoša un pašregulējoša Hotline, kas īsteno efektīvas partnerattiecības ar nacionālo interneta industriju, un tās uzticība prakses kodeksam;

4.1.5

nelegālā tiešsaistes materiāla universāls princips notice-and-take-down (saskaņā ar kuru likums uzliek atbildības pienākumu satura uzglabātājam tad, ja viņš ir ticis brīdināts, ka interneta lapā informācija ievietota nelikumīgi, bet nav bloķējis pieeju tai), kas jāpiemēro visos attiecīgās valsts uzņēmumos;

4.1.6

dalība centralizētajā Eiropas datu bāzes projektā par bērnu seksuālās izmantošanas tīmekļa vietnēm (URL);

4.1.7

apņemšanās tīkla līmenī bloķēt tādus valstu interneta uzņēmumus, kuros ir dinamiski bērnu seksuālās izmantošanas tīmekļa vietņu saraksti, lai tādējādi aizsargātu lietotājus no nejaušas pakļaušanas to ietekmei;

4.1.8

Hotlines jābūt vispusīgām tīmekļa vietnēm attiecīgajā valsts valodā, lai nodrošinātu vienkāršu, anonīmu ziņošanas mehānismu un skaidras norādes uz palīdzības līnijām un citām nozīmīgām organizācijām, kuru uzdevums ir apkarot krāpniecisku uzmākšanos bērniem internetā ar nelikumīgiem mērķiem un kiberterorizēšanu;

4.1.9

izpratnes veidošana par Hotline funkcijām un ar to saistītajiem jautājumiem;

4.1.10

Eiropas un starptautisko datu rezultātu, informācijas un ekspertu slēdzienu kopīga izmantošana;

4.1.11

dalība Eiropas un starptautiskajās partnerībās ar ieinteresētajām pusēm, lai kopīgi izmantotu datus, informāciju un apkopotās idejas, lai cīnītos pret šo noziegumu pārrobežu formu;

4.1.12

pasākumi Eiropas un starptautiskajā līmenī, lai padarītu iespējamu bērnu seksuālās izmantošanas materiāla likvidēšanu internetā un tā izplatītāju izmeklēšanu neatkarīgi no tā izcelsmes valsts;

4.1.13

ieguldījums jebkurā valsts vai starptautiskajā organizācijā, kas nodibinātas, lai uzņemtos iniciatīvu ar nolūku cīnīties pret šīm tīmekļa vietnēm un atvieglot starptautisko tiesībaizsardzības aģentūru sadarbību;

4.1.14

pamatnostādņu izplatīšana darba devējiem, skolotājiem, organizācijām, vecākiem un bērniem, piemēram, “ThinkuKnow” izglītības programma, ko veidojis Bērnu ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas un tiešsaistes aizsardzības centrs CEOP (Apvienotās Karalistes policija);

4.1.15

īpaša uzmanība interneta lietotāju izpratnes veicināšanai, it īpaši sadarbībā ar valstu tiešsaistes uzņēmumiem vai to sniegto finansiālo atbalstu;

4.1.16

organizācijām jābūt INHOPE, starptautiskās interneta Hotline asociācijas, biedriem, nodrošinot, ka, lai likvidētu attiecīgo materiālu, var izmantot starptautiskas labas prakses apmaiņu starp Hotline un interneta nozares uzņēmumiem (11);

4.1.17

ziņošanas procedūrām jābūt vienkāršām, ievērojot ziņotāja anonimitāti, ar ātrām apstrādes procedūrām;

4.1.18

Hotline operatoru pienākums ir nodrošināt atbalstu un padomu analīžu veicējiem, kas strādā ar attēliem un datu apstrādes jomā.

4.2

Turklāt, Hotline vajadzētu:

a)

attīstīt partnerattiecības ar nacionālo domēna vārda reģistrācijas uzņēmumiem, lai nodrošinātu, ka domēni, kuri regulāri nodrošina piekļuvi bērnu seksuālās izmantošanas materiālam vai kuriem ir tādi nosaukumi, kas veicina seksuālas darbības ar bērniem, tiek izmeklēti un izsvītroti no saraksta;

b)

apzināt iespējas uz pašregulējoša pamata iegūt brīvprātīgus līdzekļus no valsts interneta nozares uzņēmumiem, kas izmanto priekšrocības, ko piedāvā Hotline ziņošanas mehānisms, notice-and-take-down pakalpojums un dinamisks bloķēšanas saraksts;

c)

veicināt vai atvieglot bērnu seksuālās izmantošanas tīmekļa vietņu bloķēšanu ar interneta industrijas palīdzību konkrētajā valstī;

d)

veicināt efektīvu sadarbību starp Hotline un palīdzības līnijām (Helpline), kas sniedz palīdzību, un upuru atbalsta organizācijām, lai papildus informētu par nozīmīgiem un aktuāliem jautājumiem.

5.   Īpašas piezīmes — Komisijas priekšlikums

5.1

Komisijas priekšlikumā paliek neatbildēti vairāki jautājumi:

a)

Kas koordinēs ierosinātos pasākumus un ar kādu kvalifikāciju?

b)

Kā tiks formulēti kritēriji vienotiem apgabaliem? Daudzas programmas, kuras jau izveidotas, atbilstu vairākiem kritērijiem nevis tikai vienam ierosinātās zināšanu datu bāzes kritērijam (12)

c)

Kas izvēlēsies atbilstošos kandidātus?

d)

Kas būs atbildīgs par šo projektu nepārtrauktu novērtēšanu un savstarpējo saikni?

5.2

Iepriekš minēto jautājumu izskatīšana novērstu jau zināmu ideju izgudrošanu no jauna, jau paveiktā darba divkāršošanu un nodrošinātu līdzekļu efektīvu un produktīvu izmantošanu. Svarīgākais ir garantēt šīs nozares ekspertu efektīvu iesaistīšanu iniciatīvā ciešā sadarbībā ar konsultantiem vai valsts ierēdņiem. Tas attiecas arī uz iepriekš minēto priekšlikumu “Tīkla birojs” Komisijas līmenī, kas izmeklē šādus projektus, iepazīstas ar tiem, kontrolē tos un uztur kontaktus.

5.3

Komisijai ir jāapsver iespēja, uzlabojot sadarbību, proaktīvāk izmantot finanšu līdzekļus, piemēram “Daphne” fonda un Drošāka interneta programmu līdzekļus.

5.4

Visbeidzot Komiteja lūdz Komisiju uzsvērt to, kāda nozīmība un ietekme ir

notice-and-take-down principa pieņemšanai visu dalībvalstu Hotline un interneta industrijā ar bērnu seksuālās izmantošanas materiālu;

plašākai iniciatīvai, lai aizsargātu interneta lietotājus, bloķējot piekļuvi bērnu seksuālās izmantošanas tīmekļa vietnēm (URL);

domēna vārda reģistru un attiecīgo iestāžu starptautiskajiem centieniem, lai izsvītrotu no saraksta domēnus, kuri saistīti ar bērnu seksuālo izmantošanu.

5.5

Iepriekš minētie pasākumi mazinātu tādu gadījumu skaitu, kad nevainīgi interneta lietotāji varētu piekļūt traumējošiem un nelikumīgiem attēliem, samazinātu bērnu atkārtotu vajāšanu, ierobežojot iespējas skatīt to seksuālo izmantošanu, novērstu šādu satura pieejamību un piedāvājumu tiem, kuri var interesēties par šādiem attēliem, un neļautu kriminālajām organizācijām attēlus izplatīt interneta lietotājiem komerciālas peļņas nolūkā.

5.6

Šādu pasākumu īstenošana ievērojami sarežģītu to personu darbību, kas saistītas ar bērnu seksuālās izmantošanas materiāla izplatīšanu. Lai arī noziedzības dinamisms un fakts, ka likumpārkāpēji lieto ļoti attīstītas tehnoloģijas, sarežģī tās pilnīgu iznīcināšanu, viņiem jāveic dārgāki, riskantāki un īslaicīgāki pasākumi, kas aizvien mazāk šķiet viegls veids kā nopelnīt finansiāli vai citādi.

