15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/1

1.

Pieprasīt visām dalībvalstīm ievērot Kopienas civilās aizsardzības standartus, izmantojot atbilstošu juridisku līdzekli.

2.

Kopienas mehānismam nodrošināt šādus līdzekļus:

3.

Pieņemt Eiropas mēroga tiesību aktus par civiltiesisko un kriminālatbildību, lai varētu uzsākt kriminālvajāšanu un sodīt tos, kas izraisa šādas katastrofas.

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/2

1.1

Ar šo Zaļo grāmatu un kā turpinājumu virknei iniciatīvu, kuru mērķis ir Eiropas tiesiskās telpas izveide, Komisija uzsāk apspriedes par Kopienas likumdošanas instrumenta līdzekļa izveides iespējām, lai uzlabotu naudas prasījumu izpildi, nodrošinot, ka naudas summas parādnieka kontos jebkurā dalībvalstī tiesvedības uzsākšanas brīdī ir iesaldētas.

1.2

Pamatojoties uz Zaļo grāmatu, kas jāskata, vienlaikus iepazīstoties un analizējot tai klāt pievienoto darba dokumentu (1), kura izstrādes pamatā ir pieprasīts pētījums, Komisija paredz ierosināt fakultatīvu regulējumu, ar ko nosaka tiesisko sistēmu attiecībā uz Eiropas aresta rīkojumu par bankas kontu preventīvu arestu neatkarīgi no parāda veida vai iesaistīto pušu statusa. Zināma konceptuāla neatbilstība tomēr ir mērķa definīcijā un pasākuma subjektīvajā darbības jomā, un Komisijas dokumenta tulkojumi atsevišķās valodu versijās nav īpaši precīzi.

1.3

Nav veikts arī šāda pasākuma ietekmes novērtējums, un tā pamatā esošais likumdošanas salīdzinošais pētījums attiecas tikai uz 15 no ES 27 dalībvalstīm. Komiteja atbalsta Komisijas ieceri, tomēr, ņemot vērā minētos apstākļus, uzskata, ka šāda pasākuma nepieciešamība nav pietiekami pamatota subsidiaritātes un proporcionalitātes aspektā; līdzvērtīgu rezultātu, iespējams, varētu panākt, vienkārši grozot Briseles I Regulas divus noteikumus.

1.4

Tāpat Komiteja nerod loģisku pamatojumu iniciatīvas darbības jomas ierobežošanai attiecībā uz bankas kontos noguldīto naudas summu preventīvu arestu. Komiteja iesaka iniciatīvas darbības jomu attiecināt arī uz parādnieka citiem kustamiem aktīviem un, ar nepieciešamajām izmaiņām, uz arestu pēc izpildes rīkojuma izdošanas. Komiteja arī uzskata, ka būtiski svarīgi ir vienlaikus ar minēto pasākumu īstenot iniciatīvu par bankas kontu pārredzamību, pienākumu sniegt informāciju, kā arī nepieciešamo konfidencialitāti un datu aizsardzības noteikumiem.

1.5

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka šāda pasākuma ieviešanas absolūtas nepieciešamības gadījumā piemērotākais instruments ir fakultatīvs regulējums par parādnieka bankas kontu dalībvalstīs, kas nav kreditora dzīves vai viņa uzņēmuma atrašanās vieta, iesaldēšanu.

1.6

Šajā sakarā un nolūkā pilnībā izpildīt Komisijas prasību par atzinuma izstrādāšanu Komiteja izvirza sīki izstrādātu tehnisku un juridisku ieteikumu kopumu, lai atbilstoši savam viedoklim definētu vispiemērotāko sistēmu minētajai iniciatīvai, jo īpaši attiecībā uz tiesu piekritību, nosacījumiem, saskaņā ar kuriem var tikt izdots rīkojums, arestējamo naudas summu limitiem, izņēmumiem, garantijām par parādnieka un trešās personas, kam ir kopīgs konts ar vienādu atbildību vai konti ar proporcionālu atbildību, aizsardzību, apelācijām un termiņiem, tiesu izdevumu sistēmu, banku, kurās atrodas attiecīgie konti, saistībām un pienākumiem, kā arī valstu vai starptautisko privāto tiesību normām, kuras arī var tikt piemērotas.

2.1

Ar Zaļo grāmatu Komisija uzsāk ieinteresēto pušu apspriedes par to, kā uzlabot naudas prasījumu izpildi. Komisija kā iespējamu risinājumu ierosina izveidot Eiropas sistēmu bankas kontu arestam.

2.2

Komisija sāk ar to civilprocesa izpildes problēmu apzināšanu Eiropas tiesiskajā telpā, kuras izriet no valstu tiesību normu sadrumstalotības minētajā jomā, un atzīst, ka Regula (EK) 44/2001 (Brisele I) (2) “nenodrošina tāda aizsardzības līdzekļa kā ex parte saņemta bankas konta aresta rīkojuma atzīšanu un izpildi dalībvalstī, kurā šis rīkojums nav izdots”.

2.3

Komisija uzskata, ka minētās nepilnības varētu izraisīt konkurences traucējumus starp uzņēmumiem atkarībā no tiesu sistēmas efektivitātes dalībvalstī, kurā attiecīgais uzņēmums darbojas. Tādējādi tās varētu traucēt iekšējā tirgus vienmērīgai darbībai, kur naudas prasījumu izpildē nepieciešama saskaņotība gan efektivitātes, gan ātruma ziņā.

2.4

Komisija izvirza priekšlikumu izveidot “Eiropas rīkojumu par bankas kontu arestu, kas garantētu kreditoram maksājamās naudas summas vai kreditora pieprasītās naudas summas saglabāšanu kontā, neļaujot izņemt vai pārskaitīt vienā vai vairākos tā parādnieka kontos esošo līdzekļu atlikumu Eiropas Savienības teritorijā” un šajā sakarā sniedz iespējamā tiesiskā regulējuma, kura dažādie aspekti aplūkoti 23 jautājumos, sīku analīzi.

3.1

Minētā iniciatīva atbilstoši iekļaujas Komisijas pasākumos, kas noteikti ar tālejošu mērķi radīt Eiropas tiesisko telpu, kura nodrošina juridisku atbalstu iekšējā tirgus izveidei (3), jo īpaši pārveidojot Briseles Konvenciju par Kopienas Regulu (4) un Regulu, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu (5).

3.2

Zināma patiesība ir Komisijas praktiskajos komentāros par problēmām saistībā ar spriedumu izpildi dažādās Eiropas valstīs un atšķirībām šādu spriedumu regulējošajos tiesību aktos, kas izriet no ES līmenī nesaskaņota izpildes procesa, kā sekas precīzi atzīmējusi Komisija (6). Jāatzīmē, ka pēc 12 jauno dalībvalstu nesenās uzņemšanas ES minētās sekas ir tikai pastiprinājušās. Tomēr Komisija Zaļajā grāmatā, īstenojot savu iniciatīvu, nav ņēmusi vērā izšķirīgu aspektu, proti, saistībā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu.

3.3

Tas nenozīmē, ka tādu pašu vai līdzīgas ietekmes rezultātu nevarētu panākt, grozot Briseles I Regulas vienu vai divus noteikumus (īpaši 31. un 47. pantu) (7), paplašinot regulas piemērošanas jomu un vienlaicīgi saglabājot pašreizējo sistēmu. Tam būtu skaidras priekšrocības no vienkāršošanas viedokļa.

3.4

Komisija vēl nav veikusi provizorisku ietekmes novērtējumu, kurā būtu ņemtas vērā ne tikai 15 dalībvalstis, kuru situācija tika analizēta pētījumā un kalpo par pamatu apspriežamajai Zaļajai grāmatai (8), bet gan visas pašreizējās dalībvalstis. Novērtējums jāpapildina ar to pasākumu izvērtējumu, kas paredzēti parādnieku aktīvu pārredzamības un nepieciešamās piekļuves informācijai par viņu banku kontiem nodrošināšanai (pienācīgi ievērojot bankas noslēpumu), jo tikai pēc visu minēto faktoru ņemšanas vērā iespējams veikt precīzu novērtējumu attiecībā uz iniciatīvas a) lietderību, b) darbības jomu un c) motīviem.

4.1

Komiteja savas piezīmes iedala divās kategorijās:

4.2.1

Tā kā saistībā ar Zaļo grāmatu visdrīzāk būs jānosaka juridisks instruments (iespējams, kā Kopienas regula), jēdzienu noteikšanā lietotajiem terminiem, kas paredzēti īstenojamā procesuālā pasākuma rakstura noteikšanai, ir jābūt ļoti konkrētiem, tehniski un juridiski precīziem katrā no Kopienas valodām.

4.2.2

Šobrīd vismaz piecās valodu versijās (9) Komisijas lietotie termini pasākuma noteikšanai nav viennozīmīgi un savstarpēji atbilstīgi. Tas varētu radīt tehniskas vai juridiskas neskaidrības attiecībā uz noteikumu tiesisko raksturu. Komisijai tādēļ būtu aktīvi jāuzrauga, lai tiktu ievērota tulkojumu precizitāte ar mērķi novērst neskaidrības, kas izriet no nepareizi izmantotas terminoloģijas (10).

4.2.3

No izvirzīto nosacījumu (nepieciešamība apliecināt “fumus boni iuris” un “periculum in mora”) un mērķa (banku kontos noguldīto summu iesaldēšana vai bloķēšana līdz galīgajam spriedumam un izpilde civillietās monetāro aktīvu, proti, kas ir civiltiesiska vai komerciāla rakstura, bet ar tiesvedību nesaistīti, atgūšanai) analīzes šķiet pamatoti secināt, ka šis ir aizsardzības rīkojums preventīva aresta formā.

4.3.1

Komiteja izsaka šaubas arī par aizsardzības pasākuma darbības jomas attiecināšanu tikai uz “banku kontiem”.

4.3.2

Monetāro aktīvu arests, kam nepieciešamības dēļ jābūt universālam, būtu jāpiemēro visiem parādnieka aktīviem līdz arestējamās summas apmēram. Ierosināto aizsardzības līdzekli varētu attiecināt uz citiem iespējamam arestam pakļautiem parādnieka aktīviem, tostarp parāda vērtspapīriem, akcijām, obligācijām un citiem līdzekļiem, uz ko viņam ir tiesības, un prasībām pret trešām personām, un ne tikai noguldīto naudu konkrētā bankas kontā vai kontos, kuri atrodas citās finanšu iestādēs. Nav pamata uzskatīt, ka pasākuma darbības jomu ir pārāk sarežģīti attiecināt vismaz uz kustamo īpašumu, ko nav nepieciešams reģistrēt, un arī uz parādnieka naudas prasījumiem (tostarp akcijām, obligācijām, nomas un citiem ienākumiem, trešo personu parādiem u.c.), t.i., ar bankas kontu tieši saistīto kustamo īpašumu.

4.3.3

Turklāt nav nekādu argumentu, lai attiecinātu Kopienas instrumenta darbības jomu tikai uz banku kontu preventīvu arestu; to ar nepieciešamajām izmaiņām būtu lietderīgi attiecināt arī uz šo aktīvu arestu pēc izpildes rīkojuma izdošanas, ņemot vērā, ka (līdz ar šādu pasākumu noteikšanu) var rasties līdzīgas grūtības saistībā ar arestu un mantas pazušanu.

4.3.4

Komisijai tādējādi būtu rūpīgi jāizsver un jāpamato pasākuma lietderība un izmaksas, kas attiecas tikai uz parādnieka bankas kontos esošās naudas preventīvo arestu.

4.4.1

Kā minēts iepriekš, aizsardzības rīkojuma pieteikuma iesniegšanas laiks automātiski izriet no tā būtības. Saskaņā ar labāko tiesisko praksi vajadzētu būt iespējai vērsties ar pieteikumu par aizsardzības rīkojumu jebkurā ar to saistītā tiesvedības procesa brīdī, īpaši pirms galvenās prasības izskatīšanas sākuma kā sagatavojošu un preventīvu procedūru, jo tieši minētajā brīdī tam ir vislielākā praktiskā nozīme.

4.4.2

Jāņem vērā režīma acīmredzamās īpatnības atkarībā no tā, vai aizsardzības līdzeklis tiek nodrošināts pirms galvenās prasības celšanas vai lēmuma par prasības apmierināšanu saņemšanas, pirms izpildes procesa vai tā laikā, vai pirmajā instancē izdotais rīkojums nav pārsūdzēts augstākstāvošā tiesā un, visbeidzot, vai izpildāmajai tiesībai nav rīkojuma formas (kredītvēstule, vekselis, čeks vai cits obligātu izpildi nosakošs dokuments).

4.5.1

Iepriekš minētais zināmā mērā atrisina arī jautājumu par tiesu piekritību aizsardzības rīkojuma izskatīšanā un izdošanā. Piekritīgā tiesa, acīmredzot, ir tā, kura atbild par galvenās lietas izskatīšanu no brīža, kad jau ir ierosināta attiecīgā prasība/izpildes darbība.

4.5.2

Piekritīgai vajadzētu būt arī tās valsts tiesai, kurā atrodas attiecīgie banku konti, bet tikai gadījumā, ja rīkojums tiek pieprasīts pirms prasības/izpildes darbības ierosināšanas. Tomēr šajā gadījumā jānodrošina, ka, tiklīdz tiek ierosināta galvenā prasība/izpildes darbība, atbildība par aizsardzības rīkojumu pāriet tai tiesai, kuras piekritībā ir galvenā lieta. Pat tad, ja lieta nonāk citas valsts jurisdikcijā, minētās valsts tiesai tas būtu jāpieņem, nepieprasot atzīšanas procedūru (12).

4.6.1

Noteikti jānodrošina, lai tiktu izpildīti nosacījumi, kurus Komisija pamatoti norāda Zaļās grāmatas 3.2. punktā — “fumus boni iuris” un “periculum in mora”. Tomēr, ja tiesas rīkojums vai cita veida izpildes nodrošinājuma tiesība jau ir piešķirta, būs jāpierāda vienīgi “periculum in mora” jeb aresta rīkojuma izdošanas steidzamība.

4.6.2

Vēl viens nosacījums rīkojuma izdošanai varētu būt pierādījums par to, ka kreditors ir pielicis pienācīgas pūles, lai atgūtu parādu, vienojoties ar parādnieku un nevēršoties tiesās.

4.6.3

Lai rīkojums būtu efektīvs, ir būtiski, lai nebūtu jāpiemēro parādnieka iepriekšējas uzklausīšanas prasība. Tomēr to varētu risināt vienlaicīgi ar tiesneša noteiktu galvojuma nodrošinājumu pietiekamā apmērā, lai segtu jebkādus zaudējumus vai kaitējumu, ja pasākums galvenās procedūras vai pārsūdzības (ja tai nav atliekošas iedarbības) laikā tiek atcelts, ar nosacījumu, ka pasākums ir noteikts pirms galīgā rīkojuma stāšanās spēkā vai saņemšanas.

4.7.1

Ar rīkojumu nodrošināmā summa nedrīkst pārsniegt summu, kas tiek prasīta un nav atmaksāta, kā arī automātiski piemērojamos procentus (līgumiskos vai likumiskos) līdz izpildes rīkojuma pieprasīšanas brīdim.

4.7.2

Attiecībā uz prasības nodrošinājumu, kam neizbēgami ir provizorisks raksturs, un ņemot vērā banku kontos esošu summu iesaldēšanas nopietnību, Komiteja neuzskata, ka būtu pamatoti iekļaut jebkādas citas summas, īpaši — nākotnē veicamos procentu maksājumus, juristu honorārus, banku izmaksas, tiesas izdevumus u.c.

4.7.3

Komiteja atzīst, ka šāda veida sistēmas ieviešana varētu radīt papildu izmaksas bankām. Tā tomēr neuzskata, ka būtu pamatoti minētās izmaksas iekļaut iesaldējamajās summās, kuras atrodas parādnieka bankas kontā. Noteikumi attiecībā uz banku izmaksām un to piedziņu no kreditoriem, izmantojot šādu procedūru, būtu jāatstāj valstu likumdošanas ziņā. Minētās izmaksas vajadzētu pieskaitīt tiesas izdevumiem, ko nosaka procesa beigās.

4.7.4

Ar Kopienas instrumentu būtu jāparedz arī rādītāji, ar ko nosaka izņēmumus izpildes darbībām, lai parādnieks (ja parādnieks ir fiziska persona, nevis uzņēmums) varētu nodrošināt savas un savas ģimenes pamatvajadzības, kuras varētu apdraudēt izpildes rīkojuma piemērošana.

4.7.5

Pēc aizsardzības rīkojuma izdošanas bankai būtu jāinformē tiesa par attiecīgajiem ierobežojumiem saistībā ar tiesas rīkojuma izpildi atkarībā no parādnieka konta veida (tekošais konts, krājkonts, hipotekārais konts u.c.), tajā iemaksāto ienākumu vai peļņas rakstura (darba alga, honorāri, izpeļņa, pensijas un pabalsti, sociālās apdrošināšanas iemaksas u.c.), ar kontu saistīto izdevumu rakstura (hipotekārie maksājumi, kredīts par automašīnas iegādi, patēriņa kredīts, ģimenes uzturēšana u.c.) saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgais bankas konts, un ciktāl bankas rīcībā ir šāda informācija.

4.8.1

Līdzīgā kārtā jāatzīst, ka nav pamata paplašināt aizsardzības rīkojuma darbības jomu attiecībā uz banku kontiem, kas noformēti uz trešo personu vārda. Gadījumos, kad nav iespējams precīzi noteikt, kāda bankas kontā esošās naudas daļa pieder parādniekam, būtu jāpieņem, ka katram turētājam pieder vienāda daļa.

4.8.2

Nav pieņemama arī aresta piemērošana vairākiem kontiem, lai piedzītu vienu un to pašu summu, kaut gan nav vienkārša risinājuma tajos gadījumos, kad konti atrodas dažādās valstīs: ir iespējama vēršanās jebkurā tiesā, kuras piekritībā ir attiecīgā rīkojuma izdošana un kurai var nebūt zināms, ka tas pats rīkojums jau ir izdots citur. Šī problēma turpināsies, kamēr ar visām tiesvedības darbībām centralizēti nenodarbosies tā tiesa, kuras piekritībā ir galvenās lietas izskatīšana.

4.8.3

Saistībā ar minēto iniciatīvu būtu ieteicams noteikt aresta rīkojuma pieprasītājiem un bankām, uz kurām attiektos aizsardzības rīkojums, skaidrus pienākumus sniegt informāciju, kā arī pienākumu bankām un tiesām dažādās dalībvalstīs sadarboties, vienlaicīgi stingri ievērojot konfidencialitātes, datu aizsardzības un bankas noslēpuma aizsardzības principus, kā pamatoti norādīts pētījumā, uz kuru ir balstīta Zaļā grāmata.

4.8.4

Piemēram, būtu jānosaka, ka arestētās summas tiek samazinātas ex-post un noteikta īsa laika perioda robežās, tiklīdz ir saņemta informācija no dažādajām bankām gadījumā, ja ir iesaistīta vairāk nekā viena banka.

4.9.1

Īpaši svarīgi ir tas, lai parādniekam būtu garantēta aizsardzība, nodrošinot viņam/viņai iespēju saprātīga termiņa laikā apstrīdēt izpildes rīkojumu, kura ilgumam, pēc Komitejas domām, vajadzētu būt vismaz 20 kalendārās dienas, lai pierādītu:

4.9.2

Šajā nolūkā būtu jānosaka, ka piekritīgā tiesa informē parādnieku, tiklīdz ir konstatēts, ka attiecīgajā kontā esošās summas ir pietiekamas, lai iesaldētu prasītā parāda summu. Attiecīgajai bankai jāsniedz parādniekam tā pati informācija, tiklīdz konts ir iesaldēts, saskaņā ar tiesas noteiktajiem nosacījumiem.

4.9.3

Kopienas instrumentam būtu jānosaka arī aizsardzības līdzekļi un apstrīdēšanas/pārsūdzības motivācija, saskaņojot tos Kopienas līmenī, lai nodrošinātu vienādu pieeju jebkurā kompetentajā jurisdikcijā un aizsardzības līdzekļu identiskumu. Svarīgs jautājums būs pārsūdzības rakstura noteikšana (vai tai ir apturoša iedarbība vai nav) un vai lieta ir piekritīga attiecīgajai tiesai, ja tiesa, kas izdod rīkojumu, un tiesa, kura izskata galveno lietu, pieder dažādu valstu jurisdikcijām.

4.9.4

Svarīga nozīme ir arī tam, lai tiktu noteikts galvenās prasības vai aresta rīkojuma oficiālas atzīšanas pieteikuma iesniegšanas termiņš, kas sākas ar dienu, kad kreditoram ir paziņots par rīkojuma izpildi. Komiteja uzskata, ka 60 kalendāro dienu termiņš būtu pamatots neatkarīgi no nolēmuma par aizsardzības rīkojuma izdošanu.

4.10.1

Komisijas Zaļajā grāmatā trūkst skaidrības par to, kādu juridisku instrumentu tā paredz izmantot, lai īstenotu minēto iniciatīvu. Ņemot vērā vēlamos mērķus un nepieciešamību nodrošināt procedūru identiskumu visās dalībvalstīs, EESK uzskata, ka šāds instruments būtu jāizstrādā regulas veidā tāpat kā līdzīgi instrumenti saistībā ar Eiropas tiesisko telpu.

4.10.2

Atšķirīgs, bet cieši saistīts jautājums ir minētā instrumenta darbības joma. Ja pasākums tiek uzskatīts par nepieciešamu, Komisija varētu tāpat kā attiecībā uz citiem identiskiem instrumentiem piemērot attiecīgo procedūru tikai pārrobežu tiesvedības lietām un padarīt to fakultatīvu (“28. režīms”), ļaujot kreditoriem izvēlēties starp saskaņotu Kopienas instrumentu un iespēju piemērot attiecīgās starptautisko privāttiesību normas.

5.1

Attiecībā uz tīri formālo pusi Komiteja piekrīt, ka aresta rīkojuma oficiālās atzīšanas procedūra aizsardzības rīkojumu izdošanai būtu atceļama neatkarīgi no lietas piekritības.

5.2

Komiteja uzskata arī, ka noteikumos par to, ka tiesa informē banku un parādnieku, nebūtu jāiekļauj nevajadzīgas formalitātes, ar nosacījumu, ka tie nodrošina dokumenta autentiskumu un parādnieka identifikāciju. Šim nolūkam būtu piemērotas normas, kas jau ir ietvertas Regulā (EK) Nr. 1348/2000 (14). Iesaldējamo kontu identifikācijai vajadzētu būt maksimāli precīzai, lai nebūtu jāpiemēro vispārējais aresta rīkojums.

5.3

Komiteja uzskata arī, ka tiesas izdotais rīkojums bankai būtu jāpilda saskaņā ar tiesas norādītajiem nosacījumiem, vienlaicīgi garantējot jau notiekošu likumīgu operāciju norisi, piemēram, attiecībā uz iepriekš nodibinātām saistībām, kas garantētas ar kredītvēstulēm, vekseļiem vai čekiem, kā arī saistības attiecībā pret tādiem priviliģētiem kreditoriem kā valsts, sociālās nodrošināšanas iestādes vai darbinieki. Jebkurā gadījumā bankai vajadzētu būt atbildīgai par konta atlikumu aresta rīkojuma saņemšanas dienā un nodrošināt, lai konts tiktu automātiski iesaldēts uzreiz pēc aresta rīkojuma saņemšanas, pat ar elektronisku līdzekļu starpniecību, ja tas notiek ārpus darba laika. Bankai būtu piemērojama atbildība par jebkādu nolaidību saistībā ar naudas summu pazušanu pēc aresta rīkojuma saņemšanas.

5.4

Komiteja piekrīt, ka būtu jānosaka prasība bankām nekavējoties informēt tiesu ar elektronisku vai citu saziņas līdzekļu starpniecību par to, kā tās ir izpildījušas tiesas rīkojumu.

5.5

Kopienas tiesību aktos nav jānosaka savstarpēji konkurējošu kreditoru prasījumu attiecībā uz vienu un to pašu bankas kontu apmierināšanas kārtība. Komiteja atbalsta valstu tiesību aktu piemērošanu.

5.6

Komiteja uzskata, ka rīkojuma praktiskā izpilde būtu jānosaka ar tās valsts normatīvajiem aktiem, kuras jurisdikcijā konkrētā lieta atrodas, saskaņā ar attiecīgajiem strīdu izšķiršanas vispārējiem noteikumiem.

5.7

Visbeidzot, Komiteja vēlas īpaši vērst Komisijas uzmanību uz nepieciešamību paredzēt mehānismu ar ierosinātās sistēmas darbību saistīto dokumentu tulkošanai līdzīgi normām attiecībā uz mehānismu, kas paredzēts 2006. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 1896/2006 21. panta 2. punkta b) apakšpunktā.

—

Komisijas paziņojums “Rīcības plāns par tiesas pieejamību patērētājiem un patērētāju strīdu izšķiršana iekšējā tirgū”, 2006. gada 14. februāris (COM(96)13 galīgā redakcija);

—

Komisijas paziņojums par spriedumu saņemšanas un izpildes efektivitātes palielināšanu Eiropas Savienībā (COM(97) 609 galīgā redakcija, OV C 33, 31.1.1998.);

—

Zaļā grāmata par tiesas pieejamību patērētājiem un patērētāju strīdu izšķiršanu vienotā tirgū (COM(93) 576 galīgā redakcija);

—

Zaļā grāmata par alternatīvām strīdu izšķiršanas metodēm civiltiesībās un komerctiesībās (COM(2002) 196 galīgā red., 19.4.2002.);

—

Komisijas 1995. gada 12. maija ieteikums par tirdzniecības darījumu maksājumu termiņiem un attiecīgais Komisijas paziņojums (OV L 127, 10.6.1995. un attiecīgi OV C 144, 10.6.1995.);

—

1998. gada 19. maija Direktīva 98/27/EK par patērētāju interešu aizsardzības izpildrakstiem (OV L 166, 11.6.1998.);

—

2000. gada 29. jūnija Direktīva 2000/35/EK par kavētu maksājumu novēršanu tirdzniecības darījumos (OV L 200, 8.8.2000.);

—

Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par piekritību un spriedumu atzīšanu un izpildīšanu civillietās un komerclietās (Brisele I) (OV L 12, 16.1. 2001.); EESK atzinumu par šo tematu sagatavoja Malosse kgs (CES 233/2000, 2000. gada 1. marts, OV C 117, 26.4.2000.);

—

2004. gada 21. aprīļa Regula (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildu rakstu neapstrīdētiem prasījumiem (OV L 143, 30.4.2004); EESK atzinumu par šo tematu sagatavoja Ravoet kgs (CESE 1348/2002, 2002. gada 11. decembris, OV C 85, 8.4.2003.);

—

Padomes 2001. gada 28. maija Regula (EK) 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesu iestādēm pierādījumu iegūšanā civillietās un krimināllietās; (OV L 174, 27.6.2001.); EESK atzinumu par šo tematu sagatavoja Hernįndez Bataller kgs (CESE 228/2001, 2001. gada 28. februāris (OV C 139, 11.5.2001.);

—

Pasākumu programma nolēmumu savstarpējas atzīšanas principa piemērošanai civillietās un komerclietās (OV C 12, 15.1.2001.);

—

Padomes 2000. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām (OV L 160, 30.6.2000.); EESK atzinumu par šo tematu sagatavoja Ravoet kgs (CESE 79/2001, 2001. gada 26. janvāris, OV C 75, 15.3.2000.);

—

Padomes 2000. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1347/2000 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par abu laulāto vecāku atbildību par bērniem; EESK atzinumu par šo tematu sagatavoja Braghin kgs (CES 940/1999, 1999. gada 20. oktobris, OV C 368, 20.12.1999.);

—

Padomes 2000. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1348/2000 par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas savienības dalībvalstīs; idem. EESK atzinumu par šo tematu sagatavoja Hernįndez Bataller kgs (CES 947/1999, 1999. gada 21. oktobris (OV C 368, 20.12.1999.);

—

Padomes 2001. gada 28. maija lēmums, ar ko izveido Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās (OV L 174, 27.6.2001.); EESK atzinumu par šo tematu sagatavoja Retureau kgs (CESE 227/2001, 2001. gada 28. februāris, OV C 139, 11.5.2001.);

—

2006. gada 12. decembra Regula (EK) Nr. 1896/2006 (OV L 399, 30.12.2006.), ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru; EESK atzinumu par regulas projektu (COM(2004) 173 galīgā redakcija, 19.3.2004.) sagatavoja Pegado Liz kgs (CESE 133/2005, 22.2.2005., (OV C 221, 8.9.2005.);

—

Priekšlikums Regulai, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām (COM(2005) 87 galīgā redakcija, 15.3.2005.); EESK atzinumu par šo tematu sagatavoja Pegado Liz kgs (CESE 243/2006, 14.2.2006.).

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/8

1.1

Eiropas mašīnbūves rūpniecība ir vadošā rūpniecība, un tā pārstāv Eiropas ekonomikas stratēģiskās intereses. Vairāk nekā 130 000 uzņēmumu 2006. gadā radīja apgrozījumu vairāku simtu miljardu euro apjomā, eksportējot trešdaļu no savas produkcijas. Mašīnbūves un elektromehānisko iekārtu rūpniecībā ir nodarbināti vairāk nekā 4 miljoni Eiropas Savienības darba ņēmēju, kuriem ir nozīmīga pievienotā vērtība un augsts zināšanu līmenis.

1.2

Mašīnbūve un elektromehānisko iekārtu rūpniecība lielākā mērā nekā citas nozares var dot ieguldījumu Lisabonas programmas mērķu īstenošanā, pateicoties pastāvīgai apmācībai, pieredzes un paraugprakses apmaiņai, konkurētspējas uzturēšanai visaugstākajā līmenī, spējai iekļūt pasaules tirgos.

1.3

Komiteja atbalsta Komisijas iniciatīvas, kuru mērķis ir pastiprināt nozares konkurētspēju, uzlabot tiesisko pamatprincipu kopumu, pateicoties labākam un efektīvākam regulējumam un ņemot vērā faktu, ka nozari veido desmitiem tūkstošu mazu un vidēju uzņēmumu. Tiesību aktu labāka izstrāde, vismaz šajā nozarē, nenozīmē tiesību aktu trūkumu, bet gan stabilu un skaidru pamatu un viegli piemērojamus noteikumus, kā arī iespējami zemākus administratīvus izdevumus.

1.4

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu uzticēt tai delikāto uzdevumu, cenšoties panākt maksimālo iespējamo konsensu, noteikt jomas, kurās spēkā esošie Kopienas tiesību akti ir jāvienkāršo atbilstoši tām darbībām, ko likumdošanas struktūras veic tiesību aktu uzlabošanai un vienkāršošanai.

1.5

Komiteja ņem vērā, ka pašlaik tiek izstrādātas dažādas likumdošanas iniciatīvas, kas skar aplūkojamo nozari un ka jāsaskaņo dažādas ekonomiskās, sociālās un vides intereses. Iekšējā tirgus izveidošana nedrīkst apdraudēt citus Lisabonas programmas mērķu sakarā ļoti nozīmīgus aspektus, piemēram, darba ņēmēju veselība un drošība, patērētāju aizsardzība un vides aizsardzība. Komiteja uzskata, ka ir vajadzīga stratēģija, kas ļautu integrēt un koordinēt dažādas iniciatīvas.

1.6

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus, kas iekļauti 2007. gada 17. februāra paziņojumā un kuru mērķis ir mainīt jauno pieeju un stiprināt dalībvalstu darbības nozīmi tirgus uzraudzīšanā, jo tās minētam nolūkam ne vienmēr piešķir pietiekamus līdzekļus. Komiteja vēlas to Komisijas struktūrvienību stiprināšanu, kurām uzticēta koordinācija, uzraudzība, dažos gadījumos arī akreditācijas noteikumu pārvaldības, atļauju izsniegšanas iestāžu darbības un to sertifikācijas kvalitātes kontrole. Jāatbalsta “komunikācijas platformas” izveidošana starp tirgus dalībniekiem un dalībvalstīm, kurām ir jārīkojas atbilstoši direktīvai un saskaņā ar to un Kopienas politikas jomu mērķiem, pakāpeniski īstenojot tirgus uzraudzības sistēmu un modeļu konverģenci.

1.7

Komiteja aicina standartizācijas darbības ietvaros visiem ieinteresētajiem dalībniekiem dot iespēja iepriekš piedalīties standartu noteikšanā, vairāk atbalstot gan līdzdalību tehniskajās komitejās, īpaši vietējā līmenī, gan palielinot ietekmes novērtējuma nozīmi, pārmērīgi neizmantojot telemātisko konsultēšanos, kas, kaut arī noderīgs instruments, tomēr nevar būt vienīgais konsultēšanās līdzeklis, sevišķi šajā jomā.

1.8

Attiecībā uz “saskaņotu” standartizāciju Komiteja uzskata, ka tai jākļūst pieejamai bez maksas vai par simbolisku samaksu, sevišķi maziem un vidējiem uzņēmumiem, un vērš uzmanību uz atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem valstīs, kuru valodās ir izdoti standarti (angļu, franču un dažreiz vācu valodā), un pret pārējiem uzņēmumiem, kuriem jāuzņemas dažkārt ievērojami tulkošanas izdevumi.

1.9

Komiteja uzsver, ka ir jānovērš visi nepamatotie administratīvie izdevumi, ievērojami samazinot slogu, kas gulstas uz ražošanas sistēmu.

1.10

Komiteja aicina Komisiju nopietni ņemt vērā prasību veicināt standartizācijas stabilitāti, uzklausot arī tirgus dalībnieku un galveno ieinteresēto personu ierosinājumus. Attiecībā uz tiesisko pamatprincipu kopumu un juridisko pamatu Komiteja iesaka Komisijai pirms tiesību akta izstrādes izvērtēt, vai izvirzītos mērķus nevar sasniegt ar citiem līdzekļiem, piemēram, ar pašregulējumu vai kopregulējumu, ciktāl tiek garantēta maksimāla pārredzamība un visu ieinteresēto pušu līdzdalība, un vienmēr vadīties no normatīvā akta temata un tā satura, izvēloties attiecīgos Līguma pantus par tā juridisko pamatu.

1.11

Komiteja aicina novērst tehniskos šķēršļus iekšējā tirgus īstenošanā. Nepamatoti valstu un vietējie normatīvie akti rada reālu un nepārvaramu šķērsli brīvai preču apritei.

1.12

Komiteja iesaka pirms turpmāku tiesību aktu pieņemšanas iepriekš veikt atbilstošu, detalizētu ietekmes novērtējumu, ņemot vērā proporcionalitātes pakāpi, kā arī pēc tam veikt stingru uzraudzību, lai izvairītos no zaudējumiem, kas varētu izrādīties postoši nozares uzņēmumu nākotnei.

1.13

Liela nozīme būs Eiropas nozaru sociālajam dialogam, lai noteiktu visas kopīgās iniciatīvas nozares nodarbinātības un konkurētspējas attīstības atbalstam, ievērojot obligātos darba ņēmēju, iedzīvotāju un vides drošības principus. Uzņēmuma sociālās atbildības prakse var atvieglot šo uzņēmumu un ieinteresēto personu pastāvīgo dialogu, lai novērstu neatbilstošu izmantošanu, uzlabotu izpratni un veicinātu tālākizglītību, izveidotu labas attiecības ar attiecīgo reģionu un galapatērētājiem.

2.1

Eiropas Komisija pēc priekšsēdētāja vietnieku WALLSTRÖM kdzes un VERHEUGEN kga iniciatīvas lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izstrādāt izpētes atzinumu ar mērķi analizēt vienā no rūpniecības nozarēm, tas ir, mehānikas nozarē piemērojamo reglamentējošo noteikumu vispārējo saskanību, lai noteiktu vienkāršošanas iespējas. Analīzei jāaptver ne tikai īpašie nozares tiesību akti, bet arī reglamentējošo noteikumu kopums, kas attiecas uz mašīnbūves apakšnozari.

