ISSN 1725-5201

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 286

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

48. sējums
2005. gada 17. novembris


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

II   Sagatavošanas dokumenti

 

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

 

418. plenārajā sesijā, kas notika 2005 gada 8. un 9. jūnijā

2005/C 286/1

Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atsevišķiem civillietu un komerclietu starpniecības aspektiem (KOM(2004) 718 galīgā red. – 2004/0251 (COD))

1

2005/C 286/2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par obligāto licenču piešķiršanu tādu farmaceitisko produktu ražošanas patentiem, kas paredzēti eksportam uz valstīm ar sabiedrības veselības problēmām KOM(2004) 737 galīgā red. – 2004/0258 (COD)

4

2005/C 286/3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tēmu Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikumu, ar ko groza Direktīvu 98/71/EK par dizainparaugu tiesisko aizsardzībuKOM(2004) 582 galīgā red. — 2004/0203 (COD)

8

2005/C 286/4

Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums Uzņēmumu sociālā atbildība globalizētā ekonomikā — novērtēšanas un informācijas sniegšanas instrumenti

12

2005/C 286/5

Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tēmu Zaļā grāmata par ES pieeju ekonomiskās migrācijas pārvaldībai (KOM(2004) 811 galīgā red.)

20

2005/C 286/6

Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tēmu Vispārēja vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (VVPT) — Sarunas par 4. režīmu (fizisku personu pārvietošanos)

28

2005/C 286/7

Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par Padomes direktīvas priekšlikumu attiecībā uz radioaktīvu atkritumu un izlietotas kodoldegvielas pārvadājumu pārraudzību un kontroli KOM(2004) 716 galīgā red. — 2004/0249 (CNS)

34

2005/C 286/8

Eiropas ekonomikas un socialo lietu komitejas atzinums par Padomes lēmuma priekšlikumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (atbilstīgi EK Līguma 128. pantam) (KOM(2005) 141 galīgā red. -2005/0057 (CNS))

38

LV

 


II Sagatavošanas dokumenti

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

418. plenārajā sesijā, kas notika 2005 gada 8. un 9. jūnijā

17.11.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 286/1


Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atsevišķiem civillietu un komerclietu starpniecības aspektiem

(KOM(2004) 718 galīgā red. – 2004/0251 (COD))

(2005/C 286/01)

2004. gada 16. novembrī Padome nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo komiteju saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu jautājumā par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atsevišķiem civillietu un komerclietu starpniecības aspektiem

Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa, kas ir atbildīga par Komitejas darbu šajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 23. maijā. Ziņotāja: SÁNCHEZ MIGUEL kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 418. plenārajā sesijā, kas notika 2005 gada 8. un 9. jūnijā (9. jūnija sēdē) ar 157 balsīm par, 1 - pret un 1 atturoties pieņēma šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Kopš Eiropadomes Tamperes sanāksmes, kas notika 1999. gada 15. un 16. oktobrī, Eiropas Komisija ir uzsākusi darbu, lai izstrādātu un saskaņotu juridiskos instrumentus, kas dotu iespēju attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā nodrošināta brīva personu pārvietošanās Eiropas Savienībā. Jau iepriekš (1) Padome bija iepazīstinājusi ar atbilstošiem noteikumiem, lai atvieglotu tiesu un ārpustiesu dokumentu apriti starp dalībvalstīm, un pastiprināja šos pasākumus, nodrošinot labāku informāciju pilsoņiem.

1.2

Eiropadomes Tamperes sanāksmes rezultātā Komisija aicināja dalībvalstīs ieviest spriedumu atzīšanas un izpildes procedūru un līdztekus ieviest arī civillietu un komerclietu strīdu izšķiršanas ārpustiesas procedūras, lai uzlabotu tiesu sistēmas darbību katrā dalībvalstī, savukārt Eiropas datu vākšanas un informācijas sistēmas tiek nostiprinātas ar jauno tehnoloģiju palīdzību, kas pieejamas Eiropas sabiedrībai.

1.3

Attiecībā uz pirmo jautājumu tika iesniegta Padomes regula par jurisdikciju un civillietu un komerclietu (2) tiesu spriedumu atzīšanu un izpildi. Cita starpā tā paredz exequatur procedūras vienkāršošanu, pielāgošanu, kas atvieglos lēmumu izpildi un izpildrakstu atzīšanu Eiropā.

1.4

Līdzīgā veidā Komisija iepazīstināja ar priekšlikumu lēmumam par Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla izveidi civillietās un komerclietās (3). Mērķis ir izveidot Eiropas instrumentu tiesiskajai sadarbībai, lai informētu privātpersonas, profesionāļus, iestādes un pārvaldes par likumiem un procedūrām, kas piemērojamas civillietās un komerclietās katrā valstī, un kas būtu īpaši noderīgi, izšķirot pārrobežu strīdus.

1.5

Komisijas 2002. gadā iesniegtajai Zaļajai grāmatai, kurā apskatītas alternatīvas pieejas strīdu risināšanai ES, par ko tika veiktas plašas konsultācijas gan ar dalībvalstīm, gan ieinteresētajām pusēm, sekoja priekšlikums šobrīd apspriežamajai direktīvai: dokuments, kas radīts, lai ar tā palīdzību nodrošinātu efektīvus rezultātus, tajā pašā laikā aizsargājot valstu likumdošanas īpatnības strīdu izšķiršanā civillietās un komerclietās.

1.6

Attiecībā uz iepriekšējo punktu starpniecība patērētāju lietās (4) ir noderīgs precedents; laika gaitā tā izrādījusies ļoti praktiska, daļēji tādēļ, ka iekļauta patērētāju aizsardzības likumos. Šī sistēma veiksmīgi pielāgota jaunajiem patērētāju paradumiem tā, lai to var izmantot dažādās jomās, tajā skaitā gan pakalpojumu, gan preču jomā.

1.7

Starpniecībai civillietās un komerclietās, izmantojot tiesas procesu, piemīt noteiktas iezīmes, kas to padara atšķirīgu no citām starpniecības formām. Katra dalībvalsts ir atbildīga par savu tiesu sistēmu, un starpniecība ir vērtīga strīdu izšķiršanas metode, ja vien lietā iesaistītās puses tam piekrīt. Abas šīs raksturīgās iezīmes ierobežo komisijas pilnvaras paplašināt direktīvas priekšlikumu. Mērķis ir nodrošināt alternatīvas strīdu izšķiršanas iespējas, bet, kā norāda Komisija, dalībvalstīm jāgarantē “efektīva un taisnīga tiesību sistēma”, kas atbilst cilvēktiesību aizsardzības pamatprasībām.

2.   Priekšlikuma būtība

2.1

Direktīvas priekšlikuma mērķis ir atvieglot iekšējā tirgū iespējamo strīdu izšķiršanu ar starpniecības palīdzību. Tas ietver starpniecības un vidutāja koncepcijas noteikšanu, atstājot dalībvalstu ziņā detalizētu tiesas sistēmas noteikšanu un it īpaši prasības, kas izvirzāmas vidutājiem.

2.2

Starpniecību var realizēt brīvprātīgi, pēc pušu pieprasījuma vai arī uzsākt tiesvedības rezultātā. Līdz ar to ierosinājumu izmantot starpniecību var iesniegt puses vai tiesas. Abos gadījumos puses var pieteikties starpniecībai, lai izvairītos no tiesvedības, jeb, ja tā uzsākta - lai vienkāršotu tiesvedības procedūras, izpildot starpniecības rezultātā noteikto. Abos gadījumos puses var aicināt piemērot izlīgumu, kas sasniegts sprieduma, lēmuma vai līdzīga juridiska instrumenta rezultātā.

2.3

Starpniecības darbību saturu nedrīkst izmantot kā pierādījumus tiesvedībā gadījumos, kas minēti 6. panta 1. punktā, tādējādi aizsargājot pušu un starpniecībā iesaistīto konfidencialitāti. Tomēr to var izmantot, ja puses un vidutājs piekrīt un īpaši tad, ja tas ir nepieciešams nepilngadīgo aizsardzības nolūkos vai lai nepieļautu fiziska vai psiholoģiska kaitējuma nodarīšanu cilvēkam.

2.4

Noilguma tiesību vai ierobežojumu laika posmi, ko attiecina uz darbībām, kas izriet no tiesas procesiem, starpniecības laikā tiek apturēti no brīža, kad puses vai tiesas to pieprasa.

3.   Piezīmes par direktīvas priekšlikumu

3.1

EESK uzskata, ka minētā Komisijas iniciatīva ir lietderīgs līdzeklis, kas veicinās pasākumus, par kuriem tika izteikta apņemšanās Eiropadomes Tamperes sanāksmē, lai palielinātu juridisko noteiktību ES. Eiropas tiesiskais ietvars starpniecībai civillietās un komerclietās iekļauj dažās dalībvalstīs lietoto līdzekli, ko izmanto tiesas procesos, gan galvenokārt privāto strīdu izšķiršanas jomā. Tas nodrošinās sistēmu, kas tiesām dos iespēju procesos piedāvāt ārējo vidutāju, tādējādi atvieglojot strīdu izšķiršanu, pusēm vienojoties.

3.2

Direktīvas priekšlikuma mērķis ir palielināt starpniecības izmantošanu tiesvedībā ES ietvaros. Tas dos priekšrocības gan ekonomiskā ziņā, samazinot tiesvedības izmaksas, gan arī sociālajā aspektā, saīsinot citādi ilgo civillietu izskatīšanas procesu, kas var postoši ietekmēt puses (īpaši ģimenes tiesību jomā); ņemot vērā sociālās problēmas, ar ko tā rezultātā bieži vien jāsaskaras tiesvedībā iesaistītajiem. Visos gadījumos starpniecību nedrīkstētu jaukt ar pušu samierināšanas procedūrām, ko bieži vien izmanto vairumā dalībvalstu pirms tiesvedības uzsākšanas, jo šajā gadījumā puses un viņu advokāti tiesneša uzraudzībā centīsies panākt vienošanos, lai izvairītos no iesaistīšanās tiesvedībā.

3.3

Vidutājam ir būtiska nozīme, lai sasniegtu labu rezultātu. Viņa/viņas uzticamība un taisnīgums lietas izskatīšanā un it īpaši neatkarība attiecībā uz lietā iesaistītajām pusēm, kā arī viņa/viņas ziņu neizpaušanas pienākums starpniecības procesā palielina starpniecības efektivitāti un padara iespējamāku pozitīvu iznākumu. Tomēr saskaņā ar priekšlikuma 4. punkta noteikumiem prasības un nosacījumi tiek atstāti dalībvalstu ziņā, uzsverot pašregulāciju Kopienas līmenī un īpaši Eiropas rīcības kodeksu. Lai gan direktīvas priekšlikums nav atsevišķi vērsts tikai uz starpniecību pārrobežu strīdos, būs nepieciešams apmācīt personas, kuras tiks ieceltas kā vidutāji Kopienu tiesību izpratnē, un kas ir vissvarīgāk, radīt tiesisko regulējumu, kas nodrošina šī pakalpojuma pieejamību dalībvalstīs.

3.4

Starpniecībā nepieciešams garantēt sniegtā pakalpojuma kvalitāti, tādēļ priekšlikumā būtu jāietver vadoši norādījumi vidutājiem izvirzāmo prasību saskaņošanai. Viena no prasībām atbilstoši ieteikumiem par starpniecību patērētāju lietās ir tā, lai vidutājs būtu zinošs un neatkarīgs, un šo prasību var izpildīt, īstenojot Eiropas valstu ciešāku sadarbību vienotākas vidutāju apmācības un amatā iecelšanas sistēmas izveidi.

3.5

Lietas, uz kurām attiecināma starpniecība civiltiesību un komerctiesību jomā, tiek izteiktas noraidošos jēdzienos. Tādējādi direktīvas astotajā apsvērumā tiek izslēgti “procesi, kas pamatojas uz strīdu izskatīšanu, kā piemēram, arbitrāža, ombuda sistēmas, patērētāju sūdzības, ekspertu slēdzieni vai procesi, ko administrē organizācijas, kas izsniedz oficiālas rekomendācijas neatkarīgi no tā, vai tās ir/nav juridiski saistošas attiecībā uz strīda izšķiršanu.” Tas, iespējams, ir tāpēc, ka visos minētajos gadījumos ir īpaša starpniecības procedūra. Tomēr mēs nedrīkstam izslēgt starpniecības iespēju civillietās, kas izriet no krimināllietām vai nodokļu lietām (5) kuras – kaut sākotnēji izslēgta –varētu palīdzēt atrisināt šīs civillietas.

3.6

EESK piekrīt noteikumam par visaugstākā konfidencialitātes līmeņa saglabāšanu gan attiecībā uz personu datiem, gan komercdatiem, kas izmantoti starpniecības procesā (6. pants, 1. punkts) kā arī attiecībā uz personu datiem un jautājumiem, kas saistīti ar attiecību konfidencialitāti; tomēr nekādā gadījumā nedrīkst izslēgt šādu datu kā pierādījumu izmantošanu, ja līdz ar to tiek apdraudētas nepilngadīgo tiesības vai strīdā iesaistīto personu fiziskā un psiholoģiskā veselība.

4.   Īpašas piezīmes

Ņemot vērā, ka starpniecība ir brīvprātīga strīdu izšķiršanas procedūra, kas var darboties vienīgi tad, ja abas puses piekrīt piedalīties un atzīt iznākumu, paredzamajā direktīvā ir jāizskaidro atsevišķi īpaši svarīgi jautājumi, lai nodrošinātu to, ka direktīva būs darbspējīgs instruments un radīs uzticību Eiropas sabiedrībā. Tāpēc EESK uzskata, ka jāņem vērā daži no sekojošajiem nosacījumiem.

4.1

Piedāvātajam starpniecības tiesiskajam regulējumam ir ierobežotas pilnvaras civillietās un komerclietās, (6) bet, neraugoties uz milzīgo tiesu praksi lietās, ko regulē civiltiesības un komerctiesības, 1. panta 2. punktā vajadzētu noteikt regulējuma apjomu un nevajadzētu pieņemt noraidošos jēdzienus, kas minēti 8. apsvērumā. Turklāt jāņem vērā civilprasības un komercprasības, kas izriet no citām jomām, piemēram, no nodokļu un administratīvām lietām, un pat civilprasības, kas izriet no krimināllietām (7).

4.1.1

Turpmāk, ņemot vērā atbilstoši šim priekšlikumam īstenotās starpniecības rezultātu, var apsvērt tā apjoma paplašināšanas iespēju, ietverot arī administratīvo un nodokļu likumdošanu.

4.2

Atšķirības starp priekšlikuma teksta variantiem dažādās valodas rada potenciālu problēmu attiecbā uz tātransponēšanu (8). Jāņem vērā, ka tiesu sistēmas organizācija ietilpst vienīgi katras dalībvalsts kompetencē un tādējādi juridiskās prakses dažādās valstīs var būt atšķirīgas. Jāpaskaidro, ka ne tikai tiesas var ieteikt starpniecību, bet to var darīt arī citas tiesu iestādes, un arī tām nevajadzētu būt vienīgajām, kam ir tiesības nodrošināt atbilstību starpniecības līgumam. To var darīt jebkura valsts iestāde, kam saskaņā ar valsts likumdošanu ir šādas tiesības.

4.3

Komiteja vēlas uzsvērt vidutāja nozīmi procesa gaitā, lai nodrošinātu efektīvu tiesvedības iznākumu. Tādēļ Komiteja uzskata, ka Komisijai vajadzētuizvirzt pamatnostādnes, kas nodrošinātu gan saskaņošanas līmeni starp dalībvalstīm, gan vidutāju autoritāti un kvalitatīvu darbu. Minimālās vidutājiem izvirzāmās prasības jāiekļauj 4. panta ietvaros, un tās ir:

attiecīga izglītība un apmācība par jautājumiem, kas attiecas uz starpniecību;

objektivitāte un neatkarība no lietā iesaistītajām pusēm;

pārredzamība un atbildība par savu darbību.

Īpaši dalībvalstīs ir jāgarantē pakalpojumu sniegšanas brīvība, kas mazākās valstīs nodrošinātu vidutāju neatkarību no iesaistītajām pusēm.

4.3.1

Komiteja ļoti atzinīgi vērtē Eiropas rīcības kodeksu kā līdzekli, lai noteiktu prasības vidutājiem, tomēr, lai šis kodekss būtu spēkā esošs, Komisijai, kas šajā gadījumā ir atbildīga, vienmēr jāgarantē vidutāja funkcijas veicošo privātpersonu un juridisko personu profesionalitāte, neatkarība un atbildība, atbilstoši 4. pantā izklāstītajam ieteikumam.

4.4

Atkarībā no katras valsts likumdošanas īpatnībām ar starpniecības pakalpojuma izmaksām saistītos jautājumus nevar atrisināt, tos vienkārši iekļaujot vispārējos tiesas izdevumos. Ir jābūt noteiktai prasībai par proporcionāliem tarifiem un to apjomu, jeb obligātai priekšapmaksai, kas ļautu pusēm izlemt, vai ir vērts turpināt procedūru. Jebkurā gadījumā procedūrai nekad nevajadzētu pusēm izmaksāt dārgāk par tiesas procesu.

Briselē, 2005. gada 9. jūnijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Skat Padomes direktīvu par tiesu un ārpustiesu dokumentu apriti starp dalībvalstīm civillietās un komerclietās [KOM(1999)219 galīgā red.]. EESK atzinums, ziņotājs: B.Heranadez Bataller kgs, OV C 368, 20.12.1999.

(2)  EESK atzinums, ziņotājs H. Malosse kgs, OV C 117, 26.04. 2000.

(3)  KOM ( 2000) 592 galīgā red. EESK atzinums, ziņotājs Retureau kgs; OV C 139, 11.05.2001

(4)  Komisijas 2001. gada 4. aprīļa ieteikums par ārpustiesu organizāciju principiem attiecībā uz vienprātību patērētāju strīdu risināšanā. OV L 109, 19.04. 2001.

(5)  OV C 139, 11.05.2001.

(6)  27. septembra Briseles konvencijā tika noteikta tiesu kompetence attiecībā uz civillietām un komerclietām

(7)  EESK atzinumā (ziņotājs: Retureau kgs. OV C 139, 11.05.2001.) uz kuru ir atsauce 3. panta 7. punktā, apskatīja problēmu, kas saistīta ar civilo un komerclietu sfēru noteikšanu, un aicināja “pieņemt lēmumu turpmāk izdarīt atsauces uz Eiropas Kopienu tiesas definīcijām. Tā kā civilprasības, kas tiek izskatītas saistībā ar krimināllietām un nodokļu lietām, ietilpst priekšlikuma apjomā, un ir arī iespējams, ka var tikt pieprasīti dokumenti, ko tiesu iestādes nevar tik vienkārši definēt, jāievieto papildinājums, kas palīdzētu nodrošināt iesaistīto pušu tiesību aizsardzību: “saņemošā iestāde pēc iespējas elastīgi definē tos dokumentus, kuri juridiskā satura ziņā nav skaidri attiecināmi uz civilo vai komercjomu, bet kuriem tomēr ir kopējas iezīmes.””

(8)  Tekstā vācu valodā direktīvas ierosinājumā bieži tiek lietots jēdziens “konflikta atrisināšana” (Streitschlichtung). Konflikta atrisināšanu nedrīkst pielīdzināt starpniecībai, jo lēmuma priekšlikums par izlīgumu ir pamatots šķīrējtiesneša ierosinājums konflikta risināšanai, turpretī starpnieks klasiskā izpratnē neieņem nekādu nostāju attiecībā uz konflikta saturu. Tādēļ direktīvas projekta vācu valodas teksta redakcijā jēdziena “konflikta atrisināšana” (Streitschlichtung) vietā būtu jālieto jēdziens “konflikta izšķiršana” (Streitbeilegung).


17.11.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 286/4


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par obligāto licenču piešķiršanu tādu farmaceitisko produktu ražošanas patentiem, kas paredzēti eksportam uz valstīm ar sabiedrības veselības problēmām

KOM(2004) 737 galīgā red. – 2004/0258 (COD)

(2005/C 286/02)

Padome 2004. gada 15. decembrī saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 251. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par “priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par obligāto licenču piešķiršanu tādu farmaceitisko produktu ražošanas patentiem, kas paredzēti eksportam uz valstīm ar sabiedrības veselības problēmām”

Vienotā tirgus ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa, kurai tika uzticēta Komitejas atzinuma sagatavošana, pieņēma atzinumu 2005. gada 23. maijā (ziņotājs: BRAGHIN kgs).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 418. plenārsesijā, kas notika 2005. gada 8. jūnijā, ar 64 balsīm par,1 balsi pret un 1 balsij atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Atzinuma kopsavilkums

1.1

EESK atbalsta Komisijas regulas priekšlikumu, kuras mērķis ir PTO Vispārējās padomes 2003. gada 30. augusta lēmuma īstenošana. Tā arī atzinīgi novērtē Komisijas ieņemto aktīvo nostāju kā starptautiskajās organizācijās, tā arī attiecībās ar ieinteresētajām pusēm, lai rastu piemērotus risinājumus nopietnajām veselības problēmām tajās attīstības valstīs, kur nepastāv farmaceitiskās nozares ražošanas kapacitāte un kuru veselības aprūpes struktūras nav atbilstošas.

1.2

EESK atbalsta kā procedūru, kas noteikta obligāto licenču piešķiršanai patentētiem vai ar papildu sertifikātiem aizsargātiem farmaceitiskajiem produktiem, tā arī izmantojamos kontroles mehānismus.

1.3

EESK tomēr iesaka pārskatīt teksta formulējumu, lai nodrošinātu:

spēkā esošās likumdošanas pilnīgu ievērošanu, jo īpaši attiecībā uz ražošanas kvalitātes kontroli;

obligātās licences piešķiršanas nosacījumu pastiprināšanu (8. pants), jo īpaši attiecībā uz mehānismiem, kas ļauj atšķirt oriģinālos, saskaņā ar obligāto licenci ražotos medikamentus, novēršot jebkādu iespēju to atpakaļizvešanai uz Kopienas vai trešajām valstīm.

saskaņotu sadarbību ar importētāju valstu iestādēm, lai novērstu krāpšanu, viltošanu un izmantošanu pretēji paredzētajam;

tādu stingru muitas noteikumu un dalībvalstu sankciju ievērošanas kontroli, kas neļauj uzsākt jebkādas nelegālas darbības;

pastiprinātu obligāto licenču piešķiršanas izziņošanu, efektīvāk atbalstot intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību.

1.4

EESK vēlas, lai atzinums tiktu attiecināts arī uz veterinārajiem medikamentiem, paredzot ārkārtējus veselību apdraudošus apstākļus, kas var rasties tādu slimību gadījumā, kuras izplata dzīvnieki, vai arī inficētu dzīvnieku izcelsmes produktu gadījumā.

1.5

Visbeidzot, EESK aicina Komisiju turpināt savu starptautisko darbību, lai attīstības valstīm, kas nav PTO locekles, būtu pieejami pirmās nepieciešamības medikamenti, kā arī piemērotas veselības aprūpes struktūras.

2.   Ievads

2.1

Daudzās pasaules daļās veselības apstākļi ir īpaši kritiski: pastāvīgi epidēmiju draudi, nepietiekošas veselības aprūpes struktūras un nosacījumi, ļoti augsts slimīguma un mirstības līmenis. Ir jāveic pasaules mēroga uzdevums uzlabot medicīnas un sociālo dienestu darbu ne tikai mazāk attīstītajās zemēs, bet arī valstīs, kas ir salīdzinoši vairāk attīstītas, bet kas nevelta pietiekošus līdzekļus veselības un sociālo problēmu risināšanai.

2.2

Atbalsts medicīnai, ko sniedz attīstītākās valstis, ir nepietiekošs, un tas neļauj atrisināt minētās problēmas. Ir nepieciešams arī izstrādāt jaunus instrumentus. Problēmu nevar atrisināt, ierobežojot palīdzību vienīgi ar steidzami nepieciešamu medikamentu piegādi, kā tas parasti notiek, sniedzot palīdzību attīstības valstīm. Ir nepieciešama pieeja, kura virzīta uz to, lai visu sistēmu padarītu efektīvāku, veltot nedaudzos pieejamos līdzekļus patiesām prioritātēm, esošās pārvaldes un kontroles iespējas izmantojot tā, lai ieguvumi nonāktu pie iedzīvotājiem, kam tie ir nepieciešami, rodot risinājumus farmaceitiskās nozares ražošanas un veselības pakalpojumu nepietiekamībai, kā arī nodrošinot minēto pakalpojumu efektīvu pārvaldi.

2.3

Komisija ir izrādījusi īpašu uzmanību un aktivitāti šajos jautājumos, darbodamās vairākās jomās, kas saistītas ar veselību, kā arī meklējot atbilstošas palīdzības un sadarbības formas. Kā piemēru var minēt rīcības programmu sakarā ar trim slimībām, kas visvairāk ietekmē augsto mirstības līmeni vismazāk attīstītajās un attīstības valstīs (HIV/AIDS, tuberkuloze, malārija) (1)minētās programmas mērķis ir vienlaicīgi nostiprināt vietējās veselības aprūpes sistēmas, uzlabot iespējas iegādāties visnepieciešamākos medikamentus par pieņemamām cenām un veicināt pētniecību, kas saistīta ar medikamentiem un vakcīnām cīņai pret minētajām slimībām.

2.4

Cita starpā Komisija ir aktīvi un veiksmīgi darbojusies, lai aktualizētu šo jautājumu starptautiskajās un citās iesaistītās organizācijās un lai rastu kopīgus risinājumus. Mērķis ir uzlabot galveno medikamentu piegādi un nodrošināt, lai tie būtu vienlīdz pieejami vistrūcīgākajiem cilvēkiem, ievērojot intelektuālā īpašuma aizsardzības tiesības, ko paredz starptautiskās tirdzniecības vienošanās, un novēršot jebkādu atpakaļievešanas vai spekulatīvas pārdošanas trešajām valstīm risku.

2.5

Komisijas darbība bija jo īpaši noteicoša, lai Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO) liktu attīstīties debatēm par iepriekšminētajiem mērķiem. Debates galvenokārt attiecās uz Nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecības aspektiem (TRIPS nolīgums) (2). Dohā 2001. gadā notikušajā Ministru konferencē PTO dalībvalstis pieņēma deklarāciju par TRIPS nolīgumu un veselības aizsardzību (3), precizējot elastību, kas pieļaujama, piemērojot minēto nolīgumu valstu veselības aizsardzības politikā. Tika noteikti pamatprincipi, kuru mērķis ir nodrošināt iespēju mazāk attīstītajām valstīm, kuru farmaceitiskās nozares ražošanas kapacitātes ir ierobežotas vai tādu nav, izsniegt obligātās licences, jo tas parasti ir attiecīgās valsts kompetencē.

2.6

Dohas deklarācija par veselības aizsardzību apliecināja principu, pēc kura TRIPS nolīgums jāizskaidro un jāievieš tā, lai tiktu atbalstītas valstu tiesības aizsargāt veselību un tiktu veicināta vispārēja piekļuve medikamentiem. Jo īpaši tā apstiprināja katras PTO dalībvalsts tiesības noteikt “valsts mēroga ārkārtējas situācijas” vai citu “ārkārtēju apstākļu” definīciju, lai pamatotu obligāto licenču piešķiršanu. Ņemot vērā grūtības, ar kādām jāsastopas valstīm, kuru farmaceitiskās nozares ražošanas kapacitātes ir nepietiekošās vai tādu nav, deklarācija uzticēja Vispārējai padomei atrast ātru problēmas risinājumu.

2.7

PTO Vispārējās padomes rastais risinājums ir 2003. gada 30. augusta lēmums (4), kurā ir precizēti principi un saistības, ko uzņēmušas dažādās puses, lai šādas sistēmas ietvaros importētie produkti patiešām tiktu izmantoti veselības aizsardzībai, nepieļaujot tirdzniecības novirzīšanos. Tā arī atzīst PTO dalībvalstu sadarbības nozīmi tehnoloģiju pārneses un farmaceitiskās nozares ražošanas kapacitātes nostiprināšanas veicināšanā saskaņā ar TRIPS nolīguma 66. panta 7. punktu.

2.8

Oficiālajai deklarācijai, ko konferencē nolasīja Vispārējās padomes priekšsēdētājs (5), ir ievērojama nozīme. Tajā raksturotas problēmas, ar kuram jāsastopas, īstenojot šo valstu un starptautiskā līmeņa plaša mēroga darbību, kuras mērķis ir problēmas atrisināšana, kā arī precizēta veicamo pasākumu dziļā jēga un uzsvērts to taisnīgais raksturs, tādējādi bagātinot lēmuma saturu. Minētajā deklarācijā arī precizēts, ka vairākas PTO dalībvalstis, kuru starpā ir arī ES dalībvalstis, atsakās pielietot minēto obligātās licencēšanas mehānismu farmaceitisko produktu importā.

2.9

Vispārējās padomes lēmums paredz, ka tā darbība izbeigsies datumā, kad stāsies spēkā tāds grozījums TRIPS nolīgumā tekstā, kas atbilst šā lēmuma nosacījumiem. Neskatoties uz ļoti īsajiem termiņiem, Padomes iniciatīva līdz šim nav devusi gaidīto rezultātu. Atsevišķas PTO valstis ir uzņēmušās iniciatīvas, kas virzītas uz to, lai minētais lēmums stātos spēkā, un arī Komisijas iesniegtajam regulas priekšlikumam ir tāds pats mērķis.

3.   Regulas priekšlikuma saturs

3.1

Regulas priekšlikums ir virzīts uz to, lai Kopienas līmenī īstenotu PTO Vispārējās padomes 2003. gada 30. augusta lēmuma par deklarācijas par TRIPS nolīgumu un veselības aizsardzību 6. panta izpildi. Minētais lēmums ļauj PTO locekļiem piešķirt obligātās licences patentētu farmaceitisko produktu ražošanai un pārdošanai, paredzot to eksportu uz tādām trešajām valstīm, kas to ir pieprasījušas un kuru farmaceitiskās nozares ražošanas kapacitāte ir nepietiekoša, vai tādas nav, tādējādi atbrīvojot PTO locekļus no pienākumiem, kas izriet no PTO Nolīguma par intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecības aspektiem 31. panta f) apakšpunkta.

3.2

Regulai jāiekļaujas Eiropas un starptautiskajā darbībā, kuras mērķis ir risināt veselības aizsardzības problēmas vismazāk attīstītajās valstīs un citās attīstības valstīs, tiecoties uzlabot piekļuvi medikamentiem par pieņemamām cenām valsts mēroga ārkārtējās situācijās vai citos ārkārtējos apstākļos PTO valstīs.

3.3

Lēmumā paredzēti svarīgi mehānismi aizsardzībai pret šādas tirdzniecības novirzīšanos, kā arī noteikumi, kas garantē pārskatāmību. Tas arī sagatavo turpmāko tā aizstāšanu ar grozījumu TRIPS nolīguma saturā.

3.4

Ņemot vērā Eiropas Kopienas un tās dalībvalstu aktīvo lomu lēmuma pieņemšanā, to PTO ietvaros uzņemtās saistības sniegt pilnvērtīgu ieguldījumu lēmuma izpildē un to aicinājumu visām PTO loceklēm nodrošināt nepieciešamos nosacījumus lēmumā noteiktās sistēmas efektīvai darbībai, Komisija uzskata, ka ir svarīgi, lai Kopiena atbalstītu Līguma ieviesto sistēmu ar attiecīgu tiesisko nostiprinājumu savā likumdošanā.

3.5

Lēmuma vienota izpilde Kopienā ir nepieciešama, lai nodrošinātu vienādus obligāto eksporta licenču piešķiršanas nosacījumus visās ES dalībvalstīs un tādējādi vienotajā tirgū novēršot jebkādus operatoru savstarpējās konkurences izkropļojumus, kā arī piemērotu vienādus noteikumus, lai novērstu saskaņā ar obligātajām licencēm ražotu farmaceitisko produktu atpakaļievešanu Eiropas Savienības teritorijā.

3.6

Ņemot vērā arī minētā lēmuma īpašo raksturu, valstu nolīgumu par obligāto licenču piešķiršanu esamību, kā arī nepieciešamību steidzami rīkoties, lai darītu iespējamu medikamentu eksportu uz valstīm, kurās ir sabiedrības veselības aizsardzības problēmas, Komisija ierosina lēmuma īstenošanu, izmantojot regulu, kas balstīta uz Līguma 95. un 133. pantu.

