19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/1

1.1.

Komiteja varēs pilnībā atbalstīt Komisijas iniciatīvu tikai tad, ja tajā tiks risinātas ne vien ar pieprasījumu saistītās problēmas, bet pirmām kārtām ņemta vērā piedāvājuma optimizācija, nepieļaujot nepilnības un birokrātiju.

1.2.

Komiteja ir cieši pārliecināta, ka pasākumu veicināšana vietējā un reģionālā līmenī, kā arī spēja tos iekļaut Lisabonas stratēģijas īstenošanā ir svarīga, lai uzsāktu kopīgu darbu pētniecībā un izstrādē. Tas ļauj veiksmīgi dibināt un attīstīt novatoriskus uzņēmumus visā ES, bet jo sevišķi iesaistīt ES ekonomiskos un sociālos dalībniekus kopīgu mērķu sasniegšanā, t.i., vairāk un labāku darba vietu izveidē ilgtspējīgas attīstības un globālas konkurētspējas apstākļos.

1.3.

Komiteja atkārtoti uzsver zināšanu trīsstūra (pētniecības, izglītības un jauninājumu) nozīmi, kam ir būtiska loma izaugsmes un nodarbinātības veicināšanā. Tā uzskata, ka pirmām kārtām ir jāpaātrina reformas, jāsekmē izcilība augstākajā izglītībā un universitāšu, pētniecības centru un uzņēmumu partnerībā, kā arī jānodrošina visu izglītības un apmācības jomu pilnīga līdzdarbība jaunrades un jauninājumu izmantošanā, īpaši reģionālā un vietējā līmenī. Tas jo īpaši attiecas uz tiem specifiskajiem reģioniem (eiroreģioniem), kuros kaimiņu vai partneru iesaistīšanās tīklā notiek, pārsniedzot valsts robežas.

1.4.

Komiteja uzskata, ka visiem aktīvāk un saskaņotāk nekā līdz šim jārisina jautājumi par Eiropas reģionu konkurētspēju un ekonomisko, sociālo un nodarbinātības attīstību, dodot priekšroku konkrētu rezultātu uzlabošanai ceļā uz Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanu.

1.5.

Komiteja pilnībā piekrīt Komisijas viedoklim par Kopienas instrumentu kopīgas un koordinētas izmantošanas trūkumiem, bet pauž nožēlu, ka pēc desmit gadiem minētais jautājums joprojām tiek analizēts, nenonākot līdz problēmas kodolam, proti, “vienlaicīgas projektēšanas attīstībai” (1) izmantojot dažādas iespējas gan Kopienas, gan Eiropas līmenī.

1.6.

Komiteja uzskata, ka pasākumi saistībā ar pieprasījumu ir nepieciešami, bet nav pietiekami. Tā uzskata, ka no apgalvojuma, ka reģioniem jāvelta vairāk uzmanības, jāpāriet pie:

1.7.

Komiteja uzskata, ka ir padziļināti jāstrādā pie piedāvājuma, lai nodrošinātu atbilstību un vieglu piekļuvi instrumentu kopumam, kas tiek piedāvāts Eiropas reģionu konkurētspējīgai attīstībai, pārvarot juridiska rakstura šķēršļus, kā arī ilgo laiku starp finansiāla atbalsta piešķiršanu un faktisku saņemšanu.

1.8.

Komiteja uzskata, ka jāizstrādā Eiropas praktiskais ceļvedis, kas sniegtu pārskatu par:

1.9.

Turklāt Komiteja uzskata, ka vairs nevar atlikt precīzu un detalizētu Kopienas rīcību, lai nodrošinātu “vienlaicīgas projektēšanas” jaunas iespējas ar dažādu pasākumu starpniecību, kā arī lai optimizētu un koncentrētu resursus reģionos.

1.10.

Līdz ar to Komiteja uzskata, ka saskaņā ar tās iepriekš pausto viedokli (2) prioritāri jārisina problēmas, kas saistītas ar pārvaldes līmeņu daudzumu un ar Eiropas reģionu konkurētspējas palielināšanai vajadzīgo pasākumu sadrumstalotību. Tā ierosina sākt jaunu iniciatīvu “Jasmine” (Joint Assistance Supporting Multiprojects for Innovation Networking in Europe — Kopīga palīdzība inovācijas tīkla veidošanas daudzveidīgu projektu īstenošanā), lai novērstu iestāžu pašreizējās atšķirības gan no pieprasījuma, gan no piedāvājuma aspekta, kā arī lai panāktu ievērojamu birokrātiskā sloga samazinājumu.

1.11.

Iniciatīvas Jasmine uzdevums ir panākt to dažādo dalībnieku labāku izpratni un rīcības saskaņošanu, kas tīklā piedalās lēmumu pieņemšanas procesā teritoriālo projektu vienotas un saskaņotas sistēmas ietvaros.

2.1.

Eiropas zināšanu reģioni saskaras ar daudziem pārmaiņu faktoriem, kas rada gan problēmas, gan iespējas, kuras ietekmē to spējas sasniegt pārskatītās Lisabonas stratēģijas mērķus.

2.2.

Starp pārmaiņu faktoriem jāmin:

—   ārējie faktori: intensīvāks globalizācijas process, jauni kontinentāli reģioni, kuriem ir spēcīgs izaugsmes dinamisms, enerģijas un izejvielu cenu ievērojama palielināšanās, neparedzēta zinātnes un tehnoloģiju attīstība, jauninājumu internacionalizācija, problēmas saistībā ar klimata pārmaiņām, migrācijas spiedieni, kas bieži vien netiek pārvaldīti vai arī nav pārvaldāmi;

—   iekšējie faktori: iedzīvotāju novecošana, vides aizsardzība un dzīves kvalitātes saglabāšana, ražošanas un pakalpojumu novecošanās, publiskā sektora modernizācija, pieaugošā mijiedarbība starp jaunajām zināšanām, kas rodas, un pieejamo cilvēkkapitālu, kultūras un jaunrades attīstības iespējas, gan fizisko, gan nemateriālo kopējo teritoriālo infrastruktūru attīstība.

2.3.

Par minētajiem jautājumiem Komitejai bija iespēja vairākkārt izteikties gan vispārīgi — Lisabonas stratēģijas, kā arī Kopienas pētniecības, jauninājumu, vides, izglītības un apmācības politikas jomu attīstības ietvaros, gan konkrētāk.

2.4.

Komitejai bija iespēja īpaši uzsvērt prasību “atļaut visai Kopienas teritorijai piemēroties zināšanu ekonomikas problēmām un uzdevumiem un tādējādi sekmēt to, lai visi reģioni ņemtu vērā Lisabonas mērķus” (3).

2.5.

Turklāt Komiteja atkārtoja, ka “jaunais konkurētspējīgu modeļu veidols pasaules tirgū rada nepieciešamību pēc apjomīgām pārmaiņām. Ar jauno integrēto platformu un tīklu palīdzību jārisina jautājumi, kas saistīti ar pētniecību un inovāciju, jaunu produktu izstrādi un ražošanas procesiem, jaunu, augstāk kvalificētu cilvēkresursu vadību, jauniem materiāliem, tirgvedību un tirdzniecību, finansēm un kreditēšanu, loģistiku, tirgus un klientu apkalpošanas vadību” (4).

2.6.

Komiteja ir cieši pārliecināta, ka darbību veicināšana vietējā un reģionālā līmenī, kā arī spēja tās iekļaut tīklā ar mērķi īstenot Lisabonas stratēģiju ir būtiski, lai rosinātu novatorisku uzņēmumu dibināšanu ilgtspējīgas un konkurētspējīgas attīstības apstākļos. Tas jo īpaši attiecas uz tiem reģioniem (eiroreģioniem) un darbībām, kur kaimiņu vai partneru iesaistīšanās tīklā notiek, pārsniedzot valsts robežas.

2.7.

Atzinumā par tematu “Zaļā grāmata — Eiropas pētniecības telpa: jaunas perspektīvas” Komiteja ieteica “Eiropas pētniecības telpu papildināt ar Eiropas zināšanu telpu ar mērķi izveidot Eiropas zināšanu sabiedrību” un norādīja, ka ir nepieciešama “arī koordinācija no Komisijas puses, lai radītu efektīvas vadības un konsultatīvas struktūras, kā arī labi funkcionējošu darba organizāciju” (5).

2.8.

Visbeidzot, Komiteja uzsvēra “zināšanu trīsstūra” (izglītības, pētniecības un jauninājumu) nozīmi, kas ir būtisks izaugsmes un nodarbinātības veicināšanā. Tāpēc ir svarīgi paātrināt reformas, sekmēt izcilību augstākajā izglītībā un universitāšu, pētniecības centru un uzņēmumu partnerībā, kā arī nodrošināt, lai visas izglītības un apmācības jomas pilnā mērā līdzdarbojas jaunrades un jauninājumu izmantošanā, īpaši reģionālā un vietējā līmenī.

2.9.

Komiteja uzskata, ka aktīvāk un saskaņotāk jārisina jautājumi par Eiropas reģionu konkurētspēju un ekonomisko, sociālo un nodarbinātības attīstību. Komisijai jācenšas pārvarēt dažādus juridiskos un procedūru kritēriju ierobežojumus un par mērķi jāizvirza konkrētu rezultātu uzlabošana ceļā uz Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanu, izmantojot dažādus budžeta instrumentus nodokļu maksātāju interesēs, tostarp ar kopīgas piekļuves efektivitātes, koordinācijas, Kopienas un Eiropas līmenī uzsākto pasākumu sinerģijas un vienlaicīguma starpniecību, lai sasniegtu kritisko masu, kas nepieciešama daudzkāršai ietekmei.

2.10.

Saskaņā ar atjaunotās Lisabonas stratēģijas izaugsmes un nodarbinātības integrētajām vadlīnijām, kohēzijas politikā ir iezīmētas trīs stratēģiskās prioritātes (6):

2.11.

Runājot par piedāvājumu, grūtības, kas saistītas ar sviras mehānisma nodrošināšanu un šā mērķa sasniegšanai pieejamo finanšu instrumentu koordinētu izmantošanu, izriet no minētajiem instrumentiem raksturīgajām iezīmēm, proti:

2.12.

Runājot par pieprasījumu, jākonstatē, ka bieži vien reģionos:

2.13.

Trūkumi jānovērš, nodrošinot tehnisko palīdzību un koordināciju jau pirms Kopienas programmu uzsākšanas.

2.14.

Teicamās sinerģijas iniciatīvas, ko satur dažādas programmas un strukturālie pasākumi laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, ir nepieciešams, bet nepietiekams priekšnosacījums, lai optimizētu konkrētus rezultātus.

2.15.

Komitejai bija iespēja paust atbalstu Komisijas iniciatīvai Jeremie, turklāt tā ierosināja arī Jeremie kontaktpunktu (Focal point Jeremie) — dažādu darbību koordinācijas un informācijas vienību. Komiteja uzsvēra, ka “nav izstrādāta koncepcija, kas ļautu koordinēt un efektīvi izmantot iespējas, ko piedāvā daudzie pastāvošie finanšu instrumenti” (8).

2.16.

Komiteja atbalsta un pilnībā piekrīt komisāres Danuta Hübner kdzes paziņojumiem par Jasper, Jeremie un Jessica  (9), kas “radīja jaunas dinamikas un investīciju, izaugsmes un nodarbinātības perspektīvas valsts un reģionālā līmenī, kā arī starp sociālajiem partneriem visos ES reģionos”.

2.17.

Komiteja uzskata, ka CREST  (10) (Eiropas Savienības Zinātniskās un tehniskās pētniecības komitejas) pieņemtās pamatnostādnes, kas publicētas 2007. gada septembrī, ir svarīgs ievirzes instruments, lai gan tajā aplūkota tikai mijiedarbība starp Kopienas pamatprogrammu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu (PTAD) pasākumiem un jaunajiem struktūrfondiem.

3.1.

Eiropas Komisijas priekšlikums norāda uz esošajām iespējamajām sinerģijām Eiropas pētniecības, jauninājumu un kohēzijas politikas finansēšanas instrumentu plānošanā, kas ir pieejami visām ieinteresētajām pusēm ar mērķi izveidot konkurētspējīgākus Eiropas reģionus atbilstoši to uzņemšanas spējai.

3.2.

Priekšlikumā kā galvenie rīcības instrumenti norādīti PTA Septītā pamatprogramma, jaunā Konkurētspējas un jauninājumu programma (CIP), kā arī kohēzijas un struktūrfondu jaunās pamatnostādnes.

3.3.

Komisija norāda, ka tā strādājusi ar vairākām konsultatīvajām koordinācijas grupām, kuras ieteica:

3.4.

Komisija aicina dalībvalstis uzlabot kārtību Kopienas instrumentu saskaņotai sagatavošanai un izmantošanai, izveidojot sistēmas, lai informētu iesaistītās struktūras par iespējām. Lai veicinātu saskaņotu piekļuvi finansējumam, Komisija apņemas līdz 2007. gada beigām sagatavot praktisku ceļvedi par finansējuma iespējām pētniecības iestādēm, iekļaujot tajā valsts un reģionālo mehānismu paredzēto kārtību.

4.1.

Komiteja pilnībā piekrīt Komisijas viedoklim par tās norādīto Kopienas instrumentu kopīgas un koordinētas izmantošanas trūkumiem, bet nepiekrīt risinājumiem un uzskata tos par nepietiekamiem, lai sasniegtu Kopienas politikas jomu mērķus, sevišķi pētniecības, jauninājumu un apmācības jomā.

4.2.

Komiteja piekrīt Komisijai (11), ka “atjaunotās partnerības izaugsmei un darba vietām īstenošanas galvenais mērķis ir veicināt uz zinātnes atziņām balstītu ekonomiku, jo īpaši ar pētniecības, tehnoloģiju attīstības un jauninājumu starpniecību”, bet uzskata, ka par šāda veida partnerību ir līdzatbildīgi visi iesaistītie dalībnieki ne vien valsts, reģionālā un vietējā līmenī, bet pirmām kārtām Kopienas līmenī.

4.3.

Komiteja uzskata, ka papildus pētniecības, kā arī tehnoloģiju un jauninājumu izstrādes teritoriālās stratēģijas izveidei ir vairāk jāizmanto:

4.4.

Komiteja uzskata, ka ir ievērojami jāstrādā pie piedāvājuma, lai nodrošinātu atbilstību un vieglu piekļuvi instrumentu kopumam, kas tiek piedāvāts Eiropas reģionu konkurētspējīgai attīstībai atbilstoši “Sociāli atbildīga reģiona” mērķiem, iesaistot sociālos partnerus, tirdzniecības kameras, Eiropas Zinātņu akadēmiju un organizēto pilsonisko sabiedrību saskaņā ar Eiropas ilgtspējīgas rūpniecības politikas stratēģijām (13) gan ilgtspējīgas ražošanas, gan patēriņa jomā.

4.5.

Turklāt Komiteja uzskata, ka to instrumentu, kas veicina pētniecību un jauninājumus, sekmē izaugsmes nostiprināšanu un nodarbinātības, kā arī Eiropas reģionu konkurētspējas kvantitatīvo un kvalitatīvo uzlabošanos, uzskaitījums ir nepilnīgs, runājot par Kopienas līmeņa instrumentiem un Eiropas reģioniem piedāvāto iespēju diapazonu, kā arī par esošo viseiropas un starptautisko instrumentu koordinācijas nepieciešamību.

4.6.

Paziņojumā nav minēta (ja nu vienīgi garāmejot) (14), šādu pasākumu iespēja:

4.7.

Turklāt paziņojumā nav minētas viseiropas, ārpuskopienas programmas un iniciatīvas, kuras no jauninājumu izstrādes aspekta tomēr ietekmē ES, piemēram:

4.8.

Turklāt Komiteja uzskata, ka attiecībā uz valsts, reģionālā un vietējā līmenī vai atsevišķās struktūrās (19) aizsāktu instrumentu kopīgu un saskaņotu izmantošanu (atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 1083/2006 54. panta 5. punktam) ir jāprecizē norādītās grūtības un šķēršļi ne vien saistībā ar atšķirīgu juridisko pamatu, tematisko specializāciju, ģeogrāfisko apgabalu, īstenošanas kārtību, bet arī no būtisku, dažkārt traucējošu atšķirību viedokļa, piemēram:

4.9.

Komiteja uzskata, ka jāizstrādā Eiropas praktiskais ceļvedis, kas sniegtu pārskatu par Kopienas un viseiropas pasākumiem, kas jāuzsāk, dažādiem novērtēšanas kritērijiem, iespējamo pasākumu atbilstību un savstarpēju papildināmību.

4.10.

Komiteja atkārtoti atgādina par saskaņotas un kopīgas rīcības nepieciešamību “attiecībā uz saiknēm, kas jāizveido starp Kopienas struktūrpolitikas jomām un ES pētniecības un jauninājumu politikas jomām, kā to Komiteja jau vairākkārt ir ierosinājusi”, uzsverot, ka “cieša saskaņošana starp minētajām politikas jomām ir nepieciešama, lai sasniegtu darbību sinerģiju optimālu līmeni, kā arī lai pilnībā apmierinātu iedzīvotāju, uzņēmumu un sabiedrības vajadzības atbilstoši vidēja termiņa un ilgtermiņa ilgtspējīgas un saskaņotas izaugsmes vispārējam mērķim un saskaņā ar pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu problēmu risināšanas integrēto pieeju un nemateriālo investīciju attīstības galveno faktoru, ko veido sinerģijas minētie līmeņi” (20).

4.11.

Komiteja uzsver Kopienas politikas jomu daudzveidību, kas kopā ar kohēzijas politiku un pētniecības politiku palīdz sasniegt Eiropas reģionu konkurētspējīgu attīstību. Tā atkārtoti atgādina par integrētas un saskaņotas pieejas nepieciešamību, proti par:

4.12.

Šajā sakarā Komiteja atkārtoti uzsver jau iepriekš teikto (23):

4.12.1.

Turklāt Komiteja iesaka iekļaut Kopienas apmācības programmas

4.13.

Komiteja pauž nožēlu, ka pēc desmit gadiem minētais jautājums joprojām tiek analizēts, nenonākot līdz problēmas kodolam, proti, “vienlaicīgas projektēšanas attīstībai” izmantojot dažādas iespējas gan Kopienas, gan Eiropas līmenī, kuru mērķis ir uzlabot dažādu reģionu nodarbinātības un ražošanas struktūras (24).

4.14.

Komiteja uzskata, ka vairs nevar atlikt precīzu un detalizētu Kopienas rīcību. Pretējā gadījumā Eiropas reģioni cietīs zaudējumus konkurētspējas un nodarbinātības jomā.

5.1.

EESK īpaši uzsver, ka Jasmine jābūt brīvprātīgam instrumentam, kura mērķis ir vienkāršošana un birokrātisko, procesuālu un konceptuālu šķēršļu novēršana un kas ir viseiropas, Kopienas, valsts un reģionu kopīgā lietošanā saskaņā ar Eiropas pētniecības telpas (ERA) paātrināto attīstību.

5.2.

Komiteja uzskata, ka pašlaik prioritāri jārisina problēmas, kas saistītas ar pārvaldes līmeņu daudzumu un ar to pasākumu sadrumstalotību, kas nepieciešami Eiropas reģionu konkurētspējas palielināšanai. Tā ierosina sākt jaunu iniciatīvu “Jasmine” (Joint Assistance Supporting Multiprojects for Innovation Networking in Europe — Kopīga palīdzība inovācijas tīkla veidošanas daudzveidīgu projektu īstenošanā), lai novērstu esošās iestāžu atšķirības gan no pieprasījuma, gan no piedāvājuma aspekta, kā arī lai atbalstītu jauninājumus un pētniecību reģionos.

5.3.

Kopienas rīcībai jābalstās uz tīklu politiku (Policy Networking). Tās izpausmes:

5.4.

Reģionālo programmu jaunajās prioritātes, kas orientētas uz jauninājumiem, konkurētspēju un savstarpēju mācīšanos mūžizglītības ietvaros, dos iespēju attīstīt reģionu konkurētspējas atbalsta un nostiprināšanas aktīvu politiku, pateicoties finansējumam, kas paredzēts reģionālajiem un starpreģionālajiem prognožu veidošanas pasākumiem, klasteru un rajonu tīkliem, kas nodrošinātu visiem reģioniem kopēju stratēģisku redzējumu. Tas kalpotu par pamatu tehniskās palīdzības pasākumiem, lai nodrošinātu visatbilstošāko valsts, Kopienas, viseiropas, kā arī publiskā un privātā sektora partnerības instrumentu optimālu kopīgu izmantošanu.

5.5.

Iniciatīva Jasmine jāuzlūko kā garantijas zīme, kas atvieglotu tiešo, papildu un/vai secīgos posmos organizētu projektu pieņemšanu dažādās finanšu struktūrās un programmās, pateicoties “Saprašanās memorandam” (Memorandum of Understanding) vai sadarbības nolīgumiem starp Eiropas Komisiju un citām Kopienas un ārpuskopienas struktūrām, vai ar Komisijas administratīvo noteikumu starpniecību, kas paredzēti dažādiem Komisijas dienestiem, kuri ir atbildīgi par atsevišķām programmām, lai daudzās finanšu struktūras, kurām priekšlikumu pakete ir adresēta, pieņemtu vienotu dokumentāciju par projektiem.

5.6.

Jasmine mērķis ir atvieglot finanšu resursu mobilizāciju, kas ir atkarīgi no dažādiem atbildības līmeņiem pārvaldības jomā un no vairākiem — gan publiskiem, gan privātiem pārvaldes līmeņiem, lai sasniegtu resursu optimālo kritisko masu, kas ļautu pastiprināt vispārējo sviras efektu, lai izveidotu vienotu vairāku projektu sistēmu, kura pilnībā atbilst kopīgam stratēģiskam redzējumam par Eiropas reģionu, lai attīstītu tā priekšrocības tehnoloģiju un jauninājumu jomā.

5.7.

Iniciatīvai Jasmine jābalstās uz “vadošā tirgus” iniciatīvas (Lead Market Initiative) pieredzi, Eiropas tehnoloģijas platformām, kopīgām tehnoloģijas iniciatīvām, Eranet un Eranet — PLUS rezultātiem, iniciatīvām “Reģioni un izmaiņas ekonomikā” un “Pro Inno”, kā arī uz Jeremie, Jaspers un Jessica  (28).

5.8.

Iniciatīvai Jasmine jāuzlabo reģionu, uzņēmumu, cilvēkresursu, universitāšu, pētniecības centru un pašvaldību darbs jauninājumu un pētniecības jomā, tai skaitā ar Eiropas Tehnoloģiju institūta (ETI) Zināšanu un jaunrades kopienas starpniecību. Tomēr jāatgādina, ka jauninājumi lielā mērā ir saistīti ar uzņēmējdarbību, kurai jāattīstās vislabākajos iespējamos uzņēmējdarbību veicinošos apstākļos, sevišķi runājot par nodokļu piemērošanu pētniecībai, intelektuālā īpašuma pārvaldīšanu un aizsardzību, kā arī izcilības izglītības un apmācības struktūru izveidošanu, lai radītu vairāk un labākas darba vietas.

5.9.

Visbeidzot, iniciatīvai Jasmine jāveicina reģionu īpašo priekšrocību izmantošana un jāsekmē apmaiņa jauninājumu un pētniecības jomā.

19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/9

1.1

Katru gadu 27 dalībvalstīs ceļu satiksmes negadījumos iet bojā 44 000 cilvēku un tiek ievainoti 1 700 000 cilvēku. No tiem vairāk nekā 8 000 bojā gājušo un 300 000 ievainoto vien ir neaizsargātāko satiksmes dalībnieku kategorijā, kas ir gājēji un velosipēdisti (1).

1.2

Lai labāk aizsargātu ceļu satiksmes dalībniekus, 2003. gadā tika pieņemta pamatdirektīva. Ar to paredzēja automobiļa priekšējās daļas uzbūves prasību rūpīgu pārskatīšanu divos posmos: pirmais posms jau ir īstenots un attiecas uz automobiļu tipa apstiprinājumu no 2005. gada 1. oktobra, savukārt otrs posms jāuzsāk 2010. gada septembrī pēc tam, kad būs pabeigts sākotnēji līdz 2004. gada beigām izstrādājamais pētījums par īstenošanas iespējamību.

1.3

Daudzu neatkarīgu ekspertu pētījumi liecina, ka otrais posms nav īstenojams, vismaz paredzētajos termiņos: Komisija ir ierosinājusi to pārskatīt, iekļaujot jaunus un alternatīvus pasākumus, kas nodrošina vai pat uzlabo drošības līmeni salīdzinājumā ar to, kuru garantē ar spēkā esošās direktīvas noteikumiem.

1.4

Pētījumā, ko veikusi Komisijas ekspertu grupa (2), ir ierosināti dažādi risinājumi, kuri iekļauti pašreizējā priekšlikumā, ietverot aktīvus un pasīvus drošības pasākumus, atbilstīgi CARS 21 (3) formulētajiem ieteikumiem un priekšlikumam par vispārējiem tehniskiem gājēju aizsardzības noteikumiem, ko izstrādājusi Ženēvā esošā ANO Eiropas Ekonomikas komisija (ANO/EEK).

1.5

EESK arī uzskata, ka priekšlikums neliek šķēršļus ražotāju brīvai konkurencei, tādēļ tas neierobežo mehānisko transportlīdzekļu modeļu piedāvājumu tirgū, bet gan veicina pieprasījumu pēc tādiem modeļiem, kas atbilst augstākām drošības prasībām.

1.6

Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK pilnībā atbalsta Komisijas priekšlikumu, tomēr pauž nožēlu, ka bija nepieciešami aptuveni trīs gadi, lai pārskatītu pasākumus, kas ir izrādījušies neīstenojami, un formulētu jaunus pasākumus, kaut arī kavēšanās ir notikusi daļēji tādēļ, ka pašlaik ir pieejami dati un tehniskie risinājumi, kuru nebija tad, kad tika pieņemta pašreizējā direktīva.

1.7

EESK aicina kompensēt iekavēto, jo tas ir sevišķi svarīgi, ņemot vērā Eiropas iedzīvotāju dzīvību un veselību, un Eiropas Parlamentā un Padomē nekavējoties pilnībā pieņemt priekšlikumu, lai ļautu uzsākt otro posmu atbilstīgi paredzētajam grafikam.

1.8

Kaut arī EESK atzinīgi vērtē to, ka attiecībā uz mehāniskajiem transportlīdzekļiem pieņemtie tehniskie pasākumi ir kļuvuši efektīvāki, tā tomēr aicina ES iestādes un dalībvalstis vairāk veicināt arī iniciatīvas saistībā ar diviem citiem aspektiem satiksmes drošības jomā, proti, pirmkārt, infrastruktūru uzlabošana un drošība, un, otrkārt, visu satiksmes dalībnieku izglītošana un informēšana. Minētais aicinājums attiecas arī uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kurām jāuzņemas aizvien lielāka atbildība šajā jomā.

