ISSN 1725-5201

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 221

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

48. sējums
2005. gada 8. septembris


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

II   Sagatavošanas dokumenti

 

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

 

414. plenārajā sesijā 2005. gada 9. un 10. februāraī

2005/C 221/1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums XXXIII ziņojums par konkurences politiku — 2003 SEC(2004) 658 final

1

2005/C 221/2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tēmu Eiropas Parlamenta un Padomes regulas priekšlikums par starptautiskā dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (COM(2004) 143 final — 2004/0049 (COD))

8

2005/C 221/3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kompensācijām gadījumos, kad kravas neatbilst līgumā paredzētajām dzelzceļa pārvadājumu prasībām (COM(2004) 144 final — 2004/0050 (COD))

13

2005/C 221/4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Komisijas Paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Balto grāmatu un vispārējo interešu pakalpojumiem (COM (2004) 374 final)

17

2005/C 221/5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tēmu Ģeotermiskās enerģijas — zemes siltuma izmantošana

22

2005/C 221/6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums attiecībā uz Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par Eiropas satelītu radionavigācijas programmas izvēršanas un komerciālās ekspluatācijas fāzes īstenošanu (COM(2004) 477 final — 2004/0156 (COD))

28

2005/C 221/7

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai ar ko nosaka telpiskās informācijas infrastruktūru Kopienā (INSPIRE) (COM(2004) 516 final — 2004/0175 (COD))

33

2005/C 221/8

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai: Plūdu riska pārvaldība — plūdu novēršana, mazināšana un pretplūdu aizsardzība (COM (2004) 472 final)

35

2005/C 221/9

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Padomes Regulas priekšlikumu par Kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (COM(2004) 489 final — 2004/0164 (CNS))

40

2005/C 221/0

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tēmu Ierosinājums Padomes Regulai, ar ko groza Regulas (EEK) Nr. 2759/75, (EEK) Nr. 2771/75, (EEK) Nr. 2777/75, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1255/1999 un (EK) Nr. 2529/2001 attiecībā uz ārkārtas pasākumiem tirgus atbalstam (COM(2004) 712 final — 2004/0254 (CNS))

44

2005/C 221/1

Eiropas Ekonomikas un socialo lietu komitejas Atzinums Pekina +10: pārskats par panākumiem, kādi gūti dzimumu vienlīdzības jomā Eiropā un jaunattīstības valstīs

46

2005/C 221/2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Zaļo grāmatu — Iepirkumi aizsardzības jomā (COM(2004) 608 final)

52

2005/C 221/3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tēmu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, kas groza Padomes Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļu attīstību (COM(2004) 139 final — 2004/0047 (COD))

56

2005/C 221/4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par vilcienu apkalpju, kas vada lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļu tīklā, sertificēšanu (COM(2004) 142 final — 2004/0048 (COD))

64

2005/C 221/5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Priekšlikumu Padomes Regulai par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu (COM(2004)699 final)

71

2005/C 221/6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par priekšlikumu attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu par maksājumu piedziņas procedūras iedibināšanu (COM(2004) 173 fina/3 — 2004/0055 COD)

77

2005/C 221/7

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes ieteikumam par nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību un tiesībām uz atbildi saistībā ar Eiropas audiovizuālo un informācijas pakalpojumu nozares konkurētspēju (COM(2004) 341 final — 2004/0117 (COD))

87

2005/C 221/8

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tēmu Nodarbinātības politika: EESK loma pēc paplašināšanās un Lisabonas procesa perspektīvā

94

2005/C 221/9

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tēmu Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam: Natura 2000 finansējums (COM(2004) 431 final)

108

2005/C 221/0

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tēmu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par pakalpojumiem vienotajā tirgū (COM(2004) 2 final — 2004/0001 (COD))

113

2005/C 221/1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tēmu Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam: Klīrings un norēķini Eiropas Savienībā: turpmākie pasākumi (COM(2004) 312 final)

126

2005/C 221/2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par integrētas rīcības programmas izveidi mūžizglītības jomā COM(2004) 474 FINAL — 2004/0153 (COD)

134

2005/C 221/3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par iespējām panākt nelabvēlīgu dabas apstākļu un struktūras traucējumu ietekmētu reģionu labāku integrāciju

141

2005/C 221/4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Patērētāju politika pēc ES paplašināšanās

153

LV

 


II Sagatavošanas dokumenti

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

414. plenārajā sesijā 2005. gada 9. un 10. februāraī

8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/1


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums XXXIII ziņojums par konkurences politiku — 2003

SEC(2004) 658 final

(2005/C 221/01)

2004. Gada 4. Jūnijā Eiropas Komisija nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju saskaņā ar Kopienas dibināšanas līguma 262. Pantu par XXXIII ziņojumu par konkurences politiku — 2003

Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas darba sagatavošanu šajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 11. janvārī. Ziņotājs bija Chiriaco kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā 414. plenārajā sesijā (2005. gada 9. februāra sēdē) pieņēma šādu atzinumu ar 75 balsīm “par” un 1 atturoties.

1.   Ievads

1.1

2003. gada ziņojumā izceltas pārmaiņas nozares iekšējā organizācijā un Komisijas darba metodes, kā arī dokumenti, kādā veidā Komisija nodrošina atbilstību Eiropas ekonomiskās vadības būtībai.

1.2

ES konkurences politikai ir svarīga nozīme Lisabonas stratēģijā noteikto konkurētspējas mērķu sasniegšanā. Tā nosaka ne tikai pretmonopolu un apvienošanās noteikumus, bet arī efektīvas un stingras valsts palīdzības disciplīnas piemērošanu.

1.3

Lai 10 jauno dalībvalstu pievienošanās varētu notikt bez problēmām, Komisija izveidoja kopīgu konkurences noteikumu kompleksu visām dalībvalstīm, nodrošinot godīgu valsts palīdzības noteikumu piemērošanu un izceļot tādas valsts iejaukšanās aizkavēšanas svarīgumu, kas grauj konkurenci, ievērojot tādas pašas saistības, kādas piemēro likumam par uzņēmējsabiedrībām.

1.4

2003. gadā tika reģistrētas 815 jaunas konkurences likuma pārkāpumu lietas, un pasākumi sevī ietvēra patērētāju attiecību ierēdņa amata izveidošanu, lai nodrošinātu pastāvīgu dialogu ar Eiropas patērētājiem, kuru labklājība ir konkurences politikas galvenais apsvērums, taču kuru balsi uzklausa nepietiekami gadījumos, kad izskata atsevišķas lietas vai apspriež politikas jautājumus. Patērētāju attiecību ierēdņa loma neaprobežojas ar apvienošanās kontroli, bet attiecas arī uz pretmonopolu jomu — karteļu un dominējošu pozīciju ļaunprātīgu izmantošanu –, kā arī uz citu ar konkurenci saistītu politiku.

1.5

2003. gada oktobrī Eiropas Komisija publicēja noteikumu un vadlīniju projektu par tehnoloģijas nodošanas licencēšanas līgumiem, par kuriem EESK jau ir sagatavojusi atzinumu (1). Piedāvātā reforma ņem vērā šāda veida līgumu attīstību beidzamo gadu laikā, un tās mērķis ir vienkāršot un paplašināt Kopienas kategoriju atbrīvojuma regulas darbības sfēru. Jaunie noteikumi piedāvā šādas priekšrocības:

kategoriju atbrīvojuma regulai būs tikai melnais saraksts: viss, kas nav skaidri un nepārprotami izslēgts no kategoriju atbrīvojuma, tagad tiek atbrīvots;

noteikta skaidra atšķirība starp konkurentu līgumiem tādiem līgumiem, kas nav konkurentu līgu mi;

jau izstrādāti plāni, lai pieņemtu “modernizācijas paketi”.

1.6

Komisija iecēla arī galveno konkurences ekonomistu, kurš stājās amatā 2003. gada 1. septembrī, ievērojami palielinot lietas izskatīšanas ierēdņa lomu. Galvenajam ekonomistam ir trīs pamatuzdevumi:

sniegt padomus ekonomikā un ekonometrijā attiecībā uz ES konkurences noteikumu piemērošanu; tas var ietvert darba ieguldījumu vispārīgo politikas instrumentu izstrādē;

sniegt vispārīgus ieteikumus individuālajās konkurences lietās jau to agrīnajā stadijā;

sniegt sīki izstrādātus ieteikumus vairumā nozīmīgo konkurences lietu, kas saistītas ar sarežģītiem ekonomikas jautājumiem, jo īpaši tādiem, kas prasa komplicētu kvantitatīvo analīzi.

1.7

Vienlaikus lietas izskatīšanas ierēdņiem piešķirtas lielākas pilnvaras un autonomija, kad viņi veic tiesību aizstāvību konkrētās konkurences tiesas prāvās. Viņi atbild tieši atbildīgajam komisāram un nesaņem norādījumus no Konkurences ģenerāldirektorāta. Viņi var iejaukties, kad vien tas ir likumīgi, procesuālo jautājumu izšķiršanā; viņiem jāorganizē un jāvada objektīva mutiska lietas izskatīšana, un jāizlemj, vai jāuzklausa trešās puses un vai iespējams uzrādīt jaunus dokumentus. Visos jautājumos viņi vēršas pie attiecīgā komisāra.

2.   Pretmonopolu noteikumu piemērošana — Līguma 81. un 82. pants

2.1

2003. gada oktobrī Komisija uzsāka beidzamo ES pretmonopolu noteikumu (kas pazīstami kā modernizācijas pakete) ieviešanas reformu procesa posmu, lai sekmētu konkurences iestādēm uzticēto ieviešanas pilnvaru piemērošanu un izstrādātu sadarbības mehānismus ar valstu konkurences iestādēm (VKI) un valstu tiesām, kā paredzēts Regulā 1/2003.

2.2

Modernizācijas paketi veido jauna ieviešanas regula, kurā uzmanība pievērsta iesaistīto pušu uzklausīšanas modalitātēm un virknei citu procesuālo jautājumu, tādu kā piekļuve lietām un rīcība konfidenciālas informācijas gadījumā. Seši paziņojumu projekti attiecīgi saistīti ar sadarbības mehānismiem Eiropas konkurences iestāžu tīklā un starp Komisiju un valstu tiesām, ar ietekmes koncepciju attiecībā uz ietekmi tirdzniecībā dalībvalstu starpā, sūdzību izskatīšanu un ieteikumu vēstulēm, kās jāraksta, lai palīdzētu uzņēmējsabiedrībām jaunu vai neatrisinātu jautājumu izvērtēšanā. Saistībā ar modernizācijas paketi kopumā tiek norādīts uz EESK atzinumu (1).

2.3

2003. gadā Komisija izdeva piecus lēmumus pret nelikumīgiem horizontāliem līgumiem, kas saistīti ar Francijas liellopu gaļu, sorbātiem, elektriskajiem un mehāniskajiem oglekļa un grafīta izstrādājumiem, organiskajiem peroksīdiem un rūpnieciskajām vara caurulēm. Uzliktās soda naudas kopsummā veidoja EUR 400 miljonus. Noteikto soda naudu līmenim vajadzētu kalpot kā biedējošam līdzeklim. Izmeklēšana ir saistīta ar uzņēmējsabiedrību inspicēšanu. Pilnīga imunitāte tiek piešķirta uzņēmējsabiedrībām, kas pirmās atklāj līguma eksistenci un kas sniedz pietiekamus pierādījumus, lai veiktu izmeklēšanu. Komisija izteiks labvēlīgu atzinumu gadījumos, kad līgumi uzņēmējsabiedrību starpā neierobežo konkurenci attiecīgajos tirgos un kad sadarbības rezultātā ieguvēji ir patērētāji. Tāpat 2003. gadā Komisija pieņēma spriedumu trijās lietās par 82. panta pārkāpumu attiecībā uz:

Deutsche Telekom AG uzliktie tarifi konkurējošajām uzņēmējsabiedrībām, lai piekļūtu tās telekomunikāciju tīkla vietējai infrastruktūrai,

Wanadoo cenu noteikšanas stratēģija attiecībā uz ADSL pakalpojumiem un

ļaunprātīga dominējošās pozīcijas izmantošana no Ferrovie dello Stato SpA puses tirgos saistībā ar piekļuvi dzelzceļu tīklam, atzariem un pasažieru pakalpojumiem.

3.   Konkurences politikas attīstība nozares līmenī

3.1

2003. gads nesa nozīmīgu, lai gan ne pilnībā apmierinošu progresu enerģētikas nozares (elektrība un gāze) liberalizācijas procesā. Jūnijā tika pieņemta tiesību aktu pakete, nodrošinot to, ka visi Eiropas patērētāji līdz 2007. gada 1. jūlijam varēs izvēlēties savu piegādātāju. Šo noteikumu mērķis ir radīt līdzsvaru starp centieniem izveidot jaunu infrastruktūru un kopīgā tirgus pabeigšanu.

3.2

Neraugoties uz to, dažādās ES valstīs patērētāju un uzņēmumu vidū joprojām ir plaši izplatīta neapmierinātība ar šo pakalpojumu nemainīgi augstajām cenām un relatīvo efektivitāti. Jo īpaši jaunajās dalībvalstīs sociālie partneri un patērētāju organizācijas stingri uzsver nacionālu konkurences iestāžu un valsts komunālo uzņēmumu regulatoru nepieciešamību, lai garantētu pilnīgu neatkarību.

3.2.1

Tur, kur spēkā ir piemēroti un visaptveroši konkurences noteikumi, īpaši jaunajās dalībvalstīs ir gadījumi, ka par kontroli un regulāciju atbildīgās iestādes saskaras ar grūtībām savu uzdevumu neatkarīgai pildīšanai. Tā rezultātā konkurences likumdošana ir izrādījusies neefektīva gan patērētāju interešu, gan efektīvas tirgus darbības aizsardzībai. Komiteja atbalsta funkcionālāku saskaņu starp konkurences un patērētāju aizsardzības politiku. Labāk organizēta un iesaistītāka patērētāju kustība varēs atbalstīt arī lēmumu pieņemšanu valdības līmenī un sniegt informāciju par tirgiem un konkurencei neatbilstošu rīcību.

3.3

Pasta pakalpojumu jomā 2002. gadā pieņemtās direktīvas mērķis ir iekšējā tirgus pabeigšana, jo īpaši ar rezervētās zonas progresīva samazinājuma un izsūtāmā pārrobežu pasta liberalizācijas starpniecību. Turklāt, pamatojoties uz Eiropas Padomes panākto vienošanos, Komisija 2006. gadā veiks pētījumu, lai izvērtētu universālo pakalpojumu īpatsvaru katrā dalībvalstī. Izmantojot darbā šī pētījuma rezultātus, Komisija pieņems priekšlikumu par pasta tirgus atvēršanu pilnībā no 2009. gada, ieskaitot pasākumus pakalpojuma universālā rakstura nodrošināšanā.

3.4

Jaunās tiesību aktu paketes attiecībā uz elektroniskajiem sakariem iestrādāšanas galīgais termiņš beidzās 2004. gada jūlijā. Savā ziņojumā par šo jautājumu Komisija jo īpaši uzsvēra šādus principus: tirgi jāanalizē, pamatojoties uz konkurences principiem; operatoru darbību iespējams reglamentēt tikai tad, ja tiem ir dominējoša pozīcija; pret visiem elektronisko sakaru pakalpojumiem un tīkliem jāizturas līdzīgā veidā (tehnoloģiskā neitralitāte). Ar elektronisko sakaru pašu par sevi attīstību un vispārēju piekļuvi tiem vēl nepietiek, lai nodrošinātu ekonomiskas izaugsmes atsākšanos. Lai to panāktu, visiem, kuriem nepieciešams izmantot informācijas un sakaru tehnoloģijas, ir būtiski paaugstināt zināšanu un prasmju līmeni.

3.5

Gaisa transporta nozarē 2003. gadā Komisija nolēma uzsākt visaptverošu un ne uz vienu gadījumu neattiecināmu dialogu ar visām nozares ieinteresētajām pusēm, lai sagatavotu caurredzamas vadlīnijas konkurences ieviešanas jautājumos gaisa satiksmes līniju aliansēs un apvienībās.

3.5.1

Tāpat panākts progress kopīgu vadlīniju noteikšanā un ieviešanā attiecībā uz pretmonopola noteikumu piemērošanu dzelzceļu nozarē gan preču, gan pasažieru transporta jomā.

3.5.2

Turklāt attīstība vērojama nozares dialogā jūras transporta, transporta līdzekļu izplatīšanas un apdrošināšanas sektorā, ņemot vērā kategoriju atbrīvojuma regulas pieņemšanu vai pārskatīšanu.

3.5.3

Minētajā dialogā ir jāņem vērā arī salīdzinošās nodokļu režīma formas.

3.6

Plašsaziņas līdzekļi: Komisija uzskata, ka plašsaziņas līdzekļu plurālismam ir noteicoša nozīme gan ES attīstībā, gan dalībvalstu kultūras identitātē, taču uzsver to, ka atbildība par plašsaziņu koncentrācijas kontroli galvenokārt jāuzņemas dalībvalstīm. Konkurences politikas instrumentu piemērošana ir ierobežota, lai adresētu pamata tirgus struktūru un plašsaziņas līdzekļu uzvedības ekonomisko ietekmi, kā arī lai kontrolētu valsts palīdzību. Šie instrumenti nevar aizvietot nacionālo plašsaziņas līdzekļu koncentrācijas uzraudzību un pasākumus, lai nodrošinātu plašsaziņas līdzekļu plurālismu. Konkurences noteikumu funkcija aprobežojas ar tādu problēmu atrisināšanu, ko izraisījusi dominējošu pozīciju radīšana vai nostiprināšana attiecīgajos tirgos un konkurentu izspiešana no šiem tirgiem.

3.6.1

Var redzēt, ka Komisijas pieeja, būdama pareiza teorijā, nav varējusi novērst vai stāties pretim dominējošajām pozīcijām un ar tām saistīto antikonkurences praksi, jo īpaši dažās valstīs. Tas attiecas uz dažādiem tirgiem, un televīzijas reklāmas tirgus, lai gan vēl nepietiekami izpētīts, iegūst arvien lielāku nozīmi, ja runa ir par plurālisma aizstāvēšanu.

3.6.2

Turklāt nav pietiekami ņemtas vērā metodes, kādas dažas plašsaziņas līdzekļu grupas izmanto, lai stiprinātu savu dominējošo pozīciju, jo īpaši izbalsošanas un vairākkārtējas balsošanas tiesību lietojums, kas ļauj mazākuma akcionāriem kontrolēt uzņēmējsabiedrību ar balsstiesībām, kas pārsniedz tiem piederošo akciju apjomu.

3.6.3

Tādēļ Komisijai ir jābūt īpaši piesardzīgai konkurences noteikumu un prakses piemērošanā.

3.7

Brīvās profesijas: sabiedrībai pieejams ir Vīnē bāzēta Augstāko kursu institūta (AKI) pēc Komisijas pasūtījuma veikts pētījums. Pētījums atklāj atšķirīgus pakalpojuma sniegšanas reglamentēšanas līmeņus dalībvalstīs un dažādu profesiju starpā. Pētījumā secināts, ka valstīs, kurās ir mazāk reglamentējošu nosacījumu un vairāk brīvības profesijās, ir iespējams radīt lielāku vispārēju labklājību.

3.7.1

2003. gada oktobrī Briselē notikusī konference par profesionālo pakalpojumu regulēšanu pulcēja 260 profesiju pārstāvjus, lai apspriestu noteikumu un regulu ietekmi uz uzņēmējdarbības struktūru un patērētāju aizsardzību.

3.7.2

Konferencē komisārs Monti ziņoja par Komisijas nodomu izdot ziņojumu par konkurenci profesionālo pakalpojumu jomā 2004. gadā. Šis ziņojums, kas satur dažas svarīgas norādes un vadlīnijas, tika publicēts 2004. gada 9. februārī.

4.   Apvienošanās uzraudzības sistēmas reforma

4.1

2003. gada 27. novembrī Padome panāca politisku vienošanos par pārveidotu Apvienošanās regulu, kurā iestrādāta lielākā daļa Komisijas 2002. gada decembrī ierosināto reformu. Šīs reformas ietvēra nejuridiskus pasākumus, kādi izveidoti, lai ievirzītu lēmumu pieņemšanas procesu, stiprinātu ekonomisko analīzi un sniegtu labāku aizstāvības tiesību aizsardzību. Turklāt tika iecelts galvenais konkurences ekonomists un izveidotas palātas, lai nodrošinātu to, ka secinājumi ir pilnībā neatkarīgi. Saistībā ar apvienošanās pārbaudi tiek norādīts uz EESK atzinumu par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kapitāla sabiedrību no dažādām dalībvalstīm saplūšanu  (2).

4.2

Mērķis: nodrošināt, lai substantīva Apvienošanās regulas pārbaude (dominēšanas tests) efektīvi aptvertu visas nekonkurējošās apvienošanās, vienlaikus nodrošinot nepārtrauktu tiesisko noteiktību. Substantīvās pārbaudes kritērijus salīdzināja ar “konkurences būtiskas mazināšanas” testa kritērijiem, un pieņemtās jaunās pārbaudes noteikumi ir: “koncentrācija, kas būtiski kavētu efektīvu konkurenci, kopējā tirgū vai nozīmīgā tā daļā, jo īpaši kā dominējošas pozīcijas radīšanas vai nostiprināšanas rezultāts, ir izsludināma par nesavienojamu ar kopējo tirgu”.

4.2.1

Jaunā regula, nosakot “jo īpaši kā dominējošas pozīcijas radīšanas vai nostiprināšanas …”, norāda uz potenciālu paplašināt aizlieguma piemērošanas darbības sfēru un vairs nav stingri saistīta ar prasību attiecībā uz dominējošo pozīciju. Neraugoties uz to, šis noteikums būs skaidrojams kopējā Padomes un Komisijas paziņojuma satura gaismā, kas attiecas uz 2. pantu ar atsauci uz regulas 25. uzskaitījumu (3), kurā noteikts, ka šis jēdziens “skaidrojams kā izvērsts, pārsniedzot dominēšanas jēdzienu, tikai attiecībā uz antikonkurējošu koncentrācijas ietekmi, kas radusies uzņēmumu nesaskaņotas rīcības rezultātā, kuriem citādi attiecīgajā tirgū nebūtu dominējošas pozīcijas”. No tā izriet, ka darbības sfēru joprojām noteiks saistībā ar dominēšanas koncepciju.

4.3

Vadlīnijas horizontālas apvienošanās izvērtējumā: piemēram, konkurējošu vai potenciāli konkurējošu firmu apvienošanās. Šādas apvienošanās būs nelikumīgas vienīgi tādā mērā, kādā tās veicina uzņēmējsabiedrību tirgus ietekmi veidā, kam, domājams, būs patērētājiem nelabvēlīgs rezultāts, īpaši augstāku cenu, zemākas kvalitātes izstrādājumu vai samazinātas izvēles veidā. Tas nav atkarīgs no tā, vai antikonkurences ietekme rodas viena dominējoša tirgus dalībnieka radīšanas vai nostiprināšanas, vai arī oligopolijas situācijas rezultātā. Turklāt apvienošanās ietekmi novērtēs saistībā ar to, kas tirgū būtu noticis pretējā gadījumā. Tas var nozīmēt, piemēram, ka sabrūkošas firmas iegāde neattaisnos Komisijas iejaukšanos.

4.4

Jauna labākā prakse: kā daļa no 2002. gada reformu paketes notika apspriešanās, ko pabeidza 2003. gada februārī. Tās mērķis bija sniegt ieinteresētajām pusēm ieteikumus par ikdienas rīcību ES apvienošanās uzraudzības procesos.

5.   Starptautiskā sadarbība

5.1

Komisija ir aktīva dalībniece Starptautiskajā konkurences tīkla darba grupā attiecībā uz daudzu jurisdikciju nosacītu apvienošanās uzraudzību. Grupas darbība notikusi trijās apakšgrupās:

paziņojumi un procedūras,

izmeklēšanas metodes,

analītiskā sistēma.

5.1.1

Komisija piedalās visu triju apakšgrupu darbā. Pamatmērķis ir uzlabot abpusēju saprašanos dažādu jurisdikciju starpā tā, lai apvienošanās uzraudzības darbs būtu efektīvāks.

5.1.2

Vispār SKT darbojas kā virtuāls tīkls, apvienojot dažādas nacionālās konkurences iestādes nolūkā sekmēt starptautisko sadarbību un izvirzīt priekšlikumus regulējošo izmaksu samazināšanā un veicināt procesuālo saskaņotību un patiesu konverģenci.

5.1.3

Otrā SKT konference, kas notika Meridā, Meksikā, 2003. gada jūnijā iztirzāja nepieciešamību pieņemt skaidru un viegli saprotamu valodu konkurences noteikumu jomā, kā arī uzsvēra to darbību, kas veicina konkurenci reglamentēto nozaru starpā, stratēģisko lomu, ņemot vērā nepieciešamību samazināt noteikumu piemērošanas izmaksas un pārvarēt šķēršļus, kas saistīti ar dažādu jurisdikciju savstarpēju saprašanos uzņēmumu apvienošanas politikas jomā.

6.   Valsts palīdzība

6.1

Valsts palīdzības uzraudzībā galvenā uzmanība tiek pievērsta dalībvalstu uzņēmumiem piešķirtās palīdzības pasākumu ietekmei uz konkurenci. Mērķis: nodrošināt, lai valdības iejaukšanās netraucētu vienmērīgai iekšējā tirgus darbībai, veicinātu konkurenci un konkurējošus tirgus un sekmētu strukturālās reformas. Īpaša uzmanība ir pievērsta tam, lai nodrošinātu to, ka valsts palīdzības pasākumi negrauj liberalizācijas labvēlīgo ietekmi. Stokholmas Eiropas Padome: dalībvalstīm jāsamazina vispārējais valsts palīdzības līmenis un jānovirza šie līdzekļi Kopienu interesējošiem horizontāliem mērķiem (ekonomiskās un sociālās kohēzijas, nodarbinātības, vides aizsardzības, pētniecības un MVU attīstības stiprināšana). Komisija uzskata dalībvalsts nelikumīgi piešķirtas palīdzības atgūšanu par prioritāti.

6.1.1

Šajā sakarā ļoti žēl, ka daudzas dalībvalstis nav atvērušas savus valsts iepirkumus citu dalībvalstu pretendentiem. Valsts iepirkums ES ik gadu rēķināms vairāk kā EUR 1 500 biljonos, un noteiktu dalībvalstu prakse apliecina, ka labvēlības statusa piešķiršana “valsts uzvarētājiem” kaitē konkurencei un papildina patērētāju nodokļu slogu.

6.2

Valsts palīdzība grūtībās nonākušu firmu glābšanā un pārstrukturēšanā: attiecīgās vadlīnijās, kurām termiņš beidzās 2004. gada oktobrī, noteikts, ka palīdzību iespējams uzskatīt par savienojamu tikai noteiktos, stingri definētos apstākļos. Šīs vadlīnijas ir pārskatītas, īpašu uzmanību pievēršot šādiem jautājumiem:

nodrošinājums, ka palīdzības līdzeklis aprobežojas ar atgūstamu, pagaidu rakstura, īslaicīgu finansiālo atbalstu, ko piešķir tikai uz tik ilgu laiku, kāds nepieciešams, lai uzsāktu visaptveroša restrukturizācijas plāna īstenošanu;

uzmanības pievēršana valsts palīdzības uzraudzībā lieliem uzņēmumiem, kuri tirgojas visā ES;

tā principa īstenošana, jo īpaši lielo uzņēmumu gadījumā, ka palīdzības saņēmēja pienākums ir segt lielu daļu restrukturizācijas izmaksu bez jebkādas valsts palīdzības;

principa “vienreiz, pēdējoreiz” piemērošana.

6.3

Daudznozaru sistēma lieliem investīciju projektiem: stingri noteikumi nozarēs ar strukturālām grūtībām. Šādu nozaru sarakstu izveidoja līdz 2003. gada beigām. Metodoloģisku un tehnisku grūtību dēļ Komisija ir nolēmusi atlikt saraksta pieņemšanu un pagarināt pārejas perioda noteikumu darbības termiņu attiecībā uz lielu investīciju projektiem “jutīgajās” nozarēs līdz 2006. gada decembrim.

6.4

Pētniecības un attīstības palīdzība MVU: palīdzība pētniecībā un attīstībā var sniegt savu ieguldījumu ekonomiskajā izaugsmē, stiprinot konkurētspēju un veicinot nodarbinātību. MVU tas ir īpaši svarīgi.

6.5

Vides palīdzība, pētniecības un attīstības palīdzība, apmācību palīdzība, finansiālā palīdzība: pēdējā minētajā jomā īpaša uzmanība ir pievērsta alternatīvām nodokļu noteikšanas metodēm, tādām kā izmaksu ar uzcenojumu metode (ar nodokli apliekamie ienākumi aprēķināti, pamatojoties uz vienotu likmi, kā procentuālais lielums no ekspluatācijas izdevumu summas). Nozaru palīdzības jomā (jo īpaši skatīt pagaidu aizsardzības mehānisma (PAM) piemērošanu) uzmanība pievērsta šādām nozarēm: tērauds, telekomunikācijas, ogles, dzelzceļu transports, kombinētais transports, sauszemes ceļu transports, jūras transports un gaisa transports.

6.6

Lauksaimniecība:2003. gada 23. decembrī Komisija pieņēma jaunu regulu, ar ko ievieš kategoriju atbrīvojuma režīmu noteiktās valsts palīdzības kategorijās, kas nozīmē, ka dalībvalstīm vairs nav par šādu valsts palīdzību iepriekš jāpaziņo Komisijai, lai saņemtu tās apstiprinājumu. Jaunā regula, kas būs spēkā līdz 2006. gada beigām, attiecas uz valsts palīdzību, kas piešķirta MVU lauksaimniecības nozarē. Ņemot vērā MVU definīciju (ne vairāk kā 250 darbinieku, apgrozījums nepārsniedz EUR 40 miljonus vai arī kopējā bilance nav lielāka par EUR 27 miljoniem), noteikumi attiecas gandrīz uz visiem uzņēmumiem lauksaimniecības nozarē. Visbeidzot, Komisija ievieš jaunu caurredzamības standartu: visu atbrīvoto valsts palīdzības pasākumu, ko veikusi dalībvalsts, kopsavilkumu publicēs Internetā piecas dienas pirms pirmreizējās palīdzības izmaksas, lai nodrošinātu visu nepieciešamo informāciju visām ieinteresētajām pusēm.

7.   Vispārīgs novērtējums

7.1

Apkopojot un piedāvājot dažus piebildumus Komisijas XXXIII ziņojumā par konkurences politiku 2003. gadā, Komiteja tagad izteiks virkni vispārīgu novērojumu par ziņojumu kopumā un atsevišķi par tā nozīmīgākajiem, nākotnē vērstajiem aspektiem.

7.2   Saistība starp konkurences politiku un ekonomiskās izaugsmes politiku

7.2.1

Jaunu procedūru ieviešana pretmonopola noteikumu piemērošanā, Apvienošanās regulas pārskatīšana un jaunā organizatoriskā struktūra Komisijā Eiropas Savienības konkurences politiku padarījusi efektīvāku un atklātāku pozitīvām attiecībām ar uzņēmējsabiedrībām un patērētājiem.

7.2.2

Konkurences politika ir devusi ES iespēju veikt ievērojamus pasākumus virzībā uz liberalizācijas procesu, atjaunojot veselu ekonomikas nozaru darbību saskaņā ar tirgus loģiku un dinamiku un tādējādi sniedzot praktisku ieguldījumu vienota Eiropas tirgus radīšanā. Tāpēc konkurences politika ir būtiska, un tai vienmēr jānodrošina pilnīga autonomija.

7.2.3

Strādājot vienatnē, tā tomēr nespēj ievērot īpaši akūtu vajadzību visā ES pēc intensīvas augšupejas izaugsmē un pēc ilgspējīgas ekonomikas attīstības politikas, balstoties uz inovāciju un sociālo dialogu. Strukturālās pārmaiņas ražošanā un pasaules tirdzniecībā, sākot ar tām pārmaiņām, ko radījusi jaunā tehnoloģiskā sistēma, prasa no Komisijas iedarbināt un koordinēt citus ekonomikas politikas instrumentus. Mērķis ir nosargāt un atdzīvināt Eiropas ekonomikas konkurētspēju un sekmēt ekonomisko un sociālo kohēziju, nodarbinātību un vides aizsardzību, vienlaikus veicinot lielākās, nozīmīgākās pētniecības un attīstības programmas. Tāda ir Komisijas paziņojuma Strukturālo pārmaiņu veicināšana: rūpniecības politika paplašinātā Eiropā un EESK attiecīgā atzinuma (4) virzība. Lisabonas darba kārtība norāda ceļu, kāds ejams. Vienlaikus tās ieviešana ir sekmējama un paātrināma kā vispārīgā, tā nozaru līmenī.

7.2.3.1

Nozaru līmenī, apstiprinot jautājumus, kādus tā izvirzīja savā 2004. gada 30. jūnija atzinumā par LeaderSHIP 2015Eiropas kuģubūves un remonta nozares nākotnes noteikšanakonkurētspēja nevainojama darba rezultātā  (5), EESK vēlas atkārtoti uzsvērt nepieciešamību virzīt jauno, pilnībā integrēto pieeju, ko 2003. gada novembrī definēja Konkurētspējas padome, ņemot vērā rūpnieciskās konkurences stiprināšanu un visu pētniecības, attīstības un inovāciju nozaru rosināšanu darbam.

7.3   Valsts palīdzība un vispārējas intereses pakalpojumi

7.3.1

Reformas procesam, kas veidots, lai ievirzītu un vienkāršotu valsts palīdzības uzraudzības procedūras, ievērojot Stokholmas Eiropas Padomes noteikto kursu virzībā uz valsts palīdzības līmeņa pazemināšanu un tā novirzīšanu horizontāliem mērķiem Kopienas interesēs, ieskaitot kohēzijas uzdevumus. Tam par piemēru kalpo virkne pasākumu, ko pieņēmusi Komisija, tādi kā palīdzības apjoma palielināšana pētniecības un attīstības nozarē, sniedzot vadlīnijas attiecībā uz tehnoloģiju nodošanas līgumiem, grūtībās nonākušu uzņēmējsabiedrību pārstrukturēšana un palīdzība apmācību un vides aizsardzības jomā; kā arī nosakot daudznozaru noteikumus attiecībā uz lielākiem investīciju projektiem.

7.3.2

Ar savu spriedumu Altmarkas lietā 2003. gada jūlijā Tiesa apstiprināja, ko kompensācija uzņēmējsabiedrībām, kas ir atbildīgas par vispārējas intereses pakalpojumu sniegšanu, tiks izslēgta no valsts palīdzības definīcijas, ievērojot dažus nosacījumus. Tomēr vēl pastāv virkne neatrisinātu problēmu, īpaši attiecībā uz valsts atbalsta un vispārējas intereses pakalpojumu optimālas saiknes iedibināšanu. Tiesas noteikto nosacījumu raksturs prasa uzlabojumu juridiskajā noteiktībā, it īpaši izmaksu novērtēšanas jomā, attiecībā uz pakalpojumu finansējuma definēšanu (4), kā arī uz kompensāciju tiesīgo valsts pakalpojumu pienākumu mērķu noteikšanu. Tajā pašā laikā Zaļā grāmata par vispārējas intereses pakalpojumiem (VIP), kas publicēta 2003. gada maijā, ir jau atzinusi nepieciešamību novērtēt, vai principi, kas nosaka VIP, ir stiprināmi arī turpmāk vispārējā Kopienas kontekstā, un noteikt optimālos noteikumus attiecībā uz pakalpojumiem un pasākumiem, lai palielinātu visu operatoru juridisko noteiktību.

7.3.3

Ja universālie pakalpojumu pienākumi nav pareizi definēti un finansēti, tie uzņēmējsabiedrībām, kuras ir atbildīgas par šo pakalpojumu sniegšanu, var radīt arvien lielākus zaudējumus tā iemesla dēļ, ka viņu darbības rentablākajās jomās, iespējams, ienāks konkurenti.

7.3.4

Tāpēc EESK vēlas uzsvērt nepieciešamību, kas jau ir izcelta Komitejas atzinumā (1) par Komisijas Zaļo grāmatu, pieņemt skaidru un nepārprotamu juridisku dokumentu par VIP, lai visiem lietotājiem nodrošinātu efektīvu un godīgu piekļuvi augstas kvalitātes pakalpojumiem, kas atbilstu viņu prasībām. Turklāt Komiteja iesaka uzsākt pēc iespējas aptverošāku dialogu ar sociālajiem partneriem un nevalstiskajām organizācijām, jo īpaši attiecībā uz sociālo pakalpojumu reorganizēšanu un darbību.

7.4   Brīvās profesijas

7.4.1

Komisijas veiktās padziļinātās analīzes par profesionālo pakalpojumu regulējošajām sistēmām dalībvalstīs ir izrādījušās ļoti noderīgas, jo tās pastiprinājušas domu par nepieciešamību rūpīgi pārskatīt ierobežojošos normatīvos aktus šajā jomā un padarīt profesionālajā pasaulē esošos lielākos ar kultūru un zināšanām saistītos resursus produktīvākus un konkurētspējīgākus. Tas nepārprotami sniegs lielāku labu ne tikai pašiem profesionāļiem, bet arī firmām un patērētājiem.

7.4.2

Tiesas vairākkārt atkārtotais princips šobrīd ir vispārēji pieņemts, proti, tas, ka arī profesionālo pakalpojumu sniedzējiem jāievēro konkurences noteikumi. Tā kā absolūti patiesi ir tas, ka ekonomiskie kritēriji nevar būt vienīgais parametrs, ar kādu izvērtē profesionālos pakalpojumus, jo tie nav vienkārši atkārtoti tehniski lietojumi, bet gan pakalpojumi, kas problēmas risināšanā izmanto zināšanas, tad patiesi ir arī tas, ka šie pakalpojumi ir ekonomiska darbība, kas gadījumā, ja to veic, ievērojot konkurences likumus, rada lielāku labklājību un var sniegt svarīgu ieguldījumu Lisabonas programmas īstenošanā.

7.4.2.1

Komisijas paziņojuma par Konkurenci profesionālajos pakalpojumos  (6) saturs šajā ziņā ir interesants. Šis ziņojums būtībā uzsver to, cik svarīga nozīme var būt profesionālajiem pakalpojumiem Eiropas ekonomikas konkurētspējas uzlabošanā, tik lielā mērā, cik šie pakalpojumi ir būtiski ieguldījumi uzņēmējsabiedrībām un ģimenēm. No otras puses, paziņojumā izmantotas empīriskas pētījumu metodes, lai apstrīdētu negatīvo ietekmi, kāda uz patērētājiem var būt un ir pārmērīgiem vai novecojušiem normatīvajiem aktiem, tādiem kā tie, kas attiecas uz cenu noteikšanu, reklāmu, iestāšanās prasības, ekskluzīvas tiesības un uzņēmuma struktūra.

7.4.3

Tādēļ prioritāte ir ieviest un paātrināt reformu procesu. Šajā sakarā EESK mudina Komisiju paturēt prātā savu apņemšanos publicēt jaunu ziņojumu par “panākumiem ierobežojošu un nepamatotu noteikumu atcelšanā” 2005. gadā. Saistībā ar minēto Komisija ir jau apņēmusies daudz ciešāk izsekot saiknei starp normatīvā akta līmeni, ekonomiskajiem rezultātiem (cenas un kvalitāte) un patērētāju apmierinātību.

7.4.4

Vienlaikus EESK vēlas atkārtoti uzsvērt Tiesas 2003. gada 9. oktobra sprieduma svarīgumu Consorzio Industria Fiammiferi lietā, kas ļauj nacionālajām iestādēm “nepiemērot” valstu noteikumus, kas uzliek uzņēmējsabiedrībām pienākumu iesaistīties darbībā pretēji 81. pantam.

7.4.5

Visbeidzot, jāpieliek visas pūles, lai veicinātu lielāku un informētāku iesaistīšanos reformu procesā no attiecīgo nozaru puses.

7.5   Informācijas plurālisms un konkurences likums

7.5.1

Savā XXXIII ziņojumā par konkurences politiku Komisija konstatē, ka plašsaziņas līdzekļu plurālisma un brīvības sniegt un saņemt informāciju uzturēšana un attīstīšana ir Eiropas Savienības pamatuzdevums kā vērtības, kam ir izšķiroša nozīme demokrātijas procesā. Komisija konstatē arī to, ka atbildība par plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju, pirmkārt, jāuzņemas dalībvalstīm. Konkurences politikas instrumentu piemērošana plašsaziņas līdzekļu nozarē, Komisija ziņojumā piebilst, ir ierobežota, pievēršot uzmanību problēmām, kādas rada dominējošu pozīciju radīšana vai stiprināšana attiecīgajos tirgos, un uzraugot konkurentu izspiešanu no šiem tirgiem. Pēc EESK domām nodalījums starp ES uzdevumiem un nacionālo valdību uzdevumiem ir visai neskaidrs, un virkne svarīgu jautājumu paliek neatrisināta:

jāatzīmē, ka dažādās dalībvalsts ir atšķirīgi normatīvie akti un pieejas, ko nepieciešams saskaņot: Komisija uzsāka procesu 1989. gadā un tad turpināja 1997. gadā ar Direktīvu par televīziju bez robežām, kuras mērķis bija ne tikai ekonomiska lietderība, bet arī cieņa pret kultūru dažādību, minoritāšu aizsardzība, atbildes tiesības u. tml.;

plašsaziņas līdzekļu jomā jānodala vispārējie pretmonopola noteikumi un noteikumi, kas īpaši izveidoti, lai aizsargātu informācijas plurālismu. Darbības konkurences noteikumi ir pamata nosacījums plurālisma sekmēšanā, taču tie paši par sevi nav pietiekami. Atšķirībā no konkurētspējīgas sistēmas, kurā katras uzņēmējsabiedrības tirgus jaudai jāsaskaras ar konkurējošo uzņēmējsabiedrību iniciatīvu un darbību, plurālisma veicināšana un aizsargāšana prasa nepārprotamu sabiedrības tiesību atzīšanu attiecībā uz efektīvu piekļuvi neatkarīgiem informācijas avotiem, kā arī uz alternatīvu un potenciāli atšķirīgu informāciju; tādu tiesību atzīšanu, kas jāaizstāv visos līmeņos;

visbeidzot, pakāpeniskās konverģences process telekomunikāciju, IT, radio, televīzijas un izdevējdarbības starpā apgrūtina dažādu tirgu struktūru precīzu noteikšanu. Risks, pienācīgi neizprotot šo procesu, ir tāds, ka konkurences noteikumu ietekme mazināsies un plurālisma princips pavājināsies.

7.5.2

Jaunā Eiropas Konstitūcija būtiski paplašinās Komisijas rezumējumu. EESK ir pārliecināta, ka jaunā tiesiskā sistēma dos papildu enerģiju Komisijas uzdevumā, sniedzot ieteikumus un/vai tieši iejaucoties, lai aizstāvētu un attīstītu informācijas brīvību un plurālismu.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  OV C 80, 30.03.2004

(2)  OV C 117, 30.04.2004

(3)  Padomes 2004. gada 20. janvāra Regula 139/2004

(4)  OV C 157, 28.06.2005

(5)  OV C 302, 07.12.2004

(6)  2004. gada 9. februāra COM(2004) 83 galīgā versija


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/8


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tēmu Eiropas Parlamenta un Padomes regulas priekšlikums par starptautiskā dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem

(COM(2004) 143 final — 2004/0049 (COD))

(2005/C 221/02)

2004. gada 28. aprīlī Padome nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 71. pantu par tēmu “Eiropas Parlamenta un Padomes regulas priekšlikums par starptautiskā dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem”

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības nodaļa, kas bija atbildīga par komitejas darba sagatavošanu par konkrēto tēmu, pieņēma tās atzinumu 2005. gada 17. janvārī Ziņotājs bija Chagas kungs.

Tās 414. plenārajā sesijā (2005. gada 9. februāra sēdē) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar 119 balsīm “par”, 1 “pret” un 4 “atturoties” pieņēma šādu atzinumu:

1.   Ievads

1.1

Šis Eiropas Parlamenta un Padomes regulas priekšlikums par starptautiskā dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (turpmāk tekstā saukta “Kvalitātes Direktīva par pasažieru transportu”) ir daļa no dokumenta, kas pazīstams kā trešā dzelzceļa pakete, ko Komisija pieņēma 2004. gada 3. martā. Citi elementi ir:

Grozītā Direktīva 91/440/EEK par starptautiskā pasažieru dzelzceļa transporta liberalizāciju (COM(2004) 139 final);

Direktīvas priekšlikums par vilcienu apkalpes sertificēšanu (COM(2004) 142 final);

Regulas priekšlikums par kompensāciju neatbilstības gadījumos, kad pārkāptas līguma kvalitātes prasības attiecībā uz dzelzceļa kravu pakalpojumiem (COM(2004) 144 final)

un

Komisijas paziņojums par Eiropas dzelzceļa sistēmas turpmāku integrāciju (COM(2004) 140);

Komisijas personāla darba dokuments par pakāpenisku tirgus atvēršanu starptautisko pasažieru dzelzceļa pakalpojumiem (SEK (2004) 236).

1.2

Pirmā dzelzceļa pakete (pazīstama arī kā Infrastruktūras pakete) stājās spēkā 2001. gada 15. martā, un tika pieprasīts, ka šī pakete tiek iestrādāta nacionālajā likumdošanā līdz 2003. gada 15. martam. Tā ietver šādus elementus:

Direktīvas 91/440/EEK grozījums: starp citiem jautājumiem, brīva tirgus piekļuve starptautiskajai dzelzceļa kravas satiksmei Transeiropas dzelzceļa kravas tīklā līdz 2003. gada 15. martam un pilnīga starptautiskā dzelzceļa kravas satiksmes liberalizācija līdz 2008. gada 15. martam; (1)

Eiropas dzelzceļa operatoru licence (Direktīvas 95/18/EK grozījums) (2);

Noteikumu saskaņošana, lai nodrošinātu dzelzceļa infrastruktūras kapacitāti un infrastruktūras maksu iekasēšanu, kā arī izsniegtu drošības sertifikātus (atceļ Direktīvu 95/19/EK) (3).

1.3

2003. gada oktobrī Eiropas Komisija nosūtīja deviņām dalībvalstīm uzaicinājumu ierasties uz Eiropas Tiesu, jo tās nebija paziņojušas par Pirmās dzelzceļa paketes iestrādi nacionālajā likumdošanā. 2004. gada maijā piecām valstīm vēl joprojām vajadzēja sniegt paziņojumu un divas dalībvalstis tikai daļēji bija īstenojušas nacionālās likumdošanas noteikumus.

1.4

Otrā dzelzceļa pakete tika publicēta “Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī”2004. gada 30. aprīlī, un tā ir jāiestrādā nacionālajā likumdošanā līdz 2006. gada 30. aprīlim. Tā satur šādus elementus:

Direktīvas 91/440/EEK grozījums: Brīvas tirgus piekļuves izvirzīšana starptautiskajai dzelzceļa kravas satiksmei līdz 2006. gada 1. janvārim un vietējās dzelzceļa kravas satiksmes liberalizācija, ieskaitot kabotāžu, no 2007. gada 1. janvāra (4);

Direktīva par Kopienas dzelzceļu drošību (5);

Regula, ar kuru tika nodibināta Eiropas Dzelzceļa aģentūra (6);

Grozītā direktīva par ātrgaitas dzelzceļa sistēmas savietojamību (Direktīva 96/48/EK) un grozītā direktīva par standarta dzelzceļa sistēmu (Direktīva 2001/16/EK) (7).

1.5

Pirmās un otrās dzelzceļa paketes ietvaros tika radīts juridiskais pamats starptautiskajam dzelzceļa kravas transporta tirgum. Tiesiskie akti attiecas uz tirgus piekļuvi, licencēšanu un dzelzceļa operatoru drošības sertifikātu iesniegšanu, infrastruktūras piekļuvi un piekļuves maksu aprēķinu, dzelzceļa drošības tiesisko aktu izstrādi, kā arī uz pasākumiem, lai nodrošinātu dzelzceļa sistēmas tehnisko savietojamību.

1.6

Šie juridiskie akti, kas noteikti ar pirmo un otro paketi, pieprasa, kā EESK apgalvoja tās atzinumā par otro dzelzceļa paketi (8), pilnīgu sektora restrukturizēšanu un jaunu varas instanču un kompetenču radīšanu.

1.7

Šajā priekšlikumā Komisija iesaka pieņemt likumdošanu, lai sniegtu līdzvērtīgu aizsardzību starptautiskajiem dzelzceļa pasažieriem, ko bauda gaisa satiksmes izmantotāji, kuru tiesības virspārdotu reisu un kavēšanās gadījumā ir labāk aizsargātas.

2.   Komisijas priekšlikums

2.1   Atbildība un kompensācija

2.1.1

Regulas projekts nosaka dzelzceļa operatoru atbildību pasažieru nāves vai ievainojumu gadījumā vai bagāžas pazaudēšanas vai bojājumu gadījumā.

2.1.2

Obligātie kompensāciju maksājumi ir noteikti attiecībā uz kavēšanos (III Pielikums); šie maksājumi neietekmē pasažiera tiesības uz transportu.

III Pielikums

Pakalpojumu veids

Ceļojuma ilgums

50 % kompensācija šādā gadījumā

100 % kompensācija šādā gadījumā

Starptautiskie maršruti pilnībā vai daļēji ar plānoto ātrgaitas dzelzceļa servisu

Līdz divām stundām

Kavēšanās no 30 līdz 60 minūtēm

Kavēšanās ilgāk par 60 minūtēm

Ilgāk par divām stundām

Kavēšanās no 60 līdz 120 minūtēm

Kavēšanās ilgāk par 120 minūtēm

Starptautiskie maršruti ar plānotajiem vilcieniem, kas nav ātrgaitas vilcieni

Līdz četrām stundām

Kavēšanās no 60 līdz 120 minūtēm

Kavēšanās ilgāk par 120 minūtēm

Ilgāk par četrām stundām

Kavēšanās no 120 līdz 240 minūtēm

Kavēšanās ilgāk par 240 minūtēm

2.1.3

Regulas projekts vispārēji nosaka pasažieru tiesības, kuri nokavē vilcienu vai kuru vilcieni ir atcelti, kā arī rūpes par klientiem kavēšanās vai nokavētu vilcienu gadījumā.

2.2   Informācijas pieejamība un biļešu tirdzniecība

2.2.1

I Pielikums nosaka obligāto informāciju, kas jānodrošina dzelzceļa operatoriem pirms un pēc, kā arī brauciena laikā. II Pielikums nosaka obligāto informāciju, kas jāsniedz uz biļetes.

2.2.2

Dzelzceļa operatoriem ir jāpārdod biļetes un/vai tiešās satiksmes biļetes centra stacijās un apkārtējos rajonos. Vairākiem dzelzceļa operatoriem ir jāstrādā kopā šajā nolūkā un jāparaksta līgumi, lai nodrošinātu tiešās satiksmes biļetes. Šīs biļetes ir jānodrošina pārdošanai biļešu kasēs, biļešu mašīnās, pa telefonu vai internetā. Ja biļešu kases ir slēgtas vai mašīnas nedarbojas, vilcienā ir jābūt pieejamām starptautiskajām biļetēm. Sistēmas automātiem ir jābūt atvērtiem visiem dzelzceļa operatoriem, lai sniegtu informāciju un nodrošinātu biļešu pārdošanu.

2.2.3

Dzelzceļa operatoriem ir jāinformē sabiedrība par plāniem atlikt starptautisko pakalpojumu nodrošināšanu.

2.3   Personas ar ierobežotām kustības spējām

2.3.1

Ieteiktā regula nosaka palīdzības ietvarus cilvēkiem ar ierobežotām kustības spējām stacijā un vilcienā, kā arī iekāpjot un izkāpjot no vilciena vai mainot vilcienus. Nepieciešamība pēc palīdzības ir jāpaziņo iepriekš 24 stundu laikā.

2.4   Pakalpojumu kvalitātes standarti un sūdzību procedūras

2.4.1

Dzelzceļa operatoriem ir nepieciešams noteikt pakalpojumu kvalitātes standartus (definēti IV Pielikumā) un sakārtot kvalitātes pārvaldības sistēmu. Kvalitātes sniegums ir jāpublicē gada pārskatā.

2.4.2

Ir jāizstrādā sūdzību procedūra, saskaņā ar kuru ir jānosūta atbilde klientam tādā valodā, kādā sūdzība tika iesniegta. Sūdzība var tikt iesniegta vienā no tās valsts valodām, kurai starptautiskais vilciens brauc cauri. Angļu, franču un vācu valoda ir jebkurā gadījumā pieļaujama. Tas attiecas arī uz sūdzībām, kas izteiktas personīgi pie biļešu kases.

3.   Priekšlikuma izvērtējums

3.1   Pamatnovērojumi

3.1.1

Komisijas priekšlikums attiecas uz divām jomām vienlaicīgi. Priekšlikumi attiecībā uz operatoru atbildību un kompensāciju vilciena kavēšanās vai atcelšanas gadījumā vai īpašuma kaitējuma vai bojājuma gadījumā un palīdzība personām ar ierobežotām kustības spējām sedz to pašu spektru, kā Regula par kompensāciju un palīdzību pasažieriem atteiktas iekāpšanas, reisa atcelšanas vai ilgas kavēšanās gadījumā (9). Šis priekšlikums attiecas uz pasažieru tiesībām otrajā transporta sektorā, t.i., uz dzelzceļiem.

3.1.2

Otrā joma attiecas uz atsevišķiem jautājumiem. Šajā aspektā operatoriem nepieciešams nodrošināt, ka pasažieri var iegūt informāciju par vilcienu sarakstu un braukšanas maksu un nopirkt biļetes pilna apjoma apkalpošanā konkurētspējīgā sistēmā. Tas attiecas gan uz savienojumiem starp centra stacijām, gan uz stacijām apkārtējos rajonos. Šis priekšlikums ir cieši saistīts ar priekšlikumu grozīt Direktīvu 91/440/EEK, kā arī ar starptautiskā pasažieru transporta liberalizāciju.

3.1.3

Vilcienu sarakstu un braukšanas maksas informācijas standarti ar dažiem izņēmumiem (piemēram, “Thalys”, “Eurostar”) attiecībā uz biļešu izsniegšanu tiek pildīti saskaņā ar pašreizējo sistēmu, kurā starptautiskais pasažieru transports ar vilcienu tiek veikts saskaņā ar sadarbības nolīgumiem starp dzelzceļa operatoriem vai starptautiskajām grupām. Ņemot vērā konkurējošo uzņēmumu sistēmu, nepieciešams šos noteikumus saglabāt un uzlabot ar regulas vai attiecīga likuma palīdzību.

3.2   Kompetence

3.2.1

Priekšlikums attiecas uz pasažieru starptautisko transportu, braucot ar vilcienu. Tomēr noteikumi attiecas arī uz savienojumiem no centra stacijas līdz stacijām apkārtējos rajonos.

3.2.2

EESK uzsver, ka savienošanas pakalpojumus varētu ietvert sabiedrisko pakalpojumu līgumos.

3.2.3

Tomēr regulas kompetence ir ierobežota ar tās definīciju par “dzelzceļa uzņēmumiem” (2. panta 1. pants). Tā ietver tikai tos uzņēmumus, kuru pamatuzņēmējdarbība ir transportēt pasažierus. Tādējādi varētu saprast, ka dzelzceļa uzņēmumi, kas pārvadā kravu, netiek ietverti regulas noteikumos. Tas nav akceptējams.

3.3   Atbildība un kompensācija

3.3.1

EESK pozitīvi vērtē Eiropas likumdošanas īstenošanas principu par pasažieru kompensēšanu, ja pakalpojumi nav nodrošināti apmierinošā līmenī vai tie vispār nav nodrošināti, kā arī par dzelzceļa operatoru atbildību.

3.3.2

Tomēr ir svarīgi nodrošināt, ka saistošā likumdošana attiecas uz dažādiem konkurējošiem transporta operatoriem vienlīdzīgi.

3.3.3

Ir skaidri redzams, ka kompensācija starptautiskā dzelzceļa pasažieriem tiek izmaksāta agrāk, nekā gaisa (aviācijas) pasažieriem, neskatoties uz faktu, ka zemes robežu dzelzceļa satiksmē bieži ir vērojams ilgāks ceļojuma laiks un tajā ir lielāks dezorganizācijas potenciāls. Piemēram, braukšanas maksa tiek atmaksāta gaisa pakalpojumu izmantotājiem tikai tad, ja notikusi kavēšanās piecu stundu garumā.

