ISSN 1725-5201

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 65

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

49. sējums
2006. gada 17. marts


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

II   Sagatavošanas dokumenti

 

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

 

422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī

2006/C 065/1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Valsts atbalsta rīcības plāns- mazāks un mērķtiecīgāks valsts atbalsts: plāns valsts atbalsta reformai 2005. - 2009. gadamKOM(2005) 107 galīgā red. – SEC(2005) 795

1

2006/C 065/2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem (no 2007. līdz 2013. gadam) un par tematu Priekšlikums Padomes lēmumam par Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) Septīto pamatprogrammu par kodolpētniecības un mācību pasākumiem (no 2007. līdz 2011. gadam)KOM (2005) 119 galīgā red./2 - 2005/0043 (COD) – 2005/0044 (CNS)

9

2006/C 065/3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammas izveidi (no 2007. līdz 2013. gadam)KOM (2005) 121 galīgā red. — 2005/0050 (COD)

22

2006/C 065/4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par dalībvalstu dienestu, kas ir atbildīgi par transportlīdzekļu reģistrācijas apliecību izdošanu, piekļuvi otrās paaudzes Šengenas informācijas sistēmai (SIS II)KOM(2005) 237 galīgā red. — 2005/0104 (COD)

27

2006/C 065/5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 69/169/EEK attiecībā uz alus ievedumu daudzuma pagaidu ierobežojumiem SomijāKOM(2005) 427 galīgā red. — 2005/0175 (CNS)

29

2006/C 065/6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Transporta veidu drošība

30

2006/C 065/7

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Padomes regulai, ar ko nosaka Kopienas finansēšanas pasākumus kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanai un jūras tiesību jomāKOM(2005) 117 galīgā red. — 2005/0045 (CNS)

38

2006/C 065/8

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — Kopienas civilās aizsardzības mehānismu uzlabošanaKOM(2005) 137 galīgā red.

41

2006/C 065/9

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Kopuzņēmumi Kopienas zivsaimniecības nozarē. Pašreizējā situācija un nākotnes perspektīvas (atzinums)

46

2006/C 065/0

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Padomes regulai, ar ko nosaka Kopienas skalu pieaugušu liellopu liemeņu klasificēšanaiKOM(2005) 402 galīgā red. — 2005/0171 (CNS)

50

2006/C 065/1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Tehnoloģiju parku nozīme jauno ES dalībvalstu rūpniecības strukturālajās pārmaiņās

51

2006/C 065/2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Komisijas paziņojums Pārstrukturēšana un nodarbinātība. Paredzēt un atbalstīt pārstrukturēšanu, lai attīstītu nodarbinātību: Eiropas Savienības nozīmeKOM(2005) 120 galīgā red.

58

2006/C 065/3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Padomes lēmumam, ar kuru izveido īpašu programmu Terorisma novēršana, gatavība teroristu uzbrukumiem un to seku pārvarēšana laika posmam no 2007. gada līdz 2013. gadam. Vispārīgā programma Drošība un brīvību garantēšanaKOM(2005) 124 galīgā red. — 2005/0034 (CNS)

63

2006/C 065/4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem (2007) — ceļā uz taisnīgu sabiedrībuKOM(2005) 225 galīgā red. — 2005/0107 (COD)

70

2006/C 065/5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Kā integrēt sociālos aspektus Ekonomisko partnerattiecību nolīgumu sarunās

73

2006/C 065/6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Komisijas paziņojums — apspriedes dokuments par valsts atbalstu jauninājumiemKOM(2005) 436 galīgā red.

86

2006/C 065/7

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai: Komisijas ieguldījums pārdomu laikā un pēc tā: D plāns — demokrātija, dialogs, diskusijasKOM(2005) 494 galīgā red.

92

2006/C 065/8

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Ceļā uz Eiropas zināšanās balstītu sabiedrību — organizētas pilsoniskās sabiedrības ieguldījums Lisabonas stratēģijas īstenošanā

94

2006/C 065/9

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 77/388/EEK attiecībā uz dažiem pasākumiem, lai vienkāršotu pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas procedūru un palīdzētu cīnīties pret nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un ar ko atceļ dažus lēmumus par atkāpēmKOM(2005) 89 galīgā red. — 2005/0019 (CNS)

103

2006/C 065/0

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Atjaunojamas enerģijas avoti

105

2006/C 065/1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Zaļā grāmata — Hipotekārais kredīts ESKOM(2005) 327 galīgā red.

113

2006/C 065/2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam. Hāgas programma: desmit prioritātes turpmākajiem pieciem gadiem — partnerība Eiropas atjaunošanai brīvības, drošības un tiesiskuma jomāKOM(2005) 184 galīgā red.

120

2006/C 065/3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu

131

2006/C 065/4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Zaļā grāmata par finanšu pakalpojumu politiku (2005.–2010. gadam)KOM(2005) 177 galīgā red.

134

2006/C 065/5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Higiēnas tiesiskās normas un amatnieciskie pārstrādes uzņēmumi

141

LV

 


II Sagatavošanas dokumenti

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī

17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/1


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Valsts atbalsta rīcības plāns- mazāks un mērķtiecīgāks valsts atbalsts: plāns valsts atbalsta reformai 2005. - 2009. gadam”

KOM(2005) 107 galīgā red. – SEC(2005) 795

(2006/C 65/01)

Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2005. gada 8. jūnijā nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas dokumenta sagatavošanu minētajā jautājumā, pieņēma atzinumu 2005. gada 11. novembrī. Ziņotājs bija Pezzini kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē) ar 117 balsīm par, 2 balsīm pret un 5 atturoties, ir pieņēmusi šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pastāvīgi uzsvērusi valsta atbalsts nozīmi kā galveno faktoru sekojošos jautājumos:

stabila konkurences politika, ne tikai palielinot dalībvalstu ekonomikas konverģenci;

inovāciju un ES konkurētspējas veicināšana;

kohēzija un ilgtspējīga attīstība visos Kopienas reģionos.

1.2

Tiesību akti, kas tiek piemēroti valsts atbalstam, pamatojas uz Kopienas dibināšanas dokumentiem: EOTK līgumu un Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu. Atšķirībā no EOTK līguma, kura darbības termiņš beidzies, EK līguma nav noteikts pilnīgs aizliegums valsts atbalstam: paredzēti atbrīvojumi (1)un daži izņēmumi (2), sniedzot iespēju Komisijai un jo īpaši arī Padomei, izmantot plašas iespējas pēc saviem ieskatiem pārvaldīt atbalstu kā vispārējo noteikumu izņēmumu.

1.3

Turklāt 87., 88. un 89. pants, kuros apskatīts šis sarežģītais jautājums, iekļauti VI sadaļas II nodaļā, paredzot kopīgus noteikumus attiecībā uz konkurenci, nodokļu politiku un tiesību aktu tuvināšanu tieši tādēļ, lai uzsvērtu to, ka jautājums par valsts atbalstu jāizskata saistībā ar tā iespējamo ietekmi uz konkurētspējīgu tirgu.

1.3.1

Šajā sakarā EESK jau uzsvērusi to, ka jebkuram jaunam valsts atbalsta rīcības plānam jābūt atbilstošam EK līguma 2. pantā minētajiem mērķiem, lai inter alia nodrošinātu iekšējā tirgus pareizu darbību, nediskriminējošu tiesību aktu ieviešanu, harmonisku, līdzsvarotu, ilgtspējīgu saimnieciskās darbības attīstību, stabilu un inflācijas neapdraudētu izaugsmi, augstu konkurētspējas un konverģences līmeni, labāku dzīves kvalitāti, ekonomisko un sociālo kohēziju un solidaritāti dalībvalstu vidū.

1.4

Protams, ka valsts atbalsts, kā atzīst pati Komisija, ir: “valsts intervences veids, ko izmanto, noteiktas saimnieciskās darbības veicināšanai. Atbilstoši tam atsevišķas saimnieciskās nozares vai darbības tiek vērtētas labvēlīgāk nekā citas, tādējādi kropļojot konkurenci, jo tā diskriminē uzņēmumus tādos, kas saņem atbalstu, un tādos, kas to nesaņem” (3)

1.4.1

Atbilstoši EK līguma 87. panta 1. punktam valsts atbalsts ietver ne tikai atbalstu, ko piešķir valsts iestādes un kuru finansē no valsts līdzekļiem, bet arī pasākumus, lai samazinātu izmaksas, kas parasti ir daļa no uzņēmuma izdevumiem.

1.5

2005. gada martā Eiropadome atkārtoti uzsvēra mērķi turpināt darbu pie vispārējā valsta atbalsta līmeņa samazināšanas, piešķirot izņēmumus jebkādu tirgus nepilnību gadījumos. Tas atbilst 2000. gada Lisabonas samita un 2001. gada Stokholmas samita ieteikumiem un apmierina nepieciešamību virzīt atbalstu kopējo interešu horizontālajiem mērķiem, tai skaitā arī kohēzijas mērķiem.

1.5.1

Bez tam Komisija savā nesenajā Paziņojumā par Lisabonas stratēģijas termiņa vidusposma pārskatu izvirzīja mērķi samazināt valsts atbalstu, novirzot to tirgus nepilnību gadījumiem, īpaši nozarēs ar augstu izaugsmes potenciālu, kā arī inovāciju veicināšanai (4)

1.6

Arī Eiropas Parlaments nesen izklāstījis savus uzskatus attiecībā uz valsts atbalstu (5) uzsverot, ka tas jāizmanto atbildīgi, apzinoties naudas vērtību, jo:

tas atbilst vairāk nekā 50 % ES gada budžeta;

tas ietekmē valsts finanses konkurētspējai un iespējai, lai privātuzņēmumi varētu investēt globalizētā ekonomiskajā vidē;

Eiropas nodokļu maksātāji finansē šo atbalstu.

1.6.1

Turklāt 2005. gada 12. maijā EP pieņēma Rezolūciju par Eiropas konkurētspējas nostiprināšanu – rūpniecisko pārmaiņu ietekme uz politiku un mazo un vidējo uzņēmumu nozīme (6), kurā atbalstīts mērķis samazināt globālā atbalsta apjomu uzņēmumiem, bet norādīts uz atsevišķu atbalsta veidu lietderību tirgus nepilnību novēršanā, kā, piemēram, atbalsts pētniecībai un attīstībai, apmācībai un konsultatīvajiem pakalpojumiem.

1.6.2

EP atzīmēja valsts atbalsta nozīmīgumu dalībvalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un aicināja Komisiju saglabāt struktūrfondos visus atbalsta instrumentus to reģionu saimnieciskajai un sociāli ekonomiskajai pārkārtošanai, kurus ietekmējusi rūpnieciskā pārvietošana; izteikts aicinājums vairāk ņemt vērā mazos un mikro uzņēmumus (7) minētajos reģionos un vispār visās kohēzijas politikās.

1.6.3

EP izteica priekšlikumu pa to, ka jānosaka skaidri definēta pieeja, ņemot vērā inovāciju veicināšanu visās nozarēs atbilstoši Lisabonas mērķu nostādnēm.

1.7

Savukārt Eiropas Kopienu tiesa gadu gaitā vairākkārt izteikusi savu viedokli par valsts atbalstu, izveidojot īstu tiesu praksi, kas nosaka vienotas, īpaši detalizētas vadlīnijas, it īpaši ar nesen pasludināto spriedumu lietā par vispārējas nozīmes pakalpojumiem un 2004. gada 24. jūlija spriedumu Alkmāras lietā (8).

1.8

Savā 2005. gada Ziņojumā par valsts atbalsta progresa rādītājiem (9) Komisija atspoguļo veiksmīgu ainu attiecībā uz dalībvalstu atbilstošu rīcību Lisabonas stratēģijas īstenošanai, parādot nelielu lejupslīdi atbalsta līmenī attiecībā uz IKP un vēl vairāk pozitīvu atbilžu attiecībā uz atbalsta pārvirzīšanu atbilstoši Eiropadomes sanāksmju ieteikumiem; tomēr šajā jomā vēl aizvien ir daudz darāmā.

1.8.1

Komisija 2001. gadā izveidoja valsts atbalsta reģistru un valsts atbalsta progresa ziņojumu kā pamatu diskusijām par stratēģiju, lai samazinātu vispārējo valsts atbalsta līmeni un novirzītu to uz horizontāliem mērķiem, un šie pasākumi tika tālāk pilnveidoti 2002. gadā. EESK jau atzinīgi novērtējusi Komisijas centienus sasniegt lielāku pārredzamību valsts atbalsta jomā, kas varētu izrādīties īpaši nozīmīgs dalībvalstīm, kas nesen pievienojušās ES.

1.9

EESK ar gandarījumu atzīmē to, ka 2003. gadā kopējais valsts atbalsta apjoms bija samazinājies par 3,6 % no 2003. gada un par gandrīz 30 % no 1996. gada; tomēr tiek atzīmēts arī tas, ka skaitlis 53 miljardi EUR (10), 60 % no kura iezīmējas saistībā ar apstrādes un pakalpojumu rūpniecības nozarēm, turpina būt augsts. EESK arī uzsver bažas par iespējamajiem konkurences izkropļojumiem, ko varētu radīt atšķirības valsts atbalsta jomā starp dalībvalstīm un dažādiem dalībvalstu reģioniem.

1.9.1

Savā agrākajā ziņojumā (11) EESK atzinīgi vērtēja Komisijas noteikumu tālāku skaidrošanu un precizēšanu, īpaši pievēršoties noteikumiem par kategoriju(grupu) atbrīvojumiem noteikumiem par nodarbinātības atbalstu, lai atvieglotu darba vietu radīšanas iniciatīvas dalībvalstīs.

1.9.2

EESK pilnībā piekrīt Komisijas nostādnēm par to, ka valsts atbalsta noteikumi laika gaitā jāprecizē, ņemot vērā norises politiskajā, ekonomiskajā un tiesiskajā jomā. Tādēļ arī instrumenti valsts atbalsta novērtēšanai tiek periodiski pārskatīti un tādēļ bieži vien tiem ir ierobežots darbības laiks  (12)

1.10

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par vispārējo reformu minētajā jomā, kas pamatojas uz integrētu pieeju, īpaši ņemot vērā tirgus nepilnības (13)

1.10.1

Šķiet, ka jaunās pamatsistēmas pieņemšana, kas virza valsts atbalsta politiku attīstības vajadzībām, jāpārskata, ietverot racionalizāciju un pilnīgu ietekmes novērtējumu.

1.10.2

Pārskatam jāpamatojas uz skaidri noteiktiem mērķiem, plašām konsultācijām un visaptverošu informāciju. Papildus skaidrai kontroles sistēmai jaunajai pamatsistēmai jānodrošina politiku atbilstība, koncentrēti pasākumi, un, visbeidzot, plašāka racionalizācija, pārredzamība un juridiskā noteiktība.

1.10.3

Ierosinātajai sistēmai jābūt saskaņā ar

integrētu pieeju attiecībā uz konkurenci, kā nolemts 2004. gada novembra Eiropadomes sanāksmē, lai dotu jaunu stimulu Lisabonas programmai attiecībā uz tādiem jautājumiem kā saimnieciskā attīstība, nodarbinātības pieaugums un uzņēmumu konsolidācija;

nepieciešamību racionalizēt Kopienas valsts atbalsta politiku, ko pastāvīgie papildinājumi padarījuši aizvien sarežģītāku, līdz ar to palielinoties arī administratīvajam slogam gan dalībvalstīs, gan saņēmējvalstīs;

nepieciešamību nodrošināt juridisko noteiktību un administratīvo pārredzamību ar skaidriem, vienkāršiem, iepriekš izstrādātiem likumiem, ko vienkārši piemērot uzņēmējdarbībā, un uzņēmējdarbības padomdevēji to spēj izprast un pielietot;

principu, ka atbalstam jābūt ekonomiski pamatotam; tas jāvirza tirgus nepilnību izlīdzināšanai, nenoteiktības mazināšanai un pietiekami prognozējamas vides nodrošināšanai tirgus dalībniekiem;

mehānismiem un procedūrām to pasākumu noteikšanai un izziņošanai, kas neatbilst ES-25 dalībvalstu vienotā tirgus noteikumiem;tiem jānodrošina praktiski pasākumi, aktīvi iesaistot ieinteresētās puses, tiesu iestādes, mācību spēkus, uzņēmējus un pilsonisko sabiedrību.

1.10.4

Īpaši jāņem vērā arī šādi aspekti:

atbalsta saņēmēju apjoms, atrašanās vieta un piešķirtā atbalsta apjoms (“De minimis” noteikumi);

jaunās pamatsistēmas atbilstība Kopienas vides politikas ietvarprogrammai (siltumnīcas efekta gāzu emisijas jaunie noteikumi);

inovācijas politika (2004. gada Vademecum programma un jaunais 2005. gada paziņojums) un pētniecības un tehnoloģiskās attīstības politika (jaunā 2006. gada pamatsistēma pētniecības un attīstības politikai);

nozaru rūpniecības politika;

kohēzijas politika (Reģionālā atbalsta vadlīniju pārskatīšana (RAG 2006);

uzņēmējdarbības politika ((“De minimis” noteikumi un noteikumu pārskatīšana attiecībā uz riska kapitālu);

patērētāju uzskati un Eiropas iedzīvotāju ieguvumi.

1.11

EESK uzskata: lai definētu kopējo valsts atbalsta pamatsistēmu, vissvarīgākais tomēr ir tādas modernas politikas izstrāde, kas iegūtu vienbalsīgu atbalstu visās dalībvalstīs, jo globalizācijas rezultātā visas ES ekonomikas ir pakļautas pārejai un restrukturizācijas procesiem.

1.12

Uzņēmumi kā konkurenti un valsts atbalsta saņēmēji kopā ar sabiedrisko sektoru ir labvēlīgā situācijā, lai novērtētu izstrādāto instrumentu efektivitāti. Tiem jāsniedz praktisks ieguldījums, lai izstrādātu tādus uzraudzības risinājumus, kas būtu atbilstoši modernai Eiropas valsts atbalsta politikai un varētu sniegt ieteikumus jaunu vadlīniju izstrādei.

1.12.1

Turklāt uzņēmumi ir tieši pakļauti gan juridiskajām nepilnībām, atbalsta sistēmu ilgai apstiprināšanai, kā arī saskaras ar nopietnām sekām, ja piešķirtais atbalsts pasludināts par nelikumīgu un ir jāatmaksā. Tādēļ uzņēmumi ir to skaitā, kas iegūtu visvairāk no Kopienas likumu izpratnes izplatīšanas un grūtību un nevienlīdzības novēršanas attiecībā uz tiesību aktu interpretāciju un ieviešanu.

2.   Virzība uz līdzsvarotu sistēmu valsts atbalsta reformai

2.1

EESK ir stingri pārliecināta, ka Komisijas priekšlikumi par reformu varētu būt vērtīgs izvērtēšanas līdzeklis, lai panāktu līdzsvarotu saskaņošanu šādās jomās

visu dalībvalstu attīstības vajadzības – ilgtspējīga, uz zināšanām balstīta tautsaimniecība ar vairāk un labākām darba vietām un augstu dzīves standartu;

globalizācijas seku ierobežošana vismaz attiecībā uz to, lai pilnībā ievērotu PTO noteikumus.

vienādi nosacījumi uzņēmumiem, patērētājiem, nodokļu maksātājiem un pilsoniskajai sabiedrībai kopumā paplašinātās Eiropas lielajā vienotajā tirgū.

2.2

EESK pilnībā atbalsta principu, kas ir valsts atbalsta reformas pamatā – “Mazāks, bet mērķtiecīgāks atbalsts”, cenšoties padarīt uzņēmumus konkurētspējīgākus vietējā un starptautiskajā tirgū un izveidot piemērotus apstākļus, lai dotu iespēju atlīdzināt uzņēmumiem, kas darbojas visefektīvāk.

2.3

EESK pilnībā atbalsta Komisijas pieeju, kas vērsta uz noteikumu vienkāršošanu, lai sniegtu tirgus dalībniekiem lielāku noteiktību un dalībvalstīm atvieglotu administratīvo slogu. EESK neapšaubāmi uzskata, ka neskaidrība par to, kas ietilpst un kas neietilpst likumīgā valsts atbalstā, visticamāk, radīs jautājumus par Komisijas valsts atbalsta un kontroles procesa likumību.

2.4

EESK uzskata, ka Kopienas piedāvātās valsts atbalsta reformas noteikumiem noteikti jāietver

plašāka dažādu ieinteresēto pušu, īpaši uzņēmumu, iesaistīšanās politikas izstrādē un tās ieviešanā,

spēkā esošo noteikumu atbilstība jaunajiem uzdevumiem, lai atbalstītu Lisabonas mērķus un palielinātu sabiedrības ieguvumus;

īpašu instrumentu radīšana, lai veicinātu uzņēmumu paplašināšanos, nosakot veicināšanas pasākumus;

jaunu noteikumu apstiprināšana attiecībā uz valsts atbalstu inovācijām un pētniecībai un attīstībai;

precīzāki nosacījumi fiskālā atbalsta piešķiršanai, atbalsta pasākumu programmas pārskatīšana, lai ieviestu nodokļu atvieglojumus, radītu piesaistošu, vienkāršu instrumentu ar ierobežotu ietekmi uz konkurenci, kas nodrošinās līdzvērtīgus konkurences apstākļus mazāk attīstītajiem reģioniem;

ex-post novērtēšanas mehānismu izveide un pasākumu izmaksu lietderības uzraudzība, kas pārbauda to dzīvotspēju atbilstoši iekšējā tirgus darbībai;

plašāka starptautiskā sadarbība Kopienas un trešo valstu politiku saskaņošanas jomā, īpaši ar valstīm, kur likumdošana neparedz nekādus valsts atbalsta ierobežojumus.

2.5

Valsta atbalsta politika ir konkurences politikas neatņemama sastāvdaļa un kā tāda tā ir Kopienas politiku vidū, pievēršot īpašu uzmanību ekonomiskajām tendencēmTādēļ EESK uzskata, ka valsts atbalsta politika jāpiemēro konkrētāk, lai sasniegtu augsta līmeņa attīstību un atbilstību Lisabonas mērķiem tā, lai tā varētu būt vadošais virzītājspēks, nodrošinot stabilas saimnieciskās un nodarbinātības attīstības tendences.

2.6

Konkurētspēja ir tirgus ietilpības līdzeklis, lai globalizētajā pasaulē efektīvi varētu radīt vērtīgas preces un pakalpojumus, paaugstinot dzīves līmeni un nodrošinot augstu nodarbinātības līmeni.Jāatzīst, ka ES tomēr nav izdevies veicināt uzņēmējdarbības un cilvēkresursu pieaugumu un sasniegt augstāku tehnoloģiskās pētniecības, inovācijas, mācību un internacionalizācijas līmeni nekā paredzēts Lisabonas stratēģijā.

3.   Reforma un Lisabonas stratēģija (Mazāks un mērķtiecīgāks valsts atbalsts)

3.1

EESK atbalsta jauno vispārējo Kopienas valsts atbalsta programmu, kas pamatojas uz atbalsta politiku, kas

ir mērķtiecīgāka un selektīvāka;

ir vienotāka un pilnībā atbilst Lisabonas stratēģijas mērķiem,

pamatojas uz procedūru un noteikumu vienkāršošanu, pārredzamību un juridisko noteiktību;

pastiprina uzņēmumu un darbinieku organizatorisko lomu lēmumu pieņemšanas un īstenošanas procesā, kā arī valsts atbalsta efektivitātes novērtēšanā un uzraudzībā;

pamatojas uz atbildības dalīšanu, izmantojot valsts koordinācijas organizācijas;

ir saistīta ar starptautisko atbalsta organizāciju politiku un galvenajiem Eiropas sadarbības partneriem globālajā tirgū;

atbilst vienotā tirgus noteikumiem;

garantē Eiropas Savienības valsts atbalsta atbilstību.

3.2

EESK uzskata, ka Kopienas valsts atbalsta politikai ir jābūt pietiekami aktīvai, lai padarītu Eiropu pievilcīgāku investoriem un darba devējiem, veicinot uzņēmējdarbības konkurētspēju sociālo kohēziju, centienus pētniecības un inovācijas jomās, un, visbeidzot, veicinot jaunu iemaņu ieviešanu un izplatību, kā arī cilvēkresursu apmācību.

3.3

EESK uzskata, ka jāievieš vispārējā kategoriju atbrīvojumu regula, lai paplašinātu un vienkāršotu Kopienas atbrīvojumu sistēmas kārtību mācību un nodarbinātības atbalstam, izvēloties atbalsta pasākumus, kas ir pārredzamāki un kuriem ir konkrētāki mērķi, kas jānosaka, konsultējoties ar uzņēmumiem un sociālajiem partneriem, jo tie kā atbalsta saņēmēji spēj vislabāk novērtēt ierosināto līdzekļu efektivitāti.

3.4

Attiecībā uz reģionālo atbalsta sistēmu EESK atbalsta jaunajā programmas sistēmā 2007.-2013. gadam minēto priekšlikumu attiecībā uz attīstības veicināšanu mazāk attīstītajos reģionos (NUTS II “statistiskā efekta” reģioni, NUTS II “ekonomiskās attīstības” reģioni un NUTS III “reģioni ar zemu iedzīvotāju blīvumu”), attālā salās un kalnu apvidos, pārvarot atkarību no atbalsta, samazinot maksimālo atbalsta intensitāti, nepieļaujot to, ka atbalsta atšķirības starp mazāk attīstītajiem reģioniem pārsniedz 10 %, un apkarojot iespējamo pārvietošanas tendenci atšķirīgo atbalsta apjomu dēļ (ne vairāk par 20 % NUTS III līmeņa reģioniem) starp pierobežas reģioniem.

3.4.1

EESK atbalsta Komisijas pieeju attiecībā uz reģionālā atbalsta dažādošanu, bet uzskata, ka jāizvairās no mazāko uzņēmumu paplašināšanas palēnināšanās riska, un gan mazajiem, gan vidējiem uzņēmumiem jānosaka vienots apjoms 20 % apmērā.Piedāvātajos ierobežojumos atbalstam lielajiem uzņēmumiem reģionos, uz kuriem attiecas jaunie izņēmumi, jāņem vērā jaunā uzņēmumu klasifikācija, kas 2003. gadā noteikta Komisijas rekomendācijā (14).

3.5

Attiecībā uz maza apjoma atbalstu EESK iesaka paaugstināt “de minimis” atbalsta griestus, vismaz lai nodrošinātu mērķtiecīgāku, saskaņotāku Kopienas rīcību.

3.6

EESK uzskata, ka Komisijai jāpievērš lielāka uzmanība tādam valsts atbalstam, kas ievērojami ietekmē tirdzniecību, nevis jātērē līdzekļi, analizējot daudzus galvenokārt vietēja rakstura gadījumus, un jāizskaidro jēdziena “vietējas nozīmes” nozīme un interpretācija.

3.7

EESK uzskata, ka valsts atbalsta kontrolei jābūt proporcionālai un efektīvai, un no visaptverošām paziņošanas procedūrām jāizvairās gadījumos, kas ir mazāk nozīmīgi Kopienas konkurencei.

3.8

EESK stingri atbalsta Komisijas 2004. gada februārī iesniegto priekšlikumu par neliela apjoma valsts atbalstu, paredzot dalībvalstīm lielāku rīcības brīvību, vienkāršākas procedūras un pietiekami plašas iespējas ieviest atbalsta pasākumus, lai atvieglotu Lisabonas mērķu sasniegšanu, saglabājot atbilstošu Komisijas kontroli.

3.9

Attiecībā uz nozaru atbalstu jānodrošina ES nozaru politiku un transporta, enerģētikas, informācijas un komunikācijas atbalsta režīmu atbilstība atbilstoši Komisijas ieteikumiem par kategoriju (grupu) atbrīvojumu. Lisabonas stratēģijā noteikti īpaši mērķi attiecībā uz kultūras, audiovizuālās mākslas, kino un sporta jomu, kur ir plašas inovāciju, izaugsmes un darba vietu radīšanas iespējas.

3.10

Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai ir spēkā līdz 2007. gadam. Arī šajā jomā ir svarīgi sekot Lisabonas stratēģijā noteiktajiem mērķiem, atvieglojot siltumnīcefekta gāzu emisijas (ELS valsts kvotu piešķiršanas plāni) tirdzniecības shēmas ieviešanu kā daļu no Kioto protokolā noteiktajiem mērķiem.

3.11

Atbalsts inovācijām (atbilstoši Zaļajai grāmatai (15)): EESK uzskata, ka esošā sistēma jāpaplašina attiecībā uz atbalstu inovāciju pasākumiem un jānosaka skaidri, vispārēji atbilstības kritēriji, kas dod iespēju dalībvalstīm plašākas intervences iespējas bez ziņošanas pienākuma.

3.11.1

Lai panāktu uzlabojumus šajā jomā EESK aicina Komisiju ar Eurostat palīdzību precizēt, kādus ražojumus un pakalpojumus šobrīd var definēt kā inovatīvus. Zināmi norādījumi šajā jutīgajā zonā būtu ļoti noderīgi.

3.11.2

Šajā sakarā EESK atzinīgi vērtē 2005. gada 21. septembrī publicēto Paziņojumu par valsts atbalstu un inovācijām, kurā izklāstītas Kopienas nostādnes attiecībā uz šo ļoti svarīgo nozari un noteiktas gan visredzamākās tirgus nepilnības, gan piemēroti pasākumi gadījumiem, kuros ir iespējami korekcijas pasākumi.

3.12

Jāizstrādā iepriekš noteikti kritēriji tādu tirgus nepilnību noteikšanai, kas, iespējams, kavē inovācijas pasākumus un līdzekļus Lisabonas stratēģijas ieviešanas procesā. Tajā pašā laikā tomēr dalībvalstīm un to reģioniem nāksies dot iespēju “manevrēt” intervences pasākumus tā, lai tie ir proporcionāli un efektīvi, kā arī spēj pārvērst pirmskonkurences izpēti komerciāla rakstura un tirgus inovācijas pasākumos.

3.13

Valsts atbalstam, lai atvieglotu investīcijas mazo un vidējo uzņēmumu inovāciju projektos, jācenšas veicināt uzņēmumu paplašināšanās, kā arī jāaptver sekojoši jautājumi, it īpaši:

atbalsts reģionālajiem un transreģionālajiem inovāciju tīkliem;

rūpniecisko tehnoloģiju parku un apvidu politikas veicināšana;

“Business angels” un starpnieku pakalpojumi, kā, piemēram, riska tehnologi, brokeri un konsultanti patentu jautājumos

tehnoloģiju pārejas centru izveide un riska kapitāls;

kvalificētu tehnisko darbinieku apmācība un pieņemšana darbā.

3.14

EESK uzskata, ka jaunajā sistēmā jāņem vērā arī visi ārējie faktori, kas ietekmē inovāciju procesu, un tie ir šādi:

uz inovācijas kultūru pamatots uzņēmums;

sakaru un savstarpējo sakaru tīkli ar citiem uzņēmumiem, organizācijām un sabiedriskajām organizācijām, kam ir būtiska nozīme zināšanu un inovāciju radīšanā un izplatīšanā;

normatīvo aktu sistēma, it īpaši intelektuālā īpašuma jomā;

pieeja kapitāla tirgum, īpaši attiecībā uz riska kapitālu un sākuma kapitālu (paziņojuma par investīciju kapitālu pārskatīšana);

izglītības un apmācību pakalpojumi, akadēmiskās un zinātniskās jomas un attiecīgo nozaru uzņēmumu kontakti;

inovācijas atbalsta struktūras (kā, piemēram, atbalsta centri, rajonu tīkli, rūpniecisko tehnoloģiju parki) un starpnieku pakalpojumi.

3.14.1

Pastāv vispārīgs uzskats, ka, pārskatot horizontālā atbalsta vadlīnijas, kā, piemēram, atbalsts pētniecībai, inovācijai, videi un cilvēkresursiem, jāņem vērā sekojošais:

jāpalielina pašreiz noteiktā horizontālā atbalsta intensitāte;

jāsaglabā reģionālās prēmijas intervencei mazāk attīstītajos apgabalos;

jāievieš “kohēzijas prēmija” intervencei, kas daļēji tiek finansēta no struktūrfondiem attiecībā uz apgabaliem, kas nav tiesīgi saņemt atbalstu, vai apgabaliem, kuri vairs nav tiesīgi saņemt atbalstu saskaņā ar 83. panta c) apakšpunktu.

3.15

Attiecībā uz vispārējas tautasaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem jāuzsver tas, ka šādi pakalpojumi ir sociālās un reģionālas kohēzijas pamatelementsAtbilstoši kritērijiem, kas noteikti Alkmāras spriedumā (16) un attiecīgajam Komisijas 2005. gada 13. jūlija lēmumam tādēļ nepieciešams precizēt jēdzienu “labi pārvaldīts uzņēmums” Nepieciešams nodrošināt juridisko noteiktību arī attiecībā uz kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanu, kas ir valsts atbalsta veids atbilstoši Līgumam.

3.16

EESK uzskata, ka tiesību aktu izstrādē nākotnē jāņem vērā tas, ka atbildība par vispārējas tautsaimnieciskās nozīmes pakalpojumu definēšanu gulstas uz valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, ievērojot demokrātisku likumību attiecīgajā jomā (17).

4.   Procedūru vienkāršošana un pārskatāmība

4.1

EESK uzskata, ka var veikt plašāka apjoma pasākumus, lai izstrādātu vienkāršāku, pārredzamāku Kopienas atbalsta politiku, pamatojoties uz Komisijas centieniem noteikt iemeslus, kas, iespējams, izraisa konkurences izkropļojumus.

4.2

Jānovērš nokavējums lietu izskatīšanā, uzlabojot un saskaņojot administratīvo pieredzi. Dalībvalstīm arī jāsadala atbildība, lai varētu nodrošināt pārredzamību un efektivitāti.

4.3

EESK arī stingri aicina attīstīt pieredzes kodeksus, pilnībā iesaistot visas ieinteresētās puses, īpaši uzņēmumus kā atbalsta līdzekļu saņēmējus.

5.   Reforma un ES-25

5.1

Situācija paplašināšanas sākumā mudina ieviest izmaiņas valsts atbalsta politikā, lai padarītu visus ES reģionus investoriem vienādi pievilcīgus kā jaunus apvidus un nodrošinātu taisnīgu konkurenci starp reģioniem, kas robežojas viens ar otru.

5.2

Desmit jaunās dalībvalstis šobrīd piešķir uzņēmumiem daudz lielākas valsts atbalsta summas procentuāli no IKP nekā ES-15 dalībvalstis, lai gan situācija pakāpeniski sāk izlīdzināties. Laika periodā no 2000. līdz 2003. gadam jaunajās dalībvalstīs izsniegtā valsts atbalsta summa vidēji veido 1,42 % no IKP salīdzinājumā ar vidējo summu 0,4 % apmērā ES-15 dalībvalstīs.

5.3

Lisabonas stratēģija paredz to, ka atbalsts tiek izmantots horizontālo mērķu sasniegšanai 2002. gadā minētajam nolūkam tika iezīmēti 73 % atbalsta apjoma ES-15 salīdzinājumā ar 22 % jaunajās dalībvalstīs (18).

5.4

Otrkārt, jāatzīst tas, ka jaunās dalībvalstis ļoti veiksmīgi piemērojušās tirgus ekonomikai, lai gan paplašinātajā ES vēl aizvien nepieciešami plašāki pasākumi, lai samazinātu vispārējo atbalsta līmeni un veicinātu konkurētspēju, ilgtspējīgu un vienotu attīstību un uz jaunajām Eiropas zināšanām pamatotu ekonomiku.

6.   Ieinteresēto pušu iesaistīšana: uzņēmumi un pilsoniskā sabiedrība

6.1

EESK uzskata, ka jāuzlabo valsts atbalsta praktisko pasākumu un piešķiršanas kārtība. Nepieciešams plašāk iesaistīt tieši ieinteresētās puses, īpaši uzņēmumus un pilsonisko sabiedrību, jo tie ir tieši pakļauti gan juridiskajai nenoteiktībai un ilgai procedūrai par Komisijas atbalsta sistēmu apstiprināšanu, gan arī nopietnām sekām attiecībā uz piešķirto atbalstu, ja tas atzīts par nelikumīgu un ir jāatmaksā.

6.2

Uzņēmumi ir gan valsts atbalsta saņēmēji, gan vienlaicīgi arī konkurenti, un galvenokārt tiem

jānovērtē ieviesto instrumentu efektivitāte, jāuzrauga pieņemto lēmumu izpilde un jānosaka iespējami labākā pieredze, pateicoties iegūtajām iemaņām un tieši iegūtajai pieredzei;

jāatvieglo Kopienas tiesību aktu izplatīšana skaidros, pārredzamos un izmantotājiem tieši pieejamos veidos neatkarīgi no tā, vai tie ir atbalsta sniedzēji vai saņēmēji;

jāpalīdz pārvarēt tās grūtības un neskaidrības, ar kurām jāsastopas likumu skaidrošanas un ieviešanas procesā;jāievieš privātuzņēmumiem pieejamas formas, lai veicinātu atbilstību Eiropas tiesību aktiem un to īstenošanai.

jāievieš privātuzņēmumiem pieejamas formas, lai veicinātu atbilstību Eiropas tiesību aktiem un to īstenošanai.

6.3

Tādēļ EESK uzskata:

iestādēm plašāk jāiesaista uzņēmumi lēmumu pieņemšanā un politikas ieviešanā;

jāievieš mehānismi ex-post novērtēšanai un pasākumu izmaksu efektivitātes uzraudzībai;

Komisijas lēmumi jāpadara pilnībā pieejami Internetā vienā no Komisijas darba valodām, kā arī attiecīgās dalībvalsts valodā.

uzņēmumiem jābūt informētiem par pastāvīgajiem ziņošanas procesiem tā, lai tie varētu pārliecināties, vai valsts vai vietējā līmenī piešķirtās koncesijas atbilst ES pamatprasībām un procedūrām attiecībā uz atbalsta piešķiršanu tā, lai tie vara sadarboties ar valsts iestādēm dažādos līmeņos, radot iespēju ES valsts atbalsta politikas efektīvai ieviešanai.

jāveic visaptveroša uzraudzība tiesību aktu ieviešanā, iesaistot uzņēmumus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus tirgus nepilnību ekonomiskajā analīzē un atsevišķu nozaru nepietiekamā darbībā;

jāievieš sistemātiski, kopēji “tirgus nepilnību novērošanas” mehānismi, kas pamatojas uz skaidri noteiktiem, pārredzamiem kritērijiem, kā arī uz atbalsta pasākumiem, kas īpaši neietekmē konkurenci iekšējā tirgū un atbilst Lisabonas stratēgijai.

7.   Virzība uz tādu valsts atbalsta politiku, kas ir izaugsmes instruments un daļa no kopēja redzējuma attiecībā uz ES 25-27 izaugsmi un integrētu, vienotu ekonomisko attīstību, veicinot jaunu darba vietu un uzņēmumu radīšanu

7.1

EESK uzskata, ka nepieciešams reāli atspoguļot valsts atbalsta nozīmi Eiropas Savienības nākotnē attiecībā uz dalībvalstu konkurētspējīgu, ilgtspējīgu un vienotu attīstību, kā tika nolemts Lisabonā un kopš 2000. gada vairākkārt atkārtots dažādos Eiropas samitos.

7.1.1

Lisabonas stratēģijā noteiktajām pamatnozarēm nepieciešams būtiska, mērķtiecīgs finansiālais ieguldījums, kas pilnībā jāatspoguļo dalībvalstu budžeta un struktūrpolitikās: nepieciešama iepriekš noteikta, saskaņota, atbilstīga pamatsistēma, uz kuru jāatsaucas visām politikām, tai skaitā arī Kopienas konkurences politikai.

7.2

Pirms pilnībā tiks sasniegts tās Eiropas vienotais tirgus, kas var uz vienlīdzīgiem noteikumiem konkurēt ar citiem globālā tirgus dalībniekiem, EESK uzskata, ka nepieciešama pamatīga Eiropas ekonomiskās un it īpaši valsts atbalsta politikas modernizācija gan attiecībā uz tās noformulēšanu, gan ieviešanu. Tas ir arī priekšnoteikums apjomīgai infrastruktūrai un nemateriāliem ieguldījumiem, kas nepieciešami, lai efektīvs, tehnoloģiski attīstīts tirgus pareizi darbotos.

7.3

Komiteja uzskata, ka jānosaka vispārējie atbilstības kritēriji, lai varētu mudināt dalībvalstis un reģionus ieviest atbalsta politiku ar mērķi sasniegt konkurētspējīgu ekonomiku, kas atbilst brīvās tirdzniecības noteikumiem.

7.4

Gadījumos, kad tirgum neizdodas radīt Eiropas uzņēmumu konkurenci un tas nespēj stiprināt to tehnoloģiskās inovācijas, apmācības un internacionalizācijas iespējas, Eiropas valsts atbalsta politikai jāatvieglo, nevis jākavē uzņēmumu attīstības politikas un shēmas un jāpalielina iespējas piesaistīt Eiropai jaunas investīcijas, pieredzi un kapitālu.

8.   Noslēguma ieteikumi

8.1

EESK atbalsta Eiropas valsts atbalsta politikas modernizāciju, kas pamatojas uz jaunu, visaptverošu izvērtējumu un jaunu, vispārēju Kopienas pamatsistēmu. Šajā sakarā Komiteja īpaši iesaka:

politiku, kas spēj sniegt pienācīgas atbildes un likvidēt tirgus nepilnības;

politiku, kas sniedz ievērojamu ieguldījumu iekšējā tirgus izveidē, tā rezultātā neradot konkurences izkropļojumus;

saskaņotāku, integrētu politiku, kas atvieglo dažādu Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanu, lai padarītu uzņēmējdarbību konkurētspējīgāku un inovatīvāku pasaules mērogā, vienlaicīgi arī uzlabojot sabiedrības dzīves un darba kvalitāti,

rūpniecības un pakalpojumu tīkla nostiprināšanu, veicinot uzņēmumu attīstību un pozicionējot rūpniecību darba tirgū atbilstoši jaunās rūpniecības politikas mērķiem un jaunajām globalizācijas prasībām;

stingru atbalstu visiem ražojumu un procesu jauninājumiem (19)

visaptverošu izvērtējumu, lai Eiropu padarītu investoriem pievilcīgāku un rastos plašākas darba vietu radīšanas iespējas, padarītu uzņēmumus konkurētspējīgākus, veicinātu pētniecības un inovāciju projektus, un, visbeidzot, veicinātu attīstību, jaunu prasmju izplatīšanu un cilvēkresursu apmācību.

veltītu lielāku uzmanību faktoriem, kuri patiešam kropļo konkurenci iekšējā un starptautiskajā tirgū, radot nevajadzīgas, dārgas birokrātijas shēmas ierobežota apjoma, vietēja mēroga problēmu risināšanai, kuras nerada ievērojamus tirgus traucējumus.

pieeju, kas pamatojas uz vienkāršākām, pārredzamām, nepārprotamām procedūrām un noteikumiem un ar pasākumiem, kas pamatojas uz fiksētiem, nediskriminējošiem kritērijiem, kuri atbilst Lisabonas programmai attiecībā uz harmonisku, vienotu un konkurētspējīgu attīstību globālā līmenī.

plašāku iestāžu iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā un procesu ieviešanā, efektivitātes novērtēšanā un uzraudzībā, ka arī to piemērošanā;

ciešāku saistību gan ar Eiropas noteikumiem un tiesību aktiem, gan ar PTO starptautiskajām organizācijām, gan ar pasaules tirgū iesaistītajiem galvenajiem Eiropas dalībniekiem;

līdzdalību uz nākotni vērstā uzdevuma risinājumā, kurā var piedalīties visi politisko lēmumu pieņemšanā un sociālekonomiskajā sistēma iesaistītie dalībnieki, ar mērķi radīt kopīgu redzējumu un jau priekšlaikus noteikt to, cik lielā mērā intervence faktiski ir savienojama ar attīstību.

Briselē, 2005. gada 14. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne – Marie SIGMUND


(1)  Pants 87(2).

(2)  Pants 87(3).

(3)  KOM(2005) 147 galīgā red., 12.04. 2005.

(4)  Ne vienmēr iespējams viegli izprast šo informācijas sabiedrību. Jāveicina un jāatbalsta spēja ražot aizvien Informācijas sabiedrības ietver ievērojamu intelektuālo ieguldījumu. Jāveicina un jāatbalsta novatoriskas iespējas ražot tehnoloģiski aizvien progresīvākas preces un pakalpojumus.

(5)  EP 22.02.2005. Rezolūcija Nr. P6 - TA(2005)0033, 22.02. 2005.

(6)  EP Rezolūcija Nr. A6-0148/2005, 12.05.2005.

(7)  Skat rekomendāciju Nr. 2003/361/EK (OV L 124, 20.05. 2003.).

(8)  Lieta C-280/00, Altmark Trans and Magdeburg – Nahverkehrsgesellschaft Altmark (2203) ECR I-7747.

(9)  Skat 3. zemsvītras piezīmi.

(10)  ES līmenī.

(11)  OV C 108, 30.04.2004.

(12)  SEC(2005) 795, 07.06.2005.

(13)  KOM(2004) 293 galīgā red., 20.04.2004.

(14)  OV C 124, 20.05.2003.

(15)  KOM(1995) 688.

(16)  Lieta C-280/00, Altmark Trans and Magdeburg – Nahverkehrsgesellschaft Altmark (2203) ECR I-7747.

(17)  Publisko pakalpojumu kompensācijas atbrīvojumam (86. panta 2.punkts) jābūt pietiekami būtiskam, lai nodrošinātu elastību, dinamiku un minimālu administratīvu slogu.

(18)  Visā ES apmēŗam 73 % no kopējā atbalsta (mazāk lauksaimniecības, zivsaimniecības un transporta nozarēs) tika piešķirti horizontāliem mērķiem, tai skaitā pētniecībai un attīstībai, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, videi un reģionālajai saimnieciskajai attīstībai. Atlikušie 27 % tika novirzīti atsevišķām nozarēm (galvenokārt apstrādes rūpniecībai, ogļrūpniecībai un finansu pakalpojumiem), ietverot glābšanas atbalstu pārstrukturēšanas atbalstuLaika periodā no 2000. līdz 2002. gadam horizontālajiem mērķiem piešķirtā atbalsta apjoms pieauga par 7 procentu punktiem salīdzinājumā ar laika periodu no 1998. līdz 2000. gadam. Lielā mērā tas bija tādēļ, ka ievērojami pieauga vides atbalsts (+ 7 punkti) un pētniecības un attīstības atbalsts (+ 4 punkti). Lielākajā daļā dalībvalstu tika novērota pozitīva tendence, mainījās procentuālais atbalsta apjoms. Patiešām, vairākās ES dalībvalstīs – Beļģijā, Dānijā, Grieķijā, Itālijā, Nīderlandē, Austrijā un Somijā faktiski viss 2002. gadā piešķirtais atbalsts tika novirzīts horizontāliem mērķiem (KOM(2004) 256 galīgā red.).

(19)  Kā aicināts Zaļajā grāmatā par inovācijām (1995. gads).


17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/9


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem (no 2007. līdz 2013. gadam)” un par tematu “Priekšlikums Padomes lēmumam par Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) Septīto pamatprogrammu par kodolpētniecības un mācību pasākumiem (no 2007. līdz 2011. gadam)”

KOM (2005) 119 galīgā red./2 - 2005/0043 (COD) – 2005/0044 (CNS)

(2006/C 65/02)

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu Padome 2005. gada 25. aprīlī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu:

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2005. gada 11. novembrī. Ziņotājs bija WOLF kgs un līdzziņotājs bija PEZZINI kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē), ar 123 balsīm par un 4 atturoties, ir pieņēmusi šādu atzinumu.

Saturs:

1.

Kopsavilkums un ieteikumi

2.

Ievads

3.

Komisijas priekšlikuma saturs

4.

Vispārīgas piezīmes

5.

Īpašas piezīmes

6.

Euratom programma

1.   Kopsavilkums un ieteikumi

1.1

Lisabonas stratēģijas mērķi (1) attiecas uz Eiropas pozīciju globālās konkurences cīņā. Šīs cīņas būtiska iezīme ir tā, ka vispasaules mērogā notiek sacensība, veicot arvien lielākas investīcijas pētniecībā un attīstībā; to dara gan tradicionālas industriālas valstis (piemēram, ASV, ES un Japāna), gan valstis, kuru ekonomika strauji attīstās un nostiprinās un kurās darbaspēks ir ievērojami lētāks (piemēram, Ķīna, Indija, Brazīlija, Koreja).

1.2

Jauninājumu, konkurētspējas un labklājības, līdz ar to arī kultūras attīstības un sociālā nodrošināšanas pamatu pamats un svarīgākais priekšnosacījums ir efektīva un izcila pētniecība un izstrāde, kurām tiek piešķirts atbilstošs finansējums; investīcijām pētniecībā un izstrādē ir ļoti liela ietekme uz ekonomiskā spēka palielināšanos. Iepriekšminētajam atbilst arī 2002. gadā Barselonā (2) izvirzītais mērķis attiecībā uz 3 %, kas, ņemot vērā globālo sacensību, tomēr ir “mainīgs mērķis”.

1.3

Eiropas Kopienas atbalstītajiem pētniecības un izstrādes pasākumiem ir nozīmīga Eiropas pievienotā vērtība. To potenciāls ir daudzkārt lielāks nekā atsevišķo dalībvalstu iespējas, un tie jau ļāvuši Eiropā izdarīt pasaules mēroga atklājumus. Tiem ir nozīmīgs un stimulējošs sviras efekts, un tie veicina nepieciešamo un apjomīgāku dalībvalstu pētniecības programmu integrāciju, un ar šo pasākumu palīdzību tiek apvienoti resursi. Tie vieno Eiropas vadošos pētniekus, Eiropas rūpniecību un politisko eliti. Tie ir katalizators Eiropas integrācijā, kohēzijā un identitātes veidošanā. Tie ir Eiropas Pētniecības telpas pamatelements.

1.4

Komisijas priekšlikums palielināt līdzšinējos izdevumus un turpmāk šiem mērķiem veltīt 8 % Kopienu kopējā budžeta ir apsveicams un noteikti nepieciešams pirmais solis pareizajā virzienā. Tas ir ilgtermiņā vēl palielināms minimālais ieguldījums, lai nepieļautu Eiropas – kas ir modernās zinātnes un tehnikas šūpulis – pozīciju vājināšanos, bet gan tās saglabātu un stiprinātu. Bez šī ieguldījuma Lisabonas stratēģijas mērķi nav sasniedzami pat ilgstošā laika posmā.

1.5

No sasniegumiem zinātnes un tehnikas jomā ir atkarīga tautsaimniecības konkurētspēja un spēja piesaistīt investorus, zinātniekus un inženierus (“brain-drain” – intelektuālā darbaspēka emigrācija!), kā arī politiskā un kultūras ietekme un prestižs. Eiropas Savienībai arī turpmāk jābūt daudzu valstu galvenajam sadarbības partnerim, un tā nedrīkst zaudēt savu politisko ietekmi pasaules mērogā.

1.6

Tādēļ Komiteja aicina Eiropas Parlamentu, Eiropadomi un it īpaši dalībvalstu valsts un valdību vadītājus atbalstīt Komisijas priekšlikumu par finansējuma piešķiršanu pilnā apjomā steidzami nepieciešamajām investīcijām pētniecībā un izstrādē, kā arī nepieļaut manipulācijas un minēto investīciju svītrošanu sarunu gaitā par nākamo ES kopējo budžetu. Minētais lēmums būs izšķirošs pārbaudes kritērijs Eiropas politikas spējai pareizi izvēlēties turpmāko stratēģisko virzienu.

1.7

Turklāt Komiteja aicina dalībvalstu valsts un valdības vadītājus un Eiropas rūpniecības nozari sniegt ieguldījumu arī ar valsts pētniecības programmu un rūpniecisko pētniecības pasākumu palīdzību, lai iepriekšminētais mērķis attiecībā uz 3 % IKP tiktu sasniegts pēc iespējas ātrāk.

1.8

Komiteja atbalsta abu Komisijas piedāvāto pamatprogrammu (7. pamatprogramma un Euratom 7. pamatprogramma) pamatkoncepciju. Tas attiecas ne vien uz šo programmu tematiku un strukturālo iedalījumu, bet galvenokārt uz atsevišķo programmas mērķu un elementu savstarpējo līdzsvarotību.

1.9

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka pamatprogrammā ir iekļautas jaunas apakšprogrammas “Enerģētika”, “Drošība” un “Kosmoss”. Ilgtspējīga salīdzinoši lētas enerģijas piegādes nodrošināšana pietiekamā apjomā ir viena no svarīgākajām un prioritārajām problēmām ES. Lai to atrisinātu, jāatrod līdzsvars starp ilgtspējīgu attīstību, konkurētspējas palielināšanu un vides aizsardzību, kā arī jāpiešķir pietiekams finansējums pētniecībai un izstrādei. Nosodāmie teroristu uzbrukumi pēdējā laikā vēlreiz pierādīja, ka drošība ir ļoti svarīga tēma.

1.10

Daudzas risināmās problēmas ir transversāli uzdevumi, kas aptver uzreiz vairākas apakšprogrammas, tajā skaitā humanitārās zinātnes un ekonomikas zinātnes. Minētajos gadījumos Komiteja iesaka īstenot pasākumus, lai nodrošinātu vispārēju koordināciju un nepieciešamo sasaisti. Tas varētu ietekmēt pašreizējo finanšu sadalījumu atsevišķām apakšprogrammām. Tas attiecas arī uz, iespējams, pārāk mazo finansējumu, kas paredzēts pētījumiem ekonomikas zinātnēs.

1.11

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu vienkāršot administratīvās procedūras un atvieglot to veikšanu, tādā veidā palielinot Eiropas pētniecības programmu efektivitāti. Darba un izmaksu apjoms, kas saistīts ar pieteikumu iesniegšanu un apstiprinājumu saņemšanu, pašreiz ir pārāk liels un rada problēmas minēto programmu dalībniekiem, kas pārstāv zinātni un rūpniecību. Eiropas pētniecības programmu dalībniekiem ir jāgūst labums no līdzdalības minētajās programmās, neraugoties uz risku un darba apjomu saistībā ar pieteikumu iesniegšanu. Tas it īpaši attiecas uz mazākiem programmas dalībniekiem, kā, piemēram, MVU (maziem un vidējiem uzņēmumiem) vai mazākām pētniecības grupām no universitātēm un pētniecības centriem.

1.12

Tāpēc būtiski ir panākt pieteikumu iesniegšanas un atbalsta piešķiršanas kārtības, kā arī sadarbības struktūru un organizatorisko formu (instrumentu) nepārtrauktību. Jaunus instrumentus, piemēram, Kopīgās tehnoloģiju iniciatīvas jāievieš ar lielu piesardzību un sākotnēji tikai izmēģinājuma veidā.

1.13

Ņemot vērā mazo un vidējo uzņēmumu būtisko nozīmi Lisabonas procesā, Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu MVU vēl vairāk iesaistīt izpētes, izstrādes un jauninājumu radīšanas un ieviešanas procesā. Tāpēc Komiteja iesaka šim nolūkam paredzēto finansējumu nepieciešamības gadījumā vēl palielināt, ja izrādītos, ka nepietiek ar tiem līdzekļiem, kas minētajam mērķim paredzēti Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammā (no 2007. gada līdz 2011. gadam), kas šajā atzinuma netiek aplūkota, bet kurai ir būtiska nozīme atbalsta sniegšanā un kas ir svarīgs vienojošs posms.

1.14

Tādu MVU sekmīgai darbībai, kas ir izveidoti, lai izstrādātu un realizētu tirgū jaunus augsto tehnoloģiju produkts, vairāk par visu nepieciešams pietiekams sākuma kapitāls un riska kapitāls (venture capital), lai tie nebankrotētu pirmajos 5 līdz 10 darbības gados.

1.15

Komiteja atbalsta Kopīgā pētniecības centra (KPC) darbību un tā plašo uzdevumu spektru dažādās jomās, tajā skaitā zinātnes, tehnoloģiju jomas, ekonomikas un sabiedrības attīstības tendenču analīzi un to nozīmi politiskajās konsultācijās.

1.16

Izsmeļošākas piezīmes un ieteikumi iekļauti šī atzinuma 2., 4. un 5. sadaļā.

2.   Ievads

2.1

Eiropas ekonomiskā, sociālā un kultūras nākotne. Eiropas turpmāko attīstību un tās vietu pasaules varas struktūrā galvenokārt noteiks konkurence pasaules tirgū, kam raksturīgas pārmaiņas rūpniecības un ekonomikas struktūrā, kā arī darba un izejvielu tirgū. Tajā pašā laikā izaugsmi, sasniegumus un ekonomisko potenciālu, bez kā nav iespējama sociālā aizsardzība un kultūras attīstība, būtiski ietekmē pieejamo zināšanu apjoms un līdz ar to arī investīcijas pētniecībā un tehnoloģiju izstrādē; investīcijām pētniecībā un izstrādē ir ļoti liela ietekme uz ekonomiskā spēka palielināšanos.