2.1

Katru gadu 27 dalībvalstīs ceļu satiksmes negadījumos iet bojā aptuveni 8 000 un tiek ievainoti 300 000 gājēju un velosipēdistu, kas ir visneaizsargātākie ceļu satiksmes dalībnieki.

2.2

Automobiļu ražotāji 2001. gada beigās Eiropas Komisijai deva solījumu izstrādāt jaunus pasākumus, lai uzlabotu gājēju un velosipēdistu aizsardzību, veicot gan aktīvās drošības (pirms sadursmes), gan arī pasīvās drošības (sadursmes brīdī) pasākumus.

2.3

Kā daži no ražotāju ierosinātajiem pasākumiem pirmām kārtām jāatzīmē šādi pasākumi: visu transportlīdzekļu aprīkošana ar bremžu pretbloķēšanas sistēmu (ABS — antilock brake systems), brīvprātīgs stingro aizsargstieņu tirdzniecības aizliegums, dienas gaitas gaismas lukturu sistēmas uzstādīšana — pasākums, kas tika atcelts dažu dalībvalstu iebildumu dēļ, — un vēl joprojām tiek pētīta iespēja nākotnē ieviest jaunu aprīkojumu saistībā ar aktīvās drošības papildsistēmām.

2.4

Padome un Parlaments ir atzinīgi novērtējis automobiļu rūpniecības nozares līdzdalību, tomēr tajā pašā laikā minētās iestādes ir pieprasījušas, lai gājēju aizsardzība būtu reglamentēta ne tikai ar brīvprātīgu nolīgumu vai ieteikumu, bet gan ar atsevišķu tiesību aktu, proti, īpašu direktīvu.

2.5

Minētie pasākumi ļāva pieņemt Pamatdirektīvu 2003/102/EK (4) par gājēju un citu ievainojamu satiksmes dalībnieku aizsardzību un pēc tam pieņemt Direktīvu 2005/66/EK (5) par mehānisko transportlīdzekļu frontālās aizsardzības sistēmu izmantošanu (stingro aizsargstieņu izmantojuma ierobežojums).

2.6

Pamatdirektīva par gājēju aizsardzību ir balstīta galvenokārt par Eiropas Pastiprinātās transportlīdzekļu drošības komitejas (EEVC) ierosinātajiem testiem un robežvērtībām, un to paredzēts īstenot divos posmos, kas abi paredzēti pasīvās drošības garantēšanai. Pirmā posma prasības, kas paredz veikt izmaiņas M1 un N1  (6) automobiļu (kuru masa nepārsniedz 2 500 kg) uzbūvē, kā arī samazināt šo automobiļu dzinēja pārsega un aizsargstieņu svaru, ir spēkā attiecībā uz automobiļiem, kuru tips apstiprināts pēc 2005. gada 1. oktobra. Otrā posma prasības, kas paredz stingrākus testus un robežvērtības, attieksies uz automobiļiem, kuru tipu apstiprinās, sākot ar 2010. gada 1. septembri.

2.7

Jau Eiropas Parlamenta debatēs par priekšlikumu bija izskanējušas nopietnas šaubas par otrajā posmā paredzēto testu izpildāmību, jo direktīvas galīgajā redakcijā paredzēts, ka Komisija līdz 2004. gada 1. jūlijam izstrādā pētījumu par otrā posma prasību izpildāmību. Minētajā pētījumā pirmām kārtām bija jāizkristalizējas “alternatīviem pasākumiem, pasīviem pasākumiem vai aktīvu un pasīvu pasākumu kombinācijai, kas ir vismaz līdzvērtīgi faktiskās efektivitātes ziņā” (7).

2.8

Daudzos neatkarīgu ekspertu izstrādātos pētījumos, tajā skaitā Komisijas pasūtītajos pētījumos, atklājās, ka tehniski nav iespējams izpildīt otrā posma prasības tādos termiņos un ar tādu testu palīdzību, ko bija paredzējusi Eiropas Komisija, lai uzlabotu automobiļu drošumu. Tādēļ jaunajā priekšlikumā ir noteikti pārskatīti pasīvās drošības parametri un jauni aktīvās drošības elementi, kas līdz šim izstrādāti rūpniecībā un paredzēti, lai izpildītu direktīvas 5. pantā minētās prasības par to, ka jāveic pasākumi, “kas ir vismaz līdzvērtīgi faktiskās efektivitātes ziņā” (skatīt iepriekš tekstā).

2.9

Ierosinātie testi tagad ir tādi paši, kādi ir paredzēti priekšlikumā par vispārējiem tehniskiem gājēju aizsardzības noteikumiem, kurus ir izstrādājusi ANO Eiropas Ekonomikas komisija (ANO/EEK). ES tiesiskā regulējuma iespējamā saskaņošana ar trešo valstu tiesisko regulējumu, kas tiktu pieņemts, ļautu acīmredzami veicināt arī Eiropas automobiļu rūpniecības nozares konkurētspēju.

3.1

Jaunais priekšlikums, kas vairs nav direktīva, bet gan regula, paredz pirmām kārtām apvienot noteikumus, kuri iekļauti direktīvā par frontālās aizsardzības sistēmām, ar tiem, kas minēti direktīvā par gājēju aizsardzību — šī direktīva tiks grozīta tā, lai nodrošinātu tās izpildāmību. Tādēļ, ja ierosinātā regula tiks pieņemta, abas iepriekšminētās direktīvas tiks atceltas.

3.2

Lai apstiprinātu mehāniskā transportlīdzekļa tipu, saskaņā ar regulu jāveic turpmāk minētie testi.

3.2.1

Bērna vai neliela auguma pieauguša cilvēka galvas trieciens pret dzinēja pārsega priekšējo daļu, pieauguša cilvēka galvas trieciens pret dzinēja pārsega aizmugurējo daļu, kā arī kājas un augšstilba trieciens pret buferi (zinot, ka parametri ir daļēji pārskatīti saistībā ar otrā posma prasībām, kas paredzētas spēkā esošajā direktīvā). Nevis tipa apstiprināšanas vajadzībām, bet gan uzraudzības nolūkā un saistībā ar turpmāko tehnikas attīstību ir paredzēts tests arī iegurņa triecienam pret dzinēja pārsega priekšējo malu un pieauguša cilvēka galvas triecienam pret priekšējo stiklu.

3.2.2

Attiecībā uz frontālās aizsardzības sistēmām (skatīt Direktīvu 2005/66/EK) tipa apstiprināšanas vajadzībām jāveic tests par kājas un augšstilba, kā arī bērna vai neliela auguma pieauguša cilvēka galvas triecienu pret minēto sistēmu. Uzraudzības nolūkā ir paredzēti arī citi testi, kā arī saistoši noteikumi par minēto sistēmu uzbūvi un uzstādīšanu.

3.3

Līdzās pasīvās drošības pasākumiem jāatzīmē arī aktīvās drošības sistēmas uzstādīšana, lai nodrošinātu abās iepriekšējās direktīvās paredzēto drošības līmeni. Runa ir par bremžu palīgmehānismu (BAS — brake assist system), kas palīdz vadītājam, kurš ārkārtas situācijā ar nepietiekamu spēku cenšas strauji nobremzēt. Minētā sistēma kopā ar bremžu pretbloķēšanas sistēmu (ABS) nodrošina maksimālu spiedienu uz bremzi un optimālu ātruma samazināšanos, tādējādi ievērojami novilcinot sadursmi ar gājēju.

3.4

Visbeidzot, ņemot vērā, ka pilsētu ielās palielinās smagāku transportlīdzekļu (jo sevišķi pilsētas džipu SUV [sport utility vehicule] skaits, priekšlikumā ir ierosināts paredzētos noteikumus pēc pārejas perioda attiecināt ne tikai uz M1 un N1 kategorijas automobiļiem, kuru masa nepārsniedz 2 500 kg, kā tas noteikts spēkā esošajos tiesību aktos, bet arī uz smagākiem automobiļiem, kuru masa nepārsniedz 3 500 kg — rādītājs, kas ir abu attiecīgo kategoriju maksimālā robežvērtība.

4.1

EESK pirmām kārtām atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu par divu agrāko direktīvu apvienošanu ierosinātajā regulā. Pateicoties minētajam lēmumam, varēs precizēt un vienkāršot attiecīgos tiesību aktus, kā EESK to ieteikusi jau agrāk savā atzinumā par priekšlikumu direktīvai attiecībā uz frontālās aizsardzības sistēmu izmantošanu (8).

4.2

Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK atbalsta to, ka izvēlētais likumdošanas instruments ir regula, kas nodrošina vienādus īstenošanas termiņus un kārtību visās dalībvalstīs. Tas ir svarīgs aspekts tādēļ, ka tiesību aktā runa ir par ļoti tehniskiem jautājumiem.

4.3

EESK pauž nožēlu, ka testi, ko otrajā posmā bija paredzējusi Eiropas Pastiprinātās transportlīdzekļu drošības komiteja, izrādījās neīstenojami, jo to izpildāmības pārbaude netika veikta laikā (līdz 2004. gada 1. jūlijam), tādējādi novilcinot procesu par vairāk nekā trīs gadiem.

4.4

EESK tomēr pauž atbalstu ierosinātajiem risinājumiem, kas radās ilga, bet ražīga darba procesā, kad tika piemēroti CARS 21 formulētie ieteikumi par integrētu pieeju un kas ļāva saskaņot ES tiesisko regulējumu ar trešo valstu tiesisko regulējumu. EESK sevišķi atbalsta to, ka visi aspekti ir rūpīgi pārbaudīti ietekmes novērtējumā, jo tas ir pirmais, kas jāpārbauda un jāapstiprina Eiropas Komisijas nesen izveidotajai Ietekmes novērtējuma komisijai.

4.5

Komisijas un tās ekspertu prognozes liecina, ka izvēlētais risinājums, proti, arī aktīvās drošības pasākumu pieņemšana, ļaus samazināt bojā gājušo un smagi ievainoto skaitu attiecīgi līdz 80 % un 44 % salīdzinājumā ar rezultātiem, ko būtu devusi otrā posma (9) prasību īstenošana, kura bija sākotnēji paredzēta, bet izrādījās nerealizējama. Tas ļaus glābt 1 100 cilvēku dzīvības un samazināt ievainoto skaitu par vairāk nekā 46 000. Turklāt jauno pasākumu īstenošana ir saistīta ar ļoti zemām izmaksām, un tādēļ to ietekme uz automobiļu cenām būs nenozīmīga.

4.6

Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK iesaka ātri un pilnībā apstiprināt Komisijas priekšlikumu Parlamentā un Padomē, lai novērstu papildu kavēšanos, kas nenovēršami radītu jaunu novilcināšanos autotransporta nozarei piešķirtā sagatavošanās laika (10) dēļ.

4.7

EESK vēlas, lai jaunos noteikumus pēc iespējas ātrāk attiecinātu uz smagākiem transportlīdzekļiem, tajā skaitā pilsētas džipiem, kuru skaits pilsētu ielās kļūst aizvien lielāks. Lai to īstenotu, jau tagad būtu lietderīgi priekšlikumā noteikt pārejas periodu.

4.8

Visbeidzot, nedrīkst aizmirst, ka minētie aizsardzības pasākumi, protams, neattiecas uz vecākiem autoparkiem, kas pašlaik visvairāk apdraud mazāk aizsargātus satiksmes dalībniekus. Jāatzīmē, ka, lai arī kopš 2004. gada ABS uzstādīšana kopā ar BAS efektivitātes paaugstināšanas nolūkā ir brīvprātīgs pasākums, obligāta prasība tā būs tikai jaunajā tiesību aktā.

4.9

EESK atgādina, ka sadursmju gadījumā izšķir divu veidu ievainojumus: tādi, kas rodas primārā trieciena rezultātā, gājējam vai velosipēdistam atsitoties pret transportlīdzekļa priekšējo daļu, un tādi, kuri rodas sekundārā trieciena rezultātā, bieži vien personai pēc grūdiena nokrītot uz zemes. Katrā gadījumā jāuzsver, ka ir nereāli lolot cerības par gājēja aizsardzību, ja primārais trieciens rodas, transportlīdzeklim braucot ātrāk par 40 km/h.

4.10

Iepriekšējās piezīmes ir paredzētas, lai vēlreiz uzsvērtu to, ka ne tikai minētās problēmas, bet arī daudzu citu ar satiksmes dalībnieku drošību saistītu jautājumu risināšana ir atkarīga no integrētas pieejas, kas līdzās mehānisko transportlīdzekļu tehniskajiem uzlabojumiem aptver vēl divus svarīgus aspektus: satiksmes dalībnieku uzvedību un infrastruktūru. Šie ir divi jautājumi, par kuriem gan ES iestādēm, gan dalībvalstīm jāuzņemas attiecīga atbildība.

4.11

EESK uzskata, ka Eiropas Komisija šajā sakarā ir daudz paveikusi un vēl joprojām dara, izstrādājot likumdošanas un politiskās iniciatīvas, piešķirot finanšu līdzekļus pētniecībai Eiropas pamatprogrammu ietvaros un ceļu satiksmes drošības pasākumiem atbalsta programmas ietvaros, kā arī ierosinot Eiropas Ceļu satiksmes drošības hartu.

4.12

Citas iestādes un dalībvalstis, kaut arī apzinās šo problēmu, tomēr ne vienmēr pietiekami atbalsta Komisijas iniciatīvas. Par to liecina nesens piemērs saistībā ar Komisijas priekšlikumu par ceļu infrastruktūras drošības standartu paaugstināšanu (11). Minēto priekšlikumu, ko EESK uzskatīja par nepieciešamu ceļu satiksmes negadījumos cietušo skaita samazināšanai, Eiropas Parlaments uzskatīja par pārāk preskriptīvu, tādēļ, atsaucoties uz subsidiaritātes principu, tika svītroti svarīgākie saistošie noteikumi. Arī šajā gadījumā, ja vien, kas ir maz ticams, balsojuma laikā plenārsesijā netiks iesniegti grozījumi, Parlaments būs atstājis visu attiecīgo lēmumu pieņemšanu dalībvalstu ziņā.

4.13

Attiecībā uz pirmo iepriekš minēto aspektu, proti, satiksmes dalībnieku uzvedību, jāpiebilst, ka satiksmes negadījumus tikpat bieži kā vadītāju neuzmanība izraisa gājēju un velosipēdistu nepareiza rīcība, jo viņi neievēro ceļu satiksmes noteikumus un dažreiz rīkojas vienkārši neapdomīgi. Pamatskolās jāizglīto un jāinformē par šiem jautājumiem, kā arī regulāri jārīko informācijas kampaņas, lai nodrošinātu, ka visi dalībnieki rīkojas pareizi. Turklāt svarīgi ir paredzēt bargus sodus, ja kāds no satiksmes dalībniekiem rada bīstamu situāciju uz ielas.

4.14

Vēl viens svarīgs satiksmes drošības aspekts ir infrastruktūra, jo īpaši pilsētās, kur 80 % no negadījumos bojā gājušajiem ir gājēji un velosipēdisti. Satiksmes dalībnieku fiziska nodalīšana katrreiz, kad tas ir iespējams, ir efektīvākais veids, lai novērstu mehānisko transportlīdzekļu, gājēju un velosipēdistu sadursmi. Tādēļ, būvējot drošas gājēju ietves, pārejas, veloceliņus, nodrošinot attiecīgu apgaismojumu un segumu, nepārprotamas ceļa zīmes, kas ir pēc iespējas vienādākas dažādās dalībvalstīs utt., būtu iespējams samazināt negadījumu skaitu, kā arī izveidot cilvēkiem ar invaliditāti draudzīgāku pilsētvidi.

4.15

Minētās iniciatīvas ļauj paaugstināt drošības līmeni un uzlabot dzīves kvalitāti pilsētās. Tādēļ tās jāiekļauj visos Komisijas priekšlikumos, tostarp tajos, kas — kā šajā atzinumā izskatāmajā priekšlikumā — attiecas uz atsevišķiem mehānisko transportlīdzekļu tehniskajiem aspektiem.

M1

=

automobilis, kurā ir 8 pasažieru vietas un 1 šofera vieta un kura masa nepārsniedz 3 500 kg.

N1

=

kravas automobilis, kas līdzinās M1 un kura masa nepārsniedz 3 500 kg.

19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/12

1.1

Aizvien izteiktākā vajadzība pēc mobilitātes, augstais individuālā transporta īpatsvars, problēmas saistībā ar pārslogotību, kas vērojama galvenokārt aglomerācijās, bet ne tikai tajās, ir apstākļi, kas veicinājuši to, ka satiksme ir kļuvusi par vienu no cilvēku darbībām, kam tiek pievērsta liela uzmanība, veicot ietekmes uz vidi novērtējumu. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija ir iesniegusi regulas priekšlikumu, kuras mērķis ir samazināt lielas kravnesības transportlīdzekļu radīto gaisa piesārņojumu.

1.2

EESK atbalsta priekšlikumu, kas, pēc tās domām, gan efektivitātes, gan tajā noteikto ieviešanas termiņu ziņā atbilst vides aizsardzības prasībām un arī ražotājiem piešķir vajadzīgo sagatavošanās laiku.

1.3

EESK piekrīt Komisijai, ka apskatāmā regula ir vēl viens solis ceļā uz emisiju robežvērtību saskaņošanu visā pasaulē.

1.4

EESK atzinīgi vērtē juridiskā instrumenta, proti, regulas izvēli, jo tādējādi visās dalībvalstīs iespējams nodrošināt pienācīgus ieviešanas termiņus un metodes, kas ir īpaši svarīgi tik tehnisku noteikumu gadījumā, kāda ir izskatāmā regula.

1.5

EESK pilnībā atbalsta neatkarīgu remontdarbnīcu tiesības neierobežotā apjomā piekļūt transportlīdzekļu remontam nepieciešamajai informācijai. Tomēr Komiteja pauž šaubas par to, vai personīgajam autotransportam paredzētais standarta formāta OASIS būtu jāpiemēro arī lielas kravnesības komerciāliem transportlīdzekļiem.

1.6

Lai kliedētu šīs šaubas, EESK uzskata, ka būtu lietderīgi, ja Komisija turpinātu pētījumus par iespējamiem alternatīviem risinājumiem, kuri varētu piedāvāt tādas pašas priekšrocības, kas tiek sagaidītas no OASIS sistēmas, bet kurus lietotāji varētu vieglāk un lētāk ieviest.

1.7

EESK atkārtoti pauž viedokli, ka, īstenojot kaitīgo vielu emisiju samazināšanas politiku, Komisijai jāsekmē tādi ar alternatīvām degvielām darbināmi transportlīdzekļi, kas rada mazāk slāpekļa oksīdu un kvēpu makrodaļiņu emisiju. Turklāt Komisijai jānodrošina, lai nākamajā regulā par vienu no kritērijiem tiktu izmantota arī degvielas kvalitāte.

1.8

Visbeidzot, EESK uzskata, ka nav pareizi obligātus CO2 emisiju mērījumus paredzēt regulā, kurā būtu jāpievēršas tikai kaitīgo vielu emisijām. EESK izsaka bažas, ka, ņemot vērā temata specifisko raksturu un sarežģītību, ir iespējamas debates, kas varētu aizkavēt regulas pieņemšanu un tādējādi arī ar to saistītos rezultātus. Tādēļ EESK ierosina aplūkot CO2 tematu īpašā regulā, kad būs pieejami par pašreizējiem ticamāki dati.

2.1

Kaut gan pēdējo desmit gadu laikā gaisa kvalitāte ir uzlabojusies, visā Eiropas Savienībā joprojām vērojamas ievērojamas gaisa kvalitātes problēmas, īpaši pilsētās un blīvi apdzīvotos reģionos.

2.2

Sestajā vides rīcības programmā noteiktie ES mērķi 2020. gadā vēl nebūs sasniegti. Tieši kvēpu makrodaļinu emisijas ir piesārņojuma veids, kas zinātnieku aprindās izraisa aizvien lielākas bažas. Šajā atzinumā apskatītā regulas priekšlikuma mērķis ir uzlabot gaisa kvalitāti, neietekmējot ekonomikas konkurētspēju un preču brīvu apriti.

2.3

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Günter Verheugen kgs izteicies, ka jaunais Euro VI standarts uzskatāms par pasākumu ceļā uz emisijas noteikumu saskaņošanu visā pasaulē, jo šajā standartā paredzētas robežvērtības, kas ir salīdzināmas ar ārpus ES (piemēram, ASV) noteiktajām robežvērtībām.

2.4

Smalko putekļu makrodaļiņas (SPM) rodas daļēji dabīgā veidā, daļēji cilvēku darbības rezultātā, it īpaši degšanas procesā. To ķīmiskais sastāvs un izmērs ir daudzveidīgs un sarežģīts.

2.5

Jāatgādina, ka, lai arī smalko putekļu izcelsme tiek saistīta ar lielu apdzīvotības blīvumu, to izraisīts akūts piesārņojums novērojams arī tālu no blīvi apdzīvotām vietām. Šādu parādību dabā veicina īpašie klimatiskie un topogrāfiskie apstākļi. Turklāt dažādos reģionos atšķiras dažādu emisijas avotu radīto emisiju procentuālā daļa. Piemēram, saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras (EVA) aplēsēm 15 valstu ES 26 % no visām cilvēku izraisītajām emisijām rada autotransports.

2.6

Tādējādi vēlreiz apstiprinās, ka emisijas un gaisa piesārņojuma problēma vienmēr jāvērtē vienoti un jāizmanto integrēta pieeja.

2.7

Tādēļ EESK atzinīgi vērtē, ka Komisijas priekšlikums izstrādāts saistībā ar programmu “Tīrs gaiss Eiropai” (Clean Air For Europe — CAFE  (1)), kas bija arī gaisa piesārņojuma tematiskās stratēģijas sagatavošanas tehniskais pamats.

2.8

Tāpat EESK atzinīgi vērtē to, ka, izskatot minēto tēmu, Komisija izmanto tā dēvēto divu līmeņu koncepciju, proti, ierosinātajā regulā noteikti jauno noteikumu pamatprincipi, kas tiks pieņemti saskaņā ar koplēmuma procedūru. Savukārt tehniskās specifikācijas, ar kuru palīdzību paredzēts īstenot pamatnoteikumus, ar regulu (tātad, izmantojot komitoloģijas procedūru) noteiks Komisija, kurai šajā darbā palīdzēs Pielāgošanās tehniskajam progresam regulatīvā komiteja.

3.1

Komisijas mērķis bija noskaidrot, kādi ir vajadzīgie pasākumi mērķu sasniegšanai gaisa kvalitātes jomā. Lai samazinātu izplūdes gāzu emisijas (ozona prekursori, slāpekļa oksīdi (NOx) un ogļūdeņraži (HC)) un putekļu makrodaļiņas, svarīgs pasākums ir Euro VI standarta ieviešana.

3.2

Ierosinātā regula ir piemērojama Direktīvas 2007/46/EK II pielikumā definētajiem M1, M2, N1 un N2 kategorijas transportlīdzekļiem, kuru standarta masa pārsniedz 2 610 kg, un visiem M3 un N3 kategorijas mehāniskajiem transportlīdzekļiem minētā pielikuma izpratnē. Tomēr pēc ražotāja pieprasījuma regula nav piemērojama M1, M2, N1 un N2 klases transportlīdzekļiem (2), kuru standarta masa nepārsniedz 2 840 kg un kuriem izsniegts tipa apstiprinājums saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 715/2007.

3.3

Euro V standarts (obligāti piemērojams pēc 2008. gada 1. oktobra visiem jauniem transportlīdzekļu tipiem), un salīdzinājumā ar to Euro VI izplūdes gāzu emisiju robežvērtību nozīmē slāpekļa oksīdu samazinājumu par 80 % un makrodaļiņu samazinājumu par 66 %. Pieļaujamās emisiju robežvērtības atbilst tajā pašā laika posmā ASV noteiktajām. Turklāt regulā paredzēts noteikt robežvērtības makrodaļiņu skaitam, tiklīdz būs izstrādāta tam piemērota mērījumu metode.

3.4

Regulas priekšlikumā robežvērtības noteiktas saskaņā ar šābrīža braukšanas cikliem. Tomēr pēc tam, kad būs iespējams noteikt konstatēto emisiju korelāciju ar izmantotajiem braukšanas cikliem, paredzēts ieviest visā pasaulē saskaņotus braukšanas ciklus (World Harmonised Duty Cycle, WHDC).

3.5

Salīdzinot ar pašlaik spēkā esošajiem tiesību aktiem, regulā paredzēts ilgāks transportlīdzekļu izmantošanas laiks, ievērojot tiem uzstādīto emisiju kontroles iekārtu ilgizturīgumu un atbilstoši jau lietoto transportlīdzekļu tehniskajam stāvoklim.

3.6

Tādēļ atsevišķu transportlīdzekļu kategoriju kalpošanas ilgums pagarināts šādi:

3.7

Regulā noteikts, ka Komisijai jāpieņem papildu regula ar īstenošanas pasākumiem attiecībā uz šādiem jautājumiem:

3.8

Turklāt regulā noteikts, ka neatkarīgiem tirgus dalībniekiem jābūt nodrošinātai neierobežotai un standartizētai piekļuvei iebūvēto diagnostikas (OBD) sistēmu informācijai, kā arī remonta un tehniskās apkopes informācijai (3). Norādot uz vēlāk iecerētu detalizētāku regulu, priekšlikumā arī ietverta prasība tīmeklī publiskot informāciju par iebūvētajām diagnostikas sistēmām (OBD), kā arī par transportlīdzekļu remontu un tehnisko apkopi atbilstoši ieinteresēto pušu pārstāvju neatkarīgas tehniskas komitejas izstrādātam standarta formātam (tā dēvētais OASIS formāts (4)).

3.9

Regulā ir paredzēti šādi Euro VI standarta jauno robežvērtību spēkā stāšanās termiņi:

4.1

Lai arī pēdējo desmit gadu laikā mehānisko transportlīdzekļu skaits ir ievērojami palielinājies, gaisa kvalitāte ir uzlabojusies. Tomēr visā ES, īpaši pilsētu teritorijās un blīvi apdzīvotos reģionos, gaisa piesārņojuma problēma vēl nebūt nav atrisināta. Tādēļ EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pieņemt saskaņotus noteikumus mehānisko transportlīdzekļu konstruēšanai, lai tādējādi līdz ar iekšējā tirgus darbību nodrošinātu arī efektīvu vides aizsardzību pret kaitīgo vielu emisijām atmosfērā.