3.3.4

Gadījumā, ja vilciens kavējas, pasažieriem ir jāpiedāvā bezmaksas maltītes un uzkožamie, ņemot vērā gaidīšanas laika ilgumu. Gaisa transporta gadījumā, slieksnis ir divas stundas vai vairāk.

3.3.5

Atceltu reisu gadījumā kompensāciju nav nepieciešams izmaksāt, ja reisa atcelšana notiek “neparedzētu apstākļu” dēļ. Šis izņēmuma gadījums, kas atbrīvo no atbildības, nepastāv pasažieru transportēšanas gadījumā ar vilcienu.

3.3.6

Līdzīgi regula par lidojumiem nenosaka kompensāciju par bojājumiem, kas radušies reisa kavēšanās vai atcelšanas gadījumā. Bez tam ieteiktā regula nenosaka atbildību par radītajiem bojājumiem.

3.3.7

Maksimālais atbildības ierobežojums tiek noteikts dažādos līmeņos attiecībā uz rokas bagāžu un cita veida bagāžu: 1 800 eiro rokas bagāžai un 1 300 eiro cita veida bagāžai. No paskaidrojošā raksta var secināt, ka Komisija ir izstrādājusi dažādus, bet salīdzināmus nolīgumus (CIV dzelzceļa sektoram un Monreālas konvencija gaisa pakalpojumu sektoram). Pēc pasažieru domām, šī atšķirība ir neizprotama.

3.3.8

Ieteiktā regula ietver dažādus noteikumus par operatora atbildību attiecībā uz klientu atkarībā no tā, vai tā ir vai nav operatora vaina. Tādējādi operators ir atbildīgs par pasažiera rokas bagāžas pazaudēšanu vai bojājumu radīšanu tikai tad, ja tā ir operatora vaina. Pārējos gadījumos operators ir atbildīgs, ja tā ir vai nav viņa vaina.

3.3.9

Operators nav atbildīgs par kavēšanos, ja tā radusies ārkārtas laika apstākļu dēļ, dabas katastrofu dēļ, kara darbības vai terorisma dēļ. Operators ir atbildīgs par kavēšanos jebkāda cita iemesla dēļ, neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav viņa vaina.

3.3.10

Kopumā EESK atbalsta atbildības jautājumu, neatkarīgi no operatora vainas kavēšanās gadījumā jebkurā transporta sektorā. Tā nav kompensācija par bojājumiem šaurākajā izpratnē, bet drīzāk kompensācija par pakalpojumiem, kas netika sniegti. Patērētājam/klientam neko neizsaka tas, vai operators ir vai nav vainīgs. Ieteiktie ierobežojumi ir atbilstoši.

3.3.11

No ieteiktās regulas nav skaidrs, vai pasažieris var atcelt viņa/viņas braucienu kavēšanās gadījumā un var saņemt pilnu braukšanas maksas atmaksu. Jo īpaši darījumu brauciena gadījumā kavēšanās var padarīt braucienu bezjēdzīgu.

3.4   Palīdzība personām ar ierobežotām kustības spējām un citiem pasažieriem

3.4.1

EESK pozitīvi vērtē noteikumus par palīdzību cilvēkiem ar ierobežotām kustības spējām.

3.4.2

Dzelzceļa operatoriem jānodrošina informācijas pieejamība visiem pasažieriem, ieskaitot personas ar ierobežotu pārvietošanās spēju, kā noteikts 2. panta 21. punktā, izvietojot “informācijas logus” un stendus atbilstošā augstumā, sagatavojot tekstu lielākā formātā un viegli salasāmu.

3.5   Informācija pasažieriem un informācija par biļetēm

3.5.1

EESK pozitīvi vērtē noteikumus par pasažieru informēšanu pirms un pēc brauciena, kā arī brauciena laikā (I Pielikums). Jo īpaši informācijas trūkums pirms brauciena un tā laikā kavēšanās gadījumā regulāri izraisa klientu neapmierinātību.

3.5.2

Kas attiecas uz obligāto informāciju uz biļetēm (II Pielikums), ir jāsniedz informācija, vai un kad no biļetes var atteikties un atgūt braukšanas maksu. Tā kā biļešu rezervēšanas sistēmās pastāv daudz variantu, pasažieriem bieži rodas neskaidrības šajā sakarā.

3.5.3

Regula nosaka, ka (3., 5. un 6. pants):

dzelzceļa operatoriem un/vai brauciena operatoriem ir jāsniedz informācija par brauciena laiku, maksu, velosipēdu pārvadāšanu utt. Attiecībā uz visiem pakalpojumiem, ieskaitot tos, ko piedāvā citi operatori visās tirdzniecības sistēmās (biļešu kasēs, pa telefonu, internetu vai citām sistēmām, kas var kļūt pieejamas nākotnē);

operatoriem ir jāstrādā kopā, lai pārdotu tiešās satiksmes biļetes klientiem, izmantojot visas tirdzniecības sistēmas.

3.5.4

Principā EESK uzskata, ka pasažieriem ir jāpiedāvā pilna apjoma apkalpošanas biļešu pasūtīšanas un informācijas sistēmas attiecībā uz visa veida dzelzceļa transportu un saistītajiem pakalpojumiem.

3.5.5

Tomēr EESK pievērš uzmanību dzelzceļa īpatnībām, t.i., uz:

tīkla atkarību un starptautisko tālsatiksmes savstarpējo atkarību, vietējiem tālsatiksmes un vietējiem pakalpojumiem, ieskaitot sabiedrisko pakalpojumu maršrutus, kas tiek pakļauti citām līguma saistībām;

īstermiņa pasūtījumu priekšrocībām (spontāni braucieni), iespēju iekāpt vilcienā brauciena laikā un vairākos gadījumos — prasības trūkumu rezervēt vietu;

biļetes, kas ir nododamas starp personām.

3.5.6

Tieši piemērojama regula nevar noteikt atbilstošu noteikumu attiecībā uz sarežģījumiem, kas rodas no savienojumiem starp starptautiskā dzelzceļa pasažieru pakalpojumiem un reģionālajiem pakalpojumiem tīklā, kas ietver konkurējošo operatoru integrāciju. Ietekmēto dzelzceļa staciju skaits (centrālā stacija un stacijas apkārtējos rajonos) ir ievērojams.

3.5.7

Komiteja uzsver, ka attiecībā uz starptautiskajiem dzelzceļa pasažieru pakalpojumiem šie standarti šobrīd tiek pildīti lielā apjomā. Tomēr konkurējošu uzņēmumu sistēmā šos noteikumus nepieciešams saglabāt un uzlabot ar atbilstošu likumdošanu.

3.6   Regulas ietekme uz darbiniekiem

3.6.1

Ieteiktās regulas 21. pants nosaka, ka dzelzceļa uzņēmums ir atbildīgs par tā darbiniekiem. 22. pantā, no otras puses, ir minēta apkopoto sūdzību iespējamība un tajā ir ietvertas sūdzības pret darbiniekiem. Ir skaidri jānorāda, ka dzelzceļa darbinieki nenes atbildību par pasažieru vai trešo pušu sūdzībām, bet ka to arī turpmāk nes darba devējs.

3.6.2

Sekojoši, lielas kompensācijas par kavēšanos neradīs situācijās, kad dzelzceļa operatoriem jāriskē drošības jomā, lai izvairītos no kompensācijas prasībām. Bez tam tiks novērstas situācijas, kad dzelzceļa uzņēmumi rada ievērojamu spiedienu uz to darbiniekiem, radot risku nevērīgi izturēties pret darbu, braukšanu un atpūtas laiku. Bez tam ir nepieciešams nodrošināt, ka ir pietiekošs skaits atbilstoši apmācītu darbinieku, lai pildītu kvalitātes prasības.

3.6.3

Tādējādi IV Pielikumam par obligātajiem pakalpojumu kvalitātes standartiem ir jāsedz atbildīgo darbinieku prasmes. Tas attiecas ne tikai uz vilciena apkalpi, bet arī uz stacijas darbiniekiem, kā arī uz darbiniekiem, kas izskata sūdzības.

4.   Secinājumi

4.1

EESK pozitīvi vērtē regulas priekšlikumu par starptautiskā dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem. Tas paplašina patērētāju aizsardzības noteikumus, kas pašreiz attiecas tikai uz aviācijas pakalpojumiem un cita veida transportu.

4.2

Tomēr EESK ir pret nevienlīdzīgu attieksmi pret konkurējošiem transportlīdzekļiem. Noteikumiem, kas tiek piemēroti dzelzceļa sektorā, nav jābūt stingrākiem nekā gaisa pakalpojumu sfērā.

4.3

EESK uzskata, ka regulā vēl nepieciešami uzlabojumi attiecībā uz individuāliem noteikumiem saistībā ar atbildību par bojājumiem, kā arī jānosaka galējie ierobežojumi attiecībā uz atbildību un izņēmumiem vilciena atcelšanas gadījumā.

4.4

Principā EESK atzīst braukšanas maksas atmaksu gadījumā, ja pakalpojumi netiek sniegti vai tie sniegti neatbilstoši, neatkarīgi no tā, vai operators bija vainīgs vai nē, kamēr vien šis noteikums attiecas uz visa veida transportlīdzekļiem.

4.5

EESK atbalsta pilna apjoma apkalpošanas informācijas un biļešu rezervēšanas sistēmas, kas garantē labu pakalpojumu kvalitāti pasažieriem. Tomēr tā rezervēti attiecas pret faktu, ka tās tiek ietvertas tajā paša regulā, kur tiek apskatīti kompensācijas un atbildības jautājumi.

4.6

EESK uzsver, ka pilna apjoma apkalpošanas informācijas un biļešu rezervēšanas sistēmas apvienotajās energosistēmās ar tīkla nodrošinātājiem starptautiskajā, nacionālajā, reģionālajā un valsts pakalpojumu transportā ar konkurējošiem operatoriem, ir ļoti sarežģīts pasākums, jo īpaši, ja šī sistēma ir pieejama visās tirdzniecības sistēmās.

4.7

EESK uzsver, ka likumdošana par pasažieru informāciju un biļešu izsniegšanu starptautiskajam pasažieru transportam ar vilcienu, ir jāizskata saistībā ar Direktīvas 91/440/EEK grozījumu par starptautiskā pasažieru dzelzceļa transporta liberalizāciju.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Direktīva 2001/12/EK – OV L 75, 15.03.2001., 1. lpp. – EESK Atzinums – OV C 209, 22.07.1999., 22. lpp.

(2)  Direktīva 2001/13/EK – OV L 75, 15.03.2001., 26. lpp. – EESK Atzinums – OV C 209, 22.07.1999., 22. lpp.

(3)  Direktīva 2001/14/EK – OV L 75, 15.03.2001., 29. lpp. – EESK Atzinums – OV C 209, 22.07.1999., 22. lpp.

(4)  Direktīva 2004/51/EK – OV L 164, 30.04.2004., 164. lpp. – EESK Atzinums – OV C 61, 14.03.2003., 131. lpp.

(5)  Direktīva 2004/49/EK – OV L 164, 30.04.2004., 44. lpp. – EESK Atzinums – OV C 61, 14.03.2003., 131. lpp.

(6)  Direktīva 2004/881/EK – OV L 164, 30.04.2004., 1. lpp. – EESK Atzinums – OV C 61, 14.03.2003., 131. lpp.

(7)  Direktīva 2004/50/EK – OV L 164, 30.04.2004., 114. lpp. – EESK Atzinums – OV C 61, 14.03.2003., 131. lpp.

(8)  OV C 61, 14.03.2003., 131. lpp.

(9)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regula (EK) Nr. 261/2004, nosakot kopējus noteikumus par kompensāciju un palīdzību pasažieriem noraidītas iekāpšanas, reisa atcelšanas vai ilgas kavēšanās gadījumā un atceļot Regulu (EEK) Nr. 295/91.


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/13


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kompensācijām gadījumos, kad kravas neatbilst līgumā paredzētajām dzelzceļa pārvadājumu prasībām

(COM(2004) 144 final — 2004/0050 (COD))

(2005/C 221/03)

2004. gada 28. aprīlī Padome saskaņā ar Eiropas Savienības dibināšanas līguma 71.punktu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai gadījumos, kad kravas neatbilst līgumā paredzētajām dzelzceļa pārvadājumu prasībām

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas darbu šajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 17. janvārī. Ziņotājs bija Chagas kgs.

Savā 414. plenārajā sesijā (2005. gada 9. februāra sēdē) Komiteja ar 130 balsīm par un 2 atturoties pieņēma sekojošu atzinumu:

1.   Ievads

1.1

Šis priekšlikums ir daļa no trešās dzelzceļa paketes, ko 2004. gada 3. martā pieņēma Eiropas Komisija. Tās pārējās sastāvdaļas ir sekojošas:

Grozījums direktīvai 91/440/EEK: starptautisko dzelzceļa pasažieru pārvadājumu liberalizācija (COM(2004) 139 final);

Priekšlikums par Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par starptautisko dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (COM(2004) 143 final);

Priekšlikums par regulu attiecībā uz kompensāciju nosacījumiem un kvalitātes prasībām dzelzceļa kravu pārvadājumiem (COM(2004) 144 final);

un

Paziņojums par Eiropas dzelzceļa sistēmas turpmāko integrāciju (COM(2004) 140 final);

Komisijas darba dokuments par pakāpenisku tirgus atvēršanu starptautiskajiem pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu (SEC(2004) 236).

1.2

Pirmā dzelzceļa pakete (to dēvē arī par infrastruktūras paketi) stājās spēkā 2001. gada 15. martā, un to vajadzēja iekļaut nacionālajos normatīvajos aktos līdz 2003. gada 15. martam. Tai ir sekojošas sastāvdaļas:

Direktīvas 91/440/EEK grozījumi, kas ietver brīvu tirgus pieeju starptautiskajiem kravu pārvadājumiem trans-Eiropas dzelzceļa kravu pārvadājumu tīklā no 2003. gada 15. marta un visu starptautisko dzelzceļa kravu pārvadājumu liberalizāciju no 2008. gada 15. marta (1);

Direktīvas par Eiropas licenci dzelzceļa uzņēmumiem paplašinājums (Direktīvas grozījumi 95/18/EK) (2);

Dzelzceļa infrastruktūras asignējumu pārvaldīšanas noteikumu harmonizēšana, maksas iekasēšana par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu un drošības sertifikācija (aizvieto Direktīvu 95/19/EK) (3).

1.3

2003. gada oktobrī Eiropas Komisija iesūdzēja deviņas dalībvalstis Eiropas tiesā par to, ka tās nebija iekļāvušas nacionālajos normatīvajos aktos pirmo dzelzceļa paketi. Līdz 2004. gada maijam piecu dalībvalstu paziņojumi par to vēl aizvien nebija saņemti, un divas dalībvalstis nacionālajos normatīvajos aktos bija iekļāvušas tikai dažus noteikumus.

1.4

Otrā dzelzceļa pakete tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2004. gada 30. aprīlī, un līdz 2006. gada 30.aprīlim tā jāiekļauj nacionālajos normatīvajos aktos. Tai ir sekojošas sastāvdaļas:

ES Direktīvas grozījums 91/440/EK, paātrinot brīvu tirgus pieeju starptautiskajiem dzelzceļa kravu pārvadājumiem, to paredzot no 2006. gada 1. janvāra, un liberalizējot nacionālos dzelzceļa kravu pārvadājumus, ieskaitot kabotāžu, no 2007. gada 1. janvāra (4);

Direktīva par dzelzceļa drošību Savienībā (5);

Regula par Eiropas dzelzceļa aģentūras izveidi (6);

Grozījumi Direktīvām par ātrgaitas dzelzceļa (96/48/EK) un standarta dzelzceļa sistēmu (2001/16/EK) savietojamību (7).

1.5

Pirmā un otrā dzelzceļa pakete nodrošināja juridisko pamatu vienota dzelzceļa pārvadājumu tirgus izveidei. Tas aptver pieeju tirgum, dzelzceļa uzņēmumu licencēšanu un drošības sertificēšanu, pieeju infrastruktūrai un maksas par tās lietošanu iekasēšanu, dzelzceļa drošības juridiskā ietvara radīšanu un pasākumus dzelzceļa sistēmas tehniskās savietojamības nodrošināšanai.

1.6

Šis priekšlikums papildina esošo juridisko ietvaru tirgus atvēršanai, izmantojot pasākumus kravu pārvadājumu kvalitātes uzlabošanai.

2.   Komisijas priekšlikums

2.1

Priekšlikums regulai par kravu pārvadājumu kvalitāti izstrādāts ar domu uzlabot dzelzceļa kravu transportēšanu, noslēdzot līgumus par kompensāciju starp dzelzceļa uzņēmumiem un kravu piegādātājiem. Komisija uzskata, ka kvalitātes un uzticamības trūkums dzelzceļa kravu pārvadājumos ir galvenie iemesli pieticīgajiem rādītājiem par dzelzceļa kravu transportēšanas apjomu pieaugumu un sarūkošo tirgus daļu.

2.2

Komisija cer, ka kompensāciju sistēmas piemērošana mudinās dzelzceļa kravu pārvadāšanas uzņēmumus uzlabot pakalpojumu kvalitāti. Priekšnoteikums tam ir stingrais konkurences spiediens kvalitātes uzlabošanai laika gaitā, bet, pēc komisijas ieskatiem, īsta Eiropas dzelzceļa kravu pārvadājumu attīstība nenotiek pietiekami ātri. Jaunie uzņēmumi šai nozarē veido tikai 3 līdz 4 % tirgus, un dažās dalībvalstīs nav konkurējošu uzņēmumu.

2.3

Piedāvātā regula izvirza prasību dzelzceļa kravu pārvadāšanas uzņēmumiem un pārvadājumu pasūtītājiem pārvadājumu līgumos iekļaut kvalitātes prasības un to neievērošanas gadījumā izmaksāt kompensācijas. Līgumslēdzējām pusēm jāvienojas vismaz par sekojošām kvalitātes prasībām:

preču, vagonu vai vilcienu nodošanas laiki,

piegādes laiks un kompensācija par kavējumiem,

kompensācija preču bojājumu vai zudumu gadījumā,

kompensācija par vilciena atcelšanu no pārvadātāja vai pasūtītāja puses,

kvalitātes uzraudzības sistēma

2.4

Piedāvātā regula izvirza noteikumus par maksimālajiem un minimālajiem kompensāciju apjomiem aizkavēšanās, bojājuma, zuduma, informācijas par kavēšanos trūkuma dēļ un zaudētām vai bojātam precēm kavējumu dēļ. Piemēram, ja preces ir sabojātas, tiek noteikta maksimālā kompensācija EUR 75 apmērā par kilogramu bruto bojātās masas. Blokvilcienu (vilcienu ar nemainīgu sastāvu un viena tipa vagoniem) aizkavēšanās gadījumā kompensāciju nosaka ne mazāk par 5 % un ne vairāk par 25 % no transportēšanas cenas. Gadījumā, ja nav sniegta informācija par aizkavēšanos, kompensācija veido vismaz 5 % no transportēšanas cenas.

2.5

Līgumslēdzējām pusēm jāizvirza noteikums par kompensāciju gadījumā, ja dzelzceļa uzņēmums vai pakalpojuma pasūtītājs atceļ vilcienu. Puses var vienoties par kompensāciju gadījumā, ja deklarēta pārvadājamo preču vērtība vai interese par piegādi.

2.6

Pušu atbildība tiek izslēgta, ja vainīga viena no pusēm, ja tā ir trešās puses kļūda vai jebkāda cita rīcība, nepārvarama vara, neparedzēti apstākļi jeb to sekas. Ja tiek celta prasība par kompensāciju infrastruktūras vadītāja dēļ, tad dzelzceļa uzņēmums to samaksā un attiecīgi pieprasa samaksāto summu no infrastruktūras vadītāja.

2.7

Ja iesaistīti vairāki dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, tad visi uzņēmumi ir “kopīgi un atsevišķi atbildīgi” neraugoties uz to, kura uzņēmuma vainas dēļ radusies kavēšanās vai zaudējumi.

3.   Piezīmes par komisijas ierosinājumu

3.1

Lai veicinātu dzīvotspējīgu transporta sistēmu un drošu līdzsvaru starp transporta veidiem, kā noteikts Eiropas Transporta politikas Baltajā grāmatā 2010. gadam, Savienība ir noteikusi mērķi palielināt dzelzceļa kravu pārvadājumu apjomu. Viens no veidiem, kā uzlabot dzelzceļa kravu transportēšanu, ir kvalitātes uzlabošana, un tas kopumā ir apsveicami.

3.2

Komisija piedāvā stimulēšanas sistēmu, saskaņā ar kuru vēlme izvairīties no kompensāciju maksājumiem varētu paaugstināt kvalitāti un īpaši uzlabot precizitāti. Parasti uzņēmēju pirmā reakcija uz paaugstinātu finansiālo risku, kas varētu rasties no iespējamām kompensāciju izmaksām, ir pakalpojumu cenu celšana.

3.3

Parādās jautājums, vai Komisijas piedāvātā pieeja ir atbilstoša.

3.4

Tiek aptverts gan starptautiskais, gan nacionālais transports. Komisija pati piedāvātajai regulai uzrakstījusi paskaidrojošu memorandu par to, ka kvalitātes līgumi galvenokārt jau pastāv nacionālajā transportā, bet starptautiskajos pārvadājumos to ir mazāk. Bez tam Komisija piezīmē, ka problēmas galvenokārt rodas tad, ja iesaistīti vairāki dzelzceļa uzņēmumi, kā tas galvenokārt ir starptautiskajā transportā.

3.5

Jautājums ir par to, vai, iejaucoties darījumu partneru līgumsaistībās (nav runa par patērētāju aizsardzību), būtu jāparedz lielāki ierobežojumi starptautisko kravu pārvadāšanas jomā.

3.6

Jāpievērš uzmanība arī tam, kādi pozitīvi stimuli ir pieejami ES regulā paredzēto kompensāciju maksājumu vietā, kas dzelzceļa sektorā būtu unikāli un papildinātu esošo starptautisko konvenciju COTIF (CIM). Piemēram, ES direktīvas 2001/14/EK 11. pantā paredzētas atlaides maksā par infrastruktūru gadījumā, ja uzņēmums veic pasākumus, lai samazinātu pārtraukumus un uzlabotu pārvadājumu sistēmas darbību.

3.7

Veicinot dzelzceļa kravu pārvadājumu attīstību, ir ļoti svarīgi izvairīties no diskriminējošas attieksmes attiecībā uz dažādiem konkurējošiem transporta veidiem.

3.8

Tādējādi parādās jautājums par to, vai pastāv līdzīgi Komisijas noteikumi attiecībā uz kravu pārvadājumiem ar lidmašīnām un pa ceļiem. Starptautiskie līgumi par kompensācijām bojājumu vai zudumu gadījumos piedāvā ievērojami zemāku maksu (Monreālas konvencija par gaisa transportu — vienu trešo daļu no regulā noteiktā maksimālā apjoma, Konvencijā par Līgumu attiecībā uz Starptautiskajiem kravu pārvadājumiem pa zemes ceļiem [CMR] — vienu sesto daļu no regulā noteiktā maksimālā apjoma).

3.9

Paliek neskaidrs jautājums par saderību starp kvalitātes uzraudzības sistēmu, par ko jāvienojas līgumslēdzējām pusēm, un tehniskajām savietojamības specifikācijām (TSS) par kravu elektroniskas pārraudzības programmām. Vilcienu kustības pa dzelzceļu Viseiropas elektroniskā pārraudzība reālajā laikā ir ietverta TSS kravu elektroniskās pārraudzības programmās. Šajos noteikumos definētas harmonizētas tehniskās specifikācijas un sakaru nosacījumi. Tomēr to pielietošana un ieviešana vēl aizvien prasa pamatīgas investīcijas, un tam būs nepieciešami daudzi gadi.

3.10

Saskaņā ar priekšlikumu dzelzceļa uzņēmums var pieprasīt infrastruktūras vadītājam atmaksāt kompensācijas summas, ja viņa dēļ notikusi aizkavēšanās.

3.11

Arī šai gadījumā mēģinājumi apiet šos noteikumus, iespējams, palielinās maršruta izmaksas (papildriski), un grafikos tiks iekļauta laika rezerve kavējumiem. Tā nebūtu vēlamā reakcija, ņemot vērā ierobežotās infrastruktūras iespējas. To jau var novērot aviotransporta sektorā, kopš stājās spēkā direktīva par pasažieru kompensācijām. Infrastruktūras vadītājiem risku aprēķināšana būs krietni sarežģītāka, jo viņi nezina un nevar ietekmēt preču plūsmas vērtību un no tās izrietošo kompensācijas apjomu.

3.12

Jāpatur prātā tas, ka jauno Centrālās un Austrumeiropas dalībvalstu infrastruktūra ir sliktākā stāvoklī, prasa apjomīgas investīcijas, un regulā paredzētās kompensāciju izmaksu saistības varētu radīt vērā ņemamas grūtības.

3.13

Ieviešot priekšlikumu, daudz darba būs jāiegulda, nosakot katras puses konkrēto atbildību un dzelzceļa uzņēmumam iesniedzot kompensācijas prasības pret infrastruktūras vadītāju. Atbildības noteikšana būs apgrūtinoša arī gadījumos, kad iesaistīti vairāki dzelzceļa uzņēmumi.

3.14

Paredzamo augsto kompensāciju rezultātā dzelzceļa uzņēmumi nedrīkst pieļaut kompromisu drošības jautājumos, lai ievērotu piegādes termiņus. Jāizslēdz arī iespēja dzelzceļa uzņēmumiem izdarīt pārmērīgu spiedienu uz darbiniekiem, kas varētu radīt pārkāpumus attiecībā uz darba, braukšanas un atpūtas laikiem.

3.15

Savā atzinumā par otro dzelzceļa paketi EESK jau norādījusi uz to, ka sociālie nosacījumi dzelzceļa transporta jomā samazina tās konkurētspēju. Tās rezultāta nedrīkst rasties situācija, ka darba apstākļi dzelzceļa transportā tiek pielīdzināti darba apstākļiem uz ceļiem un dzelzceļa uzņēmumi tiek rosināti neievērot noteikumus un izdarīt spiedienu uz darbiniekiem.

4.   Secinājumi

4.1

EESK kopumā atzinīgi vērtē pasākumus, lai uzlabotu dzelzceļa pārvadājumu kvalitāti.

4.2

Būtu jādod priekšroka pozitīviem stimulēšanas pasākumiem, nevis stingriem kompensāciju izmaksu nosacījumiem, kas radītu mēģinājumus tos apiet un vairotu sarežģītas atmaksas sistēmas. Īpaši tas attiecas uz infrastruktūras vadītāja lomu.

4.3

Pasākumi dzelzceļa kravu pārvadājumu kvalitātes uzlabošanai nedrīkst diskriminēt citus transporta veidus.

4.4

EESK lūdz Komisijai pārbaudīt pasākumu ietekmi uz dzelzceļa uzņēmumiem un infrastruktūras vadītājiem jaunajās dalībvalstīs.

4.5

EESK uzstāj, ka pasākumi kravu pārvadāšanas kvalitātes uzlabošanas jomā nedrīkst radīt situāciju, kad dzelzceļa uzņēmumi cenšas apiet noteikumus uz drošības un darba apstākļu rēķina.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Direktīva 2001/12/EK – OV L 75, 15.03.2001, l.pp. – EESK atzinums – OV C 209, 22.07.1999,. 22.lpp.

(2)  Direktīva 2001/13/EK – OV L 75, 15.03.2001, 26.lpp. – EESK atzinums – OV C 209, 22.07.1999, 22.lpp.

(3)  Direktīva 2001/14/EK – OV L 75, 15.03.2001, 29.lpp. – EESK atzinums – OV C 209, 22.07.1999, 22. lpp.

(4)  Direktīva 2004/51/EK – OV L 164, 30.04.2004, p. 164 – EESK atzinums – OV C 61, 14.03.2003, 131.lpp.

(5)  Direktīva 2004/49/EK – OV L 164 o30.4.2004, 44.lpp. – EESK atzinums – OV C 61, 14.03.2003, 131.lpp.

(6)  Regula (EC) No 881/2004 – OV L 164, 30.04.2004, 1 lpp. – EESK atzinums – OV C 61, 14.03.2003, 131. lpp.

(7)  Direktīva 2004/50/EC – OV L 164, 30.04.2004, 114 lpp. – EESK atzinums – OV C 61, 14.03.2003, 131. lpp.


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/17


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Komisijas Paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Balto grāmatu un vispārējo interešu pakalpojumiem

(COM (2004) 374 final)

(2005/C 221/04)

2004. gada 13. maijā Komisija pieņēma lēmumu saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tēmu: Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Balto grāmatu un vispārējo interešu pakalpojumiem

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības nodaļa, kas bija atbildīga par komitejas darba sagatavošanu par šo tēmu, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 17.janvārī (ziņotājs: Hencks kgs; līdzziņotājs: Hernández Bataller kgs).

Tās 414. plenārajā sesija 2005. gada 9. un 10. februārī (2005. gada 9. februāra sēdē) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar 131 balsīm “par”, 5 “pret”, 2 “atturoties” pieņēma šādu atzinumu:

1.   Ievads

1.1

Vispārējo interešu pakalpojumi (VIP) šodien ir sabiedrības joma, kas cieši saistīta ar Eiropas integrāciju.

1.2

Vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumi (VEIP) nesenajos līgumos ir atzīti par Savienības kopējām vērtībām. Tie sniedz ieguldījumu sociālajā un teritoriālajā kohēzijā (16. pants); pieeja VEIP un tiesības saistībā ar specifiskiem vispārējo interešu komponentiem (sociālā drošība un sociālā palīdzība, veselības aizsardzība, vides aizsardzība utt.) ir noteiktas Pamattiesību hartā (IV sadaļa, II panta 34. un 36. punkts).

1.3

VIP ir ne tikai būtisks konkurētspējas faktors un svarīgs elements Lisabonas mērķu sasniegšanā, tie ir arī Eiropas sociālā modeļa pamatelementi. Tie palīdz nodrošināt cilvēka pamattiesības, sniedz ieguldījumu uz zināšanām balstītā ekonomikā un sociālajā, ekonomiskajā un teritoriālajā kohēzijā, kā arī ir noturīgas attīstības sastāvdaļa.

1.4

Lai gan EESK vēl nav izdevies panākt, lai vispārējo interešu pakalpojumu veicināšana tiktu iekļauta Konstitucionālā līguma 3. pantā ka viens no mērķiem, zināms solis uz priekšu attiecībā uz VIP ir sperts Konstitucionālā līguma galīgajā versijā: saskaņā ar III panta 122. punktu ES var izdot likumus par vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumiem horizontālā veidā attiecībā uz principiem un nosacījumiem saistībā ar šādu pakalpojumu nodrošināšanu. Konstitucionālais līgums atzīst arī administratīvās brīvības principu attiecībā uz vietējām varas iestādēm, kā arī konstitucionālā principa līmenī sniedz iespēju vietējām varas iestādēm pašām nodrošināt vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumus, tādējādi īstenojot subsidiaritātes principu saistībā ar attiecīgajām Savienības un dalībvalstu kompetencēm vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu jomā.

1.5

Tomēr būtībā sekundāro likumdošanu joprojām raksturo vispārēja neatbilstība starp ES likumdošanā detalizēti izstrādāto un tieši spēkā esošo konkurences likumu no vienas puses un vispārējo interešu mērķiem, kuri konkurences likumā minēti kā izņēmums, no otras puses.

1.6

Eiropas Savienībā joprojām ir grūtības pārvarēt pretrunas starp tirgus izveidi, kas balstīts tikai uz konkurētspēju, un nepieciešamību nodrošināt valsts kontroles procesu, ko ekonomiskie mehānismi vieni paši nespētu nodrošināt. Vispārējo interešu pakalpojumi nav metodes vai instrumenti, bet tie sevī ietver cilvēktiesības, sociālās saites un integrāciju.

1.7

Bez tam nevajadzētu ignorēt faktu, ka starp Eiropas iedzīvotajiem rodas neizpratne, kritika un noraidījums attieksmē pret politiskajām nostādnēm, kuras it kā izstrādātas ar mērķi panākt Eiropas integrāciju, kas šķiet arvien mazāk ir saistīta ar viņu rūpēm, kas pastiprina sociālo nošķirtību, apdraud sociālo kohēziju un sociālo modeli.

1.8

Eiropas Savienībai ir jāgūst panākumi, nodrošinot līdzsvarotu tirgus mehānismu kopumu un vispārējo interešu pakalpojumu uzdevumus jomās, kurās šāda savstarpēja papildināšana ir savienojama ar vispārējo interešu pakalpojumu mērķiem un kuras var piedāvāt lietotājam vai patērētājam pievienoto vērtību. Tas nozīmē, ka, ievērojot nosacījumus, kas aprakstīti EK Līguma 86. panta 2. punktā, vispārējo interešu pakalpojumu efektīvs sniegums spriedzes situācijās ir svarīgāks par konkurences noteikumu darbību saskaņā ar Kopienas tiesu praksi.

1.9

Vispārējo interešu pakalpojumu sniegšanā ir nepieciešama politiskā griba, lai kontrolētu kolektīvo interešu pārvaldību, kā arī ievērotu Eiropas sabiedrības modelim raksturīgās pamattiesības. Šis modelis piedāvā atbilstošu sociālo aizsardzību ikvienam, neatkarīgi no vecuma, sociālā statusa vai dzīvesvietas. Bez tam tas nodrošina labu kvalitāti, reālu un ērtu piekļuvi būtiskām precēm, tādām kā pārtika, mājoklis, ūdens, ceļošana, komunikācijas, utt. Vispārējo interešu pakalpojumi tādējādi ir daļa no sociālās tirgus ekonomikas, kas netiek nodrošināti tikai ar konkurences palīdzību. Ja nenotiks atbilstoša sabiedrības iejaukšanās, attīstīsies divu ātrumu Savienība, kur izcelsies atšķirības attīstībā, nevienlīdzība un sociālā atstumšana.

1.10

Tuvākajā nākotnē daudzi eiropieši tiks aicināti izteikt savu viedokli referendumā par Konstitucionālā līguma ratifikāciju. Bez sabiedrības atbalsta nav iespējama politiska Eiropa. Tomēr sabiedrības atbalsts netiks sniegts, ja Savienība nebūs spējīga nodrošināt garantijas, kas aizsargātu un uzlabotu Eiropas sabiedrības modeli un Eiropas sociālo modeli.

1.11

Tā kā Baltā grāmata par vispārējo interešu pakalpojumiem iedibina pamatu augstas kvalitātes, pieejamu un pietiekoši lētu vispārējo interešu pakalpojumu nodrošināšanai, tā ir viens no daudzajiem svarīgajiem soļiem Eiropas atbalsta veicināšanā un tāda “Nē” balsojuma novēršanā, kas grautu Eiropas integrācijas attīstību.

1.12

Debates, ko ierosināja Baltā grāmata, un šo debašu rezultāti ir cieši saistīti ar debatēm par valsts — privātajām partnerattiecībām, pakalpojumu tirgu, jo īpaši sociālajiem pakalpojumiem, valsts atbalstu, ziņojumu, kas tiek gatavots par ūdens nozari, Lisabonas stratēģijas pārskatīšanu un novērtēšanas ziņojumiem.

2.   Baltā grāmata par vispārējo interešu pakalpojumiem

2.1

Baltā grāmata, ko Eiropas Komisija pieņēma 2004. gada 12. maijā, sniedz pārskatu par svarīgajām Eiropas debatēm pēc Zaļās grāmatas publicēšanas 2003. gadā, kā arī par tās rosināto pienesumu, jo īpaši no Eiropas institūciju un sabiedrības puses. Tā piedāvā stratēģiskus virzienus nākamajiem gadiem.

2.2

Debatēs par Zaļo grāmatu ir atklājušās viedokļu un perspektīvu atšķirības. Tomēr ir panākta vienprātība attiecībā uz nepieciešamību nodrošināt tirgus mehānismu un sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu līdzsvarotību.

2.3

Lai gan vispārējo interešu pakalpojumu nodrošināšanu var organizēt sadarbībā ar privāto sektoru vai to uzticēt privātā vai valsts sektora komerciālajiem vai nekomerciālajiem uzņēmumiem, valsts pakalpojumu pienākumu un uzdevumu definīcija joprojām ir attiecīgā līmeņa valsts varas iestāžu uzdevums. Attiecīgās varas iestādes ir atbildīgas arī par tirgus noregulēšanu, kā arī par to lai nodrošinātu, ka operatori (privātie vai valsts) pilda tiem uzticētos sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus.

2.4   Komisijas pieeja ir balstīta uz deviņiem principiem.

2.4.1

Valsts varas iestāžu darbība iedzīvotājiem tuvākajā līmenī: vispārējo interešu pakalpojumi ir jāorganizē un jāregulē, pēc iespējas tuvu iedzīvotājiem, stingri ievērojot subsidiaritātes principu.

2.4.2

Valsts pakalpojumu mērķu sasniegšana konkurētspējīgu, atvērtu tirgu ietvaros: Komisija pieturas pie viedokļa, ka atvērta un konkurētspējīga iekšējā tirgus mērķi un augstas kvalitātes, pieejami un pietiekoši lēti vispārējo interešu pakalpojumi ir savienojami. Saskaņā ar EK Līgumu un ņemot vērā nosacījumus, kas aprakstīti 86. panta 2. punktā, vispārējo interešu pakalpojumu efektīva sniegšana spriedzes situācijās dominē pār Līguma noteikumu piemērošanu.

2.4.3

Kohēzijas un vispārējas pieejas nodrošināšana: visu pilsoņu un uzņēmumu pieeja pietiekoši lētiem, augstas kvalitātes vispārējo interešu pakalpojumiem visā dalībvalstu teritorijā ir būtiska Eiropas Savienības sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanā. Šādā kontekstā universāli pakalpojumi ir galvena koncepcija, ko Kopiena izstrādājusi, lai nodrošinātu efektīvu pieeju svarīgākajiem pakalpojumiem.

2.4.4

Augsta līmeņa kvalitātes, drošības un aizsardzības uzturēšana: pakalpojumu nodrošināšanas drošība un jo īpaši piegādes drošība ir svarīga prasība, kas jāatspoguļo, definējot valsts pakalpojumu uzdevumus. Nosacījumiem, kādos tiek sniegti pakalpojumi, arī jābūt pietiekoši stimulējošiem, lai uzņēmēji būtu ieinteresēti uzturēt atbilstošu ilgtermiņa investīciju līmeni.

2.4.5

Patērētāju un lietotāju tiesību nodrošināšana: tas jo īpaši ietver pieeju pakalpojumiem — ieskaitot pārrobežu pakalpojumus — visā Savienības teritorijā un visām iedzīvotāju grupām, pieejamas pakalpojumu cenas, tai skaitā speciālas shēmas personām ar zemiem ienākumiem, fizisku drošību, drošību un uzticamību, nepārtrauktību, augstu kvalitāti, izvēli, pārredzamību un pieeju informācijai no piegādātājiem un reglamentējošām institūcijām. Šo principu ieviešanai kopumā ir nepieciešamas neatkarīgas reglamentējošas institūcijas ar skaidri noteiktām pilnvarām un pienākumiem, tādiem kā sankciju pilnvaras (transponēšanas un vispārēju pakalpojumu nodrošināšanas pārraudzības līdzeklis), un tiem jāietver noteikumi par pārstāvniecību un patērētāju un lietotāju aktīvu dalību pakalpojumu definīciju izstrādē un to novērtēšanā, atbilstošu atjaunošanas un kompensācijas mehānismu pieejamību, kā arī attīstības noteikuma pastāvēšanu, kas ļauj prasības pielāgot saskaņā ar mainīgajām lietotāju un patērētāju vajadzībām un interesēm, kā arī ar pārmaiņām ekonomikā un tehnoloģijās.

2.4.6

Snieguma uzraudzība un izvērtēšana: saskaņā ar sabiedriskajā apspriešanā pausto valdošo viedokli, Komisija uzskata, ka jebkurai izvērtēšanai jābūt daudzpusīgai un tajā jāiekļauj visi attiecīgie juridiskie, ekonomiskie, sociālie un vides aspekti.

2.4.7

Pakalpojumu un situāciju dažādības respektēšana: jebkurai Kopienas politiskajai nostādnei vispārējo interešu pakalpojumu jomā ir pietiekoši jāņem vērā dažādība, kas raksturo dažādos vispārējo interešu pakalpojumus un situācijas, kurās tie tiek sniegti. Tomēr tas nenozīmē, ka nav nepieciešams nodrošināt Kopienas pieejas konsekvenci dažādos sektoros vai ka kopēju koncepciju izstrādāšana vairākiem sektoriem nevarētu būt noderīga.

2.4.8

Pārredzamības palielināšana: šo principu ir jāpiemēro visiem piegādes procesu aspektiem un tam jāsedz valsts pakalpojumu uzdevumu, organizācijas, pakalpojumu finansēšanas un pakalpojumu reglamentēšanas, kā arī to produkcijas un izvērtēšanas definīcija, ieskaitot sūdzību risināšanas mehānismus.

2.4.9

Juridiskās noteiktības nodrošināšana: Komisija apzinās, ka Kopienas likumu piemērošana vispārējo interešu pakalpojumiem varētu radīt sarežģījumus. Tāpēc tā nepārtraukti tieksies uzlabot juridisko noteiktību attiecībā uz Kopienas likumdošanas piemērošanu vispārējo interešu pakalpojumu nodrošināšanā, neskarot Eiropas Kopienu Tiesas un Pirmās instances tiesas praksi.

2.5   Balstoties uz šiem principiem, Baltā grāmata iesaka astoņus jaunus virzienus.

2.5.1

Dažādības respektēšana saskaņotu tiesisko aktu ietvaros: Komisija izvērtēs ietvarlikuma pamatojamību un nepieciešamību attiecībā uz vispārējo interešu pakalpojumiem Konstitucionālā līguma spēkā stāšanās brīdī; tā uzsāks pārskatīt situāciju vispārējo interešu pakalpojumu nozarē un līdz 2005. gada beigām iesniegs ziņojumu.

2.5.2

Juridisko tiesisko aktu precizēšana un vienkāršošana attiecībā uz kompensācijām sakarā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu: Komisija līdz 2005. gada jūlijam pieņems lēmumu par Līguma 86. panta piemērošanu attiecībā uz valsts atbalstu sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju formā, ko piešķir atsevišķiem uzņēmumiem, kuriem uzticēta vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu sniegšana; līdz 2005. gada jūlijam tā pieņems Kopienas ietvaru attiecībā uz valsts atbalstu sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas formā; līdz 2005. gada jūlijam tā pieņems Direktīvas 80/723/EEK grozījumu par finanšu attiecību starp dalībvalstīm un valsts uzņēmumiem pārredzamību; līdz 2005. gada jūlijam tā vēl vairāk precizēs, saskaņā ar kādiem nosacījumiem sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas var uzskatīt par valsts atbalstu 87. panta 1. punkta ietvaros.

2.5.3

Skaidra un pārredzama ietvara nodrošināšana to uzņēmumu atlases nolūkos, kuriem var uzticēt vispārējo interešu pakalpojumu sniegšanu: Komisija rīkos sabiedrisku apspriešanu par Zaļo grāmatu jautājumos, kas saistīti ar valsts — privāto partnerību iepirkumiem; kur tas nepieciešams, tā iesniegs priekšlikumus, pamatojoties uz sabiedriskās apspriešanas rezultātiem.

2.5.4

Vispārējo interešu atzīšana sociālajos un veselības pakalpojumos: 2005. gada laikā Komisija iesniegs Paziņojumu par vispārējo interešu pakalpojumiem sociālajā un veselības jomā; lai palīdzētu nodrošināt augsta līmeņa veselības aizsardzību visā Savienībā, tā veicinās ar medicīnisko aprūpi saistīto sadarbību starp dalībvalstīm.

2.5.5

Rezultātu un snieguma novērtēšana: Komisija 2004. gadā iepazīstināja ar savu pirmo horizontālo novērtējumu par vispārējo interešu pakalpojumiem, pamatojoties uz novērtēšanas metodoloģiju; tā pārskatīs novērtēšanas mehānismus 2006. gadā.

2.5.6

Nozaru politisko nostādņu pārskatīšana: Komisija veicinās nacionālo reglamentējošo varas iestāžu sadarbību, pamatojoties uz reglamentējošo iestāžu tīklu; pārskatos, kas jau ir paredzēti dažādajos sektoros, tā ņems vērā Zaļās grāmatas sabiedriskās apspriešanas rezultātus: līdz 2005. gada jūlijam elektronisko sakaru universālo pakalpojumu pārskatīšana; elektronisko sakaru paketes pārskatīšana līdz 2006. gada jūlijam; līdz 2006. gada beigām direktīvas par pasta pakalpojumiem pārskatīšana; iekšējo tirgu pārskatīšana attiecībā uz elektrību un gāzi līdz 2006. gada 1. janvārim; direktīvas “Televīzija bez robežām” pārskatīšana 2005. gada sākumā; pašreiz tiek izvērtēta ūdens nozare.

2.5.7

Mūsu iekšējo politisko nostādņu atspoguļošana mūsu starptautiskās tirdzniecības politikā: Komisija turpinās nodrošināt, lai Kopienas ieņemtā nostāja starptautiskajās tirdzniecības pārrunās pilnībā atbilstu ES iekšējiem reglamentējošajiem noteikumiem attiecībā uz vispārējo interešu pakalpojumiem.

2.5.8

Vispārējo interešu pakalpojumu veicināšana sadarbībā, kas veicina attīstību: Komisija palīdzēs jaunattīstības valstīm izstrādāt stabilu reglamentējošo bāzi un iestāžu sistēmu kā galveno priekšnosacījumu investīciju veicināšanai, kā arī pieejai vispārējo interešu pamatpakalpojumu finansējumam.

3.   Vispārēji komentāri

3.1

EESK pozitīvi vērtē Baltās grāmatas publicēšanu. Tā atzīmē deviņus principus un astoņus jaunos virzienus, kas ieteikti Baltajā grāmatā, lai nostiprinātu vispārējo interešu pakalpojumu pastāvēšanu. Tomēr tā pauž nožēlu, ka tās pēdējos gados atkārtoti izteiktās prasības (1) ieviest ietvardirektīvu vai ietvarlikumu, kas garantētu VIP pastāvēšanu, dalībvalstu brīvību noteikt, organizēt un izvēlēties pārvaldības metodes attiecībā uz VIP, kā arī VIP ilgtermiņa finansēšanas un snieguma izvērtējumu, patērētāju tiesības utt., nav ņemtas vērā, lai gan Komisija bija apņēmusies izstrādāt ziņojumu par šo jautājumu līdz 2005. gada beigām.

3.2

EESK jo īpaši pozitīvi vērtē faktu, ka Baltajā grāmatā ir sniegts precīzs to priekšlikumu un pasākumu grafiks, ko Eiropas Komisija plāno veikt, lai piemērotu šos principus un virzienus nākamo gadu laikā.

3.3

EESK cieši sekos šo saistību īstenošanai un ir gatava sniegt ieguldījumu attiecībā uz to efektivitātes nodrošināšanu.

4.   Atsevišķi komentāri

4.1

Pirmais princips — valsts varas iestāžu darbības nodrošināšana iedzīvotajiem tuvākajā līmenī — nozīmē, ka vispārējo interešu pakalpojumi tiek organizēti un reglamentēti iedzīvotājiem iespējami tuvākajā līmenī un ka “stingri jāievēro subsidiaritātes princips”. Tomēr 30. apakšsvītras piezīme attiecas uz regulas projektu par vietējo iekšzemes transportu, kas “noteiktu prasību dalībvalstīm izmantot sabiedrisko pakalpojumu piešķiršanu” un tādējādi sistemātiskus konkursus. Nevar pastāvēt subsidiaritāte, ja katrai instancei nav tiesību izvēlēties, kā tā pārvalda vispārējo interešu pakalpojumus tās atbildības ietvaros.

4.2

Trešais princips — kohēzijas un vispārējas pieejas nodrošināšana — lika Komisijai uzsvērt, ka “universāls pakalpojums ir galvenā koncepcija, ko Kopiena ir izstrādājusi, lai nodrošinātu efektīvu pieeju svarīgajiem pakalpojumiem”. Tas nozīmē ļaut “prasības pielāgot saskaņā ar mainīgajām lietotāju un patērētāju vajadzībām un interesēm, kā arī ar pārmaiņām ekonomikā un tehnoloģijās”. Saskaņā ar šo uzskatu un kā daļu no e-Eiropas plāna, kas iesaka kopējas platjoslas izmantošanu elektroniskajos sakaros, EESK uzsver, ka 20 % no ES-15 valstu iedzīvotājiem pašreiz ir liegta piekļuve šādiem pakalpojumiem. Platjosla ir vispārējo interešu pakalpojums, kas uzlabo dzīves apstākļus, samazinot attālumus un veicinot gan ģeogrāfiski izolētu, gan visnabadzīgāko iedzīvotāju piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai un sabiedriskajiem pakalpojumiem. Tādējādi izriet, ka gadījumā, ja universālo telekomunikāciju pakalpojums par pieejamu cenu nav izvērsts līdz platjoslai un mobilo telefonu sakariem, vēl vairāk aizkavēsies Eiropas Savienības jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju ieviešanas izmantošanas process, turklāt digitālā šķirtne kļūs izteiktāka, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs.

4.3

Sestais princips — snieguma uzraudzība un izvērtēšana — arī ir saskaņā ar EESK un daudzu citu iesaistīto pušu pastiprināto uzmanību attiecībā uz vispārējo interešu pakalpojumu snieguma progresīva novērtējuma izveidi, lai uzlabotu to efektivitāti, padarītu pieeju tiem daudz vienlīdzīgāku un palīdzētu tos pielāgot patērētāju, pilsoņu un sabiedrības mainīgajām prasībām, kā arī izmaiņām likumdošanā. Baltajā grāmatā pareizi tiek uzsvērts, ka novērtējumam jābūt “daudzpusīgam un tam jāietver visi atbilstošie juridiskie, ekonomiskie, sociālie un vides aspekti”; EESK vēlētos, lai novērtējumā būtu ietverti arī nodarbinātības jautājumi. EESK uzsver, ka Eiropas Savienības uzdevums ir noteikt kopēju metodoloģiju un kritērijus, jo īpaši attiecībā uz kvalitāti, un rosināt objektīvas un neatkarīgas novērtēšanas procesu, kas jāveic saskaņā ar subsidiaritātes principu. Pēc EESK domām, Baltās grāmatas priekšlikumiem pārskatīt nozaru politiskās nostādnes (skatīt 2. panta 5. punkta 6. apakšpunktu) ir jāpievieno ziņojumi, kuros izvērtētas iepriekš veikto pasākumu sekas. Ņemot vērā, ka tādējādi tiek satuvinātas visas ieinteresētās puses, EESK atkārto tās priekšlikumu palīdzēt vadīt novērtēšanu. Šajā sakarā EESK izvērtēs iespēju nodibināt pastāvīgu VIP izpētes grupu.

4.4

Septītais princips — pakalpojumu un situāciju dažādības respektēšana — “Tomēr tas nenozīmē, ka nav nepieciešams nodrošināt Kopienas pieejas konsekvenci dažādos sektoros vai ka kopēju koncepciju izstrādāšana vairākiem sektoriem nevarētu būt noderīga”. Saskaņā ar ieteikto virzienu Komisija atkārtoti izvērtēs vispārējo interešu pakalpojumu ietvarlikuma iespējamību un nepieciešamību, stājoties spēkā Konstitucionālajam līgumam, un iesniegs ziņojumu pirms 2005. gada beigām. Tādējādi Baltajā grāmatā netiek izskatīts EESK un daudzu citu Eiropas dalībnieku aicinājums izstrādāt pamatdirektīvu (skatīt EESK Atzinumu par “Zaļo grāmatu par vispārējo interešu pakalpojumiem” — OV C 80, 2004. gada 30. marts). Tomēr pastāv skaidra nepieciešamība konsolidēt VIP kā vienu veselu, iekļaujot vispārējo interešu sociālos un veselības pakalpojumus, ņemot vērā to specifiskās iezīmes, ja tās ir saistītas ar konkurences likumu, finansēšanu, subsidiaritātes principa ieviešanu un to lomu Eiropas integrācijā.

4.5

Devītais princips — juridiskās noteiktības nodrošināšana — liks Komisijai “nepārtraukti tiekties uzlabot juridisko noteiktību”, neskarot Eiropas Kopienu Tiesas un Pirmās instances tiesas praksi. Šis princips rosina divus ieteiktos virzienus.

4.5.1

“juridisko tiesisko aktu precizēšana un vienkāršošana attiecībā uz kompensācijām sakarā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu līdz 2005. gada jūlijam”, kam jāpalīdz nodrošināt ilgtermiņa finansējumu drošību gan investīcijām, kas nepieciešamas lai nodrošinātu pakalpojumu nepārtrauktību un ilgtspējību, gan sabiedrisko pakalpojumu un obligāto universālo pakalpojumu kompensācijām, neierobežojot pārredzamības, nediskriminācijas un proporcionalitātes principu; atzīt, ka šāda veida kompensācijām var būt dažādas formas un ka šīs formas ir jāpielāgo mērķiem: valsts subsīdijas, iekšējās korekcijas, kas dod iespēju segt izdevumus no komerciālā darbībā iegūtās peļņas, piešķirot vai nepiešķirot ekskluzīvas tiesības, uzņēmēju savstarpējās kompensācijas fonds, nodokļu vai citi atbrīvojumi, valsts — privātās partnerības, atbalsts par pakalpojumu nodrošināšanu, utt.

4.5.2

“Skaidra un pārredzama ietvara nodrošināšana to uzņēmumu atlases nolūkos, kuriem var uzticēt vispārējo interešu pakalpojumu sniegšanu”, balstoties uz Zaļās grāmatas sabiedrisku apspriešanu jautājumos, kas saistīti ar valsts — privāto partnerību. EESK tas nozīmē, ka ir jānodrošina dažādība attiecībā uz veidu, kā vispārējo interešu pakalpojumi tiek vadīti, kā arī iesaistīto iestāžu izvēles brīvība: vai nu tieša VIP vadība, ko veic pati valsts iestāde (kā valsts pakalpojums vai valsts sabiedrība), vai vadības uzdevumu nodošana valsts uzņēmumam vai kopuzņēmumam, ar kuru valsts iestāde realizē kontroli, kas ir līdzvērtīga tās sniegtajiem pakalpojumiem vai kas darbojas kā bezpeļņas, sociālais, kooperatīvais vai asociatīvais uzņēmums, vai arī deleģēšana uzņēmumam uz noteiktu laika periodu (koncesija pēc konkursa), neizslēdzot iespēju pārejai no vienas apsaimniekošanas modalitātes uz otru.

5.   Secinājumi

5.1

Baltā grāmata par vispārējo interešu pakalpojumiem iezīmē soli uz priekšu, apsverot šos pakalpojumus Savienībā. Tā ir pārliecinošs pamats, uz kā attīstīt Eiropas politikas konceptuālos elementus attiecībā uz vispārējo interešu pakalpojumiem, sniedzot iespēju Eiropas uzņēmumiem un visiem Eiropas iedzīvotājiem gūt labumu no pieejamiem, pietiekoši lētiem un efektīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem, izmantojot vadošās tehnoloģijas.

5.2

Vispārējo interešu pakalpojumi ir ne tikai centrālais ekonomiskās konkurētspējas faktors, bet arī galvenais elements sociālajā un vides jomā. Tie ir galvenās vērtības trīszarotajā pieejā Lisabonas Stratēģijai (ekonomiskais, sociālais un vides aspekts) un ir būtiski, lai padarītu ES par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstītu sabiedrību, kas balstīta uz ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, vairāk un labāku darba vietas nodrošināšanu un labaku sociālo kohēziju. Vispārējo interešu pakalpojumi, ņemot vērā to specifiskas iezīmes, ir svarīgāki par vienoto tirgu un ir būtisks indivīdu un uzņēmēju ekonomiskās un sociālās labklājības priekšnosacījums.

5.3

Eiropas Savienības uzdevums ir panākt līdzsvarotu tirgus mehānismu un sabiedrisko pakalpojumu darbību jomās, kurās papildināmība ir savienojama ar vispārējo interešu pakalpojumu mērķiem un var dot pievienoto vērtību attiecībā uz Eiropas pilsoņu dzīves kvalitātes uzlabojumiem saistībā ar ekonomisko izaugsmi, darba vietu radīšanu un stabilu labklājību.

5.4

“Pilsoņu tiesības gūt labumu no vispārējo interešu pakalpojumiem, kas ir pieejami, pietiekami lēti un efektīvi, ir jāsargā un jāapstiprina solidaritātes un ekonomiskās un sociālās kohēzijas vārdā, kas tiek atzīti par Līguma pamatprincipiem. Jebkāda vispārējo interešu pakalpojumu liberalizācija, ko pieņem dalībvalsts, ir jāveic, ievērojot iepriekš minētos kritērijus. Tātad ir nepieciešamība izveidot vispārēju principu kopumu pakalpojumiem, kas dažādās dalībvalstīs tiek sniegti dažādos veidos, tajā pašā laikā pilnā mērā respektējot subsidiaritātes principu”.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  EESK atzinumi par Vispārējas intereses pakalpojumi, OV C 241 2002. gada 7. oktobrī, un par Zaļā grāmata par vispārējas intereses pakalpojumiem, OV C 80 2004. gada 30. martā.


