23.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/1

A.

EESK 2003. gada janvārī pieņēma pašiniciatīvas atzinumu par tematu “Rūpniecības pārmaiņas: pašreizējais stāvoklis un perspektīvas — vispārējā pieeja”. Šā atzinuma mērķis bija ne tikai sniegt pārskatu par aktuālākajiem rūpniecības pārmaiņu jautājumiem un tendencēm, bet arī pievērsties CCMI lomai un nākotnes darbībai. Šajā kontekstā būtu atzīmējamas šādas CCMI kompetences lokā esošās jomas:

Iepriekš minētajā atzinumā ir arī uzsvērta nepieciešamība “apvienot konkurētspēju ar ilgtspējīgu attīstību un sociālo un teritoriālo kohēziju” saskaņā ar Lisabonas stratēģiju. Tajā arī tika ierosināts “rūpniecības pārmaiņu” jēdzienā ietvert gan norises, kuras skar uzņēmumus, gan to mijiedarbību ar vidi.

Līdz šim CCMI ir pievērsusies galvenokārt rūpniecības pārmaiņu ietekmes uz nozarēm, uzņēmumiem, darbaspēku, teritorijām un vidi novērtējumam. Šī pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir izvērtēt to, kā ilgtspējīga attīstība var veicināt rūpniecības pārmaiņu norisi.

B.

Minētajā atzinumā tika secināts, ka pārmaiņas Eiropas rūpniecības sektorā bieži ir aplūkotas pārstrukturēšanas aspektā, taču tas ir daudz dinamiskāks process. Uzņēmējdarbība ir cieši saistīta ar Eiropas politisko un sociālo vidi, kurā tā attīstās un kura savukārt ietekmē rūpniecības pārmaiņu procesu. Fundamentālas rūpniecības pārmaiņas notiek divējādi — radikālas rīcības un pakāpeniskas adaptācijas ceļā. Konkrēti, šī pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir izvērtēt to, kā ilgtspējīga attīstība saskaņā ar Brundtland definīciju (attīstība, kas nodrošina šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai) var veicināt pakāpenisku un proaktīvu rūpniecības pārmaiņu norisi.

C.

Atzinumā ir sniegti piemēri galvenokārt no enerģētikas un ar to saistītām nozarēm, taču aplūkotie procesi ir attiecināmi arī uz citām jomām. Šādai nozaru izvēlei ir vairāki iemesli:

D.

Brīdis, kad konkrēta tehnoloģija kļūst pieejama, ir atkarīgs no izpētes un attīstības. Savukārt brīdi, kad to sāk pielietot praksē, nosaka tirgus. Plaisu starp zinātni un uzņēmējdarbību var ietekmēt arī ar politisku pasākumu palīdzību. Pateicoties dažādu politisku pasākumu (subsīdijas, veicināšanas pasākumi, nodokļi) sabalansētai kombinācijai uzņēmēji Zviedrijā un Japānā jau agrīnā posmā uzsāka siltumsūkņu un saules bateriju paneļu tehnoloģiju attīstību. Minētās valstis ir panākušas vadošu stāvokli tirgū daļēji šo pasākumu rezultātā.

E.

EESK atkārtoti apliecina, ka vienlīdz svarīgi ir arī Lisabonas stratēģijas trīs pīlāri. Tomēr bieži tiek uzsvērts, ka vides un sociālo jautājumu risināšana iespējama vienīgi veselīgas un augošas ekonomikas apstākļos. Tas ir pārāk vienkāršots stratēģijas skaidrojums, jo ir iespējams arī pretējais. Veselīga un stabili augoša ekonomika nav iespējama piesārņotas, slimas vides apstākļos un sabiedrībā, kuru sašķēlusi sociālā nevienlīdzība. Komiteja atzinīgi vērtē šajā jomā veiktos pasākumus, kas sīkāk minēti dokumenta “Komisijas paziņojums par ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanu — Rīcības platforma” 2. pielikumā (1).

F.

Ilgtspējība nebūt nav vienīgā iespēja; pareizāk būtu teikt, ka tā ir vienīgais iespējamais rīcības virziens, lai nodrošinātu stabilu un ilgtspējīgu nākotni. “Ilgtspējības” princips ir noteicošais, un tādēļ tas neaprobežojas ar vidi, bet ietver ekonomikas un sociālās ilgtspējības jautājumus. Uzņēmējdarbības nepārtrauktība ir ekonomiskas ilgtspējības paveids, ko visveiksmīgāk var sasniegt, saglabājot rentabilitāti un ienesību. Eiropa šajā jomā var dot ieguldījumu, nostiprinot tās konkurētspēju ar inovāciju, kā arī pētniecības un attīstības veicināšanas palīdzību, ko īsteno, izmantojot aktīvu politiku un mērķtiecīgi virzītu pasākumu kombinācijas (skat. Zviedrijas un Japānas piemēru).

G.

Sociālā ilgtspējība nozīmē iespēju iedzīvotājiem dzīvot veselīgu dzīvi un gūt ienākumus, vienlaicīgi nodrošinot atbilstošas sociālās garantijas tiem iedzīvotājiem, kuriem šādas iespējas nav. EESK uzskata, ka Eiropa ieguldījums minētajā jomā varētu būt tādas sabiedrības veidošana, kas ļauj iedzīvotājiem saglabāt profesionālās iemaņas, nodrošinot iespēju strādāt drošos un veselībai nekaitīgos apstākļos un vidē, kurā tiek ievērotas strādājošo tiesības un ir iespējams auglīgs sociālais dialogs.

H.

Ekorūpniecība nodrošina plašas ekonomiskās izaugsmes iespējas. Eiropai ir stabils stāvoklis vairākos šās nozares sektoros. EESK uzskata, ka lai saglabātu un attīstītu priekšrocības un sasniegtu līdzīgu situāciju arī citās nozarēs, Eiropai ir jāizrāda lielāka mērķtiecība.

I.

Uz ilgtspējīgu attīstību vērsta rūpniecības politika var veicināt Eiropas ekonomikas konkurētspēju, aptverot ne tikai jaunizveidotās nozares bet arī tradicionālās rūpniecības nozares. EESK vēlas, lai Eiropas Komisija atbalstītu minēto politiku. Šajā atzinumā minētie piemēri liecina, ka labi pārdomātas un īstenotas atbalsta shēmas (nodokļu, tarifu, veicinošu un regulējošu pasākumu kombinācija) jaunu vides tehnoloģiju ieviešanas laikā var palīdzēt veidot minēto tehnoloģiju tirgu, kura tālāka attīstība iespējama bez atbalsta. Jebkurš atbalsta mehānisms ir skaidri jāsamazina, jo valsts atbalsta izmaksas nedrīkst ierobežot citu rūpniecības nozaru starptautisko konkurētspēju.

J.

EESK atzīmē, ka subsīdijas un veicinoši pasākumi ne vienmēr ir efektīvi, un to neatbilstošas izmantošanas rezultātā var rasties augstas izmaksas ar mazu ekonomisko efektivitāti Subsīdijas un regulācija var palīdzēt tirgus izveidē un sākotnējā attīstībā līdz brīdim, kad tehnoloģija būs pietiekami attīstīta, lai turpmāk pastāvētu bez atbalsta. Galvenie sekmīga atbalsta faktori ir šādi:

K.

Ilgtspējīga attīstība nav attiecināma tikai uz Eiropu, jo tai ir globāla dimensija. Eiropas ilgtspējības politikai būtu jānodrošina instrumenti, lai novērstu darbaspēka pārvietošanu uz citiem reģioniem. Lai nodrošinātu vienādus spēles noteikumus, ir nepieciešama divējāda pieeja: ES iekšienē, no vienas puses, un ārpus ES, no otras puses. Attiecībā uz pirmo būtu jāievieš atbilstoši instrumenti, lai nodrošinātu, ka sociālās un vides izmaksas, kas rodas no tādām ražošanas metodēm, kuras nav ilgtspējīgas, Eiropas Savienībā tiktu iekļautas preču cenā, lai veicinātu Vispasaules globalizācijas sociālās dimensijas komisijas ziņojuma pamatnostādņu īstenošanu, sekmējot ILO, PTO, SVF un Pasaules bankas politikas saskaņotību (skat. CESE 252/2005). Attiecībā uz pēdējo ES būtu jādara viss iespējamais attiecīgajos starptautiskajos forumos (īpaši PTO), lai starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos iekļautu nekomerciālus nosacījumus, piemēram, sociālos un vides pamatstandartus, tādējādi veicinot Eiropas konkurentu ilgtspējības politikas uzlabošanos. Tādas valstis kā ASV, Indija un Ķīna bauda nepamatotas ekonomiskās priekšrocības salīdzinājumā ar Eiropu, kamēr tām nav saistoši Kioto protokola nosacījumi attiecībā uz CO2 samazināšanu. Šie nolīgumi būtu piemērojami pasaules mērogā, jo tirdzniecība var būt patiesi brīva tikai tad, ja tā ir godīga.

1.1

Mūsu ekonomikas pamatā patlaban ir lētas enerģijas un izejvielu pieejamība. Taču pieejamie resursi ir ierobežoti, un daļēji šī iemesla dēļ tie kļūst ievērojami dārgāki. Ir nepieciešamas strukturālas un tehnoloģiskas pārmaiņas, kas ir iespējamas, un Eiropai šīs pārmaiņas ir jāveicina, lai palīdzētu Eiropas rūpniecībai pārvarēt šo izaicinājumu. Tām nozarēm, kuras patērē lielus enerģijas un izejvielu daudzumus, nākotnē ir jāpāriet uz ilgtspējīgāku ražošanu, lai samazinātu dabas resursu izlietošanu. Jo šīs nozares tomēr būs nepieciešamas arī nākotnē, tā kā izejmateriāli vai daļēji apstrādāti materiāli (pusfabrikāti) ir rūpnieciskās vērtības pamats.

1.2

Nav pieļaujams, ka Eiropas energoietilpīgās rūpniecības nozares, kurās ir nodrošināta ilgtspējīga ražošana, konkurējot starptautiskajā tirgū, izspiež konkurenti ārpus ES, kuri izmanto mazāk ilgtspējīgas ražošanas metodes. Lai to novērstu, ir jānodrošina līdzvērtīgi konkurences apstākļi šīm nozarēm, sadarbojoties pilsoniskajai sabiedrībai un valdībām.

1.3

Taču lielākais izaicinājums un uzdevums ir attīstīt tādu ilgtspējīgu sabiedrību, kas var saglabāt pašreizējo labklājības līmeni un tajā pašā laikā neitralizēt pašreizējo patēriņa modeļu negatīvās blakus parādības. Lai to panāktu, viens no galvenajiem nosacījumiem ir iemācīties nodrošināt nepieciešamos enerģijas resursus ar citiem līdzekļiem un pāriet uz citām rūpnieciskās ražošanas formām.

1.4

Nepieciešamība pakāpeniski pāriet uz ilgtspējīgāku sabiedrības modeli ir neapstrīdama. Tam ir vairāki iemesli. Ekspertiem ir atšķirīgi viedokļi par to, cik ilgā laika periodā fosilie kurināmie būs pieejami par saprātīgu cenu, taču visi atzīst, ka tie kļūs arvien retāk sastopami un dārgāki. Turklāt pašreizējo patēriņa modeļu rezultātā mēs sastopamies ar vienu no mūsu laikmeta lielākajiem draudiem, proti, klimata pārmaiņām.

1.5

Ideāls risinājums, lai pārtrauktu šos procesus, būtu degizrakteņu lietošanas izbeigšana. Taču īsākā laika posmā tas ir gan politiski, gan ekonomiski neiespējami. Mums ir jāizvēlas cita pieeja, jo pārmaiņas ir nepieciešamas — ja ne tik ātri, cik vēlams, tad vismaz tik ātri, cik iespējams.

1.6

Piemērojot trias energetica modeli (2), atbilstoši kuram efektīvāku enerģijas izmantošanu var veicināt trijos posmos, šo procesu var uzsākt īsākā laika posmā, panākot virzību uz ilgtspējīgāku patēriņu un ražošanu. Minētie posmi ir šādi:

1.7

Lai īstenotu augstāk minētos trīs posmus un nodrošinātu pārorientēšanos uz ilgtspējīgāku rūpniecisko ražošanu, ir nepieciešams pasākumu kopums. Minēto pasākumu pamatā ir jābūt ekonomiskiem un stratēģiskiem aprēķiniem. Veicot šādus aprēķinus, nenovēršami radīsies situācija, kad būs jāizdara izvēle starp savstarpēji konfliktējošām interesēm. No šiem konfliktiem ir jāizvairās. Tā saucamās visām pusēm izdevīgās (win-win) situācijas pastāv un politikai vienmēr jābūt virzītai uz šādu situāciju radīšanu, taču praksē to dažkārt ir ļoti grūti īstenot. Minētajā gadījumā ir jāizvēlas starp ilgtspējīgu pārmaiņu iespējām un esošo interešu aizsardzību, ņemot vērā vienas nozares pārākumu pār citām. Šādas esošas un pretrunīgas intereses ir jāpadara pārredzamas, un tām ir jāpievēršas.

1.8

Ilgtspējības princips nosaka, ka Eiropas sabiedrības attīstības ekonomiskie, vides un sociālie aspekti ir vienlīdz svarīgi. Šis atzinums:

2.1.1

Katru dienu Zeme absorbē 3 miljonus eksadžoulus (EJ) saules enerģijas. Kopējās degizrakteņu rezerves veido 300 000 EJ, 10 % no kopējā ikgadējā saules enerģijas apjoma. Ikgadējais kopējais enerģijas patēriņš ir 400 EJ. Uzņemtie 3 miljoni EJ ir pieejami kā 90 EJ hidroelektroenerģijas, 630 EJ vēja enerģijas un 1 250 EJ no biomasas ražotās enerģijas. Pārējais daudzums pieejams saules enerģijas formā (3). Tādējādi, faktiski ir pietiekami daudz ilgtspējīgas enerģijas, lai apmierinātu mūsu vajadzības. Problēmas rada šīs enerģijas pieejamība.

2.1.2

Taču, ņemot vērā izmaksas un atbilstošu tehnoloģiju neesamību, neizsīkstošie enerģijas avoti tuvākajā laikā nespēs nodrošināt arvien pieaugošo pieprasījumu, tādējādi būs nepieciešami citi enerģijas avoti. Ir potenciāls izrakteņu kurināmā izmantošanai nekaitīgā veidā, piemēram, pirms kurināmā izmantošanas atdalot CO2, lai novērstu tās izplūdi atmosfērā. CO2, atdalīšanas un uzkrāšanas tehnoloģija ir izstrādes procesā: aptuveni divpadsmit eksperimentālās iekārtas Eiropā, Ziemeļamerikā un Ķīnā ir ekspluatācijas uzsākšanas vai būvniecības stadijā. Minētās tehnoloģijas pozitīva ekonomiskā bilance gaidāma 2015./2020. gadā.

2.1.3

Būtiska nozīme ir atjaunojamu enerģijas avotu atbalsta shēmu ilgumam, jo pāragra to pārtraukšana varētu apdraudēt jauno nozari, taču no otras puses, pārlieku ilgs atbalsts ir neefektīvs. Parasti atbalstu var pakāpeniski samazināt, līdz ar tehnoloģiju izmaksu pazemināšanos pētniecības, attīstības un apjomradītu ietaupījumu rezultātā. Liela nozīme ir arī atbalsta shēmu pareizai specifikācijai. Visbeidzot, ir svarīgi savlaicīgi paziņot par atbalsta shēmām, lai uzņēmumiem būtu pietiekami laika sagatavoties jaunajiem tirgus nosacījumiem.

2.1.4

Kā norādīts Zaļajā grāmatā par Eiropas stratēģiju ilgtspējīgai, konkurētspējīgai un drošai enerģijai (4) un 2006. gada marta Eiropadomes secinājumos, arvien lielāku nozīmi gūst diskusijas par atomenerģiju. Dažās valstīs vairākums atbalsta atomenerģijas izmantošanu, citās — vairums ir pret to, galvenokārt kodolatkritumu problēmas dēļ (5). Neskatoties uz minēto, atomenerģija vēl ievērojamu laiku būs neaizvietojama strauji pieaugošā pieprasījuma apmierināšanas ziņā, jo tas ir enerģijas avots, kas nerada emisijas, turklāt atkritumu daudzums salīdzinājumā ar saražotās enerģijas apjomu ir relatīvi zems. Ilgākā laika periodā ar kodolsintēzes palīdzību varētu rast risinājumu kodola skaldīšanas problēmām.

2.1.5

Jāatzīmē, ka hidroelektroenerģijas avoti nav iztirzāti atsevišķā punktā, jo šī tehnoloģija (atsevišķi no plūdmaiņu enerģijas) ir uzskatāma par pilnīgu un pilnībā darbojošos. Tas nekādā ziņā un nekādā veidā nemazina nozīmi, kāda tiek piešķirta šim enerģijas veidam ilgtspējības kontekstā.

2.2.1

Biomasa ir organisks materiāls, kas iegūts no speciāli enerģijas iegūšanas vajadzībām kultivētiem augiem un kokiem. Tiek izmantoti koki un ātraudzīgas kultūras ar augstu ražību uz vienu hektāru. Biomasas iegūšanai izmanto arī lauksaimniecības blakusproduktus, galvenokārt pārtikas blakusproduktus. Kā piemēru var minēt salmus un cukurbiešu lapas. Biomasu var iegūt arī no atlikumiem, piemēram, augu stādīšanas un kopšanas procesā radītajiem atkritumiem, kā arī sadzīves, uzņēmumu un rūpnieciskajiem atkritumiem. Kā piemērus var minēt augļu, dārzeņu atkritumus un kompostu, kokapstrādes atkritumus, pakaišus, kūtspmēslus, zāģskaidas un kakao pupiņu čaumalas.

2.2.2

Biomasu var izmantot izrakteņu kurināmā (daļējai) aizvietošanai. Izrakteņu kurināmā enerģijas ikgadējais patēriņš ir 400 EJ. Gadā pieejamais biomasas enerģijas daudzums ir 1 250 EJ. Taču tas nenozīmē, ka ir iespējama tūlītēja pāreja. Izmantojot pieejamās tehnoloģijas, pašreiz ir iespējams no biomasas saražot 120 EJ enerģijas. Pašreiz no biomasas ražotās enerģijas patēriņš pasaulē ir 50 EJ (6). Tādējādi jau īstermiņā ir iespējams ierobežots biomasas kā kurināmā patēriņa pieaugums, taču, lai šo potenciālu izmantotu, ir nepieciešami atklājumi tehnoloģiju jomā.

2.2.3

Vairākas iniciatīvas ir sniegušas daudzsološus rezultātus. Pēdējo desmit gadu laikā Austrijā seškārt palielinājies biomasas izmantošanas apjoms rajonu apkures nodrošināšanai, savukārt Zviedrijā panākts astoņkārtīgs pieaugums. ASV vairāk nekā 8 000 MW no uzstādītās enerģijas ražošanas jaudas paredzēta biomasas izmantošanai. Francijā 5 % no apkurei izmantojamās enerģijas tiek ražota no biomasas. Somijā bioenerģijas īpatsvars jau tagad sasniedz 18 % no kopējā saražotās enerģijas apjoma, un ir izvirzīts mērķis līdz 2025. gadam šo apjomu palielināt līdz 28 %. Brazīlijā lielos apjomos ražo etanolu kā automašīnu degvielu — pašreiz etanols sastāda aptuveni 40 % no Brazīlijas degvielas, izņemot dīzeļdegvielu, kopapjoma (7).

2.2.4

Biomasas izmantošanas attīstība ir svarīga vairākos aspektos.

2.3.1

Visā pasaulē vēja enerģijas potenciāls vairāk nekā divas reizes pārsniedz 2020. gadā paredzamo enerģijas pieprasījumu. Minētais potenciāls un tehnoloģisko sasniegumu rezultātā stabili pieaugošā konkurētspēja dod pamatu uzskatīt, ka vēja enerģija ir būtisks degizrakteņu aizstājējs. Vēja enerģija nekad nespēs nodrošināt visas vajadzības, ņemot vērā pieejamības svārstīgumu.

2.3.2

Pēdējo gadu desmitu laikā ir ievērojami pieaugusi ar vēja enerģijas ražošanas iekārtu jauda. Komerciālo turbīnu jauda ir palielinājusies no 10 KW (rotora diametrs 5 m) līdz vairāk kā 4500 KW (rotora diametrs vairāk kā 120 m) (9). Pēdējo astoņu gadu laikā enerģijas ražošanas jauda, izmantojot vēja enerģiju, ik gadu ir palielinājusies par vairāk nekā 30 % (10). Saskaņā ar Eiropas Vēja enerģijas apvienības (EWEA) aprēķiniem 2020. gada kopējā vēja enerģijas jauda spēs nodrošināt 12 % no nepieciešamā elektroenerģijas apjoma. Tas norāda, ka vēja enerģijas jauda palielināsies no 31 GW 2002. gada beigās līdz 1 260 GW 2020. gadā, tātad par 23 % gadā. Vadošo vietu tirgū ieņem un lielākās eksportētājas ir Apvienotā karaliste, Dānija un Vācija, savukārt galvenie eksporta tirgi ir Ķīna, Indija un Brazīlija. Situācija mainās Ķīnā, kur strauji pieaug vēja enerģijas iekārtu ražošana. Salīdzinājumā ar 2004. gadu ražotāju skaits Ķīnā 2005. gadā pieauga par 60 %. Tas nozīmē, ka Eiropas vēja enerģijas iekārtu ražošanas nozare var pieredzēt tādu pašu scenāriju kā saules bateriju paneļu ražošana un zaudēt ievērojamu tirgus daļu Ķīnas konkurentiem.

2.3.3

Vēja enerģijas ražošanas nozare vēl aizvien ir zināmā mērā atkarīga no dažādiem atbalsta pasākumiem. Svarīgākais no tiem ir cena, ko ražotāji saņem par elektrotīklam pārdoto enerģiju, kā arī stabilitāte, ko dod garantēts cenu līmenis turpmākajos desmit līdz divdesmit gados. Pateicoties šiem pasākumiem vēja enerģijas nozare strauji attīstās dažās dalībvalstīs. Minēto pasākumu negatīvā īpašība ir tā, ka to rezultātā var veidoties lieli, centralizēti vēja lielu peļņu nesoši enerģijas parki, nevis mazu, decentralizētu vēja enerģijas ģeneratoru tīkls. Pieaug sabiedriskās domas noraidošā attieksme pret šo lielapjoma parādību. Protams, galu galā arī vēja enerģijas ražošanas nozarei būs jāspēj darboties pastāvīgi bez subsīdijām un tarifu priekšrocībām.

2.3.4

Pētniecības un attīstības darbs ir jāpilnveido, lai arī turpmāk uzlabotu vēja enerģijas konkurētspēju. Pastāvīga uzmanība jāpievērš tiesiskām vadlīnijām un politiskiem mērķiem. Citi svarīgi uzdevumi saistīti ar nepieciešamību attīstīt jaunas vietas vēja ģeneratoru parku izvietošanai jūras tuvumā un novērst neskaidrības attiecībā uz vēja enerģijas izmantošanu.

2.3.5

Vēja enerģijas izmantošanas attīstība ir svarīga vairākos aspektos.

2.4.1

Saules enerģiju var izmantot divos veidos: apkurei un siltā ūdens apgādei, kā arī elektroenerģijas ražošanai (12). Apkures sistēmas, kurās izmantota saules enerģija, ir salīdzinoši vienkāršas un lētas, un tās jau izmanto vairākās valstīs.