2.2

Ņemot vērā ieinteresēto pušu iesaistīšanos vienkāršošanas procesā, sevišķi, ja runa ir par to noteikumu noteikšanu, kuru īstenošana saistīta ar īpašām problēmām, Komisija atzīst, ka Komiteja, pateicoties tās ievērojamajai un plašajai pieredzei un daudzveidīgajam sastāvam, ir ideāli piemērota Eiropas ekonomikas dalībnieku, darba ņēmēju un pilsoniskās sabiedrības viedokļu atspoguļošanai un sintēzei.

2.3

Ņemot vērā Komitejas gūto pieredzi, izstrādājot daudzus atzinumus par tiesību aktu labāku izstrādi un vienkāršošanu (1), kā arī Eiropas Komisijas un EESK sadarbības protokola 8. pantu, Komisija ir nolēmusi uzticēt Komitejai šo nozīmīgo uzdevumu. Gadījumā, ja Komitejas darbam būs labi rezultāti, Komisija pieļauj iespēju atkārtot šādu pieprasījumu attiecībā uz vairākām citām svarīgām jomām, kas ir Komisijas un pašas Komitejas darba kārtībā par labāku tiesību aktu izstrādi.

2.4

Komisija vēlāk paskaidroja savu viedokli, precizējot, ka tiesību aktu labāka izstrāde nenozīmē to apjoma samazināšanu un ka, gluži pretēji, ir jāsaglabā vismaz tāds pats darba ņēmēju, patērētāju un vides aizsardzības līmenis, lai nodrošinātu tādu normatīvo sistēmu, kas ļauj uzlabot konkurētspēju.

3.1

Pirmām kārtām jāsaka, Komiteja ir ļoti ieinteresēta veikt uzdevumu rast līdzsvaru starp dažādām iesaistītajām interesēm, lai pēc tam iesniegtu pastāvošo reglamentējošo noteikumu un tiesisko aktu uzlabošanas un vienkāršošanas priekšlikumu. Komitejas lielākā priekšrocība ir tās spēja ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus, meklējot maksimālo iespējamo konsensu starp pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kas pārstāv atšķirīgas intereses. Nepārprotama uzticība Kopienas principiem un vērtībām, tās atzinumu kvalitāte, līdzsvars un novatorisms padara Komiteju par nozīmīgu un spēcīgu Kopienas iestāžu partneri. Izaicinājums un stimuls, ko šis Komisijas pieprasījums izvirza visām Komitejas struktūrvienībām, kurām pozitīvi jāizmanto minētā izdevība, var veicināt tikšanās, diskusiju un dialoga nozīmi, kas ar Līgumiem piešķirta organizētai pilsoniskajai sabiedrībai.

3.2

Komitejai piedāvātā iespēja iepriekš norādīt darbību jomas, kurās jāuzlabo reglamentējošie noteikumi, ir jauna pieeja ES iestāžu sadarbības metodei. Skaidrs, ka katra ieinteresētā puse jau ir paziņojusi Komisijai savas prasības un vēlmes. Ražotāji, lietotāji, darba ņēmēji, patērētāji, standartizācijas iestādes un publiskās iestādes jau ir norādījušas, kā tās vēlētos “uzlabot” esošos reglamentējošos noteikumus. Tomēr līdz šim izmantotās apspriešanās metodes nav ļāvušas izstrādāt detalizētu dažādu prasību pārskatu, radot ieinteresētajām personām iespaidu, ka tās netiek pietiekami uzklausītas.

3.3

Komiteja var izstrādāt šādu vienotu pārskatu, gan pateicoties savai daudzveidīgajai un kvalificētajai pieredzei, gan ņemot vērā tās ievērojamo sakaru tīklu, ar kura palīdzību tās locekļi var uzzināt par nozīmīgu pieredzi dažādās jomās. Par šo tematu Komiteja jau ir daļēji paudusi savu viedokli pašiniciatīvas atzinumā “Rūpniecības pārmaiņas mašīnbūves nozarē” (2).

3.4

Komiteja konstatē, ka pašlaik norisinās vai ir pieteiktas dažādas iniciatīvas saistībā ar Kopienas noteikumiem rūpnieciskās ražošanas jomā un, jo sevišķi, mašīnbūves apakšnozarē. Šajās iniciatīvās tiek aplūkotas sarežģītas un atšķirīgas problēmas. Tādēļ šķiet lietderīgi kopīgi apspriest minētās problēmas, lai varētu ņemt vērā dažādās, ar Kopienas regulējumu aizsargātās intereses: brīvu preču aprite, darba ņēmēju veselība un drošība, patērētāju aizsardzība, vides aizsardzība, kā arī Lisabonas stratēģijas mērķus ekonomikas un sociālajā jomā. Minētais regulējums ir balstīts uz dažādiem likumdošanas instrumentiem, un šāda veida pētījums līdz šim vēl nav veikts. Komiteja uzskata, ka ir īstais brīdis vienoti un sistemātiski izskatīt jautājumu kopumā.

3.5

Rūpniecisko iekārtu ražošanas un tirdzniecības jomā Kopienas tiesību akti tika izstrādāti pakāpeniski. Kopumā tas ļāva panākt tiesību aktu saskaņošanas līmeni, kas ir ievērojami vienkāršojis uzņēmumu darbības normatīvo vidi, tomēr jāuzsver, ka šis process vēl nav pabeigts.

3.6

Kopienas noteikumus, kas pieņemti, sākot ar 80. gadu otro pusi, aplūkojamajā nozarē var iedalīt divās lielās grupās: pirmā attiecas uz tirgu, otra — uz darba vietām. Efektīvai šo noteikumu piemērošanai ir nepieciešams liels skaits dažādu dalībnieku — standartizācijas un atļauju izsniegšanas iestāžu, projektētāju un ražotāju, importētāju un atbildīgo par tirdzniecību, montētāju un uzstādītāju, publisko uzraudzības un sankciju iestāžu (tajā skaitā muitu un tiesu varas iestāžu), uzņēmēju, darba ņēmēju, arodbiedrību utt. — līdzdarbība. Patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas ir izrādījušas īpašu ieinteresētību par konkrētu un aktīvu iesaistīšanos, kas līdz šim uzskatīta par nepietiekamu. Būtiska ir visu minēto dalībnieku sadarbība, kā arī publisko iestāžu sadarbība valsts un ES līmenī.

3.7

Minēto noteikumu piemērošana nerada lielas grūtības, tomēr, kaut arī kopumā novērtējums ir pozitīvs, nedrīkst aizmirst vairākas konkrētas problēmas.

4.1

Katru gadu nelaimes gadījumi darba vietā ES ir cēlonis 6 000 līdz 8 000 cilvēku nāvei (no kuriem 40 % ir jaunāki par 35 gadiem) un simtu tūkstošu cilvēku invaliditātei. Daļu no šiem nelaimes gadījumiem izraisa darbarīki, bet dažos gadījumos tas notiek individuālo aizsardzības materiālu efektivitātes trūkuma vai neatbilstošas apmācības dēļ. Aptuveni ceturtā daļa ES darba ņēmēju ir atzinuši, ka viņiem jāizmanto individuālie aizsardzības materiāli, lai aizsargātu savu drošību un veselību. Galvenie fizikālie riska faktori darba vietā ir saistīti, pirmkārt, ar darbarīkiem (troksnis, vibrācija, jonizētais un nejonizētais starojums) vai pakļautību ķīmisku vielu iedarbībai, un, otrkārt, ergonomiskiem aspektiem, kam ir būtiska nozīme veselības aizsardzībā darba vietā un darba drošības jomā. Dažos gadījumos darbarīkiem var būt liela nozīme, kad notiek pakļaušana ķīmisku vielu iedarbībai, bet citos — izšķiroša var būt individuālo aizsardzības materiālu efektivitāte.

4.2.

Īpaša uzmanība jāvelta produktiem, kas paredzēti plašam patēriņam nekonkrētā patērētāju grupā, kas noteikti nav informēta par iespējamo risku saistībā ar iegādātajām vai īrētajām iekārtām. Diemžēl daudzi nelaimes gadījumi, kas netiek iekļauti statistikas datos, notiek, patērētājiem neatbilstoši izmantojot iekārtu.

5.1

Jāatzīmē, ka vienota tirgus dalībnieku sadarbība ir pakļauta reālām grūtībām un tā ne labprāt tiek īstenota pilnībā pārredzamā veidā. Privātā sektora dalībniekiem tā saistās ar vēlmi pasargāt sevi no konkurences vai iespējamajām sankcijām, bet publiskā sektora dalībniekiem to izraisa birokrātiskais inertums, kas dažreiz ir ļoti noturīgs. Piemēram, pastāv acīmredzama nepieciešamība pastiprināt ražojošo un izmantojošo uzņēmumu sadarbību vai palielināt pārredzamību attiecībā uz veidu, kā standartizācijas, uzraudzības un atļauju izsniegšanas iestādes un konsultanti, kas nodrošina uzņēmējiem tehnisko palīdzību, izprot “jaunās pieejas” direktīvu galvenās prasības.

5.2

Minētā problēma bija Komisijas uzmanības centrā tās nesenajā “jaunās pieejas” pārskatīšanas iniciatīvā, kas tika pieteikta 2007. gada 14. februārī ar nosaukumu “Jaunā pasākumu pakete preču brīvai apritei iekšējā tirgū”. Tas sastāv no priekšlikuma regulai, “ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz ražojumu tirdzniecību” [COM(2007) 37 galīgā redakcija (3)] un no priekšlikuma lēmumam “Par ražojumu tirdzniecības vienotu sistēmu” [COM(2007) 53 galīgā redakcija (4)]. Paketes mērķis ir “nostiprināt tirgus uzraudzības struktūras nolūkā izslēgt nedrošu preci, izņemot to no visa Kopienas tirgus, un cīnīties pret viltojumiem. Preču izmēģinājumos iesaistītās pārbaudes, sertifikācijas un inspekcijas iestādes būs pakļautas stingrākām akreditācijas kontrolēm, lai nodrošinātu kopīgu reglamentējošo noteikumu līmeni gan uzņēmumiem, gan uzraudzības iestādēm.” (Pašlaik ES darbojas aptuveni 1 800 atļauju izsniegšanas iestāžu, tas ir, laboratorijas, inspekcijas un sertifikācijas centri vai privāti uzņēmumi, kuru darbību akreditē valsts pārvalde). Jāatzīmē neparasts fakts, ka starp šīm “neatkarīgajām” iestādēm darbojas tiešas ražojošo uzņēmumu apvienību filiāles, kas var radīt reālu interešu konfliktu. Vienā no dalībvalstīm, piemēram, tikai liftu ražošanas nozarē tika akreditētas vairāk nekā 80 atļauju izsniegšanas iestādes.

5.2.1

Divdesmit divus gadus pēc Padomes 1985. gada 7. maija rezolūcijas pieņemšanas, kas ievieš jaunās pieejas principus, Komisija ierosina aktualizēt un nostiprināt tirgus uzraudzību, padarot arvien uzticamāku CE zīmi. Komiteja uzskata, ka jaunās pieejas metode, kas skar 25 direktīvas, no kurām 21 paredz zīmes piešķiršanas specifikācijas, bet 4 tās neparedz, ir devusi labus rezultātus, veicinot iekšējā tirgus attīstību, bet vienlaikus tā uzskata, ka ierosinātā pārskatīšana ir lietderīga. Jāpaplašina gan dalībvalstu, gan Komisijas pilnvaras un atbildība, un Komisijai būs jāpalielina darbinieku skaits, lai īstenotu nepārtrauktu tirgus uzraudzības, atļauju izsniegšanas iestāžu akreditācijas procesa un dažos gadījumos arī šo iestāžu darbības uzraudzību. Komisijas pētījumā lielākā daļa nozaru organizāciju atzinīgi izteicās par šādu valsts un attiecīgi Eiropas iestāžu stiprināšanu.

5.3

Komiteja atzinīgi vērtē minēto iniciatīvu, kas ļauj ierobežot patvaļu un atšķirības novērtēšanā, kuras traucē iekšējā tirgus attīstību, turklāt radot nelabvēlīgu situāciju konkurētspējas jomā tiem dalībniekiem, kas ievēro reglamentējošos noteikumus. Konkurences kropļošana, kuru izraisa pavirša uzraudzība, ir liela problēma, kas parāda jaunās pieejas piemērošanas robežas. Turklāt ir svarīgi, lai reglamentējošie noteikumi, sevišķi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem būtu vienkārši un skaidri, kā arī tiktu nostiprināta tirgus uzraudzības iestāžu sadarbība gan ES un EEZ teritorijā, gan starptautiskā līmenī. Jāatbalsta “komunikācijas platformas” izveide starp ekonomikas dalībniekiem un dalībvalstīm, kurām ir jārīkojas atbilstoši direktīvai un saskaņā ar to un Kopienas politiku jomu mērķiem, pakāpeniski īstenojot tirgus uzraudzības sistēmu un modeļu konverģenci. Šajā darbībā ir svarīgi iesaistīt muitas iestādes.

5.4

ES līmenī būtu lietderīga lielāka visu iesaistīto ģenerāldirektorātu (piemēram, Uzņēmējdarbības (ENTR), Vides (ENV), Nodarbinātības (EMPL), Veselības un patērētāju aizsardzības (SANCO)) sadarbība, lai izveidotu esošo direktīvu izmantošanas pamatnostādnes kuras gan neaizvietotu standartus, bet varētu būt noderīgs instruments, kas ļautu ietaupīt nozīmīgas summas, kas citādi tiktu tērētas par nevajadzīgām konsultācijām.

5.5

Sezonas produkcijas, piemēram, dārza mašīnu, gadījumā ir jāparedz paātrinātas procedūras, lai nezaudētu tirgus iespējas. Šajā nolūkā Komisija ierosina izveidot “starpniecības iestādi”, kurā varētu griezties īpašu un pamatotu prasību gadījumā, tomēr garantējot visu, jo īpaši ar drošību saistīto reglamentējošo noteikumu stingru piemērošanu.

6.1

Vēl viena Komisijas pasludināta prioritāte attiecas uz tādi nevajadzīgu administratīvo saistību samazināšanu, kas negatīvi ietekmē konkurētspēju. Komiteja ar interesi seko Komisijas centieniem šajā jomā, kas ir kļuvuši konkrēti, 2007. gada 24. janvārī pieņemot rīcības programmu, lai līdz 2012. gadam par ceturto daļu samazinātu uzņēmumu administratīvās saistības.

6.2

Komisija varētu palīdzēt praktiski risināt dažas direktīvu piemērošanas problēmas, piemēram, centrāli apkopojot savos dienestos visus paziņojumus, kurus pašlaik paredzēts nosūtīt atsevišķām dalībvalstīm un kas sagādā lielas grūtības, noskaidrojot pareizu adresi. Tas attiecas uz Direktīvu 2000/14/EK par trokšņu emisijām, kas paredz deklarācijas par atbilstību nosūtīšanu vienai dalībvalstij un Komisijai, vai uz Direktīvu 97/68/EK par emisiju no pašpiedziņas iekārtu motoriem, saskaņā ar kuru uzņēmumiem, izmantojot “elastīguma” sistēmu, vajadzētu informēt katras dalībvalsts atbildīgās iestādes par saņemto atzīšanu un ziņot ik pēc sešiem mēnešiem.

6.3

Uzņēmumi saskaras ar daudzām grūtībām, piemērojot praksē direktīvas par darba ņēmēju aizsardzību pret fizikāliem faktoriem. Īpašas problēmas, sevišķi MVU gadījumā, rada Direktīva 2002/44/EK par vibrācijām vai Direktīva 2006/25/EK par riskiem, ko izraisa mākslīgais optiskais starojums. Minētās problēmas varētu parādīties nākamās direktīvas par mākslīgo optisko starojumu piemērošanā. Nepieciešamas praktiskas piemērošanas norādes, pretējā gadījumā minētās direktīvas nesasniegs mērķus. Protams, ja izrādītos neiespējami tās konkrēti piemērot, būs jāapsver un nekavējoties jāsagatavo nepieciešamie grozījumi, lai ļautu uzņēmumiem pildīt ar likumu noteiktās saistības.

6.4

Rūpnieciskās, sevišķi iekārtu ražošanas jomā ir svarīgi ņemt vērā dažādas prasības, kad tiek skarts administratīvo saistību jautājums. Dažādu dalībnieku darbību pārskatāmība ir būtisks elements gan lietotāju fiziskajai drošībai, gan tirgū izveidojušos līgumsaistību juridiskajai drošībai. Tādēļ ir jārod līdzsvaroti risinājumi, lai saglabātu pārredzamību un pārskatāmību, nevajadzīgi nepalielinot administratīvās izmaksas.

7.1

Tehniskajai standartizācijai ir svarīga nozīme Kopienas noteikumu darbībā, un tā piešķir konkrētu veidolu tiesību aktos noteiktajām drošības pamatprasībām. Ja tiek ievēroti standarti, var domāt, ka ir nodrošināta atbilstība direktīvām. Akreditētu atļauju izsniegšanas iestāžu veiktā sertifikācija, ja tā ir nepieciešama, ir iespējama tikai, ja ir izveidots tiesiskais pamats.

7.2

Kopumā Eiropas standartizācijas iestādes, pamatojoties uz Komisijas pilnvarojumiem, ir veikušas ļoti lietderīgu darbu. Jebkurā gadījumā ieinteresētajām pusēm vajadzētu vairāk piedalīties standartu izstrādāšanā, kas atvieglotu turpmāko salīdzināšanu. Tomēr šobrīd standartu izstrāde joprojām faktiski ir ierobežota dalībnieku loka pārziņā. Lielākajai daļai standartus piemērojošo uzņēmumu nav ne līdzekļu, ne resursu, lai regulāri veiktu šo darbību. Darba ņēmēju un patērētāju līdzdalība ir vēl nenozīmīgāka. Šādā situācijā ir grūti ņemt vērā gūtās pieredzes nozīmi. Daži no standartiem nespēj atrisināt visu uz vietas konstatēto problēmu kopumu. EESK cer uz lielāku visu ieinteresēto dalībnieku līdzdalību tehniskajās komitejās, īpaši vietējā līmenī, šajā nozarē, kurā faktiska lēmējvara ir nelielam personu skaitam. Komiteja ar bažām konstatē, ka standartizācijas augošās izmaksas var kavēt konkurētspēju, kā arī mazināt drošību, piemēram, gadījumos, kad iekārtu izmantošana notiek nepiemērotā veidā un neatbilstoši standartiem. Daži Austrumeiropas MVU ir gatavi riskēt vai tendēti uz “interesantu” paņēmienu izmantošanu.

7.3

Komiteja atzinīgi vērtē 2007. gada 15. martā ES standartizācijas rīcības plānā izvirzītās iniciatīvas; saskaņā ar minēto plānu katra dalībvalsts ir aicināta ziņot par īstenošanas gaitu un veiktajiem pasākumiem, lai atbalstītu visu ieinteresēto pušu līdzdalību Eiropas un starptautiskajā standartizācijas procesā. No savas puses Komisijai vajadzētu apkopot izteiktos ierosinājumus un iekļaut tos minētajā plānā. MVU iesaistīšanās standartizācijas procedūrās ir būtiska gan ES, gan valstu līmenī, un to ieguldījumam turpmākajos standartizācijas procesos jābūt efektīvam un konkrētam.

7.4

Dažos gadījumos uzņēmējiem var būt grūtāk ievērot visas saistības, kas izriet no tiesību aktiem par veselību un drošību. Riska novērtējums no brīža, kad tiek uzsākta iekārtas ekspluatācija, rada savstarpēju mijiedarbību starp tās ražotāju un uzņēmumu, kas to izmanto. Var rasties problēmas, ja standartos nav paredzēts sniegt atbilstīgu informāciju par iespējamajiem riskiem, kas uzņēmumam jāņem vērā. Ja uzņēmēji nav pareizi informēti par iespējamajiem riskiem saistībā ar iekārtu, ko viņi pērk, viņiem būs grūtības ievērot riska novērtēšanas saistības, kas izriet no Pamatdirektīvas 89/391/EEK un no tās 19 īpašajām atvasinātajām direktīvām par darba ņēmēju aktīvu un pasīvu aizsardzību.

7.5

Standartu ieviešana var būt problemātiska maziem un vidējiem uzņēmumiem sakarā ar to pieņemšanas augstajām izmaksām; ja standartizācija ir iemesls sertifikācijas procedūrai, administratīvās izmaksas parasti ir daudz augstākas nekā tās, kas izriet tieši no tiesību aktiem.

7.6

Riska analīze, ko veic Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN) speciālisti, ir ārkārtīgi svarīga uzņēmējiem, kuriem tā jāpapildina ar īpašu tās faktiskās darba vides analīzi, kurā iekārta tiks izmantota. Šo saskaņoto standartu izmaksas ir augstas, īpaši MVU. Komiteja iesaka izskatīt priekšlikumu, saskaņā ar kuru “saskaņoti” standarti, kas izriet no EK Eiropas Standartizācijas komitejai sniegtā pilnvarojuma, būtu pieejami iekārtu izmantotājiem bez maksas vai par simbolisku samaksu, lai dotu viņiem iespēju pildīt savas juridiskās saistības. Turklāt bezmaksas izplatīšana internetā jau sekmīgi veikta telekomunikāciju nozarē, dažus ETSI (Eiropas Telekomunikāciju standartu institūta) standartus ievietojot tieši tīmeklī.

8.1

Komiteja uzsver, ka ne vienmēr un ne jebkurā gadījumā vajag grozīt direktīvas, kuru īstenošana ir bijusi un joprojām ir sekmīga. Protams, darbs un secinājumi, kas tika izdarīti, uzlabojot vispārēju Pamatdirektīvu 98/37/EK par tiesību aktu tuvināšanu “mašīnu” nozarē, bija ārkārtīgi sarežģīti, tomēr beigās tika panākts optimāls dažādu interešu līdzsvars. Dažos citos gadījumos, iespējams, būtu labāk izvairīties no tā sauktajiem “uzlabojumiem”, piemēram, tādiem kā Zemsprieguma direktīvas 73/23/EK grozījumi, vai, kā 2004. gada 5. novembra vēstulē atzīmēja mašīnbūves nozares ražotāju apvienība, Komisijas nepiemērotais priekšlikums apvienot Direktīvu 87/404/EK un Direktīvu 97/23/EK par spiediena iekārtām.

8.2

Tirgus situācija liecina, ka ir vajadzīga skaidra un stabila normatīvā sistēma, lai netraucēti varētu plānot investīcijas un pielāgoties viennozīmīgiem noteikumiem, kas netiek pārāk bieži grozīti. Pretējā gadījumā pastāv reāls risks, ka “vienkāršošana” varētu radīt lielākas administratīvās izmaksas un izraisīt izmaksu palielināšanos sakarā ar sarežģītāku atbilstības novērtējuma procedūru.

8.3

Attiecībā uz iespēju piemērot Līguma 95. pantu Komiteja izprot ražotāju vajadzības, tomēr uzsver, ka direktīvu pamatā esošajam juridisko pamatprincipu kopumam ir jāatbilst Līgumu pamatprincipiem, īpaši attiecībā uz dažādu standartu juridisko pamatu. Acīmredzams, ka tiesību akta mērķis un saturs ir primāri un veido objektīvus kritērijus dažādu standartu piemērošanai. Par to dažādos spriedumos nesen ir izteikusies arī Eiropas Kopienu Tiesa, tomēr izslēdzot iespēju piemērot jauktu juridisko pamatu, kurā atsauces uz noteikumiem ir pretrunīgas vai tik daudzslāņainas, ka ierobežo Eiropas Parlamenta tiesības. Ne vienmēr un visur var īstenot uzņēmumu centienus ražojumu projektu gadījumā (ja galvenais mērķis ir cits) atsaukties uz Līguma 95. panta 3. punktu, ar ko, kā zināms, ierobežo dalībvalstu pilnvaras, pastiprinot Kopienas noteikumus, kā noteikts, piemēram, 137. vai 175. pantā (5). Uzņēmumi norāda uz papildu izmaksām (kuras sedz galapatērētājs), kas rodas, veicot nepieciešamās izmaiņas mašīnu un iekārtu projektos un ražošanā, pamatojoties uz katras atsevišķas dalībvalsts prasībām. Būtu jāparedz savstarpēji papildinoši juridiskie modeļi, kas nepārklājas, bet līdz minimumam ierobežo dalībvalstu iespējas izdot atsevišķus un atšķirīgus noteikumus, kuriem jābalstās uz pamatotības un proporcionalitātes principiem.

8.4

Nesen pieņemtā REACH direktīva ir nozīmīgs pagrieziens patērētāju un darba ņēmēju aizsardzībā. Komiteja ir atzinīgi novērtējusi pieņemtos tehniskos risinājumus un ar vienkāršošanas iespēju saistīto elastīgumu, tomēr ar zināmām bažām norāda, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem varētu rasties zināmas grūtības, īpaši gadījumos, ja importa kontrole nav tik stingra, kā to nosaka minētās pamatdirektīvas piemērošana. Šajā sakarā Komiteja aicina Komisiju rūpīgi kontrolēt dalībvalstu tirgus uzraudzības procedūras, jo līdz šim tās aplūkojamajā nozarē ne vienmēr ir darbojušās efektīvi, kas saistīts arī ar nepietiekama apjoma līdzekļu piešķiršanu uzraudzības iestādēm. Šajā sakarā atkarībā no noteiktu ražošanas jomu prioritātes attiecīgajās dalībvalstīs varētu paredzēt uzraudzības iestāžu uzdevumu sadali, piemēram, atbilstoši ražošanas jomai (vārsti un savienotājelementi, preču pacelšanas un pārvietošanas iekārtas, sūkņi un kompresori, ražojošās rūpniecības iekārtas utt.).

8.5

Kaut arī mašīnbūves rūpniecība ir devusi fundamentālu ieguldījumu Eiropas ekonomikā kopumā, rodas iespaids, ka dalībvalstis ļoti maz iegulda tām uzticēto uzdevumu veikšanā. Komisija varētu pieprasīt informāciju šajā jomā, lai to salīdzinātu ar praksē sasniegtajiem rezultātiem. Kontroles kvalitātes un kvantitātes noteikšana bieži tiek uzticēta individuālai spējai un gribai, tomēr daudz kas ir atkarīgs no pieejamajiem resursiem.

9.1

Valstu tiesu akti joprojām satur virkni tehnisku šķēršļu, kas rada uzņēmumiem lielas problēmas. Viena no skartajām nozarēm, piemēram, ir pašpiedziņas iekārtas, kas nav autotransports, kad tām ir jāpārvietojas pa koplietošanas ceļiem. Atšķirīgs dažādu dalībvalstu regulējums, kad dažas dalībvalstis piemēro stingrākus standartus nekā citas, nosaka uzņēmumu nepieciešamību iegādāties dažādas mašīnas. Arī terminoloģijā trūkst konsekvences, piemēram, jēdzienu “uzņēmumi” un “sabiedrības” lietojumā. Pārskatīšanas pienākumi, kas paredzēti dažās dalībvalstīs, nozīmē papildu izmaksas, kas bieži dubultojas katrai valstij, kura paredz īpašas struktūrvienības veiktu attīstības, pārbaužu vai transporta inspekciju. Komiteja aicina īpaši attiecībā uz drošības pasākumiem nekavējoši saskaņot tiesību aktus. Attiecībā uz traktoriem, piemēram, papildus esošajiem noteikumiem par atskata spoguļiem un ātruma ierobežojumiem, ir jānosaka priekšējo un aizmugurējo lukturu tehniskā specifikācija, bet īpaši — bremzēšanas ceļš. Šobrīd pa Eiropas ceļiem pārvietojas arī pirms 40 gadiem ražoti traktori. Pakāpeniska atļauto transportlīdzekļu parka atjaunināšana garantētu daudz augstāku aktīvo un pasīvo drošības līmeni.

9.2

Lai noregulētu pašpiedziņas iekārtu izmantošanu uz koplietošanas ceļiem, Komiteja jo īpaši iesaka:

10.1

Komiteja aicina nodrošināt, lai ar efektīva dialoga starpniecību notiktu ciešāka regulējošo iestāžu un ieinteresēto pušu sadarbība attiecībā uz turpmāko reglamentēšanas politiku. Ņemot vērā ieinteresēto pušu mijiedarbības nepieciešamību, konsultācijas nevajadzētu veikt galvenokārt ar elektronisko saziņas līdzekļu starpniecību. Pēc Komitejas domām, dažās specifiskās jomās pastāvīgas un biežas konsultācijas novērstu problēmas, tādējādi nodrošinot tiesību aktu augstāku kvalitāti un standartu efektivitāti.

10.2

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi izstrādāt dažādu iespēju ietekmes novērtējuma metodi, kas būtu kopīga visām ES iestādēm — Parlamentam, Padomei un Komisijai, un būtu izmantojama kvalitātes kontroles sistēmā.

10.3

Komisijai vienmēr vajadzētu izvērtēt, vai sasniedzamajiem mērķiem patiešām ir vajadzīgs tiesiskais regulējums, vai arī pietiek ar pašregulējumu un kopregulējumu. Komiteja uzskata, ka no dažādām iespējām jāizvēlas viena, kas vislielākajā mērā ļauj nodrošināt to pašu mērķu sasniegšanu par zemākām izmaksām un ar mazāku administratīvo slogu, kā arī vislielāko pārredzamību un ieinteresēto pušu līdzdalību.

10.4

Galvenā nozīme ir nozaru sociālajam dialogam starp iesaistītajām pusēm. Kopīgās intereses var īstenot, pamatojoties uz iniciatīvām par īpašu apmācības pasākumu izstrādi, sevišķi attiecībā uz drošību darba vietā, kā arī tālākizglītības pasākumiem, kas ne tikai ļauj uzlabot prasmes, bet arī zināšanas dažādos vadības un organizatoriskajos jautājumos saistībā ar iekārtu labāku un drošāku izmantošanu. Uzņēmumu sociālā atbildība, kuru īsteno ar paplašināta dialoga palīdzību, ietverot pilsoniskās sabiedrības un vietējo pašvaldību pārstāvjus, var labvēlīgi ietekmēt drošas un produktīvas uzņēmumu kultūras attīstību, īpaši mazajos un vidējos uzņēmumos, kuros riska vadība ir ievērojami grūtāka.

10.5

Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi uzsākt pārdomas, kas ļautu visām ieinteresētajām pusēm veikt Kopienas regulējuma rezultātu un robežas novērtējumu. Šāds novērtējums ļautu rīkoties saskaņoti, lai dažādas notiekošās iniciatīvas nenovestu pie daļējiem vai pretrunīgiem risinājumiem. Komisijas lēmums apspriest ar ieinteresētajiem dalībniekiem jauno direktīvu par mašīnbūvi ir vērsts pareizā virzienā, jo ir lietderīgi paplašināt šāda veida iniciatīvas. Komiteja sevišķi uzsver saikni starp dažādām iniciatīvām, piemēram, tām, kas saistītas ar rīcības programmām nevajadzīgu administratīvo saistību samazināšanai un jauno pieeju (2007. gada 14. februārī, pamatojoties uz publisku apspriedi par iekšējā tirgus nākotni, Komisija pieņēma priekšlikumu regulai un Padomes un Eiropas Parlamenta lēmumam par jaunās pieejas pārskatīšanu). Komiteja ir pārliecināta, ka piemērots minēto iniciatīvu sakārtojums un laba to koordinācija spēj reāli uzlabot esošo regulējumu un tā piemērošanu 27 dalībvalstīs.

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/15

1.1

EESK pauž gandarījumu par to, ka Komisija vēlas “uzlabot regulējumu” un “veicināt konsekventu mijiedarbību starp dažādām politikas jomām, nodrošināt prognozējamību un censties aizstāvēt sabiedrības intereses (piemēram, vides aizsardzības un satiksmes drošības jomā), vienlaikus mēģinot mazināt nozarei radīto regulējuma noteikumu slogu”. Tā arī ir gandarīta par izteikto vēlmi izstrādāt visaptverošu pieeju un iekļaut gan ražošanas attīstības un konkurētspējas dažādās dimensijas, gan dažādās iesaistītās puses.

1.2

Darba grupas CARS 21, kas izveidota saskaņā ar labāka tiesiskā regulējuma iniciatīvu, darbības pamatā ir vēlme nodrošināt gan personu, kas ir atbildīgas par sabiedriskās politikas jomām, gan dažādo pušu, kuras ir iesaistītas ražošanā un kam vajadzīgs EESK atbalsts, darbības koordināciju. Komisijas atzinums, kurā apskatīts jau paveiktais darbs regulējuma jomā un noteikti turpmākie īstenojamie pasākumi, liecina par darba grupas darbības nozīmīgumu un arī sastaptajām grūtībām.

1.3

Galvenais darba grupas CARS 21 sniegtā ziņojuma rezultāts ir tas, ka visām iesaistītajām pusēm tiek sniegta skaidra informācija par Eiropas politikas pamatnostādnēm autobūves nozarē. Visās galvenajās jomās ir uzlabota ES politiku prognozējamība, kā arī samazināts regulējuma slogs, ko izjūt nozare.

1.4

Tiešs darba grupas darbības rezultāts ir ierosinājums 38 Kopienas direktīvas aizstāt ar ANO/EEK (Apvienoto Nāciju organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas) noteikumiem, tādējādi samazinot administratīvo slogu. Tāpat paveiktais darbs vides aizsardzības un satiksmes drošības jomā ļauj parādīt, ka ir jāīsteno integrēta pieeja, lai vides aizsardzības noteikumi kļūtu visām iesaistītajām pusēm likumīgāki un uzņēmējiem prognozējamāki. Šāda pieeja ir kā vienošanās, pamatojoties uz kuru, katra iesaistītā puse var darboties.

1.5

Jāuzsver arī grūtības minēto pasākumu īstenošanai. Tās ir šādas:

1.6

Komisijas paziņojumā iekļautais saraksts ar paredzētajiem 39 pasākumiem vai saistībām ir ļoti garš, un katrs no tiem šķiet pamatots. Liekas, ka vissarežģītākā būs visu 39 punktu integrēšana, kas rada vēl risināmu problēmu saistībā ar saskaņošanu un īstenošanas grafiku noteikšanu. Piemēram, integrēta pieeja ir pieņemta attiecībā uz jautājumiem par ekoloģiskajiem raksturlielumiem un drošību, bet abi minētie jautājumi paši par sevi netiek risināti integrētā veidā. Izvirzot jautājumu par produktu cenu, kas atbilst paredzēto saistību kopumam, kā tas ir augsta līmeņa darba grupas ziņojumā, šāda integrācija būtu neapšaubāmi bijusi, bet tas izraisītu arī nepieciešamību izdarīt izvēli. Minētā augsta līmeņa darba grupa bija arī papildinājusi savus secinājumus ar visiem attiecīgo politiku veidotājiem paredzētu ceļvedi. Minētajā dokumentā bija labi atspoguļota integrētā pieeja, attiecībā uz ko Komisija bija izteikusi cerību, ka CARS 21 to popularizēs. EESK var tikai izteikt nožēlu par to, ka Komisijas paziņojumā, kaut vai grozījuma veidā, nav ierosināts šāds ceļvedis.

1.7

Augsta līmeņa darba grupa, veicot analīzi, lielā mērā balstījās uz autobūves nozares ražotāju viedokli. Tāpēc liela daļa no izvirzītajiem risināmajiem jautājumiem ir saistīti ar produktiem un tehnoloģijām. EESK uzsver, ka, ja vairāk tiktu ņemtas vērā automobiļu lietotāju intereses, rezultāts būtu bijis savādāks. Tāpēc turpmāk, veicot izvērtējumus un atkārtotus izvērtējumus, būtu jāpārskata attiecīgais iesaistīto pušu saraksts.