4.   Piezīmes

4.1

EESK pilnīgi piekrīt, ka ir nepieciešams rīkoties, lai nodrošinātu galveno medikamentu pieejamību valstīs ar ierobežotiem ekonomiskiem un ražošanas resursiem un uzskata, ka spēkā esošie instrumenti nav pietiekoši cīņai pret endēmiskām slimībām un rīcībai veselības aizsardzības krīzes situācijās. Ierosinātā regula ļauj piegādāt patentētus ārstnieciskos līdzekļus, ievērojot ļoti stingrus noteikumus un saskaņā ar patentu sistēmu. Tā tomēr nerisina nepatentētu farmaceitisko produktu trūkuma problēmu attīstības valstīs, jo šis jautājums nav iekļauts PTO lēmuma saturā.

4.2

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, kas palīdz pilnīgi un vienoti ievērot obligāto licenču piešķiršanas procedūru attiecībā uz patentiem un papildu aizsardzības sertifikātiem farmaceitisko produktu ražošanā un pārdošanā valstīm, kas to pieprasījušas, lai risinātu kādu ar veselības aizsardzību saistītu problēmu. Tā arī uzskata, ka ir izvēlēti pareizi līdzekļi minētā mērķa sasniegšanai. EESK tomēr uzskata, ka attiecībā uz atsevišķiem punktiem tekstu varētu uzlabot, kā tas minēts turpmākajās piezīmēs.

4.3

Jēdziena “farmaceitisks produkts” definīcija (2. panta 1. punkts) tieši atsaucas uz Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/83/CE (6) par cilvēkiem paredzētiem medikamentiem. PTO Vispārējās padomes lēmumā nav minēti veterinārie medikamenti. Lai varētu atbilstoši rīkoties ārkārtējās situācijās, kad cilvēki inficējas no dzīvniekiem vai no dzīvnieku izcelsmes produktiem, EESK vēlas, lai lēmuma darbība tiktu paplašināta, iekļaujot arī veterināros medikamentus. To varēti panākt ar īpašu PTO Vispārējās padomes lēmumu.

4.4

Regula loģiski attiecas uz PTO dalībvalstīm (4.pants) kā instruments, kas ļauj piemērot minētās starptautiskās organizācijas iekšējo lēmumu. EESK aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt starptautiskās debates un meklēt pilnīgi visām valstīm piemērotus risinājumus, ievērojot intelektuālā īpašuma tiesības un spēkā esošos starptautiskos nolīgumus.

4.5

Piektais pants nosaka, ka “jebkura persona var iesniegt obligātās licences pieteikumu”. EESK uzskata, ka tik vispārīga termina lietošana iesniedzēju definīcijai ir izskaidrojama ar gribu piedāvāt visplašākās ražošanas iespējas. Tā tomēr uzskata, ka būtu sapratīgi precizēt, ka attiecīgajām personām jāatbilst visām Eiropas tiesību normām par farmaceitiskajiem produktiem noteiktajām prasībām, nodrošinot ES spēkā esošo ražošanas noteikumu, kas attiecas uz veselības un pilsoņu aizsardzību, ievērošanu arī gadījumos, kad kāds produkts paredzēts tikai eksportam.

4.6

EESK uzskata, ka visām kompetentajām iestādēm jākontrolē produktu kvalitātes normu ievērošana un ka šīm normām jābūt vienādām gan iekšējā tirgū, gan gadījumā, kad attiecīgos produktus eksportē uz valstīm, kurās nav piemērotu kvalitātes kontroles struktūru. Regulu ieviešot, ir nepieciešama piemērota kontroles sistēma, kas ļauj pārraudzīt importētāju valstu kontroles mehānismus, jo īpaši izmantojot saskaņotu pieeju, lai novērstu krāpšanu un viltošanu, tādējādi aizsargājot pašu valstu pacientus, kā arī novēršot obligātajai licencēšanai pakļauto medikamentu izmantošanu citiem mērķiem un to nelegālu atpakaļievešanu.

4.7

Attiecībā uz jūtīgo jautājumu par atļautajiem ražošanas apjomiem EESK konstatē atkāpšanos no 6. panta 2. punkta, kas nosaka, ka atļautais kopējais ražošanas daudzums “ievērojamā mērā nepārsniedz PTO reģistrēto daudzumu”, kā arī 8. panta 2. punkta, kas nosaka, ka “saskaņā ar licenci ražoto patentēto produktu daudzums nedrīkst pārsniegt daudzumu, kas nepieciešams vajadzību apmierināšanai”. Lai minēto atkāpi novērstu, EESK iesaka izmainīt 6. panta 2. punkta tekstu, precizējot, ka ražošana nedrīkst pārsniegt nepieciešamo un pieprasīto daudzumu.

4.8

Tā kā sistēma paredz ierobežotas īpašuma tiesības, regulā ir pamatoti noteikts, ka tā jāpiemēro ar vislabākajiem nodomiem (6. apsvērums) un ka saskaņā ar minēto regulu ražotajiem produktiem jānonāk pie personām, kam tie ir nepieciešami un tos nedrīkst novirzīt no personām, kam tie paredzēti. Būtu tomēr labāk iekļaut šos apgalvojumus – kuriem EESK pilnīgi piekrīt – pantos, kas sīki nosaka ieviešanas mehānismus, t.i. 5. un 6. pantā vai pantos, kas paredz pārtraukšanas procedūras un obligāto licenču izbeigšanos (12. un 14. pants).

4.9

EESK atbalsta pasākumus, kas paredzēti, lai novērstu negodīgu obligātās licences izmantošanu. Tā arī vēlas, lai izteikti tiktu minēta patenta vai papildu aizsardzības sertifikāta īpašnieka iespēja ziņot vai izteikt protestu sakarā neatbilstību kādā jautājumā, jo īpaši attiecībā uz pierādījumu par iepriekšēju sarunu norisi un ražošanas atbilstības kontroli saskaņā ar 8. pantu (jo īpaši tā 4., 5. un 8. punktu).

4.10

Šķiet, ka 8. panta 1. punktā ir kļūda, jo tajā ir atsauce uz 2. un 8. punktu, bet nav atsauces uz 9. punktu, kas arī attiecas uz licences īpašnieku.

4.11

Astotā panta 4. punktā izklāstīti etiķetēšanas, marķēšanas un iepakošanas noteikumi attiecībā uz produktiem, kas ražoti saskaņā ar skatāmajā regulā paredzētajām licencēm un kuru mērķis ir nodrošināt, lai minētie produkti tiktu izmantoti tikai eksportam un pārdošanai attiecīgajās importētājās valstīs. EESK iesaka precizēt, ka firmas zīmēm, logotipiem un iepakojumā izmantojamajām krāsām jābūt atšķirīgām, lai traucētu nelegālu atpakaļievešanu Eiropas Savienībā vai trešajās valstīs.

4.12

Šķiet, ka 10. pants, kas nosaka, ka ES dalībvalstīm Komisija ir jāinformē par obligātās licences piešķiršanu, nenodrošina pietiekošu licences īpašnieka un citu skatāmās nozares dalībnieku izziņošanu atklātībai. EESK uzskata, ka ir jāatrod iespēja nodrošināt šīs informācijas pieejamību ieinteresētajiem, garantējot konfidenciālas informācijas aizsardzību.

4.13

Formulējums 11. panta 2. punktā, šķiet, neļauj novērst pārkāpumus, jo īpaši tādu medikamentu gadījumā, kas nav ražoti ES teritorijā, bet šķērso Savienību, un tādēļ tas nav pārliecinošs. EESK aicina Komisiju pārraudzīt dalībvalstu paredzētos kontroles un sankciju piemērošanas mehānismus, lai tiktu ievērota Muitas regula (7) un nodrošināta efektivitāte, proporcionalitāte un preventīvi pasākumi, tādējādi novēršot krāpšanu un viltošanu.

4.14

Visbeidzot, EESK aicina Komisiju meklēt labāko risinājumu - piemēram, izmantojot divpusējus nolīgumus -, lai līdzīgus mehānismus varētu izmantotu attīstības valstīs, kas nav PTO locekles.

Briselē, 2005. gada 8. jūnijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  OV C 133., 2003. gada 6. jūnijs

(2)  Nolīgums par intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecības aspektiem (TRIPS nolīgums) regulē iespēju ieviest obligātas izmaiņas intelektuālā īpašuma tiesībās, to saistot ar atsevišķiem nosacījumiem.

(3)  “Deklarācija par Vienošanos par intelektuālo īpašumu, kas saistīts ar tirdzniecību un veselības aizsardzību”, pieņemta 2001. gada 14. novembrī (http: http://www.wto.org)

(4)  Padomes lēmums par Dohas deklarācijas par TRIPS nolīgumu un veselības aizsardzību 6. punkta nosacījumu izpildi (http://www.wto.org).

(5)  Vispārējas padomes priekšsēdētāja deklarācija, 2003. gada 30. augusts (http://www.wto.org).

(6)  OV L 311., 2001. gada 28. novembris

(7)  1383 (2003) Regulas V nodaļa, 18. pants.


17.11.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 286/8


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tēmu “Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikumu, ar ko groza Direktīvu 98/71/EK par dizainparaugu tiesisko aizsardzību”

KOM(2004) 582 galīgā red. — 2004/0203 (COD)

(2005/C 286/03)

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu Padome 2004. gada 6. decembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par: “Ierosinājumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 98/71/EK par dizainparaugu tiesisko aizsardzību”

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Birojs uzdeva Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu šajā jautājumā. Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa 2005. gada 20. aprīļa sēdē neapstiprināja RANOCCHIARI kga iesniegto atzinuma projektu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 418. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 8. un 9. jūnijā (2005. gada 8. jūnija sēdē), iecēla RANOCCHIARI kgu par galveno ziņotāju. Atzinuma projekts tika noraidīts par labu šim pretatzinumam, ar kuru iepazīstināja J. PEGADO LIZ kgs un H. STEFFENS kgs. Šis pretatzinums tika pieņemts ar 107 balsīm par, 71 balsi pret un 22 atturoties.

1.   Ievads un vēsture

1.1

Apskatāmās direktīvas priekšlikuma uzdevums ir grozīt Direktīvu 98/71/EK. Grozījumu mērķis ir padarīt visās ES valstīs praktiski neiespējamu dizainparaugu tiesību izmantošanu pret trešām personām (neatkarīgie piegādātāji), kuri izgatavo, lieto un/vai pārdod tā dēvētos “Komponentus kompleksu ražojumu labošanai, ņemot vērā šo izstrādājumu sākotnējā izskata atjaunošanu”.

1.2

No šī priekšlikuma skartajām jomām (elektriskās mājsaimniecības ierīces, motocikli, pulksteņi utt.) vislielāko iespaidu tas, kā zināms, atstātu uz autobūves industriju.

1.3

Pirms Direktīvas 98/71/EK (turpmāk — “direktīva”) jau bija pieņemta Komisijas Zaļā grāmata “Dizainparaugu aizsardzība iekšējā tirgū”, kurā bija ne tikai izklāstīti apjomīga pētījuma par šo tēmu rezultāti, bet arī ietverts provizorisks direktīvas priekšlikuma projekts par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu un provizorisks regulas priekšlikuma projekts.

1.4

Zaļajā grāmatā arī tika apspriests jautājums, vai var tikt aizsargātas kompleksu ražojumu sastāvdaļas, bet jo sevišķi divas sastāvdaļas savienojoši elementi. Zaļajā grāmatā tika skaidrots, ka sastāvdaļas, kas attiecībā uz sevi atbilst aizsardzības priekšnosacījumiem, var tikt aizsargātas, tomēr nosakot, ka tās nepieciešamās iezīmes vai elementi (kas tiek apzīmētas kā savienojošās vai pieslēguma vietas), kurus katrā ziņā nepieciešams atveidot tieši tādā pašā formā un izmērā, lai tie derētu attiecīgajam produktam, vai lai šis produkts varētu tikt pieslēgts citam produktam, netiek aizsargāti.

1.5

1993. gadā Komisijas formāli iesniegtajā direktīvas priekšlikumā (1) tika apstiprināts, ka arī kompleksa ražojuma viena sastāvdaļa var tikt aizsargāta, ja tā pati par sevi atbilst aizsardzības priekšnosacījumiem, tātad atbilst kritērijiem “jauns” un “atšķirīgs” (3. pants), uzsverot, ka savienojošās vai pieslēguma vietas nevar tikt aizsargātas (7. panta 2. punkts).

1.6

Minētajā priekšlikumā bija ietverts vēl viens svarīgs nosacījums, saskaņā ar kuru dizaina paraugu aizsardzības izņēmuma tiesības nevarēja tikt izmantotas pret trešām personām, kuras trīs gadu laikā pēc “komplekso ražojumu” ar īpašiem dizaina elementiem pirmreizējās laišanas tirdzniecībā izmanto (atveido) šos dizaina elementus ar noteikumu, ka šie dizaina elementi ir atkarīgi no “komplekso ražojumu”“izskata formas” un “tiek lietoti ar mērķi ”padarīt iespējamu komplekso ražojumu remontu tā, lai būtu iespējams atgūt to sākotnējo formu (14. pants). Tādējādi faktiski tika paredzēts svarīgs izņēmums rezerves daļu dizainparaugu aizsardzībā (“izņēmuma nosacījumi rezerves daļām”, apzīmēti arī kā “remontdarbu atruna”).

1.6.1

Attiecībā uz minēto 1993. gada direktīvas priekšlikuma aspektu EESK 1994. gada 6. jūlija atzinumā (dosjē IND/504, ziņotājs — PARDON kgs) cita starpā nolēma sekojošo:

1.6.1.1

Tāpat kā visas pārējās rūpnieciskā īpašuma tiesības arī dizainparaugu aizsardzība noved pie ekskluzīvajām tiesībām (monopola tiesībām). Dizaina īpašniekam nodrošinātais monopols tomēr attiecas tikai uz produkta ārējo veidolu (“dizainu”), bet ne uz pašu produktu.

1.6.1.2

Dizainparaugu tiesības līdz ar to nodrošina formas, bet ne produkta monopolu. “Kāda pulksteņa dizaina aizsardzība netraucē konkurencei pulksteņu tirgū” (Komisijas 9.2. paskaidrojums regulas priekšlikumam).

1.6.1.3

Citāda ir situācija attiecībā uz remontdarbu atrunā iekļautajām rezerves daļām (piemēram, automašīnas virsbūves spārns vai lukturis). Šo rezerves daļu formu, “dizainu” nevar mainīt salīdzinājumā ar rezerves daļu, ko tās aizstāj pēc nomaiņas.

1.6.1.4

Šādu rezerves daļu iekļaušana dizainparaugu aizsardzībā tādēļ noved pie produktu monopola rezerves daļu tirgos; dizainparaugu tiesības uz automobīļa spārnu vai rezerves lukturi izslēdz jebkādu konkurenci šajā produktu kategorijā.

1.6.1.5

Tas ir pretrunā ar dizainparaugu aizsardzības būtību, ko atbilstoši saturiski noteikt ir pilnvarots likumdevējs […].

1.6.1.6

Remontdarbu atrunā ir iekļauts šāds nosacījums: saskaņā ar to ir pieļauta dizainparaugu tiesību iegāde un izmantošana tur, kur minētās tiesības tiek izmantotas atbilstoši sistēmai; saskaņā ar to tiek pārtraukta minēto tiesību izmantošana vienīgi tur, kur šīs tiesības — kā remontdarbu jomā — nevar izmantot atbilstoši sistēmai. Tādā veidā ar remontdarbu atrunu tiek novērsta monopolu veidošanās, konkurējošo piedāvātāju izspiešana no tirgus un patērētāju pakļaušana vienīgā piedāvātāja cenu diktātam.

1.6.1.7

Vienlaicīgi ar remontdarbu atrunu tiek novērsta monopola piemaksu veidošanās, jo “dizaina” piemaksām nepieciešamais priekšnosacījums, ka ir jāpastāv tirgum un patērētāji var izmantot priekšrocības, netiek piemērots, ja dizainparaugu tiesību aizsardzību paplašina arī uz remontdarbu atrunā ietilpstošajām rezerves daļām.

1.6.1.8

Ekonomikas un sociālo lietu komiteja tādēļ atbalsta Komisijas ierosināto remontdarbu atrunu.

1.7

Minēto izņēmuma nosacījumu vai remontdarbu atrunas paredzēšana zināmā mērā atbilda dažu rūpniecības nozaru prasībām, tajā skaita to nozaru prasībām, kas atdarina automobīļu rezerves daļas, it īpaši tā dēvētās “crash parts” (satiksmes negadījumos bieži bojātās metāla daļas). Šie “neatkarīgie piegādātāji”, balstoties uz spēkā esošo tiesisko regulējumu, jau bija mēģinājuši panākt izņēmumu no dizainparaugu aizsardzības un vērsušies Eiropas Kopienu Tiesā (EKT), tomēr bez panākumiem (skat. lietu CICRA pret Renault  (2) un VOLVO pret Veng  (3) ).

1.8

1993. gada direktīvas priekšlikumā ietverto remontdarbu atrunu kritizēja tās rūpniecības aprindas, kurām ir citas (vai pretējas) intereses nekā neatkarīgajiem rezerves daļu ražotājiem, proti, transportlīdzekļu ražotāji. Tāpēc Komisija izmēģināja jaunu pieeju ar grozītu priekšlikumu (4). Jaunajā priekšlikumā bija paredzēts, ka trešās personas, kas vēlas atveidot noteikta kompleksa ražojuma kādu dizaina elementu kā atsevišķu detaļu, to var darīt nekavējoties (nenogaidot trīs gadu termiņu no kompleksā ražojuma pirmreizējās laišanas tirdzniecībā), ja tās maksā “taisnīgu un atbilstošu atlīdzību” (14. pants).

1.9

Tomēr “taisnīgas un atbilstošas atlīdzības” risinājums ar atbilstošu nodevu par licenci tika uztverts kā nepieņemams gan no neatkarīgo ražotāju (5), gan transportlīdzekļu ražotāju puses (6).

1.10

Ievērojamas viedokļu atšķirības atklājās arī starp Padomi un Eiropas Parlamentu koplēmuma procedūras laikā; tādēļ bija nepieciešams uzsākt samierināšanas procedūru, kas 1998. gada septembrī noslēdzās ar to, ka praktiski tika atcelta prasība saskaņot dalībvalstu tiesību aktus šajā nozarē; tā katrā valstī pastāvošie priekšraksti tika “iesaldēti” (profesionāļu žargonā “freeze plus”), un problēmas risinājums atlikts uz vēlāku laiku.

2.   Direktīvas 98/71/EK (7) nosacījumi par sastāvdaļām

2.1

Saskaņa ar direktīvu (1. panta a) apakšpunkts) “dizaina paraugs”, kas var būt aizsargāts, “ir kāda vesela ražojuma vai tā daļas ārējais izskats”.

2.2

Arī sastāvdaļu dizaina paraugus var aizsargāt, ja tie atbilst visu veidu “ražojumiem” nepieciešamajiem kritērijiem, tas nozīmē “jauns” un “atšķirīgs” (3. panta 2. punkts). Tomēr atsevišķas sastāvdaļas dizaina paraugu var aizsargāt tikai tad, ja

a)

“sastāvdaļa, kas ir ietverta kompleksajā ražojumā, paliek redzama, izmantojot šo ražojumu tam paredzētajā veidā un

b)

šie sastāvdaļas redzamie elementi paši atbilst jaunuma un atšķirības kritērijiem” (3. panta 3. punkts).

“izmantošana paredzētajā veidā” 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē nozīmē to, ka tiešais lietotājs ir patērētājs, izņemot uzturēšanas kārtībā, apkopes vai labošanas pasākumus “(3. panta 4. punkts).”

Pielietojot autobūves industrijā, augstākminētie nosacījumi praksē nozīmē to, ka visas daļas un sastāvdaļas, kas atrodas “zem motora pārsega” un tātad, lietojot ikdienā, nav redzamas (piemēram, motora cilindra galvas izskats), nevar tikt aizsargātas ar dizainparaugu tiesībām.

2.3

Uz dizainu paraugiem attiecas arī nosacījums, ka uz “kāda ražojuma ārējā izskata elementiem, kas atkarīgi tikai no to tehniskās funkcijas”, nepastāv tiesības uz dizaina aizsardzību (7. panta 7. punkts). Tiesības uz dizaina aizsardzību nepastāv arī “sastāvdaļas ārējā izskata elementiem, kas katrā ziņā jāatveido to precīzā formā un izmēros, lai ražojumu […] varētu samontēt vai savienot […] ar kādu citu ražojumu [vai sastāvdaļu]” (7. panta 2. punkts). Autobūves sektorā tas nozīmē, piemēram, ka bufera vai atpakaļskata spoguļa formu var aizsargāt ar dizainparaugu tiesībām, bet nevar aizsargāt “savienotāja daļu”, kas paredzēta kādas detaļas piestiprināšanai pie virsbūves.

2.4

Turklāt jāatgādina sekojošais:

2.4.1

Direktīvā ir noteikts, ka trīs gadus pēc ieviešanas termiņa beigām (tātad līdz 2004. gada oktobrim) Komisijai jāiesniedz novērtējums par direktīvas ietekmi uz ES rūpniecību, īpaši attiecībā uz “komplekso ražojumu” un sastāvdaļu izgatavotājiem, uz patērētājiem, uz konkurenci un uz iekšējā tirgus darbību. Vēlākais, vēl pēc viena gada (tātad līdz 2005. gada oktobrim) Komisijai jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei direktīvas grozījumi, kas nepieciešami, lai pilnveidotu “komplekso ražojumu” un sastāvdaļu iekšējo tirgu, kā arī jāierosina citi iespējamie grozījumi (18. pants);

2.4.2

Līdz augstākminēto grozījumu pieņemšanai “dalībvalstis saglabā savu pastāvošo tiesisko regulējumu par sastāvdaļas dizaina izmantošanu kompleksu ražojumu remontam attiecībā pret to sākotnējā izskata atgūšanu un ievieš grozījumus minētajos nosacījumos tikai tad, ja ar tiem tiek radīta iespēja šādu sastāvdaļu tirdzniecības liberalizācijai.” (“Pārejas noteikumu” 14. pants, iepriekš minēts ar apzīmējumu “freeze plus”). Šobrīd visas dalībvalstis ir direktīvu ieviesušas. Deviņas no 25 ES dalībvalstīm ir ieviesušas sava veida “remontdarbu atrunu” un līdz ar to īstenojušas “liberalizāciju” (Apvienotā Karaliste, Beļģija, Itālija, Īrija, Latvija, Luksemburga, Nīderlande, Spānija, Ungārija), tomēr lielākā daļa (16 pārējās dalībvalstis) paredz aizsardzību arī rezerves un remonta daļām.

2.4.3

Sekundārā tirgus liberalizācijas izpratnē jau 2002. gada 12. decembra Regulas (EK) 6/2002 par Kopienas dizainparaugu aizsardzību 110. panta 1. punktā ir teikts, ka “attiecībā uz dizaina paraugu, kas tiek lietots ar mērķi darīt iespējamu šī kompleksā ražojuma remontu, lai tam atgrieztu sākotnējo izskatu, nepastāv Kopienas dizainparaugu aizsardzība”.

2.4.4

Līdzīgi, tomēr neietekmējot jaunā Komisijas priekšlikuma nepieciešamību, darbojas Komisijas 2002. gada 31. jūlija Regula (EK) 1400/2002 par “Vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām mehānisko transportlīdzekļu nozarē”.

3.   Direktīvas priekšlikuma saturs

3.1

Priekšlikuma “regulējuma saturs” ir ļoti vienkāršs: Direktīvas 98/71/EK 14. pants (pārejas noteikumi) jāgroza tā, lai kompleksa ražojuma sastāvdaļas dizaina paraugi, kas kalpo kompleksu ražojumu remontam ar mērķi atjaunot to sākotnējo ārējo izskatu, praktiski nevarētu tikt aizsargāti. Praksē tas nozīmē “brīvu remontdarbu atrunu, sākot ar pirmo dienu”, ko — kā jau iepriekš izklāstīts — jau sen pieprasa dažas ieinteresētās aprindas.

3.2

Priekšlikuma preambulā tiek izklāstīti šāda regulējuma izšķirošie motīvi pilnīgai, tūlītējai un bezmaksas “liberalizācijai”:

dizainparaugu aizsardzības vienīgais mērķis esot nodrošināt izņēmuma tiesības uz produkta ārējo izskatu, taču ne “monopols” uz produktu kā tādu;

dizainparaugu, kuriem nav praktisku alternatīvu, aizsardzība būtu pielīdzināma monopolam uz produktu; šāda aizsardzība varot radīt dizainparaugu priekšrakstu ļaunprātīgu izmantošanu;

konkurence tiek saglabāta, ja trešām personām tiek atļauts ražot un izplatīt rezerves daļas;

turpretī, ja aizsardzība tiek paplašināta arī uz rezerves daļām, trešās personas ir atzīstamas par vainīgām dizainparaugu tiesību aizskārumā, konkurence tiek likvidēta un tiesību īpašniekam tiek nodrošināts de facto monopols uz produktu.

3.3

Tiek uzsvērts arī, ka dalībvalstu tiesiskais regulējums attiecībā uz dizainparaugiem dažādās valstīs šobrīd ir atšķirīgs, apdraudot iekšējā tirgus darbību un, iespējams, izkropļojot konkurenci.

3.4

Citi detalizēti motīvi tiek izklāstīti “paskaidrojuma rakstā”, kurā faktiski tiek atkārtoti vai vēlreiz apstiprināti PSN un tikai daļēji EPEC ziņojuma secinājumi. Pamatā tiek minēts, ka “liberalizācija”, ja tiek izmantotas dažādas apsvērtās iespējas, “sniedz priekšrocības no dažādiem aspektiem un ir bez nopietniem trūkumiem. Tā uzlabošot iekšējā tirgus darbību un sekmēšot lielāku konkurenci tehniskās apkopes tirgū. Turklāt tikšot pazeminātas patēriņa cenas un radītas iespējas uzņēmējdarbībai, kā arī darba vietas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem” (MVU) (2.2. punkts, 7. lpp).

3.5

Turpretī citas iespējas pamatā neesot ieteicamas, ņemot vērā sekojošus iemeslus:

Status quo saglabāšana ar katras valsts atšķirīgiem priekšrakstiem kavēšot iekšējā tirgus pilnveidošanu;

“vienkāršota dizaina režīma aizsardzība” varētu tiesību īpašniekiem sniegt iespēju paaugstināt cenas laikā, kamēr aizsardzība ir spēkā (konkrēti iemesli, kas to pamatotu, netiek nosaukti);

sistēma, kas pret “atlīdzību” atļautu trešām personām lietot citu personu dizaina paraugus, radītu problēmas ar tiesību esamības pierādīšanu, ar atlīdzības atbilstošu lielumu un ar trešo personu gatavību šo atlīdzību tiešām samaksāt;

“abu iepriekš nosaukto sistēmu kombinācija, tātad vienkāršota dizaina režīma aizsardzība un ar to saistītā atlīdzības sistēma” radītu salīdzinoši augstas izmaksas, un droši vien tikai nedaudzi neatkarīgie ražotāji veiktu nepieciešamos ieguldījumus (skatīt “Finanšu dokumentu par tiesību aktiem”, 5.1.2. punkts, 17. lpp.).

4.   Tehniska rakstura piezīmes

4.1

Jau vairākkārt pieminētajā EPEC ziņojumā atzīts (3.7 punkts), ka neoriģinālās rezerves daļas nenodrošina oriģinālajām rezerves daļām līdzvērtīgu kvalitāti, jo neatkarīgajiem nav specifisko apstrādes, kvalitātes un tehnoloģiju iemaņu, kas ir ierastas automobīļu ražotājiem.

4.2

Moderni transportlīdzekļi ir savstarpēji neatkarīgu sastāvdaļu ar augstu tehnoloģiju īpatsvaru (piemēram, paaugstinātas izturības tērauds) montāžas komplekss rezultāts, minētās sastāvdaļas izceļas ne tikai ar savu formu un izmēriem, bet arī ar montāžas kvalitāti (pielietotās metināšanas un līmēšanas tehnoloģijas) un izmantotajiem materiāliem. Tādēļ neoriģinālo daļu īpašības var atšķirties no oriģinālo daļu īpašībām.

4.3

Izsniedzot vispārējo ekspluatācijas atļauju, tiek veikti vairāki frontālo un sānu triecienu izmēģinājumi, lai noskaidrotu, vai transportlīdzeklis atbilst attiecīgās direktīvas prasībām par pasažieru aizsardzību nelaimes gadījuma laikā. Tos papildina nesen pieņemta direktīva par kājāmgājēju aizsardzību ar mērķi labāk pasargāt kājāmgājējus sadursmes gadījumā ar transportlīdzekli. Minētajā direktīvā automobīļu ražotājiem ir uzlikts pienākums veidot transportlīdzekļu priekšdaļu atbilstoši noteiktām drošības prasībām un veikt īpašus triecienizturības pārbaudes izmēģinājumus.

4.4

Rezerves daļu neatkarīgie piegādātāji toties nekādā veidā nav pakļauti to daļu, ko viņi laiž tirgū, iepriekšējai tehniskajai kontrolei, jo transportlīdzekļu atsevišķām sastāvdaļām ekspluatācijas atļaujas procedūra nav paredzēta, izņemot dažas īpašas sastāvdaļas — “neatkarīgas tehniskās vienības”. Kas attiecas uz virsbūves daļām, pie tādām pieder stikli, atpakaļskata spoguļi, priekšējie un aizmugurējie lukturi. Attiecībā uz citām detaļām (motora pārsegs, buferi, utt.) nepastāv nekādas prasības par tehniskām pārbaudēm pirms laišanas tirgū, tātad arī nav skaidrības, vai šīs detaļas uzrāda tādas pašas īpašības kā oriģinālās. Neatkarīgie piegādātāji ir pakļauti tikai vispārējiem ražojumu drošības priekšrakstiem un civiltiesiskajai atbildībai par zaudējumiem, ko izraisījuši bojāti ražojumi.

4.5

Priekšlikums ir arī pretrunā ar svarīgo direktīvu par vecajiem transportlīdzekļiem (“End of life vehicles”). Ar to automobīļu ražotājiem tiek uzlikts pienākums izņemt no transportlīdzekļu sastāvdaļām smagos metālus un uzrādīt tos, lai atvieglotu šo materiālu otrreizējo pārstrādi. Turklāt automobīļu ražotājiem ir pienākums būvēt transportlīdzekli tā, lai, pārstrādājot pārstrādes lūžņos to var viegli demontēt un attiecīgi veikt otrreizējo pārstrādi. Tā kā atdarināto daļu neatkarīgie piegādātāji acīmredzamu iemeslu dēļ minētajām saistībām nav pakļauti, montējot šīs nezināmā sastāva daļas (piemēram, buferus), pastāv risks, ka paredzamais pārstrādes process tiek apgrūtināts un, iespējams, rodas kaitējums apkārtējai videi un augstākas izmaksas.

4.6

Komisija pareizi skaidro, “ka dizaina režīma aizsardzības mērķis ir dizaina parauga radītāja garīgās darbības novērtējums un ražojuma ārējā izskata formas, bet ne tā tehniskās darbības vai kvalitātes, aizsardzība” (skatīt direktīvas priekšlikuma “Paskaidrojuma rakstu”, 9. lpp.). Tādējādi dizaina režīma aizsardzība un drošība konceptuāli atrodas divos atšķirīgos līmeņos. Tomēr nevar atstāt bez ievērības faktu, ka Komisijas ierosinātā liberalizācija praksē varētu novest pie tā, ka tirgū palielinās tādu sastāvdaļu skaits, kuras nav pietiekami pārbaudītas 4.3. punktā minētajos izmēģinājumos un neatbilst direktīvas par vecajiem transportlīdzekļiem priekšrakstiem. Tādēļ bez šķietamajām priekšrocībām, kuras, pēc Komisijas domām, ar liberalizāciju palielinātas konkurences rezultātā iegūtu patērētāji, būtu jāņem vērā arī iespējami lielākie draudi patērētājiem.

5.   Nobeiguma piezīmes un ieteikumi

5.1

EESK apstiprina savu dažādos atzinumos jau pausto nostāju, ka intelektuālā īpašuma tiesībām tirdzniecībā piešķirama arvien lielāka nozīme, kam jāpieskaita arī dizainparaugu tiesiskā aizsardzība kā tehnisko inovāciju pamatelements un no tās izrietošā nepieciešamība cīņai ar atdarināšanu.

5.2

Komiteja apstiprina savu uzskatu, ka dizainparauga īpašniekam piešķirtais monopols ir attiecināms tikai uz ārējo izskatu, bet nevis uz pašu produktu.