5.7

Nesenie dati par bērnu seksuālās izmantošanas tīmekļa vietņu apjomu un vērienu (neattiecas uz atsevišķiem attēliem vai atsevišķām URL) liecina, ka šī parādība ir jāizskauž. Tagad var izvirzīt konkrētus mērķus, lai vērstu uzmanību uz priekšrocībām, kas saistītas ar datu apmaiņu un sadarbību visaugstākajā starptautiskajā līmenī, kā arī uz to, ka ar efektīvas, veiksmīgas un vienotas starptautiskas partnerības palīdzību var ievērojami samazināt bērnu seksuālās izmantošanas tīmekļa vietu skaitu.

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  Ņemot vērā šā dokumenta mērķus, “tiešsaistes tehnoloģijas” ir tehnoloģijas, ko izmanto, lai piekļūtu internetam, kā arī citas komunikāciju tehnoloģijas. Turklāt noteiktos gadījumos, piemēram, video spēļu gadījumā, to saturs ir redzams gan internetā tiešsaistē, gan ārpus tā, un drošība būtu jānodrošina abos gadījumos, lai garantētu bērnu aizsardzību.

(2)  “Illegal contentInternet” (“Nelegāls interneta saturs”), OV C 61, 14.3.2003., 32. lpp. un “Safer use of the Internet” (“Interneta drošāka izmantošana”), OV C 157, 28.6.2005., 136. lpp.

(3)  “Grooming” — to personu tieša saskarsme ar bērniem, kas ar viņiem “sadraudzējušies”, lai viņus seksuāli izmantotu; “cyber-bullying” — iebiedēšana tiešsaistē.

(4)  Skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

(5)  Šis pielikums ir pieejams tikai angļu valodā un to var atrast tīmeklī, šā atzinuma elektroniskās versijas pielikumā.

(6)  Eiropas Padomes ETS 185 konvencija par kibernoziegumiem 23 XI 2001; http://conventions.coe.int/Treaty/en/Treaties/Html/185.htm.

(7)  COM(2006) 661, Paziņojums par to, kā tiek īstenota Kopienas daudzgadu programma interneta un jaunu tiešsaistes tehnoloģiju drošākas izmantošanas veicināšanai (“Safer Internet Plus”).

(8)  http://ec.europa.eu/saferinternet

(9)  Šis pielikums ir pieejams tikai angļu valodā un to var atrast tīmeklī, šā atzinuma elektroniskās versijas pielikumā.

(10)  Apvienotās Karalistes Hotline, kas paredzēta, lai ziņotu par nelegālu saturu: bērnu seksuālās izmantošanas materiāls no visas pasaules valstīm, kriminālais nelegāla satura materiāls un materiāls, kas kūda uz rasu naidu un kura izcelsmes valsts ir AK (skatīt 1. un 2. pielikumu).

(11)  No 2004. gada septembra līdz 2006. gada decembrim INHOPE apstrādāja 1,9 miljonus ziņojumu, 900 000 sabiedrības ziņojumu, 160 000 ziņojumi tika pārsūtīti uz tiesībsargājošām aģentūrām lietas ierosināšanai.

(12)  Piemēram: tīmekļa vietnes Innocence in Danger (nevainība briesmās) “Novēršanas projekts” atbilst vairāk nekā vienam kritērijam. Ir daudz citu šādu piemēru.


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/66


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju tehniskajām apskatēm”

COM(2008) 100 galīgā redakcija — 2008/0044 (COD)

(2008/C 224/14)

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 80. pantu 2008. gada 16. aprīlī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju tehniskajām apskatēm”.

Tā kā priekšlikuma saturs ir pilnībā pieņemams un attiecībā uz to nav nepieciešami nekādi Komitejas komentāri, Komiteja plenārsesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē), ar 85 balsīm par, 2 atturoties, nolēma sniegt pozitīvu atzinumu par ierosināto dokumentu

 

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/67


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un padomei — Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā”

COM(2007) 414 galīgā redakcija

(2008/C 224/15)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2007. gada 18. jūlijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei — Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 29. aprīlī. Ziņotājs — Stéphane Buffetaut kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 445. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē), ar 97 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Ūdens trūkuma un sausuma problēma noteikti jāaplūko ne tikai kā vides jautājums, bet arī kā Eiropas ilgtspējīgas tautsaimnieciskās izaugsmes būtiska sastāvdaļa, proti, kā stratēģiski nozīmīga problēma.

1.2.

Cilvēkiem, ģimenēm ir vajadzīgs ūdens, lai dzīvotu, taču šim resursam ir ļoti svarīga nozīme arī daudzās tautsaimniecības nozarēs, vispirms jau lauksaimniecībā un lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanas nozarē, kas strādā ar dzīviem organismiem.

1.3.

Komisijas paziņojums ir atbalstāms, jo tajā uzsvērts problēmas nozīmīgums un noteiktas dažas pamatnostādnes, lai, pirmkārt, risinātu ūdens trūkuma un sausuma problēmu un, otrkārt, paredzētu iespējas pielāgoties jaunai situācijai.

1.4.

Sakarā ar klimata pārmaiņām, kuras konstatējuši gan zinātnieki, gan iedzīvotāji, stāvoklis varētu pasliktināties, tādēļ būtu steidzami jāveic Komisijas ierosinātie pasākumi.

1.5.

Protams, stāvoklis nav visās dalībvalstīs vienāds, mainoties no Eiropas dienvidiem uz ziemeļiem, no austrumiem uz rietumiem. Minētā problēma tomēr skar visas dalībvalstis, un visās dalībvalstīs, tostarp ziemeļu valstīs, ir pieredzēti vasaras sausuma periodi.

1.6.

Tādēļ atšķirīgās situācijas nedrīkst kļūt par šķērsli, lai Eiropā pieņemtu saskaņotu politiku un īstenotu praktiskus, katras dalībvalsts konkrētajai situācijai piemērotus pasākumus, jo nepastāv viens vienīgs risinājums, kas piemērojams visai Eiropas Savienībai.

1.7.

EESK tāpēc prasa, lai pasākumi, ko īstenos saskaņā ar Komisijas paziņojumu, tiktu visaptveroši un sistemātiski pārraudzīti.

1.8.

EESK uzsver, ka ūdens tarifu politika var izrādīties neefektīva, ja lielu daļu iegūtā ūdens neuzskaita vai nereģistrē. EESK tādēļ aicina Komisiju ieteikt dalībvalstīm vēlamo ūdens izmantojuma definīciju.

1.9.

EESK aicina izveidot upju baseinu plāniem veltītu Eiropas mēroga tīmekļa vietni, kur vietējās pašvaldības varētu atrast paraugus savu plānu izstrādei, kā arī uzlabot informāciju.

1.10.

Attiecībā uz ūdens politikai atvēlēto fondu sadali EESK ierosina, lai Komisija, pamatojoties uz ūdens racionālas izmantošanas un ūdens resursu saglabāšanas kritēriju, varētu attiecīgi pielāgot atbalsta likmi un tādējādi motivētu pašvaldības, kuru attieksme nav atbildīga, mainīt savu praksi, bet nesodītu reģionus, kas jau strādā šajā jomā.

1.11.

Lai uzlabotu sausuma riska pārvaldību, EESK aicina Eiropas Savienību civilās aizsardzības mehānisma ietvaros veicināt ugunsgrēku novēršanas un apkarošanas līdzekļu savietojamību.

1.12.

Domājot par apgādes infrastruktūrām, EESK iesaka pētīt pazemes ūdens krātuvju izveides iespējas un iespēju ūdeni atkārtoti ievadīt gruntsūdeņos. EESK uzskata, ka nevajadzētu jau iepriekš atteikties no jebkāda priekšlikuma par ūdens pārvadi, taču tā jākontrolē, nepieļaujot izšķērdīgu attieksmi pret ūdeni un to pārvaldot tā, lai pastāvīgi nodrošinātu šī resursa taupīšanu un izmantotu vismūsdienīgākās ūdens lietošanas kontroles metodes (1).