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/22


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tēmu “Ģeotermiskās enerģijas — zemes siltuma izmantošana”

(2005/C 221/05)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2004.gada 1.jūlijā saskaņā ar tās Reglamenta 29.panta 2.punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par šādu tēmu: “Ģeotermiskās enerģijas — zemes siltuma izmantošana”.

Transporta, enerģētikas infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa, kurai tika uzdots veikt darbu, pieņēma tās atzinumu 2005.gada 17. janvārī. Ziņotājs bija WOLF kgs.

Komiteja tās 414. plenārajā sesijā 2005. gada 9. un 10. februārī (2005. gada 9. februāra sēdē) ar 132 balsīm par un 2 atturoties pieņēma šādu atzinumu:

Šis atzinums papildina iepriekšējos Komitejas enerģētikas un izpētes politikas atzinumus. Tajā raksturota ģeotermijas (zemes siltuma) kā tāda enerģijas avota attīstīšana un izmantošana, kas resursu apjoma ziņā varētu atbilst ilgtspējīguma kritērijam, kurš izmantošanas procesa laikā neemitē CO2 un ko tādēļ var uzskatīt par atjaunojamās enerģijas avotu. Īsi raksturota un novērtēta situācija ģeotermijas attīstībā un izmantošanā, tās iespējamais potenciāls un problēmas ar ieviešanu tirgū. Raksturojums veikts, ņemot vērā situāciju globālās enerģētikas jautājumā.

Saturs:

1.

Enerģētikas jautājums

2.

Ģeotermija

3.

Pašreizējā situācija

4.

Turpmākā attīstība un ieteikumi

5.

Kopsavilkums

1.   Enerģētikas jautājums

1.1

Lietderīgā enerģija (1) veido mūsu šodienas dzīvesveida un kultūras pamatu. Tikai tās pietiekamā pieejamība ir nodrošinājusi pašreizējo dzīves standartu: vidējais mūža ilgums, apgāde ar pārtiku, vispārīgā labklājība un personīgā brīvība lielajās un augšupejošajās nācijās ar attīstītu rūpniecību sasniegusi agrāk vēl nepieredzētu līmeni. Bez pietiekamas enerģijas apgādes šie sasniegumi būtu ļoti apdraudēti.

1.2

Vajadzība pēc drošas, lētas, videi nekaitīgas un noturīgas apgādes ar lietderīgo enerģiju ir jautājums, kas ir kopīgs Lisabonas, Gēteborgas un Barselonas Padomju lēmumiem. Tiem atbilstoši Eiropas Savienība enerģētikas politikā virzās uz trīs cieši saistītiem un vienlīdz svarīgiem mērķiem, tas ir, (1) konkurētspēju, (2) apgādes drošību un (3) vides aizsardzību un uzlabošanu, visi mērķi kopā vērsti uz noturīgu attīstību.

1.3

Komiteja vairākos atzinumos (2) ir konstatējusi, ka enerģijas apgāde un izmantošana ir saistīta ar vides piesārņošanu, risku, resursu izsmelšanu, kā arī problemātisku ārpolitisku atkarību un nejaušībām — skatīt pašreizējo naftas cenu — un ka svarīgākais pasākums, lai samazinātu energoapgādes, ekonomisko krīžu un cita veida risku, ir pēc iespējas daudzpusīga un līdzsvarota visu enerģijas veidu un formu izmantošana, tajā skaitā visi enerģijas taupīšanas un racionālas izlietošanas centieni.

1.4

Nevienu iespēju un tehnikas veidu, kas varētu veicināt energoapgādi nākotnē, nevar nosaukt par tehniski nevainojamu, tādu, kas neatstāj kaitīgu ietekmi uz vidi, kas apmierinātu visas vajadzības un kura potenciāls būtu pārskatāms pietiekami ilgā periodā. Turklāt gan parasto enerģijas avotu, gan alternatīvu enerģijas formu pašreizējā tendence un izmaksu attīstība liecina, ka nākotnē enerģija vairs nebūs tik lēta ka līdz šim, dedzinot (3) fosilos enerģijas avotus kā, piemēram, naftu, ogles un dabas gāzi.

1.5

Tādēļ tālredzīgā un atbildīgā enerģētikas politikā arī nevar paļauties uz to, ka uz augstāk minētajiem mērķiem vērstu energoapgādi var garantēt, izmantojot tikai dažus enerģijas avotus.

1.6

Tātad, ilgtermiņā iespējama, vidi saudzējoša un ekonomiski savietojama energoapgāde nav garantēta (4) ne Eiropā, ne pasaulē. Iespējamus risinājumus var izstrādāt tikai uz turpmāku intensīvu pētījumu un attīstības pamata. Tajā jāietilpst arī pilotiekārtu uzstādīšanai, to tehniskajai un ekonomiskajai izmēģināšanai un beidzot to pakāpeniskai ieviešanai tirgū.

1.7

Turklāt Komiteja ir norādījusi, ka enerģijas problēmas risināšanai jābūt globālai un jāaptver daudz ilgāks laika periods, jo enerģētikas ekonomikā izmaiņas notiek ļoti lēni, un klimata gāzu (siltumnīcefekta gāzu) emisija ir nevis reģionāla, bet gan globāla problēma. Turklāt paredzams, ka nākotnē, sevišķi šī gadsimta otrajā pusē šī problemātiskā situācija vēl vairāk saasināsies.

1.8

Gan resursu ierobežojumus, gan emisijas problemātiku papildus apgrūtina arī prognoze, ka pasaules vajadzība pēc enerģijas, kuru izraisa iedzīvotāju skaita pieaugums un mazāk attīstīto valstu vajadzība panākt iekavēto, līdz 2060.gadam divkāršosies vai pat trīskāršosies. Saskaņā ar mūsdienu zināšanu līmeni šo ļoti ievērojamo papildu vajadzību nevarēs kompensēt tikai ar efektivitātes palielināšanu un enerģijas taupīšanu.

1.9

Tādējādi stratēģija (5) un attīstības perspektīva jāvērš vēl aiz šī 2060. gada mērķa apvāršņa.

1.10

Komiteja jau ir konstatējusi, ka pilsoņu uztverē un sabiedriskajās diskusijās pastāv plašs viedokļu spektrs, kas sniedzas no riska un iespēju nenovērtēšanas līdz to pārspīlēšanai.

1.11

Līdz ar to vēl nav izstrādāta pietiekami vienota vispasaules enerģētikas politika. Turklāt šis fakts apgrūtina nepieciešamo ES iespēju vienlīdzības panākšanu globālajā ekonomiskajā konkurencē.

1.12

Pat Savienības dalībvalstu nostājā pastāv zināmas atšķirības attiecībā uz enerģijas problēmu. Tomēr gan dalībvalstu, gan ES līmenī valda vienots viedoklis, ka jāturpina (tālāk) attīstīt visas iespējas — izņemot kodolenerģiju dažās dalībvalstīs. Šajā nolūkā tiek izmantotas daudzas šim mērķim atbilstošas pētniecības un attīstības programmas un citas daļēji pat uzkrātās veicināšanas programmas gan dalībvalstu, gan ES līmenī.

1.13

Īpašs ES mērķis šajā procesā ir ievērojami palielināt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu vidējā un ilgā termiņā, kas var veicināt arī klimata aizsardzību. Šajā situācijā ģeotermijai ir svarīga nozīme.

2.   Ģeotermija (zemes siltums)

2.1

Ar ģeotermisko enerģijas ieguvi saprot tādus tehniskos paņēmienus, ar kuru palīdzību no ļoti karstās zemes iekšienes atzaro un padara izmantojamu uz zemes virspusi plūstošo siltuma straumi. Kā enerģijas avota nesēju izmanto ūdeni (šķidrā/tvaika veidā).

2.1.1

Tomēr šīs siltuma plūsmas koncentrācija ir ļoti niecīga. Zem zemes virskārtas pastāvošā temperatūra, pieaugot dziļumam, palielinās tikai ļoti nedaudz: vidējais rādītājs ir temperatūras pieaugums par 3oC uz katriem 100 metriem dziļuma. Ģeoloģiskās zonas, kurās, pieaugot dziļumam, temperatūra palielinās vairāk, sauc par ģeotermiskajām anomālijām.

2.1.2

Augšējo zemes slāņu siltuma daudzumu var ietekmēt arī saules stari; šī tēma vēl turpmāk tiks aplūkota sadaļā par zemes siltumu.

2.2

Zemes siltuma izmantošanā izšķir divas formas.

2.2.1

Pirmkārt, tā ir siltuma izmantošana apkures nolūkā. Pašlaik apkurei ES nepieciešami apmēram 40 % no kopējās energoapgādes, un parasti šim nolūkam pietiek ar relatīvi zemu (ūdens) temperatūru ( jau < 100oC).

2.2.1.1

Tikai apkures nolūkā cita starpā izmanto tā sauktās zemes siltuma zondes, kuras pa apakšgalā slēgtu koaksiālu cauruli (kas iegremdēta 2,5 — 3 km dziļumā), caurskalo ūdens, tādējādi uzņemot lietderīgo siltuma jaudu līdz apmēram 500 kWth.

2.2.1.2

Īpašs zemes virsmai ļoti tuvā siltuma izmantošanas veids ir zemes siltuma sūkņu (“apgrieztā saldētava”) izmantošana ēku apkurē (no apmēram 2 kWth līdz 2 MWth); šajā procesā vēl izmanto “saldēšanas līdzekli” (6). Šeit pastāv vairāki varianti, kas atkarībā no izmantotās tehnikas aptver dziļumu no viena līdz pat vairākiem simtiem metru.

2.2.2

Otrkārt, runa ir par elektroenerģijas ražošanu, kuras ieguvei nepieciešama salīdzinoši augstāka (ūdens) temperatūra (piemēram, > 120oC), turklāt karsējamais ūdens parasti tiek vadīts pa pazemi, plūstot cauri diviem lielākā savstarpējā attālumā ierīkotiem urbumiem pretējos virzienos. Šādā veidā var iegūt lielāku siltuma jaudu, proti, apmēram no 5 līdz 30 MWth.

2.2.2.1

Tomēr arī šīs (ūdens) temperatūras vēl ir zemas salīdzinājumā ar (siltuma enerģijas pārvēršanai elektroenerģijā) vēlamo termodinamisko efektivitātes koeficientu un nepieciešamo turbīnas cikla vārīšanās temperatūru.

2.2.2.2

Tādēļ turbīnas ciklam pārsvarā izmanto darba šķidrumus ar zemāku vārīšanās temperatūru nekā ūdenim (kā, piemēram, perfluorpentāns C5F12). Šim nolūkam tiek attīstīti īpaši turbīnu cikli kā Organic Rankine Cycle (ORC process) vai Kalina process.

2.2.3

Īpaši izdevīgi ir kombinēt abas izmantošanas formas (elektroenerģiju un siltumu) un strāvas ražošanā pāri palikušo vai neizmantoto siltumu izmantot apkurei: vienlaicīga apkures siltuma un elektroenerģijas ražošana.

2.3

Lai piegādātu tehniski izmantojamu enerģiju sevišķi strāvas ražošanā, parasti ir piemēroti tikai pietiekoši dziļi, tas ir, vairākus kilometrus zem Zemes virsmas esoši siltuma krātuves. Šajā nolūkā jāveic dārgi dziļurbumi.

2.3.1

Tomēr šādu iekārtu attīstības un ekspluatācijas izdevumi, palielinoties dziļumam, manāmi pieaug. Tādēļ atkarībā no paredzētā izmantošanas veida ir jāveic analīze, apsverot urbuma (iegremdēšanas) dziļumu, lietderības koeficientu un siltuma ieguvumu.

2.4

Tādēļ izmantojamas siltuma krātuves vispirms tika meklēti galvenokārt tajās ģeoloģiskajās zonās, kurās pastāv ģeotermiskās anomālijas.

2.4.1

Izteiktas ģeotermiskās anomālijas (tā sauktās augstas entalpijas (7) krātuves) pārsvarā atrodas reģionos ar paaugstinātu vulkānisko aktivitāti (Islandē, Itālijā, Grieķijā, Turcijā). Augsti entalpiskās krātuves jau senos laikos izmantoja kā dziedinošos avotus, un kopš apmēram simts gadiem tās izmanto arī strāvas ražošanā (Larderello, Itālijā, 1904).

2.4.2

Turpretī nelielas ģeotermiskās anomālijas (tā sauktās zemas entalpijas hidrotermālās krātuves), tas ir, pieaugot dziļumam notiek tikai neliela temperatūras paaugstināšanās, atrodas tektoniski aktīvos apgabalos (Augšreinas ieplaka, Tirēnu jūra, Egejas jūra utt.) un tālāk izplatīta ūdeni vadošajās nogulās (Panonijas zemiene Ungārijā un Rumānijā, Ziemeļvācijas — Polijas zemiene).

2.5

Tā kā ģeotermisko anomāliju zonas ir ierobežotas, kopš 80-to gadu beigām notiek aizvien intensīvāki mēģinājumi atklāt arī “parastajās” ģeoloģiskajās formācijās uzkrāto siltumu, lai labāk apmierinātu pieaugošo vajadzību pēc lietderīgās enerģijas un labāk varētu pielāgot siltuma un enerģijas piedāvājumu attiecīgajām reģionālajām vajadzībām.

2.5.1

Tādā veidā, sākot ar 90-tajiem gadiem, enerģijas ieguvei sāka izmantot atradnes ārpus ģeotermiskajām anomālijām — lielākoties vāciski runājošajās zemēs. Elektroenerģijas ražošanu Altheimā un Bādblumenavā (Austrija) un Noištatē — Glēvē (Vācija) izdevās īstenot tikai pēdējo četru gadu laikā.

2.5.2

Tā kā šajā nolūkā jāieurbjas vismaz 2

Formula

km dziļumā, bet vēl labāk 4 līdz 5 km dziļumā, ir nepieciešams izdarīt attiecīgus dziļurbumus.

2.6

Šo metožu priekšrocības ir šādas:

Zemes siltuma izmantošana atšķirība no vēja vai saules enerģijas nav atkarīga no laika apstākļiem, kā arī diennakts laika vai gadalaika, tādēļ tā var kalpot svarīgai pamata slodzes nodrošināšanai;

ieguves procesā no dažu kilometru dziļumā esošās krātuves uz Zemes virspusi jānogādā tikai jau gatavais siltums, tādējādi atkrīt citos nepieciešamie primārās siltuma ražošanas procesi (kā sadedzināšanas vai kodolprocesi), kā arī ar tiem saistītās izmaksas un vides piesārņojums;

tās ir gandrīz neizsmeļamas reģeneratīvas siltuma krātuves, kuru izmantošana teorētiski varētu dot ievērojamu ieguldījumu enerģijas sagatavošanā;

2.7

Tomēr ir arī šādi trūkumi:

esošās temperatūras ir relatīvi zemas, lai panāktu strāvas ražošanai vajadzīgo termodinamisko lietderības koeficientu;

tā kā nepieciešams, lai pazemes krātuvēs nemitīgi notiku jauna zemes siltuma pieplūde, un no šīm krātuvēm siltums ir jāpārvieto, ir jāatklāj un jāizmanto lieli apjomi, lai lielas siltuma ņemšanas gadījumā neiestātos krājuma izsīkuma pazīmes, kas varētu likt pārtraukt krātuves izmantošanu (priekšlaicīgi pārtraucot plānoto lietošanas ilgumu);

izmantojot krātuvi, jānovērš iespējamā vidi piesārņojošu un/vai kodīgu vielu (tajā skaitā CO2, CH4, H2S, ka arī sāļu) iespējamā ietekme vai noplūde un jācīnās ar iekārtu sastāvdaļu koroziju;

ģeotermiski atradņu atklāšanas un izmantošanas izmaksas un ekonomiskās nejaušības (taja skaitā atklāšanas risks, krājuma izsīkšanas risks) vēl ir salīdzinoši lielas.

3.   Pašreizējā situācija

3.1

Pamatā dzīļu ģeotermijā pastāv trīs veidu atklāšanas un izmantošanas tehnoloģijas — parasti ar nepieciešamību izdarīt ik pa diviem urbumiem (dublets) (8) — vai to varianti, proti

Hidrotermālas atradnes, no kurām pazemes neartēziskos (tas ir, zem spiediena neesošus) siltā ūdens krājumus nogādā līdz zemes virsmai un līdz šim parasti izmanto apkurei. Pašlaik šīs metodes izmantošanu paplašina arī attiecībā uz karstā ūdens krājumiem, kuru temperatūra ir augstāka, nolūkā ražot strāvu. Siltuma nesējs ir Zemes dzīlēs esošais ūdens.

Hot-Dry-Rock sistēmas KSI (karsto, sauso iežu veidojumi), kurās ar dziļurbumu un masveida stimulācijas pasākumu palīdzību atklāj piemērotus iežu veidojumus. Ar ievadīta virszemes ūdens palīdzību no tiem tiek ņemts siltums, atdzesējot ar stimulāciju mākslīgi izveidotās siltumapmaiņas virsmas dzīļu iežos;

Zem spiediena esošās karstā ūdens krātuves, kurās var izmantot vairāk nekā 250oC (tik karstu gan tikai retos, īpašos gadījumos) karstu ūdens/tvaika maisījumu strāvas ražošanai vai procesa siltuma izmantošanai.

Papildus vēl tiek izstrādātas virszemes tehnoloģijas (9), ar kuru palīdzību jāuzlabo siltuma pārvietošana un siltuma izmantošana.

3.2

ES pašlaik uzstādītā ģeotermisko iekārtu strāvas ražošanas jauda — pamatā izmantojot ģeotermiskās anomālijas — ir apmēram 1 GWel, tātad apmēram 2‰ no ES uzstādītās kopējās elektriskās jaudas, un lielākā tās daļa ir Itālijā. Tiešai siltuma izmantošanai apkures nolūkā pašlaik ir uzstādīti apmēram 4 GWth. Tomēr saskaņā ar tendenču prognozēm 2010.gadā tie varētu būt jau 8 GWth vai vēl vairāk.

3.3

Tātad, līdz šim abi izmantošanas veidi nav devuši apjoma ziņā nozīmīgu ieguldījumu ES energoapgādē, un pat to īpatsvars atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanā līdz šim ir bijis niecīgs.

3.4

Tomēr ģeotermiskās enerģijas izmantošanā pēdējos gados novērojams manāms pieaugums gan dalībvalstīs veiktu, gan ES veicināšanas pasākumu rezultātā. Ja siltuma jaudas diapazons svārstās dažu līdz dažu desmitu MWth robežās, ģeotermija tādējādi veicina arī decentralizētu energoapgādi.

3.5

Pēc Komitejas ieskata tas ir pilnībā pamatoti un atbalstāmi. Arī šajā situācijā lielākajā daļā gadījumu ir runa par pilotiekārtām, kurās jāizmēģina un jāturpina tālāk attīstīt dažādas metodes.

3.6

Ārpus ģeotermisko anomāliju zonām izmaksas par vienu kWhel elektroenerģijas pašlaik ir uz pusi mazākas nekā saules enerģijas izmaksas un divreiz lielākas nekā vēja enerģijai; un pat šajā gadījumā parasti nepieciešams, lai siltums un strāva tiktu ražoti vienlaicīgi.

3.6.1

Patiesībā (skatīt augstāk) šeit ģeotermiskās enerģijas piedāvājumu lielā mērā var orientēt uz pastāvošo vajadzību, kas, pieaugot atjaunojamo enerģiju daļai tirgū, būs izdevīgi. Tad vēja un saules enerģijas jaudas svārstību dēļ aizvien vairāk būs nepieciešami regulēšanas un buferpasākumi; paredzams, ka tajos nevarēs iztikt bez enerģiju patērējošiem un augstu izmaksu uzkrāšanas līdzekļiem ka ūdeņradis.

4.   Turpmākā attīstība un ieteikumi

4.1

Ja ierobežojums uz ģeotermisko anomāliju zonām (skatīt arī 2.4. un 2.5. punktu) atkrīt, ģeotermiskās enerģijas izmantošanai ir liels potenciāls, lai ievērojami veicinātu videi nekaitīgu un noturīgu energoapgādi (skatīt arī 4.13. punktu).

4.2

Lai apgūtu un attīstītu šo potenciālu, ekonomiski izdevīgas elektrības ražošanas nolūkā ir nepieciešams veikt vismaz 4 — 5 km dziļus urbumus, lai varētu atklāt tādus (iežu) slāņus, kuros ir nepieciešamā minimālā temperatūra 150 oC. Turklāt ieži tur ir jāapstrādā (jāstimulē) tā, lai būtu iespējama pietiekama siltuma apmaiņa starp karstajiem iežiem un dabiski pieejamo vai injicēto ūdeni, kā arī pietiekama ūdens plūsma.

4.2.1

Turpretī (skatīt arī 2.2.1.1. punktu) tikai siltuma ieguvei (apkures nolūkā) pietiek arī ar mazāku urbuma dziļumu, piemēram, 2 — 3 km.

4.3

Pašlaik jau tiek attīstītas un izmēģinātas atbilstošas tehnoloģiskās pieejas vairākās dažādu Eiropas ģeoloģisko veidojumu (piemēram, Soultz-sous-Forêts, Lielajā Šēnebekā) vietās. Paplašināšanas potenciāls šeit slēpjas no atrašanās vietas neatkarīgu, tādēļ eksportējamu izmantošanas tehnoloģiju attīstībā. Tomēr šī mērķa sasniegšanai vēl nepieciešami ievērojami izpētes un attīstības centieni.

4.4

No vienas puses ir jāturpina attīstīt jau esošās dažādās tehnoloģijas līdz to pielietošanas gatavībai un pārbaudīt augstāk minētos noturīgas ģeotermiskās enerģijas izmantošanas priekšnoteikumus.

4.4.1

Īpaši nozīmīgs ir jautājums, vai šādā stimulētā krātuvē patiešām ir iespējams izpildīt hidrauliskos un termodinamiskos pietiekamas ilgtspējības priekšnoteikumus.

4.5

No otras puses tāda gadījumā arī atsevišķi procesa soļi pakāpeniski ir jāuzlabo un jāracionalizē tiktāl, lai šī enerģijas izmantošanas veida izmaksas kļūtu konkurētspējīgas (skatīt zemāk). Šajā nolūkā jāpieliek atbilstoši pētniecības un attīstības centieni (skatīt 1.6.punktu), kā arī jāveic tirgus sagatavošanas pasākumi, lai panāktu ražošanas izmaksu ietaupījumu.

4.6

Vidējā termiņā ar konkurētspēju saprotama ģeotermiskās enerģijas izmantošanas spēja izmaksu ziņā konkurēt ar vēja enerģijas izmantošanu. Tas ir paredzams, ņemot vērā aizvien jūtamākos vēja enerģijas trūkumus. Tie saistīti ar ļoti svārstīgo piedāvājumu, kas, kā zināms, saistīti ar ievērojamām sekundārajām izmaksām un emisijām citā vietā, iedzīvotāju apgrūtināšanu un ainavas bojāšanu, kā arī pieaugošajām apkopes un remonta izmaksām. Kopējā novērtējumā jāiekļauj arī izdevumu slodze, kas rodas patērētājiem un valstij.

4.7

Ilgtermiņa perspektīvā un, ņemot vērā, domājams, arī turpmāk augošās naftas un dabas gāzes cenas (un krājumu iespējamo izsīkumu), rodas jautājums par ģeotermiski iegūtas enerģijas vispārīgo konkurētspēju. Tas ir, vai arī šī enerģijas veida izmantošana, ņemot vērā visu enerģijas pārvēršanas tehnoloģiju ārējās izmaksas, un ja jā, tad kad, ilgtermiņā bez dotācijām vai tirgu deformējošām privileģējošām darbībām var kļūt konkurētspējīga.

4.8

Līdz tam laikam tomēr ir nepieciešams (10):

gan dalībvalstīm, gan ES ar mērķtiecīgām pētniecības un attīstības programmām tik lielā mērā veicināt zinātniski tehnisko attīstību, lai dažādas tehnoloģijas un procesa darbības varētu attīstīt un izmēģināt pietiekami daudzās eksperimentālajās iekārtās, un

lai sākotnēji veicinātu ieviešanu tirgū, pieņemt arī noteikumus (piemēram, barošanas strāvas likums un temperatūra telpās/telpu klimata kontrole) par privātām investīcijām, ikreiz ar pakāpeniski samazinošos iedarbību, kas tirgū ieviešanas fāzē uz noteiktu laiku padara pievilcīgu piegādātās enerģijas pārdošanu, lai varētu izmēģināt, uzlabot un novērtēt arī ekonomisko potenciālu. Tas īpaši attiecas arī uz līgumu slēgšanas modeļiem starp energoapgādes uzņēmumiem un patērētajiem;

nodrošinājums pret risku, kas saistīts ar ģeotermisko atradņu izpēti un sagatavošanu ieguvei kā, piemēram, atklāšanas un urbšanas risku.

4.9

Komiteja ir apmierināta, ka šajā jomā jau daudz kas tiek darīts. Tā pilnībā atbalsta šajā saistībā notiekošos vai izsludinātos Komisijas pētniecības un attīstības projektus un arī tās nolūku vēlreiz būtiski pastiprināt tās atbilstošos centienus nākošajā pētniecības un attīstības pamatprogrammā. Tā atbalsta arī dalībvalstu atbilstošās pētniecības un attīstības programmas, kā arī dalībvalstu centienus jau tagad ar veicinošiem pasākumiem atvieglot un stimulēt eksperimentālo ieviešanu tirgū.

4.10

Šajā saistībā Komiteja atkārtoti iesaka izmantot Eiropas pētniecības telpas iespējas ar visaptverošas, pārredzamas, saskaņotas un visu partneru atbalstītas stratēģijas ENERĢIJAS IZPĒTE palīdzību un padarīt to par būtisku Septītās pētniecības un attīstības pamatprogrammas un Euratom programmas sastāvdaļu.

4.11

Tajā vajadzētu iekļaut arī nepieciešamos pētniecības un attīstības pasākumus ģeotermijas attīstībai un ierādīt tiem pienācīgo vietu līdz brīdim, kamēr arī bez šiem pasākumiem mainīgajā enerģijas tirgū varēs labāk pārbaudīt un novērtēt šīs tehnoloģijas ilgtermiņa izmaksu attīstību un faktiski realizējamo potenciālu.

4.12

Papildus Komiteja iesaka visas, tas ir, arī līdz šim tikai valsts līmenī veicinātās ģeotermijas pētniecības un attīstības programmas atklātas koordinācijas nolūkā pēc iespējas plaši iesaistīt Eiropas enerģijas izpētes programmā, tādējādi veicinot arī Eiropas sadarbību.

4.13

Šajā saistībā Komiteja saskata iespējas arī jauno dalībvalstu līdzdalībā ES pētniecības un attīstības pamatprogrammā. Šajās valstīs aktuālo esošo enerģijas sistēmu atjaunošanu vajadzētu izmantot, lai arī tur uzstādītu atbilstošas pilotiekārtas un paraugiekārtas.

4.14

Turklāt Komiteja iesaka Komisijai pacensties efektīvos veicināšanas pasākumus ieviešanai tirgū (piemēram, barošanas strāvas likumi) Eiropas Savienībā saskaņot tiktāl, lai vispirms vismaz “ģeotermijas” tehnikas jomā būtu iespējama ES mēroga godīga konkurence starp līdzīgām tehnoloģijām.

4.15

Ģeotermijā iespējamās un tādēļ sevišķi piemērotās vienlaicīgas apkures siltuma un elektroenerģijas ražošanas dēļ Komiteja iesaka Komisijai pievērst uzmanību arī atbilstošiem apkures tīkliem un siltuma izmantošanai.

5.   Kopsavilkums

5.1

Ģeotermiskās enerģijas ieguve nozīmē tehnoloģijas, ar kuru palīdzību no ļoti karstajām zemes dzīlēm atzaro siltuma plūsmu uz zemes virspusi.

5.2

Pirmām kārtām tas attiecas uz apgādi ar apkures siltumu, kā arī ar elektroenerģiju, vai abu veidu enerģiju vienlaicīgu ražošanu.

5.3

Ģeotermisko anomāliju apgabalos jau tiek izmantota ģeotermiski iegūta enerģija; tomēr tās relatīvais devums kopējā energoapgādē ir ļoti niecīgs.

5.4

Pielietojot tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var izpētīt arī apgabalus ārpus ģeotermisko anomāliju zonām, ģeotermiskās enerģijas ieguve var attīstīt potenciālu par būtisku ieguldījumu ilgtspējīgā energoapgādē, sevišķi pamatslodzes nodrošināšanas jomā. Tomēr tas ir saistīts ar 4 — 5 km dziļurbumiem un papildus “stimulācijas pasākumiem”.

5.5

Tomēr arī “nedziļā” zemes siltuma izmantošanā telpu apkurei un klimata uzturēšanai, pielietojot zemes siltuma sūkņus slēpjas daudzsološs attīstības potenciāls.

5.6

Pamatslodzes nodrošināšanas potenciāls padara ģeotermiju atšķirīgu no ieguves procesa ar svārstīgu piedāvājumu (kā vēja un saules enerģijas ieguve), kas ir vai būs atkarīgs no kontroles sistēmām, bufertehnoloģijām un uzkrāšanas tehnoloģijām, un to atstātā ietekme uz ainavu izraisa iedzīvotāju protestus.

5.7

Komiteja atkārtoti iesaka izmantot Eiropas pētniecības telpas iespējas ar visaptverošas stratēģijas ENERĢIJAS IZPĒTE palīdzību.

5.8

Tajā vajadzētu iekļaut arī nepieciešamos pētniecības un attīstības pasākumus ģeotermijas attīstībai, turpinot īstenot un atbilstoši padarot intensīvākas jau līdz šim notiekošās attiecīgās programmas.

5.9

Komiteja iesaka līdz šim tikai valstu līmenī veicinātās ģeotermijas pētniecības un attīstības programmas atklātas koordinācijas nolūkā pēc iespējas plaši iesaistīt šādā Eiropas enerģijas izpētes programmā un to integrējošos pasākumos.

5.10

Komiteja iesaka visās dalībvalstīs izveidot sākotnējos stimulus un noteikumus ar pakāpeniski samazinošos iedarbību ieviešanai tirgū (piemēram, barošanas strāvas likums), kā arī privātajiem investoriem, kas padara uz noteiktu laiku veicinātās enerģijas izpēti pievilcīgu, lai šādā veidā veicinātu arī šīs enerģijas formas potenciāla izmēģināšanu, uzlabošanu un novērtēšanu.

5.11

Komiteja iesaka šāda veida veicināšanas pasākumus Eiropas Savienība saskaņot tiktāl, lai ģeotermijas tehnoloģiju jomā būtu iespējama godīga konkurence ES līmenī.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Enerģija netiek patērēta, bet gan tikai pārvērsta un tādējādi izmantota. Tas notiek atbilstošu pārvēršanas procesu rezultātā, piemēram, dedzinot ogles, pārvēršot vēja enerģiju strāvā vai saskaldot atoma kodolu (enerģijas ieguve; E = mc2). To sauc ari par “energoapgādi”, “enerģijas ieguvi” vai “enerģijas patēriņu”.

(2)  Atjaunojamo enerģijas avotu veicināšana: rīcības iespējas un finanšu instrumenti, ierosinājums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par koģenerācijas tehnoloģiju veicināšanu, pamatojoties uz lietderīgā siltuma vajadzību enerģētikas iekšējā tirgū, Padomes direktīvas (Euratom) ierosinājuma projekts pamata saistību un vispārīgu principu noteikšanai kodoliekārtu drošības jomā un Padomes direktīvas (Euratom) ierosinājuma projekts par izlietoto degvielas kasešu un radioaktīvo atkritumu savākšanu, kodolenerģijas nozīme elektroenerģijas ražošanā. Kodoltermiskā enerģija.

(3)  Kas nākotnē aizvien vairāk jāierobežo ne tikai šo resursu samazināšanās, bet arī CO2 (Kioto!) emisijas dēļ.

(4)  Kopējās problemātikas priekšvēstneši bija līdzšinējās naftas krīzes (piemēram, 1973. un 1979.gadā), pašreizējais naftas cenu kāpums, kā arī pašreizējās, konfliktam starp ekonomiku un ekoloģiju raksturīgas domstarpības par emisijas sertifikātu piešķiršanu.

(5)  Skatīt arī 2.2.1.2, kā arī 2.2.2.2

(6)  Nākotnē, piemēram, CO2

(7)  Ar termodinamikā izmantoto jēdzienu “entalpija” saprot iekšējās enerģijas un izplešanās enerģijas (izplešanās darba) summu.

(8)  Tomēr skatīt 2.2.1.1.punktu par slēgto “Zemes siltuma zondi” un 2.2.1.2.punktu par “Zemes siltuma sūkni”.

(9)  Skatīt 2.2.2.2. punktu par turbīnas ciklu

(10)  Skatīt “Atjaunojamo enerģijas avotu veicināšana: rīcības iespējas un finansēšanas instrumenti”


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/28


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums attiecībā uz Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par Eiropas satelītu radionavigācijas programmas izvēršanas un komerciālās ekspluatācijas fāzes īstenošanu

(COM(2004) 477 final — 2004/0156 (COD))

(2005/C 221/06)

2004. gada 16. novembrī saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 156. pantu Padome nolēma pieprasīt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas konsultāciju attiecībā uz Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par Eiropas satelītu radionavigācijas programmas izvēršanas un komerciālās ekspluatācijas fāzes īstenošanu

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa, kas bija atbildīga par komitejas darba sagatavošanu šajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 17. janvārī. Referents — Rannocchiari kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja tās 414. plenārajā sesijā 2005. gada 9. un 10. februārī (2005. gada 9. februāra sēdē) ar 134 balsīm par un 3 atturoties pieņēma šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Atzīstot GALILEO programmas stratēģisko nozīmi konkurētspējīgas Eiropas sistēmas izveidē, EESK seko GALILEO satelītu radionavigācijas un izvietošanas infrastruktūras programmas attīstībai no šīs programmas uzsākšanas brīža. GALILEO programmas īpašā nozīme ir tās novatoriskā ietekme uz attiecīgajiem ekonomikas, nodarbinātības un sociālās dimensijas aspektiem, kā arī GALILEO iespēja nodrošināt pilsoniskās sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanu. (1) Turklāt, kopš GALILEO kopuzņēmuma (2) izveides brīža EESK apzinās nepieciešamību sistēmas attīstībā un izmantošanā iesaistīt privāto sektoru, tādējādi nodrošinot noturīgu atbalstu programmas attīstības un izvēršanas fāzes laikā (3).

1.2

EESK tās pēdējā atzinumā par šo tēmu (4) uzsvēra, ka “kopš 2003. gada 26. maijā panāktās Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) Padomes vienošanās par EKA dalībvalstu finanšu ieguldījumiem GALILEO programma beidzot ir sasniegusi faktisko sākuma fāzi.” Tika vēlreiz apliecināts, ka “GALILEO programma ir liels izaicinājums Eiropas Savienībai, tās neatkarībai, tehnoloģiskajām un zinātnes iespējām, tās ekonomikai, bet galvenokārt tās kosmosa un telekomunikāciju nozarēm”.

2.   Pašreizējā situācija un paredzamā attīstība

2.1

GALILEO programma ietver četras fāzes:

Definēšanas fāze — no 1999. līdz 2001. gadam, kuras laikā izstrādāja sistēmas arhitektūru un definēja piecus tālāk norādītos pakalpojumus. Šīs projekta fāzes finansējums galvenokārt tiek nodrošināts 5. PTA pamatprogrammas laika periodam no 1998. līdz 2002. gadam ietvaros.

Attīstības un novērtējuma fāze — no 2002. līdz 2005. gadam ietver satelītu un uz zemes izvietoto komponentu attīstību un novērtēšanu orbītā. ES/EKA finansējums EUR 1,2 miljardu apmērā krietni pārsniedz 6. PTA pamatprogrammas ietvaros piešķirto finansējumu 2002. līdz 2006. gadam EUR 100 miljonu apmērā.

Izvēršanas fāze, kas plānota 2006. un 2007. gadā, ietvers satelītu būvniecību un palaišanu (pirmos divus satelītus paredzēts palaist 2005. gada beigās), kā arī pilnīgu uz zemes izvietotā komponenta izveidi. Kopējais finansējums tiek lēsts EUR 2.1 miljarda apmērā, no kuriem viena trešdaļa (t.i., EUR 700 miljoni) tiks piešķirti no Kopienas budžeta. Pārējās divas trešdaļas (t.i., EUR 1.4 miljardi) segs izvēlētais konsorcijs.

Komerciālās ekspluatācijas fāzes uzsākšana paredzēta 2008. gadā. Saskaņā ar aplēsēm ikgadējās vadības un uzturēšanas izmaksas EUR 220 miljonu apmērā pilnībā segs privātais sektors, izņemot Kopienas finansējumu EUR 500 miljonu apmērā, kas atbilstoši lēmumiem par Kopienas finanšu perspektīvu 2007. līdz 2013. gadam segs šīs projekta fāzes izmaksas pirmajos gados.

2.2

Definēšanas fāzes noslēgumā 2002. gada maijā uz četriem gadiem tika izveidots kopīgs GALILEO uzņēmums ar mērķi “nodrošināt vienotu administrēšanas un finanšu kontroles procesu attiecībā uz zinātniskās izpētes, attīstības un GALILEO programmas demonstrācijas projektu un šim mērķim mobilizēt visus minētajai programma piešķirtos līdzekļus”.

2.3

Turklāt 2004. gada 12. jūlija Padomes Regula Nr. 1321/2004 (5), ar kuru tiek izveidota GNSS ( Globālā satelītu navigācijas sistēmas ) uzraudzības iestāde un Padomes Vienotā rīcība 2004/552/KĀDP (6), izveido sistēmas operatīvās struktūras, kas nodrošina valsts un sabiedrības interešu attiecībā uz programmām, kā arī GALILEO sistēmas, drošību un aizsardzību.

2.4

Starptautiskā līmenī Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis pēc četrus gadus ilgušām sarunām 2004. gada 26. jūnijā parakstīja īpaši nozīmīgu līgumu par GALILEO un GPS sistēmām (7). Līgums attiecas uz divu satelītu navigācijas un izvietošanas sistēmu pakalpojumu veicināšanu, piegādi un izmantošanu, kā arī pilnīgu izmantojamo lietojumprogrammu savietojamību. Abas sistēmas darbosies paralēli bez signāla pārraides traucējumiem. Tādējādi GALILEO kļūs par pasaules standartu Globālo satelītu navigācijas sistēmu (GNSS) ekspluatācijā gan civilām, gan komerciālām vajadzībām. GPS vadību nodrošina militāras struktūras. Turklāt šī sistēma kļūs pieejama ar viena uztvērēja palīdzību un “pievilcīga” pašreizējiem GPS lietotājiem.

2.5

Tāpat starptautiskā līmenī 2004. gada 13. jūlijā tika parakstīts sadarbības līgums ar Izraēlu. Pirms tam — 2003. gada 30. oktobrī — tika noslēgts līgums ar Ķīnu. Jau zināmu laiku notiek sarunas par sadarbspēju ar Krievijas sistēmu GLONASS  (8). Šīs sarunas jau ir sasniegušas ievērojamu progresu, it īpaši attiecībā uz frekvenču iegūšanu un Krievijas palaišanas iekārtu izmantošanu. Sarunas par sadarbības līgumiem ar Krievijas Federāciju, Ukrainu un Indiju šobrīd sasniegušas ievērojamu progresu, ir izveidotas iestrādes sadarbībai ar Austrāliju, Brazīliju, Meksiku un Dienvidkoreju. Savukārt Šveice, Norvēģija un Kanāda izskata iespēju piedalīties ar finansējumu.

2.6

Rīcības plāns attiecībā uz Vidusjūras baseina valstīm tika izstrādāts 2002. gada aprīlī Eiropas un Vidusjūras valstu ārlietu ministru konferencē Valensijā. Rīcības plāns paredz sadarbību satelītu radionavigācijas un izvietošanas jomā. Nesen Kairā GALILEO kopīgais uzņēmums uzsāka Euro-Med GNSS (Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Globālā satelītu navigācijas sistēma) demonstrēšanas, apmācības un GNSS reģionālā plāna koordinēšanas projektu, lai sadarbībā ar Vidusjūras valstu partneriem uzraudzītu un izvērtētu ģeostacionārā satelīta un GALILEO priekšgājēja EGNOS  (9) ietekmi.

2.7

Tiklīdz tiks uzsākta pilnīga GALILEO sistēmas ekspluatācija, tā nodrošinās piecus pakalpojumu veidus:

atklātus pakalpojumus, kas ir piemērots plašas sabiedrības masveida patēriņa lietošanai un vispārējiem pakalpojumiem;

komercpakalpojumus, kas nodrošinās profesionālu pielietojumu izstrādi un attīstību ar paplašinātu navigācijas funkciju un vērtīgākiem datiem salīdzinājumā ar atklātiem pakalpojumiem, kā arī sniegs īpašas pakalpojuma garantijas;

augsta līmeņa dzīvības drošības pakalpojumus situācijās, kad tiek apdraudēta cilvēka dzīvība, piemēram, jūras navigācijā un gaisa navigācijā;

meklēšanas un glābšanas pakalpojumus, kas nodrošinās būtiskus uzlabojumus esošajās meklēšanas un glābšanas sistēmās;

regulētos pakalpojumus valsts civildienestiem (PRS) kodētā formā. Šos pakalpojumus neietekmēs radiopārraides traucējumi. Tie būs ierobežoti un attieksies galvenokārt uz valsts iestādēm, kuru darbība ir saistīta ar civilo aizsardzību, valsts drošību, miera uzturēšanas misijām un tiesībsargājošām funkcijām, kur nepieciešams maksimāls aizsardzības līmenis (10).

2.8

Ņemot vērā GALILEO funkcionālās iezīmes, civilās pārvaldības un galvenokārt komerciālo un profesionālo pielietojumu, Komisija lēš, ka potenciālais tirgus līdz 2010. gadam varētu sasniegt aptuveni 3 miljardus saņēmēju ar ikgadējo ienākumu no ieguldījumiem līdz pat EUR 250 miljardu apmērā, savukārt paredzamais jaunizveidoto uzņēmumu un augsti kvalificētu speciālistu darba vietu skaits lēšams simtos tūkstošu, no kuriem Eiropā — 150 000.

2.9

2004. gada septembrī GALILEO kopīgais uzņēmums noslēdza konkursa sarunu fāzi. Tas saņēma divus konkursa piedāvājumus no diviem konsorcijiem, kuri bija iesnieguši pieteikumus koncesijas līgumu slēgšanai (Eurely  (11) un Inavsat  (12)). Galīgās atlases pamatā bija sekojoši kritēriji: uzņēmuma saimnieciskās darbības un finanšu iespējas, tehniskās iespējas, kā arī juridiskie un tehniskie aspekti.

2.10

Atbilstoši noteiktajiem kompetences ietvariem, brīdī, kad kopīgais uzņēmums būs iesniedzis ziņojumu par konkursa procesu Komisijai, un Komisija būs pieņēmusi Paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei (13) par pāreju uz izvēršanas un ekspluatācijas fāzi, tam būs iespēja iegūt “nepieciešamās politiskās direktīvas par valsts finansējuma saņemšanu nākamajām fāzēm un uzdevumu valsts dienestiem sniedzamā pakalpojuma jomā, it īpaši pakalpojumu definējumu”. Tā rezultātā būs iespējams piedāvājumu iesniegt parakstīšanai uzraudzības iestādē, kura īsteno saskaņā ar Regulu EK 1321/2004 piešķirtās pilnvaras.

2.11

Komitejai zināmas bažas rada tas, ka augstāk minētās procedūras varētu izrādīties pārāk sarežģītas un varētu ietvert divkāršus kontroles pasākumus, kas nav nedz skaidri formulēti, nedz arī veicina mērķa sasniegšanu.

2.12

Turklāt apskatāmā regula paredz, ka Uzraudzības iestāde, kuru tā definē kā Kopienas aģentūru, kas nodarbosies ar sabiedrības interešu pārvaldību EK Regulā 1321/2004 paredzētās satelītu radionavigācijas sistēmas ietvaros, netiks izveidota agrāk par 2005. gadu.

3.   Eiropas Komisijas priekšlikums

3.1

Komisijas priekšlikums apmierina nepieciešamību pēc specifiska juridiska dokumenta, lai nodrošinātu patstāvīga budžeta posteņa izveidošanu, kas savukārt ļautu īstenot efektīvāku GALILEO izvēršanas un ekspluatācijas fāzes pārvaldību un uzraudzību gan no finansiālā viedokļa, gan attiecībā uz koncesijas saņēmēju.

3.2

Priekšlikumā Regulai definēta kārtība, kādā ieteicams veikt Kopienas finanšu ieguldījumus izvēršanas un ekspluatācijas fāzes īstenošanai. Tas vērsts uz:

3.2.1

kopienas nepieciešamību garantēt saskaņotu budžeta struktūru līdzekļiem, ko iegūst pati Kopiena un arī koncesijas īpašnieks no:

GALILEO pakalpojumu sniegšanas;

no licencēm un intelektuālā īpašuma tiesībām, kas attiecas uz sistēmas komponentiem, ko tam bez maksas ir piešķīrusi Uzraudzības iestāde;

no EIB [Eiropas Investīciju bankas] piešķirtajiem ilgtermiņa aizdevumiem;

3.2.2

atbilstīgu institucionālās pārvaldības un uzraudzības struktūras noteikšanu Uzraudzības iestādei.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1

EESK uzskata, ka steidzīgi nepieciešams sniegt sīkākus paskaidrojumus par dažādu pakalpojumu piegādes tehniskajiem jautājumiem. Tas nodrošinās atklātus standartnoteikumus, kas dos iespējas citiem pakalpojumu sniedzējiem un jauniem pakalpojumu veidiem. Līdz ar to jaunpienācēji, īpaši maza apjoma lietotāji, varētu izvairīties no mākslīgiem ierobežojumiem un pārmērīgiem nodokļiem.

4.2

Attiecībā uz budžeta garantiju saskaņotību EESK cer, ka pēc iespējas ātrāk tiks pieņemtas Savienības budžeta jaunās finansēšanas perspektīvas. Bez tam EESK atbalsta Komisijas lūgumu par īpašas budžeta pozīcijas piešķiršanu GALILEO programmai EUR 1 miljarda apmērā, kas būtu neatkarīga no citām budžeta pozīcijām. Komiteja arī iesaka atrast līdzekļus, lai nodrošinātu EGNOS attīstību un integrāciju GALILEO programmā. EESK uzskata, ka pētnieciskā darbība par GNSS satelītu radio izvietošanu arī jāiekļauj un jāfinansē 7. PTA Pamatprogrammas ietvaros.

4.3

EESK arī uzskata, ka nepieciešami precizējumi par to, kā finanšu asignējuma shēmā tiks iekļauts to trešās pasaules valstu finansējums, kas jau izrādījušas interesi par finansiāliem ieguldījumiem GALILEO.

4.4

EESK ir pārliecināta, ka budžeta projekts paredz priekšrocības koncesijas saņēmējam, ņemot vērā tā lomu pakalpojuma nodrošināšanā, licenču lietošanā un atbrīvošanā no IPRs (14) [intelektuālā īpašuma tiesības]. Diemžēl EESK spiesta izteikt bažas par to, koncesijas saņēmējs var iegūt dominējošu pozīciju vai monopoltiesības, kas varētu izkropļot konkurenci vai apspiest brīvo tirgu.

4.5

Attiecībā uz vadības un kontroles iestāžu sistēmas atzīšanas procedūru, kas tika pasūtīta kā “ārpakalpojums” Eiropas aģentūrā (Eiropas satelītu radionavigācijas uzraudzības organizācija), Komiteja vēlētos uzsvērt sekojošo:

4.5.1

Eiropas kosmosa aģentūra nav pārstāvēta Eiropas GNSS organizācijas administratīvajā padomē, tomēr tā ietilpst pašreizējā Kopējā uzņēmuma administratīvajā padomē.

4.5.2

Kopējā uzņēmuma vadības un uzraudzības atbildība jānodod Eiropas GNSS organizācijai, kas administrē GALILEO fondus, darbojas kā līgumslēdzēja organizācija koncesijas līgumam, uzrauga līgumsaistību izpildi, piešķir koncesijas saņēmējam tiesības izmantot aktīvus līguma darbības laikā, organizē vienošanos ar EGNOS operatoru, koordinē dalībvalstu iniciatīvas nepieciešamajām frekvencēm, lai sistēma darbotos, garantē sastāvdaļu sertifikācijas atbilstību un nodrošina atbilstību drošības prasībām, ieskaitot tās, kas izriet no Vienotās rīcības 2004/552/KADP.

4.5.3

EESK nevar neraizēties par īpaši sarežģīto varas pāreju no kopīgā uzņēmuma, kuram jābeidz sava darbība 2006. gada maijā, uz jauno Eiropas GNSS Uzraudzības iestādi, kam jāsāk darboties 2005. gada vidū.

4.5.4

Tādēļ Komiteja iesaka Komisijai un Padomei uzmanīgi sekot līdzi tam, kā notiek “sadzīves” un pārejas posms no kopīgā uzņēmuma uz Uzraudzības iestādi.

4.5.5

Vienotās rīcības noteikumi 2004/552/CFSP un regula, kura nosaka Eiropas GNSS Uzraudzības iestādes izveidi, kas paredz Sistēmas drošuma un drošības komitejas izveidi, regulēs visus ar GALILEO iekšējo drošību saistītos jautājumus.

EESK uzskata, ka nekavējoties jānostiprina GALILEO sistēmas attiecības ar citām esošajām Eiropas iniciatīvām, tādām kā Vides un drošības globālā uzraudzība (GMES) un COSPAS-SARSAT  (15) meklēšanas un glābšanas sistēma, tieslietu un iekšlietu tīkls un GRID [globālo resursu infromācijas datu bāze] multivides tīkls.

4.5.6

EESK (16) atkārtoti uzsver to, ka ir būtiski jautājumus par drošību, privātās dzīves un personas datu aizsardzību risināt kopīgi, konsultējoties ar Eiropas pamattiesību aģentūru  (17) , kad vien iespējams, vai izveidojot attiecīgu konsultatīvu iestādi. Nav pietiekami paļauties vienīgi uz noteikumu 19. pantu Regulā EK 45/2001, kas paredz Eiropas GNSS Uzraudzības iestādes izveidošanu. EESK uzskata, ka skaidri noteiktas garantijas privātās dzīves un personas datu aizsardzībai nav mazāk svarīgas par drošības apsvērumiem, lai nodrošinātu pilnīgu pilsoniskās sabiedrības atbalstu GALILEO panākumiem.

4.5.7

Neaizmirstot par nepieciešamību iesaistīt pilsonisko sabiedrību, EESK piezīmē, ka tik nozīmīgs pasākums kā GALILEO Programma Eiropā patiesībā paliek nezināms lielākajai daļai Eiropas iedzīvotāju. Šī iemesla dēļ EESK cer, ka Eiropas iestādes sadarbībā ar valstu valdībām noorganizēs informācijas kampaņu, kas ne tikai papildinās Eiropas iedzīvotāju izpratni par šo lielisko Eiropas zinātniskās pētniecības sasniegumu, bet pārliecinās arī par viņu privātuma nodrošināšanu.

5.   Īpašas piezīmes

5.1

Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK iesaka pievienot sekojošus punktus regulas priekšlikuma apsvērumiem:

5.1.1

Jauns apsvērums 3(a):“Ņemot vērā programmas iespējamo ietekmi uz Eiropas pilsoņu dzīvi, Komisija parūpēsies par to, lai pārliecinātos, ka Eiropas Pamattiesību aģentūrai vai kādai citai alternatīvai ad hoc organizācijai tiek uzticēta privātuma un personas datu aizsardzība, ieviešot GALILEO pakalpojumus. Tas nodrošinās pārskatāmu attīstību un pastāvīgu dialogu ar potenciālajiem lietotājiem un pilsonisko sabiedrību.”

5.1.2

Pievienot 12. apsvērumam:“, nodrošināt turpmākus Kopienass līdzekļus tai pašā budžeta pozīcijā EGNOS attīstībai un integrācijai GALILEO, kā arī nodrošināt pietiekamu uzmanību un līdzekļus 7. PTA satelītu radionavigācijas pamatprogrammai un tās iekļaušanai esošajos tīklos.”

5.1.3

Jauns apsvērums 13(a): “Komisija un Padome nodrošinās to, ka GALILEO Kopīgā uzņēmuma pāreja uz jauno Eiropas GNSS uzraudzības iestādi tiks ieviesta pilnīgas pārredzamības apstākļos, lai izvairītos no iespējamās dublēšanās, darbības aizkavēšanās, vai, vēl sliktāk, tirgus ierobežojumiem.”

5.1.4

Jauns apsvērums 14(a):“Komisija nodrošinās to, ka jebkādi trešo valstu finansiālie ieguldījumi Eiropas GNSS Uzraudzības iestādes līdzekļos atspoguļo savstarpējās intereses un līdzsvaru starp attiecīgajiem līgumiem, kas tiks iesniegti Padomei un Eiropas Parlamentam.”

6.   Secinājumi

6.1

EESK apliecina tās pilnīgu atbalstu GALILEO programmai un iestājas par nepieciešamību paātrināt abu noslēdzošo programmas fāzu īstenošanu, kas nepieciešama, lai nodrošinātu pilnvērtīgu sistēmas ekspluatācijas uzsākšanu līdz 2008. gadam.

6.2

EESK lūdz Komisiju ex ante izvērtēt pievienoto vērtību, kuru koncesijas saņēmējs gūst pakalpojumu sniegšanas un intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanas rezultātā, kā arī izplatīt precīzu, uz izvērtējuma rezultātiem balstītu informāciju.

6.3

EESK uzskata, ka ir panākts būtisks progress globālās infrastruktūras izveidē, īpaši attiecinot to uz ES un ASV sadarbības līgumu, kurš nodrošina pilnīgu esošo pasaules satelītu radionavigācijas un izvietošanas sistēmu savietojamību un sadarbspēju.

6.4

EESK uzskata, ka ļoti nozīmīga ir starptautiskā sadarbība ar Ķīnu un Izraēlu un ka ir nepieciešams veikt visus iespējamos pasākumus, lai tiktu noslēgti savstarpēji līgumi ar Šveici, Norvēģiju, Krievijas Federāciju, Ukrainu, Indiju, Austrāliju, Meksiku, Brazīliju un Dienvidkoreju. Komiteja uzskata Vidusjūras baseinu par privileģētu reģionu, jo tam jau šobrīd ir iespēja izmantot EGNOS pakalpojumus. Turklāt tam ir stratēģiska nozīme miera, stabilitātes un noturīgas attīstības nodrošināšanā Eiropā.

6.5

Šajā sakarā, EESK ir pārliecināta, ka pakalpojuma pieejamības paplašināšana attiecībā uz trešajām valstīm ir būtisks ieguldījums Eiropas Savienības politikas ārējo attiecību dimensijā.

6.6

EESK izsaka cerību, Eiropas Komisijai tiks piešķirts atbilstošs budžets informatīvas kampaņas īstenošanai, kas ne vien veicinās Eiropas pilsoņu informētību par šo lielisko Eiropas zinātniskās pētniecības produktu, bet arī nostiprinās pārliecību, ka tiks nodrošināta pietiekama pilsoņu personas datu aizsardzība.

6.7

Visbeidzot, EESK cer, ka tiks pieņemti augstāk izklāstītie komentāri par atsevišķām preambulām (personas datu aizsardzība, finanšu resursu palielināšana, pārejas fāze un trešo valstu ieguldījums). Šo ieteikumu mērķis ir veicināt skaidrību šajā iniciatīvā ietvertajos jautājumos, tās caurspīdīgumu un nodrošināt, lai programmai tiktu piešķirti pietiekami resursi. Līdz ar šie ieteikumi atspoguļo gan Eiropas institūciju, gan pilsoniskās sabiedrības intereses.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  OV C 311 17/11/2001 19. lpp

(2)  Galileo kopuzņēmums izveidots saskaņā ar EK līguma 171. pantu un 2002. gada 21. maija Padomes Regulu EC 876/2002. Tas nodrošina Galileo Programmas attīstības fāzes īstenošanu, kā arī izvēršanas un ekspluatācijas fāzes pārvaldību. Kopīgā uzņēmuma birojs atrodas Briselē. Tā dibinātājs ir Eiropas Kopiena, kuru pārstāv Eiropas Komisija un Eiropas Kosmosa aģentūra.

