3.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 28/1

1.1

Atbilstoši Hāgas programmai (2001.g.) Komisija nāk klajā ar konsultatīva rakstura Zaļo grāmatu par mantošanu un testamentiem un to šādiem starptautiskiem aspektiem:

1.2

Transnacionālā mantošana tiesību pārņēmējiem rada īpašas grūtības un šķēršļus, sakarā ar dalībvalstīs spēkā esošo materiālo tiesību, procesuālo un likumu kolīzijas normu dažādību.

1.3

Zaļajā grāmatā tiek ierosināts ES apsvērt iespēju pieņemt materiālo tiesību normas un noteikumus par piekritību, piemērojamām tiesībām un ne tikai tiesas nolēmumu, bet arī administratīvo lēmumu un aktu par testamentiem un mantošanu savstarpējo atzīšanu; šie noteikumi būtu piemērojami arī starptautiskās mantošanas gadījumos, kuros iesaistīta kāda trešā valsts.

2.1

Starptautiskajā līmenī par mantošanu un testamentiem ir trīs Hāgas konvencijas un viena konvencija par mantojuma aizgādnību:

2.2

UNIDROIT Konvencija, kurā noteiktas vienādas tiesības attiecībā uz starptautisko testamentu, ir noslēgta Vašingtonā 1973. gada 26. oktobrī un stājusies spēkā 1978. gada 9. februārī. Minētās konvencijas dalībvalstis ir Beļģija, Kipra, (Čehoslovākija), Francija, (Svētais Krēsls), Itālija, Apvienotā Karaliste, Slovēnija un vairākas trešās valstis, proti, ASV un Krievijas Federācija. Minētajā konvencijā paredzēta starptautiska reģistrācijas sistēma un vienāda reģistrācijas veidlapu forma.

2.2.1

Dalībvalstis 1972. gada Bāzeles konvencijā par testamentu reģistrācijas sistēmas izveidi, kas ir noslēgta Eiropas Padomes aizbildnībā, atvēlot iespēju jebkurai trešai valstij tai pievienoties, ir Beļģija, Kipra, Spānija, Igaunija, Francija, Itālija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande un Portugāle.

2.3

Hāgas konvencijas nosaka piekritību un piemērojamās tiesības, savukārt UNIDROIT konvencijas — materiālās tiesības jautājumos ar starptautisku nozīmi. Pašreiz nozīmīgs skaits valstu ratificē vai pievienojas starptautiskajiem noteikumiem par testamentiem un to iekļaušanu starptautiskajā reģistrā.

2.4

Aplūkojamais jautājums attiecas uz īpašu īpašumtiesību nodošanas veidu (cilvēka pamattiesības) nāves gadījumā. Attiecībā uz Kopienas tiesību aktiem par piekritību, piemērojamiem likumiem un savstarpējo starptautiskās mantošanas atzīšanu ir jāizstrādā atsevišķa regula.

2.5

Komisijas priekšlikumi un mērķi sakarā ar jautājuma sarežģīto būtību ir ambiciozi, bet vienlīdz nozīmīgi attiecībā uz norisēm iekšējā tirgū, jo tajos ir iesaistītas daudzas personas. Lai palielinātu regulas efektivitāti un novērstu iespējamās pretrunas starp valstu regulējumu nosacījumiem vai nesaskaņotiem lēmumiem, likumu kolīzijas normās būtu jāiekļauj pēc iespējas vairāk jautājumu, funkcionāli un pēc būtības pakārtojot tos mantošanas jautājumiem (piemēram, jāizvairās no jautājumiem par lietu tiesību tiesisko regulēšanu).

2.6

Kopienas regulējuma ekonomiskā nozīme ir nenoliedzama, īpaši attiecībā uz MVU īpašumtiesību pāreju Eiropā, lai pēc uzņēmuma vadītāja nāves nodrošinātu kontinuitāti, šis jautājums ir svarīgs arī Eiropas nodarbinātības un konkurētspējas jomā.

2.7

Tāpat ir jāapsver grozījumu izdarīšanas iespēja noteikumos tajās dalībvalstīs, kurās ir aizliegta līgumiskā mantošana, nozīmējot nākamos mantiniekus, un īpašuma daļas novēlēšana īpašai lietošanai. Šis jautājums ir jāizskata Kopienas līmenī tiesību labākas saskaņošanas nolūkā un, lai sadalīšanas starp vairākiem mantiniekiem gadījumā, garantētu to uzņēmumu un zemnieku saimniecību kontinuitāti, kurām draud likvidācija.

2.8

Komiteja piekrīt Komisijai, ka, neskatoties uz nesen panākto pozitīvo virzību un ņemot vērā nedaudzos attiecīgo konvenciju ratificēšanas gadījumus, šobrīd ir neiespējami izstrādāt visām valstīm piemērojamas materiālo tiesību normas par starptautisko mantošanu un testamentiem sakarā ar ļoti būtiskām atšķirībām valstu tiesību aktos; izvirzītās tēmas un prioritātes ir atbilstošas, jo kaut neliels progress šajā jomā tiesību pārņēmējiem, notāriem, pārvaldes iestādēm, attiecīgajiem tiesnešiem un juristiem varētu palīdzēt noregulēt praktiska rakstura sarežģījumus.

2.8.1

Nolūkā ratificēt vai pievienoties atsevišķām konvencijām dalībvalstis varētu tikt aicinātas izvērtēt citas, starptautiskajām tiesībām atbilstošas iespējas (testamentu veidi, piemērojamie likumi, starptautiskais testaments, nacionālā un starptautiskā reģistrācija).

2.8.2

Mantošanas un testamentārās mantošanas tiesībām romāņu — ģermāņu tiesību sistēmās attiecībā uz mantošanu ilgstoši bija raksturīga krietni novecojusi koncepcija. Mirušās personas (“de cujus” (1)) īpašumtiesību pāreju nodrošināja mantinieki; šobrīd arvien vairāk izmanto līgumiskās mantošanas tiesības; sekojot Vācijas un Šveices piemēram, arī Francijā pašreiz notiek mantošanas tiesību reforma, kas mantošanas noteikumos mantojuma atstājējam un tā mantiniekiem paredz lielākas rīcības iespējas, ieskaitot uzņēmumu kontinuitātes nodrošināšanu.

2.8.3

Izteikti liberālas sistēmas, kas ļauj testatoram no mantojuma nepamatoti atstumt atsevišķus pēcnācējus, arvien biežāk tiek apstrīdētas, par ko liecina pieaugošais strīdus gadījumu skaits.

2.8.4

Dažādu tiesību sistēmu vēsturisko un socioloģisko tradīciju ievērošana neizslēdz iespēju, ka Eiropā ilgtermiņā tiks panākts augstāks saskaņošanas līmenis vai vismaz lielāka konverģence, kas atvieglos starptautiskās mantošanas noteikumus un testamentu izpildi; šo procesu varētu paātrināt ar Eiropas testamenta un pietiekami elastīga un liberāla instrumenta attiecībā uz piemērojamām tiesībām izveidošanu. “Professio juris”  (2) atzīšanas gadījumā kā alternatīvu atsevišķām vai vairākām piemērojamām nacionālajām tiesībām tāpat arī varētu izpētīt pieņēmumu par Kopienas materiālo tiesību normām.

2.9

Komiteja atzīmē, ka Padomes 2003. gada 27. novembra Regula (EK) Nr. 2201/2003 par piekritību un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās, un lietās par vecāku atbildību, ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1347/2000, ir lietderīgs avots, it īpaši Regulas Nr. 2201/2003 21. panta 3.punkts un 46. pants, lai noteiktu atsevišķu ierosināto tiesību aktu saturu (3), kam precedenti ir atrodami ģimenes tiesībās.

2.10

Komiteja atbalsta Zaļo grāmatu un tajā izvirzītos jautājumus vērtē kā nozīmīgus un steidzami risināmus. Uzskatot iedzīvotāju vajadzības un vēlmes par prioritārām, tā apņemas atrast atbildes uz jautājumiem, ņemot vērā pieaugošo mobilitāti un jau iepriekšējam laika posmam raksturīgo ievērojamo migrāciju.

2.11

Testamentu forma, starptautiskā tiesu piekritība, likumu kolīzijas normu risinājumi attiecībā uz piemērojamiem likumiem, testamentu reģistrācija, tiesu nolēmumu un citu kompetentu iestāžu lēmumu savstarpējā atzīšana, apostille — tie ir pirmām kārtām risināmie jautājumi, kuru precedenti ir atrodami gan Eiropas, gan starptautiskajās tiesībās.

2.12

Komiteja uzskata, ka mantošanas noteikumu saskaņošanai ir vēlama vienota sistēma (vienāds mantošanas likums un vienāda mantošanas kārtība); turklāt atsevišķos gadījumos attiecībā uz minēto principu praktiskos nolūkos ir jāparedz izņēmumi, galvenokārt saistībā ar ārzemēs izvietotu nekustamo un noteikta veida kustamo mantu (kuģi, gaisakuģi, uzņēmumi).

2.13

Atsevišķi jautājumi, proti, mantojuma līgumi vai mantojuma aizgādnība ir valstu kompetencē (4); savukārt jautājumi par tiesas nolēmumu mantošanas lietās, neatkarīgi no tā, vai strīdus gadījums pastāv vai nepastāv, atzīšanu bez eksekvatūras, pārējie piekritības jautājumi, valsts vai privāto ārpustiesas iestāžu izniegto nolēmumu vai aktu atzīšana, vai ierakstīšana valsts zemesgrāmatu reģistrā, pamatojoties uz mantinieka Eiropas apliecību, ir jāiekļauj ierosināmajos Eiropas tiesību aktos.

3.1

Iepriekšminētajai Regulai Nr.2201/2003 līdzīgas regulas izstrādāšana piemērošanai mantošanas lietās nebūtu pietiekams risinājums starptautiskās mantošanas problēmu noregulēšanai. Patiesībā lielākā daļa mantošanas lietu nav strīdīgas, bez tam, būtu jārisina tās problēmas, kuras izslēdz strīdus gadījumus; atsevišķās valstīs dažreiz ir nepieciešama tiesneša iesaistīšanās arī citos, izņemot strīdus jautājumu gadījumos.

3.2

Papildus Kopienas instrumenta funkcijai — risināt iepriekš izvirzītās problēmas par kompetentās tiesas noteikšanu un tiesu nolēmumu atzīšanu — ir jāapsver tā nozīme šādu jautājumu risināšanā:

3.3

Komiteja atbalsta Kopienas Hāgas programmu jautājumā par paredzēto “mantinieka Eiropas apliecības” radīšanu un testamentu reģistrācijas sistēmas izveidošanu. Dalībvalstīm būs jānosaka šādas apliecības izsniedzēja kompetentā iestāde un, ja tas vēl nav izdarīts, jāizveido valsts centrālais reģistrs, Kopienas centrālais reģistrs (vai Eiropas reģistrs saskaņā ar Eiropas Padomes viedokli, ja dalībvalstis kuras vēl nav ratificējušas Bāzeles konvenciju, tiktu aicinātas to darīt); tiesnešiem, notāriem un citam kompetentām amatpersonām ir jānodrošina piekļuve šī centrālā reģistra informācijai (ievadot mirušās personas vārdu un dzimšanas datumu, noskaidrot kurā valstī un, iespējams, trešā valstī, kad un kādai iestādei testaments iesniegts, lai attiecīgajai valsts iestādei varētu pieprasīt tā norakstu).

3.3.1

Eiropas reģistrācijas sistēmai ir jābūt atbilstošai Bāzeles un Vašingtonas konvenciju sistēmai, ņemot vērā faktu, ka vairākas ES dalībvalstis ir šo konvenciju dalībvalstis un ka Kopienas tiesību aktu projekts attieksies arī uz mantojumiem, kuros varētu būt iesaistīta kāda trešā valsts.

3.4

Tiklīdz ir atzīts mantinieka statuss un izdarīta mantojuma sadalīšana un likvidācija, pēc iespējas lielākā mērā ir jāatvieglo administratīvās darbības; Komiteja atbalsta ar vietējām tiesībām likumīgi atzītu amatpersonu aktu un dokumentu savstarpēju atzīšanu, kā arī tiešu ierakstu izdarīšanu zemesgrāmatā (vai arī nekustamo īpašumu tiesību reģistrācijai piekritīgā iestādē) par īpašumtiesībām, arī par servitūtiem, hipotēkām vai iespējamo sadalīšanu, kas saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām varētu būt attiecīgo īpašumu apgrūtinājumi.

3.5

Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz nodokļu problēmām, ar kurām saskartos īpašuma, kas izvietots divās vai vairakās valstīs, mantinieki; būtu jaizvairās no iespējamām nodokļu dubultās uzlikšanas problēmām veselai īpašuma daļai vai katrai mantojuma daļai, kam varētu piemērot konfiskāciju, vai tās mantinieku nostādīšanai nevienlīdzīgā situācijā atkarībā no katram piešķirtā īpašuma rakstura. Vajadzētu izvērtēt starptautiskajiem mantojumiem piemērojamos fiskālos noteikumus dalībvalstīs, lai noteiktu nekustamajam īpašumam un vērtībām, kas neatrodas šo valstu teritorijā, piemērojamās nodokļa likmes, salīdzināt izmaksas un apsvērt attiecīgajām valstīm piedāvajamos risinājumus. Komisija arī varētu apsvērt iespēju piedāvāt tipveida nolīgumu, lai dalībvalstu starpā nepieļautu nodokļu dubulto uzlikšanu starptautiskajiem mantojumiem.

3.6

Vai pēc Vašingtonas konvencijas “starptautiskā testamenta” parauga būtu jāapsver “Eiropas testamenta” ieviešana un papildus Eiropas reģistram, kā tas paredzēts Bāzeles konvencijā, jāizveido starptautiskais reģistrs? Tas varētu veicināt Bāzeles un Vašingtonas konvenciju ratificēšanu vēl lielākā daļā dalībvalstu un tādējādi starptautiskās testamentārās mantošanas, kurā iesaistītas ne tikai ES dalībvaltis, bet arī trešās valstis, tiesību pārņēmējus nodrošinātu ar lielākām garantijām. Komiteja iesaka Komisijas dienestiem izvēlēties šādu pieeju, jo dalībvalstīm minētās konvencijas jau ir zināmas — vai nu tās ir minētās konvencijas ratificējušas, vai arī valstu amatpersonām vai tiesnešiem ir nācies saskarties ar testamentu un reģistrāciju lietām, kas pakļautas šādām tiesību sistēmām.

3.7

Ja šo pieņēmumu varētu īstenot, Eiropas testaments tiktu atzīts visu valstu tiesību sistēmās; patiesībā Eiropas tiesībās nedrīkstētu pieļaut situāciju, kad vienkāršu formālu jautājumu dēļ tiktu apšaubīts universāli atzītais princips, kas piemērojamā likuma robežās atzīst testatora gribu (“favor testamenti”).

3.8

Ir nepieciešams īpašs Kopienas regulējums tā piemērošanai visiem gadījumiem, kad mantošanas lietā ir iesaistītas divas vai vairākas dalībvalstis, proti, trešās valstis, tajā skaitā starptautisko konvenciju dalībvalstis, lai jebkuros apstākļos garantētu Kopienas tiesību piemērošanu (Kopienas “īpašais likums” prevalē pār starptautiskajām tiesībām).

4.1

Zaļajā grāmatā ir izvirzīti 39 galvenie jautājumi, kurus papildina apakšjautājumi. Šajā pirmreizējā jautājumu izskatīšanas posmā Komiteja nevarēs rast atbildes uz visiem jautājumiem, bet tā iesaka Komisijai par Zaļajā grāmatā aplūkotajiem jautājumiem individuāli konsultēties ar juridisko profesiju pārstāvošām organizācijām.

4.2

Komiteja ierosinās izskatīšanai ierobežotu, īpaši svarīgu jautājumu loku; tās vispārējā izvēlētā pieeja būs koncentrēta uz atbilstības Hāgas, Bāzeles un Vašingtonas konvencijām principu, nodrošinot Eiropas noteikumu saskaņošanu vislielākā mērā, lai nākotnes perspektīvā panāktu tiesisku vienprātību, kas būtu pieņemama pēc iespējas lielākā skaitā dalībvalstu un trešo valstu.

4.3

Vismaz būtu jāņem vērā 1961. gada Hāgas konvencijā par likumu kolīzijas normām attiecībā uz testamentārās mantošanas formu noteiktie saistošie kritēriji, jo tie piedāvā pietiekamu dažādību, kas vairumā gadījumu atzīst to likumu piemērojamību, saskaņā ar kuriem testaments sastādīts.

4.4

Kontinentālajā Eiropā nesen notikušo vai pašreizējo reformu sakarā īpaša uzmanība jāveltī rīcībnespējīgu (nepilngadīgu vai pilngadīgu) mantinieku vai mantinieku ar smagu invaliditāti interešu aizsardzībai, ja mantojumas līgumu skaita pieauguma vai mantinieku izvēlēto piemērojamo tiesību iespēju gadījumā tiktu izmainīta mantojuma rezervju kārtība vai radīta mantinieku nevienlīdzība; šāda lielāka elastība attiecībā uz testatoru un tiesību pārņēmējiem nedrīkstētu apšaubīt kāda piemērojamā likuma noteikumus, kas šiem mantiniekiem piešķir lielāku aizsardzību (sk. Zaļās grāmatas 5. un 10. jautājumu).

4.5

Darbības, kuras mantojuma lietu kārtošanā veic viens no mantiniekiem vai viņa pilnvarotā persona valstīs, kurās testamenta izpildītāja nozīmēšana nav obligāta, nevar uzskatīt par tiešu mantojuma pieņemšanu, ja mantotājs nav uzņēmies saistības atbildēt ar mantojuma priekšmetu par mantojuma iespējamām parādsaistībām.

4.6

Tāpat būtu jāapsver mantotāju iespēja pieņemt mantojumu, ja uz īpašumu gulstas parādsaistības, iespēja, kad mantotāju nolīgumā vai mantojuma līgumā ir paredzēta nevienlīdzīga sadale taisnīgā nolūkā (izmantošanas vai pārņemšanas turpināšana, priekšrocības par labu rīcībnespējīgam mantiniekam vai mantiniekam ar invaliditāti), kā arī gadījumi, kuros paredzēta vienlīdzīga sadale starp kopdzīves partnera un miesīgajiem bērniem, ja šī vienlīdzība nav noteikta piemērojamajos likumos, vai mantinieka tiesību tieša nodošana viņa pēcnācējiem, ņemot vērā vidējā mūža ilguma palielināšanos.

4.7

Tāpat vajadzētu noteikt ierobežojumus attiecībā uz izvēli, ko izdara testators par mantošanai piemērojamām tiesībām, piemēram, ja izvēlētās tiesības ir viņa valsts tiesības (vai vienas no viņa piederības valsts tiesībām), vai viņa pastāvīgās dzīves vietas valsts tiesības.

4.8

Visbeidzot, Komiteja uzskata, ka Komisijas uzsākto lielisko salīdzinošo darbu pieredzi ir jāturpina attīstīt un regulāri atjauninātos darba rezultātus jāievieto Kopienas tīmekļa vietnē, tāpat arī jānodrošina to tulkojums pietiekami daudzās valodās, lai to darbā varētu izmantot profesionāli juristi, valsts amatpersonas, administratori un tiesneši, kas risina starptautisko mantojumu lietas, un lai nodaļu apkopojumu galvenie principi starptautiskā testamenta sastādīšanas gadījumā būtu saprotami iedzīvotājiem vai viņu mantiniekiem.

4.9

Komiteja ar interesi gaida Komisijas jau uzsākto un arī turpmāko konsultāciju rezultātus; atzinuma izstrādei Komiteja cer saņemt konkrētākas vispārējās pamatnostādnes un likumdošanas iniciatīvas un apņemas tās sīki izvērtēt, jo uzskata testamentu un mantošanas jautājumu par ārkārtīgi svarīgu Eiropas iedzīvotājiem; formalitāšu vienkāršošana, lielāka tiesiskā un fiskālā drošība un paātrināta starptautiskās mantošanas regulas izstrāde ir vienlīdz svarīgi risināmi jautājumi, jo runa ir par privātpersonām un uzņēmumiem, zemnieku saimniecībām un citām ekonomiskas nozīmes iestādēm, kuru īpašnieki vai uzņēmēji pēc nāves vēlas nodrošināt to kontinuitāti.

3.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 28/5

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

1.1

Mūsdienu dzīvesveida un kultūras pamatā ir apgāde ar elektroenerģiju. Tās plaša pieejamība ļauj nodrošināt pašreizējo dzīves standartu. Lisabonas stratēģijas, kā arī Eiropas Komisijas Gēteborgas un Barselonas lēmumu iedzīvināšanas absolūts priekšnosacījums ir droša, ekonomiski izdevīga, videi draudzīga un ilgstoša energoapgāde.

1.2

Eiropas un pasaules energoapgāde pašlaik pamatojas uz fosilajiem kurināmajiem — oglēm (2), naftu un dabasgāzi. Šie kurināmie nākamajos gadu desmitos būs tikpat nozīmīgi un nepieciešami.

1.3

To ieguve un izmantošana, protams, ir saistīta ar dažāda veida ietekmi uz vidi, tai skaitā siltumnīcefekta gāzu — oglekļa dioksīda un metāna emisijām un ar no tām izrietošajām sekām cilvēkam un videi. Tas nozīmē neatjaunojamo resursu patēriņu.

1.4

Šīs vitāli svarīgās izejvielas dēļ Eiropa ir lielā mērā atkarīga no importa, un šī atkarība nākotnē varētu palielināties, jo īpaši attiecībā uz naftu un dabasgāzi.

1.5

Paredzamie ogļu, naftas un dabasgāzes resursi un krājumi (3) ir atkarīgi no vairākiem faktoriem (ekonomiskās izaugsmes, izpētes, tehnoloģiju attīstības). Resursu pietiek vēl vairākām desmitgadēm (ogļu — varbūt pat gadsimtiem), bet naftas krājumu samazināšanās ir gaidāma jau šī gadsimta vidū, līdz ar to samazinoties piedāvājumam. Pašlaik vērojamā attīstība naftas tirgos pierāda, ka jau tuvākajā laikā iespējami neprognozējami cenas kāpumi, kam ir nozīmīga ietekme uz tautsaimniecību (4).

1.6

ES energoapgādes politikā ir jāveic visi pasākumi, lai šo atkarību ilgākā laika posmā mazinātu, jo īpaši, veicot taupīšanas pasākumus un nodrošinot efektīvu visu enerģijas avotu patēriņu, kā arī izmantojot alternatīvas energosistēmas, piemēram, atjaunojamo enerģiju un kodolenerģiju. Līdz ar to īpaša nozīme ir alternatīvo energosistēmu attīstīšanai.

1.7

ES energoapgādes politikai, no vienas puses, jānodrošina energoapgāde un fosilo kurināmo pietiekamība. Īpaša problēma tādēļ ir jautājums par galveno piegādātāju politisko stabilitāti. Līdz ar to īpaši nozīmīga ir sadarbība ar Krievijas Federāciju, Neatkarīgo valstu savienības valstīm un Tuvo un Vidējo austrumu valstīm, kā arī ES kaimiņu reģioniem (piemēram, Alžīriju un Lībiju).

1.8

Šo atkarību var mazināt arī intensīvāka Eiropas ogļu ieguves vietu izmantošana.

1.9

Funkcionējošā Eiropas iekšējā tirgū, un īstenojot atbilstošus klimata aizsardzības pasākumus, fosilos kurināmos izmantotu jomās, kas atbilst to specifiskajām īpašībām un ir atkarīgas no to cenu un izmaksu līmeņa. Līdz ar to šos kurināmos automātiski efektīvi izmanto arī no ekonomikas un enerģētikas viedokļa.

1.10

Ogles plaši izmanto tērauda rūpniecībā un termoelektrocentrālēs, kamēr naftu un gāzi izmanto siltuma ražošanai un ar enerģētiku nesaistītās jomās. Transporta jomā dominē produkcija, ko iegūst no naftas.

1.11

Kas attiecas uz enerģijas avotiem, naftas un dabasgāzes izmantošana, kuru daudzums ir ierobežots, bet kuras ērtāk izmantot, būtu jākoncentrē, piemēram, uz tādiem pielietošanas veidiem kā transporta degviela, ķīmijas izejvielas, kur ogles iespējams izmantot tikai ar papildu izmaksām, papildu enerģijas patēriņu un oglekļa dioksīda emisijām.

1.12

Oglekļa dioksīda (CO2) emisijas uz produkta vienību (piemēram, kg CO2/kWh, t CO2 uz t tērauda, g CO2 uz vieglā automobiļa kilometru) ir turpmāk jāsamazina sakarā ar tehnisko progresu. Līdz ar to uzlabotos energoefektivitāte visās enerģijas pārveides un pielietošanas jomās.

1.13

Enerģētikas un ekonomikas politikai saprātīgos mērogos nepieciešamas investīcijas, lai varētu uzlabot tehniku rūpniecībā, tirdzniecībā un privātu iegāžu gadījumā.

1.14

Turpmāko desmit gadu laikā Eiropā tiks uzstādītas apmēram 400 jaunas centrāles ar 400 GWel jaudu (5). Lai ierobežotu un samazinātu CO2 emisijas un kurināmā patēriņu, šīm centrālēm jābūt aprīkotām ar labāko pieejamo tehniku.

1.15

Transporta jomā jāpieliek visas pūles, lai samazinātu atsevišķo degvielas patēriņu (patēriņu par automobiļa kilometru) un nepieļautu kopējā patēriņa tālāku pieaugšanu. Līdz ar to ir nepieciešams tehniskais progress daudzās transportlīdzekļu un degvielas attīstības jomās, kā arī pasākumi sastrēgumu mazināšanai (ceļu un tuneļu izbūve, satiksmes vadības sistēmas) un satiksmes samazināšana (6). Intensīvāka transportlīdzekļu ar elektrisko piedziņu, piemēram, elektriskā dzelzceļa izmantošana mazina atkarību no naftas, un pastāv iespēja dažādot primāro enerģijas veidu (ogļu, gāzes, atjaunojamo enerģijas veidu, kodolenerģijas) izmantošanu.

1.16

Priekšnosacījums efektivitātes kāpināšanai energoapgādes jomā ir intensīvāka pētniecība un attīstība, jo īpaši attiecībā uz termoelektrocentrālēm, kas izmanto fosilos kurināmos, gan no rūpniecības viedokļa, gan no finansēšanas viedokļa.

1.17

Komiteja attiecīgi atzinīgi vērtē ierosinājumu iekļaut “Enerģijas” tematisko prioritāti 7. Pētniecības un attīstības (P&A)ietvara programmā. Tam būtu jāparedz attiecīgi līdzekļi un visas iespējamās enerģētikas tehnikas. Jāveic jo īpaši visi pasākumi, kas palielina fosilo kurināmo izmantošanas lietderības koeficientu, jo tādā veidā var palielināt kopējo sabiedrības ieguvumu.

1.18.

Elektroenerģijas ražošana no fosilajiem enerģijas avotiem ir atkarīga no iespējas ilgā laikā būtiski samazināt CO2 emisijas no enerģijas vienības, tieši veicot CO2 uztveršanas un CO2 uzkrāšanas pasākumus (Clean Coal Technology — Tīra ogļu tehnoloģija). Tādēļ īpaša nozīme ir metožu attīstībai un pārbaudei 7. P&A ietvara programmā.

2.1

Mūsdienu dzīvesveida un kultūras pamatā ir lietderīga enerģijas izmantošana (7). Tās plaša pieejamība ļauj nodrošināt pašreizējo dzīves standartu. Vajadzība pēc drošas, ekonomiskas, videi draudzīgas un nākotnē pieejamas enerģijas ir prioritārs jautājums Eiropas Komisijas lēmumos Lisabonā, Gēteborgā un Barselonā.

2.2

Komiteja ir vairākkārt uzsvērusi, ka enerģijas iegūšana un izmantošana ir saistīta ar vides apdraudējumu, risku, kā arī ārpolitisku atkarību un neprognozējamību. Neviena metode vai tehnoloģija enerģijas nodrošināšanai nākotnē nav tehniski pilnīga, bez kaitīgas ietekmes uz vidi, atbilstoša visām prasībām, kā arī pēc cenu augšanas un pieejamības pietiekami prognozējama ilgākam laika periodam. Te ir jārunā par krājumu un resursu samazināšanos ar visām no tās izrietošajām sekām. Problēmu saasina globāla iedzīvotāju skaita pieaugšana, vajadzība pēc elektroenerģijas jaunattīstības valstīs un, jo īpaši, strauji augošais enerģijas patēriņš lielajās rūpniecības valstīs Ķīnā, Indijā un Brasīlijā.

2.3

Ilgstošā laika periodā pieejamai, videi draudzīgai un konkurētspējīgai enerģijas apgādei ir jābūt arī Eiropas nākotnes enerģētikas politikas galvenajam mērķim. Šo motīvu dēļ nevar aprobežoties tikai ar dažu enerģijas avotu izmantošanu. Drīzāk enerģētikas krīzes situācijas un cita veida risks ir jānovērš tikai ar izcelsmes ziņā dažādiem enerģijas avotiem, izmantojot un turpinot attīstīt visus pieejamos enerģijas avotus un tehnoloģijas, lai rezultātā iekļautos vispārējās konkurences mainīgajos nosacījumos atbilstoši pieņemtajām ekoloģiskajām prasībām.

3.1

Pašlaik apmēram četras piektdaļas pasaules energoapgādes, kā arī energoapgāde ES 25 dalībvalstīs pamatojas uz fosilajiem enerģijas avotiem — naftu, dabasgāzi un oglēm.

3.2

Vispārējos vilcienos visas prognozes par attīstību nākotnē ir atkarīgas no hipotēzēm par demogrāfisko un ekonomisko attīstību nākotnē, par jaunāko tehnoloģiju un iegūšanas metožu attīstību un par valdošo politisko situāciju katrā valstī, arī no atšķirīgiem viedokļiem un interesēm. Tas jo īpaši attiecas uz kodolenerģiju, kā arī atbalsta pasākumiem atjaunojamiem enerģijas avotiem.

3.2.1

Pēc Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA), kas atrodas Parīzē, un ASV Enerģijas departamenta Enerģijas informācijas administrācijas (Energy Information Administration, EIA) 2004. gada atsauces prognozēm (8) minētās fosilās enerģijas 25 gados nosegs vairāk nekā 80 % no globālā enerģijas patēriņa.

3.2.2

Atjaunojamo enerģijas avotu patēriņš pieaugs, bet pēc IEA un EIA vērtējuma, ne vairāk par kopējo enerģijas patēriņu. Atjaunojamo enerģijas avotu daļa paliks nemainīga. Attiecībā uz kodolenerģiju, absolūtos lielumos paredzams neliels piegādes pieaugums, kas tomēr būs mazāks par kopējo patēriņa attīstību, jo politiskie nosacījumi Eiropā nav būtiski mainījušies. IEA un EIA attiecīgi paredz kodolenerģijas daļas samazināšanos globālajā enerģijas patēriņā.

3.2.3

Pēc Eiropas Komisijas paziņojuma 2004. gada septembrī par ES 25 dalībvalstīm (9) galvenais scenārijs parāda, izejot no vispārējām pasaules tendencēm, ko apraksta IEA un EIA, atjaunojamo enerģiju daļas pieaugumu kopējā ES 25 dalībvalstu patēriņā no 6 % šobrīd līdz 9 % 2030. gadā. No otras puses, kodolenerģijas patēriņš ES 25 dalībvalstīs pēc šī novērtējuma samazināsies, un Eiropas Komisijas galvenais scenārijs nonāk pie secinājuma, ka fosilie enerģijas avoti ES valstīs 2003. gadā nosegs vēl vairāk nekā 80 % no kopējā enerģijas patēriņa.

3.3

Fosilie enerģijas avoti ir izsīkstošas izejvielas. Lai novērtētu, cik ilgi nafta, dabazgāze un ogles saglabās savu vadošo nozīmi, ir lietderīgi analizēt fosilo enerģijas avotu potenciālu.

3.4

Šim nolūkam ir vajadzīgas definīcijas un mērvienības. Tiek lietoti jēdzieni “krājumi, resursi un potenciāli”. Kā enerģijas avotu mērvienības parasti izmanto dažādas mērvienības (10), piemēram, tonnas vai barelus naftai, metriskās tonnas vai akmeņogļu ekvivalenta tonnas (aet) oglēm, kubikmetrus vai kubikpēdas dabasgāzei. Salīdzināšanai izmanto to enerģijas saturu džoulos (J) vai vatsekundēs (Ws).

3.5

Kopējais potenciāls (Estimated Ultimate Recovery, saīsināti EUR) ietver enerģijas avota izmantojamo daļu zemes garozā pirms ieguves un apstrādes. Šādu novērtējumu izmanto dažādi eksperti, tomēr šādi iegūtie rezultāti ir atšķirīgi. Labāk izpētot zemes garozu un izmantojot precīzākas analīzes metodes, arī prognozes labāk konverģē.

3.6

Kopējais potenciāls ietver tikai atradnes izmantojamo daļu. Šī daļa ir atkarīga no izmantotajām tehnoloģijām un lietderības, un šo daļu, pilnveidojot tehnoloģijas, ir iespējams palielināt. Ja no kopējā potenciāla atņem jau izmantoto daudzumu, tad iegūst atliekušo potenciālu.

3.7

Atliekošais potenciāls sastāv no krājumiem un resursiem. Ar krājumiem saprot tāda enerģijas avota daudzumus, par kuru skaidri zināms, ka tas samazinās un kuru ar pašreizējām tehniskajām iespējām ekonomiski izmanto. Ar resursiem saprot tāda enerģijas avota daudzumus, par kuriem zināms, ka tie pastāv, bet kurus ekonomisku apsvērumu un/vai tehnisku iespēju dēļ pašlaik neizmanto, par kuru daudzumiem nav drošu ziņu, bet kuru eksistence sagaidāma no ģeoloģiskiem rādījumiem.

3.8

Priekšplānā paliek atklāts jautājums par krājumiem, no kuriem plaši iegūst enerģijas avotus. Ziņojumā par krājumiem un pašreizējo ikgadējo ieguvi ir minēta tā sauktā “statiskā autonomija”. Šādā veidā aprēķina globālo krājumu statisko autonomiju, kas ir apmēram 40 gadu naftai, 60 gadu gāzei un apmēram 200 gadu oglēm.

3.9

Tomēr krājumi un to statiskā autonomija nav fiksēti lielumi. Plašāk un līdz ar tehnikas progresu izmantojot statiskās autonomijas krājumus, resursi kļūst par krājumiem. (Piemēram, 20. gadsimta septiņdesmitajos gados naftas statisko autonomiju rēķināja uz 30 gadiem.)

3.10

Naftas gadījumā no statistikas redzamie resursi ir apmēram divreiz lielāki par krājumiem, un dabasgāzes un fosilo ogļu gadījumā šie resursi ir pat desmitreiz lielāki par krājumiem.

3.11

Cits rādītājs fosilo enerģijas avotu pieejamībai nākotnē ir jau iegūtā daļa no kopējā potenciāla. Ja šis daudzums pārsniedz 50 % un ir sasniegts “sarukšanas viduspunkts” (Depletion Mid Point), tad ir grūti palielināt ieguvi vai to uzturēt iepriekšējā līmenī.

3.12

Nafta: Ir izlietots jau vairāk par trešo daļu no “konvencionālā” naftas kopējā potenciāla, kas atbilst apmēram 380 miljardiem tonnu naftas ekvivalenta (tne). Puse no konvencionālajiem potenciāliem tiktu izlietoti apmēram desmit gados, ja ieguves apjomi paliktu nemainīgi. Palielinot ieguvi, turpmāk būtu jāizmanto nekonvencionālie krājumi (smagā nafta, darvas smiltis, slānekļa nafta). Šādā veidā varētu uz laiku attālināt “sarukšanas viduspunktu”. Savādāk jau pirms šī gadsimta vidus var sagaidīt krājumu izsīkumu un strauju piedāvājumu samazināšanos (11).

3.13

Dabasgāze un ogles: Situācija ar dabasgāzi ir līdzīga, jo atliekošais kopējais potenciāls palielinās, ja izmanto nekonvencionālus krājumus, piemēram, gāzes hidrātus. Attiecībā uz oglēm līdz šim ir izmantoti apmēram 3 % no kopējā potenciāla, kas atbilst apmēram 3400 miljardiem tonnu naftas vienību.

3.14

Tomēr gāzes hidrātu (metāna hidrāta) izpēte un iegūšanas tehnoloģijas vēl joprojām ir pētniecības stadijā, un šobrīd nav iespējams sniegt ticamu informāciju par to iespējamo ieguldījumu energoapgādē. No vienas puses pastāv pieņēmumi, ka iespējamo krājumu energoietilpība varētu pārsniegt visu pašlaik zināmo fosilo enerģijas avotu energoietilpību, bet no otras puses nav nekādas skaidrības par to izmantošanu (principu, tehnoloģijām, izmaksām). Turklāt gāzes hidrātu izdalīšanās klimata vai antropogēnu izmaiņu rezultātā ir neskaidra, pat riskanta, jo atmosfērā varētu īpaši bīstamā koncentrācijā uzkrāties metāns, kas ir viena no galvenajām siltumnīcefekta gāzēm.