2.2

Situācija pasaulē konkurences jomā. Eiropa, no vienas puses, konkurē ar nu jau tradicionālajām rūpnieciski attīstītajām valstīm, kā ASV, Japāna un Krievija. Īpaši ASV (3) investīcijas visos pētniecībai un izstrādei nozīmīgajos sektoros ir ievērojami lielākas nekā ES investīcijas, un līdz ar to pašreizējais ASV pārsvars arvien pieaug. No otras puses, Eiropa konkurē ar tādām ātri augošām ekonomiskām lielvarām kā Ķīna, Indija, Brazīlija, Koreja u.c.

2.3

Pasaules mēroga sacensība pētniecības jomā. Minētajās valstīs, salīdzinājumā ar ES, ir ne tikai daudz lētāks darbaspēks, bet tās tagad var lepoties arī ar augstu zinātnes un tehniskās attīstības līmeni un tā strauju paaugstināšanos, kā arī ievērojamām investīcijām izglītībā, pētniecībā un izstrādē. Tādēļ ES ir arvien grūtāk palielināt pārsvaru zinātnes un tehnoloģiju jomā, kas ļauj ražot konkurētspējīgākus produktus un izmantot konkurētspējīgākas metodes, un palīdz saglabāt salīdzinoši daudz augstāko darba samaksas līmeni, kā arī sociālās un vides aizsardzības standartus. Tāpēc Eiropai ir jāpalielina finansējums pētniecībai un izstrādei, lai tā vēl vairāk neatpaliktu pasaules mēroga sacensībā par vadošajām pozīcijām minētajā jomā, kas var būtiski ietekmēt Eiropas nākotni.

2.4

Vispārējais stāvoklis un piesaistīšanas spēja – starptautiskā sadarbība. No sasniegumiem zinātnes un tehnikas jomā ir atkarīga tautsaimniecības konkurētspēja un spēja piesaistīt investorus, zinātniekus un inženierus (“brain-drain” – intelektuālā darbaspēka emigrācija!), kā arī politiskā un kultūras ietekme un prestižs. Eiropas Savienībai arī turpmāk jābūt daudzu valstu galvenajam sadarbības partnerim, un tā nedrīkst zaudēt savu politisko ietekmi pasaules mērogā.

2.5

Lisabonas stratēģija. Tādēļ Eiropadome 2000. gada martā Lisabonā nolēma padarīt Eiropas Savienību par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomisko telpu pasaulē (4). Kopš tā laika Lisabonas stratēģijas īstenošana un spēcīgas Eiropas pētniecības telpas izveidošana, kas ir viens no minētās stratēģijas mērķiem, ir Eiropas politikas pamatelements. 2002. gada pavasarī Barselonā Eiropadome izvirzīja arī kvantitatīvus mērķus pētniecības darbību atbalstam: līdz 2010. gadam ES kopējam finansējumam minētajā jomā jāpieaug līdz 3 % no IKP, no kuriem jābūt privātā sektora ieguldījumiem (3 % mērķis). Komiteja tomēr norāda, ka tas ir “mainīgs mērķis”(moving target), kas izskaidrojams ar konkurenci pasaules mērogā. Vilcinoties ar minētā mērķa īstenošanu, atpalicība arvien palielinās.

2.6

Nepieciešamība izstrādāt spēcīgu pētniecības programmu Kopienas līmenī. Kopienas finansētie pētniecības un izstrādes pasākumi ne tikai papildina dalībvalstu pētniecības programmas, bet tiem ir arī ievērojama Eiropas pievienotā vērtība. To potenciāls ir daudzkārt lielāks nekā atsevišķo dalībvalstu iespējas, un tie jau ļāvuši Eiropā izdarīt pasaules mēroga atklājumus (5). Tiem ir nozīmīgs un stimulējošs sviras efekts, un tie veicina dalībvalstu nepieciešamo un apjomīgāku pētniecības programmu integrāciju. Tie atspoguļo zinātnes, pētniecības un ražošanas, kā arī tām nepieciešamā darba tirgus starptautisko raksturu.

2.7

Eiropas integrācijas un kohēzijas katalizators. Kopienas finansētie pētniecības un izstrādes pasākumi vieno Eiropas vadošos pētniekus, Eiropas rūpniecību un politisko eliti. Tie ir nozīmīgs katalizators Eiropas integrācijā, kohēzijā un identitātes veidošanā.

2.8

Komisijas priekšlikumi. Komisijas priekšlikumi attiecas uz tiem saturiskajiem un finansiālajiem pasākumiem, kas steidzami īstenojami Kopienas līmenī, lai veicinātu pētniecību un izstrādi un tajā pašā laikā sekmētu Lisabonas mērķu sasniegšanu. Neraugoties uz pieaugumu, tie joprojām aptver tikai relatīvi nelielu daļu, proti, pašlaik - nepilnus 8 % no ES kopējā budžeta, ko Komisija ierosinājusi laika posmam no 2007. gada līdz 2013. gadam.

2.9

Komisijas priekšlikumi ir saistīti arī ar priekšlikumu par Konkurences un jauninājumu pamatprogrammas (no 2007. gada līdz 2013. gadam) izveidi, kas netiek aplūkota šajā atzinumā. Tā varētu būt vienojošs posms starp šajā atzinumā aplūkoto pamatprogrammu un nepieciešamo jauninājumu ieviešanu daudzos MVU.

2.10

Pārbaudes kritērijs – prioritāšu noteikšana. Tas, vai Parlaments, Padome un – saistībā ar finanšu plānu – īpaši arī dalībvalstis atbalstīs ierosinātos pasākumus un piešķirs tiem nepieciešamo prioritāti, būs izšķirošs pārbaudes kritērijs Eiropas politikas nopietnībai, ticamībai un produktivitātei (šajā sakarā skatīt arī 4.2 līdz 4.6 punktu).

3.   Komisijas priekšlikumu saturs

3.1

Eiropas Kopienas Septītajai pamatprogrammai pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem (no 2007. līdz 2013. gadam), turpmāk – 7. PP, salīdzinot ar iepriekšējo programmu, ir šādas iezīmes:

tā jau no paša sākuma aptver 25 valstu ES;

programmas darbības laiks ir pagarināts par diviem gadiem;

paredzēts būtiski palielināt programmas kopējo budžetu un arī katra gada budžetu;

ierosināto programmu un apakšprogrammu iedalījums ir skaidrs un saprotams;

pamatprogrammā iekļautas jaunas apakšprogrammas izpētei tieši enerģētikas, drošības un kosmosa jomā.

3.2

Turpretī Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) Septītajai pamatprogrammai par kodolpētniecības un mācību pasākumiem (no 2007. līdz 2011. gadam), turpmāk – Euratom 7. PP, ir tāds pats darbības laiks kā iepriekš, bet arī tā, bez šaubām, aptver 25 valstu ES.

3.3

Paredzēts, ka 7. PP veidos četras īpašas programmas, kas atbilst Eiropas pētniecības politikas četriem galvenajiem mērķiem:

Sadarbība

Minētās programmas finansējums ir 61 % no kopējā apjoma, un tā ir vislielākā 7. PP daļa. Tā paredzēta pārrobežu sadarbības, tajā skaitā ES un trešo valstu sadarbības veicināšanai pētniecības pasākumu jomā.

Idejas

Paredzēts izveidot neatkarīgu Eiropas Pētniecības padomi, kas atbalstīs Eiropas līmenī konkurējošos izpētes projektus “progresīvākajās jomās”. Atbalstu varēs saņemt visas zinātnes (tajā skaitā humanitārās zinātnes) un tehnoloģiju nozares.

Cilvēki

Paredzēts pastiprināt un paplašināt tā sauktos “Marijas Kirī” pasākumus pētnieku apmācības un profesionālās attīstības veicināšanai, veidojot ciešāku saikni ar atsevišķo valstu sistēmām.

Iespējas

Paredzēts uzlabot pētniecības un novatoriskās iespējas Eiropā: pētniecības infrastruktūras paplašināšana un jaunas pētniecības infrastruktūras izveide; pētniecība MVU vajadzībām; reģionālās pētniecības kopas; pētniecības potenciāla atbrīvošana ES “konverģences reģionos”; jautājumi, kas skar “zinātnes un sabiedrības” savstarpējo saikni; starptautiskās sadarbības “horizontālie” pasākumi.

Kopīgais pētniecības centrs

Papildus izveidota īpaša programma Kopīgā pētniecības centra pasākumiem, kas nav saistīti ar kodolpētniecību.

3.4

Kopienas finansiālajai līdzdalībai 7. PP ierosināts piešķirt 72 726 miljonus EUR. 2. panta no otrās līdz sestajai daļai minētajiem pasākumiem minētā summa procentuāli sadalīta šādi:

Sadarbība

61,1%

Idejas

16,3%

Cilvēki

9,8%

Iespējas

10,3%

Ar kodolpētniecību nesaistītās Kopīgā pētniecības centra darbības

2,5%

3.5

Programma “Sadarbība” ar ierosināto budžetu 44 432 miljonu EUR apmērā ir sadalīta tematiskās, prioritārās apakšprogrammās. Jāpanāk apakšprogrammu saskaņotība un jānodrošina daudznozaru pieeja. Programma ietvertas šādas deviņas tēmas, kas ES jāpēta, īstenojot pārrobežu sadarbības pasākumus. Norādīts arī ierosinātā budžeta procentuālais sadalījums.

Veselība

18,7%

Pārtika, lauksaimniecība un biotehnoloģija

5,5%

Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas

28,5%

Nanozinātnes, nanotehnoloģijas, materiāli un jaunas ražošanas tehnoloģijas

10,9%

Enerģētika

6,6%

Vide (tajā skaitā klimata pārmaiņas)

5,7%

Transports (tajā skaitā aeronautika)

13,3%

Sociālās, ekonomikas un humanitārās zinātnes

1,8%

Drošība un kosmosa pētniecība

8,9%

3.6

Euratom 7. PP ietvertas divas īpašas programmas.

3.6.1

Vienā no tām iekļautas šādas tēmas:

pētniecība kodolsintēzes jomā, lai izstrādātu droša, ilgtspējīga, videi nekaitīga un ekonomiska enerģijas avota tehnoloģiju;

pētniecība par kodoldalīšanos un aizsardzību pret radiāciju, lai veicinātu kodoldalīšanās drošu izmantošanu un paplašinātu radiācijas izmantošanas iespējas rūpniecībā un medicīnā.

3.6.2

Otrajā programmā iekļautas Kopīgā pētniecības centra darbības kodolenerģijas jomā.

3.6.3

Kopumā Euratom 7. PP laika posmā no 2007. līdz 2011. gadam paredzēti līdzekļi 3 092 miljonu EUR apjomā. Minētās summas procentuālais sadalījums ir šāds (EUR miljoni):

(a)

Kodolsintēzes pētniecība

69,8%

(b)

Kodoldalīšanās un aizsardzība pret radiāciju

12,8%

(c)

Kopīgā pētniecības centra darbības kodolenerģijas jomā

17,4%

3.7

Komisijas dokumentā iekļauts arī izsmeļošs ierosināto atbalsta piešķiršanas principu un atbalsta instrumentu izklāsts un izskaidrojums. Komisija ar tiem jau ir iepazīstinājusi vienā no saviem iepriekšējiem paziņojumiem (6), par kuru Komiteja ir pieņēmusi izsmeļošu atzinumu (7).

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1

Komisijas iesniegtais priekšlikums ir ļoti apjomīgs dokuments, kurā ierosināts īstenot plašu, niansēti izstrādātu pētniecības un attīstības programmu, kas ir saistīta ar citām jomām. Tādēļ šajā atzinumā nav iespējams izsmeļoši izklāstīt un izteikt ieteikumus par visām ierosinātās programmas daļām un īstenošanas kārtību. Tādēļ detalizēti ieteikumi izteikti tikai par aspektiem, kuriem Komiteja velta īpašu uzmanību. Komiteja norāda uz saviem iepriekšējiem ieteikumiem (8) par īpašām tēmām, kas saistītas ar minēto pamatprogrammu, un uzsver, ka tie būtu arī jāņem vērā, izstrādājot Septīto pamatprogrammu. Plašākus komentārus Komiteja sniegs atzinumos, ko tā izstrādās par Komisijas paziņojumiem par īpašajām programmām (9) un piekļuves noteikumiem (10).

4.2

Komiteja abus piedāvātos budžetus uzskata par ilgtermiņā vēl palielināmu minimālo ieguldījumu, lai nepieļautu Eiropas – kas ir modernās zinātnes un tehnikas šūpulis – pozīciju vājināšanos, bet gan tās saglabātu un stiprinātu. Komiteja uzskata, ka tas ir apsveicams un obligāti nepieciešams solis, lai vismaz Eiropas Savienības līmenī censtos sasniegt 3 % mērķi  (11), ko Barselonas sammitā izvirzīja Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāji.

4.3

Bez atbilstoša finansiālā nodrošinājuma 7. PP un Euratom 7. nevarēs sekmēt PP Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanu; pastāv pat risks, ka Eiropa globālajā sacensībā var vēl vairāk atpalikt. Pētniecība un izstrāde ir inovācijas procesa sākuma punkts un “motors”, un šajā procesā izstrādā konkurētspējīgus produktus un tehnoloģijas. Ar pētniecības un izstrādes palīdzību ir iespējams izraisīt stāvokļa uzlabojumu “lavīnu”, kas savukārt ietekmē ekonomikas dinamiku un nodarbinātību.

4.4

Komisijas priekšlikums ir arī skaidrs signāls dalībvalstīm, ka tām ir jāseko šim piemēram un jādara viss iespējamais, lai arī dalībvalstu pētniecības budžeta apjoms pēc iespējas ātrāk sasniegtu 3 % līmeni, kas ir mērķis.

4.5

Tāpēc Komiteja uzskata, ka abu vēl apstiprināmo budžetu kopējais apjoms būs būtisks Eiropas politikas, tās ticamības un rīcības spējas pārbaudes kritērijs. Tieši tas arī parādīs, vai Eiropas politika tiešām izvirza pareizās prioritātes un izvēlas pareizo stratēģisko virzienu, lai nepieļautu ES atpalicību pasaules mēroga sacensībā un izpildītu solījumus, kas tika doti, izvirzot Lisabonas stratēģijas mērķus.

4.6

Aicinājums. Tādēļ Komiteja aicina Eiropas Parlamentu, Eiropadomi un it īpaši dalībvalstu valsts un valdību vadītājus atbalstīt Komisijas priekšlikumu par finansējuma piešķiršanu pilnā apjomā steidzami nepieciešamajām investīcijām pētniecībā un izstrādē, kā arī nepieļaut manipulācijas un minēto investīciju svītrošanu sarunu gaitā par nākamo ES kopējo budžetu. Ja tas netikts izdarīts, stāvoklis būtiski pasliktināsies, Lisabonas stratēģijas mērķi netiks sasniegti un cietīs Eiropas politikas prestižs un ticamība.

4.7

Turklāt Komiteja aicina dalībvalstu valsts un valdības vadītājus un Eiropas rūpniecības nozari sniegt būtisku ieguldījumu arī ar valsts pētniecības programmu un rūpniecisko pētniecības pasākumu palīdzību, lai iepriekšminētais mērķis attiecībā uz 3 % IKP tiktu sasniegts pēc iespējas ātrāk.

4.8

Komiteja atbalsta abu Komisijas piedāvāto pamatprogrammu (7. pamatprogramma un Euratom 7. pamatprogramma) pamatkoncepciju. Tas attiecas ne vien uz šo programmu tematiku un strukturālo iedalījumu, bet galvenokārt uz atsevišķo programmas mērķu un elementu savstarpējo līdzsvarotību.

4.9

Komiteja atzinīgi vērtē arī to, ka daudzi Komitejas ieteikumi ir iekļauti un īpaši uzsvērti Komisijas priekšlikumā. Šajā sakarā jāmin Komitejas atzinumi par īpašajā programmā “Sadarbība” iekļautajām pētniecības tēmām, piemēram, nanotehnoloģijas  (12), biotehnoloģija  (13) , veselības pētniecība  (14), informācijas tehnoloģijas  (15), izpēte enerģētikas jomā  (16) (tajā skaitā kodolsintēzes izpēte (17)), kosmosa izpēte  (18) un drošības pētniecība  (19). Šeit jāatkārto, ka Komiteja uzskata, ka visas minētās tēmas ir ļoti svarīgas, un tādēļ Komiteja īpaši uzsver, ka tām jāpievērš nepieciešamā uzmanība. Komitejas pamanītie trūkumi vai īpaši viedokļi ir aplūkoti šī dokumenta turpinājumā.

4.10

Komiteja ieteica – un arī pamatoja savu viedokli – 7. PP neiekļaut kosmosa un drošības izpētes un veicināšanas pasākumus. Tomēr Komiteja atzīst, ka minēto tēmu iekļaušanai 7. PP ir arī priekšrocības, piemēram, vienkāršāka pārvalde, kā arī labāka saskaņotība un sinerģija ar citām apakšprogrammām. Tādēļ Komiteja tagad ierosina vispirms minēto apakšprogrammu iekļaut 7. PP izmēģinājuma veidā un, ņemot vērā iegūto pieredzi, nepieciešamības gadījumā veikt izmaiņas pēc pamatprogrammas vidusposma pārskata vai 8. PP.

4.10.1

Apakšprogrammā “Kosmoss” iekļautā tēma “Kosmosa lietojumi Eiropas sabiedrības interesēs” ir tipiska transversāla tēma (skatīt 5. sadaļu), un tā tiks saskaņota ar tādām tēmām kā “Drošība”, “Vide” un “Informācijas tehnoloģijas”.

4.10.2

Šobrīd diemžēl sevišķi aktuālās drošības izpētes tēmas, kā, piemēram, “Aizsardzība pret terorismu un noziedzību”, “Infrastruktūras un komunālo pakalpojumu uzņēmumu drošība”, “Robežapsardzība”, “Drošība un sabiedrība” u.c. ir transversālas tēmas, un tās būtu jāpapildina, humanitāro un sociālo zinātņu jomā veicot pētījumus par tādām tēmām kā “Konflikti un miers” un “Kultūra”, lai vairāk uzzinātu par konfliktu iemesliem un iespējām tos novērst vai no tiem izvairīties. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš cīņai pret terorismu un bīstamo masu iznīcināšanas ieroču kontrolei (skatīt arī 6.4.3 sadaļu).

4.11

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka īpašajā programmā “Idejas” ir ietverti arī Komitejas ieteikumi (20). Tie pārsvarā attiecas uz minētās programmas autonomo vadību, ko īstenos Eiropas Pētniecības padome, kurā jāiesaista starptautiski atzīti, izcili zinātnieki. Komiteja vēlreiz iesaka iesaistīt tajā arī izcilus zinātniekus industriālās pētniecības jomā. Komiteja uzskata, ka vēl lielāka nozīme ir tam, lai Parlaments un Padome atbalstītu šādu jaunu pētniecības veicināšanas sistēmu, kurai būtu jādarbojas līdzīgi, kā darbojas, piemēram, Medicīnas izpētes padome (Apvienotā Karaliste) vai Vācijas Pētniecības savienība (Vācija).

4.11.1

Minētajai programmai, kas vērsta uz izcilības veicināšanu visās zinātnes un tehnoloģiju jomās, būs Eiropas pievienotā vērtība un tā pozitīvi ietekmēs ES konkurētspēju pasaules mērogā. Komiteja īpaši norāda uz to, ka (21) tikai brīvi, neatkarīgi un netraucēti fundamentālie pētījumi, kuriem, protams, ir zināmas robežas, spēj radīt jaunas zināšanas, kas būs nākotnes labklājības pamatu pamats. Arī rūpniecība atzīst fundamentālo pētījumu un to veicināšanas nozīmi (22).

4.11.2

Tas atbilst arī vairākkārtējam Komitejas ieteikumam samērīgi atbalstīt visas trīs jauninājumu trijstūra puses – fundamentālos pētījumus, pielietojamo zinātni un izstrādi (produktu un procesu izstrāde), tādējādi radot vislabākos priekšnosacījumus izciliem panākumiem. Raugoties no citas puses, tas ir svarīgi, lai nodrošinātu Komisijas ierosināto daudzdisciplinaritāti. Turklāt Komiteja atkārtoti norāda, ka robežas starp jēdzieniem fundamentālie pētījumi, pielietojamā zinātne un izstrāde vienmēr ir bijušas mainīgas un patvaļīgas, tādēļ to nozīmi nekādā ziņā nevajadzētu mākslīgi pārspīlēt ar administratīviem pasākumiem.

4.12

Tāpat Komiteja atzinīgi vērtē arī priekšlikumu par pasākumu pastiprināšanu īpašajā programmā Cilvēki un tajā iekļautajā “Marijas Kirī” programmā. Minētā programma līdz šim ir pierādījusi, ka tā ir bijusi ļoti sekmīga un svarīga “Eiropas zinātnieku” sagatavošanā un atbalstīšanā, un Eiropas pētniecības telpas pievilcības palielināšanā visas pasaules zinātnieku vidū. Komiteja atkārto, ka pētnieki ir ne tikai jaunu zināšanu radītāji, bet viņiem ir arī svarīga loma zināšanu apritē starp valstīm un kontinentiem, kā arī starp pētniecības organizācijām un rūpniecību, tātad arī starp izpēti un tās pielietojumu.

4.12.1

Daļa minētās programmas mērķu ir īpaši nozīmīgi – mūžizglītība, profesionālā attīstība, kā arī rūpniecības un universitāšu partnerība un iespējas. Pirmais mērķis kalpo jaunu pētnieku kvalifikācijas celšanai un viņu tālākajai profesionālai attīstībai, kā arī jau pieredzējušu pētnieku tālākajai profesionālai attīstībai (skatīt arī nākamo punktu), savukārt, otrais mērķis kalpo svarīgajam uzdevumam, proti, ilgtermiņā izstrādāt un veicināt augstākās izglītības iestāžu un rūpniecības, īpaši MVU, sadarbības programmas, tātad atbalstīt jau iepriekš pieminēto jauninājumu trijstūri. Tādēļ īpaši būtu jāsekmē mobilitāte starp sabiedrisko sektoru un privāto sektoru, tai skaitā mobilitāte un partnerība ar, piemēram, lauksaimniecības nozari un politiskām iestādēm.

4.12.2

Komiteja vienlaicīgi vēlētos pievērsties arī universitāšu izšķirošajai lomai pētniecībā un izglītībā. Lai universitātes varētu veikt savus uzdevumus, to materiālajam/tehniskajam aprīkojumam, administratīvajam budžetam un organizatoriskajai struktūrai jāatbilst minētajam mērķim (skatīt arī 4.15.4. punktu). Šajā ziņā ir vērojama liela atpalicība, īpaši salīdzinājumā ar labākajām universitātēm, piemēram, ASV. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija gatavo īpašu paziņojumu par šo svarīgo jautājumu, par kuru Komiteja pieņems atzinumu. Šeit gan Komiteja vēlētos precizēt kādu nozīmīgu lietu saistībā ar 7. PP, proti, jāizveido atbalsta instrumenti, kas atbilst tam apjomam, kas raksturīgs universitāšu izpētes grupu īstenotajiem projektiem.

4.13

Komiteja atzinīgi vērtē arī Komisijas centienus radīt vienotas “Eiropas pētnieku” kvalifikācijas prasības un izstrādāt stabilu karjeras struktūru, piemērojot vienotā tirgus noteikumus. Komiteja jau iepriekš ir norādījusi (23), ka pētniecības un izstrādes jomā cilvēku kapitāls ir vislielākā vērtība, kas prasa īpašu uzmanību, un ka tā atbalsta Komisijas pūliņus cilvēkresursu saglabāšanā un attīstībā. Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka nepieciešams uzlabot ne tikai pētnieku darba līgumus, bet arī visu ar sociālo nodrošināšanu un pensiju apdrošināšanu saistīto aspektu pielāgošanu/savstarpējo atzīšanu, kas ir ļoti svarīga visu veidu mobilitātei.

4.13.1

Spējīgi jauni zinātnieki dosies prom no Eiropas, lai veiktu pētījumus, vai izvēlēsies citu nodarbošanos, ja viņiem netiks radītas pievilcīgas karjeras iespējas (ASV: tenure- track ) un ja viņi nevarēs plānot savu karjeru. Zinātnieku mobilitāte ir nepieciešama un vēlama ne tikai starp ES valstīm, bet arī starp ES un daudzām citām valstīm. Taču tā nedrīkst izraisīt intelektuālā darbaspēka emigrāciju (“brain-drain”). Ņemot vērā to, cik svarīga nozīme ir “stiprām ģimenēm”, jāuzlabo iespējas, lai abi laulātie varētu veidot karjeru.

4.13.2

Komiteja arī norāda uz Komisijas 2005. gada 11. marta ieteikumu par Eiropas pētnieku hartu  (24) un Uzvedības kodeksu pētnieku pieņemšanai darbā, kuriem jāveicina iepriekš minēto mērķu īstenošana. Komiteja atbalsta minētā ieteikuma mērķi un daudzus tajā iekļautos ierosinājumus. Tāpēc tā izsaka nožēlu, ka ierosinātais regulējums vairākos citos punktos ir pārāk plašs, un tāpēc zinātnieki skeptiski vērtē minētos noteikumus, kuru izstrādāšanas mērķis principā ir pareizs. Komiteja uzskata, ka daži izvēlētie formulējumi un ieteikumi ir pat maldinoši vai arī neskaidri un divdomīgi (25). Tas arī var apgrūtināt procedūru vienkāršošanu (skatīt nākamo punktu) vai tāpēc var tikt pieņemti nepareizi lēmumi. Tāpēc Komiteja iesaka iepriekš minētos noteikumus piemērotā brīdī attiecīgi pārstrādāt.

4.14

Ņemot vērā iepriekš teikto, Komiteja atzinīgi vērtē arī Komisijas nodomu “vienkāršot” daudzas darbības un pieteikumu iesniegšanas un lēmumu pieņemšanas kārtību, lai tā būtu labāk saprotama pieteikumu iesniedzējiem. Galu galā ievērojamais darba un izmaksu apjoms, kas pašreiz saistīts ar pieteikumu iesniegšanu un atļauju saņemšanu, ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas kavē zinātnes un rūpniecības piekļuvi minētajai programmai. Tas īpaši skar MVU un to ievērojamo jauninājumu potenciālu, kā arī mazākas izpētes grupas universitātēs. Procedūras, kas labvēlīgākas pētniecībai, būtiski paaugstinātu Eiropas pētniecībai piešķirtā atbalsta efektivitāti un palīdzētu mainīt Eiropas pilsoņu viedokli par “Briseli”, kas diemžēl bieži saistās ar jēdzieniem “birokrātija” un “pārmērīga reglamentācija”. Komiteja atgādina par saviem iepriekš izteiktajiem ieteikumiem šajā sakarā un par to, ka tā atbalsta Marimona ziņojumu (26). Eiropas pētniecības programmu dalībniekiem ir jāgūst labums no dalības minētajās programmās, neraugoties uz risku un darba apjomu saistībā ar pieteikumu iesniegšanu!

4.14.1

Komiteja apzinās, ka iepriekš minētais jautājums ir saistīts ar līdzsvaru starp prasību nodrošināt pārredzamību, Eiropas Revīzijas palātas normām un visu lēmumu pieņemšanā iesaistīto pušu pietiekamām manevra iespējām. Iesaistītajām pusēm, kas pārstāv Komisiju, vai tās uzdevumā strādājošajām aģentūrām var un tām jāļauj darboties patstāvīgāk (kaut gan tādā gadījumā būtu jāatrisina jautājums par viņu personisko atbildību). Tas savukārt nozīmē, ka jāizvirza ļoti augstas prasības iesaistīto pušu kompetencei attiecīgajā nozarē. Tāpēc Komiteja vēlreiz atkārto savu ieteikumu par tādu ekspertu piesaistīšanu, kuriem ir īpašas zināšanas un ilggadēja pieredze. Komiteja vēlētos atgādināt par saviem iepriekš izteiktajiem ieteikumiem (27) minētajā jautājumā.

4.14.2

Jaunrades procesā, cenšoties sasniegt izcilus rezultātus, ļoti svarīga ir spēja samierināties ar neziņu un iespējamām neveiksmēm. Jaunus atklājumus zinātnē un tehnoloģijās, kā arī nezināmā meklējumus nav iespējams plānot un organizēt tā, lai panākumi būtu garantēti – tieši pretēji, ja viss ir zināms jau iepriekš, tad jaunas atziņas nevar rasties. Tātad “neizdošanos” nedrīkst vērtēt kā neveiksmi, bet gan kā vērtīgu atziņu “mēģinājumu un kļūdu” (trial and error) procesā. Iespējas un risks ir vienas medaļas divas puses.

4.14.3

Ārējās aģentūras ieteicams veidot tikai tādā gadījumā, ja to izveidošana ļauj ievērojami uzlabot administratīvās procedūras un samazināt izmaksas. Jebkādas papildu vai ārējās administratīvās izmaksas nekādā ziņā nedrīkst samazināt tieši izpētei paredzēto finansējumu.

4.15

Komiteja ļoti atzinīgi vērtē arī īpašajā programmā “Veiktspēja” iekļautās nozīmīgās apakšprogrammas tādās jomās kā pētniecības infrastruktūra, pētniecība MVU interesēs, uz zināšanām balstīti reģioni, pētniecības potenciāls, zinātne un sabiedrība, kā arī starptautiskās sadarbības pasākumi.

4.15.1

Ļoti svarīgs ir arī mērķis mazos un vidējos uzņēmumus (MVU) vairāk iesaistīt pētniecības un jauninājumu radīšanas un ieviešanas procesā, kā arī radīt piemērotus pamatnosacījumus un instrumentus minētā mērķa īstenošanai.

4.15.2

Finansējums no “Jauninājumu programmas”  (28), iespējams, būs vēl viens labs MVU atbalsta instruments; taču arī šajā gadījumā procedūrām ir jābūt praktiski realizējamām un apjoma ziņā atbilstošām MVU iespējām. Komiteja uzskata, ka atkarībā no minētās “Jauninājumu programmas” panākumiem būtu jāapsver tiešā atbalsta MVU (pašreiz tā līmenis ir 15 %) palielināšana, īpaši ņemot vērā arī jauno dalībvalstu vajadzības. Tāpēc Komiteja vēlētos atgādināt jau iepriekš teikto, ka tādu MVU sekmīgai darbībai, kas ir izveidoti, lai izstrādātu un realizētu tirgū jaunus augsto tehnoloģiju produkts, vairāk par visu nepieciešams pietiekams sākuma kapitāls un riska kapitāls (venture capital), lai tie nebankrotētu pirmajos 5 līdz 10 darbības gados. Pētniecībai ekonomikas jomā un ekonomikas politikai šajā ziņā var būt liela nozīme.

4.15.3

Tikpat svarīgi ir tādi mērķi kā pētniecības infrastruktūras uzlabošana un attīstība, reģionālo pētniecības kopu izveide, kā arī pētniecības potenciāla atbrīvošana ES konverģences un nomaļajos reģionos. Pētniecības infrastruktūras uzlabošana un jaunas pētniecības infrastruktūras radīšana veicinās un sekmēs reģionālo pētniecības kopu veidošanos. Tomēr arī šajā gadījumā panākumi būs atkarīgi no tā, vai izdosies nodrošināt nepieciešamo riska kapitālu (venture capital).

4.15.4

Komiteja uzsver, ka universitāšu modernizācijā īpaši svarīgi ir atbilstoši infrastruktūras uzlabošanas pasākumi (skatīt 4.12.2 punktu). Šajā sakarā Komiteja norāda, ka ES ir jau izveidojušās vairākas veiksmīgas augsto tehnoloģiju uzņēmumu kopas, kas darbojas zināmu universitāšu un/vai pētniecības centru tuvumā un kas attiecīgajā ekonomiskajā reģionā veicina izaugsmi, kā arī jauninājumu radīšanu un ieviešanu (poles of economic growth). Skatīt arī 4.16.2. punktu.

4.15.5

Šī dokumenta turpinājumā Komiteja vēlreiz pievērsīsies Eiropas lieljaudas datoru centru nozīmei, kas ir vēl viens ļoti būtisks infrastruktūras pasākums (skatīt 5.8 punktu).

4.15.6

No otras puses, Komiteja iesaka tēmu kopumu “Zinātne un sabiedrība” neiekļaut īpašajā programmā “Veiktspēja” (29), bet gan programmas “Sadarbība” prioritārajā apakšprogrammā “Sociālās, ekonomikas un humanitārās zinātnes” ar noteikumu, ka iepriekš minētais tēmu kopums tiks iekļauts arī programmā “Idejas”. Šādā veidā varētu panākt minēto tēmu saistību un labāk izmantot to sinerģijas radītās iespējas. Tad būtu skaidri redzams, ka šo savstarpēji saistīto tēmu kopuma kopējais finansējums ir 3 % no budžeta, kas paredzēts tematiskajām, prioritārajām programmām.

4.15.7

Laba un ražīga starptautiskā sadarbība pētniecības un apmācības jomās ir nozīmīgs globālās partnerības elements un atbilst zinātniskās pētniecības un izstrādes būtībai. Apakšprogrammā “Veiktspēja” iekļautie starptautiskās sadarbības pasākumi (30) kalpo tādam svarīgam mērķim kā sadarbība (skatīt arī 4.13.1. punktu) ar kandidātvalstīm, ES kaimiņvalstīm, jaunattīstības valstīm un jaunajām rūpnieciski attīstītajām valstīm. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka apakšprogrammas “Sadarbība” un “Cilvēki” paver iespējas sadarbībai (kas tikpat nozīmīga) ar tādām zinātnes un tehnikas jomā augsti attīstītām valstīm kā ASV un Japāna un ka atsevišķos gadījumos tā noris iestāžu līmenī, pateicoties tam, ka noslēgti īpaši divpusēji nolīgumi. Komiteja atzīst, ka minētajai sadarbībai ir jāpāraug atsevišķo profesionālo vajadzību robežas, tomēr tā iesaka iepriekš minētos svarīgos faktus vairāk uzsvērt un nodrošināt tiem lielāku publicitāti.

4.16

Nepārtrauktība un pētniecības atbalsta instrumenti (atbalsta veidi). Par abiem minētajiem aspektiem Komiteja vēlreiz stingri apstiprina ieteikumus, kas iekļauti iepriekš pieņemtajā atzinumā. Ņemot vērā to, ka steidzami jāpanāk lielāka nepārtrauktība, Komiteja vēlreiz norāda uz to, ka minētajā procesā ļoti svarīgi ir saglabāt sevi attaisnojušus instrumentus un nodrošināt elastību instrumentu izvēlē. Tajā pašā laikā novērtēšanas procesā nedrīkst sankcionēt noteikta instrumenta (kuru Komisija neatbalsta) izvēli un instrumentus nedrīkst sarindot pēc to svarīguma pakāpes. Komiteja uzskata, ka 7. PP termiņa pagarināšana ļaus panākt lielāku nepārtrauktību, taču ar nosacījumu, ka tam būs paredzēts atbilstošs finansējums.

4.16.1

Daži instrumenti ir pārdēvēti, citi ir izveidoti pilnīgi no jauna. Tāpēc Komiteja vēlētos atkārtot savu vispārējo ieteikumu, proti, no vienas puses, Komisijai jāievēro liela piesardzība, ieviešot jaunus instrumentus vai tos pārdēvējot, lai nodrošinātu to nepārtrauktību, no otras puses, nepieciešamības gadījumā izmēģinot jaunus instrumentus, Komisijai ir jāinformē, ka notiek tikai attiecīgo instrumentu izmēģināšana.

4.16.2

Jauns instruments ir ne tikai jau iepriekš minētās tehnoloģiju platformas, bet arī kopīgās tehnoloģiju iniciatīvas, kurām jāveicina valsts un privātā sektora ilgtermiņa partnerība. Tieši rūpniecība, it īpaši MVU saista lielas cerības ar minētajām iniciatīvām, tomēr Komiteja uzskata, ka Komisija līdz šim nav paudusi skaidru nostāju minētajā jautājumā, tajā skaitā par kopīgo tehnoloģiju iniciatīvu un tehnoloģiju platformu atšķirībām. Minētās iniciatīvas, cita starpā, varētu veicināt arī lielo uzņēmumu un MVU, kā arī universitāšu un pētniecības centru sadarbības tīklu veidošanos, no vienas puses, un visumā lielākas privātā sektora investīcijas zinātniskajā izpētē un izstrādē, no otras puses (skat. arī 4.15.4 punktu). Tādēļ ne tikai jāizstrādā skaidrāki kopīgo tehnoloģiju iniciatīvu pamatnosacījumi un darbības veidi, bet arī pēc atbilstoša laika jāpārbauda, vai ar minēto instrumentu saistītās cerības ir attaisnojušās.

4.16.3

Komisijai būtu jāpievērš uzmanība tam, lai jaunu instrumentu ieviešanā netiktu atkārtotas kļūdas, kas tika pieļautas 6. PP, ieviešot “izcilības tīklus” (“networks of excellence”). Neveiksmīga informācijas politika radīja sajukumu un atšķirīgu izpratni visu iesaistīto pušu vidū un pat pašā Komisijā. Komiteja pauž cerību, ka tā varēs aplūkot minēto tēmu sīkāk kādā turpmākā atzinumā. Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par ES Līguma 169. un 171. panta attiecināšanu arī uz dažādām atbalsta piešķiršanas formām.

5.   Īpašas piezīmes

5.1

Īpašās piezīmes galvenokārt ir par programmas “Sadarbība” tematiskajām apakšprogrammām, kas veido pamatprogrammas kodolu. Komiteja vēlētos vēlreiz uzsvērt, ka tā kopumā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus un atbalsta to ieviešanu.

5.2

Komiteja vispirms vēlētos pievērsties svarīgajām daudznozaru, transversālajām tēmām, kurām, ņemot vērā to veidu, ir nepieciešama vispārēja koordinācija un vadība un kuras bieži ietver arī apakšprogrammu “Sociālās, ekonomikas un humanitārās zinātnes” (skatīt arī 5.8. punktu). Tādēļ jādara viss nepieciešamais, lai daudzo risināmo problēmu vispārējā savstarpējā saistība tiktu atzīta, aplūkota un izmantota, neraugoties uz to, ka atsevišķām programmām administratīvu iemeslu dēļ ir ļoti precīza struktūra. Komiteja iesaka īstenot pasākumus, lai nodrošinātu vispārēju koordināciju un nepieciešamo sasaisti.

5.2.1

Tas attiecas arī uz tēmu “Drošības izpēte un cīņa pret terorismu”, kas tika aplūkota jau 4. sadaļā.

5.2.2

Vēl viena no transversālajām tēmām ir demogrāfiskā attīstība  (31). Pētījumi minētajā nozarē sniedzas no demogrāfisku faktu, cēloņu un tendenču apzināšanas līdz pat satraucoši zemajiem dzimstības rādītājiem un arvien pieaugošā vidējā dzīves ilguma izraisītajām sekām. Pēdējā gadījumā runa ir par nepieciešamajiem geriatriskajiem/medicīniskajiem pētījumiem un aprūpes paņēmieniem (32). Veicot minētos pētījumus, īpaša uzmanība jāvelta šīs sarežģītās problēmas sociāli ekonomiskajiem aspektiem.

5.2.3

Faktiski arī “Veselība” (skatīt 5.9 punktu) ir transversāla tēma, jo veselību ietekmē dzīves veids, darba apstākļi, vides apstākļi, pārtika, vakcinēšanās nozīmes apzināšanās, kaitīgi ieradumi u.c. faktori.

5.3

Arī dažas apakšprogrammas pašas par sevi lielā mērā ir transversālas programmas. Tas pozitīvi ietekmē ne tikai Eiropas rūpniecības produktivitāti, bet arī citas apakšprogrammas, jo tās ir tematiski savstarpēji saistītas. (Vēlreiz skatīt arī 5.2. punktu.)]

5.4

Tas īpaši attiecas uz apakšprogrammām “Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas” (IKT), kā arī “Biotehnoloģija”, “Nanozinātnes”, “Nanotehnoloģijas” un “Materiāli un jaunas ražošanas tehnoloģijas”. Taču apakšprogramma “Enerģētika” arī ir cieši saistīta ar apakšprogrammu “Vide” un apakšprogrammu “Satiksme”. Tādēļ atsevišķo apakšprogrammu līdzsvaru labākajā gadījumā var novērtēt kvalitatīvi. Tāpēc, iepazīstoties ar turpmākajām piezīmēm, minētais ierobežojums ir jāņem vērā.

5.5

Informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT) tik tiešām ir ārkārtīgi liela nozīme visās rūpniecības, pakalpojumu, zinātnes un tehnikas nozarēs, kā arī drošības un aizsardzības jomā. Pasaules mēroga konkurencē IKT ir izšķiroša nozīme. Eiropa vēl ievērojami atpaliek, it īpaši no Japānas un ASV, lieljaudas datoru izmantošanā, lai veiktu daudzus svarīgus uzdevumus – sākot no klimata, drošības un materiālu izpētes līdz, piemēram, jaunu medikamentu sintēzei. Tas pats sakāms par Eiropas lieljaudas datoru centru ierīkošanu – kas ir drīzāk programmu “Veiktspēja” vai “Infrastruktūra” uzdevums – un tiem nepieciešamo datoru fizisko elementu un programmatūras patstāvīgu izstrādi Eiropā.

5.5.1

Tomēr nevar nepamanīt, ka arī šoreiz salīdzinoši vislielākais finansējums ir paredzēts IKT apakšprogrammai, kā tas jau bija 6. PP. Ņemot vērā citu tēmu, it īpaši enerģētikas vai, piemēram, veselības (arī tautsaimniecisko) nozīmi, rodas jautājums, vai nevajadzētu saglabāt zināmu iespēju mainīt prioritātes, lai nodrošinātu atsevišķo apakšprogrammu saskanību. Atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga arī no tā, cik lielā mērā IKT programma sekmē citu programmu īstenošanu, piemēram, drošības izpēti un kosmosa izpēti.

5.5.2

Ņemot vērā iepriekš minēto piemēru, Komiteja principā iesaka – 7. PP īstenošanas gaitā būtu jāpieļauj pietiekama elastība līdzekļu piešķiršanā atsevišķām apakšprogrammām vai jācenšas gūt labums no atsevišķo apakšprogrammu saskanības (kuru paredzēts nodrošināt), piemēram, rīkojot tām kopīgus konkursus. Komitejas piezīmes par IKT līdzīgā veidā attiecas arī uz apakšprogrammām “Satiksme” un “Kosmoss” (piemēram, aeronautika).

5.5.3

Komiteja vēlreiz izsaka savu atzinību par GALILEO projekta īstenošanas uzsākšanu, kas ir labs piemērs subsidiaritātes principa piemērošanai. Komiteja uzskata, ka minētā projekta tehnoloģija, un it īpaši tā lietojums, kā arī tā lielā nozīme jauninājumu radīšanā un ieviešanā liecina par to, ka tas ir starpdisciplinārs un transversāls projekts.

5.6

Komiteja atkārtoti pauž atzinību par programmas “Enerģētika” iekļaušanu 7. PP, jo tas noticis, ņemot vērā Komitejas jau vairākkārt izteiktos ieteikumus. Kaut arī Euratom 7. PP liels uzsvars likts uz izpēti enerģētikas jomā, Komiteja uzskata, ka šai vitāli svarīgajai un ļoti aktuālajai tēmai vajadzētu pievērst vēl lielāku uzmanību. Konkurētspējīgas tautsaimniecības pamatresurss ir enerģija, un ES pašreiz ir ne tikai atkarīga no tās importa, kas izraisa nopietnas bažas, bet pasaulē vidējā termiņā izsīks arī energoresursu krājumi. Energoapgādes problēmas risinājums meklējams pētniecībā un izstrādē.

5.6.1

Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē to, ka tik liela uzmanība pievērsta atjaunojamo enerģijas avotu izstrādei. Šiem avotiem ir izšķirīga loma kopējā enerģētikas un vides aizsardzības problemātikā (globāla sasilšana). Šajā sakarā Komiteja norāda uz tās daudzajiem atzinumiem (33), kuros aptverts viss ar atjaunojamo enerģijas avotu pētniecību saistīto vajadzību spektrs – sākot no ģeotermālās enerģijas līdz biomasai un no saules un vēja enerģijas līdz uzkrāšanas tehnoloģijām. 7. PP paredzētais atbalsts atjaunojamo enerģijas avotu izstrādei aktivizēs pētījumus minētajā jomā, papildinot dažādos atbalsta pasākumus (piemēram, likumus, kas regulē elektroenerģijas iepirkšanu, kas ražota uz atjaunojamo enerģijas avotu bāzes) realizējamu produktu izstrādei un ieviešanai tirgū. Komiteja iesaka arī veikt pētījumus, lai pamatīgāk pārbaudītu atjaunojamu sistēmu enerģētisko bilanci, jo pēdējā laikā, piemēram, ir izskanējušas šaubas (34) par dažu biodegvielas veidu pozitīvo enerģētisko efektivitāti.

5.6.2

Tomēr Komiteja vēlētos uzsvērt, ka tādi “klasiskie” fosilās enerģijas avoti kā ogles, nafta un dabasgāze  (35) vēl joprojām ir un vēl vairākus gadu desmitus būs galvenie enerģijas avoti Eiropā un visā pasaulē. Tādēļ visiem izpētes un izstrādes pasākumiem, kas sekmē minēto enerģijas avotu ieguves, transportēšanas un izmantošanas efektivitātes palielināšanos, tajā pašā laikā tieši vai netieši sekmējot arī siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanos, ir milzīga nozīme ekonomikas un vides politikā. Apakšprogrammā “Enerģētika” gan ir runa par CO2 samazināšanu (tajā skaitā CO2 filtrēšanu un uzglabāšanu) un efektivitātes palielināšanu, tomēr ļoti svarīgi ir panākt, lai minētajiem pasākumiem tiktu piešķirts nepieciešamais finansējums. Turklāt minētās apakšprogrammas saikne ar apakšprogrammām “Materiāli” un “Transports” rada sinerģiju. Komiteja atzinīgi vērtē arī radniecīgo izpētes programmu “Ogles un tērauds” (36).

5.6.3

Tādēļ Komiteja uzskata, ka atbilstoša izpēte un izstrāde jāveic ne tikai atjaunojamo enerģijas avotu jomā, bet arī to enerģijas ražošanas tehnoloģiju jomā, kas izmanto fosilos enerģijas avotus. It īpaši tādēļ, ka turpmākajās divās dekādēs lielākā daļa no spēkstacijām, kas pašreiz izmanto fosilos enerģijas avotus, būs jāslēdz un to vietā būs jāceļ jaunas (vairāki simti visā ES). No ekonomiskā un vides politikas viedokļa ir ļoti svarīgi, lai minētajās spēkstacijās tiktu izmantota vismodernākā tehnika. Visbeidzot, ņemot vērā naftas augstās cenas, rodas jautājums, kad tehnoloģijas degvielas iegūšanai no oglēm būs izstrādātas tādā līmenī, lai minētais degvielas iegūšanas veids būtu ekonomiski konkurētspējīga alternatīva.

5.6.4

Citus aspektus Komiteja aplūkojusi iepriekš pieņemtajos un pašreizējos atzinumos (37) par izpēti un problēmām enerģētikas jomā.

5.7

Enerģijas ražošanas tehnoloģiju uzlabošana tomēr ir arī viens no svarīgākajiem līdzekļiem, kā novērst klimata izmaiņas un citu veidu nevēlamu ietekmi uz vidi (38).

5.7.1

Tādēļ abu iepriekš minēto apakšprogrammu optimizācijai būtu jāizmanto to saturiskā saikne. Apakšprogrammā “Vide” veikto izpētes darbu (tajā skaitā par klimata izmaiņām) galvenais uzdevums ir noteikt pareizu diagnozi, bet apakšprogrammai “Enerģija” jāveic terapija.

5.7.2

Arī pašā apakšprogrammā “Vide” būtu jānoskaidro analīzes/diagnozes (piemēram, “Jūras gultnes ģeoloģija”) un iespējamās terapijas galvenās savstarpējās sakarības un sinerģija un tā lietderīgi jāizmanto.

5.8

Arī papildinātā apakšprogramma “Sociālās, ekonomikas un humanitārās zinātnes”, kurai saskaņā ar 4.15.5. punktu pievienota programma “Zinātne un sabiedrība”, ir transversāla tēma. Komiteja atgādina arī par savu iepriekš izteikto ieteikumu, ka dabas un humanitārajām zinātnēm (tajā skaitā sociālajām zinātnēm), tajās iesaistītajām personām, kā arī lietotajām metodēm un kritērijiem ir jābūt ciešāk saistītiem (39). Sociālo un humanitāro zinātņu pētniekiem būtu jāpiedalās ar drošību saistīto pamatjautājumu izpētē.

5.8.1

Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē to, ka liels uzsvars likts uz pētījumiem ekonomikas jomā, lai izstrādātu paraugpraksi vienotajam tirgum un Lisabonas stratēģijas īstenošanai, ņemot vērā pasaules mēroga konkurenci un citas globalizācijas sekas. Komiteja uzsver, ka steidzami jāveic pētījumi un jārīko politiskas konsultācijas (šajā sakarā skatīt arī “Kopīgā pētniecības centra” programmu, 5.10.1. punkts) par bezdarba iemesliem, dažādu ekonomisko sistēmu priekšrocībām un trūkumiem, kā arī par demogrāfiskās attīstības cēloņiem, sekām un iespējamajām tendenču izmaiņām. Visbeidzot Komiteja uzsver, ka jāveic padziļināti pētījumi par pētniecības, jauninājumu un labklājības cēloņsakarībām.

5.8.2

Šeit runa nav tikai par tiesību zinātnēm vien, bet gan par visu ES politikas jomu, kā, piemēram, sociālās politikas, tiesību politikas, ekonomikas politikas (monetārās un finanšu politikas, nodokļu politikas, jauninājumu politikas u.t.t.) un drošības politikas zinātnisko pamatu. Īpaši svarīgi tomēr ir politiskie, ekonomiskie un tiesiskie jautājumi, kas skar tālāko ES iekšējo attīstību, tajā skaitā vienoto tirgu, kohēziju, integrāciju, kā arī pārvaldību (governance).

5.8.3

Turklāt Komiteja uzsver, ka īpaši nozīmīgs ir jautājums par Eiropas Savienības un tās robežu politisko un kulturālo pašsaprotamību. Tāpēc būtu jāpēta arī Eiropas kultūras kopīgās iezīmes mākslā, zinātnē, arhitektūrā, tehnikā un modē, kā arī ideju vēsturē, tiesību jomā, vērtību sistēmā un valsts pārvaldes jomā. Modernā ideja par valsti radās Eiropā (un pirmo reizi tika īstenota ASV). Tomēr jāveic arī padziļināti pētījumi par kultūras jēdzienu, tā niansēm, neskaidrībām, vērtību skalām un pārpratumiem, ko tas var radīt.

5.8.4

Jautājumi, kurus ir svarīgi atrisināt, ir daudzveidīgi, tāpēc apakšprogrammai “Sociālās, ekonomikas un humanitārās zinātnes” paredzētais finansējums varētu izrādīties nepietiekams, neraugoties uz ierosinājumu par minēto jautājumu finansēšanu no programmas “Zinātne un sabiedrība” budžeta. Lai pārliecinātos, vai tas patiešām tā ir, jāņem vērā arī citu apakšprogrammu (piemēram, “Enerģija”) jomas, kurās paredzēti pasākumi humanitāro zinātņu jomā.

5.8.5

Komiteja uzsver, ka zināšanu, izpētes un pielietošanas, kā arī riska un iespēju mijiedarbībā ne mazāk svarīgi ir visi ētikas jautājumi. Arī Lisabonas stratēģijas īstenošanas procesā svarīgs ir jautājums par ideoloģisko/dogmatisko viedokļu, gatavības riskēt un progresa savstarpējo saikni un pretrunām.

5.8.6

Tas ir arī jautājums par zinātnes lomu sabiedrībā, par ko Komiteja jau izstrādājusi ļoti apjomīgu atzinumu (40). Ņemot vērā minētajā atzinumā pausto nostāju, Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu par šādu jautājumu risināšanu: zinātniskās izpētes un zinātnes atziņu tuvināšana pilsoņiem, savstarpējās sapratnes stiprināšana un īpaši jaunu cilvēku motivēšana pievērsties zinātnei. Tāpēc būtu jānodibina forums, kas tuvinātu pilsoņus un patērētājus zinātnei un pētniecībai un kurā viņi varētu paust savu viedokli.

5.8.6.1

Komiteja uzskata, ka īpaši svarīgi ir pasākumi, kas rada iespējas tiešiem kontaktiem vai pat “līdzdalībai”: labi tehnikas muzeji, speciālas laboratorijas, “ēnu dienas” u.c. Tomēr vislielākā uzmanība jāvelta tam, lai skolu vecāko klašu mācību plānos pietiekami nozīmīga vieta atkal tiktu ierādīta labai un uzskatamai dabaszinātņu apmācībai! Tas palīdzētu rosināt interesi un izpratni par dabaszinātnēm un tehniku. Spriestspēja nav iespējama bez pietiekamām zināšanām.

5.8.6.2

Dabaszinātnes māca arī domāt un veido skaidru pasaules uzskatu.

5.8.6.3

Vienlīdz svarīga ir pašu zinātnieku iesaistīšana un viņu viedokļu uzklausīšana diskusijās un lēmumu pieņemšanā par minēto programmu.

5.9

Īpaši svarīga apakšprogramma veltīta tēmai “Veselība”, kas ir ļoti plaša tēma un kurai Komitejai pievērsusies jau vairākkārt. Tā aptver visus pētniecības un izstrādes darbus tādās jomās kā slimību diagnoze, terapija, profilakse un sāpju mazināšana.

5.9.1

Tādu slimību ārstēšanai un profilaksei, kurām raksturīgi īpaši augsti mirstības un saslimstības rādītāji bērnu, pieaugušo un vecu cilvēku vidū – vai būtu raksturīgi nekontrolējamu epidēmiju gadījumā – būtu jābūt prioritārai.

5.9.2

Pastāvīgais vidējā dzīves ilguma pieaugums ir izskaidrojam gan ar līdzšinējiem sasniegumiem medicīnā, gan arī ar aizvien lielāko veselīgākas pārtikas piedāvājumu. Tomēr arvien izplatītākas kļūst dzīvesveida (piemēram, aptaukošanās (41), smēķēšanas) izraisītas slimības, kā arī profesionālās slimības un vecuma izraisītas slimības un kaites. Dokumenta sākumā jau vairākkārt uzsvērts, cik nozīmīga ir iepriekš minētā tēma (42), kas ietver ne tikai medicīniskus un humānus, bet arī tautsaimniecībai nozīmīgus aspektus (darba spējas, aprūpes izmaksas). Tas pats sakāms arī par visiem veselības aprūpes organizācijas un finansēšanas jautājumiem un medicīnas sasniegumu izmantošanu. Vienlīdz svarīgs jautājums ir pētniecības darbi, kuru mērķis ir uzlabot invalīdu veselības stāvokli, tātad arī dzīves kvalitāti un iespējas iekļauties darba tirgū.

5.9.3

Ar invaliditāti saistītās problēmas, no vienas puses, un ar veselību saistītie jautājumi, no otras puses, nav viens un tas pats, tādēļ ar invaliditāti saistītie jautājumi jāņem vērā visās attiecīgajās programmas daļās.

5.9.4

Komiteja vēlētos norādīt uz veselības tēmas starptautisko dimensiju, kas, no vienas puses, ietver sadarbību ar tām valstīm, kas veic intensīvu un veiksmīgu pētniecību, no otras puses, atbalstu attīstībai veselības jomā. Tāpēc īpaša nozīme ir sadarbībai ar PVO (Pasaules veselības organizāciju).

5.9.5

Arī jaunu slimības izraisītāju izplatīšanās pasaules mērogā ir starptautiska tēma, tāpēc sadarbība ar PVO ir ļoti svarīga.

5.9.6

Turklāt starptautiskā sadarbība piedāvā iespējas veikt padziļinātus klīniskos pētījumus, kas kalpo ne tikai sabiedrībai kopumā, bet arī atsevišķām vecuma grupām: bērniem, pieaugušajiem un veciem cilvēkiem.

5.9.7

Ievērojamie izpētes un attīstības pasākumi veselības sektorā, ko veic privātie uzņēmumi (farmācijas rūpniecība un medicīniskās aparatūras ražotāji), ir labs piemērs tam, kā piemērot 169. pantu par privāto uzņēmēju un publiskā sektora (tajā skaitā dalībvalstu) finansētās izpētes partnerību.

5.10

Kopīgais pētniecības centrs (ar kodolizpēti nesaistītās jomas).