(3)  OV C 48, 21/02/2002, 42. lpp.

(4)  EESK atzinums par “Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei- pētījumu programmas GALILEO virzība uz priekšu 2004. gada sākumā”, OV C 302, 07.12.2004

(5)  Padomes Regula par Eiropas satelītu radionavigācijas programme vadības struktūru izveidi (OV L 246, 2004. gada 20. jūlijā)

(6)  Skat. OV L 246, 20.07.2004

(7)  ASV GPS: Global Positioning System (ASV globālā pozīcijas noteikšanas sistēma), kuras darbību nodrošina bruņotie spēki

(8)  GLONASS: GLOBAL NAVIGATION SATELLITE SYSTEM.

(9)  EGNOS: European Geostationary Navigation Overlay Service (Eiropas Ģeostacionārās navigācijas pārklājuma pdiensts): sistēma, kuras darbības pamatā ir GPS signnāla pārveidošana, izmantojot uz zemes izvietotu staciju tīklau un ģeostacionārās iekārtas. Ir nepieciešama EGNOS integrācija minētajā sistēmā saskaņā ar kopīgas koncesijas shēmu.

(10)  Skat. Koncesiju GALILEO programmas izvēršanas un ekspluatācijas fāzei 2003/S 200-179789, kas publicēta 2003. gada 17. oktobrī

(11)  EURELY: konsorcijs, kuru izveidojuši uzņēmumi ALCATEL, FINMECCANICA un VINCI

(12)  INAVSAT : dibinātāji - EADS Space, Inmarsat Ventures un the Thales Group.

(13)  COM(2004) 636 galīgā red., pieņemta 2004. gada 6. oktobrī

(14)  IPR: intellectual property rights

(15)  COSPAS (Krievu akronīms “Cosmicheskaya Sistyema Poiska Avariynich Sudov” vai Kuģu meklēšanas sistēma ar satelīta palīdzību -SARSAT: Search And Rescue Satellite Aided Tracking: starptautiska meklēšanas un glābšanas sistēma ar satelīta palīdzību humāniem mērķiem. No 1982. gada līdz 2003. gadam ar sistēmas palīdzību tika atrasti vairāk kā 15 000 cilvēku visā pasaulē.

(16)  EESK atzinums “Priekšlikums Padomes Regulai par GALILEO kopuzņēmuma izveidošanu”, 3.5. punkts, OV C 48 no 21.02.2002

(17)  Skat. 2004. gada 25. oktobra COM(2004) 693, Komisijas paziņojumu, kas iesaka 2005. gadā nodibināt aģentūru, kurai uzticētu privātās dzīves aizsardzību lietās, kas saistītas ar personas datu apstrādi.


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/33


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai ar ko nosaka telpiskās informācijas infrastruktūru Kopienā (INSPIRE)

(COM(2004) 516 final — 2004/0175 (COD))

(2005/C 221/07)

2004. gada 13. septembrī Padome saskaņā ar Kopienas dibināšanas līguma 175. pantu pieņēma lēmumu lūgt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes ar ko nosaka telpiskās informācijas infrastruktūru Kopienā (INSPIRE)

Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa, kurai bija uzticēts sagatavot Komitejas darbus par šo tēmu, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 13. janvārī (Ziņotājs: Daniel RETUREAU kgs).

Savā 414. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 9. un 10. februārī ( 9. februāra sēdē), Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pieņēma šo atzinumu ar 140 balsīm par un 2 atturoties.

1.   Komitejas atzinuma kopsavilkums

1.1

Komiteja uzskata, ka Kopienas līmeņa telpiskās informācijas infrastruktūras (INSPIRE) izveidošana ir piemērota, vēlama un atbilst proporcionalitātes principam. Šī infrastruktūra koordinēs un padarīs savstarpēji savietojamus un pieejamus dalībvalstu nacionālajā līmenī iegūtos telpiskos datus, lai zinātniski pamatoti uzlabotu ar vidi saistīto lēmumu un to kontroles, kā arī atsevišķu direktīvu ietvaros noteikto ziņojumu dokumentēšanu. Komiteja uzskata, ka juridiskā bāze (KDL 175. pants) ir atbilstoša.

1.2

Šīs iniciatīvas būtība ir samazināt paralēlu darbu, robus vai nepilnības un veicināt koordināciju un pastāvību datu iegūšanā un iegūto datu apstrādē; tai ir nepieciešama Kopienas līmeņa darbība; tā būs avots efektīvākai datu izmantošanai pārvaldē un iesaistītajos dienestos, kā arī to pielietošanai tur, kur dažādos veidos darbojas valsts un privātie operatori, kuru pakalpojumiem ir pievienotā vērtība (kartes vai specializētas datu bāzes, utt.).

1.3

Ierosinātā direktīva nosaka šādam darbam nepieciešamo tiesisko un tehnisko ietvaru; tā iedibina tehnisko komiteju un uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt pieeju to ģeogrāfiskajiem datiem. Kontroli nodrošina Komisija; ir paredzēti regulāri ziņojumi.

1.4

Tādēļ Komiteja atbalsta šo atzinumam iesniegto priekšlikumu, jo tam ir nenoliedzama Kopienas pievienotā vērtība, tas sniedz saskaņotu pamatprincipu kopumu un veicina progresu, kas nepieciešams iegūto telpisko datu kvalitātes un satura uzlabošanā, lai pamatotu vides politiku, un, iespējams, arī citas nacionālās un Eiropas līmeņa politikas, kā arī lai tos varētu izmantot lēmumu pieņemšanas procesā.

1.5

Komiteja vēlas uzsvērt nepieciešamību izmantot atvērto datņu protokolus un formātus vai plaši izmantotas formas, kas lasāmas, izmantojot bezmaksas programmatūras; tā arī uzstāj uz nepieciešamību nodrošināt INSPIRE ietvaros saskaņotās un pieejamās informācijas nodošanu publiskai lietošanai, jo šie zinātniskie dati ir nepieciešami kā vides politikā, tā arī studentiem un pētniekiem. Visbeidzot, Komiteja uzsver, ka šim procesam jānotiek, neapdraudot atsevišķu datu konfidencialitāti neatkarīgi no tā, vai tie attiecas uz privāto dzīvi, vispārējām interesēm vai drošības jautājumiem.

2.   Komisijas priekšlikums

2.1

Tiesiskais pamats ir KDL 175. panta 1. punkts. Tas ļauj, atsaucoties uz 174. pantu, ierosināt pasākumus vides un veselības aizsardzības jomā, pamatojoties uz tehniskiem un zinātniskiem datiem.

2.2

Dabas, kā arī cilvēku izraisītajām parādībām ir ietekme uz vides kvalitāti un veselību; tādēļ ir pamatoti Kopienas informācijas un koordinācijas pasākumi, pie tam ievērojot proporcionalitātes un subsidiaritātes principu, kā arī piesardzības principu.

2.3

Ir ierosināta ietvara direktīva, kas ļauj, plaši pamatojoties uz subsidiaritāti, pielāgot nosacījumus konkrētiem apstākļiem valstīs un reģionos.

2.4

Iegūtie metadati galvenokārt nāks no nacionālajiem publiskajiem avotiem, bet nav izslēgtas arī citu avotu izmantošana. Kopienas portāls dos elektronisku pieeju nacionālajām datu bāzēm.

2.4.1

Pielikumā minēto datu vākšana dalībvalstīm nav obligāta. INSPIRE iniciatīva papildina citas iniciatīvas, tādas kā GMES (Vides un drošības globālais monitorings) un GALILEO, kuras var izmantot specifisku vai papildinošu datu iegūšanai.

2.4.2

INSPIRE horizontālā uzbūve ir būtiska; tā aptver vairākas nozares, ļaujot noteikt un papildināt trūkstošos datus.

2.4.3

Vides likumdošana katras nozares tekstā nosaka uz to attiecošos datu veidu, kvalitāti un pieprasāmību (piemēram, ūdens kvalitātes direktīva).

2.4.4

Datu apmaiņai, kas ļauj noteikt dalībvalstu iespējamās sastaptās grūtības vai robus informācijā, vajadzētu pakāpeniski ļaut atrast risinājumus.

2.5

Mērķis ir tādu detalizētu telpisko (ģeogrāfisko) datu vākšana un saskaņošana, kas minēti, piemēram, pielikumos I, II un III, dažādo nacionālo datu vākšanas un šo datu apstrādes sistēmu savienojamības nodrošināšana, lai tos nodotu lēmumu pieņēmēju, administratīvo dienestu, pētniecības struktūru un vispār ieinteresēto pušu rīcībā.

2.6

Saskaņotos datus dalībvalstis ievieto tīklos un šie viegli pieejamie dati un dažādie pakalpojumi varēs kalpot par tehnisko un zinātnisko bāzi Eiropas, nacionālajām vai starptautiskajām politikām visdažādākajās jomās.

2.7

Veicot apmaiņu ar un kombinējot dažādās valstīs iegūto informāciju un zināšanas, būs iespējams novērst dublēšanos un ņemt vērā vides prasības visās Kopienas politikās.

2.8

Komisija pielietos savas izpildpilnvaras, ko tai piešķir Padomes 1998. g. 22. jūnija lēmums; dažādi Komisijas dienesti, tostarp Eurostat un Kopīgais pētniecības centrs, tiks aktīvi iesaistīti direktīvas ieviešanā, un arī Eiropas Vides aģentūra sniegs savu atbalstu. Dalībvalstis nozīmēs nacionālo valsts iestādi, kas būs atbildīga par sakariem ar Komisiju. INSPIRE tehniskajai vadībai ir paredzēta komitoloģijas procedūra, iesaistot valdību ekspertus, Eiropas aģentūras un iesaistītos ģenerāldirektorātus.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1

Komiteja piekrīt un atbalsta direktīvas par Kopienas ģeogrāfisko datu infrastruktūras izveidošanu projektu. Tā uzskata, ka KDL 175. pants tai ir atbilstošs tiesiskais pamats.

3.2

Kopā ar citiem informācijas avotiem INSPIRE sniegs atbalstu lēmumu pieņemšanai vides, veselības, kā arī daudzās citās jomās.

3.3

Komiteja uzskata, ka, salīdzinot izmaksas ar iegūto labumu, projekts ir atbalstāms; tas ļaus novērst dublēšanos un precizēt Kopienas politikas, kā arī informēt sabiedrību.

3.4

Komiteja uzskata, ka Kopienas infrastruktūrai, kā arī informācijai un pakalpojumiem, kuriem tā nodrošina pieeju, ir jābūt publiski pieejamiem, jo tie ietver galvenokārt zinātniskos datus un zināšanu pamatus, kuru izmantošana ir vispārējās interesēs (dabas vai rūpniecības riski, veselība, utt.). Ir jāizvairās no šķēršļiem, kurus varētu radīt pārāk ierobežojoši datu sēriju un pakalpojumu izmantošanas noteikumi.

3.5

Var arī paredzēt valsts-privāto partnerību, kā arī to, ka datus izmanto privātas organizācijas vai privātpersonas, lai sniegtu pakalpojumus ar pievienotu vērtību vai izveidotu speciālas ģeogrāfisko datu bāzes uzņēmējdarbības nolūkos.

3.6

Datu sēriju un pakalpojumu savietojamība ir būtisks nosacījums INSPIRE infrastruktūras veiksmīgai darbībai, un Komiteja atbalsta priekšlikumu noteikt ieviešanas un piegādātāju un lietotāju, kā arī standartizācijas iestāžu sadarbības nosacījumus. Bez šaubām, ir nepieciešamas steidzami saskaņot darbības, bet tā ir sarežģīta joma. Tomēr Komiteja atbalsta ieviešanas un ziņojumu iesniegšanas termiņus.

3.7

Komiteja uzskata, ka nacionālajā un Kopienas līmenī ieviestajām procedūrām un datu bāzēm jābūt atklātām vai brīvi pieejamām, bez autortiesību radītiem ierobežojumiem, kā arī datiem jābūt lasāmiem, izmantojot visas pašreizējās interneta pieejas programmatūras, lai novērstu jebkādu diskrimināciju datu pieejā un lietošanā atkarībā no programmatūrām un pielietojamajiem materiāliem.

3.8

Visbeidzot, pilnībā atbalstot Komisijas piedāvāto izņēmumu sarakstu, Komiteja atgādina savas pastāvīgās bažas par personas datu un privātās dzīves aizsardzību. Šai aizsardzībai jāpapildina nepieciešamība aizsargāt galvenās nacionālās intereses un ar sabiedrības drošību saistītās prasības, kad runa ir par to datu, kas nonāk brīvā apritē, saturu un jutību.

4.   Īpašas piezīmes

4.1

Komiteja vēlētos saņemt Direktīvas projektā paredzētos regulāros ziņojumus.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/35


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai: Plūdu riska pārvaldība — plūdu novēršana, mazināšana un pretplūdu aizsardzība

(COM (2004) 472 final)

(2005/C 221/08)

Eiropas Komisija, rīkojoties saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu, 2004. gada 12. jūlijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju jautājumā par Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai: Plūdu riska pārvaldība — plūdu novēršana, mazināšana un pretplūdu aizsardzība

Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas darbu minētajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 13. janvārī (ziņotāja — Sanchez Miguel kdze).

Savā 414. plenārajā sesijā 2005. gada 9. un 10 februārī (9. februāra sanāksmē) Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar 132 balsīm par un 2 atturoties pieņēma šādu atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Var teikt, ka Ūdens pamatdirektīvas (1) (ŪPD) pieņemšana ir bijis nozīmīgs pavērsiens ES ūdens resursu politikas jomā ne tikai tādēļ, ka ar to ir ieviesta saskaņota pieeja atšķirīgām situācijām, kas veidojas mūsu kontinentālajos un jūras ūdeņos, bet arī tādēļ, ka ar minēto direktīvu ir noteikta efektīva metode šādu ūdeņu kvalitātes novērtēšanai un ieviesta centralizēta organizatoriskā sistēma, kas ļauj izmantot vienotu pieeju katra upes baseina problēmu risināšanai neatkarīgi no dažādajām piekritībām, kuras ir spēkā katram upes baseina posmam. Turklāt Komisija turpināja papildināt un pilnveidot ŪPD, pieņemot tiesību aktus (2) un citus noteikumus (3), lai nodrošinātu to, ka ES ūdens resursu politika darbojas mūsu upju un jūru aizsardzībai.

1.2

Neizprotami, tomēr ŪPD bez ievērības atstāja dažus ārkārtīgi svarīgus aspektus, kas skar mūsu upju baseinu kvalitāti, tostarp plūdu problēmu. Plūdi kā tādi ir pavisam dabiska parādība, tomēr daļā gadījumu cilvēka darbība ārkārtīgi pastiprina to ietekmi. Daudzas plūdu postošās sekas varētu mazināt līdz minimumam, īstenojot piemērotu politiku upju un upju krastu izmantošanai un aizsardzībai. Šim nolūkam jo īpaši būtu jāizveido ar ūdeņiem saistīta infrastruktūra, faktiski — ne tikai formāli — novērtējot ietekmi uz vidi, lai izvairītos no tā, ka tiek mainīta dabas procesu dinamika, un saglabātu priekšrocības, ko sniedz saprātīga ūdens resursu izmantošana.

1.3

Plūdu risks ES pieaug galvenokārt divu iemeslu dēļ: pirmkārt, klimata pārmaiņu ietekmē, kā rezultātā biežāk iespējamas lietusgāzes un atmosfēras sasilšanas rezultātā paaugstinās jūras līmenis. Otrs faktors ir tā ietekme, ko rada cilvēka rīcība, tāda kā būvdarbi uz upēm un projekti, kas paredz upes ūdensteces novirzīšanu, kā arī ostu būvniecība, neveicot pasākumus, lai novērtētu un neitralizētu to ietekmi uz vidi. Vēl viens cilvēkrīcības faktors ir pieaugoša mūsu kontinenta noplicināšana, ko rada masveida koku izciršana, ugunsgrēki un cita dabai nelabvēlīga rīcība. Vārdu sakot, tuvredzīgas rīcības rezultātā plūdu risks turpina pieaugt. Tādējādi šo risku iespējams mazināt, pieņemot ilgtspējīgus ekonomiskās, sociālās un vides attīstības modeļus.

1.3.1

Applūstot zemes platībām, ko izmanto rūpniecībai, intensīvai zemkopībai un mājlopu audzēšanai kā arī apbūvētām teritorijām, izplatās vielas un produkti, kuri parastos apstākļos neapdraud ūdens kvalitāti, taču plūdu rezultātā kļūst par bīstamiem piesārņotājiem, kas var ietekmēt sabiedrības veselību un attiecīgās ekosistēmas.

1.4

EESK atgādina, ka laikā no 1998. līdz 2002. gadam Eiropa cieta zaudējumus vairāk nekā 100 lielos plūdos, tajā skaitā katastrofālajos Donavas un Elbas plūdos 2002. gadā. Kopš 1998. gada plūdu dēļ dzīvību zaudējuši apmēram 700 cilvēki, aptuveni pusmiljons iedzīvotāju zaudējuši pajumti, un radušos apdrošināto zaudējumu apjoms sasniedza 25 miljardus EUR (4).

1.5

Komisija, apzinoties pašreizējo stāvokli, 2004. gada jūlijā iesniedza Vides padomei priekšlikumu ES pasākumiem pretplūdu aizsardzības jomā ar mērķi nodrošināt saskaņotu rīcību, lai uzlabotu aizsardzību pret plūdu radīto risku. Dalībvalstīm jāsadarbojas, veicot riska zonu kartēšanu un īstenojot plūdu riska pārvaldības plānus ikvienā upes baseinā un piekrastes zonā, vienlaikus Komisijai veicinot informācijas saskaņošanu starp visām valstīm un popularizējot šajā jomā labākos praktiskos risinājumus.

1.6

Visbeidzot jāpiebilst — lai gan šī rīcība jāīsteno Kopienas ūdens resursu politikas kontekstā, šis jautājums skar arī citas Eiropas politikas jomas, tādas kā lauksaimniecība, vide, civilā aizsardzība, transports u. c. Turklāt pastāv tiesiska problēma ar ārkārtīgi tālejošām sekām, kas skar visas minētās politikas jomas, saistībā ar palieņu apsaimniekošanu: valsts ietekmes sfēras, kas piemērojama upju krastu un piekrastes joslu aizsardzībai, norobežošana un definēšana tā, lai būtiskas izmaiņas tajās nevarētu veikt tikai un vienīgi politiski motivētas iestādes, tādējādi skarot citu iestāžu piekritību ūdens resursu pārvaldības un plūdu riska plānošanas jomā. Aizsargājamo zonu norobežošana atvieglotu pasākumu īstenošanu plūdu novēršanai.

2.   Komisijas priekšlikuma būtība

2.1

Paziņojumu var iedalīt trijās iedaļās, proti:

plūdu riska pārvaldība;

darbs, kas jau tiek darīts, un nākotnes iniciatīvas;

saskaņota ES rīcības programma.

2.2

Plūdu riska pārvaldības mērķis ir mazināt plūdu varbūtību un ietekmi. Tādējādi tiek ierosināts plūdu riska pārvaldības plānos iestrādāt šādus elementus:

preventīvie pasākumi;

aizsardzība;

gatavība;

reaģēšanas plāni ārkārtas situācijā;

atjaunošanas pasākumi un gūtā pieredze.

2.3

Saistībā ar to, kas jau tiek darīts, un attiecībā uz nākotnes iniciatīvām, kas vērstas uz to, lai mazinātu plūdu sekas, tiek piedāvāts rīkoties trijos līmeņos.

2.3.1

Eiropas līmenī rīcība ir vērsta uz esošo pasākumu un politikas īstenošanu, lai novērstu un mazinātu plūdus. Mērķis pētniecības politikas jomā ir izmantot pētniecības projektus, tādus kā “FLOODsite”, kas palīdz uzlabot integrētās plūdu riska analīzes un pārvaldības metodoloģiju. Izmantojot struktūrfondu, jo īpaši Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļus, iespējams uzlabot tehnoloģiju izpēti un to pielietojumu infrastruktūru izveidē (5). Projekts “IRMA” (“INTERREG Reinas–Māsas rīcības pasākumi”) ir piemērs tam, kā cīnīties ar plūdiem pārrobežu kontekstā.

2.3.1.1

Tāpat Eiropas līmenī tiek piedāvāts izmantot KPL [kopējo lauksaimniecības politiku], lai mežsaimniecības un citu lauksaimniecības pasākumu ietvaros noteiktu pretplūdu aizsardzības zonas kā līdzekli augsnes aizsardzībai. Līdzīgi tiek plānots ŪPD ietvaros iedarbināt vides politiku, iekļaujot plūdu riska pārvaldību integrētos upju baseinu [apsaimniekošanas] plānos. Turklāt ārkārtas gadījumos jāturpina darboties Solidaritātes fondam, kas tika izveidots 2002. gadā pēc lielajiem plūdiem Centrāleiropā.

2.3.2

Attiecībā uz dalībvalstu lomu jāuzsver, ka tās ir rīkojušās, lai cīnītos ar plūdu sekām, izstrādājot oficiālas un likumīgas vadlīnijas, jo īpaši tajās valstīs, kas visvairāk cieš no šādiem negadījumiem. Ir izstrādāti pretplūdu aizsardzības plāni un stratēģijas, un pat sastādītas riska zonu kartes tajos reģionos, kuros plūdi notiek visbiežāk.

2.3.3

Treškārt, ir izstrādāti pasākumi starptautiskai sadarbībai pārrobežu upju kontekstā, jo īpaši Centrāleiropā, izveidojot iestādes, kam jānodrošina saskaņota pieeja upju baseinu apsaimniekošanai.

2.4

ES saskaņotas rīcības programma ietver dažas iezīmes, kam ir izšķiroša nozīme, lai izstrādātu pasākumus plūdu seku novēršanai un mazināšanai. Ievērības cienīgākās no tām ir: iestāžu sadarbības uzlabošana upju baseinu un piekrastes zonas apsaimniekošanas plānu ietvaros, plūdu riska zonu kartografēšana kā plānošanas līdzeklis un labākās pieredzes apmaiņa.

2.4.1

Lai šo programmu veiksmīgi īstenotu, dalībvalstīm, Komisijai un citām ieinteresētajām pusēm jāsadarbojas un jāpilda savi pienākumi un saistības plūdu riska novēršanas jomā.

2.4.2

Ir grūti noteikt šādas vienotas rīcības aptuvenās skaitliskās izmaksas, tomēr kvalitatīvie ieguvumi, kas, līdz minimumam samazinot plūdu sekas, labvēlīgi ietekmēs Eiropas iedzīvotājus, viņu īpašumus un attiecīgos cilvēkus un zonas, ir krietni svarīgāki par jebkurām izmaksām.

2.5

Pielikumā izklāstītas vadlīnijas plūdu riska pārvaldības plānu izstrādei un īstenošanai un plūdu riska zonu kartografēšanai; tam ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu vienotu pieeju programmas mērķu sasniegšanai.

3.   Vispārējas piezīmes

3.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, kas vērsts uz to, lai uzlabotu un saskaņotu pašreizējās [plūdu] novēršanas sistēmas, kuras ir izveidotas daudzās dalībvalstīs, lai mazinātu plūdu sekas. Neskatoties uz to, pirmkārt, problēma ir pamatīgi jāizvērtē, lai lemtu par piemērotu līdzekļu izmantošanu, jo īpaši izstrādājot efektīvus preventīvos pasākumus, kas ļautu novērst lielu daļu plūdu radīto postījumu. Otrkārt, cik vien iespējams saskaņoti jādefinē daži pamatjēdzieni, kas priekšlikumā nav minēti, tā lai varētu vienoties par pasākumiem, kurus ierosina iekļaut apsaimniekošanas plānos un riska zonu kartēs.

3.2

Plūdi ir dabas parādība, kas saistīta ar upju un piekrastes [eko]sistēmu normālu funkcionēšanu un darbojas pēc ģeoloģiskā laika skalas, kas ir daudz lielāka par skalu, kuru parasti lieto, piemēram, ekonomiskajā plānošanā vai zemierīcībā u. tml. Tādējādi “atkārtošanās intervāls” nozīmē, ka:

plūdu gadījumā — vai tie notiktu reizi 100 vai 500 gados — upe appludinās attiecīgo zonu;

šādi plūdi noteikti atkārtosies;

tie var atkārtoties jebkurā brīdī.

Jēdzieni, ko izmanto hidroloģiskajā plānošanā, tostarp ir:

Upes gultne jeb dabiska pārtraukta vai nepārtraukta ūdenstece ir zemesgabals, ko pārklāj ūdens, nepārsniedzot maksimālo ierasto līmeņa paaugstināšanās atzīmi.

Palienes ir zonas, ko norobežo teorētiskas līmeņa atzīmes, kuras ūdens varētu sasniegt plūdu laikā, kuru statistiskais atkārtošanās intervāls varētu būt 100 vai 500 gadi. Tās neietekmē (valsts vai privātas) īpašumtiesības uz zemi, tomēr kompetentā iestāde var noteikt ierobežojumus to lietošanai, lai nodrošinātu personu un īpašuma aizsardzību.

Plūdiem pakļautu zemju parastie raksturlielumi tostarp ir mitrāji, aluviāli meži, citas palienes, konusveida gružu sanesas, ko rada lietusgāzes kalnu apgabalos, lagūnu dumbrāji un vairākas iezīmes (daudzas no kurām ir raksturīgas ekoloģiski vērtīgām ekosistēmām), kas norāda plūdu robežas, kuri, kā jau minēts, ir parādība, kas saistīta ar upju un piekrastes [eko]sistēmu normālu darbību.

3.3

Tas, cik plūdi ir nopietni, ir atkarīgs no tā, kā cilvēki izmanto plūdu zonas, veicot darbības, kas ietekmē normālu šo ūdeņu [eko]sistēmu funkcionēšanu, būtiski mainot upju un piekrastes vidi. Veicot šāda veida darbības, pieaug anormālu apstākļu veidošanās varbūtība, kas var ārkārtīgi nopietni kaitēt cilvēkiem un īpašumam. EESK uzskata, ka plūdu postošās iedarbības un apjoma pieaugumu veicina šādi faktori:

daļā gadījumu ieilgusi nepiemērota zemierīcība ņemot vērā zināšanas par zinātnes un tehnikas sasniegumiem, kas mūsdienās būtu nepieņemami;

nepārdomāta plūdu riska pārvaldība (upju iztaisnošana, plūdu ūdeņu novadīšana, ūdenskrātuvju un aizsprostu būve, aiztures sistēmu atdalīšana ar dīķiem pie upes gultnes), pasākumi, kuri bieži vien izrādījušies nepiemēroti vai kopumā, sevišķi upes lejtecē, daļā gadījumu to efekts izrādījies pretējs gaidītajam.

3.4

Pieaugot plūdu riskam dabas faktoru, jo īpaši klimata pārmaiņu ietekmē, jāveic ļoti daudzi pētījumi, lai noteiktu to, kādā veidā šīs izmaiņas var ietekmēt upju un piekrastes [procesu] dinamiku un tādējādi, citu mainīgo lielumu starpā, arī plūdu skartās zonas un to atkārtošanās intervālus.

3.5

Riska pieaugums, kas ir tādas cilvēkrīcības rezultāts kā zemes izmantošana attiecīgajās zonās un tajās dzīvojošo cilvēku skaits, ir labojams, un tas ir jādara, tostarp īstenojot aktīvas plānošanas politiku, kas vērsta uz to, lai nodrošinātu ILGTSPĒJĪGU plūdu zonu izmantošanu un mazinātu risku.

4.   Īpašas piezīmes

4.1

EESK piekrīt, ka plūdu riska pārvaldības mērķis ir mazināt plūdu varbūtību un/vai ietekmi, parasti īstenojot procesu, kas apvieno preventīvus, aizsardzības, informatīvus u. c. mērķus, kā to norādījusi Komisija. Neskatoties uz to, ir vērts klasificēt rīcības pasākumus un līdzekļus, ko varētu īstenot, un kritērijus, kuri ļautu katrā gadījumā izdarīt pareizo izvēli. Iespējams pielietot šādus preventīvus līdzekļus:

Dabiski pretplūdu aizsardzības pasākumi, piemēram, dabiskās aizsūkšanās uzlabošana vai atjaunošana, samazinot zemes blīvumu, vai kalnu mežu sanācija; (kādreizējo) dabisko plūdu ūdens aiztures telpu atgūšana, plūdu viļņa tecēšanas un izplatīšanās ātruma mazināšana, atjaunojot iztaisnoto upju gultni, nokrišņu ūdens novadīšanas uzlabošana apdzīvotu vietu teritorijās;

Rīcības pasākumi, kas maina plūdu zonas uzņēmību pret postījumiem, tādi kā agrīnas brīdināšanas sistēmas, zemes ierīcība un ierobežota zemes izmantošana plūdu zonās u. c.

Rīcības pasākumi plūdu novēršanai (ar hidroloģiskiem un hidrauliskiem paņēmieniem): tie varētu būt ar būvdarbiem saistīti (plūdu kontroles tilpnes, notekas, dambji un citi) vai ar būvdarbiem nesaistīti pasākumi (izmantošanas aizliegumi pilsētās, programmas īpašuma aizsardzībai u. c.);

4.2

EESK piedāvā Komisijai apsaimniekošanas plānus balstīt uz šādiem principiem un šādiem, ar būvdarbiem nesaistītiem pasākumiem:

Upju un piekrastes ūdeņu [eko]sistēmu dabiskā līdzsvara atjaunošana, veicinot dabisko dzīvotņu un [upju] baseinu dabisko pašregulēšanas funkciju atjaunošanos (skarto kalnu apgabalu atkārtota apmežošana, mitrāju un ar tiem saistīto ekosistēmu aizsardzība, erozijas un nogulsnēšanās procesu uzraudzība ūdenstecēs, programmu izstrāde paaugstināta riska zemesgabalu alternatīvai izmantošanai un atjaunošanai u. c.).

Ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanas princips plūdu zonās:

i)

novērtējot zemes ierīcībai izmantojamo ekonomikas potenciālu, kas ir atbilstīgs dabiskajai plūdu aktivitātei;

ii)

plānojot pāreju uz šiem modeļiem dažādās plānošanas jomās, jo īpaši zemes ierīcībā.

Tieši šajā kontekstā rezultatīvi vajadzētu darboties ilgtermiņa stratēģiskās plānošanas principam, t. i., nevis vienkārši ņemot vērā izmaiņas prognozēs, kā tas izklāstīts Komisijas paziņojumā, bet tās būtiski labojot gadījumos, kuros ir saprātīgi pieņemt, ka saglabāsies vai pieaugs pašreizējais riska līmenis.

4.3

Piemērotu pretplūdu aizsardzības pasākumu izvēlē jāizvirza piemērotas vadlīnijas un kritēriji:

uzlabojot aizsardzību pret plūdiem, nedrīkst notikt hidrauliskās situācijas pasliktināšanās citā vietā (piemēram, palielinot ūdens aizplūšanu, paaugstinot ūdens līmeni vai paātrinot plūdu vilni upes lejtecē);

iespēju robežās, ņemot vērā noturīgu attīstību, priekšroka dodama nevis tehnisku aizsardzības iekārtu ierīkošanai, bet sateces baseinu sanācijas pasākumiem un dabai tuviem pasākumiem, lai pastiprināti un, nenodarot kaitējumus, plūdu ūdeni vienmērīgi izkliedētu (“plaši ūdeņi nevis augsti ūdeņi”);

iespēju robežās priekšroka dodama pasākumiem, kuriem paredzams pozitīvs sinerģētisks efekts kopā ar citiem noturīgas attīstības mērķiem (piemēram, Ūdens pamatdirektīvas mērķiem saistībā ar ūdeņu kvalitāti un gruntsūdeņiem, Eiropas dabas aizsardzības direktīvu mērķiem utt.).

4.4

Pieredze plūdu riska pārvaldības jomā dažādās pasaules daļās, jo īpaši kopš [pagājušā gadsimta] 70-tajiem gadiem, liecina, ka galvenās grūtības, ar ko nākas saskarties, īstenojot preventīvos pasākumus, nav tehniskas dabas un tās nevar atrisināt tikai un vienīgi ar riska vai bīstamo zonu kartografēšanas palīdzību. ASV, piemēram, Armijas inženieru korpuss ir veicis vairāk nekā 20 000 riska zonu kartografēšanu, tomēr šādas kartes izmanto tikai nedaudzas vietējās varas iestādes, un, to darot, tās dod priekšroku viena, ar būvdarbiem saistīta pasākuma īstenošanai (tāda kā kanālu, aizsprostu un dambju būve), kas bieži vien nespēj nodrošināt pienācīgu plūdu kontroli un novērst lielu daļu postījumu, no kuriem būtu iespējams izvairīties, jo varas iestāžu un vairuma iedzīvotāju modrību ir iemidzinājusi viltus drošības sajūta.

4.5

Jāuzsver, ka ES tieši šādu pasākumu īstenošanu — pārsvarā dambju un kanālu būvi ierobežotai izmantošanai — finansē struktūrfondi (ERAF un Kohēzijas fonds). Preventīvo pasākumu — ar būvdarbiem saistītu vai citu — finansējums kopumā nav tik dāsns. Tādēļ EESK uzskata, ka jāizvērtē nepieciešamība izveidot īpašu finansēšanas līniju konkrētajai Rīcības pasākumu programmai vai, ja tas neizdodas, izstrādāt vadlīnijas rīcības pasākumu iekļaušanai citās Komisijas finansētajās programmās.

4.6

Jebkurā gadījumā iepriekš minēto strukturālo pasākumu īstenošana nav pietiekama, lai novērstu plūdus vai nodrošinātu plūdu zonu aizsardzību. Tiem ir jēga tikai kā plašāka risinājuma sastāvdaļai, ņemot vērā arī zemes ierīcību, transporta (autoceļu, dzelzceļa u. c.) plānošanu, plūdu drenāžas noteku uzturēšanu un to zonu un ekosistēmu aizsardzību, kas regulē dabisko noteci. Tādējādi nākotnē būtu vēlams precizēt paziņojuma pielikumā formulētās vadlīnijas un, izstrādājot šos plānus, tostarp izmantot metodoloģijas principus vai labākos praktiskos risinājumus.

4.7

Plūdu pārvaldības plānu iekļaušanai Ūdens pamatdirektīvā paredzētajos apsaimniekošanas plānos ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu to, ka tiek veikta vajadzīgā rīcības pasākuma plānošana visā upes baseina garumā un ka līdzekļi un rīcības pasākumi, kurus īsteno kompetentās iestādes dažādos līmeņos (pašvaldību, valsts, pārrobežu u. c.), ir atbilstīgi un pienācīgi saskaņoti. Jāizstrādā kritēriji un formulas, kas nodrošina abu minēto saderīgo, tomēr atšķirīgo plānošanas sistēmu pienācīgu integrāciju, izmantojot direktīvu, kas šo procesu veicina. Minētie elementi jāizstrādā sīkāk, īstenojot piedāvājumu turpināt pielikumā pievienoto vadlīniju pilnveidošanu.

4.8

Lai plūdu pārvaldību iekļautu ŪPD, būtībā nepieciešams:

definēt plūdus kā parādību, kas saistīta ar upju un piekrastes [eko]sistēmu normālu funkcionēšanu un kas izņēmuma gadījumā vai periodiski var ietekmēt ūdens kvalitāti un ekosistēmas;

definēt “plūdu zonu”, kas ir cieši saistīts ar ŪPD piemērošanas jomas teritoriālo aspektu (zemes ierīcība, iespējamais piesārņojums, ar ūdens kvalitāti saistītās ekosistēmas u. c.);

definēt plūdu risku saistībā ar ŪPD ietvertajiem riskiem un ūdens objektu postījumiem;

pielietot īpašu riska pārvaldību, īstenojot ūdens resursu apsaimniekošanu tieši tā, kā to paredz ŪPD (upes baseina ūdens izmantošana, izmaksu atgūšana, rīcības pasākumu plāni, aizsargājamo zonu izveide).

4.9

Nozīmīgākie plūdu riska pārvaldības aspekti saistībā ar plānošanu, kas balstās uz ŪPD, ir šādi:

1)

Riska noteikšana un pārvaldība:

hidroloģiskie riski, ūdens kvalitāte un ekosistēmas;

saistītie ģeoloģiskie riski, nogruvumi, lavīnas;

publisko iekšējo ūdensceļu un piekrastes ūdeņu apsaimniekošana un atjaunošana;

plūdu pārvaldības ekoloģiskie kritēriji;

pilsētplānošanas kritēriji.

2)

Brīdināšana un avārijas:

ģeogrāfiskais zonējums,

hidroloģiskās informācijas sistēmas un avārijas novēršanas sistēma,

civilā aizsardzība,

tiesiskais pamats katrā dalībvalstī iepriekš minēto aspektu regulēšanai,

pilsoņu izglītošana,

attiecīgo iestāžu saskaņota rīcība.

3)

Citi aspekti:

vairākprofilu pētniecība un saskaņošana,

riska seguma apdrošināšana,

drošas infrastruktūras būve.

5.   Secinājumi

5.1

EESK uzskata, ka ikvienā plūdu novēršanas, mazināšanas vai pretplūdu aizsardzības rīcības pasākumā jāiekļauj ŪPD radītā metodoloģija un instrumenti, jo īpaši upes baseina [apsaimniekošanas] plāns, kas ļauj regulēt visas darbības, kas attiecas uz iekšējo ūdensceļu un saistīto piekrastes zonu apsaimniekošanu. EESK pauž pārliecību, ka šim nolūkam paziņojums un šajā dokumentā izklāstītie komentāri jāiekļauj Kopienas direktīvā, kas palīdzētu riska pārvaldības plānus pieskaņot katra [upes] baseina plāna raksturlielumiem, tādējādi pielāgojot tos mūsu upju un piekrastes zonu īpašajam stāvoklim.

5.2

Lai pienācīgi iekļautu šos aspektus, jānodrošina:

precīza to pamatjēdzienu definēšana, uz kuriem balstīsies rīcības pasākumi, jo īpaši tie, kas minēti atzinuma 4.7. punktā;

pamatīga pašreizējas situācijas izvērtēšana katrā Eiropas upes baseinā un piekrastes zonā, jo īpaši tajās, kas klimata pārmaiņu un cilvēkrīcības rezultātā ir uzskatāmas par paaugstināta riska zonām;

uzsvars uz rīcības pasākumiem, kuru mērķis ir plūdu kaitīgās ietekmes novēršana un kas ietver visus sabiedrībai paredzētos pasākumus un pamatojas uz tiem, nodrošinot sabiedrības pienācīgu izglītošanu un informēšanu.

5.3

Piedāvātā paziņojuma pielikumos izklāstīto riska pārvaldības plānu un riska zonu kartografēšanas apjoms jāpaplašina tā, lai izveidotu un precizētu rīcības pasākumu un līdzekļu klasifikāciju, ņemot vērā tos, kam ir vislielākā prioritāte un kas visvairāk atbilst saņemtajam finansējumam, kā arī kritērijus, kuri jāpilda, lai samazinātu izmaksas un vairotu ieguvumus, kas labvēlīgi ietekmē cilvēkus un īpašumu. Pats svarīgākais mērķis ir saskaņot dabisko iekšējo ūdensceļu un piekrastes [eko]sistēmu funkcionēšanu ar cilvēkrīcību, vārdu sakot, plūdu zonās nodrošināt saskaņotu un ilgtspējīgu darbību.

5.4

Visbeidzot, EESK uzskata, ka nozīmīgākie plūdu riska pārvaldības aspekti, kas skar plānošanu ŪPD ietvaros, ir riska, brīdināšanas un avārijas situāciju definēšana laikposmiem, kuros šī parādība norisinās. Turklāt ir svarīgi paturēt redzeslokā arī citus Kopienas pasākumus vairākprofilu pētniecības un saskaņošanas jomā, kas jo īpaši vērsti uz plūdu radīto postījumu mazināšanu, apdrošināšanas izveidi, lai segtu postījumus un līdz minimumam samazinātu upuru pārciestos ekonomiska rakstura zaudējumus, un — galvenokārt — uz to, lai vairotu modrību un pastiprinātu infrastruktūras projektu drošības kontroli iekšējo ūdensceļu un piekrastes sistēmās.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  OV L 327, 22.12.2000., 72. lpp.

(2)  EESK atzinums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par gruntsūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu (COM(2003)550 final) – OV C 112, 30.04.2004., 40.–43. lpp.

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums, ar ko izveido prioritāro vielu sarakstu ūdens resursu politikas jomā, KOM(2000) 47 galīgā versija. Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai: Cenu politika ūdens resursu ilgtspējības stiprināšanai, COM(2000) 477 final. Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam: Ceļā uz stratēģiju jūras vides aizsardzībai un saglabāšanai, COM(2002) 539 final.

(4)  Avots : COM (2004) 472 final

(5)  Interesantu piemēru par ilglaicīgu plūdu vadīšanas un reģionālās attīstības programmu Tisas ielejā EESK Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētajai nodaļai prezentēja Ungārijas Vides un ūdens vadīšanas nodaļas pārstāvis Sándor Tóth kgs.


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/40


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Padomes Regulas priekšlikumu par Kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu

(COM(2004) 489 final — 2004/0164 (CNS))

(2005/C 221/09)

2004. gada 29. oktobrī Padome nolēma saskaņā ar EK Līguma 37. panta 2. punktu lūgt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai iesniegt atzinumu par: Padomes Regulu priekšlikumu par Kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu

Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa, kurai bija uzdots veikt priekšdarbus, pieņēma savu atzinumu 2005.gada 13. janvārī. Ziņojumu sniedza KIENLE kgs.

Komiteja savā 414. plenārajā sesijā 2005.gada 9. un 10. februārī (9. februāra sēdē) ar 133 balsīm par un 6 balsīm atturoties pieņēma šādu atzinumu:

1.   Ievads

2005. gada 1. janvārī sākās padziļinātas agrārās reformas īstenošana. Šīs reformas kodolu veido atdalītās uzņēmumu prēmijas, kā arī lielāka uzmanības pievēršana lauku apvidu attīstībai. Kopējās lauksaimniecības politikas finansiālo bāzi veido 2002. gada oktobrī pieņemtais valstu galotņu lēmums, ar kuru tiek noteikta lauksaimniecības izdevumu augšējā robeža pirmajā pīlārā, kas nedrīkst pārsniegt faktisko no 25 valstīm sastāvošās ES 2006. gada līmeni līdz 2013. gadam. ES Finanšu plānā 2007. — 2013. gadam, kas regulē visu ES finansējumu, šis lēmums tiek akceptēts. Tas nozīmē, ka kopējai lauksaimniecības politikai paredzētajiem izdevumiem, ieskaitot tos, kas tiek novirzīti uz attīstības fāzē esošajām valstīm (27 valstu ES) 2007. gadā jāsasniedz EUR 57.18 miljardi un līdz 2013. gadam jāpalielinās par 1,1 procentu (rēķinot 2004. gada cenās).

Taču, kā jau ļauj nojaust nosaukums, šī Komisijas iesniegtā projekta priekšmets nav Kopējai lauksaimniecības politikai paredzēto līdzekļu izcelsme un izlietojums. Daudz vairāk projekts pievēršas lauksaimniecības un lauku apvidu attīstības veicināšanas īstenošanai no budžeta pielietojuma tehnikas viedokļa.

2.   Komisijas priekšlikuma saturs

Eiropas Komisija vēlas ar iesniegtā projekta palīdzību izveidot budžeta tehnisko bāzi ES Kopējās lauksaimniecības politikas, tai skaitā lauku attīstības politikas, īstenošanai laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam. Ir paredzēts noregulēt Kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu ar viena vienīga tiesiskā akta starpniecību. Šie priekšlikumi ir jāaplūko saistībā ar Regulas projektu par lauku reģionu attīstības veicināšanu. Komisijas mērķis ir vienkāršošana un efektivitātes paaugstināšana. To ir paredzēts sasniegt, pielietojot stingrāku kontroles, vērtēšanas un atskaišu sistēmu.

2.1   Finansēšanas fondu izveide

2.1.1   Līdz šim: Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonds (ELVGF)

Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonds (ELVGF), kas līdz šim tika veidots Kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanai, ir sadalīts Garantiju nodaļā un Virzības nodaļā. Par Garantiju nodaļas līdzekļiem tiek īstenota kopējā agrāro tirgu organizācija (tiešie maksājumi, eksporta kompensācijas, intervences iepirkumi), noteikti pasākumi veterinārijas un augu aizsardzības jomā, kā arī informācijas un Kopējās lauksaimniecības politikas izvērtēšanas pasākumi. Bez tam no Garantijas nodaļas pilnībā tiek finansēti noteikti lauku reģionu attīstības pasākumi (agrārās vides aizsardzības pasākumi, kompensācijas piemaksas reģionos ar sliktākiem apstākļiem, apmežošana, priekšlaicīga pensionēšana), kā arī investīciju pasākumi, kas neietilpst 1. mērķa grupas jomās.

Virzības nodaļa finansē pārējos lauku attīstībā investētos izdevumus, ko nesedz ELVGF Garantiju nodaļa, respektīvi, pasākumus 1. mērķa grupas jomās un Leader + iniciatīvu.

2.1.2   Nākotnē paredzēto Kopējās lauksaimniecības politikas fondu pamatprincipi

Jaunajiem fondiem struktūras ziņā ir jālīdzinās ELVGF. Fondu pārvaldi nodrošina komiteja, kas sastāv no dalībvalstu un Komisijas pārstāvjiem (41. pants, Fondu komiteja). Visi no jaunajiem fondiem finansētie pasākumi tagad būs pakļauti bilances sastādīšanas procedūrai. Līdz šim tas tika attiecināts tikai uz Garantijas nodaļas finansētajiem pasākumiem. Turpretī no Virzības nodaļas līdzekļiem finansētie pasākumi tika pārbaudīti tikai daudzgadīgo veicināšanas programmu ietvaros (saskaņā ar Struktūrfondu Regulu 1260/1999).

2.1.3   Jaunais Eiropas Lauku garantiju fonds (ELGF)

ELGF līdzinās pastāvošajai kopējā Lauksaimniecības fonda (ELVGF) Garantiju nodaļai, un no tā tāpat kā līdz šim cita starpā tiks finansēti ar intervenci, eksporta kompensācijām, tiešajiem maksājumiem, informācijas apmaiņu un noieta veicināšanu saistītie pasākumi. Taču lauku attīstības pasākumi vairs netiks finansēti no līdzšinējā ELGF. Tas turpmāk tiks veikts no ELFLA.

2.1.4   Jaunais Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA)

No jaunā fonda ELFLA turpmāk paredzēts finansēt visus lauku attīstības pasākumus, tādējādi vienkāršojot otrā pīlāra finansējumu. Fondā jāapkopo ELVGF Virzības nodaļas līdzekļi un lauku attīstībai paredzētie līdzekļi no ELVGF Garantijas nodaļas. Ar pirmā pīlāra modulācijas līdzekļiem, kas izriet no samazinājuma likmēm saskaņā ar Regulas (EK) 1782/2003 10. pantu tādējādi lauku attīstībai paredzētie budžeta līdzekļi 2013. gadā pēc ES Komisijas aprēķiniem sasniegs kopumā EUR 14,2 miljardus (rēķinot uz 2004. gada cenu bāzes 27 valstu ES).

2.2   Maksājumu veikšana un kontrole

2.2.1   Maksātāji

Saskaņā ar Komisijas priekšlikumu par maksājumiem joprojām būs atbildīgi dalībvalstu izveidotie maksātāji. Ar maksātājiem ir jāsaprot pilnvarotas dalībvalstu oficiālās iestādes vai institūcijas, kuru uzdevums ir pārbaudīt iesniegto pieteikumu atbilstību, veikt izdarīto maksājumu uzskaiti un iesniegt Komisijai nepieciešamos dokumentus.

2.2.2   Maksājumu veids un līdzekļu veidošana

Maksājumiem no ELGF jānotiek katru mēnesi, bet maksājumiem no ELFLA — reizi ceturksnī. Saskaņā ar Regulu projektu ELFLA līdzekļi tiks veidoti gada griezumā, sadalot tos pa programmām un piešķirot uz vairākiem gadiem. Tiks piemērots princips “n+2”, kā arī automātiski atcelta līdzekļu piesaiste pēc šī laika. Princips “n+2” nozīmē, ka kādas programmas ietvaros piešķirtajiem līdzekļiem ir jābūt iztērētiem līdz otrā piešķiršanai sekojošā gada beigām (“n” = piešķiršanas gads).

2.2.3   Informācijas nodošana Komisijai

Dalībvalstīm jāiesniedz Komisijai izdevumu deklarācijas, kā arī pēc budžeta gada noslēgšanas — gada finanšu pārskati un apliecinājums, ka iesniegtie aprēķini ir pilnīgi, precīzi un sastādīti pareizi. Jauns papildinājums šeit ir akreditētā maksātāja vadītāja uzticamības deklarācija. Turklāt attiecībā uz ELFLA izdevumiem akreditētajam maksātājam saskaņā ar Komisijas priekšlikumu ir jāsastāda gada finanšu pārskati sadalījumā pa atsevišķām programmām.

2.2.4   Rēķinu un atbilstības pārbaude un finanšu pārskats

Saskaņā ar Regulas projektu Komisija līdz 30. aprīlim pārbauda maksātāju rēķinus. Lēmums par rēķinu atbilstības atzīšanu attiecas uz iesniegto aprēķinu pilnīgumu, precizitāti un sastādīšanas pareizību. Analogi līdzšinējai procedūrai Komisijai jāpārbauda, vai kādas summas no kopējā finansējuma ir izslēdzamas un kādā apjomā (atbilstības noslēgums). Jaunums ir finanšu labojumu veikšanai piešķirtā termiņa pagarināšana no 24 līdz 36 mēnešiem. Komisijai katru gadu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei līdz 1. septembrim (līdz šim: 1. jūlijam) finanšu pārskats par fondu pārvaldīšanu.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1   Veicināšanai ir jābūt sabiedrībā akceptējamai un pārskatāmai

EESK ir pilnīgi skaidrs, ka Kopējai lauksaimniecības politikai paredzētie finanšu līdzekļi veido ievērojamu — kaut arī laika gaitā relatīvi samazinātu — ES kopējā budžeta daļu. Vēl jo vairāk, EESK uzskata par obligātu to, ka lauksaimniecības un lauku attīstības veicināšanu akceptē un var pārredzēt visa sabiedrība. Lai to nodrošinātu, EESK uzskata par nepieciešamiem divus priekšnoteikumus:

Maksājumiem pēc iespējas neierobežoti ir jāsasniedz to galīgie saņēmēji.

Ar efektīvas kontroles palīdzību efektīvi jānovērš ļaunprātīgas izmantošanas iespējas.

3.2   Inovatīvi principi procedūras vienkāršošanai

EESK saskata iesniegtajā Regulas projektā pavisam atšķirīgus, inovatīvus principus, kas uzlabo un vienkāršo budžeta tehniskās pārvaldes procedūru. Īstenošana, izveidojot divus saturiskā ziņā skaidri atdalītus fondus, pēc EESK domām, ir pareizs un mērķtiecīgs risinājums. Ar Regulu ir panākts ievērojams progress vienkāršošanas ziņā. Kopējās lauksaimniecības politikas finansēšana tiek regulēta uz vienu vienīgu tiesisko normatīvu pamata. Līdz šim pielietoto divu kontroles sistēmu vietā tiek ieviesta viena kontroles sistēma. Dažādās lauku attīstības pasākumu finanšu vadības sistēmas tiek apvienotas. Tomēr otra finanšu vadības sistēma ELGF finansētajiem pasākumiem turpina pastāvēt. Paralēli tam Regulas projekts par lauku attīstības veicināšanu samazina 5 programmu plānošanas sistēmas līdz vienai vienīgai programmu plānošanas sistēmai un samazina programmu skaitu. EESK atzīst šos vienkāršojumus, ko sevišķi sajutīs Briseles administrācija.

3.3   No vienkāršošanas jāgūst jūtams labums galīgajiem saņēmējiem

Tomēr, pēc EESK domām, vienkāršojumiem ir jābūt sajūtamiem visos līmeņos. No tās ir jāgūst labums gan ES, gan dalībvalstīm, gan finansējuma galīgajiem saņēmējiem. EESK uzskata par īpaši svarīgu to, lai birokrātisko procesu vienkāršošana sasniegtu pārvaldes ķēdes galu, respektīvi, lauksaimniekus. Taču pašreizējo situāciju, kādā atrodas Eiropas lauksaimnieki, lielā mērā raksturo augsts birokrātijas līmenis, kas konkrēti izpaužas kā atbalstu izmaksas kavēšanās. Ārkārtīgi izteikti tas bija, piemēram, SAPARD (atbalsts kandidātvalstu lauksaimniecībai un lauku attīstībai pirms iestāšanās), ko nesen kritizēja arī Eiropas Kopienu Tiesa. Taču pastāv ļoti neliels risks, ka nelikumīgi lauksaimniekiem izmaksātās summas atkal nevarēs iekasēt. Tādēļ EESK uzskata par obligāti nepieciešamu nodrošināt ātras un iespējami nesarežģītas atbalsta saņemšanas iespējas galīgajiem saņēmējiem.

3.4   Administratīvās izmaksas var samazināt

Izvirzītais vienkāršošanas mērķis pietiekamā mērā tiek īstenots Komisijai, taču ne dalībvalstīm. Atsevišķas Regulu daļas pat kavē vienkāršošanu un palielina administratīvās izmaksas. EESK izsaka nožēlu, ka akreditētajiem maksātājiem sakarā ar atšķirīgo maksājumu veidu un līdzekļu piesaisti joprojām ir jāuztur divas finanšu vadības sistēmas. Tādēļ obligāti būtu jāpievērš uzmanība tam, lai šīs abas sistēmas līdzinātos “plūstošām līnijām”, nodrošinot pēc iespējas minimālu nepieciešamo ieguldījumu. Šai ziņā ir vajadzīga turpmāka pielāgošana, un sevišķi tas attiecas uz Regulu par lauku attīstību. Papildu dokumentu sagādāšana ir papildu apgrūtinājums dalībvalstīm.

3.5   Dalībvalstis ir noslogotas vairāk

No Komisijas priekšlikumiem izriet, ka dalībvalstīm rodas paaugstināta finansiālā līdzatbildība sakarā ar pagarināto apstrīdēšanas periodu un stingrākiem termiņu noteikumiem, kā arī Komisijas iespējām iekasēt līdzekļus atpakaļ. EESK principā uzskata par apsveicamu to, ka nosacījumi par līdzekļu iekasēšanu atpakaļ atbildību par izmaksātajiem veicināšanas līdzekļiem uzliek ne tikai ES, bet arī dalībvalstīm. Lai nodrošinātu efektīvu un pārredzamu līdzekļu izlietojumu, ir jāparedz iespēja nelikumīgi izmaksātus līdzekļus iekasēt atpakaļ arī pēc ilgāka laika. Ņemot vērā daudzu dalībvalstu izteikto kritiku par paaugstināto līdzatbildību, EESK pievērsīs ļoti lielu uzmanību, lai šīs dalībvalstis nezaudētu interesi par programmām — uz potenciālo galīgo saņēmēju rēķina. Lielāka dalībvalstu disciplinētība jāpanāk arī ar stingrākiem izmaksāšanas termiņu nosacījumiem (noilgumu). EESK atzinīgi vērtē izmaksu ierobežošanu, taču šāda veida laika ierobežojumus uzskata par pārmērīgiem, un tādēļ aicina Komisiju vēlreiz apdomāt paredzētos termiņus.

3.6   “Virsējā līmeņa veicināšanai” jāpaliek izņēmuma statusā

EESK iesaka apdomāt, vai tehniskās palīdzības paplašināšanas rezultātā netiek atrauti līdzekļi fondu galvenajiem mērķiem, kas saistīti ar lauksaimniecības un lauku attīstības veicināšanu. Šāda “virsējā līmeņa veicināšana”, t.i., to institūciju un struktūru atbalstīšana, kam jānodarbojas ar pašu veicināšanas līdzekļu piešķiršanas procedūru, nedrīkstētu iegūt pārsvaru. Jo vairāk — tai ir jāaprobežojas tikai ar patiesajām vajadzībām. Šeit EESK īpaši kritizē to, ka Kopiena atbalsta pārvaldes un kontroles struktūru izveidošanu un attīstīšanu dalībvalstīs. Tas neapšaubāmi ir dalībvalstu pienākums. EESK ierosina šāda veida tehnisko palīdzību piešķirt tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos un uz ierobežotu laiku. Šajā gadījumā EESK pieprasa Komisijai sniegt ziņojumu, lai varētu stingri kontrolēt šāda veida veicināšanu.