1.8

Piemērojot integrētu vai vispārēju pieeju, var rasties situācija, kad katra no iesaistītajām pusēm vēlas, lai atbildību par pielāgošanu uzņemtos kāds cits. Tā, piemēram, satiksmes drošības vai vides aizsardzības jomā ražotāji uzskatīs, ka atbildīgo par infrastruktūrām vai patērētāju rīcība ir tāda, kas neļauj pilnībā izvērst visus centienus, jo īpaši attiecībā uz tehnoloģiju, par kuriem viņi ir vienojušies.

1.9

Visi minētie faktori liecina, ka Komisijas paziņojums nav visaptverošs attiecībā uz politiku autobūves nozarē un risināmajām problēmām. EESK atbalsta darbību šādā virzienā — turpināt sabiedrības debates par autobūves nozares politiku, iekļaujot visus sociālos partnerus un visas ieinteresētās puses, lai attiecīgā brīdī izdarītu atbilstošu izvēli, nevis aprobežoties ar noteiktu sarakstu, kurā iekļauti iespējamie attīstības virzieni, lai ļautu ekspertiem un ražotājiem savstarpēji vienoties par kādu no tiem.

1.10

Komisija noslēdz paziņojumu, paužot uzskatu, ka “ir vienreizēja iespēja attīstīt īpašu politikas veidošanas kultūru attiecībā uz rūpniecības politiku. Komisija uzskata, ka, izstrādājot priekšlikumus tiesību aktiem, jābalstās uz tādiem elementiem kā likumdošanas kvalitāte, vienkāršošana, ietekmes novērtējumi, apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm, īstenošanas laiks un instrumentu izvēle”.

EESK atbalsta minēto viedokli un ar šo atzinumu vēlas Komisijai palīdzēt to īstenot.

Šajā sakarā EESK iesaka

2.1.1

Komisija, īstenojot politiku, kuras mērķis ir uzlabot likumdošanas kvalitāti, kā arī atbildēt uz vispārējiem pasaules konkurētspējas izaicinājumiem, 2004. gadā uzaicināja augsta līmeņa darba grupu CARS 21, vienkopus sapulcinot galvenās iesaistītās puses (dalībvalstis, nozares un NVO pārstāvjus, kā arī Eiropas Parlamenta deputātus), nolūkā izstrādāt ieteikumus attiecībā uz īstenojamo politiku.

2.1.2

Augsta līmeņa darba grupai noteiktais uzdevums bija šāds: tās pienākums bija sniegt īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa ieteikumus attiecībā uz politiku un tiesību aktiem, kas saistīti ar Eiropas autobūves nozari, lai uzlabotu tās vispārējo konkurētspēju, saglabātu darbavietas, vienlaikus turpinot pilnveidot automobiļu rādītājus satiksmes drošības un vides aizsardzības jomā un nodrošinot, lai tie nav tik dārgi, ka ģimenes nevarētu tos iegādāties.

2.1.3

Komisija, iekļaujot Lisabonas programmā rūpniecības politikas pasākumus, vēlējās, lai automobilis kļūst par tās modernizācijas paraugu. Lai nodrošinātu ražošanas ilgtspējīgu attīstību, kas jāatbalsta ekonomiski, kā arī rūpējoties par vides aizsardzību un izjūtot sociālo atbildību par to, Komisija vēlas, lai pirms tās veiktajiem pasākumiem notiktu plašs apspriešanas process ar iesaistītajām pusēm, lai, pamatojoties uz to, varētu izprast pašreizējo un turpmāko situāciju, kā arī vienoties par turpmāko rīcību. Izveidotajā augsta līmeņa darba grupā kā iesaistītās puses bija pārstāvēti automobiļu ražotāji, degvielas ražotāji, aprīkojuma ražotāji, automobiļu izplatītāji un labotāji, automobiļu lietotāji, valsts varas iestādes un trīs galvenie iesaistītie ĢD (vides aizsardzības, transporta un enerģētikas, uzņēmumu un rūpniecības ĢD). Uzņēmumu un rūpniecības ĢD koordinēja darbu 2005. gadā. Atklāta uzklausīšana notika 2005. gada aprīlī. Darba grupa 2005. gada decembrī pieņēma ziņojumu. Ziņojumā iekļauto secinājumu plaša sabiedriska apspriešana tika uzsākta 2006. gadā. Komisijas paziņojums ir izstrādāts, pamatojoties gan uz darba grupas CARS 21 ziņojumu, gan uz 2006. gadā saņemtajiem 34 pasākumu priekšlikumiem.

2.1.4

Grupa CARS 21 ziņojumā atsaucas uz ļoti pozitīvi vērtējamiem Komisijas centieniem izvairīties no daudziem regulējuma priekšlikumiem, kas nav savstarpēji saskaņoti un tādēļ nav arī savietojami.

2.1.5

Lai to sasniegtu, darba grupa, kā tas vairākkārt minēts ziņojumā, aizstāv visaptverošu pieeju, saskaņā ar ko cenšas paredzēt, kādā veidā dažādās dimensijas ietekmēs cita citu. Augsta līmeņa darba grupa vēlas tādā veidā izveidot saprotamāku un paredzamāku regulējumu, kā arī izvairīties no tā, ka dažādi Komisijas ĢD pieņem pasākumus, kas nav labi apsvērti un kuru savietojamību nevar kontrolēt.

2.1.6

Darba grupa nobeiguma ziņojumā ir iekļāvusi sarakstu ar 18 ieteikumiem, kas apkopoti 7 nodaļās: tiesiskā regulējuma uzlabošana, vides aizsardzība, satiksmes drošība, tirdzniecība, pētniecība un izstrāde, nodokļu sistēma un nodokļu atvieglojumi, intelektuālais īpašums. Tāpat noslēgumā tiek izklāstīts “ceļvedis” tiem, kuri izstrādā sabiedrisko politiku un tiesisko regulējumu, kas turpmākajos desmit gados ietekmēs autobūves nozari. Pilnībā atbilstoši Komisijas noteiktajiem mērķiem minētā “ceļveža” nolūks ir piešķirt ES politikai autobūves nozarē konsekvenci un prognozējamību, kas vajadzīga privātajiem investoriem, lai nodrošinātu nozares konkurētspēju; iezīmējot likumdošanas virzienu dažos turpmākajos gados, “ceļvedis” paredzēts tieši šādas prognozējamības nodrošināšanai.

2.1.7

Paziņojums ir Komisijas atbilde uz CARS 21 iesniegto ziņojumu. Tajā ir iekļauts gan Komisijas veiktais ieteikumu izvērtējums, gan reakcija, ko darba grupas CARS 21 ziņojums izraisīja 2006. gadā organizētās apspriešanas laikā. Komisija paziņojumā norāda autobūves nozares turpmākās politikas virzienus. Galvenie darbības virzieni ir šādi.

3.1.1

EESK atbalsta priekšlikumu, lai pamatdirektīvu par mehānisko transportlīdzekļu apstiprināšanu attiecinātu uz visām transportlīdzekļu kategorijām. Komiteja uzsver, ka minētie noteikumi īpaši svarīgi būs attiecībā uz rezerves daļu marķējumu.

3.1.2

EESK atbalsta pausto vēlmi tiesisko regulējumu vides aizsardzības jomā vienkāršot un internacionalizēt, bet vienlaikus tā uzskata, ka saskaņošana nevar būt pāri visam stāvoša absolūta prioritāte.

3.1.3

Šajā sakarā EESK, piekrītot Komisijai, ka prioritāte būtu piešķirama daudzpusējām saistībām, pilnībā atbalsta Komisiju arī tad, kad tā paziņo, ka “tā apzinās vajadzību saglabāt iespēju ES izdot tiesību aktus neatkarīgi no ANO/EEK noteikumu sistēmas, ja tas vajadzīgs, lai sasniegtu ES mērķus veselības un vides aizsardzības jomā vai citus stratēģiskus mērķus”. Ņemot vērā, ka šādi noteikumi starptautiskās tirdzniecības un tirgus piekļuves jomā iespējami var izraisīt sarežģījumus, šāda atruna ir jāsaglabā tādā veidā, lai nodrošinātu, ka Eiropas ražotājiem ir līdzekļi, lai reaģētu uz noteikumiem, kas varētu traucēt to konkurētspēju un kurus varētu pieņemt citos pasaules reģionos.

3.2.1

EESK atzinīgi vērtē jau pieņemto pasākumu, kas paredzēti lai autotransports kļūtu ilgtspējīgs arī vides aspektā, kvalitāti. Ņemot vērā to, ka Komisija apņemas rūpīgi “analizēt, kāda ietekme būs turpmākajam darbības regulējumam nodarbinātības un satiksmes drošības jomā”, EESK vēlas norādīt Komisijai, ka ražotājiem ir vajadzīgs laiks, lai ieviestu tehnoloģijas, kas atbilst stingrākām prasībām, bet neizraisa produktu cenas ievērojamu pieaugumu un, visbeidzot, nepalēnina autoparka atjaunošanu. Šis jautājums tika plaši izvērsts darba grupas CARS 21 ziņojumā, turpretī Komisijas paziņojumā tam pievērsta neliela uzmanība.

3.2.2

EESK ir gandarīta par Komisijas vēlmi turpmāk lielāku uzmanību pievērst transportlīdzekļu faktiskajām emisijām (8. punkts) un pauž nožēlu par to, ka Komisija neizmanto minēto noteikumu attiecībā uz transportlīdzekļu kontroli, apkopi un labošanu.

3.2.3

EESK uzsver, ka saskaņā ar Komisijas aizstāvēto integrēto pieeju uzsvars tiek likts uz piesārņojošiem izmešiem un jo īpaši uz CO2 emisijām, ko radīs turpmākajos gados Eiropā pārdotie jaunie transportlīdzekļi. Komisija faktiski izrāda interesi tikai par tādiem tehnoloģiskiem (biodegviela, ūdeņradis, viedie transportlīdzekļi un transporta sistēmas) vai ekonomiska rakstura risinājumiem (autotransporta nozares iespējama iekļaušana), ko tā vēlas veicināt. EESK pauž nožēlu par to, ka Komisija pietiekami neizmanto iespējas, ko sniedz holistiska pieeja, lielāku uzmanību pievēršot automobiļa un autotransporta nozīmei Eiropas sabiedrībā.

3.2.4

EESK uzsver, ka darba grupas CARS 21 ziņojumā ir izteiktas bažas par autoparku lēno atjaunošanu, un tas ir atspoguļots kā svarīgs elements. Ziņojumā ir uzsvērta arī satiksmes sastrēgumu nozīme. EESK vēlas, lai ekoloģiski nekaitīgāku automobiļu izmantošanas veicināšanas iespējas un citas problēmas, piemēram, automobiļu pieejamības iespējas turpmāk izskatītu tāpat kā tehnoloģiskos risinājumus.

3.2.5

Šajā sakarā un saskaņā ar darba grupas CARS 21 ziņojumā teikto EESK uzsver, cik svarīgi ir nodokļu atvieglojumi, lai veicinātu pieprasījumu pēc drošākiem transportlīdzekļiem. Komisijai jāpieliek pūles, lai izstrādātu tādus saskaņotus nodokļu stimulus, kas ir tehniski neitrāli un pēc iespējas saskaņoti nolūkā sekmēt atsevišķu transportlīdzekļu un degvielu izmantošanu, piemēram, atkarībā no CO2 izmešu apjoma, kas palīdzētu samazināt transportlīdzekļu izmesto CO2 daudzumu, tieši ietekmējot patērētājus un pieprasījumu.

3.3.1

EESK atbalsta vispārēju pieeju satiksmes drošības jautājumiem, ko īsteno Komisija un kura ir balstīta uz “mijiedarbību starp uzlabojumiem transportlīdzekļu tehnoloģijas jomā, ceļu infrastruktūru, transportlīdzekļu vadītāju izturēšanos un noteikumu piemērošanu”.

3.3.2

Arī šeit atkārtoti tiek uzdoti tie paši jautājumi, kas attiecībā uz vides aizsardzības jomu. Darba grupas CARS 21 ziņojumā kā viens no galvenajiem terminiem tika izmantots termins “patērētājam pieejama cena”, kas ļāva parādīt, ka dažkārt galīgais lēmums būtu jāpieņem, neievērojot transportlīdzekļa rādītājus vides aizsardzības un satiksmes drošības jomā. Paziņojumā minētais termins nav izmantots.

3.3.3

Attiecībā uz ceļu satiksmes drošību Komisijas paziņojumā (2) ir iekļauti šādi priekšlikumi:

3.3.4

Lai nodrošinātu, ka minētie priekšlikumi izraisa jauno transportlīdzekļu cenu saprātīgu pieaugumu, EESK atbalsta pieeju, kurā uzmanība vairāk vērsta uz transportlīdzekļu cenu un kā tā ietekmē autoparka atjaunošanas tempu un tādējādi arī satiksmes drošību. Komiteja vērš uzmanību uz to, ka direktīvas par gājēju aizsardzību projekta otrais posms ir aizkavējies un tādēļ saīsinās termiņš, kas nepieciešams ražotājiem, lai to īstenotu; tas arī apgrūtina veicamo pasākumu plānošanu. EESK turklāt uzsver, ka steidzami jāprecizē direktīvas piemērošanas kalendārais grafiks un termiņš, kurā ražotājiem jāizpilda prasības. Komiteja mudina Komisiju ņemt vērā, ka satiksmes drošībā ietilpst arī prasība, lai patērētāji rūpētos par autoparku arī tad, ja tā sastāvā ir veci transportlīdzekļi. Komiteja uzskata, ka paredzētie pasākumi klasificējami saskaņā ar katra pasākuma izmaksu/ieguvumu koeficientu tādā veidā, ka lietotāja izmaksas salīdzina ar pasākuma iespējamo ietekmi uz nelaimes gadījumu skaitu un ceļu lietotāju varbūtējo traumu vai nāves gadījumu skaitu. Šajā sakarā EESK mudina Komisiju neaprobežoties tikai ar jau ieviestajām tehnoloģijām, bet noteiktāk integrēt visus līdzekļus, ar kuriem iespējams ietekmēt ceļu lietotāju rīcību (izglītību, preventīvus pasākumus, ceļa zīmes utt.). Tādēļ EESK vēlētos uzsvērt to, ka turpmāk īpaša uzmanība jāpievērš demogrāfisko norišu un gados vecu vai ļoti vecu autovadītāju skaita pieauguma ietekmei uz minētajiem jautājumiem.

3.3.5

Šajā sakarā un saskaņā ar darba grupas CARS 21 ziņojumā teikto EESK uzsver, cik svarīgi ir nodokļu atvieglojumi, lai veicinātu pieprasījumu pēc drošākiem transportlīdzekļiem. Jāstimulē pieprasījums pēc drošākiem un “tīrākiem” transportlīdzekļiem.

3.8.1

EESK pauž gandarījumu par to, ka Komisija vēlas “uzlabot regulējumu” un “veicināt dažādu darbības jomu konsekventu mijiedarbību, nodrošināt prognozējamību un censties aizstāvēt sabiedrības intereses (piemēram, vides aizsardzība un drošība), vienlaikus mēģinot mazināt rūpniecībai radīto regulējošo noteikumu slogu”. Komiteja atzinīgi vērtē izteikto vēlmi izstrādāt visaptverošu pieeju un iekļaut gan ražošanas attīstības un konkurētspējas dažādās dimensijas, gan dažādās iesaistītās puses.

3.8.2

Attiecībā uz ziņojuma pirmajās lappusēs izklāstītajiem sociālajiem un ražošanas aspektiem EESK, tāpat kā Komisija, vēlas tos savstarpēji saistīt, jo nodarbinātība ir cieši saistīta gan ar Eiropas rūpniecības konkurētspēju kopumā, gan ar dažādo atsevišķo ražotņu konkurētspēju. No šāda viedokļa EESK pilnībā piekrīt ierosinātajai Eiropas autobūves nozares stāvokļa analīzei.

3.8.3

Komiteja pauž gandarījumu par to, ka Komisija uzskata, ka “Eiropas tirgum paredzētu automašīnu montāža, iespējams, tiks veikta galvenokārt Eiropā”; tāpat tā piekrīt Komisijai, ka tas nebūt nenozīmē nodarbinātības stabilitāti.

3.8.4

EESK mudina Komisiju vadīt sociālo partneru dialogu, lai varētu paredzēt un pārvaldīt darbavietu un uzņēmumu pārvietošanu ES un ārpus tās teritorijas, kā norādīts CARS 21 ziņojumā. Tāpat EESK vēlētos, ka Komisija ņem vērā, kā norises minētajā nozarē ietekmē otrā līmeņa un tālāko līmeņu apakšuzņēmējus, kuru stāvoklis pašreizējo tendenču rezultātā ir īpaši nedrošs.

3.8.5

EESK pilnībā atbalsta arī paziņojumā paredzētos atbalsta pasākumus un ideju organizēt pārstrukturēšanas forumu par autobūves nozari, lai “risinātu problēmas un labāk paredzētu un pielāgotos pārmaiņām”. EESK mudina Komisiju izmantot šo iespēju, lai nodrošinātu, ka autobūves nozare kopumā un jo īpaši ražošanai sekojošajos posmos iesaistītie dalībnieki piedalās šādā darbā un iesaistās minētajos atbalsta pasākumos. Šādas ierosmes atbilst kopīgo nozares sarunu un pārdomu virzieniem, kas ir vajadzīgi visām iesaistītajām pusēm. EESK uzsver, ka tai ir izšķiroša nozīme minētajā darbā un diskusijās, jo īpaši, lai nodrošinātu visu sociālo partneru un ieinteresēto pušu izteiktāku pārstāvību.

3.8.6

Piemēram, MVU vai ļoti mazos uzņēmumos ir vairāk vajadzīga apmācība un tā ir sliktāk nodrošināta; šiem nozares posmiem būtu vajadzīgs ieguldījums no Struktūrfondiem un citiem pārstrukturēšanas atbalsta instrumentiem.

3.8.7

Komisija noslēdz paziņojumu, paužot šādu viedokli:

“Pastāv vienreizēja iespēja attīstīt īpašu politikas veidošanas kultūru attiecībā uz rūpniecības politiku. Komisija uzskata, ka, izstrādājot priekšlikumus tiesību aktiem, jābalstās uz tādiem elementiem kā likumdošanas kvalitāte, vienkāršošana, ietekmes novērtējumi, apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm, īstenošanas laiks un instrumentu izvēle”.

3.8.8

EESK atbalsta minēto viedokli un ar šo atzinumu vēlas Komisijai palīdzēt to īstenot. Tāpēc tā vērš Komisijas uzmanību uz to, ka izstrādātā pieeja dažkārt ir nepilnīga. Konkrētāk, tas attiecas uz patērētājiem un turpmāko posmu dalībniekiem — lai arī CARS 21 ziņojumā un Komisijas izdarītajos secinājumos viņi nav aizmirsti, tomēr debatēs viņiem netiek veltīta pietiekami liela uzmanība. EESK uzskata, ka autobūves nozares vispārējo jautājumu, vides aizsardzības un satiksmes drošības jautājumu izskatīšana nav pietiekami visaptveroša un ka autobūves nozares atspoguļojums ir pārāk vērsts uz produkciju un tehnoloģijām, bet nepietiekami ir iekļauts jautājums par autoparku un automašīnu izmantošanu.

3.8.9

EESK uzskata, ka 2009. gadā veiktajā izvērtējumā ir jāņem vērā šis atzinums, kā arī nozares turpmāko posmu dalībnieku un lietotāju viedoklis ir jāiekļauj labāk, nekā tas tika darīts šajā Komisijas paziņojumā. Šādā nolūkā ir jāturpina atklāta “apspriešanās ar iesaistītajām pusēm”, tā labāk jāorganizē, lai ap automobili izveidotajā sistēmā nebūtu vienīgi ražotāju viedoklis un lai ietekmes analīzēs varētu parādīties jauninājumi. Turklāt vajadzētu uzlabot ietekmes novērtējumu kvalitāti. Ietekmes novērtējumiem jābūt objektīviem un neitrāliem un tiem jāiekļaujas vispārējā darbībā, pamatojoties uz faktiskiem un pārbaudītiem datiem. Nav saprātīgi, ja kāds Komisijas dienests, kam uzdots sagatavot politisku atzinumu par kādu konkrētu jautājumu, pats veic ietekmes analīzi par to. EESK atbalsta ierosinājumu izveidot ietekmes analīzes komiteju un aicina Komisiju pulcēt visas tās ieinteresētās puses, kas līdz šim nav iesaistītas autobūves nozares regulējuma izstrādē.

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/21

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/21

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/22

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/22

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē un atbalsta Eiropas Komisijas ierosinātos mērķus un pasākumus. Energoefektivitāte ir pirmā un vissvarīgākā darbības joma, lai īstenotu Eiropas enerģētikas plānā (EEP) paredzētos mērķus: siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, kas palīdzēs arī cīnīties pret planētas sasilšanu, ārējas atkarības samazināšanu, Eiropas sistēmas konkurētspējas aizsardzību, uzturot enerģijas pieejamību par samērīgām cenām.

1.2

Ņemot vērā neseno Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (ICCP) ziņojumu, Komiteja uzskata, ka ir jāveic visi iespējamie pasākumi, lai samazinātu enerģijas patēriņu, un tā kā tehniski ir iespējams sasniegt ietaupījumus, kas pārsniedz 20 %, uzskata šādu mērķi par reālu. Lai varētu sasniegt minēto mērķi, tas jāpapildina ar valstu rīcības plāniem, kas būtu atšķirīgi atkarībā no finansiāliem un tehnoloģiskiem priekšnosacījumiem, lai tādējādi nodrošinātu mērķu taisnīgu pārdali starp dalībvalstīm atbilstoši katras potenciālam. Būtu lietderīgi izvirzīt arī starpposma mērķus, piemēram, līdz 2012. un 2016. gadam, lai vajadzības gadījumā, ja tiek konstatētas ievērojamas novirzes, pastiprinātu attiecīgos pasākumus.

1.3

Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi ierosināt Komisijai uzsākt īpašas debates par “dzīves veidiem” un par tā saucamo “dzīves kvalitāti”. Komiteja jautā Komisijai, vai tā uzskata par reāli iespējamu nodrošināt arī turpmāk, nākamajām paaudzēm tādu pašu dzīves veidu — ar augošu patēriņu un tikpat pieaugošām emisijām. Apziņa, ka tas nav iespējams, nozīmē cīņu, kurā var uzvarēt tikai ar izlēmīgu, drosmīgu un tūlītēju rīcību. Problēma ir arī izpratnes radīšanā, ka enerģijas ietaupījumiem, kaut arī tie saistīti ar iedzīvotāju pirktspējas tūlītēju palielināšanos, bumeranga efekta veidā nav jākalpo turpmākā patēriņa finansēšanai.

1.4

Komiteja ierosina pievienot papildu prioritāru pasākumu — siltumapgādes un dzesēšanas reģionālo tīklu izveidi, kas ļautu izvairīties no zaudējumiem 33 % apmērā, kuri rodas, pārveidojot primāro enerģiju.

1.5

Komiteja iesaka noteikt prioritārus pasākumus, kas veicina jaunu profesiju rašanos un attīstību, kuras saistītas ar energoefektivitātes nozari, jaunu, integrētu enerģijas pakalpojumu izplatību, pētniecības un izstrādes izmantošanu, cieto sadzīves atkritumu pārstrādes un apglabāšanas attīstību, kas sniedz arī daudzas nodarbinātības iespējas, un uzņēmumu sociālās atbildības darbību palielināšanu. Ārkārtīgi svarīgi ir veicināt tālākizglītību un akadēmiskās studijas enerģētikas nozarē.

1.6

Rīcības plānā paredzēto 75 iniciatīvu īstenošana, ierosināto instrumentu kopuma efektivitātes pārraudzība un novērtēšana nosaka nepieciešamību nostiprināt Komisijas struktūrvienības, kurām vajadzēs pārraudzīt minēto pasākumu attīstību. Komiteja iesaka veikt vajadzību rūpīgu analīzi un finanšu un cilvēkresursu pielāgojumu.

1.7

Komiteja uzskata, ka energoefektivitātes jomā ES ir jāpastiprina tās spēja panākt vienotu nostāju starptautiskajās attiecībās. Šajā sakarā tā iesaka Komisijai izvērtēt, vai nav nepieciešams grozīt līgumus, lai būtu iespējama efektīvāka kopīga ārējā pārstāvība, saglabājot dalībvalstu autonomiju lemt par dažādu enerģijas veidu izmantošanu, kas vislabāk atbilst to vajadzībām.

1.8

Attiecībā uz nodokļu politiku, kas saistīta ar investīciju atbalstīšanu rīcības plāna mērķu īstenošanai, Komiteja iesaka ņemt vērā sabiedrības visneaizsargātākās grupas — bezdarbniekus, pensionārus un strādniekus. Minētās grupas jāaizsargā gan “enerģijas nodevu”, gan nodokļu atvieglojumu noteikšanas gadījumā.

1.9

Komiteja izsaka nožēlu par nepietiekamo koordināciju starp transporta un enerģētikas politikas jomām, kas tāpat kā vides un rūpniecības politika pievēršas tehniskām un rūpnieciskām vajadzībām un problēmām, kuras neizbēgami viena otru papildina. Tā pauž pamatotas bažas, ka minētās koordinācijas trūkuma dēļ Komisijas dokuments zaudēs lielu daļu no tā iespējamās efektivitātes.

1.10

Mājokļi ir prioritārās darbības joma. Iespējamie ietaupījumi būs ļoti lieli, ja tiks nepārprotami risināti daži pamatjautājumi, kā, piemēram, krass nodokļu sloga samazinājums energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumiem, administratīvā sloga atcelšana (licences, atļaujas), darbinieku kvalifikācijas paaugstināšana un apmācība, vienlaikus izmantojot publisko finansējumu. Mājokļiem, kam piešķirts energotaupības sertifikāts, būtu jāpiemēro labvēlīga nodokļu politika vai, ja īpašniekam nav ar nodokli apliekama ienākuma, viņš saņemtu prēmiju elektrības iegādei. Ja gada patēriņš nepārsniedz noteiktu līmeni, būtu jānosaka pazemināti tarifi. Būvniecības nozarē un visiem, kas tajā nodarbināti, ir vajadzīga apmācība par iespējamajiem pasākumiem, lai ēkās pārliecinoši uzlabotu energoefektivitātes līmeni, kā arī vajadzīgi jauni stimuli šī mērķa sasniegšanai.

1.11

Komiteja uzskata, ka nepieciešamo investīciju finansēšanu vajadzētu sadalīt starp valsts un privāto sektoru. Ņemot vērā dažus pozitīvus piemērus, kas jau darbojas dalībvalstīs, varētu dibināt īpašus fondus, kurus veidotu neliela peļņas daļa, ko guvuši nozarē darbojošies uzņēmumi, vienlaikus izvairoties paaugstināt galapatēriņam piemērojamos tarifus vai samazināt nozīmīgās investīcijas, kas nepieciešamas ražošanā.

1.12

Komiteja uzskata, ka šajā lielajā uzdevumā ir nepieciešama pilsoniskās sabiedrības, uzņēmēju, arodbiedrību un vides aizsardzības organizāciju iesaistīšanās. Tikai pieņemot vienotu plašas sabiedrības nostāju, paplašinot sabiedrības informētību un zināšanas, ir iespējams sasniegt ievērojamus rezultātus, ņemot vērā, ka galalietotāji ir galvenie enerģijas patērētāji. Mājokļi, privātie transporta līdzekļi, profesionālā darbība tieši skar iedzīvotājus. Izglītošana par “atbildīgu enerģijas izmantošanu” ir būtiska, sākot no pašiem pirmajiem skolas gadiem. Visai sabiedrībai jāiesaistās šajā darbā, kas ir un kuram jākļūst visu apziņā par jaunās civilizācijas simbolu. Katram Eiropas iedzīvotājam jājūtas iesaistītam šajā cīņā par enerģijas taupību, kas ļautu arī nākamajām paaudzēm izmantot dabas bagātības, kuras šodien nopietni apdraud piesārņojums un ar to saistītās klimata pārmaiņas.

1.13

Komiteja uzsver pozitīvos rezultātus, kas īstenoti mājsaimniecības elektropreču rūpniecībā, pateicoties enerģijas marķējuma prasībai. Ietaupījumi līdz 70 % attiecībā uz ledusskapjiem līdz 60 % attiecībā uz veļas mašīnām parāda minētās metodes efektivitāti. Komiteja lūdz, lai ekodizaina prasības tiktu attiecinātas arī uz publiskajām ēkām, dzīvojamām mājām, sabiedrisko un privāto transportu, proti, uz jomām, kurās ir augsts enerģijas patēriņa līmenis (vairāk par 70 % no kopējā patēriņa).

1.14

Komiteja iesaka pievērst lielu uzmanību efektivitātes trūkumam ražošanas, pārvades un sadales posmā. Vairāk nekā trešdaļa enerģijas tiek zaudēta, kas atbilst 480 miljoniem tonnu naftas ekvivalenta. Pateicoties augstsprieguma līdzstrāvas pārvadei, jaudas zaudējumi samazinās no vairāk nekā 10 % līdz 3 % uz katriem 1 000 km. Turklāt līdzstrāvas pārvadei ir priekšrocības no elektromagnētiskās iedarbības uz iedzīvotājiem viedokļa, un tā novērš ārkārtīgi zemas frekvences (ELF) elektromagnētisko viļņu emisijas, kuras saistītas ar maiņstrāvas pārvadi.

1.15

Ņemot vērā izcilos sasniegumus saules siltuma enerģijas izmantošanas jomā, Komiteja lūdz Komisiju un Padomi veicināt un atbalstīt minētās tehnoloģijas izplatīšanu.

1.16

Komiteja atbalsta Komisijas mērķi pastiprināt koģenerācijas iekārtu attīstību, lai gan uzskata, ka vajag paātrināt vienotu noteikumu pieņemšanu attiecībā uz šādu iekārtu efektivitātes mērīšanu. Komiteja uzskata par lietderīgu investēt programmās, kas attīsta triģenerācijas iekārtas, kuras var darbināt arī ar biomasu. Decentralizētas ražošanas attīstības apstākļos būtu jāveicina mikroģenerācijas iekārtas (Direktīva Nr. 2004/8/EK: iekārta, kuras maksimālā jauda nepārsniedz 50 kWe), iekļaujot tās enerģijas taupības un vides aizsardzības sekmēšanas programmās un vieglāk nekā līdz šim iekļaujot valstu tīklos. Tomēr jāparedz atbalsts uzņēmumiem sakarā ar lielākiem izdevumiem, kas nepieciešami šādai sistēmai, lai izmainītu pašreizējos pārvades tīklus.

1.17

Gāzes un elektrības tirgi nav pilnībā liberalizēti. Jāpanāk tehniskā monopola pārvaldes uzņēmumu un uzņēmumu, kas darbojas brīvās konkurences apstākļos, juridiska nodalīšana.

1.18

Komiteja pauž interesi par elektronisko skaitītāju pieņemšanu, kas dod iespēju enerģijas sadalē izmantot televadības sistēmu, uzlabojot tīklu pārslogojuma pārvaldi. Minētie skaitītāji ir atzīti par piemērotiem instrumentiem, kas atbilst Eiropas direktīvās par energoefektivitāti paredzētajām prasībām.

1.19

Transporta nozarē ir daudz paveikts, lai samazinātu enerģijas patēriņu un piesārņojošu vielu emisijas. Tomēr CO2 emisiju pastāvīgs pieaugums, kas sevišķi saistīts ar privāto, bet arī ar jebkura cita veida transporta līdzekļu izplatību, prasa vēl lielāku piepūli (no 1990. līdz 2004. gadam autotransporta radītās emisijas ir pieaugušas par 26 %). Komisija pašlaik uzmanīgi izskata ietekmes novērtējumu saistībā ar likumā paredzēto noteikumu izstrādi, lai sasniegtu mērķi — 120 g CO2/km. Komiteja iesaka noteikt visus minētā mērķa sasniegšanai nepieciešamos pasākumus, vienlaikus nodrošinot to racionalitāti un iespējamību no tehniskā un ražošanas viedokļa.

1.20

Komiteja uzskata par lietderīgu uzsvērt, ka fosilā kurināmā plaša aizvietošana ar biodegvielu ietver risku radīt konkurenci starp kurināmā un pārtikas ražošanu saistībā ar auglīgas zemes sadali, kā arī risku, ka pārtikas cenas pieaugs un pielīdzināsies enerģētikas produktu cenām, kuras savukārt pielīdzināsies fosilā kurināmā cenām. Tas varētu nozīmēt konkurences radīšanu (1) starp nabadzīgajiem, izsalkušajiem dienvidu zemju iedzīvotājiem un ziemeļu autovadītājiem.

1.21

Komiteja pauž pilnīgu atbalstu Komisijas ierosinātajiem stimuliem un finanšu un nodokļu stratēģijām. Tā īpaši atzinīgi vērtē EIB un ERAB iesaistīšanos, kā arī Eiropas banku sistēmas izpratnes veicināšanu nolūkā sniegt nepieciešamo finansiālo atbalstu valstu enerģētisko plānu īstenošanai. Komiteja vēlas, lai tiktu sasaukta īpaša Eiropas konference par energoefektivitātes finansēšanu nolūkā informēt ieinteresētās puses un veicināt Eiropas banku sistēmas līdzdalību lielā Eiropas ekonomikas modernizācijas projektā.

1.22

Komiteja atbalsta “Pilsētas mēru pakta” īstenošanu, bet uzskata, ka mērķis apvienot tikai 20 lielākās Eiropas pilsētas ir ļoti pieticīgs. Mērķim vajadzētu būt vērienīgākam un vietējām pieredzēm — vairāk izmantotām. Tāda Interneta portāla vai citu komunikācijas līdzekļu izveidošana, kas būtu paredzēti pieredzes apmaiņai starp ES lielajām, vidējām un mazām pilsētām, kurās dzīvo vairāk nekā 80 % Eiropas iedzīvotāju, varētu būt lielisks instruments, lai izveidotu saikni starp vietējām administrācijām, kuras atbild par pilsētas transporta politikas jomām, un iestādēm, kas ir atbildīgas par vietēja mēroga pasākumiem, kuriem ir tūlītēja ietekme uz sabiedrisko domu.

1.23

Komiteja izsaka nožēlu, ka rīcības plānā nav ņemta vērā svarīgā nozīme, kāda visos līmeņos var būt sociālajiem partneriem un sociālajam dialogam, lai izvērtētu, veicinātu un attīstītu energotaupības politiku. Komiteja cer, ka Komisija rīkosies, lai veicinātu vides ilgtspējības jautājumu iekļaušanu esošo sociālā dialoga struktūru visos līmeņos, jo īpaši nozaru dialoga līmenī un Eiropas Uzņēmumu padomēs. Turklāt arodbiedrību organizācijām var būt svarīga nozīme zināšanu un informācijas paplašināšanā gan Eiropas, gan valstu mērogā, sniedzot ieguldījumu paraugprakšu izplatīšanā.

1.24

Svarīgi ir energotaupības tematu papildināt ar uzņēmumu, sevišķi starpvalstu, sociālās atbildības paraugpraksēm. Tas prasa pastiprinātu sociālo dialogu, lai risinātu ar energoefektivitāti saistīto jautājumu kopumu.

1.25

Komisija jo īpaši uzsver energointensitātes uzlabošanas problēmas starptautisko aspektu. Komiteja atbalsta partnerības priekšlikumus un starptautiskā pamatnolīguma īstenošanu. Plānotās starptautiskās konferences par energoefektivitāti ietvaros Komiteja iesaka neuzskatīt par nenozīmīgu to valstu līdzdalības iespēju, kas iekļautas ĀKK, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu (Euromed) un EKP programmās. Starptautiskā sadarbība ir nepieciešama, lai pozitīvi atrisinātu ilgtspējīgas attīstības problēmu. Jāpastiprina diplomātiskais darbs, lai paralēli konferencei, kas šogad tiks atklāta Bali, līdz 2009. gadam noslēgtu jaunu starptautisku post-Kioto nolīgumu.