5.10.1

KPC sniedz zinātnisku un tehnisku atbalstu ES politikai tādās jomās kā, piemēram, ilgtspējīga attīstība, klimata pārmaiņas, pārtika, enerģētika, transports, ķīmiskas vielas, alternatīvas dzīvnieku izmantošanai izmēģinājumos, pētniecības politika, informācijas tehnoloģijas, standartmetodes un materiāli, biotehnoloģijas izraisītais risks, bīstamība un sociālekonomiskā ietekme, kā arī ekonometriskās modelēšanas un analīzes paņēmieni. Vēl viens uzdevums ir zinātniski tehnoloģisku uzziņu datu izstrāde dažādām vides un pārtikas kontroles jomām. Tas būs arī vērtīgs ieguldījums Kopienas tiesību normu izstrādē.

5.10.2

Komiteja uzskata, ka Kopienai jāveic arī attiecīgo valstu metroloģijas (mērniecības) un standartizācijas iestāžu darba dalīšanas koordinēšana, tajā pašā laikā piedaloties minēto iestāžu programmās. Vienotais tirgus un Eiropas integrācija kopumā liek apsvērt “Eiropas standartu biroja” izveidošanu, iesaistot tajā attiecīgo valstu iestādes, attiecīgās rūpniecības nozares un KPC. Pašreizējā daudzveidība minētajā jomā dotu iespēju lietot ne tikai “paralēlas” metodes un tās salīdzināt, bet arī izstrādāt jaunas metodes tādā vidē, kur aprīkojums ir īpaši drošs un tiek nodrošināta pienācīgā koordinācija.

5.10.3

Komiteja ir gandarīta par KPC integrāciju starptautiskajā zinātniskajā sabiedrībā. Taču Komiteja uzskata, ka minētā integrācija īpaši svarīga ir arī sociālajās, ekonomikas un humanitārajās zinātnēs, kas minētas 5.8. punktā.

6.   Euratom pamatprogramma (Euratom 7. PP)

6.1

Vadāma kodolsintēze. Komiteja atkārto nesen pieņemtajā atzinumā (43)“Kodolsintēzes enerģija” pausto viedokli, ka kodolsintēzes enerģijas izmantošanai miermīlīgos nolūkos nākotnē var būt liela nozīme, lai rastu ilgtspējīgu, videi nekaitīgu un konkurētspējīgu risinājumu energoapgādes problēmām. Tāpat kā kodoldalīšanās, arī kodolsintēze neizraisa siltumnīcefekta gāzu izdalīšanos, un tai ir vēl citas svarīgas priekšrocības.

6.1.1

Komiteja apsveic Komisiju un pārējās iesaistītas puses ar veiksmīgu sarunu (to sarīkošanu atbalstīja arī Komiteja) noslēgumu, kuru rezultātā tieši Eiropā tiek īstenots nozīmīgais starptautiskais projekts kodolsintēzes jomā – ITER. ITER  (44) ir nozīmīgs solis, lai nākotnē izveidotu demonstrāciju reaktoru DEMO. Tomēr tas arī nozīmē, ka jāpilda līgumā paredzētās saistības par finansējuma piešķiršanu ITER un tā sagatavošanas un papildinošajām programmām, kā arī DEMO sagatavošanas programmām.

6.1.2

Ņemot vērā iepriekš teikto, Komiteja aicina dalībvalstis dot savu ieguldījumu Eiropas Kodolsintēzes programmas īstenošanā un attiecīgi atbalstīt savas programmā iesaistītās laboratorijas. Komiteja apzinās, ka programmas “Kodolsintēze” īstenošanā ir sācies posms, kad jāiegulda ievērojami vairāk līdzekļu nekā iepriekš. Tomēr ņemot vērā minētā enerģijas avota milzīgo potenciālu un energoapgādes problēmu nopietnību, Komiteja uzskata, ka minētie ieguldījumi attaisnosies.

6.1.3

Citus aspektus Komiteja aplūkojusi nesen pieņemtajā atzinumā (45) par minēto tēmu. Minētajā atzinumā Komiteja īpašu uzmanību veltījusi DEMO sagatavošanas darbiem (materiālu izstrāde, apvalku izstrāde, sistēmas koncepcija u.t.t.), kā arī pētījumiem, lai izstrādātu uzlabotas noslēgšanas sistēmas.

6.2

Kodoldalīšanās un aizsardzība pret radiāciju. Kodolenerģija ir šobrīd svarīgākais pieejamais bezoglekļa bāzes elektroenerģijas avots. Tomēr daļa iedzīvotāju ir norūpējusies par risku, kas saistīts ar kodolenerģijas ieguvi, un drošu izlietotās kodoldegvielas uzglabāšanu. Komiteja atgādina par saviem atzinumiem par kodolenerģiju (46) (kodoldalīšanos) un par tā dēvēto kodolenerģijas paketi (47). Pēdējā no tiem Komiteja pauda atbalstu Komisijas nodomam turpmāk īpaši veicināt un Kopienas līmenī koordinēt pētniecību kodolreaktoru drošības, kā arī radioaktīvo atkritumu glabāšanas un pārstrādes jomās. Komiteja atbalsta tos Komisijas ierosinātos pasākumus, kuru saturs atbilst iepriekš minētajam nodomam.

6.2.1

Reaktoru sistēmas. Runa ir par izpētes darbiem, lai, no vienas puses, uzlabotu darbojošos reaktoru (tajā skaitā degvielas cikla iekārtu) drošību un, no otras puses, izvērtētu to reaktoru iespējas un drošību, kurus paredzēts uzcelt nākotnē.

6.2.1.1

Komiteja uzskata, ka izpētes darbs iepriekš minētajā jomā ir īpaši būtisks, tas ļautu izstrādāt novatoriskas reaktoru sistēmas. Tehnikas vēsture liecina par to, ka vislielākos panākumus var gūt, ieviešot jauninājumus esošajās sistēmās un koncepcijās un izstrādājot jaunas paaudzes sistēmas un koncepcijas. Ievērojot kodolenerģijas nozīmi enerģētikas politikā, jāveic pasākumi, lai pilnīgāk izmantotu šajā jomā pastāvošās iespējas tādās jomās kā drošības paaugstināšana, radioaktīvo (it īpaši ilgdzīvojošo) atkritumu samazināšana, resursu efektīvāka izmantošana un jaunu enerģijas avotu atklāšana.

6.2.2

Aizsardzība pret radiāciju. Minētajā jomā izvirzīts mērķis radīt zinātnisku pamatu iedzīvotāju aizsardzībai pret jonizējošo starojumu, kas rodas, izmantojot radioaktivitāti vai citus starojuma avotus medicīnā, pētniecībā un rūpniecībā (tajā skaitā kodolenerģijas ražošanā). Īpaši nozīmīgs izpētes objekts ir ļoti mazu starojuma devu ietekme, ko ir grūti novērtēt statistiski. Minētā iemesla dēļ par to vēl joprojām tiek izteikti pretēji viedokļi.

6.2.3

Īpaši svarīgi ir arī izgudrojumi, kas kalpo visu kodolieroču materiālu un tehnoloģiju neizplatīšanas pasākumu tehniskajai kontrolei un pārraudzībai.

6.3

Lai izstrādātu kodolsintēzes reaktoru, kā arī lai paaugstinātu darbojošos kodoldalīšanās reaktoru drošību un veiktu izstrādi minētajā jomā, steidzami jārisina jautājumi saistībā ar augsti kvalificētu jauno speciālistu izglītošanu un apmācību, izmantojot atbilstošas izmēģinājumu iekārtas. Tas izdosies tikai tādā gadījumā, ja Eiropā atkal tiks novērtēta kodoltehnoloģija, tādā veidā veicinot jauno zinātnieku ieinteresētību. Arī minētajā jomā liela nozīme ir ciešai pētniecības un apmācības saistībai.

6.3.1

Citus aspektus Komiteja aplūkojusi nesen pieņemtajā atzinumā (48) par minēto tēmu.

6.4   Kopīgais pētniecības centrs – EURATOM programma.

6.4.1

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Kopīgais pētniecības centrs (KPC) atbalsta politiskas izstrādi kodolenerģijas jomā, tajā skaitā pašreizējo stratēģiju īstenošanu un pārraudzību, kā arī jaunu problēmu risināšanu.

6.4.2

Komiteja uzskata, ka KPC “kodolprogrammas” prioritātes – atkritumu apsaimniekošana, kodoldrošība un pārraudzība – ir likumsakarīgas, jo sabiedrība ir norūpējusies par minētajām problēmām un tām jārod drošs risinājums. Komiteja pauž cerību, ka darbības arī šajā jomā tiks veiktas, saskaņojot un saistot tās ar dalībvalstu veiktajām darbībām.

6.4.3

Komiteja uzskata, ka ļoti svarīgi ir turpināt pilnveidot procedūras, kas ļautu vēl efektīvāk kontrolēt kodolieroču materiālu vai kodolieroču tehnoloģiju neizplatīšanu (skatīt arī 4.10.2 punktu).

Briselē, 2005. gada 14. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne–Marie SIGMUND


(1)  Tas attiecas arī uz pārskatītās Lisabonas stratēģijas mērķiem (Eiropadomes sanāksme 2005. gada 23. martā ).

(2)  Līdz 2010. gadam kopējie izdevumi pētniecībai un attīstībai ES ir jāpalielina līdz 3 % IKP, un 2/3 šīs summas ir jānāk no privātā sektora. Sk. arī OV C 95, 23.4.2003.

(3)  Šajā ziņā liela nozīme ir ASV Aizsardzības departamenta (DoD) lielajām investīcijām pētniecībā un izstrādē, kas kalpo ne tikai militārām vajadzībām.

(4)  Eiropadome savā sanāksmē Briselē 2005. gada martā, pieņemot lēmumus par Lisabonas stratēģijas pārskatīšanu, precizēja šo mērķi un pauda stingru apņemšanos to īstenot.

(5)  Veiksmīgas sadarbības piemēri: ARIADNE, AIRBUS, CER (Eiropas kodolpētījumu organizācija), ESO (Eiropas Dienvidu observatorija), GALILEO; JET (Kopīgais Eiropas Tors)/ITER (Starptautiskais kodoltermiskais eksperimentālais reaktors).

(6)  Zinātne un tehnoloģija: atslēga Eiropas nākotnei – vadlīnijas zinātnes veicināšanai Eiropas Savienībā. KOM (2004) 353 galīgā red.

(7)  OV C 157, 28.06.2005.

(8)  Skatīt zemsvītras piezīmes nr. 14 — 21.

(9)  KOM(2005) 440 līdz 445 galīgā red.

(10)  Drīzumā tiks iesniegts izskatīšanai.

(11)  OV C 95, 23.4.2003.

(12)  OV C 157, 28.6.2005.

(13)  OV C 234, 30.9.2003., OV C 61, 14.3.2003., OV C 94, 18.4.2002.

(14)  OV C 74, 23.3.2005. ; OV C 133, 6.6.2003.

(15)  OV C 302, 7.12.2004.

(16)  OV C 241, 7.10.2002.

(17)  OV C 302, 7.12.2004.

(18)  OV C 220, 16.9.2003.; OV C 112, 30.4.2004.

(19)  OV C 157, 28.6.2005.

(20)  OV C 110, 30.4.2004.

(21)  Citāts no toreizējā Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera uzrunas ceremonijā par godu 2005. gada pasludināšanai par Einšteina gadu. Viņš arī uzsvēra: “No fundamentālo pētījumu veicējiem nedrīkst prasīt, lai viņu atklājumi būtu tūliņ pielietojami praksē un lai viņi pastāvīgi pierādītu savas darbības lietderību.”

(22)  Sal. The Economic Returns to Basic Research and the Benefits of University-Industry Relationships. A literature review and update of findings. Report for the UK Office of Science and Technology* by SPRU - Science and Technology Policy Research. Alister Scott, Grové Steyn, Aldo Geuna*, Stefano Brusoni, Ed Steinmueller, 2002. gads.

(23)  Skatīt arī OV C 110, 30.4.2004.

(24)  OV L 75/67, 22.3.2005.

(25)  Tas attiecināms, piemēram, uz nespēju izprast (a) faktu, ka pētniecības galvenais uzdevums ir radīt jaunas zināšanas, savukārt, jautājums par to, kas kalpo cilvēcei vai kas ir sabiedriski nozīmīgs, nav piemērots kritērijs atsevišķos gadījumos (skatīt arī OV C 221, 07.08.2001., 4. un 6. sadaļa (piemēram, 6.7.1 punkts), kā arī zemsvītras piezīmi nr. 14) vai uz nespēju izprast (b) dublēšanās milzīgo nozīmi pētniecībā, proti, ne tikai jauno zināšanu aizsardzībā, bet arī to izplatīšanā, padziļināšanā un paplašināšanā (skatīt arī OV C 221, 07.08.2001., 4.7.5.un 4.7.6. punktu). Pārāk stingi noteikumi neveicina labu pētniecību, tai nepieciešama brīvība.

Visveiksmīgāko un sevišķi pieredzējušo pētnieku iecelšana vadošos amatos, labāko zinātnieku iesaistīšana un atbalstīšana, kā arī nodrošināšana ar aparatūru un izpētes līdzekļiem (kritiskā masa) ir pasākumi, kas visefektīvāk var veicināt jaunus atklājumus un labu rezultātu sasniegšanu. Skatīt arī OV C 204, 18.07.2000., kā arī OV C 110, 30.04.2004. Pētnieku kvalifikāciju nevar izmērīt ne kvantitatīvi, ne objektīvi – tās vērtējums ir vienīgi viņu pieredzējušo kolēģu ziņā.

(26)  Report of an Expert Panel chaired by Prof. Marimon, 21 June 2004, Sixth Framework Programme.

(27)  OV C 204, 18.07.2000., (CES 595/2000, 9.8.4. punkts).

(28)  KOM (2005) 121 galīgā red.- 2005/0050 (COD)

(29)  Šis ieteikums attiecas tikai uz pētījumiem par tematu “zinātne un sabiedrība”, tie galvenokārt ir socioloģiski pētījumi. Turpretim īpašajā programmā “Veiktspēja” arī turpmāk būtu jāsaglabā tā budžeta daļa, kas paredzēta pasākumiem (izstādēm, muzejiem, konferencēm), kuru mērķis ir zinātnes atziņu un metožu izplatīšana.

(30)  Skatīt arī Komisijas izdevuma PTA info (pētniecība un tehnoloģiju attīstība) 2005. gada jūlija speciālizlaidumu par INCO (international cooperation – starptautiskā sadarbība).

(31)  CESE 818/2005 fin.

(32)  OV C 74, 23.3.2005.

(33)  Piemēram, OV C 241, 0.10.2002, OV C 221, 8.9.2005. un OV L 286, 17.11.2005.

(34)  David Pimentel un Ted. W. Patzek, “Natural Resources Research”, 14. sējums, nr. 1., 2005. gads.

(35)  OV C 120, 20.5.2005.

(36)  OV C 294, 25.11.2005.

(37)  OV C 241, 7.10.2002., OV C 133, 6.6.2003., OV C 108, 30.04.2004., OV C 110, 30.4.2004., OV C 302, 7.12.2004., OV C 286, 17.11.2005., OV C 120, 20.5.2006.

(38)  Par šo tēmu sk. arī: Deutsche Physikalische Gesellschaft Sept. 2005 “Klimaschutz und Energieversorgung in Deutschland 1990 – 2020.”

(39)  Runa par ļoti sarežģītu jautājumu, kas daļēji apspriests OV C 221, 7.8.2001. (skat. 3.9. punktu un 6. sadaļu).

(40)  OV C 221, 7.08.2001.

(41)  OV C 24, 31.1.2006.

(42)  Skatīt 5.2.2 punkta zemsvītras piezīmes.

(43)  OV C 302, 7.12.2004.

(44)  Starptautiskā kodoltermiskā eksperimentālā reaktora ITER jauda būs 500 megavati. Tā ir starppakāpe starp pašreizējiem eksperimentiem plazmas fizikas jomā (piemēram, JET) un elektroenerģijas ražošanu Demonstrāciju Reaktorā DEMO. ITER ir starptautisks projekts, kurā piedalās Ķīna, ES, Šveice, Japāna, Koreja, Krievija un ASV, un tas tiks īstenots Carachen (Francija).

(45)  Skatīt 44. zemsvītras piezīmi.

(46)  OV C 110, 30.04.2004.

(47)  OV C 133, 06.06.2003.

(48)  Skatīt iepriekšējās zemsvītras piezīmes.


17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/22


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammas izveidi (no 2007. līdz 2013. gadam)”

KOM (2005) 121 galīgā red. — 2005/0050 (COD)

(2006/C 65/03)

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 56. pantu, 157. panta 3. punktu, kā arī 175. panta 1. punktu 2005. gada 25. aprīlī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas darba sagatavošanu minētajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 20. oktobrī. Ziņotājs bija WELSCHKE kgs, līdzziņotāja — FUSCO kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē), ar 125 balsīm par, 2 balsīm pret un 1 atturoties ir pieņēmusi šādu atzinumu.

1.   Ievadpiezīmes.

1.1

Daudzi izaugsmes, nodarbinātības un jauninājumu radīšanas un ieviešanas rādītāji liecina par to, ka Eiropas Savienības konkurētspēja pasaules mērogā pēdējo gadu laikā ir mazinājusies un minētais process turpinās. ES vissvarīgākais uzdevums ekonomikas un sociālajā jomā ir panākt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, bez kuras bezdarba apkarošana un jaunu darbavietu radīšana nav iespējama.

1.2

Uzņēmumiem ir vislielākā nozīme minēto problēmu risināšanā. 98 % Eiropas uzņēmumu ir mazie un vidējie uzņēmumi (MVU). Tajos nodarbināti 55 % no privātajā sektorā strādājošiem. Ražošanā un jaunu produktu izstrādāšanā, kā arī pakalpojumu nozarē MVU rada un ievieš ļoti daudz jauninājumu.

1.3

Daudzi uzņēmumi izmanto Eiropas vienotā tirgus priekšrocības. Taču pastāvīgo ierobežojumu, ierobežoto cilvēkresursu un finanšu līdzekļu, kā arī informācijas trūkuma dēļ tie bieži nespēj pilnībā izmantot vienotā tirgus radītās iespējas. Minēto situāciju var mainīt, konsekventi īstenojot Lisabonas stratēģiju, pabeidzot vienotā tirgus izveidi un panākot lielāku tirgus atvērtību, uzlabojot tiesību aktu kvalitāti, kā arī īstenojot veicināšanas programmas, kas rada Eiropas pievienoto vērtību.

1.4

Arī modernai pārvaldes struktūrai un sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju darbības efektivitātei ir būtiska nozīme konkurētspējas, kā arī jauninājumu radīšanas un ieviešanas veicināšanā Eiropā. Visu līmeņu iestāžu pārrobežu partnerība var uzlabot pārvaldes iestāžu sadarbību, kuras nozīme arvien pieaug, kā arī atvieglot pieredzes apmaiņu un izmantot paraugpraksi kopējās interesēs.

2.   Komisijas priekšlikuma būtība.

2.1

“Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma” (turpmākajā tekstā — Pamatprogramma) no 2007. līdz 2013. gadam veicinās pārskatītās Lisabonas stratēģijas, kā arī Kopienas Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanu.

2.2

Pamatprogrammā paredzēts turpināt vairākas veicināšanas programmas, kas pašreiz tiek īstenotas dažādās Kopienas politikas jomās, un tās tiek apvienotas, izveidojot tām vienotu juridisko pamatu. Komisija ierosinātais bāzes finansējums pamatprogrammas īstenošanai ir 4 212,6 miljoni EUR.

2.3

Pamatprogramma paredzēta visām ES dalībvalstīm, kandidātvalstīm, Eiropas ekonomikas zonas (EEZ), kā arī Rietumbalkānu valstīm. Citas trešās valstis var piedalīties pamatprogrammā, ja tas ir paredzēts divpusējos nolīgumos.

2.4

Pamatprogrammas mērķis ir veicināt uzņēmumu, it īpaši MVU konkurētspēju, paātrināt jauninājumu radīšanu un ieviešanu, uzlabot to konkurētspēju tirgū, paātrināt informācijas sabiedrības attīstību, veicināt energoefektivitāti, kā arī jaunu un atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu.

2.5

Pamatojoties uz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 156. pantu, 157. panta 3. punktu, kā arī 175. panta 1. punktu, tiek izveidots visaptverošs un vienots juridiskais pamats īpašām Kopienas atbalsta programmām un citu Kopienas programmu attiecīgajām daļām tajās jomās, bez kurām nav iespējama produktivitātes paaugstināšana, jauninājumu radīšana un ieviešana, kā arī ilgtspējīga attīstība. Līdztekus paredzēta arī vides problēmu risināšana. Pamatprogramma ir veidota no trīs īpašām apakšprogrammām.

2.6

“Uzņēmējdarbības un jauninājumu programma” veido ietvaru pasākumiem, kas veicina uzņēmējdarbības iniciatīvu, jauninājumu radīšanu un ieviešanu, kā arī konkurētspēju. Tā paredzēta gan augsto tehnoloģiju, gan tradicionālo ekonomikas nozaru uzņēmumiem. Paredzēts piešķirt lielāku finansējumu MVU atbalstam dibināšanas un izaugsmes posmā. Minētajā apakšprogrammā uzsvērta arī uzņēmumu sadarbība un jauninājumu, kā arī vides tehnoloģiju radīšanas un ieviešanas veicināšana. Minētās apakšprogrammas finansējums ir EUR 2.631 miljons.

2.7

“IKT (informācijas un komunikāciju tehnoloģiju) politikas atbalsta programma” veicinās informācijas un komunikācijas tehnoloģiju ieviešanu uzņēmumos, pārvaldē un uzņēmumos, kas sniedz sabiedriskos pakalpojumus. Ierosinātie pasākumi konkretizē un papildina jauno ES iniciatīvu “i2010”, kas turpmākajos gados veidos ietvaru vienotas Eiropas informācijas telpas izveidošanai, kā arī vienotā informācijas tehnoloģiju produktu un pakalpojumu tirgus stiprināšanai. Minētās apakšprogrammas finansējums ir EUR 801,6 miljoni.

2.8

Programmas “Saprātīga enerģija Eiropai” mērķis ir sekmēt enerģētikas nozares ilgstpējīgu attīstību, uzlabot energoapgādes drošību un sekmēt energoefektivitāti, samazināt atkarību no enerģijas importa un paaugstināt atjaunojamās enerģijas daļu bruto iekšzemes patēriņā līdz 12 %. Minētās apakšprogrammas prioritātes ir projekti ilgtspējīgu energotehnoloģiju veicināšanai un izplatīšanai, administratīvās struktūras uzlabošanai, vienotu informācijas tīklu veidošanai un vispārējās izpratnes paplašināšanai par ilgstpējīgu enerģijas izmantošanu. Komisijas izveidotā Saprātīgas enerģētikas izpildaģentūra turpinās darboties. Minētās apakšprogrammas kopējais finansējums ir EUR 780 miljoni.

2.9

Pamatprogrammas īstenošana notiek saskaņā ar ikgadējām darba programmām, un paredzēts, ka Komisija būs atbildīga par to izpildi. Pārvaldības komitejām būs jāatbalsta pasākumu īstenošana dalībvalstu līmenī un jāpanāk attiecīgo valstu darbību saskaņotība.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1

Priekšlikums pamatprogrammai ir visaptverošs, un tas apvieno veselu virkni politiku un programmu. Komitejas piezīmes attiecas vienīgi uz tiem aspektiem, kas tai šķiet īpaši svarīgi, vai kuru apspriešanā, pēc Komitejas domām, jāņem vērā vēl citi viedokļi.

3.2

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka pamatprogramma ir nozīmīgs solis, lai radītu to pasākumu sinerģiju, kas veicina uzņēmumu konkurētspēju un novatoriskās iespējas, kā arī ilgtspējīgu attīstību. Ierosinātie pasākumi un instrumenti var būtiski ietekmēt sociālās kohēzijas stiprināšanu, ekonomikas ilgtspējīgas attīstības veicināšanu un Lisabonas stratēģijā izvirzīto izaugsmes un nodarbinātības mērķu sasniegšanu. Tāpēc ir loģiski, ka priekšlikumā par rīcības plānu Lisabonas stratēģijas pārskatīšanai Kopienas līmenī (KOM(2005) 330) Komisija uzsver, ka minētā Pamatprogramma ir būtiska Kopienas politikas sastāvdaļa.

3.3

V. Kok vadībā izstrādātais augsta līmeņa darba grupas ziņojumā, kas tika pieņemts 2004. gadā, norādīti svarīgākie nosacījumi, kas būtiski ietekmē Eiropas ekonomikas konkurētspēju. Minētajā ziņojumā izteikts pamatots ierosinājums tālāk attīstīt zināšanu sabiedrību, pabeigt vienotā tirgus izveidi, uzlabot ekonomisko klimatu, modernizēt darba tirgu, tajā skaitā īstenojot “mūžizglītības” un “aktīva dzīvesveida vecumdienās” stratēģiju, kā arī veicināt ekoloģisko ilgtspējību. Komiteja uzskata, ka tieši dalībvalstu pienākums ir darīt visu iespējamo, lai radītu piemērotu vidi uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanai. Komiteja uzskata, ka ES atbalsta programmas būtiski un efektīvi papildina dalībvalstu darbību iepriekš minētajā jomā. Šajā ziņā īpaša nozīme ir ne tikai Pamatprogrammai, bet arī Pētniecības pamatprogrammai, “mūžizglītības” stratēģijai un struktūrfondiem.

3.4

Uzņēmumi paplašina savas novatoriskās iespējas, ne tikai izmantojot tehnoloģiskā progresa sasniegumus. Jauninājumu radīšanu un ieviešanu veicina arī uzņēmējdarbības gara nostiprināšanās attiecīgās valsts sabiedrībā un kultūrā, padziļinātas vadības zinības, atbildīga uzņēmumu vadīšana un pārrobežu darbības. Izvirzot Pamatprogrammas mērķus, būtu nepareizi jauninājumu jēdzienu traktēt pārāk šauri un tāpēc neizmantot iespējas lielākai izaugsmei, nodarbinātībai un sociālai kohēzijai. Uzņēmumi ir galvenie inovācijas procesa dalībnieki, šī procesa īstenošanā ir atbilstoši jāpiedalās darba devējiem un darbiniekiem.

3.5

Jauninājumi rodas cilvēku prātos. Augsts izglītības un apmācības līmenis ir priekšnosacījums ilgtspējīgai novatorisko iespēju uzlabošanai Eiropas Savienībā. Darba devēju, darba ņēmēju, valdību, augstskolu un skolu, kā arī citu iesaistīto institūciju kopīgs pienākums ir turpināt palielināt mūsu sabiedrības jauninājumu radīšanas un ieviešanas potenciālu. Attiecīgo valstu pūliņus zināšanu sabiedrības veidošanā vislabāk papildina pārrobežu projekti. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka ES mērķtiecīgi atbalsta izglītību un apmācību, tajā skaitā īstenojot Kopienas programmas “Sokrates” (vispārējās izglītības jomā), “Tempus” (augstākās izglītības jomā) un “Leonardo da Vinci” (arodizglītības jomā). Uzņēmumu novatorisko iespēju uzlabošanā un Pamatprogrammas veiksmīgā īstenošanā svarīga nozīme var būt arī integrētajai rīcības programmai izglītības, apmācības un mūžizglītības jomā no 2007. līdz 2013. gadam.

3.6

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu uzlabot uzņēmumu novatoriskās iespējas un konkurētspēju, uzlabojot tiesību aktu kvalitāti un regulāri pārbaudot, vai spēkā esošie tiesību akti pārmērīgi neapgrūtina uzņēmumu darbību. Īpaši svarīgi ir efektīvi novērtēt jebkura jauna regulējuma ietekmi. Veicot ietekmes novērtējumu, Komisijai būtu cieši jāsadarbojas ar Konkurētspējas padomi un Eiropas Parlamentu.

3.7

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka ES horizontālie un koordinējošie pasākumi var radīt lielu pievienoto vērtību. Īpaši svarīgi būs sniegt uzņēmumiem pēc iespējas praktiskāku informāciju un vienkāršot piekļuvi Pamatprogrammas pasākumiem un instrumentiem.

3.8

Komiteja atbalsta Komisijas mērķi ar minēto pamatprogrammu sniegt atbalstu ne tikai augsto tehnoloģiju nozarēm, bet arī tradicionālajām ekonomikas nozarēm. Ja minētajām nozarēm tiks radīti apstākļi konkurētspējas un novatorisko iespēju uzlabošanai, tieši tām būs liela ietekme nodarbinātības palielināšanā un sociālās kohēzijas stiprināšanā. Arī pakalpojumu un loģistikas nozarēs ir lielas iespējas radīt un ieviest jauninājumus.

3.9

Lai minētā programma radītu pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību gan reģionos, gan atsevišķās nozarēs, Komiteja lūdz Komisiju nesašaurināt pamatprogrammas mērķgrupu definīciju. Arī kooperatīvi, savstarpēji saistīti uzņēmumi un savstarpējās sabiedrības (“mutuals”), kā arī jaunizveidoti novatoriski uzņēmumi un mikrouzņēmumi var veicināt ES konkurētspējas un novatorisko iespēju uzlabošanu. Piemēram, attiecinot pamatprogrammu arī uz kooperatīviem, iespējams izmantot to lieluma radītās priekšrocības, kas pozitīvi ietekmē to piekļuvi tirgum (tajā skaitā piedalīšanos lielākos valsts izsludinātos konkursos), stāvokli tirgū, vadošā personāla potenciāla attīstību, kvalifikācijas celšanu un pētniecības iespējas. Noteicošajam kritērijam, kas nosaka attiecīgās mērķgrupas piekļuvi pamatprogrammas projektiem, jābūt tās spējai izstrādāt konkurētspējas un novatorisko iespēju uzlabošanas plānus, kurus ir vērts atbalstīt. Fondi, apvienības, kā arī rūpniecības un tirdzniecības kameras pilda nozīmīgu starpnieka lomu, iepazīstinot ar pamatprogrammu.

3.10

Tā kā budžeta situācija dalībvalstīs un Eiropas līmenī ir saspringta, pamatprogrammas finansējums ir ierobežots. Komiteja uzskata, ka nākamajā finanšu plānā, par kuru lēmums vēl tiks pieņemts, minētajai programmai jāpiešķir pietiekams finansējums. Vienlaikus jānodrošina iespējami mērķtiecīga, efektīva un uz konkrētu rezultātu sasniegšanu vērsta līdzekļu izlietošana mērķgrupu interesēs. Komisijai vajadzētu pārbaudīt, cik daudz no minētās programmas pārvaldībai paredzētajiem līdzekļiem var izmantot projektu finansēšanai.

3.11

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izvērtēt jau uzsākto programmu īstenošanas pieredzi, novērst iespējamos trūkumus un pamatprogrammas īstenošanā pamatoties uz pārbaudītu praksi. Visām iesaistītajām pusēm izprotama “salīdzinošā novērtēšana” un “pārraudzība” veicinās veiksmīgu pamatprogrammas īstenošanu. Atziņas, kas veicina Pamatprogrammas optimizāciju, jāņem vērā savlaicīgi, izstrādājot ikgadējos darba plānus. Komisijai un programmu īstenošanā iesaistītajām struktūrvienībām kritiski jāizvērtē, vai Pamatprogrammas izvērtējums termiņa vidū neliecina par to, ka jāveic izmaiņas. Turklāt jāņem vērā uzņēmumu un citu mērķgrupu pieredze. Taču minētais process nekādā gadījumā nedrīkst traucēt visu projektos iesaistīto pušu turpmākās darbības plānošanu.

3.12

Komiteja uzskata, ka ļoti liela nozīme ir tam, lai dalībvalstis apzinātos, ka pamatprogramma “papildina” to darbības attiecīgajā jomā. Neraugoties uz Eiropas Savienības piešķirto finansējumu, dalībvalstīm obligāti jāturpina savu atbalsta pasākumu īstenošana plānotajā apjomā. Komiteja uzskata, ka dalībvalstīm jāīsteno saskaņotais mērķis — novirzīt trīs procentus no iekšzemes kopprodukta pētniecībai un attīstībai. Pamatprogrammas īstenošana nekādā gadījumā nenozīmē, ka dalībvalstis drīkst mazināt pūliņus iepriekš minētā mērķa sasniegšanā.

3.13

Komisija pamatoti norāda, ka pamatprogrammas instrumentiem un pasākumiem, kā arī citām ES programmām un iniciatīvām jābūt cieši saistītām. Pamatprogrammas saistība ar 7. Pētniecības pamatprogrammu, “mūžizglītības” stratēģiju un struktūrpolitikas programmām ir īpaši nozīmīga. Komisijai būtu jāpanāk visu iesaistīto ģenerāldirektorātu izvirzīto mērķu vienotība. Visu iesaistīto iestāžu darbībām un lēmumiem jābūt pārredzamiem. ES un dalībvalstu, kā arī ekonomikas, zinātnes un pārvaldes horizontālo un vertikālo sinerģiju izdosies panākt tikai tad, ja minēto programmu svarīgākās satura un organizatoriskās prioritātes būs labi saskaņotas.

4.   Īpašas piezīmes.

4.1

Īstenojot pamatprogrammu, mēķgrupām jānodrošina vienkārša piekļuve tajā paredzētajām programmām. Iepriekš tas ne vienmēr pilnībā izdevās. Līdzekļu piešķiršanai jābūt efektīvai, pamatotai ar praktiskām vajadzībām un tā nedrīkst būt saistīta ar pārāk lieliem birokrātiskiem šķēršļiem (tajā skaitā saistībā ar pārskatu sniegšanu un dokumentāciju).

4.2

Komisijai ar saskaņotas pieejas palīdzību pamatprogramma jāpārvalda efektīvi un atbilstoši lietotāju interesēm. Visiem pamatprogrammas īstenošanā iesaistītajiem dalībniekiem ir ļoti svarīgi, lai tie varētu droši plānot savu turpmāko darbību un lai tiktu nodrošināta pārredzamība. Ārējas aģentūras izveidošana, kuras pārziņā būtu programmu administratīvie jautājumi, būtu lietderīga tikai tādā gadījumā, ja tādā veidā varētu būtiski vienkāršot administratīvās procedūras un samazināt izmaksas.

4.3

Komisijas pakļautībā esošajam “MVU novērošanas centram” vēl vairāk jāveicina Pamatprogrammas īstenošana. Tas palīdzētu vēl vairāk uzlabot zināšanu un pieredzes apmaiņu starp dalībvalstīm, starp uzņēmumiem, kā arī starp ekonomiku, zinātni un pārvaldi. Jāpārbauda MVU novērošanas centra ziņojumu praktiskā pielietojamība un tas, cik tie ir nozīmīgi attiecīgajām mērķgrupām. Būtu lietderīgi minētajam novērošanas centram noteikti tādus uzdevumus, kas ļautu skaidri saskatīt katras mērķgrupas devumu (saskaņā ar 3.9. punktu).

4.4   “Uzņēmējdarbības un jauninājumu programma”.

4.4.1

MVU un novatoriskiem mikrouzņēmumiem iespējas piekļūt kapitālam joprojām ir ļoti ierobežotas, kaut arī minētā problēma ir zināma jau daudzus gadus. Tāpēc ir jārīkojas nekavējoties. Minētajā programmā paredzētajiem finanšu instrumentiem ir izšķiroša nozīme, lai veiksmīgi īstenotu Eiropas uzņēmumu politiku. Komiteja uzskata, ka tiem būs ievērojama mobilizējoša ietekme un sviras efekts.

4.4.2

Komiteja atbalsta līdzekļu piešķiršanu piemērotiem finanšu starpniekiem, lai samazinātu finansēšanas izmaksas (tajā skaitā arī personāla un administratīvās izmaksas) un finansēšanas risku. Paredzēts, ka “straujas izaugsmes un jauninājumu mehānisms MVU (GIF)”, “MVU garantiju (MVUG) mehānisms” un “kapacitātes palielināšanas metode (CBS)” atvieglos uzņēmumiem finansējumu no aizdevumiem un piekļuvi riska kapitālam. Kredītu piešķiršana novatoriskiem MVU un mikrouzņēmumiem, it īpaši dibināšanas un izaugsmes posmā, uzlabos to izaugsmes un nodarbinātības potenciālu. Jārada iespējas, lai piemērotiem projektiem varētu piešķirt arī mazos kredītus un mikrokredītus.

4.4.3

Komiteja ierosina pārrobežu darbību uzsākšanu un paplašināšanu uzskatīt par Eiropas politikas neatņemamu sastāvdaļu, kā arī par svarīgu MVU stratēģiju, lai uzlabotu konkurētspēju un novatoriskās iespējas. Visiem programmā paredzētajiem pasākumiem un instrumentiem jāatbilst iepriekš minētajam mērķim. Pārrobežu sadarbības jomā Komisijai aktīvi jāatbalsta uzņēmumi ar kooperācijas biržu, praktiskas informācijas un citu piemērotu pasākumu palīdzību.

4.4.4

Situācija saistībā ar Eiropas atbalsta piešķiršanu un minētās jomas tiesiskais regulējums ir sarežģīts, tāpēc uzņēmumiem un pārējām mērķgrupām jāsniedz nepieciešamā informācija un konsultācijas. Tas vislabāk izdarāms, izveidojot efektīvu Eiropas mēroga informācijas kanālu tīklu. Pateicoties tam, iedzīvotājiem un uzņēmumiem varētu sniegt izsmeļošāku informāciju par pievienoto vērtību, ko rada Eiropas līmenī īstenotās programmas un projekti, un tas atbilstu arī jaunajai ES komunikācijas stratēģijai.

4.4.5

Komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai plānotā atlases konkursa “tīkla dalībniekiem, kas sniedz uzņēmumu un jauninājumu atbalsta pakalpojumus” noteikumi būtu pārredzami un lai tajā varētu piedalīties visas tās reģionālās un nozaru organizācijas, kas, pateicoties savai struktūrai un piedāvāto pakalpojumu klāstam, tūliņ spēj sniegt uzņēmumiem nepieciešamo atbalstu. Šajā sakarā Komisijai ir ieteicams ievērot pastāvošā Euro Info centra, Inovāciju rosināšanas centra (IRC) un Biznesa inovācijas centra (BIC) sniegtās atsauksmes.

4.5   “IKT (informācijas un komunikāciju tehnoloģiju) politikas atbalsta programma”.

4.5.1

Komiteja atzinīgi vērtē minētās programmas stratēģisko virzību, kas paredz atbalstīt IKT politikas īstenošanu. Minētā nozare noteicoši ietekmē nepieciešamo produktivitātes palielināšanu visās ekonomikas nozarēs. Paredzams, ka ierosinātie pasākumi radīs ievērojamu Eiropas pievienoto vērtību.

4.5.2

Atbalsts Eiropas informācijas sabiedrības veidošanai veicinās ilgtspējīgu ekonomikas attīstību, stiprinās Eiropas sabiedrisko un sociālo integrāciju, kā arī uzlabos pilsoņu dzīves kvalitāti. Īstenojot minēto programmu, īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai visi uzņēmumi — arī tradicionālo ekonomikas nozaru uzņēmumi — varētu tajā piedalīties.

4.5.3

Projekti noteikta mērķa sasniegšanai, apvienotas darbības, kā arī pārrobežu tīklu un klasteru izveidošana un paplašināšana var veicināt tehnoloģiju nodošanu un novatorisku un tirgus prasībām atbilstošu IKT risinājumu piemērošanu. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka paredzēts izstrādāt kopējas tehniskās specifikācijas un rīcības plānus, lai atvieglotu valsts pasūtījumu piešķiršanu minētajā nozarē.

4.5.4

IKT politikas atbalsta programmas struktūra un programmātiskā ievirze būtu pēc iespējas ciešāk jāsaskaņo ar iniciatīvu “i2010 — Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai” (KOM(2005) 229). Par iepriekš minēto iniciatīvu “i2010” Komiteja gatavo atsevišķu atzinumu.

4.6   Programma “Saprātīga enerģija Eiropai”.

4.6.1

Komiteja atzinīgi vērtē ierosinātās programmas stratēģisko ievirzi. Energoefektivitāte, atjaunojamo enerģiju izmantošanas veicināšana un energoapgādes diversifikācija ir būtiski svarīgas ilgtspējīgai ekonomiskai attīstībai un vides aizsardzība Eiropā.. Programmai jāpalīdz izmantot visu enerģētikas nozares novatorisko potenciālu, arī tādās jomās kā sistēmu tehnoloģijas un enerģijas pārveide.

4.6.2

Tirgus orientētas tehnoloģijas un konkurētspējīgi produkti būs svarīgākie rādītāji, kas ļaus spriest par to, vai programmas mērķus ir izdevies sasniegt. Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē to, ka atbalsts tiks piešķirts tādiem projektiem, kas atvieglo jauninājumu pārvēršanu realizējamos produktos. Šādas darbības tomēr var būt lietderīgas tikai jauninājumu ieviešanas procesa sākumposmā. Principā vislabākās tehnoloģijas un konkurētspējīgus produktus vai pakalpojumus iespējams attīstīt vienīgi konkurences apstākļos.

4.6.3

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu veicināt resursus saudzējošu enerģijas avotu izmantošanu un attiecīgas informācijas izplatīšanu. Minētās darbības jāvērš ne tikai uz speciālistu aprindām, bet arī uz sabiedrību kopumā. Svarīga iepriekš minētā procesa sastāvdaļa ir pašreiz īstenotā kampaņa “Ilgtspējīga enerģija Eiropai”. Tai jāsekmē paraugprakses izplatīšana un jāuzlabo sabiedrības informētība par energoefektivitāti un vides aizsardzību. Komiteja nešaubās, ka minētā kampaņa un programma “Saprātīga enerģija Eiropai” viena otru veiksmīgi papildina.

5.   Galīgie ieteikumi.

5.1

Komiteja rosina Komisiju vēl pārskatāmāk izklāstīt Pamatprogrammas mērķus un struktūru. Labs piemērs ir plānoto izpildes pasākumu uzskaitījums Pamatprogrammas 6. pantā. Līdzīgā veidā varētu iepazīstināt ar atsevišķajām programmām un instrumentiem. Tādējādi Pamatprogramma būtu mērķgrupām labāk saprotama. Minētajā procesā vajadzētu iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

5.2

Komiteja pauž cerību, ka daudzo programmu un atsevišķo pasākumu konsolidācija radīs pievienoto vērtību. Tas izdosies tikai tādā gadījumā, ja tiks panākta optimāla koordinācija, atsevišķo pasākumu vienotība un saskaņotība ar citām attiecīgajām ES programmām. Tas galvenokārt ir Komisijas un programmas pārvaldes struktūrvienību uzdevums.

5.3

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Pamatprogramma ir vērsta uz galvenajiem ES ekonomikas, sociālās, vides aizsardzības un enerģētikas politikas mērķiem. Īstenojot programmu, ir svarīgi, lai ikgadējās darba programmas tiktu izstrādātas atbilstoši praksei un, nepārprotami ņemot vērā mērķgrupu, it īpaši novatorisko uzņēmumu intereses. To var panākt tikai, atbilstoši iesaistot mērķgrupas jau programmu plānošanas procesā.

5.4

Lai uzlabotu Pamatprogrammas īstenošanu un panāktu politikas nepārtrauktību, Komiteja rosina Komisiju precizēt minētās pamatprogrammas saistību ar citām esošajām un turpmākajām līdzīga rakstura iniciatīvām, it īpaši ar 2000. gadā pieņemto Eiropas Mazo uzņēmumu hartu, 2003. gadā apstiprināto rīcības plānu uzņēmējdarbības veicināšanai Eiropā un drīzumā gaidāmo Komisijas paziņojumu par turpmāko MVU politiku. Tas būtu liels ieguvums uzņēmējiem un politisku lēmumu pieņēmējiem valsts, reģionālajā un vietējā līmenī.

5.5

Komiteja uzmanīgi pārraudzīs Pamatprogrammas īstenošanu. Tā saglabā tiesības iesniegt jaunus ieteikumus, ņemot vērā gūto pieredzi vai Pamatprogrammas termiņa vidus pārskatu.

Briselē, 2005. gada 14. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne–Marie SIGMUND


17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/27


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par dalībvalstu dienestu, kas ir atbildīgi par transportlīdzekļu reģistrācijas apliecību izdošanu, piekļuvi otrās paaudzes Šengenas informācijas sistēmai (SIS II)”

KOM(2005) 237 galīgā red. — 2005/0104 (COD)

(2006/C 65/04)

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu 2005. gada 16. septembrī nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas dokumenta sagatavošanu minētajā jautājumā, pieņēma atzinumu 2005. gada 20. oktobrī. Ziņotājs bija Ranocchiari kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē), ar 123 balsīm par un 2 atturoties ir pieņēmusi šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Šengenas Konvencija, kurā paredzēta personu brīva pārvietošanās un preču brīva aprite, tika parakstīta 1990. gadā un stājās spēkā 1995. gadā. Šengenas Konvencijā ir noteikts, kādām iestādēm ir piekļuve Šengenas informācijas sistēmai (SIS), un šādu datu izmantošanas mērķus. Šis pirmais Konvencijas teksts nenodrošināja transportlīdzekļu reģistrācijas iestādēm piekļuvi SIS.

1.2

Komisija 2003. gadā 21. augustā iesniedza priekšlikumu regulai, ar ko groza Šengenas Līguma piemērošanas Konvenciju par dalībvalstu dienestu, kas ir atbildīgi par transportlīdzekļu reģistrācijas apliecību izdošanu, piekļuvi Šengenas informācijas sistēmai (1) Tā mērķis bija nodrošināt pieeju SIS datiem par zagtiem transporta līdzekļiem un piekabēm, zagtām tukšām oficiālām veidlapām un izdotajiem personu apliecinošiem dokumentiem (pasēm, identifikācijas kartēm, vadītāja apliecībām) ar mērķi noskaidrot, vai otrreizējai reģistrācijai pieteiktie transporta līdzekļi ir zagti, vai ir veikta to nelikumīga piesavināšanās vai tie ir pazaudēti, kā arī, vai personas, kuras ir iesniegušas reģistrācijas pieteikumu, šim nolūkam izmanto zagtus personu apliecinošus vai transporta līdzekļa dokumentus.

1.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pieņēma atzinumu par priekšlikumu 2004. gada 25. februārī. (2) EESK un Komisija vienojās, ka piekļuve SIS būtu jāpaplašina, iekļaujot tajā valstu iestādes, kas ir atbildīgas par transportlīdzekļu reģistrāciju apliecību izsniegšanu un pārbaudi. Ņemot vērā faktu, ka daudzās dalībvalstīs par transporta līdzekļu reģistrāciju ir atbildīgi privātie dienesti, EESK izteica apmierinātību arī par priekšlikumā izteikto ierosinājumu atļaut minētajiem dienestiem netiešā veidā saņemt informāciju, kas ir nepieciešama to darba pienācīgai izpildei, ar kādas valsts varas iestādes, kurai ir piekļuve SIS, starpniecību.

1.4

Vēlāk un pēc paplašināšanas kļuva skaidrs, ka ir būtiski nepieciešams izstrādāt SIS otro paaudzi (SIS II), lai sistēmai varētu pievienoties jaunās dalībvalstis un Šengenas zonu varētu paplašināt minēto dalībvalstu teritorijā.

1.5

Tā kā SIS II īstenošanai ir nepieciešams piemērots tiesisks regulējums un tas attiecas uz dažādām politikas jomām, Eiropas Komisijai bija jāiesniedz trīs priekšlikumi: pirmais attiecas uz personu brīvu pārvietošanos, otrs — uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās un trešais papildina divus pirmos priekšlikumus, un tā mērķis ir nodrošināt transportlīdzekļu reģistrāciju veicošās iestādes ar piekļuvi SIS II.

1.6

Ar EESK pašreiz notiek konsultācijas par minēto trešo priekšlikumu, kurš ir nepieciešams turpinājums iepriekšminētajai Regulai (3), ko Padome pieņēma 2005. gada 6. jūlijā.

2.   Vispārējas piezīmes

2.1

Komisijas jaunā priekšlikuma mērķis ir nodrošināt saskaņu ar jaunajiem tiesību instrumentiem otrās paaudzes Šengenas informācijas sistēmas (SIS II) izveidošanai, darbībai un izmantošanai. Komisija secina, ka šā priekšlikuma galvenais mērķis sakrīt ar 2003. gada augustā iesniegtā priekšlikuma mērķi, proti, pastiprināt sadarbību dalībvalstu starpā, veicot informācijas apmaiņu, lai apkarotu krāpšanu un zagtu automašīnu nelegālo tirdzniecību. Komisija atzīmē arī, ka priekšlikuma mērķis ir garantēt dienestu, kas ir atbildīgi par transportlīdzekļu reģistrācijas apliecību izdošanu, piekļuvi tiem pašiem SIS datiem jaunā SIS II tiesiskā regulējuma ietvaros, kuriem piekļuvi nodrošina 2005. gada jūnijā spēkā stājusies 2003. gadā ierosinātā regulai.

2.2

Šis jautājums vēl aizvien ir svarīgs, jo pašreiz ES katru gadu tiek nozagti apmēram 1,3 miljoni transportlīdzekļu un apmēram 500 000 transportlīdzekļu neatgriezeniski pazūd (4) Ar transportlīdzekļiem saistītiem noziegumi ir saistīti arī ar citiem noziegumu veidiem, tādiem kā nelegālā tirdzniecība, kontrabanda un terorisms (automašīnu spridzināšana).

2.3

EESK piekrīt Komisijai, ka piekļuve SIS II datiem būtu jāpaplašina, ietverot par augstāk minēto dokumentu izdošanu un pārbaudi atbildīgās valstu iestādes (skat. 1.2. punktu). Papildus tam, par transporta līdzekļu reģistrāciju atbildīgajiem privātajiem dienestiem būtu jāsaņem informācija, kuru, nodrošinot datu aizsardzību, netieši sniegtu kāda no valsts varas iestādēm ar pieeju SIS II. Īpaši svarīgi ir nodrošināt mehānismus piekļuves ierobežošanai attiecībā uz citu šīs sistēmas informāciju, kas ir rezervēta Šengenas Konvencijas 101. pantā noteiktajām varas iestādēm.

2.4

Tomēr būtu jāņem vērā EESK 2004. gada 25. februāra atzinumā izteiktās vispārējās un citas piezīmes. Dažas piezīmes var atkārtot. Piemēram, EESK uzskata, ka priekšlikums palielinās drošību un paātrinās tiesiskās procedūras. Tas būs arī stimuls dalībvalstīm atļaut daudz brīvāku transportlīdzekļu kustību ES teritorijā. Tomēr ir svarīgi, lai priekšlikums būtu saderīgs ar dalībvalstu vietējām normām un noteikumiem. Ir svarīgi nodrošināt piekļuvi arī tām dalībvalstīm, kuras nav parakstījušas Šengenas Konvenciju, un pastiprināt sadarbību ar Interpolu un Eiropolu ar mērķi apkarot tirdzniecību ar zagtajiem vai nelikumīgi piesavinātajiem transporta līdzekļiem ārpus to valstu teritorijas, kurām ir piekļuve SIS II. EESK arī uzsver, ka ir svarīgi vākt, apstrādāt un publicēt statistikas datus par minēto noziedzības veidu, lai efektīvi to apkarotu.

3.   Īpašas piezīmes

3.1

Komisijas priekšlikums saskan ar 2004. gada 22. decembra Padomes Lēmumu par cīņu pret noziegumiem, kas ir saistīti ar transportlīdzekļiem un kam ir pārrobežu sekas (2004/919/EK) (5). EESK Lēmumā ir uzsvērts, ka “Tiesībaizsardzības iestāžu un transportlīdzekļu reģistrācijas iestāžu sadarbība ir īpaši svarīga, un tāda ir arī informācijas sniegšana attiecīgajām pusēm”. Lēmuma 7. pantā ir noteikts, ka attiecīgu valstu tiesībaizsardzības iestādes informē transportlīdzekļu reģistrācijas iestādes par to, vai ir zināms, ka transportlīdzeklis, kas ir reģistrēšanas procesā, ir zagts un ka piekļuve datubāzēm šajā sakarā notiek, pienācīgi ievērojot Kopienas tiesību aktus. EESK atzinīgi vērtē to, ka Padomes Lēmuma idejas tagad ir ietvertas Komisijas priekšlikumā.

3.2

Kaut arī Komisijas priekšlikums attiecas tikai uz reģistrāciju veicošo iestāžu pieeju konkrētai informācijai SIS II ietvaros, EESK uzsver nepieciešamību pastiprināti sadarboties, lai apkarotu ar transportlīdzekļiem saistīto noziedzību. Padomes Lēmuma 4. pantā ir noteikts: “Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai saskaņā ar saviem tiesību aktiem nepieciešamības gadījumā regulāri rīkotu valstu kompetento iestāžu savstarpējas apspriedes, un šādās apspriedēs var iesaistīt privātā sektora pārstāvjus (piemēram, pazudušu transportlīdzekļu privāto reģistru turētājus, apdrošinātājus un transportlīdzekļu tirgotājus), lai koordinētu informāciju un savstarpēji saskaņotu pasākumus šajā jomā”. EESK uzskata, ka Komisijai būtu jāņem vērā šīs idejas, apkarojot ar transportlīdzekļiem saistītus noziegumus.

3.3

Kā šādu ideju piemēru EESK var minēt Interpola iepriekš īstenoto projektu Pārtrauciet reģistrēt zagtos transportlīdzekļus (Stop Register Stolen Cars (StoreSto Car)), vēlāk saukts Transportlīdzekļu identifikācija, izpēte un analīze VIRA 17 (Vehicle Identification, Research and Analysis, VIRA 17). Minētā projekta mērķis bija apkopot visu uz automašīnām attiecināmo informāciju vienā datu bāzē, ka arī informāciju par transportlīdzekļa identifikācijas numuru (TIN), ja automašīna ir reģistrēta kā nozagta, ja tā tiek eksportēta vai importēta, izgatavota vai nodota metāllūžņos. Šāda datu bāze ir pamats tiesībaizsardzības iestāžu, reģistrāciju veicošo iestāžu, muitas, automašīnu ražotāju un apdrošināšanas uzņēmējdarbības sadarbībai.

3.4

Attiecība uz pašreizējo priekšlikumu EESK vēlas uzsvērt, ka vispārīgi pastāv maz iespēju fiziski pārbaudīt transportlīdzekli, lai noteiktu tā identitāti un noskaidrotu, vai tā ir reģistrēta kā nozagta. Daudzās valstīs transportlīdzekļa reģistrācija ir apvienota ar pārbaudi. Tādējādi, reģistrējot transportlīdzekli, ir iespējams pārbaudīt, vai tas nav zagts. Tādēļ ir svarīgi reģistrāciju veicošās iestādes nodrošināt ar šādiem līdzekļiem zagtu, nelikumīgi piesavinātu vai pazaudētu transportlīdzekļu atklāšanai.

3.5

Kā jau iepriekš minēts 3.2. punktā, ir jāpastiprina sadarbība ar transportlīdzekļiem saistīto noziegumu apkarošanā. Cita iespēja fiziski pārbaudīt automašīnu rodas, kad automašīna tiek eksportēta vai importēta. EESK iesaka muitas iestādēm gan transportlīdzekļa importa, gan eksporta gadījumā izmantot tos pašus SIS II datus, kādus izmanto reģistrāciju veicošās iestādes.

3.6

Pārbaudot, vai transportlīdzeklis ir vai nav reģistrēts kā nozagts, ir jāspēj noteikt arī transportlīdzekļa identitāte. Transportlīdzekļa identitāti bieži nosaka pēc transportlīdzekļa identifikācijas numura (TIN). Zagta transportlīdzekļa identitāte nereti ir viltota vai atdarināta. EESK norāda, ka ir svarīgi nākotnē paplašināt transportlīdzekļa identificēšanas iespējas. Ir detalizēti jāpārbauda un jānovērtē tādi priekšlikumi ka elektroniskā transportlīdzekļu identificēšana (ETI) vai labāka rezerves daļu marķēšana.

3.7

Noslēgumā EESK ierosina tuvākajā laikā veikt nākamo pasākumu, paplašinot šīs regulas piemērošanas jomu. Iesniegtais Komisijas priekšlikums, kura mērķis ir pārbaudīt, vai transportlīdzekļi ir zagti, nelikumīgi piesavināti vai nozaudēti, būtu jāapvieno ar iespēju transportlīdzekļus repatriēt. Dažādās dalībvalstīs minētā iespēja ievērojami atšķiras un ir atkarīga no valsts noteikumiem par labticīgu (bona fide).iegūšanu Dažās valstīs zagto transportlīdzekli ir iespējams iegūt īpašumā, ja transportlīdzeklis ir iegūts labticīgi, kamēr citās valstīs tas nav iespējams. Papildus, nākotnē ir jāizpēta un jānovērtē iespējas repatriēt transportlīdzekļus, kas izrādījušies zagti.

Briselē, 2005. gada 14. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  KOM(2003) 510 galīgā red. – 2003/0198 (COD).

(2)  OV C 110, 30.4.2004.

(3)  Skat 1. zemsvītras piezīmi.

(4)  Avots: Eiropola statistika, Hāgā, 2005. gada jūnijā.

(5)  OV L 389, 30.12.2004.