3.15

Fosilo enerģijas avotu ieguves izmaksas ir ļoti atšķirīgas. Naftas izmaksas nepārtraukti mainās atkarībā no atradnēm starp 2 un 20 ASV dolāriem par barelu. Ir tendence arvien vairāk izmantot nelielas naftas atradnes ģeoloģiski un ģeogrāfiski nelabvēlīgos apstākļos. Ekspluatācijas izdevumu pieaugumu var kompensēt ar ražīguma kāpinājumu sakarā ar tehniskiem jauninājumiem. Ieguves izmaksas atkarībā no apstākļiem svārstās arī dabasgāzei. Attiecībā uz oglēm izmaksas ir atkarīgas no atradņu dziļuma, slāņa biezuma un no iespējas izmantot atradni zem klajas debess vai tikai zem zemes. Cenu svārstības ir milzīgas. Tās svārstās no dažiem ASV dolāriem par tonnu Pauderriveras (Powder River) baseinā ASV līdz 200 dolāriem par akmeņogļu tonnu atsevišķos Eiropas rajonos.

3.16

Arī reģionālo fosilo krājumu sadalījums ir nevienmērīgs. Tas jo īpaši attiecas uz naftu. Tuvajos austrumos atrodas 65 % no naftas krājumiem. Arī dabasgāze ir sadalīta nevienmērīgi, jo gāzes krājumi koncentrējas divos reģionos — Tuvajos austrumos (34 %) un kādreizējās PSRS valstīs (39 %). Savukārt ogļu resursi ir sadalīti vienmērīgi. Lielākie ogļu krājumi atrodas Ziemeļamerikā. Lielas atradnes atrodas arī Ķīnā, Indijā, Austrālijā, Dienvidāfrikā un Eiropā.

3.17

Energoapgādes drošība ir atkarīga no stratēģiski nozīmīgo fosilo enerģijas avotu, galvenokārt naftas, bet arī no dabasgāzes koncentrācijas ģeopolitiskā riska reģionos — Tuvajos un Vidējos austrumos.

4.1

Primārās enerģijas patēriņš ES 25 dalībvalstīs 2004. gadā pieauga līdz apmēram 2,5 miljardiem aet jeb 75 eksadžouliem (75 × 1018 džouliem). Tas atbilst 16 % no pasaules enerģijas patēriņa, kas ir 15,3 miljardi aet. Enerģijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju ES 25 dalībvalstīs ir 5,5 aet, kas ir apmēram divreiz vairāk nekā vidēji pasaulē, bet puse no patēriņa Ziemeļamerikā. Attiecībā uz ekonomiku enerģijas patēriņš Eiropā ir tikai apmēram puse no vidējā patēriņa reģionos ārpus Eiropas, pie nosacījuma, ka enerģiju izlieto efektīvāk nekā citās pasaules daļās.

4.2

Galvenais primāro enerģijas avotu patēriņš 2004. gadā ES 25 dalībvalstīs bija nafta (39 %), dabasgāze (24 %) un ogles (17 %). Starp citiem svarīgiem ES energoapgādes avotiem var minēt kodolenerģiju (14 %), kā arī atjaunojamo un citu enerģiju (6 %). Dažādu fosilo enerģijas avotu daļa ES 25 dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga. Dabasgāzei tas ir 1 % Zviedrijā līdz 50 % Nīderlandē, naftai — no 30 % Ungārijā līdz divām trešdaļām Portugālē un oglēm — no 5 % Francijā līdz 60 % Polijā. Šo sadalījumu izskaidro nevienāds fosilo enerģijas avotu krājumu sadalījums atšķirīgās dalībvalstīs.

4.3

Kopējie enerģijas avotu krājumi ES 25 dalībvalstīs ir niecīgi. Šie krājumi sniedzas līdz apmēram 38 miljardiem aet. Tas ir apmēram 3 % no pasaules krājumiem, ieskaitot nekonvencionālos ogļūdeņražus. Lielāko daļu veido ogļu (brūnogļu un akmeņogļu) atradnes ar apmēram 31 miljardu aet. Brūnogļu un akmeņogļu daudzumi ir apmēram vienādi. Dabasgāzes krājumi ir 4 miljardi aet, naftas krājumi — 2 miljardi aet. ES 25 dalībvalstis tuvākajā laikā joprojām paliks pasaules lielākās neto importētājas. Pēc Eiropas Komisijas novērtējuma šī atkarība līdz 2030. gadam pieaugs vairāk par divām trešdaļām.

4.4

Fosilo enerģijas avotu krājumu sadalījums atsevišķās ES 25 dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs. Naftas ieguve koncentrējas Ziemeļjūrā pie Lielbritānijas un Dānijas krastiem. Šie krājumi ir izsmelti tādā nozīmē, ka tur ieguve samazināsies. Galvenie gāzes krājumi atrodas Nīderlandē un Lielbritānijā. Ogļu krājumi atrodas Vācijā, Polijā, Čehijā, Ungārijā, Grieķijā un Lielbritānijā. Svarīga nozīme ir naftas un gāzes krājumiem Norvēģijā, jo Norvēģija nav ES dalībvalsts, bet ir Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) locekle.

4.5

Ņemot vērā, ka ES 25 dalībvalstu fosilo enerģijas avotu krājumi ir ierobežoti, Savienībai jau šodien puse no vajadzīgajiem energoresursiem jānodrošina importējot. Pēc Eiropas Komisijas Zaļās grāmatas aplēsēm, šis procentuālais lielums līdz 2030. gadam pieaugs līdz 70 %. ES ir ļoti atkarīga arī no naftas importa. Gandrīz trīs ceturtdaļas no šiem enerģijas avotiem ieved no trešajām valstīm. Importa kvota dabasgāzei ir apmēram 55 %. Oglēm importa kvota ir viena trešdaļa.

4.6

Šīs vitāli svarīgās enerģijas izejvielas dēļ Eiropa ir lielā mērā atkarīga no importa, un šī atkarība nākotnē varētu palielināties, jo īpaši attiecībā uz naftu un dabasgāzi. ES pat ir lielākais enerģijas avotu neto importētājs pasaulē.

4.7

ES energoapgādes politikai no vienas puses jānodrošina energoapgāde un fosilo kurināmo pietiekamība. Īpaša problēma tādēļ ir jautājums par galveno piegādātāju politisko stabilitāti. Līdz ar to īpaši nozīmīga ir sadarbība ar Krievijas Federāciju, Neatkarīgo valstu savienības valstīm un Tuvo un Vidējo austrumu reģiona valstīm, kā arī ES kaimiņu reģioniem (piemēram, Alžīriju un Lībiju).

4.8

ES energoapgādes politikā ir jāveic visi pasākumi, lai šo atkarību ilgākā laika posmā mazinātu, jo īpaši, nodrošinot efektīvu visu enerģijas avotu patēriņu, kā arī intensīvāk izmantojot alternatīvas energosistēmas, piemēram, attīstot un padarot par tirgus preci atjaunojamo enerģiju, kā arī kodolenerģiju. Līdz ar to īpaša nozīme ir alternatīvo energosistēmu attīstīšanai.

4.9

Pamatojoties uz to, šo atkarību var mazināt arī intensīvāka Eiropas ogļu ieguves vietu izmantošana, jo vairāk tādēļ, ka Eiropas ogļu ieguves rūpniecībā jau šobrīd pastāv stingrāki noteikumi attiecībā uz vidi nekā citos pasaules reģionos.

5.1

Elektroenerģijas patēriņa attīstībai ES 25 dalībvalstīs būtu jānotiek pēc scenārija, kas aprakstīts Eiropas Komisijas publicētajā “Eiropas enerģija un transports: hipotēzes un tendences” (European Energy and Transport Scenarios on Key Drivers  (13)), kurā aplūkotas tendences un pašreizējā politika. Prognozes ir šādas:

5.2

Primārās enerģijas patēriņš līdz 2040. gadam pieaugs par 2,9 miljardiem aet, t. i., tikai par 0,6 % gadā. Savukārt, iekšzemes kopprodukts līdz 2030. gadam caurmērā pieaugs par 2,4 % gadā. Tātad jāsamazina energoapgādes intensitāte (enerģijas patēriņa attiecība pret iekšzemes kopproduktu) par vairāk nekā 1,7 % gadā, veicot strukturālas izmaiņas, paaugstinot energoefektivitāti un ieviešot modernas tehnoloģijas.

5.3

Fosilo enerģijas avotu daļa primārās enerģijas patēriņā līdz 2030. gadam pieaugs par diviem procentu punktiem, tātad, līdz 82 %.

5.4

Ogles: Pēc nelielas lejupslīdes ogļu patēriņa kāpums sagaidāms apmēram, sākot ar 2015. gadu sakarā ar labāku konkurētspēju enerģijas avotu tirgū. Šīs attīstības pamatā ir pieaugošās dabasgāzes cenas un gaidāmā tehnoloģiju izstrāde ogļu pārvēršanai elektroenerģijā. Pēc šī novērtējuma ogļu patēriņš 2030. gada sasniegs 2000. gada līmeni. Ogļu daļai primārās enerģijas patēriņā ES 25 dalībvalstīs būtu jābūt apmēram tādai kā 2005. gada, t. i., 15 %. Laikā no 2005. līdz 2030. gadam ogļu ieguvei Eiropas Savienībā vajadzētu samazināties par apmēram 40 %, bet ogļu importam būtu jāpieaug par 125 %, tātad, importa daļai ogļu patēriņā ES 25 dalībvalstīs būtu jāpieaug no vienas trešdaļas 2005. gadā līdz divām trešdaļām 2030. gadā.

5.5

Nafta: pieņemot, ka naftas pieauguma ātrums būs apgriezti proporcionāls 0,2 % līknei gadā, paredzams, ka naftas daļai primārās enerģijas patēriņā būtu jāsamazinās, nokrītoties līdz 34 %, t. i., par 5 procentu punktiem zemāk neka šobrīd.

5.6

Gāze: Gāzes patēriņš līdz 2015. gadam pieaugs eksponenciāli par 2,7 % gadā. Pēc tam šī tendence mazināsies. Pamatā tam būs gāzes konkurētspējas samazināšanās elektroenerģijas ražošanā attiecībā pret oglēm. Tomēr dabasgāzei no visiem fosilajiem enerģijas avotiem laikā līdz 2030. gadam būtu jāpieredz nozīmīgākais patēriņa pieaugums. Dabasgāzes daļa primāro enerģiju patēriņā ES 25 dalībvalstīs pieaugs no 26 % 2005. gadā līdz 32 % 2030. gadā. Sašķidrināta dabasgāze (SDG) ļauj dažādot gāzes piegādi, jo tad to ir iespējams pārvadāt pa jūrām. Pašlaik SDG aptver 25 % no pasaules gāzes tirdzniecības. Lielākās SDG eksportētājas ir Indonēzija, tai seko Alžīrija, Malaizija un Katara.

5.7

Fosilo enerģijas avotu ieguve ES 25 dalībvalstīs līdz 2030. gadam samazināsies par apmēram 2 % gadā. Tas līdz 2030. gadam palielina visiem fosilajiem enerģijas avotiem atkarību no importa par vairāk nekā divām trešdaļām. Tā ogļu imports 2030. gadā būs, kā jau minēts, divas trešdaļas, gāzes imports — virs 80 %, naftas imports — gandrīz 90 %. Attiecībā uz gāzes importu problemātiska ir pieaugošā atkarība no ierobežotā piegādātāju skaita.

5.8

Elektroenerģijas patēriņš līdz 2030. gadam pieaugs caurmērā par 1,4 % gadā. Tādēļ termoelektrocentrāļu jaudu vajadzēs paaugstināt no apmēram 700 GW (maksimālā jauda) par 400 GW, t. i., līdz apmēram 1100 GW 2030. gadā. Turklāt visās termoelektrocentrālēs būs jānomaina iekārtas. Eiropas Komisija savā galvenajā scenārijā uzskata, ka ražošanas jaudām vajadzētu pieaugt par gandrīz 300 GW fosilo enerģijas avotu nozarē un par gandrīz 130 GW, izmantojot vēja, ūdens un saules enerģiju, kamēr kodolcentrālēm laikā no 2005. līdz 2030. gadam vajadzētu samazināt jaudu par 30 GW, ja vien nemainīsies politika attiecībā uz kodolcentrālēm.

5.9

Turpmākos 25 gadus energoapgāde ir svarīgs uzdevums, kas tomēr ir arī saistīts ar ekonomiskām iespējām. Problēma ir tieši piegādes drošība, kurā ietverta atkarības samazināšana no importa, joprojām pieaugošo prasību ievērošana attiecībā uz vidi, elektroenerģijas cenu konkurētspējas garantija un ieguldījumu nepieciešamība.

6.1

Ogles, nafta un dabasgāze ir dabīgi ogļūdeņraži, kas veidojušies miljoniem gadu laikā biomasas pārveides procesā (no organiskam vielām), tātad šeit ir domāta uzkrāta saules enerģija. Šīs vielas atšķiras pēc ģeoloģiskajiem nosacījumiem (piemēram, spiediena, temperatūras, nogulu vecuma). Viens no faktoriem, ar ko šīs vielas atšķiras, ir ūdeņraža saturs kurināmajā. Ūdeņraža attiecība pret oglekli ir maksimāli 4: 1 dabasgāzē, 1,8: 1 naftā un 0,7:1 oglēs. Šī attiecība nosaka šo fosilo enerģijas avotu izmantošanu dažādās pielietošanas jomās.

6.2

Līdz šim ogles, nafta un gāze ir neaizvietojami kā enerģijas avoti, kā izejvielas daudzu vielu (sākot ar medikamentiem un beidzot ar rūpnieciski ražotām plastmasām) un kā oglekli saturoši reducējoši aģenti dzelzs un tērauda ražošanā. Tomēr tiem raksturīgās fizikālās un ķīmiskās īpašības (agregātstāvoklis, ūdeņraža saturs, oglekļa saturs, pelnu saturs) nosaka, ka tie vairāk der vienā, mazāk kādā citā pielietošanas jomā. Izvēle, kā izmantot ogļūdeņražus, notiek atkarībā no ekonomiskiem, tehniskiem un vides kritērijiem.

6.3

Gandrīz 7 % no ES izmantotajiem fosilajiem enerģijas avotiem izmanto ar enerģētiku nesaistītiem mērķiem, t. i., galvenokārt ķīmisko savienojumu ražošanai. Iepriekšējā gadsimta sākumā galvenais attīstības virziens bija ķīmisko savienojumu iegūšana no oglēm. Vēlāk tos praktiski nomainīja savienojumi, ko ieguva no dabasgāzes un naftas. Ciktāl tas šķiet iespējams no piegādes viedokļa, šajā nozarē arī turpmāk dominēs nafta un gāze. Naftas un dabasgāzes krājumu pietiks ilgākam laika periodam, ja tos mazāk izmantos enerģijas un siltuma ražošanai.

6.4

Skābekļa tērauda ražošanai izmanto domnas konvertora metodi uz oglekļa bāzes. Domnas process paredz akmeņogļu koksa kā reducējoša aģenta ievadīšanu kausēšanas laikā, kas reizē darbojas kā atbalsts un veicina augšupkāpjošo gāzu cirkulāciju. Reducējošā aģenta patēriņš modernā Eiropas uzņēmumā ir vidēji 475 kg uz tonnu čuguna, kas ir tuvu tehniskajos noteikumos noteiktajam minimumam.

6.5

Strauji paplašinās transporta nozare. Apmēram 25 % enerģijas patēriņa attiecas uz šo nozari, jo autotransports ir pilnībā atkarīgs no naftas rūpniecības. Šķidrajām degvielām ir lielāks enerģijas saturs uz tilpuma vai masas vienību. Šī nosacījuma dēļ šīs degvielas ir ekonomiski un efektīvi izmantot transporta nozarē. Šķidrās degvielas un to infrastruktūras tādēļ attiecas uz transporta nozari. Transportlīdzekļu ar elektrisko piedziņu pieaugoša izmantošana, piemēram, elektriskajā dzelzceļā, ļauj dažādot primāros enerģijas avotus (ogles, gāzi, atjaunojamos enerģijas avotus, kodolenerģiju) un mazināt atkarību no naftas.

6.6

Tieša dabasgāzes un sašķidrinātas dabasgāzes (SDG) izmantošana tieši konkurē ar šķidrajām degvielām uz naftas bāzes. Sagaidāms, ka šī produktu līnija ieņems nozīmīgāku tirgus daļu (14).

6.7

Mājturība un mazie patērētāji patērē apmēram 30 % enerģijas. Enerģijas avotu izvēle ir atkarīga no ekonomiskiem kritērijiem, un to arvien vairāk nosaka prasības pēc komforta un vides prasības. Šajā nozarē patērē mazutu, dabasgāzi, elektroenerģiju un rajonos ar lielu iedzīvotāju blīvumu — konkurējošās koģenerācijas iekārtas.

6.8

No visa Eiropas Savienības enerģijas patēriņa 40 % termoelektrocentrālēs pārvērš elektroenerģijā un siltumā. Ogles, nafta un dabasgāze, kā arī kodolenerģija ir tehniski pielāgotas pārveidei elektroenerģijā. No tehnikas viedokļa efektīvās centrālēs sasniegtais dabasgāzes lietderības koeficients (pārvēršot no primārās enerģijas elektroenerģijā) ir gandrīz 60 %. Izmantojot akmeņogles, modernu iekārtu lietderības koeficients ir starp 45 % un 50 %, brūnogļu gadījumā — 43 %.

6.9

Pasaules mērogā apmēram 40 % elektroenerģijas patēriņa nodrošina ar oglēm, Eiropas Savienībā — apmēram 30 %. Apmēram 63 % no pasaulē saražotajām oglēm izmanto elektroenerģijas ražošanai, jo ogles ir rentablākas par naftu un dabasgāzi un tās ir droši pieejamas atšķirīgos pasaules reģionos.

6.10

Ogļu izmantošanas koncentrēšanās uz tērauda un elektroenerģijas ražošanu var veicināt kombinētu fosilo enerģijas avotu izmantošanu, kas ļautu izmantot priekšrocības ekonomikas, vides aizsardzības, piegādes drošības un dabīgo resursu saglabāšanas jomā. Pasaules ogļu krājumi ir lielāki par naftas un dabasgāzes krājumiem.

6.11

Būtu jāfiksē politiskie nosacījumi, lai retāk pieejamās un ērtāk izmantojamās izejvielas naftu un dabasgāzi vairāk izmantotu transporta vajadzībām un ķīmiskajā rūpniecībā, kur ogļu (kā arī kodolenerģijas un tagad arī atjaunojamo enerģijas avotu) izmantošana prasa papildu izmaksas, tehniku un enerģiju, kā arī nevajadzīgas oglekļa dioksīda emisijas. Šādā veidā varētu aizkavēt krājumu sarukšanu par labu nākamajām paaudzēm.

6.12

Tas tomēr nozīmē, ka jāturpina ogļu izmantošana (kā arī atjaunojamo enerģijas avotu un kodolenerģijas izmantošana) termoelektrocentrālēs elektrības ražošanai, lai pietaupītu naftu un dabasgāzi (skatīt 8.12. punktu). Eiropas centrālajā un austrumu daļā ir akmeņogļu un brūnogļu krājumi. Šo krājumu izmantošana ļautu izvairīties no pieaugošas atkarības no enerģijas importa.

7.1

Fosilo enerģijas avotu vides analīzei un salīdzinājumiem jāietver ražošanas un izmantošanas ķēde: izejvielu ieguve, transportēšana, pārveidošana enerģijā un enerģijas izmantošana. Katrs posms ir saistīts ar lielāku vai mazāku ietekmi uz vidi un enerģijas zudumiem. Attiecībā uz enerģijas importu jāņem vērā arī ietekme uz vidi ārpus Kopienas robežām.

7.2

Iegūstot un ražojot ogles, naftu un dabasgāzi, jāaplūko dažādas ietekmes uz vidi. Iegūstot ogles, būtu jāierobežo lauksaimniecības zemju izmantošana un putekļu emisijas. Naftas urbumos un ieguvē jāierobežo naftas un gāzes, kā arī blakusproduktu noplūde. Tas līdzīgi attiecas uz dabasgāzes ieguvi, kā arī uz naftas un gāzes transportu pa cauruļvadiem vai ar kuģiem. Īpaša piesardzība jāievēro, iegūstot naftu no platformas atklātā jūrā. Metānu, kas veidojas naftas ieguves laikā, nevajadzētu sadedzināt, bet rūpnieciski izmantot. Tas pats attiecas uz raktuvju gāzi ogļraktuvēs, kura var saturēt lielu daļu metāna.

7.3

Eiropas Direktīva par lielām sadedzināšanas iekārtām nosaka vides standartus termoelektrocentrāļu ar jaudu līdz 50 MWth celtniecībai un ekspluatācijai. Kaitīgo vielu koncentrācija dūmgāzēs no gāzes, naftas un ogļu termoelektrocentrālēm ir jāierobežo atkarībā no tehnoloģijas iespējām, kā noteikts šajā direktīvā. Novecojušas iekārtas ir jāmodernizē. Direktīva paredz, ka putekļu emisijas (ieskaitot smalkās daļiņas, skatīt 7.6. punktu), sēra dioksīds, slāpekļa oksīdi un īpaši kaitīgi smagie metāli, kā arī toksiskas organiskās un kancerogēnās vielas jāsamazina līdz no dabas un cilvēku viedokļa pieņemamam līmenim. Jāsamazina arī akustiskās emisijas, lai pēc iespējas izvairītos no trokšņiem.

7.4

Ogles satur nedegošas vielas, kuras sadedzinot elektrocentrālē nosēstas kā pelni (elektrofiltros vai auduma filtros). Pelnu saturs akmeņoglēs parasti ir līdz 10 % (atsevišķos gadījumos līdz 15 %). Pēc to sastāva pelnus izmanto kā pildvielu cementa rūpniecībā, ceļu būvniecībā vai raktuvēs un izrakumos.

7.5

Arī nafta satur pelnus, tikai mazāku daudzumu. Pēc naftas pārstrādes rafinēšanas procesā paliek pelni, kas satur vanādiju un niķeli cietā atlikumā, ko sauc par naftas koksu. Enerģijas pilnīgai izmantošanai tas kalpo kā kurināmais termoelektrocentralēs un sadedzināšanas iekārtās, kurām ir attīrīšanas iekārtas kaitīgo vielu uztveršanai.

7.6

Pēdējos gados izvēršas pastiprinātas debates par tā sauktajām smalko putekļu emisijām (15). Runa ir par suspendētām daļiņām, kas mazākas par 10 μm, kuras var iekļūt plaušās un izraisīt elpošanas ceļu saslimšanas. Šādas daļiņas var izdalīties arī sadedzinot naftu un ogles, ja tās nav iespējams uztvert ar filtriem. Tomēr galvenais smalko putekļu emisijas avots ir transportlīdzekļi ar dīzeļa piedziņu, jo tie nav aprīkoti ar daļiņu filtriem. Ogļu un naftas termoelektrocentrālēm Eiropas direktīva par lielām sadedzināšanas iekārtām nosaka pieļaujamo putekļu emisiju robežu 20 mg/m3. Lielās termoelektrocentrālēs smalko putekļu emisijas samazina, papildus reducējot mitrās desulfurizācijas procesā. Lai vēl vairāk samazinātu smalko daļiņu emisijas un visā Eiropas teritorijā ievērotu emisiju robežvērtības, ES ir pieņēmusi transportlīdzekļiem ar dīzeļa piedziņu stingrākus noteikumus, kuri paredz, ka automašīnām līdz 2008. gadam jāuzstāda daļiņu filtri.

7.7

Dažas Eiropas valstis kopš 20. gadsimta 80. gadiem noteica, ka lielās ogļu termoelektrocentrālēs un rūpnieciskās sadedzināšanas iekārtās jāveic dūmgāzu desulfurizācija. Šādā veidā varētu apturēt toreiz konstatēto augsnes un jūru acidifikāciju. Pēdējais Eiropas direktīvas variants par lielām sadedzināšanas iekārtām paredz SO2 dūmgāzu robežvērtību 200 mg/m3 iekārtam, kas lielākas par 300 MW. Atkarībā no pieejamās tehnikas, šodien ir iespējams uztvert vairāk nekā 90 % sēra savienojumu. Izstrādājumi, ko iegūst no sēra, jo īpaši ģipsis, ir iekarojuši jaunus tirgus un samazinājuši dabīgo resursu izmantošanu.

7.8

Sadedzinot fosilos kurināmos, paaugstinātā temperatūrā izdalās slāpekļa oksīdi, kas veidojas no slāpekļa, kas ietilpst paša kurināmā sastāvā, un skābekļa, kuru satur apkārtējais un sadedzināšanai izmantotais gaiss. Šie slāpekļa oksīdi paaugstinātā koncentrācijā var izraisīt elpošanas ceļu saslimšanas, un no šiem slāpekļa oksīdiem veidojas ozons, kas piesārņo vidi. Eiropas direktīva par lielām sadedzināšanas iekārtām nosaka, ka maksimālās slāpekļa oksīda emisijas termoelektrocentrālēm, kas lielākas par 300 MW, ir 200 mg/m3.

7.9

Zinātnieki izvirza hipotēzi, ka pastāv sakarība starp antropogēnām oglekļa dioksīda emisijām un tā sauktajām siltumnīcefekta emisijām, kā arī zemes virsmas temperatūras paaugstināšanos (siltumnīcefektu). Siltumnīcefekta apmēri pagaidām ir neskaidri. Katru gadu no ogļu, naftas un dabasgāzes sadedzināšanas izdalās apmēram 20 miljardi tonnu CO2. Tas ir galvenais antropogēno oglekļa dioksīda emisiju avots. Bez procesu efektivitātes paaugstināšanas un enerģijas taupīšanas pasākumiem ir jāattīsta metodes CO2 uztveršanai, kas ļautu attiecīgi samazināt emisijas.

7.10

Lai izvairītos no klimata pārmaiņām, ir jāpaaugstina enerģijas pārveides un izmantošanas procesu efektivitāte. Ir stingri jāpieturas pie šī mērķa un jāveic attiecīgie pasākumi. Kurināmo aizvietošanas stratēģija īpaši neatbilst šim mērķim, jo tā vienpusēji attiecas uz atsevišķu enerģijas avotu, piemēram, gāzes izmantošanu, kuras rezultātā varētu samazināties izmaksu lietderība un aktualizēties jautājums par energoapgādes drošību Eiropas Savienībā. Gāze turklāt ir nozīmīga ķīmijas un transporta nozares izejviela, un to nevajadzētu izmantot elektroenerģijas ražošanai.

7.11

Salīdzinot ar oglēm, pēc enerģijas vienībām dabasgāzes sadedzināšana rada tikai 50 — 60 % oglekļa dioksīda, kas nosaka klimata pārmaiņas, jo bez oglekļa, kas ir dabasgāzē, enerģijas ražošanai tiek izmantots (sadedzināts) arī gāzes sastāvā ietilpstošais ūdeņradis. Tomēr metāns, kas ir dabasgāzes galvenā sastāvdaļa, izraisa siltumnīcefektu un visvairāk ietekmē klimatu (apmēram 30 reizes vairāk) nekā oglekļa dioksīds. Ražojot un izmantojot fosilos enerģijas avotus, jāveic viss iespējamais, lai izvairītos no metāna emisijām. Metāns, kas izdalās, iegūstot naftu un akmeņogles, būtu jāuztver un jāizmanto. Tāpat būtu jāizvairās no metāna noplūdēm dabasgāzes transportēšanas laikā. Pat nelieli zudumi cauruļvados runā par sliktu priekšrocībām, salīdzinot ar oglēm.

7.12

Labie rezultāti, kas iegūti cīnoties ar klimata pārmaiņām un veicot vides aizsardzības pasākumus, izmantojot ogles, naftu un gāzi, pamatojas galvenokārt, kā to parāda pieredze, uz iekārtu nomaiņu un uz faktu, ka elektrocentralēs izmanto modernāku tehniku ar augstāku efektivitāti. Lai panāktu labākus rezultātus vides aizsardzības jomā, te ir īpaši izcelti politiskie nosacījumi, kas veicina ieguldījumus jaunās tehnoloģijās.

7.13

ES likumdošana vides aizsardzības jomā ir ļāvusi pēdējo 20 gadu laikā saskaņot vides standartus Eiropas Kopienas valstīs. To ir veicinājušas divas Eiropas direktīvas par lielām sadedzināšanas iekārtām un gaisa kvalitāti, kā arī politikas un pasākumi enerfgoefektivitātes palielināšanai un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai.

8.1

ES 25 dalībvalstīs 60 % no visām termoelektrocentrālēm ir ogļu, naftas un gāzes termoelektrocentrāles, un tās veido mugurkaulu elektroenerģijas ražošanai Eiropā. Sakarā ar nepieciešamību aizstāt nolietotās termoelektrocentrāles un apmierināt papildus pieprasījumu pēc elektroenerģijas ražošanas jaudām (skatīt 5.8 punktu), turpmākajos 25 gados būs jāceļ daudzas jaunas termoelektrocentrāles. Pat pastiprinātas atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas un turpmāku kodolspēkstaciju celtniecības gadījumā nozīmīgu trūkstošās enerģijas daļu nosegs ogļu un gāzes termoelektrocentrāles. Jo augstāks būs šo termoelektrocentrāļu lietderības koeficients un labākas kaitīgo vielu uztveršanas sistēmas, jo vieglāk būs izpildīt prasības sakarā ar cīņu pret klimata pārmaiņām, kā arī vides prasības.

8.2

Šī iemesla dēļ būtu jāpieliek visas pūles fosilo kurināmo termoelektrocentrāļu attīstības jomā. Pagājušā gadsimta 90. gados šo nozari mazliet ignorēja, būtiski samazinot valsts atbalstu pētniecībai praktiski visās dalībvalstīs.

8.3

Komiteja atzinīgi vērtē, ka 7. P&A ietvara programma ir ņēmusi vērā tās ieteikumu, kuru tā vairākkārt formulēja “enerģijas” prioritātes izveidei. Tomēr būtu jāveic izmaiņas arī attiecīgajās dalībvalstu pētniecības programmās. Līdz ar to varētu notikt ievērojama tendenču nomaiņa. Tas attiecas arī uz tehnoloģiju tālāku attīstību termoelektrocentrālēs, kas izmanto fosilos enerģijas avotus, kas ļautu Eiropas iekārtām konkurēt pasaules termoelektrocentrāļu tirgū, kurš paplašinās.

8.4

Modernās ogļu termoelektrocentrālēs lietderības koeficients šodien ir 45 % no akmeņoglēm, 43 % — no brūnoglēm. Ir jau zināmi nākamie soļi tehnoloģiju uzlabošanai, lai līdz 2020. gadam palielinātu lietderības koeficientu līdz 50 % ogļu termoelektrocentrālēs. Tālāks mērķis ir paaugstināt elektrocentrālēs tvaika ciklā temperatūru līdz 700 C un spiedienu līdz 350 bar, bet priekš tā vēl jāizstrādā nepieciešamie materiāli. Jaunai brūnogļu termoelektrocentrāļu paaudzei jāizmēģina brūnogļu žāvēšanas iekārtas pirms sadedzināšanas. Šie attīstības mērķi prasa starptautisku sadarbību, kāda jau pastāv, piemēram, ES projektos AD 700 un Comtes 700, lai izstrādātu termoelektrocentrāli, kas darbotos 700oC temperatūrā. Jauna parauga elektrostaciju demonstrēšanai ir nepieciešami ieguldījumi līdz 1 miljardam eiro. Tā kā neviens uzņēmums viens pats nevar tikt galā ar šī projekta izmaksām un riskiem, Eiropas uzņēmumiem ir jāsadarbojas.

8.5

Pēdējo desmitgažu laikā sakarā ar augstas efektivitātes gāzes turbīnu izstrādi ir jūtami uzlabojusies gāzes termoelektrocentrāļu efektivitāte. Lietderības koeficients jaunajās dabasgāzes centrālēs sasniedz gandrīz 60 %. Tomēr strauja cenu celšanās gāzes tirgū rada nedrošību attiecībā uz gāzes termoelektrocentrāļu konkurētspēju, kā arī attiecībā uz jaunu dabasgāzes termoelektrocentrāļu celtniecību.

8.6

Lai gāzes turbīnu tehnoloģiju varētu izmantot arī ogļu pārvēršanā par elektroenerģiju, būtu vēlams ogles iepriekš pārvērst par gāzi. Eiropas Savienība 20. gadsimta 80. un 90. gados ieguldīja lielus līdzekļus gazifikācijas tehnoloģiju attīstībā un divu demonstrācijas termoelektrocentrāļu celtniecībai ar integrētu gazifikāciju (IGCC). Šie tehnoloģiju attīstītības centieni nedrīkst turpināties, tikai cenšoties palielināt ogļu termoelektrocentrāļu efektivitāti, bet tiem ir jābūt par tehnisku pamatu tā saukto “tīro” ogļu termoelektrocentrāļu (bez oglekļa dioksīda emisijām) tālākai attīstībai.

8.7

Efektivitātes paaugstināšana un CO2 samazināšana nedrīkst aprobežoties ar rūpniecības jomu un elektroenerģijas ražošanu. Enerģijas taupīšanas potenciāli izmantošanai mājsaimniecības un rūpnieciskā līmenī ir šodien vēl ļoti augsti, jo līdz šim bieži nav ekonomiska stimula (ietaupījumu no patēriņa/izmaksām jaunu iekārtu iegādei vai esošo iekārtu pārbūvei).

8.8

Transporta nozare vēl joprojām ir joma, kurā visvairāk pieaug vajadzība pēc enerģijas, un viens no izaugsmes cēloņiem ir pieaugošā mobilitāte pēc ES paplašināšanās. Veselībai kaitīgo vielu piesārņojuma un siltumnīcefekta gāzu pieaugums ir vispirms jāierobežo, attīstot efektīvākus un mazāk piesārņojošus motorus un transportlīdzekļus, vēlāk jāaptur pavisam. Dūmgāzu attīrīšanas tehnoloģijas ir nepārtraukti jāattīsta tālāk. Šo mērķi, protams, ir iespējams sasniegt tikai, plašā teritorijā attīstot un izmantojot vairākas modernākās tehnoloģijas. Te jāmin iekšdedzes dzinēju, dīzeļu tehnoloģiju, motoru ar hibrīdo piedziņu, degvielu, automobiļu dzinēju lietderības koeficientu uzlabošana, kurināmā elementu izstrāde, kā arī, iespējams, ūdeņraža tehnoloģija.

8.9

Kurināmā elementi principā ļautu gan transportlīdzekļos, gan stacionāri lietojot mājsaimniecībā, tirdzniecībā un rūpniecībā paaugstināt efektivitāti par apmēram 20 %, kombinēti izmantojot elektroenerģiju un siltumu. Te jāmin gāzveida degvielas — dabasgāzes, sintētiski iegūtās gāzes vai tīrs ūdeņradis, ko var iegūt, piemēram, no metanola ar pie elementa pievienotu riforminga ierīci. Jāatzīmē, ka kurināmā elementi ir pazīstami jau apmēram 150 gadu, tomēr tie nav piedzīvojuši ekonomisku vai tehnoloģisku augšupeju (konkurētspējīgas) transportlīdzekļu piedziņas jomā vai decentralizētu elektroenerģijas un siltuma ģeneratoru veidā. Pētniecību un attīstību tomēr vajadzētu turpināt ar valsts atbalstu, lai celtu potenciālu un to pēc iespējas izmantotu.

8.10

Neviena cita enerģētiska iespēja pēdējos gados nav izpelnījusies tādu uzmanību kā “ūdeņradis”, mēdz runāt pat par nākotnes “ūdeņraža sabiedrību”. Vairums cilvēku tomēr kaut ko pārprot un uzskata ūdeņradi tāpat kā naftu vai gāzi par primāru enerģijas avotu. Tas tā tomēr nav. Ūdeņradi iegūst no fosiliem ogļūdeņražiem vai no ūdens, pievadot elektroenerģiju. Līdzīgi kā oglekļa dioksīds (CO2) ir sadedzināts ogleklis, ūdens (H2O) ir sadedzināts ūdeņradis.

8.11

Jāpiebilst, ka ūdeņraža pārvadāšana no tehnisko, enerģētisko un ekonomisko iespēju viedokļa nav tik ērta kā elektroenerģijas vai šķidro ogļūdeņražu pārvadāšana. Tas nozīmē, ka ūdeņradi vajadzētu izmantot tikai tur, kur nav iespējama vai iedomājama elektroenerģijas izmantošana. Būtu jāveic šīs koncepcijas objektīva analīze, lai koncentrētu pētniecību uz reālu mērķi.

