ISSN 1725-5201

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 110

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

49. sējums
2006. gada 9. maijs


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

II   Sagatavošanas dokumenti

 

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

 

425. plenārā sesija, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā

2006/C 110/1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Tūrisms un kultūra: divi izaugsmi veicinoši faktori

1

2006/C 110/2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Ziņojums par konkurences politiku, 2004. gadsSEK(2005) 805 galīgā red.

8

2006/C 110/3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas standartizācijas finansējumuKOM (2005) 377 galīgā red. — 2005/0157 (COD)

14

2006/C 110/4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Zaļā grāmata par ES regulējuma uzlabošanu ieguldījumu fondiemKOM(2005) 314 galīgā red.

19

2006/C 110/5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — e–pieejamībaKOM(2005) 425 galīgā red.

26

2006/C 110/6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Padomes regulai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2037/2000 attiecībā uz bāzes gadu hlorfluorogļūdeņražu kvotu piešķiršanai dalībvalstīm, kas ES pievienojās 2004. gada 1. maijāKOM(2004) 550 galīgā red. — 13632/05 Addendum 1 + Corrigendum 1

33

2006/C 110/7

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Kultūras sociālā dimensija

34

2006/C 110/8

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums JEREMIE (Joint Resources for Micro to Medium Enterprises)

39

2006/C 110/9

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Projekts Komisijas regulai (EK, Euratom), ar kuru groza Regulu (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetamSEK (2005) 1240 galīgā red.

46

2006/C 110/0

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Ataudzējamās izejvielas — materiālu un enerģijas ražošanas attīstības perspektīvas

49

2006/C 110/1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Koksne kā enerģijas avots, Eiropai paplašinoties

60

2006/C 110/2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu ES un Ķīnas attiecības: pilsoniskās sabiedrības loma

68

2006/C 110/3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Jauniešu likumpārkāpumu novēršana, likumpārkāpumu, ko izdarījuši nepilngadīgie, izskatīšana, un nepilngadīgo tiesvedības sistēmas nozīme Eiropas Savienībā

75

2006/C 110/4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Komisijas Paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par tematu i2010 — Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībaiKOM(2005) 229 galīgā red.

83

2006/C 110/5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Vardarbība pret sievietēm ģimenē

89

LV

 


II Sagatavošanas dokumenti

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

425. plenārā sesija, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā

9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/1


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Tūrisms un kultūra: divi izaugsmi veicinoši faktori”

(2006/C 110/01)

Saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2005. gada 14. jūlijā nolēma sagatavot atzinumu par tematu “Tūrisms un kultūra: divi izaugsmi veicinoši faktori”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2006. gada 21. februarī. Ziņotājs — PESCI kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 425. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 15. martā, ar 135 balsīm par, 1 balsi pret un 3 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Tūrisms ir nozīmīga Eiropas Savienības ekonomikas nozare — tajā ir vairāk nekā 2 miljoni uzņēmumu un ir nodarbināti apmēram 9 miljoni strādājošo; tās ieguldījums tautsaimniecībā ir 5,5 % no IKP (dažādās dalībvalstīs rādītāji atšķiras robežās no 3 līdz 8 %). Tādējādi tūrisms ir arī citu ekonomikas nozaru —rūpniecības (īpaši ar modi saistītās nozares), lauksaimniecības, pārtikas pārstrādes rūpniecības, kā arī tirdzniecības un citu pakalpojumu jomu — dzinējspēks.

1.2

Eiropas tūrisma nozarē individuālie vai ģimenes ceļojumi veido vairāk nekā 80 %, pārējo daļu veido darījumu tūrisms. Eiropas ģimenes par tūrisma precēm un pakalpojumiem izdod apmēram vienu astoto daļu no to galapatēriņa izdevumiem.

1.3

Eiropa vēl joprojām ir visvairāk apmeklētais tūrisma reģions pasaulē. Eiropas Savienībā pastāvīgi pieaug tūristu pieplūdums no Krievijas, Ķīnas un Indijas, kur, pateicoties ekonomikas attīstībai, ātri ir pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kam ir pieejams šāda veida patēriņš.

1.4

Neskatoties uz šiem vispārēji pozitīvajiem aspektiem, Eiropas tūrisma nozari aizvien vairāk ietekmē šajā nozarē ienākošo jauno valstu konkurences spiediens. Šā pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir pievērst Eiropas institūciju uzmanību kultūras iespējamajai pozitīvajai ietekmei uz tūrismu, kā arī aicināt minētās institūcijas vairāk pūļu veltīt Vecā kontinenta kultūras bagātību izmantošanai un saglabāšanai. Kultūras vērtības — atšķirībā no attīstības tendencēm citās nozarēs — nav ne pārvietojamas, ne arī reproducējamas, un tā ir Eiropas īpaša priekšrocība, konkurējot ar citiem ģeogrāfiskiem apgabaliem.

1.5

Šā atzinuma sagatavošanas gaitā notika vairākas tikšanās ar dažādu Eiropas Komisijas par tūrisma un kultūras jautājumiem atbildīgo ģenerāldirektorātu pārstāvjiem, kā arī ar dažiem Eiropas Parlamenta pārstāvjiem. Turklāt 2005. gada 18. novembrīPaestum (kas ir viena no Eiropas iespaidīgākajām arheoloģisko izrakumu vietām) tika organizēta publiska apspriede, kurā piedalījās daudzi politisku institūciju, starptautisku organizāciju (UNESCO), kultūras apvienību un privāto tūrisma uzņēmumu pārstāvji. Minētā apspriede notika Astotās arheoloģijas tūrismam veltītās Vidusjūras konferences laikā, tādējādi dodot iespēju piedalīties arī Vidusjūras dienvidu piekrastes valstīm.

2.   Ar Lisabonas darba kārtību saistīti jauni impulsi

2.1

Eiropas Savienības galotņu sanāksmē 2005. gada martā Komisija, Padome un dalībvalstis tika aicinātas no jauna izvērst Lisabonas stratēģiju ekonomikas izaugsmei un nodarbinātībai un aktīvi piedalīties tajā noteikto mērķu sasniegšanā. Tūrisms un kultūra neapšaubāmi var dot nozīmīgu ieguldījumu izaugsmē un nodarbinātībā. Runājot par izaugsmi, tūrisms pieder pie tām ekonomikas nozarēm, kur nākamajos gados tiek prognozēti īpaši labvēlīgi attīstības apstākļi — tiek lēsts, ka no 2006. līdz 2015. gadam pieauguma koeficients ik gadus varētu palielināties apmēram par 3,1 %. Arī no nodarbinātības viedokļa tūrisms pieder pie tām dinamiskajām nozarēm, kas var sniegt ievērojamu ieguldījumu bezdarba samazināšanā. Tā kā tūrisma nozarē ir nodarbinātas ļoti daudzas sievietes, šī nozare var dot ieguldījumu arī Lisabonas stratēģijas specifiskā mērķa sasniegšanā, proti, sieviešu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanā. (1) Lai gan paredzams, ka nākamajos 25 gados tūrisma apjoms Eiropā divkāršosies, patlaban tā pieauguma koeficients ir zemāks nekā vidēji pasaulē, īpaši salīdzinājumā ar jauno tūrisma valstu dažiem reģioniem. Tūrisma aktīva un piemērota veicināšana varētu pastiprināt šīs nozares izaugsmi, tādējādi ļaujot Eiropas Savienībai tūrisma nozarē iegūt vadošu pozīciju.

3.   Kultūras tūrisms

3.1

Pie tūrisma jomām ar visaugstāko pieauguma koeficientu pieder kultūras tūrisms — šis tūrisma veids ir saistīts ar interesantiem piedāvājumiem mākslas jomā, īpašām dabas ainavām, pilsētām ar bagātām mākslas tradīcijām, kā arī reģioniem ar kultūras mantojumu, kur vēsturiskās vērtības un vietējās tradīcijas ir īpaši koncentrētas. Šā atzinuma mērķis ir nevis ar kultūru saistīto jautājumu kopējā analīze, bet gan kultūras aspektu iespējamās ietekmes uz tūrismu novērtējums.

3.2

Šajā īpašajā tūrisma segmentā Eiropas Savienībai ir sevišķas priekšrocības, jo tā ir pasaules reģions ar vislielāko “kultūras vērtību koncentrāciju”. Patiešām, ES 25 dalībvalstīs atrodas 300 no 812 UNESCO reģistrētajiem kultūras un dabas pieminekļiem, kas ir iekļauti Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Ja pašreizējām ES 25 dalībvalstīm pievieno četras kandidātvalstis (Bulgāriju, Horvātiju, Rumāniju un Turciju), šo pieminekļu skaits sasniedz 331 (2) Eiropas kultūras tūrisma tīkla (ETCN) otrajā ikgadējā konferencē kļuva zināms šāds svarīgs aspekts: tūristu pieplūdums no Ķīnas un Indijas ir izskaidrojams tikai ar šo apmeklētāju pastiprinātu interesi par Eiropas kultūras un arhitektūras vērtībām. Tādēļ Eiropas Savienībai un dalībvalstīm arī turpmāk ir jāinvestē sava bagātīgā kultūras mantojuma saglabāšanā un kultūras tūrisma veicināšanā.

3.3

Kultūras tūrisms rada ne tikai ekonomikas vērtības, bet arī ievērojami ietekmē sabiedrisko un pilsonisko vērtību attīstību un veicina tautu un kultūru dialogu un integrāciju. Eiropas identitātes veidošana nav iedomājama bez daudzpusīgām zināšanām par valstīm, kultūras tradīcijām un par daudzveidīgo Eiropas mozaīku veidojošajām “atšķirībām”. Pašreizējās “Eiropas apziņas krīzes” laikā kultūras vērtību veicināšana Eiropā var būt par signālu optimismam un ticībai Eiropas nākotnei. (3)

3.4

Bez tam Eiropas Savienībai (īpaši šajā daudzkultūru idejai grūtajā laikā) ir jāpieliek visas pūles, lai ar kultūras tūrisma veicināšanas palīdzību attīstītu kultūras un reliģisko dialogu ar citām tautām. Tādēļ ES lēmums pasludināt 2008. gadu par “Eiropas starpkultūru dialoga gadu” ir ļoti savlaicīgs.

3.5

Kultūras tūrisma attīstīšana (t.i., īpašas uzmanības veltīšana Eiropas mākslas vērtību vēsturiskajam un sociālajam kontekstam un dabas ainavu pievilcības ekonomiskā potenciāla atklāšanai) visu valstu tūristiem sniedz patiesu iespēju gūt izpratni par Eiropas kultūras vēsturi.

4.   Eiropas institūciju pašreizējā iesaiste

4.1

Eiropas Savienība jau kopš ilgāka laika nodarbojas ar tūrisma jautājumiem, kā arī ar kultūras mantojuma aizsardzību un veicināšanu, kaut arī atbilstoša juridiskā pamata trūkuma dēļ tā tūrisma aktivitātēm nav varējusi sniegt tiešu finansiālu atbalstu. Šāds juridiskais pamats beidzot ir paredzēts jaunā Konstitūcijas līguma projektā, kas diemžēl vēl nav ratificēts. Līdz šim Eiropas Savienība tūrisma potenciāla atklāšanai ir piemērojusi horizontālus pasākumus: atbilstoši tiem tūrisms tika veicināts, izmantojot struktūrfondus, vai arī īstenojot projektus citās jomās (piemēram, vide vai pētniecība), šadā veidā netieši atbalstot arī tūrisma nozari. Neskatoties uz šo šķietami iepriecinošo stāvokli, Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorātam (tūrisma daļa) ir sarežģīti efektīvi koordinēt savu darbību ar citiem tieši vai netieši ar tūrismu saistītajiem ģenrāldirektorātiem. Tādējādi atsevišķu Eiropas iniciatīvu pozitīvā ietekme uz tūrisma nozari varētu mazināties.

4.2

Attiecībā uz struktūrfondiem ES laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam ar tūrismu tieši vai netieši saistītiem projektiem ir piešķīrusi apmērām 7 miljardus euro, kā arī apmēram 2 miljardus euro kultūras projektiem (programmām Interreg III, Leader+, Urban). Tūrisma un kultūras jomām piešķirtie līdzekļi kopā veido 9 miljardus euro; vienlaicīgi pastāv bažas par šo līdzekļu piemērotu izmantošanu, jo no minētajiem struktūrfondiem finansēto abu jomu pārvaldes koordinācija ir neapmierinoša.

4.3

Īpaši veiksmīgs ir projekts “Eiropas kultūras galvaspilsētas”, kas pieder pie Eiropas Savienības uzsāktajām iniciatīvām kultūras mantojuma veicināšanai. Kultūras ģenerāldirektorāta pirms neilga laika uzdotais pētījums (4) liecina, ka pilsētā, kas paziņota par “Eiropas kultūras galvaspilsētu”, programmas “Eiropas kultūras galvaspilsētas” rezultātā tūristu skaits pasākuma īstenošanas gadā pieauga par 12 % un arī nākošajā gadā tūristu pieplūdums ir augstāks nekā vidējais tūristu skaits gados pirms pasākuma īstenošanas. Saskaņā ar pētījumu minētā pasākuma izaugsmes potenciāls vēl joprojām ir liels, bet tomēr netiek optimāli izmantots. Šā iemesla dēļ Kultūras ģeneraldirektorāts ir izstrādājis jaunu priekšlikumu, kurā ir ietverti jauni un skaidrāki nākamo kandidātpilsētu atlases kritēriji un kam ir jāveicina pilsētu konkurence un sacensības gars, jāuzsver nepieciešamība pēc Eiropas dimensijas un kultūras programmu ilgtspējas, kā arī jāveicina kultūras pasākumu labas pārvaldes prakses izplatīšana. Minētajā priekšlikumā ir izteikta arī prasība trīskāršot Eiropas Savienības ieguldījumu (kas pašreiz ir 500 000euro), ko Eiropas Savienība piešķir “Eiropas kultūras galvaspilsētai”.

4.4

Saskaņā ar mērķi panākt tūrisma un kultūras potenciāla optimālu veicināšanu Eiropas Parlamenta Budžeta kontroles komiteja 2005. gada decembra sākumā pirmo reizi apstiprināja 1 000 000 miljonu euro lielas summas piešķiršanu, lai finansētu “Īpašu tūrisma galamērķu Eiropā” veicināšanai veltīta projekta izstrādi.

4.5

Komisijas Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāts savukārt ir izveidojis “grupu tūrisma ilgtspējas jautājumos” (TSG), kurā darbojas arī institūciju un atsevišķu tūrisma jomu eksperti. Minētās grupas uzdevums ir izvirzīt Komisijai priekšlikumus ilgtspējīga tūrisma īstenošanai saskaņā ar “Eiropas 21. darba kārtības tūrismam” izstrādi līdz 2007. gadam. Komiteja atbalsta Komisijas un Eiropas Parlamenta viedokli attiecībā uz to, ka būtu jāveicina tikai un vienīgi ilgtspējīgs tūrisms.

4.6

Komisijas loceklis Verheugen kgs 2005. gada 20. oktobrī 5. Eiropas tūrisma forumā Maltā paziņoja par 2006. gada sākumā plānoto “Eiropas tūrisma portāla” atklāšanu, kas dod iespēju piekļūt valstu tūrisma tīmekļa vietnēm, lai pastiprināti veicinātu īpaši Eiropas tūrisma maršrutu apmeklēšanu.

4.7

Visbeidzot Uzņēmējdarbības ģeneraldirektorāts pirms neilga laika ir uzsācis pētījumu par tematu “Kultūras un sporta pasākumu ietekme uz maziem un vidējiem uz tūrismu orientētiem uzņēmumiem”; savukārt Kultūras ģeneraldirektorāts ir uzsācis pētījumu par kultūras ekonomiku Eiropā.

5.   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas līdzdalība

5.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja apzinās tūrisma nozīmi Eiropā un jau kopš ilga laika nodarbojas ar tādām šīs nozares īpašām tēmām kā tūrisma politika paplašinātajā Eiropā, tūrisms un atpalikušo reģionu sociāli ekonomiskā atlabšana, tūrisms un valsts un privātā sektora sadarbība, tūrisms un sports u. tml. (5)

5.2

Papildus abiem 4.7 punktā minētajiem pētījumiem, šis atzinums par tūrismu un kultūru (tāpat kā arī 5.1 punktā minētie atzinumi) ir jāuztver kā ieguldījums Eiropas tūrisma politikas nākotnes vadlīniju noteikšanā.

6.   Ar kultūru saistītie jautājumi — iedzīvotāju pastiprināta informēšana.

6.1

Veicinot kultūras vērtības, pirmām kārtam ir jāpieliek pūles, lai attīstītu vietējo iedzīvotāju apziņu par sava novada vēsturiskajām, mākslas un ainaviskajām kultūras vērtībām (6). Paaugstinoties apziņas līmenim, iedzīvotāji varētu sniegt vērtīgu ieguldījumu sava novada vērtību saglabāšanā un popularizēšanā, atbalstot arī oficiālās iestādes.

6.2

Šāda plaša apziņas līmeņa veidošana ir jāveicina jau skolā, piedāvājot programmas, kas jauniešus tuvāk iepazīstina ar viņu reģiona vēsturiskajām, mākslas un ainaviskajām vērtībām un viņus aktīvi iesaista šo vērtību izmantošanā. (7)

7.   Kultūras tūrisma segmenti

7.1

Kultūras tūrisma efektīvas veicināšanas priekšnoteikums (uzrunājot arī “tūristus, kas par kultūru neinteresējas”) ir kultūras tūrisma dažādu jomu izpēte un attīstīšana, vienlaicīgi mēģinot noteikt tālākās attīstības tendences un iespējas. Svarīgākie segmenti ir kultūras mantojums, sarīkojumi, izstādes un uzvedumi, vīnu un ēdienu degustācija un lauku tūrisms, kā arī “kinotūrisms” un kultūras tematiskie parki.

7.2   Kultūras mantojums

7.2.1

Kultūras tūrisma tradicionālākā joma ir “materiālais” kultūras mantojums, ko veido pilsētu vēsturiskie centri, muzeji un arheoloģisko izrakumu vietas. Šajā segmentā galvenokārt ir jāpanāk kultūras vērtību pārvaldes un tūrisma pakalpojumu pārvaldesciešāka integrācija, lai veicinātu tūristu aktīvu interesi par tiem. Ir jāvienojas par integrētu pieeju “kultūras tūrisma sistēmām”, un ir jāīsteno to vienota pārvalde. Tādēļ vietās, kur atrodas īpaši mākslas un dabas objekti, ir jāveicina vienotas pārvaldes izveide arī tādā gadījumā, ja to īpašnieki ir dažādas valsts iestādes un privārpersonas, tāpat ir jāveicina tādu apmeklējuma laiku un ieejas biļešu cenu politika, kas nodrošinātu, lai apskates vietas būtu maksimāli pieejamas un radītu vairāk ieņēmumu, ar kuru palīdzībutiktu segtas ekspluatācijas izmaksas. Būtu vēlams “atdzīvināt” kultūras mantojumu, piemēram, rīkojot dažādas izstādes vēstures muzejos un pilīs, īpašu uzmanību pievēršot modernās mākslas veicināšanai.

7.2.2

Var minēt vairākas interesantas iniciatīvas, piemēram, dažādās Eiropas pilsētās ieviestās “tūristu biļetes”, kas apvieno transporta biļetes ar muzeju un arheoloģisko izrakumu vietu ieejas biļetām.

7.2.3

Mazākiem kultūras mantojuma objektiem ir īpaši piemērota “kultūras rajonu” koncepcija — tūrisma un kultūras pakalpojumu integrācija homogēnos vairāku komūnu veidotos apgabalos, apvienojot valsts un privātās finanses un šiem apgabaliem sniedzot vienlīdzīgu atbalstu. EESK uzskata, ka (arī pārrobežu) kultūras rajonu attīstīšanā un izveidošanā jāiesaistās arī reģionālajām tūrisma organizācijām.

7.2.4

Vajadzētu izveidot arī “tīklus” (8) vai maršrutus dažādu valstu kultūras objektu savienošanai, kā, piemēram, piļu vai vēsturisku piļu tīklus, arheoloģisko izrakumu vietu tīklus (kā, piemēram, “Magna Grecia” pilsētu tīkls) (9) vai arī īpašu muzeju (piemēram, uzņēmumu muzeju) un Eiropas maršrutu tīklus (10) (kā, piemēram, Via Francigena). Šiem tīkliem un maršrutiem būtu jāpiešķir vienots apzīmējums, jāizveido attiecīgas norādes un tie būtu jāreklamē, izmantojot integrētu pieeju. Papildus tam būtu lietderīgi piedāvāt vienotu pakalpojumu sistēmu, arī attiecībā pārnakšņošanu.

7.3   Sarīkojumi, izstādes un uzvedumi

7.3.1

Kultūras tūrisma otra svarīga joma ir sarīkojumi, izstādes, koncerti, festivāli, kā arī citas īpašas iniciatīvas. Pēdējo 10 vai 15 gadu laikā kultūras sarīkojumi ir kļuvuši par tūrismu veicinošu efektīvu faktoru. Pastāvīgi palielinās to personu (īpaši jauniešu) skaits, kas dodas apmeklēt lielas izstādes un koncertus vai arī piedalīties īpašos pasākumos, piemēram, daudzās Eiropas pilsētās (arī Parīzē, Versaļā, Briselē, Romā, Vīnē, Varšavā) rīkotās “garās naktis”.

7.3.2

Lai šajā segmentā panāktu uzlabojumus, ir jāveic infrastruktūras pielāgošanas pasākumi ar mērķi pārveidot vai ierīkot piemērotas vietas izstādēm vai festivāliem; ir nepieciešami arī ar plānošanu, reklāmu un komunikāciju saistīti pasākumi. Eiropas Savienība varētu atbalstīt kultūras pasākumu vienota plāna izstrādāšanu, veicināt dažādu valstu un kultūras iestāžu sadarbību, kā arī stimulēt iniciatīvas tajās valstīs, kur šajā jomā ir mazāka pieredze un tradīcijas, īpaši desmit jaunajās dalībvalstīs.

7.4   Vīna un ēdienu degustācija un lauku tūrisms.

7.4.1

Kultūras tūrisma trešā svarīgākā joma ir saistīta ar dažādu reģionu vīna un gastronomijas kultūru — tā ir “materiālās kultūras” joma, kas pēdējos gados ir kļuvusi aizvien nozīmīgāka un ir radījusi kultūras un ekonomikas kustību attiecīgajam novadam raksturīgo izstrādājumu veicināšanai (11).

7.4.2

Arī šajā jomā ir jāveido “tradicionālo ēdienu un vīna maršruti”, kas ietver mākslas un kultūras objektu apmeklējumu, tradicionālo ēdienu un vīna degustācijas un lauku dzīves baudīšanu.. Tādējādi iepazīšanās ar mākslas vēsturi tiek apvienota ar noteiktā ģeogrāfiskā novada vai reģiona vīnu un gastronomijas iepazīšanu.

7.4.3

Eiropas Savienība varētu atbalstīt “Eiropas gastronomijas un vīna maršrutu atlasa” izstrādāšanu, īpaši veicinot divu vai vairāku valstu tradīcijas apvienojošus pārrobežu maršrutus, lai labāk parādītu arī daudzu tradīciju un “atšķirību” pamatā esošās kopējās saknes.

7.5   Kino tūrisms

7.5.1

Kultūras tūrisma ceturtā joma, kas rada arvien lielāku tūristu plūsmu, ir saistīta ar kinofilmu un televīzijas produkciju. Slavenu kino un televīzijas filmu uzņemšanas vietu apmeklējumu rezultātā patlaban pieaug viesu un tūristu skaits daudzos reģionos. Tā, piemēram, Alnwick Castle (Northumberland, Lielbritānijas ziemeļos), kur tika uzņemts J. K. Rowling romāna “Harry Potter” ekranizējums, tūristu pieplūduma rezultātā līdz šim tukšajā kasē visīsākajā laikā ieplūda 13 miljoni euro un pils kļuva par vienu no iemīļotākajām apmeklējuma vietām Lielbritānijā. Šajā sakarā var minēt arī Aglie pili Pjemontā (Itālijā), kur tika uzņemta televīzijas filma “Elisa di Rivombrosa” un kā rezultātā apmeklētāju skaits pieauga vidēji no 100 līdz 3 500 nedēļā. Panākumu efekts attiecas arī uz filmām, kas vēl nav demonstrētas bet kuru uzņemšana tūdaļ tiks pabeigta — tā Liebritānijas pilsēta Lincoln, kur tiek ekranizēts Dan Brown bestsellers Da Vinči kods”, jau ir kļuvusi par vienu no iemīļotākajām tūristu apskates vietām. Parīzē ir izveidoti pat tādi tūrisma biroji, kas organizē tikai Brown romānā minēto vietu apmeklējumus.

7.5.2

Saskaņā ar 2005. gada augustā Lielbritānijā veikto pētījumu 27 % pieaugušo un apmēram 45 % jauniešu vecumā no 16 līdz 24 gadiem, atvaļinājuma pavadīšanas vietas izvēli ietekmē kino vai televīzijā redzētās filmas. Tādēļ VisitBritain (tūrisma veicināšanas iestāde Anglijā) uzmanīgi seko filmu industrijai un savā interneta mājas lapā ievieto movie map — ļoti detalizētus pārskatus, kas satur informāciju par jaunu filmu uzņemšanas vietām un ar tām saistītajiem maršrutiem, kā arī informāciju par šajās vietās piedāvātajiem tūrisma pakalpojumiem.

7.6   Kultūras tematiskie parki.

7.6.1

Kultūras tūrisma piektais segments varētu būt saistīts ar mākslas un vēstures tematisko parku ierīkošanu — šo parku apmeklēšanu varētu apvienot ar muzeju, pilsētu vēsturisko centru un arheoloģisko izrakumu vietu apskati. Ar pazīstamu un slavenu tūrisma objektu tuvumā izvietotu parku palīdzību varētu veicināt izpratni un “iedziļināšanos” attiecīgajā vēsturiskajā realitātē (12). Līdzīgus parkus varētu izveidot Eiropas svarīgākajos kultūras reģionos (13), un Eiropas Savienība tūrisma tālākās attīstības veicināšanai varētu atbalstīt attiecīgu informācijas un atpūtas struktūru izveidošanu.

8.   Jaunu tehnoloģiju ieviešana

8.1

Kultūras tūrisma ekonomiskā potenciāla atklāšanā daudzveidīgu ieguldījumu varētu dot jaunās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas; piemēram, interneta mājas lapu, satelīta vai digitālo televīzijas kanālu izveidošana, audio un videoklipu izmantošana jaunākās paaudzes mobilajos telefonos, pieminekļu un vēsturisku telpu ar māksliniecisku vērtību rekonstrukcija, izmantojot virtuālās realitātes tehnikas. (14)

8.2

Jo īpaši jaunās tehnoloģijas varētu izmantot tūrisma ilgtspējas veicināšanai un iecienītāko mākslas objektu aizsardzībai, kam masu tūrisma rezultātā varētu rasties bojājumi — izmantojot jaunās datoru tehnoloģijas, rodas jaunas iespējas apmeklētāju plūsmas labākai plānošanai, uzraudzībai un vadībai, kā arī mākslas darbiem kaitīgu vides apstākļu automātiskai kontrolei (piemēram, mitruma procents muzejos). Turklāt biļešu rezervēšana un iepriekšēja vienošanās par apmeklējuma laiku, izmantojot tiešsaistes pakalpojumus, veicina tikai mazām grupām pieejamu ievērojamu vietu apmeklēšanu.

8.3

Visbeidzot ir jāatceras, ka jaunās tehnoloģijas var dot nozīmīgu ieguldījumu tādu struktūru un sistēmu izveidošanā, ar kuru palīdzību var novērst arhitektoniskus šķēršus, kas bieži ir nepārvaramicilvēkiem ar kustību traucējumiem.

8.4

Eiropas Savienība 7. pētniecības un attīstības pamatprogrammā ir pievērsusies jautājumiem par pētījumu rezultātu iespējamo izmantošanu tūrisma nozares veicināšanā un kultūras mantojuma ekonomiskā potenciāla novērtēšanā; ES varētu veicināt šāda veida pasākumu konkrētu piemērošanu, izveidojot pieejamo tehnoloģiju sarakstu un sagatavojot pārskatu par labākajam Kopienas līmeņa praksēm, kas varētu būt par rīcības vadlīniju dažādu valstu tūrisma nozarē strādājošajiem uzņēmumiem.

8.5

Tehnoloģiju izmantošana ir svarīga, veicot Eiropas kultūras tūrisma galamērķu mārketingu gan Eiropas Savienībā, gan arī ārpus tās. Arī šajā jomā ir jāapkopo informācija par dažādās valstīs uzsāktajām iniciatīvām. Eiropas Savienība varētu papildināt Eiropas tūrisma portālu ar satelīta televīzijas kanālu Eiropas tūrisma veicināšanai trešās valstīs.

9.   Ar kultūras objektu pārvaldi un šajā jomā nodarbināto izglītošanu saistītās problēmas.

9.1

Kultūras mantojuma ekonomiskā potenciāla izmantošanas efektivitāte tūrisma jomā ir saistīta ar kultūras objektu pārvades problēmu — kultūras objekti ir vai nu valsts (valsts vai pašvaldību), baznīcu, bezpeļņas organizāciju vai privātpersonu īpašums. Īpaši delikāta situācija ir izveidojusies dažās jaunajās dalībvalstīs, kur iepriekšējos gadu desmitos notikušās piespiedu nacionalizācijas rezultātā ir radusies nedrošība un neskaidrība attiecībā uz īpašuma tiesībām un — kas ir jāatzīmē īpaši — daudzu kultūras objektu nepietiekama uzturēšana.

9.2

Ir jāveicina tādi pārvaldes modeļi, kam atbilstoši tiek saglabātas mākslas un kultūras objektu pašreizējās īpašuma tiesības un ir garantēta to vislabākā aizsardzība un uzturēšana, vienlaicīgi ļaujot īstenot integrētu tūrisma aobjektu saskaņotu pārvaldi un veicinot valsts un privātās investīcijas (izmantojot arī atbilstošu nodokļu sistēmas piemērošanu).

9.3

Eiropas Savienība varētu veikt pētījumu par atsevišķās Eiropas valstīs pašreiz eksistējošām pārvaldes sistēmām, lai konstatētu to efektivitāti un veicinātu to izplatīšanu citās valstīs; ES varētu ierosināt arī inovatīvas sistēmas sabiedriskā un privātā sektora pārstāvju sadarbības veicināšanai pārvaldes jomā (arī saistībā ar nodokļu sistēmām).

9.4

Ar pārvaldes problēmu ir saistīta arī par kultūras objektiem atbildīgo darbinieku izglītošana; viņiem ir jābūt izglītotiem ne tikai mākslas un vēstures, bet arī pārvades, mārketinga un jaunāko tehnoloģiju jomās. Tas attiecas arī uz tādiem darbiniekiem, kas nonāk tiešā saskarē ar tūristiem (viesnīcu īpašnieki, komersanti, publiskās pārvaldes darbinieki u.c.); viņiem ir vajadzīga ne tikai valodas prasme, bet viņi ir jāizglīto arī attiecībā uz “savoir faire” un kultūras atšķirību ievērošanu tūrisma jomā. Eiropas Savienība arī šajā jomā varētu ievākt informāciju par labāko ar izglītošanu saistīto pieredzi, lai veicinātu salīdzinošo novērtēšanu un pieredzes un labas prakses apmaiņu un izplatīšanu, tādējādi veicinot kvalitātes tūrismu.

10.   Kultūras tūrisma un citu tūrisma jomu integrācija

10.1

Kultūras tūrisma efektīva pārvalde var pozitīvi ietekmēt arī citus tūrisma segmentus, sākot ar kūrortu un kalnu tūrismu un beidzot ar darījumu un vecāka gadagājuma cilvēku tūrismu.

10.2

Izvēloties konkrētu Eiropas kūrortu vai atpūtas vietu kalnos, tūristu pozitīvi var ietekmēt esošie ar mākslu saistītie tematiskie maršruti, izstādes, koncerti, festivāli vai arī vīna un gastronomijas maršruti; šāda veida piedāvājumi atpūtas vietām palīdzētu izturēt jauno tūrisma valstu radīto konkurenci. Lai gan jaunās tūrisma valstis ir konkurētspējīgās attiecībā uz dabas vērtībām un zemajām cenām, tās nevar piedāvāt Eiropai līdzvērtīgas kultūras iespējas.

10.3

Runājot par darījumu tūrismu, iespēja šo darījumu braucienu apvienot ar kultūrvēsturisku objektu apskates iespējām var mudināt šo ceļojumu paildzināt (lai, piemēram, ietvertu arī sestdienu un svētdienu) vai arī šo darījumu ceļojumu pārvērst par ilgāku ģimenes atvaļinājumu kopā ar laulāto un/vai bērniem.

10.4

Ņemot vērā, ka ievērojami ir paaugstinājies Eiropas iedzīvotāju vidējais mūža ilgums, kultūras tūrisms ir piemērots vecāka gadagājuma tūristu vajadzībām — viņi aizvien biežāk nolemj pavadīt laiku, iepazīstoties ar jaunām kultūrām un sevi izglītojot. Šāda veida attīstība atbilst arī tūrisma veicināšanas nepieciešamībai sezonās, kad tūristu pieplūdums nav īpaši liels.

10.5

Arī attiecībā uz šiem kultūras tūrisma un citu tūrisma segmentu integrāciju veicinošajiem pasākumiem Eiropas Savienība var darboties kā dzinējspēks un iniciatīvas veicinātājs.

11.   Secinājumi un priekšlikumi

11.1

Ņemot vērā kultūras iespējamo pozitīvo ietekmi uz tūrisma attīstību un īpaši to, ka tūrisms ir ne tikai citu nozaru dzinējspēks, bet arī lielā mērā veicina Lisabonas stratēģijas mērķu “izaugsme” un “nodarbinātība” sasniegšanu, šā atzinuma mērķis — kā jau minēts iepriekš — ir, pirmām kārtām, sniegt Eiropas institūcijām papildu informāciju par tūrisma jomas veicināšanu. Lai gan Eiropas tūrisma nozarē vēl ir vērojama dinamiska attīstība, tā tomēr aizvien vairāk tiek pakļauta citu ārpuskopienas valstu konkurences spiedienam.

11.2   Saziņa un integrēta veicināšana.

11.2.1

Lai nodrošinātu Eiropas kultūras tūrisma potenciāla efektīvāku izmantošanu, ir jāuzlabo saziņa un jāpiemēro integrēti Eiropas un Eiropas ceļojumu maršrutu popularizēšanas pasākumi. Vienlaicīgi ir jāveicina vispiemērotākās metodes objektu aizsardzības, potenciāla novērtēšanas, pārvaldes un izglītošanas jomās. Šajā saistībā īpaši noderīgs varētu būt Eiropas tūrisma portāls, ja tas atbilstu šādiem priekšnoteikumiem:

izmantojot vienotu pieeju, dalībvalstu tūrisma birojiem portālā ir jāiekļauj konkrēta, praktiska, regulāri atjaunota un papildināta informācija;

ir jānodrošina detalizēta informācija par nacionālajiem un Eiropas maršrutu tīkliem un kultūras tūrisma maršrutiem, kā arī informācija par to veicināšanu;

ar portāla palīdzību šajā jomā strādājošie speciālisti ir jāinformē par jaunākajām attīstības tendencēm attiecībā uz labāko praksi kultūras tūrisma sistēmu un kultūras vērtību pārvaldē, par iniciatīvām un sarīkojumiem, kā arī par jaunākajiem pasākumiem šajā jomā nodarbināto kvalifikācijas paaugstināšanai;

portālā ir jāiekļauj Eiropas līmenī izstrādāta informācija, piemēram, Eiropas kultūras un pasākumu kalendārs un Gastronomijas un vīna maršrutu, kā arī lauku tūrisma atlass;

ir jānodrošina Eiropas Tūrisma portāla un Eiropas Kultūras portāla koordinācija un sinerģija.

11.3   Labāko metožu veicināšana, piemērojot konkursus un prēmiju sistēmu.

11.3.1

Kas attiecas uz kultūras tūrisma jomā sniegto pakalpojumu labākajām pārvaldes metodēm, Eiropas Savienība tās varētu veicināt, organizējot konkursus un iekļaujot prēmiju sistēmas savās programmās (sākot ar programmu “Eiropas kultūras galvaspilsētas” (15) un nākotnes programmu “Īpaši tūrisma maršruti Eiropā”). Bez tam ES varētu konsultēt pilsētas un reģionus, kas vēlas piedalīties abās minētājās programmās, tiem sniegt finansiālu atbalstu (kas būtu lielāks nekā patlaban) un atvieglot pieeju strukturālajiem fondiem. Attiecībā uz pilsētām un kultūras tūrisma objektiem, kas piedalās abās minētajās programmās, valstu līmenī būtu jāveicina to veselīga konkurence, balstoties uz Eiropas līmenī noteiktiem kritērijiem. “Eiropas kultūras galvaspilsētas” programmā šie kritēriji attiecas uz pārvaldes sistēmām, sabiedriskā un privātā sektora sadarbību, tūrisma un kultūras pakalpojumu integrāciju, reklāmu un informāciju par pasākumiem u.t.t.; “Īpaši tūrisma galamērķi Eiropā” programmā kritēriji aptver ilgtspēju, tūrisma sezonas pagarināšanu, sastrēgumu mazināšanu, pārvaldes sistēmas, kā arī sabiedriskā un privātā sektora sadarbību, pakalpojumu integrāciju u.t.t.

11.4   Starpkultūru dialoga veicināšana.

11.4.1

Starpkultūru dialoga veicināšanai būtu jākļūst par kultūras tūrisma programmu prioritāru mērķi; minētais dialogs ir jāveicina gan Eiropas Savienībā (īpaši ņemot vērā četru kandidātvalstu pievienošanos nākotnē), gan arī ES un citu pasaules reģionu starpā. No šī viedokļa ļoti atbilstošs un savlaicīgs ir lēmums 2008. gadu pasludināt par “Eiropas starpkultūru dialoga gadu”. Tomēr arī pirms 2008. gada būtu jāuzsāk virkne projektu, kas, piemēram, attiektos uz skolām un kā rezultātā tādas starptautiskas apmaiņas programmas kā ERASMUS tiktu piemērotas arī vidusskolās un tiktu veicinātas dažādu valstu skolu atsevišķu klašu partnerattiecības. Īpašus projektus kultūru dialoga veicināšanai varētu izstrādāt arī vecāka gadagājuma cilvēkiem. Tādējādi 2008. gads varētu kļūt par jau uzsākto iniciatīvu “vitrīnu”, kā arī veicināt jaunu iniciatīvu uzsākšanu.

11.5   Eiropas tūrisma aģentūras izveidošana

11.5.1

Tā kā neeksistē atbilstošs juridiskais pamats, Eiropas Savienībā nepastāv tieši ar tūrisma jomu saistītas rīcības struktūras. Tādēļ Eiropas Savienībā būtu jāpiemēro pasākumi pārvaldes koordinācijas uzlabošanai, lai veicinātu ar tūrisma ekonomiskā potenciāla izmantošanu saistītās pašreizējās un nākotnes programmas. EESK uzskata, ka pēc iespējas īsā laikā ir jāizveido Eiropas tūrisma aģentūra, saglabājot subsidiaritātes principu. Šāda aģentūra Eiropas līmenī varētu veikt ar tūrismu saistīto procesu novērošanu, kā arī Eiropas Savienībai un dalībvalstīm par šo jomu sniegt drošu un salīdzināmu informāciju un datus. Minētais priekšlikums jau tika izteikts agrākajā pašiniciatīvas atzinumā par tematu “Tūrisms un sports: nākotnes izaicinājumi Eiropai”.

11.6   Ar kultūras tūrisma jomu saistīto aktivitāšu politiskās koordinācijas veicināšana.

11.6.1

EESK atbalsta Komisijas locekļa Verheugen kga 4. Eiropas tūrisma forumā Maltā izteiktos priekšlikumus, kas ir ietverti arī Eiropas Parlamenta pirms neilga laika pieņemtajā rezolūcijā (16), t.i., tūrisma jomu ietekmējošu dažādu Kopienas iniciatīvu koordināciju uzticēt Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorātam.

11.7

Saistībā ar brīnišķīgajā arheoloģisko izrakumu vietā Dienviditālijā 2005. gada novembrī notikušo publisko apspriedi, EESK šo atzinumu ir nosaukusi par “Paestum deklarāciju”.

Briselē, 2006. gada 15. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Saskaņā ar Eiropas kultūras tūrisma tīkla (0European Cultural Tourism Network) sniegto informāciju kultūras tūrisms labvēlīgi ietekmē Lisabonas stratēģijas trīs jomas: nodarbinātības paaugstināšana, produktivitāte un izglītība. 1993. gadā izveidotā Eiropas kultūras tūrisma tīkla (ECTN) uzdevums ir veicināt dažādu kultūras tūrisma segmentu sadarbību, un šo tīklu finansiāli atbalsta Eiropas Savienība.

(2)  Saskaņā ar UNESCO (ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija) sniegto informāciju kultūras un dabas vietu skaits ES 25 dalībvalstīs ir šāds: Austrijā 8, Beļģijā 10, Kiprā 3, Dānijā 4, Igaunijā 2, Somijā 6, Francijā 30, Vācijā 31, Grieķijā 16, Īrijā 2, Itālijā 42 (ieskaitot 2 vietas Vatikānā), Latvijā 2, Lietuvā 4, Luksemburgā 1, Maltā 3, Nīderlandē 7, Polijā 12, Portugālē 13, Apvienotajā Karalistē 26, Čehijas Republikā 12, Slovākijā 5, Slovēnijā 1, Spānijā 38, Zviedrijā 14, Ungārijā 8 (ir iespējams pievienot arī pieminekļu detalizētu sarakstu).

(3)  EUROPA NOSTRA (pan-Eiropas Mantojuma federācija, kuras uzdevums ir Eiropas kultūras mantojuma saglabāšana un tā vērtības celšana un kam pieder 40 Eiropas valstis un pāri pār 200 asociācijas kultūras mantojuma saglabāšanai un vērtības celšanai) uzskata, ka Eiropas kultūras mantojums ir Eiropas identitātes un Eiropas Savienības pilsonības attītstīšanas un veicināšanas nozīmīgs elements.

(4)  Palmer/Rae Associates, starptautiskie padomdevēji kultūras jautājumos, “Eiropas pilsētas un kultūras galvaspilsētas”, Eiropas Komisijas uzdots pētījums, 2004. gada augusts.

(5)  EESK ir apskatījusi šādus ar tūrismu saistītus jautājumus: “Tūrisma politika paplašinātajā ES”, “Tūrisma ieguldījums ekonomikas un sociālajā atjaunošanā reģionos, kur ir vērojama lejupslīde” un “Tūrisma politika un publiskā un privātā sektora sadarbība”, ziņotājs — MENDOZA CASTRO kgs; “Tūrisms un sports: nākotnes izaicinājumi Eiropai”, ziņotājs — PESCI kgs.

(6)  Piemēram, Antverpenē (Beļģijā) valsts muzejos visiem iedzīvotājiem ieeja ir bezmaksas.

(7)  Piemēram, Itālijā ir attīstītas vairākas interesantas iniciatīvas šajā jomā: katru gadu parasti pavasara sākumā Ambiente Italiano veicina tādu pieminekļu atvēršanu, kas ir maz zināmi vai parasti slēgti un aicina vietējos skolniekus kļūt par gidiem uz vienu dienu un vest tūristus uz šiem pieminekļiem.

(8)  Interesanta iniciatīva ir tīkls, kas apvieno pilsētas, kurās ir cietokšņi. Pateicoties Kentas (Apvienotā Karaliste), Nord-Pas-de-Calais (Francija) un Rietumflandrijas (Beļģija) reģionu izveidotajam 17 vēsturisko pilsētu tīklam, tika atklāts šo reģionu vērtīgais kopējais kultūras mantojums.

(9)  Atbilstoši Paestum2005. gada 18. novembrī notikušajā publiskajā apspriedē dažu Campanien reģiona (Itālija) un Grieķijas atbildīgo tūrisma pārstāvju izteiktajam ierosinājumam.

(10)  No daudzajām interesantajām iniciatīvām ir jāmin:

“Eiropas maršruts — ķieģeļu gotika”. Minētajā projektā piedalās septiņas dalībvalstis (Zviedrija, Dānija, Vācija, Polija, Lietuva, Latvija un Igaunija), 26 pilsētas un divi reģioni.

“Eiropas ceļš saistībā ar ebreju kultūras mantojumu”. Minētajai programmai Eiropas Padome piešķīra prēmiju un tas tika nosaukts par “Eiropas Padomes Lielo kultūras ceļu”. (2005. gada 5. decembris).

(11)  No daudzajām iniciatīvām novadiem raksturīgo izstrādājumu veicināšanai var minēt īpaši “Slow Food” — tā ir Carlo Petrini dibināta starptautiska apvienība ar filiālēm Itālijā,Vācijā, Šveicē, ASV, Francijā, Japānā, Apvienotajā Karalistē un pārstāvniecībām 122 valstīs; tajā patlaban ir 83 000 locekļi. Slow food iestājas pret garšas standartizāciju un par patērētāju tiesībām saņemt informāciju; tā sargā arī kultūras identitāti saistībā ar kulinārijas un gastronomiskajām tradīcijām. Pie slavenākajiem Eiropas ceļiem novadiem raksturīgo izstrādājumu veicināšanai pieder “viskiju ceļi” Skotijā, pasaulē vienīgais tikai un vienīgi iesala viskijam veltītais ceļš, ceļš “Trappistenbiere” Beļģijā un Nīderlandē, “austeru ceļi” Bretaņā u.c.

(12)  Interesants piemērs ir “The Malta Experience”, kas ir apmēram stundu gara filma par salas vēsturi no iesākumiem un par salas iedzīvotājiem un kā rezultātā arī jaunākajiem apmeklētājiem rodas lieliska izpratne par apkārtējo realitāti.

(13)  Piemēram, pie Pompejas izrakumu vietas varētu izveidot virtuālu parku par antīko Pompeju, kur varētu atainot pilsētas ikdienas dzīvi un varbūt pat atveidot Vezuva izvirdumu, kas sagrāva pilsētu. Līdzīgu parku varētu izveidot arī Vaterlo (Beļģijā), kas tūristiem palīdzētu izprast vienas no vēstures slavenākajam kaujām norisi.

(14)  Padomes Luksemburgas prezidentūras veicinātajā kongresā “Kultūras tūrisms — Eiropas integrācijas izaicinājums” 2005. gada aprīlī tika minēti daži interesanti jauno tehnoloģiju (tādu kā plaukstdatoru ieviešana) izmantošanas piemēri, kas pastāvīgi sniedz informāciju par apmeklējamo apgabalu (minētais piemērs attiecās uz svētceļnieku maršrutu Via Francigena).

(15)  Līdz 2005. gadam šīs programmas pamatā bija valdību savstarpēja vienošanās.

(16)  Eiropas Parlamenta 2005. gada 8. septembra rezolūcija par jaunām perspektīvām un izaicinājumiem ilgtspējīgam Eiropas tūrismam.


9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/8


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Ziņojums par konkurences politiku, 2004. gads”

SEK(2005) 805 galīgā red.

(2006/C 110/02)

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu Eiropas Komisija 2005. gada 17. jūnijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu“Ziņojums par konkurences politiku, 2004. gads”

Par Komitejas darba sagatavošanu šajā jautājumā atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2006. gada 21. februārī. Ziņotājs — MALOSSE kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 425. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā (15. marta sēdē), ar 138 balsīm par, 1 balsi pret un 2 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Ļoti ilgu laiku Eiropas Savienības konkurences politika tika uzskatīta par Eiropas integrācijas izcilu paraugu un neapšaubāmu ieguvumu. Tomēr, debatējot par Konstitucionālo Līgumu, tika apšaubīts “brīvas un netraucētas konkurences” nodrošināšanas politikas pamatojums. Pēc konkurences ierobežojumu un monopolstāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas kontroles instrumentu reformas Eiropas Komisija, izmantojot rīcības plānu, uzsāka valsts atbalsta sistēmas reformu. 2004. gada ziņojums Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai sniedz iespēju vispusīgi apsvērt Kopienas konkurences politikas mērķus un metodes, jo īpaši attiecībā uz

tirdzniecības globalizāciju;

ES paplašināšanu un atšķirību pieaugumu attīstības ziņā;

Eiropas Savienības pieaugošo atpalicību izaugsmes un nodarbinātības jomās salīdzinājumā ar tās galvenajiem ekonomiskajiem konkurentiem;

pilsoņu pamatotu vēlmi pēc labākas pārvaldes, īstenotās politikas labākas leģitimācijas un lielākas līdzdalības lēmumu pieņemšanā.

1.2

Pēc Konkurences ģenerāldirektora veiktās “politikas izstrādes” ziņojumā sniegts pārskats par Komisijas darbību, proti:

attiecībā uz konkurences ierobežojumiem un monopolstāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (Līguma 81. un 82. pants), kam pievienoti daži Kopienas un ES dalībvalstu tiesu iestāžu pasludinātie lēmumi;

attiecībā uz uzņēmumu apvienošanos, ietverot nozaru novērtējumu;

attiecībā uz valsts atbalsta kontroli, ietverot tiesību aktus un interpretācijas noteikumus, kā arī dažus Eiropas tiesu iestāžu pasludinātos lēmumus;

attiecībā uz ES paplašināšanu un divpusējo un daudzpusējo sadarbību starptautiskā līmenī.

2004. gads, kad ES pievienojās desmit jaunas dalībvalstis, ir iezīmīgs ar to, ka 1. maijā stājās spēkā Kopienas konkurences tiesību reforma.

2.   Piezīmes par Eiropas Savienības konkurences politiku

2.1

Ziņojumā ir uzsvērta saikne starp konkurences politiku, no vienas puses, un pārstrādāto Lisabonas stratēģiju, no otras puses, — konkurenci, izaugsmi, nodarbinātību un ilgstspējīgu attīstību. Komisija vēlas arī koncentrēt savu darbu uz iekšējam tirgum būtiskiem sektoriem un Lisabonas programmu, liekot uzsvaru uz konkurences šķēršļu likvidēšanu nesen liberalizētajās un citās reglamentētajās nozarēs, piemēram, telekomunikāciju, pasta pakalpojumu, enerģijas un transporta nozarē. Saikni ar Lisabonas programmu būtu labāk jāpamato un jāizskaidro.

2.2

Iepriekš jāuzdod jautājums, vai konkurences politikai ir jāatspoguļo pašreizējās politiskās prioritātes vai tai drīzāk jābūt ar savu un autonomu loģiku. EESK priekšroku dod otrai pieejai turpmāk uzskaitīto iemeslu dēļ.

2.2.1

Uzņēmumiem, patērētājiem un ekonomikas un sociālās nozares dalībniekiem ir nepieciešams stabils un prognozējams tiesiskais regulējums. Ja konkurences politika mainītos atkarībā no pašreizējām prioritātēm, tā radītu tiesisku nestabilitāti un tādējādi nelabvēlīgi ietekmētu investīcijas un nodarbinātību.

2.2.2

Brīvas un netraucētas konkurences izveide pati par sevi ir būtisks mērķis nevis attiecībā uz ekonomisko stratēģiju, bet lai nodrošinātu vienota Eiropas iekšējā tirgus pareizu darbību. Ja tās trūkst, minētais tirgus zaudē visu savu nozīmīgumu un priekšrocības, ko tas var sniegt Eiropas ekonomikai, proti, pieprasījuma veicināšanu, piedāvājuma palielināšanu, 450 miljonu patērētāju liela tirgus kapacitāti.

2.2.3

Šobrīd paplašinātā Eiropas Savienībā ekonomikas un sociālā stāvokļa atšķirības starp dažādām dalībvalstīm ir krasi izteiktas. Šādā situācijā konkurences politikai ir sevišķi svarīga nozīme. Citiem vārdiem sakot, patiesi brīvas un netraucētas konkurences īstenošanai ir izšķiroša nozīme, lai ekonomikas un sociālās jomas dalībniekiem gan bagātākajās valstīs, gan mazāk attīstītās valstīs tiktu nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas un attieksme, tādējādi radot nosacījumus ES ekonomikas un sociālās kohēzijas stiprināšanai.

2.2.4

Konkurences politikas neatkarība ir jāsaglabā un jāstiprina. To vajadzētu arī saistīt ar Eiropas Savienības pārējo politiku, piemēram, tām politikas jomām, kas attiecas uz patērētāju, ekonomikas attīstības, inovāciju, paplašināšanas, nodarbinātības un ekonomiskās un sociālās kohēzijas veicināšanu. Izmantojot pašreizējās un turpmākās reformas, konkurences politikā ir jāatspoguļo minētā orientācija uz citām politikas jomām. Komisijai noteikti jārīkojas, cenšoties sasniegt pastāvīgu līdzsvaru, lai pēc iespējas efektīvāk aizsargātu Eiropas Savienības patērētājus, uzņēmumus un vispārējās intereses. Tāpēc pamatnostādņu izstrādē strīdīgos gadījumos jāievēro noteiktas prasības, proti:

jāturpina stingra konkurences noteikumu piemērošana, jo īpaši attiecībā uz valsts atbalstu, lai izvairītos no jebkādām atlaidēm par labu valsts atbalstam attiecīgās valsts spēcīgākajiem uzņēmumiem vai monopoluzņēmumiem, kas varētu kavēt konkurenci dalībvalstu un ES līmenī, jo īpaši kaitējot maziem un vidējiem uzņēmumiem. Tieši pretēji — ir jāatbalsta inovāciju un pētniecību sekmējošs valsts ieguldījums, lai atbalstītu lielos federatīvos Eiropas projektus un atbalstītu mazo un vidējo uzņēmumu inovāciju potenciālu. Arī nodarbinātību sekmējošai politikai galvenokārt jāattiecas uz pakalpojumu sniegšanu privātpersonām (mūžizglītība, bērnu pieskatīšana, mobilitāte, jebkura veida diskriminācijas novēršana), nevis uz tiešo atbalstu, kas radītu konkurences izkropļojumus;

jākritizē jauna veida pret konkurenci vērstās darbības, piemēram, privātā sektora monopolu aizstāšana ar valsts monopoliem, saimnieciskās darbības radīta dominējošā pozīcija (piemēram, ražotāju atkarība no izplatītājiem un otrādi). Jāņem vērā mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) īpašais stāvoklis; minētie uzņēmumi ir Eiropas izaugsmes virzītājspēks, tomēr to dibināšanu un attīstību bieži vien kavē diskriminējoša rīcība (valsts atbalsta monopoli, dominējoša pozīcija). Jo īpaši būtu ieteicams atbalstīt MVU sadarbību un apvienošanu, kas nereti ir vienīgais veids, lai panāktu vienlīdzīgus nosacījumus attiecībā pret konkurentiem;

jārīkojas tā, lai patērētāji tiešām varētu gūt labumu no apjomradītiem ietaupījumiem un izmantot Eiropas vienotā tirgus iespējas;

2.2.5

Jāņem vērā vispārējas nozīmes pakalpojumu specifiskais raksturs, jo īpaši veselības, sociālās aizsardzības un izglītības jomā, ņemot vērā sociālā taisnīguma vērtības un pārredzamību atbilstoši dalībvalstu tradīcijām un praksei. Gadījumā, ja valsts vispārējas nozīmes pakalpojumi daļēji vai pilnībā tiek nodoti privātā sektora dalībnieku rokās, konkurences uzraudzības iestādēm ir jānodrošina, lai visiem potenciālajiem dalībniekiem tiktu nodrošināta vienlīdzīga attieksme, kā arī efektivitāte, nepārtrauktība un pakalpojumu kvalitāte. Šajā sakarā Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas darbu, kas kopš Altmark sprieduma pasludināšanas ir precizējusi noteikumus attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu saistību finansējumu, kuri veicinās efektīvāku pārredzamību vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu pārvaldībā.

2.2.6

Vispārīgākā aspektā Kopienas konkurences politikas problēma ir tāda, ka minētās politikas pamatā ir pieņēmums par vienota tirgus nevainojamu darbību — tā dalībnieki tiek pilnībā un bez maksas informēti, uzņēmumi brīvi ienāk tirgū un iziet no tā, ir tik daudz tirgu, cik dalībnieki spēj vai vēlas radīt, nepastāv pieaugoša apjomradīta ekonomija un nav dominējoša stāvokļa. Realitāte ir citādāka, jo īpaši dažu tādu dalībvalstu rīcības dēļ, kas turpina spriest attiecīgās valsts līmenī.

2.2.7

Konkurences ģenerāldirektorātam jāveic attiecīgo izskatāmo gadījumu regulārs ekonomikas un sociālais novērtējums. Tam būtu jāveic arī analīze par svarīgāko lēmumu ietekmi gan uz ekonomiku, tai skaitā uz ES konkurētspēju pasaulē, gan sociālo jomu, kā arī saistībā ar ilgstspējīgu attīstību.

3.   Piezīmes par konkurences politikas īstenošanu Eiropas Savienībā 2004. gadā

3.1

Ziņojums būtu vēl skaidrāks un veicinātu labāku sistēmas izpratni, ja attiecībā uz valsts atbalstu tajā iekļautu to lēmumu sarakstu, kuros nav bijuši iebildumi pret atbalsta piešķiršanu, izskaidrojot, kāpēc atsevišķos gadījumos uz atbalstu nav attiecināms 87. panta 1. punkts. Šāds saraksts veidotu labas prakses paraugu, ko dalībvalstis varētu izmantot, lemjot par atbalsta piešķiršanu.

3.2

Jāpiebilst, ka, lai gan 2004. gads bija ES paplašināšanas gads, ar nožēlu jāsecina, ka ziņojumā ir iekļauts diezgan maz norāžu par Kopienas konkurences politikas īstenošanu jaunajās dalībvalstīs. Tādējādi Komiteja no 2005. gada ziņojuma sagaida pilnīgāku un aktuālāku informāciju.

3.3   Pret karteļiem vērstu tiesību aktu piemērošana

3.3.1

No ziņojuma izriet, ka ekonomikas analīze ir kļuvusi par konkurences politikas būtisku sastāvdaļu, ko EESK vienmēr ir pieprasījusi. Šajā sakarā konkurences tiesību aktu izstrādei (81. un 82. pants) ir raksturīga īpaša un pragmatiska virzība, kas nozīmē noteiktāku tirgu, kā arī uzlabotu horizontālo un vertikālo pieeju.

3.3.1.1

Attiecībā uz 81. panta 3. punktu (izņēmums ierobežojošo vienošanos aizliegumam) var atzīmēt, ka ekonomiskā analīze jo īpaši ieguva no tā, ka tika ņemts vērā efektivitātes peļņas guvums. Tādējādi uzņēmumi var izmantot jaunās tehnoloģijas, piemērotākas ražošanas metodes, no aktīvu integrācijas izrietošas sinerģijas, apjomradītus ietaupījumus; vai arī tie var izvirzīt priekšplānā tehnikas un tehnoloģisko progresu, piemēram, izmantojot kopīgas pētniecības un attīstības nolīgumus.

3.3.2   Apžēlošanas politika.

3.3.2.1

Kā liecina ziņojumā minētā tiesvedība, apžēlošanas politika ir uzskatāma par panākumu. Atcerēsimies, ka minētā mehānisma pamatā ir pamudinājums karteļus veidojošiem uzņēmumiem “atzīt savu vainu”, par to informējot konkurences iestādes, kas tiem ļauj saņemt pilnīgu vai daļēju atbrīvojumu no soda. Šajā nolūkā Komisija un atsevišķas dalībvalstis ir izstrādājušas apžēlošanas programmas, kurās noteikti likumā paredzētie nosacījumi. Šādām programmām ir īpaša nozīme attiecībā uz uzņēmumiem, jo, pat ja tie nav slepeni izveidojuši karteli, tie bieži vien atklāj, ka kartelis ir izveidots bez minēto uzņēmumu ziņas un plašā mērogā, uzņēmumu tirdzniecības darbiniekiem sazinoties pa faksu vai elektronisko pastu ar citu uzņēmumu tirdzniecības darbiniekiem.

3.3.2.2

Ziņojumā tomēr ir nepietiekami aprakstītas ar sistēmas darbību saistītās problēmas — ES spēkā esošās apžēlošanas programmas ir ļoti nevienlīdzīgas gan attiecībā uz apžēlošanas politikas nosacījumiem, gan uz procedūru; turklāt ne visām dalībvalstu konkurences iestādēm ir izstrādāta apžēlošanas programma, tā ir izstrādāta tikai 18 iestādēm (un Komisijai) (1).

3.3.2.3

Visbeidzot, vienai iestādei adresēts apžēlošanas pieteikums nav derīgs citās. Šādos apstākļos attiecīgais uzņēmums, lai iegūtu neaizskaramību, ir spiests vērsties visās kompetentajās konkurences institūcijās. EESK uzskata, ka jāuzlabo sistēma, kā uzņēmumiem iesniegt vairākus pieprasījumus. Ir jāvienkāršo procedūra, ieviešot saskaņotu sistēmu karteļa “atmaskošanai”, kas automātiski apturētu jebkuru dalību attiecīgajā kartelī.

3.3.3   Eiropas Konkurences uzraudzības tīkls (EKUT).

3.3.3.1

Saskaņā ar ziņojumu pirmie EKUT gūtie rezultāti ir apmierinoši. Ar EKUT starpniecību Eiropas Komisija un visu ES dalībvalstu konkurences iestādes sadarbojas, savstarpēji sniedzot informāciju par jaunajām lietām un lēmumiem. Vajadzības gadījumā tās saskaņo izmeklēšanu, sniedzot savstarpēju atbalstu un apmainoties ar pierādījumiem.

3.3.3.2

Minētā sadarbība rada efektīvu mehānismu cīņā pret uzņēmumiem, kas starptautiskā līmenī īsteno konkurenci ierobežojošu praksi, kā arī veicina tādas prakses novēršanu, kura ir pretrunā tirgus likumiem un nodara nopietnus zaudējumus patērētājiem un konkurencei kopumā.

3.3.3.3

Svarīgs jautājums ir informācijas konfidencialitāte. To nodrošina, izveidojot īpašu amata vietu — “pilnvarotais ierēdnis lietu atklāšanā” —, kas dod vienai vai vairākām personām tiesības iejaukties konfidenciālas informācijas nosūtīšanā. Minētais mehānisms kopš 2004. gada 1. maija ir izmantots vairākkārt, galvenokārt attiecībā uz Komisiju, un, šķiet, tas veikts sekmīgi.

3.3.3.4

Lai gan ekonomikas jomas dalībnieki ļoti pozitīvi novērtē EKUT darbību, EESK saistībā ar lietu skaita palielināšanos tomēr brīdina Komisiju par iespējamajām grūtībām, kas var rasties pilnīgas aizsardzības garantēšanā attiecībā uz konfidenciālas informācijas apmaiņu.

3.4   82. pants — dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

3.4.1

Līguma 82. pantā uzņēmumiem ir noteikts aizliegums attiecībā uz jebkādu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (negodīgas cenas, tirgus sadale ar ekskluzīvu pārdošanas līgumu palīdzību, apbalvojumi par uzticību ar mērķi nepieļaut klientu pāreju pie konkurentiem u.c.). Turklāt šādi noteikumi attiecas uz uzņēmumu apvienošanās kontroli, ja apvienošanās ietver pārkāpumus saistībā ar attiecīgā uzņēmuma dominējošā stāvokļa nostiprināšanos. Minētā panta kā galvenā pret karteļiem vērstu tiesību aktu ķēdes posma trūkums ir zināmas neskaidrības attiecībā uz divdomīgo interpretāciju, kas novērojama uzņēmumu rīcības un uzņēmējdarbības analīzē. Citiem vārdiem sakot, dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas koncepcijai vēl nav konkrētas definīcijas, tādēļ uzņēmumiem dažreiz ir ļoti grūti apzināties robežas tam, ko tie drīkst vai nedrīkst darīt. Piemēram, ja runa ir par cenu ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, attiecībā uz iepriekš noteiktām vai pazeminātām cenām, noteiktai rīcībai var būt dažādas sekas — spēcīgs konkurents var pat gūt panākumus tirgū, kurā dominējošo pozīciju izmantojošais uzņēmums nosaka atsevišķas cenas, tomēr vājāks konkurents līdz ar to var tikt izslēgts no tirgus. Vai konkurences politikai būtu jāaizstāv vājākie konkurenti? Vai tieši pretēji, vajadzētu izstrādāt noteikumus, kuru pamatā ir princips, saskaņā ar kuru vienīgi spēcīgo konkurentu izslēgšana ir ļaunprātīga?