2.1

Komisija izstrādāja paziņojumu “Energoefektivitātes rīcības plāns: potenciāla izmantošana”, pamatojoties uz pilnvarojumu, ko saņēma no 2006. gada pavasara Eiropadomes, kura atbalstīja Zaļajā grāmatā “Eiropas stratēģija ilgtspējīgai, konkurētspējīgai un drošai enerģijai” ietvertos norādījumus.

2.2

Paziņojumā apkopoto priekšlikumu mērķis ir līdz 2020. gadam sasniegt par 20 % lielāku enerģijas ietaupījumu, salīdzinot ar paredzamo patēriņu, saglabājot nemainīgu dzīves kvalitāti un pieņemot noteiktu IKP pieauguma līmeni situācijā, kad netiek veikti jauni pasākumi. Ja plāns tiks īstenots, tad vajadzētu ietaupīt līdz pat 390 miljonu tonnu naftas ekvivalenta, samazinot CO2 emisijas par 780 miljoniem tonnu gadā. No patēriņa kopapjoma aspekta ierosinātiem pasākumiem vajadzētu nodrošināt patēriņa samazinājumu par 1 % gadā ar vienlaicīgu IKP pieaugumu par 2,3 %, kas situācijā, kad netiek veikti jauni pasākumi, nozīmētu patēriņa pieaugumu par 0,5 % gadā. Nepieciešamās investīcijas kompensētu degvielas ietaupījumi aptuveni 100 miljardu euro apmērā gadā.

2.3

No debatēm, ko izraisīja Zaļā grāmata par energoefektivitāti “Kā ar ierobežotiem resursiem sasniegt labāku rezultātu”, izrietēja priekšlikumi, kas veido daudzveidīgu un detalizētu izskatāmā paziņojuma “komplektu”, kurš sastāv no 75 pasākumiem visās ar iespējamo ietaupījumu saistītajās jomās. Nozares, kurās veicami prioritāri pasākumi, ir celtniecības nozare un transporta nozare, kurās ir vislielākais naftas produktu patēriņš. Tikpat liela nozīme tomēr būtu jāpiešķir ietaupījumiem, ko var gūt enerģijas ražošanā, pārvadē un pārveidē, kā arī rūpniecībā.

2.4

Komisijas izstrādātajā plānā ir paredzēti gan tūlītēji pasākumi, gan arī citi pasākumi, kas veicami 6 gadu laika posmā. Jau ir paredzams, ka, lai īstenotu mērķi sasniegt 20 % ietaupījumu līdz 2020. gadam, būs vajadzīgs papildu rīcības plāns.

2.5

Ietaupījuma potenciāla analīze rāda, ka iespējami interesanti rezultāti galalietošanas nozarēs: ražošanas rūpniecībā, sevišķi perifēro iekārtu (motoru, ventilatoru un apgaismes ierīču) ražošanā var sasniegt vismaz 25 % ietaupījumu. Transporta nozarē var ietaupīt 26 %, attīstot transporta veidu kombinēšanu un pāreju uz citiem transporta veidiem, kas tika norādīti Transporta baltās grāmatas vidusposma pārskatā. Tālāk jāmin 27 % ietaupījumu dzīvojamo ēku nozarē, pateicoties, piemēram, sienu un jumtu izolācijai, uzlabotam apgaismojumam, mājsaimniecības elektroierīču augstākai energoefektivitātei. Komerciālo ēku nozarē ietaupījums varētu sasniegt 30 % apjomu, veicot enerģijas pārvaldības sistēmu vispārēju uzlabošanu.

2.6

Kopumā strukturālo pārmaiņu, iepriekšējās rīcībpolitikas un jauno tehnoloģiju ieviešanas rezultātā ir paredzami energointensitātes uzlabojumi līdz pat 1,8 % (470 miljoni tonnu naftas ekvivalenta) gadā. Tas nozīmē, ka kopējam energointensitātes samazinājumam, ieskaitot no jaunajiem ierosinātajiem pasākumiem paredzamos 20 % (1,5 % vai 390 miljoni tonnu naftas ekvivalenta gadā laika posmā no 2005. līdz 2020. gadam), vajadzētu būt 3,3 % gadā. Ņemot vērā IKP paredzamo pieaugumu 2,3 % apmērā gadā, vispārējais enerģijas ietaupījums tādējādi būtu 1 % gadā.

2.7

Uzlabojumi, ko noteiks rīcības plānā, attieksies uz vides aizsardzību, fosilā kurināmā importa samazināšanos, mazinot mūsu atkarību no trešām valstīm, kā arī Eiropas rūpniecības rentabilitātes un konkurētspējas uzlabošanos, tai skaitā pateicoties tehnoloģiskām inovācijām, kuras veicinās izraisītie procesi, pozitīvi ietekmējot nodarbinātību.

2.8

Plānā ir iekļautas 10 steidzami prioritāri pasākumi. Komisija aicina dalībvalstis, vietējās un reģionālās varas iestādes un visas ieinteresētās puses veikt turpmākas darbības, lai sasniegtu vēl nozīmīgāku rezultātu. Paredzētajiem pasākumiem ir nozaru un horizontāls raksturs.

2.9

To vidū jāizceļ iespēja noteikt dinamiskas energoefektivitātes prasības produktiem un pakalpojumiem, veicināt pašreizējo un jaunu jaudu efektivitātes uzlabošanu enerģijas pārveidošanas nozarē, kā arī krasi samazināt zaudējumus pārvades un sadales posmā. Visbeidzot, transporta nozarē ir nepieciešams pieņemt visaptverošu pieeju, kas vērsta uz visiem ieinteresētajiem dalībniekiem.

2.10

Energotehnoloģiju stratēģiskais plāns, ko vajadzētu pieņemt 2007. gadā, sniegs jaunus ieguldījumus energoefektivitātes paaugstināšanā.

2.11

Vajadzēs veltīt daudz uzmanības “cenu signāliem”, kas veicina izpratnes veidošanos. Turklāt visos līmeņos jāsagatavo atbilstoši finanšu instrumenti, kā arī nodokļu politika un stimulēšanas politika, kas vērsta uz ražotāju un patērētāju.

2.12

Energoefektivitātes problēmas ir jārisina globāli, tādēļ ir būtiska nozīme ir starptautiskiem līgumiem un partnerattiecībām.

2.13

Spēkā esošo direktīvu un regulu — nesenās direktīvas par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoapgādes pakalpojumiem, direktīvas par marķēšanu un 8 tās īstenošanas direktīvu, ēku energoefektivitātes direktīvas, ekodizaina direktīvas un Energy Star regulas — precīza piemērošana veicinās izvirzīto mērķu īstenošanu.

2.14.1

Mājsaimniecības elektroierīču un iekārtu marķēšanas noteikumi un minimālie energoefektivitātes standarti. Pamatdirektīvas Nr. 92/75/EK aktualizēšana saskaņā ar jaunu un dinamisku standartu ieviešanu mājsaimniecības elektroierīcēm, īpašu uzmanību veltot enerģijas zudumiem nodroses (standby) režīmā. Uzsāks ar 14 produktu grupām. Mērķis ir līdz 2010. gadam panākt, ka lielākā daļa produktu, kas patērē nozīmīgu enerģijas daudzumu, atbilstu minimāliem standartiem, kuri paredzēti Direktīvā par ekodizainu un iekļauti marķējuma novērtēšanas sistēmās.

2.14.2

Ēku energoefektivitātes prasības un ēkas ar ļoti mazu enerģijas patēriņu (“pasīvās ēkas”). Direktīvas par ēku energoefektivitāti piemērošanas jomas paplašināšana (pašlaik paredzēta platībām, kas lielākas par 1 000 m2) un jaunas direktīvas izstrādāšana 2009. gadā par ES minimālajiem standartiem jaunām un restaurētām ēkām (kWh/m2). Būvniecības nozarei līdzdarbojoties, tiks izstrādātas mērķtiecīgas stratēģijas ļoti maza enerģijas patēriņa ēkām.

2.14.3

Augstāka efektivitāte enerģijas ražošanā un sadalē. Enerģijas pārveidošanas sektorā tiek izmantota apmēram viena trešā daļa no visas primārās enerģijas ar pārveidošanas efektivitāti, kas pašlaik ir aptuveni 40 %. Ar jaunām ražošanas jaudām var sasniegt 60 %. Var ievērojami samazināt arī elektroenerģijas pārvades un sadales zudumus, kas bieži sasniedz aptuveni 10 %. Tiks noteikti minimāli efektivitātes standarti jaunām elektroenerģijas ražošanas iekārtām un siltumapgādes un dzesēšanas iekārtām, kuru jauda ir mazāka par 20 MW. Tālāku progresu nodrošinās Direktīvas Nr. 2004/8/EK par koģenerācijas veicināšanu īstenošana. Visbeidzot, tiks ieviesti minimālie standarti un noteikumi centralizētajai siltumapgādei.

2.14.4

Automobiļu degvielas ekonomijas paaugstināšana. Lai samazinātu CO2 emisijas, Komisijai, ja tas būs nepieciešams, 2007. gadā jāierosina noteikumi, lai nodrošinātu, ka līdz 2012. gadam tiek sasniegts mērķis — 120 g CO2/km. Saistībā ar CO2 emisijām jo īpaši tiek izvērtēta nodokļu instrumentu izmantošana. Arī riepu ražošanas nozare būs ieinteresēta sniegt ar energoefektivitāti saistītu ieguldījumu (kas var sasniegt līdz pat 5 %), pateicoties noteikumiem rites pretestības jomā un pareizas piesūknēšanas kontroles sistēmām. Komisija izstrādās Zaļo grāmatu par pilsētas transportu, lai veicinātu sabiedriskā transporta izmantošanu, un ierosinās citus pasākumus, lai radikālāk risinātu problēmu, sevišķi blīvas satiksmes vietās.

2.14.5

Atbilstoša finansējuma veicināšana energoefektivitātes investīcijām MVU un energopakalpojumu uzņēmumiem. Komisija aicinās banku nozari piedāvāt īpašus finansēšanas veidus enerģijas taupīšanas sekmēšanai. Lai veicinātu ekoinovāciju, ir jānodrošina, sevišķi MVU, piekļuve Kopienas finansējumam, kā, piemēram, Zaļo investīciju fondam, Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammai.

2.14.6

Energoefektivitātes veicināšana jaunajās dalībvalstīs. Komisija lūgs, lai kohēzijas politikai paredzētie fondi pārsvarā tiktu novirzīti uz svarīgu energoefektivitātes projektu īstenošanu.

2.14.7

Nodokļu sistēmas saskaņota izmantošana. Nākamajā Zaļajā grāmatā par netiešajiem nodokļiem un pārskatītajā Enerģijas nodokļu direktīvā paredzēts iekļaut energoefektivitātes un vides aizsardzības apsvērumus. Tāpat tiks izvērtēta iespēja izmantot nodokļa kredītus, lai stimulētu uzņēmumus ražot, bet patērētājus izmantot energoefektīvas mājsaimniecības elektroierīces un iekārtas.

2.14.8

Izpratnes palielināšana par energoefektivitāti. Tiks veicināta kompetenču un apmācības attīstība, kā arī informēšanas kampaņas, kas domātas energopārvaldniekiem rūpniecības un sabiedrisko pakalpojumu nozarēs. Skolas saņems īpašus didaktiskos materiālus.

2.14.9

Energoefektivitāte pilsētu teritorijās. Komisija 2007. gadā izveidos “Pilsētas mēru paktu”, kas apvienos Eiropas 20 vislielāko un energoefektivitātes ziņā vadošāko pilsētu mērus, lai veicinātu paraugprakšu apmaiņu.

2.14.10

Energoefektivitātes veicināšana pasaulē. Mērķis ir noslēgt pamatnolīgumu ar galvenajiem tirdzniecības partneriem un ar nozīmīgākajām starptautiskajām organizācijām par energoefektivitātes uzlabošanu galapatēriņa un pārveidošanas sektoros.

3.1

Ierosinātajā rīcības plānā Komisija vēlas saskaņoti aplūkot nepieciešamo iniciatīvu kopumu, lai sasniegtu vērienīgu mērķi, proti, līdz 2020. gadam īstenot 20 % enerģijas ietaupījuma, tādejādi samazinot CO2 emisijas līdz 780 miljoniem tonnu naftas ekvivalenta gadā. Ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (ICCP) neseno ziņojumu, Komiteja uzskata, ka būtu jāveic visi iespējamie pasākumi, lai samazinātu enerģijas patēriņu un, tā kā tehniski ir iespējams sasniegt ietaupījumus, kas pārsniedz 20 %, uzskata šādu mērķi par reālu. Lai varētu sasniegt minēto mērķi, tas jāpapildina ar valstu rīcības plāniem, kas kopumā ļauj sasniegt vēlamo rezultātu, ņemot vērā atšķirīgos finansiālos un tehnoloģiskos apstākļus, lai nodrošinātu mērķu taisnīgu pārdali starp dalībvalstīm atkarībā no katras potenciāla.

3.2

Būtu lietderīgi arī izvirzīt starpmērķus, piemēram, līdz 2012. un 2016. gadam, lai vajadzības gadījumā, ja tiek konstatētas ievērojamas novirzes, pasākumus pastiprinātu. Savukārt pārskatīšana 2009. gadā šķiet pārāk tuva, lai varētu dot pamatotu novērtējumu. Komiteja arī iesaka paredzēt ilgtermiņa (2040.-2050. gads) mērķi, lai nepārtraukti turpinātu virzīties uz noteiktajiem mērķiem energotaupības jomā. Pēc dažiem gadiem miljardos euro rēķināmas investīcijas, lai ražotu enerģijas no fosilā kurināmā, būs novecojušas. Šādas iekārtas jāaizvieto iespējami efektīvāk un ātrāk. Runa būs par laikmeta pārbaudījumu, kas stāsies pretī pastāvošajām tendencēm, piemēram, stikla ēkām, kuru augstums var sasniegt pat 120 stāvus un kuras tiek apgaismotas dienu un nakti, vai transporta infrastruktūrai paredzēto teritoriju izmantošanai. Varas iestādēm iespējami ātrāk jāapzinās problēmas nozīmīgums, ko izvirza enerģijas avotu aizvietošana.

3.3

Komisija ierosina plānu, kam vajadzētu samazināt enerģijas patēriņu, vienlaikus saglabājot nemainīgu dzīves kvalitāti. Balstoties uz šo mērķi, līdz 2020. gadam tiek paredzēts energointensitātes samazinājums par 3,3 %, pieņemot, ka pastāvīgs IKP pieaugums ir 2,3 %. Tādejādi tiks īstenots reāls enerģijas patēriņa samazinājums par 1 % gadā, kas atbilst 14 % patēriņa kopapjomam laika posmā no 2005. līdz 2020. gadam. Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi ierosināt Komisijai uzsākt īpašas debates par “dzīves veidiem” un par tā saucamo “dzīves kvalitāti”. Daži dzīves kvalitāti nosaka pēc mājsaimniecības elektroierīču, mobilo telefonu, automobiļu skaita uz vienu cilvēku, savukārt citi, pamatojoties uz CO2, cieto daļiņu un sīko putekļu emisijām, sastrēgumiem un braukšanas laikiem, kā arī uz sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti. Runājot par energoefektivitāti un enerģijas taupību šaurā nozīmē, ir acīmredzams, ka arī vismazākā izmaiņa par labu ekoloģiskākam dzīves veidam paātrinās ierosināto mērķu sasniegšanu. Komiteja jautā Komisijai, vai tā uzskata par reāli iespējamu nodrošināt arī turpmāk, nākamajām paaudzēm tādu pašu dzīves veidu — ar augošu patēriņu un tikpat augošām emisijām. Problēma ir arī izpratnes radīšanā, ka enerģijas ietaupījumiem bumeranga efekta veidā nav jākalpo turpmākā patēriņa finansēšanai. Tādēļ ir laikus jāparedz ekonomikas sistēmas reorganizācija, veicinot atbilstošu infrastruktūru ieviešanu un ierosinot jaunajām paaudzēm atbilstošu vērtību sistēmu, piemēram (2),:

3.3.1

Atbildību par energoefektivitāti vajag izplatīt uz visiem līmeņiem, papildinot valstu plānus ar reģionālajiem un vietējiem plāniem. Reģionālajām varas iestādēm jābūt iesaistītām šajā lielajā uzdevumā. Plāna nozīme un svarīgums ir īsts pārbaudījums. Daži dzīves veida aspekti, ko saista ar 20. gadsimta progresu, tiks atmesti, bet estētiskais priekšstats ietvers sevī ētisko novērtējumu no energoefektivitātes pieņemamības viedokļa, kā tas jau notiek ar retu dzīvnieku kažokādām vai izstrādājumiem no ziloņkaula. Tādejādi arī stikla debesskrāpis vai SUV (Sport Utility Vehicles) tipa automašīnas tiks uzskatītas par nepieņemamām. Šādai dziļai dominējošo vērtību sistēmas pārmaiņai ir nepieciešama arī privāto uzņēmumu sadarbība, kuriem vajadzētu izmantot izdevību, lai pasteidzinātu pievēršanos energoefektivitātes izmantošanai nolūkā gūt labumu pasaules mērogā, izmantojot šīs jaunās vērtības arī reklāmās tā vietā, lai sniegtu, kā tas bieži notiek, pretrunīgu informāciju, kas slavina “sociālā statusa simbola” nozīmīgumu un varu.

3.4

Rīcības plānā ir noteiktas desmit prioritāras darbības, kas ietilpst četrās pasākumu jomās: enerģijas pārveide, pārvade un sadale; mājokļi un komerciālās un profesionālās darbības ēkas; transports; izmantošana rūpniecībā un lauksaimniecībā. Uz minētajām jomām ir attiecināmi 90 % patēriņa. Citas iniciatīvas tiks uzsāktas starptautisko nolīgumu jomā, lai veidotu partnerības standarti izstrādei, kā arī apmācības, informācijas un komunikācijas jomā, lai maksimāli attīstītu sinerģijas un maksimāli palielinātu visu ieinteresēto dalībnieku atbildību.

3.5

Komiteja iesaka pievienot papildu prioritāru darbību, lai ieviestu pasākumus nolūkā samazināt fosilā kurināmā izmantošanu siltumapgādē un dzesēšanā, un norāda, ka priekšlikumā nav apskatīta iespēja izveidot siltumapgādes un dzesēšanas reģionālos tīklus, kas ļautu izvairīties no 33 % zaudējuma primārās enerģijas pārveidošanas posmā. Šāds potenciāls varētu pat dubultoties, ja to saistītu ar atjaunojamās enerģijas vai atkritumu apglabāšanas sistēmu izmantošanu, ietaupot līdz 50,7 miljonu tonnu naftas ekvivalenta gadā. Komiteja ierosina, lai līdz ar minētajiem prioritārajiem pasākumiem tiktu uzsāktas konstruktīvas prioritāras iniciatīvas, sekmējot jaunu profesiju rašanos un attīstību, kas saistītas ar energoefektivitātes nozari, jaunu, integrētu energoapgādes pakalpojumu izplatību, jaunu preču, kas taupa enerģiju un rada mazāku piesārņojumu, popularizēšanu, pētniecības un izstrādes veicināšanu valstu un Eiropas līmenī, ievērojami palielinot atbilstošo finansējumu, kā arī izmantojot visus jau pieejamos tehnoloģiskos resursus. Tālākās darbības jomas varētu būt cieto sadzīves atkritumu pārstrādes un apglabāšanas attīstība, kas sniedz arī daudzas nodarbinātības iespējas, un uzņēmumu sociālās atbildības pasākumu vai brīvprātīgo vienošanos uzņēmumos veicināšana, aktīvi iesaistot darba ņēmējus un izmatojot EMAS (vides vadības un audita sistēma) procedūras.

3.6

Komisijas dokumentā ir paredzēti daudzi likumdošanas pasākumi, piem., jaunu direktīvu un regulu pieņemšana un esošo instrumentu pārskatīšana, lai padarītu stingrākas spēkā esošās normas (2007. gada 7. februāra paziņojums par pieļaujamo CO2 emisiju robežu automobiļu rūpniecībā). Komiteja ņem vērā Komisijas priekšlikumus un Eiropadomes pagājušā gada marta sanāksmes lēmumus, bet uzskata par pienākumu uzsvērt, ka pēc 2004. gada maija un 2007. gada janvāra paplašināšanas jaunajās dalībvalstīs ir ievests milzīgs skaits lietotu automobiļu, un šī plūsma turpinās un ir pat pastiprinājusies. Komiteja paredz, ka pilnīgai autoparka nomaiņai minētajās dalībvalstīs būs vajadzīgi daudzi gadi, un neuzskata, ka to varētu paveikt, piemērojot reģistrētajiem transportlīdzekļiem saistošus noteikumus.

3.7

Dokumentā netiek izskatīta Kopienas atbildības jomu un pilnvaru pastiprināšanas lietderība, lai nodrošinātu mērķu sasniegšanu un dotu iespēju saglabāt vienprātīgu nostāju kontaktos ar starptautiskajiem partneriem. Komiteja pozitīvi vērtē Eiropadomes dokumentu un īpaši atzinīgi vērtē EEP (Eiropas enerģētikas plāna) pieņemšanu, kas enerģētikas politiku izvirza par vienu no ES nākotnes prioritātēm un nostiprina ES sadarbības un ārējo politiku. Spēkā esošo Līgumu juridiskie ierobežojumi, kas atstāj dalībvalstu pārziņā lēmumu pieņemšanu enerģētiskās politikas jomā, ir zināmā mēra novecojuši sakarā ar reālu pārstāvības pilnvaru nostiprināšanos kontaktos ar trešām valstīm, pat ja 174. panta 4. punkts nosaka dalītu kompetenci un īpašu lomu sadarbībā ar starptautiskajām organizācijām. Neapšaubāmi, jo labāka būs politikas jomu koordinācija, jo lielākas būs ES sarunu vešanas spējas. Komiteja cer, ka vajadzības gadījumā Eiropas Parlaments, Padome un Komisija ņems vērā iespēju piešķirt ES vienotai pārstāvībai attiecībā uz ārējiem partneriem plašākas pilnvaras par tām, ko tā var īstenot pašlaik.

3.8

Papildus stratēģijai, kas balstās uz balto sertifikātu vispārēju piemērošanu, Direktīva 2006/32/EK par energoefektivitāti papildus atsaucas arī uz valstu rīcības plāniem, kuri Komisijas dienestiem jāizvērtē. Pats rīcības plāns paredz ievērojamu Komisijas darbības paplašināšanu gan likumdošanas un reglamentējošo noteikumu iniciatīvās, gan pārbaužu pienākumos. Komiteja uzskata, ka līdz šim iegūtā pieredze ir pozitīva, kaut arī ir bijuši daži trūkumi balto sertifikātu tirgus uzsākšanā, kuriem par iemeslu bija arī vienotu noteikumu trūkums dalībvalstīs. Lai veiktu pasākumus saistībā ar minētās direktīvas mērķu īstenošanu un, vispārīgāk ņemot, lai Komisijas darbs šajā jomā kļūtu efektīvāks, jāpalielina to Komisijas darbinieku skaits, kam tiks uzticēti minētie uzdevumi. Komisija lēš, ka tai būs vajadzīgi 20 posteņi. Komiteja iesaka uzsākt nepieciešamo resursu stingru izvērtēšanu un izsaka cerību, ka tie tiks nodrošināti.

3.9

Ierosināto pasākumu īstenošana radīs ietaupījumu un no tā izrietošo PVN ieņēmuma samazinājumu. Tas varētu ietekmēt Kopienas budžetu, ko tomēr kompensēs jaunu, ar energoefektivitātes politiku saistītu pasākumu skaita pieaugums. Komiteja lūdz Komisiju izteikt šajā sakarā vērtējumu, jo uzskata, ka ietekmes analīzē šāds scenārijs netika ņemts vērā. Komiteja uzskata, ka pašreizējie ES resursi ir pilnīgi nepietiekami, lai finansētu Kopienas programmu kopumu, kuram nepārtraukti tiek samazināti līdzekļi ārkārtīgi nozīmīgiem projektiem, tai skaitā enerģijas taupības nolūkiem. “Enerģētiskā nodokļa” iespējamo ieviešanu jāiekļauj nodokļu politikā, kas ņem vērā visneaizsargātākos sabiedrības slāņus, neradot negatīvu ietekmi uz pašreizējiem sociālās aizsardzības līmeņiem un piedāvātājiem publiskajiem pakalpojumiem.

3.10

Rīcības plāna īstenošanu ietekmē Baltajā grāmatā par transportu paredzēto mērķu sasniegšanas grūtības. Termiņa vidusposma pārskatā Komisija atzīst, ka līdz šim konstatētie šķēršļi un pretestības nav ļāvuši pilnībā izmantot dzelzceļa un jūras transporta attīstības potenciālu, kas veido ievērojamu enerģijas ietaupījumu. Minēta attīstība jāuzskata par absolūtu prioritāti, ņemot vērā laiku, kas vajadzīgs, lai izveidotu infrastruktūras un mainītu iedzīvotāju dzīves paradumus. Vairāk uzmanības jāpievērš darba ņēmēju pārvadāšanas uzlabošanai, kuri pašlaik ir nostādīti sliktā stāvoklī sakarā ar politiku, kas ir vairāk orientēta uz tūlītēju ekonomisko rezultātu, nevis uz sabiedriskā transporta vajadzību apmierināšanu, kā to pierāda prioritāšu piešķiršana investīcijām ātrgaitas nozarē. Pārvietošanās no mājas uz darbu uzlabošana ne vien samazina enerģijas patēriņu, bet arī ievērojami uzlabo cilvēku dzīves kvalitāti. Nepieciešamās publiskās investīcijas sabiedriskā transporta attīstīšanai nenovēršami sadūrās arī ar ekonomisko krīzi, kas ilga piecus gadus un skāra daudzu dalībvalstu budžetu. Neīstenotas nepieciešamās infrastruktūras, Kopienas finansējuma samazināšana stratēģiskajiem projektiem, piemēram, Eiropas transporta koridoriem (TEN) (no 20 uz 7,5 miljardiem euro) un lielāko Eiropas automobiļu rūpniecības pārstāvju stratēģijas padarīja plānu neīstenojamu. Komitejā pašlaik pieņem svarīgu atzinumu par transportu pilsētu teritorijās, kurā ir parādīta pakāpeniska sabiedriskā transporta sistēmu izmatošanas samazināšanās un ir ieteikti risinājumi, lai samazinātu privātā transporta satiksmi (3). Komiteja izsaka nožēlu par nepietiekamo koordināciju starp transporta un enerģētikas politikas jomām, kas tāpat kā vides un rūpniecības politika pievēršas tehniskām un rūpnieciskām vajadzībām un problēmām, kuras neizbēgami viena otru papildina. Tā pauž pamatotas bažas, ka šīs koordinācijas trūkuma dēļ Komisijas dokuments zaudēs lielu daļu no tā iespējamās efektivitātes.

3.11

Minētās problēmas ietekmē arī Komisijas likumdošanas darbību, paziņojumos un ieteikumus. Briselē ir vērojamas tādas pašas grūtības, kādas ir valstu līmenī, un stāvokli pasliktina tas, ka valstu politika būtu jākoordinē Eiropas līmenī (nevis otrādi!).

3.12

Eiropas enerģētikas politikai jābūt tādai, lai to varētu pieņemt visas sociālās grupas, neradot atšķirīgu attieksmi piekļuvē energoapgādes uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem, efektīvāku mājsaimniecības elektroierīču iegādē, dzīvokļu īrē. Šai politikai jāsekmē nodarbinātības pozitīvā bilance, ko mājokļu jomā neapšaubāmi var sasniegt tuvākajā nākotnē. Iniciatīvām, kas vērstas uz energoefektivitātes paaugstināšanu, piešķirto atvieglojumu mērķis būtu parādīt lietotājam to izdevīgumu, lai tādējādi izmaksu amortizācijas termiņi būtu samērā īsi un viegli nosakāmi.

3.13

Finansējumam nav jāapgrūtina vienīgi valsts budžets. Ņemot vērā enerģētikas un elektrības rūpniecības augstos ieņēmumus, izmantojot nelielu daļu no tiem, varētu izveidot fondu, ko jau izmēģina dažas dalībvalstis. Tomēr nedrīkst pieļaut, ka tas izraisītu gala patērētajiem piemērojamo cenu paaugstinājumu un uzņēmumu stratēģisko investīciju samazinājumu. Protams, jāņem vērā nozīmīgās investīcijas, kas ražošanas nozarei jāveic ar arvien lielākām izmaksām, lai apmierinātu pieprasījuma pieaugumu, savukārt citu fosilo resursu cenas ir saistītas ar naftas cenas svārstībām, bet pētniecības, kā arī sadales sektora izmaksas ir ievērojami zemākas. Tāpēc, nosakot iemaksas fondā, būtu jāņem vērā šīs ievērojamās pētniecības izmaksu atšķirības. Varētu paredzēt diferencēšanu starp dažādām dalībvalstīm sakarā ar atšķirīgiem spēkā esošiem tiesību aktiem attiecībā uz enerģētiskās rūpniecības pienākumiem investēt energoefektivitātes un cenu līmeņa kontroles pētniecībā. Tas varētu būt risinājums, kas ļauj mazajiem īpašniekiem bez finanšu resursiem palielināt mājokļu energoefektivitāti, radot nodarbinātību veicinošu mijiedarbību.

3.14

Nodokļu atvieglošanas pasākumu piemērošana jāizmanto ārkārtīgi piesardzīgi. Jāņem vērā visneaizsargātākie sabiedrības slāņi, kas, būdami atbrīvoti no nodokļu maksāšanas, būtu izslēgti no iespējamiem pasākumiem, kuru uzdevums ir sekmēt un veicināt efektīvu enerģētikas politiku, un jāparedz efektivitātes prēmijas tiem, kas zemo ienākumu dēļ nav pakļauti tiešiem nodokļu maksājumiem.

3.15

Komiteja uzskata, ka Eiropas, valstu un reģionālajā līmenī ir jārīko izpratni veicinošas kampaņas, piemēram, katru reizi apskatot kādu citu tematu (piemēram, vienu mēnesi Eiropā runātu par spuldzītēm, citu — apskatītu sabiedriskā transporta attīstību, vēl citu — pievērstos jautājumiem par videi nekaitīgu un efektīvu siltumapgādi un dzesēšanu u.tml.). Varētu uzsākt ideju un priekšlikumu kampaņas, lai tādējādi turpinātu izplatīt iedzīvotāju vidū izpratni par šo nepieciešamību. Vienīgi pateicoties dziļai, vispārpieņemtai izpratnei, būs iespējams īstenot konkrētus rezultātus. Demokrātiskas debates, visu dažādu interešu pārstāvju iesaistīšanās un valsts varas nozīme ir būtiskas, lai nodrošinātu efektīvu paredzēto pasākumu pārvaldību. Dalībvalstīm, kuru rīcībā ir vairāk tehnisko padomnieku energoefektivitātes jomā, vajadzētu dot ieguldījumu citu ES dalībvalstu padomnieku apmācībā, lai nodrošinātu rīcības plāna sekmīgai īstenošanai nepieciešamu zināšanu vienādu izplatīšanu. Dalībvalstīs jāsekmē tālākizglītība un akadēmiskās studijas enerģētikas nozarē, veicinot starpreģionālo sadarbību. Komisija varētu veikt efektīvu koordināciju.

3.16

Vajadzētu pievērst maksimālu uzmanību mērķim sasniegt nepieciešamo līdzsvaru starp vajadzību panākt visus nepieciešamos uzlabojumus un ekonomikas un ražošanas sistēmas spēju piemēroties pārāk straujām pārmaiņām. Pastāv reāls risks, ka sakarā ar pārmērīgiem izdevumiem rūpniecības nozares, kas intensīvi izmanto enerģiju, tiks pārvietotas uz mazāk “prasīgiem” apgabaliem. Pārmaiņu ātrumam jābūt cieši saistītam ar pielāgošanās iespējām un izdevumu pārvaldību. Jāapsver pasākumi, kas ļauj slēgt ilgtermiņa līgumus, kuri nodrošina noturīgas un stabilas enerģijas cenas apmaiņā pret saistībām investēt jauninājumos vai tehnoloģijā, vai ražošanas, pārvades un sadales infrastruktūrās. Minētās investīcijas vajadzētu izvērtēt no energoefektivitātes aspekta. Brīvprātīgo nolīgumu izmantošana ir jāuztver pozitīvi, bet tai nepieciešama arī reāla un tūlītēja reģionālo iestāžu kontroles spēja, kā arī vēlme tos aizvietot ar saistošiem noteikumiem, ja tiek konstatēta šādu nolīgumu neefektivitāte.

3.17

Noteiktajos pasākumos vienmēr jāņem vērā stāvoklis tirgū, kas kļūst arvien vairāk globalizēts. Iespējamais enerģijas cenu pieaugums varētu radīt milzīgas problēmas nozarēs, kas patērē daudz enerģijas, piemēram, alumīnija vai cementa nozarē. Vienmēr jāņem vērā Lisabonas mērķi un jānodrošina Eiropas sistēmas konkurētspēja, kam jāspēj piemēroties enerģijas cenām, kuras atbilst globālajai ekonomikas sistēmai. Turklāt Eiropa nedrīkst pieļaut pastāvīgos pārvietošanas draudus, ko dažas nozares vai daži uzņēmumi turpina izteikt. Uzņēmumus, kas tiek pārvietoti vienīgi tādēļ, lai palielinātu ienākumus, vajadzētu sodīt, jo papildus nenovēršamām — dažreiz dramatiskām — sociālajām problēmām, kuras tiek radītas un uzveltas sabiedrībai, minētā parādība izraisa iekšējā tirgus traucējumus, kropļojot konkurenci, proti, ielaižot tirgū preces, kas ražotas citās iecietīgākās valstīs, kurās nav noteikti attiecīgie ierobežojumi.

4.1

Saprotamu, ar tematu un metodoloģiju saistītu iemeslu dēļ EESK nav nodoma analizēt katru atsevišķu ierosināto pasākumu (aptuveni 75), bet uzskata, ka ir nepieciešams paust savu vērtējumu par nozīmīgākajiem pasākumiem un par svarīgākiem priekšlikumiem, kas iekļauti paziņojumā un tā pielikumos. EESK notika uzklausīšana, un runātāji sniedza turpmākus derīgus norādījumus, kas veicināja zināšanu bagātināšanos, dodot ievērojamu ieguldījumu Komitejas pārdomās.

4.2

Vispirms jāatzīmē, ka līdz šim veiktie pasākumi dinamiskas energoefektivitātes jomā attiecībā uz enerģiju patērējošiem produktiem, ēkām un energopakalpojumiem, ir devuši labus rezultātus un ir radījuši interesi ražotājos un patērētājos, kuri ir gatavi paplašināt piedāvājumu un pieprasījumu pēc jaunām, arvien efektīvākām precēm. Iespēja gūt tūlītēju ietaupījumu un arvien izplatītāka izglītošana un izpratne par vides jautājumiem ļauj uzskatīt, ka šo politiku var nekavējoties īstenot un sasniegt iecerētos rezultātus. Ekodizains ir guvis panākumus un popularitāti sabiedrībā, kas pievērš arvien lielāku uzmanību piedāvājuma saturam. Ražotāju vidū ir jāsekmē daļēji jau pastāvošā tendence uzsvērt energoefektivitāti un sniegt patērētājiem sīki izstrādātus norādījumus par produktu energoefektīvu izmantošanu. Turklāt ir jāņem vērā amerikāņu paraugs, kurā paredzēti īpaši stimuli uzņēmumiem, kas iesaistīti ekodizainā, iegūstot ļoti iepriecinošus rezultātus. Komiteja uzskata, ka atbalsts uzņēmumu sistēmai, piešķirot nodokļu kredītu uzņēmumiem, kas izstrādā un ražo produkciju ar augstu energoefektivitātes līmeni, dos pozitīvu rezultātu ar noteikumu, ka šo sistēmu papildinās efektīva un pārliecinoša tirgus un preču pārraudzība, līdzīgi kā tas paveikts mašīnbūves nozarē. Pārraudzības darbība jāsaprot kā garantija apzinīgiem ražotājiem, ka viņu veiktās investīcijas energoefektivitātes jomā nav bijušas veltīgas, un tā jāiesaka reģionālajām varas iestādēm, kurām minētāss darbības īstenošana ir uzticēta.