4.   Īpašas piezīmes

4.1   Lauksaimniecības un lauku attīstības fonda nosaukums (ELFLA)

Jaunais Eiropas lauksaimniecības un lauku attīstības fonds (ELLAF) regulā par lauku attīstības veicināšanu ir nodēvēts par Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA). EESK lūdz izvairīties no šiem dažādajiem apzīmējumiem un regulu tekstos lietot vienotu nosaukumu.

4.2   Pārvaldes izmaksas

4.2.1   Sertifikācijas procedūras paplašināšana (7. pants)

Papildus administratīvās izmaksas rada sertifikācijas sistēmas paplašināšana, iesaistot pavadošās sistēmas (7. pants). Līdz šim sertifikācijas iestāde pārbaudīja, vai Komisijai iesniegtās gada bilances ir pilnīgas, precīzas un sastādītas pareizi. Tagad sertifikācijas iestādei apstiprina “pārvaldīšanas sistēmas, uzraudzība un kontrole, ko ievieš akreditētie pilnvarotie maksātāji, kā arī pārbauda šo iestāžu gada bilanci'”. EESK pieprasa izskaidrot nepieciešamību pēc šāda veida apstiprināšanas. Ir jāizvirza par mērķi vienotu sertifikācijas iestāžu darba koncentrēšanos uz akreditēto maksātāju izdevumu apstiprināšanu.

4.2.2   Gada bilances sastādīšana (8. pants)

Attiecībā uz maksājumiem no jaunā lauksaimniecības un lauku attīstības atbalstam paredzētā fonda ELFLA jāsastāda ikgadējie aprēķini, bet finansējuma sistēma (līdzekļu piesaiste, avansa maksājumi, starpposmu maksājumi, atlikušās summas izmaksas) ir paredzēti visam programmas darbības laikam kopumā. EESK ir nobažījusies, ka sakarā ar to, ka akreditētajiem maksātājiem ir jānorāda savi izdevumi gan gada bilancēs, gan kopējā programmas noslēguma bilancē, līdz ar ko palielinās nepieciešamais ieguldījums. Gada pārskati vienmēr ir jāapstiprina.

Turklāt akreditētajiem maksātājiem ir jāiesniedz nodalīti gada finanšu pārskati par atsevišķu ELFLA programmu izdevumiem. Arī sertifikācijas iestādēm, kas līdz šim pārskatus iesniedza gada finanšu pārskata ietvaros, ir jāsastāda šie pārskati, lai varētu sniegt atsevišķu gada pārskatu. EESK izsaka nožēlu, ka Komisija nav panākusi tālāku vienkāršošanu, tomēr uzskata šo ieguldījumu par pamatotu.

4.2.3   Papildu dokumenti (8. pants)

Papildus gada finanšu pārskatam jāiesniedz akreditētās maksāšanas iestādes vadītāja uzticamības deklarācija. EESK neuzskata, ka tas ir nepieciešams. Kontroles sistēma jau pastāv uz akreditēto maksātāju un sertifikācijas iestāžu izveides bāzes. Pēc EESK domām, pietiktu arī ar to, ka akreditētās maksāšanas iestādes vadītājs apstiprinātu iesniegto ziņu pareizību.

4.3   Finansējums

4.3.1   Tehniskās palīdzības finansējuma paplašināšana (5. pants)

Tehniskās palīdzības finansējumu ir paredzēts paplašināt, iekļaujot Kopējās lauksaimniecības politikas analīzi, pārvaldi, papildinošos pasākumus un īstenošanu, kā arī izveidojot kontroles sistēmas un ieviešot tehnisko un administratīvo palīdzību. No jauna šeit klāt nāk arī izpildaģentūru finansēšana saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 58/2003 un informācijas izplatīšanas un ieinteresēšanas pasākumu finansēšana, kā arī tādu pasākumu finansēšana, kas saistīti ar sadarbības veicināšanu un pieredzes apmaiņu lauku attīstības jomā Kopienas līmenī (ieskaitot ieinteresēto personu tīkla izveidi). To ir paredzēts īstenot centrālās līdzekļu pārvaldes ietvaros. EESK uzlūko kādas dalībvalsts pārvaldes atbalstīšanu ar Kopienas līdzekļiem ārkārtīgi kritiski.

Turpretī sazarota tīkla izveides veicināšanu Komisija ir ietvērusi mērķtiecīgi.

4.3.2   Summu atpakaļiekasēšana (32. pants, 33. pants, 35. pants)

Tiek pastiprināta dalībvalstu līdzdalība finansiālo seku likvidēšanā, kas rodas dēļ līdzekļu neiekasēšanas atpakaļ. Komisija saskaņā ar priekšlikumiem var pieprasīt atpakaļ neiekasēto summu atmaksāšanu no dalībvalstīm, ja tā nav uzsākusi visus iespējamos uz iekasēšanu vērstos administratīvi tiesiskās un tiesas procedūras (maksājumiem no ELGF: gadā, kas seko pirmajam iestāžu vai tiesas nolēmumam). Līdz šim tas nebija iespējams. Ja iekasēšana atpakaļ nav notikusi 4 gadu laikā (ja iekasēšana atpakaļ ir atsevišķas dalībvalsts tiesas procedūras priekšmets: 6 gadu laikā), dalībvalstij jāsedz 50 % no finansiālo seku summas. Līdz šim finansiālās sekas bija vienīgi Kopienas problēma. EESK kopumā apsveic faktu, ka atbildību par maksājumiem neuzņemas tikai Kopiena, bet arī dalībvalstis. Tādējādi varētu veicināt to, ka dalībvalstis rūpīgāk izveido savas veicināšanas struktūras un to kontroli. Tomēr paaugstināta finansiāla līdzatbildība nedrīkst izraisīt dalībvalstu intereses zudumu par programmu. Ņemot vērā 4 vai 6 gadus ilgo procedūras termiņu, EESK ierosina pārskatīt dalībvalstu līdzdalības termiņus un procentu likmes.

4.3.3   Avansa maksājumu ierobežojums līdz 7 % (25. pants)

Saskaņā ar 25. pantu avansa maksājums, ko pēc lauku attīstības programmas apstiprināšanas Komisija veic dalībvalsts noteiktajam akreditētajam maksātājam, tiek ierobežots līdz 7 % no kopējā ELFLA līdzdalības apjoma. EESK uzskata šādu ierobežojumu par pieņemamu, jo šādi ierobežojumi jau pastāv un nav jābaidās, kas tas nelabvēlīgi ietekmēs atkreditēto maksātāju likviditāti.

4.4   Maksājumu termiņš (16. pants)

Saskaņā ar 16. panta nosacījumiem ir paredzēts noteikts laika ierobežojums dalībvalstu aizkavētajiem maksājumiem — attiecīgā budžeta gada 15. oktobris. Zināmā mērā vēlākas izmaksas nav iespējams novērst (piemēram, uz tiesas sprieduma pamata). Īpaši, pārejot uz jauno (atdalīto) uzņēmuma prēmiju sistēmu pārvaldei būs nepieciešams vairāk rīcības brīvības laika ziņā. Tādēļ EESK uzskata, ka 15. oktobris nav piemērots datums.

4.5   Finansējuma piešķiršanas atteikuma termiņš (31. pants)

Saskaņā ar 31. pantu (atbilstības pārbaude) Komisija var pie zināmiem priekšnoteikumiem atteikt finansējuma piešķiršanu (ja nav nodrošināta atbilstība Kopienas normatīviem, cenšanās panākt dalībvalstu vienošanos). Tas neattiecas uz izdevumiem, kas radušies vairāk kā 36 mēnešus pirms tā brīža, kurā Komisija ir rakstiski paziņojusi attiecīgajai dalībvalstij pārbaudes rezultātus. Šis “noilguma termiņš” līdz šim bija 24 mēneši. Tā izmaiņas paplašina Komisijas iespējas novērst tādus maksājumus, kas neatbilst Kopienas tiesiskajiem normatīviem. Taču EESK uzskata, ka šādas atbilstības pārbaudes pakļaušana zināmam laika spiedienam, kā tas bija līdz šim, ir mērķtiecīga. Savlaicīga ES iejaukšanās kalpo arī profilaksei un disciplinēs dalībvalstis.

4.6   Komisijas veikta maksājumu ierobežošana (17. pants)

17. pantā Komisija paredz sev iespēju ierobežot vai pārtraukt izmaksas dalībvalstīm. Papildus Komisijas iespējām rēķinu pārbaudīšanas ietvaros atprasīt maksājumus vai tos neveikt, Komisijai tagad tiek nodrošināta arī iespēja aktuālajā brīdī ierobežot atbalsta izmaksas gadījumā, ja Kopienas līdzekļi tiek izmantoti ļaunprātīgi. Šāda veida rīcība ir praktizēta jau līdz šim. Atbilstošs pamatojums, pēc EESK domām, ir atbalstāms.

Briselē, 2005.gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/44


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tēmu Ierosinājums Padomes Regulai, ar ko groza Regulas (EEK) Nr. 2759/75, (EEK) Nr. 2771/75, (EEK) Nr. 2777/75, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1255/1999 un (EK) Nr. 2529/2001 attiecībā uz ārkārtas pasākumiem tirgus atbalstam

(COM(2004) 712 final — 2004/0254 (CNS))

(2005/C 221/10)

2004. gada 3. decembrī Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas Dibināšanas līguma 37.pantu nolēma lūgt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izteikt atzinumu par tēmu Ierosinājums Padomes Regulai, ar ko groza Regulas (EEK) Nr. 2759/75, (EEC) Nr. 2771/75, (EEK) Nr. 2777/75, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1255/1999 un (EK) Nr. 2529/2001 attiecībā uz ārkārtas pasākumiem tirgus atbalstam

Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa, kurai tika uzdots veikt darbu, pieņēma tās atzinumu 2005. gada 13. janvārī. Ziņotājs bija Leif E. Nielsen kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja tās 414. plenārajā sesijā 2005 gada 9. un 10. februārī (2005. gada 9. februāra sēdē) ar 135 balsīm “par”, 6 atturoties, pieņēma šādu atzinumu:

1.   Situācijas raksturojums

1.1

Smagu dzīvnieku infekcijas slimību, tajā skaitā liellopu sūkļveida encefalopātijas (BSE), mutes un nagu sērgas (FMD), cūku mēra (CSF) un Ņūkāslas slimības (ND) uzliesmojumi izraisījuši atkārtotas krīzes ES dzīvnieku izcelsmes produktu tirgū. Šādu epizootiju izcelšanās rezultātā tiek kauti dzīvnieki, kā arī noteikti aprites ierobežojumi u.c. pasākumi, ar kuru palīdzību jāaptur slimības izplatīšanās. Parasti slimību apkarošanas izmaksas sedz Veterinārijas fonds ar dalībvalstu līdzdalību izmaksu segšanā apmēram 50 % apmērā.

1.2

Bez tam attiecīgajiem produktiem tiek apgrūtināta tirgus situācija, tajā skaitā realizācijas aizlieguma un ierobežojuma zonu dēļ. Cūkgaļas, olu, mājputnu, liellopu, piena un piena produktu, kā arī aitu un kazu gaļas tirgus organizācijās tādēļ šajās situācijās paredzētas iespējas veikt tirgus atbalsta pasākumus. Šo ārkārtas pasākumu piemērošanas izšķirošs priekšnoteikums ir tāds, lai attiecīgās dalībvalstis būtu veikušas nepieciešamos veterinārmedicīniskos pasākumus epizootiju ierobežošanai. Tirgus atbalsta pasākumi turklāt tiek veikti tikai tādā apjomā un laika periodā, kāds noteikti ir nepieciešams attiecīgā tirgus atbalstam.

1.3

Attiecīgie ārkārtas pasākumi, kurus Komisija apstiprina ar komitejas procedūru, agrāk tika pilnībā finansēti no Kopienas līdzekļiem, piemēram CSF ierobežošanai 80-to gadu beigās un 90-to gadu sākumā. 1992.gadā saistībā ar CSF pirmo reizi tika izmantots valstu līdzfinansējums. Neskaidrības dēļ par tā apjomu Komisija 1994.gadā precizēja Kopienas finansējumu un noteica to 70 % apmērā maksimālajam dzīvnieku skaitam. Vēlāk tā pati likme tika izmantota liellopu gaļas sektorā cīņā ar BSE un FMD. Kopš 2001.gada valstu līdzfinansējums ir 50 %, kas pēc Revīzijas tiesas pieprasījuma ir analoģisks Veterinārā fonda līdzfinansējumam un tirgus pasākumu līdzfinansējumam.

1.4

2003. gadā EKT nolēma, ka Komisijai nav tiesiska pamata noteikt valstu līdzfinansējumu 30 % apmērā; spriedumu pieņēma, pamatojoties uz Vācijas iesniegto prasību Tiesā lietā par liellopu gaļas iepirkšanas noteikumiem saistībā ar BSE  (1). Līdz ar to Komisijai nav nekāda tiesiskā pamata turpināt līdzšinējo praksi. Tādēļ tiek ierosināts turpmāk noteikt valstu līdzfinansējumu 50 % apmērā, precizējot tirgus organizāciju cūkgaļai, olām, mājputnu gaļai, liellopu gaļai, pienam un aitas un kazas gaļai, kā arī pasākumiem, kas attiecas uz iekšējo tirgu un noietu trešo valstu tirgos.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1

Diemžēl Komisija un dalībvalstis kopš 1992.gada nav ievērojušas vispārīgo pilna Kopienas finansējuma principu attiecībā uz pasākumiem tā sauktā “pirmā pīlāra” ietvaros kopīgajā lauksaimniecības politikā, tajā skaitā pasākumiem, kas tiek veikti, pamatojoties uz kopīgo tirgus organizāciju. Lietas būtība ir tāda, ka Padome pašreizējā ierosinājuma pieņemšanas gaitā var atkāpties no šī principa, ko tā pati ir ieviesusi. Tomēr Komisija, pamatojoties uz EKT lēmumu šajā lietā, nevar atkāpties no Padomes lēmumiem bez īpaša pilnvarojuma pat gadījumā, ja tas notiek ar dalībvalstu līdzdalību kompetentajās pārvaldības komitejās.

2.2

Atkarībā no epizootiju apmēra un ilguma attiecīgie pasākumi var būt saistīti ar ievērojamām izmaksām, kuras lielākoties jāsedz no valsts līdzekļiem. Jautājums par izmaksu dalījumu starp ES un dalībvalstīm ir cieši saistīts ar dalībvalstu finansiālo solidaritāti. Valsts līdzfinansējuma gadījumā dažu dalībvalstu gatavība būs lielāka, t.i., tām būs lielākas iespējas segt šos izdevumus nekā citām. Dažas dalībvalstis drīkst tieši vai netieši novirzīt izmaksas uz uzņēmumiem, kā rezultātā, kā tas kļuva redzams BSE krīzes gadījumā, varētu rasties ievērojami konkurences traucējumi.

2.3

Komisijas ierosinājuma rezultātā dalībvalstīm, veicot dzīvnieku slimību apkarošanas un profilakses pasākumus, būs jāuzņemas vairāk saistību, ja tās ir līdzfinansētājas. Kaut arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja var saprast šo argumentu, tomēr nav izslēgts, ka šī prasība dažkārt kavēs vai apgrūtinās lēmuma pieņemšanu — tādējādi varētu nenotikt efektīvi apkarošanas pasākumi.

2.4

EESK izprot arī Komisijas nostāju, saskaņā ar kuru ierosinājums esot pielīdzināms kopš 1992.gada pastāvošās prakses turpināšanai un tiekot nodrošināta analoģija starp Veterinārā fonda pasākumiem un tirgus organizācijas pasākumiem.

2.5

Tomēr Komiteja uzskata, ka tirgus organizācijas ārkārtas pasākumu izmaksas, kuras agrāk noteica Padome, jāaplūko no kopīgas atbildības un finansiālās solidaritātes aspekta. Šī principa neievērošana, pēc EESK ieskata, izraisītu risku, ka epizootiju apkarošanā dalībvalstis izvēlētos atšķirīgus rīcības veidus; neskatoties uz efektīvu kontroli un slimību profilaksi, epizootijas varētu izcelties nejauši un neprognozējami. To sekas tirgū ietekmētu arī citas dalībvalstis. Turklāt valsts līdzfinansējums šajā jomā slēpj novirzīšanas uz citām jomām risku un risku, ka kopīgā lauksaimniecības politika tiks vēl vairāk “renacionalizēta”.

2.6

Ja, neņemot vērā augstāk minēto, Komisijas ierosinājums tiks atbalstīts, administratīvi tehniskā ziņā būtu apgrūtinoši un lietišķi nepamatoti, ja uz finansiālo ieguldījumu saskaņā ar šiem noteikumiem tiktu attiecināti Līguma noteikumi par valsts atbalstu. Komisijas ierosinājumam par atbrīvošanu no paziņojuma procedūras līdz ar to būtu vajadzējis būt spēkā jau no paša sākuma.

3.   Secinājums

3.1

EESK atbalsta neierobežotas Kopienas solidaritātes principa piemērošanu attiecībā uz ārkārtas pasākumiem tirgus organizācijas ietvaros. Tādēļ Komiteja neatbalsta Komisijas ierosinājumu noteikt dalībvalstu līdzfinansējumu 50 % apmērā.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  2003. gada 30. septembra spriedums lietā C-239/01, Spriedumu krājums 2003 I-10333.lpp


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/46


Eiropas Ekonomikas un socialo lietu komitejas Atzinums Pekina +10: pārskats par panākumiem, kādi gūti dzimumu vienlīdzības jomā Eiropā un jaunattīstības valstīs

(2005/C 221/11)

2004. gada 16. decembra plenārsēdē Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma sastādīt pašiniciatīvas atzinumu par Pekina +10: pārskats par panākumiem, kādi gūti dzimumu vienlīdzības jomā Eiropā un jaunattīstības valstīs.

Ārējo attiecību nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas darbu šajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 12. janvārī. Ziņotāja bija Florio kdze.

Savā 414. plenārajā sesijā 2005. gada 9. un 10. februārī (9. februāra sanāksmē) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pieņēma šādu atzinumu ar 135 balsīm “par”, 1 balsi “pret”, 6 “atturoties”.

1.   Ievads

1.1

Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu stāvokļa komisija (SSK) 49. sesijā, kas notiks no 2005. gada 28. februāra līdz 11. martam, izskatīs Darbības Programmas un Pekinas Deklarācijas, ko apstiprināja 4. Pasaules Sieviešu konferencē (Pekina, 1995.g.), pieteikumu, ka arī gala dokumentus, ko apstiprināja Ģenerālās Asamblejas 23. īpašajā sesijā ar nosaukumu “Sievietes 2000: dzimumu vienlīdzība, attīstība un miers divdesmit pirmajā gadsimtā” (Ņujorka, 2000.g.), kas uzsāka līdzšinējo panākumu un sastapto šķēršļu dzimumu vienlīdzības sasniegšanā izvērtēšanu.

1.2

23. īpašajā sesijā Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju “Turpmākā rīcība un iniciatīvas Pekinas Deklarācijas un Darbības Programmas ieviešanā” un politisku deklarāciju, kurā dalībvalstis vienojās par vēlreizēju tikšanos pēc 10 gadiem pēc programmas pieņemšanas, lai izvērtētu panākumus un apsvērtu jaunas iniciatīvas.

1.3

Kā paredzēts SSK daudzgadīgajā programmā, 49. sesijas darbā galvenā uzmanība tiks pievērsta 12 jomām, kas definētas Darbības programmā, un pašreiz risināmo jautājumu un jauno stratēģiju noteikšanai par to, kā sniegt turpmākas iespējas sievietēm un bērniem. Lai veicinātu dialogu, asambleja pieļaus plašāku dalībvalstu, pilsoniskās sabiedrības un starptautisko organizāciju delegāciju līdzdalību.

1.4

Apvienoto Nāciju Organizācijas ieguldījums dzimumu vienlīdzības problēmas izvirzīšanā starptautiskajā darba kārtībā bijis izšķirošs. Pirmā Pasaules konference sieviešu jautājumā notika 1975. gadā, kad izsludināja Desmitgadi sievietēm (Mehiko). Otrajā konferencē (“Desmitgades viduspunkts”, notika Kopenhāgenā 1980. gadā) valdības (sākotnēji 57) uzsāka Konvencijas par visu veidu sieviešu diskriminācijas novēršanu (CEDAW, 1979) parakstīšanu, kas ir viens no pagrieziena punktiem ilgajā virzībā uz dzimumu vienlīdzību. Trešā konference (Nairobi, 1985. g.) apstiprināja darbības plānu “Progresīvas stratēģijas sieviešu stāvokļa uzlabošanā”, kurā valdības un starptautiskās organizācijas kā mērķi pasludināja dzimumu vienlīdzību.

1.5

Turpmākā darbība virzībā uz sieviešu jautājumu un sieviešu lomas atzīšanu bija ANO Drošības padomes rezolūcija Nr. 1325 (2000. g.) par sievietēm, mieru un drošību (kas atzina, ka karam ir atšķirīga ietekme uz sievietēm un atkārtoti apstiprināja nepieciešamību stiprināt sieviešu nozīmi lēmumu pieņemšanas procesos attiecībā uz konfliktu novēršanu un risināšanu). Runājot vispārīgāk, sieviešu veicināšana ņemta vērā visu Apvienoto Nāciju Organizācijas sponsorēto galveno konferenču un starptautisko sanāksmju secinājumos jau vairāk kā desmit gadus. (1)

1.6

Vēl viens svarīgs pavērsiens bija Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades sammits, kas notika 2000. gada septembrī un kurā dalībvalstis noteica astoņus skaidrus un izmērojamus mērķus (Tūkstošgades attīstības mērķi), lai līdz 2015. gadam ievērojami samazinātu nabadzību, badu, slimības un vides degradāciju. Tūkstošgades Deklarācija izrietēja arī no nepieciešamības sastādīt loģisku to prioritāšu sarakstu, kas dažādās starptautiska līmeņa konferencēs un sammitos noteiktas beidzamo desmit gadu laikā. Viena trešā daļa no uzdevumiem attiecas uz dzimumu vienlīdzības un sieviešu iespēju sekmēšanu un ir cieši saistīta ar izglītību un apmācību; viena piektā daļa attiecas uz reproduktīvo veselību. Tomēr dzimumu jautājumi caurvij visus astoņus mērķus.

2.   Vispārīgi komentāri

2.1

Lai gan Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēma ir izveidojusi nozīmīgu juridisko sistēmu dzimumu vienlīdzības sasniegšanā, praktiskā principu piemērošana valstīs un to tirdzniecības un attīstības politika dažreiz neatbilst uz papīra izklāstītajiem nodomiem. Pilnīgu sieviešu pilsonisko, ekonomisko, sociālo un politisko tiesību sasniegšanu praksē bieži apdraud makroekonomikas politika un tirdzniecības līgumi, kas balstīti uz neoliberāļu principiem un nemaz neņem vērā dzimumu jautājumus.

2.2

Turklāt sarežģītā starptautiskā situācija noteikti nav labvēlīga vide sieviešu stāvokļa uzlabošanai, un pastāv risks, ka iepriekšējos gados gūtie panākumi tiks pakāpeniski grauti.

2.3

Pašreizējie konflikti vēl vairāk pavājina un saasina sieviešu stāvokli.

2.4

Vardarbība ģimenē joprojām eksistē visā pasaulē un skar visu vecumu, sociālo slāņu un reliģiju sievietes.

2.5

Tāpēc ir svarīgi no jauna apstiprināt dzimumu vienlīdzību un sieviešu tiesību aizsardzību kā prioritāru mērķi un līdzekli taisnīgas attīstības panākšanai, labākai bagātību pārdalei, noturīgai ekonomikas izaugsmei un sistēmu stiprināšanai, lai aizsargātu vājākās iedzīvotāju grupas.

3.   Ekonomikas un sociālo lietu komitejas nozīme

3.1

Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ir svarīgi iesaistīties Eiropas Savienības gūto panākumu novērtēšanā attiecībā uz dzimumu vienlīdzību, sastādot pašai savu dokumentu.

3.2

Šeit jāatzīmē, ka Komiteja vienmēr gan savos daudzajos atzinumos, gan veicinot dažādas iniciatīvas, ir pievērsusi lielu uzmanību darbībai, kuras mērķis ir sieviešu stāvokļa uzlabošana. Ar īpašu atsauci uz Ceturto konferenci sieviešu jautājumā (Pekina, 1995.g.) un jo īpaši uz tās turpinājumu (Pekina +5) Komiteja sniegusi divus atzinumus (EXT/131 un REX/033), kuros tā uzsvērusi, piemēram, cik nozīmīgi Komitejas delegācijai ir apmeklēt Apvienoto Nāciju Organizācijas sanāksmes.

3.3

Turklāt sadarbības kontekstā ar Eiropas institūcijām — īpaši ar Padomi, Eiropas Parlamentu un Komisiju — Komiteja ir uzņēmusies nozīmīgu lomu, proti, novērot daudzās Eiropas Savienības iniciatīvas dzimumu vienlīdzības nodrošināšanā, kas pēdējo gadu laikā saistītas ar mēģinājumu risināt Pekinā izvirzītos jautājumus un pārvarēt tur identificētos šķēršļus.

3.4

Šajā ziņā mēs uzskatām, ka, pārskatot kopš Ceturtās konferences gūtos panākumus un sastaptos šķēršļus, Komiteja varētu sniegt vērtīgu ieguldījumu, nodrošinot to, ka sieviešu jautājumi tiek sistemātiski ņemti vērā arvien lielākā skaitā Eiropas politikas un sabiedrības darbības jomu.

3.5

Turklāt, ņemot vērā, ka Eiropas Savienībai būs jāuzņemas vadošā loma starptautiskajā līmenī līdz ar milzīgo atbildību, ar ko tā saistīta, mēs paredzam šajā atzinumā noteikt iespējamo ES ieguldījumu sieviešu dzīves apstākļu un stāvokļa augšupejas uzlabošanā visā pasaulē, pamatojoties uz tās sadarbības un tirdzniecības un attīstības politikām.

4.   Eiropas Savienība

4.1

Dzimumu vienlīdzības jautājums Eiropas Savienībā, kas jau bija iekļauts Līgumā, tika sistematizēts tālāk Amsterdamas līgumā, kurā pieņēma divpusēju pieeju, kas apvienoja dzimumu jautājumu ietveršanu visās Kopienas politikās un īpašus atsevišķus pasākumus sieviešu stāvokļa uzlabošanā. Tomēr jautājums par vienlīdzīgām iespējām vīriešiem un sievietēm jau bija ietverts Kopienas ekonomikas un sociālās kohēzijas politikā un bija būtisks struktūrfondu uzdevums jau kopš 1994. gada.

4.2

ES ir pieņēmusi integrētu pieeju, kas nošķir starp likumdošanas un finansu instrumentiem un atvērtās koordinācijas metodes lietošanu sociālās politikas jomā. Pie jaunākajiem pieņemtajiem instrumentiem attiecībā uz dzimumu vienlīdzības panākšanu ES ir pieskaitāma Dzimumu vienlīdzības pamatstratēģija (2001. — 2005.) kopā ar ikgadējām dzimumu vienlīdzības darba programmām un struktūrfondiem.

4.3

Dzimumu vienlīdzības pamatstratēģija (2001. — 2005.) ir izstrādāta saskaņotības uzlabošanai, lai koordinētu darbību un programmas, ko vispirms radīja uz nozaru bāzes, atspoguļojot Amsterdamas divpusējo pieeju, piemēram, izveidojot drošus indikatorus un novērošanas sistēmu, izvērtējot un publiskojot iegūtos rezultātus.

4.4

Stratēģija nosaka piecas plašas savstarpēji saistītas darbības jomas/uzdevumus dzimumu vienlīdzības sekmēšanā: ekonomika (saistīta ar nodarbinātības stratēģiju un struktūrfondiem, kā arī ar dzimumu vienlīdzības piemērošanu visās politikas jomās, kam ir ietekme uz sieviešu stāvokli ekonomikā); līdzdalība un pārstāvība (saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesiem); sociālās tiesības (saistītas ar dzīves apstākļiem un būtiskām atšķirībām, kas raksturīgas sociālās aizsardzības sistēmām); pilsoņu tiesības (saistīta ar cilvēka pamattiesībām un brīvībām ar īpašu uzsvaru uz vardarbību un seksuālo tirdzniecību); izmaiņas lomās un stereotipos (saistītas ar kultūru un plašsaziņas līdzekļiem).

4.5

Dzimumu vienlīdzības politika ir veicināta arī, izmantojot struktūrfondus. Noteikumi periodam no 2000. gada līdz 2006. gadam ir balstīti uz rūpīgu un kritisku vienlīdzīgu iespēju veicināšanas pasākumu un to trūkumu analīzi, un tie sevī ietver Amsterdamas līgumā noteikto divpusējo pieeju. Turklāt struktūrfondi un jo īpaši Eiropas Sociālais fonds vienmēr ir tikuši uzskatīti par Eiropas nodarbinātības stratēģijas galvenajiem instrumentiem; 2003. gada jūlijā pieņemtajās jaunajās nodarbinātības politikas vadlīnijās dzimumu vienlīdzība ir visu mērķu horizontālais jautājums un vīriešu un sieviešu vienlīdzība ir ietverta īpašā vadlīnijā.

4.6

Ievērojami panākumi ir gūti Eiropas Sociālā fonda ietvaros, īpaši saistībā ar nodarbinātības un apmācības politiku. Darbs šajā jomā galvenokārt veltīts sieviešu piekļuves darba tirgum un viņu līdzdalības un stāvokļa šajā tirgū uzlabošanai (E ass), kā arī veidiem, kā apvienot darba un ģimenes dzīvi. Šajā jomā jau šobrīd vērojami rosinoši sasniegumi. Tādējādi ESF ir pievērsies Eiropadomes Lisabonā (2000. g. ) noteiktajiem kvantitatīvajiem uzdevumiem, saskaņā ar kuriem sieviešu nodarbinātībai jāpieaug no 51 % (2000. g.) līdz 60 %; un Eiropadomes Barselonā (2002. g.) pieņemtajiem uzdevumiem, saskaņa ar kuriem pirmskolas pakalpojumi jānodrošina 90 % bērnu no triju gadu vecuma līdz skolas vecumam un vismaz 33 % bērnu, kas jaunāki par trijiem gadiem (līdz 2010. gadam).

4.7

Tomēr pasākumiem darba kvalitātes un karjeras iespēju uzlabošanā, kas rosina sievietes uzņēmējas, mazina algu starpību un sekmē sieviešu stāvokli jauno tehnoloģiju nozarē, ir tikai gadījuma raksturs. Attiecībā uz darba/dzīves līdzsvaru ir daži projekti, kas uzlabo bērnu aprūpes struktūras, toties ļoti nedaudzi pasākumi, kas skaidri un nepārprotami saistīti ar gados vecu cilvēku vai ģimenes apgādājamo aprūpi.

4.8

Dzimumu jautājumiem veltītā attiecība pārējos fondos joprojām ir visai pieticīga, īpaši tajos, kas saistīti ar lauksaimniecību un zivsaimniecību — nozarēm, kurās tradicionāli sieviešu īpatsvars nav liels, pat neraugoties uz to, ka sievietēm ir aktīva loma šo nozaru attīstībā. Tāpēc šajās jomās saglabājas milzīga nevienlīdzība, un sieviešu ieguldījums sabiedrībā, ieskaitot vides aizsardzības pilnveidošanu, joprojām ir nepietiekami novērtēts.

4.9

ES politiku atbalsta dažādas īpašās finansēšanas programmas un iniciatīvas, piemēram, NOW (nodarbinātība) attiecībā uz darba tirgu, STOP sadarbības veicināšanā, lai apkarotu sieviešu un bērnu tirdzniecību, DAPHNE informācijas un aizsardzības uzlabošanā vardarbības upuriem un Sievietes un zinātne (pētniecības un attīstības pamatprogramma) jauno tehnoloģiju nozarē. Pamatstratēģija ir paredzēta arī, lai stiprinātu dzimumu kā galvenā virziena noteikšanu dažādās Kopienas iniciatīvās, tādās kā Equal, Interreg, Urban, Leader, kā arī Leonardo, Socrates, Youth and Culture kultūras nozarē.

4.10

Komisijas ziņojumā par vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm (COM(2004) 115 final) atzīmēts, ka šajā jomā jau eksistē visai plaša ES juridiskā sistēma (2), kas balstās uz izvērstām precedenta tiesībām. Ir izstrādāts priekšlikums arī atsevišķai direktīvai par vienlīdzīgas izturēšanās pret sievietēm un vīriešiem principa ieviešanu piekļuvē precēm un pakalpojumiem un to apgādē, kurā jāapvieno un jāstandartizē attiecīgie esošie tiesību akti.

4.11

Savā nesenajā sanāksmē Nīderlandes prezidentūras laikā, Eiropas nodarbinātības un sociālo lietu ministri attiecībā uz atsevišķas direktīvas sastādīšanu par vienlīdzīgu izturēšanos atzīmēja, ka jomas, kurās visvairāk nepieciešama darbība, ir algu paritāte, vienlīdzīga piekļuve darbam, vienlīdzīgas tiesības attiecība uz sociālās aizsardzības sistēmām, mācību un karjeras iespējas un pierādīšanas pienākums dzimumu diskriminācijas lietās.

4.12

Priekšlikumu direktīvai, ar ko ievieš vienlīdzīgas izturēšanās pret sievietēm un vīriešiem principu piekļuvē precēm un pakalpojumiem un to apgādē (2003/0265 (CNS)), izskatījusi arī EESK (3), kas noteikusi konkrētus galvenos trūkumus, kuri jānovērš bez kavēšanās.

4.13

Turklāt pēc Pekinas Darbības programmas pieņemšanas un pēc Lisabonas Padomes dažu pēdējo gadu laikā apkopots vairāk statistikas par dzimumiem, daļēji pateicoties jaunu radītāju ieviešanai (piemēram, attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesiem, darba tirgu vai sadzīves vardarbību), kas ļauj efektīvi analizēt problēmas un novērot politikas un pasākumu ietekmi. Tāpēc panākumi ir jau redzami attiecībā uz statistiku, lai gan vēl joprojām daudz kas ir darāms, ja vēlamies ieviest nopietnu pārraudzību dažādās jomās. Precīzu gūto panākumu apjomu iespējams apstiprināt tikai tad, ja notiekošās parādības un procesus ir iespējams kvantitatīvi un kvalitatīvi pārbaudīt un analizēt.

4.14

No otras puses, dzimumu budžeti — t. i., dzimumu jautājuma iesaistīšana budžeta procedūrā — joprojām tik pat kā nepastāv ne Eiropas līmenī, ne dalībvalstīs. Dzimumu dimensijas ieviešana ikvienā budžeta plānošanas līmenī nozīmē atzinumu, ka vadītāju lēmumi nav vis neitrāli, bet gan tiem ir atšķirīga ietekme uz vīriešiem un sievietēm; šajā nozīmē dzimumu budžeta sastādīšana ir arī instruments, ar ko izvērtēt politikas, finansēšanas un nodokļu ietekmi uz vīriešiem un sievietēm.

4.15

Diemžēl, lai gan Kopienas politika sieviešu atbalstam ir jau uzsākta, joprojām ir nepieciešama dalībvalstu, kuras ir galvenās šo politiku īstenošanā, pozitīva darbība un milzīgas pūles, lai nodrošinātu mērķu sasniegšanu.

4.16

Lai gan sieviešu bezdarbs Eiropā ir samazinājies uz 55,6 %, Lisabonas Padomes izvirzītais mērķis vairākās valstīs joprojām šķiet tāls. Sievietes ir palielinājušas vājākās darba ņēmēju kategorijas rindas, kur nodarbinātība ir nestabila, bieži nav sociālās aizsardzības sistēmas. Daudzās valstīs starp vīriešiem un sievietēm turpina pastāvēt vai saasinās būtiska algu diskriminācija, un gan vertikāla, gan horizontāla noslāņošanās joprojām ir bēdīgi slavena realitāte. Kā jau atzīmēts, pat attiecībā uz darba/dzīves līdzsvaru pasākumi izrādās vērsti tikai un vienīgi uz bērnu aprūpi; tikpat kā nekas netiek darīts, lai atbalstītu citu ģimenes locekļu aprūpi, un tikai dažas valstis ir ieviesušas pasākumus, lai rosinātu bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu arī strādājošiem tēviem.

4.17

Ievērojamas atšķirības pastāv arī attiecībā uz lēmumu pieņemšanu. Iedomājieties kaut vai to vien, ka ES līmenī Eiropas Komisijas Komisāru kolēģiju veido 22 vīrieši un septiņas sievietes (tikai 24 % no kopējā skaita) un Parlamentā ir 510 vīriešu un 222 sievietes (tikai 30 % no kopējā skaita). Situācija nav labāka arī nacionālajā līmenī: vidējā procentuālā sieviešu attiecība nacionālajos parlamentos nav pat 25 %, un valdībās šī attiecība tik tikko pārsniedz 20 %. (4) Sievietes ir jo īpaši mazā skaitā pārstāvētas EESK (tikai 79 no Komitejas locekļu kopskaita, kas ir 317) (tikai 25 %).

5.   Eiropas Savienība un trešās valstis: starptautiskā sadarbība un tirdzniecība sieviešu stāvokļa uzlabošanai

5.1

Vienlīdzīgu iespēju problēma vīriešiem un sievietēm tagad ir pilnībā ņemta vērā arī Eiropas Savienības sadarbības un attīstības politikā: Komisijas Paziņojums (COM(95) 423 final) (1995. gada 18. septembris), kam sekoja Padomes Rezolūcija par dzimumu jautājumu iekļaušanu sadarbībā attīstības jomā (1995. gada 20. decembris), veidoja pamatu sākotnējās regulas pieņemšanai 1998. gadā (Padomes 1998. gada 22. decembra Regula (EC) Nr. 2836/98), kas tagad pagarināta periodam no 2004. gada līdz 2006. gadam. Jaunais teksts (Nr. 806/2004) nostiprina mērķus — atbalsts dzimumu vienlīdzības jautājumu iesaistīšanai visās politikās un īpašu pasākumu pieņemšana, lai veicinātu vienlīdzīgas iespējas kā būtisku ieguldījumu nabadzības samazināšanā pasaulē — un nosaka kā prioritātes resursu un pakalpojumu sievietēm novērošanu, jo īpaši attiecībā uz izglītību, nodarbinātību un līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos. Uzsvērts arī atbalsts valsts un privātajiem pasākumiem dzimumu vienlīdzības veicināšanā.

5.2

Darbības programma dzimumu vienlīdzības iesaistīšanai Kopienas sadarbībā attīstības jautājumā (2001. — 2006.) (5) ir paredzēta, lai novērstu plaisu starp noteiktajiem principiem un praksi, pamatojoties uz konkrētu stratēģiju un prioritāro jomu noteikšanu: makroekonomikas politikas atbalsts, lai mazinātu nabadzību, un sociālās attīstības programmas veselības aizsardzībā un izglītībā; pārtikas drošība un ilgtspējīga lauku attīstība; transports; institucionālas kapacitātes veidošana un laba pārvaldība; tirdzniecība un attīstība, sadarbība un reģionālā integrācija; atbalsts dzimumu kā galvenā virziena izvirzīšanai visos projektos un programmās kā reģionālajā, tā nacionālajā līmenī; instrumentu un atbilstošas apmācības nodrošināšana Eiropas Komisijas personālam dzimumu vienlīdzības jautājumos.

5.3

Programmas dokuments 2005. un 2006. gadam Dzimumu vienlīdzības veicināšana sadarbībā attīstības jautājumā nosaka šādas prioritārās darbības jomas: pozitīvas attieksmes un uzvedības veicināšana pusaudžu vidū, lai cīnītos pret vardarbību, kas vērsta pret meitenēm un sievietēm; apmācību un metodoloģiskā atbalsta nepieciešamība ieinteresētajām pusēm partnerības valstīs.

5.4

Eiropas Komisija atbalsta darbību un projektus dzimumu vienlīdzības uzlabošanā, divpusēji un reģionāli sadarbojoties ar Rietumbalkānu, Austrumeiropas un Centrālāzijas, Vidusjūras, Āfrikas, Karību un Klusā okeāna un Latīņamerikas valstīm. Pārējais finansiālais atbalsts tiek piešķirts, pamatojoties uz tēmu, nevis uz ģeogrāfiju.

5.5

Kotonū līgums, kas 2000. gada 23. jūnijā parakstīts ar AKK (Āfrikas-Karību-Klusā okeāna) valstīm, iezīmē svarīgu punktu arī ES attiecību ar trešajām valstīm attīstībā. Šis līgums, kurš atspoguļo saikni, kāda pastāv starp politiku, tirdzniecību un attīstību, ievieš sociālo dimensiju, arī veicinot pilnīgu nevalstisko ieinteresēto pušu, ieskaitot pilsonisko sabiedrību, līdzdalību attīstības stratēģijās. Arī dzimumu vienlīdzība ir noteikta kā viens no līguma caurviju jautājumiem un tāpēc ir sistemātiski ņemama vērā (8. un 31. pants). Ļoti pozitīvs pavērsiens ir tas, ka nevalstiskās ieinteresētās puses tagad piedalīsies dažādās nacionālās stratēģijas dokumentu programmēšanas fāzēs, un mēs ceram, ka īpaša uzmanība šajā gadījumā tiks pievērsta sieviešu organizāciju iekļaušanai.

Līgums sniedz Komitejai nepārprotamas pilnvaras konsultēt ekonomisko un sociālo interešu grupas, tādējādi formalizējot savu priviliģētā sarunu biedra lomu.

5.6

Pilnībā panākt sieviešu iekļaušanu un aktīvu iesaistīšanu attīstības politikā neapšaubāmi būs grūts un ilgstošs process, taču mēs uzskatām, ka ir svarīgi, lai visas Eiropas institūcijas uzturētu augstu ieinteresētības līmeni, lai tas, kas noteikts uz papīra, tiktu realizēts konkrētos pasākumos.

5.7

No šī viedokļa, mūsuprāt, ir svarīgi, lai Kopienas ekonomikas un sociālās kohēzijas politika tiktu izvirzīta kā paraugs, ko iespējams eksportēt visā pārējā pasaulē un ES, lai veicinātu un piemērotu sociālās kohēzijas principus starptautiskajā līmenī ar ES attiecību ar trešajām valstīm starpniecību.

5.8

Viena lietderīga pieeja noteikti varētu būt īpašu klauzulu ietveršana tirdzniecības un sadarbības līgumos vai pat pozitīvu darbību uzsākšana tajās valstīs, kas respektē sieviešu tiesības.

5.9

Lai gan tirdzniecības liberalizācija ir ievērojami palielinājusi sieviešu nodarbinātību jaunattīstības valstīs, tā bieži ir arī novirzījusi sievietes to darba ņēmēju kategorijā, kuru nodarbinātība ir nepastāvīga, prasa mazāk prasmju, ir sliktāk apmaksāta un kurā nav nekādas sociālās aizsardzības sistēmas. Turklāt tirdzniecības liberalizāciju bieži pavada strukturālas reformas, ko ierosina vai uzliek starptautiskas organizācijas, kuras atbilstošu sociālās aizsardzības mehānismu trūkuma dēļ rada īpaši smagu slogu iedzīvotāju vājākajām grupām, kurās sievietes bieži ir vairākumā.

5.10

Šīs politikas, jo īpaši tirdzniecības politika tomēr, šķiet, ļoti maz ņem vērā dzimumu vienlīdzības jautājumus. Ievērojot to, ka tās nekādā gadījumā nav neitrālas, ka tām, pat gluži otrādi, bieži ir negatīva ietekme jo īpaši uz sievietēm, un ka valsts ekonomiskajā attīstībā nevar neņemt vērā sociālās vienlīdzības jautājumu, būtu lietderīgi, ja (1) šādas politikas apspriestu, ņemot vērā dzimumu vienlīdzības jautājumu, un (2) ieviestu sistēmas šo politiku ietekmes novērošanai makro- un mikroekonomikas līmenī.

6.   Secinājumi un darba priekšlikumi

Šobrīd Eiropas institūciju izveidotā sadarbība ir panākusi ievērojamus rezultātus aktīvu politiku izstrādāšanā, lai palīdzētu sievietēm, kā arī īpašu programmu un projektu izstrādāšanā, kas sekmējuši sieviešu līdzdalību darba tirgū, viņu tiesību aizstāvību un viņu dzīves apstākļu uzlabošanu. EESK atzīmē, ka tomēr joprojām ir daudz jomu, kurās jāveic konkrēta darbība:

Sieviešu līdzdalība un pārstāvniecība lēmumu pieņemšanas procesos joprojām ir pārlieku zema gan Eiropas institūcijās, gan nacionālajā, reģionālajā un vietējā līmenī lielākajā daļā dalībvalstu; tā ir jārosina visos līmeņos, un jāapsver arī kvotu sistēmas ieviešana.

Apmācības pasākumi, lai sekmētu dzimumu vienlīdzības jautājuma attiecināšanu uz visām jomām, jāievieš gan institūcijās, gan dalībvalstīs visos līmeņos, sākot no lēmumu pieņemšanas līdz pat politikas un stratēģijas īstenošanai.

Mērķtiecīgas dzimumu izpētes un novērtējums kā arī statistikas un specifiski indikatori ir būtiski problēmjautājumu noteikšanā, darbības stratēģiju un politiku uzlabošanā, kā arī to ietekmes efektīvā izvērtēšanā; ir nepieciešams turpināt vākt neapkopotus datus un noteikt jaunus rādītājus.

Resursi, kas iedalīti sieviešu veicināšanai visos ES fondos un finanšu instrumentos un dalībvalstīs, ir rūpīgi jākvantificē, arī un jo īpaši rosinot un veicinot dzimumu budžeta veidošanu (Gender-Budgeting).

Tomēr vissvarīgākais pamatnosacījums ir vienlīdzīgu tiesību nodrošināšana attiecībā uz piekļuvi izglītībai un apmācībām sievietēm, kā aicināts Tūkstošgades attīstības mērķu 3. mērķī.

Attiecībā uz struktūrfondiem plašāk jāievieš pasākumi, kas palīdzētu sievietēm lauksaimniecības (ELVGF) uz zivsaimniecības (ZGF) nozarēs un iespējami būtu saistīti ar vides aizsardzību, vēl vienu jomu, kurā Kopienas uz dzimumu jautājumu attiecināmā politika ir visai vāja.

Jauns impulss jādod politikai, kas rosinātu sieviešu uzņēmējdarbību un palielinātu sieviešu klātbūtni jauno tehnoloģiju nozarē.

Jāpastiprina apmācības pasākumi uz zināšanām balstītas sabiedrības jomā, lai tā nekļutu par tālāku sieviešu izslēgšanas un diskriminācijas jomu, kas pretēji var sniegt lielu ieguldījumu Lisabonas stratēģijas ietvaros uzstādīto mērķu sasniegšanā.

Vispārīgāk runājot, ir nepieciešami turpmāki pasākumi darba tirgū, lai apkarotu vertikālo un horizontālo noslāņošanos un novērstu visus šķēršļus, kas traucē sasniegt patiesu vienlīdzību; dalībvalstīm sadarbībā ar sociālajiem partneriem jānosaka īpaši, kvantificējami mērķi un uzdevumi. Attiecībā jo īpaši uz algu diskrimināciju dalībvalstīm jāuzsāk daudzpusējas pieejas piemērošana, kā noteikts Padomes vadlīnijās dalībvalstu nodarbinātības politikai (6), kas ietver izglītību un apmācību, darbu klasifikāciju un apmaksas sistēmu, un kultūras stereotipus kā šīs problēmas pamata dimensijas.

Pasākumos, kas paredzēti darba un ģimenes dzīves līdzsvarošanai, lielāka uzmanība jāvērš uz aprūpes sniegšanu vecāka gadagājuma radiniekiem, jo īpaši ņemot vērā iedzīvotāju novecošanu, neaizmirstot arī bērnu aprūpes jomu.

Lai sekmētu vienlīdzīgas iespējas starp vīriešiem un sievietēm, jārosina un jāuzlabo investīcijas valsts pakalpojumos, jo īpaši skolu un universitāšu izglītībā, veselības aprūpē un labklājības pakalpojumos.

Ir jāuzsāk imigrācijas un patvēruma politika un politika, kas veicina sieviešu-migrantu integrāciju, kā arī pasākumi, lai palīdzētu sievietēm, kas bijušas konfliktu, diskriminācijas un vardarbības upuri savas izcelsmes valstī, un tas jādara arī dalībvalstīs.

Jāpieliek pūles, lai apkarotu sieviešu un bērnu tirdzniecību.

Ciktāl tas saistīts ar tirdzniecības un attīstības politiku, ir nepieciešams izveidot tādu politiku, kas attiektos uz sabiedrību kopumā un jo īpaši uz sieviešu lomu; ieinteresētās sieviešu grupas pilnībā jāiesaista attīstības politikas veidošanā un nacionālās stratēģijas dokumentu sastādīšanā attiecīgajās valstīs; īpaši svarīgi ir palielināt arī īpašo finansējumu sievietēm, lai tādējādi uzlabotu viņu ekonomisko un sociālo stāvokli.

Jānovēro tirdzniecības līgumu un attīstības politikas ietekme, ieskaitot mikroekonomikas līmeni, paredzot īpašu to ietekmes uz vājāko sociālo grupu dzīves apstākļiem analīzi un ņemot vērā dzimumu atšķirības.

Jāveicina Komisijas un tās delegāciju nozīme, lai veicinātu to ietekmi cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanā un līdz ar to arī sieviešu aizsardzības nodrošināšanā, ja ir pārkāptas viņu tiesības.

Delegācijām jāuzliek īpaša atbildība par dzimumu jautājumu iesaistīšanas visās jomās veicināšanu.

Eiropas Savienībai jāliek lietā visa sava ietekme, lai pārliecinātu pēc iespējas vairāk valstu ratificēt un ieviest starptautiskos līgumus, kam ir pozitīva ietekme uz sieviešu stāvokli, jo īpaši Starptautisko konvenciju par sieviešu visu veidu diskriminācijas likvidēšanu un Fakultatīvo protokolu, un nodrošināt to, lai valstu parakstītāju iesniegtie iebildumi tiktu atsaukti.

Komiteja apņemas izpētīt sieviešu lomu jaunajās dalībvalstīs.

Ņemot vērā Komitejas lomu, tās atbildību attiecībā uz pilsonisko sabiedrību, tās mērķus un pieredzi, kas gūta nepārtrauktā to jautājumu novērošanā, kas saistīti ar dzimumu vienlīdzību, būtu lietderīgi, ka Komiteja tiktu pārstāvēta Eiropas Savienības Komisijas delegācijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu stāvokļa komisijas (SSK) 49. sesijā.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Vides un attīstības konference (Riodežaneiro, 1992.), Pasaules Cilvēktiesību konference (Vīne, 1993.), ANO Ģenerālās asamblejas īpašā sesija par HIV/AIDS (Ņujorka, 2001.), Starptautiskā Iedzīvotāju un attīstības konference (Kaira, 1994.), Pasaules sammits sociālās attīstības jautājumā (Kopenhāgena, 1995.), Pasaules konference pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un ar to saistīto neiecietību (Durbāna, 2001.), Starptautiskā konference par attīstības finansēšanu (Montereja, 2002.), Otrā Pasaules asambleja novecošanas jautājumā (Madride, 2002.) un Pasaules sammits ilgtspējīgas attīstības jautājumā (Johannesburga, 2002.), Pasaules sammits informācijas sabiedrības jautājumā (Ženēva, 2003., un Tunisija, 2005.).

(2)  Direktīvas par vienlīdzīgu izturēšanos pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai, arodapmācībai un virzīšanai, un darba apstākļiem (Padomes Direktīva 2002/73/EK, ar ko groza Direktīvu 76/207/EEK); Direktīva par vienlīdzīgu apmaksu (75/117/EEK); Direktīva par vienlīdzīgu izturēšanos sociālās nodrošināšanas jautājumos (79/7/EEK), vienlīdzīgu izturēšanos darba sociālās nodrošināšanas programmās (86/378/EEK) un vienlīdzīga izturēšanās pret vīriešiem un sievietēm, kuri ir pašnodarbināti (86/613/EEK); kā arī direktīvas par veselības aizsardzību un drošību darbā attiecībā uz darba ņēmējām-grūtniecēm un darba ņēmējām, kuras baro bērnu ar krūti (92/85/EEK), darba laika organizāciju (93/104/EK), bērna kopšanas atvaļinājumu (96/34/EK), pierādījuma smagumu lietās par diskrimināciju, kas balstīta uz dzimumu (97/80/EK), un nepilnu darba laiku (97/81/EK).

(3)  Skatīt Atzinumu …

(4)  Eiropas Komisijas Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirekcija dati, uz 2004. gada 29. septembri

(5)  COM(2001) 295 final

(6)  Padomes 2003. gada 22. jūlija Lēmums par vadlīnijām dalībvalstu nodarbinātības politikai (OV L 197/13)


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/52


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Zaļo grāmatu — Iepirkumi aizsardzības jomā

(COM(2004) 608 final)

(2005/C 221/12)

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu Komisija 2004. gada 23. septembrī nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par Zaļo grāmatu — Iepirkumi aizsardzības jomā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzdeva Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētajai nodaļai sagatavot atzinumu par minēto tēmu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, EESK savā 414. plenārajā sesijā (2005. gada 9. februāra sanāksmē) par ģenerālreferentu iecēla Wilkinson kgu. Tajā pašā sanāksmē EESK ar 96 balsīm “par”, un 9 “atturoties” pieņēma šādu atzinumu:

1.   Ievads

1.1

Zaļā grāmata par iepirkumu aizsardzības jomā (COM(2004) 608 final) ir viens no pasākumiem, kas ietverts 2003. gada marta Komisijas paziņojumā “Ceļā uz Eiropas Savienības politiku aizsardzības aprīkojuma jomā”, par kuru komiteja jau ir sniegusi komentārus 2003. gada septembrī (1).

1.2

Eiropas Aizsardzības aprīkojuma tirgus (European Defence Equipment Market (EDEM)), faktiski ir tikai iekšējā tirgus daļa, kas aptver konkrēto sektoru. Zaļās grāmatas mērķis ir veicināt atvērtāka un pārskatāmāka ES aizsardzības aprīkojuma iekšējā tirgus pakāpenisku izveidi, ievērojot sektora īpatnības. Tādējādi tiktu nostiprināta aizsardzības rūpniecība, palielināta tās konkurētspēja un rentabilitāte un sniegts atbalsts Eiropas Savienības militāro resursu attīstībai Eiropas Drošības un aizsardzības politikas (EDAP) ietvaros saskaņā ar Kopējo ārpolitikas un drošības politiku (KĀDP).

1.3

Padome 2004. gada 12. jūlijā apstiprināja Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) izveidi, lai “nodrošinātu atbalstu dalībvalstīm to darbā Eiropas aizsardzības spēju pilnveidošanai krīžu pārvarēšanas jomā un EDAP stiprināšanai šobrīd un nākotnē” . Minētā aģentūra jau ir uzsākusi darbu. EAA (2) darbība ir virzīta uz Eiropas aizsardzības rādītāju uzlabošanu, novēršot pašreizējo sadrumstalotību un veicinot vienotu pieeju.

1.4

“Aizsardzības rādītāji ietver vajadzīgo” iespēju pieejamību rentablā veidā atbilstoši paredzētajiem uzdevumiem un doktrīnu minēto uzdevumu uzsākšanai. Tie ietver arī iespējami maksimālas savietojamības nodrošināšanu. Šobrīd 25 dalībvalstis kopumā aizsardzības vajadzībām tērē aptuveni 160 miljardus euro gadā, no tiem aptuveni 20 % tiek izmantoti aprīkojuma iepirkšanai (tajā skaitā arī izpētei un attīstībai, preču iegādei un atbalstam) (3).

2.   Vispārējas piezīmes

2.1

Zaļajā grāmatā aplūkotie jautājumi attiecas uz aizsardzības aprīkojuma iepirkuma sistēmu uzlabošanas iespējām 25 dalībvalstīs. Būtisku progresu iespējams panākt vienīgi tad, kad būs skaidri definēti pārējie “aizsardzības rādītāju” (skat 1.4. punktu) elementi (4). Šajā nozarē ir īpaši izteikta nepieciešamība pēc skaidri formulētām vadlīnijām, saskaņotām prasībām un procesa nepārtrauktības. Komiteja atzinīgi novērtē iniciatīvu, jo tā uzskatāma par daļu no procesa, kas virzīts uz stabilākas EDAP izveides uzsākšanu pārredzamā un konkurētspējīgā tirgū.

2.2

Augstu vērtējama arī Eiropas Aizsardzības aģentūrai paredzētā vadošā loma. Būs nepieciešama skaidra vienošanās par EAA un citu aizsardzības aprīkojuma tirgus jomā iesaistīto pušu lomu (5), un EESK paredz, ka attīstības gaitā samazināsies šo organizāciju individuālā loma. Pirms jebkādu izmaiņu ieviešanas tomēr jāņem vērā no OCCAR (6) pieredzes gūtā mācība (šī organizācija veic projektu faktisko vadību, ieskaitot līgumslēgšanas jautājumus).