3.4.2

Nesen Komisija publicēja pamatnostādņu projektu attiecībā uz 82. panta īstenošanu, ko EESK atbalsta. Tādējādi tā vēlas ieviest metodi, ko izmantojot, varētu novērtēt atsevišķas visbiežāk sastopamās prakses izpausmes, piemēram, saistīto pārdošanu, kā arī pazeminātas cenas un atlaides, kuras varētu mazināt konkurenci (2). EESK novērtē Komisijas ieguldīto darbu, skaidrības un tiesiskās noteiktības nolūkā skaidri definējot, ko nozīmē stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, mēģinot veltīt pēc iespējas vairāk resursu tādas prakses apkarošanai, kura visdrīzāk varētu radīt kaitējumu patērētājam. EESK izsaka cerību, ka projekts, kas pašreiz tiek izskatīts, dominējošajiem uzņēmumiem ļaus skaidri izvērtēt, vai to darbība ir likumīga, kā arī atgādina, ka ir jānodrošina dialogs ar iesaistītajiem dalībniekiem (uzņēmumiem, jo īpaši MVU, patērētājiem, sociālajiem partneriem u.c.).

3.5   Uzņēmumu apvienošanas kontrole

3.5.1

EESK atzinīgi vērtē pragmatisko darbu attiecībā uz “vienas pieturas aģentūras” ieviešanu paziņojumu par uzņēmumu apvienošanu iesniegšanai, kā arī sniedzot tik ļoti nepieciešamo skaidrojumu par konkurētspējas pārbaudi, tuvinot to faktiskajam stāvoklim ekonomikas jomā un nodrošinot labāku saderību ar spēkā esošajiem noteikumiem galvenajās uzņēmumu apvienošanās kontroles sistēmās pasaulē. Lai gan praksē ir grūti pierādīt apvienošanās radīto efektivitātes peļņas guvumu, ir cerība, ka šādi uzlabota uzņēmumu apvienošanās kontrole ilgstoši kalpos Eiropas patērētāju interesēm.

3.5.2

Runājot par mazo vietējo tirgotāju un lielveikalu attiecībām, jau vairākus gadus ir vērojama uzņēmumu masveida koncentrēšanās, kas samazina mazo vietējo veikalu tirgus daļu par labu lielveikaliem. Ņemot vērā uzņēmējdarbības prakses attīstību, kas reizēm ir ļoti ierobežojoša, cenu politiku, atkarībā no pirkuma lieluma piešķirto atlaižu nozīmi, mazajiem tirgotājiem ir grūti piedāvāt labāku cenu, ņemot vērā lielveikalu plašās manevru iespējas un to radīto patērētājam pievilcīgo politiku. Turklāt šajā sakarā ražotāji reizēm ir pakļauti pārāk lielam spiedienam. Pieaugot apvienošanās gadījumiem, noteikti ir jānodrošina konkurences politikas un patērētāju politikas mērķu saskaņotība, kas garantētu pastāvīgu tirgus apgādi, piedāvājuma daudzveidību sortimenta pozīciju un kvalitātes ziņā. Vienlaikus nav ierobežojama mazo uzņēmumu sadarbība, ja to kopējā tirgus daļa attiecīgajā jomā nav nozīmīga.

3.6   Konkurences ģenerāldirektorāta reorganizācija

3.6.1

Ziņojumā sniegts pozitīvs vērtējums par Konkurences ģenerāldirektorāta reorganizācijas ietekmi, kas izteikts kā atbilde pret Komisiju vērstajai sabiedriskajai domai saistībā ar tiesvedību konkrētās lietās (Airtours/First Choice, Tetra Laval/Sidel un Schneider/Legrand).

3.6.2

Pasākumi, kas izriet no kopīgā mērķa izveidot precīzāku un pārredzamāku uzņēmumu apvienošanās kontroles izmeklēšanas procedūru, ir šādi — izveidot galvenā ekonomista amatu (galvenais konkurences ekonomists), kam palīdz vairāki ekonomisti, izveidot pieredzējušu ierēdņu grupu, kurai ar jaunu pieeju jāizskata Konkurences ģenerāldirektorāta izmeklētāju secinājumi par augsta riska uzņēmumu apvienošanās gadījumiem, stiprināt padomdevēja-auditora lomu uzņēmumu apvienošanās kontroles procedūrā.

3.6.3

Lai gan EESK atbalsta arī “patērētāju attiecību ierēdņa” amata izveidi patērētāju pārstāvībai Konkurences ģenerāldirektorātā, tā tomēr izsaka nožēlu par to, ka gandrīz gadu pēc iecelšanas minētajā amatā ziņojumā nav sniegts precīzs vērtējums attiecībā uz faktiski izveidoto dialogu ar ES patērētājiem. EESK cer sagaidīt no 2005. gada ziņojuma lietderīgu informāciju, kas ļautu izvērtēt reālo stāvokli un efektivitāti. Turklāt EESK izstrādā pašiniciatīvas atzinumu par minēto jautājumu.

3.6.4

Nesenie EESK atzinumi ir aktualizējuši jautājumu par Eiropas Komisijas rīcībā esošajiem līdzekļiem, jo īpaši attiecībā uz uzņēmumu apvienošanās pārraudzību, kas vērtēti kā pārāk mazi salīdzinājumā ar resursiem, kādi ir iesaistīto pušu rīcībā. Minētais jautājums joprojām ir atklāts; rodas iespaids, ka Konkurences ģenerāldirektorātam trūkst kvalificētu darbinieku, kas izskatītu lietas saistībā ar atsevišķām valstīm, jo īpaši jaunajām dalībvalstīm. Komiteja pauž bažas un neizpratni par tālredzības trūkumu Komisijas cilvēkresursu pārvaldībā un prasa īstenot steidzamus pasākumus stāvokļa uzlabošanai.

3.6.5

Neraugoties uz nesen veiktajiem pasākumiem pārredzamības uzlabošanā, Komiteja secina, ka nav izstrādāta aktīva politika apspriedēm ar iesaistītajiem dalībniekiem politikas — attiecībā uz Konkurences ģenerāldirektorāta izskatītajām horizontālajām lietām vienīgo informāciju par uzņēmumu apvienošanās jautājumu, kas atrodama Komisijas tīmekļa vietnē, nevar uzskatīt par atbilstīgu, lai varētu apkopot pilsoniskās sabiedrības, dažādu ieinteresēto organizāciju viedokļus attiecībā uz labu pārvaldību.

3.6.6

Attiecībā uz dalībvalstu tiesas spriedumiem konkurences jomā, kas publiskoti Komisijas tīmekļa vietnē, jākonstatē, ka noteiktie īpašie mērķi informācijas jomā nav sasniegti (Regulas EK 1/2003 15. panta 2. ievilkums). Pirmkārt, var novērot, ka tīmekļa vietnē izveidotā sistēma funkcionē tikai daļēji. Jo īpaši jaunās dalībvalstis nenosūta vai tikpat kā nenosūta savu valstu tiesu iestāžu spriedumu kopijas. Šāds stāvoklis kavē konkurences tiesību piemērošanu attiecīgajās valstīs un kaitē to vēlamajai saskaņošanai. Otrkārt, dalībvalstu spriedumi ir pieejami tikai attiecīgās valsts valodā, kas ierobežo lasītāju skaitu, lai gan tiem ir ievērojama praktiska nozīme attiecībā uz tajos apskatītajām un iepriekš nepublicētajām problēmām.

3.7   Valsts atbalsta kontrole.

Eiropadomes 2005. gada marta sanāksmē tika atgādināts par mērķi turpināt samazināt valsts atbalsta apjomus, tomēr nosakot izņēmumus attiecībā uz iespējamiem tirgus traucējumiem.

3.7.1

Eiropas Komisija 2005. gada 7. jūnijā iesniedza valsts atbalsta rīcības plānu, par ko savu viedokli pauda EESK (3) un uz kuru ir atsauce šajā atzinumā. Tomēr, izskatot 2004. gada ziņojumu, jāizsaka vairākas svarīgas piezīmes.

3.7.2

Būtiski svarīgi ir uzlabot tās informācijas pārredzamību, kas tiek sniegta uzņēmumiem, kuri saņem individuāli piešķirtu atbalstu (paziņojuma datums, dalībvalstu sniegtais pamatojums). Šāda pārredzamība vēl jo vairāk ir nepieciešama tādēļ, ka uzņēmumiem jārēķinās ar nepieciešamību atmaksāt nelikumīgu atbalstu, un tas negatīvi ietekmē īpaši mazos un vidējos uzņēmumus, pat ļoti mazos uzņēmumus, kaut gan paziņojuma procedūru veic dalībvalsts.

3.7.3

Valsts iestādēm, kuru uzdevums ir novērtēt atbalsta atbilstību izvirzītajiem kritērijiem, ne vienmēr ir nepieciešamās zināšanas, lai veiktu ekonomisko analīzi saistībā ar paziņojuma procedūrām; bieži vien atbalstu, piemēram, nodarbinātības vai vides jomā, piešķir pašvaldības, neveicot tirgus daļu optimālu analīzi, kas nelikumīga atbalsta gadījumā uzņēmumiem rada lielu finansiālu nedrošību.

3.7.4

Izskatot grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai sniegto atbalstu, var novērot, ka Kopienas politika vairāk tiek vērsta uz ekonomisko ietekmi uz valsts atbalsta saņēmēja konkurentiem, jo īpaši uz līdzekļiem, kas ļauj tiem “kompensēt zaudējumus”. Uztraucoties par konkurences izkropļojumu attīstību, Komisija nosaka vairākus ierobežojumus atbalsta saņēmējuzņēmumiem — tā var, piemēram, ierobežot tirgus daļas apjomu kādā noteiktā ģeogrāfiskā zonā, kā tas ir Thomson Multimédia lietā, vai noteikt saņemējuzņēmumam saistības dibināt partnerību ar konkurentiem.

3.7.5

EESK izsaka nožēlu, ka minētās problēmas dēļ atstāts novārtā cits ne mazāk svarīgs aspekts, proti, šādas darbības sekas attiecībā uz gala patērētāju (klientu kā nodokļu maksātāju), jo Komisija nepietiekami cenšas noskaidrot, vai atbalsts kavēs vai nekavēs cenas pazemināšanos, plašāka sortimenta vai labākas kvalitātes preču un pakalpojumu izvēli. Patērētāju intereses ir konkurences politikas centrālais aspekts, un tiesībām saņemt valsts atbalstu jāatbilst tādām pašām obligātajām prasībām ilgtermiņa analīzes ziņā, kādas izvirzītas karteļiem vai uzņēmumu apvienošanai.

3.7.6

Kopumā EESK izsaka bažas par konkurences izkropļojumiem, kas varētu rasties sakarā ar nevienlīdzīgu valsts atbalstu dažādās dalībvalstīs. EESK visvairāk satrauc bieži sastopamais valsts atbalsta sniegšanas diskriminējošais raksturs. Dalībvalstis, piešķirot investīcijas un sniedzot palīdzību grūtībās nonākušajiem uzņēmumiem, bieži nosliecas par labu lielajiem uzņēmumiem, neņemot vērā mazos un vidējos uzņēmumus (kas patiesībā ES nodrošina četras no piecām darbavietām), kā arī dod priekšroku noteiktām nozarēm un uzņēmumu veidiem. Šāds stāvoklis nav labvēlīgs uzņēmējdarbības attīstībai un ir iemels ekonomikas stagnācijai; ekonomika nav pietiekami dinamiska un ir pārāk nelabvēlīga jaunajiem tirgus dalībniekiem.

4.   Priekšlikumi pastiprinātai konkurences politikai

EESK, pamatojoties uz stāvokļa analīzi, ir izstrādājusi šādus ieteikumus

4.1   Tehniskie jautājumi

4.1.1

Nākamajos ziņojumos Komisijai vajadzētu pievērst īpašu uzmanību paplašināšanas ietekmei, proti, īpašā nodaļā uzskaitīt izmaiņas gan attiecībā uz likumdošanu, gan Kopienas tiesību piemērošanas uzraudzību.

4.1.2

Efektīvākai tiesiskajai drošībai galvenais ir apžēlošanas sistēmas vienkāršošana. Ņemot vērā sniedzamās informācijas slepenību un problēmas, ko rada vienas un tās pašas procedūras atkārtošana dažādās iesaistītajās iestādēs (karteļi ietekmē vairākas dalībvalstis), piemērota būtu reforma, kuras pamatā būtu savstarpējas atzīšanas princips jeb “vienas pieturas aģentūras” sistēma.

4.1.2.1

Turklāt būtu ļoti ieteicams, lai dalībvalstu apžēlošanas programmas tiktu tuvinātas elastīgas un netiešas saskaņošanas ceļā, kas varētu notikt pēc “paraugprakses” principa.

4.1.3

Ņemot vērā pašreizējo Komisijas politikas pārskatīšanu attiecībā uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, izmantojot pamatnostādņu projektu, ir jānoskaidro vairāki jautājumi, lai šādas ļaunprātīgas izmantošanas novērtējumu saistītu ar patērētājam radītu kaitējumu. Komisijai vajadzētu precizēt, ko sevī ietver dominējošs stāvoklis, bet jo īpaši — kas ir ļaunprātīga izmantošana un kādi ir tās veidi. Tai būtu arī jānosaka robeža starp likumīgu konkurenci, kas ir balstīta uz sekmīgu darbību, un nelikumīgu konkurenci, kura rada traucējumus konkurences darbībai un tādējādi negatīvi ietekmē patērētāju.

4.1.4

Attiecībā uz uzņēmumu apvienošanās kontroli, lai labāk novērtētu efektivitātes peļņas guvumu, Komisijas ziņojums nākotnē varētu analizēt attiecīgās darbības un to ietekmi uz patērētājiem.

4.1.5

Lai nodrošinātu labāku līdzsvaru starp ražošanu un izplatīšanu, kā arī pašas izplatīšanas līmeni (lai izvairītos no tā, ka lauku apgabalos vai ekonomikas ziņā nelabvēlīgās pilsētas zonās vai mazapdzīvotos reģionos tirdzniecība varētu izzust vispār), ir jāizanalizē konkurences instrumenti, tirdzniecības regulējums vai atbalsts mazajiem uzņēmumiem, lai iespējamiem dalībniekiem netiktu liegta pieeja tirgum un MVU varētu saņemt valsts atbalstu.

4.1.6

Nākamajos ziņojumos būtu lietderīgi iekļaut aprakstu par sadarbību starp “patērētāju attiecību ierēdni” un patērētāju organizācijām — vai vajadzības gadījumā tās varētu Komisijai iesniegt atzinumu vai nodrošināt informāciju par lietām, kas saistītas ar uzņēmumu apvienošanu, karteļiem vai dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu? Būtiski ir sniegt pierādījumu “patērētāju attiecību ierēdņa” darba efektivitātei.

4.1.7

Lai uzlabotu dalībvalstu tiesu lēmumu publicēšanas sistēmas darbību, būtu jāizveido korespondentu tīkls, kuriem būtu uzdots apkopot tiesu iestāžu lēmumus, lai paaugstinātu esošās sistēmas efektivitāti. Minētās sistēmas rīcībā būtu jānodod lielāki cilvēkresursi un finanšu līdzekļi.

4.2   Politikas un ekonomikas jautājumi

4.2.1   Pastiprināt nopietnāko izkropļojumu analīzi

4.2.1.1

Konkurences politikas darbības novērtējumam jābūt tādam, kas ļauj pārbaudīt, vai tā patiešām atbalsta “brīvu, netraucētu konkurenci” ES ietvaros, kā arī pārbaudīt efektivitāti cīņā pret monopoliem un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, to ietekmi uz jaunu uzņēmumu radīšanu, kā arī uz uzņēmējdarbību. Komisijai nevajadzētu ierobežot vienošanās MVU starpā, lai varētu konkurēt ar lielām apvienotām grupām, un vajadzētu pievērsties nopietnāko izkropļojumu efektīvākai apkarošanai.

4.2.1.2

Attiecībā uz brīvajām profesijām Komisija pēc sava 2004. gada 9. februāra paziņojuma publicēja ziņojumu par konkurenci brīvo profesiju nozarē (4), kurā sniegta informācija par gūtajiem panākumiem attiecībā uz tādu nevajadzīgu konkurences ierobežojumu atcelšanu kā noteiktās cenas, noteikumi reklāmas jomā, profesiju piekļuves ierobežojumi un atsevišķi rezervēti uzdevumi. EESK aicina Komisiju pildīt tās saistības, kā arī apstiprina savu viedokli, kas pausts atzinumā par 2003. gada ziņojumu par konkurences politiku, saskaņā ar kuru konkurencei labvēlīgāku mehānismu ieviešana ļautu brīvo profesiju pārstāvjiem uzlabot savu pakalpojumu kvalitāti un piedāvājumu, kas savukārt būtu tiešs ieguvums patērētājiem un uzņēmumiem.

4.2.2   Cīņa pret tirgus norobežošanu un ekonomikas un sociālo pētījumu izstrāde.

4.2.2.1

EESK uzskata, ka konkurences jautājumus jāanalizē saistībā ar Eiropas Savienības vispārējo kohēziju un jāpārdomā, vai joprojām pārāk izteiktas darbības valsts līmenī (tiešs vai slēpts atbalsts lielākajiem uzņēmumiem, atbalsts investīciju piesaistei, atbalsts faktisku monopolu pastāvēšanai un dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana) mērķis nav saglabāt norobežošanos vienotajā tirgū un kavēt ES ekonomikas nozares dalībnieku tuvināšanos. Šajā sakarā Komisijai jāsniedz arī ekonomikas un sociālā analīze par savu politisko lēmumu vispārējo ietekmi, vēršoties pie Padomes un dalībvalstīm, lai nodrošinātu izmaiņas tirgus norobežošanas praksē, kas ekonomikas un sociālās jomas dalībniekus nostāda neizdevīgā stāvoklī.

4.2.3   Nodrošināt optimālu informācijas sniegšanu un konsultācijas

4.2.3.1

EESK ir Komisijas rīcībā, lai apspriestu, kādā veidā robežās, ko pieļauj uzņēmējdarbība, nodrošināma lielāka pārredzamība attiecībā uz konkurences politikā iesaistītajiem dalībniekiem — uzņēmumiem, ekonomikas un sociālās jomas partneriem, patērētājiem un citiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem. Attiecībā uz uzņēmumu apvienošanu ir jāapsver veids, kā panākt pilsoniskās sabiedrības dalībnieku aktīvāku iesaistīšanos gan konsultāciju, gan uzklausīšanas procedūrās — tas atbilst labas pārvaldības un līdzdalības demokrātijas principiem. Vispārīgāk runājot, jāizveido viegli pieejams informācijas tīkls, kas ļautu labāk iepazīties ar konkurences politikas prioritātēm un informētu uzņēmumus, kā arī patērētājus, par to tiesībām un pienākumiem. Tā pamatā būtu Uzņēmumu ģenerāldirektorāta Eiropas Informācijas biroji un visi tirdzniecības un rūpniecības kameru un patērētāju organizāciju tīkli. Pastāvīgas un efektīvas informācijas sniegšana ir nepieciešama, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs un kandidātvalstīs.

4.2.4   Konkurences politikas vispārējas saskaņotības nodrošināšana ar pārējām ES politikas jomām.

4.2.4.1

Konkurences politika ir svarīgs elements Eiropas iekšējā tirgus efektīvas darbības nodrošināšanai. Darbības traucējumi, ko minētā politika atklāj, izceļ neatliekamo vajadzību nodrošināt vienota tirgus pilnīgu izveidi un novērst darbības, kuras sistemātiski mēģina to ierobežot. Tomēr šāda politika nav pašpietiekama, tai ir nepieciešama saskaņošana ar visām ES politikas jomām nolūkā sasniegt pārskatītās Lisabonas stratēģijas mērķus un patērētāju aizsardzības politikas efektivitāti. Katrā gadījumā ir jādefinē ES ekonomiskās un sociālās kohēzijas projekts, kuru izmantojot, konkurences politikai vajadzētu saglabāt īpašu nozīmi un rast jaunu pamatojumu — visiem nodrošināt vienlīdzīgas piekļuves iespējas vienotam tirgum tā, lai patērētāji, uzņēmēji un darba ņēmēji gūtu labumu no lielākā tirgus pasaulē.

Briselē, 2006. gada 15. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Apvienotā Karaliste, Beļģija, Čehijas Republika, Francija, Grieķija, Igaunija, Īrija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande, Polija, Slovākija, Somija, Ungārija, Vācija un Zviedrija.

(2)  Konkurences ĢD Apspriežu dokuments par Līguma 82. panta piemērošanu ekskluzīvos ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos. Sabiedriska apspriede, 2005. gada decembris

(3)  OV C 65, 17.3.2006., ziņotājs: Pezzini kgs.

(4)  Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai KOM(2004) 83, 2004. gada 9. februāris, (SEC (2005) 1064).


9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/14


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas standartizācijas finansējumu”

KOM (2005) 377 galīgā red. — 2005/0157 (COD)

(2006/C 110/03)

2005. gada 16. septembrī saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu Padome nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par augstāk minēto tematu

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2006. gada 21. februarī. Ziņotājs — PEZZINI kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 425. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā (15. marta sēdē), ar 140 balsīm par, 1 balsi pret un 1 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot Eiropas standartizācijas finansējumam drošu, skaidru un pārredzamu tiesisko pamatu, jo standartizācijas sistēmai ir būtiska nozīme iekšējā tirgus pienācīgas darbības un Eiropas rūpniecības konkurētspējas nodrošināšanā. Eiropas tehniskajiem standartiem ir nozīmīga loma arī Kopienas tiesību aktu izstrādes un tās politiku atbalstā.

1.2

Komiteja apstiprina, ka Eiropas standartizācijas process ir iesaistīto pušu brīvprātīga darbība, un tādai tai arī jāpaliek, un šo pušu precīzs uzdevums ir izstrādāt viņu prasībām atbilstošus standartus un citus standartizācijas produktus.

1.3

Komiteja iesaka Padomei, Eiropas Parlamentam un Komisijai attiecībā uz Eiropas standartizācijas politiku lielākā mērā izmantot apsteidzošu pieeju. Ņemot vērā nesen pārskatītā Lisabonas procesa darba kārtības ieviešanu, standartizācijas politika ir jāuztver kā viena no Savienības pamata politikas jomām, kurai jādod savs ieguldījums Eiropas un atsevišķu valstu iestāžu un uzņēmumu patiesas “standartizācijas kultūras” attīstībā, kas ir stratēģisks elements Kopienas un starptautiskajā līmenī.

1.4

Pēc Komitejas domām, ir īpaši svarīgi, lai vienotākā Eiropas standartizācijas sistēmā būtu nodrošināta visu iesaistīto pušu, īpaši NVO un MVU, kā arī patērētāju un vides aizsardzības organizāciju, pilnīga līdzdalība, pie kam cilvēkresursu kvalifikācijas paaugstināšanai paredzētie izglītības pasākumi ir jāatbalsta arī finansiāli.

1.5

Komiteja uzsver, ka Eiropas standartizācija ir svarīga iekšējā tirgus funkcionēšanai un konsolidācijai, it sevišķi pateicoties “jaunās pieejas” direktīvām veselības, drošības, vides un patērētāju aizsardzības nozarēs vai arī, lai nodrošinātu saskaņotību daudzās nozarēs, sevišķi transportā un telekomunikāciju jomā. Turklāt standartizācija paver iespēju uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšanai, jo tā sekmē brīvu preču un pakalpojumu apriti iekšējā tirgū un arī pasaules tirgū.

1.6

Pēc Komitejas domām, ir jānodrošina tas, ka Eiropas standartizācijas sistēmas ietvaros finansētie pasākumi, kas ir stratēģiski svarīgi un nepieciešami resursi, tiek pienācīgi un ilgstoši pārvaldīti; ka pastāv iespēja turpināt īstenot kopējos sadarbības mērķus; un ka pastāv nepieciešamie administratīvie un finanšu nosacījumi, lai varētu nodrošināt standartizācijas sistēmas neatkarību un neitralitāti, no vienas puses, un uzlabot operativitāti un izvērst standartizācijas darbu, no otras puses.

1.7

Komiteja uzskata, ka piedāvātais kopējais līdzekļu apjoms ir nepietiekams, lai attiecīgajā piecu gadu laika posmā finansētu visu Eiropas standartizācijas sistēmu, tāpēc šis apjoms ir jāpalielina virs šobrīd noteiktā 2 % līmeņa, lai nodrošinātu standartu izstrādes brīvību un to izplatību, tā panākot standartu atbilstību ES paplašināšanai līdz 25 dalībvalstīm un paredzamajām nākamajām paplašināšanās kārtām.

1.8

Komiteja uzsver šādu pasākumu nepieciešamību:

pēc iespējas lielākas pārredzamības un noteiktības radīšana centralizētu Eiropas standartizācijas struktūru finansēšanā, pieļaujamo izmaksu noteikšana attiecībā uz Eiropas standartizācijas organizāciju (ESO) infrastruktūru un procedūras pakalpojumiem, izstrādājot standartus, kas ir tehnisko komisiju ekspertu darba rezultāts;

finansēšanas procedūru vienkāršošana un paātrināšana, pie kam jābūt nodrošinātai iespējai noteikt vienotas izmaksu likmes, lai būtu iespējams izvairīties no sarežģītām finanšu atskaišu procedūrām, kurām bieži jāiztērē aptuveni 30 % no piešķirtajiem finanšu līdzekļiem;

iepirkuma procedūru, kuras tiešām atbilst “vienlīdzīgas partnerības” starp ESO un Eiropas Komisiju nosacījumiem, tātad starp pakalpojumu sniedzēju un pircēju, piemērošana tāda veida pakalpojumiem, kādus sniedz ESO; to tomēr nekādā gadījumā nedrīkst attiecināt uz brīvprātīgi radītiem standartiem, kas paliek standartizācijas organizāciju īpašumā.

1.9

ESO piedāvā tikai standartiem nepieciešamo infrastruktūru un pakalpojumus, bet tās neizstrādā standartus, kuri drīzāk ir tehnisko ekspertu darba rezultāts. Pēc EESK domām, šis aspekts kā svarīgs punkts būtu jāiekļauj apsvērumos.

1.10

Komisijas laika posmam no 2006. līdz 2010. gadam ierosinātais līdzekļu kopējais apjoms 134 miljonu euro apjomā šķiet nepietiekams.

2.   Pamatojums

2.1

Komiteja vienmēr ir iestājusies par plašāku Eiropas standartizācijas pielietojumu ES politikas jomās un tiesību aktu izstrādē, lai atbilstoši sabiedrības un uzņēmējdarbības vajadzībām tehnisko standartizāciju varētu paplašināt uz šādām jaunām jomām: pakalpojumiem, informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, satiksmi, patērētāju un vides aizsardzību.

2.2

Īpaši pieaug kā uzņēmējdarbības pārstāvju, tā arī citu iesaistīto pušu pārliecība par to, ka Eiropas standartizācija nodrošina priekšrocības uzņēmējdarbībai: šī pārliecība izpaužas atbalstā Eiropas galvenajām standartizācijas struktūrām (CEN/CENELEC/ETSI) un visu iesaistīto pušu, it īpaši MVU, neierobežotā dalībā standartu izstrādes procesā.

2.2.1

Ņemot vērā šo struktūru iespējas dot ieguldījumu Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā, Komiteja vēlas, lai organizētā pilsoniskā sabiedrība būtu plaši pārstāvēta šo struktūru pārvaldes institūcijās.

2.3

Lai vairotu dažādu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju klātbūtni un dalību standartizācijas procesos CEN, CENELEC und ETSI  (1) ietvaros, šajos procesos kā pilntiesīgi locekļi piedalās tādas organizācijas kā ANEC, ETUI–REMS, NORMAPME un visbeidzot 2002. gada novembrī izveidotais ECOS  (2).

2.4

Komiteja jau vairākkārt ir aicinājusi (3) pārskatīt šobrīd spēkā esošo standartizācijas tiesisko pamatu, lai tas būtu vairāk piemērots jaunākajām tendencēm un izaicinājumiem Eiropas tehnisko standartu jomā, kā arī tiesību aktu vienkāršošanas procesam, un lai tas labāk atbilstu tiesību aktu labākas izstrādes  (4) pamatprincipam un prasībām, kas ietvertas dokumentā par Rūpniecības politiku paplašinātā Eiropā  (5) un iekšējā tirgus stratēģijas prioritātēm no 2003. līdz 2006. gadam (6).

2.5

Komitejai jau arī ir bijusi iespēja izteikt savu atbalstu Eiropas standartizācijas stabilas finansēšanas shēmas ieviešanai, kuras pamatā ir stabils tiesiskais regulējums. Tāpat arī jānodrošina tas, ka gan Komisija, gan dalībvalstis piedalās līdzfinansēšanā saistībā ar standartizācijas darbu, Eiropas infrastruktūru un pasākumiem sinerģiju uzlabošanai starp ESO, kāpinot to efektivitāti Eiropas tehnisko standartu izstrādē un veicinot starptautiskos standartus.

2.5.1

Pastiprināta dalībvalstu pārstāvju iesaistīšana varētu nodrošināt labāku un lietderīgāku standartu radīšanu iesaistīto pušu interesēs.

2.6

Eiropas tehniskās standartizācijas kultūras attīstība ir būtiska, lai nodrošinātu efektīvu un līdzsvarotu iekšējā tirgus darbību 25 dalībvalstu ES. Tādēļ Eiropas līmenī ir jāizveido struktūras, kas pilnībā atbilst šādiem nosacījumiem:

“jaunās pieejas” prasībām;

nepieciešamībai pēc savietojamības tirgos;

ierobežojumiem un iespējām attiecībā uz konkurētspēju, kas pasaules tirgū iegūst aizvien lielāku nozīmi.

2.7

2004. gadā CEN radīja aptuveni 1 200 jaunus Eiropas standartus un CENELEC — aptuveni 400; abu struktūru līdz šim radīto Eiropas standartu kopējais skaits tādējādi sasniedz aptuveni 15 000.

2.8

Tās iezīmes, kas ir palīdzējušas sasniegt šādus panākumus, pēc Komitejas domām, vajadzētu neierobežotā apjomā saglabāt un nepieciešamības gadījumā attīstīt tālāk. Jaunais tiesiskais pamats, kas balstīts uz Līguma 95. un 157. pantu un regulē standartizācijas darba finansējumu, pēc Komisijas domām, nekādā gadījumā nedrīkst ietekmēt standartizācijas procesa būtību un galvenās iezīmes; tam ir jāpaliek brīvam, brīvprātīgam un balstītam uz pušu vienošanos.

2.9

No otras puses, Komiteja apzinās, ka vidējā laika posmā ir jānodrošina, kā arī jāracionalizē un jākonsolidē centrālo Eiropas struktūru finansēšanas shēma, ņemot vērā arī pēdējos gados vērojamo tehnisko standartu pielietojuma paātrinājumu.

2.9.1

Pastāv pastiprināta ieinteresētība mazināt tirdzniecības ierobežojumus, izveidojot standartizācijas sistēmu, kas spēj atbalstīt Eiropas rūpniecības produktu, pakalpojumu un metožu konkurētspēju ar mērķi sasniegt tos ekonomiskos, sociālos un ekoloģiskos attīstības uzstādījumus, kas ir noteikti Lisabonas stratēģijā.

2.10

Līdz šim Eiropas līmeni nepastāv konkrēts tehniskās standartizācijas sistēmas finansējuma tiesiskais pamats, kas ļautu Komisijai atbalstīt standartizācijas darbu ar papildu finanšu līdzekļiem.

2.10.1

Kā zināms, šis standartizācijas darbs sniedzas no informācijas un komunikāciju tehnoloģijām līdz pat transporta nozarei; no vides un patērētāju aizsardzības līdz pārtikas produktu un to pārstrādes drošībai; no izpētes darba pirms standartizācijas un tās laikā līdz pakalpojumu nozarei un “jaunizveidotiem nosacījumiem” (new deliverables) (7).

2.11

Turklāt jānodrošina lielāka saskaņotība un stabilitāte CEN, CENELEC un ETSI centrālajām struktūrām, it sevišķi pēc jauno dalībvalstu pievienošanās un ņemot vērā nākotnē gaidāmās ES paplašināšanās kārtas.

2.12

Valstiskās standartizācijas struktūras spēj sevi finansēt ar tiešajiem ieņēmumiem no produktu pārdošanas un pakalpojumu sniegšanas, bet ES struktūras ir atkarīgas vienīgi no dalībvalstu iemaksām un citiem ES un EBTA finanšu līdzekļiem, kas daudzējādā ziņā ir nepietiekami, lai nodrošinātu Eiropas standartizācijas sistēmas efektivitāti un uzticamību.

2.13

Padome savos 2002. gada secinājumos aicināja iestādes pievērst standartizācijai stratēģisku nozīmi un nopietni iesaistīties tajā, pirmām kārtām ar īpašu ieguldījumu efektīvu un iedarbīgu standartizācijas infrastruktūru saglabāšanā.

2.14

2004. gada decembrī Padome pieņēma zināšanai Komisijas iniciatīvu, kuras nolūks bija reformēt institucionālo sistēmu un ierosināt jaunu tiesisko pamatu Eiropas standartizācijas (8) finansējumam; Padome aicināja Komisiju, dalībvalstis, kā arī Eiropas un atsevišķu valstu standartizācijas iestādes pārbaudīt, kādā veidā un ar kādiem paņēmieniem varētu uzlabot Eiropas standartizācijas sistēmu, lai pēc iespējas pilnvērtīgāk izmantotu pieejamos resursus, kā arī pārbaudīt citas iespējas, lai nodrošinātu standartizācijas efektīvu darbību Eiropā (9).

2.15

Komisija ir izstrādājusi dažādus priekšlikumus (10) par iespējamajiem Eiropas standartizācijas sistēmas finansēšanas scenārijiem:

bezdarbības scenārijs;

iespēja, ka finansējumu nodrošina tikai rūpniecība un ieinteresētās puses;

iespēja, ka finansējumu nodrošina tikai dalībvalstis un valstu standartizācijas organizācijas;

pievienotās vērtības iespēja ar Kopienas finansiālu piedalīšanos.

2.16

Finansējuma, ko nodrošina tikai rūpniecība un citas ieinteresētās puses, trūkums būtu tāds, ka būtu vērojama koncentrēšanās gandrīz tikai uz “uz tirgu vērstu” tehnisko standartu radīšanu, kas kalpotu Eiropas konkurētspējas uzlabošanai pasaules tirgū.

2.16.1

Šāda veida finansējumam toties būtu priekšrocība, ka tas tieši atbilstu uzņēmumu vēlmēm un atspoguļotu tirgus prasības, neietekmējoties no ārējiem apstākļiem. Tajā pašā laikā tas tomēr varētu ievērojami ietekmēt visu pārstāvēto interešu aizsardzību, it sevišķi MVU interešu aizsardzību.

2.17

Iespēja, kad finansējumu nodrošina tikai dalībvalstis, kas ir CEN, CENELEC un ETSI dalībnieces, izmantojot ESO starpniecību, varētu vājināt koordinācijas pakāpi Eiropā un Eiropas standartizācijas sistēmas koherenci.

2.17.1

No otras puses, šī iespēja varētu lielā mērā izpildīt Līgumā noteikto subsidiaritātes un proporcionalitātes principu prasības.

2.18

Lielākai Komisijas iesaistīšanai būtu tā priekšrocība, ka tā varētu nodrošināt tehniskajiem standartiem lielāku Eiropas pievienoto vērtību, novest pie atsevišķo valstu neatbilstošu standartu atcelšanas un iekšējā tirgus darbības stiprināšanas, tai skaitā radot ievērojamus ietaupījumus Eiropas rūpnieciskajai ražošanai.

2.18.1

Komisijai būtu iespēja ietekmēt standartizācijas procesu un attīstīt to Kopienas interesēs ar iespējamiem uzlabojumiem pārskatāmības, koherences un tās politikas atbalsta efektivitātes jomās.

2.19

Saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem (11), CEN–CENELEC/ETSI standartizācijas sistēmas ikgadējie izdevumi sastādītu aptuveni 700 miljonus euro, kas būtu sadalīti šādi:

26 % ESO institucionālajām izmaksām;

2 % CEN Vadības centra (CMC) pārvaldes izmaksām;

72 % valstu ekspertu dalības izmaksām dažādās standartizācijas komisijās.

2.20

Ieņēmumu daļā pašreizējos galvenos finansējuma avotus varētu iedalīt šādi:

2 % no Eiropas Kopienas un EBTA maksājumiem;

8 % no valdību maksājumiem;

90 % no rūpniecības un iesaistīto pušu maksājumiem.

2.21

Šobrīd finansiālais atbalsts Eiropas standartizācijai ir noteikts vairākos tiesību aktos, lielākajā daļā no kuriem nav iekļauti pietiekami skaidri un atbilstoši nosacījumi par finansējuma kārtību. Šie tiesību akti nodrošina Eiropas Komisijai iespēju uzdot ESO (CEN, CENELEC, ETSI) izstrādāt Eiropas standartus tās politikas atbalstam.

2.22

Eiropas standartizācijas finansiālais atbalsts ir iekļauts Komisijas, EBTA un ESO savstarpējās partnerattiecībās, kā tas ir noteikts 2003. gada 28. martā parakstītajās Vispārējās sadarbības vadlīnijās.

2.23

Eiropas standartizācijas darba finansējums pirmkārt attiecināms uz:

ikgadējiem pakalpojumu līgumiem ar ESO to centrālo sekretariātu darbības pilnveidošanai koherences, kvalitātes, efektivitātes un pārredzamības jomās;

Eiropas standartizācijas kvalitātes uzlabošanu, ārējiem padomniekiem izvērtējot saskaņotu standartu projektus un nepieciešamības gadījumā tulkojot šo standartu galīgās redakcijas;

Eiropas standartu vai citu standartizācijas produktu izstrādāšanas pakalpojumiem Kopienas politikas un likumdošanas atbalstam;

iepazīstināšanu ar Eiropas standartiem un standartizācijas sistēmu, kā arī tās pārredzamību;

tehnisko atbalstu sadarbībai ar trešām valstīm un starptautiskajai sadarbībai.

2.23.1

Tehniskā standartizācija arī sekmē pasaules tirdzniecības tehnisko šķēršļu novēršanu, PTO līmenī panākot tādas vienošanās kā, piemēram, TABD (Transatlantiskais biznesa dialogs) un MEBF (Mercosur Eiropas biznesa forums) un transformējot Eiropas tehniskos standartus starptautiskos standartos: ISO, IEC, ITU.

3.   Īpašas piezīmes

3.1

Lai aizsargātu Eiropas standartizācijas procesa neatņemamās raksturiezīmes — tam jānotiek brīvprātīgi, jābūt balstītam uz vienprātības principu un jābūt vērstam uz tirgu —, pēc Komitejas domām, būtu lietderīgi pievienot apsvērumiem jaunu punktu šādā redakcijā:

“Standartizācijas procesam arī turpmāk jānotiek brīvprātīgi, jābalstās uz vienprātības principu un jābūt vērstam uz tirgu. Šīm pazīmēm jābūt nodrošinātām un tās pietiekamā apjomā jāņem vērā jaunajā Kopienas tiesiskajā regulējumā par Eiropas standartizācijas finansēšanu, piemēram, 2005. gada oktobrī Komisijas pieņemtā rīcības plāna par Eiropas standartizāciju ietvaros, ko vajadzētu pārskatīt katru gadu, vienojoties ar ESO un ieinteresētajām pusēm.”

3.2

Pēc Komitejas domām, tehnoloģiskā progresa ātrums nav attaisnojums tam, ka rūpniecība aizvien aktīvāk veido konsorcijus un forumus, kas paredzēti tehnisko specifikāciju izstrādei ārpus Eiropas standartizācijas oficiālās procedūras. Šādā veidā varētu tikt vājināti Eiropas standartizācijas pamata elementi, piemēram, visu ekspertu iespējamā piedalīšanās (it sevišķi mazajos uzņēmumos), visa procesa pārskatāmība un vienprātības principa izplatība. Tādēļ apsvērumiem būtu pievienojams šāds punkts:

“Jaunajā finanšu tiesiskajā regulējumā jābūt nodrošinātam spēcīgākam atbalstam standartizācijai un tās lielākai efektivitātei, lai pārredzama, atvērta un brīvprātīga procesa ietvaros varētu nodrošināt atbilstību” jaunizveidotiem nosacījumiem“ (12) (speciālistu ziņojumiem, tehniskajām specifikācijām, vadlīnijām). ESO būtu jāspēj kontrolēt šie” nosacījumi“, lai nodrošinātu atbilstību kā visu ieinteresēto pušu (īpaši mazāko dalībnieku un mazāk strukturēto organizāciju) vajadzībām, tā arī pamatotajām patērētāju organizāciju prasībām.”

3.3

Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi grozīt apsvērumu pašreizējo ceturto punktu tā, lai mērķis būtu ne tikai izveidot juridisko pamatu Kopienas finansiālajam atbalstam visām standartizācijas darbībām, kas nepieciešamas politiku un likumdošanas īstenošanai, bet arī, izmantojot juridisko pamatu, turpmāk veicināt Eiropas standartizācijas procesu. Minētais process ir Eiropas rūpniecības konkurētspējas, patērētāju aizsardzības, veselības aizsardzības un Eiropas iedzīvotāju labklājības svarīga sastāvdaļa.

“Jāizveido nepārprotams, pilnīgs un detalizēts juridiskais pamats, kas dod iespēju Kopienai finansēt visas standartizācijas darbības, kas nepieciešamas Kopienas politiku un likumdošanas īstenošanai un ar kura palīdzību var veicināt Eiropas standartizācijas procesu kā Eiropas rūpniecības konkurētspējas, jauno inovatīvo tehnoloģiju, patērētāju un veselības aizsardzības, kā arī Savienības iedzīvotāju labklājības svarīgu sastāvdaļu.”

3.4

Pēc Komitejas domām, vairāk jāuzsver fakts, ka ESO rada ne tikai tehniskus standartus, bet sniedz arī Eiropas infrastruktūras pakalpojumus, kuru ietvaros ieinteresēto pušu speciālisti izstrādā standartus. Tādēļ apsvērumos pēc astotā punkta jāiekļauj jauns punkts:

“Būtībā Eiropas standartizācijas organizācijas sniedz infrastruktūras pakalpojumus tehnisko standartu izstrādāšanai. Tos izstrādā galvenokārt ieinteresēto aprindu pārstāvji atbilstoši brīvai, saskaņotai un tehniskai procedūrai.”

3.5

Komiteja ierosina priekšlikuma 3. pantam (“Standartizācijas darbības, par kurām ir tiesības saņemt Kopienas finansējumu”) pēc punkta f) pievienot divus jaunus punktus g) un h):

3.5.1

Kā jau izklāstīts šī atzinuma 1.4. punktā, ar standartizāciju saistīto personu apmācības pasākumiem ir īpaša nozīme (3. pants, jaunais punkts g).

“Apmācības pasākumi ieinteresēto pušu, īpaši mazo uzņēmumu, pakalpojumu nozares, tirdzniecības un mazāk strukturēto organizāciju pārstāvjiem gan attiecībā uz standartizācijas procesa vispārīgajiem jautājumiem, gan tehniskajā jomā, lai veicinātu iespējas kopīgi izstrādāt Eiropas un starptautiskos standartus.”

3.5.2

Lai nodrošinātu liela skaita pilsoniskās sabiedrības pārstāvju aktīvāku līdzdalību standartizācijas procesos, ir nepieciešams uzlabot viņu sadarbību (3. pants, jaunais punkts h).

“Veicināt starpnozaru koordinēšanu attiecībā uz valstu/reģionālo standartizācijas organizāciju metodēm, procedūrām, politikām un interaktīvajiem Eiropas datortīkliem.”

3.6   Finansējuma kārtība

3.6.1

Standartizācijas iestāžu darbību varētu pielīdzināt veikumam vispārējo ekonomisko interešu labā, jo tās sniedz veselībai, videi un ilgtspējīgai attīstībai nepieciešamus pakalpojumus.

3.6.2

EESK uzskata, ka ESO centrālo sekretariātu darbību varētu finansēt ne tikai, izmantojot dotācijas pasākumiem un ekspluatācijas izdevumu segšanai (13), bet arī, aicinot iesniegt priekšlikumus saskaņā ar publiskā iepirkuma procedūru, būtībā saskaņā ar lielākas elastības principiem.

3.6.3

Attiecībā uz 5. panta (“Finansējuma kārtība”) 5. punktu Komiteja uzskata, ka ESO un Komisijas partnerības pamatnolīgumiem (saskaņā ar 5. pantu) vajadzētu būt patiesas “vienlīdzīgas partnerības” rezultātam un nevis vienpusīgi diktētam iznākumam. Tāpat jācenšas vienkāršot birokrātiskās procedūras un pārvaldes uzraudzību. Šajā sakarā jāizvairās no apgrūtinošām sertifikācijas sistēmām un jāievieš vienotas likmes režīmi, kas simtprocentīgi sedz robežizmaksas.

3.7   Vides aspekti

3.7.1

Bez standartizēšanas galvenajiem mērķiem — tirdzniecības atvieglošana, dzīves kvalitātes uzlabošana, ieguldījums veselības uzlabošanā, kā arī procedūru un pakalpojumu drošības uzlabošanā — īpaša uzmanība jāvelta vides aspektiem.

3.7.2

Kā piemēru var minēt integrēto produktu politiku, kas koncentrējas uz videi nekaitīgu dzīves ciklu (14). Tas, ka vides aspekti jāņem vērā uzņēmumu un vietējā līmenī, ir jau noteikts EN/ISO 14.001, kas ir pieņemts kā Eiropas standarts. Arī citi ISO 14.000 (vides pārvaldība) kategorijas standarti ir ieviesti Eiropas praksē: ISO 14.020 (vides marķējumi un deklarācijas), ISO 14.030 (ietekmes uz vidi novērtējums), ISO 14.040 (Life Cycle Assessment — dzīves cikla novērtēšana).

3.8   Pārvaldes, īstenošanas un uzraudzības kārtība

3.8.1

Komiteja uzskata, ka 6. panta otro punktu vajadzētu saskaņot ar apsvērumu jauno 4. punktu.

Briselē, 2006. gada 15. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  CEN – Eiropas Standartizācijas komiteja, CENELEC – Eiropas Elektrotehnikas Standartizācijas komiteja, ETSI – Eiropas Telekomunikāciju standartu institūts.

(2)  ANEC – Patērētāju aizsardzības apvienība, ETUI-REMS (iepriekš TUTB) – Darba ņēmēju pārstāvniecība, NORMAPE – MVU apvienība, ECOS – Vides apvienību konsorcijs.

(3)  OV C 48, 21.02.2002. un OV C 74, 23.05.2005.

(4)  KOM (2002) 278 galīgā red.

(5)  KOM (2002) 714 galīgā red.

(6)  KOM (2003) 238 galīgā red.

(7)  “Jaunizveidoti nosacījumi”: tehniskās specifikācijas, uz kurām attiecas ātrākas, modernizētas saskaņošanas procedūras, nodrošinot tirgus nenoteiktības strauju samazināšanos un neizmantojot garākas, darbietilpīgākas standartizācijas procedūras. Tās ir derīgas ierobežotā laika periodā, un tās izmanto informācijas sabiedrība. Tās izstrādā saskaņā ar Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN) Workshop Agreements.

(8)  Padomes 21.12.2004. secinājumi.

(9)  Padomes 21.12.2004. ieteikums B 2.

(10)  SEK(2005) 333, 19.08.2005. (iepriekšējais vērtējums).

(11)  SIA Ronald Berger & Partner, 2000. gada decembris.

(12)  Skat. 7. zemsvītras piezīmi.

(13)  KOM(2005) 377, 5. panta 2. daļa.

(14)  KOM(2003) 302 galīgā red.


9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/19


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Zaļā grāmata par ES regulējuma uzlabošanu ieguldījumu fondiem”

KOM(2005) 314 galīgā red.

(2006/C 110/04)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2005. gada 12. jūlijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu “Zaļā grāmata par ES regulējuma uzlabošanu ieguldījumu fondiem”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2006. gada 21. februārī. Ziņotājs — Grasso kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 425. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā (15. marta sēdē), ar 138 balsīm par, 1 balsi pret un 4 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Ceļā uz ES finanšu tirgu pilnīgu integrāciju Komisijas Zaļā grāmata ir ārkārtīgi svarīgs stratēģisks dokuments. Ir labi zināms, ka Eiropas valstu ekonomikas attīstība un izaugsme ir cieši saistīta ar finanšu tirgu attīstību un integrāciju, turklāt, panākot minēto integrāciju, tiktu pilnībā sasniegts arī pašas Eiropas Savienības trešais posms.

1.2

Atstājot bez ievērības zinātniskās debates par to, vai finanšu jomas attīstība notiek pirms ekonomikas attīstības vai tai seko, būtu jāuzsver, ka attiecībā uz to duālismu, kas pastāv starp orientāciju uz bankām un orientāciju uz finanšu tirgu un kas veido atšķirību starp “anglosakšu” modeli (jo īpaši — ASV) un “Eiropas modeli”, šībrīža tendences likumdošanā un Eiropas Savienības virzība acīmredzot liecina par vēlmi turpināt abu pieeju pilnīgu integrāciju mūsu saimnieciskajā sistēmā.

1.3

Finanšu tirgi un iestādes veic sabiedrībai ļoti svarīgu uzdevumu — tās saved vienības ar līdzekļu deficītu kopā ar tādām, kam tie paliek pāri, un ievēro galvenos noteikumus, kas pamatojas uz līdzekļu efektīvu sadalījumu un lietderīgumu. Turklāt ir jāatceras, ka godīga konkurence un konkurence uzņēmumu starpā kapitāla un kredīta tirgū sākas vēl pirms konkurences preču tirgū.

2.   PVKIU tirgus ES un saskaņošanas nepieciešamība

2.1

ES spēkā esošais regulējums attiecībā uz pārvaldītiem ieguldījumiem vispār un tostarp arī attiecībā uz PVKIU (pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem) galvenokārt ir ietverts Direktīvā 85/611/EEK, pēdējos gados nozare ir attīstījusies atbilstoši minētās direktīvas reglamentējošiem noteikumiem. Kaut arī ES vēl nav pilnībā likvidējusi regulējumā noteiktus šķēršļus pārrobežu lokalizācijai un preču tirgvedībai, PVKIU darbojas atbilstoši saskaņotam regulējumam.

2.2

Šķiet, ka PVKIU tirgus izaugsme nav apturama. Pēdējos gados pārvaldīto aktīvu neto apjoms ir palielinājies par diviem cipariem. Saskaņā ar Eiropas Fondu un aktīvu pārvaldības asociācijas, Investīciju uzņēmumu institūta un citu kopfondu asociāciju (“European Fund and Asset Management Association, Investment Company Institute, and other Mutual Fund Associations”) datiem, no 1996. gada līdz 2005. gadam tirgus, kurā ietilpst ES, Čehijas Republika, Ungārija, Polija, Norvēģija un Šveice, kopumā gadā palielinājās par 14,5 %, un pārvaldīto aktīvu neto apjoms pieauga no aptuveni 1450 miljardiem EUR līdz vairāk nekā 4 900 miljardiem EUR.

2.3

Ikgadējo datu publikācija (1) par fondu skaitu un kopējo fondos ieguldīto kapitālu visā pasaulē parāda, ka palielinās gan fondu skaits, gan pārvaldīto līdzekļu apjoms.

2.4

EESK uzskata, ka nolūkā palielināt PVKIU izaugsmes potenciālu ir ļoti svarīgi, lai tiktu atrisināta fiskālās konverģences problēma, kaut arī Komiteja apzinās ar to saistītās grūtības. Nozares internacionalizācijas stratēģijas ir iespējams ietekmēt ar tirgus piekļuves šķēršļu (“entrance barriers”) un tirgus atstāšanu traucējošu šķēršļu (“exit barriers”) palīdzību. Tirgus piekļuves šķēršļus rada, apliekot nerezidentus fondu pārvaldītājus ar nodokļiem atbilstoši vietējiem tiesību aktiem; tirgus atstāšanu traucējoši šķēršļi rodas fondu pārvaldītāju rezidences valsts tiesību aktu rezultātā.

2.5

Šķiet, ka Eiropā PVKIU fiskālā disciplīna gandrīz visos gadījumos ir orientēta uz fondos ieguldītu līdzekļu neitralitātes principu, kas ir pretējs tiešo investīciju principam; gandrīz visas Eiropas valstis — formāli vai būtībā — izmanto fiskālās pārredzamības (“ no-veil ”) modeli, kam atbilstoši ieguldītāju ienākumus apliek ar nodokļiem tieši. Pārredzams modelis atbilst kapitāla eksporta neitralitātes principam, un gadījumā, ja no ieguldījumiem iegūti ienākumi nav aplikti ar nodokļiem vietā, kur ir gūti minētie ienākumi, tad ieguldītāju ienākumus apliek ar nodokļiem, pamatojoties uz rezidences principu.

3.   Komentāri par nodaļu “Vispārīgs novērtējums

3.1

Eiropas finanšu nozarē PVKIU vidēji ir mazāk nekā trīs reizes mazāki nekā tiem līdzīgi ASV strādājoši uzņēmumi; tādēļ fondu pārvaldītāji pilnībā neizmanto ar apjomradītiem ietaupījumiem saistītās priekšrocības, un līdz ar to privāti ieguldītāji saņem mazāku neto peļņu.

3.2

Kaut arī Komisijas galvenais mērķis ir preču finansējuma sistēmas izveide, EESK uzskata, ka ieguldītāji var gūt labumu tikai tad, ja finanšu sistēma tiek regulēta pilnībā (proti, vajadzīgs regulējums gan attiecībā uz precēm, gan pakalpojumiem).

3.3

Zaļajā grāmatā ir uzsvērts tas, ka atsevišķu funkciju nodošana ārpakalpojumu sniedzējiem var paaugstināt operacionālo risku, kas savukārt var izraisīt interešu konfliktus; EESK uzskata, ka minētās bažas ir pamatotas un ka jautājums ir jārisina ar piemērotu tiesību aktu palīdzību.

3.4

Ja process ir sadalīts un nodots dažādu organizāciju pārziņā, problēmas galvenokārt sagādā nevis tehniski risinājumi, kuru mērķis ir tālāks sadalījums, bet gan tā līdzsvara nodrošināšana, kam atbilstoši attīstās (jaunais) pircēja un piegādātāja attiecības regulējošais tirgus. Kā piemērs var noderēt finanšu analīzes nozare. Saskaņā ar pašreizējo praksi finanšu analīzes pakalpojumus nepērk un nepārdod atsevišķi, bet gan iekļauj citos pakalpojumus, kas parasti ir operacionāli. Piemēram, mākleris, kas veic darījumus ar vērtspapīriem, cenšas izplatīt atsevišķu vērtspapīru analīzes apmaiņā pret viņa darbības nepārtrauktību, kas pamatojas uz tādu komisijas maksas apjomu, kurā ir iekļauta arī analīzes cena.

3.5

Tātad informācijas (analīžu) izplatīšana notiek atbilstoši tirgus tādai loģikai, kas ir tipiski raksturīga “sabiedriskajam labumam” — tiek sniegts nepieciešamais informācijas daudzums un tās cenu veido dažādu pircēju maksātās cenas summa, un tikai daži no šiem pircējiem patiešām maksā. Rezultāts ir saudzīgi izsakoties destabilizējošs — samaksa par analīzēm ir pārāk maza, kas analīžu izstrādātājus savukārt rosina uz apjomradītiem ietaupījumiem, tāpēc neizbēgami pasliktinās analīžu kvalitāte, turklāt nepietiekamās samaksas dēļ analīžu izstrādātāji vēlas izmantot tādus finansiālus atvieglojumus, kas saistīti ar interešu konfliktiem (sk., piemēram, Apvienotās Karalistes finanšu pakalpojumu uzraudzības iestādes FSA iejaukšanos jautājumā par “elastīgo komisijas maksu” (“soft commission”) mākleru/izplatītāju un līdzekļu pārvaldītāju starpā). EESK uzskata, ka ir jāievieš noteikumi, lai, cik iespējams, novērstu to, ka finanšu kapitāla riska starpniecības nozarē izmantotos cenas veidošanas mehānismus aizstāj ar ieguldījumu riska starpniecības/pārveidošanas nozarē lietotajiem mehānismiem.

4.   Atbildes uz Zaļajā grāmatā uzdotajiem jautājumiem

4.1   1. jautājums: Vai iepriekš minētās iniciatīvas nodrošinās pietiekamu tiesisko noteiktību direktīvas īstenošanai?

A.

Novērst nenoteiktību, kas saistīta ar to fondu atzīšanu, kas savu darbību uzsākuši pārējas posmā no PVKIU I uz PVKIU III;

B.

vienkāršot paziņošanas kārtību fondiem, kuri izmanto apliecības;

C.

veicināt Komisijas ieteikumu īstenošanu attiecībā uz atvasināto instrumentu un vienkāršoto prospektu izmantošanu;

D.

precizēt to aktīvu definīciju, kurus var iegādāties PVKIU.

4.1.1

Lai atbildētu uz minēto jautājumu, ir jāpatur prātā atšķirība starp “preču” finansēšanu un “pakalpojumu” finansēšanu. Preču finansēšanas mērķis ir praktisku līdzekļu ieviešana nolūkā savest kopā finanšu kapitāla sniedzējus un saņēmējus, savukārt pakalpojumu finansēšanas mērķis ir tādu instrumentu atrašana, kas ir vislabāk piemēroti kapitāla saņēmēju un sniedzēju vajadzībām, ka arī trūkstošo produkta iezīmju uzrādīšana gadījumā, ja piemērota produkta nav.

4.1.2

“Uz banku orientētas” finanšu sistēmas pārveidojot par “uz tirgu orientētām” sistēmām, mainās finanšu starpniecības nozīme, un šajā jomā strādājošiem starpniekiem arvien biežāk ir jādarbojas gan kā riska, gan arī kā finanšu kapitāla starpniekiem. Riska starpniecība ir rentabla tad, ja starpnieks spēj risku pārvaldīt lētāk nekā ieguldītājs. Tāpēc ir iemesls uzdot jautājumu, vai tiesību sistēma, kuras mērķis ir riska pilnīga novēršana, ir efektīvāka par tādu tiesību sistēmu, kas ir orientēta uz riska starpniecības efektivitātes piemērota līmeņa nodrošināšanu.

4.1.3

Ir jāpatur prātā tas, ka pat efektīvā finanšu tirgū ar kādu ieguldījumu saistītais kopējais risks ideālā variantā būtu jāsadala divās daļās: “rentabilitātes risks” (“payoff risk”) un “informācijas risks”. Atbilstoši pirmajam no minētajiem kritērijiem novērtē ieguldījuma rentabilitātes faktisko risku. Atbilstoši otrajam kritērijam novērtē grūtības, kas saistītas ar rentabilitātes riska pareizu novērtēšanu (grūtības rodas galvenokārt tādēļ, ka konkrētajam ekonomikas jomas dalībniekam trūkst informācijas). Ir jāņem vērā, ka ekonomikas jomas dalībnieka aprēķinātā riska prēmija pamatojas uz abiem riska veidiem un ka saikne abu minēto veidu starpā izpaužas nevis kā vienkārša pieskaitīšana, bet gan kā korelācijas, kuru apjoms ir atšķirīgs.

4.1.4

Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK atbilde uz jautājumu ir apstiprinoša, tomēr tikai attiecībā uz preču finansēšanu. Attiecībā uz pakalpojumu finansēšanu ir nepieciešama lielāka brīvība ieguldījumu pakalpojumu sniegšanas jomā, piemēram, atceļot pašreizējos reklāmas ierobežojumus attiecībā uz tādiem finanšu pakalpojumiem, kas pilnībā neatbilst principam“kontrole piederības dalībvalstī” (“home-country-control”).

4.1.5

Šādas pieejas iemesls ir skaidrs, proti, nedrīkst pieļaut to, ka tie ekonomikas jomas dalībnieki, kuru mērķis ir reklāmas tīklu izveide nolūkā izmantot dažās ES valstīs pastāvošus labvēlīgākus noteikumus, izvairās no noteikumu izpildes. EESK uzskata, ka šādai loģikai tomēr ir fundamentāls trūkums — fakts, ka izvairīšanās ir iespējama, liecina par to, ka noteikumi nav efektīvi saskaņoti.

4.1.6

Tādēļ EESK uzskata, ka ir jāveicina brīva aprite pakalpojumu finansēšanas jomā, lai panāktu tādu ES direktīvu, kas attiecas uz ieguldījumiem un pārvedamiem vērtspapīriem (tostarp — PVKIU III), standartizētu piemērošanu dalībvalstīs.

4.2   2. jautājums: Vai pastāv vēl kādi apsvērumi, kas saistīti ar direktīvas ikdienas īstenošanu, kurus būtu nepieciešams uzskatīt par prioritātēm?

4.2.1

Tomēr tiesību aktu konverģence ir jāīsteno vienlaicīgi ar nozarē spēkā esošo fiskālo noteikumu koordinācijas pasākumiem. Tāpat kā visās pārējās finanšu jomās, Eiropas tirgū joprojām līdzās pastāv atšķirīgas valsts sistēmas, un dažās nozarēs tām ir pievienoti arī noteikumi, kas izriet no divpusējiem līgumiem pret nodokļu dubultuzlikšanu.

4.2.2

Šāds eklektisks nodokļu regulējums izraisa konkurences izkropļojumus, nodokļu dubulto uzlikšanu un tiesvedības uzsākšanas iespējas, kā arī krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Ņemot vērā tirgus internacionalizāciju, valsts reglamentējošiem noteikumiem šajā ziņā ir jābūt efektīvākiem.

4.2.3

Dalībvalstu rīcībā ir spēcīgs veicināšanas un protekcionisma līdzeklis — aplikšana ar nodokli. Ievērojot to, ka no citām valstīm nākošu PVKIU pienākumus attiecībā uz nodokļu nomaksu ir iespējams interpretēt dažādi, var piemērot mazāk labvēlīgu nodokļu režīmu, tādējādi radot sava veida tirgus piekļuves šķērsli. Komiteja apzinās, ka nodokļu saskaņošana nav uzskatāma par īsā laika posmā sasniedzamu mērķi, daļēji tas ir saistīts ar prasību par to, ka minētajā jomā ir jāpanāk vienprātība. Tāpēc Komiteja ierosina pārdomāt jautājumu par tādu kopēju uz ieguldījumu produktiem attiecinātu nodokļu uzlikšanas un ievākšanas sistēmu, kas būtu ieviešama visā ES.

4.3   3. jautājums: Vai efektīvi izmantotas pārvaldības sabiedrību apliecības dos nozīmīgas papildu ekonomiskās priekšrocības, salīdzinot ar deleģēšanas pasākumiem? Lūdzam norādīt avotus un paredzamo priekšrocību apmēru.

4.3.1

Šķiet, ka apliecība un vienkāršotais prospekts ir piemēroti pasākumi, lai pārvarētu kritiku attiecībā uz tirgus fragmentāciju un šķēršļiem, kas traucē pilnīgi brīvu kapitāla apriti un tirgus pabeigšanu, turklāt minētos pasākumus var uzskatīt par pietiekamas juridiskas noteiktības radīšanas aizsākumu; arī EESK uzskata, ka ir svarīgi novērst nenoteiktību, kas saistīta ar to fondu atzīšanu, kas savu darbību uzsākuši pārejas posmā no PVKIU I uz PVKIU III.

4.4   4. jautājums: Vai pārvaldības sabiedrības uzraudzības un fondu uzraudzības pienākumu sadalīšana dažādām jurisdikcijām radīs papildu operacionālu risku vai uzraudzības iestāžu bažas? Lūdzam aprakstīt problēmas cēloņus un pasākumus, kas būtu veicami, lai efektīvi pārvaldītu šādus riskus.

4.4.1

EESK apzinās, ka ES pastāv divas finanšu sistēmas — britu un kontinentālās Eiropas sistēma — un ka īsā laika periodā tās abas ir grūti apvienot. Tā kā EESK uzskata, ka, ieviešot juridiskus šķēršļus, lai nepieļautu iestāžu brīvu izvēli starp dažādām reglamentējošām sistēmām, pašreizējais nelīdzsvarotais stāvoklis tiktu saglabāts, EESK tomēr cer, ka ar jaunu noteikumu palīdzību būs iespējams atvieglot konverģences procesu, jo būs tikai viena reglamentējoša institūcija.

4.4.2

EESK ir pārliecināta, ka, divu dalībvalstu starpā sadalot atbildību par fonda pārvaldības uzņēmuma uzraudzību un atbildību par fondu, palielināsies uzraudzības iestāžu bažas un radīsies darbības efektivitāti mazinošs risks. Tādēļ Komitejas ieteikums ir tāds, ka pat tad, ja pārvaldības uzņēmums atrodas citā valstī, atbildība ieguldītāja priekšā ir jāsaglabā ieguldītāja mītnes zemē esošajam fondam.

