28.11.2006

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 289/1

KOPĒJĀ NOSTĀJA (EK) Nr. 19/2006,

ko Padome 2006. gada 24. jūlijā pieņēmusi

nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes … Regulu (EK) Nr. …/2006 par starptautisku dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem

(2006/C 289 E/01)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 71. panta 1. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar Līguma 251. pantā paredzēto procedūru (3),

tā kā:

(1)

Īstenojot kopējo transporta politiku, ir svarīgi nodrošināt to starptautisko dzelzceļa pasažieru tiesības, kas ceļo no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti, un uzlabot kvalitāti un efektivitāti starptautisko dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem starp dalībvalstīm, lai palīdzētu palielināt dzelzceļa pārvadājumu daļu attiecībā pret citiem pārvadājumu veidiem.

(2)	Komisijas Paziņojumā “Patērētāju aizsardzības politikas stratēģija 2002.-2006. gadam” (4) ir noteikts mērķis sasniegt augstu patērētāju aizsardzības līmeni transporta jomā saskaņā ar Līguma 153. panta 2. punktu.

(3)	Ņemot vērā to, ka dzelzceļa pasažieris ir pārvadājuma līguma vājākā puse, pasažieru tiesības šajā ziņā būtu jāaizsargā.

(4)	Dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu izmantotāju tiesības ietver tiesības saņemt informāciju par pakalpojumu gan pirms brauciena, gan tā laikā. Ja vien iespējams, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un biļešu pārdevējiem būtu jāsniedz šī informācija pirms brauciena un cik drīz vien iespējams.

(5)	Sīkāk izstrādātas prasības attiecībā uz ceļojuma informācijas sniegšanu tiks izklāstītas savstarpējas izmantojamības tehniskajās specifikācijās (SITS), kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/16/EK (2001. gada 19. marts) par parasto dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību (5).

(6)

Nostiprinot starptautisko dzelzceļa pasažieru tiesības, būtu jāņem vērā pastāvošā starptautisko tiesību sistēma šajā jomā, kas ir noteikta A papildinājumā — Vienotie noteikumi attiecībā uz pasažieru un bagāžas starptautisko dzelzceļa pārvadājuma līgumu (CIV) — kurš pievienots 1980. gada 9. maija Konvencijai par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF), kur grozījumi izdarīti ar 1999. gada 3. jūnija Protokolu par grozījumiem Konvencijā par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (1999. gada protokols).

(7)	Ja vien iespējams, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem būtu jāsadarbojas, nodrošinot tranzīta biļetes, lai atvieglinātu starptautisko dzelzceļa pasažieru pāreju no viena operatora pie cita.

(8)	Informācijas un biļešu nodrošināšana starptautiskajiem dzelzceļa pasažieriem būtu jāatvieglina, datorsistēmas pielāgojot kopējai specifikācijai.

(9)	Turpmāka ceļojuma informācijas un rezervācijas sistēmu īstenošana būtu jāveic saskaņā ar SITS.

(10)

Starptautisku dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem būtu jāsniedz vispārējs labums. Tādēļ personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kas radušās invaliditātes, vecuma vai kādu citu faktoru dēļ, būtu jānodrošina tādas iespējas ceļošanai pa dzelzceļu, kas ir līdzvērtīgas ar pārējo cilvēku iespējām. Personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām ir tādas pašas tiesības uz brīvu pārvietošanos, izvēles brīvību un nediskrimināciju, kā pārējiem cilvēkiem. Tostarp būtu jāpievērš īpaša uzmanība tādas informācijas sniegšanai personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kura attiecas uz dzelzceļa pakalpojumu pieejamību, nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi ritošajam sastāvam un vilcienā pieejamām ērtībām. Lai pasažieriem ar maņu orgānu traucējumiem sniegtu vislabāko iespējamo informāciju par kavēšanos, būtu atbilstīgi jāizmanto vizuālās sistēmas un audiosistēmas. Personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām vajadzētu būt iespējai nopirkt biļetes vilcienā bez papildu piemaksām.

(11)

Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem vajadzētu būt pienākumam būt apdrošinātiem vai veikt līdzvērtīgus pasākumus, lai nodrošinātu viņu atbildību attiecībā uz starptautiskajiem dzelzceļa pasažieriem, ja notiek nelaimes gadījumi. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu minimālā apdrošināšanas summa nākotnē būtu jāpārskata.

(12)	Nostiprinātām tiesībām uz kompensāciju un palīdzību, ja noticis starptautiska pakalpojuma kavējums, nokavēta pārsēšanās vai pakalpojums atcelts, būtu jāstimulē starptautiska dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus darbība pasažieru interesēs.

(13)	Ar šo regulu ir vēlams radīt sistēmu pasažieru kompensācijai par kavējumiem, kas ir saistīti ar dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma atbildību, šai sistēmai izmantojot to pašu pamatojumu kā starptautiskajai sistēmai, kas paredzēta COTIF un jo īpaši tā CIV papildinājumā par pasažieru tiesībām.

(14)	Tāpat ir vēlams atvieglināt nelaimes gadījumos cietušo personu un viņu apgādājamo īslaicīgas finansiālās rūpes laikā tūlīt pēc nelaimes gadījumā.

(15)	Starptautisko dzelzceļa pasažieru interesēs ir tas, lai, vienojoties ar valsts iestādēm, tiktu paredzēti atbilstīgi pasākumi, lai gan stacijās, gan vilcienos nodrošinātu viņu personisko drošību.

(16)	Starptautiskiem dzelzceļa pasažieriem vajadzētu būt iespējai iesniegt sūdzību jebkuram iesaistītam dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam vai biļešu pārdevējam par tiesībām un pienākumiem, kas paredzēti ar šo regulu, un viņiem vajadzētu būt tiesībām saņemt atbildi pieņemamā laikposmā.

(17)	Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem būtu jānosaka, jāpārvalda un jāpārrauga starptautisko dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu kvalitātes standarti.

(18)	Šīs regulas saturs būtu jāpārskata, lai pielāgotu finanšu apjomus saistībā ar inflāciju un informācijas un pakalpojumu kvalitātes prasības saistībā ar tirgus attīstību, kā arī saistībā ar šīs regulas ietekmi uz pakalpojumu kvalitāti.

(19)	Šī regula nedrīkstētu skart Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (6).

(20)	Dalībvalstīm būtu jāparedz sankcijas, ko piemēro par šīs regulas pārkāpumiem, un jānodrošina to piemērošana. Sankcijām, kas varētu ietvert kompensācijas maksāšanu attiecīgajai personai, vajadzētu jābūt iedarbīgām, samērīgām un preventīvām.

(21)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus — proti, attīstīt Kopienas dzelzceļu un ieviest pasažieru tiesības starptautiskajā dzelzceļa satiksmē — nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka sakarā ar nozīmīgo starptautisko mērogu un vajadzību pēc starptautiskas sadarbības starptautiskos pasažieru braucienos šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(22)

Šīs regulas mērķis ir atbalstīt pārrobežu integrāciju apvidos, kur divu vai vairāku kaimiņu dalībvalstu pilsoņi lielā skaitā strādā un dzīvo citā dalībvalstī. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt tiesīgām piešķirt pagaidu atbrīvojumus attiecībā uz atsevišķiem pārrobežu pakalpojumiem. Šie pakalpojumi varētu ietvert transporta pakalpojumus vai nu aglomerācijā, vai reģionā, kas ir divās vai vairāk dalībvalstīs, vai reģionos, kuros nozīmīgu pakalpojuma daļu sniedz ārpus Kopienas, vai gadījumos, kuros maza daļa maršruta šķērso citu dalībvalsti, vai arī gadījumos, kuros maršruts ieved citā dalībvalstī vienīgi tāpēc, lai apstātos galapunktā.

(23)	Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (7),

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Temats

Ar šo regulu paredz noteikumus par:

a)	informāciju, kas jāsniedz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, transporta līgumu noslēgšanu, biļešu pārdošanu un datorizētu dzelzeļa pārvadājumu informācijas un rezervācijas sistēmu;

b)	dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu atbildību un apdrošināšanas pienākumiem attiecībā pret pasažieriem un viņu bagāžu;

c)	dzelzceļa pārvadājuma uzņēmumu pienākumiem pret pasažieriem kavējuma gadījumā;

d)	to, kā aizsargāt personas, kam ir ierobežotas pārvietošanās spējas un kas ceļo ar vilcienu, un par palīdzību šīm personām;

e)	starptautisko pakalpojumu kvalitātes standartu noteikšanu un pārraudzību, pasažieru personiskās drošības apdraudējumu pārvaldību un sūdzību izskatīšanu; un

f)	vispārīgiem īstenošanas noteikumiem.

2. pants

Darbības joma

1. Ņemot vērā 2., 3. un 4. punktu, šī regula visā Kopienā attiecas uz starptautiskiem braucieniem, ko veic, izmantojot vietējus un starptautiskus pakalpojumus, kurus sniedz viens vai vairāki dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, kas ir licencēti saskaņā ar Padomes Direktīvu 95/18/EK (1995. gada 19. jūnijs) par dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu licencēšanu (8).

2. Šīs regulas IV nodaļa un 25. pants attiecas vienīgi uz starptautiskiem braucieniem, ko veic, izmantojot starptautiskus pakalpojumus.

3. Šīs regulas V nodaļa attiecas arī uz vietējiem braucieniem, ko veic, izmantojot starptautiskus pakalpojumus.

4. Dalībvalsts pārskatāmi un nediskriminējoši var, ilgākais, uz 5 gadiem piešķirt atjaunināmu pagaidu atbrīvojumu no šīs regulas noteikumu piemērošanas attiecībā uz konkrētiem starptautiskiem pakalpojumiem vai starptautiskiem braucieniem, kuri ir izņēmuma stāvoklī tādēļ, ka:

a)	ar starptautisko pakalpojumu nodrošina pārvadājumus, lai nodrošinātu tādas aglomerācijas vai tāda reģiona vajadzības, kas ir divās vai vairāk dalībvalstīs; vai

b)	nozīmīga starptautiskā pakalpojuma daļa, tostarp vismaz viena paredzēta apstāšanās stacijā, notiek ārpus Kopienas; vai

c)	starptautisko pakalpojumu sāk un beidz tajā pašā dalībvalstī, un daļa maršruta, kas ir ne vairāk kā 100 km, šķērso vienu citu dalībvalsti, vilcienam apstājoties vai neapstājoties komerciālām vajadzībām; vai

d)	starptautisko pakalpojumu sniedz, šķērsojot vienas dalībvalsts robežu, un to beidz stacijā, kas ir vistuvāk robežai.

Dalībvalstis informē Komisiju par šādiem atbrīvojumiem. Komisija nosaka, vai atbrīvojums ir saskaņā ar šo pantu.

3. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

“dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums” ir dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kā noteikts Direktīvas 2001/14/EK (9) 2. pantā, un jebkurš valsts vai privāts uzņēmums, kas nodarbojas ar kravu un/vai pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu, ar nosacījumu, ka tas nodrošina vilci; tas ietver arī uzņēmumus, kas nodrošina vienīgi vilci;

2.	“pārvadātājs” ir dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, ar ko pasažieris ir noslēdzis pārvadājuma līgumu, vai vairāki secīgi dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, kas ir atbildīgi, pamatojoties uz minēto līgumu;

3.	“pārvadātāja aizvietotājs” ir dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kas nav noslēdzis pārvadājuma līgumu ar pasažieri, bet kam dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kurš ir līgumslēdzēja puse, daļēji vai pilnīgi ir uzticējis dzelzceļa pārvadājuma veikšanu;

“infrastruktūras pārvaldītājs” ir jebkura struktūra vai uzņēmums, kas atbild jo īpaši par dzelzceļa infrastruktūras vai tās daļas izveidi un uzturēšanu, kā noteikts Direktīvas 91/440/EEK (10) 3. pantā, un tas var ietvert arī infrastruktūras kontroles un drošības sistēmu pārvaldību; infrastruktūras pārvaldītāja funkcijas visā tīklā vai tīkla daļā var piešķirt dažādām struktūrām vai uzņēmumiem;

5.	“stacijas apsaimniekotājs” ir tāda organizatoriska struktūra dalībvalstī, kurai uzlikts pienākums apsaimniekot dzelzceļa staciju un kura var būt infrastruktūras pārvaldītājs;

6.	“ceļojuma rīkotājs” ir organizētājs vai mazumtirgotājs, kas nav dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, Direktīvas 90/314/EEK (11) 2. panta 2. un 3. punkta nozīmē;

7.	“biļešu pārdevējs” ir jebkurš dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu mazumtirgotājs, kas noslēdz pārvadājuma līgumus un pārdod biļetes vai nu dzelzceļa pārvadājuma uzņēmumu vārdā, vai pats savā vārdā;

8.	“pārvadājuma līgums” ir līgums par pārvadājuma veikšanu pret atlīdzību vai par brīvu, kuru dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums vai biļešu pārdevējs un pasažieris noslēdz par viena vai vairāku pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu;

9.	“rezervācija” ir atļauja papīra vai elektroniskā formā, kas dod tiesības tikt pārvadātam saskaņā ar iepriekš apstiprinātu personalizētu pārvadāšanas vienošanos;

10.	“tranzīta biļete” ir biļete vai biļetes, kas ir pārvadājuma līgums par tādu secīgu dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu, kurus veic viens vai vairāki dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi;

11.

“starptautisks brauciens” ir no vienas dalībvalsts uz otru pa dzelzceļu veikts pasažieru brauciens, uz ko attiecas viens pārvadājuma līgums un ko pasažieris veic, starp brauciena sākuma vietu un galapunktu šķērsojot vismaz vienu dalībvalsts robežu un saskaņā ar to pašu līgumu izmantojot vismaz vienu starptautisku pakalpojumu. Atkarībā no pārvadājuma līgumā paredzētajām brauciena sākuma vietām un galapunktiem pasažieris arī var ceļot, izmantojot vienu vai vairākus vietējos pakalpojumus;

12.	“vietējs brauciens” ir pa dzelzceļu veikts pasažiera brauciens, uz ko attiecas viens pārvadājuma līgums un ko pasažieris veic, nešķērsojot dalībvalsts robežu;

13.	“starptautisks pakalpojums” ir pasažieru dzelzceļa pārvadājuma pakalpojums, ko sāk un beidz Kopienā un ko sniedz, šķērsojot vismaz vienu kādas dalībvalsts robežu;

14.	“vietējs pakalpojums” ir pasažieru dzelzceļa pārvadājuma pakalpojums, ko sniedz, nešķērsojot dalībvalsts robežu;

15.	“kavējums” ir laiks starp publicētajā vilcienu sarakstā norādīto pasažiera ierašanās laiku un viņa faktisko vai paredzēto ierašanās laiku;

16.

“datorizētā dzelzceļa pārvadājumu informācijas un rezervācijas sistēma (DDPIRS)” ir datorizēta sistēma, kurā ir informācija par visiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu piedāvātajiem dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumiem; DDPIRS glabātā informācijā par pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem ietver informāciju par:

a)	pasažieru pārvadājumu pakalpojumu grafikiem un sarakstiem;

b)	sēdvietu pieejamību pasažieru pārvadājumu pakalpojumos;

c)	biļešu cenām un īpašajiem nosacījumiem;

d)	piekļuvi vilcieniem personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām;

e)	sistēmām, ko var izmantot, lai veiktu rezervācijas vai izsniegtu biļetes vai tranzīta biļetes tiktāl, ciktāl dažas vai visas no šīm sistēmām ir darītas pieejamas lietotājiem;

17.

“persona ar ierobežotām pārvietošanās spējām” ir jebkura persona, kuras pārvietošanās spējas, izmantojot transportlīdzekļus, ir ierobežotas kādas fiziskas (sensoriskas vai kustību, pastāvīgas vai īslaicīgas) invaliditātes, garīgas invaliditātes vai traucējumu vai jebkādu citu invaliditātes iemeslu vai vecuma dēļ un kuras stāvoklis prasa atbilstīgu uzmanību un visiem pasažieriem pieejamo pakalpojumu pielāgošanu šīs personas vajadzībām;

18.	“Vispārēji pārvadāšanas nosacījumi” ir pārvadātāja nosacījumi, kas ir vispārēju nosacījumu vai tarifu formā, kuri juridiski ir spēkā katrā dalībvalstī un kuri pēc pārvadājuma līguma noslēgšanas ir kļuvuši par tā sastāvdaļu;

19.	“transportlīdzeklis” ir mehāniskais transportlīdzeklis vai piekabe, ko pārvadā, pārvadājot pasažierus.

II NODAĻA

PĀRVADĀJUMA LĪGUMS, INFORMĀCIJA UN BIĻETES

4. pants

Pārvadājuma līgums

Ņemot vērā šo nodaļu, pārvadājuma līguma noslēgšanu un izpildi un informācijas un biļešu nodrošināšanu reglamentē I pielikuma II un III sadaļa.

5. pants

Attiekšanās izslēgums un ierobežojumu noteikšana

1. Šajā regulā paredzētās saistības attiecībā pret pasažieriem nedrīkst ierobežot un no tām nedrīkst atteikties, jo īpaši paredzot atkāpi vai ierobežojošu klauzulu pārvadājuma līgumā.

2. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi var pasažierim piedāvāt līguma nosacījumus, kas ir izdevīgāki nekā šajā regulā paredzētie nosacījumi.

6. pants

Pienākums sniegt informāciju par starptautisku pakalpojumu pārtraukšanu

Lēmumus pārtraukt starptautiskus pakalpojumus dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi ar attiecīgiem līdzekļiem publisko pirms to īstenošanas.

7. pants

Ceļojuma informācija

1. Neskarot 9. pantu, dzelzceļa pakalpojumu uzņēmumi un biļešu pārdevēji, kas piedāvā pārvadājuma līgumus viena vai vairāku dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu vārdā, pēc pieprasījuma sniedz pasažierim vismaz II pielikuma I daļā izklāstīto informāciju par starptautiskiem braucieniem, par kuriem attiecīgais dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums piedāvā pārvadājuma līgumu. Biļešu pārdevēji, kas piedāvā pārvadājuma līgumus savā vārdā, un ceļojumu rīkotāji šo informāciju sniedz, ja tā ir pieejama.

2. Starptautiskā brauciena laikā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi sniedz pasažierim vismaz II pielikuma II daļā izklāstīto informāciju.

3. Šā panta 1. un 2. punktā paredzēto informāciju sniedz visatbilstīgākajā formātā.

8. pants

Biļešu, tranzīta biļešu un rezervāciju pieejamība

1. Dzelzceļa pakalpojumu uzņēmumi un biļešu pārdevēji piedāvā biļetes, tranzīta biļetes un rezervācijas, ja tās ir pieejamas. Neskarot 2. punktu, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi izplata biļetes pasažieriem, izmantojot vismaz vienu no šādiem pārdošanas punktiem:

a)	biļešu kases vai automātus;

b)	telefonu/internetu vai jebkuras citas plaši pieejamas informācijas tehnoloģijas;

c)	vilcienos.

2. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi piedāvā iespēju iegādāties attiecīgā pakalpojuma biļetes vilcienā, ja vien šāda iespēja nav ierobežota vai liegta drošības, krāpšanas apkarošanas, obligātas dzelzceļa rezervācijas vai pamatotu komerciālu iemeslu dēļ.

9. pants

Ceļojuma informācijas un rezervācijas sistēmas

1. Lai sniegtu informāciju un izsniegtu biļetes, kā minēts šajā regulā, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un biļešu pārdevēji izmanto DDPIRS, ko izveido, īstenojot šajā pantā minētās procedūras.

2. Šīs regulas nolūkiem piemēro savstarpējās izmantojamības tehniskās specifikācijas (SITS), kas minētas Direktīvā 2001/16/EK.

3. Komisija pēc Eiropas Dzelzceļa aģentūras (EDA) priekšlikuma līdz … (12) pieņem pasažieru telemātikas lietojumprogrammu SITS. SITS ļauj sniegt II pielikumā izklāstīto informāciju un izsniegt biļetes, kā paredzēts šajā regulā.

4. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi pielāgo savas DDPIRS saskaņā ar SITS izklāstītajām prasībām atbilstīgi minētajā SITS izklāstītam izvietošanas plānam.

5. Ņemot vērā Direktīvu 95/46/EK, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un biļešu pārdevēji informāciju par individuālām rezervācijām neizpauž citiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un/vai biļešu pārdevējiem.

III NODAĻA

DZELZCEĻA PĀRVADĀJUMU UZŅĒMUMU ATBILDĪBA PAR PASAŽIERIEM UN VIŅU BAGĀŽU

10. pants

Atbildība par pasažieriem un bagāžu

Ņemot vērā šo nodaļu, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu atbildību par pasažieriem un viņu bagāžu reglamentē I pielikuma IV sadaļas I, III un IV nodaļa, kā arī VI un VII sadaļa.

11. pants

Apdrošināšana

1. Direktīvas (EK) Nr. 95/18/EK 9. pantā izklāstīto pienākumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz atbildību par pasažieriem, uzskata par tādu, kas prasa, lai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums ir atbilstīgi apdrošināts vai veic līdzvērtīgus pasākumus nolūkā nodrošināt savu atbildību, kas paredzēta šajā regulā.

2. Komisija līdz … (12) iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par minimālā apdrošinājuma apjoma noteikšanu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem. Vajadzības gadījumā ziņojumam pievieno attiecīgus priekšlikumus vai ieteikumus šajā sakarā.

12. pants

Avansa maksājumi

1. Ja pasažieris tiek nonāvēts vai ievainots, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums nekavējoties — un noteikti ne vēlāk kā piecpadsmit dienas pēc tam, kad ir noteikta tās fiziskās personas identitāte, kura ir tiesīga saņemt kompensāciju — samērā ar nodarīto kaitējumu veic avansa maksājumus, kādi var būt vajadzīgi, lai segtu tūlītējas saimnieciskas vajadzības.

2. Neskarot 1. punktu, nāves gadījumā attiecībā uz katru pasažieri avansa maksājums nav mazāks par EUR 21 000.

3. Avansa maksājums nav atbildības atzīšana, un to var atskaitīt no jebkādām summām, ko turpmāk izmaksā, pamatojoties uz šo regulu, bet tas nav atmaksājams, izņemot gadījumus, kad kaitējums nodarīts pasažiera nolaidības vai vainas dēļ vai ja avansa maksājumu saņēmusī persona nav tā persona, kura ir tiesīga saņemt kompensāciju.

IV NODAĻA

KAVĒJUMI, NOKAVĒTAS PĀRSĒŠANĀS UN ATCELTI REISI

13. pants

Atbildība par kavējumiem, nokavētu pārsēšanos un atceltiem reisiem

Ņemot vērā šo nodaļu, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu atbildību par kavējumiem, nokavētu pārsēšanos un atceltiem reisiem reglamentē ar I pielikuma IV sadaļas II nodaļa.

14. pants

Atlīdzināšana un maršruta maiņa

Ja dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums pamatoti paredz, ka kavējums ierasties pārvadājuma līgumā paredzētajā galapunktā būs ilgāks par 60 minūtēm, pasažierim tūlīt piedāvā izvēli:

saņemt atmaksājumu biļetes pilnas cenas apjomā saskaņā ar iegādes nosacījumiem par brauciena daļu vai daļām, kas nav veiktas, kā arī par daļu vai daļām, kas jau ir veiktas, ja starptautiskais brauciens vairs neatbilst pasažiera sākotnējam ceļošanas plānam, kā arī — attiecīgos gadījumos — apmaksātu atpakaļbraucienu uz pirmo brauciena sākumpunktu, cik drīz vien iespējams. Atmaksājuma izmaksu veic saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem kā 15. pantā minētās kompensācijas izmaksu; vai

b)	ar līdzvērtīgiem pārvadāšanas nosacījumiem un cik drīz vien iespējams braucienu turpināt līdz galamērķim vai mainīt maršrutu, lai sasniegtu galamērķi; vai

c)	ar līdzvērtīgiem pārvadāšanas nosacījumiem kādā vēlākā dienā, kad vien pasažierim ir ērtāk, turpināt braucienu līdz galamērķim vai mainīt maršrutu, lai sasniegtu galamērķi.

15. pants

Biļetes cenas kompensēšana

1. Nezaudējot tiesības uz pārvadājumu, pasažieris drīkst pieprasīt dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam kompensāciju par kavējumu, par ko nav saņemts biļetes cenas atmaksājums saskaņā ar 14. pantu. Minimālās kompensācijas par kavējumiem ir šādas:

a)	25 % no biļetes cenas, ja kavējums ir 60 līdz 119 minūtes;

b)	50 % no biļetes cenas, ja kavējums ir 120 minūtes vai ilgāks.

Ja pārvadājuma līgums ir noslēgts par turp- un atpakaļbraucienu, kompensāciju par kavējumu turpceļā vai atpakaļceļā aprēķina, ņemot vērā pusi summas, kas samaksāta par biļeti. Tāpat proporcionāli pilnai cenai aprēķina jebkura tāda kavēta pakalpojuma cenu, kuru sniedz saskaņā ar jebkuras citas formas pārvadājuma līgumu, ar ko atļauj ceļot pa vairākiem turpmākiem posmiem.

Aprēķinot kavējuma ilgumu, neņem vērā nekādus kavējumu, attiecībā uz kuriem dzelzceļa pārvadājuma uzņēmums var pierādīt, ka tie notikuši ārpus dalībvalsts teritorijas.

2. Kompensāciju par biļeti izmaksā 14 dienās pēc kompensācijas pieprasījuma iesniegšanas. Kompensāciju drīkst izmaksāt ar kuponiem un/vai citiem pakalpojumiem, ja nosacījumi ir elastīgi (jo īpaši attiecībā uz derīguma termiņu un ceļojuma galamērķi). Pēc pasažiera pieprasījuma kompensāciju izmaksā naudā, ja pasažieris kuponus vai citus pakalpojumus nevarētu izmantot.

3. Biļešu cenas kompensāciju nesamazina, atskaitot ar finanšu darījumiem saistītas izmaksas, piemēram, maksas, tālruņa vai pastmarku izmaksas. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi var noteikt minimuma summu, ko nesasniedzot, kompensāciju neizmaksā. Šī minimuma summa nav lielāka par EUR 4.

4. Pasažierim nav nekādu tiesību uz kompensāciju, ja viņu informē par kavējumu pirms biļetes nopirkšanas vai ja vilciena kavējums, kas rodas sakarā ar brauciena turpināšanu, izmantojot citu pakalpojumu, vai mainot maršrutu, ir mazāks par 60 minūtēm.

16. pants

Palīdzība

1. Ja ierašanās vai atiešana ir kavēta, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums vai stacijas apsaimniekotājs informē pasažierus par stāvokli, kā arī par paredzēto atiešanas un ierašanās laiku, tiklīdz šāda informācija ir pieejama.

2. Ja kāds no 1. punktā minētajiem kavējumiem ir vairāk nekā 60 minūtes, pasažieriem par brīvu arī piedāvā:

a)	maltītes un atspirdzinājumus apjomā, kas pamatoti atbilst gaidīšanas laikam, ja tos iespējams nodrošināt vilcienā vai stacijā;

b)	ja ir jāpārnakšņo viena vai vairākas naktis vai ja ir jāuzturas ilgāk — izmitināšanu viesnīcā vai citur un pārvadāšanu starp dzelzceļa staciju un izmitināšanas vietu, kur un ja vien tas fiziski iespējams;

c)	ja vilciena turpmāka kustība nav iespējama — pārvadāšanu no vilciena līdz dzelzceļa stacijai, alternatīvam pakalpojuma sākumpunktam vai galamērķim, kur ja vien tas fiziski iespējams.

3. Ja starptautiskā dzelzceļa pakalpojuma sniegšanu vairs nevar turpināt, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, cik drīz vien iespējams, noorganizē pasažieriem alternatīvus pārvadājumu pakalpojumus.

4. Pēc pasažiera lūguma dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi uz biļetes apliecina, ka dzelzceļa pārvadājumu pakalpojums ir,attiecīgi, kavēts, izraisījis nokavētu pārsēšanos vai atcelts.

5. Piemērojot 1., 2. un 3. punktu, attiecīgais dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums pievērš īpašu uzmanību vajadzībām, kādas ir personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām un viņu pavadītājiem.

V NODAĻA

PERSONAS AR IEROBEŽOTĀM PĀRVIETOŠANĀS SPĒJĀM

17. pants

Informācija personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām

1. Pēc pieprasījuma dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, biļešu pārdevējs vai ceļojuma rīkotājs personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām sniedz informāciju par dzelzceļa pakalpojumu pieejamību un par ritošā sastāva piekļuves nosacījumiem, kā arī par vilcienā pieejamām ērtībām.

2. Lai ievērotu normatīvajos aktos paredzētus drošības apsvērumus, dzelzceļa pakalpojumu uzņēmums ievieš nediskriminētas piekļuves noteikumus, ko piemēro attiecībā uz tādu personu pārvadāšanu, kam ir ierobežotas pārvietošanās spējas. Pēc pieprasījuma dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, biļešu pārdevēji un/vai ceļojumu rīkotāji tūlīt dara šos noteikumus pieejamus.

18. pants

Tiesības uz pārvadājumu

1. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, biļešu pārdevējs vai ceļojuma rīkotājs nevar atteikties apstiprināt rezervāciju vai izsniegt biļeti personas ierobežotu pārvietošanās spēju dēļ. Personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām rezervāciju un biļetes piedāvā bez papildu maksas.

2. Neskarot šā panta 1. punktu, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, biļešu pārdevējs un/vai ceļojuma rīkotājs saskaņā ar 17. panta 2. punktā minētajiem piekļuves noteikumiem var atteikties apstiprināt rezervāciju vai izsniegt biļeti personai ar ierobežotām paŗvietošanās spējām vai prasīt, lai šādu personu pavada cita persona.

3. Izmantojot 2. punktā paredzēto atkāpi, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, biļešu pārdevējs un/vai ceļojuma rīkotājs pēc pieprasījuma piecās darbadienās pēc atteikuma apstiprināt rezervāciju vai izsniegt biļeti vai pēc pavadīšanas nosacījuma piemērošanas rakstiski informē attiecīgo personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām par šādas rīcības iemesliem.

19. pants

Palīdzība dzelzceļa stacijās

1. Ja persona ar ierobežotām pārvietošanās spējām atstāj dzelzceļa staciju, kurā ir personāls, šķērso to tranzītā vai ierodas tajā, stacijas apsaimniekotājs bez maksas sniedz palīdzību tā, lai attiecīgā persona varētu iekāpt reisā, kas izbrauc no stacijas, pārsēsties nākamajā reisā vai izkāpt no reisa, kas ierodas stacijā un kam viņš nopircis biļeti, neskarot piekļuves noteikumus, kas paredzēti saskaņā ar 17. panta 2. punktu. Šā panta nolūkā staciju neuzskata par tādu, kurā ir personāls, ja drošuma, drošības, biļešu pārdošanas vai ieņēmumu aizsardzības pienākumi, kas jāveic dienesta personālam, liedz tam sniegt šādu palīdzību.

2. Dalībvalstis var paredzēt atkāpi no 1. punkta, ja personas ceļo, izmantojot pakalpojumus, uz kuriem attiecas sabiedrisko pakalpojumu līgums, kas noslēgts saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas tiesību aktiem, ar nosacījumu, ka kompetentā iestāde ir ieviesusi alternatīvas iespējas vai pasākumus, kas nodrošina līdzvērtīgu vai labāku transporta pakalpojumu pieejamību.

20. pants

Palīdzība vilcienā

Neskarot 17. panta 2. punktā minētos piekļuves noteikumus, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums par brīvu sniedz palīdzību personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām, tai atrodoties vilcienā un iekāpjot un izkāpjot no vilciena.

Šā panta nolūkā palīdzība vilcienā ir palīdzība, ko sniedz personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām, lai šī persona vilcienā varētu piekļūt tiem pašiem pakalpojumiem, kam var piekļūt citi pasažieri, ja personas pārvietošanās spēju ierobežojumi neļauj tai bez citu palīdzības un droši piekļūt minētajiem pakalpojumiem.

21. pants

Palīdzības sniegšanas nosacījumi

Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, staciju apsaimniekotāji, biļešu pārdevēji un ceļojumu rīkotāji sadarbojas, lai atbilstīgi 19. un 20. pantam sniegtu palīdzību personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām saskaņā ar šā panta turpmākajiem punktiem:

palīdzību sniedz ar nosacījumu, ka par personas vajadzību saņemt šādu palīdzību dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, stacijas apsaimniekotājam, biļešu pārdevējam vai ceļojuma rīkotājam, no kura biļete nopirkta, ir paziņots vismaz 48 stundas pirms palīdzība ir vajadzīga. Ja biļete ir derīga vairākiem braucieniem, pietiek ar vienu paziņojumu, ja ir sniegta attiecīga informācija par turpmāko braucienu laiku;

b)	dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, staciju apsaimniekotāji, biļešu pārdevēji un ceļojumu rīkotāji veic visus vajadzīgos pasākumus paziņojumu saņemšanai;

c)	ja paziņojums saskaņā ar a) punktu nav sniegts, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums un stacijas apsaimniekotājs dara visu iespējamo, lai sniegtu palīdzību personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām, lai tā varētu ceļot;

d)	neskarot citu struktūru pilnvaras attiecībā uz teritorijām ārpus dzelzceļa stacijas telpām, stacijas apsaimniekotājs dzelzceļa stacijā un ārpus tās norāda vietas, kurās personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām var paziņot par ierašanos dzelzceļa stacijā un, ja vajadzīgs, lūgt palīdzību;

palīdzību sniedz ar nosacījumu, ka persona ierodas noteiktajā vietā:

—	dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma iepriekš noteiktā laikā, kas nav ilgāks par 90 minūtēm pirms publicētā atiešanas laika, vai

—	ja laiks nav noteikts, vēlākais, 30 minūtes pirms publicētā atiešanas laika.

22. pants

Kompensācija par pārvietošanās palīglīdzekļiem un citām īpašām ierīcēm

Ja dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums ir atbildīgs par pārvietošanās palīglīdzekļu vai citu īpašu ierīču, ko lieto personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām, pilnīgu vai daļēju zudumu vai bojājumiem, nepiemēro nekādu finansiālu ierobežojumu.

VI NODAĻA

DROŠĪBA, SŪDZĪBAS UN PAKALPOJUMA KVALITĀTE

23. pants

Pasažieru personiskā drošība

Vienojoties ar valsts iestādēm, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, infrastruktūras pārvaldītāji un staciju apsaimniekotāji savās attiecīgajās jomās veic atbilstīgus pasākumus un pielāgo tos valsts iestāžu noteiktam drošības līmenim, lai nodrošinātu pasažieru personisko drošību dzelzceļa stacijās un vilcienos un lai pārvaldītu apdraudējumus. Tie sadarbojas un apmainās ar informāciju par labāko pieredzi attiecībā uz tādu starpgadījumu novēršanu, kas varētu samazināt drošības līmeni.

24. pants

Sūdzības

1. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi izveido sūdzību izskatīšanas mehānismus attiecībā uz šajā regulā paredzētām tiesībām un pienākumiem. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums to īsteno, sadarbojoties ar biļešu pārdevēju. Tas pasažieriem dara plaši zināmu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma kontaktinformāciju un tā darba valodu vai valodas.

2. Pasažieri var iesniegt sūdzību jebkuram iesaistītam dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam vai biļešu pārdevējam. Sūdzības adresāts 20 dienās vai nu sniedz pamatotu atbildi vai, attiecīgi pamatotos gadījumos, informē pasažieri par to, līdz kurai dienai, ilgākais, trīs mēnešu laikposmā atbilde var būt gaidāma.

3. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums 25. pantā minētajā gada ziņojumā publicē saņemto sūdzību skaitu un veidus, izskatītās sūdzības, atbilžu sniegšanas laikus un veiktās darbības, lai iespējami panāktu uzlabojumus.

25. pants

Pakalpojumu kvalitātes standarti

1. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi nosaka starptautisko pārvadājumu pakalpojumu kvalitātes standartus un īsteno kvalitātes pārvaldības sistēmu, lai uzturētu pakalpojumu kvalitāti. Pakalpojumu kvalitātes standarti attiecas vismaz uz III pielikumā uzskaitītajiem elementiem.

2. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi pārrauga savu darbību, kā paredzēts pakalpojumu kvalitātes standartos. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi katru gadu kopā ar gada pārskatu publicē arī ziņojumu par sniegto pakalpojumu kvalitāti. Šos rezultātus publicē arī dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu Interneta vietnē.

VII NODAĻA

IZPILDE

26. pants

Izpilde

1. Katra dalībvalsts norīko struktūru vai struktūras, kas atbild par šīs regulas izpildi. Katra no minētajām struktūrām veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu pasažieru tiesību ievērošanu.

Visas struktūras savā uzbūvē, lēmumos par finansējumu, juridiskā formā un lēmumu pieņemšanā ir neatkarīgas no infrastruktūras pārvaldītājiem, maksāšanas struktūrām, par jaudas iedalīšanu atbildīgajām struktūrām vai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem.

Dalībvalstis informē Komisiju par struktūru vai struktūrām, kas norīkotas saskaņā ar šo punktu, un par to attiecīgo kompetenci.

2. Par šīs regulas varbūtēju pārkāpumu ikviens pasažieris var iesniegt sūdzību attiecīgajai struktūrai, kas norīkota saskaņā ar 1. punktu, vai kādai citai dalībvalsts norīkotai atbilstīgai struktūrai.

27. pants

Sadarbība starp izpildes struktūrām

Šīs regulas 26. pantā minētās izpildes struktūras apmainās ar informāciju par savu darbu un lēmumu pieņemšanas principiem, un praksi, lai visā Kopienā koordinētu savus lēmumu pieņemšanas principus. Komisija tām palīdz veikt šo uzdevumu.

VIII NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

28. pants

Sankcijas

Dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par šīs regulas noteikumu pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un preventīvas. Dalībvalstis par šiem noteikumiem un pasākumiem paziņo Komisijai līdz … (13) un nekavējoties ziņo tai par jebkādiem turpmākiem grozījumiem, kas tos iespaido.

29. pants

Pielikumi

Pielikumos, izņemot I pielikumu, grozījumus izdara saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto procedūru.

30. pants

Noteikumi par grozījumiem

1. Šīs regulas 2., 9. un 11. panta īstenošanai vajadzīgos pasākumus pieņem saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto procedūru.

2. Šajā regulā, izņemot I pielikumu, minētās finanšu summas saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto procedūru pielāgo atkarībā no inflācijas.

31. pants

Komitejas procedūra

1. Komisijai palīdz komiteja, kas izveidota ar Direktīvas 91/440/EEK 11.a pantu.

2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais termiņš ir trīs mēneši.

3. Komiteja pieņem savu reglamentu.

32. pants

Ziņojums

Komisija līdz … (14) ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs regulas īstenošanu un rezultātiem, jo īpaši par pakalpojumu kvalitātes līmeni.

Ziņojuma pamatā ir informācija, ko sniedz atbilstīgi šai regulai un Direktīvas 91/440/EEK 10.b pantam. Vajadzības gadījumā ziņojumam pievieno attiecīgus priekšlikumus.

33. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā 18 mēnešus pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, …

Eiropas Parlamenta vārdā —

priekšsēdētājs

…

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

…

(1) OV C 221, 8.9.2005., 8. lpp.

(2) OV C 71, 22.3.2005., 26. lpp.

(3) Eiropas Parlamenta 2005. gada 28. septembra Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts), Padomes 2006. gada 24. jūlijā Kopējā nostāja un Eiropas Parlamenta … Nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta).

(4) OV C 137, 8.6.2002., 2. lpp.

(5) OV L 110, 20.4.2001., 1. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2004/50/EK (OV L 164, 30.4.2004., 114. lpp.).

(6) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 31.10.2003., 1. lpp.).