5.3

Komiteja arī apstiprina savu jau agrākajos atzinumos ieņemto nostāju, ka dizainparaugu tiesiskās aizsardzības paplašināšana uz rezerves daļām, kas pakļautas remontdarbu atrunai, radītu produktu monopolu sekundārajā tirgū, kas būtu pretrunā ar faktisko dizainparaugu aizsardzības būtību.

5.4

Turklāt ar Direktīvu 98/71/EK radīto nosacījumu tika pieļauta atsevišķo valstu atšķirīgā, pat pretējā regulējuma saglabāšana, un ar pēdējo ES paplašināšanu šis atsevišķo valstu dažādais regulējums vēl palielinās, turklāt Eiropas tirgum nozīmīga sektora īpaši nozīmīgā ekonomikas jomā.

5.5

Tātad Komisija ar priekšlikumu cenšas panākt iekšējā tirgus ieviešanu šajā jomā, tuvinot valstu sistēmas, ar ko tiek liberalizēta aizsargātu dizainparaugu (sekundārajā tirgū) izmantošana ar mērķi labot kompleksus ražojumus, lai atgūtu to sākotnējo izskatu.

5.6

Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumu, jo uzskata to par turpmāku iniciatīvu daļu, kas jau saņēmušas Komitejas atbalstu, un priekšlikums var veicināt konkurenci, pazemināt cenas un radīt jaunas darba vietas īpaši mazajos un vidējos uzņēmumos.

5.7

Pēc Komitejas domām, Komisijas priekšlikumu tomēr varētu uzlabot, skaidrāk un pamatīgāk pierādot saskaņotību ar TRIPS konvenciju, konkrētāk norādot ietekmi uz nodarbinātību un nodrošinot ne tikai patērētājiem jau tā garantētās tiesības uz informāciju, bet panākot, lai netiktu ietekmētas izvēles tiesības, kas ir cieši saistītas ar neatkarīgo ražotāju produktu drošības un uzticamības aspektiem, bet netieši — ar šādu daļu izmantošanas kompleksu ražojumu (īpaši vieglo automašīnu) labošanai sekām attiecībā uz atlikušo vērtību un netiešajām izmaksām (piemēram, apdrošināšanas prēmijas).

Briselē, 2005. gada 8. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne–Marie SIGMUND


(1)  OV C 345, 23.12.1993.

(2)  Lieta 53/87, 1988. gada 5. oktobra spriedums

(3)  Lieta 238/87, 1988. gada 5. oktobra spriedums

(4)  OV C 142, 14.5.1996.

(5)  R. Hughes, ECAR juridiskais padomnieks, “The legal protection of designs”, 1996. g., un “Briefing notes (1-6) of the European Campaign for the Freedom of the Automotive Parts and repair Market”, 1996. g.

(6)  ACEA komentāri par priekšlikumu direktīvai par dizainparaugu tiesisko aizsardzību, atsauce 97000622, un “Key questions about design protection for car parts”, atsauce 97000517.

(7)  OV 289, 28.10.1998.


17.11.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 286/12


Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Uzņēmumu sociālā atbildība globalizētā ekonomikā — novērtēšanas un informācijas sniegšanas instrumenti”

(2005/C 286/04)

Saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2004. gada 15. septembrī nolēma sagatavot atzinumu “Uzņēmumu sociālā atbildība globalizētā ekonomikā — novērtēšanas un informācijas sniegšanas instrumenti” (pašiniciatīvas atzinums)

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsonības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2005. gada 24. maijā. Ziņotāja bija PICHENOT kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā 2005. gada 8. un 9. jūnijā notikušajā 418. plenārajā sesijā ( 2005. gada 8. jūnija sēdē) ar 135 balsīm par, 2 balsīm pret un 18 balsīm atturoties pieņēma šādu atzinumu:

1.   IEVADS

1.1

Ar 2002. gada jūlija Paziņojumu par uzņēmumu sociālās atbildības (USA) jaunajiem mērķiem Komisija iesaistīja uzņēmumus ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanā. Ilgtspējīgas attīstības makroekonomiskās koncepcijas pamatā ir USA mikroekonomikas līmenī. Konkrēti Komisija definē uzņēmumu sociālo atbildību kā koncepciju, atbilstoši kurai “uzņēmumi brīvprātīgi integrē sociālās un vides intereses savā uzņēmējdarbībā un savstarpējās attiecībās ar iesaistītajām pusēm”. Pēc visaptverošas sagatavošanās Komisija 2005. gadā nāks klajā ar paziņojumu “USA veicināšanas un attīstības stratēģija ES”.

1.2

Iekļaujot Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 18. jūnija Direktīvā 2003/51/EK (1) šādu rindkopu: “Ciktāl tas nepieciešams saimnieciskās darbības, tās finanšu rezultātu vai sabiedrības situācijas novērtējumam, analīzē ir ietverti svarīgākie finansiālās un — cik tas iederas — nefinansiālās darbības rādītāji, kas ir svarīgi attiecīgajā saimnieciskās darbības jomā, tajā skaitā informācija par vides un darba ņēmēju interesēm.”, tiek izdarīti grozījumi 1978. gada 4. direktīvā par gada pārskatiem un 1978. gada 7. direktīvā par konsolidētajiem gada pārskatiem.

1.3

Labas uzņēmumu vadības, kas piemēro attiecīgās ESAO vadlīnijas, un sociāli atbildīgu investīciju nozīme ekonomikā arvien pieaug. Sociāli atbildīgas investīcijas nozīmē pārvaldīt akciju portfeli ne tikai ar aprēķinu gūt pēc iespējas lielāku peļņu, bet pārvaldes kritērijos iekļaujot arī aspektus, kas saistīti ar sabiedrību un vidi.

1.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja piešķir USA lielu nozīmi, lai tā — kā pasaules mēroga ilgtspējīgas attīstības stratēģijas daļa — kļūtu par virzošu spēku. Komiteja attiecīgā atzinuma (2) nobeiguma piezīmēs vēlreiz apliecināja, cik nozīmīga tai ir USA, kuras tālākai attīstībai tā vērīgi un aktīvi sekos līdzi. Dokumentā pausts viedoklis, ka sociāli atbildīgas pieejas pamatā jābūt efektīvai un dinamiskai spēkā esošo (tiesību aktu un darba koplīguma) normu piemērošanai un tai jāietver brīvprātīgas saistības, kas ir vairāk nekā pozitīvās tiesības. Atzinumā tiek apsvērta iespēja izstrādāt jaunu pieeju USA, kas atbilstu īpašajām ES vajadzībām.

1.5

Kaut arī tiesību normas ļoti atšķiras no tiesību prakses, šobrīd visās paplašinātās Eiropas Savienības dalībvalstīs norisinās diskusijas par USA. Arī turpmāk jācenšās uzlabot jauno dalībvalstu izpratni par šī jautājuma nozīmīgumu. Tāpēc šis pašiniciatīvas atzinums tiek sagatavots — vienlaicīgi ar jauno paziņojumu — pēc Zaļās grāmatas izstrādāšanas un pēc notikušā Ieinteresēto pušu foruma par USA.

1.6

Pirmo reizi šī foruma gaitā no 2002. gada oktobra līdz 2004. gada jūnijam risinājās pilsonisks un sabiedrisks dialogs (3), kurā piedalījās pārstāvji no aptuveni 20 darba devēju, uzņēmējdarbības tīklu, darba ņēmēju, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas pārstāv pārējo dalībnieku intereses. Šī foruma pieejas pamatā līdzās citiem mērķiem bija kopsaucēja meklējumi attiecībā uz instrumentu lielāku pārredzamību un konverģenci; ar šādu pieeju jāpanāk kopēja diagnoze par uzņēmumu sociālās atbildības (USA) stimuliem un šķēršļiem un, ja iespējams, vienotus ieteikumus tālākai attīstībai. Vienlaicīgi ar faktoru, kas traucē USA izplatīšanai un faktoru, kas var to veicināt, analīzi forumā gaitā tika izstrādāti attiecīgo dalībnieku informēšanas un tālākas izglītošanas veicināšanas pasākumi. Foruma dalībnieki arī ierosināja veikt novērtējumu, pamatojoties uz lielajām starptautiskajām konvencijām, ko visas dalībvalstis jau parakstījušas.

1.7

Konstitucionālā līguma projekta I-3. pantā ir teikts, ka Eiropas Savienības “darbība ir vērsta uz to, lai panāktu sociālā tirgus ekonomiku ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību”. USA ir viens no tiem instrumentiem, kuru mērķis ir nodrošināt trīs Lisabonas stratēģijas pīlāru — ekonomikas un izaugsmes, nodarbinātības un Eiropas sociālā modeļa, kā arī vides — līdzsvaru. Tātad, tā ir līdzeklis sociālās kohēzijas stiprināšanai un jauns atzars uz zināšanām balstītas sabiedrības tālākai izveidei. Tas nostiprinās ekonomisko Savienības efektivitāti un tās uzņēmumu konkurētspēju (4).

1.8

Starptautiskās tirdzniecības apjomu pieaugums ir skaidrojams ar visdažādākā lieluma komercsabiedrību darbību, pat ja multinacionālo kompāniju īpatsvars tajā ir ļoti liels. Preču, pakalpojumu un kapitālu plūsmas notiek vairākās valstīs vienas uzņēmumu grupas ietvaros. Līdz ar to ir jārunā par ekonomikas kā tādas globalizēšanos un nevis tikai par tirdzniecības internacionalizēšanos. Šī pieaugošā uzņēmumu nozīme tiem uzliek vienlaikus arī atbildību sabiedrības priekšā ārpus atsevišķo valstu robežām.

1.9.

Ņemot vērā šo kontekstu, lēmumu sagatavošanas gaitā vairs nevar vadīties vienīgi no Eiropas vienotā tirgus standartiem. Daudziem uzņēmumiem noteicošais ir pasaules tirgus, kurā veidojas dažāda prakse, kas savukārt — tieši vai netieši — atsaucas uz dažādajām USA koncepcijām. Katra no šīm koncepcijām, pat ja tā pretendē uz daudzpusību, pauž noteiktus priekšstatus par ētiku, sabiedrību, sociālo jomu, uzņēmumu vietu sabiedrībā un apkārtējo vidi.

2.   CEĻŠ NO PIRMAJIEM MĒĢINĀJUMIEM LĪDZ IEVIEŠANAI PRAKSĒ: ATTĪSTĪBA LIELĀKAS PĀRSKATĀMĪBAS VIRZIENĀ

2.1   Starptautiskās konvencijas, normas un principi (5)

2.1.1

Visā pasaulē pieaug izpratne par to, ka cilvēktiesības, cilvēka cienīšana darba vietā un Zemes nākotne ir ekonomiskās aktivitātes ētiskā izpausme. Šīs vērtības tiek aktualizētas un piesauktas gan starptautiskā, gan Eiropas līmenī.

2.1.2

Starptautiskās konvencijas, standarti (normas) un principi, kas attiecas uz starptautiskā līmeņa regulējumu, sastāv no Starptautiskās darba organizācijas deklarācijas par starptautiskiem uzņēmumiem, Starptautiskās darba organizācijas deklarācijas par darba pamatprincipiem un tiesībām, ESAO (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) vadlīnijām multinacionāliem uzņēmumiem un ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas.

2.1.3

Pie šiem pamatdokumentiem ir jāpieskaita arī Apvienoto Nāciju vadlīnijas patērētāju aizsardzības jomā, kā arī Codex alimentarius iekļautās pārtikas produktu drošības un kvalitātes normas. Turklāt vides un labas pārvaldības jomā ir jāmin tās konvencijas, kas jāievēro jauno VPS+ (vispārējās preferenču sistēmas) noteikumu ietvaros (6).

2.1.4

Starptautiskā sabiedrība ir apņēmusies īstenot tūkstošgades mērķus līdz 2015. gadam. Saskaņā ar Johannesburgā pieņemto plānu USA ir uz lielāku taisnīgumu un sociālo integrāciju vērstas globalizācijas instruments. Plānā izskanēja aicinājums visdažādākajiem uzņēmumiem, kā arī visiem to finansētājiem veicināt pasaules mēroga ilgtspējīgu attīstību.

2.1.5

Ziņojuma “Godīga globalizācija” (7) izstrādes grupa atzīmē, ka iniciatīvām jābūt pārredzamām un par tām jāsniedz pārskats, lai tās būtu ticamas. Savukārt, lai to panāktu, jāizveido efektīva rezultātu novērtēšanas sistēma, kas nodrošina pārraudzību un sabiedrības informēšanu.

2.1.6

EESK aicina visas Eiropas Savienības dalībvalstis ratificēt visas Starptautiskās darba organizācijas konvencijas, kuras uz tām attiecas, un iestrādāt tās savos tiesību aktos.

2.2   Tiesiskais regulējums Eiropā (8)

2.2.1

Šo starptautisko regulējuma kopumu Eiropas Padome papildina ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un Eiropas Sociālo hartu. Eiropas Savienības dalībvalstis ir pieņēmušas savas tiesību normas, kas pazīstamas kā “Kopienas tiesību kopums” (Acquis Communautaire). Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā un Eiropas Kopienu Tiesa Luksemburgā ir šo Eiropas tiesību normu ievērošanas garants. 2000. gadā Nicā pieņemtā ES Pamattiesību harta ir jauna posma sākums, tāpēc ka tajā vairs neeksistē iedalījums civilajās un politiskajās tiesībās no vienas puses un ekonomiskajās un sociālajās tiesībās no otras puses. Visu ieinteresēto pušu forumā vēlreiz uzsvēra, ka USA koncepcijas pamatā ir visas šīs tiesību normas kopā.

2.2.2

Jebkurš uzņēmums ir ne tikai kādas ekonomiskas sistēmas sastāvdaļa, bet arī cilvēku sabiedrības daļa. Tā primārā funkcija ir radīt materiālās vērtības un pakalpojumus, tādējādi radot darba vietas, radot, sadalot ienākumus un maksājot nodokļus. Līdz ar to tā ir uzskatāma par cilvēku sabiedrības sastāvdaļu. Jau kopš seniem laikiem ekonomiskās darbības efektivitāte ir atkarīga no vadības metodēm un grāmatvedības instrumentiem. Kā vienas, tā otri ir periodiski jāmodernizē.

2.2.3

Eiropas sociālās tirgus ekonomikas modelī uzņēmums netiek uzskatīts tikai par vienkāršu kapitālsabiedrību vai līgumu slēgšanas vietu, bet arī un pat galvenokārt par kolektīvu, kurā ir jānotiek sociālajam dialogam. Kapitālsabiedrība pastāv tikai pateicoties akcionāriem; turpretī uzņēmums, lai kāds būtu tā juridiskais statuss, ir viens no sabiedrības elementiem, nevis tikai ekonomiskās sistēmas ķēdes posms.

2.2.4

Modelis, kas paredz visu ieinteresēto pušu (Stakeholder) iesaistīšanu, ir patiesi lietderīgāks par modeli, kurā svarīga ir vienīgi akcionāru (Shareholder) gūtā peļņa. Uzņēmums vislabāk ievēros savu atbildību, vienādā mērā ņemot verā visu ar to saistīto interešu grupu vēlmes.

2.2.5

Zaļajā grāmatā “Uzņēmumu sociālās atbildības pamatnoteikumi Eiropā” uzsvērts: “Uzņēmumu sociālā atbildība būtībā ir uzņēmumu brīvprātīga iniciatīva dot ieguldījumu labākas sabiedrības izveidošanā un tīrākas vides saglabāšanā.” EESK atzinumos par Zaļo grāmatu un par tēmu “Globalizācijas sociālā dimensija — ES politiskais ieguldījums labumu vienlīdzīgā sadalīšanā” globalizācijas sociālas dimensijas sakarā uzsvērts: “Sociāli atbildīga rīcība nozīmē to, ka uzņēmumi aktīvi piemēro pastāvošās sociālās normas un rūpējas par to, lai attiecībās ar iesaistītajiem dalībniekiem valdītu partnerības gars.”

2.2.6

Savienībai ir jāpastiprina savs priekšstats par to, ko tā saprot ar Eiropas uzņēmumu. Tas varētu rosināt dialogu un viedokļu apmaiņu starp dažādiem iesaistītajiem dalībniekiem un pieredzes veidiem attiecībā uz USA novērtēšanas instrumentiem, lai ar USA saistītā prakse turpinātu veicināt inovāciju un izplatītos dažādās uzņēmumu kategorijās.

2.3   Uzņēmumu sociālās atbildības instrumenti: tiesību normu interpretēšanas standarti (9)

2.3.1

Šāds normatīvais kopums tiktu tālāk attīstīts jau caur konkrētiem ieviešanas instrumentiem, kurus noteiktu valstiskās vai privātās struktūrvienības (instrumenti, kas galvenokārt ir cēlušies valstīs ar paražu tiesībam): standarti un šo standartu piemērošanas metodes. Šie instrumenti pieļauj dažādas tiesību normu interpretēšanas iespējas atkarībā no to izveidotāju sociāli kulturālās sagatavotības. Runa ir par uzņēmumu apvienībām, valsts standartizācijas iestādēm, revidentiem, reitinga aģentūrām, universitātēm, pilsoņu apvienībām un varas iestādēm. Pastāv daudz un dažādi, pārsvarā privāti instrumenti. Tie bieži konkurē savā starpā un dažkārt nav savstarpēji savienojami.

2.3.2

Daži standarti ir publicēti: starptautiskā līmenī: piemēram, ISO 9000, ISO 14000, SA 8000, AA 1000, GRI (Global reporting iniciative) iniciatīva, Eiropas līmenī: EMAS (vides vadības un audita sistēma), SME Key, Eurosif, ziņojumu par uzņēmuma darbību (10) vai piemērošanai valstu līmenī: likumi, regulas un ieteikumi.

2.3.3

Tirgus dalībnieki — analītiķi, kas specializējušies fondu pārvaldīšanā, un novērtējuma aģentūras, kas nodarbojas ar sociāliem un vides jautājumiem, — izmanto starptautisko regulējumu šajā jomā. Ar skaidrāku kritēriju palīdzību gan vieni, gan otri precizē standartu normu kopuma saturu. Pēc tam gan vieni, gan otri ar nozīmīgu, lietojamu, saprotamu un salīdzināmu rādītāju palīdzību nosaka, cik lielā mērā kritēriji tiek izpildīti — gan kvalitatīvā, gan kvantitatīvā ziņā.

2.3.4

Šie tirgus dalībnieki ir atbildīgi par to, lai investori un patērētāji uzticētos ar nefinansiāliem faktoriem saistīta riska novērtējumam, kā rezultātā USA kļūst par konkurences diferenciācijas faktoru tirgū. Ar pašregulācijas palīdzību nozares ietvaros šiem tirgus dalībniekiem jāpanāk, ka tiem ir iespējams uzticēties. CSRR-QS 1.0 standartu izveidošana apliecina vēlmi iet šajā virzienā.

2.3.5

Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra ierosinātaisVispārējais pakts, ko parakstīja aptuveni divi tūkstoši uzņēmumu, ir viens no diviem brīvprātīgajiem instrumentiem.

2.3.6

GRI (Global Reporting Initiative) vadlīnijas bieži izmanto daudzi starptautiskie uzņēmumi. Starptautiskā standartizācijas organizācija ISO 2005. gadā uzsāka īpašu darbu pie uzņēmumu sociālās atbildības vadlīniju (11) (ISO 26000) izstrādāšanas.

2.3.7

Sociālajiem partneriem sociālā dialoga nozaru komisijās 2003. gadā izdevās panākt kopīgu nostāju par USA (12). Tika nolemtas vienotas iniciatīvas šādām nozarēm: USA kodeksu viesnīcu nozarei, Kopējo USA deklarāciju tirdzniecības nozarei un Ētikas kodeksu cukura ražošanas, kā arī tekstila, ādas izstrādājumu un apģērbu ražošanas nozarei un nesen arī banku nozarei.

2.3.8

Tie jāpapildina ar ētikas un uzņēmumu iekšējiem kodeksiem, ko dažkārt uzņēmuma vadība pieņem vienpersoniski pēc konsultēšanās ar dažādām ieinteresētām pusēm vai arī par kuriem panāk vienošanos sarunās ar darba ņēmēju pārstāvjiem. Taču daži no šiem kodeksiem atpaliek no ILO (Starptautiskās darba organizācijas) standartiem.

2.3.9

Citi instrument savukārt netiek izplatīti. Kādas novērtējuma aģentūras konkrētā metodika — rādītāji, kas palīdz noteikt, cik lielā mērā katrs atsevišķais kritērijs tiek ievērots, — ir “darba rīks”, kas palīdz šai aģentūrai darboties tirgū, un tāpēc konkurē ar tiem, kas veic novērtējumu tajā pašā nozarē.

2.3.10

Uzņēmumi paši brīvprātīgi var izmantot šos instrumentus vai arī tie var būt sociāli atbildīgu investoru rīcībā. Tos var attiecināt arī uz galapatērētājiem. Etiķetes, kas norāda uz ētisku uzņēmējdarbību vai videi draudzīgu attieksmi var ietekmēt pircēja izvēli. Uzmanības pievēršanas kampaņas, piemēram, no vienas etiķetes uz otru ir veicinājušas sabiedriskās apziņas celšanu. Tas savukārt patērētāju attieksmi ir padarījis daudz atbildīgāku. Saistībā ar marķēšanas sistēmām tomēr dažreiz var pastāvēt grūtības noteikt vienotus un lietderīgus kritērijus, kas nodrošina pietiekamas garantijas un piedāvā patiešām ticamu informāciju.

3.   UZTICAMĀKA UN PĀRREDZAMĀKA UZŅĒMUMU SOCIĀLĀ ATBILDĪBA

3.1   Vispārējas piezīmes

3.1.1

USA instrumentiem jābūt saskaņotiem, nozīmīgiem un uzticamiem. Šie raksturotāji un to mijiedarbība ir jāņem vērā, izstrādājot pieeju, kas ņem vērā ne tikai daudzveidību, bet vienlaicīgi arī universālas vērtības un principus, kas var nonākt savstarpējās pretrunās.

3.2   Instrumentu saskaņotība

3.2.1

Instrumentiem jābūt saskaņotiem ar starptautiskā regulējuma kopumu.

3.2.2

Tiem jāatbilst arī Eiropas tiesību normām un Acquis Communautaire.

3.2.3

Jebkurā laikā var pieprasīt, lai uzņēmumi ievēro vietējās spēkā esošās tiesību normas. Pievienotā vērtība, ko rada uzņēmumu atbildība par sabiedrisko vidi, ir atšķirīga atkarībā no sociālekonomiskiem apstākļiem (senākas rūpnieciski attīstītas valstis, jaunattīstības valstis, trūcīgākās valstis).

3.2.4

Mazāk attīstītās valstīs uzņēmumi var uzskatīt, ka to pienākums ir novērst trūkumus valsts pārvaldē, rūpējoties par savu darbinieku vai pat par viņu ģimenes locekļu veselību, dzīves apstākļiem un izglītību. Ņemot to vērā, USA instrumenti var būt noderīgi, lai iegūtu skaidrību par uzņēmumu pēc viņu pašu iniciatīvas īstenoto darbību efektivitāti, kā arī to lietderību attiecībā uz visiem iesaistītajiem dalībniekiem.

3.3   Instrumentu atbilstība

3.3.1

Vienu un to pašu kritēriju iespējams novērtēt ar dažādu rādītāju palīdzību. Piemēram, “dzimumu nediskrimināciju” iespējams konstatēt, pamatojoties uz šādiem rādītājiem: sieviešu skaits valdē vai vadības līmenī, sieviešu atalgojums salīdzinājumā ar vīriešu atalgojumu, kā arī stundu skaits, ko sievietes saņēmušas kvalifikācijas celšanai un tālākai izglītībai salīdzinājumā ar vīriešiem piešķirto stundu skaitu. Kas attiecas uz darba vietu radīšanas kritēriju, uzņēmuma pārvietošanas gadījumā rādītājs ir daļējs, ja tas tiek aplūkots tikai no vienas teritorijas redzes viedokļa; vispārējā rādītāja gadījumā ir jāņem vērā darbinieku atlaišanu tajā valstī, ko uzņēmums atstājis, un darbinieku pieņemšanu darbā tajā valstī, uz kuru tas pārcēlies.

3.3.2

Novērtējamā objekta faktiski noteicošajai darbības jomai ir jāveltī liela uzmanība. Piemēram, vidējais atalgojums uzņēmumā nav noteicošais rādītājs tad, ja šis uzņēmums saviem piegādātājiem izvirza tādus noteikumus, kas pēdējiem liedz iespēju pienācīgi atalgot savus darbiniekus.

3.3.3

Tā kā USA ir kaut kas vairāk nekā pozitīvās tiesības, atsevišķo dalībvalstu tiesību normu neviendabība var izraisīt absurdas sekas. Piemēram, uzņēmums, kas rada vidēju vides piesārņojumu, kādā valstī, kas nav pieņēmusi tiesību aktus par emisiju atmosfērā, tiek novērtēts pozitīvi; citā valstī, kurā ir stingri noteikumi, līdzīgs uzņēmums saņems sliktu novērtējumu. Tāpēc uzņēmumu sociālās atbildības un uzņēmumu atbildības par apkārtējo vidi noteikumiem obligāti jāpamatojas uz Acquis Communautaire, vienlaikus turpinot to uzlabot.

3.4   Instrumentu uzticamība

3.4.1

Rādītājam ir jābūt tādam, lai būtu iespējams veikt salīdzināšanu, ņemot vērā laiku un vietu.

Tam jāļauj novērtēt attiecīgās parādības attīstību vairāku gadu garumā.

Tam jāļauj veikt kādas parādības salīdzināšanu dažādās vietās. Tās gaitā jāizvairās no divdomībām. Tā, piemēram, pozīcijā “Investīcijas profesionālajā izglītībā” var būt iekļauti vai nu tikai attiecīgajai izglītības iestādei izmaksātie līdzekļi, vai papildus arī algu izmaksas darba ņēmējiem viņu izglītošanās laikā.

3.4.2

Nav nepieciešams panākt sistemātisku visu datu apkopojumu. Siltumnīcas gāzu emisijas, piemēram, ir lietderīgi saskaitīt, jo tās ietekmē visu pasauli, taču to nav jēgas darīt attiecībā uz ūdens patēriņu, jo tā ietekme ir atkarīga no vietējiem resursiem.

3.4.3

Katram rādītājam jāpievieno “kvalitātes pavadlapa”; tajā it īpaši svarīgi ir norādīt, kas ir ieguvis datus un ar kādām metodēm tas noticis.

Fizikālu lielumu mērinstrumentiem (piemēram, gāzu emisiju mērierīcēm) jābūt uzstādītiem pareizajā vietā un tiem jābūt pārbaudītiem saskaņā ar noteikumiem. Savukārt kvalitātes rādītāju (piemēram, kvalifikācijas celšanas un tālākās izglītības) novērtēšanai jābūt ļoti precīzai, un novērtēšanas metodei jābūt viennozīmīgai.

Jānorāda, kas datus ievācis, tāpēc ka datus ievācošās iestādes statuss un atrašanās vieta ir svarīga. Atbildīgajai personai uz vietas būtu lietderīgi lūgt vēl kādai iesaistītajai personai vai kādai uzticamai trešajai personai apstiprināt skaitļus, piemēram, lūgt kādam novērtēšanas uzņēmumam apstiprināt tehniskos rādītājus, lūgt personāla pārstāvim apstiprināt sociālos rādītājus vai lūgt NVO (nevalstiskajai organizācijai) apstiprināt vides rādītājus.

3.4.4

Visa šī pasākuma izdošanās (uzņēmumam jārēķinās ar izmaksām) slēpjas atzīšanas formā (attiecīgā marķējuma piešķiršana, sertifikācija utt.). Šajā procesā jāiesaista lietpratīga un neatkarīga trešā persona. Turklāt attiecīgajām profesionālajām aprindām attiecībā uz pārbaudes paņēmieniem un rezultātiem ir liela nozīme.

4.   VEICINĀT USA IZPLATĪBU UN UZLABOT INSTRUMENTU KVALITĀTI

4.1   Informācijas sniegšanas prakses attīstīšana

4.1.1

Ikgadējā pārskatu sniegšana lielos uzņēmumos kļūst arvien pašsaprotamāka. Tas atbilst prasībām panākt uzņēmuma stratēģijas, tajā skaitā USA prakses pārredzamību. Tomēr sabiedrības informēšanas kvalitāte vēl joprojām ir ļoti dažāda. Tā noteikti ir jāuzlabo.

4.1.2

Pētījumos par informācijas sniegšanas kvalitāti MVU vai biržu sarakstos iekļautas sabiedrības tiek apskatītas reti, jo šie pētījumi pievēršas lieliem uzņēmumiem. Tomēr tiem uzņēmumiem, kas saņēmuši EMAS (vides vadības un audita sistēma) vai ISO-14001 sertifikātu, regulāri jāiesniedz vides deklarācija. Šādas novērtēšanas izmaksas kavē daudzus MVU ļaut veikt šo pārbaudi, it īpaši tāpēc, ka runa ir par pārbaudi laika brīdī “t”, kam nepieciešama regulāra un atkārtota pārvērtēšana.

4.1.3

Sakarā ar finansiālo un cilvēku resursu nepietiekamību informācija, ko var pieprasīt no MVU, nevar no paša sākuma būt tāda pati kā tā, ko pieprasa no lielajiem uzņēmumiem. Tomēr būtu nepieciešams kopējā virzībā uz priekšu mudināt MVU informēt ieinteresētos partnerus par savām sociāli atbildīgajās vadības formām — vienalga, vai tās ir pieticīgas vai ievērojamas.

4.1.4

Turklāt pastāv tīkli, ko veido privātas, valsts un daļēji valsts iestādes — tajā skaitā akadēmiskās pētniecības iestādes. Tās sniedz informāciju par USA un nodrošina tās izplatīšanu valstu, Eiropas (it īpaši uz uzņēmējdarbību vērstā dalības tīklā CSR Europe un Dublinas fonds) un globālajā līmenī (it īpaši Pasaules biznesa padomē ilgtspējīgai attīstībai — WBCSD) un ILO datu bāzē. Būtu labi palīdzēt šīm organizācijām izplatīt viņu darba rezultātus, turpinot pārskatāmā veidā informēt visus procesa dalībniekus par citām iesaistītajām pusēm un par metožu dažādību.

4.1.5

Jaunākās pedagoģiskās tendences skolu izglītības jomā, kas ir ieviestas dažās dalībvalstīs, ir vērstas uz patērētāju apziņas audzināšanu. Ir jāpanāk, ka starptautisko tiesību normas šajā jomā kļūst par jauno eiropiešu mācību vielas neatņemamu sastāvdaļu.

4.2   Instrumentu norobežošana

4.2.1

Principu vienotība un daudzveidības saglabāšana ir savstarpēji jāsaskaņo.

4.2.1.1

Vienotība: ja tas ir būtiski, rādītājiem jābūt savstarpēji saistītiem, lai tie sniegtu pilnīgu priekšstatu par praksi novērtējamajā uzņēmumā.

4.2.1.2

Daudzveidība: Rādītajiem jāņem vērā dažādo ģeogrāfisko zonu un atškirīgo ekonomikas nozaru sociālekonomiskie, tiesiskie un kultūras apstākļi, kā arī uzņēmumu veids un lielums dažādās ģeogrāfiskās vietās un dažādos ekonomiskajos sektoros.

4.2.2

Būtu lietderīgi, ja rādītāji dotu iespēju veikt salīdzinošo novērtēšanu (Benchmarks) ne tikai ģeogrāfiskajā ziņā, bet arī nozares ietvaros: viena uzņēmuma vai viena koncerna dažādu struktūrvienību novērtēšanu, vienas noteiktas nozares uzņēmumu novērtēšanu un vienas noteiktas teritorijas uzņēmumu novērtēšanu.

4.2.3

Būtu jāparedz arī noteikti specifiskie instrumenti: pārstrādājošas rūpniecības un pakalpojumu nozares rādītājiem nav noteikti jābūt identiskiem. Balstoties uz vienām un tām pašām koncepcijām, konkrētos rādītajus būtu nepieciešams atbilstoši koriģēt atkarībā no tā, vai konkrētajā gadījumā ir runa par sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumiem vai par parasto preču un pakalpojumu sniedzējem, pasākumiem ar komerciālu mērķi vai nekomerciālu mērķi, multinacionālām kompānijām vai VMU, arī atkarībā no ekonomiskās darbības jomas.