2.3

Mēs piekrītam, ka aizsardzības aprīkojuma iepirkuma procesa uzsākšana (un pielietotās procedūras) katrā dalībvalstī ir atšķirīga un ka izmaiņas, visticamāk, netiks ieviestas vienlīdz ātri. Mēs piekrītam, ka būtu lietderīgi izveidot vienotāku pamatu iepirkuma procesam aizsardzības jomā un ka to var veikt relatīvi ātri, ņemot vērā visu dalībvalstu vienošanos un sadarbību.

2.4

EESK piekrīt, ka ir nepieciešams mazināt aizsardzības aprīkojuma tirgus sadrumstalotību, palielināt tā konkurētspēju un pārredzamību, kas ir obligāts priekšnoteikums stabilas ES aizsardzības rūpniecības nodrošināšanai un nostiprināšanai, kā arī rentabla iepirkuma procesu un atbilstošu aizsardzības spēju īstenošanai.

2.5

Zaļās grāmatas 2. punktā aprakstīto aizsardzības preču un pakalpojumu tirgus īpatnību analīze ir labs pamats tirgus izvērtēšanai un norāda uz vairākām šim tirgum raksturīgām grūtībām.

2.6

Tomēr EESK vēlas uzsvērt, ka jebkura aizsardzības rūpniecības pārstrukturēšana ir attiecīgās nozares ietvaros risināms jautājums, ņemot vērā faktisko situāciju tirgū (7). Tam par iemeslu ir fakts, ka lielākie nozares uzņēmumi ir starptautiski, neskatoties uz to, ka to klienti ir konkrētas valstis. Turklāt dalībvalstīs pastāv atšķirīgas rūpniecības stratēģijas, un aizsardzības rūpniecība ir tikai daļa no tām.

2.7

Lai rūpniecība (gan aizsardzības, gan citas nozares) funkcionētu efektīvi, būtu rentabla un uzrādītu pozitīvus ekonomiskos rezultātus, jāizvairās no pārlieku liela regulatīvo procedūru skaita.

3.   Īpašas piezīmes

3.1

Jāprecizē, uz kurām aizsardzības aprīkojuma iepirkuma procesa daļām attieksies pieņemtie noteikumi. Bez aprīkojuma iepirkšanas jāizvērtē arī izpētes un attīstības, uzturēšanas, remonta, modifikācijas un apmācības aspekti, kas ietveri “īpašumtiesību” izmaksās; parasti šie pakalpojumi izmaksā vairāk kā aprīkojuma iepirkums.

3.2   296. pants

3.2.1

EESK piekrīt, ka arī turpmāk būs nepieciešami atbrīvojumi no ES noteikumiem par valsts iepirkumu, kas piešķirti saskaņā ar ES Līguma 296. panta nosacījumiem, lai atļautu dalībvalstīm atkāpties no minētajām normām, ja tas nepieciešams attiecīgo valstu būtisku drošības interešu aizsardzībai.

3.2.2

Komisijai būtu jānorāda aprīkojuma, attiecībā uz kuru šī atkāpe izmantota 5 gadu laikā, vērtība (kā procentuālā daļu no ES kopējiem izdevumiem aizsardzības aprīkojuma iegādei). Tādējādi tiktu izstrādāti kritēriji, kas palīdzētu izvērtēt progresu.

3.2.3

Problēma ir tā, ka šādas atkāpes vairākās dalībvalstīs ir kļuvušas gandrīz par normu, un tas acīmredzami nav savienojams ar vienotā tirgus būtību. EESK atbalsta Komisijas nostāju, ka šajā jomā nepieciešamas izmaiņas. Problēmas varētu radīt 296. panta piemērošana atbilstoši iepriekšējās lietās pieņemtajiem lēmumiem (8), vienlaicīgi saglabājot iespēju atkāpties no vispārējiem valsts iepirkuma noteikumiem. Dalībvalstīm jābūt gatavām pamatot (nepieciešamības gadījumā — juridiski) savas pieļautās atkāpes. Diskusijā nepieciešams uzsvērt lielākas konkurences un pārskatāmības priekšrocības.

3.2.4

1958. gadā saskaņā ar 296. panta 2. apakšpunktu izveidotais preču saraksts, kas norāda uz 296. panta 1. apakšpunkta piemērošanas sfēru, nav praktiski pielietojams, un tādējādi tam nav reālas nozīmes atbilstīgas pieļaujamo atkāpju izmantošanas nodrošināšanā. Arī turpmāk katrs atsevišķs gadījums vērtējams pēc tā nozīmes un ietekmes, jo atsevišķos gadījumos atkāpes no normas attiecināmas pat uz pamata aprīkojumu (9). Turklāt, maz ticams, ka šie saraksti būs atbilstoši jaunākajiem sasniegumiem.

3.2.5

Tādējādi nav viegli noteikt, uz kurām precēm un pakalpojumiem attiecināmi 296. panta noteikumi. Pirmkārt, ir nepieciešams veikt esošā ES tiesiskā regulējuma skaidrojumu ar “interpretācijas paziņojuma” palīdzību, tādējādi veicinot tiesiskā regulējuma izpratni, kā arī pilnvērtīgāku un konsekventāku piemērošanu.

3.2.6

Tāpat kā iepirkums visi šādi paziņojumi ietekmēs vairākus citus aspektus, ieskaitot valsts atbalstu un (iespējams) vispārējas intereses pakalpojumus, un šī ietekme ir jāņem vērā.

3.2.7

Mēs uzskatām, ka “sarunu procedūra” ar iepriekšēju paziņojuma publicēšanu būtu piemērota tajos aizsardzības aprīkojuma iepirkuma gadījumos, kad nav piemērotas “atklātas” vai “ierobežotas” iepirkuma metodes. Tomēr šo viedokli vēl būs nepieciešams atkārtoti izvērtēt tad, kad būs gūta pieredze darbā ar “interpretācijas paziņojumu”.

3.2.8

Pastāv uzskats, ka paziņojums izmantojams vienīgi kā starpposma dokuments līdz brīdim, kad tiks izstrādāta speciāla direktīva (vai cits specifisks tiesisks dokuments). EESK uzskata, ka pēc tam, kad tiks sagatavots un apstiprināts “interpretācijas paziņojums”, nepieciešamība pēc jauna likumdošanas dokumenta vērtējama, pamatojoties uz tā ietekmi. Mēs atbalstām drīzu un ātru rīcību minētā paziņojuma izstrādē.

3.2.9

Pastāv vēl viena iespēja, kas nav minēta Zaļajā grāmatā, proti, izveidot dalībvalstu “ētikas kodeksu”, kuru valstis varētu izmantot kā vēl vienu Eiropas aizsardzības aprīkojuma tirgus izveides līdzekli. Ņemot vērā, ka šī joma ietilpst dalībvalstu atbildības lokā, minēto iespēju varētu izvērtēt, iesaistot EEA kā koordinatoru. Šāda kodeksa izpilde un uzraudzība varētu radīt zināmas grūtības, un tajā būs nepieciešams iestrādāt iekšējā tirgus aspektus.

3.3   Paziņojumu par konkursu publicēšana

3.3.1

Izteiktā nepieciešamība izveidot centralizētu formātu un sistēmu paziņojumu par konkursu (iepirkuma procesa uzsākšanu) publicēšanai nav pārliecinoša. Ja aizsardzības aprīkojums principiāli uzskatāms par iekšējā tirgus daļu (lai gan tam ir iespējamas lielākas atkāpes no tiesiskajām normām), tam piemērojami tādi paši nosacījumi kā citām kategorijām. Tas būs saistīts ar dažādām sistēmām un bieži sastopamām problēmām, piemēram valodas problēmām. Pamatojums centralizētas publicēšanas sistēmas ieviešanai ir vājš.

3.3.2

Potenciālās problēmas saistītas ar konfidencialitātes prasību ievērošanu un kompensācijas darījumiem (offset), kas aizsardzības aprīkojumam raksturīgāki nekā citām precēm un pakalpojumiem, kā arī ar piegādes drošību, jo pēc līguma piešķiršanas ir grūti mainīt piegādātājus vai darbu izpildītājus. Par visām minētajām jomām atbildība jāuzņemas pašām dalībvalstīm, tomēr vispārēji vadoši norādījumi no Komisijas puses varētu būt noderīgi.

3.4   Divējāds pielietojums

3.4.1

Mūsdienās bieži vien ir gandrīz neiespējami definēt uzņēmumu kā “aizsardzības aprīkojuma ražotāju”. Lielai daļai aprīkojuma ir divējāds pielietojums un šo preču īpatsvars pieaug. Tas vērtējams pozitīvi no vairākiem aspektiem, piemēram, apjomradīto ietaupījumu rezultātā var tikt panāktas konkurētspējīgākas cenas un lielākas iespējas garantēt piegādes drošību.

3.4.2

Ieguldījumam aizsardzības aprīkojuma izpētes un tehniskās attīstības jomā ir būtiska nozīme un pielietojums arī citām (civilām) vajadzībām. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt, lai resursiem, kas ieguldīti aizsardzības izpētes un tehniskās attīstības darbā, nepiemērotu pārāk neelastīgu režīmu.

3.4.3

Mēs joprojām uzskatām, ka vēl daudz jāstrādā, lai maksimāli paaugstinātu aizsardzības aprīkojuma jomā nepieciešamās saskaņotības un precizitātes vērtību, kā minēts mūsu agrāk sagatavotajā dokumentā par aizsardzības aprīkojumu (10).

3.5   Eiropas Aizsardzības aģentūra (EAA)

3.5.1

Mēs atzinīgi vērtējam EAA izveidi un atzīstam, ka tai var būt vadošā loma aizsardzības aprīkojuma jomā. Mēs atzīmējam, ka tā joprojām veido resursus, kas nepieciešami šīs lomas īstenošanai.

3.5.2

Svarīgs EAA uzdevums ir nodrošināt, lai ES pilnībā ievērotu NATO lomu, doktrīnu un mācību, maksimāli palielinot savienojamību un samazinot jebkādas atšķirības. Šobrīd vēl nav skaidrs, kā EAA varētu radīt pievienoto vērtību, tieši iesaistoties valsts iepirkuma procesā, bet aģentūras pieredze un zināšanas aizsardzības aprīkojuma jomā ļaus tai sniegt ieteikumus attiecībā uz valstu normatīvo aktu saskaņošanas iespējām.

3.5.3

Aģentūrai būs liela nozīme, panākot vienošanos par sadarbības bruņojuma jomā finansiālajiem aspektiem. Potenciālās grūtības varētu radīt tehniskās izpētes un attīstības izmaksu un ieguvumu sadalījums ar aizsardzību saistītās jomās, kā arī aizsardzības aspektu un vispārējo aspektu nodalīšana.

3.5.4

EAA būtu jāsniedz palīdzība valstu licencēšanas sistēmu saskaņošanas darbā tajos gadījumos, kad aizsardzības aprīkojums tiek piegādāts no vienas dalībvalsts uz citu. Šobrīd valstu procedūras ir gan atšķirīgas, gan apgrūtinošas. Aģentūra varētu arī iesaistīties darbā, lai panāktu vienošanos par kompensāciju nosacījumu (offset arrangements) piemērošanu, ņemot vērā, ka šie nosacījumi arī nākotnē būs būtiska iepirkuma procedūras iezīme.

3.5.5

Iespējams, ka EAA radīs iespēju panākt vienošanos valstu rūpniecības politikas jomā, ciktāl tā attiecas uz aizsardzības preču ražošanu, un noteikt elementus, kas veido “stratēģisko aprīkojumu”, kura piegādi ES vēlas īstenot pati, lai samazinātu atkarību no trešajām valstīm;

3.5.6

EAA iespējams spētu rosināt dalībvalstis izvērtēt virkni jaunu iegādes metožu, piemēram, koplietošanas un kopfinansēšanas (pooling) un līzinga iespējas, lai nodrošinātu valstu tehniskās vajadzības.

3.5.7

Tā kā EDAP var būt efektīva vienīgi tad, ja dalībvalstis izrādīs stipru politisko gribu nodrošināt ES uzdevumu izpildes iespējas, arī EAA ir zināma loma dalībvalstu rosināšanā šādai rīcībai.

4.   Secinājumi

4.1

Aizsardzības aprīkojums ir tikai viena no prasībām stabilu “aizsardzības rādītāju” nodrošināšanai. Lai rūpniecība pilnvērtīgi pildītu savu uzdevumu, tai ir nepieciešamas skaidras vadlīnijas, saskaņotas prasības un procesa nepārtrauktība. Tai jāuzņemas arī atbildība par nepieciešamo pārstrukturēšanu. Nepieciešama arī pārāk apgrūtinošu regulējošo procedūru novēršana.

4.2

Ir skaidri un nepārprotami jānorāda, uz kurām aizsardzības aprīkojuma iepirkuma procesa daļām attieksies pieņemtie noteikumi.

4.3

Arī turpmāk būs nepieciešama Līguma 296. panta noteikumu piemērošana. Lai novērstu pārāk biežu minēto noteikumu izmantošanu, Komisijai ir jāizstrādā kritēriji, pamatojoties uz pašreizējo situāciju un rezultātiem. Nav lietderīgi saglabāt aprīkojumu un procedūru sarakstu, uz kuriem attiecināmi 296. panta noteikumi.

4.4

Pirmkārt Komisijai būtu iespējami īsā laikā jāizstrādā “interpretācijas paziņojums” par 296. panta noteikumiem. Tikai pēc tam, kad būs gūta pieredze darbā ar šo paziņojumu, būs iespējams izlemt, vai nepieciešams arī tiesisks instruments.

4.5

“Divējāda pielietojuma” aprīkojums kļūst aizvien izplatītāks, un šī tendence ir apsveicama, it īpaši, ņemot vērā militārā aprīkojuma tehniskās izpētes un attīstības pakalpojumu potenciālo pielietojumu civilām vajadzībām.

4.6

Atzinīgi vērtējama ir arī Eiropas Aizsardzības aģentūrai (EAA) paredzētā nozīmīgā loma; ir skaidri jānosaka, kāda loma ir katrai šajā jomā iesaistītajai aģentūrai.

4.7

Svarīgākās EAA funkcijas šajā jomā ir:

nodrošināt saskaņošanu ar NATO prasībām,

sniegt palīdzību sarunās par visiem nepieciešamajiem finanšu aspektiem,

palīdzēt saskaņot dalībvalstīs spēkā esošās procedūras,

sniegt ieteikumus par jauniem un progresīviem nepieciešamās kapacitātes nodrošināšanas veidiem,

veicināt nepieciešamo politisko gribu.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  2004. gada 14. janvāra OV EK C 10/1

(2)  EAA paredzētas četras funkcijas; aizsardzības spēju attīstība, sadarbība bruņojuma jomā, Eiropas aizsardzības tehnoloģiskā un rūpnieciskā bāze un aizsardzības aprīkojums un izpēte un tehnoloģija.

(3)  Kā esam norādījušu atzinumā par COM(2003) 113 final, kopējie ES izdevumi veido aptuveni 40 % no attiecīgajiem ASV izdevumiem, tomēr aptver tikai aptuveni 10 % no operatīvajām vajadzībām.

(4)  Piemēram, Komiteja atzīmē neseno EAA vadītāja paziņojumu (2004. gada septembrī), kurā teikts, ka ES bruņotie spēki nav pielāgoti mūsdienu pasaulei, tajā pastāvošajiem konfliktiem un draudiem un kurā tiek atzīmēta nepieciešamība iegādāties vairāk progresīvo tehnoloģiju aprīkojuma.

(5)  Piemēram, Kopīgas sadarbības organizācija bruņojuma jautājumos (OCCAR), Rietumeiropas bruņojuma grupa (WEAG) un Nodomu protokola valstis.

(6)  OCCAR ir kopīgas sadarbības organizācija bruņojuma jautājumos, kurā šobrīd ietilpst 5 ES dalībvalstis.

(7)  Ņemot vērā aizsardzības tirgus īpašās iezīmes un nepieciešamību pārvaldīt maksājumus valstu finanšu režīma ietvaros, dalībvalstīm tomēr nenoliedzami būs nozīmīga loma aizsardzības aprīkojuma attīstības veicināšanā.

(8)  Lēmumu “Brēmenes lietā” (1999/763/63 (OV L 301/8, 1999. gada 24. novembrī) un “Koninklijke Schelde Groep” (OV L 14/56, 2003. gada 21. janvārī) var minēt kā skaidra formulējuma trūkuma piemērus.

(9)  Jāatzīmē, ka pat šķietami vienkāršs aprīkojums, piemēram, apģērbs, var būt saistīts ar modernu un attīstītu tehnoloģiju izmantošanu.

(10)  Skat. 1. piezīmē minētā atzinuma 5. punktu.


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/56


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tēmu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, kas groza Padomes Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļu attīstību

(COM(2004) 139 final — 2004/0047 (COD))

(2005/C 221/13)

2004. gada 28. aprīlī Padome nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 71. pantu par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, kas groza Padomes Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļu attīstību

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas darba sagatavošanu šajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 17. janvārī. Ziņotājs bija Chagas kgs.

Savā 414. plenārajā sesijā (2005. gada 9. februāra sēdē) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pieņēma šādu atzinumu ar 122 balsīm “par”, 53 balsīm “pret” un 12 atturoties.

1.   Ievads

1.1

Šis priekšlikums veido daļu no trešās dzelzceļu paketes, ko Eiropas Komisija pieņēma 2004. gada 3. martā. Pārējās sastāvdaļas ir:

priekšlikums Direktīvai par vilcienu apkalpes sertificēšanu (COM(2004) 142 final);

priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par starptautisko dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (COM(2004) 143 final);

priekšlikums Regulai par kompensācijas un kvalitātes prasībām attiecībā uz dzelzceļu kravas pārvadājumu pakalpojumiem (COM(2004) 144 final);

un

Komisijas Paziņojums par turpmāku Eiropas dzelzceļu sistēmas integrāciju (COM(2004) 140 final);

Komisijas personāla darba dokuments par pakāpenisku tirgus atvēršanu starptautiskajiem pasažieru pārvadājumu dzelzceļa pakalpojumiem (NOD(2004) 236).

1.2

Pirmā dzelzceļu pakete (saukta arī par infrastruktūras paketi) stājās spēkā 2001. gada 15. martā un bija iestrādājama nacionālajos tiesību aktos līdz 2003. gada 15. martam. To veido šādas sastāvdaļas:

Direktīvas 91/440/EEK grozījums, tostarp brīva piekļuve tirgum starptautiskajiem dzelzceļa kravu pārvadājumiem Transeiropas dzelzceļa kravu pārvadājumu tīklā līdz 2003. gada 15. martam un visu starptautisko dzelzceļa kravu pārvadājumu liberalizācija līdz 2008. gada 15. martam (1);

Direktīvas par Eiropas licenci dzelzceļa uzņēmumiem darbības sfēras paplašinājums (Direktīvas 95/18/EK grozījums) (2);

noteikumu, ar kuriem nosaka dzelzceļu infrastruktūras kapacitātes sadalījumu un maksas iekasēšanu par dzelzceļu infrastruktūras lietojumu un sertificēšanu attiecībā uz drošumu, saskaņošana (aizstāj Direktīvu 95/19/EK) (3).

1.3

2003. gada oktobrī Eiropas Komisija iesūdzēja deviņas dalībvalstis Eiropas Tiesā par to, ka tās nav paziņojušas par pirmās dzelzceļu paketes iestrādāšanu nacionālajos tiesību aktos. Līdz 2004. gada maijam joprojām nav saņemti paziņojumi no piecām valstīm un divas dalībvalstis nacionālajos tiesību aktos ir iestrādājušas tikai dažus noteikumus.

1.4

Otrā dzelzceļu pakete tika publicēta Eiropas Kopienas Oficiālajā Vēstnesī2004. gada 30. aprīlī un ir iestrādājama nacionālajos tiesību aktos līdz 2006. gada 30. aprīlim. To veido šādas sastāvdaļas:

Direktīvas 91/440/EK grozījums: novirza brīvu piekļuvi tirgum starptautiskajiem dzelzceļa kravu pārvadājumiem uz 2006. gada 1. janvāri un nacionālo dzelzceļa kravu pārvadājumu, tostarp kabotāžas, liberalizāciju no 2007. gada 1. janvāra (4);

Direktīva par dzelzceļu drošību Kopienā (5);

Regula, ar ko nodibina Eiropas Dzelzceļu aģentūru (6);

Direktīvas par ātrgaitas dzelzceļu sistēmu savienojamību (96/48/EK) un Direktīvas par standarta dzelzceļu sistēmu (2001/16/EK) (7) grozījums.

1.5

Pirmā un otrā dzelzceļu pakete nodrošināja tiesisko pamatu vienota dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgus izveidei. Pasākumi ietver piekļuvi tirgum, dzelzceļa uzņēmumu licencēšanu un drošuma sertificēšanu, piekļuvi infrastruktūrai un maksas aprēķināšanu par tās lietojumu, tiesiskas sistēmas izveidi attiecībā uz dzelzceļu drošumu un pasākumus, lai nodrošinātu dzelzceļu sistēmu tehnisko savienojamību.

1.6

Kā EESK jau norādījusi savā atzinumā par otro dzelzceļu paketi (8), šī jaunā tiesiskā sistēma rada nepieciešamību pilnībā reorganizēt šo nozari un izveidot jaunas iestādes un kompetences.

1.7

Šajā pašā atzinumā EESK norādīja arī uz Eiropas sociālo noteikumu nepieciešamību. Eiropas sociālie partneri dzelzceļa nozarē, Eiropas Dzelzceļu kopiena (CER) un Eiropas Transporta darbinieku federācija 2004. gada 17. janvārī parakstīja divus Eiropas līgumus attiecībā uz:

1)

Eiropas vilciena vadītāja licences ieviešanu vilcienu vadītājiem, kas apkalpo starptautiskos reisus;

2)

līgumiem par noteiktiem aspektiem starptautiskos reisus apkalpojošo vilcienu komandu nodarbinātībā.

1.8

Kā daļu no trešās dzelzceļu paketes Komisija ierosina direktīvu par vilcienu komandu sertificēšanu, kas stātos spēkā vai nu 2010. vai 2015. gadā.

1.9

Iesniedzot turpmāku grozījumu Direktīvai 91/440/EEK, Komisija turpina tiekties uz savu mērķi par pakāpenisku noteikumu atcelšanu dzelzceļu nozarē.

2.   Eiropas Komisijas priekšlikums

2.1

Komisija ierosina atcelt noteikumus attiecībā uz piekļuvi tirgum starptautisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumos, sākot no 2010. gada 1. janvāra. Priekšlikums attiecas arī uz kabotāžu, proti, uz pasažieru iekāpšanu un izkāpšanu dzelzceļa stacijās visā maršrutā. Vienlaicīgi ir jāatceļ noteikums par brīvu piekļuvi tirgum attiecībā uz starptautiskajiem grupējumiem.

2.2

Katru gadu ES-25 6 biljoni pasažieru ceļo ar vilcienu, vietējiem un reģionālajiem pakalpojumiem paņemot lauvas tiesu. Starptautisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumi veido tikai ap 10 % no ceļojumiem pa dzelzceļu, pamatojoties uz pārdotajām biļetēm. Tas sevī ietver reģionālus pārrobežu pakalpojumus, tālsatiksmes pārrobežu pakalpojumus un ātrgaitas satiksmes (pārrobežu) pakalpojumus.

2.3

Komisija atzīst, ka starptautisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumu, ieskaitot kabotāžu, atvēršana konkurencei, iespējams, varētu negatīvi ietekmēt pasažieru transporta valsts pakalpojumu ekonomisko līdzsvaru. Tā ierosina piešķirt izņēmumus attiecībā uz brīvu piekļuvi tirgum gadījumos, kad jau stājušies spēkā valsts pakalpojumu līgumi saskaņā ar Direktīvu (EEK) Nr. 1191/69 un kad noteikumu atcelšana starptautisko pakalpojumu jomā varētu izjaukt līdzsvaru. Šādu izņēmumu piešķirs tikai tajos gadījumos, kad tas ir absolūti izšķiroši transporta valsts pakalpojumu nosacījuma uzturēšanā un kad to sankcionējusi reglamentējošā iestāde saskaņā ar Direktīvas 2001/14/EK 30. pantu. Jābūt arī iespējai juridiski pārskatīt lēmumu par izņēmumu piešķiršanu.

2.4

Komisijai jāiesniedz ziņojums par noteikuma ieviešanu līdz 2012. gada 31. decembrim.

3.   Priekšlikuma novērtējums

3.1   Dzelzceļa nozares atveseļošanas priekšnosacījumi

3.1.1

Priekšlikums atcelt noteikumus starptautisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumos pamatojas uz pieņēmumu, ka konkurence starptautiskajos pakalpojumos novedīs pie viena vai vairākiem šādiem rezultātiem: lielāks pasažieru skaits, pāreja no citiem transporta veidiem (jo īpaši gaisa transporta) uz dzelzceļu, uzlabota klientu apkalpošanas kvalitāte un zemākas cenas.

3.1.2

Savā atzinumā par otro dzelzceļu paketi (9) EESK jau norādīja dzelzceļu sistēmas atveseļošanas pamata priekšnosacījumus:

dzelzceļu infrastruktūras paplašināšanas un konsolidēšanas finansēšana;

tehniskas savienojamības ieviešana un tās nodrošināšana ar nepieciešamajiem līdzekļiem;

vides radīšana godīgai konkurencei starp transporta veidiem un jo īpaši:

garantija tam, ka ceļu transporta nozarē tiek ievēroti sociālie tiesību akti;

infrastruktūras godīgas maksas noteikšanas politikas nodrošinājums attiecībā uz visiem transporta veidiem.

3.1.3

Uz šo dienu priekšlikums attiecībā uz infrastruktūras godīgas maksas noteikšanas politiku visos transporta veidos, kā izsludināts Baltajā grāmatā par Eiropas transporta politiku 2010. gadam, vēl nav īstenots.

3.1.4

Sociālo tiesību aktu ceļu transportā monitorings un pienācīga piemērošana vēl joprojām ir nopietna problēma.

3.1.5

Turklāt jārod risinājums daudzu dzelzceļa uzņēmējsabiedrību parādu problēmām. Īpaši jaunajās dalībvalstīs dzelzceļu uzņēmējsabiedrības nespēs konkurēt, nerodot risinājumu saviem lielajiem parādiem.

3.1.6

EESK norādīja arī to, ka jaunu iestāžu izveide, kā to prasa pirmā un otrā dzelzceļu pakete (reglamentējošā iestāde, aprēķinus veicošā iestāde, par sadalījumu atbildīgā iestāde, reģistrējošā iestāde, par drošumu atbildīgā iestāde, nelaimes gadījumu izmeklēšanas iestāde), būtu saistīta ar dzelzceļu nozares organizatorisko struktūru pārkārtošanu īsā laikā un prasītu daudzus praktiskās pieredzes gadus, pirms varētu strādāt nevainojami. EESK pasludinājusi, ka, tāsprāt, galvenā prioritāte ir dzelzceļu drošums. Tas sevī ietvertu arī Eiropas sociālo tiesību aktu ieviešanu dzelzceļa nozarē.

3.2   Noteikumu atcelšanas attiecībā uz dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumiem ex-post analīze

3.2.1

Lēmumi attiecībā uz noteikumu atcelšanu dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumu jomā ir jau pieņemti, taču ietekme, kāda būs šiem lēmumiem, vēl nav zināma.

3.2.2

Eiropas Komisijai līdz 2006. gada 1. janvārim ir jāsniedz ziņojums, kas aptver šādas jomas (10):

Direktīvas 91/440/EK ieviešana dalībvalstīs un tā veida pārbaude, kādā reāli darbojas dažādās iesaistītās iestādes;

tirgus attīstība, jo īpaši starptautiskās tendences transportā, visu tirgus dalībnieku (ieskaitot jaunos operatorus) darbība un tirgus daļas;

ietekme uz visu transporta nozari un jo īpaši uz jebkādām pārmaiņām alternatīvā transporta pārvadātāju darbībā;

ietekme uz drošuma līmeni atsevišķās dalībvalstīs;

darba apstākļi šajās nozarēs atsevišķās dalībvalstīs.

3.2.3

EESK uzskata, ka ir pieņemami nogaidīt, līdz ziņojums būs publicēts un panākta izpratne par to ietekmi, kāda panākta ar līdz tam ieviestajiem pasākumiem, pirms izdarīt jebkādus turpmākus soļus tirgus atvēršanai, un lūdz Komisiju iesniegt ziņojumu savlaicīgi.

3.3   Noteikumu atcelšanas attiecībā uz starptautisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem ex-ante analīze

3.3.1

Pirms izsludināt trešo dzelzceļu paketi, Komisija pasūtīja veikt pētījumu par noteikumu atcelšanu attiecībā uz pakalpojumiem pasažieriem. Pētījuma deklarētais mērķis bija izpētīt dažādas iespējas noteikumu atcelšanas ziņā un ieteikt vienu no tām. Šīs iespējas bija šādas:

noteikumu atcelšana starptautiskajos pakalpojumos bez kabotāžas;

noteikumu atcelšana starptautiskajos pakalpojumos ar kabotāžu;

noteikumu atcelšana kā nacionālajos, tā starptautiskajos dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumos.

3.3.2

Pētījums ieteica noteikumu atcelšana starptautisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumos ar kabotāžu (11).

3.3.3

EESK nožēlo, ka šāda veida pētījumu neizmantoja, lai visaptveroši izpētītu nozīmīgus jautājumus. Šie jautājumi attiecas uz ietekmi, kāda noteikumu atcelšanai ir uz pakalpojumiem pasažieriem, tostarp:

reģionālo dzelzceļu pakalpojumi, kā vispārējas intereses pakalpojumi, jo īpaši mazajās un vidēja lieluma dalībvalstīs;

klientu apkalpošanas kvalitāte;

nodarbinātības un darba apstākļi dzelzceļa pasažieru transportā;

jauno Centrālās un Austrumeiropas dalībvalstu dzelzceļu operatori.

3.3.4

Pētījums ietver novērojumus atsevišķās jomās, kam tas pievērsts (tādās kā biļešu cenu un maršrutu cenu svarīgums). Šie novērojumi veikti, pamatojoties uz četru gadījumu izpēti (Zviedrija, Vācija, Spānija, Ungārija) un divu maršrutu imitācijas pārbaudi. Arī pētījums iesaka atturēties no noteikumu atcelšanas nacionālajos dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumos. Tomēr pētījumam izvirzītais mērķis bija ieteikt vienu no trijām iespējām.

3.4   Noteikumu atcelšanas ietekme uz reģionālajiem un valsts pakalpojumiem

3.4.1

Kabotāžas dēļ priekšlikums attiecībā uz noteikumu atcelšanu starptautisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumos prasa, lai noteiktā apjomā atvērtu tirgus konkrētos nacionālo pasažieru pārvadājumu pakalpojumos.

3.4.2

Nacionālais pasažieru transports bieži ir tīklveida transports, kurā pelņa, ko iegūst maršrutos ar lielu pasažieru skaitu, kompensē zaudējumus maršrutos ar mazāku pasažieru skaitu, tādējādi nodrošinot iespēju sniegt pilnīgākus pakalpojumus. Tas neattiecas tikai uz valsts pakalpojumu maršrutiem ar ekskluzīvām tiesībām un/vai subsīdijām, attiecībā uz kuriem Komisijas priekšlikums pieļauj izņēmumus, ievērojot stingrus nosacījumus.

3.4.3

Jo īpaši mazajās un vidēja lieluma dalībvalstīs tas varētu novest pie nopietnas dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumu, uz kuriem neattiecas ar līgumu nostiprinātas ekskluzīvas tiesības, sagraušanas.

3.4.4

Dažās dalībvalstīs līgumi par valsts pakalpojumu saistībām attiecas ne tikai uz atsevišķiem maršrutiem, bet uz visu tīklu kopumā. Šādos apstākļos būs grūti sniegt pierādījumu par valsts pakalpojumu transporta līdzsvara apdraudējumu.

3.4.5

Izņēmumu iespējamība, kā to ierosina Komisija, būs saistīta ar sarežģītām procedūrām, pierādot izņēmumu likumību, un tiklab varētu novest pie juridiskiem strīdiem.

3.4.6

2000. gada jūlijā Eiropas Komisija ierosināja COM(2000) 7 final jaunai Regulai, ar ko aizvieto Regulu (EEK) Nr. 1191/69 par raksturīgām saistībām valsts pakalpojumu transporta nozarē koncepcijā, kas paredz noteikumus attiecībā uz ekskluzīvām tiesībām un kompensāciju valsts pasažieru transportā.

3.4.7

Šis priekšlikums grozīt Regulu (EEK) Nr. 1191/69 Transporta padomē bloķēts vairākus gadus. Paliek būtiskas atšķirības starp Komisijas priekšlikumu un Eiropas Parlamenta nostāju, un tām varētu būt vērā ņemama nozīme attiecībā uz priekšlikuma ietekmi noteikumu atcelšanas dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumos izpratnē. Komisija plāno līdz gada beigām iesniegt jaunu priekšlikumu.

3.4.8

Tas ir vēl viens arguments par labu nogaidīšanai, līdz šo tiesību aktu pieņem, pirms izvirzīt jebkādus priekšlikumus valsts sniegtu dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumu līdzsvara aizsargāšanā saistībā ar noteikumu atcelšanu.

3.5   Ietekme uz klientu apkalpošanas kvalitāti

3.5.1

Ņemot vērā augstās izmaksas un tradicionāli zemās biļešu cenas, pētījums secina, ka ir maz ticams, ka noteikumu atcelšana starptautisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumos novedīs pie turpmāka cenu samazinājuma klientiem.

3.5.2

Paplašināta izvēle, kas izriet no konkurences dzelzceļa operatoru starpā vienā un tajā pašā maršrutā, vienlaikus varētu nozīmēt to, ka līdz šim pastāvējušos standartus — viens saraksts, viena biļete, informācija no viena avota — vairs nebūs iespējams garantēt. Tiks radītas lielākas barjeras piekļuvē informācijai.

3.5.3

Komisijas atbilde uz to ir ierosināt tiesību aktu, kas uzliek pienākumu konkurējošajām uzņēmējsabiedrībām sadarboties, lai uzturētu tādus informācijas standartus, kādi nodrošināti līdz šim.

3.5.4

EESK pētīs šo priekšlikumu atsevišķā atzinumā. Tomēr Komiteja vēlas norādīt, ka sadarbības pienākuma uzlikšana konkurējošajām uzņēmējsabiedrībām klientu informēšanas nolūkā ir tikai nepieciešama, kolīdz atvērts pasažieru pārvadājumu pakalpojumu tirgus.

3.6   Ietekme uz nodarbinātību

3.6.1

Komisija pieņem, ka noteikumu atcelšana starptautisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumos īsā laikā novedīs pie apkalpojošā personāla skaita samazināšanas, taču vidējā termiņā nodarbināto skaits atkal palielināsies pasažieru skaita pieauguma rezultātā. Tajā, piemēram, nav ņemta vērā iespējamā negatīvā ietekme uz nodarbinātību, kas izriet no noteikumu atcelšanas ietekmes uz reģionālajiem un valsts apkalpotajiem maršrutiem. Ievērojot šīs ierosinātās direktīvas 1.7. pantu, ietekme būs atkarīga no katras dalībvalsts lēmuma par reģionālā pasažieru transporta finansēšanu.

3.6.2

Beidzamo desmit gadu laikā nodarbināto skaits dzelzceļa nozarē ir samazinājies uz pusi. Dzelzceļu operatori jaunajās dalībvalstīs un Rietumeiropas dzelzceļā ir ziņojuši par turpmāku lielu štatu samazināšanu. Ja noteikumu atcelšana starptautisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumos noved pie tā, ka mazajās un vidēja lieluma ES dalībvalstīs dzelzceļa operatorus izspiež arī no nacionālajiem tālsatiksmes pakalpojumiem, tad pozitīva ietekme uz nodarbinātību nav gaidāma.

3.6.3

Pasažieru dzelzceļa pārvadājumi tradicionāli ir bijis transporta veids, kas pieejams visiem sabiedrības slāņiem. Gaisa transports no luksusa transporta veida ir pārtapis masu transporta veidā. Pozitīvo ietekmi uz nodarbinātību, kas saistīta ar šo attīstību, tādā mērā nav iespējams projicēt uz starptautisko pasažieru dzelzceļa transportu.

3.6.4

Tajā pašā laikā augstas kvalitātes darba vietas bijušajās valstij piederošajās aviolīnijās nomainījušas zemākas kvalitātes darba vietas citos civilās aviācijas nozares segmentos.

3.6.5

EESK uzlūko kraso nodarbināto skaita samazināšanu dzelzceļa nozarē ar lielām bažām. Tāds darba vietu samazinājums, kā šis, izraisa ievērojamas sociālās problēmas jaunajās dalībvalstīs, kurās ir augsts bezdarba līmenis un nepietiekami attīstīta sociālās apdrošināšanas sistēma. Šajā ziņā ir steidzami nepieciešami sociālā atbalsta pasākumi. EESK iebilst pret jebkādiem pasākumiem, kas izraisa turpmāku darba vietu skaita samazinājumu un darba vietu kvalitātes pasliktināšanos nozarē, kas jau tā pārdzīvo spriedzi.

3.7   Ietekme uz dzelzceļa operatoriem jaunajās dalībvalstīs

3.7.1

Steer Davies Gleave pētījums, kas minēts iepriekš, norāda, ka sliktais infrastruktūras stāvoklis jaunajās dalībvalstīs, sliktais dzelzceļa operatoru finansiālais stāvoklis un biļešu cenas, kas parasti ir zemākas par ilgtermiņa izmaksu līmeni, rada papildu šķēršļus lielākai konkurencei.

3.7.2

Turklāt dzelzceļa operatoriem nav augstas kvalitātes ritošā sastāva, kāds nepieciešams, lai izturētu konkurenci.

3.7.3

Reģionālajiem dzelzceļa pakalpojumiem ir pat vēl lielāka nozīme jaunajās dalībvalstīs nekā ES-15. Ja noteikumu atcelšanai starptautisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumu jomā ir negatīva ietekme uz reģionālo pakalpojumu sniegšanu, šī ietekme būs jo lielāka jaunajās dalībvalstīs. Tas paātrinās šobrīd relatīvi lielās pasažieru transporta daļas samazināšanos dzelzceļā.

4.   Secinājums

4.1

Savos iepriekšējos atzinumos EESK vienmēr iestājusies par dzelzceļa nozares atveseļošanu Eiropā un ir norādījusi uz būtiskiem priekšnosacījumiem tā sasniegšanā:

infrastruktūras izvēršana un satiksmes sastrēgumu novēršana;

savienojamības izveidošana dzelzceļa sistēmu starpā;

godīgas konkurences radīšana starp transporta veidiem;

sociālo noteikumu un dzelzceļa drošuma garantēšana.

4.2

EESK aicina Komisiju un dalībvalstis palīdzēt nodrošināt to, lai šos priekšnosacījumus īstenotu pēc iespējas ātrāk.

4.3

EESK uzsver dzelzceļa pasažieru transporta svarīgumu, ievērojot cilvēku mobilitātes vajadzību, un šī transporta kā vispārēji interesējošu pakalpojumu sniedzēja nozīmi.

4.4

EESK atzīst tīkla pakalpojumu sniedzēja nozīmi un tā integrēšanu citos sabiedriskā transporta veidos sabiedrības mobilitātes interesēs. Šo pakalpojumu nedrīkst pakļaut riskam.

4.5

EESK uzskata, ka jebkāds lēmums par noteikumu atcelšanu starptautisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumos jāpamato ar plašām un skaidrām zināšanām par šādas noteikumu atcelšanas visaptverošo ietekmi uz dzelzceļa pasažieru transportu, kā arī par pirmajā un otrajā dzelzceļu paketē lemto pasākumu ietekmi.

4.6

Tādēļ Komiteja aicina Komisiju veikt atbilstošu to priekšrocību un trūkumu, ko izraisīs noteikumu atcelšana attiecībā uz pakalpojumiem pasažieriem, ex-ante analīzi. Analīzē jāpievēršas noteikumu atcelšanas ietekmei uz:

reģionālo un vispārējas intereses dzelzceļa transportu, jo īpaši mazajās un vidēja lieluma dalībvalstīs;

klientu apkalpošanas kvalitāti;

nodarbinātību un darba apstākļiem dzelzceļa pasažieru transportā;

dzelzceļa operatoriem jaunajās Centrālās un Austrumeiropas dalībvalstīs.

4.7

EESK aicina Komisiju sākotnēji iesniegt ziņojumu par tirgus atvēršanas ieviešanu attiecībā uz dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumiem, kā to prasa Direktīva 91/440/EEK (ko groza ar Direktīvu 2004/51/EK).

4.8

EESK norāda, ka priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par dalībvalstu veikto darbību saistībā ar prasībām attiecībā uz valsts pakalpojumiem un valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanu pasažieru transportā pa dzelzceļu, sauszemes ceļiem un iekšzemes ūdens ceļiem [COM(2000) 7 final un grozītā priekšlikuma COM(2002) 107 final] joprojām Padomē nav izlemts. Sīki izstrādātai šīs Direktīvas formai var būt ietekme uz noteikumiem par valsts pakalpojumu maršrutu aizsardzību noteikumu atcelšanas attiecībā uz starptautisko pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem sistēmas ietvaros.

4.9

Pakalpojumu kvalitātes uzlabošana pasažieru maršrutos sekmē šī transporta veida pievilcību, kas savukārt tuvina Eiropas transporta politikas mērķi, kas ir ilgspējīga transporta sistēma. Galvenā atbildība šajā jomā jāuzņemas dzelzceļa operatoriem. Tomēr EESK ir kritiski noskaņota pret pasākumiem, kas varētu pazemināt pašreizējos pakalpojumu kvalitātes standartus. Komiteja vēlas lielāku uzmanību veltīt pasākumiem, kuru mērķis ir kvalitātes uzlabošana.

4.10

EESK uzskata, ka veiksmīgākas dzelzceļa uzņēmējsabiedrību sadarbības veicināšana būs pareizais veids, kā uzlabot pakalpojumu kvalitāti pasažieriem starptautiskajā dzelzceļa pasažieru transportā, jo īpaši reģionālajā starptautiskajā pasažieru transportā.

4.11

EESK ļoti priecātos, ja Komisija uzsāktu dialogu ar Eiropas sociālajiem partneriem par noteikumu atcelšanas ietekmi uz dzelzceļa transportu un jo īpaši uz nodarbinātības kvantitatīvajiem un kvalitatīvajiem rādītājiem.

4.12

Dzelzceļa pasažieru transporta daļa pasažieru transportā kopumā ir ievērojami lielāka jaunajās dalībvalstīs nekā ES 15. Tādēļ EESK uzskata, ka īpaša uzmanība obligāti jāpievērš dzelzceļa pasažieru transporta attīstībai jaunajās dalībvalstīs un tirgus atvēršanas ietekmei uz šīm valstīm. Uzturēt šo lielo daļu ir visas Kopienas interesēs un atbilst Baltās grāmatas par transporta politiku mērķim.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Direktīva 2001/12/EK – OV L 75, 15.03.2001, 1. lpp. – EESK atzinums – OV C 209, 22.07.1999., 22. lpp.

(2)  Direktīva 2001/13/EK – OV L 75, 15.03.2001., 26. lpp. – EESK atzinums – OV C 209, 22.07.1999., 22. lpp.

(3)  Direktīva 2001/14/EK – OV L 75, 15.03.2001., 29. lpp. – EESK atzinums – OV C 209, 22.07.1999,. 22. lpp.

(4)  Direktīva 2004/51/EK – OV L 164, 30.04.2004., 164. lpp. – EESK atzinums – OV C 61, 14.03.2003., 131. lpp.

(5)  Direktīva 2004/49/EK – OV L 164, 30.04.2004., 44. lpp. – EESK atzinums – OV C 61, 14.03.2003. 131. lpp.

(6)  Regula (EK) Nr. 881/2004 – OV L 164, 30.04.2004., 1. lpp. – EESK atzinums – OV C 61, 14.03.2003., 131. lpp.

(7)  Direktīva 2004/50/EK – OV L 164, 30.04.2004., 114. lpp. – EESK atzinums – OV C 61, 14.03.2003., 131. lpp.

(8)  OV C 61, 14.03.2003., 131. lpp.

(9)  Skatīt 8. zemsvītras piezīmi.

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/51/EK, kas groza Padomes Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļu attīstību, 2. panta d) apakšpunkts.

(11)  ES dzelzceļa pasažieru pārvadājumu liberalizācija: izvērsts ietekmes izvērtējums, 2004. gada februāris, autors: Steer Davies Gleave, Londona.


PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumam (saskaņā ar Reglamenta 54. panta 3. punktu)

Sekojošie izmaiņu pieteikumu priekšlikumi, kuri ieguva vairāk nekā vienu ceturtdaļu no kopējā balsu skaita, tika noraidīti apspriešanas gaitā.

3.1.4 punkts

Svītrot.

Pamatojums

Šim punktam nav nekāda sakara ar dzelzceļa liberalizāciju. Ziņojumā par Eiropas dzelzceļa izmaiņām un attīstību apvienojas divi aspekti. Nav pamata apgalvot, ka sociālās jomas tiesību aktu kontrole autotransportā radītu nopietnu problēmu, ja esošā plašā likumdošana regulē transportlīdzekļa vadīšanas un atpūtas laiku un šoferu darba grafiku. Likumdošanā paredzēto normu ievērošanu kontrolē ar tahogrāfa palīdzību. Bez tam šī gada augustā stāsies spēkā noteikumi par jaunas kontroles ierīces — digitālā tahogrāfa ieviešanu, kas ļaus precīzāk kontrolēt šoferu darba grafiku.

Balsošanas rezultāti:

Par: 58

Pret: 80

Atturējās: 7

3.1.6 punkts

Svītrot pēdējo teikumu:

“Tas sevī ietvertu arī Eiropas sociālo tiesību aktu ieviešanu dzelzceļa nozarē”.

Pamatojums

Dzelzceļa drošību Savienībā regulē Direktīva Nr. 2004/49/EK.

Balsošanas rezultāti:

Par: 52

Pret: 93

Atturējās: 5

3.2.3 pukts

Aizvietot punktu ar:

“Pēc EESK uzskatiem, tūlīt pēc publicēšanas būs jāanalizē šā ziņojuma saturs, lai noteiktu, vai priekšlikumā direktīvai jāveic grozījumi vai izmaiņas”.

Pamatojums

Esošais formulējums prasa bloķēt likumdošanas procesu, radot juridisku nedrošību, kas kaitē visiem: uzņēmumiem, strādājošajiem, klientiem.

Pozitīvāka un konstruktīvāka pieeja ietvertu skaidri paustu vēlmi ņemt vērā secinājumus, lai, iespējams, veiktu grozījumus vai izmaiņas priekšlikumā direktīvai.

Tādējādi process ir dinamisks un atvērts.

Balsošanas rezultāti:

Par: 54

Pret: 92

Atturējās: 9

3.4.7 punkts un 3.4.8. punkts

Aizvietot punktus ar sekojošo tekstu un pielāgot numerāciju (3.4.7):

“Kad priekšlikums jaunajai Direktīvai (EEK) Nr. 119/69 tiks iesniegts Ministru padomei un Eiropas Parlamentam, būs jāanalizē šā teksta iespējamā ietekme uz pasažieru pārvadājumu pa dzelzceļu liberalizāciju un sabiedrisko pakalpojumu līdzsvaru”.

Pamatojums

Pašreizējais formulējums atsaucas uz situāciju, kas vairs neeksistē. Komisija ir izstrādājusi jaunu tekstu, ko, iespējams, iesniegs Transporta ministru padomei jūnijā. Nav iespējams paredzēt, kā tas tiks uzņemts Ministru padomē un Eiropas Parlamentā.

Ierosinātais formulējums ir konstruktīvāks.

Balsošanas rezultāti:

Par: 68

Pret: 90

Atturējās: 8

3.6 punkts

Svītrot.

Pamatojums

Nevar apstiprināt to, ka dzelzceļa transporta liberalizācijas rezultātā palielināsies bezdarba līmenis, un no jauna radītās darba vietas būs zemākas kategorijas, ja citu transporta veidu jomās liberalizācijas rezultātā darba vietu skaits pieaudzis. Jāatceras tas, ka dzelzceļa transports ir vienīgais transporta veids, kas nav liberalizēts.

Balsošanas rezultāti:

Par: 66

Pret: 102

Atturējās: 6


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/64


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par vilcienu apkalpju, kas vada lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļu tīklā, sertificēšanu

(COM(2004) 142 final — 2004/0048 (COD))

(2005/C 221/14)

2004. gada 28. aprīlī Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 71. pantu nolēma lūgt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas konsultāciju attiecībā uz Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par vilcienu apkalpju, kas vada lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļu tīklā, sertificēšanu

Transporta, enerģijas, infrastruktūras un informāciju sabiedrības nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas darba sagatavošanu šajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 17. janvārī. Ziņotājs bija Chagas kungs.

Savā 414. plenārā sesijā (2005. gada 9. februāra sēdē) Komiteja ar 127 balsīm par, 25 pret un 26 atturoties pieņēma šādu atzinumu:

1.   Ievads

1.1

Šis priekšlikums veido daļu no trešās dzelzceļu paketes, ko Eiropas Komisija pieņēma 2004. gada 3. martā. Pārējo daļu veido:

Direktīvas 91/440/EEK grozījums: starptautiskā dzelzceļa pasažieru transporta liberalizācija (COM(2004) 139 final);

priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par starptautiskā dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (COM(2004) 143 final);

priekšlikums Regulai par kompensācijas un kvalitātes prasībām attiecībā uz dzelzceļa kravas pārvadājumu pakalpojumiem (COM(2004) 144 final);

un

Komisijas Paziņojums par turpmāku Eiropas dzelzceļu sistēmas integrāciju (COM(2004) 140 final);

Komisijas personāla darba dokuments par pakāpenisku tirgus atvēršanu starptautiskajiem pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem dzelzceļā (SEC(2004) 236).

1.2

Pirmā dzelzceļu pakete (saukta arī par infrastruktūras paketi) stājās spēkā 2001. gada 15. martā un bija iestrādājama nacionālajos tiesību aktos līdz 2003. gada 15. martam. To veido šādas sastāvdaļas:

Direktīvas 91/440/EEK grozījums, tostarp brīva piekļuve starptautisko dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgum Transeiropas dzelzceļa kravu pārvadājumu tīklā līdz 2003. gada 15. martam un visu starptautisko dzelzceļa kravu pārvadājumu liberalizācija līdz 2008. gada 15. martam (1);

Direktīvas par Eiropas licenci dzelzceļa uzņēmumiem darbības sfēras paplašinājums (Direktīvas 95/18/EK grozījums) (2);

noteikumu, ar kuriem nosaka dzelzceļu infrastruktūras kapacitātes sadalījumu un maksas iekasēšanu par dzelzceļu infrastruktūras lietojumu un sertificēšanu attiecībā uz drošumu, saskaņošana (aizvieto Direktīvu 95/19/EK) (3).

1.3

2003. gada oktobrī Eiropas Komisija iesūdzēja deviņas dalībvalstis Eiropas Tiesā par to, ka tās nav paziņojušas par pirmās dzelzceļu paketes iestrādāšanu nacionālajos tiesību aktos. Līdz 2004. gada maijam joprojām nav saņemti paziņojumi no piecām valstīm un divas dalībvalstis nacionālajos tiesību aktos ir iestrādājušas tikai dažus noteikumus.

1.4

Otrā dzelzceļu pakete tika publicēta Eiropas Kopienas Oficiālajā Vēstnesī 2004. gada 30. aprīlī un ir iestrādājama nacionālajos tiesību aktos līdz 2006. gada 30. aprīlim. To veido šādas sastāvdaļas:

Direktīvas 91/440/EK grozījums: novirza brīvu piekļuvi starptautisko dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgum uz 2006. gada 1. janvāri un nacionālo dzelzceļa kravu pārvadājumu, tostarp kabotāžas, liberalizāciju no 2007. gada 1. janvāra (4);

Direktīva par dzelzceļu drošumu Kopienā (5);

Regula, ar ko nodibina Eiropas Dzelzceļu aģentūru (6):

Direktīvas par ātrgaitas dzelzceļu sistēmu savienojamību (96/48/EK) un Direktīvas par standarta dzelzceļu sistēmu (2001/16/EK) (7) grozījums.

1.5

Pirmā un otrā dzelzceļu pakete nodrošināja tiesisko pamatu vienota dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgus izveidei. Pasākumi ietver piekļuvi tirgum, dzelzceļa uzņēmumu licencēšanu un drošuma sertificēšanu, piekļuvi infrastruktūrai un maksas aprēķināšanu par tās lietojumu, tiesiskas sistēmas izveidi attiecībā uz dzelzceļu drošumu un pasākumus, lai nodrošinātu dzelzceļu sistēmu tehnisko savienojamību.

1.6

Kā EESK jau norādījusi savā atzinumā par otro dzelzceļu paketi (8), šī jaunā tiesiskā sistēma rada nepieciešamību pilnībā reorganizēt šo nozari un izveidot jaunas iestādes un atlaides.

1.7

Šajā sistēmā sociālajiem noteikumiem attiecībā uz tā personāla apmācību un darba apstākļiem, kas veic dzelzceļu drošumā izšķirošus pienākumus, ir pievērsta nepietiekama uzmanība vai arī vispār nav pievērsta uzmanība.

1.8

Eiropas sociālie partneri dzelzceļa nozarē — Eiropas Dzelzceļu kopiena (EDzK) un Eiropas Transporta darbinieku federācija (ETF) — 2004. gada 17. janvārī parakstīja divus Eiropas līgumus attiecībā uz šādiem jautājumiem:

1)

Eiropas vilciena vadītāja apliecības ieviešana vilcienu vadītājiem, kas apkalpo starptautiskos reisus;

2)

noteikti vilcienu apkalpju, kas iesaistītas pārrobežu pakalpojumu sniegšanā, darba apstākļu aspekti.

1.9

Šis priekšlikums daļēji atspoguļo sociālo partneru līgumu par Eiropas vilciena vadītāja apliecības ieviešanu.

1.10

Eiropas Komisija ir informējusi EESK par to, ka Eiropas sociālie partneri ir oficiāli vērsušies pie tās, lai līgumu par darba apstākļiem (darba un atpūtas periodi) ieviestu Padomes lēmuma formā. Pašreiz Komisija šo iesniegumu izskata.

2.   Eiropas Komisijas priekšlikums

2.1

Nepieciešamība uzlabot savienojamību un personāla pārvaldību ir Komisijas norādītais iemesls Direktīvas projekta izstrādāšanai. Mērķis ir atvieglot dzelzceļa uzņēmumu autorizēšanu, vienlaikus uzturot augstu drošuma līmeni un garantējot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

2.2

Komisija min arī Eiropas sociālo partneru mērķus, tādus kā:

garantēt vilcienu apkalpju augstu profesionālo sagatavotību, lai uzturētu un veicinātu nepieciešamo drošuma līmeni, un

samazināt sociālā dempinga risku.

2.3

Komisija ierosina vilcienu vadītāju sertificēšanas procesu, balstoties uz vienoto Eiropas standartu minimumu. Vispirms līdz 2010. gadam jāsertificē vilcienu vadītāji, kas strādā starptautiskajos maršrutos, pēc tam — līdz 2015. gadam — visi pārējie vilcienu vadītāji, kas strādā nacionālajos maršrutos.

2.4

Atbilstoši Komisijas teiktajam, pirmais posms aptvers aptuveni 10 000 vilcienu vadītāju un otrajā — aptuveni 200 000 vilcienu vadītāju.

2.5

Komisija ierosina sertificēšanas procesu arī pārējai vilciena apkalpei, kas vilciena vadīšanā iesaistīta netieši. Tomēr direktīvas projekts nesatur nevienu specifisku noteikumu šajā jautājumā, un jo īpaši tas nesatur nevienu noteikumu attiecībā uz pārējai vilciena apkalpei nepieciešamo prasmju līmeni. Jāņem vērā direktīvā noteiktie principi. Prasības attiecībā uz prasmēm vēlāk jānosaka Eiropas Dzelzceļu aģentūrai vai arī tās jānosaka savienojamības tehniskajās specifikācijās.

2.6

Direktīvas projekts izvirza noteikumu par sertificēšanas procesu divās daļās:

1)

Eiropas vilciena vadītāja apliecība, ko izdod atbildīgās iestādes un atzīst visā Kopienā, ir vilciena vadītāja īpašums un apliecina atbilstību pamata prasībām un to, ka vilciena vadītājs ir apguvis pamata prasmes;

2)

saskaņots papildu sertifikāts, ko izsniedz dzelzceļa uzņēmums, paliek uzņēmuma īpašums un apliecina īpašas zināšanas saistībā ar uzņēmumu vai infrastruktūru.