(7) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

(8) OV L 143, 27.6.1995., 70. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/49/EK (OV L 164, 30.4.2004., 44. lpp.).

(9) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/14/EK (2001. gada 26. februāris) par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu (OV L 237, 24.8.1991., 25. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2004/49/EK.

(10) Padomes Direktīva 91/440/EK (1991. gada 29. jūlijs) par Kopienas dzelzceļa attīstību (OV L 237, 24.8.1991., 25. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/51/EK (OV L 164, 30.4.2004., 164. lpp.).

(11) Padomes Direktīva 90/314/EEK (1990. gada 13. jūnijs) par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām (OV L 158, 23.6.1990., 59. lpp.).

(12) Viens gads pēc šīs regulas pieņemšanas.

(13) Seši mēneši pēc šīs regulas stāšanās spēkā.

(14) Trīs gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā.

I PIELIKUMS

IZVILKUMS NO VIENOTAJIEM NOTEIKUMIEM ATTIECĪBĀ UZ PASAŽIERU UN BAGĀŽAS STARPTAUTISKO DZELZCEĻA PĀRVADĀJUMA LĪGUMU (CIV)

A Papildinājums

1980. gada 9. maija Konvencijai par starptautiskiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF), kura grozīta ar 1999. gada 3. jūnija protokolu par grozījumiem Konvencijā par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem

II SADAĻA

PĀRVADĀJUMA LĪGUMA NOSLĒGŠANA UN IZPILDE

6. pants

Pārvadājuma līgums

1. Saskaņā ar pārvadājuma līgumu pārvadātājs uzņemas pārvest pasažieri, kā arī, ja nepieciešams, bagāžu un transportlīdzekļus uz galastaciju un nogādāt bagāžu un transportlīdzekļus galastacijā.

2. Pārvadājuma līgumu apstiprina ar vienu vai vairākām pasažierim izdotām biļetēm. Tomēr, saskaņā ar 9. pantu biļetes neesamība, nepareizums vai nozaudēšana neietekmē līguma esamību vai derīgumu, kas paliek saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem.

3. Biļete kalpo kā ticams pierādījums pārvadājuma līguma noslēgšanai un saturam.

7. pants

Biļete

1. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi nosaka biļešu veidu un saturu, kā arī valodu un rakstu zīmes, kuras tiek izmantotas to sastādīšanā un drukāšanā.

2. Biļetēs jānorāda vismaz:

a)	pārvadātājs vai pārvadātāji;

b)	paziņojums par to, ka pārvadājums, neraugoties ne uz kādu pretēju klauzulu, tiek veikts saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem; to var atzīmēt ar akronīmu CIV;

c)	jebkāds cits paziņojums, kas nepieciešams, lai pierādītu pārvadājuma līguma noslēgšanu un saturu un atļautu pasažierim izmantot tiesības, ko paredz šis līgums.

3. Saņemot biļeti, pasažierim jāpārliecinās, ka tā izdota atbilstoši viņa norādēm.

4. Biļete ir nododama citam, ja vien tā nav izdota uz pasažiera vārda un ja brauciens nav sācies.

5. Biļeti var sagatavot, elektroniski reģistrējot datus, ko var pārveidot skaidrās rakstu zīmēs. Procedūrai, kas tiek izmantota datu reģistrēšanai un apstrādei, jābūt līdzvērtīgai no funkcionālā viedokļa, īpaši, ciktāl tas attiecas uz biļetes pierādījuma vērtību, ko sniedz šie dati.

8. pants

Braukšanas maksas samaksa un atmaksāšana

1. Saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp pasažieri un pārvadātāju, braukšanas maksu apmaksā avansā.

2. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi nosaka, kādos gadījumos braukšanas apmaksu var atmaksāt.

9. pants

Tiesības tikt pārvadātam. Pārvadāšanas atteikums

1. Pasažierim no viņa brauciena sākuma jābūt derīgai biļetei un pēc pieprasījuma tā jāuzrāda biļešu kontrolierim. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi var paredzēt:

a)	ka pasažieris, kurš nevar uzrādīt derīgu biļeti, papildus braukšanas maksai maksā soda naudu;

b)	ka pasažierim, kurš atsakās maksāt braukšanas maksu vai soda naudu, var pieprasīt pārtraukt braucienu;

c)	vai un kādos apstākļos var tikt atmaksāta soda nauda.

2. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi var paredzēt, ka pasažieriem, kuri:

a)	rada draudus brauciena drošībai un veiksmīgai norisei, kā arī citu pasažieru drošībai;

b)	var atteikt braucienu vai arī tiem var pieprasīt pārtraukt to.

Šādiem pasažieriem nav tiesību saņemt atpakaļ braukšanas maksu vai citu maksu, ko tie ir maksājuši par reģistrētās bagāžas pārvadāšanu.

10. pants

Administratīvo formalitāšu nokārtošana

Pasažierim jākārto formalitātes, ko pieprasa muitas vai citu administratīvu iestāžu darbinieki.

11. pants

Vilcienu atcelšana un kavēšanās. Nokavētas pārsēšanās

Kur tas nepieciešams, pārvadātājs biļetē apliecina, ka vilciens ticis atcelts vai pārsēšanās tikusi nokavēta.

III SADAĻA

ROKAS BAGĀŽAS, DZĪVNIEKU, REĢISTRĒTĀS BAGĀŽAS UN TRANSPORTLĪDZEKĻU PĀRVADĀŠANA

I NODAĻA

Kopīgi noteikumi

12. pants

Atļautie priekšmeti un dzīvnieki

1. Saskaņā ar Vispārējiem pārvadāšanas noteikumiem pasažieris var ņemt līdzi braucienā priekšmetus, kas ir viegli pārnēsājami (rokas bagāžu), kā arī dzīvus dzīvniekus. Turklāt saskaņā ar Vispārējo pārvadāšanas noteikumu speciālajiem noteikumiem braucienā var ņemt līdzi pārnēsāšanai neērtus priekšmetus. Priekšmeti un dzīvnieki, kas var traucēt vai radīt neērtības citiem pasažieriem vai radīt bojājumus, rokas bagāžā nav iekļaujami.

2. Priekšmetus un dzīvniekus pasažieri nodod reģistrētā bagāžā saskaņā ar Vispārējiem pārvadāšanas noteikumiem.

3. Gadījumos, kad tiek pārvadāti pasažieri, saskaņā ar Vispārējo pārvadāšanas noteikumu speciālajiem noteikumiem pārvadātājs var atļaut transportlīdzekļu pārvadāšanu.

4. Veicot saskaņā ar šo pantu bīstamu priekšmetu dzelzceļa pārvadājumus rokas bagāžā, reģistrētā bagāžā, kā arī uz transportlīdzekļiem vai tajos, jāpilda “Noteikumu par bīstamo kravu starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem” (RID) prasības.

13. pants

Pārbaude

1. Ja ir pietiekams iemesls aizdomām par iespējamu pārvadāšanas nosacījumu neievērošanu, pārvadātājam ir tiesības pārbaudīt priekšmetu (rokas bagāžā, reģistrētā bagāžā un transportlīdzekļos, ieskaitot to kravu) un dzīvnieku atbilstību pārvadāšanas noteikumiem, ja vien tās valsts normatīvie akti, kurā paredzēts veikt šo pārbaudi, neaizliedz šādas pārbaudes. Pasažieris jāuzaicina piedalīties pārbaudē. Ja pasažieris neparādās vai nav sasniedzams, pārvadātājam jāpieaicina divi neatkarīgi liecinieki.

2. Ja pārbaudes laikā atklājas, ka pārvadāšanas nosacījumi nav ievēroti, pārvadātājs var prasīt pasažierim segt ar pārbaudi saistītos izdevumus.

14. pants

Administratīvo formalitāšu nokārtošana

Pasažierim jāpilda muitas un citu administratīvo iestāžu pieprasītās formalitātes, ja brauciena laikā tam ir priekšmeti (rokas bagāžā, reģistrētā bagāžā, transportlīdzekļos, ieskaitot to kravu) vai dzīvnieki. Pasažierim jābūt klāt šo priekšmetu pārbaudes laikā, izņemot, ja katras valsts normatīvie akti paredz citādi.

II NODAĻA

Rokas bagāža un dzīvnieki

15. pants

Kontrole

Pasažieris pats atbild par līdzpaņemto rokas bagāžu un dzīvniekiem.

III NODAĻA

Reģistrētā bagāža

16. pants

Reģistrētās bagāžas nosūtīšana

1. Saskaņā ar noslēgtā līguma noteikumiem reģistrētās bagāžas nosūtīšanu veic, pamatojoties uz pasažierim izsniegto reģistrācijas kvīti.

2. Saskaņā ar 22. pantu reģistrācijas kvīts neesamība, nepareizība vai nozaudēšana nedrīkst ietekmēt ar reģistrētās bagāžas nosūtīšanu saistīto līgumu esamību vai likumību, kas tiem paliek saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem.

3. Reģistrācijas kvīts kalpo kā ticams pierādījums bagāžas reģistrēšanai un tās pārvadāšanas nosacījumiem.

4. Ja netiek pierādīts pretējais, pieņem, ka brīdī, kad pārvadātājs pieņēma reģistrēto bagāžu, tā acīmredzami bija labā kārtībā, un bagāžas atsevišķo vienību skaits un masa sakrita ar to, kas norādīts reģistrācijas kvītī.

17. pants

Bagāžas reģistrācijas kvīts

1. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi nosaka bagāžas reģistrācijas kvīts formu un saturu, kā arī valodu un rakstu zīmes, kuras izmantojamas to sastādīšanā un drukāšanā. 7. panta 5. punktu piemēro mutatis mutandis.

2. Reģistrācijas kvītī jānorāda vismaz šādas ziņas:

a)	pārvadātājs vai pārvadātāji;

b)	paziņojums par to, ka pārvadājums, neraugoties ne uz kādu pretēju klauzulu, tiek veikts saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem; to var atzīmēt ar akronīmu CIV;

c)	jebkāds cits paziņojums, kas nepieciešams lai pierādītu līgumā paredzētās saistības attiecībā uz reģistrētās bagāžas nosūtīšanu un dotu iespēju pasažierim izmantot viņa tiesības, kas izriet no pārvadājuma līguma.

3. Saņemot bagāžas reģistrācijas kvīti, pasažierim jāpārliecinās, ka tā sastādīta atbilstoši viņa norādēm.

18. pants

Reģistrēšana un pārvadāšana

1. Izņemot gadījumus, kad Vispārējie pārvadāšanas noteikumi paredz citādi, bagāžu reģistrē tikai pēc biļetes uzrādīšanas, kas derīga vismaz tik ilgi, līdz bagāža nonāk galapunktā. Citos gadījumos bagāžas reģistrēšanu veic saskaņā ar noteikumiem, kas ir spēkā vietā, kur notiek nosūtīšana.

2. Ja Vispārējie pārvadāšanas noteikumi paredz, ka bagāžu var pieņemt pārvadāšanai bez biļetes uzrādīšanas, vienoto noteikumu prasības, kas nosaka pasažiera tiesības un pienākumus attiecībā uz viņa reģistrēto bagāžu, mutatis mutandis piemēro reģistrētās bagāžas nosūtītājam.

3. Pārvadātājs var nosūtīt bagāžu ar citu vilcienu vai izmantojot citu transporta veidu un pa citu maršrutu nekā tas, ko veic pasažieris.

19. pants

Reģistrētās bagāžas pārvadāšanas maksas apmaksāšana

Saskaņā ar pasažiera un pārvadātāja savstarpēji noslēgto līgumu maksu par reģistrētās bagāžas pārvadāšanu apmaksā reģistrēšanas brīdī.

20. pants

Reģistrētās bagāžas marķēšana

Pasažierim uz katras reģistrētās bagāžas vienības skaidri saredzamā vietā un pietiekami skaidrā un neizdzēšamā veidā jānorāda:

a)	savs uzvārds un adrese;

b)	gala stacija.

21. pants

Tiesības atteikties no reģistrētas bagāžas

1. Ja apstākļi atļauj un ja netiek pārkāptas muitas vai citas administratīvās iestādes prasības, pasažieris var pieprasīt nogādāt bagāžu atpakaļ nosūtīšanas vietā pret bagāžas reģistrācijas kvīti un, ja tā paredz Vispārējie pārvadāšanas noteikumi, uzrādot biļeti.

2. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi var ietvert citus noteikumus attiecībā uz tiesībām atteikties no reģistrētas bagāžas īpašos galastaciju maiņas gadījumos un attiecībā uz iespējamām finansiālām sekām, kas var rasties pasažierim.

22. pants

Piegādāšana

1. Reģistrēto bagāžu izsniedz pret bagāžas reģistrācijas kvīti, un attiecīgā gadījumā — pēc summu nomaksas, kas iekasējamas par piegādi.

Pārvadātājam ir tiesības, bet ne pienākums pārliecināties, ka kvīts uzrādītājam ir tiesības sūtījumu saņemt.

2. Uzskatāms, ka veikta izsniegšana bagāžas reģistrācijas kvīts uzrādītājam, ja saskaņā ar galastacijā spēkā esošajiem noteikumiem:

a)	bagāža ir nodota muitas vai octroi iestādēm to telpās vai noliktavās, kas nav pārvadātāja pārraudzībā;

b)	dzīvi dzīvnieki ir nodoti trešām personām.

3. Bagāžas reģistrācijas kvīts uzrādītājs var pieprasīt bagāžas nogādāšanu galastacijā, tiklīdz ir pagājis norunātais laiks vai attiecīgajos gadījumos — muitas un citu administratīvo iestāžu formalitāšu kārtošanai nepieciešamais laiks.

4. Ja netiek uzrādīta bagāžas reģistrācijas kvīts, pārvadātāja pienākums ir izsniegt bagāžu tikai tai personai, kas pierāda savas tiesības uz to. Ja sniegtais pierādījums šķiet nepietiekams, pārvadātājs var pieprasīt drošības naudu.

5. Bagāžu izsniedz stacijā, līdz kurai tā tika reģistrēta.

6. Kvīts uzrādītājs, kura bagāža nav izsniegta, var pieprasīt, lai kvītī tiktu atzīmēts datums un laiks, kad viņš pieprasījis sūtījumu atbilstoši 3. punktam.

7. Pilnvarotā persona var atteikties pieņemt bagāžu, ja pārvadātājs nepilda viņa prasību veikt reģistrētās bagāžas pārbaudi, lai konstatētu iespējamo bojājumu.

8. Visos citos gadījumos bagāžas izsniegšana notiek saskaņā ar galastacijā spēkā esošiem noteikumiem.

IV NODAĻA

Transportlīdzekļi

23. pants

Pārvadāšanas noteikumi

Īpašie noteikumi par transportlīdzekļu pārvadāšanu, kas ietilpst Vispārējos pārvadāšanas noteikumos, ietver nosacījumus attiecībā uz transportlīdzekļu pārvadāšanas, reģistrēšanas, iekraušanas un pārvadāšanas, izkraušanas un izsniegšanas apstiprināšanu, kā arī pasažiera pienākumus.

24. pants

Pārvadāšanas kvīts

1. Līgumsaistības attiecībā uz transportlīdzekļu pārvadāšanu atspoguļo pārvadāšanas kvīts, kas tiek izsniegta pasažierim. Pārvadāšanas kvīts var tikt apvienota ar pasažiera biļeti.

2. Īpašie noteikumi par transportlīdzekļu pārvadāšanu, kas ietilpst Vispārējos pārvadāšanas noteikumos, nosaka pārvadāšanas kvīts formu un saturu, kā arī valodu un rakstu zīmes, kuras jāizmanto tās sastādīšanā un drukāšanā. 7. panta 5. punktu piemēro mutatis mutandis.

3. Pārvadāšanas kvītī jānorāda vismaz šādas ziņas:

a)	pārvadātājs vai pārvadātāji;

b)	paziņojums par to, ka pārvadājums, neraugoties ne uz kādu pretēju klauzulu, tiek veikts saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem; to var atzīmēt ar akronīmu CIV;

c)	jebkāds cits paziņojums, kas nepieciešams lai pierādītu līgumā paredzētās saistības attiecībā uz transportlīdzekļa pārvadāšanu un dotu iespēju pasažierim izmantot viņa tiesības, kas izriet no pārvadājuma līguma.

4. Saņemot pārvadāšanas kvīti, pasažierim jāpārliecinās, ka tā sastādīta atbilstoši viņa norādēm.

25. pants

Piemērojamās tiesību normas

Saskaņā ar šo nodaļu III nodaļas noteikumi attiecībā uz bagāžas pārvadāšanu piemērojami attiecībā uz transportlīdzekļiem.

IV SADAĻA

ĪPAŠNIEKA ATBILDĪBA

I NODAĻA

Atbildība pasažieru bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā

26. pants

Atbildības būtība

1. Pārvadātājs ir atbildīgs par zaudējumu vai kaitējumu, ko izsaukusi pasažiera bojāeja, personisks ievainojums vai jebkurš fizisks vai garīgs pāridarījums, ko izraisījis negadījums dzelzceļa darbības dēļ un kas noticis, pasažierim atrodoties jebkurā transportlīdzeklī, kas izmanto dzelzceļa infrastruktūru, iekāpjot vai izkāpjot no tā.

2. Pārvadātājs tiek atbrīvots no atbildības:

a)	ja negadījumu izraisījuši apstākļi, kas nav saistīti ar dzelzceļa darbību un no kuriem pārvadātājs, neraugoties uz rīcību, ko viņš atbilstoši apstākļiem konkrētajā gadījumā veicis, nav varējis izvairīties un kuru sekas tas nebija spējīgs novērst;

b)	tiktāl, ciktāl negadījums noticis pasažiera vainas dēļ;

ja negadījums radies trešās personas rīcības rezultātā, no kuras pārvadātājs, neraugoties uz šādos apstākļos nepieciešamās rīcības īstenošanu, nespēja izvairīties, un kuras sekas tas nebija spējīgs novērst; cits uzņēmums, kurš izmanto to pašu dzelzceļa infrastruktūru, netiek uzskatīts par trešo personu; tas nedrīkst ietekmēt tiesības uz regresa prasību.

3. Ja negadījums radies trešās personas rīcības rezultātā un ja, neskatoties uz to, pārvadātājs netiek pilnībā atbrīvots no atbildības atbilstoši 2. punkta c) apakšpunktam, tas ir pilnīgi atbildīgs saistībā ar šiem vienotajiem noteikumiem, tomēr nekādā mērā nekaitējot pārvadātāja tiesībām uz regresa prasību pret trešo personu.

4. Šie vienotie noteikumi neattiecas uz atbildību, kāda pārvadātājam var būt gadījumos, kas nav paredzēti 1. punktā.

5. Ja pārvadājumu, ko nosaka atsevišķs pārvadājuma līgums, veic secīgi pārvadātāji, pārvadātājs, kuram saskaņā ar pārvadājuma līgumu ir pienākums veikt pārvadāšanu pa maršrutu, kurā noticis negadījums, ir atbildīgs pasažieru bojāejas vai personisko ievainojumu gadījumā. Ja šo pakalpojumu nav veicis pārvadātājs, bet gan pārvadātāja aizstājējs, abi pārvadātāji ir solidāri atbildīgi saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem.

27. pants

Kompensācijas nāves gadījumā

1. Pasažiera nāves gadījumā kompensācijas ietver:

a)	visas nepieciešamās nāves gadījumam sekojošās izmaksas, īpaši ar mirstīgo atlieku transportēšanu un bērēm saistītos izdevumus;

b)	ja nāve neiestājas uzreiz, — kompensācijas, kas noteiktas 28. pantā.

2. Ja pasažiera nāves gadījumā personas, kuras pasažierim bija vai būtu bijis juridisks pienākums uzturēt, zaudē šo atbalstu, tad arī minētajām personām ir jāatlīdzina par kaitējumu. Tiesības uz kompensāciju personām, kuras pasažieris uzturēja bez juridiskajām saistībām, nosaka attiecīgās valsts tiesību akti.

28. pants

Kompensācijas personiska ievainojuma gadījumā

Pasažiera personiska ievainojuma vai jebkura cita tam nodarīta fiziska vai garīga kaitējuma gadījumā kompensācijas ietver:

a)	visas nepieciešamās izmaksas, it īpaši tās, kas saistītas ar ārstēšanos un transportēšanu;

b)	kompensācijas par finansiālo zaudējumu pilnīgas vai daļējas darbspējas zaudēšanas vai pieaugušo vajadzību gadījumā.

29. pants

Kompensācijas citu ievainojumu gadījumā

Attiecīgās valsts tiesību akti nosaka, vai un cik lielā mērā pārvadātājs maksā kompensācijas par citiem ievainojumiem, kurus neparedz 27. un 28. pants.

30. pants

Kompensāciju forma un apjoms bojāejas un personiska ievainojuma gadījumā

1. Šo vienoto noteikumu 27. panta 2. punktā un 28. panta b) punktā noteiktās kompensācijas jāpiešķir vienreizējas izmaksas veidā. Taču, ja attiecīgās valsts tiesību akti pieļauj ikgadējas izmaksas, tās šādā formā piešķir, ja to pieprasa ievainotie pasažieri vai personas, kurām ir uz to tiesības atbilstoši 27. panta 2. punktam.

2. Kompensācijas apjomu, ko piešķir saskaņā ar 1. punktu, nosaka atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem. Taču šo vienoto noteikumu nolūkiem maksimālo apjomu vienam pasažierim nosaka 175 000 norēķinu vienību apjomā vienreizējai izmaksai vai ikgadējām izmaksām, kas atbilst šai summai, ja attiecīgās valsts tiesību aktos paredzētais maksimālais apjoms ir mazāks par šo summu.

31. pants

Citi transporta veidi

1. Saskaņā ar 2. punktu noteikumi attiecībā uz pārvadātāja atbildību pasažiera bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā nav attiecināmi uz zaudējumiem vai kaitējumu, kas radies maršruta posmā, kurš saskaņā ar pārvadājuma līgumu netika veikts pa dzelzceļu.

2. Tomēr gadījumos, kad dzelzceļa transportlīdzekļi tiek pārvadāti ar prāmi, noteikumi attiecībā uz atbildību pasažiera bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā attiecināmi uz 26. panta 1. punktā un 33. panta 1. punktā minēto zaudējumu vai kaitējumu, ko izraisījis negadījums dzelzceļa darbības dēļ un kas noticis, pasažierim atrodoties minētajā transportlīdzeklī, iekāpjot vai izkāpjot no tā.

3. Ja īpašu apstākļu dēļ dzelzceļa darbība tiek uz laiku pārtraukta un pasažieri tiek vesti, izmantojot citu transporta veidu, pārvadātājs ir atbildīgs saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem.

II NODAĻA

Atbildība gadījumos, kad nav ievērots pārvadājuma grafiks

32. pants

Atbildība vilciena atcelšanas, kavēšanās vai nokavētas pārsēšanās gadījumā

1. Pārvadātājs ir atbildīgs par pasažiera zaudējumu vai kaitējumu, kas izriet no tā, ka vilciena atcelšanas, kavēšanās vai nokavētas pārsēšanās gadījumā viņš nevar turpināt savu braucienu tajā pašā dienā vai konkrētos apstākļos brauciena turpināšana tajā pašā dienā nav ieteicama. Kompensācijas ietver saprātīgus uzturēšanās izdevumus, kā arī saprātīgus izdevumus, kas saistīti ar to personu informēšanu, kuri sagaida pasažieri.

2. Pārvadātājs tiek atbrīvots no atbildības, ja vilciena atcelšana, kavēšanās vai nokavēta pārsēšanās radusies vienā no šādiem gadījumiem:

a)	apstākļos, kas nav saistīti ar dzelzceļa darbību un no kuriem pārvadātājs, neraugoties uz rīcību, ko tas atbilstoši apstākļiem konkrētajā gadījumā veicis, nav varējis izvairīties un kuru sekas tas nebija spējīgs novērst;

b)	pasažiera vainas dēļ vai

trešās personas rīcības rezultātā, no kuras pārvadātājs, neraugoties uz šādos apstākļos nepieciešamās rīcības īstenošanu, nespēja izvairīties, un kuras sekas tas nebija spējīgs novērst; cits uzņēmums, kurš izmanto to pašu dzelzceļa infrastruktūru, netiek uzskatīts par trešo personu; tas nedrīkst ietekmēt tiesības uz regresa prasību.

3. Attiecīgās valsts tiesību aktos nosaka, vai un cik lielā mērā pārvadātājs maksā kompensācijas par citiem zaudējumiem, kas nav paredzēti šā panta 1. punktā. Šis nosacījums nedrīkst ietekmēt 44. panta piemērošanu.

III NODAĻA

Atbildība attiecībā uz rokas bagāžu, dzīvniekiem, reģistrēto bagāžu un transportlīdzekļiem

1. DAĻA

Rokas bagāža un dzīvnieki

33. pants

Atbildība

1. Pasažiera bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā pārvadātājs ir atbildīgs arī par zaudējumiem vai kaitējumu, ko izsaukusi priekšmetu, kuri šādā negadījumā cietušajam pasažierim bija mugurā vai viņam līdzi kā rokas bagāža, pilnīga vai daļēja pazaudēšana vai sabojāšana; tas attiecas arī uz dzīvniekiem, kas bija pasažierim līdzi. Mutatis mutandis piemēro 26. panta noteikumus.

2. Tomēr pārvadātājs nav atbildīgs par priekšmetu, rokas bagāžas un dzīvnieku, kuru uzraudzība saskaņā ar 15. pantu ir pasažiera pienākums, pilnīgu vai daļēju pazaudēšanu vai sabojāšanu, ja tas nav noticis pārvadātāja vainas dēļ. Citi IV sadaļas panti, izņemot 51. pantu, un VI sadaļa šajā gadījumā netiek piemēroti.

34. pants

Kompensāciju limits mantu nozaudēšanas vai sabojāšanas gadījumā

Ja pārvadātājs ir atbildīgs saskaņā ar 33. panta 1. punktu, tas maksā kompensāciju 1 400 norēķinu vienību ietvaros vienam pasažierim.

35. pants

Atbrīvošana no atbildības

Pārvadātājs nav atbildīgs pasažierim par zaudējumu vai kaitējumu, ko izsaukusi pasažiera nepakļaušanās muitas vai citu administratīvo iestāžu prasībām.

2. DAĻA

Reģistrētā bagāža

36. pants

Atbildības būtība

1. Pārvadātājs ir atbildīgs par zaudējumu vai kaitējumu, kas radies reģistrētās bagāžas pilnīgas vai daļējas nozaudēšanas vai sabojāšanas rezultātā laikā starp tās pieņemšanu pārvadāšanai un tās faktisko piegādi, kā arī par to, kas radies piegādes aizkavēšanas gadījumā.

2. Pārvadātāju atbrīvo no šādas atbildības, ja zaudējums, kaitējums vai aizkavēta piegāde notikusi pasažiera vainas dēļ, viņa rīkojuma rezultātā, kas izslēdz pārvadātāja vainu, reģistrētajai bagāžai piemītoša defekta dēļ vai arī sakarā ar apstākļiem, no kuriem pārvadātājs nevarēja izvairīties un kuru sekas tas nebija spējīgs paredzēt.

3. Pārvadātāju atbrīvo no šādas atbildības, ja zaudējumu vai kaitējumu izraisa īpaši riska faktori, kas piemīt vienam vai vairākiem šādiem apstākļiem:

a)	atbilstoša iesaiņojuma trūkums;

b)	reģistrētās bagāžas īpašā daba;

c)	neatļautu priekšmetu pārvadāšana reģistrētā bagāžā.

37. pants

Pierādīšanas pienākums

1. Pārvadātāja pienākums ir pierādīt to, ka zaudējumu, kaitējumu vai aizkavētu piegādi izraisījis kāds no 36. panta 2. punktā minētajiem iemesliem.

2. Ja, ievērojot apstākļus kādā atsevišķā gadījumā, pārvadātājs atklāj, ka zaudējums vai kaitējums radies dēļ viena vai vairākiem 36. panta 3. punktā minētajiem riska faktoriem, pieņem, ka tas tā ir bijis. Tomēr pilnvarotajam saņēmējam ir tiesības pierādīt, ka zaudējums vai kaitējums pilnībā vai daļēji nav attiecināms uz šiem riskiem.

38. pants

Secīgie pārvadātāji

Ja pārvadājumu, ko nosaka atsevišķs pārvadājuma līgums, veic atsevišķi secīgi pārvadātāji, katrs pārvadātājs ar savu darbību kļūst par pārvadājuma līguma pusi, veicot bagāžas pārvadāšanu saskaņā ar bagāžas reģistrācijas kvīti vai transportlīdzekļa pārvadāšanu saskaņā ar pārvadāšanas kvīti neatkarīgi no tā, kā saskaņā ar reģistrācijas kvīts vai pārvadāšanas kvīts noteikumiem tiek nosūtīta bagāža vai pārvadāts transportlīdzeklis, un uzņemas tādējādi radušās saistības. Tādā gadījumā katrs pārvadātājs ir atbildīgs par pārvadājumu visa maršruta garumā līdz pat galīgai nodošanai.

39. pants

Pārvadātāja aizvietotājs

1. Gadījumos, kad pārvadātājs pārvadāšanas veikšanu pilnībā vai daļēji uzticējis pārvadātāja aizvietotājam, ievērojot vai neievērojot pārvadājuma līgumā noteiktās viņa tiesības to darīt, pārvadātājs tomēr saglabā savu atbildību attiecībā uz visu pārvadājumu.

2. Viss, kas šajos vienotajos noteikumos attiecas uz pārvadātāja atbildību, attiecināms arī uz pārvadātāja aizvietotāja atbildību viņa veiktajā pārvadājuma daļā. Šo vienoto noteikumu 48. un 52. pantu piemēro tad, ja tiek ierosināta lieta pret darbiniekiem vai citām personām, kuru pakalpojumus, veicot pārvadājumu, izmantojis pārvadātāja aizvietotājs.

3. Jebkāda veida īpaša vienošanās, kas paredz pārvadātājam uzņemties vienotajos noteikumos neparedzētus pienākumus vai atteikties no tiesībām, kas tam piešķirtas saskaņā ar vienotajiem noteikumiem, nav spēkā attiecībā uz pārvadātāja aizvietotāju, kurš nav tam skaidri un rakstiski piekritis. Neatkarīgi no tā, vai pārvadātāja aizvietotājs ir vai nav pieņēmis šādu vienošanos, pārvadātājam paliek saistoši gan pienākumi, gan atteikšanās no tiesībām, kas radušies šādas īpašas vienošanās rezultātā.

4. Gadījumos, kad un ciktāl abi — pārvadātājs un pārvadātāja aizvietotājs — ir atbildīgi; viņu atbildība ir solidāra.

5. Kompensāciju kopsumma, ko maksā pārvadātājs, pārvadātāja aizvietotājs un viņu darbinieki un citas personas, kuru pakalpojumus tie izmanto pārvadājuma veikšanai, nedrīkst pārsniegt vienotajos noteikumos paredzētos ierobežojumus.

6. Šī panta noteikumi nedrīkst ietekmēt regresa prasības tiesības, kas var pastāvēt starp pārvadātāju un pārvadātāja aizvietotāju.

40. pants

Pieņēmums par nozaudēšanu

1. Pilnvarotais saņēmējs bez nepieciešamības uzrādīt papildus pierādījumus var uzskatīt bagāžas vienību par pazudušu, ja tā nav piegādāta vai nodota viņa rīcībā četrpadsmit dienu laikā no brīža, kad atbilstoši 22. panta 3. punktam viņš izdarījis bagāžas pieprasījumu.

2. Ja bagāžas vienība, kas uzskatīta par nozaudētu, tiek atrasta viena gada laikā pēc pieprasījuma izdarīšanas, pārvadātājam par to jāpaziņo pilnvarotajam saņēmējam, ja viņa adrese ir zināma vai var tikt noskaidrota.

3. Trīsdesmit dienās pēc 2. punktā minētā paziņojuma saņemšanas pilnvarotais saņēmējs var pieprasīt nogādāt viņam bagāžas vienību. Šajā gadījumā viņam jāmaksā izdevumi atbilstoši tiem, kas noteikti pārvadājumam no nosūtīšanas vietas līdz vietai, kur tiek veikta piegāde, kā arī, ja nepieciešams, jāatmaksā saņemtā kompensācija ar visām tajā iekļautajām maksām. Neraugoties uz to, pilnvarotais saņēmējs saglabā tiesības pieprasīt kompensāciju par piegādes kavējumu atbilstoši 43. pantam.

4. Ja atrastā bagāžas vienība 3. punktā noteiktajā termiņā netiek pieprasīta vai ja tā atrasta vēlāk nekā vienu gadu no piegādes pieprasījuma, pārvadātājs atbrīvojas no tās atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas ir spēkā stacijā, kurā atrodas bagāžas vienība.

41. pants

Kompensācija nozaudēšanas gadījumā

1. Reģistrētās bagāžas pilnīgas vai daļējas nozaudēšanas gadījumā pārvadātājs bez visām pārējām kompensācijām maksā:

a)	ja summa par nozaudēšanas vai bojājuma dēļ ciestajiem zaudējumiem ir noteikta, — kompensāciju šīs summas apjomā, bet ne vairāk kā 80 norēķinu vienības par katru pazudušās mantas bruto masas kilogramu vai 1 200 norēķinu vienības par vienu bagāžas vienību;

b)	ja summa par nozaudēšanas vai bojājuma dēļ ciestajiem zaudējumiem nav noteikta, — kompensāciju 20 norēķinu vienību apjomā par katru pazudušās mantas bruto masas kilogramu vai 300 norēķinu vienības par vienu bagāžas vienību.

Kompensāciju metodi — par masu vai bagāžas vienību — nosaka Vispārējie pārvadāšanas noteikumi.

2. Papildus tam pārvadātājs atmaksā pārvadāšanas maksu, muitas nodevas un citus maksājumus, kas iekasēti saistībā ar pazudušās bagāžas vienības pārvadāšanu.

42. pants

Kaitējuma atlīdzināšana

1. Reģistrētās bagāžas bojājuma gadījumā pārvadātājam bez visām pārējām kompensācijām jāmaksā reģistrētās bagāžas vērtības zudumam atbilstoša kompensācija.

2. Kompensācija nedrīkst pārsniegt:

a)	ja bojājuma rezultātā savu vērtību zaudējusi visa bagāža — summu, kura tiktu maksāta bagāžas pilnīgas nozaudēšanas gadījumā;

b)	ja vērtību ir zaudējusi tikai daļa no bagāžas — summu, kas tiktu maksāta par šīs bagāžas daļas nozaudēšanu.

43. pants

Kompensācija piegādes kavējuma gadījumā

1. Reģistrētas bagāžas piegādes kavējuma gadījumā pārvadātājs maksā par katru pilnu divdesmit četru stundu periodu, skaitot no piegādes pieprasījuma brīža, bet nepārsniedzot 14 dienas:

a)	ja pilnvarotais saņēmējs pierāda, ka tādējādi ir nodarīts zaudējums vai kaitējums, — kompensāciju, kas vienlīdzīga zaudējuma vai kaitējuma summai, nepārsniedzot 0,80 norēķinu vienības par katru bagāžas bruto masas kilogramu vai 14 norēķinu vienības par aizkavētās bagāžas vienību;

b)	ja pilnvarotā persona nepierāda, ka tādējādi ir nodarīts zaudējums vai kaitējums, — kompensāciju 0,14 norēķinu vienību apjomā par katru aizkavētās bagāžas bruto masas kilogramu vai 2,80 norēķinu vienības par aizkavētās bagāžas vienību.

Kompensācijas metodi — par masu vai bagāžas vienību — nosaka Vispārējie pārvadāšanas noteikumi.

2. Bagāžas pilnīga zaudējuma gadījumā šā panta 1. punktā paredzētā kompensācija netiek maksāta papildus tai, ko paredz 41. pants.

3. Bagāžas daļējas nozaudēšanas gadījumā 1. punktā paredzētā kompensācija tiek maksāta attiecībā uz to bagāžas daļu, kas nav zaudēta.

4. Ja bagāžas bojājums nav radies aizkavētas piegādes rezultātā, šā panta 1. punktā paredzētā kompensācija, ja pienākas, tiek maksāta papildus tai, ko paredz 42. pants.

5. Kompensācija, ko paredz 1. punkts un kas maksājama kopā ar 41. un 42. pantā noteikto, nekādā gadījumā nevar pārsniegt to kompensāciju, kura būtu jāmaksā bagāžas pilnīga zaudējuma gadījumā.

3. DAĻA

Transportlīdzekļi

44. pants

Kompensācija kavēšanās gadījumā

1. Ja pārvadātāja vainas dēļ notikusi iekraušanas aizkavēšanās vai arī nokavēta transportlīdzekļa piegāde un pilnvarotais saņēmējs pierāda, ka tāpēc ir cietis zaudējumu vai kaitējumu, pārvadātājam jāmaksā kompensācija, kuras apjoms nepārsniedz pārvadāšanas maksu.

2. Ja pilnvarotais saņēmējs gadījumā, kad pārvadātāja vainas dēļ notikusi iekraušanas aizkavēšanās, nolemj pārtraukt pārvadājuma līgumu, viņam atmaksā pārvadāšanas maksas. Papildus tam, ja pilnvarotais saņēmējs pierāda, ka šīs aizkavēšanās rezultātā ir cietis zaudējumu vai kaitējumu, viņš var pieprasīt kompensāciju, kas nepārsniedz pārvadāšanas maksu.

45. pants

Kompensācija nozaudēšanas gadījumā

Transportlīdzekļa pilnīgas vai daļējas nozaudēšanas gadījumā kompensācija, kas maksājama pilnvarotajam saņēmējam par pierādīto zaudējumu vai kaitējumu, aprēķina no transportlīdzekļa parastās vērtības. Tā nedrīkst pārsniegt 8 000 norēķinu vienības. Piekrauta vai nepiekrauta autopiekabe tiek uzskatīta par atsevišķu transportlīdzekli.

46. pants

Atbildība attiecībā uz citiem priekšmetiem

1. Attiecībā uz priekšmetiem, kas atstāti transportlīdzeklī vai atrodas transportlīdzeklim piestiprinātās kastēs (piemēram, bagāžā, slēpju kastē), pārvadātājs ir atbildīgs tikai par to zaudējumu vai kaitējumu, kas radies viņa vainas dēļ. Kopējā kompensācija nedrīkst pārsniegt 1 400 norēķinu vienības.

2. Ciktāl tas attiecas uz priekšmetiem, kas piestiprināti transportlīdzekļa ārpusē, tostarp 1. punktā minētās kastes, pārvadātājs ir atbildīgs par transportlīdzekļa ārpusē novietotiem priekšmetiem tikai gadījumos, ja ir pierādīts, ka zaudējums vai kaitējums pārvadātāja darbības vai nolaidības dēļ ir radies ar apzinātu vēlmi izraisīt šādu zaudējumu vai kaitējumu vai arī bez nodoma, bet apzinoties, ka šāds zaudējums vai kaitējums varētu rasties.

47. pants

Piemērojamās tiesību normas

Saskaņā ar šīs daļas noteikumiem 2. daļas noteikumi attiecībā uz atbildību par bagāžu piemērojami attiecībā uz transportlīdzekļiem.

IV NODAĻA

Kopīgi noteikumi

48. pants

Tiesību zaudēšana pieprasīt atbildības ierobežojumus

Vienotie noteikumi, kas nosaka atbildības ierobežojumus, kā arī attiecīgo valstu tiesību akti, kas ierobežo kompensācijas līdz fiksētam apjomam, netiek piemēroti, ja tiek pierādīts, ka zaudējums vai kaitējums pārvadātāja darbības vai nolaidības dēļ ir radies ar apzinātu vēlmi izraisīt šādu zaudējumu vai kaitējumu vai arī bez nodoma, bet apzinoties, ka šāds zaudējums vai kaitējums varētu rasties.