4.2.4

Lai panāktu kohēziju lielajās nozarēs — pārstrādājošajā rūpniecībā un pakalpojumu sfērā —nepieciešama vienošanās starp darba devēju un darba ņēmēju federāciju viena sektora mērogā visas Eiropas līmenī vai citos tam atbilstošos līmeņos par attiecīgās nozares specifikai atbilstošiem standartiem un attiecīgiem instrumentiem. Fakts, ka arvien vairāk starptautisko arodbiedrību un multinacionālo kompāniju noslēgušas pamatvienošanos, šajā ziņā paver jaunas perspektīvas. Atzinīgi būtu jāvērtē šo kritēriju un rādītāju izstrādāšana kopīgi ar attiecīgās nozares sociālā dialoga partneriem, neatsakoties no citu aktīvi iesaistītu pušu ieguldījuma.

4.3   Instrumentu darbības jomas paplašināšana

4.3.1

USA instrumenti ir jāizmanto aizvien lielākam skaitam tirgus dalībnieku. Jau šobrīd nefinanšu risks, piemēram, labās reputācijas zaudēšana, ar kohēziju saistīts risks (slikts sociālais klimats uzņēmumā) un negodīga rīcība (korupcija, iekšējās informācijas neatļauta izmantošana, krāpšana, negodīga konkurence, viltošana) kļūst arvien nozīmīgāki. Investori, it īpaši darba ņēmēju uzkrājumu fondu, ētisko fondu un sociāli atbildīgo investīciju fondu pārvaldītāji ņem vērā šos nefinanšu riskus, kas kļūst par tirgus novērtēšanas kritērijiem.

4.3.2

Bankām, izsniedzot eksporta kredītus, un specializētajām sabiedrībām, piešķirot kredītu garantijas, reitinga ietvaros vairāk nekā līdz šim būtu jāņem vērā attiecīgās valsts politika ilgtspējīgas attīstības jomā un uzņēmumu USA stratēģija attiecīgajā valstī.

4.3.3

Situācijā, kad USA pielietošana izpaužas kā ievērojams risku samazinājums uzņēmumam, būtu tikai saprātīgi, ja bankas un apdrošinātāji to ņemtu vērā savu tarifu noteikšanas procesā.

4.3.4

Valsts pasūtījumu jomā visbiežāk izmanto vienkāršo noteikumu, ka pasūtījumu saņem visizdevīgākā piedāvājuma iesniedzējs. Būtu lietderīgi konkursa noteikumos iekļaut vairāk ar kvalitāti saistītus kritērijus, piemēram, pretendenta nostāju attiecībā uz USA, kā tas tiek darīts Eiropas Savienība tirdzniecības preferenču sistēmā attiecībā uz kategoriju VPS+ (vispārējā prefenču sistēma).

4.3.5

Divpusējos līgumos, piemēram, ES un Čīles Asociācijas līgumā Eiropas Savienība atsaucas uz ESAO vadlīnijām. Tā ir apņēmusies tirdzniecības sakaros ar jaunajām, strauji augošajām valstīm, piemēram, Brazīliju, Indiju un Ķīnu vairāk ņemt vērā fundamentālās normas. “USA konverģences” tēma tai ir regulāri jāiekļauj transatlantiskā dialoga dienas kārtībā un šī pieeja jāturpina ES un Kanādas dialoga ietvaros.

4.3.6

ESAO mehānismu stiprināšana ir biežākas USA instrumentu izmantošanas priekšnoteikums; it īpaši uzlabojot valstu kontaktiestāžu darbspēju visās ESAO dalībvalstīs. Eiropas Savienībai jāmudina tās valstis, kas nav ESAO locekles, arī piemērot šīs organizācijas principus. Pārraudzības sistēmas efektivitātes nodrošināšanā svarīga nozīme ir visu ESAO dalībvalstu iestāžu kopdarbībai.

4.4.   Jaunas instrumentu paaudzes izveide

4.4.1

GRI (Global Reporting Initiative) vadlīnijas ir uzskatāmas par autoritatīvu avotu privātajā sfērā. Tās vēl ir uzlabojamas. 2005.-2006. gada pārskatīšanas ietvaros Eiropas pārstāvjiem vajadzētu aktīvi iesaistīties šīs iestādes darbā, lai padarītu tās darbības metodes un kritērijus atbilstošākus Eiropas apstākļiem.

4.4.2

Starptautiskā standartizācijas organizācija ISO 2004. gada jūnijā nolēma izstrādāt Uzņēmumu sociālās atbildības vadlīnijas (guidance on social responsibility). Taču ISO-26000 vadlīnijas atšķirībā no ISO 9000 normām par kvalitātes vadību un ISO-14000 normām par vides pārvaldību netiks iekļautas vadības sistēmā un nebūs sertificējamas. Darba grupas birojā un sekretariātā kopīgi pārstāvētas viena no jaunajām strauji augošajām valstīm, Brazīlija, un viena no jau agrāk rūpnieciski attīstītajām valstīm, Zviedrija. Darbs trīs gadu garumā sāksies 2005. gada martā; vadlīniju publicēšana paredzēta 2008. gada sākumā. EESK velta šai iniciatīvai īpašu uzmanību.

4.4.3

EESK ierosina izveidot veselu portālu par to, kā lielie uzņēmumi pielieto USA, izmantojot informāciju, ko ir snieguši paši uzņēmumi. Informācija ir pašticama, jo to šobrīd neapstiprina neviena no ieinteresētajām pusēm. Būtu vēlams, ka kāds novērotājs no sabiedriskā sektora iestādēm veiktu salīdzinošās analīzes darbu, salīdzinot uzņēmumu sniegto informāciju ar pārējo ieinteresēto pušu sniegto vērtējumu par to. Tāda institūcija kā Dublinas fonds varētu saņemt uzdevumu veikt šādu salīdzinošo analīzi. Komiteja iesaka apspriest šo jautājumu Eiropas izmaiņu novērošanas institūcijas (EMCC) darba programmas ietvaros.

5.   USA: NO UZŅĒMUMA VADĪBAS IMPULSA LĪDZ BRĪVPRĀTĪGĀM SAISTĪBĀM, IESAISTOT IEINTERESĒTĀS PUSES

5.1   Pārredzama rīcība

5.1.1

Par uzņēmuma brīvprātīgajām saistībām ir jāinformē sabiedrība un tās efektivitāti jebkurā laikā jāvar pārbaudīt. Piemēram, uzņēmumam, kas apņēmies pieņemt darbā invalīdus, jāpublicē dati par darbā pieņemto cilvēku skaitu un jāsniedz informācija par to, kā attiecīgās darba vietas ir pielāgotas invalīdu vajadzībām. Konkrēta informācija, kas ir iespēju robežās visaptveroša, vienkāršo izvērtēšanu, vai uzņēmums savus solījumus izpildījis. Sociālā atbildība ir jāvērtē pēc darbiem un ne pēc vārdiem, tāpēc uzņēmumam jābūt pārredzamam.

5.2   Pārskatu sagatavošanas un informācijas sniegšanas norobežošana

5.2.1   Pārskatu sagatavošana

5.2.1.1

Pārskats nozīmē atskaitīšanos publiski pieejamā dokumentā par to, kā uzņēmums ir iecerējis tikt galā ar savas darbības ietekmi uz ekonomisko stāvokli, vidi un sociālo sfēru. Pārskata sniegšana arī nozīmē, ka uzņēmums pieļauj, ka ieinteresētās puses var uzdot tam jautājumus.

5.2.1.2

Kopš pastāv kapitālsabiedrības, to vadības struktūras sniedz atskaiti akcionāru sapulcēm. Valsts iestādes jau kopš tikpat ilga laika pieprasa informāciju — vismaz attiecībā uz aplikšanu ar nodokļiem un sociālajiem nodokļiem. Turklāt jau gadu desmitiem daudzās Eiropas valstīs daļēju informāciju sniedz darba ņēmējiem. Jauninājums ir tāds, ka informācija kļūst pilnīgāka un tiek sniegta pilsoniskajai sabiedrībai kopumā.

5.2.1.3

Visaptverošu pārskatu sniegšana ļauj visām ieinteresētajām pusēm saņemt atbildes uz visiem tiešajiem un netiešajiem jautājumiem. Tā ir dialoga instruments un tās gaitā iespējama savstarpēja apspriešanās un saskaņošana. Pamatojoties uz detalizētu rādītāju analīzi, gada pārskatā izklāstīta visa uzņēmuma darbība, tātad, tā spēja saskaņot šādus izvirzītos mērķus: peļņas gūšanu, sociālo efektivitāti un labvēlīgu ietekmi uz vidi. Uzņēmums norāda mērķus, to sasniegšanas līdzekļus un termiņus. Tā ir visaptveroša progresīvas virzības pieeja.

5.2.2   Darbs sabiedrības informēšanā

5.2.2.1

Jebkura cita šobrīd parasta darbība saistībā ar plašu sabiedrību ir darbs tās informēšanā, kuras gaitā uzmanība tiek pievērsta uzņēmuma vērtībai un sabiedrībā tiek veidots uzņēmuma pozitīvs tēls jeb pozitīvs priekšstats par to.

5.2.2.2

Turklāt uzņēmuma sabiedrisko attiecību nodaļa rūpējas par to, lai uzmanības centrā ir atbildība, ko uzņēmums uzņēmies, un priekšzīmīgas prakses rezultāti. Iespējama ir arī tāda pieeja, ka tiek veikts salīdzinājums ar citiem uzņēmumiem, lai tādējādi informētu par savām priekšrocībām un pamatotu, kāpēc uzņēmums saņēmis kvalitātes apliecinājumu. Taču darbs sabiedrības informēšanā nedrīkst aizstāt pārskatu sagatavošanu.

5.3   Informācijas kvalitāte

5.3.1

Nepieņemamai rīcībai informācijas jomā var būt finansiāls raksturs (viltotas bilances) vai nefinansiāls raksturs (maldinoša reklāma). Šāda prakse ir sodāma.

5.3.2

Kvalitatīvas informācijas sagatavošana nozīmē tādu iestādes darba organizāciju, kas iesaista uzņēmuma vadību un pilda, piemēram, šādas funkcijas: saiknes nodrošināšana ar ieinteresētajām pusēm, iekšējā vadība, izmantojot kontaktpersonu tīklu, uzņēmuma iekšienē ir jāapzina priekšzīmīgākā prakse, un tā ir jāizplata, labakās prakses apkopošana un izplatīšana grupas ietvaros, pārskatu izdošanas un informācijas uzņēmuma iekšienē vākšanas metodoloģijas noteikšana; šai metodoloģijai būtu jāsatur: konsultācijas ar ieinteresētajām pusēm par informācijas apkopošanu, tikšanās ar darba ņēmēju pārstāvjiem, saskaņotas darbības pārbaudes testi un katras atbildīgās vienības novērtējums.

5.3.3

Ieinteresētās puses var būt dažādas atkarībā no nozares, valsts vai reģiona. Jāiesaista pēc iespējas visas ieinteresētās puses. Jo ciešāk uzņēmums USA stratēģijas īstenošanā iesaista ieinteresētās puses, jo lielāku uzticamību tas panāk plašsaziņas līdzekļos un pilsoniskajā sabiedrībā.

5.3.4

Datu iegūšanas procesā tiek iesaistītas attiecīgās ieinteresētās puses un/vai uzticamas trešās personas, ja rodas tāda iespēja. Ja šādas struktūras nepastāv, tad uzvedības kodeksa ievērošanas nodrosināšanai tomēr būtu jāparedz kontroles komiteja. Ja nepastāv arodbiedrības, tad šo kontroles funkciju var uzticēt higiēnas un darba drošības komitejām un vietējām cilvēktiesību aizsardzības asociācijām. Citos gadījumos, kā piemēram, attiecībā uz pārtikas drošību kompetentā kontroles organizācija būs patērētāju aizsardzības asociācija. Preču pārdevējiem un pakalpojumu sniedzējiem savu ilgtspējīgas attīstības stratēģiju izstrādē ir jāiesaista patērētāju un pakalpojumu izmantotāju pārstāvji.

5.4   Dialogs ar ieinteresētajām pusēm

5.4.1

Brīvprātīgā iniciatīva un kontrolēts dialogs ar ieinteresētajām pusēm ir nesaraujami saistīti. Brīvprātīga iniciatīva ir joprojām tā paša mērķa — radīt vērtības un uzlabot ekonomiskos, sociālos un ar vides aizsardzību saistītos efektivitātes rādītājus — sasniegšanas līdzeklis. Tātad, uzņēmums vēlas kaut ko “paveikt” un par to arī “informēt”.

5.4.2

No tā izriet, ka uzņēmumi brīvprātīgi apņemas īstenot ieinteresēto pušu vēlmes, ņemt vērā to intereses, un uzlabot savu darbību pārredzamību šajā jomā. Lai dialogs ar ieinteresētajām pusēm būtu iespējams, jāatzīst, ka uzņēmumam ir noteicošā loma tajās jomās, par kurām tas uzņemas atbildību. Ņemot vērā vēlmju un interešu daudzveidību, uzņēmums var tās sarindot pēc to svarīguma pakāpes, vadoties no objektīviem kritērijiem un savas stratēģijas.

5.4.3

Atsevišķās ieinteresētās puses var paust savas vēlmes, taču tām nav tā pati leģitimitāte. Tā, piemēram, iekšējām ieinteresētajām pusēm var būt lielāka leģitimitāte nekā tālāk stāvošām. Uzņēmums, kura rīcībā nav neierobežotu līdzekļu, nespēj ņemt vērā visas leģitīmās intereses. Izšķiršanās par labu kādai no dažādajām prasībam var notikt sarunu, konsultāciju ceļā, bet galu galā tā galvenokārt ir atkarīga no uzņēmēja lēmuma.

5.4.4

Šis dialogs ir īpaši svarīgs visām ieinteresētajām pusēm, kas piedalās pievienotās vērtības radīšanā. Pasūtītājam ir jāatbalsta savi piegādātāji un apakšuzņēmēji to sociāli atbildīgas rīcības uzlabošanā. Pasūtītājam ir jāizvairās no pretrunīgu rīkojumu došanas saviem partneriem, piemēram, kā tas mēdz notikt, kad iepirkuma cenas tiek noteiktas pārāk zemas, bet vienlaikus tiek izvirzītas augstas sociālās aizsardzības normas. Pasūtītājiem, gluži otrādi, vajadzētu veicināt savu apakšuzņēmēju progresīvo virzību šajā jomā.

5.4.5

Ja uzņēmuma labprātīga stratēģija ir panākt visu pušu iesaistīšanos, tad tas nozīmē, ka ir jānotiek sociālajam dialogam par USA. Strādājošo pārstāvju iesaistīšana ar uzņēmuma darbību saistītu lēmumu pieņemšanā notiek trīs fāzēs: pirmajā izveido uzņēmuma īpašo stratēģiju, kurā tiek ņemts vērā ilgtspējīgas attīstības princips, pēc tam identificē nepieciešamos līdzekļus, lai nodrošinātu šīs stratēģijas ievērošanu un visu pasākumu efektivitātes neatkarīgu kontroli visos uzņēmuma līmeņos.

5.4.6

Izšķirošs solis Eiropas līmenī ir starptautisko uzņēmumu brīvprātīga un/vai sarunu ceļā ar to Eiropas uzņēmumu padomēm panāktā apņemšanās uzņemties USA. Turklāt šī pieeja paver iespējas jaunajām dalībvalstīm piedalīties šajā dinamiskajā procesā. Eiropas uzņēmumu padomēm būtu jāsniedz ieguldījums USA integrēšanā uzņēmu politikā. Uzņēmumu padomes ir tā struktūra, pie kuras labprāt vēršas ieinteresētās puses, jo tās apzinās, ka īstenojot konsekventu USA politiku, jāņem vērā arī ārējo ieinteresēto pušu, it īpaši visu uzņēmumā un uzņēmuma labā strādājošo (uz laiku nodarbināto, apakšuzņēmēju darba ņēmēju, kas nodarbināti uzņēmuma atrašanās vietā, amatnieku vai citu pašnodarbināto, kas strādā uzņēmuma labā), kā arī pēc iespējas visu pievienotās vērtības radīšanas ķēdē iesaistīto posmu (darbu apakšuzņēmēju, piegādātāju) intereses.

Briselē, 2005. gada 8. jūnijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Skatīt EESK 2003. gada 22. un 23. janvāra atzinumu par direktīvas priekšlikumu, ar ko groza direktīvu par atsevišķu kategoriju komercsabiedrību un apdrošināšanas sabiedrību gada pārskatiem un direktīvu par konsolidētajiem gada pārskatiem (ziņotājs: RAVOET kgs) (OV C 85/08.04.2003) un 2001.gada 30.maija rekomendācijas Nr. 2001/453/EK attiecībā uz vides aspektu vērā ņemšanu komercsabiedrību gada pārskatos un atskaitēs.

(2)  EESK atzinums par tēmu “Uzņēmumu sociālās atbildības pamatnosacījumi Eiropā” (ziņotāja: HORNUNG-DRAUS kdze), OV C 125, 2002. gada 27. maijā.

(3)  Jāpiezīmē, ka vārdam “sociāls” nav viena un tā pati konotācija franču un angļu valodā, tas nozīmē, ka franču valodā, lai pēc iespējas labāk izceltu katras ieinteresētās puses uzņēmuma ietvaros atbildību vienai pret otru un pret uzņēmumam ārējām ieinteresētajām pusēm, nošķir vārdus “sociāls” un “sabiedrības” (“sociāls” tiek lietots ražošanas attiecību nozīmē un “sabiedrības” apkārtējās kopienas, kurā atrodas uzņēmums, tās darba ņēmēju izcelsmes un dzīves vietas nozīmē).

(4)  Kompromiss starp konkurētspēju un USA: šī jautājuma dziļākā un sarežģītā būtība netiks analizēta šā atzinuma ietvaros.

(5)  Visu ieinteresēto pušu foruma secinājumos ir iekļauts pilnīgs saraksts.

(6)  Konvencija par vidi un atbildīgas valsts pārvaldības principiem

Monreālas Protokols par ozona slāni noārdošajām vielām

Bāzeles Konvencija par kontroli pār kaitīgo atkritumu robežšķērsojošo transportēšanu un to aizvākšanu

Stokholmas Konvencija par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem

Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām

Konvencija par bioloģisko daudzveidību

Konvencijai par bioloģisko daudzveidību pievienotais Kartahenas Protokols par bioloģisko drošību

ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām pievienotais Kioto Protokols

ANO Vienotā konvencija par narkotiskajām vielām (1961. gads)

ANO Konvencija par psihotropajām vielām (1971. gads)

ANO Konvencija par neatļautu tirdzniecību ar narkotiskajām un psihotropajām vielām (1988. gads)

ANO Pretkorupcijas konvencija

EESK 09.02.2005. Nr. 132/2005 atzinums par tēmu “Vispārējo preferenču sistēma” (ziņotājs: PEZZINI kgs)

(7)  Pasaules globalizācijas sociālas dimensijas komisijas 2004. gada februāra ziņojums: “Godīga globalizācija: nodrošināt vienādas iespējas visiem”, 2004. gada februārī.

EESK 2005. gada 9. marta atzinums 252/2005 par tēmu “Globalizācijas sociālā dimensijas – Eiropas Savienības politiskais ieguldījums vienlīdzīgā labuma sadalē”, ziņotāji: Tom Etty kgs un Renate Hornung-Draus kdze (COM(2004)/383 final).

(8)  Visu ieinteresēto pušu foruma slēdzienos iekļauts pilnīgs saraksts.

(9)  Skatīt Nodarbinātības, darba attiecību un sociālo lietu ģenerāldirektorāta sagatavoto “USA instrumentu ābeci” (ABC of CSR Instruments).

(10)  Ziņojums par uzņēmuma darbību ir uzskatāms par visaptverošu uzņēmējdarbības izvērtēšanas metodi, ko veic visas ieinteresētās puses – gan ārējās, gan iekšējās.

(11)  Guidance on social responsability (Korporatīvās sociālās atbildības vadlīnijas).

(12)  EESK Informatīvais ziņojums Nr. 1182/2004 par tēmu “Pašreizējais kopregulācijas un pašregulācijas stāvoklis vienotajā tirgū” (ziņotājs VEVER kgs).


17.11.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 286/20


Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tēmu Zaļā grāmata par ES pieeju ekonomiskās migrācijas pārvaldībai

(KOM(2004) 811 galīgā red.)

(2005/C 286/05)

2005. gada 11. janvārī Eiropas Komisija pieņēma Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai adresētu paziņojumu: Zaļā grāmata par ES pieeju ekonomiskās migrācijas pārvaldībai

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsonības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2005. gada 24. maijā. Ziņotājs — Pariza Castaños kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 418. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 8. un 9. jūnijā (2005.gada 9. jūnija sēdē), ar 137 balsīm par, 1 balsi pret un 3 atturoties, ir pieņēmusi šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Kaut arī ir pagājuši pieci gadi, kopš Tamperes Eiropadome, balstoties uz Amsterdamas Līgumu, apņēmās veidot kopēju Eiropas Savienības imigrācijas un patvēruma politiku, šis mērķis nav sasniegts. Zināms progress ir panākts, un Komisija ir izstrādājusi vairākus politiskus un likumdošanas priekšlikumus, bet Padome tos atbilstoši nav apspriedusi. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir darbojusies kopā ar Komisiju, izstrādājot vairākus atzinumus, kuri uzskatāmi par ieguldījumu tiešām kopīgas politikas un saskaņotas likumdošanas veidošanā migrācijas jomā.

1.2

Šobrīd situācija ir mainījusies. Tuvāko gadu imigrācijas un patvēruma politikas attīstību nosaka 2004. gada novembrī pieņemtā Hāgas Programma. Programma ietilpst arī Konstitucionālā līguma ietekmes laukā, nostiprinot atbalstu nākotnes imigrācijas politikai Eiropā. (1)

1.3

Komisijas Zaļā grāmata aptver imigrācijas politikas galveno tēmu: ekonomisko migrantu uzņemšanas priekšnoteikumus un migrācijas plūsmas pārvaldības līdzekļus. Imigrācijas politikas centrā ir ārvalstnieku uzņemšanas likumu kopums. Šobrīd pastāv tikai valstu likumi, kas ievērojami atšķiras katrā no dalībvalstīm, un vairumā gadījumu tiem ir ierobežojošs raksturs.

1.4

Pirms trim gadiem Komisija izstrādāja priekšlikumu Padomes direktīvai par trešo valstu pilsoņu ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, tiem veicot algotu darbu un pašnodarbinātu personu ekonomisko darbību (2). EESK un Parlaments izdeva atzinumus (3), kuros atbalstīja priekšlikumu. Neskatoties uz to, priekšlikums Padomē pirmajā lasījumā netika pieņemts. Kopš tā laika dažas dalībvalstis ir pieņēmušas jaunus likumus par ekonomiskajiem migrantiem, un ar imigrāciju saistītās lietas ir nokļuvušas daudzu politisko programmu uzmanības centrā.

1.5

Saloniku Eiropadome, kas norisinājās 2003. gada 19. un 20. jūnijā, uzsvēra “nepieciešamību izvērtēt tiesiskus līdzekļus trešo valstu valstspiederīgo migrācijai uz Eiropas Savienību, ņemot vērā dalībvalstu uzņemšanas iespējas.” (4) Atzinumā par imigrāciju, integrāciju un nodarbinātību (5) EESK uzsvēra, ka ES nekavējoši nepieciešama aktīva ekonomiskās migrācijas politika (6), kā arī saskaņota likumdošana. ES demogrāfiskās situācijas attīstības tendences un Lisabonas stratēģija norāda uz to, ka Eiropai būs jāveido aktīva ekonomisko migrantu uzņemšanas politika attiecībā gan uz augsti kvalificētiem, gan mazāk kvalificētiem strādājošiem. Lai gan katrai valstij ir savas vajadzības un īpatnības, ekonomiskās migrācijas ceļu atvēršana ir raksturīga visām dalībvalstīm kopumā.

1.6

Turklāt jauno dalībvalstu pilsoņiem ir noteikts pagaidu aizliegums izmantot savas tiesības uz uzturēšanās un darba izvēles brīvību, kas pats ar sevi ir anomālija. EESK cer, ka šis aizliegums drīz tiks atcelts. Pārejas perioda laikā jauno dalībvalstu pilsoņiem jādod izvēles tiesības.

1.7

EESK izsaka bažas par politiskajiem sarežģījumiem saistībā ar imigrācijas politiku, kā arī par noteiktas sabiedrības daļas un plašsaziņas līdzekļu negatīvu reakciju. Politiskajiem un sabiedriskās domas līderiem jāatsakās no rasistiskiem un ksenofobiskiem izteicieniem diskusijās un jārīkojas ar attiecīgo atbildību un politisko kultūru.

1.8

Apspriežot Zaļo grāmatu, visām pusēm jācenšas norobežot tos neskaitāmos aizspriedumus un bailes, kas šobrīd saistās ar darbaspēka migrāciju. EESK vēlas šai diskusijā dot rūpīgu, racionālu ieguldījumu.

2.   Komentāri par Zaļajā grāmatā apskatītajiem jautājumiem

2.1   Uz kādu saskaņošanas līmeni ES būtu jātiecas?

Cik tālu būtu jāattīsta Eiropas politika nodarbināto migrācijas jomā un kādam būtu jābūt Kopienas iejaukšanās līmenim šajā jautājumā?

Vai Eiropas migrācijas likumam būtu jānodrošina vispusīgs tiesisks regulējums, kas attiektos gandrīz uz ikvienu trešo valstu pilsoni, kas ierastos ES, vai tam jākoncentrējas uz īpašām imigrantu grupām?

Gadījumos, kad tiks izvēlēta nozaru pieeja likumdošanai, kurām migrantu grupām dodama priekšroka un kāpēc?

Vai jūs uzskatāt, ka būtu jāizvērtē citas pieejas, piemēram, Eiropas operatīvā procedūra? Vai varat piedāvāt citas iespējas?

2.1.1

EESK uzskata, ka patiešām pastāv nepieciešamība reglamentēt ekonomisko migrantu uzņemšanu ES līmenī. Lai to nodrošinātu, nepieciešams augsts tiesību aktu saskaņošanas līmenis, kā tas jau norādīts Konstitucionālā līguma projektā. Savos iepriekšējos atzinumos (7) EESK jau ir aicinājusi ES nekavējoties izstrādāt kopējo imigrācijas politiku un saskaņotus tiesību aktus. Eiropas Savienībai un dalībvalstīm nepieciešama atklāta likumdošanas forma, kas atļauj darbaspēka imigrācijas plūsmu pa legāliem un pārskatāmiem kanāliem. Tas attiecas gan uz augsti kvalificētiem speciālistiem, gan uz tādiem strādniekiem, kuru darba veikšanai nepieciešama zemāka kvalifikācija.

2.1.2

Līgums par Konstitūciju Eiropai nosaka kopējās imigrācijas likumdošanas robežas: “dalībvalstu tiesības noteikt uzņemšanas apjomu trešo valstu pilsoņiem, kuri to teritorijā ierodas no trešajām valstīm, lai meklētu darbu, neatkarīgi no tā, vai viņi ir algoti vai pašnodarbināti.” (8) EESK uzskata, ka noteiktās robežas neliedz Savienībai panākt augstu tiesību aktu saskaņošanas līmeni ekonomisko migrantu uzņemšanas jomā. Tas būtu panākams pakāpeniski, dodot dalībvalstīm laiku pielāgoties normām.

2.1.3

Atbilstoši Komisijas priekšlikumam arī EESK uzskata, ka visaptverošais (horizontālais) tiesiskais regulējums ir atzīstams par labāku nekā nozaru likumdošanas priekšlikumi. Komisijas iesniegtā likumdošanas iniciatīva saņēma EESK atbalstu. Tajā tika iekļauti noteikumi par algotā darbā strādājošo, pašnodarbināto un citās ekonomiskajās darbībās iesaistīto migrantu ieceļošanu un uzturēšanos dalībvalsts teritorijā laikposmā, kas pārsniedz trīs mēnešus. Turklāt specifiskiem gadījumiem varētu tikt izstrādāti īpaši noteikumi, kas attiektos uz sezonas strādniekiem, uz uzņēmumu darbiniekiem, kas nosūtīti darbam citā valstī, pakalpojumu sniedzējiem un citiem.

2.1.4

Ja Padome izvēlētos nozaru pieeju, kas atbilstu augsti kvalificētu migrantu vajadzībām, būtu jārunā par šīs pieejas diskriminējošo raksturu. Padomei varbūt būtu vieglāk izdarīt šādu izvēli, tomēr tā attālinās no Konstitucionālajā līgumā paredzētajiem noteikumiem.

2.1.5

Turklāt, neskatoties uz to, ka vairākums valstu tiesību aktu aizliedz augstas un zemas kvalifikācijas strādnieku ieceļošanu, arvien pieaug nelegālā imigrācija, neformālā ekonomika un nelegālais darbs. (9) EESK atzinumā (10) skaidri norādīts, ka dažās dalībvalstīs nelegālās migrācijas pieaugums nešaubīgi ir saistīts ar ekonomisko migrāciju regulējošu tiesību aktu trūkumu.

2.2   Priekšroka vietējam darba tirgum

Kā mēs varētu nodrošināt efektīvu “Kopienas priekšrocības” principa ievērošanu?

Vai pastāvošā Kopienas priekšrocības principa definīcija vel ir aktuāla? Ja nē, tad kā to mainīt?

Uz kādiem citiem ekonomiskajiem migrantiem (atskaitot lielo, pārnacionālo uzņēmumu vadošā personāla pārcelšanu) Kopienas priekšrocības princips varētu neattiekties?

Ja neskaita pastāvīgi dzīvojošas personas, tad kurām trešo valstu pilsoņu kategorijām — ja vispār piešķir — jāpiešķir priekšrocības salīdzinājumā ar nesen iebraukušajiem strādniekiem no trešām valstīm?

Vai trešo valstu pilsoņiem, kuri pēc zināma nostrādātā perioda ir uz laiku atstājuši ES teritoriju, būtu jāpiešķir precīzi noteiktas tiesības uz priekšrocībām?

Vai strādājošo, kas ir trešo valstu pilsoņi, mobilitātes veicināšana no vienas dalībvalsts uz otru var labvēlīgi ietekmēt ES ekonomiku un attiecīgo valstu darba tirgus? Kā to varētu efektīvi ieviest? Kādus ierobežojumus/atvieglojumus noteikt?

Kā Eiropas valsts nodarbinātības dienesti (European Public Employment Services (PES)) un EURES darba mobilitātes portāls varētu piedalīties trešo valstu strādājošo darbaspēka migrācijas atvieglošanā?

2.2.1

Eiropas jaunajā imigrācijas likumdošanā jāiekļauj tās direktīvas, kas vērstas pret diskrimināciju tirgū.

2.2.2

Kopienas priekšrocības princips attiecināms uz visām personām, kas pieder ES darba tirgum, ne tikai uz valsts vai Kopienas strādājošajiem. (11) EESK uzskata, ka Kopienas priekšrocības princips jāattiecina uz:

dalībvalstu pilsoņiem;

trešo valstu pilsoņiem, kas ir pastāvīgi ES dzīvojošas personas; (12)

trešo valstu pilsoņiem, kuriem ir legāla uzturēšanās un darba atļauja vienā no dalībvalstīm; (13)

trešo valstu pilsoņiem, kam ir bijusi legāla uzturēšanās atļauja un kuri ir strādājuši ES (lai arī uz laiku pārcēlušies uz dzīvi savā izcelsmes zemē).

2.2.3

Migrantu pārvietošanās veicināšana starp to izcelsmes valsti un reģistrācijas valsti pozitīvi ietekmē izcelsmes valsts ekonomisko un sociālo attīstību, un tas ļaus noteiktiem migrantiem izvairīties no iekļūšanas nelegālās situācijās. Tāpēc EESK uzskata, ja šāds atvieglojumu režīms vispār tiek izveidots un ieviests, tas jāattiecina uz tiem trešo valstu pilsoņiem, kas pēc noteikta nostrādātā perioda uz laiku ir atstājuši ES, nodrošinot tiesības uz atvieglojumu piemērošanu, ja viņi izradītu vēlmi migrēt atkārtoti.

2.2.4

Visi ziņojumi, kuros analizētas Eiropas darba tirgus problēmas, norāda uz zemu strādājošo mobilitāti. Mobilitātes veicināšana ir viens no Eiropas nodarbinātības stratēģijas mērķiem. Migranti nešaubīgi var lielā mērā palīdzēt uzlabot mobilitāti starp Eiropas darba tirgiem. Augsta likumdošanas saskaņošanas līmeņa sasniegšana imigrācijas jomā atvieglos mobilitāti un kopējo migrācijas plūsmu pārvaldi.