4.5   5. jautājums: Vai labāka pārredzamība, salīdzināmība un uzmanības pievēršana ieguldītāju vajadzībām fondu izplatīšanā būtiski uzlabos Eiropas ieguldījumu fondu tirgu darbu un ieguldītāju aizsardzības līmeni? Vai tā jānosaka par prioritāti?

4.5.1

Lai uzlabotu fondu tirgu darbību un ieguldītāju aizsardzības līmeni, nepietiek tikai ar finanšu instrumentu produktu regulējumu. Lai ieguldītāji, izdarot izvēli, būtu informēti, EESK iesaka pievērst pienācīgu uzmanību viņu vajadzībām izplatīšanas posmā, padarot to pārredzamāku.

4.5.2

Informējot ieguldītājus, nedrīkst nemaz neņemt vērā vidi, kurā viņi dzīvo, un viņu mītnes zemes tradīcijas. Sakarā ar to, ka Eiropas Savienība ir paplašinājusies un tajā ietilpst valstis, kas pirms 15 gadiem nepiedalījās tirgus ekonomikā, rodas jautājums, vai būtu vajadzīgas vienotas prasības attiecībā uz informāciju. EESK uzskata, ka minētais jautājums ir jāapsver, paturot prātā gan to, ka ir vajadzīgi pēc iespējas vienkāršāki un vienotāki reglamentējošie noteikumi, gan arī to, ka dažās dalībvalstīs ir atšķirīgas ekonomikas un finanšu tradīcijas.

4.6   6. jautājums: Vai šī mērķa sasniegšanu varēs būtiski veicināt, precizējot profesionālās ētikas normas, kas tiek piemērotas uzņēmumiem, kuri pārdod fondus privātajiem ieguldītājiem? Vai būtu apsverami arī citi pasākumi (plašākas informācijas sniegšana)?

4.6.1

EESK uzskata, ka fondus izplatošu uzņēmumu profesionālās ētikas normu precizēšana var nākt tikai par labu. Tomēr mēs nedrīkstam nepietiekami novērtēt ar riska pārvaldību un nodevu pārredzamību saistītās problēmas, kas rodas, ikdienā izpildot direktīvu, un kas ne vienmēr ir viegli novēršamas.

4.6.2

Piemēram, problemātisks ir uz kritērijiem orientētas grāmatvedības (“benchmark accounting”) tehniskais aspekts. Tā būtība var pilnībā mainīties atkarībā no tā, vai fonda pārvaldītāja mērķis ir kritērija pārsniegšana (“beat the benchmark”) vai atbilstība kritērijam (“meet the benchmark”); deleģēšanas process ir atšķirīgs — kaut arī tiek izmantoti vieni un tie paši tehniskie līdzekļi, ir nepieciešams pakļauties dažāda līmeņa riskam, tāpēc, lai pārsniegtu kritēriju, ir jāļauj pārvaldītājiem dažādot līdzekļu izvietojumu, tādējādi palielinot risku.

4.6.3

Šajā sakarā EESK iesaka ieviest tādus noteikumus, kuru mērķis ir labākas pārredzamības (nevis lielākas kvantitātes) nodrošināšana ieguldījumu portfeļa aprites procesā — pat ja bruto sniegums ir vienāds, intensīvāka aprite tomēr izraisa augstākas darījumu izmaksas un tās rezultātā samazinās neto veikums klienta labā. Tas ir ļoti sasāpējis jautājums, jo īpaši tajos gadījumos, kad darījuma izmaksas jāsedz pašiem pārvaldītājiem.

4.7   7. jautājums: Vai pastāv problēmas, kas ir īpaši raksturīgas fondiem un kas šobrīd netiek izskatītas, strādājot pie Finanšu instrumentu tirgu direktīvā noteikto profesionālās ētikas normu ieviešanas?

4.7.1

Finanšu instrumentu tirgu direktīva var nodrošināt svarīgu regulējuma pamatu, jo īpaši — saistībā ar centieniem sasniegt augstus pārredzamības standartus PVKIU izplatīšanas jomā.

4.7.2

Tomēr Finanšu instrumentu tirgu direktīvā nav iekļauti noteikumi par parādzīmju pārdošanas pārredzamību, minētais process var būt ļoti nepārredzams. Tāpēc EESK uzskata, ka Finanšu tirgu direktīvu nevar uzskatīt par PVKIU darbību regulējošo tiesisko pamatu pilnveidojošu instrumentu, kas novērš visus minētā tiesiskā pamata trūkumus.

4.8   8. jautājums: Vai fondu pārrobežu apvienošanās ir komerciāli vai ekonomiski (tīrais izdevīgums) pamatota? Vai šo izdevīgumu var kopumā panākt ar racionalizāciju valstu robežās?

4.8.1

Salīdzinājumā ar ASV fondiem, kuru vidējais apjoms 2004. gadā bija 628 miljoni ASV dolāru, Eiropas fondi ir samērā nelieli — to vidējais to apjoms tajā pašā gadā bija 195 miljoni ASV dolāru. Minētais apstāklis ietekmē gan iespējas panākt apjomradītus ietaupījumus, gan peļņu, gan fondu pārvaldošā uzņēmuma rentabilitāti.

4.8.2

Vispārzināms fakts ir tas, ka viens no ekonomikas globalizācijas procesa rezultātiem finanšu jomā ir riska absolūtā līmeņa pazemināšanās, kas savukārt ir saistīta ar sistemātiskā (pieaug) un specifiskā (samazinās) riska līmeņa precizēšanu. Kaut arī jāatzīst, ka pārrobežu apvienošanās rezultātā var palielināties apjomradīti ietaupījumi, apvienošanās iespēju vajadzētu ierobežot un apvienošanos veikt tikai tādos gadījumos, kad galarezultātā iegūstamie produkti var sekmēt izaugsmi, proti, apvienošanos atļaut visās fondu pārvaldības nozarēs, kurās produktivitāte ir svarīga par efektivitāti. Tajās nozarēs, kuru efektivitāte nav pietiekama, no aglomerācijas tomēr nav iespējams gūt nekādu labumu.

4.9   9. jautājums: Vai vēlamās priekšrocības iespējams panākt ar grupēšanu?

4.9.1

Ja grupē tādos fondos ietilpstošu aktīvu pārvaldīšanu, kuri ir ļoti līdzīgi, rodas uzskatāmi apjomradīti ietaupījumi, un grupēšana ir līdzeklis, ko pārvaldīšanas uzņēmumi jau izmanto, lai uzlabotu fondu pārvaldības efektivitāti. Tomēr, veicot pārrobežu grupēšanu, ieguldījumu fondi saskaras ar dažādām iepriekš aprakstītām ar nodokļiem saistītām un juridiskām problēmām. Tāpēc EESK uzskata, ka grupēšana nav alternatīvs līdzeklis, ar kā palīdzību iespējams atrisināt tādas juridiskas un institucionālas grūtības, kas kavē ieguldījumu fondu nozares konsolidāciju.

4.10   10. jautājums: Vai konkurence fondu pārvaldīšanas un/vai izplatīšanas līmenī ir pietiekama, lai nodrošinātu, ka ieguldītāji gūst priekšrocības no efektīgākas darbības?

4.10.1

Kā liecina ASV pieredze, atbilde uz šo jautājumu ir “”. Ieguldījumu fondi Amerikas tirgū ir pastāvējuši pēdējos sešdesmit gadus — neraugoties uz pieejamo fondu skaita un apjoma ievērojamo pieaugumu, fondu un ieguldītāju segtās izmaksas kopumā ir gandrīz divkāršojušās (2). Tādēļ salīdzinājumā ar kritēriju ir ievērojami pasliktinājušies darbības rezultāti — laika posmā no 1945. līdz 1965. gadam kritērijam atbilstošie darbības rezultāti gadā vidēji bija par 1,7 % labāki, bet laika posmā no 1983. līdz 2003. gadam šī plaisa palielinājās un sasniedza 2,7 % gadā.

4.11   11. jautājums: Kādas priekšrocības un trūkumus (uzraudzības un komerciālos riskus) rada iespēja izvēlēties depozitāriju no citas dalībvalsts? Kādā mērā deleģēšana vai citi pasākumi mazina vajadzību pēc likumdošanas pasākumiem šajos jautājumos?

4.11.1

Iespēja izvēlēties depozitāriju, kas atrodas citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā darbojas fonda pārvaldīšanas uzņēmums, palielinātu konkurenci depozitāriju starpā, un samazinātos fonda izmaksas.

4.11.2

Tomēr gadījumā, ja pārvaldes iestāžu starpā notiekošā sadarbība un to konverģence ir nepietiekama, var palielināties arī uzraudzības risks.

4.11.3

Kaut arī depozitāriju komisijas maksa ir ievērojama, tā ir mazāka par citām izmaksām, piemēram, izplatīšanas izmaksām. EESK iesaka rūpīgi apsvērt ar šādu likumdošanas iniciatīvu saistītās priekšrocības un risku.

4.12   12. jautājums: Vai jūs uzskatāt, ka nozares veikta, pastāvīga standartizācija būs auglīga pietiekami īsā laika periodā? Vai ir nepieciešams piesaistīt valsts sektoru?

4.12.1

Pasūtījumu izdarīšanas un fondu pārdošanas standartizācija, automatizācija un datorizācija ir nepieciešami priekšnoteikumi tam, lai izplatītāji spētu paplašināt savu produktu spektru un palielināt konkurenci.

4.12.2

Tomēr, lai panāktu standartizāciju, būtu jāveic ievērojamas izmaiņas noteikumos un standartos, kas regulē darbību un informācijas tehnoloģijas procedūras, kā rezultātā ievērojami pieaugtu uzņēmēju izmaksas. Jāatgādina, ka kontinentālajā Eiropā fondu pārvaldīšanas uzņēmumi un izplatītāji bieži ietilpst vienā un tajā pašā grupā. Šādā situācijā uzņēmējiem droši vien nav motivācijas segt izmaksas, kas saistītas ar konkurences palielināšanu izplatīšanas jomā. Tāpēc, iesaistoties valsts sektoram, minētais process varētu paātrināties.

4.13   13. jautājums: Vai stingra formālu ieguldījumu ierobežošana ir racionāla pieeja, lai nodrošinātu augstu ieguldītāju aizsardzības līmeni?

4.13.1

Stingru rīcības kodeksu efektivitāte riska pārvaldības jomā vienmēr ir bijusi intensīvu diskusiju temats ekonomikas pasaulē, jo īpaši — ņemot vērā pretrunīgo pieredzi, kas gūta saistībā ar Bretton Woods konferencē panākto vienošanos par valūtu maiņas kursiem. Tam par iemeslu ir ekonomikas riska būtības atkarība no laika — īsā laika posmā risku izraisa svārstības attiecībā pret kādu ierobežojumu, turpretim ilgstošā laika posmā risks rodas tad, ja kaut kas paliek nemainīgs, kamēr sistēma attīstās. Tāpēc, panākot nemainīgumu ar formālu ierobežojumu palīdzību, rastos pozitīvas sekas īsā laika posmā, tomēr rastos ievērojams risks ilgstošā laika periodā.

4.13.2

Ir jānorāda arī uz rezultātiem, kas gūti nesen veiktos pētījumos par tā saucamo “bihevioristisko finanšu” (“behavioural finance”) nozari — ekonomikas nozares dalībnieku rīcību un lēmumus ievērojami ietekmē tā riska līmenis, kuram viņi ir pakļauti. Ja riska līmenis palielinās, reakcija kļūst arvien aktīvāka un otrādi; tāpēc EESK vērtē negatīvi jebkādus tiesību aktus, kam raksturīga pārliecīga stingrība un kuru sekas ilgstošā laika posmā var būt pretrunīgas — šādi akti novērstu lielāku darbības risku un uzņēmēji reaģētu mazāk aktīvi, minēto aktu sekas vēl nav zināmas, tomēr tās noteikti būtu negatīvas. No otras puses, kapitāla “reāla zuduma” apzināšanās varētu būt visefektīvākais tā aizsargāšanas stimuls.

4.13.3

Minētā parādība izraisa tālākus tirgus traucējumus — rodas cerības, ka gadījumā, ja riska sekas ir pozitīvas, ieguldītājs gūs labumu, bet tad, ja sekas ir negatīvas, tās absorbēs tirgus.

4.14   14. jautājums: Vai jūs uzskatāt, ka aizsardzības pasākumi pārvaldības sabiedrību un depozitāriju līmenī ir pietiekami stingri, lai vērstos pret jaunajiem riskiem PVKIU pārvaldīšanā un administrācijā? Kādus papildu pasākumus augsta ieguldītāju aizsardzības līmeņa uzturēšanai jūs uzskatāt par piemērotiem?

4.14.1

EESK iesaka iejaukties, iespējams, ar formālu un stingru noteikumu palīdzību, tomēr tikai tādēļ, lai nepieļautu karteļu darbību; ja šāda iejaukšanās notiktu, tirgus kļūtu nobriedušāks un līdz ar to vairs negūtu vajadzīgi stingri ierobežojumi. Īpaši interesanta joma ir grāmatvedība — pārāk bieži ar grāmatvedību saistītu pienākumu termiņi absolūti neatbilst preču finansēšanas termiņiem (ir pārāk īsi), tādēļ grāmatvedībā gandrīz neatspoguļojas dažiem ieguldījumiem raksturīgā diversifikācija laika ziņā.

4.14.2

Lai uzlabotu ieguldītāju aizsardzību, EESK iesaka apsvērt īpaša garantiju fonda izveidi; minētajā fondā varētu iemaksāt arī uzraudzības iestāžu uzliktās sodanaudas. Ir skaidrs, ka ar šāda fonda palīdzību nevajadzētu segt tirgus risku, kas saistīts ar PVKIU ieguldījumiem; minētajam fondam jāsniedz kompensācija tiem ieguldītājiem, kas cietuši zaudējumus tāpēc, ka starpnieki nav rīkojušies atbilstoši noteikumiem.

4.15   15. jautājums: Vai ir novēroti gadījumi, kad ieguldītāju izvēle bijusi traucēta, un vai šiem gadījumiem būtu nepieciešams pievērst Eiropas un/vai valstu politikas veidotāju uzmanību?

4.15.1

Ieguldījumu fondi konkurē ar tādiem finanšu produktiem kā mainīgas daļu kapitāla polises (“unit-linked policies”), ko ieguldītāji uzskata par ieguldījumu fondiem līdzīgu produktu, kaut gan šādu polišu tiesisks regulējums ir pilnīgi cits.

4.15.2

Tas var negatīvi ietekmēt ieguldītāja izvēli, kā rezultātā attiecīgo ieguldījumu izmaksu un riska līmenis var palielināties. EESK uzskata, ka minēto problēmu nav iespējams atrisināt, samazinot konkurenci vai samazinot ieguldījumu fondiem uzliktos ierobežojumus un no fondiem pieprasītās garantijas. Tā vietā Komiteja aicina veikt paaugstināt standartus, lai uz tādiem finanšu produktiem, ko ieguldītāji uzskata par tiešu alternatīvu ieguldījumu fondiem, tiktu attiecinātas normatīvās prasības, kas ir līdzīgas prasībām, ko izvirza minētajiem fondiem.

4.16   16. jautājums: Kādā apmērā regulējošo nosacījumu fragmentācija var radīt tirgus pieejamības problēmas, kuru risināšanai ir nepieciešama kopēja ES pieeja a) privātā akciju kapitāla fondiem; b) drošības fondiem un drošības fondu fondiem ?

4.16.1

Ir nepieciešama iepriekšēja piezīme, lai izskaidrotu šī jautājuma būtību, kā arī iepriekšējā jautājumā izvirzīto problēmu. Ir vajadzīgs, lai Komisija skaidri definē, kas ir pārvedami vērtspapīri. Šāds izskaidrojums ir vajadzīgs tāpēc, lai izkliedētu šaubas par to, vai minētais jēdziens attiecas vai neattiecas uz instrumenta likviditāti. Šķiet, ka abi minētie principi tiek piemēroti pārmaiņus, mēģinot nodalīt pārvedamu vērtspapīru principu un parādīt, ka šādi vērtspapīri nav alternatīvs ieguldījums vai kaut kas analogs PVKIU. Komiteja uzskata, ka šim pārpratumam var būt nopietnas sekas, jo tā rezultātā var sajaukt divas ļoti atšķirīgas finanšu tirgus teorijas — efektivitātes principu un pilnīguma principu.

4.16.2

Finanšu tirgus ir efektīvs tad, ja tas var segt ar ieguldījumiem saistītās darījumu izmaksas; finanšu tirgus ir pilnīgs, ja tajā ir visi iespējamie ieguldījumi.

4.16.3

Pirmām kārtām ir jāvērtē privātā akciju kapitāla fondu un drošības fondu efektivitāte (spēja izvēlēties labākos ieguldījumus), nevis to produktivitāte (spēja attiecībā uz izmaksām panākt apjomradītus ietaupījumus). Tāpēc fonda apjoms ir mazāk svarīgs jautājums — ar efektivitāti (spēja ātri pārvietoties tirgū, neietekmējot fonda veikumu) saistītais risks un sistēmiskais risks (ņemot vērā LTCM fonda glābšanu 1998. gadā) liecina, ka nav ieteicams stimulēt fondu apjoma pārliecīgu palielināšanu.

4.17   17. jautājums: Vai pastāv īpaši riski (vērtējot ieguldītāju aizsardzību vai tirgus stabilitāti), kas ir saistīti ar privātā akciju kapitāla fondu vai drošības fondu darbību un kam ir nepieciešams pievērst īpašu uzmanību?

4.17.1

Minētajiem ieguldījumiem ir raksturīgs ne vien rentabilitātes risks, bet arī ievērojams informācijas risks. Ir pareizi regulēt šo risku — pirmām kārtām tāpēc, lai ierobežotu risku, ka var notikt krāpšana, tomēr informācijas riska pārmērīga novēršana būtu kļūda. Patiesībā tad, ja šie fondi kļūtu pilnībā pārredzami, rastos risks, ka vairs nebūs vajadzīgas pārvaldītāja iemaņas, kuru rezultātā faktiski rodas ar tirgu tikai pastarpināti saistītā peļņa.

4.17.2

Komiteja uzskata, ka būtu nevis jāveic utopisks mēģinājums izskaidrot sarežģītu procesu, bet gan jāinformē “vidējais” ieguldītājs par to, ka alternatīvu ieguldījumu gadījumā ir vajadzīgas dziļas profesionālās zināšanas, kā arī par to, ka tad, ja šādu zināšanu nav, ir jālūdz speciālista padoms.

4.18   18. jautājums: Kādā apmērā kopējs režīms privāto līdzekļu izvietošanai varētu palīdzēt novērst šķēršļus alternatīvo ieguldījumu pārrobežu piedāvājumiem informētiem ieguldītājiem? Vai šo mārketinga un pārdošanas procesa precizēšanu iespējams īstenot neatkarīgi no papildu pasākumiem fondu pārvaldītāju līmenī?

4.18.1

Ieviešot informētiem ieguldītājiem paredzētu kopēju režīmu privāto līdzekļu izvietošanai, būtu iespējams ievērojami stimulēt privātā akciju kapitāla fondu attīstību Eiropas Savienībā.

4.18.2

Informētiem ieguldītājiem pēc definīcijas ir jāpiemīt tādām tehniskajām iemaņām un līdzekļu pārvaldīšanas spējai, kas ir vajadzīga, uzņemoties lielu risku, kāds raksturīgs, piemēram, ieguldījumiem privātā akciju kapitāla fondos. Tāpēc ir jāpieņem, ka viņi spēj novērtēt pārvaldītāju spējas un uzticamību. Turklāt, ņemot vērā to, ka privātā akciju kapitāla fondi nodrošina faktisku riska diversifikāciju, nav vajadzīgi papildu pasākumi, jo tie varētu izraisīt pārvaldīšanas uzņēmumu darbības pārmērīgu regulēšanu.

4.19   19. jautājums: Vai pašreizējie priekšraksti PVKIU tiesību aktos, kas balstīti uz produktu pieeju, veido stabilu ilgtermiņa pamatu labi uzraudzītam un integrētam Eiropas ieguldījumu fondu tirgum? Ar kādiem nosacījumiem vai kurā posmā būtu jāsāk pāreja uz pamatprincipiem un riskiem balstītiem regulējošiem noteikumiem?

4.19.1

Ir vairāki piemēri, kas liecina par pašreizējās pieejas trūkumiem. Kā piemēru var minēt biržā tirgotus fondus (“ETF”, “Exchange Traded Funds”), kuros apvienotas fonda (ievērojama diversifikācija) un akcijas (vienmēr ir iespējams pārdot tirgū) pozitīvās iezīmes. Direktīva atvieglo šī instrumenta lietošanu, atļaujot šādiem fondiem — ņemot vērā to, ka tiem ir PVKIU statuss — izmantot apliecības. No otras puses, direktīva ierobežo šādu fondu iespējas būt cita PVKIU īpašumā, jo tādā gadījumā minētie fondi tiktu uzskatīti par akciju.

4.19.2

Cita starpā ņemot vērā alternatīvo ieguldījumu principu un to, ka ir svarīgi nekoncentrēt uzmanību tikai uz preču finansēšanu, bet pievērsties arī pakalpojumu finansēšanai, Komiteja uzskata, ka vajadzētu virzīties uz tādu regulējumu, kas pamatots uz principiem. Komiteja arī uzskata, ka ir pakāpeniski jāpārskata reglamentējošie noteikumi un ka ir jāmēģina panākt pareizs līdzsvars starp atbilstošu konsultāciju laiku un noteikumu pārskatīšanas procesa ātru pabeigšanu.

5.   Turpmāk risināmās problēmas

5.1

Kā jau norādīts iepriekš, Eiropas PVKIU sistēma joprojām ir sadrumstalota, un salīdzinājumā ar ASV uzņēmumiem Eiropas uzņēmumi ir samērā nelieli, turklāt ir acīmredzams, ka pārrobežu sadarbība un plūsmas joprojām ir gausas. Šo faktoru dēļ nav iespējams panākt ievērojamus apjomradītus ietaupījumus un no tiem izrietošu izmaksu samazinājumu.

5.2

Turklāt, pārmērīgi rūpējoties par to aktīvu definīciju, kurus var iegādāties PVKIU, un fondiem uzliekot par pienākumu investēt līdzekļus galvenokārt likvīdos finanšu instrumentos — šādas rūpes ir paustas arī Zaļajā grāmatā (3) — varētu tikt traucēta dalība neregulētajos tirgos.

5.3

Tāpēc ir ieteicams apsvērt privātā akciju kapitāla operāciju iespēju. Tas atbilstu mērķim, kas saistīts ar MVU kapitāla piekļuvi riska kapitāla operācijām un līdz ar to — privātajam akciju kapitālam.

5.4

Eiropas saimnieciskajai sistēmai ir ļoti raksturīgi mazie un vidējie uzņēmumi, un tiem bieži pietrūkst kapitāla tāpēc, ka tie galvenokārt vēršas pie bankām.

5.5

Nepietiekama kapitalizācija bieži vērojama apvienojumā ar pārmērīgām parādsaistībām, jo īpaši — īstermiņa parādiem, kā arī ar lielu skaitu tādu komerciālu parādu un kredītu, kas radušies vienā un tajā pašā nozarē strādājošu uzņēmumu lielās savstarpējās atkarības dēļ. Minētās problēmas rodas arī tāda īpašumtiesību veida dēļ, kas ir tipiski raksturīgs ģimenes kapitālismam; šādu īpašumtiesību gadījumā uzņēmēja līdzekļi un uzņēmuma kapitāls bieži ir apvienoti.

5.6

Šo uzņēmējdarbībā vērojamo problēmu dēļ, kā arī tāpēc, ka ir jāsasniedz vispārīgāki mērķi attiecībā uz “produktīvu sistēmu” Eiropas mērogā, ir svarīgi, lai tiktu atrasti MVU finansiālo problēmu risinājumi. Minētie mērķi ir trīs, un to kopsavilkums ir šāds:

sekmēt tādu uzņēmējdarbības kultūru, kuras rezultātā MVU kapitālu ir iespējams padarīt pieejamu trešo pušu riska kapitālam un finanšu organizācijām;

sekmēt inovāciju kā konkurētspējas līdzekli globalizētajos tirgos;

atbalstīt uzņēmējdarbības nepārtrauktību (un pārmantošanu), minēto atbalstu saprotot kā procesu, kas nedrīkst izraisīt jebkādu “pārtraukumu”, kas var apdraudēt uzņēmuma darbības turpināšanu.

5.7

Komiteja cer, ka pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, Eiropas Savienības likumdevēja iestāde pievērsīs vairāk uzmanības svarīgajai privātā akciju kapitāla jomai, bet riska kapitāls ir joma, kas Eiropā joprojām ir nepietiekami attīstīta.

5.8

Turklāt Komiteja uzskata, ka saistībā ar pašreizējo diskusiju par ieguldījumu fondus reglamentējošajiem noteikumiem ir arī jāatrod iespēja pievērst vairāk uzmanības tādu sociāli adekvātu ieguldījumu attīstībai, kuru peļņas dēļ netiek upurēta sociālā attīstība un vides aizsardzība. 2003. gadā ētiskie fondi veidoja aptuveni 0,37 % no Eiropas PVKIU pārvaldīto aktīvu apjoma. Salīdzinājums ar ASV tirgu, kur tajā pašā laika posmā 11,3 % no visiem PVKIU pārvaldītajiem aktīviem piederēja ētiskiem fondiem, liecina, ka sociāli adekvātu finanšu izaugsmes potenciāls Eiropā joprojām ir ļoti liels.

5.9

Lai sekmētu sociāli adekvātu finanšu ātrāku attīstību, dalībvalstis varētu apsvērt ar nodokļiem saistītus stimulus, tostarp to, vai vajadzīgs samazināt to nodokļu līmeni, ar kuriem apliekama no minētajiem ieguldījumiem gūtā peļņa; tādējādi tiktu sekots dažās dalībvalstīs jau īstenotai praksei, ar ko saskaņā brīvprātīgas iemaksas sociāli noderīgām organizācijām netiek apliktas ar nodokļiem. Turklāt nodokļu atvieglojumi būtu jāpiemēro arī tādai fondu peļņai, kas ir atkārtoti ieguldīta sociāli noderīgās organizācijās.

5.10

Ņemot vērā minētā priekšlikuma inovatīvo raksturu, Komiteja cer, ka šo priekšlikumu izpētīs sīkāk un ka tiks izpētīts tehniski ekonomiskais pamatojums, ņemot vērā pašreizējo paraugpraksi.

5.11

Galvenās īsā un garā laika posmā risināmās problēmas ir šādas:

izvērtēt jaunos produktus, kas neizbēgami “rodas” finanšu inovācijas rezultātā, tostarp — alternatīvos ieguldījumus, kuru nozīme MVU “finansējuma inovācijā” arvien pieaug;

cita starpā arī ar apvienošanās palīdzību pārvarēt problēmas, kas Eiropas fondiem rodas tādēļ, ka tie ir pārāk mazi, proti, samazināt pamatdarbības izmaksas, kas nav konkurētspējīgas, vienlaicīgi palīdzot izveidot informācijas un analīzes tirgu;

“pilnveidot” tirgu, kurā “preču finanses” un “pakalpojumu finanses” ir regulētas.

5.12

Pareiza informācija par risku un tam pakļautajiem produktiem, kā arī pārvaldītāja uzticamība jautājumos, kas saistīti ar darījumu skaitu un risinājumiem — tie visi ir faktori, kuru rezultātā tirgū var rasties uzticība, godīgums un pareizas uzvedības noteikumi, un minētajiem faktoriem ir pat lielāka nozīme, nekā nepieciešamajiem noteikumiem. Tie ir faktori, kam ir izšķirīga nozīme tirgus efektivitātes un resursu sadalījuma efektivitātes nodrošināšanā.

5.13

Nodokļu noteikumu saskaņošana, apvienošanās sekmēšana, iespēja kopīgi pārvaldīt fondus (grupēšana), konkurences veicināšana produktu un pakalpojumu pārvaldīšanas un izplatīšanas jomā, atceļot noteikumu par to, ka fonda pārvaldītājam un depozitārijam ir jābūt no vienas un tās pašas dalībvalsts, tādu augstu “darījuma izmaksu” novēršana, kuras izraisa parakstīšanās un atlīdzināšanas procedūru sadrumstalotība — tās ir metodes, ar kuru palīdzību būs iespējams panākt lielāku tirgus produktivitāti un efektivitāti.

Briselē, 2006. gada 15. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Atsauce: European Fund and Asset Management Association, Investment Company Institute and other Mutual Fund Associatio.

(2)  Bogle J.C., “The Mutual Fund Industry 60 Years Later: For Better or Worse?”, Financial Analysts Journal, 2005. gada janvāris/februāris.

(3)  KOM(2005) 314 galīgā red., 5. lpp., 4. punkts.


9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/26


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — e–pieejamība”

KOM(2005) 425 galīgā red.

(2006/C 110/05)

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu Komisija 2005. gada 13. septembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Par dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa pieņēma atzinumu 2006. gada 23. februārī. Ziņotājs: Cabra de Luna kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 425. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā (15. marta sēdē), ar 142 balsīm par, 2 balsīm pret un 3 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

1.   Pamatojums

1.1

Steidzami un neatliekami ir jānodrošina, lai pieejamo IKT produktu un pakalpojumu tirgus attīstītos, tiecoties uz saskaņotību un savietojamību gan Eiropas, gan pasaules mērogā.

1.2

IKT nozare ir uzsākusi apgūt jaunu tirgus nišu, kuras patērētāji ir invalīdi, kā arī gados vecāki cilvēki, kuru skaits aizvien pieaug un kas varētu gūt labumu, izmantojot pieejamās tehnoloģijas un minētās nozares produktus un pakalpojumus.

1.3

ES dalībvalstis aizvien vairāk sadarbojas, kā arī veic pasākumus neatkarīgi, lai novērstu digitālo atstumtību un sekmētu e–iesaistīšanu un e–pieejamību, izmantojot gan tiesību aktus, gan brīvprātīgas iniciatīvas. Minētajā jomā obligāti nepieciešama koordinācija ES līmenī, lai tādējādi novērstu pastāvošo tirgus sadrumstalotību, izvairītos no turpmākās sadrumstalotības tirgū un novērstu pagātnes kļūdas, kuru dēļ nebija pieejamu IKT galveno produktu un trūka saskaņotības starp palīgtehnoloģijām un galvenajiem produktiem un pakalpojumiem, kā rezultātā liela daļa potenciālo patērētāju tika izolēti no tirgus. Šādas kļūdas radīja arī citas negatīvas sekas ekonomikā, it īpaši tāpēc, ka to dēļ turpinājās liela cilvēku skaita sociālā atstumtība, kavējot viņu piekļuvi darba tirgum.

1.4

Eiropas Komisijas ziņojums par e–pieejamību norāda galvenās prioritātes, lai izvairītos no tirgus sadrumstalotības, un it īpaši — lai veicinātu lielāku konverģenci un ekonomisko izaugsmi minētajā nozarē.

2.   Paziņojuma par e–pieejamību pamatojums

2.1

E–pieejamībai veltītā Komisijas paziņojuma mērķis ir veicināt stratēģisku pamatnostādņu izstrādāšanu Eiropas informācijas sabiedrības izveidē, kā tas noteikts 2005. gada jūnija paziņojumā par i2010 (1).

2.2

Paziņojuma galvenais mērķis ir sekmēt saskaņotāku pieeju e–pieejamības iniciatīvām dalībvalstīs un nozarē.

2.3

Minētajā paziņojumā sīki izklāstīta gan pozitīvā ietekme, ko jauno tehnoloģiju izmantošana sniegs invalīdiem, gan arī norādīts uz problēmām un jaunajiem šķēršļiem, ko rada šādu tehnoloģiju attīstība.

2.4

Paziņojumā izteiktas bažas par pastāvošo tirgus sadrumstalotību pieejamo tehnoloģiju jomā, kā arī par to, ka saskaņotības un savietojamības trūkums šajā tirgū vēl vairāk saasinās problēmas.

2.5

Minēto problēmu risināšanai paziņojumā noteiktas trīs pieejas:

veicināt pieejamības prasību iekļaušanu publiskā iepirkuma noteikumos;

pieejamības sertifikācija;

spēkā esošo tiesību aktu labāka izmantošana.

3.   Invalīdi un informācijas sabiedrība

3.1

Arvien pieaug izpratne par to, ka informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) attīstībā jāņem vērā visu sabiedrības locekļu vajadzības, it īpaši to personu vajadzības, kurus visvairāk apdraud sociālā atstumtība; tādējādi var vērsties pret digitālo atstumtību un sabiedrības striktu nošķiršanu divos slāņos.

3.2

Pirmkārt un galvenokārt, informācijas pieejamība invalīdiem jāatzīst par tiesību jomas problēmu. Invalīdiem, kas veido aptuveni 10 % no ES iedzīvotāju skaita, ir tādas pašas tiesības uz precēm un pakalpojumiem, ieskaitot arī IKT produktus un pakalpojumus, kā personām, kuras nav invalīdi.

3.3

Pastāv arī svarīgi ekonomiski iemesli, lai valdības un IKT nozare nopietni pievērstos minētās problēmas risināšanai. Meklējot un rodot risinājumus problēmām, ar ko IKT izmantošanā saskaras invalīdi, tiks radītas priekšrocības, kuras varēs izmantot visi lietotāji, it īpaši sabiedrībā skaitliski pieaugošās grupas — gados vecākas personas, bērni un personas ar pagaidu invaliditāti.

3.4

Invalīdi ir neviendabīga iedzīvotāju grupa. Tai pašā laikā pamatoti jāatzīst, ka galvenās grupas, kas saskaras ar grūtībām IKT pieejamībā, ir personas ar intelektuālās attīstības traucējumiem, personas ar sensoro invaliditāti (nedzirdīgie un vājdzirdīgie, neredzīgie un vājredzīgie, vienlaikus nedzirdīgie un neredzīgie un personas ar runas traucējumiem) un personas ar kustību traucējumiem.

3.5

Invalīdiem IKT — gan galveno tehnoloģiju gan palīgtehnoloģiju — attīstība ir nākusi par labu dažādos veidos, piemēram, kā:

īsziņu (SMS) izmantošanas priekšrocības nedzirdīgajiem, tomēr ņemot vērā. ka šī tehnoloģija nepiedāvā komunikācijas iespējas reālajā laikā;

runas vai palielinājuma programmatūras pieejamība neredzīgajiem un vājredzīgajiem datoru lietotājiem;

balss atpazīšanas sistēmas.

3.6

Neskatoties uz to, vienlaicīgi radušies jauni šķēršļi, piemēram:

Jauno datortehnoloģiju attīstība ir krasi samazinājusi iespēju neredzīgajiem cilvēkiem lietot personāldatorus — ja 1990. gadā neredzīgi lietotāji varēja lietot 99 % datoru, pašlaik pieejami ir tikai 1/3 datoru (tā iemesls ir, piemēram, laika gaitā izplatījusies vizuālo komandu lietošana) (2).

Mobilo telefonu pieaugošā sarežģītība un ekrāna vizuālo komandu plašāka izmantošana rada šķēršļus invalīdiem, kā arī personām, kas nav invalīdi.

Eiropā ir dažādas savstarpēji nesavietojamas teksta telefonijas sistēmas. Nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem, izmantojot esošās telekomunikāciju sistēmas, nav iespējams Eiropā un starptautiskā mērogā sazināties reālajā laikā.

Digitālā televīzija, kas kļūst par aizvien nozīmīgāku interaktīvās komunikācijas un sabiedrības informēšanas tehnoloģiju, ir invalīdiem mazāk pieejama nekā analogā televīzija. Digitālā televīzija ir tehnoloģija, kuras darbība balstīta uz vizuāliem displejiem, vizuālām komandām, tā ir ārkārtīgi sarežģīti lietojama, līdz ar to nākotnē tās sliktākās pieejamības dēļ (3) varētu tikt izslēgti vēl 4,4 % televīzijas skatītāju.

Eiropas Komisijas paziņojumā ietverti vairāki piemēri par grūtībām, kas būtu jāpārvar attiecībā uz savietojamu IKT izgudrojumu un sistēmu izstrādāšanu.

4.   Ar ekonomiku un uzņēmējdarbību saistīti jautājumi attiecībā uz e–pieejamību un e–iekļaušanu

4.1

Lisabonas stratēģijā uzsvērta nepieciešamība ar nodarbinātības starpniecību nodrošināt visu personu līdzdalību sociālajā un ekonomiskajā dzīvē. Tomēr, ja nav izstrādātas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, kas būtu pieejamas invalīdiem, šie cilvēki pastāvīgi un aizvien vairāk tiks izstumti no pamata darba tirgus. Pilnīgai un efektīvai e–pieejamības principu un prakses ieviešanai ir būtiska nozīme invalīdu iesaistīšanā ekonomikā, kā arī sociālajā līdzdalībā. Invalīdu īpatsvars ES darbaspēka apjomā ir mazāks nekā 35 % salīdzinājumā ar 70 % strādājošo, kas nav invalīdi. E–pieejamības principu ievērošana nozīmē arī vides drošības prasību izpildi (piemēram, attiecībā uz elektronisko un trokšņu interferenci, ar ko saskaras dzirdes aparātu lietotāji, izmantojot mobilos tālruņus). Komisija aplēsusi, ka 2 līdz 3,5 miljoni invalīdu potenciāli varētu tikt iekļauti darbaspēkā, ja tiktu veikti atbilstoši pasākumi, lai novērstu šķēršļus viņu līdzdalībai (4). Invalīdu ekonomiskā līdzdalība labvēlīgi iespaidos Eiropas sabiedrību un ekonomiku kopumā — novēršot daudzu invalīdu atkarību.

4.2

Pieaugošais skaits IKT ražošanā nodarbināto liek pārdomāt tās ekonomiskās un tirgus priekšrocības, kas pavērsies, ņemot vērā invalīdu un gados vecāku personu vajadzības pēc produktu un pakalpojumu tehnoloģijām; informācija par minētajām priekšrocībām būtu aktīvāk jāizplata arī IKT nozarē. Īpaši nepieciešama ir nozarē nodarbināto izglītošana par pieejamības prasībām un pasākumiem gan vadības, gan tehnisko darbinieku un vadošo darbinieku līmenī, lai tādējādi labāk apmierinātu aizvien pieaugošo pieprasījumu.

4.3

Invalīdi veido aptuveni 10–12 % no Eiropas iedzīvotāju skaita. Turklāt Eiropu gaida ievērojamas demogrāfiskas pārmaiņas. Aizvien ievērojamāka kļūs gados vecāku cilvēku loma Eiropā. Ap 2050. gadu 34,5 % Eiropas iedzīvotāju pārsniegs 60 gadu vecumu.

4.4

Invalīdi, personas ar pagaidu invaliditāti un gados vecāki cilvēki kopā veido ap 30 % (5) Eiropas iedzīvotāju skaita. Pieejamas tehnoloģijas bez tam varētu pozitīvi ietekmēt plašu patērētāju skaitu, ieskaitot bērnus un personas, kas nav iepazinušās ar jaunajām tehnoloģijām, kā arī sociāli atstumtās personu grupas. Viens no piemēriem ir teksta pārraide reālajā laikā — potenciāla tirgus niša, kas aptvertu daudz plašāku personu loku nekā vienīgi invalīdus.

4.5

Invalīdi un gados vecāki cilvēki ir neapgūta tirgus niša, kas nozarei būtu vairāk jāizmanto un attiecīgā veidā jāpiedāvā savas preces šādiem lietotājiem, kas vēl joprojām netiek darīts pietiekamā apmērā. Vācijā veikts pētījums parādījis, ka 48 % personas, kas vecākas par 50 gadiem, uzskata, ka IKT produkti un pakalpojumi netiek pietiekami piedāvāti viņu vecuma grupai (6). Bez tam Microsoft nesen veiktais pētījums parādīja, ka 50 % iedzīvotāju, kas vecāki par 59 gadiem, lielā mērā varētu izmantot pieejamus IKT tehnoloģiju izstrādājumus. Pieejamu un ikvienam izmantojamu (“design–for–all” jeb DFA) tehnoloģiju izmantošana ir veicinājusi darbavietu radīšanu pašā nozarē, it īpaši mazajos un vidējos uzņēmumos, kuri pievērsušies inovācijām pieejamajās tehnoloģijās un uzsākuši jaunu darbības jomu un profesiju veidošanu.

5.   Vispārējas piezīmes

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu par e–pieejamību, kas paredz izstrādāt priekšlikumus un ziņojumus šādās jomās — publiskais iepirkums, sertifikācija un tiesību akti. Minētais paziņojums par e–pieejamību ir nozīmīgs papildinājums paziņojumam “i2010 — Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai”.

EESK vēršas pie ES iestādēm ar aicinājumu e–piejamības paziņojumā ierosinātos pasākumus uzskatīt par patiesu Eiropas stratēģijas programmas kodolu informācijas sabiedrības izveidošanai. E–pieejamību un e–iekļaušanos veicinošajiem mērķiem un uzdevumiem tiks pievērsta vēl lielāka uzmanība i–2010 īstenošanas pasākumos.

EESK atzīst, ka daudzām personām un ģimenēm to ierobežoto ienākumu dēļ ir liegta pastāvīga pieeja tālruņu pakalpojumiem. Bez tam minētajām personām, ieskaitot invalīdus un gados vecākus cilvēkus, pārāk dārgs var būt arī IKT aprīkojums un pakalpojumi (piemēram, pieeja Internet tīmeklim), tādējādi liedzot pieeju; EESK aicina dalībvalstu valdības paredzēt finansiālu atbalstu, lai atvieglotu IKT produktu un pakalpojumu pieejamību mazāk aizsargātām un sociāli atstumtām sabiedrības grupām.

EESK ņem vērā un patiesi atbalsta darbu, ko Eiropas Komisijas vadībā turpina Integrēto komunikāciju komitejas (INCOM) un TCAM  (7) darba grupas invaliditātes lietās. Minētajās darba grupās darbojas attiecīgās ieinteresētās personas, lai noteiktu galvenās prioritātes un rīcības jomas, kas nodrošinātu e–pieejamību — gan produktu, gan pakalpojumu pieejamību.

EESK atgādina, ka vairākās EESK rezolūcijās ietvertas atsauces uz e–pieejamības programmām un produktu un pakalpojumu pieejamību invalīdiem, kā arī pausts atbalsts iniciatīvām minētajā jomā:

EESK atzinums par priekšlikumu Padomes lēmumam par Eiropas invalīdu gadu 2003 KOM(2001) 271 galīgā red. — 2001/0116 (CNS), CESE 1064/2001;

EESK atzinums par Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “E–Eiropa 2002: publisko tīmekļa vietņu un to saturu pieejamība” KOM(2001) 529 galīgā red., CESE 1546/2001;

EESK atzinums par invalīdu integrāciju sabiedrībā (CESE 853/2002);

EESK atzinums par Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par vienlīdzīgām iespējām invalīdiem: Eiropas rīcības plāns KOM(2003) 650 galīgā red., CESE 311/2004;

EESK atzinums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesībām, ceļojot ar gaisa satiksmi (CESE 730/2005).

6.   EESK vispārējās piezīmes par paziņojumā izteiktajiem galvenajiem priekšlikumiem

6.1   Standartu saskaņošana un savstarpējā savietojamība.

6.1.1

EESK pievienojas Eiropas Komisijas bažām par saskaņotu risinājumu trūkumu e–pieejamības jomā. Ņemot vērā IKT nozares globālo raksturu, ir svarīgi nodrošināties pret sadrumstalotību Eiropā, pastāvot un attīstoties atšķirīgiem dalībvalstu risinājumiem minētajā jomā. Lai nodrošinātu pēc iespējas lielākus apjomradītos ietaupījumus un iespējami lielāko izvēli patērētājiem, ir būtiski izvairīties arī no globālas sadrumstalotības, ieviešot vienotas reģionālās prasības.

6.1.2

EESK uzskata, ka IKT nozares dalībnieki aizvien vairāk apzinās, kāda ir invalīdu un gados vecāku cilvēku veidotā neapgūtā tirgus niša Eiropā, taču šī apziņa jāveicina un jāatbalsta vēl spēcīgāk.

6.1.3

EESK pilnībā atbalsta tādu Eiropas standartu izstrādāšanu un ieviešanu pieejamības jomā, kas ir atvērti, vispārēji pieņemti un objektīvi; šādos standartos vienlaikus jāņem vērā vispārējais stāvoklis, un tiem jāpapildina starptautiskie standarti. Eiropas un starptautisko standartu nesaskaņotība novedīs pie sajukuma un neapmierinātības gan patērētāju–invalīdu vidū, gan nozarē.

6.1.4

Nepieciešama aktīva lietotāju iesaistīšanās standartizācijas procesā, un jāsniedz atbalsts invalīdus pārstāvošu organizāciju līdzdalībai lēmumu pieņemšanas procesos un Eiropas pieejamības standartu izstrādāšanā.

6.1.5

EESK uzskata, ka Eiropas standartizācijas organizācijām visu standartu izstrādē būtu jāņem vērā e–pieejamības problēmas.

6.2   Publiskais iepirkums

6.2.1

Pieejamības prasību ieviešana publiskā iepirkuma konkursos, kā izrādījies, ir patiesi efektīvs līdzeklis, lai veicinātu ikvienam izmantojamu (DFA) un pieejamu tehnoloģiju izstrādāšanu, kā arī nodarbinātības veicināšanu un darbavietu radīšanu. Publiskā iepirkuma izmantošana pieejamības veicināšanai ir līdzeklis, ar kura palīdzību IKT nozarei dots patiess stimuls izmantot minēto pieeju savā darbībā. Bez tam EESK aicina nodrošināt Komisijas jaunās iniciatīvas par tiešsaistes režīmā veicamā publiskā iepirkuma sekmēšanu pieejamību invalīdiem (atbilstoši e-pieejamības mērķiem un uzdevumiem) un novērst nelikumīgu rīcību vai korupciju.

6.2.2

ES Publiskā iepirkuma direktīvas pārskatīšana uzlabotu iespēju iekļaut pieejamības prasību IKT aprīkojuma un pakalpojumu publiskā iepirkuma procedūrās. Svarīgi ir atcerēties, ka publiskais iepirkums veido ap 16 % nacionālā kopprodukta, t.i., 1500 miljardus EUR, no kā IKT sektors veido ap 6 % ES nacionālā kopprodukta. Eiropas publiskajā sektorā IKT tērē ap 0,8 % no nacionālā kopprodukta, kas atbilst 76 miljardiem EUR. Pastāvot šādam investīciju līmenim, ir būtiski, lai publiskais iepirkums noritētu saskaņā ar noturīgu ilgtermiņa iepirkumu politiku, pateicoties kurai piedāvātie produkti un pakalpojumi būtu pieejami VISIEM sabiedrības locekļiem. Šāda e–iesaistīšanas politika ir būtiska vietējās ekonomikas efektīvai darbībai un sabiedrības locekļu labklājības un neatkarības veicināšanai.

6.2.3

Tādēļ EESK pilnībā atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu turpināt Eiropas standartizācijas iestāžu darbu, lai izstrādātu Eiropas pieejamības prasības IKT nozares produktu un pakalpojumu publiskā iepirkuma procedūrās. Būtiski tomēr ir nodrošināt, ka šādas prasības apmierina lietotāju vajadzības un nozares prasības, pie tam tādā veidā, lai tās varētu izmantot valsts iestādes un tās neizraisītu sadrumstalotību Eiropas tirgū un, pēc iespējas, arī pasaules tirgū.

6.2.4

Bez tam, ja nākotnē tiks pārskatītas Publiskā iepirkuma direktīvas (8), EESK labprāt atbalstītu stingrākus direktīvas noteikumus, lai iekļautu obligātas prasības par publiskā iepirkuma pieejamību.

6.3   Sertifikācija un trešo personu veiktas pārbaudes vai pašdeklarācija.

6.3.1

IKT nozarei vajadzētu labāk izskaidrot patērētājiem galveno produktu un pakalpojumu pieejamību un izmantojamību (DFA).

6.3.2

EESK šķiet interesants Eiropas Komisijas priekšlikums izpētīt sertifikācijas un pašdeklarēšanās sistēmas un veicināt pārredzamību un e–pieejamības labāku atpazīstamību, kā arī apsvērt atbilstošas sertifikācijas sistēmas, lai veidotu e–pieejamības marķējumu produktiem un pakalpojumiem, kas atbilst e–pieejamības standartiem.

6.3.3

EESK uzskata, ka paredzētie pētījumi un datu apkopošana par dažādajiem iespējamajiem risinājumiem palīdzēs noskaidrot labāko turpmākās rīcības veidu; mēs īpaši gaidām ES turpmākās konferences un iniciatīvas minētajā jomā.

6.4   Tiesību aktu piemērošana.

6.4.1

Eiropas Komisija pamatoti pievērš uzmanību spēkā esošajiem ES tiesību aktiem, ko var izmantot, lai veicinātu un nodrošinātu e–pieejamību.

6.4.2

Jāatbalsta un jāveicina IKT nozares pārstāvju brīvprātīga saistību uzņemšanās. Šādas brīvprātīgas saistības ataino nozares pārstāvju ieinteresētību un uzmanību, ko tie pievērš produktu un pakalpojumu pieejamības uzlabošanai. Tajā pašā laikā brīvprātīga saistību uzņemšanās vien nav izrādījusies pietiekama, lai nodrošinātu atbilstošu pieejamības prasību ieviešanu un novērstu pieejamības šķēršļus, ar ko pamata tehnoloģiju izmantošanā saskaras invalīdi. Brīvprātīgās saistības būtu jāpapildina ar likumdošanas iniciatīvām, kas attiecas arī uz publiskā iepirkuma jomu.

6.4.3

Svarīgi, lai ES paziņojums par e–iekļaušanu un e–pieejamību tiktu atzīts un ņemts vērā horizontāli jeb dažādās jomās visās citās saistītajās ES iniciatīvās.

6.4.4

Piemēram, spēkā esošos tiesību aktus par publisko iepirkumu un elektroniskajiem sakariem labi papildina ES tiesību akti par diskriminācijas novēršanu nodarbinātības jomā, kas sniedz vairākas nozīmīgas iespējas, lai veicinātu invalīdu piekļuvi minētajā jomā.

Gan Komisijas, gan dalībvalstu līmenī jāīsteno regulāra un visaptveroša uzraudzība par to, cik efektīvi tiesību aktos noteiktās saistības e–pieejamības jomā tiek īstenotas dzīvē.

Jāizpēta, kā spēkā esošos tiesību aktus uzlabot, tos pārkatot, lai varētu nostiprināt un paplašināt e–pieejamības noteikumus. Ir nepieciešams skaidri izteikts atbalsts e–pieejamībai un tās veicināšanai tiesību aktos par ES struktūrfondu vadību un ES pamatprogrammā pētniecības attīstībai (2007.–2013).

ES iestādēm ir jāievieš stingrāki un visaptveroši normatīvie akti attiecībā uz precēm un pakalpojumiem invalīdiem, arī informācijas un saziņas tehnoloģiju jomā, lai nodrošinātu invalīdu sociālo tiesību un cilvēktiesību ievērošanu ES, kā arī invalīdu tiesības uz vienlīdzību preču un pakalpojumu pieejamības ziņā.

Nepieciešams stiprināt un paplašināt pieejamības noteikumus ES elektronisko sakaru direktīvās.

6.4.5

Universālā pakalpojuma direktīva (9) šobrīd attiecas uz telefona automātu pieejamību un publiski pieejamajiem telefona pakalpojumiem, piemēram, avārijas dienestiem un izziņu dienestiem. Diemžēl direktīvas darbības jomā neietilpst mobilo telefonu vai platjoslas sakaru pakalpojumi. Universālās pakalpojuma direktīvas darbības joma būtu jāpaplašina, lai tajā ietilptu gan mobilo telefonu, gan platjoslas sakaru pakalpojumi (10). Bez tam būtu jānodrošina vienlīdzīga pieeja sakaru tīkliem un pakalpojumiem, piemērojot saprātīgus tarifus un, attiecīgā gadījumā, — sociālos tarifus.

6.4.6

Daudzi invalīdi joprojām saskaras ar nopietnām lietojamības un pieejamības problēmām saistībā ar mobilajiem sakariem. Ir nepieciešams nodrošināt reālā laika interaktīvus mobilos sakarus nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem, cilvēkiem ar runas traucējumiem un vienlaikus nedzirdīgiem un neredzīgiem cilvēkiem; interaktīva saziņa ar mobilo sakaru pakalpojumu starpniecību, kurus saņem vienlīdzīgi ar personām, kas nav invalīdi, — tas ir, ievērojot vienlīdzīgus pakalpojumu un aprīkojuma izmantojamības un kvalitātes, izvēles, pieejamības un cenas noteikumus.

6.4.7

Jāpievēršas to esošo sistēmu savietojamības problēmai, ko izmanto cilvēki ar maņu traucējumiem. Invalīdiem jāspēj bez problēmām veikt zvanus Eiropas robežās un starptautiskos zvanus reālajā laikā.

6.4.8

Internet tīmeklis arvien vairāk tiek izmantots kā sabiedriskais pakalpojums un sakaru rīks, bet, mēģinot lietot Internet tīmekli, invalīdi joprojām saskaras ar nopietnām pieejas problēmām. Viens pieejamības problēmas piemērs saistībā ar platjoslas pakalpojumiem: jaunie balss pakalpojumi kā Voice Over Internet Protocol (VOIP) jau piedāvā uz platjoslu tehnoloģiskajiem risinājumiem balstītus telefonijas pakalpojumus — lētu, lietotājiem pievilcīgu pakalpojumu, it īpaši, lai veiktu starptautiskos zvanus. Tomēr nav garantijas, ka VOIP nodrošinās pieeju avārijas dienestiem vai izziņu dienestiem. Šī problēma ir jārisina.

7.   EESK konkrētie priekšlikumi

Ņemot vērā iepriekš minētos uzdevumus un problēmas, EESK uzskata, ka turpmāk minētie konkrētie priekšlikumi būs nozīmīgs ieguldījums vispārējo mērķu sasniegšanā.

7.1   Standartu saskaņošana un savietojamība

7.1.1

EESK aicina Eiropas standartizācijas organizācijas ieviest prasību ievērot pieejamību visu IKT standartu izstrādāšanā.

7.1.2

EESK aicina pieņemt ES standartus un tiesību aktus, kuros tiktu saskaņotas pieejamības prasības attiecībā uz invalīdiem, īpaši šādās jomās:

pieeja avārijas dienestiem, izmantojot IP (Internet Protocol) tīklus;

sakaru attīstīšana reālajā laikā, jo īpaši nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem cilvēkiem;

piekļuve interaktīvajai digitālajai televīzijai;

nepieciešamība pēc savstarpēji savietojamiem pieejamiem pakalpojumiem ar piekļuvi aprīkojumam un tā lietojamību.

7.2   Sertifikācija un trešo personu veiktas pārbaudes vai pašdeklarācija

7.2.1

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu izskatīt ierosinājumu par sertificēšanas sistēmu un produktu marķēšanu un atbilstības pašdeklarēšanu, ņemot vērā minēto procesu obligāto vai brīvprātīgo raksturu, un atbalsta visu ieinteresēto pušu, jo īpaši invalīdus pārstāvošu organizāciju, līdzdalību. Eiropas Komisijai šādu pētījumu rezultāti jādara EESK pieejami līdz 2007. gadam.

7.3   Publiskais iepirkums

7.3.1

EESK mudina ES dalībvalstis pilnībā un bez kavēšanās savos likumos iestrādāt ES direktīvas par publisko iepirkumu un nodrošināt stingru prasību ieviešanu attiecībā uz pieejamības nodrošināšanu invalīdiem.

7.3.2

EESK aicina visas valsts un pašvaldību iestādes iekļaut pieejamības kritēriju to rīkoto publiskā iepirkuma konkursu procedūrās.

7.3.3

EESK aicina turpmākajā publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanā iekļaut obligātas prasības par IKT produktu un pakalpojumu pieejamību. Tādējādi valsts un pašvaldību iestādēm būtu ar likumu aizliegts izmantot programmatūru, datortehniku vai citus IKT produktus un pakalpojumus, kas neatbilst spēkā esošajiem pieejamības standartiem.

7.3.4

Attiecībā uz standartizācijas iestādēm CEN, CENELEC un ETSI, atbalstot Eiropas pieejamības prasības IKT nozares produktiem un pakalpojumiem publiskā iepirkuma procedūrās, EESK aicina ES dalībvalstis izstrādāt rīcības plānu, kā visefektīvāk ieviest un piemērot Eiropas standartus valsts līmenī, pamatojoties uz kopīgu un saskaņotu pieeju.

7.4   Visaptveroša ieviešana

7.4.1

EESK aicina, lai e–pieejamības nozīme, IKT pieejamība visiem iedzīvotājiem un ergonomiskais aspekts tiktu skaidri atzīts un ietverts visos atbilstošajos ES leģislatīvajos un neleģislatīvajos priekšlikumos, jo īpaši ES galvenajos dokumentos par informācijas sabiedrību un struktūrfondu vadības noteikumos, jaunajām kandidātvalstīm piemērotajos finansēšanas instrumentos un 7. pētniecības pamatprogrammā.

7.5   Tīmekļa pieejamība

7.5.1

EESK aicina visas ES dalībvalstis formāli pieņemt nemainītu Tīmekļa pieejamības iniciatīvas pamatnostādņu (WAI) 2. versiju un to pilnībā ieviest visās publiskajās tīmekļa vietnēs.

7.5.2

EESK pieprasa, lai visi publiskie tīmekļa resursi atbilstu W3C -WAI Tīmekļa pieejamības iniciatīvas pamatnostādņu 2. līmenim, kas paredz paaugstinātu pieejamību.

7.5.3

EESK norāda uz nepieciešamību steidzami attīstīt un padarīt viegli pieejamus satura izveides rīkus (11), ko tīmekļa projektētāji var izmantot, lai nodrošinātu to izstrādāto tīmekļa vietņu atbilstību W3C-WAI WCAG 2.0. Minētajiem rīkiem jāatbilst W3C WAI Satura izstrādes rīku pieejamības pamatnostādņu ATAG 2. versijai.

7.6   Likumdošana

7.6.1

Eiropas Komisijai jāuzsāk noteiktāka rīcība, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar spēkā esošajām direktīvām elektronisko sakaru jomā dalībvalstis īsteno un izpilda saistības attiecībā uz invalīdiem. No Komisijas saņemtajiem INCOM veiktās aptaujas rezultātiem par Elektronisko sakaru direktīvām redzams, ka dalībvalstis nav pienācīgi ievērojušas minētās saistības.

7.6.2

Gadījumos, kad dalībvalstis nepilda savas saistības, kas noteiktas ES tiesību aktos, EESK aicina Eiropas Komisiju uzsākt pārkāpumu izskatīšanas procesu pret attiecīgo dalībvalsti (–īm), lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību attiecīgajam tiesību aktam.

7.6.3

EESK pieprasa, lai turpmāk ES tiesību aktu pārskatīšanā elektronisko sakaru jomā tiktu ievērojami stiprināti pieejamības noteikumi un šādu noteikumu ietveršana būtu obligāta.

7.6.4

EESK aicina Eiropas Komisiju publicēt salīdzinošu ziņojumu par stāvokli dalībvalstīs attiecībā uz to darbību e–pieejamības jomā un uzsākt izmeklēšanu, ja dalībvalstis nav izpildījušas saistības, kas paredzētas attiecīgajās elektronisko sakaru direktīvās.

7.6.5

EESK aicina stiprināt un paplašināt pieejamības noteikumus ES elektronisko sakaru direktīvās attiecībā uz pakalpojumiem un aprīkojumu, un jo īpaši

paplašināt Universālo pakalpojumu direktīvas darbības jomu, lai tā ietvertu mobilo sakaru un platjoslu sakaru pakalpojumus;

pārskatīt Direktīvu par radioiekārtām un telekomunikāciju termināla iekārtām, lai tajā iekļautu obligātas prasības par elektroniskā aprīkojuma pieejamību.

7.7   Jauna stratēģiskā programma Eiropas informācijas sabiedrības izveidei.

7.7.1

EESK norāda, ka Eiropas Komisijas stratēģijā Eiropas informācijas sabiedrības (12) izveidei dalībvalstīm noteikts pienākums sniegt ikgadējus ziņojumus par sasniegumiem un to, kā tās plāno īstenot nacionālās reformu programmas.

7.7.2

EESK aicina dalībvalstis ikgadējos ziņojumos ietvert īpašu nodaļu par e–pieejamību un e–iekļaušanu, kā arī mudina Eiropas Komisiju atbalstīt minēto prasību.

7.7.3

EESK aicina dalībvalstis noteikt skaidrus un precīzus mērķus un termiņus e–pieejamības noteikumu ieviešanai valstu rīcības plānos.

7.8   Lietotāju iesaistīšana

7.8.1

EESK aicina ES lēmumu pieņēmējus nodrošināt pilnīgas un vienlīdzīgas konsultācijas ar invalīdus pārstāvošajām organizācijām un to iesaistīšanu produktu un pakalpojumu attīstīšanā un projektēšanā, kā arī standartu izstrādāšanā. ES iestādēm jāparedz papildu resursi, lai nodrošinātu lietotāju-invalīdu līdzvērtīgu piedalīšanos minētajā procesā.

7.9   Izglītība un apmācība un DFA mācību programmas

7.9.1

EESK aicina valdības un IKT nozares pārstāvjus attīstīt un atbalstīt pasākumus izglītības un apmācības veicināšanai IKT jomā, lai padarītu invalīdu, gados vecāku cilvēku un citu atstumtības riska grupu piekļuvi šādām tehnoloģijām labāku un vieglāku, lētāku un ērtāku.

7.9.2

Informētību veicinoši pasākumiem, tādiem kā Eiropas DFA metodoloģiju mācību programmu izplatīšana, ir liels potenciāls, lai uzlabotu sabiedrības izpratni un integrāciju ar pieejamu IKT starpniecību.

7.9.3

EESK aicina Eiropas Komisiju, visas dalībvalstis un IKT nozares pārstāvjus aktīvi izplatīt DFA mācību programmas un iekļaut tās visās izglītības un mācību programmās IKT jomā.

7.9.4

EESK aicina IKT nozares pārstāvjus nodrošināt personāla sistemātiskas apmācības darba vietā vai ārpus tās par DFA izmantošanu.

7.10   EESK iekšējie pasākumi

7.10.1

EESK ir apņēmusies “sakārtot pati savu māju” un nodrošināt pieejamības principa un prakses ievērošanu, veicot publisko iepirkumu savām vajadzībām.

7.10.2

EESK izpētīs apjomu, kādā jāveic uzlabojumi, lai invalīdiem nodrošinātu pilnīgu un vienlīdzīgu pieeju EESK tīmekļa vietnei, datorprogrammām un IKT aprīkojumam.

7.10.3

EESK ieviesīs iekšēju procedūru, lai nodrošinātu visu dokumentu izdošanu pieejamā formātā.

Briselē, 2006. gada 15. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  KOM(2005) 229 galīgā red.

(2)  Avots: Eiropas Neredzīgo apvienība.

(3)  “Digitālā televīzija ikvienam”. Ziņojums par izmantojamību un pieejamību Patentu grupu (“Generics Groups”) Apvienotās Karalistes Digitālās televīzijas projektam

(4)  Eiropas Komisijas ziņojums “Aktīvā darba tirgus programmas invalīdiem” (2002).

(5)  OECD-ECMT pētījums “Transportlīdzekļu pilnveidošana cilvēkiem ar kustību traucējumiem” 1999, dati par ES-15.

(6)  Pētījums www.seniorwatch.de.

(7)  Telekomunikāciju atbilstības novērtējuma un tirgus uzraudzības komiteja

(8)  Direktīva Nr. 2004/18/EK un Direktīva Nr. 2004/17/EK.

(9)  Direktīva Nr. 2002/22/EK.

(10)  EESK atzīmē, ka mobilā telefonija pēc principa “maksā kā lieto” ir ievērojami veicinājusi tālruņa pakalpojumu pieejamību personām ar zemiem ienākumiem, un to ir paveikusi labāk par valstu operatoriem.

(11)  Termins “satura izstrādes rīki” attiecas uz plaša spektra programmatūru, ko izmanto tīmekļa vietņu satura izstrādei.

(12)  KOM(2005) 229 galīgā red.