8.12

Kaut arī ogļūdeņraži (degvielas) ir ērti pārvadājami no transporta nozares viedokļa, krājumi un resursi būtu pēc iespējas jāsaglabā, t. i., naftu nevajadzētu lietot gadījumā, ja iespējams izmantot ogles, kodoldegvielu vai atjaunojamos enerģijas avotus.

9.1

Būtisku visas pasaules siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, kas pēc saviem apmēriem pārsniegtu Kioto protokola prasības, kā to par mērķi izvirzījusi ES, var panākt tikai gadījumā, ja dažos gadu desmitos termoelektrocentrāles un citas lielās rūpnieciskās iekārtas būtu izstrādātas, būvētas un aprīkotas ražošanai bez CO2 emisijām vai tikai nelielām emisijām. Ne kodolenerģija, ne atjaunojamie enerģijas avoti pat intensīvas attīstības gadījumā vieni paši nevar nodrošināt ražošanu un dažu gadu desmitu laikā aizstāt fosilos kurināmos.

9.2

Ir piedāvātas vairākas metodes, kā darbināt ogļu termoelektrocentrāles bez CO2 emisijām. Šīs metodes ar attiecīgām modifikācijām var izmantot naftas un gāzes sadedzināšanai. Ir aplūkotas trīs teorētiskas iespējas: i) CO2 uztveršana no termoelektrocentrāles dūmvada, ii) sadedzināšanas ar skābekli izstrāde un iii) centrāles ar integrētu gazifikāciju (IGCC) CO2 uztveršanai no sadegšanas gāzes; Ar pēdējo metodi saistās vismodernākie pētījumi.

9.3

Atdalot CO2 no sadegšanas gāzes ogļu gazifikācijas laikā, rodas tīrs ūdeņradis, kuru var izmantot ūdeņraža turbīnās elektroenerģijas ražošanai. Kā dūmgāze paliek nekaitīgs ūdens tvaiks. Ja šī tehnoloģija izrādīsies veiksmīga, sagaidāma tās sinerģija ar ūdeņraža tehnoloģiju citās jomās.

9.4

Jau vairāk nekā 20 gadus notiek termoelektrocentrāļu koncepcijas ar integrētu gazifikāciju (Integrated Gasification Combined Cycle — IGCC) izpēte un attīstīšana. Gāzu attīrīšanas procesi ir principā zināmi, tie vēl ir jāadaptē ogļu sadedzināšanas tehnoloģijām. Tomēr elektroenerģijas ražošanas izmaksas šāda tipa termoelektrocentrālē ir gandrīz divreiz lielākas nekā tradicionālā centrālē, kur nenotiek CO2 uztveršana, un resursu patēriņš ir apmēram par vienu trešdaļu lielāks. Kaut arī pastāv šie trūkumi, šī tehnoloģija noteiktās pasaules vietās būs ekonomiski izdevīgāka par citām tehnoloģijām, kurās nenotiek oglekļa dioksīda emisijas, piemēram, par vēja enerģiju, saules enerģiju vai elektroenerģijas ražošanu no biomasas.

9.5

Pagājušā gadsimta 80. gados Eiropā attīstīja dažādas IGCC koncepcijas, protams, vēl bez CO2 uztveršanas, kuras daļēji atbalstīja ES. Spānijā un Nīderlandē uzbūvēja un darbināja 300 MW demonstrācijas centrāles, kurās izmanto akmeņogles. Ar ES atbalstu izstrādāja, uzbūvēja un ekspluatēja arī demonstrācijas termoelektrocentrāli brūnoglēm, kurā ražoja sintēzes gāzi metanola sintēzei. Eiropa ir radījusi tehniskos priekšnosacījumus ogļu termoelektrocentrāļu bez CO2 emisijām izstrādei un pārbaudei demonstrācijas iekārtās.

9.6

Oglekļa dioksīda uztveršanas iespējas būtu jāpēta ne tikai termoelektrocentrālēs, bet arī citos rūpnieciskos procesos, kuros lielos daudzumos izdalās oglekļa dioksīds, te jāmin ūdeņraža ražošana, dažādi ķīmiskie procesi un minerāleļļu pārstrāde, kā arī cementa un tērauda ražošana. Šajos procesos CO2 uztveršana var būt ekonomiski izdevīgāka un no tehnikas viedokļa vieglāk realizējama nekā termoelektrocentrālēs.

9.7

Pētniecība ir ļoti vajadzīga attiecībā uz drošu, videi nekaitīgu un ekonomiski izdevīgu oglekļa dioksīda uzglabāšanu. Runa ir par oglekļa dioksīda uzkrāšanu izmantotajās naftas un gāzes atradnēs, ģeoloģiskajos ūdens nesējslāņos, ogļu atradnēs, kā arī okeānā. Tā kā uzglabāšana izmantotajās naftas un gāzes atradnēs, ja tādas ir pieejamas, būtu lētākā alternatīva, lielu daudzumu uzglabāšana ģeoloģiskajos pazemes ūdens nesējslāņos ir vēlama arī tādēļ, ka šādi ģeoloģiskie nosacījumi ir pieejami visā pasaulē. Galvenais jautājums ir, vai šādās glabātuvēs var ilgstoši un bez nelabvēlīgas ietekmes uz vidi uzglabāt oglekļa dioksīdu. ES šī mērķa sasniegšanai atbalsta vairākas pētniecības programmas. Līdz šim iegūtie rezultāti šķiet visnotaļ cerīgi, taču pastāv bažas, ka okeānā uzglabātais oglekļa dioksīds var atkal izdalīties, paaugstinoties ūdens temperatūrai (skatīt arī 3.14 punktu).

9.8

Tehnoloģijas CO2 uztveršanai un uzkrāšanai pilnībā varēs izmantot tikai pēc 2020. gada un arī tikai tādā gadījumā, ja P&A pētniecības darbs iekļaujas laika grafikā un ir veiksmīgs. Pētījumi paredz izmaksas no 30 līdz 60 eiro/t par katru uztverto, pārvadāto un uzglabāto tonnu oglekļa dioksīda, kas ir izdevīgāk nekā elektroenerģijas ražošana no atjaunojamiem enerģijas avotiem.

3.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 28/16

1.1

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Regulu (EK) Nr. 724/2004, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1406/2002 par Eiropas Jūras drošības aģentūras izveidošanu, aģentūrai tika noteikti jauni uzdevumi attiecībā uz reaģēšanu uz naftas piesārņojumu.

1.2

Šajā priekšlikumā paredzētas procedūras attiecībā uz Kopienas finanšu palīdzību Aģentūras jauno uzdevumu veikšanai, pamatojoties uz daudzgadu saistībām, kas aptver septiņus gadus ilgu periodu — no 2007. līdz 2013. gadam. Komisija ierosina piešķirt EUR 154 milj., lai nodrošinātu nepieciešamo finansējumu septiņu gadu periodam.

1.3

Saistībā ar jaunajiem uzdevumiem Aģentūras valde 2004. gada oktobrī pieņēma rīcības plānu par sagatavotību un reaģēšanas pasākumiem naftas piesārņojuma gadījumos. Tajā noteikti pasākumi, kurus Aģentūra plāno uzsākt regulas kontekstā gan attiecībā uz reaģēšanas pasākumiem naftas noplūdes gadījumā, izmantojot specializētus pretpiesārņojuma kuģus, gan attiecībā uz sagatavotību kā līdzekli efektīvu reaģēšanas operāciju veikšanai.

1.4

Eiropas Jūras drošības aģentūra (EJDA) ir noteikusi četras prioritāšu zonas rīcības nodrošināšanai: Baltijas jūru, rietumu pieeju Lamanšam, Atlantijas okeāna piekrasti un Vidusjūru (īpaši — zonu, kura pieguļ tankkuģu maršrutam ceļā no Melnās jūras), kur Aģentūra paredz izvietot kuģus, kas nofraktēti reaģēšanai uz naftas piesārņojumu pēc vienas vai vairāku dalībvalstu pieprasījuma. Jāatzīmē, ka EJDA uzdevums šajā jomā ir papildināt (nevis aizstāt) valstu reaģēšanas uz piesārņojumu mehānismus. Rīcības plānā ir paredzēta arī papildu reaģēšanas spēja avārijas gadījumā, kurā iesaistītas bīstamas un kaitīgas vielas (HNS).

1.5

Saskaņā ar 2004. gadā grozīto regulu EJDA ir jānodrošina Komisijai un dalībvalstīm tehniska un zinātniska palīdzība reaģēšanas uz piesārņojumu jomā, ko varētu iedalīt trijās kategorijās: informācija, sadarbība un koordinācija, kā arī operatīvā palīdzība.

1.6

Vislielākais finansiālais ieguldījums būs nepieciešams tieši operatīvās palīdzības nodrošināšanai, jo rīcības plānā ir paredzēta rezerves naftas savācējkuģu tīkla un Satelītattēlu pakalpojumu centra izveide. Līgumos, ko EJDA ir paredzēts slēgt, lai nodrošinātu palīdzību naftas savākšanā, jāietver visi pasākumi un to finansiālās sekas līdz naftas izplūdes likvidēšanas pasākumu uzsākšanai. Naftas savācējkuģa iesaistīšanas izmaksas segs palīdzības pieprasītāja dalībvalsts.

1.7

Ņemot vērā šo jauno funkciju ilgtermiņa raksturu, Komisija ierosina izveidot daudzgadu budžetu, lai nodrošinātu nepieciešamos ilgtermiņa ieguldījumus un radītu pietiekamu finanšu nodrošinājumu, kas samazinātu izdevumus, vienojoties par ilgtermiņa līgumiem.

2.1

Savā atzinumā par priekšlikumu par jaunu uzdevumu deleģēšanu EJDA reaģēšanas uz piesārņojumu jomā (1) EESK atzinīgi novērtēja Komisijas priekšlikumu un uzsvēra EJDA svarīgo lomu kuģošanas drošības uzlabošanā dalībvalstīs. Tomēr tā izteica nožēlu par to, ka vairākas dalībvalstis joprojām nav pienācīgi sagatavotas reaģēšanai uz lielāka mēroga avārijām, kā piemēram, naftas tankkuģu Erika un Prestige gadījumā.

2.2

Neskatoties uz panākto progresu, dažās jomās joprojām nav sasniegti vēlamie rezultāti. Vienlaicīgi ar rīcības plānu Aģentūra iepazīstināja ar pārskatu par dalībvalstu reaģēšanas spējām uz naftas piesārņojumu, norādot, ka noteiktos reģionos būtu jāstiprina reaģēšanas spēja, nodrošinot papildu naftas savācējkuģus un aprīkojumu.

2.3

Nevar gaidīt, lai visas piekrastes valstis būtu pastāvīgi apgādātas ar visiem līdzekļiem, kas nepieciešami, lai tās pašas varētu likvidēt lielu jūras katastrofu sekas, īpaši, liela apmēra naftas noplūžu gadījumā. Tomēr pašreizējā līdzekļu trūkuma dēļ videi radītā kaitējuma sekas būs ilgstošas.

2.4

Tādēļ EESK atbalsta priekšlikumu piešķirt EJDA līdzekļus, kas nepieciešami, lai pēc attiecīga pieprasījuma papildinātu dalībvalstu piesārņojuma likvidēšanas un reaģēšanas mehānismus. Tomēr EESK uzsver, ka šie līdzekļi var kalpot tikai kā papildinājums. Iepriekš minētie finanšu līdzekļi nekādā gadījumā nav izmantojami, lai aizstātu tos piesārņojuma novēršanas pasākumus, kas jānodrošina dalībvalstīm.

2.5

EESK īpaši uzsver nepieciešamību pēc daudzgadu finansēšanas programmas šo mehānismu nodrošināšanai. Šis ir vienīgais veids, kā nodrošināt EJDA pasākumu saskanīgu plānošanu minētajā jomā un optimizēt līdzekļu izmantošanu, slēdzot līgumus ar vismaz trīs gadu termiņu ātrās reaģēšanas kuģu (2) nodrošināšanai.

2.6

EESK vēlreiz atkārto 2.1. punktā minētajā atzinumā izteikto piezīmi par nepieciešamību nodrošināt, lai šo uzdevumu veikšanai nofraktēto kuģu īpašnieks (-i) ievērotu attiecīgos Kopienas un starptautiskos normatīvos aktus, īpaši attiecībā uz drošības noteikumiem uz kuģiem un to komandas locekļu dzīves un darba apstākļiem.

2.7

Tā kā Aģentūras pieņemtajā rīcības plānā prioritātes ir noteiktas, vadoties no ierobežotā apjomā pieejamā finansējuma, EESK pauž bažas par to, ka, ņemot vērā iespējamās grūtības panākt vienošanos attiecībā uz Kopienas budžetu, gala rezultātā piešķirtais finansējums var izrādīties vēl mazāks nekā iesniegtajā budžeta projektā. Tādējādi būtu iespējams tikai selektīvi veikt atsevišķus pasākumus vai panākt progresu dažās jomās uz citu jomu rēķina. EESK nevar atbalstīt šādu pieeju, jo dalībvalstu lēmums noteikt Aģentūrai papildu kompetences jomas nozīmē, ka ir jānodrošina finansējums, kas nepieciešams tās mērķu sasniegšanai jūras piesārņojuma novēršanas jomā. Ir svarīgi, lai jūras piesārņojuma novēršanai un reaģēšanai tiktu piešķirta pienācīga nozīme arī Kopienas līmenī un lai tā netiktu uztverta tikai no ekonomiskās perspektīvas viedokļa.

2.8

EESK pauž bažas par dažu dalībvalstu vilcināšanos jau agrāk jūras piesārņojuma novēršanas un reaģēšanas jomā pieņemto pasākumu īstenošanā, īpaši patvēruma vietu un aizsargājamo teritoriju noteikšanā, savākšanas aprīkojuma nodrošināšanā un efektīvas ostu valsts kontroles nostiprināšanā. Šāda vilcināšanās var radīt šaubas par minēto valstu patieso apņēmību gādāt par jūras piesārņojuma novēršanu un reaģēšanu uz to, neskatoties uz regulāri paustajiem labajiem nodomiem, īpaši pēc katras lielākas kuģu avārijas.

2.9

Ieguldījumi ir nepieciešami arī attiecībā uz jūras ūdeņu novērošanas no gaisa līdzekļiem un piesārņojuma noteikšanas un likvidēšanas iekārtām, kā arī pretpiesārņojuma noteikumu pārkāpšanas novēršanai.

2.10

Papildus novērošanas un uzraudzības pasākumiem var izmantot arī satelītattēlus. EESK atbalsta Komisijas plānu izveidot Satelītattēlu pakalpojumu centru, lai palīdzētu dalībvalstīm konstatēt, pārraudzīt un kontrolēt nelikumīgas izplūdes un nejaušas naftas noplūdes.

2.11

Ņemot vērā satelītattēlu pakalpojumu lielās izmaksas (3), EESK uzskata, ka ir nepieciešams optimizēt līdzekļu izmantošanu un, jo īpaši, saskaņot satelītattēlu izmantošanu dalībvalstu starpā; tas varētu dot ievērojamu izmaksu ietaupījumu. Vienlaicīgi būtu ieteicams izdarīt investīcijas, lai nodrošinātu attēlu iegūšanu visās Eiropas jūras teritorijās, jo pašreizējais nodrošinājums nav visaptverošs, īpaši Vidusjūras reģionā.

2.12

EESK uzskata arī, ka ļoti svarīga nozīme ir plānotajiem informācijas, sadarbības un koordinēšanas pasākumiem. Tie nodrošinās esošo līdzekļu efektīvāku izmantošanu, un Aģentūrai šajā ziņā ir īpaša loma.

3.1

EESK atbalsta priekšlikumu piešķirt EJDA līdzekļus, kas nepieciešami, lai pēc attiecīga pieprasījuma papildinātu dalībvalstu piesārņojuma likvidēšanas un reaģēšanas mehānismus.

3.2

Tomēr Komiteja izsaka nožēlu par to, ka vairākas dalībvalstis vēl nav piešķīrušas nepieciešamos līdzekļus vai izveidojušas pašas savus mehānismus, un tādēļ lūdz Komisiju rīkoties, lai paātrinātu šo procesu.

3.3

EESK pauž bažas par to, ka, ņemot vērā pašreizējās grūtības panākt vienošanos attiecībā uz Kopienas budžetu, gala rezultātā piešķirtais finansējums var izrādīties vēl mazāks nekā iesniegtajā budžeta projektā. Dalībvalstu lēmums noteikt Aģentūrai papildu kompetences jomas nozīmē, ka ir jānodrošina finansējums, kas nepieciešams tās mērķu sasniegšanai jūras piesārņojuma novēršanas jomā. Ir svarīgi, lai jūras piesārņojuma novēršanai un reaģēšanai uz to tiktu piešķirta pienācīga nozīme arī Kopienas līmenī un lai tās netiktu uztvertas tikai no ekonomiskās perspektīvas viedokļa.

3.4

Aģentūrai ir fundamentāla loma dalībvalstu sekmīgas sadarbības un resursu koordinēšanas nodrošināšanā, lai izveidotu racionālu un izmaksu ziņā efektīvu stratēģiju.

3.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 28/18

1.1

Minētais Eiropas Komisijas ziņojums turpina vairākus Eiropas līmenī īstenotus pasākumus: Komisijas ziņojumu par risku pārvaldību 2001. gada janvārī, Padomes debates Zviedrijas prezidentūras vadībā 2001. gada pavasarī, Spānijas memorandu un Starptautisko konferenci par “lauksaimniecības apdrošināšanu un ieņēmumu garantijām” Madridē 2002. gada sākumā, Grieķijas memorandu un semināru par dabas katastrofām Tesalonikos 2003. gadā, Nīderlandes prezidentūras 2004. gada decembrī organizēto konferenci par materiālām un nemateriālām izmaksām dzīvnieku slimību izskaušanā.

1.2

Precīzāk, ziņojums atbilst Komisijas saistībām, ko tā KLP reformas ietvaros uzņēmusies 2003. gada jūnijā Luksemburgā pieņemtajā deklarācijā:

“Komisija izskatīs īpašus pasākumus, lai risinātu valsts mēroga risku, krīžu un dabas katastrofu jautājumus lauksaimniecībā. Padomei līdz 2004. gada beigām tiks iesniegts ar atbilstošiem priekšlikumiem papildināts ziņojums. Komisija īpaši izvērtēs šo pasākumu finansēšanu vienu procentpunktu no modulācijas tieši pārdalot dalībvalstīm, kā arī tāda līguma panta iekļaušanu katrā kopīgā tirgus organizācijā, kas pilnvaro Komisiju darboties Kopienas mēroga krīzes gadījumā saskaņā ar vadlīnijām, kas šādiem gadījumiem noteiktas kopīgai tirgus organizācijai liellopu gaļai”.

1.3

Vienlaicīgi tā nodrošina atbilstību 2003. gada Eiropadomes secinājumiem, kas prasa turpināt debates un veikt dalībvalstīs pieejamo riska pārvaldības instrumentu uzskaiti; izpētīt risku pārvaldības un iespējamo jauno instrumentu iespējas (kopīgā tirgus organizācija, finansiālās saistības, konkurences noteikumi), kā arī izvērtēt un piemērot pamatnostādnes par valsts atbalstu lauksaimniecībā.

1.4

Līdz šim KLP nodrošināja aizsardzību tirgu un cenu atbalsta politiku ceļā. Tomēr pēdejās reformas rezultātā lauksaimnieki vēl tiešākā veidā saskārās ar virkni risku. Komisija arī vēlas KLP ietvaros izmēģināt tādus jaunus instrumentus, kas palīdzētu lauksaimniekiem uzlabot risku un krīžu pārvaldības iespējas.

1.5

Savos darba dokumentos Komisija uzskaitījusi lauksaimniecībā pastāvošos riskus: personiskais vai cilvēciskais risks; risks attiecībā uz nekustamo īpašumu (ēkas u.c); finansiālais risks; atbildības risks (biotehnoloģija u.c.); risks attiecībā uz ražošanu (klimatiskais, utml.); cenu risks. Tāpat tā ir veikusi pašreizējo riska un krīzes pārvaldības instrumentu uzskaiti: parādsaistības un investīcijas (no nodokļiem atbrīvotais uzkrājums); ražošanas metožu pielāgošana; diversifikācija; tirdzniecības metode (līgums, integrācija); standartizēti nākotnes darījumu līgumi; savstarpējie un apdrošināšanas fondi.

1.6

Šo ļoti izvērsto analīzi ir nepieciešams padziļināt, lai nodrošinātu labāku atbilstību cerībām un ierobežotu krīzes negatīvo ietekmi lauksaimniecībā.

2.1

Komisija ziņojuma pirmajās trīs lappusēs apskata risku un krīžu pārvaldības problēmas pēc to satura. Daudzas idejas tiek skatītas paziņojumam klāt pievienotajos darba dokumentos. Tālāk sekojošajos priekšlikumos Komisija ir reaģē uz Eiropadomes secinājumos tieši izteiktajām prasībām, proti, drošības tīkla paplašināšana, risku un krīžu pārvaldības pasākumu finansēšana modulācijas ceļā, izmantojot trīs iespējas: apdrošināšanu pret dabas katastrofām, savstarpējo fondu atbalsts un pamata nodrošinājums ieņēmumu krīzes gadījumā.

2.2

Modulācijas ceļā iegūtie finanšu līdzekļu izmantošana nozīmē izmantot instrumentus, kuru pamatā ir lauku attīstības pasākumi. Tādējādi jaunajiem pasākumiem vajadzētu uzlabot uzņēmumu konkurētspēju (1. virziens), ievērot budžeta gada termiņu, ievērot valsts atbalsta noteikumus un nodrošināt atbilstību PTO zaļās kastes prasībām.

2.3

Pirmā iespēja attiecināma uz apdrošināšanu pret dabas katastrofām. Saskaņā ar Komisijas viedokli tas varētu palīdzēt samazināt dalībvalstu veiktos ad hoc maksājumus. Lauksaimnieku iemaksas varētu atbalstīt 50 % apmērā. Maksājums tiek izdarīts, līdzko zaudējumu apjoms ir lielāks par 30 % no vidējā ražošanas apjoma pēdējo trīs gadu laikā vai vidējā ražošanas apjoma pēdējo piecu gadu laikā (aprēķinā neņem vērā ražīgākā un neražīgākā gada rādītājus pēdējos piecos gados). Kompensācijas apjoms nedrīkst pārsniegt 100 % no zaudējumu apjoma. Kompensācijā nedrīkst norādīt paredzēto ražošanas apjomu un veidu. Alternatīva apdrošināšanas prēmijām ir privāto apdrošināšanas uzņēmumu pārapdrošināšana.

2.4

Otra iespēja attiecināma uz savstarpējiem fondiem. Runa ir par lauksaimnieku iedrošināšanu sadalīt riskus savā starpā. Pagaidu un degresīvu atbalstu var sniegt, uzņemoties administratīvo tēriņu segšanu. Pabalsts tiek aprēķināts atkarībā no dalībnieku — lauksaimnieku skaita. Fondam ir jābūt dalībvalsts atzītam. Atbilstība PTO zaļās kastes prasībām ir jāanalizē katram atsevišķam gadījumam.

2.5

Trešā iespēja ir pamata nodrošinājuma noteikšana attiecībā uz ieņēmumu. Tajā izmanto Kanādas modeli un zaļās kastes specifikācijas. Runa ir par finanšu līdzekļu palielināšanu krīzes gadījumā. (ieņēmuma atbalsts). Pieeja sistēmai ir jānodrošina visiem lauksaimniekiem. Kompensācija tiek izmaksāta, ja zaudējumi par atskaites periodu ir lielāki par 30 % (identiski kā 1. iespējā). Ir nepieciešams noteikt ieņēmumu indikatoru. Kompensācija ir mazāka par 70 % no zaudējumiem un tajā nedrīkst norādīt paredzēto ražošanas apjomu un veidu.

3.1

Komiteja ir gandarīta par Komisijas priekšlikumu, ar ko tiek uzsāktas debates par tematu, kuram ir būtiska nozīme attiecībā uz lauksaimniecības nākotni. Minēto paziņojumu Komisija veikusi saskaņā ar konkrētiem pieprasījumiem saistošā kontekstā. Komiteja uzskata, ka ir veikta tikai sākotnējā analīze, kas būs jāpadziļina, lai risinātu ievadā aprakstītos, ar riskiem un krīzēm saistītos jautajumus.

3.2

Komisijas paziņojuma 1. (Ievads) un 2. (Pamatojums) nodaļā īsumā izklāstīti kopš 2003. gada KLP reformas spēkā esošie jaunie noteikumi (vienota maksājumu sistēmas ieviešana), un dažādie Padomes veiktie pasākumi un uzdevumi saistībā ar riska un krīzes pārvaldību lauksaimniecības nozarē. Ne Komisijas paziņojumā, ne arī Lauksaimniecības ĢD darba dokumentā tiešā veidā netiek atspoguļotas notikušās izmaiņas saistībā ar riskiem, ar kuriem saskaras Eiropas lauksaimniecība.

3.3

Komiteja atzīmē, ka 2003. gada jūnija reformas rezultātā lauksaimniecības cenas ir kļuvušas ļoti nepastāvīgas, ko pastiprina jauno dalībvalstu pašreizējo cenu nepastāvība, un tādējādi tiek palielināta lauksaimniecības uzņēmumus apdraudošu ekonomisko krīžu iespējamība. Turklāt saskaņā ar daudzu zinātnieku vērtējumu palielinās arī riski saistībā ar klimatiskajiem apstākļiem. Krīzes gadījumā tieši lauksaimnieki vienmēr ir “vistrauslākais ķēdes posms”. Riska un krīzes pārvarēšanai viņiem ir nepieciešami efektīvi līdzekļi. Tādēļ Komiteja izsaka vēlmi komentēt vairākus Komisijas atspoguļotos jautājumus.

3.4

Eiropas Komsija piedāvā trīs iespējas, kas ir atbalstāms solis. Minētās trīs iespējas dalībvalstīm būtu fakultatīvas un papildinošas. Tās pašas par sevi ir interesantas un nevienu no tām nevajadzētu noraidīt a priori. Tieši pretēji, ir nepieciešama katras šīs iespējas padziļināta analīze.

3.5

Kas attiecas uz minēto iespēju finansēšanu, Komisija ir izpētījusi iespēju nodrošināt finansējumu, izmantojot vienu procentpunktu no modulācijas. Komisijai pirmām kartām būtu vajadzējis veikt ierosināto pasākumu finansiālo vajadzību novērtējumu. Komiteja uzsver, ka budžeta ziņā Komisijas priekšlikums ir neitrāls, bet nav pārliecināta par paredzētā finansējuma atbilstību vajadzībām.

3.6

Pirmā pīlāra finanšu līdzekļu uzdevums ir tirgu un ieņēmumu stabilizēšana, kas lauksaimniekiem ir garantēta līdz 2013. gadam. Tie ir nepieciešami daudzu uzņēmumu izdzīvošanai, tādēļ ir jāseko, lai netiktu palielināta tiešo maksājumu modulācija.

3.7

No modulācijas iegūtās summas dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgas, proti, tā vispār netiek piemērotas jaunajās dalībvalstīs. Komiteja ierosina alternatīvu minētajai modulācijai: katra dalībvalsts risku un krīžu pārvaldībai varētu atvēlēt daļu no savām ELFLA valsts dotācijām, līdz 0.1 % līmenim no valsts lauksaimniecības kopprodukta.

3.8

Sakarā ar modulācijas ceļā iegūto līdzekļu izmantošanu, Komisijas darbsir vērsts uz lauku attīstību. Komiteja uzskata, ka ir nepieciešama vispusīgāka pieeja un jāapsver citi rīcības veidi, īpaši attiecībā uz kopīgo tirgus organizāciju (KTO), konkurences politiku, tirdzniecību u. tml.

3.9

Ir nepieciešams izpētīt pietiekami daudz krīzes un riska gadījumu, lai arī to pārvaldība ne vienmēr ietilpst Kopējā lauksaimniecības politikā. KLP neietilpst arī dabas katastrofām saistīti neparedzami, tātad neapdrošināmi, riski, epidēmijas, piemēram, mutes un nagu sērga. Tāpat šādu īpašu situāciju risināšanai būtu jāizmanto arī citi esošie instrumenti, piemēram, Veterinārais fonds vai Solidaritātes fonds. Turklāt pašreiz tiek pārdomata (1) Eiropas sistēma dabas katastrofas gadījumā, kurā jāietver minetie riski lauksaimniecībā.

3.10

Komiteja atbalsta faktu, ka šo pasākumu funkcionēšana iespējama tikai kā papildinājums tiem pašreizējiem tirgus pārvaldības mehānismiem KTO ietvaros, kuri sastāv no visefektīvākiem, dažādām nozarēm pielagotiem instrumentiem. Tirdzniecības jomā ir ārkārtīgi svarīgi, lai Eiropas Savienība Dohas sarunu kārtas ietvaros saglābatu Kopienas prioritātes.

3.11.1.1

Komiteja atgādina par tās atzinumu par “Kopienas lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmu” (2) Vairākas minētajā atzinumā aplūkotās prasības joprojām ir aktuālas. Lauksaimniecības apdrošināšana ir efektīvs instruments zināma skaita konkrētu risku segšanai.Minētie instrumenti ārkārtas risku pārvaldībā nevar aizstāt valsts varas iestādes.

3.11.1.2

Pašreiz saskaņā ar pamatnostādnēm attiecībā uz valsts atbalstu lauksaimniecībā, atļautā atbalsta apmērs nedrīkst pārsniegt 80 % no apdrošināšanas prēmijas apjoma attiecīgo zaudējumu segšanai dabas katastrofas, piemēram, zemestrīces un citu ārkārtas apstākļu gadījumā. Nelabvēlīgu laika apstākļu, dzīvnieku un augu slimību rezultātā izraisītie zaudējumi tiek pielīdzināti dabas katastrofu gadījumiem tikai tad, ja zaudējums sasniedz noteikto 20 % līmeni no normālā ražošanas apjoma mazāk attīstītajos reģionos un 30 % pārējos reģionos.

3.11.1.3

Tās apdrošināšanas, kas papildus dabas katastrofu gadījumiem sedz arī nelabvēlīgu laika apstākļu, dzīvnieku un augu slimību rezultātā izraisītus zaudējumus, kuri ir mazāki par iespriekšminētajiem, drīkst saņemt valsts atbalstu ne vairāk kā 50 % apmērā no apdrošināšanas prēmijas apmēra.

3.11.1.4

Komisijas priekšlikumi attiecībā uz šo apakšnodaļu ir atpakaļsolis, salīdzinot ar valsts atbalsta jomā jau apstiprinātajiem pasākumiem. Lai iespējami lielāks skaits lauksaimnieku velētos izmantot minētos instrumentus, ir jāparedz to saņēmējiem pievilcīgāks mehānisms.

3.11.1.5

Atsevišķās dalībvalstīs dažās risku novēršanas jomās pastāv parbaudīti mehānismi, (piemēram, vairāku risku apdrošināšana). EESK atbalsta Komisijas ieceri izveidot jaunu lauksaimniecības papildu apdrošināšanas instrumentu. Ieviešot jaunos noteikumus ES līmenī, nevajadzētu noliegt pašreizējās sistēmas, kuras valstu līmenī apliecinājušas savu efektivitāti.

3.11.1.6

Lai gan lauku attīstībā lauksaimniecības apdrošināšana ir horizontāls elements, ir jābūt iespējai to īstenot arī pa nozarēm, lai pielāgotos dažādu Eiropas Savienības reģionu vajadzībām.

3.11.1.7

Pārapdrošināšanas iespējas ir daudzu nepublicētu darbu temats. Pārapdrošināšanas fonda izveidošanai būtu nepieciešams izveidot savstarpējo un privāto apdrošināšanas sabiedrību sadarbību. Pārapdrošināšanas izveide Eiropas līmenī sniegtu patiesu Kopienas pievienoto vērtību.

3.11.2.1

Komisijas paredzētais atbalsts nav pietiekami stimulējošs. Minētajiem Fondiem uzsākot darbību, ir nepieciešams paredzēt vismaz kapitāla ieguldījumu to funkciju nodrošināšanai sākotnējā periodā. Lai minētā iespēja darbotos, tai jārod ražotāju organizāciju atbalsts.

3.11.2.2

Padomes darba gaitā nerastā vienotā nostāja attiecībā uz fonda izveidi cūkkopības nozarē ir apliecinājums grūtībām minētā uzdevuma īstenošanā. Kādas nozares nopietnas krīzes gadījumā vajadzību apmierināšanai ar lauksaimnieku izdarītajām iemaksām vien nebūs līdzēts. Jebkurā gadījumā savstarpējie fondi krīzes gadījumā var nodrošināt tikai ekonomiski stabilāko saimniecību izdzīvošanu.

3.11.2.3

Visnotaļ pārliecinošs pamudinājums visu nozares pārstāvju un ražotāju apvienošanai būtu tieša savstarpējo fondu pārvaldība attiecībā uz darbībām tirgū, piemēram, cenu pazemināšanu, pārstrādi, uzglabāšanu vai pārdošanu trešām valstīm. Tas palielinātu nozares pārstāvju atbildību un tādējādi, atbilstoši 2003. gada reformas vadlīnijai, viņu lomu tirgū padarītu daudz nozīmīgāku. Turklāt instrumenti bieži vien darbojas efektīvāk, ja tie ieviest ekonomikas dalībniekiem, nevis valsts iestādēm vistuvākajā līmenī.

3.11.2.4

Ieviešot jauno instrumentu ir jāatbalsta izveidotie savstarpējie fondi, nevis tie jāapdraud.

3.11.3.1

Šo iespēju nepieciešams izmēģināt un jāturpina jautājuma tālākvirzība. Eiropas Savienībā ieņēmumu atbalsta politiku vairākās nozarēs nodrošina tiešie atbalsti. Tāpat arī ierosinātais instruments pašreiz nekādā veidā nevar aizstāt tiešos maksājumus lauksaimniekiem. Tam nevajadzētu būt par šķērsli Komisijas citu ilgtermiņa iespēju izpētei.

Šādas sistēmas ieviešanas Kanādā (3) analīze liecina par interesantu intrumentu, ko Eiropas Savienībā varētu piemērot vidējā un ilgtermiņā. Patiesībā šis instruments varētu būt nozīmīgs vairākiem mūsu tirdzniecības partneriem, proti, ASV vai Kanādai. Minētais Kanādā pielietotais mehānisms ir viens no galvenajiem lauksaimnieku ieņēmumu atbalsta politikas instrumentiem, un to veido nozīmīgs valsts budžeta līdzekļu apjoms, kāds ES pagaidām nav pieejams.

3.11.4.1

Komiteja atbalsta Komisiju attiecībā uz nepieciešamību veicināt uz tirgu balstītu risku pārvaldības instrumentu attīstību (apdrošināšana, standartizēti nākotnes līgumi, apakšlīgumi lauksaimniecībā).

3.11.4.2

Komiteja atgādina par tās atzinumu par lauku attīstību (4) un lūdz, lai informatīvu un izglītojošu pasākumu izdevumus segtu Eiropas Sociālais Fonds un lai tie netiktu lietoti no lauku attīstības līdzekļiem, kas paredzēti citiem mērķiem.

3.11.5.1

Lauku attīstības īstenošanas pasākumi dalībvalstīs notiek atbilstoši subsidiaritātes principam. Obligāti ir tikai agrovides pasākumi. Komiteja atzīst minētās pieejas lietderību šīs politikas piemērošanai reālajām ES reģionu vajadzībām. Tomēr riska un krīzes iespējamība ir paaugstinājusies visā Eiropas Savienības teritorijā. Lai Eiropas Savienībā nodrošinātu vienādu attieksmi pret lauksaimniekiem un viņiem būtu pieejami risku un krīžu pārvaldības mehānismi, ir nepieciešama zināma harmonizācija.

3.12.1.1

Veicināšanas pasākumus ES iespējams finansēt, izmantojot dažādus instrumentus: lauku attīstību, iekšējo tirgu vai trešo valstu tirgu. Kā jau šajā dokumentā atzīmēts, savlaicīgi veicināšanas pasākumi ir ārkārtīgi efektīvs līdzeklis krīzes saasināšanās novēršanai. Nekavējošas rīcības nodrošināšanai, Komisijai vairākās regulās vajadzētu vienkāršot šo pasākumu īstenošanu.

3.12.2.1

Nozares krīzes gadījumā produktu uzglabāšanas atbalsta pasākumi KTO ietvaros ir vairākkārt attaisnojušies. Patiesībā tie ļauj novērst īslaicīgas pārprodukcijas krīzes, produktu pārdošanu sadalot uz ilgāku laika periodu. Eiropas Savienībai savstarpējo fondu ietvaros vajadzētu uzticēt ražotāju organizācijām ieviest šo instrumentu. Tāpat tas arī varētu būt noderīgs līdzeklis ražotāju organizāciju izveides veicināšanai.