2.4.2

Galvenais iemesls, kādēļ jātiecas pēc plaša mēroga saules enerģijas izmantošanas, fakts, ka tā ir neizsīkstoša. Tai ir milzīgs potenciāls visā pasaulē, un ja iekārtas ir labi projektētas un ražotas, tā ir videi nekaitīga.

2.4.3

Saules enerģiju var izmantot gandrīz visur pasaulē un ļoti dažādos veidos: sākot ar ļoti mazām sistēmām attālās vietās, izmantojot uz māju jumtiem uzstādītus solāros paneļus, līdz pat lielām saules enerģijas spēkstacijām.

2.4.4

Plaši ir izplatītas apkures sistēmas, kurās izmanto saules enerģiju. Lielākais minēto sistēmu noieta tirgus ir Ķīna, galvenokārt tādēļ, ka lauku apvidos nav gāzes un elektroenerģijas sadales infrastruktūras. Šādos gadījumos saules enerģijas izmantošana ir visefektīvākais risinājums. Liels tirgus ir arī Turcija. Laikā no 2001. līdz 2004. gadam saules bateriju paneļu pārdošanas apjoms katru gadu pieaudzis par 10 līdz 15 %. 78 % kopējā apjoma tiek ražots Ķīnā un 5,5 % — Turcijā.

2.4.5

Eiropā lielākais saules enerģijas apkures sistēmu tirgus ir Vācija, Austrija, Spānija un Grieķija. Vācijas un Austrijas valdības īsteno veicinošus finanšu pasākumus minēto sistēmu uzstādīšanas atbalstam. Dažos Spānijas reģionos minēto sistēmu uzstādīšana jaunās ēkās ir obligāta. Šo atbalsta pasākumu rezultātā Vācija un Austrija ir lielākās saules enerģijas apkures sistēmu ražotājas Eiropā, to produkcija veido 75 % no kopējā ražošanas apjoma Eiropā. Taču šie dati nobāl salīdzinājumā ar saules enerģijas apkures sistēmu ražošanas apjomiem Ķīnā. Eiropā saražoti 0,8 miljoni m2 un Ķīnā — 12 miljoni m2. Šāda situācija izveidojusies galvenokārt tādēļ, ka Ķīnas valdība jau sākotnēji atzina saules enerģijas apkures sistēmu nozīmīgumu un veicināja šo sistēmu ražošanu ar dažādu piecgades plānos paredzētu pasākumu palīdzību.

2.4.6

Neskatoties uz to, ka saules enerģija ir neizsīkstoša, ar saules enerģiju saražotā elektroenerģija apmierina tikai nelielu daļu no mūsu vajadzībām. Iemesls ir saules enerģijas ražošanas izmaksas, kas vēl aizvien ir ievērojami augstākas nekā gāzes vai termoelektrocentrālēs ražotā enerģija. Lai rastu izeju “apburtā loka”, ko radījis zemais patēriņa līmenis un augstās cenas, ir ievērojami jāpalielina saules enerģijas izmantošanas apjoms, jo tā rezultātā varētu panākt apjomradītus ietaupījumus gan ražošanas, gan iekārtu uzstādīšanas jomā. Un tikai tad iespējams turpināt tehnoloģiju atjaunošanu un pilnveidošanu.

2.4.7

Turklāt elektroenerģijas ražošanai, izmantojot relatīvi mazas dažāda ražīguma (atkarībā no saules) iekārtas, nepieciešama pieeja, kas atšķiras no līdz šim izmantotās. Pāreja uz saules enerģijas izmantošanu ir vidēja termiņa uzdevums, taču ir ļoti svarīgi nodrošināt spēcīgu atbalstu minētā sektora attīstībai.

2.4.8

Neskatoties uz saules ģeneratoru tirgus straujo izaugsmi, faktiski tam ir tikai trīs nozīmīgi tirgi: Japāna, Vācija un Kalifornija. Minētajos tirgos ražo 80 % no pasaules saules enerģijas sistēmu kopējā apjoma. Ražošanu veicina, pieškirot ievērojamas subsīdijas un maksājot mājsaimniecībām izdevīgu cenu par šādā veida saražoto elektroenerģiju. Saules bateriju ražošanas apjoms pasaulē 2004. gadā pielīdzināms 1 150 MW ražošanas jaudai. Šo apjomu pievienojot jau uzstādītajai 3 000 MW ražošanas jaudai 2003. gada beigās, izriet, ka 2005. gadā kopējā jauda pieauga līdz aptuveni 4 500 MW.

2.4.9

Japānas tirgus tika izveidots 1994. gadā ar veicinošu pasākumu programmu, kas ietvēra 50 % subsīdiju piešķiršanu. Subsīdiju apmērs katru gadu tika samazināts par 5 %, un 2004. gads bija programmas darbības pēdējais gads, kad bija pieejamas 5 % subsīdijas. Tā kā programmas īstenošanas rezultātā tika radīts ievērojams pieprasījums, Japānas ekonomika guva priekšrocības no apjomradītiem ietaupījumiem. Cenas katru gadu samazinājās par 5 %, tādējādi nodrošinot patēriņa cenu stabilitāti. Kaut arī subsīdijas vairs nav pieejamas, tirgus turpina pieaugt par aptuveni 20 % gadā. Stabilais pieprasījums deva iespēju Japānas uzņēmumiem veikt ieguldījumus pētniecībā un attīstībā un jaunās ražošanas tehnoloģijās. Tā rezultātā Japānas tirgus šobrīd veido 53 % no pasaules tirgus.

2.4.10

Vācijā notika līdzīgs process, taču piecus gadus vēlāk — sākot ar 1999. gadu. Nodrošinot aizdevumus ar zemām procentu likmēm, subsīdijas un stabilu cenu par elektrotīklam pārdoto elektroenerģiju, tika panākta saules ģeneratoru tirgus strauja izaugsme. Jau 2001. gadā Vācija pārspēja ASV uzstādītās jaudas ziņā. Attīstījās vietējie ražošanas uzņēmumi, un pusi no Eiropas ražošanas apjoma (13 % no pasaules ražošanas apjoma) šobrīd nodrošina Vācija. Jaunas atbalsta programmas uzsākšana 2004. gadā, kurā paredzētas stabilu elektroenerģijas iepirkuma cenu garantijas, deva procesam jaunu impulsu. Vācijas tirgus pašreiz ir visstraujāk augošais pasaulē –aptuveni 40 % 2004. un 2005. gadā. Pieprasījums vietējā tirgū nodrošina iespēju Vācijas ražotājiem attīstīt ražošanu un pievērsties eksporta tirgiem tad, kad vietējais tirgus kļūs piesātināts.

2.4.11

Saules enerģijas izmantošanas attīstība ir svarīga vairākos aspektos.

2.5.1

Ģeotermiskā enerģiju ar siltumsūkņu palīdzību var izmantot ēku apkurei un dzesēšanai. Minētie sūkņi patērē tikai nelielu daļu no gāzes vai elektroenerģijas, ko izmanto tradicionālajās apkures/ dzesēšanas sistēmās. Apkurei (vai dzesēšanai) izmantotā enerģija rodas vidē (gaisā, ūdenī vai zemē) (13).

2.5.2

Lielākais siltumsūkņu tirgus ir ASV, Japāna un Zviedrija, kas kopā veido 76 % no kopējās uzstādītās jaudas. Tiem seko Ķīna, Francija, Vācija, Šveice un Austrija. Eiropas tirgus ir palielinājies no 40 000 vienībām 1997. gadā līdz 123 000 vienībām 2004. gadā. Kopējais tirgus apjoms 2004. gadā pieauga par 18 %. Siltumsūkņu ražošana un uzstādīšana koncentrēta tajās valstīs, kuru valdība ir nodrošinājusi spēcīgu finansiālu atbalstu un citus veicinošus pasākumus.

2.5.3

Šādas pieejas labs piemērs ir Zviedrija. Zviedrijas valdība kopš deviņdesmitajiem gadiem veicina siltumsūkņu izmantošanu ar dažādu pasākumu, piemēram, tiešu finanšu subsīdiju, nodokļu atvieglojumu un popularizēšanas pasākumu palīdzību. Arī jaunie tiesību akti būvniecības jomā, kuros noteiktas prasības attiecībā uz apkures sistēmu temperatūru, sekmēja siltumsūkņu izmantošanas apjoma pieaugumu.

2.5.4

Tādējādi Zviedrijā tika radīts tirgus siltumsūkņu ražošanai. Valstī pašreiz ir izveidota stabila siltumsūkņu ražošanas nozare, kurā ietilpst trīs lielākie pasaules mēroga tirgus dalībnieki un kas apmierina 50 % no pieprasījuma Eiropā. Zviedrijas siltumsūkņu tirgus šobrīd spēj darboties patstāvīgi. Pastāvīgi pieaug izmantojamo siltumsūkņu skaits, arī bez valdības atbalsta pasākumiem. Zviedrijā ar siltumsūkņiem aprīkoti vairāk kā 90 % jauno ēku.

2.5.5

Līdzīgi procesi notikuši Austrijā, kur šajā jomā bija pieejamas reģionālo pašvaldību subsīdijas 30 % apmērā no siltumsūkņu iegādes un uzstādīšanas izmaksām. Šobrīd Austrijā darbojas septiņi siltumsūkņu ražotāji. Abās minētajās valstīs tieša finansiāla atbalsta, būvniecības noteikumu un veicinošu kampaņu apvienojums sekmēja veiksmīgu attīstību siltumsūkņu ražošanas nozarē, kura šobrīd spēj darboties bez atbalsta.

2.5.6

Ģeotermiskās enerģijas izmantošanas attīstība ir svarīga vairākos aspektos.

3.1

Ierobežotas ir ne tikai enerģijas ieguvei izmantojamo degizrakteņu rezerves, bet arī rūpnieciskajai ražošanai nepieciešamo metāla, minerālu un bioloģisko izejvielu rezerves (15). Industrializētajā pasaulē vērojama plaša un intensīva izejvielu izmantošana:20 % pasaules iedzīvotāju patērē vairāk nekā 80 % izejvielu kopapjoma.

3.2

Šāds patēriņa modelis nav savienojams ar mums pieejamo dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Pamatojoties uz pieņēmumu, ka izejvielu rezerves ir mūsu kopīgais mantojums, un ka šodienas un nākotnes piekļuve tiem ir vispārēja un neatsavināma tiesība, Eiropai līdz 2050. gadam četrkārtīgi, bet līdz 2080. gadam — desmitkārtīgi — būs jāsamazina izejvielu patēriņš (16). EESK atzinīgi vērtē iniciatīvas šajā jomā, piemēram dematerializācijas jomā, kā arī Rīcības plānu vides tehnoloģiju jomā (ETAP).

3.3

Vērtējot visaptveroši, ikviens produkts tā vai citādi saistīts ar kaitējumu videi — vai nu tā ražošanas vai izmantošanas procesā, vai iznīcinot to lietderīgās izmantošanas cikla beigās. Ciklam ir vairāki posmi: izejmateriālu iegūšana, projektēšana, ražošana, montāža, marketings, izplatīšana, pārdošana, patēriņš un atkritumu iznīcināšana. Ikvienā no minētajiem posmiem iesaistītas dažādas puses: projektētāji, ražotāji, izplatītāji, patērētāji utt. Ar integrētas ražošanas politiku tiek mēģināts pilnveidot šo posmu saskaņošanu (piemēram, jau projektēšanas posmā ņemot vērā optimālas pārstrādes iespējas), lai sekmētu videi nekaitīgu produkta lietošanu visā tā lietderīgās izmantošanas cikla laikā.

3.4

Ņemot vērā produktu un procesā iesaistīto pušu dažādību, nav iespējams izveidot vienu kopēju pasākumu, kas varētu vienlaicīgi atrisināt visas problēmas. Vajadzīgs visaptverošs politikas instrumentu — gan brīvprātīgu, gan obligātu — kopums. Šie instrumenti jāīsteno ciešā sadarbībā ar publisko un privāto sektoru, kā arī ar pilsonisko sabiedrību.

3.5

Arī patērētāju organizāciju lomai vajadzētu būt vairāk orientētai uz veicināšanu un atbalstu. Līdz šim daudzas no šīm organizācijām koncentrējās vienīgi uz iespējām saņemt iespējami augstas kvalitātes produktu par iespējami zemāko cenu. Praksē tas nozīmē, ka ražošana nav veikta visilgtspējīgākajā veidā.

3.6.1

Izmantojot siltumu, kas saražots elektroenerģijas ražošanas procesā, tiek panākts straujš enerģijas patēriņa efektivitātes pieaugums, neskatoties uz tehniskajiem ierobežojumiem, kas rodas, ņemot vērā attālumu no siltuma ražošanas vietas (rūpnieciska vide) līdz enerģijas patēriņa vietai (mājsaimniecības), kā rezultātā rodas ievērojami enerģijas zaudējumi. Koģenerācijas mikroiekārtas var izmantot pirmām kārtām, lai nodrošinātu ēku siltumapgādi, ražojot elektrību kā blakusproduktu. Alternatīvas iekārtas var piemērot, lai ražotu elektrību kā pamatproduktu un siltumu kā blakusproduktu. Patlaban visvairāk tiek pārdotas koģenerācijas mikroiekārtas, kas paredzētas siltuma kā pamatprodukta ražošanai, kaut gan kurināmā elementi biežāk tiek pielāgoti elektroapgādes nodrošināšanai.

3.6.2

Koģenerācijas tehnoloģijas var pārvarēt šo ierobežojumu, turklāt vienlaicīgi ir ekonomisks risinājums Eiropas rūpniecībai. Koģenerācijas stacijās galvenokārt ražo enerģiju dzīvojamo ēku un veikalu apkurei, kā arī elektroenerģiju kā blakusproduktu. Līdz 2004. gadam tika uzstādīti aptuveni 24 000 iekārtu. Kombinētās siltuma un elektroenerģijas ražošanas iekārtas var darbināt, izmantojot dažādus enerģijas resursus. Visdaudzsološākā no tām ir ūdeņraža (kurināmā elementa) tehnoloģija, taču tā vēl ir jāattīsta.

3.6.3

Pateicoties kombinētās siltuma un elektroenerģijas ražošanas iekārtu galapatērētājiem piešķirtajām subsīdijām, Japāna ir panākusi visievērojamāko progresu minētās tehnoloģijas attīstībā — daļēji tādēļ, ka kurināmā elementu tehnoloģiju veicina automašīnu rūpniecības nozare. Japānas valdība vēlas panākt, lai Japānas rūpniecība sasniegtu vadošu pozīciju kurināmā elementu tehnoloģiju ražošanā, kā tas jau panākts saules enerģijas jomā. Minētā mērķa sasniegšanai Japāna tirgus attīstības sākumposmā sekmē un finansē pētniecību un attīstību un nodrošina iepirkuma subsīdijas galapatērētājiem.

3.6.4

Koģenerācijas izmantošanas attīstība ir svarīga vairākos aspektos.

4.1.1

Transporta nozare ir viens no lielākajiem izrakteņu kurināmā patērētājiem. Šajā nozarē ir daudzsološas iespējas ilgtspējīgai enerģijas izmantošanai, kā to parāda daudzie noderīgie ieteikumi, kas sniegti CARS 21 nobeiguma ziņojumā (17). Bez tam pilsētattīstības un infrastruktūras labāka plānošana un intensīvāka IKT tehnoloģiju izmantošana paver iespējas transporta efektivitātes uzlabošanai. Apvienojumā ar turpmāk pilnveidotu iekšdedzes dzinēju tehnoloģiju, tas dos iespēju ievērojami ietaupīt enerģiju. Īsākā laika posmā pastāv iespējas daļēji pāriet uz citu degvielas veidu, piemēram dabasgāzes vai no biomasas iegūtas degvielas, izmantošanu. Ilgākā laika posmā plašas iespējas saistītas ar ūdeņraža izmantošanu. Patlaban attīstāmās hibrīdās tehnoloģijas arī ir daudzsološs starpposma risinājums.

4.1.2

No biomasas iegūtās degvielas maksimālā iespējamā tirgus daļa tiek lēsta 15 % apmērā. ES ir izvirzījusi mērķi līdz 2010. gadam iegūt 6 % tirgus daļu. Biomasas degvielas ražošanas sākotnējais izmēģinājuma projekts jau ir uzsākts un darbojas.

4.1.3

Dabasgāze rada mazākas CO2 emisijas nekā benzīns (-16 %) vai dīzeļdegviela (-13 %), un izdevīga nodokļu režīma apstākļos varētu veidot lielāku tirgus daļu. Tādējādi varētu attīstīties stabils tirgus gan ražotājiem, gan lietotājiem. Tehnoloģija jau ir izstrādāta. Īpaši lielas iespējas pastāv pilsētu sabiedriskā transporta jomā, jo tas var nodrošināt optimālu gāzes uzpildes staciju izmantošanu. Līdz 2020. gadam iespējams iegūt 10 % tirgus daļu (18).

4.1.4

Citu valstu (īpaši Brazīlijas) piemēri liecina, ka šādu tirgus daļu nav iespējams panākt, tikai nodrošinot biodegvielas pieejamību. Lai rosinātu patērētājus izmantot citus degvielas veidus, ir nepieciešamas papildu politikas un pasākumi, piemēram, nodokļu atvieglojumi, mērķtiecīgi izstrādāti tiesību akti, regulējums un veicināšanas pasākumi.

4.1.5

Savukārt tādas biodegvielas pastiprināta izmantošana, kuru iegūst no vides viedokļa neaizsargātos reģionos (piemēram, palmu eļļa Dienvidaustrumu Āzijā) var radīt plaša mēroga tropisko mežu iznīcināšanu, tos aizstājot ar plantācijām palmu eļļas ieguvei. Pasaulē ir zināmas 23 lielas ekosistēmas, no kurām, saskaņā ar neseno ANO pētījumu, 15 ir noplicinātas vai smagi piesārņotas.

4.2.1

Būvniecības, piemēram, mājokļu celtniecības nozarē, ir milzīgs potenciāls ilgtspējīgāku tehniku izmantošanai. Jau tagad ir iespējams būvēt “nulles enerģijas” ēkas ar nelielām papildu izmaksām, it īpaši ņemot vērā, ka turpmākie enerģijas ietaupījumi dos iespēju ātri atgūt papildu izmaksas. Šāda veida būvniecības izmaksas ir vidēji par 8 % lielākas nekā būvējot ar tradicionālajām metodēm. Desmit gadu laikā apjomradītu ietaupījumu rezultātā šī starpība varētu samazināties līdz 4 %. Viens no pasaulē slavenākajiem arhitektiem Norman Foster reiz minēja, ka izvērtējot visas ēkas izmaksas 25 gadu laikā, faktiskās būvniecības izmaksas ir tikai 5,5 %. Ēkas apsaimniekošanas izmaksas (enerģija, vispārējā un kārtējā uzturēšana un apkope, hipotekārā kredīta procenti) minētajā laika periodā veido 86 %. Tādējādi ēku būvniecība ar ilgtspējīgākām metodēm īsā laika posmā var būt nedaudz dārgāka, taču to uzturēšana vidējā un ilgākā laikposmā ir ievērojami lētāka.

4.2.2

Vācijā un Austrijā energoefektīvu ēku būvniecība attīstās ātrāk nekā citās Eiropas valstīs. Passiv Haus Institut Vācijā ir veicis pasūtījumu tādu dzīvojamo ēku projektiem, kurās, izmantojot saules enerģiju apvienojumā ar efektīvu necaurlaidīgu izolāciju, enerģijas patēriņš ir ļoti zems. Vācijā ir uzbūvēti 4 000, bet Austrijā 1 000 šāda veida ēku. Minētais princips arvien plašāk tiek izmantots arī komercēku būvniecībā.

4.2.3

Freiburgas pašvaldība ir pieņēmusi jaunus noteikumus par energoefektīvu būvniecību. Minētie noteikumi ir ikviena pašvaldības un būvniecības uzņēmumu vai nekustamā īpašuma attīstības uzņēmumu noslēgtā nomas vai pirkuma līguma neatņemama sastāvdaļa. Šādā veidā vietējās pašvaldības optimāli izmanto savas tiesiskās pilnvaras, lai veicinātu enerģijas pārvaldību lielākā mērogā. Līgumos noteikts, ka būvniecība uz zemes, kas pirkta vai tiek nomāta no pašvaldības, jāveic saskaņā ar vadlīnijām par energoefektivitāti; ēkas jāprojektē tā, lai tajās maksimāli tiktu izmantota saules enerģija, un to jumtiem jābūt pielāgotiem saules bateriju paneļu uzstādīšanai. Teritorijā, kur ēkas tiek būvētas minētajā veidā, panākti karstā ūdens patēriņa ietaupījumi 40 % apmērā.

4.3.1

Komiteja atbalsta Komisijas pieeju rūpniecības politikai, kurā ņemti vērā ilgtspējības apsvērumi, kā Komisija norāda tās Paziņojumā “Kopienas Lisabonas programmas īstenošana: Politikas pamats ES apstrādes rūpniecības stiprināšanai — ceļā uz integrētāku pieeju rūpniecības politikai” (19). Lisabonas mērķu sasniegšanai ir nepieciešama konkurētspējīga Eiropas rūpniecība. Tādēļ EESK augstu vērtē augsta līmeņa grupas izveidi konkurences, enerģētikas un vides jautājumos — vienu no septiņām galvenajām starpnozaru politikas iniciatīvām, kas paredzētas, lai pastiprinātu dažādu politikas jomu sinerģijas konkurētspējas jomā. Komiteja atbalsta arī pašas Eiropas rūpniecības nozares centienus šajā jomā.

4.3.2

Šobrīd rūpniecība vēl arvien lielā mērā ir atkarīga no izrakteņu kurināmā. Tomēr ir vairāki gadījumi, kad elektroenerģijas ražošanas procesu izvēle dod iespēju izmantot visu veidu primāros enerģijas resursus, kas vairumā gadījumu vienlaicīgi rada iespēju ietaupīt enerģiju (20). Ir iespējama enerģijas pārpalikuma apmaiņa starp rūpniecības kompleksiem un citiem sektoriem vai dzīvojamiem kompleksiem. Piemēram, Europoort rūpniecības kompleksa siltuma pārpalikumu izmanto Rietumeiropas lielākā siltumnīcu kompleksa, kas atrodas 20 km attālumā Vestlandē, apsildīšanai.

4.3.3

Jēlnafta ir ķīmiskās rūpniecības pamats, taču nākotnē būs pieejami mazāki tās resursi. Alternatīvs risinājums ir biosintēze, ķīmisko vielu ražošana no biomasas, izmantojot baktērijas, kas ir sarežģīta, taču daudzsološa joma. Pēdējo gadu laikā panākts ievērojams progress zināšanās par mikroorganismu, piemēram, baktēriju ģenētisko uzbūvi. Ar jauno tehnoloģiju palīdzību iespējams šos organismus ģenētiski modificēt tā, lai tās pārvērstu izejmateriālu konkrētās vielās. Baktērijas kļūst par sava veida programmējamu minireaktoru.