9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/33


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes regulai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2037/2000 attiecībā uz bāzes gadu hlorfluorogļūdeņražu kvotu piešķiršanai dalībvalstīm, kas ES pievienojās 2004. gada 1. maijā”

KOM(2004) 550 galīgā red. — 13632/05 Addendum 1 + Corrigendum 1

(2006/C 110/06)

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 175. panta 1. daļu Eiropas Savienības Padome 2005. gada 16. novembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par augstāk minēto tematu

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2006. gada 27. februārī. Ziņotāja —CASSINA kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 425. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā (15. marta sēdē), ar 139 balsīm par, 2 balsīm pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Kopsavilkums un secinājumi

1.1

EESK atzinīgi vērtē Regulas (EK) Nr. 2037/2000 grozījumus (4. panta 3. punktā iekļauts jauns apakšpunkts — i)) un atbalsta priekšlikumus minētā tiesību akta nosaukumā kā otru likumdevēju iestādi norādīt Eiropas Parlamentu un grozīt tiesību akta juridisko pamatu.

2.   Ierosināto grozījumu saturs un novērtējums

2.1

Priekšlikumā grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2037/2000 ierosināts 4. panta 3. punktu papildināt ar i) apakšpunktu, kurā paredzēts grozīt bāzes datumu halogenētu hlorfluorogļūdeņražu kvotu piešķiršanai dalībvalstīm, kas ES pievienojās 2004. gada 1. maijā. Turpmāk kvotas vairs netiks piešķirtas, pamatojoties uz 1999. gadā piešķirto kvotu apjomu, bet gan pamatojoties uz uzņēmumu tirgus daļas vidējo rādītāju 2002. un 2003. gadā.

2.1.1

Bāzes datuma grozīšana nepieciešama vienīgi ekonomisku apsvērumu dēļ, jo tādējādi tiek novērsta tādu uzņēmumu izslēgšana no tirgus, kas tajā sākuši darboties pēc 1999. gada; grozījumi būtiski neietekmē piešķiramo kvotu sadali kopumā — kvotas kvantitatīvā ziņā nemainīsies, tādēļ tās neradīs nekādu ietekmi uz vidi. Grozot bāzes datumu, tiek novērstas nākotnē iespējamās sūdzības par potenciālajiem nediskriminācijas un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumiem.

2.2

EESK atbalsta ierosinājumu attiecīgās regulas nosaukumā kā otru likumdevēju iestādi līdztekus Padomei norādīt arī Eiropas Parlamentu.

2.3

Visbeidzot, EESK atbalsta Regulas juridiskā pamata grozīšanu, Pievienošanās līguma 57. panta 2. punkta vietā kā juridisko pamatu norādot EK Līguma 175. panta 1.punktu, kā tas paredzēts 1. papildinājuma 1. labojumā saskaņā ar Vides lietu darba grupas 2005. gada 21. oktobra vienošanos.

Briselē, 2006. gada 15. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/34


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Kultūras sociālā dimensija”

(2006/C 110/07)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta piemērošanas noteikumu 29. pantu nolēma sagatavot papildu atzinumu par tematu“Kultūras sociālā dimensija”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsonības specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2006. gada 22. februārī. Ziņotājs — LE SCORNET kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 425. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā (2006. gada 15. marta sēdē), ar 137 balsīm par, 3 balsīm pret un 6 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

1.   Kopsavilkums

1.1

Šā papildu atzinuma mērķis ir ierosināt darbības līdzekļus un iespējas saistībā ar 2004. gada 31. martā pieņemto EESK atzinumu par “kultūras sociālo dimensiju”.

1.2

Šajā atzinumā esam centušies precizēt “kultūras sociālās dimensijas” jēdzienu, nosakot trīs atslēgvārdus. Tie ir atslēgvārdi, kas mūsu komitejai nav sveši un kuru sakarā tā padziļina un turpina analīzi. Šie atslēgvārdi ir “zināšanu sabiedrība”, “ekonomikas globalizācija”, “pilsoniskā sabiedrība”.

1.3

Komiteja a priori neturpina pirmajā atzinumā izvirzītās hipotēzes par tādu jaunu struktūru ieviešanu kā “novērošanas centrs”, “laboratorija”, “sevišķu uzdevumu grupa”.

1.4

Tā tomēr Komisijai prasa precizēt kvantitatīvos un kvalitatīvos rādītājus, kas ļauj apgalvot, ka Kopienai ir pietiekami liels līdzekļu klāsts, lai novērtētu

darba iespēju kultūras un mākslas jomā attīstību Savienībā, minētā kvantitatīvo un kvalitatīvo ietekmi uz nodarbinātību kopumā, izaugsmi, sociālo kohēziju, kā arī visu sabiedrības locekļu, jo īpaši vismazāk nodrošināto atzīšanu un iesaisti;

kultūru savstarpēja dialoga padziļināšanas reālo stāvokli. Tas jāskata ne tikai statistiski, ņemot vērā apmaiņas gadījumu un dažādu iniciatīvu skaitu, bet gan dziļāk; Komiteju satrauc tas, ka pieaug sociālās atstumtības un rasisma izpausme (arī tur, kur šķita, ka integrācijas un/vai daudzu kultūru līdzāspastāvēšanas politiku pamatā bija nostiprinājušies modeļi — piemēram, Nīderlandē un Francijā); satrauc arī atsevišķu interešu un vispārējo interešu nesakritība, fragmentācija un konverģences trūkums.

1.5

Atzinumā — jo īpaši ņemot vērā to, ka 2008. gads ir kultūru savstarpējā dialoga gads — Komisijai ierosināts izstrādā ļoti detalizētu ziņojumu par minēto parādību un minēto mērķi. EESK ir gatava aktīvi piedalīties minētā ziņojuma izstrādē.

1.6

Tā ierosina arī uzsākt jaunas, kulturāli pamatotas pārdomas par kultūru, jo tā vēl joprojām, šķiet, orientēta tikai uz mantojumu un saglabāšanu, nevis jaunradi, procesu un iztēles paplašināšanu, jo tā neatspoguļo to, ka kultūru bagātina norises sociālajā, ekonomiskajā un vides jomā.

1.7

Atzinumā pausta vēlme Dublinas fonda darbību piemērot minētajās jomās. Tajā ierosināts, lai katru reizi, EESK skatot tematus, kas liek domāt par “kultūras revolūciju”, “izmaiņām mentalitātē” vai “atkāpšanos no ierastajiem modeļiem” nepieciešamību, minētie jēdzieni tiktu konkrēti analizēti, tātad skatīti vismaz vienā atsevišķā punktā.

1.8

Atzinumā uzsvērts, ka “labās un sliktās prakses” metode varētu būt viens no galvenajiem dialoga, apmaiņas un kultūras, un zināšanu pārneses līdzekļiem.

2.   Ievads

Pēc Parlamenta pieprasītās konsultācijas 2004. gada 31. martā tika pieņemts atzinums par “kultūras sociālo dimensiju”.

2.1

Atzinumā tika formulētas vairākas rekomendācijas:

2.2

lai gan līdz šim oficiāli mūsu iestādei minētajā jomā nav piešķirtas nekādas kompetences, apliecināt EESK kultūras funkcijas;

2.2.1

sekmēt pakāpenisku Eiropas kultūras sadarbības novērošanas centra izveidi, kas kopīgi ar Eiropas Parlamentu varētu izstrādāt īpašu ikgadēju ziņojumu;

2.2.2

izveidot ciešāku Eiropas Parlamenta un EESK sadarbību, kas līdztekus minētā novērošanas centra izveidei ļautu “ik gadus izvirzīt vismaz vienas patiesi kopīgas kultūras vērtības veicināšanas uzdevumu”;

2.2.3

izveidot sociālās, ekonomikas un vides jomas kultūras pārmaiņu laboratoriju;

2.2.4

izveidot Eiropas līmeņa “sevišķu uzdevumu grupu” lai veicinātu kultūras un mākslas apmaiņu konfliktu zonās.

2.3

Šā papildu atzinuma izstrādi attaisno tas, kas iepriekšējā atzinuma sagatavošanas termiņš bija ļoti īss. Eiropas Parlaments pilnvaru perioda beigās uzaicināja mūs uzsākt gan pašu procesu, gan arī EESK un EP partnerattiecības. Uzskatot, ka tādējādi Eiropas iestādēs pašai koncepcijai par pieeju “kultūras dimensijai” tiek dots “divkāršs impulss”, Komiteja darba turpinājumu uzsāka ar vēl jo lielāku entuziasmu.

2.3.1

Komisijas priekšsēdētāja Barosso kga pirmie paziņojumi par to, ka šobrīd ir pienācis “laiks kultūrai” un ka “vērtību skalā kultūra nostājas augstāk par ekonomiku” (1), iedrošināja un iezīmēja būtisku pavērsienu. Mums tas bija pirmais impulss.

2.3.2

Otrais impulss nāca no pašas EESK, vienbalsīgi pieņemot priekšsēdētājas Anne-Marie Sigmund kdzes piedāvāto programmu, kurā kultūras tēma tika izvirzīta par viņas pilnvaru laika galveno prioritāti.

2.3.3

Jāatzīst, ka šis aizsākums vēl ir trausls. Jaunās Komisijas piedāvātajā programmā minētais pavērsiens patiesībā nav konkretizēts. Tajā pat nav izteiktas norādes uz jauno uzsvaru par labu kultūrai! Tā kā atbilstoši procedūrām mūsu iestādes atzinums par Komisijas piedāvāto 2007.–2013. gada kultūras programmu netiek pieprasīts, šajā atzinumā mēs nepaužam savu viedokli par to. Pieminēsim vienīgi, ka minētajā programmā nav spontāni ņemta vērā “kultūras sociālā dimensija”, un to, ka tai atvēlētais budžets ir daudz mazāks nekā Eiropas Parlaments minētajai programmai būtu vēlējies sniegt. Jāsaka, ka arī EESK programmā vēl nevar saskatīt to, ka kultūrai — prioritātei — jau būtu piešķirta liela nozīme.

2.3.4

Pēc Līguma par konstitūciju Eiropai projekta (līgums, kurā kultūra bija izvirzīta par vienu no Savienības mērķiem (I-3.3. pants) un kas ienestu izmaiņas lēmumu pieņemšanas mehānismā kultūras jomā un lielā mērā ļautu pārvarēt paralizējošo vienbalsības principu (I-17. un III-280. pants) noraidīšanas Francijā un Nīderlandē Eiropadomes lēmums par pārdomu periodu un neapmierinošais kompromiss par Savienības finanšu plānu kultūras un vēl vairāk “kultūras sociālās dimensijas” vietu Savienības atjaunošanās procesā atstāj nenoteiktu.

3.   Ir jāturpina “kultūras sociālās dimensijas” koncepcijas precizēšana, jāmeklē tādi svarīgi aspekti, kurus var iekļaut visās Eiropas politikās.

3.1

Komitejas pieņemtajā atzinumā par “kultūras sociālo dimensiju” sākotnēji piedāvātas trīs galvenās pārdomu tēmas:

jauna ekonomiskās, sociālās un vides prakses mijiedarbības kultūra;

darba pasaules izmaiņu ietekme uz sabiedrības struktūru un kultūras vērtībām;

jauna demokrātijas kultūra.

3.2

Šā papildu atzinuma mērķis ir palīdzēt atrast stiprās puses, “atslēgvārdus”, kas visvienkāršākā veidā ļautu iekļaut minētās sākotnējās pārdomas pašreizējās Kopienas politikās.

3.3   Pirmais atslēgvārds ir “zināšanu sabiedrība”.

3.3.1

Kā jau minēts atzinumā par “kultūras sociālo dimensiju”, vispārīgā tendence intelektualizēt visus darba aspektus, tai skaitā patērēšanas “darbu”, kā arī racionālo, stilistisko un jaunrades kritēriju nozīmes pieaugums minētā sakarā jau ir un nākotnē arvien vairāk būs dažādu pasaules ģeokulturālo zonu konkurētspējas, pievilcības, savstarpējās cieņas un uzņēmējdarbības atšķirību krustpunktā. Eiropai vajag un tā var atsaukties uz “radošu ekonomiku”.

3.3.2

Tādēļ jautājums par darbu, darba vietām kultūras un mākslas jomā, kultūru ekonomikā ir viena no jomām, kas uzsvērta EESK atzinumā, paužot arī vēlmi, lai tiktu pielietots Dublinas fonda veiktais darbs. Būtu derīgi analizēt, kā kultūras un mākslas darba formas kopumā informē par darba radošāku novērtējumu un piedalās zināšanu sabiedrības veidošanā.

3.3.3

Mūsu Komiteja nepieņem lielo atšķirību, kas vēl pastāv starp “augsto kultūru” un tehnikas, ekonomikas, sociālās, veselības aprūpes un vides kultūras dimensiju. Mūsu Komiteja apzinīgi piedalās minēto atšķirību pārvarēšanā, jo īpaši savā pastāvīgajā darbā, veicinot mūžizglītību un “zinību sabiedrības” izveidošanos.

3.3.4

Lielā nepieciešamība pēc darbības un drošām darba vietām, kas ir gan elastīgas, gan drošas saziņas, starpniecības, mākslas un visu mākslas izpausmju, zināšanu par zināšanām jomā atduras pret nodarbinātības modeļiem, kas paradoksālā veidā var veicināt neelastību un nedrošību.

3.3.5

Ierastās profesionālo prasmju hierarhijas neelastība var būt arī par šķērsli jaunu profesiju izveidē. Vispārīgāk jāatzīmē nespēja pārvērst nemateriālās vērtības ekonomiskos rezultātos, nepietiekoša mākslinieku un citu kultūras jomā strādājošo, kā arī viņu darbu aprite Eiropas telpā. Jānorāda arī uz trūkumiem kultūras jomā esošo jauninājumu apkopošanā un apmaiņā, kas ļautu izvairīties no nepārtrauktas atkārtotas eksperimentēšanas ar jau zināmo.

3.3.6

Programmu ERASMUS un “Televīzija pāri robežām” panākumi, Eiropas atbalsts izpostītas dzīves telpas rehabilitācijai, lielu pilsētu centru atdzimšana, attīstot mākslinieciskus projektus, Eiropas kultūras galvaspilsētu ilgtspējīgais guvums to pievilcības ziņā sāk liecināt par to, kā jāizprot “kultūras sociālā dimensija”. Tas, ka Eiropas Savienībai, kuras kompetencē ietilpst vienīgi atbalstīt valstu politikas, arvien biežāk ir noteicošā loma daudzos kultūras pasākumos un pieredzē, liecina par “sviras” politiku Pastāvīgai zināšanu par zināšanām “bankas” papildināšanai, varētu būt ievērojams multiplikācijas efekts.

3.3.7

Tāpat arī ienākumu pazemināšanās, visu ekonomisko un sociālo sakaru pavājināšanās līdz ar festivālu, kultūras pasākumu pārtraukšanu (pat īslaicīgu) liecina par to visaptverošo ieguldījumu ilgtspējīgā attīstībā, nodarbinātībā un praksē mākslas, kultūras un starpniecības jomā, to brīvā apritē, to iespējā savstarpēji bagātināties.

3.4   Otrais atslēgvārds ir “ekonomikas globalizācija”.

3.4.1

EESK uzskata, ka Lisabonas stratēģijas viduvējie rezultāti, salīdzinot ar tās tālejošiem mērķiem, nozīmē, ka nepietiekami novērtēts cilvēciskais, kultūras un dalības faktors. “Ekonomikas globalizācijas” apstākļos vienīgi tādas Eiropas kultūras, kas nešķeļ, nehierarhizē ekonomiskos, sociālos un vides faktorus, veicināšana ļaus Eiropā apstādināt vai izmainīt atšķirības attīstībā, kas padziļinās par sliktu Eiropai salīdzinājumā ar lielāko daļu citu pasaules zonu.

3.4.2

Daudzās Eiropas valstīs un arī citās pasaules daļās kultūras un radošās industrijas, ekonomiskā nozīme jau ir neapšaubāma un to apliecina daudzi ziņojumu, pētījumi un skaitliski novērtējumi. Šajās jomās pēdējos gados ir izveidojošies daudzi uzņēmumi un tādējādi radītas daudzas darba vietas. Nevar neņemt vērā, ka šajā jomā tendence ir mazu uzņēmumu, mikrouzņēmumu un vienas personas uzņēmumu veidošanās, kam ir sarežģītas sociālas sekas.

Piemēram, uzņēmumu nelielo izmēru dēļ rodas tīklu izveides nepieciešamība, jo uzdevumi ir jāsadala. Tas prasa, lai attiecīgajiem dalībniekiem būtu tehniskas un komunikācijas spējas, spējas vest sarunas un sevi reprezentēt, ka arī zināšanas par tiesību aktiem un līgumu slēgšanu, licenču piešķiršanas kārtību utt.

Minētās kompetences ir nepieciešamas visiem mūsdienu uzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, to apgūšana dažreiz ir grūti risināms uzdevums, jo tiem trūkst nepieciešamo zināšanu vai tās ir nepilnīgas un profesionāls risinājums tiem nav pieejams pārāk dārgo izmaksu dēļ, pat tad, ja citi vidējie un mazie uzņēmumi ir kļuvuši pilnīgi konkurētspējīgi šajās jomās.

Sociālajai politikai, no savas puses, jārod atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar sociālo aizsardzību (piemēram, veselības apdrošināšana, pensijas un bezdarba pabalsti), kas rada jaunas uzņēmumu struktūras, jaunas nodarbinātības formas utt.

3.4.3

Vēl viens sociālās dimensijas faktors ir tas, ka “jaunajās” tautsaimniecības nozarēs, tādās kā radošā industrija strādājošie uzņēmumi bieži vien ir izolēti, jo tie darbojas jomās, kur vēl nav vai ir ļoti maz atsauces vērtību, līgumu paraugu, nozaru rādītāju, utt. Arī minētais aspekts ir svarīgs radošās industrijas attīstībai nākotnē, un tas pienācīgi jāņem vērā vēl jo vairāk tādēļ, ka, pateicoties globalizācijas izplatībai un nepieciešamībai sevi apliecināt starptautiskās konkurences apstākļos, minētā pamatinformācija ekonomiskā attīstībā ir tiešām izšķiroša.

3.4.4

Eiropas Savienība vēl jo vairāk spēj saprast veidu, kādā ekonomikas globalizācija ietekmē un ietekmēs jaunu vispasaules kultūras vērtību veidošanos, jo tai pašai ir jāpārskata savi mērķi. Tas jādara tagad, kad tā vairs nav un nevar būt kā klubs, “attīstītu” un ekonomiski, kulturāli un garīgi relatīvi viendabīgu valstu ierobežota federācija. Tieši tagad tā ir pilnībā atvērta protestantu, pareizticīgo un islama pasaulei; tā ir uzsākusi iestāšanās sarunas ar Turciju — ja sarunu rezultāta Turcija pievienosies ES, tā būs paplašināšana, kas nelīdzināsies nevienai no līdzšinējām paplašināšanām. Šis ir laiks, kad tai metodiski ir jāsakārto attiecības ar tagadējām kaimiņvalstīm un jāpārskata sava vieta, sava īpašā funkcija globalizācijā, planetarizācijā, kur spēku samērs ir strauji izmainījies (2).

3.4.5

“Kultūras Eiropa”, kuras pamatā ir nacionālās valstis, kas savulaik bija karadarbības, koloniālisma un imperiālisma līderi, šodien, iespējams, ir vispiemērotākā “spēcīgas Eiropas” forma, spējot eksportēt, izplatīt un “profesionalizēt”“miera kultūru”, pilsoniskuma un kvalitātes kultūru. Tas nozīmē atgriešanos pie Savienības dibināšanas pamatidejas — pie vēlmes pasaules mērogā veicināt miera vērtības un praksi, pie sadarbības un apmaiņas, nevis dominējošas ietekmes un hierarhijas.

3.5   Trešais atslēgvārds ir “pilsoniskā sabiedrība”.

3.5.1

Tas, ka kāda ES iestāde, kuras tiešā kompetencē neietilpst kultūras joma, pēc priekšsēdētājas iniciatīvas pieņem vispārējo rīcības plānu, kurā kultūrai  (3) tiek ierādīta prioritāra loma, pats par sevi ir manifests.

3.5.2

Varētu teikt ka tas ir sava veida protests pret jebkuru tikai ekonomisku, ražošanas vai pat šauri sociālu un ierobežotu vides domāšanu. Minētais apliecinājums ir vēl jo būtiskāks, jo tā iniciatori ir Savienības ekonomikas un sociālās jomas, organizētās pilsoniskās sabiedrības, visu ražošanas, patēriņa un pārdales dimensiju pārstāvji.

3.5.3

Attīstībā esošā Eiropas kultūra, kas atkal apvienojas līdz ar pašreizējām vēsturiskajām paplašināšanām, ir bezprecedenta vēstures, attīstības līmeņa un veida rezultāts (4). Tā ir vēl jo vairāk nepieciešama, lai pārredzētu to, ko nedrīkst apslēpt vai nepiešķirt tam pietiekošu nozīmi: “nopietns intereses un zinātkāres trūkums vai pat patiesa valstu sabiedrību vienaldzība pret citām ES valstīm”. (5) Iniciatīvu politikas (Eiropas Savienības “kultūras” programmas) var šo trūkumu būtiski labot, bet vienīgi visaptverošs kultūras skatījums un reāla kultūras sociālās dimensijas atzīšana varēs to pilnībā pārvarēt.

3.5.4

Problēmu daudzveidība, kas rodas reālas sociālas un kultūras demokrātijas izveidošanas procesā, būtu dziļāk jāpēta, iesaistot sociālās kustības, kultūras tīklus, sociālos partnerus, nevis tikai iestāžu līmenī. Sadarbības ētikas un tehnoloģijas ieviešana visiem partneriem ir viens no galvenajiem uzdevumiem konstruktīvā darbībā virzībā uz pasaules kultūras veselumu, kura pamatā ir atteikšanās no vardarbības.

3.5.5

Mūsu sabiedrības vairs nevar atļauties neatzīt un neiesaistīt visus to dalībniekus un visas to vides. Kā to pierādīja “Eiropas invalīdu gads” un EESK atzinumi un iniciatīvas skatāmajā jomā, ka arī sakarā ar visiem ar diskrimināciju un lielu nabadzību saistītajiem jautājumiem, sabiedrības tiks vērtētas pēc tā, kādu vietu un lomu tās atvēlēs vistrūcīgākajiem un sociāli atstumtajiem. Mērķis ir ne tikai nodrošināt katrai personai savu cienīgu vietu, bet arī tas, lai viņu cīņas pret nabadzību ieguldījums kultūras humānismā veicinātu mūsdienu humānisma atdzimšanu. Vai tādiem klasiskiem modeļiem kā hierarhizēta vadība un “palīdzība atkarīgām personām” (skatīt labklājības valsts dažādās formas) nevajadzētu šodien pretstatīt katra indivīda aktīvas līdzdalības, visu ekonomisko, sociālo, ģimenes un kultūras partneru dalības modeli? Jaunajā demokrātijas izpratnē, ko prasa un pieļauj globalizētā ekonomika, “pilsoniskā sabiedrība” — lai gan tā tieši netiecas uz varu — nevar vairs tikt uztverta kā pakārtota vērtība vai vienkārši pretstatīta ietekme. Lai paredzētu sev nākotni un pasargātu sevi no patvaļas, tai jāsekmē tai piemītošās solidaritātes vērtības un jāsaglabā “kolektīvās domas” spēja un garantijas.

4.   Darbs pie priekšlikumiem un kultūras sociālās dimensijas koncepcijas izpētes turpinājums

4.1

EESK pieņem zināšanai, ka vismaz šobrīd institucionālajiem partneriem (Komisijai, Parlamentam), no vienas puses, un zināmā mērā pašai EESK, no otras puses, tādu jaunu struktūru kā “novērošanas centru”, “laboratoriju” un “sevišķu uzdevumu grupu” veidošana liekas nevajadzīga, pāragra vai arī neīstenojama.

4.2

Eiropas Komisijai un, liekas, arī Parlamentam jaunu instrumentu radīšana nav nepieciešama, jo tādu struktūru kā dažādu jau pastāvošo novērošanas centru apvienošana vienotā tīklā ļautu gūt pārliecinošus rezultātus kultūras sadarbības jomā Eiropā.

4.3

EESK tomēr lūdz Komisiju izstrādāt kvantitatīvus un kvalitatīvus rādītājus, kā arī precizēt jau esošos, lai varētu pamatot, virzīt un novērtēt starpkultūru dialoga, mākslinieku un mākslas darbu mobilitātes, zināšanu nodošanas un līdz šim strikti nodalītu jomu koncepciju virzības mērķus.

4.4

EESK tas nenozīmē tikai ex post uzraudzību attiecībā kvantitatīviem panākumiem virzībā uz minētajiem mērķiem. Dažādu kultūru kontakti un pasākumi paplašinātajā Eiropā un attīstītākā vienotā tirgū, it īpaši pakalpojumu jomā, var tikai attīstīties.

EESK nepieciešams zināt, vai kultūras patērēšana, tūrisma braucieni automātiski nozīmē zināšanu ieguvi, uzmanību pret citiem, kultūru. Pieaug sociālās atstumtības un rasisma izpausme (arī tur, kur šķita, ka integrācijas un/vai daudzu kultūru līdzāspastāvēšanas politiku pamatā bija nostiprinājušies modeļi — piemēram, Nīderlandē un Francijā); atšķirība starp atsevišķām interesēm un vispārējo interesi, fragmentācija un konverģences trūkums, kas jānovērtē ne tikai kvantitatīvi un kvalitatīvi, bet arī jāizprot.

4.5

Turklāt katrs apzinās, ka vairākas valstu kultūras politikas, pat tās, kas ir noteiktas un labi pārvaldītas un tās, kas ES dalībvalstīs gadu desmitiem ir pastāvīgi īstenotas, praktiski nav spējušas mainīt pārmantoto sociālo noslāņošanos.

4.6

Tādēļ EESK tik stingri uzstāj, lai Eiropas Savienība būtu telpa pārdomām un diskusijām par ikvienas dalībvalsts kultūras politiku. Telpa, kas veicinātu jaunu kultūrā pamatotu pieeju pārdomām par kultūru. Starpkultūru dialoga gada (2008.) sagatavošanai vajadzētu dot iespēju Komisijai sagatavot ļoti detalizētu ziņojumu par minētā dialoga patieso apjomu, pastāvošajiem vai jaunajiem šķēršļiem tās darbā, jaunām idejām, kuras varētu formulēt, lai patiesi padziļinātu tā saturu. EESK ir gatava nest savu ieguldījumu tā izstrādē, jo īpaši “sociālās dimensijas” sakarā, kā arī pievēršoties “sociālās jomas kultūras dimensijai”, ņemot vērā “paaudžu attiecības”.

4.7

Šajā papildu atzinumā cita starpā ierosinātais:

4.7.1

– pastāvīga “kultūras higiēna”, mūsu Komitejā katru reizi, kad kādā atzinumā tiek skatīti temati, kuros kultūras aspektam ir būtiska nozīme, tam jāvelta atsevišķa atzinuma daļa. Vairs nedrīkst aprobežoties ar abstraktām atsaucēm uz “kultūras revolūcijām”, neiztrūkstošajām “izmaiņām mentalitātē”, un jau novecojušo, pārmantoto modeļu nomaiņu. Nosacījumi, kas nepieciešami kultūras pārmaiņu sasniegšanai, ir jāskata tik konkrēti, cik iespējams;

4.7.2

– īpaša uzmanība atvērtajai koordinācijas metodei un “labākās prakses” piemērošanai. Vai nevajadzētu ieņemt “stingrāku” nostāju attiecībā uz minētajām koncepcijām un procedūrām, lai tām būtu daudz konkrētākās darbības iespējas?

Tas palīdzētu panākt, lai zināšanu un kultūras pārmaiņu atpazīšana un nodošana noved pie produktīvākām, ekonomiski izdevīgākām un konverģentākām reformām, kas viegli izskaidrojamas un apgūstamas un tādēļ pieņemamas;

4.7.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas — kas ir ideāls nacionālo, sociāli profesionālo un sabiedrisko kultūru “spēļu laukums” — centieni vērsti uz to, lai konkrētās nozarēs atrastu to pieredzi, ko var pārnest no vienas jomas otrā. Piemēram, veselības aprūpes un izglītības jomā, kur — gan pašreizējo, gan vēlamo — kultūras pārmaiņu, kas virzītas uz to, lai sekmīgi regulētu minētās kompleksās sistēmas pēc jauniem kritērijiem, ciešā līdzība ir pelnījusi lielāku konfrontāciju, vairāk sadarbības un apmaiņas; liela līdzība, kas attiecas uz profesionālās prakses izolētā rakstura pārsniegšanu, sekmējot daudzdisciplīnu grupas darbu, kā arī citas līdzības. Tāda savstarpēja apmaiņa var palīdzēt pārvarēt dažādu disciplīnu starpā esošas barjeras un nezināšanu. Tas arī palīdzētu, lai sasniegumi vienā jomā pēc iespējas ātrāk un pilnīgāk nekā parasti varētu tikt izmantoti citās jomās. Tas veicinātu sistemātiskas kultūras veidošanos, kas neatdala ekonomisko, sociālo un vides sfēru, jo Eiropas kultūras veselums izpaužas tās daudzveidībā un tās tautu dzīves apstākļu progresā.

Briselē, 2006. gada 15. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Runa konferencē “Eiropa un kultūra”, Berlīnē, 26.11.2004.

(2)  Ne tikai tādu valstu - kontinentu kā Ķīna, Indija, Krievija, Brazīlija... strauja izaugsme (izaugsmes tempi pārsniedz mūsu priekšstatus par to), bet no mūsu prognozēm atšķirīga izaugsme (klasiskās starptautiskās darba sadales, kurā “attīstītā” Eiropa meklēja “ražotājus” ārpusē, izmaiņas, kā arī satraucošs ekoloģisko “risku” un kultūru pretstatījuma pieaugums.

(3)  EESK 2004. gada 15. un 16. decembra plenārajā sesijā pieņemtā programma.

(4)  Dublinas Fonda aptaujā ar mērķi uzlabot dzīves apstākļus Eiropā tika noskaidrots, ka 80 % Eiropas (toreiz 15 dalībvalstu) iedzīvotāji uzskata savu labklājības līmeni ka apmierinošu, kas apstiprina tēzi, ka tiešām pastāv īpašs konsekvents un kvalitatīvs eiropeisks domāšanas veids un eiropeisks dzīvesveids.

(5)  Pētījums par peronu un preču pārvietošanos un brīvu kustību kultūras jomā. Olivier AUDIARD, 2002. gada aprīlī Parīzes X universitātē.


9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/39


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums “JEREMIE (Joint Resources for Micro to Medium Enterprises)”

(2006/C 110/08)

Komisāre Margot WALLSTRÖM2005. gada 20. decembrī Komisijas uzdevumā lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju sagatavot izpētes atzinumu par tematu“JEREMIE (Joint Resources for Micro to Medium Enterprises)”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2006. gada 24. februārī. Ziņotājs — PEZZINI kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 425. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā (15. marta sēdē), ar 142 balsīm par, 1 balsi pret un 2 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar interesi iepazinās ar Komisijas dokumentu, kas sabiedrību iepazīstina ar JEREMIE programmu (1) (Joint Resources for Micro to Medium Enterprises — Kopienas līdzekļi maziem un vidējiem uzņēmumiem), un vērtē to atzinīgi.

1.1.1

Komiteja vēlētos pateikties Eiropas Komisijas loceklei Danuta Hübner, kas ir atbildīga par reģionālo politiku, kā arī Reģionālās politikas ģenerāldirektorātam un EIF (Eiropas Investīciju fondam) par ieguldījumu šīs sarežģītās programmas izstrādāšanā un par Komitejai sniegto atbalstu.

1.1.2

EESK vienmēr ir atbalstījusi Komisijas iniciatīvas, kuru mērķis ir vienkāršot mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi finansējumam, jo Komiteja — tāpat kā Eiropas Parlaments — uzskata, ka piekļuve finansējumam vienmēr ir bijusi viena no minēto uzņēmumu problēmām.

1.1.3

Mazo un vidējo uzņēmumu nostiprināšana ir svarīgs Lisabonas stratēģijas elements, jo tā cieši saistīta ar jauninājumu izstrādi un ieviešanu, tā rada stabilas darba vietas un veicina nepārtrauktu darbaspēka tālākizglītību.

1.1.4

Vairāki EESK atzinumi (īpaši tie, kas pieņemti pēc 1982. gada (2)) veltīti Komisijas un it īpaši XXIII ģenerāldirektorāta (3) pūliņiem, kuru mērķis bija uzlabot uzņēmumu un kredītiestāžu (jo īpaši banku) sadarbību.

1.1.5

EESK arī uzsvērusi, ka sociālie partneri visaptveroši jāiesaista to jautājumu risināšanā, kas saistīti ar uzņēmumiem un jo īpaši to finansēšanu un kuriem ir liela ietekme uz labklājību un sociālo attīstību.

1.2

Cieši sadarbojoties ar organizācijām, kas pārstāv amatniecības un MVU intereses, XXIII ģenerāldirektorāts (4) 90. gados centās risināt ar uzņēmumu finansēšanu saistītās problēmas. Dažādās amatniecības, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) (5) Eiropas līmeņa konferences un daudzās sanāksmes, kas bija veltītas minēto konferenču sagatavošanai (pirms katras konferences vidēji 10 sanāksmes, kurās piedalījās simtiem mazo uzņēmumu):

veicināja to, ka Eiropas Investīciju bankas (EIB) darbība tika paplašināta, un tā uzsāka investīcijas MVU;

sekmēja Eiropas Investīciju fonda (EIF) (6) izveidošanu, kura galvenais uzdevums ir sniegt efektīvu atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem;

sekmēja to tiesību normu izstrādāšanu, kas regulē maksājumu termiņus;

pamudināja Eiropadomi — tās ārkārtas sanāksmē Luksemburgā — pieņemt lēmumu par pasākumiem, kuru mērķis ir stabilizēt un uzlabot situāciju nodarbinātības jomā Eiropā, paredzot arī īpašas dotācijas maziem un vidējiem uzņēmumiem (7);

deva Komisijai iespēju — sadarbībā ar EIB un EIF — uzsākt programmu “Iniciatīva izaugsmei un nodarbinātībai (1998.—2000.)”, kas bija vērsta uz Luksemburgā apstiprināto pasākumu īstenošanu;

ļāva izveidot pamatu, lai tiktu izstrādātas Uzņēmumu un uzņēmējdarbības iniciatīvas daudzgadu programmas, kurās īpaša uzmanība pievērsta finansēšanas jautājumiem un kuras īpaši nozīmīgas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU). Ceturtā no minētajām programmām (2001.—2005.) tika pieņemta 2000. gada 20. decembrī, un tās darbība tika pagarināta līdz 2006. gada beigām;

radīja priekšnoteikumus, lai tiktu izstrādāta Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma (CIP: Competitiveness Innovation Program) (8), kura paredzēta MVU un kurai ir skaidri definēti mērķi;

pārliecināja MVU, ka tiem ir jāveido kopēji tīkli, lai panāktu apjomradītus ietaupījumus, iekarotu plašāku vietu tirgū un sasniegtu kritisko masu, kas nepieciešama ne tikai jauninājumu izstrādei un ieviešanai, bet arī pozīciju nostiprināšanai sarunās ar finanšu iestādēm. Pašreiz vienotu tīklu veidošanas jomā gan ir vēl daudz darāmā.

1.2.1

Ņemot vērā ne tikai iepriekš minēto pieredzi, bet arī jauno plānošanas periodu no 2007.—2013. gadam un Lisabonā izvirzītos mērķus, EESK uzskata, ka būtu lietderīgi dalībvalstīs organizēt tikšanās ar sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un sniegt plašāku informāciju par jaunajām — īpaši mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem paredzētajām — programmām.

1.2.2

Neraugoties uz pūliņiem un pēdējos 20 gados īstenotajiem pasākumiem, daudzos 25 valstu ES reģionos, it īpaši reģionos, kas atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā, nav izstrādāta koncepcija, kas ļautu koordinēt un efektīvi izmantot iespējas, ko piedāvā daudzie pastāvošie finanšu instrumenti.

1.2.2.1

Aptuveni 4 miljoni, t.i., 20 % uzņēmumu uzskata, ka ierobežotā piekļuve finansējumam būtiski kavē to izaugsmi (9).

1.2.2.2

Tikai daži desmiti tūkstoši uzņēmumu ir spējuši izmantot Kopienas finanšu instrumentus (10). Tātad pastāv liela atšķirība starp problēmas būtību un sasniegtajiem rezultātiem. Tāpēc jāapsver konkrētas iespējas, kā ar attiecīgu instrumentu palīdzību panākt finanšu iestāžu aktīvāku iesaistīšanos minētās problēmas risināšanā un kā sasniegt labākus rezultātus.

1.2.2.3

EESK uzskata, ka jāpieliek lielākas pūles, lai uzlabotu informētību par kreditēšanas iespējām, ko piedāvā Komisija, EIB, EIF, ERAB, kā arī valstu un reģionālās pārvaldes iestādes. Mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi — bieži gan pašu vainas dēļ — netiek iesaistīti informācijas apmaiņā.

1.3

JEREMIE programma varētu būt “spēcīgs” instruments, kas ļauj koordinēt un racionāli izmantot pastāvošās iespējas.

1.3.1

JEREMIE iniciatīva ir saskaņota ar Kopienas stratēģiskajām pamatnostādnēm kohēzijas, izaugsmes un nodarbinātības jomā. Komitejas viedoklis minētajā jautājumā (kopsavilkums) ir šāds:

jāveicina piekļuve tādiem finanšu instrumentiem (ne subsīdijām) kā aizdevumi, pakārtoto aizdevumu finansēšana, piesaistot nodrošinātu kreditoru kapitālu, elastīgie finanšu rīki (mezzanine finansējums) un riska kapitāls (t.i., starta kapitāls un riska kapitāls);

jāpiešķir dotācijas infrastruktūras, kas vienkāršo piekļuvi finanšu instrumentiem (t.i. tehnoloģijas nodošanas biroji, uzņēmējdarbības atbalsta centri, biznesa mecenātu (Business Angels) tīkli, investīciju veicināšanas programmas utt.), izveidošanai un uzturēšanai;

jāatbalsta garantiju mehānismu un savstarpēju kredītgarantiju mehānismu izmantošana, lai atvieglotu īpaši MVU piekļuvi mikrokredītiem. Šajā sakarā EIB un EIF (11) varētu sniegt vērtīgas konsultācijas;

ļoti svarīgi ir sniegt atbalstu tādām grupām — jaunie uzņēmēji, sievietes uzņēmējas, iedzīvotāji, kuri ir nelabvēlīgā situācijā, un etnisko minoritāšu pārstāvjiem.

Lai sniegtu nepieciešamo atbalstu MVU un vienlaikus attīstītu Eiropas riska kapitāla tirgu, liela nozīme ir ciešai sadarbībai ar EIF, kuram ir speciālās zināšanas, ko tas uzkrājis daudzu gadu garumā.

Jāveicina un jāpaplašina parādu pārvēršana vērtspapīros (12), tādējādi palielinot krājaizdevumu sabiedrību kredītresursus.

1.3.2

Komiteja uzsver, ka Komisijai jāsniedz JEREMIE iniciatīvai ne tikai ārējs, bet arī iekšējs atbalsts, koordinējot to Komisijas dienestu darbību, kuru pārziņā ir atbalsta pasākumi mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem, un ierīkojot JEREMIE kontaktpunktu — struktūru, kas būtu atbildīga par informācijas sniegšanu un dažādo pasākumu koordinēšanu, lai sasniegtu labākus rezultātus.

1.3.3

EESK uzskata, ka Komisijai reizi divos gados būtu jāsniedz Eiropas Parlamentam, Padomei, Reģionu komitejai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojums par programmas īstenošanas gaitu un rezultātiem, lai minētajā procesā gūto svarīgo pieredzi varētu izmantot citos sektoros.

1.3.4

Visbeidzot, Komiteja iesaka konkursa un sabiedriskā pasūtījuma piešķiršanas procedūrās, reģionālo līdzdalības fondu pārvaldīšanā un projektu pārvaldībā iesaistīto finanšu starpnieku apstiprināšanā pilnībā ievērot saimnieciskuma, efektivitātes un pārredzamības principus. Īpaši svarīgi ir panākt pilnīgu attiecīgo Kopienas tiesību aktu ievērošanu, arī ekskluzīvo tiesību gadījumā. Jāparedz iespēja uzlikt sodu, atteikties no neefektīvu reģionālo līdzdalības fondu pakalpojumiem un pārskatīt apstiprināto finanšu starpnieku sarakstu.

2.   Pamatojums

2.1

EESK jau vairākkārt uzsvērusi, ka mazie un vidējie uzņēmumi attiecīgajā dalībvalstī pilda ne tikai ekonomiskas, bet arī sociālas funkcijas. Detalizētāku viedokli minētajā jautājumā Komiteja paudusi 1992. gada (13), 1997. gada (14), 2001. gada (15) un 2003. gada (16) atzinumos, kā arī atzinumā par Eiropas Mazo uzņēmumu hartu (17).

2.1.1

Mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem ir izšķiroša nozīme Eiropas ekonomikā. 25 miljoni jeb 99 % no visiem uzņēmumiem ir mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi, un tajos ir nodarbināti 95 miljoni strādājošo, kas ir 55 % no visiem privātajā sektorā nodarbinātajiem (18).

2.1.2

Minētie skaitļi liecina ne tikai par MVU nozīmi un lomu Lisabonas stratēģijas īstenošanā, bet arī par nepieciešamību veidot stipru partnerību ar sociālo partneru pārstāvjiem, lai attīstītu jaunas sadarbības formas (19), kuru mērķis ir īstenot praksē ekonomiskās un sociālās vērtības, kas raksturo Eiropas tirgus sociālās ekonomikas modeli (20).

2.1.3

Mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu dibināšanu un attīstību galvenokārt kavē šādas problēmas (tās minētas to nozīmības secībā):

finansēšanas un kreditēšanas problēmas;

birokrātijas slogs, kas rada lielas izmaksas;

darba tirgus aspekti (profesijas aprakstu izstrādāšana un profesionālās apmācības uzlabošana, kas nepieciešama, lai uzlabotu darbaspēka spējas piemēroties pārmaiņām, paplašinātu uzņēmumu darbības jomu un uzlabotu darba ņēmēju nodarbinātības iespējas).

2.1.4

Tāpēc uzņēmumu dibināšanas vissvarīgākais priekšnosacījums ir piekļuve finansējumam, un tai ir izšķiroša nozīme mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu izaugsmē un attīstībā, jo minētajiem uzņēmumiem daudz biežāk nekā lielajiem uzņēmumiem ir jāsastopas ar ierobežojumiem, kurus tiem nosaka kredītiestādes.

2.1.5

Uzņēmumu un to problēmu pārzināšana, no vienas puses, un pašu uzņēmumu informētība par attiecīgā reģiona kredītiestāžu piedāvātajām iespējām, no otras puses, ir vienīgais veids, kā panākt, lai kredītiem būtu maksimāla atdeve. Īpaši Bāzeles konvencijas sakarā jāizvairās arī no nevajadzīgiem ierobežojumiem finanšu līdzekļu piešķiršanā, kas izraisa riska pakāpes palielināšanos. Tātad uzņēmumiem pašiem jānodrošina finanšu līdzsvars un jāizvēlas nepieciešamie finanšu instrumenti.

2.1.6

Ļoti svarīga nozīme ir arī pašfinansēšanas iespējām, neraugoties uz to, ka mazie uzņēmumi reti spēj īstenot investīciju plānus ar šo finanšu instrumentu. 90 % gadījumu būtu jārīkojas šādi:

jāatvieglo finansēšanas veida izvēle (riska kapitāls, kreditoru kapitāls, mezzanine finansējums), sniedzot informāciju un konsultācijas;

piemērotāko finanšu instrumentu un metožu izvēle.

2.1.7

No visiem pieejamajiem finanšu instrumentiem mazie uzņēmumi visbiežāk neuzticas riska kapitālam. No milzīgā skaita (90 % no visiem individuālajiem uzņēmumiem un personālsabiedrībām) mikrouzņēmumu (21) un mazo uzņēmumu (22) tikai 5 % vai 6 % izmanto riska kapitālu. Minētā finanšu instrumenta izmantošana arī turpmāk būs nenozīmīga, ja netiks izstrādātas jaunas riska kapitāla formas, kuras var izmantot arī personālsabiedrības.

2.1.8

Lai mazinātu plaisu starp kredītiestādēm, no vienas puses, un mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, no otras puses, īstenojami šādi prioritāri pasākumi:

jāuzlabo kredītiestāžu sniegto pakalpojumu kvalitāte;

lai nodrošinātu pārredzamību un bilanču publicēšanu, jāparedz, ka kredītiestādēm vairāk jāiesaistās uzņēmumu ikdienas darbībā, sniedzot tiem konsultācijas; tāda palīdzība īpaši nepieciešama mazajiem uzņēmumiem gadījumos, kad tie tiek pārveidoti par kapitālsabiedrībām vai tie gatavojas izmantot Venture Capital (riska kapitāls), kā arī dažos gadījumos, kad to akcijas tiek iekļautas attiecīgajā biržas uzņēmumu sarakstā (23);

kredītu piešķiršana nedrīkst būt tik ļoti atkarīga no sniegtajām garantijām. Tas nozīmē, ka jāveicina plašāka finansēšanas tehnikas piedāvāto iespēju izmantošana. Kā labs piemērs šajā sakarā jāmin krājaizdevumu sabiedrības, kas darbojas daudzās Eiropas valstīs. Kaut arī tādi instrumenti ir atkarīgi no kredīta piešķiršanas, tie jāatbalsta un jāattīsta arī turpmāk. JEREMIE programmai var būt liela nozīme minētajā procesā;

kredītu izmaksas būtu jātuvina tiem nosacījumiem, kuri, piešķirot kredītus, tiek attiecināti uz lielajiem uzņēmumiem (24).

2.1.9

JEREMIE programmas sagatavošanas posmā ES reģionos jāizanalizē un jānovērtē vajadzības un iespējas, un minētajā procesā jāiesaista ieinteresētās ekonomiskās aprindas un sociālie partneri, veidojot patiesu un atbildības pilnu partnerību.

2.2   Reģionālā dimensija.

2.2.1

Atkarībā no ekonomiskās un tirgus attīstības līmeņa iepriekš jau minētās problēmas saistībā ar piekļuvi finansējumam var būt lielākas un mazākas. Tieši konverģences reģionos (25), kuriem visvairāk nepieciešami finanšu instrumenti, kas veicinātu uzņēmējdarbības iniciatīvu un tādējādi arī nodarbinātību, piekļuve finasējumam ir sarežģītāka un procentu likmes ir augstākas nekā ekonomiski attīstītākajos reģionos (26).

2.2.2

EIB aizdevumus, kas rotācijas kārtībā (27) tiek piešķirti bankām, lai tās pēc tam tos varētu piešķirt MVU, piemērojot mainīgas, bet mērenas procentu likmes (28), galvenokārt izmanto bankas, kas darbojas ekonomiski attīstītākajos reģionos, kur konkurence banku sektorā ir lielāka un kur EIB kredītu piešķiršana ir līdzeklis, lai piesaistītu esošos un jaunus klientus.

2.2.3

Tā kā reģionos, kur situācija ir nelabvēlīgāka, nav tik daudz banku (it īpaši krājaizdevumu sabiedrību un “tautā populāru” banku), konkurence banku sektorā ir neliela, un tāpēc mazajiem uzņēmumiem netiek veltīta pietiekama uzmanība. Tāpēc minētajos reģionos arī reti tiek izmantotas interesantās iespējas, ko piedāvā EIB.

2.2.4

Ja nekas netiks darīts, lai minēto situāciju mainītu, izmantojot JEREMIE programmas finanšu instrumentu piedāvātās iespējas (tie var papildināt tradicionālos EIB un EIF instrumentus (29)), nabadzība trūcīgajos reģionos pastāvēs vēl ilgu laiku.

2.2.5

Lai atvieglotu kredītu saņemšanu, it īpaši konverģences reģionos, pie Eiropas Investīciju fonda varētu nodibināt JEREMIE kontaktpunktu. Izmantojot JEREMIE programmā iekļautos garantiju instrumentus, tas varētu sniegt papildus garantijas kredītiem, ko piešķir bankas, krājaizdevumu sabiedrības un citas finanšu iestādes, kas darbojas galvenokārt reģionos, kas atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā.

2.3   Kredītu sociālā dimensija un finansēšanas tehnika.

2.3.1

Mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu problēmas, kas saistītas ar piekļuvi finansējumam, liecina, ka tirgum ir vairāki trūkumi:

Finanšu iestāžu vadība par savu darbību sniedz atskaiti attiecīgās iestādes uzraudzības padomei. Nav pārsteigums, ka tās bieži vilcinās piešķirt kredītus maziem, gandrīz nepazīstamiem uzņēmumiem, kuri nevar iesniegt darbības pārskatu vai kuru darbības pārskats ir virspusējs, un tāpēc pastāv risks, ka tie var kļūt maksātnespējīgi.

Ļoti bieži banku vadošie darbinieki neizprot, kas ir “uzņēmējdarbības risks”, un tāpēc daudz labprātāk piešķir kredītus, ja kredītņēmējam ir reāla ķīla (nekustamais īpašums vai radinieku, t.i., trešās puses garantijas). Garantijas tiek pieprasītas pat pārāk bieži, galvenokārt gadījumos, kad kredīti jāpiešķir sievietēm uzņēmējām un jauniem uzņēmējiem.

Sadalot kopējo kredītu summu daudziem maziem uzņēmumiem, banku personāla un ar dokumentu izskatīšanu saistītās izmaksas ir daudz lielākas nekā tad, ja nedaudziem lieliem uzņēmumiem, kuriem pieder arī nekustamais īpašums, tiek piešķirti liela apjoma kredīti.

Attīstītajos reģionos ir liela finanšu iestāžu konkurence, kas ļauj izvēlēties visizdevīgāko piedāvājumu tirgū, pretēja situācija ir konverģences reģionos, tātad tieši tur, kur plašāks piedāvājums un zemākas procentu likmes būtu vietējo (bieži mazo un finansiālā ziņā vājo) uzņēmumu interesēs.

2.3.2

Tādēļ tirgus nepilnības ir jānovērš ar tādiem pasākumiem, kas

savietojami ar valsts atbalstu,

var tikt izmantoti finansēšanas tehnikas ietvaros, izmantojot līdzekļus, kuri ir paredzēti EIF pārziņā esošajās daudzgadu programmās (30),

jau ir iekļauti Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammā (KJP),

paredzēti struktūrfondos,

kopumā tiek koordinēti JEREMIE ietvaros.

2.3.3

Eiropadomes 2005. gada marta sanāksmē tika doti jauni impulsi Lisabonas stratēģijai, un valdības, kā arī ekonomikas un sociālie partneri tika aicināti darboties trīs prioritārās jomās:

zināšanām un jauninājumiem jābūt izaugsmes dzinējspēkam,

ES radīt labvēlīgus apstākļus ieguldītājiem un darbaspēkam,

veicināt nodarbinātību un uzņēmējdarbības iniciatīvu, lai uzlabotu kohēziju.

2.3.4

Dalībvalstu izdevumi, lai saglabātu pašreizējās un radītu jaunas darbavietas, līdz šim ir augsti, bet pamatoti, ņemot vērā rezultātus sociālajā jomā (31). Ja 25 valstu ES pusei pašreizējo MVU, t.i., aptuveni 12 miljoniem uzņēmumu, piešķirtu aizdevumu 20 000 EUR apmērā, paredzamie zaudējumi maksātnespējas dēļ (32) nepārsniegtu 6 miljardus 500 miljonus EUR, kas atbilst 25 valstu ES 0,07 % IKP. Kredītu piešķiršana kopumā veicinātu lielākās daļas uzņēmumu pozīcijas nostiprināšanos un radītu iespējas attīstīt inovatīvas metodes un produktus.

2.3.5

Gadījumā, ja kredītus piešķirtu krājaizdevuma sabiedrības, kas varētu uzņemties 50 % no uzņēmumu neatmaksātā kredīta apjoma, zaudējumi tiktu dalīti uz pusēm starp minēto sabiedrību un banku (50 % katrai no tām).

2.3.6

Ņemot vērā viedokli, ka kredītam ir arī sociālas funkcijas, rastos iespēja attīstīt nepieciešamos finansēšanas tehnikas instrumentus, kas aptver valsts līdzekļus, kā arī Kopienas fondu un Solidaritātes fonda līdzekļus, kas tiek pārskaitīti uzņēmumu krājaizdevumu sabiedrībām vai tiek aprēķināti kā bankas procenti (33).

2.4   Krājaizdevumu sabiedrību funkcijas, finansēšanas tehnika un JEREMIE.

2.4.1

Daudzu neliela apjoma tādu kredītu piešķiršana, kas ir nepieciešami jaundibinātiem un mikrouzņēmumiem, kā arī maziem uzņēmumiem Eiropā, ir atkarīga no šādiem faktoriem:

no līdzekļu pieejamības kapitāla tirgū par mērenām cenām,

no kredītiestādes struktūras, kas tai dod iespēju piemērotai izplatībai attiecīgajā apgabalā ar filiālēm uzņēmuma tuvumā,

no nostājas, ka bankas darbiniekiem jāņem vērā mazo uzņēmumu vajadzības,

no iespējas dalīt riskus ar citiem partneriem (finansēšanas tehnikas noteikumi),

no iespējas mazināt administratīvos izdevumus, lai varētu pazemināt piešķirto kredītu procentu likmes.

2.4.2

Dažas iepriekš minētās problēmas var atrisināt ar instrumentu palīdzību, kas jau pastāv, bet kas būtu labāk un plašāk jāizmanto:

EIB līdzekļi ir izrādījušies par ļoti lietderīgu instrumentu tur, kur tie tika izmantoti, lai mikrouzņēmumiem un maziem uzņēmumiem atvieglotu pieeju finansējumam. Bankas, kas vēlējās darboties kā “EIB uzticības personas”, saskaņā ar rotācijas procedūru saņēma aizdevumus ar izdevīgu procentu likmi (34). Samazinātais Spread, kas tika piešķirts bankām (115 pamata punkti), veicināja, ka tikai bankas, kas darbojas ekonomiski attīstītos reģionos ar lielu konkurenci, izmantoja šo finansēšanas veidu, kas ir izdevīgs uzņēmumiem, bet mazienesīgs bankām. Konverģences reģionos tas nenotika, kas apstiprina principu, ka mazāk attīstītiem apgabaliem ir sliktākas attīstības iespējas nekā attīstītākajiem.

Krājaizdevumu sabiedrību banku sistēma ir ļoti izplatīta ekonomiski augsti attīstītajos reģionos. Arī tas ir svarīgs piekļuves finansējumam šķērslis reģionos ar zemāku attīstību. Ar JEREMIE palīdzību, izmantojot finansēšanas tehnikas instrumentus, varētu veicināt kredītu veidu rašanos, izplatību un atbalstu tiem, iesaistot nozaru organizācijas no reģioniem, kuru attīstības nosacījums ir mācību pasākumi un kredītu sistēma.

Lai veidotos kultūra, kas ņem vērā mazo uzņēmumu vajadzības, noteikti jāatbalsta galvenokārt to nozaru organizāciju centieni, kas piedalās sociālajā dialogā, jo tās sniedz ieguldījumu, lai vismazāk attīstītajos reģionos izmantotu pozitīvo pieredzi, kāda jau ir gūta ekonomiski attīstītākajos reģionos. Arī šāda veida pasākumos JEREMIE varētu izmantot kā svarīgu instrumentu.

Krājaizdevumu sabiedrības tajās valstīs, kurās tās eksistē, ir ļoti svarīgas gan finansēšanas tehnikas īstenošanā, gan kultūras par kredīta sociālo funkciju izplatīšanā, kas sniedz ieguldījumu, lai Eiropa kļūtu par sociālu tirgus ekonomiku, kuras vissvarīgākais elements ir nodarbinātība (35). Ja ar JEREMIE palīdzību izdotos racionālāk izmantot un turpmāk attīstīt jau tagad no EIB un EIF piešķirto ES atbalstu, varētu izglābt daudzus uzņēmumus, kas spiesti pārtraukt savu darbību (20 %).

Krājaizdevumu sabiedrību veiktais riska novērtējums un pēc tam 50 % no uzņēmuma neatmaksātā kredīta apjoma pārņemšana nepārprotami samazina banku apgrūtinājumus, pazemina kopējo risku un tādējādi panāk mērenākas aizdevuma procentu likmes (36).

2.5   Multiplikatora funkcija kredīta pārvaldība un JEREMIE funkcija.

2.5.1

Pēdējos gados multiplikators ir kļuvis par instrumentu, ko ir pētījušas un izmantojušas gan krājaizdevumu sabiedrības, gan bankas, lai paplašinātu kredītiestāžu piedāvātās iespējas (37). Sistemātiski analizējot maksātnespējas situāciju, īpaši konverģences reģionos, rodas iespēja pielāgot multiplikatoru vietējiem apstākļiem. Maksātnespējas gadījumu procentuālais skaits paaugstinās, protams, vismazāk attīstītajos reģionos, kur maksātnespējas skaits sasniedz 10 %, turpretī ekonomiski attīstītākajos reģionos attiecībā uz mikrouzņēmumiem un maziem uzņēmumiem tas ir aptuveni 2,5 %.

2.5.2

Tieši konverģences reģionos JEREMIE varētu attīstīt savu potenciālu, piešķirot garantiju drošību krājaizdevuma sabiedrībām un parādus pārvēršot vērtspapīros, lai paplašinātu kredītiestāžu piedāvātās iespējas un kompensētu vājo multiplikatoru.

2.6   JEREMIE un Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma (KJP).

2.6.1

Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammā 2007.—2013. gadam (KJP) (38) ir apkopotas dažādas Kopienas darbības un programmas, piemēram,

Kopienas rīcības programma Eiropas rūpniecības konkurētspējas veicināšanai (39) un uzņēmumu un uzņēmējdarbības daudzgadu programma, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (40),

finanšu instruments videi LIFE  (41),

daudzgadu programma rīcības plāna “e-Eiropas 2005” uzraudzībai (42),

daudzgadu programma, lai veicinātu digitālās informācijas par Eiropu attīstību un lietošanu globālajā tīklā (43),

vispārēji noteikumi Kopienas finansiālā atbalsta piešķiršanai Eiropas komunikāciju tīklu jomā (44),

Eiropas telekomunikāciju tīklu pamatnostādnes (45),

daudzgadu programma “Saprātīga enerģija Eiropai” (46).

2.6.2

Turklāt būtu jāizpēta finanšu instrumenti, kas ir paredzēti Ceturtajā daudzgadu programmā 2000.—2005. gadam. Minētā programma, kas ir pagarināta līdz 2006. gada 31. janvārim un kurai ir piešķirti 531 miljons 500 tūkstošu EUR (47), kopā ar Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammu jāiekļauj Kopienas iniciatīvas JEREMIE stratēģijā.

2.6.2.1

Daudzgadu programmā tiek izšķirti trīs veidu pasākumi:

 

darbības uzņēmējdarbības attīstības jomā,

 

Eiropas Informācijas centru tīkls,

 

finanšu instrumenti.

2.6.2.2

Veicot daudzgadu programmas ietvaros izmantoto finanšu instrumentu darbības analīzi, var noteikt tos instrumentus, ar kuru palīdzību ir sasniegti vislabākie rezultāti un kuri tādēļ ir atkal jāizmanto Kopienas iniciatīvā JEREMIE. Šāda veida instrumentiem ir piešķirta lielākā daļa Ceturtās daudzgadu programmas līdzekļu, piemēram, 2003. gadā 67 % no programmas kopējā budžeta (48). Minēto finanšu instrumentu ietvaros līdzekļi tiek sadalīti šādi:

MVU garantiju mehānisms (49) — 90 % līdzekļu (50),

ETM sākumkapitāla mehānisms (51) — 10 % līdzekļu.

2.6.2.3

Jau no 1998. gada līdz 2000. gadam programmas “Lielākas izaugsmes un nodarbinātības iniciatīva” ietvaros minētie instrumenti tika izmantoti kopā ar šādiem instrumentiem:

SCA (Seed Capital Action — sākuma kapitāla darbība) daudzgadu programmas (1997–2000) eksperimentālā projekta CREA (riska kapitāls uzņēmumu darbības sākuma posmā — sākumkapitāls) ietvaros,

Joint European Venture (JEV) programma, kas izveidota 1997. gadā un izbeigta 2004. gada 29. decembrī (52).

2.6.2.4

SCA, tāpat kā JEV ietekme līdz šim ir bijusi maza.

2.6.2.5

Līdz 2003. gada beigām MVU garantiju mehānismu bija izmantojuši aptuveni 178 000 MVU (53) (136 000 izaugsmes un nodarbinātības programmā, 32 000 garantiju programmā un 10 000 mikrokredītu programmā).

2.6.2.6

Tajā pašā laika posmā ETM sākumkapitāla mehānismu ir izmantojuši aptuveni 240 000 MVU (54).

2.6.3

Tādēļ JEREMIE ietvaros varētu arī turpmāk izmantot abus minētos finanšu instrumentus, atbalstot lielāku skaitu MVU, īpaši konverģences reģionos.

2.6.4

Jāpatur prātā, ka visos šajos gados tikai 0,81 % MVU piedalījās Uzņēmējdarbības ĢD, Ekonomikas un finanšu lietu ĢD un EIF kopīgajos pasākumos.

2.6.5

Tādēļ ir svarīgi, lai ar JEREMIE palīdzību tiek atklāti jauni ceļi, kas daļēji jau ir paredzēti jaunajās programmās. Te īpaši jāmin:

MVU garantiju mehānisms kā savstarpēju garantiju mehānisms, par kuru jau bija runa saistībā ar krājaizdevumu sabiedrībām,

mezzanine kredīts (55), ko var izmantot ar MVU garantiju mehānisma starpniecību, ir ļoti svarīgs uzņēmumiem, jo tiem nav jāatdod sava kapitāla daļa, un var būt lietderīgs, pārvietojot uzņēmumu,

banku un krājaizdevumu sabiedrību riska līdzekļu pārvēršana vērtspapīros (56),

SBIC programmu (Small Business Investment Companies Programms — mazā biznesa investīciju kompāniju programmas), kuras radās ASV 1958. gadā un paredzēja līdzdalību un ilgtermiņa kredītus, izveidošana. Tās tiek īstenotas kā komerciālas programmas, pamatojoties uz Mazā biznesa administrācijas (Small Business Administration) izsniegto licenci.

2.6.6

EESK uzskata, ka attiecībā uz visiem minētajiem pasākumiem vēl pastāv liela problēma, kas saistīta ar informāciju un mācībām un kas jārisina gan finanšu iestādēm, gan arī organizācijām, kurās ir pārstāvēti darba devēji un darba ņēmēji, lai saglabātu uzņēmumu sociālās atbildības principus un nodrošinātu, ka finansējums ir atbilstošs sociālajam mērķim.

2.7   JEREMIE un konkursa un apstiprināšanas procedūra.

2.7.1

Komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi pilnībā izmantot Kopienas tiesību aktus sabiedrisko pakalpojumu līgumu piešķiršanai, lai Kopienas iniciatīvas JEREMIE īstenošana būtu veiksmīga.

2.7.2

Par JEREMIE atbildīgajiem Komisijas dienestiem un EIF obligāti ir jāpārbauda un jānodrošina, ka konkursa procedūrā pilnībā tiek ievēroti saimnieciskuma, efektivitātes, objektivitātes, vienlīdzīgas attieksmes un pārredzamības principi. Īpaši Komisijas izstrādātajās specifikācijās jāiekļauj ne tikai obligātajie kritēriji, lai atļautu konkursā piedalīties iestādēm vai konsorcijiem, bet arī šādi kritēriji:

veiksmīga paredzētās darbības veikšana vismaz piecu gadu garumā,

CEN standartu ievērošana attiecībā uz sniegtajiem pakalpojumiem,

nepieciešamie tehniskie, profesionālie, finanšu un ekonomiskie efektivitātes rādītāji, kas ir pārbaudīti saskaņā ar objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem.

2.7.2.1

Ja ir noslēgta vienošanās attiecībā uz līdzdalības fondiem/rīcības programmām 2007.–2015. gadam, jāparedz iespēja piešķirt līgumsodus, kā arī atteikties no līdzdalības fondu pakalpojumiem, ja ir konstatēta neefektīva, nelikumīga darbība vai būtiski līguma pārkāpumi. Ik pēc diviem gadiem ar ekonomikas un sociālo partneru palīdzību attiecīgajos reģionos būtu jāpārbauda minēto fondu vadības darbība. Turklāt, izmantojot pārredzamu procedūru, jāpublicē novērtējuma ziņojumi, kas tiek iesniegti valsts centrālās pārvaldes iestādēm, Eiropas Parlamentam, EESK un Reģionu komitejai.