4.2.1

Marķēšanas noteikumi ir lielisks instruments, kas jāveicina un jāpiemēro lielākam preču skaitam, iespējami ātrāk attiecinot tos arī uz automobiļu un būvniecības nozari. EESK atbalsta priekšlikumu un aicina Komisiju ieviest obligātos energoefektivitātes standartus noteiktajiem 14 produktiem, sevišķu uzmanību pievēršot īpašiem tirgus sektoriem, lai novērstu iespējamos konkurences traucējumus, kurus varētu izraisīt jaunie tiesību akti. Turklāt ir jānosaka pārējie galapatēriņa produkti, kam būtu piemērojami obligātie standarti. Komiteja pilnībā atbalsta prioritātes piešķiršanu patēriņa samazināšanai nodroses (stand-by) vai miega (sleep) režīmā, piešķirot šim pasākumam lielu nozīmi, jo tas varētu veicināt patēriņa samazināšanos minētajos režīmos līdz 70 %, pakāpeniskai nomainot lietojamo aparatūru. Turklāt Komiteja uzskata, ka Energy Star nolīgumā būtu jāparedz obligāta reģistrācija arī ES (tāds jau ir ASV) konkursiem par valsts pasūtījuma piešķiršanu biroja iekārtu iepirkumiem, un sagaida, ka “Komisija pati šajā ziņā rādīs priekšzīmi” (4). Par šādu nolīgumu vajadzētu vest sarunas arī ar Austrumāzijas lielākajiem ražotājiem, kas ieņem ievērojamu daļu no plaša patēriņa elektropreču tirgus.

4.2.2

Mājsaimniecības elektroierīču jomā tādu ātru procedūru trūkums, kas ļautu kontrolēt marķējuma precizitāti un piemērot sankcijas pārkāpumu gadījumā, draud nostādīt ļoti neizdevīgā situācijā “apzinīgos” uzņēmumus, kuri investē energoefektivitātē, kā arī ir risks, ka tirgū tiks laisti standartiem neatbilstoši produkti. Vispirmām kārtām jāsekmē veco mājsaimniecības elektroierīču aizvietošana (tiek lēsts, ka Eiropā izmanto 200 miljonus ierīču, kas vecākas par 10 gadiem), kas ļautu panākt lielāku enerģijas ietaupījumu. Turklāt ir jāizvairās, lai novecojošās, enerģētiski neefektīvās mājsaimniecības elektroierīces nenonāktu lietotu preču tirgū jaunattīstības valstīs. Būtu arī jānodrošina, ka iniciatīvas mājsaimniecības elektroierīču iegādes finansēšanai tiktu attiecinātas uz energoefektīviem produktiem.

4.2.2.1

Šajā sakarā jāuzsver, ka mājsaimniecības elektroierīču rūpniecība, atsakoties pielāgoties brīvprātīgā pašregulējuma kodeksam, vienlaikus atzīst nepieciešamību ieviest obligātus tirgus regulēšanas pasākumus. Sankciju trūkums attiecībā uz negodīgiem ražotājiem un importētājiem, kas klasificē A klasē produktus, kuri neatbilst noteiktiem energotaupības standartiem, atviegloja “viltus” energoefektīvu mājsaimniecības elektroierīču izplatīšanos tirgū. Trūkumi, ko atklāj Eiropas uzņēmumi, kuri pieprasa “noteikumus”, liek šaubīties par brīvprātīgo nolīgumu efektivitāti.

4.2.3

Ievērojami energoietaupījumi ir iespējami būvniecības nozarē: jau pašlaik ir pieejami alternatīvi materiāli, būvēšanas metodes un apkures sistēmas, piemēram, kondensācijas apkures katli, kas palīdz ietaupīt kurināmo no 6 % līdz 11 %, atkārtoti izmantojot latento siltumu, kurš parasti izgaist. Gaisa kondicionēšanas patēriņu varētu samazināt, ierīkojot ēkas ārpusē aizsargus no saules stariem, jo iekšējie aizsargi aizplīvuro gaismu, bet aiztur lielāko daļu termiskās enerģijas. Pirmām kārtām jāveicina t.s. saucamo “pasīvo ēku” (ēkas ar ļoti zemu enerģijas patēriņu) izplatība. Šajā kategorijā ietilpst ēkas, kuru pamatpatēriņš siltumapgādei un dzesēšanai nepārsniedz 15 kWh/m2 gadā. Jānorāda arī kopīgais patēriņš (pietiekamais daudzums) un pamatpatēriņa limits, ieskaitot visu izmantojumu (apgaismojumu, mājsaimniecības elektroierīces, veļas žāvēšanu, ņemot vērā, ka, žāvējot 1 kg veļas, var patērēt 3-4 reizes vairāk enerģijas nekā mazgāšanai). Pieņemot, ka ar šādiem pasākumiem iespējams samazināt patēriņu vidēji no 180 kWh/m2 gadā līdz 15 kWh/m2 gadā, var iegūt ietaupījumu (energoefektivitāte+pietiekamais daudzums) līdz pat 90 %! (Kā piemērs jāmin ciemats PH Wiesbaden 1997 ar 22 ēkām, kur vidējais patēriņš ir 13,4 kWh/m2 gadā, vai Kronsberg 1998 ar 32 pasīvajām ēkām, kur vidējais patēriņš ir 14,9 kWh/m2 gadā.) Jāsekmē Eiropas tirgus atvēršana šāda veida produktiem, lai veicinātu plašu piekļuvi attiecīgajām tehnoloģijām par pieņemamām cenām.

4.2.4

Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi atgādināt publisko investīciju nepieciešamību, lai nodrošinātu energoefektivitāti sociālajās un publiskajās ēkās, kuras jāpapildina ar atjaunojamās enerģijas avotiem, sevišķi jaunajās dalībvalstīs, kurās ir iespējams sasniegt ievērojamus rezultātus enerģijas taupīšanā. Paralēli projektiem saskaņot tiesību aktus un attīstīt apmācību specializētu tehniķu sagatavošanai Komiteja lūdz šim nolūkam novirzīt daļu struktūrfondu un mudināt Eiropas finanšu iestādes veicināt investīcijas nekustāmā īpašuma enerģētiskās modernizācijas jomā.

4.2.4.1

Pasīvajām ēkām ir dažas konstrukcijas īpatnības (maksimāla sienu un grīdu izolācija, ventilācijas caurules, kas pievada svaigo gaisu, atrodas zem pašas mājas), kas padara sarežģītu un dārgu esošo māju pilnīgu pielāgošanu šādam standartam. Tas nozīmē, ka maksimāli pūliņi jāvelta pasīvā standarta ieviešanai iespējami lielākā skaitā jauno ēku, sevišķi publisko. Attiecībā uz publiskajām ēkām minētajam standartam pakāpeniski jākļūst obligātam. Paralēli tam sakarā ar privāto ēku restaurācijas vai uzturēšanas darbiem, kurus varētu atbalstīt, pateicoties apgrozības fondiem ar ļoti zemām procentu likmēm, ir ārkārtīgi svarīgi panākt pasīvo ēku energoefektīvu risinājumu pieņemšanu ievērojamā daudzumā. Jāņem vērā, ka jau esošās ēkas veidos lielu daļu 2020. gadā izmantojamo ēku. Attiecībā uz īres ēkām ir jārisina problēma, kā panākt īpašnieku ekonomisko ieinteresētību veikt plašas investīcijas mājokļu enerģijas taupīšanā, no kuras tiešo labumu gūst īrnieki.

4.2.4.2

Ietekmes novērtējumā (dokuments SEC(2006) 1175) Komisija lēš, ka gadījumā, ja tiktu grozīta Direktīva Nr. 2002/91 EK par ēku energoefektivitāti, samazinot platības robežu (1 000 m2), uz kuru attiecas minimālie standarti, bet pastiprinot tos publiskām ēkām, kā arī plaši pielietojot balto sertifikātu sistēmu, varētu iegūt 140 miljonu tonnu naftas ekvivalenta ietaupījumu. EESK pauž bažas par šāda mērķa sasniegšanu īsā laika posmā (5). Komiteja uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāpieņem vienoti instrumenti, lai izvērtētu regulējuma ietekmi (piemēram, termiskās izolācijas kvalitāti), un tām būtu obligāti jānosaka efektīvi kontroles pasākumi (skat. atšķirības, piemēram, starp Franciju, kurā ir maz kontroles pasākumu, un Flandriju, kurā tie ir ļoti stingri). Šajā sakarā Padomei un Parlamentam vajadzētu izvērtēt, vai ir tiesisks pamats pilnvarot Komisiju jaunas direktīvas vietā izstrādāt regulu, pēc 2009. gada vienkārši atceļot Direktīvu Nr. 2002/91.

4.2.4.3

Nesen publicētajā zinātniskajā darbā (6) ir norādīts, ka:

4.2.4.4

No iepriekš minētās analīzes izriet, ka pat ievērojams izolējošais biezums (lielāks par 16 cm) ļauj veikt ietaupījumus, kas vienmēr attaisno investīcijas pasīvās ēkas mērķa sasniegšanai, sevišķi, ja salīdzina ar tradicionālajām ēkām. No ekspluatācijas viedokļa raugoties, kopumā ēkas izolācija ir prioritāra, salīdzinot ar citiem pasākumiem. Savukārt pasākumu apkopojoša analīze ļaus optimizēt investīcijas tīro pašreizējo vērtību.

4.2.5

Attiecībā uz baltajiem sertifikātiem valstu, kas tos ieviesušas, pozitīvā — lai gan ierobežotā pieredze — saskaras ar dažām ES valstīm raksturīgo rūpnieciskās inovācijas atpalicību. Lai energoefektivitātes sertifikātu (EES) sistēma būtu efektīva, ir jānosaka tehniskām un ekonomiskām iespējām atbilstoši, īstenojami mērķi, jābūt plašam iespēju klāstam to sasniegšanai (nozares, projekti, dalībnieki, izmaksas), jānodrošina tirgus darbība (pieprasījuma un piedāvājuma struktūra, papildu nosacījumi), jābūt skaidriem, pārredzamiem, vienkāršotiem un nediskriminējošiem noteikumiem (tirgus piekļuves noteikumi, tirgus noteikumi) un, visbeidzot, jāparedz atbilstošas sankcijas. Vai šie nosacījumi pastāv iespējamajā Eiropas EES tirgū? Iespējamā pieredzes izplatīšana tomēr jāīsteno ar zināmu piesardzību.

4.3

Pārveidošanas posmā zaudējumi atbilst visam enerģijas primārajam patēriņam, mājokļos un rūpniecībā kopā ņemot (33 % jeb 580 miljoni tonnu naftas ekvivalents). Tāpēc Komiteja uzskata, ka pārveidošanas nozarei jābūt prioritārai jomai. Zaudējumi pārvades posmā lielos attālumos ir svarīgs faktors. Modernās augstsprieguma līdzstrāvas pārvades līnijas, kurās zaudējums veido tikai aptuveni 3 % uz tīkla katriem 1 000 kilometriem, ir joma, kas sniedz attīstības iespējas. Papildus ievērojamam ietaupījumam šī tehnoloģija novērš elektromagnētisko ietekmi, ko nosaka maiņstrāvas pārvade, piemēram, ārkārtīgi zemas frekvences (ELF) elektromagnētisko viļņu emisijas, kuras saistītas ar maiņstrāvas pārvadi. Pateicoties modernajām tehnoloģijām, šāda veida pārvade ir ekonomiski izdevīga lielos attālumos (to jau desmitiem gadu izmanto Zviedrijā, ASV, un tā attīstās visā pasaulē). Savukārt pārvadei nelielos attālumos, lai to varētu izmantot vietējā līmenī, jāņem vērā zemsprieguma maiņstrāvas pārveides staciju augstais izmaksu līmenis. Ar īpašu pētniecības projektu starpniecību vajadzētu veicināt minēto izmaksu samazināšanos (7).

4.3.1

Cita darbības joma ir atbalsts saules termodinamikas tehnoloģijas ieviešanai, ko varētu īstenot sadarbībā ar Vidusjūras reģiona (Euromed) partnervalstīm, kurās ir plaši tuksnešaini, saules nepārtraukti apspīdēti apgabali. Nesenajā ziņojumā, ko pasūtīja Vācijas Federatīvās Republikas Vides ministrija, ir uzsvērta šīs tehnoloģijas, ko izstrādāja Itālijas Nobela prēmijas laureāts C. Rubbia kgs un kuru pašlaik izmēģina Granadā, stratēģiskā nozīme. Itāļu uzņēmējsabiedrība ENEL sadarbībā ar ENEA (Jauno tehnoloģiju, enerģijas un vides institūts) nesen uzsāka projektu, kas pirmo reizi pasaulē ļauj piemērot gāzes un tvaika koģenerācijas cikla un saules termodinamikas iekārtas integrāciju. Izmantojot ENEA izstrādāto novatorisku un unikālu tehnoloģiju, projekta Archimede ietvaros no saules nepārtraukti tiek ražota strāva. Šis projekts var lepoties arī ar citām pasaulē unikālām iezīmēm. Tas izmanto piecus jaunus patentus, piemēram, šķidrumu kušanu, šķidrumus, kas, tiklīdz tos sasilda, izdala siltumu, no kura ražo enerģiju. Šķidrumus, ko izmantoja līdz šim, varēja sasildīt līdz 300 grādiem. Projektā Archimede izmantotie šķidrumi var sasniegt 550 grādus — tādu pašu temperatūru kā fosilais tvaiks, tādējādi ļaujot tos apvienot ar tradicionālajām spēkstacijām un dodot ieguldījumu enerģētiskās sistēmas stabilitātes nodrošināšanā.

4.3.2

Komiteja iesaka Eiropas iestādēm pilnībā iesaistīties šajā darbības virzienā, nosakot īpašus atbalsta pasākumus saules termodinamikas enerģijas attīstīšanai.

4.3.3

Siltuma un elektrības koģenerācija, gan izmantojot no elektrības ražošanas atlikušo siltumu apkurei, gan izmantojot atlikušo siltumu elektrības ražošanai (piemēram, rūpnieciskajās krāsnīs), ļautu sasniegt ievērojamu efektivitātes pieaugumu kurināmā izmantošanā — no aptuveni 35 % līdz 70 %. Vajadzētu ņemt vērā arī papildu izdevumus, kas rodas tīkla apsaimniekotājiem sakarā ar decentralizēto ražošanu un aktīvo sadali, un veicināt nepieciešamās investīcijas, rēķinoties arī ar dažādiem dalībvalstīs pastāvošajiem apstākļiem. Komiteja atbalsta Komisijas vēlmi attīstīt augstas efektivitātes koģenerācijas iekārtas, bet norāda, ka aprēķināšanas metožu standartizācija tika atlikta līdz 2010. gadam un ka ne vienmēr ir iespējams pārbaudīt, vai izsniegtās izcelsmes garantijas atbilst minimālajām prasībām. Komitejai rodas jautājums, vai nav iespējams saīsināt aprēķināšanas metožu saskaņošanas termiņus. Tas ļautu attīstīt koģenerācijas iekārtu iekšējo tirgu, tādejādi pārvarot pašreizējo šķērsli, ko veido dažādu valstu atšķirīgie tiesību akti. Pašlaik katrai valstij ir tiesības pieņemt savas aprēķināšanas metodes, lai novērtētu iekārtu efektivitāti un iekļautu tās Kopienas sistēmā saskaņā ar direktīvas noteikumiem. Bet reāli tas nenotiek, un iekārtas uzrāda ļoti atšķirīgus rezultātus, ja tiek piemērotas dažādu valstu aprēķināšanas metodes. Saskaņošana ir efektīvs instruments arī cīņā pret krāpšanu. Vajadzētu nostiprināt ES iesaistīšanos, ņemot vērā, ka pirmās 2007. gada 21. februāra kontroles rezultāti neatbilst stratēģiskajiem mērķiem, kā to var secināt no dalībvalstu iesniegtajiem novērtēšanas dokumentiem par koģenerācijas attīstībā sasniegto progresu nolūkā palielināt šādā veidā ražotās elektrības kvotu.

4.3.4

Komiteja lūdz Komisijas un Padomes lielāku atbalstu triģenerācijas programmām, kas atlikušo siltumu izmanto arī dzesēšanai. Šo iekārtu efektivitātes koeficients, t.i., attiecība starp izejošo dzesēšanas enerģiju un ienākošo termisko enerģiju, ir sevišķi zīmīgs. Salīdzinot ar tradicionālajām iekārtām, kuru efektivitātes koeficients ir 2,0, šajās iekārtās sasniegtais efektivitātes koeficients ir 0,7 — 1,3, atkarībā no izmantotā siltuma (8). Reģeneratori, kas izmanto koksnes atkritumus, jau ir pārdošanā. Tie var izmantot augļu pārstrādes (kauliņus, mizas) un zemkopības atkritumus (olīvu atkritumus, kukurūzas vālītes), kokzāģētavu un koka apstrādes atkritumus, apgrieztos koku zarus, koku mizu, kafijas pupiņu čaumalas, palmu atkritumus, rūpniecības atkritumus un iepakojumus. Ar 100 kg šo atkritumu var iegūt 70 kW līdzstrāvas jaudas (maksimāli 80 kW) un 130 kW siltuma un dzesēšanas. Viena tonna koksnes atkritumu, kas maksā 70 €, aizstāj 160 litrus gāzeļļas, kura maksā 175 €.

4.3.5

Komiteja norāda, ka ir lietderīgi uzsākt kampaņu un pasākumus nolūkā ierobežot materiālu izmantošanu ražojumu iesaiņošanai, kuram vajadzētu būt pārstrādājamam. To ražošanai un pēc tam iznīcināšanai izmantotais enerģijas patēriņš ir pārmērīgi liels, ņemot vērā, ka lielāko šo iesaiņojumu daļu nevar bioloģiski noārdīt, un tas ir nopietns piesārņojuma cēlonis.

4.4.1

Pašlaik enerģijas tirgus pilnībā neizmanto esošo efektivitātes potenciālu. Jānodrošina lielāka pārredzamība attiecībā uz spēkstaciju reālo efektivitāti un uz pārvades tīklu zaudējumiem. Gāzes un elektrības tirgi nav pilnībā liberalizēti. Dažos gadījumos pārredzamības trūkums attiecībā uz cenu veidošanos un uz pašu liberalizācijas procesu ir šķērslis reālai energoefektivitātes politikai. Šajā sakarā šķiet lietderīgi juridiski nodalīt uzņēmumus, kas pārvalda tehnisko monopolu, un uzņēmumus, kuri darbojas brīvas konkurences apstākļos, kā paredzēts direktīvās par elektrības un gāzes tirgu liberalizāciju (Direktīva Nr. 2003/54/EK un Nr. 2003/55/EK).

4.4.2

Nozares cenu politikai vajadzētu veicināt taupību un energoefektivitāti, jo īpaši attiecībā uz fosilo kurināmo, kā arī sekmēt atjaunojamo enerģiju. Īpaša uzmanība jāvelta visneaizsargātākajiem sabiedrības slāņiem saskaņā ar principu, ka viņiem nepieciešams nodrošināt piekļuvi enerģijai, kas nepieciešama pamatvajadzību apmierināšanai, bet uzturot ekonomisko ieinteresētību enerģijas taupīšanā. Piemēram, varētu būt lietderīgi garantēt sociālos tarifus maznodrošinātajiem, bet vienīgi līdz noteiktam patēriņa līmenim, vai arī ekonomiski atbalstīt ģimenes.

4.4.3

Lai veicinātu enerģijas taupīšanu, vērā ņemama pieredze ir elektronisko skaitītāju ieviešana, kas dod iespēju enerģijas sadalē izmantot televadības sistēmu, uzlabojot tīklu pārslogojuma pārvaldi. ENEL, lielākais Itālijas elektrības uzņēmums, kas bez maksas izdalīja elektroniskos skaitītājus saviem 30 miljoniem klientu, uzskata, ka enerģijas lietošanas racionalizēšana, citastarp pateicoties mērķtiecīgas tarifu politikas pieņemšanai, ļauj labāk izmantot produkciju, sevišķi vismazākā noslogojuma stundās. “Elektroniskais skaitītājs palīdz veidot galalietotāja apziņu, veicinot racionālāku resursu izmantošanu.” Tas tika atzīts par energoefektivitātes instrumentu saskaņā ar direktīvām par energopakalpojumiem un piegādes drošumu.

4.4.4

Decentralizētas ražošanas modelis (t.i., liels skaits dažādu, arī ļoti mazu ražotāju) rada virkni jaunu problēmu saistībā ar vidēja sprieguma un augstsprieguma tīklu izmantošanu, kuri paredzēti vienīgi vienvirziena izmantošanai. Nepieciešamas lielas investīcijas tīklu modernizēšanā, lai pielāgotos jaunajiem ražošanas noteikumiem. Decentralizētā ražošana nenoliedzami nodrošina mazākus zaudējumus pārvades posmā, bet nepieciešamās investīcijas ir ļoti lielas, turklāt vērojama stipra reģionu pretestība izvietot to teritorijā pat mazas spēkstacijas.

4.5

Transporta nozarē ir daudz paveikts, lai samazinātu patēriņu un piesārņojošās emisijas. Tomēr, ņemot vērā, ka tā ir nozare, kurā ir vērojams vislielākais patēriņa pieaugums, un ka tā ir viens no galvenajiem siltumnīcefekta gāzu emisijas avotiem (no 1990. līdz 2004. gadam autotransporta radītās emisijas ir pieaugušas par 26 %), ir pamatoti prasīt, lai tā veiktu vēl vairāk. Tas, ka transportā izmantojamā kurināmā (98 % veido fosilais kurināmais) jomā Eiropas rūpniecība ir atkarīga no trešo valstu importa, palielina šīs nozares pienākumu sniegt nepieciešamo ieguldījumu energoefektivitātes, emisiju samazināšanas un naftas produktu un gāzes importa samazināšanas veicināšanā.

4.5.1

Spēcīgs signāls tirgum ir pavisam nesenais Komisijas lēmums tiesību aktos noteikt 120 g CO2/km mērķa sasniegšanu, riepu marķēšanu atkarībā no rites pretestības maksimālajiem ierobežojumiem, degvielas standartu grozījumus, kā arī benzīna maisījumu ar augstu etanola saturu, biodegvielu, degvielu ar zemu oglekļa saturu un gāzeļļu ar ārkārtīgi zemu sēra saturu ieviešanu. Desmit gadu laika posmā no 2011. līdz 2020. gadam Eiropas piegādātajiem vajadzēs samazināt par 10 % siltumnīcefekta gāzu emisijas, ko rada degviela pārstrādes, transporta un izmantošanas posmā. Tas ļaus novērst 500 miljonus tonnu CO2 emisiju. Šādu lēmumu pamato fakts, ka no 1995. līdz 2004. gadam emisijas kritās tikai par 12,4 % (no 186 g uz 163 g CO2/km). Turklāt vienlaikus stipri pieauga automašīnu vidējā jauda, attiecībā uz kuru ir visgrūtāk samazināt kaitīgās emisijas. Šī pretruna ir par iemeslu nepieciešamībai palielināt nodokli luksusa automobiļiem, kas ir enerģētiski neefektīvi, kā tas noticis dažās dalībvalstīs. Komisija lēš, ka līdz 2020. gadam CO2 emisijas tiks samazinātas vēl par 400 miljoniem tonnu.

Eiropas Automobiļu ražotāju asociācija (ACEA) lūdza pagarināt termiņu no 2012. gada līdz vismaz 2015. gadam, kā arī iesaistīt visus dalībniekus, kā to ieteica augsta līmeņa grupa Cars 21. Eiropas ražotāji uzskata, ka šie pasākumi, ja tos nepapildina ar modeļu nomaiņas ilgtermiņa plānošanu, radīs izdevumus, kas pārsniegs Eiropas uzņēmumu iespējas.

4.5.2

Komiteja uzskata par lietderīgu uzsvērt, ka fosilā kurināmā plaša aizvietošana ar biodegvielu ietver risku radīt konkurenci starp kurināmā un pārtikas ražošanu saistībā ar auglīgas zemes piešķiršanu, kā arī risku, ka pārtikas cenas pieaugs un pielīdzināsies enerģētikas produktu cenām, kuras savukārt pielīdzināsies fosilā kurināmā cenām. Tas varētu nozīmēt konkurences radīšanu starp nabadzīgajiem, izsalkušajiem dienvidu zemju iedzīvotājiem un ziemeļu automobiļu ražotājiem (9). Objektīvi pastāv ētiska problēma saistībā ar to, ka Ziemeļu valstis izmantos kā degvielu lauksaimniecības resursus, kas varētu glābt miljoniem dzīvību mazattīstītajos dienvidos. Visu Aiovas štata kukurūzas produkciju varētu paredzēt etanola ražošanai. Ja iedomājamies, ka nolūkā piepildīt SUV (Sport Utility Vehicles) tipa automašīnas tvertni (25 galoni jeb 94,5 litri) tiek patērēta viena cilvēka gada pārtikas deva, ir vieglāk izprast problēmu un vajadzību rast tās risinājumu. Komiteja pašlaik strādā pie īpaša atzinuma par minēto jautājumu (10).

4.5.3

Komiteja atzīmē, ka Komisija, no vienas puses, veicina brīvprātīgos nolīgumus, bet no otras — nosaka obligātus pasākumus. Komisija pati atzīst, ka pašregulējumam ir būtiska nozīme, norādot, ka tas “ļauj ātrāk un lētāk sasniegt mērķus nekā juridiski noteiktas prasības” un ka “brīvprātīgiem nolīgumiem var būt zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar tiesisko regulējumu. Tie var īstenot ātru progresu, pateicoties ātrai un lētai īstenošanai. Tie ļauj veikt elastīgu un saskaņotu pielāgošanu atbilstoši tehnoloģiskām iespējām un tirgus ievirzēm”. Komiteja lūdz Komisijai uzmanīgi izvērtēt nepietiekamā progresa iemeslus, kas vērojams sakarā CO2 emisiju ierobežošanu Eiropas automobiļu rūpniecībā, kura ir vadošā investore pētniecībā un izstrādē. Komiteja piekrīt Komisijas apgalvojumam, ka stingri tiesību akti ne vienmēr ļauj pilnībā attīstīties pētniecības potenciālam un īstenot iespējamo progresu attiecībā uz risinājumiem, kas jāpieņem.

4.5.4

Būvniecības nozarei ir izšķiroša nozīme energoefektivitātes īstenošanā, gan būvējot jaunas ēkas, gan pielāgojot jau esošās. Tomēr dažās valstīs šī nozare lēni pielāgojās jaunajām metodēm un izrādīja pretestību augstāku standartu ieviešanai. Jāveic lielāks darbs, lai pārliecinātu nozares visas ieinteresētās puses par augstāku standartu nepieciešamību un to ieviešanas iespējamību, kā arī, lai pārliecinātu minētās puses pastāvīgi atrasties augstāku energoefektivitātes standartu īstenošanas priekšgalā, nevis pretoties pārmaiņām. Projektētājiem, vadītājiem un visiem būvniecības nozares speciālistiem ir vajadzīga atbilstoša apmācība par iespējamajiem energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem, kā arī vajadzīgi jauni stimuli šī mērķa sasniegšanai.

4.6

Komiteja pauž pilnīgu atbalstu Komisijas ierosinātajiem stimuliem un finanšu un nodokļu stratēģijām. Tā īpaši atzinīgi vērtē EIB un ERAB iesaistīšanos, kā arī Eiropas banku sistēmas izpratnes veicināšanu nolūkā sniegt nepieciešamo finansiālo atbalstu valstu enerģētisko plānu īstenošanai. Šajā sakarā īpašu nozīmi iegūst vēl pastāvošo šķēršļu galīga likvidēšana, kas neļauj energoefektivitātes risinājumu uzņēmumu (tā saukto energopakalpojumu uzņēmumu jeb “ESCO”) darbībai sasniegt juridisko drošību.

4.6.1

Komiteja vēlas, lai tiktu sasaukta īpaša Eiropas konference par energoefektivitātes finansēšanu nolūkā informēt ieinteresētās puses un veicināt Eiropas banku sistēmas līdzdalību lielā Eiropas ekonomikas modernizācijas projektā. Varētu iesaistīt bankas sava veida “tūkstošgades izaicinājumā”, kura ietvaros tiktu prēmētas tās bankas, kuras pieņēmušas labākos risinājumus energoefektivitātes finansēšanai.

4.7

Komiteja uzskata, ka būtiska ir plašas sabiedrības izpratnes veicināšana, ko var īstenot valstu un vietējās varas iestādes, ražošanas uzņēmumi un energoapgādes uzņēmumi. Jāuzsver reģionālo varas iestāžu kā sabiedrības “neitrāla” informatora loma. Pozitīvie rezultāti, kas sasniegti, pateicoties enerģijas taupīšanas iniciatīvām, jādara zināmi plašai sabiedrībai. Energoefektivitāte un vides aizsardzības īpašības ir jāizceļ reklāmās kā produktu vērtības patiesais elements, lai veicinātu sociālā statusa simbola jēdziena maiņu pozitīvā virzienā, jo pašlaik tas tiek pārāk bieži un nepārprotami saistīts ar produktiem, kuru izmantošana ir enerģētiski neefektīva. Komiteja atbalsta “Pilsētas mēru pakta” īstenošanu, bet uzskata, ka mērķis — apvienot tikai 20 lielākās Eiropas pilsētas, ir ļoti pieticīgs. Mērķim vajadzētu būt vērienīgākam un vietējām pieredzēm — vairāk izmantotām. Īpaša Interneta portāla atvēršana, kas būtu paredzēts pieredzes apmaiņai starp ES lielajām, vidējām un mazām pilsētām, kurās dzīvo vairāk nekā 80 % Eiropas iedzīvotāju, varētu būt lielisks instruments, lai izveidotu saikni starp vietējām administrācijām, kas atbildīgas par pilsētas transporta politikas jomām, un iestādēm, kas atbildīgas par pasākumiem vietējo iedzīvotāju labā, kuriem ir tūlītēja ietekme uz sabiedrisko domu. Sertifikāta “Pašvaldība ar augstu energoefektivitāti” (pirmais tituls tika piešķirts mazai Itālijas pašvaldībai Varese Ligure) piešķiršana neapšaubāmi ir svarīgs stimuls, lai vietējā līmenī pieņemtu energoefektivitāti uzlabojošas politikas jomas. Turklāt Komisija varētu uzsākt “energoefektivitātes sacensības” starp Eiropas skolām, apbalvojot tos, kas piedāvās taupību un kvalitāti apvienojošus risinājumus, iegūstot labākus rezultātus.

4.7.1

Komiteja nožēlo, ka rīcības plānā nav ņemta vērā svarīga nozīme, kāda visos līmeņos var būt sociālajiem partneriem un sociālajam dialogam, lai izvērtētu, veicinātu un attīstītu energotaupības politikas jomas. Komiteja cer, ka Komisija rīkosies, lai veicinātu vides ilgtspējības jautājumu iekļaušanu esošo sociālā dialoga struktūru visos līmeņos, sevišķi nozaru līmenī un Eiropas Uzņēmumu padomēs. Uz darba vietu vērsta pieeja, palielinot darba ņēmēju informētības, konsultācijas un līdzdalības kvalitāti, var būt par nozīmīgu enerģijas taupības avotu, ja vien ņem vērā ražošanas procesus un jaunās tehnoloģijas rūpniecībā, darba ņēmēju mobilitātes problēmas, atkritumu pārstrādi, teledarbu, minot tikai pašus svarīgākos piemērus. Tāpēc ir ārkārtīgi būtiski energoefektivitātes stratēģijās iesaistīt darba ņēmēju pārstāvjus. Sociālajiem partneriem vajadzētu izpētīt kolektīvo līgumu jautājumu, kas sadala starp darba ņēmējiem daļu no uzņēmuma veiktā ietaupījuma, balstoties uz īstas sadarbības un partnerības principiem. Turklāt arodbiedrību organizācijām var būt svarīga nozīme zināšanu un informētības jomā gan Eiropas, gan valstu mērogā, sniedzot ieguldījumu paraugprakšu izplatīšanā.

4.7.2

Svarīgi ir energotaupības tematu papildināt ar uzņēmumu, sevišķi starpvalstu, sociālās atbildības paraugpraksēm. Tas prasa pastiprinātu sociālo dialogu, lai risinātu ar energoefektivitāti saistīto jautājumu kopumu, kuri veicina Eiropas stratēģijas noteikšanu, ko raksturo mērenība ogļu patēriņā, ņemot vērā visas veselībai kaitīgās sekas, piemēram, sīkos putekļus, kas jau rada ārkārtas situācijas daudzās Eiropas pilsētās. Paraugprakšu izplatīšana, piemēram, oglekļa neizmantošana printeros vai citas iniciatīvas veicina izpratnes veidošanos un pozitīvu attieksmi pret ilgtspējīgām politikas jomām.

4.8

Komisija jo īpaši uzsver energointensitātes uzlabošanas problēmas starptautisko aspektu. Komiteja atbalsta partnerības priekšlikumus un starptautiskā pamatnolīguma īstenošanu. Plānotās starptautiskās konferences par energoefektivitāti ietvaros Komiteja iesaka neuzskatīt par nenozīmīgu to valstu līdzdalības iespēju, kas iekļautas ĀKK, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu (Euromed) un EKP programmās. Starptautiskā sadarbība ir nepieciešama, lai pozitīvi atrisinātu ilgtspējīgas attīstības problēmu. Jāpastiprina diplomātiskais darbs, lai paralēli konferencei, kas šogad tiks atklāta Bali, līdz 2009. gadam noslēgtu jaunu starptautisku post-Kioto nolīgumu.

4.9

Eiropas rūpniecība, kas izstrādā nozīmīgas enerģijas taupīšanas tehnoloģijas, ar rūpnieciskās sadarbības starpniecību var ievērojami palīdzēt citām valstīm elektrības ražošanas kvalitātes, enerģijas patēriņa un ar to saistīto siltumnīcefekta gāzu emisiju uzlabošanā, dodot savu ieguldījumu vispārējā patēriņa samazināšanā.

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/35

1.1

Komisijai būtu jānosaka dažāda veida lidostu projektēšanas kritēriji, lai nodrošinātu, ka tās ir praktiskas, funkcionālas un to uzturēšana ir komerciāli izdevīga, sedzot izmaksas ar lidostu nodokļiem.

1.2

Valstij būtu jāsedz lidostu drošības izdevumi. Tas ir valsts drošības jautājums.

1.3

Būtu jāveicina reģionālo lidostu būvniecība un darbība. Tām ir ļoti svarīga nozīme reģionu tautsaimniecībā. Turklāt tās arī mazina galveno lidostu noslogotību un bieži vien sniedz noderīgu palīdzību meklēšanas un glābšanas operācijās.

1.4

Jāsaprot, ka lidostas ir iestādes, kuras sniedz sabiedriskos pamatpakalpojumus un ne vienmēr strādā ar peļņu un kurām noteiktos apstākļos, iespējams, vajadzīgs finansiāls atbalsts. Atbalsta maksājumi sabiedriskā transporta jomā ir diezgan plaši izplatīti.

1.5

Komisijai jānosaka lidostas pakalpojumu sniedzēju darbības kritēriji (piemēram, pasažieru reģistrācijas dienestam, drošības pārbaudes dienestam) un pēc tam jāpārbauda, kā tiesiskā regulējuma izmaiņas ietekmē to darbības dinamiku, kā arī personāla skaitu un izmaksas, kas rodas pakalpojumu sniedzējiem, lai arī turpmāk ievērotu līgumus par pakalpojumu līmeni un jo īpaši — aviolīniju apkalpošanas laika kritērijus.