4.3.4

Šobrīd mikroorganismu tehnoloģiju pielieto pārtikas un farmaceitiskajā rūpniecībā, piemēram siera, alus un penicilīna ražošanā. Biokonversijas iespējas arī minētajās nozarēs ir ievērojamas, taču arī ķīmiskā rūpniecība sāk izrādīt interesi par minēto tehnoloģiju. Lai no jēlnaftas iegūtu konkrētas vielas un attīrītu tās, nepieciešama virkne reakciju. Tehnoloģija vēl ir jāattīsta, taču teorētiski ir iespējams pāriet uz tiešu biomasas pārveidi ķīmiskās vielās un citos produktos. Tas samazinās nepieciešamību izmantot naftu ar visām no tā izrietošajām ekonomiskajām un ekoloģiskajām priekšrocībām — emisiju samazināšanu, ķēdes slēgšanu un pārvaldību.

4.3.5

Energoietilpīgās nozares var saskarties ar īpašām problēmām, veicot pakāpenisku pāreju uz atjaunojamiem enerģijas avotiem. Ražošanas ilgtspējības līmenis ir tieši atkarīgs no izmantotās tehnoloģijas līmeņa, un tuvākajā nākotnē nav sagaidāmi ievērojami uzlabojumi šajā jomā. Piemēram, tērauda un alumīnija rūpniecībā Eiropā šajā ziņā sasniegti labi rezultāti. Tērauda ražošanas nozarē tiek veikti lieli ieguldījumi jaunu tehnoloģiju izstrādē, īpaši ULCOS projekta (Tērauda ražošana ar īpaši zemu CO2 — līdz šīm lielākais Eiropas projekts tērauda ražošanas nozarē) ietvaros, lai nodrošinātu ilgtspējīgāku ražošanu, un paredzams, ka līdz 2040. gadam CO2 emisijas tiks samazinātas par aptuveni pusi, kā arī primārā alumīnija ražošanu Eiropā raksturo ievērojami augsts atjaunojamās enerģijas izmantošanas rādītājs (44,7 %). Tā kā enerģija, kas ir nepieciešama sekundārā alumīnija ražošanai no alumīnija lūžņiem, ir tikai 10 % no enerģijas, kas ir nepieciešama primārā alumīnija ražošanai, šajā nozarē ir ievērojamas enerģijas ietaupījuma iespējas. Tomēr alumīnija lūžņus Eiropas tirgū lielos daudzumos iepērk Ķīna, ko stimulē valdības pasākumi energotaupības veicināšanai.

4.3.6

Eiropas tēraudrūpniecība veiksmīgi darbojas arī izejvielu efektivitātes un pārstrādes jomā. Pusi no pasaulē saražotā tērauda ražo no metāllūžņiem. Optimāli tiek izmantota arī pārstrādāti atkritumi. Corus ražotne Ijmuiden 99 % atkritumu tiek atkārtoti izmantoti uz vietas vai izmantojot ārējos resursus.

4.3.7

Kaut gan paredzamajā nākotnē fosilo enerģijas avotu kā izejvielu izmantošana rūpnieciskajā ražošanā ir neizbēgama, jaunradītu materiālu izmantošana palīdzēs taupīt enerģiju attiecīgajās jomās, piemēram, samazinot svaru transportlīdzekļu ražošanā. Lai veicinātu šādus jauninājumus, Eiropas rūpniecībai ir jāsaglabā sava starptautiskā konkurētspēja, sākot ar ieguves rūpniecību, kurā sākas vērtības veidošanās ķēde.

5.1

Nepieciešamība pakāpeniski pāriet uz ilgtspējīgu ražošanu ir neizbēgama un neapstrīdāma. Deindustrializācija, ražošanas pārvietošana uz citiem reģioniem un jauno ekonomiku radītais konkurences pieaugums ir radījis nenoteiktību un bažas. Šādos apstākļos vērojama tendence uzskatīt, ka pāreja uz ilgtspējīgākām ražošanas metodēm negatīvi ietekmēs Eiropas konkurētspēju, kavēs rūpniecības izaugsmi un veicinās darbavietu skaita samazināšanu, un tas kaitēs ekonomikai un nodarbinātībai.

5.2

Pieredzēta negatīva ietekme uz nodarbinātību Eiropā. Pētījumos tiek prognozēts, ka Vācijā līdz 2010. gadam tiks zaudētas 27 600 darba vietas Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) rezultātā, šim skaitam līdz 2020. gadam pieaugot līdz 34 300 (21). Vēl 6 100 darba vietas Vācijā tiks zaudētas līdz 2010. gadam atjaunojamās enerģijas likuma ieviešanas rezultātā (22). Visbeidzot, Kioto protokola īstenošanas rezultātā līdz 2010. gadam Vācijā tiks zaudētas vēl 318 000 darba vietas (23). Skaitļi, kas jāsalīdzina ar to darbavietu skaitu, kas jārada no jauna, liecina, ka uz klimata aizsardzību orientētas politikas rezultātā faktiski notiek “rūpniecības pārmaiņas” — piemēram, 2005. gadā Vācijā apgrozījums atjaunojamas enerģijas jomā bija 16,4 miljardi EUR, un šajā nozarē tika radītas 170 000 darbavietu (24). Sasniedzot ražošanas apjomu 55 miljardu EUR apjomā (2004. gadā) vides un klimata aizsardzības joma Vācijā tiek nodrošinātas 1,5 miljoni darbavietu; šīs nozsres īpatsvars VFR eksporta kopapjomā ir 31 miliardi EUR, un no tās ir atkarīgas daudzas citas darbavietas (25).

5.3

Tomēr šī ietekme nav tikai negatīva. Apsekojums par darbavietu samazināšanu Eiropā liecina, ka mazāk kā 5 % likvidēto darba vietu ir izraisījusi ražošanas pārvietošana uz citiem reģioniem (26). Neraugoties uz metodoloģiska rakstura ierobežojumiem saistībā ar datu vākšanas tehnoloģijām, šis apsekojums tomēr ir noderīgs informācijas avots, īpaši sasaistē ar citiem būtiskiem rādītājiem. Var argumentēt arī, ka tikai neliela daļa no šīm zaudētajām darba vietām ir uzskatāma par vides likumdošanas rezultātu.

5.4

Ir bijis arī darba vietu skaita pieaugums. Ekorūpniecība, kas nodarbojas ar pētniecību un attīstību iltspējīgu tehnoloģiju jomā ir dinamiska nozare, kurā nodarbinātības līmenis katru gadu pieaug par 5 %. Minētā nozare, kas nodrošina vairāk par diviem miljoniem tiešu pilnas slodzes darbavietu, Eiropā nodrošina tikpat daudz darbavietu kā farmaceitiskā un kosmiskā rūpniecība (27).

5.5

ESAO veiktais pētījums (28) liecina, ka ilgtspējīga ražošana ne vienmēr ir saistīta ar augstākām izmaksām. Ilgākā laika posmā var zināmā mērā pat samazināt izmaksas. Turklāt ilgtspējīgs ražīgums var līdzsvarot izmaksas. Skaidrs komerciāls izdevīgums, vides likumdošana un papildu regulācija sekmē ieguldījumus ilgtspējīgās inovācijās, veicina efektīvāku izejvielu izmantošanu, nostiprina zīmolus, uzlabo uzņēmumu reputāciju un galu galā sekmē lielāku rentabilitāti un augstāku nodarbinātības līmeni. Lai šīs process būtu sekmīgs, ir nepieciešama kopīga pieeja un atbildības uzņemšanās no uzņēmēju, darbinieku un valdību puses.

5.6

Nekādā gadījumā nav pieļaujama Eiropas rūpniecības atrašanās neizdevīgos konkurences apstākļos salīdzinājumā ar ārpus ES esošiem reģioniem sakarā ar lielākām izmaksām vides un sociālās likumdošanas rezultātā. Ja Eiropa nosaka ilgtspējīgas ražošanas standartus savai rūpniecībai, nav pieņemama un saprotama tāda situācija, kad tā vienlaicīgi ļauj ārpus šī reģiona esošiem ražotājiem ievest tirgū produkciju, kas nav ražota saskaņā ar šiem standartiem. Lai veicinātu ilgtspējīgu ražošanu, ir nepieciešama divējāda pieeja: ES iekšienē, no vienas puses, un ārpus ES, no otras puses.

5.6.1

Attiecībā uz pirmo būtu jāievieš atbilstoši instrumenti, lai nodrošinātu, ka sociālās un vides izmaksas, kas rodas no tādām ražošanas metodēm, kuras nav ilgtspējīgas, Eiropas Savienībā tiktu iekļautas preču cenā, lai veicinātu Vispasaules globalizācijas sociālās dimensijas komisijas ziņojuma pamatnostādņu īstenošanu, sekmējot ILO, PTO, SVF un Pasaules bankas politikas saskaņotību, kā norādīts EESK atzinumā par tematu “Globalizācijas sociālā dimensija”.

5.6.2

Attiecībā uz pēdējo ES būtu jādara viss iespējamais attiecīgajos starptautiskajos forumos (īpaši PTO), lai starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos iekļautu nekomerciālus nosacījumus, piemēram, sociālos un vides pamatstandartus, tādējādi veicinot Eiropas konkurentu ilgtspējības politikas uzlabošanos. Tādas valstis kā ASV, Indija un Ķīna bauda nepamatotas ekonomiskās priekšrocības salīdzinājumā ar Eiropu, kamēr tām nav saistoši Kioto protokola nosacījumi attiecībā uz CO2 samazināšanu. Šie nolīgumi būtu piemērojami pasaules mērogā, jo tirdzniecība var būt patiesi brīva tikai tad, ja tā ir godīga.

5.7

Eiropas ekorūpniecība šobrīd aizņem trešdaļu pasaules tirgus un rada tirdzniecības bilances pārpalikumu 600 miljonu euro apmērā. 2004. gadā eksporta apjoms pieauga par 8 %, un šajā tirgū arī turpmāk paredzams pieaugums, jo nākotnē visas valstis, pat Ķīna un Indija, arvien lielākos apjomos pārorientēsies uz ilgtspējīgu produkciju un ražošanas procesiem.

5.8

Ilgtspējīgai, inovatīvai sabiedrībai, kuras izveide mums jāizvirza kā mērķis, nepieciešama rūpīgi pārdomāta informācijas kampaņa, kas paredzēta iedzīvotāju un patērētāju informētības līmeņa paaugstināšanai un plaša sociālā pamata nodrošināšanai. Šādai sabiedrībai nepieciešams arī izglītots darbaspēks. Pēdējā laikā Eiropā tam ir pievērsts pārāk maz uzmanības. Desmit Eiropas direktīvu šajā jomā (ilgtspējība, inovācijas) teksts angļu valodā tika pārbaudīts, tajā meklējot vārdus “apmācība”, “mācīšanās”, “prasmju apgūšana” un “izglītība”, un tika konstatēts, ka tikai pirmais no tiem vienreiz minēts vienā direktīvā.

5.9

Virknē Komisijas paziņojumu, kas tika sagatavoti pirms iepriekš minētajām direktīvām, plaši aplūkoti apmācības nepieciešamības jautājumi. Diemžēl šie apsvērumi nav ietverti direktīvās. Paziņojumi ir tikai vārdi, savukārt direktīvas uzskatāmas par konkrētiem darbiem. Politika nav tikai tas, ko mēs paužam vārdos, bet arī tas, kā mēs rīkojamies. EESK atzinīgi novērtē to, ka ir pievērsta liela uzmanība izglītības nozīmei jaunajā ES rūpniecības politikā, un aicina Komisiju turpināt darbību šajā virzienā.

5.10

Lisabonas stratēģijā ES ir noteikusi mērķi — līdz 2010. gadam kļūt par viskonkurētspējīgāko zināšanu ekonomiku pasaulē ar vairāk un labākām darbavietām un lielāku sociālo kohēziju. Lai veidotu un saglabātu šāda veida sabiedrību, ir nepieciešams izglītots darbaspēks. Ja mēs neveiksim pietiekamus ieguldījumus mūsu darbaspēka apmācībā, mēs nesasniegsim Lisabonas stratēģijas mērķus līdz 2010. gadam. Tādā gadījumā mēs tos nesasniegsim nekad.

23.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/12

1.1

Sakarā ar jaunajiem globalizācijas izaicinājumiem 2006.gada martā Eiropadome Lisabonas stratēģijas atkārtotas izvēršanas ietvaros koncentrēja uzmanību uz izaugsmi un nodarbinātību — no vienas puses — un uz integrētu pieeju pārvaldībai — no otras puses.

1.2

ES jāuzņemas nodrošināt saviem iedzīvotājiem novatorisku, konkurētspējīgu un ilgtspējīgu attīstību, kā arī panākt uz tās teritorijas lielāku ekonomisko un sociālo kohēziju, radot un attīstot jaunus uzņēmumus, jaunus profesionālās darbības virzienus un lielāku un labāku nodarbinātību, vienlaicīgi saglabājot Eiropas sociālo modeli, kas ir orientēts uz zināšanās balstītu ekonomiku.

1.2.1

Komiteja ir cieši pārliecināta, ka bez “jauna pārvaldības cikla, kas būtu balstīts uz partnerību un pašu atbildību” (1) visi Eiropas konkurētspējas un nodarbinātības palielināšanas pūliņi izrādītos veltīgi un ka ir nepieciešams pieņemt un ātri un plaši īstenot jaunos pārvaldības principus.

1.2.2

Komiteja uzskata, ka gan Septītās pamatprogrammas pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem, gan Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammas pieeja ir pārāk vērsta “no augšas uz leju” un vēl neļauj sasniegt nepieciešamo integrāciju un valsts un privātā sektora pārstāvju, kas veicina attīstību, atbildīgu līdzdalību vietējā un reģionālā līmenī, uzlabojot sociālo partneru būtisko nozīmi ilgtspējīgas un noturīgas izaugsmes perspektīvā.

1.3

Kopā ar varas iestādēm, ekonomikas dalībniekiem un, jo sevišķi, ar sociālajiem partneriem Eiropas Savienībai vajadzētu sekmēt šo jaunā tipa partnerību vietējā līmenī, izmantojot arī iepriekš minētos divus instrumentus un veicinot jaunu “teritoriālo līgumu attīstībai globalizācijas apstākļos” (2) rašanos.

1.4

EESK ir pārliecināta, ka nepastāv pārvaldības veidi, kas būtu derīgi visiem. Katrā reģionālā/vietējā līmenī jāatrod tam atbilstoši veidi, kas vislabāk apmierina teritoriālās pārvaldības prasībām un kuri būtu saderīgi ar valsts, Eiropas un starptautisko atsauces sistēmu.

1.5

Tomēr Komiteja uzskata, ka šiem veidiem var noteikt kopējos kritērijus:

1.5.1

Visbeidzot, ir nepieciešams, ka šīs integrētās teritoriālās politikas neatņemama sastāvdaļa būtu strukturēts sociālais dialogs, kas noris caur esošo teritoriālo ekonomisko un sociālo padomju efektīvu izmantošanu kopā ar sociālajiem partneriem un organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kā arī caur ekonomiskās un sociālās partnerības efektīvu veidu radīšanu (3).

1.5.2

Šajā sakarā tiks turpināts EESK norādītais virziens, iesaistot strukturālā dialogā ar EESK atsevišķu valstu ekonomiskās un sociālās padomes vai līdzīgas iestādes.

1.6

Jaunās pārvaldības panākumi būs arvien vairāk atkarīgi no spējas identificēt efektīvāku iedzīvotājiem tuvu esamības līmeni, lai pārvaldītu problēmas un to risinājumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, vienlaicīgi saglabājot saistību un kopīgu redzējumu ar citiem darbības līmeņiem (4).

1.7

Komiteja ir pārliecināta, ka veidu, darbību un iespēju izpēte vidējā termiņā, vienlaicīgi veidojot prognozes (Foresigh), var sniegt reālu, augšup vērstu ieguldījumu sabiedrības kultūras izaugsmei un var bagātināt politisko un administratīvo lēmēju izvēles, kā arī un jo īpaši veicināt mijiedarbības starp tehnoloģijas, ekonomikas, sociālajām, politiskajām un kultūras jomām parādīšanos un nostiprināšanos reģionā, kas ir būtiskas ilgtspējīgas un konkurētspējīgas attīstības pārvaldībai.

1.8

Tā galvenais priekšnoteikums ir sociālo partneru un organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvju līdzdalība, lai nonāktu pie skaidras stipro un vājo pušu izpratnes un lai varētu noteikt iekšējā un starptautiskā tirgus jaunās iespējas.

1.9

Ja — no vienas puses — globalizācija izraisa konkurences spiedienu, lai modernizētu, jauninātu un celtu uz augšu vērtību skalu, un dod iespēju efektīvāk un ekonomiskāk ražot un sadalīt preces un pakalpojumus, tad — no otras puses — pastāv risks, ka, ja nekas netiks darīts, tā izraisīs jaunu ekonomikas un sociālās struktūras sadrumstalotību, īpaši teritoriālajā līmenī.

1.9.1

No šejienes Komitejai izriet nepieciešamība ķerties pēc iespējas ātrāk pie jaunu prasmju radīšanas, kas būtu spējīgas orientēt iedzīvotājus uz pārmaiņām. Jāorganizē kopēji apmācību pasākumi rajonu, uzņēmumu, finanšu un kredīta sistēmu vadītājiem, kas īstenojami kopīgi ar politisko lēmumu pieņēmējiem un valsts sektora ierēdņiem, vietējo un teritoriālo kopienu amatpersonām.

1.10

Komiteja uzskata, ka vienīgi integrēta teritoriāla pieeja un līdzdalība var nodrošināt, ka zināšanas, kas iegūtas pateicoties investīcijām pētniecībā un izstrādē, jauninājumos un izglītībā, var radīt Eiropas rūpniecības bāzei inovācijas spējas un konkurences priekšrocības, tādejādi piesaistot attiecīgajam reģionam cilvēku un finanšu kapitālu.

1.10.1

Šajos apstākļos būtiski svarīgi ir izpētīt jaunus veidus, lai piesaistītu reģionam cilvēku kapitālu, arī piedāvājot lielāku līdzsvaru starp privāto dzīvi un darbu, ieviešot stimulus, īpaši intelektuālām un augsti kvalificētām profesijām, kā uzņēmumu vadītāji, pētnieki, rūpniecības speciālisti, nodrošinot pietiekami pievilcīgus profesionālās darbības noteikumus un priekšrocības.

1.11

Komiteja uzskata, ka jauno KJP 2007. — 2013. gadam nevar skatīt atrauti no citām politikām un Kopienas reģionālās darbības programmām, jo tā vēlas risināt šīs problēmas trijos darbības virzienos: uzņēmējdarbības un jauninājumu programma, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju atbalsta programma, programma “Saprātīga enerģija Eiropai”.

1.12

Šajā sakarā Komiteja atbalsta nepieciešamību stingri koordinēt KJP ar reģionālās, kohēzijas un pārrobežu, daudzvalstu un starpreģionu sadarbības politikas pasākumiem, kā arī ar Septīto pamatprogrammu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem, kas nozīmīgu daļu no savas programmas “Iespējas” velta pētniecības attīstībai MVU vajadzībām, “zināšanu reģioniem”, jauninājumu un inovatīvu pakalpojumu uzņēmumu vajadzībām atbalstam, kā arī nepieciešamai saiknei starp izglītības aprindām un uzņēmējiem.

1.13

Komiteja uzskata, ka bez augstas koordinācijas pakāpes, lai nodrošinātu sinerģijas un izvairītos no pārklāšanās vai pretrunām, reģioniem šīs iniciatīvas ir prioritārā kārtā jāpārformulē un atbilstoši jāpieņem prioritāras partnerības ietvaros kopīgai vietējai attīstībai.

1.14

Visbeidzot Komiteja uzsver to, kas jau tika pateikts dažos iepriekšējos tās atzinumos par modernu rūpniecības politiku: “Pietrūkst skaidras sasaistes starp centieniem ES līmenī un valdību, rūpniecības un ieinteresēto pušu nepieciešamo iesaistīšanos valstiskā un reģionālā līmenī.”

2.1

Pārvaldība: antropoloģiskā literatūra izšķir trīs pārvaldības veidus (5). Pārvaldība “no pamatiem”, kas paredz visu dalībnieku koordināciju vietējā līmenī, un to raksturo izteikta nosliece uz visām tehnoloģiskām darbībām. “Tīkla” pārvaldība balstās uz visu dalībnieku, jo sevišķi uzņēmumu, pētniecības iestāžu, finanšu organizāciju, augstas koordinācijas pakāpi tīklā. “Vadības” pārvaldība balstās uz augstu koordinācijas pakāpi un uz sevišķi svarīgu aspektu, kā finansējumi un prasmes pētniecības jomā, centralizētu pārvaldi.

—

ietvert sociālos un vides aspektus saimnieciskos lēmumos,

—

lēmumu pieņemšanas procesos izmantot kopīgu vērtību modeli un līdzdalības metodi,

—

veicināt labās prakses un visu ieinteresēto pušu pastāvīgu sadardarbību inovācijas un konkurētspējas palielināšanā.

—

identificēt sabiedrību, kas tajā dzīvo,

—

identificēt vērtības, pēc kuram tā vadās.

—

Iestāžu kapitāls: runa ir par reģiona formālo iestāžu spējām koncentrēties uz problēmu risināšanu, par lēmumu pieņemšanas procesa ātrumu, par organizāciju informētības pakāpi un to elastīgumu un, visbeidzot, par esošo saiknes veidu starp dažādām organizācijām;

—

kultūras kapitāls: to veido reģiona tradīciju mantojums, tā vērtības un pārliecības, tā valodas bagātība un, visbeidzot, tā sociālie sakari un izturēšanās veidi (7);

—

simboliskais kapitāls: to veido reģiona spēja mobilizēt nepieciešamo enerģiju, lai nodrošinātu pašam savu attīstību, kā arī potenciāls radīt tēlu, uz kuru var atsaukties uzņēmumi, kas darbojas dotajā reģionā;

—

psihosociāls kapitāls: šis kapitāla veids balstās galvenokārt uz uzticības jēdziena, uz pārliecības par kopienas esamību un par tās attīstības iespējām un, visbeidzot, uz apziņu, ka ir iespējams organizēt sadarbību ar grupām un apvienībām;

—

izzināšanas kapitāls: to pārstāv kolektīvās prasmes un to nedrīkst sajaukt ar katra indivīda cilvēkkapitālu. Izzināšanas kapitāls uzkrājas organizācijās, kas veido zināšanu infrastruktūru, proti, universitātēs, pētniecības centros, kā arī kultūras un profesionālajās organizācijās, uzņēmumos un iestādēs, kas atbildīgas par sociālā dialoga attīstīšanu (8).

2.4.1

Lai atbalstītu Lisabonas Eiropadomes izvirzītās pamatnostādnes, Komisija radīja apstākļus, lai izveidotu Eiropas pētniecības telpu (EPT) (10), kuras finansējumi tika iekļauti Sestajā pamatprogrammā, īpašu uzmanību veltot teritoriālajām prognozēm (Foresight) (11). Nedaudz vēlāk, 2001. gadā Komisija izveidoja nodaļu “Zinātniskā un tehniskā perspektīva, saikne ar IPTS” (12) ar mērķi izplatīt prognozes (Foresight) kā inovācijas paraugu.

2.5.1

Pēdējos gados ir nostiprinājies ne tikai subsidiaritātes princips, bet nozīmi ir ieguvis arī jautājums par tuvuma līmeni, proti, kultūras nostāja, kas izpaužas iedzīvotāju vēlmē piedalīties sabiedrībai svarīgo lēmumu pieņemšanā. Pateicoties jaunajām tehnoloģijām, zināšanas mūsdienās izplatās ātri un tādā apjomā, kā to agrāk nevarēja iedomāties.