2.7.3

Finanšu iestādēm vai konsorcijiem, kas atrodas citā dalībvalstī vai vienā no valstīm, kas ir minētas PTO nolīguma pielikumā un ir parakstījušas nolīgumu par valsts pasūtījumu, jāļauj pieteikties saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem, kas attiecas uz attiecīgās valsts kandidātiem. Šajā nolūkā jāiesniedz dokumenti, kas atbilst attiecīgās valsts likumdošanas prasībām un ar kuru palīdzību var pierādīt, ka visi priekšnoteikumi, lai pieteiktos, ir izpildīti.

2.7.4

Šāda veida noteikumus būtu jāattiecina arī uz starpniecības kredītiestāžu apstiprināšanas procedūru. Sistemātiski būtu jāveic to efektivitātes uzraudzība, kuras mehānismus jānosaka, iesaistot attiecīgo ekonomikas un sociālo partneru pārstāvjus. Turklāt būtu regulāri jāveic apstiprināšanas pārbaude, kas paredz, ka ik pēc trim gadiem noteikti jāmaina daļa apstiprināto iestāžu.

Briselē, 2006. gada 15. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  JEREMIE — Reģionālās attīstības ģenerāldirektorāta un EIB (Eiropas Investīciju bankas) kopēja iniciatīva, kuras mērķis ir reģionos uzlabot mikrouzņēmumu un MVU piekļuvi finansējumam (dokuments Nr.2, 21.11.2005) un ar kuru sabiedrība tika iepazīstināta konferencē “Le financement de la croissance et de la cohésion dans l'Union élargie” (“Finansējums izaugsmei un kohēzijai paplašinātā ES”) Briselē 2005. gada 24. novembrī.

(2)  1982. gads — Eiropas MVU un amatniecības gads

(3)  Ņemot vērā problēmas, kas tika apzinātas1982. gadā, Komisija nodibināja sevišķu uzdevumu grupu, kuras vadība tika uzticēta komisārei Cresson kdzei un kurai tika uzticēta Kopienas politikas saskaņošana ar MVU interesēm. 80. gadu otrajā pusē minētā grupa tika pārveidota par XXIII ģenerāldirektorātu.

(4)  Pašreiz — Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāts.

(5)  1990. gadā Aviņjonā, 1994. gadā Berlīnē un 1997. gadā Milānā.

(6)  Skatīt 28. zemsvītras piezīmi.

(7)  Eiropadomes ārkārtas sanāksme Luksemburgā 1997. gada 20. un 21. novembrī bija veltīta tikai nodarbinātības jautājumiem. Eiropadome pieņēma lēmumu par trīs konkrētām iniciatīvām uzņēmumu konkurētspējas stiprināšanai un lūdza Komisijai izstrādāt priekšlikumus ekonomiskās attīstības veicināšanai un situācijas uzlabošanai nodarbinātības jomā. Trīs konkrētās iniciatīvas bija: Eiropas tehnoloģiju mehānisms (ETM) darbības uzsākšanai, Joint European Venture programma un MVU garantiju mehānisms.

(8)  Skatīt KOM(2005) 121 galīgā red.

(9)  Apspriežu dokuments par Kopienas programmu uzņēmējdarbības iniciatīvas un konkurētspējas veicināšanai (2006. — 2010.), Uzņēmumu ģenerāldirektorāts, 46. punkts, http://europa.eu.int/yourvoice/consultations/index_en.htm#open.

(10)  Turpat, 118. punkts.

(11)  Skatīt 29. zemsvītras piezīmi.

(12)  Tā ir procedūra, kad attiecīgās puses riska kapitāls tiek pārdots trešajai pusei. Tādējādi rodas papildu iespējas, lai piešķirtu kredītus MVU. Skatīt arī 56. zemsvītras piezīmi.

(13)  “MVU un amatniecības uzņēmumi”, OV C 332, 16.12.1992.

(14)  “Amatniecība un mazie un vidējie uzņēmumi”, OV C 156, 26.05.1997.

(15)  OV C 221, 07.08.2001.

(16)  “Mazo un mikrouzņēmumu nozīme ekonomikā un to vieta Eiropas rūpniecības struktūrā”, OV C 220, 16.09.2003.

(17)  OV C 48, 21.02.2002.

(18)  Eiropas MVU novērošanas centrs, 2003/7, ES-25.

(19)  Salīdzināt, piemēram, divpusējā sociālā dialoga pieredzi, kas uzkrāta Itālijā un citās Eiropas valstīs.

(20)  Skatīt EESK atzinumu par tematu “Partnerība struktūrfondu apgūšanā”, OV C 10, 14.01.2004., 21. lpp.

(21)  25 valstu ES — 23 miljoni, MVU novērošanas centrs, 2005. gads.

(22)  1,8 miljoni, MVU novērošanas centrs, 2005. gads.

(23)  Itālijā īpašo biržas sarakstu, kurā iekļauti MVU, sauc STAR.

(24)  Jāizvairās no kombinētās pārdošanas (cross-selling).

(25)  25 valstu ES ir 254 NUTS – II reģioni. Aptuveni 100 reģionos no minētajiem ienākumu līmenis ir zemāks nekā 75 % no Kopienas vidējā ienākumu līmeņa.

(26)  Reģionos, kas ir visnelabvēlīgākajā situācijā, procentu likmes ir vidēji par trīs procentu punktiem augstākas nekā attīstītajos reģionos (avots: Artigiancassa, Itālija).

(27)  Parasti kredītu apjoms ir no 30 līdz 50 miljoniem EUR, un to termiņš ir pagarināms.

(28)  Eiropas Investīciju fondu (EIF) izveidoja 1994. gadā, un tam ir divi mērķi: 1) sniegt atbalstu Eiropas mēroga tīkliem; 2) atvieglot MVU piekļuvi finansējumam. EIF akcionāri ir EIB, Eiropas Komisija un daudzas Eiropas bankas. Īpaši pēdējo gadu laikā EIF darbība galvenokārt bija vērsta uz atbalsta sniegšanu mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem (skatīt arī: MVU garantiju mehānisms, kas — tāpat kā ETF sākumkapitāla mehānisms un Joint European Venture (JEV) programma — tika izveidots Eiropadomes sanāksmē Luksemburgā 1997. gadā).

(29)  Parasti vienu punktu virs Euribor likmes ar termiņu uz 6 mēnešiem.

(30)  EIF ziņā pašlaik ir trīs projekti: 1) sākotnēja palīdzība jaundibinātiem uzņēmumiem; 2) ETM sākumkapitāla mehānisms (tehnoloģiski attīstītiem uzņēmumiem), ieguldījumi uzņēmumu fondos, mezzanine ieguldījumi); 3) MVU drošība (aizdevumu garantija, mikrokredīts, pašu resursi, parādu pārvēršana vērtspapīros).

(31)  “Sviluppo Italia”, iestāde, kas Itālijas valsts uzdevumā cenšas radīt jaunas darbavietas Itālijas dienvidos, ir aprēķinājusi, ka jaunas darbavietas radīšana izmaksā vidēji 40 000 EUR.

(32)  Mazo un vidējo uzņēmumu maksātnespēja nepārsniedz vidēji 3 % no piešķirtā aizdevuma.

(33)  Parasti 0,50 %.

(34)  Vidēji 15 pamata punktus zemāk nekā Euribor uz 6 mēnešiem ar noteikumu, ka aizdevumi uzņēmumiem jāpiešķir ar vidēju procentu likmi, kas nepārsniedz 100 pamata punktus (viens procents) attiecībā uz Euribor uz 6 mēnešiem.

(35)  Uzņēmumu uzraudzības dienesta veiktajos pētījumos atspoguļojas, ka uzņēmumu maksātnespējas rādītājs ir aptuveni 20 % gadā un vissvarīgākais to iemesls ir problēmas, kas saistītas ar kredītiem (apsaimniekošana, paplašināšanās, nepieciešamība pēc jauninājumiem).

(36)  Aptuveni 2 % apmērā.

(37)  Multiplikators dod iespēju paplašināt kredīta piešķiršanas iespējas proporcionāli aprēķinātajam maksātnespējas gadījumu skaitam attiecīgajā teritorijā un proporcionāli kredītu nodrošinājumam ar garantijām. Ja, analizējot agrāko maksātnespējas gadījumu skaitu teritorijā, izrādās, ka to attiecība pret kredītiem ir zemāka par 5 %, turpmāk var piešķirt kredītus 1 miljona EUR apmērā, nepārsniedzot kopīgo summu 20 miljonu EUR apmērā, lai rīcībā esošo 1 miljonu EUR izmantotu maksātnespējas novēršanai: 5 % no 20 miljoniem ir 1 miljons. Šajā gadījumā multiplikators ir 20. Ja krājaizdevumu sabiedrība piešķir garantijas 50 % apmērā un atlikušos 50 % pārņem banka, multiplikators paaugstinās līdz 40, t.i., attiecīgi veicot sadali, kredītus var piešķirt 1 miljona EUR apmērā, kopumā izmantojot 40 miljonus EUR.

(38)  KOM(2005) 121, 06.04.2005.

(39)  OV L 167, 06.07.1996.

(40)  OV C 333, 29.12.2000, grozījumi publicēti OV C 268, 16.08.2004.

(41)  OV C 192, 28.07.2000, grozījumi publicēti OV C 308, 05.10.2004.

(42)  Lēmums Nr. 2256/2003/EK, 22.07.2002.

(43)  Lēmums Nr. 2001/48/EK.

(44)  Regula Nr. 2236/95.

(45)  OV C 183, 11.07.1997, grozījumi publicēti OV C 200, 30.07.2002.

(46)  OV L 176, 15.07.2003.

(47)  Sal. ar 2005. gadā sagatavoto dokumentu INT/261, ziņotājs — Pezzini kgs.

(48)  Sal. ar secinājumiem un ieteikumiem, 6. punkts, 15. zemsvītras piezīmē.

(49)  SMEG — MVU garantiju mehānisms.

(50)  Avots: Eiropas Investīciju fonda (EIF) gada pārskats.

(51)  ETM sākumkapitāla mehānisms — Eiropas Tehnoloģiju mehānisma uzņēmumu dibināšanas programma.

(52)  Lēmums Nr. 593/2004/EK, 21.07.2004.

(53)  Avots: EIF 4. ziņojums, 2004. gada 1. ceturksnis.

(54)  Sk. turpat, “Piekļuve mezzanine finansējumam”.

(55)  Mezzanine finansējums balstās vairāk uz finansētā uzņēmuma naudas plūsmu nekā uz reālām garantijām. To var veikt divos veidos: 1) kā pakārtotu aizdevumu (nemainīgās procentu likmes vai indeksētās likmes aizdevums); 2) kā equity kicker (aizdevējs/ieguldītājs ir tiesīgs saņemt uzņēmuma, kuram ir piešķirts aizdevums, pievienotās vērtības procentuālu daļu) Mezzanine finansējuma ilgums ir no 4 līdz 8 gadiem.

(56)  Pārvēršana notiek specializētām finanšu iestādēm piešķirot krājaizdevuma sabiedrības (vai bankas) prasību daļu vai kopsummu, lai īpaši veicinātu krājaizdevuma sabiedrību iespējas sniegt kredītu garantijas attiecībā uz uzņēmumiem.


9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/46


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Projekts Komisijas regulai (EK, Euratom), ar kuru groza Regulu (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam”

SEK (2005) 1240 galīgā red.

(2006/C 110/09)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2005. gada 12. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par augstāk minēto tematu

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2006. gada 24. februārī. Ziņotājs — BURANI kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 425. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā (15. marta sēdē), ar 146 balsīm par, 1balsi pret un 1 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

1.   Secinājumi

1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas visaptverošo un pamatīgo darbu administratīvo procedūru vienkāršošanā. Tā tomēr norāda uz zināmu neatbilstību starp dokumenta sākumā formulēto apņemšanos (“šajā regulas projektā (ir paredzēti) tehniski grozījumi, kurus var pieņemt saskaņā ar pašreizējo Finanšu regulu”) no vienas puses un daudzu noteikumu patieso mērogu no otras puses.

1.1.1

Daudziem “tehniskiem” grozījumiem, kas skar attiecības ar uzņēmumiem un iedzīvotājiem, ir politiska nozīme, un tiem būs politiskas sekas: lielāka pārredzamība, procedūru optimizēšana, īsāks dokumentu izskatīšanas laiks un lielāka uzticēšanās sociālajiem partneriem liecina par atzīstamiem sasniegumiem labas pārvaldības (“Good Governance”) principa ievērošanā sabiedrības pārvaldē.

1.2

No otras puses, EESK nevar neatgādināt, ka jāievēro piesardzība: uzlabojot sadarbību ar sociālajiem partneriem, nedrīkst aizmirst, ka elastībai publisko līdzekļu pārvaldībā ir zināmas robežas, kas izpaužas kā iespējamie zaudējumi, kas jānovērtē salīdzinājumā ar aprēķinātajiem ietaupījumiem, citiem vārdiem sakot, tas izpaužas kā sarežģīta, bet nepieciešama riska aprēķināšana. Tas būs nepateicīgs uzdevums sabiedrības pārvaldes iestādēm, bet tas ir vienīgais loģiskais ceļš.

2.   Vispārēja informācija

2.1

Komisijas dokuments nosaka pašreiz spēkā esošās Finanšu regulas Nr. 1605/2002 īstenošanas kārtību. Lai saīsinātu izpildes laiku, minētajā dokumentā paredzēts veikt arī dažādus tehniskus grozījumus, kuri tiks ieviesti ar Padomes Finanšu regulu (1), kas pašreiz atrodas lēmuma pieņemšanas procesā. Par iepriekš minēto Padomes dokumentu EESK jau pieņēmusi atzinumu (2).

2.2

Tāpat kā jau iepriekš pieņemtajā atzinumā, EESK nevēlas izteikt viedokli par tehniskiem un budžeta aspektiem, par kuriem kompetentāku viedokli var paust iestādes, kurām ir speciālās zināšanas un pieredze minētajā jomā. Tā vietā Komiteja lielāku uzmanību veltījusi tiem noteikumiem, kas attiecas uz trešām pusēm (pilsoniskās sabiedrības organizācijām), kuras sadarbojas ar Kopienas iestādēm.

2.3

Trīs tehniskie grāmatvedības principi — vienotības princips, gada pārskata princips un norēķinu vienības princips — pamatā nav mainīti, tie tikai nedaudz grozīti un precizēti. Savukārt ceturtā budžeta principa — pareiza finanšu vadība — sakarā, regulas projektā ņemti vērā jau pastāvošie kritēriji, taču, ievērojot proporcionalitātes principu, tiek precizēts iepriekšējā novērtējuma saturs, kā arī iepriekšējā novērtējuma, starpposma novērtējuma un paveiktā novērtējuma mērķi. EESK ļoti atzinīgi vērtē Komisijas nodomu mainīt novērtējuma prioritātes, “lai tās koncentrētos uz piedāvājumiem ar reālu ietekmi uz uzņēmumiem un pilsoņiem.”

2.4

Komisijas viedoklis, ka izmēģinājuma projektu un sagatavošanās darbību novērtēšana ir lietderīga, ja tās ierosina turpināt kā programmas, arī liecina par to, ka tiek ņemtas vērā uzņēmumu un iedzīvotāju intereses, vienlaikus vislielāko uzmanību veltot publisko līdzekļu racionālai izlietošanai. Procedūru vienkāršošanas nolūkā tomēr nevajadzētu atkārtoti novērtēt tos projektus un darbības, kas jau reiz ir novērtētas (piemēram, Komisijas un dalībvalstu vienotas rīcības gadījumā).

3.   Vispārējas piezīmes

3.1

Iepriekš minētajā EESK atzinumā par priekšlikumu regulai izteiktās piezīmes attiecas arī uz tās īstenošanas kārtību. Kaut arī procedūru vienkāršošana un lielāka noteikumu piemērošanas elastība ir vērtējama ļoti atzinīgi, nedrīkst pieļaut, ka katra summa, kas ir mazāka par noteiktu robežlielumu, tiek uzskatīta par nenozīmīgu. Citiem vārdiem sakot, EESK atbalsta robežlielumu paaugstināšanu un vienkāršotu procedūru piemērošanu gadījumos, kad summas tos nepārsniedz. Taču tas nenozīmē, ka pieļaujama paviršāka attieksme un mazāk stingra izdevumu kontrole, maldīgi uzskatot, ka iespējamie materiālie zaudējumi neietekmē kopbudžetu.

3.2

Nevēloties atsaukties uz pārāk bieži vietā un nevietā minētajiem sabiedrības morāles principiem, EESK tomēr gribētu uzsvērt, cik bīstama ir nepietiekami stingra attieksme pret “mazāku” summu izlietošanas pareizību, it īpaši publiskā iepirkuma un dotāciju piešķiršanas gadījumos. Sabiedrībai nedrīkst rasties iespaids, ka procedūru optimizācija pavērs iespējas nelikumīgā veidā panākt publisko līdzekļu piešķiršanu. Tāda izpratne nodarītu ļoti lielu kaitējumu Eiropas tēlam.

3.3

EESK uzskata, ka Komisijas grāmatvedības dienestiem būtu rūpīgi jāiepazīstas ar OLAF (Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai) ziņojumiem, jo būtu lietderīgi pārbaudīt jau spēkā esošo un turpmāko vienkāršojumu priekšrocības un trūkumus — informācija par atklātajiem krāpšanas gadījumiem šajā ziņā būtu noderīga.

4.   Īpašas piezīmes

4.1

Jaunā 85. a) panta redakcija attiecas uz trešo pušu pārsūdzībām pret Komisijas lēmumiem aprēķināt soda naudu, periodiskus soda maksājumus vai citus līgumsodus. Lai nodrošinātu Kopienas finansiālo interešu aizsardzību, grāmatvedis attiecīgās summas no parādnieka iekasē provizoriski vai pieprasa viņam iesniegt finansiālo nodrošinājumu (galvojumu). Minētajam nodrošinājumam jāpievieno īpašs noteikums, ka pārsūdzības noraidīšanas gadījumā galvotājs atmaksās attiecīgās iestādes pieprasīto summu nekavējoties, neizvirzot īpašus nosacījumus un necenšoties minēto summu vispirms piedzīt no parādnieka. No finanšu procedūras viedokļa tas ir nodrošinājums, kas ir jāatlīdzina pēc pirmā pieprasījuma atbilstoši principam, ko piemēro daudzi ieņēmumu dienesti un kas ir ierasta kārtība konkursos par publiskā pasūtījuma piešķiršanu — pārsūdzības iesniegšanas gadījumā netiek pieļauta maksājumu aizkavēšana (“solve et repete”).

4.1.1

EESK nav īpašu iebildumu pret šādu nodrošinājumu; tā tikai norāda, ka nodrošinājuma, kas ir jāatlīdzina pēc pirmā pieprasījuma, izmaksas ir lielākas nekā parastās garantijas izmaksas un ka komisijas naudas lielums ir atkarīgs no garantijas spēkā esamības ilguma. Ņemot vērā finansiālo slogu, kas jāuzņemas prasītājam, pārsūdzību izskatīšanas procedūrai būtu jābūt īsākai nekā tā ir šobrīd. Kaut gan minētajam aspektam, par kuru neapmierināta ir daļa sociālo partneru, nav tiešas saistības nedz ar Finanšu regulu, nedz ar tās īstenošanas kārtību, pārvaldes iestāžu un trešo pušu attiecību kontekstā tas būtu rūpīgi jāpārbauda.

4.2

Jaunajā 90. panta redakcijā noteikts, ka, piešķirot publiskos pasūtījumus un nozaru programmu dotācijas, lēmumu par gada darba programmu var uzskatīt par lēmumu par finansējumu, kas ir nepieciešams, lai izdevumus iekļautu Kopienas budžetā. Minētā norma, kura gan attiecas tikai uz iekšējo uzskaiti un finanšu pārvaldību, varētu paātrināt finansējuma piešķiršanas procedūras, un tāpēc EESK uzskata, ka tās pieņemšana būtu kreditoru un finansējuma saņēmēju interesēs.

4.3

Jaunā 129. panta redakcija vienkāršo publiskā pasūtījuma piešķiršanas procedūru gadījumos, kad tā apjoms nepārsniedz noteiktu robežlielumu. Praksē tas nozīmē, ka līgumslēdzējai iestādei ir tiesības piemērot “sarunu procedūru” (precīzāk: panākt individuālu vienošanos) gadījumos, kad līguma vērtība ir neliela un pēc tam, kad tā iepazinusies ar vairāku pretendentu piedāvājumiem:

ja līguma vērtība ir EUR 60 000 vai mazāka, jāiepazīstas ar vismaz piecu kandidātu piedāvājumiem;

ja līguma vērtība ir EUR 25 000 vai mazāka, jāiepazīstas ar vismaz trīs kandidātu piedāvājumiem;

ja līgumu vērtība ir EUR 3 500 vai mazāka, pietiek ar viena piedāvājuma izskatīšanu.

Faktiski ar minēto normu netiek ieviesti nekādi jauni elementi, vienīgi tiek aktualizēti (paaugstināti) robežlielumi, kas bija noteikti saskaņā ar iepriekš pieņemtām normām.

4.3.1

Savukārt 130. un 134. pantā vairākas lietas ir vienkāršotas. Pirmajā no minētajiem pantiem noteikts, ka gadījumos, kad līguma vērtība ir EUR60 000 vai mazāka, līgumslēdzēja iestāde var samazināt nepieciešamo dokumentāro pierādījumu apjomu līdz tam, kas ir noteikti vajadzīgs (protams, ievērojot pašas izstrādātus kritērijus un uzņemoties par to atbildību). Saskaņā ar 134. pantu nepieciešamos pierādījumus, kas apliecina pretendenta tiesības piedalīties iepirkuma piešķiršanas procedūrā, var aizstāt ar apliecinājumu ar savu godavārdu. Taču līgumslēdzējai iestādei ir tiesības pretendentam vēlāk pieprasīt iesniegt pierādījumus minētā apliecinājuma pamatotībai.

4.3.2

Ar minēto pantu vienkāršota vēl viena procedūra, proti, pretendents var tikt atbrīvots no pienākuma iesniegt dokumentārus pierādījumus, ja šādi pierādījumi pēdējo sešu mēnešu laikā saistībā ar cita publiskā iepirkuma procedūru ir jau iesniegti tajā pašā vai citā līgumslēdzējā iestādē. Arī minētajā gadījumā dokumentāru pierādījumu iesniegšana tiek aizstāta ar apliecinājumu ar savu godavārdu.

4.3.3

Vairākas izmaiņas veiktas 135. pantā, lai vienkāršotu pretendentu finansiālās, saimnieciskās, tehniskās un profesionālās spējas novērtēšanu. Minētais pants nosaka, ka līgumslēdzēja iestāde, pamatojoties uz pašas veikto riska novērtējumu, var izlemt nepieprasīt dokumentārus pierādījumus par pretendenta spējām. Taču minētā iespēja attiecas tikai uz līgumiem, kuru vērtība ir EUR 60 000 vai mazāka un kuros norādītais labuma guvējs ir līgumslēdzēja iestāde pati, vai uz līgumiem, kuros norādītais labuma guvējs ir trešā puse, bet kuriem atkarībā no situācijas ir noteikts zināms robežlielums. Noteikts vēl viens ierobežojums, kas paredz, ka gadījumos, kad netiek pieprasīti dokumentāri pierādījumi par pretendenta spējām, nevar veikt iepriekšēju finansējumu vai starpposma maksājumu. Tas sniedz drošību līgumslēdzējai iestādei, taču izvirza papildus prasības otrai līguma pusei, kura varētu tomēr izšķirties par labu dokumentāro pierādījumu iesniegšanai, lai izvairītos no iepriekš minētā finansiālā apgrūtinājuma.

4.3.4

Kopumā EESK atbalsta minētās normas, kuras vienkāršos līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (kas ir saistīta ar lielām izmaksām gan pretendentam, gan līgumslēdzējai iestādei) gadījumos, kad līguma vērtība ir relatīvi neliela. Taču Komiteja uzsver, ka īpaša uzmanība jāvelta tam, lai nepieļautu nelikumības, — jo elastīgākas procedūras, jo lielāks ir vilinājums rīkoties nelikumīgi.

4.4

Direktīvas par Finanšu regulas īstenošanas kārtību sadaļu, kas attiecas uz dotāciju piešķiršanu, raksturo atklātība pret sociālajiem partneriem, un tajā — cik par to ļauj spriest jaunie noteikumi kopumā — ņemta vērā labumu guvēju īpašā situācija. Pirmkārt, 164. pants nosaka, ka piešķirot dotācijas, kuru vērtība ir EUR 25 000 vai mazāka, kredītrīkotājs var pieprasīt pašus nepieciešamākos dokumentāros pierādījumus. EESK atzinīgi vērtē minēto procedūru, taču Komiteja nevar nenorādīt, ka tādējādi, no vienas puses, kredītrīkotājam tiek uzticēta ļoti liela atbildība un, no otras puses, pastāv risks, ka noteiktos gadījumos kredītrīkotājiem būs bailes uzņemties atbildību (tas ir arī saprotams), un minētie atvieglojumi netiks pieļauti.

4.5

Vairāku normu mērķis ir pavērt iespējas Kopienas fondu izmantošanai un paplašināt piekļuvi tiem. Tāpēc 168. pants nosaka, ka, neizsakot uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, dotācijas var piešķirt struktūrām, kas faktiski vai juridiski ir monopolstāvoklī, ja kredītrīkotājs to pienācīgi pamato. 162. pantā, kas nosaka darbības dotāciju — līguma pagarināšanas gadījumā tās netiek samazinātas — piešķiršanas kārtību struktūrām, kuras īsteno mērķi, kam ir vispārēja Eiropas nozīme, paplašināts labumu guvēju saraksts, tajā iekļaujot iestādes, kas darbojas pētniecības un izstrādes, kā arī Eiropas pilsonības nostiprināšanas jomā. 172. pants paredz iespēju, ka kredītrīkotājs var pieņemt līdzfinansējumu natūrā no iestādes, kas saņem atbalstu (piemēram, tā sniedz bezmaksas pakalpojumus).

4.5.1

EESK pamatā atbalsta minētās normas, taču vēlreiz atgādina, ka to vienkāršošana ir saistīta ar risku Kopienas budžetam, lielāku kredītrīkotāju atbildību un nepieciešamību veikt stingrāku kontroli.

4.6

Arī citas normas kalpo procedūru vienkāršošanai — visām izglītības iestādēm (ne tikai vidējās un augstākās izglītības iestādēm kā tas bija agrāk) vairs nav jāveic to finansiālā stāvokļa novērtējums (176. pants). Piešķirot dotācijas, kuru vērtība ir EUR 25 000 vai mazāka, elementu skaits, ko kredītrīkotājs var iekļaut dotāciju nolīgumā, ir ierobežots (164. pants). Savukārt 173. pants nosaka, ka pieteikumam nav jāpievieno ārējās revīzijas ziņojums gadījumos, kad dotācijas nolīguma vērtība ir EUR 750 000 vai zemāka, kad darbības dotācijas vērtība ir EUR 100 000 vai zemāka, un gadījumos, kad nolīgumam ir vairāki saņēmēji, kas uzņēmušies solidāru atbildību.

4.6.1

EESK atbalsta nepieciešamību pēc iespējas vienkāršot procedūras, un tā pamatā atzinīgi vērtē minētajā jomā paveikto. Taču pamatots ir jautājums, vai Komisija šajā gadījumā nav pārcentusies. Viena lieta ir atbrīvot pretendentus no pienākuma iesniegt daudzus dokumentāros pierādījumus, tādējādi samazinot to izmaksas, pavisam cita lieta ir atteikties no dotāciju saņēmēja finansiālā stāvokļa pārbaudes — īpaši 173. pantā minētajos gadījumos, kad noteiktie robežlielumi ir pārāk augsti. Vienmēr būtu jācenšas atrast pareizo līdzsvaru starp iespējamajiem ieguvumiem (Komisijas un iedzīvotāju laika un finanšu līdzekļu taupīšana) un iespējamajām izmaksām (publisko līdzekļu zaudējumi, kurus aprēķina, ņemot vērā to iespējamību un riska pakāpi).

4.7

Iepriekšējā punktā minētais piesardzības un riska novērtēšanas kritērijs tomēr ir piemērots gadījumos, kad tiek veikts iepriekšējs finansējumsnodrošinājums (galvojums vai cita garantijas forma), pamatā tiek pieprasīts visos gadījumos, kad tiek veikts iepriekšējs finansējums, kura vērtība ir vienāda ar dotācijas vērtību vai kura vērtība ir 80 % no dotācijas vērtības un lielāka nekā EUR 60 000.

4.7.1

EESK uzskata, ka iepriekš minētā norma liecina, ka ievērots pamatotas piesardzības princips (skatīt 4.6.1. punktu). Taču jājautā, vai tos pašus kritērijus nevarēja piemērot gadījumos, kad patiešām tiek piešķirtas dotācijas (piemēram, gadījumos, kas minēti 4.6. punktā), ņemot vērā faktu, ka faktiskā riska ziņā ļoti bieži — ar nedaudziem, bet būtiskiem izņēmumiem — nav reālas atšķirības starp iepriekšēju finansējumu un dotācijām (atšķirīgas ir tikai procedūras).

4.8

Pozitīvi vērtējams princips, kas gan līdz šim ne vienmēr piemērots, ir nostiprināts 165. pantā. Ja dotācijas piešķir struktūrām, kas īsteno mērķi, kam ir vispārēja Eiropas nozīme, Komisijai ir tiesības atgūt procentuālu daļu no gada peļņas atbilstoši Kopienas ieguldījumam minēto struktūru darbības budžetā. Taču minētā norma stājas spēkā tikai tādā gadījumā, ja attiecīgās struktūras budžeta atlikušo daļu finansē dalībvalstu iestādes, kurām arī ir jāatgūst procentuāla daļa no minēto struktūru gada peļņas atbilstoši to ieguldījumam.

4.8.1

ESSK pilnībā atbalsta minēto normu, bet tai ir grūti noticēt, ka dokumenta pašreizējā redakcija tiešām nosaka, ka Komisijai nav tiesību ieturēt daļu no peļņas gadījumos, kad atlikušo finansējumu minētajām struktūrām nepiešķir publiskās, bet gan privātās iestādes.

Briselē, 2006. gada 15. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  KOM (2005) 181 galīgā red.

(2)  OV C 28, 03.02.2006., 83. lpp.


9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/49


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Ataudzējamās izejvielas — materiālu un enerģijas ražošanas attīstības perspektīvas”

(2006/C 110/10)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2005. gada 14. jūlijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu “Ataudzējamās izejvielas — materiālu un enerģijas ražošanas attīstības perspektīvas”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2006. gada 27. februārī. Ziņotājs — VOSS kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 425. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā (15. marta sēdē), ar 95 balsīm par, 19 balsīm pret un 15 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Atkārtoti izvēršot Lisabonas stratēģiju, kā viens no ES politikas primāriem mērķiem ir izvirzīti ilgtspējības kritēriji. EESK uzskata, ka šis pašiniciatīvas atzinums par ataudzējamām izejvielām sniegs impulsus šādās svarīgās jomās:

ilgtspējīga, videi nekaitīga izejvielu bāze, kā arī darba vietas Eiropas reģionos;

Eiropa kā dinamiska, uz zināšanām balstīta ekonomikas zona, kurā tiek izmantotas tādas uz nākotni orientētas tehnoloģijas, kas ir arvien vairāk vajadzīgas visā pasaulē;

arvien pieaugošas ar drošības un attīstības politiku saistītas prasības nolūkā ieviest ilgtspējīgus risinājumus;

nodrošinājums ar izejvielām un to dažādošana Eiropā;

kardinālas izmaiņas izejvielu jomā kā klimata aizsardzības stratēģija, vienlaicīgi nodrošinot bioloģisko daudzveidību.

1.1.1

Galvenā nākotnē gaidāmā problēma visās jomās joprojām būs izejvielu taupīgs un efektīvs izmantojums, un minētā problēma saglabāsies arī tad, ja arvien vairāk tiks izmantotas atjaunojamās izejvielas.

1.1.2

Komiteja atzīst to, ka atjaunojamo izejvielu ražošanas rezultātā var ievērojami paaugstināties nodarbinātības līmenis reģionos, un uzskata, ka ir nepieciešams visās ar atjaunojamo izejvielu ražošanu un izmantošanu saistītajās jomās izstrādāt attiecīgu politiku darbinieku un patērētāju kvalifikācijai un tālākizglītībai.

1.2

Komiteja konstatē, ka Komisijā ar minēto jautājumu nodarbojas ļoti daudzas dažādas struktūrvienības, turklāt katra to dara no atšķirīgām pozīcijām. Tomēr trūkst struktūrvienības vai sevišķu uzdevumu grupas, kuras uzdevums ir minētās politikas jomas koordinācija ES. Tāpēc Komiteja aicina Komisiju izveidot šādu jaunu struktūrvienību, tādējādi nodrošinot ataudzējamo izejvielu politikas mērķu koordināciju.

1.3

Līdz ar tiešo maksājumu atdalīšanu saskaņā ar 2003. gadā Luksemburgā panākto vienošanos par ES lauksaimniecības politikas reformu, kā arī Regulu par Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un nākotnē paredzamo atļauju cukurbietes izmantot kā ataudzējamās izejvielas Eiropā ir ielikts pamats plašākai tādu augu kultivēšanai, ko izmanto kā ataudzējamo izejvielu avotu.

1.3.1

Kad 2006. gadā tiks pārskatīta par enerģijas kultūrām maksājamā piemaksa, ir jāveic šādas piemaksas izmaiņas:

jāparedz iespēja piemaksu pieprasīt arī tajās jaunajās dalībvalstīs, kurās piemēro vienkāršotās KLP procedūras;

jāparedz īpaša iespēja piemaksu saņemt arī par tādām platībām, par kurām pārmaiņu procesa rezultātā nav tiesību pieprasīt piemaksu;

jāvienkāršo pārvaldība;

jāmaina prēmijas apjoms.

1.4

Komiteja sagaida, ka struktūrfondu līdzekļu sadalījumā tiks paredzēti pietiekami piešķīrumi šīs ekonomikas nozares attīstībai.

1.5

Ataudzējamo izejvielu tehnoloģiju izpētei un attīstībai 6. pētniecības pamatprogrammā ir pievērsts maz uzmanības. Tāpēc EESK aicina 7. pētniecības pamatprogrammā papildus no biomasas iegūtas enerģijas atbalstam paredzētiem līdzekļiem paredzēt īpašus pasākumus, kuru mērķis ir ataudzējamo izejvielu attīstīšana, kā arī to atbilstīga izmantošana materiāla ieguvei. Tam ir vajadzīgi ievērojami lielāki finanšu līdzekļi.

1.6

Komisija konstatē, ka šobrīd attīstību ierobežojošs faktors nav reiz audzētu vai tādu ataudzējamo izejvielu piedāvājuma kvantitāte, kuras pašlaik jau ir iespējams audzēt. Atpalikušas ir iespējamo tirgus produktu apstrādes tehnoloģijas.

1.7

Komiteja atzinīgi vērtē ES Rīcības plānu par biomasas izmantošanu. Tomēr Komiteja izsaka nožēlu par to, ka minētajā dokumentā nav runāts par biomasu veidojošo vielu izmantošanu, bet gan tikai par enerģiju, kas iegūstama no biomasas, un sagaida, ka rīcības plāns tiks izvērtēts, kā arī to, ka tiks izstrādāti valstu un reģionālie rīcības plāni.

1.7.1

Sakarā ar to, ka atjaunojamās enerģijas veidu un jo īpaši ar biomasas izmantošanu saistītais tiesiskais regulējums ir nepietiekams, vairumā dalībvalstu šis potenciāls netiek izmantots pietiekami. Tādēļ Komiteja aicina Komisiju un Padomi šajā jomā īstenot efektīvāku politiku.

1.8

EESK skaidri atbalsta ES izvirzītos mērķus attiecībā uz atjaunojamo izejvielu avotu īpatsvaru. Komiteja ierosina par mērķi, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam, izvirzīt formulu 4x25, proti, mērķi, ka 25 % elektroenerģijas, apkures, degvielas un jauno materiālu, piemēram, kompozītmateriālu, ar dabīgām šķiedrām armētas plastmasas vai citu naftas ķīmijas produktu ir jāiegūst, izmantojot atjaunojamās izejvielas.

1.9

Komiteja uzsver, ka visās pielietojuma jomās (elektroenerģija, apkure, degviela, kā arī materiālu ražošana) izšķirīga nozīme ir efektīvu, ar laišanu tirgū saistītu pasākumu sagatavošanai un īstenošanai. Šajā ziņā kā veiksmīgu piemēru var minēt dažās dalībvalstīs spēkā esošos likumus attiecībā uz enerģijas piegādi kopējam tīklam. Ir svarīgi, lai minētie pasākumi būtu elastīgi, jo tādējādi ir iespējams panākt ieguldījumu drošību un stimulēt jaunu tehnoloģiju izmantošanu, kā arī ņemt vērā atšķirīgas sākuma pozīcijas, piemēram, tehnoloģijas un izmaksu samazināšanas jomā.

1.10

Nolūkā identificēt politikas pieeju un politiska rakstura šķēršļus šajā atzinumā ir apspriesti vairāki citi jautājumi — tiesību akti, kas attiecas uz emisiju un atkritumiem, direktīva par iepakojumu un direktīva par nolietotiem transportlīdzekļiem, nodokļu tiesību akti, kā arī šķiedraugu standartizācija un to tirgus organizācija. Līdz ar Padomes Regulu par ķīmisko vielu un ķīmisko produktu reģistrāciju, novērtēšanu un atļaušanu (REACH) — minētā regula attiecas uz ķimikālijām — ir radušās jaunas perspektīvas tādiem procesiem, kas pamatoti uz biomasas izmantošanu. Politikas atšķirīgās īstenošanas un dažādo sistēmu dēļ politiski un administratīvi šķēršļi 25 dalībvalstīs ir ļoti daudzveidīgi. Komiteja aicina Komisiju identificēt politiska rakstura šķēršļus un izteikt risinājuma priekšlikumus.

1.11

Komiteja formulē tādas uz audzēšanu attiecinātas prasības, kas saistītas ar konkurenci zemes izmantošanas jomā (konkurējot ar pārtikā lietojamiem augiem), enerģētiku un ekobilanci, kā arī ar dabas, vides un ainavu aizsardzību. EESK piedāvā tādu akreditācijas sistēmu, kas attiecas uz produktu izcelsmi un pārstrādi.

1.12

Attiecībā uz starptautisko aspektu šajā atzinumā ir uzsvērtas ES iespējas tehnoloģijas eksporta jomā. EESK aicina īstenot starptautiska mēroga tirdzniecību ar bioenerģijas nesējiem, šim nolūkam nepieciešami kvalificējoši PTO noteikumi. Šādos noteikumos ir jāpievērš īpaša uzmanība pārtikas apgādes suverenitātei, kā arī ekoloģiskiem un sociāliem standartiem.

1.13

ES Rīcības plānu par biomasas izmantošanu Komiteja apspriedīs atsevišķā atzinumā.

2.   Sākuma stāvokļa pamatojums un ataudzējamo izejvielu bāzes jomā pastāvošās situācijas apraksts)

2.1

ES politikas mērķi — atkārtoti izvēršot Lisabonas stratēģiju un cenšoties panākt atbilstību ilgtspējības kritērijiem, pietrūkst uz nākotni vērstu stimulu šādās svarīgās jomās:

ilgtspējīga, videi nekaitīga izejvielu bāze, kā arī darba vietas Eiropas reģionos;

Eiropa kā dinamiska, uz zināšanām balstīta ekonomikas zona, kurā tiek izmantotas tādas uz nākotni orientētas tehnoloģijas, kas ir vajadzīgas visā pasaulē;

ar drošības un attīstības politiku saistītu prasību palielināšana attiecībā uz ilgtspējīgiem risinājumiem Eiropā;

lielākas ekonomiskās neatkarības panākšana, Eiropas mērogā nodrošinot apgādi ar izejvielām un tās dažādojot;

pārorientēšanās izejvielu bāzes jomā kā klimata aizsardzības pasākums, vienlaicīgi nodrošinot bioloģisko daudzveidību.

Šī pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir tādu jautājumu apspriešana, kas ir būtiski no Eiropas pilsoniskās sabiedrības viedokļa.

2.2

Definīcija: ataudzējamās izejvielas ir tādi lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības produkti, kurus neizmanto cilvēku vai dzīvnieku pārtikā. Tādējādi minētais jēdziens attiecas uz visu, kas radies fotosintēzes un no tās izrietošo dzīvības procesu rezultāta. Šajās izejvielās ir uzkrāta Saules enerģija. Biomasu var izmantot gan kā materiālu, gan enerģijas iegūšanai.

2.3

Vēsture: tāpat kā pārtikas un dzīvnieku barības ražošana, arī izejvielu ataudzēšana ir viens no zemes apsaimniekošanas galvenajiem uzdevumiem. Kopš rūpnieciskās revolūcijas sākās atteikšanās no ataudzējamām izejvielām. Tikai kopš 20. gadsimta vidus biomasas produktus aizstāja galvenokārt naftas ķīmijas produkti. Pamatojoties uz senām zināšanām un ar jaunu tehnoloģiju, kā arī radošas zinātnes palīdzību enerģētikas, farmācijas, ķīmijas, celtniecības un transporta nozarēs, tagad ir radītas daudzas jaunas ataudzējamo izejvielu izmantošanas iespējas.

2.4

Izejvielu politika globālā kontekstā: ES valstu ekonomika ir ārkārtīgi atkarīga no enerģijas nesējiem un izejvielām, ko importē no visas pasaules. Arvien pieaugošais patēriņš un atkarība no fosilajām izejvielām, piemēram, naftas, dabasgāzes un arī oglēm, vairs nav ilgtspējīga, un šādam patēriņam ir daudz negatīvu seku.

2.4.1

Politikas vienpusīgas orientācijas sekas ir tādu inovatīvas izstrādes un ieguldījumu trūkums, kuru mērķis ir kardinālas izmaiņas izejvielu jomā industriāli attīstītajās valstīs. Atkarība no fosilajām izejvielām izraisa ne vien kaitējumu videi un globālas klimata izmaiņas, bet arī tādas dramatiskas blakusparādības kā ārpolitisku un iekšpolitisku risku.

2.4.2

Nepareizas attīstības rezultāts ir arī globālo klimata izmaiņu sekas, enerģijas cenu celšanās un efektīvu alternatīvu risinājumu trūkums, un cita starpā šī attīstība izraisa arī nabadzību jaunattīstības valstīs.

2.4.3

EESK izstrādātajos dokumentos ir intensīvi apspriesti tādi temati kā dramatiskās klimata izmaiņas, visā pasaulē vērojamās grūtības attiecībā uz Kioto protokola īstenošanu, lielās cerības, kas tika saistītas ar Monreālā notikušo konferenci par klimata aizsardzību, kā arī šīs konferences pieticīgie rezultāti. It visur un ik dienas ir vajadzīgi jauni Eiropas un starptautiska mēroga risinājumi.

2.5

Ataudzējamās izejvielas ir tāds izejvielu un enerģijas avots, kas vienmēr atjaunojas. Pateicoties ataudzējamo izejvielu pozitīvajai ekobilancei, ar šo izejvielu palīdzību ir iespējams samazināt vides piesārņojumu, jo īpaši — samazināt CO2 līmeni. Saistībā ar ataudzējamām izejvielām rodas iespējas veidot ekonomikas un pievienotās vērtības ķēdes reģionos. Saistībā ar minēto izejvielu ražošanu ir iespējams radīt un saglabāt darba vietas Eiropas lauku novados, kur tās var būt ekonomiku no jauna aktivizējošs faktors gan lauksaimniecības un mežsaimniecības cikla sākotnējos, gan pēdējos posmos. Saistībā ar minētajām izejvielām lauksaimniecības jomā ir iespējams dažādot augseku, tādējādi sekmējot bioloģisko daudzveidību. Ar ataudzējamām izejvielām ir saistītas plašas inovācijas un izmantošanas iespējas, un tās var noderēt par izejvielu daudziem ķīmiskajiem produktiem.

2.6

ES dalībvalstu politikā vērojamā reakcija uz izmaiņām izejvielu tirgū.

Daudzās Eiropas valstīs ir spēkā likumi par enerģiju, kas iegūta no neizsīkstošiem enerģijas avotiem, un šie likumi attiecas uz šādas enerģijas ieguves procesā saražotas elektroenerģijas ievadīšanu kopējā tīklā. Pamatojoties uz dažādiem tehnoloģiskiem un ekonomiskiem kritērijiem, minētajos likumos ir noteikts, ka par tādas enerģijas ievadīšanu kopējā tīklā, kas iegūta no neizsīkstošiem enerģijas avotiem, ir jāmaksā augstāka cena. Likumu rezultāts ir plaša mēroga ražošana un jaunu tehnoloģiju ieviešana tirgū, kā arī izmaksu samazināšanās, kas saistīta ar to, ka ir iegūta plaša enerģijas ražošanas pieredze un ir pilnveidotas tehnoloģijas. Kā cita starpā norādīts Komisijas paziņojumos KOM(2005) 627 un 628, daudzās Eiropas valstīs vēl ir daudz darāmā, lai efektīvi stimulētu minēto tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu tirgū.

2.7

Globāla mēroga politika: dažādās kultūrās un valstīs, jo īpaši — lauku reģionos — ataudzējamām izejvielām ir liela nozīme, un tā arvien palielinās. Kā piemēru var minēt tādus politiskus un ekonomikas pasākumus kā etanola programmu Brazīlijā, ar jatropha riekstiem (eļļas augs) saistītos mēģinājumus Indijas un Āfrikas sausajos rajonos. Tomēr ļoti bīstamas tendences ir, piemēram, Dienvidaustrumāzijā un Dienvidamerikā, kur iznīcina mežus, lai apmierinātu visā pasaulē pieaugušo pieprasījumu pēc degvieleļļām. Tas negatīvi ietekmē ne tikai klimatu. ASV plāno īstenot jau sen vajadzīgu pārorientāciju enerģētikas politikas jomā. Amerikas Savienotās Valstis vēlas līdz 2030. gadam panākt to, lai 20 % no degvielas un 25 % no ķimikāliju kopējā apjoma šajā valstīs tiktu saražoti no biomasas. ASV prezidents un Kongress pašlaik ar enerģētikas drošības likuma palīdzību cenšas biomasas nozari padarīt par vienu no ASV ekonomikas balstiem.

2.8

Ataudzējamās izejvielas ES darbā: vairāk nekā desmit dažādi ES Komisijas ģenerāldirektorāti nodarbojas ar atšķirīgiem minētā jautājuma aspektiem. Lielāko darba apjomu veic Lauksaimniecības ĢD, kā arī Enerģētikas un transporta ĢD. Tomēr šajā jomā strādā arī uzņēmējdarbības, rūpniecības, attīstības, pētniecības, reģionālās politikas, tirdzniecības, konkurences un nodokļu ģenerāldirektorāti. Būtisku ieguldījumu sniedz Eiropas Vides aģentūra, kas atrodas Kopenhāgenā.

2.8.1

ES iniciatīvas, kas saistītas ar ataudzējamo izejvielu nozares attīstīšanu, ir šādas:

Direktīva 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus;

Direktīva 2003/30/EK par biodegvielu izmantošanas veicināšanu;

Direktīva 2003/96/EK par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai;

Direktīva 98/70/EK, kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti;

ES Komisijas baltā grāmata, kurā aicināts līdz 2010. gadam divkāršot neizsīkstošās enerģijas avotu izmantojuma apjomu;

Šķiedraugu tirgus organizācijas reforma;

atmatā atstātās zemes izmantošana kopš 1992. gada tādu izejvielu audzēšanai, kas nav paredzētas pārtikai;

2003. gadā Luksemburgā panāktā vienošanās par lauksaimniecības reformu — joprojām ir iespēja atstāt zemi atmatā, saglabājot tiesības to apstrādāt, atdalīšanas rezultātā principā ir iespējams brīvi izvēlēties audzējamo kultūru, tiešo maksājumu apjomam nesamazinoties, apvienotais atbalsts enerģijas kultūru audzēšanai ES 1,5 miljonu ha lielā platībā ir kaut kas jauns);

Regulā par Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai ir paredzēts atbalsts arī šai politikas jomai;

struktūrfondi;

6. pētniecības pamatprogramma.

Visbeidzot, 2005. gada 7. decembrī Komisija publiskoja šādus dokumentus:

Rīcības plāns par biomasas izmantošanu KOM (2005) 628;

Komisijas paziņojums “Atbalsts elektrībai no neizsīkstošiem enerģijas avotiem” KOM(2005) 627.

ES iestādes pašlaik pieņem lēmumus par šādiem jautājumiem:

ES stratēģiskās pamatnostādnes par lauku attīstību;

cukurbietes atzīšana par enerģijas kultūru atbilstoši jaunajai cukura tirgus reformai;

7. pētniecības un attīstības pamatprogramma;

Komisijas paziņojums par biodegvielām (2006. gadā);

Regula par ķīmisko vielu un ķīmisko produktu reģistrāciju, novērtēšanu un atļaušanu (REACH), (ar jaunām perspektīvām atjaunojamo izejvielu izmantošanai, jo īpaši tās izmantojot kā aizvietotājus).

3.   Vispārējas piezīmes

3.1

EESK uzsver, ka ataudzējamo izejvielu nozarei ir ļoti liela nozīme ekonomikas ilgstpējības nodrošināšanas procesā. Komiteja arī konstatē, ka galveno lauksaimniecības produktu enerģētiskā vērtība pašlaik ir lielāka par šo produktu vērtību gadījumā, ja tos izmanto cilvēku pārtikā vai kā lopbarību. Kaut arī šajā sakarā nedrīkst sākt diskusiju par vērtību, tomēr jāatzīst, ka pašlaik tirgū enerģijas cena bieži nosaka lauksaimniecības produktu cenas zemāko līmeni. Ir radušās jaunas iespējas, kā ir iespējams izmantot ataudzējamās izejvielas kā materiālu un enerģijas iegūšanas avotu, un jo īpaši ir vajadzīgs izstrādāt un ieviest jaunas tehnoloģijas.

3.2

Zemes integrēts izmantojums: Komiteja atzīst, ka zemes izmantojuma jomā pastāv konkurence, kas pamatojas uz atšķirīgām prasībām, proti, zemes izmantojumu pārtikas ražošanai, bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanu, dabas un vides aizsardzību, zemes izmantojumu lopbarības un tādu izejvielu ieguvei, ko neizmanto pārtikas ražošanā. Šī konkurence reģionos izpaužas ļoti dažādi, un ir gaidāms, ka arī nākotnē tā attīstīsies atšķirīgi. Arī katram no minētajiem izmantojuma veidiem pieejamā zemes platība ir ļoti atšķirīga.

3.2.1

Sakarā ar produktivitātes pieaugumu un pārtikas patēriņa samazināšanos ir sagaidāms, ka ES vidēji ilgā laika posmā būs pieejami vēl 13,7 miljoni ha no 104 miljoniem ha lauksaimniecības zemes. Minētajam skaitlim jāpieskaita arī platības, kas pašlaik saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku netiek apstrādātas. Pašreizējā dzīvnieku izcelsmes apstrādātu produktu patēriņa struktūra ir tāda, ka lopbarības ražošanai ir vienlaicīgi vajadzīga liela daļa Eiropas lauku platības.

3.2.2

Tomēr arī raugoties no Eiropas iedzīvotāju pozīcijām, lauksaimniecības un mežsaimniecības zemes ir par maz. Eiropa ir pasaulē lielākais pārtikas un dzīvnieku barības importētājs. EESK pauž dziļas bažas par to, ka visā pasaulē samazinās aramzemes platība. Katru gadu lauksaimniecībā izmantojamā platība visā pasaulē kopumā samazinās par aptuveni 7 miljoniem ha. 25 % visas apstrādātās zemes ir uzskatāmi par apdraudētiem. Vidēji 1970. gadā uz vienu iedzīvotāju visā pasaulē bija pieejami 0,18 ha aramzemes, tagad ir pieejami vairs tikai 0,11 ha. Turklāt ir liela neziņa par to, kāda turpmāk būs raža un vai šajā ziņā nebūs vērojamas negatīvas tendences, kā arī neziņa par to, kā ražu ietekmēs klimata izmaiņas.

3.2.3

Komiteja konstatē, ka ir jāpievērš īpaša uzmanība ražības palielināšanai un lignocelulozi saturošu augu, piemēram, graudzāļu un koku, kā arī tādu lauksaimniecības blakusproduktu kā piemēram, salmu, efektīvai izmantošanai. Nolūkā iegūt enerģiju ir jāpārstrādā tādi vielu aprites blakusprodukti un pārpalikumi kā, piemēram, virca biogāzes iekārtās. Ir jāizvirza jaunas un stingras prasības attiecībā uz efektīvu apstrādes un pārstrādes tehnoloģiju izstrādi. Minēto tehnoloģiju jomā pašlaik pastāv vislielākās problēmas, un tās ir jārisina ar ES pētniecības un attīstības politikas palīdzību.

3.2.4

Komiteja konstatē, ka jaunajās ES dalībvalstīs, kas atrodas Centrāleiropā un Austrumeiropā, ir liels lauksaimniecības zemes īpatsvars. Minētās valstis saņem lielu daļu struktūrfondu līdzekļu. Tāpēc šajās valstīs ir plašas iespējas ar ES un valstu politikas palīdzību stimulēt ieguldījumus un inovāciju ataudzējamo izejvielu jomā. EESK uzstājīgi aicina ES un jo īpaši dalībvalstis nodrošināt to, lai ar atbilstīgu tiesību aktu un plānošanas standartu palīdzību ataudzējamo izejvielu jomai tiktu novirzīta ievērojama daļa struktūrfondu līdzekļu.

3.2.4.1

Pārstrukturēšanas procesa rezultātā dažās valstīs netiek apstrādātas lielas lauksaimniecības zemes platības. Tā kā parasti par šādām platībām nav iespējams saņemt maksājumus atbilstoši KLP, Komiteja norāda uz to, ka, apstrādājot šādu zemi, ir grūtāk konkurēt. Komiteja aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis izpētīt struktūrfondu mērķtiecīga izmantojuma iespējas nolūkā minētās platības izmantot struktūras veidošanai un nodarbinātības nodrošināšanai reģionos.

3.2.4.2

Piemaksa par enerģijas kultūrām ( 45 euro/ha), kas attiecināma uz 1,5 miljoniem ha zemes un par ko 2003. gadā Luksemburgā notikušajā sanāksmē tika pieņemts lēmums ES lauksaimniecības politikas reformas ietvaros, tiks pārskatīta jau 2006. gada beigās. EESK aicina Komisiju apsvērt, vai piemaksas apjoms ir pietiekams. Komiteja uzskata, ka pašreizējā pieprasījumu izskatīšanas procedūra ir pārāk birokrātiska, un ierosina to steidzamā kārtā pielāgot. Piemaksu par enerģijas kultūrām pašlaik nevar pieprasīt tajās jaunajās dalībvalstīs, kas ir izvēlējušās vienkāršotu KLP procedūru (8 no 10 jaunajām dalībvalstīm). Komiteja aicina minētajām valstīm padarīt pieejamus šos platībatkarīgos maksājumus, 2006. gada beigās pielāgojot piemaksas piešķiršanas kārtību. Attiecībā uz piemaksas apjomu būtu jāapsver, vai piemaksa ir īpaši jāpielāgo tādām platībām, par kurām pārmaiņu procesa rezultātā nav tiesību saņemt maksājumus.

3.3   Pievienotās vērtības radīšana reģionos un jaunu darba vietu radīšana.

3.3.1

EESK uzskata, ka nolūkā atbalstīt reģionālo ekonomiku laukos ir pēc iespējas jāgādā par to, lai reģionos tiktu atstāti tieši pirmie apstrādes posmi. Šajā sakarā liels reģionu attīstības un stiprināšanas potenciāls piemīt decentralizētām tehnoloģijām — ar to palīdzību ir iespējams samazināt biogēnu izejvielu transporta izmaksas, kā arī palielināt reģionos radītās pievienotās vērtības apjomu, izejvielas apstrādājot un pārstrādājot turpat reģionos. Īstenojot šādu reģionālu ciklu, tiek gan saglabātas darba vietas lauksaimniecības nozarē, gan radītas jaunas darba vietas kā lauksaimniecības cikla sākotnējos, tā arī pēdējos posmos.

3.3.1.1

Līdz 2010. gadam palielinot no neizsīkstošajiem enerģijas avotiem iegūtu enerģijas nesēju īpatsvaru par 5 %, tikai biomasas nozarē vien rastos 250 000 — 300 000 jaunu darba vietu galvenokārt laukos, ja 70 — 90 % biomasas apjoma saražotu Eiropā. Biodegvielu nozarē nodarbinātības intensitāte ir 50 — 100 reižu lielāka par nodarbinātību fosilās degvielas nozarē. Ražojot elektrību no biomasas, nodarbinātība ir 10 — 20 reižu lielāka. Siltuma ražošanas nozarē ir vajadzīgs divas reizes vairāk darbinieku, nekā fosilās degvielas nozarē. Tomēr ļoti daudz darba vietu ir apkures sistēmu pārveidošanas un uzstādīšanas jomā, tādēļ siltuma izmantošanas nozarē daudzos reģionos ir gaidāmi ļoti labi rezultāti attiecībā uz iedzīvotāju nodarbinātības līmeni. 2003. gadā izstrādātajā Atjaunojamas enerģijas mērķu uzraudzības un modelēšanas iniciatīvas (MITRE) apkopotajā ziņojumā ir norādīts, ka, Eiropas Savienībā, ambiciozi īstenojot tādu izejvielu stratēģiju, kas pamatojas uz atjaunojamas enerģijas veidiem, tikai Eiropas Savienības 15 dalībvalstīs vien līdz 2020. gadam ir iespējams radīt gandrīz 2,5 miljonus (neto) jaunu darba vietu. Ziņojumā ir norādīts, ka aptuveni 2/3 minēto darba vietu varētu rasties biomasas nozarē. EESK uzsver biomasas nozares lielo potenciālu nodarbinātības jomā, tomēr, ņemot vērā paredzamās lielākās izmaksas, uzsver nepieciešamību pēc attiecīgiem veicināšanas pasākumiem. Ir jāizveido sistēma, kas dinamiski attīstās un uz ko tomēr var paļauties.

3.3.1.2

Minētās labās izredzes nodarbinātības jomā nāks par labu tieši lauku reģioniem. No vienas puses, ir nepieciešami augsti kvalificēti darbinieki, jo īpaši — pētniecības un attīstības jomā. Tiek lēsts, ka ir vajadzīgi aptuveni 400 000 šādu darbinieku. Tomēr vienlaicīgi rodas vajadzība arī pēc tādiem darbiniekiem, kuru sākotnējā kvalifikācija ir zema vai minimāla. Visās nozarēs ir jāveic plaša mēroga pasākumi, lai izglītotu ražotājus un patērētājus, kā arī celtu viņu kvalifikāciju.

3.3.1.3

EESK arī konstatē, ka tādās nozarēs kā pētniecība un augstākā izglītība, rūpniecība, amatniecība, lauksaimniecība, pārvalde, plašsaziņas līdzekļi un patērētāju izglītošana ir jāpalielina ar izglītību un kvalifikācijas celšanu saistītais piedāvājums, kas attiecas uz atjaunojamām izejvielām

3.3.2

Attiecībā uz strukturālajām izmaiņām laukos, piemēram, pašlaik notiekošo cukura tirgus reformu, Komiteja neatlaidīgi aicina izmantot pašreizējo komerciālo un rūpniecisko potenciālu un to orientēt arī uz ataudzējamu izejvielu pārstrādi. Piemērots pārorientācijas līdzeklis ir pārstrukturēšanas fondi, bet jaunu ražotņu veidošanu atbalsta no struktūrfondu līdzekļiem. EESK izsaka nožēlu par to, ka pārstrukturēšanas fondu līdzekļu piešķiršanas priekšnoteikums nav ražotņu ieguldījums inovācijas un nodarbinātības jomā.

3.4   Ataudzējamo izejvielu pārstrāde atbilstoši kaskādes principam.

Ataudzējamās izejvielas var izmantot gan materiāla, gan enerģijas ieguvei. Alternatīvas ir jāizvēlas atbilstoši izmantojuma kaskādes principam. Tāpēc vispirms ir jāpārbauda izejvielu izmantošanas iespējas materiāla ieguvei, un tikai pēc tam jāpārbauda to izmantojuma iespējas enerģijas ieguvei. Pašlaik apstrādes procesā lietderīgi izmanto 80 % naftas un 59 % biomasas. Atbilstoši kaskādes principam izmantošanas secībai jābūt šādai: lietošana pārtikā — izmantojums atbilstīgas kvalitātes materiālu ieguvei — enerģijas ieguvei izmantota sekundāra vai parasta izejviela vai lopbarības ražošana (lopbarības rauši) — tādu izejvielu izmantojums, no kurām iegūt maz enerģijas un kas satur lignīnu un celulozi — mēslojums.

3.4.1   Ataudzējamo izejvielu izmantošana materiālu ražošanai.

EESK saskata daudz iespēju, kā ataudzējamās izejvielas var izmantot materiālu ražošanai. Vācijas automašīnu ražošanas nozarē no 1996. līdz 2003. gadam dabisko šķiedrvielu patēriņš ir pieaudzis no 10 000 t līdz 45 000 t. Izmantojot koksni un dabiskās šķiedrvielas kā celtniecības materiālus, ir iespējams būvēt videi nekaitīgas celtnes un ietaupīt enerģiju. Lietojot no augu eļļas iegūtas smērvielas, ir iespējams izvairīties no kaitējuma nodarīšanas dabai, jo šādām smērvielām piemīt bioloģiskās noārdīšanās spēja. No ataudzējamām izejvielām iegūst vielas, kas ir svarīga mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļu, laku un tekstilpreču sastāvdaļa. Ja koksni un dabiskās šķiedrvielas izmanto automašīnu ražošanā, uzlabojas galaprodukta īpašības, kas saistītas ar tā piemērotību otrreizējai pārstrādei, un ir iespējams samazināt galaprodukta izgatavošanai izmantoto materiālu svaru. Ja lieto tādu plastmasu ar ilgu vai īsu pussabrukšanas periodu, kas izgatavota galvenokārt no ataudzējamām izejvielām, rodas pilnīgi jaunas atkritumu pārstrādes iespējas, jo tā saucamos bioloģiski noārdāmos materiālus ir iespējams kompostēt, kā arī termiski vai ar biogāzes iekārtu palīdzību (ražo siltumu un elektrību) pārstrādāt tā, lai ietaupītu vairāk enerģijas. Bioloģiski noārdāmo materiālu izejvielas galvenokārt ir cieti saturoši augi, kā arī cukurs, eļļa un lignoceluloze. Kopš 1995. gada šādu izejvielu apjoms visā pasaulē ir sasniedzis 350 000 t, un gandrīz viss minētais daudzums ir iegūts no ataudzējamām izejvielām.

3.4.1.1

Komiteja uzskata, ka celtniecības nozarē ir daudz jaunu koksnes izmantošanas iespēju, kas ir jāattīsta. Piemēram, šādām iespējām ir jāpievērš īpaša uzmanība, veicot plānošanu mežsaimniecības nozarē. Kaut arī daudzi no minētajās pielietojuma jomās saražotajiem produktiem jau ir izstrādāti tiktāl, ka tie ir gatavi pārdošanai, jāattīsta nepieciešamās ražošanas procesu tehnoloģijas.

3.4.1.2

Komiteja uzskata, ka, izpildot regulā par ķimikālijām iekļautās prasības, radīsies jauni biomasas ķīmijas tālākas attīstīšanas stimuli. Tā šobrīd ir tikai sākuma stadijā, tādēļ šajā jomā nepieciešams intensīvs pētniecības darbs. Kad atbilstoši Regulai par ķīmisko vielu un ķīmisko produktu reģistrāciju, novērtēšanu un atļaušanu (REACH) būs noskaidrotas problemātiskas vielas, būs jāatrod šādu vielu alternatīva, un tā varētu būt daudzsološa pētniecības joma attiecībā uz atjaunojamajām izejvielām. Piemēram, Vācijā no 1991. līdz 2005. gadam ataudzējamo izejvielu īpatsvars ķīmiskajā rūpniecībā ir pieaudzis no 8 % līdz 10,4 % (dati attiecas tikai uz farmācijas rūpniecību, un neattiecas uz papīrrūpniecību un dabisko šķiedru apstrādes rūpniecību).

3.4.1.3

Komiteja vēlas uzsvērt šādus no biomasas ražotu produkcijas veidu izstrādes mērķus:

efektīvāks materiālu un enerģijas izmantojums;

fosilo izejvielu un citu no izsīkstošiem avotiem iegūtu izejvielu aizstāšana;

izvairīšanās no kaitējuma nodarīšanas videi;

bioloģiskās noārdīšanās spējas izmantošana;

svara samazināšana, izmantojot vieglās konstrukcijas;

ar videi nekaitīgu celtniecību saistītas priekšrocības;

darba aizsardzības īstenošana.