2.2.5

EURES tīkls koordinē dalībvalstu nodarbinātības dienestus. Koordinācijas mērķis ir, veicinot Eiropas strādājošo mobilitāti, aizpildīt pastāvošās darbavietu vakances. Šis tīkls ir nozīmīgs instruments ES darba tirgus un jauno migrācijas plūsmu pārvaldei. Lai palīdzētu pārvaldīt migrācijas plūsmas, EURES tīklam vajadzētu efektīvi savietot dalībvalstīs esošā darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu, sistēmā iekļaujot imigrējušos strādājošos, jo viņi parasti ir vairāk mobili.

2.2.6

Nākotnē EURES tīklam varētu būt nozīmīga loma, palīdzot dalībvalstu konsulārajiem dienestiem izcelsmes valstīs nodrošināt jaunu migrācijas plūsmu pārvaldību. Varētu veidot uz darba vakancēm balstītu sistēmu, proti, ja ES darba tirgū minētā vakance netiek aizpildīta maksimālajā laikā, tai ar konsulāro dienestu palīdzību varētu pieteikties kandidāti no izcelsmes valstīm. Konsulārajiem servisiem vajadzēs nodarbināt specializētu personālu, kas pārzina darba tirgu un darbaspēka migrāciju. Arī ES delegācijām jāinformē ieinteresētās puses par EURES tīklā pastāvošajām iespējām.

2.3   Uzņemšanas sistēmas

Vai trešo valstu pilsoņu uzņemšanai ES darba tirgū ekskluzīvi jābalstās uz konkrētu darba vakanci? Vai dalībvalstīm jānodrošina iespēja uzņemt trešo valstu pilsoņus arī bez šāda nosacījuma?

Kāda procedūra jāattiecina uz ekonomiskajiem migrantiem, kas neiekļaujas darba tirgū?

2.3.1

Savā atzinumā (14) par direktīvas priekšlikumu par uzņemšanu, EESK uzsvēra, ka būtu jābūt divām migrantu legālās uzņemšanas sistēmām:

2.3.2

Lielu daļu ekonomiskās migrācijas var virzīt, nodrošinot darba piedāvājumus, kamēr migrējošā persona vēl atrodas izcelsmes zemē. Šī ir vispiemērotākā sistēma speciālistiem un sezonas strādniekiem. To lieto lielie uzņēmumi un apvienības, kas ir spējīgas organizēt pieņemšanu darbā potenciālo darbinieku izcelsmes valstīs.

2.3.3

Tomēr mazie uzņēmumi, amatniecības uzņēmumi, mājvietu pašpakalpojumi un nespējīgu personu aprūpe veido citu darba tirgus daļu, kas pieņem darbā imigrējošos iedzīvotājus. Šādos gadījumos ne darba devējs, ne migrējošais strādnieks nevar uzzināt viens par otru, kamēr pēdējais vel atrodas savā izcelsmes zemē. Dažās valstīs minētās darba vietas tiek aizpildītas nelegālās ekonomikas un imigrācijas ceļā. Augšminētajā atzinumā (15) EESK izteica priekšlikumu par to, ka Kopienas likumdošanā par migrantu legālu uzņemšanu jāparedz pagaidu uzturēšanās atļauja darba meklēšanai. Uzturēšanās atļauju kontrolētu katra dalībvalsts kopā ar sociālajiem partneriem, un tā būtu derīga sešus mēnešus.

Vai uzskatāt, ka ekonomisko vajadzību tests ir dzīvotspējīga sistēma? Vai vajadzētu nodrošināt elastīgu tā veikšanu, ņemot vērā, piemēram, reģionālās un nozaru īpašības vai attiecīgo uzņēmumu lielumu?

Vai ir jāievieš minimālais periods, kurā darba vakancei jābūt publicētai, pirms var izskatīt trešās valsts kandidāta atbilstību amatam?

Kādā citā veidā var efektīvi pierādīt vajadzību pēc trešās valsts strādnieka?

Vai darba atļaujas termiņam izbeidzoties nepieciešams atkārtot ekonomisko vajadzību testu, ja darba līgums, uz kura pamata trešās valsts strādnieks ir uzņemts, ir/tiks pagarināts?

2.3.4

Jaunās migrācijas plūsmas pārvaldei nepieciešams ekonomisko vajadzību tests vai īpaša darba vakance. Šī sistēma ļaus piedāvāt migrantam darbu vēl viņa izcelsmes zemē, tādējādi virzot lielāko migrācijas daļu caur šo procedūru.

2.3.5

Minētajai sistēmai ir nepieciešama atbilstoša EURES tīkla darbība, un konsulārajiem dienestiem nepieciešams specializēts personāls. Periodam, kura laikā ES publicētā darba vakance ir pieejama jaunajiem migrantiem, jābūt īsam, piemēram, 1 — 2 mēneši. Ilgstošu sistēmu darba devējs varētu uzskatīt par neefektīvu.

2.3.6

Tā kā Eiropas darba tirgum nav raksturīga liela mobilitāte, vienmēr ir ieteicama šo sistēmu elastīga pārvalde. Augstākas kvalitātes un labāk apmaksātos darbos arī mobilitāte ir augstāka. Tomēr vairumā darbavietu tā ir zema pat vienas valsts mērogā. Attiecībā uz daudziem saimnieciskās darbības veidiem un profesijām darba tirgus ir ārkārtīgi segmentēts, radot vairākus dažādus tirgus.

2.3.7

Kad beidzas darba atļauja, uz kuru pamatojoties migrants legāli uzturas valstī, un, ja tiek atjaunots darba līgums, nav jāatkārto ekonomisko vajadzību tests. Ekonomisko vajadzību tests nav jāpilda arī gadījumos, ja konkrētais cilvēks būtu reģistrēts kā darba meklētājs valsts nodarbinātības dienestā savā mītnes zemē.

Kādas iespējamās alternatīvās sistēmas varētu paredzēt?

Vai atlases sistēma varētu darboties kā iespējamais vispārīgais ES mēroga noteikums ekonomisko migrantu uzņemšanai darba tirgū un kādi būtu attiecīgie kritēriji?

Kā nodrošināt darba devējiem visaptverošu pieeju visu ES kandidātu CV un kā šajā sakarā nostiprināma EURES loma?

Vai ir jāparedz iespēju piešķirt “darba meklētāja” uzturēšanās atļauju?

2.3.8

Dalībvalstu varas iestādes sadarbībā ar sociālajiem partneriem varētu apsvērt iespēju atsevišķās profesijās, nozarēs vai reģionos atvērt darba tirgu migrācijai bez ekonomisko vajadzību izskatīšanas. Veidojot šīs elastīgās sistēmas, varētu ieviest dažādas procedūras, piemēram, pagaidu darba meklētāja atļauja, zaļās kartes vai kvotas (ja tās ir noteiktas līgumos ar trešajām valstīm).

2.3.9

Tiem migrantiem, kas tiek ielaisti valstī ar darba meklētāja atļauju, tiks dots noteikts laikposms, lai meklētu darbavietu. EESK piedāvā sešu mēnešu periodu, un britu sistēma piešķir vienu gadu. Šiem cilvēkiem jābūt medicīniskajai apdrošināšanai un pietiekamiem finanšu resursiem.

2.3.10

Lai izveidotu elastīgu ES ekonomisko migrantu uzņemšanas operatīvo atlases sistēmu, migrantiem vajadzētu aizpildīt veidlapu, kas sniegtu informāciju par viņu profesionālās pieredzes ilgumu, kvalifikāciju, valodu zināšanām, ES dzīvojošajiem radiniekiem utt. Katra no dalībvalstīm varētu lietot šo sistēmu saskaņā ar tās vajadzībām. Izmantojot EURES tīklu, darba devēji varētu iepazīties ar potenciālo darba ņēmēju CV. Uzņemšanas kritēriji jānosaka, balstoties uz šo informāciju un izvairoties no jebkādas diskriminācijas.

2.3.11

Dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem nolems, vai uzņemt migrantus ar pagaidu darba meklētāja atļauju. Valsts nodarbinātības dienesti sniegs palīdzību darba meklētājiem darbavietas meklējumos.

2.4   Pašnodarbināto uzņemšanas procedūras

Vai ES vajadzētu kopējus noteikumus pašnodarbināto trešo valstu pilsoņu uzņemšanai? Ja tā, tad kādus?

Vai būtu jāparedz elastīgākas procedūras tām pašnodarbinātajām personām, kas, lai izpildītu specifiska līguma saistības ar ES klientu, vēlas ierasties ES uz laika posmu, kas ir mazāks par gadu? Ja tā, tad kādas?

2.4.1

EESK piekrīt, ka ES vajadzētu izstrādāt kopēju likumdošanu tādu trešo valstu pilsoņu uzņemšanai, kas vēlas strādāt kā pašnodarbinātas personas. Šai likumdošanai jābūt cieši saskaņotai dalībvalstu starpā. Savā atzinumā (16) EESK pauda atbalstu direktīvas priekšlikumam par uzņemšanu un iesniedza vairākus priekšlikumus tā uzlabošanai.

2.4.2

Varētu izstrādāt īpašu likumu vai arī, sekojot Komisijas priekšlikumam, direktīvas darbības jomā iekļaut gan pašnodarbinātos, gan algotā darbā strādājošos.

2.5   Darba un uzturēšanās atļauju pieteikumi

Vai ES nepieciešama vienota “darba un uzturēšanās atļauja”? Kādas būtu tās priekšrocības/trūkumi?

Vai ieteicams ieviest vienu iesnieguma veidlapu gan darba, gan uzturēšanās atļaujai?

Vai pastāv citas iespējas?

2.5.1

Saikne starp darba un uzturēšanas atļaujām norāda uz acīmredzamām atšķirībām dažādās dalībvalstīs. EESK uzskata, ka ES ir nepieciešama saskaņota likumdošana. Katras dalībvalsts varas iestādes būtu atbildīgas par atļauju izsniegšanu. Vienas dalībvalsts izsniegta atļauja būtu jāatzīst visā ES.

2.5.2

EESK uzskata, ka tiesību aktos jāparedz minimāls administratīvais slogs un jāatvieglo formalitātes iesaistītajām personām, piemēram, migrantiem, darba devējiem un varas iestādēm. Būtu ieteicams ieviest vienotu atļauju, proti, uzturēšanās atļauju, kas būtu apvienota ar darba atļauju.

2.5.3

Vienas institūcijas apstiprinājuma sistēma atvieglos pašreizējās procedūras.

2.6   Iespēja mainīt darba devēju /nozari

Vai vajadzētu ierobežot trešās valsts strādājošā mobilitāti viņa uzturēšanās dalībvalsts darba tirgū? Ja tā, kādā veidā (darba devējs, nozare, reģions un citi), kādos apstākļos un uz cik ilgu laiku?

Kam atļauja tiktu izsniegta? Darba devējam, darba ņēmējam vai arī tā jāizsniedz abiem kopā?

2.6.1

Atļaujas turētājam vienmēr jābūt darba ņēmējam.

2.6.2

Dalībvalstīm jānodrošina tas, ka, gadījumos, kad persona saņem uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz darba piedāvājumu uzņēmumā, uzņēmumam nekavējoties jāpilda attiecīgā strādājošā darba reģistrācijas prasības un viņš vai viņa jāpiereģistrē sociālās nodrošināšanas sistēmā. Minētās personas karjerai dalībvalstī, kas izsniegusi uzturēšanās atļauju, ir jāsākas uzņēmumā, kas piedāvāja darba vietu. Tomēr vēlāk strādājošajam ir jānodrošina iespēja bez nozares vai reģionālajiem ierobežojumiem mainīt darbavietu.

2.6.3

Neskatoties uz minēto, būtu vēlams, lai vismaz pirmajā atļaujas derīguma gadā varas iestādes, kas izsniegušas atļauju, tiktu informētas par jebkuru uzņēmuma maiņu. Šāda pārbaudes sistēma kalpotu potenciālās krāpšanas novēršanai pret neesošiem uzņēmumiem, kas izveidoti, lai atvieglotu imigrāciju.

2.6.4

Imigrējušajam darba ņēmējam saskaņā ar valsts darba likumdošanu priekšlaicīgi jāinformē darba devējs par aiziešanu no uzņēmuma.

2.7   Tiesības

Kādas specifiskas tiesības jānodrošina trešās valsts pilsonim, īslaicīgi strādājot Eiropas Savienībā?

Vai noteiktu tiesību piešķiršanai jābūt saistītai ar minimālo uzturēšanās laiku? Ja tā, tad kādas tiesības un uz cik ilgu laiku?

Vai noteiktu kategoriju trešo valstu strādājošo piesaistei jāparedz stimuli — piemēram, labāki apstākļi ģimenes apvienošanai vai pastāvīgi dzīvojošas personas statusa iegūšanai? Ja tā, tad kādi?

2.7.1

Šīs diskusijas pamatā jābūt nediskriminācijas principam. Migrējušiem strādājošajiem, neskatoties uz atļauto uzturēšanās un darba perioda garumu, jānodrošina tās pašas ekonomiskās, darba un sociālās tiesības kā citiem strādājošajiem.

2.7.2

Tiesības uz ģimenes atkalapvienošanu uzskatāmas par vienu no pamattiesībām; diemžēl šo tiesību aizsardzība netiek pietiekami nodrošināta ne ES direktīvās (17), ne dalībvalstu tiesiskajos aktos. EESK aicina Komisiju izstrādāt un pieņemt jaunu likumdošanas iniciatīvu, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un EESK priekšlikumu (18). Tiesības uz ģimenes apvienošanu ir cilvēka pamattiesības, un tām ir jābūt spēkā arī attiecībā uz visiem trešo valstu piederīgajiem, nepiešķirot kādai migrantu grupai privilēģijas salīdzinājumā ar citām.

2.7.3

Komisijas Zaļajā grāmatā netiek apskatīti imigrantu pienākumi. EESK uzskata, ka ikvienam — gan ES pilsoņiem, gan tiem, kuri nav ES pilsoņi — ir pienākums ievērot tās valsts likumus, kurā viņi dzīvo.

2.7.4

Izstrādājot turpmāko Kopienas likumdošanu par imigrāciju, jāņem vērā Konstitucionālā līguma Pamattiesību Harta, jo atsevišķi šobrīd spēkā esošie dalībvalstu tiesību akti ietver noteikumus, kas ir pretrunā Hartai.

2.7.5

EESK piekrīt Komisijas viedoklim jautājumā par to, ka atsevišķu tiesību piešķiršanai jābūt atkarīgai no uzturēšanās ilguma. Jāatšķiras to tiesībām, kuri uzturas īslaicīgi, no to tiesībām, kuriem ir tiesības uzturēties ilglaicīgi. EESK izsaka īpašu priekšlikumu par tiesību kopumu, kas jāpiešķir trešo valstu pilsoņiem, kuri uz laiku un legāli strādā un uzturas Eiropas Savienībā:

tiesības uz sociālo nodrošinājumu, tajā skaitā — veselības aprūpi;

tiesības iegādāties preces un pakalpojumus, tajā skaitā mājokli, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā ES pilsoņiem;

tiesības uz izglītību un arodapmācību;

zinātniskā grāda, diplomu un kvalifikācijas atzīšanu atbilstoši Kopienas likumdošanai;

tiesības uz nepilngadīgo izglītību, ieskaitot finansējumu un studiju stipendijām;

tiesības nodarboties ar apmācību un zinātnisko pētniecību, ņemot vērā direktīvā izteikto priekšlikumu (19)

tiesības uz bezmaksas juridisko palīdzību nepieciešamības gadījumos;

tiesības uz bezmaksas darbā iekārtošanas pakalpojumiem;

tiesības uz vietējās valodas apmācību;

cieņa pret kultūras atšķirībām;

brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības dalībvalsts teritorijā.

2.7.6

Direktīvā par trešo valstu pilsoņu, kas pastāvīgi uzturas ES, statusu, minētas dažas īpašas minēto personu tiesības, īpaši attiecībā uz tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties citās ES dalībvalstīs. EESK savā atzinumā (20) ir paudusi nostāju jautājumā par jaunajām tiesībām. Augstāk minētajā atzinumā EESK ieteica, ka ES pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir jāpiešķir tiesības balsot pašvaldību un Eiropas vēlēšanās tāpat kā ES pilsoņiem. EESK ir pieņēmusi arī pašiniciatīvas atzinumu (21), kurā tā aicina Konventu “izstrādāt jaunus kritērijus ES pilsonības piešķiršanai: pilsonībai jābūt saistītai ne tikai ar valstspiederību kādai dalībvalstij, bet arī ar pastāvīgu uzturēšanos Eiropas Savienībā” un ka Eiropas Savienības pilsonība ir “jāpiešķir ne vien dalībvalstu pilsoņiem, bet arī visām citām personām, kas Eiropas Savienībā dzīvo un uzturas ilgstoši uz ilgtermiņa saistību pamata”. EESK aicina Komisiju pieņemt jaunas iniciatīvas, kas virzītas uz minētā mērķa sasniegšanu.

2.7.7

EESK 2004. gadā pieņēma pašiniciatīvas atzinumu (22), kurā tā iesaka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ratificēt Starptautisko konvenciju par visu migrējošo strādājošo un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, ko 1990. gadā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālasambleja (23) ar mērķi veicināt strādājošo pamattiesības ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. EESK aicina Komisiju pieņemt jaunas iniciatīvas Konvencijas ratificēšanai.

2.7.8

ES ir jānodrošina, lai imigrācijas likumdošana atbilstu Starptautiskās darba organizācijas (ILO) standartiem.

2.7.9

Vīriešu un sieviešu līdztiesība, kas ietverta Kopienas acquis, ir jāparedz arī imigrācijas likumdošanas aktos. Tāpat visā Kopienas likumdošanā jāparedz cīņa pret diskrimināciju.

2.7.10

EESK neiesaka ietvert diskriminējošus kritērijus pamattiesībās, lai piesaistītu noteiktas migrantu kategorijas.

2.8   Integrācija, atpakaļnosūtīšana un sadarbība ar trešajām valstīm

Kādus papildu pasākumus var paredzēt, lai atvieglotu ekonomisko migrantu uzņemšanu un integrāciju gan ES, gan izcelsmes valstīs?

Ko ES varētu darīt saskaņā ar ES attīstības politiku, lai veicinātu intelektuālā darbaspēka apriti un mazinātu intelektuālā darbaspēka aizplūšanas nevēlamo ietekmi?

Vai jaunattīstības valstīm ir jāsaņem kompensācija par viņu ieguldījumu cilvēku resursos, kas aizceļo uz ES? Kā iespējams ierobežot nevēlamās sekas?

Vai ir jānosaka uzņēmējas valsts un izcelsmes valsts pienākumus nodrošināt īslaicīgo ekonomisko migrantu atgriešanu? Ja tā, tad kādos apstākļos?

Kā atpakaļnosūtīšanu var organizēt, lai nodrošinātu savstarpēju labumu gan uzņemošajai, gan izcelsmes valstij?

Vai attiecībā uz migrantu uzņemšanu kādām konkrētām valstīm piešķiramas priekšrocības un kā?

Vai minētās priekšrocības būtu saistāmas ar īpašiem politiskiem ietvariem, piemēram, Eiropas Kaimiņattiecību politiku, pirmspievienošanās stratēģijām?

2.8.1

Sadarbībai ar izcelsmes valstīm jākļūst par Eiropas strādājošo uzņemšanas un migrācijas plūsmu pārvaldības politikas pamatu. Ir jāņem vērā, ne tikai Eiropas intereses, bet arī strādājošo intereses. ES nedrīkst veicināt attīstības šķēršļu tālāku radīšanu. Ja attīstības valstu iedzīvotāji emigrē uz Eiropu, tam ir jāveicina šo valstu ekonomiskā un sociālā attīstība.

2.8.2

Dažu Eiropas valstu valdības labprāt gribētu panākt sadarbību starp mītnes zemēm nelegālās migrācijas apkarošanas, robežkontroles saglabāšanas, kā arī deportēto personu atpakaļnosūtīšanā. EESK savā atzinumā (24) ir izteikusi viedokli, ka minētā sadarbība ir jāpaplašina, aptverot vispārēju migrācijas plūsmu pārvaldību.

2.8.3

Kā minēts Zaļajā grāmatā, intelektuālā darba spēka emigrācija ir negatīvs faktors, kas ietekmē izcelsmes valstis, jo tās nesaņem nekādu atdevi no ieguldījumiem attiecīgā darbaspēka apmācībā. Turklāt pašreiz spēkā esošā Eiropas politika attiecībā uz kvalificēta darbaspēka pieņemšanu darbā šo problēmu ievērojami saasina. Piemēram, ES praktiski jāvirza ieguldījumi tā, lai veicinātu ekonomisko un sociālo attīstību, palielinot mācību vietu skaitu tajās trešajās valstīs, kas sagatavo ES vajadzīgus kvalificētus darbiniekus, piemēram, skolotājus, māsas, ārstu, inženierus. Daudzas trešās valstis ierobežo mācību vietu skaitu līdzekļu trūkuma dēļ, kā rezultātā daudziem attiecīgās valsts piederīgajiem, kas atbilst iestājprasībām, jāgaida vismaz gads, kamēr mācību iestādē atbrīvojas vieta. Mācību vietu skaita palielināšanai jāsamazina intelektuālā darbaspēka emigrācija. Eiropai jākļūst devīgākai arī tirdzniecības sarunās.

2.8.4

Ir jāatvieglo brīvprātīga atgriešanās mītnes zemē tiem strādājošiem, kas ar savas profesionālās kvalifikācijas un uzņēmējdarbības palīdzību var dot ieguldījumu attiecīgās valsts attīstībā. Tādēļ ir svarīgi uzlabot direktīvā piedāvātās iespējas attiecībā uz pastāvīgo iedzīvotāju tiesībām īslaicīgi atgriezties savā mītnes zemē. ES pastāvīgi dzīvojošas personas (trešo valstu pilsoņi), kas vēlas atgriezties savā izcelsmes valstī, lai īstenotu darba vai investīciju programmu, nedrīkstētu zaudēt tiesības uz pastāvīgu uzturēšanos. Intelektuālā darbaspēka kustība starp mītnes valsti un ES valstīm iespējama tikai tad, ja būs pietiekami elastīga Eiropas likumdošana.

2.8.5

Intelektuālā darbaspēka apriti iespējams arī veicināt, mudinot dalībvalstu divējādas izcelsmes valstspiederīgos atgriezties uz viņu vecāku/vecvecāku izcelsmes valsti ar darbu vai ieguldījumu projektu, kam būs minimāls noteikts ilgums.

2.8.6

Eiropas sadarbības programmām ir jāveicina investīciju projektus, kuros iesaistīti speciālisti vai investori no izcelsmes valstīm, it īpaši tie, kas atgriezušies no ārzemēm. Jāpiešķir finansējums investīciju projektiem, ko izstrādājušas personas, kas dzīvo ES, bet vēlas atgriezties — kaut vai uz laiku — savā mītnes zemē.

2.8.7

Komiteja savā atzinumā par Kopienas repatriācijas politiku (25) un atzinumā par Zaļo grāmatu (26) izklāstīja savu viedokli par brīvprātīgas repatriācijas iespējamo ieguldījumu izcelsmes valstu ekonomiskajā un sociālajā attīstībā.

2.8.8

Sadarbībā ar izcelsmes valstīm ir jāuzlabo migrācijas plūsmu pārvaldība. Valstīs, kurās ir liels skaits migrantu, dalībvalstu konsulārajos dienestos ir jānodrošina šajā jomā kvalificēts personāls. Jāīsteno aktīvāka sadarbība ar ES delegācijām minētajās valstīs.

2.8.9

ES vajadzētu paredzēt priekšrocību nosacījumus kandidātvalstīm, kas gatavojas iestāties ES.

2.8.10

Tāpat arī sadarbības līgumos, ko ES parakstījusi ar valstīm un reģionālajām apvienībām, jāiekļauj priekšrocības nosacījumi attiecībā uz imigrācijas jautājumiem, izvairoties no jebkāda veida diskriminācijas, kas pamatojas uz etniskajām vai kultūras atšķirībām.

2.8.11

Noslēgumā EESK atkārto savu priekšlikumu par integrācijas jautājumu ietveršanu ES migrācijas politikā. Komiteja dažādos atzinumos (27) un 2002. gadā notikušajā konferencē (28) izvirzīja vairākus priekšlikumus. Eiropas Savienībai ir jāizstrādā Eiropas programma integrācijai, piešķirot tai pietiekamus līdzekļus jaunā finanšu plāna ietvaros. EESK kopīgi ar Komisiju strādā pie šīs programmas sagatavošanas. Zaļajā grāmatā ir jānorāda uz visiem attiecīgajiem starptautiskajiem un Eiropas līgumiem un konvencijām (29).

Briselē, 2005. gada 9. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  III-267. pants

(2)  KOM (2001) 386 galīgā red.

(3)  Sk. EESK atzinumu - OV C 80, 03.04.2002. (ziņotājs: Pariza Castaños kgs) un EP atzinumu OV C 43E, 19.02.2004. (ziņotāja: Ana Terron i Cusi kdze)

(4)  Sk. Eiropadomes sanāksmes secinājumu 30. punktu

(5)  Sk. EESK atzinumu, OV C 80, 30.03.2004. (ziņotājs: Pariza Castaños kgs)

(6)  Sk. Komisijas 2005. g. 16.03. paziņojumu KOM(2005) 94 par demogrāfiskās situācijas attīstību

(7)  Sk. EESK atzinumus par Paziņojumu par Kopienas imigrācijas politiku, OV C 260, 17.09.2001 (ziņotājs: Pariza Castaños kgs) un par Paziņojumu par nelegālo imigrāciju, OV C 149, 21.06.2002, (ziņotājs: Pariza Castaños kgs).

(8)  III-267. panta 5. punkts

(9)  SOC/172 Pilsoniskās sabiedrības loma nedeklarēta darba novēršanā, dokuments pieņemts plenārajā sesijā 06.- 07.04.2005. (ziņotājs: Hahr kgs)

(10)  Sk. atzinumu par Komisijas paziņojumu, pētījumu par legālās un nelegālās migrācijas saikni (KOM(2004) 412 galīgā red..), ko pieņēma plenārajā sesijā 15.12.2004. (ziņotājs: Pariza Castaños kgs).

(11)  1994. gada 20. jūnija Padomes lēmums

(12)  Sk. EESK atzinumu par trešo valstu valstspiederīgo statusu, kuri pastāvīgi ES iedzīvotāji, OV C 36, 08.02.2002. (ziņotājs: Pariza Castaños kgs)

(13)  Sk. EESK atzinumu par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos ar mērķi strādāt algotu darbu, OV C 80, 03.04.2002. (ziņotājs: Pariza Castaños kgs)

(14)  Sk. EESK atzinumu par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos ar mērķi strādāt alogotu darbu, OV C 80, 03.04.2002. (ziņotājs: Pariza Castaños kgs)

(15)  Sk. EESK atzinumu par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos ar mērķi strādāt algotu darbu, OV C 80, 03.04.2002 (ziņotājs: Pariza Castaños kgs)

(16)  Sk. EESK atzinumu par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos ar mērķi strādāt algotu darbu, OV C 80, 03.04.2002. (ziņotājs: Pariza Castaños kgs)

(17)  Sk. EK Direktīvu 2003/86/EK.

(18)  Sk. EESK atzinumu OV C 204, 18.07.2000. g. (ziņotāja: Cassina kdze), OV C 241, 07.10., 2002.g (ziņotājs: Mengozzi kgs), un EP atzinumu, OV C 135, 07.05.2001. g. (ziņotājs: Watson kgs).

(19)  Sk. Komisijas direktīvas priekšlikumu KOM(2004) 178 par atļauju iebraukt ES trešo valstu valstspiederīgiem, pamatojoties uz zinātnisko pētniecību. Sk. arī attiecīgo EESK atzinumu, kas pieņemts 2004.g.27.10. plenārajā sesijā (ziņotāja: King kdze)

(20)  Sk. EESK atzinumu par trešo valstu valstspiederīgo – pastāvīgi dzīvojošu personu statusu, OV C 36, 08.02.2002 (ziņotājs: Pariza Castaños kgs)

(21)  Sk. Atzinuma par Eiropas Savienības pilsonības iegūšanu 6.4 un 6.5 punktu, OV C 208, 03.09.2003 (ziņotājs: Pariza Castaños kgs)

(22)  Sk. EESK Atzinumu par Starptautisko migrācijas konvenciju, OV C 302, 07.12.2004 (ziņotājs: Pariza Castaños kgs)

(23)  1990. gada 18. decembra Rezolūcija 45/158, kas stājās spēkā 2003. gada 1. jūlijā

(24)  Sk. EESK atzinumu attiecībā uz Paziņojumu par nelegālo imigrāciju, OV C149, 21.06.2002 (ziņotājs: Pariza Castaños kgs)

(25)  Sk. EESK atzinumu attiecībā uz Paziņojumu par Kopienas repatriācijas politiku, OV C 85, 08.04.2003 (ziņotājs: Pariza Castaños kgs)

(26)  Sk. EESK atzinumu attiecībā uz Zaļo grāmatu par Kopienas repatriācijas politiku, OV C 61, 14.3.2003 (ziņotājs: Pariza Castaños kgs)

(27)  Sk. EESK atzinumu OV C 80, 30.03.2004 (ziņotājs: Pariza Castaños kgs) un atzinumu par imigrāciju, integrāciju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju lomu, OV C 125, 27.05.2002 (ziņotājs: Pariza Castaños kgs – līdzziņotājs: Melícias kgs)

(28)  Sk. Atzinuma par imigrāciju, integrāciju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju lomu pielikumu, OV C 80, 30.03.2004 (ziņotājs: Pariza Castaños kgs)

(29)  

ILO (Starptautiskā darba organizācija) :

Starptautisko Darba organizāciju vienošanās par migrāciju Nr. 97, 1949. gads (jaunā redakcija) (Migration for Employment Convention, 1949)

Ieteikums Nr. 86 par migrējošiem darba ņēmējiem, 1949. gads (jaunā redakcija) (Migration for Employment Recommendation, 1949)

Konvencija Nr. 143 par migrējošiem darba ņēmējiem (papildu noteikumi), 1975. gads (Migrant Workers (Supplementary Provisions) Convention, 1975)

Ieteikums Nr. 151 par migrējošiem darba ņēmējiem, 1975. gads (Migrant Workers Recommendation, 1975)

ILO Konstitūcijas 24. un 26. pants

Rezolūcija par taisnīgu attieksmi pret migrējošiem darba ņēmējiem globālās ekonomikas apstākļos, 2004. gada jūnijs (Resolution concerning a fair deal for migrant workers in a global economy, June-2004)

Eiropas Padome:

Eiropas Sociālā harta, 1961. gads (Nr. 35) un Eiropas Sociālās hartas jaunā redakcija, 1996. gads (Nr. 163)

Eiropas Konvencija par viesstrādnieku juridisko statusu, 1977. gads (Nr. 93)

Eiropas Savienība:

ES Pamattiesību harta, 2000. gads (Konstitucionālā līguma II daļa, 2004. gads):

Apvienotās Nācijas:

Deklarācija par to personu cilvēktiesībām, kuras nav tās valsts pilsoņi, kurā tās dzīvo (Declaration on the Human Rights of Individuals who are not Nationals of the Country in which they live) 1985. gads

Starptautiskā konvencija viesstrādnieku un viņu ģimenes locekļu aizsardzībai, 1990. gads (Nr. 158) (International Convention on the Protection of the Rights of All Migrant Workers and Members of Their Families, 1990)


17.11.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 286/28


Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tēmu “Vispārēja vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (VVPT) — Sarunas par 4. režīmu (fizisku personu pārvietošanos)”

(2005/C 286/06)

Komisija ar Komisijas locekļa Lamy kga 2003. gada 20. janvāra vēstuli saskaņā ar EKL 262. pantu lūdza EESK izteikt izpētes atzinumu par šādu tēmu:“Vispārēja vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (VVPT) — Sarunas par 4. režīmu (fizisku personu pārvietošanos)”

Ārējo attiecību specializētā nodaļa, kurai bija uzdots veikt darbu, pieņēma atzinumu 2005. gada 20. maijā, pamatojoties uz ziņotājas FLORIO kdzes projektu.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 418. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 8. un 9. jūnijā (2005. gada 8. jūnija sēdē), ar 134 balsīm par, 1 balsi pret un 7 atturoties, pieņēma šādu atzinumu.