49. pants

Konvertēšana un procenti

1. Ja kompensācijas aprēķināšanai ir nepieciešama ārvalstu valūtā noteikto summu konvertēšana, to veic atbilstoši valūtas maiņas kursam kompensācijas maksāšanas dienā un vietā.

2. Pilnvarotais saņēmējs var pieprasīt maksājamās kompensācijas procentus, kas aprēķināti ar likmi pieci procenti gadā no dienas, kad tikusi izvirzīta 55. pantā minētā prasība; ja šāda prasība nav izvirzīta, — no dienas, kad tika uzsākta tiesvedība.

3. Taču tādas kompensācijas gadījumā, kas tiek maksāta saskaņā ar 27. un 28. pantu, procentu uzkrāšanās sākas tikai tajā dienā, kad notikusi summu novērtēšana, ja tas notiek pēc prasības pieteikšanas vai arī dienā, kad uzsākta tiesvedība.

4. Bagāžas gadījumā procenti maksājami tikai tad, ja kompensācija pārsniedz 16 norēķinu vienības uz vienu bagāžas reģistrācijas kvīti.

5. Bagāžas gadījumā, ja pilnvarotais saņēmējs viņam atvēlētā saprātīgā termiņā neiesniedz prasības summas galīgai noteikšanai nepieciešamos pavaddokumentus, laika posmam no minētā termiņa beigām līdz faktiskai šādu dokumentu iesniegšanai procenti netiek aprēķināti.

50. pants

Atbildība kodolincidentu gadījumā

Pārvadātāju atbrīvo no atbildības saskaņā ar vienotajiem noteikumiem par zaudējumu vai kaitējumu, kas radies kodolincidenta gadījumā, ja pēc attiecīgās valsts tiesību aktiem un noteikumiem, kas reglamentē atbildību kodolenerģijas jomā, par zaudējumu vai kaitējumu atbildīgs kodoliekārtu operators vai cita persona, kas viņu aizvieto.

51. pants

Personas, par kurām pārvadātājs ir atbildīgs

Pārvadātājs ir atbildīgs par saviem darbiniekiem un jebkurām citām personām, kuru pakalpojumus viņš izmanto pārvadājuma veikšanai, kamēr šie darbinieki un citas personas darbojas savu funkciju ietvaros. Tās dzelzceļa infrastruktūras vadītāji, kurā notiek pārvadājums, tiek uzskatīti par personām, kuru pakalpojumus pārvadātājs izmanto pārvadājuma veikšanai.

52. pants

Citas darbības

1. Visos gadījumos, kuriem piemērojami vienotie noteikumi, jebkura darbība pret pārvadātāju neatkarīgi no atbildības pamatojuma var tikt vērsta tikai, ievērojot šajos noteikumos minētos nosacījumus un ierobežojumus.

2. Tas pats attiecas uz jebkuru darbību, kas tiek vērsta pret tiem darbiniekiem un citām personām, par kurām pārvadātājs ir atbildīgs saskaņā ar 51. pantu.

V SADAĻA

PASAŽIERA ATBILDĪBA

53. pants

Īpaši atbildības principi

Pasažieris attiecībā pret pārvadātāju ir atbildīgs par jebkuru zaudējumu vai kaitējumu:

kas radies, nepildot tā pienākumus saskaņā ar

1.	10., 14. un 20. pantu;

2.	Vispārējo pārvadāšanas noteikumu īpašiem noteikumiem par transportlīdzekļu pārvadāšanu vai

3.	Noteikumiem par bīstamo kravu starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (RID), vai

b)	ko izraisījuši līdzi ņemtie priekšmeti vai dzīvnieki,

ja vien viņš pierāda, ka zaudējumu vai kaitējumu izraisījuši apstākļi, no kuriem, lai gan viņš rīkojies atbilstoši kārtīga pasažiera rīcībai, viņš nav varējis izvairīties un kuru sekas nav bijis spējīgs novērst. Šis noteikums nedrīkst ietekmēt pārvadātāja atbildību, kas tam noteikta 26. pantā un 33. panta 1. punktā.

VI SADAĻA

TIESĪBU AIZSTĀVĒŠANA

54. pants

Daļējas nozaudēšanas vai sabojāšanas noteikšana

1. Gadījumos, kad pārvadātājs atklāj vai pieņem par notikušu pārvadāto mantu (bagāžas, transportlīdzekļu) daļēju nozaudēšanu vai sabojāšanu vai arī to apgalvo pilnvarotais saņēmējs, pārvadātājam nekavējoties un, ja iespējams, pilnvarotā saņēmēja klātbūtnē jāsastāda ziņojums par mantas stāvokli atbilstoši zaudējuma vai bojājuma dabai, norādot, ciktāl tas iespējams, zaudējuma vai bojājuma apjomu, iemeslus un tā izcelšanās laiku.

2. Ziņojuma kopija par brīvu jānosūta pilnvarotajam saņēmējam.

3. Ja pilnvarotais saņēmējs nepiekrīt ziņojumā apgalvotajam, viņš var pieprasīt, lai bagāžas un transportlīdzekļa stāvokli un zaudējuma vai bojājuma iemeslus un apjomu noteiktu abu pušu vai šķīrējtiesas nozīmēts eksperts. Turpmāko kārtību nosaka tās valsts normatīvie akti, kurā šāda precizēšana notiek.

55. pants

Prasības

1. Prasības, kas attiecas uz pārvadātāja atbildību pasažiera bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā, rakstiski jāadresē pārvadātājam, pret kuru varētu tikt ierosināta lieta. Gadījumos, kad pārvadājums notiek, pamatojoties uz atsevišķu līgumu, bet to veic vairāki secīgi pārvadātāji, prasības var tikt adresētas pirmajam vai pēdējam pārvadātājam, kā arī pārvadātājam, kuram valstī, kurā pasažierim ir pastāvīga vai ierasta dzīves vieta, ir konkrēta firma, filiāle vai aģentūra, kas noslēgusi pārvadājuma līgumu.

2. Citas prasības, kas attiecas uz pārvadājuma līgumu, rakstiski jāadresē 56. panta 2. un 3. punktā norādītajam pārvadātājam.

3. Dokumenti, kurus pilnvarotā persona uzskata par nepieciešamiem iesniegt kopā ar prasību, jāuzrāda oriģinālu vai kopiju veidā; ja pārvadātājs pieprasa, kopijām jābūt pienācīgi apliecinātām. Prasības izskatīšanai pārvadātājs var pieprasīt uzrādīt biļetes, bagāžas reģistrācijas kvīti un pārvadāšanas kvīti.

56. pants

Pārvadātāji, pret kuriem var vērsties

1. Darbība, kas balstīta uz pārvadātāja atbildību pasažiera bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā, var tikt vērsta tikai pret to pārvadātāju, kas ir atbildīgs saskaņā ar 26. panta 5. punktu.

2. Saskaņā ar 4. punktu citas no pārvadājuma līguma izrietošas darbības pasažieris var vērst pret pirmo pārvadātāju, pēdējo pārvadātāju vai arī pārvadātāju, kurš veica to pārvadājuma daļu, kurā noticis ar darbības uzsākšanu saistītais atgadījums.

3. Ja, pārvadājumu veicot secīgiem pārvadātājiem, pārvadātājs, kuram bagāža vai transportlīdzeklis jānogādā galastacijā, ar viņa piekrišanu ir ierakstīts bagāžas reģistrācijas kvītī vai pārvadāšanas kvītī, darbības saskaņā ar 2. punktu var tikt vērstas pret viņu pat tad, ja tas bagāžu vai transportlīdzekli nav saņēmis.

4. Prasība par summu, kas samaksāta saskaņā ar pārvadājuma līgumu, var tikt izvirzīta pret pārvadātāju, kurš šo summu saņēmis vai kura vārdā tā tika iekasēta.

5. Ja darbība, kura balstīta uz to pašu pārvadājuma līgumu, uzsākta kā pretprasība vai kā pamatprasību izņēmums, tā var tikt vērsta arī pret 2. un 4. punktā neminētu pārvadātāju.

6. Ciktāl vienotie noteikumi attiecas uz pārvadātāja aizstājēju, prasība var tikt vērsta arī pret viņu.

7. Ja prasītājs var izvēlēties starp vairākiem pārvadātājiem, viņa izvēles tiesības tiek anulētas līdz ar viņa vēršanos pret vienu no tiem; tas pats attiecas arī uz gadījumiem, ja prasītājs var izvēlēties starp vienu vai vairākiem pārvadātājiem un pārvadātāja aizvietotāju.

58. pants

Darbības tiesību anulēšana pasažiera bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā

1. Pilnvarotās personas tiesības uz darbību, kas balstītas uz pārvadātāja atbildību pasažieru bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā, tiek anulētas, ja pilnvarotā persona divpadsmit mēnešu laikā pēc tam, kad tā uzzinājusi par zaudējumu vai kaitējumu, nav vienam no pārvadātājiem, pret kuriem saskaņā ar 55. panta 1. punktu var tikt izvirzītas prasības, sniegusi paziņojumu par negadījumu ar pasažieri. Ja pilnvarotā persona sniedz pārvadātājam mutisku paziņojumu par negadījumu, pārvadātājs izsniedz viņam šāda mutiska paziņojuma apliecinājumu.

2. Tomēr darbības tiesības netiek anulētas, ja:

a)	1. punktā noteiktajā termiņā pilnvarotā persona ir izvirzījusi prasību pret vienu no 55. panta 1. punktā minētajiem pārvadātājiem;

b)	atbildīgais pārvadātājs 1. punktā minētajā termiņā ir uzzinājis par negadījumu ar pasažieri kādā citā veidā;

c)	paziņojums par negadījumu netiek sniegts vai tiek sniegts vēlu tādu apstākļu dēļ, par kuriem pilnvarotā persona nav atbildīga;

d)	pilnvarotā persona pierāda, ka negadījums noticis pārvadātāja vainas dēļ.

59. pants

Darbības tiesību anulēšana sakarā ar bagāžas pārvadāšanu

1. Ja pilnvarotais saņēmējs bagāžu pieņem, tiek anulētas visas darbības tiesības pret pārvadātāju, kas izriet no pārvadājuma līguma daļējas nozaudēšanas, sabojāšanas vai piegādes kavējuma gadījumā.

2. Tomēr darbības tiesības netiek anulētas gadījumā, ja:

daļējas nozaudēšanas vai sabojāšanas gadījumā, ja:

1.	zaudējums vai bojājums saskaņā ar 54. pantu konstatēts pirms tam, kad pilnvarotais saņēmējs pieņēmis bagāžu;

2.	zaudējuma vai bojājuma konstatācija, kas bija jāveic saskaņā ar 54. pantu, netika veikta vienīgi pārvadātāja vainas dēļ;

tādas nozaudēšanas vai sabojāšanas gadījumā, kura nav acīmredzama un nav konstatēta līdz brīdim, kad bagāžu pieņem pilnvarotais saņēmējs, ar nosacījumu, ka tas:

1.	lūdz pārliecināties saskaņā ar 54. pantu nekavējoties pēc zaudējuma vai bojājuma atklāšanas un ne vēlāk kā trīs dienas pēc bagāžas pieņemšanas

2.	un papildus tam pierāda, ka zaudējums vai bojājums radies laikā starp bagāžas pieņemšanu pārvadāšanai un tās piegādi;

c)	piegādes aizkavēšanās gadījumā, ja pilnvarotais saņēmējs divdesmit vienas dienas laikā aizstāvējis savas tiesības pret vienu no 56. panta 3. punktā minētajiem pārvadātājiem;

d)	ja pilnvarotais saņēmējs pierāda, ka zaudējumu vai bojājumu izraisījis apzināts amatpārkāpums vai rupja nolaidība no pārvadātāja puses.

60. pants

Darbību noilgums

1. Darbību noilguma termiņš attiecībā uz kompensācijām, kas balstītas uz pārvadātāja atbildību pasažieru bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā, ir:

a)	pasažiera gadījumā — trīs gadi no negadījuma dienas;

b)	citu pilnvaroto personu gadījumā — trīs gadi no pasažiera miršanas dienas, bet ne ilgāk par pieciem gadiem no negadījuma dienas.

2. Noilguma termiņš citām no pārvadājuma līguma izrietošām darbībām ir viens gads. Tomēr, noilguma termiņš ir divi gadi tādas darbības gadījumā, kas skar zaudējumu vai kaitējumu, ko izraisījusi rīcība vai nolaidība ar apzinātu vēlmi izraisīt šādu zaudējumu vai kaitējumu vai arī bez nodoma, bet apzinoties, ka šāds zaudējums vai kaitējums varētu rasties.

3. Šā panta 2. punktā paredzētais noilguma termiņš tiek skaitīts:

a)	darbībām, kas attiecas uz kompensācijām pilnīga zaudējuma gadījumā, — no četrpadsmitās dienas pēc 22. panta 3. punktā minētā termiņa beigām;

b)	darbībām, kas attiecas uz kompensācijām daļējas nozaudēšanas, sabojāšanas vai piegādes kavējuma gadījumā, — no faktiskās piegādes dienas;

c)	visos citos gadījumos, kas attiecas uz pasažieru pārvadāšanu, — no dienas, kad beidzas biļetes derīguma termiņš.

Diena, kas norādīta kā noilguma termiņa sākums, šajā termiņā netiek ieskaitīta.

4. […]

5. […]

6. Attiecībā uz šeit neminēto noilguma termiņu pārtraukšanu vai īslaicīgu atcelšanu nosaka attiecīgās valsts tiesību akti.

VII SADAĻA

ATTIECĪBAS STARP PĀRVADĀTĀJIEM

61. pants

Pārvadāšanas maksas sadalījums

1. Jebkuram pārvadātājam, kurš iekasējis vai kuram būtu jāiekasē pārvadāšanas maksas, jāmaksā iesaistītajiem pārvadātājiem attiecīgā daļa no šīm maksām. Maksājuma metodes nosaka līgumi starp pārvadātājiem.

2. Šo vienoto noteikumu 6. panta 3. punkts, 16. panta 3. punkts un 25. pants piemērojams arī attiecībās starp secīgiem pārvadātājiem.

62. pants

Regresa prasība

1. Pārvadātājam, kurš saskaņā ar vienotajiem noteikumiem ir samaksājis kompensāciju, ir tiesības vērsties ar regresa prasību pie citiem pārvadātājiem, kuri piedalījušies pārvadājuma veikšanā atbilstoši turpmāk minētajiem noteikumiem:

a)	pārvadātājs, kas izraisījis zaudējumu vai bojājumu, ir pilnībā par to atbildīgs;

b)	ja zaudējumu vai bojājumu izraisījuši vairāki pārvadātāji, katrs no tiem ir atbildīgs par zaudējumu vai bojājumu, ko tas izraisījis; ja šāds sadalījums nav iespējams, kompensācija jāsadala starp tiem saskaņā ar c) punktu;

ja nav iespējams pierādīt, kurš no pārvadātājiem izraisījis zaudējumu vai bojājumu, kompensācija tiek sadalīta starp visiem pārvadātājiem, kuri piedalījās pārvadājumā, izņemot tos, kuri var pierādīt, ka nav izraisījuši zaudējumu vai bojājumu; šāda sadalīšana notiek proporcionāli to attiecīgajām daļām pārvadāšanas maksā.

2. Gadījumā, ja kāds no pārvadātājiem ir maksātnespējīgs, uz to attiecinātā nesamaksātā daļa tiek sadalīta starp pārējiem pārvadājumā iesaistītajiem pārvadātājiem proporcionāli to attiecīgajām daļām pārvadāšanas maksā.

63. pants

Regresa prasības kārtība

1. Maksājuma likumība, kuru veicis pārvadātājs, izmantojot savas regresa prasības tiesības saskaņā ar 62. pantu, nevar tikt apstrīdēta no tā pārvadātāja puses, pret kuru tiek vērsta regresa prasība, ja kompensāciju noteikusi tiesa vai šķīrējtiesa un ja šim pārvadātājam, kuram par to savlaicīgi paziņots, ir bijusi iespēja iesaistīties tiesas procesā. Tiesa vai šķīrējtiesa, kas pārzina pamatprocesu, nosaka laiku, kāds tiek atvēlēts šādam paziņojumam un iesaistei tiesas procesā.

2. Pārvadātājam, kurš izmanto regresa prasības tiesības, jāuzsāk vienas un tās pašas darbības pret visiem iesaistītajiem pārvadātājiem, ar kuriem tas nav panācis risinājumu, pretējā gadījumā attiecībā uz tiem pārvadātājiem, pret kuriem šādas darbības nav uzsāktas, pārvadātājs zaudē savas regresa prasības tiesības.

3. Tiesa vai šķīrējtiesa savu lēmumu izsaka vienā spriedumā par visām tai iesniegtajām regresa prasībām.

4. Pārvadātājs, kurš vēlas izmantot savas regresa prasības tiesības, var iesniegt prasību tās valsts tiesā vai šķīrējtiesā, kuras teritorijā vienam no pārvadājumā iesaistītajiem pārvadātājiem ir firmas, filiāles vai aģentūras, kura slēgusi pārvadājuma līgumu, pamata atrašanās vieta.

5. Ja prasība tiek iesniegta pret vairākiem pārvadātājiem, pārvadātājs — prasītājs ir tiesīgs izvēlēties tiesu procesa uzsākšanai no tām, kuras saskaņā ar 4. punktu ir kompetentas.

6. Regresa prasību tiesvedība nevar tikt apvienota ar tiesvedību, ko nolūkā iegūt kompensāciju, pamatojoties uz pārvadājuma līgumu, uzsākusi pilnvarotā persona.

64. pants

Regresa prasības līgumi

Pārvadātāji var slēgt līgumus, kuri atšķiras no 61. un 62. panta noteikumiem.

II PIELIKUMS

MINIMUMA INFORMĀCIJA, KO SNIEDZ DZELZCEĻA PĀRVADĀJUMU UZŅĒMUMS UN/VAI BIĻEŠU PĀRDEVĒJI

I DAĻA: INFORMĀCIJA PIRMS BRAUCIENA

Vispārīgie nosacījumi, kas attiecas uz līgumu

Laika grafiki un nosacījumi visātrākajam braucienam

Laika grafiki un nosacījumi vislētākajam braucienam

Pieejamība, piekļuves nosacījumi un vilcienā pieejamās ērtības personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām

Pieejamības un piekļuves nosacījumi pasažieriem ar divriteņiem

Sēdvietu pieejamība smēķētāju un nesmēķētāju zonā, pirmās un otrās klases vagonos, kā arī kupejās un guļamvagonos

Darbības, kas varētu traucēt vai kavēt pakalpojumus

Pakalpojumu pieejamība vilcienā

Procedūras pazaudētas bagāžas pieprasīšanai

Procedūras sūdzību iesniegšanai.

II DAĻA: INFORMĀCIJA BRAUCIENA LAIKĀ

Vilcienā pieejamie pakalpojumi

Nākamā pietura

Kavēšanās

Galvenie savienojumu pakalpojumi;

Drošības un drošuma jautājumi.

III PIELIKUMS

PAKALPOJUMA KVALITĀTES STANDARTU MINIMUMS

Informācija un biļetes

Starptautisko pakalpojumu precizitāte un vispārējie principi pakalpojumu traucējumu gadījumā

Starptautisko pakalpojumu atcelšana

Ritošā sastāva un staciju tīrība (gaisa kvalitāte vagonos, sanitāro telpu higiēna utt.)

Klientu apmierinātības izpēte

Sūdzību izskatīšana, atmaksājumi un kompensācijas par kvalitātes neatbilstību

Palīdzība personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām.

PADOMES PASKAIDROJUMA RAKSTS

I. IEVADS

Komisija 2004. gada 3. martā iesniedza priekšlikumu Regulai par starptautisko dzelzceļa pārvadājumu pasažieru tiesībām un pienākumiem kā vienu no četriem Trešās dzelzceļa paketes priekšlikumiem (1).

Eiropas Parlaments 2005. gada 28. septembrī nobalsoja par atzinumu pirmajā lasījumā.

Padome 2006. gada 24. jūlijā pieņēma Kopējo nostāju saskaņā ar Līguma 251. pantu.

Pildot savus uzdevumus, Padome ņēma vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (2) un Reģionu komitejas atzinumu (3).

II. KOPĒJĀS NOSTĀJAS ANALĪZE

1. Vispārēji noteikumi

Sarunas par Regulu par starptautiskā dzelzceļa transporta pasažieru tiesībām un pienākumiem notika, balstoties uz divām Eiropas Komisijas publikācijām, proti, tās Balto grāmatu “Eiropas transporta politika 2010. gadam: laiks pieņemt lēmumu” (4) un tās Paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Ceļā uz integrētu Eiropas transporta jomu” (5). Šajās publikācijās Komisija uzsver nepieciešamību Eiropas transporta politikas centrā nostādīt transporta sistēmas lietotājus un novērst starptautiskā pasažieru dzelzceļa transporta pakalpojumu kvalitātes nepilnības. Regulas priekšlikums ir arī reakcija uz sūdzībām, ko Komisija saņēmusi no Eiropas pilsoņiem attiecībā uz neatbilstīgu dzelzceļa uzņēmumu pakalpojumu kvalitāti, sniedzot starptautiskus dzelzceļa pasažieru pakalpojumus.

Tādēļ Kopējā nostājā, par ko Padome vienojusies, paredzēti noteikumi attiecībā uz:

—	informāciju, kas jāsniedz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, pārvadājumu līgumu noslēgšanu, biļešu pārdošanu un datorizētu dzelzceļa pārvadājumu informācijas un rezervēšanas sistēmu;

—	dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu atbildību un apdrošināšanas pienākumiem attiecībā uz pasažieriem un viņu bagāžu;

—	obligātajām dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu saistībām attiecībā uz pasažieriem kavējuma, nokavētu pārsēšanos un atceltu reisu gadījumā;

—	to, kā aizsargāt personas, kam ir ierobežotas pārvietošanās spējas un kas ceļo ar vilcienu, un par palīdzību šīm personām;

—	starptautisko pakalpojumu kvalitātes standartu noteikšanu un pārraudzību, pasažieru personiskās drošības apdraudējumu pārvaldību un sūdzību izskatīšanu;

—	vispārīgiem īstenošanas noteikumiem.

2. Galvenie politikas jautājumi

i) Saderība ar COTIF/CIV

Ierosmes dažiem no Komisijas priekšlikumā iekļautajiem pasākumiem tika ņemtas no COTIF noteikumiem (Konvencija par starptautiskiem dzelzceļa pārvadājumiem) un tās CIV papildinājuma (Vienotie noteikumi attiecībā uz pasažieru un bagāžas starptautisko dzelzceļa pārvadājuma līgumu).

Lai nodrošinātu saskaņotību starp Kopienas tiesību aktiem un starptautisko nolīgumu, Padome savā 2005. gada 21. aprīļa sanāksmē nolēma iekļaut dažus COTIF/CIV noteikumus jaunajā tekstā. Tas tika izdarīts ar ievada pantu palīdzību ( 4., 10. un 13. pants), kuros atsaucās uz izvilkumiem no COTIF/CIV un kas iekļauti Regulas I pielikumā. Attiecīgie noteikumi garantē atbilstību COTIF/CIV un novērš nepieciešamību ieviest jaunus tiesību aktus jautājumos, uz ko jau attiecas COTIF/CIV (noteikumi par pārvadājuma līgumiem, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu atbildību attiecībā uz pasažieriem un to bagāžu, par kavējumiem, nokavētu pārsēšanos un atceltiem reisiem).

Eiropas Parlaments pieņēma līdzīgu nostāju savā atzinumā pirmajā lasījumā, pieņemot grozījumus, kuros — pilnībā vai daļēji — aicināts piemērot attiecīgos COTIF/CIV noteikumus (13./rev + 32., 50., 80., 81., 83. un 108. grozījums). Eiropas Parlaments arī ierosināja svītrot no sākotnējā Komisijas teksta vairākus noteikumus, kas neatbilst CIV (piem., 34., 35., 52., 53., 54. un 108 .grozījumu).

ii) Darbības joma

Padomes Kopējās nostājas vispārējā darbības joma attiecas uz starptautiskiem braucieniem visā Kopienā, ko veic, izmantojot vietējus un starptautiskus pakalpojumus, kurus sniedz viens vai vairāki dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi.

Ierobežojumi: vietējie pakalpojumi

Padome nolēma ierobežot darbības jomu attiecībā uz kavējumiem, nokavētu pārsēšanos un atceltiem reisiem (IV nodaļa) un pakalpojumu kvalitātes standartiem (VI nodaļa, 25. pants). Lai izvairītos no pārmērīga finansiāla sloga, tālāk minētos noteikumus piemēro tikai starptautiskiem braucieniem, izmantojot starptautiskus pakalpojumus un izslēdzot vietējo pakalpojumu sniedzējus:

—	(starptautisku braucienu daļām) saistības attiecībā uz atlīdzināšanu un maršruta maiņu, kompensāciju par biļetes cenu un palīdzību gadījumā, ja ierašanās vai atiešana ir kavēta;

—	visas saistības attiecībā uz pakalpojumu kvalitātes sistēmu izveidi un uzraudzību un ziņošanu par tām, kā arī to pārvaldību.

Ierobežojumi: pagaidu atbrīvojumi

Padome arī ir nolēmusi ierobežot savas Kopējās nostājas darbības jomu ciktāl tas attiecas uz pagaidu atbrīvojumiem, kas piešķirti dalībvalstīm attiecībā uz dažiem reģionāliem pārrobežu pakalpojumiem un starptautiskiem pakalpojumiem, kuros ievērojama pakalpojuma daļa tiek sniegta ārpus Kopienas. Dalībvalstīm, kas piemēro šādus noteikumus, būs jāziņo Komisijai, kura savukārt noteiks, vai atbrīvojums ir saskaņā ar regulas projekta noteikumiem.

Paredzot iespēju piešķirt šādus atbrīvojumus, Padome ir plānojusi atstāt dalībvalstu ziņā šo jautājumu risināšanu šādās izņēmuma situācijās, tādējādi izvairoties no papildu finansiāla sloga pakalpojumu sniedzējiem.

Paplašināta darbības joma: Personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām

Viens no šī regulas projekta galvenajiem mērķiem ir padarīt ceļošanu pa dzelzceļu vieglāk pieejamu personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Attiecīgi Padome ir nolēmusi iet tālāk nekā Komisija savā priekšlikumā sākotnēji to bija izdarījusi un piemērot noteikumus personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām arī vietējiem braucieniem, ko veic, izmantojot starptautiskus pakalpojumus.

Eiropas Parlaments sava atzinumā pirmajā lasījumā nolēma iet citu ceļu un piemērot šī regulas projekta noteikumus visiem dzelzceļa pasažieriem (11. u.c. grozījumi). Padome uzskata, ka šāda pieeja ir pāragra un dotu priekšroku, ja Kopējā nostāja papildinātu Tirgus piekļuves direktīvu, kurā noteikta tikai starptautiskā dzelzceļa pasažieru tirgus atvēršana.

iii) Datorizētā dzelzceļa pārvadājumu informācijas un rezervēšanas sistēma (CIRSRT)

Lai sniegtu informāciju un izsniegtu biļetes, kā minēts šajā regulā, Padome nolēma ieviest pienākumu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un biļešu pārdevējiem izmantot Datorizēto dzelzceļa pārvadājumu informācijas un rezervēšanas sistēmu (CIRSRT). Šīs sistēmas izveides procedūras ir izklāstītas Padomes Kopējās nostājas 9. panta 2., 3. un 4. punktā, un tās pamatojas uz savstarpējas izmantojamības tehniskajām specifikācijām Direktīvā 2001/16/EK (6) (II nodaļa un II pielikums, 2.5). Izveidojot šādu sistēmu, Padome ir atvirzījusies no Komisijas priekšlikuma, kurā piekļuvi ceļošanas informācijai noteica atkarībā no sistēmas piegādātāja koncepcijas. Padome uzskatīja šādu starpnieku iesaisti par lieku un tādēļ nolēma attiecināt attiecīgos noteikumus tieši uz dzelzceļa uzņēmumiem un biļešu pārdevējiem.

iv) Kavējumi, nokavētas pārsēšanās un atcelti reisi

Kā jau iepriekš minēts, Padome izvēlējās saskaņot noteikumus attiecībā uz dzelzceļa uzņēmumu saistībām kavējumu, nokavētu pārsēšanos un atceltu reisu gadījumā ar attiecīgo COTIF/CIV nodaļu. Turklāt Padome nolēma iekļaut īpašus noteikumus par atlīdzināšanu un maršruta maiņu, kompensāciju par biļetes cenu un palīdzību gadījumā, ja ierašanās vai atiešana ir kavēta. Attiecībā uz kompensāciju par biļetes cenu Padomes Kopējā nostāja ir tuvāka Eiropas Parlamenta nostājai (61. grozījums) un tajā paredzēta vienkāršāka un pārredzamāka shēma nekā Komisijas ierosinājumā. Saskaņā ar pieņemto noteikumu kompensācijas apjoms ir atkarīgs no kavējuma ilguma. Turklāt Padome ir padarījusi kompensācijas izmaksas veidu elastīgāku (kuponi un/ vai citi pakalpojumi vai skaidra nauda), tādējādi arī pieņemot Eiropas Parlamenta ieteikumu (124. grozījums).

v) Īpaši noteikumi attiecībā uz personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām

Lai atvieglotu ceļošanu ar dzelzceļu, Padomes Kopējā nostājā ir paredzēti īpaši noteikumi attiecībā uz tiesībām uz transportu, palīdzības nodrošinājumu dzelzceļa stacijās un vilcienos, kā arī nosacījumiem, ar kādiem šāda palīdzība ir pieejama, kompensāciju par pārvietošanās palīglīdzekļiem un informāciju, kas sniedzama personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Tādējādi Padome minētajiem pasažieriem cenšas nodrošināt vienādu pieeju ceļošanai pa dzelzceļu bez jebkādām papildizmaksām. Padome ir pārliecināta, ka šie noteikumi palīdzēs personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām izmantot tās pašas ceļošanas iespējas, kādas ir citiem pilsoņiem.

3. Citi jautājumi

i) Drošība, sūdzības un pakalpojuma kvalitāte

Pēdējā laikā pasažieru personiskā drošība ir kļuvusi par vienu no galvenajiem principiem transporta jomā. Tādēļ Padomes Kopējā nostājā ir noteikumi, kas attiecīgajām pusēm liek veikt pienācīgus pasākumus — vienojoties ar valsts iestādēm -, lai nodrošinātu pasažieru personisko drošību dzelzceļa stacijās un vilcienos un lai pārvaldītu apdraudējumus. Attiecinot šīs saistības arī uz staciju apsaimniekotājiem, Padome ir sekojusi Eiropas Parlamenta ieteikumam (100. grozījums).

Kopējā nostāja, kā to pieņēmusi Padome, uzliek arī par pienākumu dzelzceļa uzņēmumiem — sadarbībā ar biļešu pārdevējiem — izveidot sūdzību izskatīšanas kārtību attiecībā uz tiesībām un saistībām, kas reglamentētas regulas projektā. Turklāt dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem katru gadu būs jāpublicē saraksts ar saņemtajām sūdzībām un to, kā tās tikušas izskatītas.

Attiecībā uz pakalpojumu kvalitāti Kopējā nostājā iekļauti noteikumi, kas liek dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem noteikt pakalpojumu kvalitātes standartus un īstenot kvalitātes vadības sistēmu, lai uzturētu pakalpojumu kvalitāti. Regulas projekta III pielikumā iekļauts obligātais jautājumu saraksts, kas jāiekļauj šajos standartos. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem katru gadu būs jāpublicē arī ziņojums par sniegto pakalpojumu kvalitāti.

Ar šiem pasākumiem Padome plāno veicināt patērētāju aizsardzību starptautisko pasažieru dzelzceļa pārvadājumu jomā un veicināt labākus pakalpojumu kvalitātes standartus dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem.

ii) Izpilde

Kopējā nostājā, kā to pieņēmusi Padome, arī paredzēts pienākums dalībvalstīm izraudzīt struktūru (vai struktūras), kas būtu atbildīgas par regulas projekta izpildi. Turklāt Kopējā nostājā noteikts, ka šīm izpildes struktūrām ir jāsadarbojas un jāapmainās ar informāciju, lai veicinātu saskaņotus lēmumu pieņemšanas principus visās dalībvalstīs.

III. SECINĀJUMS

Gatavojot Kopējo nostāju, Padome ir pilnībā ņēmusi vērā Komisijas priekšlikumu un Eiropas Parlamenta atzinumu pirmajā lasījumā. Attiecībā uz Eiropas Parlamenta ierosinātajiem grozījumiem Padome uzskata, ka vairāki grozījumi — būtībā, daļēji vai pilnībā — jau ir iekļauti Kopējā nostājā. Abu likumdevēju savstarpējai sapratnes gaisotnei pamatā ir lēmums izvairīties no “dubultas likumdošanas” un tādējādi lēmums iekļaut dažus COTIF/CIV noteikumus.

Attiecībā uz galveno nesaskaņu jautājumu — vietējo pasažieru dzelzceļa transporta iekļaušanu regulas projekta darbības jomā — Padome uzskata savu pieeju par līdzsvarotu un piemērotu.

(1) Pārējie trīs tiesību aktu priekšlikumi attiecas uz:

—	Direktīvu, ar ko groza Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļu attīstību (dok. 7147/04 TRANS 107 CODEC 335)

—	Direktīvu par to vilcienu apkalpju sertifikāciju, kuras vada lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļa tīklā (dok. 7148/04 TRANS 108 CODEC 336)

—	Regulu par kvalitātes prasībām dzelzceļa kravas pārvadājumu pakalpojumiem (dok. 7150/04 TRANS 110 CODEC 338).

(2) OV C 71, 22.03.2005., 26. lpp.

(3) OV C 221, 8.9.2005., 8. lpp.

(4) dok. 11932/01 TRANS 131 AVIATION 70 MAR 76.

(5) KOM (2002) 18, 23.01.2002.

(6) OV L 110, 20.4.2001., 1.lpp.

28.11.2006

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 289/30

KOPĒJĀ NOSTĀJA (EK) Nr. 20/2006

ko Padome 2006. gada 24. jūlijā pieņēmusi

nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes … Direktīvu 2006/../EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu

(2006/C 289 E/02)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 71. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru (3),

tā kā:

(1)	Padomes Direktīva 91/440/EEK (1991. gada 29. jūlijs) par Kopienas dzelzceļa attīstību (4) bija paredzēta, lai veicinātu Kopienas dzelzceļu pielāgošanu vienotā tirgus prasībām un uzlabotu to efektivitāti.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/14/EK (2001. gada 26. februāris) par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu (5) attiecas uz principiem un procedūrām, kas piemērojamas attiecībā uz dzelzceļa infrastruktūras maksas noteikšanu un iekasēšanu un dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu.

(3)	Baltajā grāmatā “Eiropas transporta politika 2010. gadam: laiks pieņemt lēmumu”, Komisija paziņoja par nodomu turpināt iekšējā tirgus veidošanu dzelzceļa pakalpojumiem, ierosinot atvērt starptautisko pasažieru pārvadājumu tirgu.

(4)	Šīs direktīvas mērķis ir pievērsties starptautisko dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanai Kopienā, un tādējādi tai nebūtu jāattiecas uz pārvadājumiem starp dalībvalsti un trešo valsti. Turklāt dalībvalstīm vajadzētu spēt piemērot šo direktīvu pārvadājumiem, ko veic tranzītā caur Kopienu.

(5)

Saistībā ar starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem šobrīd paveras ļoti kontrastējoša aina. Tālsatiksmes pārvadājumiem (piemēram, nakts vilcieniem) ir grūtības, un vairākus no tiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, kas tos veic, nesen ir atcēluši, lai ierobežotu zaudējumus. No otras puses, starptautisko ātrgaitas pārvadājumu tirgū pārvadājumu apjoms ir krasi pieaudzis, un tas turpinās enerģiski attīstīties, līdz 2010. gadam divkāršojot un savstarpēji savienojot Eiropas ātrgaitas tīklus. Tomēr abos gadījumos spēcīgs konkurences spiediens ir jūtams no zemo cenu aviosabiedrībām. Tādēļ ir būtiski stimulēt jaunas ierosmes, veicinot konkurenci starp dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem.

(6)

Starptautisko pasažieru pārvadājumu tirgu nav iespējams atvērt bez sīki izstrādātiem noteikumiem par piekļuvi infrastruktūrai, būtiska progresa savstarpējās izmantojamības ziņā un stingras sistēmas attiecībā uz dzelzceļa drošību valsts un Eiropas mērogā. Visi šie elementi šobrīd ir nodrošināti pēc šādu direktīvu transponēšanas: Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīva 2001/12/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/440/EEK (6), Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/51/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/440/EEK (7), Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīva 2001/13/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 95/18/EK (8), Direktīva 2001/14/EK, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/49/EK (2004. gada 29. aprīlis) par drošību Kopienas dzelzceļos (9). Šos jaunos reglamentējošos noteikumus līdz ierosinātajam termiņam jāpapildina ar stabilu, konsolidētu praksi atvērt tirgu starptautiskajiem pasažieru pārvadājumiem. Tas prasīs konkrētu laiku. Tirgus atvēršanas termiņam tādēļ vajadzētu būt 2010. gada 1. janvārim.

(7)

Tādu dzelzceļa pārvadājumu skaits, kas tiek veikti bez pieturām, ir ļoti neliels. Pārvadājumos ar pieturām ir nepieciešams atļaut jauniem tirgus dalībniekiem pa ceļam uzņemt un izlaist pasažierus, lai nodrošinātu, ka šādām operācijām ir reāla iespēja būt ekonomiski stabilām, un novērstu to, ka potenciālie konkurenti tiek nostādīti nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar esošajiem operatoriem, kuriem ir tiesības pa ceļam uzņemt un izlaist pasažierus. Šīm tiesībām nebūtu jāskar Kopienas un valstu noteikumus attiecībā uz konkurences politiku.

(8)

Jaunas atvērtas piekļuves, starptautisku pārvadājumu ar pieturām ieviešanai nevajadzētu izraisīt tirgus atvēršanu iekšzemes pasažieru pārvadājumiem, bet tikai koncentrēties uz pieturām, kas ir iekļautas starptautiskā maršrutā. Šajā sakarā to ieviešanai vajadzētu attiekties uz pakalpojumiem, kuru galvenais mērķis ir pārvadāt pasažierus, kas dodas starptautiskos braucienos. Nosakot, vai tāds ir pakalpojuma galvenais mērķis, būtu jāņem vērā tādi kritēriji kā attiecīgi no vietējo vai starptautisko pasažieru pārvadājumiem iegūtā apgrozījuma un apjoma proporcija, kā arī pakalpojuma ilgums. Šī noteikšana pēc ieinteresētās puses lūguma būtu jāveic attiecīgajai regulatīvajai iestādei.

(9)

Padomes Regula (EEK) Nr. 1191/69 (1969. gada 26. jūnijs) par dalībvalstu darbību sakarā ar saistībām, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, dzelzceļa pārvadājumu, autopārvadājumu un iekšējo ūdensceļu pārvadājumu nozarē (10) pilnvaro dalībvalstis un vietējās iestādes piešķirt pakalpojumu valsts līgumus. Šajos līgumos var būt noteiktas ekskluzīvas tiesības sniegt dažus pakalpojumus. Tāpēc ir jānodrošina, lai minētās regulas noteikumi būtu saskaņoti ar principu par starptautisko pasažieru pārvadājumu atvēršanu konkurencei.