17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/29


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 69/169/EEK attiecībā uz alus ievedumu daudzuma pagaidu ierobežojumiem Somijā”

KOM(2005) 427 galīgā red. — 2005/0175 (CNS)

(2006/C 65/05)

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 93. pantu Padome 2005. gada 30. septembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2005. gada 11. novembrī. Ziņotājs bija Byrne kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē) ar 115 balsīm par, 3 balsīm pret un 14 atturoties, ir pieņēmusi šādu atzinumu.

1.   Kopsavilkums

1.1

Somija ir lūgusi, sākot ar 2006. gada 1. janvāri, pagarināt pašreizējos ierobežojumus alus ievedumiem privātpersonām, kas ieceļo no valstīm, kas nav ES dalībvalstis. Lūguma mērķis ir nodokļu, ekonomisko, sociālo, veselības un sabiedriskās kārtības problēmu risināšana.

1.2

Ierosinātais grozījums dod Somijai tiesības pagarināt ierobežojumus līdz 2006. gada 31. decembrim. Tomēr maksimālais sešu litru apjoms tiks palielināts līdz pašreiz Somijā piemērojamiem sešpadsmit litriem.

1.3

EESK atbalsta grozījumu

2.   Pamatojums

2.1

Somijai 2000. gadā tika piešķirti izņēmuma nosacījumi līdz 2005. gada 31. decembrim ierobežot alus ievešanu maksimāli sešu litru apmērā privātpersonām, kas ieceļo no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis. Tā kā Somija robežojas ar Krieviju, kur alkohols ir krietni lētāks, parasto monetāro ierobežojumu gadījumā privātpersonas varētu ievest 200 litru alus.

2.2

Lielās cenu atšķirības dēļ, neierobežoti ievedumi būtiski ietekmētu somu mazumtirgotājus, valdības nodokļu ieņēmumus un sociālās un veselības problēmas.

2.3

Somija jau 2004. gadā ieviesa nozīmīgu nodokļu samazinājumu, kā arī līdzšinējo 6 litru ievedumu apjomu palielināja līdz 16 litriem. Tādējādi Somija ir mēģinājusi rast ilgtermiņa risinājumus.

3.   Vispārējas piezīmes

3.1

Komiteja atzīmē Somijas paveikto problēmas risināšanā un izņēmuma nosacījuma pagarinājuma līdz 2006. gada 31. decembrim piešķiršanu vērtē kā atbilstošu.

Briselē, 2005. gada 14. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne–Marie SIGMUND


17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/30


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Transporta veidu drošība”

(2006/C 65/06)

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu Komisija 2005. gada 2. jūnija vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt atzinumu par tematu: “Transporta veidu drošība”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras, informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2005. gada 24. novembrī (ziņotājs: Simons kgs).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē), ar 124 balsīm par un 4 atturoties, ir pieņēmusi šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Pēc teroristu uzbrukumiem 2001. gada 11. septembrī Ņujorkā, 2003. gada novembrī Stambulā, 2004. gada 11. martā Madridē, 2005. gada 7. jūlijā Londonā un visiem pārējiem citur īstenotajiem uzbrukumiem ievērojami pastiprinājusies drošības jautājumam pievērstā uzmanība. Tiek veikti gan preventīvi, gan operatīvi pasākumi, lai pēc iespējas labāk aizsargātu cilvēkus, transportlīdzekļus un īpašumu. Politiskajā līmenī drošība ir kļuvusi par karsto tematu.

1.2

Šajā kontekstā ar jēdzienu “drošība” jāsaprot pasākumi terorisma aktu un noziedzības, jo īpaši zādzību, novēršanai.

1.3

Arī Komiteja ir darbojusies šajā jomā. Izstrādāti vairāki atzinumi, tostarp ļoti svarīgs ir 2002. gada 24. oktobra izpētes atzinums (1) (ziņotāja: BREDIMA-SAVOPOULOU kdze), kurā padziļināti izvērtēta drošība kuģniecības un civilās aviācijas jomā.

1.4

Eiropas Komisija 2003. gada 23. decembrī publicēja konsultāciju dokumentu par kravas transporta drošību, kurā tā aicināja ieinteresētās puses darīt Komisijai zināmu savu viedokli drošības jautājumā. Turklāt paziņojumā Padomei un Eiropas Parlamentam (2) Komisija ierosinājusi izstrādāt pamatprogrammu drošības jomā, un 2005. gada 12. augustā ES Oficiālajā Vēstnesī (3) publicēta darba programma drošībai pret terorismu. Vairāki minētajos dokumentos ietverti apsvērumi bijuši noderīgi šī izpētes atzinuma izstrādāšanā.

1.5

Šī izpētes atzinuma mērķis ir noskaidrot gan valstu, gan starptautiskajā mērogā darbojošos dažādo pušu lomu un atbildību drošības jomā attiecībā uz:

personām (pasažieriem un transporta nozarē strādājošajiem)

transportlīdzekļiem, precēm un infrastruktūrām, ar mērķi uzlabot personu, īpašuma, transportlīdzekļu un infrastruktūru drošību.

1.6

Šis atzinums attiecas vienīgi uz transporta veidu drošību (angļu val. security), nevis uz to drošumu (angļu val. safety). Sarežģījumus rada tas, ka vairāku Eiropas Savienības valstu valodās starp abiem jēdzieniem nepastāv atšķirība.

1.7

Sauszemes transportam izmantotajā infrastruktūrā Eiropas transporta tīkla (ETT) koridori, arī to mezglu punkti, būtu jānošķir no valstu infrastruktūras. Attiecībā uz sauszemes transportu ne vienmēr ir skaidrs, kur sākas un kur beidzas to subsidiaritāte.

Jāapzinās, ka sauszemes transportam piemērojamo drošības pasākumu ziņā loģistikas ķēdē visi transporta veidi — gan sauszemes, gan citi — ir savstarpēji atkarīgi, un tādēļ drošības pasākumu īstenošanā nepieciešams nodrošināt tajos iesaistīto darbības augstu saskaņotību. Turklāt, lai novērstu dažādo transporta veidu savstarpējās konkurences izkropļojumus, šajā jomā jāieņem jaukta pieeja. Jāpatur gan prātā, ka ar drošību saistītās izmaksas var ievērojami atšķirties atkarībā no transporta veida.

Lietderīgi izvērtēt arī jautājumus, kas tieši izriet no drošības pasākumu pastiprināšanas. Tā, piemēram, būtu jāsniedz atbildes uz šādiem jautājumiem:

Kāda ir drošības pasākumu ietekme uz darbiniekiem?

Vai vadībzinību mācību programmās būtu jāietver sadaļa par krīžu vadību?

Kam vajadzētu segt drošības pasākumu izmaksas?

Kāda ir apdrošināšanas kompāniju loma?

Ņemot vērā temata plašo apjomu, tas turpmāk analizēts noteiktā kārtībā, kura precizēta šī izpētes atzinuma struktūrā. 2. nodaļa — “Vispārējas piezīmes” — veltīta ar drošības tematu saistītajiem vispārējas dabas jautājumiem. Tajā apskatīts atbildības un kompetences sadalījums starp Eiropas Savienību, valstu iestādēm, transporta veidu operatoriem, pasažieriem, uzņēmumu darbiniekiem un to vadību. Papildus tam nodaļā apskatīti jautājuma tiesiskie aspekti. 3. nodaļa — “Īpašas piezīmes” — sākas ar drošības uzlabošanai dažādos mērogos īstenoto pasākumu apskatu. Pēc tam sīkāk vērtēts jautājums par transporta veidu drošību. 4. nodaļa veltīta ar drošību saistītajām izmaksām, un tajā izvērtēts, kam šīs izmaksas būtu jāsedz. Izklāstīta arī apdrošināšanas kompāniju loma. Visbeidzot, 5. nodaļā sniegts iepriekšējo nodaļu kopsavilkums un tās nobeigumā — secinājumi.

2.   Vispārējas piezīmes

2.1   Drošība: vispārēja rakstura apsvērumi

2.1.1

Personu un preču drošības garantēšana visos transporta veidos šobrīd ir politiķu, politisko lēmumu izstrādātāju un darījumu aprindu prioritāte. Drošības garantēšana nozīmē pret terorismu un noziedzību vērstu drošības pasākumu īstenošanu. Taču nav noslēpjams, ka pagaidām esam tālu no tā, lai varētu runāt par saskaņotu pieeju drošībai. Tāda ir steidzami nepieciešama, jo kopējais ķēdes stiprums ir atkarīgs no tās vājākā posma izturības.

2.1.2

Jāatzīst arī, ka, ņemot vērā jomas sarežģītību, transporta veidu drošība nav viegli un vienkārši garantējama. Attiecībā uz transporta veidu drošību subsidiaritātes jautājums atklājas visā pilnībā. Tas jāņem vērā, nosakot kompetences sadalījumu starp Savienību un valstu iestādēm un plānojot īstenojamo pasākumu finansēšanu. Tikpat lielā mērā tas attiecas arī uz transporta veidu operatoru — pasažieru, darbinieku un vadītāju — atbildību un kompetenci.

2.2   Jūras un gaisa transporta drošība

2.2.1

Kopš 2001. gada 11. septembra jūras un gaisa transporta drošības ziņā sperti soļi uz priekšu. Eiropadome īstenojusi pasākumus, pamatojoties uz EESK 2002. gada 24. oktobra ziņojumu, kurā ietvertie priekšlikumi drošības jomā attiecās galvenokārt uz jūras un gaisa transporta nozarēm. Kā nozīmīgākie no minētajiem pasākumiem jāmin Regula (EK) Nr. 2320/2002 par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas drošības jomā, Regula (EK) Nr. 725/2004 par kuģu un ostas iekārtu aizsardzības uzlabošanu un priekšlikums direktīvai par ostu drošības uzlabošanu (KOM(2004) 76 galīgā red.). Visos šajos noteikumos paredzēts uzsākt Kopienas inspekcijas, veicot kvalitātes testus minētajās nozarēs. Jūras transportam piemērojamas normas noteiktas 2005. gada 10. maijā pieņemtajā direktīvā.

2.3   Sauszemes transporta veidu drošība

2.3.1

Attiecībā uz sauszemes transporta veidiem stāvoklis ES dalībvalstīs ir diezgan atšķirīgs. Lielajās pilsētās kā Madridē un Londonā, arī Parīzē, ir īstenoti drošības pasākumi, daļēji pateicoties to sabiedriskā transporta sistēmās notikušajiem terorisma aktiem. Citās pilsētās un valstīs tas vēl nav paveikts, taču neseno terorisma aktu dēļ tajās veidojas apziņa par šādu drošības pasākumu nozīmīgumu. (4)

2.3.2

Pirmais rodas jautājums par to, kam piemīt pilnvaras īstenot drošības pasākumus, kuri skar vairāk kā vienu atsevišķu sauszemes transporta veidu, — Eiropas Savienībai vai valstu iestādēm, un gadījumā, ja tās ir valstu iestādes, kāda ir Eiropas Savienības loma?

2.3.3

Komiteja uzskata, ka drošība ir dalībvalstu un Eiropas Savienības dalīta atbildība un ka dalībvalstīm pašām jāgādā, lai dažādo sauszemes transporta veidu operatori īstenotu drošības pasākumus. Lai to panāktu, dalībvalstīm jāizstrādā obligātu prasību kopums, kas sauszemes transporta veidu operatoriem jāņem vērā kā īstenojamo pasākumu zemākais pieļaujamais slieksnis. Tas nav brīvi interpretējams. Dažādo sauszemes transporta veidu darbības saskaņošanai valstu iestādēm vajadzētu izveidot specializētu struktūru, kuras uzdevums būtu koordinēt pasākumus, ko vēlas īstenot sauszemes transporta veidu operatori un vietējās varas. Šai struktūrai tāpat vajadzētu uzraudzīt minēto pasākumu sekmīgu īstenošanu.

2.3.4

Komitejas izpratnē Eiropas Savienības ziņā pirmkārt ir šo pasākumu koordinēšana starptautiskā mērogā. Savienībai turklāt vajadzētu mudināt dalībvalstis izstrādāt vienotu, visām kopēju pieeju. Ņemot vērā personu un preču pārvadājumu pārrobežu raksturu un nepieciešamību koordinēt valstu pasākumus drošības jomā, būtu nepieciešams veidot intensīvu sadarbību starp valstu iestādēm un Eiropas Savienību.

2.3.5

Valstu iestādēm jāapzinās, ka darbs attiecībā uz sauszemes transporta veidiem vēl būs ilgs. Tomēr šajā darbā jārada “steidzamības sajūta”. Valstu iestādēm vajadzētu mudināt transporta veidu operatorus apsvērt un īstenot drošības pasākumus. Pirmais solis šai virzienā varētu būt drošības obligāto prasību noteikšana Eiropas līmenī, tā nosakot atskaites punktu sauszemes transporta veidu operatoru turpmākai rīcībai. Transporta veidu operatoriem vajadzētu apzināties, ka bez drošības pasākumiem tie ir ārkārtīgi neaizsargāti.

2.3.6

Būtu jānostiprina arī apziņa par dažādo transporta veidu sadarbības nepieciešamību. Piemēram, būtu lietderīgi vienādot vilcienu, metro un autobusu operatoru īstenotos drošības pasākumus. Tāpat būtu jāvienādo pasažieriem un darbiniekiem paredzētie informācijas pasākumi par rīcību katastrofas gadījumā.

2.3.7

Preču pārvadājumu jomā būtu jāpievērš liela uzmanība neaizsargātajiem mezglu punktiem, piemēram, preču termināliem un šķirotavām. Jāveido sadarbība starp valstu iestādēm un vietējām varām, dažādu transporta veidu operatoriem un pārkraušanas punktu un terminālu vadītājiem.

2.4   Dažādu dalībnieku loma

2.4.1

Komiteja uzskata, ka materiālās infrastruktūras aizsardzība ir valstu iestāžu, reģionālo vai vietējo varu ziņā.

2.4.2

Specializētajai struktūrai, kura minēta 2.3.3. punktā, jānodrošina rīcības koordinācija. Lai sekmētu koordināciju ES mērogā, tai jānovērš jebkāda fragmentācija valstu mērogā, ka arī drošības politika jāveicina starptautiskā mērogā.

2.4.3

Komiteja ar gandarījumu konstatē, ka papildus ES izvirzītajam koordinācijas uzdevumam, pamatojoties uz 6. ietvarprogrammu, drošības pasākumiem personu un preču pārvadājumu nozarē un enerģētikas nozarē Kopienas līmenī atvēlēti līdzekļi 3,5 miljonu EUR apmērā.

2.4.4

Tā kā “transporta veidi” ir abstrakts jēdziens, un to darbību pilnībā nodrošina cilvēki — tie, kuri transportu izmanto (pasažieri, klienti) vai kuri tajā strādā (darbinieki), — darbība mērķtiecīgi jāvērš uz šīm grupām. Attiecībā uz pasažieriem un klientiem tam jāaizpaužas galvenokārt kā pastāvīgai informatīvai darbībai. Viņiem būtu jāpārstāj būt vienīgi pasīviem kāda transporta veida lietotājiem, un tā vietā jāieņem modra un apzinīga nostāja. Izšķiroša loma drošības pasākumu izstrādāšanā un īstenošanā ir transporta veidu darbiniekiem. Komiteja uzskata, ka, lai ļautu šo lomu pēc iespējas labāk izpildīt, viņiem būtu jāpiedāvā īpaša apmācība atbilstoši viņu uzdevumam drošības jomā.

2.4.5

Transporta veidu operatoru vadības ziņā ir iekļaut drošības apsvērumus to darbības filozofijā un kultūrā. Bez tam vadībai būtu jādod iespēja darbiniekiem iegūt īpašu apmācību šajā jomā. Lai vadība spētu maksimāli labi veikt savas funkcijas katastrofas gadījumā, apmācībai vadībzinībās vajadzētu saturēt sadaļu par krīžu vadību.

2.5   Drošības pasākumu forma

2.5.1

Pastāv jautājums, vai sauszemes transporta veidiem piemērojamie drošības pasākumi būtu jāīsteno vispārsaistošā veidā, piemēram, pieņemot attiecīgus tiesību aktus, vai mazāk formālā veidā, piemēram, paredzot sertifikāciju vai izveidojot kvalitātes zīmes; Komitejas skatījumā drošības apsvērumi ir pārāk nopietni, lai tos risinātu neformālā veidā.

2.5.2

Komiteja uzskata, ka jebkurā gadījumā būtu jānosaka drošības pasākumu obligātās prasības valstu mērogā, tomēr iesakot īstenot vēl striktākus noteikumus. Būtu jānosaka arī pienākums veikt informācijas apmaiņu par jau īstenotajiem vai iecerētajiem drošības pasākumiem. Starptautiskā līmenī valstīm būtu jāapņemas šos pasākumus saskaņot un sniegt informāciju starptautiskajām koordinācijas organizācijām.

3.   Īpašas piezīmes

3.1

Pirms izvērtēt dažādiem sauszemes transporta veidiem jau piemērotus vai arī vēl piemērojamus drošības pasākumus un to raksturu, vispirms būtu jāgūst pārskats par pasākumiem, ko starptautiskajā mērogā īstenojušas koordinācijas organizācijas.

3.1.1

Starptautiskā jūrniecības organizācija (OMI)

OMI jāpiemin, jo jūras transporta jomā jau īstenota virkne pasākumu, kuri var kalpot kā piemērs sauszemes transporta veidiem.

a.

OMI ir pieņēmusi ISPS kodeksu (International Ship and Port Facility Security Code — Starptautiskais kuģu un ostas iekārtu aizsardzības kodekss). Šis kodekss veido pamatu valstu iestāžu, vietējo varu, kuģošanas sabiedrību un ostu pārvalžu starptautiskai sadarbībai ar mērķi identificēt drošības riskus un veikt atbilstošus pasākumus. Tas nosaka prasības kuģu un ostas iekārtu drošības jomā. Kodekss stājās spēkā 2004. gada 1. jūlijā.

b.

SOLAS konvencijā (Safety of Life at Sea — Konvencija par cilvēka dzīvības aizsardzību uz jūras) veiktie grozījumi radījuši nepieciešamību pārskatīt IMDG kodeksu (International Maritime Dangerous Goods — Starptautiskais jūras bīstamo kravu kodekss). Šajā kodeksā ietverti detalizēti ieteikumi par bīstamo materiālu iepakošanu, marķēšanu un uzglabāšanu.

Grozījumi stājās spēkā 2004. gada 1. janvārī.

3.1.2

Starptautiskā civilās aviācijas organizācija (OACI).

Jau kopš 1971. gada civilās aviācijas jomā noslēgti starptautiski saistoši nolīgumi cīņai pret noziedzību un terorismu. Pēc vairākiem lidmašīnu nolaupīšanas gadījumiem 1960. gadu beigās OACI nolēma izstrādāt pamatkonvenciju civilās aviācijas regulēšanai. Tāpēc Čikāgas konvencijas 17. pielikums paredz visu pasažieru drošības pārbaudes privātos komerclidojumos. Minētā norma tiek piemērota kopš 1972. gada, un ir grūti iztēloties, ka kādreiz situācija bijusi citādāka. Pēc 2001. gadā notikušā uzbrukuma Dvīņu torņiem (Twin Towers) 17. pielikums tika būtiski grozīts, pielāgojot jaunajiem apstākļiem. Tika pieņemti jauni saistoši noteikumi, īpaši par pilotu kabīņu durvju stiprināšanu un slēgšanu un gaisa kravas pārvadājumiem. Tika pastiprinātas arī prasības attiecībā uz apmācību drošības pārbaužu veikšanai un uz šo pārbaužu kvalitāti.

3.1.3

Eiropas Civilās aviācijas konference (CEAC).

Eiropas Civilās aviācijas konferences ietvaros veidota Eiropas mēroga politika gaisa transporta drošības jomā; tā, bez šaubām, balstīta uz OACI pieņemtajiem starptautiskajiem noteikumiem. Izstrādāta Eiropas gaisa transporta drošības rokasgrāmata, saukta “Dokuments 30”. Šajā rokasgrāmatā ir drošības noteikumi, kuri, lai arī uzskatāmi par autoritatīviem, tomēr saskaņā ar CEAC statūtiem nav juridiski saistoši. Šī iemesla dēļ 2001. gada 14. septembrī jeb trīs dienas pēc uzbrukumiem Ņujorkā Eiropadome nolēma, ka ES jāuzņemas atbildība gaisa drošības jomā. Šī lēmuma rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 2320/2002 par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas drošības jomā, kura stājās spēkā 2003. gada 19. janvārī. Tai pat 2001. gada 14. septembra Ministru Padomes sanāksmē tika nolemts piešķirt Komisijai pilnvaras veikt tiešas kvalitātes pārbaudes dalībvalstīs.

3.1.4

Starptautiskā darba organizācija (SDO).

Ar analizējamo jautājumu ir saistīti grozījumi Konvencijā par jūrnieku personu apliecinošiem dokumentiem. Grozītās konvencijas mērķis ir uzlabot jūrnieku identifikācijas drošumu, lai sekmīgāk garantētu pasažieru un ekipāžas drošību un paaugstinātu kuģu drošību. Vienlaicīgi netiek ierobežota jūrnieku pārvietošanās brīvība, lai nekavētu viņu izkāpšanu krastā. Konvencijā ietverti norādījumi jūrniekiem paredzētu personu apliecinošu dokumentu sagatavošanai un izsniegšanai. SDO un minētā konvencija varētu kalpot kā piemērs sauszemes transporta veidiem. Tieši tāpēc sniegta iepriekš minētā informācija.

3.1.5

Pasaules Muitas organizācija (PMO)

a.

PMO pārskatītā Kioto konvencija

PMO Padome 1999. gada jūnijā pieņēma 1974. gada PMO Konvencijas, sauktas par Kioto konvenciju, pārskatīto versiju, kurā vienkāršotas un saskaņotas muitas procedūras. Pārskatītās konvencijas svarīgs aspekts ir uzsvars uz darbību ķēdes pārredzamības un paredzamības uzlabošanu. Pārskatītās konvencijas galvenie elementi ir:

pieejamas informācijas izmantošana pirms preču saņemšanas, lai varētu uzsākt preču iepriekšēju atlasi;

riska pārvaldības metožu izmantošana;

automatizētu sistēmu iespējami plašs izmantojums;

ar citām struktūrām saskaņoti pasākumi;

prasība, lai ikviena persona varētu pastāvīgi piekļūt informācijai par muitas prasībām, tiesību aktiem un

norādījumiem.

b.

PMO muitas datu paraugmodelis.

Šis paraugmodelis ir standartizēts starptautisko datu kopums, kurš atbilst starptautisko pārvadājumu jomā valstu iestāžu izvirzītajām prasībām. Tas ir solis uz priekšu, tiecoties izveidot drošības mērķiem noderīgu saskaņotu starptautisko muitas datu kopumu. Paraugmodelis ir izveidots izmantošanai pilnībā automatizētā vidē.

c.

PMO Vienotais sūtījumu identifikators

Šī identifikatora priekšrocība ir vienota numura piešķiršana katram sūtījumam, tā atvieglojot sūtījuma identifikāciju un ar to saistīto ziņu apkopošanu.

d.

ACIS norādījumi (Advanced Cargo Information System — Kravu iepriekšējās informācijas sistēma) ir paredzēti, lai saskaņā ar pārskatīto Kioto konvenciju identificētu ar drošības apsvērumiem saistītus datus un palīdzētu muitas iestādēm tos apkopot bez kavēšanās.

e.

Muitas konvencijā par konteineriem noteikti starptautiskajiem pārvadājumiem izmantotajiem konteineriem ar muitas plombām piemērojamie tehniskie parametri, kā arī šāda veida konteineru tipa apstiprinājuma procedūra. Šī 1972. gada konvencija pašlaik tiek pārskatīta, ņemot vērā arvien pieaugošo drošības apsvērumiem veltīto uzmanību.

Šajā punktā ietvertā informācija par Pasaules Muitas organizāciju varētu būt noderīga izmantošanai attiecībā uz sauszemes transporta veidiem. Tajā vienkārši jāatlasa noteikumi, ko varētu piemērot sauszemes transportam.

3.1.6

Starptautiskā standartizācijas organizācija (ISO).

Šī organizācija 2003. gadā pieņēma norādījumus, kuros noteikti kravu pārvadājumiem izmantoto konteineru mehāniskas aizzīmogošanas parametri.

Tā izstrādājusi arī noteikumus par kravu pārvadājumiem izmantoto konteineru augstfrekvences identifikācijas marķējumu un kopīgā paziņojuma protokolu par digitālo apzīmogošanu.

3.1.7

Eiropas Savienība (ES).

a.

ES drošības pasākumus veikusi galvenokārt jūras transporta, ostu un gaisa transporta nozarēs. Piemēri minēti 2.3. punktā.

Jauktā transporta jomā Eiropas Komisija 2003. gada decembrī publicējusi konsultāciju dokumentu par kravas pārvadājumiem. Dokumentā minēti iespējamie draudi un pasākumi, kurus varētu veikt transporta ķēdes aizsardzībai.

Komisija šajā dokumentā norāda, ka visiem ierosinātajiem pasākumiem nosakāms riska profils — gan katram no tiem atsevišķi, gan visai ķēdei kopumā.

Konsultāciju dokumentā ierosināts:

garantēt Eiropas interešu mēroga infrastruktūru drošību, dalībvalstīm īstenojot attiecīgus pasākumus (drošības plāna izstrāde un ikgadēja atjaunināšana, risku noteikšana, kontaktpunkta izvēle un par infrastruktūru atbildīgu personu iecelšana, kompetences piesķiršana valsts struktūrai veikt darbību kopuma revīziju);

izstrādāt drošības noteikumus pakalpojumu sniedzējiem (Kopienas mērogā — izstrādāt obligātās drošības prasības starptautisko pakalpojumu sniedzējiem, sauszemes transporta ķēdē ieviest jēdzienus “pilnvarotais pārstāvis” un “zināms nosūtītājs”);

piemērot jēdzienu “iepriekšējā informācija” elektroniskā formā: tas atkarībā no riska analīzes rezultātiem varētu būt obligāts noteiktiem maršrutiem vai sūtījumiem;

no riska un drošības viedokļa neaizsargātiem sūtījumiem izmantot speciālas plombas un slēdzenes;

gādāt, lai dalībvalstis neievieš atšķirīgus noteikumus, tā apdraudot tirgus pareizu darbību; Komisija dokumentā ierosinājusi virkni paņēmienu šī uzdevuma izpildei.

b.

Komisijas 2003. gada 24. jūlija paziņojums un priekšlikums regulai, kurā Komisija ierosina grozīt Kopienu Muitas kodeksu. Priekšlikuma mērķis ir pielāgot ES ārējās robežas muitas iestāžu lomu preču importam un eksportam noteiktajām striktākajām prasībām.

3.1.8

ANO Ekonomikas komiteja Eiropai (UNECE).

Darba grupa par transportu ietekmējošajiem muitas jautājumiem (WP30) un TIR (Transports internationaux routiers — Starptautiskais autotransports) administratīvā komiteja 2003. gada februārī sasauca sanāksmi, lai uzsāktu pašlaik galvenokārt uz papīra formas dokumentiem balstītā TIR režīma pakāpenisku datorizāciju. Tā kā TIR karnete ir starptautiski atzīts muitas dokuments, ar to preces uz valstīm ārpus Eiropas Savienības var nogādāt, uz robežām pavadot minimālu laiku.

Minētie noteikumi attiecas uz kravu autopārvadājumiem. Komiteja iesaka izvērtēt, vai tie nevarētu tikt piemēroti arī citiem transporta veidiem.

3.1.9

Amerikas Savienoto Valstu veiktie pasākumi.

Nav jāpaskaidro, ka kopš 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem ASV rāda piemēru drošības pasākumu īstenošanā. Piemēram, 2002. gadā stājās spēkā likums par bioloģisko terorismu (Bioterrorism Act). Šajā likumā paredzēts pienākums sniegt noteiktas ziņas par pārtikas produktu importu vēl pirms ierašanās ASV. Turklāt pārtikas produktu ražotājiem un uzglabāšanas iekārtām jābūt reģistrētām Federālajā pārtikas un farmaceitisko produktu pārvaldē (Food and Drug Administration) un jāieceļ vietējais pārstāvis ASV.

3.1.10

Lai šis izpētes atzinums nebūtu pārāk garš, atsevišķi veiktie pasākumi ir pieminēti bez sīkākiem paskaidrojumiem.

Lai veiktu attiecīgus pasākumus Eiropā, ir vēlams iepazīties ar ASV pieredzi šajā jomā un to ņemt vērā. Būtu jāpiemin šādi pasākumi:

a.

Iniciatīva konteineru drošībai (Container Security InitiativeCSI);

b.

Muitas — tirdzniecības partnerība pret terorismu (Customs-Trade Partnership against TerrorismC-TPAT);

c.

24 stundas iepriekš iesniedzams (kravas) saraksts (The 24 Hour Advance Manifest);

d.

likums par bioloģisko terorismu (Bioterrorism Act).

3.2

Rūpniecībā individuāli vai sadarbībā ar valsts iestādēm veiktie pasākumi.

a.

programma “Uzņēmumu koalīcija pret kontrabandu” (Business Anti-Smuggling CoalitionBASC);

b.

Savstarpējas saprašanās memorands par elektronisko uzņēmējdarbību (Memorandum of Understanding on Electronic Business);

c.

Starptautiskās autotransporta savienības (International Road Transport UnionIRU) rezolūcija par autotransporta drošību;

d.

IRU norādījumi drošības jomā;

e.

IRU drošības paraugplāns (tiek izstrādāts);

f.

programma “Darbība drošai tirdzniecībai” (Operation Safe CommerceOSC);

g.

iniciatīva “Izveicīgas un drošas tirdzniecības joslas” (Smart and Secure Tradelanes).

3.3

Vairums iepriekšējos punktos uzskaitīto pasākumu attiecas uz drošību preču pārvadājumu nozarē vispārīgi un īpaši uz konteineru pārvadājumiem. Komisijas skatījumā dažus no minētajiem pasākumiem varētu piemērot arī pasažieru pārvadājumu nozarē.

3.4

Dažādiem transporta veidiem piemērotie drošības pasākumi ir diezgan atšķirīgi. Kā jau norādīts, vistālāk drošības pasākumu piemērošanas ziņā ir tikusi jūras transporta nozare, tās ietvaros ostas, un gaisa transporta nozare. Šī faktiskā situācija lieliski aprakstīta Komitejas 2002. gada 24. oktobra atzinumā (ziņotāja: BREDIMA-SAVOPOULOU kdze) (5). Šī iemesla dēļ minētie transporta veidi šajā atzinumā netiks analizēti.

3.5

Neaizsargāto sauszemes terminālu, uzglabāšanas un pārkraušanas punktu stāvoklis ir pelnījis īpašu uzmanību. Kā īpašu transporta veidu var minēt arī cauruļvadus. Pat ja ir taisnība, ka terminālu īpašnieki pieliek lielas pūles, lai garantētu to drošību, Komitejai tomēr ir priekšstats, ka netiek pietiekami ņemta vērā ne uzglabāšanas un pārkraušanas punktu ievērojamā neaizsargātība, ne ārkārtējā nepieciešamība pēc sadarbības ar to transporta veidu operatoriem, kuri izmanto pārkraušanas iekārtas.

3.6

Komiteja uzskata arī, ka nav pietiekami saasināta steidzamības sajūta attiecībā uz draudiem transportam un pārkraušanai pa cauruļvadiem. Komiteja uzstāj, ka būtu steidzami jāveido kompetento iestāžu izpratne par situāciju un jāliek tām apzināties nepieciešamību īstenot pasākumus gan darbinieku, gan infrastruktūru drošībai.

3.7

Dzelzceļa transporta nozarē jau tradicionāli pievērsta liela uzmanība gan darbinieku, gan pasažieru, gan iekārtu drošumam. Jācer, ka tikpat lielas rūpes tiks veltītas drošības jautājumiem. Būtu īpaši jāgādā par paaugstināta riska vietām kā, piemēram, stacijām un šķirotavām. Turklāt Starptautiskajai dzelzceļu savienībai (UIC) vajadzētu izstrādāt ieteikumus nepieciešamās koordinācijas nodrošināšanai starptautiskā mērogā.

Valstu dzelzceļa sabiedrībām jāizstrādā informācijas materiāli, lai pasažieri un darbinieki zinātu, kā rīkoties katastrofas gadījumā. Šādas informācijas sniegšanai būtu jākļūst par darbinieku apmācības neatņemamu sastāvdaļu.

3.8

Iekšējo ūdensceļu transporta nozare izmanto jūras ostas iekraušanai un izkraušanai. Šādos gadījumos arī minētajai nozarei piemēro Starptautisko kuģu un ostas iekārtu drošības (International Ship & Port Facility SecurityISPS) kodeksu. Komitejas skatījumā būtu jāgādā, lai šī kodeksa strikta piemērošana neizjauktu loģistikas ķēdi. ISPS kodeksa ievērošana jākontrolē ostām, kuģošanas sabiedrībām un pārbaudes dienestiem. Tāpat Komiteja uzskata, ka drošības jautājumi noteikti jāietver iekšējo ūdensceļu transporta kuģu darbinieku apmācībā.

3.9

Kopš teroristu uzbrukumiem Madridē un Londonā sabiedriskā transporta nozare ir apjautusi savu neaizsargātību. Lai ievērojami celtu drošības līmeni un drošības sajūtu pasažieriem un darbiniekiem, veikti uzraudzības un kontroles pasākumi.

3.10

Ņemot vērā pasažieru un ļoti mobilo preču pārvadājumu uzņēmumu milzīgo, vairākos simtos tūkstošu mērāmo skaitu, autotransporta un pārvadājumu nozare ir ārkārtīgi neaizsargāta. Jau izsenis šī nozare saskārusies ar noziedzību. Smagkravas transportlīdzekļu, ar vai bez kravas, zādzības notiek vai ik dienu un nereti atstāj psiholoģiskas sekas uz autovadītājiem. Arī IRU (International Road Transport Union — Starptautiskā autotransporta savienība) pieliek visas pūles, lai pārliecinātu valstu iestādes un tirgus dalībniekus, ka jāveic drošības pasākumi. Piemēram, tā aicinājusi palielināt uzraudzītu stāvlaukumu skaitu. Tā kā šī nozare ir ļoti pakļauta riskam, IRU, kā norādīts 3.2. punktā, ir izstrādājusi norādījumus drošības jomā, kas satur virkni ieteikumu nozares vadītājiem, autovadītājiem un kravu nosūtītājiem. Turklāt jāpiemin arī tas, ka izveidots ietvars brīvprātīgu sadarbības nolīgumu noslēgšanai ar muitas iestādēm.

3.11

Pamatprincipi, uz kuriem balstās 3.10. punktā minētie norādījumi, ir šādi:

drošības pasākumi nedrīkstētu būt tik strikti, ka apdraudētu uzņēmumu spēju normāli darboties;

jauniem drošības pasākumiem jābūt samērīgiem ar to mērķiem, ar tiem saistītajām izmaksām un to izraisītajām sekām satiksmē;

nav pieļaujami valstu vienpusēji pasākumi;

drošības pasākumiem jābūt izprotamiem un pieņemamiem;

ņemot vērā transporta starptautisko raksturu, drošības pasākumi jāpiemēro saskaņoti, proporcionāli, bez diskriminācijas un tā, lai neradītu šķēršļus vai radītu pēc iespējas mazākus šķēršļus efektīvām darījumu plūsmām.

Vispārīgi runājot, ir nepieciešams, lai pirms drošības pasākumu īstenošanas to mērķgrupa apzinātos šo pasākumu nepieciešamību. Nevajadzētu veikt nevienu drošības pasākumu, pirms par pasākumu informēta tā mērķgrupa. Tāpēc Komiteja uzstāj, ka šāda informācija sniedzama savlaicīgi.

3.12

Attiecībā uz privātā transporta nozari neatkarīgi no izmantotā transporta veida Komiteja iesaka, ka uzņēmuma atbildīgajai personai būtu jāīsteno piemēroti darbinieku, transportlīdzekļu un infrastruktūru drošības pasākumi.

3.13

Komiteja konstatē, ka valstu iestādes un sauszemes transporta veidu operatori arvien skaidrāk apzinās nepieciešamību iekļaut drošības pasākumus to ikdienas darbībā. Tomēr pagaidām vēl nevar runāt par to saskaņotību. Izvērtējot transporta veidus atsevišķi, redzams, ka ievērojams darbs jau paveikts jūras un gaisa transporta nozarēs, ņemot vērā to starptautisko raksturu. Sabiedriskā transporta nozarē drošības jautājumus sākts uztvert nopietni, taču preču pārvadājumu nozarē īstenotie pasākumi parasti attiecas tikai uz šo transporta veidu. Vēl nav īstenoti pasākumi, kuri attiektos uz loģistikas ķēdi kopumā, lai gan riskam pakļauti tieši punkti, kuros notiek transporta veidu maiņa. Sekojoši Komiteja aicina valstu iestādes katras valsts līmenī noteikt par visu loģistikas ķēdi kopumā atbildīgu iestādi.

4.   Drošības pasākumu izmaksas.

4.1

Pašlaik ikvienam acīmredzams, ka, pieaugot noziedzības un terorisma draudiem, nepieciešams veikt pasākumus, lai garantētu pasažieru, darbinieku, transportlīdzekļu un kravu drošību. Ne tik acīmredzama, savukārt, ir atbilde uz jautājumu, kam būtu jāsedz ar drošības pasākumiem saistītās, kā visiem zināms, augstās izmaksas. Tā, piemēram, izmaksas vienam pa jūru pārvadājamam konteineram ir 30-40 USD.

4.2

Lai varētu skaidri noteikt, kā ziņā šīs izmaksas būtu jānodod, nepieciešams izvērtēt dažādās izmaksu kategorijas. Izmaksas var iedalīt šādās kategorijās:

a.

izmaksas, kuras saistītas ar regulējošo noteikumu izstrādi un to izpildes kontroli;

b.

izmaksas, kuras saistītas ar apdraudējuma novērtējumu un analīzi, un izmaksas valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, sniegtajam atbalstam, lai tās varētu garantēt tikpat augstu drošības līmeni kā ES dalībvalstīs;

c.

investīcijām pielīdzināmās izmaksas kā tās, kuras radušās, izvēloties un apmācot darbiniekus drošības jomā un iegādājoties drošības garantēšanai nepieciešamo materiālo nodrošinājumu;

d.

ar drošību saistītie kārtējie izdevumi, piemēram, drošības darbinieku izmaksas, drošības materiālā nodrošinājuma uzturēšanas izmaksas, izdevumi informācijas sniegšanai par drošības jautājumiem, ar drošību saistītie apdrošināšanas maksājumi un izmaksas, kas saistītas ar sabiedriskās kārtības pasākumiem, kuri paredzēti, lai nodrošinātu likumu ievērošanu.

Bez tam jāņem vērā arī izmaksas, kuras saistītas ar pasākumiem, kas veikti pirms vai pēc ārkārtas atgadījuma, piemēram, teroristu uzbrukuma. Lai noteiktu, kā ziņā ir šādas izmaksas, jāmeklē atsevišķs risinājums. Komitejas skatījumā, šo izmaksu segšana pirmām kārtām jāuzņemas valsts iestādēm.

4.3

Jautājumā, kam vai kurai struktūrai ir pirmām kārtām jāuzņemas segt izmaksas, šķiet loģiski, ka attiecībā uz pirmajām divām izmaksu kategorijām tās ir valstu iestādes vai vietējās varas, bet attiecībā uz divām pēdējām kategorijām — privātais sektors.

4.4

No ekonomiskā viedokļa izmaksas būtu jāsedz darbībai, kura tās rada, proti, izmaksas būtu jāietver samaksā par šo darbību (sabiedriskā transporta nozarē — biļetes cenā vai preču pārvadājumu nozarē — pārvadājumu tarifā). Preču un pakalpojumu cenām būtu pēc iespējas jāsedz sociālās robežizmaksas, tostarp ar drošību saistītās izmaksas. Tomēr reizēm īstenojamie pasākumi var tiktāl būt vispārējās interesēs, ka ar tiem saistītās izmaksas būtu jāsedz sabiedrībai kopumā.

4.5

Ja izvēlētos šo pieeju, ar drošību saistītās izmaksas segtu patērētāji galaprodukta paaugstinātas cenas formā vai iedzīvotāji — nodokļu maksātāju apmaksātu valsts izdevumu formā gadījumos, kad valsts iestādes apmaksā vispārējās interesēs esošus drošības pasākumus.

4.6

Komiteja uzskata, ka apdrošināšanas sabiedrībām ir sekundāra loma. Lai no apdrošināšanas polisēm netiktu izslēgti teroristu uzbrukumi, iespējamo izmaksu segšana paaugstinātu apdrošināšanas iemaksu formā tiks vienmēr nodota apdrošināto personu ziņā. Saprotams, pastāv cēloņsakarība staro drošības līmeni un apdrošināšanas iemaksas apmēru. Jo augstāks ar drošības pasākumiem garantētās drošības līmenis, jo mazākam būtu jābūt iemaksas apmēram.

4.7

Ņemot vērā tās uzdevumus un kompetenci, Eiropas Savienība šajā jomā var uzņemties vienīgi koordinējošu un kontroles funkciju. Tā var atvēlēt finanšu līdzekļus vienīgi informācijas un saziņas kampaņām. Tādējādi drošībai 6. pamatprogrammas ietvaros piešķirti 3,5 miljoni EUR.

5.   Kopsavilkums un ieteikumi.

5.1

Komiteja konstatē, ka teroristu uzbrukumi pēdējos gados likuši visos mērogos atkal pievērst uzmanību drošības jautājumiem.

5.2

Nepieciešamie pasākumi veikti pamatā jūras un gaisa transporta nozarēs un nostiprināti starptautiskās normās. Tās tiek īstenotas, veicot ES pārbaudes.

5.3

Attiecībā uz sauszemes transporta veidu drošību Komiteja uzskata, ka nepieciešamie pasākumi vēl būtu jāveic, īpaši, ņemot vērā dažādo transporta veidu savstarpējo atkarību un jauktā transporta uzglabāšanas un pārkraušanas punktu pakļautību riskam. Tā kā kopējais ķēdes stiprums ir atkarīgs no tās vājākā posma izturības, steidzami jārod saskaņota pieeja.

5.4

Komiteja norāda, ka vairākās Eiropas Savienības valodās nepastāv atšķirība starp jēdzieniem “drošība” un “drošums”. Tā kā tas var radīt neskaidrību, Komiteja iesaka izmantot viennozīmīgu terminoloģiju.

5.5

Komitejas skatījumā par drošības pasākumu īstenošanu atbildīgas ir dalībvalstis. Tām jānosaka obligātās drošības prasības, kas jāievēro transporta veidu darbībā kā īstenojamo drošības pasākumu zemākais pieļaujamais slieksnis. Valstu iestādēm jāizveido īpaša struktūra, lai nodrošinātu šo pasākumu vienveidību un to piemērošanu.

5.6

Komiteja uzskata, ka Eiropas Savienības ziņā ir galvenokārt veikt pasākumu saskaņošanu Eiropas un starptautiskajā mērogā, bet valstu iestāžu un vietējo varu ziņā, savukārt, ir pieņemt konkrētus noteikumus, kontrolēt to īstenošanu, izplatīt informāciju un visos mērogos sekmēt apziņas celšanu par terorismu un noziedzību. Valstu iestādēm un vietējām varām bez tam jāpieliek pūles, lai stiprinātu transporta veidu sadarbību. To ziņā ir arī materiālās infrastruktūras aizsardzība.

5.7

Transporta veidu lietotājiem ir būtiska loma drošības jautājumos. Ar informācijas kampaņu palīdzību pasažierus un klientus vajadzētu mudināt ieņemt modrāku un aktīvāku nostāju, un transporta veidu darbiniekiem jāsniedz īpaša apmācība par viņu lomu attiecīgā transporta veida drošības garantēšanā. Komitejas skatījumā uzņēmumu vadības ziņā ir iekļaut drošības apsvērumus šo uzņēmumu darbības filozofijā un kultūrā, sniegt iespēju saviem darbiniekiem saņemt apmācību drošības jautājumos un gādāt, lai apmācībā vadzinībās būtu iekļauta sadaļa par krīžu vadību.

5.8

Komitejai ir priekšstats, ka stāvoklis attiecībā uz dažādiem sauszemes transporta veidiem ir diezgan atšķirīgs. Valstu iestādes un transporta veidu operatori arvien skaidrāk apzinās nepieciešamību ietvert drošības pasākumus to ikdienas darbībā. Tomēr jākonstatē, ka joprojām nevar runāt par to saskaņotību. Stāvoklis sabiedriskā transporta jomā ir labāks nekā preču pārvadājumu jomā. Tajā veiktie pasākumi lielākoties attiecas tikai uz šo transporta veidu. Komiteja iesaka valstu iestādēm katrā valstī noteikt par visu loģistikas ķēdi kopumā atbildīgu iestādi.

5.9

Attiecībā uz privātā transporta nozari neatkarīgi no izmantotā transporta veida Komiteja iesaka, ka nozares uzņēmumu atbildīgajām personām būtu jāīsteno nepieciešamie darbinieku, transportlīdzekļu un infrastruktūru drošības pasākumi.

5.10

Komiteja uzskata, ka ar drošību saistītās izmaksas jāietver galaprodukta cenā, lai tās segtu patērētājs, vai gadījumos, kad drošības pasākumus īsteno valstu iestādes, — ar valsts budžeta starpniecību tās segtu iedzīvotāji nodokļu maksājumu formā.

5.11

Komiteja uzskata, ka apdrošināšanas sabiedrībām ir sekundāra loma. Iespējamās izmaksas augstāku apdrošināšanas iemaksu formā būtu jāsedz apdrošinātajām personām. Jo augstākā līmenī īstenoti drošības pasākumi, jo mazākām jābūt apdrošināšanas iemaksām. Būtu jāgādā, lai iemaksu apmērs atspoguļo tirgus riskus.

5.12

Eiropas Savienības kā līdzekļu piešķīrēja lomai galvenokārt jāizpaužas, šajā jomā piešķirot līdzekļus izpētes, informācijas un apziņas celšanas programmām.

Briselē, 2005. gada 14. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  OV C 61, 14.03.2003., 174. lpp.

(2)  KOM(2005) 124 galīgā red., 06.04.2005.

(3)  OV C 198, 12.08.2005., 1. lpp.

(4)  Sabiedriska transporta drošības jautājumi ir vispusīgi skatīti Reģionu komitejas izpētes atzinumā par tematu “Visu transporta veidu drošība, ieskaitot jautājumu par finansēšanu” (CdR 209/2005), kura ziņotājs ir Londonas domes loceklis R. Neill kgs

(5)  OV C 61, 14.03.2003., 174. lpp.


17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/38


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes regulai, ar ko nosaka Kopienas finansēšanas pasākumus kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanai un jūras tiesību jomā”

KOM(2005) 117 galīgā red. — 2005/0045 (CNS)

(2006/C 65/07)

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 37. pantu 2005. gada 19. maijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2005. gada 9. novembrī. Ziņotājs — Sarró Iparraguirre kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē), ar 122 balsīm par un 4 atturoties, ir pieņēmusi šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Eiropas Komisija ir izteikusi aicinājumu EESK sagatavot atzinumu par priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru tiek izveidota kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) īstenošanai nepieciešamo finansēšanas pasākumu struktūra, kam piešķirts finansējums 2 583 miljonu EUR apmērā un kurš papildina priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Zivsaimniecības fondu (EZF) (1), kura budžets ir 4 963 miljoni EUR.

1.2

Viens no KZP mērķiem finansiālās palīdzības efektivitātes paaugstināšana. Priekšlikums regulai sniedz ieguldījumu finansiālās palīdzības īstenošanas nosacījumu uzlabošanai katrā no minētajām jomām, nosakot konkrētus mērķus ikvienā no tām.

1.3

Komiteja vēlas paust nopietnas bažas par to, ka vēl nav pieņemts lēmums par budžeta apstiprināšanu laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam. Komiteja uzskata, ka Eiropas Savienība ir nonākusi ļoti nopietnā situācijā, kuras risināšanai būs nepieciešami ievērojami politiski centieni. KZP finansēšanu nav iespējams uzsākt, ja netiek nodrošināts minētajai Regulai un EZF regulai paredzētais budžets. Komiteja lūdz Padomi pieņemt politiskus lēmumus, kas neietekmē KZP finansējumu, bet gan nodrošina esošo akvakultūru ilgtspējīgu izmantošanu tādā veidā, kas nodrošina ilgtspējīgus ekonomiskos, vides un sociālos apstākļus. EESK ar nožēlu atzīst, ka Padome vēl aizvien nav pieņēmusi lēmumu par priekšlikumu regulai par Eiropas Zivsaimniecības fondu.

1.4

Minētajā priekšlikumā regulai paredzētas četras darbības jomas, kurās izmantojami Kopienas finansēšanas pasākumi:

KZP noteikumu kontrole un izpilde;

saglabāšanas pasākumi, datu vākšana un zinātnisko ieteikumu uzlabošana par zvejas resursu ilgtspējīgu pārvaldību KZP ietvaros;

KZP pārvaldība;

starptautiskās attiecības KZP un jūras tiesību jomā.

1.5

Komiteja uzskata, ka priekšlikums regulai ir nepieciešams un atbalsta darbības jomas, uz kurām tā attiecināma.

2.   Kopienas finansēšanas pasākumi katrā no četrām izmantošanas jomām

2.1   KZP noteikumu kontrole un izpilde.

2.1.1

Finansēšanas pasākumi KZP noteikumu kontrolei un izpildei palīdzēs uzlabot dalībvalstu veikto zvejas darbību kontroli, kā arī uzlabot Komisijas dienestu īstenotos novērtēšanas un kontroles pasākumus. Finansēšanas pasākumi būs piemērojami dalībvalstu izdevumiem, kas saistīti ar: jaunām kontroles tehnoloģijām, apmācības programmām, izmēģinājuma pārbaudēm un novērošanas shēmām, revīziju un informatīviem semināriem.

2.1.2

Tiks nodrošināts finansējums Komisijai, lai segtu uzdevumus, kas attiecas uz administratīvo vienošanos ar Kopīgo pētniecības centru, Komisijas veiktajām inspekcijām, kā arī Kopienas Zvejniecības kontroles aģentūras izdevumu segšanai.

2.1.3

Komiteja atbalsta piedāvātos kontroles un izpildes pasākumus.

2.2   Saglabāšanas pasākumi, datu vākšana un zinātnisko ieteikumu uzlabošana par zvejniecības resursu ilgtspējīgu pārvaldību KZP ietvaros.

2.2.1

Priekšlikums regulas piemērošanas otrajai jomai ietver finanšu palīdzību dalībvalstīm ar mērķi veidot daudzgadīgas uzkrāto zinātnisko datu kopas, kurās ietverta bioloģiska, tehniska, vides un ekonomiska rakstura informācija ar mērķi novērtēt resursu stāvokli, zvejas apjomu, zvejniecības darbību ietekmi uz resursiem un jūras ekosistēmām, nozares rezultātus gan Kopienas ūdeņos, gan ārpus tiem.

2.2.2

Lai iegūtu minēto informāciju, dalībvalstis nodrošinās pamatdatu vākšanu, savukārt papildu datus apkopos Komisija.

2.2.3

Ņemot vērā, ka zvejas pārvaldība ir atkarīga no tā, vai pieejami dati par zivju krājumiem un zvejas flotes darbības ietekmi, EESK atbalsta piedāvātos finansēšanas pasākumus pamatdatu vākšanai dalībvalstīs. Komiteja atbalsta arī finansējuma piešķiršanu Komisijas veiktajai papildu datu vākšanai, jo šie dati dod iespēju optimizēt un standartizēt pamatdatu vākšanu dalībvalstīs. Neskatoties uz to, Komisija uzskata, ka zvejas pārvaldes uzlabošanas nolūkā caur dalībvalstīm ir jānodrošina finansējums tiem izdevumiem, kas ES zvejniecības nozarei rodas, veicot nepieciešamos pētījumus un novērtējumus par zvejas darbību ietekmi uz vidi, kā arī par nozares sociāli ekonomisko situāciju.

2.2.4

KZP reforma ir radījusi jaunu nepieciešamību pēc zinātniskiem ieteikumiem, jo īpaši ekosistēmu metodes pieņemšanas un jauktu zvejas vietu pārvaldes jomā. Komiteja tādējādi uzskata, ka Kopienas finansēšanas pasākumu piemērošanai atbilstīgie izdevumi zinātnisko ieteikumu jomā ir atbilstoši.

2.2.5

Tomēr Komiteja saskaņā ar atzinumu par Eiropas Zivsaimniecības fondu (2) atkārtoti uzsver, ka finanšu palīdzībai ir jāaptver arī zinātniskie ieteikumi zivsaimniecības nozarē. Lai ievērotu KZP noteikumus, ļoti būtiska ir ekonomiskā darbība šajā jomā.

2.3   KZP pārvaldība

2.3.1

Finansēšanas pasākumi regulas trešajā piemērošanas jomā tiek novirzīti ieinteresēto pušu iesaistīšanai visos KZP īstenošanas posmos un viņu informēšanai par KZP un ar to saistītajiem pasākumiem. Finanšu atbalsts tiks piešķirts un novirzīts ar ES Zivsaimniecības un akvakultūras padomdevējas komitejas un reģionālo konsultatīvo padomju palīdzību, kā arī Eiropas Komisijas organizētajiem informatīvajiem un apmācību semināriem.

2.3.2

Komiteja atbalsta iepriekš minētos pasākumus un uzskata, ka attiecībā uz reģionālajām konsultatīvajām padomēm, kā norādīts Rezolūcijas priekšlikumam pievienotā finanšu pārskata 5.3. punktā, Komisijai ir jāizvērtē iespēja pagarināt finansēšanas periodu minēto reģionālo konsultatīvo padomju pamatdarbības izdevumiem.

2.4   Starptautiskās attiecības KZP un jūras tiesību jomā.

2.4.1

Starptautisko attiecību jomā finansēšanas pasākumi tiks izmantoti izdevumiem, kas saistīti ar zvejniecības nolīgumiem (tajā skaitā zvejniecības partnerību līgumiem) un Eiropas Kopienas līdzdalību starptautiskajās organizācijās. EESK uzskata, ka starptautisko attiecību īpašo uzdevumu ietvaros ir būtiski dot ieguldījumu zvejas resursu saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai trešo valstu un starptautiskajos ūdeņos, kā arī nodrošināt nodarbinātību no zvejniecības atkarīgajos reģionos.

2.4.2

Komiteja uzskata, ka visu Kopienas politiku īstenošanas procesā ir būtiska Eiropas Savienības līdzdalība starptautiskās organizācijās, kas darbojas zivsaimniecības un jūras tiesību jomā, ņemot vērā, ka starptautisko zvejas resursu nākotne ir atkarīga no starptautisko organizāciju īstenotas atbildīgas pārvaldības. Tādēļ Komiteja atbalsta Kopienas finansēšanas pasākumus starptautisko attiecību jomā.

2.4.3

EESK uzskata, ka minētās jomas finansēšanas pasākumos ir jāietver zvejniecības nozares pārstāvju piedalīšanās starptautisko organizāciju sanāksmēs pēc dalībvalstu vai Komisijas pieprasījuma.

2.5   Tehniskā palīdzība

2.5.1

Komiteja atbalsta Kopienas finansēšanas pasākumu attiecināšanu uz izdevumiem, kas saistīti ar šīs regulas mērķu sasniegšanai nepieciešamo sagatavošanas darbu, izpildes kontroli, uzraudzību, revīziju un novērtēšanu.

3.   Līdzfinansējuma likmes, finansēšanas procedūras, līdzekļu piešķiršana, novērtējums un kontrole

3.1

Regulā ir noteiktas dalībvalstu līdzfinansējuma attiecībā uz katras regulas piemērošanas jomas finansēšanas pasākumiem. EESK neiebilst pret priekšlikumā minētajām likmēm.

3.2

Regulas noteikumi aizliedz veidot Kopienas atbalsta uzkrājumu, nosakot, ka saskaņā ar šo regulu finansētie pasākumi nevarēs saņemt citu Kopienas finanšu instrumentu līdzekļus. Komiteja uzskata, ka finanšu instrumentiem, kas paredzēti citu Kopienas politiku īstenošanai, piemēram, attīstības, pētniecības, ārējās tirdzniecības un vides jomā, ir jādod ieguldījums arī šajā Regulā minēto darbību īstenošanai ārējo attiecību jomā. Komisijas paziņojumā par integrētu pamatsistēmu zivsaimniecības partnerības līgumiem Eiropas Komisija skaidri norāda, ka Eiropas Savienības mērķis ir veicināt ilgtspējīgu zivsaimniecību ar KZP un citu Eiropas politiku, piemēram, attīstības, pētniecības, tirdzniecības un vides politiku uzdevumu palīdzību.