1.13.

Lai veicinātu ūdens racionālu izmantošanu, EESK aicina ieviest “viedas” mērīšanas metodes un pielāgotus apmaksājamos rēķinus. Tā uzsver arī labas lauksaimniecības prakses svarīgo nozīmi un ierosina veicināt dzīvžogu stādīšanu un mežu atjaunošanu reģionos, kur to ir lietderīgi un iespējams izdarīt, un ar lauku attīstības fondu atbalstu sekmēt ilgtspējīgas drenāžas un apūdeņošanas metodes. Ūdens lietošanas efektivitāte lauksaimniecībā pakāpeniski uzlabojas, taču to jāturpina uzlabot, izmantojot tādus instrumentus kā ūdens resursu taupīga izmantošana apūdeņošanai un laistīšanai un modernizācija. Šajā sakarā jāuzsver, ka lauksaimniecībā ir jāveicina un jāattīsta pētniecība un jaunās tehnoloģijas. Komiteja uzsver, ka būtu lietderīgi izveidot individuālas ūdens taupīšanas, pārstrādes un attīrīšanas sistēmas, galvenokārt mazapdzīvotos apgabalos.

1.14.

Lai uzlabotu zināšanas un datu vākšanu, EESK ierosina izveidot tīmekļa vietni, no kuras būtu lejupielādējami klimata parametri, kurus iegūst, izmantojot Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes vispārējos modeļus, un kas būtu pieejami vietējiem un reģionālajiem dalībniekiem.

2.   Paziņojuma kopsavilkums

2.1.

Ūdens trūkuma izraisītās problēmas un ļoti biežie sausuma periodi ir vērojami ne tikai dažos reģionos, kuriem tie vienmēr ir bijuši raksturīgi, bet arī visā kontinentā. Eiropas Savienībā upju baseinu ar pārmērīgu ūdens noslodzi skaits varētu pieaugt no 19 % šodien līdz 39 % 2070. gadā. Tas jo īpaši smagi skartu Dienvideiropu, Centrāleiropu un Austrumeiropu.

2.2.

Trīsdesmit gadu laikā sausuma skarto reģionu un iedzīvotāju skaits pieaudzis par 20 %. Sausuma periodi skar ne tikai iedzīvotājus, bet arī rada zaudējumus ekonomikai. Eiropas tausaimniecībai 2003. gada sausums izmaksāja vismaz 8,7 miljardus euro. Pētījums par ūdens izmantošanu visā pasaulē liecina, ka pastāv ļoti daudz atšķirīgu apstākļu. Viens iedzīvotājs Amerikā dienā patērē vidēji 600 litru ūdens, Eiropā — no 250 līdz 300 litriem, Jordānijā — 40 litrus un Āfrikā — 30 litrus. Ņemot vērā ūdens trūkuma draudus, ikvienam jācenšas mainīt savus ieradumus, taču jārīkojas jomās, kur var sasniegt visefektīvākos rezultātus. Ūdeni visvairāk izmanto lauksaimniecībā (71 % no iegūtā ūdens), pēc tam — rūpniecībā (20 %) un visbeidzot mājsaimniecībās (9 %) (2).

2.3.

Komisija, atsaucoties uz Vides padomes 2006. gada jūnija pieprasījumu, ierosina virkni stratēģisku risinājumu Eiropas līmenī:

pareizas ūdens cenas noteikšana;

ūdens un ar ūdeni saistītā finansējuma efektīvāka sadale;

ūdens racionālas izmantošanas finansēšana;

sausuma riska pārvaldības plānu izstrāde;

ES Solidaritātes fonda un Eiropas Civilās aizsardzības mehānisma turpmāka optimizācija;

ūdens patēriņa ziņā efektīvu tehnoloģiju un prakses veicināšana;

sausuma un ūdens trūkuma informācijas sistēmas izveide Eiropā;

pētniecības un tehnikas attīstība.

2.4.

Izvirzot šos risinājumus, Komisija vēlas izveidot tādas efektīvas, ūdens racionālas izmantošanas stratēģijas pamatus, kas sasitīta ar cīņu pret klimata pārmaiņām un vēlmi piešķirt Eiropas ekonomikai jaunu dinamiku.

2.5.

Eiropadome (3) ir uzsvērusi, ka ūdens trūkuma un sausuma problēmas īpaši jārisina ne tikai Eiropas Savienības, bet arī starptautiskā līmenī, un ir norādījusi uz nepieciešamību pilnībā īstenot Ūdens pamatdirektīvu.

2.6.

Padome ir lūgusi Komisijai pārraudzīt paziņojuma īstenošanu un līdz 2012. gadam pārskatīt un izvērst ES stratēģiju minētajās jomās.

2.7.

EESK mērķis nav dot papildu stāvokļa novērtējumu, kas būtu lieks, bet tā vēlas izteikt piezīmes par ieteiktajiem risinājumiem, tos papildināt un galvenokārt sniegt konkrētus priekšlikumus un ieteikumus.

2.8.

Ūdens trūkuma un sausuma problēma Eiropas Savienībā skar vairākas politikas. Piemēram, atkarībā no katra konkrētā gadījuma par attiecīgu jautājumu risināšanu Komisijā varētu būt atbildīgs Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts, Vides ģenerāldirektorāts un Reģionālās politikas ģenerāldirektorāts, jo šīs problēmas skar lauksaimniecību, ūdens politiku, klimata pārmaiņas, krīžu pārvaldību un Eiropas civilās drošības organizēšanu. Komisijai būtu rūpīgu jāseko tam, lai ar ūdeni saistītās problēmas tiktu izskatītas transversāli.

3.   Vispārīgas piezīmes

EESK piezīmes izteiktas, ņemot vērā paziņojuma struktūru.

3.1.   Ūdens cena.

3.1.1.

Paziņojums izstrādāts, ņemot vārā Ūdens pamatdirektīvu (ŪPD). Komisija pauž nožēlu, ka netiek pietiekami izmantoti ekonomiskie instrumenti, un uzsver, ka cenu politika var izrādīties neefektīva, ja attiecīgās iestādes lielāko daļu iegūtā ūdens neuzskaita vai nereģistrē.

3.1.2.

Turklāt daudzas dalībvalstis ir noteikušas ierobežojošas ūdens lietojumu un ūdens lietotāju definīcijas. Nosakot pārāk šauras ūdens lietotāju definīcijas, tās attiecinot tikai uz dzeramā ūdens sadali un attīrīšanu un neņemot vērā irigāciju, navigāciju, hidroelektroenerģijas sistēmas, aizsardzību pret plūdiem utt., dažas dalībvalstis ir samazinājušas visu izmaksu atgūšanas iespējas, kā arī iespējas noteikt efektīvus tarifus dažādiem ūdens lietojuma veidiem.

3.1.3.

EESK ierosina, lai Komisija dalībvalstīm, kas noteikušas pārāk “ierobežojošas” ūdens lietojumu un lietotāju definīcijas, liktu pārskatīt savu nostāju, piemēram, sagatavojot ūdens lietojumu sarakstu un sniedzot pamatojumu par tajā neiekļautajiem ūdens lietojumu veidiem. Būtu lietderīgi noteikt ūdens lietojuma hierarhijas kritērijus, arī tas palīdzētu ieviest viedas tarifu noteikšanas sistēmas.

3.1.4.

EESK arī ierosina izstrādāt lietišķās ekonomikas pētniecības programmu, lai modelētu finanšu plūsmas un sociālās lietderības plūsmas saistībā ar dažādiem ūdens lietojumiem un ūdens apriti vienā upes baseinā.

3.1.5.

Debatēs par pareizu ūdens cenu jāizmanto to izmaksu un priekšrocību tautsaimniecisks novērtējums, kuras saistībā ar ūdens izmantošanu attiecīgi sedz vai gūst visas nozares un visi patērētāji, lietotāji un nodokļu maksātāji.

3.1.6.