3.4.1.4

Dažādu produkcijas veidu ražošanu pašlaik kavē tas, kas daudzās jomās vēl nav izdevies samazināt izmaksas. Iemesls ir tāds, ka trūkst līdzekļu preču tirgvedībai un ieviešanai tirgū, kā arī tas, ka par maz līdzekļu tiek tērēts pētniecībai un attīstībai. Turklāt dažās valstīs ražotājiem nodokļu dēļ nav izdevīgi izmantot minētās izejvielas. Tādēļ Komiteja ierosina, ka ir jāpaātrina produktu izstrāde līdz to gatavībai pārdošanai un ātrāk jāpanāk konkurētspēja, ieviešot tādus noteikumus attiecībā uz izejvielu izmantošanu, kas līdzīgi noteikumiem par tādas elektroenerģijas ievadīšanu kopējā tīklā, kas iegūta no neizsīkstošajiem enerģijas avotiem.

3.4.2   Apkure.

Komiteja uzskata, ka klimata politikas aspektā ir ārkārtīgi svarīgi, lai siltumu ražotu, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus. Minētajā nozarē tiek saražoti aptuveni 60 % galapatērētāju patērētās enerģijas. Ir vajadzīgs tikai tas, lai gan produkta, gan izejvielas iegūšanai būtu jāpatērē maz enerģijas. EESK ar bažām atzīmē, ka 35 % gadā izaugušās koksnes apjoma paliek neizmantoti ES mežos (nav ņemtas vērā Natura 2000 zonas), turklāt arī tad, ja ir ievērota prasība, kas attiecas uz koksnes atkritumu īpatsvaru. Nebūt ne mazsvarīga blakusparādība ir tas, ka gadījumā, ja koksnes atkritumu ir mazāk, arī meža ugunsgrēku risks samazinās, un tas, ka pastiprināti izmantojot mežus, tiek stimulēta reģionālā ekonomika. Jau pastāv modernas tehnoloģijas, ar kuru palīdzību siltuma tirgū ir iespējams aizstāt naftu un dabasgāzi ar citiem enerģijas avotiem, turklāt siltuma tirgū tas ekonomiskā ziņā ir izdarāms vieglāk nekā citās nozarēs; minēto iemeslu dēļ aizstāšana ir vides politikas un ekonomikas politikas nepieciešama sastāvdaļa. Tomēr siltuma ražošanai patērētās biomasas apjoms pieaug palielinās ļoti lēni.

3.4.2.1

Pretēji elektroenerģijas un degvielas jomā pastāvošajai situācijai, siltuma ražošanas jomā trūkst tiesību aktu par atjaunojamas enerģijas izmantošanu. Lai Eiropas mērogā panāktu strauju progresu jomā, kas saistīta ar siltuma ražošanu no biomasas, Komisija aicina pieņemt tiesību aktus par siltuma ražošanu no neizsīkstošiem enerģijas avotiem, kā arī par siltuma reģeneratīvu izmantošanu. EESK pieņem, ka līdzīgi kā to likumu gadījumā, kas attiecas uz elektroenerģijas ievadīšanu kopējā tīklā, šāds regulējums var izraisīt atbilstīgu ar pārorientēšanos saistītu dinamiku.

3.4.2.2

Pašlaik centrālapkures tīkliem ir pieslēgti 56 miljoni ES iedzīvotāju mājokļi, 61 % no šiem iedzīvotājiem dzīvo jaunajās dalībvalstīs. EESK aicina struktūrfondu līdzekļus mērķtiecīgi izmantot apkures sistēmu paplašināšanai un modernizācijai, tās pielāgojot ataudzējamām izejvielām. Jo īpaši ir jācenšas panākt koģenerācijas plašāku izmantojumu.

3.4.2.3

Tā kā ieguldījumi tehnoloģijā, koģenerācijā, centrālapkures sistēmā un apgādes sistēmās ir ilgtermiņa pasākums, Komiteja uzskata, ka arī vecajās ES valstīs ir jāveic daudz vairāk īstermiņa pasākumu. Ir steidzami gan jāinformē, gan arī jāīsteno administratīva rakstura pielāgojumi.

3.4.2.4

Tas, ka dalībvalstīs ir atšķirīgs mežsaimniecības un īpašumtiesību regulējums, izraisa problēmas, kuru dēļ mājsaimniecību piekļuve mežos iegūtiem koksnes atkritumiem ir apgrūtināta. Jo īpaši tāpēc, ka ir mainījies pieprasījums, ir jānovērš pārliecīga birokrātija.

3.4.3   Degvielas tirgus.

3.4.3.1

Aptuveni 30 % ES patērētās enerģijas patērē transporta nozarē. Ir pieejami naftas produktiem alternatīvi degvielas veidi — augu eļļa, biodīzeļdegviela, etanols un no biomasas iegūtas sintētiskas degvielas. EESK atzīmē, ka direktīva par biodegvielu tiek īstenota gausi. Mērķis ir tirgus daļa 5,75 % apjomā līdz 2010. gadam, un pašreizējā tirgus daļa ir mazāka nekā 1,4 %, kas ir ievērojami mazāk par degvielas tirgus daļas apjomu, kas bija jāsasniedz 2005. gadā, proti, 2 % kopējā degvielas tirgus. Komiteja pilnībā atbalsta programmā “Saprātīga enerģija Eiropai” (Lēmums Nr. 1230/2003/EK) formulētos mērķus attiecībā uz šādām jomām:

uz degvielu attiecinātas tiesību normas, nodokļu režīms un normas/standarti;

piegādes ķēžu uzlabošana;

pieprasījums tirgū pēc tādiem transportlīdzekļiem, kurus darbina, izmantojot alternatīvas degvielas;

papildu pasākumi.

3.4.3.2

Attiecībā uz etanola ražošanas paplašināšanu Eiropā pašlaik PTO sarunās tiek prasīts, lai etanola importa kvotas tiktu veidotas šādi. Tikai tā minētajai jaunai ekonomikas nozarei, kuras mērķis ir benzīna aizstāšana, ES ir izredzes attīstīties.

3.4.3.3

Gan ES Komisija, gan dalībvalstis no neizsīkstošiem enerģijas avotiem iegūtas degvielas ieviešanas atbalsta jomā ir paredzējušas nodokļu atvieglojumus aizstāt ar fiksētām piemaisījuma kvotām. EESK ar bažām konstatē, ka šādā gadījumā būtu apdraudēti daudzi šajā jaunajā ekonomikas nozarē jau veikti ieguldījumi, un aicina nodrošināt lielāku politikas uzticamību. Komiteja arī uzsver, ka taisni nodokļu atvieglojumi biodegvielas jomā dara iespējamus reģioniem pielāgotus ieguldījumus.

3.4.3.4

Arī tad, ja piepildīsies optimistiskās prognozes, ar augu valsts izcelsmes degvielu var aizstāt ne vairāk kā 35 % pašreizējā degvielas patēriņa. Vēl ir jāiegulda daudz darba otrās paaudzes BTL (“biomass to liquids” — degviela, ko iegūst no biomasas) degvielu tehnoloģijas izstrādē un šādu degvielu sagatavošanā tirgum. Saistībā ar minētajām prognozēm ir arī jāatgādina, ka nedrīkst zemes gabalu vairākas reizes pēc kārtas izmantot vienas un tās pašas lauksaimniecības kultūras audzēšanai. Komiteja uzsver, ka nolūkā nodrošināt ES dalībvalstu ekonomikas nākotni par primāriem mērķiem joprojām ir jāuzskata efektīvāka transporta politika un ievērojams degvielas patēriņa samazinājums.

3.4.4   Elektroenerģijas tirgus.

3.4.4.1

Turpmākajās trīs desmitgadēs Eiropā būs jāatrod risinājumi, lai aizstātu spēkstaciju jaudu 200 000 MW apjomā. Tas nozīmē, ka būs jāiegulda vismaz 200 miljardi EUR. Tas ir svarīgs enerģētikas turpmākās attīstības pagrieziena punkts. Komiteja uzskata, ka šajā sakarā, pielāgojot spēkstaciju izmēru, ir iespējams panākt koģenerācijas sistēmu lielāku izplatību. Tādējādi ir iespējams ievērojami palielināt energoefektivitāti.

3.4.4.2

Līdz šim elektroenerģijas ražošanas nozarē kā biomasu galvenokārt izmanto koksnes atkritumus, vircu, bioloģiskos atkritumus un citas dzīvnieku un augu valsts izcelsmes atkritumvielas. Biomasas īpatsvars elektroenerģijas ražošanas nozarē palielinās lēni. Ja biomasu nesāks izmantot vairāk, netiks sasniegti mērķi, kas izvirzīti Direktīvā 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus.

3.4.4.3

Tā kā elektroenerģijas nozares vājā vieta ir elektroapgādes sistēmas, nodrošinot stabilus apstākļus elektroenerģijas ievadīšanai kopējā tīklā, var gūt labus panākumus. EESK uzskata, ka svarīgi ir šādi minēto apstākļu aspekti: inovatīvu ieguldījumu drošība, tāda kopējā tīklā ievadītas elektroenerģijas cena, kas pamatojas uz ražošanas izmaksām un kas diferencēta atbilstoši izmantotajai tehnoloģijai, 5 gadus ilga novērtēšana, lai pielāgotu tādas elektroenerģijas cenu, kuras saražošanai veikti jauni ieguldījumi efektīvākās tehnoloģijās, premiālā samaksas sistēma par jaunām tehnoloģijām, siltuma izmantošana, mazākas un līdz ar to lielākā mērā reģionālas vienības. Lietderīga ir arī premiālā samaksas sistēma par izmantotajām izejvielām. Komiteja uzskata, ka ar premiālās samaksas sistēmas palīdzību ir jāatlīdzina par ganībām un starpkultūru audzēšanu un tādu blakusproduktu kā salmi izmantošanu, kā arī par sekundāru produktu, piemēram, lopbarības raušu ražošanu un brāgas apstrādi.

3.4.5   Mērķi.

ES jau ir izvirzīti mērķi attiecībā uz biodegvielu un no neizsīkstošiem enerģijas avotiem iegūtas elektroenerģijas izmantošanu. Ņemot vērā pašreizējās cenu attīstības tendences fosilās enerģijas tirgū, minētie mērķi ir jāatjauno. Komiteja uzskata, ka ES ir jāizvirza kopēji mērķi un jāizveido vienota sistēma attiecībā uz izejvielu izmantošanu materiāla ieguvei un siltuma ražošanai.

3.4.5.1

Komiteja uzskata, ka formula 4 x 25 līdz 2020. gadam ir jāizvirza kā mērķis. Attiecībā uz biomasas turpmāko izmantošanu tas nozīmē, ka 25 % elektroenerģijas, 25 % siltuma, 25 % degvielu un 25 % no naftas produktiem iegūtu materiālu, piemēram, plastmasas, ir jāsaražo, izmantojot ataudzējamās izejvielas un atjaunojamu enerģiju. Minētie mērķi ir pamatoti uz fosilo izejvielu pašreizējo patēriņu. Visu resursu efektīvam izmantojumam ir izšķirīga nozīme dalībvalstu ekonomikas attīstībā arī tad, ja atbilstoši minētajiem mērķiem notiek pārorientācija uz atjaunojamiem resursiem. Lai īstenotu plaša mēroga pārorientāciju, Eiropas Savienībā ir nepieciešama ievērojami labāka materiālu izmantošanas efektivitāte un energoefektivitāte.

3.5   Tādu politisku šķēršļu identifikācija, kas kavē produktu izstrādi.

Politikas atšķirīgās īstenošanas un atšķirīgo tiesisko sistēmu dēļ politiski un administratīvi šķēršļi 25 dalībvalstīs ir ļoti daudzveidīgi. Turpinājumā ir norādītas galvenās jomas, kurās gan ES, gan dalībvalstīm būtu jāveic pārbaude, vai ataudzējamo izejvielu izmantošanu netraucē nepamatoti, attīstību kavējoši šķēršļi.

3.5.1   Šķiedraugi.

Traucēklis ieguldītājiem ir valstu kvotas šķiedraugu nozarē, proti, kvotas garām un īsām šķiedrām. Attiecībā uz īso šķiedru pārstrādes atbalsta sistēmu Komiteja atbalsta ES Komisijas pasūtītajā Ernst & Young pētījumā par kaņepju un linu tirgus organizāciju ietvertos izteikumus. Minētajā pētījumā ir ierosināts saglabāt īso šķiedru pārstrādes atbalstu un to pārveidot par atbalstu visu veidu šķiedru pārstrādei. Lai nodrošinātu dabisko šķiedru nozares dinamisku attīstību ES, Komiteja aicina šajā tirgus organizācijas jomā rīkoties tā, lai lēmumi būtu iepriekšparedzami, proti, būtu iespējams plānot turpmāko darbību.

3.5.2   Būvmateriāli.

Ar celtniecību saistīto tiesību jomā atļauju piešķiršanas sistēma ir jāpielāgo tādējādi, lai stimulētu no ataudzējamām izejvielām iegūtu būvmateriālu izmantošanu šādu materiālu labo produkta īpašību dēļ un arī tāpēc, ka tie ir labi piemēroti otrreizējai pārstrādei. Komiteja jo īpaši aicina ES Komisiju pārbaudīt, kādā mērā tiesisks regulējums kavē no ataudzējamām izejvielām iegūtu materiālu izmantošanu celtniecībā, un aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus attiecībā uz regulējuma uzlabošanu.

3.5.3   Tiesību akti attiecībā uz emisiju un atkritumiem.

Uz emisiju attiecināti tiesību akti, jo īpaši tie, kas ir spēkā attiecībā uz nelielām sadedzināšanas iekārtām, kā arī tiesību akti, kas attiecas uz atkritumiem, ir traucēklis, kas daudzviet ierobežo ataudzējamu izejvielu izmantošanas iespējas, proti, biomasas izmantošanu elektroenerģijas ražošanā un bioloģiski noārdāmu materiālu izmantošanu. Šajā sakarā Komiteja aicina vides aizsardzības sistēmu veidot tādējādi, lai būtu iespējams dinamiski laist tirgū minētos produktus, proti, strauji palielināt biomasas izmantojumu, neizraisot kaitīgu iedarbību uz vidi. Tas pats attiecas arī uz direktīvas par gaisa kvalitāti izpildi. Komiteja arī aicina pielāgot direktīvu par nolietotiem transportlīdzekļiem tādējādi, lai uzlabotu otrreizējo pārstrādi, kā arī aicina minētajā nozarē īpaši pārbaudīt energoefektivitāti, kas saistīta ar jaunajiem materiāliem, vieglajām konstrukcijām un piemērotību otrreizējai pārstrādei.

3.5.4   Nodokļu tiesību akti.

Attiecībā uz Eiropas nodokļu sistēmu tuvināšanu Komiteja aicina tās lielākā mērā orientēt uz vides aizsardzību un ilgtspējīgiem resursiem. Šajā sakarā kā mērķis ir jāizvirza arī attiecībā uz fosilo izejvielu izmantošanu piemērotu nodokļu priekšrocību likvidācija. Turpretim ir jāapsver iespējas samazināt apgrozījuma nodokli, piemēram, dabisko šķiedrvielu nozarē. Kā vēl vienu piemēru var minēt apgrozījuma nodokļa samazinājumu tajos gadījumos, kad ataudzējamās izejvielas tiek izmantotas centrālapkures sistēmās.

3.5.5   ES mēroga standartizācija.

Kaut arī pārstrādes normas ir noteiktas tiesību aktos, ir nepārtraukti jāpārbauda un jāpilnveido normēšanas sistēmas, tās pielāgojot jaunajiem biomasas nozarē izmantotajiem materiāliem un tehnoloģijām. Izmantojot uz procesu attiecinātas normas, pirmām kārtām ir jānodrošina izejvielu pozitīva ekobilance. Lai to panāktu, ir vajadzīga akreditācija. Piemēram, nocērtot tropisko lietusmežu nolūkā ražot palmu eļļu, rodas negatīva oglekļa bilance, kas pastāv turpmākos 30 gadus. Visas ES mērogā normas ir jāpapildina ar prasībām, kas attiecas uz biomasas pozitīvajām produkta īpašībām un piemērotību otrreizējai pārstrādei.

3.6   Politika attiecībā uz ataudzējamo izejvielu plašāku pielietojumu ES.

EESK ir norūpējusies par to, ka pašlaik nav vērojama virzība uz efektīvāku Eiropas enerģētikas politiku un izejvielu politiku.

Komitejai ir kritiska attieksme pret to, ka ļoti daudzas Komisijas struktūrvienības neatkarīgi viena no otras nodarbojas ar jautājumiem, kas saistīti ar ataudzējamām izejvielām. Sakarā ar to, ka minētā politikas joma ir ļoti svarīga, Komiteja aicina izveidot koordinējošu Komisijas struktūrvienību vai sevišķu uzdevumu grupu. Kā jau minēts 3.4.5.1 punktā, ir nepieciešami ambiciozi mērķi.

3.6.1   Rīcības plāns par biomasas izmantošanu.

3.6.1.1

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izstrādājusi ES Rīcības plānu par biomasas izmantošanu. Pamatojoties uz minēto rīcības plānu, ir jāizstrādā valsts/reģionālie rīcības plāni. Turklāt ir jāuzrauga tas, vai mērķi tiek sasniegti. EESK atzinīgi vērtē to, ka rīcības plānā ir pievērsta uzmanība tam potenciālam siltuma ražošanas nozarē, kas lielā mērā vēl joprojām netiek izmantots. Tomēr Komiteja izsaka nožēlu par to, ka Rīcības plānā par biomasas izmantošanu tiek runāts tikai par biomasas izmantošanu enerģijas iegūšanai. Tādēļ Komiteja aicina Rīcības plānu par biomasas izmantošanu papildināt, to attiecinot arī uz biomasas izmantošanu materiāla ieguvei, kā arī aicina atbalstīt pētījumus par jauniem izmantošanas veidiem un pasteidzināt darbu, kas saistīts ar sabiedrības informēšanu, sabiedriskajām attiecībām un konsultāciju sniegšanu. Ekonomikas jomā ir jāuzsāk ataudzējamo izejvielu jomā strādājošu uzņēmumu dibināšanas iniciatīva, lai pirmām kārtām atbalstītu MVU, jo tiem ir grūti atrast riska kapitālu. Komiteja izsaka nožēlu par to, ka rīcības plānā nav ierosināts pietiekamā apmērā pielāgot noteikumus attiecībā uz kvalificēšanos pieejai tirgum starptautiskās tirdzniecības jomā.

3.6.1.2

Komisijas paziņojumā “Atbalsts elektrībai no neizsīkstošiem enerģijas avotiem” (KOM(2005) 627, pieņemts 07.12.2005.) ir norādīts, ka nelabvēlīga tiesiskā regulējuma dēļ vairumā ES dalībvalstu jo īpaši biomasas un biogāzes nozares potenciāls nav pietiekami izmantots. Attiecībā uz atjaunojamas enerģijas laišanu tirgū ir pierādījies, ka sistēma, kam atbilstoši enerģiju ievada kopējā tīklā par cenām, kas atbilst izmaksām, ir efektīva. EESK sagaida, ka, pamatojoties uz minēto ziņojumu, Komisija veiks tālejošus pasākumus.

3.6.2   Pētniecība un attīstība.

3.6.2.1

Komiteja joprojām nav pārliecināta par to, ka būtiska 7. pētniecības pamatprogrammas daļa ir veltīta biomasas izmantošanai. Ir nepieciešamas apjomīgākas pētniecības programmas gan enerģētikas nozarē, gan arī nozarē, kas saistīta ar ataudzējamo izejvielu izmantošanu materiāla ieguvei. EESK atgādina, ka ir jāveido saikne ar citām pētniecības nozarēm, piemēram, materiālu pētniecību un pētījumiem ķīmijas un nanotehnoloģijas jomā. Komiteja uzskata, ka REACH direktīvas pieņemšana veicina pastiprinātas pētniecības aktivitātesbiomasas ķīmijas nozarē.

3.6.2.2

Ja nenotiks Komisijas ierosinātā jaunās pētniecības pamatprogrammas fundamentālā paradigmas maiņa, Eiropas Savienībā nepieciešamā orientācijas maiņa izejvielu jomā būs traucēta. Pašlaik ierobežojošais faktors nav ataudzējamo izejvielu piedāvājuma apjoms reģionos. Patiesais iemesls ir izejvielu pārstrādei par tirgus preci vai pārstrādes produktu izmantotās tālākas apstrādes, proti, pārstrādes tehnoloģijas atpalicība. Šajā nozarē ir jāatbalsta pētniecība.

3.6.3   Struktūrfondi.

Komiteja sagaida, ka nākamajā finanšu periodā ieguldījumiem ataudzējamo izejvielu jomā būs paredzēta minimālā struktūrfondu līdzekļu daļa.

3.7   Vides, dabas un ainavu aizsardzība — sugu daudzveidības aizsardzība.

Komiteja uzskata, ka ataudzējamo izejvielu izmantojuma sekmēšana nedrīkst notikt uz vides rēķina. Tādēļ Komiteja iesaka ievērot šādus principus:

attiecībā uz ataudzējamo izejvielu audzēšanu ir spēkā tie paši labas profesionālas prakses principi, kas ir spēkā attiecībā uz pārtikas audzēšanu;

zemai ir jābūt piemērotai pārtikas audzēšanai arī pēc tam, kad tā ir izmantota pārtikā nelietojamu izejvielu audzēšanai, kam jānotiek saskaņā ar 3.2.—3.2.3. punktā minētajiem principiem;

ataudzējamās izejvielas ir jāaudzē zemes platībās, kas jau tiek izmantotas lauksaimniecībai, kā arī platībās, kas bijušas atstātas atmatā. Tas attiecas arī uz platībām, kas, piemēram, reformas dēļ pagaidām netiek apsaimniekotas. Nedrīkst samazināties pastāvīgo ganību platība;

lai samazinātu transporta pārvadājumu apjomu (tie, kā zināms, atstāj negatīvu iespaidu uz vidi), jācenšas izejvielas ražot reģionālā vai vietējā apritē;

ekoloģiski vērtīgas teritorijas ir jāaizsargā un jāapsaimnieko atbilstoši mērķiem, kas izvirzīti attiecībā uz šādu teritoriju aizsardzību;

pirmām kārtām ir jāsekmē tādu izejvielu audzēšana un jāaudzē tādas izejvielas, kam piemīt pozitīva ekobilance.

Uz minētajiem principiem ir jābūt pamatotām arī valsts un starptautiskajām akreditācijas normām.

Ievērojot uzskaitītos principus, ir iespējams nodrošināt to, ka atjaunojamu izejvielu iegūšana ir princips, kam atbilstoši visi ir ieguvēji un kas ekonomikas attīstības un vides aizsardzības jomā nozīmē to, ka “savstarpēji saderīgi mērķi tiek apvienoti”.

3.8   Ataudzējamo izejvielu izstrādes starptautiskais aspekts.

Ņemot vērā iespējamos konfliktus par tādām izejvielām kā nafta, ataudzējamo izejvielu izstrādei Eiropas Savienībā ir arī ārpolitisks, ar attīstības politiku un miera veicināšanu saistīts aspekts.

3.8.1

Visās valstīs primārajam mērķim joprojām jābūt visu iedzīvotāju grupu apgādei ar pārtiku. Tādēļ, ņemot vērā ar starptautisko tirdzniecību saistītās potenciālās problēmas, Komiteja aicina nekādā gadījumā nepieļaut to, ka bioenerģijas nesēju audzēšanas un eksporta dēļ ir apdraudēta kādas valsts apgāde ar pārtiku. Arī šajā ziņā ir nepieciešami kvalificējoši PTO noteikumi. Attiecīgo valstu valdībai ir jāspēj definēt politikas formulējumu, kas nepieciešams, lai nodrošinātu valsts apgādi ar pārtiku. EESK arī uzskata, ka uz atjaunojamu izejvielu tirdzniecību attiecinātajos Pasaules tirdzniecības organizācijas noteikumos, kas nav saistīti ar tarifiem, ir jāiekļauj sociālas darba normas un ekoloģiskie standarti. Komiteja atbalsta Starptautiskās atjaunojamās enerģijas aģentūras (IRENA) izveidi un aicina nodrošināt labāku pārredzamību starptautiskajā izejvielu nozarē.

3.8.2

EESK uzsver, ka ES ekonomika ir atkarīga no inovatīvu tehnoloģiju izstrādes un eksporta  (1). Inovatīvi procesi un no ataudzējamām izejvielām iegūti produkti ir iespēja nākotnes tehnoloģiju jomā ieņemt līderpozīcijas pasaules tirgū. Tāpēc ataudzējamo izejvielu attīstības politikas formulējumam ir izšķirīga nozīme Eiropas Savienības ekonomikas attīstībā.

Briselē, 2006. gada 15. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  EESK atzinums — OV C 241, 28.09.2004., 44. —18. lpp.


PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumam

Debašu gaitā tika noraidīti šādi grozījumi, kas saņēma vismaz vienu ceturtdaļu no kopā nodotajām balsīm:

1.8. punkts

Svītrot

“EESK skaidri atbalsta ES izvirzītos mērķus attiecībā uz atjaunojamo izejvielu avotu īpatsvaru. Komiteja ierosina kā mērķi, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam, izvirzīt formulu 4x25, proti, mērķi, ka 25 % elektroenerģijas, apkures, degvielas un jauno materiālu, piemēram, kompozītmateriālu, ar dabīgām šķiedrām armētas plastmasas vai citu naftas ķīmijas produktu ir jāiegūst, izmantojot atjaunojamās izejvielas.”

Pamatojums

Izvirzītais mērķis, proti, 4x25 līdz 2020. gadam, ir pārāk ambiciozs un nav ņemtas vērā energoietilpīgu rūpniecības nozaru, piemēram, papīrrūpniecības un ķīmiskās rūpniecības intereses.

Balsošanas rezultāti

Par: 43

Pret: 66

Atturējās: 14

3.4.5.1. punkts

Izdarīt šādas izmaiņas:

Komiteja uzskata, ka formula 4 x 25 līdz 2020. gadam ir jāizvirza kā mērķis. Attiecībā uz biomasas turpmāko izmantošanu tas nozīmē, ka 25 % elektroenerģijas, 25 % siltuma, 25 % degvielu un 25 % no naftas produktiem iegūtu materiālu, piemēram, plastmasas, ir jāsaražo, izmantojot ataudzējamās izejvielas un atjaunojamu enerģiju. Minētie mērķi ir pamatoti uz fosilo izejvielu pašreizējo patēriņu. Visu resursu efektīvam izmantojumam joprojām ir izšķirīga nozīme dalībvalstu ekonomikas attīstībā arī tad, ja atbilstoši minētajiem mērķiem notiek pārorientācija uz atjaunojamiem resursiem. Lai īstenotu plaša mēroga pārorientāciju, Eiropas Savienībā ir nepieciešama ievērojami labāka materiālu izmantošanas efektivitāte un energoefektivitāte.”

Pamatojums

Izvirzītais mērķis, proti, 4x25 līdz 2020. gadam, ir pārāk ambiciozs un nav ņemtas vērā energoietilpīgu rūpniecības nozaru, piemēram, papīrrūpniecības un ķīmiskās rūpniecības intereses.

Balsošanas rezultāti

Par: 44

Pret: 70

Atturējās: 12


9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/60


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Koksne kā enerģijas avots, Eiropai paplašinoties”

(2006/C 110/11)

Eiropas Komisija komisāru Olli Rehn kga, Mariann Fischer Boel kdzes un Andra Piebalga kga vārdā un saskaņā ar Eiropas Savienības Līguma 262. pantu 2005. gada 11. jūlijā lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt atzinumu par tematu“Koksne kā enerģijas avots, Eiropai paplašinoties”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2006. gada 27. feburārī. Ziņotājs — Seppo Kallio kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 425. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā (15. marta sēdē), ar 130 balsīm par un 6 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

1.   Secinājumi

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka koksnes kā kurināmā izmantošana ļautu palielināt neizlietotā atjaunojamas enerģijas potenciāla (1) apgūšanu Eiropā, tajā pašā laikā samazinot siltumnīcefekta ogļskābās gāzes emisijas un ļaujot nodrošināt sabiedrībai nepieciešamās mežu funkcijas (aizsargfunkciju un bioloģisko daudzveidību jeb biodiversitāti). Vairāk lietojot koksnes kurināmo, rūpnieciskajā pārstrādē iespējams izmantot līdz šim neapgūtas izejvielas. Koksnes enerģijas izmantošana palīdz cīnīties pret klimata pārmaiņām, uzlabot ES zemo enerģijas pašapgādes līmeni un palielināt piegādes drošību — šie visi ir ES enerģētikas politikas mērķi. Koksni tomēr var tikai ierobežoti izmantot enerģijas problēmas risināšanā. Līdztekus jāattīsta citi, alternatīvi enerģijas avoti un intensīvāk jātaupa enerģija (piemēram, ar ēku siltumizolāciju). Koki augot piesaista atmosfērā esošo ogļskābo gāzi. Viens kubikmetrs koksnes piesaista apmēram 800 kg ogļskābās gāzes. Principā lielas mežu platības ir nozīmīgs faktors ilgstošai oglekļa piesaistīšanai mežos. Laba mežu pārvaldīšana un to augšanas nodrosināšana ļauj palielināt oglekļa dioksīda krājumus. Vairāk lietojot no koksnes iegūtu enerģiju, var aizvietot neatjaunojamās enerģijas avotus un samazināt fosilo kurināmo radītās emisijas. Koksnes izmantošana enerģijas iegūšanai veicina efektīvāku mežu pārvaldi un straujāku koksnes rezervju pieaugumu ilgtermiņā.

1.2

EESK arī uzskata, ka koksnes kurināmā plašākas izmantošanas gadījumā ir nepieciešama ilgtermiņa stratēģija, kuras pamatā ir tādu noteikumu atcelšana, kas kavē vai traucē plašāk izmantot koksni. Ir jāizveido vienlīdzīgi koksnes enerģijas izmantošanas nosacījumi, atceļot nodokļu un atbalsta pasākumus, kas pieņemti par labu fosilā kurināmā izmantošanai. Ir publicēta Eiropas specifikācija un klasifikācija attiecībā uz cietā koksnes kurināmā kvalitāti — CEN/TS 14961.

1.3

EESK uzskata, ka ir svarīgi panākt, lai katrā valstī palielinātos ilgtspējīga koksnes izmantošana un kurināmā tirgus būtu atvērts kokrūpniecības blakusproduktiem, koksnei, kas iegūta no meža un paredzēta enerģijas ražošanai, un pārstrādātas koksnes kurināmajam. Kurināmā ražošana un izmantošana bieži ir cieši saistīta ar mežsaimniecību un koksnes produktu rūpniecību. Ir izveidojies jaunu koksnes kurināmā veidu, proti, granulu, brikešu un šķidrā biokurināmā, starptautiskais tirgus. Lai attīstītu koksnes kurināmā tirgu, ir nepieciešami ekonomikas instrumenti, kas ļautu ienākt tirgū arī jauniem operatoriem. Ekonomikas instrumenti var palīdzēt palielināt koksnes pieprasījumu un piedāvājumu. Ogļskābās gāzes nodoklis fosilajam kurināmajam un zema PVN likme koksnes kurināmajam palielinātu pieprasījumu pēc koksnes enerģijas. Investīciju atbalstu var izmantot, lai palielinātu enerģijas ražotāju pieprasījumu pēc koksnes kurināmā. Turklāt ir jāveic papildu pasākumi, lai popularizētu koksnes kurināmo un veicinātu apmācību, izpēti un attīstības aktivitātes. Ekonomikas instrumenti galvenokārt jāizmanto aktivitātēm ārpus emisiju kvotu tirdzniecības nozares. Tehnoloģiju un paraugprakses nodošana un komunikācijas stratēģijas izstrādāšana varētu būt īpaši svarīgi atbalsta veidi jaunajās dalībvalstīs.

1.4

EESK uzskata, ka šī neizmantotā resursa lietošanai un mobilizēšanai ir nepieciešami operatori, kas spēj finansiāli izdzīvot atbilstoši funkcionējošā tirgū. Valstīs, kur tirgus nav pietiekami attīstīts, operatoriem ir jāsniedz īslaicīgs atbalsts, lai palīdzētu tiem finansiāli izdzīvot. Šāds atbalsts jāsniedz, piemēram, no Lauku attīstības fonda. Ir svarīgi atbalstīt mežu īpašnieku organizācijas, vietējos uzņēmējus un mazus uzņēmumus.

1.5

EESK vēlētos redzēt pasākumus, kas veikti, lai palielinātu pieprasījumu pēc koksnes kurināmā, izmantojot videi draudzīgus ekonomikas instrumentus, kuri tiek vienādi piemēroti attiecībā pret dažādiem lietotājiem, un lai veicinātu koksnes kurināmā izmantošanu visos tirgus segmentos — dzīvojamo māju apkurē ar malku un pārstrādātu koksnes kurināmo, lielu individuālo ēku apsildīšanā, centrālēs, kas nodrošina siltumapgādi un elektroenerģiju ciematiem, pašvaldībām un pilsētām; protams, arī mežrūpniecībā, kā arī citās rūpnīcās, kas izmanto apkuri un elektrību un kurām ir vietējā un reģionālā piekļuve koksnes kurināmajam. Lielākus koksnes krājumus var izmantot tikai gadījumā, ja ir izsmeltas visas siltumizolācijas iespējas un ir izstrādātas koncepcijas apsildīšanai, izmantojot citus alternatīvus enerģijas veidus (piemēram, saules enerģiju).

1.6

EESK uzskata, ka gandrīz visās dalībvalstīs, bet jo īpaši jaunajās dalībvalstīs un kandidātvalstīs, kur ir mazi mežsaimniecības uzņēmumi, nepieciešami īpaši pasākumi, lai uzsāktu uzņēmējdarbības aktivitātes, kas saistītas ar koksnes kurināmā ražošanu, apkuri, kurā tiek izmantots koksnes kurināmais, un elektrības ražošanu. Turklāt šajās valstīs privāto mežu īpašnieki nav apvienojušies organizācijās, un ir zems mežsaimniecības resursu izmantošanas līmenis. Šķēršļi bieži vien ir pārāk lieli. To pazemināšana palielinātu uzņēmējdarbības apjomu un stimulētu jaunu tirgu izveidi un attīstību. Aktīvi jāizmanto ES struktūrfondi, lai rosinātu uzņēmējdarbību un izveidotu vietējos un reģionālos tirgus.

1.7

EESK uzskata, ka pret visiem biomasas degvielas veidiem jābūt vienādai attieksmei. Koksnes konkurētspēju attiecībā pret biomasas kurināmo nedrīkst negatīvi ietekmēt citās ES politikas jomās izmantotie instrumenti. Pie pašreizējā tehnoloģiju līmeņa koksnes biomasa ir piemērota visu veidu enerģijas ražošanai, turklāt tā ir izmantojama kā izejviela transporta degvielas ražošanā.

1.8

EESK uzskata, ka Eiropas Savienībā ir jāatceļ nolīgumi un noteikumi, kas ierobežo brīvu apriti, kā arī citi tirdzniecības šķēršļi koksnes kurināmajam. Koksnei var būt liela nozīme konkurences veicināšanā enerģētikas nozarē. Jo īpaši tā var konkurēt ar citiem enerģijas avotiem vietējā un reģionālajā līmenī.

1.9

EESK atzīmē, ka Eiropas Savienībā ir vērojama nepietiekama koksnes kurināmā resursu potenciāla apzināšanās, un šos resursus izmanto par maz. Koksnes enerģijas resursu izvērtēšana ir jāuzlabo visās pašreizējās un nākamajās dalībvalstīs, jo šāda informācija kalpo par ilgtspējīgas attīstības pamatu. Tādēļ ir jārīkojas diferencēti. Piemēram, Viduseiropas lapkoku mežu apgabalos koksnes potenciāls ir pietiekams, lai mežos nodrošinātu sugu daudzveidību. Turklāt nav pietiekamas informācijas par mežsaimniecības resursiem, kurus nevar izmantot rūpniecībā to atrašanās vietas dēļ. Tāpēc šie resursi ir skaidri jādefinē, jāklasificē un jāstandartizē tā, lai izvairītos no tirgus sagrozījumiem koksnes tirdzniecībā ES. Valsts līmenī jānovērtē koksnes kurināmā potenciāls un jāuzrauga tā izmantošana, turklāt tā piedāvātās iespējas ir jāizvērtē daudz rūpīgāk un vienoti. Tas ļautu noteikt operatīvos mērķus un novērtēt dažādu instrumentu sniegtos rezultātus.

1.10

EESK uzskata, ka palielināta koksnes kā kurināmā izmantošana ir svarīga attiecībā uz mežu ugunsgrēku kontroli stādītās skujkoku monokultūrās. Daudz intensīvāka izmantošana — jo īpaši attiecībā uz enerģijas ražošanu — varētu palīdzēt samazināt risku un mežu ugunsgrēku gadījumus.

1.11

Programmā, kas paredz izmantot koksni kā izejvielu enerģijas ražošanai, papildus jāiekļauj pētījumi par efektīvi izmantojamu sugu un ekotipu izvēli, intensīvām audzēšanas metodēm, ražošanas cikla saīsināšanu. Turklāt ir jāattīsta meža stādīšana kā mežsaimniecības joma. Meklējot efektīvas metodes no koksnes iegūtas enerģijas ražošanai, jāatceras, ka tās nedrīkst negatīvi ietekmēt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un radīt problēmas attiecībā uz vietējo un reģionālo ūdens resursu apsaimniekošanu. EESK uzskata, ka ir nepieciešams attīstīt degšanas tehnoloģiju, kā arī tehnoloģiju un loģistiku, kas nepieciešama, lai izmantotu mežos iegūtu koksnes kurināmo. Paliekošus rezultātus var sasniegt, atbalstot zinātnisko izpēti un attīstību, informācijas izplatīšanu un tehnoloģijas nodošanu. Jānosaka kopēji Eiropas standarti attiecībā uz maziem cietā kurināmā katliem tā, lai netiktu traucēta konkurence.

1.12

EESK uzskata, ka ir jāsniedz vairāk informācijas par potenciālajiem koksnes enerģijas izmantošanas veidiem. Tas attiecas uz visu nozari, sākot no granulu izmantošanas privātmājās un beidzot ar lielām industriālām un pašvaldību rūpnīcām, kurās tiek izmantotas zāģskaidas un blakusprodukti. Daudzās modernās kombinētās apkures un elektroenerģijas centrālēs ir iespējama vienlaicīga koksnes un citu veidu cieto kurināmo dedzināšana.

1.13

Koksnes kurināmā, mežsaimniecības blakusproduktu un mežistrādes pārpalikumu (lapotnes, zari, celmi un zemas kvalitātes koksne, kas iegūta starpcirtes rezultātā) izmantošana palielinātu ilgtspējīgas mežsaimniecības ienesīgumu un uzlabotu tās konkurētspēju, neapdraudot mežrūpniecības izejvielu piedāvājumu vai nodarbinātību mežsaimniecības vai koksnes rūpniecības nozarē. Palielināta koksnes enerģijas izmantošana ievērojami uzlabotu mežsaimniecības rūpniecības spēju sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus.

1.14

Koksnes kā enerģijas avota ieguvei ir jāparedz platības, ko neizmanto lauksaimniecībā (apmežošana enerģētikas vajadzībām).

2.   Vispārīga informācija

2.1

Eiropas Savienībai nav kopējas enerģētikas politikas. Pēdējo gadu laikā ir pieņemti lēmumi par elektroenerģijas (96/92/EK (2)) un dabas gāzes (98/30/EK (3)) tirgu, piegāžu drošību, plašāku atjaunojamās enerģijas veidu izmantošanu un vides jautājumiem saistībā ar enerģijas ražošanu. Tomēr nav izdevies panākt vienotas nodokļu sistēmas izveidi attiecībā uz ogļskābās gāzes emisijām no fosilā kurināmā, kas ievērojami veicinātu atjaunojamās enerģijas izmantošanu.

2.2

1997. gada Baltajā grāmatā (4) ir noteikts mērķis palielināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu no 45 miljoniem tonnu naftas ekvivalenta 1995. gadā līdz 135 miljoniem tonnu naftas ekvivalenta 2010. gadā. Šis mērķis tika noteikts 15 dalībvalstu ES un atbilst atjaunojamās enerģijas procentuālās attiecības pieaugumam no 5,2 % līdz 12 % līdz 2010. gadam. 2001. gadā šī attiecība bija 6 %. Labākajā gadījumā tā varētu sasniegt 10 %, bet sliktākajā gadījumā tā varētu būt 8 %. Tas norāda uz to, ka pasākumi nav veikti nepieciešamajā apmērā, lai pietiekami ātri ievirzītu enerģētikas nozares attīstību vajadzīgajā virzienā. Komisijas paziņojumā (5) tika sniegts līdzīgs aprēķins.

2.3

2000. gada Zaļajā grāmatā “Ceļā uz Eiropas stratēģiju enerģijas piegādes drošības jomā” (6) tika pausta spēcīga vēlme samazināt Eiropas nepieciešamību importēt enerģiju un palielināt pašapgādi. Pašapgāde šobrīd ir apmēram 50 % apmērā, kas no stratēģiskā viedokļa ir pārāk zema.

2.4

Direktīvā 2001/77/EK (7) par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, ir noteikts atjaunojamās elektrības mērķis attiecībā uz iekšējo tirgu, t.i., 22 % līdz 2010. gadam. Veikto pasākumu un to rezultātu izvērtējums parāda, ka līdz noteiktajam datumam procentuālā attiecība būs tikai 18 % — 19 %. Ir vērojams no biomasas iegūtās elektrības daudzuma procentuālais pieaugums. Tomēr starp valstīm vēl pastāv vērā ņemamas atšķirības.

2.5

Direktīvā 2003/30/EK (8) par biodegvielas un citu atjaunojamo veidu degvielas izmantošanas veicināšanu tiek noteikts mērķis sasniegt 5,75 % no visu veidu degvielas līdz 2010. gadam. Starpposma mērķis bija sasniegt 2 % attiecību līdz 2005. gadam, bet rezultātā sasniegtā attiecība bija tikai 1,4 %.

2.6

Direktīva par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (2003/96/EK (9)) ļauj dalībvalstīm atbrīvot no nodokļiem koksnes kurināmo vai piemērot tam zemāku nodokļa likmi. Tādējādi ir iespējams piemērot pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no nodokļiem attiecībā uz biodegvielām, un kopējais nodoklis var būt pat zemāks nekā normatīvajos aktos noteiktā minimālā likme. Atbrīvošana no nodokļiem var tikt piemērota ilgākais sešus gadus. Nodokļu atlaides nevar garantēt pēc 2012. gada 31. decembra, un saskaņā ar direktīvu piešķirtās nodokļu atlaides nebūs spēka pēc 2018. gada.

2.7

Direktīva par emisijas kvotu tirdzniecību ES (2003/87/EK (10)) tika pieņemta 2003. gada rudenī. Tā sauktā “saiknes” direktīva (2004/101/EK (11)) tika pieņemta 2004. gada septembrī. Šī direktīva ļauj tirgot emisijas tiesības attīstības projektos ārpus Eiropas Savienības (TAM — Tīras attīstības mehānisms) vai starp rūpnieciskajām valstīm (KĪ — Kopīgā īstenošana).

2.8

2005. gada decembrī Komisija publicēja paziņojumu ar nosaukumu “Rīcības plāns par biomasas izmantošanu” (12), ar kura palīdzību ir iecerēts paātrināt un veicināt bioenerģijas izmantošanu dalībvalstīs.

2.9

Lielākā daļa enerģijas ražošanā izmantotās biomasas tiek izmantota siltuma ražošanā. Ir jāizstrādā direktīva, lai veicinātu biomasas izmantošanu siltuma ražošanā.

2.10

Labākais veids, kā panākt enerģijas izmantošanas lietderīgumu, ir ražot elektrību un siltumu vienlaicīgi vienā un tajā pašā centrālē. Koģenerācija ir jo īpaši svarīga rajonu siltumapgādes procesā, kā arī centienos palielināt biomasas kā kurināmā izmantošanu. Direktīvā 2004/8/EK (13) tiek izskatīts jautājums par siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas veicināšanu.

2.11

Šobrīd tiek sagatavota Eiropas Savienības 7. Izpētes pamatprogramma (2007.—2013. g.). Eiropas mežsaimniecības nozare ir izveidojusi “Koksnes apstrādes un pārstrādes nozares tehnoloģijas platformu”, kuras zinātniskās izpētes programma sniedz arī galvenās investīcijas zinātnē un attīstībā koksnes enerģijas jomā.

2.12

Konkurence enerģijas tirgū dažādās Eiropas valstīs ir attīstījusies ļoti atšķirīgi. Tas attiecas gan uz ražošanu, gan izplatīšanu, jo īpaši elektroenerģijas nozarē, tomēr daudzos gadījumos attiecas arī uz fosilā kurināmā tirdzniecību. Konkurence enerģētikas nozarē ir neapmierinoša. Kā vietējais un reģionālais kurināmais koksne varētu veicināt konkurences attīstību šajā tirgū.

2.13

Jaunajiem operatoriem enerģētikas nozarē un jo īpaši mazajiem operatoriem, kas vēlas piegādāt elektroenerģiju energosistēmai saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem, kādi tiek piemēroti pārējiem operatoriem, ir grūti konkurēt. Situācija dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras.

2.14

2005. gada 30. septembrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, nosakot mērķi palielināt atjaunojamās enerģijas procentuālo attiecību līdz 20 % laika posmā līdz 2020. gadam. Rezolūcijā tiek atzīts, ka atjaunojamai enerģijai nav brīvas piekļuves tirgum. Tajā tiek uzsvērts, ka ir jāatceļ administratīvie tiesību akti, kas kavē atjaunojamas enerģijas attīstību. Eiropas Parlaments iesaka ar fosilā kurināmā izmantošanu saistītās papildizmaksas ietvert enerģijas cenā, pakāpeniski samazināt atbalstu kaitīgiem tradicionāliem enerģijas veidiem un atcelt nodokļus, kas tiek piemēroti attiecībā uz atjaunojamo enerģiju.

2.15

Pilsoņu organizācijas Eiropā aktīvi koordinē to nostāju attiecībā uz atjaunojamo enerģiju, piedāvājot vides marķējumus elektroenerģijai. Koksne kā atjaunojams dabas resurss atbilst prasībām, kas nosaka ilgtspējīgu enerģijas ražošanu. Koksnes enerģijas izmantošana uzlabo ilgtspējīgas mežsaimniecības attīstību. No ilgtspējīguma viedokļa ir svarīgi, lai mežu izciršana nepārsniedz augšanu. Ilgtspējīga mežsaimniecība ir balstīta uz lēmumiem, kas attiecībā uz ilgtspējīgu mežsaimniecību Eiropā tika pieņemti mežsaimniecības ministru konferencē par mežu aizsardzību Eiropā. Ilgtspējīgu mežsaimniecību reglamentē arī mežu sertifikācijas sistēmas. Saskaņā ar ilgtspējīgas mežsaimniecības vadības kritērijiem, kas tika pieņemti Lisabonas mežsaimniecības sanāksmē, iegūstot biomasu no mežu teritorijām enerģijas ražošanas nolūkā, ir jāaizsargā augsnes apgāde ar oglekli un atjaunošanās cikls. Tādējādi ir jānodrošina evolūcijas procesi, apgāde ar barošanas vielām un fizikāli ķīmisko apstākļu uzturēšana augsnē. Šobrīd galvenā uzmanība jāpievērš koksnes izmantošanas un ražošanas ilgtspējīgai palielināšanai. Tajā pašā laikā ir jāveic pasākumi, lai attīstītu labas metodes koksnes enerģijas izmantošanai. Daudzās ES valstīs var vērot labus piemērus koksnes enerģijas marķēšanas sistēmām, kas garantē, ka enerģijas ražošana tiek kontrolēta un patērētāji tiek informēti par vides kritērijiem.

2.16

Mežsaimniecības resursi Eiropā (koku stumbru tilpums kubikmetros bez sakņu sistēmas un lapotnes) palielinājās par apmēram 30 %, kad jaunās 10 dalībvalstis pievienojās ES 2004. gadā. ES kopējā mežu un mežaino apgabalu teritorija šobrīd ir 140 miljoni hektāru, un apmēram 22 miljoni hektāru ir kandidātvalstīs. Komerciāli izmantojamie mežainie apgabali ES dalībvalstīs (t.i., meži, kas pieejami un var nodrošināt koksnes piegādi — mežaini apgabali, kur normatīvajos aktos noteiktie ekonomiskie un vides aizsardzības ierobežojumi ievērojami neietekmē kokmateriālu ražošanu) sastāda 117 miljonus hektāru, turklāt papildu 19 miljoni hektāru ir kandidātvalstīs. Mežu resursu ikgadējais neto pieaugums (jaunaudzes), kas tiek aprēķināts, bruto pieaugumam atņemot koku dabisko zudumu, Eiropas Savienībā ir 560 miljoni m3. 2002. gadā cirsmās ieguva 350 miljonus m3, no tiem 41 miljonu m3 ieguva tradicionālās, malkas iegūšanai paredzētās crismās. Apaļkoku neto imports ES ir apmēram 25 miljoni m3. Kopumā rūpniecībā un mājsaimniecību vajadzībām tiek izmantoti 62 % ikgadējā mežu resursu pieauguma, no kuriem vairāk nekā 7 % ir tradicionālā malka, kas tiek izmantota mājsaimniecību vajadzībām. 10 % no kopējām jaunaudzēm ir aizsargātos mežos vai citur ārpus komerciāli izmantotajām teritorijām.

2.16.1

Tas nozīmē, ka gandrīz 30 % no jaunaudzēm joprojām netiek izmantotas, tādējādi ES mežu resursi joprojām pieaug tāpat, kā pēdējos 50 gados. Daļa no šīs neizmantotās koksnes (170 miljoni m3) ir zemas kvalitātes koksne, ko var izmantot tikai enerģijas ražošanā. No šī daudzuma 30 miljoni m3 var tikt izmantoti kā koksne enerģijas iegūšanai, kā arī kā izejviela citiem mērķiem. Katru gadu 173 miljoni m3 mežizstrādes pārpalikumu un citu koksnes atlikumu, kas rodas cirsmās un ir piemēroti enerģijas ražošanai, tiek atstāti mežā. Ņemot vērā tehniskos, ekonomiskos un ekoloģiskos ierobežojumus, no šī daudzuma varētu izmantot apmēram 70 miljonus m3 koksnes pārpalikumu un celmu.

2.16.2

Mežsaimniecības blakusproduktiem (melnais atsārms, koku miza, zāģskaidas u.c.) un koksnes atlikumiem ir liels potenciāls, un tie jau tiek efektīvi izmantoti daudzās valstīs, jo īpaši integrētajā mežrūpniecībā. Blakusproduktu un koksnes atlikumu izmantošana enerģijas ražošanas nolūkā varētu veidot 30 — 50 % no apaļkoku izmantošanas apjoma(kas atbilst 100 — 167 miljoniem m3 apaļkoku).

2.16.3

Tas nozīmē, ka ES ilgtspējīgas enerģijas koksnes potenciāls ir apmēram 267 miljoni m3; daļa no rūpniecības blakusproduktiem, kas ietverti šajā aprēķinā, jau tiek izmantoti. Šis koksnes daudzums ir līdzvērtīgs 50 miljoniem tonnu naftas ekvivalenta. Tādējādi ES mežos ir neizmantotās koksnes enerģijas potenciāls apmēram 100 miljonu m3 apmērā. Blakusproduktu daudzums palielinās, arvien vairāk izmantojot apaļkokus mežrūpniecībā. Enerģijas koksni nelielā apmērā var iegūt, atbilstoši veidojot kultūras ainavu. Pārtikas un lauksaimniecības organizācija un ANO Ekonomikas komisijas Eiropai Koksnes komiteja šobrīd izstrādā pasākumus, lai uzraudzītu koksnes kurināmā izmantošanu un pārbaudītu datu iegūšanas sistēmu desmit valstīs.

2.16.4

2001. gadā tikai 101,3 miljoni tonnu naftas ekvivalenta no kopējā enerģijas patēriņa, kas ES (ES25) bija 1,668 miljardi tonnu naftas ekvivalenta, tika saražoti, izmantojot atjaunojamās enerģijas formas. Lielākajā daļā valstu — izņemot četras — biomasa veidoja lielāko atjaunojamās enerģijas daļu. Vienpadsmit valstīs šī proporcija bija vairāk nekā 75 %. Proporcija bija jo sevišķi augsta jaunajās dalībvalstīs, izņemot Maltu un Kipru.

3.   Siltumnīcas efektu izraisošās gāzes un koksnes kā aizstājēja izmantošana

3.1

Galvenie netiešie ar fosilās enerģijas avotu izmantošanu saistītie zaudējumi ir klimata pārmaiņas. Ogļskābā gāze ir visnozīmīgākā siltumnīcas efektu izraisošā gāze. Dažas valstis ir centušās risināt ogļskābās gāzes emisiju problēmu, piemērojot CO2 nodokli. Sērs, slāpekļa oksīds un daļiņu emisijas rada arī papildizmaksas. Koksnes kurināmais ir neitrāls attiecībā uz ogļskābo gāzi, t.i., tas nepalielina neto emisijas atmosfērā. Koksne salīdzinājumā ar citiem kurināmajiem sēru un slāpekli satur mazā daudzumā, un daļiņu emisijas galvenokārt rodas koksnes tradicionālās maza apjoma apgūšanas rezultātā.

3.2

Šodien planētas labklājība pamatā ir atkarīga no neatjaunojamu dabas resursu apgūšanas. Tas jo īpaši attiecas uz enerģijas ražošanu un izmantošanu, lietojot tādus fosilā kurināmā veidus kā lignīnu, akmeņogles, naftu, naftas slānekli un dabasgāzi.

3.3

Enerģijas izmantošana ir galvenais (59 %) siltumnīcas efekta gāzu emisiju cēlonis pasaulē. Galvenās emisijas enerģijas izmantošanas rezultātā veido ogļskābā gāze, kuras koncentrācijas līmenis gaisā ir turpinājis pieaugt pēdējo gadu desmitu laikā.

3.4

Fosilā kurināmā izmantošana izraisa arī citu vielu emisijas, kas rada kaitējumu videi, piemēram, sēra dioksīda, slāpekļa oksīdu un dažāda izmēra daļiņu emisijas. Koksnes kā kurināmā aizstājēja izmantošana samazinātu šīs emisijas. Koksnes kurināmais aizvieto enerģijas ražošanu, kas balstīta uz fosilo kurināmo un kas rada ievērojami lielāku kaitējumu videi.

3.5

Koksnes izmantošana dažādos produktos ir efektīvs veids, kā samazināt CO2 emisiju, jo koksnes produktu sagatavošanā parasti ir nepieciešama ievērojami mazāk enerģijas nekā konkurējošu produktu sagatavošanā. Koksne kā materiāls ir neatjaunojamo dabas resursu aizstājējs. Koksnes produktu konkurētspēja attiecībā uz energoietilpīgiem produktiem, piemēram, tēraudu un betonu, tiek uzlabota emisijas kvotu tirdzniecības rezultātā.

3.6

Atjaunojamās enerģijas izmantošana fosilā kurināmā vietā var palīdzēt samazināt siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju. Samazināšanas apjoms ir atkarīgs no kurināmā un ražošanas metodēm, kas tiek aizvietotas ar atjaunojamu enerģiju. Dažādiem fosilā kurināmā veidiem ir atšķirīgi CO2 emisijas koeficienti. No emisijas samazināšanas viedokļa ir jo īpaši svarīgi izmantot enerģijas ražošanas metodes, kurām emisiju vienības izmaksas ir zemas.

3.7

Fosilā kurināmā izmantošana vienkārši elektrības ražošanā ir slikts risinājums no vides aizsardzības viedokļa. Daudzi rūpniecības procesi patērē daudz siltuma, tvaika un elektrības, tāpēc ir jo īpaši lietderīgi ražot elektrību saistībā ar rūpnieciskajiem procesiem.

3.8

Mehāniskā un ķīmiskā mežrūpniecība koksni izmanto galvenokārt, lai ražotu koka un papīra produktus. Procesa rezultātā rodas dažādi blakusprodukti, kuri ir ļoti piemēroti kā kurināmais enerģijas ražošanā. Modernas ķīmiskās rūpnīcas un kokzāģētavas ir neto enerģijas ražotāji, t.i., tās var saražot vairāk enerģijas, nekā pašas var iztērēt. Blakusproduktus, kas tām nav nepieciešami pašu enerģijas ražošanā, var pārdot biomasas kurināmā tirgū.

3.9

Vissvarīgākais blakusprodukts, ko iegūst celulozes pārstrādes rezultātā, ir lignīnu saturošais melnais atsārms, ko var izmantot elektrības un siltuma ražošanā. Melno atsārmu varēs izmantot arī nākotnē kā izejvielu transportlīdzekļu degvielai. Tam būs nepieciešama turpmāka zinātniskā izpēte un attīstība. No lignīna celulozes iegūtais etanols, gazifikācija un tam sekojošā sintētiskā dīzeļa ražošana ir citi iespējami enerģijas avoti.

3.10

Jaunās dalībvalstis piedāvā vērā ņemamu potenciālu mežrūpniecības paplašināšanā un koksnes kā izejvielas izmantošanā, lai ražotu koksnes izstrādājumus un enerģiju.

3.11

Biomasas degvielas tirgi parasti ir vietējie vai reģionālie tirgi, piemēram, transporta izmaksu dēļ. Mēbeļu rūpnīcu vai kokzāģētavu blakusproduktu pārstrāde, lai ražotu granulas, pirolīzes procesā iegūtu bionaftu vai briketes, viegli varētu iekarot jaunus, plašākus tirgus. Tāpēc ir jāizvērš un jānodrošina izplatīšanas tīkli, lai veicinātu sabiedrības patēriņu. Jaunā Eiropas standartizācijas komitejas klasifikācija atvieglo izplatīšanu un tirdzniecību.

3.12

Mežu ugunsgrēki ir nopietna problēma, jo īpaši tādās Vidusjūras valstīs kā Portugālē, Spānijā, Francijā, Itālijā un Grieķijā. Neliels ugunsgrēku risks pastāv arī Ziemeļeiropas valstīs. Šo teritoriju pārvaldība un to kokmateriālu savākšana, kas palielina mežu ugunsgrēku risku, samazina ekonomiskos zaudējumus. Mežu ugunsgrēkus izraisa daudz iemeslu, bet trīs no tiem ir jāizceļ atsevišķi: meža stāvoklis — cirsmas pārpalikumi ir jānovāc, lai samazinātu ugunsgrēka risku; cilvēku uzvedība; uzraudzības un ugunsdzēšanas sistēmu trūkums. Mežu ugunsgrēki ir lielas dabas katastrofas un ir jādara viss iespējamais, lai tos novērstu un cīnītos pret tiem gan dalībvalstīs, gan ES kopumā.

4.   Starptautiskā politika un attīstība

4.1

2005. gadā enerģijas tirgu bija vērojamas augstas naftas cenas un naftas produktu pārstrādes kapacitātes trūkums. Tajā pašā laikā arī elektrības cenas ir cēlušās. Viens no iemesliem tam ir emisijas tiesību tirdzniecība, kuras sekas vēl pagaidām ir grūti novērtēt. Turklāt elektrības tirgus liberalizācija nav strauji progresējusi.

4.2

Starptautiskais politiskais klimats ir būtisks faktors, kas ietekmē atjaunojamas enerģijas formu izmantošanas palielināšanu. Eiropas Savienība saskaņā ar Kioto protokolu (kas stājās spēkā 2005. gada 18. februārī) ir apņēmusies samazināt CO2 emisiju par 8 % salīdzinājumā ar 1992. gadu. Šis samazinājums ir sadalīts starp dalībvalstīm saskaņā ar katras valsts iespējām samazināt emisiju. ES emisiju tirdzniecības sistēma ir viena no Eiropas Savienības klimata stratēģijas sastāvdaļām un ir tikai daļēji saistīta ar Kioto protokolu.

4.3

Emisiju tirdzniecība Eiropas Savienībā sākās 2005. gada 1. janvārī. Sākotnējais periods ir laika posms no 2005. līdz 2007. gadam un attiecas tikai uz CO2. Iekšēja to sadale ES ietvaros ir atkarīga no ES15 valstu spējas samazināt emisijas. Ja tas neizdosies, katrai ES15 dalībvalstij būs jāsasniedz 8 % emisiju samazinājums tāpat kā citām valstīm. Dažas dalībvalstis ir sev noteikušas vēl tālejošākas prasības attiecībā uz laika posmu no 2008.–2012. gadam. Situācija pēc 2012. gada nav skaidra. Atsevišķas ES dalībvalstis ir pasludinājušas atšķirīgus mērķus Eiropas Savienībai kopumā un katrai no tām individuāli.

4.4

Eiropas Savienībai nav kopējas mežsaimniecības politikas, bet dalībvalstis ievēro to valsts mežsaimniecības programmas un politiku. ES Ministru padome apstiprināja ES mežsaimniecības stratēģiju 1998. gadā. Uz mežsaimniecības stratēģiju attiecas subsidiaritātes princips, saskaņā ar kuru mežsaimniecības politika pārsvarā ir dalībvalsts kompetencē. Šī gada martā Komisija publicēja Paziņojumu par ES meža stratēģijas īstenošanu (14), uzsverot, ka koksnes enerģija sniedz pievienoto vērtību ES ilgtspējīgas attīstības politikai. EESK publicēja atzinumu (15) 2005. gada oktobrī, izsakot atbalstu Komisijas paziņojumam. Šobrīd Komisija strādā pie rīcības plāna ilgtspējīgai mežsaimniecībai Eiropas Savienībā, kas tiks pabeigts 2006. gadā.

4.5

Kopš 1998. gada Eiropas Savienības mežu teritorija ir pieaugusi par 20 %, savukārt privāto mežu īpašnieku skaits no 12 līdz 16 miljoniem. Lielākajā daļā jauno dalībvalstu valsts joprojām ir liels mežu īpašnieks. Ir svarīgi uzlabot privātās mežsaimniecības kapacitāti jaunajās un nākamajās dalībvalstīs. Daudzās valstīs koksnes tirgi ir vāji attīstīti. Ar mežu saistītas ekonomiskās aktivitātes šajās valstīs joprojām ir attīstības sākuma stadijā, bet izredzes uzlabot mežsaimniecību ir labas ar nosacījumu, ka attiecīgās valstis izstrādā efektīvu un lietderīgu mežsaimniecības politiku. Turklāt ir jāveic pasākumi, lai palielinātu ieinteresētību koksnes enerģijas ražošanā. Koksnes enerģijas ražošanā ir nepieciešams mobilizēt visu mežsaimniecības nozari, jo īpaši ražošanas ķēdes sākumā.

4.6

ES ir daudz mazu meža īpašumu. Ir jāveic pasākumi, lai uzlabotu mazo meža īpašnieku organizētību un sadarbību starp tiem tā, lai veicinātu mežsaimniecības attīstību un efektīvu koksnes enerģijas ražošanu. ES varētu sniegt savu ieguldījumu, palīdzot mežsaimniecības nozares organizācijām uzlabot to spējas un kapacitāti.

4.7

Konkurējošo enerģiju formu attīstība bieži vien notiek monopola apstākļos, kur ir ļoti grūti radīt atbilstoši funkcionējošus vietējos un reģionālos koksnes kurināmā tirgus.

4.8

Koksnes tirgus ir globāls, un arī elektrību var vadīt pāri robežām lielos apmēros. Tomēr Eiropa nav un nevar kļūt pilnībā pašpietiekama enerģijas ražošanā. Lai uzlabotu Eiropas Savienības energoapgādi, lielāka uzmanība jāpievērš ES saražotās enerģijas proporcijas palielināšanai un tam, lai tiktu samazināta atkarība no importa.

5.   Koksnes kurināmais un tā popularizēšana

5.1

Valstīs ar lielām mežu teritorijām koksnei ir liela nozīme energoapgādē. Tā kā tikai vairāk nekā 50 % no mežsaimniecības potenciāla tiek izmantoti rūpniecībā, ir jāveic pasākumi, lai izmantotu blakusproduktus, kas iegūti mežizstrādes rezultātā, un lai izmantotu šo novārtā atstāto potenciālu enerģijas ražošanā. Ilgtspējīgas attīstības ziņā atjaunojama koksnes enerģija vienmēr ir labāka nekā enerģijas ražošana, kas pamatojas uz fosilajām izejvielām. Tā arī palīdz uzturēt labu un ilgtspējīgu mežu pārvaldi, jo īpaši gadījumā, ja tiek atjaunots mežs un starpcirtēs tīrītas jaunaudzes.