(10)

Atvērt konkurencei starptautiskos pasažieru pārvadājumus, kas ietver tiesības uzņemt pasažierus jebkurā stacijā, kura atrodas starptautiskā pārvadājuma maršrutā, un izlaist tos citā stacijā, tostarp tādā, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī, var radīt sekas to dzelzceļa pasažieru pārvadājumu organizēšanai un finansēšanai, kas tiek veikti saskaņā ar pakalpojumu valsts līgumu. Dalībvalstīm būtu jādod iespēja ierobežot piekļuves tiesības tirgum, ja šādu tiesību izmantošana varētu izjaukt šo pakalpojumu valsts līgumu ekonomisko līdzsvaru un ja attiecīgā regulatīvā iestāde, kas paredzēta Direktīvas 2001/14/EK 30. pantā, sniedz piekrišanu, pamatojoties uz objektīvu ekonomisko analīzi, pēc tās kompetentās iestādes lūguma, kas piešķīrusi pakalpojumu valsts līgumu.

(11)

Dažas dalībvalstis jau ir sākušas atvērt tirgu dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem, izmantojot pārskatāmu, atklātu konkursa izsludināšanas procedūru dažu šādu pārvadājumu veikšanai. Tām nebūtu jāuzliek par pienākumu nodrošināt pilnīgi atvērtu piekļuvi starptautiskajiem pasažieru pārvadājumiem, jo šī konkurence par tiesībām izmantot dažus dzelzceļa maršrutus ir ietvērusi pietiekamu šo pakalpojumu īstenošanas tirgus vērtības pārbaudi.

(12)

Novērtējot, vai pakalpojumu valsts līguma ekonomiskais līdzsvars varētu tikt izjaukts, būtu jāņem vērā iepriekš noteiktus kritērijus, piemēram, ietekmi uz pakalpojumu valsts līgumā iekļauto pakalpojumu rentabilitāti, tostarp to radīto ietekmi uz neto izmaksām kompetentajai valsts iestādei, kas piešķīra līgumu, pasažieru pieprasījumu, biļešu cenas, biļešu pārdošanas kārtību, pieturu atrašanās vietu un skaitu abās robežas pusēs, kā arī ierosinātā jaunā pārvadājuma grafiku un biežumu. Ievērojot šāda novērtējuma rezultātus un attiecīgās regulatīvās iestādes lēmumu, dalībvalstis varētu piešķirt, grozīt vai aizliegt pieprasītās tiesības par piekļuvi starptautiskajiem pasažieru pārvadājumiem, tostarp iekasēt maksu no jauna starptautiska pasažieru pārvadājuma operatora, ņemot vērā ekonomisko analīzi un saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un vienlīdzības un nediskriminācijas principiem.

(13)	Lai nodrošinātu finansējumu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, dalībvalstis savas valsts teritorijā drīkst iekasēt maksu par pasažieru pārvadājumiem atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem.

(14)

Regulatīvajai iestādei būtu jāpilda savas funkcijas tā, lai tai nebūtu nekādu interešu konfliktu un lai tā nekādi nebūtu iesaistīta attiecīgā pakalpojumu valsts līguma piešķiršanā. Jo īpaši, ja tai organizatorisku vai juridisku apstākļu dēļ ir ciešas saiknes ar kompetento iestādi, kas ir iesaistīta attiecīgā pakalpojumu valsts līguma piešķiršanā, būtu jānodrošina tās funkcionālā neatkarība. Regulatīvās iestādes pilnvaras būtu jāpaplašina, lai tā varētu novērtēt starptautiskā pakalpojuma mērķi un vajadzības gadījumā iespējamo ekonomisko ietekmi uz esošajiem pakalpojumu valsts līgumiem.

(15)

Šī direktīva ir nākamais posms dzelzceļa tirgus atvēršanā. Dažas dalībvalstis jau ir atvērušas tirgu starptautiskajiem pasažieru pārvadājumiem savā teritorijā. Šajā kontekstā šo direktīvu nevajadzētu saprast tā, ka tā rada šīm dalībvalstīm saistības sniegt pirms 2010. gada 1. janvāra piekļuves tiesības dzelzceļa uzņēmumiem, kas licencēti dalībvalstī, kurā līdzīgas tiesības netiek piešķirtas.

(16)

Valstu regulatīvajām iestādēm, pamatojoties uz Direktīvas 2001/14/EK 31. pantu, būtu jāapmainās ar informāciju un atsevišķos vajadzības gadījumos jāsaskaņo principi un prakse, kā novērtēt to, vai tiek izjaukts pakalpojumu valsts līguma ekonomiskais līdzsvars. Tām būtu pakāpeniski jāizstrādā uz savu pieredzi balstītas pamatnostādnes.

(17)	Šīs direktīvas piemērošana būtu jāizvērtē, pamatojoties uz ziņojumu, ko Komisija iesniegs divus gadus pēc starptautisko pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanas dienas.

(18)

Dalībvalstij, kurā nav dzelzceļu sistēmas un nav arī plānots tuvākajā laikā tādu izveidot, tiktu uzlikts nesamērīgs un nevajadzīgs pienākums, ja tai būtu bijis jātransponē un jāievieš Direktīvas 91/440/EEK un 2001/14/EK. Tādēļ šāda dalībvalsts visā laikposmā, kamēr tajā nav dzelzceļu sistēmas, būtu jāatbrīvo no pienākuma transponēt un ieviest šīs direktīvas.

(19)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, Kopienas dzelzceļu attīstību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, ņemot vērā vajadzību nodrošināt taisnīgus un nediskriminējošus nosacījumus attiecībā uz piekļuvi infrastruktūrai un ievērojot acīmredzamo starptautisko mērogu, kādā funkcionē svarīgas dzelzceļu tīklu daļas, kā arī to, ka vajadzīga saskaņota starpvalstu darbība, šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(20)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (11) dalībvalstīm ieteikts izstrādāt savas tabulas gan pašu lietošanai, gan arī Kopienas vajadzībām, pēc iespējas labāk atainojot attiecības starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un darīt tās pieejamas sabiedrībai.

(21)	Tādēļ attiecīgi būtu jāgroza Direktīvas 91/440/EEK un 2001/14/EEK,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Ar šo Direktīvu 91/440/EEK groza šādi.

1)	Direktīvas 2. pantu papildina ar šādu punktu: “4. Dalībvalstis var nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz jebkuru dzelzceļa pārvadājumu, ko veic tranzītā caur Kopienu un kas sākas un beidzas ārpus Kopienas teritorijas.”;

2)	Direktīvas 3. panta ceturto ievilkumu svītro.

Aiz 3. panta piektā ievilkuma iekļauj šādu ievilkumu:

“—

“starptautisks pasažieru pārvadājums” ir pasažieru pārvadāšanas pakalpojums, kurā vilciens šķērso vismaz vienas dalībvalsts robežu, un ja šā pakalpojuma galvenais mērķis ir pārvadāt pasažierus starp stacijām, kas atrodas dažādās dalībvalstīs; vilciens var būt sakabināts un/vai sadalīts posmos, un dažādajiem posmiem var būt dažāda izcelsme un galamērķi ar noteikumu, ka visi vagoni šķērso vismaz vienu robežu,”;

Aiz 3. panta sestā ievilkuma iekļauj šādu ievilkumu:

“—	“tranzīts” ir Kopienas teritorijas šķērsošana, ko veic, šajā teritorijā neiekraujot vai neizkraujot kravu un/vai neuzņemot un neizlaižot pasažierus.”;

5)	Svītro 5. panta 3. punkta pirmo ievilkumu;

6)	Svītro vārdus “un starptautiskie uzņēmumu grupējumi” 8. panta 1. punktā;

7)	Direktīvas 10. panta 1. punktu svītro;

Direktīvas 10. pantā iekļauj šādus punktus:

“3a. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, uz ko attiecas 2. pants, līdz 2010. gada 1. janvārim visās dalībvalstīs piešķir tiesības piekļūt infrastruktūrai, lai tie varētu veikt starptautisku pasažieru pārvadājumu. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, veicot starptautisku pasažieru pārvadājumu, ir tiesības uzņemt pasažierus jebkurā stacijā, kas atrodas starptautiskajā maršrutā, un izlaist tos citā stacijā, tostarp stacijās, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī.

Piekļuves tiesības to dalībvalstu infrastruktūrai, kurās starptautisko pasažieru dzelzceļa pārvadājumu daļa pārsniedz pusi no dzelzceļa uzņēmumu pasažieru pārvadājumu apgrozījuma šajā dalībvalstī, nodrošina līdz 2012. gada 1. janvārim.

To, vai pakalpojuma galvenais mērķis ir pārvadāt pasažierus starp stacijām, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, nosaka Direktīvas 2001/14/EK 30. pantā minētā attiecīgā regulatīvā iestāde vai iestādes, pēc attiecīgo kompetento iestāžu un/vai ieinteresēto dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu lūguma.

3b. Dalībvalstis var ierobežot 3a. punktā paredzētās piekļuves tiesības tādiem pārvadājumiem no izbraukšanas vietas līdz galamērķa vietai, uz kuriem attiecas viens vai vairāki pakalpojumu valsts līgumi, kas noslēgti saskaņā ar spēkā esošiem Kopienas tiesību aktiem. Šādu ierobežojumu sekas nevar būt tiesību ierobežošana uzņemt pasažierus jebkurā stacijā, kas atrodas starptautiskā pārvadājuma maršrutā, un izlaist tos citā stacijā, tostarp stacijās, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī, izņemot, ja šo tiesību izmantošana izjauktu pakalpojumu valsts līguma ekonomisko līdzsvaru.

To, vai ekonomiskais līdzsvars būtu izjaukts, nosaka Direktīvas 2001/14/EK 30. pantā minētā attiecīgā regulatīvā iestāde vai iestādes, pamatojoties uz objektīvām ekonomiskām analīzēm un iepriekš noteiktiem kritērijiem, ja saņemts lūgums no:

—	kompetentās iestādes vai kompetentajām iestādēm, kas piešķīra pakalpojumu valsts līgumu;

—	jebkuras citas ieinteresētas kompetentās iestādes, kam ir tiesības ierobežot piekļuvi saskaņā ar šo pantu;

—	infrastruktūras pārvaldītāja vai

—	dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma, kas īsteno pakalpojumu valsts līgumu.

Kompetentās iestādes un dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, kas sniedz sabiedriskos pakalpojumus, sniedz attiecīgajai regulatīvajai iestādei vai iestādēm visu informāciju, kas pamatoti vajadzīga, lai varētu pieņemt lēmumu. Regulatīvā iestāde, vajadzības gadījumā apspriežoties ar visām attiecīgajām pusēm, izskata visu sniegto informāciju un informē attiecīgās puses par savu pamatoto lēmumu iepriekš noteiktā, saprātīgā termiņā, tomēr ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tam, kad saņemta visa attiecīgā informācija. Regulatīvā iestāde sniedz sava lēmuma pamatojumu un norāda termiņu, kurā, kā arī nosacījumus, ar kādiem

—	attiecīgā kompetentā iestāde vai kompetentās iestādes;

—	infrastruktūras pārvaldītājs;

—	dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kas īsteno pakalpojumu valsts līgumu, vai

—	dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kas meklē piekļuves iespēju,

var pieprasīt lēmuma pārskatīšanu.

3c. Dalībvalstis var arī ierobežot tiesības starptautiska pasažieru pārvadājuma maršrutā uzņemt un izlaist pasažierus stacijās, kas atrodas vienā un tajā pašā dalībvalstī, ja ekskluzīvas tiesības pārvadāt pasažierus starp šīm stacijām ir piešķirtas saskaņā ar koncesijas līgumu, kas piešķirts pirms … saskaņā ar taisnīgu konkursa izsludināšanas procedūru un atbilstīgi attiecīgajiem Kopienas tiesību aktu principiem. Šis ierobežojums var būt spēkā tik ilgi, cik ilgi ir spēkā sākotnējais līgums, vai arī 15 gadus, atkarībā no tā, kurš termiņš ir īsāks.

3d. Šīs direktīvas noteikumi neuzliek dalībvalstij par pienākumu pirms 2010. gada 1. janvāra piešķirt 3a. punktā minētās piekļuves tiesības dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un to tieši vai netieši kontrolētiem meitasuzņēmumiem, kas licencēti citā dalībvalstī, kur līdzīgas piekļuves tiesības nav piešķirtas.

3e. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 3 b., 3c. un 3d. punktā minētie lēmumi ir pakļauti tiesiskai kontrolei.

3f. Neskarot 3b. punktu, un saskaņā ar šā panta nosacījumiem dalībvalstis var pilnvarot attiecīgās iestādes iekasēt maksu par visiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem to teritorijā, lai dotu ieguldījumu sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju saistību finansēšanā saistībā ar pakalpojumu valsts līgumiem, kas noslēgti saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.

Saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem kompensācija, kas minēta pirmajā daļā, nedrīkst pārsniegt summu, kas nepieciešama, lai segtu visus vai daļu no izdevumiem, kas radušies, nodrošinot sabiedrisko pakalpojumu saistības, ņemot vērā attiecīgos maksājumu dokumentus un samērīgus šo saistību izpildē gūtos ienākumus.

Maksu nosaka atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem, jo īpaši ievērojot taisnīguma, pārskatāmības, nediskriminācijas un proporcionalitātes principus, jo īpaši attiecībā uz pakalpojumu cenu un maksas lielumu. Pienākums dot ieguldījumu sabiedriskā sektora saistību kompensācijas finansēšanā neapdraud starptautisko pasažieru pārvadājumu ekonomisko dzīvotspēju.

Attiecīgās iestādes uzglabā informāciju, kas nepieciešama, lai nodrošinātu iespēju izsekot maksu izcelsmei un to pielietojumam. Dalībvalstis šo informāciju sniedz Komisijai.”;

10. panta 8. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“8. Komisija līdz 2009. gada 1. janvārim iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu.

Šajā ziņojumā iekļauj šādus jautājumus:

—	direktīvas īstenošana dalībvalstīs un dažādu iesaistīto iestāžu faktiskā darbība;

—	tirgus attīstība, jo īpaši starptautiskās satiksmes tendences, visu tirgus dalībnieku, tostarp jaunu dalībnieku, darbības un tirgus daļa.”;

10)	Regulas 10. pantu papildina ar šādu punktu: “9. Komisija vēlākais līdz 2012. gada 31. decembrim iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ziņojumu par 3. punkta noteikumu īstenošanu.”;

11)	Šādu daļu pievieno 15. pantam: “Pienākums transponēt un ieviest šo direktīvu neattiecas uz Kipru un Maltu, kamēr to teritorijā nav izveidota dzelzceļu sistēma.”.

2. pants

Direktīvu 2001/14/EK ar šo groza šādi.

Direktīvas 1. panta 3. punktā iekļauj šādu apakšpunktu:

“e)	transporta operācijām dzelzceļa pārvadājumu veidā, ko veic, šķērsojot Kopienu tranzītā.”;

Direktīvas 2. pantu papildina ar šādu punktu:

“n)	“tranzīts” ir Kopienas teritorijas šķērsošana, ko veic, šajā teritorijā neiekraujot vai neizkraujot kravu un/vai neuzņemot un neizlaižot pasažierus.”;

Direktīvas 13. pantā iekļauj šādu punktu:

“4. Ja pretendents plāno pieprasīt infrastruktūras jaudu, lai veiktu starptautisku pasažieru pārvadājumu, kā noteikts Direktīvas 91/440/EEK 3. pantā, tas informē infrastruktūras pārvaldītāju un attiecīgās regulatīvās iestādes. Lai varētu novērtēt starptautiskā pakalpojuma mērķi — pārvadāt pasažierus starp stacijām, kas atrodas dažādās dalībvalstīs- un iespējamo ekonomisko ietekmi uz esošajiem pakalpojumu valsts līgumiem, regulatīvās iestādes nodrošina, lai tiktu informēta jebkura kompetentā iestāde, kas piešķīrusi dzelzceļa pasažieru pārvadājumu, kas noteikts pakalpojumu valsts līgumā, jebkura cita ieinteresēta kompetenta iestāde, kam ir tiesības ierobežot piekļuvi saskaņā ar Direktīvas 91/440/EEK 10. panta 3b. punktu, un jebkurš dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kas īsteno pakalpojumu valsts līgumu šajā starptautiskā pasažieru pārvadājuma maršrutā.”;

Direktīvas 17. panta 5. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“5. Pamata vienošanās parasti slēdz uz pieciem gadiem, un tās var ikreiz atjaunot uz laikposmu, kas vienāds ar sākotnējo. Infrastruktūras pārvaldītājs īpašos gadījumos var piekrist īsākam vai ilgākam laikposmam. Jebkuru laikposmu, kas ir ilgāks par pieciem gadiem, pamato ar komerciālu līgumu esamību, specializētiem ieguldījumiem vai risku.

5a. Par pakalpojumiem, kuriem izmanto 24. pantā minēto specializēto infrastruktūru, kam vajadzīgi lieli un ilgtermiņa ieguldījumi, kurus pretendents pienācīgi pamato, pamata vienošanos var slēgt uz 15 gadiem. Laikposms, kas ilgāks par 15 gadiem, ir iespējams vienīgi izņēmuma gadījumos, piemēram, liela mēroga ilgtermiņa ieguldījuma gadījumā, un jo īpaši, ja uz šo ieguldījumu attiecas līgumsaistības, tostarp daudzgadu amortizācijas plāns.

Šādā gadījumā pretendenta vajadzību dēļ var būt nepieciešams sīki noteikt jaudas raksturlielumus — tostarp biežumu, apjomu un vilcienu ceļu kvalitāti — ko pretendentam jānodrošina pamata vienošanās darbības laikā. Infrastruktūras pārvaldītājs par samazināt rezervēto jaudu, kas vismaz vienu mēnesi ir tikusi izmantota mazāk par 27. pantā paredzēto robežkvotu.

Sākot no 2010. gada 1. janvāra var noslēgt sākotnēju pamata vienošanos uz 5 gadiem, ko var atjaunot vienu reizi, pamatojoties uz jaudas raksturlielumiem, kurus izmanto pretendenti, kas sniedz dzelzceļa pakalpojumus pirms 2010. gada 1. janvāra, lai ņemtu vērā specializētus ieguldījumus vai komerciālu līgumu esamību. Direktīvas 2001/14/EK 30. pantā minētā regulatīvā iestāde ir atbildīga par atļaujas sniegšanu, lai šāda vienošanās stātos spēkā.”;

5)	Pirms 30. panta 1. punkta pēdējā teikuma iekļauj šādu teikumu: “Turklāt tā savu funkciju izpildē ir neatkarīga no jebkuras kompetentas iestādes, kas iesaistīta pakalpojumu valsts līguma piešķiršanā.”;

6)	Šādu daļu pievieno 38. pantam: “Pienākums transponēt un ieviest šo direktīvu neattiecas uz Kipru un Maltu, kamēr to teritorijā nav izveidota dzelzceļu sistēma.”.

3. pants

1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz… (12). Dalībvalstis tūlīt dara zināmus Komisijai šos aktus.

Kad dalībvalstis pieņem minētos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka to, kā izdarīt šādas atsauces.

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

3. Šīs direktīvas 1. panta 2., 5., 6. un 7. punktu piemēro no 2010. gada 1. janvāra.

4. pants

Šī direktīva stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

5. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē, …

Eiropas Parlamenta vārdā —

priekšsēdētājs

…

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

…

(1) OV C 221, 8.9.2005., 56. lpp.

(2) OV C 71, 22.3.2005., 26. lpp.

(3) Eiropas Parlamenta 2005. gada 28. septembra Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts), Padomes 2006. gada 24. jūlijā Kopējā nostāja un Eiropas Parlamenta … Kopējā nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta).

(4) OV L 237, 24.8.1991., 25.lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/51/EK (OV L 164, 30.4.2004., 164. lpp.). Labots ar OV L 220, 21.6.2004., 58. lpp.

(5) OV L 75, 15.3.2001., 29. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2004/49/EK (OV L 164, 30.4.2004., 44. lpp.). Labots ar OV L 220, 21.6.2004., 16. lpp.

(6) OV L 75, 15.3.2001., 1. lpp.

(7) OV L 164, 30.4.2004., 164. lpp. Labots ar OV L 220, 21.6.2004., 58. lpp.

(8) OV L 75, 15.3.2001., 26. lpp.

(9) OV L 164, 30.4.2004., 44. lpp. Labots ar OV L 220, 21.6.2004., 16. lpp.

(10) OV L 156, 28.6.1969., 1.lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EEK) Nr. 1893/91 (OV L 169, 29.6.1991., 1. lpp.).

(11) OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp.

(12) 18 mēneši pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.

PADOMES PASKAIDROJUMA RAKSTS

I. IEVADS

Komisija 2004. gada 3. martā nāca klajā ar priekšlikumu direktīvai, ar ko groza Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību, tā saukto “Dzelzceļa tirgus piekļuves priekšlikumu”, kas ir viens no četriem priekšlikumiem, kuri ietverti Trešajā dzelzceļa paketē (1).

Eiropas Parlaments 2005. gada 28. septembrī apstiprināja atzinumu pirmajā lasījumā.

Padome 2006. gada 24. jūlijā pieņēma kopējo nostāju saskaņā ar Līguma 251. pantu.

Pildot uzdevumus, Padome ņēma vērā arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (2) un Reģionu komitejas atzinumu (3).

II. KOPĒJĀS NOSTĀJAS ANALĪZE

1. Vispārējs apraksts

Sarunas par starptautisko dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanu notika, ņemot vērā politiku, kas veidota ar Komisijas Balto grāmatu par Eiropas transporta politiku 2010. gadam (4), kā arī ar Pirmo un Otro dzelzceļa paketi. Baltajā grāmatā Komisija paziņoja nodomu turpināt dzelzceļa pārvadājumu iekšējā tirgus izveidi, cita starpā, ierosinot starptautisko pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanu. Pirmajā un Otrajā dzelzceļa paketē ietverti sīki izklāstīti noteikumi par infrastruktūras pieejamību, savietojamību un dzelzceļa drošību gan attiecīgas valsts, gan Eiropas mērogā, tādējādi veidojot sistēmu, kas ļautu atvērt kravu pārvadājumu un starptautisku pasažieru pārvadājumu tirgu.

Padome 2005. gada 5. decembra sanāksmē panāca politisku vienošanos par trim no četriem Trešajā dzelzceļa paketē ietvertajiem tiesību aktu priekšlikumiem: Dzelzceļa tirgus piekļuves priekšlikumu — kas ir šā dokumenta temats –, priekšlikumu par pasažieru tiesībām un pienākumiem, kā arī priekšlikumu par vilcienu brigādēm, tādējādi radot iespēju pieņemt trīs kopējas nostājas.

Būtiskākais jautājums, Padomei apspriežot Dzelzceļa tirgus piekļuves priekšlikumu, bija šā priekšlikuma attiecības ar pārskatīto priekšlikumu par sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem pa dzelzceļu un autoceļiem — tā saukto “Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību priekšlikumu” (5). Attiecīgi Padomes 2005. gada 5. decembra sanāksmē panākt politisku vienošanos par Dzelzceļa tirgus piekļuves priekšlikumu varēja, tikai pievēršoties jautājumam par abu priekšlikumu savstarpējām attiecībām un Padomes un Komisijas deklarācijā, ko paredzēts iekļaut protokolā (skat. I pielikumu), paredzot pamatnostādnes vairākiem Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību priekšlikuma aspektiem.

2. Galvenie politikas jautājumi

2.1 Starptautisko pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršana

Tirgus atvēršana — ieviešot konkurenci — var padarīt Eiropas dzelzceļa pakalpojumus efektīvākus un pievilcīgākus. Piekrītot ne vēlāk kā 2010. gada 1. janvārī piešķirt dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem tiesības piekļūt visu dalībvalstu infrastruktūrai, lai varētu sniegt starptautiskus pasažieru pārvadājumu pakalpojumus, Padome ievēro kompromisu, ko panāca ar Eiropas Parlamentu samierināšanas procedūrā par Otro dzelzceļa paketi (6). Paredzot starptautisko dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanu līdz 2010. gadam, operatoriem būtu dots laiks attiecīgi sagatavoties. Tas notiktu reizē ar Eiropas ātrgaitas dzelzceļu divkāršu skaita palielināšanu un turpmāku savstarpēju savienošanu, kā arī ar tās sistēmas konsolidāciju, kura izveidota ar Pirmo un Otro dzelzceļa paketi.

Starptautisko pārvadājumu, tostarp kabotāžas, tirgus atvēršanai būs liela ietekme uz dalībvalstīm, kurās starptautiski pārvadājumi ir liela daļa no visiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem. Ņemot to vērā, Padome grib dot šīm dalībvalstīm vairāk laika sagatavoties tirgus atvēršanai, ļaujot tām piešķirt piekļuves tiesības vēlākais līdz 2012. gada 1. janvārim.

Padome tādēļ nepiekrīt Parlamenta viedoklim, ka starptautisko pasažieru pārvadājumu tirgus jāatver, vēlākais, 2008. gadā un visu citu dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgi, vēlākais, 2012. gadā (uz dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanas grafiku attiecas grozījumi Nr. 2, 8 un 9; uz to, kā Komisijai sagatavot izvērtēšanas ziņojumus par attiecīgas valsts un starptautisko dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanu, attiecas grozījumi Nr. 6 un 12).

2.2 Tiesības uzņemt un izlaist pasažierus vienā un tajā pašā dalībvalstī

Padome, tāpat kā Eiropas Parlaments, piekrīt Komisijas priekšlikumam ļaut starptautiskiem dzelzceļa pasažieru pakalpojumu sniedzējiem uzņemt un izlaist pasažierus stacijās, kas ir vienā un tajā pašā dalībvalstī. Padome uzskata, ka šāda tā saukta kabotāža ir vajadzīga, lai starptautiski pārvadājumi būtu rentabli.

Padome tomēr negrib, lai, paredzot tiesības piekļūt starptautiskiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem, tostarp kabotāžai, būtu atvērts iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus. Kopēja nostājā tālab paredzēts piešķirt piekļuves tiesības tikai tiem starptautiskajiem pakalpojumiem, kuru “galvenais mērķis” ir pasažieru pārvadāšana starp stacijām, kas atrodas dažādās dalībvalstīs. Kopējā nostājā ir paredzēta procedūra, lai noteiktu mērķi starptautiskam pakalpojumam, kam lūdz piekļuvi.

2.3 Sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšana

Kopējā nostāja par Dzelzceļa tirgus piekļuves priekšlikumu būtībā atspoguļo Padomes panākto līdzsvaru starp tirgus atvēršanu, no vienas puses, un sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanu, no otras puses. Panākot šādu līdzsvaru, Padome ir papildinājusi Komisijas priekšlikumu ar trim elementiem: procedūru, ko izmanto, lai noteiktu, vai starptautisko dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršana rada traucējumus sabiedriskā transporta pakalpojumam; piekļuves tiesību piešķiršanas sistēmas precizējumu; un noteikumu, kas ļauj dalībvalstīm iekasēt maksu par starptautiskiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem. Tirgus atvēršanas un sabiedrisku pakalpojumu nodrošināšanas līdzsvars ir atspoguļots arī Padomes un Komisijas deklarācijā, kas iekļauta Padomes 2005. gada 5. decembrī notikušās sanāksmes protokolā (skat. I pielikumu).

2.3.1 Procedūra

Lai precizētu, kad piekļuves tiesības var ierobežot, kopējā nostājā ir paredzēta procedūra, ko izmanto, lai konstatētu, vai starptautisku dzelzceļa pasažieru pārvadājumi izjauktu sabiedriskā transporta pakalpojuma saimniecisko līdzsvaru. Svarīgs šīs procedūras aspekts ir analīze, ko veic regulatīvā iestāde, no saimnieciskā viedokļa objektīvi izvērtējot starptautiskā dzelzceļa pasažieru pārvadājumu ietekmi uz sabiedriskā transporta pakalpojumiem. Padome šo ideju ir pārņēmusi no Eiropas Parlamenta ierosinātā grozījuma Nr. 10.

2.3.2 Precīzāka piekļuves tiesību ierobežošana

Lai pieņemtu atbilstīgāku lēmumu par piekļuves tiesību piešķiršanu, kopējā nostājā precizēts: pēc tam, kad konstatēts, ka sabiedriskā transporta pakalpojuma saimnieciskais līdzsvars tiktu izjaukts, pastāv vairākas iespējas, kā ierobežot starptautisko dzelzceļa pasažieru pārvadājumu izmantošanas tiesības. Saskaņā ar vienlīdzības principu un nediskriminācijas principu Padome norāda uz to, ka dalībvalstis var piešķirt, grozīt vai liegt piekļuves tiesības, tostarp iekasējot maksu no jaunā starptautiskā pasažieru pārvadājuma operatora. Tāpēc, ka dalībvalstīm ir iespēja atbalstīt sabiedriskā transporta pakalpojumus ar maksām, ko iekasē par starptautiskiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem, tām ir lielākas iespējas atvērt tirgu, saglabājot sabiedriskos pakalpojumus.

2.3.3 Izlīdzināšana

Dažās dalībvalstīs rentabli dzelzceļa pasažieru pārvadājumi pārskaita maksājumu sabiedriskā transporta pakalpojumiem, kas darbojas ar zaudējumiem. Padome grib precizēt, ka šādu maksu var uzlikt arī dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, kam piešķirtas piekļuves tiesības. Pienākumu dot ieguldījumu, lai finansētu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību kompensāciju, attiecina tikai uz tās dalībvalsts teritoriju, kas iekasē attiecīgo maksu. Maksa turklāt nedrīkstētu apdraudēt starptautiskā pasažieru pārvadājuma rentabilitāti. Visbeidzot, kopējā nostājā paredzēts: ja dalībvalsts izvēlas iekasēt šādas maksas, tai jāsniedz Komisijai vajadzīgā informācija. Attiecībā uz izlīdzināšanu Portugāle ir nākusi klajā ar deklarāciju Transporta, telekomunikāciju un enerģētikas 2005. gada decembra padomē (II pielikums).

2.4 Pamata vienošanās

Padome, tāpat kā Parlaments, uzskata, ka reizē ar starptautisko dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanu jāparedz arī mehānisms, ar ko nodrošināt stabilāku un paredzamāku vidi investīcijām šādu pakalpojumu infrastruktūrā, jo īpaši attiecībā uz pakalpojumiem, kas izmanto specializētu infrastruktūru. Iedvesmojoties no Parlamenta ierosinātiem grozījumiem Nr. 5, 7 un 13, Padome tādēļ ierosina grozīt noteikumus par Direktīvā 2001/14/EK minētām pamata vienošanām (7). Tur, kur Parlaments ierosina pakalpojumiem, kas izmanto specializētu infrastruktūru un kam vajadzīgi lieli ilgtermiņa ieguldījumi, pieļaut 10 gadu ilgas pamata vienošanās, Padome uzskata, ka piemērotāks ir 15 gadu termiņš.

2.5 Savstarpējības klauzula

Padome, tāpat kā Parlaments ar grozījumiem Nr. 3 un 11, Dzelzceļa tirgus piekļuves priekšlikumā grib ietvert noteikumu, ar ko ļautu dalībvalstīm, kas ir atvērušas savu starptautisko dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgu, liegt izmantošanas tiesības uzņēmumiem, kas licencēti dalībvalstī, kur līdzīgas izmantošanas tiesības vēl arvien nav piešķirtas.

2.6 Citi būtiski jautājumi

2.6.1 Tranzīts

Kopējā nostājā Padome precizē, ka Dzelzceļa tirgus piekļuves priekšlikuma mērķis ir atvērt starptautisku dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgu Kopienā, kā arī to, ka kravas un pasažieru pārvadājumi, kas sākas un beidzas trešās valstīs un kas šķērso Kopienas teritoriju, nav ietverti priekšlikuma darbības jomā. Tranzīta jautājumā Lietuva ir nākusi klajā ar deklarāciju, ko paredzēts iekļaut protokolā (skat. III pielikumu).

2.6.2 Sistēma, kas balstās uz koncesijas tiesību piešķiršanu

Komisijas priekšlikums balstās uz principu, kas paredz konkurenci uz sliežu ceļiem. Padome ievēro šo principu, bet atzīst, ka saistībā ar konkurences ieviešanu iespējams ievērot arī citus principus, ko turklāt jau īsteno. Ņemot to vērā, Padome vēlētos atļaut dalībvalstīm uz pārejas laiku nenodrošināt pilnīgu piekļuvi starptautiskiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem, ja, piešķirot tiesības izmantot konkrētus dzelzceļa maršrutus, tirgus vērtība jau ir pietiekami labi pārbaudīta, ievērojot principu, kas paredz konkurenci uz sliežu ceļiem.

2.6.3 Maltai un Kiprai paredzētais atbrīvojums no direktīvas īstenošanas

Ņemot vērā, ka Maltai un Kiprai nav dzelzceļa sistēmas un ļoti maz iespējams, ka tām tāda būs nākotnē, Padome atbrīvo šīs divas dalībvalstis no pienākuma īstenot Dzelzceļa tirgus piekļuves direktīvu.

3. Eiropas Parlamenta ierosinātie grozījumi

Padomes attieksme pret grozījumiem Nr. 2, 3, 5, 6, 7, 8, 9, 10, 11, 12 un 13 ir izklāstīta iepriekš saistībā ar galvenajiem jautājumiem.

Padome turklāt ir pieņēmusi grozījumu Nr. 2 — attiecībā uz atsauci uz Direktīvu 2004/49, grozījumu Nr. 4 — attiecībā uz pirmo priekšlikumu par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, kuru Komisija iesniegusi 2000. gada jūlijā, — un visu grozījumu Nr. 7.

Padome nepiekrīt grozījumam Nr. 4 attiecībā uz kopējās nostājas pieņemšanu par Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību priekšlikumu, — un grozījumam Nr. 6 attiecībā uz Komisijas pienākumu līdz 2005. gadam nākt klajā ar ietekmes novērtējumu par attiecīgas valsts pasažieru pārvadājumu tīklu atvēršanu.

III. SECINĀJUMS

Pēc Parlamenta atzinuma rūpīgas izskatīšanas Padome ir vienojusies par kopēju nostāju, kas atspoguļo līdzsvaru starp starptautisko dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanu, no vienas puses, un sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanu, no otras puses. Panākot šo līdzsvaru, Padome ir izmantojusi vairākus svarīgus Parlamenta izdarītus grozījumus. Lai gan Padome nav varējusi pilnībā piekrist Parlamenta viedoklim par piekļuves tiesību piešķiršanas tempiem, kopējā nostājā ir izklāstīts grafiks, kas ļautu gan pārvadātājiem, gan iestādēm attiecīgi sagatavot dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanu.

(1) Pārējie trīs tiesību aktu priekšlikumi ir:

—	Regula par starptautisko dzelzceļa pārvadājumu pasažieru tiesībām un pienākumiem (dok. 7149/04 TRANS 109 CODEC 337);

—	Regula par dzelzceļa kravas pārvadājumu kvalitātes prasībām (dok. 7150/04 TRANS 110 CODEC 338);

—	Direktīva par tādu vilciena brigāžu sertifikāciju, kas vada lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļa tīklā (dok. 7148/04 TRANS 108 CODEC 336);

(2) OV C 71, 22.03.2005., 26. lpp.

(3) OV C 221, 9.9.2005., 56. lpp.

(4) dok. 11932/01 TRANS 131 AVIATION 70 MAR 76.

(5) dok. 11508/05 TRANS 155 CODEC 657.

(6) Minētais kompromiss ir ietverts Direktīvas 2004/51 4. apsvērumā: “Attiecībā uz starptautisko pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanu, Komisijas piedāvātais datums – 2010. gads – jāuzskata par mērķi, kas ļauj visiem operatoriem attiecīgi sagatavoties.”

(7) Direktīva 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu un drošības sertifikāciju

(OV L 75, 15.3.2001., 29. lpp.).

I PIELIKUMS

II PIELIKUMS

PORTUGĀLES REPUBLIKAS DEKLARĀCIJA

Portugāle vēlreiz apliecina atbalstu dzelzceļa pārvadājumu liberalizācijai un tādēļ balso par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību.

Tā tomēr pauž nožēlu, ka ir apstiprināts jauns 1. panta 8. punkta 3f. apakšpunkts, ļaujot dalībvalstīm uzlikt starptautiskiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem jaunu nodevu, lai dotu ieguldījumu pakalpojumu valsts līgumos.

Šāds likumdošanas risinājums kaitēs normālai Eiropas tirgus attīstībai un ietekmēs nomaļu dalībvalstu izcelsmes pasažieru piekļuvi citiem Eiropas reģioniem. Turklāt tas ir pretrunā kravu novirzīšanas veicināšanai, kas attiecībā uz šo nozari ir viens no galvenajiem Kopienas politikas mērķiem.

Portugāle cer, ka nākamajā koplēmuma procedūras posmā šo noteikumu varēs pārskatīt, lai mazinātu tās iespējamu nelabvēlīgu ietekmi uz starptautisku pasažieru pārvadājumu liberalizāciju.”

28.11.2006

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 289/42

KOPĒJĀ NOSTĀJA (EK) Nr. 21/2006,

ko Padome 2006. gada 14. septembrī pieņēmusi

nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes … Direktīvu 2006/…/EK par to vilcienu vadītāju sertifikāciju, kuri vada lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļu sistēmā

(2006/C 289 E/03)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 71. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar Līguma 251. pantā paredzēto procedūru (3),

tā kā

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/49/EK (2004. gada 29. aprīlis) par drošību Kopienas dzelzceļos (4) paredz, ka infrastruktūras pārvaldītāji un dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi drošības vadības sistēmas izveido tā, lai dzelzceļu sistēma atbilstu vismaz kopīgiem drošības mērķiem un tā izpildītu valstu drošības noteikumus un drošības prasības, kas definētas savstarpējās izmantojamības tehniskajās specifikācijās (“SITS”), un ka piemēro kopīgo drošības metožu attiecīgās daļas. Šajās drošības vadības sistēmās cita starpā paredzētas personāla apmācību programmas un sistēmas, ar kurām nodrošina, ka saglabājas personāla kompetence un pienākumus veic atbilstīgi.

(2)	Direktīvā 2004/49/EK ir paredzēts, ka dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, lai tas varētu izmantot dzelzceļa infrastruktūru, jābūt drošības sertifikātam.

(3)

Saskaņā ar Padomes Direktīvu 91/440/EEK (1991. gada 29. jūlijs) par Kopienas dzelzceļa attīstību (5) licencētiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem no 2003. gada 15. marta ir bijušas tiesības Eiropas kravu pārvadājumu tīklā sniegt starptautiskos kravu pārvadājumu pakalpojumus un, vēlākais no 2007. gada, tiem būs tiesības piekļūt visam iekšzemes un starptautisko kravu pārvadājumu pakalpojumu tīklam. Šī pakāpeniskā piekļuves tiesību paplašināšana neizbēgami palielinās vilcienu vadītāju nodarbinātību ārpus savas valsts. Rezultātā būs vajadzīgs lielāks skaits vilciena vadītāju, kas ir apmācīti un sertificēti, lai veiktu pakalpojumus vairāk kā viena dalībvalstī.

(4)

Komisijas 2002. gadā veiktajā pētījumā uzsvērts, ka dalībvalstu tiesību akti par vilciena vadītāju sertificēšanas nosacījumiem ievērojami atšķiras. Tādēļ, lai novērstu šīs atšķirības, būtu jāpieņem Kopienas noteikumus par vilciena vadītāju sertificēšanu, saglabājot Kopienas dzelzceļu sistēmas pašreiz augsto drošības līmeni.

(5)	Šiem Kopienas noteikumiem būtu arī jāveicina to Kopienas politikas mērķu sasniegšana, kas attiecas uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību saistībā ar kopējo transporta politiku, izvairoties no jebkādiem konkurences izkropļojumiem.

(6)

Šo kopējo noteikumu galvenajam mērķim vajadzētu būt tam, ka atvieglo vilciena vadītāju pārvietošanos no vienas dalībvalsts uz citu, kā arī atvieglo viņu pārvietošanos no viena dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma uz citu, un vispārēji panākt, ka apliecību un saskaņoto papildu sertifikātu atzīst visas dzelzceļa nozarē iesaistītās puses. Tādēļ ir svarīgi noteikumos paredzēt obligātās prasības, kas pretendentiem būtu jāizpilda, lai iegūtu apliecību vai saskaņoto papildu sertifikātu.