3.1

Trešās tūkstošgades sākumā ES atrodas dziļu strukturālo pārmaiņu priekšā, kuri dažu gadu laikā izdarīja apvērsumu pasaulē, kur darbojas un konkurē Eiropas ekonomika. Starp šīm pārmaiņām jo sevišķi jāpiemin šādas:

3.2

Aho ziņojums (13) uzsvēra jaunu pārvaldības paradigmu nepieciešamību, lai izveidotu konkurētspējīgu Eiropu, kas apzinās izaicinājumus, kurus sistēmā izraisa strukturālas pārmaiņas.

3.2.1

Šīs jaunās pārvaldības paradigmas pieņemšanas posmi:

3.3

Pētniecība un izstrāde, dizains, ražošanas sistēmas, loģistikas sistēmas (16), tirgvedība un pakalpojumi klientiem ir arvien vairāk integrēti elementi, kas līdzdarbojas kā viens veselums, kas veido saikni starp klientiem un jaunu preču izgudrotājiem.

3.4

Jaunā uzņēmumu struktūra ir arvien mazāk saistīta ar materiālā aprīkojuma pieejamību, bet arvien vairāk ar nemateriālo vērtību īpašumu. Tai ir nepieciešama “aprīkota teritorija” — ar teritoriālās pārvaldības struktūrām, kas var uzturēt preču un pakalpojumu ražošanas un sadales spējas, kā arī nodrošināt pēc iespējas labākus garantijas apkalpošanas pakalpojumus.

3.5

Izteiktas teritoriālās identitātes attīstībai, kas izpaužas sociālajā kapitālā, ir būtiska nozīme ne tikai, lai izvairītos no uzņēmumu pārvietošanas, bet arī tāpēc, ka no jauniem uzņēmumiem reģionā tiek prasīti savdabīgums un augsti pakalpojumu kvalitātes standarti. Šos standartus var sasniegt vienīgi pateicoties ieinteresētiem un sagatavotiem darbiniekiem.

3.6

Iedzīvotāju, politisko lēmumu pieņēmēju un sociālo partneru reģionālās/vietējās identitātes apziņa ļauj veikt integrētu pieeju vides un sociālajai ilgtspējai, kas ir papildu nosacījums jaunu investīciju piesaistei.

3.7

Teritoriālās identitātes apgūšana balstās uz pievienošanos kopējām vērtībām, to atzīšanas un empātijas pret tām kopīga nākotnes redzējuma ietvaros. Teritoriālās identitātes veicināšanu ietekmē:

4.1.1

Pastāv dažādi prioritārās darbības veidi, lai efektīvāk izmantotu reģionā esošo cilvēkresursu kapitālu:

4.2.1

Integrēta teritoriāla pieeja var iedrošināt un veicināt uzņēmumu, īpaši MVU, dibināšanu un attīstību, veidojot tiem labvēlīgu vidi:

4.3.1

Eiropadomes 2006. gada marta sanāksmē tika norādītas prioritātes, uz kurām jātiecas atjaunotās izaugsmes un nodarbinātības partnerības apstākļos:

4.4

Uzņēmējdarbības un jauninājumu programma (KJP) veido saskaņotu ietvaru daudzām darbībām, kas vērstas uz būtisku problēmu risināšanu, lai panāktu ES ekonomiskās un sociālās struktūras konkurētspēju un inovāciju, orientējot attīstību uz novatoriskām un ražīgām darbībām, kas sekmē vides aizsardzību un resursu efektīvu izmantošanu, kā arī ir sociāli noderīgas.

4.5

Savukārt minētās Septītās pamatprogrammas īpašās programmas “Iespējas” nolūks ir stiprināt pētniecības un inovācijas iespējas, bet jo sevišķi:

4.5.1

MVU līdzdalības uzlabošana pētniecībā un inovācijā jāīsteno arī citās Septītās pamatprogrammas īpašajās programmās (runa ir par programmām “Sadarbība”, “Idejas”, “Cilvēki”).

4.5.2

Cita būtiska iezīme, kas kopīga visām programmām, ir pienākums veicināt rezultātu efektīvāku izmantošanu, kas galvenokārt tiek īstenots reģionālā līmenī. No šī viedokļa EESK uzskata, ka ir nepieciešama augstāka koordinācijas, saistības un sinerģijas pakāpe ar Kopienas reģionālās un kohēzijas politikas pasākumiem un citiem Kopienas teritoriālās sadarbības, izglītības un apmācības atbalsta instrumentiem.

4.5.3

Turklāt pastāv nepieciešamība koordinēt iepriekš aprakstītās darbības ar reģionālās politikas programmām, kuras atsaucas uz reformētiem Eiropas struktūrfondiem.

4.6

Šīs iniciatīvas pieprasa ne tikai augstu koordinācijas pakāpi, lai nodrošinātu sinerģijas un izvairītos no pārklāšanās vai pretrunām, bet, lai būtu atbilstoši pieņemtas reģionā, tās pieprasa arī:

4.6.1

Komiteja uzskata, ka gan Septītās pamatprogramma pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem, gan Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma, par kurām EESK jau ir izteikusies, ir pārāk vērsta “no augšas uz leju” un vēl neļauj sasniegt, kas būtu vēlams, nepieciešamo integrāciju un valsts un privātā sektora pārstāvju, kas vicina attīstību, atbildīgu līdzdalību vietējā un reģionālā līmenī. Saskaņā ar šo pieeju faktiski netiek atzīta vietējo dalībnieku nozīme ciktāl viņi ir līdzatbildīgi Eiropas pārvaldībā.

4.6.2

Kopā ar varas iestādēm, ekonomikas dalībniekiem un, jo sevišķi, ar sociālajiem partneriem Eiropas Savienībai vajadzētu veicināt, izmantojot arī iepriekš minētos divus instrumentus, šo jaunā tipa partnerību vietējā līmenī, attīstot “teritoriālo līgumu attīstībai globalizācijas apstākļos” (23) jauno paaudzi. Tiem vajadzētu apvienot visas ekonomikas un nodarbinātības attīstībā ieinteresētās puses (stakeholders), lai atbilstoši rastu risinājumus tirgus un konkurētspējas izaicinājumiem, izejot no “vietējā” domāšanas veida, kas arvien vairāk kļūst par bīstamu robežu iepretim savstarpēji sasaistītām pasaules parādībām.

4.7.1

Nozīmīga daļa pasākumu ilgtspējīgas konkurētspējas labā ir vietējā un reģionālā līmeņa kompetencē. Šiem pasākumiem par prioritāti kļūst pārvaldības sistēmas un sadarbība starp dažādām vietējām un reģionālajām pašvaldībām, dažādām varas institūcijām un iestādēm, sociālajiem partneriem, uzņēmumiem un pilsoniskās sabiedrības ekonomiskajiem un sociālajiem dalībniekiem, kas mijiedarbojas reģiona ietvaros.

4.7.2

Attiecībā uz pārvaldības jēdzienu mēs atsaucamies uz to, ko Komiteja šajā sakarā jau ir paudusi agrāk: “arī privāto sektoru pārstāvošajām ieinteresētajām pusēm ir jārīkojas un jāuzņemas atbildība, ar materiālu ieguldījumu un reālu pasākumu palīdzību. Sociālais un pilsoniskais dialogs ir nozīmīgs līdzeklis” (24).

4.7.3

Attiecībā uz sociālā dialoga paplašināšanu: “Komiteja piekrīt viedoklim, ka sociālajiem partneriem, pateicoties viņu zināšanām par attiecīgo nozari, var būt liela nozīme iestāžu brīdināšanā.”

4.7.4

Komiteja uzskata, ka runa ir par spēju īstenot līdzdalībā balstītas sociālās un lēmumu pieņemšanas sistēmas, kas būtu elastīgas, proaktīvas un reaktīvas, spējīgas nodrošināt kvalitatīvi augstu politiskās, ekonomiskās un sociālās demokrātijas līmeni, vienlaicīgi nepadarot smagnēju un nepalēninot darbību un iniciatīvu attīstību.

4.7.5

Vidēja un ilgtermiņa kopīga redzējuma attīstība kļūst būtiska, tāpat kā atbildības noteikšana un sadalīšana par kopīgiem starpmērķiem, kā arī mūsdienīgu un pārbaudītu instrumentu izmantošana reģionālā līmenī, piemēram, prognozes ( foresight ).

4.8

ITP un pārvaldības stratēģija sociāli atbildīgu reģionu attīstībai.

4.8.1

Dotajos apstākļos, kas ir atvērti globālai konkurencei, pārvaldības stratēģijai sociāli atbildīgu reģionu attīstībai jānodrošina noturīgus ekonomiskās attīstības un augstas sociālas kvalitātes procesus. Šādai stratēģijai jo sevišķi jāietver:

23.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/20

1.1

EESK ir pārliecināta par to, ka elektronisko informācijas nesēju izmantošana mācībās un apmācībā (e–mācības) (1) palīdzētu Eiropas Savienībai īstenot pasākumus, kuru mērķis ir paaugstināt izglītības efektivitāti un kvalitāti, ieskaitot mācības un apmācību darba vietā. Tas kopā ar citiem pasākumiem samazinās personāla apmācības izmaksas, ievērojami uzlabojot uzņēmumu, jo īpaši MVU konkurētspēju.

1.2

Komiteja uzskata, ka informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) atbalstīta izglītība un apmācība ES joprojām ir sadrumstalota. Tā cēlonis ir valodu un kultūras daudzveidība un attiecīgo tirgu nesagatavotība.

1.2.1

Lai šo stāvokli mainītu, ir nepieciešams, lai visas izglītības iestādes, tostarp tās, kuras darbojas mūžizglītības (2) jomā, kļūtu atvērtākas jaunām apmācības formām un būtu gatavas tās plašāk izmantot, atbalstot zināšanu un pieredzes integrāciju, lai panāktu sinerģiju ar plānoto tehnoloģisko un ekonomisko attīstību.

1.2.2

Komiteja uzskata, ka Eiropas Komisijai ir vislabākās iespējas veidot jaunu politiku šajā kontekstā. Tādēļ Komisijas struktūrām īpaši aktuāls ir saziņas un koordinācijas jautājums, sevišķi izglītības un informācijas sabiedrības jomā.

1.2.3

Ir pienācis laiks atzīt, ka e–mācības ir kļuvušas par profesionālo zināšanu apguves sastāvdaļu. Tas nodrošinās pieejas saskaņotību un palīdzēs realizēt e–mācību pievienoto vērtību.

1.3

EESK ir pārliecināta, ka ES ir nepieciešams veicināt informētību par IKT, īpaši attiecībā uz šo tehnoloģiju izmantojamību arodapmācības un mūžizglītības jomā, piemēram:

1.4

EESK aicina ES iestādes un dalībvalstis, īstenojot ar informācijas sabiedrības izveidi saistītas attīstības programmas, atcerēties, ka šie procesi nedrīkst radīt atstumtību jebkādā tās formā. Citiem vārdiem, nedrīkst būt sociāla, ekonomiska vai reģionāla rakstura šķēršļu elektroniskās infrastruktūras kā mācību līdzekļa pieejamībai.

1.4.1

Komiteja uzsver, ka viens no galvenajiem nosacījumiem IKT izmantošanā mūžizglītībai, īpaši Kopienas lauku apvidos un mazpilsētās, ir atbalsts no ES un dalībvalstu valdību puses platjoslas interneta pieslēgumu (3) ierīkošanai, lai nodrošinātu pieeju e–mācību sistēmām. Īpaši smaga situācija šajā jomāir jaunajās dalībvalstīs. Tas ir vēl viens arguments par labu tam, ka nav pieļaujami jebkādi šķēršļi platjoslas pieslēgumu pieejamībai.

1.4.2

Šajā kontekstā EESK aicina Komisiju atzīt platjoslas pieslēgumu pieejamību par plašākas stratēģijas, kuras mērķis ir nodrošināt vispārējas nozīmes pakalpojuma statusa piešķiršanu e-pieejamībai, sastāvdaļu.

1.5

Komiteja uzskata, ka attiecībā uz e–tālmācību un apmācību īpaša uzmanība ir jāpievērš plaisas starp paaudzēm veidošanās tendencei, sevišķi tādēļ, ka pieaugušo izglītības jomā arvien vairāk norišu notiek, izmantojot IKT.

1.6

Bez tam EESK atgādina, ka e–mācībām jābūt pielāgojamām tādējādi, lai tās atbilstu arī neredzīgo vajadzībām. Tā kā tehniskie risinājumi šajā jomā ir labi zināmi, e–mācību līdzekļu autoriem būtu jāvadās no neredzīgos pārstāvošo organizāciju izstrādātajiem norādījumiem.

1.7

EESK ir pārliecināta, ka e–mācībām ir jākļūst par efektīvu līdzekli uzņēmumu konkurētspējas veicināšanai un to potenciāla palielināšanai, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuriem ir ļoti svarīga nozīme ekonomiskās izaugsmes veicināšanā un darba vietu radīšanā.

1.8

Komiteja uzskata, ka IKT atbalstītas mūžizglītības jomas paplašināšana ES ne tikai būtiski veicinās uzņēmumu konkurētspēju, bet arī palielinās darbinieku sociālo kapitālu, kas savukārt palielinās Eiropas uzņēmējdarbības kapitāla vērtību.

1.9

EESK uzsver, ka ir steidzami jādefinē pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru dialoga jaunā loma, veicinot un veidojot IT atbalstītu mūžizglītību ES darba tirgos. Visas Eiropas sabiedrības sagatavošana IKT atbalstītas mūžizglītības īstenošanai palīdzēs veidot Eiropas zināšanu telpu, kā arī zināšanu sabiedrību (4).

1.10

Komiteja atzīmē, ka IKT integrēšanā mācību procesā un e–mācību profesionālajā konsolidācijā sasniegtais progress ir mazāks par gaidīto. Tādēļ ES un dalībvalstu kompetentās iestādes tiek aicinātas veikt pasākumus, lai būtiski palielinātu e–mācībās iesaistīto cilvēku skaitu. Šāda attīstības gaita var ievērojami veicināt tautsaimniecības konkurētspēju un produktivitāti.

1.11

EESK aicina ES iestādes veltīt īpašu uzmanību MVU vajadzībām, to tīkliem un pārstāvošajām organizācijām, lai nodrošinātu, ka tie maksimāli izmanto IKT apmācības veikšanai.

1.12

Komiteja uzskata, ka ir jānodrošina ilglaicīgs, sistemātisks atbalsts vispusīgu programmu un iniciatīvu veidā apmācības veicējiem modernās tehnoloģijas un metodoloģijas (IT izglītība) jomā.

1.13

EESK uzsver, ka Eiropas Komisijai vajadzētu arī veltīt īpašu uzmanību intelektuālā īpašuma tiesībām IT izglītības jomā.

1.14

Priekšlikumu un ieteikumu nobeigumā Komiteja ierosina sekot jau esošajam ES lietojamo terminu veidošanas modelim, piemēram, e–Eiropa, e–mācības, e–prasmes u.c., ieviešot terminu “e–MI” (e–mūžizglītība) un tādējādi uzsverot šīs apmācības formas nozīmi un nepieciešamību to attīstīt un paplašināt e–Eiropas rīcības plānā un turpmāko i2010 iniciatīvu ietvaros.

2.1

Šajā atzinumā ir aplūkots IT atbalstītas mūžizglītības ieguldījums Eiropas Savienības konkurētspējā, rūpniecības pārmaiņās un sociālā kapitāla attīstībā.

2.2

Lisabonas stratēģijas īstenošanas kontekstā mūžizglītība kļūst par vienu no svarīgākajiem aspektiem ES izglītības politikā un jaunajās izglītības programmās laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam (5). Elastīgai un atvērtai izglītības un apmācības metodikai un IKT izmantošanai neapšaubāmi būs ļoti svarīga nozīme uz zinātnes atziņām balstītas ekonomikas izveidošanā.

2.3

Pēc revolucionārās e–Europa programmas un e–mācību ieviešanas pasākumiem, kas jau ir snieguši dažus daudzsološus rezultātus, ir jāapsver, kā šos sasniegumus izmantot rūpniecības pārmaiņu jomā, kā izmantot šo sasniegumu sniegtās iespējas un kā veidot nākotnes perspektīvas.

3.1

Informācijas tehnoloģijas nozīmi cilvēkresursu attīstības veicināšanā atzina Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome (6), kas pieņēma daudzgadu programmu (2004.-2006.g.) IKT efektīvai integrācijai Eiropas izglītības sistēmās. Šīs programmas pamatmērķis ir izmantot IKT kvalitatīvas izglītības un apmācības veicināšanā mūžizglītības kontekstā.

3.2

Atvērta, elastīga tālmācība apvienojumā ar e–mācībām bija dominējošs faktors pēdējās desmitgades laikā, taču tagad tas tiek aplūkots vēlreiz, šoreiz plašākā kontekstā. IKT atbalstītas e–mācības padara mūsu dzīvi, izglītību un darbu elastīgāku un ir uzskatāmas par vienu no galvenajiem veidiem Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā. Arvien lielāku nozīmi iegūst neformālā (7) un neoficiālā (8) izglītība, kā arī apmācība darba vietā.

3.3

EESK 2004. gada atzinumā par Lisabonas stratēģijas īstenošanas pilnveidošanu (9) ir uzsvērta nepieciešamība izmantot uz zināšanām balstītās ekonomikas jaunās iespējas un paātrinātas informāciju tehnoloģiju un inovāciju procesu izplatīšanās nozīme.

3.3.1

Tajā ir vērsta uzmanība arī uz trūkumiem izglītības sistēmās un nepieciešamību nodrošināt labāku sociālās dimensijas integrāciju.

3.4

Dažas no Eiropas Savienības iniciatīvām pēdējās desmitgades laikā IKT atbalstītas izglītības jomā ir sniegušas izcilus rezultātus, savukārt citas ir parādījušas saskaņotības trūkumu un nav devušas gaidītos rezultātus kvantitatīvā un kvalitatīvā izteiksmē.

3.4.1

E–mācību sākotnējie modeļi bija vērsti uz indivīdu un iepriekš noteiktu zināšanu apguvi. Praktiski tajos nebija ietverts atbalsts no apmācības veicēja puses un zināmā mērā izraisīja vilšanos tiem, kas sākotnēji mēģināja pielāgoties šādai apmācības formai.

3.4.2

Straujais tehnoloģiskais progress, pastiprinātais ekonomiskais spiediens un atšķirīgais valdības politikas pasākumu temps dažu pēdējo gadu laikā, ieviešot IKT izglītības un apmācības procesā, nav pietiekoši veicinājuši profesionālo prasmju pilnveidošanu.

3.5

Ir paredzēts, ka 2010. gadā ES 12,5 % pieaugošo vecumā no 25 līdz 65 gadiem būs iesaistīti dažādu formu mūžizglītības procesā, salīdzinājumā ar pašreizējiem 10 % (10). Šos mērķu sasniegšanai ir nepieciešams paātrināt IKT atbalstītas izglītības un apmācības izplatīšanos.

3.5.1

Komisijai un dalībvalstīm risināmie uzdevumi ir vēl jo lielāki, ņemot vērā, ka turpmāko 5 gadu laikā tikai 15 % jauno darba vietu būs paredzētas nekvalificētiem darbiniekiem, kamēr 50 % būs nepieciešami augsti kvalificēti darbinieki (11).

3.6

Jauna ES iniciatīva, kas uzsākta saistībā ar Komisijas paziņojumu i2010  (12), ir e–iekļautības iniciatīva. Termins “e–iekļautība” attiecas gan uz IKT integrāciju, gan IKT izmantošanu kā integrācijas sasniegšanas līdzekli (13). E–iekļautības politika ir vērsta uz to, lai novērstu šķēršļus IKT izmantošanai un veicinātu IKT izmantošanu atstumtības novēršanai, ekonomikas efektivitātes un nodarbinātības iespēju veicināšanai.

3.6.1

Svarīgs aspekts e–iekļautībā ir e–tālmācība, kas ir vērsta uz tādu profesionālo grupu sociālās marģinalizācijas samazināšanu vai novēršanu, kurām ir ierobežota piekļuve tradicionālajām izglītības formām ģeogrāfiskā stāvokļa, sociālā stāvokļa vai īpašu izglītības vajadzību dēļ.

3.6.2

Tālmācības priekšrocības ir: nebūt piesaistītam noteiktai mācību vietai, iespēja pielāgot apmācības tempu atbilstoši individuālajām vajadzībām, iespēja izmantot modernas informācijas tehnoloģijas, iespēja personām no nelabvēlīgākā stāvoklī esošām grupām pilnveidot savas prasmes u.c.

3.6.3

Savā nesenajā atzinumā (14) EESK aicināja valdības un uzņēmēju pārstāvjus izstrādāt un atbalstīt pasākumus izglītības un apmācības veicināšanai IKT jomā attiecībā uz e–atstumtības riska grupām (15).

3.6.4

E–iekļautības programmas īstenošana ir arī saistīta ar digitālās kompetences (16), kas ir kļuvusi par sinonīmu mūsdienu zināšanu sabiedrībai, veicināšanu. Digitālās kompetences kā vienas no mūžizglītības procesā nepieciešamajām pamatprasmēm atzīšana vistuvākajā nākotnē, tostarp nesenā EESK atzinuma (17) kontekstā, ir ne tikai nepieciešama, bet arī neapstrīdama.

3.7

E–prasmju  (18) veicināšanai ir būtiska ietekme uz dažādiem rūpniecības pārmaiņu aspektiem. Termins “e–prasmes” attiecas uz IKT praktizētāju, IKT lietotāju un e-komercijas prasmēm. Daudzpusīgās e–prasmju programmas veicināšanas ietvaros Komisija nesen ierosināja virkni pasākumu, no kuriem daudzi attiecās uz rūpniecību un e–prasmju veicināšanu darba tirgū, kā arī e–kompetences (19) attīstību un pilnveidi.

3.7.1

Ļoti svarīga loma ir partnerattiecībām starp ieinteresēto pušu pārstāvjiem gan attiecībā uz e-prasmēm, gan IKT atbalstītas mūžizglītības ieviešanas jautājumiem. Šādas ieinteresētās puses ir:

3.8

Platjoslas interneta plašāka pieejamība ir viens no galvenajiem nosacījumiem i2010 stratēģijas un e–iekļautības projekta mērķu īstenošanā. Tā nedrīkst aprobežoties tikai ar pilsētām un lielpilsētām, bet gan vajadzētu būt pieejamai arī mazāk attīstītu reģionu iedzīvotājiem (20).

3.8.1

Jāņem vērā, ka ES–15 platjoslas pieslēgums ir pieejams aptuveni 90 % uzņēmumu un mājsaimniecību pilsētu teritorijās, bet tikai 60 % lauku un attālos reģionos; jaunajās dalībvalstīs šīs atšķirības ir ievērojami lielākas.

3.8.2

Platjoslas pieslēgumam ir ļoti svarīga nozīme ne tikai uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšanā un reģionu ekonomiskās izaugsmes veicināšanā, bet arī izglītības un apmācības jomā, īpaši tur, kur apmācību programmās ietilpst e–mācības.

3.9

Būtu visnotaļ ieteicama šajā jomā īstenojamās politikas apspriešana, ja mēs vēlamies pilnveidot mūžizglītības e–mācību praksi un tādējādi padarīt šo apmācības formu efektīvāku. ES ir vislabākās iespējas piešķirt politikai šajā jomā jaunu ievirzi.