3.3

Visbeidzot, regulā ir noteiktas finansēšanas procedūras katrā piemērošanas jomā. Tajā noteikta kārtība, kādā un kad dalībvalstīm ir jāiesniedz Komisijai pieteikums Kopienas finansēšanas pasākumiem, un sīkāk izklāstīts Komisijas lēmumu pieņemšanas kārtība, norādot kopējo summu, dalībvalsts finansiālā ieguldījuma likmi un nosacījumus, kas attiecas uz šo ieguldījumu. Regulā paredzēta arī Kopienas finansiālo interešu aizsardzība, veicot preventīvus pasākumus krāpšanas, korupcijas un citu pretlikumīgu darbību novēršanai, kā arī piešķirtā finansiālā atbalsta pārbaudes, revīzija un kontrole; tādēļ Komiteja uzskata, ka Regulā paredzētā finansēšanas un kontroles sistēma ir pietiekama un atbilstoša.

4.   Secinājumi

4.1

EESK atbalsta priekšlikumu Padomes regulai, ar ko nosaka Kopienas finansēšanas pasākumus kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanas un jūras tiesību jomā un aicina Komisiju ņemt vērā zemāk norādītos novērojumus:

4.2

Komiteja uzskata, ka minētais priekšlikums regulai, ar kuru nosaka KZP īstenošanas un jūras tiesību jomā paredzētās finansiālās palīdzības struktūru, papildinot priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Zivsaimniecības fondu, ir pamatots un nepieciešams.

4.3

Komiteja izsaka dziļu nožēlu par to, ka šī atzinuma sagatavošanas laikā vēl nebija pieņemts lēmums par budžetu laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, kas ir šajā atzinumā apskatīto finansēšanas pasākumu īstenošanas laiks, kā arī par to, ka Padome nav pieņēmusi lēmumu attiecībā uz priekšlikumu regulai par Eiropas zivsaimniecības fondu.

4.4

EESK aicina Komisiju nodrošināt, lai iespējamās budžeta izmaiņas saistībā ar finanšu plāniem proporcionāli neietekmētu KZP budžetu, jo pretējā gadījumā būs neiespējami sasniegt izvirzītos KZP reformas mērķus.

4.5

Ieteiktās piemērošanas jomas uzskatāmas par nepieciešamību, un ir pietiekamas, jo saskaņā ar Regulu dalībvalstīm un Komisijai tiks nodrošināti nepieciešamie līdzekļi efektīvākai KZP īstenošanai.

4.6

EESK vēlas īpaši vērst Komisijas uzmanību vienai no regulā norādītajām pielietojuma jomām — zinātnisko ieteikumu uzlabošanai un uzsvērt tās nozīmi. Zvejas resursu ilgtspējīga attīstība un līdz ar to arī KZP panākumi ir atkarīgi no detalizētas, patiesas un aktuālas zinātniskas informācijas par dažādu zivju sugu statusu. Milzīgu darbu šajā jomā veic ES, dalībvalstis un par zivsaimniecību atbildīgās iestādes, kā arī zivsaimniecības nozares pārstāvji, norādot, ka Eiropas Savienībai ir būtiski iegūt labākos zinātniskos ieteikumus par ES un starptautisko ūdeņu resursiem.

4.7

Tādēļ Komiteja uzskata, ka lai uzlabotu zinātniskos ieteikumus, ar dalībvalstu starpniecību ir jānodrošina finansējums arī ES zivsaimniecības nozarē veiktajiem pētījumiem un novērtējumam par zvejas darbības ietekmi uz vidi, kā arī par nozares sociāli ekonomisko situāciju. Tādēļ Komiteja uzskata, ka finanšu atbalsts jāattiecina arī uz zinātniskajiem ieteikumiem zivsaimniecības nozarei.

4.8

Komiteja atbalsta ieteiktos finansēšanas pasākumus KZP pārvaldības jomā, kas palīdzēs iesaistīt ieinteresētās puses visos KZP īstenošanas posmos un informēt tās par sasniegumiem ceļā uz politikas mērķu sasniegšanu.

4.9

EESK uzskata, ka ir jāpagarina reģionālo konsultatīvo padomju pamatdarbības izmaksu finansēšanas periods.

4.10

Komiteja uzskata, ka īpaši svarīga ir Eiropas Savienības līdzdalība starptautiskajās organizācijās, kas darbojas zivsaimniecības un jūras tiesību jomā, un tādēļ atbalsta priekšlikumu par finanšu atbalsta sniegšanu šajā jomā un attiecībā uz zvejniecības nolīgumiem, ieskaitot zvejniecības sadarbības līgumus ar trešajām valstīm jomā, jo tie ir svarīgi, lai saglabātu un ilgtspējīgi izmantotu trešo valstu un starptautisko ūdeņu zvejas resursus, kā arī lai nodrošinātu nodarbinātību no zvejniecības atkarīgajos reģionos.

4.11

EESK uzskata, ka minētās jomas finansēšanas pasākumos ir jāietver arī zvejniecības nozares pārstāvju līdzdalība starptautisko organizāciju sanāksmēs pēc dalībvalstu vai Komisijas pieprasījuma.

4.12

Visbeidzot, Komiteja uzskata, ka finanšu instrumentiem, kas paredzēti citām Kopienas politikām, piemēram, attīstībai, pētniecībai, ārējai tirdzniecībai un videi, ir jādod ieguldījums arī šajā Regulā minēto darbību īstenošanai ārējo attiecību jomā.

Briselē, 2005.gada 14. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  OV C 267, 27.10.2005.

(2)  Idem 1, 3.5.3.6. punkts


17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/41


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — Kopienas civilās aizsardzības mehānismu uzlabošana”

KOM(2005) 137 galīgā red.

(2006/C 65/08)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2005. gada 3. jūnijā nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas dokumenta sagatavošanu minētajā jautājumā, pieņēma atzinumu 2005.gada 9. novembrī. Ziņotāja bija Sánchez Miguel kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē) ar 133 balsīm par, 1 — pret, ir pieņēmusi šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Gan ES teritorijā, gan pasaulē aizvien biežāk notiek katastrofas; dažas izraisa tādas dabas parādības kā plūdi, zemestrīces, ugunsgrēki, sausums utt., kamēr citas izraisa terora akti, kas nevainīgos iedzīvotājos izraisa bailes. Var teikt, ka zināmā mērā tās visas ir izraisījusi cilvēka rīcība, tomēr nav iespējams salīdzināt apzināta nolūka pakāpes. ES ir apņēmusies īstenot profilaktiskas darbības kā atbildi uz klimata pārmaiņām, pamatojoties ne tikai uz Kioto protokola saistībām, bet arī uz noteikumiem attiecībā uz zemes, ūdens un gaisa aizsardzības pasākumiem. Šis ir profilaktisks pasākums; tas varētu palīdzēt uzturēt un reģenerēt mūsu zemi, jūras un atmosfēru un veicināt attiecīgu rīcību pasaules mērogā. Pa to laiku, reaģējot uz teroristu darbību (1), ir radušies daudzi policijas darbību un tieslietas koordinējoši instrumenti, kuru rezultātā ir uzlabojusies dalībvalstu sadarbība.

1.2

Tomēr ES ir bijis nepieciešams izveidot Kopienas sistēmu, kura tās teritorijā sniegtu palīdzību jebkāda veida katastrofas gadījumā. Šī sistēma ir Kopienas civilās aizsardzības mehānisms, kurš atbalsta un veicina būtiski svarīgas civilās aizsardzības palīdzības sniegšanu, lai nekavējoties reaģētu uz katastrofas skarto apgabalu vajadzībām pat ārpus Kopienas teritorijas. Paziņojuma mērķis ir 2001. gada izveidotā civilās aizsardzības mehānisma uzlabošana (2) un Civilās aizsardzības rīcības programmas paplašināšana (3), izmantojot priekšlikumu Padomes regulai, ar ko izveido Ātras reaģēšanas un sagatavotības instrumentu ārkārtējām situācijām. (4)

1.3

Tādēļ būtu lietderīgi definēt terminu “civilā aizsardzība”, kas bieži tiek sajaukts ar humānās palīdzības jēdzienu. Šajā ziņā Komisija abus jēdzienus skaidri nodala, lai gan to mērķi ir vienādi: “glābt dzīvību un pirmo dienu laikā atvieglot katastrofas sekas”. Komisija norāda uz minēto divu jēdzienu atšķirībām: pirmkārt, civilās aizsardzības palīdzība var attiekties ne tikai uz katastrofas sekām, kas ietekmē iedzīvotājus, bet arī uz sekām, kuras ietekmē vidi; otrkārt, to sniedz, pamatojoties uz dalībvalstu resursiem un vienībām, nevis uz humānajām struktūrām un NVO; treškārt, lai gan darbības procedūras valstīs, kas nav ES dalībvalstis, atšķiras, to var sniegt gan ES teritorijā, gan ārpus tās. (5)

1.4

Mehānisma specifiskā nozīme ir darbība ES teritorijā, vienmēr pamatojoties uz katastrofas skartās dalībvalsts pieprasījumu. Jāatzīmē, ka mehānisms tomēr darbojas arī starptautiskā mērogā sadarbībā ar citām starptautiskajām organizācijām, tādām kā ANO Humanitāro jautājumu koordinācijas birojs (OCHA), ar kuru ir izveidotas dažādas operatīvās procedūras, kā arī sadarbībā ar Sarkano Krustu un NVO, kas veic darbību attiecīgajā teritorijā.

1.5

Pamatojoties uz ES viedokli attiecībā uz notikušajām katastrofām (un kurām, diemžēl, nav redzamas beigas), Vispārējo lietu un ārējo attiecību padome savā ārkārtas sanāksmē 2005. gada 7. janvārī ierosināja uzlabot Kopienas mehānismu un attīstīt ātrās reaģēšanas spējas. Dažas dienas vēlāk, 13. janvārī, Eiropas Parlaments noformēja rezolūciju par neseno cunami katastrofu Indijas okeānā, aicinot katastrofas gadījumiem izveidot cilvēku un materiālos resursus un veikt apmācību.

1.6

Civilo aizsardzību pašreiz regulējošais satvars sastāv no diviem iepriekš minētiem instrumentiem: Kopienas civilās aizsardzības mehānisma un Civilās aizsardzības rīcības programmas. Paziņojums attiecas uz pirmo instrumentu, īpaši uz Uzraudzības un informācijas centru (UIC), kas atrodas Eiropas Komisijā Briselē un strādā cauru diennakti. Tas satur datu bāzi par civilās aizsardzības dienestiem katrā dalībvalstī, iekļaujot datus no militārās datu bāzes.

2.   Komisijas priekšlikuma kopsavilkums

2.1

Kopienas civilās aizsardzības mehānisma uzlabošana: pēdējos ziņojumos tiek uzsvērta nepieciešamība uzlabot civilas aizsardzības mehānismu un pastiprināt sadarbību dalībvalstu un citu iesaistīto institūciju starpā. Sistēmas darbības uzlabošanai paziņojumā tiek ierosinātas četras jomas:

2.1.1

Gatavības palielināšana, veicot vienību apmācību un mācību vingrinājumus. Lai to sasniegtu, pirmkārt, ir jāveic pašreizējo iespēju novērtējums; otrkārt, ir jāizstrādā rīcības plāns ar ātri izmantojamiem moduļiem; beidzot, lai uzlabotu savietojamību un attīstītu kopēju rīcības kultūru, ir jāveic apmācība un kopīgas mācības.

2.1.2

Analīze un vajadzību novērtējums, izmantojot uz UIC resursiem pamatotu brīdināšanas sistēmu un salīdzinot visu informāciju, lai varētu rīkoties sadarbībā ar citām institūcijām, īpaši ANO. Vajadzību novērtēšanas spējas uzlabošana katastrofas vietā ļauj noteikt konkrētas vajadzības, tādējādi ļaujot sniegt efektīvāku palīdzību. Ir ierosināts palielināt UIC personāla skaitu un pārskatīt tā novērtēšanas metodes un standartus.

2.1.3

Pastiprināta koordinācija ir viens no visplašākajiem uzlabojumiem. Tas sevī ietver dalībvalstu sniegtās palīdzības efektīvāku koordināciju, lai sasniegtu saskaņotu rīcību Eiropas Savienībā, kā arī papildinājumu ANO darbam un tādējādi paplašinātu sadarbību ar ANO un citām humāno palīdzību sniedzošajām institūcijām un militārajiem partneriem. Šīs koordinācijas mērķis ir uzlabot operatīvo plānošanu notikuma vietā, ieskaitot daudzos Komisijas departamentus.

2.1.4

Palīdzības ES pilsoņiem uzlabošana. Kā parādīja cunami katastrofa, Eiropas pilsoņu aizsardzību var īstenot, sadarbojoties civilās aizsardzības un attiecīgo valstu konsulārajiem dienestiem. Jāpastiprina katastrofas skarto valstu un dalībvalstu sadarbība.

2.2

Komisijas ierosinātie uzlabošanas pasākumi ir jāatbalsta, palielinot arī civilās aizsardzības resursus. Tādēļ Padome ir izvirzījusi priekšlikumu attiecībā uz pašreizējo resursu palielināšanu. ES 2005. gada 31. janvāra rīcības plānā ir ietvertas vissvarīgākās rīcības jomas.

2.2.1

Pirmkārt, tajā ir ierosināts apvienot civilās aizsardzības resursus, lai gadījumos, kad iespējamo vajadzību apmierināšanai nepietiek ar attiecīgās valsts līdzekļu un iespēju apvienošanu, tālāko darbību būtu iespējams veikt Eiropas līmenī, tādējādi uzlabojot darbības efektivitāti.

2.2.2

UIC analīzes iespēju pastiprināšana varētu sagatavot apsteidzošāku pieeju, īpaši informējot valstis, kas nav ES dalībvalstis. Tādējādi ir nepieciešams attīstīt attiecības, kuras pēc nelaimes skartās valsts pieprasījuma nodrošina resursu elastīgu izmantošanu.

2.2.3

Rezerves jeb gatavības darbam moduļiem ir liela nozīme, iesaistoties liela mēroga katastrofās pēc dalībvalstu vai arī pēc valstu, kas nav ES dalībvalstis, pieprasījuma. Tādējādi paziņojumā minētās sistēmas īstenošana ir svarīga, lai katra valsts var paļauties uz moduļiem, kuri pastāvīgi ir gatavi darbam gan ES, gan ārpus tās.

2.2.4

Loģistikas pamata pastiprināšana un resursu pietiekamība ar mērķi nodrošināt UIC ātru un efektīvu darbību. No dažiem Eiropas fondiem tiek paredzēta iespēja segt rīcībai nepieciešamā aprīkojuma īres izmaksas (6), tomēr rīcībai ārpus ES ir jāizpēta tās sinerģija ar ANO.

2.2.5

Visbeidzot, starptautiskā koordinācija ir viens no galvenajiem faktoriem, katastrofu gadījumā nodrošinot ātru reakciju. Kopienas mehānisms pieļauj iespējas, kuru rezultātā, koordinējot institūciju rīcību, uzlabojas reakcija. Jāņem vērā gan ANO institūcijas, gan humānās palīdzības organizācijas.

3.   Vispārējas piezīmes

3.1

Tā kā ir nepieciešams pastiprināt un palielināt visus pieejamos resursus rīcības katastrofas gadījumā gan ES, gan ārpus tās nodrošināšanai, EESK vērtē atzinīgi priekšlikumu uzlabot Kopienas civilās aizsardzības mehānismu. Gadu gaitā uzkrātā pieredze rāda, ka daudzus Kopienas civilās aizsardzības operatīvos aspektus ir nepieciešams uzlabot; tādējādi Komiteja uzskata, ka, lai optimizētu ierosināto pasākumu Kopienas mehānisma uzlabošanai efektivitāti, iepriekš ir nepieciešams veikt noteiktus novērojumus.

3.2

Pirmkārt, pamatojoties uz valstu civilās aizsardzības sistēmām, ir jāpalielina ES reaģēšanas spējas dažādos reģionos.

3.2.1   Reģionālā komunikācija un informācijas sistēmas.

3.2.1.1

Ir jāpaplašina CECIS  (7) sistēma, izveidojot uz satelītiem balstītu sistēmu ar attiecīgu video, balss un datu drošu un ar UIC (8) saistītu potenciālu, kā arī īpašus informācijas centrus datu, ekspertu un modeļu (piemēram, paredzamās sekas) sniegšanas nodrošināšanai, kas būtu noderīgi īpašu krīžu apstākļos. Daži pamata piemēri ietver Eiropas Kosmosa aģentūru un Apvienoto Pētniecības centru ar valstu, kuras nav ES dalībvalstis, pašreizējiem plāniem un draudu analīzi, vai plāniem, kuri ir atjaunoti pēc katastrofas (piemēram, zemestrīces vai plūdi), kuras rezultātā nebūtu iespējams izmantot infrastruktūru palīdzības piegādei. Sistēma pamatotos uz katras dalībvalsts kontakta punktiem, kuri krīzes gadījumā palīdzētu nodrošināt attiecīgu reakciju.

3.2.1.2

Informācijas apmaiņai ES glābšanas vienību un UIC starpā būtu jābūt pastāvīgai, garantētai un drošai:

ņemot vērā skartā apgabala infrastruktūras iznīcināšanu un/vai koncentrāciju (stacionārie un mobilie tīkli), sakaru līmenis ar šiem apgabaliem parasti ir ļoti nepietiekams;

neskatoties uz to, mēs nevaram izslēgt iespēju, ka valdības informāciju par katastrofu to teritorijā kontrolē tādā pašā veidā kā palīdzību sniedzošo vienību darbību.

3.2.1.3

Pašsaprotama reakcija būtu satelītu sakaru izmantošana. Patiesi, pieredze rāda, ka šī metode ir:

diezgan droša attiecībā uz vides iznīcinošo ietekmi (viss, kas nepieciešams, ir spēja radīt elektrību pārraidei),

droša pret trešo pušu mēģinājumiem informāciju pārtvert un kontrolēt.

3.2.1.4.

Tomēr šai metodei ir ierobežota raidietilpība un tā dažos gadījumos var būt pārlieku noslogota citu vajadzību dēļ vai arī to var noslogot citi lietotāji (piemēram, informācijas nesēji). Tādēļ ir nepieciešams nodrošināt šim nolūkam paredzētu — t.i. pastāvīgu — satelītu viļņu garumu, tādējādi nodrošinot pietiekamus sakarus nelaimes skartās teritorijas un UIC starpā un rīcībai pakļauto teritoriju starpā.

3.2.1.5.

Attiecībā uz aptveramību varētu likties, ka būtu pietiekami aptvert konkrētu ģeogrāfisku apgabalu (ES un kaimiņvalstis); tomēr reāli būtu nepieciešams aptvert visu pasauli. Nesenā cunami gadījums skaidri parādīja pirmā risinājuma nepietiekamību, jo aptveramība bija nepieciešama ne tikai saziņai ar UIC, bet arī saziņai vienam no otra tālu atrodošos apgabalu — tādu kā Maldīvu salas, Šrilanka, Taizeme un Indonēzija — starpā.

3.2.1.6

Tādējādi, lai nodrošinātu komunikācijas efektivitāti, ES ir nepieciešama tieši šim nolūkam (t.i., ekskluzīva), garantēta (droša pret viltojumiem), ticama un globāla mēroga satelītu pārraides sistēma. Šai sistēmai ir jāspēj atbalstīt videokonferenču un uz datiem pamatotu (fakss, e-pasts un augstas izšķirtspējas attēli) komunikāciju un balss telefoniju.

3.2.1.7

Apvienotajam pētniecības centram, Eiropas Kosmosa aģentūrai un Komisijai (Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorāts) ir pietiekamas iespējas apmierināt pārvaldes komitejas izteiktās vajadzības attiecībā uz Rīcības programmu un mehānismu, kurš ir pakļauts par civilo aizsardzību atbildīgajam ģenerāldirektorātam (Vides ģenerāldirektorāts).

3.2.2   Minimālo intervences resursu prasība.

3.2.2.1

Reaģēšanas vienību iesaiste:

dalībvalstis reaģēšanas vienībām nodrošina resursus, kas vajadzīgi to pietiekami neatkarīgai darbībai, kā arī ar atbilstošas sakaru sistēmas;

šīs vienības koordinē ES koordinators, kura pienākums ir koordinēt dalībvalstu nosūtītās dažādās vienības, sadarboties ar nelaimes skartās valsts valdību, sadarboties ar ANO Humanitāro jautājumu koordinācijas biroju utt.;

šobrīd koordinators vēl nav saņēmis ES nodrošinājumu; tam ir tikai dažas sakaru iekārtas; lai veicinātu koordinatora funkciju izpildi un atbalstītu tā komandu, nelaimes skartajā apgabalā veicinātu koordināciju ar citām vienībām un varas iestādēm un nodrošinātu koordinatora darba efektivitāti bieži vien sarežģītos apstākļos, ES vajadzētu iegūt atbilstošus resursus un aprīkojumu, sākot no sakaru iekārtām un beidzot ar teltīm;

turklāt šādiem resursiem un aprīkojumam ir jābūt skaidri apzīmētam ar ES simboliem, tādējādi skaidri parādot ES klātbūtni attiecīgajā apgabalā un ieguldījumu nelaimes skarto iedzīvotāju labā. Eiropas Savienībā tas rada nepieciešamību sadarboties, kamēr ārpus ES robežām tas akcentē ES nozīmi starptautiskajā arēnā.

3.2.2.2

Atbalsts dalībvalstīm krīzes situācijā:

noteiktos gadījumos dalībvalstis sniegt nepieciešamo atbalstu nespēj, jo tie, kuru rīcībā ir nepieciešamie resursi un aprīkojums, plāno to izmantot kādā paredzamā vai paziņotā avārijas situācijā vai arī resursus var izmantot tikai ārkārtējās situācijās, kas nozīmē to, ka šos resursus pieprasīt nav vērts;

mežu ugunsgrēki ir tipisks iepriekš minētā piemērs, jo valstīs, kuru rīcībā ir aviācijas aprīkojums, vienlaikus ir vienāds stāvoklis. Bīstama situācija vienā valstī parasti apgrūtina resursu nosūtīšanu uz citu valsti; solidaritāte dalībvalstu starpā ir ļoti cieša, un īpaši nopietnos gadījumos resursi parasti tiek nosūtīti no viena apgabala uz otru;

pēdējā minētā scenārija piemērs ir nopietni plūdi un to gadījumā nepieciešamie lielas jaudas sūkņi: šādi sūkņi vairumā ES dalībvalstu parasti glābšanas vienību ekipējumā nav;

cita veida situācijā, ko var izraisīt terorisma jaunie veidi, resursus un aprīkojumu var pieprasīt, lai reaģētu uz neplānotām, tomēr potenciāli nopietnām situācijām;

ņemot vērā iepriekš minēto, ES jāspēj iegūt resursus un aprīkojumu — vai nu pašu vai arī slēdzot līgumus, — lai varētu nodrošināt dalībvalstu reaģēšanas iespēju rezervi.

3.2.3   Darbības atbalsta punktu centralizācija.

3.2.3.1

Mehānisma pašreizējās struktūras pamatojas uz dažādām palīdzības vienībām, novērtējuma resursiem un aprīkojumu no visas ES. Lai gan tas aizpilda iepriekšējo vakuumu, tomēr tas nav pietiekami.

3.2.3.2

Pamatojoties uz ES ģeogrāfiskā izvietojuma plašumu un dažādajiem attiecīgajā reģionā iespējamajiem riskiem, būtu lietderīgi apsvērt reģionālu atbalsta struktūru kā iepriekš minēta mehānisma sastāvdaļu izveidi; dažādas vienības un resursi būtu pieejami jau turpat uz vietas, tādējādi to izvietošana būtu daudz ātrāka un piemērotāka ES konkrēto reģionālo risku raksturam.

3.2.3.3

Minētie resursi varētu būt sezonāli (piemēram, gaisa kuģi meža ugunsgrēku novēršanai) vai arī pastāvīgi.

3.2.3.4

Cits iespējams uzlabojums būtu resursu sagādes uzdevumu sadale kaimiņvalstu starpā; šādi resursi būtu pieejami visām attiecīgā reģiona valstīm. Tādā veidā ES varētu veicināt tādu resursu iegādi, kurus kopēji izmantotu vidēja lieluma valstis vai valstis ar kopēju apdraudējumu (plūdi attiecīgajā baseinā, zemestrīces utt.).

3.2.4   Centralizētas tehniskas struktūras, kas ir gatava darbam 24 stundas diennaktī, izveidošana.

3.2.4.1

Lai gan UIC darbojas 24 stundu režīmā, tajā pašreiz pietrūkst cilvēku un tehnisko resursu, kā tas ir raksturīgs arī vairumam no dalībvalstu krīzes situāciju centriem. Komisijai ir jāapņemas to mainīt.

3.2.4.2

Tomēr Komisijas pašreizējā nostāja attiecībā uz saskaņā ar krīzes situāciju noteikto resursu iegūšanu ir ierobežojoša. Ir vērts pārdomāt, vai šīs pieejas pretenciozitāte atbilst konkrētajai situācijai.

3.2.4.3

Nav jāšaubās par to, ka saskaņā ar definīciju UIC nav lēmumu pieņemšanas vai krīzes koordinācijas centrs. Tomēr, palīdzot pieņemt lēmumu vai īstenojot palīdzību, ir jāizvairās no improvizācijas un ir nepieciešams izveidot rīcības procedūru, kura mainās atbilstoši krīzes apstākļiem. Reakcija uz plūdiem atšķirsies no reakcijas uz zemes nogruvumu, zemestrīci vai vulkāna izvirdumu. Arī resursi atšķiras.

3.2.4.4

Tādēļ papildus tam, ka krīzes gadījumā UIC sniedz ticamus datus, ir jābūt pieejamiem iepriekš izstrādātiem palīdzības plāniem, tādējādi ļaujot Komisijai kontaktēties ar specializētajām iestādēm ES un ārpus tās. Šie plāni ir jāizstrādā saskaņā ar krīzes veidu, tās nopietnību, ņemot vērā to, kurā valstī krīze notiek utt., un to rezultātam ir jābūt efektīvai un ātrai reakcijai. Protams, ir jāietver katras valsts iespējamie mobilizējamie moduļi.

3.2.4.5

Jautājums ir par to, vai UIC kā pārraudzības centrs papildus var koordinēt arī valstu institūcijas, specializētās humānās palīdzības organizācijas un jo īpaši brīvprātīgos, kuri pēc katras katastrofas vēlas palīdzēt. Koordinācija ir nepieciešams uzdevums, ko būtu jāveic organizācijām, kuru rīcībā ir informācija un īpaši resursi.

3.2.5   Palīdzības vienību apmācība.

3.2.5.1

Nenoliedzami, ka dalībvalstu izraudzītās vienības zina, kā jārīkojas krīzes situācijā. Pašreizējām apmācības programmām attiecībā uz kopējās darbības spēju palielināšanu ir labi rezultāti. Apmācības kursu skaits būtu jāpalielina, un uzmanība būtu jāvelta apmācības norisei citās valodās, ne tikai angļu, jo darbība var notikt arī valstīs ar citu valodu, tādu kā franču vai spāņu, kultūras ietekmi.

3.2.5.2

Palīdzības vienības ir jāinformē par izstrādātajiem nākotnes palīdzības plāniem, un tādējādi tie ir jāiekļauj apmācības plānos.

3.2.5.3

Būtu lietderīgi apspriest arī iespēju minētajos kursos izmantot jaunās tālmācības tehnikas.

4.   Īpašas piezīmes par Komisijas priekšlikumu

4.1

Neapšaubot šā priekšlikuma pozitīvo nozīmi, to ir iespējams arī uzlabot, ņemot vērā, ka mehānismu izmanto galvenokārt ES teritorijā un tādēļ tas pašreiz ir ES starpreģionālās solidaritātes (iespējams, vienīgais) instruments.

4.2

Tādēļ ES nevajadzētu taupīt pūles visātrākās un efektīvākās reakcijas uz krīzēm visās to formās nodrošināšanai. Tādēļ ir nepieciešams izstrādāt procedūras vai palīdzības plānus, veikt to pārbaudi treniņu gaitā un tos uzlabot, pamatojoties uz treniņos vai reālajā glābšanas darbā gūto pieredzi.

4.3

Plānos jāiekļauj sakari, precizētas kartes un piemēroti resursi apmierinoša līmeņa koordinācijas nodrošināšanai. Minētajiem resursiem jābūt Eiropas Savienības pārvaldībā. Eiropas glābšanas plāniem ir jāizveido starptautisks standarts, kas stiprinās ES veidolu un ietekmi starptautiskā mērogā.

4.4

Turklāt ES novērtēšanas vienībām un koordinatoriem ir jādod iespēja lemt par nelaimes skartā apgabala reģenerāciju un potenciālajiem turpmākās rīcības plāniem.

4.5

EESK uzskata, ka visiem ar Kopienas mehānisma starpniecību veiktajiem pasākumiem ir jāsaņem pietiekams finansējums, lai nodrošinātu tehniskā personāla un resursu pieejamību, kas ļaus uzlabot Eiropas iesaisti glābšanas darbos un tās pamanāmību, īpaši ārpus ES notiekošajās katastrofās. Lai nodrošinātu ātru darbību katastrofas seku mazināšanai, īpaši svarīgs ir transports.

4.6

Ja iesaiste notiek ārpus ES robežām, uz mehānismu pamatotā iesaiste ir jāuzskata par ES ārējās politikas sastāvdaļu un tās nopelni ir jāuzsver, tādējādi apliecinot tās kā ES solidaritātes ar traģisko notikumu piemeklētajam valstīm nozīmi.

5.   Secinājumi

5.1

EESK atbalsta paziņojuma par Kopienas civilās aizsardzības mehānisma uzlabošanu saturu. Tomēr tā uzskata, ka ir jāveic noteikti īpaši uzlabojumi un norāda to, ka tās apsvērumi ir organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvju minētajā Komitejā veikto novērtējumu rezultāts.

5.2

Iesākumā un norādot uz obligāto saskaņu ar ierosinātajiem pasākumiem, ir nepieciešams attīstīt atbilstošu tiesisku regulējumu. EESK uzskata, ka vislabākais obligātais un saskaņojošais instruments visās ES dalībvalstīs būtu regula (9).

5.3

Cits uzmanības vērts aspekts ir mehānisma mērķfinansējums, kam būtu jābūt pietiekamam, lai nosegtu palielināta personāla izdevumus un pēc tam resursu iegādi. Bez tam, lai gan paziņojumā nav precizēts dalībvalstīm piešķirtais finansiālais atbalsts, jaunajā priekšlikumā par Solidaritātes fondu (10) ir jāņem vērā visas dabas katastrofas, ieskaitot sausumu.

5.4

Attiecībā uz EESK ieteiktajiem un šajā atzinumā minētajiem mehānisma uzlabojumiem, ir jāpievērš uzmanība šādiem aspektiem:

satelītu komunikāciju sistēmas izveidošana;

nodrošināšana ar mehānismam raksturīgām palīdzības vienībām;

personu un ES vienību identificēšana, jo īpaši darbam ārpus ES;

darbības atbalsta punktu reģionalizācija un koordinācija to starpā;

vienību tehniskā apmācība, ņemot vērā valodas.

5.5.

EESK kā pilsoniskās sabiedrības pārstāve vēlas publiski paziņot par savu atbalstu tiem brīvprātīgajiem, kas katastrofu seku likvidēšanas jomā strādā bez atlīdzības un bieži vien pilnu slodzi. Tas nav tikai praktiskas solidaritātes veids, bet gan būtisks ieguldījums, lai aktīvi likvidētu cilvēkiem un īpašumam nodarītos postījumus katastrofas skartajos reģionos.

Briselē, 2005. gada 14. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne–Marie SIGMUND


(1)  Komisija ir atspoguļojusi šādus instrumentus: Paziņojums par pamatprogrammas “Drošība un brīvību garantēšana” izveidi laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam (KOM (2005) 125 galīgā red. (6.4.2005.)); Padomes lēmums, ar ko izveido īpašu programmu “Terorisma novēršana, gatavība teroristu uzbrukumiem un to seku pārvarēšana” laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam; Padomes lēmums – vispārīgā programma “Drošība un brīvību garantēšana” (SEC (2005) 436).

(2)  Padomes Lēmums 2001/792/EK, Euratom.

(3)  Padomes Lēmums 1999/847/EK, 1999. gada 9. decembris.

(4)  KOM(2005) 113 galīgā red. 2005/0052 (CNS), 6.4.2005.

(5)  Padomes Lēmums 2001/792/EK, 6. pants

(6)  Priekšlikums Padomes regulai, 2005. gada 6. aprīlis.

(7)  Mehānisma komunikāciju sistēma.

(8)  Mehānisma novērošanas centrs.

(9)  Piemēram, Priekšlikums Padomes Regulai, ar ko izveido Ātras reaģēšanas un sagatavotības instrumentu lielām ārkārtējām situācijām (KOM(2005) 113 galīgā red.; 2005. gada 6. aprīlīs)

(10)  KOM(2005) 108 galīgā red., pieņemta 2005. gada 6. aprīlī


17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/46


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Kopuzņēmumi Kopienas zivsaimniecības nozarē. Pašreizējā situācija un nākotnes perspektīvas” (atzinums)

(2006/C 65/09)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2005. gada 14. jūlijā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu “Kopuzņēmumi Kopienas zivsaimniecības nozarē. Pašreizējā situācija un nākotnes perspektīvas”.

Par dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2005. gada 9. novembrī. Ziņotājs: Sarró Iparraguirre kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē), ar 122 balsīm par un 10 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Kopējā zivsaimniecības politika (KZP) pirmo reizi paredzēja izmantot kopuzņēmumus kā struktūrpolitikas līdzekli ar Regulu 3944/90, definējot tos kā “saskaņā ar privāttiesībām reģistrētus uzņēmumus, kas pieder vienam vai vairākiem Kopienas kuģu īpašniekiem un vienam vai vairākiem partneriem no trešās valsts un kuri dibināti saskaņā ar kopuzņēmuma līgumu nolūkā izmantot un attiecīgā gadījumā lietot zivju resursus ūdeņos, uz ko attiecas šādas trešās valsts suverenitāte un/vai jurisdikcija, pirmām kārtām ņemot vērā Kopienas tirgus nodrošinājumu (1). KZP ievērojami attīstījās 90. gados, un jēdziens “zilā Eiropa” kļuva plaši izplatīts; tas atkal kļuvis aktuāls saistībā ar plašākām diskusijām par Kopējās jūrniecības politikas izveidi.

1.2

KZP attīstoties, iepriekš minētais jēdziens par kopuzņēmumiem netika pārskatīts: tas tika definēts vienīgi kā alternatīvs zivsaimniecības struktūrpolitikas instruments kuģu norakstīšanai lūžņos vai to eksportam, kā norādīts šā atzinuma 2.1.2. punktā minēto regulu pantos. Tādēļ piemērojamajos tiesību aktos galvenā uzmanība vērsta vienīgi uz finanšu kontroli.

1.3

Kopuzņēmumi tomēr ir kas vairāk kā vienīgi struktūrpolitikas instruments: tie ir veids, kā sasniegt vairākus mērķus, kas skaidri noteikti dažādos Eiropas Savienības dokumentos un noteikumos, sākot no tirgus piedāvājuma līdz pat sadarbības politikai, nodarbinātībai un reģionālās attīstības politikai, atbildīgas zvejas prakses veicināšanai, ES intervencei dažādās reģionālajās zivsaimniecības organizācijās (RFO) — kopumā ņemot, kapitāla un kvalificētu ES darbinieku klātbūtnei ilgtspējīgos investīciju projektos dažādās valstīs un tirgos.

1.4

Nenoliedzami, ka ar KZP reformu ideja par kopuzņēmumiem kā struktūrpolitikas instrumentu kļuvusi par pagātni. Tomēr ir skaidrs arī tas, ka šobrīd minētās reformas rezultātā attiecībā uz kopuzņēmumiem, uz kuriem attiecas ES politiskās pilnvaras, nav gandrīz nekādu konkrētu tiesību aktu.

1.5

Turklāt Komisijas pieprasītajos atzinumos Komiteja vienmēr uzsvērusi nepieciešamību izveidot zivsaimniecības nozares kopuzņēmumus, nodrošinot atbilstību jaunajai Kopējai zivsaimniecības politikai. Tas tika uzsvērts EESK atzinumā par priekšlikumu Padomes Regulai par KZP reformas īstenošanu (2) un atkārtoti uzsvērts Komitejas atzinumā par Eiropas zivsaimniecības fondu (3) attiecībā uz priekšlikumu Padomes regulai par minēto fondu (4). Kad 2005. gada 16. jūnijā Zivsaimniecības komisārs apmeklēja EESK NAT specializēto nodaļu, viņu publiski informēja par minēto vajadzību, un viņš piekrita ņemt vērā šo jautājumu.

1.6

Šī atzinuma mērķis ir pilnveidot Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas nostāju, izvirzot argumentus, kas atbalsta jaunu pieeju kopuzņēmumiem un līdz ar to arī tiem piemērojamajiem noteikumiem, pamatojoties uz oficiāliem dokumentiem un tajos izklāstītajiem faktiem.

1.7

Ja ierosinātā jaunā pieeja tiks pieņemta, būs nepieciešami pasākumi, lai nodrošinātu to, ka minētie uzņēmumi tiek pilnībā atzīti, jo tie veido unikālu iezīmi starptautiskajā tirdzniecībā un nodrošina ES īpašu darbības virzienu starptautiskajās attiecībās.

2.   Vispārējās piezīmes

2.1   Kopuzņēmumu izveide atbilstoši ES tiesību aktiem.

2.1.1

Kopuzņēmumi zivsaimniecības nozarē tika iekļauti Kopienu tiesībās saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 3944/90, ar ko groza Regulu Nr. 4028/86, kā līdzeklis, lai samazinātu Kopienas zvejas flotes jaudu, ņemot vērā zivju resursu nepietiekamību Kopienas ūdeņos un aizliegumu par piekļuvi trešo valstu ekskluzīvajām ekonomiskajām zonām. Šādai pieejai bija četri mērķi: censties ierobežot pārāk lielo zvejas jaudu, garantēt krājumus, daļēji saglabāt nodarbinātību un izpildīt politiskos un tirdzniecības līgumus ar trešām valstīm. (5) Lai varētu ieviest minētos pasākumus, tika pieņemta Komisijas Regula Nr. 1956/1991 (6)

2.1.2

Pieņemot Padomes Regulas (EEK) Nr. 2080/93 (7) un 3699/93 (8), kopuzņēmumu finansējums tika iekļauts Zivsaimniecības virzības finansēšanas instrumentā (ZVFI). Saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstis bija atbildīgas par projektu izvēli, vadību un uzraudzību, kā arī par subsīdiju izmaksu. Minētās subsīdijas sākotnēji tika maksātas tādā pašā apjomā kā par kuģu norakstīšanu lūžņos vai eksportu, un pakāpeniski samazinājās līdz 80 % no summas, kas tika maksāta par kuģa norakstīšanu lūžņos. Līdz ar to Kopienas kuģu īpašnieks pilnīgi pamatoti varēja uzskatīt, ka starpība starp subsīdijām kuģu norakstīšanai lūžņos un kopuzņēmumu eksporta darījumiem paredzētajām subsīdijām radusies tādēļ, lai saglabātu labvēlīgas attiecības starp ES un jauno kopuzņēmumu, kas no īpašnieka saņem kuģi(kuģus). Minētie principi tika saglabāti Padomes 1998. gada 3. novembra Regulā Nr. 2468/1998 (9), ar ko atceļ Regulu 3699/1993, un Padomes 1999. gada 17. decembra (10) Regulā Nr. 2792/1999, lai gan ir vērts piebilst to, ka pēdējā norādītajā Regulā ir vienkāršots kopuzņēmuma jēdziens, definējot to kā “komercuzņēmumu ar vienu vai vairākiem partneriem, kas ir tās trešās valsts pilsoņi, kurā kuģis reģistrēts (11).

2.2   Vispārēja informācija

2.2.1

Zaļajā grāmatā par Kopējās zivsaimniecības politikas nākotni (12) atzīts Kopienas zvejas flotes jaudas pārpalikums, kā arī zivsaimniecības nozares globalizācija un daudzu jaunattīstības valstu likumīgie centieni paplašināt zivsaimniecības nozares savās valstīs. Minētajiem trim jautājumiem, kā arī jautājumam par apjomīgajiem kapitālieguldījumiem, kas nepieciešami zivsaimniecības nozarē (flotes, ostas, saldēšanas iekārtas, rūpnīcas, utt.) un arī apskatīti Zaļajā grāmatā, vajadzētu izraisīt īpašas diskusijas par kopuzņēmumu nozīmību zivsaimniecības nozarē, un diskusijai jābūt izvērstākai, nekā tā atspoguļota attiecīgajos oficiālajos dokumentos (13).

2.2.1.1

Kopuzņēmumi ir veids, kā ES piedalīties un investēt jaunattīstības valstu zivsaimniecības nozares attīstībā, lai tā izveidotos par stabilu saimniecisko nozari. Šādu uzņēmumu nodrošināšana ar zvejas kuģiem ne tikai veicina zvejas darbību kā tādu, bet sekmē arī citu nozaru, kā, piemēram, ostu, pakalpojumu (remonts, inženiertehniskie pakalpojumi, sagatavošanas darbi, kravu nosūtīšana, pārkraušana, iekraušana un izkraušana, apkalpes pakalpojumi, ceļojumi, utt.), efektīvas saldēšanas ķēdes (ko pieprasa ES pārtikas nekaitīguma noteikumi, investējot dārgās saldēšanas iekārtās), atbilstību veterinārsanitārajiem noteikumiem pārtikas ražošanas nozarē un, visbeidzot, apstrādes nozaru izveidi.

2.2.1.1.1

Kopuzņēmumi dod iespēju ne vien saglabāt kvalitatīvas darba vietas daudzām Eiropas augstākā un vidējā līmeņa kuģu apkalpēm, bet līdz ar to arī izveidot jaunas darba vietas uz kuģiem un ar tiem saistītajos apkalpošanas uzņēmumos. Šādas nodarbinātības iespējas varētu nodrošināt vietējos zvejniekus ar atbilstošām (attiecībā uz darba apstākļiem un ienākumiem) darba vietām, jo pretējā gadījumā viņu vienīgā iespēja būtu tradicionāls darbs neliela apjoma un bieži vien neefektīvā zivsaimniecības nozarē, kas nereti negatīvi ietekmē vietējos resursus, ņemot vērā uzraudzības, uzglabāšanas, tirdzniecības, utt., sistēmu nepietiekamo apjomu vai to trūkumu.

2.2.1.2

Vietējās labklājības radīšana un zvejas lomu eksports (neatkarīgi no tā, vai produkcija ir apstrādāta uz vietas vai nav) savukārt sniedz iespēju izveidot starptautisku vērtību virkni, kur priekšrocības sadalītas taisnīgāk; nozares radīto iekšzemes kopproduktu un ienākumus uz vienu iedzīvotāju saņēmējvalstī iespējams kāpināt, pakāpeniski paplašinot rūpniecisko zivsaimniecības nozari tur, kur līdz šim bija vienīgi piekrastes zvejas nozare ar nepietiekamiem sanitārajiem standartiem un nestabilu saimniecisko pamatu.

2.2.1.3

Kopuzņēmumiem izvirzīta prasība noteikt prioritātes attiecībā uz Eiropas tirgu apgādi: tas garantē kuģu īpašnieku un rūpniecisko partneru, dalībvalstu un pašas ES (izmantojot subsīdijas) investīciju esamību un saglabāšanu zivsaimniecības nozarē, sniedzot iespēju nodrošināt nepiepildīto Kopienas tirgu, jo zinātnisko un sabiedrisko organizāciju ieteikumu rezultātā zivju patēriņš pieaug, mudinot eiropiešus ēst veselīgāk un dažādāk. Bez tam zivju piedāvājumam stingri jāatbilst ES pārtikas aprites tiesību aktiem.

2.2.1.4

Kopuzņēmumu darbība zivsaimniecības nozarē ES reģionos, kas atkarīgi no zvejniecības, ļauj saglabāt nodarbinātības līmeni nozarē, uzņēmumu centrālajiem, tehniskajiem un tirdzniecības birojiem darbojoties Eiropā; arī atbalstošās rūpniecības nozares rada darba vietas gan tiešā veidā, lielajiem zvejas kuģiem ik pēc četriem gadiem atgriežoties uz remontu piederības ostās Eiropā, gan netieši, jo kopā ar iepriekš minētajiem vietējās pakalpojumu rūpniecības nozares uzņēmumiem tiek radītas tehnoloģiskās informācijas ķēdes.

2.2.1.5

Kopuzņēmumi sniedz iespēju ES iegūt reālus datus nozvejas uzraudzībai un apjoma noteikšanai trešo valstu un starptautiskajos ūdeņos, saglabājot tiesisko saikni ar zivsaimniecības uzņēmumiem to izcelsmes reģionos. Tas dod iespēju ES īstenot vadošo lomu to kompetento reģionālo zivsaimniecības organizāciju vadībā, kuras izveidotas atbilstoši Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO), kas ir ANO kompetentā organizācija attiecīgajā nozarē, ieteikumiem vai atrodas tās pārziņā (14). Tas ir tādēļ, ka kopuzņēmumiem jāiesniedz dalībvalstīm pusgada pārskati par nozvejas apjomiem, lai Komisija, dalībvalstis un Revīzijas palāta varētu realizēt finanšu kontroli.

2.2.1.6

Kopuzņēmumi arī ļauj saglabāt ES zvejniecības intereses starptautiskajos ūdeņos un zvejas vietās, garantējot ES normatīvo prasību ievērošanu attiecībā uz atbildīgu zveju, resursu saglabāšanu un pārvaldību, drošību uz kuģiem, uzraudzību, pārtikas ķēdes drošību, utt. Tas aizkavētu vai samazinātu tādu ārvalstu zvejas flotu kaitīgo ietekmi, kas neveicina zivsaimniecības uzņēmumu vai nozares attīstību trešās valstīs, negarantē standartus, kuri nosaka nozvejas apjomu ES tirgum, un neļauj atbildīgi uzraudzīt resursus.

2.2.1.7

Visbeidzot, kopuzņēmumi sniedz iespēju ES veikt efektīvu, ilglaicīgu ieguldījumu vietējās zivsaimniecības nozares attīstībā valstīs, ar kurām parakstīti zvejniecības nolīgumi un kurās atrodas Eiropas kuģu īpašnieku kontrolēti kopuzņēmumi vai valsts uzņēmumi. Zivsaimniecības nozare ir radījusi peļņu gan trešās valstīs, gan ES kopumā, nodrošinot jūras produktu pastāvīgu piegādi.

2.2.2

Neviens no iepriekš minētajiem punktiem pat netieši netika apskatīts iepriekš minētās Zaļās grāmatas 3.9. punktā par KZP Starptautisko dimensiju (15) vai 5.8. punktā par Arējām attiecībām (16). Kopuzņēmumi zivsaimniecības nozarē vispār netiek pieminēti kā lietderīgs līdzeklis Zaļajā grāmatā ierosināto zivsaimniecības politikas principu īstenošanai, neraugoties uz to, ka līdz 2002. gadam tos atbalstīja visaptveroši Kopienas tiesību akti minētajā jomā, kā plaši izklāstīts šajā atzinumā.

2.2.3

To, ka kopuzņēmumi gandrīz nav minēti jaunajā KZP, apstiprina fakts, ka pēdējais Komisijas pieprasītais ziņojums, kurā minēti visaptveroši dati par šo jautājumu, sagatavots 2001. gadā, un tajā nav precizēti kopuzņēmumu rīcībā nodotie kuģi (17). Pirms tam, 2000. gada 16. jūnijā, sagatavots vēl viens īpašs ziņojums — “Pētījums par kopuzņēmumiem saistībā ar struktūrpalīdzību zivsaimniecības nozarē”. Minētais pētījums norāda to, ka šobrīd darbojas 300 kopuzņēmumi, kuros ir vairāk nekā 600 kuģu. Attiecībā uz minētajiem uzņēmumiem vērojamas nepilnības tiesību aktos, un tie palikuši ārpus Kopienas zivsaimniecības jurisdikcijas. Tie vienkārši pārvēršas ārvalstu uzņēmumos, kuros iesaistīti ES partneri, ar saistībām attiecībā uz ES tirgu apgādi un regulāru informācijas sniegšanu; vienīgo aizsardzību tiem nodrošina divpusējie līgumi savstarpējai ieguldījumu aizsardzībai, kas noslēgti starp izcelsmes ES dalībvalsti un saņēmēju trešo valsti.

2.3   Pašreizējais stāvoklis

2.3.1

Darba gaitā, kā rezultātā tika izstrādāts iepriekš minētās Zaļās grāmatas galīgais projekts, tika apstiprinātas divas regulas: Padomes 1999. gada 21. jūnija Regula (EK) Nr. 1263/1999 par Zivsaimniecības virzības finansēšanas instrumentu (18) un Padomes 1999. gada 17. decembra Regula (EK) Nr. 2792/1999, kurā izklāstīti sīki izstrādāti noteikumi un pasākumi attiecībā uz Kopienas struktūrpalīdzību zivsaimniecības nozarē (19). Ar minētajām regulām ZVFI ietvaros ir saglabāta kopuzņēmumu likumība zivsaimniecības nozarē līdz to darbības perioda beigām, t.i., līdz 2006. gada 31. decembrim.

2.3.2

Kopš 2004. gada 31. decembra kopuzņēmumi tomēr praktiski vairs nav iekļauti ES zivsaimniecības struktūrpolitikā saskaņā ar 2002. gada 20. decembra Padomes Regulu (EK) Nr. 2369/2002, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2792/1999, kurā izklāstīti sīki izstrādāti noteikumi un pasākumi attiecībā uz Kopienas strukturālo palīdzību zivsaimniecības nozarē. (20) Uz kopuzņēmumiem joprojām attiecas ES likumi, ciktāl minētajiem uzņēmumiem jāievēro noteikumi, kas bija spēkā kopuzņēmumu dibināšanas brīdī, bet attiecībā uz tiem nav īpašu vidēja termiņa vai ilgtermiņa reglamentējošu noteikumu.

2.3.3

Attaisnojums tam, ka kopuzņēmumiem zivsaimniecības nozarē atcelts finansējums, kā arī visas atsauces uz tiesiskajiem aktiem atrodamas iepriekš minētas regulas 5. pantā, kur ZVFI izvirzīta prasība veltīt galveno uzmanību zvejas jaudas samazināšanai, norakstot kuģus lūžņos. Zvejas jaudas samazināšana ir tikai viens no daudziem Kopienas politikas mērķiem, kur kopuzņēmumi izrādījušies noderīgi, un tā varētu būt arī turpmāk, kā paskaidrots turpmāk.

3.   Īpašas piezīmes

3.1

Nepieciešamība saglabāt īpašu politiku attiecībā uz kopuzņēmumiem zivsaimniecības nozarē KZP ietvaros.

3.1.1

Lai gan kopuzņēmumi izslēgti no pašreizējās likumdošanas, zivsaimniecības nozarē tiem ir saimnieciska nozīme, kas īpaši atbilstoša globalizētai ekonomikai, ļaujot ietaupīt ar izmaksām (kas parasti galamērķa ir zemākas nekā ES dalībvalstī) un veicinot tehnoloģiju nodošanu, pievienotās vērtības radīšanu un sadali, pieeju resursiem un tirgus piedāvājumu.

3.1.2

Bez tam kopuzņēmumi rada iespēju daļēji saglabāt nodarbinātību uz jūras un sauszemes tajos ES reģionos, kas atkarīgi no zivsaimniecības; tie palīdz arī radīt jaunus, kvalificētākus nodarbinātības veidus trešās valstīs, kur šādi kopuzņēmumi darbojas, tajā skaitā arī apmācot darbiniekus un pilnveidojot strādājošo prasmes galamērķa valstī.

3.1.3

Kopuzņēmumi zivsaimniecības nozarē tika iekļauti Kopienu tiesību aktos zivsaimniecības struktūrpolitikas ietvaros 1990. gadā (pirms piecpadsmit gadiem), un visa šī perioda laikā pierādījuši savu lietderību. Minēto uzņēmumu nepamatotas izslēgšanas no jaunās KZP, ko atbalsta Komisija, un no tiesību aktiem, kas ir spēkā no 2005. gada 1. janvāra, rezultāts būs Kopienas atbalsta zaudēšana attiecībā uz vērtīgu ekonomiskās sadarbības instrumentu starp ES un trešām valstīm, kuras bieži vien ir jaunattīstības valstis, un varētu tikt pārkāpts uzticības princips, kam jābūt Eiropas uzņēmumu un ES institūciju sadarbības pamatā.

3.1.4

Zivsaimniecības kopuzņēmumus var uzskatīt un tie jāuzskata par īpašu sadarbības veidu divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos ar trešām valstīm, un būtu nepieciešams izstrādāt konkrētus noteikumus, kuros šādu uzņēmumu īpašās iezīmes būtu ņemtas vērā gan no zivsaimniecības aspekta, gan Eiropas ārējo investīciju aizsardzības un veicināšanas, muitas, nodarbinātības, nodokļu, utt. aspektiem.

3.1.5

Lai gan atbilstoši pašreizējai likumdošanai kopuzņēmumi iekļaujas “partnerattiecību nolīgumos”, līdz šim nav novēroti ievērojami praktiski rezultāti. Līdz ar to radusies nepieciešamība pēc tiesiskā regulējuma, kas koordinētu atšķirības Komisijā (Attīstības, Sadarbības un Zivsaimniecības ģenerāldirektorāti) un noskaidrotu, kā šādu nolīgumu vai citādu nolīgumu ietvaros jārīkojas darba devējiem un citam ieinteresētajām personām, lai gūtu praktiskus rezultātus.

4.   Secinājums

4.1

Komiteja iesaka, ka, pārskatot Kopējo zivsaimniecības politiku un atbilstoši Padomes 2004. gada 19. jūlija secinājumiem (21) kopuzņēmumi, kuri vairs nav līdzeklis zvejas flotes jaudas strukturālajai regulēšanai un alternatīva kuģu norakstīšanai lūžņos, jādefinē kā līdzeklis tirgus piedāvājumam un integrētai rīcībai nozares ietvaros, kas ES ir pieejams tās pilnvaru ietvaros un saskaņā ar tās vispārējiem un reģionālajiem nolīgumiem un divpusējiem līgumiem, lai pienācīgi īstenotu ES zivsaimniecības politiku atbilstoši FAO un PTO principiem, pienācīgi nodrošinot to, ka nepalielinās zvejas jauda, kas varētu radīt pārzveju

4.2

Komiteja uzskata šādi:

4.2.1

Komisijai jāveic detalizēts, mūsdienām atbilstošs pašreizējā stāvokļa novērtējums un jānosaka zivsaimniecības nozares kopuzņēmumu potenciāls, iepazīstinot ar secinājumiem citas ES institūcijas un attiecīgās nozares.

4.2.2

Kopienu spēkā esošajos tiesību aktos jāiekļauj noteikumi un mehānismi, kas kopuzņēmumiem piešķirs tiesisko drošību īpašā, stabilā ilgtermiņa darbības programmā atbilstoši divpusējiem vai daudzpusējiem nolīgumiem ar trešām valstīm, ņemot vērā attiecīgo uzņēmumu konkrēto darbību un tās radītās priekšrocības attiecībā uz zivju resursu pārvaldību, tirgus piedāvājumu, darbavietu radīšanu reģionos, kas atkarīgi no zvejniecības, pievienotās vērtības radīšanu, sadarbību un starptautisko tirdzniecību.

Briselē, 2005. gada 14. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Regulas 3944/90 21. panta a) apakšpunkts.

(2)  OV C 85, 08.04.2003.

(3)  OV C 267, 27.10.2005.

(4)  KOM(2004) 497 galīgā red. – 2004/0169 (CNS)

(5)  Pētījums par kopuzņēmumiem saistībā ar struktūrfondu atbalsta līdzekļu izmantošanu zivsaimniecības nozarē, COFREPECHE, 2000. g., 16.06. (http://europa.eu.int/comm/fisheries/doc_et_publ/liste_publi/bilansm.pdf).

(6)  Komisijas 1991. gada 21. jūnija Regula (EEK) Nr. 1956/91, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas Nr. 4028/86 piemerošanai attiecībā uz pasākumiem kopuzņēmumu izveides veicināšanai –Oficiālais Vēstnesis, Nr. L 181, 07.08.1997., 1.– 28. lpp.

(7)  OV L 193, 31.07.1993., 1. lpp.

(8)  OV L 346, 31.12.1993,.1. lpp.

(9)  OV L 312, 20.11. 1998., 19.lpp.

(10)  OV L 337, 30.12. 1999., 10.lpp.

(11)  Padomes 1999.gada 17. decembra Regulas Nr. 2792/1999 8.1. panta 2. punkts.

(12)  KOM(2001) 135 galīgā red., 20.03.2001.

(13)  Skat. Komisijas Paziņojumu par integrētu sistēmu partnerības līgumiem zivsaimniecības nozarē ar trešām valstīm, KOM (2002) 637 galīgā red., 23.12.2002., 7. lpp., 15. zemsvītras piezīmi.