4.2

Euro IV emisiju robežvērtības kravas automobiļiem un autobusiem tiek piemērotas jau no 2006. gada 9. novembra, savukārt Euro V emisiju robežvērtības jauniem transportlīdzekļu tipiem tiks piemērotas no 2008. gada 1. oktobra. EESK uzskata, ka ierosinātie termiņi ir piemēroti iekļaušanai jaunajā regulā.

4.3

Tā kā ierosinātās regulas priekšmets nav pieskaitāms ekskluzīvai Kopienas kompetencei, EESK atzinīgi vērtē subsidiaritātes principa ievērošanu. Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, kas pamatoti cenšas izvairīties no tirdzniecības šķēršļiem iekšējā tirgū, kā arī apzinoties, ka gaisa piesārņojums ir pārrobežu problēma, un uzskata, ka regulā izvirzītos mērķus nav iespējams pienācīgi īstenot tikai ar dalībvalstu darbībām vien, un tam vajadzīgi obligāti un Eiropas līmenī saskaņoti pasākumi.

4.4

Tāpat EESK atzinīgi vērtē tiesiskā instrumenta, proti, regulas, izvēli, ar kuras palīdzību visās dalībvalstīs var nodrošināt īstenošanas termiņu un metožu ievērošanu, kas ir īpaši svarīgi, ja ieviešamie noteikumi ir tik tehniski.

4.5

EESK piekrīt regulas priekšlikuma pamatojuma piektajā punktā ietvertajiem apsvērumiem. Tajā teikts: “Lai sasniegtu ES gaisa kvalitātei noteiktos mērķus, arī turpmāk jāstrādā, lai samazinātu transportlīdzekļu radītās emisijas. Šim nolūkam rūpniecība jānodrošina ar skaidru informāciju par emisijas robežvērtībām nākotnē”. Tāpat Komiteja atzinīgi vērtē apsvērumus sestajā punktā: “Nosakot slāpekļa oksīda emisiju robežvērtības agrīnā posmā, transportlīdzekļu izgatavotājiem tiek dota ilgtermiņa plānošanas drošība visā Eiropā”.

4.6

Komisija piekrīt Komisijas paustajam viedoklim arī par to, ka, nosakot emisiju robežvērtības, pirmkārt, jāņem vērā to ietekme uz tirgu un ražotāju konkurētspēju, kā arī kādas tiešas un netiešas izmaksas tās rada uzņēmumiem; otrkārt, jāņem vērā, kādas ir to nodrošinātās priekšrocības, lai sekmētu jauninājumus, uzlabotu gaisa kvalitāti, samazinātu veselības aprūpes izmaksas un pagarinātu paredzamo dzīves ilgumu.

4.7

EESK pilnībā atbalsta neatkarīgu remontdarbnīcu tiesības uz neierobežotu piekļuvi informācijai, kas vajadzīga transportlīdzekļu remontam. Savukārt nopietnas šaubas Komiteja pauž par lēmumu personīgajam autotransportam paredzēto standarta formātu OASIS piemērot arī lielas kravnesības komerciāliem transportlīdzekļiem.

4.7.1

Tādējādi komerciāliem transportlīdzekļiem ar kopējo masu virs 2 610 kg piemērojamā regula nav attiecināma uz lielās sērijās saražotiem transportlīdzekļiem. Ir ļoti dažādi komerciālo transportlīdzekļu modeļi un varianti, tādēļ centieni ieviest vienotus informācijas standartus ir problemātiski un nesamērīgi dārgi salīdzinājumā ar iespējamajām faktiskajām priekšrocībām, vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ka ir tikai nedaudzas lielas kravnesības komerciāliem transportlīdzekļiem paredzētas remontdarbnīcas, kuras turklāt specializējušās uz noteiktu marku ražojumu apkalpošanu. OASIS sistēmas piemērošana lielas kravnesības komerciālu transportlīdzekļu remontdarbnīcām, kas gandrīz visas pieskaitāmas MVU, nozīmētu šīm darbnīcām ievērojamu finansiālo un organizatorisko slodzi attiecībā uz jaunās sistēmas uzstādīšanu un pārvaldīšanu. Šī slodze nebūtu samērojama ar priekšrocībām, kas sagaidāmas sistēmas izmantotājiem.

4.7.2

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, EESK ierosina Komisijai ietekmes novērtējumā izskatīt OASIS izmantošanas izmaksu un ieguvumu attiecību salīdzinājumā ar citiem iespējamiem risinājumiem, kas ir vienkāršāki un finansiāli izdevīgāki.

4.8

EESK vēlreiz apstiprina to, ko tā jau uzsvērusi, izskatot citus Komisijas priekšlikumus, proti, jāveicina tādu alternatīvās degvielas transportlīdzekļu ieviešana, kas rada mazāk slāpekļa oksīdu un kvēpu makrodaļiņu emisiju. Tādēļ arī Komiteja uzskata, ka jānosaka robežvērtības ogļūdeņražiem, nemetāna ogļūdeņražiem un metānam.

4.9

EESK ierosina Komisijai pēc iespējas ātrāk pieņemt starptautiski saskaņotus braukšanas ciklus testa procedūrām, kas nodrošinātu pamatu EK tipa apstiprinājuma regulām attiecībā uz emisijām.

4.10

Regulā paredzēti arī degvielas patēriņa un oglekļa dioksīda emisiju mērījumi, tādējādi zināmā mērā novirzoties no izvirzītā mērķa samazināt gaisa piesārņojumu.

4.10.1

Šādiem mērījumiem izmantojami uz jaudas mērīšanas stendiem dzinēja pārbaudes procesā iegūtie dati. Tomēr tie nenorāda uz transportlīdzekļa kopējo stāvokli. Transportlīdzekļa energoefektivitāte ir atkarīga no dažādiem faktoriem. Dzinējs ir tikai viens no svarīgiem elementiem līdzās citiem faktoriem (transmisija, aerodinamika, rites pretestība, blakus faktori utt.). Viena tipa dzinēju var izmantot arī transportlīdzekļos, kuri ir ļoti atšķirīgi un paredzēti dažādiem mērķiem (smagkravas automobiļi, transportlīdzekļi dažādu darbu veikšanai, autobusi utt.).

4.10.2

EESK arī vēlētos atgādināt, ka šā iemesla dēļ Komisija savā paziņojumā par CO2 emisiju samazināšanas stratēģiju (COM(2007) 19 galīgā redakcija) bija paredzējusi iekļaut arī N1 kategorijas komerciālos transportlīdzekļus. Attiecīgās regulas (COM(2007) 856 galīgā redakcija) priekšlikumā Komisija tomēr atteicās no šīs ieceres, ņemot vērā jautājuma īpašo raksturu un pieejamo datu nepiemērotību.

4.10.3

EESK turklāt atgādina, ka tirgū ir liels pieprasījums pēc iespējām samazināt komerciālo transportlīdzekļu degvielas patēriņu (kas ir proporcionāls CO2 emisijām), jo bieži vien degviela ir transporta izdevumu lielākā sastāvdaļa. Ņemot vērā lielo konkurenci, mehānisko transportlīdzekļu ražotāji ir spiesti piedāvāt progresīvākus risinājumus attiecībā uz degvielas patēriņu un līdz ar to arī uz oglekļa dioksīdu emisijām.

4.10.4

EESK uzskata, ka saistībā ar CO2 emisiju mērījumiem svarīgi uzsvērt šādu apstākli: gadījumā, ja iespējamo stimulu vai nodokļu aprēķināšanai tiktu izmantoti tikai no dzinēju mērījumiem iegūti dati par patēriņu un CO2 emisijām, tad tas varētu radīt neloģiskus tirgus kropļojumus.

4.10.5

Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK apstiprina, ka tā uzskata par lietderīgu iespējami ātrāk pieņemt tiesību aktus par smago transportlīdzekļu CO2 emisijām, bet uzskata, ka minētais jautājums jāapskata atsevišķi un izsmeļošāk, lai, citastarp, izvairītos no nesaskaņu pārpilnām debatēm, kas varētu aizkavēt regulas pieņemšanu.

4.11

Ņemot vērā to, ka videi nekaitīgus transportlīdzekļus to nenovēršami augstās cenas dēļ tirgū ir grūti pārdot, EESK atzinīgi vērtē iespēju ieviest finansiālus stimulus to iegādei un uzskata, ka būtu lietderīgi, ja dalībvalstis ar finansiālu stimulu palīdzību varētu paātrināt tādu mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu satiksmē, kuru radītās emisijas nepārsniedz Kopienas līmenī noteiktās robežvērtības.

4.12

EESK neapšaubāmi atzinīgi vērtē priekšlikumu, saskaņā ar kuru pieņemt noteikumus par sankcijām minētās regulas neievērošanas gadījumā ir dalībvalstu kompetence, un to, ka šīm sankcijām jābūt efektīvām, proporcionālām un preventīvām.

4.13

Pēc EESK domām, Komisijas ierosinātie ieviešanas termiņi (2013. gada 1. aprīlis jauniem transportlīdzekļu tipiem un 2014. gada 1. oktobris jauniem transportlīdzekļiem) ir piemēroti. Piecus gadus nemainīgas emisiju robežvērtības patiešām ir pietiekami ilgs laiks, lai ražotājiem dotu iespēju atpelnīt jaunos tehniskajos risinājumos ieguldītos līdzekļus.

4.14

EESK piekrīt Komisijas priekšlikumam pēc ražotāja pieprasījuma nepiemērot regulu M1, M2, N1 un N2 kategorijas transportlīdzekļiem, kuru standarta masa nepārsniedz 2 840 kg un kuriem izsniegts tipa apstiprinājums saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 715/2007. Citiem vārdiem, EESK atbalsta to, ka zināms elastīgums ir paredzēts attiecībā uz apstiprinājuma izsniegšanu tiem transportlīdzekļiem, kuru masa atbilst vai tikai nedaudz atšķiras no noteiktās standarta masas, lai tādējādi pēc iespējas efektīvāk varētu apmierināt klientu prasības, arī attiecībā uz patēriņa, nobraukto kilometru skaita un kaitīgo vielu emisiju samērīgumu.

5.1

EESK ierosinātās emisiju robežvērtības vērtē atzinīgi. Šīs robežvērtības atbilst Komisijas izanalizētajā un lielākās daļas apspriešanās procesā iesaistīto pušu atzinīgi novērtētajā A koncepcijā (5) ietvertajām.

5.2

EESK arī uzskata, ka atkārtoti jāpievērš uzmanība atšķirīgi noteikto NOx un CO2 emisiju problēmai. Tā kā abu veidu emisiju samazināšana ir nozīmīgs ekoloģisks mērķis, ļoti svarīgi noteikt sabalansētas slāpekļa oksīdu emisiju robežvērtības, lai tādējādi novērstu oglekļa dioksīdu emisiju palielināšanos. Gaidāmais NOx emisiju samazinājums izraisīs CO2 emisiju palielinājumu par 2-3 %. Atsaucoties uz kādu 2004. gadā ASV veiktu pētījumu, Komisija uzskata, ka šobrīd prognozēto CO2 pieaugumu regulas spēkā stāšanās brīdī būs iespējams kompensēt, pateicoties dzinēju tehniskajam progresam. EESK tomēr vēlas ierosināt minētā pētījuma aktualizēšanu, lai būtu pieejami ticamāki dati par ierosināto NOx robežvērtību ietekmi uz degvielas patēriņu un ar to tieši saistīto CO2 emisijas līmeni.

5.3

Kā jau minēts, EESK atzinīgi vērtē “divu līmeņu” koncepciju, saskaņā ar kuru koplēmuma procedūrā vērā tiek ņemti tikai politiski īpaši nozīmīgi aspekti, savukārt lēmumi par tehniskajām specifikācijām un ieviešanas pasākumiem tiek pieņemti komitoloģijas procedūrā.

5.4

Tomēr jāsecina, ka daudzi regulatīvajai komitejai deleģētie pasākumi (OBD sistēmas, makrodaļiņu skaits, transportlīdzekļu vadītāju pārliecināšanas pasākumi par reaģentu izmantošanu utt.) ir ļoti sarežģīti un būtiski ietekmē transportlīdzekļos izmantotos tehniskos risinājumus. Tādēļ Komiteja iesaka visus šos aspektus kopā ar Euro VI standarta robežvērtībām ieviest vienā posmā un saskaņā ar iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem par izskatāmo regulu noteikt piemēroti ilgu laika periodu no regulas spēkā stāšanās brīdim līdz tās īstenošanai, tādējādi nodrošinot ražotājiem pietiekami daudz laika izstrādes pasākumiem.

19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/17

19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/17

1.1

Energoapgāde, enerģijas avotu dažādošana, neizsīkstošu energoavotu attīstība būs viens no būtiskajiem jautājumiem, kas jārisina, veidojot nākotnes Eiropu, tiecoties nodrošināt līdzsvaru pasaulē un ierobežot klimata pārmaiņas.

1.2

EESK uzskata, ka Eiropas Savienība ir atbilstīga struktūra, kam var būt ietekme vispārējā konfrontācijā, kuras cēlonis ir sacensība par enerģijas avotiem, un klimata pārmaiņu problēmas risināšanā, jo ES ir nepieciešamā kritiskā masa, lai gūtu reālu politisku ietekmi starptautiskajās sarunās.

1.3

EESK pauž gandarījumu par to, ka Lisabonas līguma projektā ir iekļauta XXVI, enerģētikai veltīta nodaļa, kas minētajā jomā nostiprinās Eiropas Savienības darbības juridisko pamatu.

1.4

EESK uzsver ilgtspējīgu energoresursu un vides jomā veiktās pētniecības un izstrādes izšķirīgo nozīmi un to, cik svarīgi ir veikt resursu labu sadali. Iespēja atbalstīt tādus enerģijas veidus un enerģijas un emisiju samazināšanas tehnoloģijas, par kurām var pamatoti uzskatīt, ka tās nevarēs nodrošināt ekonomisku līdzsvaru, jāpēta saprātīgi, lai neizšķērdētu sabiedrisko fondu līdzekļus, piešķirot subsīdijas tehnoloģijām, kurām nav nākotnes. Jāiegulda resursi tādu metožu pētniecībā, kuras zinātnieki uzskata par daudzsološām. Piemēram, jāveic pētījumi par siltumnīcefekta gāzu uzkrāšanas vai to emisiju novēršanas metodēm, energoefektivitāti, tīrajām oglēm, elektriskiem un cita veida alternatīviem dzinējiem vai arī kurināmā elementiem, saules enerģiju, atkritumu apsaimniekošanas energoefektivitāti, kodolsintēzi, kodolatkritumu daudzuma samazināšanu utt.

1.5

Komiteja arī uzsver ēku un iekārtu energoefektivitātes svarīgo nozīmi.

1.6

Komiteja uzskata, ka Eiropas līmenī jāīsteno patiesa iepirkuma politika, lai pārvarētu dažkārt ļoti labi organizēto ražotāju spiedienu, un ierosina koordinēt Eiropas enerģētikas rīcībpolitikas un nostāju starptautiskajās iestādēs, piemēram, PTO, ANO, NATO, ESAO.

1.7

Komiteja uzsver, ka ir būtiski dažādot piegādes avotus, un ierosina ieņemt konstruktīvu, taču piesardzīgu nostāju jautājumā par partnerattiecībām ar Krieviju un Kaukāza un Vidusāzijas republikām.

1.8

Komiteja uzsver, ka būtu lietderīgi apsvērt kodolenerģijas programmu atsākšanas iespēju valstīs, kurās ir panākta vienošanās šajā jautājumā, kā arī veicināt pētniecību atkritumu pārstrādes jomā. Tā arī atbalsta kodolsintēzes pētniecības attīstību, īstenojot Euratom Septīto pētniecības pamatprogrammu un ITER (Starptautiskais kodoltermiskais eksperimentālais reaktors) iniciatīvu.

1.9

Komiteja uzskata, ka jāstiprina dalībvalstu sadarbība un enerģētikas politikas koordinācija, pārstāvība un darbība starptautiskajās iestādēs, jāveido kaimiņattiecību politika enerģētikas jomā un laika gaitā jāparedz iespēja izstrādāt kopēju enerģētikas politiku, iespējams, balstoties uz Eiropas Savienības iestādēm. Neizsīkstošo enerģijas veidu ienākšana tirgū visās dalībvalstīs liecina par iedzīvotāju ieinteresētību; minētā situācija izveidojusies laikā, kad Lisabonas līgumā definēta jaunā Kopienas enerģētikas politika, un tā varētu būt stratēģiska iespēja, lai nodrošinātu šīs politikas pieņemšanu un attīstību.

2.1.1

Starptautiskā enerģētikas aģentūra lēš, ka līdz 2030. gadam enerģijas pieprasījums pasaulē pieaugs par 55 %.

2.1.2

Eiropas Savienība ir lielā mērā atkarīga no cietā fosilā kurināmā, naftas produktiem un dabas gāzes, turklāt nākamajos gados šī atkarība droši vien palielināsies. Tā kā 80 % Eiropas Savienībā izmantotās enerģijas ir fosilā enerģija, enerģētiskais imports līdz 2030. gadam pieaugs no 50 % līdz 70 %.

2.1.3

Sākot ar 2050. gadu, pārbaudīto naftas krājumu apjoms droši vien samazināsies, taču pašlaik neizmantotie resursi nākotnē kļūs ekonomiski izmantojami, jo pieaugs pieprasījums un tehniskais progress.

2.1.4

Pāreja uz citu enerģijas veidu izmantošanu ir neizbēgama, taču tā būs grūta. Pasaule tomēr jau ir piedzīvojusi šādas pārmaiņas, proti, 19. gadsimtā, kad no biomasas ražotā kurināmā (galvenokārt koksnes) vietā sāka izmantot ogles un vēlāk — naftu. Šobrīd mums tomēr nav pietiekamu līdzekļu, lai izmantotu neizsīkstošos enerģijas veidus un īstenotu līdzīgu pāreju tai, kas notika 19. gadsimtā.

2.1.5

Grūtību pamatā ir vairāki faktori: enerģijas blīvums, biodegvielas ražošanai nepieciešamās platības (nelabvēlīgi ietekmējot citu, galvenokārt lauksaimniecības darbību), neregulāras un grūti prognozējamas parādības (vējš, saules enerģija, paisumi un bēgumi), kas liek rūpīgi plānot uzglabāšanas jaudas, un neizsīkstošo energoresusrsu ģeogrāfiskais sadalījums. Pat ja pieņem, ka sāktu īstenot tālejošu kodolenerģijas centrāļu veidošanas un atjaunošanas politiku, pasaules kodolrūpniecība nespētu apmierināt pieprasījumu.

2.1.6

Eiropai ir raksturīga liela enerģētiskā atkarība. Lai apmierinātu savas enerģētiskās vajadzības, tā pašlaik importē 50 % nepieciešamās enerģijas, un 2030. gadā šī atkarība palielināsies līdz 70 %. Eiropas naftas imports pieaugs līdz 90 % un gāzes imports — līdz 70 %.

2.1.7

Eiropadomes 2006. gada martā sniegtais stāvokļa novērtējums ir satraucošs un to var raksturot šādi:

Šis satraucošais stāvokļa novērtējums ir jaunās enerģētikas paketes ieteikumu pamatā, sniedzot sava veida atbildi, kā risināt minētās problēmas.

2.1.8

Vadītājiem Eiropā jārisina divējāda problēma: pirmkārt, parasto primāro resursu samazināšanās problēma un, otrkārt, ar resursu ģeogrāfisko izvietojumu saistītie jautājumi, jo lielākā daļa resusrsu atrodas politiski nestabilās valstīs, kas varētu tos izmantot kā spiediena instrumentu uz atkarīgajām valstīm, kā tas jau ir noticis.

2.2.1

Skatāmā problēma skar visas Eiropas Savienības dalībvalstis, taču individuālie pasākumi to sadrumstalotības dēļ acīmredzami ir nepietiekami, ņemot vērā, ka ražotāji bieži vien ir organizēti.

2.2.2

Tādējādi dalībvalstu interesēs ir rīkoties kopīgi un izmantot Eiropas Savienību kā efektīvu instrumentu, lai veidotu kopēju enerģētikas politiku, kuras mērķis un pamats ir labāk pārvaldīts patēriņš un piegādes avotu dažādošana.

2.2.3

Eiropas Savienībai ir atbilstīga “kritiskā masa” un institucionāli instrumenti. Tā var īstenot arī starpvalstu politiku, koordinēt valstu politikas, veicināt lielāku kohēziju enerģētikas jomā Eiropas līmenī un visbeidzot realizēt enerģētikas politiku attiecībā uz trešām valstīm.

2.2.4

Visbeidzot jāpiebilst, ka pēc Līguma projekta par Konstitūciju Eiropai noraidīšanas un, pamatojoties uz Lisabonas līguma dinamiku, Eiropas enerģētikas politika varētu būt gan jauns vienojošs stimuls, gan sniegt pierādījumu Eiropas Savienības konkrētai lietderībai.

2.3.1

Pašlaik Eiropas Savienībai nav attiecīgu pilnvaru enerģētikas jomā. Šādu pilnvaru piešķiršana ir viens no svarīgākajiem Lisabonas līguma projektā ietvertajiem jauninājumiem.

2.3.2

Tiesa, dibinot Eiropas Ekonomikas kopienu, Euratom un EOTK, tika risināta liela daļa tā laika enerģētikas jautājumu.

2.3.3

Bet vai tas nozīmē, ka Eiropas Savienība nekad nav veikusi pasākumus enerģētikas jomā?

2.3.4

Tā tas noteikti nav, jo pamatojoties uz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 308. pantu, ES ir, pirmkārt, izstrādājusi patiesu enerģētikas politiku un, otrkārt, pamatojoties uz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 154. pantu, — Eiropas enerģētikas tīklu politiku (skat. Lēmumu Nr. 1364/2006/EK). Visbeidzot iekšējā tirgus un konkurences noteikumi ir tikuši piemēroti arī attiecībā uz enerģētikas tirgu (Direktīva 2003/55/EK par dabas gāzes iekšējo tirgu, Direktīva 2003/54/EK par elektroenerģijas iekšējo tirgu, Direktīva 90/377/EKK, kas ir grozīta ar Direktīvu 93/87/EKK par gāzes un elektrības cenu pārredzamību). Tirgu atvēršanas un valsts monopolu atcelšanas pirmās sekas dažkārt izraisījušas bažas par elektroenerģijas cenu līmeni, taču dažkārt konstatētā cenu pieauguma pamatā bija vispārējs pieprasījuma pieaugums pēc ierobežotiem resursiem, kuri var izzust.

2.3.5

Jāmin arī Komisijas dokumenti, kas nav tiesību aktu priekšlikumi tiešā nozīmē, bet gan “neobligāti tiesību akti”, piemēram, Zaļā grāmata par Eiropas energoapgādes drošības stratēģiju (2000. gada 28. novembrī), Paziņojums “Ceļā uz Eiropas energoapgādes drošības stratēģiju” (2002. gada 26. jūnijā), “Zaļā grāmata par energoefektivitāti: vai kā ar ierobežotiem resursiem sasniegt labāku rezultātu”, rīcības plāns 2007.–2012. gadam (2006. gada 19. oktobrī), Paziņojums par Pasaules energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fondu (2006. gada 6. oktobrī).

2.3.6

Eiropas Savienība ir daudz pārdomājusi enerģētikas jautājumus, taču tās rīcība balstījās uz diezgan nestabilu juridisko pamatu, t.i., Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 308. pantu, tā saucamo elastīguma nosacījumu, kas paredz: “Ja izrādās, ka Kopienai, lai sasniegtu kādu tās mērķi kopējā tirgus darbībā, jārīkojas, bet šis Līgums nepiešķir vajadzīgās pilnvaras, Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu veic attiecīgus pasākumus”. Šo jautājumu ES ir risinājusi arī netieši, galvenokārt izmantojot noteikumus, kas attiecas uz iekšējo tirgu, konkurenci un vidi. Tās rīcībai vismaz šķietami ir bijis drīzāk tehnisks un juridisks, nevis politisks raksturs.

2.3.7

Minētā iemesla dēļ un, ņemot vērā enerģētikas jautājuma būtisko nozīmi gan Eiropas iedzīvotāju ikdienas dzīvē, gan tautsaimniecības attīstībā, gan arī vispārējās stabilitātes nodrošināšanā, Lisabonas līguma projektā ir iekļauts enerģētikai veltīts 176. pants, kurā ir noteikti Eiropas Savienības mērķi enerģētikas jomā “attiecībā uz vajadzību saglabāt un uzlabot vidi”, “dalībvalstīm savstarpēji solidarizējoties”.

2.3.8

Jaunajā līgumā ir noteikti šādi Eiropas enerģētikas politikas mērķi:

2.3.9

Enerģētikas politika būs dalītas kompetences joma un to vajadzētu īstenot ar kvalificētu balsu vairākumu, izņēmums ir nodokļu jautājumi, attiecībā uz kuriem piemēro vienprātības principu. Tomēr 176.a panta 2. punkta 2. daļā ir minēts, ka pasākumi, kas noteikti jaunā panta 1. daļā izvirzīto mērķu sasniegšanai, “neietekmē dalībvalstu tiesības paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, izvēlēties kādu no energoavotiem, kā arī noteikt savas enorgoapgādes struktūru”.

2.3.10

Eiropas Savienībai tātad būs pilnvaras, kas ir pirmais nepieciešamais instruments efektīvākai un konkrētākai darbībai. Vai minētais instruments būs pietiekams vai būs jāveic arī citi institucionāli pasākumi? Pirms instrumenta izveidošanas tomēr ir jāizstrādā politikas, un enerģētikas jomā tās var mainīties ārējo ierobežojumu un pakalpojumu un metožu attīstības mijiedarbības rezultātā.

3.1

Eiropas enerģētikas rīcībpolitikas līdz šim ir ietekmējis ekonomikas spiediens un/vai ilgtspējīgas attīstības prasības: vēlme liberalizēt enerģijas tirgu ar direktīvu palīdzību un tīklu nozaru politika, energoefektivitātes veicināšanas politika, neizsīkstošās enerģijas avotu izmantošanas veicināšanas un attīstības politika, cīņa par CO2 emisiju samazināšanu.

3.2

Tā kā Eiropas Savienībai nebija attiecīgu pilnvaru enerģētikas jomā, minēto jautājumu tā risināja netieši, galvenokārt izmantojot noteikumus, kas attiecas uz iekšējo tirgu, konkurenci un vidi. Tās rīcībai vismaz šķietami ir bijis drīzāk tehnisks un juridisks, nevis politisks raksturs.