3.9.1

Pašreizējās politikas faktiski ir vērstas uz IKT ieviešanu formālajos izglītības iestādēs, galvenokārt skolās un augstskolās; ievērojami mazāka uzmanība ir veltīta IKT, un krietni mazāk resursu ir atvēlēts IKT izmantošanai pieaugušo mūžizglītības un neformālās/neoficiālās apmācības veikšanai.

4.1

Saskaņā ar Komisijas 2002. gada paziņojuma (21) un EESK atzinuma par tematu “Apmācība un ražīgums” vispārējām nostādnēm, ražīgums ir uzskatāms par priekšnoteikumu uzņēmumu un Eiropas ekonomikas konkurētspējas paaugstināšanai, kā arī ekonomiskajai izaugsmei. Ražīguma palielināšana ir lielā mērā atkarīga no uzņēmumu progresa IKT jomā un no darbinieku spējas pielāgoties modernās rūpniecības prasībām.

4.1.1

Neraugoties uz to, ka elektroniskā tehnoloģija, kas tika daudz slavēta, nedeva cerētos rezultātus sākotnējos attīstības posmos, sabiedrības e–nozarēs un tautsaimniecībā ir vērojami līdz šīm nepieredzēti attīstības tempi, un tam joprojām ir liels potenciāls.

4.1.2

Šajā kontekstā Eiropas Komisija pamatoti atzīst un novērtē modernās IKT nozīmi konkurētspējas un jauninājumu veicināšanā un uz zinātnes atziņām balstītas ekonomikas veidošanā, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

4.2

Profesionālajai izglītībai, izmantojot IKT savās mācību programmās, ir jāpaver ceļš uz Eiropas ekonomikas konkurētspējas palielināšanu. Vienotas, mobilas un elastīgu izglītības un apmācības sistēmas darba meklētājiem, tiem, kuri gatavojas uzsākt darba gaitas, kā arī rūpniecībā strādājošajiem veicinās zināšanu izaugsmi un pavērs ceļu uz nozīmīgām tehnoloģiskām pārmaiņām un inovācijām ražošanas uzņēmumos, palienot to konkurētspēju.

4.2.1

Šajā kontekstā IT atbalstītas mūžizglītības ieviešanai uzņēmumos un ar tiem saistītās jomās ir jāpadara tos konkurētspējīgākus un jāpalīdz palielināt darbinieku sociālo kapitālu un tādējādi palielinot Eiropas uzņēmējdarbības kapitāla vērtību.

4.3

Ap 1994. bija svarīgs pagrieziena punkts e–mācību ieviešanā un pielietošanā, kad rūpniecības uzņēmumi, galvenokārt lielās korporācijas, sāka plašāk izmantot šo metodi apmācības un cilvēkresursu attīstības vajadzībām. Brieduma pazīme bija tā, ka e–mācības pierādīja savu spēju sniegt konsolidētus un ilgtspējīgus risinājumus, salīdzinājumā ar iepriekšējo vienkāršotu reklāmas un tirgdarbības pasākumu periodu. Tostarp MVU vairāku iemeslu dēļ pārstāv praktiski nelabvēlīgākā stāvoklī esošas lietotāju grupas, tā kā šīs apmācības metodes un nereti arī IKT izmantošanas iespējas ir ierobežotas, un vairums MVU nodarbināto riskē ar iespēju tikt izstumtiem no nepārtrauktās izglītības aprites. Plašāka e–mācību izvēršana varētu dot būtisku impulsu MVU konkurētspējas un efektivitātes veicināšanai. Kompetentajām iestādēm ES un valstu līmenī būtu jāveicina informētība šajā jomā un jāveic pasākumi, lai sekmētu IKT izmantošanu apmācības vajadzībām MVU sektorā.

4.4

Sociālais kapitāls ietver sevī prasmes, informāciju, kultūru, zināšanas un individuālo jaunradi, kā arī attiecības starp indivīdiem un organizācijām. Šo resursu nozīme ekonomiskās izaugsmes un rūpniecības pārmaiņu veicināšanā būtu jāvērtē, vadoties no saiknēm starp šo resursu attīstību, veicināšanu un izmantošanu, kā arī to radīto pievienoto vērtību.

4.4.1

Augsts sociālā kapitāla līmenis tiešā veidā ietekmē spēju veidot tādu zināšanu sabiedrību, kas ir radoša, novatoriska, atvērta pārmaiņām un spējīga veidot ilglaicīgas ekonomiskās un sociālās saiknes. Viens no šādas sabiedrības stūrakmeņiem ir ieguldījumi pētniecībā, izglītībā un apmācībā.

4.4.2

Sociālo kapitālu ir iespējams veicināt, iesaistot attiecīgos ieinteresētos dalībniekus (skat. 3.7.1. punktu), lai sekmētu sadarbību partnerattiecību formā visās programmās un pasākumos saistībā ar IKT atbalstītu izglītību un apmācību, īpaši mūžizglītību.

4.5

E–tālmācība un apmācība ļauj panākt sistemātiskāku, ātrāku un lētāku zināšanu apguvi, kas ir būtiski nepieciešamas, īpaši rūpniecībā, kur tās veido svarīgu cilvēkkapitāla elementu un atvieglo zināšanu ieviešanu no pētniecības institūtiem rūpniecībā.

4.5.1

Izglītoti darbinieki, kuri pastāvīgi ceļ savu kvalifikāciju, ir svarīgs faktors, kas nosaka konkrētās firmas vai uzņēmuma vērtību. Tie atvieglo pārmaiņas ražošanas tehnoloģijā un profilā un spēj pielāgoties atbilstoši darba tirgus prasībām.

4.6

Eiropas Komisija ir uzsvērusi (22), ka, ņemot vērā straujo tehnoloģisko attīstību un ekonomisko apstākļu pārmaiņas, ir nepieciešams ilglaicīgs ieguldījums cilvēkresursu attīstībā, iesaistot indivīdus, uzņēmumus, sociālos partnerus un valsts iestādes. Diemžēl ES dalībvalstīs nav vērojama tendence atvēlēt vairāk valsts finansējuma izglītībai, kas caurmērā ir aptuveni 5 % no IKP, ar būtiskām un dažkārt pat dramatiskām atšķirībām starp dalībvalstīm.

4.7

Ieguldījumi cilvēkresursu attīstībā tiešā veidā ietekmē ražīguma pieaugumu, un tā ir arī pievilcīga ieguldījumu forma gan makroekonomiskajā, gan sociālajā līmenī. Pētījumi (23) parāda, ka katrs mācību gads tiešā veidā palielina ekonomisko izaugsmi par aptuveni 5 % īstermiņā un par aptuveni 2,5 % ilgtermiņā. Tas ir guvis apstiprinājumu Eiropadomes priekšlikumos (24), kuros ir uzsvērts, ka ieguldījumi izglītībā un apmācībā rada būtiskus ieguvumus, kas ievērojami pārsniedz ar tiem saistītās izmaksas.

4.8

Straujas tehnoloģiskās attīstības rezultātā tiek ieviestas modernas ražošanas iekārtas, kuras nereti ir aprīkotas ar IT sistēmām, ar kurām var strādāt tikai IKT jomā izglītots personāls. Ne vienmēr ir iespējams atrast šādu personālu īsā laikā, taču, pateicoties plašam IKT pielietojumam izglītības un apmācības jomā, katrā ziņā būs vieglāk atrast šādus darbiniekus darba tirgū.

4.9

Iepriekš minēto iemeslu dēļ, ņemot vērā pašreizējās pārmaiņas rūpniecībā, būtu vērts veikt aktīvus pasākumus, lai bez kavēšanās ieviestu IKT mūžizglītības procesā. Tas palīdzētu Eiropas ražošanas uzņēmumu darbiniekiem un bezdarbniekiem iziet nepieciešamo apmācību, lai ātrāk iegūtu jaunas zināšanas un prasmes. Īpaši bezdarbniekiem būtu jāgarantē valsts finansētas IKT apmācības pieejamība (25).

4.9.1

Bezdarbniekiem ir maz motivācijas patstāvīgi mācīties, jo tiem joprojām ir pārāk maz iespēju pielietot iegūtās zināšanas. Vislabākā motivācija ir reāla iespēja dabūt jaunu darbu, kas izrietētu no konkrētas apmācības vai pārkvalifikācijas formas, ko ideālā variantā varētu nodrošināt uzņēmums, kurš piedāvā attiecīgo darbu.

4.9.2

Tas varētu radīt labvēlīgus nosacījumus IKT atbalstītai mūžizglītībai, taču tajās jomās, kurās tas būtu vispiemērotāk (lauksaimniecības reģioni ar bankrotējušiem ražošanas uzņēmumiem, kas ir visnotaļ raksturīgi jaunajām dalībvalstīm), attiecīgā infrastruktūra ir nepietiekoša.

4.9.3

Infrastruktūrai šajos reģionos ir nepieciešams valdību un ES atbalsts, tā kā IT uzņēmumi nevēlas segt izdevumus saistībā ar interneta pieslēgumu ierīkošanu nabadzīgos reģionos (mazpilsētās un lauku apvidos).

23.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/26

—

tiešus un papildus pasākumus, lai pilnveidotu uzņēmējdarbības pakalpojumu iekšējo tirgu, jo īpaši likvidējot šķēršļus līdzsvarotai nozares darbībai (šķēršļi, kas traucē tirgus integrāciju, darbaspēka mobilitāti un ekonomisko izaugsmi);

—

uzņēmējdarbības pakalpojumu steidzamu atzīšanu par jebkuras rūpniecības politikas sastāvdaļu; Eiropas Komisijai tas jāņem vērā un jārīkojas, lai paplašinātu Eiropas rūpniecības politikas apjomu, integrējot uzņēmējdarbības pakalpojumus;

—

Eiropas uzņēmējdarbības pakalpojumu novērošanas centra izveidi, lai savāktu informāciju, veicinātu zinātnisko izpēti, rosinātu diskusijas un uzraudzītu ieteikumu politiku izstrādei īstenošanu;

—

sociālā dialoga nostiprināšanu, lai novērtētu darba apstākļu izmaiņas un nodarbinātības iespējas, kas rodas jaunās uzņēmējdarbības pakalpojumu ekonomikas strukturālo pārmaiņu rezultātā.

—

uzņēmējdarbības pakalpojumu veicināšana kā veids, lai panāktu uzņēmējdarbības un rūpniecības rādītāju uzlabošanos salīdzinājumā ar zemu izmaksu un citām konkurējošām valstīm pasaules tirgū;

—

uzņēmējdarbības pakalpojumu plašākas un efektīvākas izmantošanas veicināšana MVU;

—

nodarbinātības veicināšana un darba apstākļu uzlabošana uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā kā līdzekli ražīguma, pakalpojumu kvalitātes un dzīves līmeņa uzlabošanai;

—

mērķtiecīga apmācība un pārkvalificēšanas programmas, lai uzlabotu pielāgošanos un nodarbinātības iespējas tiem, ko ietekmējušas strukturālās pārmaiņas.

—

Pētniecības un izstrādes ar publiskajiem līdzekļiem finansētajās programmās valsts un ES līmenī īpaša uzmanība jāpievērš pasākumiem un projektiem, kas vērsti uz inovatīvu uzņēmējdarbības pakalpojumu izstrādes un izmantošanas veicināšanu.

—

Jāpievērš uzmanība īpašiem projektiem zināšanietilpīgu pakalpojumu jomā ražošanā, kuri veicina inovāciju un nodrošina augstu ražīgumu un izaugsmes iespējas (piemēram, IKT un pētniecības un izstrādes pakalpojumi).

—

Uzņēmējdarbības pakalpojumi ir inovācijas avots uz zināšanām balstītā tautsaimniecībā. Jāveicina zinātniskā izpēte, lai tālāk attīstītu “pakalpojumu zinātni”, jo īpaši metodoloģisko pieredzi, kas jāizmanto uzņēmējdarbības procesos.

—

Intelektuālo tiesību aizsardzība (IPR) un citi aizsardzības mehānismi jānostiprina, pieņemot tiesību aktu par patentiem, lai mudinātu uzņēmumus vairāk ieguldīt pētniecībā un izstrādē.

—

Ir jāatzīst un jāveicina IKT nozīme pakalpojumu jauninājumos, izvirzot tādus mērķus kā pakalpojumu piegādes nodrošināšanu, jo īpaši MVU, izmantojot ātrdarbīga platjoslas interneta pieeju visā Eiropā, vienlaicīgi cenšoties risināt drošības un privātās dzīves aizsardzības jautājumus saistībā ar digitālajiem elektronisko darījumu tīkliem. Šajā sakarā Eiropas Komisijas inicitīvai “i2010” ir liela nozīme.

—

Pakalpojumu attīstība ir jauna nozare, kas ir lietderīgs pamats uzņēmējdarbības pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai, izmantojot uzlabotu sistemātisku plānošanu. Šo inovatīvo pieeju ir vērts attīstīt kā īpašu pētniecības un izglītības virzienu universitātēs, uzņēmējdarbības augstskolās un citās mācību iestādēs.

—

Standartiem varētu būt lietderīga loma, veicinot kvalitatīvākus pakalpojumus un ciešāk integrētu ES tirgu. Šim nolūkam jāveicina pakalpojumu brīvprātīga standartizācija kopumā un jo īpaši uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā.

—

Risinājumu atrašana, lai nostiprinātu cilvēku kapitālu ES un novērstu pieaugošo “brain drain”– intelektuālā darbaspēka emigrāciju no zinātniskās izpētes jomas ES.

—

Jaunu stimulu ieviešana privātajā sektorā, lai palielinātu tā līdzdalību pētniecībā un izstrādē atbilstoši Lisabonas stratēģijai.

—

Datu un informācijas uzlabošana par uzņēmējdarbības pakalpojumiem un pakalpojumiem, ko sniedz ražošanas uzņēmumi.

—

Pārredzamības uzlabošana uzņēmējdarbības pakalpojumu sniedzēju tirgos.

—

Lielāku resursu nodrošināšana labākai izglītībai, apmācībai, e-apmācībai un valodu apmācībai, lai nodrošinātu pārrobežu uzņēmējdarbības pakalpojumu attīstību.

1.1

Atzinumā apskatīta uzņēmējdarbības pakalpojumu ietekme uz nodarbinātību, konkurētspēju un ražīgumu Eiropas ražošanas nozarēs, kā arī šī sektora attīstības iespējas atbilstoši Lisabonas programmai. Tiek pievērsta uzmanība procesiem jaunajā nozarē, kas pazīstama kā pakalpojumu attīstība, un ietekmei, kādu rada ārējo organizāciju piesaiste uzņēmējdarbības pakalpojumu veikšanai.

1.2

Ir bažas par Eiropas ekonomikas nākotni un to, kā tā pārvarēs zemo izmaksu ekonomiku radīto spēcīgo konkurenci. Eiropā ražošanas un pakalpojumu nozarēs zaudētas daudzas darba vietas, tās radot citās valstīs, kurās ir salīdzinošas priekšrocības izmaksu un darbaspēka kvalifikācijas ziņā (piemēram, Ķīnā — rūpniecības nozarē un Indijā — uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā). Neraugoties uz minētajām tendencēm, rūpniecības nozare turpina būt vadošā Eiropas ekonomikā. Saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem statistikas datiem par 2004. gadu ES ir līdere preču eksporta jomā, pārsniedzot 1 200 miljardus ASV dolāru (1).

1.3

Tiek uzskatīts, ka ražojošā rūpniecība ES saglabājusies kā galvenais tehnoloģisko pārmaiņu un inovācijas avots, bet jāatzīmē arī tas, ka iepriekšējās desmitgades laikā minētajā jomā nav izdevies paplašināt darbību augsto tehnoloģiju un augstākas pievienotās vērtības jomās. Ar uzņēmumiem saistīto pakalpojumu izaugsme, jo īpaši, izmantojot zināšanietilpīgus pakalpojumus, ir papildu veids jaunu tehnoloģiju attīstībai, jaunām nodarbinātības iespējām un jaunu konkurētspējīgu priekšrocību ieguvei. Uzņēmējdarbības pakalpojumi veicina arī ar tehnoloģiju nesaistītu (piemēram, organizatorisku) inovāciju, kas uzlabo uzņēmumu nemateriālos aktīvus un darbinieku pieredzi.

1.4

Patēriņa ievērojamā virzība uz pakalpojumu sektoru augsti attīstītās ekonomikās nenorāda uz deindustrializācijas tendenci, kā reizēm tiek uzskatīts. Var uzskatīt, ka šī parādība atspoguļo aizvien pieaugošo darba dalīšanu attīstītās ekonomikās un iepriekš integrēto vertikālo vērtību ķēžu sadalījumu. Specializēto pakalpojumu sniedzēji šobrīd piedāvā pakalpojumus, kas iepriekš tika veikti ražošanas uzņēmumos. Radušies jauni pakalpojumu sniegšanas uzņēmumi, un tie atbalsta Eiropas rūpniecības centienus efektivitātes palielināšanā un jaunu tehnoloģiju apguvē, kas veicinās jaunu produktu ar augstāku pievienoto vērtību rašanos.

1.5

Nesenie pētījumi parāda, ka tiek attīstīts tāda ekonomika, kurā pakalpojumi un ražošana ir integrēti un viens otru papildina. Pieprasījums pēc pakalpojumiem pastāv tur, kur ir spēcīga rūpniecība, un attīstās tās ietekmē. Tie viens otru neizslēdz (2).

1.6

Atzinumā netiek izteikts īpašs atbalsts pakalpojumiem, neievērojot ražošanas nozares, bet ir uzsvērta ražošanas un pakalpojumu sektora savstarpējā mijiedarbība (3). Atzinumā uzsvērts uzņēmējdarbības pakalpojumu uzlabošanas un paplašināšanas pozitīvais potenciāls. EESK uzsver uzņēmējdarbības pakalpojumu pozitīvo ieguldījumu Eiropas rūpniecības sektora ražīguma un konkurētspējas uzlabošanā. Vienlaicīgi uzņēmējdarbības pakalpojumu sektors uzlabo savu ražīgumu, izmantojot inovāciju, tajā skaitā jauno tehnoloģiju ātru apguvi, augsti kvalificētu darbinieku plašāku piesaisti un darba apstākļu uzlabošanu (4).

1.7

Ārpakalpojumu piesaiste, pieaicinot specializētus uzņēmumus, kuri var izmantot apjomradītus ietaupījumus un pastāvīgu procesu inovāciju, pozitīvi ietekmē izmaksas un ražīgumu. Tomēr zināšanu apguve un MVU sniegti inovatīvi uzņēmējdarbības pakalpojumi neliekas pietiekami. Jāatvieglo arī darba ņēmēju iespējas pāriet no ražošanas nozares uz uzņēmējdarbības pakalpojumu jomu, izmantojot piemērotas pārkvalificēšanās programmas.

1.8

Šobrīd lielāko daļu uzņēmējdarbības pakalpojumu nodrošina vietējie piegādātāji. Tomēr nav garantijas, ka šī situācija saglabāsies arī nākotnē. Virkni uzņēmējdarbības pakalpojumu var saņemt no ārvalstīm plašākā Eiropas mērogā, tajā skaitā no jaunajām dalībvalstīm un kandidātvalstīm vai pat no visas pasaules, atbilstoši izmaksām un iespējām (ārpakalpojumi no kaimiņvalstīm un citām valstīm). Visjaunākie dati rāda, ka 2004. gadā 25 dalībvalstu ES pakalpojumu tirgū bija pozitīva bilance 42.8 miljardu euro apmērā (5.8 miljardu euro pieaugums salīdzinājumā ar 2003. gadu) (5).

1.9

Nepieciešama pastāvīga un dziļa uzņēmumu struktūras un procesu analīze, lai varētu noteikt tās funkcijas, ko iespējams iegādāties no specializētiem uzņēmējdarbības pakalpojumu sniedzējiem vai uzņēmumu tīkliem (sadalītie pakalpojumi), kuri var veikt šīs funkcijas efektīvāk, darbojoties plašākā mērogā un kopīgi apvienojot pieredzi. Lai gan iepriekš minētais varētu ietekmēt nodarbinātību rūpniecības nozarē, tas reizēm var palīdzēt novērst iespējamo negatīvo ietekmi, ko rada ārpakalpojumu pirkšana citās valstīs, saglabāt Eiropā ražojošo rūpniecību un palielināt darba vietu pieprasījumu uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē. Kvalificētu darba vietu palielināšana saistībā ar pakalpojumiem uzņēmējdarbības nozarēs sniedz jaunas priekšrocības konkurences cīņā.

2.1

Visas Eiropas ekonomikas nozares izjūt globalizācijas ietekmi un pārmaiņu nepieciešamību, lai piemērotos jaunajiem apstākļiem. Šajā sakarā rūpniecības politikai var būt pozitīva loma. Eiropas Komisijas Paziņojumā par tematu “Veicinot strukturālās pārmaiņas: rūpniecības politika paplašinātai Eiropai” (6) minēts, ka Eiropas Komisija gatavojas izstrādāt piemērotu rūpniecības politiku, kas pielāgotos rūpniecības pārmaiņām:

2.2

Nesen Eiropas Komisija publicēja Paziņojumu par tematu “Kopienas Lisabonas programmas īstenošana: Politikas pamats ES apstrādes rūpniecības stiprināšanai — ceļā uz integrētāku pieeju rūpniecības politikai” (7). Minētās rūpniecības politikas ietvaros Komisija definējusi septiņas nozīmīgākās starpnozaru politikas iniciatīvas:

Šī Paziņojuma nopietns trūkums ir nevērība pret pakalpojumiem un jo īpaši pret uzņēmējdarbības pakalpojumiem. EESK aicina iekļaut uzņēmējdarbības pakalpojumus kā jebkuras rūpniecības politikas neatņemamu sastāvdaļu un mudina Eiropas Komisiju paplašināt turpmāko pieeju rūpniecības politikai, iekļaujot uzņēmējdarbības pakalpojumus. Efektīvā rūpniecības politikā būs jāņem vērā arī rūpniecības pārmaiņu radītie sociālie un nodarbinātības aspekti. Tas nozīmē lielāku uzsvaru uz mūžizglītību un atbalstu darbinieku mobilitātes atvieglošanai.

2.3

Eiropā nepieciešams plašāk un dziļāk izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT). IKT intensificēšana un integrēšana rūpniecībā ir tikpat nozīmīga, kā tas ir uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā. IT tehnoloģiju ieviešanā Eiropa atpaliek no galvenajiem konkurentiem. IT izdevumi 2004. gadā Rietumeiropā bija 732 euro uz cilvēku, ASV — 1 161 euro un Japānā — 1 012 euro. IT izdevumi procentuāli no iekšzemes kopprodukta (IKP) bija 3.08 % Rietumeiropā, 4.55 % ASV un 3.59 % Japānā (8). Šajā sakarā Eiropas Komisijas darba grupa par IKT konkurētspējas jautājumiem ir ļoti nozīmīga.

2.4

Eiropas ražotāju produktivitātes nepilnības bieži vien saista ar tehnoloģiju ieviešanas trūkumu un nepietiekamu IKT potenciāla izmantošanu, jo īpaši MVU jomā. Šķiet, ka šo problēmu nerada datortehnikas izmaksas. Zināšanu un pieredzes trūkums IKT jomā MVU ir problēma, kas tiem rada grūtības risināt ar straujajām pārmaiņām un aizvien pieaugošo IKT sarežģītību saistītos jautājumus. Pastāv “digitālā plaisa”, kas šķir mazos uzņēmumus no vidējiem, un tādēļ vēl pilnībā nav apzināts IKT un elektronisko darījumu modeļu potenciāls (9). Uzņēmējdarbības pakalpojumiem ir liela nozīme, lai padarītu IKT nozari efektīvu un tādējādi nodrošinātu ilgstpējīgu darba ražīguma uzlabošanos.