3.12.3.1

Nopietnas Kopienas krīzes gadījumā Liellopu gaļas KTO Komisija drīkst rīkoties, pamatojoties uz Regulas (5) 38. panta par kopējo tirgus organizāciju liellopu gaļas nozarē tiesisko bāzi, kas paredz: “Tiklīdz Kopienas tirgū ir jūtama būtiska cenu palielināšanās vai samazināšanās, un tā var turpināties, līdz ar ko tirgus darbības tiek traucētas vai var tikt traucētas, drīkst uzsākt nepieciešamos pasākumus”.

3.12.3.2

EESK pauž nožēlu, ka Komisija ir uzskatījusi par nelietderīgu minētās pieejas vispārinātu piemērošanu, jo tas neattiecas uz nevienu citu KTO. Ministru Padome atbalsta šo Komisijas pieeju.

3.12.3.3

Komiteja atgādina, ka stāvoklis kopš 2003. gada reformas ir mainījies. Turklāt atsevišķām KTO nav drošības tīklu. Tāda patērētāju uzticības krīze cūkkopības vai putnkopības nozarē, kā rezultātā ārkārtīgi strauji samazinātos patēriņš, izraisītu vairāku saimniecību bankrotu.

3.12.3.4

Vienādas pieejas visām nozarēm nodrošināšanas nolūkā, zinot, ka Komsijai rīcības uzsākšanai nepieciešams norādīt juridisko pamatu, ja Komisija to atzīst par vajadzīgu, Komiteja lūdz “drošības tīkla” prasības vispārinātu piemērošanu katrai kopējā tirgus organizācijai, un šajā sakarā lūdz Komisiju un Padomi to pozīciju skatīt atkārtoti.

3.12.4.1

Atbalsta pasākumi pārstrādes jomā tajās nozarēs, kur produktus iespējams uzglabāt svaigā vai pārstrādātā veidā, ļauj novērst krīzi svaigo produktu jomā pārejoši pieļaujot pārstrādāto produktu pārprodukciju, kuras noiets tirgū ir stabilāks un noturīgāks pret produktu apjoma svārstībām. Šos pasākumu varētu ieviest dalībvalstis vai ražotāju organizācijas.

3.12.5.1

Pasākumi ražošanas apjoma samazinājumam ir pieskaitāmi pie visefektīvākajiem iespējamiem pasākumiem. Ja tirgus tendences ļauj paredzēt piedāvājuma pārsvaru pār pieprasījumu, brīvprātīgi vai obligāti ražošanas apjoma samazinājuma pasākumi pirms ražas novākšanas ļauj krīzi novērst. Minetos pasākumus varētu ieviest dalībvalstis vai ražotāju organizācijas.

4.1.1

Eiropas Komisijas krīzes definējums skan šādi: neparedzēts stāvoklis, kas apdraud lauksaimniecības uzņēmumu dzīvotspēju vietējā mērogā un skar veselu nozari vai lielāku ģeogrāfisko apgabalu (6) Komisija uzskata par nepieciešamu nodalīt ekonomiskās krīzes no citām krīzēm un definēt ekonomiskās krīzes ar objektīviem un pārredzamiem kritērijiem.

4.1.2

Komisijai attiecībā uz ekonomisko krīzi precīzi ir jādefinē reģionālo, nacionālo un Kopienas krīžu stāvokļi. Minētās definīcijas pamatā ir jābūt labai tirgus pārzināšanai, lai noteiktu vidējo cenu pēdējo triju gadu laika posmā, vai arī pēdējo piecu gadu laika posmā, neņemot vērā ražīgākā un neražīgākā gada rādītājus. Kādas produkcijas cenu krituma gadījumā par X % Y dienu laika posmā tirgū būtu izsludināts krīzes stāvoklis. X un Y jādefinē pa nozarēm un pa dalībvalstīm vai ražošanas apgabaliem. Krīžu sākuma un beigu laiks savukārt būtu jādefinē valsts varas iestādēm.

4.1.3

Kas attiecas uz pārējām krīzēm, katrai dalībvalstij ir pietiekams definējums iespējamo apstākļu pārvaldībai to īpašajā kontekstā.

4.2.1

Krīžu laikā lauksaimniekam izmaksātās summas samazinājums ne vienmēr ietekmē patērētāju (7), un tas traucē normālai tirgus darbībai. Padomei vajadzētu pārskatīt 1962. gada Regulu par lauksaimniecības produktu ražošanai un tirdzniecībai piemērojamiem konkurences noteikumiem (8) Konkurences ĢD darbības jomas izvēršanai, lai uzdotu tam nodrošināt pareizu tirgus funkcionēšanu krīzes gadījumā, atkāpjoties no ierastajiem principiem.

4.2.2

Šajā nolūkā var ieviest īpašus instrumentus, īpaši attiecībā uz augļiem un dārzeņiem. Minētā valsts varas iestāžu intervence tirgus funkcionēšanā ir jāapstiprina Komisijai izņēmumu noteikumu, kuri ir spēkā konkrētās nozarēs, piemēram, apdrošināšanā, kontekstā. Minētā atkāpe no konkurences noteikumiem būtu īslaicīga un to kontroli krīzes laikā nodrošinātu valsts varas iestādes.

4.2.3

Runa varētu būt par nolīgumiem starp profesionāļiem attiecībā uz cenām, ko, piemēram, izmantotu uzņēmumi, kuri visu ražošanu vai izplatītājus būtu iekļāvuši iepirkumu centrālēs.

4.2.4

Jautājums būtu par starpības starp iepirkuma cenas no ražotāja un pārdošanas cenas patērētājam ierobežošanu attiecībā uz pārstrādes produktiem.

4.3.1

Saistībā ar 2004. gada ietvarlīgumu par lauksaimniecības produktu savstarpējās tirdzniecības liberalizāciju PTO tika lemts par pilnīgu eksporta kompensāciju atcelšanu ar nosacījumu, ka tas tiek saistīts ar citiem pašreizējiem instrumentiem. Vēl jānosaka datums, ar kuru kompensācijas atceļamas, un to atcelšanas ritms.

4.3.2

Turklāt, jo Eiropas Savienības tirgus ir atvērtāks, jo ražotājiem ir lielāka iespēja saskarties ar risku un krīzēm. Notiekošajās sarunās ir jāsaglabā Kopienas preference. Sociālos, cenu un ekoloģiskos standartus ES nedrīkst ieviest ar lētu importa produktu sociālā un ekoloģiskā dempinga palīdzību. Ir jāņem vērā pārtikas suverenitātes kritēriji. Minēto iemeslu dēļ ir jāizveido un jāturpina attīstīt kvalificētas ārējās aizsardzības, respektīvi, pieejas tirgum sistēma.

4.3.3

Eiropas Savienībai krīzes laikā ir jāierobežo imports un jāizmanto visas pieejamās manevrēšanas iespējas eksporta veicināšanai nākotnes nolīgumu ar PTO ieviešanas laikā.

4.3.4

Komisija varētu apsvērt iespēju saglabāt daļu no Ženēvā paziņotajām tiesībām nolūkā izveidot jaunu tirdzniecības plūsmas pārvaldības instrumentu.

4.3.5

Minētās PTO saglabātās tiesības netiktu izmantotas nozaru kompensācijām, bet gan, piemēram, kā ar trešām valstīm saskaņots mehānisms (kāds pastāv ar Ēģipti), kas tiktu ieviests Kopienas krīzes gadījumā, lai atvieglotu ārējo tirgu apgādi, tādējādi nepieļaujot krīzes izplatīšanos eksportā tik lielā mērā.

4.3.6

Sadarbība ar trešo valstu kompetentām iestādēm patiesībā ļautu saņēmējvalstij noteikt tādu cenu, kas neizraisītus traucējumus tās tirgū. Eiropas atbalstu varētu attiecināt uz transporta, administratīvajām vai preču izmaksām (pārtikas atbalsta gadījumā).

4.4.1

Pašreizējā budžeta, ko veido Eiropas Savienības pašas resursi un ikgadējie izdevumi, ietvaros šobrīd nav iespējams atteikties no minētā principa. Tomēr tā izraisītās sekas ir būtiskas un to ir nepieciešams savlaicīgi pārskatīt atkārtoti ES darbības uzlabošanas nolūkā.

4.4.2

Tuvākajā nākotnē ir iespējams no šīs nepieciešamības izvairīties. Viens risinājums būtu stabilizācijas fondos ieguldītos finanšu līdzekļus uzskatīt par izdevumiem. Minētos fondus drīkstētu izmantot tikai krīzes gadījumā tajā gadā, kad tas izrādītos nepieciešams.

4.5.1

Labs tirdzniecības riska pārvaldības līdzeklis ir organizēt ražotājus tā, lai tirdzniecības sarunās viņiem būtu būtiska loma. Eiropas Komisijai jāturpina strādāt šajā virzienā un ar stimulējošiem līdzekļiem jāveicina ražotāju organizāciju izveide.

4.5.2

Krīzes pārvaldības sakarā Komiteja vēlētos, lai tiktu izveidota ražotāju un nozares pārstāvju organizāciju grupa līmenī, kas atbilstu tai uzticamajiem pienākumiem.

5.1

Komisijas priekšlikumi ir pirmais pareizajā virzienā spertais solis riska un krīzes pārvaldības problēmu risināšanā. Bet tas ir tikai pirmais solis.

5.2

Minētie priekšlikumi ir tikai papildinājumi KTO Eiropas līmenī īstenotajai lauksaimniecības tirgu pārvaldībai un savstarpējās tirdzniecības regulējumam. Jebkurā gadījumā nevajadzētu apstrīdēt šos pasākumus, kuri jau ir apliecinājuši savu efektivitāti.

5.3

Ir nepieciešams nodrošināt pašreizējo efektīvo līdzekļu saskaņošanu konkrēta riska vai krīzes risināšanai. Ir jāsaglabā un jāuzlabo Eiropas Savienības Veterinārā fonda un Solidaritātes fonda darbība, lai papildus šajā ziņojumā aprakstītajiem priekšlikumiem nodrošinātu atbilstību riska un krīzes situācijām lauksaimniecībā.

5.4

2003. gada KLP refomai un pieaugošajiem riskiem, ko izraisa klimatiskie apstākļi, būs ļoti būtiska ietekme uz lauksaimniecības uzņēmumu pārvaldību, kuru jūtība attiecībā uz risku un krīzēm arvien palielināsies. Tādēļ Dohas sarunu kārtā ir nepieciešams saglabāt Kopienas preferenci.

5.5

Komisijas piedāvātās trīs iespējas ir jāpilnveido un jāīsteno īstermiņā un vidējā termiņā. Tomēr minētie priekšlikumi ir nepietiekami, lai novērstu turpmākajos gados paredzamo situāciju. Turpmākajās KTO reformās nozaru līmenī un horizontalā regulējuma kontekstā ir jāturpina darbs minētajā jautājumā.

5.6

Kas attiecas uz finansēšanu, neapšaubāmi pozitīvi vērtējama modulācijas viena procentpunkta izmantošana, bet vienāda attieksme pret visiem ES lauksaimniekiem ir jānodrošina, piemēram, ar 0,1 % no nacionālā lauksaimniecības kopprodukta. Nākotnē būs nepieciešams meklēt citus finansēšanas avotus.

5.7

EESK neatlaidīgi pieprasa veikt pētījumu par iepriekšējiem novērtējumiem (ex-ante) un pēcnovērtējumiem (ex-post), lai no vienas puses izvērtētu jaunos risku līmeņus lauksaimniecībā un nepieciešamos budžeta līdzekļus, īpaši saistībā ar jauno KLP reformu, pieaugošajiem riskiem, ko izraisa klimatiskie apstākļi un PTO sarunām, kā arī, lai analizētu piedāvāto risinājumu piemērotību un to atbilstību minētajām situācijām.

5.8

Ražotāju un nozaru organizācijas ir Eiropas lauksaimniecības nākotnes perspektīva. Komsijai vairāk jāstrādā pie to veicināsanas.

5.9

Eiropas Komisijas nopelns ir piedāvātās trīs iespējas. Jautājums nav par izvēles izdarīšanu par labu kādai no tām; tās jāpatur atvērtas to pilnveidošanai un pielietošanai nākotnē.

5.10

EESK uzskata minēto riska un krīzes pārvaldības tematu par ārkārtīgi svarīgu. Būtu vēlams, lai Komisija tuvākajā laikā, pamatojoties uz riska un krīzes pārvaldībā jau veiktajiem darbiem, dažādos noteikumus padarītu operatīvus likumdošanas iniciatīvas veidā, par kuru EESK vēlētos sniegt konsultāciju.

3.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 28/25

1.1

Intensīvā gaļas cāļu audzēšana ir saistīta ar būtiskām dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības problēmām. Dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības zinātniskā komiteja vairumu dzīvnieku veselības problēmu saista ar audzēšanas metožu izvēli, kas vērsta uz straujas augšanas un barības uzņemšanas optimizāciju, turpretī dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību gandrīz neņem vērā. Tādēļ ģenētiskā selekcija ir novedusi pie uzvedības izmaiņām un vielmaiņas traucējumiem, kas savukārt izraisa kāju problēmas, ātri augošu jaunputnu nobeigšanās sindromu (ascites), pēkšņu nāvi un citas veselības problēmas. Bez tam, zinātniskā komiteja izdara secinājumu, ka liela ganāmpulka blīvuma negatīvās sekas telpās, kurās iespējams uzturēt labvēlīgu iekšējo klimatu, ir mazāk nozīmīgas (1).

1.2

Līdz šim pastāv tikai vispārīgi ES nosacījumi par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku labturību (2). Dažās dalībvalstīs tomēr jau ir izstrādāti nosacījumi par gaļas cāļu aizsardzību, un pastāv brīvprātīgas kvalitātes nodrošināšanas sistēmas, kurās ir iekļauts dzīvnieku labturības viedoklis. Komisija uzskata, ka plānotās kopīgie minimālie standarti veicinās dzīvnieku labturību un nodrošinās vienotākus konkurences nosacījumus un labāku iekšējā tirgus darbību. Tie arī atbilst pilsoniskās sabiedrības pieaugošajai izpratnei par piemērotu dzīvnieku aizsardzības normu nepieciešamību, un tiem jābūt Komisijas izstrādātā Eiropas dzīvnieku labturības rīcības plāna sastāvdaļai.

1.3

Kā maksimālais cāļu daudzums uz vienu kvadrātmetru izmantojamās platības (“ganāmpulka blīvums”) ir piedāvāts šāds rādītājs — 30 kg dzīvsvara. Uzņēmumos vai atsevišķās ražošanas vienībās dalībvalstis var atļaut līdz 38 kg/m2, ja īpašnieks vai turētājs izpilda virkni nosacījumu, cita starpā, par kontrolēm, kā arī uzraudzības un uzskaites pasākumiem, kuru ievērošanu pārbauda dalībvalsts atbildīgais dienests. Bez tam, priekšlikumā ir ietverta virkne detalizētu minimālo prasību, kas ir saistošas visiem uzņēmumiem. Tās attiecas uz pārbaudi un uzņēmuma iekšējo uzraudzību, dzirdināšanas ierīcēm, barošanu, pakaišiem, troksni, gaismu, tīrīšanu, dezinfekciju, grāmatvedību, ķirurģiskām operācijām un personu, kas strādā ar cāļiem, apmācību un instruēšanu. Uzņēmumiem ar augstāku ganāmpulka blīvumu ir jāizpilda papildinoši nosacījumi attiecībā uz uzskaiti un sastāva dokumentāciju, NH3– un CO2– koncentrāciju, temperatūru un gaisa mitrumu, vēdināšanas, apkures un dzesēšanas ierīču uzstādīšanu un tehniskajām kontrolēm. Bez tam, ar dzīvnieku labturības rādītāju palīdzību notiek vērtēšana pēckaušanas inspekcijā, un neatbilstības gadījumā seko attiecīga procedūra. Ir ierosināts, ka vienota transponēšana, kā arī pašlaik notiekošā pielikumu un norises procedūras noteikumu saskaņošana jāveic, piedaloties Pastāvīgajai pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komitejai.

1.4

Tā sauktā “integrētā pieeja” uzņēmumiem un ražošanas vienībām ar augstāku ganāmpulka blīvumu pamatojas uz intensīvāku saziņu ar ražotājiem, iestādēm un kautuvēm, ņemot vērā pēckaušanas inspekciju. Komisija uzskata, ka informācija par ražošanas rādītājiem, kas apkopota komerciāliem mērķiem, kā arī nolūkā uzraudzīt atbilstību dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un higiēnas prasībām (3) var kalpot arī dzīvnieku labturības uzlabošanai. Minētā integrētā pieeja arī veido pamatu jaunajiem tiesību aktiem par pārtikas higiēnu un veterinārajām kontrolēm (4).

1.5

Ne vēlāk kā divus gadus pēc šīs direktīvas pieņemšanas, un, pamatojoties uz pieredzi, kas iegūta, piemērojot brīvprātīgās marķēšanas noteikumus, Komisija plāno iesniegt ziņojumu par īpaša, Kopienu mērogā saskaņota un saistoša regulējuma par putnu gaļas, gaļas produktu un citu produktu marķējuma iespējamo ieviešanu, kam būtu jāapliecina dzīvnieku labturības normu ievērošana. Vienlaicīgi Komisija vēlas pievērsties minētā regulējuma saderībai ar Pasaules tirdzniecības organizācijas normām. Bez tam, Komisija izstrādās uz jaunām zinātniskam atziņām balstītu ziņojumu un nepieciešamības gadījumā iesniegs attiecīgus tiesiskus priekšrakstus par ģenētiskajiem parametriem, kas izraisa cāļu labturību negatīvi ietekmējošu stāvokli.

2.1

Komisija uzsver, ka dzīvnieku labturības problēmas intensīvās lauksaimniecības sistēmās visā Eiropas Savienībā pievērš arvien lielāku sabiedrības uzmanību. Cita starpā tas skaidri parādās kādā 2005. gada Eirobarometra pētījumā (5). Tādēļ dzīvnieku labturība tāpat kā citi svarīgi aspekti būtu jāiekļauj kā sastāvdaļa “Eiropas sabiedrības modelī”, lai mīkstinātu brīvās tirdzniecības un arvien lielākās konkurences negatīvās sekas gan Eiropas Savienība, gan visā pasaulē.

2.2

Atbildību par dzīvnieku labsajūtas problēmām nevar uzvelt kādam atsevišķam posmam ES gaļas cāļu audzēšanas vai realizācijas ķēdē, kurā ietilpst ģenētiskā selekcija starptautiskas nozīmes audzētavās, mātes putnu resursu izveide, inkubatori, ražotāji, kautuves, tirgotāji un patērētāji. Turklāt iesaistītajām pusēm ir atšķirīgi uzskati par dzīvnieku labturības problēmām, kā arī par ekonomikas un konkurences aspektiem. Kā pilsoniskās sabiedrības pārstāve, un, ņemot vērā sava sastāva daudzveidību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata par savu uzdevumu līdzdarboties piemērotu un pieņemamu dzīvnieku aizsardzības minimālo standartu noteikšanā ES.

2.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja novērtē Komisijas pamatīgos sagatavošanas darbus un problēmas risināšanai ierosināto procedūru. Attiecībā uz visiem ganāmpulkiem spēkā esošie vispārējie nosacījumi satur viegli saprotamas prasības, kuras jāpilda ar stingrākas uzņēmumu paškontroles palīdzību, un tās lielākoties nesagādā grūtības. Turklāt Komiteja var pievienoties vairumam ambiciozo prasību, kas ir daļa no integrētās pieejas attiecībā uz ganāmpulkiem ar augstāku apdzīvotības blīvumu. Šīs pieejas ietvaros ir piedāvāta punktu sistēma pēdas spilventiņa bojājumu, mirstības un citu iespējamo sliktas dzīvnieku labturības pazīmju novērtējumam, kas kalpo par pamatu, lai iejauktos un uzlabotu apstākļus attiecīgajā uzņēmumā.

2.4

Galvenā problēma ir saistīta ar ganāmpulka blīvumu. Šajā jautājumā tiesību normām ir jāpamatojas uz iespējami labākajām zinātniskajām atziņām un apsvērumiem par dažādiem rādītājiem attiecībā uz fizioloģisko stāvokli, uzvedību un veselību. Ņemot vērā Zinātniskās komitejas ziņojumu, EESK uzskata, ka ir pieņemama un attaisnojama maksimālā ganāmpulka blīvuma ieviešana — 30 kg/m2 ganāmpulkiem kopumā un 38 kg/m2 ganāmpulkiem, kuros minētā blīvuma negatīvo ietekmi mazina īpaši nosacījumi par telpas klimatu.

2.5

Vienlaicīgi ir jāatzīst, ka ganāmpulku blīvums izšķiroši ietekmē ražošanas izmaksas un konkurētspēju. Nīderlandes 2005. gada maija aprēķini norāda, ka ierosinātais maksimālais ganāmpulku blīvums ietekmētu gandrīz visas valsts ražotnes. Pēc mainīgo un nemainīgo izmaksu atņemšanas vidējai Nīderlandes putnkopības ražotnei kā atlīdzība par ieguldīto darbu vidēji paliek tikai 1,89 centi uz vienu gaļas cāli (6). Tas parāda ļoti mazo peļņas daļu šī veida ražošanas uzņēmumos. Lai saglabātu tādu pašu peļņu pie ganāmpulka blīvuma 30 vai attiecīgi 38 kg/m2, ražotājam, ņemot par pamatu šos aprēķinus, vajadzētu paaugstināt cenu par aptuveni 8,0 vai attiecīgi 2,5 centiem par gaļas cāli, kas patērētājam būtu niecīgs cenas kāpums. Šīs nozares aprindu pārstāvji Eiropas līmenī tikmēr iebilst, ka maksimālā ganāmpulku blīvuma samazināšana zem 42 kg/m2 neizbēgami novestu pie pakāpeniskas ES produkcijas izspiešanas no Eiropas un starptautiskajiem tirgiem ārpus ES esošo lielo eksportētājvalstu izraisītās konkurences dēļ.

2.6

Tādēļ pieprasītajam ganāmpulku blīvuma samazinājumam ES jānorisinās vienlaicīgi ar starptautisko tirdzniecības nosacījumu izmaiņām, lai importu no trešām valstīm varētu pakļaut tādiem pašiem vai atbilstošiem nosacījumiem. EESK atzīst, ka šīs problēmas apspriešana Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) pašreizējā sarunu raundā nešķiet reāla. Ja ES tomēr izšķiras par piemērotu un attaisnojamu dzīvnieku aizsardzības līmeni šajā un citās jomās, kā vienam no pasaules vadošajiem tirdzniecības blokiem tai būtu arī jāspēj izmantot savu ietekmi, lai starptautiskā līmenī panāktu tādas atrunas ieviešanu, kas pieļautu minētā līmeņa saglabāšanu (7).

2.7

Trešām valstīm, kas pie pieņemama dzīvnieku aizsardzības līmeņa var uzrādīt salīdzinošas priekšrocības, protams, ir izredzes iegūt lielākas tirgus daļas ES, tādēļ tās varētu atbalstīt starptautisku normu ieviešanu. Toties būtu absurdi un nepieņemami, ja trešās valstis ar zemākiem standartiem pakāpeniski izspiestu Eiropas ražojumus augstāko ES standartu dēļ un to noiets dominētu Eiropas tirgū un trešās valstīs, vai, ja ES neko nevarētu paveikt dzīvnieku aizsardzības labā nozīmīgu tirdzniecības partneru trūkumu, kā arī riska dēļ, ka ražošana varētu pārvietoties uz minētajām trešām valstīm.

2.8

Šī iemesla dēļ ir nepieciešams, lai attiecībā uz importu no visām trešām valstīm — ar vai bez iepriekšējas starptautiskas vienošanās — ES pieprasītu attiecīgu nosacījumu ievērošanu. Gadījumā, ja starptautiska vienošanās netiek panākta, šāda nediplomātiska rīcība varētu izrādīties nepieciešama, lai būtu iespējams panākt vajadzīgo ievērību un piekrišanu nepieciešamajai tiesiskā stāvokļa maiņai. Katrā gadījumā Komisijai divus gadus pēc direktīvas ieviešanas dalībvalstīs vajadzētu izanalizēt stāvokli konkurences jomā, ņemot vērā ekonomiskos aspektus, lai novērtētu situācijas attīstību.

2.9

Pasaules dzīvnieku veselības organizācija (OIE) nesen ir paudusi ieteikumus par virkni citu dzīvnieku veselības aspektu, no kuriem izriet pieaugoša starptautiskā izpratne par starptautisku minimālo standartu nepieciešamību. Pamats OIE ieteikumiem tika radīts kādā konferencē 2004. gadā, kurā notika konstruktīvs dialogs starp iestādēm, zinātniekiem, interešu grupām un nevalstiskajām organizācijām (NVO) no visas pasaules, tostarp arī no vairākām jaunattīstības valstīm. Šajā konferencē tika uzsvērta nepieciešamība balstīt starptautiskos dzīvnieku labturības standartus uz zinātniskiem pamatiem. Komiteja minētā uzdevuma izpildē saskata nepieciešamību pēc PTO rīcības tādā gadījumā, ja OIE vadībā pieņemtie minimālie standarti būtu jāievieš arī PTO līmenī.

2.10

Norādot uz negatīvu pieredzi ar stingrāku nosacījumu nepilnīgu vai arī konkurenci kropļojošu ieviešanu atsevišķās valstīs, nozare pieprasa tiesiskā regulējuma noteikšanu ES līmenī regulas veidā. EESK apzinās regulas priekšrocības, tomēr aicina ņemt vērā to, ka dalībvalstis dotu priekšroku direktīvai, lai ieviešanas nosacījumus varētu piemērot attiecīgajām valstu īpatnībām. Turklāt direktīva šķiet vairāk piemērota ierosinātās integrētās pieejas ieviešanai, un audzēšanas metožu tehnisko detaļu regulējums Kopienu līmenī varētu nebūt pietiekami elastīgas attiecībā uz izmantotajām procedūrām un kavēt tehnisko progresu virzībā uz efektīvākām un dzīvniekiem draudzīgākām audzēšanas metodēm. Komisijai tomēr īpaši jāatgādina, ka neieviešana vai nepilnīga ieviešana nav pieņemama.

2.11

Tomēr ir paradoksāli, ka Komisija savu priekšlikumu, kā arī kopīgu nosacījumu nepieciešamību cita starpā pamato ar konkurences kropļošanu šobrīd dažādā tiesiskā regulējuma atsevišķās dalībvalstīs dēļ, ar savu priekšlikumu vienlaicīgi paverot iespēju stingrākiem nacionālajiem noteikumiem atsevišķās dalībvalstīs. Pamata nosacījums ES virzībai uz kopīgiem starptautiskiem noteikumiem ir kopīgs standarts ES. Attiecībā uz direktīvu neieviešanu vai nepilnīgu ieviešanu Komisijai turpmāk vajadzētu vairāk sekot savam līgumā noteiktajam uzdevumam un pievērsties pareizai nosacījumu ieviešanai termiņos, kuru noteikšanā ir piedalījušās pašas dalībvalstis.

2.12

Ambiciozus brīvprātīgus pasākumus “labas prakses kodeksu” formā Komiteja atbalsta bez jebkādiem nosacījumiem. Eiropas līmenī Komiteja tomēr vēlētos, lai tos aizstātu ar kopīgu regulējumu, kas būtu salīdzināms ar nosacījumiem ekoloģiskiem izstrādājumiem. Tādējādi patērētājiem būtu alternatīvas, un tirgus pats varētu uzrādīt, kādā mērā pastāv interese par dzīvnieku labturības standartu paaugstināšanu, kas pārsniedz spēkā esošās minimālās prasības. Komiteja arī iestājas par obligātu marķēšanas režīmu ES ražojumiem, ja tas ir savienojams ar PTO nosacījumiem. Bez šaubām, spēkā esošo ES tiesību normu ievērošanai vajadzētu būt pašsaprotamai, lai īpaša šī fakta izcelšana ar marķēšanas palīdzību nebūtu nepieciešama. Turklāt būtu jāapsver, vai ir iespējams norādīt pārdošanai iesaiņotu cāļu ražošanas veidu tāpat, kā tiek marķēti olu iesaiņojumi.

2.13

Kā jau paziņots, Komisijai būtu jāiesniedz ar jaunām zinātniskām atziņām (tajā skaitā padziļinātu izpēti un praktisko pieredzi) pamatots ziņojums nolūkā turpināt uzlabot gaļas cāļu labturību, kurā ir pētīta arī ģenētisko parametru nozīme attiecībā uz konstatētajiem trūkumiem. Minētā priekšlikuma ietvaros jau šobrīd būtu jāpievērš uzmanība ģenētiskās selekcijas radītajām sekām; arī attiecībā uz mātes putnu resursiem pastāv nepieciešamība pēc tiesiskā regulējuma. Tādēļ šajā jomā darbs būtu jāuzsāk pēc iespējas ātrāk, un vajadzības gadījumā vēlāk jāpārskata, ņemot vērā pēckaušanas inspekcijās iegūtos datus. Citādi šo Komisijas darbu varēs uzsākt tikai tad, kad piecus gadus pēc direktīvas pieņemšanas būs pieejami pēckaušanas inspekciju rezultāti.

2.14

Komiteja apzinās, ka no zinātniskā viedokļa tas ir ilgtermiņa pasākums, kura gaitā nosacījumi ir nemitīgi jāpielāgo, ņemot vērā jaunas atziņas un tehnoloģisko attīstību. Vienlaicīgi ir jāpadziļina izpēte šajā un arī citās jomās, kurās pamatnosacījumi vēl ir nepilnīgi, lai šajās jomās varētu palielināt zināšanu apjomu. Tas cita starpā attiecas uz savstarpējo sakaru starp ganāmpulku blīvumu, klimatiskajiem un vides apstākļiem (8). Visbeidzot, ņemot vērā ciešo saistību starp dzīvnieku veselību, dzīvnieku labturību un vidi — tostarp saistībā ar putnu gripu — daudz lielāka uzmanība būtu jāpievērš bioloģiskajai drošībai (9).

3.1

Papildus ražošanas sistēmai, ganāmpulku blīvumam, tehniskajam aprīkojumam u.c. izšķiroša nozīme attiecībā uz dzīvnieku labsajūtu un veselības stāvokli ir ganāmpulku apsaimniekošanai (stockmanship), vadībai un labai lauksaimniecības praksei. Būtībā minētie aspekti — un to nozīme dzīvnieku un to kopēju ikdienas saskarē — nav pakļaujami kontrolei un regulējumam ar likumdošanas aktu palīdzību. Priekšlikuma nosacījumiem par norādēm un instrukcijām, kursiem un apmācībām, kā arī vismaz divreiz dienā veicamajām inspekcijām šajā sakarā būtu jābūt pašsaprotamiem. Kā problemātisku EESK tomēr vērtē apstākli, ka saskaņā ar priekšlikumu nav izvirzītas nekādas kvalifikācijas prasības, un profesionālā pieredze neatkarīgi no tās veida var aizstāt apmācību.

3.2

Ir jānodrošina, lai dzīvnieku labturības stāvokļa novērtējums būtu neatkarīgs un to veiktu personas, kurām ir pietiekama izglītība un pieredze, lai spētu lietpratīgi vērtēt. Turklāt rakstiskajai ziņojumu sniegšanai būtu jānotiek vienveidīgi visās dalībvalstīs.

3.3

Skaidrības nolūkā vajadzētu arī precizēt, ka cāļu ganāmpulkus ar mazu ganāmpulka blīvumu pārbauda vienīgi “higiēnas paketes” ietvaros. No visiem uzņēmumiem, kas pārsniedz kādu noteiktu lielumu, vajadzētu pieprasīt apstiprinātus apmācības plānus un dokumentētas apmācības programmas.

3.4

Maksimāli pieļaujamās normas NH3– un CO2– koncentrācijai ir jānosaka tā, lai normālos apstākļos tās netiktu pārsniegtas. Netipiskos klimata apstākļos lielākajā daļā optimāli ierīkoto ražošanas sistēmu nav iespējams ievērot minētās robežvērtības.

3.5

Priekšlikumā paredzēts, ka “apgaismojuma jaudai, kas tiek mērīta dzīvnieku acu augstumā, ir jābūt vismaz 20 luksiem dienas gaišajā periodā”. Ir jādarbojas “24 stundu gaismas programmai, kas kopumā nodrošina vismaz astoņas tumsas stundas, ietverot vienu vismaz 4 stundas garu un nepārtrauktu tumsas periodu.” Tas atbilst Eiropas Padomes ieteikumiem (10). Ņemot vērā zinātniskus ziņojumus un praktisko pieredzi, nozare tomēr uzskata, ka pirmajās dienās ir pietiekama vismaz 15 luksu gaismas intensitāte, pēc tam — vismaz 5 luksu gaismas intensitāte un 4 stundas garš, nepārtraukts tumsas periods. Nozares pārstāvji norāda, ka izmēģinājumi ar augstāku gaismas intensitāti un garākiem tumsas periodiem beigušies ar lielāku skaitu pēdu spilventiņu savainojumu un lielāku neizmantojamu putnu skaitu ādas savainojumu dēļ. Komitejas nostāja ir tāda, ka vairāki aspekti ir savstarpēji jāizsver un prasību precīzs formulējums ir jāpamato ar svarīgākajām zinātniskajām atziņām un nozīmīgāko praktisko pieredzi. Šaubu gadījumā un gadījumā, ja trūkst dokumentācija, nolūkā piemērot nosacījumus būtu jāveic padziļināti pētījumi, lai nosacījumi vienmēr atbilstu jaunākajām atziņām attiecīgajā nozarē.

3.6

Saskaņā ar priekšlikumu būtu jāiejaucas tādu ražotņu darbā ar paaugstinātu ganāmpulka blīvumu, ja mirstība attiecīgajā ražotnē pārsniedz 1 %, kam jāpieskaita 0,06 %, reizinot ar ganāmpulka sastāva kaušanas vecumu dienās, tātad, kuros mirstība ir apmēram 3,5 %. Nozares aprindās mirstību 0,12 % robežas vienas dienas laikā uzskata par reālu; pirmo septiņu dienu laika dzīvnieku labsajūtai neesot nekāda sakara ar mirstību, tomēr, ja nepieciešams, robežvērtību šim rādītājam katrā ziņā varot noteikt 1,5 % robežās. EESK atbalsta uzskatu, ka robežvērtība šajā un arī citās jomās būtu jānosaka tādā līmenī, kas atbilst labi funkcionējoša uzņēmuma praktiskajām iespējām. Turklāt attiecībā uz ganāmpulkiem, kuros ir konstatēti nopietni trūkumi, būtu vēlams apsvērt mirstības un pēdu spilventiņu dermatīta gadījumu reģistrāciju, piemēram, lai tādējādi pilnveidotu kāju vājuma un ātri augošu jaunputnu nobeigšanās sindroma (ascites) reģistrāciju.

3.7

Komisijai vajadzētu izdot izsmeļošus aprakstus ar fotogrāfijām, kurās attēlotas pēdu spilventiņu izmaiņas dažādās grupās, lai būtu iespējams standartizēt klasifikācijas.

4.1

Izņemot iepriekš minēto uzskaitījumu, Komiteja pievienojas Komisijas problēmas redzējumam un atbalsta priekšlikuma konkrētākus nosacījumus. Gaismas intensitātes robežvērtību, maksimālās NH3– un CO2– koncentrācijas, pieļaujamajā mirstības koeficienta, izmaiņu pēdas spilventiņā noteikšanā u.c. vajadzētu vadīties pēc tā, kas praksē ir reāli izpildāms labi funkcionējošā uzņēmumā.

4.2

Samazinot ganāmpulku blīvumu salīdzinājumā ar pastāvošo praksi, starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos katrā ziņā jāietver dzīvnieku labturības atruna, kas pavērtu ES iespējas piemērot attiecīgas prasības importam no trešām valstīm, lai nepilnības nozīmīgās eksporta valstīs ārpus ES neapdraudētu piemēroto un atbilstoši pamatoto standartu, kas noteikts ES. Gadījumā, ja nevarēs panākt starptautisku atzīšanu, ES būs spiesta uzņemties vienpusēju iniciatīvu, lai tādējādi pievērstu nepieciešamo uzmanību un veicinātu izpratni par nepieciešamību attiecīgi saskaņot tiesisko regulējumu. Pretējā gadījumā ir paredzams, ka ražošanu pārvietos valstīm, kurās pastāv zemāki standarti. Bez tam, Komisijai divus gadus pēc direktīvas ieviešanas dalībvalstīs vajadzētu izstrādāt detalizētu attīstības ekonomisko analīzi.

4.3

No zinātniskā viedokļa šis ir ilgtermiņā plānojams pasākums, kura gaitā nosacījumi ir nemitīgi jāpielāgo, ņemot vērā jaunas atziņas un tehnoloģisko attīstību. Vienlaicīgi ir jāveic intensīvāki pētījumi, lai paplašinātu zināšanu krājumu nozarēs, kurās pamatzināšanas vēl ir nepilnīgas.