(7)

Pat ja dalībvalsts šīs direktīvas darbības jomu nepiemēro vadītājiem, kas strādā tikai konkrētās dzelzceļu sistēmās, tīklos un infrastruktūras kategorijās, tam nekādā ziņā nebūtu jāierobežo šīs dalībvalsts pienākums atzīt apliecību derīgumu visā Eiropas Savienības teritorijā vai atzīt saskaņoto papildu sertifikātu derīgumu attiecīgajā infrastruktūrā.

(8)

Šīm prasībām būtu jāattiecas vismaz uz minimālo vecumu, no kura atļauta vilciena vadīšana, pretendenta fizisko un psiholoģisko piemērotību darbam, profesionālo pieredzi un zināšanām konkrētās jomās, kas saistītas ar vilciena vadīšanu, zināšanām par infrastruktūru, kurā viņiem vajadzēs strādāt, kā arī darba valodu.

(9)

Lai palielinātu izmaksu efektivitāti, apmācībās, ko vilciena vadītāji apgūst, lai saņemtu saskaņoto papildu sertifikātu, ja vien tas ir iespējams un vēlams, ņemot vērā drošības apsvērumus, būtu jākoncentrējas uz konkrētiem pakalpojumiem, ko vadītājs veiks, piemēram, manevru veikšanu, apkopes pakalpojumiem, pasažieru vai kravu pārvadājumu pakalpojumiem. Vērtējot šīs direktīvas īstenošanu, Eiropas Dzelzceļa aģentūrai (turpmāk — “Aģentūra”) būtu jāizvērtē vajadzība grozīt apmācību prasības, kas precizētas pielikumā, lai labāk sagatavotos notiekošajām tirgus struktūras pārmaiņām.

(10)

Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un infrastruktūras pārvaldītāji, kas izsniedz saskaņotos papildu sertifikātus, var organizēt vispārējo profesionālo zināšanu, valodu zināšanu, ritošā sastāva un infrastruktūras zināšanu apmācības. Tomēr pārbaudēs būtu jāizvairās no jebkāda interešu konflikta, neskarot iespēju, ka eksaminētājs var pārstāvēt dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu vai infrastruktūras pārvaldītāju, kas izsniedz saskaņoto papildu sertifikātu.

(11)

Personāla kompetences, kā arī veselības un drošības nosacījumus izstrādā, ņemot vērā savstarpējās izmantojamības direktīvas, jo īpaši kā daļu no “satiksmes pārvaldības un ekspluatācijas” — SITS. Ir vajadzīgs nodrošināt šo SITS un šīs direktīvas pielikumu konsekvenci. To panāks, Komisijai pieņemot grozījumus saskaņā ar komiteju procedūru, pamatojoties uz komitejas sniegto atzinumu.

(12)

Šajā direktīvā noteiktajām prasībām saistībā ar apliecību un saskaņotos papildu sertifikātu būtu jāattiecas tikai uz juridiskajiem nosacījumiem, kas atļauj vadītājam vadīt vilcienu. Pirms vadītājs var vadīt vilcienu konkrētā infrastruktūrā, būtu jānodrošina atbilstība arī visām pārējām juridiskajām prasībām, kas ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un ko bez diskriminācijas piemēro dzelzceļa pārvadājuma uzņēmumam, infrastruktūras pārvaldītājiem, infrastruktūrai un ritošajam sastāvam.

(13)

Šai regulai nevajadzētu skart Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (6) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (7) īstenošanu.

(14)

Lai nodrošinātu vajadzīgo saskaņotību un pārskatāmību, Kopienai būtu jāizstrādā vienots, dalībvalstu savstarpēji atzīts sertificēšanas modelis, kas apliecina gan vilcienu vadītāju atbilstību konkrētiem obligātiem nosacījumiem, gan profesionālai kvalifikācijai un valodu zināšanām, dalībvalstu kompetento iestāžu ziņā atstājot apliecību izsniegšanu, un dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu un infrastruktūras pārvaldītāju ziņā — saskaņoto papildu sertifikātu izsniegšanu.

(15)	Aģentūrai būtu jāizskata iespēju apliecības un saskaņoto papildu sertifikātu vietā izmantot viedkarti. Šādas viedkartes priekšrocība ir minēto divu elementu apvienojums vienā, un turklāt to var izmantot citās ierīcēs vai nu drošības jomā vai arī, lai pārvaldītu vilciena vadītājus.

(16)

Drošības iestādēm būtu jāizmanto visa apliecībā, saskaņotajā papildu sertifikātā, kā arī apliecību un saskaņoto papildu sertifikātu reģistros ietvertā informācija, lai atvieglotu personāla sertificēšanas procesu, kas paredzēts Direktīvas 2004/49/EK 10. un 11. pantā, un lai paātrinātu šajos pantos paredzēto drošības sertifikātu izsniegšanu.

(17)

Tam, ka dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un infrastruktūras pārvaldītāji nodarbina vilciena vadītājus, kas sertificēti saskaņā ar šo direktīvu, nebūtu jāatbrīvo tās no pienākuma izveidot pārraudzības un iekšējās kontroles sistēmu, ar ko atbilstīgi Direktīvas 2004/49/EK 9. pantam un III pielikumam kontrolē vilciena vadītāju kompetences un uzvedību, un tam vajadzētu būt minētās sistēmas daļai. Saskaņotajam papildu sertifikātam nebūtu jāatbrīvo ne dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu, ne infrastruktūras pārvaldītāju no atbildības par drošību, jo īpaši no atbildības par viņu personāla apmācībām.

(18)

Dažas sabiedrības sniedz vilcienu vadītāju pakalpojumus dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un infrastruktūras pārvaldītājiem. Šādos gadījumos atbildību par to, lai vadītājam būtu šai direktīvai atbilstīga apliecība un sertifikāts, būtu jāuzņemas dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam vai infrastruktūras pārvaldītājam, kas ar vadītāju slēdz līgumu.

(19)	Lai dzelzceļa transports arī turpmāk darbotos efektīvi, vilciena vadītājiem, kas savā profesijā jau strādā pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā, pārejas posmā būtu jāsaglabā iegūtās tiesības.

(20)

Aizstājot vadīšanas atļaujas, kas vadītājiem izsniegtas pirms šīs direktīvas attiecīgo noteikumu piemērošanas, ar saskaņotajiem papildu sertifikātiem un apliecībām, kuri ir saskaņā ar šo direktīvu, būtu jāizvairās no nevajadzīgiem administratīviem un finanšu apgrūtinājumiem. Tādēļ pēc iespējas būtu jāsaglabā vadītājiem iepriekš izsniegtās vadīšanas tiesības. Aizstājot šīs atļaujas, izsniedzējām struktūrām būtu jāņem vērā katra vadītāja vai vadītāju grupas kvalifikācijas un pieredze. Pamatojoties uz kvalifikāciju un/vai pieredzi, izsniedzējām struktūrām būtu jāpieņem lēmums, vai vadītājam vai vadītāju grupai jāorganizē papildu pārbaudes un/vai apmācības, pirms tie var saņemt jaunas apliecības un saskaņotos papildu sertifikātus. Tādēļ izsniedzējai struktūrai vajadzētu būt iespējai izlemt, vai pietiek ar kvalifikāciju un/vai pieredzi, lai izsniegtu vajadzīgās apliecības un saskaņotos papildu sertifikātus, un ka nav vajadzības organizēt papildu pārbaudes vai apmācības.

(21)

Vilcienu vadītājiem mainot darba devēju būtu jāizvairās arī no nevajadzīgiem administratīviem un finanšu apgrūtinājumiem. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, kas pieņēmis darbā vadītāju, būtu jāņem vērā iepriekš gūtās kompetences un pēc iespējas būtu jāizvairās no vajadzības organizēt papildu pārbaudes un apmācības.

(22)

Ar šo direktīvu neparedz nekādas tiesības savstarpēji atzīt vadīšanas tiesības, ko vadītāji ieguvuši pirms šīs direktīvas piemērošanas, tomēr neierobežo vispārējo savstarpējās atzīšanas shēmu, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (8), un kuru turpina piemērot līdz pārejas perioda beigām.

(23)	Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (9).

(24)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (10) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kas pēc iespējas precīzāk atspoguļotu atbilstību starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas.

(25)	Dalībvalstīm saistībā ar šīs direktīvas ievērošanu būtu jāparedz kontroles un attiecīgas darbības, ja vadītājs pārkāpj jebkuru šīs direktīvas nosacījumu.

(26)	Dalībvalstīm būtu jāparedz attiecīgas pārkāpumu sankcijas, ko piemēro, ja ir pārkāpti valsts noteikumi, kas pieņemti šīs direktīvas īstenošanai.

(27)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, tādu kopējo reglamentējošos noteikumu izstrādāšana, kas attiecas uz to vilciena vadītāju sertificēšanu, kuri, pārvadājot pasažierus un preces, vada lokomotīves un vilcienus, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šīs direktīvas šīs direktīvas mēroga vai iedarbības dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(28)

Efektivitātes apsvērumu dēļ var izrādīties lietderīgi uz ierobežotu laikposmu atbrīvot vilcienu vadītājus, kas darbojas tikai vienas valsts teritorijā no to šīs direktīvas noteikumu piemērošanas, saskaņā ar kuriem vadītājiem ir jābūt šai direktīvai atbilstīgām apliecībām un saskaņotajiem papildu sertifikātiem. Šādu izņēmumu nosacījumi būtu skaidri jādefinē.

(29)

Dalībvalstij, kurai nav dzelzceļu sistēmas un kura tuvākajā nākotnē tādu neplāno, būtu uzlikts nesamērīgs un nelietderīgs pienākums transponēt un īstenot šīs direktīvas noteikumus. Tādēļ šāda dalībvalsts, kamēr tai nav dzelzceļu sistēmas, būtu jāatbrīvo no pienākuma transponēt un īstenot šo direktīvu,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA

MĒRĶIS, PIEMĒROŠANAS JOMA UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Mērķis

Šajā direktīvā paredzēti nosacījumi un procedūras, lai sertificētu vilciena vadītājus, kas Kopienas dzelzceļu sistēmā vada lokomotīves un vilcienus. Tajā precizēti uzdevumi, par kuriem ir atbildīgas dalībvalstu kompetentās iestādes, vilciena vadītāji un citas nozarē iesaistītās puses, jo īpaši dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, infrastruktūras pārvaldītāji un apmācību centri.

2. pants

Darbības joma

1. Šo direktīvu piemēro vilciena vadītājiem, kas dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu uzdevumā, kuriem vajadzīgs drošības sertifikāts, vai infrastruktūras pārvaldītāju uzdevumā, kuriem vajadzīga drošības atļauja, vada lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļu sistēmā.

2. Dalībvalstis, pamatojoties uz valsts noteikumiem par citu personālu, kas atrodas uz kravas vilcieniem, neliek šķēršļus kravas vilcieniem šķērsot robežas vai nodrošināt iekšzemes pārvadājumus to teritorijā.

3. Neskarot 7. panta noteikumus, dalībvalstis var nepiemērot šīs direktīvas īstenošanai pieņemtos pasākumus vilcieniem, ko ekspluatē:

a)	metro, tramvaju un citās vieglās dzelzceļu sistēmās;

b)	tīklos, kuru ekspluatācija ir atdalīta no pārējās dzelzceļu sistēmas, un ir paredzēti tikai vietējo, pilsētas vai piepilsētas pasažieru un kravu pārvadājumu nodrošināšanai;

c)	privātās dzelzceļa infrastruktūrās, ko izmanto tikai infrastruktūras īpašnieki savu kravu pārvadājumu nodrošināšanai;

d)	sliežu ceļu posmos, kuri parastai satiksmei uz laiku ir slēgti, lai apkoptu, atjaunotu vai uzlabotu dzelzceļu sistēmu.

3. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā:

a)	“kompetentā iestāde” ir drošības iestāde, kas minēta Direktīvas 2004/49/EK 16. pantā;

b)	“vilciena vadītājs” ir persona, kas spēj un kurai ir atļauts pastāvīgi, atbildīgi un droši vadīt vilcienus, tostarp lokomotīves, manevru lokomotīves, darba vilcienus, ceļu remonta transportlīdzekļus vai vilcienus pasažieru vai kravu pārvadāšanai pa dzelzceļu;

“dzelzceļu sistēma” ir sistēma, ko veido dzelzceļa infrastruktūra, tīkla līnijas un stacionārās iekārtas, kā arī visu kategoriju un izcelsmes ritošais sastāvs, kas paredzēts braukšanai pa minētajām infrastruktūrām, kā definēts Padomes Direktīvā 96/48/EK (1996. gada 23. jūlijs) par Eiropas ātrgaitas dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību (11) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/16/EK (2001. gada 19. marts) par parasto dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību (12);

“infrastruktūras pārvaldītājs” ir jebkura struktūra vai uzņēmums, kas jo īpaši atbild par dzelzceļa infrastruktūras vai kādas tās daļas izveidi un uzturēšanu, kā definēts Direktīvas 91/440/EEK 3. pantā, kurā var ietilpt arī infrastruktūras kontroles un drošības sistēmu pārvaldība. Infrastruktūras pārvaldītāja pienākumus visā tīklā vai tīkla daļā var uzticēt veikt dažādām struktūrām vai uzņēmumiem;

“dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums” nozīmē jebkuru dzelzceļa uzņēmumu, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/14/EK (2001. gada 26. februāris) par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu un drošības sertifikāciju (13), un jebkuru valsts vai privātu uzņēmumu, kura darbība ir dzelzceļa transporta pakalpojumu sniegšana attiecībā uz kravām un/vai pasažieriem, ar noteikumu, ka uzņēmumam jānodrošina vilce. Termins ietver arī uzņēmumus, kas nodrošina tikai vilci;

“savstarpējās izmantojamības tehniskās specifikācijas” vai “SITS” ir specifikācijas, kas piemērojamas katrai apakšsistēmai vai apakšsistēmas daļai, lai tā atbilstu pamatprasībām un nodrošinātu Eiropas ātrgaitas dzelzceļu sistēmas un parasto dzelzceļu sistēmu savstarpējo izmantojamību, kā tas definēts Direktīvā 96/48/EK un Direktīvā 2001/16/EK;

g)	“Aģentūra” ir Eiropas Dzelzceļa aģentūra, kas izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par Eiropas Dzelzceļa aģentūras izveidošanu (14);

h)	“drošības sertifikāts” ir sertifikāts, ko dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam izsniegusi kompetentā iestāde saskaņā ar Direktīvas 2004/49/EK 10. pantu;

i)	“sertifikāts” ir saskaņots papildu sertifikāts, kas norāda infrastruktūras, pa kurām vilciena vadītājam ir atļauts braukt, un ritošo sastāvu, kādu viņam atļauts vadīt;

j)	“drošības atļauja” ir atļauja, ko infrastruktūras pārvaldītājam izsniegusi kompetentā iestāde saskaņā ar Direktīvas 2004/49/EK 11. pantu;

k)	“apmācību centrs” ir kompetentās iestādes akreditēta vai atzīta iestāde, lai organizētu apmācību kursus.

II NODAĻA

VILCIENA VADĪTĀJU SERTIFICĒŠANA

4. pants

Kopienas sertificēšanas modelis

1. Visiem vilciena vadītājiem ir vilcienu vadīšanai vajadzīgā sagatavotība un kvalifikācija, kā arī šādi dokumenti:

apliecība, kas norāda, ka vadītājs atbilst medicīnisko prasību obligātajiem nosacījumiem, viņam ir pamatizglītība un vispārējas iemaņas. Apliecība, kurā identificēts vilciena vadītājs, kā arī izsniedzēja iestāde un kurā ir noteikts derīguma termiņš. Kamēr nav pieņemts 4. punktā paredzētais Kopienas sertificēšanas modelis, apliecība atbilst I pielikuma prasībām;

b)	viens vai vairāki sertifikāti, kas norāda infrastruktūras, pa kurām vilciena vadītājam ir atļauts braukt, un ritošo sastāvu, kādu viņam atļauts vadīt. Katrs sertifikāts atbilst I pielikuma prasībām.

2. Tomēr prasību, lai sertifikāts attiektos uz konkrētu infrastruktūras daļu, nepiemēro šādos uzskaitītos izņēmuma gadījumos, ar nosacījumu, ka otrs vilciena vadītājs, kuram ir derīgs prasītais sertifikāts par attiecīgo infrastruktūru, braukšanas laikā sēž blakus vadītājam:

a)	ja dzelzceļa pakalpojumu traucējumi prasa, lai vilcienus novirzītu vai veiktu ceļu apkopes darbus, kā to norādījis infrastruktūras pārvaldītājs;

b)	īpašos izņēmuma braucienos, kuros izmanto antīkus vilcienus;

c)	īpašos izņēmuma kravu pārvadājumos, ja vien tam piekritis infrastruktūras pārvaldītājs;

d)	piegādājot vai demonstrējot jaunu vilcienu vai lokomotīvi;

e)	vadītāju apmācību vai pārbaudes nolūkos.

Par šīs iespējas izmantošanu lēmumu pieņem dzelzceļa uzņēmums, taču attiecīgais infrastruktūras pārvaldītājs vai kompetentā iestāde par to nevar dot norādes.

Visos gadījumos, kad, atbilstīgi iepriekš minētajam, izmanto papildu vadītāju, par to pirms tam informē infrastruktūras pārvaldītāju.

3. Sertifikāts ļauj vadīt vilcienus vienā vai vairākās no šīm kategorijām:

a)	A kategorija: manevru lokomotīves, darba vilcieni, ceļu remonta transportlīdzekļi un lokomotīves, kad tās izmanto manevru veikšanai;

b)	B kategorija: pasažieru un/vai preču pārvadājumi.

Sertifikāts var būt atļauja visām vilcienu kategorijām un attiekties uz visiem kodiem, kas minēti 4. punktā.

4. Līdz … (15) Komisija saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto procedūru un pamatojoties uz Aģentūras sagatavotu projektu, pieņem apliecības, sertifikāta un apstiprinātas sertifikāta kopijas Kopienas modeli, kā arī nosaka to fiziskos raksturlielumus. To darot, Komisija ņem vērā viltošanas novēršanas pasākumus.

Līdz … (15) Komisija saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto procedūru un, pamatojoties uz Aģentūras sagatavotu projektu, pieņem Kopienas kodus dažādajiem A un B kategoriju tipiem, kas minēti 3. punktā.

5. pants

Krāpšanas apkarošanas pasākumi

Kompetentās iestādes un izsniedzējas struktūras veic visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu riskus, ka vilto apliecības un sertifikātus un labo 22. pantā paredzēto reģistru ierakstu.

6. pants

Īpašuma tiesības, valoda un izsniedzējas struktūras

1. Apliecība ir vadītāja īpašums, un to izsniedz 3. panta a) punktā minētā kompetentā iestāde. Ja kompetentā iestāde vai tās aģents izsniedz apliecību valsts valodā, kas nav Kopienas valoda, tā apliecību izstrādā divās valodās, izmantojot vienu Kopienas valodu.

2. Sertifikātu izsniedz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums vai infrastruktūras pārvaldītājs, kas nodarbina vadītāju vai ir noslēdzis ar to līgumu. Sertifikāts ir izsniedzējas sabiedrības vai pārvaldītāja īpašums; tomēr saskaņā ar Direktīvas 2004/49/EK 13. panta 3. punktu, vadītājiem ir tiesības saņemt apstiprinātu kopiju. Ja dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums vai infrastruktūras pārvaldītājs izsniedz sertifikātu valsts valodā, kas nav Kopienas valoda, tas sertifikātu izstrādā divās valodās, no kurām viena ir Kopienas valoda.

7. pants

Ģeogrāfiskais derīgums

1. Apliecības ir derīgas visā Kopienas teritorijā.

2. Sertifikāti ir derīgi tikai tām infrastruktūrām un tam ritošam sastāvam, kas uz tiem ir norādīti.

8. pants

Trešo valstu vilcienu vadītāju sertifikācijas dokumentu atzīšana

Sertifikācijas dokumentus trešo valstu vilcienu vadītājiem, kas darbojas tikai dalībvalsts dzelzceļu sistēmas robežšķērsošanas apgabalos, var atzīt attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar jebkuru divpusēju nolīgumu ar šo trešo valsti.

III NODAĻA

APLIECĪBAS UN SERTIFIKĀTA IEGŪŠANAS NOSACĪJUMI

9. pants

Obligātās prasības

1. Lai iegūtu apliecību, pretendentiem jāizpilda 10. un 11. pantā noteiktās obligātās prasības. Lai iegūtu sertifikātu un lai tas būtu derīgs, pretendentiem jābūt apliecībai un jāizpilda 12. un 13. pantā noteiktās obligātās prasības.

2. Dalībvalsts var noteikt stingrākas prasības par tādu apliecību izsniegšanu, kas attiecas uz tās teritoriju. Tomēr citu dalībvalstu izsniegtās apliecības tā atzīst saskaņā ar 7. pantu.

I IEDAĻA

Apliecība

10. pants

Minimālais vecums

Dalībvalsts paredz apliecības pretendentu minimālo vecumu, kas ir vismaz 20 gadi. Tomēr dalībvalstis var izsniegt apliecības pretendentiem no 18 gadu vecuma, taču tad šī apliecība ir derīga tikai izsniedzējas dalībvalsts teritorijā.

11. pants

Pamatprasības

1. Pretendenti ir veiksmīgi pabeiguši vismaz deviņu gadu izglītību (pamatizglītība un vidējā izglītība) un veiksmīgi pabeiguši pamatmācības, kas ir līdzvērtīgas 3. līmenim, kas paredzēts Padomes Lēmumā 85/368/EEK (1985. gada 16. jūlijs) par arodmācībās iegūtas kvalifikācijas pierādījumu salīdzināmību Eiropas Kopienas dalībvalstīs (16).

2. Pretendenti apliecina fizisko un psihisko piemērotību, izejot medicīnisko izmeklēšanu, ko — atbilstīgi dalībvalsts pieņemtam lēmumam — veic saskaņā ar 20. pantu atzīts vai akreditēts ārsts vai ko veic šāda ārsta uzraudzībā. Izmeklēšana aptver vismaz tos kritērijus, kas norādīti II pielikuma 1.1., 1.2., 1.3. un 2.1. iedaļā.

3. Pretendenti apliecina fizisko un psihisko piemērotību darbam, izejot medicīnisko izmeklēšanu, ko — atbilstīgi dalībvalsts pieņemtam lēmumam — veic saskaņā ar 20. pantu atzīts vai akreditēts psihologs vai ārsts, vai ko veic šāda psihologa vai ārsta uzraudzībā. Izmeklēšana aptver vismaz tos kritērijus, kas norādīti II pielikuma 2.2. iedaļā.

4. Pretendenti ir pierādījuši savu vispārējo profesionālo kompetenci, ja tie iztur eksāmenu par vismaz galvenajām IV pielikuma uzskaitītajām tēmām.

II IEDAĻA

Sertifikāts

12. pants

Valodu zināšanas

Valodu zināšanas atbilst VI pielikumā minētajam kritērijam saistībā ar infrastruktūru, kurai piemēro sertifikātu.

13. pants

Profesionālā kvalifikācija

1. Pretendenti ir nokārtojuši eksāmenu, kurā novērtē viņu profesionālās zināšanas un kompetenci par ritošo sastāvu, kuram piemēro sertifikātu. Šis eksāmens aptver vismaz galvenās V pielikumā minētās tēmas.

2. Pretendenti ir nokārtojuši eksāmenu, kurā novērtē viņu profesionālās zināšanas un kompetenci par infrastruktūrām, kurām piemēro sertifikātu. Šis eksāmens aptver vismaz galvenās VI pielikumā minētās tēmas. Vajadzības gadījumā eksāmens attiecas arī uz valodu zināšanām saskaņā ar VI pielikuma 8. iedaļu.

3. Pretendenti pabeidz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma vai infrastruktūras pārvaldnieka apmācības par drošības vadības sistēmu, kas paredzētas Direktīvā 2004/49/EK.

IV NODAĻA

APLIECĪBAS UN SERTIFIKĀTA IEGŪŠANAS PROCEDŪRAS

14. pants

Apliecības iegūšana

1. Kompetentā iestāde publicē procedūru, kas jāievēro, lai iegūtu apliecību.

2. Visus apliecības pieteikumus kompetentajai iestādei iesniedz vilciena vadītāja kandidāts vai viņa vārdā jebkura vienība.

3. Kompetentajai iestādei iesniegtie pieteikumi var būt par jaunas apliecības izsniegšanu, apliecības datu atjauninājumu, otra eksemplāra izsniegšanu.

4. Kompetentā iestāde izsniedz apliecību pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc visu vajadzīgo dokumentu saņemšanas.

5. Ja ir izpildīti 16. panta 1. punkta noteikumi, apliecība ir spēkā 10 gadus.

6. Apliecību izsniedz vienā eksemplārā. Ir aizliegta jebkāda apliecības otru eksemplāru izgatavošana, izņemot, ja to veic kompetentā iestāde, pēc lūguma izsniegt otru eksemplāru.

15. pants

Sertifikāta iegūšana

Katrs dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums un infrastruktūras pārvaldītājs izveido savas procedūras, kas jāievēro, lai saskaņā ar šo direktīvu un atbilstīgi drošības vadības sistēmai izsniegtu un atjauninātu sertifikātus, kā arī izstrādā pārsūdzības procedūras, kas vadītājiem ļautu pieprasīt pārskatīt lēmumu, ar ko izsniedz, atjaunina, atceļ vai atsauc sertifikātu.

Tiklīdz sertifikāta turētājs ir ieguvis papildu atļaujas par ritošo sastāvu vai infrastruktūru, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi vai infrastruktūras pavaldītāji nekavējoties atjaunina sertifikātu.

16. pants

Regulāras pārbaudes

1. Lai apliecība būtu derīga, tās turētāji periodiski kārto eksāmenus un/vai pārbaudes saskaņā ar 11. panta 2. un 3. punktā minētajiem nosacījumiem. Attiecībā uz medicīniskajām prasībām ievēro minimālo izmeklēšanu biežumu saskaņā ar II pielikuma 3.1. iedaļas noteikumiem. Šīs medicīniskās izmeklēšanas veic atzīti vai akreditēti ārsti, kas atzīti saskaņā ar 20. pantu, vai tās veic viņu uzraudzībā. Attiecībā uz profesionālām zināšanām piemēro 23. panta 8. punktu.

Atjauninot apliecību, kompetentā iestāde 22. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajā reģistrā pārliecinās par to, ka vadītājs izpilda šī punkta pirmajā daļā minētās prasības.

2. Lai sertifikāts joprojām būtu derīgs, to turētāji periodiski kārto eksāmenus un/vai pārbaudes saskaņā ar 12. un 13. pantā minētajām prasībām. Šo eksāmenu/pārbaužu biežumu nosaka dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums vai infrastruktūras pārvaldītājs, kas saskaņā ar savu drošības vadības sistēmu un, ņemot vērā minimālo VII pielikumā paredzēto biežumu, pieņēmis darbā vadītāju vai noslēdzis ar to līgumu.

Katru no šīm pārbaudēm izsniedzēja struktūra apstiprina ar ierakstu sertifikātā un 22. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajā reģistrā, ka vilciena vadītājs ir izpildījis šī punkta pirmajā daļā minētās prasības.

3. Ja nav apmeklēta vai sekmīgi izieta periodiskā pārbaude, piemēro 18. pantā paredzēto procedūru.

17. pants

Darba attiecību pārtraukšana

Ja izbeidzas vilciena vadītāja darba attiecības ar dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu vai infrastruktūras pārvaldītāju, tas nekavējoties par to informē kompetento iestādi.

Kamēr izpilda 16. panta 1. punkta nosacījumus, apliecība ir derīga.

Sertifikāts kļūst nederīgs, ja vadītājs vairs nav nodarbināts kā vadītājs. Tomēr vadītājs, kā apliecinājumu profesionālai kompetencei, saņem tā kopiju. Izsniedzot vadītājam sertifikātu, jaunais dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums vai infrastruktūras pārvaldītājs ņem vērā šīs kompetences.

18. pants

Vadītāju pārraudzīšana, ko veic dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un infrastruktūras pārvaldītāji

1. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un infrastruktūras pārvaldītāji nodrošina un pārbauda, lai vilciena vadītāju apliecības un sertifikāti būtu derīgi.

Tie izveido vadītāju pārraudzības sistēmu. Ja šādas uzraudzības rezultāti liek apšaubīt vilciena vadītāja darba kompetenci un apliecības vai sertifikāta derīguma pagarināšanu, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums un infrastruktūras pārvaldītājs nekavējoties veic vajadzīgos pasākumus.

2. Ja vadītājs uzskata, ka viņa veselības stāvoklis rada šaubas par piemērotību darbam, viņš nekavējoties par to informē, attiecīgi, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu vai infrastruktūras pārvaldītāju.

Tiklīdz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums vai infrastruktūras pārvaldītājs apzinās vai arī tiek informēts, ka vadītāja veselības stāvoklis ir pasliktinājies tiktāl, ka tas rada šaubas par piemērotību darbam, tas nekavējoties veic vajadzīgos pasākumus, tostarp šīs direktīvas II pielikuma 3.1. iedaļā aprakstīto izmeklēšanu. Turklāt nodrošina to, ka, veicot pienākumus, vilciena vadītāji nedrīkst atrasties jebkādu vielu iespaidā, kas varētu ietekmēt koncentrēšanās spējas, uzmanību vai uzvedību. Kompetentām iestādēm nekavējoties sniedz informāciju par gadījumiem, kad darbnespēja ir ilgāka par trīs mēnešiem.

V NODAĻA

KOMPETENTĀS IESTĀDES UZDEVUMI UN LĒMUMI

19. pants

Kompetentās iestādes uzdevumi

1. Kompetentā iestāde pārredzami un bez diskriminācijas veic šādus uzdevumus:

a)	izsniedz un atjaunina apliecības, nodrošina otru eksemplāru, kā tas paredzēts 6. un 14. pantā;

b)	nodrošina regulārus eksāmenus un/vai pārbaudes, kas paredzētas 16. panta 1. punktā;

c)	atceļ vai atsauc apliecības un paziņo izsniedzējai iestādei pamatotas sertifikātu atcelšanas prasības, kā tas paredzēts 28. pantā;

d)	ja dalībvalstis devušas šādas pilnvaras, atzīst personas un struktūras, kā tas paredzēts 23. un 24. pantā;

e)	nodrošina to, ka publicē un atjaunina akreditēto vai atzīto personu un struktūru reģistru, kas paredzēts 20. pantā;

f)	nodrošina to, ka uztur un atjaunina apliecību reģistru, kas paredzēts 16. panta 1. punktā un 22. pantā;

g)	pārrauga vadītāju sertificēšanas procesu, kas paredzēts 25. pantā;

h)	veic pārbaudes, kas paredzētas 28. pantā;

i)	izstrādā valsts kritērijus eksaminētājiem, kas paredzēti 24. panta 5. punktā.

Kompetentā iestāde ātri atbild uz informācijas pieprasījumiem un visus papildu informācijas pieprasījumus iesniedz nekavējoties apliecību sagatavošanas laikā.

2. Kompetentā iestāde nedeleģē 1. punkta c), f) un g) apakšpunktā minētos uzdevumus trešām pusēm.

3. Uzdevumu deleģēšana trešām pusēm ir pārskatāma un bez diskriminācijas, un nerada interešu konfliktu.

4. Ja kompetentā iestāde 1. punkta a) vai b) apakšpunkta minētos uzdevumus deleģē dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam vai noslēdz ar to līgumu par šiem uzdevumiem, izpilda vismaz vienu no šādiem nosacījumiem:

a)	dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums apliecības izsniedz tikai saviem vilciena vadītājiem;

b)	dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam nav ekskluzīvu tiesību teritorijā, uz kuru attiecas kāds no deleģētajiem vai ar līgumu uzticētajiem uzdevumiem.

5. Ja kompetentā iestāde deleģē uzdevumus vai slēdz līgumu par to izpildi, pilnvarotajam pārstāvim vai uzņēmējam, veicot šos uzdevumus, vajadzētu izpildīt pienākumus, kas ar šo direktīvu paredzēti kompetentām iestādēm.

6. Ja kompetentā iestāde deleģē uzdevumus vai slēdz līgumu par to izpildi, tā izveido sistēmu, ar ko pārbauda šo uzdevumu izpildi un nodrošina, ka ir izpildīti 2., 4. un 5. punktā izklāstītie nosacījumi.

20. pants

Akreditācija un atzīšana

1. To personu un struktūru akreditāciju, ko akreditē saskaņā ar šo direktīvu, veic akreditācijas struktūra, kuru ieceļ dalībvalsts. Akreditācijas procesu veic, pamatojoties uz kompetences, neatkarības un objektivitātes kritērijiem, kā, piemēram, atbilstīgiem EN 45000 sērijas Eiropas standartiem, un izvērtējot kandidātu iesniegto lietu, kas sniedz pienācīgus pierādījumus par viņu prasmēm attiecīgajā jomā.

2. Kā alternatīvu akreditācijai saskaņā ar 1. punktu dalībvalsts var paredzēt, ka saskaņā ar šo direktīvu akreditējamās personas vai struktūras atzīst kompetentā iestāde vai dalībvalsts iecelta struktūra. Atzīšanu veic, pamatojoties uz neatkarības, kompetences un objektivitātes kritērijiem, taču, ja konkrētā vajadzīgā kompetence ir ārkārtīgi reti sastopama, pēc pozitīva Komisijas atzinuma, kas sniegts saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto procedūru, ir pieļaujama atkāpšanās no šā noteikuma.

Neatkarības kritēriju nepiemēro apmācību gadījumā, kas ir minētas 23. panta 5., 6. un 7. punktā.

3. Kompetentā iestāde nodrošina to personu un struktūru reģistra publicēšanu un atjaunināšanu, kas akreditētas saskaņā ar šo direktīvu.

21. pants

Kompetentās iestādes lēmumi

1. Kompetentā iestāde izklāsta savu lēmumu pamatojumu.

2. Kompetentā iestāde nodrošina, ka izveido administratīvas apelācijas procedūru, kas darba devējiem un vilciena vadītājiem ļauj pieprasīt tā lēmuma pārskatīšanu, kurš attiecas uz šo direktīvu.

3. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu kompetentās iestādes pieņemto lēmumu tiesisko kontroli.

22. pants

Reģistri un informācijas apmaiņa

1. Kompetento iestāžu pienākums ir:

uzturēt reģistru par visām izsniegtām, precizētām, atjaunotām, grozītām, tādām, kurām beidzies termiņš, apturētām, atsauktām kompetences apliecībām vai tādām, kas izziņotas par pazaudētām, nozagtām vai iznīcinātām. Šajā reģistrā ir I pielikuma 4. iedaļā uzskaitītie dati par katru kompetences apliecību, kurus var pieprasīt, izmantojot katram vilciena vadītājam piešķirto valsts numuru. To regulāri atjaunina;

b)	pēc attiecīgi pamatota lūguma sniegt dalībvalstu kompetentām iestādēm, Aģentūrai vai jebkuram vilcienu vadītāju darba devējam informāciju par šo apliecību statusu.

2. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma un infrastruktūras pārvaldītāja pienākums ir:

uzturēt reģistru vai nodrošināt, ka reģistru uztur par izsniegtām, precizētām, atjaunotām, grozītām, tādām, kurām beidzies termiņš, apturētām, atsauktām kompetences apliecībām vai tādām, kas izziņotas par pazaudētām, nozagtām vai iznīcinātām. Šajā reģistrā ir I pielikuma 4. iedaļā uzskaitītie dati par katru apliecību, kā arī dati par 16. pantā paredzētajām periodiskajām pārbaudēm. To regulāri atjaunina;

b)	sadarboties ar tās dalībvalsts kompetento iestādi, kurā uzņēmums reģistrēts, lai apmainītos ar informāciju ar kompetento iestādi un dotu iespēju piekļūt prasītajiem datiem;

c)	pēc dalībvalstu kompetento iestāžu lūguma tām sniegt informāciju par šo apliecību saturu, ja tas nepieciešams iestāžu starptautiskajām darbībām.

3. Kompetentās iestādes sadarbojas ar Aģentūru, lai nodrošinātu 1. un 2. punktā minēto reģistru savstarpēju izmantojamību. Šajā nolūkā Komisija līdz … (17) Komisija saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto procedūru un pamatojoties uz Aģentūras sagatavotu projektu, nosaka, kādiem jābūt galvenajiem reģistru parametriem, piemēram, reģistrējamie dati, to formāts un datu apmaiņas protokols, piekļuves tiesības, datu saglabāšanas ilgums, procedūras bankrota gadījumā.

4. Kompetentās iestādes, infrastruktūras pārvaldītāji un dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi pārliecinās, ka reģistri, kas minēti 1. un 2. punktā, un šādu reģistru darbības veidi atbilst Direktīvai 95/46/EK.

5. Aģentūra nodrošina, ka sistēma, kas izveidota saskaņā ar 2. punkta a) un b) apakšpunktu, atbilst Regulai (EK) Nr. 45/2001.

VI NODAĻA

VILCIENU VADĪTĀJU APMĀCĪBAS UN PĀRBAUDES

23. pants

Apmācības

1. Vilcienu vadītāju apmācības ietver daļu, kas saistās ar apliecību un atspoguļo vispārējās profesionālās zināšanas, kā izklāstīts IV pielikumā, un daļu, kas attiecas uz sertifikātu un atspoguļo specifiskas profesionālās zināšanas, kā izklāstīts V un VI pielikumā.

2. Apmācību metodes atbilst III pielikumā izklāstītajiem kritērijiem.

3. Sīki izstrādātus apmācību mērķus attiecībā uz apliecību nosaka IV pielikumā, attiecībā uz sertifikātu V un VI pielikumā. Tos var papildināt ar:

a)	attiecīgām SITS. Komisija saskaņā ar 31. panta 2. punktā izklāstīto procedūru nodrošina saskaņotību starp SITS un šīs direktīvas pielikumiem, vai ar

b)	kritērijiem, ko ierosinājusi Aģentūra saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 881/2004 17. pantu un ko pieņēmusi Komisija atbilstīgi šīs direktīvas 31. panta 2. punktam.

4. Saskaņā ar Direktīvas 2004/49/EK 13. pantu dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka vilciena vadītāju pretendentiem ir taisnīga un nediskriminējoša piekļuve apmācībām, kas vajadzīgas, lai izpildītu apliecības un sertifikāta iegūšanas nosacījumus.

5. Apmācību uzdevumus, kas saistīti ar vispārējām profesionālām zināšanām, kā noteikts 11. panta 4. punktā, ar lingvistiskām zināšanām, kā noteikts 12. pantā, un profesionālajām zināšanām saistība ar ritošo sastāvu, kā noteikts 13. panta 1. punktā, veic personas vai struktūras, kas akreditētas vai atzītas saskaņā ar 20. pantu.

6. Apmācību uzdevumus, kas saistīti ar zināšanām par infrastruktūru, kā noteikts 13. panta 2. punktā, tostarp maršruta zināšanas un pastāvošie noteikumi un procedūras, veic personas vai struktūras, ko akreditējusi vai atzinusi dalībvalsts, kurā infrastruktūra atrodas.

7. Attiecībā uz apliecību Direktīvā 2005/36/EK noteiktā vispārējā sistēma profesionālās kvalifikācijas atzīšanai turpina attiekties uz profesionālo kvalifikācijas atzīšanu vilciena vadītājiem, kas ir dalībvalstu valstspiederīgie un ir ieguvuši apmācību sertifikātu trešā valstī.