3.3

Neraugoties uz iepriekš sacīto, ES ir veikusi svarīgus likumdošanas un ideoloģiskus enerģētikas pasākumus. Nesen (2007. gada 19. septembrī) tika publicēta virkne tiesību aktu priekšlikumu, ar ko groza spēkā esošos tiesību aktus (regulu par nosacījumiem attiecībā uz pieeju tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā, regulu par Energoregulatoru sadarbības aģentūras izveidi, regulu par dabas gāzes pārvades tīklu piekļuves nosacījumiem, direktīvu par gāzes un elektroenerģijas iekšējā tirgus kopīgajiem noteikumiem).

3.4

Ja ratificēs Lisabonas līgumu pašreizējā versijā, Eiropas Savienība šo svarīgo politisko jautājumu varēs risināt daudz efektīvāk un tiešāk. Taču līdz ar juridiskās kompetences piešķiršanu netiks atrisinātas visas politiskās, ekonomiskās un sociālās problēmas. Vispārēji zināms, ka dalībvalstu stratēģijas ir ļoti dažādas, jo īpaši kodolenerģijas jautājumos. Pēc neformālā sammita Hemptonkortā Eiropadome ir noteikusi Eiropas enerģētikas politikas pamatus, kas ir formulēti jaunajā Enerģētikas ģenerāldirektorāta un Vides ģenerāldirektorāta izstrādātajā enerģētikas paketē.

3.5

Saskaņā ar iepriekš sacīto Eiropas Savienība vispirms ir gribējusi izmantot tirgus mehānismus, lai radītu šķietami efektīvāku konkurētspējīgu tirgu, un, pamatojoties uz Eiropas enerģētikas tīklu, izveidot savstarpēji savienotu tirgu.

3.6

Tā ir vēlējusies arī veicināt energoefektivitāti, galvenokārt nozarēs ar lielāku enerģijas patēriņu (ēku apkure un gaisa kondicionēšana, ražošanas nozares, transports).

3.7

Rīcības plānā 2007.–2012. gadam (2006. gada oktobris) ir izvirzīts tālejošs mērķis — līdz 2020. gadam ietaupīt 20 % ikgadējā enerģijas patēriņa jeb līdz 2020. gadam gadā ietaupīt aptuveni 1,5 % energointesitātes.

3.8

Komiteja ir arī vairākkārt uzsvērusi, ka ir vairāk jāizmanto neizsīkstošās enerģijas veidi. Arī šajā jomā Eiropas Savienības mērķis ir ļoti tālejošs, jo līdz 2020. gadam jāpanāk, lai tās daļa vispārējā enerģijas patēriņā būtu 20 %, turklāt ir jānosaka obligāts mērķis panākt vizmaz 10 % biodegvielas īpatsvara (2007. gada 10. janvāra ceļvedis par neizsīkstošajiem enerģijas veidiem).

3.9

Neizsīkstošajiem enerģijas veidiem salīdzinājumā ar fosilo enerģiju līdz šim piemīt daudzi trūkumi: mazāks enerģijas blīvums, nepieciešamība pēc lielākas platības (piemēram, fotoelementu lauki), ražošana ar pārtraukumiem un, neapšaubāmi, minēto tehnoloģiju augstās izmaksas. Tādēļ, lai gan izmaksu problēma arvien samazinās, tas nozīmē, ka pāreja uz šādu tehnoloģiju izmantošanu, ja tā netiks ievērojami vairāk politiski un finansiāli sekmēta, droši vien būs pakāpeniska un ilga, un ir jāveic nopietni ietekmes novērtējumi par visiem jaunajiem enerģijas avotiem (skat. OECD Observer, 2006. gada decembris Nr. 258/259, Vaclav Smil: “21st century energy: some sobering thoughts”).

3.10

Transportā izmantojamās enerģijas jomā Komisija īpašu uzmanību pievērš biodegvielas sekmēšanai, kurināmā elementiem un ūdeņradim. Paredzētais biodegvielas izplatības apjoms tomēr liek risināt dažas problēmas. Kurināmā elementi ir īpaši efektīvi enerģijas pārveidotāji, kas ļauj būtiski samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un piesārņojumu. Taču maz ticams, ka minētās tehnoloģijas drīzumā būs komerciāli pieejamas.

3.11

Šī iemesla dēļ un saskaņā ar 7. pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammu, kuras mērķis ir valsts un privātā sektora partnerattiecību izveide, Komisija ir izstrādājusi regulas priekšlikumu par kopuzņēmuma kurināmā elementu un ūdeņraža jomā izveidi (COM(2007) 571 galīgā redakcija) nolūkā īstenot pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējuma pasākumus kurināmā elementu un ūdeņraža jomā.

3.12

Lai nodrošinātu ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu tirgus attīstību, Komisija ir izstrādājusi regulas priekšlikumu par minēto transportlīdzekļu tipa apstiprinājumu (COM(2007) 593 galīgā redakcija), lai standarti visās dalībvalstīs nebūtu atšķirīgi, kas tikai kavētu minēto tehnoloģiju izplatīšanu.

4.1

Pieprasījums pēc fosilās enerģijas joprojām būs liels un būtisks. Tādēļ, pārdomājot enerģētikas jautājumus, bez šaubām, jāņem vērā šis neapstrīdamais fakts un attieksmei pret neizsīkstošajiem enerģijas veidiem jābūt reālistiskai.

4.2

Tādēļ Eiropas Savienības dalībvalstīm, saskaņā ar Lisabonas līgumu “savstarpēji solidarizējoties”, ir jāizstrādā kopīga politika attiecībā uz fosilā kurināmā ražotājvalstīm. Būtu lietderīgi izstrādāt arī iepirkuma politiku, taču to galvenokārt nosaka naftas nozares daudznacionālie uzņēmumi.

4.3

Naftas tirgu oficiāli organizē OPEC. Bez šaubām, šādā situācijā 27 dalībvalstīm kā grupai būtu lielāka ietekme nekā katrai dalībvalstij atsevišķi, vēl jo vairāk tādēļ, ka tās ir arī rūpnieciski attīstītāko valstu vidū un tātad ir lielas enerģijas patērētājas. Jāatceras, ka Eiropas Savienība ir integrēts tirgus ar aptuveni pusmiljardu patērētāju.

4.4

Šāda savienība iepirkuma jomā var reāli politiski ietekmēt naftas ražotāju karteli, taču atšķirīga ir situācija gāzes tirgū, kur karteļi nepastāv.

4.5

Dažādošana ir nepieciešama, ņemot vērā piegādes drošību. Šajā sakarā attiecības ar Eiropas lielvalsti Krieviju ir vismaz tikpat svarīgas kā attiecības ar OPEC. Tāpat būtu jāpārdomā piegādes politikas attiecībā uz Kaukāza un Vidusāzijas republikām.

4.6

Būtu arī ļoti vēlams radīt alternatīvas fosilās enerģijas veidu nozares, galvenokārt, izmantojot ogles. Pētījumi par “tīrajām oglēm” ir ievērojami attīstījušies un būs jāpastiprina, javēlas, lai ogļu jaunā izplatība nesaasinātu klimata sasilšanu. Šajā jomā būtu jāizstrādā Eiropas mēroga pētniecības un izstrādes plāns, galvenokārt tādēļ, ka Eiropas kontinentā ir lieli ogļu krājumi un minētie resursi pasaules tirgū ir lētāki nekā nafta. Jautājums par ogļu ieguves metodēm joprojām ir ļoti aktuāls. Ikviens zina, ka ogļraču darbs noris grūtos apstākļos un ir bīstams. Tādēļ minētajā nozarē īpaša uzmanība jāvelta darba apstākļiem, drošībai un veselības aizsardzībai darbā.

4.7

Nolietotās autoriepas arī varētu izmantot kā neizsīkstošu energoresursu, ja, tās sadedzinot, tiktu efektīvi uztvertas emisijas. Elektrocentrāles, kurās izmanto autoriepas, jau vairākus gadu desmitus darbojas daudzās valstīs.

4.8

CO2 uzkrāšanas metodes attīstās, taču vēl joprojām to izmaksas ir lielas, tās ir sarežģītas un pastāv noplūdes apdraudējums, piemēram, ja klintīs rodas plaisas vai notiek pazemes grūdieni, vai arī pastāv dziļo gruntsūdeņu piesārņošanas risks. Minētos jautājumus EESK sīki aplūkos atzinumos, pie kuriem tā pašlaik strādā.

4.9

Līdzās fosilajai enerģijai ir pieejams arī liels, pat pārāk liels vietējais resurss, proti, atkritumi. Eiropas Savienībā ir miljardiem tonnu atkritumu. Atkritumu pārstrādi un un otrreizējo izmantošanu parasti uzskata par labāko iespējamo to izmantošanas veidu, jo tas samazina dažādu izejvielu pierasījumu un ļauj novērst siltumnīcefekta gāzu rašanos atkritumu iznīcināšanas rezultātā. Ja tas tomēr nav iespējams, noteikti jāapsver atkritumu kā enerģijas avota izmantošana. Pētniecība un izstrāde minētajā jomā būtu jāatbalsta, lai nodrošinātu labāku energoefektivitāti, maksimāli samazinot siltumnīcefekta gāzu un citu piesārņojošo vielu emisijas.

4.10

Būtu jāizstrādā tiesību akti un tiesu prakse šajā jomā, jo enerģijas atgūšana no atkritumiem vēl nav patiesi atzīta. Tomēr līdz ar pamatdirektīvas par atkritumiem pārskatītajā priekšlikumā, kas tiek apspriests Eiropas Parlamentā, iezīmējas pozitīva attīstības tendence.

4.11

Visbeidzot būs noteikti jārisina kodolenerģijas jautājums. Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par 20 % līdz 2020. gadam būs grūti sasniegt, ja netiks risināts jautājums par jaunas paaudzes kodolenerģijas centrāļu programmu atsākšanu dalībvalstīs, kas nolēmušas izmanto šo enerģijas veidu. Pārējām dalībvalstīm jāuzlabo neizsīkstošās enerģijas veidu rīcībpolitikas.

4.12

Vispārēji zināms, ka minētās nozares attīstība rada lielas drošības, apdraudējuma novēršanas un atkritumu apsaimniekošanas problēmas. Bet vai mēs no tās patiešām varam atteikties?

4.13

Jautājums par enerģijas avotu izvēli izraisa polemiku, taču tā nav tik liela kā polemika “par” vai “pret” kodolenerģiju. Jāatzīst, ka kodolenerģijas jautājumā Eiropā pastāv patiesa plaisa, un, šķiet, būtu pareizi ļaut dalībvalstīm pašām lemt par minētā enerģijas avota izmantošanu vai atteikšanos no tā.

4.14

Eiropā pastāv efektīvs instruments, proti, Euratom. Tas ir jāizmanto, lai Eiropas Savienība varētu saglabāt vadošās tehniskās pozīcijas, nodrošināt konkurētspēju, samazināt enerģētisko atkarību, pielikt lielākas pūles un veicināt starptautisku sadarbību drošības, aizsardzības un kodolieroču neizplatīšanas jomā. Vienlaikus varētu izstrādāt arī jaunas Euratom pamatnostādnes.

4.15

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir kodolsintēzes pētniecība: Septītajā pētniecības pamatprogrammā Eurotam budžets ir 2,75 miljardi euro, divas trešdaļas minēto līdzekļu ir paredzēti kodolsintēzes enerģijas pētniecībai. Šī prioritāte ir jāatbalsta un jāsaglabā, jo minētās tehnoloģijas pārvaldīšana var ievērojami atvieglot atkritumu apsaimniekošanu un būtiski samazināt to noārdīšanās ilgumu. ITER projekta uzsākšana visā Eiropas Savienības teritorijā ir svarīgs pasākums.

4.16

Attiecībā uz transportlīdzekļu dzinējiem Eiropas Savienībai būtu jāpievēršas hibrīdautomobiļiem, saules enerģijai, kurināmā elementiem un piedziņai ar saspiestu gaisu. Arī šajā jomā pētniecība un izstrāde attīstās; kāds franču inženieris ir izgudrojis ļoti ekonomisku automobili, kas spēj sasniegt ātrumu 150 km/h, piedziņai izmantojot saspiestu gaisu, un kuru sāks ražot tuvākajos mēnešos. Pazīstamā indiešu firma Tata ir iegādājusies licenci šāda automobiļa ražošanai Indijā.

4.17

Šajā sakarā EESK norāda uz tiem agrākajiem ieteikumiem jautājumos par Eiropas Savienības energoresursiem, kas pamato un apstiprina šajā atzinumā pausto nostāju.

5.1

Būtiski svarīgi ir izstrādāt politikas un noteikt prioritātes, taču ir jāizveido arī politiski un juridiski instrumenti to īstenošanai. Ja Lisabonas līgums tiks ratificēts, vai tajā paredzētie noteikumi būs pietiekami, vai arī būs jāveic vēl citi pasākumi?

5.2

Bez šaubām, paziņojot par nepieciešamību nostiprināt dalībvalstu solidaritāti enerģētikas jomā, ir sperts solis uz priekšu; atzinīgi ir vērtējami arī politikas četri virzieni, kas ir jauninājums, pat ja tie nav īpaši novatoriski.

5.3

Ņemot vērā to, ka enerģētikas problēmas pasaulē ir ļoti nopietnas, būtu tomēr nepieciešama apņēmīgāka rīcība.

5.4

Vai Lisabonas līgums nav pārāk piesardzīgs, pat ja varbūt vēl nav pienācis laiks, lai izstrādātu kopēju enerģētikas politiku, kuru īstenotu īpaša iestāde pēc Eiropas Ogļu un tērauda kopienas un Euratom parauga?

5.5

Pasaules sacensībā par enerģiju dalībnieku vēriens ir kontinentāls. Kopienas ietvaram ir lielāka ietekme, taču ja tiktu izveidota īpaša iestāde, kuras uzdevums būtu galvenokārt veikt enerģētisko diplomātiju, īstenot iepirkuma politiku, noteikt un finansēt pētniecības un izstrādes pamatprogrammas, Eiropa, iespējams, kļūtu par nozīmīgāko dalībnieku lielajā pasaules enerģētikas tirgū — dalībvalstis katra atsevišķi to nevarētu panākt.

5.6

Šobrīža stāvokli raksturo ļoti dažādas valstu pieejas, kuras neapšaubāmi noteica pirmā, 1973. gada naftas krīze, kad katra valsts vēlējās nostiprināt savu energoapgādes drošību. Pastāv daudzi šādas sadrumstalotas rīcības un dažādu pieeju piemēri.

5.7

Lai šāda nesaskaņa nemazinātu Eiropas ietekmi, ir jāizstrādā plaša Eiropas enerģētikas politika, kas cieši saistīta ar klimata pārmaiņu politiku, kurā ES jau panākusi vadošo stāvokli starptautiskajās sarunās. Vispirms būtu jāveic spēcīga koordinācija starptautiskajās organizācijās, piemēram, PTO, ANO, NATO, ESAO vienmēr, kad tiek izskatīti enerģētikas jautājumi. Turklāt būtu jākoordinē enerģētikas politikas, jo īpaši būtu jāīsteno iepirkuma politika, kā arī mērķtiecīga un nevis tikai pragmatiska tīklu savstarpējās savienojamības politika. Visbeidzot ir pienācis laiks, lai koordinācijas, sadarbības un kopīgu projektu politika varētu balstīties uz īpašām iestādēm, palīdzot Eiropai risināt enerģētikas jautājumus. Vai mēs to uzdrošināsimies?

19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/23

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu”

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu”

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Energoregulatoru sadarbības aģentūru”

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1228/2003 par nosacījumiem attiecībā uz pieeju tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā”

—

“Eiropas Parlamenta un Padomes regula, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1775/2005 par dabasgāzes pārvades tīklu piekļuves nosacījumiem”

1.1.1.

Kopumā EESK pozitīvi vērtē apsvērumus, kas pamudinājuši Komisiju izstrādāt trešo tiesību aktu paketi par enerģētiku. Tas ir no juridiskā un ekonomiskā aspekta sarežģīts un grūts jautājums, kas izraisījis atšķirīgus spriedumus un reakcijas.

1.1.2.

EESK uzskata, ka pašreizējais stāvoklis enerģētikas nozarē nevar turpināties. Pēc integrācijas un liberalizācijas procesa aizsākšanas ir noiets pusceļš, un ir jāizlemj, kurā virzienā turpināt. Enerģijas tirgus virzība uz pilnīgu liberalizāciju ir iekavējusies, radot ar pāreju saistītus izdevumus, kas var būt lielāki nekā cerētie ieguvumi. Izdevumi rodas, jo dažos gadījumos nav patiesas vēlmes veikt liberalizāciju, nav Eiropas līmeņa droša un saskaņota tiesiskā regulējuma, kā arī nav iesaistīto pušu pienākumu skaidra sadalījuma. Šādas tiesiskās nenoteiktības sekas var būt zems investīciju līmenis nozarē un vāja konkurence. Tas ir izveidojis sadrumstalotu Eiropas tirgu, ko dažos gadījumos pārvalda bijušie monopolisti. Tādēļ atkārtoti jāuzsver, ka liberalizācijas process ir apņēmīgi jāturpina.

1.1.3.1.

Īstenojamās stratēģijas galvenā sastāvdaļa ir Eiropas vienotā enerģijas tirgus izveide. Lai ātri, saskaņoti un ietekmīgi varētu rīkoties starptautiskā līmenī, Eiropas Savienībai jāizstrādā kopīga stratēģija. Būtiski svarīga ir dalībvalstu, regulatoru un pārvades sistēmu operatoru sadarbība. Jāveic strukturālas pārmaiņas, kuru mērķis ir sistēmu darbības integrācija un sistēmu attīstība reģionālā līmenī. Dalībvalstīm kopīgi jāizmanto pieredze, zināšanas un noteikumi, lai rīkotos vienoti un ierosinātu (noteiktu) savu apgādes izmaksu politiku, un panāktu pēc iespējas lielāku konkurētspēju, kas ļauj nodrošināt taisnīgākas cenas, izvairoties no finanšu spekulācijām. Jābūt lielākai saskaņotībai starp dalībvalstīm un jāievēro kopā pieņemtie noteikumi lietotāju — patērētāju interesēs, iepriekš saskaņotus Kopienas tiesību aktus piemērojot valsts līmenī.

1.1.4.1.

EESK uzskata, ka lojāla, atbilstoši regulēta konkurence (ko nepieļauj pašreizējais Komisijas priekšlikums) veicinātu alternatīvo avotu izmantošanu un palīdzētu palielināt investīcijas enerģētikas infrastruktūrās. Tas savukārt pastiprinātu uzņēmumu (piemēram, MVU) ražīgumu, kas ļautu noteikt vislabākās iespējamās cenas, veicinot pārredzamību un mazinot dominējošā stāvokļa risku.

1.1.4.2.

Viens no prioritārajiem trešās tiesību aktu paketes mērķiem ir veicināt nepieciešamās investīcijas enerģētikas infrastruktūrās un nodrošināt infrastruktūru koordināciju Eiropas līmenī. Attiecībā uz minēto aspektu Komisijas ierosinātie pasākumi ir vērsti vēlamajā virzienā. Tomēr ir jānodrošina, lai minētie pasākumi ļautu veikt vajadzīgās investīcijas ražošanā un gūtu ieguldītāju uzticību. Attīstot tīklus, pasākumos jāiekļauj attiecīga plānošana, ņemot vērā visas iesaistītās puses, kā arī plānu īstenošana gan atbilstīgajā līmenī, gan noteiktajos termiņos. Turklāt jāveic investīciju pārraudzība Eiropas līmenī (to veiktu Regulatoru aģentūra). Neelastīgs tirgus, kurā uzņēmumi darbojas oligopolos apstākļos un dažas valstis atturīgi raugās uz apgādes kompetenču deleģēšanu, nevairo tirgus dalībnieku un lietotāju uzticību, rezultātā iesaldējot likviditāti. Minētais stāvoklis ir jāizbeidz.

1.1.5.1.

Pārstrukturēšana, kas tiktu aizsākta ar trešo tiesību aktu paketi, jāpapildina ar nodarbinātības politiku, pilnībā iesaistot arodbiedrības un uzņēmumus, izmantojot tādus instrumentus kā uzņēmumu sociālā reorganizēšana un sociālo seku mazināšana valsts un Eiropas līmenī. Ar apmierinājumu jākonstatē, ka valstīs, kas ir ieviesušas pārvades tīklu īpašumtiesību nodalīšanu, nav novērota negatīva ietekme uz nodarbinātību.

1.1.5.2.

Pat ja visneaizsargātāko sabiedrības slāņu un patērētāju aizsardzība joprojām paliek valsts pārziņā, būtiski svarīgi ir tas, ka Komisija atzīst šādu pasākumu starptautisko nozīmi. Komisijai arī jāpārrauga to īstenošana, lai nodrošinātu pasākumu atbilstību atvērta un konkurētspējīga tirgus priekšnosacījumiem. ES jāizstrādā enerģijas trūkuma definīcija (minimālā piemērojamā likme), kā arī jānodrošina publisko pakalpojumu un vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanas saistību izpilde, kā tas ir paredzēts spēkā esošajās direktīvās.

1.1.6.1.

Līdz ar to jaunajai enerģētikas politikas stratēģijai jāveicina uzņēmumu reāla konkurence, lai palielinātu izvēles iespējas patērētājiem. Pārvades tīkliem jābūt pieejamiem visiem, kas vien vēlas tos izmantot. Lielajiem uzņēmumiem, kas patērē daudz enerģijas, Eiropas līmenī būtu jānoslēdz līgums par enerģijas iepirkšanu par standarta cenām (salīdzināmas cenas vai vienas cenas likums), atceļot valsts atbalstu (kas kropļo konkurenci). Jānodrošina ES noteikto patērētāju tiesību atzīšana. Patērētājiem jābūt iespējai izvēlēties piegādātāju un zemākās iespējamās cenas.

1.1.7.

Visbeidzot, EESK uzskata, ka Komisijas ieteiktajiem pasākumiem jābūt vērstiem uz to, lai nepieļautu, ka tiek padziļināta netīšā kombinētā ietekme, kas rodas, lielajiem monopoluzņēmumiem tiecoties saglabāt savu priviliģēto stāvokli un arodbiedrībām tiecoties saglabāt darbavietas.

1.2.1.1.

Lai vienotā enerģijas tirgus izveidošanu noritētu straujāk, Komisijai jāievieš izmaiņas trešās tiesību aktu paketes priekšlikumos nolūkā iegūt iespēju autonomi rīkoties starptautiskā līmenī, īpaši attiecībā uz enerģijas avotiem. Šajā sakarā paketē paredzētie reģionālās sadarbības priekšlikumi jāuzlūko kā starpposma pasākumi ceļā uz galamērķa sasniegšanu, kas ir Vienotais enerģijas tirgus. Turklāt dalībvalstīm būtu jācenšas integrēt savus elektroenerģijas tirgus, un sistēmas operatoriem būtu jādarbojas vairākās dalībvalstīs. EESK uzskata, ka trešajā paketē ietvertais priekšlikums par tīklu operatoru reģionālo sadarbību nekādā gadījumā nav jāuzskata par Vienotā tirgus pagaidu aizstājēju vai alternatīvu. Būtiski svarīga ir reāli no ražošanas un pārdošanas nodalītu tīklu operatoru sadarbība reģionālajā līmenī, (ownership unbundling). Lai kontrolētu regulējuma un tirgus noteikumu saskaņotību, jāizmanto arī Eiropas Elektroenerģijas un gāzes regulatoru grupas (ERGEG) izvirzītās jaunākās reģionālās iniciatīvas.

1.2.2.1.

EESK uzskata, ka no investīciju piesaistes viedokļa EK jādod priekšroka īpašumtiesību nodalīšanai, kas ir neapšaubāmi labāka par funkcionālo nodalīšanu. Tas palielinātu pārredzamību un operatoru uzticēšanos, uzlabotu sistēmu drošību un monopoldarbību pārraudzību, novēršot diskriminējošu rīcību un optimizējot tīklu izmantošanu un uzturēšanu.

1.2.2.2.

Jāveic papildu padziļināta analīze par tīklu īpašumtiesību stratēģisko ietekmi un nepieciešamību nodrošināt tiem neatkarību, kā arī par tīklu īpašumtiesību (publisko vai privāto) izvēli, tostarp saistībā ar iespējamām trešo valstu interesēm. Komisijas priekšlikumā par īpašumtiesību nodalīšanu nav pieprasīta publiskā īpašumā esošo pārvades tīklu privatizācija.

1.2.2.3.

Starp elektroenerģijas un gāzes tirgiem (piemēram, ASV, Dānijā, Nīderlandē, Portugālē, Apvienotajā Karalistē, Spānijā, Zviedrijā) nav tādu atšķirību, kas pamatotu nevienādu attieksmi pret īpašumtiesību nodalīšanu. Īpašumtiesību nodalīšana starp ražošanu un pārdošanu un pārvadi ir nepieciešama abām nozarēm. Iespējamā diskriminējošā attieksme, kas saistīta ar nepietiekamu vertikālo nodalīšanu, ir vienāda abās nozarēs. Uzņēmumiem, kas pārdod gāzi, nevajadzētu būt svarīgi, kādi uzņēmumi to transportē. Svarīgi ir tas, vai partneruzņēmumi ir finansiāli uzticami un spēcīgi un viņu gāzi spēj pārdot.

—

veiktu autonomu un neatkarīgu regulējošo funkciju;

—

pārraudzītu elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkla (ENTSO — European Networks of Transmission System Operators) un Pastāvīgās tirgus komitejas darbību, palīdzētu Eiropas Komisijai izstrādāt nepieciešamo tehnisko un tirgus noteikumu sarakstu, kā arī izstrādāt un apstiprināt tehniskās un tirgus pamatnostādnes un kodeksus;

—

noteiktu kritērijus un pieņemtu tehniskos un tirdzniecības kodeksus;

—

noteiktu tarifu metodoloģiju, kā arī tarifus kompensēšanas mehānismam par izdevumiem, kas radušies tīklu operatoriem sakarā ar elektroenerģijas pārrobežu pārvadi;

—

izstrādātu pamatnostādnes par tīkla attīstības principiem un apstiprinātu investīciju desmitgades plānu, ko ierosina elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls (ENTSO);

—

sniegtu informāciju un atzinumus Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Komisijai;

—

apspriestos ar tirgus operatoriem;

—

koordinētu valstu regulatīvo iestāžu darbu;

—

veicinātu pārredzamību, ieskaitot tās pārvaldības grupas iecelšanas kārtību.

1.2.4.1.