3.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 28/29

1.1

Šī programma veicinātu iedzīvotāju un dažādu valstu organizāciju sadarbību, lai savstarpēji tiktos, kopā darbotos un attīstītu savas idejas tādā Eiropas vidē, kas pārsniegtu Eiropas vīziju valstiskā līmenī un respektētu šo iedzīvotāju atšķirības. Savstarpēja saprašanās, solidaritāte un Eiropas piederības izjūta ir pamatkritēriji iedzīvotāju iesaistīšanai šajā procesā.

1.2

Programma nodrošina gan esošās sabiedrības līdzdalības kontinuitāti, gan paver ceļu jauniem pasākumiem, paredzot zināmu elastīguma līmeni, lai izmaiņas varētu pielāgot nākotnei.

1.3

Jaunās programmas vispārējs mērķis, pamatojoties uz priekšlikumu, ir dot ieguldījumu šādos virzienos:

1.4

Ņemot vērā pašreizējo situāciju un precizētās vajadzības, starptautiskajā līmenī ir jāīsteno vairums attiecīgu šādu īpašu mērķu:

1.5

Plānota triju veidu darbošanās šo mērķu īstenošanai: 1. darbība — “Aktīvi iedzīvotāji Eiropai” (pilsētu sadraudzība, iedzīvotāju projekti un atbalsta pasākumi); 2. darbība — “Aktīva pilsoniska sabiedrība Eiropā” (strukturāls atbalsts Eiropas sabiedrības politikas pētniecības organizācijām, strukturāls atbalsts Eiropas pilsoniskas sabiedrības organizācijām, atbalsts pilsoniskas sabiedrības organizāciju ierosinātiem projektiem); 3. darbība — “Kopīgi Eiropai” (augsta līmeņa pasākumi, pētījumi, informēšanas un izplatīšanas līdzekļi).

2.1

Komisija ierosina Eiropas Savienības darbībā piešķirt prioritāti turpmākai Eiropas pilsoniskuma attīstībai. (1) EESK uzskata, ka šādu “prioritāšu noteikšana” ir ne vien pareiza, bet arī ārkārtīgi nepieciešama un tai ir izšķiroša nozīmes “Eiropas mājas” turpmākajā celtniecībā. Zemā pilsoņu aktivitāte pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas pieminēta programmas paskaidrojuma rakstā, nav vienīgais fakts, kas norāda uz šo pasākumu steidzamību. Pilsoņu noraidošā attieksme, kas izpaudās Konstitucionālā līguma ratifikācijas gaitā, liecina par to, ka nepietiekama Eiropas pilsoņu iesaistīšana un līdzdalība ES veidošanas procesā izraisa pilsoņu neuzticību Kopienas iestādēm un, iespējams, noraidošu attieksmi pret šo procesu.

2.2

Šī situācija vērojama visās dalībvalstīs (tās izpausmes, protams, atšķiras) un tā skar vai skars arī kandidātvalstis. Tāpēc atzinīgi ir vērtējams fakts, ka programma vienādā mērā paredzēta gan dalībvalstīm, gan kandidātvalstīm.

2.3

Kaut arī mazais atbalsts jau pastāvošajām Eiropas “realitātēm” visās dalībvalstīs neizpaužas vienādā formā, kas izskaidrojams ar ratifikācijas procedūru dažādību, un kaut arī tas visur neizpaužas vienādi stipri, tas tomēr dažādās formās vērojams visās dalībvalstīs.

2.4

Īpaši tajās valstīs, kas gribēja vai varēja rīkot referendumu par Eiropas Konstitucionālo līgumu, bieži notiek ļoti intensīvas, līdz šim nepieredzētas diskusijas. Īpaši asas diskusijas ir par nacionālo identitāti un pilsonību (un tās saglabāšanu — bieži vien nervozā formā un pat no nacionālistiskām pozīcijām), mazāk par sasniegto un Konstitucionālajā līgumā paredzētajiem jauninājumiem. Šīs diskusijas īpaši asas ir par sociālās politikas jautājumiem (kas pamatoti tiek uzskatīta par svarīgāko pilsoniskās tiesības raksturojošo pazīmi) un demokrātiskajiem procesiem. (Turklāt diskusijas “traucē” jau gandrīz vispār izplatītais un tomēr nepamatotais aizspriedums par nedemokrātisku, tehnokrātisku Eiropu, kas faktiski pati neļaujot pilsoņiem iesaistīties lēmumu pieņemšanā.

2.5

Kaut gan ierosinātā programma paredzēta laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, kad visas dalībvalstis vienā vai otrā formā būs pieņēmušas lēmumu par Konstitucionālā līguma ratifikāciju, nav iespējams novērst to, ka programmai, tās apspriešanai un pieņemšanai pašreizējā situācijā ir tieša ietekme uz Eiropas pilsoniskuma galveno jautājumu, uz kuru atbilde ir jārod “nekavējoties”. Diemžēl pārāk liela ietekme uz programmu laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam ir bijusi Padomes 2004. gada lēmumam (2). Tai piešķirts neliels finansējums, un tā paredz pārbaudītu, taču nepietiekami radošu metožu izmantošanu, ņemot vērā risināmo problēmu nozīmību, kas šodien tik spilgti izpaužas. Jāpiebilst, ka problēmas pastāv jau pašlaik; turklāt šobrīd dzimušajiem bērniem 2013. gadā būs astoņi gadi un viņu kā nākamo pilsoņu domāšanas veids būs jau daļēji izveidojies.

2.6

EESK ir pārliecināta, ka šī brīža situācija un jaunās programmas “Iedzīvotāji Eiropai” 2007. — 2013. gadam apspriešana šajā situācijā paradoksālā veidā ir īpaši izdevīga, lai beidzot izvirzītu jautājumu par Eiropas pilsoniskumu kopumā. Tas ļautu izvairīties no nedaudz banālajām diskusijām par vienotību daudzveidībā, kas patiesībā, ja netiek ievērota piesardzība, veicina vienīgi daudzveidību un pat nevienotību. Tāpēc EESK atbalsta priekšlikumu par programmas 2004. — 2006. gadam pagarināšanu, negaidot ārējā novērtējuma ziņojuma iesniegšanu, kas bija paredzēta vēlākais 2006. gada beigās. (Novērtējums tomēr ir jāveic.) EESK vēlētos būt svarīgs šīs programmas dalībnieks un vidutājs programmas nozīmes izskaidrošanā. EESK apzinās, ka šādai programmai jānodrošina pašreizējās programmas “Sabiedrības līdzdalība” turpināšana un tā lielākoties piekrīt Parlamenta un atsevišķu pilsoniskās sabiedrības organizāciju ļoti kritiskajiem aizrādījumiem par šīs programmas pieticīgajiem mērķiem. Tāpēc EESK priekšlikumu mērķis ir panākt, ka programma 2007. — 2013. gadam nenozīmētu vienīgi pašreizējās programmas paplašināšanu.

2.7

Ir acīmredzams, ka pašreizējā programma, neraugoties uz tās mērķu daudzveidību un dažādajiem pasākumiem, neparedz visu ar Eiropas pilsoniskumu saistīto problēmu risināšanu, kas izskaidrojams ar ļoti pieticīgo programmas finansējumu. Taču tajā ietverts būtisks šī problēmu loka elements, proti, “aktīvs Eiropas pilsoniskums”, kas ir jāsaprot kā pilsoņu spēja patstāvīgi sevi organizēt, lai sabiedrības politikā īstenotu varu un uzņemtos atbildību, kā arī lai nodrošinātu sabiedrisko ieguvumu aizsardzību un attīstību (3). Tāpēc EESK stingri pieprasa nesamazināt programmai paredzēto finansējumu 253 miljonu EUR apmērā turpmākajiem septiņiem gadiem, neatkarīgi no tā, kā galu galā beigsies diskusijas par Eiropas Savienības finanšu plānu.

2.8

Pašreizējā situācija ir tāda, ka tā ne tikai prasa, bet arī dod iespējas kvalitatīvām pārmaiņām. Šajā situācijā EESK vēlētos, lai tiktu veikts pētījums par to, cik lielā mērā pilsoņi jūtas piederīgi Eiropas Savienībai, vai arī, lai jau veikto pētījumu rezultāti vismaz būtu visiem pieejami, kas ļautu noteikt pietiekami precīzu un pamatotu diagnozi.

2.9

EESK patiešām uzskata — fakts, ka “Eiropas iedzīvotāji ir radījuši zināmu atstatumu attiecībā pret Eiropas iestādēm un Eiropas integrācijas procesā viņiem ir grūtības sevis identificēšanā” (4), ir izskaidrojams ar to, ka pastāvošais Eiropas pilsoniskums kā tāds un it īpaši tā aktīvākās un organizētākās formas paradoksālā veidā netiek atzītas — nemaz nerunājot par patiesu nezināšanu un Kopienas darbības veida un tai piemītošās loģikas neizpratni, kā arī par nenoliedzamiem gadījumiem, kad notiek atkāpšanās nacionālisma un protekcionisma virzienā, ko rada globalizācijas izraisītā — objektīvā vai subjektīvā — nedrošība un bailes.

2.10

Ņemot vērā iepriekš teikto, varētu apgalvot, ka ievērojamā tuvināšanās un kustība visos virzienos (kaut arī tās tālu atpaliek no iespējām, ko piedāvā Eiropas integrācija), faktiskā robežu likvidēšana, vienotā valūta un vienotais tirgus netiek pietiekami bieži pieminēti: “Eiropieši neuztver kopējo identitāti, jo par to netiek runāts.” (5) Taču visā pasaulē augsti vērtē un apbrīno īsti eiropeisku dzīvesveidu (“European way of life”), par ko īpaši labi iespējams pārliecināties, raugoties uz Eiropu no malas — ceļojot vai nedzīvojot Eiropā.

2.11

Tāpēc, neraugoties uz to, ka pašlaik vērojama pievēršanās nacionālām vērtībām, mēs nedrīkstam aizmirst par daudzām jau kopējām vērtībām, šobrīd jau augsto dzīves kvalitāti Eiropā, demokrātiju un pilsoņu līdzdalību. Ambicioza programma “aktīva Eiropas pilsoniskuma” veicināšanai var samazināt vai novērst šo pievēršanos nacionālajām vērtībām vai mainīt tās virzienu.

2.12

Neraugoties uz visām grūtībām un strupceļu, kurā Eiropa nesen ir nonākusi sakarā ar pašlaik notiekošajām diskusijām par Konstitucionālā līguma ratificēšanu, kā arī neraugoties uz trauksmi, ko izraisīs Eiropas mājas celtniecība nākotnē, EESK ir pilnīgi pārliecināta, ka šobrīd ir vislabvēlīgākie apstākļi, lai pievērstos aktīva Eiropas pilsoniskuma problēmu risināšanai. Programma 2007. — 2013. gadam pēc iespējas jāpadziļina un jāaplūko saistībā ar tādu situāciju, kad pilsoņi — neatkarīgi no viņu uzskatiem — atkal aktīvi interesēsies par Eiropu un iespējām piedalīties lēmumu pieņemšanā ES (tieši vai ar tādu organizāciju starpniecību, kas dibinātas uz brīvprātības principiem).

2.13

Tāpēc EESK ierosina sarīkot atklātu simpoziju, kurā apspriestu visu ar Eiropas pilsoniskumu saistīto problēmu kopumu un šo problēmu sarežģītību jaunajā situācijā, tā vietā, lai daudzās un dažādās programmās paredzētu to risināšanas pasākumus, kas ir grūti izprotami un īstenojami. EESK varētu sarīkot šo simpoziju, un tā priecājas par to, ka Komisija atbalsta šo iniciatīvu (6).

3.1

Ņemot vērā faktu, ka EESK ir tā ES iestāde, kas pārstāv pilsoniskās sabiedrības intereses, un to, ka Līgumos skaidri norādīts, ka tā ir līdzvērtīga pārējām ES iestādēm, Komiteja atzinīgi vērtē to, ka tai uzticēts sagatavot atzinumu par šādu programmu, kaut arī formāli tas nebūtu bijis obligāti jādara. Taču tā uzskata, ka Eiropas Parlamentam un Padomei iesniegtais priekšlikums būtu labāk sagatavots, ja EESK būtu varējusi iepazīties ar to agrākā sagatavošanas stadijā. Izstrādājot šo programmu, no 2004. gada decembra līdz 2005. gada februārim tiešsaistē gan tika sarīkota aptauja (uz kuru tika saņemts viens tūkstotis atbilžu), un 2005. gada 3. un 4. februārī notika konsultatīvs forums (kurā piedalījās 350 dalībnieki). Viena no iespējām, kā likvidēt tos daudzos cēloņus, kāpēc Eiropas pilsoņiem ir sajūta, ka viņiem nav reālas iespējas — individuāli vai ar organizāciju starpniecību — ietekmēt lēmumu pieņemšanu ES, EESK viedokļa uzklausīšanai ir jābūt prioritārai un jānotiek biežāk, nevis tās “viedoklis” jāuzklausa pēdējā brīdī.

3.2

EESK negatīvi vērtē to, ka programma, kurā norādīts, ka Komisija redz trīs iespējas, kā risināt problēmu saistībā ar pilsoņu atturīgo attieksmi pret Eiropas savienības iestādēm, nav paredzēta visu problēmu risināšanai. EESK piekrīt tam, ka svarīgi ir saskaņot dažādo problēmu risināšanas iespējas, taču tā ierosina trīs to risināšanas iespējas apvienot vienā visaptverošā programmā. Tādējādi būtu iespējams aptvert visu problēmu dažādos aspektus un izvirzīt kopējus mērķus, novērtēt rīcības atbilstību un meklēt iespējas to papildināt.

3.3

Pilsoņu informēšana par ES iestādēm, saziņa par Eiropai svarīgiem jautājumiem, to Eiropas Savienības pilsonības radīto tiesību apzināšanās, piederības sajūta un Eiropas identitāte — viss veido vienotu kopumu. Kaut gan Komisijas iesniegtajā programmā ir runa par to, ka tā papildina citas Kopienas programmas, tomēr atbilde uz šo svarīgo jautājumu ir neskaidra, un nekas nav teikts par veidu, kā panākt mērķu un pasākumu vienotību. Šo trīs punktu nepietiekama sasaiste gandrīz nemaz nemainīs pašreiz tik sarežģīto situāciju tādās jomās kā piederības izjūta un eiropeiskā identitāte.

3.4

EESK vēlētos būt pārliecināta, ka paralēli šai īpašajai programmai tiek dots spēcīgs impulss pilsoņu informēšanai un saziņai ar pilsoņiem par ES iestādēm un pilsoņu tiesībām ES. Pilsoņi jāinformē arī par EESK un tās funkcijām, kam pārējās ES iestādes, sniedzot informāciju, pievērš pārāk mazu uzmanību. Tas attiecas uz visām iestādēm, lai arī EESK pašai radikāli jāmaina sava saziņas politika, jo tā ne tuvu neatbilst tām funkcijām, kas Komitejai jāuzņemas aktīva Eiropas pilsoniskuma veidošanā.

3.5

Kaut arī iesniegtajā programmā mēģināts atbildēt uz jautājumu, cik lielā mērā pilsoņi ir atsvešinājušies no ES iestādēm un ar kādām grūtībām viņiem jāsastopas, identificējoties ar Eiropas integrācijas procesu, tajā tomēr nav izdarīti visi secinājumi. Par to liecina jau vārdu izvēle un lietotie formulējumi, jo tam, kādā veidā šīs identifikācijas un līdzdalības grūtības tiek aprakstītas, kā zināms, var būt liela ietekme uz to pārvarēšanu. Tāpēc nepārliecinošs ir apgalvojums, ka šī programma, kurai paredzēts niecīgs un risināmo problēmu apjomam neatbilstošs finansējums, ir galvenais pīlārs, “kas piešķir iedzīvotājiem galveno nozīmi [Eiropas celtniecībā]”. Neviens tam neticēs. Izņemot jauninājumus, kurus nevar neminēt (piemēram, programmu daudzgadu plānošana, pieredzes apmaiņa, partneru loka paplašināšana, ierobežojumu samazināšana attiecībā uz saņēmējiem, atbalsts liela mēroga pasākumiem, it īpaši saistībā ar starpkultūru dialogu), grūti ir pamanīt tos jauninājumus, kas patiešām varēs izmainīt pašreizējo situāciju.

3.6

Rodas iespaids, ka jaunā programma ir pārāk cieši saistīta ar programmu 2004. — 2006. gadam. Jāatsakās no strukturālā atbalsts, kas atkārtoti piešķirts dažām organizācijām, par kurām programmā skaidri teikts, ka tās darbojas Eiropas vispārējās interesēs, un tā vietā jāparedz atklāta, uz skaidriem un pārredzamiem kritērijiem pamatota konkursa procedūra līdzekļu piešķiršanai. Turklāt jāprecizē, ko nozīmē “Eiropas vispārējas intereses”, lai šo jēdzienu vēlāk varētu lietot.

3.7

EESK pilnībā apzinās, ka minētā programma ir īpaši attiecināma uz sociālajiem partneriem, tām apvienībām un NVO, kam, atšķirībā no citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, nav pieejamas citas programmas un noteikumi, kuri ļautu dot būtisku ieguldījumu Eiropas pilsoniskuma popularizēšanā.

Lai labāk atpazītu sociālo partneru un citu pilsoniskās sabiedrības savstarpējo un sadarbības organizāciju pausto labo gribu, īpašā un pamanāmā veidā piedalīties minētajā popularizēšanā, formāli ir jānodrošina viņu pieeja šai programmai. Samierinoties ar to, un attiecībā uz citām budžeta pozīcijām, sociālie partneri piesardzīgi vērtē vēl lielāku sajaukšanos ar apvienībām un NVO.

3.8

EESK atkārtoti pauž jau vairākkārt apstiprinātu nostāju par steidzamības kārtā definējamu, atvērtu Eiropas pilsoniskumu, ar savām tiesībām un pieejamu ikvienai personai, kura jau ilglaicīgi pastāvīgi un regulāri uzturas Eiropas Savienībā (7). Pamattiesību hartas iekļaušana Konstitūcijā Eiropai un Eiropas Savienības pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijai liecina par no Eiropas pilsoniskuma samērā neatkarīga “patriotiska” pilsoniskuma atzīšanu, ko šobrīd nodrošina tikai dalībvalstu nacionālā pilsonība. Šo pirmo, iepretim aktīvam pilsoniskumam sperto soli attiecībā uz visiem iedzīvotājiem, kuri pastāvīgi uzturas Eiropas Savienības teritorijā, ir jālegalizē, lai patiešām sasniegtu identitāti, īstu Eiropas pilsoniskumu. Ar nosacījumu, ja mēs patiesi vēlamies, ka minētais pilsoniskums nav tikai Eiropas pilsonības atveidojums, kas nodalīts no dalībvalstu nacionālās pilsonības.

3.9

Saskaņā ar EESK viedokli, ir un būs grūtības panākt tālākvirzību šajā nozīmīgajā jautājumā, ja attiecībā uz Eiropas pilsoniskumu nepastāvēs progresīva gatavība sniegt materiālo atbalstu, kas nebūtu novirzīts no nacionālajām pilsonībām atvēlētā budžeta. Tādā veidā, lai zināms skaits uzdevumu tiktu piesaistīti tiesībām, ko piešķir vienreizējais un apvienojošais Eiropas pilsoniskums. Šajā sakarā juridiskā līdzekļa neizmantošana iedzīvotāju dalības, ja tā ir pašsaprotama bez Eiropas pilsonībai raksturīgā materiālā atbalsta, veicināšanai ir strīdīgs jautājums, ņemot vērā pakāpenisko virzību uz šim pilsoniskumam īpaši atvēlēto uzdevumu un tiesību ieviešanu. EESK uzskata, ka jānodrošina minēto jautājumu tālākvirzība, neatkarīgi no izvēlētā simboliskā materiālā atbalsta (vai atbalstiem), piemēram, papildus Komisijas jau ierosinātā Eiropas valsts civildienesta jauniešiem izveidošanai jāparedz Eiropas finanšu līdzekļu izdalīšana kaut minimālā apmērā, neraugoties uz šī jautājuma problemātisko būtību, un/vai katras tautas pārstāvju ievēlēšana tai pat dienā visās Eiropas Savienības dalībvalstīs notiekošajās vēlēšanās.

4.2.1

Saskaņā ar EESK viedokli, šī programmas daļa neapšaubāmi varēja būt labāk novērtēta. Rīkot tikšanās un kopīgi darboties starptautiskā līmenī ir Eiropas pilsoniskuma pamatā. EESK šajā sakarā uzskata, ka programmā nepieciešams iekļaut jautājumu par Eiropas apvienības, Eiropas Savstarpējās palīdzības organizācijas un Eiropas fondu statusa galīgu noteikšanu solidaritātes un sadarbības veicināšanai, īpaši brīvprātības kontekstā, pat arī, ja jautājums nav šai īpašai programmai atbilstošs.

4.2.2

Eiropas tīklu nostiprināšana saskaņā ar EESK redzējumu un atbilstību programmai ir izšķirošs elements. EESK atkārtoti uzsver, ka ir jānodrošina visiem Eiropas tīkliem vienāda pieeja strukturāliem atbalstiem, nepieļaujot atsevišķu organizāciju finansēšanu prioritārā kārtā, pat arī, ja Komisija pēc kontroles noliedz “automātiskas piekļuves” esamību, bet gan tos atzīst par vērtīgiem projektiem. Projektu, arī nelielu, finansēšanai ir visbūtiskākā nozīme, jo tā, nacionālajām un vietējām organizācijām tiešā saskarsmē ar iedzīvotājiem piešķir Eiropas dimensiju un izlīdzina attālumu starp iedzīvotājiem un Eiropas iestādēm. EESK cita starpā izsaka gandarījumu par to, ka programma, sniedzot atbalstu mazajiem projektiem, nodrošina starptautisko iniciatīvu rašanos nacionālajos tīklos pat arī, ja minētās iniciatīvas neaptver visas dalībvalstis.

4.2.3

EESK ir ārkārtīgi norūpējusies par jebkuru Komisijas Tiesiskuma, brīvības un drošības ĢD (8) sagatavoto priekšlikumu, ar kuru drošības un terorisma apkarošanas vārdā varētu novelt vispārējas aizdomas uz NVO un apvienībām. Tas pēc savas būtības varētu būt temats par šādu fenomenu parādīšanos. Sarežģīti birokrātiskie noteikumi paredz, ka tieši apvienībām ir pierādīšanas pienākums. Ja apstiprinātos šāda pieeja, tā materiālā un konceptuālā ziņā būtu tiešā pretrunā ar minēto programmu.

4.2.4

EESK uzskata, ka tai un Reģionu komitejai saskaņā ar Eiropas Parlamenta viedokli, vajadzētu tieši uzlikt atbildību par sociālo organizāciju un vietējo pašvaldību konsultēšanas saskaņošanu. Atbildībā ietilptu abu iestāžu atzinumu apkopojums un piekļuves tiem nodrošināšana pārējām Kopienas iestādēm. Tostarp arī uzraudzīt pareizu informācijas nepārtrauktu izplatīšanu. Būtu tāpat jāiesaka Eiropas Parlamentam par šo jautājumu regulāri un formāli konsultēties ar EESK un RK.

4.2.5

Izšķiroša nozīme ir Eiropas Parlamenta un organizētas pilsoniskās sabiedrības, ko veido Eiropas iestādes, regulāra rakstura partnerības principam (9), kā pamatā ir vienlīdzība pienākumu dažādībā, lai arī pašreiz tas nepavisam netiek īstenots un pat apsvērts. Aktīvā Eiropas pilsoniskuma programmā jācenšas izskaust jebkādas, par hierarhiju liecinošas paliekas Eiropas iestādēs, jo Eiropas kultūra ir pilnvaru un funkciju pārdales kultūra.

4.3.1

EESK uzskata, ka šajās programmās galvenajam mērķim ir jābūt uzmanības vēršanai uz Eiropas starpkultūru dialogu. Notiekošās debates par Konstitucionālo līgumu apliecina, ka Eiropas kultūru atšķirību nezināšana, liels stereotipu inertums, visbūtiskāko avotu, īpaši tiesību un konstitūcijas dažbrīd pretrunīgais raksturs, kas veido katras dalībvalsts priekšstatus, ir bijuši nepietiekami novērtēti. Tikpat lielā mērā, cik nenovērtētas ir dzīvesveidu, vērtību, pasaules uzskatu konverģences, ir arī pārliecība, ka pilsoniskuma aspektā “homo europeus” diezgan skaidri atšķiras no jebkura cita pasaules iedzīvotāja. Šis “homo europeus” ir Savienības garīgā un morālā mantojuma konkrētas īstenošanas rezultāts, kā pamatā ir cilvēka pašcieņas, brīvības, vienlīdzības un solidaritātes nedalāmas un universālas vērtības; šī īstenošana balstīta uz demokrātijas un tiesiskas valsts principu. Savās darbībās tā cilvēkam piešķir centrālo nozīmi, izveidojot Eiropas Savienības pilsoniskumu un rodot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Neatlaidīgi ir jāveicina izteikti pamanāmi pasākumi, informatīvi un izplatīšanas līdzekļi, pētījumi, kas raksturo ne tikai pastāvošās daudzveidības (un nevis ar stereotipiem pamatotas atšķirības), un jo īpaši “eiropeisko dzīvesveidu”. Eiropas kultūras pamatā nav tikai mantotas vērtības, bet arī vērtības, kuras saistītas ar pašas Eiropas Savienības izveidi, tās vienoto tirgu, kopējo naudu, Eiropas apvienošanās procesu (paplašināšana ar Austrumeiropas valstīm). Lai minētie izteiktas pamanāmības pasākumi veicinātu piederības izjūtas un Eiropas identitātes stiprināšanu, ir ļoti svarīgi, lai iedzīvotāji un viņu pārstāvošās organizācijas būtu ļoti cieši saistīti to ideju paušanā un īstenošanā, vai vēl labāk, ja tie būtu ideju ierosinātāji, jo tieši tie vislabāk spēj noteikt nozīmīgākos identitāti apliecinošus elementus un simbolus, ar kuriem saskaras ik dienas.

4.3.2

EESK no savas puses un tās kompetences ietvaros uzskata, ka atbalsts sociālās un kultūras dimensijas veicināšanā pastāvīgas un lietderīgas partnerības organizēšanai ar Eiropas Parlamentu, šajā jomā ir būtiskākais identificēšanas un izveides nosacījums saistībā ar Eiropas iedzīvotājus vienojošo kultūras identitāti. Minēto kultūras identitāti nevar iegūt tikai kultūras mantojuma saglabāšanas ceļā, kas bieži vien ir mazāk vienojošs elements, lai arī šis apgalvojums tiek noliegts. Kopējam Eiropas pilsoniskumam piemīt spēcīgs mūsdienīgs nozīmīgums. Tas izskaidrojams ar lēmumu arvien vairāk vienot Eiropas valstis visā tās teritorijā, ar grūtu, bet svarīgu suverenitātes uzdevumu dalīšanu. Kā teicis Klods Levī–Stross: “es iepazinu tādu laikmetu, kurā nacionālā identitāte bija vienīgais valstu attiecībās saprotamais princips. Ir zināms pie kādām katastrofām tas noveda”. Dalītās suverenitātes kultūra un nevis suverenitātes principa neievērošana — tāda ir mūsdienu Eiropas pilsoņa identitāte un kultūra, kas nākotnē būs vēl izteiktāka.

5.1

Eiropas pilsonību vistiešākajā veidā skar nesen sakarā ar Eiropas Konstitucionālā līguma atsevišķās valstīs noraidījumu sākusies krīze. Šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk Komisijas rūpēm un politikai ir jābūt vērstai uz pilsoņu un iestāžu tuvināšanu, un tas ir panākams visupirms ar aktīvas Eiropas pilsonības veicināšanu. Ir nepieciešams veikt dziļāku analīzi par minēto tēmu, iesaistot visas ieinteresētās puses pirms ir apstiprināts jaunais plāns laika posmam no 2007.–2013. gadam.

Minēto analīzi varētu organizēt šī atzinuma 2.11 punktā noteiktā simpozija, kura sagatavošanu varētu uzticēt EESK, ietvaros.

5.2

Minētajā simpozijā būtu jānotiek atvērtai aktīvas Eiropas pilsonības apspriešanai, nosakot no katras dalībvalsts pilsonības ietvaros piešķirtajām tiesībām un pienākumiem atšķirīgas Eiropas pilsoņu tiesības un pienākumus.

Vajadzētu varēt apspriest Eiropas aktīvu pilsonību raksturojošo ekonomisko, sociālo, politisko utt., kā arī vides tiesību, noteikšanu un praktisku pielietošanu, it īpaši solidaritātes un drošības jomā (te var uzreiz minēt civilo drošību), un ierosināt par tām balsot vispārējā, vienotā Eiropas nobalsošanā.

5.3

EESK uzskata, ka Eiropas asociācijas statusa noteikšana šajā posmā, neskatoties uz reālajām grūtībām to izdarīt, ir neatliekams pienākums, ja mēs gribam aktīvai Eiropas pilsonībai piešķirt atbilstošu juridisku ietvaru, kas pārsniedz vienkāršo un diskutablo labas “drošības” uzvedības kodeksu.

5.4

Jebkurā gadījumā — neatkarīgi no sarunu par Eiropas budžetu iznākuma EESK vēlas, lai šīs programmas budžets tiktu padarīts par prioritāru, jo tā ir uzskatāma par minimumu, lai veicinātu galveno faktoru Eiropas pilsonības, ko Komisija gluži pareizi izvirza par Savienības darbības sfēras “būtisko prioritāti”, izveidē. EESK iesaka ne tik daudz censties ievērot iepriekš izsludināto budžeta 0,55 € uz vienu iedzīvotāju uz sešiem gadiem, bet gan censties panākt visa veida sinerģiju starp dažādiem Komisijas ģenerāldirektorātiem ar mērķi apvienot mērķus un līdzekļus darbā pie šī jautājumu, kas sava svarīguma un nākotnes nozīmības dēļ skar visas Eiropas iestādes. Šajā sakarā Eiropas Savienības aktīvas pilsonības politika būtu jāizstrādā kādā pastāvīgā starpiestāžu struktūrvienībā, kas apvienotu visus šajā jautajumā ieinteresētos Komisijas ģenerāldirektorātus un pārstāvjus no citām Savienības iestādēm.

5.5

EESK uzskata, ka arī pamatskolas izglītībai un ne tikai ar apmācību visas dzīves garumā saistītajām programmām būtu jābūt Eiropas pilsonības tapšanas laikam un vietai, tādas Eiropas pilsonības, kas spēj izglītoties pati, nevis būt kosmētisko pasākumu adresāts (krāsas, uzlīmes, cepures, svētki utt.). Pilsonība neattiecas tikai uz aktīvajā vecumā esošajiem iedzīvotājiem.

Saskaņā ar minētajām idejām Komisija varētu ierosināt dalībvalstīm pievienot to mācību programmām Savienības zināšānu apguves metodi un materiālus, kā arī jautājumus tieši par Eiropas pilsonību. Ir jāizskata iespējas ieviest pamatskolas vecumam pielāgotu Erasmus programmu, kas ievērojami pārsniegtu tradicionālos valodu apguves kontaktu ietvarus.

Ir jāizmanto visas jauno informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (JIKT) iespējas, it īpaši to spēlei līdzīgais raksturs, interaktīvās iespējas, piedalīšanās iespējas (katra jauna pilsoņu atbalsta ietvaros, radot, kāpēc gan nē, psiholoģiskā novērtējuma struktūrvienību), tādējādi pārvarot statisko un ne pārāk pievilcīgo šābrīža Eiropas mājas lapu izskatu. Šāds ieteikums un ierosinājumi saskan ar Comenius programmas mērķiem, kas ir šādi:

5.6

Attiecībā uz sevišķiem pasākumiem jāteic, ka ir jāvirza visi līmeņi vienlaicīgi, izvairoties no tā, ka mikroprojekti ar pilsoņu dalību un mērķi piedalīties Eiropas identitātes veicināšanā vietējā un reģionālā līmenī tiek noraidīti par labu Eiropas tīklu atbalstam. Dažādiem pasākumu veidiem domātie fondi ir jāsadala, vadoties tikai pēc viena kritērija — šī finansējuma ietekmes uz Eiropas aktīvu pilsonību un pilsoņu dalību Eiropas Savienības veidošanas procesā, tās politikas veidošanas un īstenošanas procesā.

5.7

EESK ļoti vēlas uzsvērt savu nedalīto atbalstu Komisijas priekšlikumiem, kuru mērķis tehniskā līmenī ir panākt ievērojamu procedūru vienkāršošanu jomā (pilsoņa paša tiešā un aktīvā dalība), kas pagaidām vēl mazāk kā citas jomas cieš no nespējas pārvarēt birokrātiskos šķēršļus.

5.8

EESK ir pārliecināta, ka tikai Eiropas pilsonībai raksturīgo atribūtu, kas nav pielīdzināmi vienkāršai valstu pilsonību summai “izgudrošana” (neatkarīgi no tā, vai šie atribūti ir simboliski, ekonomiski, sociopolitiski, kultūras, juridiski), ir kļuvusi par absolūtu Eiropas Savienības prioritāti un ka aktīvās pilsonības veicināšana var dot ievērojumu ieguldījumu šā uzdevuma veikšanā. Tā ir gatava uzņemties savu daļu minētajā “izgudrošanā”, koordinējot konsultēšanos ar organizētās, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un veicinot to, lai citām Kopienas iestādēm būtu zināms to viedoklis, un tās to ņemtu vērā.

3.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 28/35

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Jaunatnes paktu un tā izstrādāšanu saskaņā ar šo Komisijas paziņojumu par Eiropas politiku attiecībā uz jaunatni. Šis paziņojums veido satvaru, pamatojoties uz kuru turpmāk būs iespējams veidot Eiropas Savienības politiku jomās, kas skar jaunatni.

1.2

Eiropas liktenis arvien vairāk kļūst atkarīgs no tās spējām veidot bērniem un jaunatnei draudzīgu sabiedrību. Eiropadomes 2005. gada pavasara sanāksmē pieņemot Eiropas Jaunatnes paktu, kas ir daļa no pārskatītās Lisabonas stratēģijas ar uzsvaru uz izaugsmi un darbavietām, tika atzīts, ka jaunatnes iekļaušana sabiedrībā un darba dzīvē un tās potenciāla labāka izmantošana ir būtiska, lai izaugsme Eiropā atkal būtu ilglaicīga un ilgtspējīga.

1.3

Apzinoties, ka mūsdienu sabiedrībā jaunatnei ir jāsastopas ar daudzām problēmām, EESK pēdējo desmit gadu laikā regulāri ir piedalījusies jaunatnes politikas veidošanā Kopienas līmenī. (1) Tā ir ierosinājusi apspriest tādus svarīgus jautājumus kā jaunatnes nodarbinātība, sociālā integrācija, izglītība, mobilitāte, līdzdalība un NVO (nevalstisko organizāciju) loma. Tajā pašā laikā EESK apzinās problēmas, ar kurām šobrīd sastopas Eiropas Savienība, un to, ka tai jāatgūst pilsoņu uzticēšanās.

1.4

EESK uzskata, ka minētā satvara centrā jābūt jaunatnei, un tā jāmudina un tai jādod iespējas aktīvi piedalīties politikas veidošanā. Galvenais, kas motivē jauniešus būt aktīviem, ir iespēja piedalīties pārmaiņu īstenošanā. Dalībvalstīm un ES iestādēm jāpiešķir nepieciešamie līdzekļi, jāsniedz atbalsts un jāizveido mehānismi, kas visos līmeņos veicinātu jauniešu iesaistīšanos to lēmumu pieņemšanā un tajos pasākumos, kas ietekmē viņu dzīvi. Tikai iespējas kaut ko reāli ietekmēt veidos jauniešos patiesu atbildības sajūtu.

1.5

Vairāk nekā jebkad agrāk Eiropai ir vajadzīga jaunatnes pastāvīga iesaistīšanās integrētas, konkurētspējīgas, drošas un iekļaujošas Eiropas veidošanā. Lai jauniešiem Eiropas Savienība būtu svarīga, jāpanāk, ka tā ir būtiska viņu dzīves sastāvdaļa, un Eiropas Savienībai ir jāizrāda skaidra interese par jauniešu vajadzībām un publiski atpazīstamā un radošā veidā jāreaģē uz tām. Tādā pašā mērā šīs iniciatīvas izdošanās ir atkarīga no visu ieinteresēto pušu, it īpaši jaunatnes organizāciju, kā arī reģionālās un vietējās varas un sociālo partneru iesaistīšanas. EESK pārņem Augsta līmeņa grupas jauno ideju no tās ziņojuma par sociālās politikas nākotni paplašinātā Eiropas Savienībā: ideju “par jaunu paktu paaudžu starpā”, lai pārietu “no pakta par gados vecākiem cilvēkiem, kas dibināts uz bailēm … uz jaunu paktu, kas centrēts uz jauniešiem un dibināts uz uzticēšanos …, lai pārvērstu visu šo nedrošību veiksmīga procesā, kura pamatā būtu pozitīvs nākotnes redzējums un jauns līdzsvars starp paaudzēm”.