8. Lai nodrošinātu personāla kompetenču uzturēšanu saskaņā ar Direktīvas 2004/49/EK III pielikuma 2. e) punktu, izveido nepārtrauktu apmācību procesu.

24. pants

Pārbaudes

1. Nepieciešamās kvalifikācijas kontrolei paredzētās pārbaudes un eksaminētājus nosaka:

a)	saistībā ar apliecību: kompetentā iestāde, kad tā nosaka apliecības iegūšanai nepieciešamās procedūras saskaņā ar 14. panta 1. punktu;

b)	saistībā ar sertifikātu: dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums vai infrastruktūras pārvaldītājs, kad tas nosaka sertifikāta iegūšanai nepieciešamās procedūras saskaņā ar 15. pantu.

2. Panta 1. punktā minētās pārbaudes pārrauga kompetenti eksaminētāji, kas akreditēti vai atzīti saskaņā ar 20. pantu, un tos organizē tādā veidā, lai izvairītos no jebkāda interešu konflikta.

3. Zināšanas par infrastruktūru, tostarp maršruta zināšanas un pastāvošos noteikumus, izvērtē personas vai struktūras, ko akreditējusi vai atzinusi dalībvalsts, kurā infrastruktūra atrodas.

4. Panta 1. punktā minētās pārbaudes organizē tādā veidā, lai izvairītos no jebkāda interešu konflikta, neskarot iespēju, ka eksaminētājs var pārstāvēt dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu vai infrastruktūras pārvaldītāju, kas izsniedz sertifikātu.

5. Eksaminētāju un pārbaužu izvēlē vadās pēc Kopienas kritērijiem, kam priekšlikumu izstrādājusi Aģentūra un ko pieņēmusi Komisija atbilstīgi 31. panta 2. punktā minētajai procedūrai. Ja nav Kopienas kritēriju, kompetentās iestādes izstrādā valsts kritērijus.

6. Apmācību kursa beigās kārto teorētisko un praktisko zināšanu pārbaudi. Vilciena vadīšanas prasmi pārbauda, veicot novērtēšanas braucienus pa maršrutu tīklu. Var arī izmantot simulatorus, lai novērtētu ekspluatācijas noteikumu ievērošanu un vadītāja rīcību īpaši sarežģītās situācijās.

VII NODAĻA

NOVĒRTĒŠANA

25. pants

Kvalitātes standarti

Kompetentās iestādes nodrošina, ka visas ar apmācību, prasmju novērtējumu, kā arī apliecību un sertifikātu atjaunošanu saistītās darbības pastāvīgi uzrauga saskaņā ar kvalitātes standartu sistēmu. Šis noteikums neattiecas uz darbībām, uz ko jau attiecas drošības vadības sistēmas, ko saskaņā ar Direktīvu 2004/49/EK ieviesuši dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un infrastruktūras pārvaldītāji.

26. pants

Neatkarīgs novērtējums

1. Profesionālo zināšanu un prasmju apguves un novērtējuma procedūru, kā arī apliecību un sertifikātu izdošanas sistēmas neatkarīgu vērtējumu veic katrā dalībvalstī vismaz reizi piecos gados. Šos noteikumus nepiemēro darbībām, uz ko jau attiecas drošības vadības sistēmas, ko saskaņā ar Direktīvu 2004/49/EK ieviesuši dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un infrastruktūras pārvaldītāji. Vērtēšanu veic kvalificētas personas, kas pašas nav saistītas ar attiecīgajām darbībām.

2. Šo neatkarīgo vērtējumu rezultātus pienācīgi dokumentē un dara zināmus attiecīgajām kompetentajām iestādēm. Ja vajadzīgs, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai novērstu visas neatkarīgajā vērtēšanā atklātās nepilnības.

VIII NODAĻA

CITU DARBINIEKU SERTIFICĒŠANA

27. pants

Ziņojums par citiem darbiniekiem

Aģentūra ziņojumā, kas jāsniedz līdz… (18), noteiks to citu lokomotīves vai vilciena darbinieku profilu un uzdevumus, kas veic svarīgus ar drošību saistītus uzdevumus un kuru profesionālā kvalifikācija atbilstīgi veicina dzelzceļa drošību; tas būtu jānosaka Kopienas līmenī ar apliecību un/vai sertifikātu palīdzību, kas var būt līdzīga šajā direktīvā noteiktajai sistēmai.

IX NODAĻA

PĀRBAUDES UN SANKCIJAS

28. pants

Pārbaudes, ko veic kompetentā iestāde

1. Kompetentā iestāde jebkurā laikā var veikt pasākumus, lai pārbaudītu, vai tās jurisdikcijā esošas teritorijas kursējoša vilciena vadītājam ir dokumenti, kas izdoti saskaņā ar šo direktīvu.

2. Neskarot 1. punktā paredzēto pārbaudīšanu, ja konstatē nolaidību darbavietā, kompetentā iestāde var pārbaudīt, vai vadītājs atbilst 13. pantā noteiktajām prasībām.

3. Kompetentā iestāde var veikt procedūras attiecībā uz to vadītāju, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu, infrastruktūras pārvaldītāju, eksaminētāju un apmācību centru atbilstību šai direktīvai, kuri veic darbības tās jurisdikcijā esošajā teritorijā.

4. Ja kompetentā iestāde konstatē, ka vilciena vadītājs vairs neatbilst vienam vai vairākiem nosacījumiem, tā veic šādus pasākumus:

ja tas attiecas uz kompetentās iestādes izdotu apliecību — kompetentā iestāde aptur apliecību. Apliecības apturēšana ir īslaicīga vai ilglaicīga atkarībā no dzelzceļu drošībai radīto problēmu mēroga. Tā nekavējoties informē attiecīgo vadītāju un tā darba devēju par savu pamatoto lēmumu, neskarot 21. pantā paredzētās apelācijas tiesības. Tā norāda, kas jādara, lai apliecību atgūtu;

ja tas attiecas uz citas dalībvalsts kompetentas iestādes izdotu apliecību, kompetentā iestāde vēršas šajā iestādē un iesniedz pamatotu pieprasījumu vai nu veikt turpmāko pārbaudi, vai arī anulēt apliecību. Pieprasītāja iestāde par savu pieprasījumu informē Komisiju un citas kompetentās iestādes. Attiecīgo apliecību izdevusī iestāde šo prasību pārbauda četru nedēļu laikā un savu lēmumu paziņo otrai iestādei. Iestāde, kas izdevusi apliecību, par savu lēmumu informē arī Komisiju un citas kompetentās iestādes. Līdz izsniedzējas iestādes lēmuma paziņošanas jebkura kompetentā iestāde var aizliegt vilcienu vadītājiem darboties tās jurisdikcijā esošajā teritorijā.

ja tas attiecas uz sertifikātu — kompetentā iestāde vēršas izsniedzējā iestādē un pieprasa vai nu veikt turpmāko pārbaudi, vai arī apturēt sertifikātu. Izsniedzēja iestāde sper attiecīgus soļus un četru nedēļu laikā atskaitās kompetentajai iestādei. Kompetentā iestāde var līdz izsniedzējas iestādes atskaites saņemšanai aizliegt vilcienu vadītājiem darboties tās jurisdikcijā esošajā teritorijā un par to informē Komisiju un citas kompetentās iestādes.

Jebkurā gadījumā, ja kompetentā iestāde uzskata, ka konkrēts vilciena vadītājs nopietni apdraud dzelzceļa drošību, tā nekavējoties veic vajadzīgo darbību, piemēram, lūdz infrastruktūras pārvaldītāju apturēt vilcienu un aizliedz tā vadītājam darboties tās jurisdikcijā esošajā teritorijā tik ilgi, cik tas nepieciešams. Tā informē Komisiju un citas kompetentās iestādes par šādu lēmumu.

Jebkurā gadījumā kompetentā iestāde vai tam norīkotā struktūra atjaunina 22. pantā minēto reģistru.

5. Ja kompetentā iestāde uzskata, ka citas dalībvalsts kompetentās iestādes saskaņā ar 4. punktu pieņemtais lēmums neatbilst attiecīgajiem kritērijiem, lietu nosūta Komisijai, kura trīs mēnešu laikā sniedz atzinumu. Ja nepieciešams, attiecīgajai dalībvalstij ierosina veikt korektīvus pasākumus. Domstarpību vai strīdu gadījumā lietu nosūta 31. panta 1. punktā minētajai Komitejai, un Komisija saskaņā ar 31. panta 2. punktā noteikto procedūru veic visus nepieciešamos pasākumus. Dalībvalsts saskaņā ar 4. punktu var uzturēt aizliegumu vadītājam iebraukt tās teritorijā, līdz lieta ir noslēgta saskaņā ar šo punktu.

29. pants

Sankcijas

Neierobežojot citas ar šo direktīvu noteiktas sankcijas vai procedūras, dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas saskaņā ar šo direktīvu pieņemto valsts tiesību aktu pārkāpšanas gadījumos, un veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Šīm sankcijām jābūt efektīvām, nediskriminējošām un preventīvām. Dalībvalstis šos noteikumus paziņo Komisijai, vēlākais, līdz 35. punktā minētajam datumam, un nekavējoties paziņo par visiem turpmākajiem grozījumiem, kas tos ietekmē.

X NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

30. pants

Pielikumu pielāgojumi

Pielikumus pielāgo zinātnes un tehnikas attīstībai saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto procedūru.

31. pants

Komiteja

1. Komisijai palīdz komiteja, kas izveidota saskaņā ar Direktīvas 96/48/EK 21. pantu.

2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais termiņš ir trīs mēneši.

3. Komiteja pieņem savu reglamentu.

32. pants

Ziņojums

Aģentūra saskaņā ar šo direktīvu izvērtē vilcienu vadītāju sertificēšanas gaitu. Ne vēlāk kā četrus gadus pēc reģistru galveno parametru pieņemšanas, kā noteikts 22. panta 3. punktā, tā iesniedz Komisijai ziņojumu, minot veicamos sistēmas uzlabojumus, ja tādi vajadzīgi, attiecībā uz:

a)	apliecību un sertifikātu izdošanu,

b)	apmācību centru un vērtētāju akreditāciju,

c)	kompetento iestāžu ieviesto kvalitātes sistēmu,

d)	sertifikātu savstarpējo atzīšanu,

e)	to apmācību prasību atbilstību, kas minēti IV, V un VI pielikumā saistībā ar tirgus struktūru un 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētajām kategorijām,

f)	reģistru savstarpējo savienojamību un mobilitāti darba tirgū.

Turklāt šajā ziņojumā aģentūra, ja vajadzīgs, var ieteikt pasākumus attiecībā uz to kandidātu profesionālo zināšanu teorētisko un praktisko eksamināciju, kas pieteikušies ritošā sastāva un attiecīgās infrastruktūras saskaņotajam sertifikātam.

Komisija, pamatojoties uz šiem ieteikumiem, veic attiecīgus pasākumus un nepieciešamības gadījumā ierosina priekšlikumus šīs direktīvas grozīšanai.

33. pants

Viedkaršu izmantošana

Līdz … (19) aģentūra izskata iespēju lietot viedkarti, kurā apvienota 4. pantā minētā apliecība un sertifikāti, un sagatavo izmaksu un ieguvumu analīzi. Vajadzības gadījumā Komisija saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto procedūru un, pamatojoties uz Aģentūras sagatavoto projektu, pieņem šādas viedkartes tehniskās un ekspluatācijas specifikācijas. Viedkartes ieviešanai var būt vajadzīgs piemērot pielikumus saskaņā ar 30. pantu.

34. pants

Sadarbība

Dalībvalstis palīdz viena otrai šīs direktīvas īstenošanā. Kompetentās iestādes īstenošanas posma laikā sadarbojas.

Aģentūra palīdz šajā sadarbībā un organizē attiecīgas tikšanās ar kompetento iestāžu pārstāvjiem.

35. pants

Īstenošana

1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz … (20). Dalībvalstis Komisijai nekavējoties iesniedz šo normatīvo vai administratīvo aktu tekstus.

Kad dalībvalstis pieņem šos tiesību aktus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarīt šādu atsauci.

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus attiecīgās valsts tiesību aktu pamatnoteikumus, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva. Komisija par to informē pārējās dalībvalstis.

3. Šīs direktīvas transponēšanas un īstenošanas pienākumi neattiecas uz Kipru un Maltu, kamēr to teritorijā nav dzelzceļu sistēmas.

36. pants

Pakāpeniska ieviešana un pārejas periodi

Šo direktīvu ievieš pakāpeniski, atbilstīgi turpmāk norādītajam.

1.	Divos gados no 22. panta 3. punktā paredzētās reģistru galveno parametru noteikšanas izveido 22. pantā minētos reģistrus.

Neskarot 3. punkta noteikumus, divos gados no 22. panta 3. punktā paredzētās reģistru galveno parametru noteikšanas sertifikātus un apliecības saskaņā ar šo direktīvu izsniedz vadītājiem, kas veic pārrobežu pakalpojumus, kabotāžas pakalpojumus vai kravu pārvadājumu pakalpojumus citā dalībvalstī vai strādā vismaz divās dalībvalstīs.

No šīs pašas dienas visus vilcienu vadītājus, kas sniedz minētos pakalpojumus, tostarp tos, kam vēl nav šai direktīvai atbilstošas apliecības vai sertifikāta, regulāri pārbauda saskaņā ar 16. pantu.

b)	Divos gados no 1. punktā paredzētās reģistru izveidošanas visas apliecības un sertifikātus izdod saskaņā ar šo direktīvu, neskarot 3. punkta noteikumus.

Septiņos gados no 1. punktā paredzētās reģistru izveidošanas visiem vadītājiem ir šai direktīvai atbilstošas apliecības un sertifikāti. Izsniedzējas iestādes ņem vērā katra vadītāja jau iegūtās profesionālās zināšanas tā, lai šī prasība neradītu lieku administratīvo un finanšu slogu. Pēc iespējas saglabā vadītājiem iepriekš izsniegtos vadīšanas dokumentus. Ja vajadzīgs, izsniedzējas iestādes tomēr var pieņemt lēmumu, ka, lai saskaņā ar šo direktīvu iegūtu apliecības un/vai sertifikātus, atsevišķiem vadītājiem vai vadītāju grupām ir nepieciešami papildu pārbaudījumi un/vai apmācības.

Vadītāji, kuriem ir tiesības vadīt transportu saskaņā ar noteikumiem, ko piemēroja pirms tam, kad sāka piemērot šīs direktīvas noteikumus atbilstīgi 2. punkta a) un b) apakšpunktam, var, pamatojoties uz šīm tiesībām un nepiemērojot šīs direktīvas noteikumus, turpināt savu profesionālo darbību septiņus gadus pēc 1. punktā paredzētās reģistru izveidošanas.

Tādu mācekļu gadījumā, kas atbilstīgi 2. punkta a) un b) apakšpunktam sākuši mācīties apstiprinātā izglītības vai apmācību programmā, vai apstiprinātā apmācību kursā pirms šīs direktīvas noteikumu piemērošanas, dalībvalstis var sertificēt šos mācekļus saskaņā ar esošajiem valstu noteikumiem.

Attiecībā uz šajā punktā minētajiem vadītājiem un mācekļiem attiecīgā kompetentā iestāde vai iestādes īpašos gadījumos var pieļaut atkāpes no II pielikumā noteiktajām medicīniskajām prasībām. Apliecība, kas izdota ar šādu atkāpi, ir derīga tikai attiecīgo dalībvalstu teritorijā.

4.	Kompetentās iestādes, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un infrastruktūras pārvaldītāji nodrošina to, ka pakāpeniski ievieš regulāras pārbaudes, kas atbilst 16. pantā noteiktajām, transportlīdzekļu vadītājiem, kam nav šai direktīvai atbilstošu apliecību un sertifikātu.

Attiecībā uz dalībvalstīm, kas to lūdz, Komisija, konsultējoties ar dalībvalsti, lūgs aģentūru veikt izmaksu un ieguvumu analīzi par šīs direktīvas noteikumu piemērošanu vilcienu vadītājiem, kas darbojas tikai attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Izmaksu un ieguvumu analīze aptver 10 gadus. Komisijai izmaksu un ieguvumu analīzi iesniedz divos gados no 1. punktā paredzētās reģistru izveidošanas.

Ja šī izmaksu un ieguvumu analīze liecina, ka izmaksas, kas radušās, piemērojot direktīvas noteikumus šādiem vilciena vadītājiem, ir lielākas nekā ieguvumi, Komisija saskaņā ar 31. panta 2. punktā noteikto procedūru pieņem lēmumu sešu mēnešu laikā pēc izmaksu un ieguvumu analīzes rezultātu iesniegšanas. Var pieņemt lēmumu, ka šā panta 2. punkta b) un c) apakšpunkta noteikumi nav jāpiemēro šādiem vadītājiem laikposmā līdz desmit gadiem attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

Ne vēlāk kā 24 mēnešus pirms šā pagaidu atbrīvošanas laikposma beigām Komisija, ņemot vērā būtisku attīstību attiecīgās dalībvalsts dzelzceļa nozarē, var saskaņā ar 31. panta 2. punktā noteikto procedūru lūgt aģentūru veikt atkārtotu izmaksu un ieguvumu analīzi, ko iesniedz Komisijai ne vēlāk kā 12 mēnešus pirms šī pagaidu atbrīvošanas laikposma beigām. Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar šī punkta otrajā daļā aprakstīto procedūru.

37. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

38. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē, …

Eiropas Parlamenta vārdā —

priekšsēdētājs

…

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

…

(1) OV C 221, 8.9.2005., 64. lpp.

(2) OV C 71, 22.3.2005., 26. lpp.

(3) Eiropas Parlamenta 2005. gada 28. septembra Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts), Padomes 2006. gada 14. septembrī Kopējā nostāja un Eiropas Parlamenta … Nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta).

(4) OV L 164, 30.4.2004., 44. lpp.

(5) OV L 237, 24.8.1991., 25. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/51/EK (OV L 164, 30.4.2004., 164. lpp.).

(6) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 31.10.2003., 1. lpp.).

(7) OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.

(8) OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.

(9) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

(10) OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp.

(11) OV L 235, 17.9.1996., 6. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/50/EK (OV L 164, 30.4.2004., 114. lpp.).

(12) OV L 110, 20.4.2001., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2004/50/EK.

(13) OV L 75, 15.3.2001., 29. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2004/49/EK

(14) OV L 164, 30.4.2004., 1. lpp. Labots ar OV L 220, 21.6.2004., 3. lpp.

(15) Viens gads pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

(16) OV L 199, 31.7.1985., 56. lpp.

(17) Viens gads pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

(18) Divi gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

(19) Pieci gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

(20) Divdesmit četri mēneši pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

I PIELIKUMS

KOPIENAS PARAUGA APLIECĪBA UN SASKAŅOTS PAPILDU SERTIFIKĀTS

1. APLIECĪBAS APRAKSTS

Vilciena vadītāja apliecības fiziskajiem raksturlielumiem jābūt saskaņā ar ISO standartiem 7810 un 7816-1.

Karti jāizgatavo no polikarbonāta.

Lai nodrošinātu atbilstību starptautiskajiem standartiem, kartes fizisko parametru pārbaudes metodēm jāatbilst ISO standartam 10373.

2. APLIECĪBAS SATURS

Apliecības priekšpusē jāietver šāda informācija:

a)	vārdi “Vilciena vadītāja apliecība”, iespiesti ar lielajiem burtiem tās dalībvalsts valodā vai valodās, kura izdod apliecību;

b)	tās dalībvalsts nosaukums, kura izdevusi apliecību;

c)	apliecības izsniedzējas dalībvalsts atšķirības zīme saskaņā ar ISO 3166 valstu kodu, kas iespiesta negatīvā uz zila taisnstūra un ko ietver 12 dzeltenas zvaigznes;

informācija par izdoto apliecību, kas sarindota šādi:

i)	turētāja uzvārds;

ii)	turētāja vārds(-i);

iii)	turētāja dzimšanas datums un vieta;

iv)

—	apliecības izdošanas datums;

—	apliecības derīguma termiņš;

—	izsniedzējas iestādes nosaukums;

—	atsauces numurs, ko darbiniekam piešķīris darba devējs (var nenorādīt);

v)	apliecības numurs, kas nodrošina piekļuvi valsts reģistram;

vi)	turētāja fotogrāfija;

vii)	turētāja paraksts;

viii)

turētāja pastāvīgās dzīvesvietas vai pasta adrese (var nenorādīt);

e)	vārdi “Eiropas Kopienu paraugs” tās dalībvalsts valodā(-s), kura izdod apliecību, un vārdi “Vilciena vadītāja apliecība” Kopienas pārējās valodās, iespiesti rozā krāsā, veidojot apliecības fonu:

standartkrāsas:

—	zilā: pantoņa reflektoriski zila,

—	dzeltenā: pantoņa dzeltena;

g)	papildinformācija vai medicīniski lietošanas ierobežojumi, ko kodu veidā noteikusi kompetentā iestāde saskaņā ar II pielikumu. Par kodiem, balstoties uz Aģentūras atzinumu, lemj Komisija saskaņā ar 31. panta 2. punktā noteikto procedūru.

3. SERTIFIKĀTS

Sertifikātā jāietver šāda informācija:

a)	turētāja uzvārds;

b)	turētāja vārds(-i);

c)	turētāja dzimšanas datums un vieta;

—	sertifikāta izdošanas datums;

—	sertifikāta derīguma termiņš;

—	izsniedzējas iestādes nosaukums;

—	atsauces numurs, ko darbiniekam piešķīris darba devējs (var nenorādīt);

e)	apliecības numurs, kas nodrošina piekļuvi valsts reģistram;

f)	turētāja fotogrāfija;

g)	turētāja paraksts;

h)	turētāja pastāvīgās dzīvesvietas vai pasta adrese (var nenorādīt);

i)	tā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma vai infrastruktūras pārvaldītāja nosaukums un adrese, kuros vilciena vadītājam ir atļauts vadīt vilcienus;

j)	kategorija, kurai atbilst sertifikāta turētāja tiesības vadīt vilcienu;

k)	ritošā sastāva veids vai veidi, ko sertifikāta turētājs ir tiesīgs vadīt;

l)	infrastruktūras, kurā sertifikāta turētājs ir tiesīgs vadīt vilcienu;

m)	jebkura cita informācija vai ierobežojumi;

n)	valodu prasmes.

4. OBLIGĀTIE DATI, KAM JĀIETILPST VALSTS REĢISTROS

Dati par apliecību:

Visi apliecībā minētie dati un dati, kas attiecas uz 11. un 16. pantā minētajām prasībām.

Dati par sertifikātu:

Visi sertifikātā minētie dati un dati, kas attiecas uz 12., 13. un 16. pantā minētajām prasībām.

II PIELIKUMS

MEDICĪNISKĀS PRASĪBAS

1. VISPĀRĪGĀS PRASĪBAS

1.1.

Vadītāji nedrīkst ciest no jebkāda veida veselības traucējumiem vai lietot medikamentus, narkotikas vai vielas, kas varētu izraisīt:

—	pēkšņu samaņas zudumu;

—	uzmanības vai koncentrēšanās spēju mazināšanos;

—	pēkšņu darbnespēju;

—	līdzsvara vai koordinācijas zudumu;

—	ievērojamu pārvietošanās spēju ierobežojumu.

1.2. Redze

Attiecībā uz redzi jāatbilst šādām prasībām:

—	redzes asums ar vai bez redzes uzlabošanas līdzekļiem: 1,0.; vismaz 0,5 acij ar pasliktinātu redzes spēju;

—	maksimālais redzi koriģējošu lēcu stiprums: hipermetropijai +5/miopijai –8. Atkāpes ir pieļaujamas izņēmuma gadījumos un pēc acu ārsta atzinuma saņemšanas. Tad ārsts pieņem lēmumu;

—	redze tuvumā un vidējā attālumā: pietiekama, ar vai bez redzes uzlabošanas līdzekļiem;

—	atļautas kontaktlēcas un brilles, ko regulāri pārbauda speciālists;

—	normāla krāsu redze: izmantot atzītu testu, piemēram, Išihara krāsu atšķiršanas tabulas, kā arī, ja nepieciešams, citu atzītu testu;

—	redzes lauks: pilns;

—	redze abām acīm: efektīva; nav obligāta, ja persona ir pietiekami pielāgojusies un tai ir pietiekamas kompensējošas spējas. Tikai tad, ja tā zaudējusi binokulāro redzi pēc tam, kad sākusi strādāt;

—	binokulārā redze: efektīva;

—	krāsu signālu atpazīšana: pārbaude būs balstīta tikai uz krāsu, nevis salīdzināmo atšķirību atpazīšanu;

—	kontrastjutība: laba;

—	nav progresējošu redzes saslimšanu;

—	lēcu implanti, keratomijas un keratektomijas ir atļautas tikai, ja tās pārbauda reizi gadā vai ārsta noteiktajos intervālos;

—	spēja paciest apžilbināšanu;

—	nav atļauts lietot krāsainās kontaktlēcas un fotohromatiskās lēcas. Drīkst lietot lēcas ar UV staru aizsargfiltru.

1.3. Dzirdes un runas prasības

Pietiekama, audiogrammas apstiprināta dzirde, t.i.:

—	pietiekami laba dzirde, lai varētu sarunāties pa telefonu, kā arī sadzirdēt brīdinājuma skaņas un radio ziņojumus.

Kā pamatnostādnes nosaka šādas vērtības:

—	dzirdes nepietiekamība nedrīkst pārsniegt 40 dB 500 un 1000 Hz frekvencē;

—	dzirdes nepietiekamība nedrīkst pārsniegt 45 dB 2000 Hz frekvencē ausij ar pasliktinātu skaņas plūsmas vadītspēju;

—	nekādas vestibulārā aparāta anomālijas;

—	nekādi hroniski runas defekti (spēja nodot ziņojumus skaļā un skaidrā balsī);

—	dzirdes aparātu lietošana ir atļauta īpašos gadījumos.

1.4. Grūtniecība

Nepanesamības vai pataloģijas gadījumos grūtniecība jāuzskata par iemeslu pagaidu atbrīvošanai no vilciena vadītāju pienākumu pildīšanas. Jāpiemēro tiesiskās normas, kas aizsargā transportlīdzekļu vadītājas — grūtnieces.

2. PĀRBAUDES OBLIGĀTAIS SATURS PIRMS NORĪKOŠANAS DARBĀ

2.1. Medicīniskā izmeklēšana

—	vispārējā medicīniskā izmeklēšana;

—	sensoro funkciju pārbaude (redze, dzirde, krāsu uztvere);

—	asins vai urīna analīzes, tostarp, lai noteiktu cukura diabētu, ciktāl tās nepieciešamas, lai novērtētu pretendenta fiziskās spējas;

—	elektrokardiogramma (EKG) miera stāvoklī;

—	analīzes, lai noteiktu psihotropu vielu, piemēram, narkotiku vai psihotropu medikamentu vai pārmērīgu alkohola klātbūtni organismā, kas liek apšaubīt personas piemērotību darbam;

—	kognitīvās spējas: uzmanība un koncentrēšanās spējas; atmiņa; uztvere; spriestspēja;

—	komunikācijas spēja;

—	psihomotorās spējas: reakcijas ātrums, roku kustību koordinācija.

2.2. Arodpsiholoģiskās pārbaudes

Arodpsiholoģisko pārbaužu mērķis ir palīdzēt norīkot darbā un vadīt personālu. Nosakot psiholoģiskā novērtējuma saturu, izmeklēšanas gaitā ir jāpārbauda, vai pretendentam nav atklātu arodpsiholoģisku trūkumu, īpaši attiecībā uz rīcībspēju, vai citu būtisku, personību ietekmējošu faktoru, kas var kavēt pilnvērtīgi un droši pildīt pienākumus.

3. PERIODISKĀS IZMEKLĒŠANAS PĒC NORĪKOŠANAS DARBĀ

3.1. Biežums

Medicīniskās izmeklēšanas (par fizisko piemērotību) jāveic vismaz reizi trīs gados līdz 55 gadu vecumam, pēc tam katru gadu.

Papildus šim pārbaužu biežumam ārstam jāpalielina pārbaužu biežums, ja tas nepieciešams darbinieku veselības stāvokļa dēļ.

Neskarot 16. panta 1. punktu, attiecīgu medicīnisku izmeklēšanu jāveic, ja ir pamats bažām, ka apliecības vai sertifikāta turētājs vairs neatbilst II pielikuma 1. iedaļā noteiktajām prasībām.

Fiziskā piemērotība jāpārbauda regulāri un pēc ikviena nelaimes gadījuma darbā. Ārsts vai uzņēmuma medicīniskās aprūpes dienests var nolemt veikt papildu medicīniskās pārbaudes, jo īpaši pēc vismaz 30 dienu slimības atvaļinājuma. Darba devējam ir jālūdz ārstam pārbaudīt vilciena vadītāja fizisko piemērotību, ja darba devējam ir jāatsauc vilciena vadītājs no pienākumu veikšanas drošības apsvērumu dēļ.

3.2. Periodisko medicīnisko izmeklēšanu obligātais saturs

Ja vadītājs atbilst kritērijiem, kas noteikti pirms norīkošanas darbā veicamajai izmeklēšanai, periodiskajās pārbaudēs obligāti jāiekļauj:

—	vispārējā medicīniskā izmeklēšana,

—	sensoro funkciju pārbaude (redze, dzirde, krāsu uztvere),

—	asins vai urīna analīzes, lai noteiktu cukura diabētu un pārējos klīniskajā izmeklēšanā norādītos priekšnoteikumus,

—	narkotiku klātbūtnes pārbaudes, ja šīs vielas uzrādītas klīniskajā izmeklēšanā;

vilcienu vadītājiem pēc 40 gadu vecuma papildus jāveic EKG miera stāvoklī.

III PIELIKUMS

APMĀCĪBU METODE

Jābūt labam līdzsvaram starp teorētisko apmācību (apmācība klasē un uzskates līdzekļi) un praktisko apmācību (pieredze darba vietā, vilciena vadīšana ar uzraudzību un bez tās maršrutos, ko izmanto tikai apmācību nolūkos).

Datorizētas apmācības ir pieļaujamas, individuāli apgūstot darbības noteikumus, signalizēšanas situācijas u.c.

Simulatoru izmantošana, lai gan nav obligāta, var būt noderīga efektīvās vilcienu vadītāju apmācībās; tie ir īpaši noderīgi apmācībām anormālos darba apstākļos vai attiecībā uz noteikumiem, ko reti piemēro. Tiem ir īpaša priekšrocība sniegt audzēkņiem iespēju apgūt praksē lietas, kurām nevar sagatavot reālajos apstākļos. Principā jāizmanto jaunākās paaudzes simulatori.

Attiecībā uz maršruta zināšanu apguvi vēlamākā metode ir tāda, ja vilciena vadītājs pavada citu vilciena vadītāju vairākos braucienos pa maršrutu gan dienas, gan nakts laikā. Kā alternatīvu apmācību metodi cita starpā var izmantot video ierakstus, kuros redzams maršruts no vilciena vadītāja kabīnes.

IV PIELIKUMS

VISPĀRĒJĀS PROFESIONĀLĀS ZINĀŠANAS UN PRASĪBAS ATTIECĪBĀ UZ APLIECĪBU

Vispārīgo apmācību mērķi ir šādi:

—	apgūt zināšanas un procedūras, kas attiecas uz dzelzceļa tehnoloģijām, tostarp drošības principus un ekspluatācijas noteikumu jēgu;

—	apgūt zināšanas un procedūras par riskiem, kas saistīti ar dzelzceļa ekspluatāciju un dažādiem līdzekļiem, ko izmanto šo risku novēršanā;

—	apgūt zināšanas un procedūras par viena vai vairāku dzelzceļa ekspluatācijas režīmu pamatprincipiem;

—	apgūt zināšanas un procedūras attiecībā uz vilcieniem, to sastāvu un tehniskajām prasībām vilces vienībām, preču vagoniem, pasažieru vagoniem un pārējam ritošajam sastāvam.

Vilcienu vadītājiem īpaši jāspēj:

—	izprast darbam vilciena vadītāja profesijā nepieciešamās konkrētās prasības, to nozīmi, kā arī profesionālās un personiskās prasības (ilgas darba stundas, prombūtne no mājām u.c.);

—	ievērot personāla drošības noteikumus;

—	atpazīt ritošo sastāvu;

—	zināt un precīzi pielietot darba metodi;

—	pārzināt standarta un ekspluatācijas dokumentus (procedūru rokasgrāmatu un dzelzceļa līniju rokasgrāmatu saskaņā ar ekspluatācijas SITS, vadītāja rokasgrāmatu, tehniskās palīdzības rokasgrāmatu u.c.);

—	iemācīties rīkoties atbilstoši svarīgiem ar drošību saistītiem uzdevumiem;

—	pārzināt procedūras, kas piemērojamas negadījumos ar cietušajiem;

—	vispārīgi pārzināt ar dzelzceļa ekspluatāciju saistītās iespējamās briesmas;

—	zināt satiksmes drošību noteicošos principus;

—	piemērot elektrotehnoloģijas pamatprincipus.

V PIELIKUMS

PROFESIONĀLĀS ZINĀŠANAS PAR RITOŠO SASTĀVU UN PRASĪBAS ATTIECĪBĀ UZ SERTIFIKĀTU

Pēc speciālām apmācībām par ritošo sastāvu pabeigšanas vilcienu vadītājiem jāprot veikt šādus uzdevumus.

1. TESTI UN PĀRBAUDES PIRMS ATIEŠANAS

Vilcienu vadītājiem jāspēj:

—	apkopot dokumentāciju un sagādāt vajadzīgās iekārtas;

—	pārbaudīt vilces vienības stāvokli;

—	vilces vienībā pārbaudīt dokumentos ierakstīto informāciju;

—	veicot īpašas pārbaudes un testus, pārliecināties, vai vilces vienība spēj nodrošināt nepieciešamo vilcējspēku un vai darbojas drošības ierīce;

—	nododot lokomotīvi vai sākot reisu, pārbaudīt, vai noteiktās aizsardzības un drošības iekārtas ir pieejamas un darbojas;

—	veikt jebkādu ikdienas profilaktisko apkopi.

2. ZINĀŠANAS PAR RITOŠO SASTĀVU

Lai vadītu lokomotīvi, vilcienu vadītājam jāpārzina visas tā rīcībā esošās vadības un uztveršanas ierīces, jo īpaši tās, kas saistītas ar:

—

vilci;

—	bremzēšanu;

—	satiksmes drošību.

Lai atklātu un konstatētu ritošā sastāva bojājumu vietas, ziņotu par tām un noteiktu, kas ir nepieciešams to remontam, un atsevišķos gadījumos veiktu remontu, vilcienu vadītājam jāpārzina:

—	mehāniskā uzbūve,

—	atkabināšanas un sakabināšanas iekārtas,

—	ritošā daļa,

—	drošības iekārtas.

—	degvielas tvertnes, degvielas padeves sistēma, izplūdes iekārta,

—	ritošā sastāva iekšpuses un ārpuses marķējuma nozīme, jo īpaši to simbolu nozīme, kurus lieto bīstamu preču pārvadāšanā,

—	reisu reģistrācijas sistēmas,

—	elektriskās un pneimatiskās shēmas,

—	pantogrāfs un augstsprieguma shēmas,

—	sakaru iekārta (radio saziņai starp zemes staciju un vilcienu u.c.),

—	reisu kārtība,

—	ritošā sastāva sastāvdaļas, to pielietojums, kā arī īpašs vagonu aprīkojums, jo īpaši sistēma vilciena apturēšanai, atverot bremžu caurulīti,

—	bremžu sistēma,

—	vilcējiem raksturīgās detaļas,

—	vilces ķēde, dzinēji un transmisija.

3. BREMŽU PĀRBAUDE

Vilcienu vadītājiem jāspēj:

—	pirms atiešanas pārbaudīt un aprēķināt, vai vilciena bremzēšanas jauda atbilst tai bremzēšanas jaudai, kāda nepieciešama dzelzceļa līnijā saskaņā ar transportlīdzekļa dokumentāciju,

—	ja vajadzīgs, pirms atiešanas, palaides laikā un braukšanas laikā pārbaudīt vilces vienības un vilciena bremžu sistēmas dažādu elementu darbību.

4. VILCIENA EKSPLUATĀCIJAS REŽĪMS UN MAKSIMĀLAIS ĀTRUMS SAISTĪBĀ AR DZELZCEĻA LĪNIJAS RAKSTURLIELUMIEM

Vilcienu vadītājiem jāspēj:

—	ņemt vērā pirms atiešanas saņemto informāciju,

—	noteikt vilciena vadīšanas veidu un maksimālo ātrumu, pamatojoties uz tādiem mainīgajiem lielumiem kā ātruma ierobežojumi, klimatiskie apstākļi vai jebkādas signalizācijas izmaiņas.

5. VILCIENA VADĪŠANA, NEBOJĀJOT IEKĀRTAS VAI RITOŠO SASTĀVU

Vilcienu vadītājiem jāspēj:

—	izmantot visas pieejamās vadības sistēmas saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem;

—	iedarbināt vilcienu, ņemot vērā adhēziju un jaudas ierobežojumus;

—	pielietot bremzes, lai samazinātu ātrumu un apturētu vilcienu, ņemot vērā ritošā sastāva un iekārtu stāvokli.

6. BOJĀJUMI

Vilcienu vadītājiem:

—	jāspēj pamanīt vilciena darbībai neraksturīgas iezīmes;

—	jāspēj pārbaudīt vilcienu un noteikt bojājumu pazīmes, izšķirt tās un reaģēt atbilstīgi to salīdzinošajai nozīmei un mēģināt tās novērst, vienmēr piešķirot prioritāti dzelzceļa satiksmes un cilvēku drošībai;

—	jāpārzina pieejamie aizsardzības un sakaru līdzekļi;

7. EKSPLUATĀCIJAS STARPGADĪJUMI UN NELAIMES GADĪJUMI, UGUNSGRĒKI UN NELAIMES GADĪJUMI AR CIETUŠAJIEM

Vilcienu vadītājiem:

—	jāspēj veikt pasākumus, lai aizsargātu vilcienu un izsauktu palīdzību, ja nelaimes gadījumā cietuši vilcienā esošie cilvēki;

—	jāspēj noteikt, vai vilciens pārvadā bīstamas preces, kā arī noteikt to atrašanās vietu, vadoties pēc vilciena dokumentācijas un vagonu sarakstiem.

—	jāpārzina procedūras, kas saistītas ar vilciena evakuāciju avārijas gadījumā.

8. NOSACĪJUMI BRAUCIENA TURPINĀŠANAI PĒC STARPGADĪJUMA, KAS SAISTĪTS AR RITOŠO SASTĀVU

Pēc starpgadījuma vadītājam ir jāspēj novērtēt, vai transportlīdzeklis var turpināt ceļu un ar kādiem nosacījumiem to var darīt, lai pēc iespējas drīz par šiem nosacījumiem informētu infrastruktūras pārvaldītāju.

Vadītājam ir jāspēj noteikt, vai pirms ceļa turpināšanas ekspertam būtu jāveic vilciena novērtējums.

9. VILCIENA APSTĀDINĀŠANA

Vilcienu vadītājiem jāspēj veikt pasākumus, lai nodrošinātu to, ka vilciens vai tā daļas pēkšņi neiedarbojas vai nesakustas pat vissarežģītākajos apstākļos.

Turklāt vadītājiem ir jāzina, kā apstādināt vilcienu vai tā daļas, ja tas ir pēkšņi sakustējies.

VI PIELIKUMS

PROFESIONĀLĀS ZINĀŠANAS PAR INFRASTRUKTŪRU UN PRASĪBAS ATTIECĪBĀ UZ SERTIFIKĀTU

Jautājumi, kas saistīti ar infrastruktūru

1. BREMŽU PĀRBAUDE

Vilcienu vadītājiem jāspēj pirms atiešanas pārbaudīt un aprēķināt, vai vilciena bremzēšanas jauda atbilst tai bremzēšanas jaudai, kāda nepieciešama dzelzceļa līnijā saskaņā ar transportlīdzekļa dokumentāciju.