Komiteja brīdina Komisiju, ka dažās dalībvalstīs, kurās ir nepilnīga ūdens lietojumu definīcija, ir vērojama tendence ūdens kā resursa saglabāšanas izmaksas pārnest uz patērētājiem pilsētās par labu ūdens lietotājiem lauksaimniecībā un rūpniecībā. Ja lauksaimniecībā lietotāju cenas paaugstinātos, vajadzētu noteikt taisnīgu tarifu.

3.1.7.

EESK uzsver, ka ūdens taupību veicinošajiem tarifiem jābūt pietiekami stingriem, lai to ietekmi nemazinātu izdevumi saistībā ar sarežģītajām to piemērošanas shēmām. Komiteja atgādina, ka vislielākās taupīšanas iespējas sniedz tīklu uzturēšana labā kārtībā un cīņa pret ūdens noplūdi, kuras rezultātā dažkārt rodas nepieļaujama ūdens izšķērdēšana. Visbeidzot EESK norāda, ka tarifi nav vienīgais visu problēmu risinājums, un ka regulējumam ir sava nozīme situācijās, kad jālemj par dažādiem ūdens izmantošanas veidiem.

3.1.8.

Gadījumos, kad ar lauksaimniecību nesaistīto lietotāju ūdens pieprasījums mainās atkarībā no sezonas (tas bieži vien vērojams atpūtas vietās), būtu vēlams noteikt divējādus ūdens tarifus. Tas nodrošinātu sistēmas uzturēšanas fiksēto izmaksu segšanas taisnīgu sadali starp patērētājiem, kas ir rezidenti, un vasarniekiem.

3.2.   Ūdens un ar ūdeni saistītā finansējuma efektīvāka sadale.

3.2.1.

Komisija norāda, ka dažu upju baseinu ekonomiskā attīstība var negatīvi ietekmēt ūdens resursu pieejamību, un uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta baseiniem, kuriem raksturīga pārmērīgu ūdens noslodze vai ūdens trūkums.

3.2.2.

EESK ierosina izveidot Eiropas Vides aģentūras un/vai Komisijas pārraudzītu, upju baseinu plānu paraugiem veltītu tīmekļa vietni, kurā publicētu konkrētus šādu plānu paraugus, lai tos varētu izmantot vietējās pašvaldības un attiecīgās kompetentās iestādes.

3.2.3.

Vietējie dalībnieki tīmekļa vietnē varētu atrast metodes, mērķus, idejas risinājumiem, ekonomiskos rādītājus. Tādējādi šādu plānu izstrādē varētu ietaupīt daudz laika.

3.2.4.

Lauksaimniecības ietekme uz ūdens resursiem ir labi zināma. Jāveicina efektīvāka ūdens izmantošana un galvenokārt jāsekmē ilgtspējīga apūdeņošana un drenāža (piemēram, apūdeņošanas metode, “izmantojot katru ūdens pilienu”). KLP 2008. gada “veselības pārbaudei” jābūt iespējai ūdens kvantitatīvas izmantošanas jautājumus labāk iekļaut KLP instrumentos. Īstenojot tiešā atbalsta pilnīgu atsaistīšanu, varētu palielināt atbalsta apmēru ūdens resursu apsaimniekošanai lauku attīstības programmās. Lauksaimniecības nozarē būtu jāizveido arī īpaši sausuma riska pārvaldības instrumenti.

3.2.5.

Kopumā Komisija varētu mainīt atbalsta likmi, pamatojoties uz ūdens racionālas izmantošanas un ūdens resursu saglabāšanas kritēriju (piemēram, no 5 līdz 10 punktiem maksimālās atbalsta likmes ietvaros), jo īpaši attiecībā uz kohēzijas fondiem. Minētā kritērija, ko nosaka projekta pētījuma vai arī konkursa izsludināšanas laikā (celtniecības gadījumā), izpildi izvērtētu pēc Eiropas finansējuma saņēmējas iestādes iniciatīvas piecu gadu laikā pēc projekta pabeigšanas. Papildu finansiālā palīdzība kā atalgojums par konstatētajiem labajiem rezultātiem būtu atvilkums no investīciju atmaksas.

3.2.6.

Komiteja uzskata, ka dzeramā ūdens apgādes vai attīrīšanas kopējo izmaksu kontrole ir laba pieeja gan no ekonomiskā, gan no ilgtspējīgas attīstības viedokļa. Ar kopējām izmaksām šeit jāsaprot pašreizējā neto vērtība, kas ir ieguldījumiem ilgtermiņa darbībā, uzturēšanā un atjaunošanā un attiecīgajiem izdevumiem.

3.2.7.

Tātad, jo īpaši Komisijai, būtu jāatbalsta projekti, kas piedāvā atbilstīgus atlases kritērijus un attiecīgas garantijas, lai tādējādi izplatītu labu ūdens racionālas izmantošanas un ūdens resursu saglabāšanas praksi.

3.2.8.

Minētā pieeja atbilst Komisijas vēlmei īpaši atbalstīt pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt resursu taupīšanu un racionālu izmantošanu. Šī politika būtu jāsaskaņo ar politiku attiecībā uz biodegvielu, kas patērē ūdeni.

3.3.   Uzlabot sausuma riska pārvaldību.

3.3.1.

Komisija vēlas atbalstīt paraugprakses apmaiņu.

3.3.2.

EESK pauž vēlmi, lai katru pavasari papildus veitējam meteoroloģiskajam novērtējumam tiktu izmantota satelītu informācija sausuma risku, lauksaimniecības produkcijas deficīta un ugunsgrēku risku kartēšanai. Šajā sakarā būtu jāizmanto arī izstrādāto upju baseinu plānu dati. Šie dati risku pārvaldības ietvaros būtu pieejami lauksaimniekiem vai viņu apvienībām.

3.3.3.

Komiteja uzskata, ka ir vēlams pāriet no krīžu pārvaldības uz sausuma riska pārvaldību, turklāt krīžu pārvaldību vēl varētu uzlabot, kā to uzskatāmi parādīja 2007. gada vasaras postošo ugunsgrēku rezultātā izveidojies stāvoklis Grieķijā. ES varētu atvieglot un atbalstīt ugunsgrēku novēršanas un apkarošanas pasākumu savietojamību, materiālu standartizāciju, speciālu konteineru nodrošināšanu dīzeļsūkņiem, kopīgu mācību organizēšanu. Tas liktu konkrēti piemērot Eiropas civilās aizsardzības mehānismu.

3.3.4.

Noteikti jāpatur Komisijas minētā iespēja liela sausuma seku novēršanai izmantot pārskatīto un pielāgoto ES Solidaritātes fondu. Būtu lietderīgi paredzēt apdrošināšanu sausuma periodu radīto seku mazināšanai — galvenokārt lauksaimniekiem, jo viņi ir pirmie, kas cieš zaudējumus.

3.4.   Papildu ūdensapgādes infrastruktūras.

3.4.1.

Šajā jomā Komisija paredz kolektīvus pasākumus. Dažos gadījumos varētu paredzēt arī individuālas iniciatīvas, uzsverot ūdens lietošanas hierarhijas koncepciju.

3.4.2.

Paziņojumā ir paredzēta ne tikai ūdens pārvade starp dažādiem upju baseiniem, dambju un mazo dambju būvniecība, ievērojot stingrus nosacījumus, bet arī notekūdeņu atkārtota izmantošana un ūdens atsāļošana. Notekūdeņus atkārtoti izmantojot vairākos ciklos, jārisina piesārņojošu vielu uzkrāšanās problēma. Būtu lietderīgi uzsākt vai atbalstīt pētniecības programmu par piesārņojošu vielu koncentrācijas pēc vairākiem cikliem modelēšanu, lai izveidotu ūdens kvalitātes stabilizācijas kritērijus un noteiktu, kad koncentrācija sasniedz sistēmas pašattīrīšanas iespēju maksimālo robežu.

3.4.3.

Atsāļošana rada divu veidu problēmas: pirmkārt, enerģētikas problēmas un, otrkārt, vides problēmas saistībā ar blakusproduktiem un sāls koncentrātu daudzumu.

3.4.4.