Valstu regulatīvajām iestādēm ir būtiski svarīga nozīme konkurences veicināšanā un direktīvu pareizas īstenošanas nodrošināšanā valstu līmenī, sevišķi attiecībā uz noteikumu par infrastruktūru objektīvu izmantošanu izpildi. Līdz ar to ir jāsaskaņo minēto iestāžu kompetences un jāpalielina to neatkarība no valsts un enerģētikas nozares uzņēmumiem, lai tādējādi novērstu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Neatkarīgāks regulators radīs uzticību tirgum un interaktīvāk strādās ar Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER).

1.2.5.1.

EESK uzskata, ka jāpanāk efektīvāka koordinācija starp valstu tīklu operatoriem, lai veiktu investīcijas un optimizētu infrastruktūru pārvaldību, kas nepieciešama Eiropas integrēta tīkla attīstībai. Energoregulatoru sadarbības aģentūrai jāieņem par paredzēto aktīvāka nostāja attiecībā uz kodeksu ierosināšanu, izstrādāšanu, pārraudzīšanu un pieņemšanu, lai nodrošinātu to, ka tiek pienācīgi ievērotas publiskās intereses. ENTSO darbotos tikai savas kompetences un prasmju ietvaros. Līdz ar to atbildība par pamatnostādņu un kodeksu izstrādi būtu jāuzņemas ACER.

1.2.6.1.

EESK uzskata, ka ES jāparedz tīklu izmantošanas tālāka attīstība, izmantojot investīciju programmu, kuras uzdevums būtu izveidot publisku un/vai privātu, ES regulētu Eiropas tīklu sistēmu, kas būtu pieejama visiem gan pārvadei, gan enerģijas izmantošanai. Tādēļ jānodrošina uz tirgus sistēmām balstītas, patiesi caurskatāmas starpsavienojumu pārvaldības procedūras, kas ļauj maksimāli palielināt komercdarbību. Ieguldījumi jāveic, ja tie sniedz sociāli ekonomisku labumu reģionālā līmenī, un visi tirgus dalībnieki jāiesaista lēmumu pieņemšanā par kodeksu un 10 gadu investīciju plāna izstrādi.

1.2.7.1.

EESK uzskata, ka, pamatojoties uz jau esošajiem noteikumiem vai tiem, kas pašlaik tiek izstrādāti, jāparedz patērētāju pārstāvība Energoregulatoru sadarbības aģentūras valdē. Tas pats attiecināms uz visām citām ieinteresētajām pusēm (darba ņēmējiem, arodbiedrībām, uzņēmumiem), kurām jābūt ne vien valdē, bet jābūt pārstāvētām īpašā pārraudzības padomē, lai tādējādi nodrošinātu maksimālu vienprātību par jaunajiem tiesību aktiem un dalību to izstrādē, sākot no to koncepcijas, nevis tikai to attīstības beigu posmos.

2.1.

Aptuveni pirms desmit gadiem Komisija ar lielu nokavēšanos sāka īstenot pirmos pasākumus ceļā uz Eiropas elektrības un gāzes vienotā tirgus normatīvo sistēmu. Tādējādi Komitejai bija iespēja paust savu viedokli, kas dažreiz atšķīrās no EK viedokļa, par jautājumu, kurš ar laiku ir kļuvis arvien svarīgāks un diskutējamāks.

2.2.

Pieņemot trešo tiesību aktu paketi par elektrības un gāzes tirgu, EK vēlas papildināt jau paveikto darbu. Tas notiek pēdējo gadu laikā pilnīgi izmainījušos starptautiskos apstākļos, kas radījuši jaunas problēmas visām iesaistītajām pusēm. Priekšlikumi negūst dalībvalstu vienbalsīgu atbalstu, un tas savukārt kavē to pieņemšanu un piemērošanu, kā arī apdraud Eiropas vienotā enerģijas tirgus attīstību.

2.3.

Tādēļ uz EESK gulstas liela atbildība — izstrādāt atzinumu par vienu no pēdējo gadu vissvarīgākajiem (un aktuālākajiem) jautājumiem, no kura ir atkarīgs ne vien enerģijas tirgus, bet arī to Eiropas uzņēmumu liktenis, kas darbojas šajā nozarē, patērētāji un trešo valstu uzņēmumi.

2.4.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas veikto “ietekmes novērtējumu”, kas sniedz vērtīgu informāciju par liberalizācijas un “lojālas” konkurences efektivitāti (skat. dokumentu).

3.1.

Nodrošināt, lai no plašā piedāvājumu klāsta patērētāji varētu brīvi izvēlēties piegādātāju un izmantot “labumus”, ko minētajai izvēlei “vajadzētu” dot. Labāko nosacījumu nodrošināšanai lietotājiem jābūt to trešo valstu uzņēmumu kopīgam mērķim, kas darbojas ES.

3.2.

Nodalīt, nošķirt ražošanu un pārvadi no elektrības un gāzes sadales tīklu pārvaldības un īpašumtiesībām. Turklāt ir piedāvāta otra, “neatkarīga sistēmas operatora” iespēja, pateicoties kurai vertikāli integrēti uzņēmumi var saglabāt tīkla īpašumtiesības tikai tad, ja ar pašu pārvades tīklu ekspluatāciju nodarbojas pilnībā nošķirts uzņēmējs vai organizācija. Minētajam pasākumam būtu jānodrošina investīcijas infrastruktūrās.

3.3.

Efektīvi risināt jautājumus par tirgus sadrumstalotību pēc valstu principa, par pastāvošo vertikālo integrāciju un par lielu tirgus koncentrāciju, kas līdz šim ir reāli kavējusi patiesu konkurenci un vienota enerģijas tirgus izveidošanu.

3.4.

Vienkāršot pārrobežu tirdzniecību, izveidojot speciālu aģentūru ar mērķi koordinēt valstu regulatorus un radīt vienādas iespējas Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas šajā nozarē. Šāds risinājumus nodrošinātu īsta Eiropas tīkla izveidi, garantējot piegādes drošību un piedāvājuma daudzveidību. Tādēļ valstu iestādēm būtu jākļūst patiešām neatkarīgām.

3.5.

Veicināt sadarbību, izmantojot Eiropas tīklu operatoru izstrādātos jaunos noteikumus, kā arī nodrošināt lielāku sadarbību starp dažādiem vietējiem tirgiem, jo īpaši, ja ir apdraudēta apgāde.

3.6.

Palielināt pārredzamību, vienkāršojot tirgus noteikumus un informējot patērētājus, lai “palielinātu” lietotāju uzticību tirgus priekšrocībām (bet vai līdz šim uzticība tiešām ir bijusi?).

3.7.

Veikt pasākumus, lai nākamajā gadā patērētāji varētu izmantot tiesības, ko garantētu īpaša (saistoša) “harta”, kurā būtu ietverta arī informācija par piegādātājiem, dažādām tirgus iespējām, administratīvo procedūru vienkāršošanu un energoapgādes deficītu (fuel poverty) (1).

4.1.

Elektroenerģijas un gāzes apgādes un pārvades sistēmas faktiska nošķiršana (juridiska un funkcionāla), izveidojot vertikāli neintegrētas sistēmas visās dalībvalstīs. Tas ir svarīgs elements, lai atrisinātu iespējamos interešu konfliktus un:

4.2.

Neatkarīga sistēmas operatora (ISO) izveide ir risinājums tādu vertikāli integrētu uzņēmumu gadījumā, kas nevēlas reāli nodalīt īpašumtiesības. Ļaujot uzņēmumiem saglabāt tīkla īpašumtiesības, minētais operators tomēr neļauj to pārvaldīt. Neatkarību var īstenot tikai efektīvā regulatoru sistēmā.

4.2.1.

Tīkla operatora neatkarība attiecas gan uz publiskiem, gan privātiem uzņēmumiem, gluži tāpat kā sadales tīklu un ražošanas sistēmu īpašumtiesību nodalīšana.

4.2.2.

Galvenais mērķis ir panākt, lai uzņēmumi, kas darbojas elektrības un gāzes ražošanas un apgādes nozarē visās ES valstīs, varētu darboties pilnīgi nodalīti.

4.2.3.

Ierosinātā direktīva paredz īslaicīgus atbrīvojumus no īpašumtiesību nodalīšanas noteikumiem gadījumā, ja tiek veiktas investīcijas enerģētikas infrastruktūrās.

4.3.

Gan apgādes, gan ražošanas sistēmas operatoru nodalīšana ir paredzēta ne vien valsts līmenī, bet arī visā ES. Neviens enerģiju ražojošs uzņēmums nevar pārvaldīt vai iegūt savā īpašumā sadales sistēmu citā dalībvalstī. Katram operatoram, kas darbojas sistēmā, jāpierāda neatkarība no apgādes un ražošanas darbības.

4.4.

Īpašumtiesību nodalīšanas rezultātā būtu jāpanāk pareizi funkcionējošs tirgus un tīkls. Tas savukārt veicinās elektrības un gāzes cenu pareizu veidošanos un ar to saistīto iespējamo cenu samazināšanos, kas neapšaubāmi ir patērētāju un nozares investoru interesēs.

4.5.

Neatkarīga tīkla operatora pareizu darbību, kā arī ražošanas un apgādes sistēmu īpašumtiesību faktisko nodalīšanu varēs īstenot tikai pateicoties neatkarīgiem un darbspējīgiem regulatoriem. Regulatoriem jābūt juridiski nošķirtiem un funkcionāli neatkarīgiem no jebkādām publiskām vai privātām struktūrām, un tiem jādarbojas neatkarīgi no jebkādām tirgus interesēm. Tiem jāpiešķir visas pilnvaras un savstarpēji jāsadarbojas dažādās dalībvalstīs, lai:

Ārējo aģentūru (Eiropas vērtspapīru regulatoru komiteja (CESR), Energoregulatoru sadarbības aģentūra) uzdevums ir konsultēt Komisiju par minēto noteikumu piemērošanu.

5.1.

Iekšējā tirgus konsolidēšana, ieviešot kopējus noteikumus un pieejas, ir Eiropas tirgus attīstības un nepieciešamās pārrobežu tirdzniecības īstenošanas galvenais elements. Dažādās valstīs spēkā esošie noteikumi jāsaskaņo (piemēram, tehniskie noteikumi, kas jāievēro elektroenerģijas uzņēmumiem, tīkla kodeksi). Līdz šim ar ERGEG starpniecību tas vēl nav īstenots. Saskaņošanu varēs īstenot vienīgi nošķirta un neatkarīga struktūra, ko, ņemot vērā Līgumā paredzētos ierobežojumus, varētu izveidot kā aģentūru.

5.2.

Minētās aģentūras galvenajiem uzdevumiem jābūt šādiem:

5.3.

Organizatoriskā struktūra līdzināsies Kopienas regulatīvo aģentūru tipiskajai struktūrai, bet īpaša uzmanība jāpievērš regulatīvo funkciju neatkarības nodrošināšanai. Papildus valdei, kas ieceļ aģentūras direktoru, varēs izveidot regulatoru padomi, kura atbildēs par visiem ar reglamentēšanu saistītiem jautājumiem, un apelācijas valdi, kuras uzdevums būs izskatīt apelācijas par aģentūras pieņemtajiem lēmumiem. Aģentūrai būs vajadzīgi ne vairāk kā 40-50 darbinieki un tās kopējie izdevumi veidos 6-7 miljonus euro gadā, kurus segs ar Kopienas atbalstu.

5.4.

Komisija ir Līgumu sargs un “kontroliera kontrolieris”. Aģentūra pieņem lēmumus un tās izvērtēšanas pilnvaras attiecas tikai uz specifiskiem tehniskiem jautājumiem. Lēmumus par sadarbības aizsardzības pasākumiem vai pareizu tirgus darbību var pieņemt Komisija saskaņā ar aģentūras iesniegto informāciju vai neatkarīgi no tās.

5.5.

Pārvades tīklu operatoru efektīva sadarbība ir nepieciešama, lai īstenotu reālu tirgus integrāciju. Pašlaik pastāv vienīgi brīvprātīga sadarbība, kas tomēr nedod apmierinošus rezultātus, sevišķi tīklu avāriju un elektroapgādes pārtraukumu gadījumā. Tīkla operatoru sadarbība ir jāpastiprina, lai:

5.6.

Pārvades sistēmu operatoru sadarbības struktūrām jābūt pilnībā atzītām Eiropas līmenī. Jāpieņem jau esošās struktūras, piemēram, Eiropas Pārvades sistēmas operatoru (ETSO) struktūra un Eiropas Gāzes pārvades asociācija (GTE) vai jāizveido centrālas un pastāvīgas struktūras gan organizatorisku apsvērumu dēļ, gan tādēļ, lai izstrādātu praktiskus tīklu plānošanas un ekspluatācijas instrumentus.

6.1.

Tīklu, sevišķi elektroenerģijas tīklu galvenā problēma ir saistīta ne tik daudz ar liberalizāciju, cik ar risinājuma rašanu, lai iedzīvotāji un uzņēmumi tos varētu pilnībā izmantot. Varētu apsvērt, piemēram, publiskus vai ES regulētus Eiropas tīklus, kas būtu pieejami visiem.

6.2.

Komisijai būtu jāveicina investīcijas, lai izveidotu pilnīgi novatorisku pārvades sistēmu, kas nodrošinātu elektrības izmantošanu Eiropas līmenī, izmantojot viedu interaktīvu tīklu. Līdzīgi internetam, šāds tīkls sekmētu viedo skaitītāju tehnoloģiju, ļaujot enerģijai plūst abos virzienos.

6.3.

Tas veicinātu investīcijas, dotu iespēju izveidot jaunas darba vietas un īstenot seno saukli “power to people”. Enerģijas apmaiņa varētu notikt atbilstoši katra vajadzībām ar visiem pieejamu tīklu starpniecību, izmantojot vienādus noteikumus, kuri tiek piemēroti visās ES valstīs bez izņēmuma (kā tas ir, piemēram, ar internetu).

6.4.

Minēto iemeslu dēļ elektrības sadales sistēmā varētu paredzēt pilnīgu nošķiršanu, bet gāzes tīkliem — iespēju starp nošķiršanu un neatkarīgu sistēmas operatoru.

6.5.

Komisijas izvirzītos mērķus (nostiprināt valstu iestādes, nostiprināt pārvades operatoru (ISO, TSO) sadarbību, nostiprināt tirgus pārredzamību u.c.) būs grūti sasniegt, ja netiks mainīta valstu attieksme ne pret uz tīkliem, bet arī apgādi, investīcijām utt. Kaut gan ar to nepietiks, lai nepieļautu cenu celšanos, tas tomēr ir vienīgais veids, kā nodrošināt kvalitatīvākus pakalpojumus.

6.6.

Naftas rezervju koncentrācijai tikai dažos pasaules reģionos (61,8 % Tuvajos Austrumos, 11,7 % Eiropā un Krievijā, 9,4 % Āfrikā, 8,5 % Dienvidamerikā, 5,1 % Ziemeļamerikā un 3,5 % Tālajos Austrumos (F. Profumo, Turīnas politehniskā augstskola)) vajadzētu rosināt Komisiju īstenot ietekmīgāku kopēju politiku, kas vērsta gan uz minētajiem reģioniem, gan starptautiskajām organizācijām, kur tiek noslēgti līgumi un pieņemti lēmumi. Pretējā gadījumā vienkārša liberalizācija draud kļūt par slazdu, un ar to nepietiks, lai savaldītu cenas, kuras daudzos gadījumos ir paaugstinātas dažādu iemeslu dēļ, jo monopoli diktē nosacījumus arī politikā.

6.7.

ES jāturpina attīstīt regulēta konkurence un pārredzamība, lai saimnieciskā sistēma kļūtu konkurētspējīgāka un pārredzamāka. Uzvaras pār Microsoft un Volkswagen ir uzmundrinošs precedents par labu konkurencei, lai gan ar to vien nepietiek. Vienlaicīgi jāizstrādā efektīvāki pasākumi, lai samazinātu ietekmi un sekas uz nodarbinātību, jāīsteno pasākumi un investīcijas, kas spēj aktivizēt saimniecisko sistēmu, lai radītu lielākas iespējas darba ņēmējiem un jauniešiem un samazinātu to skaitu, kuriem nepieciešama “aizsardzība”. Jaunākie dati par Eiropas ekonomikas izaugsmi nav uzmundrinoši (skat. Komisijas paziņojumu) ne tikai tāpēc, ka euro ir stiprs, bet arī sakarā ar uzņēmumu vāju konkurētspēju un “aizsardzību”, kuru izmanto daudzi uzņēmumi. Pēc Vienotā Eiropas akta pieņemšanas uzsāktajam demonopolizācijas procesam jābūt veiksmīgam, jo pretējā gadījumā iedzīvotāju, proti, patērētāju intereses netiks ievērotas dezorganizācijas dēļ un, ņemot vērā iespējamo publisko līdzekļu atkārtotu piesaistīšanu tīklu darbības nodrošināšanai, līdzīgi kā Lielbritānijas dzelzceļa sistēmas gadījumā.

6.8.

Diskusija par tiesību aktu paketi nevar aprobežoties ar iestādēm un personām, kas iesaistītas tās izstrādē. Komisijai un EESK diskusija jāizvērš, lai tā būtu atvērta, lai tajā iesaistītos iedzīvotāji — patērētāji, darba ņēmēji un uzņēmumi, izvairoties no tā, ka lēmumus ietekmē vienīgi lielie nozares uzņēmumi, kas bieži vien atrodas monopolstāvoklī (piemēram, varētu izveidot atbilstošus blogus iedzīvotājiem, organizēt atklātas uzklausīšanas sēdes lielākajā daļā dalībvalstu un dažās Eiropas pilsētās un apkopot to secinājumus lielā publiskā konferencē Kopienas līmenī). Turklāt Komisijas veiktajā Eiropas regulatoru uzraudzībā būtu jāiekļauj arī demokrātijas dimensija, to papildinot ar Eiropas Parlamenta veiktām pārbaudēm.

7.1.

Nozares dažādu funkcju īpašumtiesību nodalīšana — apgādes un ražošanas nodalīšana no tīklu pārvaldības. Tas ir nepieciešams priekšnosacījums, lai samazinātu šķēršļus iekļūšanai tirgū. Pasākumu mērķis ir nepieļaut to, ka integrēti uzņēmumi, kas veic dažāda veida darbību, “pārnes” daļu no liberalizēto darbības veidu izmaksām uz regulētiem darbības veidiem un tādējādi iegūst nepamatotas konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar tiem uzņēmumiem, kuri veic darbību tikai konkurences apstākļos. Dalībvalstis nav saskaņoti pieņēmušas direktīvas par dabasgāzes un elektrības tirgiem, dažos gadījumos pieļaujot vertikāli integrētu ražošanas un piegādes uzņēmumu un pārvades tīklu pārvaldības uzņēmumu izveidi.

7.2.

Valstu regulatoru pilnvaru reāla nostiprināšana. Regulatori nodrošina gan tīklu pārvaldības neitralitāti, gan, vispārīgi runājot, to infrastruktūru neitralitāti, kuras pārvalda koncesijas ietvaros. Tam ir būtiska nozīme liberalizācijā (elektroenerģijas nozarē — pārvadē, sadalē un mērīšanā; gāzes nozarē — pārvadē, sadalē, mērīšanā, uzglabāšanā, regazifikācijā).

7.3.

Energoregulatoru sadarbības aģentūras izšķirošā nozīme elektroenerģijas nozarē ir saistīta ar neatkarīgo valstu regulatoru darba pārraudzību. Pārvalstiska regulatora izveidošana, kas pilnvarots pārraudzīt iesaistīto valstu veikumu, būs par pamatu labi noteiktai regulējošai sadarbībai, samazinot līdzsvara trūkumu starp ES un atsevišķas valsts perspektīvām, sekmējot uz integrētu enerģijas tirgu vērstus risinājumus.

7.4.

Tādu no ražošanas sistēmas neatkarīgu pārvades sistēmu operatoru apstiprināšana, kas sadarbojas, lai efektīvi risinātu pārvades jautājumus. Vertikāli integrētu uzņēmumu pārvades sistēmu operatoriem ir tendence piešķirt priekšrocības iesaistītiem uzņēmumiem, kas rada ievērojamu informācijas deficītu jaunajiem konkurentiem. Turklāt stipri integrētā uzņēmumā bieži vien ir izkropļoti stimuli investīcijām, ja dominējošais uzņēmums nav ieinteresēts uzlabot tīklus, jo no tā labumu gūtu galvenokārt konkurenti. Formāla un būtiska pārvades operatoru nodalīšana nodrošinātu visiem pārvades uzņēmumiem vienādas piekļuves iespējas tīkliem, ļaujot īstenot nepieciešamos tehnoloģiskos uzlabojumus, lai nodrošinātu efektīvāku pārvaldību un, visbeidzot, zemākus tarifus lietotājiem.

7.5.

Palielināt pārredzamību un atvieglot piekļuvi tirgiem, lai palielinātu elektrības un gāzes tirgus likviditāti. Pastāv informācijas trūkums par tirgus drošumu un iespējām (starp nozarē iesaistītiem dalībniekiem), kā arī izteikta informācijas pieejamības nelīdzsvarotība starp tirgū esošajiem operatoriem un konkurējošajiem uzņēmumiem. Lielāka pārredzamība minimalizētu risku jauniem tirgus dalībniekiem un mazinātu šķēršļus viņu ieiešanai tirgū, veicinot uzticību vairumtirgiem un cenu signāliem. Tomēr ir jānodrošina zināms informācijas viendabīgums un atbilstība, kas, neraugoties uz uzņēmumu komerciālās un stratēģiskās informācijas konfidencialitātes svarīgumu, nepieļautu neskaidru interpretāciju, kura apdraud reālu tirgus pārredzamību.

7.6.

Nodrošināt visiem tirgus operatoriem piekļuvi informācijai, lai radītu uzticību tirgum un dotu iespēju pareizi attīstīties. Daudziem operatori neuzticas cenu veidošanas mehānismam. Gāzes importa līgumi tiek slēgti, pamatojoties uz cenu indeksiem, kuru pamatā ir vairāki naftas produkti. Tādējādi cenas precīzi atspoguļo izmaiņas naftas tirgos. Šī saikne ietekmē vairumtirdzniecības cenas, kas, neveidojas saskaņā ar tirgus pieprasījumu un piedāvājumu, negatīvi ietekmējot apgādi (piedāvājums). Ilgtermiņa importa līgumos nav skaidras tendences veidot uz tirgus dinamiku balstītus cenu veidošanās mehānismus.

7.7.

Īpaši detalizētu prasību noteikšana, lai nodrošinātu pārredzamību elektrības un gāzes ražošanā. Tiek prasīta precīza informācija par pieprasījuma un piedāvājuma prognozēm. Minētās prasības jāievēro elektroenerģijas ražotājiem, tāpēc valstu regulatoriem jāpiešķir lielākas pilnvaras.

7.8.

Sekundāro tirgu izveidošana. Atvasinātie instrumenti ir efektīvs riska pārvaldības veids attiecībā uz cenām, kā arī dabīgs elektrības un gāzes tirgu attīstības instruments. Lai gan elektrības tirgos tiek apspriesti tieši vai netieši sekundārie līgumi un jau ir uzsākti saskaņošanas pasākumi, vēl ir daudz darāmā. Eiropas dabas gāzes tirgus ir acīmredzami nevienmērīgs. Pat ja dažos tirgos ir sasniegta augsta liberalizācijas pakāpe (piemēram, Apvienotajā Karalistē), citos nepastāv pat dabasgāzes skaidras naudas tirgus (piemēram, Itālijā).

7.9.

Uzglabāšanas infrastruktūru regulēšana, lai nodrošinātu, ka trešām pusēm pieejamā jauda tiktu piedāvāta pārredzami un vienlīdzīgi, izvairoties no jaudas uzkrāšanas.

7.10.

Publiski un viennozīmīgi kritēriji, kas nosaka, kad un kā piemērot noteikumus par trešo pušu piekļuvi tirgū piedāvātajai uzglabāšanas jaudai.

7.11.

Tādu pārredzamu un detalizētu noteikumu par piekļuvi SDG (sašķidrinātas dabasgāzes) termināliem ieviešana, kas ļauj noteikt infrastruktūras, kurām piemēro atbrīvojumus. Jāizstrādā atbilstīgi piedāvājumu pieteikšanas (open season) procedūras piemērošanas noteikumi. Tā kā minētā procedūra paredz jaudas iepriekšējas rezervēšanas mehānismu, tad tās ieviešana var izrādīties nepietiekama, lai nodrošinātu lielāku tirgus atvēršanu operatoriem. Pašas procedūras ietvaros valsts pārvades tīklu pārvades jaudas piešķiršanā prioritāte jādod uzņēmumam, kas būvē gāzes vadu vai SDG terminālu un kuram piemēro atbrīvojumu. Turklāt šķērslis apgādes tirgus konkurences attīstībai varētu būt atlikušās 20 % daļas piešķiršana, jo priekšroka tiek dota operatoriem, kuri apņemas aizpildīt minēto daļu ar ilgtermiņa līgumiem, ierobežojot gan tūlītējās piegādes tirgu, gan piegādes elastīgumu.

7.12.

ES konkurences tiesībām atbilstošu pakārtotu divpusēju ilgtermiņa piegādes līgumu noteikšana. Konkurence mazumtirdzniecības tirgū ir ļoti ierobežota. Ilgtermiņa līgumu, beztermiņa līgumu, līgumu ar klauzulām par automātisku pagarināšanu un gariem pārtraukšanas periodiem kumulatīvā ietekme var būt būtisks šķērslis konkurētspējai. Līgumiskās saites, kas ilgtermiņā saista rūpnieciskos patērētājus ar ražotājiem (tirgū pārstāvētajiem operatoriem), atšķiras atkarībā no valsts. Tomēr pieaug pieprasījums pēc konkurētspējīgāka piedāvājuma, ko sniedz jauni tirgus dalībnieki. Trūkst Eiropas mēroga piedāvājuma, un minētais aspekts nopietni jāņem vērā. Pašreizējais konkurences līmenis (maz piedāvātāju) ir sevišķi neapmierinošs dažās dalībvalstīs, kuras raksturo augsta koncentrācija (Austrija, Beļģija). Ierobežojumi attiecībā uz veidu, kā patērētāji var izmantot piešķirto gāzi, kopā ar piegādātāju ierobežojošu praksi piegādes vietās ir satraucoši no konkurences viedokļa.

7.13.

Veicināt elektrības un gāzes mazumtirdzniecības tirgu, lai reāli paveiktu liberalizācijas procesu. Tikai īstā mazumtirdzniecības tirgū ES iedzīvotāji var gūt labumu no konkurences. Tas nozīmē, ka jānosaka vienkāršoti tirgus piekļuves noteikumi, lai mazie ražotāji un piegādātāji varētu tajā piedalīties, sekmējot tirgus likviditāti un veicinot konkurētspējīgākas cenas. Nodrošināt likviditāti ir būtiski svarīgi, lai palielinātu operatoru uzticību cenu veidošanas procesam gan elektrības, gan gāzes tirgū, un tas dotu iespēju atbrīvoties no piesaistes naftas produktiem.