2.5

Iekšējais pakalpojumu tirgus kopumā un jo īpaši uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā nav pilnīgs, un pastāv daudzi šķēršļi, kas kavē efektivitāti, konkurētspēju un jaunu nodarbinātības iespēju radīšanu. Ziņojumā par tematu “Situācija pakalpojumu iekšējā tirgū” tika apskatīti daudzi šķēršļi, bet ir gūti zināmi panākumi, īstenojot Lisabonas stratēģiju (10). Bez uzņēmējdarbības pakalpojumu tirgu reglamentējošiem aspektiem nepieciešamas arī papildpolitikas, kas minētas šajā dokumentā, lai nodrošinātu ES nepieciešamo konkurētspēju pasaules tirgū, kā arī sociālo un ekonomisko progresu.

3.2

Uzņēmējdarbības pakalpojumi ir ļoti neviendabīgu darbību kopums, kas aptver profesionālos pakalpojumus (piemēram, tehniskie pakalpojumi, grāmatvedība, juridiskie pakalpojumi), pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību (piemēram, IKT pakalpojumi, vadības konsultāciju pakalpojumi), personāla pakalpojumus (piemēram, personāla atlase, aprūpētais darba uzteikums, pagaidu darbs) un uzņēmējdarbības atbalsta pakalpojumus, tostarp pakalpojumus ar zemu pievienoto vērtību (piemēram, uzkopšana, drošība, sabiedriskā ēdināšana) un augošu pievienoto vērtību (piemēram, enerģētikas saimniecība, ūdens un citu šķidrumu piegāde un apstrāde, kā arī gaisa apstrāde un atkritumu pārstrāde). Attiecībā uz iepriekš minētajām grupām jāpievērš īpaša uzmanība darba un sociālajiem apstākļiem.

1. tabula   Galvenie uzņēmumu darbībai nepieciešamie pakalpojumi (funkcionāla pieeja) (12)

3.4

Mūsdienās aizvien vairāk ražošanas uzņēmumu uzdrošinās iesaistīties pakalpojumu sniegšanā. Tie ne vien piedāvā pakalpojumus pēc pārdošanas, bet aizvien vairāk atklāj pievienoto vērtību, uzņēmējdarbībā iekļaujot savas pieredzes pārdošanu citiem uzņēmumiem tehnisko pakalpojumu, izstrādes vai procesu inovācijas jomā. Parādās jauns uzņēmumu “hibrīdmodelis”, kas ietver uzņēmumus, kuri nodarbojas gan ar ražošanu, gan pakalpojumu sniegšanu. Klienti aizvien vairāk meklē ne tikai vienkārši produktus, bet gan “risinājumus”, un bieži vien tieši iespējas sniegt papildpakalpojumus padara ražošanas uzņēmumu konkurētspējīgāku.

3.5

Īpašu statistikas datu trūkums par uzņēmējdarbības pakalpojumiem  (14). Trūkst statistikas datu par pakalpojumu pieprasījumu. Dažādu nozaru savstarpējā saistība nav pietiekami dokumentēta. Cerams, ka informācija par pakalpojumiem un to ieguldījumu ES dalībvalstu ekonomikās tiks uzlabota, pārskatot NACE klasifikācijas sistēmu, ko paredzēts paveikt 2007. gadā. Pārstrādātā klasifikācija sniegs labāku ieskatu pakalpojumu nozares struktūrā un attīstībā (15). Trūkst informācijas arī par to, kādā apjomā rūpniecības uzņēmumi sniedz pakalpojumus.

3.6

Ar uzņēmējdarbības pakalpojumiem saistītās informācijas un analīzes sadrumstalotība un nepietiekamība. EESK uzskata, ka nepieciešams izveidot Eiropas uzņēmējdarbības pakalpojumu novērošanas centru, lai savāktu informāciju, veicinātu zinātnisko izpēti, rosinātu diskusijas un uzraudzītu politiku ieteikumu īstenošanu. Novērošanas centra darbība vai līdzīga darbība radītu labāku izpratni par jaunajiem, straujajiem uzlabojumiem nozarē un noderētu kā tikšanās iespēja politiku izstrādātājiem un ieinteresētajām pusēm.

3.7

Pakalpojumu standartizācija. Turpmāka pakalpojumu brīvprātīgas standartizācijas paātrināšana, kas pamatojas uz tirgus vajadzībām un faktiem, ietver pamatdrošības, kvalitātes un snieguma paaugstināšanu, kā arī konkurences veicināšanu un inovāciju pakalpojumu piegādes jomā. Minētos jautājumus jārisina CEN, ISO un valsts standartizācijas organizācijām. Brīvprātīgo standartu attīstība pakalpojumu nozarē noteikti stimulētu pakalpojumu tirdzniecību pāri robežām un palīdzētu veicināt pakalpojumu iekšējo tirgu.

4.1

Uzņēmējdarbības pakalpojumi ir ļoti nozīmīgi, palīdzot MVU sektoram īstenot potenciālo ieguldījumu inovācijā un izaugsmē. Dati liecina par to, ka visdinamiskākie MVU ļoti plaši izmanto uzņēmējdarbības pakalpojumus. Internacionalizācijas spiediena dēļ jāveicina tas, lai šos pakalpojumus izmantotu plašāks MVU loks.

4.2

Valsts inovācijas iespējas.

Valsts spēju radīt jaunas idejas un komercializēt inovatīvu tehnoloģiju plūsmu ilgākā laika periodā ietekmē vairāki faktori (17):

4.3

85 % ES pētījumu koncentrējas rūpniecības nozarē (ASV — 66 %), un nav ticamu datu par pētniecības un izstrādes pasākumiem sadalījumu pakalpojumu nozarē. No kopējiem pētījumiem un izstrādes rūpniecībā 87.5 % tiek veikti astoņās jomās (ķīmija, mašīnbūve, biroju iekārtas, elektriskās iekārtas, pusvadītāji un sakaru iekārtas, instrumenti, transportlīdzekļi, gaisa kuģi un kosmosa kuģi).

4.4

Kopējo izdevumu ziņā pētniecības un izstrādes jomā ES nav izdevies izlīdzināt atšķirības ar ASV; turklāt šīs atšķirības pēdējās desmitgades laikā palielinājušās.

4.5

Lielāka uzmanība pētniecības un izstrādes finansēšanai augsto tehnoloģiju un zināšanietilpīgu (augstas peļņas) pakalpojumu jomā ir ļoti nozīmīga Eiropas rūpniecības konkurētspējai. “3 % mērķis” būtu vieglāk sasniedzams, ja valdības palielinātu finanšu saistības, un privāto sektoru mudinātu un atbalstītu, lai tiktu palielināti ieguldījumi, tajā skaitā uzņēmējdarbības pakalpojumos (18).

4.6

Eiropas Tehnoloģiju institūta izveide atbilstoši Eiropas Komisijas izteiktajam priekšlikumam nesenajā Komisijas Paziņojumā (19) ir lietderīga, tomēr tehnoloģijas jāpapildina ar efektīvām uzņēmējdarbības un organizatoriskām stratēģijām.

4.7

Zemāk skatāmajā tabulā minēta uzņēmējdarbības pakalpojumu inovatīvo funkciju ietekme.

2. tabula   Uzņēmējdarbības pakalpojumu inovatīvās funkcijas (20)

4.8

Daži no Eiropas visinovatīvākajiem uzņēmumiem darbojas uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā, bet kopumā pētniecības un izstrādes līmenis pakalpojumu nozarē ir pārāk zems un tās nav strukturētas. Jauni pakalpojumi un uzņēmējdarbības modeļi bieži vien rodas dārgu un laikietilpīgu mēģinājumu un atsevišķu uzņēmumu neveiksmju rezultātā. ES jāatbalsta zinātniska izpēte atsevišķās jomās, lai varētu atjaunināt uzņēmumu zināšanas pasaulē vadošo, visjaunāko tehnoloģiju jomā.

4.9

Ir svarīgi rast veidus, kā uzlabot MVU pieeju zinātniskās izpētes rezultātiem un sniegt tiem atbalstu īstermiņa produktu attīstībā.

4.10

Ja uzņēmumiem vairāk jāiegulda inovācijā, pētniecībā un izstrādē, Eiropas Komisijai jānodrošina attiecīga intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība un jārīkojas, lai īstenotu iesniegto priekšlikumu par datorīstenotu izgudrojumu patentējamību.

4.11

Nepieciešami kvalitatīvāki tiesību akti un regulējums.

5.1

ES zināšanu radīšanas sistēmā nepieciešamas radikālas pārmaiņas. Tās ietver:

6.1

Pakalpojumu inovācija ir galvenokārt Vācijā plaši apspriests temats kopš 90. gadu vidus. “Pakalpojumu attīstība” radīja lielu stimulu gan zinātniskajam, gan praktiskajam darbam šajā jomā. Tā izveidojusies par tehnisku nozari, kuras ietvaros apskatīti pakalpojumu produktu sistemātiskas attīstības un izstrādes jautājumi, izmantojot piemērotus modeļus, metodes un līdzekļus. Lai gan “pakalpojumu attīstība” ietver arī pakalpojumu pārvaldību, galvenā uzmanība jāpievērš jaunu pakalpojumu produktu izveidei. Tajā pašā laikā “pakalpojumu attīstības” jomā ietilpst arī attīstības sistēmu izveide, vai, citiem vārdiem sakot, pētniecības un izstrādes un inovācijas vispārējās pārvaldības ar pakalpojumiem saistītie jautājumi.

6.2

Plaši pētījumi jaunu uzņēmējdarbības modeļu, metožu un līdzekļu jomā sniegs “pakalpojumu attīstībai” vērtīgu stimulu. Integrēta pieeja preču, programmatūras un pakalpojumu vienotai izstrādei kļūs par vispāratzītu iezīmi. Visbeidzot, pieaugošā pakalpojumu standartu saskaņošana veicinās jaunu pakalpojumu specifikāciju un efektīvu attīstību (21).

6.3

Pakalpojumu attīstība ir viena no jaunajām pakalpojuma sektora jomām, ko ievērojami pilnveidojusi zinātniskā izpēte Eiropā. Ciešāka integrācija starptautiskajos tīklos un patstāvīgas pakalpojumu attīstības nozares sistemātiska pilnveidošanās ir ļoti nozīmīga, lai nākotnē saglabātu vadošo lomu šajā jomā (22).

7.1

Tiešsaistes piegādes intensifikācijas pieaugums. Tiek veltīta aizvien lielāka uzmanība informācijas tehnoloģiju un uzņēmējdarbības procesu pakalpojumu iegādes starptautiskajā tirgū, ko padara iespējami IKT, pieaugumam un ietekmei. Notiek pārorientācija uz uzņēmējdarbības pakalpojumu piegādi, izmantojot IKT, un intensīvākai tiešsaistes piegādei ir tendence pieaugt. Visplašāk pakalpojumu digitālā piegāde tiek izmantota tādās jomās kā programmatūras pakalpojumi, pētniecības un izstrādes un tehniskās pārbaudes pakalpojumi, konsultāciju pakalpojumi, personālvadības pakalpojumi un darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumi. Galvenokārt to nosaka tirgus pieprasījums saistībā ar:

7.2

No ārvalstīm pirkto pakalpojumu potenciālās priekšrocības ES ekonomikā. No jebkuras vietas pasaulē sniegtu ārpakalpojumu jomā jārisina aizvien vairāk problēmjautājumu. Tādēļ Eiropai jābūt gatavai sniegt augstas kvalitātes pakalpojumus un eksportēt tos uz citām valstīm. Pakalpojumu digitālajai piegādei un attiecīgajam elektronisko darījumu atbalstam ir tendence pieaugt. Ar uzņēmumiem saistītu pakalpojumu pirkšana ārvalstīs šobrīd galvenokārt notiek administratīvo funkciju nodrošināšanai (piemēram, IT pakalpojumi, finanšu un grāmatvedības pakalpojumi, kontaktu centru (call-centre) darbība). Pakalpojumos ar augstāku pievienoto vērtību, kā, piemēram, IT inženierija, izpēte un analīze, ES vēl aizvien izmanto dalībvalstu pakalpojumus. Tomēr tehnoloģiskā attīstība, kvalifikācijas pieejamība un attiecīgās izmaksas pasaules tirgū nākotnē noteikti vairāk ietekmēs Eiropas uzņēmumu lēmumus. Tas ir izaicinājums Eiropas darba tirgum — nodrošināt plašākas augsti kvalificēta darba iespējas un izvairīties no bezdarba (23).

7.3

Šķēršļi vispārējai pakalpojumu digitālajai piegādei. Pastāv šķēršļi pakalpojumu digitālajai piegādei, kas pamatīgi jāizpēta un jārod risinājumi, lai Eiropas uzņēmējdarbības pakalpojumu sniegšanas uzņēmumi var darboties enerģiskāk un paplašināt savu darbību ārpus ES robežām. Šie šķēršļi ietver standartu un savietojamības trūkumu, elektronisko darījumu drošību un uzticību tai, ieguldījumu trūkumu fiksēto un platjoslas sakaru infrastruktūrā un vēl aizvien pārāk lēno IKT izmantošanu MVU.

8.1

Nodarbinātības apjoms uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā pēdējo gadu desmitu laikā ievērojami pieaudzis. Ikgadējie izaugsmes rādītāji laika posmā no 1979. līdz 2002. gadam katru gadu bija apmēram 4,5 %, kas ievērojami pārsniedz rādītājus jebkurā citā tautsaimniecības nozarē. Nodarbinātības apjoms uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē 15 dalībvalstu ES veidoja 9 % 2003. gadā un 25 dalībvalstu ES — 8,6 % gadā. Pakalpojumu sektoram kopumā un uzņēmējdarbības pakalpojumiem jo īpaši būs ļoti svarīga nozīme, nākotnē nodrošinot jaunas darba vietas un kompensējot nodarbinātības samazināšanos ražošanas nozarēs.

8.2

Nodarbinātības pieaugums uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā līdz 2002. gadam salīdzinājumā ar kopējo līmeni tautsaimniecībā parādīts 3. tabulā.

3. tabula   Ikgadējie izaugsmes rādītāji nodarbinātībā uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā, 1979-2002 (24)

8.3

Dinamisks nodarbinātības pieaugums pakalpojumu un zināšanietilpīgu uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā ir raksturīga modernas ekonomikas iezīme. Lai gan nodarbinātības līmenis uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā, kā arī izaugsmes rādītāji Eiropas valstīs ir atšķirīgi, var secināt, ka “nav nabadzīgas valsts, kurā sniegtu daudzus uzņēmējdarbības pakalpojumus, un bagātas valsts, kurā ir maz darba vietu uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā” (25).

8.4

Paredzams, ka nodarbinātības pieaugums pakalpojumu jomā un jo īpaši zināšanietilpīgu uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā turpināsies, lai gan nedaudz lēnākā tempā. Tomēr, atbilstoši 4. tabulā atspoguļotajam, rādītāji būs augstāki nekā tie, kas plānoti citās saimnieciskās darbības jomās. Paredzams, ka izaugsmes rādītāji būs ievērojami augstāki jaunajās dalībvalstīs, kur pakalpojumu attīstība sākusies no ievērojami zemāka absolūtā līmeņa.

4. tabula   Nodarbinātības tendences Rietumeiropas uzņēmējdarbības nozarēs

Piezīme: Rietumeiropa tiek definēta kā 15 dalībvalstu ES, Norvēģija un Šveice.

Avots: “Cambridge Econometrics” paziņojums presei, “Kas noticis ar Lisabonas stratēģiju?” (“What has happened to the Lisbon agenda?”), 2005. gada novembris.

8.5

Īpaša iezīme nodarbinātībai uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā ir augstais izglītības līmenis. Kā rāda ES darbaspēka pētījums, 2003. gadā augsti kvalificētu darbavietu skaits bija paaugstinājies līdz 41 % salīdzinājumā ar 38 % 1998. gadā. Bija 17 % zemas kvalifikācijas darbavietu, to skaits bija samazinājies salīdzinājumā ar 1998. gadu (25 %). oTas, ka uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā lielākoties nepieciešama augsta un vidēja līmeņa kvalifikācija, ir izaicinājums arī izglītības sistēmām Eiropā (īpaši mūžizglītības politikai), jo saistībā ar strukturālajam pārmaiņām Eiropas rūpniecības nozarēs būs nepieciešams, lai lielāks skaits citās jomās nodarbināto sāktu strādāt uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā. Šajā sakarā stingra ar Lisabonas stratēģijas ieviešanu saistītās programmas “Izglītība un apmācība 2010” piemērošana būs ļoti nozīmīga. Izglītības līmenis dažādās nozarēs parādīts 5. tabulā.

5. tabula   Izglītības līmenis lielākajās tautsaimniecības nozarēs un uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā 15 dalībvalstu ES 2003. gadā (26)

23.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/38

1.1

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda (turpmāk tekstā — EGF) izveidi. EESK piekrīt mērķim, proti, ar EGF līdzekļu palīdzību veikt pasākumus gadījumos, kad strādājošie tieši saskaras ar plašām sociālajām problēmām, kas radušās nopietnu un neparedzētu ekonomikas traucējumu dēļ.

1.2

EESK piekrīt tam, ka dalībvalstīm pašām jāuzņemas galvenā atbildība un EGF līdzekļus būtu jāpiešķir tikai pēc dalībvalsts lūguma un pēc tam, kad budžeta lēmējinstitūcija ir pieņēmusi attiecīgu lēmumu. Noteikumiem jābūt nepārprotamiem.

1.3

Spēcīgu traucējumu laikā liela nozīme ir uz nākotni orientētai politikai, dinamiskai uzņēmējdarbībai, reģionālo iestāžu atbildībai un attiecīgo ieinteresēto personu — uzņēmumu, sociālo partneru, valdību, reģionālo pašvaldību un citu dalībnieku — savlaicīgi veiktiem pasākumiem un sadarbībai. EGF kā viens no ES solidaritātes instrumentiem veic papildinošu funkciju. Lai saglabātu ticamību, nedrīkst viest pārāk lielas cerības.

1.4

Specifiskajiem, no EGF finansētajiem pasākumiem jāiekļaujas visu attiecīgo ieinteresēto personu vispārējos plānos. EGF nebūtu jāizmanto jomās, kas ir dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē. Jāprecizē, ka fonds ir paredzēts, lai radītu īpašas nodarbinātības iespējas personām, kas negaidīti nonākušas smagā ekonomiskā situācijā.

1.5

EESK aicina Komisiju nodrošināt sociālo partneru aktīvu līdzdalību procesos, kas paredzēti darba vietu radīšanai atlaistajiem darbiniekiem. Lai sasniegtu mērķi, t.i., atlaisto darba ņēmēju “ātru reintegrāciju” darba tirgū, parasti ir veicams grūts darbs. Pieredze liecina, ka šādiem procesiem ir nepieciešams ilgs laika periods.

1.6

Lai uzlabotu efektivitāti un saskaņotību, būtu jānodrošina dažādu pašreizējo instrumentu, īpaši EGF un struktūrfondu cieša koordinācija.

2.1

Komisija 2006. gada martā iesniedza priekšlikumu par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi (1). Tā mērķis ir sniegt vienreizēju finansiālu pabalstu, kas atvieglotu to darbinieku reģionos vai nozarēs, kuri cieš no ievērojamiem ekonomikas traucējumiem, reintegrāciju darba tirgū.

2.2

Nopietni ekonomikas traucējumi var rasties gadījumos, kad uzņēmumus pārvieto uz trešām valstīm, būtiski palielinās importa apjoms vai pakāpeniski samazinās ES tirgus daļa attiecīgajā nozarē. Galvenais kritērijs ir nosacījums, ka reģionos, kur bezdarba līmenis ir augstāks par vidējo rādītāju, no darba uzņēmumā vai uzņēmumu grupā ir atlaisti vairāk nekā 1 000 darbinieki.

2.3

Lai pasākumiem un darbībām piesaistītu EGF finansējumu, tām jārada priekšnoteikumus atlaisto personu ātrai reintegrācijai darba tirgū. Atbalsts ir paredzēts papildus valsts pasākumiem un speciālām reģionālajām programmām. Pasākumos jāiekļauj pārkvalificēšana, pārcelšanās atbalsts, kā arī atbalsts jaundibinātiem uzņēmumiem un papildus piemaksas pie algas.

2.4

EGF sniegs finansiālo atbalstu vienīgi pēc dalībvalsts lūguma. Summa, ko maksā ES, nedrīkst pārsniegt 50 % no kopējām novērtētām izmaksām, kas paredzētas dalībvalsts pasākumu kopumam.

2.5

Finanšu plānā nav paredzēti īpašs finansējums attiecībā uz fondu. Tas tiks finansēts no nepilnīgi izmantotiem līdzekļiem un tādiem līdzekļiem, kuriem ir atceltas izdevumu saistības. Par katru līdzekļu piešķiršanas gadījumu lems budžeta lēmējinstitūcija, tas nozīmē, ka visu atbildību uzņemsies Padome un EP.

2.6

Paredzēta ir detalizēta budžeta procedūra. Dalībvalstis uzņemas atbildību par EGF atbalstīto darbību pārvaldību. Komisija veic uzraudzības funkcijas. Gadījumos, kad summa netiek izlietota, tā ir jāatmaksā.

2.7

Komisija pastāvīgi veic regulas rezultātu, kritēriju un efektivitātes novērtējumu, kā arī retrospektīvo novērtējumu. Sākot ar 2008. gadu Komisija iesniegs gada pārskatu par fonda ietvaros veiktajiem pasākumiem un to novērtējumus.

3.1

Priekšlikums, kas paredzēts, lai demonstrētu ES solidaritāti ar darbiniekiem, kuri ir atlaisti no darba pēc tam, kad ir notikušas negaidītas pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos, izstrādāts, pamatojoties uz Eiropadomes 2005. gada decembra secinājumiem. Tas ir kompromisa risinājums un tādējādi daļa no vienošanās par finanšu plānu. Tika veikts ietekmes novērtējums (2), kas ietver svarīgu informāciju par EGF būtību un darbības jomu.

3.2

EGF pastāv atsevišķi no struktūrfondiem un ir viens no instrumentiem, kas nepieciešams, lai veicinātu Eiropas ekonomikas pielāgošanu un konkurētspēju (3).

3.3

Struktūrfondu mērķis ir uz nākotni vērsti pasākumi, pamatojoties uz daudzgadu pieeju, savukārt EGF nav paredzēts pārstrukturēšanas mērķiem. Tas ir īpaši paredzēts, lai sniegtu atbalstu cilvēkiem reģionos, kurus skāruši nopietni triecieni, kas ietekmē pasaules tirdzniecības modeļus. Šādās reti sastopamās, bet izšķirošās situācijās var būt nepieciešams vienreizējs, laika ziņā ierobežots un konkrētām vajadzībām piemērots pabalsts. Daži EGF mērķi neatbilst struktūrfondu mērķiem.