Ievads

EESK dažādos veidos (konferences, atzinumi, institūciju tikšanās) ir izveidojusi konstruktīvas sadarbības un dialoga attiecības ar Eiropas Komisijas Tirdzniecības ģenerāldirektorātu. Jo īpaši iepriekšējais komisārs Pascal Lamy savu pilnvaru ietvaros vairākkārt ir organizējis viedokļu apmaiņu ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par jautājumiem, kas attiecas uz starptautisko tirdzniecību un cilvēktiesībām Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) sarunu ietvaros.

EESK šodien iepazīstina ar priekšlikumu par tēmu “VVPT — sarunas par 4. režīmu”, ko uzskata par vienu no PTO sarunu izšķirošajiem elementiem attiecībā uz starptautiskas pakalpojumu tirdzniecības uzsākšanu. Brīvu pakalpojumu apriti gan Eiropas Savienībā, gan pāri tās robežām pamatoti uzskata par vienu no iespējamiem instrumentiem, lai ekonomisko situāciju padarītu dinamiskāku un veicinātu nodarbinātību. Rūpīgāka šķēršļu un riska analīze var veicināt minētā sektora līdzsvarotu attīstību jauno starptautisko nolīgumu ekonomiskās un sociālās ilgtspējas ietvaros.

Ir jāturpina padziļināti risināt jautājums par to personu pagaidu uzturēšanos, kuras strādā kāda uzņēmumā vai sabiedrībā, kas vēlas sniegt pakalpojumus valstī, kura nav minēto personu pastāvīgā dzīvesvieta, īpaši saistībā ar jaunattīstības valstīm un ES dalībvalstīm.

1.   Vispārējā vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (VVPT)

1.1

Vispārējā vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (VVPT) tika noslēgta Urugvajas sarunu kārtas laikā (no 1986. līdz 1994. gadam) un stājās spēkā 1995. gada sākumā, kad PTO kļuva par Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību sekretariāta pēcteci. Nepieciešamība pēc daudzpusējiem noteikumiem par pakalpojumu tirdzniecību vispārēji tika atzīta 80. gados, kad pakalpojumu sektora (apmēram divas trešdaļas no iekšzemes kopprodukta un darba vietām Eiropas Savienībā) izaugsme un tirdzniecība ar pakalpojumiem ieguva paātrinājumu un arvien grūtāk kļuva konstatēt atšķirību starp precēm un pakalpojumiem. Preču eksportam arvien vairāk ir vajadzīgs pakalpojumu eksports, piemēram, uzstādīšana, apmācība un atbalsts, kā arī citi pakalpojumi. Arī valsts un vietējo monopolu tendence virzīties uz jauniem tirgus pasākumiem, piemēram, elektroenerģijas, telefonsakaru un telegrāfijas, pilsētu un dzelzceļa transporta nozari ir pavērusi jaunas interesantas iespējas starptautiskajā pakalpojumu tirgū (1). Kaut arī galvenais mērķis ir liberalizēt pakalpojumu tirdzniecību, VVPT vienošanās nepiespiež nevienu dalībvalsti liberalizēt tos lielākā mērā nekā tā uzskata par vajadzīgu, turklāt pastāv iespēja ierobežot gan vislielākās labvēlības principu, gan valsts attieksmi pret ārvalstu piegādātājiem. Vienošanās skaidri nosaka arī tiesības reglamentēt un piemērot jaunus noteikumus pakalpojumu tirgiem. Principā neviens sektors netiek izslēgts, izņemot “publisko iestāžu sniegtos pakalpojumus” (2).

2.   Piegādes režīmi

2.1   Saistība starp atšķirīgiem režīmiem

2.1.1

Saskaņā ar VVPT vienošanās 1. panta 2. punktu “pakalpojumu tirdzniecību definē kā pakalpojuma sniegšanu”:

a)

no vienas dalībvalsts teritorijas citā dalībvalsts teritorijā;

b)

vienas dalībvalsts teritorijā pakalpojuma izmantotājam citas dalībvalsts teritorijā;

c)

kuru veic vienas dalībvalsts pakalpojuma sniedzējs, izmantojot komerciālu klātbūtni citas dalībvalsts teritorijā;

d)

kuru veic vienas dalībvalsts pakalpojuma sniedzējs, izmantojot dalībvalsts fizisku personu klātbūtni citas dalībvalsts teritorijā.

2.1.2

Parasti minētos pakalpojumu sniegšanas režīmus apzīmē ar 1., 2., 3. un 4. režīmu. Ar 1. režīmu apzīmē pakalpojumus, ko sniedz no attāluma (ar pasta, faksa, telefona vai tīmekļa palīdzību). 2. režīms attiecas uz gadījumiem, kad patērētājs dodas uz ārzemēm, lai saņemtu pakalpojumu (šajā saistībā visbiežākais piemērs ir tūrisms). Ar 3. režīmu saprot komerciālu klātbūtni citas dalībvalsts teritorijā (investīcijas), kamēr 4. režīms nozīmē kādas personas ieceļošanu (uz laiku) kādā valstī, lai tur sniegtu pakalpojumu vai nu tādēļ, ka ir vajadzīgs pastāvīgs kontakts ar klientu, vai pakalpojums ir jāsniedz uz vietas.

2.1.3

Starp 3. un 4. režīmu bieži ir cieša saistība. Uzņēmumi bieži pārvieto savus vadošos darbiniekus un speciālistus starp mītnes vietām dažādās valstīs, tā ir iekšējā mobilitāte, kas ir svarīga attiecīgu piedāvāto pakalpojumu sniegšanai. Tomēr 1. un 2. režīmā sniegtos pakalpojumus var sniegt arī 4. režīmā. Piemēram, personas, kas atrodas darījumu braucienos, minēto režīmu ietvaros var risināt sarunas un slēgt līgumus.

2.1.4

Attiecībā uz saistību starp dažādiem pakalpojumu sniegšanas režīmiem ESAO (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) pētījums par VVPT 4. režīmu (3) parāda, ka ir gandrīz neiespējami novērtēt makroekonomiskās sekas — tirdzniecības veidošanos, izaugsmi un nodarbinātību, konkurenci, pakalpojumu kvalitātes uzlabošanos un zemākas cenas patērētājiem — kādas rodas, liberalizējot tikai vienu, piemēram, 4. režīmu. Pētījumi par 4. režīma liberalizācijas sekām attiecībā uz izmaiņām, izaugsmi un nodarbinātību sastopas ar statistikas trūkumu par pagaidu pārvietošanos atbilstoši 4. režīmam. Runa nav par 4. režīmā iegūstamo priekšrocību apjomu, bet par to, kāda veida priekšrocības var garantēt un kādu negatīvo ietekmi var samazināt. Daudzi uzņēmumi ziņo, ka birokrātiskie šķēršļi sakarā ar vīzu un darba atļauju saņemšanu ir kavējuši tirdzniecību.

2.1.5

VVPT 4. režīms attiecas uz ļoti īpašu personu pārvietošanās formu. Šai migrācijai ir trīs galvenās iezīmes: 1) tai ir pagaidu raksturs; 2) par to lemj un tās mērķi nosaka pakalpojumu sniedzējs; 3) attiecīgo algoto darbinieku tiesības, kuras katra PTO pārstāvētā galamērķa valsts var noteikt atsevišķi, netiek definētas un aizsargātas. Darbaspēka migrācija atbilstoši VVPT 4. režīmam ir migrācija uz laiku, kas notiek pēc pakalpojumu sniedzēja iniciatīvas, lai sniegtu pakalpojumu. 4. režīms ietver arī gadījumus, kad pakalpojumu sniegšanas uzņēmums norīko darbinieku darbā ārvalstī.

2.1.6

Svarīgi atzīmēt, ka 4. režīms ievērojami atšķiras no strādnieku brīvas pārvietošanās principa Eiropas Savienībā/Eiropas ekonomiskajā telpā. Eiropas Savienībā runa ir par indivīda tiesībām izvēlēties, kur dzīvot un strādāt. Minētā 4. režīma gadījumā runa ir par pakalpojumu sniedzēja tiesībām ierasties kādā ES valstī uz zināmu laiku, lai sniegtu pakalpojumus.

2.1.7

Darbaspēka aprite, pirmkārt, attiecas uz imigrācijas politikas un darba tirgus vadību, bet ne uz starptautiskās tirdzniecības vadību. Pagaidu darbaspēka pārvietošanās rezultātā pastāv risks radīt situāciju, kad atbilstoši PTO noteikumiem darbs kļūst par preci (4), turpretī Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) galvenais princips nosaka, ka “darbs nav prece”. Tātad 4. režīms attiecas uz cilvēkiem. Tomēr VVPT nav minētas ne cilvēktiesības, ne darba ņēmēju tiesības, ne darba apstākļi, bet locekļiem šīs tiesības var un vajag ņemt vērā savās prasībās, piedāvājumos un saistībās, kā to ir darījusi ES un tās dalībvalstis.

2.2   4. režīms un pielikums par to fizisko personu pārvietošanos pāri robežām, kuras sniedz pakalpojumus saskaņā ar VVTP vienošanos

2.2.1

VVPT vienošanās īpašajā pielikumā ir atzīts, ka 4. režīmā pastāv saistība starp tirdzniecību, migrāciju un darba tirgus regulēšanu. Minētā pielikuma 2. punktā ir noteikts, ka Vienošanās neattiecas uz pasākumiem, kas ietekmē fiziskas personas, kuras vēlas pievienoties kādas dalībvalsts darba tirgum, kā arī uz pasākumiem attiecībā uz pastāvīgu migrāciju, pastāvīgu uzturēšanos vai pastāvīgu nodarbinātību. Pielikuma zemsvītras piezīmē ir precizēts, ka “vīzas pieprasīšana noteiktu dalībvalstu fiziskām personām, bet ne personām no citam dalībvalstīm, netiks uzskatīta par anulējošu vai kompromitējošu attiecībā uz priekšrocībām specifisku darba līgumu gadījumā”. Visbeidzot, pielikumā noteikts, ka valstis var brīvi reglamentēt fizisko personu iebraukšanu un uzturēšanos savās teritorijās (tajā skaitā attiecībā uz vīzu politiku), ja veiktie pasākumi neierobežo tirdzniecību. Pielikumā skaidri norādīts, ka PTO dalībvalstis uzskata personu pagaidu ieceļošanu par īpaši delikātu jautājumu.

2.3   Eiropas Savienības saistības

2.3.1

PTO locekļu 4. režīma saistības dažos aspektos atšķiras no saistībām citos režīmos īpaši to horizontālā rakstura dēļ, tādējādi tās skar visus sektorus, kas ir norādīti attiecīgās dalībvalsts saistību sarakstā. Tas atspoguļo veidu, kā imigrācijas dienesti neatkarīgi no sektora reglamentē pagaidu migrāciju, pamatojoties uz ieceļošanas nolūku, kvalifikāciju un izglītību, kā ari citiem faktoriem.

2.3.2

Kaut arī vairums valstu Urugvajas sarunu kārtas beigās ir uzņēmušās saistības attiecībā uz 4. režīmu, tomēr tiek uzskatīts, ka vairāk nekā 90 % no šīm saistībām attiecas tikai uz augsti kvalificētiem darbiniekiem (vadību, profesionāliem darbiniekiem un speciālistiem ar īpašu pieredzi) un apmeklētājiem, kuri pārvietojas darījumu labad. Pat uz minētajiem augsti kvalificētajiem darbiniekiem vairums saistību attiecas tikai tajos gadījumos, kad pakalpojumu sniegšanas uzņēmums ir spējīgs nodrošināt komerciālu klātbūtni uzņemošajā valstī (3. režīms) (pārcelšana viena uzņēmuma ietvaros). Tikai nedaudzas valstis ir uzņēmušās saistības pret pakalpojumu sniedzējiem, kas nenodrošina komerciālu klātbūtni attiecīgajā valstī — gan attiecībā uz ārvalstī dibinātu uzņēmumu darbiniekiem, gan neatkarīgiem pakalpojumu sniedzējiem (mazie uzņēmēji, brīvo profesiju pārstāvji utt.). Vēl mazāk ir to valstu ir uzņēmušās saistības attiecībā uz darba ņēmējiem ar vidēju vai zemu kvalifikāciju. Tādējādi 90 % no valstu saistībām attiecas tikai uz augsti kvalificētiem darba ņēmējiem.

2.3.3.

4. režīma ietvaros noslēgtās saistības attiecas uz to veiktās darbības līmeni, kuram konkrētās nozarēs, kurās 4. režīms ir nozīmīgākais sniegšanas veids (profesionālie pakalpojumi, arī veselības aizsardzībā), vai gadījumā, kad nav komerciālas klātbūtnes (piemēram, celtniecības pakalpojumi vai informātikas pakalpojumi, kad nepieciešama klātbūtne uz vietas), ir vislielākā nozīme.

2.3.4.

Urugvajas sarunu kārtā ES un tās dalībvalstis ir uzņēmušās saistības, kas ļauj noteiktiem ārvalstniekiem īslaicīgi ieceļot Savienības teritorijā ar nolūku sniegt pakalpojumus. Tajās ietilpst saistības, kas noslēgtas vēlāku sarunu laikā par 4. režīmu pēc Urugvajas sarunu kārtas beigām.

2.4

Eiropas Komisija atbilstoši 4. režīmam tāpat kā citas PTO dalībvalstis iedala pakalpojumu sniedzējus trīs lielās kategorijās.

Pārcelšana viena uzņēmuma robežās: tie ir viena uzņēmuma darbinieki, kurus uz laiku norīko darbā no minētā uzņēmuma struktūras, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības (mītne, filiāle, aģentūra), uz nodaļu, kas atrodas Eiropas Savienībā.

Komandējumi: ārvalsts pakalpojumu sniegšanas uzņēmuma pārstāvis uz laiku ierodas Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā, lai: a) risinātu sarunas par pakalpojumu pārdošanu; b) slēgtu līgumus par pakalpojumu pārdošanu; vai c) dibinātu uzņēmumu (filiāli, aģentūru vai biroju). Personas, kas ieradušās komandējumā, pašas nevar sniegt pakalpojumus Eiropas Savienības teritorijā.

Pakalpojumu sniedzēji saskaņā ar līgumu: šī kategorija ietver juridisku personu darbiniekus un, pamatojoties uz jauno Eiropas Komisijas piedāvājumu, varētu ietvert pašnodarbinātas personas. Juridisku personu darbinieki ierodas Eiropas Savienības teritorijā uz laiku kā darba ņēmēji tādā ārējā uzņēmumā, kas ir noslēdzis līgumu par pakalpojumu sniegšanu Eiropas Savienībā. Pašnodarbinātas personas ierodas Eiropas Savienības teritorijā uz laiku, lai izpildītu darba līgumu, kuru tās ir noslēgušas pašas.

2.5   ES prasības pret citiem PTO locekļiem

2.5.1

ES ir aicinājusi 106 locekļus no PTO paplašināt saistības attiecībā uz 4. režīmu, turklāt minētās prasības tika izvirzītas atšķirīgā formā atkarībā no attiecīgās valsts attīstības līmeņa un tās kā tirdzniecības partnera nozīmes. Tas atspoguļo ES intereses, kādas izriet no minētā eksporta un pakalpojumu sniegšanas režīma. ES cenšas nodrošināt, lai lielākā daļa PTO partneru uzņemtos līdzīga apjoma saistības kā ES. Šajā saistībā ir formulētas šādas prasības:

1)

Pārcelšana viena uzņēmuma robežās: iespēja norīkot darbā pakalpojumu sniegšanas uzņēmuma personālu tā paša uzņēmuma filiālēs uz laiku līdz 3 gadiem un ietvert minētajos nolīgumos īsu uzturēšanos izglītības un apmācības nolūkā;

2)

Komandējumi: pārcelšana ar uzturēšanos, kas nepārsniedz 90 dienas;

3)

Pakalpojumu sniedzēji saskaņā ar līgumu: sākotnēji tika iesniegti pieprasījumi tikai attiecībā uz juridisku personu darbiniekiem. Tie attiecās tikai uz dažiem pakalpojumu sektoriem (piemēram, profesionāli pakalpojumi, pakalpojumi uzņēmumiem, ar vidi saistīti pakalpojumi), tika iesniegti dažādi sektoru saraksti ESAO valstīs un jaunattīstības valstīs, uz kurām attiecās prasības. Vismazāk attīstītajām valstīm attiecībā uz šo kategoriju netika izvirzītas nekādas prasības. PTO partneriem janvārī nosūtītās prasības aprobežojās ar mazajiem uzņēmējiem un lielajiem tirdzniecības partneriem.

2.6   PTO dalībvalstu formulētie pieprasījumi

2.6.1

Attiecībā uz sarunām ES ir saņēmusi vairāk nekā 50 dalībvalstu iesniegumus, kuros prasīts turpināt attīstīt 4. režīmu dažādos līmeņos: pirmkārt, saistībās tiek prasīta lielāka pārredzamība, otrkārt, dažos iesniegumos ir prasība novērst gandrīz visus ierobežojumus, kas attiecas uz lielāko daļu pakalpojumu.

2.6.2

Pieprasījumu vairākums nāk no jaunattīstības valstīm, un vairāk nekā puse no šīm valstīm uzskata, ka visi ierobežojumi būtu jāsamazina (tas nozīmē personu pilnīgu pārvietošanās brīvību). Minētās valstis pieprasīja iekļaut mazāk kvalificētus darba ņēmējus un atcelt ekonomiskā pieprasījuma pārbaudi, tas ir, darba tirgus situācijas pārbaudi saistībā ar 4. režīmu. Trīs valstis vēlas, lai ES atceļ vīzu režīmu un automātiski piešķir ieceļošanas un uzturēšanās atļauju. Vairākas citas valstis vēlas, lai ES direktīvas par savstarpēju atzīšanu tiktu paplašinātas un attiecinātas uz trešo valstu pilsoņiem, kas ieguvuši savu kvalifikāciju Eiropas Savienībā.

2.6.3.

Vismazāk attīstīto valstu tirdzniecības ministru sēde, kas notika no 2003. gada 31. maija līdz 2. jūnijam Dakā (Bangladešā), noslēdzās ar tā saukto Dakas deklarāciju, kurā (15. punkta iv) apakšpunktā) noteikts, ka ir jānodrošina brīva pieeja attīstīto valstu tirgum, saskaņā ar 4. režīmu atļaujot personām, īpaši nekvalificētiem vai mazkvalificētiem pakalpojumu sniedzējiem, īslaicīgu uzturēšanos, galvenokārt, pamatojoties uz profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, vīzu procedūras vienkāršošanu un ekonomisko vajadzību kritērija nepiemērošanu.

3.   ES piedāvājums

3.1

Vairākās jomās tiek piedāvāti būtiski uzlabojumi: attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar līgumu ir notikusi vienošanās par saistībām 22 apakšnozarēs (profesionālie pakalpojumi un pakalpojumi uzņēmumiem), kā arī 4 nozarēs pašnodarbinātām personām ar uzturēšanās laiku līdz sešiem mēnešiem. Minētajās 22 apakšnozarēs ES ir apņēmusies neveikt ekonomisko vajadzību pārbaudi, tā vietā ieviešot to pakalpojumu sniedzēju skaita ierobežošanu, uz kuriem attiecas minētās saistības. Vēl ir jānosaka šo saistību piemērošanas maksimālā robeža un kārtība. Jaunajiem darbiniekiem tiek paredzēta uzturēšanās iespēja ar laiku līdz 12 mēnešiem izglītības nolūkā pārcelšanas uzņēmuma iekšienē (intra-company transfers) ietvaros. Tas neapšaubāmi ir viens no ambiciozākajiem un plašākajiem ES piedāvājumiem.

4.   Trešo valstu piedāvājumi

4.1

Tikai daži PTO locekļi (38) iesniedza sākotnējos piedāvājumus par pakalpojumu tirdzniecības tālāku liberalizāciju pirms Dohas deklarācijā noteiktā termiņa beigām (kaut arī pakalpojumu tirdzniecība ietver 91,6 % no pasaules tirdzniecības. Piedāvājuma apjoms gan rūpnieciski attīstītajās valstīs, gan jaunattīstības valstīs ir diezgan neliels un tas ir ierobežots arī attiecībā uz piedāvājuma kvalitāti. Ir jāņem vērā arī fakts, ka, pamatojoties uz ES jauno piedāvājumu, dažas valstis — Indija, Filipīnas, Taizeme, Indonēzija — ir formulējušas savas prasības no jauna.

5.   Pagaidu uzturēšanās, darba tirgus un sociālā kohēzija

5.1

Neierobežojot izmaiņas tirdzniecībā, ar 4. režīmu saistītās problēmas attiecas arī uz plašāko migrācijas un darba tirgus politiku. Migrācijas sastāvdaļa ir laika ziņā ierobežota migrācija, kas savukārt veido profesionālās migrācijas daļu. VVTP 4. režīms ir atsevišķa nozare.

5.2

Joprojām nav skaidri definētas 4. režīma robežas. Vajadzētu noskaidrot attiecību starp pagaidu profesionālo migrāciju un pagaidu migrāciju komerciālās klātbūtnes nodrošināšanai un, galvenais, definēt jēdzienu “pagaidu”, kas var attiekties uz laika periodu no dažiem mēnešiem līdz vairāk nekā 5 gadiem. Līdz šim nav arī noteikts, uz kādām darba ņēmēju kategorijām attiecas šis režīms. Turklāt jēdzienu “pagaidu uzturēšanās” Eiropas Savienībā (Līgums) un PTO izprot atšķirīgi.

5.3

Nav šaubu, ka 4. režīmu būtu jāattiecina tikai uz augsti kvalificētiem speciālistiem un pašnodarbinātām personām. Ja tomēr 4. režīma noteikumi turpmāk tiks attiecināti uz citām pakalpojumu kategorijām un minēto pakalpojumu sniedzējiem, ir skaidrāk un precīzāk jādefinē “pagaidu” laika periods un jākonkretizē jēdziens “pakalpojumu sniedzējs”. Tā kā tirdzniecības līgumi nav īpaši piemēroti darba ņēmēju tiesību regulēšanai, situācija būtu skaidrāka, ja uz darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas 4. režīms, attiecinātu arī 1998. gada (5) ILO Deklarāciju par pamatprincipiem un tiesībām darbā, kas veido atsevišķu tiesisko pamatu, un tās pielikumus. Eiropas Savienības dalībvalstīs, protams, vislielākā nozīme ir Nicā pieņemtajai Pamattiesību hartai, īpaši tādēļ, ka tā tagad ir iekļauta Konstitucionālā līguma projektā.

5.4

Tas būtu ļoti svarīgi gan daudziem pašnodarbinātiem darbuzņēmējiem gan saistībā ar pensiju shēmām gan cīņu pret bezdarbu. Protams, emigrācijas regulēšanai ir jānotiek valsts līmenī nevis PTO ietvaros. Tāpat atsevišķi ar darbu saistīti aspekti, piemēram, tiesības un sociālā apdrošināšana ir jārisina starptautiskā līmenī (piemēram, ILO ietvaros).

6.   Secinājumi un ieteikumi

6.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzīst globālās pakalpojumu tirdzniecības tālākas liberalizācijas nozīmi ekonomikas izaugsmē gan jaunattīstības valstīs, gan rūpnieciski attīstītajās valstīs, tomēr norāda, ka trūkst seku novērtējuma par faktisko ietekmi sociālajā līmenī un ietekmi uz darba tirgu gan izcelsmes valstīs, gan uzņemošajās valstīs.

6.2

Komiteja atzīst arī, ka PTO locekļu tiesības regulēt pakalpojumu sniegšanu un šajā saistībā pieņemt jaunus noteikumus ir ļoti nozīmīgas.

6.2.1

Komiteja atbalsta ES iesniegtos sākotnējos piedāvājumus tālākai liberalizācijai VVTP 4. režīma ietvaros, ar noteikumu, ka tiek saglabātas uzņemošajā valstī spēkā esošās darba pamatnormas, valsts darba tiesību noteikumi un esošie koplīgumi. Komiteja atbalsta un atzinīgi vērtē darba ņēmēju tiesību iekļaušanu Komisijas saistību sarakstā.

6.2.1.1

Priekšlikums ietvert piedāvājumā uzņēmuma iekšējās apmācības kategoriju varētu interesēt gan daudznacionālus Eiropas Savienības uzņēmumus, gan jaunus vadītājus un uzņēmumus trešās valstīs, tādēļ Komiteja to vērtē atzinīgi. Protams, ir skaidri jānosaka šāda veida līgumattiecību izglītības raksturs, lai novērstu risku, ka tās var pārvērsties par nepietiekami apmaksātu darbu pakalpojumu sektorā; vienlaicīgi ir jāņem vērā valsts tiesību normas par izglītību (likumu normas, koplīgumi) un starptautiskās darba tiesības.

6.2.2

Eiropas Savienība ierosina arī jaunas saistības attiecībā uz neatkarīgiem profesionāļiem kā pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar līgumu, kaut arī šis piedāvājums ir piemērojams tikai dažiem apakšsektoriem un augsti kvalificētiem ekspertiem (6).

6.2.3

EESK uzsver nozīmību, kāda ir locekļu pasākumiem, lai nodrošinātu pagaidu darbinieku aizsardzību un garantētu nediskrimināciju un attiecīgu pārraudzības mehānismu ieviešanu, piemēram, saskaņā ar ILO konvencijas Nr. 95 principiem saistībā ar algu aizsardzību.

6.2.4.

Īpaši ņemot vērā pēdējo ES paplašināšanu un saistībā ar nākamajām Eiropas Savienības paplašināšanām ar valstīm, kurās koplīgumi ir retums, būs nepieciešams izveidot tikpat labus kontroles mehānismus.

6.2.5.

EESK uzskata, ka nolūkā turpināt liberalizēt pakalpojumu tirdzniecību Eiropas Savienībai:

1)

Ir jāprecizē, ka direktīva par strādājošo norīkošanu darbā ir tiesiskais pamats arī attiecībā uz darba ņēmēju pagaidu pārvietošanos;

2)

jānoskaidro, kā atsaukties uz likumdošanu Eiropas Savienībā attiecībā uz pakalpojumu liberalizāciju vienotā tirgū (skatīt direktīvas priekšlikumu par pakalpojumiem iekšējā tirgū), minētais jautājums jau vairākus mēnešus atrodas īpaši pretrunīgu debašu centrā;

3)

jānosaka skaidra atšķirība starp vispārējas nozīmes pakalpojumiem (tajā skaitā veselība, izglītība, ūdens, enerģijas un gāzes apgāde u. tml..), ekonomiskiem un neekonomiskiem pakalpojumiem, komerciāliem vai nekomerciāliem mērķiem un cita rakstura pakalpojumiem.

6.3

EESK principā ir labvēlīga attieksme pret Eiropas pakalpojumu foruma (ESFForum européen des services) priekšlikumu, kas paredz radīt “VVPT atļauju”. Tas uzlabotu pakalpojumu sniedzēju pārvietošanās iespējas gan iebraucot, gan izbraucot no Eiropas Savienības un padarītu pārredzamāku 4. režīmu.

6.4

Daudzām jaunattīstības valstīm “smadzeņu noplūdes” risks ir realitāte. Daudzas jaunatīstības valstis saskaras, piemēram, ar medmāsu trūkumu, jo viņas cenšas iekārtoties attīstītajās valstīs, kur trūkst kvalificēta personāla. EESK piedāvā Eiropas Savienībai un dalībvalstīm izcelt noteikumus vai praksi (kā to izdarīja Apvienotās Karalistes veselības aizsardzības sektors attiecībā uz slimnieku kopēju personālu, kur darbā pieņemšanas politikas jomā tika izstrādāts profesionālās ētikas kodekss), kas ļauj izvairīties no situācijas, kad jaunattīstības valstis zaudē kompetentu darbaspēku un specializētu personālu un līdz ar to spēju apmierināt savu iedzīvotāju vajadzības.

6.5

EESK neatlaidīgi aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis šobrīd nepieņemt 4. režīma paplašināšanu un tā attiecināšanu uz daļēji kvalificētiem vai nekvalificētiem darbiniekiem. Tas varētu praksē radīt situāciju, kad tiktu apdraudēts ILO pamatprincips, saskaņā ar kuru “darbs nav prece”. Daļēji kvalificēti vai nekvalificēti ārvalstu darba ņemēji gandrīz vienmēr atrodas neizdevīgā pozīcijā darba tirgū. Ārzemju personāls un eksperti, vai augsti kvalificēti neatkarīgi profesionāļi parasti ieņem cienījamu stāvokli un ir labi aizsargāti.

6.6

EESK nevar akceptēt to, ka darba ņēmēju pagaidu ieceļošanu, kas faktiski nozīmē pagaidu migrāciju, galvenokārt reglamentē PTO un VVPT vienošanās, nesniedzot nekādas garantijas attiecībā uz cilvēktiesību vai darba pamatnormu ievērošanu, piemēram, nediskrimināciju. Kā priekšnosacījums jaunai 4. režīma paplašināšanai PTO pagaidu migrantu tiesību aizsardzības nolūkā jāizvirza funkcionāli apmierinoša sadarbība starp PTO un ILO, Starptautisko Migrācijas organizāciju (SMO) un ANO. Šajā saistībā tiktu veicināta ILO kā trīspusīgas dialoga kolēģijas un iespējamās koordinācijas struktūras loma.

6.7

EESK uzskata, ka Eiropas valdībām vajadzētu no jauna aplūkot iespēju ratificēt ANO Starptautisko Konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu aizsardzību, kura stājās spēkā 2003. gada jūlijā. Minētajā konvencijā definētas pagaidu migrantu tiesības, piemēram, tiesības “strādājošajiem, kas ieceļo ar nolūku veikt specifisku darbu”. Minēto konvenciju, kas ir starptautiski atzītu normu kopums, veicot politiskus pasākumus, vajadzētu izmantot kā pamatnostādnes (7) pat bez ratifikācijas. ILO konvenciju Nr. 146 ir ratificējušas sešas Eiropas Savienības dalībvalstis, resp., kandidātvalstis (pirms un pēc paplašināšanas), kā arī četras citas Eiropas valstis. Būtu jāpiemēro tās noteikumi kopā ar 151. ieteikuma noteikumiem. Jāpiemēro arī attiecīgie Eiropas sociālās hartas panti no (Eiropas Padome). Eiropas Savienības pasākumiem, kas veikti saskaņā ar VVPT 4. režīmu, jābūt savietojamiem ar minētajām normām, īpaši ar tām, kurām pievienojušās Eiropas Savienības dalībvalstis.

6.8

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta rezolūciju par VVPT (12.03.2003) PTO ietvaros un kultūras daudzveidības jomā, īpaši tās 5., 10. un 11. punktu, un neatlaidīgi aicina Komisiju un dalībvalstis tos ievērot sarunās par VVPT.

5. punkts: … “atgādina, ka VVPT ir brīvprātīga vienošanās un tās principi neuzliek par pienākumu ne privatizāciju, ne ierobežojumu atcelšanu, ne konkrētu liberalizācijas kā tādas pakāpi; tomēr uzsver, ka uz jaunattīstības valstīm un mazāk attīstītajām valstis nevajadzētu izdarīt spiedienu, lai tās liberalizētu pakalpojumus un īpaši sabiedriskos pakalpojumus”.

10. punkts: … “atzinīgi vērtē iespēju piedāvāt jaunattīstības valstīm labākās iespējas sniegt pakalpojumus Eiropas Savienības tirgū, izmantojot kvalificēta personāla pagaidu pārvietošanos pāri robežām, tomēr uzsver, ka sarunām ir jānodrošina aiz robežām strādājošo darba ņēmēju aizsardzība pret visām diskriminācijas formām, un atgādina, ka visos minētajos gadījumos ir jāturpina piemērot Eiropas Savienībā un dalībvalstī noteiktie darba apstākļi, noteikumi par minimālo darba samaksu un visi koplīgumi par algām neatkarīgi no tā, vai darba devējs ir reģistrēts Eiropas Savienības valstī vai nē”.

11. punkts: … “uzsver, ka komerciāla klātbūtne (investīcijas) arī turpmāk ir pakļauta to valstu nodokļiem, sociālajiem un citiem reglamentējošajiem pasākumiem, kurās tiek sniegts pakalpojums, un uzsver tiesības padarīt ārvalstu uzņēmumu komerciālo klātbūtni atkarīgu no ILO Trīspusējās deklarācijas par daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālajai politikai piemērojamajiem principiem un jaunajām ESAO vadlīnijām daudznacionāliem uzņēmumiem, ievērošanai”.