Varētu paredzēt programmu ūdens atsāļošanai, izmantojot saules enerģiju un piedāvājot dažādu mikroiekārtu klāstu, un tas varētu būt Eiropas tehnoloģiskais atbalsts attīstības valstīm, kas saskaras ar sausuma problēmu.

3.4.5.

Kopumā būtu jāveicina pētniecība un tādu metožu izstrāde, kas sekmē ūdens taupību un gruntsūdeņu atkārtotu uzpildi (piemēram, autoceļu segums pilsētās), kā arī biotehnoloģijas, kas ļautu radīt lauksaimniecības kultūru šķirnes, kurām vajadzīgs mazāk ūdens.

3.4.6.

Visbeidzot būtu jāpēta pazemes ūdens krātuvju izveides iespējas un iespēju ūdeni atkārtoti ievadīt gruntsūdeņos. Būtu jāatlasa izmēģinājuma projekti un jānosaka uzkrātā ūdens standarti, kas vienlaikus būtu reālistiski un nodrošinātu augsnes apakškārtas aizsardzību. Jautājums par pazemes ūdeņiem ir saistīts ar ūdens daudzumu un kvalitāti, jo arī gruntsūdeņi var būt piesārņoti. Šajā sakarā īpaša uzmanība būtu jāvelta tādai rūpnieciskajai darbībai, kuru raksturo īpaši liels ūdens patēriņš, kurā, pirmkārt, izmanto gruntsūdeņus un kura, otrkārt, var tos piesārņot.

3.4.7.

EESK aicina Komisiju izvērtēt ūdens plūsmu pārvades iespējas starpreģionālā līmenī. Pārvade no baseina ar pārmērīgu ūdens daudzumu uz baseinu ar nepietiekamu ūdens daudzumu varētu būt vēlama arī no Eiropas viedokļa, piemēram, lai nodrošinātu lauksaimniecības ekonomisko neatkarību, ja saņēmējā baseinā ūdeni lieto efektīvi un taupīgi. Veicot tehniskus, tarifu noteikšanas vai reglamentējošus pasākumus, ir jānovērš situācija, kad atbalsts darbības jomai, kas to ir “pelnījusi”, izraisa ūdens patēriņa pieaugumu citās jomās, kas nav prioritāras.

3.4.8.

EESK uzskata, ka ka ir jāsakaņo tādi iespējamie pasākumi, kas paredzēti, lai regulētu kopīgas upes plūsmu starp ES dalībvalstīm un trešām valstīm, ja upe šķērspjot ES ārējās robežas.

3.5.   Ūdens patēriņa ziņā efektīvu tehnoloģiju un prakses veicināšana.

3.5.1.

Komisija uzskata, ka ūdens patēriņa ziņā efektīvas tehnoloģijas varētu izmantot ievērojami labāk. Interesantas attīstības iespējas paveras ne tikai saistībā ar cīņu pret ūdens noplūdi, kas dažos tīklos ir būtiska, un izšķērdēšanu, bet arī ar ūdens pārvaldības prakses modernizāciju.

3.5.2.

Komisijas ierosinātie pasākumi vērtējami atzinīgi (standarti ierīcēm, kurās izmanto ūdeni, ēku ūdens patēriņa efektivitāte, ūdens lietošanas efektivitātes rādītājs, saimnieciskās darbības pielāgošana ūdens trūkuma stāvoklim…).

3.5.3.

Būtu jāparedz arī “pelēkā ūdens” atkārtota izmantošana, pat ja tam ir nepieciešamas investīcijas — galvenokārt kanalizācijas sadalīšanai un drošības pasākumiem. Būtu arī jāparedz sistemātiskāka lietusūdens savākšana.

3.5.4.

Daudzsološa šķiet viedā mērīšanas un atbilstīgu rēķinu sagatavošana. Patēriņa rādītāju mērīšanas un teletranslācijas tehnoloģiju attīstības rezultātā pašreiz būtu iespējams ieviest dažādus tarifus, tāpat kā tas ir elektroenerģijas gadījumā. Abonētājs varētu izvēlēties viņam piemērotu abonementu, kas vienlaikus nodrošina ietaupījumus: sezonu tarifu, pastāvīgu tarifu, zema pieprasījuma periodu tarifu utt.

3.5.5.

Lai aizsargātu ūdens resursus, cīnītos pret plūdiem, eroziju un piesārņojumu, lauku vides aizsardzības politikas ietvaros būtu pastiprināti jāatbalsta mežu atjaunošana un dzīvžogu stādīšana vietās, kur tas ir iespējams un lietderīgi. Tāpat jāsekmē kultūru saglabāšana. Pieprasījumus un kontroli varētu veikt, izmantojot vismodernākās ģeogrāfiskās noteikšanas metodes. Būtu vēlams Septītās pētniecības un izstrādes programmas ietvaros veicināt pamatpētījumus lauksaimniecībā, lai izveidotu sausumizturīgas augu šķirnes.

3.5.6.

Lauksaimniecībā būtu arī jāveicina ilgtspējīga zemes drenāža un apūdeņošana un labāko pieejamo tehniku izmantošana kopumā. Drenāžas grāvjos, galvenokārt to šķērsošanas vietās būtu jāizveido posmi vietējai ūdens uzkrāšanai, lai novērstu ūdens koncentrāciju un līdz ar to eroziju un piesārņojumu, kā arī veicinātu ūdens atkārtotu iefiltrēšanos. Vietējo krātuvju gadījumā bez šaubām būtu jāparedz attīrīšanas pasākumi, kas būtu jāizpēta, iesaistot speciālistus.

3.6.   Veicināt ūdens taupīšanas kultūras rašanos Eiropā.

3.6.1.

Komisijas ierosinājumi par sertifikāciju un marķēšanu ir vērtējami atzinīgi; tas ir labs risinājums, lai veicinātu ūdens racionālu lietošanu un taupīšanu. Marķēšanas jautājumā tomēr jābūt piesardzīgiem, jo ekomarķējums šobrīd ir populārs un pastāv risks, ka daudzās etiķetes informāciju var padarīt nesaprotamu.

3.6.2.

Organizētai pilsoniskajai sabiedrībai, sociālajiem partneriem un apvienībām, kā arī izglītības un apmācības jomas dalībniekiem būtu jāmobilizē spēki, lai veicinātu ūdens taupīšanas kultūras rašanos. Profesionālajā jomā nedrīkst pieļaut pagātnes kļūdas speciālistu apmācībā un jaunu tehnoloģiju izplatīšanā, galvenokārt saistībā ar pilsētu ūdenssaimniecību.

3.6.3.

Jāuzsver, ka pašlaik pieaug individuālajiem mājokļiem paredzēto lietusūdens savākšanas un pelēkā ūdens pārstrādes iekārtu klāsts. Tas liecina par taupīšanas kultūras rašanos, ko vēlas Komisija. Tomēr pamatota vēlēšanās taupīt ūdeni nedrīkst kļūt par individuālistisku tieksmi ekonomiski norobežoties, kas gan tehniski, gan ekonomiski novājinātu publiskos ūdens apgādes un ūdens attīrīšanas dienestus, kas ir būtiski sekmējuši un sekmē ar higiēnu un dzīves ilguma palielināšanos saistīto attīstību. Ūdens ir nepieciešams dzīvei, taču mūsu attīstītās sabiedrības ir aizmirsušas, ka tas var būt arī nāves cēlonis.

3.6.4.

Individuālās ūdens taupīšanas, pārstrādes un attīrīšanas sistēmas ir lietderīgas un piemērotas mazapdzīvotos apgabalos. To ekonomiskā un sociālā lietderība pilsētās ir mazāk acīmredzama, izņemot lietusūdens savākšanas un pārstrādes sistēmas, kuras apkalpo un izmanto komunālo pakalpojumu dienesti, pat ja tās ļauj savākt ūdensteces privātīpašumā.

3.7.   Zināšanu un datu savākšanas uzlabošana.

3.7.1.