2.7

Atbildīgajām iestādēm un dzelzceļu uzņēmumiem jāuztur reģistri, kuros norādītas attiecīgās kvalifikācijas un to atjaunojums, kā arī licenču/apliecību pārtraukšana un grozījumi un saskaņotie papildu sertifikāti.

2.8

Ierosinātas trīs vilcienu vadītāju kategorijas: (A) manevrējošās lokomotīves un darba vilcieni, (B) pasažieru vilcieni un (C) augstas kvalitātes vilcieni.

2.9

Minimālais vecums ir 20 gadu, lai gan to iespējams pazemināt līdz 18 gadiem, ja vilciena vadītājs strādā nacionālajā dzelzceļā valsts teritorijā.

2.10

Projekts satur noteikumus attiecībā uz apliecību un saskaņoto papildu sertifikātu grozīšanu un atjaunošanu, un periodisku pārbaužu veikšanu, lai nodrošināto to, ka apliecību un sertifikātu īpašnieki joprojām atbilst izvirzītajiem nosacījumiem, kā arī noteikumus par apliecību un sertifikātu atsaukšanu un iespēju pārsūdzēt šādus lēmumus. Projektā iztirzāti arī inspekcijas pasākumi un sodi.

2.11

Tāpat projektā ir noteikumi par pielaišanu apmācībai, pārbaudēm un noteikumi par apmācību sistēmu un procedūru novērtējumu.

2.12

I pielikumā iztirzāta Kopienas parauga apliecība un papildu sertifikāts, savukārt II — VII pielikumā aprakstīti vilciena vadītāja pienākumi, medicīniskās/psiholoģiskās pārbaudes un profesionālās kvalifikācijas.

2.13

Jāpieprasa Eiropas Dzelzceļu aģentūrai līdz 2010. gada beigām iesniegt ziņojumu, kurā tai būs jāizskata viedkartes ieviešanas iespējas.

3.   Komisijas priekšlikuma izvērtējums

3.1   Pamata piebildumi

3.1.1

EESK pamatā atzinīgi novērtē priekšlikumu.

3.1.2

Vilcienu vadītājiem un pārējai apkalpei, kas veic drošumu izšķirošus uzdevumus, ir milzīga atbildība par satiksmes, pasažieru un preču drošumu. Liberalizētā dzelzceļa tirgū kopējiem noteikumiem jānodrošina augsts prasmju līmenis.

3.1.3

Saskaņots noteikumu minimums atvieglo arī personāla pārrobežu izvietošanu (9). Tomēr atšķirības dalībvalstu darbības sistēmās un noteikumos attiecībā uz drošumu personāla pārroežu izvietošanu kavē vairāk nekā jebkas cits, un kavēs vēl daudzus gadus arī turpmāk. Šīs atšķirības un dažādu valodu pastāvēšana izvirza ievērojamas turpmākās prasības attiecībā uz personāla prasmēm.

3.1.4

EESK norāda arī to, ka augsts prasmju līmenis un sertificēšanas process, kas šo līmeni apliecina, palīdz nodrošināt profesijas prestižu un pievilcību arī nākotnē. Tas ir svarīgi profesijā ar nepievilcīgu darba laika režīmu un mazāku darba drošību, ievērojot pieprasījuma pieaugumu tagadējās nodarbinātības aģentūrās. Sauszemes ceļu un iekšzemes ūdens ceļu nozaru uzņēmumi jau šobrīd sūdzas par vērā ņemamām problēmām personāla nokomplektēšanā. Šīs direktīvas mērķi nevar ierobežot tikai ar apmācību.

3.1.5

Tradicionālie pašreglamentējošie dzelzceļu uzņēmumi ir bijuši pilnībā atbildīgi par personāla apmācību un prasmju līmeni un pakalpojumu drošu darbību. Tā rezultātā vērojams augsts prasmju līmenis, un dzelzceļš ir viens no drošākajiem transporta veidiem.

3.1.6

Jāpievērš uzmanība, lai līdz ar šo direktīvu izvirzītais uzdevums novestu pie lielākas mobilitātes vilcienu vadītāju vidū un nediskriminējošas piekļuves apmācību iestādēm, nevis pie situācijas, kad apmācību kvalitāte kopumā pasliktinās un apmācību maksa jāsedz darbaspēkam.

3.2   Atsevišķi noteikumi

3.2.1   Sertificēšanas apjoms un ieviešana

3.2.1.1

EESK atbalsta pakāpenisku sertificēšanas ieviešanu starptautiskajā un nacionālajā satiksmē. Tas dos uzņēmumiem iespēju regulēt darbību.

3.2.1.2

Tomēr 34. pantā paredzētais termiņš (2008. — 2010. gads pārrobežu satiksmē un 2010. — 2015. gads vilcienu vadītājiem, kas strādā nacionālajā dzelzceļā) ir pārsteidzošs. Vilcienu vadītāju sertificēšanai jānotiek ātrāk, ņemot vērā, ka starptautisko kravu pārvadājumu satiksmes liberalizācijas process ir uzsākts kopš 2003. gada un jāpabeidz līdz 2006. gadam un nacionālā kravu pārvadājumu satiksme jāliberalizē sākot ar 2007. gadu.

3.2.1.3

EESK atbalsta arī vilcienu apkalpju sertificēšanu. Personālam, kas veic drošības funkcijas, ir būtiska nozīme dzelzceļu drošumā. Tomēr ierosinātā definīcija nav izsmeļoša: “Bez vilciena vadītāja jebkurš personāla loceklis, kas atrodas lokomotīvē vai vilcienā un ir netieši iesaistīts lokomotīves vai vilciena vadīšanā ….” (25. pants). Labāk būtu runāt par vilciena apkalpes locekļiem, kuri veic drošības uzdevumus. EESK uzskata, ka būtu vēlams direktīvā arī precizēt šīs kategorijas personāla veicamos uzdevumus un nepieciešamās prasmes.

3.2.2   Vilcienu vadītāju kategorijas

3.2.2.1

Ierosinātas trīs “vilciena vadītāja apliecības kategorijas” — manevrējošās lokomotīves un darba vilcieni; pasažieru pārvadāšana un preču pārvadāšana (4. panta 2. punkts). Atsevišķa pasažieru un kravas pārvadājumu satiksmes nodalīšana nav praktiska, un šādam nodalījumam nav būtiska pamatojuma. Apmācība un konkrētais reālais darbs nav atšķirīgs. Atsevišķus sertifikātus jāizdod, lai apliecinātu zināšanas par lokomotīvēm, ar kurām nācies strādāt, taču bieži vien lokomotīves ir vienādas. Pietiek ar divām kategorijām — pamatojoties uz prasībām attiecībā uz drošumu –, proti: lokomotīves, ko vada slēgtajās līnijās (šķirotavas, darba laukumi), un lokomotīves, ko vada atklātajās līnijās (maģistrāļu vilcienu vadītāji).

3.2.2.2

EESK uzskata arī, ka kategoriju būtu lietderīgāk norādīt vilciena vadītāja apliecībā, nevis saskaņotajā papildu sertifikātā.

3.2.3   Minimālais vecums un profesionālā pieredze

3.2.3.1

Direktīvas projekts precizē minimālo vecumu — 20 gadu, lai gan dalībvalsts var izsniegt apliecību, kas derīga tikai tās teritorijā, vilcienu vadītājiem no 18 gadu vecuma (8. pants). Vairākās dalībvalstīs (10) minimālais vecums ir 21 gads. Tā rezultātā direktīva pazeminās minimālo vecumu, vismaz pārrobežu satiksmē.

3.2.3.2

EESK uzskata, ka par minimālo vecumu būtu jānosaka 21 gads. Pārrobežu satiksme izvirza augstākas prasības, un tajā nepieciešams kvalificētāks personāls. Šī vecuma prasība ir savienojama arī ar iespēju pazemināt vecuma limitu nacionālajā satiksmē.

3.2.3.3

EESK atbalstītu arī prasību par trīs gadu profesionālo pieredzi darbā kā nacionālā maģistrālā dzelzceļa vilciena vadītājam pirms iesaistīšanās kā vilciena vadītājam starptautiskajā satiksmē. Līdzīgs noteikums attiecībā uz nacionālo satiksmi jau iekļauts 10. pantā. Tādu dzelzceļu uzņēmējsabiedrību gadījumā, kas piedāvā tikai starptautiskos dzelzceļa transporta pakalpojumus, nepieciešamo vilcienu vadītāju pieredzi būtu iespējams apgūt sadarbībā ar citām dzelzceļu uzņēmējsabiedrībām, kas piedāvā nacionālos pakalpojumus.

3.2.4   Sertificēšanas procesa struktūra

3.2.4.1

Komisija ierosina divdaļīgu sertificēšanas procesu, kad Eiropas vadītāja apliecību izsniedz attiecīgā iestāde un to atzīst visā Eiropā, un papildu sertifikātu izsniedz dzelzceļu uzņēmumi. Iemesls procesa dalījumam divās daļās ir tas, ka vienotas apliecības ar viedkarti izdošana, kā tas sākotnēji tika iecerēti, ir pārāk sarežģīta un saistīta ar pārāk lielām izmaksām, lai to ieviestu.

3.2.4.2

EESK būtībā piekrīt Komisijas ierosinātajai struktūrai. Tomēr divu dokumentu lietojums varētu izraisīt apjukumu. Jo īpaši tas attiecas uz zināšanām par infrastruktūru. Skaidri jānodala zināšanas par noteikumiem attiecībā uz darbību un drošumu, kādus piemēro konkrētajā infrastruktūrā, un zināšanas par dzelzceļu līnijām un izvietojumu. Tā kā to noteikumu pārzināšanu attiecībā uz darbību, ko piemēro vienā vai vairākos infrastruktūras tīklos, varētu apliecināt vilciena vadītāja apliecībā, tad zināšanas par līnijām un izvietojumu — kas regulāri jāatjaunina — būtu jāapliecina saskaņotajā papildu sertifikātā.

3.2.4.3

Divdaļīgs sertificēšanas process ir iespējams pārejas periodā. Tomēr galīgais mērķis ir izsniegt vienotu dokumentu ar viedkarti, kas apliecina tās īpašnieka pamatzināšanas un zināšanas, kas attiecas uz konkrētu uzņēmumu, un šo faktu vajadzētu paturēt prātā.

3.2.5   Eksaminētāju un mācību iestāžu akreditēšana

3.2.5.1

Eiropas Dzelzceļu aģentūrai ir uzdevums noteikt kritērijus mācību spēku, eksaminētāju un mācību iestāžu akreditēšanai. EESK atzīst to par praktisku risinājumu, taču uzskata, ka direktīva vairākos punktos nav skaidra un nepārprotami formulēta. Nav skaidri noteikts, kādas pārbaudes jāveic akreditētam eksaminētājam un kādas prasmes apliecina pats dzelzceļa uzņēmums bez akreditēta eksaminētāja. Nav skaidri noteikts arī tas, ka zināšanu pārbaude par konkrētas infrastruktūras darbības un drošuma sistēmu jāveic eksaminētājam, kurš akreditēts konkrētajā dalībvalstī.

3.2.6   Profesionālā kvalifikācija un medicīniskās/psiholoģiskās prasības

3.2.6.1

Direktīvas projekta pielikumos uzskaitīti vilcienu vadītāju pienākumi, nepieciešamās vispārējās un profesionālās zināšanas un medicīniskās/psiholoģiskās prasības. Būtībā Komisija ir ievērojusi Eiropas sociālo partneru līgumā par Eiropas vilciena vadītāja apliecības ieviešanu nosprausto līniju.

3.2.6.2

EESK atzinīgi novērtē Komisijas lēmumu balstīties uz sociālo partneru noteiktajām medicīniskajām/psiholoģiskajām prasībām. Tas garantēs augstu prasmju līmeni, no kā kā iegūs satiksmes drošums. EESK kopumā uzskata, ka direktīvas tekstā jāprecizē nepieciešamā vilciena vadītāja kvalifikācija un sertificēšanā prasības.

3.2.6.3

Grozījumus pielikumos jāveic dalībvalstu pārstāvju komitejai, kas ir atbildīga arī par Savienojamības tehnisko specifikāciju (STS) pieņemšanu. Savienojamības direktīvu sakarā obligāti jānotiek apspriedēm ar sociālajiem partneriem jautājumos, kas attiecas uz kvalifikāciju un aroda un veselības aizsardzību. Tā kā direktīvas pielikumi par vilcienu apkalpju sertificēšanu ir balstīti uz Eiropas sociālo partneru definīcijām, ir loģiski, ka šos sociālos partnerus iesaista pielikumu grozīšanas darbā. EESK uzstāj, lai šāds noteikums tiktu ieviests direktīvā.

3.2.7   Periodiskās pārbaudes

3.2.7.1

Noteiktas zināšanas periodiski jāpārbauda, lai pārliecinātos par to, vai īpašnieks var paturēt apliecību vai saskaņoto sertifikātu.

3.2.7.2

Attiecībā uz periodiskajām medicīniskajām pārbaudēm Komisija ir rīkojusies saskaņā ar Eiropas sociālo partneru līgumu.

3.2.7.3

EESK vēlas norādīt uz psiholoģisku konsultāciju nepieciešamību pēc dzelzceļu satiksmes nelaimes gadījumiem, kas saistīti ar cilvēku upuriem (kas bieži vien ir pašnāvību gadījumi). Direktīvā tas nav ņemts vērā (14. pants apvienojumā ar III pielikumu).

3.2.7.4

Priekšlikums ir pārāk neprecīzs jautājumā par līnijas pārzināšanas regulāru atsvaidzināšanu. Skaidri jānosaka, ka līnijas pārzināšanas sertifikāts zaudē savu derīgumu, ja pa līniju nav braukts vienu gadu.

3.2.7.5

Direktīvā nekas nav minēts par turpmāku vilcienu vadītāju apmācību vispārējo zināšanu jomā ik pēc regulāriem starplaikiem. Šim jautājumam pievērsta uzmanība Eiropas sociālo partneru līgumā. Ievērojot šo līgumu, EESK iesaka direktīvā paredzēt to, ka pamatzināšanas jāattīsta un jāpapildina katru gadu.

3.2.8   Apliecību anulēšana

3.2.8.1

Direktīva paredz, ka vilcienu vadītājiem jāinformē atbildīgās iestādes, ja viņi vairs neatbilst savu pienākumu pildīšanai nepieciešamajiem nosacījumiem. Tas ir līdzvērtīgi tam, ka vadītāji nāktu un “ziņotu par sevi”, ko viņi nevar darīt. Tikai akreditēts arodslimību ārsts var pieņemt šādu lēmumu un informēt uzņēmumu. Un uzņēmumi ir tie, kuriem jāinformē atbildīgās iestādes.

3.2.8.2

Direktīva nenosaka apliecības atgūšanas procedūru pēc tam, kad tā bijusi anulēta.

4.   Priekšlikums direktīvai par vilcienu apkalpju sertificēšanu un Eiropas sociālo partneru līgums par Eiropas vadītāja apliecības ieviešanu

4.1

EESK atzinīgi novērtē faktu, ka Eiropas sociālie partneri — EdzK un ETF paši ir uzņēmušies iniciatīvu un jau ir ierosinājuši to vilcienu vadītāju licencēšanu, kuri strādā starptautiskajos maršrutos.

4.2

Līguma priekšrocība ir tāda, ka darbiniekiem uzņēmumos, kas ir EdzK biedri, visai drīz tiks izvirzītas augstas kvalifikācijas prasības un nebūs nepieciešams gaidīt līdz 2010. gadam. Šos uzņēmumus nedrīkst sodīt vis-à-vis uzņēmumiem, kuri līgumu nepiemēro.

4.3

EESK uzskata, ka Eiropas sociālo partneru līgums pilnībā jāņem vērā tajās jomās, kas pārklājas ar direktīvas darbības sfēru.

4.4

Eiropas sociālo partneru līgumā pieņemts, ka attiecīgajiem vilcienu vadītājiem vienmēr ir kāda veida nacionālais sertifikāts, un tādēļ šis jautājums netiek regulēts. Tas balstās uz tradicionālo dzelzceļu uzņēmumu daudzgadējo pieredzi, sadarbojoties maršrutos.

4.5

Eiropas vilcienu vadītāja apliecība, kas paredzēta sociālo partneru līgumā, ir papildu licence, kas apliecina papildu zināšanas, kādas nepieciešamas, lai vadītu vilcienu citas valsts infrastruktūrā. Šo apliecību izsniedz uzņēmumi, un tā ir uzņēmumu īpašums.

4.6

Direktīvā ierosinātais papildu sertifikāts vairāk vai mazāk atbilst Eiropas vilcienu vadītāja apliecībai.

4.7

EESK lūdz Komisiju pārbaudīt, kādā mērā Eiropas vilcienu vadītāja apliecību, kas paredzēta sociālo partneru līgumā, var atzīt kā līdzvērtīgu saskaņotajam papildu sertifikātam pārejas periodā, lai rēķinātos ar uzņēmumiem, kas jau veikuši pasākumus šajā jautājumā. Direktīvā vajadzētu būt attiecīgam noteikumam, kas to atspoguļo.

4.8

EESK uzskata, ka uzņēmumi, kas parakstījuši sociālo partneru līgumu, zaudēs vis-à-vis uzņēmumiem, kas izmanto direktīvas sertificēšanas sistēmu, tiktāl, cik saskaņā ar līguma noteikumiem katru gadu jānodrošina turpmāka apmācība vispārējās profesionālajās zināšanās, bet šis noteikums nav iekļauts direktīvas projektā, lai gan ir būtiski svarīgs prasmju līmeņa uzturēšanā.

5.   Secinājumi

5.1

EESK atbalsta priekšlikumu direktīvai par vilcienu apkalpju sertificēšanu. Komiteja nožēlo, ka šis sociālais pasākums tiek sniegts kā beidzamais posms Eiropas tiesību aktu ķēdē attiecībā uz dzelzceļa kravu pārvadājumu nozares liberalizāciju.

5.2

Vilcienu vadītājiem un apkalpēm ir galvenā loma drošuma jomā. Vilcienu vadītāju un apkalpju sertificēšanai jāgarantē tas, ka šie vadītāji un apkalpes ir augstu kvalificēti.

5.3

EESK ir nobažījusies par milzīgo laika atstarpi starp pilnīgu dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgus atvēršanu un galīgajiem sertificēšanas ieviešanas termiņiem un lūdz Komisiju veikt visus iespējamos pasākumus, lai šo atstarpi samazinātu.

5.4

Tādēļ EESK aicina Padomi un Eiropas Parlamentu izslēgt direktīvas projektu attiecībā uz vilcienu apkalpju sertificēšanu no trešās dzelzceļu paketes un izskatīt to atsevišķi, lai izvairītos no turpmākiem aizkavējumiem. Eiropas Parlamentam un Padomei direktīva jāpieņem ātri un kā prioritāra rakstura jautājums.

5.5

Tā rīkojoties, Padome un Eiropas Parlaments būs pilnībā ņēmuši vērā EESK atzinumu un tajā ierosinātos grozījumus.

5.6

EESK atbalsta Eiropas sociālo partneru līgumu par to vilcienu apkalpju, kas iesaistītas pārrobežu pakalpojumos, konkrētiem darba apstākļu aspektiem. Tā aicina Komisiju iesniegt līgumu Padomē lēmuma pieņemšanai un iesaka Padomei priekšlikumu pieņemt.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Direktīva 2001/12/EK – OV L 75, 15.03.2001,. 1. lpp. – EESK atzinums – OV C 209, 22.07.1999., 22. lpp.

(2)  Direktīva 2001/13/EK – OV L 75, 15.03.2001., 26. lpp. – EESK atzinums – OV C 209, 22.07.1999., 22. lpp.

(3)  Direktīva 2001/14/EK – OV L 75, 15.03.2001., 29. lpp. – EESK atzinums – OV C 209, 22.07.1999,. 22. lpp.

(4)  Direktīva 2004/51/EK – OV L 164, 30.04.2004., 164. lpp. – EESK atzinums – OV C 61, 14.03.2003., 131. lpp.

(5)  Direktīva 2004/49/EK – OV L 164, 30.04.2004., 44. lpp. – EESK atzinums – OV C 61, 14.03.2003. 131. lpp.

(6)  Regula (EK) Nr. 881/2004 – OV L 164, 30.04.2004., 1. lpp. – EESK atzinums – OV C 61, 14.03.2003., 131. lpp.

(7)  Direktīva 2004/50/EK – OV L 164, 30.04.2004., 114. lpp. – EESK atzinums – OV C 61, 14.03.2003., 131. lpp.

(8)  OV C 61, 14.03.2003., 131. lpp.

(9)  Tomēr jāuzsver, ka vilcienu vadītāju un apkalpju maiņa robežpunktos aizņem tikai dažas minūtes (piemēram, astoņas minūtes, šķērsojot Brenneras robežpunktu). Apstāšanās uz robežām kravu pārvadājumu nozarē notiek vairāk citu faktoru dēļ, tādu kā dokumentu pārbaude vai ritošā sastāva inspekcija.

(10)  Piemēram, Austrijā, Dānijā, Nīderlandē, Vācijā un Norvēģijā


PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumam (saskaņā ar Reglamenta 54.panta 3. punktu)

Sekojošos izmaiņu pieteikumus, par kuriem vismaz viena ceturtā daļa nodoto balsu bija “par”, Komiteja apspriedes laikā noraidīja:

3.2.3.3 punkts

Svītrot punktu.

Pamatojums

Direktīvas priekšlikumā paredzētas divas sertifikāta piešķiršanas fāzes:

Eiropas līmenī atzīta vilciena Eiropas licences ieviešana,

Papildu tādas saskaņotas apliecības izsniegšana, kas atzīst uzņēmuma īpašo kvalifikāciju, kā arī katras infrastruktūras kvalifikāciju.

Direktīva paredz arī vadītāju licences un papildu saskaņotās licences izmaiņu un atjaunošanas nosacījumus, kā arī minimālo prasību periodisku kontroli.

Papildu saskaņotās apliecības mērķis ir pārliecināties par vadītāja spējām un viņa zināšanām par attiecīgo vai attiecīgajām līnijām.

Tādēļ nav iemesla nacionālajos pārvadājumos noteiktajiem diviem gadiem vēl pievienot triju gadu pārbaudes laika prasību starptautiskajos pārvadājumos, kuru vajadzētu pievienot saskaņā ar šī punkta tekstu pašreizējā redakcijā, kas nosaka, ka tas nepieciešams, lai pārietu no vietējo lokomotīvju vadītāju kategorijas uz galveno nacionālo līniju vadītāju kategoriju ( kā preču, ta arī pasažieru pārvadājumos).

Tāda prasība, kas ieviestu pārbaudes laiku piecu gadu garumā, mazinātu papildu saskaņotās apliecības vērtību un būtu pretrunā ar vēlmi atvieglot pārrobežu savienojamību. Tās rezultāts (vai tās mērķis) būtu dzelzceļa pārrobežu līniju attīstības un uzlabošanas apturēšana.

Visbeidzot, nav nepieciešamības ieviest dažādas prasības nacionālo līniju un starptautisko tīklu vilcienu vadītajiem, jo papildu saskaņotā apliecība jebkurā gadījumā nodrošina kvalifikāciju un tīkla pārzināšanu.

Šo iemeslu dēļ 3.2.3.3 punkts nešķiet pamatots un tas būtu jāsvītro

Balsošanas rezultāts:

Balsis “par” : 59

Balsis “pret” : 100

Atturējās: 11


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/71


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Priekšlikumu Padomes Regulai par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu

(COM(2004)699 final)

(2005/C 221/15)

2004. gada 10. novembrī Padome, rīkojoties saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262.pantu, nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju jautājumā par Priekšlikumu Padomes Regulai par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu.

Ārējo attiecību specializētā nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas darbu šai jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 12. janvārī. Ziņotājs bija Pezzini kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā 414. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 9. un 10. februārī (2005. gada 9. februāra sēdē) ar 132 balsīm “par”, 1 balsi “pret” un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ievads

1.1

Termiņš Padomes 2001.gada 10.decembra Regulai (EK) Nr. 2501/2001 (1) par ilggadīgas vispārējo tarifa preferenču sistēmas (VTP) piemērošanu beigsies 2005.gada 31. decembrī. 2004.gada jūlijā Komisija pieņēma vadlīnijas (2) par VTP nozīmi nākamo desmit gadu laika periodā, sākot no 2006.gada 1.janvāra līdz 2015.gada 31.decembrim. Šobrīd tā ir publicējusi savus priekšlikumus (3) īstenošanas regulai.

1.1.1

1994.gadā, pieņemot iepriekšējās vadlīnijas (4) desmit gadu laikposmam no 1994. līdz 2005.gadam un to īstenošanas regulas, tika ieviestas vairākas nozīmīgas izmaiņas: tarifu modulēšana atkarībā no ražojumu riska pakāpes, diferencēšana un īpašie veicināšanas režīmi. 2001.gadā uz nenoteiktu laiku tika ieviests īpašs režīms vismazāk attīstītajām valstīm (VAV), ar nosaukumu “Visu, izņemot ieročus” [“Everything but Arms” (EBA)]. Pieredze liecina, ka daži no šiem pasākumiem praksē darbojas labi un to piemērošana jāturpina, turpretim citus derētu koriģēt, ņemot vērā gūto pieredzi.

1.1.2

VTP ietvaros Kopiena piešķir tirdzniecības preferences jaunattīstības valstīm jau kopš 1971.gada. Tirdzniecības politikai ir galvenā nozīme, veidojot ES attiecības ar pārējo pasauli. VTP sistēma ir šīs politikas daļa, tai jāatbilst attīstības politikas mērķiem un jānostiprina šie mērķi. Šajā nolūkā tai jāpilda PTO [Pasaules Tirdzniecības organizācijas] prasības un, jo īpaši, 1979.gada VVTT [Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību] iespēju klauzula. Tāpat tai jābūt saderīgai ar Dohas Attīstības darba kārtību [Doha Development Agenda]. Galvenā prioritāte — palīdzēt jaunattīstības valstīm gūt labumu no globalizācijas procesa, jo īpaši, sasaistot tirdzniecību ar noturīgu attīstību. Šajā kontekstā ir saprotams, ka noturīga attīstība ietver daudzveidīgus aspektus: pamatcilvēktiesību un darbinieku tiesību ievērošana, labas pārvaldības prakse un vides aizsardzība. Turklāt cīņa pret narkotikām ir visu valstu kopīgs pienākums.

1.2

Kopš pirmo reizi tika publicētas vadlīnijas nākamo desmit gadu laikposmam, Komisija saistībā ar tām ir veikusi plaša mēroga konsultācijas. Tomēr, ņemot vērā to, ka bija nepieciešama specializēta statistika, ietekmes novērtējums ir veikts iekšēji. Komisija novērtēs iespējamo ietekmi uz tālākajiem ES reģioniem, tiklīdz būs stājusies spēkā attiecīgā regula.

1.3

Nav paredzams, ka atzinuma projektā piedāvāto izmaiņu rezultātā varētu būtiski mainīties situācija muitas ieņēmumu ikgadējo zaudējumu jomā, salīdzinot ar pašreizējo situāciju.

2.   Komisijas priekšlikumi

2.1

Priekšlikumu būtība — vienkāršot pašreizējo sistēmu, samazinot režīmu skaitu no pieciem līdz trim; to nodrošina, ieviešot vienotu veicināšanas režīmu, lai nomainītu trīs šobrīd spēkā esošus īpašos veicināšanas režīmus, kas attiecas uz darbinieku tiesību aizsardzību, vides aizsardzību un cīņu pret narkotiku ražošanu un tirdzniecību. Tādējādi piedāvāto sistēmu veido:

vispārējais režīms,

īpašais veicināšanas režīms (SIA) noturīgai attīstībai un

īpašais režīms (EBA) vismazāk attīstītajām valstīm.

2.2

Turpmāku vienkāršošanu varētu nodrošināt, no saņēmēju saraksta svītrojot valstis, kurām šobrīd ir preferenciāla piekļuve Kopienas tirgum saskaņā ar divpusējiem, reģionāliem vai citiem brīvās tirdzniecības līgumiem (BTL). Kopiena nodrošinātu to, ka šī pasākuma īstenošanas rezultātā neviena valsts nebūtu zaudētāja, attiecīgajos BTL nostiprinot priekšrocības ikvienam konkrētam ražojumam, uz kuru iepriekš attiecās VTP režīms.

2.3

Preferences arī turpmāk varētu diferencēt atkarībā no ražojumu riska pakāpes. Zema riska ražojumiem, izņemot lauksaimniecības komponentus, arī turpmāk varētu nepiemērot Kopējā muitas tarifa (KMT) nodokļus. Saglabātos pašreizējais 3,5 procentu punktu vienotas likmes samazinājums paaugstināta riska ražojumiem.

2.4

Vispārējais režīms būtu pieejams visām valstīm, izņemot tās, kuras Pasaules Banka trīs secīgu gadu laikposmā būtu klasificējusi kā valstis ar augstu ienākumu līmeni, un kuru piecas lielākās VTP segto izvedumu sadaļas, kuru saņēmējs ir Kopiena, veidotu mazāk par 75 % no kopējā attiecīgās valsts izvedumu apjoma, ko sedz VTP un kuru saņēmējs ir Kopiena. Ikviena šāda valsts, kas šobrīd ir saņēmēja VTP sistēmas ietvaros, tiktu izslēgta no sistēmas, tiklīdz stātos spēkā piedāvātā regula. Saņēmējas valstis, kas bauda arī tās priekšrocības, ko sniedz tirdzniecības līgums ar Kopienu, aptverot vismaz visas tās preferences, kuras attiecīgajai valstij nodrošina pašreizējā sistēma, tāpat tiktu svītrotas no kvalificēto pretendentu saraksta.

2.5

Īpašais veicināšanas režīms (SIA) noturīgai attīstībai paredzēts tām jaunattīstības valstīm, kurām tas visvairāk vajadzīgs. Papildu preferences nekavējoties (atkarībā no pieteikuma iesniegšanas) tiktu piešķirtas jaunattīstības valstīm, kas ratificējušas un efektīvi īstenojušas visas sešpadsmit I pielikumā uzskaitītās cilvēktiesību un darbinieku tiesību pamatkonvencijas un vismaz septiņas no konvencijām, kas attiecas uz labas pārvaldības praksi un vides aizsardzību, un ir uzskaitītas II pielikumā. Vienlaikus saņēmējām valstīm nāktos uzņemties saistības ratificēt un efektīvi īstenot starptautiskās konvencijas, ko tās vēl nav ratificējušas. Par šī procesa izpildes termiņu tiks noteikts 2008.gada 31.decembris.

2.5.1

Izvēloties konvencijas, priekšroka dota tām, kuru mehānismu varētu izmantot attiecīgās starptautiskās organizācijas, lai regulāri novērtētu to, cik efektīvi tās tiek īstenotas. Komisija šo novērtējumu ņemtu vērā, pirms lemtu par to, kurām pretendentēm tiks piešķirts SIA. Pamatojoties uz jaunattīstības valstu pieteikumiem, Komisija vēlāk sastādītu šī režīma saņēmēju sarakstu.

2.5.2

Valstīm, kuras vēlēsies saņemt SIA, būs jāiesniedz pieteikums trīs mēnešu laikā, skaitot no regulas publicēšanas datuma.

2.5.3

Vēl viena prasība — pretendentēm jābūt neaizsargātām valstīm. Šim nolūkam neaizsargāta valsts definēta kā valsts, ko Pasaules Banka nav klasificējusi kā valsti ar augstu ienākumu līmeni vai kuras VTP segto izvedumu apjoms, kuru saņēmējs ir Kopiena, nepārsniedz 1 % no VTP segto Kopienas ievedumu kopējā apjoma.

2.6

Priekšlikumi paredz pasākumus, lai mazinātu ietekmi uz saņēmēju valsti brīdī, kad Apvienoto Nāciju Organizācija to būs svītrojusi no VAV saraksta. To varētu nodrošināt ar pārejas perioda palīdzību, pakāpeniski attālinot konkrēto valsti no EBA režīma. Šobrīd attiecīgā valsts automātiski un nekavējoties zaudē visas VTP priekšrocības, ko tā bauda kā VAV. Jaunais mehānisms ļauj šo procesu īstenot pārejas periodā.

2.7

Diferencēšanas mehānisms ir saglabāts, tomēr pārveidots, lai vienkāršotu tā darbību. Šobrīd tas būtu piemērojams to valstu ražojumu grupām, kas ir konkurētspējīgas Kopienas tirgū un kurām vairs nav vajadzīga VTP sistēma, lai veicinātu izvedumus, bet pašreizējos kritērijus (preferenciālo ievedumu daļa, attīstības indekss un izvedumu specializācijas indekss) varētu nomainīt ar vienu vienkāršu kritēriju: Kopienas tirgus daļu, kas izteikta kā preferenciālo ievedumu daļa. Ražojumu grupas ir definētas, atsaucoties uz Kombinētās nomenklatūras “nodaļām”. Tā kā diferencētas tiks vienīgi tās valstis, kas ir konkurētspējīgas visu attiecīgās nodaļas ražojumu jomā, mazās saņēmējas valstis netiks diferencētas, balstoties tikai uz dažiem vienas nodaļas konkurētspējīgiem ražojumiem.

2.7.1

Diferencēšanu varētu piemērot ikvienai saņēmējai valstij saistībā ar viena segmenta ražojumiem, ja Kopienas ievedums attiecīgā segmenta ražojumiem no konkrētās valsts pārsniedz 15 % no šo pašu ražojumu Kopienas ievedumiem no visām valstīm trīs secīgu gadu laika periodā. Noteiktiem tekstilizstrādājumiem šis slieksnis ir samazināts līdz 12,5 %.

2.8

Gadījumā, ja atbilstoši regulai proporcionālā nodokļa likme būtu pazemināta līdz 1 % vai vēl zemāk, pilnībā tiktu atcelta attiecīgā nodokļa piemērošana. Līdzīgi varētu pilnībā atcelt nodokļa piemērošanu gadījumā, ja īpašais nodoklis katrai atsevišķai summai sastādītu 2 vai mazāk eiro.

2.9

Priekšlikumi paredz nosacījumus preferenciālo režīmu pagaidu atcelšanai konkrētos norādītajos apstākļos attiecībā vai nu uz visiem, vai konkrētiem vienas valsts ražojumiem. Tā nav būtiska atkāpe no status quo. Komisija ir norādījusi, ka šos nosacījumus joprojām paredzēts piemērot tikai ārkārtas gadījumos.

2.9.1

Ja ražojumu, kura izcelsme ir saņēmējā valstī, ieved ar noteikumiem, kas izraisa vai draud izraisīt Kopienas ražotājam nopietnas grūtības līdzīgu vai tieši konkurējošu ražojumu ziņā, pēc dalībvalsts pieprasījuma vai pēc Komisijas iniciatīvas jebkurā brīdī var atkārtoti ieviest KMT nodokļus.

2.10

Regulu īstenot Komisijai palīdzētu Vispārējo preferenču komiteja, ko veidotu dalībvalstu pārstāvji un kuras darbu vadītu Komisijas pārstāvis. Komiteja saņemtu Komisijas sagatavotus pārskatus par sistēmas darbību un varētu pārbaudīt jebkuru ar to saistītu jautājumu, tomēr tā jo īpaši iesaistītos tādu jautājumu risināšanā kā pretendentes valsts tiesības saņemt SIA noturīgai attīstībai, priekšrocību pagaidu atcelšana, atkārtota KMT nodokļu ieviešana gadījumos, kad rodas grūtības Kopienas ražotājam, un pārejas periodu noteikšana valstīm, kuras zaudē EBA sniegtās priekšrocības, jo tiek svītrotas no Apvienoto Nāciju Organizācijas vismazāk attīstīto valstu saraksta.

3.   Vispārējie komentāri

3.1

VTP ir nozīmīgs ES ārējās tirdzniecības politikas elements, kam ir tālejoša ietekme: tas būtiski ietekmē notikumu gaitu jaunattīstības valstīs, tas iespaido ES budžetu, skar attiecības ar ES tirdzniecības partneriem no tādām organizācijām kā PTO, un tam ir vērā ņemamas sekas attiecībā uz Eiropas rūpniecību, jo īpaši apstrādes rūpniecību. Tas ir viens no nedaudzajiem jautājumiem, kas Eiropas līmenī drīzāk tiek pārvaldīts federālā, nevis pretējā veidā: Komisijai šajā jomā ir ekskluzīva kompetence. Globalizācijas process ir vairojis VTP nozīmību: ES ir pielietojusi šo režīmu, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm gūt labumu no globalizācijas procesa. Vienlaikus tas ir ļāvis ES popularizēt ilgtspējīgas attīstības praksi, piešķirot preferenciālus noteikumus piekļuvei Eiropas tirgum tām valstīm, kuras ievēro cilvēktiesību pamatprincipus.

3.2

Kad Komisija publicēja vadlīnijas (5), uz kurām balstīti šie priekšlikumi, EESK izdeva Atzinumu (6), sīki komentējot tajās izvirzītos jautājumus. Šajā Atzinumā tā apgalvoja, ka sistēmas vienkāršošanai jākļūst par prioritāru mērķi. Tādējādi Komiteja atzinīgi novērtēja Komisijas priekšlikumos ietvertos pasākumus, kas vērsti uz struktūras vienkāršošanu. Tā jo īpaši uzskata, ka režīmu skaita samazināšana no pieciem līdz trim ievērojami veicinās attiecīgā mērķa sasniegšanu.

3.3

EESK tāpat aicināja samazināt dalībnieču valstu skaitu (7) un piedāvāja tostarp svītrot valstis, kurām šobrīd ir preferenciāla piekļuve Kopienai saskaņā ar BTL, nodrošinot, ka visas preferences, kas tām bija piešķirtas pašreizējās VTP sistēmas ietvaros, tiek ietilpinātas attiecīgā divpusējā līgumā. Komiteja ar gandarījumu atzīmē, ka šis ieteikums ir pieņemts.

3.4

EESK izteica bažas (7) par to, ka Kopienas palīdzības lielākā daļa tiek piešķirta tām saņēmējam valstīm, kas ir visvairāk pārtikušas, nevis tām, kurām tā visvairāk nepieciešama. Komiteja ļoti atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir ķērusies pie šī jautājuma risināšanās, tomēr vēlas uzzināt, vai priekšlikumi šajā virzienā ir pietiekami izsmeļoši.

3.5

EESK ieteica (7) saglabāt diferencēšanas mehānismu, tomēr norādot, ka tas jāpadara vienkāršāks un caurskatāmāks. Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumus šajā jomā un uzskata, ka ar to palīdzību šo mehānismu varēs ievērojami uzlabot abos aspektos. Jo īpaši pašreizējo daudzo kritēriju aizstāšana ar vienu skaidru kritēriju ir tā, kam vajadzētu padarīt procesu gan vienkāršāku, gan caurskatāmāku.

3.6

EESK mudināja (7) izmantot izdevību, lai saskaņotu, vienādotu un racionalizētu visus VTP sistēmas noteikumus un procedūras. Tā pauž viedokli, ka ar pašreizējiem priekšlikumiem ir sperts liels solis šī ideāla īstenošanas virzienā.

3.7

EESK aicināja (7) publicēt sīki izstrādātu ietekmes novērtējumu līdz ar Komisijas priekšlikumiem. Komiteja ir vīlusies, ka tas nav izdarīts, un vēlētos vērst uzmanību uz to, ka ir bezjēdzīgi vērtēt ietekmi uz tālākajiem ES reģioniem pēc tam, kad tā jau ir notikusi, ja vien šāda pasākuma mērķis nav sistēmas pārveide vērtējuma kontekstā, kas būtu pretrunā prasībai, lai noteikumi laika gaitā saglabātos nemainīgi. Nenoteiktība kaitē apmierinošai VTP sistēmas darbībai.

3.8

EESK atbalsta tāda jēdziena iekļaušanu “noturīgas attīstības” definīcijā, kas paredz cilvēktiesību ievērošanu, darbinieku tiesību aizsardzību, vides aizsardzību, labas pārvaldības praksi un narkotiku ražošanas un tirdzniecības ierobežošanu.

3.9

EESK vērsa uzmanību uz to (7), ka pašreizējie īpašie veicināšanas režīmi ir bijuši pilnīgi neefektīvi, lai sasniegtu noderīgus mērķus. Tikai divas valstis ir kvalificējušās īpašajam veicināšanas režīmam darbinieku tiesību aizsardzības jomā, bet neviena nav kvalificējusies īpašajam veicināšanas režīmam vides aizsardzības jomā; vienlaikus divpadsmit valstīm ir piešķirts īpašais veicināšanas režīms, lai apkarotu narkotiku ražošanu un tirdzniecību, kas tomēr nav manāmi ietekmējis šo darbību norisi.

3.9.1

EESK uzskata, ka jauno priekšlikumu iedarbība visticamāk aprobežosies ar procesa vienkāršošanu — protams, apsveicamu pasākumu. Stimulēšanas apjoms nav palielināts, un nav pamata uzskatīt, ka jaunie režīmi sniegs saņēmējām valstīm lielāku ierosmi īstenot noturīgas attīstības principus un praksi. Saskaroties ar prasību pieņemt divdesmit septiņas starptautiskas konvencijas, tās tikpat labi varētu dot priekšroku pašu diktētajiem noteikumiem un atteikties no piedāvātajām priekšrocībām.

3.9.2

Ņemot vērā to, cik grūti ir sniegt vērtīgu stimulu tādas tarifu barjeras ietvaros, kas nemitīgi pazeminās, varētu padomāt arī par šo konvenciju ievērošanas piesaisti attīstības atbalsta piešķiršanai.

3.10

EESK novērojumi liecina, ka visas konvencijas, atbilstība kurām ir jānodrošina pretendentēm valstīm, ietver mehānismus, ko “attiecīgās starptautiskās organizācijas” var izmantot, lai regulāri novērtētu to, cik efektīva ir šo konvenciju īstenošana. EESK atbalsta viedokli, ka šajā novērtēšanas procesā vajadzētu piedalīties sociālajiem partneriem.

3.11

EESK norāda, ka nosacījumi priekšrocību pagaidu atcelšanai ir maz mainījušies, salīdzinot ar tiem, kas ir spēkā pašreizējā režīmā. Ņemot vērā to, ka tie ir likti lietā tikai vienas valsts (Mjanmas) gadījumā, kas ir starptautisko konvenciju neievērošanas radikāls piemērs, ir pamats šaubīties par to, cik šie nosacījumi ir noderīgi, lai veicinātu noturīgu attīstību. Sankcija, kas tiek piemērota tikai šādos retos gadījumos, ir niecīgs iebiedēšanas līdzeklis. EESK labprātāk vēlētos redzēt šī mehānisma kā SIA stiprināšanas plašāku pielietošanu noturīgas attīstības veicināšanai, jo Komiteja baidās, ka šis mehānisms visticamāk netiks lietots.

3.12

EESK šaubās par to, vai jaunā sistēma būs efektīvāks iebiedēšanas līdzeklis pret krāpšanu nekā sistēma, ko tā nomainīs. Komiteja labprātāk vēlētos redzēt krietni aktīvāku pieeju šī jautājuma risināšanai. Tai jo īpaši patīkami būtu vērot, kā tiek veidoti mehānismi ciešākai sadarbībai starp ES iestādēm un to kolēģiem saņēmējās valstīs. Ir grūti izvairīties no secinājuma, ka šajā jomā Komisija ir pieņēmusi festina lente jeb “steidzies lēnām” politiku.

3.13

EESK atzinīgi vērtē to, ka pirms šo priekšlikumu izstrādes Komisija ir veikusi plaša mēroga konsultācijas gan ES, gan saņēmējās valstīs.

3.14

EESK norāda, ka Vispārējo preferenču komiteja, darbojoties “Regulēšanas komitejas” procedūras ietvaros, arī turpmāk palīdzēs Komisijai nodrošināt VTP sistēmas pārvaldību.

4.   Īpašie komentāri

4.1

EESK norāda, ka no vispārējā režīma piemērošanas jomas tiks svītrotas tikai tās valstis, kuras Pasaules Banka būs klasificējusi kā valstis ar augstu ienākumu līmeni, un tad, ja to izvedumi nebūs pietiekami dažādoti. Komiteja pauž viedokli, ka to valstu skaits, kas atbildīs šiem kritērijiem, būs ierobežots. Tā piedāvāja (7) no jaunajām vadlīnijām tostarp izslēgt valstis, kurām ir kodolieroču programmas, un valstis, kuras darbojas kā nodokļu paradīze. Komiteja ar nožēlu konstatē, ka daudzas no tām, šķiet, turpinās kvalificēties iekļaušanai saņēmēju sarakstā.

4.2

Viens no kritērijiem, lai valsti iekļautu SIA ilgtspējīgas attīstības veicināšanai, ir — tai ir jābūt “neaizsargātai valstij”. Saskaņā ar [EKD] 9.panta 2.punktā ietverto definīciju tā ir valsts, kas nav izslēgta no vispārējā režīma piemērošanas atbilstoši iepriekš 4.1 apakšpunktā izklāstītajiem noteikumiem vai kuras VTP segtie izvedumi, kuru saņēmējs ir Kopiena, veido mazāk par 1 % no kopējiem VTP segtajiem Kopienas ievedumiem. EESK pauž viedokli, ka ir jāpārstrādā šī panta formulējums, vārdu “vai” nomainot ar vārdu “un”, citādi tam būs ietekme, kas neapšaubāmi nebija paredzēta.

4.3

EESK vērsa uzmanību uz to (7), ka pašreizējās sistēmas ietvaros diferencēšanas punkts ir stipri attālināts no atjaunošanas punkta. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē to, ka nākotnē diferencēšana tiks veikta nākamajā gadā pēc trīs secīgu gadu laikposma, kas ir atskaites periods jebkurai attiecīgajai valstij un nozarei.

4.4

EESK atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu uzturēt reģionālo ieguldījumu Regulas (EEK) Nr.2454/93 ietvaros tad, ja tāda ražojuma izcelsme, ko izmanto turpmākajai ražošanai valstī, kura pieder reģionālajai grupai, ir kādā citā šās grupas valstī, kura neizmanto režīmu, ko piemēro gala produktam, ar noteikumu, ka abas valstis gūst labumu no šās grupas reģionālās uzkrāšanās. Komiteja vēlas vērst uzmanību uz to, ka iepriekš ar šiem nosacījumiem tika ievērojami manipulēts krāpnieciskos nolūkos.

4.5

EESK atkārtoti pauž pārliecību (7), ka jāvienkāršo ražojumu izcelsmes noteikumi un attiecīgi jāsamazina atbilstības slogs, kas gulstas uz ES ievedējiem, nodrošinot to atbilstību pašreizējiem nepreferenciālu ievedumu izcelsmes noteikumiem.

4.6

EESK atkārtoti pauž aicinājumu (8) veidot dialogu starp ES un VAV (vismazāk attīstītajām valstīm), lai uzlabotu īstenošanas noteikumus īpašiem pasākumiem, kas šais valstīs tiktu veikti atsevišķos gadījumos, jo sevišķi, pielāgojoties pārejas periodam.

4.7

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu pilnībā nodokļu piemērošanu gadījumā, ja preferenču režīma rezultātā proporcionālā nodokļa likme ir 1,0 % vai mazāka, vai īpašais nodoklis ir 2 jeb mazāk eiro. Komiteja uzskata, kas tas būtu jūtams vienkāršošanas līdzeklis.

4.8

EESK norāda, ka priekšrocību pagaidu atcelšanai ir limitēts trīs mēnešu periods, ko var atjaunot vienu reizi. Komisija varētu pagarināt šo periodu atbilstoši Lēmuma 1999/468/EK 3.un 7.pantam, kā tas jau tika darīts Mjanmas gadījumā. EESK dotu priekšroku nosacījumam, saskaņā ar kuru, tiklīdz ir piemērota priekšrocību pagaidu atcelšana, tā paliek spēkā līdz brīdim, kad vainīgā valsts ir likvidējusi priekšrocību atcelšanas cēloni, novēršot starptautisko konvenciju pārkāpumus, kas ir bijis galvenais atcelšanas iemesls.

4.9

EESK rodas iespaids, ka prasība valstīm vai teritorijām, kuras vēlas gūt labumu no SIA noturīgai attīstībai, iesniegt attiecīgu lūgumu trīs mēnešu laikā, skaitot no regulas spēkā stāšanās dienas, ir mazliet apgrūtinoša un, iespējams, pašiznīcinoša, ierobežojot [režīma] piemērošanas jomu. Attiecīgajā brīdī varētu būt vairākas valstis, kas neatbildīs kritērijiem un tādējādi uzskatīs, ka nav vērts iesniegt pieteikumu. Pēc tam, kad būs beidzies trīs mēnešu termiņš, attiecīgajām valstīm vairs nebūs stimula ratificēt un efektīvi īstenot I un II pielikumā minētās starptautiskās konvencijas. Pēc EESK domām, būtu vēlams šīm valstīm neaizvērt durvis uz vēlāku uzņemšanu brīdī, kad tās atbildīs kvalificēšanās kritērijiem.

4.10

EESK vērsa uzmanību uz to (7), ka VTP sistēma ir viens no ES tirdzniecības politikas elementiem, kam tādējādi jābūt savienojamam ar citiem šīs politikas elementiem. Lai nodrošinātu saskaņotu tirdzniecības politiku, būtiska nozīme ir tam, lai procesā iesaistītos arī citi Komisijas ģenerāldirektorāti. Jo īpaši cieša, nepārtraukta un efektīva sadarbība jāveido starp Tirdzniecības un Uzņēmējdarbības ģenerāldirektorātiem.

4.11

EESK arī uzskata, ka nopietnu tirgus darbības traucējumu gadījumos saistībā ar Līguma I pielikumā uzskaitītajām precēm vēlams piemērot drošības klauzulu pēc dalībvalsts lūguma Komisijai, kas tādā gadījumā apspriedīsies ar attiecīgo pārvaldības komiteju.

4.12

“Atbilstoši” Komisijas priekšlikumam VTP sistēmā jāiekļauj īpašais nosacījums attiecībā uz vismazāk attīstītajām valstīm (VAV) un japārņem jāpārņem regulas 416/2001citi nosacījumi (arī attiecībā uz cukuru). VAV ir pamatotas bažas, ka pēc ES cukura noteikumu reformas ar masveida cenu pazemināšanos pēc plānotās pilnīgas ES tirgus atvēršanas šīm valstīm (tas ir paredzēts no 2009. gada 1. jūlija), tās nonāks neizdevīgākā situācijā, nevis iegūs priekšrocības. Šajā saistībā Komiteja norāda uz tās 2004. gada 15. decembra atzinumu (9) par ierosināto ĢMO/cukura regulas reformu. Tajā Komisija tiek aicināta atbilstoši VAV izteiktajai vēlmei piešķirt preferenču importa kvotas cukuram laika periodā pēc 2009. gada, ieviešot periodiskas pārbaudes, kuras ņem vērā sakarību starp Eiropas cukura tirgus sistēmas reformu un vizmazāk attīstīto valstu (VAV) attīstības mērķus. EESK izsakās par labu SWAP darījumu (“trīsstūra tirdzniecība”) aizliegšanai.

4.13

Kopumā EESK uzskata, ka apskatāmajiem produktiem attiecīgā kopējā tirgus organizāciju ietveros būtu skaidri jānosaka punkta 12(1) piemērošanas gadījumi.

5.   Secinājumi

5.1

EESK atbalsta viedokli, ka pašreizējā sistēma ir jāpadara vienkāršāka un caurskatāmāka un ka jāizmanto izdevība saskaņot, vienādot un racionalizēt visus VTP noteikumus un procedūras. Tā uzskata, ka piedāvātā sistēma šajā ziņā ir būtisks uzlabojums, un tiktāl piekrīt Komisijas priekšlikumiem.

5.2

EESK piekrīt tam, ka tiks samazināts saņēmēju valstu skaits, tomēr baidās, ka samazināšana varētu nebūt pietiekami samērīga.

5.2.1

EESK uzskata, ka vispārējā tarifa preferenču sistēma jāsaglabā un jāattiecina uz mazāk attīstītajām valstīm un valstīm, kurām visvairāk nepieciešams jaunā VTP režīma atbalsts, tādēļ diferenciācijas “slieksnis” tekstilprecēm un apģērbiem būtu jāsamazina līdz 10 procentiem (10).

5.3

EESK pauž viedokli, ka jaunais SIA [režīms] noturīgas attīstības veicināšanai tikai nedaudz vairāk ietekmēs saņēmēju valstu izturēšanos nekā režīms, kuru tas nomainīs.

5.4

EESK ir nobažījusies par to, ka, šķiet, pienācīgi nav risināts jautājums par krāpniecību pašreizējās sistēmas ietvaros, un uzskata, ka šajā ziņā varēja paveikt vairāk.

5.5

EESK ir vīlusies, ka nav publicēts vai, atsevišķos gadījumos, acīmredzot nav veikts pamatīgs šo priekšlikumu ietekmes novērtējums.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  OV L 346, 31.12.2001.

(2)  COM(2004) 461 final

(3)  COM(2004) 699 final

(4)  COM(1994) 212 final

(5)  Skat. atsauci iepriekš.

(6)  EESK 2004. gada 25. februāra atzinums – OV C 110, 30.04.2004

(7)  Turpat.

(8)  CESE 1646/2004 – Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par noturīga Eiropas lauksaimniecības modeļa izveides pabeigšanu saistībā ar KLP reformām - cukura sektora reforma- COM(2004)499 final

(9)  EESK 1646/2004 –Komisijas Paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam – par noturīgas Eiropas lauksaimniecības modeļa izveides pabeigšanu saistībā ar KLP reformām - cukura sektora reforma – COM(2004) 499 final

(10)  Priekšlikuma Padomes Regulai 13. punkts (COM(2004) 699 final).


I PIELIKUMS

ANO/SDO cilvēktiesību un darbinieku tiesību pamatkonvencijas

1.

Starptautiskais līgums par civilām un politiskām tiesībām (International Covenant on Civil and Political Rights)

2.

Starptautiskais līgums par ekonomiskām, sociālām un kultūras tiesībām (International Covenant on Economic Social and Cultural Rights)

3.

Starptautiskais līgums par visa veida rasu diskriminācijas izskaušanu (International Convention on the Elimination of All Forms of Racial Discrimination)

4.

Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (Convention on the Elimination of All Forms of Discrimination Against Women)

5.

Konvencija pret spīdzināšanu un citu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodu (Convention Against Torture and other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment)

6.

Konvencija par bērna tiesībām (Convention on the Rights of the Child)

7.

Konvencija par genocīda noziegumu novēršanu un sodīšanu (Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide)

8.

Par minimālo vecumu pieņemšanai darbā (Nr. 138) (Minimum Age for Admission to Employment (No. 138))

9.

Par aizliegumu un nekavējošu rīcību, lai ierobežotu visnelabvēlīgākās bērnu darba formas (Nr. 182) (Prohibition and Immediate Action for the Elimination of the Worst Forms of Child Labour (No. 182))

10.

Konvencija par piespiedu darba atcelšanu (Nr. 105) (Abolition of Forced Labour Convention (No. 105))

11.

Konvencija par piespiedu obligātu darbu (Nr. 29) (Forced Compulsory Labour Convention (No. 29))

12.

Konvencija par vienlīdzīgu samaksu vīriešiem un sievietēm par vienlīdzīgas vērtības darbu (Nr. 100) (Equal Remuneration of Men and Women Workers for Work of Equal Value Convention (No. 100))

13.

Nodarbinātības un darba diskriminācijas konvencija ( (Nr. 111) (Discrimination in Respect of Employment and Occupation Convention (No. 111))

14.

Konvencija par biedrošanās brīvību un tiesībām veidot organizācijas (Nr. 87) (Freedom of Association and Protection of the Right to Organise Convention (No. 87))

15.

Konvencija par tiesību veidot organizācijas un slēgt kolektīvos līgumus principu piemērošanu (Nr. 98) (Application of the Principles of the Right to Organise and to Bargain Collectively Convention (No. 98))

16.

Starptautiskā konvencija par aparteīda noziegumu aizliegšanu un sodīšanu (International Convention on the Suppression and Punishment of the Crime of Apartheid)


II PIELIKUMS

Ar vidi un pārvaldības principiem saistītas konvencijas

17.

Monreālas Protokols par ozona slāni noārdošām vielām (Montreal Protocol on Substances that deplete the Ozone Layer)

18.

Bāzeles Konvencija par bīstamo atkritumu pārrobežu kustības kontroli un to izvietošanu (Basel Convention on the Control of Transboundary Movements of Hazardous Wastes and Their Disposal)

19.