(14)  http://www.fao.org/fi/default.asp.

(15)  19. lpp.

(16)  38. – 42. lpp.

(17)  Daži dati par “Eiropas tālo ūdeņu zvejas floti”, 2001. gada aprīlis, atrodami franču un angļu valodā Komisijas Zivsaimniecības Ģenerāldirektorāta mājaslapā.

(18)  OV L 161, 26.06.1999, 1. lpp

(19)  OV L 337, 30.12.1999, 10. lpp.

(20)  OV L 258, 31.12.2002, 49. lpp.

(21)  Skatīt dokumentu 11234/2/04 rev.2 (Presse 221), pieejams www.consilium.eu.int


17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/50


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes regulai, ar ko nosaka Kopienas skalu pieaugušu liellopu liemeņu klasificēšanai”

KOM(2005) 402 galīgā red. — 2005/0171 (CNS)

(2006/C 65/10)

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2005. gada 7. oktobrī nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas dokumenta sagatavošanu, pieņēma atzinumu 2005. gada 9. novembrī. Ziņotājs bija Frank Allen kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē) ar 127 balsīm par un 5 atturoties, ir pieņēmusi šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Šī priekšlikuma mērķis ir uzņemties Padomes 1981. gada 28. aprīļa Regulas (EEK) Nr. 1208/81, ar ko nosaka Kopienas skalu pieaugušu liellopu liemeņu klasificēšanai, kodifikāciju (1) Jaunā regula aizstās dažādos iepriekš minētajā regulā ietvertos normatīvos aktus (2); šis priekšlikums pilnībā saglabā kodificēto aktu saturu un līdz ar to tikai apkopo tos ar tādiem formāliem grozījumiem, ko prasa pats kodifikācijas pasākums.

2.   Vispārējas piezīmes

2.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata par lietderīgu apvienot pastāvošās tiesību normas vienā regulā. Saistībā ar “Eiropu pilsoņiem” Komiteja, tāpat kā Komisija, uzskata par ļoti svarīgu uzdevumu vienkāršot un precizēt Kopienas tiesību aktus, lai tie būtu pilsoņiem saprotamāki un pieejamāki, tādējādi piešķirot viņiem jaunas izdevības un iespēju izmantot savas konkrētās tiesības.

2.2

Ir nodrošināts, ka šāda kompilēšana nerada būtiskas izmaiņas un kalpo tikai tam, lai Kopienas tiesību akti būtu skaidri un pārredzami. Komiteja pilnībā atbalsta šo mērķi un, ņemot vērā minētās garantijas, atzinīgi vērtē šo priekšlikumu.

Briselē, 2005. gada 14. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne–Marie SIGMUND


(1)  Izstrādāts atbilstīgi Komisijas paziņojumam Eiropas Parlamentam un Padomei – Acquis communautaire kodifikācija, KOM(2001) 645 galīgā red.

(2)  Skat. šī priekšlikuma III pielikumu.


17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/51


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Tehnoloģiju parku nozīme jauno ES dalībvalstu rūpniecības strukturālajās pārmaiņās”

(2006/C 65/11)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2005. gada 10. februārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt atzinumu par tematu “Tehnoloģiju parku nozīme jauno ES dalībvalstu rūpniecības strukturālajās pārmaiņās”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komiteja savu atzinumu pieņēma 2005. gada 23. novembrī (ziņotājs: TÓTH János, līdzziņotājs: Jiří KUBÍČEK).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē), ar 127 balsīm par un 6 atturoties, ir pieņēmusi šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Eiropas Savienības Padome 2005. gada marta sesijā pieņēma lēmumu par Lisabonas stratēģijas atkārtotu izvēršanu, par prioritātēm izvirzot izaugsmi un darba vietu radīšanu.

1.2

Eiropas Savienības Padome 2005. gada jūnijā savā ieteikumā Nr.10667/05 integrēto pamatnostādņu ietvaros formulēja ieteikumus Vispārējām ekonomikas politikas pamatnostādnēm (Broad Economic Policy Guidelines, BEPGs) 2005.—2008. gadam.

1.3

BEPGs 8. pamatnostādnē norādīts, ka dalībvalstīs jāveicina visu veidu inovācija. Ierosināto līdzekļu vidū šā atzinuma sakarā EESK norāda, ka atzinumā skatāmie tehnoloģiju parki pilnībā atbilst Padomes izvirzītajiem nosacījumiem, un uzskatāmi par “inovācijas poliem”, (kas noradīti kā 2. līdzeklis), jo sasaista universitātes, citas pētniecības iestādes un uzņēmumus, kā arī ietver reģionālo un vietējo līmeni, tādējādi veicinot dažādu reģionu tehnoloģisko atšķirību mazināšanu.

1.4

EESK norāda, ka šajā atzinuma skatāmie tehnoloģiju parki arī pašreizējā to attīstības stadijā ievērojami veicina BEPGs 10. pamatnostādnes izpildi, jo tie ir ievērojams elements visā rūpniecības sistēmā, kuras esamību Eiropas teritorijā Padome uzskata par nepieciešamu, kā arī, pateicoties to izcilajai konkurētspējai, stiprina Savienības rūpniecisko bāzi.

1.5

ES dalībvalstu teritorijās esošie parki 15 vecākajās dalībvalstīs un daudzviet citur pasaulē tiek organizēti pēc analoga principa. Nosaukumi ir dažādi. Tiesību aktos tiek lietoti termini “industriālais parks”, “zinātnes parks”, “tehnoloģiju parks”, “tehnopole”, “pētniecības parks”, “inovāciju centrs” vai “tehnoloģiju inkubators”. Neskatoties uz to, saturs ir tas pats: tas ietver zinātnes un tehnoloģijas, kā arī ekonomiskās attīstības mijiedarbību, iestāžu un uzņēmumu sadarbības sinerģiju tirgus pieejas atvieglošanai, kā arī īpašus augstas kvalitātes pakalpojumus parku darbības nodrošināšanai, jo īpaši ņemot vērā inkubāciju, izplatīšanu, sakaru tīklu izveidošanu.

1.6

Bulgārijā un Rumānijā — divās nākotnes ES dalībvalstīs, ar kurām ir uzsāktas iestāšanās sarunas — ir pieņemts likums par industriālajiem un tehnoloģiju parkiem.

1.7

Minētie parki nodrošina plašu pamatu un iespējas inovāciju un teritoriju attīstības veicināšanai. To darbība parasti iekļauj inkubāciju, tehnoloģiju nodošanas veicināšanu, kā arī “biznesa eņģeļu” programmas. Šādi parki nodrošina izcilu iespēju riska kapitāla operāciju sagatavošanai un izpildei. Tie papildina citu tādu pašu un līdzīgu ES programmu darbību, izveidošanu un ieviešanu. Tie spēj iesaistīties efektīvā partnerībā, kā arī var veiksmīgi darboties tīklos.

1.8

Līdzšinējā 10 jauno ES dalībvalstu parku izveide parasti ir notikusi, praksē ievērojot vides aizsardzības principus. Jauno parku gadījumā stingru vides aizsardzības normu ievērošanu nodrošināja harmonizācija, kas bija jāveic sakarā ar pievienošanos. Veidojot parkus reorganizācijas, rūpniecības pārmaiņu rezultātā, to darbības uzsākšana visbiežāk ir pirmais solis videi draudzīgu risinājumu ieviešanā.

1.9

Parki sāka veidoties, saplūstot vairākām attīstības tendencēm. Tie ir reģionāla (vietēja) atbilde uz globalizāciju un reakcija uz nepieciešamību pārvarēt dažādas valstiskas, kulturālas un etniskas problēmas, kā arī uz steidzamību mazināt ievērojamas ekonomiskās attīstības atsķirības.

1.10

Parku piedāvātās iespējas ir acīmredzami pozitīvi ietekmējušas nodarbinātību, radot ievērojamu skaitu darba vietu (Ungārijā kopš 1997. gadā ir izveidots 140 000 jaunu darba vietu). Parkiem ir bijusi arī pozitīva ietekme uz uzņēmumu dibināšanu attiecīgajos reģionos un tie ir palīdzējuši novērst deindustrializāciju (Ungārijā kopš 1997. gada industriālajos parkos ienākuši 2 500uzņēmumi). Tādējādi radušās darba vietas parasti ir saistītas ar attīstītām tehnoloģijām, tām nepieciešama lielāka profesionālā sagatavotība, lai atbilstu strukturālo pārmaiņu noteiktajām prasībām.

1.11

Attīstītākajās Eiropas valstīs, jo īpaši 15 valstu ES vairāku desmitgažu laikā ir izveidojusies iestāžu, tiesiskā un finansiālā reģionalizācijas sistēma, kā arī rūpniecības un terminoloģijas attīstības struktūras, kas vislabāk atbilst ekonomikas izaugsmes, dalībvalstu un Savienības atbalsta sistēmas mainīgajiem nosacījumiem. Dalībvalstīs, kas pievienojās ES 2004. gadā, priekšplānā izvirzījusies atpalicības pārvarēšana minētajā jomā, lai pielīdzinātos pārējo ES valstu līmenim. Minētajos centienos īpaša nozīme ir bijusi un ir industriālajiem parkiem, jo šīs struktūras vienlaicīgi uzlabo konkurētspēju, teritorijas attīstību un palīdz risināt nodarbinātības problēmas. Situācija ir īpaša ar to, ka pievienojoties ES, esošā sabiedriskā un tautsaimnieciskā situācija ir zināmā mērā divējāda: vēl pastāv tradicionālie (tomēr pārsvarā izzūdošie) pārvaldes, institucionālie un finansiālie elementi, kā arī jaunizveidojušās vadības un saimnieciskās sistēmas arvien nozīmīgākie faktori.

Industriālie parki jaunajās dalībvalstīs ir izveidojušies jaunās tautsaimniecības un rūpniecības politikas attīstības rezultātā.

1.12

Šā pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir, domājot par Savienības veicamajiem uzdevumiem, skatīt parku iespējas un tos saistošos elementus, jo pēc pievienošanās ES šai ekonomisko un sociālo kohēziju veicinošajai organizācijas formai ir jāvelta īpaša uzmanība rūpniecības pārmaiņu sakarā. Ir jāuzsver, ka tieši ES iekšējās regulējošās kārtības ieviešana Eiropas Savienības valstīs ir nostiprinājusi parku nozīmi, un uz minēto pārmaiņu jau pirms vairākiem gadiem ir reaģējušas atsevišķas valstis, kas tikko pievienojušās ES vai ar kurām notiek pievienošanās sarunas. Neskatoties uz to, ne visur ir formulētas ekonomikas politikas stratēģijas, kurās to sarežģītībā ņemtas vērā industriālo parku iespējas un kuras nosaka virzību, ievērojot arī starptautiskas integrācijas prasības.

1.13

Komisijas dokumentā Nr. IP/05/1252 Uzņēmumu un rūpniecības komisārs kopā ar Zinātnes un pētniecības komisāru norādīja, ka inovācija un pētniecība uzņēmumā ieņem centrālo vietu. Šajā sakarā jārunā par inovācijas poliem uz pētniecību orientētiem un rūpniecības klasteriem. Attiecīgā darbības plāna 3.2. punktā izvirzīta to attīstīšana Savienībā, un dalībvalstis tiek aicinātas pilnībā izmantot Struktūrfondu sniegtās iespējas (MEMO/05/336)

1.14

Industriālie parki, tehnoloģiju parki un līdzīgas struktūras pilda inovācijas polu funkcijas, tātad BEPGs 2005. — 2008. gadam, kā arī Lisabonas stratēģijas izpildes pašreizējā posmā nes ieguldījumu prioritāšu īstenošanā. Sagatavojot šo atzinumu, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas mērķis ir veicināt 10 jauno ES dalībvalstu un 15 ES dalībvalstu līdzīgu iestāžu sadarbību un attīstību. Komiteja arī vēlas pastiprināt Eiropas Komisijas un citu Savienības iestāžu sniegtā finansiālā atbalsta pieejamību visu dalībvalstu industriālajiem, tehnoloģiju un līdzīga rakstura parkiem.

2.   Parks kā inovācijas pols: veidi un attīstība pasaulē

2.1   Parku veidi

Starptautiskā pieredze apliecina — un augstāk minētais apstiprina — ka divi vienādi parki praktiski nepastāv. Arī tas ir pašsaprotami, ka viens un tas pats parks pastāvīgi mainās. Parku daudzveidība, spēja piemēroties mainīgajām prasībām ir novērojama tīklos, kas veidojas pašreiz. Tādēļ mēs esam izvēlējušies izmantot visaptverošu inovācijas pola konceptu, kas neierobežojas ar šajos parkos notiekošo rūpniecisko, tehnoloģisko vai citas nozares ietvaros iekļaujamu inovāciju, bet gan aptver inovatīvu vērtību radīšanu plašā nozīmē.

Eiropas Komisijas konkurētspējas, inovācijas polu definīcija saskan ar minēto. Pēc Komisijas definīcijas polu darbību nosaka uzņēmumu, apmācības centru un valsts vai privāto pētniecības iestāžu cieša sadarbība kādā noteiktā ģeogrāfiskā telpā. Šajos polos tiek īstenoti kopīgi inovatīvi projekti, radot dažāda veida vietējo dalībnieku sinerģiju. Minētā sadarbība ir virzīta uz kādu noteiktu tehnoloģijas vai zinātnes jomu un tai jārada kritiskā masa, kas garantētu konkurētspēju un starptautisku pārredzamību.

2.2

Pēc funkcijas (uzdevumiem) var atšķirt zinātnes parkus, tehnoloģiju parkus, inovācijas centrus un tirdzniecības parkus.

Par plašāku organizatorisko struktūru uzskatāma tehnopole, tehnoloģiju centrs, tehnoloģiju apgabals, uzņēmumu zona un meta- rajons.

Pēc izvietojuma galvenokārt ir divi pilnīgi dažādi parku veidi: zaļie parki un atjaunotu industriālo zonu parki.

2.3

Attīstības fāzes ziņā parkos notiek pastāvīgas pārmaiņas. Lielām rūpnieciskām infrastruktūrām ir tendence izzust, tās nomainot izsmalcinātākiem veidojumiem, kas dod augstāku pievienoto vērtību, kur lielāka nozīme ir IKT un parku vadības sniegtiem daudzveidīgiem inovatīviem pakalpojumiem uzņēmumiem, kas ienāk parkos.

3.   Situācija jaunajās dalībvalstīs

3.1

Jaunajās dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004. gada 1. maijā, parasti var atrast katru no 2.1. punktā minētajiem parku veidiem. Kiprā darbojas daži tā saucamie “Incubator Enterprise”, kuriem valdība sniedz līdzfinansējumu. Tās ir privātas organizācijas, kas uzņemas specifisku projektu vadību.

3.2

Čehijā uzņēmējdarbības veicināšanas aģentūra CsehInvest valsts uzdevumā industriālo zonu attīstības atbalsta programmas ietvaros ir izveidojusi 82 industriālās zonas. Programma 2001. gadā tika papildināta ar citām pamatprogrammām, tādām kā “Industriālo zonu atjaunošana”, “Izīrējamu īpašumu būvniecība un atjaunošana”, kā arī “Industriālo zonu akreditācija”.

3.3

Igaunijā pastāv vairāku veidu industriālie parki un tiem nav kopīga nosaukuma. Daļa no tiem ir izveidoti ar vietējo varu vai citu organizāciju atbalstu, tie nodarbojas galvenokārt ar pētniecību un attīstību un darbojas pie lielām universitātēm. Pašreiz Igaunijā ir divi šādi parki — Tallinā un Tartu. Privātas iniciatīvas rezultātā izveidotie parki ir peļņas uzņēmumi, kas galvenokārt darbojas loģistikas, pakalpojumu sniegšanas, tirdzniecības un citās rūpniecības nozarēs.

3.4

Polijā vairums “industriālo parku” izveidoti pēdējos gados. To saimnieciskā nozīme pagaidām nav ievērojama galvenokārt tādēļ, ka pašreizēja periodā investoru, jo īpaši ārzemju investoru piesaistīšana notiek 14 īpašās ekonomikas zonās (Special Economic ZoneSEZ) Minētās zonas reģionālās attīstības atbalsta ietvaros rūpnieciski mazattīstītos rajonos vai rajonos, kur bija nepieciešamas strukturālas pārmaiņas, izveidotas ar valdības likumu 1995. — 1997. gadā uz 20 gadiem. Sākumā investoriem piedāvāja pilnīgu atbrīvošanu no uzņēmuma peļņas nodokļa uz 10 gadiem, 50 % atbrīvošanu no uzņēmuma peļņas nodokļa nākamos 10 gadus, kā arī pilnīgu atbrīvošanu no īpašuma nodokļa. Atbrīvojumu sistēma no 2001. gada 1. janvāra tika saskaņota ar ES nosacījumiem, jo vēlākais 2017. gada decembrī SEZ īpašais statuss izbeidzas, nākotnē industriālo parku nozīme, skaits un platība palielināsies.

3.5

Latvijā izplatījies nosaukums “uzņēmējdarbības parki”. Uzņēmumi darbību kādā konkrēta parkā izvēlas infrastruktūras un administratīvu nosacījumu dēļ. Latvijā pētniecības un inovāciju programmu nosaka likums par inovāciju.

3.6

Lietuvā rūpniecības strukturālajās pārmaiņās nozīme bija valsts centieniem attīstīt darbietilpīgas, samērā lielu pievienoto vērtību nesošas nozares (automašīnu elektronika, elektronika) vai rūpniecības un pakalpojumu nozares (biotehnoloģija, IT, lāzertehnika). Viens no tautsaimniecības attīstības līdzekļiem ir 90. gados uzsāktā industriālo parku attīstības programma, kuras mērķis ir lielu pilsētu tuvumā izveidot industriālos parkus ar sakārtotu infrastruktūru, kuros tiek veikti centieni koncentrēti attīstīt rūpniecību lielu pilsētu apkārtnē, pateicoties kvalificēta darba spēka pieejamība.

3.7

Ungārijā valdība kopš 1997. gada uztur industriālo parku attīstības sistēmu. Atsevišķu industriālo parku attīstības igtermiņa projekti iesniedzami Ekonomikas ministrijai, un, ja to līmenis ir atbilstošs, tiem tiek piešķirts industriālo parku statuss. Industriālo parku mērķis ir nodrošināt pamatu konkurētspējas paaugstināšanai, darba vietu radīšanai, videi draudzīgas un ES atbilstošas rūpniecības izveidei, loģistikas un citu pakalpojumu sniegšanai. Industriālajos parkos Ungārijā darbojas apmēram 2 500 starptautiski daudznacionāli uzņēmumi, kā arī vidējie un mazie uzņēmumi, nodarbinot pāri par 140 000 strādājošo.

3.8

Maltā saskaņā ar pagājušā gada statistiku rūpnieciskās ražošanas īpatsvars tautsaimniecībā bija diezgan ievērojams. Ieguldījumu veicināšanas uzņēmums Malta Enterprise informācijas tehnoloģiju, telekomunikāciju, inženiermehānikas, elektrotehnikas, rūpniecības dizaina, atjaunojamās enerģijas avotu, biotehnoloģijas un citu inovatīvu projektu atbalstīšanai ir izveidojis tā saukto Business Incubation Centre. Minētais centrs nodrošina iespējas veikt ieguldījumus un sniegt finansējumu, kā arī daudzpusīgus infrastruktūras pakalpojumus uzņēmumiem, kas darbojas iepriekš minētajās nozarēs.

3.9

Slovākijā industriālajiem parkiem sniegto atbalstu regulē likums 193/2001 par atbalsta sniegšanu industriālajiem parkiem, kas grozīts 2003. un 2004. gadā. Minētajā likumā noteikts, ka industriālais parks ir teritoriālajā plānojumā norādīta teritorija, kurā viens vai vairāki uzņēmumi nodarbojas ar rūpniecisko ražošanu. Industriālo parku var izveidot vietējā vai reģionālā vara sava teritorijā, un likums sniedz arī iespēju divām vai vairākām pašvaldībām kopīgi nodibināt industriālo parku, noslēdzot attiecīgu līgumu.

3.10

Slovēnijā ir pieņemts nosaukums “tehnoloģiju parks”. Tā uzdevumos ietilpst attīstītu tehnoloģiju veicināšana un atbalstīšana, tāda uzņēmumu darba attīstīšana, kam nepieciešama lielāka zinātniskā sagatavotība. Citi tā uzdevumi ir radīt minēto uzņēmumu fizisko un garīgo infrastruktūru, jo īpaši ņemot vērā mazo un vidējo uzņēmumu vajadzības, kā arī sasaistīt uzņēmumus un augstākās mācību iestādes. Ekonomikas ministrija ir formulējusi, ka tehnoloģiju parks ir tāda juridiska persona, kas veicina projektu īstenošanu — salīdzinājumā ar inkubatoru, kas, tāpat būdams juridiska persona, nodrošina tikai sākotnējos priekšnoteikumus.

4.   Stratēģiskie mērķi, modeļi

4.1

Lai gan parki ir ļoti atšķirīgi, ar laiku veidojas to tīkli, kas saistīti ar attiecīgās valsts tautsaimniecību, rūpniecību, inovācijas politiku un kas darbojas valsts noteikto mērķu ietvaros. Skatot valstu prioritātes, var konstatēt centienus, kuru fokusā ir zināmu uzdevumu izpilde (kas ir tematiski, valsts resursus mobilizējoši), vai arī izplatīšana (priekšplānā izvirzot ietekmi un sinerģismu), kā arī minēto centienu kombināciju.

4.2

Divi vispārējo mērķu modeļi nav stingri atdalīti viens no otra, jo, piemēram, attīstītu tehnoloģiju atbalstīšana kādā reģionā, izmantojot industriālos parkus, nes labumu ne vien pašam reģionam, bet arī kalpo inovācijas izplatībai vispār. Tātad atšķiras tikai uz prioritātēm liktais uzsvars.

5.   Lisabonas process — industriālie parki

5.1

Lisabonas stratēģijā, lai panāktu izaugsmi, ilgtspējīgu attīstību un radītu darba vietas, inovācijas un tehnoloģiju veicināšana, P&A rezultātu izmantošana un to ieviešana tautsaimniecībā ir īpašas prioritātes. Industriālie parki un ar tiem saistītās struktūras ir vieni no svarīgākajiem minētā uzdevuma veikšanai nepieciešamajiem organizatoriskajiem un finansiālajiem nosacījumiem.

5.2

Industriālajiem parkiem ir īpaša nozīme inovācijas attīstīšanā. Industriālo parku tīkla izveidošanā nevar aprobežoties vienīgi ar rūpniecības, lauksaimniecības apsvērumiem: akadēmiskās, universitāšu intelektuālā bāzes iesaistīšana kļūst arvien nepieciešamāka tautsaimniecības mērķu sasniegšana. Konkurētspējas palielināšana, ekonomikas elastības uzlabošana, cilvēka faktora priekšrocību izmantošana ir iespējama tikai, iesaistot intelektuālo bāzi un uzsverot ekonomikas inovatīvā rakstura nozīmi.

6.   Zināšanu pārnese, inovācija

6.1   Inovācijas centri, pārneses aģentūras

6.1.1

Minēto organizāciju ietekme neierobežojas ar kādu noteiktu jomu — sniedzot pakalpojumus (bezpeļņas vai peļņas nolūkos) kāda reģiona vai visas valsts uzņēmumiem, tās saista zinātni ar tautsaimniecību. Skatāmās organizācijas atšķiras galvenokārt ar vietu, kādu tās ieņem starp pakalpojuma sniedzējiem (donoriem) vai to “saņēmējiem” uzņēmumiem. Centri un aģentūras, uzņemoties gandrīz starpnieka lomu, palīdz uzņēmumiem izmantot pētniecības rezultātus. Turpretī P&A pakalpojumu organizācijas ietver arī pētniecības institūtus, un atsevišķos gadījumos tie ir apvienoti ar mērķuzņēmumiem.

6.1.2

Centru un aģentūru sniegtie pakalpojumi ir šādi: padomdošana, tehnoloģiju pārnese, uzņēmējdarbībai nepieciešamās informācijas datu bāzes uzturēšana, darba tikšanos, tirgu organizēšana, speciālistu meklēšana, pētījumu infrastruktūras nodrošināšana, jaunu, tehnoloģiski orientētu uzņēmumu atbalstīšana, sakari ar “biznesa eņģeļiem”, vienotu tīklu izveide.

6.1.3

Šādi uzņēmumi galvenokārt nodarbojas ar padomdošanu. Ar starpniecību nodarbojas, piemēram, Nīderlandes inovācijas centri, ka arī Norvēģijas P&A atašeju tīkls. Minētās organizācijas, sniedzot pakalpojumus uzņēmumiem, faktiski iepazīstina tos ar pētniecības rezultātiem un veicina to pārņemšanu. Vācijā pārņemšanas centri un aģentūras veic tiešāku tehnoloģiju pārnesi, sniedzot šāda veida pakalpojumus, tāpat kā to dara pārstrādes rūpniecības pakalpojumu centri ASV. To sniegtie pakalpojumi ietver aizdevumus pētījumiem, ko finansē valsts programmu ietvaros: uzņēmumiem sniedz pakalpojumus, nodarbinot universitāšu darbiniekus, daļēji apmaksājot viņu algu.

6.1.4

Minētas aģentūras parasti ir izveidotas pēc valsts iniciatīvas (piemēram, nodibinot tirdzniecības kameru, kā tas ir Vācijā), jo tiek atzīts, ka tehnoloģiju attīstību to adresāti var efektīvi izmantot tikai, sniedzot ārējo — valsts — palīdzību, un tas ir tautsaimniecības ilgtermiņa attīstības interesēs. Finansēšanā novērojamas lielākas atšķirības: Nīderlandē centru budžetu nodrošina Ekonomikas ministrija, un daļa pakalpojumu ir bez maksas (pirmās 16 konsultāciju stundas). Arī Norvēģijā P&A atašeju darbību finansē valdība. Vācijas un ASV gadījumā centrus atbalsta no īpaši šim mērķim izveidotiem fondiem, kas pakāpeniski tiek samazināti. Vācijā trīs gadu laikā, bet ASV — sākot ar 50 % — sešu gadu laikā. Pakalpojumi ir gan bez maksas, gan par maksu.

6.2   P&A pakalpojumu organizācijas

6.2.1

Institūcijas ar augstāku organizatorisko līmeni, kurām ir ciešākas saites ar rūpniecību, raksturo tas, ka pētniecība rūpniecībā un citās jomās, attīstības institūti, uzņēmumi ir apvienoti tīklos, kā arī P&A pakalpojumi maziem un vidējiem uzņēmumiem tiek sniegti papildu valsts atbalstam. To darbība ir saistīta ar universitātēm, tomēr tos skatam skatām atsevišķi un nodalām no universitāšu aģentūrām un to parkiem.

6.2.2

Minētās struktūras ir izveidotas pēc valsts iniciatīvas, un tās daļēji darbojas ar valsts atbalstu. Tās izplata zinātnes atzinumus, to darot daļēji privātā (rūpniecības, daļēji valsts (ministriju) uzdevumā. Finansēšanā tomēr ir ievērojamas atšķirības, kas var būt no 10 % līdz 100 % projekta izdevumu.

6.3   Universitāšu un rūpniecības nozares saikne parku sakarā

6.3.1

Minētie parki veidojas zināšanu radīšanas iestāžu — galvenokārt universitāšu, pētniecības institūtu — tuvumā, ar kurām tiem ir līgumsaistības (dažreiz tie pieder minētajām institūcijām, kā, piemēram, Ungārijā InfoPark vai Tehniskās universitātes Inovāciju parks INNOTECH). To darbības nosacījumus nodrošina no valsts vai vietējiem līdzekļiem. Pateicoties augsta līmeņa tehniskajai infrastruktūrai, tie nodrošina arvien pilnīgākus nosacījumus inovācijas attīstībai. Pateicoties tehnoloģiju pārnesei, tiek aptverts arvien vairāk inovācijas posmu līdz pilnīgai produkta sagatavošanai tirgum vai pat līdz masveida produkcijai viena parka ietvaros. Darbību var paplašināt pat līdz jaunu rūpniecības nozaru izveidei.

6.3.2

Daudz zinātnes un pētniecības parku ir izveidojies apgabalos, kur pastāv daudzpusējas iespējas labklājības un zinātnes attīstībai. Tādi apgabali ir Francijā (piemēram, Liona). Lyon). Arī par pārējiem Francijas parkiem var teikt, ka tajos tiek pievērsta liela vērība tā sauktajam tehnopoles modelim, kas tiek uzskatīts par jaunu pilsētas konceptu. Līdzīgi, bet programmas ietvaros tika izveidoti pirmie parki Japānā, kur tiek izmantots franču tehnopelei līdzīgs modelis. Vispazīstamākais no tiem ir Tsukala, kas ir izveidojies ka pilnīgi jauna, zaļās zonas zinātnes pilsēta. Mūsdienās tehnopoles veidojas arī vietējo iniciatīvu rezultātā. ASV, kur parādījās pirmie inovāciju parki, tiem tika atvēlētas šādas zonas (piemēram, Silikona ieleja vai 128. ceļa rajons Bostonā).

6.3.3

Šodien katrā Eiropas Savienības valstī ir inovāciju parki, sākot no Lisabonas, līdz Atēnām. Līdz šim skatītie parki ir viskompleksākās, visorganizētākās inovācijas veicināšanas struktūras, jo tajos inovāciju veicina parkiem raksturīgās (jau noradītās) priekšrocības.

7.   Priekšlikumi

7.1

EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai ir nopietna loma industriālo un tehnoloģiju parku — inovācijas centru — izveides veicināšanā dalībvalstīs un to reģionos, lai gan vecās, gan jaunās dalībvalstis pilnībā iesaistītos paplašinātajā iekšējā tirgū, kas ir viens no galvenajiem elementiem atjauninātās Lisabonas stratēģijas ietvaros definētajā jaunās izaugsmes un attīstības partnerībā. Mērķis ir šāds:

stiprināt jauno dalībvalstu konkurētspēju, mazinot teritoriālo nevienlīdzību, lai nodrošinātu labākus visas ES ekonomikas rezultātus;

panākt, lai varētu celt konkurētspēju vietējā un reģionālā līmenī, nodrošinot strukturālās pārmaiņas rūpniecībā, tādu ekonomikas un tehnoloģiju stratēģiju, ļauj efektīvāk pārvaldīt dabas, finanšu un cilvēku resursu atkārtotu izmantošanu, Eiropas integrācijas un globālā tirgus iespēju un pienākumu kopumu;

nodrošināt paplašinātā Eiropas iekšējā tirgus sniegto iespēju pilnīgu izmantošanu, arī tehnoloģiju un industriālo parku starpreģionāla sasaistē, pamatojoties uz to vispārīgajiem mērķiem;

celt pētniecības un inovācijas, kā arī to sniegto rezultātu pilnīgas izmantošanas un izplatīšanuas tirgū vispārējo līmeni, vēl vairāk stiprinot MVU, zinātnes jomas un pētniecības sakarus, izglītojot un apmācot augsti kvalificētus cilvēku resursus gan funkcionālā gan organizatoriskā līmenī, uzlabojot administratīvos un citus attiecīgos tiesību aktus, kā arī attīstot ar parkiem saistīto lēmumu pieņemšanas procesā iesaistīto dalībnieku lomu, tādējādi veicinot Eiropas Savienības kā pasaules visdinamiskākās ekonomikas attīstību, novirzot 3 % no IKP inovācijai;

izmantojot Eiropas tehnoloģiju un industriālo parku tīklu uzlabot rūpniecības, pakalpojumu un finanšu jomas mijiedarbību, kā arī tehnoloģiskos sakarus un jauno zināšanu izplatīšanas un apgūšanas spējas, lai uzlabotu inovācijas potenciālu un konkurētspēju un nodrošinātu dažādo mērķu, t.i. izaugsmes nodarbinātības, ilgtspējīgas attīstības, iespēju vienlīdzības savienojamību, to darot interaktīvā un saskaņotā veidā;

regulāri kontrolēt un novērtēt industriālo un tehnoloģisko parku darbību, to tehniskās iespējas, ka arī to radītos rezultātus un pozitīvo ietekmi, izmatojot iepriekš noteiktus un standartizētus kritērijus;

nodrošināt atbilstību ES tiesību aktiem, to attiecinot arī uz konkurences politiku un valsts atbalstu regulējošiem tiesību aktiem un ņemot vērā arī minēto aktu tālākattīstību.

7.2.1

EESK uzskata, ka Eiropas politika attiecībā uz parku tīklu faktisko izveidošanu jāattīsta trīs līmeņos — Kopienas, valsts un vietējā/reģionālajā, stingri ievērojot līgumos noteikto subsidiaritātes principu un ES tiesību aktus, tostarp arī konkurences likumu.

7.2.2

EESK ierosina visaptverošu, integrētu pieeju, kas ietver VII Pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammu, Eiropas Investīciju fonda un Eiropas Investīciju bankas finanšu līdzekļus, Attīstības iniciatīvu, struktūrfondus, Daudzgadējo uzņēmumu un uzņēmumu attīstības programmu, jauno partnerības politikas instrumentu un Konkurētspējas un inovācijas pamatprogrammu, kā arī Kopienas izglītības un apmācības programmas un ņem vērā BEPGs pamatnostādnes 2005.—2008. gadam. Tādējādi var nodrošināt lielāku elastību instrumentu izvēlē, koordinācijā, konsekventā, vienkāršošanu attiecībā uz dalību programmā un viena un tā paša priekšlikuma izpildi, ņemot vērā dažādus apsvērumus. Mērķis ir atbalstīt industriālos un tehnoloģiju parkus, un integrētas rūpniecības nozaru zonu sadarbības programmas, tādejādi palīdzot attīstīt Eiropas tīklus.

7.2.3

Jaunās Konkurētspējas un inovācijas pamatprogrammas mehānisma (sk. INT/270 izpētes grupa) sakarā EESK iesaka, lai “Uzņēmējdarbības un inovācijas”, kā arī “Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) politikas atbalstīšana” programmās tiktu iekļauta izteikta norāde uz industriālo un tehnoloģiju parku, un rūpniecības zonu tīklu attīstīšanu, jo īpaši attiecībā uz finansējuma sniegšanu to sākotnējā stadijā un to paplašināšanu, atvieglojot piekļuvi riska kapitālam, kā arī — e-Eiropas un “i2000” iniciatīvu ceļā — attiecībā uz informācijas un komunikācijas tehnoloģiju ieviešanu un efektīvāku izmantošanu veicinošiem instrumentiem. Konkurētspējas un inovācijas pamatprogrammas jaunajos mehānismos jāiekļauj atbalsts industriālajiem un tehnoloģiju parkiem, kā arī rūpniecības zonu tīkliem, un tas jādara arī tādēļ, lai veicinātu MVU dalību VII Pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammā.

7.2.4

Sakarā ar septītās pamatprogrammas atsevišķajām programmām, jo īpaši “Kapacitātes”, “Cilvēku resursu” un Kopīgo pētniecības centru programmu sakarā EESK iesaka:

jānostiprina MVU atbalsta pasākumi, jo īpaši attiecībā uz pētniecību, MVU organizācijām un apvienībām; jāatzīst industriālo — tehnoloģiju parku Eiropas tīkla un klasteru/ rūpniecības zonu pilnīgu leģitimitāti attiecībā uz pētniecības priekšlikumu iesniegšanu;

jānostiprina pasākumi, kas virzīti uz Eiropas reģionu pētniecības un zinību potenciāla pilnīgu izmantošanu, jāatbalsta industriālo — tehnoloģiju parku un klasteru, kā arī to Eiropas tīklu izveidošana, jāfinansē dalība un perspektīvas darbības tehnoloģiju jomā, lai noteiktu vidējā un ilgtermiņa stratēģijas, kā arī perspektīvus pasākumus attiecībā uz tematu “sociālekonomiskās zinātnes un humanitārās zinātnes”;

jānodrošina, lai “Cilvēku resursu” programmas ietvaros rūpniecības/augstākās izglītības partnerības un apmaiņas programmas darbībai tiktu nodrošināti atbilstoši finansiālie un cilvēku resursi, kas nepieciešami industriālo un tehnoloģiju parku vajadzību apmierināšanai ar tādiem pētniekiem, kas pārzina īpašās ar MVU attīstību saistītās vajadzības;

Industriālajiem un tehnoloģiju parkiem jāsniedz iespēja pilnīgi izmantot Kopējā pētniecības centra profesionālo pieredzi, izveidojot tīklus, veicot apmācību un īstenojot mobilitāti, finansējot tiešu dalību tehnoloģiju platformu darbībā, izmantojot Kopējā pētniecības centra un to institūciju, jo īpaši Seviļas IPTS radīto augsto Eiropas līmeņa pievienoto vērtību.

7.2.5

Attiecībā uz EIF, EIB, Izaugsmes iniciatīvu, kā arī struktūrfondiem un kohēzijas fondu saskaņā ar 2005. gada marta Eiropadomes lēmumiem pētniecības un inovācijas jomā jānodrošina lielāka un labāka sinerģija starp Kopienas fondiem, EIF un EIB. Tai pašā laikā Eiropas Savienības Padome ir uzsvērusi, ka vietējā līmeņa dalībniekiem aktīvāk jāpiedalās Lisabonas stratēģijas visās trīs dimensijās (tautsaimnieciskajā, sociālajā un vides). EESK iesaka, ka, veidojot kohēzijas — konverģences, konkurētspējas, teritoriālas sadarbības — politiku, vairāk jātiecas un vairāk līdzekļu jāvelta inovācijai un uz zināšanām balstītas sabiedrības attīstībai, paredzot un veicinot ekonomiskās pārmaiņas, kas virzītas uz konkurētspējas un ekonomisko izaugsmi; tā iesaka arī paaugstināt darba spēka profesionālo izglītību, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs. Tas jādara, attīstot industriālo un tehnoloģisko parku un klasteru un to tīklu darbību, jo īpaši izmantojot teritoriālo sadarbību, kā arī valsts un privāto partnerību un finansēšanas programmas, kā piemēram EIF iniciatīvu “Inovācija 2010”.

7.2.6

Uzņēmumu un uzņēmumu attīstības V daudzgadējā programmā, kā arī Mazo un vidējo uzņēmumu Eiropas hartā kā svarīga darbība ir minēta uzņēmēju izglītības un apmācības attīstīšana, pasākumi, kas veicina ekonomiskāku un ātrāku uzņēmumu darbības uzsākšanu, modernāki tiesību akti, labāka kvalificēta darbaspēka pieejamība, tiešsaistes pakalpojumu labāka pieejamība, nodokļu un finansiālo nosacījumu uzlabošana, MVU tehnoloģisko iespēju uzlabošana, pārbaudītu e-uzņēmējdarbības pakalpojumu un labākās prakses pieejamība. EESK vienmēr stingri atbalsta Kopienas darbību, kas ietekmē industriālo — tehnoloģiju parkus un klasterus.

7.2.7

EESK uzskata, ka būtu vēlams, ja Jaunajā Eiropas partnerības mehānismā — jo īpaši tā daļā, kas agrāk bija iekļauta INTEREG programmas 2. un darbības jomā — starpreģionālajiem, pārreģionālajiem un Eiropas tīkliem paredzētajā finansējumā tiktu iekļauti pasākumi attiecībā uz industriālajiem — tehnoloģiju parkiem un klasteriem.

7.2.8

EESK atbalsta dalībvalstīs notiekošo sadarbību ar darba centriem, kā arī sadarbību ar visām tām ES iestādēm, kas ir ieinteresētas darbavietu radīšanā, lai nodrošinātu to, ka parkos tiek veidotas jaunas darba vietas, izmantojot tīklu sniegtās iespējas. Uzņēmumiem un darba ņēmēju organizācijām jānodrošina iespēja vietējo pašvaldību un NVO dalībnieku iesaistīšanai tādu darba vietu radīšanā, kas prasa augsta līmeņa zināšanas. Jānodrošina, lai parkos nodarbinātie pastāvīgi piedalītos apmācībā, kas pielāgota strukturālajam pārmaiņām, tālākapmācībā un pārkvalifikācijā. Ka tas darīts 2005. gada 28. un 29. septembrī pieņemtaja atzinumā CESE 1073/2005, ir jāuzsver, ka socialajam dialogam un darba ņēmēju iesaistīšanai ir liela nozīme tālejošai pieejai rūpniecības pārmaiņām.

7.2.9

EESK atbalsta tādus pasmakumus, kas palīdz uzlabot izglītību un apmācību, jaunu rasošanas un videi draudzīgu patērētāju ieradumu attīstīšanu, to panākot tādu izglītības pasākumu ceļā, kas virzīti uz industriālo — tehnoloģiju parku un klasteru tīklu izveidi. Minētajos parkos un klasteros jaunu izglītības un apmācības programmu ieviešana palīdzētu arī piesaistīt jauniešus profesijām rūpniecība un tehnoloģiju jomā, kur nepieciešama augsta līmeņa kvalifikācija.

7.2.10

Saskaņā ar EESK atzinumiem par šo tēmu, jo īpaši 2005. gada 12 aprīlī pieņemto atzinumu CESE 374/2005 par industriālajām zonām, EESK uzsver, ka ir svarīgi izveidot industriālo parku un industriālo zonu (inovācijas centru) Eiropas platformu (Innovation pole Platform — Europe), lai izveidotu kopēju Eiropas stratēģisko koncepciju un veiktu spēju attīstīšanas darbības un lai pastāvētu iespēja attīstīt darba ņēmēju organizācijas, ka arī rūpniecības profesionālās un kultūras organizācijas, sadarbojoties ar pārējiem organizētas pilsoniskas sabiedrības kompetentiem dalībniekiem. To darot, jāvērš uzmanība uz visiem zināšanu pārneses un inovācijas līdzekļiem un to izmantošanu: labas prakses apmaiņas darbības, saskaņotu pamatprasību noteikšana, kopīgi izglītības pasākumi, tieša pieeja Kopīgajos pētniecības centros uzkrātajām zināšanām, kopīgas terminoloģijas un klasifikācijas noteikšana, dažādu valstu industriālo parku un klasteru resursu sinerģijas izmantošana un tās veicināšana, tādejādi tiem sniedzot tiešas dalības iespēju Kopienas programmās un iniciatīvās. Jāuzsver arī Eiropas industriālo — tehnoloģiju parku un industriālo zonu kopīgas novērtēšanas un kontroles sistēmas un sasniegumu veidošanas analīzes sistēmas.

Briselē, 2005. gada 14. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne–Marie SIGMUND


17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/58


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Pārstrukturēšana un nodarbinātība. Paredzēt un atbalstīt pārstrukturēšanu, lai attīstītu nodarbinātību: Eiropas Savienības nozīme”

KOM(2005) 120 galīgā red.

(2006/C 65/12)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2005. gada 28. aprīlī nolēma lūgt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju sniegt atzinumu par šādu dokumentu:

Par Komitejas nostājas sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija savu atzinumu pieņēma 2005. gada 23. novembrī. Ziņotājs bija ZÖHRER kgs, līdzziņotājs — SOURY–LAVERGNE kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē), ar 121 balsi par, 1 balsi pret un 9 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

Kopsavilkums

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija izvēlējusies visaptverošu un horizontālu pieeju minētajam jautājumam. Tādā veidā Komisija cenšas rast atbildi uz jautājumu, kas vienlīdz svarīgs gan uzņēmumiem, gan darba ņēmējiem. Pārmaiņas rūpniecībā un tajās iesaistīto pušu spēja tām piemēroties ir būtiski faktori, kas ietekmē konkurētspējas saglabāšanu. Taču minēto procesu var uzskatīt par veiksmīgu, ja izdodas pārvarēt rūpniecības pārmaiņu radītās sociālās sekas.

Komiteja principā piekrīt minētās parādības analīzei, kas veikta Komisijas dokumentā, tomēr tā atzinīgi vērtētu dziļāku analīzi.

It īpaši darba ņēmēji vienmēr baidās no pārstrukturēšanas negatīvajām sekām. Taču veiksmīga pārstrukturēšanas vadība rada arī jaunus izaicinājumus un iespējas. Būtībā viss atkarīgs no tā, kā uzņēmums rīkojas minētajā situācijā, no atsevišķo pārmaiņu posmu vadības, no tā, vai dažādās iesaistītās puses sadarbojas un panāk kopēju izpratni, kas ļauj izmantot radušās iespējas.

Komiteja piekrīt viedoklim, ka ar pārstrukturēšanu saistīto problēmu risinājumi jāiekļauj Izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā.

Atzinīgi jāvērtē Komisijas nodoms efektīvākas koordinācijas nolūkos izveidot iekšējo darba grupu, kuras pārziņā būs pārstrukturēšanas jautājumi, kā arī apņemšanās veidot regulāru dialogu ar Eiropas Parlamentu un Padomi.

Komiteja principā atbalsta Komisijas izvirzītās prioritātes Nodarbinātības stratēģijas pārskatīšanā. Taču Nodarbinātības stratēģiju nedrīkst aplūkot atrauti no makroekonomiskās vides un rūpniecības politikas.

Komiteja piekrīt, ka finanšu instrumenti jāreformē tā, lai tie sekmētu pārstrukturēšanas prognozēšanas un vadības uzlabošanos.

Komiteja uzskata, ka rūpniecības politikā šobrīd lielāks uzsvars jāliek uz nozaru pieeju, jo tā ļauj atrast katrai nozarei vispiemērotāko risinājumu. Svarīgs uzdevums ir arī uzņēmējdarbības tiesību normu modernizēšana, bet tas vēl jākonkretizē un jāprecizē.

Komiteja uzskata, ka iniciatīvas tehnoloģiju jomā, it īpaši saistībā ar tehnoloģiskām platformām, ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā uzlabot situāciju. Jāveido labvēlīga vide jauninājumu radīšanai un ieviešanai.

Konkurences politikas sakarā pamatots ir jautājums, vai ar pašreizējiem instrumentiem vien pietiek. Komiteja uzsver, ka valsts atbalsta jomā lielāka uzmanība jāpievērš tam, kā minētais atbalsts ietekmē pārstrukturēšanu un uzņēmumu aizplūšanu.

Komiteja uzskata, ka nozīmīga vieta minētajā procesā jāierāda arī Eiropas Pārmaiņu uzraudzības centram Dublinā.

Īpaša uzmanība jāpievērš sociālā dialoga paplašināšanai nozaru līmenī. Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka sociālajiem partneriem, pateicoties viņu zināšanām par attiecīgo nozari, var būt liela nozīme iestāžu brīdināšanā. Taču minētais instruments ir jālieto ne tikai krīzes situācijās.

Komiteja ar interesi iepazīsies ar gaidāmo paziņojumu par uzņēmumu sociālo atbildību.

Komiteja principā atbalsta Pārstrukturēšanas foruma nodibināšanu. Par foruma mērķi jāizvirza paraugprakses popularizēšana un to šķēršļu analīze, kas vietējā līmenī traucē tās ieviešanu (dažādu iestāžu kontrole).

Līdztekus Lisabonas rīcības programmā paredzētajai vispārīgai tiesību aktu modernizēšanai un vienkāršošanai, ko Komitejai vienmēr ir atbalstījusi, Komisija ir paziņojusi, ka tiek izstrādāta Zaļā grāmata par darba tiesību attīstību. It īpaši uzņēmumu pārstrukturēšanas kontekstā darba tiesības jāattīsta ar mērķi panākt elastības un drošības līdzsvaru.

Vienīgais priekšlikums mobilitātes veicināšanai Eiropā paredz izstrādāt direktīvu par tiesību uz papildpensiju savstarpēju atzīšanu, bet tas ir nepietiekami. Jāapsver mobilitāti veicinošu atvieglojumu komplekss, piemēram, kvalifikāciju atzīšanas jomā, darba tirgū, kā arī sociālo un nodokļu tiesību jomā, tajā skaitā jānovērš administratīvie šķēršļi, lai nodrošinātu brīvu darbaspēka pārvietošanos.

Komiteja vēlētos, lai sociālie partneri turpinātu un konkretizētu savu darbību pārstrukturēšanas jomā.

Eiropas uzņēmumu padomēm ir liela ietekme uz uzņēmumu pārstrukturēšanu. Tāpēc, apspriežoties par direktīvas par Eiropas uzņēmumu padomēm pārstrādāšanu, jāņem vērā uzņēmumu pārstrukturēšanas aspekts, bet tam jānotiek plašākā kontekstā.

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka pārstrukturēšana nedrīkst būt sinonīms sociālajam regresam un ekonomikas vājināšanai.

No pārstrukturēšanas negatīvajām sekām, kas ietekmē darba ņēmējus, pilnībā neizdosies izvairīties. Tāpēc vienam no Kopienas līmenī īstenoto pasākumu mērķiem — līdztekus Komisijas izvirzītajiem mērķiem — jābūt nepieciešamās darba ņēmēju aizsardzības nodrošināšanai pārejas periodos.

1.   Ievads

1.1

Sociālajā programmā, ko Komisija pieņēma 2005. gada 9. februārī, kā arī paziņojumā par Ilgtspējīgās attīstības stratēģijas pārskatīšanu (1) paredzēts, ka Komisija izstrādās arī pārstrukturēšanas procesu vadības stratēģiju, lielāku uzsvaru liekot uz labāku Eiropas attiecīgo politiku mijiedarbību, plašāku sociālo partneru iesaistīšanu, izteiktāku politikas pasākumu un finanšu instrumentu sinerģiju, kā arī tiesisko un koplīguma pamatnosacījumu pielīdzināšanu.

1.2

Komisijas 2005. gada 31. marta paziņojumā “Pārstrukturēšana un nodarbinātība” (2) minēti tie pasākumi, kas jāsāk īstenot vai jāpastiprina, lai Eiropas Savienība mobilizētu savu potenciālu. Turklāt minētos pasākumus paredzēts īstenot gan horizontāli, gan atsevišķās nozarēs, kā arī ierosināta virkne jaunu pasākumu dažādās Kopienas politikas jomās.

1.3

Tā kā Komisijas paziņojums paredzēts sabiedrībai kopumā, tam ir vispārīgs raksturs, it īpaši attiecībā uz pārstrukturēšanu, kas jāveic visiem uzņēmumiem, kas spiesti pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

2.   Komisijas dokumenta būtība

2.1

Komisija ir pārliecināta, ka pārstrukturēšana nedrīkst būt sinonīms sociālajam regresam un ekonomikas vājināšanai. Tieši pretēji, tai jānodrošina ekonomiskā un sociālā attīstība. Taču, lai to panāktu, pārstrukturēšana ir savlaicīgi jāprognozē, uzņēmumiem jāspēj efektīvi un ātri veikt pārmaiņas, un valsts iestādēm jānodrošina atbilstoši apstākļi pārmaiņu veikšanai.

2.2

Uzņēmumu pārstrukturēšana bieži rada augstas izmaksas ne tikai tajā iesaistītajiem darba ņēmējiem, bet arī vietējai un reģionālajai ekonomikai. Lai saglabātu sociālo kohēziju, kas ir raksturīga Eiropas sociālā modeļa iezīme, jāīsteno papilduspasākumi ar mērķi nodrošināt pēc iespējas zemu sociālo izmaksu līmeni un rast alternatīvas iespējas nodarbinātības un ienākumu uzlabošanai.

2.3

Tāpēc pasākumiem, kas īstenojami Kopienas līmenī, jāatbilst četrām galvenajām prasībām:

jāpanāk attiecīgo stratēģiju saskaņotība, lai izaugsme un ar to saistītā uzņēmumu pārstrukturēšana neiznīcina cilvēku kapitālu;

dažādās Kopienas politikas jomās jāievēro ilgtermiņa perspektīva, lai ekonomikas un sociālās jomas dalībnieki varētu savlaicīgi plānot savu darbību;

jāpanāk visu iesaistīto pušu, it īpaši sociālo partneru, līdzdalība;

jāievēro teritoriālā dimensija, jo pārmaiņas visefektīvāk iespējams prognozēt vietējā līmenī; Eiropas Savienības reģionālajai un kohēzijas politikai jāpaātrina minētais process.

2.4

Paziņojumā minēti tie pasākumi, kas jāsāk īstenot vai jāpastiprina, lai Eiropas Savienība mobilizētu savu potenciālu. Turklāt minētos pasākumus paredzēts īstenot gan horizontāli, gan arī atsevišķās nozarēs. Īstenojot minētos pasākumus, jācenšas pēc iespējas mazāk apgrūtināt uzņēmumu darbību, tajā pašā laikā uzlabojot pārstrukturēšanas prognozēšanu un vadību.

2.5

Paziņojuma 1. pielikumā ierosināts īstenot 12 konkrētus pasākumus, no kuriem īpaši jāuzsver:

Eiropas nodarbinātības stratēģijas pārskatīšana;

finanšu instrumentu reforma un izaugsmes pielāgošanas fonda izveidošana;

“Pārstrukturēšanas” foruma nodibināšana;

to nozaru pārraudzības pastiprināšana, kurās drīzumā gaidāma vislielākā pārstrukturēšana.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē Komisijas visaptverošo un sektorālo pieeju minētajai problēmai. Tādējādi Komisija meklē atbildi uz jautājumu, kas vienlīdz svarīgs gan uzņēmumiem, gan darba ņēmējiem. Dažādos atzinumos Komiteja jau vairākkārt paudusi savu viedokli par minēto tēmu. Pārmaiņas rūpniecībā un tajās iesaistīto pušu spēja tām piemēroties ir būtiskākie faktori, kas ietekmē konkurētspējas saglabāšanu. Taču minēto procesu var uzskatīt par veiksmīgu, ja izdodas pārvarēt rūpniecības pārmaiņu radītās sociālās sekas.

3.2

Kad Komisija minētajā paziņojumā runā par pārstrukturēšanu, protams, rodas jautājums, kā minētais jēdziens jāsaprot. Dažādos atzinumos EESK norādījusi, ka “pārmaiņas rūpniecībā” ir nepārtraukts attiecīgā uzņēmuma vai nozares attīstības process, bet “pārstrukturēšana” ir īpaša minēto pārmaiņu forma — parasti tas ir pēkšņs (bieži apstākļu spiests) pielāgošanās process ekonomiskās vides apstākļiem ar mērķi atgūt konkurētspēju.

3.2.1

Kaut gan Komisija iepriekš minētos jēdzienus labākas saprotamības nolūkā nenošķir, Komiteja tomēr ierosina to darīt. Lai pārmaiņas rūpniecībā būtu sekmīgas, vissvarīgākā nozīme, neapšaubāmi, ir to prognozēšanai un apsteidzošai īstenošanai. Savukārt rūpniecības pārstrukturēšana globālajā vidē ir arvien lielāks un diferencētāks izaicinājums. Pieeja abu iepriekš minēto problēmu risināšanai un šajā sakarā īstenojamie pasākumi ir atšķirīgi.

3.2.2

Pārmaiņu veicināšana nevar būt mērķis pats par sevi. Skaidri definētai ilglaicīgai un uz nākotni orientētai rūpniecības politikai var būt pozitīva ietekme uz minētajām pārmaiņām un jaunas iespējas radīšanu. Ņemot vērā iepriekš teikto, Komiteja iepazīsies ar Komisijas jauno paziņojumu “Jauna rūpniecības politika ....” (KOM 2005 — .........).

3.3

Komiteja principā piekrīt minētās parādības analīzei, kas iekļauta Komisijas dokumentā. Komisija min četrus galvenos pārstrukturēšanas cēloņus:

Eiropas vienotā tirgus attīstība un ekonomiku starptautiskā atvērtība;

jaunu tehnoloģiju attīstība;

regulējošās vides attīstība;

patērētāju pieprasījuma izmaiņas.

3.3.1

Tātad, analizējot minēto parādību, Komisija aprobežojas ar vispārzināmiem, vispārējiem faktoriem. Taču liela nozīme ir arī tam, kas izraisa nepieciešamību veikt uzņēmuma pārstrukturēšanu — tā var būt plānota ilgtermiņā, lai savlaicīgi reaģētu uz noteiktām pārmaiņām, bet to var izraisīt arī ārēji apstākļi vai uzņēmuma vadības pieļautas kļūdas. Piemērs tam ir savstarpējās sakarības attīstība starp tirgus potenciālu un ražošanas jaudu: ja to atstāj bez ievērības, ražošanas jauda palielinās, kas agrāk vai vēlāk izraisa pārstrukturēšanos. Komiteja uzskata, ka jāveic dziļāka analīze, jo katrā no iepriekš minētajām situācijām problēmu risināšanas paņēmieni ir atšķirīgi.

3.3.2

Īpaši darba ņēmēji vienmēr baidās no pārstrukturēšanas negatīvajām sekām. Taču veiksmīga pārstrukturēšanas vadība rada arī jaunus izaicinājumus un iespējas. Ir zināmi daudzi veiksmīgi un ne tik veiksmīgi pārstrukturēšanas gadījumi. Būtībā viss atkarīgs no tā, kā uzņēmums rīkojas minētajā situācijā, no atsevišķo pārmaiņu posmu vadības, no tā, vai dažādās iesaistītās puses sadarbojas un panāk kopēju izpratni, kas ļauj izmantot radušās iespējas.