1.6

Tāpēc EESK izsaka cerību, ka šis paziņojums sekmēs ciešākas lēmēju un jauniešu partnerības veidošanos ne tikai Eiropas, bet arī attiecīgo valstu līmenī. Ja jaunieši un viņu organizācijas reāli un pastāvīgi tiks iesaistīti politikas izstrādāšanā, viņiem svarīgās problēmas tiks risinātas un viņi apzināsies piederību Lisabonas mērķu īstenošanas procesam.

2.1

Pavasara Eiropadomes sanāksmē 22. un 23. martā ES valstu un valdību vadītāji pieņēma “Eiropas Jaunatnes paktu” (2). Ierosinot šo paktu, Francijas, Vācijas, Spānijas un Zviedrijas valstu un valdību vadītāji norādīja uz četriem principiāli svarīgiem jautājumiem: jaunatnes neaizsargātību, nepieciešamību attīstīt paaudžu solidaritāti apstākļos, kad sabiedrība noveco, nepieciešamību sagatavot jaunatni, to izglītojot un apmācot, nepieciešamību panākt labāku saskanību visās politikas jomās, kas skar jaunatni.

2.2

Paziņojumā pievērsta uzmanība vairākiem Eiropas jaunatnei ļoti svarīgiem jautājumiem un politikas jomām, kas par tādām tika atzītas ES Baltajā grāmatā par jaunu stimulu Eiropas jaunatnei un 2002.gada 27. jūnijā pieņemtajā Padomes rezolūcijā, kas izveidoja Eiropas jaunatnes politikas satvaru.

2.3

Atsaucoties uz pavasara Eiropadomes sanāksmes secinājumiem, Eiropas Komisija 12. aprīlī (3) pieņēma integrētas pamatnostādnes. Pamatojoties uz šo pamatnostādņu kopumu, kurā iekļauts gan priekšlikums Ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm, gan atbalstu guvušais priekšlikums Padomes lēmumam par nodarbinātības pamatnostādnēm, dalībvalstīm būs jāizstrādā reformu programmas turpmākajiem trīs gadiem.

2.4

Pamatnostādņu ievadā uzsvērts, cik svarīgi Lisabonas stratēģijas īstenošanas procesā ir iesaistīt visas ieinteresētās puses, un teikts, ka dalībvalstīm un ES jāizmanto ikviena izdevība, lai integrēto pamatnostādņu īstenošanā iesaistītu reģionālās un vietējās varas, sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību.

2.5

Ja Ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnēs lielākā uzmanība pievērsta tam, kā ekonomikas politika var veicināt Lisabonas mērķu sasniegšanu, Nodarbinātības pamatnostādnes ir īpaši saistītas ar Eiropas nodarbinātības stratēģiju un to mērķis ir koordinēt dalībvalstu nodarbinātības politiku. Tieši Nodarbinātības pamatnostādnēs ar īpašu norādi uz Eiropas Jaunatnes paktu ir iekļauti daži minētajā paktā paredzētie darbības virzieni. Divās pamatnostādnēs īpaši skaidri izpaužas Eiropas jaunatnes pakta saturs — 18. pamatnostādnē paredzēts veidot nodarbinātības iespējas un samazināt bezdarbu jaunatnes vidū, veicināt darba un privātās dzīves labāku saskaņošanu un bērnu aprūpes iestāžu izveidi, 23. pamatnostādnē paredzēts samazināt to jauniešu skaitu, kas pirms laika pamet skolu, paplašināt piekļuvi sākotnējai profesionālajai izglītībai, kā arī vidējai un augstākai izglītībai, tajā skaitā mācekļa darbam un apmācībai uzņēmējdarbībā, savukārt 24. pamatnostādnē paredzēts paplašināt izglītības un apmācības līdzekļu piedāvājumu un izstrādāt satvarus, kas nodrošina kvalifikāciju pārredzamību, to faktisko atzīšanu, kā arī blakusizglītības un neformālās izglītības atzīšanu. Nodarbinātības pamatnostādņu nobeigumā vēlreiz uzsvērts, ka dalībvalstīm jāveido plaša partnerība pārmaiņām, iesaistot parlamentārās institūcijas un ieinteresētās puses, arī reģionālajā un vietējā līmenī.

2.6

Šajā iniciatīvā īpaša uzmanība pievērsta jaunatnei Lisabonas izaugsmes un darbavietu partnerības pamatjomās, it īpaši Eiropas nodarbinātības un sociālās iekļautības stratēģijas, kā arī darba programmas “Izglītība un apmācība 2010” īstenošanā, un izteikts aicinājums panākt dažādo tajās ietverto iniciatīvu saskaņotību.

2.7

Pakta pieņemšana notiek vienlaicīgi ar 2001. gadā publicētās Baltās grāmatas par jaunu stimulu Eiropas jaunatnei, kas vēlāk tika iekļauta Padomes 2002. gada jūnija rezolūcijā, īstenošanas pirmā posma pabeigšanu. Ar to tika izveidots satvars Eiropas sadarbībai jaunatnes sfērā ar nolūku palielināt jauniešu pilsonisko aktivitāti, atklātās koordinācijas metodes (AKM) izmantošanas procesā iekļaujot jaunatnes aspektu citās politikas jomās.

2.8

Pavasara Eiropadomes sanāksmē pieņemtajā Eiropas jaunatnes pakta galīgajā redakcijā uzsvērts, ka jaunajiem eiropiešiem jāgūst labums no politikas un pasākumu kompleksa, kas veido pilnīgi integrētu Lisabonas stratēģijas daļu, un šī pakta mērķis ir uzlabot jauniešu izglītību, apmācību, mobilitāti, profesionālo integrāciju un sociālo iekļautību, kā arī uzlabot darba un ģimenes dzīves saskaņošanas iespējas. Eiropas Jaunatnes paktā pausta arī apņemšanās panākt iniciatīvu vispārēju saskanību šajās jomās, un ar tā pieņemšanu jāsākas aktīvai un nepārtrauktai darbībai jauniešu interesēs. Paktā arī teikts, ka tā panākumi atkarīgi no visu iesaistīto pušu, pirmkārt un galvenokārt valstu, reģionu un vietējo jaunatnes organizāciju, kā arī reģionālo un vietējo varu un sociālo partneru iesaistīšanas. Ierosināts, ka dalībvalstīm jāsastāda darbības plāns trīs šādās jomās: 1) nodarbinātība, integrācija un sociālā stāvokļa uzlabošana, 2) izglītība, apmācība un mobilitāte, un 3) darba un ģimenes dzīves saskaņošanas iespējas.

3.1

Sagatavojot šo atzinumu, 2005. gada 6. septembrī EESK sarīkoja apspriešanos ar jaunatnes organizāciju pārstāvjiem. Tās rezultāti ir iekļauti šajā atzinumā.

3.2

Jaunatnes iesaistīšanai jābūt jebkuras Paktā paredzētās rīcības pamatprincipam. Jebkādas politikas, kas skar jaunatni, izstrādāšanas pamatprincipam jābūt jaunatnes līdzdalībai — tas ir princips, kas vairākkārt uzsvērts Eiropas un starptautiskā līmenī (4). EESK atbalsta apspriešanos ar jaunatni Eiropas līmenī, it īpaši 2005. gadā sarīkoto États Généraux, tomēr EESK ar nožēlu atzīmē, ka Paziņojumā nav iekļauti ieteikumi, kā dalībvalstu līmenī panākt reālu jauniešu un viņu organizāciju iesaistīšanos un līdzdalību. EESK aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot radošākas metodes jaunatnes ieinteresēšanā un piesaistīšanā.

3.3

EESK uzsver, cik svarīga ir jaunatnes aktīva līdzdalība un tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus ne tikai darba tirgū, bet sabiedrībā kopumā. Jaunatnes aktīvai līdzdalībai sabiedrības dzīvē un jauniešu tiesībām patstāvīgi pieņemt lēmumus jābūt ne tikai mērķim, bet arī metodei, kas veicina jauniešu personības attīstību, viņu iniciatīvu un sociālo integrāciju, kā arī sociālo kohēziju kopumā.

3.4

EESK ar nožēlu atzīmē, ka šajā paziņojumā nav skaidri izklāstīts reālas jauniešu un jaunatnes organizāciju iesaistīšanas mehānisms. 2005. gada 6. septembra uzklausīšanā, kas minēta 3.1 punktā, studentu organizācijas cita starpā uzsvēra to, cik lielā mērā jauniešu pastarpināta piedalīšanās vispārējo interešu iestāžu darbā, šajā gadījumā — studējošo sociālā nodrošinājuma sistēmā, ļāva jaunatnei kopumā, ne tikai organizētai jaunatnei, uzņemties atbildību un parādīt sevi kā kopumam. EESK aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un īstenot politiku partnerībā ar jauniešiem un viņu organizācijām un arī turpmāk iesaistīt abas puses visos šī procesa posmos. Ar jauniešiem un viņu organizācijām, kā arī ar sociālajiem partneriem ir jāapspriežas par šīs iniciatīvas pasākumu izstrādi attiecīgo valstu Lisabonas reformu programmās un par to īstenošanas pārraudzību.

3.5

AKM (5) izmantošanas gaitā EESK cer saņemt Komisijas sagatavoto kopsavilkuma ziņojumu (6) par dalībvalstu līdz šim paveikto jaunatnes līdzdalības jomā. Cerams, ka šajā kopsavilkuma ziņojumā būs iekļauti paraugprakses piemēri, ko varētu ieviest citās dalībvalstīs.

3.6

EESK lūdz precizēt savu un pilsoniskās sabiedrības, it īpaši jaunatnes organizāciju lomu atklātās koordinācijas metodes izmantošanas procesā. Jāatgādina, ka Lisabonas Eiropadomes secinājumu 38. punktā ir definēta NVO (nevalstisko organizāciju) loma atklātās koordinācijas metodes izmantošana procesā (7). Šajā jomā EESK var aktīvi darboties, izmantojot savas speciālās zināšanas un pieredzi, un līdzdarboties jaunatnes un jaunatnes organizāciju iesaistīšanas mehānisma, kurš pēc tam tiks ieviests arī attiecībā uz Komitejas darbības jomu, attīstīšanā.

4.1

EESK atzinīgi vērtē to, ka Paktā īpaša uzmanība pievērsta jaunatnes nodarbinātībai. Taču Jaunatnes pakts jāpilnveido un jāievieš, apzinoties, ka tas pats par sevi ir svarīgs mērķis un ka šis pakts nav viena no Lisabonas stratēģijas daļām. No vienas puses, jauniešiem ir svarīgi, ka Lisabonas stratēģija tiek īstenota sekmīgi, no otras puses, jaunieši var būtiski ietekmēt Lisabonas stratēģijas mērķu sekmīgu īstenošanu. Investīcijām jaunatnē ir būtiska nozīme, lai panāktu augstākus izaugsmes un nodarbinātības rādītājus, nepārtrauktu jauninājumu izstrādāšanu un ieviešanu un aktīvāku uzņēmējdarbību. Lai Lisabonas stratēģijas īstenošana būtu sekmīga, tai jāpiesaista jaunieši, viņos jārada apziņa par piederību Lisabonas mērķu īstenošanas procesam, un viņi jāiesaista šajā procesā.

4.2

Nodarbinātības jautājums ir viena no lielākajām Eiropas pilsoņu problēmām, tāpēc jādara viss iespējamais, lai apkarotu bezdarbu, kura nepieņemami augstais līmenis reāli apdraud mūsu sabiedrības kohēziju (8). Jaunatnes bezdarba līmenis Eiropā joprojām ir divas reizes augstāks nekā vidējais bezdarba līmenis. Daudzi jaunieši sastopas ar reālām bezdarba draudiem un grūtībām, kuras izraisa zemi ienākumi. Jaunieši no nelabvēlīgām ģimenēm un etniskām minoritātēm, kā arī jaunieši — imigranti, invalīdi un sievietes ir pakļauti vēl lielākam sociālās atstumtības riskam. Skatoties globālāk, materiālās nedrošības, nabadzības un atkarības parādības skar visu jaunatni kopumā, kas vienlaicīgi ir vēsturiska drāma, bet arī jauna iespēja solidarizēt jauniešus un sabiedrību, lai izkļūtu no šīs Eiropā nebijušās situācijas.

4.3

Jaunieši ir pakļauti lielākam bezdarba riskam, un, ja viņi strādā, zemu ienākumu riskam (9). Lisabonas stratēģijas mērķis ir radīt nevien vairāk, bet arī labākas darbavietas. Lai katram jaunietim nodrošinātu reālu iespēju iekļauties darba tirgū, lielāks uzsvars jāliek uz piemērotu apmācību, izglītību, mācekļu darbu un uz jauniešu iespējām apgūt dzīvei nepieciešamās personiskās un profesionālās prasmes. Turklāt skolā iegūtajai izglītībai ir jābūt tādai, lai jaunieši spētu veidot profesionālo dzīvi un sekmīgi izmantot mūžizglītības mehānismus.

4.4

EESK uzsver, ka demogrāfiskās izmaiņas Eiropā ir jāņem vērā un norāda uz Komisijas Zaļo grāmatu par demogrāfiskajām pārmaiņām (10). Piemēram, bērnu, kas ir vecumā līdz 14 gadiem, skaits samazināsies no 11 % 2000. gadā līdz 6 % 2030. gadā. EESK uzsver, ka līdztekus šīm pārmaiņām Eiropā notiek sociālas, kultūras un politiskas pārmaiņas. Demogrāfiskās pārmaiņas neizpaužas vienīgi statistikā un skaitļos, tāpēc, apsverot atbilstošu politiku un rīcību, obligāti jāraugās no plašāka redzes loka. Kā norāda Augsta līmeņa grupa par sociālās politikas nākotni paplašinātā Eiropas Savienībā, šī demogrāfiskā situācija, kas ievērojami samazinās jauniešu grupas ietekmes īpatsvaru vismaz līdz 2025. gadam, ja tā tiks pareizi izmantota, ir izdevība, jo ietver “samazinātu sociālo resursu pieprasījumu” un iespēju pie pašreizējām izmaksām veikt šajās jomās būtiskus uzlabojumus.

4.5

Tāpēc EESK ir paliecināta, ka Eiropas Pakts, kas paredzēts jauniešiem un kura īstenošana notiks kopā ar jauniešiem, spēj būtiski uzlabot Eiropas jauniešu dzīves apstākļus un perspektīvas, un tajā pašā laikā pozitīvi ietekmēt Lisabonas stratēģijas efektīvu īstenošanu.

5.1

EESK atzinīgi vērtē Eiropadomes secinājumu, ka jauniešiem jāgūst labums no politikas un pasākumu kompleksa, kas veido pilnīgi integrētu Lisabonas stratēģijas daļu.

5.2

Paziņojumā norādīts, ka šādi Integrēto pamatnostādņu aspekti ir svarīgi, lai pēc iespējas palielinātu Eiropas Jaunatnes pakta ietekmi:

5.3

Kaut gan ir paredzētas darbības saistībā ar katru no iepriekš minētajiem pasākumiem, EESK ar nožēlu atzīmē, ka Paziņojumā nav izvirzīti skaidri un izmērāmi mērķi nedz dalībvalstīm, nedz Komisijai. Laikā, kad pilsoņi apšauba Eiropas Savienības nozīmi, ļoti svarīgi ir parādīt, ka tā spēj rīkoties efektīvi. Lai to panāktu, būtiska nozīme ir nepārprotamiem un uz konkrētu rezultātu sasniegšanu orientētiem mērķiem.

5.4

Dalībvalstu valdības jāmudina izvirzīt skaitliskus mērķus un skaidrus uzdevumus attiecīgo valstu reformu programmās. Šiem mērķiem un uzdevumiem jāparedz ne tikai jauniešu problēmu risināšana attiecīgajās jomās, bet jāpievēršas arī tādiem jautājumiem, kam šo mērķu sasniegšanā ir būtiska, lai arī netieša ietekme. Dzīvokļa un mājokļa problēma, kā arī ģimenes politika attiecībā uz jauniem vecākiem šajā kontekstā ir īpaši jautājumi. Ne tikai Eiropas, bet arī attiecīgo valstu līmenī ir svarīgi izveidot efektīvus koordinācijas mehānismus, lai visās jomās panāktu saskaņotu virzību.

5.5

EESK lūdz apsvērt šādu uzdevumu iekļaušanu dalībvalstu izstrādātajās attiecīgo valstu Lisabonas reformu programmās:

5.6

EESK mudina Komisiju turpināt pūliņus jauniešu darba atzīšanā un ar nepacietību gaida “Youthpass” ietverošo iniciatīvu ieviešanu. Tajā pašā laikā EESK uzskata, ka “Youthpass” kā atsevišķs pasākums ir nepietiekams jaunatnes darba atzīšanas stiprināšanai. Tādēļ Komiteja iesaka Komisijai sadarboties ar darba devēju organizācijām, darbinieku organizācijām, formālās izglītības sistēmas pārstāvjiem un attiecīgām NVO, izstrādājot daudzpusīgu metodoloģiju, lai vairotu izpratni par jaunatnes darba ieguldījumu jauniešu attīstībā un iemaņās, vērtībās un attieksmē, ko jaunieši iegūst līdz ar aktīvu iesaistīšanos jauniešu organizācijās un jauniešu darba aktivitātēs. EESK varētu šo procesu sekmēt.

5.7

Visas Eiropas valstis, kam ir visaugstākie konkurētspējas rādītāji Pasaules ekonomikas foruma veidotajā pētījumā, iegulda daudz līdzekļu sociālajā politikā un sociālajā aizsardzībā, un šajās valstīs ir augsts nodarbinātības līmenis un mazs nabadzības līmenis, ko nodrošina sociālo pabalstu izmaksa (12). Panākumu pamatā ir ilgtspējīgas sociālās nodrošināšanas sistēmas, kas balstās uz solidaritātes principu un kas garantē aizsardzību pret galvenajiem riskiem, ar kuriem dzīves laikā jāsastopas cilvēkam.

5.8

ESSK uzskata, ka lielāka uzmanība jāpievērš to jauniešu situācijai, kas dzīvo laukos un nabadzīgās pilsētu teritorijās. Jaunieši bieži nonāk nelabvēlīgā situācijā savas dzīves vietas dēļ. Daudzos lauku rajonos un nabadzīgās pilsētu teritorijās jauniešiem nav pieejama kvalitatīva izglītība, apmācība, mobilitāte, medicīnas pakalpojumi, brīvā laika pavadīšanas un nodarbinātības iespējas, kā arī iespējas piedalīties pilsoniskās sabiedrības dzīvē. Jāveic īpaši pasākumi, lai panāktu, ka jauniešiem attiecīgajos ģeogrāfiskajos rajonos tiek radītas visas iespējas un viņiem ir iespēja izvēlēties. Daudzo lauku rajonu nošķirtība liedz jauniešiem piekļuvi informācijai, it īpaši informācijai par dažādām iespējām.

5.9

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu 2005. gadā uzsākt pētījumu par īpaši nelabvēlīgā situācijā esošu jauniešu sociālo integrāciju. Taču dalībvalstīm jāpieliek lielākas pūles bērnu nabadzības apkarošanā un jāparedz vistuvākajā laikā veicamie uzdevumi. Šīs problēmas risināšanai jāizstrādā visaptveroša, stabila un pilnībā finansēta rīcības programma, kurā ņemts vērā bērnu nabadzības multidimensionālais raksturs. Bērnu nabadzība spēcīgi ietekmē bērnus veselā virknē jomu, kā veselība, izglītība un pat bērnu izredzes kādreiz nākotnē izrauties no nabadzības radītās bezizejas. Dalībvalstīm nekavējoties jāīsteno tāda politika, kas vērsta uz visu iepriekš minētā problēmu atrisināšanu.

5.10

Komisija ir apņēmusies sekmēt invalīdu integrāciju, ko tā skaidri apstiprinājusi 2003. gadā pieņemtajā Eiropas rīcības plānā Līdztiesīgas iespējas personām ar spēju traucējumiem (13). Tāpēc Komisijas pienākums ir panākt, ka tās rīcība ir vērsta uz diskriminācijas apkarošanu. Invalīdu integrācija ir nepieciešama, lai nodrošinātu viņu pilnīgu un līdztiesīgu līdzdalību un iekļautību sabiedrībā. Lai jauniešus ar spēju traucējumiem pilnībā iesaistītu jaunatnes politikas īstenošanā, EESK uzsver, ka paziņojumā jāiekļauj šādi punkti: vienlīdzīga līdzdalība Jaunatnes programmas pasākumos, vienlīdzīga piekļuve informācijai par jaunatnes politiku un jaunatnes projektiem, kā arī izglītojoši pasākumi.

5.11

Jaunieši nav iedalāmi vienā kategorijā. Tamdēļ EESK iesaka valstu līmenī politikas definēt pietiekami daudzveidīgi un ņemt vērā gan darba tirgus prasības, gan arī personu vajadzības. Komiteja iesaka Eiropas Komisijai veikt situācijas un jauniešu vajadzību analīzi Eiropā.

6.1

EESK izsaka atzinību Komisijai par to, ka tā iekļāvusi sadaļu par jauniešu pilsonisko aktivitāti šajā iniciatīvā, neraugoties uz to, ka tā tika izņemta no Eiropas Jaunatnes pakta. EESK piekrīt Komisijas priekšlikumam saglabāt un nostiprināt četrus šobrīd izvirzītos mērķus: līdzdalība, informācija, brīvprātīgo darbības un zināšanas par jaunatnes problēmām. Taču EESK uzsver, ka galvenā uzmanība atklātās koordinācijas metodes izmantošanā jāliek uz acīmredzamu rezultātu sasniegšanu, lietojot atklātās koordinācijas metodi. Tāpēc jāpievērš uzmanība nepilnībām AKM lietošanas gaitā un tās jānovērš.

6.2

EESK atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstīm līdz 2005. gada beigām jāziņo par kopīgo līdzdalības un informācijas mērķu īstenošanu un ka ziņojumi par brīvprātīgo darbībām un zināšanu uzlabošanu jaunatnes jomā sekos 2006. gadā. Tomēr EESK aicina pastiprināt partnerību un uzsver to, cik liela nozīme ir visu ieinteresēto pušu, it īpaši jauniešu un viņu organizāciju iesaistīšanai attiecīgo valstu progresa ziņojumu sagatavošanā. Lai uzlabotu pārredzamību, svarīgi, lai šie ziņojumi tiktu izstrādāti publiski un/vai publiskoti pēc to iesniegšanas. Arī NVO jāsniedz finansiāls atbalsts un tās jāmudina izvērtēt AKM lietošanas gaitu.

6.3

Pilsoniskās sabiedrības organizācijas un sociālie partneri ir neatņemama plurālistiskas demokrātijas sastāvdaļa. Tāpēc jaunatnes organizācijas var sniegt lielu ieguldījumu pilsoniskās aktivitātes un līdzdalības veicināšanā. Jaunatnes organizācijas to panāk, strādājot cieši kopā ar jauniešiem un strādājot viņu interesēs, un tādā veidā attīstot viņu personiskās prasmes un pārliecību par sevi, lai viņi var attīstīt savu potenciālu un sasniegt vislabāko dzīves standartu un kvalitāti. Šīs organizācijas darbojas pamatlīmenī, risinot vietējos jautājumus ar indivīdu un vietējo organizāciju palīdzību. Tās arī darbojas, lai veicinātu un uzlabotu jauniešu pašaizstāvības spējas. Jaunatnes NVO jāsaņem adekvāts finansiālais atbalsts, tām jāsaņem nepieciešamā atzinība un līdzekļi, lai tās varētu pilnvērtīgi iesaistīties lēmumu pieņemšanā un sabiedrības dzīvē visos līmeņos.

6.4

Apspriežot Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvību pilsoniskajā dialogā, EESK jau vairākkārt ir uzsvērusi (14), ka tikai viennozīmīga reprezentativitāte dod pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem tiesības efektīvi piedalīties Kopienas lēmumu veidošanā un sastādīšanā, tāpat kā tas ir attiecībā uz sociālajiem partneriem, risinot Eiropas sociālo dialogu.

6.5

EESK ar nožēlu atzīmē — Komisija paziņojumā ir izteikts apgalvojums, ka brīvprātīgo lielākais ieguldījums sabiedrībā ir viņu darbība dabas katastrofu gadījumos. Nenoliedzot šīs darbības nozīmību, EESK uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāatzīst un jāuzsver pastāvīgā un nepārtrauktā brīvprātīgo darbošanās visdažādākā veida NVO vietējā, reģionālā, attiecīgo valstu un Eiropas līmenī. Komiteja ir pārliecināta, ka brīvprātīga jauniešu darbošanās apmierina ne tikai viņu psiholoģiskās un morālās vajadzības, bet arī padara iespējamus daudzus pasākumus sociālajā un aprūpes jomā vai arī samazina to izmaksas. Tādēļ Komiteja aicina dalībvalstis sekmēt brīvprātīgo darbošanos, izmantojot arī piemērotus nodokļu politikas pasākumus.

6.6

EESK izsaka nožēlu, ka paredzēto pasākumu ir maz un nav izvirzīti uzdevumi un skaidri mērķi. Tādējādi ir palaista garām izdevība attīstīt tālāk šo nozīmīgo jomu.

6.7

Eiropas programmām ir liela ietekme uz atklātās koordinācijas metodes un Eiropas Jaunatnes pakta mērķu īstenošanu, un tās arī veicina jauniešu iesaistīšanos viņiem svarīgās politikas jomās. EESK atbalsta Komisijas viedokli, ka projekti, kas veicina jauniešu veidošanos par aktīviem, ieinteresētiem pilsoņiem un kuru mērķis ir palīdzēt viņiem attīstīt savas spējas, jāīsteno vietējā, reģionālā, attiecīgo valstu un Eiropas līmenī, īstenojot dažādas Eiropas programmas. Kaut arī šī mērķa īstenošana patiešām būtu iespējama ar daudzu programmu palīdzību, jāpanāk, ka šīs programmas ir jauniešiem labvēlīgākas un ka tās īsteno jaunieši, un ka tās paredzētas jauniešiem un viņu organizācijām. Dažādās programmas, it īpaši Eiropas sociālā fonda un struktūrfondu programmas, piedāvā lielas iespējas, lai jaunatnes politiku īstenotu ne tikai vārdos, bet arī darbos. Dažādie projekti, kas tiek īstenoti, lai uzlabotu jauniešu dzīves apstākļus un nodarbinātību, bieži ir pārāk mazi, lai saņemtu atbalstu no šiem fondiem. Tāpēc Komisijai un dalībvalstīm ciešāk jāsadarbojas ar jaunatnes organizācijām, lai uzlabotu ES programmu līdzekļu izmantošanu Eiropas jauniešu interesēs.

6.8

EESK uzskata, ka Eiropas Savienības Jaunatnes programmai ir vislielākās iespējas veicināt jauniešu personības un sociālo attīstību, kā arī viņu pilsonisko aktivitāti. Mēs atzinīgi vērtējam ierosinājumu izveidot programmu “Jaunatne darbībā” 2007. — 2013. gadam, un mēs arī turpmāk aktīvi iesaistīsimies sagatavošanas procesā. Ņemot vērā programmas paplašināšanu un arvien lielāku jauniešu vēlmi gūt labumu no iesaistīšanās tajā, mēs stingri pieprasām, lai Padome atbalsta priekšlikumu par pakāpenisku šīs programmas finansējuma palielināšanu līdz 1,200 miljoniem EUR. Mēs arī uzskatām, ka par programmas izpildi regulāri jāapspriežas ar jauniešiem, Eiropas jaunatnes organizācijām un Eiropas Jaunatnes forumu. EESK aicina valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes iesaistīties novatoriskos eksperimentos, lai atvieglotu jauniešu dalību valstu konsultāciju procesos, kā arī apmainīties ar labāko praksi attiecībā uz jauniešu vietu viņu uzņēmumos.

7.1

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu vispirms pievērsties Eiropas jaunatnes paktā iekļautajām politikas jomām. Taču EESK uzsver integrētas un starpnozaru jaunatnes politikas nozīmi, izstrādājot darbības plānus jaunatnes sfērā.

7.2

Horizontāla pieeja politikas veidošanā ļaus izstrādāt saskaņotāku un efektīvāku stratēģiju. Veidojot politiku, piemēram, nodarbinātības pamatnostādnes, dalībvalstis regulāri apspriežas ar darba devēju un arodbiedrību organizācijām. Tāpat dalībvalstīm, izstrādājot jaunatnes politiku, ir jāapspriežas ar jauniešiem un viņu organizācijām.

7.3

EESK pašiniciatīvas atzinumā par tematu “Aptaukošanās problēma Eiropā — pilsoniskās sabiedrības partneru loma un atbildība” (15) teikts, ka Eiropā vairāk nekā 14 miljoniem bērnu ir liekais svars, tajā skaitā 3 miljoniem konstatēta aptaukošanās. Vēl satraucošāks ir fakts, ka katru gadu šis skaits pieaug par 400 000. EESK aicina visas ieinteresētās puses, arī jauniešus, iesaistīties šīs problēmas risināšanā.

7.4

Komiteja atbalsta Komisijas pastiprināto interesi par pasākumiem bērnu- un jaunatnes veselības jomā, īpaši veselīga dzīvesveida sekmēšanu. Komiteja uzskata, ka šie pasākumi pilsoņiem ir sevišķi svarīgi un nepieciešami; tādēļ 2006. gadā plānotā iniciatīva šādu pasākumu atbalstam, ņemot vērā jau ievadītās konsultācijas un iniciatīvas, ir jāpārceļ uz 2005. gadu.

7.5

EESK aicina Septītajā pētniecības pamatprogrammā paredzēt pētījumu veikšanu par to, kāda ietekme ir jauniešu līdzdalībai pārstāvības demokrātijas sistēmā un brīvprātīgo darbībā. Šis ziņojums radītu lielāku izpratni par jauniešu līdzdalības ietekmi.

3.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 28/42

1.1

Loģika un analīzes rezultātā veiktie secinājumi, no kā EESK vadījās, ar pārliecinošu balsu vairākumu pieņemot savu atzinumu par labu Konstitucionālajam līgumam (2004. gada 28. oktobrī), nav mainījušies, un tādēļ nav izstrādāti jauni argumenti un ieteikumi. Pēc Komitejas domām, grūtības, kas vērojamas Konstitucionālā līguma ratifikācijas procesā, vēlreiz apliecina pieņemtās nostājas pareizību.

1.2

Piemēram, referendumu rezultāti Francijā un Nīderlandē parāda dalībvalstu un Eiropas Savienības institūciju nespēju veidot izpratni par Eiropu, kāda tā patiesi ir, un par veidu, kādā tajā tiek panākts kompromiss, tādējādi atainojot starp pilsoņiem un Eiropas projektu pastāvošo plaisu. Šī plaisa pavisam noteikti nav raksturīga vienīgi šīm valstīm un neizriet vienīgi no izpratnes veidošanas nesekmīguma vai no šībrīža ekonomiskās situācijas; šī plaisa apšauba kompromisa būtību un tādējādi arī veidu, kādā tas panākts.

1.3

Ir vērts atgādināt “skaidros vēstījumus”, kurus, saskaņā ar Komitejas 2004. gada oktobra atzinumu, vajadzēja popularizēt pilsoniskajā sabiedrībā:

1.4

Neraugoties uz vairākām nepilnībām Konstitucionālajā līgumā, kurus arī norādīja Komiteja, tā uzsvēra, ka ir nepieciešams saliedēt Eiropas pilsonisko sabiedrību ap Konstitucionālā līguma sasniegumiem, lai pārvarētu šīs nepilnības.

1.5

Komitejas konstatētās nepilnības bija šādas:

1.6

Pēc Komitejas domām, visas šīs piezīmes nav zaudējušas savu aktualitāti un paliek spēkā. Savā 2004. gada oktobra atzinumā Komiteja ne tikai stingri iestājās par Konstitucionālā līguma ratifikāciju, bet arī uzsvēra, ka ir nepieciešams panākt, lai ES pilsoņi apzinātos demokrātisko progresu, ko paredz Konstitūcijas projekts, un tā priekšrocības.

1.7

Debates saistībā ar ratifikācijas procesu vēlreiz parādīja, ka viens no galvenajiem uzdevumiem Eiropas Savienībai ir saglabāt un garantēt izaugsmi, darba vietas un labklājību pašreizējai un nākamajām paaudzēm. Kā rāda pēdējais Eurobarometer apsekojums (Eurobarometer 63, 2005. gada septembris), tieši šis jautājums visvairāk rūp Eiropas pilsoņiem.

1.8

Ļoti svarīgs loma šī uzdevuma risināšanā ir Lisabonas stratēģijā ietvertajiem mērķiem, ko izvirzīja valstu un valdību vadītāji 2000. gadā, sniedzot konkrētu redzējumu attiecībā uz Eiropas sabiedrības attīstību nākotnē.

1.9

Tomēr jāatzīst, ka pēc piecus gadus ilgām intensīvām debatēm un pasākumiem Eiropas līmenī rezultāti līdz šim nav iepriecinoši, un stratēģijas īstenošana nav izrādījusies sekmīga.

1.10

“Neskatoties uz nenoliedzamu progresu, nākas konstatēt trūkumus un acīmredzamas kavēšanās”, norādīja Eiropadome 2005. gada martā. Šo trūkumu un kavēšanos iemesli var būt dažādi, tomēr kopumā var piekrist šādām divām atziņām:

1.11

Tādēļ Eiropadome 2005. gada martā uzsvēra, ka ir nepieciešams, lai pilsoniskā sabiedrība pilnvērtīgi un aktīvi iesaistītos Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanā.

1.12

Šajā kontekstā ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropas sabiedrības modeļa, tostarp tās sociālā modeļa nākotne, kas ir Eiropas pilsoņu kolektīvās identitātes pamatā, būs atkarīga no Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanas. Tādējādi izaicinājums saistās ne tik daudz ar Konstitucionālā līguma nākotni, lai cik svarīga tā būtu, bet gan ar tādu nosacījumu radīšanu, kas ļautu Eiropas pilsoņus no jauna piesaistīt Eiropas projektam, balstoties uz globālu kopīgu redzējumu par tādu sabiedrību, kādā tie vēlētos dzīvot.

1.13

Tieši tādēļ savā 2004. gada oktobra atzinumā Komiteja arī sasaistīja Konstitucionālo līgumu un Lisabonas stratēģiju, uzsverot, ka:

“Lisabonas stratēģija jāievieš debatēs, jo tajā izplānots visu ES pilsoņu nākotnes redzējums, ko raksturo: konkurētspēja, pilnīga nodarbinātība, kopējas zināšanas; investīcijas cilvēkresursos un izaugsme, vienlaikus ilgspējīgas attīstības gaitā saglabājot dzīvo vidi un dzīves kvalitāti …”

2.1

Lai risinātu Eiropas Savienībai izvirzītos uzdevumus, Eiropas integrācijas procesu ir nepieciešams “leģitimēt” no jauna, balstoties uz jaunu demokrātiskās darbības koncepciju, kas paredz noteicošo lomu pilsoniskajai sabiedrībai un to pārstāvošajām institūcijām.

2.2

Tālab pilsoniskās sabiedrības līdzdalība publiskajā lēmumu pieņemšanas procesā ir būtisks instruments, lai nostiprinātu Eiropas Savienības institūciju un to Eiropas pasākumu demokrātisko leģitimitāti. Tas ir vēl jo svarīgāk, lai veicinātu kopīgu redzējumu par “Eiropas” mērķiem un virzību, un tādējādi — arī kopīgu sapratni, balstoties uz kuru būs iespējams īstenot Eiropas integrācijas procesu, kā arī definēt un īstenot “rītdienas Eiropas” projektu, kas pilnīgāk atbilstu tās pilsoņu prasībām.

2.3

Eiropas Savienības institūcijām un dalībvalstu valdībām jāveicina patiesas subsidiaritātes kultūra, kas aptvertu ne tikai dažādus varas līmeņus, bet arī dažādus sabiedrību veidojošos elementus, lai parādītu Eiropas pilsonim, ka ES būs darbotiesspējīga tikai tad, ja tai būs skaidra pievienotā vērtība un tiks ievērots labākas likumdošanas princips.

2.4

Saskaņā ar jaunākajiem Eurobarometer datiem, 53 % aptaujāto uzskata, ka viņu balsij Eiropas Savienībā nav nozīmes. Tikai 38 % ir pārliecināti par pretējo.

2.5

Šādi dati pierāda nepieciešamību izveidot un izmantot tādus instrumentus, kas ļauj Eiropas pilsoņiem ņemt dalību paplašinātās Eiropas projekta definēšanā un īstenošanā, piešķirot šim projektam reālu saturu un rosinot viņus atbalstīt Eiropas integrācijas procesu un identificēties ar to.