Komisija norāda, ka jānodrošina ticama informācija par ūdens trūkuma un sausuma izplatību un ietekmi. Atbalstāma ir vēlme iegūt ikgadēju Eiropas mēroga novērtējumu un labāk izmantot Vides un drošības globālās uzraudzības (GMES) iniciatīvas pakalpojumus satelītdatu un uzraudzības instrumentu nodrošināšanai, lai atbalstītu ūdens rīcībpolitikas. Jāveicina tas, lai zinātniskās pētniecības centri un universitātes pētītu ar ūdeni un šā resursa saglabāšanu saistītus jautājumus, kā arī to, kā palielināt ūdens krājumus, izmantojot jaunās tehnoloģijas.

3.7.2.

Būtu jāsaskaņo Ūdens pamatdirektīvā noteiktie ūdens objektu stāvokļa novērtēšanas kritēriji. Praksē dalībvalstu ziņojumi ir ļoti daudzveidīgi, jo atšķirīgs ir gan novērtējamo upju baseinu lielums, gan datu daudzums par ūdens kvalitāti un bioloģisko daudzveidību.

3.7.3.

EESK aicina Komisiju paātrināt to specializēto komisiju darbu, kas veic Ūdens pamatdirektīvas īstenošanas pārraudzību, un publicēt pārskatāmus progresa ziņojumus par dalībvalstu panākumiem, lai veicinātu attiecīgā darba norisi un saskaņotību.

3.7.4.

Reālistiska pieeja prasa, lai, negaidot viendabīgus un kvalitatīvus rezultātus un rīcības plānu, īpaša uzmanība tiktu pievērsta visjutīgākajām jomām. Šo jomu atlasi varētu veikt dalībvalstis, taču pamatojoties uz vienotiem kritērijiem (nokrišņu trūkums un ģeogrāfiskās zonas noteikšana).

3.7.5.

Vietējo un reģionālo dalībnieku apziņas veicināšana saistībā ar ūdens trūkuma apdraudējumu un klimata pārmaiņām kopumā būtu vieglāka, ja informācija par klimata tendencēm būtu pieejama pēc iespējas plašākai sabiedrībai.

3.7.6.

Šajā sakarā EESK konkrēti ierosina izveidot tīmekļa vietni, kuru, iespējams varētu iekļaut Ūdens informācijas sistēmā Eiropai (WISE) un no kuras būtu lejupielādējami uz Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes modeļiem pamatotie klimata rādītāji, piemēram, nokrišņu daudzums, iztvaikojums, temperatūra, vēja ātrums, saules starojums. (Atbilstīgi projektiem PRUDENCE vai ENSEMBLES, taču nodrošinot sistemātiskāku pārklājumu un sniedzot ne tikai grafiskos, bet arī skaitliskos datus.).

3.7.7.

Par tiešsaistē ievietoto datu zinātnisko pamatotību un to ikgadējo atjaunināšanu būtu atbildīga kāda no Eiropas laboratoriju grupām, kas ir Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes locekle.

3.7.8.

ES varētu finansēt tīmekļa vietnes izveidi un, nosakot mazus lejupielādēšanas tarifus, finansiāli atbalstīt pētniecības darbu laboratorijās, kas piedalās modeļu izstrādē.

Briselē, 2008. gada 29. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  Atklātajā uzklausīšanas sēdē un izpētes braucienā uz Mursiju 2008. gada 3. aprīlī varēja secināt, ka tādas ūdens resursu racionālas un atbildīgas lietošanas metodes jau ir pieejamas tirgū. Turklāt kultūraugi, un galvenokārt koku stādīšana ļauj novērst pārtuksnešošanos.

(2)  Avots: Ilgtspējīgas pasaules atlass. Michel Barnier. Izdevniecība Acropole.

(3)  Briseles Eiropadome, 2007. gada 14. decembris, Prezidentvalsts secinājumi, 16616/1/07 REV1, 17. lpp.


30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/72


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas ATZINUMS par tematu “Priekšlikums Padomes regulai, ar kuru izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju”

COM(2007) 602 galīgā redakcija — 2007/0223(CNS)

(2008/C 224/16)

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 37. pantu 2007. gada 4. decembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Padomes regulai, ar kuru izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 29. aprīlī. (Ziņotājs — Sarró Iparraguirre kgs).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 445. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 28. un 29. maijā (29. maija sēdē), ar 70 balsīm par, 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi

1.1

Ņemot vērā, ka ilgstošās problēmas risināšanai saistībā ar nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju (turpmāk tekstā — NNN) nepieciešama vispārēja pieeja, kas pamatojas uz efektīvu reglamentējošu instrumentu, piemērojot to visā piegādes ķēdē (no zvejas līdz produkcijas pārdošanai), EESK uzskata, ka kopumā regulas priekšlikumā sniegts nepieciešamais pamats, lai novērstu, samazinātu un likvidētu NNN, un tādēļ atbalsta to. Komiteja uzskata, ka ierosinātie pasākumi stiprina Kopienas kā karoga valsts, ostu valsts, tirdzniecības valsts un labklājības valsts lomu.

1.2

Komiteja uzskata, ka regulas priekšlikuma veiksmīgās īstenošanas pamatā ir trīs principi:

dalībvalstu stingrā pārliecība par NNN apkarošanas nepieciešamību,

dalībvalstu sadarbība,

starptautiskā sadarbība,

pastāvīgi centieni īstenošanas jomā.

1.3

Necenšoties izslēgt Kopienas zvejas floti no regulas priekšlikuma darbības jomas, EESK uzskata, ka regulas priekšlikumā būtu skaidrāk jānošķir NNN zveja, ko veic trešo valstu kuģi, kas nav kuģa karoga valsts kontrolē, un nelegālās zvejas citas darbības, ko veic ar Kopienas dalībvalsts karogu peldoši kuģi, kas pārkāpj kopējās zivsaimniecības politikas noteikumus, kurus reglamentē Regulā (EEK) Nr. 2847/93 (1) paredzētie juridiskie instrumenti.

1.4

Komiteja uzskata, ka visu ierosināto inspekcijas un pārbaudes pasākumu īstenošana būs saistīta ar dalībvalstu budžeta, birokrātijas un administratīvās uzraudzības infrastruktūras krasu palielinājumu, un tādēļ aicina Komisiju iepriekš minēto ņemt vērā, lai nepasliktinātu galīgo rezultātu, un visos gadījumos aicina apsvērt piesardzības pasākumus, lai regulas priekšlikuma īstenošana neradītu saimnieciskās darbības izmaksas uzņēmējiem, kuru zvejas kuģi veic legālu zveju.

1.5

Komiteja arī uzskata, ka ierosinātie pasākumi nekādā gadījumā nedrīkst samazināt legālo komercpārvadājumu apjomu, kas varētu radīt šķēršļus tirdzniecībai un būtu pretrunā starptautiskajiem tirdzniecības noteikumiem.

1.6

Komiteja uzskata, ka regulas priekšlikumā nav pietiekami precizēts jautājums par to, kā kuģa karoga valsts iestādēm juridiski jāapstiprina Eiropas Kopienas pieprasītā nozvejas apliecība. Tā kā šo apstiprināšanu veic elektroniski, EESK uzskata, ka regulas priekšlikumā būtu skaidri jāpaskaidro validācijas metode gan attiecībā uz zvejas kuģiem, kuri pārvadā lomus, gan kuģiem, kuri pārvadā saldētos zvejniecības produktus.

1.7

EESK uzskata, ka trešo valstu zvejas kuģu uzraudzība jāveic vienotā veidā visās “atbildīgajās ostās” dažādās dalībvalstīs. Turklāt EESK uzskata, ka regulas priekšlikumā jāprecizē, ka pārbaudes tiks veiktas jūrā, uz zemes un no gaisa.

1.8

EESK atkārtoti uzsver citos atzinumos pausto viedokli par to, ka Kopienas zvejas uzraudzības aģentūrai jāuztic svarīgi uzdevumi saistībā ar NNN zvejas koordinēšanu, uzraudzību un kontroli. Lai to paveiktu, aģentūrai jāsaņem lielāki finanšu un cilvēkresursi.