3.4

Paziņojumā gandrīz nemaz nav ieteikti konkrēti pasākumi, un pausts nodoms dažus īstenot nākotnē. Komiteja saprot, ka Komisija pašreizējā situācijā nevar rīkoties enerģiskāk. Taču Komiteja uzskata, ka Komisijas paziņojums ir drošs pamats Kopienas politikas minētajā jomā attīstībai, kuras gaitā jāsaskaņo attiecīgo ģenerāldirektorātu un dalībvalstu rīcība.

4.   Konkrētas piezīmes

4.1

Komiteja piekrīt viedoklim, ka ar pārstrukturēšanu saistīto problēmu risināšanas pasākumi ir jāiekļauj Izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā. Veiksmīgi īstenotas pārmaiņas rūpniecībā var būtiski ietekmēt Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanu.

4.1.1

Taču ES ir jāapsver, kā tā var papildināt rīcību vietējā, reģionālajā un attiecīgo valstu līmenī. Tā var ietekmēt diskusiju procesa paātrināšanu dalībvalstīs un apziņas veidošanos. Tajā pašā laikā tā var prognozēt pārmaiņas un veicināt to īstenošanu ar tās rīcībā esošo instrumentu palīdzību.

4.2   Kopienas horizontālo pasākumu aktivizēšana.

4.2.1

Atzinīgi vērtējams Komisijas nodoms efektīvākas koordinācijas nolūkos izveidot iekšējo darba grupu, kuras pārziņā būs pārstrukturēšanas jautājumi, kā arī apņemšanās veidot regulāru dialogu ar Eiropas Parlamentu un Padomi. Visu procesā iesaistīto ģenerāldirektorātu līdzdalība var veicināt dažādo politikas jomu sinerģiju, kas ļaus veiksmīgāk prognozēt un veikt pārmaiņas. Komiteja tomēr uzskata, ka Komisijas darba grupas svarīgākajai funkcijai ir jābūt koordinēšanai, un Komisijā jāsaglabā skaidri nodalītas kompetences jomas likumdošanā un Kopienas pasākumu īstenošanā.

4.2.2

Komiteja principā atbalsta Komisijas izvirzītās prioritātes Nodarbinātības stratēģijas pārskatīšanā. Tās gaitā īpaša uzmanība jāvelta apmācībai, mūžizglītībai un darba organizācijas kvalitātei, tajā skaitā labai cilvēku resursu vadībai. Turklāt Nodarbinātības stratēģiju nedrīkst aplūkot atrauti no makroekonomiskās vides un rūpniecības politikas. Ekonomikas politikas, kā arī rūpniecības politikas un nodarbinātības stratēģijas saskaņošana veicinātu labāku pārmaiņu vadību.

Stabila, prognozējama un saskaņota makroekonomiskā vide Eiropā ir viens no svarīgākajiem veiksmīgas pārstrukturēšanas pasākumu vadības priekšnosacījumiem.

Vietējie apstākļi nākotnē būs noteicošie pārstrukturēšanas procesos un tie jāņem vērā, veidojot vispārējo politiku.

4.2.3

Komiteja piekrīt tam, ka, reformējot finanšu instrumentus, lielāks uzsvars jāliek uz pārstrukturēšanas prognozēšanu un vadību, tajā pašā laikā nemainot pastāvošo fondu vispārējos mērķus.

4.2.4

Padome sākotnēji visai skeptiski uztvēra Komisijas priekšlikumu izveidot finanšu instrumentu Kopienas intervencei krīzes situācijā. Komiteja uzskata, ka, neraugoties uz to, principā jāturpina apspriest finanšu intervences iespējas, kas atvieglotu pārejas procesu neparedzētu notikumu gadījumā, kuriem var būt būtiskas sociālās sekas un kas var nopietni ietekmēt attiecīgo reģionu vai nozari. Tādēļ Komiteja atbalsta Komisijas centienus šādu instrumentu ieviest.

4.2.5

Komiteja pauda savu viedokli par rūpniecības politiku atzinumā 2004. gada decembrī (3). Komiteja uzskata, ka rūpniecības politikā šobrīd lielāks uzsvars jāliek uz sektorālo pieeju, jo tā ļauj atrast katrai nozarei vispiemērotāko risinājumu. Tas attiecas ne tikai uz tām nozarēm, kas šobrīd atrodas krīzes situācijā. Pēc iespējas daudzās Eiropai nozīmīgās nozarēs jāveic analīze, lai gaidāmajām pārmaiņām varētu savlaicīgi sagatavoties un lai varētu tās veikt apsteidzoši. Šajā procesā svarīga nozīme ir sociālajam dialogam.

Svarīgs uzdevums ir arī uzņēmējdarbību regulējošo tiesību normu modernizācija, bet tas vēl jāprecizē un jākonkretizē. Tas ļaus atvieglot uzņēmumu darbību, nesamazinot sociālos un vides standartus.

4.2.6

Komiteja uzskata, ka viens no svarīgākajiem pasākumiem, kas palīdzētu uzlabot situāciju, ir iniciatīvas tehnoloģiju jomā, it īpaši saistībā ar tehnoloģiskām platformām. Jauninājumi tehnoloģiju jomā ļautu pārvarēt acīmredzamo sastingumu tādās jomās kā enerģija, piesārņojošo vielu emisijas un otrreizējā pārstrāde. Jauninājumu ieviešana veicinātu arī tehnoloģisko attīstību un paaugstinātu attiecīgo nozaru konkurētspēju.

4.2.6.1

Tāpēc jāveido labvēlīga vide jauninājumu radīšanai un ieviešanai. Lai to izdarītu, jāparedz nodokļu atvieglojumi un jānodrošina intelektuālā īpašuma aizsardzība. Veicot pārstrukturēšanu, nedrīkst aizmirst par to, ka jārada un jāievieš organizatoriski un sociāli jauninājumi.

4.2.7

Konkurences politikas sakarā pamatots ir jautājums, vai pašreizējie instrumenti ir pietiekami. Tie konkurences faktori, uz kuriem konkurences politika neattiecas, piemēram, uzņēmumu aplikšana ar nodokļiem, kļūst arvien būtiskāki.

Iecerētā valsts atbalsta pasākumu reforma, kas paredz valsts atbalstu novirzīt tām nozarēm, kas visvairāk veicina izaugsmi un nodarbinātību, vēl ir ļoti nekonkrēta. Šajā sakarā Komiteja uzsver, ka valsts atbalsta jomā lielāka uzmanība jāpievērš tam, kā minētais atbalsts ietekmē pārstrukturēšanu un uzņēmumu aizplūšanu. Noteikumi, kas regulē valsts atbalsta sniegšanu, arī turpmāk nedrīkst būt diskriminējoši, un sociāla kohēzija ir jāveicina arī turpmāk. Šajā sakarā Komiteja norāda uz to, ka īpaša uzmanība jāvelta praksei ārpus Eiropas Savienības.

4.2.8

Dažādos atzinumos Komiteja jau paudusi savu viedokli par ārpolitiku.

4.2.9

Komiteja uzskata, ka Eiropas Pārmaiņu uzraudzības centram Dublinā būs svarīga nozīme pārstrukturēšanas kontrolei nepieciešamo analītisko instrumentu izstrādāšanā. CCMI (Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvai komisijai) jāpadziļina sadarbība ar Pārmaiņu uzraudzības centru.

4.3   Partnerattiecību paplašināšana pārmaiņu veicināšanai.

4.3.1

Īpaša uzmanība jāpievērš sociālā dialoga paplašināšanai nozaru līmenī. Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka sociālajiem partneriem, pateicoties viņu zināšanām par attiecīgo nozari, var būt liela nozīme iestāžu brīdināšanā. Taču šis instruments ir jālieto ne tikai krīzes situācijās, kad sociālie partneri uzskata, ka “notikumu gaita ir satraucoša”, bet gan visās situācijās, kad viņi uzskata, ka ir jārīkojas. Tāda rīcība vairāk atbilstu nepieciešamībai prognozēt un veicināt pārstrukturēšanas procesus.

4.3.2

Komiteja ar interesi iepazīsies ar gaidāmo paziņojumu par uzņēmumu sociālo atbildību, kas attieksies uz pozitīvām iniciatīvām, kuras uzņēmumi pēc saskaņošanas ar iesaistītajām pusēm īstenos pārstrukturēšanas gadījumā. Ir taču skaidrs, ka vienlaikus ar tiesiskā pamata tālāko attīstību jāpublisko un jāveicina paraugprakse pārmaiņu vadības jomā. Komiteja īpaši uzsver arī to, ka šajos procesos jāņem vērā atsevišķu uzņēmumu pārstrukturēšanā netieši iesaistīto pušu (piemēram, piegādātāju, pakalpojumu sniedzēju utt.) intereses.

Komiteja, starp citu, jau ir paudusi savu viedokli par uzņēmumu sociālo atbildību kādā no iepriekšējiem atzinumiem.

4.3.3

Komiteja principā atbalsta “Pārstrukturēšanas” foruma nodibināšanu. Par foruma mērķi jāizvirza paraugprakses popularizēšana un to šķēršļu analīze, kas vietējā līmenī traucē tās ieviešanu (dažādu iestāžu kontrole). Novērtēt rezultātus ir vēl pāragri. Taču Komiteja labprāt piedalītos foruma darbā un dalītos ar savu pieredzi, tādējādi radot pievienoto vērtību Eiropas politikai. Tas būs iespējams tikai tad, ja foruma darbība neradīs jaunu birokrātiju un tā uzmanības centrā būs tie jautājumi, kas līdz šim nav pietiekami apspriesti. Iesaistītajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām jādod iespēja piedalīties foruma darbā.

4.4   Tiesisko un koplīguma pamatnoteikumu pielāgošana

4.4.1

Vienlaikus ar Lisabonas rīcības programmā paredzēto vispārīgo tiesību aktu modernizēšanu un vienkāršošanu, ko Komitejai vienmēr ir atbalstījusi, Komisija ir paziņojusi par Zaļās grāmatas par darba tiesību attīstību izstrādāšanu. It īpaši uzņēmumu pārstrukturēšanas kontekstā darba tiesības jāattīsta ar mērķi panākt elastības un drošības līdzsvaru.

4.4.2

Vienīgais priekšlikums mobilitātes veicināšanai Eiropā paredz izstrādāt direktīvu par tiesību uz papildpensiju savstarpēju atzīšanu, bet tas ir nepietiekami. Darba ņēmēju mobilitāte saistībā ar uzņēmumu pārstrukturēšanu ir daudz plašāks un kompleksāks jautājums. Pārrobežu mobilitāte ir tikai tās viens neliels aspekts. Darba ņēmējiem jāvar pielāgoties jaunajiem nosacījumiem, kas izveidojušies pārstrukturēšanas rezultātā. Īpašos gadījumos tas nozīmē, ka jāapgūst jauna profesija vai jāmeklē jauna darba vieta. Tāpēc jānoskaidro, kādi pasākumi veicami Kopienas līmenī, kā arī attiecīgo valstu un reģionālajā līmenī, lai atvieglotu darba ņēmēju pielāgošanos jaunajiem apstākļiem. Jāapsver mobilitāti veicinošu atvieglojumu komplekss, piemēram, kvalifikāciju atzīšanas jomā, darba tirgū, kā arī sociālo un nodokļu tiesību jomā, tajā skaitā jānovērš administratīvie šķēršļi, lai nodrošinātu brīvu darbaspēka pārvietošanos.

4.5   Otrais posms apspriešanās procesā ar sociāliem partneriem par uzņēmumu pārstrukturēšanu un Eiropas uzņēmumu padomēm

4.5.1

Minētajā paziņojumā, kas paredzēts plašai sabiedrībai, Komisija pirmo reizi ierosinājusi apspriesties ar sociālajiem partneriem par divām atšķirīgām tēmām. Šis ierosinājums netiek vērtēts viennozīmīgi un tāpēc jāpārbauda, vai izvēlēta pareizā metode, lai apspriestos ar sociālajiem partneriem.

4.5.2

Neraugoties uz iepriekš minētajām formalitātēm, Komiteja vēlētos, lai sociālie partneri turpinātu un konkretizētu savu darbību pārstrukturēšanas jomā.

4.5.3

Eiropas uzņēmumu padomēm ir liela ietekme uz uzņēmumu pārstrukturēšanu. Tāpēc, apspriežoties par direktīvas par Eiropas uzņēmumu padomēm pārstrādāšanu, jāņem vērā uzņēmumu pārstrukturēšanas aspekts, bet tam jānotiek plašākā kontekstā. Direktīvā par Eiropas uzņēmumu padomēm nostiprinātās darba ņēmēju tiesības saņemt informāciju un tikt uzklausītiem jāievēro ne tikai uzņēmumu pārstrukturēšanas gadījumos.

4.6   Komisijas secinājumi

4.6.1

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka pārstrukturēšana nedrīkst būt sinonīms sociālajam regresam un ekonomikas vājināšanai. Uzņēmumu pārstrukturēšana var būtiski ietekmēt ekonomisko un sociālo attīstību. Taču jāpiekrīt Komisijas viedoklim, ka apstākļiem, kādos notiek pārstrukturēšana, ir izšķiroša nozīme.

4.6.2

No pārstrukturēšanas negatīvajām sekām, kas ietekmē darba ņēmējus, pilnībā neizdosies izvairīties. Tāpēc vienam no Kopienas līmenī īstenoto pasākumu mērķiem — līdztekus Komisijas izvirzītajiem mērķiem — jābūt nepieciešamās darba ņēmēju aizsardzības nodrošināšanai pārejas periodos.

Briselē, 2005. gada 14. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  “ES 2005. gada pārskats par ilgtspējīgas attīstības stratēģiju – sākotnējie apsvērumi un turpmākā orientācija” (KOM(2005) 37 galīgā red.), kas arī pieņemts 2005. gada 9. februārī.

(2)  KOM(2005) 120 galīgā red.

(3)  OV C 157, 28.6.2005.— Strukturālu pārmaiņu veicināšana: rūpniecības politika paplašinātai Eiropai (KOM(2004) 274 galīgā red.).


17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/63


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu Priekšlikums Padomes lēmumam, ar kuru izveido īpašu programmu “Terorisma novēršana, gatavība teroristu uzbrukumiem un to seku pārvarēšana laika posmam no 2007. gada līdz 2013. gadam”. Vispārīgā programma “Drošība un brīvību garantēšana”

KOM(2005) 124 galīgā red. — 2005/0034 (CNS)

(2006/C 65/13)

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2005. gada 25. jūlijā nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsonības nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas darbu šajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 14. novembrī. Ziņotājs — Cabra de Luna kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē) ar 126 balsīm par un 10 atturoties, ir pieņēmusi šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Komisija ir iesniegusi Padomei un Eiropas Parlamentam savu priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru izveido ietvarprogrammu “Drošība un brīvību garantēšana”, kas apvieno divus instrumentus: īpašu programmu “Terorisma novēršana, gatavība teroristu uzbrukumiem un to seku pārvarēšana” un otru programmu “Noziegumu novēršana un apkarošana”, abas laika posmam no 2007. gada līdz 2013. gadam. Ietvarprogramma atbilst Komisijas nodomam atbalstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpas attīstību, ņemot vērā 2007. — 2013. gada finanšu izredzes un izvēršot šo darbu, lai aptvertu arī pilsonību, tādējādi tradicionālo tieslietu un iekšlietu (TI) koncepciju ievietojot plašākā kontekstā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas jauno pieeju Cilvēku drošībai, ietverot “plašāku, aptverošāku drošības koncepciju (1). Šis jauninājums ir ārkārtīgi interesants, un tas ir nozīmīgs solis virzībā uz tādas drošības koncepcijas izveidi, kas ir kopīga visām ieinteresētajām pusēm. Šīs pamatprogrammas pievienoto vērtību nodrošina tās Eiropas dimensija, kas dod iespēju veidoties sinerģijai starp Eiropas un nacionālajām darbības jomām.

1.2

Komisija neatlaidīgi pieprasa, ka Eiropā pilsonība, brīvība, drošība un tiesiskums jāattīsta vienlaikus un uz vienlīdzīgiem pamatiem, demokrātijas principiem un cieņai pret cilvēktiesībām, pamatbrīvībām un likuma spēku atrodoties līdzsvarā. Eiropas Savienība pakāpeniski izvērš savas aktivitātes šajā jomā: sākot ar Vīnes Darbības plānu (2) un ievērojot Tamperes Eiropas Padomes darbību 1999. gadā, Eiropas Savienība ir reaģējusi ar likumdošanas un finansiālā atbalsta programmām. Turklāt šī darbības programma ir izskaidrota Eiropas Savienības līgumā un Hāgas programmā, ko Eiropas Padome pieņēma 2004. gada novembrī. Arī Eiropas Drošības un aizsardzības politika un Eiropas Savienības Darbības plāns terorisma apkarošanā izceļ Eiropas Savienības pieeju cīņai pret terorismu.

1.3

Tomēr Eiropas Parlamentam un Tiesai vēl vairāk jāiesaistās visās šajās jomās, lai aizsargātu brīvības saistībā ar tām politikām, ko ierosinājusi un pieņēmusi ES.

1.4

Tomēr Eiropas Savienības uzmanības degpunktā saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi līdz šim bijusi likumdošanas darbība un visai nepietiekams finansējums. Tādēļ Eiropas Savienības tagadējie pūliņi jākoncentrē uz darbības aspektiem, jo īpaši attiecībā uz cīņu pret terorismu, īpaši viltīgu noziedzības formu, kas prasa steidzamu atbildes rīcību (3).

1.5

Noziedzības forma terorisms veido vienu no lielākajiem draudiem, ar kādu šobrīd saskaras pilsoņi. Ietvarprogrammas priekšnosacījums ir tas, ka noziedzīga darbība apdraud indivīda brīvības un tiesības, demokrātiskās sabiedrības un likuma spēku; tādēļ brīvība ir iespējama tikai drošības un tiesisko garantiju sistēmā. Valsts institūciju un pilsoniskās sabiedrības rīcībā jābūt resursiem, lai tiktu galā ar pieaugošo teroristu un noziedznieku izsmalcinātību, kuri darbojas organizēti un starptautiskā mērogā; šādā veidā būs iespējams līdzfinansēt divpusējus un valstu projektus, kuru mērķis ir jauninājumu atbalstīšana un iegūtās pieredzes piemērošana starptautiskā vai Eiropas līmenī.

1.6

Organizētā noziedzība ievērojami apdraud ES. Saskaņā ar Europol ziņām aptuveni pusi visu organizēto noziedznieku grupējumu veido dalībvalstu pilsoņi; daudziem no šiem grupējumiem ir saiknes ar ES nepiederošām valstīm saistībā ar dažādām noziegumu formām, tādām kā narkotiku tirdzniecība, nelegāla imigrācija un cilvēku tirdzniecība, finanšu noziegumi, kontrabanda un dažādu veidu noziegumi pret īpašumu.

1.7

Cīņa pret terorismu un organizēto noziedzību nedrīkst apdraudēt indivīda brīvības un likuma spēku; gluži pretēji, tai visiem spēkiem jācenšas šīs brīvības un likuma spēku saglabāt. Terorisma un organizētās noziedzības apkarošanas politikas nedrīkst vājināt vai apšaubīt demokrātisko konstitūciju, indivīda brīvību un nevainības prezumpcijas jēdziena attīstību.

1.8

Fakts, ka starptautiskā sadarbība šo grupējumu starpā palielinās, ir iemesls bažām ne tikai tādēļ, ka tā noziedzniekiem sniedz vairāk iespēju, bet arī tādēļ, ka apgrūtina policijas vai tiesu darbību. Nav iespējams cīnīties pret starptautisku noziegumu, ja policijas spēki nevar rīkoties aiz savu valstu robežām. Organizētās noziedzības grupējumi izmanto šo vājo punktu, dzīvojot vienā dalībvalstī un darbojoties citā valstī. Brīva preču, cilvēku, kapitāla un pakalpojumu pārvietošanās daudzējādā ziņā ir pozitīva, taču organizētās noziedzības grupējumi zina, kā izmantot šīs brīvības, un tiesiskās sfēras elastīgums pienācīgi neatbilst šādu darbību ierobežošanai.

1.9

Saskaņā ar Europol ziņām šobrīd ir aptuveni 3 000 organizētās noziedzības grupējumu, kuros iesaistīti kādi 30 000 identificētu locekļu, kas aktīvi darbojas Eiropas Savienībā. Tomēr šie skaitļi, kas balstīti uz dalībvalstu sniegtajiem datiem, ir tikai ilustratīvi; īstenībā skaitļi ir daudz lielāki. Šo grupējumu lielums, struktūra, organizācija un citi raksturlielumi atšķiras kā dalībvalstu ietvaros, tā arī pašu grupējumu starpā. Organizētās noziedzības grupējumi ES ir iesaistīti visu veidu noziedzīgajā darbībā, jo īpaši narkotiku tirdzniecībā, nelegālajā imigrācijā, cilvēku tirdzniecībā, kontrabandā, mākslas darbu zādzībās no muzejiem un baznīcām, krāpšanā un finanšu noziegumos.

1.10

EESK ir jau paziņojusi savu viedokli šajā jautājumā, savā atzinumā (4) par Komisijas darba dokumentusaistība starp iekšējās drošības sargāšanu un starptautiskās aizsardzības pienākumu un instrumentu ievērošanu  (5). Atzinuma secinājumu starpā bija šādi:

a.

Komiteja pilnībā atbalsta saskaņotu darbību pret terorismu Kopienas līmenī un Komisijas ieteikto atklātās koordinācijas metodi. Tomēr Komiteja aicina ievērot lielu piesardzību un ļoti rūpīgi pārdomāt preventīvos un represīvos pasākumus, neraugoties uz pamatoto emociju dziļumu, kādu radījuši neaprakstāmie uzbrukumi, kas izdarīti Amerikas Savienotajās Valstīs 11. septembrī, un citi teroristu noziegumi citās ES un trešajās valstīs.

b.

Vēl reizi apliecinot, ka cilvēktiesību aizsardzībai un starptautiskiem aizsardzības instrumentiem ir piešķirama prioritāte salīdzinājumā ar jebkuru citu apsvērumu, Komiteja apzinās, ka kopējo iekšējās drošības un terorisma apkarošanas politiku nepieciešams pilnveidot. Neapšaubot politisko un humāno ētiku, jānotiek efektīvai cilvēku un īpašuma aizsardzībai, un šajā sakarā jāatrod līdzsvars starp atšķirīgajām prasībām, kas saistītas ar dažādu tiesību un brīvību aizstāvību.

2.   Komisijas dokumenta būtība

Uzlabot to drošības risku pārvarēšanu, kas ietekmē Eiropas Savienības pilsoņus, nodrošinot viņu tiesības un brīvības,

1)

sekmējot un attīstot koordināciju, sadarbību un savstarpējo sapratni policijas spēku, valsts iestāžu un citu attiecīgo institūciju starpā,

2)

stimulējot, sekmējot un attīstot horizontālās metodes un instrumentus, lai radītu terorisma un noziedzības apkarošanas stratēģijas, tādas kā valsts-privātās partnersabiedrības, rīcības un labākās prakses kodeksus, salīdzināmo statistiku un noziegumu atklāšanas metodes, un

3)

koplietojot informāciju, zināšanas un standartus, lai aizsargātu būtiski svarīgas infrastruktūras un pārvarētu terorisma un noziedzības sekas saistībā ar pilsoņu aizsardzību, kā arī ar terorisma upuru un liecinieku aizsardzību.

2.1   Ierosinātās darbības veidi

Komisijas ierosināti un vadīti Eiropas projekti, saskaņošanas mehānismi un tīkli, inter alia, analītiskā darbība, tāda kā pētījumi un darbs risinājumu noteikšanā, kopā ar īpašām politikām, apmācību un savstarpēju personāla apmaiņu;

vismaz divu dalībvalstu (vai vienas dalībvalsts un vienas kandidātvalsts) ierosināti un vadīti starptautiski projekti;

valstu projekti dalībvalstīs;

to NVO subsidēšana, kas veic Eiropas nozīmes uzdevumus.

2.2   Īpašu atbalstu saņems

operatīva sadarbība un saskaņošanas darbs (tīkla darba stiprināšana — saites un attiecības, uzticēšanās un savstarpēja sapratne, informācijas apmaiņa un izplatīšana, pieredze un labākā prakse);

analītiskais, plānveida pārbaužu un izvērtēšanas darbs;

tehnoloģijas un metodoloģijas izstrāde un tālāknodošana;

personāla un ekspertu apmācība un apmaiņa;

informatīvais un izplatīšanas darbs.

2.3   Funkciju decentralizācijas un proporcionalitātes principu ievērošana.

Attiecībā uz funkciju decentralizācijas principu ietvarprogramma neskar tās jomas, ko aptver katras dalībvalsts valsts varas institūciju vadītās programmas; ietvarprogrammas uzmanība drīzāk ir vērsta uz tiem jautājumiem, kuros iespējams pievienot vērtību Eiropas līmenī. Šajā ziņā tā papildina valstu programmas un maksimāli spēcina divpusējas un daudzpusējas darbības sinerģiju.

Attiecībā uz proporcionalitātes principu darbība tiek definēta pēc iespējas vispārīgāk, un tās administratīvā un finansiālā īstenošanas kārtībai jābūt pēc iespējas vienkāršākai.

2.4   Vienkāršošana un racionalizācija

Ierosināto instrumentu tiesiskā forma un vadība ir vienkāršota, finansēšana — racionalizēta, prioritāšu piešķīrums ir elastīgāks un caurskatāmība ir pastiprināta. Iespējamie šo priekšrocību izmantotāji varēs tās piemērot, izmantojot standarta sistēmu.

2.5   Budžeta iedalījums

Ierosinātais pamatprogrammas budžets ir 735 miljoni EUR, no kuriem 137,4 miljoni EUR paredzēti instrumentam “Terorisma novēršana, gatavība teroristu uzbrukumiem un to seku pārvarēšana” un 597,6 miljoni EUR — “Noziedzības novēršana un cīņa pret noziedzību”.

2.6   Starpniecības veidi un īstenošanas metodes

subsīdijas pēc aicinājuma uz konkursu;

valsts dienestu līgumi.

3.   Vispārēji piebildumi — noziedzības un terorisma radītie ES pilsoņu labklājības apdraudējuma apmēri

3.1

Saskaņā ar Europol ziņām organizētās noziedzības grupējumi izmanto ārpus Eiropas Savienības esošo valstu politisko un ekonomisko nestabilitāti, lai atvieglotu savas prettiesiskās darbības jo īpaši izcelsmes un tranzīta valstīs. Korupcijas un labākas nākotnes solījumu rezultātā cilvēkus var vai nu aktīvi, vai arī pasīvi iesaistīt noziegumā. Šīs noziedzības pieaugums kalpos dažu strukturālu trūkumu izveidē, kas, pirmkārt, nodrošinās iespēju noziedzīgai darbībai un, piemēram, kavēs demokrātisku vai ekonomisku reformu ieviešanu.

3.2

Terorisms ir tiešs uzbrukums cilvēka cieņai un starptautisko tiesību aktu pašiem pamatprincipiem; tie ir draudi visām valstīm un cilvēkiem; tas var parādīties jebkurā brīdī un jebkur, un tas tieši uzbrūk ES veidojošo sabiedrību un citu starptautisko organizāciju pamatvērtībām (6): likuma spēkam, personiskajai drošībai, cieņai un iecietībai. Teroristu noziegumi ir noziegumi pret cilvēcību, demokrātiju un cilvēktiesībām; tie rada naidu un bailes un vieš reliģisko, ideoloģisko un etnisko grupu šķelšanos.

3.3

Šī parādība ietekmējusi cilvēkus visā pasaulē jau gadu desmitiem. Visos kontinentos ir pilsētas, kurās notikuši dažāda mēroga uzbrukumi bet tiem ir bijis viens un tas pats mērķis: nogalināt vai pēc iespējas vairāk kaitēt cilvēkiem, iznīcināt īpašumu un infrastruktūru, sagraut uzņēmējdarbību un ekonomiku, iebiedēt iedzīvotājus vai cilvēku grupas un izdarīt spiedienu uz valdībām un starptautiskajām organizācijām.

3.4

Ņujorkas Pasaules Tirdzniecības centra sagraušana 2001. gada 11. septembrī bija jauna veida vispasaules terorisma kulminācija, kas sākās ar iepriekšēju mēģinājumu 1993. gadā sagraut Dvīņu torņus. Terorisms, kādam mēs stājamies pretī šobrīd, ir nepieredzēts savā mērogā, savā spējā izraisīt smagu konfliktu (7) un savā apņēmībā nogalināt civilos iedzīvotājus bez izšķirības un masveidā. Civilā aviācija, dzīvībai svarīga infrastruktūra un datoru sistēmas, kuras pārvalda lielāko daļu procesu, kas mūsu dzīvei piešķir normalitāti un laikmetīgumu, ir viegli mērķi teroristu grupējumiem, kurus vada absolūta apņēmība nodarīt iespējami lielāku kaitējumu mūsu sabiedrībai, uzbrūkot tās visievainojamākajam komponentam: parastajiem cilvēkiem.

3.5

Eiropa ir piedzīvojusi smagus teroristu uzbrukumus, tostarp nesenāko vispasaules terora manifestāciju Londonā 2005. gada 21. jūlijā. Pastāv reāla un nemainīga turpmāku uzbrukumu iespēja. Tādēļ mums jābūt gataviem, pirmkārt, novērst šādus uzbrukumus un, otrkārt, pārvarēt to uzbrukumu sekas, ko neesam varējuši novērst, lai kādā veidā tie izpaustos. Mēs jau esam pieraduši pie bumbu sprādzieniem, kas izraisa simtiem nāvju un haosu pilsētās; tomēr teroristu grupējumiem, kas ir atbildīgi par šiem uzbrukumiem, ir apņēmība, pacietība un resursi, kādi nepieciešami, lai veiktu liela mēroga uzbrukumus, tādus kā tirdzniecības lidmašīnu iznīcināšana vai ķīmisko, bioloģisko vai “netīro” bumbu uzspridzināšana blīvi apdzīvotos reģionos.

3.6

Tas nedrīkst vājināt likuma spēka integritāti un ikviena pilsoņa konstitucionālās garantijas. Varas iestādes, kam vienmēr jāvadās no likuma, dažos veidos var pārkāpt robežu savus pūliņus novērst un apkarot terorismu.

3.7

Sociālās un ekonomiskās politikas pasākumi var palīdzēt atvieglināt izstumtību un aizvainojumu, kuru izraisa straujo sociālo un ekonomisko pārmaiņu negatīvā ietekme, ko bieži izmanto teroristi. Šajā sakarā nepieciešams veikt šādus pasākumus:

ilgtermiņa tirdzniecības, subsīdiju un investīciju politiku pieņemšana, kas palīdzētu integrēt kritiskās grupas un veicināt to iesaistīšanu;

jauni pūliņi, kā mazināt strukturālo nevienlīdzību sabiedrībā, novēršot noteiktu grupu diskrimināciju;

programmas, kurās galvenā uzmanība vērsta uz bērnu un sieviešu izglītības, sociāli atstumto grupu nodarbinātības un pārstāvniecības sekmēšanu;

tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšana līdz 2015. gadam.

3.8

Teroristu uzbrukumu novēršanai ir galvenā nozīme ES brīvības, drošības un tiesiskuma politikā; saskaņā ar Eurobarometer ziņām astoņi no desmit eiropiešiem baidās no terorisma un 83 % Eiropas Savienības iedzīvotāju tic ES pret terorismu vērstās darbības pievienotajai vērtībai un tāpēc to pieprasa. Galvenais ES pretterorisma stratēģijas dokuments ir “ES terorisma apkarošanas darbības plāns” (8). Tā galvenie darbības virzieni ir:

1.

Starptautiskā konsensa padziļināšana un starptautisku pūliņu sekmēšana terorisma apkarošanā.

2.

Mērķtiecīga darbība atbilstoši ES ārējām attiecībām ar trešajām valstīm, kurās nepieciešams veicināt pretterorisma darbības iespējas vai iesaistīšanos terorisma apkarošanā.

3.

Vēršanās pret tiem faktoriem, kas veicina atbalstu un iesaistīšanos terorismā.

4.

Teroristu piekļuves finansiālajiem un citiem ekonomiska rakstura resursiem samazināšana.

5.

ES institūciju un dalībvalstu iespēju maksimāla palielināšana teroristu atklāšanā, viņu darbības izmeklēšanā un lietu ierosināšanā pret viņiem, kā arī teroristu uzbrukumu novēršanā.

6.

Starptautiskā transporta drošības aizsardzība un efektīvu robežkontroles sistēmu nodrošināšana.

7.

Dalībvalstu iespēju veicināšana teroristu uzbrukumu seku pārvarēšanā.

3.9

Tā kā terorisms ir globāla parādība, arī reakcijai uz to jābūt globālai, ne tikai tādā nozīmē, ka būtiski svarīga ir starptautiska sadarbība valstu, organizāciju un starptautisko institūciju starpā, bet arī tādā nozīmē, ka šajā darbā jāiesaista visi sabiedrības sektori: organizētā civilā sabiedrība (tostarp ekonomiskajā un sociālajā darbībā ieinteresētās puses, kā arī vispārēju interešu vai dažādu nodarbošanos organizācijas), visu veidu valdības institūcijas un sabiedrība kopumā. Jāuzsāk politiska un pilsoniska dialoga process vispārējā drošības un brīvību aizsardzības kontekstā.

3.10

Šajā sakarā organizētajai pilsoniskajai sabiedrībai ir iespēja un pienākums uzņemties centrālo lomu integrētajā reakcijā uz terorismu. Fakts, ka organizētā pilsoniskā sabiedrība ir būvēta uz aktīvu pilsonību, nodrošina tai elastīgāku, radošāku un daudzveidīgāku redzespunktu, no kura iespējams efektīvāk izstrādāt preventīvus pasākumus, nekā valdībai. Organizētā pilsoniskā sabiedrība var sekmēt zināšanu un izpratnes izplatīšanu gan horizontāli, gan no apakšas uz augšu, jo tas ir būtiski svarīgi ietverošu sabiedrību izveidē, kas pieļauj visu sabiedrības locekļu līdzdalību ar pilsoniskas sadarbības, ekonomiskas darbības un izglītības starpniecību.

Turklāt organizētās pilsoniskās sabiedrības izvirzītie priekšlikumi attiecībā uz līdzsvara nepieciešamību starp drošības pasākumiem un pasākumiem brīvības aizsardzībai jāņem vērā attiecīgajām valsts varas iestādēm.

3.11

Visu veidu nevalstiskie dalībnieki, ekonomiskās un sociālās kustības un to dalībnieki, saziņas līdzekļi, dažādu interešu organizācijas, akadēmiskā sabiedrība, reliģiskie vadītāji, mākslas un kultūras pasaule, globālā sabiedriskā doma — tam visam var būt daudz aktīvāka nozīme šajā jomā, un tādai tai arī jābūt.

3.12

Dinamiska pilsoniskā sabiedrība var uzņemties stratēģisku lomu vietējo sabiedrību aizsardzībā, ekstrēmistu ideoloģiju bloķēšanā un uzmanības pievēršanā sabiedriskai vardarbībai. Pilsoniskā sabiedrība ir atvērta telpa, kurā pilsoņi var noteikt paši savu likteni; tā ir pretestības un protesta forma, informācijas avots, sabiedriskas debates un sociālo jautājumu atspoguļojums, meditācijas, izlīguma un kompromisa mehānisms. Pilsoniskā sabiedrība nodrošina platformu dažādām sociālajām grupām un jautājumiem, sniedz balsstiesības minoritātēm un netradicionālām grupām un — pateicoties savai daudzpusībai — veicina iecietības un plurālisma kultūru. Pilsoniskā sabiedrība sevī ietver radikālu un mērenu uzskatu cilvēkus, tos, kas iekļāvušies sistēmā, un tos, kas atrodas ārpusē, tos, kuri izrāda pretestību, un tos, kuri piedalās sarunās.

3.13

Pilsoniskajai sabiedrībai var būt izšķirošā nozīme jaunas pieejas veidošanā saskaņotai globālai darbībai, ko līdz šim kavējusi vienas puses piekritēju attieksme un nesenās starptautiskās politiskās domstarpības. Dažu beidzamo desmitgažu laikā dažādi pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ir izveidojuši dinamiskas starptautiskās apvienības — iesaistot cilvēkus un grupas visā pasaulē –, lai virzītu globālu jautājumu risināšanu, tādu kā dzimumu līdztiesība, miers un cilvēktiesības, cīņa pret AIDS, vides aizsardzība, godīga tirdzniecība, vispasaules tiesiskuma kustība u. tml.

3.14

Arvien vairāk izplatās pārliecība, ka cīņā ar terorismu ar valsts rīcību vien ir par maz, ja tā nedarbojas roku rokā ar aktīvu pilsoniskās sabiedrības un tās ieinteresēto pušu iesaistīšanos. Kā organizētās pilsoniskās sabiedrības forumam Komitejai ir iespēja un pienākums rīkoties šajās jomās, kas atbilst tās darbības sfērai, lai sniegtu savu ieguldījumu pretterorisma darbā, kas tiek veicināts ES un citos attiecīgajos forumos. Turklāt šādi pūliņi dabiski sniedz Komitejai iespēju savā novēršanas, sadarbības un dialoga procesā sniegt ieguldījumu to pretterorisma politiku izstrādē, kas ietekmē Komitejas darbības sfēru. Padomes lēmumi, ar kuriem izveido īpašās programmas “Terorisma novēršana, gatavība teroristu uzbrukumiem un to seku pārvarēšana” un “Noziedzības novēršana un apkarošana”, sniedz plašu un elastīgu darbības iespēju visu veidu iniciatīvām.

3.15

Jāņem vērā šādi galvenie novērojumi:

3.15.1

EESK aktīvi nosoda jebkāda veida terorismu un šajā jautājumā ieņem stingru nostāju.

3.15.2

EESK stingri atbalsta cīņu pret noziedzību un terorismu un uzsver pozitīvo ES cīņas pret terorismu koordinatora, Gijs de Vries kunga, iecelšanas ietekmi.

3.15.3

Virzība terorisma un noziedzības apkarošanā ES ir jākonsolidē.

3.15.4

Turklāt jānotiek efektīvai sadarbībai un koordinācijai starp dalībvalstīm attiecībā uz tiesību aktu piemērošanu, izlūkošanas un tiesiskajiem jautājumiem (piešķirot prioritāti attiecīgās informācijas pieejamības principam); arī sadarbībai ar trešajām valstīm jānotiek efektīvi un pastāvīgi.

3.15.5

Arī stratēģiskajām valsts un privātajām partnersabiedrībām ir svarīga nozīme Komisijas priekšlikumā.

3.16

Organizētā pilsoniskā sabiedrība var īstenot savu lomu divos līmeņos: uzbrukumu novēršanā un to seku pārvarēšanā neatkarīgi no tā, vai tās ir fiziskas, psiholoģiskas vai ekonomiskas. Saskaņā ar priekšlikumos izvirzītajiem darbību veidiem un maksimāli izmantojot plašo tīkla finansējumu pēc priekšlikumu definīcijām, Komiteja savas atbildības ietvaros var veicināt dažādu veidu pamata iniciatīvas šajās pašās sfērās, kurām tika pievērsta galvenā uzmanība starptautiskajā sammitā demokrātijas, terorisma un drošības jautājumos, ko 2005. gada 11. martā slēdza Madridē. Šajā sanāksmē tika sastādīts darbības plāns ar nosaukumu “Madrides darba kārtība”, nodrošinot dažādu ieteikumu īstenošanas sistēmu (9).

4.   Īpaši piebildumi

4.1

Priekšlikums Padomes lēmumam 2005/0034 (CNS), ar kuru izveido īpašu programmu “Terorisma novēršana, gatavība teroristu uzbrukumiem un to seku pārvarēšana laika periodam no 2007. gada līdz 2013. gadam”.

4.1.1

EESK pievienojas programmas galvenajiem uzdevumiem, ko Komisija izklāstījusi priekšlikuma 3. un 4. pantā.

4.1.2

Attiecībā uz priekšlikuma 5. pantā uzskaitītajām piemērotajām darbībām EESK uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš:

4.1.2.1

“analītiskiem, uzraudzības, novērtējuma, revīzijas un inspekciju pasākumiem” [5. panta 2. punkta b) apakšpunkts]; lai gan pamata izpēte šajā jomā jāvirza caur 7. izpētes plāna programmu, kurā saskaņā ar pašreizējo Komisijas ierosinājumu ir paredzēts 1 miljards EUR šim priekšlikumam, šai programmai ir jāveicina lietišķa izpēte saistībā ar diskusiju un informācijas koplietošanu, kādu rosina ideju ģeneratori, akadēmiskās institūcijas, dažādi forumi un organizācijas, kas darbojas kā debašu centri, un saistībā ar politisko priekšlikumu formulēšanu, kas stiprina pētnieku, analītiķu un intelektuāļu uzturētās formālās un neformālās saites ar lēmumu pieņēmējiem.

4.1.2.2

“mācībām, personāla un speciālistu apmaiņai” [5. panta 2. punkta d) apakšpunkts] attiecībā uz iepriekšminētajiem pasākumiem, taču jo īpaši attiecībā uz tiem pasākumiem, kuri dod iespēju radīt, izstrādāt un pastāvīgi uzturēt augstas kvalitātes apmācību programmas, kas paredzētas valodniekiem, valodu tulkotājiem un tulkiem, kurās šobrīd ir tikai daži speciālisti un kuras izmanto, lai izplatītu gan ziņas saistībā ar noziegumu un terorisma aktu organizēšanu, gan propagandu šādu noziegumu un terorisma aktu attaisnošanā un jaunu rekrūšu piesaistīšanā.

4.1.2.3

“informēšanas un izplatīšanas darbībām” [5. panta 2. punkta e) apakšpunkts], ieskaitot tās, kas minētas 4.2.2.1. punktā un īpašu uzsvaru liekot uz saziņas līdzekļu lomu, kas var kalpot vardarbības atmaskošanā, taču reizēm veicina neierobežotu atzīta terorista un noziedzīgo grupējumu propagandas izplatīšanu; tas nozīmē, ka viņu neatņemamajām tiesībām paziņot jaunumus bez cenzūras ir nesaprātīgs rezultāts, piešķirot balsstiesības šādiem noziedzīgiem grupējumiem ar teroristu nodomiem: reāla nofilmēta materiāla pārraidīšana ar uzbrukuma, nolaupīšanas un terorizēto ķīlnieku slepkavošanas ainām.

4.1.3

6. pantā vajadzētu detalizēti izskaidrot, kas var iesniegt pieteikumus, kā tas ir otras programmas 5. pantā.

4.1.4

14. panta 3. punktā paredzēts, ka Komisija iesniegs Parlamentam un Padomei starpposmu novērtējumu ziņojumus un šīs programmas īstenošanas ziņojumu. Arī EESK būtu jāiesaistās visā novērtēšanas procesā.

4.2

Priekšlikums Padomes lēmumam, ar kuru izveido īpašu programmu “Noziedzības novēršana un apkarošana laika periodam no 2007. gada līdz 2013. gadam”.

4.2.1

EESK pievienojas programmas vispārīgajiem un īpašajiem uzdevumiem [2. un 3. pants].

4.2.2

Lai gan Pamattiesību un tiesiskuma programma paredz sociālu un juridisku palīdzību upuriem, EESK aicina pievērst īpašu uzmanību liecinieku un upuru aizsardzībai, kā arī sekmēt un attīstīt labāko praksi šajā jomā kā daļu no tiesību aktu īstenošanas pakalpojumiem [3. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 3. panta 2. punkta c) apakšpunkts], kā arī tiem aspektiem, kas saistīti ar nozieguma novēršanu un kriminoloģiju un horizontālo metožu un instrumentu izstrādi, kādi nepieciešami nozieguma stratēģiskā novēršanā un apkarošanā [3. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 3. panta 2. punkta b) apakšpunkts]. Šajā sakarā EESK atbalsta Komisijas darbu ar pilotprojektiem cīņā pret terorismu un cilvēku tirdzniecību, un finansiālā atbalsta nodrošināšanu terorisma upuru aizsardzībai. Pamatojoties uz šo pilotprojektu novērtējumu, EESK uzskata, ka, kolīdz šie pilotprojekti būs ieviesti, to rezultātā jānotiek pastāvīga terorisma upuru kompensāciju fonda izveidei.

4.2.2.1

Attiecībā uz terorisma upuru un viņu ģimeņu un apgādājamo aizsardzību visās tās izpausmēs: cīņas pret terorismu humānais aspekts, balstīts uz upuru aizsardzību un pilsoniskās sabiedrības lomas popularizēšanu, jāpadara par neatņemamu terorisma apkarošanas stratēģijas sastāvdaļu. Upuri cieš no vardarbības, kuras mērķis ir visa sabiedrība un tās pārstāvētās vērtības. Tādēļ sabiedrībai ir morāls un politisks pienākums atzīt šo vardarbību un attiecīgi reaģēt uz to. Valstīm jāaizstāv un jāgarantē savu pilsoņu tiesības un brīvības, sākot ar tiesībām uz dzīvi un tiesībām dzīvot bez bailēm vai apdraudējuma. Upuri ir terorisma realitāte; tie ir sabiedrības balss un priekšējā līnija karā ar terorismu. Uzmanības pievēršana upuru liecībām ir visefektīvākais veids, kā paaugstināt apziņu un rosināt vajadzīgo līdzdalību sabiedrībā, lai cīnītos pret terorismu un veidotu pilsonisku reakciju. Turklāt tas ir labākais veids, kā atmaskot un izolēt teroristus kā politiski, tā morāli. Šajā sakarā nepieciešami šādi pasākumi:

starptautiskās sabiedrības sapratne un solidaritāte, kas satur skaidru vēsti, ka cīņas pret terorismu pamatā ir cieņa pret cilvēktiesībām;

starptautiski terorisma upuru aizsardzības un palīdzības pasākumi;

debates par upuriem ir cieši saistītas ar debatēm par cilvēktiesībām; debates par karā pret terorismu ierauto indivīdu cilvēktiesībām un pamatbrīvībām ir jāpaplašina un jācenšas saskaņot dalībvalstu pienākumu ievērot cilvēktiesības terorisma apkarošanā ar dalībvalstu pienākumu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai aizstāvētu cilvēktiesības, kad notikusi konfrontācija ar terorismu. Diemžēl šeit apspriestajā Komisijas dokumentā šādas debates nav minētas;

tādu pasākumu rosināšana, kas sekmētu pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos cīņā pret terorismu, kad pilsoniskās sabiedrības ieinteresēto pušu, jo īpaši upuru, ieguldījums un aktīva līdzdalība notiktu starptautiskā līmenī.

4.2.2.2

Attiecībā uz noziegumu novēršanu: narkotiku tirdzniecība ir visizplatītākais starptautisko noziegumu veids ES, un nostiprinājušies noziedzīgi grupējumi visās dalībvalstīs garantē plaša mēroga narkotiku izplatīšanu visā Eiropas Savienībā. Turklāt turpina pieaugt tendence tirgoties ar vairāk kā vienu narkotisko vielu.

Cilvēku tirdzniecība ir pieaugoša problēma Eiropas Savienībā; šīs tirdzniecības ekonomiskā peļņa ir milzīga. ES jāstiprina sava operatīvā spēja ierosināt un atbalstīt izmeklēšanu cilvēku tirdzniecības un ar to saistītajās jomās, tādās kā bērnu seksuālā izmantošana un prostitūcija plašākā izpratnē. EESK uzskata, ka šajos pūliņos būtiskas ir tādas iniciatīvas, kā priekšlikums Padomes direktīvai par īstermiņa uzturēšanās atļauju izsniegšanu tādas darbības upuriem, kurā veicināta nelegālā imigrācija vai cilvēku tirdzniecība, ja viņi sadarbojas ar atbildīgajām iestādēm  (10), kas stiprinātu tos instrumentus, ko izmanto nelegālās imigrācijas un cilvēku tirdzniecības apkarošanai (11).

Korupcija, naudas atmazgāšana, finanšu noziegumi un naudas viltošana arī ir Eiropas Savienības rūpju lokā. Naudas atmazgāšana ir galvenā Eiropas Savienībā darbojošos organizētās noziedzības grupējumu aktivitāte, jo tā kalpo kā finansējuma avots. Visi šie faktori (noziedzības un teroristu finansēšanas veidi) kalpo tikai tam, lai veidotu sinerģijas, kas rada cilvēku ekspluatāciju un ļaunprātīgu izmantošanu (12). Jo īpaši svarīgi ir:

rosināt sadarbību un stratēģiskas apvienības valsts un privāto sektoru starpā, jo īpaši labākās prakses izstrādē, kā arī cīņā pret naudas atmazgāšanu un teroristu finansēšanu, vienlaikus ievērojot caurskatāmības un profesionālās integritātes standartus finanšu un bezpeļņas organizāciju sektorā saskaņā ar FATF ieteikumiem (13) (galvenā starptautiskā organizācija, kas atbild par starptautiskās finanšu sistēmas aizsardzību pret naudas atmazgāšanu un teroristu finansēšanu) un ES Darbības plānu (14);

rosināt statistikas etalonu un lietišķās kriminoloģijas izstrādi, kā arī to piemērošanu reālajos pasākumos un politikās.

4.3

Attiecībā uz 4. panta 2. punktu (pasākumu veidi, ko var finansēt):

4.3.1

Īpaša atsauce jāizdara uz dažādu ticību un dažādu paaudžu dialoga svarīgumu fundamentālistu uzskatu noteikšanā un uz labāko prakšu popularizēšanu, kas sekmē savstarpējas sapratnes, mērenu uzskatu un demokrātiskas iecietības veidošanos, tādējādi ierobežojot radikālus uzskatus un jaunu sekotāju iesaistīšanu. Cīņa pret terorismu no mums prasa atņemt šai parādībai tās morālo likumību; to iespējams panākt tikai ar dialoga un “otras puses” sapratnes starpniecību. Jāveicina tādas darbības, kas dod iespējas dažādu ticību grupējumiem un konkrētajiem to līderiem radīt izpratnes un sapratnes tiltus, padziļinātu saskaņu un iecietību un palīdzētu veidot zināšanas, kas ļautu noteikt naida cēloņus un to, kā tos pārvarēt. Atšķirīgām reliģiskajām sabiedrībām vienai otru ir labāk jāiepazīst — nav efektīvāka veida, kā to izdarīt, kā pasākumi, kas sekmētu tīkla darba veidošanos to locekļu starpā.

4.3.2

Neaprobežojoties ar šiem migrāciju plūsmu programmas pasākumiem, kas attiecas uz cilvēku, jo īpaši jaunu cilvēku, kas pieder pie etniskas, reliģiskas, kultūras vai imigrantu minoritāšu grupām, sociālo integrāciju un nodarbinātību, šajā programmā jāizstrādā arī labākā prakse no šajā jomā sekmīgi lietotajām metodēm, jo īpaši attiecībā uz personāla un speciālistu apmācību un apmaiņu (4. panta 2. punkts).

4.3.3

No pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedokļa EESK ir spiesta kritizēt Eiropas Komisijas neseno iepriekšējo priekšlikumu, kas attiecās uz bezpeļņas organizāciju rīcības kodeksu, lai sekmētu to caurskatāmību un finansiālo atbildību. Šim priekšlikumam varētu būt negatīva ietekme uz visām Eiropas NVO, un tas varētu visas šīs organizācijas diskreditēt, tādējādi graujot to visnotaļ noderīgo sociālo kapitālu: sabiedrības un vietējo, valstu un Eiropas institūciju uzticību.

EESK saprot rūpes, kas vērstas uz iespējamu bezpeļņas organizāciju izmantošanas terorisma un citu noziedzīgu darbību finansēšanā novēršanu. Tomēr tas jādara, lietojot parastos novēršanas un kriminālvajāšanas instrumentus, kādi pieejami dažādām dalībvalstu varas iestādēm. Galvenais tomēr ir turpināt darbu pie Eiropas Asociācijas un Eiropas Savstarpējās sabiedrības statūtu pieņemšanas, kas diemžēl šobrīd ir pārtraukts.

4.3.4

Arī šeit ir vietā minēt 4.1.2.2. un 4.1.2.3. punktā uzskaitītos pasākumus, kas attiecas uz “apmācību un personāla un speciālistu apmaiņu” un uz “informēšanas un izplatīšanas darbībām”.

4.3.5

Tāpat mākslai un kultūrai jāieņem svarīga vieta sabiedrības reakcijas uz noziedzību un terorismu etalona veidošanā un jākalpo arī kā citu uzskatu, kas atšķirtos no mūsu valstī plaši izplatītiem viedokļiem, izteikšanas un izpratnes līdzeklim.

4.4

Attiecībā uz 14. pantu (novērtējums) jāatkārto 4.1.4. punkta piebildumi.

5.   Secinājums

5.1

EESK uzskata, ka abi šīs ietvarprogrammas priekšlikumi ir nepieciešami un, ja starpposmu novērtējuma procesā programmu atzīst par pozitīvu virzību ieguvušu, priekšlikumiem jāpiešķir lielāks finansējums.

5.2

Turklāt EESK savas atbildības ietvaros ir jāiesaista dialogā ar Komisiju un Eiropas Parlamentu, lai galīgi izstrādātu programmas gada plānus, kā arī attiecīgajos novērtēšanas procesos.

5.3

EESK atgādina arī par to, ka Eiropas Savienības programmām, kas pašreiz tiek īstenotas brīvības aizsardzības jomā, jāpiešķir brīvības aizsardzības mērķim atbilstošs finansējums, kā tas norādīts atzinumā par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Hāgas programma: desmit prioritātes turpmākajiem pieciem gadiem: partnerība Eiropas atjaunošanai brīvības, drošības un tiesiskuma jomā” (KOM(2005) 184 galīgā red.; SOC/209 — CESE 1151/2005 fin).

5.4

Mēs visi esam atbildīgi par pamattiesību, brīvību un drošības aizsardzību. Tā sākas jau sākumskolā ar izpratnes veidošanu par mūsu kopīgajām vērtībām un tā jāturpina, nemitīgi cenšoties panākt trīs pīlāru — brīvības, demokrātijas un drošības — līdzsvaru.

Briselē, 2005. gada 14. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne–Marie SIGMUND


(1)  Ziņojums “Cilvēku drošība šobrīd”, Apvienoto Nāciju Organizācija http://www.humansecurity-chs.org.

(2)  OV C 19, 23.01.1999., 1. lpp.

(3)  http://www.europol.eu.int/index.asp?page=publar2004#INTRODUCTION.

(4)  EESK 2002. gada 24. aprīļa atzinums (referents strādājis bez izpētes grupas: Retureau kungs) (OV C 149, 21.06.2002.).

(5)  Par Komisijas darba dokumentu - saistība starp iekšējās drošības sargāšanu un starptautiskās aizsardzības pienākumu un instrumentu ievērošanu (KOM (2001) 743 galīgā redakcija).

(6)  Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra runa Madrides samita klubā par demokrātiju, terorismu un drošību, Madridē, Spānijā, 2005. gada 11. martā, http://www.safe-democracy.org.

(7)  Rohan Gunaratna. “Al Qaeda, viaje al interior del terrorismo islamista”. 27. lappuse. Editorial Servi Doc., Barcelona, 2003.

(8)  Padomes prezidentūras un terorisma apkarošanas koordinatora ziņojums Eiropadomei 2005. gada 16. un 17. jūnijā:

http://www.consilium.eu.int/uedocs/cmsUpload/newWEBre01.en05.pdf.

(9)  http://cumbre.clubmadrid.org/agenda/la-agenda-de-madrid.html.

(10)  EESK 2002. gada 29. maija atzinums (ziņotājs: Pariza Castaños kungs) (OV C 221, 17.09.2002.).

(11)  KOM(2002) 71 galīgā redakcija, 11.02.2002.

(12)  http://www.europol.eu.int/index.asp?page=publar2004#INTRODUCTION.

(13)  http://www.fatf-gafi.org/document/28/0,2340,en_32250379_32236930_33658140_1_1_1_1,00.html#Introduction.

(14)  Padomes prezidentūras un terorisma apkarošanas koordinatora ziņojums Eiropadomei 2005. gada 16. un 17. jūnijā:

http://www.consilium.eu.int/uedocs/cmsUpload/newWEBre01.en05.pdf.


17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/70


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem (2007) — ceļā uz taisnīgu sabiedrību”

KOM(2005) 225 galīgā red. — 2005/0107 (COD)

(2006/C 65/14)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2005. gada 27. oktobrī nolēma sagatavot atzinumu par tematu

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsonības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2005. gada 8. decembrī (ziņotāja — Mária HERCZOG ).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē), ar 123 balsīm par un 7 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

1.   EESK nostājas apkopojums

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo vienlīdzību lietu komiteja vēlreiz apliecina savu nedalīto atbalstu Eiropas gada par iespēju vienlīdzību visiem (2007) programmai. Tā iestājas par iespēju vienlīdzību un atbalsta Eiropas sociālo kohēziju un pamattiesību nodrošināšanu visiem.