1.6

Komisijai jāatzīst, ka lidostu nodevām jābūt tik augstām, lai arī vismazākās lidostas, kurās pasažieru skaits, iespējams, nav pietiekams rentablai uzņēmējdarbībai, spētu panākt atbilstību spēkā esošajiem noteikumiem.

1.7

Prasībām atbilstošas lidostu darbības faktiskās izmaksas ne vienmēr iespējams segt, lidostu nodevas nosakot atkarībā no aviosabiedrību pieprasīto pakalpojumu līmeņa. Zemo izmaksu aviokompāniju prasības nodrošināt zemāku apkalpošanas līmeni un atbilstoši samazināt lidostas maksu ne vienmēr iespējams izpildīt, ņemot vērā izmaksas, kas rodas, lai panāktu atbilstību spēkā esošajiem noteikumiem. Tādēļ jāparedz, ka lidostām neatkarīgi no aviokompāniju pieprasītā pakalpojumu līmeņa ir tiesības noteikt tādas maksas, kas atspoguļo un ļauj atgūt lidostas izmaksas.

1.8

Lielas valsts subsīdijas lidostām var kropļot konkurenci.

1.9

Gaisa kravu apstrādei būtu jānodrošina piemērotas telpas.

1.10

Būtu jāievieš biometriskie drošības standarti, lai radītu iespēju ātri iziet drošības pārbaudes tiem cilvēkiem, kas bieži ceļo. Nepieciešamības gadījumā par to varētu noteikt maksu.

1.11

Minētajā jomā spēkā esošajos Eiropas Savienības tiesību aktos noteikts, ka lidostām jārūpējas par to, lai iekārtas un pakalpojumi atbilstu cilvēku ar invaliditāti un nespēcīgu cilvēku īpašajām vajadzībām.

2.1

Lidostu galvenais uzdevums un to saimnieciskās darbības mērķis ir nodrošināt pakalpojumus gaisa kuģiem no to nolaišanās līdz pacelšanās brīdim, kā arī pasažieru un kravu apkalpošanu, lai gaisa pārvadātāji varētu sniegt gaisa pārvadājumu pakalpojumus. Tādēļ lidostas piedāvā dažādu aprīkojumu un pakalpojumus, kuri ir saistīti ar gaisa kuģu darbību, pasažieru apkalpošanu un kravu apstrādi un kuru izmaksas tās pamatā sedz, nosakot lidostu nodevas.

2.2

Jāizveido vienota sistēma, lai regulētu lidostu nodevu pamatiezīmes un nodevu noteikšanas kārtību, jo bez šāda regulējuma pastāv iespēja, ka netiek ievērotas pamatprasības attiecībās starp lidostu pārvaldes iestādēm un lidostu pakalpojumu sniedzējiem (piemēram, aviosabiedrībām, kravu apstrādes aģentiem un citiem pakalpojumu sniedzējiem).

2.3

Minētā direktīva jāattiecina uz tām lidostām Kopienas teritorijā, kuras ir lielākas par minimālo izmēru. Minētā direktīva attiecas uz lidostām, kas apkalpo vairāk nekā vienu miljonu pasažieru gadā.

2.4

Lidostu nodevas nedrīkst būt diskriminējošas. Tas attiecas uz pakalpojumiem un pakalpojumu sniedzējiem.

2.5

Katrā dalībvalstī ir jāizveido neatkarīga regulatīvā iestāde, lai nodrošinātu tās lēmumu objektivitāti, kā arī minētās direktīvas pareizu un efektīvu piemērošanu. Lidostu lietotājiem ir būtiski regulāri un pārredzamā veidā saņemt informāciju no lidostas pārvaldes iestādes par to, kā un uz kāda pamata tiek aprēķinātas lidostas nodevas.

2.6

Lidostām ir jāinformē lidostu pakalpojumu sniedzēji par lieliem infrastruktūras projektiem, jo tie būtiski ietekmē lidostas nodevu līmeni.

2.7

Sakarā ar tādu gaisa pārvadātāju ienākšanu tirgū, kas piedāvā gaisa pārvadājumus ar zemām izmaksām, lidostām, uz kurām lidojumus nodrošina šie pārvadātāji, jādod iespēja piemērot tādas nodevas, kas atbilst infrastruktūrai un/vai sniegto pakalpojumu līmenim, jo gaisa pārvadātāju likumīgās interesēs ir pieprasīt no lidostas tādus pakalpojumus, kas ir atbilstoši cenas un kvalitātes attiecībai. Tomēr šāda pazemināta līmeņa pakalpojumiem vai infrastruktūrai bez jebkādas diskriminācijas jābūt pieejamiem visiem pārvadātājiem, kas to vēlas izmantot.

2.8

Tā kā nodevu noteikšanas un iekasēšanas metodes drošības izmaksu segšanai Kopienā ir atšķirīgas, ir nepieciešams saskaņot pamatnoteikumus nodevu iekasēšanai par drošības izmaksām Kopienas lidostās, kurās drošības izmaksas ietvertas lidostu nodevās.

2.9

Lidostu pakalpojumu sniedzējiem par to samaksātajām nodevām ir tiesības saņemt pakalpojumus minimālā līmenī. Lai to nodrošinātu, pakalpojumu līmenim ir jābūt noteiktam līgumā, kuru regulāri noslēdz lidostas pārvaldes iestāde un asociācija (asociācijas), kas lidostā pārstāv lidostas pakalpojumu sniedzējus.

2.10

Dalībvalstis nespēs pietiekami efektīvi sasniegt paredzēto pasākumu mērķus, tādēļ, ņemot vērā plānotās rīcības apjomu un ietekmi, tos labāk varētu īstenot Kopienas līmenī.

2.11

Dalībvalstīm jānodrošina, ka lidostas pārvaldes iestāde apspriežas ar lidostas pakalpojumu sniedzējiem, pirms tiek pabeigta jaunu infrastruktūras projektu plānošana.

2.12

Lai panāktu netraucētu un efektīvu lidostas darbību, dalībvalstīm jānodrošina, ka lidostas pārvaldes iestāde un asociācija vai asociācijas, kas lidostā pārstāv pakalpojumu sniedzējus, rīko sarunas nolūkā noslēgt līgumu par terminālī vai termināļos sniegto pakalpojumu kvalitāti. Šāds līgums ir jāslēdz ne retāk kā reizi divos gados un par to jāpaziņo katras dalībvalsts neatkarīgajai regulatīvajai iestādei.

2.13

Dalībvalstīm jāveic vajadzīgie pasākumi, lai lidostas pārvaldes iestādei ļautu dažādot konkrētu lidostas pakalpojumu, termināļu vai termināļu daļu kvalitāti un izmantošanas iespējas nolūkā sniegt īpaši pielāgotus pakalpojumus vai nodrošināt piekļuvi īpaši atvēlētam terminālim vai termināļa daļai. Pieļaujams noteikt atšķirīgu lidostu nodevu līmeni atbilstoši šādu pakalpojumu kvalitātei un apjomam.

2.14

Dalībvalstīm jāieceļ vai jāizveido neatkarīga institūcija — valsts neatkarīga regulatīvā iestāde, lai nodrošinātu to pasākumu pareizu īstenošanu, kas ieplānoti ar nolūku izpildīt minētās direktīvas prasības.

2.15

Dalībvalstīm jāgarantē neatkarīgās regulatīvās iestādes neatkarība, nodrošinot, ka tā ir juridiski nošķirta un funkcionāli neatkarīga no jebkuras lidostas pārvaldes iestādes un jebkura gaisa pārvadātāja.

3.1

Atzinīgi jāvērtē Komisijas nolūks paredzēt pamatnoteikumus un kritērijus lidostu darbībai un pārvaldei Kopienas teritorijā.

3.2

Ir svarīgi, lai lidostu noteiktās nodevas ir skaidras un pārskatāmas, jo daudzos gadījumos šo nozari pārvalda monopoluzņēmumi.

3.3

Lidaparātu stāvvietu sadalei terminālā ir jānotiek racionāli un bez jebkādas diskriminācijas, lai nodrošinātu vienlīdzīgus nosacījumus visām aviosabiedrībām. Minēto stāvvietu ilgstošas neizmantošanas gadījumā būtu jāparedz tiesību zaudēšana uz šīm stāvvietām.

3.4

Ja aviosabiedrības ilgstoši neievēro lidaparātiem noteiktās stāvvietas un regulāri tiek kavēti reisi, kas ar laiku var nopietni traucēt lidotas satiksmes plūsmu, pret tām būtu jāvēršas ar naudas sodiem vai līdzīgām sankcijām.

3.5

Galvenajās lidostās būtu jāatsakās no priekšgājēja tiesībām, un reizi divos gados minētie laika logi būtu jāpārdod vairāksolīšanā.

3.6

Visām ES lidostām, kur iespējams, būtu jāizmanto vienāda metode, nosakot nodevas par gaisa kuģu nolaišanos, novietošanu utt. Nolaišanās nodevām vienmēr būtu jāatbilst svarīgākajiem laika logiem pieprasītākajos laikos, lai sekmētu lidostu aprīkojuma vienmērīgāku izmantošanu.

3.7

Lidostas būtu jāmudina uzstādīt mūsdienīgākās navigācijas iekārtas, lai paātrinātu satiksmes plūsmu un palielinātu to jaudu. Jācenšas nodrošināt tādu skrejceļu jaudu, lai lidmašīnas varētu pacelties vai nolaisties katras trīsdesmit piecas sekundes. Paaugstināta efektivitāte minētajā jomā samazinās gaidīšanas laiku maksimālās slodzes periodos un līdz ar to pozitīvi ietekmēs emisijas.

3.8

Komisijai būtu jāuzrauga un jāpārbauda valstu aviāciju regulējošās iestādes, lai pārliecinātos, ka tās pilda savus pienākumus pietiekami stingri un objektīvi.

3.9

Ar jauniem drošības noteikumiem saistītās un citas izmaksas būtu jāsedz valstij, kā tas jau notiek citās transporta nozarēs, piemēram, dzelzceļā. Šīs izmaksas būtu cieši jāpārrauga, jo mazām un vidējām lidostām sarežģītu iekārtu uzstādīšanas izdevumi var būt ievērojami. Iespējams, ka minēto iekārtu uzstādīšana nav ekonomiski izdevīga.

3.10

Regulējošajām iestādēm arī būtu jāparūpējas par to, lai lidostu mazumtirdzniecības veikalos noteiktās cenas pārlieku neatšķirtos no cenām tuvākās apkārtnes pilsētās.

3.11

Tā kā darbaspēka, būvniecības un infrastruktūras izmaksas dažādās valstīs ir atšķirīgas, būs grūti izveidot un pieņemt lēmumu par vienotu sistēmu, lai regulētu lidostu nodevu pamatiezīmes un nodevu noteikšanas kārtību. Arī valstu teritoriālās plānošanas politika un noteikumi ir atšķirīgi.

3.12

Ierosinātajos gadījumos direktīva būtu jāpiemēro tām vietējām lidostām Kopienas teritorijā, kuras ir lielākas par noteiktu minimālo izmēru, un būtu jāprecizē jēdziens “minimālie izmēri”.

3.13

Lidostām būtu jādod iespēja iekasēt tādus maksājumus, kas ir pietiekami, lai tās gūtu pienācīgu peļņu un varētu to ieguldīt infrastruktūrā un cita veida aprīkojumā.

3.14

Ja zemo cenu aviosabiedrība nevēlas maksāt lidostai nekādas nodevas, rodas grūtības segt lidostas atbilstības, drošības un citas izmaksas!

3.15

Lai nodrošinātu pilnvērtīgu un efektīvu lidostu darbu, būtu jānosaka, ka aviosabiedrībām jānoslēdz vienošanās ar lidostām par pakalpojumu līmeni, tādējādi garantējot lidostām noteiktu pakalpojumu līmeni.

3.16

Lidostām ir virkne potenciālo klientu, un tās ne vienmēr ir zemo izmaksu aviosabiedrības. Dažkārt klientu struktūrai ir būtiska nozīme, lai saglabātu ienākumus, kas var atšķirties atkarībā no tā, kādi pasažieri tiek pārvadāti. Ienākumu plūsma ir apdraudēta, ja mazākās lidostās lielāks ir zemo izmaksu pārvadātāju īpatsvars.

3.17

Precīzi jānosaka un jāstandartizē aprīkojums drošības pārbaudēm. Cilvēki zaudēs uzticību drošības sistēmai, ja attiecīgās ierīces nebūs standartizētas. Izejot drošības pārbaudi vairākās lidostās, iespējams, ka drošības signalizācija nostrādās tikai dažās no tām. Kāds uzņēmums realizē reģistrētu ceļotāju programmu aizvien lielākā skaitā Amerikas lidostu. Par gada maksu 99,95 ASV dolāru apmērā klienti saņem biometrisko identitātes karti, kas ļauj viņiem iziet pasu kontroli, negaidot rindā pirms drošības kontrolpunktiem. Tas ir piemērs, kā tehnoloģijas sasniegumi var palielināt pasažieru ērtības un samazināt gaidīšanas laiku rindās.

3.18

Būtu jānosaka lidostām pieguļošās un to tuvumā esošās zemes izmantošanas mērķi, lai, ievērojot to komerciālo vērtību, novērstu un nepieļautu spekulāciju ar zemi.

3.19

Kaut arī šķiet, ka drošības pasākumi lidostās ir stingri, joprojām notiek daudz sīku zādzību no pasažieru bagāžas. Šis problēma būtu steidzami jārisina.

3.20

Skaidri jādefinē “beznodokļu” (tax free) un “ar muitas nodokli neapliktas” (duty free) preces lidostu veikalos, un šāda informācija jāizvieto tā, lai būtu viegli pamanāma un lai klienti būtu informēti, kādas izmaksas var rasties.

3.21

Lai pasargātu ceļotājus, Komisijai būtu jāizveido tīmekļa vietne, kurā būtu pieejama precīza informācija par dažādu lidostu piemērotajām nodevām, piemēram, nosēšanās maksu un citām nodevām, kuras norāda biļetēs un iekasē no pasažieriem.

4.1

Lidostām jābūt lietotājiem draudzīgām, un tās būtu jāprojektē, apspriežoties ar lietotājiem — aviosabiedrībām un pasažieriem.

4.2

Komisijai būtu jānosaka daži kritēriji attiecībā uz minimālajām telpām bagāžas saņemšanas, drošības procedūru un pasu kontroles vajadzībām.

4.3

Lidostu iekārtojumam jānodrošina netraucēta pasažieru iekļūšana lidostā un izkļūšana no tās, kā arī tas, lai lidosta ir lietotājiem draudzīga.

4.4

Būtu lietderīgi nodrošināt mūsdienīgāku aprīkojumu tām aviolīnijām, kuras tādu vēlmi ir paudušas un arī piekrīt par to maksāt.

4.5

Īpaši svarīgi lidostās ir apzīmējumi, taču tieši apzīmējumi daudzās Eiropas lidostās ir mulsinoši. Kur iespējams, jānosaka vienoti apzīmējumu standarti.

4.6

Pasažieriem jānodrošina piemērotas uzgaidāmās zāles. Piekļuvei termināļiem jābūt pēc iespējas ērtākai lietotājiem, jo īpaši — pasažieriem ar invaliditāti un īpašām vajadzībām, kā arī pasažieriem ar maziem bērniem.

4.7

Lidostu termināļu projektēšanas principi balstās uz projektētā darbības laika pasažieru plūsmām, un tādēļ būtu jāizpēta tipiskas maksimumslodzes kritēriji tādiem kritiskiem pasažieru procesiem kā reģistrācija un drošības pārbaude, lai tos publicētu, un tie kalpotu par atskaites punktu visai nozarei.

4.8

Būtu jānosaka augstāki minimālie darbības kritēriji saskaņā ar attiecīgajiem standartiem. Būtu jāizvairās no situācijām, kad aviolīnijas kā minimālos kritērijus lidostām izvirza tādas prasības, kas ir augstākas nekā attiecīgie standarti.

4.9

Lidostām jārūpējas par to, lai iekārtas un pakalpojumi, par kuriem tās ir atbildīgas pašas vai kopīgi ar gaisa satiksmes uzņēmumiem, atbilstu cilvēku ar invaliditāti un nespēcīgu cilvēku īpašajām vajadzībām. Papildinot jau iepriekš pausto EESK viedokli (TEN/215 “Personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesības, ceļojot ar gaisa satiksmi”), Komiteja uzskata, ka lidostām jāizpilda minētās saistības, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 1107/2006 (jo īpaši tās 9. pantā un 1. pielikumā) par invalīdu un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesībām, ceļojot ar gaisa transportu.

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/39

1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un piekrīt tajā izklāstītajai analīzei un aprakstam. Efektīva reaģēšana uz vispārējo klimata pārmaiņu izraisītajiem riskiem, vienlaikus apmierinot augsto enerģijas patēriņa līmeni, ir nozīmīga starptautiska problēma.

1.2

Eiropas Savienībā CO2 emisijas no spēkstacijām, kurās izmanto ogles, veido 24 % no CO2 emisiju kopapjoma. Tādēļ šādas spēkstacijas ir vispiemērotākās, lai tajās ieviestu CCS tehnoloģijas, proti, izveidotu CO2 emisiju uztveršanas un pastāvīgas uzglabāšanas sistēmas.

1.3

Visticamāk, ka ogles saglabāsies Eiropas enerģētikas struktūrā arī turpmākajos gadu desmitos. Īpašo iezīmju dēļ — tās ir pieejamas, ekonomiski izdevīgas un ir stabilizējošs elements enerģijas tirgū — ogles joprojām būs galvenais kurināmais, lai ekonomiski ražotu elektrību. Ogļu rezervju sadalījums pasaulē un ES nav vienlīdzīgs. Izmantojot uz oglēm balstītas tehnoloģijas, ir iespējams ievērojami samazināt CO2 emisijas (1). Šādā nolūkā īsā un vidējā termiņā ir jāizstrādā tirgus noteikumi un tiesisks regulējums, lai veicinātu ieguldījumus visjaunākajās tehnoloģijās, tādējādi paaugstinot ogļu elektrostaciju efektivitāti un samazinot konkrētas CO2 emisijas.

1.4

Šobrīd nav drošu līdzekļu, kas neprasa augstas izmaksas, lai samazinātu vai likvidētu lielāko daļu CO2 emisiju no spēkstacijām, kurās izmanto ogles. Tā ir tehnoloģija, kas vēl tikai attīstās. Perspektīvas, ka turpmākajos divdesmit gados šādas ogļu izmantošanas tehnoloģijas ar zemu emisijas līmeni attīstīsies un tiks veiksmīgi komercializētas, tomēr ir daudzsološas.

1.5

EESK apstiprina viedokli, ka emisiju ierobežošana ir tik svarīga problēma, ka ir jāattīsta visu potenciāli dzīvotspējīgo enerģijas avotu un tehnoloģiju praktiskais un komerciālais potenciāls. Pārejot uz ilgtspējīgu enerģiju, milzīga loma tiek piešķirta oglēm, citiem fosilajiem kurināmajiem, kodolenerģijai, kā arī atjaunojamām tehnoloģijām un enerģijas uzglabāšanai; katrs no minētajiem elementiem ir svarīgs noteiktā laikā un tiek izvērsts, ņemot vērā tehniskās un finansiālās iespējas.

1.6

EESK atzīst, ka ilgtermiņā pēc 2020. gada CO2 uztveršanas un uzglabāšanas sistēma ļaus sasniegt zema līmeņa CO2 emisijas no spēkstacijām, kurās izmanto ogles. Enerģijas ražošanas jaudas līdz 2020. gadam ir jāpalielina par 350 GW un līdz 2030. gadam — par 500 GW, un būs vajadzīgas 600-800 miljardu EUR lielas investīcijas. Lai to patiešām panāktu, jau pašlaik ir jāveic koordinēta pētniecība, tehnoloģiju izstrāde un demonstrējumi.

1.7

Pateicoties spēkstaciju pastāvīgam efektivitātes pieaugumam un zema emisijas līmeņa tehnoloģiju attīstībai, ogles palīdzēs ievērot prasības par klimata preventīvu aizsardzību. Lai cik daudzsološa arī nebūtu CCS tehnoloģija, tā nedrīkst radīt sekas, ka jau šobrīd, pamatojoties uz CCS tehnoloģiju plašu izplatību, enerģētikas politikas stratēģijas un mērķi tiek noteikti kā “saistošs pasākums”.

1.8

Sadarbojoties valstu regulatīvajām iestādēm, ir jāvienkāršo atļauju izsniegšanas kārtība un jāpanāk tās pakāpeniska saskaņošana, lai pēc iespējas samazinātu ilgo sagatavošanās laiku attiecībā uz būvniecības projektiem, vienlaikus ievērojot visstingrākos drošības standartus.

1.9

EESK pievērš uzmanību arī tam, ka, lai arī ogles ir vissvarīgākais kurināmā veids elektrības ražošanā un vajadzīgs elements tērauda ražošanā un citos ražošanas procesos, arī, pārejot uz ūdeņraža saimniecisko izmantošanu, oglēm būs svarīga nozīme, lai apmierinātu turpmākās vajadzības enerģētikas jomā. Ogļu šķidrināšana dod iespēju tās izmantot kā jēlnaftas aizstājēju; no oglēm var ražot arī sintētisko gāzi.

1.10

Attiecībā uz vietējo brūnogļu un akmeņogļu ieguvi tomēr ir vajadzīga atbilstoša politikas un ekonomikas sistēma. Enerģijas ieguve un pārveidošana var ievērojami veicināt labklājību un nodarbinātību vietējā līmenī. Ņemot vērā sociālo situāciju jaunajās dalībvalstīs — Eiropas Savienībā no 286 500 nodarbinātajiem 212 100 darba ņēmēju strādā ogļu ieguves nozarē — ir ļoti svarīgi saglabāt to enerģijas daļu, ko ražo no fosilā kurināmā (pārsvarā oglēm). Kalnrūpniecības uzņēmumiem visā ES ogļrūpniecības nozarē jāpievērš īpaša uzmanība kalnraču ļoti smago darba apstākļu, kvalifikācijas, darba drošības un darba vides būtiskai uzlabošanai.

1.11

EESK arī uzskata, ka Komisija šajā dokumentā un attiecībā uz termiņu noteikšanu ir optimistiska par termiņiem saistībā ar CCS un vajadzīgo pasākumu izpildes termiņiem. Komisijai pašlaik būtu jāpievērš uzmanība pasākumiem, lai sekmētu to, ka 2015. gadā darbojas 10-12 demonstrējuma (parauga) spēkstacijas, un lai attiecībā uz CCS izveidotu sistēmu, kurā tiek aplūkoti galvenie apdraudējumi, uz kuru var paļauties un kas vienlaikus nav pārāk ierobežojoša. Ļoti vēlams ir starpposms, kurā ir augsta enerģijas ražošanas efektivitāte. Pārmērīga steiga un pārāk ierobežojoša normatīvā sistēma varētu negatīvi ietekmēt šo globāli svarīgo koncepciju.

1.12

EESK aicina arī uzsākt intensīvu pētniecību un izstrādi saistībā ar atjaunojamiem un alternatīviem enerģijas avotiem, kam būtu jāveicina dažādu enerģijas veidu droša izmantošana ES. Vienlaikus bez pārmērīgas kavēšanās būtu pilnībā jāizveido integrētais ES enerģijas tirgus.

2.1

Komiteja fosilā kurināmā jautājumam jau ir pievērsusies citos atzinumos, pēdējo reizi izpētes atzinumā “ES enerģijas apgāde: optimālas dažādu enerģijas veidu izmantošanas stratēģija” (2), kurā teikts, ka ES būtu nopietni jāpievēršas ekoloģiski nekaitīgām ogļu izmantošanas tehnoloģijām (“tīro ogļu tehnoloģijām”) — jāpaaugstina spēkstaciju efektivitāte, kā arī oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģiju komerciālais pielietojums. Politiskās izvēles ietekmē ir palielinājusies un joprojām palielinās gāzes izmantošana. Tagad kļūst skaidrs, ka minētās tendences pastiprināšanās rada problēmas. Gāze, tāpat kā nafta, ir vērtīga izejviela, kuras izmantošana rūpniecībā rada augstu pievienoto vērtību; tāpēc plašāka dabasgāzes izmantošana ogļu vietā ir apgrūtināta, savukārt kodolenerģijas plašāka izmantošana nav iespējama, jo tādējādi palielinātos emisiju daudzums.

2.2

Komisija šo projektu “Ilgtspējīga enerģijas ražošana no fosilā kurināmā” publicēja 2007. gada 10. janvārī saistībā ar enerģētikas un klimata paketi “Enerģētikas politika Eiropai”.

2.3

Paketes pārējās daļas attiecas vispirms uz priekšlikumu attiecībā uz mērķi saistībā ar klimata pārmaiņām samazināt rūpnieciski attīstīto valstu siltumnīcefekta gāzu emisijas par 30 % vai jebkurā gadījumā par 20 % ES teritorijā. Paketē ir apskatīti arī šādi jautājumi: iekšējais gāzes un elektroenerģijas tirgus, elektroenerģijas un gāzes tīklu darbība, kodolenerģētikas paraugprogrammā paredzētā kodolenerģijas turpmākā nozīme, atjaunojamās enerģijas izmantošanas veicināšanas plāns, īpaši biodegvielas pielietojums transporta nozarē, un turpmākais Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskais plāns. Eiropadome 2007. gada 9. martā atbalstīja minētas paketes galvenos politikas virzienus.

2.4

Paziņojumā tiek sniegts vispārējs pārskats par pasākumiem, kas ir nepieciešami fosilā kurināmā, īpaši ogļu, izmantošanas turpināšanai, lai Eiropā un pasaulē nodrošinātu energoapgādes drošību un enerģijas veidu dažādošanu atbilstīgi ilgtspējīgas attīstības stratēģijai un klimata pārmaiņu politikas mērķiem. Paziņojumā ir ņemts vērā 2006. gadā paveiktais darbs un atzinumi, kas saņemti saistībā ar Eiropas klimata pārmaiņu otro programmu (ECCPII), Augsta līmeņa darba grupu par konkurētspēju, enerģiju un vidi (HLG), Septītās pētniecības pamatprogrammas (FP7) sagatavošanu un Nulles emisijas fosilā kurināmā spēkstaciju tehnoloģiju platformu.

3.1

Komisijas dokumentā tiek pārskatīta fosilā kurināmā loma enerģijas ražošanā un noteikts, ka gan Eiropas Savienībā, gan daudzu citu valstu ekonomikā fosilais kurināmais ir svarīgs enerģētikas struktūras elements. Īpaša nozīme tam ir elektroenerģijas ražošanā — vairāk nekā 50 % elektroenerģijas ES pašlaik iegūst no fosilā kurināmā (galvenokārt no oglēm un dabas gāzes), bet dažās valstīs (Polijā, Grieķijā) fosilā kurināmā īpatsvars ir pat 80 %. Ogles ir galvenais ES energoapgādes drošības pamats, un tā tas būs arī turpmāk. Ogles ir fosilais kurināmais, kuram ir vislielākās un visplašāk izplatītās rezerves pasaulē; lēš, ka brūnogļu krājumu pietiks vēl aptuveni 130 gadiem un akmeņogļu krājumu — 200 gadiem.

3.2

Tomēr ogles var saglabāt savu būtisko nozīmi energoapgādes drošībā, kā arī ES un visas pasaules ekonomikā tikai tad, ja ogļu sadegšanas procesā ar tehnoloģiju palīdzību tiek krasi ierobežotas oglekļa emisijas. Ja šādas tehnoloģijas tiks izstrādātas pietiekami augstā līmenī, tās var sniegt risinājumus arī attiecībā uz citu fosilo kurināmo sadedzināšanas procesiem, tostarp enerģijas ražošanā, izmantojot gāzi. Tāpēc ES ir jāmeklē tehnoloģiski risinājumi ilgtspējīgam ogļu izmantojumam, lai ne tikai saglabātu ogles Eiropas enerģētikas struktūrā, bet arī lai nodrošinātu ogļu izmantojuma vispārēju pieaugumu, nenodarot neatgriezenisku kaitējumu pasaules klimatam.

3.3

Jau ir izstrādātas un enerģijas ražošanas sektorā pašlaik plaši tiek izmantotas “tīro ogļu tehnoloģijas”, ar ko palīdzību spēkstacijās, kurās izmanto ogles, ievērojami samazina SO2, NOx, daļiņu un putekļu emisijas. “Tīro ogļu tehnoloģijas” ir ļāvušas nemitīgi paaugstināt energoefektivitāti, ogles pārvēršot elektroenerģijā. Minētie sasniegumi ir svarīgi soļi turpmākajā virzībā uz jauniem tehnoloģiskiem risinājumiem (turpmāk tekstā — “ilgtspējīgas ogļu izmantošanas tehnoloģijas”), kas arī ietver CO2 uztveršanas un uzglabāšanas koncepciju (CCS) enerģijas ražošanā no oglēm.

3.4

Komisija uzskata, ka Eiropai ir labas izredzes turpmākajos 10 līdz 15 gados panākt ilgtspējīgas ogļu izmantošanas tehnoloģiju komerciālo dzīvotspēju. Lai to panāktu, gan ES, gan ārpus tās salīdzinoši ilgā laika posmā — praktiski no šā brīža līdz 2020. gadam vai pat ilgāk — būs vajadzīgas drosmīgas investīcijas ražošanā vairākās tehnoloģiju demonstrējumu ražotnēs un attiecīgas iniciatīvas politikas jomā.

3.5

Lai veicinātu šādu attīstību, Komisija būtiski palielinās finansējumu pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai enerģētikas jomā, par vienu no prioritātēm laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam nosakot tādu tehnoloģiju demonstrējumus, kas ļauj ilgtspējīgi izmantot fosilo kurināmo. Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskais plāns būs piemērots instruments, lai nodrošinātu šādu pētniecības un tehnoloģiju izstrādes, kā arī demonstrējumu centienu vispārēju koordinēšanu un lai ES un valstu līmenī panāktu maksimāli iespējamo sinerģiju. Komisija, pamatojoties uz pētniecības un izstrādes projektu sekmīgajiem rezultātiem, noteiks piemērotāko veidu, kā līdz 2015. gadam atbalstīt līdz pat 12 liela mēroga ilgtspējīgas fosilā kurināmā izmantošanas tehnoloģiju paraugiekārtu projektēšanu, izgatavošanu un ekspluatāciju komerciālajā elektroenerģijas ražošanā.

3.6

Komisija, pamatojoties uz nesen veiktajām un plānotajām investīcijām, izvērtēs, vai jaunajās fosilā kurināmā spēkstacijās, kas uzbūvētas vai kuras paredzēts būvēt Eiropas Savienībā, tiek izmantotas labākās pieejamās tehnoloģijas efektivitātes ziņā, kā arī to, vai jaunās ar oglēm un gāzi darbināmas iekārtas, kas nav aprīkotas ar CCS, ir izveidotas tā, lai vēlāk varētu pievienot CCS tehnoloģijas (gatavas oglekļa uztveršanai). Pretējā gadījumā Komisija apsvērs iespēju ierosināt iespējami īsā laikā pēc pienācīga ietekmes novērtējuma veikšanas pieņemt juridiski saistošus dokumentus.

3.7

Komisija 2007. gadā izvērtēs ar CCS saistītos potenciālos riskus, kā arī noteiks prasības CCS licencēšanai un konstatēto risku un ietekmju atbilstīgai pārvaldībai. Kad būs izstrādāta atbilstīga pārvaldības struktūra, to varēs papildināt ar grozījumiem pašreizējos ES tiesību aktos vides jomā, lai likvidētu nepamatotus šķēršļus, kas kavē CCS tehnoloģiju izplatību. Komisija arī izvērtēs, vai ir jāgroza pašreizējie noteikumi (piemēram, Direktīva par ietekmes uz vidi novērtējumu vai Direktīva par integrētu piesārņojuma novēršanu un kontroli) vai jāierosina atsevišķi reglamentējoši noteikumi. Komisija izvērtēs, kuri reglamentējošo noteikumu aspekti ir labāk jāizskata ES līmenī un kuri — valsts līmenī.

3.8

Komisija uzskata, ka ir vajadzīga skaidra un prognozējama ilgtermiņa sistēma, lai veicinātu vienmērīgu un ātru pāreju uz enerģijas ražošanu spēkstacijās, kurās izmanto ogles un kuras ir aprīkotas ar CCS. Tas ir vajadzīgs, lai energouzņēmumi varētu pieņemt lēmumus par nepieciešamajām investīcijām un pētījumiem, zinot, ka konkurenti arī to darīs. Pamatojoties uz pieejamo informāciju, Komisija uzskata, ka no 2020. gada visās jaunajās ogļu spēkstacijās ir jābūt ieviestām CO2 uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijām. Esošajās stacijās pakāpeniski jāīsteno tāda pati pieeja. Komisija izvērtēs, kāds ir optimālais grafiks fosilā kurināmā spēkstaciju modernizēšanai, pēc tam, kad būs pierādīta ilgtspējīgas ogļu izmantošanas tehnoloģiju komerciālā dzīvotspēja.

3.9

Izmaksu aplēse CO2 uztveršanai enerģijas ražošanas procesā un turpmākai uzglabāšanai, ņemot vērā pašreizējo tehnoloģiju attīstības līmeni, sasniedz 70 EUR par vienu tonnu CO2, tādēļ minēto tehnoloģiju plaša izmantošana pagaidām ir nepieņemami dārga. Ņemot vērā pieejamos modeļus un pētījumus par vidēju un ilgtermiņa perspektīvu, var paredzēt, ka CCS izmaksas 2020. gadā būs aptuveni 20-30 EUR par tonnu CO2 vai pat mazāk. Tas nozīmē, ka 2020. gadā izmaksas elektroenerģijas ražošanai no oglēm, izmantojot CCS, būs tikai par 10 % augstākas vai pat vienādas ar pašreizējo līmeni.

3.10

Fosilā kurināmā ilgtspējīgas izmantošanas un CCS ieviešanas iespējamo negatīvo ietekmi uz vidi galvenokārt var radīt CO2 uzglabāšanas sistēmu potenciālā noplūde. Noplūdēm var būt gan vietēja mēroga ietekme (uz vietējo biosfēru), gan globāla ietekme (uz klimatu). Starpvaldību ekspertu grupa klimata pārmaiņu jautājumos ziņojumā par minēto jautājumu, pamatojoties uz līdzšinējo pieredzi, tomēr secina, ka rūpīgi izraudzītās un pārvaldītās glabāšanas vietās saglabātā CO2.daļa 100 gados pārsniegs 99 %. Riska samazināšanas galvenie faktori tādējādi ir uzglabāšanas vietu izraudzīšanās un pārvaldība. Komisija tiesību aktu ietekmes izvērtējumā identificēs potenciālos riskus un ierosinās atbilstošus drošības pasākumus.

3.11

Paredzams, ka ilgtspējīgas fosilā kurināmā izmantošanas tehnoloģijas un jo īpaši CCS sniegs nozīmīgus pozitīvus rezultātus. Tās dos iespēju par 90 % samazināt oglekļa emisijas no spēkstacijām, kurās izmanto fosilo kurināmo. Tā rezultātā 2030. gadā ES-27 dalībvalstu CO2 emisiju kopapjoms tiks samazināts par 25-30 % salīdzinājumā ar 2000. gadu. Trešo valstu savlaicīga iesaistīšanās ilgtspējīgas ogļu izmantošanas tehnoloģiju un īpaši CCS izstrādē un ieviešanā ir būtiski svarīga ilgtspējīgai globālās ekonomikas attīstībai un klimata pārmaiņu risināšanai saskaņā ar modeli, kurā paredzēta ogļu resursu izmantošanas palielināšanās visā pasaulē. Ilgtspējīgas ogļu izmantošanas tehnoloģiju panākumi un jo īpaši CCS komercializācijas process plašā apjomā nodrošinās labākas piekļuves iespējas enerģijai pasaules nabadzīgākajos rajonos, kuros joprojām nav iespēju izmantot enerģiju.