1.9

Komiteja uzskata, ka sankciju līmenis, ko piemēro trešo valstu zvejas kuģiem, ir jāsaskaņo visās ES dalībvalstīs. Komiteja arī uzskata, ka nesadarbīgo valstu gadījumā būtu jāapsver ne tikai ar zveju saistītas sankcijas.

1.10

EESK uzskata, ka katrā ziņā jāpastiprina garantijas procedūrās, ar ko nosaka kuģus, kas veic NNN zveju, un nesadarbīgās valstis, jo īpaši aizsardzības garantijas, balstoties uz stingriem pierādījumiem, lai nepieļautu, ka tiesas vēlāk atceļ dalībvalstu pieņemtos pasākumus.

2.   Ievads

2.1

Kopiena jau vairāk nekā 10 gadus piedalās NNN zvejas apkarošanā. Kopš 2002. gada ir izstrādāts Kopienas rīcības plāns, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu NNN zveju (2) gan pašā Kopienā, gan reģionālajā un starptautiskajā līmenī.

2.2

Eiropas Parlaments 2005. gada rezolūcijā (3) par Kopienas rīcības plāna piemērošanu, kā paredzēts iepriekš minētajā paziņojumā, norādīja, ka Eiropas Savienībai jāpaplašina un jāpastiprina pasākumi NNN zvejas apkarošanā.

2.3

Lai gan ir panākti ievērojami uzlabojumi, NNN zveja vēl nebūt nav izskausta. Komisija uzskata, ka šajā gadījumā ir nepieciešama stingra un steidzama Eiropas Savienības reakcija.

2.4

Tādēļ Komisija pagājušajā gadā izstrādāja jaunu paziņojumu (4) par “jaunu Kopienas stratēģiju, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju”.

2.5

Pēc plašām konsultācijām pagājušajā gadā, kurās Komiteja aktīvi piedalījās (5), Komisija izstrādāja pašreizējo regulas priekšlikumu (6), kurā ietvertas šādas darbības jomas:

efektīvāka trešo valstu zvejas kuģu darbību un to nozveju legalitātes kontrole, šiem kuģiem ierodoties Eiropas Kopienas zvejas ostās;

efektīvāka saglabāšanas un pārvaldības pasākumu izpildes kontrole trešo valstu izcelsmes zvejas produktiem, kurus Kopienā ieved citādi nekā ar zvejas kuģiem;

Eiropas Savienības tirgus slēgšana NNN zvejas produktiem;

tādu NNN zvejas darbību apkarošana, ko veic Kopienas dalībvalstu piederīgie ārpus tās teritorijas;

tiesisko līdzekļu uzlabošana, lai pierādītu NNN zvejas darbību veikšanu;

efektīvas sodu sistēmas ieviešana, lai aizkavētu nopietnus zivsaimniecības pasākumu pārkāpumus;

aktīvāka darbība reģionālajās zivsaimniecības pārvaldības organizācijās, lai apkarotu NNN zveju;

atbalsts jaunattīstības valstu politikai un NNN zvejas apkarošanas pasākumiem;

sinerģijas palielināšana uzraudzības un kontroles jomā starp dalībvalstīm un dalībvalstīm un trešām valstīm.

2.6

Priekšlikuma pamatā ir princips, ka efektīvai NNN zvejas apkarošanas stratēģijai jābūt vispārējai un tajā jāiekļauj jebkādi visā piegādes ķēdē sastopamie problēmas aspekti.

3.   Vispārējas piezīmes

3.1

EESK uzskata, ka NNN izraisīto satraucošo ekoloģisko un sociālekonomisko seku dēļ Eiropas Savienībai ir būtiski svarīgi veikt izšķirošus pasākumus, un tādēļ kopumā atbalsta Komisiju.

3.2

Spēkā esošajos Kopienas noteikumos, ar ko izveido kontroles sistēmu, kas piemērojama kopējai zivsaimniecības politikai (7), paredzēta plaša vispārēja sistēma Kopienas zvejas kuģu nozvejas likumības kontrolei, bet tajos nav atļauta līdzīga kontrole un sankcijas attiecībā uz zvejniecības produktiem, ko nozvejojuši trešo valstu kuģi un kuri ievesti ES.

3.3

Minētā nepilnība dod iespēju saimnieciskās jomas dalībniekiem gan ES, gan ārpus tās ieviest NNN zveju Kopienā, kas ir pasaulē lielākais zvejas produktu tirgus un zvejas produktu importētāja, tādējādi palielinot savu darbību rentabilitāti. Tādēļ Komiteja uzskata, ka regulas priekšlikumā ir jāpievēršas NNN zvejai, ko veic trešo valstu kuģi, neizslēdzot Kopienas zvejas floti no regulas piemērošanas jomas, kā noteikts priekšlikuma 1. panta 4. punktā.

3.4

Regulas priekšlikumā ierosināts izstrādāt jaunu kontroles sistēmu, ko piemēro visām NNN zvejas darbībām un visām ar to saistītajām darbībām, kuras veic dalībvalstu teritorijā vai jūras ūdeņos, kas ir dalībvalstu jurisdikcijā vai suverenitātē, vai kuras veic Eiropas Kopienas zvejas kuģi vai ES dalībvalstu valstspiederīgie. Minēto regulu, neierobežojot karoga valsts vai piekrastes valsts jurisdikciju, piemēros arī saistībā ar NNN zvejas darbībām, ko veic trešo valstu kuģi tāljūrā vai trešās valsts jurisdikcijā esošos ūdeņos, kā paredzēts kopējās zivsaimniecības politikas noteikumos attiecībā uz Kopienas zvejas kuģiem.

3.5

Necenšoties izslēgt Kopienas zvejas floti no regulas priekšlikuma darbības jomas, EESK uzskata, ka regulas priekšlikumā būtu skaidrāk jānošķir NNN zveja, ko veic trešo valstu kuģi, kas nav kuģa karoga valsts kontrolē, un nelegālās zvejas citas darbības, ko veic ar Kopienas dalībvalsts karogu peldoši kuģi, kas pārkāpj kopējās zivsaimniecības politikas noteikumus, kurus reglamentē Regulā (EEK) Nr. 2847/93 paredzētie juridiskie instrumenti.

3.6

Regulas priekšlikumā paredzēta arī atbilstoša sistēma Kopienā ievesto zvejas produktu piegādes ķēdes pienācīgai kontrolei. Komiteja uzskata, ka ierosinātie pasākumi nekādā gadījumā nedrīkst samazināt komercpārvadājumu apjomu, kas varētu radīt šķēršļus legālai tirdzniecībai.

3.7

EESK izsaka atzinību Komisijai par šīs regulas priekšlikuma izstrādāšanu. Tas ir skaidri saprotams un tā pielietošanas joma ir ļoti plaša attiecībā uz nelegālu zvejas darbību kontroli Kopienas un starptautiskajā līmenī, un to papildina tūlītēji izpildes pasākumi un efektīvas, proporcionālas un preventīvas sankcijas fiziskām un juridiskajām personām, kuras nopietni pārkāpušas regulas noteikumus vai ir atbildīgas par pārkāpumiem. Tomēr Komiteja uzskata, ka nesadarbīgo valstu gadījumā būtu jāapsver ne tikai ar zveju saistītu sankciju piemērošanas iespēja.

3.8

EESK uzskata, ka ir jāmaina regulas priekšlikuma kārtība. Šajā sakarā IV un V nodaļa par Kopienas brīdinājuma sistēmu un NNN zvejas darbībās iesaistījušos kuģu noteikšanu ir jāiekļauj I nodaļas turpinājumā.

3.9

Tāpat arī EESK uzskata, ka III nodaļas 13. panta 1. punktā ir skaidri jānosaka, ka aizliegums importēt NNN zvejas produkciju attiecināms uz zvejniecības produktiem, kas ievesti gan pa jūru, gan sauszemi, gan ar gaisa transportu.

3.10

Komiteja uzskata, ka galvenās grūtības regulas priekšlikuma īstenošanā saistītas ar to, ka šim nolūkam nepieciešams panākt dalībvalstu vispārēju vienprātību un atbalstu, kā arī efektīvu sadarbības tīklu starptautiskā līmenī.