3.4

Zināmā mērā kā piemēru var minēt 1962. gadā izveidoto ASV Tirdzniecības pielāgošanas pabalsta (TAA — US Trade Adjustment Assistance) programmu. TAA mērķis ir izlīdzināt asimetriju, kas konkrētos gadījumos vai reģionos pastāv starp tirgus atvēršanas un starptautiskās liberalizācijas kaitīgo ietekmi un to vispārējo labumu. TAA un EGF tomēr nav viegli salīdzināt, jo ASV un ES pastāv kultūras atšķirības un ir izmantoti atšķirīgi kritēriji.

3.5

EGF būtu jāfunkcionē saskaņā ar ESAO ieteikumiem, kuros ir skaidri noteikts tirdzniecības ietekmē darbu zaudējušo darbinieku grupu iedalījums un paredzēts saskaņā ar izmaksu efektivitātes, pārredzamības un atbildības principiem piešķirt pabalstu noteiktiem laika periodiem.

3.6

EGF ir paredzēts, lai Eiropas Savienībā veicinātu t.s. “elastīguma un drošības pieeju”, kurai raksturīgs līdzsvars starp elastīgumu un nodrošinātību ar darbu, un papildinātu struktūrfondu daudzgadu stratēģiskās prioritātes un politikas jomas.

4.1

Regulas pamatā ir nostāja, ka globalizācija kopumā pozitīvi ietekmē izaugsmi un nodarbinātību ES. EESK tomēr atzīmē, ka vienlaicīgi iespējamas manāmas un nelabvēlīgas sekas reģionālā līmenī EGF būs īpašs instruments, kas paredzēts, lai veicinātu nodarbinātības iespējas tiem strādājošajiem, kurus skāruši nopietni ekonomikas traucējumi. Žēl, ka ne ietekmes novērtējumā (4), ne arī citos dokumentos nav veikta konkrētu gadījumu analīze.

4.2

Ņemot vērā, ka regulas ceturtajā apsvērumā ir teikts, ka EGF darbībai “jābūt saskaņotai un salīdzināmai ar pārējo Kopienas politiku un jāatbilst tās acquis”, priekšlikumi būtu uzmanīgi jāizpēta daudziem Komisijas politikas veidošanā iesaistītajiem dalībniekiem, jo īpaši Konkurences ģenerāldirekcijai, lai nepieļautu nepamatotu valsts subsīdiju piešķiršanu.

4.3

EGF izveide ir konkrēts Eiropas Savienības pasākums, lai novērstu ārējās tirdzniecības un globālā tirgus izraisīto nopietno traucējumu sekas. Nākotnē varētu apsvērt līdzīga instrumenta izveidi ar mērķi novērst iekšējās tirdzniecības un ES vienotā tirgus negatīvās sekas (piemēram, delokalizācija ES teritorijā, nodokļu politika).

4.4.1

Nepieciešami stingri intervences kritēriji. Diezgan neskaidrs tomēr ir 1. pantā minētais kritērijs, proti, “sniegt atbalstu darbiniekiem, kuri atlaisti lielo strukturālo izmaiņu pasaules tirdzniecības metodēs rezultātā, kur šīs izmaiņas ievērojami negatīvi ietekmē reģionālo vai vietējo ekonomiku”. Par fonda atbalsta pieteikumu iesniegšanu ir atbildīgas pirmām kārtām dalībvalstis. Komisijai būtu jānodrošina vienāda kritēriju piemērošana visos gadījumos un attiecībā uz visām dalībvalstīm.

4.4.2

Pierādījumu, ka pieteikums ir pamatots, iesniedz dalībvalstis. Komisija, pamatojoties uz pamatnostādnēm, pārbaudīs un stingri uzraudzīs pieteikuma procedūru, un budžeta lēmējinstitūcija, izskatot katru gadījumu atsevišķi, piešķirs finansiālo atbalstu. Šajā sakarā Komisijai, dalībvalstīm un budžeta lēmējinstitūcijai būs jāmācās darba gaitā un no praktiskās pieredzes. Jāizvairās pieļaut neskaidrības, t.i., visā Savienībā jāpieņem un jāpiemēro vienādi noteikumi un pieeja.

4.4.3

Attiecībā uz darba vietu skaita samazināšanās minimālo līmeni attiecīgajos reģionos 2. pantā ir skaidri definēti intervences kritēriji. Tomēr jāsaka, ka kritērijs “1 000 darbinieki” neattiecas tikai uz vienu uzņēmumu, bet ietver arī pakārtotus ražošanas uzņēmumus un piegādes uzņēmumus.

4.4.4

Parasti darbinieku skaita samazināšanas motīvi būs saistīti ar virkni faktoru, piemēram, modernizācija, racionalizācija, ražošanas metožu maiņa un, protams, starptautiskās tirdzniecības modeļi. Tikai retos gadījumos pilnībā dominēs viens konkrēts faktors.

4.4.5

Amerikāņu TAA programma ir ņemta par piemēru. Komisijas aprakstā par TAA funkcionēšanu tomēr atkal ir diezgan neskaidri izklāstīts jautājums par saikni starp tirdzniecības modeļu izmaiņām un valsts pasākumiem ar mērķi mazināt to ietekmi uz atlaistajiem darbiniekiem. Turklāt TAA kritēriji un piemērošanas gaita būtiski atšķiras no tā, ko ir paredzējusi ES.

4.4.6

EGF līdzekļi tiks pieprasīti ekonomikas traucējumu un neparedzētu apstākļu gadījumā. Pārmaiņu tendences parasti tomēr ir jūtamas, pirms šīs izmaiņas atstāj reālu ietekmi. Laba uzņēmumu vadība nozīmē to, ka piemērotā brīdī tiek veikti priekšlaicīgi pasākumi.

4.4.7

Iepriekš minētais nozīmē, ka jebkuros plānotos valsts un ES atbalsta pasākumos būs jāņem vērā tas, kādus pasākumus uzņēmumi un sociālie partneri paši ir veikuši, paredzot pārmaiņas. Piemēram, cik atbilstīgi ir atbalsta pasākumi, ja uzņēmums un sociālie partneri nevērības dēļ nav savlaicīgi atpazinuši pārmaiņas, kas varētu apdraudēt tirgus un/vai darba vietas?

4.5.1

Atšķirība starp struktūrfondiem un EGF ir trejāda: a) atšķiras to apjoms — 44 miljardi euro pret 500 miljoniem euro gadā nākamajā plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam; b) atsķirīga pieeja: ilgtermiņa un uz nākotni orientēta pieeja plašiem modernizācijas pasākumiem no vienas puses, un īslaicīgi, mērķtiecīgi pasākumi darbinieku ātrai reintegrēšanai darba tirgū, no otras puses; c) struktūrfondi to apjoma un darbības jomas dēļ ir saistīti ar birokrātiskām procedūrām, turpretī EGF gadījumā nav nepieciešama birokrātiska pieeja.

4.5.2

Jānodrošina, lai struktūrfondi būtu nepārprotami nošķirti no EGF. Saskaņā ar definīciju EGF izmantošana notiek īslaicīgi un ierobežotā laika periodā, un ir paredzēta īpašiem gadījumiem. Ilgtermiņā un plašākā reģionālajā kontekstā var paredzēt papildu līdzekļus no struktūrfondiem. Gadījumos, kad pasākumi viens otru papildina, jāņem vērā katra fonda atšķirīgie principi un struktūra.

4.5.3

Nebūs viegli radīt nosacījumus atlaisto darbinieku “ātrai” reintegrācijai darba tirgū, ja vide un apstākļi nebūs labvēlīgi, piemēram, galvenokārt reģionos, kuros dominē viena ražošanas nozare, kā arī ekonomiski atpalikušos reģionos vai arī tajās vietās, kur trūkst izglītības un pārkvalifikācijas iespēju uz vietas, u.c. Īpaša uzmanība jāpievērš vidējā un augstākā līmeņa vadībai, lai novērstu intelektuālā darbaspēka aizplūšanu. Šādos gadījumos, iespējams, būs nepieciešams apvienot gan struktūrfondu, gan EGF līdzekļus, kā arī iespējami lietderīgi izmantot EURES tīklu, lai sekmētu mobilitātes iespējas Eiropā. Efektīvas koordinācijas trūkums var radīt problēmas. Šajā sakarā īpaša uzmanība jāpievērš 5. panta 3. punkta noteikumiem.

4.5.4

Noteikumi par piemērotām darbībām, kas minētas 3. pantā, jāskata kopā ar 5. un 6. panta noteikumiem, īpaši attiecībā uz reģionālo, valstu un ES pasākumu savstarpējo saistību un mijiedarbību. Tā kā ES darbības papildina reģionālā un valstu līmenī veiktos pasākumus, noderīga būtu ES iepriekš gūtā pieredze, piemēram saistībā ar RESIDER, RECHAR un RETEX, kā arī citās situācijās, ņemot vērā, ka EGF nav piešķirts pārstrukturēšanas uzdevums.

4.5.5

Īpašos gadījumos var būt lietderīga modernajā rūpniecības politikā analīžu pārbaudīšanai un izmantojamo instrumentu noteikšanai izmantotā sektorālā pieeja.

4.5.6

Vairākas dalībvalstis pievērš īpašu uzmanību tam, lai ar ienākumu jautājumiem saistītā politika un darba tirgus politika paliktu valstu kompetencē un Komisija nevarētu iejaukties valstu kompetencēs. Tādēļ attiecībā uz dalībvalstu izstrādāto pasākumu kopumu īpašu krīzes situāciju risināšanai, ES ieguldījums skaidri jākoncentrē uz konkrētām personām un uz atlaisto darbinieku reintegrēšanu darba tirgū. Šajā sakarā EESK norāda uz kritērijiem, kas minēti Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma kādreizējā sociālo jautājumu nodaļā un var palīdzēt, lai nepieļautu iestāžu darba pārklāšanos un iestāžu konfliktus.

4.6

Budžeta lēmējinstitūcijai ir ļoti liela nozīme. Mēs atzinīgi vērtējam to, ka regulā ir pienācīgi un detalizēti aprakstītas finansēšanas procedūras, kas ir jāievēro.

4.7

Regula ir paredzēta īpašiem ārkārtas gadījumiem, kuros parasti ir nepieciešama ātra un efektīva rīcība. Tas nozīmē, ka attiecībā uz noteikumu piemērošanu, protams, jāsamazina birokrātija, tomēr tajā pašā laikā nepieciešama pienācīga piesardzība. Būtu jāsaglabā mērķis, proti, efektīva atbalsta nodrošinājums pēc iespējas īsākā laikā.

4.8

Vairākos, pat sarežģītos gadījumos (nesenā) pagātnē ir veiksmīgi veikta pārstrukturēšana. Lai gan katrs atsevišķs gadījums ir unikāls, pārstrukturēšanas lielā dažādība liecina, ka tādi kopīgie visu ieinteresēto personu centieni reģionālajā līmenī, ko bieži vien atbalsta valdība un kas ir orientēti uz nosacījumu veidošanu, lai dibinātu jaunus vai atkal nostiprinātu jau esošos rūpniecības un uz pakalpojumiem orientētos uzņēmumus un veiktu reoganizāciju, ir guvuši panākumus.

4.9

Vairumā gadījumu ekonomiskie un sociālie plāni tika izveidoti, cieši sadarbojoties valsts valdībai, reģionālajām pašvaldībām un sociālajiem partneriem, kas organizēja galvenokārt apaļā galda sarunas un iesaistīja visas reģionā esošās ieinteresētās personas.

4.10

Attiecībā uz jauno EGF jāparedz un jāveic līdzīgas procedūras, lai fondu varētu veiksmīgi izmantot. Šim nolūkam Komisijas pārstāvjiem tieši jāpiedalās šādās reģionālā un vietējā līmeņa pārstāvju tikšanās reizēs un sanāksmēs.

5.1

Lai gan budžeta līdzekļu piešķīrumu EGF 500 miljonu euro apmērā Komisija noteica ar statistiskās imitācijas palīdzību, pamatojoties uz konkrētiem gadījumiem, piešķirtā summa jānovērtē un, iespējams, jākoriģē katru gadu atbilstoši attiecīgajai situācijai un atsauksmēm par fonda līdzekļu izlietojumu.

5.2

Priekšlikuma regulai 2. pantā ir teikts, ka EGF finansētie pasākumi tiek veikti nopietna ekonomikas traucējuma gadījumā. EESK aicina Padomi pirms regulas spēkā stāšanās apspriest 2. panta pirmajā rindkopā minēto parādību definīcijas. Pārāk plašu definīciju dēļ budžeta lēmējinstitūcijai vēlāk varētu rasties grūtības efektīvu lēmumu pieņemšanā. Arī pārāk šauras definīcijas var izraisīt tādu pašu efektu. Diskusija Padomē var būt noderīga, lai atrisinātu dilemmu un atrastu vidusceļu. Šāda diskusija varētu sniegt lietderīgu ieguldījumu arī Komisijas pamatnostādņu izstrādē.

5.3

Skaidri jānorāda intervences iemesli. Jāņem vērā uzņēmumu pašu, kā arī sociālo partneru un citu ieinteresēto personu priekšlaicīgi veiktie pasākumi. Arī minēto aspektu varētu iekļaut Komisijas pamatnostādnēs.

5.4

Ikgadējā novērtējuma ietvaros un arī sakarā ar iespējamiem grozījumiem saskaņā ar 20. panta noteikumiem būtu jāapsver iespēja veikt 2. pantā minēto intervences kritēriju (iesaistīto darbinieku skaits, teritoriālā dimensija un nodarbinātības rādītāji) novērtējumu, lai nodrošinātu to, ka intervences kritēriji ir pietiekami elastīgi, lai nodrošinātu atbilstību konkrētu reģionu īpatnībām, pirmām kārtām mazās valstīs, kurās darbojas galvenokārt mazie un vidējie uzņēmumi.

5.5

Priekšlikuma regulai 3. panta a) un b) punktos ir minēti pasākumi, kuru veikšanai var izmantot EGF finansējumu. EESK piebilst, ka tādas ar ienākumu jautājumiem saistītas jomas kā tiesības saņemt pensiju un sociālos pabalstus ir dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē. EGF būtu jāizmanto tikai dažāda veida izglītības un apmācības iespēju un pamatnosacījumu finansēšanai. Īpašos apstākļos var piešķirt algas piemaksu personām, kam ir darba vieta vai kas to meklē.

5.6

Dokumenta 10. panta 1. punktā noteikts, ka EGF maksimālais iegulfījums nedrīkst pārsniegt 50 % no dalībvalsts paredzēto pasākumu kopuma. EESK nevēlas apstrīdēt šī procentuālā apjoma atbilstību. Komiteja tomēr norāda, ka pastāv saikne starp EGF finansiālā pabalsta apmēru un izskatāmo gadījumu skaitu un apjomu.

5.7

Attiecībā uz 12. pantu EESK ierosina grozīt 1. punkta b) apakšpunktu šādi: “apliecinājums, ka 2. pantā izklāstītie kritēriju un 6. pantā noteiktās prasības ir izpildītas”.

5.8

EESK uzskata, ka visos EGF līdzekļu piešķiršanas procedūras posmos jāiesaista sociālie partneri un citas reģiona ieinteresētās personas. Komisijai būtu jāinformē arī EESK un Reģionu komiteja.

5.9

Sākot ar 2008. gadu, Komisija iesniegs gada pārskatu par EGF. Šādu retrospektīvu novērtējumu varētu apspriest Padomē. Priekšlikuma 20. pantā ir paredzēts formāli pārskatīt regulu līdz 2013. gada decembrim. EESK ierosina Komisijai iekļaut EGF novērtējumu arī Baltajā grāmatā, kas sagaidāma 2009. gadā, lai sagatavotu starpposma diskusiju par ES budžetu.

23.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/42

1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, jo šķēršļi pārrobežu balsošanai rada traucējumus vienotajā tirgū.

1.2

Vairākās ES valstīs joprojām pastāv akciju bloķēšana, tas ir, pienākums deponēt vai bloķēt akcijas dažas dienas pirms kopsapulces, lai iegūtu tiesības balsot. Dažās valstīs šī darbība ir obligāta. Tā ir dārga prakse, kas liedz akcionāriem pirkt un pārdot savas akcijas pirms kopsapulces. Lielākā daļa institucionālo ieguldītāju arī uzskata, ka tas ir viens no lielākajiem šķēršļiem balsošanai. Ierosinātās direktīvas 7. pants noraida jebkuru priekšlikumu “bloķēt” akcijas, kas izpaužas prasībā tās deponēt pirms kopsapulces. EESK to vērtē īpaši atzinīgi, lai arī apzinās, ka to valstu skaits, kur šāda prasība joprojām ir atļauta, ir ierobežots.

1.3

EESK uzskata, ka direktīvai būtu jāapliecina vēlme pēc labāka regulējuma, un īpaši vērš uzmanību uz 2003. gada decembra Iestāžu nolīguma par tiesību aktu labāku izstrādi 34. pantu, kurš rosina dalībvalstis “savās un Kopienas interesēs izveidot un darīt pieejamas sabiedrībai pārskata tabulas, kurās, cik vien tas iespējams, parādītu šīs direktīvas un valsts veikto transponēšanas pasākumu savstarpējo saistību”.

1.4

Lai palielinātu pārredzamību un veicinātu akcionāru dalību, EESK vēlētos redzēt plašāku elektroniskās balsošanas izmantošanu, taču uzskata, ka par to būtu jālemj attiecīgajiem uzņēmumiem. Tā tomēr vēlas, lai dalībvalstis atturētos no šķēršļu radīšanas attiecībā uz plašāku elektronisku dalību kopsapulcēs.

1.5

Ievērojot iepriekšējā punktā teikto, EESK sagaida drošu Internet sakaru plašāku izmantošanu balsošanā, varbūt ieskaitot arī īsziņu (SMS) izmantošanu. Ar EK direktīvas palīdzību tas būtu jāveicina, bet ne jāuzspiež.

1.6

EESK īpaši atzinīgi vērtē 10. pantā iekļautos priekšlikumus par balsošanu uz pilnvaras pamata. Sevišķi atzinīgi Komiteja vērtē ierobežojumu atcelšanu balsošanai uz pilnvaras pamata, sakarā ar kuru dažās dalībvalstīs pilnvaras drīkst nodot tikai akcionāru radiniekiem.

1.7

EESK atbalsta nodomu par to, ka dalībvalstis, norādot noteiktu dienu skaitu pirms kopsapulces, drīkst noteikt konkrētu datumu, paredzot, ka uzņēmumam nav pienākums atbildēt uz jautājumiem, kas iesniegti pēc šī datuma.

1.8

EESK vēlētos 5. panta nosacījumu nostiprināšanu, kas saistīti ar informācijas sniegšanu akcionāriem pirms kopsapulces.

2.1

Sakarā ar vairākiem nesen notikušajiem ar uzņēmumu pārvaldi saistītajiem skandāliem ES un ASV ir nepieciešams rosināt akcionārus ieņemt aktīvāku nostāju, izmantojot savas balsstiesības kopsapulcēs. Apspriežamā priekšlikuma mērķis ir ne tikai ES, bet arī jebkur citur pasaulē dzīvojošo akcionāru tiesību aizsardzība.

2.2

Šī priekšlikuma mērķis ir uzlabot ES biržu sarakstos iekļauto uzņēmumu pārvaldi, paplašinot akcionāru tiesības, kuras viņi var izmantot uzņēmumu sapulcēs. Priekšlikumā ietvertie nosacījumi nodrošina, ka akcionāri, kam pieder citās dalībvalstīs reģistrētu un biržas sarakstos iekļautu uzņēmumu akcijas, bez grūtībām drīkst balsot uzņēmuma sapulcēs.

2.3

Direktīvas projekts pievēršas šādiem četriem svarīgiem jautājumiem:

2.4

Šis priekšlikums ir viens no īstermiņa pasākumiem, kas ierosināti Komisijas 2003. gada 21. maija paziņojumā (1) Padomei un Eiropas Parlamentam ar nosaukumu “Uzņēmējdarbības tiesību modernizēšana un korporatīvās vadības uzlabošana Eiropas Savienībā — plāns virzībai uz priekšu”.

2.5

Komisija atzīmē, ka balsošanas norise uzņēmumu kopsapulcēs dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga un bieži vien sarežģīta procedūra. Tā ir vēl sarežģītāka, ja akciju īpašnieki ir no dažādām ES valstīm.

2.6

Komisija uzskata, ka ES līmenī spēkā esošie tiesību akti nepietiekami pievēršas pārrobežu balsošanas problēmai. Šobrīd saskaņā ar “Atklātības direktīvas” (2004/109/EK) 17. pantu uzņēmumiem ir pienākums darīt pieejamu ierobežotu ar uzņēmuma sapulcēm saistītās informācijas apjomu. Tomēr “Atklātības direktīva” nepievēršas akcionāru balsošanas procesam.

2.7

Balsošana var būt sarežģīts process. Investoru uzdevumā akciju turētāji bieži ir starpnieki. Šādos gadījumos balsošanā var būt iesaistīta virkne darbību, kas aptver uzņēmumus, reģistrus, akciju glabātājas bankas, ieguldījumu pārvaldniekus, centrālos vērtspapīru depozitārijus un aģentūras, kas pilnvarotas balsot.

3.1

Nav drošības par to, ka tirgus reaģēs pietiekami ātri, lai uzlabotu akcionāru tiesības, ne arī par to, ka dalībvalstis veiks atbilstošus grozījumus tiesību aktos, lai risinātu balsošanas procesa sarežģītības problēmu.

3.2

Komisijas ieteikumam nav tiesiska spēka, taču tas piedāvātu dalībvalstīm rīcības brīvību ieviest ieteikumu valstu sistēmās, pamatojoties uz Komisijas pamatnostādnēm.

Ieteikums nenodrošinātu minimālo standartu ieviešanu galvenajās jomās kā, piemēram, akciju bloķēšana, kuras saistītas ar pārrobežu balsošanas problēmām un paaugstinātām izmaksām, līdz ar to investorus atbaida iespēja, ka šāda prasība varētu pastāvēt valsts līmenī.

3.3

Regula ieviestu vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no dalībvalstu tiesiskajām normām. Tā arī nodrošinātu cieša, kopīga pamata ieviešanu attiecībā uz pārrobežu jautājumiem. Papildu ieguvums būtu iespēja izvairīties no tā, ka dalībvalstis “uzlabo” direktīvu.

Komisija uzskata, ka regulas izmaksas varētu būt ievērojamas, jo nebūtu iespējams nodrošināt elastību attiecībā uz atšķirībām, kas raksturo tiesiskās tradīcijas ES dalībvalstīs.

3.4

Direktīva pieļautu atšķirības dalībvalstu praksē, tādējādi novēršot nevienlīdzību starp dažādām akciju kategorijām un akcionāriem, tajā pašā laikā nodrošinot minimālos pamata standartus.

4.1.1

Skatoties īstermiņā, lielākie ieguvēji no šī priekšlikuma būs institucionālie investori, kuru ieguldījumu portfeļos patlaban ietilpst pārrobežu akcijas. Izmaksas, kas ir saistītas ar pārrobežu balsošanas šķēršļiem, nozīmē, ka investoriem nav iespēju iesaistīties uzņēmumu pārvaldē tik aktīvi, kā viņi to varētu vēlēties.

4.1.2

Ilgākā laika posmā priekšlikums var iedrošināt mazos investorus, kurus šobrīd no ieguldījumiem pārrobežu akcijās attur augstās izmaksas, kas saistītas ar balsošanu, palielināt savus ieguldījumus šādās akcijās. Tas ļaus viņiem vairāk diversificēt savus ieguldījumu portfeļus, tādējādi mazinot risku. Kopumā priekšlikumam ilgtermiņā būtu jāsekmē lielāka likviditāte Eiropas kapitāla tirgos.