4.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un piekrīt tajā izklāstītajai analīzei un aprakstam. Efektīva reaģēšana uz vispārējo klimata pārmaiņu izraisītajiem riskiem, vienlaikus apmierinot attīstīto valstu augsto enerģijas patēriņa līmeni un jaunattīstības valstu strauji pieaugošo enerģijas patēriņu, ir nozīmīga starptautiska problēma.

4.2

Eiropas Savienībā CO2 emisijas no spēkstacijām, kurās izmanto ogles, veido 24 % no CO2 emisiju kopapjoma. Enerģijas ražošanas procesā radušos emisiju koncentrācija fosilā kurināmā spēkstacijās ir ļoti liela, ņemot vērā kurināmā augsto patēriņa līmeni lielās sadedzināšanas iekārtās, un tāpēc šādas spēkstacijas ir vispiemērotākās, lai tajās ieviestu CCS tehnoloģijas, proti, izveidotu CO2 emisiju uztveršanas un pastāvīgas uzglabāšanas sistēmas. Šādas sistēmas sastāv no trim relatīvi neatkarīgiem posmiem:

4.3

Visticamāk, ka ogles saglabāsies Eiropas enerģētikas struktūrā arī turpmākajos gadu desmitos. Īpašo iezīmju dēļ — tās ir pieejamas, ekonomiski izdevīgas un ir stabilizējošs elements enerģijas tirgū — ogles joprojām ir galvenais kurināmais, lai ekonomiski ražotu elektrību. Ogļu rezervju sadalījums pasaulē un ES nav vienlīdzīgs. Kopumā par veicinošu faktoru jāatzīst tas, ka lielākās ogļu rezerves ir atklātas ekonomiski attīstītajās un politiski stabilās valstīs. Sakarā ar raktuvju ilgstošu izmantošanu ES attīstītajās valstīs pēdējos gados šīs rezerves ir gandrīz izsmeltas, un vairākas ES valstis ir nolēmušas pakāpeniski samazināt un pat pārtraukt ogļu ieguvi.

4.4

Tikai trešdaļa no Eiropas Savienības valstīm var izmantot vietējos ogļu krājumus, turpretī divas trešdaļas valstu ir galvenokārt atkarīgas no ievestajām akmeņoglēm. Eiropas Savienībā 2006. gadā tika iegūti 161,6 miljoni tonnu akmeņogļu, bet 235,5 miljoni tonnu akmeņogļu tika ievestas. Tajā pašā gadā tika patērēti 373,8 miljoni tonnu brūnogļu, kuras pilnībā tika iegūtas no vietējiem resursiem. Tāpēc ir jāizstrādā un plašā mērogā jāpieņem dzīvotspējīgi līdzekļi, lai ievērojami samazinātu tās īpašās CO2 emisijas, ko izraisa enerģijas ražošana, izmantojot ogles.

4.5

Izmantojot uz oglēm balstītas tehnoloģijas, ir iespējams ievērojami samazināt CO2 emisijas (3). Šādā nolūkā īsā un vidējā termiņā ir jāizstrādā tirgus noteikumi un tiesisks regulējums, lai veicinātu ieguldījumus visjaunākajās tehnoloģijās, tādējādi paaugstinot ogļu elektrostaciju efektivitāti un samazinot konkrētas CO2 emisijas. Šobrīd ir vajadzīga arī Komisijas, dalībvalstu valdību un ražotāju kopīga darbība, lai pasaules mērogā veicinātu tādu tīro ogļu tehnoloģiju, piemēram, oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģiju, kas ilgtermiņā ļautu ogļu izmantošanas procesā panākt nullei tuvu CO2 emisijas līmeni, koordinētu pētniecību, izstrādi un demonstrējumus.

4.6

Šobrīd nav drošu līdzekļu, kas neprasa augstas izmaksas, lai samazinātu vai likvidētu lielāko daļu CO2 emisiju no spēkstacijām, kurās izmanto ogles. Tā ir tehnoloģija, kas vēl tikai attīstās. Perspektīvas, ka turpmākajos divdesmit gados šādas ogļu izmantošanas tehnoloģijas ar zemu emisijas līmeni attīstīsies un tiks veiksmīgi komercializētas, tomēr ir daudzsološas. Paredzams, ka CCS iekārtas, ņemot vērā to iekšējo enerģijas patēriņu, spēkstacijās samazinās to enerģijas ražošanas efektivitāti. Vispārējā efektivitāte ir dažāda, ņemot vērā izmantoto tehnoloģiju, piemēram, visvairāk ieteiktajai OXYFUEL tehnoloģijai ir vajadzīgi 10 % no saražotās enerģijas, bet citas tehnoloģijas darbojoties patērē pat vēl vairāk enerģijas. Tas nozīmē, ka, lai saražotu vienu elektrības MWh, vajadzēs vairāk kurināmā, un ir svarīgi palielināt spēkstaciju ražošanas efektivitāti. CCS turpmākas modernizēšanas rezultātā spēkstaciju ekspluatācijā palielināsies to faktiskais iekšējais enerģijas patēriņš.

4.7

Līdz aprakstītajam brīdim visekonomiskākais līdzeklis, lai ierobežotu CO2 emisiju pieaugumu, ir esošo un jauno ogļu spēkstaciju efektivitātes paaugstināšāna. Par plānošanu atbildīgajām personām būtu jārūpējas, lai daudzās ogļu spēkstacijas, ko paredzēts celt tuvākajā laikā, tiktu aprīkotas ar vislabākajām tirdzniecībā pieejamajām tehnoloģiskajām iekārtām. Ja iespējams, būtu ļoti ieteicams, lai minētās spēkstacijas būtu veidotas tā, lai tās varētu bez lielām izmaksām pielāgot CCS tehnoloģijām, tiklīdz tās būs komerciāli pieejamas.

4.8

EESK apstiprina viedokli, ka emisiju ierobežošana ir tik svarīga problēma, ka ir jāattīsta visu potenciāli dzīvotspējīgo enerģijas avotu un tehnoloģiju praktiskais un komerciālais potenciāls. Pārejot uz ilgtspējīgu enerģiju, milzīga loma tiek piešķirta oglēm, citiem fosilajiem kurināmajiem, kodolenerģijai, kā arī atjaunojamām tehnoloģijām un enerģijas uzglabāšanai; katrs no minētajiem elementiem ir svarīgs noteiktā laikā un tiek izvērsts, ņemot vērā tehniskās un finansiālās iespējas.

4.9

Lai cik daudzsološa arī nebūtu CCS tehnoloģija, tā nedrīkst radīt sekas, ka jau šobrīd, pamatojoties uz CCS tehnoloģiju it kā plašu izplatību, enerģētikas politikas stratēģijas un mērķi tiek noteikti kā “saistošs pasākums”.

5.1

Oglēm ir ļoti nozīmīga loma Eiropas enerģijas ražošanā, bet 70 % no spēkstacijām, kurās izmanto ogles, ir vecākas par 20 gadiem. Ņemot vērā enerģijas patēriņa nelielo pieaugumu un to, ka pašreizējo spēkstaciju tehniskās un ekonomiskās darbības spējas ir gandrīz izsmeltas, jaunas enerģijas ražošanas jaudas līdz 2020. gadam ir jāpalielina par 350 GW un līdz 2030. gadam — par 500 GW. Eiropas Savienības tādu spēkstaciju izmaksu aprēķins, kurās izmanto ogles un kas ir aprīkotas ar CCS, balstās uz optimistisku izmaksu paredzējumu, ka jauna spēkstacija ar 300 MW lielu jaudu izmaksās 500 miljonus EUR (apmēram 1,7 miljoni EUR par katru uzstādītās jaudas MW). Lai modernizētu jaunu spēkstaciju, kas uzcelta laikposmā no šā brīža līdz 2020. gadam, ir vajadzīgi 0,5-0,7 miljoni EUR par katru uzstādītās jaudas MW, bet izmaksas par pašreizējo spēkstaciju modernizēšanu būs pat augstākas nekā 1 miljons EUR par katru uzstādītās jaudas MW. Ja līdz 2030. gadam 500 GW liela ražošanas jauda ir jāaprīko ar jaunākajām CCS tehnoloģijām, būs vajadzīgas 600-800 miljardi EUR lielas investīcijas.

5.2

EESK atzinīgi vērtē to, ka ilgtermiņā pēc 2020. gada CO2 uztveršanas un uzglabāšanas sistēma varētu ļaut sasniegt zema līmeņa CO2 emisijas no spēkstacijām, kurās izmanto ogles. Lai to patiešām panāktu, jau pašlaik ir jāveic koordinēta pētniecība, tehnoloģiju izstrāde un demonstrējumi.

5.2.1

Turpmākajos desmit gados ogļu sadedzināšanas efektivitātes pieaugums, pateicoties tam, ka ogļu spēkstacijās arvien plašāk tiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas, var bez lielām izmaksām izraisīt CO2 emisiju samazinājumu.

5.2.2

Minētās stratēģijas ir papildinošas: mūsdienīgu, efektīvu tehnoloģiju izmantošana īsā un vidēji garā termiņā elektrības ražošanā spēkstacijās, kurās izmanto ogles, var ilgākā termiņā samazināt oglekļa uztveršanas izmaksas, ja minētās spēkstacijas ir projektētas tā, lai tās varētu modernizēt, izmantojot rentablu oglekļa uztveršanas tehnoloģiju, tiklīdz tā būs pieejama komerciālai izmantošanai.

5.2.3

Septītajā pamatprogrammā ir paredzēts, ka enerģijas sistēmas pārveidošanai par mazākas vai nulles emisijas, drošu, konkurētspējīgu un ilgtspējīgu enerģijas sistēmu vajadzēs jaunas tehnoloģijas un jaunus materiālus, ar ko saistītais risks ir pārāk liels un paredzamā peļņa pārāk apšaubāma, lai privātās uzņēmējsabiedrības nodrošinātu visas pētniecībai, izstrādei, demonstrēšanai un izvietošanai nepieciešamās investīcijas. CCS un tīro ogļu tehnoloģijām Septītās pamatprogrammas enerģijas budžetā laika posmam no 2007. līdz 2013, gadam ir atvēlēti 2 350 miljoni euro.

5.2.4

Skaidri jādefinē spēkstacijas, kas ir gatava oglekļa uztveršanai, jēdziens, Lai to veiksmīgi īstenotu, lēmumu pieņēmējiem un ražošanai ir jādarbojas kopā; ja nav piemērotas un stabilas politikas sistēmas, komerciālais tirgus nedarbosies.

5.2.5

EESK uzskata, ka spēkstacijas ir obligāti jāmodernizē un jāpalielina to ražošanas jauda. Ņemot vērā prognozi, ka līdz 2030. gadam atkarība no importētās enerģijas pieaugs līdz 69 %, energoapgādes drošības nolūkā ir vajadzīga plaša dažādu enerģijas veidu sistēma. Ilgstoša ogļu izmantošana enerģijas ražošanā var ievērojami veicināt energoapgādes drošību ES.

5.2.6

Pateicoties spēkstaciju pastāvīgam efektivitātes pieaugumam un zema emisijas līmeņa tehnoloģiju attīstībai, ogles palīdzēs ievērot prasības par klimata preventīvu aizsardzību. Katrā dalībvalstī, nosakot emisiju tirdzniecības noteikumus, liela uzmanība būtu jāpievērš efektivitātes paaugstināšanai, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas.

5.2.7

Valstu regulatīvajām iestādēm sadarbojoties, ir jāvienkāršo atļauju izsniegšanas kārtība un jāpanāk tās pakāpeniska saskaņošana, lai pēc iespējas samazinātu ilgo sagatavošanās laiku attiecībā uz būvniecības projektiem, vienlaikus ievērojot visstingrākos drošības standartus.

5.3

EESK pievērš uzmanību arī tam, ka, lai arī ogles ir vissvarīgākais kurināmā veids elektrības ražošanā un vajadzīgs elements tērauda ražošanā un citos ražošanas procesos, arī, pārejot uz ūdeņraža saimniecisko izmantošanu, oglēm būs svarīga nozīme, lai apmierinātu turpmākās vajadzības enerģētikas jomā. Ogļu šķidrināšana dod iespēju tās izmantot kā jēlnaftas aizstājēju; no oglēm var ražot arī sintētisko gāzi. Šādām tehnoloģijām un pasākumiem varētu būt arī liela nozīme, veidojot ilgtspējīgu dažādu enerģijas veidu sistēmu. Komisijas dokumentā netiek apskatīti minētie svarīgie aspekti, kas saistīti ar ogļu pašreizējo un turpmāko izmantošanu.

5.4

Pašreizējās spraigās debates par ogļu izmantošanas potenciālu nākamajās desmitgadēs ir atvirzījušas jautājumus par ogļu ieguvi otrajā plānā. Attiecībā uz vietējo brūnogļu un akmeņogļu ieguvi tomēr ir vajadzīga atbilstoša politikas un ekonomikas sistēma. Enerģijas ieguve un pārveidošana var ievērojami veicināt labklājību un nodarbinātību vietējā līmenī. Ja tiek dedzinātas vietējās ogles, pievienotā vērtība, kas rodas ieguves, pārveidošanas un sadales procesā, paliek Eiropas Savienībā. Ja izmanto naftu vai gāzi, 75 % no cenas ir vajadzīgi, lai segtu importa izmaksas.

5.5

Ņemot vērā sociālo situāciju jaunajās dalībvalstīs — Eiropas Savienībā no 286 500 kopumā nodarbinātajiem ogļu ieguves nozarē jaunajās dalībvalstīs ir nodarbināti 212 100 darba ņēmēju — ir ļoti svarīgi saglabāt to enerģijas daļu, ko ražo no fosilā kurināmā (pārsvarā oglēm). Pienācīga uzmanība jāpievērš kalnraču smagajiem darba apstākļiem visā ES.

5.6

Ogļu ieguves rajonu samazināšana saskaņā ar reģionālo plānošanu, kā arī pārāk stingrie noteikumi vides aizsardzības jomā agrāk ir bieži izraisījuši nevajadzīgus termiņu pārkāpumus un papildu slogu ogļu raktuvēm. Salīdzinot ar citām ražošanas nozarēm, ogļu ieguves nozarē ir īpašas problēmas, kas saistītas ar rezervju atrašanās vietu un izejvielu ieguves procesa mobilitāti. Šī īpašā situācija ir jāņem vērā, izstrādājot tiesisko regulējumu par vides aizsardzības jautājumiem, piemēram, tiesību aktus par atkritumiem, par augsnes un ūdens aizsardzību.

5.7

EESK arī uzskata, ka Komisija šajā dokumentā un attiecībā uz termiņu noteikšanu ir optimistiska par termiņiem saistībā ar CCS un vajadzīgo pasākumu izpildes termiņiem. Kaut arī principi ir zināmi, tehniskajam risinājumam vajadzīgs krietni ilgāks laiks, un nevar gaidīt uz elpu aizraujošiem panākumiem, aizmirstot regulāru un intensīvu darbību, lai īstenotu minēto koncepciju. Komisijai pašlaik būtu jāpievērš uzmanība pasākumiem, lai sekmētu to, ka 2015. gadā darbojas 10 — 12 demonstrējuma (parauga) spēkstacijas, un lai attiecībā uz CCS izveidotu sistēmu, kurā tiek aplūkoti galvenie apdraudējumi, uz kuru var paļauties un kas vienlaikus nav pārāk ierobežojoša. Ļoti vēlams ir starpposms, kurā ir augsta enerģijas ražošanas efektivitāte. Pārmērīga steiga un pārāk ierobežojoša normatīvā sistēma varētu negatīvi ietekmēt šo svarīgo koncepciju.

5.8

EESK aicina arī uzsākt intensīvu pētniecību un izstrādi saistībā ar atjaunojamiem un alternatīviem enerģijas avotiem, kam būtu jāveicina dažādu enerģijas veidu droša izmantošana ES. Vienlaikus bez pārmērīgas kavēšanās būtu pilnībā jāizveido integrētais ES enerģijas tirgus.

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/44

1.1

EESK atzinīgi vērtē ierosināto jauno regulu. Pēc ierosinātās regulas pieņemšanas tiks atcelta Regula Nr. 684/92 un Regula Nr. 12/98.

1.2

Pasažieru drošībai neapšaubāmi jābūt absolūtajai prioritātei arī autobusu pārvadājumu pakalpojumu tirgū. Visiem pārējiem jautājumiem jāpiešķir pakārtota nozīme.

1.3

Ņemot vērā, ka jaunā regula veicinās starptautisko autobusu pārvadājumu, kuru maršruti šķērso vairāku dalībvalstu teritorijas, stingrāku pārraudzību, tā vienlaikus sekmēs ceļu satiksmes drošību.

1.4

Komiteja atzinīgi vērtē šo priekšlikumu, jo tas iekļaujas programmā “Tiesību aktu labāka izstrāde” un atbilst saistībām vienkāršot un atjaunināt acquis communautaire.

1.5

EESK ieteikumi ir šādi.

1.5.1

Precīzāk jāizskaidro frāze “[pārvadātājs izdara] Kopienas autopārvadājumu tiesību aktu nopietnu pārkāpumu vai atkārtotus mazāk nozīmīgus pārkāpumus”. Kas ir mazāk nozīmīgi pārkāpumi? Cik daudz mazāk nozīmīgu pārkāpumu jāizdara, lai piemērotu administratīvu sodu?

1.5.2

Jāizveido arī saraksts, kurā iekļauti nopietnus pārkāpumus raksturojoši kritēriji;

1.5.3

Subsidiaritātes principu nedrīkst izmantot, lai diskriminētu ārvalstu pārvadātājus, un priekšlikumā šajā sakarā vajadzētu paredzēt efektīvākus aizsardzības pasākumus;

1.5.4

ES mēroga datu bāzes izveidei jābūt prioritāram mērķim, lai varētu pārbaudīt datus par pārvadājumu atļaujām un citu ar tām saistīto informāciju, kā arī atvieglotu informācijas apmaiņu;

1.5.5

Saskaņā ar 23. panta 3. punktu pārvadātājam jābūt pieejamai īpašai pārsūdzību iesniegšanas sistēmai, ja uzņēmēja dalībvalsts piemēro administratīvas sankcijas attiecībā uz kabotāžas pārvadājumiem. Tas nekavē uzsākt kriminālvajāšanu.

2.1

Pasažieru starptautisko autopārvadājumu pakalpojumu iekšējo tirgu sākotnēji regulēja galvenokārt Direktīva 96/26/EK par atļauju autopārvadātājiem veikt profesionālo darbību, kā arī Regulas (EEK) Nr. 684/92 un (EK) Nr. 12/98 par atļauju veikt pasažieru pārvadājumus ar autobusu.

2.2

Ar minēto direktīvu tika ieviesti minimālie kvalitātes standarti, kas ir jāievēro, lai saņemtu atļauju uzsākt profesionālo darbību, savukārt ar abām regulām tika liberalizēti starptautiskie neregulārie pasažieru pārvadājumi, noteikta īpaša atļauju piešķiršanas kārtība attiecībā uz starptautiskajiem regulārajiem pasažieru pārvadājumiem un atļauts starptautiskos pārvadājumus apvienot ar kabotāžas pakalpojumu sniegšanu.

2.3

Minētie noteikumi tagad būtu jāsaskaņo ar jauno tiesisko regulējumu, ko veido regula par pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu un autoceļiem, kuru paredzēts drīzumā pieņemt Eiropas Parlamentā un Padomē. Turklāt iepriekš minētie noteikumi jāprecizē un dažos gadījumos jāvienkāršo, jo pieredze liecina, ka dažu noteikumu dēļ rodas nevajadzīgs administratīvais slogs.

2.4

Ja netiek noteikts izņēmuma režīms, pārvadātājiem, kas veic starptautiskos pasažieru pārvadājumus ar autobusu, ir jāsaņem pasažieru starptautisko autopārvadājumu atļauja, kuru izdevusi tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā pārvadātājs reģistrēts.

2.5

Ar Regulu Nr. 684/92 ir nodrošināta piekļuve pasažieru starptautisko autopārvadājumu tirgum, savukārt Regulā Nr. 12/98 ir izklāstīti nosacījumi, saskaņā ar kuriem pārvadātāji nerezidenti dalībvalstī var veikt attiecīgās valsts pasažieru pārvadājumus ar autotransportu.

3.1

Priekšlikuma mērķis ir pārskatīt un konsolidēt Regulas Nr. 684/92 un Nr. 12/98 attiecībā uz piekļuvi autobusu pārvadājumu pakalpojumu tirgum. Ar minēto priekšlikumu tiek precizētas un dažos aspektos grozītas spēkā esošās tiesību normas, lai uzlabotu vispārēju konsekvenci un samazinātu administratīvo slogu.

3.2

Minētajā regulā tiks izmantos šādas definīcijas

3.2.1

Regulārie pārvadājumi ir pakalpojumi, kas nodrošina pasažieru pārvadājumus noteiktos laika intervālos pa noteiktiem maršrutiem, pasažieriem iekāpjot un izkāpjot iepriekš noteiktās pieturvietās. Lai veiktu minētos pārvadājumus, ir vajadzīga atļauja, ko izdod dalībvalsts, kurā pārvadātājs un tā transportlīdzeklis (transportlīdzekļi) ir reģistrēti. Iepriekš minēto atļauju turētājam (turētājiem) ir tiesības veikt regulārus pārvadājumus visu to dalībvalstu teritorijās, kuras šķērso attiecīgo pārvadājumu maršruti.

3.2.2

Specializēti regulārie pārvadājumi ir pārvadājumi, kuros tiek pārvadāti tikai noteiktu kategoriju pasažieri. Specializēti regulārie pārvadājumi ietver:

Specializētajiem regulārajiem pārvadājumiem atļauja (maršruta licence) nav vajadzīga, ja pārvadājumu organizētājs un pārvadātājs ir noslēguši līgumu.

3.2.3

Neregulārie pārvadājumi ir pārvadājumi, kas neatbilst regulāro pārvadājumu, tostarp specializēto regulāro pārvadājumu, definīcijai un kuru galvenā pazīme ir tādu pasažieru grupu pārvadājumi, kas izveidotas pēc pasūtītāja vai paša pārvadātāja iniciatīvas. Neregulārajiem pārvadājumiem atļauja (maršruta licence) nav vajadzīga.

3.2.4

Pašpārvadājumi ir pārvadājumi, ko uzņēmums veic savu darbinieku interesēs vai kurus veic bezpeļņas organizācija, lai pārvadātu savus darbiniekus saistībā ar attiecīgās organizācijas sabiedriskajiem pasākumiem, ar nosacījumu, ka

Pašpārvadājumiem atļauja nav nepieciešama, bet tiem piemēro sertifikātu sistēmu; sertifikātus izsniedz tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kurā transportlīdzeklis reģistrēts.

3.2.5

Kabotāža ir pasažieru iekšzemes autopārvadājumi, kurus pagaidu kārtā nodrošina ārvalstu pārvadātājs.

3.2.6

Kabotāžas pārvadājumi ir atļauti attiecībā uz šādiem pakalpojumiem:

Dalībvalstis piemēro ārvalstu pārvadātājiem savus likumus un noteikumus ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus tās izvirzījušas saviem valstspiederīgajiem.

4.1

Regulas 8. pantā ir vienkāršota atļaujas (maršruta licences) saņemšanas kārtība. Attiecībā uz pieeju tirgum būs tikai viens pamatojums, kādēļ atļauju var nepiešķirt, proti, ja pakalpojums, par ko iesniegts pieteikums, būtiski ietekmētu tam pielīdzināma pakalpojuma pastāvēšanu, kuru nodrošina saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām attiecīgajos tiešās satiksmes posmos. Šāda pieeja ir atbalstāma.

4.2

Ar tranzīta valstīm, kurās neuzņem vai neizsēdina pasažierus, neapspriedīsies, bet tās informēs, tiklīdz attiecīgais pakalpojums būs atļauts. Tas paaugstinās sistēmas efektivitāti.

4.3

Tā kā priekšlikums nav Kopienas ekskluzīvā kompetencē, piemēro subsidiaritātes principu. Aizsardzības pasākumi tomēr ir būtiski svarīgi, lai nodrošinātu ārvalstu pārvadātāju nediskrimināciju.

4.4

Jāprecizē 18. panta 2. punkts par transporta biļetēm.

4.5

Operatoram jānodrošina individuālas vai kolektīvas biļetes. Ja tad, kad pilnvarots kontrolieris veic pārbaudi, pasažieris(i) nevar uzrādīt derīgu biļeti(es) (un operators tās ir iepriekš izdevis), attiecīgais operators nav vainojams. Ja biļetes ir izdotas, pasažieri ir atbildīgi par to uzrādīšanu pilnvarotam kontrolierim.

5.1

Kopumā šis priekšlikums atbilst Komisijas izvirzītajiem mērķiem.

5.2

Jāprecizē ar nopietniem un mazāk nozīmīgiem pārkāpumiem, kā arī iespējamajām administratīvajām sankcijām saistītie jautājumi. Jānosaka un Kopienas mērogā jāsaskaņo dažādu kategoriju pārkāpumu raksturs un veidi.

5.3

Nopietnu vai atkārtotu mazāk nozīmīgu pārkāpumu gadījumā uzņēmēja dalībvalsts var lūgt dalībvalsti, kas izdevusi starptautisko pārvadājumu atļauju, piemērot atļaujas turētājam administratīvas sankcijas (piemēram, uz laiku vai pastāvīgi anulēt atļaujas dažas vai visas apliecinātās kopijas vai uz laiku vai pastāvīgi anulēt attiecīgo atļauju). Tas nekavē uzsākt kriminālvajāšanu uzņēmējā dalībvalstī.

5.4

Lai gan priekšlikumā ir norāde uz pārsūdzības sistēmu saistībā ar noteiktajiem sodiem vai atteiktām atļaujām, šādai pārsūdzību sistēmai jābūt taisnīgai un nediskriminējošai no visu iesaistīto pušu viedokļa.

5.5

Jāizveido ES mēroga datu bāze, lai starp dalībvalstīm veicinātu ātru un efektīvu informācijas apmaiņu attiecībā uz autobusu pārvadājumiem. Bez tam transportlīdzekļa pārbaudes procesā, ko veic pilnvarots kontrolieris, vajadzētu būt iespējai ievadīt starptautiskās pārvadājumu atļaujas (Kopienas licences) numuru un nekavējoties saņemt visu attiecīgo informāciju, lai pārbaudītu atļaujas derīgumu.

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/47

1.1

Komiteja atkārtoti apstiprina viedokli, ka par noziedzīgiem nodarījumiem pret vidi varētu piemērot kriminālsankcijas. Komiteja atkārtoti pauž uzskatu, ka Komisijai ir jābūt kompetentai, lai liktu dalībvalstīm piemērot samērīgas un preventīvas kriminālsankcijas, kad tas nepieciešams, lai nodrošinātu Kopienas politiku piemērošanu, īpaši vides aizsardzības pret noziedzīgiem nodarījumiem jomā; minētās sankcijas jāpiemēro saskaņā ar katras dalībvalsts krimināltiesībām. Turklāt Komisijai ir jābūt pilnvarām šajā jomā piemēroto krimināltiesību efektivitātes kontrolēšanai, un minētās pilnvaras jāīsteno aktīvi.

1.2

Direktīvas priekšlikums attiecas uz noziedzīgu organizāciju izdarītiem pārkāpumiem (ko tā atzīst par atbildību pastiprinošiem apstākļiem). Komiteja piekrīt tam, ka šāda rīcība ir jāsoda, tai skaitā jātuvina dalībvalstu krimināltiesību normas, tomēr Līgums un tiesu prakse ir skaidri noteikta attiecībā uz sankcijām par noziedzīgu organizāciju izdarītiem nodarījumiem, proti, dalībvalstu krimināltiesību normu tuvināšana principā var notikt vienīgi saskaņā ar policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās noteikumiem, kā tas paredzēts Līguma par Eiropas Savienību (LES) VI sadaļā, nevis saskaņā ar EK līguma noteikumiem, kā to ierosina Komisija.

1.3

Komiteja arī apšauba, vai atsevišķiem pārkāpumiem piemērojamais brīvības atņemšanas sods nepārsniedz pirmā pīlāra pilnvaras, tādējādi iejaucoties piemērotāko sankciju izvēlē, kas principā būtu jāatstāj dalībvalstu kompetencē.

1.4

Komiteja uzskata, ka Kopienas kompetencei būtu jāaprobežojas ar obligāto saistību un piemērojamo kriminālsodu noteikšanu. To pārsniedzot un paredzot sodu sistēmu, būtu nepieciešams uz LES VI sadaļu balstīts pamatlēmums.

1.5

Šajā sakarā Komitejai arī rodas šaubas par to, vai Kopienas tiesības pieļauj maksimāli pieļaujamā soda noteikšanu.

1.6

Komiteja vēlas, lai no kompetenču sadales izrietošie konkrētie politiskie aspekti un Parlamenta vēlamā loma attiecībā uz visu tiesību aktu izstrādi krimināltiesību jomā būtu konkrētāk atrunāti Tiesas judikatūrā, vai starpiestāžu nolīguma, vai arī reformas formā, ko ar pašreiz notiekošās Starpvaldību konferences starpniecību varētu iekļaut Reformas līgumā; priekšroka tiek dota pēdējai no minētajām iespējām, ņemot vērā vides aizsardzībai paredzētu efektīvu sankciju noteikšanas steidzamību.

2.1

Eiropas Padome 1998. gadā ierosināja parakstīt Konvenciju par vides krimināltiesisko aizsardzību. Tas vērtējams kā nozīmīgs solis, jo tā bija pirmā starptautiskā konvencija, kas paredzēja piemērot kriminālu sodu par darbībām, kuras rada vai var radīt apdraudējumu videi. Vācija, kurai sekoja Francija un Apvienotā Karaliste, tomēr atturējās ratificēt minēto konvenciju. Dānija un Eiropas Komisija nāca klajā ar atsevišķām iniciatīvām par vides krimināltiesisko aizsardzību.

2.2

Pēc Dānijas priekšlikuma pieņemtajā Padomes pamatlēmumā, kas neatbilda Komisijas nostājai un ierosinājumiem, tika definēti vairāki noziedzīgi nodarījumi pret vidi un izteikts aicinājums dalībvalstīm ieviest kriminālsodus. Pamatlēmuma noteikumi lielākoties bija aizgūti no Eiropas Padomes 1998. gada 4. novembra Konvencijas par vides krimināltiesisko aizsardzību, ko šobrīd ir parakstījušas desmit dalībvalstis.

2.3

Komisija iebilda pret Padomes dažādo struktūru izvēlēto juridisko pamatu. Komisija uzskatīja, ka atbilstošais juridiskais pamats ir Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 175. panta 1. punkts, un tādēļ 2001. gada 15. martā nāca klajā ar priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par vides krimināltiesisko aizsardzību, kas ietvēra minētā panta nosacījumus (1), kaut arī Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 174. pants Kopienai neparedz pilnvaras krimināllietās.

2.4

Eiropas Parlaments 2002. gada 9. aprīlī pauda savu nostāju gan par direktīvas priekšlikumu, gan pamatlēmuma projektu. Parlaments atbalstīja Komisijas toreizējo pieeju (direktīva un pamatlēmums).

2.5

Padome tomēr pieņēma nevis direktīvu, bet gan grozīto pamatlēmuma projektu, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību 34. pantu, kas pēc tās ieskatiem bija piemērotākais instruments, lai noteiktu dalībvalstīm pienākumu ieviest kriminālsodus, atzīmējot, ka lielākā daļa dalībvalstu bija noskaņotas pret Kopienai piešķiramo pilnvaru krimināllietās atzīšanu un izteica pārliecību, ka minētie jautājumi ir attiecināmi uz Līguma par Eiropas Savienību (ESL) VI sadaļā paredzēto policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās.

2.6

Lieta tika nodota izskatīšanai Eiropas Kopienu tiesā, kura 2005. gada 13. septembrī pasludināja spriedumu (2).

2.7

Parlaments, tāpat kā Tiesa un ģenerāladvokāts uzskata, ka tādas Kopienas vispārējās kompetences krimināltiesību saskaņošanai nepastāv, tomēr atsevišķās konkrētās jomās, kā piemēram, šajā, vides aizsardzības jomā, Kopiena varētu noteikt dalībvalstīm pienākumu ieviest kriminālsodus.

Komisija ir interpretējusi spriedumu pārāk plaši, nosakot ļoti plašas kompetences ne tikvien vides politikā, bet arī vairākās citās Kopienas politikās.

2.8

Pēc Eiropas Kopienu tiesas sprieduma, ar ko atcēla pamatlēmumu, Komisija iesniedza jaunu direktīvas priekšlikumu. Tiesa secināja, ka, lai gan Kopienas kompetencē nav ne krimināltiesības, ne kriminālprocess, tas nav šķērslis Kopienas likumdevējām iestādēm pieņemt ar dalībvalstu “krimināltiesībām saistītus pasākumus”, ja dalībvalstu efektīvu, samērīgu un preventīvu kriminālsankciju piemērošana ir vajadzīgs pasākums noziedzīgu nodarījumu pret vidi apkarošanai, kad tas uzskatāms par nepieciešamu Kopienas tiesību aktu vides aizsardzības jomā maksimālas efektivitātes nodrošināšanai (3). Komiteja atgādina, ka Tiesa uzsvēra, ka principā krimināltiesības neietilpst Kopienas kompetencē, Līgumā par Eiropas Savienību tās atzīstot par katras dalībvalsts suverēnu jomu. Iepriekš minētais formulējums “ar krimināltiesībām saistīti pasākumi” ir diezgan plašs, lai pieļautu dažādu, pat pretrunīgu interpretējumu iespējamību.

2.9

Pamatojoties uz minēto spriedumu, Komisija nāk klajā ar grozītu direktīvas priekšlikumu (4) par nozieguma sastāvu un kriminālsodiem, jo uzskata, ka dažās valstīs piemērotie tikai administratīvie sodi vai atsevišķos gadījumos kriminālsodi ir pārāk atšķirīgi vai pārāk mīksti, lai to iedarbība būtu pietiekami preventīva, īpaši saistībā ar organizētu noziedzību, un tādēļ jāveic minimālā saskaņošana attiecībā uz krimināltiesībām, ko piemēro smagu noziedzīgu nodarījumu pret vidi gadījumos, neatkarīgi vai tas darīts noziedzīgos vai ļaunprātīgos nolūkos, vai arī ir rupjas nolaidības rezultāts.

2.10

Vienā no iepriekšējiem atzinumiem (5) Komiteja atbalstīja Komisijas pirmo priekšlikumu direktīvai un tās ierosināto pamatlēmumu, kurā tika paredzēts, ka dalībvalstīm jānosaka efektīvas, samērīgas un preventīvas kriminālsankcijas, lai novērstu noziedzīgus nodarījumus pret vidi. Komitejas atbalstu saņēma arī Komisijas ierosinājums pieprasīt Padomes pamatlēmuma anulēšanu, ko atbalstīja Parlaments, kaut arī Tiesa ar iepriekšēju procesuālu lēmumu bija noraidījusi Komitejas iesaistīšanos.

2.11

Šajā sakarā tādēļ jānovērtē, vai

2.12

Jautājums, kas pēc sprieduma izraisīja plašas apspriedes politiskajā līmenī un juristu aprindās par to, vai Kopienas kompetenču paplašināšana krimināllietās tās politiku īstenošanai ir konstitucionāli pamatota, kā arī Eiropas Kopienas dibināšanas līguma prioritāte attiecībā pret Līgumu par Eiropas Savienību šajos jautājumos, turpmāk Komitejai (6) būs jāņem vērā saistībā ar vairākiem tiesību aktu priekšlikumiem, kurus Komisija plāno pārskatīt, kā jau tas nesen tika īstenots intelektuālā īpašuma jomā (7).