3.11

Komiteja uzskata, ka visu ierosināto kontroles un inspekcijas pasākumu īstenošana gan ostās, gan tāljūrā, kā arī pasākumu īstenošana saistībā ar kuģu sertifikāciju, kontroli un kuģu un lomu verifikāciju un ar sauszemes, jūras un gaisa transportu importēto preču kontroli būs saistīti ar attiecīgā budžeta, birokrātijas un administratīvās uzraudzības infrastruktūras krasu palielinājumu, un tādēļ aicina Komisiju ņemt vērā ierosinātās regulas ietekmi, lai nepasliktinātu galīgo rezultātu.

3.12

Tādēļ Komiteja aicina Komisiju īstenot nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai nodrošinātu, ka regulas priekšlikuma īstenošana nerada saimnieciskās darbības izmaksu palielinājumu uzņēmējiem, kuru kuģi veic legālu zveju.

3.13

Kopumā EESK uzskata, ka ierosinātie pasākumi stiprina Kopienas kā karoga valsts, ostu valsts, tirdzniecības valsts un labklājības valsts lomu.

4.   Īpašas piezīmes.

4.1

Kā redzams no iepriekš minētā, regulas priekšlikuma pareizas, konsekventas un pastāvīgas piemērošanas gadījumā Eiropas Savienība var kļūt par līderi vai standartu noteicēju NNN zvejas apkarošanā.

4.2

Vairākos vispārējos noteikumos saistībā ar regulas noteikumu piemērošanu tieši apskatīti jautājumi par trešo valstu zvejas kuģu kontroli Kopienas ostās. Svarīgi ir norādīt, ka Kopienas ūdeņos tiek aizliegta pārkraušana no trešo valstu zvejas kuģiem vai no trešo valstu kuģiem ar dalībvalsts karogu peldošos kuģos. Minētais aizliegums attiecināms arī uz nozvejas pārkraušanu jūrā no kuģiem ar dalībvalsts karogu trešo valstu kuģos.

4.3

EESK atzinīgi vērtē minēto aizliegumu, kas attiecas uz pārkraušanu tāljūrā, uz ko bieži vien balstās NNN zveja, turklāt vairākkārt aicinājusi Komisiju ieviest šādu aizliegumu.

4.4

Regulā skaidri noteikts, ka trešo valstu kuģi drīkst piestāt tikai Eiropas Savienības apstiprinātajās ostās, kuru sarakstu iepriekš sagatavo dalībvalstis, ja šīs ostas atbilst vairākām prasībām attiecībā uz paziņojumu par piestāšanu, derīgu zvejas atļauju un inspekciju. Trešo valstu zvejas kuģiem ir aizliegta piekļuve dalībvalstu ostām, ostu pakalpojumiem, kā arī aizliegts veikt izkraušanu, pārkraušanu citā kuģī vai uz kuģa notiekošās apstrādes darbības šādās ostās, ja tie neatbilst regulā noteiktajām prasībām un citiem attiecīgiem šīs regulas noteikumiem.

4.5

Regulā pievērsta īpaša uzmanība stingrai paziņojuma par piestāšanu, zvejas atļaujas un ostas inspekcijas kontrolei.

4.6

Attiecībā uz validēto nozvejas sertifikātu, kas jānosūta 72 stundas pirms paredzamās kuģa ieiešanas ostā, Komiteja izprot, ka minēto sertifikātu validāciju elektroniski jāveic apstiprinātājām iestādēm. Komiteja uzskata, ka regulas priekšlikumā nav pietiekami skaidri izklāstīts, kā šo sertifikātu validācija tiks veikta. Komiteja arī uzskata, ka Komisijai jāpaskaidro apsvērumi, kad izņēmuma gadījumos iespējams samazināt minēto 72 stundu termiņu.

4.7

Komiteja atbalsta Komisijas noteiktās vadlīnijas attiecībā uz zvejas kuģu kontroli, un aicina dalībvalstu vidū panākt vienprātību, lai nodrošinātu to vienādu piemērošanu visās apstiprinātajās ostās.

4.8

Regulas noteikumu pārkāpumu gadījumos, kas apstiprinās, ka trešās valsts kuģis iesaistījies NNN zvejas darbībā, minētajam kuģim aizliegs veikt nozvejas izkraušanu, pārkraušanu citā kuģī vai tās apstrādi uz kuģa, kā arī uzsāks izmeklēšanu, vajadzības gadījumā piemērojot sodus, ko paredz attiecīgās dalībvalsts tiesību akti. Nopietnu pārkāpumu gadījumā regulas priekšlikumā paredzēta tūlītēju sankciju piemērošana.

4.9

Trešo valstu zvejas kuģu, uz kuriem attiecas tādi paši noteikumi kā uz Kopienas kuģiem, stingrās kontroles mērķis ir noteikt tos zvejniecības produktus, kas iegūti NNN zvejas darbības rezultātā. Atbilstoši minētās regulas noteikumiem šo produktu ievešana Eiropas Savienībā ir aizliegta.

4.10

EESK uzskata, ka nepieciešama visā Kopienas teritorijā ievesto produktu inspekcija, un tādēļ III nodaļā jāiekļauj arī norāde par visu Eiropas Kopienā pa sauszemi vai ar gaisa transportu ievesto konteineru inspekciju. Tādēļ jānosaka minimālais konteineru skaits, kas katru gadu jāpārbauda.

4.11

Regulas noteikumi paredz, ka gadījumā, ja zvejas produktus uzskata par iegūtiem NNN zvejas darbības rezultātā un to ievešanu atsaka, vienlaikus piešķirot apelācijas tiesības, dalībvalstis var konfiscēt minētos produktus un likvidēt tos atbilstīgi valsts tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem.

4.12

Lai nodrošinātu regulas noteikumu pareizu piemērošanu visos jautājumos saistībā ar zvejniecības produktu ievešanu un atkalizvešanu, un vajadzības gadījumā aizliedzot ievešanu, regulas noteikumos paredzēts, ka Komisija varēs parakstīt administratīvās sadarbības līgumus ar karoga valstīm.

4.13

Lai īstenotu Komisijas šajā regulā ierosināto sistēmu, ir nepieciešama plaša sadarbība starptautiskā līmenī starp Eiropas Savienību un karoga valstīm, valstīm, kas sadarbojas ar reģionālajās zivsaimniecības pārvaldības organizācijām un ar pašām organizācijām. Turklāt minētās sadarbības rezultātā jānosaka nesadarbīgās valstis; regulā arī paredzētas procedūras, kā risināt jautājumus ar minētajām valstīm.

4.14

Pirmais starptautiskās sadarbības rezultāts ir Kopienas brīdinājuma sistēmas izveide, brīdinot saimnieciskās jomas dalībniekus un dalībvalstis par pamatotām šaubām, kas Eiropas Savienībai var rasties saistībā ar atbilstību piemērojamajiem tiesību aktiem, noteikumiem vai starptautiskajiem saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem attiecībā uz zvejas kuģiem vai zvejas produktiem no dažām trešām valstīm.

4.15

Pēc šāda brīdinājuma Kopienas un starptautiskajā līmenī tiks veikta to ievesto produktu pārbaude, kuru dēļ izteikts brīdinājums, kā arī agrāk ievesto produktu un attiecīgo zvejas kuģu pārbaude, uz kuriem attiecas brīdinājums. Ja izmeklēšanas, inspekcijas un verificēšanas slēdzienos konstatēts, ka notikušas NNN zvejas darbības, Komisija var piemērot citus pasākumus, piemēram, iekļaut attiecīgo kuģi vai kuģus Kopienas NNN zvejas kuģu sarakstā.

4.16

Regulā precizēts, ka Komisija vai tās pilnvarota iestāde apkopo un analizē visu informāciju par NNN zvejas darbībām.

4.17

EESK uzskata, ka Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūra ir vispiemērotākā minētā darba veikšanai, un tai jāsaņem lielāks atbalsts finanšu resursu un cilvēkresursu jomā.