4.1.3

Pašlaik attiecībā uz pārrobežu balsošanu pastāv virkne šķēršļu. Akciju bloķēšana dažās valstīs joprojām ir problēma, un daudzi investori uzskata, ka tas ir nopietns šķērslis balsošanai. Šajā izpratnē tā nozīmē kavēkli efektīvai pārrobežu kapitāla tirgu darbībai. Turklāt investoru vidū valda apmulsums, kas saistīts ar bloķēšanas nosacījumu precīzu raksturojumu dažādās ES valstīs. Arī tas nozīmē ievērojamas izmaksas investoriem, kuras direktīvas projekts samazinātu.

4.1.4

Pastāv netaisnīga atšķirība starp vietējiem un pārrobežu akcionāriem attiecībā uz pārrobežu akcionāru pieeju informācijai par kopsapulcēm. Komisijas priekšlikums nodrošina to, ka pietiekama un laicīga informācija ir pieejama visos tirgos, un tādējādi tam būtu jāpalīdz šo problēmu mazināt.

4.1.5

Eiropas Kopienu Tiesas (EKT) prakse uzsver nepieciešamību dalībvalstīm izvairīties no situācijas, kad vienas akcionāru grupas ļaunprātīga rīcība nodara kaitējumu citai akcionāru grupai.

4.1.6

Balsošanai uz pilnvaras pamata un pārreģistrācijas prasībām bieži ir augstas izmaksas un, pamatojoties uz Komisijas ietekmes novērtējumu, pastāv daži pierādījumi, kas liek domāt, ka šīs izmaksas patiešām attur neliela kapitāla turētājus no balsošanas. Komisijas priekšlikumam būtu jāvienkāršo pilnvarnieku iecelšanas kārtība un jāprecizē, kuras personas var iecelt par pilnvarniekiem, kā arī jāpaplašina pilnvarnieku tiesības atsevišķās valstīs.

4.1.7

Gadījumos, kad sapulces vadītājs ir arī akcionāru pilnvarnieks, viņam/viņai būtu obligāti jābalso, precīzi ievērojot attiecīgo akcionāru vēlmes.

4.2.1

Tāds vienots paziņošanas termiņš, kāds tas ir ierosināts, ieviestu neelastības aspektu attiecībā uz tām dalībvalstīm, kuras pieprasa tikai 14 dienu paziņošanas termiņu pirms ārkārtas kopsapulces sasaukšanas.

4.2.2

Prasība sniegt rakstiskas atbildes uz akcionāru rakstiskiem jautājumiem ir būtiski svarīga.

4.2.3

Direktīvas projekta 5. un 7. pants nosaka 30 dienu termiņu no reģistrācijas datuma līdz sapulces norises datumam, lai tādējādi palīdzētu akcionāriem izmantot viņu balsstiesības.

5.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, jo šķēršļi pārrobežu balsošanai rada traucējumus vienotajā tirgū.

5.2

Tā kā finanšu nozarei ir ievērojama ietekme uz ekonomiku un uz nodarbinātības izaugsmi, būtu jānovērš jebkas, kas kavē akcionāru piedalīšanos. Tāds ir Komisijas priekšlikuma mērķis.

5.3

Piemērs tirgus izkropļojumam ir tas, ka šobrīd pārrobežu balsošana a priori ir dārgāka tiem akcionāriem, kas nav attiecīgās valsts iedzīvotāji, salīdzinājumā ar akcionāriem, kuri ir tās valsts iedzīvotāji, kurā kotē attiecīgā uzņēmuma akcijas.

5.4

Komiteja uzskata, ka šobrīd pastāv pārāk daudz ierobežojumu, kas dažās dalībvalstīs padara balsošanu uz pilnvaras pamata pārmērīgi apgrūtinātu.

5.5

Vairākās ES valstīs joprojām pastāv akciju bloķēšana, tas ir, pienākums deponēt vai bloķēt akcijas dažas dienas pirms kopsapulces, lai iegūtu tiesības balsot. Dažās valstīs šāda prakse tik tiešām ir obligāta. Tā ir dārga prakse, kas liedz akcionāriem atsavināt savas akcijas līdz pat vairākām nedēļām pirms kopsapulces. Lielākā daļa institucionālo ieguldītāju arī uzskata, ka tas ir viens no lielākajiem šķēršļiem balsošanai.

5.6

EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka novēlota ar kopsapulci saistītās informācijas pieejamība vai šīs informācijas nepilnīgums, kā arī lēmumi kopsavilkuma formā vai īsi paziņošanas termiņi pieskaitāmi galvenajiem šķēršļiem, ar ko saskaras nerezidenti, cenšoties izmantot savas tiesības kā akcionāri. Visiem attiecīgajiem dokumentiem, ieskaitot revidentu ziņojumus, atbildes uz akcionāru jautājumiem, paziņojumus par kopsapulču sasaukšanu, kā arī šajās sapulcēs iesniedzamos priekšlikumus, būtu jābūt pieejamiem kā elektroniski, tā arī papīra formā.

5.7

8. panta temats ir piedalīšanās kopsapulcē, izmantojot elektroniskos līdzekļus. Tā kā tehnoloģijas attīstās tik ātri, Komisija ierosina noteikt, ka dalībvalstis “nedrīkst aizliegt akcionāru dalību kopsapulcē ar elektronisko līdzekļu palīdzību”.

5.8

Komisijas tekstā nav īpaši apskatīta “uzrādītāja” akciju problēma, saziņa ar šo akciju turētājiem pašlaik galvenokārt norisinās ar avīžu sludinājumu starpniecību. EESK uzskata, ka elektroniska saziņa ir mūsdienīgāka, ātrāka un noteikti lētāka.

5.9

10. pants precizē kārtību balsošanai uz pilnvaras pamata un atceļ nosacījumus, saskaņā ar kuriem atsevišķi uzņēmumi piemēro ierobežojumus personām, kurām var izsniegt pilnvaru.

5.10

Iespēja nedarīt neko vai, citiem vārdiem izsakoties, saglabāt šobrīd pastāvošo situāciju, EESK nešķiet ieteicama. Šķēršļi padara pārrobežu balsošanu pārmērīgi dārgu mazajiem akcionāriem un ir saistīti ar ļoti ievērojamām izmaksām institucionālajiem investoriem.

23.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/45

1.1

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu regulai, ar kuru izveido tiesisku pamatu pirktspējas paritātes (PP) īstenošanai, jo tā uzlabos visa PP procesa caurskatāmību, termiņu ievērošanu un kvalitāti gan Kopienas, gan atsevišķu valstu līmenī.

1.2

Ņemot vērā šajā priekšlikumā aplūkotā jautājuma nozīmīgumu un nepieciešamību izstrādāt saistošus noteikumus, ar kuriem definē Komisijas un dalībvalstu kompetenci un izveido vienotu pamatu pamatinformācijas par pirktspējas paritāti sniegšanai un šīs paritātes aprēķināšanai, Komiteja iesaka nekavējoties pieņemt regulas projektu.

1.3

Tomēr EESK atzīmē, ka izmaksu dēļ Komisija (Eiropas Kopienu Statistikas birojs) šobrīd aprēķina valstu, nevis reģionu pirktspējas paritāti. (1) Minētos aprēķinus izmanto cita starpā, lai novērtētu arī reģionu ekonomikas rādītājus. Pieejamā informācija liecina, ka dalībvalstīs dažkārt pastāv ievērojamas atšķirības preču un pakalpojumu cenām dažādos reģionos. Lai gan statistikas institūti, kas apkopo pamatinformāciju, piemēro teritoriālus korekcijas koeficientus, ir būtiski, lai šādi koeficienti atbilstoši novērstu kropļojumus, kas rodas, aprēķinot PP. Tādēļ ieteicams, lai dalībvalstis veiktu visus iespējamos pasākumus — gan ekonomiskus, gan tehniskus, lai nodrošinātu, ka teritoriālie korekcijas koeficienti pēc iespējas precīzi atspoguļotu iespējamās ģeogrāfiskās cenu atšķirības.

1.4

Iepriekš minēto iemeslu dēļ teritoriālo koeficientu pārskatīšanas minimālais laiks, proti, seši gadi, ir pārāk ilgs un būtu jāsamazina. Līdzīgā kārtā būtu vēlams — ja tas ir iespējams — ievākt informāciju par cenām ik pēc diviem gadiem (2) (regulas projektā ierosināts noteikt minimālo pamatinformācijas sniegšanas biežumu un ierosināts noteikt, ka minimālais biežums (3) ir viena reize trīs gados).

1.5

Vispār jānorāda, ka ir jāpieliek pūles, lai uzlabotu ES statistikas sistēmas, proti, gan tehnisko, gan cilvēkresursu efektivitāti un koordināciju starp Eiropas Kopienu Statistikas biroju un dalībvalstu statistikas iestādēm, kam ir svarīgas funkcijas PP aprēķināšanā.

2.1

Eurostat un ESAO Pirktspējas paritātes programmu izveidoja astoņdesmito gadu sākumā ar mērķi regulāri un savlaicīgi veikt Eiropas Savienības dalībvalstu IKP un ESAO valstu IKP salīdzinājumu (4). PP ir valūtas pārrēķina likmes, kas pārvērš nominālās valstu valūtās izteiktos ekonomiskos rādītājus vienotā mākslīgā valūtā, ko sauc par pirktspējas līmeni (PSL), kurš vienādo dažādu valstu valūtu pirktspēju.

2.2

Ekonomikas summāro rādītāju apjomu PSL iegūst, dalot to sākotnējo vērtību valsts valūtas vienībās ar attiecīgo PP. Tādējādi valstu IKP, kas izteikts PSL, par pārrēķina koeficientu izmantojot PP, atspoguļo tīro apjoma salīdzinājumu, jo ir likvidēta cenu līmeņa komponente.

2.3

PP ir gan cenu deflatori, gan valūtas konvertētāji. Līdz ar euro ieviešanu euro zonas dalībvalstīs pirmo reizi cenas šajās valstīs var salīdzināt tieši, lai gan euro ir atšķirīga pirktspēja, kas atkarīga no attiecīgās valsts cenu līmeņa. Tādējādi valstīs, kuras neietilpst euro zonā, PP ir valūtas konvertētājas, kas likvidē atšķirīgā cenu līmeņa ietekmi, bet euro zonas valstīs tām ir tikai cenas deflatoru funkcija.

2.4

PP aprēķina, pamatojoties uz salīdzināmu preču un pakalpojumu grozu un cita starpā ievērojot Individuālā patēriņa klasifikāciju pēc mērķa (5) (Classification of Individual Consumption by Purpose (COICOP)) un Preču klasifikāciju pēc saimniecības nozarēm (Classification of Products by Activity (CPA)). Aprēķinus veic vienā vai vairākās attiecīgajā ekonomiskajā teritorijā esošās pilsētās (principā — tikai dalībvalstu galvaspilsētās). Vairums dalībvalstu izmanto teritoriālus korekcijas koeficientus, lai ņemtu vērā reģionālas atšķirības, tomēr dažas dalībvalstis ņem vērā tikai datus par galvaspilsētu, jo to ģeogrāfiskā platība ir neliela un tādēļ nav reģionālu atšķirību.

3.1

IKP atspoguļo visu ekonomikas dalībnieku darbības rezultātus kādā konkrētā ekonomiskajā teritorijā un konkrētā laika posmā, kas parasti ir viens gads. IKP aprēķina saskaņā ar nacionālo kontu sistēmu, kas ES ir Eiropas integrēto tautsaimniecības kontu sistēma 1995 (EKS 95). IKP var mērīt ražošanas, izdevumu un ieņēmumu rakursā. PP vajadzībām īpaši svarīgi ir izdevumu mērījumi. Tie atsedz, kādā mērā kādas valsts tautsaimniecības saražotās (vai importētās) preces un pakalpojumi tiek izmantoti privātajam patēriņam, sabiedriskajam patēriņam, kapitālieguldījumiem vai eksportam.

3.2

Tāpēc, lai iegūtu apjomu faktisku salīdzinājumu, ir svarīgi izmantot pārrēķinu koeficientus (telpas deflatorus), kas atspoguļo cenu līmeņa atšķirības valstu starpā. Valūtas kursus nevar izmantot, jo tie parasti atspoguļo ne tikai cenu starpības, bet arī citus elementus.

3.3

Tādēļ PP starp dažādu valstu valūtām ir konkrēti izstrādāti tā, lai tos varētu izmantot par telpas pārrēķinu koeficientiem.

4.1

Sākotnēji PP izmantoja galvenokārt tādas starptautiskas organizācijas kā Eiropas Kopienu Statistikas birojs, SVF, ESAO, Pasaules banka un Apvienoto Nāciju Organizācija. Tomēr ar laiku PP statistiku sāka izmantot arvien plašāk un tagad tai ir daudz lietotāju — valdības aģentūras, universitātes, zinātniskās pētniecības institūti, kā arī publiski un privāti uzņēmumi. Bankas izmanto PP, lai veiktu ekonomikas analīzi un pārraudzītu maiņas kursus, bet privātpersonas un to darba devēji PP izmanto, lai aprēķinātu atalgojumu gadījumos, kad privātpersonas pārceļas uz citu valsti.

PP ir iespējams izmantot arī gadījumos, kad tiek veiktas starptautiska mēroga sarunas par darba koplīgumā noteiktām algām.

4.2

PP ir ekonomiskā un politiskā ziņā svarīgi ES indikatori. Pirmkārt saskaņā ar noteikumiem tie ir obligāti jāizmanto, lai noteiktu, vai ir tiesības saņemt atbalstu no struktūrfondiem. (6) Otrkārt tie ir obligāts kritērijs līdzekļu piešķiršanai no Kohēzijas fonda (7). Tomēr jānorāda, ka pirmajā gadījumā (struktūrfondi) aprēķins pamatojas uz iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju, bet otrajā gadījumā (Kohēzijas fonds) tas pamatojas uz nacionālo kopproduktu (NKP). Apspriežamajā regulas projektā ir atsauce tikai uz NKP (8).

4.3

PP arī izmanto, nosakot korekcijas koeficientus, ko piemēro Eiropas Kopienu ierēdņu un citu darbinieku atlīdzībai un pensijām (9).

5.1

Ierosinātās regulas mērķis ir novērst tiesiskā regulējuma trūkumu, nosakot PP aprēķināšanas tiesisko regulējumu. Regulas mērķis ir pārredzamības palielināšana un dalībvalstu sniegto datu kvalitātes uzlabošana, ieviešot kopīgus noteikumus attiecībā uz pamatinformācijas sniegšanu (1. pants). Ja tiks sasniegts iecerētais mērķis, ieguvējs būs ne vien Eiropas Kopienu Statistikas birojs kā rezultātu koordinators, bet arī visu dalībvalstu statistikas iestādes.

5.2

Pienākumu un kompetences definējums. Komisija ar Eiropas Kopienu statistikas biroja starpniecību atbild par pamatinformācijas koordināciju, PP aprēķināšanu un publicēšanu, kā arī metodikas pielāgošanu saziņā ar dalībvalstīm (4. panta 1. punkts), savukārt dalībvalstīs sniedz pamatinformāciju, rakstiski apstiprina apsekojuma rezultātus un nodrošina datu pareizību (4. panta 2. punkts).

5.3

Dalībvalstu statistikas iestādes pārsūta Eiropas Kopienu Statistikas birojam kopējiem parametriem atbilstošu un kopējā tehniskajā formā sagatavotu pamatinformāciju (5. pants un I pielikums).

5.4

Statistikas vienības ir definētas Padomes Regulā (EK) Nr. 696/1993 vai citos dokumentos, kas jāizstrādā vēlāk (6. pants), un Komisijai un dalībvalstīm jāizveido kvalitātes kontroles sistēma (7. pants).

5.5

Eiropas Kopienu Statistikas birojs aprēķina PP vienu reizi gadā (8. pants) un iegūtos rezultātus publicē apkopotā līmenī par katru dalībvalsti (9. pants).

5.6

Priekšlikumā regulai nav pieprasīts, lai dalībvalstis veiktu apsekojumus tikai tādēļ, lai noteiktu korekcijas koeficientus, kas piemērojami Kopienas ierēdņu un citu darbinieku atalgojumam un pensijām (10. pants).

5.7

Laika korekcijas koeficienti un teritorijas korekcijas koeficienti. PP aprēķina, pamatojoties uz valsts ikgadējām vidējām preču un pakalpojumu cenām (2. panta 2. punkts). Ņemot vērā to, ka “datu vākšanu var ierobežot līdz vienam vai vairākiem ekonomiskās teritorijas punktiem” un arī to, ka “datu vākšanu var ierobežot līdz konkrētam laika posmam”, dalībvalstīm jāpiemēro laika korekcijas koeficients (ne vairāk kā vienu gadu vecs) un teritorijas korekcijas koeficients (ne vairāk kā sešus gadus vecs) (I pielikums “Metodika”, 2. — 4. iedaļa).

23.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/47

1.1

Komisijas priekšlikums attiecas uz jauno muitas sistēmas datorizācijas projektu, kuram galarezultātā vajadzētu izveidot automātisku, sadarbspējīgu, drošu, pieejamu un labi funkcionējošu Eiropas muitas sistēmu pilnīgi uz elektroniska pamata, bez papīra izmantošanas. Tas ir nepieciešamais papildinājums jaunā Kopienas muitas kodeksa ieviešanai, kuru piedāvā Komisija (1) un par kuru EESK jau pauda savu viedukli atsevišķā atzinumā.

1.2

Piedāvātās datorizētās sistēmas ieviešana ir visu dalībvalstu kopīgi un koordinēti centieni ne vien attiecībā uz muitu, bet arī uz robežkontroles struktūrām, kuras nav muita un kurām jāuzņemas īstenot dzīvē “vienotas nodokļu deklarācijas” (“Single Window”) un “centralizētas elektronisko komunikāciju sistēmas” (“One-Stop-Shop”) koncepcijas. Šie divi mērķi ļaus uzņēmējiem veikt vienkāršākas, ātrākas un lētākas muitošanas darbības, savukārt muitai dos iespēju veikt efektīvākas kontroles riska pārvaldībai.

1.3

Dalībvalstis jau izdarījušas ievērojamus ieguldījumus datorizētu muitas sistēmu ieviešanā, tomēr starp tām pastāv ievērojamas atšķirības gan IT sistēmu attīstības līmeņa ziņā, gan attiecībā uz noteikumiem un datu izmantošanu. Līdz ar to līdz šim veiktā saskaņošana ir nepietiekama, un klāt nāk arī vēl svarīgāka problēma, kas pagaidām nav atrisināta, proti, sistēmu sadarbspējas trūkums.

1.4

Sadarbspēja ļaus dažādu valstu pārvaldēm apmainīties ar informāciju. Apliecinot uzmanību pret pilsoņiem, projekts paredz iespēju nodrošināt saskarnes ar uzņēmējiem, lai īstenotu centralizētas elektronisko komunikāciju sistēmas principu, kā arī nodrošinātu informācijas apmaiņu. Kad tā būs pilnīgi ieviesta, jaunā datorizētā sistēma— vismaz no muitas viedokļa — būs ievērojams sasniegums vienota iekšējā tirgus izveidošanā, kur būs tikai ārējās robežas. Turklāt jāatceras, ka tirgus globālā dimensija liek ņemt vērā attiecības ar trešajām valstīm. Šis aspekts nav pieminēts Komisijas dokumentā.

2.1

Komisija atzīmē, ka datorizācijas, kas balstās uz sadarbspējīgām sistēmām, mērķus varētu sasniegt arī, izveidojot centralizētu muitas sistēmu. Tā tomēr norāda, ka šāds risinājums nav iespējams dažādu iemeslu dēļ, citu starpā minot grūtības nodot dalībvalstu darbības kompetences Komisijai, tādejādi pārkāpjot proporcionalitātes un subsidiaritātes principus. Tomēr ir iespējams, ka īstais iemesls šādai nespējai slēpjas dalībvalstu pretestībā zaudēt to priekšrocības, kaut arī zinot, ka daļa no muitas ieņēmumiem ir tiešā Kopienas budžeta kompetencē. EESK uzskata, ka Kopienas muitas pārvaldībai jābūt vienam no Eiropas Savienības ilgtermiņa mērķiem. Šāda veida pārvaldībai ir priekšrocības vienkāršības, drošuma un izmaksu ziņā, kā arī raugoties no starpsavienojumu iespējām ar citām ES un trešo valstu sistēmām. Ņemot vērā to, ka ir iespējama to pamatsistēmu, ko izstrādājušas visas 25 dalībvalstis, ieviešanas aizkavēšanās, ir jāapsver, vai nebūtu vēlamāk ieviest pilnībā automatizētas sistēmas, piemēram, automatizēto importa sistēmu un automatizēto eksporta sistēmu, kas savstarpēji saistītas ar vienotas Eiropas piekļuves vietnes palīdzību (Single European Access Point).

2.2

Komisijas iniciatīva pirmām kārtām ir nepieciešams solis, jo jaunā Muitas kodeksa ieviešanas procedūrām jāatbilst jaunajiem noteikumiem. Turklāt tā ir daļa no virknes citu iniciatīvu, kas pieņemtas dažādās jomās “e–Eiropas” un “e–pārvaldības” (2) ietvaros, un ir turpinājums 2003. gadā Komisijas paziņojumā Padomei “Par vienkāršu un elektronisku vidi muitā un tirdzniecībā” (3) pieņemtajām saistībām. No otras puses, vismaz attiecībā uz elektroniskās vides ieviešanu, šīs saistības jau bija iezīmētas programmā “Muita 2007” (4) un vēlreiz atkārtotas sakarā ar 2004. gadā veiktajām Muitas kodeksa izmaiņām (5).

2.3

EESK var tikai apsveikt svarīgākos jauninājumus, kurus ievieš Komisijas piedāvātā sistēma: valstu sistēmu starpsavienojums, vienotas saskarnes ieviešana uzņēmējiem ar centralizētas elektronisko komunikāciju sistēmas palīdzību, iespēja elektroniski iesniegt muitošanas pieprasījumus un integrēta risku pārvaldība ir nenoliedzams sasniegums, ar nosacījumu, ka izmaksas būs pieņemamas sabiedrībai un uzņēmējiem. Tamdēļ būtu lietderīgi apsvērt šo pārmaiņu sekas attiecībā uz muitas personālu (līdzekļi, izglītība, karjera, pielāgošanās).

2.4

Tomēr EESK jāizsaka dažas piezīmes par IT sistēmu apvienošanu un savietojamību. Komisija cer panākt muitas sistēmu pilnīgu sadarbspēju: muitas pārvaldes spēs apmainīties ar informāciju savā starpā, kā arī ar “citām iestādēm, kuras ir iesaistītas starptautiskajā preču apritē”. Šajā formulējumā noteikti nav iekļautas iestādes, kas atbildīgas par PVN iekasēšanu; tomēr saikne starp muitu un PVN ieņēmuma dienestiem būtu noderīga, lai kontrolētu, vismaz dažos gadījumos un atsevišķām precēm, ražotāja firmas zīmju viltošanu. Runa nav par jaunu faktu, bet par parādību, kas turpina vērsties plašumā. Bieži vien preces, kas ievestas no trešajām valstīm, nonāk apritē (samaksājot PVN) Kopienas iekšienē ar Eiropas ražotāja firmas zīmi vai kā viltotas “Eiropas” firmas zīmes.