7.14.

Liberalizētam elektrības un gāzes tirgum ir liela nozīme iedzīvotāju izpratnes palielināšanā par“viedajiem” patēriņa veidiem, kas ļautu ietaupīt izmaksas un tās kontrolēt. Tas nozīmē, ka iedzīvotāji ir jāizglīto par pašlaik pieejamiem enerģijas avotiem un par alternatīvo (atjaunīgo) enerģijas avotu attīstību, lai viņi saprastu to vitālo nozīmi, ņemot vērā pašreizējo deficītu. Līdz ar to gan no enerģijas taupīšanas viedokļa, gan no izmaksu viedokļa, gala patērētājiem jāpiedāvā līgumi, kurus var individualizēt atkarībā no patēriņa.

7.15.

Kā atbildīgiem gala patērētājiem, iedzīvotājiem jābūt informētiem par to, kā regulatori ievēro noteikumus, kā arī par iespējamām nelikumībām to darbā, lai varētu aizstāvēt savas tiesības, tostarp arī ar patērētāju tiesību aizsardzības apvienību starpniecību.

7.16.

Pieprasījuma apmierināšanas nodrošināšana arī maksimumslodzes laikā. Elektrības gadījumā tas izvirza problēmu saistībā ar ražošanas jaudu un enerģijas pārvadies tīkla jaudu. Gāzes gadījumā jāuzrauga, lai būtu pietiekama importa un uzglabāšanas jauda. Nav šaubu, ka importa jauda ir sevišķi ierobežota, jo jaudas plūsmu rezervējuši tirgū pārstāvētie operatori ar daudzgadu līgumiem, kuri pārsniedz pat divdesmit gadus. Tas nozīme, ka jaunie projekti, kā arī elektrības un dabasgāzes (gāzes vadu) infrastruktūru pārstrukturēšanas un paplašināšanas projekti jāīsteno iespējami ātri gan Eiropas, gan valstu līmenī. Būtiski svarīga nozīme ir regazifikācijas iekārtām, jo sevišķi Vidusjūras reģionā, kur tām ir svarīga funkcija saiknes nodrošināšanā ar galvenajām ražotājvalstīm (Lībiju, Alžīriju).

7.17.

Solidaritātes palielināšana. ES valstīm gan reģionālā līmenī, gan divpusējās attiecībās jāveicina līgumi par sadarbību un savstarpējo palīdzību gadījumā, ja kāda ES valsts no tās tieši neatkarīgu apstākļu dēļ atrastos enerģijas deficīta apstākļos.

19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/31

1.1

EESK atzinīgi vērtē īpašo konsultāciju procesu attiecībā uz Zaļo grāmatu par tematu “Ceļā uz turpmāko ES jūrniecības politiku: Eiropas redzējums okeāniem un jūrām”, COM(2006) 275, un ir sniegusi savu ieguldījumu, izstrādājot attiecīgu atzinumu un piedaloties divās konferencēs Vācijas un Portugāles prezidentūru laikā (1).

1.2

Paziņojumā uzsvērts cilvēciskā faktora nozīmīgums jūras klasteros. EESK ir gandarīta, ka panākta sociālo partneru (ETF un ECSA asociācijas (2)) vienošanās iekļaut ILO  (3) Jūras darba konvencijas noteikumus Kopienas tiesību aktos. EESK vēlas, lai iespējami ātrāk pasaules līmenī tiktu īstenoti jūras darbaspēka nodarbinātības standarti atbilstoši konvencijai, nodrošinot godīgus noteikumus visiem jūrniekiem. Vienlīdz svarīgi ir arī tas, ka dalībvalstis ratificē attiecīgos starptautiskos dokumentus saistībā ar zvejniecības nozari, ieskaitot ILO 2007. gada Konvenciju par darba apstākļiem uz zvejas kuģiem.

1.3

EESK ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem atbalsta nepieciešamību pārskatīt atkāpes ES darba tiesību aktos, kas ietekmē jūrniekus un zvejniekus, un pieprasa paskaidrojumus saistībā ar jūrniecības izcilības sertifikātu. Jāapsver jūrniecības izcilības sertifikāta izsniegšanas iespējas jūrniekiem, kuri nodrošina prāmju pārvadājumus ES iekšienē (obligāti) un citu pakalpojumu sniegšanas gadījumos (pēc izvēles).

1.4

“Peldošā universitāte” sniedz jūras pieredzi studentiem, kuri piedalās šajā braucienā. Ideja par okeānā peldošu universitātes pilsētiņu atbilst plašākam tendencēm un papildus pasākumiem, ko turpmāk jāpēta Eiropas Komisijai, lai labus studentus mudinātu izvēlēties karjeru jūrniecības jomā (4). ES sociālajiem partneriem steidzami jārisina un jāpēta jautājumi saistībā ar jūrnieku dzīves apstākļiem.

1.5

Risinot jautājumus par jūras negadījumiem, ES turpmākajā politikā jāiekļauj šādi apsvērumi:

1.6

EESK uzsver, ka kuģniecības nozare izmanto zemākās kvalitātes degvielu, jo naftas pārstrādes rūpnīcas nepiedāvā labākas kvalitātes degvielu. Komiteja aicina vispārējā līmenī pievērsties jautājumam par degvielas kvalitāti, lai samazinātu kuģu radītās emisijas.

1.7

Paziņojumā un rīcības plānā vēl aizvien nav ņemts vērā ievērojamais naftas radītais piesārņojums jūrās, kura liela daļa attiecināma uz izklaides kuģu braucieniem, jo īpaši ņemot vērā īpašo situāciju piekrastes valstīs, kur šādi kuģi parasti veic reisus (5). Turklāt jūras vides piesārņojuma problēmu saasina karakuģu darbība, kas izvairās no ES noteikumu ievērošanas.

1.8

ES darbība jāpaplašina, iekļaujot jautājumu par upju un jūru piesārņošanu (Baltijas jūra un Melnā jūra) no sauszemes avotiem. Politiskā izdevīguma dēļ problēmas jārisina daudzpusējā, nevis divpusējā līmenī.

1.9

ES jāuzņemas vadoša loma vides jautājumu risināšanā starptautiskā mērogā. ES dalībvalstīm jāīsteno paplašināta sadarbība un koordinācija starptautisko organizāciju ietvaros, neapdraudot dalībvalstu atsevišķo līdzdalību. ES dalībvalstu kompetentajam ieguldījumam starptautisko organizāciju darbībā ir augsta reputācija, un to vajadzētu nevis mazināt, bet gan veicināt.

1.10

EESK atzīst priekšrocības, kas gūtas, apstiprinot “Eiropas jūras satiksmes telpu bez šķēršļiem” kā virtuālu jūrniecības telpu. Atbilstoši EESK viedoklim paziņojumā ir uzsvērts, ka minētā koncepcija saistīta vienīgi ar administratīvo un muitas formalitāšu vienkāršošanu un tirdzniecības atvieglošanu ES vienotā tirgus ietvaros.

1.11

EESK atbalsta paziņojumā pausto simbolisko vēstījumu, ka Eiropa vienmēr ir bijusi un ir saistīta ar jūrniecību. Tomēr joprojām aktuāla ir nepieciešamība īstenot konkrētus pasākumus.

1.12

EESK atkārtoti uzsver savu iespējamo lomu jūrniecības politikas izstrādē un īstenošanā, ieskaitot teritorijas plānošanu, ES jūrniecības identitātes stiprināšanu un ar jūru saistītā kultūras mantojuma apzināšanu, kā arī, saasinot Eiropas sabiedrības uzmanību attiecībā uz globālo sasilšanu.

1.13

EESK atbalsta priekšlikumus saistībā ar kuģošanas uzraudzības Eiropas tīklu un dalībvalstu krasta patruļu uzlaboto sadarbību. Šādi pasākumi veicinās kuģošanas drošību un drošumu, zivsaimniecības kontroli, ārējo robežu kontroli un aizsargās jūras vidi.

EESK atkārtoti uzsver, ka saskaņotajā pieejā attiecībā uz divpusējiem nolīgumiem ar trešām valstīm par kuģu pārmeklēšanu ir ieteicams iekļaut pastiprinātus drošības apsvērumus. EESK arī aicina ES veikt attiecīgus pasākumus, lai novērstu aizvien biežākos uzbrukumus tirdzniecības kuģiem un bruņotas laupīšanas un jūras pirātisma gadījumus Dienvidaustrumāzijā un Āfrikā.

2.1

Paziņojumā par integrētu ES jūrniecības politiku un tam pievienotajā rīcības plānā, saskaņā ar kuru turpmāk paredzēts izstrādāt 29 īpašus pasākumus, ir ņemts vērā attiecīgo ES iestāžu, kā arī ieinteresēto pušu viedoklis par attiecīgo Zaļo grāmatu.

2.2

Nepieredzēti plašās konsultācijas, kas tika uzsāktas saistībā ar Zaļo grāmatu beidzās ar plašu vienprātību jautājumā par to, ka nepieciešama visaptveroša, integrēta, starpnozaru stratēģiska pieeja jūrlietām. Sadrumstalotības, kas dažreiz rada neparedzētas sekas, aizstāšana ar plašu skatījumu ir visnotaļ atbalstāma.

2.3

EESK atbalsta paziņojumā pausto simbolisko vēstījumu, ka Eiropa vienmēr ir bijusi un ir saistīta ar jūrniecību. Rīcības plānā paredzētie 29 pasākumi visi ir atbalstāmi (jāpapildina ar īpašām piezīmēm), bet tie nav pietiekami.

3.1.1

EESK uzskata, ka liela nozīme ir jūras vides integritātes saglabāšanai, un uzskata, ka ir jānodrošina, lai plaša mēroga cilvēka darbība un iejaukšanās, kas ietekmē jūras vidi, neradītu tās pakāpenisku degradāciju.

3.1.2

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas plānus pievērst uzmanību centieniem, lai padarītu starptautisko sadarbību efektīvāku, uzlabotu politikas integrāciju, īstenotu spēkā esošos tiesību aktus un veicinātu vides tehnoloģiju izstrādi (Sestā Kopienas vides rīcības programma (6EAP)). Jāpievērš īpaša uzmanība tam, kā īsteno Konvenciju par jūras piesārņojuma novēršanu no sauszemes avotiem (6).

3.1.3

Pārāk lielā emisiju daudzuma radītā CO2 un citu siltumnīcefekta gāzu uzkrāšanās atmosfērā jau izraisījusi CO2 lielāku absorbciju okeānos, un paredzams, ka minētais process turpināsies. Tā rezultātā jūras ūdens skābums aizvien vairāk negatīvi ietekmēs jūras vidi. Jāpaplašina zinātniskā izpēte saistībā ar minēto ietekmi uz jūras vidi, kā arī jāveic izpēte par videi draudzīgu metožu izstrādi, lai veicinātu CO2 atkārtotu absorbciju. Turklāt jūras energoresursi būs nozīmīgi Eiropas energoresursu diversifikācijā.

3.1.4

Paziņojumā nav ņemts vērā ievērojamais naftas radītais piesārņojums jūrās un upēs, kura liela daļa attiecināma uz izklaides kuģu braucieniem, jo īpaši ņemot vērā īpašo situāciju piekrastes valstīs, kur šādi kuģi parasti veic reisus (7). Turklāt jūras vides piesārņojuma problēmu saasina karakuģu darbība, kas izvairās no ES noteikumu ievērošanas, radot aizvien lielāku kaitējumu videi un tūrismam.

3.1.5

EESK atkārtoti uzsver, ka kuģniecības nozare izmanto zemākās kvalitātes degvielu, jo naftas pārstrādes rūpnīcas nenodrošina labākas kvalitātes degvielu. Komiteja atbalsta iniciatīvas vispārējā līmenī pievērsties jautājumam par degvielas kvalitāti (8), lai radikāli samazinātu emisijas no kuģiem.

3.1.6

Jūras un gaisa piesārņojums no visiem avotiem degradē jūras vidi, negatīvi ietekmējot veselības, sociālo un ekonomisko jomu. Izstrādāti pietiekami pasākumi, lai kontrolētu un mazinātu kuģu radīto jūras piesārņojumu, tostarp arī soda sankcijas piesārņotājiem, un tie ir stingri jāīsteno. Tomēr nav izstrādāti līdzīgi pasākumi, lai risinātu jautājumu par jūru un upju piesārņojumu no citiem avotiem (piemēram, rūpniecības uzņēmumu darbības rezultātā, pilsētu radītais piesārņojums, lauksaimniecības darbības un pesticīdi). EESK izsaka bažas par to, ka gadījumā, ja netiks īstenoti visaptveroši un efektīvi pasākumi, tiks apdraudēts piekrastes un jūras tūrisms, kas ir Eiropas vislielākā ar jūru saistītā nozare. Šādi pasākumi arī palīdzētu saglabāt jūras vides apjomu un dažādību, ieskaitot zivju krājumus.

3.1.7

EESK uzsver nepieciešamību apspriest iespējas noslēgt ES un Vidusjūras dienvidu reģiona valstu divpusēju līgumu kaimiņattiecību politikas gadskārtējo rīcības plānu ietvaros. Minētais līgums nodrošinās to, ka attiecīgās trešās valstis kopā ar ES dalībvalstīm uzņemsies daļu atbildības par jūras ūdens tīrības saglabāšanu, kontrolējot emisijas gaisā un atkritumu izmešanu upēs (piemēram, Nīlas deltā). Galīgais mērķis būtu saglabāt Vidusjūru kā kopīgo mantojumu.

3.2.1

Paziņojumā uzsvērts cilvēciskā faktora nozīmīgums jūras klasteros. Tomēr, cenšoties atrast ekonomisko, sociālo un vides aspektu atbilstošu līdzsvaru ilgtspējīgā jūrniecības politikā, rīcības plānā jāpievērš nopietna uzmanība sociālajai dimensijai.

3.2.2

EESK ir gandarīta par sociālo partneru (ETF un ECSA asociāciju) vienošanos iekļaut atsevišķus ILO Jūras darba konvencijas noteikumus (2006) Kopienas tiesību aktos. EESK vēlas, lai iespējami ātrāk pasaules līmenī tiktu īstenoti jūras darbaspēka nodarbinātības standarti atbilstoši Konvencijai, tādējādi nodrošinot līdzvērtīgus noteikumus visiem jūrniekiem. Vienlīdz svarīgi ir arī tas, lai dalībvalstis ratificētu attiecīgos starptautiskos dokumentus saistībā ar zvejniecības nozari, ieskaitot ILO 2007. gada Konvenciju par darba apstākļiem uz zvejas kuģiem.

3.2.3

Saistībā ar rīcības plāna izstrādi par ES jūrnieku kvalifikāciju EESK pievērš uzmanību nepieciešamībai pārskatīt IMO STCW  (9) Konvenciju par vispārēju apmācību un sertifikācijas standartiem. Jebkuram ES priekšlikumam jābūt atbilstošam SJO un ILO režīmam.

3.2.4

EESK ciešā atbalsta nepieciešamību sadarbībā ar sociālajiem partneriem pārskatīt atkāpes ES darba tiesību aktos, kas ietekmē jūrniekus un zvejniekus, un pieprasa paskaidrojumus saistībā ar jūrniecības izcilības sertifikātu. Jāapsver jūrniecības izcilības sertifikāta izsniegšanas iespējas jūrniekiem, kuri nodrošina prāmju pārvadājumus ES iekšienē (obligāti) un citu pakalpojumu sniegšanas gadījumos (pēc izvēles).

3.2.5

ES jūrnieku karjeras veicināšana var būt efektīva vienīgi tad, ja resursus izmanto kvalitatīvāku standartu sasniegšanai, tādējādi veicinot ES jūrnieku priekšrocības konkurences ziņā, pamatojoties nevis uz izmaksām, bet gan kvalitāti.

3.2.6

Pieaugošais kvalificētu jūrnieku trūkums rada satraucošas sekas attiecībā uz ES jūrniecības drošības infrastruktūru, un bez ES un dalībvalstu saskaņotiem centieniem situācija tikai pasliktināsies. Bez pietiekama speciālistu skaita Eiropai pietrūks zināšanu un pieredzes, kas nepieciešama svarīgākajiem un drošībai būtiskajiem ar jūrniecību saistītajiem pasākumiem (kuģu pārbaude, apskate, tiesību akti, apdrošināšana, kuģu satiksmes pakalpojumi, glābšana, krasta apsardze un loču vadības pakalpojumi). Turklāt veseli jūrniecības klasteri var pārcelties uz citiem reģioniem. Pašreizējie pasākumi ir izrādījušies nepietiekami, un EESK izsaka nožēlu, ka Komisija neplāno minētā jautājuma risināšanu ātrāk kā 2009. gada beigās.

3.2.7

EESK izsaka bažas par to audzēkņu lielo skaitu, kuri atskaitīti no jūrskolām dažās dalībvalstīs un jūrniekiem, kuri drīz vien pamet šo profesiju. Ja vien pašreizējai kritiskajai situācijai netiks veltīta pienācīga uzmanība, jūrnieka profesija ES varētu būt nopietni apdraudēta; visaptverošas stratēģijas ietvaros jāizstrādā risinājumi, lai celtu jūrnieka profesijas prestižu. Plašāk jāattīsta sociālo partneru (ECSA un ETF) jau organizētās karjeras veidošanas iespēju nodarbības. Jūrnieka profesijas pozitīvo aspektu uzsvēršana jāapvieno ar pasākumiem, lai mudinātu cilvēkus turpināt darbu minētajā profesijā.

3.2.8

“Peldošā universitāte” sniedz jūras pieredzi studentiem, kuri piedalās šajā braucienā. Ideja par okeānā peldošu universitātes pilsētiņu turpmāk jāpēta Eiropas Komisijai, lai labus studentus mudinātu izvēlēties karjeru jūrniecības jomā. jomā. Eiropas lielajās ostas pilsētās varētu izveidot skolas, kuras līdzinātos Ņujorkas “Harbour School” (10) un kurās pamatskolas un varbūt arī vidusskolas skolēniem uz sauszemes (vienkāršības nolūkos), bet tomēr jūras tuvumā, mācītu visus priekšmetus, lai iepazīstinātu viņus ar jūras vidi, kuģniecību un navigācijas pamatiem.

3.2.9

EESK lūdz Komisiju izvērtēt dalībvalstu paraugprakses piemērus, kā vidējās izglītības līmenī tiek popularizētas profesijas, kas saistītas ar jūru.

3.2.10

Risinot jautājumus par jūras negadījumiem, turpmākajā politikā jāiekļauj šādi apsvērumi:

3.2.11

Īpaši bīstamos laika apstākļos jūrnieki var veikt pasākumus, kas krietni pārsniedz viņu ikdienas pienākumu ietvarus. SJO ģenerālsekretārs sacīja: “Darba vides apstākļi profesionāliem jūrniekiem reizēm rada tādas situācijas, kurām gandrīz nemaz vai nemaz nav iespējams sagatavoties. Viņu reakcija ir īstas drosmes pārbaude, un šo drosmi ir atbilstoši jāatzīst un jānovērtē” (11). Komisiju aicina ņemt vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinot turpmākos pasākumus, lai risinātu jautājumu par jūras negadījumiem.

3.3.1

Ar plānoto paziņojumu par ES Jūras transporta politiku 2008.-2018. gadam ir jārada atbilstoša pamatsistēma, lai piesaistītu ieguldījumus kuģniecības jomā un palīdzētu stiprināt Eiropas kuģniecības globālo vadošo lomu un Eiropas kuģniecības kā jūrniecības klastera virzītājspēka veicināšanu.

3.3.2

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst vispārēju noteikumu nepieciešamību globālajai nozarei, starptautiskā tiesiskā regulējuma nozīmīgumu jūrniecības jomā un atbalstu starptautiskajās organizācijās (kā, piemēram, SJO) tiesību aktu radīto sarežģījumu risināšanai. Neapšaubāmi ir jāņem vērā kuģniecības globālais raksturs, globālais darba tirgus, kurā notiek kuģniecības darbība, kā arī Eiropas kuģniecības nozares konkurētspējīgā pozīcija pasaules tirgū.

3.3.3

Atkārtoti jāuzsver nepieciešamība paaugstināt esošo ostu jaudu un pakalpojumu efektivitāti, kā arī nepieciešamība palielināt ostu jaudas un uzlabot savienojumus ar iekšzemi.

3.3.4

EESK atzīmē, ka ir ņemti vērā tās ierosinājumi, piemēram, SJO konvenciju ratificēšanas veicināšana ES dalībvalstīs un starptautiskā līmenī, kā arī ierosinājumi attiecībā uz ostu attīstību, kuģu radītā gaisa piesārņojuma līmeņa samazināšanu, daudznozaru klasteru un Eiropas jūrniecības klasteru tīkla veidošanu. Eiropas kuģniecības svarīgā nozīme Eiropas un starptautiskajā tirdzniecībā un Eiropas iedzīvotāju ikdienas dzīvē arī ir atzīta.

3.3.5

Attiecībā uz “Eiropas jūras kuģniecības telpu bez šķēršļiem” atbilstoši EESK (12) viedoklim paziņojumā ir uzsvērts, ka minētā koncepcija attiecas tikai uz virtuālās jūrniecības telpas izveidi, kurā tiks vienkāršotas administratīvās un muitas formalitātes un atvieglota tirdzniecība saistībā ar ES vienoto tirgu. EESK atzīmē Komisijas uzsāktās konsultācijas ar mērķi pieņemt lēmumu par iespējamiem turpmākajiem priekšlikumiem, lai efektīvi īstenotu šo koncepciju.

3.3.6

EESK uzskata, ka ES dalībvalstīm ir jāīsteno paplašināta sadarbība un koordinācija starptautisko organizāciju ietvaros, neapdraudot dalībvalstu atsevišķo līdzdalību. ES dalībvalstu kompetentajam ieguldījumam starptautisko organizāciju darbībā ir augsta reputācija, un to vajadzētu nevis mazināt, bet gan veicināt.

3.3.7

EESK atbalsta mērķi izmantot ES ietekmi uz trešām valstīm attiecībā uz svarīgāko starptautisko jūrniecības konvenciju piemērošanas un ratifikācijas veicināšanu. Eiropas ostu kontrolei jāpārbauda gan ES, gan trešo valstu kuģu atbilstība starptautiskajiem vides un sociālajiem standartiem.

4.1.1

EESK atzinīgi vērtē to, ka ir ņemti vērā Komitejas priekšlikumi par piekrastes tūrisma veicināšanu un datu bāzi par ES finansējuma piešķiršanu piekrastes reģioniem. Salu jautājums jāizvirza ES uzmanības centrā, īstenojot šādus pasākumus:

4.2.1

EESK atzinīgi vērtē šādus aspektus: priekšlikumus par pastiprinātu sadarbību Vidusjūras un Melnās jūras jautājumu risināšanā, ES paplašināšanu, kā arī Eiropas kaimiņattiecību politiku un Ziemeļu dimensiju.

4.2.2

Ziemeļu ledus okeāna dzīlēs atrodas apmēram 20 %-30 % pasaules neatklāto naftas rezervju. Iespējams, ka klimata pārmaiņu dēļ līdz 2015. gadam izveidosies situācija, ka kuģniecības maršruti Ziemeļu ledus okeānā būs atvērti gada lielāko daļu. Arktikas maršrutu atvēršana ir izdevīga gan no attāluma, gan drošības viedokļa: piemēram, izmantojot minēto maršrutu, attālums no Šanhajas līdz Roterdamai ir par 1 000 jūdzēm īsāks nekā kuģojot cauri Suecas kanālam. Īsāku kuģošanas maršrutu izmantošanas rezultātā varētu ievērojami samazināties degvielas patēriņš un emisiju daudzums. EESK atzīmē, ka, ņemot vērā virkni juridisku un ar vidi saistītu jautājumu, kuru risināšanā iesaistītas vairākas valstis, starptautisko tiesību normu par kuģošanu ledus apstākļos precizējums būs obligāti nepieciešams. Šajā sakarā Komiteja ar interesi gaida ziņojumu par Ziemeļu ledus okeānu, kurā tiks apskatīta klimata pārmaiņu ģeopolitiskā ietekme. Savlaicīgi jāizpēta šo jauno maršrutu iespējamā ietekme uz vidi.

4.3.1

EESK atbalsta priekšlikumus par kuģošanas uzraudzības Eiropas tīklu un dalībvalstu krasta patruļu uzlaboto sadarbību. Šādi pasākumi veicinās kuģošanas drošību un drošumu, zivsaimniecības kontroli, ārējo robežu kontroli un aizsargās jūras vidi.

4.4.1

Upju un jūru piesārņošana (Baltijas jūra un Melnā jūra) no sauszemes avotiem ir problēma, kuras risināšanai ir jāpastiprina ES darbs rīcības plāna ietvaros. Politiskā izdevīguma dēļ problēmas jārisina daudzpusējā, nevis vienpusējā līmenī.

4.5.1

Ņemot vērā zivju sugu satraucošo samazināšanos vai izzušanu, EESK uzsver nepieciešamību racionāli izmantot zivju resursus. Priekšlikumi par zivsaimniecības pārvaldību ir atbilstoši. Zvejniecība ir viena no bīstamākajām profesijām, un jādara vairāk, lai palielinātu zvejnieku drošības kultūru. Jo īpaši nepieciešams risināt jautājumu par drošības pasākumiem uz tādiem zvejas kuģiem, kuru garums ir mazāks par 24 metriem (nepilnība spēkā esošajās starptautiskajās konvencijās un ES direktīvās). EESK atgādina, ka sugu saglabāšana ir nepieciešama, bet tai ir sociālas sekas, kuru pārvarēšanai steidzami ir jāpievērš uzmanība. Zivju resursu nepietiekamība ietekmē zvejnieku darbību, un tās dēļ zvejnieki savu dzīvību pakļauj briesmām.

4.5.2

Zvejnieka profesija ir saistīta ar milzīgu fizisku un finansiālu risku, un tādēļ darbu pārtraukušo skaits šajā profesijā ir tik liels. Steidzami ir vajadzīgi ES projekti un programmas, lai pilnveidotu zvejas kuģu tehnoloģijas. Paraugprakses apmaiņas ietvaros par zvejnieka profesijas pievilcību EESK iesaka plaši izplatīt Eiropas sociālo partneru Europêche un ETF nesen publicēto “Rokasgrāmatu par nelaimes gadījumu novēršanu jūrā un zvejnieku drošību” (Handbook for the prevention of accidents at sea and the safety of fishermen). Vienlīdz nozīmīga ir ILO 2007. gada jūnijā pieņemtās Konvencijas par darba apstākļiem uz zvejas kuģiem ratificēšanas paātrināšana. Par galīgo mērķi būtu jāizvirza ilgtspējīgāka un pievilcīgāka zvejniecība.