5.2

Koksne ir atjaunojama izejviela, un koksnes produkti kalpo arī kā oglekļa rezervuāri. Koksnes produktu otrreizēja pārstrāde turpina attīstīties.

5.3

Dažādo otrreizējās pārstrādes procesu beigās koksnes produktus var izmantot enerģijas ražošanā. Līdzīgi visus mežsaimniecības un mežrūpniecības blakusproduktus var izmantot kā izejvielas enerģijas ražošanā. Tādējādi mežrūpniecība un enerģijas ražošana ir lieliska, videi nekaitīga kombinācija.

5.4

Koksne ir piemērots kurināmais enerģijas ražošanas vajadzībām privātmājās, daudzstāvu mājās, rajonu siltumapgādē un rūpniecībā. Elektrība tiek visefektīvāk ražota savienojumā ar rajonu siltumapgādi vai rūpniecības siltumapgādi un tvaika ražošanu (“kombinētais siltums un elektroenerģija” jeb KSE).

5.5

Ogļskābās gāzes nodokļa piemērošana būtu labs veids, kā padarīt koksnes enerģiju konkurētspējīgāku enerģijas tirgū. Turklāt koksnes enerģijas izmantošanu varētu veicināt, sniedzot atbalstu kurināmā ražošanai, piemēram, garantējot mežu īpašniekiem atbalstu un sedzot mežistrādes izmaksas, kas saistītas ar tādiem projektiem, kuri nekonkurē ar izejvielu piegādi rūpniecībai. Šāds nodoklis nekādā gadījumā nedrīkst izraisīt mežu krājumu izsīkšanu, jo tad samazināsies mežu spēja piesaistīt ogļskābo gāzi. Mežu īpašniekiem vajadzētu papildus piešķirt nodokļu atvieglojumus par mežu platību un līdz ar to CO2 piesaistes palielināšanu.

5.6

Instrumenti, kas popularizē koksni kā kurināmo, palielina pieprasījumu pēc koksnes izejvielām, kuras var izmantot, lai izgatavotu koksnes paneļus celtniecības nozarei. Siltums tiek ražots tikai vietās, kur rodas nepieciešamība pēc enerģijas. Tādējādi saskaņoti ar enerģijas ražošanu jāattīsta mehāniskā mežrūpniecība, kurā arī var izmantot koksnes atlikumus.

5.7

Mežrūpniecībai ir tāda nezūdoša priekšrocība, ka energocentrālēm jau ir loģistikas resursi, ko var izmantot koksnes kurināmā iegūšanā un izmantošanā.

5.8

Koksnes enerģijas konkurētspēju var panākt arī ar nodokļu atvieglojumu palīdzību, t.i., samazinot pievienotās vērtības nodokli koksnes granulām, mazumtirdzniecībā tirgotai malkai vai elektrībai, kas ražota, izmantojot koksni.

5.9

Lai nodrošinātu strauju elektrības ražošanas pieaugumu, izmantojot koksni kā kurināmo, elektrības ražotājiem jāpiedāvā konkurētspējīgas cenas. Rūpnīcās, kurās tiek plānots izmantot koksni kā kurināmo, ir jāsniedz iespēja izvērtēt atjaunojamas koksnes apgādes pieejamību, kā arī investīciju elektrības ražošanā ienesīgumu.

5.10

Lai palielinātu atjaunojamās enerģijas avotus elektrības tirgos, dažas dalībvalstis ir ieviesušas atbalsta sistēmas, kuru pamatā ir kvotas un feed-in tarifi (stingri noteiktas cenas, kas tiek piemērotas atjaunojamai enerģijai). Daudzās valstīs šīs sistēmas ir svarīgas, lai veicinātu koksnes enerģijas izmantošanu. Ekomarķējumi atjaunojamai enerģijai un jo īpaši elektrībai, kas ražota, izmantojot koksni, varētu palīdzēt veicināt koksnes enerģijas izmantošanu.

5.11

Sākotnējā stadijā ir jāsniedz investīciju atbalsts koksnes enerģijas ražošanas centrālēm, iekārtām un citam tehniskajam aprīkojumam, kas nepieciešams ražošanas procesā, jo šādu rūpnīcu izveidei ir nepieciešami lieli finanšu resursi.

5.12

Atbalsts ir nepieciešams arī zinātniskajai izpētei un attīstībai. Tas jo īpaši attiecas uz mežsaimniecības pārvaldi, tehnoloģijām, enerģijas ražošanu un koksnes kurināmā izmantošanu. Mežsaimniecībai ir jāizstrādā prognozes un attīstības modeļi, kas nodrošinātu ilgtspējību, tai skaitā mežu nozīmi bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai. Turklāt ir nepieciešamība pēc zinātniskās izpētes attiecībā uz celulozes rūpniecības blakusproduktu izmantošanu, lai paplašinātu pārstrādāta šķidrā (piemēram, transportlīdzekļos izmantotā) kurināmā ražošanu.

5.13

Koksnes kā kurināmā izmantošanu var veicināt arī, nosakot stingrākus ierobežojumus, piemēram, sēra emisiju. Līdzīgi koksnes kurināmā izmantošanu var popularizēt, uzliekot nodokļus attiecībā uz emisiju, pelniem vai citiem atkritumiem, kas rodas citu kurināmo izmantošanas rezultātā.

5.14

Koksnes kurināmā un jo īpaši malkas tirgus ir vietēja līmeņa, bet palielināta koksnes enerģijas izmantošana ES radītu jaunas darba vietas mašīnu un iekārtu tirgū, jo aprīkojums, kas nepieciešams mehanizētai kokmateriālu savākšanai mežos, ir līdzīgs visās valstīs. Īpašs mehānisms un aprīkojums ir nepieciešams arī, lai ražotu granulas, briketes un citu pārstrādātas koksnes kurināmo. Enerģijas ražošanā jāizmanto daudz katlu un cita augstvērtīga aprīkojuma, kas sniedz lielu izaugsmes potenciālu. Palielināta koksnes enerģijas izmantošana sniegtu jaunas iespējas tehnikas eksportēšanā uz citām pasaules daļām.

5.15

Ir nepieciešamas visaptverošas informatīvas kampaņas, lai veicinātu tehnoloģiju nodošanu un zināšanu apmaiņu starp ES valstīm. To varētu veikt arī dažādas neatkarīgas organizācijas. Kampaņas varētu pilnībā vai daļēji finansēt sabiedriskie fondi.

5.16

Optimālu ekonomikas instrumentu izmantošanu vislabāk var panākt, pieņemot lēmumus valsts līmenī, Eiropas Savienībai atvēlot koordinatora lomu.

6.   Nodarbinātība un lauku attīstība

6.1

Koksne ir nozīmīgs atjaunojams dabas resurss, kas tiek izmantots, lai veicinātu lauku attīstību un izveidotu jaunas darba vietas. Tiešā neto ietekme uz nodarbinātību tiek lēsta kā 1000 nodarbinātības cilvēkgadi uz 1 miljonu kubikmetru koksnes, savukārt kopējā ietekme, ieskaitot koksnes izmantošanas ietekmē netieši radītās darba vietas, veido 1500—2000 nodarbinātības cilvēkgadus (16). Šajos skaitļos nav ietverti dati par mājsaimniecību vajadzībām izmantotas malkas apjomu.

6.2

Ja importētais kurināmais tiek aizvietots ar koksnes kurināmo, tad kurināmā izmaksas, ko veido ārvalstu kapitāls, tiek aizvietotas ar vietējo darbu un citiem vietējiem vai reģionāliem ieguldījumiem. Kopējā ietekme ir atkarīga no apjoma, kādā importēto kurināmo var aizvietot ar vietējā vai reģionālā mērogā ražotu koksnes kurināmo.

6.3

Importētā kurināmā aizvietošana ar koksnes kurināmo nodrošina nodarbinātību galvenokārt vietējiem lauku rajonu iedzīvotājiem. Uzņēmumi ir mazi, un tie var attīstīties tikai tādā gadījumā, ja tiek uzlabotas prasmes un sniegts investīciju atbalsts. Mežizstrādes uzņēmumu attīstība un uzņēmējdarbības modeļi ir sevišķi svarīgi faktori, lai palielinātu koksnes izmantošanu kopumā un koksnes izmantošanu enerģijas ražošanā.

6.4

Malkas izmantošana mājsaimniecību vajadzībām joprojām ir relatīvi nozīmīga jauno dalībvalstu lauku rajonos, kur ir lieli mežu resursi un kurināmo rūpnieciskos nolūkos izmanto salīdzinoši maz. Turklāt koksnes enerģijas ražošanai lieliski var izmantot nelielo kokzāģētavu blakusproduktus.

6.5

Lai veicinātu Eiropas mazo mežu īpašnieku (kuru skaits tiek lēsts miljonos) aktīvu iesaistīšanos koksnes enerģijas tirgū, ir jāveicina uz tirgu orientēta sadarbība, piemēram, izmantojot apvienības un kopuzņēmumus. Valda uzskats, ka šis ir galvenais faktors “pasīvā” koksnes potenciāla izmantošanā. Noderētu arī labāka sadarbība starp dažādiem operatoriem, jo īpaši koksnes ražošanas ķēdes sākumā. Jo īpaši tas attiecas uz mežu īpašnieku organizācijām, kuras daudzās jaunajās dalībvalstīs un kandidātvalstīs ir nepietiekami attīstītas. Daudzās vecajās dalībvalstīs ir izrādījies, ka mežu īpašnieku un citas organizācijas ir visefektīvākais veids, kā nodrošināt apmācību mežu īpašniekiem un motivēt viņus pārdot atjaunojamo koksnes enerģiju kokmateriālu tirgū. Efektīvas sadarbības rezultātā iespējams panākt ievērojamus ietaupījumus koksnes kā izejvielas apgādē.

6.6

Ja tiek nodrošināta lielāka koksnes kurināmā izmantošana un plašāka pārstrāde, ievērojams jaunu darba vietu skaits var tikt radīts arī mašīnu un iekārtu rūpniecībā.

Briselē, 2006. gada 15. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Direktīva 2001/77/EK, OV L 283, 27.10.2001., 35. lpp, 2(b)punkts.

(2)  Direktīva 96/92/EK, OV L 27, 30.01.1997., 20.—29. lpp.

(3)  Direktīva 98/30/EK, OV L 204, 21.07.1998., 1.—2. lpp.

(4)  KOM (97) 599 galīgā red., 26.11.1997.

(5)  KOM (2004) 366 galīgā red., 26.05.2004.

(6)  KOM (2000) 769 galīgā red., 01.12.2000.

(7)  Direktīva 2001/77/EK, OV L 283, 27.10.2001., 33.—40. lpp.

(8)  Direktīva 2003/30/EK, OV L 123, 17.05.2003., 42.—46. lpp.

(9)  Direktīva 2003/96/EK, OV L 283, 31.10.2003., 51.—70. lpp.

(10)  Direktīva 2003/87/EK, OV L 275, 25.10.2003., 32.—46. lpp.

(11)  Direktīva 2004/101/EK, OV L 338, 13.11.2004., 18.—23. lpp.

(12)  KOM (2005) 628 galīgā red., 07.12.2005.

(13)  Direktīva 2004/8/EK, OV L 52, 21.02.2004., 50.—66. lpp.

(14)  KOM (2005) 84 galīgā red., 10.03.2005.

(15)  CESE 1252/2005, OV C 28, 03.02.2006. 57.– 65. lpp.

(16)  Skatīt avotu sarakstu papildinājumā.


9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/68


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “ES un Ķīnas attiecības: pilsoniskās sabiedrības loma”

(2006/C 110/12)

Lielbritānijas prezidentūra tās 2005. gada 7. februāra vēstulē saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju sagatavot atzinumu par tematu“ES un Ķīnas attiecības: pilsoniskās sabiedrības loma”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo attiecību nodaļa atzinumu pieņēma 2006. gada 20. februārī. Ziņotājs bija Sharma kgs, līdzziņotājs — Etty kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 425. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā (2006. gada 15. marta sēdē), ar 93 balsīm par, 2 balsīm pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Pamats

1.1

Šis izpētes atzinums ir sagatavots pēc Lielbritānijas prezidentūras pieprasījuma. Stratēģisko partnerattiecību attīstība ar Ķīnu ir viena no britu prezidentūras prioritātēm. Komisārs Mandelson kgs arī ir uzsvēris nepieciešamību veidot tādas attiecības ar Ķīnu, kuru pamatā ir cilvēktiesības un attīstītākas un plurālistiskākas pilsoniskās sabiedrības koncepts.

1.2

ES pamatā ir visām dalībvalstīm kopīgas vērtības, kuras tā apliecina un sekmē attiecībās ar pārējo pasauli. Šīs vērtības ir cieņa pret cilvēku, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, likuma vara un cilvēktiesības. Pamatojoties uz šīm vērtībām, ES cenšas veidot attiecības ar trešajām valstīm un starptautiskām, reģionālām vai vispasaules organizācijām, kas tāpat ievēro cilvēktiesību un pamatbrīvību universālo un nedalāmo raksturu.

1.3

Eiropa ir būtiski politiski un ekonomiski ieinteresēta, lai Ķīnas pāreja uz tādu stabilu, pārtikušu un atvērtu sabiedrību, kur pilnībā ievēro demokrātijas un brīvā tirgus principus, kā arī likuma varu, būtu veiksmīga.

1.4

Ķīna ir pieredzējusi sevišķi strauju ekonomisko izaugsmi un sociālās struktūras pārmaiņas, kas ir veicinājis atsevišķu iedzīvotāju kategoriju ienākumu līmeņa paaugstināšanos, bet arī padziļinājis nevienlīdzību dzīves, vides, veselības un darba apstākļu jomā, jo iedzīvotāju grupas ar mazākām priekšrocībām ir atpalikušas. Tādu līdzekļu trūkums, ko varētu izmantot atstumtie, lai likumīgi un efektīvi formulētu savas tiesības un centienus, ir izraisījis augošus sabiedrības nemierus, kas apdraud Ķīnas valdības — kā arī ES, kas to šajā sakarā pilnībā atbalsta — cerības izveidot pārtikušu un harmonisku sabiedrību.

1.5

Komiteja jau iepriekš ir paudusi viedokli, ka spēcīgas un neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības ieguldījums labā pārvaldībā un politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā stabilitātē ir būtisks. Minēto pārliecību apstiprina Komitejas sakari ar pilsonisko sabiedrību ārpus ES gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs. Tāpēc Komiteja atbalsta tādu brīvu un neatkarīgu nevalstisko organizāciju attīstību, kas pārstāv darba devējus, darba ņēmējus, lauksaimniekus, patērētājus, vides aizsardzības aktīvistus, kooperatīvus un tml.. Tā aicina izstrādāt tiesību aktus, kas garantētu šādu organizāciju tiesības, kā arī attiecībā uz minētajām tiesībām ratificēt un kā likumos, tā arī praksē ieviest starptautiskos instrumentus. Šāda pamatnostāja ir apstiprinājums Komitejas lielajai interesei sadarboties gan ar izveidoto gan topošo Ķīnas pilsonisko sabiedrību.

1.6

Šī atzinuma nolūks ir izvērtēt Ķīnas pilsoniskās sabiedrības organizāciju raksturu, funkcijas un darbības struktūru un sniegt ieteikumus tā, lai ES un Ķīnas pilsoniskā sabiedrība varētu uzlabot ES un Ķīnas attiecības. Pirms īsumā pievērsties galvenajiem jautājumiem, Komiteja vēlas uzsvērt, ka visas piezīmes tiks sniegtas savstarpējas cieņas garā. ES dalībvalstīm, kā arī Ķīnai saistošu starptautisku standartu neievērošanu tomēr nevar uzskatīt par valsts iekšēju lietu. Tādos gadījumos standartu ievērošana gan tiesību aktos, gan praksē ir starptautiskās sabiedrības kopēja atbildība.

2.   Vispārējas piezīmes

2.1   Nevalstiskās organizācijas (NVO).

2.1.1   NVO situācija Ķīnā.

2.1.1.1

NVO Ķīnā ir attīstījušās tikai kopš reformu sākuma 1978. gadā. Līdz 2004. gada beigām Ķīnā bija reģistrētas 289 476 NVO. Nav zināms, cik no šīm organizācijām ir pietiekami spēcīgas, lai kļūtu par ES struktūru partneriem. Turklāt tiek lēsts, ka šobrīd Ķīnā darbojas 3 000 līdz 6 500 ārvalstu NVO.

2.1.1.2

Ķīna definē NVO kā organizācijas gan sociālajā, gan ekonomikas jomā, tāpēc arī tirdzniecības un rūpniecības federācijas tiek uzskatītas par NVO. Komiteja uzskata, ka darba devēju federācijas un arodbiedrības ir svarīga pilsoniskās sabiedrības sastāvdaļa, bet tās nav NVO šī jēdziena patiesajā izpratnē.

2.1.1.3

Ķīnas NVO tiek iedalītas “sabiedriskajās organizācijās”, kas ir biedru organizācijas un “privātās struktūrās, kas nav uzņēmumi” un kas ir bezpeļņas sabiedrisko pakalpojumu organizācijas, kurās nepastāv biedru sistēma, piemēram, privātskolas un slimnīcas.

2.1.1.4

Ķīnā ir astoņas lielas sabiedriskās organizācijas, kuras bieži dēvē par “tautas organizācijām” jeb “masu organizācijām”. Minētās struktūras, kuru skaitā ir Visķīnas arodbiedrību federācija (ACFTU), Komjaunatnes līga (CYL) un Visķīnas sieviešu federācija (ACWF), faktiski izveidoja valsts, un tās valsts uzdevumā cita starpā pilda administratīvas funkcijas. ACFTU, CYL un ACWF funkcionē attiecīgi kā Komunistiskās partijas darba, jaunatnes un sieviešu nodaļas. Šādu organizāciju dēvēšana par NVO ir maldinoša.

2.1.1.5

Lai iegūtu juridisku statusu, Ķīnas NVO ir jābūt apstiprinātām un reģistrētām Civillietu ministrijā vai tās vietējās struktūrās. Attiecībā uz NVO reģistrēšanu tiek piemēroti trīs veidu noteikumi:

Noteikumi par sabiedrisko organizāciju reģistrēšanu un vadību (1998. gads);

Pagaidu noteikumi par privāto struktūru, kas nav uzņēmumi, reģistrēšanu un vadību (1998. gads);

Noteikumi par fondu pārvaldīšanu (2004. gads.).

2.1.1.6

Ievērojot pašreiz spēka esošos noteikumus, atsevišķas NVO ir grūti reģistrēt. Tas ir galvenokārt divu iemeslu dēļ.

NVO ir nepieciešams atrast “profesionālu vadības struktūru”, kas darbotos kā tās uzraudzības iestāde. Tikai pēc tam, kad saņemts apstiprinājums no uzraudzības iestādes, NVO var pieteikties uz reģistrēšanu Civillietu ministrijas dienestos. Uzraudzītājam ir jābūt valsts iestādei vai šādas iestādes pilnvarotai organizācijai. Tai arī jābūt saistītai ar NVO paredzētajām aktivitātēm, t.i., tās kompetencēm jāatbilst NVO darbības jomai. Piemēram, literāro biedrību uzrauga Kultūras birojs, nevis Izglītības komisija. No otras puses, valsts iestādēm nav pienākuma akceptēt atbalsta pieteikumus no NVO minēto iestāžu kompetences jomā. Piemēram, Kultūras birojs var atteikties atbalstīt literāro biedrību, kas vēlas reģistrēties.

NVO ar līdzīgu profilu nav atļauts līdzāspastāvēt vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā teritorijā. Piemēram, ja Pekinā jau pastāv invalīdu apvienība, tad jaunas līdzīgas apvienības pilsētā nav atļauts reģistrēt.

2.1.1.7

Šādu noteikumu piemērošanas rezultātā daudzām mazām NVO ir bijusi liegta iespēja reģistrēties vai nu tādēļ, ka tām neizdodas atrast valdības iestādes, kas vēlētos darboties kā to profesionālās vadības struktūras, vai tāpēc, ka ģeogrāfiskajā apgabalā, kur tās vēlas darboties, jau ir reģistrētas citas NVO ar līdzīgiem uzdevumiem. Lai varētu likumīgi pastāvēt, dažas NVO ir reģistrējušās kā uzņēmumi pie Tirdzniecības un rūpniecības birojiem, lai gan patiesībā tās ir iesaistījušās aktivitātēs sabiedrības labā un ir bezpeļņas organizācijas.

2.1.1.8

Dažas NVO izvēlas vispār nereģistrēties. Lai gan tādējādi tās automātiski kļūst nelikumīgas, valdība ļauj netraucēti darboties daudzām šādām organizācijām, jo uzskata, ka to aktivitātes ir nekaitīgas. Juridiskā statusa trūkums tomēr nozīmē, ka šādas NVO ir jo īpaši jutīgas attiecībā pret periodiskiem valdības centieniem “attīrīt un sakārtot” NVO sektoru. Daudzi fakti pārliecinoši norāda uz to, ka Ķīnas varas iestādes pagājušajā gadā ir aktīvāk centušās uzraudzīt un kontrolēt šādu NVO darbību, uzskatot, ka neapstiprinātas nevalstiskās organizācijas ir vai var būt pretvalstiskas organizācijas un tādējādi tām var būt destabilizējoša ietekme.

2.1.1.9

Komitejai ir zināms, ka pašreiz tiek izstrādāti jauni noteikumi par NVO. Tajos pirmo reizi tiks pieprasīts reģistrēties arī visām ārvalstu NVO.

2.1.1.10

Ķīnā bieži vien atšķir divu veidu NVO — “valsts organizētās” un “tautas” NVO. Valsts organizētās nevalstiskās organizācijas ierosina valdība, tās arī saņem valsts subsīdijas. Šādu organizāciju darbinieku darbu bieži apmaksā valdības struktūras, un vadošos amatus tajās parasti ieņem pensionētas valsts amatpersonas. Tautas NVO, tieši pretēji, izveido atsevišķi pilsoņi, un tās nesaņem valsts subsīdijas. Šādu organizāciju darbiniekus nealgo valsts, arī to augstākajā vadībā nav valsts amatpersonu.

2.1.1.11

Valsts organizētajām nevalstiskajām organizācijām (VONVO) dažreiz ir labāki sakari ar valdību, kas tādēļ var vairāk uzticēties VONVO un būtiski neiejaukties to darbībā, pieļaujot lielāku to faktisko autonomiju. VONVO arī ir labāka piekļuve valdības aprindām un vairāk iespēju piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā.

2.1.1.12

Lielākā daļa “tautas” NVO tiecas meklēt veidu, kā sadarboties ar valdību, nevis nostiprināt savu neatkarību. Pēc vairāk kā divas desmitgades ilgajām tirgus reformām, Ķīnas valdība ir samazinājusi tiešo kontroli pār ekonomiskajām un sociālajām aktivitātēm, tomēr tai minētajās jomās vēl joprojām ir ievērojama ietekme. Neviena NVO nevar atbilstoši darboties bez zināma apstiprinājuma un atbalsta no valdības aģentūru un amatpersonu puses. Piekļuve valdībai ir vienīgais veids, kā NVO var darboties efektīvi, tāpēc Ķīnas NVO piekļuvi valdībai un iespējamo ietekmi tajā visumā vērtē augstāk nekā neatkarību, zinot, ka valdībai joprojām ir iespējas tās kontrolēt un ka šīs iespējas tiks izmantotas, ja NVO pārkāps zināmas robežas.

2.1.1.13

NVO vadības sakarā Ķīnas valdībai jārisina, kā sasniegt savstarpēji pretrunīgus mērķus. No vienas puses, valdība iedrošina NVO izaugsmi, lai nodotu tām atsevišķus uzdevumus, kas tai bija jāpilda saskaņā ar plānveida ekonomikas modeli. Piemēram, valdība cer, ka NVO var uzņemties zināmu daļu sociālās palīdzības nastas un palīdzēt mobilizēt sabiedrības resursus, lai papildinātu valdības sociālās nodrošināšanas izdevumus. No otras puses, valdība ir piesardzīga attiecībā pret atsevišķu NVO aktivitātēm, kas izvēršas par sociālu kustību, kura savukārt var radīt politiska rakstura problēmas un izraisīt nestabilu situāciju valstī. Pēdējo divdesmit gadu laikā valdība tādēļ ir uzsākusi vairākas “attīrīšanas un sakārtošanas” kampaņas, tādējādi nostiprinātu kontroli pār NVO aktivitātēm ikreiz, kad tai šķitis, ka šī kontrole zūd. Neskatoties uz šīm periodiskajām kampaņām, pilsoniskās sabiedrība izaugsme un attīstība turpinās, un to apliecina arvien pieaugošais NVO skaits.

2.1.1.14

Oficiālos dokumentos valdība apgalvo, ka, piešķirot juridisku statusu simtiem ārvalstu NVO, kas Ķīnā darbojas vairāk nekā divdesmit dažādās jomās, tiek atvieglota to darbība.

Valdība tomēr ir arī izrādījusi satraukumu attiecībā uz ārvalstu NVO un to partnerības organizācijām Ķīnā. Vairākas Ķīnas NVO ir ziņojušas, ka tām ir nācies izjust pastiprinātu kontroli no valdības puses. Tās ir arī vērsušas uzmanību uz faktu, ka vides un dzimumu līdztiesības jautājumus valdība uzskata par “jutīgām” tēmām.

2.1.1.15

Valdības galvenais attaisnojums ir tāds, ka galvenās prioritātes ir sociālā stabilitāte un “harmoniskas sabiedrības” izveide. Tāds pats attaisnojums tiek minēts citādi domājošo arestēšanas gadījumos vai ieviešot interneta cenzūru. Komiteja atzīmē, ka Rietumu uzņēmumi ir pārdevuši Ķīnai drošības rīkus un sistēmas (ugunsmūrus) vārda un informācijas brīvības kontrolei un ierobežošanai. Daži no minētajiem uzņēmumiem ir gājuši tik tālu, ka parakstījuši “pašdisciplīnas” solījumus, apņemoties ievērot Ķīnas tiesību aktus attiecībā uz cenzūru.

2.1.1.16

Pārsteidzošs ir fakts, ka, lai gan korupcija Ķīnā ir plaši izplatīta un aktuāla problēma, vietējās NVO minētajam jautājumam vēl nav pievērsušās.

2.1.1.17

Kā Ķīnas, tā arī ārzemju NVO ir nozīmīgi kontakti ar universitāšu pasniedzējiem. Ārvalstu NVO, kā arī Eiropas Komisija bieži ar viņiem sadarbojas un atbalsta viņu pētniecisko darbu.

2.1.1.18

Honkongā turpina pastāvēt plašs NVO tīkls, kas sniedz gan pakalpojumus, gan arī nodrošina interešu aizstāvību. Abās jomās tās uztur kontaktus ar līdzīgām NVO kontinentālajā Ķīnā.

2.2   Pilsoniskās sabiedrības loma ES un Ķīnas pašreizējās attiecībās.

2.2.1

ES un Ķīna ir paudušas vēlmi veicināt sadarbību starp to attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Ķīnas 2003. gadā publicētajā ES politiskas pamatnostādņu dokumentā apgalvots, ka “ir jāveicina abu valstu personu un nevalstisko organizāciju pieredzes apmaiņas braucieni”.

2.2.2

ES un Ķīnas pilsoniskās sabiedrības organizāciju pieredzes apmaiņas braucieni jau ir notikuši, tomēr tie vēl nav būtiski ietekmējuši divpusējās attiecības. EESK 2003. gadā sagatavotajā atzinumā par ES un Ķīnas attiecībām sniegti vairāki ieteikumi par to, kā stiprināt dialogu pilsoniskās sabiedrības līmenī. Piemēram, 4. panta 7. punktā tika ieteikts, ka “ES vajadzētu atbalstīt un veicināt dialogu ar organizēto pilsonisko sabiedrību un ekonomisko un sociālo interešu grupām Ķīnā par tādiem jautājumiem kā sociālais taisnīgums (nabadzības mazināšana, dzimumu līdztiesība, lielāka līdzdalība, vides aizsardzība utt.) un ka tajā vajadzētu ietvert tādus jautājumus kā cilvēktiesības, laba pārvaldība un minoritāšu politika”.

2.2.3

Saskaņā ar 4. panta 14. punktu “turpmākajiem Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Ķīnas apmeklējumiem ne tikai jāstiprina kontakti ar Ķīnas Ekonomikas un sociālo lietu padomi, bet arī jāatjauno un jāizvērš kontakti ar visām NVO Ķīnā (jo īpaši ar brīvajām un neatkarīgajām NVO), kas darbojas tādās jomās kā veselības aprūpe un vides aizsardzība, ievērojot tās pašas vadlīnijas kā 2002. gada jūlija apmeklējuma laikā”.

2.2.4

Līdz šim minētajos jautājumos nav panākts ievērojams progress. EESK Ķīnas apmeklējuma laikā 2005. gada oktobrī EESK un Ķīnas ESP priekšsēdētāji parakstīja priekšsēdētāju 2002. gada kopējās deklarācijas pielikumu. Pielikumā ieteikts izveidot ikgadēju sanāksmju mehānismu, lai stiprinātu ES un Ķīnas pilsoniskās sabiedrības sakarus. Tajā arī ir ieteikts nākamajā ES un Ķīnas sammitā pieprasīt izveidot ES un Ķīnas pilsoniskās sabiedrības apaļo galdu.

2.2.5

Minētie priekšlikumi ir konkrēti centieni nostiprināt ES un Ķīnas pilsoniskās sabiedrības sakarus. Tie sniegtu iespēja pilsoniskajai sabiedrībai ieņemt daudz nozīmīgāku vietu ES un Ķīnas attiecībās, “ietverot īpašās administratīvās teritorijas Honkongu un Makao”.

2.2.6   Darba ņēmēju un arodbiedrību tiesības, trīspusējās un darba attiecības.

2.2.7

Ķīnas tiesību akti, kas nosaka darba ņēmēju un arodbiedrību tiesības, ir daudz ierobežojošāki nekā normatīvie akti, kas attiecas uz NVO. Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments un Komiteja ir atkārtoti vērsusi uzmanību uz minētajiem ierobežojumiem, jo tie pārkāpj starptautiskos darba standartus, kuri ir saistoši gan Ķīnai, gan ES dalībvalstīm. Īpaši Ķīna regulāri pārkāpj Starptautiskās darba organizācijas (ILO) Konvencijā Nr. 87. un 98. noteiktos starptautiskos standartus par biedrošanās brīvību un sarunām par darba koplīguma slēgšanu.

2.2.8

Lai gan Ķīnas valdība apgalvo, ka darba ņēmēju un arodbiedrību tiesības nosaka visaptveroši tiesību akti, pastāv liela plaisa starp tiesībām un praksi. Ķīnas valdība šo faktu nesen ir atzinusi. Ķīnas Tautas kongresa komiteja ir izpētījusi situāciju 200 uzņēmumos un secinājusi, ka 80 % no tiem tiesiskajās normās noteiktās darba ņēmēju tiesības tiek nopietni pārkāptas. Visnopietnākās problēmas ir vieglajā rūpniecībā, būvniecībā un kalnrūpniecībā.

2.2.9

Komiteja uzskata, ka padziļināti apspriežot pilsoniskās sabiedrības lomu ES un Ķīnas attiecībās, ir jādiskutē arī par minētajiem jautājumiem. Būtiski ir, lai Komiteja paustu savu viedokli un iesniegtu ES un Ķīnas sadarbības priekšlikumus nolūkā panākt uzlabojumus. Minētie priekšlikumi ir jāskata un par tiem jādiskutē EESK un Ķīnas ESP sadarbības ietvaros.

2.2.10

ILO loceklei Ķīnai ir jāievēro Konvencijā Nr.87. un 98. paredzētās tiesības. Tās ir iekļautas Filadelfijas Deklarācijā, kas ir daļa no ILO konstitūcijas. Minēto tiesību pārkāpumus, ko izdarījušas valstis, kas nav vēl ratificējušas Konvencija Nr.87. un 98., var apspriest ILO regulārās uzraudzības sistēmas ietvaros un konkrēti — valdei pakļautās Biedrošanās brīvības komitejas ietvaros. Minētās komitejas spriedumu pamatā ir precedentu tiesības attiecībā uz biedrošanās brīvību un sarunām par darba koplīguma slēgšanu; minētās tiesības attīstītas daudzu desmitgažu garumā un tiek vispārīgi uzskatītas par objektīvas, taisnīgas un neatkarīgas juridiskās analīzes rezultātu.

2.2.11

Pēdējo gadu laikā Ķīna ir vairākkārt un dažreiz asi kritizēta par Konvencijā Nr.87. un 98. noteikto tiesību pārkāpumiem. Lielākā neatbilstība starp Ķīnas tiesību aktiem attiecībā uz arodbiedrībām un Konvenciju Nr.87. ir arodbiedrības monopols, kas piešķirts Visķīnas arodbiedrību federācijai (ACFTU). Konvencija neizslēdz vienas vienīgas darba ņēmēju intereses pārstāvošas arodbiedrības pastāvēšanu, ja tāda ir darba ņēmēju vēlme — tas pilnīgi atbilst ILO normām. Pretrunā ar Konvenciju ir tāds ar likumu noteikts arodbiedrības monopols, kas liedz darba ņēmējiem, kuri to vēlas, izveidot alternatīvu organizāciju ārpus ACFTU ietvariem.

2.2.12

Likums par arodbiedrībām nosaka arī vienīgās arodbiedrības politisko orientāciju, jo īpaši, paredzot, ka tai jāatzīst Ķīnas Komunistiskās partijas vadība. Turklāt tas paredz “demokrātiskā centrālisma” principu, kas Ķīnā praktiski nozīmē jebkuras demokrātiskas organizācijas izslēgšanu.

2.2.13

Ķīnā nav likuma par darba koplīgumu. Pastāv noteikumi par darba koplīgumiem, kas praktiski nozīmē, ka notiek konsultācijas nevis patiesas sarunas. “Kolektīvās konsultācijas” tiek uzskatītas par atbilstošu instrumentu darba ņēmēju un darba devēju interešu konfliktu risināšanai. Nekas šajos noteikumos neatspoguļo ILO Konvencijas Nr.98. par darba koplīguma slēgšanas tiesībām galvenos elementus, piemēram, netiek apliecināts valdības atbalsts darba koplīgumiem, un tas, ka puses nedrīkst iejaukties viena otras iekšējās lietās.

2.2.14

Tiesību apvienoties organizācijās sakarā jāmin, ka Ķīnā praktiski nav atļautas neatkarīgas arodbiedrības, un visi centieni tādas izveidot tiek stingri apspiesti. Šādu centienu iniciatori tiek arestēti, parasti viņiem tiek piespriests ieslodzījums cietumā, dažreiz viņus nosūta uz “pāraudzinošā darba” nometnēm vai ievieto psihiatriskajās slimnīcās. Neskatoties uz represijām, ir vērojamas kolektīvas darbības tendences ārpus ACFTU, tajā skaitā apvienošanās organizācijās. Neatkarīgie aktīvisti un NVO, kas palīdz darba ņēmējiem aizsargāt viņu likumīgās tiesības, ir devuši lielu ieguldījumu tiesiskuma veicināšanā Ķīnā, tajā pašā laikā 2005. gadā viņi ir bijuši pakļauti pieaugošam pārvaldes un policijas spiedienam.

Attiecībā uz 1995. gada likuma par darba koplīgumiem ieviešanu iepriekš minētajā Tautas kongresa komitejas ziņojumā norādīts, ka 80 % privātā sektora uzņēmumu likumā paredzētie darba koplīgumi nav ieviesti. Ja arī pastāv šāds līgums, tas nav spēkā ilgāk par vienu gadu. Līgumos ir vairāk punktu par darba ņēmēju pienākumiem nekā par viņu tiesībām. Saskaņā ar ziņojumu situācija ir nedaudz labāka valsts uzņēmumos.

2.2.15

Arodveselība un darba drošība ir darba ņēmēju tiesību joma, kur arodbiedrību darbības trūkst. Labi zināms piemērs ir kalnrūpniecība.

2.2.16

Minētajā jomā ir vērts izvērst diskusijas un sadarbību, lai skatītu, kāda loma ES un Ķīnas attiecībās varētu būt pilsoniskajai sabiedrībai. Arodveselības un darba drošības jautājums, protams, atšķiras no jautājuma par darba ņēmēju un arodbiedrību pamattiesībām. Ķīna nav ratificējusi nevienu no attiecīgajām ILO konvencijām, un daudzas no tām pat vēl nav ratificētas ES dalībvalstīs. Tiesības apvienoties organizācijās neapšaubāmi ir svarīgs faktors sakarā ar konkrētu politisku pasākumu īstenošanu arodveselības un darba drošības jomā.

2.2.17

Ņemot vērā iepriekš teikto, Komiteja pozitīvi vērtē Ķīnas valdības lēmumu iecelt 100 000 pārstāvjus, kas atbild par strādājošo drošību 24 000 Ķīnas ogļraktuvju, kā arī valdības vēlmi palīdzēt organizēt šādu pārstāvju apmācību.

2.2.18

Attiecībā uz darba ņēmēju un arodbiedrību tiesībām un sakarā ar Ķīnas pirmo ziņojumu par Starptautiskā līguma par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kas ir otrā problemātiskā joma pēc tiesību apvienoties organizācijās lieguma un bīstamiem darba apstākļiem, Apvienoto Nāciju Ekonomikas un sociālo lietu padome izteikusi šādas piezīmes:

diskriminācija darbā un profesijā,

piespiedu darba kā audzināšanas līdzekļa izmantošana, bez apsūdzības izvirzīšanas, tiesas procesa vai tiesībām pārsūdzēt,

bērnu darbs bīstamos apstākļos,

valsts iekšējo migrantu — darba ņēmēju tiesību pārkāpumi;

nepietiekams atalgojums, nenonodrošinot atbilstošu dzīves līmeni, jo īpaši lauku rajonos, un pastāvīgi kavēti algu maksājumi, jo īpaši būvniecības nozarē.

2.3   Darba devēju tiesību aizsardzības organizācijas.

2.3.1

ILO Konvencija Nr.87. un 98. aizstāv ne tikai darba ņēmēju tiesības, bet arī darba devēju tiesības. Kopš 1990. gadu beigām Ķīnas Darba devēju konfederācija (CEC) cenšas iegūt dažas darba devēju pārstāvības organizācijas pamatfunkcijas. Līdz šim progress ir lēns, lai gan ne valdības iejaukšanās dēļ. Finansiāla nestabilitāte, lielu valsts uzņēmumu dominējošā loma un sociālo partneru attiecības regulējošas sistēmas trūkums ir galvenie iemesli tās ļoti ierobežotajām funkcijām. Ārvalstīs dibinātu starptautisku uzņēmumu filiālēm CEC nav nekādas ietekmes.

2.3.2

Šķiet, ka CEC netiecas uzņemties patiesu tās biedru interešu pārstāvēšanu. Tā uzskata, ka partija bez pretrunām spēj pārstāvēt visu pušu intereses Ķīnā, līdz ar to definē savu lomu pieticīgi: palīdzēt biedriem ievērot valdības pieņemtos normatīvos aktus dažādos ekonomikas līmeņos, palīdzēt risināt specifiskas problēmas un, kad tas nepieciešams, pieprasīt līdztiesīgu attieksmi. Otrai lielākajai darba devēju organizācijai, Visķīnas Rūpniecības un tirdzniecības federācijai, ir tāda pati nostāja.

Tomēr ir vērts atzīmēt, ka dažas jaunās organizācijas, piemēram, Visķīnas Uzņēmumu vadītāju federācija pārstāv “jauno kapitālistu intereses”. Turklāt ir dažādas organizācijas, kas pārstāv zinātnes aprindu un brīvo profesiju sociālās un profesionālās intereses, nodrošinot ciešu saikni starp minēto profesiju pārstāvjiem un valdību, kā arī forumu, kur tikties un pārrunāt novatoriskas idejas, kas veicina progresu.

2.4   Darba attiecības un trīspusējās sarunas.

2.4.1

Ņemot vērā iepriekšminēto, Komitejai ir atkārtoti jāapliecina, ka tai ir bažas par pastāvīgo un pieaugošo sabiedrības neapmierinātību. Saskaņā ar oficiāliem datiem 2004. gadā bija apmēram 74 000 darba ņēmēju protesta akciju, kurās iesaistījās vairāk nekā 3,7 miljoni cilvēku. Valdība 2003. gadā uzskaitīja 58 000 protesta akciju. Kopš 1994. gada, kad notika 10 000 šādu akciju, to skaits ir nepārtraukti audzis. Plaši sabiedriskie nemieri ir liels drauds stabilitātei. Acīmredzot partija un valdība joprojām uzskata, ka augstā ekonomiskā izaugsme un centieni mazināt viskliedzošāko nevienlīdzību būs pieņemami Ķīnas darbaspēkam. Tādējādi tām nākas uzturēt nedrošo līdzsvaru starp strauju attīstību un stabilitāti.

2.4.2

Komiteja joprojām ir pārliecināta, ka tādas modernas darba attiecību sistēmas izveide agrīnā stadijā, kas virzīta uz brīviem un neatkarīgiem dalībniekiem, ir viens no stūrakmeņiem, kā panākt stabilu ekonomisko pāreju. Šādas sistēmas pamatā varētu būt patiesas trīspusējas konsultācijas, kuras saskaņā ar ILO Konvencijas Nr.144. definīciju balstās uz neatkarīgām darba ņēmēju un darba devēju organizācijām.

2.4.3

Pašreizējos apstākļos pilsoniskās sabiedrības loma virzībā uz šādu sistēmu var būt tikai ļoti ierobežota.

Darba devēju sakarā minētajā procesā vairāk varētu iesaistīties ārvalstu uzņēmumu filiāles un Eiropas Tirdzniecības palāta Pekinā. Līdz šim tās tomēr nav pietiekami izrādījušas šādu vēlmi. Iespējams, ka noderīgs var būt uzņēmumu sociālās atbildības instruments, par ko Ķīnas valdība ir izrādījusi interesi.

Kopumā ES arodbiedrības neapliecina vēlmi sadarboties ar ACFTU, kamēr šī organizācija nesāks pārstāvēt savu biedru intereses. Tās būtu ieinteresētas Ķīnā atbalstīt pasākumus, kas palīdz darba ņēmējiem apzināties savas tiesības, apmācīt viņus arodveselības un darba drošības jomā un sniegt viņiem juridisko palīdzību tiesas procesos. Dažreiz notiek sadarbība ar vietējām NVO. Ja šādi pasākumi palīdzēs izveidot atbilstošu darba attiecību sistēmu, tie uzskatāmi par pirmajiem (un nepieciešami uzmanīgajiem) soļiem ļoti garā ceļā.

3.   Secinājumi un ieteikumi

3.1

Patiesa ES un Ķīnas pilsonisko sabiedrību sadarbība, protams, nebūs viegls uzdevums. Šīs divas kultūras un politiskās sistēmas ir ļoti atšķirīgas, un mēs pagaidām vēl viens otru pārāk labi nesaprotam. Kamēr tas tā ir, pastāv risks, ka Ķīna atbildēs uz ES bažām, sakot, ka mūsu pieredze nav atbilstoša tās situācijai; apgalvojums, ka viņiem vajadzētu “vairāk līdzināties mums”, šeit nelīdzēs. Tomēr iesaistīšanas sadarbībā nesīs labumu, un to nepieciešams uzsākt.

3.2

ES ir nepieciešams padziļināt izpratni par pilsoniskās sabiedrības attīstības sarežģītību Ķīnā. Lai gan uzsvars uz sadarbību un atbalstu neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām Ķīnā ir saprotams un minēto pieeju vajadzētu turpināt, ES nepieciešams ņemt vērā, ka pat tautas (pretstatā valsts organizētajām) NVO parasti uztur neformālu saikni ar valdību un ka šādas NVO lielāku nozīmi piešķir saiknei ar valdību nekā savai neatkarībai. Eiropas Komisijai vajadzētu turpināt analizēt atsevišķu “masu organizāciju”, piemēram, Visķīnas sieviešu federācijas (ACWF) potenciālu demokrātijas, cilvēktiesību un likuma varas veicināšanā Ķīnā. Pēdējo gadu gaitā valsts organizētās NVO, masu organizācijas, un to vietējās nodaļas ir ierosinājušas jaunas iniciatīvas un inovatīvus projektus.

3.3

Tādēļ ieteicams, lai ES izmantotu vairāku atzaru pieeju, vienlaicīgi sadarbojoties ar dažādām NVO, iesaistot tās atšķirīgos veidos un ņemot vērā to atšķirīgo nozīmīgumu un kompetenci. Turklāt ES vajadzētu izvērst kontaktus ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām reģionālā un vietējā līmenī.

Jaunā nolīguma par Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Ķīnas ESP sadarbības veicināšanu mērķis ir stiprināt abu iestāžu darba attiecības, iedibinot ikgadējas sanāksmes priekšsēdētāju līmenī, tajās piedaloties abu pušu delegācijām, kuru sastāvā ir dažādu organizētās pilsoniskās sabiedrības ekonomisko un sociālo interešu pārstāvji. Nolīgums arī paredz vienotu pieeju, lai ES un Ķīnas sammitā, pamatojoties uz pašreizējo sadarbību starp EESK un tās līdzinieci Ķīnā, aicinātu izveidot divpusēju apaļo galdu. Ja minētais priekšlikums tiks pieņemts, Ķīnas delegācijā nedrīkstētu būt tikai valdības organizācijas, bet tajā būtu jāiekļauj arī ievērojams skaits organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, nodrošinot delegātiem iespēju papildus apaļā galda sanāksmēm tikties ar neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

3.4

Daudzi pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, kas tikās ar EESK delegāciju, attiecībā uz tiesiskumu Ķīnā apliecina, ka prioritātei drīzāk ir jābūt pašreizējo tiesību aktu ieviešanai, nevis jaunu likumu izstrādei. Daudzas problēmas un nepilnības pārvaldībā, cilvēktiesību aizsardzībā un demokrātijas īstenošanā ir saistītas ar to, ka netiek ievērotas pašreizējās tiesiskās normas. Tiecoties panākt uzlabojumus, ES ir ieteicams vairāk uzsvērt nepieciešamību ievērot pašreizējos tiesību aktus. Aicinot Ķīnas valdību ievērot tiesību aktus, ko tā pati ir izstrādājusi, ES var stingrāk apliecināt savu nostāju.

3.5

EESK atzīst, ka Ķīnas valdība joprojām pauž lielas bažas par politiskās un sociālās stabilitātes saglabāšanu un uzturēšanu un uzskata, ka neierobežotas NVO aktivitātes varētu izraisīt nestabilu situāciju valstī. ES būtu jāturpina meklēt veidus, kā apliecināt Ķīnas valdībai, ka stabilitāte un aktīva pilsoniskā sabiedrība nav nesavienojami, ja tiek ievērots tiesiskums. ES var izmantot savu piemēru, jo īpaši, atsaucoties uz jaunajām dalībvalstīm un Ķīnas valdībai pierādot, ka labi attīstīta pilsoniskā sabiedrība var sniegt ieguldījumu, lai uzlabotu pārvaldību un stiprinātu stabilitāti.

3.6

Ņemot vērā šobrīd sevišķi jutīgo situāciju darba jautājumos Ķīnā, tās valdība var nebūt gatava atslābināt kontroli pār darba organizācijām. Tikai tad, ja galvenais jautājums par brīvību apvienoties tiek sistemātiski risināts starptautiskajā dialogā ar Ķīnu, var cerēt, ka valdība piešķirs arodbiedrībām lielāku brīvību.

3.7

Ņemot vērā Ķīnas valdības vēlmi, lai tirdzniecības un rūpniecības nozarē attīstītos apvienības, ES ir ieteicams izmanto šo izdevību un palīdzēt minētās nozares apvienībām Ķīnā mācīties no pieredzes, ko guvušas attiecīgās apvienības Eiropā. Pozitīva attīstība jebkurā pilsoniskās sabiedrības segmentā varētu atsaukties arī pārējo segmentu attīstību.

3.8

Ņemot vērā iespējamo ES Ķīnas attīstībai sniegtā palīdzības apmēra samazināšanu, gan Ķīnas NVO vadītāji, gan ārvalstu NVO pārstāvji Ķīnā uzskata, ka ES vajadzētu saglabāt vismaz pašreizējo Ķīnas pilsoniskās sabiedrības organizācijām sniegtā finansiālā atbalsta līmeni. Šobrīd Ķīnas valdības finansiālā palīdzība pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir ļoti ierobežota, arī privātā sektora atbalsts NVO aktivitātēm ir neliels. Tādēļ ES ir ieteicams apsvērt Ķīnas pilsoniskās sabiedrības organizācijām sniegtā finansiālā atbalsta saglabāšanu vai pat palielināšanu, to paredzot pasākumiem, kas veicinātu arī pamattiesību un darba tiesību normu ievērošanu. EESK pozitīvi vērtē Komisijas nodrošinātās un ieteiktās Ķīnas pilsoniskās sabiedrības attīstības atbalsta programmas un aicina ES paredzēt Ķīnas pilsoniskās sabiedrības organizācijām sniegtā atbalsta palielināšanu. EESK tomēr uzsver, cik svarīgi ir ietvert arī atbalstu mazajām organizācijām, sniedzot nelielas dotācijas un piemērojot vienkāršotas pieprasījumu iesniegšanas procedūras, tajā skaitā tehniskā atbalsta nodrošinājumu šādu iesniegumu sagatavošanai.

3.9

Vienlīdz nozīmīgs ir ES atbalsts Ķīnas NVO kapacitātes veidošanas programmām. Šādām programmām ir jābūt izstrādātām tā, lai tās atbilstu Ķīnas NVO specifiskajām vajadzībām un tajās jāiekļauj. konsultācijas ar Ķīnas NVO.

3.10

Ķīnas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji uzskata, ka ES vajadzētu izmantot savu ietekmi, lai veicinātu NVO un valdības, kā arī NVO un uzņēmēju partnerattiecības Ķīnā. ES vajadzētu iedrošināt Ķīnas valdību izveidot komunikācijas kanālus NVO vajadzībām tā, lai tās varētu valdībai paust savu viedokli par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. Tas ir jautājums, kuram ES vajadzētu pievērst uzmanību. Savā 2003. gada atzinumā par ES un Ķīnas attiecībām EESK apgalvoja, ka NVO interešu pārstāvība var notikt tikai, pamatojoties uz apvienošanās tiesībām (3.13. punkts). Lai gan apvienošanās tiesības šobrīd Ķīnā ir ierobežotas, joprojām ir iespējas palielināt NVO līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā. ES var parādīt Ķīnas valdībai un NVO, kā pilsoniskās sabiedrības organizācijas Eiropā veic aizstāvības funkcijas, uzrauga valdības darbību un sniedz ieguldījumu valsts politikā; tādējādi Ķīnai būtu iespēja mācīties no Eiropas pieredzes.

3.11

Neskatoties uz dažādajiem ierobežojumiem attiecībā uz preses brīvību, Ķīnas plašsaziņas līdzekļiem ir bijusi būtiska nozīme pilsoniskās sabiedrības izaugsmes veicināšanā pēdējo gadu laikā. ES būtu jāizpēta, kā atbalstīt aktīvu plašsaziņas līdzekļu darbību Ķīnā, tai skaitā arī iespējamos pieredzes apmaiņas braucienus ES un Ķīnas žurnālistiem.

3.12

EESK atzīst, ka pilsoniskajai sabiedrībai Honkongā joprojām ir ļoti svarīga loma demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvībā, un tā ir nozīmīgs iedvesmas avots un atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai Ķīnā. Kontakti un sadarbība ar pilsonisko sabiedrību Honkongā ir jāuztur.

3.13

EESK un citām ieinteresētajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām jāuzrauga pamattiesību pārkāpumi un jāmudina Komisiju tos atbilstoši izsekot, iesaistot arī Eiropas Parlamentu un Ķīnas Ekonomikas un sociālo lietu padomi.

3.14

Diskusijai par tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt darba koplīgumus ir jābūt Komitejas un Ķīnas ESP kopīgā darba sakarā ar cilvēktiesību problēmām fokusā.

Komisijai ir jāturpina dialogs ar Ķīnas valdību, lai tai palīdzētu pārvarēt dziļi iesakņojušās bailes no “pretvalstiskām organizācijām”, “Solidarnosc efekta” un “krāsainajām revolūcijām”. Tai vajadzētu piedāvāt pozitīvu saturu “dažāda veida sadarbībai darba jautājumos”, ko Ķīnas valdība ir definējusi kā nozīmīgu punktu tās ekonomiskās sadarbības un tirdzniecības priekšlikumos, kas ietverti 2003. gada oktobra “ES politikas dokumentā”. Strukturēts ES un Ķīnas dialogs par darbu, nodarbinātību un sociālajām lietām, par ko vienojušies komisārs Špidla un Ķīnas Darba un sociālās drošības ministrs, varētu sniegt šādu iespēju. Turklāt Komiteja centīsies izmantot tās sakarus ar Ķīnas ESP.

3.15

EESK izpētīs, kā uzņēmumu sociālā atbildība un starptautisko uzņēmumu rīcības kodeksi (jo īpaši ESAO vadlīnijām) var veicināt ārvalstu uzņēmumu piedalīšanos darba attiecību sistēmas attīstībā Ķīnā.

Īpaša uzmanība jāvelta arodbiedrību, darba devēju organizāciju un, ja atbilstoši, NVO lomai drošāku un veselīgāku darba apstākļu veicināšanā darba vietā.

Briselē, 2006. gada 15. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/75


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Jauniešu likumpārkāpumu novēršana, likumpārkāpumu, ko izdarījuši nepilngadīgie, izskatīšana, un nepilngadīgo tiesvedības sistēmas nozīme Eiropas Savienībā”

(2006/C 110/13)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2005. gada 10. februārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt atzinumu par “Jauniešu likumpārkāpumu novēršana, likumpārkāpumu, ko izdarījuši nepilngadīgie, izskatīšana, un tiesvedības sistēmas nepilngadīgo lietās nozīme Eiropas Savienībā”.

Par dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsonības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2006. gada 22. februārī. Ziņotājs — Zufiaur Narvaiza kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 425. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā (15. marta sēdē), ar 98 balsīm par, nevienai balsij pret un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Nepilngadīgo likumpārkāpumi ir viena no parādībām, kas rada aizvien lielākas bažas Eiropas sabiedrībā, un kopš pagājušā gadsimta tā ir viena no problēmām noziedzības jomā, kas tiek pastāvīgi skatīta starptautiskā mērogā. Jānorāda tomēr, ka jauniešu uzvedībai — it īpaši, ja tā ir sabiedrības normām neatbilstoša — bieži vien tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā pieaugušo uzvedībai, tādējādi veicinot īpaši negatīvu viedokli par nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Jāpiebilst arī, ka daudzos gadījumos nepilngadīgo likumpārkāpēju upuri ir paši jaunieši. Tādējādi, ņemot vērā svarīgo nozīmi, ko Eiropas sabiedrība piešķir nepilngadīgo likumpārkāpumiem, jārod efektīvi risinājumi, kas galvenokārt jābalsta uz trim darbības virzieniem: preventīvajiem pasākumiem, audzinošiem piespiedu līdzekļiem un nepilngadīgo un gados jauno likumpārkāpēju sociālo integrāciju un reintegrāciju.

1.2

EESK uzskata, ka cīņā ar jauniešu likumpārkāpumiem kopīgas stratēģijas izstrādei jābūt vienam no Eiropas Savienības (ES) mērķiem, kam veltīta vislielākā uzmanība ne vien tāpēc, ka tā ietekmē īpaši neaizsargātu iedzīvotāju daļu (nepilngadīgie un jaunieši, kas bieži vien pieder sociālās atstumtības riska grupām), bet arī tāpēc, ka preventīvo pasākumu piemērošana nepilngadīgajiem un gados jaunajiem likumpārkāpējiem šodien nozīmē ne tikai censties meklēt viņu sociālās rehabilitācijai iespējas, bet arī novērst pieaugušo noziedzību nākotnē. Lai gan jau ir daži projekti un Eiropas politikas, kas varētu netieši ietekmēt jauniešu likumpārkāpumu novēršanu (Eiropas Nodarbinātības stratēģija, kas pieņemta 1997. gada novembra Eiropadomes sanāksmē Luksemburgā, Eiropas Sociālā programma, kas pieņemta 2000. gada decembra Eiropadomes sanāksmē Nicā, 2005. gada martā Briseles Eiropadomes laikā pieņemtais Eiropas Jaunatnes pakts aktīva pilsoniskuma veicināšanai, utt.), kā arī dažādi nolīgumi un rezolūcijas par jaunatnes (1) jautājumiem, kas arī veicina minētā iedzīvotāju slāņa stabilu integrāciju sabiedrībā, tomēr trūkst tieši nepilngadīgo izdarītajiem likumpārkāpumiem piemērotu instrumentu un pasākumu.

1.3

Nav vienkārši analizēt attiecīgo situāciju ES dalībvalstīs, jo katrā valstī pastāv sava jauniešu likumpārkāpumu definīcija, kas pamatota uz dažādiem faktoriem. Tā, piemēram, dažās valstīs minētā definīcija attiecas uz tādām nepilngadīgo uzvedības izpausmēm, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos vai Krimināllikumā noteiktajiem nodarījumiem. Citās valstīs, kur tiesvedības sistēma nepilngadīgo lietās pamatotas uz izglītības vai labklājības modeli, tiesvedības sistēmas ietvaros izskatāmo pārkāpumu loks tiek paplašināts, iekļaujot arī tos pārkāpumus, kurus izskata tikai administratīvā vai civilā kārtībā vai neizskata vispār, ja tos izdarījusi pilngadīga persona (2). Pastāv arī ievērojamas atšķirības starp sodu sistēmām, jo dažās valstīs izstrādāti tādi likumi attiecībā uz nepilngadīgo likumpārkāpēju sodīšanu, kuros iekļauta īpaša sodu sistēma, savukārt citās valstīs nepilngadīgajiem piemēro tādus pašus sodus kā pieaugušajiem, paredzot atsevišķus ierobežotus vai samazinātus sodus. Turklāt dažādās valstīs ir atšķirīgi noteikts jauniešu vecums, kad iestājas kriminālatbildība, tomēr vērojama lielāka vienprātība attiecībā uz vecuma augšējo robežu (18 gadi, atsevišķās jaunajās ES dalībvalstīs tā paaugstināta līdz 21 gadam), savukārt vecuma zemākās robežas noteikšanā vērojamas lielas atšķirības (tā svārstās no 7 līdz 16 gadiem) (3)

1.4

Ņemot vērā minēto atšķirību radītos ierobežojumus, jānorāda, ka pēc ES dalībvalstu salīdzinošās statistikas datiem nepilngadīgo likumpārkāpumi sasniedz apmēram 15 % no kopējā noziegumu skaita, lai gan atsevišķās valstīs tas var būt līdz pat 22 %. Jebkurā gadījumā jāņem vērā, ka tā saukto “nereģistrēto” noziegumu līmeni (to noziegumu procentuālais apjoms, par kuriem netiek ziņots oficiālajām tiesībsargājošajām iestādēm, t.i., policijai un tiesai) lielākoties veido nepilngadīgo izdarītie noziegumi; galvenokārt tas ir tādēļ, ka šie nodarījumi parasti nav smagi, paši upuri bieži vien ir nepilngadīgi, un, visticamāk, retāk ziņo attiecīgajām iestādēm.

1.5

Neraugoties uz statistikas datu sniegto ainu katrā attiecīgajā brīdī, Eiropas valstīs ir plaši izplatīts uzskats, ka nepilngadīgo likumpārkāpumu skaits pieaug, un izdarītie pārkāpumi kļūst aizvien smagāki. Ņemot vērā minēto situāciju, iedzīvotāji mudina izstrādāt efektīvākus kontroles mehānismus, kā rezultātā vairākās valstīs tiek noteikta stingrāka likumdošana attiecībā uz nepilngadīgajiem. Tas, savukārt, norāda uz saskaņošanas un vadības pasākumu nepieciešamību, kas atvieglotu minētās parādības pārvaldību Eiropas līmenī, kā arī uz attiecīgu informatīvu politiku nepieciešamību, kas palīdzētu līdzsvarot šā atzinuma pirmajā punktā minēto pārāk negatīvo viedokli.

1.6

Nevēloties nekādā veidā ignorēt ne to, cik svarīgi ir pētīt jauniešu noziedzības cēloņus (par ko, gan tikai kopsavilkuma veidā, runāts nākamajā sadaļā), ne arī nepieciešamību iedziļināties preventīvajās politikās (kas arī skatītas visā dokumentā, bet kuras noteikti jāvirza uz minēto cēloņu izskaušanu), šī atzinuma galvenais mērķis ir analizēt to nepilngadīgo situāciju, kuru uzvedība bijusi pretrunā ar krimināllikumu, un kuriem tādēļ nonāk dažādās nepilngadīgo tiesvedības sistēmās, kā arī līdzekļus, kas pieejami viņu aizsargāšanai, pāraudzināšanai un reintegrēšanai sabiedrībā nolūkā novērst atkārtotu noziedzīgu uzvedību.

2.   Nepilngadīgo noziedzības iemesli

2.1

Ir ļoti daudz dažādu cēloņu, kādēļ nepilngadīgais var izdarīt noziegumu, un jomas ekspertiem nav izdevies par tiem vispārīgi vienoties. Tomēr, pamatojoties uz visplašāk atzītajiem cēloņiem un vairāk pievēršoties tiem, kas saistīti ar ekonomiskajiem un sociālās vides faktoriem (tā kā tie saistībā ar šo atzinumu interesē visvairāk), mēs varam norādīt šādus cēloņus.

2.1.1

Šķirtas ģimenes, reizēm arī grūtības līdzsvarot ģimenes dzīvi un darbu — abi faktori aizvien biežāk izraisa uzmanības trūkumu, bērnu visatļautību un kontroles nepietiekamību.Tādēļ jaunieši dažkārt cenšas kompensēt trūkumus audzināšanā, iesaistoties jauniešu bandās, kur pievēršas kādam kopīgam simbolam (ideoloģiskam, muzikālam, etniskam, saistītam ar sportu, utt.). Minēto bandu darbības bieži vien ir pretrunā ar likumu. Tajās ir augsts antisociālas uzvedības rādītājs (vandālisms, grafiti) vai tieši vardarbīgas un citas noziedzīgas uzvedības izpausmes.

2.1.2

Sociālekonomiskā atstumtība un nabadzība arī apgrūtina nepilngadīgo sociālo integrāciju. Sociāli atstumti visbiežāk ir jaunieši no migrantu ģimenēm (novārtā atstāti nepilngadīgie migranti ir īpaši neaizsargāti) un jaunieši atsevišķos lielpilsētu geto rajonos, kur bieži vien vērojama bezpersoniska pilsētvide, kas iedzīvotājos izraisa neapmierinātību un agresivitāti.

2.1.3

Skolas kavējumi vai nesekmība: jau skolā tādēļ “tiek uzlikts zīmogs” vai notiek sociāla stigmatizācija, kas bieži vien ir cēlonis pretsabiedriskai uzvedībai vai likumpārkāpumiem.

2.1.4

Jauniešu vidū ir visaugstākais bezdarba līmenis, un tas bieži vien noved pie a vilšanās un izmisuma, tādējādi izraisot un veicinot likumu pārkāpšanu (4).

2.1.5

Vardarbība televīzijā un vardarbības atspoguļošana atsevišķu plašsaziņas līdzekļu programmās, kā arī videospēles nepilngadīgajiem veicina tādas vērtību sistēmas rašanos nepilngadīgo vidū, kurā vardarbība tiek uzskatīta par pieņemamu uzvedības izpausmi.

2.1.6

Narkotiku un toksisku vielu lietošanas rezultātā atkarīgais bieži vien izdara noziegumus, lai iegūtu līdzekļus savas atkarības apmierināšanai. Arī ciešot no minēto vielu radītājām sekām vai atradinoties no to lietošanas, parastie refleksi ir pazemināti vai to nav vispār. Šeit jāmin arī pārmērīga alkohola lietošana (pat tad, ja tai ir gadījuma raksturs), jo tās rezultātā notiek vandālisma akti un tiek pārkāpta satiksmes drošība.

2.1.7

Personības un uzvedības traucējumi saistībā ar iepriekšējā punktā minēto faktoru vai neatkarīgi no tā; tie parasti darbojas kopā ar citiem sociālajiem vai vides faktoriem, liekot jaunietim rīkoties impulsīvi vai neapdomājot savu rīcību, neatbilstoši sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām.