1.2

Visos savos iepriekšējos atzinumos par šo jautājumu EESK ir uzsvērusi, ka ir nepieciešams daudz izteiktāks progress nekā tas bija līdz šim, lai likvidētu visas 13. pantā (1) minētās diskriminācijas formas. Ir jāatzīst, ka ir veikti daudzi vienlīdzību veicinoši pasākumi, bet vēl paliek neatrisināti neatliekami jautājumi. Šajā sakarā Eiropas gada par iespēju vienlīdzību visiem (2007) var sniegt labu iespēju noteikt un ņemt vērā minētās personu grupas.

1.3

EESK uzskata, ka ikvienam ES iedzīvotājam jābūt garantētai nediskriminācijai un iespēju vienlīdzībai, pilnībā izmantojot cilvēktiesības: pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Tādēļ minētais gads izmantojams, lai sekmētu visu veidu diskriminācijas likvidēšanu. Lai arī īpaša uzmanība ir veltīta 13. pantā norādītajiem diskriminācijas iemesliem, Eiropas gads uzskatāms par iespēju veidot izpratni gan par diskrimināciju, ar ko sastopas konkrētas grupas, kuras parasti netiek ņemtas vērā, piem., bērni, gan par tādām ar diskrimināciju saistītām problēmām, kas vēl nav risinātas.

1.4

EESK atbalsta Sociālo programmu laika posmam no 2005. līdz 2010. gadam, kurā izstrādāta rīcības stratēģija iespēju vienlīdzības un sociālās kohēzijas jomā, un abas minētās jomas ir izvirzītas kā galvenie darbības lauki. Saskaņā ar turpmāk norādītajiem pārlabojumiem un papildinājumiem EESK piekrīt un atbalsta Eiropas gada par iespēju vienlīdzību visiem (2007) mērķus, kas attiecas uz tiesībām, pārstāvību, atzīšanu, cieņu un toleranci, kā arī integrētu pieeju minētajām jomām.

2.   Pamatojums un piezīmes

2.1   Komisijas dokumenta kopsavilkums

2.1.1

Komisijas paziņojumā par Sociālo programmu laika posmam no 2005. līdz 2010. gadam ir uzsvērta iespēju vienlīdzības veicināšanas nozīme solidārākas sabiedrības izveidē. Skatāmajam priekšlikumam pievienotajā paziņojumā (2) ir darīts zināms Komisijas nodoms izstrādāt jaunu pamatstratēģiju attiecībā uz nediskrimināciju un iespēju vienlīdzību visiem. Viena no galvenajām paziņojumā paustajām iniciatīvām ir priekšlikums 2007. gadu noteikt par Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem. Eiropas gada vispārējais mērķis būs veicināt iedzīvotāju izpratni par tiem ieguvumiem, kas rodas, pateicoties taisnīgai un solidārai sabiedrībai, kurā valda iespēju vienlīdzība visiem. Šāds mērķis prasīs pārvarēt šķēršļus, kas traucē iekļauties sabiedrībā un traucē veicināt tādas vides rašanos, kurā Eiropas daudzveidība tiktu uzskatīta par sociālās un kultūras vitalitātes avotu. Konkrētie Eiropas gada mērķi ir šādi:

Tiesības — izpratnes veicināšana par vienlīdzību un nediskrimināciju;

Pārstāvība — debašu veicināšana par veidiem, kā palielināt pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras līdzdalību sabiedrībā;

Atzīšana — daudzveidības atzīšana un atbalstīšana;

Cieņa un tolerance — vienotākas sabiedrības veicināšana.

Skatāmajā priekšlikumā iekļauti Eiropas gada par iespēju vienlīdzību visiem īstenošanas noteikumi un noteikts tā budžets. Priekšlikuma pamatojums ir Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 13. pants (3).

2.2   Vispārējas un īpašas piezīmes

2.2.1

Iespēju vienlīdzības izveidošana ir Eiropas politikas prioritāte, un tai tādai jāpaliek arī turpmāk. Kaut arī ir notikušas ievērojamas izmaiņas likumdošanā Eiropas un valstu līmenī cīņā pret diskrimināciju, jo sevišķi līguma 13. pantā minētajiem diskriminācijas veidiem, iespēju vienlīdzības un nediskriminācijas konsekventākas īstenošanas nodrošināšanai ir nepieciešami papildu pasākumi. Netiešas diskriminācijas formas var bieži vien konstatēt to izpausmes brīdī, bet ir grūti pierādāmas. Arī šis apstāklis ir jāņem vērā, sastādot Eiropas gada (2007) programmu.

2.2.2

Vēl viena joma, kam jāpievērš uzmanība, ir aizsardzības pret diskrimināciju dažādu iemeslu dēļ līmeņa un apjoma atšķirības. Komiteja noteikti iesaka, ka diskriminācija jebkāda iemesla dēļ — dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģiskās pārliecības, invaliditātes, vecuma un seksuālās orientācijas dēļ — ir nepieļaujama nodarbinātības, apmācības, izglītības, sociālās aizsardzības, sociālo priekšrocību un preču un pakalpojumu pieejamības jomā. Pretēja rīcība var radīt grupu hierarhijas izveidošanās risku.

2.2.3

Kopš ir izstrādāta Eiropas Pamattiesību harta, ES vairs nevar uzskatīt tikai par starpvalstu apvienību, kuras pamatā ir ekonomiski apsvērumi. Līdz ar to ir pienācīgā veidā jāņem vērā sociālās grupas, kas cieš no dažādām atstumtības formām, jo darba tirgus un dalība ekonomiskajā dzīvē tām nav bijusi brīvi pieejama vai arī iemesls ir tāds, ka tās dzīvo nabadzībā, kaut arī ir aktīvas darba tirgū.

2.2.4

Sociālie un ekonomiskie apsvērumi runā par labu visiem indivīdiem garantētai iespēju vienlīdzībai, jo sevišķi attiecībā uz tiem, kas ir diskriminēti vai kuriem jāpacieš nelabvēlīgi sociālie, kultūras, ģeogrāfiskie vai citi apstākļi. Ja viņiem sniegtu pienācīgu atbalstu, viņi spētu pilnībā integrēties sabiedrībā, dodot savu sociālo un ekonomisko ieguldījumu.

2.2.5

EESK uzskata, ka Eiropas gada par iespēju vienlīdzību visiem (2007) programma ir iespēja pievērst uzmanību tiem, kas varētu tikt ignorēti: piem., jaunatne, ieskaitot bērnus, kuri cieš no diskriminācijas vecuma dēļ, personas, kas tiek diskriminētas vairāku iemeslu dēļ vienlaicīgi un attālu vai mazapdzīvotu reģionu un pilsētu iedzīvotāji, kurus skar diskriminācija un kam nav pieejami nepieciešamie pakalpojumi.

2.2.6

Komiteja uzskata, ka Eiropas gadā jāparedz arī iespēja tādu būtisku problēmu turpmākai izpētei kā vairākkārtēja diskriminācija, kas bieži vērsta pret dažām iedzīvotāju grupām (piem., bērniem invalīdiem, gados veciem migrantiem, čigānu tautības sievietēm). Visbeidzot visās iniciatīvās diskriminācijas novēršanas jomā jāņem vērā diskriminācijai visvairāk pakļauto iedzīvotāju grupu daudzveidība un neviendabīgums.

2.2.7

Eiropas gadam jākļūst par iespēju uzlabot lielāka skaita iedzīvotāju grupu stāvokli. Sākumā īpaša uzmanība būtu pievēršama ANO Konvencijai par bērna tiesībām, ko ir ratificējušas visas ES dalībvalstis un kuru tādēļ var uzskatīt par vienu no ES dalībvalstu pieņemtajiem principiem, tādējādi padarot bērna tiesību aizsardzību par vienu no Eiropas prasībām nākotnē.

2.2.8

Būtu pāragri novērtēt Eiropas Invalīdu gada (2003) un 2003. gadā pieņemtā rīcības plāna (2004—2010) (4) sākotnējo ietekmi, tomēr ir skaidrs (5), ka, pateicoties Eiropas gada ietekmei, minētajai sociālajai grupai dalībvalstīs pievērš lielāku uzmanību un sabiedrībai ir vieglāk pieejama precīzāka informācija par saviem līdzpilsoņiem — invalīdiem. Lai panāktu patiesas izmaiņas, būtiski svarīgs tomēr ir attiecīgajos Eiropas gados gūto panākumu un turpmāko pasākumu kompetents novērtējums. EESK pašreiz gatavo atzinumu par Eiropas Invalīdu gada novērtējumu un turpmākajiem pasākumiem.

2.2.9

Sakarā ar netiešajiem 2007. gada ieguvumiem neapšaubāmi jāņem vērā un, izstrādājot tiesību aktus, nodaļā par kontroli jāuzsver arī tas, kādas konkrētas pārmaiņas notikušas ikdienas dzīvē un administratīvajā praksē; tātad jāuzrāda ne tikai novērtējums par to, cik procentu ES iedzīvotāju ieguvuši vairāk informācijas par sistemātiski diskriminētām personu grupām. Ir jānoskaidro arī tas, kādas konkrētās izmaiņas ir notikušas ikdienas dzīvē un administratīvajā praksē.

2.2.10

Diskriminācijas dažādo iemeslu iekļaušana visās ES politikās un iniciatīvās, kā arī konkrēta iemesla īpašo prasību ievērošana, izstrādājot pasākumus saistībā ar kādu citu iemeslu (piem., invaliditātes problēmu ievērošana, izskatot pārējos iemeslus), ir galvenais, lai veicinātu diskriminācijas likvidēšanu un sekmētu iespēju vienlīdzību. Jau gūto pieredzi dzimumu līdztiesības jomā varētu izmantot attiecībā uz citiem diskriminācijas iemesliem.

2.2.11

Ir svarīgi uzsvērt ne tikai diskriminācijas, ksenofobijas un rasisma nepieņemamību, bet arī multikulturālās Eiropas vērtības un Eiropas antidiskriminācijas politikas ietvaros jau pieņemto direktīvu īstenošanas svarīgumu.

2.2.12

EESK jau vairākos atzinumos (6) ir apliecinājusi nevalstisko organizāciju, augstākminēto minoritāšu grupu, privātā un valsts sektora darba devēju, galveno sociālās ekonomikas dalībnieku, darba ņēmēju un reģionu pārstāvju piedalīšanās nozīmību. Tāpat ir jāiesaista arī personas — diskriminācijas upuri un tos pārstāvošās grupas un struktūras visos īstenošanas līmeņos un katrā tās fāzē. Plānošanas, palīdzības sniegšanas un palīdzības kontroles procesā ir efektīvāk jāuzrauga (un ja nepieciešams, izmantojot arī ziņojumus no citiem avotiem), vai, piemēram, patiešām pastāv atbilstoša komunikācija ar nevalstiskajām organizācijām.

2.2.13

Īpaša uzmanība veltāma un ir atzīstama NVO un diskriminētās iedzīvotāju grupas pārstāvošo organizāciju nozīme. To iesaistīšana Eiropas gada pasākumos jānodrošina visos līmeņos (vietējā, reģionālajā, valsts un Eiropas līmenī) un visos darbības posmos (attiecīgā gada pasākumu vispārējā plānošanā, īstenošanā, izpildē, novērtēšanā un izpildes pārbaudē). Jo īpaši uzsverama un vēra ņemama ir sociālās ekonomikas uzņēmumu un organizāciju (kooperatīvu, apvienību, fondu un savstarpēju fondu) nozīme diskriminācijas apkarošanā.

2.2.14

Komiteja ir gandarīta par to, ka Komisija atzīst, ka darbs ar darba devējiem un darba ņēmējiem ir svarīgs, lai veicinātu un atbalstītu nediskriminācijas darba vietās un daudzveidības politiku. EESK iesaka izmantot Eiropas gadu, lai noskaidrotu un

veicinātu informācijas un labas prakses apmaiņu;

paaugstinātu apziņas līmeni uzņēmumos par pievienoto vērtību, kāda ir iespēju vienlīdzības ievērošanai un iekļaušanai uzņēmumu darbā pieņemšanas un karjeras virzības politikā;

radītu darba devēju un citām ieinteresēto pušu, ieskaitot nevalstiskās organizācijas un organizācijas, kas strādā ar diskriminācijas skartām grupām, partnerattiecības un noturīgus tīklus;

veidotu saikni ar nākamo Komisijas plānu par korporatīvo sociālo atbildību (publicējams 2006. gada janvārī), sekmētu tā izpildi.

2.2.15

Iespēju vienlīdzības visiem gads ir labi jāsagatavo, pamatojoties uz agrāko pieredzi. Informācija ir jāsniedz visiem saprotamā, skaidri formulētā valodā, jānodrošina izglītošanas un apmācības iespējas, kā arī pietiekami plaša mēdiju uzmanība, saskaņošana ar citām politikām un nepieciešamā tehniskā palīdzība. Ir plašāk jāizmanto, jāizplata un plašāk jāpiemēro pašreizējie pētniecības rezultāti, labas prakses un sevi kā efektīvas apliecinājušās programmas.

2.2.16

EESK uzskata, ka paredzētais budžets ir ļoti ierobežots salīdzinājumā ar iecerēm un vajadzībām. Būtu nepieciešams pievērst vajadzīgo uzmanību tam, lai tiktu piešķirti pieejamie līdzekļi, nodrošinot to, ka iesaistītās personas jau no paša sākuma tos var izmantot.

2.2.17

Arī sakarā ar Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem ir jānorāda, ka Savienības valstīs katram — ne tikai 13. pantā un šajā atzinumā minētajām grupām — galvenokārt sociālās iekļaušanas un izglītības ceļā jānodrošina apstākļi savu spēju un iespēju attīstīšanai.

Briselē, 2005. gada 14. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  EESK atzinums par tematu “Nabadzība sieviešu vidū Eiropā” (ziņotāja: Brenda King) – OV C 24, 31.1.2006.; EESK atzinums par tematu “Sociālā programma” (ziņotāja: Ursula Engelen-Kefer) – OV C 294, 25.11.2005.; EESK atzinums par tematu “Eiropas sociālais fonds” (ziņotāja: Ursula Engelen-Kefer) – OV C 234, 22.9.2005.; EESK atzinums par tematu “Kopienas nodarbinātības un sociālās vienotības programma – PROGRESS” (ziņotājs: Wolfgang Greif)OV C 234, 22.3.2006. SOC/167 EESK atzinums par tematu “EQUAL” (ziņotājs: Sukhdev Shama) – OV C 241, 28.09.2004 EESK atzinums par tematu “Eiropas invalīdu gads” (ziņotājs: Miguel Įngel Cabra de Luna) OV C 110, 30.04.2004

(2)  Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Nediskriminācija un iespēju vienlīdzība visiem pamatstratēģija” (KOM(2005) 224.)

(3)  Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 13. pants: Neskarot pārējos šā Līguma noteikumus un nepārsniedzot pilnvaras, ko Kopienai piešķir šis Līgums, Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu var veikt attiecīgas darbības, lai cīnītos pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ. (2) atkāpjoties no 1. punkta, gadījumos, kad Padome pieņem lēmumus par Kopienas veicināšanas pasākumiem, kas neprasa nekādu dalībvalstu likumu un noteikumu normu harmonizāciju, lai atbalstītu dalībvalstu darbību, kuras mērķis ir veicināt 1. punktā minētos mērķu sasniegšanu, tā tos pieņem saskaņā ar 251. pantā noteiktos kārtību.

(4)  Sk. EESK atzinumu CESE SOC/163 – OV C 110, 30.4.2004.

(5)  Skat. Eurobarometer

(6)  Skat. SOC/189 – OV C 234, 22.9.2005.


17.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/73


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Kā integrēt sociālos aspektus Ekonomisko partnerattiecību nolīgumu sarunās”

(2006/C 65/15)

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu Eiropas Komisija komisāres Loyola de PALACIO2004. gada 2. jūlija vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju sagatavot izpētes atzinumu par tematu “Kā integrēt sociālos aspektus Ekonomisko partnerattiecību nolīguma sarunās”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo attiecību specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2005. gada 10. novembrī, pamatojoties uz ziņotāja Antonello Pezzini kga un līdzziņotāja Gérard Dantin kga iepriekš izstrādāto projektu.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 422. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 14. un 15. decembrī (14. decembra sēdē), ar 125 balsīm par, 2 balsīm pret un 7 atturoties, pieņēma šādu atzinumu:

1.   Ievads

1.1   Atzinuma saturs

1.1.1

Šis atzinums sagatavots pēc komisāres Loyola de Palacio kdzes lūguma. Komisāre 2004. gada 2. jūlija vēstulē par apspriešanos ar Komiteju pēc norādes, ka “Komisija novērtē Ekonomikas un sociālo lietu komitejas aktīvo lomu atvērta dialoga veicināšanā starp ĀKK nevalstiskās jomas dalībniekiem un Eiropas Savienību”, aicina Komiteju sagatavot “izpētes atzinumu par iespējamajiem veidiem, kā sarunās par Ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem ietvert sociālos aspektus, īpašu uzmanību pievēršot nodarbinātības jautājumiem, darba tiesību normām, sociālās drošības un dzimumu vienlīdzības jautājumiem”.

1.1.2

Kotonū nolīguma 37. pantā paredzētie Ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN) jānoslēdz līdz 2007. gada 31. decembrim. To mērķis ir “veicināt ĀKK valstu pakāpenisku un vienmērīgu integrāciju pasaules ekonomikā, pienācīgi ievērojot to politisko izvēli un attīstības prioritātes un tādējādi sekmējot to ilgtspējīgu attīstību un veicinot nabadzības izskaušanu ĀKK valstīs” (34. panta 1. daļa). Vispārīgāk šie nolīgumi ir daļa no Kotonū nolīguma 19.–27. pantā (1. sadaļa) paredzētās “attīstības stratēģijas” īstenošanas pasākumiem.

1.1.3

Komisijas atzinuma pieprasījums pamatots ar Kotonū nolīguma 37. pantu un 1. sadaļu, kas nosaka šī izpētes atzinuma ietvaru.

1.2

Atzinuma pieprasījums atspoguļo Komisijas atzīto sociālās dimensijas nozīmi sarunās par Ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem.

1.2.1

Komiteja ir gandarīta par Komisijas ieinteresētību un attiecīgo rīcību.

1.2.2

Patiesi, optimāla ekonomiskā attīstība nav iespējama bez paralēlas sociālās attīstības. Lai ekonomikas progress būtu sekmīgs un nestu arī cilvēku dzīvesveida un labklājības uzlabošanos, minētajām norisēm jānotiek vienlaikus.

1.2.3

Īstenojot EPN, nenovēršami būs jāveic strukturālās reformas; tās būtiski ietekmēs vairākus ĀKK valstu iedzīvotāju pašreizējās dzīves aspektus. Lai novērstu risku, ka iedzīvotāji varētu noraidīt Ekonomisko partnerattiecību nolīgumus, strukturālās reformas, kuras nereti būs sarežģīti pārdzīvot, vajadzētu pavadīt paralēlam progresam sociālajā jomā.

1.2.4

Šajā ziņā pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai ir centrālā vieta uz Ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem balstītā procesa visos posmos.

1.3

Kopumā Kotonū nolīgumā paredzēts pakāpeniski novērst abu pušu savstarpējā tirgus šķēršļus un norādīts, ka sarunu periods ir noderīgs un piemērots publiskā un privātā sektora veiktspējas uzlabošanai.

1.3.1

EPN sarunu pamatmērķi — Kotonū nolīguma īstenošanas elementi — attiecas galvenokārt uz šādiem jautājumiem: nabadzības izskaušana, ilgtspējīga attīstība, sieviešu efektīva līdzdalība, nevalstisko dalībnieku iesaiste un centieni uzturēt pietiekamā apmērā valsts izdevumus sociālajos sektoros (1).

1.3.2

Kotonū nolīgumā paredzēts EPN iekļaut plašu sektoru loku: konkurences politiku (2), intelektuālā īpašuma tiesības (3), veselības aizsardzības un augu veselības pasākumus (4), tirdzniecības un vides aizsardzības jautājumus (5), komerctiesību un darba tiesību normas (6), patērētāju tiesību aizsardzību (7), pārtikas nekaitīgumu (8) un investīcijas (9).

1.4

EPN — kuru darbības jomai ir vairākas dimensijas (skat. II pielikumu) — ir uzskatāmi par savstarpējiem brīvas tirdzniecības līgumiem, kurus noslēdz divpusēji starp ES un ĀKK reģiona valstīm vai reģioniem. Svarīgi ņemt vērā principu, ka EPN jāatbilst PTO noteikumiem.

1.4.1

Gan ĀKK valstis, gan ES ir pārliecinātas par nepieciešamību PTO ietvaros izveidot līdzsvarotāku un taisnīgāku daudzpusēju tirdzniecības sistēmu, kura balstītos uz acīmredzamu saikni starp tirdzniecību un attīstību, un piedāvāt patiesi diferencētus attīstības valstīm — jo īpaši mazāk attīstītajām valstīm (MAV) un mazajām salu valstīm — labvēlīgus noteikumus, un kuras lēmumu pieņemšanas procedūra būtu pārredzama un balstīta uz pilnvērtīgu līdzdalību.

1.5

Kā norādījusi ĀKK/ES parlamentārā asambleja, līdz šim risinātās sarunas (skat. II pielikumu) atklājušas dažas būtiskas atšķirības ĀKK valstu un ES nostājā.

1.5.1

Jāatceras, ka daudzās ĀKK valstīs ārējais parāds ir nepārvarams šķērslis to ekonomiskajai un sociālajai attīstībai (10). Tas ir viens no iemesliem, kāpēc EPN sarunu pirmajā posmā nav panākts saistošs pamatnolīgums, kā to vēlējās ĀKK valstis.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1

Vairākas ĀKK valstis, īpaši Āfrikas dienvidos, uzskata, ka reģionālā integrācija sākotnēji izraisīs ienākumu samazināšanos, īpaši muitas nodevu samazināšanas rezultātā. Šajā posmā tātad būtu jāparedz paaugstinātas finanšu saistības, pamatojoties uz dažādajām ieguldījuma likmēm. Tā kā no muitas nodevām gūtie ienākumi daudzās ĀKK valstīs veido lielu daļu valsts kases ienākumu, pēc iespējas drīzāk būtu jāizveido tāda nodokļu sistēma, kas spētu radīt citus ienākumus šāda veida zaudējumu kompensācijai. Šīm valstīm nepieciešams atbalsts efektīvu nodokļu sistēmu izveidei. Bez tam ĀKK valstis parādījušas visai niecīgu progresu reģionālās tirdzniecības sadarbības praktiskajā īstenošanā. Esošie un topošie nolīgumi ne tikai aprobežojas ar noteiktiem reģioniem, bet arī kopumā nav sasnieguši mērķi palielināt starpreģionu tirdzniecības apjomu. Faktiski tikai dažās no integrācijas zonām pastāv vērā ņemama tirdzniecība reģiona iekšienē.

2.1.1

Līdz šim visās sešās reģionālajās darba grupās sarunas risinājušās ilgstoši un ar grūtībām. Nav šaubu par to, ka to beigu termiņš — 2007. gada beigas — netiks ievērots. Pārejas periods būs ilgāks un turpināsies arī krietni pēc 2008. gada. Lielākās grūtības ir sagaidāmas Āfrikas dienvidos un austrumos. Āfrikas valstis izrāda daudz lielāku interesi par infrastruktūras problēmām (ceļi, slimnīcas, apmācības centri, lauksaimniecības attīstība u.c.) nekā ar problēmām, kuras saistītas ar pilsoniskās sabiedrības aspektiem (11).

2.1.2

Katrā reģionā darbojas speciālās darba grupas, kuras pastāvīgi seko tirdzniecības sarunām (12). Šīm darba grupām noteikti jākonsultējas ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai uzklausītu to vērtējumu un priekšlikumus par sociālajiem aspektiem un, vispārīgāk, par problēmu kopumu, kas saistīts ar attīstību. Lai to panāktu, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem būtu jāizveido reģionāla līmeņa struktūra un jāorganizē darbība tā, lai savu pozīciju izstrādātu kolektīvi. Eiropas Savienībai jāsniedz finanšu un tehnisks atbalsts šādas iniciatīvas praktiskai īstenošanai.

2.1.3

Arī savos iepriekšējos ziņojumos Komiteja ir iestājusies par pilsoniskās sabiedrības plašāku līdzdalību (13), turklāt ievērojot to, ka Kotonū nolīgumā nevalstisko dalībnieku līdzdalība ir minēta vairāk nekā 30 pantos, nobeiguma deklarācijā, kā arī IV pielikumā attiecībā par izpildes un pārvaldības procedūrām. Vislabāk šī pieeja ir izteikta “Pamatprincipos” (2. pants) un 2. nodaļā, kas ir pilnībā veltīta “partnerattiecību dalībniekiem”.

2.1.4

EESK uzskata, ka būtu svarīgi izplatīt Eiropas pieredzi Struktūrfondu izmantošanā, īpaši attiecībā uz 1. mērķa reģioniem, arī ĀKK reģionos (14).

2.2

Pilsoniskās sabiedrības līdzdalība Ekonomisko partnerattiecību nolīgumu īstenošanā ir viens no priekšnoteikumiem to rezultātu efektivitātei.

2.2.1

Kotonū nolīguma 6. pantā “nevalstiskie dalībnieki” definēti kā: privātais sektors, ekonomiskie un sociālie partneri, tostarp arodbiedrību organizācijas, pilsoniskā sabiedrība visās tās formās atkarībā no nacionālajām īpatnībām (15).

2.2.2

Līgumā ir visnotaļ biežas atsauces uz pilsonisko sabiedrību (16); 4. pantā ir definēts veids, kādā tiek īstenota pilsoniskās sabiedrības līdzdalība (17).

2.2.3

Vairumā ĀKK valstu pilsoniskā sabiedrība ir visai vāji organizēta. Tāpēc sarunas par ekonomiskās partnerības nolīgumiem sniedz iespēju uzlabot tās organizētību un līdz ar to — priekšlikumu sniegšanas spēju. Vienīgi ar šādu nosacījumu tā varēs spēlēt nozīmīgu lomu izvēlētās pieejas īstenošanā un tādējādi, ceļot konkurētspēju un uzlabojot sociālos aspektus, sekmēt izaugsmi.

2.2.4

Šajā ziņā ir svarīgi sarunās ar visām ĀKK valstīm ievērot noteiktus obligātos kritērijus. Tiem jābūt vērstiem uz racionālu integrāciju pasaules ekonomikā, kā arī uz tirdzniecības attīstību sasaistē ar attiecīgām sociālajām tiesībām, nabadzības samazināšanu un darbinieku tiesību ievērošanu  (18). Pēc šiem kritērijiem ir jāvadās reģionālo sarunu risināšanā.

2.2.5

Būtu jāuzsver, ka vairāki kritēriji attiecībā uz nodarbinātību, sociālo drošību un dzimumu vienlīdzības jautājumiem, tāpat kā ciešā saikne starp tirdzniecības attīstību un darba tiesību normām Komisijai piešķirtajā pilnvarojumā vest sarunas par EPN ir minēti diezgan vispārīgi un vienīgi dokumenta preambulā.

2.2.6

Komisijas izstrādātajos dokumentos par ES un ĀKK dažādu reģionu EPN sarunu pirmā posma rezultātiem sociālie jautājumi un dzimumu vienlīdzības jautājumi ir apskatīti nepietiekami.

2.2.7

Tas ir pretrunā ar principu, ka EPN veido Kotonū nolīguma ekonomisko dimensiju un tādēļ vērtības, kuras attiecas uz visiem cilvēku dzīves aspektiem un skaidri norādītas Kotonū nolīgumā, būtu jāņem vērā un jāstiprina EPN sarunās.

2.3

Lai nodrošinātu Ekonomisko partnerattiecību nolīgumu rezultātu efektivitāti sociālajā jomā, būtu jāizveido sociāli profesionālajiem dalībniekiem paredzēts ietvars, kas veicinātu to vienotību telpā un laikā.

2.3.1

Lai sasniegtu apmierinošus rezultātus gan sarunās, gan to satura praktiskajā īstenošanā, šim ietvaram būtu jāveicina efektīvas līdzdalības metodoloģijas izstrāde, iesaistot ekonomiskos un sociālos dalībniekus jau no to viedokļu izstrādes posma.

2.3.2

Neskatoties uz to, pašlaik jau uzsāktajās EPN sarunās jāsaskaras ar būtisku un pieaugošu nevienlīdzību starp abām pusēm to attīstības līmeņa, dzīves kvalitātes un sociālo tiesību, kā arī tirdzniecības nosacījumu ziņā, bet vēl jo vairāk priekšlikumu sniegšanas, vadības un kontroles patstāvīgās spējas aspektā. Šāda nevienlīdzība un atšķirības padara EPN sarunas visai sarežģītas un delikātas. Šī sarežģītība nedrīkst liegt sarunās iekļaut sociālos aspektus, lai tas tiktu darīts tieši vai notiktu kā skaidri identificēts un noteikts ekonomiskās un/vai komerciālās izvēles rezultāts. Būtu īpaši jāuzsver nodarbinātības un uzņēmējdarbības kultūras jautājumu, darba tiesību normu, sociālās drošības un dzimumu vienlīdzības jautājumu nozīme (19).

2.3.3

Reģionālajā līmenī dažos plānos paredzēta pilsoniskās sabiedrības līdzdalība sarunu posmos un valsts un reģionālajās komitejās. Tomēr joprojām nav zināma pilsoniskās sabiedrības pārstāvju līdzdalības un apmierinātības pakāpe partnerattiecību procesā.

2.3.4

Pateicoties periodiskām sanāksmēm ar ĀKK valstu sociālās un ekonomiskās jomas pārstāvjiem, EESK būtu spējīga novērtēt viņu līdzdalības pakāpi dažādos procesa posmos.

3.   Pilsoniskās sabiedrības līdzdalība

3.1

Vairumā ĀKK valstu pilsoniskā sabiedrība nereti ir visai vāji vai slikti organizēta. Tāpēc sarunas par Ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem sniedz iespēju celt tās organizētību un līdz ar to — priekšlikumu sniegšanas spēju. Šis ir viens no nosacījumiem, lai tā varētu praksē spēlēt nozīmīgu lomu izvēlētās pieejas īstenošanā un tādējādi, ceļot konkurētspēju un uzlabojot sociālos aspektus, sekmēt izaugsmi. Pilsoniskās sabiedrības organizētības un līdz ar to tās rīcībspējas uzlabošana būs atkarīga no Komisijas apņēmības un ieinteresēto valstu gribas to panākt.

3.1.1

Pozitīvu virzību uz pastāvīgu situācijas uzlabošanos varētu nodrošināt sociālo un ekonomisko dalībnieku līdzdalības regulāra un pastāvīga vērtēšana visos EPN īstenošanas posmos. Tādu vērtēšanu vajadzētu veikt iestādēm, kuras risina sarunas.

3.1.2

Apspriešanās ar dažādiem pilsoniskās sabiedrības sektoriem un to iesaistīšana sarunās, kā arī veiktā darba kontrole palīdzētu piešķirt virzību un saturu kopīgajiem centieniem uzlabot visu iedzīvotāju dzīves kvalitāti, tālabad izmantojot EPN un ievērojot Kotonū nolīguma principus.

Būtu jāiztulko vietējās valodās un plaši jāizplata paraugprakses piemēri.

3.2

Lai īstenotu un sekmētu efektīvas līdzdalības metodoloģiju, kura ir pilsoniskās sabiedrības devuma lietderīguma un kvalitātes nepieciešams nosacījums, ir jāveido apstākļu kopums, kurā nevalstiskajiem dalībniekiem ir iespēja tikties, apspriesties, kopīgi izvirzīt mērķus, izteikt priekšlikumus par tiem EPN sarunās, sekot to attīstībai un, jo īpaši, — sekmēt tās īstenošanu praksē, tai sekot, kā arī novērtēt to ietekmi.

3.2.1

Minēto apstākļu kopuma veidošana atbilst nepieciešamībai radīt profesionālajiem sociālajiem dalībniekiem paredzētu ietvaru, kurā veicināt to vienotību telpā un laikā.

3.2.2

Šī mērķa labad, kā to jau nobeiguma deklarācijā norādījusi jūnija beigās Briselē notikusī “ĀKK ES ekonomisko un sociālo aprindu 24. sanāksme” , Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ierosina izveidot Sociālā dialoga reģionālās komitejas, kurās, lai sniegtu ieguldījumu sociālās attīstības programmu izstrādē, ierosināšanā, īstenošanā un tās uzraudzībā, kopā sanāktu sociāli profesionālie dalībnieki.

3.2.3

Visu Sociālā dialoga reģionālo komiteju pilnvarās vajadzētu ietilpt galvenokārt šādiem uzdevumiem:

SDO konvenciju, jo īpaši uz sociālajām pamattiesībām attiecināmo, piemērošana un tās uzraudzība;

pienācīgu nodarbinātības apstākļu nodrošināšana un sociālās attīstības veicināšana;

EPN un reģionālās integrācijas radītās reģionālās ekonomiskās un sociālās ietekmes jautājumi;

3.2.3.1

Precīzāk, reģionālās komitejas, iespējams, ar specializētu grupu palīdzību varētu īpašu uzmanību pievērst priekšlikumu izstrādāšanai par šādiem jautājumiem:

nodarbinātības veicināšana: mērķi un metodes; pienācīgi nodarbinātības apstākļi (atlīdzība, darba apstākļi, utt.)

izglītība;

sākotnējā un pastāvīgā arodapmācība;

sociālās aizsardzības pasākumi;

sarunas saistībā ar norisēm “neformālajos” sektoros;

dzimumu vienlīdzība;

ilgtspējīga attīstība, īpašu uzmanību pievēršot vides jautājumiem;

infrastruktūras un investīcijas;

3.2.4

Starptautiskā Darba organizācija (SDO) darba organizācijas un metodoloģijas jautājumos varētu līdzdarboties Sociālā dialoga reģionālo komiteju izveidošanā. SDO ir guvusi lielu pieredzi, īstenojot programmu PRODIAF (Sociālā dialoga veicināšanas reģionālā programma franču valodā runājošajai Āfrikai). Šo pieredzi varētu likt lietā, sekmējot minēto komiteju efektivitāti.

3.2.5

Reģionālās komitejas sastāva veidošanā atbilstības kritērijus varētu izstrādāt, vadoties pēc ĀKK valstu un ES Padomes vienošanās par pieeju EAF (Eiropas Attīstības fonda) finansējumam.

3.2.6

Gadījumos, kad viendabīgos reģionos (kā Karību jūras valstīs) jau izveidotas plaformas, forumi vai citi nevalstisko dalībnieku strukturēti grupējumi, kas paredzēti valsts un reģionālo indikatīvo programmu izstrādes radītajām vajadzībām, būtu jāizvērtē, kā tie būtu jāpielāgo, lai īstenotu Sociālā dialoga reģionālo komiteju mērķus.

3.2.7

Efektivitātes labad Sociālā dialoga reģionālās komitejas varētu ar konkrētiem pasākumiem iesaistīt Reģionālo sagatavošanās darba grupu (TFPR) darbā. Faktiski TFPR ir izšķiroša loma, jo tās nodrošina atbalsta plānojuma atbilstību sarunu posmā noskaidrotajām vajadzībām.

3.2.7.1

Minēto komiteju līdzdalība organizētajai pilsoniskajai sabiedrībai dotu iespēju reģionālā līmenī iegūt nozīmīgāku lomu un uzraudzīt ilgtspējīgas attīstības principa ievērošanu sarunu norisē un konkrētu pasākumu veikšanā.

3.2.7.2

Kā atkārtots vairākkārt, ĀKK valstīs īpaši svarīgas ir ar lauksaimniecību saistītās problēmas un vides aizsardzības jautājumi; ir būtiski tos ņemt vērā visos sarunu posmos, jo īpaši izmantojot nozares vietējo pārstāvju tiešo pieredzi.

3.2.7.3

Sociālā dialoga reģionālās komitejas varēs veikt daudz noderīgāku un proaktīvāku darbu, jo īpaši ņemot vērā to, ka pēc tam, kad tiks noskaidroti finansējuma un darba organizācijas jautājumi, tās varēs risināt pārrunas ar ĀKK/ES Uzraudzības komiteju un gūt labumu no pieredzes apmaiņas ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju.

4.   Nodarbinātības attīstība

4.1

Pienācīga nodarbinātība ir būtisks ierocis cīņai pret nabadzību, jo ar tās palīdzību var:

uzlabot ienākumus un tādējādi arī pirktspēju un tirgu;

atbrīvot iedzīvotājus un to grupas no situācijas, kurā viņi ir atkarīgi no palīdzības;

ražot preces un sniegt pakalpojumus, kas pieejami plašai sabiedrībai un kalpo tās vajadzību apmierināšanai;

palīdzēt finansēt sociālos pakalpojumus: izglītību un apmācību, pensijas, bezdarbnieku pabalstus, veselības aprūpi, būtībā visu, kas definējams kā “sociālās drošības pasākumi”.

4.1.1

Nodarbinātības politikas uzdevums ir veicināt un virzīt valsts un privātā sektora ieguldījumus, kā arī sociālās un uz solidaritāti balstītās ekonomikas sasniegumus.

4.1.2

Nodarbinātības attīstības programmās būtu jāietver pakāpeniska, sarunu rezultātā saskaņota neformālās ekonomikas iekļaušana privātajā vai valsts sektorā, tostarp veicinot starptautisko darba tiesību normu (īpaši pamattiesību) ievērošanu; pienākumu uzņēmumiem, kuri gūst labumu no valsts līdzekļiem (investīciju, valsts pasūtījuma veidā) ievērot starptautiskās darba tiesību normas un vides aizsardzības noteikumus (attiecībā uz klimatu, bioloģisko daudzveidību, Kioto protokolu, mežu aizsardzību u.c.). Daļēji tas ir uzņēmumu sociālās atbildības jautājums.

4.1.3

Šīm programmām būtu arī jāieskicē nostādnes nepieciešamajām ekonomikas, nodokļu un administratīvajām reformām, korupcijas apkarošanai, nodokļu kredītu un citu sevišķi MVU un amatniecībai paredzēto pakalpojumu ieviešanai.

4.1.4

Partnerattiecību mērķis, kā labi zināms, ir veicināt un paātrināt ĀKK valstu ekonomisko, kultūras un sociālo attīstību. Galvenais uzdevums ir nabadzības samazināšana un, gala rezultātā, tās izskaušana. EPN būtu jāuzlabo partnerattiecības, veicinot ekonomikas atvērtību, jo īpaši dienvidu — dienvidu dimensijā, un ar skaidru un nacionālajiem un ārvalstu investoriem pievilcīgu likumu palīdzību panākt lielāku liberalizāciju.

4.1.5

Ir jāpieliek īpaši pūliņi, lai ļautu ĀKK valstīm atvērties kultūras un ekonomikas ziņā; EPN sniedz iespēju to veicināt, jo paredz izveidot muitas savienību, kura aizstāvētu pušu kopīgās intereses un veicinātu turpmāku reģionālo integrāciju.

4.2

Diemžēl sarunu sākumā netika veikts pētījums par ietekmi uz nodarbinātību, kurā būtu fiksēts sākotnējais stāvoklis. Šāds pētījums būtu noderējis, lai labāk novērtētu turpmāko progresu.

4.2.1

Sadarbības mērķis ir sekmēt reformas, kā arī ekonomikas un institucionālo politiku, lai radītu investīcijām labvēlīgu vidi un veicinātu dinamiska, efektīva un konkurētspējīga privātā sektora attīstību. Paralēli ir īpaši jānostiprina valsts sektors, jo sevišķi attiecībā uz ieguldījumiem tādās jomās kā izglītība, veselības aprūpe un vispārējie sabiedriskie pakalpojumi, ar kuru palīdzību ir iespējams atbalstīt privāto sektoru.

4.2.2

Sadarbības uzdevums ir arī sekmēt:

dialogu starp valsts sektoru un privāto sektoru;

uzņēmējdarbības prasmju un kultūras attīstību;

nedeklarēta gadījuma rakstura darba izskaušanu, vienlaikus ievērojot tiesiskuma principus.

4.2.3

Pasākumi, kas veikti iepriekšējo nolīgumu kontekstā (20), ir devuši zināmus rezultātus, tomēr katrā ziņā ir sasniegts ne viss vēlamais, pirmām kārtām privātā sektora veicināšanas jomā un attiecībā uz tā lomu ekonomiskās izaugsmes un ekonomikas dažādošanas sekmēšanā.

4.2.4

Izstrādājot attīstības programmu, sociāli profesionālajiem dalībniekiem detalizēti jāizanalizē ļoti mazo, mazo un vidējo uzņēmumu darbības veicināšanas, aizsardzības un atbalsta pasākumu īstenošanā konstatētās grūtības.

4.3

Attīstības galvenās iespējas, īpaši Āfrikā, ir balstītas uz lauksaimniecību. Tā vēl ilgi paliks centrālā ass pasākumu īstenošanai:

tradicionālās lauksaimniecības prakses attīstīšanā, lai celtu tās efektivitāti;

infrastruktūras un plaši pieejamu sociālo pakalpojumu izveidošanā;

sīkās amatniecības un uzņēmējdarbības attīstībā, bieži vien saistībā ar agrāro un pārtikas ražošanas sektoru.

4.3.1

Lai panāktu lauksaimniecības sistēmas attīstību un konsolidāciju, nepieciešams, lai tirdzniecība starp ĀKK valstīm un ES, jo īpaši nākamajos gados, norisinātos pēc elastīgiem noteikumiem, kuri pieļautu veselības aizsardzības un augu veselības tiesību normu pārņemšanu un veicinātu jaunu mazo uzņēmumu veidošanos, stiprināšanu un dažādošanu, pateicoties attiecīgu drošības klauzulu aizsardzībai.

4.3.2

Laika gaitā pasākumiem lauksaimniecības sektorā būtu jānodrošina:

agrāro un pārtikas nekaitīguma standartu attīstība eksporta plūsmām;

labāka pieeja lauksaimniecības tirgum, piemēram, uzlabojot tā tirgvedību;

birokrātijas šķēršļu novēršana un loģistikas uzlabošana;

apmācības uzlabošana pakalpojumu un pētniecības jomā;

lauksaimniecības un kooperatīvo kredītiestāžu attīstība;

drošu un plaši atzītu noteikumu pieņemšana nekustamā īpašuma jomā;

pakāpeniskas pārejas sekmēšana no nodarbinātības lauksaimniecībā uz lauku pakalpojumu attīstību.

4.3.2.1

Minētos uzdevumus var izpildīt sadarbojoties — daļēji EPN ietvaros, daļēji īstenojot atbalsta projektus; tālabad galvenokārt jāpievēršas:

lauku attīstības integrētajiem projektiem;

lauksaimnieku, darbinieku un lauksaimniecībā, agrorūpniecībā un pārtikas ražošanā un lauksaimniecības kredītu jomā nodarbināto sieviešu apmācībai un viņu organizāciju stiprināšanai;

lauksaimniecības īpašuma reģistru izveidošanai;

tiesību normu pieņemšanai pārtikas sertifikācijas jomā, to papildinot ar sertifikācijas iestāžu izveidošanu, fitosanitāro standartu izstrādi un augsnes analīzi, kas sekmē vides aizsardzību;

apūdeņošanas un dzeramā ūdens aizsardzības pasākumiem;

valsts un privāto organizāciju un iestāžu veiktspējas veidošanai.

4.3.3

Plašas lauksaimniecības teritorijas, pat tādas, kas atrodas ezeru vai saldūdens tuvumā, joprojām cieš no sausuma tikai tādēļ, ka nav apūdeņošanas infrastruktūru, kā arī trūkst profesionāļu, kuri spētu organizēt ūdensapgādi ar sūknēšanas palīdzību.

4.3.4

Hidrosistēmas, kas izveidotas, izmantojot sadarbības fondus, bieži vien stāv dīkā, jo trūkst cilvēku, kas spētu tās darbināt vai, vairumā gadījumu, veikt to remontu.

4.3.4.1

Citos gadījumos mazo uzņēmumu attīstību kavē pārāk gausās tehnoloģiskās pārmaiņas, kā arī no kultūrvides izrietoši (21) un institucionāla rakstura šķēršļi.

4.3.5

Vēl citos gadījumos sasniegt vēlamos rezultātus traucējusi nevienlīdzīga resursu sadale un vājā organizatoriskā struktūra, kā dēļ vēl ilgāku laiku daudzas kopienas varētu palikt nelabvēlīgā situācijā, paaugstinoties migrācijas spiedienam.

4.4

EPN sarunu posmiem vajadzētu uzlabot privātā sektora spēju analizēt situāciju. Privātā sektora rīcībspēju vajadzētu sekmēt arī ārpus sarunām, proti, veicinot sadarbību vietējā līmenī un tajā vienmēr tieši iesaistot pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus.

4.4.1

Jauno uzņēmēju apmācības process, uzņēmumu izveides, dzimumu komponentes maksimāli efektīvas izmantošanas, kvalifikācijas celšanas un cilvēkresursu maksimāli efektīvas izmantošanas jautājumi ir ietverti vairākos, tostarp nesenos, EESK informatīvajos ziņojumos un atzinumos.

4.5

ĀKK valstīs rūpniecības nozare, īpaši pārstrādes rūpniecība, ir vāji attīstīta vai vispār nav attīstīta. Ražošanas sektorā 70 % darba vietu veido neoficiālā nodarbinātība un amatniecības MVU. Ņemot vērā to nozīmīgumu, šiem diviem sektoriem būtu jāpievērš īpaša uzmanība, un jāizstrādā politika to attīstības sekmēšanai un piemērotu risinājumu rašanai.

4.5.1

Daudzas mazo un vidējo uzņēmumu tradicionālās problēmas (piemēram, finansējuma trūkums, grūtības tehnoloģiju izmantošanā, ierobežotā administratīvā veiktspēja, zems darba ražīgums, normatīva rakstura slogi) vēl vairāk saasinās globalizētas un tehnoloģiju dominētas sistēmas apstākļos, īpaši ĀKK valstu kontekstā, ko raksturo vājš strukturālais un infrastrukturālais nodrošinājums.

4.5.2

Reģionālās integrācijas, uz ko ir vērsti Ekonomisko partnerattiecību nolīgumi, mērķis ir veicināt noteiktu struktūru izveidi un nostiprināšanu, lai sekmētu finansējuma, informācijas, tirgu, apmācības un tehnoloģisko jauninājumu pieejamību mazajiem un ļoti mazajiem uzņēmumiem. Minētās struktūras vada ar sociāli profesionālo organizāciju pārstāvju palīdzību; šiem pārstāvjiem ir jāsniedz pieeja apmācībai un iespēja attīstīties, bagātināt pieredzi saskarsmē ar citiem. EPN noder arī šādam mērķim.

4.5.3

Uz kategorijām balstīta organizācija ir viens no pamatelementiem. Tāpat kā darba produktivitāte pieaug līdz ar arodbiedrību pārstāvības uzlabošanos, arī mazo un ļoti mazo uzņēmumu efektivitāte nevar uzlaboties, ja pienācīgi netiek uzlabotas to pārstāvības institūcijas.

4.5.4

Izmantojot uz kategorijām balstītu organizāciju, ir iespējams ārēji aizsargāt uzņēmējdarbības vērtības un kultūru, kā arī iekšēji nostiprināt vadības veiktspēju, sekmēt jauninājumus un ieguldījumus uzņēmuma un sabiedrības attīstībā.

4.5.5

Būtībā no uzņēmumu sociālās atbildības jēdziena izrietošās vērtības varētu, paejot atbilstošam laikposmam, ieviest arī ĀKK valstīs, taču tikai, ja ekonomiskās partnerības nolīgumos tiktu ietverti elementi, kuri ļāvuši Eiropai kļūt par “sociālās tirgus ekonomikas” piemēru. Lai pastāvētu šāds ekonomikas tips, ir nepieciešamas stipras un nobriedušas darbinieku vai darba devēju organizācijas.

4.6

Ņemot vērā iepriekš minētās nevienlīdzības pakapi, vairākiem aspektiem EPN sarunās ir īpaši stratēģiska nozīme. Jāņem vērā un īpaši jāuzsver, ka tirdzniecībai un ekonomiskajai integrācijai kā konkurētspējas un izaugsmes dzinējspēkiem būtu jāuzlaboun nevis jāpasliktinadzīves līmenis, darba apstākļi un sociālās tiesības.

4.6.1

Šajā aspektā ir īpaši svarīgi izvērtēt ekonomiskās un sociālās sekas (ex–ante un ex–post), iesaistot attiecīgā reģiona sociāli ekonomiskos dalībniekus (22).

4.7

Cilvēktiesību un sevišķi darbinieku tiesību prioritāte. EPN jāgarantē cilvēktiesību un sevišķi sociālo tiesību (atbilstoši SDO izpratnei) prioritāte pār jebkādiem komerciāliem vai finansiāliem aspektiem. Šīm tiesībām jābūt sistemātiski integrētām visās EPN sarunās reģionālajā līmenī.

4.7.1

Būtu jāizveido redzama saikne starp ārējā parāda samazināšanu un lielākām investīcijām sociālās aizsardzības jomas pienācīga finansējuma nodrošināšanai, līdzekļus šīm investīcijām iegūstot no tiem valsts resursiem, kas atbrīvotos pēc parāda procentu samazināšanas.

4.7.2

Faktiski valstīm, kurām ir ievērojams ārējais parāds, ir maza rīcības brīvība, lai uzsāktu pasākumus cīņai pret nabadzību (23). Parādos esošo valstu parādu atvieglošanai būtu jāparedz jauni pasākumi. Šādam solim jābūt saistītam ar valdību apņemšanos īstenot valsts mērķus.

4.7.3

Tālejošs sociālās attīstības plāns Sarunu periods jāizmanto, lai īstenotu tālejošu sociālās attīstības programmu, kas vērsta uz Kotonū nolīgumā izvirzītajiem attīstības mērķiem (24) un ekonomisko un sociālo virzītājspēku iesaisti. Šai programmai jāiekļaujas EPN attiecībā uz pieejas un mērķu izvēli, īstenošanas stratēģiju un ietekmes izpēti. Tai jābalstās uz EPN un jāsekmē un jāpapildina tirdzniecības liberalizācijas izraisītā izaugsme.

4.8

Tam atbilstoša būtu apjomīga multidimensiju programma, kurā varētu ietilpt: izglītības un veselības aprūpes pakalpojumu rehabilitācija, ienākumus garantējoši pasākumi mazajiem lauku ražotājiem un sīkajiem zvejniekiem, aktīva politika pienācīgas nodarbinātības veicināšanai (25), aizsardzībai un attīstībai, kā arī organizētas pilsoniskās sabiedrības reālas līdzdalības nodrošināšana.

4.8.1

Programma cilvēkresursu ziņā varētu sekot ES piemēram un tās Eiropas Sociālā fonda (ESF) vadībā gūtajai pieredzei. Lai veicinātu atvērtāku tirdzniecības kultūru, pasākumiem jābūt vērstiem uz kvalifikāciju un pārkvalifikāciju, un tie jāsaskaņo ar organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.

5.   Individuālās un sociālās tiesības

5.1

Daudzās ĀKK valstīs stāvoklis galveno sociālo rādītāju un ekonomiskās aktivitātes ziņā joprojām ir smags. Tādējādi pašreizējās EPN sarunas sniedz lielisku izdevību ĀKK valstīm; izšķirošais attīstības faktors nākotnē būs šo nolīgumu kvalitāte.

5.1.1

Šajā stadijā ir svarīgi ievērot, ka EPN sarunu mērķis tāpat kā sarunām par humanitāro palīdzību ir ĀKK valstu attīstība un nabadzības samazināšana. Abām sarunu daļām jānorit saskaņoti un jānodrošina, ka katras nostājā ir efektīvi ņemti vērā minētie mērķi. Tādēļ nepieciešama pastāvīga koordinācija.

5.2

Civilizācijas vēsture norāda, ka attīstības pamatos ir izglītība un arodapmācība. Pirmā cilvēkam ļauj lasīt, saprast un redzēt savu vietu vēstures norisēs, bet otrā — apmierināt savas vajadzības un apstrādāt materiālu, tādējādi sekmējot nepārtrauktu pasaules veidošanu (26).

5.2.1

Sadarbībā gūtā pieredze parādījusi, ka galvenie iemesli, kāpēc iniciatīvas nereti neizdodas īstenot, ir:

centrālās lomas liegšana apmācībai attīstības politikā;

saņēmēju valstu grūtības īstenot reformas, kuras ļautu racionāli izmantot valsts iekšējos vai starptautiskos resursus;

tieši ieinteresēto dalībnieku vājā iesaistīšana norisēs, īpaši tehnoloģiju pārņemšanā, jaunu tehnoloģiju ieviešanā un uzņēmējdarbības gara veicināšanā.

5.2.2

Apmācības nodrošināšana EPN sagatavošanas un īstenošanas posmos ir būtisks nosacījums sadarbības pasākumu sekmīgumam. Nereti sadarbības projektu neveiksmes izraisa nepietiekama praktisko zināšanu nodošana, pārvaldes tehnikas trūkums vai virkne trūkstošu elementu, kuri potenciālajiem vietējiem dalībniekiem nepieciešami spējai novērtēt situāciju, pieņemt operatīvus lēmumus vai izmantot iespējas iekļauties vietējos tirgos, kuri nepārtraukti mainās.

5.2.3

Modernizāciju, tirgus un konkurētspējas uzlabošanu, formālo ekonomikas struktūru stiprināšanu, modernas lauksaimniecības attīstību, lauksaimniecības un rūpniecības integrāciju apgrūtina ne tik daudz ekonomiskie apsvērumi kā cilvēkresursu un kultūras resursu trūkums.

5.3

Vājo ražošanas struktūru atjaunošanai ir nepieciešami plānoti ilgtermiņa apmācības pasākumi. Būtībā jāintegrē trīs pasākumu grupas: pasākumi nozaru, jo īpaši lauksaimniecības, politikā, pasākumi ražošanas sistēmā un pasākumi izplatīšanas uzlabošanai.

5.3.1

Nepieciešams stimulēt privāto sektoru, veicot šādus pasākumus:

investīcijas cilvēkresursos un pētījumos, lai veidotu zināšanas, kuras noderētu sociāli pieņemamu un ilgā laikposmā ilgtspējīgu pārmaiņu procesu uzsākšanai;

organizatoriskās un iestāžu veiktspējas stiprināšana, kas aptvertu valsts centrālās un vietējās pārvaldes iestāžu, ekonomisko struktūru, jo īpaši darba devēju un darbinieku apvienību, stiprināšanu;

“tehnoloģiju pakešu” pilnveidošana un izplatīšana; (27)

praktiski kursi, sniedzot informāciju par preču uzglabāšanu, pārvadāšanu un pārstrādi, lai sekmētu tirgus darbības uzlabošanu. Nozīmīgu ieguldījumu tajā var sniegt apvienību formu attīstīšana; tā īstenojama, smeļoties pieredzi Eiropas daudzajos praktiskajos piemēros un balstoties uz privātajam sektoram paredzētu stimulu sistēmu, kura ļautu ne tikai ieviest jaunus procesus, bet arī samazināt pārvadājumu un pārstrādes izmaksas.

5.3.2

Investīcijas cilvēkkapitālā ir visnozīmīgākais attīstības procesu elements, un būtu jāņem vērā kā atskaites punkts EPN sarunās. Pamatizglītība ļauj iekļaut un izplatīt apmācību dažādās nozarēs, veicina apvienību veidošanos un tehnoloģiju atjaunināšanu.

5.3.3

Izglītība ir ārkārtīgi noderīga arī sievietēm, jo viņām ir nozīmīga sociālā un ekonomiskā loma. Lielākajā daļā ĀKK valstu sievietes ciemos bieži ir vienīgais drošais un pastāvīgais ienākumu avots. Tas nozīmē, ka ekonomika kopumā var iegūt no apmācības, jo īpaši sieviešu apmācības (28).

5.3.4

EPN katrā reģionā vajadzētu nodrošināt un uzlabot:

pieeju apmācībai bez diskriminācijas;

tehniskiem jautājumiem veltītas arodapmācības uzlabošanu un izplatīšanu;

nevalstisko dalībnieku un NVO ciešu sadarbību apmācības iespēju plašākai un labākai sadalei;

pieredzes apmaiņu starp Eiropas organizācijām (29) un ĀKK valstīm (30).

5.3.5

Pastāv cieša saikne starp apmācības līmeni un stabila darba iespējām. Ir gan tikpat svarīgi radīt vidi, kurā apmācītos jauniešus mudinātu viņu zināšanas ieguldīt savās izcelsmes valstīs un reģionos (31).

5.3.6

Jauniešiem piedāvātā stažēšanās privātos uzņēmumos vai valsts iestādēs ir devusi labus rezultātus Eiropā un varētu tikt pārņemta arī ĀKK valstīs un iekļauta EPN sarunās.

5.3.7

Būtībā plašajai izglītības un apmācības tēmai vajadzētu kļūt par sarunu nozīmīgu elementu.

5.4</