4.6.1

Nesenajā atzinumā par tematu “Zaļā grāmata par kuģu labāku demontāžu”, COM(2007) 269, EESK ir izteikusi bažas, ka “visā pasaulē vērojams būtisks tādu demontāžas uzņēmumu trūkums, kuri atbilst vides un sociālās ilgtspējības principiem”. “Stāvoklis vēl vairāk pasliktināsies, pieaugot to kuģu skaitam, kuru izmantošana tiks pabeigta pēc tam, kad visā pasaulē tiks pārtraukta vienkārša korpusa naftas tankkuģu ekspluatācija” (13). Iekārtas un darba apstākļi Dienvidāzijā (kur lielākoties veic kuģu demontāžu), ir jāuzlabo atbilstoši starptautiski pieņemamiem standartiem.

4.6.2

EESK atbalsta progresu starptautiskajā līmenī attiecībā uz novecojušu kuģu efektīvu, drošu un ekoloģiski noturīgu demontāžu. Par prioritāti ir izvirzīta obligātas konvencijas noslēgšana līdz 2008.-2009. gadam, līdz tam veicinot SJO vadlīnijas. Šādi starptautiski pieņemti kritēriji kuģu īpašniekiem izvirzītu skaidras prasības sniegt sīku informāciju par potenciāli bīstamiem materiāliem uz viņu kuģiem un kuģu pārstrādes uzņēmumiem būtu noteikti minimālie standarti attiecībā uz veselības un drošības noteikumiem un bīstamo materiālu pārvaldību.

4.7.1

Pastiprināti drošības apsvērumi ir pamudinājuši vairākas ES dalībvalstis noslēgt divpusējus nolīgumus ar trešām valstīm par kuģu pārmeklēšanu. EESK atkārtoti uzsver, ka attiecībā uz šādām iniciatīvām ir vēlama ES dalībvalstu koordinēta pieeja un saskaņota darba dalīšana, minēto noteikumu piemērošanā iesaistot arī valstu jūras spēkus. Alternatīvi tam ES dalībvalstis varētu iespējami drīz ratificēt protokolus par nelikumīgu darbību novēršanu (SUA), kuros ietvertas garantijas kuģniecības operatoru uzņēmējdarbības interešu aizsardzībai un jūrnieku cilvēktiesību aizsardzībai.

4.7.2

EESK izsaka bažas par aizvien biežākajiem uzbrukumiem tirdzniecības kuģiem un bruņotas laupīšanas un jūras pirātisma gadījumiem, jo īpaši Dienvidaustrumāzijā un Āfrikā. EESK mudina ES veikt pasākumus, lai tirdzniecības kuģus bīstamos ūdeņos pavada jūras spēku kuģi.

4.8.1

Kā pasākumu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai kuģu pietauvošanās laikā Komisija ierosina krasta elektrības izmantošanu (rīcības plāns). Izmantojot krasta elektrību, kuģos netiks dedzināta degviela un tādējādi nenotiks piesārņotāju emisijas (sēra oksīda, slāpekļa oksīda, daļiņu) un CO2 emisijas.

4.8.2

EESK atbalsta šo priekšlikumu, tomēr pievērš uzmanību šādam aspektam: viens risinājums var nebūt piemērots visiem kuģiem; krasta elektrību var ražot spēkstacijās, sadedzinot kurināmo un ogles un tādējādi radot papildu CO2, kas var mazināt pozitīvo ietekmi. Tādēļ EESK aicina Komisiju ņemt vērā iepriekš minētos apsvērumus, lai varētu ierosināt saprātīgas politikas izstrādi vispārējā līmenī.

19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/36

19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/37

1.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu sākt atbalsta programmu, kas īpaši paredzēta, lai palīdzētu maziem, vidējiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem ievērot vides tiesību aktus, ņemot vērā to sarežģītību un MVU ekonomisko un sociālo nozīmi Eiropas ekonomikā. Tomēr šajā sakarā EESK uzsver, ka īpaša uzmanība jāvelta mikrouzņēmumiem, ņemot vērā to strukturālās grūtības, kuru dēļ tie ir mazāk aizsargāti.

1.2.

EESK apzinās, ka MVU var būt grūtības ievērot vides tiesību aktus to sarežģītības dēļ, un atzinīgi vērtē tādu instrumentu izstrādi, kas veicina labāku to izpratni. Lai gan pēdējo desmit gadu laikā arvien pieaugoša uzmanība ir veltīta sociālajiem jautājumiem, bet jo sevišķi vides jautājumiem, visi uzņēmumi vēl neuztver to sociālo atbildību kā konkurences priekšrocības faktoru.

1.3.

EESK uzskata, ka Komisija, ierosinot programmu, kas palīdzētu MVU ievērot vides tiesību aktus, ir spērusi pirmo ļoti nozīmīgo soli.

1.4.

EESK uzskata, ka MVU gadījumā Komisijai jāizmanto proaktīva pieeja, teritoriālajā līmenī izstrādājot uzņēmumu sadarbības struktūru. Šajā sakarā īpaša uzmanība jāpievērš pārrobežu sadarbībai.

1.5.

Sevišķi svarīgi ir:

2.1.

Komisijas paziņojuma mērķis ir palīdzēt maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) efektīvi izmantot enerģiju un resursus (1). Līdz ar to tā nosaka tiesisko regulējumu un piedāvā pasākumus, kuru uzdevums ir pastiprināt pašreizējās politikas jomas un iniciatīvas atbilstoši mazo uzņēmumu specifiskajām īpatnībām. Šajā nolūkā Komisija ierosina izveidot programmu, kuras uzdevums ir palīdzēt MVU īstenot vides tiesību aktus. Ar minētas programmas palīdzību būs iespējams iegūt finanšu resursus, kurus varēs izmantot atbalsta tīklu attīstībai. Tā vienkāršos piekļuvi vides pārvaldības sistēmām un palielinās uzņēmumu izpratni par vides jautājumiem.

2.2.

Lai gan mazie vai vidējie uzņēmumi vidēji nodarbina mazāk nekā 250 darbinieku, kopumā Eiropas Savienībā MVU skaits sasniedz 23 miljonus, veidojot aptuveni 99 % no visiem uzņēmumiem un 57 % no ES ekonomikas pievienotās vērtības. Ņemot vērā tik nozīmīgu ieguldījumu ES apgrozījumā, MVU ievērojami ietekmē vidi.

2.3.

Daudzi uzņēmumi neizprot to darbības ietekmi uz vidi, bet lielākā daļa no tiem uzskata, ka ietekme ir nenozīmīga vai pat tās nav. Turklāt MVU ir tendence uzskatīt, ka, ciktāl nav pierādīts pretējais, tie pilnībā ievēro spēkā esošos tiesību aktus. Šajā situācijā MVU darbības var palielināt darbinieku veselības un drošības risku, kā arī ievērojami apdraudēt vidi. Visbeidzot, neiekļaujot vides aspektus savās ekonomiskajās darbībās, MVU var palaist garām izdevību gūt ekonomisko labumu no iespējām, ko sniedz labāka vides pārvaldība un ekoinovācija.

2.4.

Programma, ko ierosināja Komisija, lai palīdzētu maziem un vidējiem uzņēmumiem ievērot vides tiesību aktiem, paredz pasākumus, kuru uzdevums ir, no vienas puses, nodrošināt, lai iespējami samazinātos MVU darbības ietekme uz vidi, bet, no otras puses, atvieglot spēkā esošo tiesību aktu ievērošanu. Programmā ir paredzēts samazināt izmaksas, kas saistītas ar noteikumu ieviešanu, atrodot instrumentus un politikas pasākumus, kuru uzdevums ir izvirzīt vides aizsardzības prasības MVU darbības centrā.

2.5.

Paziņojumā ierosinātie pasākumi paredzēti, lai izplatītu MVU īpaši sagatavotu informāciju, kā arī veicinātu atbalsta tīklus un vietējo vides ekspertu apmācību.

2.6.

Programmu finansēs no LIFE+ budžeta (5 miljoni euro laika posmā no 2007. gada līdz 2013. gadam). Papildu finansējums nāks no Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammas (CIP) un no struktūrfondiem.

2.7.

Jau ir pieejama tīmekļa vietne septiņās valodās par ES vides politiku MVU jomā un ir paredzēts izdot darbības pamatnostādnes par energoefektivitāti, emisiju gaisā, atkritumu ražošanu, piesārņojošo vielu iekļūšanu ūdenī un augsnē. Tiks arī izdota rokasgrāmata par jaunām finansēšanas iespējām.

2.8.

Sākot ar 2008. gadu, jaunais uzņēmumu un jauninājumu atbalsta tīkls piedalīsies programmas īstenošanā. Kopā ar citiem MVU atbalsta tīkliem tam būs liela nozīme, lai palīdzētu MVU ar rīcības pasākumu starpniecību īstenot ES vides politiku.

2.9.

Paziņojumam pievienotais Komisijas dienestu darba dokuments ietver īpašu gadījumu un paraugprakses piemērus, ko īstenojuši MVU Eiropā un pasaulē.

3.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas programmu, jo vairāk tāpēc, ka tā atzīst MVU nozīmi un vērtību Eiropas ekonomikā un sabiedrībā.

3.2.

Šajā sakarā EESK uzsver Feiras 2000. gada 19. un 20. jūnija Eiropadomes lēmuma (2) un Eiropas Mazo uzņēmumu hartas (3) nozīmi, kurā teikts, ka mazie uzņēmumi ir Eiropas ekonomikas pamatu pamats un ka tie ir galvenais darba vietu avots un uzņēmējdarbības ideju rašanās vieta. Starp Hartā minētajām prioritātēm ir uzņēmumu izaugsmes un konkurētspējas palielināšana ne vien reģionālā līmenī, bet arī globalizētā tirgū.

3.3.

Vides ietekmes novērtējums jāiekļauj uzņēmumu pārvaldības sistēmā. Tā kā lielākā daļa MVU, bet jo sevišķi mazie uzņēmumi un mikrouzņēmumi parasti neīsteno vides politiku, jāpiemēro integrēta vides pārvaldība, lai nodrošinātu, ka administratīvais slogs tiek samazināts līdz minimumam.

3.4.

Pirmais solis, kas jāveic šajā virzienā, ir veicināt apziņu, ka šāda prakse ir ne tikai papildu izmaksas vai ierobežojums, bet arī instruments, kas spēj uzlabot uzņēmuma konkurētspēju un ilgtermiņā radīt pievienoto vērtību.

3.5.

Uzņēmumi, kas spēj pastāvīgi pārraudzīt minētās darbības, piemēram, ar vides pārvaldības sistēmu starpniecību, var arī paplašināt kontrolei pakļautos pārvaldības kritērijus, iekļaujot vienā stratēģiskā plānā gan ekonomiski finansiālos datus, gan datus par sociālo un vides ietekmi (4). Tādējādi papildus ekonomiskajām un ekoloģiskajām priekšrocībām, ko sniedz efektīva un racionāla resursu izmantošana, tiek nodrošināta darba ņēmēju drošība, pateicoties pārmaiņām darba organizācijā.

3.6.

Līdz ar to EESK atbalsta nepieciešamību pieņemt ilgtermiņa stratēģiju, kuru dalībvalstis nekavējoties īstenotu.

4.1.

Labāks tiesiskais regulējums politikas izstrādei un īstenošanai. Šajā sakarā “labāks tiesiskais regulējums” nozīmē vairāk iesaistīt MVU vides politikas izstrādē un minēto politiku veidot, analizējot paraugpraksi, kas, ja pareizi noteikta un izplatīta, sniedz ievērojamu atbalstu vides tiesību aktu īstenošanai visekonomiskākā veidā. Administratīvā un birokrātiskā sloga samazināšana Kopienas, valsts un reģionālā līmenī, kā arī lielāka skaidrība ir jāpanāk ne tikai saistībā ar iespējamiem jauniem likumdošanas instrumentiem, bet arī ar iespējamo esošo noteikumu pārskatīšanu.

4.2.

Pieejamāku un pielāgotu vides pārvaldības sistēmu izveide. Vides politikas pasākumu iekļaušana stratēģiskajos lēmumos par izaugsmes un jauninājumu veicināšanu ļaus uzņēmumiem ne vien ievērot esošos noteikumus, bet arī izmēģināt jaunu un labāku praksi, ņemot vērā iniciatīvas brīvību un juridiskās saistības, lai apmierinātu mazo uzņēmumu un mikrouzņēmumu īpašās vajadzības. Jo īpaši jāveicina vides pārvaldības sistēmas (piemēram, EMAS vai ISO). Lai īstenotu Eiropas vides vadības un audita sistēmu (EMAS –European Eco-Management Audit Scheme), regulā jāiekļauj MVU labvēlīgas klauzulas, jāparedz MVU struktūrai atbilstošu piemērošana (5), kā arī pakāpeniski jāsamazina pašreizējo inspekciju skaits un tādas informācijas apjoms, ko pieprasa no reģistrētiem uzņēmumiem. Izvirzītais mērķis ir stimulēt MVU piedalīties, ņemot vērā, ka pašlaik ievērojams reģistrēto uzņēmumu skaits ir konstatēts tikai Itālijā, Vācijā un Spānijā. EESK cer, ka sakarā ar pašreizējo EMAS pārskatīšanu Komisija ņems vērā šos ierosinājumus, kā arī EESK 2006. gada jūlija atzinumu (6) par klimata pārmaiņām un pilsonisko sabiedrību. Visbeidzot, EESK aicina Komisiju meklēt noderīgus elementus vietējā un reģionālā līmenī pieejamos neoficiālos un nekodificētos instrumentos, lai papildinātu pašreizējās vides pārvaldības sistēmas, jo tikai MVU un MVU apvienību tieša iesaistīšanās vietējā un reģionālā līmenī var mainīt pašreizējo situāciju.

4.3.

Mērķtiecīga finansiālā palīdzība un daudzgadu finanšu programma. Pieejamo finanšu instrumentu daudzveidība var būt par iemeslu neskaidrībām un nepareizai to darbībai. Tādēļ ir vēlams pēc iespējas ātrāk izdot Komisijas paredzēto rokasgrāmatu par jaunām finansēšanas iespējām tādiem projektiem, kas veicina vides tiesību aktu ievērošanu un MVU ekoloģisko rādītāju uzlabošanu. Tāpēc ilgtermiņā jāparedz tikai viens budžeta postenis visām ar MVU saistītām darbībām.

4.4.

Vietējo vides ekspertu tīkla izveidošana MVU. Tehniskās palīdzības sniegšanai MVU ir vajadzīgi profesionāli eksperti. Tādēļ jāiesaista vietējā līmeņa MVU apvienības un iestādes. Turklāt jānodrošina pakalpojumi par pieejamu cenu. MVU jābūt iespējai apmācīt un izmantot iekšējos konsultantus.

4.5.

Uzlabota saziņa un mērķtiecīgāka informācija. Jāizveido vairākās valodās pieejama tīmekļa vietne, kas sasaistīta ar MVU portālu (7) un paredzēta MVU atbalsta tīkliem kā galvenais informācijas avots par ES vides politiku un MVU. EESK uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt tūlītēju piekļuvi informācijai un tiešu kontaktu starp Kopienas iestādēm un MVU.

4.6.

EESK piekrīt Komisijas iniciatīvai izveidot Eiropas uzņēmumu tīklu (Enterprise Europe Network), kas ir jauns svarīgs Eiropas atbalsta tīkls uzņēmumiem ES un ārzemēs. EESK uzskata, ka ES ir svarīgi turpināt nostiprināt MVU paredzētus pakalpojumus, sevišķi tirdzniecībā un pārrobežu investīciju jomā, tehnoloģisko sadarbību starp MVU un lieliem uzņēmumiem, informēt par ES finansējuma avotiem un MVU pieejamām pētniecības programmām.

19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/40

1.1.

EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka vispārējās pamatnostādnes attiecībā uz vides pārbaudēm dalībvalstīs ir jāizstrādā ieteikuma formā. Minētais ieteikums tomēr ir jāgroza, lai uzlabotu tā īstenošanu un paaugstinātu efektivitāti. Saskaņā ar tiesību aktiem konkrētajās nozarēs pārbaudes, to apmērs un īstenošana minētajās galvenajās nozarēs ir juridiski saistoša visā Kopienā.

1.2.

Lai minēto ieteikumu varētu efektīvi piemērot, tam neapšaubāmi jābūt saprotamam un skaidram. Būtiski svarīgi ir arī skaidri noteikt saistībā ar konstatētajām problēmām veicamo vides pārbaužu darbības jomu.

1.3.

Lai saskaņotu pārbaudes Kopienas teritorijā un uzņēmumiem nodrošinātu līdzvērtīgus nosacījumus, būtiski svarīga ir terminu definēšana, precizēšana un vienādošana. Minētos terminus lieto Kopienas tiesībās, bet to definīcijas dažādos tiesību aktos var būt atšķirīgas. Šādu terminu definēšanai būs vajadzīga arī vispārēja padziļināta analīze.

1.4.

Bez tam būtiski svarīgi ir noteikt pārbaužu plānošanas, īstenošanas un pārraudzības, kā arī attiecīgo ziņojumu izstrādes kritērijus.

1.5.

Attiecībā uz pārbaužu pārvaldības sistēmu būtu ieteicams izmantot mūsdienīgas vadības metodes. Tās ļauj koncentrēt pārbaudes uz noteiktām jomām, kas ir ekoloģiski svarīgas, uzlabot plānošanu un var veicināt vides aizsardzības ilgtspējīgu uzlabošanu.

1.6.

Saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas tiesību aktiem piekļuve informācijai ir jāsaskaņo agrīnākā posmā. Informācijai ir jāsniedz kopaina par pārbaudē konstatēto stāvokli, noteiktajiem pasākumiem stāvokļa izlabošanai, kā arī šajā sakarā īstenotajiem pasākumiem.

1.7.

Lai vēl vairāk pastiprinātu starptautisko sadarbību, būtiski svarīgi ir atbalstīt IMPEL tīklu un nodrošināt pārbaužu un to īstenošanas standartu lielāku saskaņotību.

2.1.

Pārbaudes ir svarīgs instruments, lai nodrošinātu Kopienas tiesību aktu vides jomā ieviešanu un piemērošanu. Eiropas Parlaments un Padome 2001. gadā pieņēma Ieteikumu 2001/331/EK, kurā paredzēti obligātie kritēriji, kas piemērojami vides pārbaudēm dalībvalstīs (1).

2.2.

Ieteikumā ir noteikti nesaistoši vides pārbaužu plānošanas, īstenošanas un pārraudzības, kā arī attiecīgo ziņojumu izstrādes kritēriji. Minētā ieteikuma mērķis ir nodrošināt Kopienas tiesību ievērošanu, kā arī veicināt to ieviešanu un saskaņotu piemērošanu visās dalībvalstīs.

2.3.

Komisija ir uzsākusi pētījumu par minētā ieteikuma īstenošanu un piemērošanu, uz ko tā pamatosies, izstrādājot ieteikuma jaunu redakciju, kuru paredzēts publicēt 2008. gadā.

2.4.

Visas dalībvalstis ir iesniegušas ziņojumu par iepriekš minētā ieteikuma īstenošanu, kā arī ziņojumu par tā piemērošanas gaitā gūto pieredzi. Jāsecina, ka ieteikuma piemērošana dalībvalstīs tomēr ir ļoti atšķirīga. Jāatzīst, ka, lai gan visas dalībvalstis ir daļēji īstenojušas minēto ieteikumu, tikai dažas to ir piemērojušas pilnībā. Vēl joprojām vides pārbaudes Kopienā tiek veiktas ļoti atšķirīgi. Šādas atšķirības var izraisīt arī uzņēmumu savstarpējās konkurences traucējumus.

2.5.

Lielākās atšķirības, kas būtu jālikvidē, jo īpaši izpaužas šādās jomās.

2.5.1.1.

Piemērošanas jomā šobrīd ir iekļauti rūpniecības uzņēmumi un atkritumu apsaimniekošana, bet tajā nav iekļauti daudzi pasākumi, uz ko attiecas Kopienas tiesību akti vides jomā. Ieteikumā nav paredzēti kritēriji, kas piemērojami atkritumu pārvadājumu jomā. Atkritumu pārrobežu pārvadājumus ES līmenī reglamentē regula par atkritumu sūtījumiem (2). Minētās regulas īstenošana ir Komisijas būtiska prioritāte.

2.5.1.2.

Ieteikumā nav noteikti arī kritēriji, kas piemērojami Natura 2000 teritoriju pārbaudēm. Komisija atzinīgi vērtē tīkla “Green Enforce” izveidi, kas paredzēts dalībvalstu sadarbības un pieredzes apmaiņas veicināšanai nolūkā sekmēt vides tiesību aktu īstenošanu. Ar minētā tīkla starpniecību tiek izskatīta iespēja veicināt vides pārbaužu uzlabošanu, izstrādājot kritērijus Natura 2000 teritoriju pārbaudēm.

2.5.1.3.

Ieteikums neattiecas arī uz tādām vides tiesību aktu jomām kā, piemēram, ķīmisko vielu reģistrēšana un apstiprināšana (REACH  (3)), dažu bīstamu vielu ierobežošana atsevišķos produktos (piemēram, bīstamās vielas elektriskajās un elektroniskajās iekārtās (4)), izzūdošo sugu augu un dzīvnieku tirdzniecība (5), kā arī pasākumi saistībā ar ģenētiski modificētajiem organismiem un sistēmas, kas balstās uz ražotāju atbildības principu.

2.5.2.

Definīciju precizēšana: dažu ieteikumā izmantoto terminu interpretācija dalībvalstīs ir atšķirīga. Dalībvalstīs atšķirīgi interpretē jo īpaši šādus terminus:

2.5.3.

Pārbaužu plānošanas, īstenošanas un pārraudzības, kā arī attiecīgo ziņojumu izstrādes kritēriji: ieteikuma mērķis ir nodrošināt, ka uzņēmumi, kuriem piemērojamas pārbaudes, labāk ievēro tiesību aktus vides jomā, paaugstinot vides aizsardzības līmeni. Šajā sakarā ieteikumā ir noteikti vides pārbaužu plānošanas, īstenošanas un pārraudzības, kā arī attiecīgo ziņojumu izstrādes kritēriji.

2.5.4.

Ziņojumu izstrāde: pirmajos ziņojumos bija iekļauta plaša informācija par minētā ieteikuma īstenošanu un piemērošanu dalībvalstīs. Ziņojumos sniegtie dati tomēr ne vienmēr ir salīdzināmi. Lai nodrošinātu attiecīgo datu salīdzināmību, ziņojumiem būtu jāparedz vienots un ļoti precīzs formāts.

2.5.5.

Informācijas pieejamība: ieteikumā ir paredzēts, ka pārbaužu plāni un ziņojumi par pārbaudēm publicējami saskaņā ar spēkā esošo direktīvu noteikumiem. Ziņojumi liecina, ka daudzās dalībvalstīs netiek publiskoti ne pārbaužu plāni, ne arī ziņojumi par veiktajām pārbaudēm. Uz informāciju par vides pārbaudēm attiecas Direktīvas 2003/4/EK noteikumi, līdz ar to šādas informācijas publiskošana jau ir dalībvalstu juridisks pienākums. Turklāt direktīvā ir pietiekami pamatoti izņēmuma nosacījumi, lai atteiktu šādas informācijas pieejamību, ja tas nepieciešams sevišķi svarīgu interešu aizsardzībai. Lai nodrošinātu šādu tiesību izmantošanu, būs jāievieš atbilstīgi mehānismi.

2.6.1.

Ieteikuma pārskatīšana: ieteikums būtu jāuzskata par pamatprincipu kopumu attiecībā uz dalībvalstīs veicamo vides pārbaužu sistēmām. Ieteikumā noteikti vispārējie kritēriji. Minēto kritēriju pārāk vispārējā un aprakstošā rakstura dēļ nebūtu lietderīgi pārveidot tos par juridiski saistošiem noteikumiem. Minētais ieteikums tomēr ir jāgroza, lai uzlabotu tā īstenošanu un paaugstinātu efektivitāti.

2.6.2.

Nozaru noteikumi pārbaužu jomā: papildus vispārējiem kritērijiem, kas piemērojami vides pārbaudēm un kuri noteikti minētajā ieteikumā, nozaru tiesību aktos būtu jāparedz īpašas juridiski saistošas prasības konkrētu uzņēmumu vai pasākumu pārbaudēm. Šādas saistošas juridiskas prasības ir nepieciešamas, lai piešķirtu pārbaudēm lielāku politisku prioritāti un lai nodrošinātu vides tiesību aktu labāku piemērošanu visā Kopienā. Nozaru prasības pārbaužu jomā var papildināt ieteikumu attiecībā uz uzņēmumiem un pasākumiem, kas nav norādīti minētajā ieteikumā.

2.6.2.1.

Saistībā ar IPPC (7) direktīvas pārskatīšanu, kas ir iekļauta Komisijas 2007. gada likumdošanas darba programmā, un, pamatojoties uz tiesību aktu īstenošanas analīzi, Komisija izskatīs līdzekļus, lai nodrošinātu labāk pielāgotu sistēmu atbilstības nodrošināšanai ar mērķi sasniegt lielāku konsekvenci un pastiprināt uzticību dalībvalstīs veiktajām uzņēmumu IPPC īstenošanas pārbaudēm.

2.6.2.2.

Komisija plāno ierosināt īpašus juridiski saistošus noteikumus, ko paredzēts piemērot atkritumu pārvadājumu jomā. Būtu jānosaka konkrēti kritēriji, lai nodrošinātu pārbaužu kvalitāti un pietiekamu biežumu. Turklāt būtu jāparedz atbilstoša apmācība un attiecīgo iestāžu sadarbība.

2.6.3.

Pamatnostādņu izstrādāšana un dalībvalstu sadarbība: pateicoties IMPEL tīklam, ir veiksmīgi īstenoti daudzi projekti, kas paredzēti dalībvalstu sadarbības pastiprināšanai un informācijas apmaiņas veicināšanai (8). Komisija ir atbalstījusi minētos projektus, kā arī aktīvi tajos piedalījusies. Visām minētajām iniciatīvām ir bijusi pozitīva ietekme uz pārbaužu pastiprināšanu Kopienā, un šādus projektus IMPEL tīkla ietvaros vajadzētu turpināt.