2.6

Šajā kontekstā jāuzsver, ka demokrātiskā līdzdalība Eiropas Savienībā balstās ne tikai uz tās institūciju kompetences un atbildības jomu skaidru definīciju. Tā nozīmē arī, ka:

2.7

Pēc Komitejas domām, Konstitucionālā līguma ratifikācijas procesa atlikšanas vai aizkavēšanas rezultātā patlaban ir izveidojusies ironiska situācija: Konstitūcijas un īpaši tās VI sadaļas par Eiropas Savienības demokrātisko darbību trūkums vēl uzskatāmāk pierāda Konstitūcijas nepieciešamību. Tādēļ viens no Eiropas Savienības pamatuzdevumiem ir popularizēt šo svarīgo vēstījumu.

2.8

Pēc Komitejas domām, loģika, uz ko balstās Konstitūcijas normas attiecībā uz līdzdalības demokrātiju un pilsonisko dialogu, visnotaļ ir spēkā. Tādēļ Eiropas Savienības institūcijām jādod pilnvērtīgs ieguldījums Konstitucionālā līguma loģikas piepildīšanā un patiesas līdzdalības demokrātijas īštenošanā.

2.9

Nepieciešamība palielināt līdzdalību ir vēl jo aktuālāka tādēļ, ka, neraugoties uz visu to, kas ir noticis pagātnē, Eiropas Savienības pilsoņi no tās joprojām sagaida daudz. Tas pats Eurobarometer apsekojums, kas tika veikts agrāk, parādīja, ka aptuveni 60 % Eiropas Savienības pilsoņu atbalsta ciešāku integrāciju Eiropas Savienībā (dažādi citi apsekojumi ir parādījuši līdzīgus rezultātus). Šie rezultāti liecina arī par to, ka, ņemot vērā tādus aktuālus jautājumus kā cīņa pret bezdarbu, nabadzību un sociālo atstumtību, Eiropas pilsoņi vēlas, lai Eiropas Savienības loma tiktu palielināta.

2.10

Jau 2004. gada oktobrī Komiteja uzsvēra, ka, lai pārvarētu Līguma nepilnības, kā arī nodrošinātu tā ratificēšanu, saliedējot pilsonisko sabiedrību, vajadzētu veikt vairākus pasākumus, balstoties uz ierosināto institucionālo sistēmu un pilnveidojot to darba pasākumu rezultātā. Īpaši Komiteja uzsvēra, ka:

2.11

Tādējādi Komiteja ir centusies pārliecināt ES valstu valdības un institūcijas par ļoti svarīgo nepieciešamību saliedēt pilsonisko sabiedrību, veicinot izpratni ne tikai par Konstitūcijas burtu, bet arī par tās garu.

2.12

Komiteja atzīmē, ka “plašās debates”, ko paredzēja valstu un valdību vadītāji savā jūnija deklarācijā, patlaban nenotiek. Komiteja uzskata, ka šādas plašas debates būtu jāatsāk pēc iespējas drīzākā laikā. Tomēr Komiteja uzskata arī, ka šādas debates nedos vajadzīgo rezultātu, ja sabiedriskā doma neatgūs pārliecību par Eiropas integrācijas procesa raksturu un īpaši par šā procesa demokrātiskajiem aspektiem.

2.13

Pārdomu periods, ko valstu un valdību vadītāji izsludināja jūnijā, ir jāizmanto, lai apsvērtu veidus, kā pārvarēt to politisko un institucionālo situāciju, kas izveidojusies Francijā un Nīderlandē notikušo referendumu rezultātā.

2.14

Tomēr pēc Komitejas domām šis pārdomu periods pirmām kārtām jāizmanto, lai palīdzētu ielikt pamatu populāram kopīgam redzējumam par Eiropas nākotni un par jaunu sociālo līgumu starp Eiropu un tās pilsoņiem, par jaunu vienošanos, kas izveidotu satvaru tādai politikai, kas nodrošinātu izaugsmi, nodarbinātību un labklājību. Šajā kontekstā dalībvalstu valdību uzdevums ir “panākt atgriešanos ES”.

2.15

Ļoti svarīgi ir parādīt, ka “līdzdalības demokrātija” un “pilsoniskais dialogs” nav tukši saukļi, bet gan pamatprincipi, no kuriem būs atkarīgi Eiropas Savienības politikas panākumi un nākotne.

2.16

Tādēļ ir nepieciešams, cik vien plaši iespējams, iesaistīt pilsonisko sabiedrību valstu, reģionālajā un vietējā līmenī visās turpmākajās debatēs un diskusijās, lai rosinātu Eiropas pilsoņus izteikt savas konkrētās vēlmes, un šim nolūkam nodrošināt patiesu ieklausīšanās un dialoga stratēģiju attiecībā uz Eiropas Savienības politiku un kopīgās nākotnes redzējumu.

2.17

Šajā kontekstā Komiteja rūpīgi izvērtēs Eiropas Komisijas “Plānu D”, jo īpaši tāpēc, ka tā ir pārliecināta — šobrīd diskusija vēl faktiski nav uzsākta, un izšķirīga nozīme būs metodēm, laika plānojumam un līdzekļiem, kas tiks paredzēti diskusiju izvēršanai katrā dalībvalstī un arī Kopienas iekšējā līmenī. EESK pauž atbalstu Eiropas Komisijas viceprezidentes Margot Wallström nesen izteiktajam viedoklim, ka saziņa ir divpusējs process un “Eiropai” ir vairāk jāuzklausa sabiedrība. Komitejas izpratnē “uzklausīt” nenozīmē katrā ziņā “sekot”, bet gan nozīmē “iesaistīt” un vajadzētu nozīmēt “panākt sapratni”.

3.1

Komiteja atzinīgi novērtē izpratnes veidošanos par to, ka Eiropas Savienībai ir jāizveido patiesas saziņas stratēģija un, ka tai ir jāpārveido un jāuzlabo savi saziņas instrumenti. Komiteja ir atzinīgi novērtējusi Eiropas Parlamenta 2005. gada 26. aprīļa ziņojumu par Eiropas Savienības informācijas un saziņas stratēģijas īstenošanu un Eiropas Komisijas 2005. gada 20. jūlijā pieņemto rīcības plānu izpratnes par Eiropu veicināšanai.

3.2

Komiteja arī pati ir pieņēmusi un regulāri pārskata stratēģisko saziņas plānu. Bez tam 2004. gada decembrī Komitejas Birojs apstiprināja vispārēju stratēģisko pieeju “Izpratnes par Eiropu veicināšanai”. Abos dokumentos Komiteja ir centusies pastiprināt saikni, kuru nodrošina tās locekļi un organizācijas, ko tie pārstāv. 2004. gadā Komiteja bija aktīva dalībniece t.s. “Wicklow iniciatīvā”, izstrādājot stratēģisku dokumentu “Plaisas pārvarēšana”, kas tika iesniegts neformālajā ministru sanāksmē Amsterdamā, par to, kā organizēta pilsoniskā sabiedrība kopumā un konkrēti Komiteja varētu pilnīgāk iesaistīties saziņas procesā.

3.3

Komiteja atzinīgi novērtēja Eiropadomes 2004. gada novembra lūgumu Eiropas Komisijai izstrādāt vienotu saziņas stratēģiju Eiropas Savienībai. Komiteja ciešā sadarbībā ar Eiropas Komisiju organizē ieinteresēto pušu forumu par uzdevumiem saziņas veicināšanas jomā, kas paredzēts, lai pilsoniskās sabiedrības organizācijas varētu atspoguļot savus viedokļus patlaban notiekošajā pārdomu procesā, un ko varētu ņemt vērā arī Eiropas Komisija, sagatavojot savu konsultatīvo Balto grāmatu par uzdevumiem saziņas veicināšanas jomā.

3.4

Komiteja, kas organizēja līdzīgu ieinteresēto pušu forumu 2005. gada aprīlī, lai risinātu ilgtspējīgas attīstības politikas jautājumus, ir gatava un vēlas organizēt līdzīgus uzklausīšanas pasākumus, tādējādi sekmējot organizētas pilsoniskās sabiedrības iespējas tikt uzklausītai un palīdzot “Briselei” labāk ieklausīties.

3.5

Šajā kontekstā Komiteja izsaka cerību, ka Eiropas Parlaments arī turpmāk pildīs centrālo lomu kā pirmais un vissvarīgākais elements demokrātiskās saiknes veidošanas procesā. Komiteja pauž gatavību darboties kā Eiropas Parlamenta partneris tāpat kā Konventa sagatavošanas procesā, organizējot apspriedes un forumus pēc savas iniciatīvas, kā arī tajos jautājumos, kuros Parlaments vēlas konsultēties ar organizēto pilsonisko sabiedrību.

3.6

Tādēļ Komiteja vēlas norādīt uz diviem fundamentāliem apsvērumiem. Pirmkārt, lai gan Komiteja atzinīgi vērtē to, ka arvien lielāks uzsvars tiek likts uz saziņas stratēģijām un saziņas instrumentiem, jāatceras, ka jebkura pieeja saziņas veicināšanā var būt tikai tik laba, cik labs ir vēstījums, kuru tā satur. Tādēļ saziņa ir tikai papildinošs mehānisms, nevis pašmērķis. Otrkārt, lai gan Komiteja visnotaļ atbalsta abus “dvīņu” procesus — Eiropas līmeņa saziņas stratēģijas izveidi un saziņas instrumentu pilnveidošanu, Eiropas Savienības līmeņa pasākumi ir papildinājums dalībvalstīs notiekošajiem saziņas procesiem. Tādēļ šāda Eiropas līmeņa stratēģija ir ļoti nepieciešama, tomēr ar to vien nepietiek.

3.7

Šajā kontekstā ir jāuzsver dalībvalstu līmeņa pārstāvības un konsultatīvo institūciju — valstu parlamentu un valstu ekonomikas un sociālo lietu padomju loma, kā arī reģionālā un vietējā līmeņa loma.

4.1

Iemesli un loģika, kādēļ Komiteja nobalsoja par labu Konstitucionālajam līgumam ar tik pārliecinošu balsu vairākumu, paliek līdzšinējie — īpaši tā normas attiecībā uz Eiropas Savienības demokrātisko dzīvi. Komiteja joprojām ir pārliecināta par to, ka vislabākais veids, kā garantēt Eiropas Savienības demokrātisko dzīvi, ir nostiprināt šādas normas konstitucionāli. Tomēr pašreizējais nenoteiktības periods nedrīkst būt par šķērsli Eiropas Savienības dalībniekiem veikt pasākumus jau tagad, lai sāktu īstenot līdzdalības demokrātiju dzīvē. Tādēļ visām Eiropas Savienības institūcijām ir aktīvi jādomā par to, kā tās varētu:

Bez tam Eiropas Komisijai, paredzot Konstitucionālā līguma I-47. panta 4. punktā ietvertās prasības, būtu jāapsver konsultēšanās ar pilsonisko sabiedrību par Eiropas normatīvo aktu saturu, kurā noteiktas pilsoņu iniciatīvas tiesību ieviešanas procedūras (EESK varētu lūgt sniegt izpētes atzinumu šajā jautājumā).

4.2

Savukārt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vēlreiz apliecina apņēmību pildīt svarīgu lomu pilsoniskā dialoga veicināšanā ne tikai tradicionālo konsultatīvo mehānismu veidā, bet arī darbojoties kā tilts starp Eiropu un organizētu pilsonisko sabiedrību. Šajā kontekstā Komiteja vērš uzmanību uz to, ka ir nepieciešama jauna domāšana, lai sekmētu mijiedarbību ar organizētu pilsonisko sabiedrību. Komiteja ir gatava, vēlas un spēj darboties kā pilnvērtīgs partneris it visur, kur tas ir nepieciešamā pilsoniskā dialoga veicināšanai.

4.3

Eiropas ekonomikas nosacījumi ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka sabiedrības attieksmi pret Eiropas integrācijas procesu. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vēlreiz apliecina savu atbalstu Lisabonas stratēģijai, vienlaikus norādot, ka ir nepieciešams ieguldījums no Eiropas Savienības un tās dalībvalstu puses. Komiteja ir pārliecināta, ka Lisabonas stratēģija ir vislabākā iespējamā garantija Eiropas Savienības ekonomikas uzplaukumam nākotnē un labklājībai sociālajā, vides un kultūras jomā, tomēr tā viena pati nav spējusi piesaistīt sabiedrisko domu tā, kā tas ir izdevies, īstenojot kampaņu “1992” Vienotā tirgus izveidei. Dalībvalstīm ir jāakceptē un jāievēro savi pienākumi šajā kontekstā. Stratēģija ir jāpadara mazāk abstrakta, un tās mērķi (ja ne tās nosaukums) jāievieš valstu politiskajā leksikā. Ir jāiesaista pilsoniskā sabiedrība un pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

4.4

Savukārt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja turpinās savu darbu saskaņā ar mandātu, ko tai deva 22.-23. marta Eiropadome, “kopīgi ar ekonomikas un sociālajām padomēm un partnerorganizācijām dalībvalstīs izveidot interaktīvu pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu tīklu, lai veicinātu stratēģijas īstenošanu.” (Dok. 7619/1/05/ pārskat. 1 Padome, 9. punkts).

4.5

Komiteja ir konsekventi iestājusies par nepieciešamību nodrošināt labāku saziņu starp Eiropas Savienību un tās pilsoņiem, kuru labā tai ir jāstrādā. Komiteja atzīst, ka pēdējā laikā ir paveikts daudz darba ES institūciju līmenī gan individuāli, gan kolektīvi; kā divus visnesenākos piemērus var minēt Eiropas Parlamenta tīmekļa vietnes un Eiropas Komisijas Europe Direct servisa pilnīgu pārveidi. Komiteja atbalsta ciešu sadarbību starp institūcijām saziņas jomā. Tā atzīmē Komisijas “Plānu D”, kā arī tās nodomu tuvākajā nākotnē nākt klajā ar Balto grāmatu. Tā pilnībā apņemas sniegt atbalstu, kur vien tas ir nepieciešams plaisas pārvarēšanai, par ko liecina tās 7.-8. novembrī rīkotais ieinteresēto pušu forumu par šo tematu.

4.6

Tomēr Komiteja uzskata, ka saziņa var būt tikai tik laba, cik labs ir vēstījums, kuru tā satur. Atgriežoties pie sava viedokļa Lisabonas stratēģijas jautājumā, tā uzskata, ka Eiropas institūcijām, bet pirmām kārtām — dalībvalstīm ir jādomā tālāk par to, kā tās var veicināt izpratni par Eiropu. Daudz ir runāts par “vainas meklēšanas” apturēšanu, taču ir skaidrs, ka “Eiropa” pārāk bieži tiek uztverta kā kaut kas negatīvs vai aizsargājošs un, ka tiek darīts pārāk maz, lai popularizētu integrācijas procesa pozitīvos aspektus.

4.7

Koordinācijas uzlabošanas kontekstā Komiteja aicina atjaunot t.s. “Wicklow iniciatīvu” (Eiropas lietu ministru neformālās sanāksmes), paredzot tai konkrētu un pastāvīgu pilnvarojumu, lai pētītu iespējas izpratnes par Eiropu veicināšanai un sniegtu dalībvalstīm iespēju neformālā kontekstā apkopot sabiedrības viedokli un apmainīties ar paraugprakses piemēriem. Iestāžu līmenī Komiteja aicina līdzīgā kārtā uzdot Starpiestāžu grupai rīkot regulārākas un biežākas sanāksmes, lai apspriestu saziņas jautājumus. Šādi mehānismu ir īpaši svarīgi, ņemot vērā tehnoloģiju straujo attīstību (piemēram, mobilie tālruņi, platjoslas elektroniskie sakari), ko ir nepieciešams izmantot.

4.8

Komiteja uzsver savu pārliecību par to, ka saziņai ir pastāvīgi jābūt rūpju lokā, nevis atsevišķu gadījuma rakstura kampaņu priekšmetam.

4.9

Eiropas Savienības institūcijām jāsargās no kļūdaina, kaut arī labi domāta uzskata, ka pašreizējo “nošķiršanu” iespējams atrisināt centrālajā līmeni Briselē. Patiesībā tas, ko Eiropas institūcijas dara saziņas jomā, var būt tikai papildu pasākumi. Galvenais ir meklējams citur. Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti un Francijas un Nīderlandes referenduma par Konstitucionālo līgumu iznākums skaidri pierāda, ka daudzu Eiropas pilsoņu attieksme pret Eiropu ir skeptiska. Tas pirmām kārtam attiecas uz Eiropas likumdošanas ietekmi uz pilsoņu dzīves un darba apstākļiem. Dalībvalstu pienākums ir izskaidrot saviem pilsoņiem ES nozīmi un īpašas Eiropas likumdošanas nepieciešamību, kā arī darīt šādas likumdošanas radīto ietekmi zināmu visās attiecīgajās valsts jomās.

4.10

Sabiedriskā doma, ieskaitot pilsonisko sabiedrību, pārliecināsies par Eiropas Savienības leģitimitāti un kopīgo nākotni tikai tad, ja būs saskatāma ticamība, paļāvība, pārredzams likumdošanas process un funkcionējošs tiesiskums. Tie ir elementi, kas dalībvalstīm jānodrošina pirmām kārtām. Valdībām jādarbojas kā patiesām Savienības līdzīpašniecēm un jāatturas no “mēs-viņi” modeļa un pastāvīgajām dubultsarunām, kas no tā izriet.

4.11

Kā pierādīja Īrijas Nacionālais forums par Eiropu, pilsoniskās sabiedrības organizāciju devums dažreiz var būt izšķirošs. Būtiski svarīgi ir uzlabot saziņu attiecīgajā līmenī (vietējā, profesionālajā u.c.) un izskaidrot Eiropas politikas vai likumdošanas procesa panākumus minētajam līmenim atbilstošā un pieņemamā veidā. To ļoti labi var veikt pilsoniskās organizācijas. EESK tādēļ ir apņēmusies palīdzēt pilsoniskās sabiedrības organizācijām dalībvalstīs un veicināt to darbību, jo īpaši ar savu locekļu demokrātiskās saiknes veidošanas funkcijas starpniecību. Turklāt, ja patiešām ir jāuzsāk Eiropas projekta un Eiropas politiku plaša apspriešana, tai jāsākas dalībvalstu pilsoniskās sabiedrības zemākajā līmenī. Eiropas mēroga forumam būs nozīme tikai tad, ja būs iespēja darīt pilsoniskās sabiedrības uzskatus zināmus gan augstākajam līmenim, gan zemākajam līmenim. Vairāk ir vajadzīga nevis lejup vērsta vai augšup vērsta, bet gan “no lejas lejup vērsta” pieeja.

4.12

Šajā atzinumā ar nodomu nav īpaši apskatīta Konstitucionālā līguma nākotne un Eiropas Savienībai pieejamas izvēles iespējas. Skaidrs, ka šāda iespēja nevar būt paliekoša atgriešanās pie status quo līdz Nicas līgumam. Varbūt valsts vai valdības vadītāju ieplānotas plašas debates varētu palīdzēt rast vislabāko virzību uz priekšu. Komiteja ar zināmām bažām tomēr atzīmē, ka lielākajā daļā dalībvalstu šādas plašas debates tomēr nenotiek. Bez debatēm ir grūti saprast, kādā veidā panākams patiess progress.

3.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 28/47

1.1

Eiropas Savienība, kurā šodien ir 25 dalībvalstis, laika posmā no 2020. — 2030. gadam jau būs pavisam noteikti uzņēmusi jaunas valstis, tādas kā Rumānija, Turcija, Bulgārija, Horvātija u.c. Papildus iespējāmamām citu valstu uzņemšanām, ir paredzams, ka sadarbības un tirdzniecības ziņā ES tiešās ietekmes zona aptvers nomaļās valstis, tādas kā, Ukraina, Gruzija un Krievija.

1.2

Šajā plašajā, kontinentam līdzīgajā teritorijā, kas veido taisnstūri — stiepjas 6 000 km no austrumiem uz rietumiem un 4 000 km no ziemeļiem uz dienvidiem, lai nodrošinātu brīvu pārvietošanos saskaņā ar brīvību principiem, kā arī lai attīstītu Eiropas demokrātijas formu, kas paredz kultūras kontaktus un veicinātu ekonomisko attīstību, radīsies jaunas vajadzības personu transportēšanā.

1.3

Atsaucoties uz Eiropadomes Lisabonas tikšanās laikā 2000. gadā nosprausto mērķi, ka ir jāparedz transporta līdzekļu attīstība, kas atbilstu iespējamām pārvietošanās vajadzībām nākamajās 2 vai 3 desmitgadēs:

“Eiropai ir jākļūst par uz zināšanām balstītu viskonkurētspējīgāko un visdinamiskāko ekonomiku pasaulē, kas spētu ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi apvienot ar kvantitatīvu un kvalitatīvu nodarbinātības un sociālās kohēzijas uzlabojumu”.

1.4

Tādējādi priekšlikumu, kuru mērķis ir iedzīvotāju kolektīvo un individuālo transporta līdzekļu attīstīšana, kopumā būtu jāietver šādi aspekti:

1.5

Tomēr ikvienā analīzē un pasākumos par personu transportu līdzekļu attīstību rūpēs par sociālo integrāciju un iespēju vienlīdzību, būtu jāņem vērā personas ar ierobežotu pārvietošanās spēju (PIPS), kā arī invalīdi, vecāka gada gājuma cilvēki un pavisam mazi bērni. Lai nodrošinātu PIPS neatkarīgu pārvietošānās spēju bez ierobežojumiem, būtu jāizstrādā un jāpiemēro tādas likumdošanas normas, kas garantētu, ka nākotnes transporta līdzekļi un transporta infrastruktūra būtu tiem pieejama un ka tiem būtu pieejams arī gaisa transports, attiecībā uz kuru Komisija liek priekšā PIPS tiesības precizējošu regulējumu (1).

1.6

Komiteja konstatē, ka jau vairākas desmitgades Eiropas Savienība ir aktīvi nodarbojusies ar preču transportu un ir palielinājusi iniciatīvu skaitu, lai palielinātu preču transporta jaudu un veicinātu tirdzniecību Eiropā un līdz ar to arī ekonomisko attīstību. Transporta infrastruktūras objektu būvniecība ir tādējādi pieaugusi galvenokārt ceļa infrastruktūras jomā, retāk dzelzceļa un pavisam nedaudz upju transporta jomā.

1.7

2005. gada beigās Komisija iesniegs paziņojumu par Baltajā grāmatā “Eiropas transporta politika 2010. gadā — laiks izdarīt izvēli” izteikto priekšlikumu starpposma rezultātiem. Tad arī būs iespējams pārbaudīt izmantotāju nozīmes attīstību transporta politikas ietvaros un pārbaudīt, vai ilgtspējīgas attīstības apsvērumi ir materializējušies reālā ceļu transporta pieauguma novirzīšanā uz alternatīvajiem transporta veidiem (sliežu, upju un jūras ceļu transportu). Komiteja, pamatojoties uz minēto rezultātu apkopojumu, kādā izdevīgā brīdī tradicionālā veidā nāks klajā ar atzinumu par šo tēmu, un tas nebūtu pareizi runāt par to priekšlaikus.

1.8

Minētā rezultātu apkopojuma gaidās Komiteja konstatē, ka ja Starptautiskajai dzelzceļa savienībai attiecībā uz kopējo pasažieru uz kilometru skaitu Eiropas rietumu daļā ir prognozes par laika periodu no 2010.–2020. gadam (2), tad nepastāv vispatverošas analīzes par personu pārvadājumiem visās tranporta nozarēs. Jau vairākus gadu desmitus, liekas, valda pieņēmums, ka apmierinot preču transporta prasības un vajadzības, tiks rasti pietiekami risinājumi arī personu pārvadājumiem. Minētais secinājums ir apliecinājums ceļu infrastruktūras attīstībai, ceļa infrastruktūra tika izveidota neatkarīgi no tā, vai to izmantos preču transportam vai individuālajajiem un kolektīvajiem personu pārvadājumiem (automobīļi, autobusi). Autoceļiem visu laiku ir bijusi šāda divkārša funkcija. Šodien satiksmes attīstība padara preču transporta un personu pārvadājumu līdzāspastāvēšānu uz daudziem galvenajiem ceļiem grūtu un pat bīstamu. Šāds preču transporta izņēmuma stāvoklis nostādīja priviliģētākā stāvoklī autoceļu infrastruktūru, kas vienlaikus tiek izmantota gan preču, gan personu pārvadājumiem, atstājot novārtā citus transporta veidus.

1.9

Komiteja uzskata, ka šāds stāvoklis:

1.10

Šādā situācijā Komiteja, kuras uzdevums nav uzsākt pētījumus, vēlas, lai Komisija pati ātri ķertos pie visaptverošas analīzes ar mērķi:

2.1.1

Komiteja vēlas, lai Komisija spertu attiecīgus soļus, kas ļautu par lēmumu pieņemšanu Eiropā atbildīgajām personām un Eiropas iedzīvotājiem apzināties Eiropas ģeogrāfisko dimensiju tādu, kāda tā ir šodien un kāda tā būs pavisam tuvā nākotnē. Vienas paaudzes laikā ES, kurā šobrīd ir 25 dalībvalstis, būs laika posmā no 2020. — 2030. gadam pavisam noteikti uzņēmusi jaunas dalībvalstis un būs izpletusi savu ietekmes zonu uz tiešā tuvuma valstīm to ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ (vai pateicoties tās sadarbībai ar kaimiņvalstīm), tādējādi aptverot visu Eiropas kontinentu, kur personu pārvadājumu problēmas, kā arī, starp citu, preču transporta problāmas nākotnē ir jāskata jau cita pakāpē.

2.1.2

Šobrīd parāk maz Eiropas iedzīvotāju apzinās, ka ES un tās ietekmes zona, aptvers teritoriju no austrumiem uz rietumiem, no Atlantijas okeāna līdz Krievijas vidienei pāri Melnajai jūrai un Volgai vai pāri Baltijas jūrai, no ziemeļiem uz dienvidiem līdz Vidusjūras krastiem, tātad līdz Āfrikas kontinentam.

2.1.3

Šajā jaunajā telpā attālums un pārbraucieniem nepieciešamais laiks nevar uztvert kā vienkāršu mums iepriekš pazīstamās situācijas turpinājumu, ņemot vērā tehnoloģiskos ierobežojumus un vidējā termiņā paredzamos ātrumus.

2.1.4

Arī globalizācija un atsevišķu valstu centieni paaugstināt dzīves līmeni un tā iespējamā paaugstināšanās veicinās ārpus ES dzīvojošu simtiem miljonu cilvēku kvantitatīvu pārvietošanās vajadzību rašanos. Viņiem katru gadu būs vēlme vai nepieciešamība iebraukt Eiropas teritorijā, lai tur veiktu vairākus salīdzinoši īsus, viens otram sekojošus braucienus. Komiteja uzskata, ka līdz ar to jauno Eiropas dimensiju vērā ņemšanai ir jānotiek gan attālumu ziņā (Eiropas telpas ietvaros, tās tiešās ietekmes zonā un tās starptautiskajos sakaros), gan arī laika ziņā (pārvietošanās ilgums, transporta līdzekļu ātrums, braucienos pavadītā laika optimizācija saskaņā ar izmantotāju vēlmēm un iespējām).

2.2.1

Galvenie iemesli, kas izskaidro personu pārvietošanās vajadzību

2.2.2

Komiteja iesaka, neiedziļinoties detaļās, izpētīt šādus iemeslus:

2.2.3

Komiteja vēlas, lai visaptverošā analīze, kuras uzsākšanu tā ir lūgusi, aprobežotos ar noteiktas intensitātes vairākkārtēju un ilgstošu plūsmu radošu pārvietošanos.

—

individuālā pārvietošanās vai pārvietošanās mazās grupās (dažas personas, ģimenes pāri utt.)

Piezīme: varētu, piemēram, pieņemt par mazas pasažieru grupu Ceļu satiksmes noteikumos noteikto pasažieru skaitu privātā automašīnā;

—

pārvietošanās dažāda lieluma grupā (profesionāļi, tūristi, pensionāri, atpūtnieki atvaļinājumā utt.).

2.2.6

Tas arī iemesls, kāpēc Komiteja ierosina izšķirt šādas distances:

2.2.7

Visbeidzot šajā attālumu analīzei veltītajā nodaļā būs nepieciešams integrēt starptautiskos vai starpkontinentālos braucienus, lai ņemtu vērā Eiropas teritorijā ienākošās un izejošās transporta plūsmas.

2.2.8

Komiteja vēlas, lai tās pieprasītajā visaptverošajā analīzē būtu apskatīti personu pārvadājumiem izmantojamos transporta līdzekļi un infrastrutkūra. Šajā jomā ir nepieciešams ne tikai identificēt, novērtēt un optimizēt esošos, jau labi pazīstamos līdzekļus, bet arī bez aizspriedumiem izpētīt jaunus veidus, kas varētu ļaut ātri integrēt nākamo desmitgažu laikā paredzamo tehniku un tehnoloģijas. Tas nozīmē to, ka Komisija vienlaikus izvirza priekšlikumus izpētes programmu par transporta līdzekļu attīstību veicināšanai, organizācijai un koordinācijai un nāktones vajadzību paredzēšanai, tādējādi ļaujot iekļaut arī citas iespējas.

2.2.9

Pašreizējie personām domātie transporta līdzekļi varētu dotās visaptverošās analīzes ietvaros tikt klasificēti šādā veidā:

2.3.1

Komiteja, meklējot izziņas skaitļu veidā pieejamajās prognozēs par personu pārvietošanos nākamajās desmitgadēs, ir konstatējusi reālu nepietiekamību šajā jomā. Secinājumu par pagātni ir salīdzinoši daudz, taču tie neļauj izdarīt pietiekami ticamus pieņēmumus par nākotni. Tie neņem vērā ne jaunāko attīstību, piemēram, ES dalībvalstu skaita pieaugumu uz 25 dalībvalstīm, ne perspektīvas vidējā termiņā un paredzamo jauno valstu uzņemšanu, ne arī procesus ES tiešās ietekmes valstīs.

2.3.2

EESK nebija zināms pieejamais pētījums par dzīves jaunattīstības valstīs līmeņa pieauguma, kas ļaus pārvietoties katru gadu un, sākot ar 2020. gadu Ķīnas gadījumā un 2030. gadu Indijas gadījumā, vairākiem simtiem miljonu šo valstu pilsoņiem ārpus to robežām (vairākas sakritīgas prognozes no dažādiem avotiem), sekām un iespējamo ietekmi uz ES. Nosauktie un bieži atkārtotie skaitļi ir 100 miljonu ķīniešu, kas varēs katru gadu ceļot kā tūristi ārpus savas valsts robežām 2020. gadā, šķiet, skatoties no šodienas redzes viedokļa, neticami. Tomēr šāds daudzums ir tikai 8 % no visas Ķīnas iedzīvotājiem. Tas ir mazāk kā japāņi, kas šobrīd ceļo ārpus savas valsts robežām (aptuveni 12 miljoni). Kāds nesens pētījums apstiprina to, ka aptuveni 4 % Ķīnas iedzīvotāju ir vidēji tāds pats dzīves līmenis, kāds ir vidēji Eiropas iedzīvotājiem. 4 % ir maz, bet Ķīnas mērogā tas ir 50 miljonu cilvēku!

2.3.3

Salīdzinājumam, pieņemot, ka tikai 50 miljonu ķīniešu izvēlas doties uz Eiropu un izvēlas tādu ceļošanas veidu, kas paredz vairāku ES valstu apceļošanu ar lidmašīnu ar salīdzinoši īsu uzturēšanās laiku tajās (vidēji desmit dienas), Komiteja vēlas, lai ES pēc paredzošo hipotēžu pārbaudes pievērstos nepieciešamajam kapacitātes palielināšanas jautājumam. Tā mudina valstis novrizīt pietiekami daudz līdzekļus, lai savā labā izmantotu tās ekonomiskās iespējas, ko šāda tūrisma attīstība tām var dot. Ja tas netiks darīts, tad ķīnieši un indieši ar vēlmi ceļot dosies vienā noteiktā brīdī tur, kur viņus spēs uzņemt.

2.3.4

Komiteja ar lielu interesi iepazinās ar Komisijas 2004. gada septembrī publicēto lietu “Eiropas enerģētika un transports — scenārijs par galvenajiem dzinējspēkiem”. Minētais dokuments, uz kuru ir nepieciešams atsaukties, sniedz pētījuma daudzās jomās rezultātus un aptver trīs laika punktus: 2010/2020/2030. Galvenais mērķis ir noskaidrot enerģētiskās vajadzības un mazāk piesārņojošas un/vai atjaunojamas enerģijas veidu izmantošanu. VI nodaļa ir veltīta šajā sakarā transportam un ļauj izdarīt atsevišķas prognozes, kuras vēl būtu jāpārveido tā, lai varētu izdalītu un noskaidrotu ziņas tikai par personu transportu, kas šobrīd ir sniegti kopā ar šajā statistikā dominējošo preču transportu.

2.3.5

Šī ziņojuma pielikums (3)sniedz zināmu ieskatu par paredzamo attīstību.

Jāpiezīmē, ka minētā prognoze ir veikta par 30 valstīm (25 valstis, kurām Komisija, ir pievienojusi Rumāniju, Bulgāriju, Šveici, Norvēģiju un Turciju). Vispārīgi ņemot, aktivitāte personu pārvadājumu jomā šajās 30 valstīs pieaug 40 gadu laikā. (Gpkm = Gigapasažieris/kilometru)

2.3.6

Komiteja atzīmē, ka interesantā veidā pieaugošās prognozes nākamajām desmitgadēm ir mazākas par izaugsmi laika periodā no 1990.–2000. gadam. Tas ļauj pieņemt, ka personu mobilitāte vairs nav uzskatāma par ekonomiskās dzīvotspējas kritēriju.

2.3.7

Var pamanīt, ka personu transports privātajās automašīnās uz ceļiem pieaugs par 45 % laika periodā no 2000.–2030. gadam, bet dzelzceļa transports tikai par 30 %. Gaisa transports tajā pašā laikā pieaugs par 300 %. Komiteja nespēj izvērtēt sakarību starp šīm prognozēm, taču tā atzīmē, ka tām ir jākļūst par dziļākas izpētes priekšmetu, lai iegūtu visaptverošu ieskatu par situāciju vidējā un ilgā termiņā.

2.3.8

Komiteja lūdz līdz ar to, lai Komisija uzsāktu pilnīgu un detalizētu prognozējošu izpētes darbu, lai pēc iespējas pilnīgi noskaidrotu kvantitatīvās un kvalitatīvās vajadzības ar mērķi spēt paredzēt personu pārvietošanās vajadzības laika posmāno 2020. — 2030. gadam.

2.3.9

Šādam pētījumam būtu jābūt ne tikai par Komisijas augstākminētajā dokumentā noteiktajām 30 valstīm, bet arī par ES tiešās ietekmes kaimiņvalstīm: Horvātiju, Albāniju, Ukrainu, Krieviju, Ziemeļāfriku u.c., kam tuvākajos 25 gados, neatkarīgi no sadarbības formas, būs pastiprinātas attiecības ar ES.

2.3.10

Pētījuma rezultātā būtu jāvar novērtēt starptautiskās pārvietošanās, īpaši tūrisma no jaunattīstības valstīm (Ķīnas, Indijas...) attiecībā uz ES teritorijā iebraucošo un no tās izbraucošās kustības lielums, kā arī pārvietošanās tās iekšienē.

3.1

uzskata, ka personu mobilitāte paplašinātajā Eiropā ir obligāti jānodrošina, lai nostiprinātu demokrātiju un kohēziju ES.

3.2

secina, ka pastāv ļoti maz prognozējošu pētījumu par personu mobilitāti ap 2030. gadu, pateicoties kuram varētu novērtēt ietekmi uz nepieciešamo tranporta līdzekļu daudzumu un attiecīgajām infrastruktūrām.

3.3

uzsver, ka jebkādas infrastruktūras Eiropas kontinenta līmenī realizācijai pirms tās nodošanas ekspluatācijā ir nepieciešami ļoti ilgi termiņi (aptuveni divas desmitgades).

3.4

uzskata, ka, pamatojoties uz pieejamām, spēcīgu paredzamo personu pārvietošanās vajadzību pieaugumu apliecinošajām ziņām, Komisijai vajadzētu ķerties pie izpētes un visaptverošas un detalizētas analīzes par minēto tēmu, paralēli daudzajiem pētījumiem un analīzēm par preču transporta attīstību.

3.5

ierosina, lai minētās analīzes kalpotu par pamatu jaunas “Baltās grāmatas — transporta politika” 2010. gadā izveidei, turklāt daudz vairāk nekā 2001. gadā jāvērš uzmanība uz personu transporta vajadzību apmierināšanu laika posmā no 2020. — 2030. gadam. Tajā varētu iekļaut šādus kritērijus:

3.6

ierosina Komisijai kopā ar attiecīgajām valstīm izmantot tādus līdzekļus, lai optimālos apstākļos un saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu nodrošinātu personu pārvietošanos, sevišķi ņemot vērā:

3.7

Nobeigumā uzsver, ka vienotai Eiropai jāraugās, lai valstis piedāvātu līdzsvarotus tranporta pakalpojumus attiecībā gan uz preču, gan personu transportu un vēlas būt informēta par minētās visaptverošās analīzes uzsākšanu, būt tajā iesaistīta, kā arī vēlas sniegt savu atzinumu par secinājumiem.