2.13

Vairākas dalībvalstis apstrīd Komisijas iespējami pārāk plašo interpretāciju sprieduma sakarā gan attiecībā uz jauno priekšlikumu vides jomā saturu, gan soda elementa ieviešanu visu Kopienas politiku (ne tikvien izteikti horizontālu politiku, kāda ir vides politika) efektīvā īstenošanā, jo jebkurā gadījumā EK līguma noteikumos tas īpaši nav paredzēts. Saskaņā ar minēto dalībvalstu ieskatiem Tiesas judikatūru vajadzētu attiecināt tikai uz vides politiku, ņemot vērā vides horizontālo un pārrobežu raksturu, kā arī Tiesas sprieduma formulējumu, nevis to uzskatīt kā Komisijai piešķirtas neierobežotas pilnvaras attiecībā uz visām Kopienas politikām.

2.14

Šajā konkrētajā gadījumā Komiteja paudīs savu viedokli tikai par priekšlikumiem jomā, kas Tiesas spriedumā minēta īpaši, proti, vides jomā.

2.15

Rezumējot, Komisija ir nolēmusi ierosināt apsūdzību un kriminālsankciju ieviešanu par “noziegumiem pret vidi”, nosakot obligātu sankciju kopumu piemērošanai pret ikvienu fizisku vai juridisku personu, kas ir noziedzīga nodarījuma pret vidi līdzdalībniece vai ierosinātāja, vai arī šādu nodarījumu izraisījusi attiecīgās personas rupja nolaidība. Paredzēts ir brīvības atņemšanas un/vai naudas sods, kā arī papildu sods (5. pants), ko var izvērst vai papildināt ar attiecīgās valsts tiesību aktos paredzētajām papildu apsūdzībām vai sodu.

3.1

Komiteja pauž nožēlu, ka, iestādēm nespējot vienoties par Kopienas dibināšanas līgumā un Līgumā par Eiropas Savienību minēto kompetenču sadali, vairāku gadu garumā ir novilcināts jautājums par kriminālsankcijām vides jomā; Komiteja atbalsta šādu kriminālsankciju principu un līmeni, 2005. gadā izsakot viedokli par Komisijas direktīvas un pamatlēmuma priekšlikumu; Komiteja izsaka cerību, ka starp iestādēm jau drīzumā tiks panākts politisks risinājums, arī attiecībā uz Parlamenta iesaistīšanu, un ka līgumu pareizai interpretēšanai tiks izmantota tikko darbu sākušās Starpvaldību konferences palīdzība vai, vajadzības gadījumā, Tiesas turpmākā prakse.

3.2

Noziedzīgu nodarījumu pret vidi, par ko piemērojams kriminālsods, kā arī “būtisku kaitējumu” definīcija ir jāinterpretē tad, kad notiek transponēšana dalībvalstu tiesību aktos un krimināltiesībās.

3.3

Komiteja atzīmē, ka direktīva pirmām kārtām attiecas uz noziedzīgu organizāciju vai juridisku personu lielos apmēros izdarītiem “smagiem noziedzīgiem nodarījumiem”, un tajā ir paredzēta soda sankciju tuvināšana Kopienas līmenī, lai nepieļautu juridisko nepilnību ļaunprātīgu izmantošanu. Tomēr uz jautājumiem saistībā ar organizēto noziedzību attiecas ESL VI sadaļa par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, un šajā sakarā būtu jāizstrādā atbilstošs juridisks instruments, piemēram, pamatlēmums.

3.4

Ņemot vērā apsūdzības celšanas plašo amplitūdu, kāds Lielbritānijas preses izdevums izvirzīja jautājumu, vai privātpersonai par savvaļas ziedu plūkšanu varētu draudēt cietumsods, ja atklātos, ka buķetē ir arī aizsargājamas augu sugas. Jāatzīmē, ka kriminālsods ir paredzēts tikai par “smagiem” nodarījumiem, un tam ir jābūt efektīvam, samērīgam un preventīvam. Attiecīgās dalībvalsts tiesnesim, kas izskata krimināllietu un ir atbildīgs par soda piemērošanu, ir jāsaglabā absolūta rīcības brīvība novērtēt nodarījuma smaguma pakāpi un noteikt atbilstīgu sodu katrā atsevišķā gadījumā, lai ievērotu tiesu iestāžu neatkarību.

3.5

Komiteja no savas puses izsaka gandarījumu, ka direktīvas priekšlikumā (3. pants) ir konkrēti norādītas nelikumīgās darbības, nodrošinot atbilstību tiesību vispārējam principam “Nulla poena sine lege  (8)”, kas paredz, ka krimināltiesību normām ir jābūt skaidrām un precīzām, lai attiecīgās personas skaidri apzinātos savas tiesības un pienākumus, citiem vārdiem sakot, bez juridiska pamatojuma sods netiek piemērots.

3.6

Tas skaidri apliecina, ka Komisijas ierosinātā kriminālsodu sistēma attiecas uz visiem tiesību pārkāpumiem vides jomā neatkarīgi no tā, vai tie ir valsts, Kopienas vai starptautiska mēroga pārkāpumi. Šī īpaši plašā piemērošanas joma varētu radīt juridiskas grūtības attiecībā uz vispārējo tiesību nacionālo pamatojumu vai starptautisko tiesību neatkarīgiem kontroles instrumentiem. Attiecīgi “smagi nodarījumi” ir tie, kas izdarīti gan valsts teritorijā, gan aiz tās robežām. Turklāt Komiteja atbalsta šādu teritoriālo un materiālo piemērošanu, kas izriet no pašas dabas aizsardzības būtības, kurai nodarītais būtiskais kaitējums vairumā gadījumu skar globālo vidi neatkarīgi no valstu robežām.

3.7

Attiecībā uz juridiskām personām ir paredzētas kriminālsankcijas vai cita veida sankcijas, tomēr nav pilnīgas skaidrības par fiziskām personām, piemēram, uzņēmumu vai sabiedrību vadītājiem piemērojamo kriminālsankciju piemērošanas iespējām. Sankcijas attiecas tikai uz personām, kas tieši saistītas ar juridiskām personām, kuras ir attiecīgo nodarījumu tiešie izpildītāji vai ierosinātāji. Komiteja uzskata, ka direktīvā būtu jāņem vērā vadītāji, kuri nav uzskatījuši par vajadzīgu kontrolēt savā pakļautībā esošo personu rīcību, pat arī, ja tās būtu tikai papildu sankcijas.

3.7.1

Komiteja atzīmē, ka priekšlikuma 7. pantā noteikti maksimālo naudas sodu minimālie apmēri, tomēr dalībvalstis, ja nepieciešams, transponēšanas brīdī var noteikt bargākus sodus. Tādējādi varētu panākt kopējā minimuma garantijas, tomēr tas neizslēdz atšķirīgu valstu sodu sistēmu iespējamību. Komiteja dod priekšroku pārliecinošākai kriminālsankciju saskaņošanas pieejai, lai izvairītos no mēģinājumiem izvēlēties labvēlīgāko tiesu, kaut arī tas nozīmē maksimālo naudas sodu augstākus minimālos apmērus.

3.8

Līdz ar to, saskaņā ar Komisijas ietekmes novērtējumu dalībvalstīm ir dotas plašas rīcības iespējas attiecībā uz īstenošanu. Komiteja uzskata, ka regulāri jāseko līdzi katras valsts praksei, jo transponēšanas atšķirības var būt par šķērsli krimināltiesisko normu vides jomā efektīvai tuvināšanai. Dalībvalstu saprātīgas izvēles princips būtu kopumā izvairīties no “lētākas” piesārņošanas zonas izveides. Komiteja šajā sakarā atbalsta ierosināto juridisko pamatu (Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 175. pants).

3.9

Attiecībā uz brīvības atņemšanu Komiteja atzīmē, ka ierosinātā tuvināšana trīs līmeņos atbilst Tieslietu un iekšlietu padomes 2002. gada 25. un 26. aprīļa secinājumiem. Turklāt bez pienākuma atjaunot vidi ir paredzētas arī citas alternatīvas sankcijas, piemēram, liegums iesaistīties komercdarbībās; visbeidzot, lielākā daļa smago, ar vidi saistīto noziedzīgo nodarījumu ir ietverti pamatlēmuma 2005/212/TI par noziedzīgi iegūtu līdzekļu, nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju piemērošanas jomā.

3.10

Bez tam maksimālā brīvības atņemšanas soda no diviem līdz pieciem gadiem noteikšana ir drīzāk netradicionāls risinājums; labāka izvēle būtu noteikt maksimāli pieļaujamā soda vienu minimālo līmeni, lai panāktu iespējami lielāku saskaņošanu, ņemot vērā, ka tas nekādā gadījumā neapdraudēs tiesneša izvēles iespējas.

3.11

Komisija tomēr uzskata, ka dalībvalstu izvēles iespēju ierobežošana direktīvas transponēšanā ir pretrunā direktīvas mērķiem; turklāt attiecībā uz soda sankcijām Komitejas un Komisijas pieejas atšķiras. Ņemot vērā piemērošanas realitāti, būs jāizvēlas viena no minētajām pieejām, lai sasniegtu priekšlikuma mērķus.

3.12

EESK uzskata, ka Kopienas integrācijas procesa pašreizējos apstākļos Regulu minētajā jomā nav iespējams izstrādāt. Jau šobrīd bažas rada tādi jautājumi kā nepieciešamība noteikt skaidru robežšķirtni starp administratīvajām sankcijām un noziedzīgu nodarījumu, kā arī transponēšanā nepieļaut lielas atšķirības dalībvalstu tiesību aktos, jo nebūtu loģiski, ja vienā dalībvalstī par attiecīgu rīcību būtu piemērojams sods, bet citā ne.

3.13

Direktīvas novērtējuma ziņojums jānosūta arī EESK (8. pants).

3.14

Jāņem vērā EESK jau iepriekš izteiktās šādas piezīmes (9):,

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/51

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pieņem zināšanai Eiropas Komisijas pieņemtos noteikumus.

1.2

Komiteja vēlas, lai Eiropas Zāļu aģentūra izskatītu visas farmakoloģiskās vielas, kuras paredzēts izmantot produktīvajiem dzīvniekiem, un lai Veterināro zāļu komiteja izvērtētu maksimāli pieļaujamos atlieku daudzumus.

1.3

Jebkuram uzņēmumam, kas piedāvā dzīvniekiem paredzētus farmakoloģiskus produktus, ir jāsaņem Eiropas Zāļu aģentūras atļauja, kā arī Veterināro zāļu komitejas veiktais maksimāli pieļaujamo atlieku daudzumu izvērtējums.

1.4

Lai izvairītos no jebkādiem šķēršļiem, kas kavē minēto produktu apriti Eiropas Kopienā, šādas atļaujas būs spēkā visās Eiropas Savienības valstīs.

1.5

Jāvienkāršo tirdzniecības atļaujas saņemšanas kārtība, vienlaikus saglabājot patērētāju aizsardzības augstu līmeni.

1.6

Vienkāršāki un saprotamāki Eiropas dokumenti sniegtu labumu katram iedzīvotājam. To pieejamība ļautu katram gūt informāciju un izprast, kā Eiropa ietekmē ikdienas dzīvi.

2.1

Mērķis ir arī turpmāk ierobežot patērētāju pakļaušanu farmakoloģiski aktīvo vielu iedarbībai.

2.2

Vienlaikus saglabājot patērētāju aizsardzības augstu līmeni, priekšlikumā ir jāparedz arī tiesību aktu vienkāršošana.

2.3

Lai sasniegtu izvirzīto tālāko mērķi, jāņem vērā šādi konkrēti tuvākie mērķi:

3.1

Īstenojot spēkā esošos tiesību aktus attiecībā uz maksimāli pieļaujamajiem atlieku daudzumiem, ir radušās atsevišķas problēmas:

4.1

Galvenie ierosinājumi ir šādi:

4.2

Komiteja ir apspriedusies ar iesaistītajām pusēm, lai izvērtētu vajadzīgos grozījumus.

5.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pieņem zināšanai Eiropas Komisijas pieņemtos noteikumus.

5.2

Komiteja vēlas, lai Eiropas Zāļu aģentūra izskatītu visas farmakoloģiskās vielas, kuras paredzēts izmantot produktīvajiem dzīvniekiem, un lai Veterināro zāļu komiteja izvērtētu maksimāli pieļaujamos atlieku daudzumus.

5.3

Jebkuram uzņēmumam, kas piedāvā dzīvniekiem paredzētus farmakoloģiskus produktus, ir jāsaņem Eiropas Zāļu aģentūras atļauja, kā arī Veterināro zāļu komitejas veiktais maksimāli pieļaujamo atlieku daudzumu izvērtējums.

5.4

Lai izvairītos no jebkādiem šķēršļiem, kas kavē minēto produktu apriti Eiropas Kopienā, šādas atļaujas būs spēkā visā Eiropas Savienības teritorijā.

5.5

Jāvienkāršo tirdzniecības atļaujas saņemšanas kārtība, vienlaikus saglabājot patērētāju aizsardzības augstu līmeni.

5.6

Izstrādātie zinātniskie izvērtējumi ļaus noteikt produktu nekaitīgumu un laiku, kas pēc zāļu ievadīšanas dzīvniekam ir jāgaida līdz kaušanai.

5.7

Pamatojoties uz izstrādātiem zinātniskiem atzinumiem, Padomei ir jānosaka maksimāli pieļaujamais atlieku daudzums.

5.8

Pašreizējā kārtība ir piemērota, jāsaglabā arī atļaujas pieteikuma izskatīšanas kārtība.

5.9

Klasificējot farmakoloģiski aktīvās vielas, ir jānosaka

5.10

Eiropas Zāļu aģentūrai jāapspriežas ar references laboratorijām, kā arī jānosaka atlieku analīzes process.

5.11

Nevajadzētu radīt šķēršļus dzīvnieku izcelsmes produktu brīvai apritei Eiropas Savienībā.

5.12

Vienkāršāki un saprotamāki Eiropas dokumenti sniegtu labumu katram iedzīvotājam. To pieejamība ļautu katram gūt informāciju un izprast, kā Eiropa ietekmē ikdienas dzīvi.

5.13

Lai nodrošinātu lietotāju pilnīgu aizsardzību, attiecībā uz gaļas produktiem no trešām valstīm, kuros izmantotas Eiropas līmenī neapstiprinātas zāles, ir jāveic Eiropas Zāļu aģentūras vadīta zinātniska izpēte, pierādot produktu nekaitīgumu, kā arī jāsaņem Komitejas apstiprinājums par maksimāli pieļaujamo atlieku daudzumu.

5.14

Komisijai būtu jāpievēršas jautājumam par tādu atsevišķām sugām paredzētu zāļu pieejamību, kas rentabilitātes trūkuma dēļ netiek izstrādātas laboratorijās.

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/53

1.1

Komiteja regulas priekšlikumu kopumā vērtē atzinīgi.

1.2

EESK pauž šaubas par to, ka regulas priekšlikums patiešām nozīmē pašlaik spēkā esošās regulas “vienkāršošana”, kas varētu samazināt administratīvo slogu gan dalībvalstīm, gan ieinteresētajiem dalībniekiem.

1.3

EESK uzskata, ka Eiropas Komisijas “tiešo lietotāju” definīcija ir neprecīza, jo to var attiecināt uz jebkuru lietotāju. Tādēļ tā ierosina Komisijai definīciju grozīt, to padarot daudz precīzāku.

1.4

EESK uzskata, ka vides dati galvenokārt jāvāc, veicot apsekojumus jūrā zinātnisko pasākumu ietvaros, ko dalībvalstis organizē zivsaimniecības nozarē.

1.5

Komiteja uzskata, ka Komisijai būtu jāprecizē, kāda neatbilstība ir iemesls, lai piemērotu sankcijas dalībvalstīm, kā arī būtu jāparedz finanšu korekciju modulācija.

1.6

EESK aicina Komisiju svītrot nosacījumu par paraugdatu vācēju brīvu piekļuvi ekonomikas datiem biroja telpās, ņemot vērā juridiskas problēmas, ko tas var radīt.

1.7

EESK ieskatā Komisijai būtu skaidri jāparedz, ka jūras novērojumu programmas finansē dalībvalstis, kā arī jāparedz apkalpju īstenoto īpašo datu vākšanas programmu samazināšana līdz nepieciešamajam minimumam, lai apkalpes atbrīvotu no pārmērīgas darba slodzes.

1.8

Attiecībā uz zvejas darbības ietekmes uz vidi novērtējumu Komiteja uzskata, ka Eiropas Komisijai ir skaidri jānosaka, kādi dati būs nepieciešami un kas tos vāks.

1.9

Komiteja uzskata, ka grūti būs ievākt datus, kas ļauj novērtēt sugu mijiedarbības pakāpi, tādēļ ierosina minēto punktu svītrot.

1.10

Attiecībā uz savākto primāro datu pārvaldību un lietošanu EESK vēlas uzsvērt, ka ir svarīgi, lai visi, kam saskaņā ar regulas priekšlikumu ir pieejami minētie dati, nodrošinātu to konfidencialitāti.

1.11

Komiteja uzskata, ka būs gandrīz neiespējami uzsākt Kopienas un valstu programmas 2008. gadā, tādēļ ierosina Komisijai uzsākt to īstenošanu 2009. gadā.

2.1

Sistemātiski ievākti un uzticami zivsaimniecības pamatdati ir būtiski svarīgi, lai novērtētu zivju krājumus un sagatavotu zinātniskus ieteikumus, līdz ar to tiem ir īpaša nozīme kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) īstenošanā.

2.2

Eiropas Komisija ir izskatījusi pastāvošo datu vākšanas sistēmu (1), kas izveidota pirms vairākiem gadiem, un atzinusi, ka tā ir jāpārskata, lai pienācīgi varētu ņemt vērā uz floti balstītas zvejas pārvaldības pieeju, nepieciešamību izstrādāt ekosistēmu pieeju, nepieciešamību uzlabot zivsaimniecības datu kvalitāti, pilnīgumu un vispārēju pieejamību, nepieciešamību sniegt efektīvāku atbalstu zinātnisko ieteikumu gatavošanai un sekmēt dalībvalstu sadarbību.

2.3

Tādēļ Komisija iepazīstina ar priekšlikumu Padomes regulai “par Kopienas sistēmas izveidi datu vākšanai, pārvaldīšanai un izmantošanai zivsaimniecības nozarē un par atbalstu zinātnisko ieteikumu gatavošanai saistībā ar kopējo zivsaimniecības politiku”. Minētā priekšlikuma, par ko sagatavots šis atzinums, mērķis ir izstrādāt ilgtermiņa un labi integrētas reģionālās paraugdatu vākšanas programmas, iekļaujot tajās bioloģiskos, ekonomikas, vides un sociālās jomas datus, kas atbilstu jaunajām prasībām, ko radījusi nepieciešamība virzīties uz zvejas pārvaldību un uz tādu pieeju zivsaimniecības pārvaldībā, kuras pamatā ir ekosistēmas

2.4

Priekšlikums paredz, ka jaunā datu vākšanas sistēma ietvers visu procesu kopumā, sākot ar datu vākšanu jūrā līdz to izmantošanai, ko veic tiešie lietotāji. Turklāt priekšlikumā kā jauninājums paredzēta vides datu vākšana, galvenokārt, lai novērtētu zvejas darbību ietekmi uz jūras ekosistēmu, un finansiālas sankcijas dalībvalstīm par noteikumu neievērošanu, paredzēts uzlabot datu pieejamību un lietošanu, kā arī samazināt administratīvo slogu visām iesaistītajām pusēm (vienkāršošana).

3.1

Lai uzlabotu zinātnisko ieteikumu gatavošanu, regulas priekšlikumā paredzēti noteikumi par bioloģisko, ekonomikas, vides un sociālās jomas datu vākšanu un pārvaldību zivsaimniecības nozarē daudzgadu programmu ietvaros, kā arī to izmantošana saskaņā ar Kopējo zivsaimniecības politiku (KZP).

3.2

Minētajiem pamatdatiem ir jāļauj novērtēt dažādu zvejas flotu darbību, sagatavot kopsavilkumus, izmantojot ievāktos datus saskaņā ar citiem Kopienas noteikumiem par KZP, aprēķināt kopējo nozvejas un izmetumu apmēru pēc zivju krājuma un pēc zvejas kuģu grupām, klasificēt nozveju pēc ģeogrāfiskā apgabala un laika perioda, novērtēt krājumu apmēru un to teritoriālo sadalījumu, zvejas darbību ietekmi uz vidi un sociāli ekonomisko situāciju zivsaimniecības nozarē, dot iespēju kontrolēt Kopienas zvejas kuģu izkraušanu un importētās produkcijas cenas un novērtēt nozares sociālo un ekonomisko situāciju.

3.3

Minēto pasākumu finansējums ir paredzēts ar Padomes 2006. gada 22. maija Regulu (EK) Nr. 861/2006, ar ko izveido Kopienas finanšu instrumentus kopējās zivsaimniecības politikas un Jūras tiesību (2) īstenošanai; EESK par to ir izstrādājusi atzinumu (3).

3.4

Regulas priekšlikumā īpaša nozīme ir piešķirta ievākto datu kvalitātes kontrolei un validācijai, paredzot Kopienas finansējuma piešķiršanu tikai tad, ja ir veikta kvalitātes kontrole un konstatēta atbilstība pieņemtajiem kvalitātes standartiem.

3.5

Zivsaimniecības datu vākšanu un pārvaldību nosaka arī citas Kopienas regulas, kurās paredzēti noteikumi par datu vākšanu un pārvaldību attiecībā uz zvejas kuģiem, to darbību un nozveju, cenu kontroli, vaļveidīgo nejaušu nozveju un zveju dziļjūras krājumos; šie dokumenti ir jāņem vērā regulas priekšlikumā, ja vēlas izveidot pilnīgu un saskaņotu datu vākšanas sistēmu.

3.6

Kopumā EESK regulas priekšlikumu vērtē atzinīgi. Tā tomēr ir norūpējusies par pastāvīgu Kopienas regulu skaita palielināšanos, jo tas nozīmē lielāku administratīvo slogu. Šajā sakarā EESK apšauba, ka regulas priekšlikums patiešām nozīmē vienkāršošanu un ka tas samazinās administratīvo slogu gan dalībvalstīm, gan ieinteresētajiem dalībniekiem.

3.7

Vienlaikus EESK ļoti atzinīgi vērtē to, ka priekšlikumā liela uzmanība ir pievērsta zvejas darbību vides aspektiem un ka tas ļauj iegūt nepieciešamos datus, lai zvejas pārvaldībā varētu piemērot ekosistēmu pieeju.

4.1

Regulas priekšlikuma sākumā definēti daži svarīgi jēdzieni, piemēram: zivsaimniecības nozare, atpūtas zveja, jūras reģioni, primārie dati, detalizētie dati, apkopotie dati, paraugdatu vākšana par floti, Kopienas zvejas kuģis un tiešie lietotāji. EESK uzskata, ka pēdējā minētā jēdziena definīcija ir neprecīza, jo tā aptver “fiziskas vai juridiskas personas vai organizācijas, kas nodarbojas ar zivsaimniecības datu zinātnisko analīzi”. Komiteja uzskata, ka saskaņā ar šādu definīciju jebkurš varētu būt tiešais lietotājs. Tādēļ tā ierosina Eiropas Komisijai definīciju grozīt, daudz precīzāk nosakot, kas ir patiesie tiešie lietotāji.

4.2

Komisija izstrādās Kopienas daudzgadu datu vākšanas programmu, kas aptvers šādas jomas:

4.3

Dalībvalstis sagatavos nacionālo datu vākšanas programmu, kas ir izstrādāta atbilstoši Kopienas programmai un kurā tiks iekļautas izmantojamās datu vākšanas un analīzes, kā arī to pareizības un precizitātes novērtēšanas procedūras un metodes. Nacionālajās programmās iekļaus konkrēti šādus elementus:

4.4

Komisija priekšlikumā paredz, ka Kopienas programmas un nacionālās programmas izstrādās trīs gadus ilgam laika posmam. Pirmās programmas būs paredzētas laika posmam no 2008. līdz 2010. gadam. Komiteja uzskata, ka būs gandrīz neiespējami uzsākt Kopienas un valstu programmas 2008. gadā, tādēļ ierosina, lai Komisija sāktu tās īstenot 2009. gadā.

4.5

Dalībvalstis vienā un tajā pašā jūras reģionā savstarpēji koordinēs nacionālās programmas un centīsies saskaņot savu darbību ar trešām valstīm, kuru suverenitātē vai jurisdikcijā ir ūdeņi tajā pašā jūras reģionā — kā tas ir reģionālajās zivsaimniecības organizācijās.

4.6

Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komiteja (ZZTEK) novērtēs nacionālās programmas, to iespējamos grozījumus un vācamo datu zinātnisko atbilstību. Komisija apstiprinās nacionālās programmas, pamatojoties uz ZZTEK sniegto novērtējumu.

4.7

Komiteja atbalsta datu vākšanas un pārvaldības plānu daudzgadu programmu ietvaros. EESK tomēr vēlas norādīt Komisijai, ka no regulas priekšlikuma teksta nevar izsecināt, kā zivsaimniecības datu — galvenokārt datu par zvejas darbību ietekmi uz vidi — vākšana ietekmēs zvejas kuģa apkalpes ikdienas darbu. Šajā sakarā EESK uzskata, ka vides dati galvenokārt jāvāc, veicot apsekojumos jūrā zinātnisko pasākumu ietvaros, ko dalībvalstis organizē zivsaimniecības nozarē.

4.8

Komisija paredz jaunu aspektu: regulas priekšlikuma noteikumu neievērošanas gadījumā varēs piemērot sankcijas pret dalībvalstīm, samazinot un pat apturot nacionālo programmu finansiālo atbalstu. Komiteja atzinīgi vērtē priekšlikumu un pauž cerību, ka dalībvalstis pildīs savas saistības, lai izvairītos no sankcijām. EESK tomēr uzskata, ka Komisijai būtu jāprecizē, kāda neatbilstība ir iemesls, lai piemērotu sankcijas dalībvalstīm, un būtu jāparedz finanšu korekciju modulācija.

4.9

Kā minēts 4. panta 3. punktā nacionālajās daudzgadu paraugdatu vākšanas programmās tiks iekļauts:

4.10

EESK apstiprina tās atzinumā par regulu (EK) Nr. 861/2006 pausto uzskatu, ka zinātnisko ieteikumu uzlabošanai ar dalībvalstu starpniecību būtu jāfinansē Kopienas zivsaimniecības nozares izdevumi par pētījumu veikšanu, lai novērtētu zvejas darbību ietekmi uz vidi un nozares sociāli ekonomisko situāciju.

4.11

Komisija paredz — lai paraugdatu vācēji varētu pildīt savus pienākumus, dalībvalstīm būs viņiem jānodrošina brīva pieeja

4.12

EESK vēlas norādīt Komisijai, ka pastāv juridiskas grūtības, lai paraugdatu vācējiem nodrošinātu brīvu pieeju ekonomikas jomas datiem biroja telpās. Tādēļ tā ierosina Komisijai minēto punktu svītrot.

4.13

Visbeidzot zivsaimniecības datu vākšanai nacionālo programmu ietvaros ir paredzēta, pirmkārt, novērotāju jūrā uzņemšana uz kuģa, ja tas ir nepieciešams datu vākšanai, un, otrkārt, zinātniskie apsekojumi jūrā, lai neatkarīgi no komerciāls zvejas datiem novērtētu zivju krājumu apmēru un sadalījumu un zvejas darbību ietekmi uz vidi.

4.14

EESK atzīst, ka abas sistēmas ir nepieciešamas zivsaimniecības datu vākšanas sistēmas papildināšanai, un uzskata, ka Komisijai būtu skaidri jāparedz, ka jūras novērojumu programmas finansē dalībvalstis. Attiecībā uz gadījumu, kad uz zvejas kuģa nav iespējams uzņemt novērotājus telpu trūkuma vai drošības apsvērumu dēļ, EESK vēlas norādīt Komisijai, ka paraugdatu vākšanas programmas, kas būtu jāīsteno apkalpes locekļiem, var viņus pārmērīgi noslogot.

4.15

Attiecībā uz zvejas darbību vides ietekmes novērtējumu Komiteja uzskata, ka Eiropas Komisijai ir skaidri jādefinē, kādi dati būs nepieciešami un kas tos vāks.

4.16

Regulas priekšlikums paredz, ka savākto primāro datu drošu glabāšanu datorizētās datubāzēs un to konfidencialitāti nodrošinās dalībvalstis. Dalībvalstis būs arī atbildīgas par to, lai ievāktie primārie dati, detalizētie un apkopotie dati, kas iegūti no primārajiem datiem, būtu kvalitatīvi un pilnīgi.

4.17

Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi piešķirt minēto atbildību dalībvalstīm, jo konfidencialitāte zivsaimniecības uzņēmumiem ir ļoti svarīga.

4.18

Datu konfidencialitāte ir sevišķi svarīga, jo valstu datorizētās datubāzēs būs ievietoti visi primārie dati saskaņā ar:

Tāpat, piemērojot šajā atzinumā skatāmo regulas priekšlikumu, dati par:

4.19

Attiecībā uz datiem, kas ļauj novērtēt sugu mijiedarbību, EESK uzskata, ka, ņemot vērā to neviennozīmīgumu un precizitātes trūkumu, šādu novērtējumu nebūs iespējams veikt, tādēļ ierosina minēto punktu svītrot.

4.20

Dalībvalstis apstrādās primāros datus, veidojot detalizētu vai apkopotu datu kopas saskaņā ar attiecīgiem starptautiskajiem standartiem un reģionu līmenī atzītiem protokoliem, un, pamatojoties uz nolīgumiem ar Komisiju, tos nodos Komisijas un atbilstīgu zinātnisku organizāciju rīcībā.

4.21

Detalizētos un apkopotos datus dalībvalstis nosūtīs drošā elektroniskā formātā.

4.22

Dalībvalstis varēs atteikties nosūtīt attiecīgos detalizētos vai apkopotos datus tikai, ja pastāvēs fizisku un/vai juridisku personu identificēšanas risks vai arī gadījumos, ja tiešie lietotāji nepildīs regulas priekšlikumā noteiktās saistības.

4.23

Attiecībā uz iegūto datu lietošanu un pārvaldību Komiteja vēlas norādīt, ka būtiski svarīga ir ievākto primāro datu konfidencialitāte — jo īpaši, attiecībā uz tiem datiem par zvejas kuģu darbību, kuru pamatā ir satelītnovērošanas informācija —, tādēļ pieprasa Komisijai, lai tie tiktu apstrādāti atsevišķi.

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/57

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ņem vērā Eiropas Komisijas pieņemtos pasākumus.

1.2

EESK atzinīgi novērtē, ka tiek vienkāršoti un precizēti tiesību akti, ko piemēro kā privātpersonām, tā arī uzņēmumiem, kas piedāvā dzīvniekiem paredzētus farmācijas produktus.

1.3

Direktīvas priekšlikumā ir ievērots proporcionalitātes princips, jo tajā paredzētas tikai ierobežotas izmaiņas, kas izriet no jaunākajiem zinātniskiem datiem un ekspertu atzinumiem.

1.4

Ierosinātā direktīva attiecas arī uz pārtikā izmantojamo dzīvnieku importu no trešām valstīm

1.5

Direktīvas priekšlikums nav pretrunā ar saistībām, kas pieņemtas saskaņā ar PTO.

1.6

Estradiola 17ß un tā esterveida atvasinājumu trūkums nākotnē neradīs būtiskas sekas zemniekiem un dzīvnieku labturībai.

1.7

Atliekvielu klātbūtnes maksimālās robežas noteikt nav nepieciešams.

1.8

Ietekme uz maziem un vidējiem uzņēmumiem arī būs minimāla.

2.1

Attiecīgajā priekšlikumā ir paredzēts izdarīt grozījumus 1996. gada 29. aprīļa Direktīvā 96/22/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/74/EK. Ar ierosināto direktīvu aizliedz laist tirgū noteiktas vielas, lai ievadītu visiem dzīvniekiem, kuru gaļa un produkti ir paredzēti lietošanai cilvēku uzturā, ja tas tiek darīts citiem nolūkiem, nevis tiem, kas paredzēti 4. panta 2. punktā.

Aizliegto vielu saraksts

A saraksts:

B saraksts:

2.2

Ierosinātie grozījumi ir šādi:

2.3

Komisija ierosina veikt tikai nelielas izmaiņas, kas nepieciešamas, lai turpmāk novērstu lolojumdzīvnieku ciešanas, tiem nesaņemot atbilstīgu ārstēšanu, un ņem vērā zinātnieku un ekspertu atzinumus par estradiolu 17ß (1).

3.1

Padomes Direktīvas 96/22/EK 2. panta a) apakšpunktā īpaši aizliegts laist tirgū II pielikumā norādītās vielas, lai ievadītu “visu sugu” dzīvniekiem.

3.2

Salīdzinot tireostatiskas iedarbības vielu saturošu produktu cenas, ir redzams, ka to lietošana pārtikā izmantojamo dzīvnieku aprūpei nav ekonomiski izdevīga.

3.3

Nelikumīga izmantošana ir drīzāk saistīta ar šo vielu nelikumīgu ražošanu vai importu. Nav konstatēti stilbēnu, stilbēna atvasinājumu, to sāļu un esteru nelikumīgas lietošanas gadījumi pēdējo piecu gadu laikā.

3.4

Iepriekš minētajā direktīvā nav atļauts piešķirt tirdzniecības atļaujas tiem produktiem, kas satur lolojumdzīvnieku hipertiroīdisma ārstēšanai domātas vielas.

3.5

Eiropas Savienība 1981. gadā ar Direktīvu 81/602/EEK aizliedza izmantot tādas vielas ar hormoniem līdzīgu iedarbību, kas paredzētas, lai veicinātu lauksaimniecības dzīvnieku augšanu, jo īpaši estradiolu 17ß.

3.6

Ja Direktīvā 96/22/EK sākotnēji bija paredzēts aizliegt estradiolu 17ß un tā esterveida atvasinājumus neatkarīgi no lietošanas nolūkiem, tad tajā galu galā tika samazināti gadījumi, kad estradiolu 17ß var lietot citiem mērķiem, nevis augšanas veicināšanai Šis produkts ir pilnībā kancerogēns, jo tam piemīt gan audzējus rosinoša, gan veicinoša iedarbība.

3.7

Ziņojumā, kas Padomei un Parlamentam iesniegts 2005. gada 11. oktobrī, ir secināts, ka, tā kā ir izplatīta alternatīvu vielu, piemēram, prostaglandīnu lietošana, ir iespējams izbeigt iepriekš minēta produkta lietošanu pārtikā izmantojamo dzīvnieku aprūpē.

3.8

Lolojumdzīvnieki, kas slimo ar hipertiroīdismu, bieži cieš, jo nevar saņemt piemērotu ārstēšanu.

4.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ņem vērā Eiropas Komisijas pieņemtos pasākumus.

4.2

Grozījumi, kas ir ierosināti attiecībā uz estradiolu 17ß, ir tiešs Direktīvas 2003/74/EK 11.a pantā paredzēto pasākumu rezultāts.

4.3

Ierosinātās izmaiņas ir nelielas un nepieciešamas, lai turpmāk novērstu lolojumdzīvnieku ciešanas, tiem nesaņemot ārstēšanu.

4.4

Attiecīgais priekšlikums skar dzīvnieku īpašniekus, praktizējošos veterinārārstus, veterināro zāļu ražošanas nozari un dalībvalstu iestādes, kas izsniedz atļaujas.

4.5

Šis priekšlikums veicinās augstu cilvēka veselības aizsardzības līmeni.

4.6

Izsniedzot jaunas atļaujas, tomēr ir jāapsver iespēja, ka produkts tiks izmantots citiem mērķiem. Tādēļ, ja konkrētais produkts var tikt izmantots citiem mērķiem, atļauju var neizsniegt.

15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/58