3.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Ieteikuma 2001/331/EK par obligātajiem kritērijiem vides pārbaudēm dalībvalstīs pārskatīšanu, kā arī izvērstos pasākumus (9), lai veiktu minētā ieteikuma īstenošanas analīzi.

3.2.

Vides pārbaudes ir katras dalībvalsts izpildvaras būtisks elements vides aizsardzības jomā. Šādās pārbaudēs jāuzrauga ne tikai attiecīgās valsts politikas īstenošana vides jomā, bet arī Kopienas vides politikas principu īstenošana, un tās jāveic pēc iespējas vienveidīgi neatkarīgi no tā, kādam tiesību subjektam attiecīgajā dalībvalstī ir pienākums veikt minētās pārbaudes.

3.3.

EESK atzīst, ka ir būtiski svarīgi nodrošināt, lai labāk tiktu ievēroti Kopienas tiesību akti vides jomā un lai tiktu veicināta to saskaņota īstenošana un piemērošana visās dalībvalstīs, kā arī, lai noteiktie un piemērotie obligātie kritēriji veicinātu līdzvērtīgu apstākļu radīšanu, jo īpaši attiecībā uz konkurenci.

3.4.

EESK uzskata, ka ziņojuma papildu apspriešana ar ieinteresētajām pusēm sniegs atziņas, kas nepieciešamas, lai izveidotu precīzu un visā Kopienā piemērojamu optimālu sistēmu pārbaužu veikšanai.

4.1.

Lai minēto ieteikumu varētu efektīvi piemērot, tam neapšaubāmi jābūt saprotamam un skaidram. EESK izsaka gandarījumu, par to, ka Komisija ir paredzējusi pievērsties minētajam jautājumam.

4.1.1.

EESK uzskata, ka precīzāk jānosaka problemātiskās jomās veicamo vides pārbaužu piemērošana, neietekmējot pārbaužu sistēmas elastīgumu un atsevišķu valstu specifisko pieeju. Atsevišķu valstu pieejas tomēr piemērojamas tikai tāda mērā, cik tās nepieciešamas attiecīgās valsts konkrētajiem mērķiem vides jomā.

4.1.2.

Ja pārbaudes ir paredzētas ar īpašiem Kopienas tiesību aktiem, tās būtu reglamentējamas ar vienu tiesību aktu, lai izvairītos no atšķirīgas interpretācijas dalībvalstīs.

4.1.3.

Paziņojumā ir norādīts, ka, lai saskaņotu pārbaudes Kopienas teritorijā un uzņēmumiem nodrošinātu līdzvērtīgus nosacījumus, būtiski svarīga ir terminu definēšana, precizēšana un vienādošana. Ieteikuma vienādas piemērošanas nodrošināšanai būtiski svarīgi ir precīzi definēt pamatterminus, lai panāktu saskaņošanu un noteiktu saikni ar citiem tiesību aktiem.

4.1.4.

Šajā sakarā EESK atzīmē, ka minētos terminus lieto Kopienas tiesībās, bet to definīcijas dažādos tiesību aktos var būt atšķirīgas. Šādu terminu definēšanai būs vajadzīga arī vispārēja padziļināta analīze.

4.2.

Turklāt EESK uzskata, ka būtiski svarīgi ir noteikt pārbaužu plānošanas, īstenošanas un pārraudzības, kā arī attiecīgo ziņojumu izstrādes kritērijus, saglabājot pārbaužu veikšanai nepieciešamo elastīgumu. Vajadzētu izveidot pēc iespējas vienkāršu un precīzu ziņojumu sniegšanas sistēmu, lai varētu iegūt salīdzināmus datus par pārbaužu sistēmu darbību un to mērķu īstenošanu, kas paredzēti, lai nodrošinātu vides tiesību aktu ievērošanu.

4.3.

Attiecībā uz pārbaužu pārvaldības sistēmu būtu ieteicams izmantot mūsdienīgas vadības metodes, ko atsevišķas dalībvalstis jau ir piemērojušas ar neapšaubāmi labiem rezultātiem. Tās ļauj koncentrēt pārbaudes uz noteiktām jomām, kas ir ekoloģiski svarīgas, uzlabot plānošanu un var veicināt vides aizsardzības ilgtspējīgu uzlabošanu.

4.4.

EESK atbalsta lielāku vienādošanu attiecībā uz informācijas pieejamību atbilstoši spēkā esošajiem Kopienas noteikumiem par informācijas pieejamības konkrēto līmeni dalībvalstīs. Sniegtā informācija nedrīkstētu mazināt pārbaužu efektivitāti un tai ir jāsniedz kopaina par pārbaudē konstatēto stāvokli, noteiktajiem pasākumiem stāvokļa izlabošanai, kā arī šajā sakarā īstenotajiem pasākumiem.

4.5.

EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka vispārējām pamatnostādnēm attiecībā uz vides pārbaudēm dalībvalstīs ir jāsaglabā ieteikumu raksturs. Minēto kritēriju vispārējā un aprakstošā rakstura dēļ nebūtu lietderīgi pārveidot tos par juridiski saistošiem noteikumiem. Minētais ieteikums tomēr ir jāgroza, lai uzlabotu tā īstenošanu un paaugstinātu efektivitāti.

4.6.

Šis atzinums balstās arī uz secinājumu, ka daudzos spēkā esošajos Kopienas tiesību aktos, kā arī izstrādes posmā esošajos tiesību aktos ir paredzēti nosacījumi un kritēriji iekšējo pārbaužu veikšanai konkrētā nozarē. Saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem pārbaudes, to apmērs un īstenošana ir juridiski saistoša visā Kopienā.

4.7.

EESK atzīst ka, lai vēl vairāk pastiprinātu starptautisko sadarbību, būtiski svarīgi ir atbalstīt IMPEL tīklu, kas ir devis iespēju izstrādāt daudzus pamatdokumentus attiecībā uz pārbaužu plānošanu un īstenošanu. Turklāt tīkla ietvaros ir organizēta informācijas un inspektoru pieredzes apmaiņa. IMPEL tīkla specializētie pasākumi, jo īpaši ar konkrētu projektu starpniecību, var sniegt ievērojamu ieguldījumu papildus jau minētajiem sasniegumiem. IMPEL tīklam varētu būt arī nozīmīga loma kopējas apmācības un kvalifikācijas celšanas veicināšanā. Varētu būt lietderīgi izveidot arī centralizētu struktūrvienību statistikas apkopošanai Eiropas līmenī, kā arī lai izstrādātu informācijas līdzekļus par pārbaudēm un to īstenošanu visā Eiropā.

19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/44

19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/45

19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/46

19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/47

19.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/48

1.1.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta, Padomes un Eiropas sociālo partneru ieguldījumu debatēs par elastdrošības jautājumiem. Pasaulē, kurā notiek straujas pārmaiņas, būtiski svarīgi ir apspriest jautājumu par to, kā, dalībvalstu un ES līmenī nodrošinot elastīguma un drošības līdzsvaru, var veicināt papildu un labāku darba vietu radīšanu.

1.1.1.

EESK jau ir uzsvērusi, ka elastdrošība nenozīmē darba ņēmēju tiesību vienpusīgu un nelikumīgu ierobežošanu. Eiropas sociālie partneri jau aicināja dalībvalstis pārskatīt un nepieciešamības gadījumā pielāgot darba tiesības, darba aizsardzības sistēmas un — kopīgi ar sociālajiem partneriem — metodes, ko izmanto sarunās par darba koplīguma slēgšanu, lai, piemēram, nodrošinātu elastīguma un drošības optimālu līdzsvaru visa veida darba attiecībās, kā arī garantētu strādājošajiem atbilstošu drošības līmeni neatkarīgi no līgumattiecību veida, tādējādi novēršot darba tirgus segmentāciju.

1.2.

Diskusijas par elastdrošības jautājumiem ir izraisījušas arī debates dalībvalstīs, un dažās no tām ir īstenoti saskaņoti pasākumi. Tas liecina, ka sociālos partnerus aktīvi jāiesaista debatēs un lēmumu pieņemšanas procesā.

1.3.

EESK uzsver, ka elastdrošības jautājumi ir jāapspriež, ņemot vērā attīstības tendences, kas skar Eiropas Savienību. Globalizācija, jaunu tehnoloģiju attīstība, demogrāfiskās, kā arī vides problēmas izraisa pārmaiņas Eiropas darba tirgū. Pievēršoties minētajām iekšējām un ārējām tendencēm un problēmām, būtu jāpiemēro arī elastdrošība, kuras mērķis ir līdzsvarot darba ņēmēju un darba devēju intereses.

1.4.

EESK uzskata, ka ES ir jāapzinās savas stiprās puses, t.i., tās jaunrades spēja, tās produktu un pakalpojumu augstā kvalitāte, labi apmācīti darbinieki un tās sociālais modelis, un globālajā konkurencē tai sevi jāapliecina ar kvalitāti. Minētais būtu jāņem vērā nodarbinātības politikas pamatnostādnēs. EESK uzskata, ka pēc debatēm par elastdrošības jautājumiem minētās pamatnostādnes, it īpaši attiecībā uz darba vietu kvalitāti, ir jāpārskata.

1.5.

Visbeidzot, Komiteja sniedz vairākus ieteikumus elastdrošības principu īstenošanai. EESK:

2.1.

Kopš pirmo nodarbinātības politikas pamatnostādņu pieņemšanas elastdrošības jautājumi ir daudz apspriesti. Pašreizējās debates sākās 2006. gada janvārī, kad notika elastdrošības jautājumiem veltīta neformāla Padomes tikšanās. Eiropadome 2006. gada pavasara sanāksmē rosināja dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst nozīmīgajam “elastdrošības” jautājumam. Elastdrošības politiku apsprieda divās sociālajiem jautājumiem veltītajās augstākā līmeņa sanāksmēs, kas notika vienlaikus ar Eiropas sammitiem 2006. gada decembrī un 2007. gada martā. Komisija 2007. gada jūnijā publicēja elastdrošības jautājumiem veltītu paziņojumu, ko apsprieda un izskatīja Eiropas Parlamentā un Padomē, un Padomes lēmums bija vienprātīgs. Savukārt sociālie partneri 2007. gada oktobrī pabeidza kopīgu pētījumu par galvenajām problēmām Eiropas valstu darba tirgū, pētījumā iekļaujot arī ieteikumus elastdrošības jomā. EESK atzinīgi vērtē visu iesaistīto pušu ieguldījumu, it īpaši Eiropas sociālo partneru kopīgo pētījumu (1).

2.2.

Diskusijas par elastdrošības jautājumiem ir izraisījušas arī debates dalībvalstīs, un dažās no tām ir īstenoti saskaņoti pasākumi. EESK atzinīgi vērtē šīs diskusijas un pasākumus, bet uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai sociālie partneri tiktu aktīvi iesaistīti debatēs un lēmumu pieņemšanas procesā.

2.3.

Uzskatot, ka 2007. gada jūlijā pieņemtais elastdrošības jautājumiem veltītais EESK atzinums (2) vēl joprojām ir nozīmīgs, šis atzinums izstrādāts ar mērķi:

3.1.

EESK atzinīgi vērtē dažādu iesaistīto pušu ieguldījumu debatēs par elastdrošības jautājumiem. Pasaulē, kurā notiek straujas pārmaiņas, ir būtiski apspriest jautājumu par to, kā, dalībvalstu un ES līmenī nodrošinot elastīguma un drošības līdzsvaru, var veicināt papildu un labāku darba vietu radīšanu.

3.2.1.

Elastdrošības jautājumi ir jāapspriež, ņemot vērā attīstības tendences, kas skar Eiropas Savienību. Globalizācija, jaunu tehnoloģiju straujā attīstība, kā arī demogrāfiskās problēmas izraisa pārmaiņas Eiropas darba tirgū. EESK vēlas tomēr piebilst, ka darba tirgu ietekmē arī problēmas vides jomā. Pievēršoties minētajām iekšējām un ārējām tendencēm un problēmām, būtu jāpiemēro arī elastdrošība, kuras mērķis ir nodrošināt sociālās, ekonomiskās un ekoloģiskās attīstības līdzsvaru.

3.2.2.

EESK uzskata, ka problēmas vides jomā ietekmēs Eiropas valstu darba tirgu. Lai tās atrisinātu, būs jāīsteno pasākumi energotaupības jomā un jāievieš sistēmas vides ilgtspējības palielināšanai. Vienlaikus tomēr jāatzīmē, ka, meklējot minēto problēmu risinājumus, tiks veicināta jaunu tehnoloģiju izstrāde, kas savukārt sekmēs izaugsmi ekonomikas un nodarbinātības jomā.

3.2.3.

Komiteja ir secinājusi, ka klimata pārmaiņas var pastiprināt sociālo nevienlīdzību un atšķirības (3) gan ES, gan citur pasaulē. Komiteja arī atzīmējusi, ka pielāgošanās klimata pārmaiņām un to ierobežošana nedrīkst radīt bezdarbu un sociālo nevienlīdzību (4).

3.2.4.

Globalizācija un tās izraisītā tirgus integrācija ietekmē Eiropas valstu darba tirgus. Patēriņa, ražošanas un investīciju modeļi mainās. Šīs attīstības tendences nav nenovēršamas, tās ir iespējams ietekmēt vai virzīt. Tiesību akti veselības un drošības jomā, kā arī darba ņēmēju tiesības uzlabo profesionālās dzīves kvalitāti un veido standartus visā pasaulē. Produktu standarti var uzlabot konkurētspēju, pienācīgi ņemot vērā uzņēmumu pielāgošanās spēju. Eiropas valstu darba tirgiem tomēr būs jāpielāgojas, lai pārvarētu ar globalizāciju saistītās grūtības. Globalizācija Eiropai daudzējādā ziņā ir bijusi labvēlīga. Pateicoties vienotajam tirgum, Eiropas Savienībā ir izveidoti pasaules mērogā konkurētspējīgi uzņēmumi. Tādēļ ES ir spējusi pārdot produktus un pakalpojumus vērtību ķēdes beigu posmā.

3.2.5.

Globalizācija un tehnoloģiju attīstība nav kavējusi Eiropas izaugsmi nodarbinātības jomā. No 1995. līdz 2005. gadam Eiropas Savienībā neto pieaugums nodarbinātības jomā bija 18,5 miljoni jaunu darba vietu. To darba vietu skaits, kas tika zaudētas, pielāgojoties pārmaiņām tirdzniecības struktūrā, ir neliels salīdzinājumā ar visās tautsaimniecības nozarēs radīto darba vietu kopējo skaitu. Kā liecina nesenās attīstības tendences Eiropas Savienībā, tirdzniecības liberalizācija var palielināt arī nodarbinātības iespējas.

3.2.6.

Globalizācija tomēr rada arī lielāku nedrošību. Uzņēmumi ir pakļauti lielākai konkurencei. Darba vietas, kas agrāk bija drošas, tagad ir pakļautas starptautiskai konkurencei. Pakalpojumus, kurus daudzus gadus sniedza vietējie uzņēmēji, tagad var saņemt no pakalpojumu sniedzējiem citās valstīs. Daudz biežāk un ātrāk notiek pārstrukturēšana. Kad darba ņēmēji, kas zaudējuši darbu tirdzniecības liberalizācijas ietekmē, tiek atkal pieņemti darbā, viņi parasti saņem mazāku atalgojumu. Tādējādi, globalizācija daudziem darba ņēmējiem nozīmē ienākumu līmeņa pazemināšanos, kad viņi stājas jaunās darba attiecībās. Atalgojumam paredzēto līdzekļu apjoms ekonomikā ir samazinājies. Sociālie partneri ir arī norādījuši, ka — salīdzinājumā ar ASV — Eiropas Savienībā ir radīts lielāks skaits darba vietu tajās nozarēs, kas atrodas ražīguma pieauguma skalas sākumā, savukārt nodarbinātības līmenis nozarēs, kur vērojams augsts ražīgums, ir pazeminājies (5).

3.2.7.

Darba tirgū notiekošo pārmaiņu ietekmē aizvien vairāk izplatās tādas parādības kā nepilna laika darbs un darbs uz noteiktu laiku. Šāda veida darba attiecības, iespējams, ir atvieglojušas iekļaušanos darba tirgū un ir veicinājušas nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos Eiropā. Pagaidu darbā pieņemtie darbinieki tomēr ir mazāk produktīvi, viņiem ir mazākas iespējas saņemt darba devēju finansētu apmācību (6), un viņi biežāk cieš negadījumos darba vietā (7). Turklāt pastāv risks, ka minētajiem darba ņēmējiem neizdosies atrast pastāvīgu darbu. Tikai mazliet vairāk nekā pusei no pagaidu darbā nodarbinātājiem pēc sešiem gadiem ir darba līgums uz nenoteiktu laiku (salīdzinājumā ar vairāk nekā trim ceturtdaļām to darba ņēmēju, kuriem jau no sākuma ir līgums uz nenoteiktu laiku) (8).

3.2.8.

Lai pielāgotos demogrāfiskajām pārmaiņām, ir jāizveido jauni pakalpojumi un jānodrošina jaunas nodarbinātības iespējas, piemēram, bērnu aprūpes un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes jomā. Ņemot vērā šīs pārmaiņas, Eiropai jāuzlabo arī darba organizācija, situācija dzimumu līdztiesības jomā, kā arī jāveicina darba un privātās dzīves saskaņošana.

3.2.9.

Labvēlīgos ekonomiskos apstākļos daudzās ES valstīs ir īstenota elastīgāka fiskālā politika, savukārt ekonomiskās aktivitātes cikla recesijas fāzē tā ir bijusi stingrāka. Tas īpaši attiecas uz lielākajām eirozonas dalībvalstīm. Turklāt valsts parāds daudzās ES dalībvalstīs vēl joprojām sasniedz lielus apjomus, ņemot vērā sabiedrības novecošanu (9).

3.3.1.

Dalībvalstīs īstenojot elastdrošības politiku, jāpievērš uzmanība nodarbinātības politikas pamatnostādnēm, jo tās dalībvalstīm sniegs norādes par to, kādi ir Eiropas darba tirgus un ekonomikas politikas mērķi. EESK nostāja šajā jautājumā ir skaidra, proti, ES ir jāapzinās savas stiprās puses, t.i., tās jaunrades spēja, tās produktu un pakalpojumu augstā kvalitāte, labi apmācīti darbinieki un tās sociālais modelis, un globālajā konkurencē sevi jāapliecina ar kvalitāti, necenšoties pazemināt algas un sociālos standartus, jo šajā sacensībā ES var būt tikai zaudētāja (10).

3.3.2.

Vairākas nodarbinātības politikas pamatnostādnes varētu būt diskusiju par elastdrošības jautājumiem pamatā. EESK vēlētos, lai minētās pamatnostādnes tiktu grozītas, ņemot vērā Komitejas atzinumā par nodarbinātības politikas pamatnostādnēm minētos ieteikumus, it īpaši attiecībā uz darba vietas kvalitāti (11).

3.3.3.

EESK vairākkārt ir izteikusi piezīmes par pārskatīto Lisabonas procesu un nodarbinātības politikas jaunajām pamatnostādnēm (12). Komiteja atzinīgi vērtēja jauno integrēto pieeju un daudzgadu ciklu, vienlaikus norādot, ka:

3.3.4.

EESK jau ir norādījusi, ka valstu reformu programmu sekmīgas īstenošanas būtisks priekšnoteikums ir pēc iespējas plašāka visu attiecīgo sociālās jomas dalībnieku, īpaši sociālo partneru, iesaistīšana visos procesa posmos, kā arī sociālo partneru nozīmes palielināšana (13). Komiteja vēlas uzsvērt, ka par šiem jautājumiem ir svarīgi apspriesties ar valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm.

3.4.1.

Izstrādājot valstu reformas un nosakot politikas virzību, jāņem vērā elastdrošības dimensija, kam var būt būtiska nozīme atjauninātās Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā. Tomēr ne elastdrošības jēdziens, ne arī tās elementi nav nekas jauns. Jau nodarbinātības politikas pirmajās pamatnostādnēs, ko 1998. gadā pieņēma saistībā ar Eiropas nodarbinātības stratēģiju, sociālajiem partneriem ir izteikts aicinājums apspriest jautājumu par elastīguma un drošības līdzsvaru.

3.4.2.

EESK vēlas uzsvērt, ka nav vienota risinājuma un katrā dalībvalstī jāmeklē piemērotākais risinājums. EESK jau ir uzsvērusi, ka debašu gaitā ir apsvērti galvenokārt tādi jautājumi kā ārējā elastīguma palielināšana un veidi, kā to kompensēt, īstenojot aktīvāku darba tirgus politiku vai uzlabojot sociālo drošību regulējošos noteikumus. Komiteja tomēr atzīmē, ka galvenā uzmanība būtu jāpievērš citiem jautājumiem, lai efektīvāk veicinātu visiem izdevīgu situāciju radīšanu (14). Elastdrošība ir saistīta ar lemšanu par darba devēju un darba ņēmēju tiesību un pienākumu līdzsvaru, sarunu ceļā vienojoties par līdzsvarotiem un taisnīgiem nosacījumiem (15).

3.4.3.

Elastdrošība ir viens no kritērijiem, ko izmanto Komisija, novērtējot valstu reformu plānus, kā arī prezidentvalsts, apspriežot problēmas darba tirgū. Elastdrošība ir kļuvusi par sistēmu, ar kuras palīdzību izvērtē tendences dalībvalstu darba tirgos. Komisijai jāņem vērā visas līdzšinējās attīstības tendences un visi ieguldījumi. Lai izvērtētu atšķirīgos — bieži vien ļoti sarežģītos — apstākļus dažādās dalībvalstīs, būtiski svarīgi ir cieši sadarboties ar attiecīgajām iesaistītajām pusēm. Pirms valdības publisko Nacionālos reformu plānus, ir jāapspriežas ar sociālajiem partneriem.

3.5.1.

EESK jau ir uzsvērusi, ka elastdrošība nenozīmē darba ņēmēju tiesību vienpusīgu un nelikumīgu ierobežošanu. Komiteja šādu pieeju neatbalsta (16). Eiropas sociālie partneri (17) ir aicinājuši dalībvalstis pārskatīt un nepieciešamības gadījumā pielāgot darba tiesības, darba aizsardzības sistēmas un — kopīgi ar sociālajiem partneriem — metodes, ko izmanto sarunās par darba koplīguma slēgšanu, lai:

3.5.2.

Komiteja atbalsta viedokli, ka Lisabonas stratēģijā izvirzīto mērķu sasniegšanā būtiska nozīme ir tādiem faktoriem kā visaptverošas stratēģijas mūžizglītības jomā un lielāki ieguldījumi cilvēkresursos. Eiropas Kopienu Statistikas biroja (Eurostat) dati tomēr liecina, ka darba ņēmēju līdzdalība mūžizglītības programmās nav palielinājusies vai palielinājusies tikai nedaudz. EESK vairākos pēdējā laikā pieņemtos atzinums ir norādījusi uz mūžizglītības nozīmi darba ņēmēju prasmju, karjeras iespēju un ražīguma uzlabošanā. Lai arī dalībvalstis un citas iesaistītās puses līdz šim daudzkārt paudušas apņēmību veikt pasākumus mūžizglītības jomā, daudzi no tiem vēl nav īstenoti. Eiropas sociālie partneri 2002. gadā vienojās par tādu pasākumu sistēmu, kas paredzēti, lai visa mūža garumā attīstītu prasmes un kvalifikācijas.

3.5.3.

EESK uzskata, ka iekļaujošas sociālās aizsardzības sistēmas, kā arī aktīva darba tirgus politika var uzlabot darbā iekārtošanu, kā arī veicināt inovāciju un paaugstināt ražīgumu neaizsargātās nozarēs, kam ir būtiska nozīme Eiropas turpmākās konkurētspējas nodrošināšanā. Elastdrošības politikas nozīmīgs elements ir efektīvi un uz nodarbinātību orientēti bezdarbnieku pabalsti, kas ir ar augstām kompensācijas likmēm un nodrošina papildu iespējas atrast piemērotu kvalitatīvu darba vietu, vienlaikus palielinot nodarbinātības drošību. Tādēļ svarīgi ir nodrošināt ne tikai “atbilstošus” kompensācijas līmeņus, bet arī to, lai pabalsti garantētu pienācīgu dzīves līmeni un būtu ilgtspējīgi, kā arī nodrošināt to saikni ar aktivēšanas stratēģijām un kvalitatīvi augstvērtīgiem nodarbinātības dienestiem.

3.5.4.

EESK jau iepriekš ir uzsvērusi dzimumu līdztiesības nozīmi (18). Jāīsteno politikas, kuru mērķis ir darba, privātās un ģimenes dzīves saskaņošana, kā arī pasākumi, kas gan sievietēm, gan vīriešiem dod iespēju izmantot savu profesionālo potenciālu un kļūt ekonomiski neatkarīgiem. EESK aicina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu uzraudzīt attīstību elastdrošības jomā no dzimumu līdztiesības aspekta.

3.5.5.

Lai nodrošinātu darba tirgu efektīvu darbību un mazinātu darba pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstību, samazinot vājās vietas noteiktās jomās un profesijās, jānodrošina darba ņēmēju ģeogrāfiskā un profesionālā mobilitāte. Ģeogrāfiskā mobilitāte var veicināt darba un dzīves apstākļu labāku saskaņošanu. Turklāt ģeogrāfiskā un profesionālā mobilitāte ievērojami ietekmē izaugsmes un nodarbinātības līmeni. Pēdējos gados tajās dalībvalstīs, kurās ir visaugstākais vispārējais mobilitātes līmenis, ir arī augsts ekonomikas izaugsmes līmenis un zems bezdarba līmenis (vai arī tas ievērojami samazinās). Tas liecina, ka mobilitātes līmenis, kā arī spēcīga ekonomikas izaugsme un darba tirgus veiksmīga attīstība ir savstarpēji saistīti faktori.

3.6.1.

EESK uzsver sociālā dialoga nozīmi un to, ka sociālos partnerus ir svarīgi aktīvi iesaistīt elastdrošības politikas izveides un īstenošanas visos attiecīgajos līmeņos (19). Komiteja savā iepriekšējā atzinumā norādīja, ka no diskusiju par elastdrošības jautājumiem viedokļa ir būtiski svarīgi Eiropas un valstu līmenī stiprināt darba attiecību sistēmas.

3.6.2.

Lai īstenotu elastdrošības principus, ir nepieciešama savstarpēja uzticēšanās un visu iesaistīto pušu plašs dialogs, kur ikviens ir gatavs uzņemties atbildību un īstenot pārmaiņas, kuru mērķis ir sociālā ziņā līdzsvarota politika. Tas attiecas arī uz iespējām uzraudzīt un novērtēt minētās politikas īstenošanu, kā arī tās rezultātus.

3.6.3.