3.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 28/52

—

“Priekšlikums Padomes regulai par cukura tirgu kopīgo organizāciju”

—

“Priekšlikums Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1782/2003, nosakot kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām atbilstīgi Kopējai lauksaimniecības politikai, un izveido noteiktas atbalsta shēmas zemniekiem”

—

“Priekšlikums Padomes regulai, ar ko nosaka pagaidu shēmu cukura rūpniecības pārstrukturēšanai Eiropas Kopienā un groza Regulu (EK) Nr. 1258/1999 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu”

1.1

Eiropas Savienībā 21 valstī cukuru iegūst no cukurbietēm. Francijas aizjūras departamentos un Spānijā nenozīmīgā daudzumā ražo cukurniedru cukuru (280 000 tonnas). Kopā Eiropā saražotā cukura daudzums svārstās no 17 līdz 20 miljoniem tonnu gadā, un aplēstais cukura patēriņš Eiropā ir 16 miljonu tonnu gadā.

1.2

Cukurbietes, kas ietilpst augu sekā, audzē 320 000 zemnieku 2,2 miljonu hektāru platībā (vidēji gandrīz 7 hektāri cukurbiešu uz vienu audzētāju). Cukurbietes tiek pārstrādātas 236 cukurfabrikās, kurās tieši nodarbināti aptuveni 75 000 pastāvīgo un sezonas strādājošo. Kopā Eiropas biešu audzēšanas/cukura pārstrādes jomā ir 500 000 gan tieši, gan netieši nodarbināto.

1.3

Eiropas Savienībā ražo arī 500 000 tonnu izoglikozes un 250 000 tonnu inulīna sīrupa, kā arī pārstrādā cukurniedru jēlcukuru (kurš galvenokārt — 1,6 miljoni tonnu — tiek importēts no ĀKK valstīm (1)).

1.4

Pēdējā kvotu sistēmas perioda pagarināšana cukura, izoglokozes un inulīna sīrupa nozarē notika 2001. gadā.

1.5

Komisija 2004. gada 14. jūlijā sniedza paziņojumu par cukura sektora reformu (2), attiecībā uz kuru EESK pieņēma atzinumu 2005. gada 15. decembrī (3).

1.6

Komisija 2005. gada 22. jūnijā iesniedza 3 tiesību aktu priekšlikumus (4), par kuriem ir šis atzinums.

Tai pašā laikā Komisija iesniedza priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par papildu pasākumiem valstīs, uz kurām attiecas Cukura protokols un kuras ir cietušas ES cukura sektora reformas rezultātā (5).

1.7

Komisijas tiesību akta priekšlikums un 2004. gada 14. jūlija paziņojums atšķiras attiecībā uz šādiem punktiem:

2.1

EESK uzskata, ka ir nepieciešana Cukura tirgus kopīgās organizācijas reforma. Šajā sakarā EESK atgādina par tās 2004. gada 15. decembra atzinumu (6), īpaši par tā 2.1, 2.4, 2.6, 2.7, 2.8, 2.9, 2.10. punktu.

2.2

EESK tomēr konstatē, ka reformas projekts sniedzas tālāk, nekā tas ir teikts 2004. gada 14. jūlija paziņojumā. Cenu un produkcijas samazināšana ir daudz ievērojamāka, un eksporta tiek ātri pārtraukts. Tādējādi priekšlikums kļūst par nepareizu signālu mūsu konkurentiem PTO sarunās. Turklāt tas neatbalsta mērķi, lai Eiropas ražotāji nodrošinātu piegādi tirgum, īpaši tajos reģionos, kur pārorientēšanās izraisa grūtības.

2.3

Ņemot vērā ierosināto cenu un kvotu samazināšanu, EESK ir norūpējusies par tās ietekmi uz lauksaimnieku ienākumu līmeni un uz nodarbinātību. Šajā sakarā EESK uzsver cukura ražošanas nozares būtisko lomu daudzos reģionos. EESK uzsver, ka priekšlikumā netika ņemts vērā Eiropas lauksaimniecības modelis, Padomes daudzkārt izteiktā vēlme atbalstīt tradicionālo lauksaimniecības ražošanu gan mazāk attīstītos reģionos, gan dalībvalstīs, kā arī daudzfunkcionalitāte, ilgstpējīga attīstība un Lisabonas stratēģija. Priekšlikuma par reformu īstenošanas rezultātā zustu 150 000 tieši vai netieši saistītu darbavietu.

2.4

EESK neuzskata, ka Komisijas izvēlētais reformas variants — nodrošināt tirgus līdzsvaru, pazeminot cenas — var sasniegt vēlamo mērķi, t.i. saglabāt ilgtermiņa drošību Eiropas biešu audzētājiem un cukura ražotājiem, respektējot jaunattīstības valstis, kas ir preferences cukura piegādātājas. EESK uzskata, ka ir jādara viss iespējamais, lai izvairītos no jaunu pasaules tirgus segmentu atvēršanas Brazīlijai, izmantojot mijmaiņas darījumus (SWAP) (“vergu tirdzniecības” principus), kas neveicina mazāk attīstīto valstu attīstību. Tādēļ Komiteja atzīmē, ka cukura ražošana Brazīlijā — lielā mērā bioetanola un monetārās politikas atbalstīta — tiek īstenota nepieņemamos sociālos, vides un nekustamā īpašuma apstākļos, kas ir izskaidrojums Brazīlijas produkcijas ļoti zemām cenām, produkcijas palielināšanai pēdējos gados un uzkrājumiem pasaules tirgū, un tā rezultātā radītajām zemajām cenām tirgū. EESK uzskata, ka piekļuvē Kopienas tirgum ir jāievēro noteiktas sociālās normas, kas ietvertas 1998. gada Starptautiskās darba organizācijas konferences deklarācijā.

2.5

EESK (7)“uzskata, ka ierosinātā cenu un kvotu pazemināšana ir svarīgs solis ceļā uz pilnīgu cukura tirgus liberalizāciju. Tādēļ šāda rīcība nesniedz ilgtspējīgas attīstības izredzes biešu audzētājiem, cukura nozarē nodarbinātajiem un Eiropas valstu patērētājiem”.

2.6

EESK (8)“ir neizpratnē par Komisijas neizmantoto iespēju apspriest preferences importa kvotas ar mazāk attīstītajām valstīm, kas pašas lūdz to darīt. Tas ļautu mērķtiecīgāk ņemt vērā visnabadzīgāko jaunattīstības valstu intereses, kā arī panākt līdzsvarotu tirgus piedāvājumu un pieņemamu cenu līmeni Eiropā. EESK vērš uzmanību uz būtisku pretrunu Komisijas nostājā, kas no vienas puses pamato radikālo cukura KTO reformu ar iniciatīvas” Viss, izņemot ieročus “palīdzību, bet no otras puses nereaģē uz mazāk attīstīto valstu prasību attiecībā uz vēlmi pievienoties preferenciālai kvotu sistēmai”.

2.7

EESK (9) neuzskata, ka patērētāji gūs labumu no ievērojamas cukura cenu samazināšanas. 70 % cukura tiek patērēts pārstrādātu produktu veidā, līdz ar to cenu samazināšana, kas ietekmētu patērētājus, ir gandrīz neiespējama. Ir jāpiebilst, ka visās valstīs, kurās ir bijusi cukura tirgus liberalizācija, patēriņa cenu samazināšana nav notikusi.

2.8

EESK neizprot, kāpēc Komisija sniedz priekšlikumu par tik ātru nepārstrādātā cukura eksporta izbeigšanu. Pat ja Eiropas Savienībai bija jāpiekāpjas PTO paneļdiskusijā, tai joprojām ir tiesības eksportēt 1 273 000 nepārstrādātā subsidētā cukura tonnu neatkarīgi no tā, vai tas ir kvotu cukurs ar eksporta kompensāciju, vai ārpuskvotu cukurs bez eksporta kompensācijas. Turklāt biešu raža ievērojami mainās, un tirgu ietekmēs importa svārstības. Tādēļ ar eksporta palīdzību varētu nodrošināt elastīgu svārstību pārvaldību attiecībā gan uz kvotu, gan uz ārpuskvotu cukura pieejamību. Minētā elastība ir nepieciešama, lai nodrošinātu ilgtspējīgu ražošanu, kā arī racionālu nodarbināto un iekārtu izmantošanu.

2.9

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu attiecībā uz brīvprātīgu pārstrukturēšanas plānu, kas ievērojami atvieglotu pārstrukturēšanas īstenošanas nosacījumus. Taču EESK pieprasa, lai plāns tiktu papildināts, ņemot vērā biešu audzētāju un cukura nozarē nodarbināto intereses.

2.10

EESK (10)kopumā uzskata, ka “Komisija nav novērtējusi sava priekšlikuma ietekmi, kā rezultātā lielā mērogā varētu notikt resursu pārvietošanu no lauku nozares (lauksaimniecība un primārā pārstrāde) Eiropā un jaunattīstības valstīs uz lieliem starptautiskiem pārtikas un realizācijas uzņēmumiem. Tai pašā laikā tas nozīmētu ievērojamu cukura ražošanas nozares samazināšanu Eiropas un ĀKK valstīs, un tikai Brazīlijas cukura ražotājiem minētais priekšlikums būtu labvēlīgs” (11).

3.1

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija — saskaņā ar EESK lūgumu — ir iesniegusi priekšlikumu regulai attiecībā uz laika periodu no 2005. gada 1. jūlija līdz 2015. gada 20. septembrim.

3.2

EESK uzskata, ka ierosinātā cenu samazināšana ir pārspīlēta, ka tā turklāt nekādi neietekmēs cukura importu trīspusējo attiecību ietvaros (pasaules tirgus, mazāk attīstītās valstis, ES) un ka cenas mainīsies atkarībā no cenu svārstībām pasaules tirgū un valūtas maiņas kursiem. Tādēļ EESK aicina cenu samazināšanu veikt tikai līdz nepieciešamajam līmenim — saskaņā ar PTO sarunām — un samazināšanai tāpat kā tarifu pazemināšanas gadījumā atvēlēt garāku laika periodu, jo īpaši, lai jaunajām dalībvalstīm dotu laiku pielāgoties.

Tāpat EESK prasa, lai Padome pievērš īpašu uzmanību zemnieku problēmām reģionos ar grūtībām vai reģionos, kur biešu audzēšana ir gandrīz vienīgā ienesīgā nozare.

3.3

EESK ir pārsteigta par priekšlikumu, kas paredz nodokļu iekasēšanu par produkciju no biešu audzētājiem un ražotājiem, kad kvotu līmenis būs izteikti zemāks nekā patēriņa līmenis; tāpat arī par Komisijas pieeju, saskaņā ar kuru Eiropas produkcijai jākonkurē ar importa cukuru. Šajā sakarā minētais nodoklis diskriminē Savienības biešu audzētājus un cukura ražotājus. Tādēļ EESK aicina vai nu to atcelt, vai vismaz attiecināt uz visu importēto cukuru.

3.4

EESK uzskata, ka Cukura tirgus kopīgā organizācija nevar būt efektīva bez iespējas tā vai citādi kontrolēt importu. Tādēļ Komiteja iesaka izstrādāt noteikumus, kas aizliedz mijmaiņas (SWAP) darījumus cukura nozarē ar mazāk attīstītajām valstīm, un gadījumā, ja Komisija nolemj izņemt no tirgus noteiktu kvotu cukura daudzumu (atpirkšanas procedūra) vai izmantot palīdzību privātai uzglabāšanai (tirgus cena zemāka par salīdzināmo cenu), automātiski piemērot kvantitatīvās drošības klauzulu attiecībā uz importu no mazāk attīstītajām valstīm.

3.5

EESK uzskata, ka priekšlikumā ir nepamatoti ierobežots eksports. Tā uzskata, ka regulā ir jāatļauj visas PTO atļautās eksporta iespējas, tostarp ārpuskvotas cukura papildu apjoma eksports gadījumā, ja nav sasniegti PTO atļautie daudzuma un finansiālie ierobežojumi attiecībā uz kvotu cukura eksportu ar kompensāciju.

Regulā vajadzētu atļaut arī kvotu cukura eksportu bez kompensācijas.

3.6

EESK nosoda Komisijas piedāvāto to tirgus organizācijas instrumentu, ar kuru palīdzību ierosināts aizstāt intervenci, nepilnību. Ir iespējams paredzēt, ka sakarā ar importa neregularitāti un neprogonzējamību, kuras dēļ nepārtraukti pastāv spiediens uz tirgu, ar privātās uzglabāšanas un obligātās izņemšanas palīdzību nav iespējams nodrošināt tirgus cenas un salīdzināmās cenas atbilstību. Tāpēc EESK aicina saglabāt intervences režīmu.

3.7

EESK pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu sniegt kompensāciju 60 % apmērā par ienākumu zaudējumu, kas cukurbiešu audzētājiem rodas cenas samazinājuma dēļ. Tā uzskata, ka kompensācijai ir jābūt taisnīgai un ka procentuāli tai jābūt līdzīgai kompensācijām par citiem kultūraugiem. Komiteja vēlas norādīt, ka, ņemot vērā ražošanas nodevu un risku cenai samazināties vēl par 10 %, reālais cenas samazinājums var sasniegt 50 %. Šādā gadījumā kompensācija būtu tikai 51 % apjomā. Tādēļ EESK iesaka mazāku cenas samazinājumu un lielāku kompensācijas likmi, vienlaikus ievērojot piedāvātos budžeta ierobežojumus. EESK uzskata, ka, piešķirot kompensāciju par cenas samazinājumu, nav apmierināta vajadzība pēc tādiem efektīviem vadības rīkiem ilgstošā laika posmā, ar kuru palīdzību var novērst tirgus sabrukumu un garantēt lauksaimnieku ienākumus.

3.8

EESK atzīmē, ka priekšlikumā ir paredzēts savstarpēji nesaistīts atbalsts, ko aprēķina, pamatojoties uz to hektāru skaitu, kurā audzē cukurbietes vai cigoriņus atbilstīgi noslēgtam līgumam par A un B cukura vai inulīna sīrupa piegādi. Komiteja uzskata, ka ir jādod dalībvalstīm pilnīga brīvība ar atbilstīgu noteikumu palīdzību cukurbiešu un cigoriņu audzētājiem piešķirt atbalstu, kura maksimālais apjoms katrai valstij ir noteikts priekšlikumā. EESK iesaka Komisijai novērtēt savstarpēji nesaistītu maksājumu ilgstošu iedarbību.

3.9

Komiteja uzskata, ka priekšlikumā paredzētais izoglikozes kvotas palielinājums par 300 000 tonnām bez atlīdzības ir neloģisks, jo tajā pašā laikā ir jāīsteno ar lieliem izdevumiem saistīta pārstrukturēšanas programma, kuras mērķis ir būtiska cukura kvotu samazināšana, un ir jāsamaksā par to cukura kvotu miljona tonnu apjomā, ko var piešķirt papildus.

3.10

EESK atzīmē, ka regulas sākumā Komisija ir pieņēmusi Komitejas ierosinājumu ieviest brīvprātīgu kompensētas pārstrukturēšanas programmu, kas aizstājot obligāto kvotu samazināšanas mehānismu un kvotu pārnešanu Eiropas līmenī.

EESK aicina iesaistīt audzētājus un pārstrādātājus lēmumu pieņemšanā, kā arī piešķirt atbilstīgu ar pārstrukturēšanu saistītu kompensāciju šī procesa ietekmētajiem audzētājiem.

Šajā sakarā Komiteja atzīmē, ka papildu maksa 4,68 EUR apjomā par tonnu A un B cukurbiešu, kas pārstrukturēšanas skartajiem audzētājiem piešķirta 2006. — 2007. gadā, vienkārši ir agrāks atbalsta piešķīrums, lai šiem audzētājiem kompensētu cenas samazinājumu, kas notiks 2007. — 2008. gadā. Tāpēc tā nav kompensācija par pārstrukturēšanu.

3.11

EESK uzskata, ka Padomei ir jāvelta maksimāla vērība Komisijas priekšlikuma ietekmei uz nodarbinātību dažādos cukura nozares pārstrukturēšanas skartos reģionos. Tā aicina dalībvalstis un Komisiju uzlabot Eiropas Struktūrfondu un Eiropas Sociālā fonda pieejamību — jo īpaši tajos reģionos, kurus pārstrukturēšana skar visvairāk, un jaunajās dalībvalstīs, lai palīdzētu mīkstināt reformas negatīvo ietekmi attiecībā uz nodarbinātību ar tādas sociālās sistēmas palīdzību, kas ir daudz plašāka par obligātajā tiesiskajā regulējumā noteikto. Ir jāveicina darbavietu radīšana, diversifikācija un pārorientēšanās.

3.12

Šajā sakarā EESK uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm steidzamā kārtā ar regulējošo un finansiālu pasākumu palīdzību ir jāatbalsta proaktīva politika attiecībā uz biodegvielas izmantošanu, kurā cukurbietēm būtu jāpilda nozīmīga funkcija. EESK uzskata, ka ir steidzami jāturpina izstrādāt procedūras ārpus kvotas saražotā cukura izmantošanai nepārtikas nozarēs.

3.13

EESK vēlas vērst Komisijas un Padomes uzmanību uz cukura importa no Balkāniem un to kaimiņvalstīm ārkārtīgi destabilizējošo ietekmi. Komiteja iesaka noteikt un īstenot vajadzīgos aizsardzības pasākumus (tostarp — stingru intervences cenas vai salīdzināmās cenas ievērošanu) un cita starpā uzstājīgi aicina ļoti drīz noteikt Horvātijas kvotu.

4.1

EESK atzīst, ka ir nepieciešama Cukura Kopējā tirgus organizācijas reforma, bet uzskata, ka reformas priekšlikumi attiecībā uz cenu un produkcijas samazināšanu ir pārspīlēti.

Ieteikto reformu īstenošanai būtu ievērojamas sekas Eiropas cukura tirgū, un rezultātā tiktu zaudētas vismaz 150 000 darbavietas reģionos, kuri jau tā ir grūtā situācijā un kuriem nav citu izdevīgu alternatīvu.

4.2

EESK aicina Padomi demonstrēt ambiciozāku pieeju nekā Komisijai attiecībā uz Eiropas biešu audzēšanas un cukura ražošanas nozarēm. Šāda nostāja varētu attiekties uz kvantitatīvo importa kontroli un atļauju izmantot visas PTO pieļautās eksporta iespējas. Mērķis paaugstināt ražošanu par 2 līdz 3 miljoniem tonnu virs Komisijas ierosinātā apjoma patiešām ir īstenojams, it īpaši, ja veic importa kontroli. Tādējādi varētu saglabāt no 50 000 līdz 75 000 darbavietu un 50 000 zemnieku saimniecību, kas nodarbojas ar biešu audzēšanu daudzos Kopienas reģionos.

4.3

EESK izsaka bažas par to, ka iniciatīvas “Viss, izņemot ieročus” un Cukura KTO reformas attiecībā uz attīstības politiku mērķi netiks sasniegti, un tas ir iemesls, kāpēc Komiteja atbalsta mazāk attīstīto valstu prasību uzsākt sarunas ar Savienību par cukura importa kvotām. Katrā gadījumā ir jāaizliedz mijmaiņas darījumi (SWAP), kā arī jāievieš automātiskas drošības klauzulas un rīcības kodekss, kurā noteikti sociālās un vides ilgtspējības kritēriji, kā arī pārtikas suverenitātes kritēriji, kas ir jāievēro lai piekļūtu Kopienas tirgum.

4.4

EESK iesaka saglabāt kvotu vai ārpuskvotu cukura eksporta tonnāžu saskaņā ar PTO pieļauto daudzumu, lai tādējādi turpinātu apgādāt tuvākos pastāvīgos klientus.

4.5

EESK uzstāj, lai cenu samazināšana notiktu garākā laika periodā un ierobežotos ar starptautiskajās saistībās noteikto, un, ja nepieciešams, cukurs tiktu uzskatīts par sensitīvu produktu Dohas Attīstības programmas sarunu ietvaros.

4.6

EESK iesaka saglabāt intervences sistēmu un izmantot efektīvus ilgtermiņa tirgus pārvaldības pasākumus.

4.7

Komiteja pieprasa pēc iespējas palielināt un piešķirt pilnā apjomā daļējo kompensāciju audzētājiem par ienākumiem, kas nav gūti cukurbiešu cenas samazinājuma dēļ. Tā uzsver, ka ir jānodrošina tas, lai šis atbalsts būtu ilgtspējīgs un lai ar cukuru saistītais budžets tiktu saglabāts pašreizējā apjomā.

4.8

Komiteja Komisijas priekšlikumu par pārstrukturēšanas programmu vērtē pozitīvi, taču aicina atzīt audzētāju tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā un rūpnīcu slēgšanas skarto audzētāju tiesības saņemt atbalstu saimniecību pārstrukturēšanai.

4.9

EESK atkārtoti izsaka savu viedokli, ka ir jāmobilizē Eiropas struktūrfondi un Eiropas Sociālais fonds, lai Eiropas cukura nozares pārstrukturēšanas skartajiem strādniekiem radītu maksimāli labas iespējas veidot jaunu karjeru, kā arī nodrošinātu nepieciešamo kompensāciju.

4.10

EESK uzskata, ka cukura nozare ir steidzamā kārtā jāiekļauj ar enerģētiku saistīto debašu jautājumu lokā, jo biodegvielas politika var būt reformas kaitīgo seku kompensācijas līdzeklis.

4.11

Komiteja pieprasa nekavējoties novērst cukura importa no Balkāniem destabilizējošās sekas.

4.12

EESK aicina Padomi uzraudzīt situāciju reģionos, kam ir grūtības vai reģionos, kur lauksaimniecībā ir maz ienesīgu alternatīvu.

3.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 28/57

1.1

Ne EK Līgumā, ne jaunā Konstitucionālā līguma projektā nav paredzēta kopēja meža politika.

1.2

Eiropas Komisija 1998. gada 18.novembrī publicēja paziņojumu par ES meža stratēģiju. ES Ministru Padome 1998. gada 15. decembrī pieņēma rezolūciju par Eiropas Savienības meža stratēģiju, pamatojoties uz Komisijas paziņojumu.

1.3

Padome noteica, ka ilgtspējīga mežu apsaimniekošana un izmantošana — atbilstoši 1993. gada Helsinkos notikušajā ministru konferencē par meža jautājumiem noteiktajai definīcijai — un mežu daudzfunkcionālā loma ir kopējās meža stratēģijas pamatelementi, un tie ir uzskatāmi par vispārēju pamatu turpmākai darbībai.

1.4

Pārējie mežu stratēģijas pamatprincipi ir subsidiaritāte, saskaņā ar kuru atbildība par mežsaimniecības politiku ir katras dalībvalsts kompetencē, un Kopienas iespējas sniegt savu ieguldījumu ilgtspējīgā mežu apsaimniekošanas un izmantošanas, kā arī mežu daudzfunkcionālās lomas panākšanā, ja Kopienas līmeņa rīcība šajā jomā var nodrošināt papildu vērtību.

1.5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 1999. gada 19. decembrī pieņēma papildu pašiniciatīvas atzinumu par ES meža politiku.

1.6

Padome savā rezolūcijā aicina Komisiju piecu gadu laikā ziņot tai par ES meža stratēģijas īstenošanu.

1.7

Eiropas Komisija 2005. gada 10. martā publicēja paziņojumu par ES meža stratēģijas īstenošanu. Paziņojumam pievienotajā Komisijas darba dokumentā ir sniegts detalizēts to pasākumu apraksts, kas ir veikti laikā no 1999. līdz 2004. gadam, īstenojot ES Meža stratēģiju.

1.8

Komiteja atbalsta Komisijas paziņojuma vispārējo saturu, it īpaši attiecībā uz īstenošanas veicināšanu un koordinācijas uzlabošanu. Komiteja uzskata, ka ir svarīgi nekavējoties īstenot Komisijas ieteikto rīcības plānu ilgtspējīgai meža apsaimniekošanai.

2.1.1

Kopš 1998. gada ES meža nozares problēmas un uzdevumus, kā arī meža politiku, ir ietekmējušas politiskās pārmaiņas; Komunikācijas paziņojumā minēta ES paplašināšanās, ES stratēģiskās politikas mērķu pieņemšana un norises starptautiskajā mežsaimniecības un vides politikas pamatsistēmā.

2.1.2

Līdz ar ES paplašināšanos ES mežu platības ir palielinājušās par aptuveni 20 %, mežu resursi — par aptuveni 30 %, bet mežu īpašnieku skaits pieauzis no 12 miljoniem līdz 16 miljoniem. Ir nepieciešams palielināt institucionālās iespējas veicināt jaunajās dalībvalstīs ilgtspējīgu mežsaimniecību; īpašs uzdevums ir privātīpašuma struktūras un institucionālās struktūras izveidošana.

2.1.3

Johannesburgā 2002. gadā notikušajā augsta līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību tika uzsvērta ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas kā ilgstpējīgas attīstības resursa nozīme, kā arī tās nozīme Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā. Minētajā sanāksmē tika apstiprināts rīcības plāns, kas ir saistošs valdībām un kurā ietverta virkne uz meža nozari attiecināmu lēmumu.

2.1.4

ES meža nozare ir saskārusies ar mežsaimniecības produkcijas tirgu pieaugošu gloabalizāciju un augsti koncentrētu mežsaimniecības nozari, kam nepieciešama daudz efektīvāka kokmateriālu ražošana nekā agrāk.

2.1.5

Mežiem ir nozīmīga loma, un tie rada virkni labumu sabiedrībai. Vienlaicīgi arvien lielāka nozīme tiek piešķirta meža ilgtspējīgai izmantošanai un labumam, ko mežs rada pārējai videi. Jaunus uzdevumus mežsaimniecības nozarei rada ES un dalībvalstu parakstītie starptautiskie līgumi vides jomā.

2.1.6

Lisabonas Eiropadome (2000. gada martā) apstiprināja jaunu ES stratēģisko mērķi, proti, kļūt par konkurētspējīgāko un dinamiskāko zināšanās balstīto ekonomiku, kas spējīga nodrošināt noturīgu ekonomisko izaugsmi, vairāk un labākas darbavietas un lielāku sociālo kohēziju. Gēteburgas Eiropadome (2001. gada jūnijā) apstiprināja ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kas papildina Lisabonas stratēģiju, un kuras īstenošanai nepieciešama ekonomikas, sociālās un vides politikas savstarpēji papildinoša jautājumu risināšana.

2.1.7

Daudzām ES politikām, likumiem un pasākumiem tieši vai netieši ietekmē meža nozari. Nav novērtēta to savietojamība un savstarpēja papildināmība ar ES meža stratēģiju un tās īstenošanu.

2.2.1

Padome savā rezolūcija par meža stratēģiju norāda, ka Kopiena ir aktīvi jāiesaista Ministru konferences par mežsaimniecību pieņemto lēmumu izpildē un tai proaktīvi jāpiedalās starptautiskās diskusijās un sarunās par jautājumiem, kas saistīti ar meža nozari, it īpaši — ANO starpvaldību meža forumā.

2.2.2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā 1999. gada atzinumā minēja, ka ES jānodrošina stingrs atbalsts pasaules mēroga juridiski saistoša dokumenta izstrādei attiecībā uz meža apsaimniekošanu, saglabāšanu un ilgstpējīgu attīstību atbilstoši Rio noteiktajiem mežsaimniecības kritērijiem. Šis mērķis vēl joprojām ir būtisks, ņemot vērā mežsaimniecības produktu tirdzniecības internacionalizāciju, meža nozares globalizāciju, regulāru meža zudumu, kā arī ņemot vērā nepieciešamību aizstāvēt vietējo no meža nozares atkarīgo iedzīvotāju tiesības.

2.2.3

Lai novērstu nelikumīgu meža izstrādi un koksnes pārdošanu, Komisija pieņēma FLEGT rīcības plānu (Rīcības plāns par tiesību aktu izpildi, pārvaldību un tirdzniecību meža nozarē) un likumdošanas iniciatīvu par FLEGT atļauju sistēmas izveidošanu. Komiteja uzskata, ka nelikumīgas meža izstrādes un koksnes pārdošanas novēršanai ir ārkārtīgi liela nozīme. Nelikumīga meža izstrāde rada nopietnu kaitējumu vides, ekonomikas un sociālajā jomā, savukārt nelikumīgas izciršanas rezultātā iegūto koksnes materiālu pārdošana kropļo kokmateriālu tirdzniecību. Tomēr attiecībā uz nelikumīgas meža izstrādes novēršanu galvenā uzmanība ir jāpievērš pasākumiem, kurus var veikt sadarbībā ar koksni ražojošajām valstīm, ieviešot stingrākus administratīvos procesus un uzlabojot tiesībaizsardzību. Tas ir piemērotākais veids, kā ņemt vērā valstu sociālos faktorus un ietekmi uz dzīves apstākļiem un, piemēram, to iedzīvotāju labklājību, kuru iztika atkarīga no meža nozares. Īpaša uzmanība pievēršama dabisko mežu un to daudzveidības aizsardzībai. Zemes izmantošanas tiesību precizēšana ir būtiska nelikumīgas meža izstrādes samazināšanas pasākumu sastāvdaļa. Piedāvāta atļauju izsniegšanas sistēma nemazina nepieciešamību nostiprināt minētos pasākumus.

2.2.4

Ir palielinājusies starptautiskās ekonomikas, sociālās un vides politikas ietekme, kā arī ANO vides līgumu ietekme uz ES meža nozari un mežsaimniecības jomā veicamajām darbībām. Saskaņā ar ANO Konvenciju par bioloģisko daudzveidību 2002. gadā tika pieņemta paplašināta darba programma attiecībā uz mežu bioloģisko daudzveidību. Saskaņā ar ANO Konvenciju par klimata pārmaiņām, tika noslēgta vienošanās par mežu kā oglekli absorbējošo ekosistēmu lomu klimata pārmaiņu novēršanā. Kioto protokola ietvaros meža nozarei tiek doti gan jauni uzdevumi, gan jaunas iespējas. Ilgtspējīga mežsaimniecība var ievērojami ietekmēt starptautiskajos vides līgumos paredzēto saistību izpildi. Tādēļ nepieciešams, lai ES pieņemtu saskaņotu un vienotu pieeju starptautiskajai un iekšējai vides, ekonomikas un sociālajai politikai — tādu pieeju, kas rada līdzsvaru starp dažādām ilgtspējīgas mežsaimniecības dimensijām un dažādiem meža izmantošanas veidiem.

2.2.5

Eiropas līmenī visnozīmīgākais meža politikas apspriešanas forums ir Ministru konference par mežu aizsardzību Eiropā (MCPFE), kas spējusi izveidot efektīvu pamatsistēmu tādas mežu apsaimniekošanas un izmantošanas veicināšanai, kas ir ilgtspējiga gan ekonomiskā, gan sociālā, gan kultūras ziņā.

2.3.1

Ceturtajā Ministru konferencē par meža aizsardzību Eiropā (Vīnē, 2003. gada 28.-30. aprīlī) tika uzsvērta atsevišķu valstu meža programmu neatsveramā nozīme, attīstot sadarbību starp meža nozari un citām nozarēm. Ministru konferencē tika panākta vienošanās, ka valsts meža programma ietver iesaistošu, vienotu, starpnozaru interaktīvu politikas plānošanas, īstenošanas, uzraudzības un novērtēšanas procesu valstu un/vai vietējā līmenī, lai panāktu tālāku virzību uz Helsinkos definētās mežu ilgtspējīgas apsaimniekošanas pilnveidošanu un veicinātu ilgtspējīgu attīstību kopumā.

2.3.2

Atbilstoši subsidiaritātes principam valstu meža programmas ir galvenie līdzekļi ES meža stratēģijas mērķu sasniegšanai. Valstu meža programmas ir vienotas daudznozaru ietvarprogrammas, kurās ņemta vērā meža nozares ietekme uz citām nozarēm, kā arī pārējo nozaru ietekme uz meža sektoru. Ar valsts meža programmas palīdzību iespējams ņemt vērā un līdzsvarot daudzveidīgās mežu izmantošanas iespējas un sabiedrības vajadzības, ņemot vērā arī īpašās attiecīgai valstij raksturīgās iezīmes. Valsts meža programmas nodrošina nacionālo politiku un starptautisko saistību saskanību un konsekvenci. Ir jāveic minēto programmu novērtējums, lai noteiktu, vai tās atbilst izvirzītajiem mērķiem.

2.3.3

Starptautiskās vides un meža politikas saistības, ko ir uzņēmusies ES un dalībvalstis, mežsaimniecības nozarē vislabāk ir īstenot, iestrādājot šīs saistības valstu meža programmās.

2.3.4

Atbilstoši Ministru konferences par mežu aizsardzību ieteikumam Eiropas Savienībai ir jāveicina valstu meža programmu izstrāde, lai veicinātu ilgtspējīgu mežsaimniecību un panāktu vienotu pieeju mežu apsaimniekošanai un mežsaimniecības politikai dalībvalstīs un Kopienā.

2.4.1

Galvenais meža stratēģijas īstenošanas līdzeklis Kopienas līmenī bija lauku attīstības politika. Laikā no 2000. līdz 2006. gadam lauku attīstības politikas ietvaros pasākumiem mežsaimniecības jomā tika piešķirti līdzekļi 4,8 miljardu eiro apmērā, no kuriem puse tika izmantota lauksaimniecības zemju apmežošanai, bet otra puse — pasākumiem mežsaimniecības jomā.

2.4.2

Revīzijas palāta Īpašajā ziņojumā Nr. 9/2004 par mežsaimniecības pasākumiem, kurus veic saskaņā ar lauku attīstības politiku, konstatē, ka ne Komisija, ne dalībvalstis nav uzņēmušās atbildību par novērtējumu, vai projekts ir devis ieguldījumu ES mežu stratēģijas mērķu sasniegšanā.

2.4.3

Regulā par atbalstu lauku attīstībai (Nr. 1257/1999, 29. pants) noteikts, ka atbalstam, ko dalībvalstis sniedz mežsaimniecībai saskaņā ar lauku attīstības politiku, ir jābūt pamatotam uz valsts vai vietējā līmeņa meža programmām vai līdzīgiem instrumentiem. Dažās dalībvalstīs nacionālās programmas vēl tiek veidotas, un tās darbojas tikai nedaudzās valstīs.

2.4.4

Saskaņā ar lauku attīstības politiku īstenoto mežsaimniecības pasākumu novērtēšanu kavē tas, ka Komisijai trūkst datu par dalībvalstu pasākumiem mežsaimniecības jomā. Trūkst efektīvas, ar ES finansējuma atbalstu funkcionējošas mežsaimniecības pasākumu monitoringa sistēmas dalībvalstīs.

2.4.5

Lai gan ievērojama daļa finansējuma tiek izmantota apmežošanas pasākumiem, nav izvirzīti konkrēti darba uzdevumi attiecībā uz apmežošanas pasākumu īstenot meža stratēģijas ietvaros, īpaši, ņemot vērā ar vidi saistītus mērķus.

2.4.6

Lauku attīstības plānu un darbības programmu, kā arī mežsaimniecības pasākumu apstiprināšanā iesaistīti vairāki Komisijas ĢD un nodaļas. Sarežģītais lēmumu pieņemšanas process ierobežo apjomu, kādā ES mežu stratēģijas īstenošanā varētu izmanto lauku attīstības politiku.

2.4.7

Ir jānoskaidro arī, vai būtu efektīvāk koncentrēt ES resursus nevis apmežošanas subsidēšanai, bet gan, lai veicinātu koksnes tirgu, vides jomā sniegto pakalpojumu kompensācijas mehānismus, pētniecību, apmācību un informāciju, kā arī lauku attīstības pasākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu apstākļu un nodarbinātības ilgtermiņa uzlabošanu meža sektorā, kā arī labuma, kuru mežs sniedz videi, pilnveidošanu.

2.4.8

Tāpat jāatceras, ka mežsaimniecība un mežrūpniecība ir nozares, kuru pamatā ir tirgus attiecības, un tās ir brīvā tirgus daļa. ES iekšējais tirgus darbosies efektīvi tikai tādā gadījumā, ja konkurenci mežrūpniecības tirgū nekropļos atbalsta politika.

2.5.1

Mežsaimniecības praksei jābūt ilgstpējīgai no ekonomiskā, ekoloģiskā, sociālā un kultūras viedokļa. Ilgtspējīgas mežsaimniecības nozīmīgi aspekti ir mežu aizsardzība, to stāvokļa uzraudzība, bojājumu novēršana un mežu nodrošināto vides labumu saglabāšana. Ilgtspējīgu mežu izmantošanu iespējams nodrošināt ar pietiekamas reģenerācijas palīdzību.

2.5.2