2. EKSPLUATĀCIJAS VEIDS UN VILCIENA MAKSIMĀLAIS ĀTRUMS SASKAŅĀ AR DZELZCEĻA LĪNIJAS RAKSTURLIELUMIEM

Vilcienu vadītājiem jāspēj:

—	ņemt vērā saņemto informāciju, piemēram, ātruma ierobežojumus vai signalizācijas izmaiņas;

—	noteikt vilciena vadīšanas veidu un maksimālo ātrumu, ņemot vērā dzelzceļa līnijas raksturlielumus.

3. DZELZCEĻA LĪNIJAS PĀRZINĀŠANA

Vilcienu vadītājiem jāparedz iespējamās problēmas un atbilstīgi jāreaģē saskaņā ar drošības un citiem izpildes noteikumiem, piemēram, precizitāti un ekonomiskajiem aspektiem. Tāpēc viņiem pilnībā jāpārzina dzelzceļa līnijas un objekti savā maršrutā, kā arī jebkurā iepriekš apstiprinātā līdzvērtīgā maršrutā.

Būtiski ir šādi elementi:

—	ekspluatācijas nosacījumi (sliežu ceļu maiņa, vienvirziena ceļš u.c.),

—	maršruta pārbaudes veikšana un attiecīgo dokumentu izskatīšana;

—	attiecīgajam braukšanas veidam piemēroto sliežu ceļu noteikšana;

—	piemērojamie satiksmes noteikumi un signalizācijas sistēmu nozīme;

—	ekspluatācijas režīms;

—	bloku sistēma un ar to saistītie noteikumi;

—	staciju nosaukumi, kā arī staciju un signālposteņu atrašanās vietas un to attālumi, lai atbilstīgi pielāgotu braukšanas veidu;

—	signalizācija par dažādu ekspluatācijas vai energoapgādes sistēmu maiņu;

—	ātruma ierobežojumi dažādām vilcienu kategorijām, ko ekspluatē vilciena vadītājs;

—	topogrāfiskā struktūra;

—	īpaši bremzēšanas nosacījumi, piemēram, dzelzceļa līnijās ar stāvu nogāzi;

—	īpašas ekspluatācijas īpatnības: īpaši signāli, zīmes, atiešanas nosacījumi u.c.

4. DROŠĪBAS NOTEIKUMI

Vilcienu vadītājiem jāspēj:

—	iedarbināt vilcienus pēc visu paredzēto nosacījumu izpildes (vilcienu saraksts, izbraukšanas pavēle vai signāls, signālu ieslēgšana vajadzības gadījumā u.c.);

—	ievērot signālus sliežu ceļa malā un vadītāja kabīnē, nekavējoties tos izprast un nekļūdīgi rīkoties saskaņā ar norādījumiem;

—

nodrošināt drošu vilciena vadību saskaņā ar īpašiem ekspluatācijas režīmiem: ievērot īpašu režīmu, ja tas noteikts instrukcijās, kā arī pagaidu ātruma ierobežojumus, braukšanu pretējā virzienā, atļauju braukt garām signāliem briesmu gadījumā, pārslēgšanas operācijas, pagriezienus, noteikumus braucot cauri būvlaukumiem u.c.;

—	ievērot plānotās vai papildu pieturas un, ja nepieciešams, šo pieturu laikā veikt pasažieriem nepieciešamās papildu darbības, proti, atvērt un aizvērt durvis.

5. VILCIENA VADĪŠANA

Vilcienu vadītājiem nepieciešams:

—	jebkurā brīdī zināt vilciena pozīciju uz dzelzceļa līnijas;

—	pielietot bremzes, lai samazinātu ātrumu un apturētu vilcienu, ņemot vērā ritošā sastāva un iekārtu stāvokli;

—	pielāgot vilciena vadīšanu saskaņā ar grafiku un saņemtajām energotaupības pavēlēm, ņemot vērā vilces vienības, vilciena, dzelzceļa līnijas un vides raksturlielumus.

6. BOJĀJUMI

Vilcienu vadītājiem jāspēj:

—	pamanīt, ciktāl to atļauj vilciena ekspluatācija, infrastruktūrai vai videi neraksturīgas iezīmes attiecībā uz signāliem, sliežu ceļiem, energoapgādi, pārmijām, sliežu ceļa apkārtni, pārējo satiksmi;

—	zināt noteiktus attālumus, lai izvairītos no šķēršļiem;

—	iespējami īsā laikā ziņot infrastruktūras pārvaldītājam par pamanīto bojājumu vietu un veidu, pārliecinoties, ka informācija ir pareizi saprasta;

—	ņemot vērā infrastruktūru, kad vien tas nepieciešams, nodrošināt vai veikt pasākumus, lai nodrošinātu satiksmes un cilvēku drošību.

7. EKSPLUATĀCIJAS STARPGADĪJUMI UN NELAIMES GADĪJUMI, UGUNSGRĒKI UN NELAIMES GADĪJUMI AR CIETUŠAJIEM

Vilcienu vadītājiem jāspēj:

—	veikt pasākumus, lai aizsargātu vilcienu un izsauktu palīdzību, ja nelaimes gadījumā cietuši cilvēki;

—	noteikt nepieciešamo vilciena pieturvietu ugunsgrēka gadījumā un, ja nepieciešams, palīdzēt evakuēt pasažierus;

—	iespējami īsā laikā sniegt noderīgu informāciju par ugunsgrēku, ja vilciena vadītājs viens pats nespēj kontrolēt uguns izplatību;

—	iespējami īsā laikā šos nosacījumus paziņot infrastruktūras pārvaldītājam.

—	novērtēt, vai infrastruktūra ļauj transportlīdzeklim turpināt ceļu un ar kādiem nosacījumiem to var darīt.

8. VALODAS PRASMJU PĀRBAUDES

Vilcienu vadītājiem, kam jāsazinās ar infrastruktūras pārvaldītāju būtiskos drošības jautājumos, jābūt attiecīgā infrastruktūras pārvaldītāja norādītās valodas prasmēm. Darbinieku valodas prasmēm jābūt tādā līmenī, lai viņi varētu aktīvi un efektīvi sazināties ikdienas, sarežģītās un ārkārtas situācijās.

Viņiem jāprot pielietot ekspluatācijas SITS aprakstītā ziņojumu un sazināšanās metode. Vadītājiem jāspēj sazināties atbilstoši šajā tabulā norādītajam 3. līmenim:

Valodas un saziņas līmenis

Mutisko saziņu var iedalīt piecos līmeņos:

Līmenis

Apraksts

—	spēj mainīt runas veidu atkarībā no sarunu partnera

—	spēj izteikt viedokli

—	spēj vienoties

—	spēj pārliecināt

—	spēj dot padomu

—	spēj risināt pilnīgi neparedzamas situācijas

—	spēj izteikt pieņēmumus

—	spēj izteikt argumentētu viedokli

—	spēj risināt praktiskas situācijas, kurās ietilpst neparedzēti elementi

—	spēj aprakstīt

—	spēj uzturēt vienkāršu sarunu

—	spēj risināt vienkāršas praktiskas situācijas

—	spēj uzdot jautājumus

—	spēj atbildēt uz jautājumiem

—	spēj runāt, izmantojot iemācītus teikumus

VII PIELIKUMS

PĀRBAUŽU BIEŽUMS

Regulāro pārbaužu minimālais biežums ir šāds:

a)	valodu zināšanas (personām, kurām tā nav dzimtā valoda): reizi trīs gados vai ik reizi pēc vairāk nekā gadu ilgas prombūtnes;

b)	zināšanas par infrastruktūru (tostarp zināšanas par maršrutu un ekspluatācijas noteikumiem): reizi trīs gados vai ik reizi pēc vairāk nekā gadu ilgas prombūtnes no attiecīgā maršruta;

c)	zināšanas par ritošo sastāvu: reizi trīs gados.

PADOMES PASKAIDROJUMA RAKSTS

I. IEVADS

Komisija 2004. gada 3. martā nāca klajā ar projektu direktīvu, kā sertificēt vilcienu vadītājus, kas vada lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļu tīklā kā vienu no četriem Trešai dzelzceļa paketei paredzētiem priekšlikumiem (1).

Eiropas Parlaments 2005. gada 28. septembrī balsoja par atzinumu pirmā lasījumā.

Padome 2006. gada 14. septembrī pieņēma kopēju nostāju saskaņā ar Līguma 251. pantu.

Darbu gaitā Padome ņēma vērā arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (2) un Reģionu komitejas atzinumu (3).

II. KOPĒJĀS NOSTĀJAS ANALĪZE

1. Vispārēji jautājumi

Sarunas par vilcienu vadītāju sertifikāciju notika ar tādu politikas ievirzi, ko noteica Komisijas baltā grāmata par Eiropas transporta politiku 2010. gadam (4), kā arī pirmā un otrā dzelzceļa pakete. Baltajā grāmatā Komisija uzsvēra, ka ir vajadzīgi tādi “lokomotīvju vadītāji, kas var vadīt lokomotīves uz jebkuru vietu Eiropas tīklā”. Pirmajā un otrajā dzelzceļa paketē ir sīki izstrādāti noteikumi par piekļuvi infrastruktūrai, mijdarbību un dzelzceļu drošumu gan valstu, gan visas Eiropas mērogā, un tādējādi ir radīta sistēma, kas vajadzīga, lai atvērtu kravas pārvadājumu un starptautisku pasažieru pārvadājumu tirgu.

Tirgus atvērtības ziņā ir kļuvis skaidrs, ka jāpieņem vienoti noteikumi par vilcienu vadītāju sertifikāciju, lai atvieglinātu viņu mijdarbību un nodrošinātu apstākļus brīvai darba ņēmēju apritei dzelzceļa nozarē.

Kopējā nostājā, par ko Padome panākusi vienošanos, ir paredzēti nosacījumi un procedūras, kā sertificēt vilcienu vadītājus, kas vada lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļu sistēmā. Tajā ir norādīti konkrēti uzdevumi, par ko ir atbildīgas kompetentas dalībvalstu iestādes, vilcienu vadītāji un citas nozarē ieinteresētas puses, konkrēti — dzelzceļu uzņēmumi, infrastruktūras apsaimniekotāji un mācību centri. Turklāt priekšlikumā ir ietverts prasību minimums fiziskai un psihiskai sagatavotībai, obligātām, regulārām pārbaudēm, kā arī aprakstīts, ar kādām iemaņām ir jābūt lokomotīvju vadītājiem. Iecerētā direktīva attieksies tikai uz vilcienu vadītājiem. Tā neattieksies uz citiem lokomotīvju un vilcienu apkalpju locekļiem, kas tieši vai netieši piedalās vilcienu vadīšanā un/vai citu no drošuma viedokļa būtiski svarīgu uzdevumu veikšanā. Tajā paredzēta arī īpaša procedūra, kā uz laiku tās darbības jomu neattiecināt uz vietējas satiksmes vilcienu vadītājiem, kas vada vilcienus tikai dalībvalstu robežās.

2. Svarīgākie politikas jautājumi

i) Pārējo personālu nesertificē

Komisijas priekšlikumā bija paredzēs, ka dokumenta darbības joma attieksies uz lokomotīvju vadītāju un arī pārējo vilcienu un lokomotīvju apkalpju locekļu sertifikāciju, kuri tieši vai netieši piedalās lokomotīvju vadīšanā un/vai citu no drošuma viedokļa būtiski svarīgu uzdevumu veikšanā. “Pārējie vilcienu un lokomotīvju apkalpju locekļi” bija iekļauti tāpēc, ka Komisija to bija ierosinājusi sarunās par otro dzelzceļu paketi (5).

Padome rūpīgi izskatīja Eiropas Parlamenta pirmā lasījuma nostāju, kurā ierosināts iekļaut vilcienu apkalpes iecerētās direktīvas darbības jomā, un 27. pantā pievienot sertifikācijas mehānismu.

Kopējā nostājā Padome tomēr ierobežo direktīvas darbības jomu tikai ar vilcienu vadītājiem. Padome gan neiebilst pret principu, ka jāsertificē arī “pārējā apkalpe”, bet uzskata, ka tik plaša darbības joma ir pāragra, jo nav zināms, kāds personāls ietilps minētajā kategorijā, kā arī — kādi uzdevumi tam būs jāveic. Tālab direktīvas projektā ir ierakstīts noteikums, ar ko Eiropas Dzelzceļu aģentūrai ir uzticēts uzdevums sastādīt ziņojumu, kurā būtu apzināti pārējo apkalpes locekļu darba pienākumi un uzdevumi. Ar ziņojumu nāk klajā divus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā (sal. 27. pantu).

Padome ir ietvērusi arī īpašu noteikumu par to, kā visā Eiropas Savienības teritorijā sargāt kravas vilcienu brīvu apriti (sal. 2. panta 2. punktu).

ii) Vietējas satiksmes vilcienu vadītāju sertifikācija

Padome pēc Komisijas priekšlikuma pieņēma lēmumu piemērot šo iecerēto direktīvu visiem vilcienu vadītājiem Kopienā. Tas nozīmē to, ka tās darbības joma attiecas uz vietējas satiksmes vilcienu vadītājiem, kas vada vilcienus tikai vienas dalībvalsts robežās.

Padome tomēr pieņēma lēmumu, ka dalībvalsts var lūgt Komisiju, lai Eiropas Dzelzceļu aģentūra veiktu izmaksu un ieguvumu ekspertīzi par direktīvas piemērošanu vilcienu vadītājiem, kas darbojas tikai vienas dalībvalsts teritorijā. Ja analīze rādīs, ka izmaksas, ko radīs šīs direktīvas piemērošana tādu vilcienu vadītājiem, ir lielākas par labumu, ko tā dod, 6 mēnešos pēc izmaksu un ieguvumu ekspertīzes rezultātu iesniegšanas Komisija pieņems lēmumu. Komisijas lēmums pēc izmaksu un ieguvumu ekspertīzes var paredzēt, ka līdz pat 10 gadus attiecīgas dalībvalsts teritorijā direktīva nav jāpiemēro vietējas satiksmes vilcienu vadītājiem. Vajadzības gadījumā ar līdzīgu procedūru var piešķirt jaunu atbrīvojuma termiņu. (sal. 36.5. pantu.)

Eiropas Parlamentam šajā jautājumā ir tāds pats viedoklis kā Padomei, un ierosinātā 40. grozījuma otrā daļā tas ir paredzējis līdzīgu procedūru.

iii) Pakāpeniska ieviešana

Komisija priekšlikumā ierosina triju stadiju ieviešanas posmu, kas aptvertu laiku no 2006. līdz 2015. gadam.

Eiropas Parlaments pirmā lasījumā pieņemtā atzinumā (40. grozījuma pirmā daļa), izmantoja Komisijas pieeju, bet pieņēma lēmumu datumus tuvināt par vienu gadu.

Padome kopējā nostājā principā izmanto Komisijas trīspakāpju pieeju, bet nesaista individuālas stadijas ar stingri nospraustiem datumiem. Pakāpeniska ieviešana (“jaunu” vadītāju tiesību un/vai sertifikātu izsniegšana saskaņā ar minēto direktīvu), ko Padome ir pieņēmusi, paredz šādus posmus:

Sākot no datuma, kad izveidoti vajadzīgie attiecīgu valstu reģistri:

kad pagājis 1 gads: attiecinājums uz jauniem vadītājiem, kas nodarbināti pārrobežu pakalpojumu sniegšanā, kabotāžā vai kravas pārvadājumos citā dalībvalstī, vai kas strādā vairāk nekā vienā dalībvalstī — un vadītājiem, kas jau ir strādājuši, sniedzot minētos pakalpojumus, bet kam ir vajadzīga jauna apliecība vai sertifikāts;

2.	kad pagājuši 3 gadi: attiecinājums uz visiem vadītājiem, kam ir vajadzīga jauna apliecība vai sertifikāts;

3.	kad pagājuši 8 gadi: attiecinājums uz visiem vadītājiem.

36.3. pantā ietverts papildpasākums nodrošina, ka vadītājs var turpināt vadīt vilcienus, izmantojot iepriekš izsniegtos vadīšanas dokumentus, kamēr nav stājies spēkā 36.2. panta a), b) vai c) apakšpunkts.

III. EIROPAS PARLAMENTA IEROSINĀTIE GROZĪJUMI

Padome varēja pilnībā pieņemt Eiropas Parlamenta ierosināto 27., 36. un 44. grozījumu. Kā iepriekš izskaidrots, Padome noraidīja 7., 9., 11., 34., 35. un 40. grozījumu (tā pirmo daļu). Padome pieņēma lēmumu pievienoties Eiropas Komisijai un noraidīt 15., 24., 25., 26., 32., 38., 39., un 45. grozījumu. 1., 2., 3., 4., 5., 6., 8., 10., 12., 13., 14., 17., 18., 19., 21., 22., 23., 28., 29., 30., 31., 33., 37., 40. (otrā daļa), 41., 42., 43., 46. un 47. ir līdzīgi Padomes kopējai nostājai vai tuvi garam, kādā tā izstrādāta.

IV. SECINĀJUMS

Padome, pieņemot kopējo nostāju, ir pilnībā ņēmusi vērā Komisijas priekšlikumu un Eiropas Parlamenta atzinumu pirmā lasījumā. Eiropas Parlamenta ierosināto grozījumu sakarā Padome konstatē, ka daudz grozījumu jau — būtībā, daļēji vai pilnībā — jau ir ietverti tās kopējā nostājā.

Attiecībā uz diviem galveniem jautājumiem, kas izraisa domstarpības — vilcienu apkalpju iekļaušana iecerētās direktīvas darbības jomā un tās pakāpeniska ieviešana (datumi) — Padome uzskata, ka piedāvātie risinājumi ir līdzsvarota un pareiza atbilde uz tiem.

(1) Pārējie 3 tiesību aktu ierosinājumi ir šādi:

—	Regula par pasažieru tiesībām un pienākumiem starptautiskā dzelzceļu transportā (dok. 7149/04 TRANS 109 CODEC 337);

—	Regula par dzelzceļa kravu pārvadājumu dienestu pienākumu kvalitātes aspektu (dok. 7150/04 TRANS 110 CODEC 338);

—	direktīva, ar ko groza Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa transporta attīstību (dok. 7147/04 TRANS 107 CODEC 335);

(2) OV C 221, 9.9.2005., 20. lpp.

(3) OV C 71, 22.3.2005., 26. lpp.

(4) dok. 11932/01 TRANS 131 AVIATION 70 MAR 76.

(5) Sal. Direktīvu 2004/49/EK par Kopienas dzelzceļiem (Dzelzceļu drošības direktīva) (OV L 220, 21.06.2004., 16.-31. lpp. (21. apsvērums)).

28.11.2006

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 289/68

KOPĒJĀ NOSTĀJA (EK) Nr. 22/2006,

ko Padome pieņēmusi 2006. gada 25. septembrī

nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes … Regulu (EK) Nr. …/2006 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“ROMA II”)

(2006/C 289 E/04)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 61. panta c) punktu un 67. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru (2),

tā kā:

(1)

Kopiena ir sev izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Kopienai ir jāpieņem pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, tiktāl, cik tas ir nepieciešams iekšējā tirgus pareizai darbībai.

(2)	Saskaņā ar Līguma 65. panta b) punktu šajos pasākumos jāietver pasākumi, ar ko veicina saderību starp dalībvalstīs piemērojamajiem noteikumiem attiecībā uz tiesību normu kolīzijām un jurisdikcijas konfliktiem.

(3)	Eiropadomes Tamperes sanāksmē 1999. gada 15. un 16. oktobrī kā pamatu tiesu iestāžu sadarbībai civillietās apstiprināja tiesu iestāžu spriedumu un pārējo nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu un aicināja Padomi un Komisiju pieņemt pasākumu programmu, lai īstenotu savstarpējās atzīšanas principu.

(4)

Padome 2000. gada 30. novembrī pieņēma kopēju Komisijas un Padomes pasākumu programmu, lai īstenotu nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu civillietās un komerclietās (3). Programmā noteikti pasākumi, kas saistīti ar tiesību normu kolīzijas noteikumu saskaņošanu, tā kā minētie noteikumi veicina spriedumu savstarpēju atzīšanu.

(5)	Hāgas Programmā (4), ko Eiropadome pieņēma 2004. gada 5. novembrī, ir izteikts aicinājums aktīvi turpināt darbu pie tiesību normu kolīzijas noteikumiem attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”).

(6)

Iekšējā tirgus pareizai darbībai nolūkā veicināt tiesvedības iznākuma paredzamību, noteiktību attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem un spriedumu brīvu apriti ir nepieciešams, lai dalībvalstu tiesību normu kolīzijas noteikumi norādītu uz vienas un tās pašas valsts tiesību aktiem, neatkarīgi no tā, kuras valsts tiesā iesniegta prasība.

(7)

Regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgai ar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (5) (Brisele I) un 1980. gada Romas Konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (6).

(8)	Šī regula būtu jāpiemēro neatkarīgi no tās tiesas veida, kurā iesniegta prasība.

(9)	Prasījumiem, kas izriet no “acta iure imperii”, būtu jāietver arī prasījumi pret amatpersonām, kas rīkojas valsts vārdā, kā arī atbildība par valsts iestāžu darbībām, tostarp valsts ieceltu amatpersonu atbildība. Tāpēc šai regulai nebūtu jāattiecas uz minētajiem jautājumiem.

(10)

Ģimenes attiecībām būtu jāietver vecāku un bērnu, laulības, svainības un sānu līnijas radniecības attiecības. Šīs regulas 1. panta 2. punktā minētās attiecības, kuru ietekme ir pielīdzināma laulības un citu ģimenes attiecību ietekmei, būtu jāinterpretē saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras tiesā ir iesniegta prasība.

(11)	Ārpuslīgumisku saistību jēdziens katrā dalībvalstī ir atšķirīgs. Tādēļ šajā regulā ārpuslīgumiskas saistības būtu jāsaprot kā autonoms jēdziens.

(12)	Vienoti noteikumi, kas piemērojami neatkarīgi no tā, kādu tiesību aktu piemērošanu tie paredz, ļauj novērst konkurences izkropļojumus starp Kopienas tiesvedības dalībniekiem.

(13)

Lex loci delicti commissi princips ir galvenais risinājums attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām gandrīz visās dalībvalstīs, taču principa praktiskā piemērošana gadījumā, kad lietas elementi atrodas vairākās valstīs, ir atšķirīga. Šāda situācija rada nenoteiktību attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem.

(14)

Vienotiem noteikumiem būtu jāveicina tiesas nolēmumu paredzamība un jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp tās personas interesēm, ko uzskata par atbildīgu, un tās personas interesēm, kam nodarīts kaitējums. Saistība ar valsti, kur radies tiešais kaitējums (lex loci damni), rada taisnīgu līdzsvaru starp tās personas interesēm, ko uzskata par atbildīgu, un tās personas interesēm, kam nodarīts radies kaitējums, kā arī atspoguļo mūsdienu pieeju civiltiesiskai atbildībai un to, kā attīstās atbildības neatkarīgi no vainas sistēmas.

(15)

Piemērojamie tiesību akti būtu jānosaka, pamatojoties uz to, kur radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī vai valstīs varētu rasties netiešas sekas. Tādējādi personiska aizskāruma gadījumos vai gadījumos, kad kaitējums radies mantai, valstij, kurā radies kaitējums, vajadzētu būt valstij, kurā, attiecīgi, nodarīts personiskais aizskārums vai radies kaitējums mantai.

(16)

Šajā regulā vispārējam noteikumam vajadzētu būt “lex loci damni”, kas paredzēts 4. panta 1. punktā. Šīs regulas 4. panta 2. punkts būtu jāuzskata par izņēmumu no šā vispārējā principa, radot īpašu saikni, ja pušu pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī. Minētā panta 3. punkts būtu jāsaprot kā “izņēmuma noteikums”, kas ļauj atkāpties no tā 1. un 2. punkta gadījumā, ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīmredzami ciešāk saistīta ar citu valsti.

(17)	Būtu jāparedz īpaši noteikumi attiecībā uz īpašām neatļautām darbībām, kad vispārējais noteikums neļauj panākt samērīgu līdzsvaru starp skartajām interesēm.

(18)

Kolīzijas normai attiecībā uz produktatbildību būtu jāatbilst mērķim taisnīgi sadalīt riskus, kas pastāv mūsdienīgā augsto tehnoloģiju sabiedrībā, aizsargāt patērētāju veselību, sekmēt inovāciju, nodrošināt neizkropļotu konkurenci un veicināt tirdzniecību. Radot piesaistes faktoru hierarhijas sistēmu apvienojumā ar paredzamības klauzulu, ir rasts līdzsvarots risinājums attiecībā uz šiem mērķiem. Pirmais elements, kas jāņem vērā, ir tās valsts tiesību akti, kurā — laikā, kad radies kaitējums — bija tās personas pastāvīgā mītnesvieta, kurai nodarīts kaitējums, ja ražojumu tirgoja attiecīgajā valstī. Pārējos hierarhijas elementus ņem vērā, ja ražojumu netirgoja attiecīgajā valstī, neskarot 4. panta 2. punktu un iespēju, ka pastāv acīmredzami ciešāka saikne ar citu valsti.

(19)

Īpašais noteikums 6. pantā nav izņēmums no vispārējā noteikuma 4. panta 1. punktā, bet gan tā precizējums. Negodīgas konkurences gadījumos kolīzijas normai būtu jāļauj aizsargāt konkurentus, patērētājus un plašu sabiedrību, un būtu jānodrošina tirgus ekonomikas pareiza darbība. Saistība ar tās valsts tiesību aktiem, kurā pastāv iespēja ietekmēt konkurences attiecības vai patērētāju kolektīvās intereses, ļauj īstenot šos mērķus.

(20)

Ārpuslīgumiskajām saistībām, kas izriet no 6. panta 3. punktā minētajiem konkurences ierobežojumiem, būtu jāietver gan valstu, gan Kopienas konkurences tiesību pārkāpumi. Tiesību aktiem, kas piemērojami šādām ārpuslīgumiskām saistībām, vajadzētu būt tās valsts tiesību aktiem, kuras tirgu attiecīgais ierobežojums ietekmē vai varētu ietekmēt, ar nosacījumu, ka ietekme ir tieša un būtiska. Ja kaitējums ir radies vairāk nekā vienā valstī, jebkuras šādas valsts tiesību aktu piemērošanai vajadzētu attiekties vienīgi uz attiecīgajā valstī radušos kaitējumu.

(21)

Gadījumi, uz kuriem attiecināms 6. panta 3. punkts, ietver aizliegumus nolīgumiem starp uzņēmumiem, uzņēmumu asociāciju lēmumiem un saskaņotām darbībām, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas kavē, ierobežo vai kropļo konkurenci kādā dalībvalstī vai iekšējā tirgū, kā arī aizliegumus ļaunprātīgi izmantot dominējošu stāvokli dalībvalstī vai iekšējā tirgū.

(22)

Attiecībā uz kaitējumu videi Līguma 174. pants, kurā ir paredzēts, ka vajadzētu būt augsta līmeņa aizsardzībai, pamatojoties uz piesardzības un preventīvas darbības principu, uz principu, ka kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un uz principu, ka maksā piesārņotājs, pilnībā pamato to, ka izmanto principu, ar kuru lietu izlemj par labu personai, kam nodarīts kaitējums. Tas, kad persona, kas pieprasa kompensāciju, var izvēlēties piemērojamos tiesību aktus, būtu jānosaka saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras tiesā ir iesniegta prasība.

(23)

Attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem būtu jāsaglabā vispārēji atzītais lex loci protectionis princips. Šajā regulā termins “intelektuālā īpašuma tiesības” būtu jāinterpretē tā, ka tas nozīmē, piemēram, autortiesības, blakustiesības, sui generis tiesības uz datubāzu aizsardzību un rūpnieciskā īpašuma tiesības.

(24)

Precīzs kolektīvas rīcības, piemēram, streiku vai lokautu, jēdziens dalībvalstīs ir atšķirīgs, un to reglamentē katras dalībvalsts iekšējie noteikumi. Tādēļ šajā regulā, lai aizsargātu darba ņēmēju un darba devēju tiesības un pienākumus, ir pieņemts vispārējs princips, ka būtu jāpiemēro tās valsts tiesību akti, kurā kolektīvā rīcība notikusi.

(25)	Īpašais noteikums attiecībā uz kolektīvo rīcību 9. pantā neskar nosacījumus saistībā ar šādu rīcību saskaņā ar valsts tiesību aktiem un neskar arodbiedrību vai reprezentatīvo darba ņēmēju organizāciju tiesisko statusu, kā paredzēts dalībvalstu tiesību aktos.

(26)	Būtu jāparedz īpaši noteikumi attiecībā uz gadījumiem, ja kaitējumu rada darbība, kas nav neatļauta darbība, piemēram, netaisna iedzīvošanās, negotiorum gestio un culpa in contrahendo.

(27)

Šajā regulā culpa in contrahendo ir autonoms jēdziens, un to nevajadzētu noteikti interpretēt valsts tiesību aktu izpratnē. Tas būtu jāattiecina uz informācijas izpaušanas pienākuma pārkāpumiem un līgumslēgšanas sarunu izjaukšanu. Šīs regulas 12. pants attiecas tikai uz ārpuslīgumiskām saistībām, kam ir tieša saistība ar sarunām pirms līguma slēgšanas. Tas nozīmē — ja laikā, kad norisinās līgumslēgšanas sarunas, personai tiek nodarīts personīgs aizskārums, piemēro šīs regulas 4. pantu vai citus attiecīgus noteikumus.

(28)	Lai respektētu pušu nodomus un veicinātu juridisko noteiktību, būtu jāļauj pusēm izdarīt skaidru izvēli attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām. Būtu jāaizsargā vājākās puses, izvēlei būtu jāpiemēro konkrēti nosacījumi.

(29)	Sabiedrības interešu apsvērumi pamato to, ka dalībvalstu tiesām ārkārtas apstākļos tiek dota iespēja piemērot izņēmumus, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību un prevalējošām imperatīvām normām.

(30)

Lai panāktu samērīgu līdzsvaru starp pusēm, jāņem vērā tiktāl, ciktāl tas ir vajadzīgs — drošības un rīcības normas, kas ir spēkā valstī, kurā radies kaitējums, pat tad, ja ārpuslīgumiskas saistības reglamentē citas valsts tiesību akti. Termins “drošības un rīcības normas” būtu jāinterpretē kā tāds, kas attiecas uz visiem noteikumiem saistībā ar drošības un rīcības normām, tostarp, piemēram, ceļu satiksmes noteikumiem, ja noticis ceļu satiksmes negadījums.

(31)

Būtu jāizvairās no situācijas, kad noteikumi par tiesību aktu izvēli ir izkliedētas vairākos instrumentos un kad pastāv atšķirības starp šīm normām. Ar šo regulu tomēr nav liegta iespēja saistībā ar konkrētiem jautājumiem Kopienas tiesību aktos iekļaut noteikumus par tiesību aktu izvēli attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām.

Šai regulai nevajadzētu skart citu instrumentu piemērošanu, kuros paredzēti noteikumi, kas izveidoti, lai palīdzētu pareizai iekšējā tirgus darbībai tiktāl, ciktāl tos nevar piemērot saistībā ar tiesību aktiem, kas norādīti šajā regulā.

(32)

To starptautisko saistību ievērošana, ko uzņēmušās dalībvalstis, nozīmē, ka šai regulai nevajadzētu skart starptautiskās konvencijas, kurās viena vai vairāk dalībvalstis ir puses laikā, kad pieņem šo regulu. Lai noteikumus padarītu pieejamākus, Komisijai, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, attiecīgo konvenciju saraksts būtu jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(33)

Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniegs priekšlikumu par procedūrām un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstis atsevišķos un izņēmuma gadījumos drīkstēs risināt sarunas un savā vārdā noslēgt nolīgumus ar trešām valstīm attiecībā uz nozaru jautājumiem, iekļaujot noteikumus par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām.

(34)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šīs regulas mēroga un iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(35)	Saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Apvienotā Karaliste un Īrija ir paziņojušas savu vēlmi piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

(36)	Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un tā Dānijai nav saistoša un nav tai jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I NODAĻA

DARBĪBAS JOMA

1. pants

Materiāltiesiskā darbības joma

1. Gadījumos, kas ir saistīti ar tiesību normu kolīzijām, šo regulu piemēro ārpuslīgumiskām saistībām civillietās un komerclietās. To nepiemēro jo īpaši nodokļu, muitas vai administratīvām lietām vai valsts atbildībai par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu (“acta iure imperii”).

2. Šī regula neattiecas uz:

a)	ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no ģimenes attiecībām un no attiecībām, kuru ietekmi saskaņā ar tiesību aktiem, kas piemērojami šādām attiecībām, uzskata par pielīdzināmu, ietverot uzturēšanas pienākumus;

b)	ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no mantisko attiecību regulējuma laulībā, no mantisko attiecību regulējuma attiecībās, kuru ietekmi saskaņā ar tiesību aktiem, kas piemērojami šādām attiecībām, uzskata par pielīdzināmu laulības ietekmei, un no mantošanas regulējuma;

c)	ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no vekseļiem, čekiem, parādzīmēm un citiem tirgojamiem instrumentiem tiktāl, ciktāl no šādiem citiem tirgojamiem instrumentiem izrietošās saistības rada tas, ka tie ir tirgojami;

ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no tiesību aktiem par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām, piemēram, no to izveides, reģistrējot vai kā citādi, no to tiesībspējas un rīcībspējas, no uzņēmējsabiedrību un citu korporatīvu vai nekorporatīvu struktūru iekšējās organizācijas vai likvidācijas, no amatpersonu un dalībnieku personiskās atbildības par uzņēmējsabiedrības vai struktūras saistībām un no revidentu personiskās atbildības pret uzņēmējsabiedrību vai tās dalībniekiem grāmatvedības dokumentu obligātajās revīzijās;

e)	ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no attiecībām starp brīvprātīgi izveidota trasta dibinātājiem, pilnvarotajiem un labuma guvējiem;

f)	ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no kodolkaitējuma;

g)	ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, tostarp no goda aizskaršanas un neslavas celšanas.

3. Neskarot 21. un 22. pantu, šo regulu nepiemēro pierādījumiem un procesuāliem jautājumiem.

4. Šajā regulā “dalībvalsts” ir jebkura dalībvalsts, izņemot Dāniju.

2. pants

Ārpuslīgumiskas saistības

1. Šajā regulā kaitējums ietver visas sekas, kas izriet no neatļautas darbības, netaisnas iedzīvošanās, negotiorum gestio vai culpa in contrahendo.

2. Šo regulu piemēro arī ārpuslīgumiskām saistībām, kas varētu rasties.

3. Šajā regulā visas atsauces uz:

a)	notikumu, kas rada kaitējumu, ietver notikumus, kas rada kaitējumu un kas varētu iestāties; un

b)	kaitējumu ietver kaitējumu, kas varētu rasties.

3. pants

Vispārējs piemērojums

Visus šajā regulā minētos tiesību aktus piemēro neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav kādas dalībvalsts tiesību akti.

II NODAĻA

NEATĻAUTAS DARBĪBAS

4. pants

Vispārējs noteikums

1. Ja vien šajā regulā nav paredzēts kas cits, tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, un neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kurās valstīs radušās netiešas minētā notikuma sekas.

2. Tomēr gadījumā, ja gan personai, ko uzskata par atbildīgu, gan personai, kam nodarīts kaitējums, laikā, kad kaitējums radies, pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī, piemēro minētās valsts tiesību aktus.

3. Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīmredzami ciešāk saistīta ar citu valsti, kas nav 1. vai 2. punktā norādītā valsts, piemēro attiecīgās valsts tiesību aktus. Acīmredzami ciešāka saikne ar citu valsti jo īpaši varētu būt balstīta uz jau iepriekš pastāvējušām pušu attiecībām, piemēram, uz līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo neatļauto darbību.

5. pants

Produktatbildība

1. Neskarot 4. panta 2. punktu, tiesību akti, ko piemēro ārpuslīgumiskām saistībām, kuras radušās sakarā ar kāda ražojuma radītu kaitējumu, ir:

a)	tās valsts tiesību akti, kurā personai, kam nodarīts kaitējums, ir pastāvīgā mītnesvieta laikā, kad kaitējums radies, ja ražojums tirgots attiecīgajā valstī; vai, ja tā nav,

b)	tās valsts tiesību akti, kurā ražojums iegādāts, ja ražojums tirgots attiecīgajā valstī; vai, ja tā nav,

c)	tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, ja ražojums tirgots attiecīgajā valstī.

Tomēr piemērojami ir tās valsts tiesību akti, kurā personai, ko uzskata par atbildīgu, ir pastāvīga mītnesvieta, ja viņa nav varējusi loģiski paredzēt ražojuma vai tāda paša tipa ražojuma tirgošanu valstī, kuras tiesību akti ir piemērojami saskaņā ar a), b) vai c) apakšpunktu.

2. Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīmredzami ciešāk saistīta ar citu valsti, kas nav 1. punktā norādītā valsts, piemēro minētās citas valsts tiesību aktus. Acīmredzami ciešāka saikne ar citu valsti jo īpaši varētu būt balstīta uz jau iepriekš pastāvējušām pušu attiecībām, piemēram, uz līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo neatļauto darbību.

6. pants

Negodīga konkurence un darbības, kas ierobežo brīvu konkurenci

1. Tiesību akti, ko piemēro negodīgas konkurences darbību radītām ārpuslīgumiskām saistībām, ir tās valsts tiesību akti, kurā ir ietekmētas vai varētu tikt ietekmētas konkurences attiecības vai patērētāju kolektīvās intereses.

2. Ja negodīgas konkurences darbības ietekmē vienīgi konkrēta konkurenta intereses, piemēro 4. pantu.

3. Tiesību akti, ko piemēro konkurences ierobežošanas radītām ārpuslīgumiskām saistībām, ir tās valsts tiesību akti, kuras tirgu ierobežojums ietekmē vai varētu ietekmēt.

4. No tiesību aktiem, kas piemērojami saskaņā ar šo pantu, nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, kā noteikts 14. pantā.

7. pants

Kaitējums videi

Tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no kaitējuma videi vai no kaitējuma, kas personām vai mantai nodarīts šāda kaitējuma rezultātā, ir tiesību akti, ko nosaka saskaņā ar 4. panta 1. punktu, ja vien persona, kas prasa kompensāciju par kaitējumu, neizvēlas prasījumu balstīt uz tās valsts tiesību aktiem, kurā ir iestājies notikums, kas radījis kaitējumu.

8. pants

Intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi

1. Tiesību akti, ko piemēro tādām ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, ir tās valsts tiesību akti, kurā tiek prasīta aizsardzība.

2. Tiesību akti, ko piemēro vienoto Kopienas intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu radītām ārpuslīgumiskām saistībām, ir tās valsts tiesību akti, kurā izdarīts pārkāpums — attiecībā uz visiem jautājumiem, ko nereglamentē attiecīgajos Kopienas instrumentos.

3. No tiesību aktiem, kas piemērojami saskaņā ar šo pantu, nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, kā noteikts 14. pantā.

9. pants

Kolektīvā rīcība

Neskarot 4. panta 2. punktu, tiesību akti, ko piemēro ārpuslīgumiskām saistībām attiecībā uz personas, kas ir darba ņēmēja vai darba devēja statusā, vai arī viņu profesionālās intereses pārstāvošu organizāciju atbildību par paredzamas vai notikušas kolektīvās rīcības radītiem zaudējumiem, ir tās valsts tiesību akti, kurā kolektīvā rīcība tiks veikta vai kurā tā ir notikusi.