2.1.8

Trūkumi izglītībā un tādu sabiedrisko un pilsonisko vērtību nodošanā kā likumu ievērošana, solidaritāte, nesavtība, iecietība, cieņa pret citiem, paškritika, empātija, augsta darba kultūra, utt., kas mūsu “globalizētajā” sabiedrībā tiek aizvietotas ar utilitārām vērtībām, kā, piemēram, individuālismu, konkurētspēju vai pārmērīgu patēriņu, kas noteiktos apstākļos var radīt zināmu atsvešināšanos no sabiedrības.

2.2

Minēto faktoru kopums lielākā vai mazākā mērā sastopams visās ES valstīs — sabiedrībās, kur ir augsts labklājības līmenis, bet kur sociālās krīzes elementi un sociālās kohēzijas trūkums izraisa minētā veida antisabiedrisku vai antisociālu uzvedību.

2.3

Lai novērstu vardarbīgu uzvedību un risinātu ar jauniešu likumpārkāpumiem saistītās problēmas, sabiedrībā jāizstrādā stratēģijas, kurās apvienoti preventīvie pasākumi, aktīva iejaukšanās un represīvie pasākumi. Preventīvie pasākumi un iejaukšanās pasākumi jāizstrādā tā, lai nodrošinātu visu nepilngadīgo un jauniešu sociālo integrāciju, galvenokārt iesaistot ģimeni, sabiedrību, vienaudžu grupas, skolas, arodapmācību un darba tirgu.

Tiesiskie un piespiedu līdzekļi vai pasākumi vienmēr jābalsta uz likumības principiem, nevainīguma prezumpciju, tiesībām uz aizstāvību, taisnīgu lietas izskatīšanu, privātās dzīves aizsardzību, proporcionalitāti un elastīgumu. Gan tiesas procesam, gan izvēlētajam soda mēram un tā sekojošajai piemērošanai jāpamatojas uz nepilngadīgā interešu aizsardzības principu  (5).

3.   Tradicionālo nepilngadīgo tiesvedības sistēmu trūkumi

3.1

Parastajos tiesvedības sistēmas modeļos nepilngadīgo lietās bija grūti atspoguļot mūsdienu reālo situāciju jauniešu noziedzības jomā un piemēroties tai. Tādēļ Eiropas kriminālās tiesvedības sistēmas attiecībā uz nepilngadīgajiem bija ļoti lēnas, neefektīvas un ekonomiski nestabilas: plaši izplatīta bija ilga gaidīšana līdz lietas izskatīšanai, un arī atkārtoti izdarītu likumpārkāpumu līmenis nepilngadīgo likumpārkāpēju vidū bija ļoti augsts. Tajā pašā laikā tradicionālie neformālās sabiedriskās kontroles avoti (skola, ģimene, darbavieta, utt.) pakāpeniski pavājinājās.

3.2

Dažas valstis (jo īpaši Skandināvijas valstis) atteicās no aizbildnieciskā “aizsardzības modeļa”, kas radās 20. gadsimta pirmajā pusē un saskaņā ar kuru nepilngadīgie likumpārkāpēji tika uzskatīti par sociāli slimiem (viņus jaucot ar un pieskaitot citiem neaizsargātiem nepilngadīgajiem); tā vietā šīs valstis ieviesa uz sabiedrības vai kopienas lomu balstīto “audzinošo” vai “labklājības modeli”, taču, tā kā tas neietilpa tiesus sistēmā, nepilngadīgajiem tika liegta nepieciešamā juridiskā aizsardzība.

3.2.1

Kopš 1980. gadiem izstrādāti vairāki starptautiskie nolīgumi un līgumi par nepilngadīgo tiesvedības jautājumiem (1985. gadā — ANO minimālie obligātie standartnoteikumi par nepilngadīgo tiesvedības administrēšanu (“Pekinas noteikumi”); 1990. gadā — ANO Vadlīnijas nepilngadīgo noziedzības novēršanai (“Rijādas vadlīnijas”); 1990. gadā — ANO Noteikumi par nepilngadīgo ieslodzīto aizsardzību un Eiropas Padomes Ministru komitejas Rekomendācija Nr. R (87) 20 par sabiedrības reakciju uz jauniešu likumpārkāpumiem); visi minētie dokumenti pakāpeniski radījuši izmaiņas Eiropas valstu tiesvedības sistēmās nepilngadīgo lietās, ieviešot formulējumu “atbildības modelis”. ANO 1989. gada 20. novembrī pieņemtā un visās ES dalībvalstīs ratificētā Bērna tiesību aizsardzības konvencija ir īpaši svarīga, un tā ir obligāti jāievēro visās ES dalībvalstīs. Konvencijas 37. un 40. pantā apskatīti ar šī atzinuma tematu saistītie jautājumi. Atbilstoši “atbildības modelim” ir nostiprināts nepilngadīgās personas tiesiskais statuss, un tiesvedības sistēma nepilngadīgo lietās pietuvinājusies pieaugušo kriminālās tiesvedības sistēmai, nepilngadīgajiem paredzot tādas pašas tiesības un garantijas kā pilngadīgajiem. Mērķis ir audzinošā un tiesiskā aspekta tuvināšana, piemērojot aizsardzības modeli un tādus līdzekļus, kas pēc sava rakstura ir audzinoši. Īsi sakot, modeļa mērķis ir “mācīt atbildību”.

3.3

Minētais modelis, kas izstrādāts, izmantojot iepriekš minētos starptautiskos standartus, tiek pakāpeniski ieviests ES 25 dalībvalstu tiesību aktos.

3.3.1

Atbildības modeļa” pamatā ir šādi principiem:

preventīvi pasākumi pirms represīviem pasākumiem: vislabākais veids, kā cīnīties ar jauniešu noziedzību, ir novērst nepilngadīgo pievēršanos noziedzībai, un tam nepieciešamas piemērotas sociālās, nodarbinātības, ekonomikas un izglītības atbalsta programmas (nedrīkst aizmirst programmas, kas paredzētas pareizas brīvā laika un atpūtas iespēju izmantošanas veicināšanai un atvieglošanai);

līdz minimumam samazināt tradicionālo tiesvedības sistēmu izmantošanu un izveidot jaunas, uz jauniešu likumpārkāpumiem paredzētas tiesvedības sistēmas, novirzot citiem dienestiem (sociālā atbalsta dienestiem) citu jautājumu risināšanu, kas ietekmē nepilngadīgos (piemēram, ja viņi ir pamesti, cieš no vardarbības, nav piemērojušies dzīvei, utt.).

Samazināt valsts represīvo iejaukšanos, tajā pašā laikā īstenojot preventīvas stratēģijas bērnu labklājības, sociālās politikas, darba tirgus, brīvā laika pavadīšanas iespēju nodrošināšanas un pašvaldību vispārējo politiku jomās, kā arī aktīvāk iesaistot vietējo sabiedrību un citas sabiedrības grupas konfliktu risināšanā un stabilu alternatīvu meklēšanā (kā, piemēram, ģimene, sociālie darbinieki, skola, sabiedrība, sabiedriskās organizācijas, utt.).

Pēc iespējas samazināt piespiedu līdzekļus vai sodus, kas jauniešiem paredz brīvības atņemšanu, piemērojot tos vienīgi īpašos gadījumos.

Padarīt soda pasākumus elastīgākus un daudzveidīgākus, ar soda līdzekļiem, ko var piemērot kā alternatīvu brīvības atņemšanai atbilstoši nepilngadīgā apstākļiem un saskaņā ar nosacījumiem un virzību nodarījuma izskatīšanā vai attiecīgā līdzekļa piemērošanā.

Kriminālprocesa laikā nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem piemērot tādas pašas tiesības un garantijas kā pilngadīgajiem (taisnīga un objektīva lietas izskatīšana).

Nodrošināt tiesvedības sistēmā nepilngadīgo lietās iesaistīto oficiālo sabiedriskās kontroles iestāžu darbību profesionālā un kvalificētā līmenī. Šajā sakarā jānodrošina specializēta apmācība visiem tiem, kuri iesaistīti nepilngadīgo tiesvedībā (policisti, tiesneši, prokurori, advokāti un profesionāļi, kuri piemēro dažādās sankcijas.)

4.   Jaunas tendences nepilngadīgo tiesvedības sistēmā

4.1

Pastāv ne vien tradicionāli piemērojamā brīvības atņemšanas iespēja, bet arī citi veidi, kā risināt ar jauniešu likumpārkāpumiem saistītos jautājumus. Starptautiskajā mērogā vērojamas jaunas tendences veidot papildu sistēmas, kas nepilngadīgo personu lietas ļauj izskatīt efektīvāk un tā, lai tas labvēlīgāk ietekmētu viņu personīgo un sociāli profesionālo attīstību, tajā pašā laikā neizslēdzot brīvības atņemšanas iespēju, kad tas ir patiešām nepieciešams.

4.2

Laba Eiropas prakse tiesvedības sistēmās nepilngadīgo lietās pastāv trijās galvenajās jomās: preventīvie pasākumi, audzinošie pasākumi vietējā administratīvajā mērogā un sociāli profesionālā integrācija.

4.2.1

Papildu iepriekš apskatītajiem preventīvajiem pasākumiem būtu vēlams veikt attiecīgus audzinošos pasākumus, iespējami izmantojot resursus vai iestādes no tās pašas vides, kurā dzīvo nepilngadīgie, nolūkā sniegt viņiem tās izglītības iemaņas un prasības, kuru trūkuma dēļ jaunieši nonākuši konfliktā ar likumu. Šie nepilngadīgie rūpīgi jāpārbauda dažādu jomu speciālistiem, lai noteiktu nepilnības izglītībā un lemtu par to, kā nodrošināt iespējas samazināt atkārtota likumpārkāpuma risku. Līdzīgā veidā jāstrādā ar nepilngadīgo ģimenēm, lai nodrošinātu sadarbību un iesaistīšanos nepilngadīgo audzināšanas un sociālās reintegrācijas procesā.

4.2.2

Turklāt nepilngadīgie likumpārkāpēji — tāpat kā citas sabiedrības grupas, piemēram, invalīdi, etniskās minoritātes, gados vecāki cilvēki utt.— bieži vien pieder grupām, kas ir sociāli atstumtas vai var par tādām kļūt: viņu īpašās vajadzības un iepriekš apskatītās grūtības nozīmē to, ka viņiem nepieciešama mērķtiecīga palīdzība, lai viņi sasniegtu saimniecisko patstāvību. Pretējā gadījumā viņi nolemti neveiksmei un turpmākai nespējai integrēties savā vidē, palielinot atkārtotu likumpārkāpumu risku un ar laiku nonākot pilngadīgo kriminālās otiesvedības sistēmā.

4.2.3

Šiem jauniešiem tādēļ nepieciešama palīdzība un vadība tādā integrācijas procesā, kur tiek izmantotas ļoti dažādas iespējas (piemēram, sociālā, kultūras, valodas integrācija, utt.). Nav viena veida, kas varētu garantēt nepilngadīgo likumpārkāpēju sociālo integrāciju, un nav arī drošu mehānismu, kas varētu nodrošināt to, ka pilnībā integrēta persona neizdarīs pretsabiedriskas darbības. Neskatoties to, ir plaši izplatīts uzskats, ka darbs ir galvenais līdzeklis, kā nodrošināt nepilngadīgo likumpārkāpēju sociālo integrāciju un ekonomisko un sociālo stabilitāti.

4.3

Attiecībā uz nepilngadīgo tiesvedības sistēmām un, atsaucoties uz šī atzinuma 3.2. un 3.3. punktu, jāatzīmē, ka tādas tiesvedības sistēmas vietā, kuras princips bija “maksāt par nodarījumu” (retributive justice) aizvien vairāk tiek piemērota sistēma, kas vērsta uz kaitējuma atzīšanu un seku novēršanu ( reparative or restorative system ); minētā tendence radusies, kriminoloģijā pievēršoties cietušo lomai (viktimoloģija) un atjaunojot cietušo lomu soada kriminālprocesā. Šāda tiesvedība ir piemērs pieejai, kas ietver cietušo, nozieguma izdarītāju un sabiedrību, meklējot nozieguma rezultātā izraisītā konflikta risinājumus. Mērķis ir veicināt nodarītā kaitējuma atzīšanu un seku novēršanu, samierināt puses un nostiprināt kolektīvās drošības apziņu. Šāda veida tiesvedība tiecas aizsargāt, pirmkārt, cietušā intereses (likumpārkāpējam jāatzīst cietušajam nodarītais kaitējums un jācenšas sniegt kompensācija), un, otrkārt, sabiedrību (ar mērķi nodrošināt likumpārkāpēja rehabilitāciju, novērst atkārtotu pārkāpuma izdarīšanu un samazināt kriminālās tiesvedības izmaksas), kā arī likumpārkāpēju (kas tādējādi atkārtoti nenonāk kriminālās tiesvedības sistēmā un kura konstitucionālās garantijas tiek ievērotas).

4.4

Nodarītā kaitējuma atzīšanai un seku novēršanai (labošanai) ir īpaša audzinoša ietekme, jo tā nepilngadīgajam liek pārdomāt savu vainu, tieši sastopoties ar cietušo, un tas var novērst līdzīgu likumpārkāpumu izdarīšanu nākotnē. Tādējādi tas ir ideāls modelis nepilngadīgo tiesvedības sistēmām, jo tam ir neievērojamas sekas attiecībā uz nepilngadīgā reputāciju, tas ir ļoti audzinošs un mazāk represīvs.

4.5

Kopumā jāteic, ka pēdējos divdesmit gados procesuālie noteikumi, piespiedu pāraudzināšanas pasākumi un sodi nepilngadīgo tiesvedības sistēmā ievērojami mainījušies. Aizvien vairāk tiek piemēroti alternatīvie sodi, piemēram, sabiedriskais darbs, naudas sods un zaudējumu atlīdzināšana, izlīgums ar cietušo vai sabiedrību, profesionālā, praktiskā apmācība vai īpaša ārstēšanās no narkotiku atkarības vai citiem atkarības veidiem, piemēram, no alkoholisma. Minēto līdzekļu gadījumā nepieciešama uzraudzība un nepilngadīgās personas sasniegto rezultātu pastāvīga pārbaude. Minētos pasākumus mūsdienās izmanto aizvien vairāk, un bieži vien tie izpaužas kā atrašanās daļēji slēgta tipa iestādē, uzraudzība un pastāvīga kontrole, probācija, elektroniskās uzraudzības sistēmas, utt., vai dažādu līdzekļu kombinācija. Neraugoties uz to, brīvības atņemšana, ievietojot labošanas darbu iestādē vai cietumā, vēl aizvien ir ļoti plaši izplatīts sods.

4.6

Jāatzīst, ka, sabiedrībai reaģējot uz jauniem noziedzības veidiem, kas parādās it sevišķi lielākajās Eiropas pilsētās (organizētā noziedzība, jauniešu bandas, vandālisms sabiedriskās vietās, vardarbība sportā, huligānisms skolās, vardarbība pret vecākiem, ekstrēmistu grupas un ksenofobijas izpausmes, jaunu noziedzības veidu un migrācijas saistība, narkomānija) pēdējos gados dažās Eiropas valstīs ieviesti stingrāki krimināllikuma nosacījumi attiecībā uz jauniešu izdarītajiem likumpārkāpumiem, paaugstinot maksimālos soda mērus, ieviešot dažādus ieslodzījuma veidus slēgta tipa labošanas iestādēs un pat nosakot vecāku īpašu atbildību par nepilngadīgā likumpārkāpēja nodarījumiem.

4.6.1

Šajā sakarā jāmin krimināllikumu reformas attiecībā uz jauniešu likumpārkāpumiem, kas 1995. gadā tika veiktas Nīderlandē, 1996. gadā — Francijā, kā arī 1994. gadā Lielbritānijā pieņemtais Kriminālās tiesvedības un sabiedriskās kārtības akts, ar ko paredzēts paaugstināt maksimālo brīvības atņemšanas laiku no viena līdz diviem gadiem nepilngadīgajiem vecumā no 15 līdz 18 gadiem, un ieviešot 6 līdz 24 mēnešu brīvības atņemšanas sodu nepilngadīgajiem vecumā no 12 līdz 14 gadiem. Tika ieviesti arī “rīkojumi vecākiem”, saskaņā ar kuriem to nepilngadīgo personu vecākiem, kuras izdarījušas noziegumus vai bez attaisnojoša iemesla kavējušas skolu, reizi nedēļā jāapmeklē audzināšanas kursi, kas notiek reizi nedēļā un kuru maksimālais ilgums ir trīs mēneši. Ja vecāki atkārtoti nav izpildījuši savus audzinātāju pienākumus, viņiem var uzlikt naudas sodu līdz pat 1000 GBP apmērā.

4.6.2

Šāda veida pasākumu trūkums ir tas, ka no nepilngadīgo pleciem tiek noņemta atbildības nasta, jo viņi ir tie, kuriem saskaņā ar jaunākajām uz atbildību orientētajām pieejām krimināllikumos jākompensē vai jālabo nodarītais kaitējums. Turklāt dažos gadījumos vecāki (jo īpaši tie, kuriem ir ierobežoti naudas līdzekļi un tātad arī mazāk iespēju nodrošināt bērnu aprūpi un uzraudzību) var justies netaisnīgi sodīti, ja nespēj sniegt pierādījumus, kas atbrīvo viņus no jebkādas atbildības. Patiesībā vecākiem nepieciešama palīdzība bērnu pienācīgā audzināšanā, nevis jāuzveļ viņiem nepelnīta vaina.

4.6.3

Dažās valstīs atgriežas uzskati, kas 1980. gados tika uzskatīti par novecojušiem, piemēram, ieslodzījums slēgta tipa labošanas iestādēs, kuras izmanto arī sociālās palīdzības sniegšanai sociāli neaizsargātiem nepilngadīgajiem. Tas nozīmē atgriešanos pie metodes, kad sociālās palīdzības un tiesvedības sistēmas nepilngadīgajiem tiek apvienotas.

5.   Problēmas risinājums ES

5.1

Lai gan Eiropas Padomē tiesvedības nepilngadīgo lietās jautājums īpaši apspriests jau vairākas reizes (jo īpaši iepriekš minētajā Eiropas Padomes Ministru Komitejas Rekomendācijā Nr. R (87) 20 par sabiedrības rīcību attiecībā uz jauniešu likumpārkāpumiem un salīdzinoši nesen — Ministru Komitejas Rekomendācijā Rec (2003) 20 par jaunām metodēm cīņā ar jauniešu likumpārkāpumiem un nepilngadīgo tiesvedības sistēmas nozīmi  (6)), to pašu nevar sacīt par ES iestādēm, kas tikai minējušas šo jautājumu, apskatot citas, plašākas problēmas, kā, piemēram, noziedzības profilaksi.

5.2

Eiropas Savienības un Eiropas Kopienas pamatdokumentos atrodamas divas pieejas minētajam jautājumam: Līguma par Eiropas Savienību (ESL) VI sadaļā par Noteikumiem policijas un tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās un Eiropas Kopienas dibināšanas Līguma (EKL) XI sadaļā par Sociālo politiku, izglītību, arodapmācību un jaunatni.

5.2.1

Policijas un tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās jānotiek saskaņā ar EKL 29. pantu un citiem pantiem, kas paredz nodrošināt iedzīvotājiem augstu drošības līmeni brīvības, drošības un tiesiskuma telpā. Minētie noteikumi paredz līdzekļus starpvalstu sadarbībai krimināllietās policijas un tiesu iestāžu līmenī, ietverot arī tādas jomas kā noziedzības novēršana un cīņa ar noziedzību neatkarīgi no tā, vai noziedzība ir organizēta vai nē. Šajā sakarā 2004. gada 30.aprīlī Komisija izstrādāja Zaļo grāmatu par krimināltiesisko sankciju tuvināšanu, savstarpējo atzīšanu un piemērošanu Eiropas Savienībā. Komisijas konsultatīvā dokumenta mērķis ir analizēt to, vai ES pastāvošās dažādās sistēmas rada problēmas dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbībai, un noteikt šķēršļus, kas kavē savstarpējās atzīšanas principa īstenošanu. Minētajā dokumentā nav atsauču uz jauniešu likumpārkāpumiem vai nepilngadīgo tiesvedības sistēmām, taču tas nerada šķēršļus, lai kriminālprocesā realizētu Ievadā minētos mērķus, kā, piemēram, piemērotu brīvības atņemšanas, alternatīvos soda līdzekļus vai izlīgumu.

5.2.2

Ir vērts minēt arī AGIS pamatprogrammu (7), ko 2002. gada 22. jūlijā pieņēma Eiropas Komisija. Minētajā programmā sekmēta policijas, muitas iestāžu un tiesu iestāžu sadarbība un atbalstīts šīs jomas profesionāļu darbs, lai palīdzētu tajā īstenot Eiropas politikas. Minētās programmas ietvaros uzsāktas vairākas iniciatīvas par tiesību aktu savstarpējo atzīšanu un labāko praksi jauniešu likumpārkāpumu jomā un tiesvedības sistēmās nepilngadīgo lietās.

5.2.3

Atbilstoši EKL VI sadaļai jāmin arī Padomes 2001. gada 28. maija lēmums, kas paredz Eiropas noziedzības novēršanas tīkla izveidi (8), kas aptver visus noziegumu veidus, bet īpaša uzmanība tiek veltīta nepilngadīgo noziedzībai (9), pilsētās izdarītajiem noziegumiem un ar narkotisko vielu lietošanu saistītiem noziegumiem.

5.2.4

Attiecībā uz sociālo politiku, izglītību, arodapmācību un jaunatni EKL 137. pantā uzsvērti Kopienas iestāžu pasākumi, lai veicinātu no darba tirgus izslēgto personu integrāciju un cīnītos ar sociālo atstumtību. Atsaucoties uz iepriekš minēto, sociāli profesionālā integrācija neapšaubāmi ir viens no diviem pamatelementiem jauniešu likumpārkāpumu novēršanā un cīņ pret to. Šajā jomā Eiropadome savās sanāksmēs un Kopienas iestādes pieņēmušas daudzas stratēģijas, darba plānus, projektus un programmas (dažas no tām minētas 1.2. punktā), un saistībā ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem īpaši jāmin Rīcības programma cīņai ar diskrimināciju  (10) , kas atbilst Eiropas Sociālā fonda 1. mērķim.

5.3

Eiropas Parlaments ir paredzējis — lai gan tikai izklāsta formā — dažādus pasākumus nepilngadīgo tiesību aizsardzības jomā un pieņēmis virkni rezolūciju, tajā skaitā arī Eiropas Bērna tiesību hartu, ko Eiropas Parlaments apstiprināja ar 1992. gada 8. jūlija Rezolūciju Nr. A 3-0172/1992. Hartas 8.22. punktā un 8.23. punktā noteikta virkne aizsardzības pasākumu nepilngadīgajiem, kuri pakļauti kriminālajai tiesvedībai, kā arī principi un kritēriji, kas jāievēro, piemērojot jebkādas sankcijas, un resursi, kas jāizmanto, risinot nepilngadīgo likumpārkāpēju jautājumus.

6.   Eiropas nepilngadīgo tiesvedības sistēmu modeļa lietderīgums

6.1

Kā iepriekš minēts, nepilngadīgo noziedzība uztrauc daudzus Eiropas iedzīvotājus. Bez tam ir skaidrs, ka tā ir Eiropas valstu kopēja problēma, un būtu lietderīgi, ja Eiropas iestādes piedalītos tās risināšanā. To atspoguļoja 2001. gada Eurobarometer pētījums (pirmais, kurā tika atspoguļota dalībvalstu iekšējā drošība). Saskaņā ar minēto pētījumu 45 % Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka politikai jauniešu likumpārkāpumu jomā jābūt valsts iestāžu un ES iestāžu dalītai kompetencei.

6.2

Kā iepriekš minēts, ANO un Eiropas Padome jau noteikusi virkni starptautisko standartu attiecībā uz jauniešu likumpārkāpumiem un nepilngadīgo tiesvedības sistēmām. Tie tomēr gandrīz nav saistoši vai nemaz nav saistoši (izņemot iepriekš minēto Bērna tiesību konvenciju), un tajos vienkārši apkopota virkne obligāto minimālo prasību visai starptautiskajai sabiedrībai. Izmantojot minētos standartus kā sākumpunktu, ES, ņemot vērā tās attīstības līmeni un lielāku iekšējo viendabīgumu, būtu aktīvi jātiecas panākt starptautiski noteikto principu uzlabošanu un jāpadara tie efektīvāki savā teritorijā.

6.3

Turklāt katra ES dalībvalsts, izstrādājot savu politiku attiecībā uz dažādiem jauniešu likumpārkāpumu aspektiem — to novēršanu, tiesvedību, noziegumu izdarītāju aizsardzību un integrāciju — varētu gūt pozitīvu ieguldījumu no citu dalībvalstu pieredzes un paraugprakses. Vēl jo vairāk šobrīd, kad šajās valstīs dažādi jauniešu likumpārkāpumu cēloņi un to ārējās izpausmes kļūst aizvien līdzīgākas (narkomānija, rasistiska uzvedība, ar sportu saistīta vardarbība, jauno tehnoloģiju izmantošana noziedzīgiem mērķiem, vandālisms pilsētās, utt.).

6.4

Līdzīgā veidā faktori, kas radušies Eiropas integrācijas procesā, kā, piemēram, robežkontroles izzušana un personu brīva pārvietošanās sniedz papildu atbalstu idejai par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz tiesvedības sistēmu nepilngadīgo lietās: jaunieši var brīvi pārvietoties starp Kopienas valstīm, nemaz nerunājot par pierobežas reģioniem, kuru garums starp 25 dalībvalstīm ir tūkstošiem kilometru. Tiesību aktu un politiku lielāks viendabīgums un labāka saskaņotība varētu aizkavēt vai samazināt atsevišķus riskus vai jaunus nelabvēlīgus apstākļus, ko rada lielākā mobilitāte (kā, piemēram, iespēja, ka nepilngadīgs likumpārkāpējs, kas dzīvo vienā valstī, tiek tiesāts par citā ES valstī izdarītu likumpārkāpumu).

6.5

Turklāt, tā kā valstis bieži vien izmanto savas nepilngadīgo tiesvedības sistēmas kā pārbaudes kritēriju turpmākajām reformām pieaugušo krimināltiesiskajās sistēmās, nepilngadīgo tiesvedības sistēmu un tuvināšana savukārt varētu tuvināt valstu krimināltiesiskās sistēmas kopumā; kā iepriekš minēts, tas jau ir viens no ES mērķiem, un virzībā uz to jau panākts ievērojams progress (Eiropas apcietināšanas orderis, spriedumu savstarpēja atzīšana un piemērošana, utt.). Turklāt tiesību akti jauniešu likumpārkāpumu jomā izstrādāti salīdzinoši nesen (senākie tiesību akti izstrādāti 20. gadsimta sākumā), kas nozīmē to, ka tiesību aktu koriģēšana neradītu ievērojamu pretestību vai tik daudz grūtību kā grozījumi pilngadīgo pieaugušo kriminālās tiesvedības sistēmās, kam ir sena vēsture un kuras ievērojami ietekmējuši vēstures, kultūras un juridiskie faktori.

6.6

Tāpat ir svarīgi atzīt to, ka Kopienas vienota nostāja varētu ierobežot vai novērst regresīvās tendences attiecībā uz jautājumiem par jauniešu likumpārkāpumiem un nepilngadīgo tiesvedības sistēmām, kas, kā iepriekš minēts, atsevišķās ES dalībvalstīs ir acīmredzamas.

6.7

Skaidrs, ka, raugoties gan no preventīvā/sociālā aspekta, gan represīvā/tiesiskā aspekta, ES valstīs pastāvošā situācija minētajā jomā norāda uz kopējas pamatprogrammas nepieciešamību problēmjautājumu risināšanai. Eiropas Padome Rekomendācijā Nr. 2003 (20) aicinājusi tādu izstrādāt, uzsverot “Eiropas noteikumu nepieciešamību jautājumā par Kopienā piemērojamajām sankcijām un pasākumiem un Eiropas noteikumiem par nepilngadīgo cietumsodiem.”

7.   Priekšlikumi par Eiropas tiesvedības nepilngadīgo lietās politiku

7.1

Atbilstoši iepriekš minētajam varētu izvirzīt šādas vispārējas pamatnostādnes:

7.1.1

Visas ES dalībvalstis dažādā mērā saskaras ar diezgan līdzīgām un līdzīgā veidā risināmām parādībām: neformālās sociālās kontroles līdzekļu krīze (ģimene, skola, darbs), tādu geto parādīšanās lielākajās pilsētās, kur ievērojama iedzīvotāju daļa ir pakļauta sociālās atstumtības riskam, jauni nepilngadīgo likumpārkāpumu veidi (vardarbība mājās un skolā, jauniešu bandas, vandālisms pilsētās), narkotisko vielu un alkohola lietošana, utt.

7.1.2

Pēc 3.2.1. punktā minēto starptautisko juridisko instrumentu ieviešanas tiesvedības nepilngadīgo lietās modeļi ES dalībvalstīs kopš 1970. un 1980. gadiem pakāpeniski saplūduši, un izplatās “atbildības modeļa” apvienošana ar tiesvedību, kas vērsta uz kaitējuma atzīšanu un seku novēršanu. Neskatoties uz to, vēl aizvien pastāv ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm ( kā iepriekš minēts, īpaši attiecībā uz vecumu, no kura tiek piemērota kriminālatbildība).

7.1.3

Dažādie iemesli, kas sīki apskatīti iepriekš šajā dokumentā — līdzīgi sociālekonomiskie un politiskie apstākļi dalībvalstīs, juridiskā prakse, kas reizēm ir ļoti līdzīga un citos gadījumos vismaz nav pretrunīga, sociālā politika, kas vērsta uz jauniešu likumpārkāpumu novēršanu un jau tiek finansēta vai atbalstīta no Kopienas budžeta līdzekļiem — liecina par labu tam, lai jauniešu likumpārkāpumu jomā un tiesvedībā nepilngadīgo lietās notiktu pakāpeniska profilakses, aizsardzības un darbību sistēmu un modeļu tuvināšana.

7.1.4

Visbeidzot ir arī daži citi faktori, kas liecina par labu lielākai tiesību aktu tuvināšanai, saskaņošanai un apmaiņai.

7.1.4.1

Pasākumi sakarā ar jauniešu likumpārkāpumiem un tiesvedību nepilngadīgo lietās neattiecas tikai uz tiesu sistēmu (kur atšķirīgi juridiskie modeļi un dažāda prakse var būt šķērslis procesa norisē), bet tie attiecas uz dažādām nozarēm un daudzām iestādēm, iesaistot citas jomas — piemēram, sociālās un uzvedības zinātnes —, un ļoti dažādas struktūras, iestādes un organizācijas (valsts, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, dažādi sociālie dienesti, policijas un tiesu struktūras, bezpeļņas organizācijas, privātie uzņēmumi, kas īsteno uzņēmumu sociālās atbildības principus, ģimeņu apvienības, ekonomikas un sociālās jomas dalībnieki utt.), kas bieži vien darbojas nesaskaņoti.

7.1.4.2

Informācijas sabiedrība, tehnoloģiskā attīstība, robežu atvēršana un citi līdzīgi faktori noteikti veicina 7.1.1. punktā (11), minētās parādības izplatību, lai gan nevajadzētu ignorēt arī vienkāršu uzvedības atdarināšanas faktoru (ko palielina masu saziņas līdzekļi); visas minētās pārmaiņas notiek ļoti ātri, un Eiropas valstis nevar atļauties tās neievērot.

7.2

Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK uzskata, ka jāveic šādi pasākumi, lai izstrādātu Kopienas politiku jauniešu likumpārkāpumu un nepilngadīgo tiesvedības sistēmas sakarā.

7.2.1

Vispirms ir svarīgi izveidot mūsdienīgu, salīdzināmu statistikas datu bāzi par jauniešu likumpārkāpumiem 25. valstu ES, lai pārskatāmā veidā sniegtu problēmas patiesu atspoguļojumu, tās reālos apmērus un risinājumus, citu rādītāju vidū ņemot vērā iespējamās atšķirības starp nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem atkarībā no tā, vai viņi ir zēni vai meitenes.

7.2.2

Attiecībā uz kvalitāti, Komiteja ir pārliecināta par to, ka jāpastāv visām ES dalībvalstīm kopīgiem minimālajiem standartiem vai pamatnostādnēm, kas aptvertu visus aspektus, sākot no preventīvajiem pasākumiem, policijas un tiesu iestāžu attieksmes pret nepilngadīgajiem, kuri nonākuši konfliktā ar krimināllikumu, līdz pāraudzināšanai un atkaliesaistīšanai sabiedrībā. Minēto standartu izstrādē jāņem vērā Bērna tiesību aizsardzības konvencijā noteiktie principi, īpaši tās 37. un 40. pants, kā arī atzinuma 3.2.1. punktā minēto konvenciju starptautiskās pamatnostādnes, turpinot tās sīki izstrādāt un īstenot.

7.2.3

Pirmais solis šo obligāto standartu sagatavošanā ir apkopot pēc iespējas sīkāku informāciju par dažādām situācijām katrā dalībvalstī un valstu pieredzi. To var darīt dažādi, bet viens no veidiem varētu būt informācijas apkopošana, izmantojot aptaujas anketas, ko nosūta visām dalībvalstīm, un pēc tam notiktu ekspertu un speciālistu grupu sanāksmes, lai apmainītos ar pieredzi un paraugpraksi. Šādas sanāksmes varētu iegūt noturīgu raksturu, izveidojot ekspertu tīklu, kura darbība un funkcijas būtu pielāgotas konkrētajam mērķim. Visbeidzot, Komisijai būtu lietderīgi publicēt arī Zaļo grāmatu par minēto tematu, lai precīzāk varētu atspoguļot atsauksmes un debates, un iepazīstināt ar tām pēc iespējas vairāk iestāžu, organizāciju un privātpersonu.

7.2.4

Vienlaikus ar iepriekš minētajiem pasākumiem vai vismaz tūlīt pēc tiem īstenojamais solis savstarpējās informācijas apmaiņā un tiesvedības modeļu nepilngadīgo lietās tuvināšanā varētu būt Eiropas novērošanas centra izveide jauniešu likumpārkāpumu jautājumos, kas varētu atvieglot ne tikai skatāmā jautājuma izpēti, bet palīdzētu arī izplatīt rezultātus un sniegt ieteikumus un atbalstu attiecīgajām iestādēm lēmumu pieņemšanas procesā. Citiem vārdiem sakot, jānodrošina tas, lai izpētes un pētījumu rezultāti nepaliktu vienīgi akadēmiskā līmenī, bet palīdzētu praktisku politiku un stratēģiju pieņemšanā (12).

7.3

Neapstrīdot iepriekš minēto, un ņemot vērā to, ka dažādi jautājumi, kuros skarta jauniešu likumpārkāpumu problēma un nepilngadīgo tiesvedības sistēma, atsevišķi apskatīti dažādās Eiropas Savienības politikās (brīvība, drošība un tiesiskums; jaunatne, izglītība un apmācība; nodarbinātība un sociālie jautājumi), nepieciešama visu iesaistīto dienestu un aģentūru praktiska sadarbība, lai jautājumu par jauniešu likumpārkāpumiem būtu iespējams risināt vispiemērotākajā starpnozaru un starpiestāžu līmenī, kā atkārtoti norādīts šajā atzinumā.

7.4

Ņemot vērā jauniešu likumpārkāpumu specifiskās iezīmes, tiem raksturīgo dinamiku un mainīgo raksturu, ir svarīgi, lai visi, kas nodarbojas ar šādiem jauniešiem — tiesneši, prokurori, advokāti, policisti, valsts iestāžu darbinieki, starpnieki, sociālie darbinieki, probācijas dienestu darbinieki — saņemtu visprofesionālāko un pastāvīgi pilnveidotu, mūsdienīgu apmācību. Kopienas iestādēm ir vissvarīgākā nozīme jautājuma risināšanā, izmantojot iepriekš apskatītos instrumentus (ekspertu tīklus, novērošanas centru, utt.) un citus kā, piemēram, apmaiņas programmas dalībvalstu speciālistiem, vienota informācijas tīkla izveidi, jaunas tālmācības metodes, piemēram, e-mācības, utt. Jāizstrādā Kopienas programmas, lai censtos apmierināt īpašās vajadzības apmācības ziņā. Turklāt jebkura progresīva virzība jauniešu likumpārkāpumu jomā ES paaugstinātu jomas nozīmīgumu un mudinātu Eiropas universitātēs veikt attiecīgus pētījumus, kas būtu jāņem vērā visā procesā.

7.5

Tā kā skatāmajam jautājumam ir acīmredzama sabiedriskā un pilsoniskā dimensija, jārūpējas, lai netiktu aizmirstas visas procesā tieši iesaistītās pilsoniskās sabiedrības organizācijas un profesionāļi (“trešās varas” jomā darbojošās organizācijas, apvienības, ģimenes, NVO, utt.), jo tās var sniegt ieguldījumu visdažādāko programmu un stratēģiju pilnveidošanā un turpmākā īstenošanā ES.

7.6

Attiecībā uz nepilngadīgo un gados jauno likumpārkāpēju sociālo integrāciju un reintegrāciju, kas ir 1.1. punktā minētais trešais darbības virziens, visās turpmākajās Kopienas politikās būs jāņem vērā arodbiedrības un darba devēju organizācijas un to dialoga specifiskās formas, izstrādājot veidus sociāli atstumto nepilngadīgo personu sociāli profesionālajai integrācijai un reintegrācijai. Kopīgi jāiesaistās visiem attiecīgajiem dalībniekiem, jo sociāli profesionālā integrācija ir viens no galvenajiem līdzekļiem, lai šos nepilngadīgos reintegrētu sabiedrībā.

7.7

Visbeidzot, EESK apzinās to, ka visu minēto politiku virzībai jābūt saskaņotai ar budžeta resursiem. Tādējādi Eiropas Komisijai būtu jāievieš budžeta pozīcijas nepilngadīgo aizsardzības atbalstam un jauniešu likumpārkāpumu novēršanai, kā arī nepilngadīgo likumpārkāpēju jautājumu risināšanai, izmantojot jau esošos projektus vai iniciatīvas (kā, piemēram, tās, kas vērstas uz sociālās atstumtības izskaušanu un atbalstu jauniešu integrācijai sabiedrībā un darba tirgū (13)), vai programmas, kas īpaši izstrādātas minētajam mērķim.

Briselē, 2006. gada 15. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju 2000. gada 14. decembra tikšanās laikā pieņemtā rezolūcija par jaunatnes sociālo integrāciju (OV C 374, 2000.g. 28.12.) ; Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju 2002. gada 27. jūnija tikšanās laikā pieņemtā rezolūcija par Eiropas mēroga sadarbību jaunatnes lietu jautājumos (OV C 168, 2002.g. 13.07.); Komisijas 2001. gada 21. novembra Baltā grāmata par jaunu iniciatīvu Eiropas jaunatnei KOM(2001) 681 galīgā red.; Komisijas Paziņojums Padomei par Eiropas politikām jaunatnes jautājumos, KOM(2005) 206 galīgā red.

(2)  Attiecas uz gadījumiem, kas tiek formulēti kā “sabiedriski pārkāpumi”, piemēram, bēgšana no mājām, dzīvošana bez pajumtes, utt.

(3)  Vecuma augšējās robežas noteikšanā ES dalībvalstīs ir lielāka vienprātība, nepilngadīgo sodu sistēmu pilnībā attiecinot uz visiem nepilngadīgo pārkāpumiem līdz pat 18 gadu vecumam, tomēr ir valstis, kurās atkarībā no pārkāpuma pakāpes un atbilstoši tā smagumam vecuma robežu pieļaujams paaugstināt līdz 21 pat gadam (Austrijā, Vācijā, Grieķijā, Itālijā, Holandē un Portugālē). Vecuma zemākā robeža, kad iestājas kriminālatbildība, ir atšķirīga: Īrijā 7 gadi,; Skotijā un Grieķijā 8 gadi; Anglijā, Velsā un Francijā 10 gadi; Nīderlandē un Portugālē 12 gadi; Polijā 13 gadi; Austrijā, Igaunijā, Vācijā, Ungārijā, Itālijā, Latvijā, Lietuvā, Slovēnijā un Spānijā 14 gadi; Čehijas Republikā, Dānijā, Somijā, Slovākijā un Zviedrijā 15 gadi; un Beļģijā 16 gadi. Tomēr jāatceras, ka lielākoties vecuma grupās no 7 līdz 13– 15 gadiem piemērojamie piespiedu līdzekļi nav īsti soda mēri vai arī ir mazāk stingri nekā tie, kurus piemēro vecuma grupās no iepriekš minētā vecuma un 18–21 gadu vecumā, daudzos gadījumos pilnībā izslēdzot ieslodzījuma piemērošanu.

(4)  Saistībā ar minēto faktoru, kā arī 2.1.2. punktā minēto nabadzību jāmin “Tematiskais pētījums par politikas līdzekļiem attiecībā uz nelabvēlīgo jaunatni” ko pašreiz gatavo Eiropas Komisijas Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorāts un koordinē Reģionālo inovāciju un sociālo pētījumu institūts (IRIS).

(5)  Bērna tiesību konvencijas 40. pants; minēto konvenciju 1989. gada 20. novembrī pieņēma ANO Ģenerālā Asambleja.

(6)  Var minēt arī Rezolūciju (66) 25 par to nepilngadīgo likumpārkāpēju, kuri jaunāki par 21 gadu, īstermiņa aizturēšanu, Rezolūciju (78) 62 par jauniešu likumpārkāpumiem un sociālajam pārmaiņām, Rekomendāciju (88) 6 par sabiedrības reakciju uz jauniešu likumpārkāpumiem to jauniešu vidū, kuri nāk no migrantu ģimenēm un Rekomendāciju (2000) 20 par agrīnas psiholoģiski sociālās iejaukšanās nozīmi noziedzības novēršanā.

(7)  Ar minēto programmu turpināts un paplašināts iepriekšējo Līguma VI sadaļas ietvaros īstenoto programmu darbība: Grotius II Criminal, Oisin II, Stop II, Hippocrates y Falcone.

(8)  OV L 153, 08.06.2001.

(9)  Piemērs Eiropas noziedzības novēršanas tīkla darbībai ir “A review of the knowledge on juvenile violence: trends, policies and responses in the EU Member States”, Fitzgerald, Stevens and Hale, 2004.

(10)  Piemērs tās izmantošanai tiesvedības sistēmās nepilngadīgo lietās: Spānijā NVO Fundación Diagrama (organizācija, kas daudzos valsts autonomajos apgabalos seko līdzi tiesu noteikto brīvības atņemšanas sodu piemērošanai nepilngadīgajiem kriminālpārkāpējiem) sadarbībā ar reģionālajām varas iestādēm pārzina arī darbības programmu, kuras mērķa grupa ir jaunieši, kuri izcieš vai izcietuši nepilngadīgo tiesvedības sistēmas nepilngadīgo piemērotos brīvības atņemšanas sodus. Minētās programmas mērķis ir izstrādāt individuālu un visaptverošu pasākumu kopumu, lai šie jaunieši varētu atgriezties sabiedrībā un darba dzīvē, to uzsākot jau pirms atbrīvošanas no brīvības atņemšanas iestādēm. Programmai ir nozīmīgi panākumi.

(11)  Ir vērts norādīt uz acīmredzami svarīgo nozīmi, kas 2005. gada novembrī Francijas pilsētās uzliesmojušo nemieru laikā bija virtuālajai tērzēšanai, e–pastam, blogiem, mobilajiem telefoniem, utt.

(12)  Jau 2003. gada 21. februārī liela Eiropas Parlamenta pārstāvju grupa tika iepazīstināta ar Eiropas Parlamenta Rezolūcijas priekšlikumu (B5–0155/2003) par jauniešu noziedzības uzraudzības centra izveidi.

(13)  Šādu uzsākto projektu un programmu piemēri ir AGIS, Daphne II, Equal un Rīcības programma cīņai pret diskrimināciju.


9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/83


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Komisijas Paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par tematu “i2010 — Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai”

KOM(2005) 229 galīgā red.

(2006/C 110/14)

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu Eiropas Komisija 2005. gada 1. jūnijā nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa pieņēma atzinumu 2006. gada 31. janvārī. Ziņotājs — Lagerholm kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 425. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 15. un 16. martā (16. marta sēdē), ar 141 balsi par, 1 balsi pret un 5 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

1.   Kopsavilkums

1.1

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu par i2010 kā būtisku turpmākās stratēģijas ES informācijas sabiedrības jomā sastāvdaļu. EESK pilnībā piekrīt šādām priekšlikumā izvirzītajām trim prioritātēm: pirmkārt, tādas Vienotas Eiropas informācijas telpas izveidei, kas nodrošina universālu piekļuvi un bagātīgu digitālo saturu; otrkārt, pētniecības un inovāciju efektivitātes paaugstināšanai informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā un, visbeidzot, tādas līdzdalību veicinošas informācijas sabiedrības sekmēšanai, kas paaugstina dzīves kvalitāti.

1.2

Tā kā IKT ir ļoti svarīga Lisabonas procesa daļa, EESK vēlas uzsvērt, ka jāpastiprina gan atbalsta pasākumi, gan spiediens uz dalībvalstīm — īpaši uz tām, kas atpaliek — lai paātrinātu attīstības tempu un izpildītu priekšnosacījumus Lisabonas stratēģiskā mērķa sasniegšanai līdz 2010. gadam. Paziņojumā izvirzītos mērķus nav iespējams sasniegt bez ievērojamu finanšu resursu piešķiršanas, jo īpaši IKT pētniecības un attīstības jomā. Pētniecības un attīstības, kā arī inovācijas politikai ir izšķiroša nozīme gan attiecībā uz IKT nozari kā tādu, gan attiecībā uz IKT lietotāju nozarēm. Būtiski svarīga ir lielāka budžeta pieejamība, bet vienlīdz svarīgi ir nodrošināt pētniecības un attīstības projektu ietekmi rūpniecībā, tādējādi garantējot vislielāko labumu Eiropas iedzīvotājiem.

1.3

Paziņojumā pamatoti ir pievērsta uzmanība konverģences un savietojamības jautājumiem, kas ir viens no svarīgākajiem aspektiem galapatērētājiem paredzētajā stratēģijā. EESK ir pārliecināta, ka noteikumi veicinās savietojamību, vienlaikus saglabājot tehnoloģiski neitrālu pieeju un, neraugoties uz dažādām grūtībām, atrisinās visas iespējamās savietojamības un neitralitātes pretrunas. EESK uzskata, ka pētniecībai un attīstībai un standartizācijas darbam minētajā jomā ir ļoti plašas iespējas un ka to arī turpmāk jāpielāgo tirgus prasībām, kā arī jāiesaista visas ieinteresētās puses.

1.4

EESK uzsver, ka IKT sociālā un ekonomiskā potenciāla realizēšanas priekšnoteikums ir “digitālās plaisas” mazināšana. Tikai nodrošinot tehniski iespējamu un likumīgu pieeju informācijai, universālu un pieejamu piekļuvi platjoslas pakalpojumiem, atbilstošu datorprasmi un lietotājam draudzīgas datorprogrammas, iespējams novērst “digitālo plaisu”. Tas nozīmē arī to, ka politikas veidošanā jāņem vērā sociāli mazaizsargātu cilvēku vajadzības, tādējādi nodrošinot līdzdalību veicinošu, vienlīdzīgu informācijas sabiedrību. Jāveido un jāattīsta arī informācijas pilnveidošanas un zināšanu autentiskuma pārbaudes kultūra. Līdz šim Eiropas izglītības sistēma nav bijusi atbilstoša digitālā laikmeta prasībām. Tādēļ EESK iesaka saistīt i2010 stratēģiju ar Eiropas izglītības sistēmas uzlabošanu, jo īpaši, palielinot finansējumu. Tikai nodrošinot atbilstību iepriekš minētajiem nosacījumiem, mēs varam izmantot informācijas sabiedrības piedāvātas iespējas ne tikai attiecībā uz izaugsmi un nodarbinātību, bet arī personības attīstību.

1.5

Turklāt universālas un pieejamas piekļuves koncepcija ir atbalstāma ar konkrētiem tehniskiem pasākumiem, kuros ietverta informācijas sabiedrības pamata — telekomunikāciju infrastruktūras — modernizācija un attīstība. EESK vēlass uzsvērt arī to, cik svarīgi ir uzlabot informētību par drošības jautājumiem, jo uzticēšanās IT ir priekšnosacījums tās biežai lietošanai un ir īpaši būtiska interneta pilna potenciāla izmantošanā. Lai paaugstinātu informētības pakāpi, valsts iestādēm vietējā, valsts un ES līmenī jāveicina sadarbība ar uzņēmējiem kibernoziedzības apkarošanas jomā.

2.   Ievads: priekšlikuma kopsavilkums

2.1

Ar šo priekšlikumu (KOM(2005) 229 galīgā red.) Komisija vēlas papildināt rīcības plānu “eEiropa 2005” (1), kas sekoja rīcības plānam “eEiropa 2002”. “eEiropa 2002” (2) plāns tika uzsākts 2000. gada jūnijā Lisabonas stratēģijas atbalstam, lai līdz 2010. gadam izveidotu ES par pasaulē viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko, uz zinātnes atziņām balstīto ekonomiku, kas nodrošina ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi ar vairāk un labākām darbavietām un lielāku sociālo kohēziju. Rīcības plāna “eEiropa 2005” paredzamās noslēgšanas, jauno problēmu, ko rada IKT attīstība un globalitātes pieaugums, kā arī Lisabonas stratēģijas pārskatīšanas termiņa vidusposmā rezultātā rodas steidzama nepieciešamība izstrādāt visaptverošu un vienotu stratēģiju nozares izaugsmes paātrināšanai.

2.2

Komisija uzskata, ka IKT nozare ir ievērojams izaugsmes un nodarbinātības virzītājspēks un kā tādai tai ir izšķiroša nozīme ES līmeņa politikas veidošanā. Vienlaikus Komisija atzīst, ka informācijas sabiedrības digitālā konverģence, informācijas nesēju pakalpojumi, tīkli un iekārtas rada nopietnu problēmu politikas veidošanā, jo saistībā ar iepriekš minētajiem faktoriem līdz ar spēju ātri pielāgot reglamentējošos noteikumus ir nepieciešama proaktīva un integrēta politiskā pieeja un politikas konverģence.

2.3

Komisija ierosina veidot jaunu stratēģisku struktūru — i2010 — Eiropas Informācijas sabiedrību 2010 —, nosakot politikas vispārējas ievirzes. Komisija veicina atklātu un konkurētspējīgu digitālu ekonomiku un uzsver IKT kā līdzdalības un dzīves kvalitātes dzinējspēka lomu. Kā atjaunotās Lisabonas partnerības izaugsmei un darbavietu radīšanai pamatelements i2010 tiks veidota, lai panāktu integrētu pieeju informācijas sabiedrībai un audiovizuālo informācijas nesēju politikai ES.

2.4

Balstoties uz informācijas sabiedrības uzdevumu vispusīgu analīzi un atsaucoties uz plašām apspriedēm ar ieinteresētajām pusēm par iepriekšējām iniciatīvām un instrumentiem (3), Komisija ierosina noteikt trīs prioritātes. Pirmais mērķis ir radīt vienotu Eiropas informācijas telpu, kurā nodrošināta pieejama un droša platjoslas saziņa, bagātīgs un daudzveidīgs saturs un digitālie pakalpojumi, ievērojot iekārtu un platformu savietojamības principu. Otrais mērķis ir sasniegt pasaules klases rezultātus pētniecībā un inovācijā IKT jomā. Visbeidzot, trešais mērķis ir ietekmēt informācijas sabiedrības attīstību tādā veidā, lai minētā sabiedrība kļūst līdzdalību veicinoša, sniedz augstas kvalitātes sabiedriskos pakalpojumus un paaugstina dzīves kvalitāti.

3.   Vispārējas piezīmes

3.1

EESK savā atzinumā par eEiropa Rīcības plānu (4), kas ir ierosinātā i2010 rīcības plāna priekštecis, izteikusi vairākus vērojumus, tajā skaitā arī šādu:

“EESK atzinīgi vērtē eEurope iniciatīvu un uzskata, ka tā ir vissvarīgākais un ambiciozākais līdz šim veiktais Eiropas Savienības ieguldījums iedzīvotāju informēšanā un uzņēmumu un valsts iestāžu pielāgošanā jaunajiem apstākļiem, ko radījis digitālais laikmets un jaunā ekonomika. Komiteja uzskata, ka minētās iniciatīvas nozīme ir daudz plašāka par iepazīstināšanas un adaptācijas procesa uzsākšanu, tomēr tā ir atbalsts būtiskiem procesiem, kas veidojas — lai gan lēni — tirgū un sabiedrībā” (5).

“EESK ir cieši pārliecināta, ka visi pasākumi attiecībā uz interneta izmantošanas veicināšanu, informācijas sabiedrības izveidošanu un Eiropas Savienības jaunā stratēģiskā mērķa sasniegšanu ir jākoncentrē uz plašāku sabiedrību un tās vajadzībām, Eiropas iedzīvotājiem, Eiropas sabiedrību un Eiropas ekonomiku. Pie nosacījuma, ka tiek ievērots iepriekš minētais princips, informācijas sabiedrības kā zināšanu sabiedrības pēcteces izveidošana iegūs reālu nozīmi.” (6)

“EESK apzinās ar rīcības plāna izstrādi saistīto problēmu būtību un apjomu. Īpašas grūtības Komiteja paredz attiecībā uz to atšķirību un trūkumu pārvarēšanu, kas radušies Eiropas gausās reakcijas uz jauno tehnoloģiju izaicinājumiem rezultātā” (7).

“EESK skatījumā pastāv ievērojams risks, ka privātpersonas, grupas vai veseli reģionu varētu tikt izslēgti no iniciatīvas, ņemot vērā, ka līdz ar datorizētu pakalpojumu attīstību, nedatorizēta pieeja vispārējiem pakalpojumiem pakāpeniski novecos. Minētā iemesla dēļ ESK piekrīt tiem, kas atbalsta nostāju, ka programmā kopumā un arī atsevišķos tajā ietvertajos pasākumos ir jāiekļauj līdzekļi iepriekš minētā riska novēršanai.” (8)

3.2

Augstāk izklāstīto un citu EESK novērojumu (9) par Galīgo ziņojumu un citiem Komisijas dokumentiem saistībā ar eEurope 2002 programmu rezultātā Komiteja ir izdarījusi šādus secinājumus attiecībā Komisijas paziņojumu par tematu “i2010 — Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai”.

3.3

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu par i2010 kā būtisku līdzekli turpmākās stratēģijas zināšanu sabiedrībai ES pamata izveidei.

3.4

EESK atbalsta Komisijas nodomu turpināt un veicināt eEurope iniciatīvu pēc 2005. gada.

3.5

Pēdējo desmit gadu laikā Eiropā panākts liels progress jauno informācijas tehnoloģiju izmantošanā — gan IT apgūšanas ziņā, gan spēcīgas IT un telekomunikāciju nozares uzturēšanas ziņā. To veicināja nozīmīgas Komisijas politiskās iniciatīvas, tajā skaitā arī eEurope rīcības plāns, kam ir būtiska nozīme šajā jomā. Tomēr, lai varētu pilnībā izmantot un baudīt priekšrocības, ko sniedz jaunā informācijas un zināšanu sabiedrība, vēl ir daudz darāmā.

3.6

EESK atbalsta Komisijas viedokli, ka ieguldījumi un pētniecība IKT jomā daļēji izskaidro ražīguma atšķirības ES un ASV, un ka nodrošinot vairāk investīciju IKT, varētu veicināt ātrāku ražīguma pieaugumu arī Eiropā, un tādējādi sekmēt izaugsmi, nodarbinātību un labklājību.

3.7

Globalizācija rada jaunus izaicinājumus ES. Ķīnā, Indijā un Dienvidamerikā ir strauji augoša ekonomika, kur IKT tehnoloģijas attīstās ļoti ātri. Lai risinātu konkurences radītās problēmas, ES jāizstrādā spēcīgas stratēģijas, tajā skaitā arī IKT jomā.

3.8

IKT nozīme ES konkurētspējas sekmēšanā tika uzsvērta arī Lisabonas stratēģijā. EESK atbalsta i2010 iniciatīvu kā Lisabonas stratēģijas mērķa, proti, līdz 2010. gadam izveidot ES par “viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko zināšanu ekonomiku pasaulē, kas nodrošina ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi ar vairāk un labāk darbavietām un lielāku sociālo kohēziju” sasniegšanas sastāvdaļu.

3.8.1

Tā kā IKT ir tik svarīga Lisabonas procesa daļa, EESK vēlas uzsvērt, ka jāpastiprina gan atbalsta pasākumi, gan spiediens uz dalībvalstīm — īpaši uz tām, kas atpaliek –, lai paātrinātu attīstības tempu un nodrošinātu priekšnosacījumus Lisabonas stratēģijas mērķa sasniegšanai līdz 2010. gadam.

3.9

IKT ir “universāla tehnoloģija” (UT). UT nodrošina iespēju mainīt praktiski visas sabiedrības dzīvi, jo UT ir neskaitāmas un bieži vien netiešas pielietojuma jomas. Kā vienu UT piemēru 20. gadsimtā var minēt iekšdedzes dzinēju. Pēc automašīnas izgudrošanas ne jau autorūpniecība bija rietumu ekonomikas ilgstošā uzplaukuma virzītājspēks, bet gan plašā infrastruktūra, kas tika izveidota, lai nodrošinātu iespēju lietot automobīli — sākot ar ceļu būvniecību un jaunām pakalpojumu nozarēm līdz pat fundamentāli mainītam dzīves modelim un preču izplatīšanas sistēmai.

3.9.1

Jaunas tehnoloģijas ieviešana pati par sevi nerada papildu vērtību vai peļņu; tas notiek tikai tad, kad tiek reorganizēti darba un ražošanas procesi. Ražīguma kāpums bieži netiek sasniegts vēl ilgu laiku pēc jauninājuma ieviešanas. Tas pats attiecas uz IKT. Jāapzinās, ka IKT (UT) pilnu potenciālu var realizēti tikai tad, ja tehnoloģijas ir apguvušas plašas aprindas, tajā skaitā uzņēmēji, darba ņēmēji, iedzīvotāji, valsts iestādes visos pārvaldes līmeņos. EESK uzsver, ka IKT potenciāla realizēšanas priekšnoteikums ir “digitālās plaisas” mazināšana.

3.10

Komisija paziņojumā īpaši uzsver nepieciešamību palielināt ieguldījumus tieši piedāvājuma jomā. EESK uzskata, ka Komisijai būtu lietderīgi sīkāk aplūkot apstākļus, kas varētu veicināt minētās investīcijas. EESK arī uzskata, ka šis jautājums ir cieši saistīts ar jauninājumu kapacitāti un tehnoloģiju izplatību.

3.10.1

Ja efektivitātes un ražīguma pieaugumu iespējams panākt ar jaunu tehnoloģiju palīdzību, darbs jāorganizē tā, lai pēc iespējas pilnvērtīgāk izmantotu jauno tehnoloģiju sniegtās iespējas. Tam būs nepieciešamas izmaiņas uzņēmējdarbības vadībā, kā arī atvērtu un inovatīvu darba struktūru ieviešana ar sociālā dialoga palīdzību. Tādējādi darba ņēmējiem tiks noteikts plašāks pienākumu loks un darba saturs. Komisijai būtu lietderīgi dziļāk pievērsties šai dimensijai.

3.10.2

Ja mēs vēlamies izveidot zināšanu sabiedrību un zināšanu ekonomiku, mums jāapsver iespēja izmantot IKT rūpniecības un pakalpojumu nozarēs saistībā ar vispārēju ražošanas un darba apstākļu maiņu. Analizējot IKT tiek veiksmīga pielietojuma uzņēmumos piemērus, var secināt, ka šie rezultāti vienmēr sasniegti saistībā ar iepriekšēju jaunu darba organizācijas formu ieviešanu, horizontālo hierarhiju, kas paļaujas uz darbinieku pieredzi un zināšanām, un kuros ir tendence pieredzi un zinātību izmantot kā lēmumu pieņemšanas procesa neatņemamu daļu.

3.10.3

Komisijas stratēģijā liela uzmanība pievērsta investīciju palielināšanai ar mērķi uzlabot piedāvājumu. Lietderīgas būtu bijušas konkrētākas diskusijas par to, kādi pamatnosacījumi un lietotāju prasības ir nepieciešamas, lai varētu pārvērst minētās investīcijas veiksmīgos jauninājumos.

3.11

EESK uzskata, ka Komisijas paziņojumā vajadzēja iekļaut arī jautājumu par statistikas par informācijas sabiedrību apkopošanu. Līdz šim izmantotos statistikas līdzekļus nevar pielietot attiecībā uz jaunajām komunikāciju tehnoloģijām un ar tām saistītajām nozarēm. Politika šajā jomā nosaka nepieciešamību pēc standartizētas, starptautiski salīdzināmas statistikas par pakalpojumu un tehnoloģiju izmantošanu un attīstību. Lai gan paziņojumā šādi apsvērumi nav iekļauti, EESK apzinās un atbalsta Komisijas iniciatīvas minēto jautājumu risināšanai.

4.   Īpašas piezīmes

4.1

EESK atzīmē, ka paziņojumā izvirzīto mērķu sasniegšanas būtisks faktors ir telekomunikāciju infrastruktūras, kas ir informācijas sabiedrības pamats, pilnveidošana un attīstība. Nosakot turpmāko politikas iniciatīvu pamatprincipus, būtiski vislielāko nozīmi piešķirt pasākumiem, kas vērsti uz investīciju, kā arī dažādu nozaru un visu tirgus dalībnieku konkurētspējas sekmēšanu, vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgus nosacījumus visām ieinteresētajām pusēm. EESK tomēr uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš dominējošo tirgus dalībnieku klātbūtnei un citiem īpašiem uz IKT nozari attiecināmajiem konkurences apstākļiem, jo īpaši uzņēmumiem, kas nodarbojas ar programmatūras izstrādi un tirdzniecību.

4.2

EESK vēlas uzsvēr nepieciešamību nodrošināt platjoslas saziņas izvēršanu tādā tempā, kas nekavētu modernu jauno tehnoloģiju pielietošanu.

4.2.1

Ir grūti sniegt precīzu, vispārpieņemtu platjoslas definīciju, taču zināma ierobežota definīcija ir nepieciešama, lai uzsāktu lietderīgu diskusiju par tās attīstību. Komisijas paziņojumā vajadzēja sniegt plašāku minētā jautājuma izklāstu. EESK uzskata, ka platjosla nozīmē asinhronu caurlaidi vairāk kā 2mb sekundē, un tikai izņēmuma gadījumos par platjoslu uzskatāma 512 kbit sekundē.

4.3

EESK atbalsta Komisijas nodomu pārskatīt elektroniskos sakarus reglamentējošos noteikumus. Pārskatīšana ir steidzami nepieciešama, lai izstrādātu vairāk veicinošu pasākumu investīcijām un jauninājumiem.

4.4

EESK vēlētos uzsvērt, ka konverģence rada politikas veidotājiem jaunus uzdevumus un stimulus palielināt IT apgūšanu. Konverģence nozīmē to, ka lietotājiem būs piekļuves iespējas tāda paša satura pakalpojumiem (piem, balss, ātrai datu pārraidei un video), izmantojot plašu platformu klāstu (ADSL, kabeļa pieslēgumu, satelītu, PLC, 3G utt), dažādiem gala termināliem — sākot no tradicionālām darbstacijām, mobilajiem tālruņiem un TV, līdz pat integrētiem informācijas tehnoloģijas elementiem automašīnās, mājsaimniecības tehnikai un dažādām lietojumprogrammām. Konverģences priekšrocības būs atkarīgas no tā, vai patērētājiem tiks piedāvāti kvalitatīva satura pakalpojumi un vai tiem būs pieejami ātri savienojumi.

4.4.1

Izstrādājot jaunus reglamentējošus dokumentus vai standartus, ir svarīgi atzīt, ka strauji attīstās jaunas lietojumprogrammas un traucējošās tehnoloģijas, piemēram, smart tags tehnoloģijas un balss telefonija. EESK ir pārliecināta, ka noteikumi veicinās savietojamību, kam no galapatērētāja viedokļa ir vislielākā nozīme, vienlaikus saglabājot tehnoloģiski neitrālu pieeju un, neraugoties uz dažādām grūtībām, atrisinās visas iespējamās savietojamības un neitralitātes pretrunas.

4.5

IKT nozare pati par sevi atrodas būtisku pārvērtību posmā, kas dos tai iespējas atrisināt radušos uzdevumus, tajā skaitā platjoslas sakaru paplašināšanu, tehnoloģiju izmaiņas, jaunos patērētāju modeļus, jaunos uzņēmējdarbības modeļus un dažādu platformu pieaugošo konkurenci.