Stokholmas Konvencija par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem (Stockholm Convention on persistent Organic Pollutants)

20.

Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām sugām (Convention on International Trade in Endangered Species)

21.

Konvencija par bioloģisko daudzveidību (Convention on Biological Diversity)

22.

Kartahenas Protokols par biodrošību (Cartagena Protocol on Biosafety)

23.

ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto Protokols (Kyoto Protocol to the UN Framework Convention on Climate Change)

24.

1961. gada ANO Vienotā konvencija par narkotiskajām vielām (UN Single Convention on Narcotic Drugs (1961))

25.

1971. gada ANO Konvencija par psihotropajām vielām (UN Convention on Psychotropic Substances (1971))

26.

1988. gada ANO Konvencija pret narkotiku un psihotropo vielu nelegālu apgrozījumu (UN Convention against Illicit Traffic in Narcotic Drugs and Psychotropic Substances (1988))

27.

ANO Meksikas Pretkorupcijas konvencija (Mexico UN Convention against Corruption)


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/77


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par priekšlikumu attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu par maksājumu piedziņas procedūras iedibināšanu

(COM(2004) 173 fina/3 — 2004/0055 COD)

(2005/C 221/16)

2004. gada 6. aprīlī Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas Dibināšanas līguma 95. pantu pieņēma lēmumu konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju attiecībā uz: Priešlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par Eiropas maksājumu piedziņas procedūras iedibināšanu

Komitejas Birojs uzdeva Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētajai nodaļai sagatavot komitejas atzinumu par šo jautājumu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja tās 414. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 9. un 10. februārī (2005. gada 9. februāra sēdē), iecēla Pegado Liz kgu par ģenerālreferentu un pieņēma šādu atzinumu ar 73 balsīm “par” un 2 atturoties.

1.   Priekšlikuma mērķis

1.1

Ar priekšlikumu attiecībā uz Regulu par Eiropas maksājumu piedziņas tiesas procedūras iedibināšanu (1) Komisija turpina vairākas iniciatīvas, pakāpeniski veidojot un attīstot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, nojaucot barjeras un veicinot civilprocesu vienkāršošanu Eiropas līmenī, kā norādīts Rīcības plānā, ko 1998. gada 3. decembrī apstiprinājusi Tieslietu un iekšlietu padome (2).

1.2

Šis priekšlikums atbilst vienam no 2002. gada 20. decembra Zaļās grāmatas pamatmērķiem (3); ar citiem jautājumiem, kas attiecināmi uz otru mērķi, proti, Eiropas tiesvedības procedūras izveidi neliela apjoma prasībās, atsevišķi nodarbojas Komisija.

1.3

Lai izveidotu Eiropas maksājumu piedziņas procedūru, Komisija ir ņēmusi vērā Eiropas Parlamenta un EESK komentārus un ieteikumus attiecībā uz iepriekš minēto Zaļo grāmatu, un šobrīd iepazīstina ar regulas, kuras mērķis ir izveidot visā Eiropas Savienības teritorijā piemērojamu vienotu maksājumu piedziņas procedūru, projektu.

1.4

Šīs Komisijas iniciatīvas pamatā ir atšķirības Dalībvalstu civilprocesuālajā likumdošanā, kā rezultātā rodas augstas izmaksas un kavējumi pārrobežu prāvu izskatīšanā, kas var kļūt disproporcionāli, it īpaši gadījumos, kad tiek izskatītas lietas par neapstrīdētu parādu piedziņu.

1.5

Komisija ir nolēmusi paplašināt vienotās maksājumu piedziņas procedūras piemērojamību arī dalīvalstu līmeņa lietām, lai atbilstoši EESK atzinumam par Zaļo grāmatu nodrošinātu vienlīdzīgu pieeju visiem un lai novērstu komersantu savstarpējās konkurences izkropļošanu, vienlaicīgi nodrošinot procedūras savietojamību ar proporcionalitātes un subsidiaritātes principiem.

1.6

Tekstā skaidri norādīts, ka maksājumu piedziņas procedūra ir papildu izvēles iespēja, jo kreditors vienmēr var izvēlēties citu, formālāku procedūru, kas paredzēta attiecīgās valsts likumdošanā. Arī tas atbilst EESK atzinumam.

1.7

Definējot procedūru, Komisija rīkojās atbilstīgi zemāk norādītajiem pamatprincipiem:

a)

procedūrai jābūt iespējami vienkāršai un balstītai uz standarta veidlapu pielietojumu;

b)

netiek pārbaudīta prasības iesniegšanas nepieciešamība un lietderība;

c)

netiek prasīta dokumentāru pierādījumu uzrādīšana;

d)

adekvāta atbildētāja tiesību aizsardzība;

e)

nav nepieciešama apelācija;

f)

piemērojamība un izpildes iespējamība;

g)

netiek izvirzīta obligāta prasība, lai iesaistītās puses pārstāvētu profesionāli juristi.

1.8

Komisija nodrošina arī savstarpēju informācijas apmaiņu attiecībā uz tiesām, kuru jurisdikcijā ir Eiropas maksājumu piedziņa dažādās dalībvalstīs; šī informācija ir regulāri jāatjauno un jāpapildina.

1.9

Komiteja ir gandarīta, ka arī Apvienotā karaliste un Īrija izskata iespēju pievienoties šai shēmai, tāpat kā arī vairākām iniciatīvām pagātnē. Komiteja atzīst, ka vienmērīgāka piedāvātās sistēmas funkcionēšana tiktu nodrošināta, ja Dānija nebūtu pilnībā atteikusies no regulas piemērošanas un cer, ka nākotnē tiks pārvarēti šķēršļi, kas kavē tās pilnu līdzdalību vienotā Eiropas tiesiskajā telpā.

1.10

Priekšlikuma teritoriālais apjoms var radīt zināmas grūtības tā ieviešanā. Lai pārvarētu šīs grūtības, jāņem vērā i) atsevišķu teritoriju specifiskās īpašības, kā norādīts TEC 299. pantā, un ii) pienākumus, kurus dažas dalībvalstis ir uzņēmušās šajos reģionos. Tādēļ, neskatoties uz faktisko piedziņas procedūras ieviešanu, attiecīgo valstu varas iestādēm ir jāuzdod noteiktām kompetentām institūcijām veikt šos pienākumus valsts vārdā, tādējādi apstiprinot šo iestāžu rīcības likumību.

2.   Precedenti un paralēlās iniciatīvas

2.1

Jau ilgu laiku Kopienas institūcijas, ieskaitot Eiropas Parlamentu (4) un EESK (5), izstrādā dokumentus, kuros izteikta vēlme panākt civilprocesu standartizāciju un vienkāršošanu, lai nodrošinātu ātrāku un efektīvāku tiesu varas īstenošanu.

2.2

Atbildot uz šiem apsvērumiem, kurus galvenokārt izteikuši komersanti, profesionāļi un patērētāji, arī Komisija ilgstoši apsver un izvērtē piemērotākos turpmākās rīcības veidus; īpaši nozīmīgs ir progress, kas panākts Patērētāju tiesību jomā. (6)

2.3

No Zaļās grāmatas par Eiropas maksājumu piedziņas procedūru un par pasākumiem neliela apjoma prasību izskatīšanas procesa vienkāršošanai un paātrināšanai skaidri izriet, ka jautājums tika izskatīts, ņemot vērā potenciālo likumdošanas iniciatīvu.

2.4

Šī iniciatīva ietilpst īpaši nozīmīgu pasākumu virknē, kas pēdējo gadu laikā uzsākti tieslietu sadarbības civillietu jomā ietvaros (7).

2.5

2004. gada 21. aprīļa Regula (EC) Nr. 805/2004 par Eiropas maksājumu piedziņas procedūras izpildi ārpustiesas kārtībā (8) pelna īpašu uzmanību, izvērtējot Komisijas šībrīža piedāvājumu, jo abi teksti apskata vienas situācijas divus dažādus aspektus — nepieciešamību pēc vienkāršākas un efektīvākas civiltiesību piemērošanas vienotā tiesiskajā telpā.

3.   Tiesiskie dokumenti un pamatojums

3.1

Atbilstoši vairumam šajā jomā pieņemto iniciatīvu, Komisija ir izteikusi piedāvājumu apstiprināt regulu, kā pamatojumu izmantojot Līguma 61(c) un 65. pantus.

3.2

Savā agrākajā atzinumā EESK ir atbalstījusi šīs regulas pieņemšanu, un tādējādi atbalsta arī Komisijas lēmumu.

3.3

EESK piekrīt arī Komisijas izvēlei attiecībā uz tiesisko pamatojumu, kas pārsniedz tikai formālu attiecīgo juridisko jēdzienu interpretāciju. Tas ir vienīgais veids, kā sasniegt mērķi un izveidot vienotu ES tiesisko telpu.

4.   Vispārīgi komentāri

4.1

EESK atbalsta regulas projektu, kurā, kā minēts iepriekš, ir ietverta lielākā daļa tās komentāru attiecībā uz Zaļo grāmatu par Eiropas maksājumu piedziņas procedūru un par pasākumiem neliela apjoma prasību izskatīšanas procesa vienkāršošanai un paātrināšanai, un kuras mērķis ir ieviest tiesības, kas paredzētas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā.

4.2

EESK lūdz Komisiju izskatīt iespēju paplašināt šo priekšlikumu tā, lai tas aptvertu visu Eiropas Ekonomisko zonu.

4.3

Nepieciešamība izveidot Eiropas procedūru ātrai neapstrīdētu parādu piedziņai, tāpat kā jautājums par adekvātu debitoru, pret kuriem ir vērsta piedziņa, aizstāvības tiesību nodrošināšanu, ir dokumentēta dažādu dalībvalstu atbildēs par augstāk minēto Zaļo grāmatu.

4.3.1

EESK uzskata, ka Komisijas priekšlikumu nepieciešams papildināt ar statistikas datiem par pārrobežu un dalībvalstu procesu skaitu, uz kuriem attiecināms jaunais ierosinātais dokuments, kā arī ar šī dokumenta ieviešanas izmaksu/ labumu analīzi — jautājumiem, par kuriem Komisijas paskaidrojuma rakstā nekas nav minēts.

4.4

Savā atzinumā par Zaļo grāmatu EESK īpaši norāda, ka “Formulējot Eiropas neliela apjoma parādu piedziņas procedūru, pamatmērķis ir noteikt piemērotus pasākumus tiesas procesu paātrināšanai, vienlaicīgi neapdraudot garantijas, kas tiesvedībā iesaistītajām pusēm paredzētas saskaņā ar likumu”.

4.5

EESK uzskata, ka, neskatoties uz to, ka priekšlikumu nepieciešams rūpīgi un detalizēti rediģēt, lai nodrošinātu efektīvāku tajā izvirzīto mērķu sasniegšanu, tas izsaka pārdomātu atbildi uz divkāršo prasību nodrošināt ātru parādu piedziņu un garantēt aizstāvības tiesības.

4.6

Neskatoties uz to, EESK atzīmē, ka ir svarīgi, lai uzņēmumiem nerastos iespēja izmantot maksājumu piedziņas procedūru kā aizsegu ārkārtas procesiem, it īpaši, izdarot spiedienu vai atgūstot parādus, kas radušies patērētāju aizsardzības noteikumu neievērošanas rezultātā. Tāpat ir svarīgi nodrošināt, lai pieņemtā procedūra neveicinātu slepenas norunas starp uzņēmumiem dažādās dalībvalstīs, kā rezultātā neapstrīdētu maksājumu piedziņa tiktu izmantota, lai veiktu apšaubāmā un/ vai pat noziedzīgā veidā iegūtu līdzekļu pārskaitījumus, tādējādi faktiski izmantojot likumīgu procedūru tā sauktajiem “naudas atmazgāšanas” darījumiem.

4.7

EESK atzīmē arī, ka bieži vien maksājumu piedziņas gadījumi, kas nonāk līdz tiesai, pat ja tie ir neapstrīdēti, ir saistīti ar agresīvu un/ vai maldinošu reklāmu, kas veicina produktu pārdošanu, pārliecinot patērētāju, ka attiecīgā produkta pirkums un izmantošana vai patēriņš nebūs saistīts ar papildu izmaksām, vai, ja šādas izmaksas radīsies, tās neietekmēs ģimenes finansiālo stāvokli.

4.8

Tādēļ EESK uzskata, ka priekšlikums apskata tikai vienu daudz plašākas un sarežģītākas problēmas aspektu. Līdz ar to EESK vēlreiz lūdz Komisiju izvirzīt likumdošanas aktu projektus, kas definē piegādātāju atbildību gadījumos, kad mājsaimniecības parādi radušies piegādātāju pielietotas negodīgas prakses rezultātā (9).

4.9

Komisija uzskata, ka Eiropas maksājumu piedziņas procedūra var veiksmīgi pastāvēt līdzās citām identiskām procedūrām, kas kalpo tam pašam mērķim un ir ietvertas dalībvalstu likumdošanas aktos.

4.9.1

Tomēr EESK uzskata, ka jābūt vienai vienotai maksājumu piedziņas procedūrai, proti, tai, kas paredzēta izskatāmajā projektā. Pēc definīcijas šī procedūra ir uzskatāma par vispiemērotāko situācijās, uz kurām tā attiecināma, pretējā gadījumā tā zaudētu lietderību. Tādējādi, kad regula tiks pieņemta, dažu dalībvalstu likumdošanas aktos paredzētās procedūras zaudēs savu spēku.

4.9.2

Eiropas maksājumu piedziņas procedūra būtu izmantojama kā papildu izvēles iespēja tikai tad, ja pastāv alternatīva kopēja procedūra, bet ne tad, ja alternatīva ir valsts vietējā maksājumu piedziņas procedūra.

4.9.3

Šo iemeslu dēļ ir nepieciešams mainīt paskaidrojošā memoranda un projekta 8. preambulas redakciju, nepārprotami nosakot, ka Eiropas maksājumu piedziņas procedūra ir izmantojama kā alternatīva vienīgi citām kopējām — apkopojošām vai parastām procedūrām, nevis līdzīgām dalībvalstu procedūram.

4.10

Lai apzīmētu personu, kurai tiek iesniegts paziņojums par piedziņu, Priekšlikumā bieži tiek izmantots termins “parādnieks”. EESK uzskata, ka šis termins nav pareizs, jo tas ietver domu, ka persona, kurai iesniegts paziņojums par parādu piedziņas vēršanu, ir parādnieks, taču būtībā, kamēr piedziņa faktiski netiek vērsta, parādnieka nav un nevar būt.

4.10.1

Tādēļ EESK uzskata, ka, lai nodrošinātu vienota termina lietošanu dokumentā, termins “parādnieks” visur tekstā aizstājams ar terminu “atbildētājs”.

4.11

Visiem priekšlikumā minētajiem termiņiem un laika periodiem jābūt norādītiem dienās, nevis nedēļās. Ir skaidri jānosaka laika periodu aprēķināšanas nosacījumi (piem. tiesas darba pārtraukumi, valsts svētki, sestdienas un svētdienas), lai nodrošinātu noteiktību un nepārprotamību. EESK iesaka izmantot nosacījumus, kas izklāstīti Eiropas Kopienu tiesas procesuālo noteikumu 80. pantā et seq.

4.12

Procesuālajās tiesībās, “kopējā procedūra” un “parastā procedūra” ir divi dažādi jēdzieni. Dažās dalībvalstīs galvenā atšķirība ir starp kopējām procedūrām un speciālajām procedūrām. Procedūra uzskatāma par speciālu, ja likums paredz īpašu procedūru īpašas tiesvedības gadījumos, bet pārējos gadījumos paredz kopēju procedūru. Kopējā procedūra var būt parasta, apkopojoša vai paātrināta, atkarībā no prasības summas.

4.12.1

Priekšlikumā termins “parasta procedūra” izmantots neskaidri, nenorādot atšķirību. 2(2). pants attiecas uz parasto procedūru atšķirībā no apkopojošās procedūras. 6(5)., 8. un 12. pantā lietots termins “parasta procedūra/parasts process”, lai apzīmētu arī “kopējas” procedūras jēdzienu.

4.12.2

Tādējādi 6(5), 8. un 12. pantā termins “parasta procedūra/parasts process” jāaizvieto ar terminu “kopēja procedūra/ process”.

5.   Īpaši komentāri

5.1   2. pants — Eiropas maksājumu piedziņas procedūra

5.1.1

Frāze “neapstrīdēti konkrēta apjoma naudas prasījumi” jāaizstāj ar frāzi “neapstrīdēti konkrēta apjoma neto prasījumi”.

5.1.2

Lai varētu uzsākt konkrēta parāda piedziņu, tam ir jābūt noteiktas neto summas apmērā un tā samaksas termiņam jābūt nokavētam. Šāda veida jēdziens ir ļoti skaidri precizēts dažādās tiesiskajās sistēmās, un tas jāievēro, lai nodrošinātu konsekvenci likumu izpildē.

5.2   4. pants — Prasības attiecībā uz paziņojuma par Eiropas maksājumu piedziņu piegādes kārtību

5.2.1

4(1) panta klauzulā “… ja tiek ievērotas prasības, kas izklāstītas 1., 2. un 3. pantā” jāveic izmaiņas, jo 1. un 2. pants faktiski neattiecas uz šīm prasībām. 1. pantā definēts regulas apjoms, un 2. pantā precizēta procedūra, kuru tā iedibina.

5.2.1.1

EESK tādējādi iesaka izteikt tekstu šādā redakcijā: “… ja tiek ievērotas prasības, kas attiecīgi izklāstītas 1., 2. un 3. pantā”.

5.2.2

4(2) pants nodrošina tiesai iespēju pieprasīt prasītājam, lai tas papildina vai veic labojumus pieteikumā.

5.2.2.1

Juridiskas kosekvences un procedūras ekonomijas dēļ EESK lūdz Komisiju izvērtēt šīs iespējas pārvēršanu par pienākumu, vismaz tajos gadījumos, kad pieteikumā ir daudz būtisku kļūdu vai izlaidumu.

5.2.2.2

Turklāt, priekšlikumā būtu jānorāda specifisks un, pēc nepieciešamības, īss termiņš, kurā prasītājam jāizpilda tiesas prasības. Ja prasītājs noteiktajā laikā neveic nepieciešamos prasības pieteikuma labojumus, prasība tiek noraidīta bez izskatīšanas.

5.3   5. pants — Prasības pieteikuma noraidīšana

5.3.1

Atbilstoši procesuālajām tiesībām lēmumu par maksājuma piedziņas prasības pieteikuma noraidīšanu var pārsūdzēt. Neskatoties uz to, 5(2) pants paredz, ka lēmums nav apstrīdāms.

5.3.2

Tādējādi, ņemot vērā iecerēto maksājumu piedziņas procedūras būtību, kā arī faktu, ka tā ir papildu izvēles iespēja (kas nozīmē, ka nav nekādu šķēršļu citu tiesas procedūru izmantošanai), pārsūdzība nav nepieciešama.

5.3.3

Ņemot vērā iepriekš minēto, 5(2) panta teksts izsakāms šādā redakcijā: “Eiropas maksājumu piedziņas pieteikuma noraidīšana nav pārsūdzama”, tādējādi nodrošinot atbilstību informācijai, kas sniegta paskaidrojošajā memorandā. (10)

5.4   6. pants — Paziņojums par Eiropas maksājumu piedziņu

5.4.1

Atbilstoši 6(2) panta otrajam teikumam, ja atbildētāja (kā minēts iepriekš, terminu “parādnieks” nepieciešams aizstāt ar terminu “atbildētājs”) adrese ir skaidri zināma, ir pieļaujamas paziņojuma piegādes metodes, kurās netiek saņemts atbildētāja apstiprinājums par paziņojuma saņemšanu.

5.4.1.1

EESK vērš Komisijas uzmanību uz faktu, ka klauzulas teksts “ja atbildētāja adrese ir skaidri zināma” ir pārāk nekonkrēts, kā rezultātā varētu rasties juridiski neskaidras situācijas, kas, savukārt, varētu izraisīt nopietnas sekas atbildētājam.

5.4.1.2

Dažās dalībvalstīs ir spēkā tā sauktā paziņojumu piegādes “adrešu sistēma”: saskaņā ar šo sistēmu, ja paziņojums tiek nogādāts uz šim nolūkam norādītu līgumslēdzējas puses adresi, tas uzskatāms par saņemtu, un tādēļ apstiprinājums par saņemšanu nav nepieciešams. EESK uzskata, ka adreses paziņojumu saņemšanai norādīšana nav pietiekama, lai tiktu izpildīta prasība par “skaidri zināmu adresi”.

5.4.1.3

Ja šī sistēma, t.i., kad netiek izvirzīta prasība saņemt atbildētāja apstiprinājumu par paziņojuma saņemšanu, ir apvienota ar mantas apķīlāšanas procedūru samaksas neveikšanas gadījumā, pirms paziņojums par piedziņu ir faktiski nogādāts atbildētājam, var rasties situācija, kad atbildētājs uzzina par maksājuma piedziņu tikai brīdī, kad tā tiek izpildīta un viņa(s) manta tiek apķīlāta.

5.4.1.4

EESK uzskata, ka šī nopietnā situācija, kas skar personas, kuru manta tiek apķīlāta, nedodot tām iespēju to apstrīdēt, ir jānovērš (11). Tādēļ EESK iesaka, kā uzsvērts slēdzienā par iepriekš minēto Zaļo grāmatu, ka nav pieļaujamas paziņojuma piegādes metodes, kur netiek saņemts apsūdzētās personas apstiprinājums par paziņojuma saņemšanu, un ka klauzula “ja apsūdzētā adrese ir skaidri zināma” 6(2). panta noslēgumā ir jāsvītro.

5.4.2

Jāprecizē trīs nedēļu termiņš, kas norādīts 6(3)(b). pantā, norādot ekvivalentu dienu skaitu, tādējādi atvieglojot nepieciešamā laika perioda aprēķināšanu.

5.4.3

Priekšlikuma tekstā portugāļu valodā un dažās citās valodās jāprecizē 6(5). pantā minētais termiņš, piem., portugāļu valodā pēc vārda “prazo” jāpievieno vārdi “de prescrição” (“noteikumu par ierobežojumu”) (12).

5.4.4

Savā atzinumā par iepriekš minēto Zaļo grāmatu, EESK ieteica Komisijai, ka “juridiskā dokumentā ir jānorāda sekas, kas var rasties informācijas par pārsūdzību nesniegšanu gadījumā”.

5.4.4.1

Priekšlikumā šādi noteikumi nav iekļauti, tādēļ EESK vēlreiz lūdz Komisiju ietvert tajā minētos noteikumus.

5.5   8. pants — Atbildes raksta iesniegšanas ietekme

5.5.1

EESK uzskata, ka priekšlikumā nav pietiekami skaidri norādīts, ka tajos gadījumos, kad tiek iesniegts atbildes raksts, tiesvedība jāturpina saskaņā ar dalībvalstu civilprocesa noteikumiem, un tiesvedībā iesaistītajām pusēm nav jāierosina tālāka tiesvedība.

5.5.2

Tādēļ 8(1) pantā tekstu “tiesvedība tiek turpināta” jāpapildina ar vārdiem “automātiski, neierosinot jaunu tiesvedību”.

5.6   9. pants — Eiropas maksājumu piedziņas process

5.6.1

Kā norādīts attiecībā uz 6(2) pantu, 9(2) panta otrais teikums paredz, ka gadījumā, ja atbildētāja adrese (arī šeit termins “parādnieks” jāaizstāj ar terminu “atbildētājs'”) ir skaidri zināma, ir pieļaujama paziņojuma piegāde, nesaņemot atbildētāja apstiprinājumu par saņemšanu.

5.6.2

EESK vērš Komisijas uzmanību uz faktu, ka klauzulas teksts “ja atbildētāja adrese ir skaidri zināma” ir pārāk nekonkrēts, kā rezultātā var rasties juridiski neskaidras situācijas, kas var radīt nopietnas sekas atbildētājam.

5.6.3

Šī iemesla dēļ EESK uzskata, ka uz šo gadījumu attiecināms tieši tas pats priekšlikums, kas tika izvirzīts attiecībā uz 6. pantu, proti, nav pieļaujamas paziņojuma piegādes metodes, kad netiek saņemts atbildētāja apstiprinājums par paziņojuma saņemšanu, un ka teksts “ja atbildētāja adrese ir skaidri zināma” 9(2) panta noslēguma daļā ir jāsvītro.

5.7   11. pants — Eiropas maksājumu piedziņas procedūras apstrīdēšana

5.7.1

Ja Komisija akceptēs EESK ieteikumu par paziņojumu piegādes bez atbildētāja apstiprinājuma nepieļaujamību, nepieciešams svītrot 11(4)(a)(i) pantu, lai nodrošinātu teksta konsekvenci.

5.7.2

Izteikums “rīkojas ātri” 11(4). panta pēdējā teikumā ir ļoti neskaidrs, un tam ir iespējamas daudz dažādas interpretācijas.

5.7.2.1

Lai nodrošinātu nepārprotamību, EESK iesaka Komisijai precizēt termiņu, kurā jāīsteno 11(4). pantā paredzētās tiesības.

5.8   12. pants — Iebildumu raksta iesniegšanas ietekme

5.8.1

Kā minēts attiecībā uz 8. pantu, priekšlikumā nav pietiekami skaidri norādīts, ka gadījumos, kad tiek iesniegts atbildes raksts, tiesvedība jāturpina saskaņā ar dalībvalstu civilprocesa noteikumiem, un tiesvedībā iesaistītajām pusēm nav jāierosina tālāka tiesvedība.

5.8.2

Tādēļ tekstu “tiesvedība tiek turpināta” jāpapildina ar vārdiem “automātiski, neierosinot jaunu tiesvedību”.

5.9   Juridiskā pārstāvība

5.9.1

EESC uzskata, ka lietas izskatīšana bez obligātas jurista vai cita profesionāla tieslietu speciālista pārstāvības pieļaujama tikai tajos gadījumos, kad prasījuma summa ir neliela, un ekspertu iesaistīšana lietas risināšanā nav ekonomiski izdevīga.

5.9.2

Tomēr, pretēji dažu dalībvalstu likumdošanas aktiem, priekšlikumā nav noteikti maksājumu piedziņas pieteikuma summas griesti, tādējādi rodas iespēja šo procedūru izmantot arī lielu summu piedziņai, kuras, ja tiesā iesniegts iebildumu raksts, saskaņā ar noteiktu dalībvalstu likumiem būtu atgūstamas parastas tiesvedības kārtībā.

5.9.3

Šādos apstākļos nav lietderīgi iesaistīt profesionālu juristu tikai tad, ja lieta tiek nodota izskatīšanai parastā civilprocesā. Patiešām, aizpildot piedāvāto atbildes veidlapu, parādniekam tiek prasīts ne vien norādīt, vai tas atzīst parādu, bet arī iesniegt iebildumu rakstu par prasību visā tās kopumā, tikai par prasības pamatsummu, tikai par soda naudu vai tikai par izmaksām. Ja parādnieks aizpilda šo veidlapu, tas var kaitēt jebkurai aizstāvībais stratēģijai, kuru var būt izstrādājis lietā no piedziņas procedūras sākuma iesaistītais jurists.

5.9.4

No otras puses, ja profesionāla jurista iesaistīšana netiek izvirzīta kā obligāta prasība, tas var radīt negatīvu ietekmi gadījumos, kad tiesvedībā iesaistītās puses atrodas nevienlīdzīgās pozīcijas (patērētāji pret profesionāļiem, lielie uzņēmumi pret maziem vai ģimenes uzņēmumiem).

5.9.5

Ņemot vērā minētos iemeslus, EESK iesaka Komisijai izvirzīt obligātu prasību, ka pusēm nepieciešama profesionālu juristu pārstāvība gadījumos, kad prasījuma apjoms pārsniedz noteiktu summu (piemēram EUR 2 500).

5.10   14. pants — Izmaksas

5.10.1

EESK uzskata, ka 14. pantam pievienojama 2. rindkopa: “Ja nav iesniegts atbildes vai iebildumu raksts, Eiropas maksājumu piedziņas procedūra tiek veikta bez maksas”.

5.10.2

Ņemot vērā, ka maksājumu piedziņas procedūra notiek beztiesas kārtībā, ieteicams noteikt vienotu, sākotnēju, nelielu maksu, neatkarīgi no prasības summas.

5.10.3

Ja šis ieteikums netiks uzskatīts par vēlamu, regulā nepārprotami jāparedz, ka konkrētajā gadījumā ir piemērojami dalībvalstu likumdošanas akti, kuros iestrādāta 2003. gada 27. janvāra Direktīva 2003/8/EK (13).

5.11   Pielikumi: veidlapas

5.11.1

Priekšlikumā paredzētās sistēmas pamatā ir veidlapas, kas norādītas pielikumos 1, 2 un 3 (14). Procedūru vienmērīga norise iespējama vienīgi tad, ja šīs veidlapas kalpos mērķim, kuram tās paredzētas.

5.11.2

EESK ir pamatotas šaubas par pārrobežu domstarpību risināšanā izmantojamo formu efektivitāti un praktisko pielietojumu.

5.11.3

Piemērs: ja Itālijas uzņēmums, kuram parādā ir Polijas patērētājs, iesniedz pieteikumu par Eiropas maksājumu piedziņas procedūras uzsākšanu Itālijas tiesā, kādā valodā poļu patērētājs saņems paziņojumu — poļu vai itāliešu? Ja paziņojums ir itāļu valodā, vai ir garantija, ka poļu patērētājs sapratīs tās saturu un spēs izvērtēt, vai ir nepieciešama iebildumu raksta iesniegšana? Ja paziņojuma teksts ir poļu valodā, kurš būs atbildīgs par tā tulkošanu?

5.11.4

Prasītājam nav tikai vienkārši jāatzīmē attiecīgie lodziņi veidlapā, bet jāpievieno arī rakstiska informācija. Kurš būs atbildīgs par šīs informācijas tulkošanu? Un kurš apliecinās tulkojuma pareizību?

5.11.5

2000. gada 29. maija Regula 1348/2000 “Par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs”, ņemot vērā šobrīd izskatāmās Eiropas tiesvedības procedūras neformālo un nesteidzīgo raksturu, neatspēko iepriekš minētās bažas.

5.11.6

Pat tad, ja hipotētiskais poļu patērētājs saņem Eiropas maksājumu piedziņas paziņojumu dzimtajā valodā, kādā valodā viņam ir jāsniedz atbilde? Kurš veiks tulkojumu no poļu valodas uz itāliešu valodu? Savukārt, ja saņemtais paziņojums nav poļu valodā, juridiski viņam ir tiesības atteikties to pieņemt. Jebkura šāda veida situācija radītu šķēršļus, kas var nelabvēlīgi ietekmēt Eiropas maksājumu piedziņas procedūras norises ātrumu.

5.11.7

Tādēļ EESK lūdz Komisiju apsvērt visefektīvāko veidu, kā nodrošināt, lai minēto veidlapu izmantošana pārrobežu strīdus jautājumos neapdraudētu ātru parādu atgūšanas procesu un atbildētāja tiesības uz aizstāvību.

5.11.8

EESK uzskata, ka visas veidlapas, izņemot atbildes veidlapu, ir pārāk sarežģītas personām, kurām nav profesionālu juridisku zināšanu.

5.11.9

Virkne terminu (likumā noteiktā procentu likme; procentu likme, kas pārsniedz ECB bāzes likmes; maksājumu piedziņa; “var tikt vērsts pret jums”) personai bez juridiskām zināšanām var būt nesaprotamas. Tā kā Komisija iesaka neizvirzīt obligātu nosacījumu par profesionālu juridisku pārstāvību (lai gan EESK uzskata, ka tas iespējams tikai nelielu summu gadījumos), ir nepieciešama rīcība, lai visiem veidlapu lietotājiem nodrošinātu iespēju tās pilnībā izprast un pareizi aizpildīt.

5.11.10

Vismaz Portugālē, termini “īre” un “noma” apzīmē divus dažādus jēdzienus (nekustamais īpašums tiek izīrēts, bet kustamais īpašums tiek nomāts). Tādēļ pieteikuma Eiropas maksājumu piedziņai 8.2. punkta tekstā un paziņojuma par Eiropas maksājumu piedziņu 9.3. punkta tekstā attiecībā uz kustamo īpašumu jālieto termins “contrato de locação”. Arī citās valodās lietotie termini jāsaskaņo ar attiecīgo dalībvalstu civiltiesību terminiem.

5.11.11

Visbeidzot, personai, kurai nav profesionālu juridisku zināšanu, radīsies grūtības aizpildīt Eiropas maksājumu piedziņas pieteikuma 11. punktu un paziņojuma par Eiropas maksājuma piedziņas 12. punktu. EESK iesaka šos jautājumus analizēt tiesā pēc prasītāja un atbildētāja dzīvesvietas.

Briselē, 2005. gada 9. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne-Marie SIGMUND


(1)  COM(2004) 173 final; 19.03.2004.

(2)  OV C 19, 23.01.1999.

(3)  COM(2002) 746 final; 20.12.2002, ziņotājs: Von Fürstenwerth kgs (OV C 220, 16.09.2003).

(4)  Skat. EP lēmumi A2-152/86, 13.03.1987, A3-0212/94, 22.04.1994 un A-0355/96, 14.11.1996.

(5)  īpaši skat. atzinumus attiecībā uz Zaļo grāmatu par tiesas pieejamību patērētājiem (ziņotājs: Ataíde Ferreira, kgs, OV C 295, 22.10.1994) un par vienotā tirgus un patērētāju aizsardzību: iespējas un šķēršļi (ziņotājs: Ceballo Herrero kgs, OV C 39, 12.02.1996).

(6)  Šajā sakarībā, lūdzm skatīt sekojošus dokumentus:

Komisijas paziņojums par kompensācijām patērētājiem (COM(84) 692 final, 12.12.1981) un papildu paziņojums par šo pašu tēmu (COM(87) 210 final, 07.05.1987), kas ietverts Eiropas Kopienu biļetenā Nr. 2/85,

Komisijas paziņojums par jaunu stimulu patērētāju aizsardzības politikā (COM(85) 314 final, 23.07.1985) publicēta OV C 160, 01.07.1985 numurā,

Komisijas 1996. gada 14. februāra rīcības plāns (COM(96) 13 final),

Komisijas paziņojums par darbību tiesas lēmumu efektīvākai saņemšanai un izpildei Eiropas Savienībā (COM(97) 609 final; 22.12.1997, publicēta OV C 33, 31.01.1998).

Zaļā grāmata par tiesas pieejamību patērētājiem un patērētāju domstarpību risināšanu vienotajā tirgū (COM(93) 576).

Zaļā grāmata par alternatīvu domstarpību risināšanu civiltiesību un komerctiesību jomā (COM(2002) 196 final; 19.04.2002).

(7)  Tas ietver:

Komisijas 1995. gada 12. maija ieteikums par maksājumu termiņiem komercdarījumos un ar to saistītais Komisijas paziņojums (OV L 127, 10.06.1995 un OV C 144, 10.06.1995).

19.05.1998. Direktīva 98/27/EC; 19.5.1998 par rīkojumiem patērētāju interešu aizsardzības nodrošināšanai (OV L 166, 11.06.1998, .51. lpp).

2002. gada 29. jūnija Direktīva 2000/35/EC par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV L 200, 08.08.2000).

2000. gada 22. decembra Regula (EC) Nr. 44/2001 par tiesas lēmumu jurisdikciju un atzīšanu civillietās un komercliet.ās (Brisele I) (OV L 12; 16.01.2001). EESK ziņotājs: Malosse kgs (CES 233 2000. gada 1. martā, OV C 117, 26.04.2000).

2001. gada 28. maija Regula (EC) Nr. 1206/2001 par dalībvalstu sadarbību liecību par liecību un pierādījumu pieņemšanu civillietās un komerclietās (OV L 174, 27.06.2001). EESK ziņotājs: Batallera k-gs (2001. gada 28. februāra CES 228, OV C 139, 11.05.2001).

Pasākumu programma savstarpējas tiesas lēmumu atzīšanas nodrošināšanai civillietās un komerclietās (OV C 12, 15.01.2001).

2000. gada 29. maija Regula (EC) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procesiem (OV L 160, 30.06.2000). EESK ziņotājs: Ravoet kgs (2000. gada 26. janvāra CES 79, OV C 75, 15.03.2000).

2000. gada 29. maija Regula (EC) Nr. 1347/2000 par tiesas lēmumu atzīšanu un izpildi lietās par laulību un vecāku atbildību (OJ L 160, 30.06.2000). EESK ziņotājs: Braghin kgs (CES 940, 1999. gada 20. oktobrī, OJ C 368, 20.12.1999).

2000. gada 29. maija Regula (EC) Nr. 1348/2000 par tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs civillietās un komerclietās (OV L 160, 30.06.2000). EESK ziņotājs Bataller k-gs (1999. gada 21. oktobra CES 947, OV C 368, 20.12.1999).

Padomes 2001. gada 28. maija lēmums, ar kuru tiek uzveidots Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls civillietās un komerclietās (OV L 174, 27.06.2001). EESK ziņotājs: Retureau kgs (CES 227, 2001. gada 28. februārī, OV C 139, 11.05.2001).

Komisijas paziņojums par jaunu juridisku struktūru maksājumiem iekšējā tirgus ietvaros [COM(2003) 718 final; 2.12.2003]. EESK ziņotājs: Ravoet k-gs (CES 951/204, 30.06.2004, OV C 302, 07.12.2004).

(8)  COM(2002) 159 final, OV C 203, 27.8.2002. EESK ziņotājs: Ravoet kgs(CESE 1348, 2002. gada 11. decembrī, OV C 85, 08.04.2003).

(9)  Skat. EESK atzinumu un informatīvo ziņojumu par mājsaimniecības parādsaistībām (ziņotājs: Ataíde Ferreira kgs, OV C 149, 21.06.2002).

(10)  Tulkotāja piezīme: portugāļu valodā termina “paskaidrojošais memorands” apzīmēšanai lietots vārds “recurso” (pārsūdzība), savukārt 5(2). pantā lietots vārds “impugnação” (iebildums, protests). Tekstā angļu valodā abos gadījumos tiek lietots vārds “appeal” (pārsūdzība, apelācija).

(11)  2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 805/2004, ar kuru tiek izveidots Eiropas tiesu lēmumu izpildes rīkojums neapstrīdētiem prasījumiem, paredz, ka paziņojums par piedziņu parādniekam tiek piegādēts bez apstiprinājuma par saņemšanu., taču neuzskata par pieļaujumu to, ka parādnieka adrese nav noteikti zināma. No dažādām paredzētajām situācijām, tikai c), d) un e) punktā minētās attaisno šajā EESK atzinumā un atzinumā par Zaļo grāmatu izteiktos iebildumus

(12)  Tulkotāja piezīme: tekstā angļu valodā jau ir minēts “statute of limitations”.

(13)  OV L 26, 31.1.2003, 41. lpp.

(14)  Pielikums Nr. 1 ietver Eiropas maksājumu piedziņas pieteikuma veidlapu (šī priekšlikuma 3. pants). Pielikums Nr. 2 ietver paziņojumu par Eiropas maksājumu piedziņu (6. pants) un atbildes veidlapu paziņojumam par Eiropas maksājumu piedziņu. (7. pants). Pielikums Nr. ietver Eiropas maksājumu piedziņas izpildes veidlapu (9. pants) un atbildes veidlapu (11. pants).


8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/87


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes ieteikumam par nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību un tiesībām uz atbildi saistībā ar Eiropas audiovizuālo un informācijas pakalpojumu nozares konkurētspēju

(COM(2004) 341 final — 2004/0117 (COD))

(2005/C 221/17)

Padome 2004. gada 14. maijā saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 157. pantu nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes ieteikumam par nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību un tiesībām uz atbildi saistībā ar Eiropas audiovizuālo un informācijas pakalpojumu nozares konkurētspēju

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas darba sagatavošanu šajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2005. gada 17. janvārī. Referents bija Pegado Liz kgs.

Savā 2005. gada 9. un 10 februāra 414. plenārajā sesijā (9. februāra sanāksmē) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar73 balsīm “par” un 2 “pret”:pieņēma šādu atzinumu:

1.   Priekšlikuma kopsavilkums attiecībā uz ieteikumu

1.1

Ar šo priekšlikumu ieteikumam (1) par audiovizuālo un informācijas pakalpojumu saturu, aptverot visas pasniegšanas formas no pārraidīšanas līdz Internetam, Komisija ierosina plānveidīgi pārbaudīt 2003. gada 12. decembra otro novērtējuma ziņojumu par Padomes 1998. gada 24. septembra ieteikuma piemērošanu attiecībā uz Eiropas audiovizuālo un informācijas pakalpojumu nozares attīstību, veicinot attiecīgo valstu sistēmas, kuru mērķis ir sasniegt salīdzināmu un efektīvu nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzības līmeni. (2)

1.2

Galvenie iemesli, kas nosaka minētā papildu ieteikuma nepieciešamību, ir, pirmkārt, uzdevumi, ko izvirza jaunākā tehnoloģijas attīstība, tostarp jauno datoru jauda un tas, ka platjoslas tehnoloģijas pieļauj tāda satura kā video izplatīšanu ar 3G mobilo tālruņu starpniecību. (3) Otrkārt, nelikumīga, kaitīga un nevēlama satura un darbības izplatīšana visās digitālās pārraidīšanas formās, sākot no radio un televīzijas līdz pat Internetam, turpina viest bažas lielākajā sabiedrības daļā un jo īpaši vecākos un izglītības darbiniekos, pašā nozarē un likumdevējos.

1.3

Lai gan Komisijai pašai ir pilnvaras izstrādāt ieteikumu projektus šajā jomā, uz kuru neattiecas tiesību aktu saskaņošana, ja tā uzskata to par nepieciešamu, lai nodrošinātu kopējā tirgus darbību un attīstību, šajā gadījumā tā vēlējās minētā dokumentā projekta izstrādē un pieņemšanā tieši iesaistīt Padomi un Eiropas Parlamentu.

Viens no ieteikuma mērķiem ir veicināt Eiropas audiovizuālās un informācijas nozares konkurētspēju, sekmējot nacionālo sistēmu darbību, kuras mērķis ir salīdzināms un efektīvs nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzības līmenis, un Komisija uzskata, ka plašākas sabiedrības debates, ko rosinās Eiropas Parlaments, līdz ar dalībvalstu piedalīšanos, tiekoties Eiropas Padomes ietvaros, atvieglos minētā mērķa īstenošanu. Tāpēc Komisija ierosina izmantot Līguma 157. pantu kā juridisko pamatu ieteikuma pieņemšanā.

1.4

Šajā priekšlikumā ieteikumam Komisija izsaka cerību, ka Eiropas Parlaments un Padome ieteiks dalībvalstīm izveidot juridiskus vai cita veida nosacījumus, kas veicinās uzticēšanās gaisotni un sekmēs audiovizuālo un informācijas pakalpojumu nozares attīstību.

Šajā sakarā Komisija izceļ četrus pasākumu veidus, kuru mērķis ir

a)

tiesību uz atbildi nodrošināšana visos plašsaziņas līdzekļos, ieskaitot Internetu, neierobežojot iespēju pielāgot minēto tiesību realizēšanas veidu katra atsevišķā plašsaziņas līdzekļa specifiskajiem raksturlielumiem,

b)

iespēju sniegšana nepilngadīgajiem atbildīgi izmantot audiovizuālos un informācijas pakalpojumus tiešsaistē, jo īpaši uzlabojot informētības līmeni vecāku, audzinātāju un skolotāju vidū par jauno pakalpojumu potenciālu un par līdzekļiem, ar kādiem šādus pakalpojumus iespējams padarīt drošus nepilngadīgajiem, sevišķi ar plašsaziņas līdzekļu izmantošanas prasmju vai izglītošanas programmu par plašsaziņas līdzekļiem starpniecību,

c)

kvalitatīva satura un pakalpojumu, ko sniedz nepilngadīgajiem, identificēšanas un piekļūstamības veicināšana, tostarp nodrošinot piekļuves līdzekļus izglītības iestādēs un sabiedriskās vietās,

d)

nozares rosināšana izvairīties no diskriminācijas dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģiskās pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ visos plašsaziņas līdzekļos.

1.5

Turklāt Komisija uzskata, ka Eiropas Parlamentam un Padomei jāiesaka, lai dažādās attiecīgās nozares un ieinteresētās personas

a)

pieņem iniciatīvas, kas sniegtu nepilngadīgajiem plašāku piekļuvi audiovizuālajiem un informācijas pakalpojumiem, garantējot to, ka programmu saturs būs drošs un tiks uzraudzīts, izvairoties no potenciāli kaitīga satura, ieskaitot saskaņošanu “no lejas līdz pat augšai”, nodrošinot sadarbību pašregulējošo un līdzregulējošo iestāžu starpā dalībvalstīs un daloties labākās prakses pieredzē attiecībā uz dažādiem jautājumiem, piemēram, kopīgu, aprakstošu simbolu sistēmu, kas palīdzētu lietotājiem novērtēt programmu saturu,

b)

izvairās no visām un jebkādām diskriminācijas formām un apkaro tās un veicina daudzveidīgu un patiesu gan sieviešu, gan vīriešu prasmju un iespēju sabiedrībā atainojumu.

1.6

Priekšlikuma pielikumā ir iekļautas dažas norādošas vadlīnijas attiecībā uz to pasākumu īstenošanu valsts līmenī, kuru mērķis ir nodrošināt tiesības uz atbildi visos plašsaziņas līdzekļos, ieskaitot:

likumiskās intereses neatkarīgi no valstspiederības;

laika posmus, kas atbilst šo tiesību īstenošanai;

iespēju vērsties ar prasību tiesā.

2.   Priekšlikuma pamatojums

2.1

Jautājums par nepilngadīgo aizsardzību pret kaitīgu saturu un tiesību uz atbildi realizāciju televīzijas programmās pirmo reizi parādās 1989. gada 3. oktobra Padomes Direktīvā 89/552/EEK par noteiktu noteikumu saskaņošanu, kādi paredzēti dalībvalstu normatīvajos vai administratīvajos aktos attiecībā uz televīzijas pārraižu darbības īstenošanu (4), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/36/EK (5) (kas pazīstama kā direktīva “Televīzija bez robežām”).

2.2

Neraugoties uz to, un kā atceras Komisija, pirmais Kopienas dokuments, kas mēģināja reglamentēt audiovizuālo un informācijas pakalpojumu saturu, bija 1998. gada 24. septembra ieteikums, kas, atsaucoties uz to apsvērumu būtību, kas minēti 1996. gada 16. oktobra Zaļajā grāmatā par nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību audiovizuālajos un informācijas pakalpojumos (6), un uz 1997. gada 17. februāra rezolūciju par nelikumīgu un kaitīgu saturu Internetā (7), izvirzīja virkni ieteikumu dalībvalstīm, nozarei un attiecīgajām pusēm galvenokārt ar pašregulēšanas starpniecību sekmēt uzticēšanās gaisotni, kas veicinātu audiovizuālo un informācijas pakalpojumu attīstību, nodrošinot nepilngadīgo un cilvēka cieņas augstu aizsardzības līmeni.

2.3

Attiecībā uz šo svarīgo dokumentu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā 1998. gada 29. aprīļa atzinumā (8) vērsa uzmanību uz dažādiem izšķirošiem faktoriem attiecībā uz jebkādas tādas regulas principiem, raksturu, darbības sfēru un saturu, kas tiecas nodrošināt nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību audiovizuālajos plašsaziņas līdzekļos. Īsumā, Komiteja izdarīja secinājumu, iesakot saskaņotu un integrētu pieeju audiovizuālo pakalpojumu regulai. Komiteja uzsvēra satura reitingu sistēmu un filtrējošas programmatūras lietojuma, atbildības skaidrojuma par nelikumīgu un kaitīgu saturu aspektus, iesakot iniciatīvas attiecībā uz vecāku, audzinātāju un skolotāju izglītošanu un informētības paaugstināšanu, un aicināja uz lielāku sadarbību un saskaņotību Eiropas un starptautisko organizāciju starpā. Atzinumā Komiteja ierosināja izveidot Eiropas vai, vēlams, starptautisku vadības kodeksu, vadlīniju un masu pasākumu sistēmu, lai nodrošinātu nepilngadīgo un cilvēka cieņas atbilstošu aizsardzību.

2.4

Pēc šī sākotnējā dokumenta Kopienas līmenī Padome un Komisija pieņēmusi vairākas iniciatīvas ar līdzīgiem apsvērumiem (9).

2.5

Arī EESK pieņēmusi virkni iniciatīvu, kurās minēti identiski apsvērumi. Vissvarīgākās no tām ir šādas:

a)

atzinums par Programmu bērnu aizsardzībai Internetā  (10);

b)

atzinums attiecībā uz Komisijas paziņojumu par principiem un vadlīnijām Kopienas audiovizuālajā politikā digitālajā laikmetā (11);

c)

atzinumi par priekšlikumiem Lēmumiem 276/1999/EK un 1151/2003/EK (attiecīgi dok. COM( 1998) 518 final un COM(2002) 152 final) (12);

d)

atzinums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par drošāku Interneta lietošanu (2004. gada 12. marta dok. COM(2004) 91 final) (13).

Lasītājs var iepazīties ar šajos dokumentos izteiktajiem apsvērumiem un ieteikumiem.

3.   Vispārējas piezīmes

3.1

EESK atzinīgi novērtē Komisijas iniciatīvu paplašināt un ieviest EP un Padomes 1998. gada 24. septembra ieteikumu, ņemot vērā otrā vērtējuma ziņojuma ieviešanas rezultātus tādos galvenajos aspektos kā nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzība, jebkādas formas sociālās diskriminācijas apkarošana un tiesību uz atbildi nodrošināšana visos plašsaziņas līdzekļos, ieskaitot Internetu.

3.2

EESK atzīst, ka pašreiz Līgums nepiešķir Eiropas Savienībai pašai savas pilnvaras saskaņot tiesību aktus audiovizuālajā nozarē, nožēlo šādu stāvokli un iesaka pievērst tam uzmanību, nākamreiz pārskatot Līgumus.

3.3

EESK uzskata par neloģisku to, ka, lai aizsargātu nepilngadīgos un cilvēka cieņu, lai aizsargātu godu un privātumu plašsaziņas līdzekļos Eiropas Savienībā ar pilnībā atvērtām robežām, kā paredzēts Direktīvā TV bez robežām, kā galvenais faktors jāizmanto nevis tiesības, kas saistītas ar personību kā tādu, bet gan “Eiropas audiovizuālo un informācijas pakalpojumu nozares konkurētspējas attīstība”. Šo iedzīvotāju pamattiesību būtības aizsardzību nedrīkst uzlūkot kā vienkāršu gadījuma aspektu audiovizuālā tirgus attīstības mērķa sasniegšanā.

3.4

EESK tomēr atzīst, ka, ņemot vērā iepriekš minētos tiesiskos ierobežojumus, Komisijas izstrādātais ieteikums kopumā ir labākais veids, kā risināt attiecīgos aktuālos jautājumus. Komiteja piekrīt arī Komisijas ierosinātajam šā ieteikuma juridiskajam pamatojumam (Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 157. pants), kas faktiski ir identisks juridiskajam pamatojumam, kāds ir Padomes 1998. gada 24. septembra ieteikumam par Eiropas audiovizuālo un informācijas pakalpojumu nozares konkurētspējas attīstību, veicinot valstu sistēmu darbību, kuras mērķis ir salīdzināma un efektīva nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzības līmeņa sasniegšana (14), ko papildina pašreizējais ieteikuma projekts un Padomes 2000. gada 20. decembra lēmums par programmas īstenošanu Eiropas audiovizuālo darbu attīstības, izplatīšanas un popularizēšanas veicināšanai (MEDIA Plus — attīstība, izplatīšana un popularizēšana 2001. — 2005. gadā) (15).

3.5

EESK atkārtoti uzsver viedokli, kas izteikts atzinumā (16) par priekšlikumu Padomes ieteikumam par nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību audiovizuālo un informācijas pakalpojumu nozarē (98/C 214/07) attiecībā uz to, ka Eiropas audiovizuālo un informācijas pakalpojumu nozare pilnīgu savu potenciālu var īstenot tikai uzticēšanās gaisotnē, kuru savukārt iespējams panākt, vienīgi garantējot nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību.

3.6

EESK apstiprina arī savu uzskatu, ka tikai saskaņotas un integrētas starptautiskās pieejas audiovizuālo pakalpojumu regulēšanai rezultātā iespējams efektīvi īstenot jebkādus aizsardzības pasākumus, jo īpaši attiecībā uz tādiem aspektiem, kā reitinga sistēmas un filtrējošas programmatūras, un atbildības par nelikumīgu un kaitīgu saturu skaidrojums. Tādēļ arī Komiteja atkārtoti izsaka aicinājumu uz lielāku sadarbību un saskaņotību Eiropas un starptautisko organizāciju starpā un atkārtoti izsaka priekšlikumu izveidot starptautiskus vadības kodeksus, vadlīnijas un pamatpasākumus atbilstošas nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzības nolūkā.

3.7

EESK īpašu uzmanību vērš uz cilvēka cieņas jēdziena definīciju, kādu sniedz Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kas ir Eiropas Konstitūcijas neatņemama sastāvdaļa (I-2. pants), un uz nepieciešamību — saistībā ar šo priekšlikumu ieteikumam — šo jēdzienu pārskatīt tādējādi, lai tas pilnībā atbilstu iepriekš minētās Hartas mērķim un saturam.

3.8

EESK uzskata, ka efektīvas nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzības nodrošināšanai saistībā ar audiovizuālo un informācijas pakalpojumu nozares tehnoloģisko attīstību jo īpaši nepieciešama plašsaziņas līdzekļu pārzināšanas veicināšana, “lai patērētāji varētu lietot plašsaziņas līdzekļus atbilstoši sabiedrības vērtībām, un attīstīt spriestspēju šajos jautājumos”  (17).

3.9

Gadījumos, kas jo īpaši attiecas uz Interneta lietojumu, EESK uzskata, ka būtiski ir saskaņot politiku un pasākumus, lai veicinātu nepilngadīgo prasmes attiecībā uz drošu Interneta lietojumu, un attiecīgi ir vienisprātis ar secinājumiem, kuri izteikti Eiropas forumā par kaitīgu un nelikumīgu kibersaturu: pašregulēšana, lietotāju aizsardzība un plašsaziņas līdzekļu atbildība, ko 2001. gada 28. novembrī organizēja Eiropas Padome (18).

3.10

EESK atkārtoti izsaka savu atbalstu pašregulēšanai, kur tā ir pamatota, un izceļ līdzregulējošu modeļu lietojuma nozīmību, jo tie ir sevišķi efektīvi noteikumu par nepilngadīgo aizsardzību ieviešanā, kā īpaši uzsvērts Komisijas 2003. gada 15. decembra paziņojumā Eiropas normatīvās audiovizuālās politikas nākotne COM(2003) 784 final (19).

3.11

Neierobežojot plašsaziņas līdzekļu pārzināšanas veicināšanas būtiski svarīgo nozīmi, EESK apsveic ideju par Kopienas kritēriju izveidi attiecībā uz audiovizuālā satura raksturojumu un identifikāciju, vienlaikus tomēr uzsverot, ka, lai ņemtu vērā specifiskus kultūras raksturlielumus, saturs jāpārskata kā valsts, tā reģionālajā līmenī.

3.12

EESK vēlas izteikt savu atbalstu vairumam pozitīvo inovāciju un attīstības ieviržu jaunajā Komisijas iniciatīvā, kas atspoguļo nozīmīgu progresu saistībā ar tās iepriekšējo ieteikumu. No šīm inovācijām Komiteja vēlas izcelt:

a)

atsauci I.2. punkta pirmajā ievilkumā uz plašsaziņas līdzekļu pārzināšanu un izglītošanas programmām attiecībā uz plašsaziņas līdzekļiem,

b)

aicinājumu uz aktīvu rosināšanu cīņai pret visām un jebkādām diskriminācijas formām, pirmkārt un galvenokārt pret jebkādu pilnīgi pasīvu “izvairīšanās” no šādas diskriminācijas koncepciju, kas minēta I.3. punktā,

c)

ideju par saskaņošanu “no apakšas līdz pat augšai” sadarbības rezultātā starp pašregulējošajām un līdzregulējošajām iestādēm dalībvalstīs un apmainoties ar labākajām praksēm attiecībā uz tādiem jautājumiem kā kopīgu aprakstošu simbolu sistēma, kas palīdzētu lietotājiem novērtēt programmu saturu (II punkta 1. apakšpunkts),

d)

un jo īpaši ieteikumu par tiesību uz atbildi nodrošināšanu visos plašsaziņas līdzekļos, ieskaitot Internetu, pieņemot, ka tādas pašas tiesības attieksies uz visām pašu Kopienas iestāžu publikācijām un pārraidēm.

3.13