III NODAĻA

NETAISNA IEDZĪVOŠANĀS, NEGOTORIUM GESTION UN CULPA IN CONTRAHENDO

10. pants

Netaisna iedzīvošanās

1. Ja ārpuslīgumiskas saistības, kas izriet no netaisnas iedzīvošanās, tostarp nepamatoti saņemtu summu atmaksāšana, attiecas uz pastāvošām pušu attiecībām, piemēram, attiecībām, kas izriet no līguma vai neatļautas darbības, kuras ir cieši saistītas ar minēto netaisno iedzīvošanos, tad tās reglamentē tiesību akti, kas reglamentē minētās attiecības.

2. Ja piemērojamos tiesību aktus nevar noteikt, pamatojoties uz 1. punktu, un ja laikā, kad iestājies notikums, kas radījis netaisnu iedzīvošanos, pušu pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī, piemēro minētās valsts tiesību aktus.

3. Ja piemērojamos tiesību aktus nevar noteikt, pamatojoties uz 1. vai 2. punktu, piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā notikusi netaisna iedzīvošanās.

4. Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka ārpuslīgumiskas saistības, ko rada netaisna iedzīvošanās, ir acīmredzami ciešāk saistītas ar citu valsti, kas nav 1., 2. un 3. punktā norādītā valsts, piemēro šīs citas valsts tiesību aktus.

11. pants

Negotiorum gestio

1. Ja ārpuslīgumiskas saistības, kas izriet no darbībām, kuras bez pienācīga pilnvarojuma ir veiktas saistībā ar citas personas lietām, attiecas uz pastāvošām pušu attiecībām, piemēram, attiecībām, kas izriet no līguma vai neatļautas darbības, kuras ir cieši saistītas ar minētajām ārpuslīgumiskajām saistībām, tad tās reglamentē tiesību akti, kas reglamentē minētās attiecības.

2. Ja piemērojamos tiesību aktus nevar noteikt, pamatojoties uz 1. punktu, un ja laikā, kad iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, pušu pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī, piemēro minētās valsts tiesību aktus.

3. Ja piemērojamos tiesību aktus nevar noteikt, pamatojoties uz 1. vai 2. punktu, piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā notikusi attiecīgā darbība.

4. Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka ārpuslīgumiskas saistības, kas izriet no darbībām, kuras bez pienācīga pilnvarojuma ir veiktas saistībā ar citas personas lietām, ir acīmredzami ciešāk saistītas ar citu valsti, kas nav 1., 2. un 3. punktā norādītā valsts, piemēro šīs citas valsts tiesību aktus.

12. pants

Culpa in contrahendo

1. Tiesību akti, ko piemēro ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no sarunām pirms līguma slēgšanas, neatkarīgi no tā, vai līgumu patiešām noslēdz, ir tiesību akti, kas piemērojami attiecīgajam līgumam vai kas būtu bijuši piemērojami attiecīgajam līgumam, ja tas būtu noslēgts.

2. Ja piemērojamos tiesību aktus nevar noteikt, pamatojoties uz 1. punktu, piemēro:

a)	tās valsts tiesību aktus, kurā radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī iestājies notikums, kas rada kaitējumu, un neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kurās valstīs radušās netiešas minētā notikuma sekas; vai

b)	attiecīgās valsts tiesību aktus, ja laikā, kad iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, pušu pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī; vai

c)	attiecīgās citas valsts tiesību aktus, ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka ārpuslīgumiskas saistības, kas izriet no sarunām pirms kāda līguma slēgšanas, ir acīmredzami ciešāk saistītas ar citu valsti, kas nav a) un b) apakšpunktā norādītā valsts.

13. pants

8. panta piemērošana

Šīs nodaļas nolūkā 8. pantu piemēro ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem.

IV NODAĻA

IZVĒLES BRĪVĪBA

14. pants

Izvēles brīvība

1. Puses var vienoties attiecināt uz ārpuslīgumiskām saistībām tiesību aktus pēc savas izvēles:

a)	savstarpēji vienojoties pēc notikuma, kas radījis kaitējumu; vai

b)	ja visas puses veic komercdarbību — arī ar vienošanos, kas brīvi apspriesta pirms notikuma, kas radījis kaitējumu.

Lietas apstākļi pietiekami skaidri apliecina vai norāda izvēli, un tā neskar trešo personu tiesības.

2. Ja laikā, kad iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, visi būtiskie situācijas elementi atrodas valstī, kas nav valsts, kuras tiesību akti ir izvēlēti, pušu izvēle neskar to minētās valsts tiesību normu piemērošanu, no kurām nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties.

3. Ja laikā, kad iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, visi būtiskie situācijas elementi atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs, pušu izvēlētie piemērojamie tiesību akti, kas nav kādas dalībvalsts tiesību akti, neskar iespēju vajadzības gadījumā piemērot Kopienas tiesību aktus, kurus īsteno tiesas atrašanās dalībvalsts un no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties.

V NODAĻA

KOPĒJI NOTEIKUMI

15. pants

Piemērojamo tiesību aktu joma

Ārpuslīgumiskām saistībām piemērojamajos tiesību aktos saskaņā ar šo regulu konkrēti reglamentē:

a)	atbildības pamatu un apjomu, ietverot arī to personu noteikšanu, no kurām var prasīt atbildību par to veiktajām darbībām;

b)	pamatojumu atbrīvošanai no atbildības, atbildības ierobežošanai un atbildības sadalei;

c)	kaitējuma esamību, būtību un novērtējumu vai pieprasāmo tiesisko aizsardzību;

d)	saskaņā ar pilnvarām, ko tiesai piešķir tās procesuālās tiesību normas — pasākumus, ko tiesa var veikt, lai novērstu vai izbeigtu aizskārumu vai kaitējumu vai lai nodrošinātu kompensāciju;

e)	jautājumu, vai tiesības prasīt kompensāciju par kaitējumu vai tiesisko aizsardzību var nodot citai personai, tostarp mantošanas ceļā;

f)	personas, kas ir tiesīgas saņemt kompensāciju par personisku kaitējumu;

g)	atbildību par citu personu darbību;

h)	to, kā saistības var izbeigt, un noilguma un ierobežojuma noteikumus, tostarp noteikumus par noilguma vai ierobežojuma termiņa sākumu, pārtraukšanu vai apturēšanu.

16. pants

Prevalējošas imperatīvas normas

Nekas šajā regulā neierobežo tiesas atrašanās valsts tiesību normu piemērošanu gadījumā, kad tās ir obligātas, neatkarīgi no tā, kurus tiesību aktus citos gadījumos piemēro ārpuslīgumiskām saistībām.

17. pants

Drošības un uzvedības noteikumi

Vērtējot tādas personas darbību, ko uzskata par atbildīgu, faktiski un ciktāl tas iespējams ņem vērā drošības un uzvedības noteikumus, kas bijuši spēkā tajā vietā un laikā, kad iestājies notikums, kurš radījis atbildību.

18. pants

Tieša prasība pret atbildīgās personas apdrošinātāju

Persona, kam nodarīts kaitējums, var celt prasību tieši pret tās personas apdrošinātāju, kura atbildīga par kompensācijas nodrošināšanu, ja tā paredzēts tiesību aktos, ko piemēro ārpuslīgumiskajai saistībai vai apdrošināšanas līgumam.

19. pants

Subrogācija

Ja personai (“kreditoram”) ir ārpuslīgumisks prasījums pret citu personu (“parādnieku”), un trešai personai ir pienākums apmierināt kreditora prasījumu vai arī šī trešā persona, izpildot attiecīgo pienākumu, faktiski ir apmierinājusi kreditora prasījumu, tiesību akti, ar ko reglamentē trešās personas pienākumu apmierināt kreditora prasījumu, ir tie, ar kuriem nosaka, vai un ciktāl attiecīgā trešā persona ir tiesīga izmantot pret parādnieku tās tiesības, kas kreditoram bija attiecībā pret parādnieku saskaņā tiesību aktiem, kuri reglamentē viņu attiecības.

20. pants

Vairāku personu atbildība

Ja kreditoram ir prasījums pret vairākiem debitoriem, kas ir atbildīgi saistībā ar vienu un to pašu prasījumu, un, ja viens debitors jau prasījumu pilnīgi vai daļēji ir apmierinājis, jautājumu par šā debitora tiesībām prasīt kompensāciju no citiem debitoriem reglamentē tiesību akti, ko piemēro attiecīgā debitora ārpuslīgumiskajām saistībām ar kreditoru.

21. pants

Formālā spēkā esamība

Vienpusējas darbības, kas ir vērstas uz juridisku seku radīšanu un attiecas uz ārpuslīgumiskām saistībām, formāli ir spēkā, ja tās atbilst formālajām prasībām tiesību aktos, kuri reglamentē attiecīgās ārpuslīgumiskas saistības, vai tās valsts tiesību aktos, kurā veiktas minētās darbības.

22. pants

Pierādīšanas pienākums

1. Tiesību aktus, ko saskaņā ar šo regulu piemēro ārpuslīgumiskām saistībām, piemēro tiktāl, ciktāl tie ārpuslīgumisku saistību jautājumos ietver normas, kas rada tiesību prezumpcijas vai nosaka pierādīšanas pienākumu.

2. Darbības, kam paredzētas juridiskas sekas, var pierādīt ar visiem pierādījumiem, kuri ir atzīti tiesas atrašanās valsts tiesību aktos vai jebkuros 21. pantā minētajos tiesību aktos, saskaņā ar kuriem attiecīgā darbība formāli ir spēkā, ar noteikumu, ka tādu pierādīšanas paņēmienu var izmantot attiecīgajā valstī.

VI NODAĻA

CITI NOTEIKUMI

23. pants

Pastāvīgā mītnesvieta

1. Šajā regulā uzņēmējsabiedrību un citu korporatīvu vai nekorporatīvu struktūru pastāvīgā mītnesvieta ir vieta, kur atrodas to galvenais birojs.

Ja notikums, kas rada kaitējumu, iestājas vai kaitējums rodas filiāles, aģentūras vai citas struktūras darbības gaitā, tad pastāvīgā mītnesvieta ir filiāles, aģentūras vai citas struktūras atrašanās vieta.

2. Šajā regulā pastāvīgā mītnesvieta tādai fiziskai personai, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, ir tās galvenā uzņēmējdarbības vieta.

24. pants

Atgriezeniskās norādes nepiemērojamība

Šajā regulā paredzētā jebkuras valsts tiesību aktu piemērošana nozīmē to attiecīgajā valstī spēkā esošo tiesību aktu piemērošanu, kuri nav starptautisko privāttiesību akti.

25. pants

Valstis ar vairākām tiesību sistēmām

1. Ja kādā valstī ir vairākas teritoriālās vienības un attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām katrai no tām ir savas tiesību normas, katru teritoriālo vienību uzskata par valsti, lai noteiktu, kādi tiesību akti ir piemērojami saskaņā ar šo regulu.

2. Dalībvalstij, kuras dažādām teritoriālām vienībām ir savas tiesību normas attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām, nav jāpiemēro šī regula tiesību normu kolīzijām, kas pastāv tikai starp šādām vienībām.

26. pants

Tiesas atrašanās valsts sabiedriskā kārtība

Jebkuras valsts tiesību aktu piemērošanu, kas noteikta ar šo regulu, var atteikt vienīgi tad, ja šāda piemērošana ir acīmredzami nesaderīga ar tiesas atrašanās valsts sabiedrisko kārtību (“ordre public”).

27. pants

Attiecības ar citiem Kopienas tiesību aktiem

Šī regula neskar tādu Kopienu tiesību aktu piemērošanu, kuros saistībā ar konkrētiem jautājumiem ir paredzēti noteikumi par tiesību aktu izvēli attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām.

28. pants

Attiecības ar spēkā esošām starptautiskām konvencijām

1. Šī regula neskar tādu starptautisku konvenciju piemērošanu, kuru puses šīs regulas pieņemšanas laikā ir viena vai vairākas dalībvalstis un kurās ir paredzētas kolīziju normas attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām.

2. Tomēr dalībvalstu attiecībās šai regulai ir prioritāte salīdzinājumā ar tikai divu vai vairāku dalībvalstu noslēgtām konvencijām, ciktāl tās skar jautājumus, kas reglamentēti ar šo regulu.

VII NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

29. pants

Konvenciju saraksts

1. Līdz … (7) dalībvalstis paziņo Komisijai 28. panta 1. punktā minētās konvencijas. Pēc minētās dienas dalībvalstis paziņo Komisijai par katras tādas konvencijas denonsēšanu.

2. Komisija sešos mēnešos pēc saņemšanas publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī:

i)	šā panta 1. punktā minēto konvenciju sarakstu;

ii)	ziņas par šā panta 1. punktā minēto denonsēšanu.

30. pants

Pārskatīšanas klauzula

Ne vēlāk kā … (8) Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par šīs regulas piemērošanu. Vajadzības gadījumā ziņojumam pievieno priekšlikumus par šīs regulas pielāgošanu. Ziņojumā jo īpaši aplūko ārpuslīgumiskās saistības, kas izriet no ceļu satiksmes negadījumiem un no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, tostarp no goda aizskaršanas un neslavas celšanas.

31. pants

Piemērošana laikā

Šo regulu piemēro notikumiem, kas rada kaitējumu un kas iestājas pēc tās stāšanās spēkā.

32. pants

Piemērošanas diena

To piemēro no … (9), izņemot 29. pantu, ko piemēro no … (7).

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama dalībvalstīs saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu.

Briselē, …

Eiropas Parlamenta vārdā —

priekšsēdētājs

…

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

…

(1) OV C 241, 28.9.2004., 1. lpp.

(2) Eiropas Parlamenta 2005. gada 6. jūlija Atzinums (OV C 157E, 6.7.2006., 371. lpp.), Padomes 2006. gada 25. septembra Kopējā nostāja un Eiropas Parlamenta … Nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta).

(3) OV C 12, 15.1.2001., 1. lpp.

(4) OV C 53, 3.3.2005., 1. lpp.

(5) OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 2245/2004 (OV L 381, 28.12.2004., 10. lpp.).

(6) OV C 27, 26.1.1998., 34. lpp.

(7) 12 mēneši pēc šīs regulas pieņemšanas dienas.

(8) Četri gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

(9) 18 mēneši pēc šīs regulas pieņemšanas dienas.

PADOMES PASKAIDROJUMA RAKSTS

I. IEVADS

Padome 2006. gada 1.-2. jūnijā panāca vispārēju vienošanos par projektu regulai par tiesību aktiem, ko piemēro ārpuslīguma saistībām. Tas ļāva saskaņā ar koplēmuma procedūru 2006. gada 25. septembrī pieņemt kopēju nostāju.

Padome pieņēma lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu. Igaunijas un Latvijas delegācija balsoja pret, iebilstot pret 9. pantu par protesta akcijām un šādu akciju iespējamo ietekmi uz brīvību sniegt pakalpojumus (1)

Pieņemot nostāju, Padome ņēma vērā atzinumu, ar ko Eiropas Parlaments nāca klajā pirmajā lasījumā 2005. gada 6. jūlijā (2).

Šajā priekšlikumā paredzēts konsekvents tādu noteikumu kopums, ko piemērot ārpuslīguma saistībām neatkarīgi no valsts, kuras tiesā iesniegta prasība. Tam būtu jāvieš lielāka skaidrība par to, kuru tiesību aktu piemērot, kā arī jāuzlabo juridisku strīdu paredzamība un brīva spriedumu aprite.

II. KOPĒJĀS NOSTĀJAS ANALĪZE

I. Vispārēja informācija

Padomes kopējā nostāja visnotaļ atbilst Komisijas sākotnējam priekšlikumam, kas grozīts ar Padomei 2006. gada 22. februārī iesniegto grozīto priekšlikumu (3).

Galvenie izdarītie grozījumi ir šādi:

Salīdzinājumā ar Komisijas sākotnējo priekšlikumu ir precizēta un izvērsta instrumenta darbības joma. Civillietas un komerclietas neattiecas uz valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (“acta iure imperii”). 1. panta 2. punkta g) apakšpunkts ir papildināts, lai paredzētu papildu izņēmumu, atspoguļojot pārrunas un panākto galīgo kompromisu par privātās dzīves neaizskaramības un personas tiesību pārkāpumiem.

Regulā izmantota tā pati loģika kā Komisijas sākotnējā priekšlikumā, proti, tajā paredzēts vispārējs noteikums par tiesību aktu, ko piemēro civiltiesību pārkāpumam. Vispārējā noteikumā paredz piemērot tās valsts tiesību aktus, kurā nodarīts kaitējums. Šajā sakarā nekas nav mainījies salīdzinājumā ar Komisijas sākotnējo priekšlikumu. Šīs regulas 4. panta 2. punktā paredz izņēmumu no vispārējā principa, radot īpašu saikni, ja pušu pastāvīgā dzīvesvieta ir vienā un tajā pašā valstī. Minētā panta 3. punkts būtu jāsaprot kā “izņēmuma noteikums”, kas ļauj atkāpties no 4. panta 1. un 2. punkta, ja visi lietas apstākļi skaidri liecina par to, ka civiltiesību pārkāpums ir acīmredzami ciešāk saistīts ar citu valsti.

Principa pēc šis vispārējais noteikums būtu jāpiemēro visām ārpuslīguma saistībām, uz ko attiecas šī regula. Tikai dažos attiecīgi pamatotos apstākļos būtu pieļaujams atkāpties no šā vispārējā noteikuma un piemērot īpašus noteikumus. Saskaņā ar 14. pantā paredzētiem nosacījumiem puses var vienoties ārpuslīguma saistībām piemērot tiesību aktus, ko tās izvēlas.

Salīdzinājumā ar Komisijas sākotnējo priekšlikumu ir vēl rūpīgāk precizēta īpašo noteikumu darbības joma, sekmējot noteikumu piemērošanu praksē. Regulā pašreiz ietverti īpaši noteikumi par atbildību attiecībā uz ražojumiem, negodīgu konkurenci, kaitējumiem videi, intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem un protesta akcijām.

Sarunas par privātās dzīves neaizskaramības un personas tiesību pārkāpumiem ir radījušas grūtības daudzām delegācijām. Padome ir izskatījusi šo jautājumu vairākkārt un rūpīgi apsvērusi visas apspriežamās izvēles iespējas, tostarp Eiropas Parlamenta priekšlikumu.

Lai samierinātu strīdīgās intereses Padome kā galīgo kompromisa variantu tomēr ir pieņēmusi lēmumu šajā stadijā svītrot īpašo noteikumu par privātās dzīves neaizskaramības un personas tiesību pārkāpumiem. Kā iepriekš minēts, saskaņā ar 1. panta 2. punkta g) apakšpunktu uz šādiem jautājumiem pašreiz neattiecas regulas darbības joma.

Minētais pants tomēr jālasa kopā ar 30. pantu. Eiropas Parlamenta ierosinātajā pārskatīšanas klauzulā, kas pašreiz ietverta 30. pantā, paredz, ka Komisija iesniedz ziņojumu vēlākais četrus gadus pēc regulas stāšanās spēkā. Ziņojumā jo īpaši būtu jāizskata ārpuslīguma saistības, kas izriet no privātās dzīves neaizskaramības un personas tiesību pārkāpumiem, tostarp no goda aizskaršanas un neslavas celšanas.

Atšķirībā no Komisijas sākotnējā priekšlikuma un saskaņā ar Eiropas Parlamenta priekšlikumu regulā tagad ir ietverts arī noteikums par protesta akcijām. Lai līdzsvarotu darba ņēmēju un darba devēju intereses, ar minēto noteikumu paredz attiecīgā tiesību akta piemērošanu valstī, kur protesta akcija notikusi. Šis noteikums tomēr ir radījis tik daudz grūtību divām delegācijām, ka viņas ir nobalsojušas pret kopējo nostāju.

6.	Komisijas sākotnējā priekšlikumā bija ietverts noteikums par ārpuslīguma saistībām, kas izriet no darbībām, kuras nav civiltiesību pārkāpumi. Regulā tagad ir īpaša nodaļa, kas ietver atsevišķus noteikumus par negodīgu iedzīvošanos, negotiorum gestio un culpa in contrahendo.

7.	Panti par obligātiem noteikumiem, attiecībām ar citiem Kopienas noteikumiem un attiecībām ar spēkā esošām starptautiskām konvencijām ir vēl vairāk vienkāršoti.

Pēc Eiropas Parlamenta lūguma regulā tagad ir ietverta pārskatīšanas klauzula, uzliekot Komisijai pienākumu iesniegt Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālajai komitejai ziņojumu par regulas piemērošanu. Ziņojumā izskata ārpuslīguma saistības, kas izriet no ceļu satiksmes negadījumiem un privātās dzīves neaizskaramības un personas tiesību pārkāpumiem, tostarp no goda aizskaršanas un neslavas celšanas.

Citi grozījumi ir vairāk formāli un ieviesti, lai darītu regulu vieglāk lasāmu.

Pēc juristi lingvistu veiktas pārskatīšanas ir mainīta pantu un apsvērumu numerācija. Pielikumā ietvertajā tabulā ir izklāstīta kopējā nostājā un sākotnējā priekšlikumā izmantotā numerācija.

2. Parlamenta ierosināti grozījumi

Padome ir pieņēmusi daudzus no Eiropas Parlamenta ierosinātajiem grozījumiem. Dažkārt Padomes apspriedēs un juristu lingvistu veiktā dokumenta pārskatīšanā ir atklājusies vajadzība pēc dažiem tehniskiem precizējumiem. Apsvērumi ir pielāgoti un atjaunināti, lai nodrošinātu atbilstību regulas noteikumiem.

1., 2., 4., 9., 10., 11., 12., 28. un 30. pantā izdarītie grozījumi prasa ietvert papildu apsvērumus.

1.-5. apsvērums ir atjaunināts, lai ņemtu vērā jaunākos politiskos notikumus. Atsauce uz 1998. gada rīcības plānu ir attiecīgi aizstāta ar pamatnostādnēm, kas ietvertas Eiropadomes 2004. gadā pieņemtajā Hāgas programmā.

a) Pilnībā pieņemti grozījumi

Grozījumus Nr. 12, 17, 21, 22, 35, 37, 39, 40, 45, 51, 52, kā arī mutiski iesniegtos grozījumus var pieņemt tādus, kā Eiropas Parlaments tos ir iesniedzis, jo tie vai nu padara instrumentu skaidrāku un konsekventāku, vai arī risina jautājumus par detaļām.

b) Pēc būtības pieņemti grozījumi

Grozījumus Nr. 2, 15, 18, 20, 19, 23, 24, 28, 34, 31, 38, 45 un 54 var pieņemt pēc būtības, ja tos pārstrādā.

Grozījuma Nr. 2 jēga ir ietverta pašreizējā 29. un 31. apsvērumā.

Grozījuma Nr. 15 būtību pārņem 24. apsvērums.

Grozījuma Nr. 18 būtība ir atspoguļota 2. pantā un 1. panta 1. punktā.

Grozījumi Nr. 19 un 20 ir ietverti 1. panta 2. punkta b) un d) apakšpunktā. Formulējums tomēr ir vienkāršots, jo īpaši tāpēc, ka ir ietverts 2. pants.

Grozījums Nr. 23 būtībā ir pieņemts. Padome tomēr uzskata, ka, ņemot vērā 9. apsvērumā un 1. panta 1. punktā izdarītos grozījumus, minētais grozījums ir lieks.

Padome uzskata, ka Grozījumā Nr. 24 ierosināto pārmaiņu būtība ir ietverta 16., 26. un 27. pantā izdarītajos grozījumos, kā arī 31. apsvērumā.

Padome principā var pieņemt grozījumus Nr. 28 un 34, tādējādi mainot sadaļu struktūru un nosaukumus. Padome uzskata, ka grozījumi ir atspoguļoti pašreizējā regulas struktūrā, kas ir sadalīts vairākās nodaļās — I nodaļa — Darbības joma, II nodaļa — Civiltiesību pārkāpumi, III nodaļa — Negodīga iedzīvošanās, negotiorum gestio un culpa in contrahendo, IV nodaļa — Izvēles brīvība un V nodaļa — Kopēji noteikumi –, un panāktu to pašu rezultātu.

Ar grozījumu Nr. 31 ievieš jaunu noteikumu par protesta akcijām. Tas saskan ar Padomē notikušajām sarunām. Noteikuma būtība tomēr ir sīkāk izvērsta 9. pantā un 24. un 25. apsvērumā.

Grozījuma Nr. 38 būtību pārņem 14. apsvērums. Padome tomēr ir centusies vienkāršot formulējumu un padarīt to elastīgāku.

Grozījuma Nr. 46 būtību pārņem 18. apsvērums.

c) Daļēji pieņemti grozījumi

Grozījumus Nr. 3, 14, 25, 26, 36, 44, 53, un 54 var pieņemt daļēji.

Grozījums Nr. 3 ir tikai daļēji pieņemams, jo apsvērums attiecas uz 4. pantu un grozījums Nr. 26, kas attiecas uz 4. pantu, nav pieņemts pilnībā. Grozījuma pirmā teikuma būtība ir atspoguļota pašreizējā 13. un 14. apsvērumā. Grozījuma pēdējā daļa ir atspoguļota 28. apsvērumā.

Ar grozījumu Nr. 14 ierosina pievienot vārdus “tiktāl, ciktāl tas ir piemēroti”, pirmkārt, lai uzsvērtu tiesas rīcības brīvību un, otrkārt, lai liegtu šādu iespēju jautājumos, kas attiecas uz privātas dzīves neaizskaramības un negodīgas konkurences pārkāpumiem. Lai gan Padome var pieņemt grozījuma pirmo daļu, darbības jomā nav ietverti jautājumi, kas attiecas uz privātās dzīves neaizskaramības pārkāpumiem, un Padome neredz iemeslu paredzēt izņēmumu ar negodīgu konkurenci saistītām lietām.

Grozījums Nr. 25 principā ir pieņemams. Padome tomēr uzskata, ka būtu jāparedz skaidri un nepārprotami nosacījumi ex ante izvēles īstenošanai.

Grozījums Nr. 26 attiecas uz 4. pantā ietverto vispārējo noteikumu.

Attiecībā uz 4. panta 1. punktu Padome var pieņemt ierosinātās pārmaiņas.

No otras puses, Komisija nevar pieņemt 2. un 3. punktā izdarītos grozījumus. 2. punktā ieviests īpašs noteikums par ceļu satiksmes negadījumiem, ar ko uz ārpuslīguma saistībām un kompensāciju par nodarītiem kaitējumiem attiecinātu divus dažādus tiesību aktus. Kā Komisija pārskatītajā priekšlikumā (4) paziņojusi, piedāvātais risinājums ir citāds nekā paredzēts dalībvalstu spēkā esošos tiesību aktos, un tādēļ to nevar pieņemt bez iepriekšējas padziļinātas analīzes. Attiecīgi ir ierosināts jautājumu sīkāk izskatīt 30. pantā paredzētajā ziņojumā.

4. panta 3. punkts būtu jāsaprot kā “izņēmuma noteikums”, kas ļauj atkāpties no 4. panta 1. un 2. punkta, ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka civilpārkāpums ir acīmredzami ciešāk saistīts ar citu valsti. Ņemot to vērā, Padome neredz vajadzību uzskaitīt konkrētus faktorus.

Grozījums Nr. 36 attiecas uz jauno 10. pantu. Lai gan ierosinātie grozījumi principā ir pieņemami, Padome uzskata, ka, ja nevar noteikt piemērojamo tiesību aktu, pamatojoties uz 10. panta 1. vai 2. punktu, par saistītājfaktoru būtu pareizāk izmantot tās valsts tiesību aktu, kurā iedzīvošanās notikusi.

Grozījuma Nr. 44 pirmā daļa Padomei ir pieņemama. Sarunu laikā tomēr vienojās svītrot 2. punktu, jo tas dažām dalībvalstīm radītu būtiskas problēmas; Padome grozījuma daļu tādēļ nevar pieņemt.

Grozījums Nr. 53 ir pieņemts daļēji. Padome uzskata, ka būtu pareizāk, ja regulai automātiski būtu prioritāte salīdzinājumā ar divu vai vairāk dalībvalstu ekskluzīvi noslēgtām konvencijām, ciktāl šādas konvencijas attiecas uz jautājumiem, ko reglamentē ar šo regulu. Ierosinātais 28. panta 3. punkta grozījums nav pieņemts, jo Hāgas Konvencijā paredz īpašu režīmu ceļu satiksmes negadījumiem un daudzas dalībvalstis, kas ir minētās konvencijas līgumslēdzējas puses, ir izteikušas vēlmi režīmu saglabāt. Šajā sakarā būtu jāņem vērā 30. pantā ietvertā pārskatīšanas klauzula, kurā konkrēti atsaucas uz ceļu satiksmes negadījumiem.

Padome atzinīgi vērtē grozījumā Nr. 54 ierosināto pārskatīšanas klauzulu. Padome tomēr ierosina, ka būtu pareizāk paredzēt standartizētāku pārskatīšanas klauzulu, lai saskaņā ar pašreizējām pilnvarām nodrošinātu efektīvāku izvērtējumu (skatīt 30. pantā).

d) Noraidīti grozījumi

Grozījumi Nr. 1, 4, 5, 6, 8, 10, 11, 13, 16, 27, 29, 32, 33, 41, 42, 43, 47, 49, 50, 56 un 57 ir noraidīti.

Grozījums Nr. 1 atsaucas uz Regulu “Roma I”. Tikmēr, kamēr regula nav pieņemta, būtu pareizāk tomēr atsaukties uz spēkā esošo 1980. gada Romas I Konvenciju par līgumsaistībām piemērojamiem tiesību aktiem.

Grozījums Nr. 4 attiecas uz ierosinātajiem vispārējā noteikuma grozījumiem (grozījums Nr. 26). Tā kā grozījums Nr. 26 ir daļēji noraidīts, attiecīgie apsvēruma grozījumi būtu jānoraida.

Ņemot vērā regulas darbības jomā izdarītos grozījumus, Padome neredz vajadzību pieņemt grozījumu Nr. 5.

Ar grozījumiem Nr. 6, 8, 11 un 13 pielāgotu apsvērumus, lai atspoguļotu vairāku īpašu noteikumu svītrošanu no regulas, kā ierosināts grozījumos Nr. 27 (atbildība par ražojumiem), 29 (negodīga konkurence un darbības, ar ko ierobežo brīvu konkurenci) un 33 (kaitējumi videi). Padome nevar pieņemt, ka svītro šos īpašos noteikumus, tādēļ būtu jānoraida arī attiecīgie apsvērumu grozījumi. Padome tomēr ir centusies skaidri definēt šo īpašo noteikumu darbības jomu, lai veicinātu to piemērošanu praksē.

Grozījumi Nr. 10 un 56 būtu jānoraida, jo ārpuslīguma saistības, kas izriet no privātās dzīves neaizskaramības un personas tiesību pārkāpumiem, tostarp goda aizskaršanas un neslavas celšanas, nav ietverti regulas darbības jomā.

Grozījums Nr. 16 nav Padomei pieņemams, jo Padome noraida grozījumu Nr. 42, kam tas atbilst.

Ar grozījumu Nr. 27 atceltu īpašo noteikumu par atbildību attiecībā uz ražojumiem. Padome uzskata, ka piemērot vispārējos noteikumus jautājumos, kas attiecas uz atbildību par ražojumiem, neļautu pietiekami skaidri paredzēt, kuru tiesību aktu piemēros. Radot saistītājfaktoru hierarhijas sistēmu apvienojumā ar paredzamības klauzulu, šķiet, ir rasts līdzsvarots risinājums, lai panāktu minēto mērķi.

Ar grozījumu Nr. 29 ierosina svītrot īpašo noteikumu par negodīgu konkurenci. Padome to nevar pieņemt. Noteikums 6. pantā nav izņēmums 4. panta 1. punktā ietvertam vispārējam noteikumam, bet gan to precizē, lai noteiktu, kur rodas kaitējums. Negodīgas konkurences gadījumos noteikumam būtu jāļauj aizsargāt konkurentu, patērētāju un plašas sabiedrības tiesības, kā arī būtu jānodrošina pareiza tirgus ekonomikas darbība. Saiknei ar vietu, kur konkurences attiecības vai patērētāju kopējās intereses ir skartas, vai — kompetences ierobežojumu gadījumā — ar valsti, kur ierobežojumam ir vai varētu būt ietekme, visnotaļ ļauj īstenot šos mērķus. Ārpuslīguma saistībām, kas izriet no 6. panta 3. punktā minētajiem konkurences ierobežojumiem, būtu jāattiecas gan uz attiecīgu valstu, gan uz Kopienas konkurences tiesību pārkāpumiem.

Grozījums Nr. 32 ir saistīts ar grozījumu Nr. 26, ko Padome noraida tiktāl, ciktāl tas attiecas uz ceļu satiksmes negadījumiem. Iepriekš minēto iemeslu dēļ šis grozījums ir noraidīts.

Padome nevar pieņemt, ka svītro īpašo noteikumu par kaitējumu videi, kā ierosināts grozījumā Nr. 33. Ierosinātais noteikums atspoguļo Komisijas popularizēto principu, kas paredz, ka maksā piesārņotājs, un ko ievēro vairākās dalībvalstīs.

Padome nevar pieņemt grozījumu Nr. 41, jo tas, šķiet, ir pretrunā grozījumā Nr. 40 ierosinātiem grozījumiem, ko Padome pieņem.

Grozījumos Nr. 42 un 43 pievēršas jautājumam par ārvalstu tiesību piemērošanu tiesā. Padome noraida šos grozījumus, jo šis jautājums būtu jārisina citādi.

Tā kā grozījums Nr. 22 ir pieņemts, Padome uzskata, ka grozījums Nr. 47 ir lieks.

Padome uzskata, ka 23. panta 2. punktā ietvertais precizējums fiziskām personām, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, ir pietiekams. Grozījumu Nr. 49 tādēļ noraida.

Ar grozījumu Nr. 50 paredz precizēt valsts politikas jēdzienu. Pašlaik būtu grūti paredzēt kopējus kritērijus un atsauces instrumentus, definējot valsts politikas jēdzienu. Grozījumu Nr. 50 tādēļ noraida.

Grozījums Nr. 57 attiecas uz Komisijas sākotnējā priekšlikuma 6. pantu. Padome ir vairākkārt izskatījusi šo jautājumu un rūpīgi apsvērusi visas apspriežamās izvēles iespējas, tostarp Eiropas Parlamenta priekšlikumu. Lai samierinātu strīdīgās intereses, Padome šajā stadijā tomēr ierosina svītrot īpašo noteikumu par privātās dzīves neaizskaramības un personas tiesību pārkāpumiem. Grozījums Nr. 57 attiecīgi jānoraida. Regulas 1. panta 2. punkta g) apakšpunktā tomēr paredz darbības jomu neattiecināt.

Minētais pants tomēr būtu jālasa kopā ar 30. pantu. Eiropas Parlamenta ierosinātajā pārskatīšanas klauzulā, kas pašreiz ietverta 30. pantā, paredz, ka Komisija iesniedz ziņojumu vēlākais četrus gadus pēc regulas stāšanās spēkā. Ziņojumā jo īpaši būtu jāizskata ārpuslīguma saistības, kas izriet no privātās dzīves neaizskaramības un personas tiesību pārkāpumiem, tostarp no goda aizskaršanas un neslavas celšanas.

III. SECINĀJUMS

Padome uzskata, ka, izmantojot kopējo nostāju, kas attiecas uz regulu par tiesību aktiem, ko piemēro ārpuslīguma saistībām, izveido līdzsvarotu tiesību normu kolīziju risināšanas noteikumu sistēmu ārpuslīguma saistību jomā un piemērojamos tiesību aktu noteikumos panāk vēlamo vienādību. Turklāt kopējā nostāja vispārējās līnijās ir saskaņā ar Komisijas sākotnējo priekšlikumu un Eiropas Parlamenta atzinumu.

(1) Skatīt atsauci uz darba kārtības I/A punkta piezīmi 12219/2006 CODEC 838 JUSTCIV 181;

(2) Skatīt 10812/05 CODEC 590 JUSTCIV 132;

(3) Skatīt 6622/06 JUSTCIV 32 CODEC 171;

(4) Skatīt 6622/06 JUSTCIV 32 CODEC 171;

PIELIKUMS

ATBILSMJU TABULA

Komisijas sākotnējais priekšlikums	Padomes kopējā nostāja
1. apsvērums	1. apsvērums
jauns	2. apsvērums
2. apsvērums	svītrots
3. apsvērums	3. apsvērums
jauns	4. apsvērums
jauns	5. apsvērums
4. apsvērums	6. apsvērums
5. apsvērums	7. apsvērums
jauns	8. apsvērums
jauns	9. apsvērums
jauns	10. apsvērums
jauns	11. apsvērums
6. apsvērums	12. apsvērums
7. apsvērums	13. apsvērums
8. apsvērums	14. apsvērums
jauns	15. apsvērums
jauns	16. apsvērums
9. apsvērums	17. apsvērums
10. apsvērums	18. apsvērums
11. apsvērums	19. apsvērums
jauns	20. apsvērums
jauns	21. apsvērums
12. apsvērums	svītrots
13. apsvērums	22. apsvērums
14. apsvērums	23. apsvērums
jauns	24. apsvērums
jauns	25. apsvērums
15. apsvērums	26. apsvērums
jauns	27. apsvērums
16. apsvērums	28. apsvērums
17. apsvērums	29. apsvērums
18. apsvērums	30. apsvērums
19. apsvērums	31. apsvērums
20. apsvērums	32. apsvērums
jauns	33. apsvērums
21. apsvērums	34. apsvērums
22. apsvērums	35. apsvērums
23. apsvērums	36. apsvērums
1. pants	1. pants
jauns	2. pants
2. pants	3. pants
3. pants	4. pants
4. pants	5. pants
5. pants	6. pants
6. pants	svītrots
7. pants	7. pants
8. pants	8. pants
jauns	9. pants
9. panta 1. punkts	12. pants
9. panta 2. punkts	10. panta 2. punkts, 11. panta 2. punkts, 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts
9. panta 3. punkts	10. pants
9. panta 4. punkts	11. pants
9. panta 5. punkts	10. panta 4. punkts, 11. panta 4. punkts, 12. panta 2. punkta c) apakšpunkts
9. panta 6. punkts	13. pants
10. pants	14. pants
11. pants	15. pants
12. pants	16. pants
13. pants	17. pants
14. pants	18. pants
15. panta 1. punkts	19. pants
15. panta 2. punkts	20. pants
16. pants	21. pants
17. pants	22. pants
18. pants	svītrots
19. pants	23. pants
20. pants	24. pants
21. pants	25. pants
22. pants	26. pants
23. pants	27. pants
24. pants	svītrots
25. pants	28. pants
26. pants	29. pants
jauns	30. pants
27. panta otrā daļa	31. pants
27. panta pirmā un trešā daļa	32. pants

		ISSN 1725-5201
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 289E

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	49. sējums 2006. gada 28. novembris

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	I Informācija
	Padome
2006/C 289E/1	2006. gada 24. jūlija Kopējā nostāja (EK) Nr. 19/2006, ko Padome pieņēmusi saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 251. pantā noteikto procedūru nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu par starptautisku dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem	1

2006/C 289E/2	2006. gada 24. jūlija Kopējā nostāja (EK) Nr. 20/2006, ko Padome pieņēmusi saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 251. pantā noteikto procedūru nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu	30

2006/C 289E/3	2006. gada 14. septembra Kopējā nostāja (EK) Nr. 21/2006, ko Padome pieņēmusi saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 251. pantā noteikto procedūru nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu par to vilcienu vadītāju sertifikāciju, kuri vada lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļu sistēmā	42

2006/C 289E/4	2006. gada 25. septembra Kopējā nostāja (EK) Nr. 22/2006, ko Padome pieņēmusi saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 251. pantā noteikto procedūru nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (ROMA II)	68