Briselē, 2005. gada 8. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Skatīt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas darbību Nīderlandes prezidentūras laikā 2004. gadā, kā arī šādus dokumentus: Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2001. gada 17. oktobra atzinumu “Gatavošanās ceturtajai PTO ministru konferencei Katarā: ESK nostāja”, (OV C 36, 08.02.2002.g., 85. lpp.); Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2000. gada 26. janvāra atzinumu par “Gaisa satiksmi Kopienā: no iekšējā tirgus uz globālu izaicinājumu”, (OV C 75, 15.03.2000.g., 4. lpp.); Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2003. gada 11. decembra atzinumu par “Zaļo grāmatu par vispārējas nozīmes pakalpojumiem”, (OV C 80, 30.03.2004.g., 66. lpp.); Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2003. gada 26. marta atzinumu “Piešķirt PTO humānu ievirzi: EESK ierosinājumi”, (OV C 133, 06.06.2003.g., 75. lpp).

(2)  Katrā valstī ir atšķirīgi noteikts, kādi pakalpojumi tie ir un kādi noteikumi uz tiem attiecas.

(3)  Skatīt http://www.oecd.org/document/25/0,2340,fr_2649_34145_31773849_1_1_1_1,00.html

(4)  ILO, Starptautiskā darba konference, 1944. gada Filadelfijas deklarācija

(5)  http://www.ilo.org/dyn/declaris/DECLARATIONWEB.INDEXPAGE?var_language=EN

(6)  UNICE 2003. gada jūlija ziņojumā “Kankūna, uz priekšu un kopā” 4. režīms ir definēts kā “galvenā uzņēmējdarbības personāla pagaidu pārvietošana” (temporary movement of key business personnel).

(7)  Piemēram, VVPT nolīgumā nav minētas laulāto un bērnu tiesības.


17.11.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 286/34


Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par Padomes direktīvas priekšlikumu attiecībā uz radioaktīvu atkritumu un izlietotas kodoldegvielas pārvadājumu pārraudzību un kontroli

KOM(2004) 716 galīgā red. — 2004/0249 (CNS)

(2005/C 286/07)

Komisija 2004. gada 12. novembrī saskaņā ar Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 31. pantu nolēma lūgt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju sniegt atzinumu par “Padomes direktīvas priekšlikumu attiecībā uz radioaktīvu atkritumu un izlietotas kodoldegvielas pārvadājumu pārraudzību un kontroli”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2005. gada 19. maijā (ziņotājs: BUFFETAUT kgs).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 418. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 8. un 9. jūnijā ( 9. jūnija sēdē), ar 120 balsīm par un 6 atturoties, ir pieņēmusi šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Radioaktīvo atkritumu pārvadājumu starp dalībvalstīm uzraudzības un kontroles jautājumu regulē Padomes 1992. gada 3. februāra direktīva 92/3.

1.2

Direktīvas teksts attiecas vienādā mērā gan uz radioaktīvo atkritumu pārvadājumiem starp dalībvalstīm, gan uz importu un eksportu. Tās mērķis ir nodrošināt pārvadājumu galamērķa un tranzītvalstu informētību par radioaktīvo vielu, kas ir domātas apglabāšanai tajās vai tiek vestas caur tām, pārvadājuma faktu. Tām ir tiesības vai nu šādas vielas pieņemt, vai nu atteikties tās pieņemt.

1.3

Attiecībā uz eksportu galamērķa trešo valstu kompetentās iestādes tiek informētas par šādu pārvadājumu.

1.4

Pēc vairāk nekā desmit gadiem, kopš tā tiek, kopumā vērtējot, sekmīgi piemērota, Komisija uzskata, ka ir jāveic vairāki praktisku un juridisku apsvērumu diktēti uzlabojumi.

1.5

Direktīvas teksta pārskatīšana ir iniciatīvas par vienkāršāku likumdošanu iekšējam tirgum (SLIM Simple Legislation for Internal Market) piektās fāzes sastāvdaļa.

1.5.1

Direktīvas pārskatīšanas mērķis ir rast iespēju:

iestrādāt tehnoloģiskos jauninājumus;

saskaņot direktīvu ar jaunajām Euratom direktīvām un dažiem starptautiskajiem līgumiem;

precizēt vai svītrot vietas, kuras īsti neatbilst trešo valstu tiesībām tikt informētām un konsultētām par gaidāmo radioaktīvo atkritumu pārvadājumu;

paplašināt direktīvas darbības jomu, lai iekļautu tajā arī izlietoto kodoldegvielu, kas ir paredzēta pārstrādei;

izpētīt un noteikt direktīvas regulējumu attiecībā uz atteikumu piešķirt atļauju radioaktīvo atkritumu pārvadāšanai;

vienkāršot standarta paziņošanas dokumentu;

paredzēt direktīvas nomaiņu ar regulu.

1.5.2

Procesa noslēgumā tika izstrādātas 14 rekomendācijas, un tās kalpoja par pamatu tālākiem apsvērumiem direktīvas pārskatīšanai.

2.   Jaunais direktīvas priekšlikums

2.1

Komisija izvirza četrus iemeslus direktīvas 92/3 grozīšanai:

saskaņošana ar pēdējām Euratom direktīvām;

saskaņošana ar starptautiskajām konvencijām;

procedūras definēšana praktiskajā izpildījumā — runa ir par dažu jēdzienu noskaidrošanu, par jau esošo definīciju izmainīšanu un jaunu definīciju pievienošanu, ar pārējo kontekstu nesaskanīgo normu svītrošanu un procedūru vienkāršošanu;

direktīvas regulējuma papildu attiecināšana uz izlietoto kodoldegvielu: direktīvā 92/3 ir noteikts, ka izlietotā kodoldegviela, kurai nav paredzēta nekāds tālāks pielietojums, tiek uzskatīta par kodolatkritumiem, un tādējādi ir tā ir pakļauta direktīvā noteiktajai kontroles procedūrai. Savukārt pārstrādei paredzētās izlietotās kodoldegvielas pārvadājums netiek pakļauts minētajai procedūrai. Komisija vēlas iekļaut pārstrādei paredzēto izlietoto kodoldegvielu direktīvas regulēto jautājumu lokā, jo tā uzskata, ka nebūtu loģiski piemērot vai nepiemērot likumdošanas aktu atkarībā no izlietotās kodoldegvielas izmantošanas veida, jo runa visos gadījumos ir par vienu un to pašu vielu.

2.2

Visbeidzot, Komisija vēlas uzlabot teksta struktūru no juridiskā viedokļa.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1

Komisija jau iepriekš atzīmēja, ka direktīvas teksts ir radījis zināmas praktiskas dabas ieviešanas problēmas. Konsultāciju SLIM procedūras ietvaros laikā kodolenerģijas nozares pārstāvji formulēja ieteikumus, kuru būtība bija vēlme pēc pastāvošo procedūru lielākas skaidrības un vienkāršības, lai uzlabotu sistēmas darbības efektivitāti, taupītu laiku un iegūtu lielāku prognozējamību.

3.2

Komisijas vēlme aktualizēt direktīvu, lai padarītu to atbilstošu pēdējām Euratom direktīvām un saskanīgu ar starptautiskajām konvencijām, īpaši Kopējo izlietotās kodoldegvielas un radioaktīvo atkritumu drošas pārvaldības konvenciju, kā arī lai to vienkāršotu, ir pamatota.

3.3

Esošo procedūru vienkāršošana, piemēram, automātiskās pārvadājuma apstiprināšanas procedūras vispārināšana (6. pants), atļaujas pieteikuma saņemšanas apstiprinājuma ieviešana (8. pants), standarta dokumenta valodas prasību uzlabojumi (13. pants) ir jāvērtē atzinīgi. Iespējams, ka SLIM procedūru būtu vajadzējis piemērot vēl tālāk. Faktiski praksē turpina pastāvēt vairākas grūtības. Daži no ierosinātajiem grozījumiem rada jaunus jautājumus par to praktisko izpildi. Savukārt citi grozījumi var apdraudēt efektīvus radioaktīvo atkritumu un izlietotās kodoldegvielas pārvadājumus. Visbeidzot, rūpniecības nozares pārstāvji uztraucas par direktīvas 92/3/Euratom attiecināšanu arī uz izmantoto kodoldegvielu, kas ir paredzēta pārstrādei, jo tā padarīs pārvadājumus sarežģītākus un palielinās administratīvo procedūru apjomu, nepalielinot iedzīvotāju un strādājošo drošības līmeni, ko nodrošina citi juridiskie līdzekļi, vispirms jau Kopējā izlietotās kodoldegvielas un radioaktīvo atkritumu drošas pārvaldības konvencija, kā arī spēkā esošie noteikumi par radioaktīvo vielu pārvadājumiem.

4.   Sevišķas piezīmes

Esošā priekšlikuma redakcija rada dažus principiālas dabas jautājumus.

4.1   Jaunā direktīva un brīva pārstrādei paredzētās izlietotās degvielas aprite

4.1.1

Viens no lielākajiem jaunā priekšlikuma grozījumiem ir direktīvas darbības jomas paplašināšana, ietverot tajā arī visa veida izlietotās kodoldegvielas, nešķirojot pēc tā, vai tās tiks pārstrādātas vai ir paredzētas apglabāšanai. Šobrīd izlietota kodoldegviela, kas ir paredzēta pārstrādei un kas atšķirībā no radioaktīviem atkritumiem tiek kvalificēta kā preces, kas gaida savu tālāko pielietojumu, neietilpst direktīvas 92/3 darbības jomā.

4.1.2

Šo nošķīrumu starp apglabāšanai paredzēto izlietoto kodoldegvielu, kas tiek kvalificēta kā radioaktīvie atkritumi, un pārstrādei paredzēto izlietoto kodoldegvielu ir vairākkārt pietiekami saprotami skaidrojusi Komisija (atbildes uz Parlamenta rakstiskajiem jautājumiem E-1734/97 un P-1702/02). Tas turklāt apliecina arī katras valsts tiesības noteikt un īstenot pašai savu izlietotās kodoldegvielas apsaimniekošanas politiku, kā arī izgaismo katras valsts atšķirīgo stratēģiju šajā jomā.

4.1.3

Komisija izmanto uz aizsardzību pret radioaktivitāti un uz loģiku balstītus argumentus (runa ir par vienām un tām pašām vielām — atšķiras vienīgi galamērķis), lai paplašinātu direktīvas darbību arī uz pārstrādei paredzēto izlietoto kodoldegvielu. Ja radioaktīvās vielas tiks pakļautas vienam un tam pašam regulējumam neatkarīgi no to galamērķa, galvenais būtu izvairīties no tā, ka jaunais regulējums zaudētu savu pamatuzdevumu un radītu jaunus šķēršļus izlietotās kodoldegvielas pārvadājumiem. Tāpēc tā saucamais automātiskās piekrišanas mehānisms ir uzskatāms par līdzsvarojošu elementu tekstā, kas būtu jāsaglabā. Līdzsvarojošs raksturs būtu arī precīzākai to iemeslu definēšanai, uz kuru pamata tranzītvalsts atsaka pārvadājumu pa savu teritoriju.

4.2

Tranzītvalsts problemātika.   4.2.1

Jaunais priekšlikums sniedz šādu tranzītvalsts definīciju: “valsts, kas nav izcelsmes vai galamērķa valsts, caur kuras teritoriju ir plānots vai tiek veikts pārvadājums”.

Kas ir jāsaprot ar teritoriju? Vai tā ietver sevī sauszemes teritoriju, teritoriālos ūdeņus, ekskluzīvo ekonomisko zonu un gaisa telpu?

4.2.2

Būtu nepieciešams precīzi noskaidrot jēdzienus, jo normu interpretācija var ievērojami mainīties atkarībā no tā, vai ekskluzīvā ekonomiskā zona tiek ietverta teritorijas jēdzienā kā tās sastāvdaļa vai nē. Tāpat ir jāatgādina, ka starptautiskajās tiesībās valsts kompetence mainās atkarībā no tā, par kādu tās teritorijas daļu ir runa attiecīgajā gadījumā.

4.2.3

Starptautiskajās publiskajās tiesības ir atzīta valstu pilnīga suverenitāte pār teritoriālo jūru, bet ne pār ekskluzīvo ekonomisko zonu un kontinentālo šelfu, kur valstu suverēnās tiesības tiek ierobežotas. EESK uzskata, ka ar valsts teritoriju ir jāsaprot tranzītvalsts teritorija, kas aptver sauszemes teritoriju, gaisa telpu, kā arī teritoriālā jūra — bez ekskluzīvās ekonomiskās zonas.

4.2.4

Šāda nostāja ir vēl jo vairāk pamatota tāpēc, ka, piemēram, Vidusjūrā vispār nepastāv ekskluzīvās ekonomiskās zonas, jo ūdens platība nav pietiekami liela. Eiropas Savienības dalībvalstu starpā ir daudz Vidusjūras valstu; tātad tām nebūs tādas pašas tiesības kā citām dalībvalstīm. EESK arī iesaka minēto precīzāko tranzītvalsts teritorijas definīciju izmantot, piemērojot starptautiski atzītas navigācijas tiesības un brīvības, īpaši miermīlīgas caurbraukšanas tiesības valsts teritoriālās jūras ūdeņos, kā tas ir noteikts Kopējās konvencijas 27. panta 3. punkta (i) apakšpunktā.

4.3   Tranzītvalsts tiesību apjoma noteikšana

4.3.1

Būtu lietderīgi noskaidrot tranzīta valsts tiesību apjomu, kas minētās direktīvas ietvaros tiek noteikts tranzītvalstij.

4.3.2

Direktīvas priekšlikumā ir paredzēta tranzītvalstu iepriekšējas atļaujas saņemšana neatkarīgi no tā, vai tās ir Kopienas dalībvalstis vai trešās valstis.

4.3.3

Gadījumos, kad dalībvalstīm ir jāpieprasa iepriekšēja atļauja, lai šķērsotu trešās valsts teritoriju, tām ir jāpārliecinās, ka tranzītvalstis ievēro Konvencijā atzītās drošības normas.

4.4   Tranzītvalstij piešķirto tiesību izmantošanas nosacījumi

4.4.1

AIEA (Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras) Kopējās konvencijas 27. panta 3. punkta i) apakšpunktā noteikts, ka minētajā Konvencijā “nekas neierobežo vai neietekmē visu valstu jūras, upju un gaisa navigācijas tiesību un brīvību īstenošanu, kā tas paredzēts starptautiskajās tiesībās”.

4.4.2

SLIM darba grupa turklāt bija ieteikusi iestrādāt līdzīgu normu arī direktīvā, kas patiešām būtu lietderīgi.

4.4.3

Jebkurā gadījumā būtu nepieciešams vēl precīzāk noteikt iemeslus, kas ļautu dalībvalstij — tranzītvalstij atteikt piešķirt atļauju pārvadājumam. Direktīva 92/3 ir izveidojusi atkāpju sistēmu no kopējā kodolmateriālu tirgus principiem, līdz ar to minētā atkāpju sistēma ir jāpiemēro strikti. Minētās direktīvas regulējuma ietvaros tranzītvalstis ir tiesīgas atteikt kodolmateriālu pārvadājumu vienīgi tad, ja netiek ievēroti starptautisko tiesību un Kopienas tiesību aktu noteikumi par uz šo vielu pārvadājumiem, bet pašreizējais Komisijas priekšlikums aprobežojas tikai ar atsauci uz “attiecīgo spēkā esošo likumdošanu”, kas skan visai aptuveni.

4.4.4

Lielākas skaidrības dēļ būtu lietderīgi nošķirt tranzīta dalībvalsts statusu no galamērķa dalībvalsts statusa. Tranzīta dalībvalsts uzmanība ir pievērsta tam, lai paredzamais pārvadājums atbilstu starptautiskā regulējuma un Kopienas regulējuma nosacījumiem attiecībā uz radioaktīvo vielu transportu. Galamērķa dalībvalstij rūpju loks ir daudz plašāks un aptver ne tikai ar radioaktīvo vielu transportu, bet arī to pārvaldību saistītos jautājumus.

4.4.5

Līdz ar to 6. panta 3. punktu varētu formulēt šādā redakcijā:

“Atteikumam piešķirt atļauju vai atļaujai pievienotiem nosacījumiem ir jābūt pienācīgi pamatotiem:

i.

tranzīta dalībvalstīm, balstoties uz starptautisko, Kopienas un nacionālo likumdošanu attiecībā uz radioaktīvo vielu pārvadājumiem;

ii.

galamērķa dalībvalstīm, balstoties uz attiecīgo spēkā esošo likumdošanu radioaktīvo atkritumu un izlietotās kodoldegvielas pārvaldības jomā un starptautisko, Kopienas un nacionālo regulējumu radioaktīvo vielu pārvadājuma jomā”.

4.4.6

Kā pēdējais ir jāmin tas, ka automātiskās pārvadājuma apstiprināšanas mehānisms, kas ļauj novērst lēmuma pieņemšanas novilcināšanu un procedūru mākslīgu stiepšanu garumā, ir ļoti noderīgs, un to nevajadzētu pārskatīt ( priekšlikuma 6. panta 2. punkts).

4.5   Atsevišķu procedūru praktiskās īstenošanas grūtības

4.5.1

Direktīvas priekšlikums patiešām paredz reālu esošo procedūru vienkāršošanu, un tas ir vērtējams atzinīgi. Tomēr saglabājas atsevišķas grūtības un paliek neatbildēti jautājumi attiecībā uz dažu grozījumu praktisko izpildi.

4.6   Importa un eksporta kontroles noteikumu noskaidrošana (10., 11., 12. pants)

4.6.1

Direktīvas struktūra tika grozīta ar nolūku, lai varētu precīzāk nodalīt vienu procedūru no otras. Attiecībā uz importu un eksportu tiek piemērotas speciālās normas, taču to saderība ar vispārējām normām, kas iezīmē atsevišķos posmus, vēl ir jāprecizē.

4.6.2

Piemēram, interpretējot 10. panta 1.punktukopā ar priekšlikuma vispārīgajiem noteikumiem, galamērķa dalībvalstij būtu pašai sev jāiesniedz pieteikums atļaujas saņemšanai, kas šķiet dīvaini.

4.6.3

10. panta 2. punktā jēdziens “persona, kas ir atbildīga par pārvadājumiem,” ir neskaidrs un var attiekties uz daudziem iesaistītajiem dalībniekiem. Ja ir runa par juridisko atbildību — vai tā būtu jānosaka saskaņā ar līgumu un/vai regulējuma vai likumdošanas ceļā?

4.6.4

Problemātiska ir arī 10. panta 2. punkta saskaņotība ar 12. pantu, kurā minēti eksporta aizlieguma nosacījumi. Vai tranzīta dalībvalstij cita starpā ir jāizvērtē galamērķa trešās valsts spēja apsaimniekot radioaktīvos atkritumus, ievērojot drošības nosacījumus (12. panta 1. punkts)? Kas notiktu, ja tranzītvalsts izlemtu, ka galamērķa trešai valstij nav atbilstošu līdzekļu?

4.6.5

Lai precīzi formulētu principus, kas jāievēro, eksportējot radioaktīvos atkritumus un izlietoto kodoldegvielu ārpus ES robežām, ir ieteicams pārbaudīt, cik lielā mērā direktīvas 12. panta c) apakšpunkts atbilst apgalvojumam, ka dalībvalstu iestādes nepieļauj izvešanu uz tām trešajām valstīm, kurās tehniskās, juridiskās un administratīvās normas un principi pilsoņu iesaistīšanai lēmumu pieņemšanā nenodrošina radioaktīvo atkritumu drošu apsaimniekošanu vismaz tādā līmenī, kāds jāievēro ES dalībvalstīm.

4.6.6

11. pantā par eksportu ārpus Kopienas nav noteikts, kādā formā ir iesniedzams pieteikums atļaujas saņemšanai no galamērķa trešās valsts kompetentajām iestādēm. Turklāt priekšlikuma vispārējo normu piemērošana nav savienojama ar trešo galamērķa valstu ekstrateritorialitāti, t.i., uz tām neattiecas Kopienu tiesību sistēma.

4.6.7

Galamērķa valsts atteikums atļaut pārvadājumu. Līdzīgi kā minēts attiecībā uz tranzīta valstīm, būtu lietderīgi precīzāk definēt iemeslus, uz kuriem valstis varētu atsaukties, lai pamatotu pārvadājuma atteikumu ( 6. panta 3. punkts attiecas uz abām valstu kategorijām).

4.7   Atsevišķu tiesību jēdzienu definēšana un vienādošana

4.7.1

“Radioaktīvie atkritumi”: 3. panta 1. punktā sniegta jauna radioaktīvo atkritumu definīcija, kas saskaņā ar paskaidrojumu ir pārņemta no Kopējās konvencijas, tomēr tajā ir dažas atšķirības. Tas īpaši attiecas uz jautājumu, kura valsts lemj par radioaktīvo atkritumu klasifikāciju. Līdz ar to būtu vēlams pieturēties pie Kopējās konvencijas sniegtās definīcijas.

4.7.2

“Tehniskās specifikācijas”: 9. pantā ir atsauce uz “...tehniskajām specifikācijām, saskaņā ar kurām pārvadājums ticis apstiprināts”, neprecizējot minēto terminu. Minēto jēdzienu bieži lieto normatīvajos aktos par radioaktīvo atkritumu un izlietotās kodoldegvielas transportu, tāpēc pārpratumu novēršanas nolūkā minētais jēdziens ir jādefinē precīzi.

4.7.3

“Atļauja — piekrišana — akcepts — tiesību piešķiršana”: vairākos priekšlikuma pantos (4. — 7. pants un 10., 11., un 13. pants) minētie termini ir lietoti nekonsekventi. Terminu standartizācija atvieglotu dokumenta lasīšanu un interpretāciju. EESK ierosina saglabāt divus jēdzienus: “atļauja” un “piekrišana”. Atļauja: šis jēdziens attiektos uz izcelsmes valsts doto piekrišanu, savukārt piekrišana attiektos uz atļauju, ko izsniedz galamērķa un/vai tranzītvalsts. Šāda nošķiršana ļautu norobežot ar direktīvu noteiktos divus kontroles procesa galvenos posmus.

5.   Secinājumi

5.1

EESK atbalsta direktīvas pārskatīšanu, lai to saskaņotu ar pēdējām Euratom direktīvām un starptautiskajām konvencijām, kā arī jau pastāvošo procedūru vienkāršošanu un precizēšanu. Tā atzinīgi vērtē automātiskās pārvadājuma apstiprinājuma procedūras ieviešanu, kuras mērķis ir novērst nepamatotas novilcināšanas taktikas izmantošanu lēmuma pieņemšanā.

5.2

Tā tomēr vērš uzmanību uz nepieciešamību pārstrādāt noteikumus par tranzītu, lai to piemērošana neradītu liekus šķēršļus pārstrādei paredzētas izlietotas kodoldegvielas pārvadāšanai Kopienas teritorijā, kas būtu pretrunā ar kodolmateriālu kopējā tirgus noteikumiem.

5.3

Visbeidzot, būtu jāprecizē noteikumi, kas attiecas uz importu un eksportu, un konkrētāk jāformulē iemesli, kuru dēļ tranzītvalstis un galamērķa valstis var atteikt pārvadājuma atļauju.

Briselē, 2005. gada 9. jūnijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne–Marie SIGMUND


17.11.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 286/38


Eiropas ekonomikas un socialo lietu komitejas atzinums par Padomes lēmuma priekšlikumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (atbilstīgi EK Līguma 128. pantam)

(KOM(2005) 141 galīgā red. -2005/0057 (CNS))

(2005/C 286/08)

Saskaņā ar Eiropas Savienības dibināšanas līguma 128. pantu Padome 2005. gada 22. aprīlī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par “Priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (atbilstīgi EK Līguma 128. pantam)”

Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsonības specializētā nodaļa, kas tika pilnvarota sagatavot Komitejas atzinumu minētajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 24. maijā (ziņotājs: Malosse kgs).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2005. gada 31. maijā rakstiskā procedūrā (Reglamenta 58. pants) ar balsu vairākumu un vienai pret, pieņēma šādu atzinumu.

1.   Ievads

Eiropadome 2005. gada 22. un 23. marta sanāksmē apstiprināja nepieciešamību aktivizēt Lisabonas stratēģiju, liekot uzsvaru uz izaugsmi un darbavietām.

Eiropadome ir aicinājusi Komisiju izteikt izaugsmes un darbavietu radīšanas prioritāti jaunās ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnēs, kā arī jaunās nodarbinātības pamatnostādnēs.

Šie abi dokumenti tika iekļauti vienā vienīgā dokumentā, kurā izklāstītas pirmās integrētās pamatnostādnes attiecībā uz izaugsmi un nodarbinātību laika posmam no 2005. līdz 2008. gadam.

Šis atzinums attiecas uz daļu “priekšlikums lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (atbilstīgi EK Līguma 128. pantam).”

Komiteja pauž nožēlu par to, ka pamatnostādņu saspringtais pieņemšanas grafiks neatļauj šajā Eiropas pilsoņiem tik nozīmīgajā jautājumā izvērst patiesas debates ar pilsonisko sabiedrību. Tas ir pretrunā ar Konstitucionālajā līgumā nostiprināto līdzdalības demokrātijas principu. Komiteja attiecīgi lūdz Padomi nākotnē pārskatīt pieņemšanas grafiku, lai radītu iespēju pieņemamos apstākļos organizēt demokrātisku diskusiju un pilsonisko dialogu gan Eiropas, gan valstu līmenī. Tikai šādā veidā tiks nodrošināta visu sabiedrības dalībnieku integrācija, ko tik aktīvi labākas nodarbinātības stratēģijas ieviešanas vārdā Lisabonas stratēģijas vidējā termiņa pārskatīšanas ietvaros ieteica visas puses.

Vienlaicīgi Komiteja pauž nožēlu par to, ka konsultācijas procedūra tai ļauj tikai daļēji izteikties par būtībā integrētu priekšlikumu attiecībā uz izaugsmi un nodarbinātību. Būtu bijis piemērotāk, ja nodarbinātības pamatnostādnes un dalībvalstu ekonomikas vispārējās pamatnostādnes būtu integrētas vienā kopējā dokumentā, kas ar patiesi kopējas politikas palīdzību ļautu rast labāku “policy-mix” līdzsvaru starp konjunktūras un strukturālajiem aspektiem.

Visbeidzot Komiteja uzskata, ka Komisijai, nodrošinot atbalstu un sniedzot padomus nodarbinātības politikas sakarā, vajadzētu attīstīt konsekventāku stratēģiju, kas vairāk atbilstu pilsoņu vajadzībām un ļautu efektīvāk sasniegt Lisabonas stratēģijā izvirzīto pilnas nodarbinātības mērķi.

2.   Vispārējas piezīmes

2.1   Vispārējā saskaņotība

Lai uz izaugsmi un nodarbinātību vērstā uzsvara maiņa būtu efektīva, Eiropadome nolēma nostiprināt esošo mehānismu saskaņotību un papildināmību, uzsākot jaunu pārvaldības ciklu.

EESK minēto jauno pieeju vērtē pozitīvi ar noteikumu, ka tā būs efektīva, nevis tīri formāla, kā tas vēl diemžēl vērojams šobrīd. Tāpat svarīgi, lai saskaņotība attiektos uz novērtēšanas fāzi.

Lai nodrošinātu nepārtrauktību, Nodarbinātības pamatnostādnes un Kopienas ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes būtu jāpārskata tikai reizi trijos gados, nodrošinot patiesi demokrātisku diskusiju.

Prioritātes

Lai īstenotu pilnīgas nodarbinātības, darba kvalitātes, darba ražīguma un sociālās kohēzijas mērķus, tiek izvirzītas šādas prioritātes:

Vairāk cilvēku iesaistīšana darbā, to saglabāšana nodarbināto statusā un sociālās aizsardzības sistēmu modernizēšana

Darba ņēmēju un uzņēmumu pielāgošanās spējas un darba tirgus elastības uzlabošana.

Lielāks ieguldījums cilvēku kapitālā ar labākas izglītības un prasmju nodrošināšanu.

2.2

Komiteja tomēr pauž nožēlu par to, ka citi virzieni nav pietiekami izvērtēti vai tiek vienkārši pieminēti, neizvirzot tos par patiesām prioritātēm:

2.2.1

Politika, kas veicinātu jauniešu integrāciju darba tirgū, īpaši nodrošinot pieeju pirmajai darbavietai ar nākotnes perspektīvām. Ilgstošais jauniešu bezdarbs (atsevišķās valstīs — situācijas pasliktināšanās), kas attiecināms arī uz augstāko mācību iestāžu absolventiem, norāda uz būtisku Eiropas problēmu, jo rodas šaubas par tās sabiedrības nākotni, kas nepiedāvā perspektīvas jauniešiem.

2.2.2

Pasākumi saistīti ar pāreju uz tādu ekonomiku, kas balstītos uz zināšanām, īpaši ar mērķi uzlabot darba kvalitāti un darba ražīgumu. Šajā sakarā Komiteja ir pārliecināta, ka pāreja uz jaunu ekonomikas ēru (pakalpojumu attīstība, izmaiņas rūpniecībā) nav pietiekami izvērtēta un ka nodarbinātības politiku efektivitātes trūkums rodas no tā, ka tās pietiekami neņem vērā mūsu acu priekšā notiekošās pārmaiņas. Minētā pāreja uz ekonomiku, kas balstās uz zināšanām, pieprasa rūpīgāku un mērķtiecīgāku koncentrēšanos uz profesionālo apmācību un mūžizglītību, ka arī neatlaidīgu pielāgošanos, lai pārzinātu jaunās tehnoloģijas. Šajā sakarībā jāpārskata klasiskās atšķirības starp kvalificēta un nekvalificēta darba nozarēm un kategorijām, kas ir veidojušās industrializācijas periodā un vairs nav aktuālas uz zināšanām balstītā sabiedrībā.

2.2.3.

Komiteja pauž nožēlu, ka vadlīnijas, kas attiecas uz inovāciju un pētniecību, skar tikai Kopienas ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes un netiek skatītas nodarbinātības kontekstā, lai arī ES, veicot vairāk investīcijas minētajos sektoros, varētu veicināt nodarbinātību, īpaši jauniešu nodarbinātību. Minētā nepilnība norāda uz Kopienas ekonomikas politikas vispārējo pamatnostādņu un Dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādņu saskaņotības trūkumu.

2.2.4.

Ņemot vērā to, ka dzimumu līdztiesība darba vietā ir viena no galvenajām Lisabonas stratēģijas tēmām un ka nepieciešams turpināt aizsāktos centienus apvienot darbu ar ģimenes dzīvi, ir pārsteidzoši, ka pamatnostādnēs nav ietverta specifiska, integrēta vadlīnija, kas būtu veltīta vīriešu un sieviešu vienlīdzībai. Vienlaicīgi Komiteja pauž izbrīnu, ka pamatnostādnes pienācīgi neapskata ekonomiski aktīvo iedzīvotāju novecošanas problēmu un nepieciešamību efektīvāk vērsties pret tādām diskriminācijas formām darba tirgū, kas balstītas uz vecumu, invaliditāti vai etnisko izcelsmi.

2.2.5.

Imigrācijas politikas vienotā pārvalde un jautājums par pasliktinošos demogrāfisko situāciju Eiropā. Eiropas Komisijas paziņojumā par migrācijas plūsmu pārvaldi (1) uzsvērts fakts, ka Savienība līdz 2030. gadam dzimstības samazināšanās rezultātā varētu pazaudēt vairāk kā 20 miljonus ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Pat ja imigrācija pēc būtības nav Eiropas Savienības demogrāfiskās situācijas risinājums, Eiropai būs nepieciešamas aktīva ekonomisko migrantu uzņemšanas politika (2), ar viņu ierašanos vienlaikus veicinot darba tirgus vajadzību apmierināšanu un ES labklājību. Dažu dalībvalstu realizētā ierobežojošā un diskriminējošā politika attiecībā uz imigrējušiem strādājošajiem tos atbaida, nerēķinoties ar darba tirgus vajadzībām. Nepieciešama cieša sadarbība gan valstu, gan Kopienas līmenī. Demogrāfijas problēmām tomēr vajadzētu veicināt pārdomas Eiropas līmenī par ģimenes un dzimstības politikām.

2.2.6.

Atbalsta pasākumi vietējām iniciatīvām un dažāda veida uzņēmumu attīstībai. Eiropas Savienības uzņēmējdarbības demogrāfija ir vāja (izņemot dažas jaunās dalībvalstis) un rada tādu vidi, kas neveicina iniciatīvu. Konstatējams arī ļoti augsts mazo uzņēmumu izzušanas līmenis, tiem nespējot sasniegt brieduma un attīstības stadiju. Palīdzības līdzekļi ir zināmi (administratīvo šķēršļu atcelšana uzņēmumu izveidošanai, nodokļu sistēmas reforma attiecībā uz uzņēmumu nodošanu, cīņa pret monopolu un konkurences izkropļošanu, pārmērīgu maksājumu kavēšanos un termiņiem, Eiropas instrumentu trūkums, lai atvieglotu pieeju vienotam tirgum...), bet reti pielietoti. Komiteja uzsver šī jautājuma nozīmīgumu un vēlētos, lai pašreizējās ES uzņēmumu politikas programmas būtu saskaņotas ar pamatnostādnēm attiecībā uz izaugsmi un nodarbinātību.

2.3   Sasniegto rezultātu novērtējums

2.3.1.

EESK atzīst to, ka jaunās Pamatnostādnes balstās uz šobrīd Lisabonas stratēģijas ietvaros sasniegto rezultātu kvantitatīvu novērtējumu: rezultāti norāda uz nelielu uzlabošanos (nodarbinātības līmenis no 61,9 % iedzīvotāju 1999. gadā paaugstinājies līdz 62,9 % 2003. gadā). Tomēr jāatgādina, ka ES nodarbinātības politikas bilance, kas ir tālu no 2010. gadā sasniedzamajiem mērķiem, liek vilties. EESK būtu vēlējusies redzēt detalizētāku rezultātu analīzi, kas ņemtu vērā vienlaicīgi vairākus parametrus (jauniešu nodarbinātība, sieviešu nodarbinātība, gados vecāki strādājošie), kā arī sasniegto rezultātu atšķirību dažādās dalībvalstīs un pat, vajadzības gadījumā, reģionu vai svarīgāko nozaru līmenī. Nākotnē EESK sadarbībā ar valsts līmeņa Ekonomikas un sociālo lietu komitejām vai citām atbilstīgajām iestādēm varētu konsultēt vai tikt konsultēta sasniegto rezultātu salīdzinoša novērtējuma sakarā, balstoties uz pilsoniskās sabiedrības novērojumiem. Šis uzdevums pilnībā atbilst 2005. gada marta Eiropadomes rekomendācijām, kas aicināja EESK, valsts līmeņa ESK un citas atbilstošās iestādes kļūt par patstāvīgiem Lisabonas stratēģijas īstenošanas dalībniekiem.

2.4   Ieviešanas metodes

2.4.1

EESK konstatē, ka kopumā integrētās pamatnostādnes sniedz dalībvalstīm pietiekošu elastību, lai tās varētu noteikt attiecīgajām reformu vajadzībām piemērotākos vietējos risinājumus. Vienlaikus un papildus valsts politikai politikas dalībnieki, sociālie partneri, tirgus organizācijas un citi pilsoniskās sabiedrības locekļi reģionālajā un vietējā līmenī arvien vairāk saskaras ar nodarbinātības jautājumu un ievieš konkrētas iniciatīvas. Pēdējais Eiropas Savienības ziņojums par kohēziju, starp citu, akcentē vietējo un reģionālo nodarbinātības stratēģiju dažādību.

2.4.2

Komiteja pauž patiesu nožēlu par to, ka jaunās pamatnostādnes neatsaucas konkrētāk uz specifiskiem mērķiem nodarbinātības un darba tirgus jomā: tās novirzās no iepriekšējās pieejas, kas paredzēja skaidrus principus un saistības visām dalībvalstīm, pamatojoties uz labprātīgām nodarbinātības politikām. Tādējādi jaunās pamatnostādnes vairs nav pīlārs, uz ko dalībvalstis var balstīties. “Otrkārt, nākotnē dalībvalstu nodarbinātības politikas vairs nevarēs tikt vērtētas tāpat kā līdz šim, pietuvinoties konkrētiem Eiropas mērķiem un daudzos gadījumos to darot kvantitatīvi.”

2.4.3

Komiteja turpretim atzinīgi vērtē Komisijas piedāvājumu, kas paredz, ka katra dalībvalsts pēc konsultācijām ar nacionālo parlamentu un sociālajiem partneriem nosaka īpašus, katrai valstij atbilstošus kvantitatīvos mērķus. Proti, minētās pamatnostādnes jāievieš tieši valsts līmenī. Šajā sakarā un lai nostiprinātu kopējo dinamiku, nacionālajiem mērķiem vajadzētu rēķināties ar katras valsts reālajām attīstības perspektīvām. Vēlams, ka tādējādi valstis, kas nodarbinātības līmeņa ziņā jau sasniegušas atsevišķus Lisabonas mērķus, turpinātu progresēt.

3.   Īpaši vērojumi

LIELĀKA CILVĒKU SKAITA IESAISTE DARBĀ, TO SAGLABĀŠANA NODARBINĀTO STATUSĀ UN SOCIĀLĀS AIZSARDZĪBAS SISTĒMU MODERNIZĒŠANA.

3.1

Pamatnostādne. Īstenot tādu nodarbinātības politiku, kuras mērķis ir pilnīga nodarbinātība, darba kvalitātes un ražīguma uzlabošana un sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšana. Politikai jāveicina 70 % vidējā nodarbinātības līmeņa sasniegšana Eiropas Savienībā kopumā, panākot arī 60 % sieviešu nodarbinātību un 50 % gados vecāku darba ņēmēju (55 līdz 64 gadi) nodarbinātību, kā arī bezdarba samazināšana. Dalībvalstīm jānosaka valsts nodarbinātības līmeņa mērķi 2008. un 2010. gadam (Integrētā pamatnostādne nr. 16).

3.1.1

Atzinumā par “Nodarbinātības politiku: EESK loma pēc paplašināšanās un Lisabonas procesa perspektīvā” (3) EESK atgādina:

Ir skaidrs, ka nodarbinātības politikas mērķi tiks sasniegti tikai tad, ja izdosies izraisīt noturīgu konjunktūras uzplaukumu. Ir jārada atbilstoša vide, kas veicina gan ārējo, gan iekšējo pieprasījumu, lai paaugstinātu izaugsmes potenciālu un panāktu pilnu nodarbinātību. EESK šajā saistībā pēdējā laikā ir vairākkārt norādījusi, ka šim nolūkam ir nepieciešams “veselīgs makroekonomiskais konteksts” Eiropas līmenī. Pirmkārt, to veido tāda makropolitika, kas ekonomiskās izaugsmes laikā dalībvalstīm piešķir ekonomiskās un finanšu politikas rīcības brīvību stagnācijas laika konjunktūras politikai.

3.1.2

Eiropas nodarbinātības diskusiju degpunktā pašlaik ir nepieciešamība paaugstināt nodarbinātības līmeni. Lisabonas stratēģiskais mērķis ir nodarbinātības veicināšana kā vislabākais preventīvais līdzeklis pret nabadzību un atstumtību. Tas ietver stratēģiju “Darba kvalitātes uzlabošanai” nevis vienkārši kvantitatīvu darbavietu izveidošanu. Lai to nodrošinātu, Eiropas ceļš uz pilnīgu nodarbinātību ir neatgriezeniski jāsaista ar atbilstošām algām, kvalifikāciju celšanu (īpaši ar nepārtrauktu apmācību), sociālo drošību un augstiem darba tiesību standartiem. EESK aicina turpmākajā uz zināšanām balstītas sabiedrības īstenošanā lielāku nozīmi piešķirt darba kvalitātei visās nozarēs.

3.1.3

Visa veida uzņēmumu inovāciju potenciālam ir izšķiroša nozīme Eiropas ekonomiskajā dinamikā. Bez jauniem un uzlabotiem produktiem un pakalpojumiem, produktivitātes pieauguma, Eiropas ekonomikā un nodarbinātības politikā iestāsies atpalicība. Produktivitātes progress nozīmē arī pārmaiņas darba dzīvē, kam ne vienmēr un ne uzreiz ir pozitīvs saldo. Tieši pateicoties visu kategoriju darba kvalitātes celšanai uzņēmums varēs attīstīt tā inovācijas un ražīguma kapacitāti.

3.1.4

Pienācīga uzmanība cita starpā ir jāpievērš cīņai pret diskrimināciju un vienlīdzīgu iespēju veicināšanai starp vīriešiem un sievietēm. Šajā sakarā aktīvi jārosina dalībvalstis iekļaut nacionālajos rīcības plānos piemērotus pasākumus visu diskriminācijas formu izskaušanai, īpaši attiecībā uz atalgojumu, un jūtami palielināt sieviešu nodarbinātību.

3.2

Pamatnostādne. Veicināt” dzīves cikla “pieeju darbam, no jauna meklējot ceļus, kā veidot nodarbinātības iespējas jauniešiem un samazināt jauniešu bezdarbu; mērķtiecīgi samazinot dzimumu atšķirības nodarbinātības, bezdarba un atalgojuma līmenī; labāk saskaņojot darba un ģimenes dzīvi, ietverot arī izmaksu ziņā pieejamas bērnu aprūpes un citu apgādājamo aprūpes iespējas; veidojot modernas pensiju un veselības aprūpes sistēmas, nodrošinot to piemērotību, finansiālo ilgtspējību un atbilstību mainīgajām vajadzībām, lai atbalstītu līdzdalību nodarbinātībā un ilgāku darba mūžu, ietverot attiecīgu motivāciju turpināt strādāt, nevis agrāk doties pensijā; atbalstot darba apstākļus, kas nodrošina aktīvas vecumdienas (Integrētā pamatnostādne nr. 17). Sk. arī integrēto pamatnostādni” Nodrošināt ekonomikas ilgtspējību “(nr. 2).”

3.2.1

EESK piekrīt minētajiem priekšlikumiem.

3.2.2

Komiteja pauž pilnīgu atbalstu “Eiropas Paktam jaunatnei”, kuru 2005. gada 22. un 23. martā pieņēma Eiropadome un kura mērķis ir ļaut jaunajiem eiropiešiem gūt labumu no visām Lisabonas stratēģijas mērķu politikām un pasākumiem. Savā pašiniciatīvas atzinumā par Balto grāmatu: “Jaunatnes politika” (4) Komiteja bija paudusi domu, ka “...dalībvalstīm ar Kopienas palīdzību vajadzētu uzņemties kvantitatīvas saistības jauniešu bezdarba samazināšanas jomā.”

3.2.2.1

Tādēļ Komiteja pieprasa specifiskas jauniešu nodarbinātībai veltītas pamatnostādnes iekļaušanu, kas varētu paredzēt: atbalsta mehānismus pirmās darbavietas meklējumiem, pieņemšanu darbā pirmajās darbavietās ar nākotnes perspektīvām, profesionālās apmācības attīstīšanu, piemērotākas Eiropas programmas gados jaunāku strādājošo mobilitātes veicināšanai, mobilitāti ierobežojošu šķēršļu atcelšanu (īpaši mācekļiem, praktikantiem un pirmās darbavietas meklētājiem) un uzņēmumu dibināšanas un jaunu aktivitāšu veicināšanu.

3.2.3

EESK arī turpmāk aicina dalībvalstis atbalstīt centienus savienot darbu ar ģimenes dzīvi. Tas ir uzdevums visai sabiedrībai. Jo īpaši bērnu aprūpes iestāžu nodrošināšana ļauj savienot ģimenes pienākumus ar darba pienākumiem un ļauj sievietēm turpināt darbu vai arī tajā atgriezties pēc pārtraukuma.

3.2.4

EESK uzskata, ka, lai veicinātu “aktīvu novecošanu,” ir jārada ekonomiskie un politiskie pamatnosacījumi, kas stiprina stimulus profesionālās biogrāfijas pagarināšanai, un tāpat jāveicina sabiedriskās aktivitātes un pilsoniskā līdzdalība.

3.2.5

Attiecībā uz sociālās apdrošināšanas sistēmām, šodien jārunā par līdzsvarotu sociālās apdrošināšanas sistēmu modernizācijas un uzlabošanas apvienojumu, lai tās pielāgotu aktuālajiem apstākļiem (piemēram, demogrāfiskajai attīstībai), vienlaikus saglabājot to aizsardzības funkcijas (5). Šajā sakarā, domājot par ilgtermiņa finansiālās stabilitātes garantēšanu, jāņem vērā arī sociālās piemērotības, vispārējas pieejas un augstas pakalpojumu kvalitātes kritēriji.

3.2.6.

Komiteja uzskata, ka daudzas tiešās dotācijas darbavietām ir bīstamas, jo tās veicina konkurences izkropļošanu un nevienlīdzību, un dotācijas nekvalificētām darbavietām saglabā zemu darba atalgojuma līmeni un tātad arī kvalitāti. EESK attiecīgi iesaka vispārējos regulējošos pasākumus, radot struktūras, kas veicina sociālo integrāciju, profesionālās un ģimenes dzīves savietojamību un iespēju vienlīdzību. Minētā sakarā jāņem vērā katras dalībvalsts specifiskās vajadzības, īpaši saistībā ar bezdarba problēmām reģionos.

3.3

Pamatnostādne. Nodrošināt atvērtus darba tirgus darba meklētājiem un nelabvēlīgākā situācijā esošiem iedzīvotājiem, veicot aktīvus un profilaktiskus darba tirgus pasākumus, tostarp vajadzību laicīgu apzināšanu, atbalsta, vadlīniju un mācību nodrošināšanu darba meklēšanā ar īpaši izstrādātu rīcības plānu palīdzību, sniedzot vajadzīgos sociālos pakalpojumus, kas nepieciešami, lai atbalstītu nelabvēlīgākā situācijā esošu iedzīvotāju iekļaušanu darba tirgū un veicinātu sociālo un teritoriālo kohēziju un nabadzības izskaušanu, kā arī pastāvīgi pārskatot nodokļu un pabalstu sistēmas, tostarp pabalstu pārvaldību un to saņemšanas nosacījumus, un augstu faktisko nodokļu robežlikmju samazināšanu, lai strādāt patiešām atmaksātos un tiktu nodrošināts pienācīgs sociālās aizsardzības līmenis (Integrētā pamatnostādne nr. 18).

3.3.1

Kā jau tas teikts 2003. gada atzinumā par “Nodarbinātības pamatnostādnēm” (6), EESK tomēr uzsver: “... ”nelabvēlīgā situācijā esošu iedzīvotāju “jēdziens nosedz vairākas indivīdu grupas, kas atrodas atšķirīgās situācijās attiecībā uz darbu. Īpaši personu ar invaliditāti gadījumā vajadzētu attīstīt detalizētāku pieeju terminoloģijai un koncepcijām attiecībā uz pašām personām, kā arī uz viņu darbu. Liela daļa šai vai kādai citai kategorijai piederošo vīriešu un sieviešu nemaz nekandidē uz kādu ieņemamo amatu darba tirgū.” Esošā realitāte noteikti nedrīkst viņiem liegt iespēju piedalīties papildus apmācībās vai iegūt profesionālo pieredzi nodarbinātības rīcības plānu ietvaros.

3.3.2

Runājot par personām ar invaliditāti, Komitejas iepriekšējos atzinumos uzsvērta nepieciešamība stimulēt strādājošo ar invaliditāti nodarbinātību un radīt nepieciešamos apstākļus, lai personas ar invaliditāti apmācītu lietot moderno tehnoloģiju. Komiteja uzsver sociālās ekonomikas sektora un pakalpojumu sfēras izšķirošo iespaidu uz inovāciju un nodarbinātību, īpaši ar mērķi veicināt nelabvēlīgā situācija esošo iedzīvotāju iesaisti darba tirgū, kā to atgādināja 2005. gada martā notikusī Eiropadome.

3.3.3

Papildinot iepriekšminētās nostādnes, EESK uzsver nozīmīgo priekšlikumu par orientāciju un profesionālo apmācību individuāli pielāgotu rīcības plānu ietvaros.

3.3.4

EESK cita starpā atgādina, ka “pieeja tirgum vienlīdzīgas attieksmes apstākļos ir pamatnoteikums migrantu un patvēruma meklētāju sociālai integrācijai ne tikai finansiālās neatkarības dēļ, bet arī personas cieņas un sociālās līdzdalības uzlabošanai. Jālikvidē konjunktūras un administrācijas radītie šķēršļi, kas traucē brīvu pieeju darba tirgum (7)

3.3.5

Komiteja uzsver arī nepieciešamību nesaistīt sociālo palīdzību, uz kuru personai ir tiesības jebkurā gadījumā, un nodarbinātības faktu. Dažās valstīs daudzi cilvēki atsakās no darba, ja viņi zaudē iespēju saņemt sociālo palīdzību, kas sastāda daļu no minēto personu ienākumiem. Tie cilvēki, kas pieņem darba piedāvājumu, var praksē konstatēt savas materiālās situācijas pasliktināšanos (jo sociālos pabalstus piešķir balstoties uz tādiem iemesliem kā ģimenes stāvoklis, invaliditāte..), pievienojoties grupai, kuru šodien sauc par “nabadzīgajiem strādājošajiem.” Turpinot iesākto domu, Komiteja uzsver, ka nabadzības apkarošanas jautājums jāskata atsevišķi no nodarbinātības jautājuma un pirmajam, saskaņā ar Lisabonas stratēģija paredzēto, jākļūst par aktīvāk koordinētas Savienības dalībvalstu politikas objektu.

3.4

Pamatnostādne. Uzlabot atbilstību darba tirgus vajadzībām, modernizējot un stiprinot darba tirgus institūcijas, īpaši nodarbinātības dienestus; nodrošinot lielāku nodarbinātības un mācību iespēju pārredzamību valsts un Eiropas līmenī, lai sekmētu mobilitāti visā Eiropā; labāk prognozējot pieprasījumu pēc konkrētas kvalifikācijas un pieprasījuma un piedāvājuma trūkumu darba tirgū; kā arī pienācīgi vadot ekonomisko migrāciju (Integrētā pamatnostādne nr. 19).

3.4.1.

EESK kārtējo reizi vērš uzmanību uz mobilitātes lielo nozīmi nodarbinātības jomā. Lai nodrošinātu minēto mobilitāti, jāparedz pietiekami attīstīta infrastruktūra un pieeja neapdzīvotām vai gados vecu ļaužu apdzīvotām teritorijām un jāraugās, lai tur tiktu pietiekami nodrošināti apmierinošas kvalitātes pakalpojumi ar vispārēju nozīmi. Papildus ģeogrāfiskajai mobilitātei vajadzētu veicināt sociāla rakstura vertikālo mobilitāti, kas vienas nozares ietvaros nodrošina pāreju no vienas profesijas uz otru, ieskaitot nozares, kas nav tieši saistītas ar uz zināšanām balstītas ekonomikas sabiedrību.

3.4.2.

EESK norāda uz iespējamo imigrantu lomu darba tirgus vajadzību apmierināšanā un Eiropas izaugsmes veicināšanā. Komiteja uzstāj uz nediskriminējošu politiku nepieciešamību attiecībā uz migrējušajiem strādājošajiem, kā arī uz migrējušo strādājošo un viņu ģimeņu uzņemšanas un integrācijas pasākumu nepieciešamību.

DARBA ŅĒMĒJU UN UZŅĒMUMU PIEMĒROŠANĀS SPĒJAS UN DARBA TIRGU ELASTĪBAS UZLABOŠANA

3.5

Pamatnostādne. Veicināt elastību kopā ar nodarbinātības drošību un samazināt darba tirgus segmentāciju, pielāgojot nodarbinātības tiesību aktus, ja vajadzīgs, pārskatot elastības līmeni, ko nodrošina pastāvīgi un pagaidu līgumi; labāk prognozējot un konstruktīvi risinot pārmaiņas, tostarp ekonomikas pārstrukturēšanu, jo īpaši pārmaiņas, kas saistītas ar tirdzniecības atvēršanu, lai samazinātu to sociālās izmaksas un sekmētu pielāgošanos; atbalstot pārmaiņas nodarbinātības statusā, ietverot mācības, pašnodarbinātību, uzņēmumu veidošanu un ģeogrāfisko mobilitāti; veicinot un izplatot novatoriskus un pielāgojamus darba organizācijas veidus, tostarp sekmējot veselību un drošību un līgumu noteikumu un darba laika dažādību, lai uzlabotu kvalitāti un darba ražīgumu; pielāgojoties jaunām tehnoloģijām darbavietā un mērķtiecīgi pārvēršot nedeklarētu darbu likumīgā nodarbinātībā (Integrētā pamatnostādne nr. 20). Sk. arī integrēto pamatnostādni “Sekmēt lielāku saskaņotību starp makroekonomikas politiku un struktūrpolitiku”(nr. 4).

3.5.1

Saskaņā ar EESK viedokli, “lai uzņēmumiem būtu iespēja veiksmīgi radīt vairāk darbavietas un lai vienlaicīgi nodrošinātu nepieciešamo drošību strādājošajiem, darba tirgū jārod pareizais līdzsvars starp elastību un drošību. EESK atbalsta darba grupas līdzsvaroto pieeju iedaļā ar nosaukumu “Veicināt elastību kopā ar nodarbinātības drošību.” Lai arī dalībvalstu sociālie un konjunktūras apstākļi ir atšķirīgi, šajā kontekstā ir iespējams atrast kopējus aspektus, kuriem, pēc EESK domām, ir jāvelta īpaša uzmanība.”

3.5.1.1.

Komiteja tomēr vērš Komisijas un Padomes uzmanību uz jauniešu un jaunāko iedzīvotāju nestabilās situācijas izraisītajiem draudiem, nestabilitāte vājina viņu pozīcijas, slēdzot kolektīvus nolīgumus par atalgojumu, darba apstākļiem, sociālo aizsardzību un īpaši tiesībām uz pensiju, un attiecīgi vājina sociālo normu pozīcijas un “Eiropas Sociālo modeli,” kura ideju aizstāv Eiropas iestādes, starptautiskās sadarbības un sarunu instances ieskaitot.

3.5.1.2

Jāmēģina nošķirt “tirgus atvēršanas izraisīto izmaiņu” pārvaldi no pastāvīgas nodarbinātības situācijas, algu un dzīves līmeņa pasliktināšanās, kas skar simtiem tūkstošus strādājošo un Eiropas pilsoņus vai pilsones. Komiteja arī uzsver, ka 4. pamatnostādnē noteiktie un 20. pamatnostādnē precizētie makroekonomiskie noteikumi var atstāt spēcīgu iespaidu uz strādājošajiem un ekonomiku. Pirms pamatnostādnes stājas spēkā, Komisijai to vajadzētu izvērtēt labāk, izmantojot uz nākotni vērstu ietekmes pētījumu. Kā tas jau teikts iepriekš, Komiteja pati veiks daudzpusēju novērtējumu attiecībā uz pamatnostādņu ieviešanas pieredzi katrā no dalībvalstīm.

3.5.2.

Komiteja uzsver, ka elastības un nedeklarētā darba sajaukums nav pieļaujams, lai arī šie abi jēdzieni parādās vienā pamatnostādnē. Nedeklarētā darba problēmu jārisina atsevišķi, to nevar nopietni atrisināt, veicinot darba līgumu vai atalgojuma elastību.

3.5.2.1.

Komiteja uzsver specifisko nelegālā darba apkarošanas mērķi. Pašiniciatīvas atzinumā (CESE 325/2005)Komiteja uzsvēra vairākus apsvērumus, kas ļautu nonākt pie atbilstīgas pieejas minētajai problēmai:

3.5.2.2.

Nepieciešams uzlabot motivāciju deklarēt darbavietas.

3.5.2.3.

Bieži nedeklarēts un vāji atalgots darbs skar sievietes un citas nelabvēlīgā situācijā esošās iedzīvotāju grupas. Svarīgi jau sākot no šī brīža labāk noteikt situāciju, kurā tās atrodas, lai varētu veikt atbilstošus pasākumus.

3.5.2.4.

Administratīvo smagnējo procedūru atvieglošanas nolūkā jāpārskata tiesību akti, kas regulē uzņēmumu darbību, īpaši attiecībā uz jaunu uzņēmumu dibināšanu.

3.5.2.5.

Nedeklarētu darbu nevar uzskatīt par nevainīgu pārkāpumu. Sākot no šī brīža jānostiprina pieņemto sankciju efektivitāte, lai “slēptais darbs” kļūtu nerentabls.

3.5.2.6.

Novērtējumā par pārejas pasākumiem “brīvas darbaspēka kustības” jomā vai, pareizāk, sakarā ar minētās brīvības trūkumu tiem pilsoņiem, kuru valstis pievienojās ES 2004. gada 1. maijā, jānoskaidro, ar kādām grūtībām darba dēvēji un ņēmēji sastopas, ņemot vērā kvalifikāciju attīstību, izmaiņas demogrāfijā un kultūrā un mobilitātes vajadzību attīstību. Patiesībā būtu jānoskaidro, vai minētie pasākumi ir likuši šķēršļus mobilitātei Eiropas Savienības ievaros un arī veicinājuši nelegālu strādājošo no jaunajām dalībvalstīm nodarbināšanu.

3.5.3.

Komiteja ar izbrīnu konstatē, ka Komisija pamatnostādņu izklāstā skar ekonomiskās pārstrukturizācijas tēmu, nekad neminot ieinteresēto pušu, bet īpaši strādājošo un viņu pārstāvju, līdzdalības nozīmīgumu. Izbrīns ir vēl lielāks, ņemot vērā to, ka Komisijas nesen klajā laistajā paziņojumā “pārstrukturizācija un nodarbinatība” šis jautājums ir rūpīgi apskatīts, uzsverot tā nozīmi; Komiteja to vērtē atzinīgi un drīzumā sniegs savus vērojumus atsevišķā atzinumā.

3.6

Pamatnostādne. Nodrošināt tādu algu un citu darbaspēka izmaksu attīstību, kas veicina nodarbinātību, sekmējot piemērotus apstākļus, lai sistēmas algu noteikšanai sarunu ceļā, vienlaikus pilnīgi ņemot vērā sociālo partneru lomu, kā arī pārraugot un, ja vajadzīgs, pārskatot ar algām nesaistītu darbaspēku izmaksu struktūru un līmeni un to ietekmi uz nodarbinātību, īpaši attiecībā uz zemāk atalgotiem darbiniekiem un tiem, kas darba tirgū ienāk pirmoreiz (Integrētā pamatnostādne nr. 21). Sk. arī integrēto pamatnostādni “Nodrošināt, lai algu attīstība veicinātu makroekonomikas stabilitāti un izaugsmi” (nr. 5).

3.6.1

Atzinumā, ko Komiteja izstrādāja 2003. gadā, par “Ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm 2003. — 2005.” (8) EESK paskaidroja:

Komiteja kopumā pauž gandarījumu par to, ka “Pamatnostādnes” izvirza prasību pēc zināmas saskaņotības starp nominālo algu attīstību, ražīguma pieaugumu un vidēja termiņa inflāciju. Komiteja tomēr nevarēs saprast, ka vairakkārt izvirzītā prasība pēc ierobežotu, saprātīgu, vienmērīgu vai saturīgu algu nolīgumu noslēgšanas var tikt interpretēta kā apgalvojums, ka algu izaugsmei jābūt mazākai nekā ražīguma pieaugumam, uzņemoties risku izjaukt ar pieprasījumu un piedāvājumu saistīto faktoru līdzsvaru.

Raugoties tikai no piedāvājuma viedokļa, ilgstošs algu pieaugums samazina ar darba faktoru saistītās izmaksas un tādējādi var veicināt nodarbinātību. Vienlaicīgi jāpatur prātā, ka algas nav tikai ar piedāvājumu saistītu izmaksu avots: tās arī izšķirošā veidā iespaido iekšējo pieprasījumu. Noteikta algu mērenība tātad pavājina kopējo pieprasījumu un pastarpināti izaugsmi un nodarbinātību...

3.6.2

Komiteja vēlreiz apstiprina atbalstu brīvu nolīgumu starp partneriem principam.

3.6.3

Komiteja arī domā, ka papildus vienkārši algu jautājumam jārūpējas par iedzīvotāju pirktspējas attīstību, kurai atsevišķās dalībvalstīs pēdējo divdesmit gadu laikā vērojama tendence neuzlaboties vai pat pazemināties. Nodokļu nastas palielināšanās (bieži vietējā līmenī), nekustamā īpašuma cenu straujais pieaugums, enerģijas cenu kāpums patiesībā negatīvi atspēlējas uz algu palielināšanos, samazinot tā iespaidu. Minētais ietekmē patēriņu un attiecīgi izaugsmi. Komiteja prasa uzsākt refleksiju par minēto parādību Savienībā un ir gatava tajā piedalīties.

LIELĀKS IEGULDĪJUMS CILVĒKU KAPITĀLĀ AR LABĀKAS IZGLĪTĪBAS UN PRASMJU NODROŠINĀŠANU.

3.7

Pamatnostādne. Paplašināt un uzlabot ieguldījumus cilvēku kapitālā, izstrādājot efektīvas mūžizglītības stratēģijas atbilstīgi Eiropas saistībām, tostarp attiecīgus stimulus un izmaksu dalīšanas mehānismus uzņēmumiem, valsts iestādēm un personām, jo īpaši, lai ievērojami samazinātu to skolnieku skaitu, kas pamet skolas, tās nepabeidzot; palielinot piekļuvi pamata profesionālajai, vidējai un augstākajai izglītībai, tostarp praksēm apmācībām un uzņēmējdarbībā; kā arī stiprinot līdzdalību pastāvīgā apmācībā darba vietā visa mūža garumā, īpaši zemas kvalifikācijas un gados vecākiem darba ņēmējiem (Integrētā pamatnostādne nr. 22). Sk. arī integrēto pamatnostādni “Palielināt un uzlabot ieguldījumu pētniecībā un attīstībā” (nr. 12).

3.7.1

EESK apstiprina un atbalsta Komisijas priekšlikumus, kas atbilst vairākos Komitejas atzinumos paustajām rekomendācijām. Komiteja tomēr vēlētos, lai šie priekšlikumi iekļautu skaidrus kvantitatīvos mērķus. Šajā sakarā Komiteja uzsver, ka visi dalībnieki (privātpersonas, visa veida valsts un privātie uzņēmumi) nes daļu atbildības, lai nodrošinātu nepieciešamo finansējumu investīcijām apmācības jomā.

3.8

Pamatnostādne. Pielāgot izglītības un apmācības sistēmas jaunajām prasībām pēc zināšanām, labāk nosakot darbam nepieciešamo un galvenās zināšanas, un prognozējot kvalifikāciju prasības nākotnē; paplašinot izglītības un apmācības instrumentu pieejamību; attīstot nepieciešamos pamatapstākļus, lai atbalstītu kvalifikāciju pārredzamību, to netraucētu atzīšanu un neoficiālu mācību legalizēšanu; nodrošinot izglītības un apmācības sistēmu pievilcību, atvērtību un augstus kvalitātes standartus (Integrētā pamatnostādne nr. 23).

3.8.1

EESK pievienojas arī minētajām rekomendācijām un atgādina, ka tā jau ilgstoši prasījusi pastiprināt centienus ar mērķi radīt “Eiropas izglītības telpu.” (9) Komiteja atkārtoti uzsver nepieciešamību attīstīt apmācību un mūžizglītību un palielināt sociālo partneru un citu pilsoniskās sabiedrības organizāciju lomu šajā jomā. EESK tāpat uzsver kvalifikāciju pārredzamības un saskaņotības nozīmīgumu visā Eiropā un starptautiskajā līmenī.

Briselē, 2005. gada 31. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētaja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  KOM(2005) 123 galīgā red.

(2)  Citāts no atzinuma projekta par Zaļo grāmatu par Kopienas pieeju ekonomiskās migrācijas pārvaldei (SOC/199), kuru nodaļa arī izskatīs 24. maijā.

(3)  EESK atzinums 135/2005 par “Nodarbinātības politiku: EESK loma pēc paplašināšanās un Lisabonas procesa perspektīvā.” – Ziņotājs: Greif kgs

(4)  EESK atzinums 1418/2000 - “Baltā grāmata - Jaunatnes politika” - Ziņotāja: Hassett van Turnhout kdze

(5)  Skat. 1. atsauci

(6)  OV C 208, 3.9.2003 par “Priekšlikums Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm” – Ziņotājs: Koryfidis kgs

(7)  OV C 80, 30.3.2004 par “Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par imigrāciju, integrāciju un nodarbinātību” – Ziņotājs: Pariza Castanos kgs

(8)  EESK atzinums CESE 1618/2003 - Ziņotājs: Delapina kgs

(9)  Sk. citu starpā EESK atzinumu par “Eiropas izglītības dimensija: būtība, saturs un perspektīvas” – Ziņotājs: Koryfidis kgs – O.V. 139, 11.05.2001.